ANNA SAKSE PASAKAS PAR ZIEDIEM

SNIEGPULKSTENTE Kad Sniegamtei piedzima meitente, via ilgi domja, k to nosaukt. Domja, domja, kamr izdomja un nosauca to mlg vrd - Prslia. Prslia bija balta meitia baltiem matiiem, gulja balt gulti un sedzs ar balliem mkou paladziiem. Kad Prslia bija pieaugusi, k parasts, ska nkt precinieki. ^Atnca Mness, bet Prsliai tas nepatika - tds nodzries plikgalvis un naktsputns vien bija. Klimst visu nakti pa debesu krogiem, bet dien palien zem mkoa un gu nost. Atnca Saulesstars, bet Prslia ar to noraidja. Prk karsti vi zvrja mlestbu, lai vartu tict. Tad noskaits Sniegatvs un bargi pateica meitai: - Nu, ja tu pati nevari sev izvlties vru, tad notiks mana griba. Un vi aizlaida ziu debesu zilgmes valdniekam Vjam, kuram zinja etrus dlus vl esam neprectus. Atbrauca Vj rakstts kamans, k zvanii noskanja straujajiem kumeiem pie iemauktiem piesalus ledus tilkas. Prsliu saderja Vja veckajam dlam Ziemelim. Laimg Sniegamte locja meitai pru. Pus un spilvenus piebra ar mkstm sniega dnm, vlja un uva baltus mkou palagus, savra uz diedziiem mirdzoas ledus krelles. Skaista k princese izskatjs Prslia, kad sabrauca kzinieki. Priecjs radi, vlja laimes, slavja jaun pra skaistumu un saderbu, bet tikai Prslia nejuta savu sirdi straujk iepukstamies, kad, visiem pie galda saucot Rgts! Rgts!, vias mutei pieskrs Ziemea auksts lpas. - Es nespu viu mlt, - Prslia nopts tik klusi, ka to dzirdja tikai vias mte. - Nebs manai meitiai laimes, - baig nojaut iedrebjs mtes sirds. Kad dzres jau sita augstu vilni, jaunais vrs uzsauca brlim Dienvidam, lai tas uzspljot kdu dejas meldiju. Un Dienvids nosds uz mkoa malas, izma no azotes savu stabuli un ska splt. Maiga melodija ddoja un vijs, un Prslia izgja dejot. Via griezs un virpuoja, piesizdama savu sidraba kurpu skanoos papdus, bet augais dieveris Austrums sita plaukstas un smjs. Tikai skumjais Rietums sadrma arvien vairk, ldz ska raudt, atspiedis galvu pret tva plecu. - Mans dls, kpc tu raudi tik jautr brd? - neizpratn jautja tvs. - Es gribu zint, kpc tu Prsliu ieprecinji brlim, nevis man? Kpc man nebs tik skaistas sievas? - ukstja Rietums. Tagad ar Dienvids pacla savas zils acis pret Prsliu un ts sastaps ar jaunuves dzirkstoo skatienu. Dienvida stabule ska skant vl maigk, t dziedja tikai Prsliai, un Prslia dejoja tikai Dienvidam. Sniegamte zem galda paslepus lauzja rokas, jo kas gan notiks, kad to pamans niknais un straujais Ziemelis. Meiti, meiti, valdi savu sirdi! Sniegamte ukstoi ldzs, kad Prslia virpuoja viai garm. Bet kas vairs var savaldt sirdi, kad taj pamodusies mlestba? Vai Prslia btu spjusi to, ko nespj cilvki - ne jauni, ne veci, ne mui, ne pasaules gudriel Varbt Ziemelis, aizemts sarun ar Sniegatvu, nebtu nek pamanjis, ja skaudgais Rietums nepiegrstu viam pie sniem un, auni irgdams, nepateiktu: - Tava Prslia tlt izkuss bra Dienvida karstajos acu glstos Bija to dzirdt Ziemelim! Niknum zvrodams, vi trieca dri pret galdu un uzkliedza Dienvidam:

- Bz azot savu stabuli, vai ar es to salauzu! Mzika ir tramga k putns. Stabule apklusa, un Prslia samulsusi raudzjs Dienvida zilajs acs, it k jautdama, vai tiem via mlas pieticis pavisam sam mirklim. Via attaps tikai tad, kad Ziemelis uztrks kjs un iercs: - Neaizmirsti, ka tu esi mana sieva, un tu, brli Dienvid, neaizmirsti, ka t nav tava sieva! Un tagad, Pfirsli, tu dejosi pc manas stabules! Ziemelis ielika pirkstus mut un iesvilps tik griezgi, ka visiem drebui izskrja caur kauliem. - Dejol Dejo! - vi pavlja Prsliai, kas stvja sastingusi pret Dienvida pastieptajm rokm. Via minja pagriezties, bet kjas bija prvrtus par ledus tilkm un neklausja. - Dejol Dejo mani - auroja Ziemelis, t ka nolgojs visi Sniega mjas spraii, bet via auri nespja iejsmint Prsliu. - A-S-l 0--l - Ziemelis gaudoja un, izrvis aiz jostas aizbzto ptagu, ska to vicint pa gaisu. - Un tagad, brli Dienvid, es vairs netaupu tavus rou drzus un beu drzus. Vl onakt es tiem uzptu savu elpu, tad rt tu varsi poties nokaltuajos zaros un raudt siltas asaras, Ziemelis draudja brlim. Laikam tau mlestba vislabk var pateikt padomu, k glbt to, kas tavam mlamajam ir drgks par dzvbu. Ziemelis vl nepaguva ievilkt elpu, kad Prslia, redzdama Dienvida acis satumstam, tri atrva va savus pr dotos pus un acumirkl Dienvida drzus k balta seene noklja sniegs. Ne rozm, ne belm nek vairs nevarja nodart Zierrtea ledain elpa. K prtu zaudjis, Ziemelis tagad minja atriebties Prsliai. Vi atvzjs pret viu ar savu ptagu, bet Prslia veikli izvairjs. Tad Ziemelis nosvieda ptagu un mets uz Prsliu. - Kzas beigusl - vi kliedza. - Tagad es tevi vedu uz mjm un ieslgu tum pagrab. Tur tevi sagrauzs urkas un peles, tu nepaklausg sieva! Laikam tau ar Dienvidam mlestba pateica, ka glbt to, kas via sirdij bija kuvusi drgka par dzvbu. Vi pieskva sev pie krtm Prsliu un lidoja ar to uz saviem drziem. Ziemelis iegaudojs k aizauts vilks un, neaiz- mirsis pagrbt ptagu, dzins viiem paka. Sarkanas svtras zibja tumajs debess, kur gaisu kapja Ziemea ptaga, bet via auroana tricinja gaisu k prkona grvieni. Bet kur varja Dienvids noslpt Prsliu no Ziemea dusmm7 Vi nolika to zem rou krma un teica, lai pagaidot viu to, kamr vi izcnot grto divkauju ar brli. - Noskpsti mani, pirms aizej, mans mais, mans viengais, un es tevi gaidu te kaut visu mu. Un Dienvidvj skpstja Prsliu maigi un ilgi, ldz juta, ka mot saplok via skavs un k rasas piliens norit un saplst ar zemi. - Kur via? Kur palika via? - purindams brli, tincinja pieskrjuais Ziemelis. - Es redzju, nupat tu viu skpstji. - Ak brli, nav mums vairs ko naidoties, - skumji atbildja Dienvids. - Lk, tur via tagad gu, k rasas piliens, k asara savienojusies ar zemi. - Ha, es viai neticu un neticu ar tev, - zobus griezdams, atbildja Ziemelis. - Lai via nekad nevartu celties, es viai uzvelu ledus vku. Reizi pa reizei Dienvidvj iet aplkot savus rou drzus un beu drzus. Un, lai tas ir ziemas vid vai agr pavasar, Prslia jt via tuvumu, ar savu elpu atkaus ledus vk mazu lodziu un pab galviu, lai ieskattos sava mot zilajs acs. Bet cilvki, kas ierauga mazo baltgalvti, nez kpc kst priecgi un ststa cits citam k lielu notikumu: - Tu zini, drz jau uzziedjusi Sniegpulkstente!

FORSTERIANA Vai js esat dzirdjui, k sarunjas pues? jatzstas, es ar agrk nebiju dzirdjusi, ldz kd agr pavasara rtfi noklausjos Sniegpulkstentes un Uzbekijas savvaas tulpes Forsterinas sarun. stenb vairk runja tulpe viena pati, Sniegpulkstente tikai klausjs un reizm pavisam klus bal- sti kaut ko pajautja. Bet labk ststu visu no skuma. Forsterinas spolus man uzdvinja draudzene, kas pati tos bija izrakui Zeravanas kalnja akmeainajs nogzs. Ruden iestdju tos drz, pie mjas sienas, blakus sniegpulkstentm. Nkamaj pavasar jau mart nokusa sniegs un iestjs neparasti silts laiks. Tikai atkuu un sala mais izveidojus ledus plksnes sptja saules majiem smaidiem.1 ' Bet sniegpulkstentes un agrns forsterinas izlauza ledus vciiem robus un lksmi apsveica pavasari. Kd apra nakt es ilgi paliku nomod, lai pabeigtu ieskto darbu. Debesu pamal jau ieplaiksnjs rta blzmas srtums, kad pieliku pdjo punktu un, atvrusi logu, nosdos dziaj krsl atpsties un ieelpot svaigu gaisu. Pki dzirdu ieindamies sku zvaniu, tik dzidru un tkamu, it k btu saskrus divas kristla glztes. - Labrt! - dzidr zvania balss klusi uzsauca kdam. Un tikai pc brtia cita - dobjka balss atbildja: - Salam aleikum! - Tu laikam esi sveiniece msu drz? - sk balstia apjautjs. - Es te uzziedu pirmo reizi, - t otra atbildja. - Tad iepazsimies. Es esmu Sniegpulkstente! - dzidr balstia k zvant nozvanja. - Un es esmu Forsterina, - dobjk pazioja. - No kurienes tu eit atkuvi? - No oti tlas zemes, ko sauc par Uzbekiju. - Tad gan no lielas tlienes, - noindinja Sniegpulkstente, it k zindama, kur un cik tlu atrodas Uzbekija. - Pc msu drza likumiem tev tagad man juztic savs dzves ststs. - Mans dzves ststs ir oti skumj, - nopts tulpe. - To ms ststm no paaudzes uz paaudzi, lai neaizmirstu, cik daudz spju izcieta maz meitente Forsterina, kuras piemia mam kvlos msu sarkanajos ziedos. - Ak, ststi jel, es jau aizturu elpu! - mazliet nepacietgi iesaucs Sniegpulkstente. - Tad klausies. Priek tkstoiem gadu kd Zeravanas kalnja ieplak dzvoja aitu gans Sabirdans. Dzvoja liel nabadzb, jo aitas, ko vi ganja, nepiederja viam paam, bet bagtajam Hamidarn. Sabirdanam piederja tikai divas stipras rokas, paa taista stabule un septias mazas, melnmatainas meitenes, no kurm jaunkajai vi bija devis dvainu vrdu Forsterina. Sabirdans gan mlja savas meitas, bet cik daudz reiu vias dzirdja to nopamies: Eh, btu man bijui dli - Kpc vi vljs dlus, nevis meitas? - Sniegpulkstente iejautjs. - Tpc, ka dls ir tvam sprni, bet meitas meitas aizprec sveos auds, un mja paliek tuka, sirds vientua un skumja. Reiz skaistk no vism Sabirdana meitm - desmit gadus vec Forsterina aiznesa tvam pusdienas. Lai uzjautrintu noguruo tvu, via dziedja tam paas sacertas dziesmas un dejoja lni vijgas dejas. Dziedot un dejojot Forsterinas vaigos iekvlojs rou srtums, bet melnajs acs iezaigojs zvaigu mirdzums. Neviena princese nebtu varjusi ar viu mroties skaistum. Pati nelaime td brd uzstja kalnos bagtnieku Hamidu, kur stalt zirg apjdelja savus neskaitmos ganmpulkus. Ieraudzjis Forsterinu dejojam, vi apturja zirgu un, aizslpies aiz kizila krma, nepamants nolkojs dais meitenes graciozajs kustbs.

Beigusi dejot, Forsterina teica tvam: - Mans tvs, es gribtu visu mu dziedt un dejot, lai iepriecintu audis. - Oi boi, mans brns,- tvs nogrozja galvu. - Tu esi nabaga meitene, un tev nebs ne zda trpu, ne drgu plvuru, lai vartu dejot. Hamids pagrieza zirgu atpaka un, nogaidjis, kad meitene ar tukajiem pusdienu traukiem devs mjup, sagrba to un aizveda uz savu pili. Vi ieslodzja Forsterinu istab, kur jau simt tdas paas skaistas meitenes darinja pakljus. Tagad Forsterinai no ausmas ldz rietam bija jkvern putekain, puskrslain istab un jstrd apnkstos, nogurdinos darbs. Meitenes nevienu brdi neredzja sauli, nedzirdja putnu dziesmas, jo biezie mri un aizslotie logi vias turja sav cietum. Drm nospiestb pagja vasara, pienca un aizritja rudens un ziema. Bet uz pavasara pusi Forsterinu prma tdas ilgas pc kalniem, pc burbuojoiem strautiem un putnu dziesmm, ka viai gribjs mirt, ja neizks brvb. Via piegja pie loga un pa mazo spraudziu paraudzjs lejup. Via redzja, ka zem loga ir nobrti sadauzti stikli, un tas bija darts ar nolku, lai meitenes sagraiztu kjas, ja kdai izdotos atraut logu un bgt. Saj brd uz palodzes nomets kds putns, un tas bija Forsterinas vecks msas Farizodas baltais balodis. Kdu ziu lai aizsta uz mjm msai - tS, lai via saprastu, kur atrodas Forsterina? Rakstt via neprata, un mjs neviens neprata last. Bet meitene tri izdomja - via nogrieza vienu no savm melnajm bizm, norva vairkus drgo dziju pavedienus, no kurm auda pakljus, pa loga spraudziu pasniedza tos uzticgajam balodim, un putns, pamjis ar galvu sveicienu, aizlaids. Kad Farizoda sama jaunks msias vsti, via ilgi domja, k paldzt tai izkt no gsta. Pdgi via nolma aiziet pie vecs Tursunojas, kas vientuja dzvoja sav bdi un lasja zltes un saknes, ar ko rstt slimniekus. Runja, ka Tursunoja protot pat burt, bet, ja ar via to prastu, tad t varja bt tikai laba burve. Noklausjusies Farizodas ststu, Tursunoja palkojs mnes un ska runt: - Brvbu nevar iegt par velti, t jprk ar asi- laj. - Ar Forsterinas asinm? - Farizoda izbijs. - Ar Forsterinas, ar tavm, ar visu jsu septiu msu asinm. Un ne tikai jsu, bet visu jsu draudzeu - tdu pau nabagu brnu asinm. Tda ir maksa par brvbu. Tad klausies man, ko tev teiku. Pc divm naktm, treaj, kad mness uzlks tikai pc pusnakts, Hamida pil bs lielas dzres. K tds reizs parasts, pirmie apdzersies sargi, kaut ar otr dien pazauds savas galvas. Saj nakt pirms mness lkta js, Forsterinas msas un draudzenes, ierodieties pil, un balodis lai jums parda ieslodzto meiteu istabas logu. Kailm kjm pieejiet pie loga un atraujiet va|. Es saku - kailm kjm, jo js nedrkstat baidties ts sagriezt uz stikliem. Un tlt es pateiku, kpc tam t jbt. Drz vien Hamids uzies, ka via verdzenes izbguas, un sarkos gstanu. Ja bs tikai daas asiainas pdas, vi viegli uzzins, kur skrjuas via verdzenes, bet, ja tdu pdu bs daudz, vi apjuks un trenks savu zirgu pa akmeaino no- kalni uz vienu pusi, uz otru pusi, bet js pa to laiku varsiet nokt kalnu stvum, kur zirgs vairs nesps viu uznest. Farizoda izdarja visu, k Tursunoja bija pamcjusi. Piedzruies sargi nepamanja meiteu tuvoanos pilij!j Vias sagrieza kjas uz sadauztajiem stikliem, atrva logu un klusu pasauca Forsterinu. T izlca pa logu un pat neiekliedzs, kaut gan spgi sagrieza kjas.v Mazs liktea biedres viai sekoja un tikpat varongi pacieta negants spes. Tad meitenes izklaid bar devs uz kalna nogzi. Cik grti bija skriet, un ai, k spja kjas, bet vias ne reizi neievaidjs, lai sevi nenodotu un gva vaida d nezaudtu tik drgi iegto brvbu.

Meitenes jau bija nokuvuas akmeainaj vl sniegiem kltaj kalna slpum, kad izdzirda zirga pakavu dipou. - Hamids dzenas mums pakal - iesaucs Forsterina un mudinja: - Meitenes, skrieniet trki Meitenes skrja, k vja nestas, bet Forsterina juta, ka vias spki izskst. Via vairs nespja sekot msm un draudzenm. Bel Hamida zirgs jau sprauslja viai aiz muguras. Vai atkal nonkt pretg bagtnieka gst un neredzt sauli un kalnus? N, labk mirt brvb nek nonkt verdzb! izlma Forsterina un mets Hamida zirgam zem kjm. Zirgs samina viu ar pakaviem, bet ari pats vairs necls, jo bija prlauzis kju.i/Lddamies un nozvrdamies, ka agri no rta izdzs visus savus kalpus kalnos gstt bgles, Hamids aizvilks uz mjm. Forsterina vl paspra daus sous, bet tad viai pietrka elpas. Noasiojusi, bez dzvbas via pakrita baltaj snieg. Bet rt, kad Hamids ar kalpu baru nonca sniegainaj augstien, vii apjuka un sastinga no neparast skata, kas atkljs viu acm: baltais sniega klajums bija uzziedjis neskaitmiem sarkaniem ziediem. Tds ir mans ststs, un tpc mani sauc par Forste- rinu, - tulpe nobeidza un apklusa. Klusja ar Sniegpulkstente. Es sajutu vsumu lojam gar pleciem un pieclos. Ietinusies lakat, izgju drz. Tu brnums - pa kuru laiku bija uzsnidzis mksts sniedzi un nokljis visu drzu ar baltu seeni? Bet puu dob pie mjas sienas kvloja sarkans tulpes zieds. Es noliecos pr to un ieraudzju, ka Sniegpulkstentei pie nokrt zvania bija piesalusi liela un dzidra asara. PIENENTE Reiz dzvoja maza, apaga meitia, ganja savu kaziu un prdeva pienu. Za kleiti, dzeltenu lakatiu apsjusies, via apstaigja mjas un visiem, kas vljs, ielja krz no savas koka slauktuves. Via alla bija jautra un smaidga, katram zinja pateikt kdu labu vrdu - slimniekiem novlja krietnu veselbu, saildojuos vru un sievu samierinja, jaunm meim pareoja drzu iekanu prectas sievas krt. Varbt tpc viu visur gaidt gaidja, jo vias laipnais smaids it k ienesa sauli un pavasari pat visdrmkaj mj. Un, t k via iznsja pienu, audis viu bija iesaukui par Pienenti. Das labs pat nezinja vai viai cits vrds jel maz kdreiz bijis. Pienente - tas skanja tik jauki un mlgi, ka * meitia to nevienam nema aun. Pienca ar Pienentei tas laiks, kad puii ska uz viu mest acis. Pirmais atvilks Gliemezis ar visu savu mjiu uz muguras. Un, k jau tds sev iervies mantrausis, neska vis runt par mlestbu, bet tlt ststja par savu mjiu: cik t laba un rta, un cik Pienentei jauka dzve bot ar viu divat. Aizlikot atslgu priek, lai neviens netrauctu. Viegli iedomties, ko atbildja Pienente tdam bildintjam. Via iespieda rokas snos un smjs: - Dzvo vesels sav bdi un aizliec priek divas atslgas, lai neviens tevi nenozog. Man tava vec grausta nevajag. Sakru naudiu, uzcelu mjiu. Uzcelu mjiu, emu jaunu vriu. Bet kas gan jaunb var sakrt naudu? T ar Pienente - katru dienu jauns dzeltens zda lakati, te jaunas kurptes, te zaa kleitia, un rau - izkp visa naudia k nebijusi. Ieskatjs skaistulti turgais Sirsenis un brauca precbs. Izlieljs ar savu dievgosniu ganmpulku, bet Pienente labk iztika ar balto kaziu nek izgja pie tda dusmga vra. - Sakru naudiu, uzcelu mjiu. Uzcelu mjiu, emu mu vriu, - via dudinja. Un t Pienente pamazm kuva prtgka, slauca savu kaziu, prdeva pieniu un ska krt naudiu. Via vairs nepirka jaunus lakatius, nemazgja vecos, un drz vien tie nodzirkstja dzelteni, bet salkja zaganpelki. Naudia krjis, bet mlestba? Kur via bija palikusi, vai nemanot pagjusi garm? T nevar bt, nevar, jo nevienu dzvu btni t vl nebija aizmirsusi.

Bet kpc t nesta izredzto, liktea nolemto pie vias, Pienentes? Varbt vi ir kaut kur tepat tuvum, tikai neiedroins bildint? Pienente kuva arvien domgka un sapainka. No rtiem, izvedusi kaziu rasain zl, via aizlika roku virs acm un ilgi vrs debess zilgm, it k gaiddama atbildi savm prdomm. Nekas jau tur nebija redzams, tikai Crulis plivinjs un vteroja nebeidzamu dziesmu bez vrdiem. Bet Pienentei patika dziesma, t aizkustinja viu ldz sirds dziumiem. Un, kad via prlaida plaukstu pr acm, tad juta, ka t kuvusi mitra no asarm. K tas varja notikt, ka visa pasaule ska skant k Crua dziesma? Papurina kazia galvu, noind zvrguli, bet Pienente skrien skatties, vai tas nav Crulis, kas nk urp pa ganbu gatvi. Iesvilpjas liepas zar strazds, Pienente sarausta lakatia strus un steidzas pretim viam - Crulim, Crultim. Pat nakts via trkstas no miega, jo sapos pie durvm kds klauv un dzied, un via zina, ka tas ir Crulis. - T ir via, mana liel mlestba! - beidzot Pienentei atausa patiesba, un via bija laimga. Vai var vl mugk izpostt savu laimi, k to izdarja Pienente? Cilvki, esiet js gudrki un mcieties no Pienentes nelaimes, ka mlestba ir k crua dziesma, skaista bez vrdiem, un, kad to dzirdat, aizlieciet plaukstu pr acm un klausieties, kamr laimes asaras norit pr vaigu. Bet nedariet t k Pienente, kas kdu rtu nenociets, bet uzsauca Crulim: - Ei! Paklau! Nolaidies lej, es gribu ar tevi parunties. Kad Crulis slaid lok nolidoja zl, Pienente t samulsa, ka nemcja ieskt sarunu. - Ko tu vljies man sact? - jautja Crulis. - Es es gribju uzzint tavas dziesmas vrdus - atzins Pienente. - Labprt, - Crulis piekrita un ska dziedt: Cik vien es dziesmu zinu, Ts visas dziedu tev - Man! - iesaucs Pienente. - Man! Man jau liks, ka tu dziedi tikai man, bet nu tu pats to pateici. Tad jau rkosim drzk kzas. - Ms - kzas? - brnjs Crulis. - Bet - Ak, es jau zinu, tu neesi bagts, bet es tau bagtbu nemeklju. Man pietiks tavas mlestbas, - Pienente viu prtrauca. - Manas mlestbas? - Crulis apjuka. - Bet es - Beidz tiepties, jaukais elmi! - Pienente padraudja Crulim ar pirkstu. - Se, nodzeries kazas pieniu, tad runsim tlk. Crulim aiz prsteiguma mute bija kuvusi sausa, un vi iedzra malciu, bet tlt to izspva. - Rgts k vrmeles! - vi teica, slaucdams knbi. Pienente pagaroja - tiem rgts. Nu tikai via atcerjs, ka jau trs dienas aizmirsusi izslaukt kaziu, klausdams Crua dziesm. - Tas nekas, ka pieni rgts, toties salda bs mana buiai - via iesaucs, grasdams krist Crulim ap kaklu. Bet Crulis - spurkl - uzspurdza gais un iedziedjs: Cik vien es dziesmu zinu, Ts visas dziedu Cruactiail Nu tikai Pienente saprata, ka Crulis neml viu, bet Cruactiu. Ko dart, k bt, kur emt padomu? Un Pienente vicinja savu izbaljuo lakatiu un sauca: - Pagaidi, pagaidi, es tev vl kaut ko pateikul Nc pie manis, man ir daudz naudasl Bet Crulis cls arvien augstk un augstk un dziedja savu dziesmu bez vrdiem. - Lai tad izput mana naudia visos vjos! - Pienente iekliedzs un, atrvusi va naudas maisiu, grba no t saujm dlderus un svieda paka Crulim. Ak, k lidoja dlderi un orti, k tie virpuoja vjl Bet Pienentei liks, i! ka Crulis no debess zilgmes sauktu: - Mana dziesma par naudu nav prkama IRSIS

Drznieka dlns irsis patlaban sdja vrtu staba gal un uzmanja tva drzu, kad pki ieraudzja tuvojamies auno Ziemevju. It k uz visu pasauli noskaities, tas brza, kokus lauzdams un izbraddams puu dobes. Ko dart, k nosargt tva drzu? domja irsis un trum cita nek nevarja, k paemt akmentiu un iesviest Ziemelim brd. - Ak tu man esi tds palaidnis! - iekliedzs Ziemelis un ska tvarstt puiku. irsis gan ur, gan tur, bet Ziemelis visur uz pdm un jau pastiepa ledaino roku, lai sagrbtu znu aiz matiem, kad is ieraudzja peles alu un mudgi mudgi ielda taj. Ziemelis iekaucs aiz dusmm un, piemdjis alu, uzpta tai savu auksto elpu. - Ho-ho-hol Tagad tu vairs r netiksi! - vi gavilja un aizjooja tlk dart savus posta darbus. Drznieks skuma pc sava mot dla un raudja las asaras. Kad tas krita uz dla kapa vietas, tur ska augt koks. Dla piemiai drznieks to nosauca par irsi un kopa un loloja k acuraugu. Ppgie zvirbui izivinja pa visu pasauli, ka irsis esot tas pats drznieka dls. Vrnas to paststja Ziemelim, un tas nozvrjs irsi izdeldt. Lai tikai pasakot, kds vi izskatoties. Nu, tds pelks esot, ststja vrnas, tds pats k irsis, pelkos svrcios. Ziemelis atkal brza uz drzu, bet zltes, noklausjus ppgo vrnu nodevbu, pavidinja cita citai ziu, un ts, kas dzvoja drznieka tuvum, viam paklidzinja, lai glbjot irsi no Ziemea. Drznieks uzmeta kociam baltu seeni. K tad - atskrja Ziemelis, izmekljs pelko kociu - nav tda. Aizskrja tlk tiesties ar vrnm. Kamr nu ts izdibinja, ka irsis vairs nav pelks, bet balts, kamr padeva Ziemelim ziu, kamr nu tas atskrja, tikmr ar zltes nebija snauduas. Drznieks mudgi norva balto seeni un uzklja zau. kdams un aurodams atauoja Ziemelis, skats - nav tda balta kocia. Prskaits uz vrnm un nosoljs tm knbjus aizsaldt, ja vl mnoties. Un tomr vrnas viu atkal piemnja. Paststja gan, ka irsis nu esot za trp, bet drznieks pa to laiku pieuva tam sarkanas podzias. Ruden drznieks uzmeta irsim dzeltenu seeni, ziem atkal pelku, un t izglba kociu. - irsi, mans motais dls! - t drznieks katru pavasari uzrun koku, un tas ar pumpuriem piebrieduu zariu noglauda tva grumbainos vaigus. CKAUSTIS p urvains pavs un zlains slkas mea vid js bsiet ievrojui savdu pui: uz resna, deaina kta plaukst zieds ar vienu pau baltu ziedlapu, kas apmusi dzeltenu, sarepjuai drfei ldzgu pu- teku vlti. laukos to sauc par ckausi, bet pilsts audzina podos un sauc par kailu. Paststu pasaku, ko par o pui dzirdju no sava vectva. Dzvojis reiz puistis Jnis, apa un priecgs, k visi brni, ko silda gan saules, gan m(es maigums. Krietns puisis no via btu izaudzis, ja auna slimba nebtu via mmiu aizvedusi smilu kalni. Pietrka Jntim mtes aizvja, t visa dzve kuva pret viu skarba. Tvs prveda mj pamti - dusmgu sievu, no kuras zaajm acm Jntim bija bailes. Viam liks, ka pam'e noslgusi savu sirdi devim atslgm, lai no ts neizlauztos neviens muma putns. Bet varbt viai tdu nemaz nebija, varbt tur mjoja tikai melnie niknuma krauki, kuru rcieni skrja pret Jnti k asi lamu vrdi. Pamte pr prveda lielu cku baru - baltas un melnas, raibas un daglas, - un ts nu Jntim bija jgana no agra rta ldz vlam vakaram, no zaa pavasara ldz kailam rudenim. Ganbas mal bija dzia du bedre, kur karsts diens ckas gja vrtties. Bet otrpus bedres sks kartupeu lauks, un dagls stneceris tur saoda gardumu. K zagle via brida pri dkstij uz kartupeiem, un Jntim bija ldz ceiem jbrien netrajos dubos, lai dztu to atpaka. Vakaros

vi prnca mjs melns k suis, bet pamte nedeva pat silta dens lsi, kur nomazgt rokas un kjas. Ts sasprgja un sarepja k veci sakri. Agrk Jntim bija daudz draugu, ar kuriem kop vi gja jautras rotaas. Tagad citi brni atstma netro, noskranduo ckganu. No tlienes vi noskatjs bezbdgajs spls un klusu svilpoja: Sault tecj tecdama. Doms nogrimis, vi neievroja, ka cka ar sivniem, prbridusi pri bedrei, rakjs pa kartupeu lauku. Pamtes brni to ieraudzja, bet, Jntim ne vrda neteikui, aizskrja ziot mtei. T nca ar garu rksti, un ckgans pamods no domm tikai tad, kad rkste nomkstja uz via muguras. Izbijies vi skrja pri dkstij, izdzina ckas, bet, atpaka brienot, viam kja aizmets aiz saglumjuas siekstas, un vi vis augum nostieps dubos. Novrtjies izkls mal, bet uz viu ska birt pamtes rkstes sitieni. Tomr spgk par tiem viu kapja citu brnu irgans. Negantajai ckai, skrienot cauri dubu bedrei, bija palikusi balta tikai viena auss, un taisni tpat biia ari Jntim. - Ckausisl Ckausisl Re, kur Ckausis! - brni spiedza, uz augu lkdami. palama Jntim pielipa vl stingrk nek melnie dubi. Neviens viu citdi vairs nesauca, it k viam cita vrda nebtu bijis. Pat tvs, kas, pamtei neredzot, kdreiz noglaudja dlam galvu, tagad paraustja viu aiz auss un nosmja: - Ak tu Ckausti, tu man kaunu vien daril Vasar uznca svelmains karstums. Zle izdega, labba novta. Du bedre izuva sausa un cieta k mris. Muas un dunduri mocja cku baru, kurm vairs nebija kur noberzlies. Elsodamas ts skraidja pa kailo ganbu un plss uz meu, kur aizauguaj sila ezer vl varja atrast valgmi. Ezera viet tagad plets lgans purvs, tikai pa vid rgojs akacis, kura melnaj den paf debesis nemlja spoguoties. Karstums un sausums arvien piems, ldz ar purvs bija izuvis. Tikai akacis k melna acs sptgi glnja, vai nevar pievilint kdu vsuma mekllju. Zvri tam gja ar lkumu garm, izslpuie putni kliegdami laids pri, bet nenomets nodzerties. Un tikai kds neprtgs sivns no pamtes cku bara, karstuma mocts, mets akac izpeldties. aun priek akacis to apkampa savos glumajos skvienos un nelaida va. Sivns ska grimt. Jntis nobijies skrja uz mju saukt audis palg, bet pamies acis iezvrojs tdas paas melnas un aunas k akacis. Via sagrba Jnti aiz auss un rva uz purvu, kliegdama: - Tlt tu pats izvilksi sivnu rl Nelaimgais puistis mets akac, kura virspus vairs bija redzama tikai balta ckas auss. Vi satvra to roci, bet ar pats nogrima stindzinoaj ezera ac. Virs dens palika tikai ckas auss un gana drte. - Tur tu ar paliksi, Ckausil - noukstja pamle. Otr dien bija izuvis ar akacis, bet t viet auga pue, kas izskatjs k ckas auss un brna drte. - Ckaustis, re, kur Ckaustisl - garm iedama, iesaucs kda meitene, un t o pui sauc vl odien. NARCISE Pat dieviem ne katrreiz izdodas savus brnus izaudzint tdus, k tie btu vljuies. Kad upes dievam Kfisam un nimfai Leiriopei piedzima dls Narciss, vii nevarja vien nopriecties par skaisto, veselgo brnu. - Manu baltvaidzt, manu spulgact, manu sprog- galvt, - t Leiriope mlindams sauca savu znu. Kad tas mazliet paaugs, tad Kfiss gan vl arvien bija dievs un pavlnieks vis up, bet mjs, sav imen, viam bija jsamierins ar mazku lomu - te dievs un pavlnieks bija mazais Narciss. - Ak, kds skaistulis! Kds neredzti dai brnsl Tas gan bs siru lauzjsl - Narciu apjsmoja pie Leiriopes ciemoties sankus nimfas. - Un cik vi labs un gudrsl - ciemiu uzslavas papildinja laimg mte.

Bet, tpat k cilvkiem, ar dieviem ir savi nelabvli un skaui, kas nevar paciest, ka otram drkst bt kaut kas labks. Zivis, pelddamas no austrumiem uz rietumiem, aiznesa turp ziu par Kfisa un Leiriopes dla skaistumu un gudrbu, ldz par to k|uva zinms gorgonai Medzai. Un, t k vias paas dls bija neglts, jauns un muis, tad, uzdzirdot Narcisa labo slavu, Medzu prma tds niknums, ka skas, kas matu viet auga uz vias galvas, sacls stvus un ska kt. Vias mute saobjs greiza k veca zan- dale un grgdama izdvesa lstu: - Lai tavs skaistums, tavs labums un tavs gudrums tevi pazudinal Lai tu iemlies pats sav skaistum, lai tu dari labu tikai slavas d, lai tu tiecies pc gudrbas, gribdams bt prks par citiem! Ar to brdi, kad tu ieraudzsi sevi spogul, sksies tava boj ejai Zivis, kas peldja no rietumiem uz austrumiem, izplatja vsti par Medzas lstiem ar up, kur valdja Kfiss. Vi lika sav pil sadauzt visus spoguus un to lauskas izmest krast. No mazm dienm tik vien dzirdjis k par savu skaistumu, labo sirdi un gudro prtu, Narciss domja, ka viam jbt ar labam un gudram, kaut gan dareiz tas bija oti grti.'Kad citu nimfu brni atlicinja no savm brokastm vai pusdienm kdu dau, ko izbarot zivtim, ar Narciss ar grtu sirdi atsvieda kaut ko no sava diena, lai citi nimfni nesauktu viu par skopuli. Narcisam paam gan ita, ka, atteikdamies kaut vai no viena kumosa, vi ir nesaldzinmi labks par citiem, jo tas, ko vi atdeva zivtim, tau nav parastais, bet dievu diens! Vlk vi iemanjs neatraut sev ne drupatias, bet pama no mtes pieliekam pilnas saujas dam, un visi nimfu brni apbrnoja Narcisa paaizliedzbu un devbu. tri skrien gadi pat dievu dliem. Cik ilgi, kad Narciss spljs ar zivtim, uzlasja gliemevkus, izrotjs ar denszlm, bet te, rau, drz vien izaudzis par staltu jaunekli. Lieli izaugui ar tie nimfni, ar kuriem kop vi baroja zivtias, un nu jaunieu starp sks citdas sacensbas.'Katrs cents pardt savu gudrbu vai veiklbu: lasja pau sacertus dzejous, dziedja pau izgudrotas dziesmas vai rkoja sacensbas, kur trk uzlks delfnam uz muguras un tlk aizjs. Ar Narciss sacerja dzejous, bet, drz vien nojauzdams, ka dai nimfu dli viu prspj, ds pozijas sacensbs vairs pats nepiedaljs, turpretim ska nopat katru, kas skandja savus sacerjumus. Un visiem liks, ka Narciss labk par citiem zina dzejas likumus, jo citdi vi nevartu tik gudri spriest par to, k vajag dzejot. Ar dziedoiem vi alla aizrdja, ka dziesmas neskan t, k vajadztu skant. - Cik gudrs un vispusgs jauneklis! Laimga t nimfa, ko Narciss ems par sievu! - t skandinja vecs nimfas, jau prieklaicgi apskauzdamas Narcisa nkamo. Un, ja nu vecs nimfas tksminjs par skaisto, labo un gudro jaunekli, vai kds brnums, ka jauns audjs ap Narciu, plivindamas za|os matus un mindamas piesaistt via skatienus saviem daiumiem. Narciss ilgi vroja un ptja, kura no daiavm btu viam vispiemrotk, ldz izlma, ka no vism skaistk ir Eho, un saderinjs ar to. Kzu priekvakar Eho ldza Narciu, lai tas izkpj krast un saplc viai ievu ziedus, ko ievt zaajos matos. Narciss sadabja tos veselu klpi un jau prliecs pr krastu, lai ienirtu up, kad nejaui miergaj den ieraudzja savu attlu. - Kds skaistums! Kds nebijis daiums kop pasaules radanas! - vi izsaucs un k apburts sastinga un raudzjs sav attl, aizmirsdams, ka viu gaida lgava Eho.,yi nometa ziedus zl un pieclies aplkoja dens spogul savu augumu. J - J, es esmu ne tikai vislabkais un visgudrkais, bet ar visskaistkais jauneklis, - jsmoja Narciss. Kad Eho, nevardama sagaidt sava mot atgrieanos, izbza galvu virs dens, Narciss viu rupji nolamja par to, ka t sakustinjusi dens spoguli. Eho neticja, ka Narciss vartu uz viu dusmoties, un kaitdams vl papluninja deni. - Es redzu, tev skau mans skaistums, ja tu uzdrksties mani trauct. Beidz niekoties un peldi trk projm, - Narciss pavlja.

- Bet, mais, kpc lai man skaustu tavs skaistums, ja es pati esmu skaistk starp nimfm, teica Eho, vl arvien domdama, ka Narciss tikai jokojas. - Es tevi uzskatju par skaistu, kamr nebiju ieraudzjis sevi. Tu apskaties o seju, o augumu, tad tu sapratsi, ka pati Afrodte nav cienga bt mana sieva, ne vl tu, - Narciss atbildja un iegrima sevis aplkoan. Ar nimfu, tpat k zemes sievieti, visvairk apvaino tas, ka motais viu nosauc par negltu vai vismaz neglaimo, ja via tiem nebtu skaista. Tpc Eho par Narcisa pdjiem vrdiem t noskaits, ka nosauca viu par paiemljuos mui un aizsteidzs paststt Kfisam, ka via dls sajucis prt. Veltgi bija tva minjumi pierunt dlu atgriezties dens pil, veltgi bija mtes lgumi un asaras. Narciss palika krast, spoguojs un runja tikai par savu skaistumu, kamr izdila, sauva un saplda ar zemi. Nez kpc tas t ir, ka miruiem piedod vairk nek dzvajiem. Kad Narcisa vairs nebija, Eho biei aizpeldja ldz atvaram, kur vi kdreiz spoguojs, un atbra atmi visus jaukos brus, ko bija pavadjusi kop ar Narciu. Vi atkal tai liks visskaistkais, vislabkais un visgudrkais jauneklis, kds up dzvojis, bet aunie vrdi, ko vi tai pateica, bija aizmirsti. - Skaista bija msu mlestba - Eho nopts un, lai nekad nezustu Narcisa piemia, iestdja via boj ejas viet pui, kas uzziedja balta k Narcisa vaigs. HIACINTE Kdreiz liks, ka nav tadas varas, kas sptu iedragt dieva Apolona un valdnieka dla Hiakinta draudzbu. Stalto skaistuli Hiakintu Apolons bija iemljis k brli, un visi vius uzskatja par neiramiem. Dzeva dls mlja skaistumu un katru rtu uzkpa kalna galotn, lai sveiktu sauli, kad t pieceas no jras gultas, kur bija atdusjusies no gar cea ap zemi. ajos gjienos viu arvien pavadja Hiakints. Pavadjui sauli vias gaits, jauneki gja aplkot ganmpulkus, kas mielojs rasainaj zl, un laimgs bija tas lopu bara panieks, kura govis un vrus apsvtja Apolons. Vii staigja gar briestom druvm, un, kur vien laukam bija sldjis pri Apolona skatiens, tur togad audis ievca bagtu rau. Vakarpus vii gulja ozolu birz un klausjs, k Eols spl savu kokli, bet vakaros Apolons sapulcja ap sevi dzejniekus un tie lasja viiem priek odas skaistumam, draudzbai un mlai. - Mans dieviais draugs, es tev pateicos, ka esmu laimgkais cilvks msu zem, - Hiakints katru dienu apgalvoja, un ajos vrdos nebija ne kripatas liekulbas vai libas. Reiz abi skaistui - cilvks un dievs - ilgi kavjs upmal. Vii erstja zils spres, kas laideljs pa niedrm, peldjs, sacents diska mean. Vii juts labi divi vien, tik brniga bija viu draudzba. Laikam vii bija kuvui prk trokaini, jo no dens iznira nimfa un apsauca vius: - Ei js, trakui, vai nevartu drusku kluski Mans tvs patlaban gu diendusu. Apolons nolaida metienam pacelto roku un pagriezs uz upes pusi. Ko vi tur ieraudzja skaistuli, kdas nebija pat starp dievu meitml Seja balta k piens, mati zai k dens zles, krtis k dzidri boli. Prsteigum viam disks izkrita no rokas un ieripoja up. - Kas esi tu, dai, un kas ir tavs tvs? - Apolons jautja. - Mans tvs ir s upes dievs, un es esmu via meita Dafne, - nimfa lepni atbildja. (Ar dievi mdz iemlties no pirm acu uzmetiena, un tfi oreiz notika ar Apolonu. Viam liks, ka gaiss kuvis vorsmgs un tikai upes dei var sniegt voldzi. Ja upes dieva meita nebtu ar mieru nkt pie via uz zemes, vi bija gatavs pamest skaistos saullktus, lekns druvas, bija gatavs nekad vairs nedzirdt Eola koklanu, dzejnieku odu skandanu, j, pat no Hiakinta draudzbas atteiktos un dzvotu kop ar Datni, lai ar k iegtnis sievastva deu valstb.

- Datne, tu daik starp daim, es esmu saules dievs Apolons, nc un dalies ar mani mlestb un valstbl - Apolons aicinja nimfu. Dafne papurinja slapjos matus, un saul zvojos dens lses apvija mirdzou kroni ap vias galvu. - Tu esi dzimusi valdniece, un pat skaist Helna nevar sacensties ar tevil - sajsm iesaucs Apolons un pastiepa rokas pc Dafnes. - Tu esi prk karsts, tpat k tava saule, - nimfa paslps zem dens, un tikai vias seja pojs straum k balta densroze. - Dafne, ja tu nenc pie manis, es eju pie tevis, - kaisl iededzies, neatlaids Apolons un grasjs ielkt up. - Pagaidi, neplunkini deni, mans tvs gu, un, ja viu nelaik uzmodina, vi kst nikns un sabango upi t, ka visas laivas gas apkrt, - Dafne nobrdinja Apolonu un domja, k paircint ugungo dievu, lai atvsintu via versmgo mlestbu. Ieraugot Hiakintu, via acumirkl sagudroja viltgu plnu. Samekljusi upes diben Apolona pazaudto disku, via izsvieda to krast un teica: - Lai parces izir msu likteus. Sacentieties diska mean. Kur trs reizes aizmets disku vistlk, tam es dvu savu mlestbu. Nabaga Hiakintsl Vi no sirds vljs, kaut draugs iegtu kroto laimi, bet laikam Apolonam aiz uztraukuma drebja roka, jo divi metieni viam nepadevs, turpretim Hiakints, lai k cents mest vl sliktk, tomr prspja draugu. Treo reizi Hiakints vairs nedabja mest. Trakuma premts, Apolons atvzjs un, labi nomrjis, trieca disku pret via galvu. Hiakints saima un aizmiga mg mieg. Kad valdnieka kalpi aiznesa via nedzvs miesas, zl palika asiu lma. Dafne juts satriekta. Via, tikai via bija vainga cl jauneka nvl Sav vieglprtb via bija izraisjusi diev dusmas, kurm par upuri krita cilvks. Vakar, kad pr cipresm uzausa apa mness, Dafne ar draudzenm izkpa no upes un ar svectm roks gja uz nelaimes vietu, lai aizvadtu mb Hiakinta dvseli. Vias nesa baltas un sarkanas, zilas, roainas un dzeltenas svectes, aizdedza ts pret mness stariem un sasprauda zem, kas bija piemirkusi ar Hiakinta asinm. Pki vias pamanja no netls birzes izskrienam gaiu stvu. Tas skrja vja trum un jau pa lielu gabalu izstaroja ugungu versmi. - Nimfas, bgam, tas ir Apolons! - iekliedzs Dafne un ska skriet. Nelaimg upes meita, k viai paai atriebs parce, samulsindama prtu un parddama nepareizu virzienu - nevis uz upi, bet klaju lauku. Karsta vja psma jau dedzinja viai papus, kaisla elpa skra kaklu. Kur gan vairs izbgt no neprta premt saules dieva? Izmisum Dafne noskaitja trs vrdus, piesaukdama savu liktemti, un ldza prvrst viu lauru kok. Acumirkl vias vlans piepildjs un Apolona priek izauga laurs. Dievi, tpat k tirni, nekad nejtas vaingi, pat tad, ja kuvui slepkavas. Apolons, neieguvis Dafni, arvien vl juta greizsirdbu pret Hiakintu. Vi nogja drauga boj ejas viet un ar vienu rokas vzienu apdzsa svecu liesmas. Seit vi vairs neatgriezs un tpc nezinja, ka svectes uzziedja k pues un liesmu viet ts virmoja smaras, spcgas k neizdzvotas jaunbas sauciens pc laimes. Hiacintes. ZAA KPOSTI Garausim apnika dienu no dienas st bolia lapas un grauzt alku mizas. Vi ielavjs zemnieka saku drz un pamielojs pie tikko iestdtiem kpostiem. Kad zais bija labu tiesu jauno, sulgo lapiu noinis, gadjs iet garm zemniekam. No brnumiem tas sasita rokas kop un atplta muti va| - t jau nos visu drzu!

- Vadzi, Garausi, - tas uzrunaja zai, kas padis palaik bija apsdies un slaucja muti. Stdot tava tiesa gan nav ierinta. Ja tu tagad nograuzsi mazos stdius, tad man te neizaugs neviena galvia un es ruden nevaru kpostus ieskbt ziemai. - Ieskbt? - zais brnjs. - Kpc kposti jskb? Tie tpat ir gargi. - Ak, tagad tie nav ne pusi tik gargi k ieskbti. Vai zini, tagad tu labk liec manu drzu mier, bet atnc ziem, tad es tev dou nogarot skbus kpostus. Zais ar nosols drzu vairk nepostt. Kas tad vasar bdas - bolia pilni lauki, pavas pilnas zles, vari dzvot, asti kuldams, ja tikai bijusi garka. Bet ziem zais pie zemnieka klt k saukts - lai dodot skbos kpostus. Iedod zemnieks vienreiz - zais otr dien klt atkal. T un t, vasar is esot bijis tik labs, paldzjis zemniekam drzu taupt, lai nu atmaksjot labo sirdi, kad ne lga snias nevarot no sniega apakas izkast. Baro zemnieks zai dienu no dienas, bet - redz, e - pc ziemsvtkiem kpostu kubuls tuks. Un kur nu vl ziemai gaisi Pietrkst abiem gargs smas. Pavasar zemnieks saka zaim: - Paklau, sbri, tev jau lielki lauki nek man, vai tu nevartu st kpostus pats sav zem? - Man nav kpostu sklu, - zais bdgi atzstas. - Brauc uz Rgu. Es ar katru pavasari braucu pc kpostu sklm uz Rgu. Zemnieks dom, ka ticis no zaa va. Dom: kur tds zais naudu ems, iesdsies vilcien bez bietes, ieliks vru cietum, tad izstrbsies tur skbus kpostus, t ka vlk tiem vairs ne virs neskatsies. Bet is zais nebija no muajiem, kaut gan ausis tam ne par sprdi nav skas k citiem zaiem. Aizcilpo vi uz staciju, gaida vilcienu. Gaida un skats - kur braucjs pienk, tas noprk bieti, kur pienk, tas noprk bieti. - Ko js darsiet ar tm bietm? - apjautjas zais. - Brauksim uz Rgu, - ie atbild. - Vai bez bietes nevar? - zaim t jocgi paliek ap sirdi. - Bez bietes nevar. Hm. Tdu nepetnbu! Cilpo nu atpaka, Rgu neredzjis un kpostu sklas nedabjis. Zaim sirds sp k aizprn saaut epa. Vi nosas uz cea stabia un rau no acm asaras. Te pie paas gars auss atskan negants kauciens. Sui! zatim ipa kst auksta, vi gribtu mukt, bet paliek uz stabia k piesalis. Ak tu brnums! Kaucji nav vis sui, bet mazas, gltas mjias uz riteiem piebrauc pie stacijas. audis steigus rauas pa kpnm iek. Ak tad t brauc uz Rgu! dom zais. Laimgu ceul Laimgu ceu! vi uzsauc iekpjiem, un vilciens sk kustties. Pag, es vartu pavizinties ldz Putnu grai, zaim pki ieaujas prt. Vi uzlec uz kpnm un brauc k kungs. E, it ldz Rgai dabt izvizinties, nopas zais, tad man zaa m vairk nebtu ko vlties. Zaim t patk vizinties, ka vi aizmirst pie Putnu gras nolkt. Vilciens tuvojas stacijai. Vai dieni, vai dieni, vaiman zais. Tlt nks r konduktors un saems mani ciet. Vilciens apstjas tik strauji, ka zais nove|as no kpnm k maiss. Tlt ar konduktors ver va durvis un lai iek jaunus braucjus. Pa tam zais jau atilbis. He, hel Sit var aizbraukt ldz paai Rgail Nu ir meistaram amats rok. Tikko vilciens tuvojas jaunai stacijai, zais nolec, tikko sk kustties, zais jau s uz kpnm. Gari pzdams un smagi elsdams, vilciens ieripo Rg. Zais uzmekl sklu tirgotavu. Ko tur daudz gudros, ies tik iek un prass kpostu sklas. Bet tirgotjs visas sklas prdevis, palaik slauka kop pabiras. - Ko jaunskungs vlas? - pa tirgotja vzei tas laipni noprasa. - Kpostu sklas, - zais bailgi tikko dab pr lpu.

- Kdu kpostu sklas jaunskungs vlas: mums ir galviu kposti, puu kposti, rou kposti, kacenu kposti. Varbt jaunskungs ems kacenu kpostus - vasar var st lapas, ziem grauzt kacenu? Nu tas nu gan ir bldis, zais nodomja. Visdu kpostu sklas piesola, bet par visgargkajiem ne vrda. - Un citdu kpostu sklu jums nav? - vi viltgi noprasa. - Nav, - prdevjs nopltja rokas. - Es gribtu skbu kpostu sklas, - jau drok uzstjs zais. Tirgotjs pavpsnja - is pircjs, acm redzot, bija galgi uz zaa. - Ak skbu kpostu, - pavisam sald bals iesaucs tirgotjs. - J, ts ms dodam par velti. Vi saslaucja sklu pabiras papra maisi un pasniedza zaim. - e, dls, bz e. Ap vasarassvtkiem iesj, ap Jiem jau dsi skbu skbos. Zais laimgs brauca mj. Iesja kpostus mitraj mea llek, pats sdja klt un uzmanja, lai putni neizkasa, lai kurmji neizrok, lai kazas neapgrau. Sieva tos ravja no rta ldz vakaram, brni stiepa deni un laistja divreiz dien. Tikai tad, kad trijla- painie kposti ska laisties ziedos, zais pirmoreiz nogaroja jauno rau. - Lai mani vilks apd, ja tie nav skbi kposti, - iesaucs zais, lnm skdams nokosto lapiu. Nu ar zaene un zani saklupa kpostu grd un slavdami da skbus kpostus vasaras laik. Nu zais kuva lepns un lielgs k ttars. Visus aicinja uz skbu kpostu mielastu un ststja, k bez naudas izbraukjis Rgu. Kop t laika skbs mea putes sauc par zaa kpostiem, bet braucjus bez bietm par - zaiem. Jasmns Kdreiz vecos senos laikos visi ziedi bijui balti. Tad kdu dienu drz ieradies mkslinieks ar lielu krsu kasti un veselu klpi otiu. - Sanciet ap mani un izvlieties, kd krs gribat iegt ziedus, - vi uzsaucis pum, krmiem un kokiem, un tie ar mudgi sastjuies rind, lai trk dabtu sev spilgtkas krsas. T nu bija gadjies, ka vistuvk mksliniekam stvja Jasmns. Vi ar pateica, ka vloties ziedus zeltain- dzeltenus, via iemotas Saules matu krs. - K tu iedroinies lst priek karalienei Rozei? - mkslinieks atgrda Jasmnu. - Es neldu. Es te stvju jau ilgus gadus, - Jasmns aizvainoti atbildja. - Bet tev gan vajadzja saprast, kam pienkas gods bt visur pirmajam, - mkslinieks viu pamcja. - Par sodu tev jpaliek pdjam, un ar tad tu vl marii krietni palgsies. - Js maldties, kungs, es neviena nelgosl Mkslinieks ilgi noms ar Rozm. Kdas tikai krsas sev neizvljs lepns karalienes! Gan sarkanu, gan dzeltenu, roainu un oranu. Tikai Zilu neviena negribja - t esot tda zemnieu krsa. Tad nu zilaj, lai t nepaliktu pri, mkslinieks nokrsoja Neaizmirstules un Rudzupues ziedus, kaut gan ts vljs sarkanus. Bet mkslinieks domja, ka tdm lauciniecm piestvot zils, un t jau ar ir. Magones prafa mksliniekam uzsmaidt, un tpc vi ar krsm neskopojs, bet uztriepa ts biez krt. Dlijas paglaimoja mksliniekam, un glaimi bagtgi atmaksjs. Vi nostrdja vairkas dienas, izkrsodams ts visu krsu visskkajs nianss. oti pazemgs izrdjs platlapainais Dadzis. Kad mkslinieks noprasja, kdu krsu is vltos, vi atbildja: - Kdu kungs dos, tda bs laba. Mkslinieks nokrsoja via ziedus pelkus un apjautjs, vai Dadzis esot apmierints. - J, kungs, js jau labk zint, kas kuram pienkas. Es saprotu, ka visiem spilgto krsu nepietiek. J, ja visi bs tik skaisti k Rozes, kas tad saskais Rou daiumu? Asais Dadzis bija uzstjgks un sama srtus ziedius.

Mazs Atraitntes sanca ap mkslinieku bari un, piekljgi sveicindamas, palocja celus. Tas izskatjs tik jauki un mlgi, ka mkslinieks vias iedo mjs par mazm meitentm un izkrsoja Atraitnu ziedus k sejias - priecgas, bdgas un nopietnas. bele pasolja mksliniekam ruden veselu grozu bolu, lai nokrsojot vias ziedus viegli srtus. Mkslinieks tad ar netaupja spkus, kpeldams pa beles zariem ldz paai galotnei. Cerii bija izdomjui citdi atldzint mksliniekam, ja vi netaupot krsas. - Tu varsi pavasaros lauzt msu zarus un dvt savm lgavm, tas ir, lgavai, piedod, ka prteicos, - teica Ceriu prstvis. - Un, jo tu vairk lauzsi, jo krk ms ziedsim. - Par tdu netaktisku prteikanos tu paliksi balts, - aizvainotais mkslinieks atstma runtju, bet citus via br|us apveltja skaistm krsm. Pienentes atnesa mksliniekam krzti bieza krjuma, un Jasmnam atlika tikai noskatties, ka zeltain- dzelteno krsu, ko vi bija izvljies, mkslinieks tagad bagtgi izieda bezgala daudzo Pienenu ziedu izkrsoanai. Strddams ar dzelteno krsu, mkslinieks atcerjs Jasmnu, kur pirmais bija to izvljies. - Nu, brl, k tad bs? - vi izsmjgi uzrunja Jasmnu. - Krsas vairs nav daudz, bet, ja tu pazemgi palgsies, es vairk nevienam to nedou k tikai tev. - Es nelgos, - Jasmns sptgi atbildja. - K tad t? yai tu nezini, ka/]epns nabags ir dievam pretinieks? I- mkslinieku ska kaitint Jasmna sptba. - Nu labi, ja tev ir grti vrdos izteikt savu lgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru. - Es drzk lzu nek locos, - Jasmns lepni atteica. Mkslinieks noskaities ietrieca ar otiu Jasmnam sej dzeltenas krsas brizgas un ska kliegt: - Kas tu tds esi, ka negribi lgties un locties? Paliec tds pats balts mu mosl Tds vi ar palika - baltais, trauslais Jasmns. Mini viu liekt, - lzs. Persijas ceris Tie bija briesmgi laiki, kad cilvkiem vl bija jbaids no piem un raganm. Ja kdu vakaru skursten iegaudojs vj, tad audis zinja, ka pis stjis raganu izlkos. Visvairk pi tkoja nolaupt princeses, bet, t k pu bija daudz un visiem princeu nepietika, tad vienam otram bija jsamierins ar zemkas krtas sievietm. Kdu nakti vj ska gaudot ap mju, kur dzvoja Persija ar saviem deviiem dliem. Ko gan tas varja nozmt? Tikai to, ka pis iekrojis mti, jo vairk sievieu mj nebija. N, to nu gan dli nepieaus, un vai tad vii, tdi devii zaoki, nenosargs savu mmulti. Norunja, ka pc krtas viens dls paliks mjs, bet astoi ies darb. Kamr veckie dli ar zobenu rok apsargja mti, tikmr nekas, astoas dienas pagja miergi. Pienca krta jaunkajam dlam palikt mjs. Sis nu stvja pie vrtiem, reizm paraudzjs uz skursteni nekdas pazmes, ka draudtu kaut kas auns. Gribja jau puisis iet istab un past pusdienu, kad padzirda drz jautrus smieklius. Paskatjs - un ko vi ieraudzjal Skaistu meiu ar srtu magoni pie krtm. Meia pamja jauneklim, lai nkot tuvk. Bet vispirms lai noliekot zobenu, jo viai tds ierocis nepatkot. Puisis ar izpilda meias vlanos, un nu sk vvuot un iint, noem no krtm magoni un sniedz, lai paoot. Puisis sav vientiesb ar pieb degunu srtajam ziedam un uzreiz jt tdu miegu uzmcamies, ka jliekas turpat drz gult. Tik vien vl samanja, ka rkdams un sprauslodams atskrien pis, sagrbj mmulti un aiznes pa gaisu, bet skaist meia prvras par raganu un aizjj uz slotas kta. Pc laba laicia pamodies, jaunkais dls domja, ko nu dart, ko atbildt briem. N, labk jdodas tlt meklt pu alu, izcnt grtu kauju un atbrvot mti. Apjoza zobenu, iebza kabat maizes gabaliu un devs ce.

Gja, gja vienu dienu un ieraudzja cea mal sam saguruu vecti. Tas ldzs: - Aplojies, dli, par vecu cilvku, iedod gabaliu maizesl - Labprt, vectti, - atbildja jaunkais dls. - Tikai pasaki - vai neesi redzjis, uz kuru pusi pis aiznesa manu mmulti? Vectis pardja ar roku uz dienvidiem, sama maizes gabaliu un palika turpat sam, bet puisis ai aizgja uz dienvidu pusi. Gja, gja otru dienu un - k tas gadjs, k ne - nonca atkal taj pa viet, kur bija sastapis vecti. Tas atkal ldzas: - Uzroc man, dli, zemes gabaliu un iestdi beli. bolu gribas, bet nav spka iestdt kociu. Jaunkais dls igli ar zobenu uzraka zemi, iestdja beli un paldza, lai pardot ceu uz pa alu. Vectis pardja uz ziemeiem, un jaunkais dls gja, gja veselu dienu un - ko tu neteiksi atgriezs atkal taj pa viet, kur sdja vectis. Tas ldzas, lai izdarot viam vl vienu pakalpojumu, - lai nositot sku, kas ieldusi via bdi un neaujot nakts gult. Jauneklis aizgja uz veca bdu un ar zobenu nocirta skai galvu. Bet lai nu oreiz nemnoties, vi ldzs vecti, lai pasakot, uz kurieni pis aiznesis via mti. - Es tevi trs reizes prbaudju - tavu sirds dsnumu, tavu roku aklumu, tavu drosmi. Tagad es redzu, ka mte tevi izaudzinjusi par krietnu dlu, un tdu mti nevar atstt pa nagos. Ej, dls, uz rietumiem, un tur, kur nakt ieraudzsi naudu vjamies, tur tuvum bs pa ala. Tikai nedom, ka vi ar labu atdos tavu mti. Tev bs jizcna grta kauja, un kas to zina, vai abiem izdosies glbties. Es tev pateiku burvju vrdu, kas tevi var prvrst, par ko vien tu vlies. Bet ievro vienu - divas reizes tu vari prvrsties, par ko vien gribi, bet treo reizi pataupi, lai atkal prvrstos par cilvku. Ja izvlsies kaut ko citu, tas ar paliksi mu mos. Jauneklis iegaumja burvju vrdiu un aizgja uz rietumiem. Gja visu dienu, ldz ap nakts vidu ieraudzja zilas uguntias lkjam. Nauda vjasl Ttad tuvum atrodas pa ala un jgatavojas cai. Puisis ciei satvra zobenu, devs uz uguntiu pusi un iestiga purv. K izvelk vienu kju, t otra vl dzik iegrimst dksnj. Mocjs, mocjs puisis, ldz pamanja tuvojamies salkuu stvu. Kas tad tas - vai patiem, vai paiiem? J, t patiem bija via mmule, kas sliepa smagu naudas sieku. Dls pasauca mti, bet t izbijusies ska vaimant: - Vai, dli, kpc tu nci mani meklt! No purva vl neviens nav izgjis dzvs. Labk es viena moctos nek redzu tevi pim kalpojam. - N, mt, - atbildja dls, - manas vainas d tu nokuvi pa var, tagad mans pienkums tevi izglbt, lessiies taj siek, bet es pateiku vienu vrdiu, prvrtos par upi un iznesu tevi no purva. Dls paststja, k saticies ar vecti un kdu vrdiu tas viam atkljis. T ar izdarja. Mte iesds siek, un drz vien upe to poja k laiv. Bet pis bija pamanjis savas verdzenes Persijas nozuanu un dzins paka. Upe plda, plda, ldz sks smilu klaj un dens izska. Ko nu dart, k bt? - Mmi, es prvrtos par zirgu, tu ssties tam mugur un ieeries krps. T es tevi prnesu smilu laukam, - teica puisis un prvrts par staltu kumeu. Auoja, auoja zirgs ar jtnieci, bet pis dzenas paka. Varbt vi nenoertu straujo dkaini, bet te uzreiz bgiem priek dzi un plats grvis. Tdam ne prlkt, ne citdi pri tikt. - Dli, prvrties atpaka par cilvku un paslpies grvja diben, - mte lgtin ldzs, bet jauneklis par to ne dzirdt negribja.

- Ms tev esam devii dli, bet mums visiem mte ir tikai viena, - vi teica. - Es prvrtos par kuplu ziedou krmu, bet tu paslpies starp maniem zariem. Puisis nosauca savu burvju vrdiu, un acumirkl grvja mal uzauga kupls krms ar smargiem violetiem ziediem. Persija paslps t zaros, un pis krkdams, uguni spaudams, aizdrzs garm. Persijas ceri - cik daudzus drzus tas tagad rot. Vijolte via ieradas agr pavasar - maza, ska meitente ar zilu vijoli padus. *Kad via ska splt, putni apklusa un klausjs brnigajs skas, bites un taurii lidinjs un dudinja maigs melodijas. - Paklausies, Vijolt, - reiz viu uzrunja srta meia, vrd Magone, - tu vartu sarkot koncertus un pelnt lielu naudu. - Ak, neesmu mcjusies augsts skols, - atbildja vijolniece. - Priecjos, ka mana sple kdam patk. - Bet, ja tev btu nauda, tu vartu ietrpties drgs drbs, - pamcja Magone. - K es redzu, tev ir viena pati zaa kleitia. - Bet es taj jtos labi un greznas drbes nekroju, - atbildja meitene. - Ai, ja tev btu nauda, tu vartu nopirkt dzintara kreiles un aplikt ap savu tievo kaklu, - viu sarun iejaucs skaistule Tulpe. - Ar krellm tu izskattos gltka un vartu kdam iepatikties. Vijolte iesmjs: - Tu saki, man esot neglts kakls. Bet, ja es to apkru ar krellm un tpc patiku kdam, tad jau tas iemlsies krells, nevis man. - Tu vl esi prk brniga, lai ar tevi runtu nopietni, - nopukojs Magone un, nokrsojusi lpas, vlgi uzsmaidja risam, kas stvja celia otr pus, riss vias smaidam neatbildja, jo taj brd Vijolte ska splt un viu sasaistja neredzamas stgas. Sastindzis vi klausjs valdzinoaj melodij. T plda un plda k maiga dziesma par mlu, par draudzbu, kas nebeigsies ar tad, kad zeme sastings un tai pri klsies lielais, baltais klusums. Kad Vijolte bija beigusi splt, dzeitenmatain Doronika pieliecs viai pie auss un paukstja: - Vai tu manji, k riss tev raudzjs? Nevienu mirkli pat acis neaizvra. Vi bs tev iemljies! - Ak, ko tu runl - Vijolte nopts. - Es tau neesmu skaista. Blakus Magonei un Tulpei izskatos pc pelnrutes. K gan man vartu iemlties tds jauneklis k riss? Vi droi vien oti ml mziku un klausjs man vijol, bet tu tlt gribi sajaukt prtu, lai vlk pasmietos, - lk, noticja, maz mute. T Doronikai abildja Vijolte, bet pc s sarunas sirds ska dvaini mulst, kaut ko gaidt un ilgoties. Tdos bros via piespieda pie pleca savu zilo vijoli un ilgas un gaidas prvrts klus melodij, un katram, kas taj klausjs, ita, ka dzv ir bezgala daudz laimes un vajag tikai pastiept rokas, lai viss, ko tu vlies, - mla, draudzba un prieks - sabirtu tajs k zvaigznes no zaganajm vasaras debesm. Kad sple apklusa, Triss ilgi nebtu attapies no prdzvojuma, ja Ceri nepauksttu: - Iris, tu vecais zn, neesi tau muis, nepalaid garm savu laimi. Vai tu nesaproti, ka Vijolte spl tikai tev. Via ir tev iemljusies. - K tu vari tik prasti spriedelt? - riss sautis iesaucs. - Vijolte ir liela mksliniece, un spljot vias gars lidins debess zilgm ldz pat saulei. Viai ir sveas visas s zemes jtas, via dzvo sav mkslas pasaul, un tds parasts puisis k es viai nenozm vairk par vienkru zles s'.iebru.

Iestjs silts vakars, Vijolte splja mness sonti. Skum t pauda smeldzgu lganu, atsacans skumjas, bet tad pki melodija prgja kaislos ukstos, aicinja, sauca un skai kliedza pc laimes. risam pie vaiga smagi elsoja Magone. Vias elpa reibinja k vns, riss skurba un zaudja saprtu. Vijoltes tls bija prvrties skas, bet Magone kvs viam klt, skpstja viu, ukstja maigus vrdus, un t nu risam ska likties, ka via laime ir Magone. Varbt otr rt riss btu attapies, nolojis slaicgo aizrauanos, bet Magone jau pirms rasas noanas bija paguvusi apziot visas draudzenes, lai poas uz kzm. K jau pienkas, vius apsveica, viiem vlja laimes, saderbu, krietnu brnu pulciu. Magone apmierinti guldzinja, plivindama sarkanos brunus, bet riss stvja nekustgs un vienaldzgs, it k ne viu gaidtu liel laime - bt Magones vram. Kzu dien pc mielasta vajadzja skties dejm, un bija sarunts, ka Vijolte spls valus un polkas. Bet, kad visi jau bija sastjuies pa priem un vedjtvs Ceri uzsauca, lai nu muzikante skot splt, iestjs neomulgs klusums. <(Trokainaj kzu burzm neviens nebija pamanjis, ka Vijolte pazudusi, un riss tikai tagad saprata, ka t ir bijusi via, kas aizejot pateica: - Esi laimgs. Paldies, ka tu biji. No manm spm dzims jaunas dziesmas, kas citiem dos prieku. Magone Pc prsteidzoi trajm laulbam ar Magoni riss vl arvien nespja attapties. Vi stvja mms un nekustgs un nemitgi sev jautja: Bet k tad t? Es tau mlju Vijolti, un Vijolte mlja mani, bet es apprecjos ar Magoni. Kpc man vajadzja izdart tdu mubu? Kas var atbildt? Turpretim Magonei vaigi laistjs aiz lepnuma, ka dabjusi par vru tik staltu puisi. Mans vri, mans buctis, mans - t via vteroja citm meim, un, lai ko ts runja un par ko runja, via prata vienmr iespraukt kdu pa- teicienu par savu vriu, ar to mindama draudzenm iedzelt, ka ts, lk, vl sievas god nav tikuas. J Bet reiz Vijoltes draudzene - zeltmatain Do- ronika Magonei atkoda. Pavisam nevaingi via, vism dzirdot, ieprasjs: - Bet ko tas tavs vri tds saskbis vien izskats? Stv, k mietiu norijis. Vai tikai vi neskumst pc maigs Vijoltes? Magone piesarka aiz dusmm, bet novaldjs un, it k uzskatdama Doronikas piezmi par joku, ska smieties: # - Ak, vi man tds neveikls aiz kautrbas. Bet lai paiet medus mnesis, tad es viu sku drest pc sava prta. Un tad nu dresja ar. - Ko tu stvi, lpu atkris! - atskanja uzklie- dziens, kad riss izliks nedzirdjis sievas aicinjumu savilkt viai korseti. Triss iekoda lp un negribgi, nepieskardamies sievas gai, izpildja pavli. Paldies viet Magone iecirta vram pauku, teikdama: - Tad tu citreiz bsi dzirdgks! Lai ko darja Triss, Magonei nekas neliks pa prtam. Ne vi mcja dakiu turt, k piekljas, ne ar nazi rkoties. Cik reiu vi piecls no galda nepadis, kad Magone pabolja pret viu baltas acis. Ja tas notiktu vienatn, riss vl kaut k btu pie- cieties, bet Magonei gribjs citu sievu pfiek padioties ar savu varu pr vru. Ja tikai pagadjs kdai pie viiem ienkt, t Magone ska komandt: Iris, urp! Iris, turp! Padod man tol Noliec o! Un tagad noskpsti man roku! Pakasi man muguru!

Ar laiku riss iegaumja, ka Magoni visvairk kaitina tas, ja neievro vias raanos un pamcbas. Kad Magone atkal uzbrca, ka vi neprotot dakiu turt, riss nometa to zem un da ar pirkstiem. Kad Magone skaitja visdas pamcbas, k uzvesties mjs un viesbs, riss jva sievai izrunties ldz nespkam, un, kad t noprasja, vai vrs esot sapratis un iegaumjis, vi novjs, izbrnjies paskatjs Magon un nevaingi pajautja: - Vai tu man ko teici? Magone tvka kaislbu liesms, bet, kad t vakaros aicinja vru gult, tas aizbildinjs, ka jiziet lauk zirgu prsiet, un, k gja, t pazuda ldz rtam. Beidzot Magone neizturja un izsdzja savas bdas Drienei, par kuru runja, ka t protot vrieus pieburt. - M Magonti - iesaucs Driene. - Kpc tu jau trk neatnci pc padoma. itdus koka gabalus ar manu dziru vien mirkl var padart dulnus. Driene ielja pudel zaganu dzrienu un pamcja: - Tu uzvelc kous brunus, iedod vriam nodzerties o dziru, tad pagrozies viam priek gan , gan t, un vi no tevis vairs va netiks. Var jau bt, ka riss btu Drienes sulu izdzris un viss notiktu t, k burvju vecene pareoja. Bet vai tad Magone varja nociesties nepalieljusies citm sievm, ka nu reiz vri dancoot pc vias stabules. Bet, ja sieva par savu imenes dzvi kaut ko paststa citm sievm, tad pc piecm mintm tas jau ir zinms vram. Ta ar oreiz - risam atlika pietiekami daudz laika apsvrt, vai dzert Drienes dzrienu vai palikt uzticgam atmim par Vijolti. Magone lab ticb burves dzriena spkam uzvilka kous brunus, ielja Drienes sulu glz un piedvja risam: - Iedzer, vri, es redzu, tu esi noguris. riss uzlukoja Magoni mlgm acm un, pamis glzi, aptvra sievu ap vidukli un teica: - Iedzer, sievi, malku uz manu veselbu, pc tam es dzeru uz tavu veselbu. Magone laimga uzsmaidja risam un atgza galvu - lai tad nu vri ielejot mut vienu malciu. Bet riss - ko vi izdarjal Vi sagza sievai iek visu Drienes dzrienu, un, kad t, trakuma premta, mets viam ap kaklu, Triss para jau laikus sagdto agaru sauju, uzlika sievu uz cegala un, paclis koos brunus, ska savu mcbas stundu: - Tas tev par to, tas tev par ito, tas par buranos! Ak kungs, k Magone spiedza un sprdjs, ldz aptvra, k izsprukt. Via izmaucs no bruniem un - spudk! - krmos iek. Triss gan svieda brunus viai paka, bet tie aizmets un palika plivinmies mieta gal. Kas os brunus piebra mietam - Driene vai Magone pati, - nu, galu gal kda tam nozme, bet t tie ar palika plivinmies, un, kas tos uzskata, tas piemin Magoni. Lapsaste Cirslu imenei gadjs reize ir lieli prieki, ir dzias raizes. Prieki bija, kad mjas pou jaunk meita Strupaste piekrita nkt par sievu viu veckajam dlam Garastim. Raizes sks, kad vec pele pazioja savus noteikumus, bet, ja Garastis tos neizpildot, tad Strupasti par sievu viam nemam nedoot. Noteikumi bija oti smagi. Garastim vajagot kzu dien savas mtnes apkrtni nopuot ar kau astm. Tas izskatoiies oti skaisti un bot pierdjums, ka jaunais vrs var bt varongs un - lai dies nedod - aun brd aizstvt viu pdti pret visu peu briesmgko ienaidnieku - slaveno razbainieku Melno Runci. Cirslu imene dzvoja grvmalas ntru pudur, tlu no cilvku mtnm, un cik reiu vakaros nebija prrunjui - diez, diez, kdi tie kai izskatoties, jo noststi par viu briesmu darbiem gan klda no paaudzes uz paaudzi, bet savm acm redzt dzvu kai nevienam - pat vecajiem cirsliem nebija gadjies.

Un, lk, tev vilkazobs rudzu vrpai Ej nu tiei pirms kzm meklt kaus un dab rok viu astes. Nabaga cirsli jau nezinja, ka brangi nodus mjas peles nicinja nabadzgs laues un slepenb vljs, lai gaidms kzas izputtu. Un izputt ts vartu, ja Garasti noertu kais. Garastis tik oti mlja Strupasti, ka jau sadabja zobenu, lai ietu meklt kaus un nocirstu tiem astes. Kds nu viam tas zobens bija - sakaltusi vilkavles lapai Bet, t k vi kai nebija redzjis, tad domja, ka no da zobena cirtiena astes krits ka zle zem izkapts. Garastis btu aizgjis kau medbs, ja mte asarm acs neizlgusies, lai kaut vienu dieniu vl pagaidot, gan via pa to laiku kaut ko sagudroot. Cirslu mte izlda no ntru pudura un, galvu uz augu paclusi, domja un domja, tik stipri domja, ka purni raustjs un sas kustjs. Un, ja tik oti dom, tad ar rodas padoms. Viai jiet pie Lapsas, t ir viena gudra sieva ar kuplu asti, un, ja viu ielgs kzs, tad var norunt, lai dvanas viet via tovakar savu asti pakar ntres zar. Lapsa, padzirdusi, ka Garastis precas ar mjas peles meitu, aplaizjs. Cirslus via neaiztika, zinja jau, ka tie ir negargi.' Bet mju peles - nul Izpraja Cirslieni, vai daudz lgavas radu sankot un va! nevarot via ar brnus emt ldzi, tie visi savas astes sakrot ntrs. T nu izdarja. Lapsa un lapsni ierads jau laikus, sakra astes ntru zaros, bet pai aizslps aiz akmeiem, dai ielda grv, teics nosnausties. Mets jau krsla, kad grvmalas zle ska aukstt, jo lgavas radi nca baru bariem. Cirsli izgja pretim saemt viesus un apjautjs, k jaunie radi esot apmierinti ar puojumu. - Grezni jau izskats, - galvu grozdama, teica Strupastes mma, - bet tdas astes gan es kaiem neesmu redzjusi. - Ts ir mea kau astes, - skaidroja Garasta mma, - un mea kai ir daudz bstamki par mjas kaiem. To tikai mans dli var - pieveikt tdus briesmous, - via vl palieljs. - Nu, ja man tds gadtos ce, es ar viam cea negrieztul - palieljs Strupastes brlis, jo pirms doans ce bija iekampis no bodias, kas stvja zem alus mucias spundes. Bija viam to pateikt, kad no grvja - no liela akmea aizmugureszlca lapsu bari un mets virs cits lielbniekam, cits via mmai, citi papam, brlniem un tantm. Labi vl, ka Garastis paguva Strup- asti ieraut ntru pudur. Kur rads izglbies, kuru nora lapsas, to Strupaste t ar neuzzinja. Kad Garastis sievai atklja noslpumu, Strupaste atriebdams piesja lapsu astes ciei pie ntrm, un tur ts palika uz visiem laikiem. Cilvki, garm iedami, ieraudzja grezns ntres, izraka un iestdja drz. Lapsastes, kaastes, ziedastes - t vii sauk s pues. Mctie drznieki gan ts sauc par koum- ntrm, un tie, kas run latniski, nepiemin astes, bet saka - amarantus. Kurptes Dzvoja vecos laikos kurpnieks Krius, dzvoja sav bdi mea vid un taisja riem kurpes. Mazas zilas kurptes. Viss btu bijis labi, bet gadjs puisim apprect slinku sievu. Un tolaik nebija t k msu laikos, tolaik varja maint zirgus, bet sievu, kdu biji noprecjis, ar tdu jdzvo visu mu. Vai gan Krius, me dzvodams, varja zint, kda bs via nkam? Ieststja sievias, kas te ieklda, veselbas zltes lasdamas, ka rsta esot meita t nekas, pr kaza ar diviem kazlniem, un ko nabaga cilvks vairk var vlties. Bs kaza, bs piens, kazlnus ruden nokaus gaai, bet sieva apkops mju, un t pats vars vairk noemties ar kurpnieka darbu. Ru te pilns mes, jaud tikai visiem kurpes sataist. Ka rsta ir prlieku slinka, tas atkljs jau otr dien pc kzm, kad kaza blja ldz vakaram neslaukta. Bija vien Krium paam jem iptis un jmetas kazai jus uz pleciem, lai izslauktu.

Vl grtk gja, kad stris ska nest brnus. Sis nesaprtgais putns laikam nezina, kur tos grst, un slinkajm sievm sanes ne mazk k aklajm sievm. T nu ar laiku Krium bija ne tikai jslauc kaza un jsap|auj ziemai siens, jsagd malka, bet ar jmazg brniem mutes, jskalo autii un vl jvra visiem azaids. Bet kurpnieka darbus ar nevarja atlikt, no k tad dzvosi. Sataisjis kurpes pilnu maisu, Krius nesa ts riem. Tie saskaitja, cik pru atnests, un labi samaksja. Bet vien reiz, aizgjis uz ru mjm, Krius atklja, ka liel da|a kurpju no maisa pa ce|am izbiruas. Un k neizbirs, ja maisam izplsis liels caurums. Nek dart, par kurpm, kuru nav, ri nemaks. Dvaini tikai tas, ka atpaka|ce Krius, lai k mekl, pazudus kurpes neatrod. Prgjis mjs, Krius saka rstai, lai nu pielpot maisu, citdi atkal varot iznkt liela skde. rsta ar nosols, un nkamaj reiz, saliekot kurpes mais, caurumu nekur neredz. Bet, k aiziet pie riem, t atkal puse kurpju trkst. Krius apskata maisu - nu k tadl rsta tik nevgi piediegusi ielpu, ka tas atiris un caurums, kds bijis, tds palicis. Iet Krius bdgs uz mjm, bet diez kas jau visas kurptes uzlasjis. Iet, iet un pki tacias mal ierauga sam vecu sieviu ar iekuru maisu uz muguras. Krius noem cepuri, pasveicina, bet sievia sk lgties: - M|o kurpnieci, man notika nelaime, nolza kurpei papdis. Esi tik labs, izpaldzi. Krius neliek sevi lgties, izvelk no kabatas murti un naglias un - knik-knak - piesit papdi. - Paldies, paldies, dli, - vecente tencina. - Un cik tu maksas prassi par tdu darbu? JA cilvks cilvkam nepaldzs, kas tad mums paldzs - Nu, ja tev tik laba sirds, tad es ar tevi nepametu tuk, - saka vecente un izvelk no azotes brza zariu ar trim lapim. - Te tev bs laimes zari. Cik tam lapiu, tik vlanos tev piepildsies. Staig laimgs un esi apdomgs. Kad nokrits pdj lapia, tad neko vairs neatsauksi. T nu vii izrs un aizgja kairs uz savu pusi. - Kdu maksu es tev lai prastu? - Krius brns. Krius aplko zariu un pie sevis nosmejas: - Ak tu joka vecentei K gan tds vienkrs brza zari vartu izpildt manas vlans? Btu man labk gabali maizes, t gribas st Dod vienu biezu uku! Tikko vi to bija pateicis, t viena lapia skandama nokrita zem, bet viam roks ielca maizes rika. Nu kurpnieks redzja, ka tas nav vis vienkrs zari un t nav bijusi nekda joka vecente. Nu vi apms labi apdomt, ko vlties, un visu nedu ctgi taisja kurpes. Parasti Krius pie riem gja svtdiens, kad tie visi mjs un var kurpes uzlaikot. Bet oreiz trkums t spieda imeni, ka Krius, emdamies caurm naktm, sasteidza darbu ldz sestdienas palaunadzim un nolma aiznest kurpes jau novakar. Vi gja pa meu un domja, kur vartu bt palikuas vireiz pazaudts kurpes, un, paam nemanot, iesaucs: - Ak, kaut es ieraudztu pazudus kurpes, tad vartu saemt divtik maksas! Ldzko os vrdus izteicis, vi jau atrads pie ru alas. Un ko vi ieraudzja! Ri bija prnkui no darba un savas slapjs kurpes uzkrui krmu zarios vties. Krius saskaitja, un iznca akurt tik, cik vi bija iztaisjis. Ttad ie mazie vrii bija uzlasjui no caur maisa izbirus kurptes un nesaka viam ne vrda! - Ak js man esat tdi br|it - Krius noskaities iesaucs. - Nu, lai tad ts kurpes pieaug pie zariem t, ka js ts nedabjat nost! Nu tikai Krius aptvra, ka divreiz izteicis vlans, bet bija jau par vlu. Izvilcis no azotes zariu, vi redzja, ka ar abas pdjs lapias tam nobiruas.

- Ak es mu|is! - Krius iesaucs. - Vai es nevarju vlties jaunu mju, govi un zirgu, un vl sieku naudas klt? Kod nu vai pirkst, nekas vairs neldzs. Svtdienas rt ri gribja apaut kjas, bet - tavu brnumul - kurpes pieauguas pie krmiiem un - plies, k gribi, - nenk nost. Palika vrii basm kjim, bet kop t laika aug un aug pues, kuru ziedii izskats pc kurptm, un cilvki t ar ts sauc, glui vienkri - kurptes. KAMLIJA Kad mku Kamliju stja uz Japnu sludint priecas mcbu, vi nevarja ne iedomties, ka tur vartu sastapt velnigas btnes, kas spj ievest krdinan pat prbaudtus svtos tvus. Vi bija devis soljumu atteikties no vism szemes baudm un ctgi mrdjis savu miesu bad, bet prieka namiem gjis apkrt ar lkumu. Tpc ne tikai citi, bet ar vi pats bija prliecints, ka ar savu sto dzves veidu bs tkams visaugstkajam un tas viam paldzs nomaldjuos japus piegriezt stajai ticbai. T nu Kamlijs nonca Japn un, gatavodajnies lielajam gavn: m, pievakars aizstaigja uz ihu lai izraktu stdu saknes un saertu siseus, ko izvt ziemai. Sevii bagtgu lomu vi ieguva no kda koka, kura zaros bariem vien sisinja zaie sisei, un, lai cik vi vien dien tos nora, nkamaj vakar atkal visi zari bija ar tiem pilni. Kd tveicg vakar Kamlijs ilgk aizkavjs zemnieku ciemat, prststdams kalna spredii, un pie dsn koka nonca tikai si pirms pusnakts. Pr meu bija paclies pilnmness, koki stvja nekustgi, k saldas burvestbas premti, ar sisei klusja, vai varbt mks viu dziesmu bija t apradis, ka vairs nedzirdja. Kad, rokas salicis un acis uz augu paclis, Kamlijs skaitja pateicbas lgsnu par godgi nodzvotu dienu, koka lapotn pki atskanja smiekli. - Hi-hi-hil Ha-ha-hal - sald kru bals iinja kda sieviga btne un, veikli k vvere lkdama no zara uz zaru, zibinja baltos zobus. Nelabais man atstjis krdintju, Kamlijam ievs prt, un vi, k tds reizs parasts, prmeta krusta zmi sev un ar pret dvaino smjju. Mks zinja, ka no krusta zmes baids pats velns, bet maz smjja no ts it nemaz nenobijs. Liekas, viu pat uzjautrinja tda rokas pavicinana gais, jo via smjs vl ska|k un, laikam sapratusi to k mjienu pankties tuvk, nolca uz viszemk zara, un, aprusies ap koka stumbru, poja balts kjas mkam pr galvu. Kamlijs atkps daus sous un aplkoja savdo btni. Vias stvs zaaj plvur saplda ar koka lapotni, t ka redzamas bija tikai balts kjas un sarkanmalain galva, kas mness gaism zaigoja k kupli saplaucis zieds. - Kas tu esi? - mks jautja. - Hi-hil Ha-hal - bija atbilde. - Vai tu esi sieviete? Btne papurinja galvu. - Kas tad tu esi? Un k tevi sauc? - Es esmu Driada - koka dvsele, - sarkan- mate atklja savu noslpumu. - Es nku tev pateikties, ka tu nolasji no mana koka nekaungos siseus. To pateikusi, koka dvsele ielca augup paceltajs mka roks un, aprusies ap kaklu, uzspieda via lpm skpstu. Kamlijs t samulsa, ka nevis atgrda mea meiu, bet gan piekva sev ciei klt, lai paildzintu jaukko brdi sav m. - Es nedrkstu ilgk pie tevis palikt, - ukstja Driada, - citdi mans koks sks vst. Via izrvs no Kamlija skavm un uzspurdza lapotn. Tikai tagad mks atjdzs, ka lauzis stbas soljumu, un satriekts ln gait vilks mjup. Ko tagad dart? Paziot savam ordenim, ka nav vairs svts krtas ciengs? Nakts vsums pamazm noskaidroja Kamlija sakarsuo galvu. Vi ska miergi prspriest dvaino atgadjumu. Vai ir t, ka vi btu prkpis zvrestu? T tau nebija sieviete, kas

viu skpstja, bet dvsele, ttad vias skpsti nav miesaskrba. Ragana ar via nav, jo nebaidjs no krusta zmes. Un svtajos rakstos nekas nav teikts, ka saskarsme ar dvseli btu apgrcba. Apzia, ka vi nav pavests, mku padarja tik lksmu, ka soi kuva raiti k ganu znam un tikai pc laba laicia vi aptvra, ka scis svilpot jautru pasaulgu dziesmiu. Vienkra zikrba Kamliju nkamaj pusnakt atkal aizveda pie koka ar daio dvseli. - Driadal - vi uzsauca, nostjies zem plats lapotnes. - Hi-hil Ha-hal - atskanja jautri smiekli, un lapu aukstana liecinja, ka mea meia, no zara uz zaru prlkdama, nk lejup. Mks jau dien bija sadomjis ieganstu, k attaisnot savu apciemojumu. Kad Driada bija apsdusies uz zemk zara, vi nenosarkdams paskaidroja: - Es ncu prlkot, vai tavu koku netrauc sisei. - Viens nekaua ir uzldis pa galotn, - mea meia srojs. - Ja noersi to, bu pateicga. Alkdams s pateicbas, Kamlijs uzsprauda mantijas strus aiz jostas un veikli uzrps kok. Vi neparko negribja mea meitas acs izskatties tgs un td reizm, lai aizkavtu iglo skrjju, sara viu aiz kjas. Beidzot sisenis bija notverts un Kamlijs sama apsolto algu. Bet vi vl nekpa lej, jo tik tiem jauki bija poties lganajos zaros un klausties Driadas smieklios. Kad visi sisei bija nomedti, Kamlijs nezaudja aprbu, k tomr saemt Driadas skpstus - vi tos pieprasja par agrk noertajiem, un to bija tik daudz, ka ldz paam rudenim vi nesa un nesa virtenes ar vtajiem siseiem. Aukstums tuvojs zemei, un kd nakt Driada teica Kamlijam: - Rt tu vairs nenc. Koks liksies dust, un es dusu ldz ar viu ldz pavasarim. Kamliju tda zia satrieca. K lai vi nodzvo bez prieka dienu, nedu, mnesi, varbt pat vairkus? Un maig dvselte Driada - via tau nosals koka dobum? N, kaut kas ir jizdom, kaut kas jdara, lai glbtu dvselil Ja Kamlijam bijis vairk laika, varbt vi btu izdomjis kaut ko citu, bet patlaban vajadzja rkoties, nevis domt. Vi satvra mea daiavu, pava to zem plats mantijas un nesa uz savm mjm. Visu ceu Driadai bija aizspiesta mute, tpc tikai istab, kur mks viu nosdinja sav gult, via iesaucs: - Ko tu izdarji? Tagad mans koks nokalts - Lai kalst. Vai me tik vien koku, - Kamlijs viu mierinja. - Tu nesaproti: ja nokalst mans koks, tad jmirst ar man paai, - Driada skumji atzins un nobirdinja asaras. - T ir mticba, un to es tev pamazm izdzu, - mks apmgi nosoljs. Pavasar, kad ska lapas plaukt, Driada kuva vrga un acm redzami izdila. - Aiznes mani ldz manam kokam, - via ldza Kamliju, un vi labprt to darja, cerdams, ka mea gaiss Driadu izdziedins. - Ak vail - iesaucs Driada, kad Kamlijs viu uzsdinja uz apakj zara. - Mans koks ir miris. Kamlija acu priek via ska gaist un saplst ar koku. Kdu laiciu vl k kupls zieds kvloja sarkanie mati, tad ar tie ska blt. - Neaizej t, saki man kdu vrdul - Kamlijs izmisis ldzs un izdzirda vrgu balstiu: - Zara galotnt vl turas dzvba. Pasteidzies to nolauzt un iestdi zem Kamlijs nolauza dzvo zariu un skumgs gja mjup. Pc kda laika no zara izauga krms un uzziedja kupliem sarkaniem ziediem. Pc gadiem kds vecs mks brauca no Japnas atpaka uz Eiropu. Vieng manta, ko vi veda ldzi, bija puu pods ar ziedou krmu, un to apbrnoja visi cea biedri. Vi pats o krmu sauca par Driadu, bet audis tdu vrdu nevarja iegaumt un iesauca krmu mka vrd - par Kamliju.

saulgrieze Kad Saules meitas, izpeldjus jr, sakpa laiv un bija iebraukuas dzii selg, jaunk pki aprs, ka atstjusi mal ozola zar pakrtu savu zelta vainadziu. Bez vainaga via miei nedrkstja rdties, tpc ldza msas irties atpaka|. Bet vecks msas teics t noguruas, ka cita nek nevloties k tikai trk tikt gult, un, ja nu pastarte bijusi tda aizmra, lai peldot viena pati uz malu un paliekot uz zemes ldz rtam, kad vias atkal atbraukot paplunties. Pastarte aizpeldja mal, bet - ak, ausmas! - vainaga ozola zar vairs nebija. Zem ozola stvja stalts jauneklis melniem matiem un zilm acm. Vi pastiepa pretim spcgas rokas un apskva Saules meitiu, rundams vrdus, kas liks saldi k zelta biu medus. - Paliec pie manis visu mu, ms mlsim viens otru un neirsimies nekad, - vi ukstja tai aus un skpstja vias lpas ciei un ilgi, glstja vias augumu un ldzs, lai Saules meita kst lgava viam - Zemes dlam. - K lai es palieku Zemes mjokos? Te naktis ir tumas un aukstas, bet manai mtei ir zelta pils, kur pie griesliem deg dimanta zvaigu lukturi, kur dienas paiet, vrpjot zelta dzijas, bet vakari, - peldoties jr. Svtkos ms dejojam ar Mness dliem un vizinmies sudraba kumeos. Kdu dzvi tu man vari solt te, uz Zemes? - jautja Saules meitia. - Es tev varu solt rasainus rtus, kur tksmi veldzt kjas, putnu dziesmas un koku alkas. Es tev varu solt darba pilnas dienas un saldu nogurumu vakaros. Bet nakts tevi silds manas rokas un lpas, - atbildja Zemes dls. - Rdi man Zemes burvbas, un es pc tam izlemu, palikt pie tevis vai atgriezties pie mtes, sacja Saules meita. Un Zemes dls aizveda viu pie upes, kur ziedja ievas un pogoja lakstgalas. - Vai tu esi kdreiz dzirdjusi tik skaistu dziesmu? - jautja Zemes dls. - N, it nekad, - atzins Saules meita. - Un vai tu esi dzirdjusi, k alo upe, traukdams uz jru? Vai tu esi jutusi, k smaro ievas? Un vai tu zinji, kas ir mlestba? - Tu esi mana mlestba, es paliku pie tevis, - apsolja Saules meita, un Zemes dls ieveda viu klti, kur via ieraudzja uz naglas pakrtu savu zelta vainadziu. Veltgi Saule otr rt aicinja meitu atpaka uz mjm, veltgi ststja, cik grta viai bs dzve sve mal. Meita ietiepgi teica n un n, jo te esot daudz jaukk nek mtes valstb, kur viai apnicis diendien kvernt pie ratia un vrpt dzijas. Te ziedot ievas, te alcot upes un pogojot lakstgalas. Lai atstot vias pra dau, un via svinot kzas ar Zemes dlu. - Mlt Zemes dlu es negribu un nevaru tev aizliegt, bet mlestbas d nedrkst noniecint savu dzimteni. K bs, ja tevi prems atgrieans ilgas? - jautja Saule un aizklja vaigu ar melnu mkoa plvuru par zmi, ka ar meitu saruna nobeigta. - Es jau nu atpaka nelgos, - lepni atkliedza Saules pastarte. Pagja kzas, k jau kzas, un Zemes mte teica, ka nu vedeklai jsk darba gaitas. Likot viai drz bites gant, jo cita darba jau tda baltrocte nepratot. Nu Saules meita augu dienu stvja drza vid un uzmanja bites, lai ts neielstu sveos stropos. Diena ritja pc dienas, vienmuas k biu dkoa. Kur straujie braucieni ar sudraba kumeiem, kur jautrs dejas ar Mness dliem, laivas braucieni pa jru ar msm? Arkl nodztie Zemes dla zirgi tik tikko cilja kjas, bet vi pats, darb nomocjies, vairs nevienu laipnu vrdu viai nepateica. - Atnes man no upmalas ievu ziedus, - reiz paldza Saules meita. - Ievas jau nezied mgi, - Zemes dls gni atteica. - Aizved mani paklausties lakstgalas dziesmu. - Lakstgalas nedzied mgi. - Tik sen tu neesi mani skpstjis. Vai tad mlestba ar nav mga? - prmeta Saules meita. - Ar mlestba nav mga.

- Kas tad eit ir mgs? - Mgs ir darbs,- atbildja Zemes dls un, pamis izkapti, aizgja uz pavu. Saules meita atkal palika viena. Viu prma tdas ilgas pc dzimtenes, ka via aizmirsa savu lepnumu un, pagriezusi galvu pret Sauli, ldzs: - Mt, m mt, uzklausi manil Es esmu iztvkusi pc savas dzimtenes. Man sapos rds brnbas takas, es dzirdu savu msu ratiu dkanu. Kad vakaros no jras puses atskan airu aksti, es zinu, manas msas brauc peldties. Es klausos viu rotau dziesmas, bet pati ts esmu aizmirsusi. Mt, m mt, piedod man un em mani atpaka pie sevis! Saule klusja. Bet Pastarte nemitjs lgties: - Mte, mmia, vai tu nejti, cik nelaimga ir tava meita sveum? Sauc mani pie sevis, un, ja tu vairs neatzsti mani par savu meitu, es bu tava kalpone. Katru rtu un vakaru es izpurinu tavas mkou segas, es spodrinu tavas pils logu rtis, es noslaucu putekus zem msu ratiiem un bu laimga, ka drkstu dzvot sav dzimten. - Prk ilgi tu esi palikusi sveum, tik ilgi, ka lavas kjas taj ieauguas k saknes. Es nevaru tev vairs paldzt, - atbildja Saule un aizsedza acis ar baltu mkou dvieli. Meitiai roks iekrita kristl prltes - mtes asaras. Pastarte minja pakustint kjas, bet tiem - Zeme ts turja ciet. T via palika uz Zemes un prvrts par pui, kas ilgs pc dzimtenes arvien vr ziedu uz Saules pusi. Tpc ar viu sauc par Saulgriezi. LOTOSS T veicg vasaras nakt radas meita lotoss izgja pils drz pastaigties. kluss prdoms iegrimusi, via sooja pa tums grimstoajiem celiiem. vasaras nakts, silta un mierga, bija visu zemi ietinusi maig, pelk plvur. Ne mazk vsmia neiealcs koku lapotns, pues stvja k sastinguas, un visi putni klusja. Lotoss jau gribja doties atpaka uz pili, kad pki sajuta visu drzu nodrebam dvain satraukum. Koku lapas ieabjs bez vja, pues ska smarot, un Cangas mal lakstgala uzska smeldzou ilgu pilnu dziesmu. Drzs pamazm pielija ar zeltainu gaismu, un princesei liks, it k via pirmo reizi btu ieraudzjusi tik pasakainus kokus, pirmo reizi sajustu, cik skurbinoi smaro rozes, un pat lakstgalas dziesmai varja saprast vrdus. Nc, ilgotais, un cel pr Gangu tiltu, Tev pretim pasniegu es savu sirdi silto T dziedja lakstgala, un dziesm ievrpts ilgas sagrba ar princeses dvseli. Kpc rozes smaroja tik kaislgi, kpc palmas noslpumaini saukstjs? Vai ts nebija mlas ilgas, kas princesei atklja s nakts neizsakmo skaistumu? Bet kur bija t btne, kas vien mirkl prvrta pasauli un vias paas sirdi? Tam vajadzja bt tepat tuvum, via atnkanu bija pamanjui koki un lakstgalas, un ar vias sirds. Lotoss pavrsa acis uz augu un ieraudzja Mnesi, lielo, sarkanzeltaino Indijas pilnmnesi, kas tikko bija paclies pr koku galotnm. Tas tau bija vi, kas pielja drzu ar zeltaino gaismu, kas satrauca kokus, pues un lakstgalas) Tas bija vi, skaistais, zelt un var mirdzoais Indijas Mness, kas apbra princesi un iekvlinja vias sird brnigs, nekad agrk neizjusts mlas un laimes alkas. Tonakt Lotoss neatgriezs pil. K apmta via visu nakti nosdja uz sola drz un raudzjs uz Mnesi, un viai liks, ka ar Mness skats uz viu. Tikai pret rtu, kad Mness nogrima aiz apvra, Lotoss atgriezs sav istab, aizmiga dzi mieg un sapos bija laimga, jo pie vias atnca Mness un paststja, ka vi esot apburts princis un tikai liela, kvla sievietes mlestba varot viu atpestt no burvju varas. Vakar princese Lotoss atkal izgja drz un visu nakti raudzjs uz Mnesi, juzdama sav sird mostamies un augam bezgalgu mlestbu. Nc, ilgotais, un cel pr Gangu tiltu, Tev pretim pasniegu es savu sirdi silto

T atkal dziedja lakstgala, un Lotoss atkrtoja o dziesmu, sniegdama rokas pretim Mnesim. Kdu nakti pils drznieks bija noklausjies princeses dziedanu un paststja par to citiem kalpotjiem. Un drz vien ska klst baumas, ka princese Lotoss esot mnessrdzga. Kad s runas izdzirda rada, vi lika noslgt visas pils durvis, lai Lotoss nakt nevartu izkt drz. Bet princese uzkpa pils torn un tur juts vl tuvk savam motajam - princim Mnesim. Kad Mness uz laiku pazuda, Lotosu prma izmisums. Vai tiem vias mlestba nav bijusi tik liela un karsta, lai atpesttu Mnesi, kuru aunais burvis tagad iervis pazem? Kad rada ieraudzja savu meitu blu un noraudjuos, vi uztraucs, domdams to slimu, un lika stt pc slavenkajiem rstiem. Tad Lotoss atzins sav mlestb un ldza tvu sadedzint viu uz srta, lai tas btu pierdjums, cik liela un kvla ir vias mlestba. - Mans neprtgais brnsl - iesaucs rada. - Tevi gaida tik liela laime, uz kdu tu pat neuzdrksttos cert. Pats maharada vlas tevi saderint ar savu dlu. - Mans labais tvs, - asaras slaucdama, atbildja Lotoss, - es mlu tikai Mnesi un ne ar vienu citu laimga nebu. - Mana vieng, dai, tu neaizmirsti, ka esi radas meita. Tpc tev jsaprot, ko manai valstij nozms radniecba ar maharadu, - teica tvs, un via vrds meitai bija likums. Lai Lotoss vairs nekad neredztu Mnesi, tvs lika viai valkt cepuri ar platm malm un nokrtu galvu staigt zem izplesta saulessarga. Pienca kzu diena. Visi apbrnoja lgavas skaistumu, tikai via pati juts k na starp dzvajiem. K na via vakar izsldja no pils un pa ierasto drza celiu devs uz Gangas malu, lai atvadtos no upes, no lakstgalm, no savas liels, viengs mlestbas. Tuvojoties Gar.gai, via atkal sajuta kokus un pues nodrebam satraukts gaids, tpat k tonakt, kad Mness viai bija atkljis mlas burvgumu. Via neuzdroinjs prkpt tva aizliegumu un paskatties uz augu, bet ar katru miesas nu, ar katru elpas vilcienu juta, ka tuvum ir vi, apburtais jauneklis, un tas gaida viu, sauc un aicina. Lotoss steidzs, skrja un, nokuvusi Gangas mal, iekliedzs aiz prieka un prsteiguma. Tur, pa upes vid, rmaj den atdusjs Mness, lielais, iesarkanais Indijas Mness, un vi bija uzclis zelta tiltu gandrz ldz paam krastam. - Cel, ilgotais, pr Gangu zelta tiltul - iedziedjs lakstgala, un, nedomdama vairs ne par jauno vru, ne par tva valstbu, Lotoss pastiepa rokas pretim savam ilgotajam un steidzs pie t. Via nemanja, ka tilts ielst zem vias soiem, kjas samirkst un grimst arvien dzik den, kas drz vien sniedzs pri krtm, un bija jmetas peldus. - Es nku, es steidzos, es tlt bu pie tevis, - bija princeses Lotoss pdjie vrdi, kad upes vid viu sagrba virpulis un ierva dzelm. Rada, maharadas dls un kzu viesi veltgi izmekljs pazuduo lgavu. Via palika, k den iekritusi. Kop t laika Gang ska augt pue, kas atgdina princesi Lotosu, kad t ar augup pavrstu skatienu uzsmaidja Mnesim, bet ts lapa paceas virs dens k atvrts saulessargs. naktsvijole Ju vakar lgotji pulcjs baros, jo, liekot daudzas balsis kop, atbalsis atsaucas no lielkiem tlumiem. Tikai pats Jnis, k katru gadu savas goda dienas priekvakar, nebija lab om un diezgan agri liks gult. Bet, k katru Ju nakti, viu traucja skaie lgotji. - Tikpat tie diedelnieki neliks miera gult, - norca Jnis un cls aug. Vi sarbs un pa ganu ceu, slapstdamies no jautrajiem Ju brniem, iemanjs Melnaj sil. Tas bija dzi, tums sils. Slaidas egles alca skumjas dziesmas mbai, brnas priedes k plri balstja dabas svtncas zao jumtu.

Jnis nevarja izprast, kas viu tik neatvairmi vilka uz Melno silu. Daudz baigu teiku klda par sila burvbm. Gan audis kaunjs no savm bailm un par tm nerunja, bet nakts tikai lieli drosminieki staigja pa taisno ceu cauri Melnajam silam. Ar Jnis kdreiz bija baidjies no tumsas un izdaudzints sila burvbas, bet, kop bija pazudusi lgava Zane, kjas pret paa gribu biei ieveda sil. Sevii ap Jiem viam nebija miera. Jnis nesaprata, kas tas bija - mea alkas, putnu dziesmas vai brnig ziedu smara, kas viu vilinja mea dziumos. Laikam gan pdj, jo trsdesmit gadus jau vi neprtgi mlja mea pues. Ap Jiem, kad ziedja smargs naktsvijoles, viu prma dvains nemiers. Katru nakti vi, bezmiega mocts, klda pa meu un, atradis naktsvijoles, apgls viu tuvum, audamies to mulsinoajam skurbumam. Tikai plkt vi nevienu naktsvijoli nekad nebija noplcis. Tik maigi, trausli liks to caurspdgie ktii, tik glezni baltie ziedi un tik salda smara, ka Jnim liks apgrcba ar savm sastrdtajm rokm pieskarties im dabas brnumam. Jnis mlja pues ar dievinou mlu laikam tpc, ka ts bija mljusi via Zane. Ikvienu ziedu vi labprt noglstja, jo ikviens atgdinja tos laikus, kad Zane rtos un vakaros sanesa via istabu pilnu ar smargiem un kriem ziediem. Ar onakt Jnis gja tur, kur zinja augam naktsvijoles. Tas bija tlu, sila vid. Vi atrada laukumiu, no vietas apauguu naktsvijolm, kas k sveces kvpinja uz debesm smaru vraku. Jnis apgls ziedu pudura mal un atkal domja par savu Zani. Trs gadu desmiti pagjui, kop via tam pazuda, bet vl arvien vi to nebija aizmirsis ne sapos, ne nomod. - Zane, Zane, k man visa dzve skanja, kad tu vl man biji, - ukstja Jnis, ar lpm pieskar- damies naktsvijolei. Un atkal Jnis atcerjs tos laikus, - viam bija tikai divdesmit etri gadi, kad viu mjs atnca dzvot Vaidupes mte ar savu meitu Zani. Zane skum bija bikla un tramga, tikai retu reizi vi dabja mant ts brnos matus vj aizplvojot. Vaidupes mte prata vrt zles dadm kaitm, bet, t k via pati jau bija diezgan veca, ziedus lasja Zane. Via arvien izgja pirms saules lkta, lai ap brokastu laiku atgrieztos, ras nobridusies, pilnu klpi smargu zu un ziedu. Dareiz via gja ar pusdienas laik, bet dareiz pat nakt - k nu kura zle bija plcama. Kad Jnis bija ar ani drusku sadraudzjies, vi ska to pavadt gjienos pc zlm. Neaizmirstami kuva ie gjieni divat. Zanei bija tik daudz ko ststt par augu un putnu noslpumiem. T prata visas putnu dziesmas, un, kad vii bija pagurui runt, via svilpoja k vlodze un dziedja k purva strazds. Zane zinja, kdus sapus nakis uzbur katras pues smara. Vakaros via sanesa Ja istab kdas pues un no rtiem kaitinja viu, ststdama sapus, ko Jnis nakt redzjis. Tuvojs Ju diena. Zane kuva savdi domga un biei nakts viena pati klda pa Melno silu. Kad Jnis jautja, kas viai noticis, t nezinja pateikt. Reizm tikai Zane teica: Kad es pc pusnakts vai pusdienas laik eju zles plkt, mani kds sauc mea dzium. Un tad man ir baigi un reiz lksmi, jo es nezinu, kas mani sauc. Pienca Ju nakts. Jnis un Zane sakra mea mal ugunis un smiedamies apmtjs ziediem. Piepei Zane piecls un teica: - Jni, es jtu, ka dzik me ir uzplaukusi savda pue. Kad vj atnes ts smaru, es reibstu vairk nek no taviem skpstiem. Es gribu onakt tev atnest o pui. Gaidi mani, kamr es prnku. - Es gaidu tevi, kamr tu prnksi, - atbildja Jnis un palika sargt ugunskuru.

Vi ga'dja, ilgi gaidja, bet nevarja sagaidt Zani prnkam un gja to meklt. Vi sauca Zanes vrdu, bet, kad aizgja turp, no kurienes, k liks, t atsaucs, mes bija kluss un Zanes smiekli atskanja pavisam cit pus. - Zane, ko tu mani moci! - sauca Jnis, bet Zane nedevs redzama. Rt Jnis prnca pavisam noguris un ar mazliet sadusmojies. Var jau jokoties, bet kpc t ircinties visu nakti - un vl Ju nakti, kas ir tikai viena gad. Bet Zane nepmca ar dien un nkamaj nakt. Jnis kop ar citiem mjiniekiem izgja viu meklt, bet veltgi prmeklja visu Melno silu. Visi atgriezs mjs, tikai Jnis palika me. Mekljot un saucot vi bija noncis pa sila vid. Te vi ieraudzja savdu, nekad neredztu pui, kas izplatja skurbinou smaru. - T laikam ir t pati, kuras smara Zani reibinja vairk nek mani skpsti un kura Zani ievla biezokn! - iesaucs Jnis un dusms gribja to noraut. Bet piepei via kja aizrs aiz sakra un vi nokrita zem, sadurdams rokas un kjas ldz asinm. Jnis steidzs me uzmeklt strautu, lai izmazgtu vainas, un prdomja, ka btu tau mugi dusmoties uz ziedu tpc, ka tas smaro. Pagja viens gads, otrs, pagja gadu desmiti, bet Zane neatgriezs. Jnis domja par viu k par mu miruo, bet atskt izpostto dzvi no jauna vairs nespja. Bija bri, kad Jnim uzmcs nves ilgas, bet vi ts atvairja. Dzve bez Zanes ir rgtka par nvi, vi domja. Bet k lai es atemu sev dzvbu, kas nepieder man vienam? Un, dzvs bdams, es vismaz sapos vl varu Zani redzt, bet aiz nves robem pat o sapu man vairs nebs. Brnigi smaroja naktsvijoles. Jnim ska likties, ka smara kst miglaina un no viegls miglas veidojas kds pazstams tls. Arvien jauamks, arvien noteiktks, ldz vi pazina savu lgavu Zani. Zane nca tuvk, nomets ceos un uzspieda via acm vieglu, vsu skpstu. - Zane, mana Zanei - laim gavilja Jnis. - Beidzot es tevi atkal esmu atradis! Kur tu biji tik ilgi? Mani mati ir nosirmojui, un es pats sev liekos vecks par dievu. - Draugs, mans uzticgais draugs, - dvesa smar- aina elpa, - kpc tu toreiz, mani mekldams, nenoplci to naktsvijoli, pc kuras sniegdamies paklupi? Tad tavi mati nebtu nosirmojui velts ilgs pc manis un man nebtu uz miem jpaliek te k puei. Jnis nesaprata, ko nozm ie dvainie vrdi. Zane ststja tlk. - Toreiz, tan tlaj Ju nakt, mani aizvla Meagars. Jau agrk vi mani sauca un vilinja, bet man bija bail sekot ai balsij, un es nezinju, kas mani sauc. Tad vi bija izdomjis viltbu - uzplaucjis pui, kuras smara ir reibinoka par taviem skpstiem, jo vi zinja, ka es mlu pues gandrz tikpat stipri k tevi. Toreiz, jau labu laiku pirms Ju dienas, es domju, k lai prsteidzu tevi ar kdiem neredztiem ziediem. Tad Meagars bija stjis o reibinoo smaru un es aizskrju meklt noslpumaino pui. Mea vid, in pa viet, vi mani satvra un teica, ka jau sen esot man uzglnjis. Vi gribot, lai es kstot via sieva un paliekot uz visu mu me. Es teicu, ka tas nekad nenotiks, jo esmu tava lgava un mlu tikai tevi. Visu nakti vi man ldzs, bet es pretojos, jo zinju, ka tu nksi mani meklt un tad via burvba izgaiss. Es gaidju, cerju, ticju. Kad tu otr nakt viens pats mani meklji un biji jau tuvum, Meagars prvrta mani naktsvijol, lai paglbtu no tavm acm. Tev vajadzja toreiz pui noplkt, tad es atkal btu prvrtusies Zan. Meagars redzja, ka tu grasies to noplkt, prvrts pals par sakrni un sara tevi aiz kjas. Tu krizdams ievainoji rokas un aizgji pie strauta ts mazgt. Trsreiz devius gadus es gaidju, ka tu noplksi naktsvijoli, bet tev bija l trausls pues un glezno ziedu. Un trsreiz devius gadus es liedzos kt Meagara sieva. Vii ldzs un dusmojs, bet es gaidju tikai tevi un smarojot tvku pc taviem skpstiem.

Pc trsreiz deviiem gadiem cilvks vairs neko nevar padart Meagara burvbai, un t man jpaliek te uz miem starp savm liktea biedrm - ar aizviltm lgavm. Tu redzi, cik viu te daudz, un visas ts paliek uzticgas saviem bijuajiem draugiem, jo Meagars ir vecs un nejauks k sakrnis. Mans draugs, mans uzticgais draugs, kpc tu nenoplci mani pc ts Ju nakts! - izdvesa smarain elpa, un miglainais tls ska irt. - Zane, neaizej no manis! - iesaucs Jnis un tvra savu apburto lgavu. Bet vi satvra tikai trauslu, baltu ziedu, kas kvpinja smaras pr via seja CZI-CZINA czintaas ciema ograi nezinja, kas ir smaids un kas ir smiekli. Pirms rtausmas nokpui tumaj raktuv, vii no ts iznca tikai dzi vakara krsl. Nogurui un sagui vii apda savu trcgo vakariu tiesu un tdi pai melni nokvpui apguls uz klon pasviest dutas paklja, lai rt pieceltos gurdi un neatptuies. Un tomr ar Czintaas ciem reiz atnca prieks. Tas ierads ldz ar meitenti, kura piedzima Jan Su-cina imen un kurai - par godu dzimtajam ciemam - deva vrdu Czi-czina. Czi-Czina bija savda meitene, pavisam ne tda k prjie ograu brni, kas bija melnmataini un meln- acaini. Czi-Czinas acis bija zilas k debess pr kalniem, bet vias mati zaigoja k vistrkais zelts. Kad via smaidja, tad liks, it k saule btu izldusi no mkoa apakas un izkliedjusi bezcerbas tumsu, kd dzvoja nabadzgie ograi. - Saules meitai Laimes brnsl Cerbas stnel - t ograi sauca Czi-Czinu, un, ja kdam uzbruka bdas, tas devs uz Jan Su-cina bdiu, lai tikai paskattos uz Czi-Czinu, paklaustos dziesmiu, ko t dungoja maig brna balsti, un sagaidtu smaidu, kas dziedja bdu sagrauzto sirdi. Kad Czi-Czina bija paaugusies, vias dziesmu un deju prieks valdzinja ne vien Czintaas, bet visu apkrtjo ciemu ograus un zemniekus. Vakaros, kad meitene dejoja saulrieta deju, ograi izkpa no raktuvm, bet zemnieki pameta kapus laucios un sanca pie Czintaas akas, lai priectos par Czi-Czinas skaistumu. Vun, kad via ska dziedt, tad noguruie audis atguva moumu, uztvra dziesmas vrdus un atkrtoja tos, mjup iedami. Ograktuvju uzraugs dusmojs, ka strdnieki izkpj no raktuvm, kamr nav iestjusies melna nakts, un zioja savam kungam Van Go-faam, ka gaimatain meitene Czi-Czina atrauj strdniekus no darba. - Un iedomjies, mans oti cienjamais kungs, vii skui nodoties izpriecm, vii pat dzied dziesmasl - Vergiem nav vajadzgs prieks, un vergi nedrkst dziedt, - aunum saviebtu seju pateica Van Go- fas. - Un, lai vii uz visiem laikiem aizmirstu smaidt, tu atved gaimataino meiteni uz manu pili. - J gan, mans oti cienjamais kungs, vergiem ir vajadzgs tikai darbs. Prieks, dejas un dziesmas pieder tev, mans oti cienjamais kungs, - iztapgi apstinja uzraugs. Neko aunu nenojauzdama, Czi-Czina pievakar gja uz strautu mazgties. Tikko via bija noliekusies un piesmlusi saujas ar deni, kad viu sagrba rupjas rokas un vilka projm. Czi-Czina nepaguva pat iekliegties, jo taj mirkl kds aizsja viai muti. - Tagad tu dejosi tikai oti cienjamajam kungam Van Go-faam, - nosca uzrauga balss. Ak vail domja Czi-Czina. Vai tiem man uz visiem laikiem jiras no tva mjas, no dzimt ciema, no maniem jaukajiem draugiem ograiem? N, nevar bt, ka vii atsts mani negant kunga var. Bet - ak, nelaimei - vii tau nezina ceu uz kunga pili, jo neviens nav bijis tlk par krustcelm, kur ce sadals septios zaros. Vii pat nezins, kpc es esmu pazudusi, un aprauds, it k mani btu aizrvui aunie gari. Krmos satraukti ieadzinjs agata, Czi-Czias draudzene, un meitene pamja tai un pardja ar roku uz ciema pusi. Gudrais putns saprata Czi-Czinas mjienu un aizlaids. Tuvojs krustceles, un meitene izmisusi domja, kdas zmes lai atstj draugiem, kas nks viu atbrvot. Vj sapurinja vias zeltainos matus un prsvieda vienu sprogu pri sejai.

Pareizi! Tdu matu eit nav nevienai meitenei. Czi-Czina, sptjot spm, rva savus matus veselm ipsnm un uzkarinja cemal augoo krmu zaros. Tagad via bija droa, ka Czintaas ograi atrads ceu. Czi-Czinas mte sdja pagalm un trja rsa graudus, kad ap viu ska lidinties agata un, uztraukti adzindama, kaut ko ststja. Mte saprata, ka noticis kas auns, un skrja uz strautu, kur bija aizgjusi Czi-Czina. Meitias nekur nebija. Nu via steidzs uz raktuvm, kur strdja Jan Su-cins. Mets jau krsla, un ograi kpa aug, lai nomazgtos un pulctos pie akas noskatties Czi-Czinas dejas. Uzzinjui auno vsti, ka meitene pazudusi, visi sastinga ausms. Pki vii izdzirda kdu balsi un izbrnjuies redzja, ka agata skusi runt: - aunais kungs aizveda Czi-Czinu! To zinu! Nciet, glbiet Czi-Czinu! - aunais kungs? - iekliedzs daudzas balsis. - Ak t, viam nepieliek, ka ms viam no ausmas ldz rietam atdodam savus spkus, vi grib mums nolaupt ar prieku! Ejam, vri, savu Saules meitu, savu Laimes brnu, savu Cerbu stni ms viam neatstsim! Tagad vi drebs no msu spka! auu pulki plda pa ceju k varena palaina upe, uzemdama arvien jaunus deus zemniekus, kas savos laucios beidza darbus un ar kapiem roks devs uz Czintaas ciemu. Visiem pa prieku gja Jan Su-cins, augstu nesdams ogjraa lukturi. Klt krustceles. Septii cei veda uz dadm pusm, bet, ja citi grima tums, tad viens bija gais, it k to apspdtu neredzama saule. - Skatieties, skatieties, tie ir Czi-Czinas mati! - kds iesaucs. - Via mums atstjusi cea zmes! Kad auu straume nonca pie pils, ts vrti bija jau aizslgti. - Atdariet! Atdariet! - sauca ograi, un zemnieki sita ar kapiem pa dzelzs vrtiem. Van Go-fas atsldza vrtus un gribja ar vienu uzkliedzienu iedzt audm bailes. Bet vai var ar kliedzienu iebiedt palainu upi, kas izgjusi no krastiem? Nevar. - Atdod msu prieku! Atdod msu Czi-Czinu! - kliedza plis un sagrba auno kungu Van Go-fau k spls. Tas ska trct un lgties: - Tikai nenogaliniet mani! Tikai dzvbu atstjiet! - Tavas dzvbas mums nevajag. Un tagad tav pil dzvos msu brni, bet tu pats nokpsi raktuvs un strdsi no tumsas ldz tumsai, un tavs uzraugs tagad ar pletni stvs tev klt. Meitenei Czi-Czinai izrauto matu viet uzauga melni, bet krmi, kur via bija uzkarinjusi savas zeltains sprogas, katru pavasari uzzied dzelteniem ziediem, un audis, garm iedami, uzsauc: - Czi-Czinl MEAROZE UN RTA VJ D rza mal pie oga uzziedja Mearoze. Srta un pietvkusi, ar rta rasas prlm uz maigajm ziedlapim via izskatjs tik skaista k jaunava, kas tikko raudjusi aiz laimes. T k pirmie no rta arvien pamostas putni, tad ar rozi tie ieraudzja pirmie. - CiI-It! Cik via skaistai - iesaucs Zlte. - Cir-ir! Ir - ir skaista! - piebalsoja Zvirbulis. - uu, iek, iiiek! - sddams apses zar, ieburbuljs Drzaauis, un tas nozmja, ka roze viam oti patk. - Klikliklik! - noklabinja Krmuauis un aizlaids uz upmalu paststt jauno ziu Lakstgalai, jo vi zinja, ka t kaislgi ml rozes. Un Lakstgala sacerja jaunu dziesmu par mlestbu, kas nekad nevienam neapnk, jo t ikreiz, cik mlam, ir jauna un skaista k tikko uzplaucis Mea- rozes zieds. Lakstgalas dziesma uzmodinja draiskuli Rtavju, kas, vakar piekusis bdams, bija palicis nakot lgana brza zaru potns.

- Vai tiem t Mearoze ir tik skaista? - sukdams savus cirtainos, kastabrnos matus, vi neticgi iejautjs. - Via ir tik skaista k rta blzma un maiga k pirmais saules stars, bet vias elpa ir reibinoka par pavasari, - Lakstgala aizrautgi dziedja. - Ttad via ir skaistka par Ievu, kas zied upes lc? - Rtavj turpinja taujt. - Via ir skaistka par Ievu, par Kavu, par beli un Liepu, - Lakstgala dziedja slavas dziesmu Mea- rozes skaistumam un iekveldinja Rtavja krts tdu mlas liesmu, ka vi aizmirsa Ievai doto soljumu atgriezties ort pie vias, kuru vakar bija paijjis un skpstjis un kurai zvrjis mgu uzticbu. Vi apsja zau kaklautu, kas oti piestvja v!a melngsnjai sejai, nopurinja no garajiem svrkiem brzu brbalias un, pasviedis Lakstgalai gaisa skpstu, aizsteidzs uz drzu, kura mal aiz oga bija uzziedjusi Mearoze. - O, daik no daim, esi sveicinta! - zemu noliekdamies un rokas pie krtm piespiezdams, Rtavj uzrunja Mearozi. Ai Mearoze Kautrgi pietvkdama, via aizgrieza galviu uz stas pusi un izdvesa: - Es ldzu, neglaimojiet man. Es esmu vienkrk starp savm msm, kas aug tur, drz, un bauda drznieka cieu un mlestbu. - Vienkrba uzliek kroni tavam skaistumam, bet pazemba atklj tavu dzio un tro dvseli, jsmoja Rtavj. Izbrn Mearoze pacla galviu uz augu un ielkojs Rtavja zeltainajs acs. - Ak, js esat pirmais, kas ieraudzjt ar manu dvseli. Parasti visi apdzied tikai manu skaistumu, bet skaistums tau nav mgs. - Mga ir tikai mlestba, un es tevi mlu, mlu, mlu, - apskaudams Mearozi, Rtavj ukstja viai aus vrdu, ko izgudrojis burvis, lai apmtu visus, kas ir dzvi. Vai Mearoze varja pretoties im maiskajam vrdam? Ak vail Filozofi un austrumu gudrie ir pazaudjui skaidro saprtu, tvkdami pc maz vrdia, karai ir atteikuies no troa un sekojui vienam viengam vrdam - mla. K tad Mearoze lai btu atvairjusi burvbu, ko dvesa Rtavja lpas, mlu, kas dzirkstja via acs un k dzvinoa straume plda no via pirkstiem, kad tie glaudja Mearozes stvu. Un Rtavj skpstja Mearozi un paijja visu dienu, tpat k vakar upmal bija skpstjis un paijjis balti uzziedjuo Ievu, ko vi vairs neatcerjs. Kad pienca vakars, Rtavj gurdi aizvra acis. - Ar labu nakti, mana m, - vi ukstja. - Paliec sveika ldz rtam. Gaidi mani! - un, gaisa skpstus stdams, vi aizskrja dust lgano brzu zaru potns. Ar Mearoze aizmiga laimg snaud un sapoja par savu maigo mko - skaistuli Rtavju. Rtausm pamodusies, via ska to gaidt, bet iestjs rma un tveicga bezvja diena. - Vi dus, mans mais zns. Vi ir noguris no mlas, - Mearoze sev teica un atvra ziedu pc zieda, lai izskattos krka, kad atnks vi - Rtavj. Drza str Zlte klusi sarunjs ar Krmuaui. - Neteiksim Mearozei, ka Rtavj jau pirms ausmas aizskrja uz pavu pie zils Neaizmirstultes. - Neteiksim gan. Bet Mearoze gaidja savu Rtavju ar katru dienu kaislgk. Ziedi t ir raisjs va veseliem ekariem, un cilvki, kam gadjs iet gar drza malu, apstjs un iesaucs: - N, cik skaista var bt ar tda mearozei Pienca vasara, bet Rtavj vl nebija atgriezies. - Zini, to msu meli aiz oga vajadztu apprecint, - drza iekpus Tjasroze feica Oflijai.

- Vajadztu gan, - t atbildja. - Es aizstu pie vias balto Taureni. Manuprt, tas viai btu piemrots. Bet, kad Taurenis ierads pie Mearozes ar bildinjumu, t sautusi viu noraidja: - Ko js iedrointies, mans kungsl Es js nemlu un nekad nemlu. - Bet es vartu js mlt, - Taurenis prtgi paskaidroja. - Un, man domt, es esmu diezgan glts no vaiga, lai vartu jums ar laiku iepatikt, - vi vl piebilda. - Nemam, - Mearoze iesaucs. - Un, ja nu js te skat lielties ar savu gltumu, tad es gan laikam nezinu, kds js izskatjties, kad k za trps lojt pa kpostgalvm un izgrauzt ts glui robainas. Fui! - un Mearoze iecirta viam plii. Atraidtais precinieks aizlidoja streipuodams un vairs neatgriezs. Iestjs tveicgas vasaras dienas. Zeme izuva un sacietja. Drza pues katru dienu sama valgmi no lejkannas, ar ko drznieks ts dzirdja rtos un vakaros. Bet viam neienca prt jel reizi padzirdt ar Mearozi, kas auga aiz stas. Glbdama savu ziedu krumu, Mearoze tos atvra tikai vakaros, lai tie uzsktu valgumu, ko izelpo nakts. Diens via ziedus un lapas turja sakautus un dusja, * sapodama par skaistuli Rtavju, kas viu mlja un tpc reiz atgriezsies, un paijs, un skpsts Baiga brzma iztraucja Mearozi no jauk sapa. Gatv brzi piekva zev zarus un izbails stenja. Vii laikam bija ieraudzjui kaut ko briesmgu, ko Mearoze, mazka bdama, vl nevarja saskatt. Ak, labk via nebtu atvrusi acis! Tas tau bija vi, Rtavj, kas nca pri koku galotnm, lauzdams zarus un plsdams lapas. Bet kds vi izskatjs - izspris, brdas rugjiem noaudzis, asm rievm ap kdreiz maigo muti. Zaais kaklauts saplsis skrands, tas tagad plandjs viam aiz pakaua. Vi nolaids zem, gatves mal piegrba pilnas saujas smilu un svieda drza pum, kliegdams: - Ek js, nepastvgs prieka meitas! Es js nicinu! Rtavj jau bija pavisam tuvu Mearozei. Via uzsmaidja tam un gribja jokojoties paraustt aiz matu sprogas, bet acs iebira dai smilu graudii. Kamr via ts izslaucja, Rtavj jau bija tlu projm. - Kas tad tam noticis? Ko vi trako? - attapusies no izba, Zlte vaicja Zvirbulim. - He-he! Hi-hil - Zvirbulis pairdza. - Mans lauka brlis bija noklausjies, ko Kaijas runjuas. Rtavj iemljies ezera densroz, bet t lakstojas ar Dienvidvju un o noraidjusi. Hi-hil - Tu neststi to Mearozei, - ldzjtg Zlte nozvrinja Zvirbuli. - Mans nabaga zns, vi laikam apmaldjies, mani mekldams, un smagi prdzvo msu iranos, - Mearoze nopts un sakrtoja savu ziedu ekarus. - Bet vi nks, es to droi zinu, jo mlestba ir mga, - t vi teica. - K tev liekas, vai nebtu pdjais laiks apprecint msu meli aiz oga? - Tjasroze atkal griezs pie Oflijas. - J, pdjais laiks ir klt, - t piekrita. - Gais jau dvesmo rudens. Nu via droi vien vairs nebs tik lepna un pieems ar prastku precinieku. Es stu pie vias Mslu Bambuli. Mslu Bambulis pierpoja pie Mearozes un, uz pakakjm paclies, ar radziiem mja tai familiru sveicienu: - Vesela, ciema meitl Runsim si un ai. Es tevi emu par sievu. Bet Mearoze izstiepa viam pretim savu visasko rki. - Mslu Bambua kungs, jsu prastbai nav ro- beul - via, dusms smakdama, iesaucs. - Es esmu Rtavja saderta lgava, bet js iedrointies man tuvotiesl - Es zinu, ka tev bija romni ar o vjagrbsli, bet es to laiu pr galvu. Lai tie zvirbui ivina, cik tk.

- Un es ar zinu, ka js cita neprotat k rakties pa msliem. Dvseles cluma jums trkst. - Pareizi, pa msliem es rakjos gan, - Bambulis priecgs atsaucs. - Es vartu ar tavm sakntm piegdt kdu vezmelti. Cik ilgi tev tie clie ziedi tursies bez mslieml Nu, kas ir, sit sauj! Bet Mearoze iedra ar rki Bambua izstieptaj priekkj. Murmindams tikai viam paam un citm vabolm saprotamus lamu vrdus, zagani spdgais Mslu Bambulis lnm aizpoja pri ceam. Rudens, rudens. Abi aui un Lakstgala jau sen aizlaiduies uz siltm zemm. Zltes un Zvirbui biei apsprieas, k labk prlaist ziemu. Tjasrozm un Oflijm drznieks uzslien du jumtius un gatavo lapu prklju. - Ak dievs, is ir mans pdjais zieds, - kd rt nopts Mearoze. - Kaut tau Rtavj atnktu, kamr tas vl nav noziedjis. Kaut gan vi mls mani ar bez ziediem, jo vi tau bija pirmais un viengais, kas saskatja manu dvseli, manu dzio un tro dvseli, - cik skaisti vi to pateica. Zeme sasala, bet debess skopojs un nenoklja to ar sniega segu k citos gados. Mearoze ilgk nespja cnties pret salu. Savus spkus via bija iziedusi, visu vasaru un pat ruden raisdama ziedu pc zieda un tvkdama ilgs pc Rtavja glstiem. Liela vienaldzba prma viu no saknm ldz pdjam zara galiam. Nek viai nebija vairs l, ne mlestbas, ne skaistuma, ne savas dvseles cluma, tpc via pat neievaidjs, kad Nve pienca pie vias ar savu izkapti. Ak nelg, nejtg Nve! Vai tu nevarji iet pa citu ceu un izvlties sev citus upurus? Lk, sauss dadzis drebins vj, aukstdamas cita pret citu klans pelkas smilgas, - vai tu nevarji ts paut vispirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi k noziedzniece, jo, drmi alkdams, pr koku galiem skrien Rtavj. Vecs un sirms vi izskats - jeb varbt tas ir sniegs, kas mirdz via matos un pinkainaj brd? Un nu vi sk runt, un vai tu dzirdi, kda nola skan via aizsmakuaj bals? - Maig Mearoze, - vi grdz, - tu vieng mani patiesi mlji. Atauj man skpstt to zemi, kur tu audz, atauj to man, nelietim! Ja tu vari man piedot, tad pamj ar vismazk zara galiu. Un, ja tu man piedosi, es gulu pie tavm kjm ldz jaunam pavasarim un gaidu tevi uzplaukstam, mana m, mana uzticg Mearoze. Bet Mearoze vairs nevarja Rtavjam piedot. Lauzt sirds j reiz pasaul dzvoja kads nelaimgs cilvks. Vi bija pavisam vientu - ne mti, ne tvu vi pat neatcerjs, ne bru, ne msu viam nebija. Nekad neviens viu nebija nosaucis par draugu, un ar pr via lpm is vrds nekad nebija prsprucis. Par mlestbu vi bija lasjis tikai grmals un zinja, ka t glauda sirdi k maiga vsmia un dedzina k liesma, ka t var cilvku pacelt debess un nogrst ell. Bet vientu|ais cilvks bija prliecints, ka via sirds nekad nesajuts ne vsmias maigumu, ne liesmas svelmi, jo t b!ja slima un pukstja it k klibodama. Vi bija kuprtis un tik neglts no sejas, ka pat paam, spogul paskatoties, prskrja drebui. Kas viu tdu lai mltu, kad pasaul bija tik daudz skaistu un irgtu jauneku? Un vai vi ar tdu sirdi vartu mlt kdu sievieti? N, sirds zinja tikai to, kas ir naids un skaudba, no ts augup kpa tikai ultains rgtums un izlauzs pr lpm k rupji lsti. Ar savm aurajm aelm vi nesaskatja ne saullkta maigo srtumu, ne mness zalgojoo mirdzumu, ts vienmr raudzjs lejup un skatja netras pees un cea grumbuus. Via plnais deguns nesaoda ziedu reibinoo smaru, toties pa gabalu sajuta maitas un peljuma smaku. Un tpc nav brnums, ka ar laiku visa pasaule viam liks riebga, netra un smirdoa, un atzia tam sagdja aunu prieku, jo td pasaul vi pats sev vairs neliks izmums. Bet reiz - k tas gadjs, k ne - vi ieraudzja princesi Rozi, kas bija iznkusi park pastaigties. Visi cilvki apstjs un noma cepures, kad t gja garm, tikai vi stvja

samulsis un mirkinja acis, nespdams aptvert, ka pasaul var bt kaut kas tik skaists. Princeses srtie vaigi, brns acis, sarkans lpas, viss za zjd trptais slaidais augums liks tik prpilni dzvbas un jaunbas svaiguma, ka ikviens, kas viu uzskatja, ita nometis no pleciem desmit gadu smagumu. Daudzi sirmgalvji nostaigja garus un lkumotus ce|us, lai kaut reizi ieraudztu princesi Rozi un atgrieztos mjs daudz jaunki, nek izgjui. Roze visiem laipni uzsmaidja un atbildja uz sveicieniem. Tikai viens cilvks viu nesveicinja un pat cepuri nenoma: sks, neglts kuprtis stvja celia mal un saviebies blenza princeses triumfa gjien. Rozei tas liks tik neparasti un dvaini, ka via apstjs un dzi|i ielkojs gnajs acs. Tik pamests, tik nolojams izskatjs is drmais vrs, ka Rozei kuva via bezgala l, un via dvinja tam savu siltko smaidu. Viens acumirklis, bet k tas prvrta visu kupra dzvil Tagad via acis lkojs augup un pirmo reizi vi ievroja, cik kri zied balli un violeti ceriu krmi, kdiem srtiem ziediem saplaukusi vilkbele un cik skaists ir katrs zaais koks, kad t lapotn rotajas saules zai. Vieglas vsmias audjs ap via vaigiem, un no kurienes tikai ts atnesa brnigas smaras? Ak, tepat celia mal auga vijoltes, un kur gan ie skie ziedii guva tik daudz spka, lai sagdtu prieku visiem, kas gja garm? Prieks virmoja no saules zaiem, kas rotajs koku galotns, no vja abinans liepu laps, no putnu dziesmm. Kuprtis stvja samulsis un nevarja izskaidrot, kas t prvrtis via acis un ausis, ka vi scis sajust pasaules skaistumu. - Kam lai to prasu? - vi jautja sev. - Prasi mani - atbildja via sirds. - Tu, nelaimg, kas vienmr esi bijusi drma k nakts, kdu atbildi tu zini, - t kuprtis norja sirdi. - Es - laimg, es - priecg, jo nu es zinu, kas pum liek ziedt, kas putniem liek dziedt, es zinu, kas atdarja tavas acis un ausisl gavilja sirds. - J, kas tad? Saki man - kas? - T ir mlestba. T ir via - maig un nikn, klus un brzmain, silt un liesmain. Tu tau mlil Tu mli princesi Rozil - Princesi Rozi? - Kuprtis izbijs. - Vai es lai uzdrksttos mlt princesi Rozi? - Kas tev var aizliegt mlt princesi Rozi? - sirds strdjs pretim. - Atnc ik rtus eit un tpat k citi pamj sveicienu, kad via iet garm. Kuprtis paklausja savai sirdij un dienu no dienas gaidja Rozi, godbijg sveicien noliekdams galvu, kad via tam tuvojs. Un katru reizi, kad princese pagja garm, liks, it k maiga vsma noglaudtu via vaigus. Tas bija brnigkais laiks via m. Diez kur bija radies tds spks via rokm augu dienu ldz vlam vakaram skaldt akmeus? Kur bija radusies balss dziedt dziesmas ldzi crulim un ldzi lakstgalai? Kuprtis nezinja, par ko dzied crulis un par ko dzied lakstgala, bet vi dziedja par Rozi, par vias skaistumu. Nelaimgais Kuprtis, vi vl nezinja, ka vien mirkl var sacelties vtra ne tikai dab, bet ar cilvka dvsel. T sks pki, kad vi, no rta iedams uz parku, lai redztu Rozi un saemtu veldzi un spku visai grtajai darba dienai, ieraudzja, ka visa pilsta greznota ar lampioniem un ziedu vtnm, bet iels mudja svtku drns trpuies auu bari. audis nesa ldzi gan itras, gan stabules un tam- burnus, tikai kda maza meitente turja roks zvaniu. T bija nabadzg kazu gane Maija, un, t k via nevarja nekur sadabt itru vai stabuli, tad bija nomusi zvaniu kazai no kakla, jo ar viai gribjs kaut k izteikt savu prieku aj dien. Kad Kuprtis kdam pretimncjam apjautjs, kam gan par godu pilsta t uzposta un kpc tik daudz auu iels, tas izbrnjies atteica: - Labais cilvk, kur tu dzvo, ja nezini, ka odien tau princeses kzu diena!

- Princeses? Kdas princeses? - apmulsuais Kuprtis nomurminja. - Cilvk, cilvk, vai gan tu nezini, ka mums ir tikai viena princese? Princese Rozei Ja sveais pretimncjs btu Kuprtim iesitis ar akmeni pa galvu, vi nebtu t satriecis nabaga mltju k ar nelgo vsti par princeses Rozes kzm. Vi sabruka uz aukstajiem ielas akmeiem, bet acumirkl atkal pietrks aug, jo viam liks, ka iekritis liesmojo ugunskur. Un, it k o liesmu apemts, vi skrja pa ielm uz parka pusi, kur ik rtus bija paradis sagaidt Rozi. - Mana Rozei Mana Rozei - vi sauca un juta, ka liesmas jau dedzina via sirdi un ts nespj apdzst asaras, kas aumam plda pr vaigiem. Tad pki ska strinkt itras, svilpot stabules, augstu gaisos uzalca dziesmas un gaviles. audis apsveica princesi Rozi un svezemes princi, jo tur vii nca - jauni un skaisti un dalja smaidus lksmes premlajiem apsveicju bariem. Savas laimes premti, vii nenobijs, kad cauri auu drzmai izlauzs kuprains vrs un, nokritis Rozes priek ceos, ska lgties un vaimant: - Roze, Roze, tu tau esi mana Roze! Dzen projm to sveo jaunekli un nc man ldzi! - Attopies, apmtais cilvki - uzsauca apkrtjie vri. - K tev, tdam skrandainam mam, nav kauna rdties acs princesei Rozei? - Ej bildini pirts slotu! - Vai prnjo smilgu! T cietsirdgie vri izzoboja Kuprti, bet sievas rdja uz viu ar pirkstiem un smjs. Ne brdinjumi, ne irgas neveda Kuprti pie prta. Via sirds dega ml uz princesi Rozi, un liesmas prvrta plns pdjo saprta dzirksti. Izrvis aiz jostas aizbzto dunci, vi prla princeses sirdi. Lksmot sankuie audis srs nolieca galvas. Kad vii atkal pavra acu plakstus, pli pralca izbrna sauciens. No asinm slacts zemes bija izaugusi cla pue ar ugungi zaigojou smargu ziedu. - T ir Rozei T ir msu Roze! - audis ukstja. - Pat pc nves via grib mums dvt prieku. Pc ts zemes likumiem slepkavas, kas aiz greizsirdbas bija nogalinjui savu iemoto, izdzina no sabiedrbas un viiem vajadzja mitinties klinainajos kalnos. Akmeiem un lstiem apmtts, tur aizgja ar Kuprtis. Neviens viu pc tam netika redzjis, tikai nkamaj pavasar maz gante Maija, mekldama noklduo kazu, kalna pakj atrada uz pusm prlauztu sirdi. Via atcerjs nelaimgo Kuprti, kuru iedzina post neprtg mlestba, un, noliekusies pr salauzto sirdi, meitene apraudjs, jo ar via bija vientua, neviena nemlta. Un dvaini - Maijas asaras atveldzja cieto klinti, un taj izauga divas pues. Vienas ziedi bija srti un virknjs ap ktiem k mazas salauztas sirsnias. Otra uzziedja baltiem zvaniiem, un tie turjs pie ziedktiiem k dzidras asaru lses. Vlk cilvki s pues prstdja drz un nosauca srto par lauzto sirdi, bet balto par maijpulkste- nti. GLADiOLA No sagsttajiem traieiem romieu karavadonis Barbagalo izvljs sev spcgkos jaunekus Teresu un Sevtu, likdams prjos nogalint. 5os divus skaistuus vi atveda uz Romu un nodeva gladiatoru skol. Skumjas pc dzimtenes, spes par zaudto brvbu, pazemojums par vergu stvokli nomca jaunos tra- ieus, un vii ldzs saviem dieviem tikai vienu - lai trk sta pc viiem nvi. Bet dievi nebija viiem lgi. Pagja dienas, un jauneki rtos pamods dzvi un veseli, tvra savus zobenus un mcjs aizstvties un uzbrukt. - Varbt dieviem ir citdi nolki ar mums, - reiz Teress klusu ska runt ar Sevtu. - Varbt vii grib, lai ms iemcmies rkoties ar zobeniem un atriebjam savas tautas negodu? - Ja dievi neprata nosargt msu tautu, k lai ms to iesptu? - rgti nopts Sevts.

- Lgsim sapu dievieti, lai t pareo, kas ms sagaida nkotn, - ieteics Teress, un Sevts viam piekrita. Kad, rt pamostoties, Teress izststja draugam savu sapni, tad Sevtam vairs nebija ko ststt, jo abi bija redzjui pilngi viendus sapus. Teress bija sapojis, ka vi kareivja trp iziet arn, bet viam pretim ar zobenu rok iznk Sevts. Samulsusi vii raugs viens otr, bet plis rc, lai gladiatori uzsktu cu. Nevienam nav spka pacelt zobenu pret nelaimes biedru, bet tad pie Teresa piesteidzas skaista romieu jaunava un saka: Crt t, lai tu btu uzvartjs, tad tu iegsi brvbu un manu mlu! Vi atvz zobenu, bet taj brd kda balss, kas nk no zemes, uzsauc: Klausi, ko sirds tev liek! - Tu esi noskatjies manu sapnil - izbrnjies iesaucs Sevts. Pievakar, kad draugi atgriezs no apmcbas, vii sastapa divas romieu jaunavas. Ts bija Barbagalo meitas Oktvija un Leokardija. Kad Oktvijas skatiens atdrs pret Teresa acm, viam liks, it k zibens izskrietu ldz papiem un pienaglotu viu pie zemes. K sastindzis vi palika stvam un raudzjs skaistules sej, nemandams, ka Sevis ar Leokardiju tpat lkojas viens otr. Mlestba nav tikai akla, t mdz bt ar gudra un prot atrast ceus, k mltji vartu satikties pat tad, ja vius ir tds bezdibenis k uzvartja un verga stvoklis. Ilgu laiku Barbagalo nezinja, ka via To pau jautjumu bija uzdevusi Sevta sirds, un vii krita viens otram ap kaklu un saskpstjs. Plis sauta un kliedza: - Viiem jmirstl Oktvija pietrks kjs un sauca: - Teres, cnies par msu laimi! Ar tdiem paiem vrdiem Leokardija mudinja Sevtu. Tad Teress, zobenu pavicindams, apklusinja skattjus un, lepni paclis galvu, teica: - Jsu prspka d ms kuvm gsteki, bet par nelieiem ms prvrst jums neizdosies. Js varat ms nogalint, bet ne uzvart! To pateicis, vi iedra savu zobenu zem, un to pau darja Sevts. Nelgais skattju plis juts vlies. - Nvi! Nvi! Ms prasm nvi! - visi rca un pagrieza kus uz leju. Barbagalo deva zmi saviem kareivjiem nogalint sadumpojuos gladiatorus. Kad Teresa un Sevta li bija nonesti no arnas, notika brnums: zem iedurtie zobeni ska zaot, tiem pardjs pumpuri un uzplauka ziedi. Ss pues nosauca par gladiolm. PUU ZIRNTIS Dzv bija glui k pasak: vienam tvam trs dli. t k puikas vl bija mazi un tvam darb paldzt nevarja, tad dareiz viiem kljs diezgan grti. tvs uz ilgku laiku aizgja me malku cirst, atstdams dliem izvrtu ziru bodiu. tos nu vii da, den mrcdami un gaiddami tva atgrieanos. Reiz tvs neprnca noruntaj dien, bet bodias diben bija palikui tikai sei ziri. Vidjais brlis teica, ka tos vajagot taisngi sadalt - katram pa divi. Veckais brlis, kuram tva prombtnes laik bija noteikana pr mazkajiem, turpretim apgalvoja, ka taisngi bot t: vi pats dabot trs zirus, vidjais brlis divus, bet mazais brltis vienu. T vi ar sadalja un vl pieteica, ka loties tvam neviens nedrkstot. Nebija vii vl paguvui iebzt zirus mut, kad pie durvm kds klauvja. Ienca vectis balt puskaoci, pastalm kjs. Padevis labu dienu, vi nevargi apsds uz solia, nolika zem kjiu un uzrunja vecko puiku:

- Dls, es esmu oti izsalcis un nespju tlk paiet. Atdod man savu pusdienu tiesu un tu piedzvosi, ka dots devjam atdodas. Veckais brlis ska smieties: - Atradies gan pasaku vri! Dom, es noticu, ka msu laikos vairs noliek brnumi? Staig vien tlk, kur deguns rda. Bet vectis negja projm. Vi uzrunja vidjo brli: - Varbt tev bs mkstka sirds nek tavam brlim un tu dalsies ar mani sav pusdienu ties? Vidjais brlis pavra saujiu, aplkoja savus divus zirnus un nopts. 2l bija atdot, bet vi vl drusku ticja pasakm, ledos ar vienu, varbt vlk dabs pretim veselu podu zelta. Vectis patencinja, apda zirnti, gribja jau celties un iet, bet viena kja neklausja. Tad pie via pieskrja mazais brltis un iespieda rok savu viengo zirnti, teikdams: - d, vectti, uz otru kju, man paam vl nemaz negribasl Vectis paskatjs puikam acs, pasmaidja un teica: - Gribties jau nu gribas vairk nek veckajiem briem, bet es redzu, ka tev sirds valda pr vderu. Vi pacla savu kjiu un itin mundrs taisjs iet. - Apsildjies un padis nu esmu, - vectis vl ierunjs, - un, lai js mani nepiemintu ar aunu vrdu, es jums kaut k atldzinu. Vi pagrba ar roku vien kabat un piebra veckajam dlam bodiu pilnu ar ziriem, pagrba otr kabat un iebra vidjam dlam atplestajs saujs. Bet jaunkajam dlam iedeva vienu pau zirnti, ko izma no azotes. - Tad nu darieties t, - vi noteica, - os zirus pavasar iesjiet, labi kopiet, un tie izaugs pc katra nopelniem. Kad sirmgalvis bija aizgjis, veckais dls izsmja mazkos brus: - Re, kdi js bijt mui, atdodami savu damo. Es neko nedevu un samu visvairk. Bet msu pasta- ri, kas atdeva pdjo, dabja tikai vienu pau zirnti. Pavasar bri iesja savus zirus zem. Veckajam brlim izauga lekni stubi un noziedja tukiem vjaziediem, neviena pkstte neaizmets. Vidjam brlim sazla raibu raibais vanagziru lauks, un vi tos izbaroja kazai, lai audis, garm iedami, viu neizsmietu. Bet jaunkais brlis savu viengo zirnti iestdja mjas priek zem loga. Tur tas auga, vdamies gar sienu, un uzziedja gaiziliem smargiem ziediem, o puu zirnti apbrnot brauca audis no lieliem tlumiem. Pats karalis solja par to veselu podu zelta, bet jaunkais brlis par zeltu savu zirni neatdeva. Vi savca t sklas, lai nkamaj pavasar vartu ts dvint draugiem, un, t sdams un daldamies, diens kuva slavens drznieks. Ttenis visas pues auga uz augu un sniedza plaukstas pretim saulei, lai saemtu veltes, ko t bagtgi dalja dzvajai radbai. Viengi Ttenis loja pa nu, nespdams pacelties no zemes, jo viam tau nebija stingras muguras. - Kpc tu nerpies uz augu k citas pues? - Ttenim jautja mkstmiesis Gliemezis. - Ko es, cientais, lai daru, kad man nav labu draugu, - Ttenis nokunkstja. - Draugus tu vari iegt, vajag tikai prast, - Gliemezis vlszingi piemiedza vienu aci. - Draugus nevar nopirkt pat par naudu, bet ar ts man nav, - Ttenis nevargi nopltja rokas. - Ir kaut kas varenks par naudu. Tie ir glaimi. Pasaki Stas Mietam, ka vi ir viskrkais koks drz, un tu varsi ap viu vties un rpties uz augu, - Gliemezis pamcja. Ttenis gan aubjs, vai daudz pieredzjuais sirmgalvis Stas Miets btu tds plnprti, ka notictu tik rupjiem meliem.

Vai nebtu pareizk mint pieglaimoties kdai sievigai btnei? Tai paai Ievai zvirbu|i pieivina pilnas ausis par vias skaistumu, un t labprt atjauj iem delveriem ievt ligzdas savu zaru paduss. Ja neizdosies, - nekas nav pazaudts. Vi pierpoja pie Ievas un sald balsti izdvesa: - Ieva, Ieva, cik tu esi skaistai Klrg Ieva izliks viu nedzirdam. Ttenis ska vties uz augu un atkrtoja tos paus vrdus. Ieva uzmeta sev uz pleciem baltu plvuru - laikam tau viai patika Ttea glaimi. - Tagad tu izskaiies vl skaistka! - Ttenis jsmoja. - Pasaki man to pie aussl - Ieva iesmjs. Un Ttenis vijs arvien augstk un augstk, ldz varja ieukstt Ievai aus: - Tu tu skaistk starp ievml Vairk ar vi neko neprata pateikt. Bet Ievai pietika o nedaudzo vrdu, lai sktu tict, ka Ttenis run no sirds. Kad Ievai vj norva no pleciem balto plvuru, Ttenis aizmirsa pat os nedaudzos vrdus. Nabaga Ievai Via ar ilgoanos gaidja, ka Ttenis viu bildins, bet, kad pienca rudens, via aiz skumjm nokalta un drznieks viu sazja malk. Pavasar Ttenis apskatjs, kam atkal vartu pieglaimoties. Varbt Rozei? N, t ir prk iedomga, sprieda Ttenis. Skaista jau ir, bet tavu asu mli: pateiksi tai vrdiu, tlt k ar dzeloni dabsi pretim. Ttenis sadojs un tuvojs Stas Mietam. - Miet, klau, Miet, - vi uzrunja to. - Es domju un nevaru izdomt - A? Vai tu ar mani run? - jautja Miets. - Ar tevi gan. Es tev gribju teikt - A? - Es pakpos tuvk pie tavas auss, - Ttenis igli ska vlies uz augu. - Tagad tu dzirdi? - vi noprasja. - Tagad dzirdu. t - Es domju un nevaru izdomt, kpc neviens nesaskata tavu krumu un stiprumu. Vai sta noturtos, ja nebtu tevis? Tu tau esi visa drza balsts. Manuprt, tu esi ne tikai varens, bet ar skaists. - Pancies vl uz augu, - glaimotais Miets aicinja, un Ttenim to tikai vajadzja. Vien nakt vi uzrps ldz Stas Mieta galvai un kliedza tam auss tdus slavinjumus, ka vectis pat apraudjs. - Tu viengais mani saproti, - upstja Miets. - Tu esi mans labkais draugs. Visi prjie ir akli. Pat dzejnieki - vai ir kds veltjis man izjustu dzejoli? Ievas, K|avas, Ozolus - tos vii apdzied un cildina, bet saki - vai tie ir par mani prki? - Kur nu! - Ttenis ligi iesaucs. Un gadjs vl t, ka brns, ieraudzjis ap Stas Mietu apvijuos Tteni, iesaucs: - Re, cik stas mietam skaisti ziediI - Tu dzirdji? No brna mutes skanja patiesba, - Ttenis svingi apliecinja. - Paliec pie manis uz visu mu, - Stas Miets krekstja. - Tu paststi visam drzam manu lielo nozmi, bet es tevi balstu, lai tev nebtu jpaliek n. Ms gan neiznca ilgs. Ziema uzlika Mietam galv sniega cepuri, un no ts smaguma Miets apgzs. Ttenis neskuma par drauga boj eju, bet ska prtot, kam nu atkal pieglaimoties. Ldz pavasarim vi bija izdomjis un - ticat vai neticat - vijs un tins ap visresnko ozolu. SAUSZiEDS Pues un koki, smilgas un krmi gatavojs saules prnkanas karnevlam, kas katru gadu ilga vairkus mneus. kas t bija par sprieanu, kas par noslpumainu saukstanos par

trpiem, par smarm, par karnevla karalienes vlanm! magone dinja sarkanus, kuplus ignietes svrkus, ieva grasjs aplikt baltu lgavas plfvuru, kastanis bija nolmis tlot daudzuburainu sveturi, bet kautrg Ppente krtoja savas ziedlapias pa priem un nepriem - via tau bs zlniece, pie kuras dakrt grieas pat cilvki. Cik daudz izdomas, cik daudz krsu tika iziests, lai valdtu prieks un nebdnba. Pat lipgais stmalas Dadzis ar tas piediedza savam zaajam mundierim pelkas pogas. Lai jautrba nerimtos ne dienu, ne nakti, karnevla dalbnieki salga vairkus putnu orestrus. Strazdi, dzeguzes, aui un vlodzes svilpoja, kkoja un dziedja pa dienu, lakstgalas un vakarlpji trillinja un drdinja nakts. Bites un kamenes, mrtes un taurii uzjautrinja svtku viesus ar dejm un zumi- nanu. Tikai viens drza iemtnieks - Sausziedis negatavojs svtkiem, neuzposs un nepiedaljs orestra algoan. gns un sabozies vi urdja, ka spilgts krsas viam duroties acs, ka putni pat nakts neaujot gult. - Man domt, - vi ierunjs bals, kas abja k salmi, - man domt, du pagnisku karnevlu rkoana ir skaidra izrdba un vairk nekas. Es aprinju, ja ts vrtbas, ko js iztrjat greznbai, prvrstu barbas vienbs - Tad ms vartu tev piegdt veselu vezumu organisko mslu, - ircindama viu prtrauca dzeloain Meroze. - Jums nevajag zoboties par tik nopietnm lietm, - Sausziedis sautis viu sabra. - Man domt, js dartu prtgk, ja nomestu no pleciem os raibos kankarus, aizdztu putnus uz meu un noklaustos manas lekcijas. - Vai t gan? Par ko tad tu mums ststtu? - smjs Magone. - Es jums vartu nolast zintniski pamatotu lekciju par jautrbas kaitgo iespaidu uz veselbu. - Ha-ha-ha! Hi-hi-hi! - pues ska locties smieklos. - Ja tu turpinsi t jokoties, mums tiem var nobirt visas ziedlapias. - Labi. Ja jsu garastvoklis nav noskaots zintnisku aiziu uzlveranai, es pakavos pie kda praktiska jautjuma. - Nu, nu! - smieklus valddama, skubinja Saul- grieze. - Es jums paststu, k laikus sagatavoties ziemoanai. - Nepiemini ziemu, kad tikko skas vasara! - dusmgi uzkliedza Dlija. - Msas, turpinm msu svtkus! Putni, spljiet ska|k, t, lai im grabtjam aizkrt ausis! Sausziedis bija spiests apklust un nodevs prdomm, k izdevgk un pareizk nokrtot savu dzvi. Btu t k laiks precties, bet ko lai izvlas par dzves biedri? Ne jau o viegiprtgo Magoni vai zobgalgo Mearozi. Par Rezdu vai Matiolu nevar bt ne runas, ts jau smars vien iztr visas barbas vienbas. T apcerot dads iespjas, Sausziea skaliens pa vrss pret beli, kas nopietna un domga stvja drza vid. - Hm, - vi ska apsvrt. - Man domt, t btu st. T nesapo tikai par skaistm kleitm un cepurm, bet iekrj kaut ko ar nebaltm dienm. Labos gados veselu vezumu bolu var aizvest uz tirgu. Un t kd jauk dien Sausziedis bildinja beli. Pues sastinga gaids, kad aiz smiekliem plss pumpuri, - tik prliecintas vias bija, ka bele Saus- ziedi noraids. Bet cik prsteigtas vias tika, kad bele pc sas vilcinans deva j vrdu. Vias, protams, nezinja, ka bele Sausziea bildinjumu piema tikai par spti savam iecertajam irsim, kur bija scis lakstoties ap Plmi. Kzu rt bele ietrps lgavas rot un srtaj plvur prsteidza irsi ar savu skaistumu. Vi noraudja baltas asaras, ka tik vieglprtgi atdevis savu laimi citam - un vl kam? Nicintajam Sausziedim!

Pirms laulbu ceremonijas Sausziedis fuvojs belei. Via gaidja, ka tas uzlkos viu apbrn un teiks: Cik skaista tu esi, mana m! Bet Sausziedis izvilka no kabatas papru un pildspalvu un, pat labrtu nepateicis, noprasja belei: - Lai turpmk msu attiecbas btu skaidras, es gribtu ierakstt laulbas lgum, cik bolu tu apemies saraot oruden un turpmkajos desmit gados. bele uz brdi zaudja valodu. - Bet bet aplojies, k es to varu pateikt, - attapusies via stostjs. - Dareiz uznk salnas, dareiz drji noposta ziedus vai trpi izgrau bolus. - Ja bs lgum viss skaidri ierakstts, tad man nav nekdas daas ne gar tavm salnm, ne drjiem un trpiem. em, kur gribi, bet, kas solts, tas man jdab. - Nu, vai zini! - bele pielvka dusms. - Tu tomr esi un paliec tikai Sausziedis. Un es labk nodzvou vecmeits nek precos ar tdu salmu vru. Sveiks! Via aizgriezs un pamanja, ka irsim odzis iesities pirmais srtums. Ldz ar citiem drza iemtniekiem vi skai aplaudja belei, bet putnu koris uzska dziesmu: Mums pri ks prieka kauss, Tik Sausziedim tas alla sauss. Karnevls turpinjs, it k tds Sausziedis drz nemaz nebtu bijis. DZEGUASARA c iema skaistulte dzeguze - dvains vrds, vai ne? - uzsmaidja visiem puiiem un ar mutes neliedza nevienam. Kad citas meitas un veckas sievas viu kauninja, skaistulte pasita vim knipi zem deguna un atsmja: - Jums skau, ka puii ap mani vien tinas. Ko lai dara, ka esmu par jums vism prka. T via trallinja un iinjs ldz paai Ju naktij, kad staltkais ciema puisis aizveda viu ldzi uz meu meklt papardes ziedu. Vai vii to atrada, neviens nezina, bet pc s nakti Dzeguze kuva rmka, puius vairs neircinja un tie ar ska ap vias mju mest lkumu. Gribts vai negribts, ar prieku vai lstiem sagaidts, brni tomr nk pasaul, un t ar Dzeguze pavasar uz kdu laiku pazuda no ciema. Visi gaidja, ko via prveds mjs puisti vai meitiu, bet skaistulte atgriezs viena pati. - Kur liki brniu? - noprasja sievas. - Atdevu Cielavai audzint. - Kpc pati neaudzini? - Es jau neesmu tda mu|e k js, - Dzeguze pazoboja sievas. - Dienu un nakti js esat piesietas pie puja, ne jums vairs dziesmas, ne dani prt. Es savu jaunbu notrallinu t, lai vecumdiens ir ko piemint. Trallal - kukl - via trsreiz apgriezs uz papa un pardja sievm garu degunu. - Tagad tu trallinsi, bet vecumdiens kkosi viena k celms bez atvasm. - Ha-ha-ha! Bet js savu jaunbu nokvernsiet pie brnu puiem un autiiem. - Toties ap mums alos brnu pulci un vecumdiens k putnii ivins mazbrni. - Vecumdiens es uzmeklu savus brnus un piespiedu, lai vii man dod maizi. Likums paliek likums, - Dzeguze viszingi uzsvra. T via dzvoja savu miu - katru gadu pa brnam, bet, kas vius audzina, to ne pati, ne citi nezinja. Liktenis mdz izjokot tos, kas dom, bezrpb dzvodami, saglabt jaunbu. T ar Dzeguzei jau pusm nosirmoja mati, sej ieauds grumbu raksti, pleci saliecs kkum. Nu gan via atcerjs, ka laidusi pasaul prvu brnu pulciu un btu piencis laiks gaidt no tiem atbalstu. Dzeguze aizgja pie Cielavas un izsdzja tai savas bdas. T nu esot izgadjies, ka jaunbas vieglprtb atdevusi ai savu brnu, bet nu via gribtu to atpaka. Cielava, gudra sieva bdama, noprasa Dzeguzei, kdu brnu via esot te atstjusi - puisti vai meitiu. Bet kur nu vjagrbsle vairs atcersies, kam atdevusi puisti, kam meitenti. Minstjs, minstjs Dzeguze, ldz Cielava ska smieties:

- Te nu bija: trallal, trallal, kamr - Kukl - Dzeguze apskaitusies pardja Cielavai garu degunu. - Paturi manu pirmo grka brnu, vai man viu mazums, leu pie Zltes, gan t nebs tik atriebga. Zltei tiem bija Dzeguzes oti l, bet vl lk bija dzeguzna, ko aukljusi un lolojusi k savu brnu. Via lika pagaidt, bet pati apskrja visas mjas, kur zinja mitinmies Dzeguzes brnus. Norunja t, ka dzeguzni sapulcsies birztal un tad nu Dzeguze lai atnk un noprasa, vai kds ir ar mieru saukt viu par mti. Prasa Dzeguze vienam, tas atbild: - Kukl Prasa otram, tas tpat: - Kukl Un t visi: - Kuk! Kuk! Kukl Noskaits Dzeguze un ska brniem draudt: - Ja js ar labu negribat pildt brnu pienkumus pret mti, tad lai iet caur tiesu! - Kds brniem pienkums pret mti, kas neatzina pienkumu pret brniem? Kas zinja tikai trallal un kuk! - viai acs smjs stalts dze- guzns. Dzeguzei saplaka drosme iet sdzties. Lniem soiem via aizvilks uz meu un juts tik nevarga, tik slima, ka atgls sns un gatavojs te sagaidt savu galu. Pki nobrkja sauss zari un Dzeguze pacla galvu. Viai tuvojs kliba meitente. Ar labo roku atspiezdams uz spiea, via kreisaj nesa zau krzi. Meitente nomets ceos un sniedza Dzeguzei krzi, teikdama: - Dzer, mmi, ts ir brza sulas. Iedzer, tad tu atspirgsi. Dzeguze bija t prsteigta, ka pati domja, vai tikai nav prklausjusies. - K tu mani sauci? Atkrto vl reizi, - via ldzs. - Mmi. Tu tau esi mana mmia, - sirsngi skatdams dzeguzei acs, atbildja meitente. - Cik skaists vrds - mmiai Saki vl reizi, sakil - Mmiai - Bet k tu zini, ka es esmu tava mmia? - Dzeguzi pki prma aubas. - Es augu pie aksttes. Mana audumte bija laba, bet audutvs mani neieredzja, saukja par dzeguznu. Un reiz vi prnca mjs piedzries un izsvieda mani aiz durvm. Kop t laika es kliboju. Es jau ilgi klstu apkrt un meklju tevi, mmi, - meitente pieglauds Dzeguzei, tad pacla vias galvu un padzirdja ar brza sulm. - Ak, kda es esmu bijusi mu|e, - Dzeguze ievaidjs. - Es nezinju, kda laime ir, ja tevi kds nosauc visjaukkaj vrd - mmia. Lielas, dzidras asaras ska ritt no Dzeguzes acm - pirms asaras vias m. Un tur, kur ts nokrita, uzplauka balti ziedi, kurus t ar sauc - dzeguasaras. densroze T opavasar viss pagasts poss kazm. un k nu ne - staltkais un jautrkais puisis jukums bija mainjis gredzenus ar skaistko un krietnko meitu rozi. Bet tolaik pa pasauli vl klaioja velns, kas bija gatavs noplst devius prus pastalu, lai tikai izirtu divus laimgus saderintos. Kd vakar Jukums sdja ezera mal un gaidja savu lgavu Rozi prbraucam ar laivu no vij krasfa. Degdams nepacietb, vi bija aizgjis t laikk, apsdies uz celma un aizsapojies par savu lielo laimi. Te viam klusiem soiem pienca kds puisietis un, atlaidies zlt, uzska sarunu. T un t, tad Jukums nu ieieot vra krt. J, tas brdis nu esot tuvu klt, Jukums priecgi piekrita. Vai tad nevajadztu vienu vakaru sarkot tdu k atvadanos no jaunbas, bilda sveais. N, Jukumam tas nenca ne prt, un kdu brdi saruna aptrka.

Nez kur Roze tovakar tik ilgi kavjs. Jukumam rokas ska trct, domjot vien, ka lgava bs aizmirsusi soljumu satikties. Sveajam laikam bija vrga acs un ldzjtga sirds, jo vi tlt steidza piedvt Jukumam labks zles un izvilka no kabatas pudeli. - Vienu pau malciu, un prts ks priecgs, sirds mierga, - vi slavja savas zles, un Jukums ar pateicbu piema tdu laipnbu. Un tiem - zles iedarbojs oti tri. Gribjs smieties un draiskoties, nu, kas par to, ka Roze t kavjas, vai sievieiem vakaros mazums mjas darbu! Pc brtia sveais ieteics, ka s zles esot jdzer atkrtoti, un Jukums ierva krietnku malku. Ak tu labas zltes, nu jau gribjs dziedt un dancot. Un tiem, kad Roze sav laiv brauca pri ezeram, via jau pa gabalu dzirdja Jukumu dziedam: - Tur es dzru, tur man tika - Kas tev noticis? Vai tu neesi drienes iedis? - Roze nobajusies apjautjs, bet t ar neuzzinja, kur Jukums mis jautrbas zles, jo sveais bija nemanot pazudis. So pau puisieti Jukums sastapa pc nedas, atgriezdamies no lgavas apciemojuma. Vi bija tds k sakaunjies, tds k noraizjies, jo nkam sievasmte viu sarja par t vakara baustanos - pr ezeru jau tlu skan. Sveais atkal ldzjtgi apjautjs, par ko draugs t noskumis, un Jukums uzticgi izkratja sirdi. Ak, ko tur bdties, vai neesot zinms, ka sievasmte - vellamte, lai iedzerot labs zles un metot visas nepatikanas pr galvu. Jukums dzra un, jo dzra, jo kuva jautrks un prasja vl un vl. Mjinieki viu rt atrada pie zirgu dzirdms siles aizmiguu un ilgi nevarja uzmodint. Un t katru reizi, - ldzko Jukumam kdi rpesti, sveais puisis klt ar zu pudeli, kamr Roze atrada savu lgavaini ezera mal valstmies un nelabi vaidam. Via tikmr praja, tikmr tirdja, kamr Jukums izststja, ka dzris labs zles un laikam iedzris pavairk. Roze nu zvrinja savu mo, lai triecot to nelgto dakteri pie joda un k vrs liekot gal ar vism likstm. Jukums to svti apsolja, un sveais ar vairs nerdjs, it k btu noklausjies o sarunu. Bet k tikai vi prata iebzt savu zu pudeli Jukumam gan kabat, gan pagalv zem spilvena, un k tu neiedzersi, kad miegs nenk, lauzot galvu, kur emt naudu lgavaia krtai, kur mielastam? Kad ldz kzm bija atlikuas vairs tikai trs dienas, Roze veltgi izgaidjs Jukumu ezera mal un gja lkot, kpc vi kavjas. Mjas un pagalms jau bija ietinuies meln tums, tikai pa puspievrtajm rijas durvm izlauzs zaas gaismas klis. Roze piegja tuvk, un ko via tur ieraudzjal Uz steos uzcelts alus mucas jteniski katrs sav gal sdja Jukums un - jnudien - pats nelabais un sita trumpas. Vai tiem Jukums neredzja, ka viam pretim sd spalvains velns ar ragiem un garm ausm, zirga kju gar klonu vkdams? Un t za gaisma spdja no velna irdzgajm acm - vai tiem Jukums to nemanja? - Pis trumpl - kliedza velns. - Kravs mar- jasl Krusts lamrs! AizaktI Velns uzvarja un pastiepa roku: - Atdod gredzenu! Un ko Jukums? Nomauca no pirksta lgavas dvto gredzenu un atdeva velnam. Roze btu kliegusi, bet ausmas un aizvainojums atma balsi. - Es lieku gald vl vienu zu pudeli, - pazioja velns. - Ko tu liksi bank? - Man vairs nek nav, - Jukums ievaidjs. - Es jau visu esmu nospljis - mju un mantu, pat kzu gredzenu. - Tev vl ir lgava, spl uz tol - velns smjs. - N, nl T tu man sirdi izrausi no krtml - iesaucs Jukums. - Ieer vienu malku, tad runsim tlk, - velns pasniedza viam pudeli, un Jukums kri iedzra. - Liksi Rozi? - velns noprasja. - N! - e, iedzer otru malku.

Jukums iedzra. - Liksi Rozi? - Mmm nn - Jukums aubgi novilka. - Iedzer! Pc tre malka Jukums iesaucs: - Lai iet! Vai tik vien meitu pasaull ausmas, kas bija sastindzinjuas Rozes balsi, tagad k karsta alts to atkausja. No vias mutes izlauzs kliedziens: - Jukum, ko tu dari! Tu mani nospl velnam! Via skrja uz ezermalu, tums apdauzdama kjas ldz asinm. Viai pat neienca prt, ka pasaul nav tikai viens puisis - Jukums. N, ja Jukumam velna zles mkas par viu, tad nav vrts dzvot. Aizirusi laivu lc, Roze iesaucs: - Ardievu, jaunba, ardievu, dzve! Via ielca ezer un palika tur uz visiem laikiem. Tagad nu Jukums aptvra, ka nospljis savu dzves laimi. Vi katru dienu sdja ezera mal un kaut ko gaidja, kaut ko cerja, kaut ko noloja. Bet reiz, ap Ju dienu, vi ieraudzja lc pojamies baltu ziedu. Nez kur viam rads dziesma: Balta pue ezer, T ir mana lgavia Vai t bija atbalss, kas atbildja no la? N, varja saklaust vrdus: Labk guu ezer, Ne dzrja klti densroze, ezerroze - t cilvki iesauca o pui. Lilija Tur vairs neldzja ne raudas, ne vaimanas. 2akam bija jdodas kar uz tlu, sveu zemi, bet via lgavai Lilijai jpaliek Francij. Atvadoties 2aks izma no krtm savu sirdi un atdeva Lilijai, teikdams: - Karavram jbt nelgam, tpc man sirds var bt tikai par traucjumu. Glab to, kamr es prnku, Lilija paslpa 2aka sirdi sav sudraba rotu ldt un uzticgi gaidja prnkam m|oto. Cik gausi velkas laiks tam, kas gaida. Diena liekas veselu gadu gara, bet gads ldzins mbai. Lai ko darja Lilija, lai kur gja, acis arvien vrs uz to pusi, kurp aizgja 2aks. Dienm sajuka skaits, bet gadus via negribja skaitt, un k via satrks, kad tvs to reiz uzrunja: - Mana mj meita, ir pagjui desmit gadi, kop tavs sadertais aizgja kar. Kas to zina, vai vi vairs prnks, tpc tev btu japskats pc cita vra. - Tvs, ko tu run! - iesaucs Lilija. - 2aks man atstja savu sirdi, un, kamr t ir pie manis, es nevaru viu aizmirst. Tvs nopts un ldzjtgi pakratja galvu. Nepiedzvot viam to dienu, kad znots uzemtos smagkos darbus, neauklt mazbrnius. Pagja vl desmit gadu, beidzs kar, un viens otrs karavrs prrads mjs, uz kruiem lkdams vai pustuku piedurkni purindams. Lilija gaidja Zau, praja kropus - ne mias, ne vsts. - Vi bs iemljis citu un palicis sve zem,- ieteics Lilijas msa, bet Lilija neticja. - K Zaks var iemlt citu, ja via sirds ir pie manis? Bez sirds tau nevar mlt! Bet Zaks, kas visus os gadus bija kvis un laupjis, jo viam tau nebija sirds, ar pc kara beigm nekroja citas dzves. Vi kuva par lauptju virsaiti un kop ar tiem siroja, atemdams ceiniekiem zeltu un nopltdams to pasaules krogos. Kad viens no lauptju bara, vecais Pjrs, saslima, Zaks viu patrieca, jo tds vairs viu pulk nederot. Gribdams akam atriebties, Pjrs devs uz via dzimto ciemu, lai izststtu radiem un pazim, cik nekrietnu nodarbbu izraudzjies Zaks.

Ilgi vi gja, varbt desmit gadus, ldz nonca Francij un uzmeklja Zaa ciematu. Un - k nu tas gadjs, k ne - pirmo vi sastapa pavecu sievieti sirmiem matiem un gaids sastingum acm. - Vai tu pazini Zau? - Pjrs viai noprasja. - Ak dies, ko tu man jautai - sieviete iesaucs. - Zaks, mans mais, mans viengais Zaks, un es lai viu nepaztu? Ststi man drzk, kas ar viu, kur ir mans Zaks! Vecais Pjrs redzja, kds cerbs iezaigojs sievietes acis, un saprata: via to ml tikpat kvli k jaunb. K lai pasaka viai briesmgo vsti, ka motais Zaks tagad ir negants razbainieks un pltnieks? N, tad labk lai via dom, ka Zaks ir kritis k godgs karavrs, miris un aprakts un nav viu vairs ko gaidt. - Tad tu esi Zaa lgava! - Pjrs it k noizdams iesaucs. - J, es esmu Lilija, via sadert, - vecte apliecinja. - Ai, ai, cik skumja vsts man tev jpazio, - Pjrs nodra acis, lai ts nenodotu melus. - Zaks krita kauj k varonis. Bet k vi tevi mljal Vl mirdams piesauca tavu vrdu - Lilija. Atmetis atriebbas domas, vecais Pjrs aizkliboja tlk, t ar nevienam nepateikdams to ziu, ko tik tlu un tik ilgi bija nesis. Mans Zaks ir miris un aprakts, domja Lilija, bet t vi tur gu bez sirds. Man juzmekl via kapa vieta un jatdod lab, mlas piln sirds. Saposusies un pamusi savu sudraba ldti, Lilija uzska grto ceu uz sveo zemi. Dienas vairs nebija saskaitmas, gadi ska jukt, bet via taujja un gja pa karstu sauli, brauca ar kui pri bangainai jrai, ldz nonca tuksneain mal, uz kurieni Zaks bija aizstts kar. . audis viu brdinja, lai tlk nedodoties viena, jo ceiniekus prsteidzot nelgu lauptju banda, bet vai tad Liliju kds varja atrunt. - Esmu jau veca, drz var pienkt mana pdj stunda, un es nepagu Zakam atdot via sirdi. Bet ai, kdas ausmas via prdzvoja, kad cea lkum brdaini lauptji atma vias sudraba ldti ar lielo drgumu. Via ldzs, raudja, ststja par savu nelaimgo mlestbu un nebeidzamo uzticbu Zakam, bet lauptjus tas neaizkustinja. Vii aiznesa ldti savam virsaitim un irgdamies atststja, ka tur kda prt sajukusi vecene mekljot sava lgavaia kapa vietu, lai vartu atdot sirdi, ko tas, kar aiziedams, viai ieljis. Neskaidras nojautas premts, lauptju virsaitis Zaks atvra ldti, un ko vi tur ieraudzja savu sirdi, kuras tam bija trcis visus os ilgos gadus. Un cik dvaini - t ska runt un teica savam kdreizjam paniekam: - Esi cilvks un nerdies tds, kds tu esi, Lilijai. Labk lai via dom, ka tu esi miris, un saglab ievi lab piemi. Zaks aizvra ldti un pavlja lauptjiem, iai tie atdod to vectei un parda kdu za|ku uzkalniu, kur it k btu aprakts Zaks. Bet lauptji cej pukojs, ka virsaitis aiz vecuma laikam kuvis dulns, un norunja sudraba ldti paturt sev. Kapa vietu, nu, to vii var pardt, vai mazums te vja sapstu smilu pauguru. Nabaga Lilija, via vl arvien tik oti mlja Zau - tdu, kds vi bija jaunb. Via nespja atstt to bez sirds, tpc izplsa no krtm savjo sirdi un ieraka paugur, kur vajadzja dust Zakam. No s sirds izauga pue, ko vl tagad sauc par liliju. Lgavu rota un kapu pue, uzticbas, nevainbas un cluma simbols. Orhideja T ltl zem, silta un auglg, dzvoja nuaruaki cilts. Saule viu du bija nokaitjusi kapara sarkanum, bet viu garie mati bija melni un spdgi k ogles. Nu-aruakiei bija laimgki par citm ciltm, jo viiem piederja putns Orhis, kas dja zelta olas. Kad putns bija piedjis kda koka dobumu, cilts virsaitis vii prnesa uz citu koku, un tie bija lieli svtki. Jauneki izgreznojs ar papagaia spalvm, nokrsoja sejas un dejoja uzvaras deju.

Virsaia Nato Maina meitas pc krtas sdja koku zaros ldzs putna ligzdai un sargja to pret rgu uzbrukumiem, bet katr nometnes str spcgi jauneki ar saindtm bultm maksts dienu un nakti stvja sardz, lai kdas citas cilts kareivji nenolauptu nu-aruakieu drgumu. No zelta olm izveicgi meistari darinja roku un kju sprdzes, ausu rius un jostu greznojumus, bet, t k zelta olu krjumi arvien pieauga, tad virsaitis pret tm iemainja bizou das un gau, mokasnus un tomahaukus. Nu-aruakieu vriei biei devs medbs, bet sievas un meitas pa to laiku auda brnigas raibas segas, pina grozus un lasja ogas. Vim nebija laika un vlans ppt, varbt tpc ar auu starp necls strdi un nesaskaas. Vri un sievas zinja katrs savu pienkumu, un, ja kds veica vairk, tad par to lepojs un priecjs visi. Reiz vri no medbm atgriezs oti uztraukti. Vii bija sastapui kdas tlas cilts medniekus un uzzinjui, ka jras krast piestjoties milzgas laivas un no tm izkpjot savdi cilvki bliem mjiem un siem matiem. Sie blmji esot oti kri uz zeltu un, kur vien sastopot kdu ar auskariem, t nogalinot to ar neredzamm ugungm bultm un izraujot auskarus, noemot roku un kju sprdzes. Ar zmm iie jautjot, kur ejienes audis emot zeltu. Ja nu-aruakiei btu zinjui, ka cilvki var bt ar zemiski nodevji, vii nekad nebtu ielaidui sav nometn sveinieku. Bet vii to nezinja un pai uz rokm ienesa kdu ievainotu mednieku, kur stipri kliboja un ststja, ka viam lcis prplsis kju. Virsaitis lika sievietm rpties par nelaimgo cilvku, jo vriem bija atkal jdodas medbs. Sveais - viu eit iesauca par Klibo Lci - apbrnoja sievieu rotaslietas un iztaujja, kur vias muas dzelteno akmeni, no kura darinti auskari un sprdzes. Bet sievas, kas bija paraduas klust, tikai smaidja un teics nezinm, kur vri to emot. Ar laiku Klibais Lcis iedraudzjs ar virsaia vecko meitu Zintkazivinu un teica, ka vi gribtu palikt nu-aruakieu cilt un apprect viu. Zintkazi- vina atbildja, ka tad viam jsagaida Nato Maina atgrieans un jdzird t atbilde. Klibais Lcis ska izprat Zintkazivinu, kpc via un msas reizm pazdot me un ko vias tur darot. Un tad virsaia meita, kas sevi jau uzskatja par Klib La lgavu, izdarja vl lielku kdu nek vias tvs, kas atveda nometn ievainoto sveinieku. Nabaga Zintkazivina, vai via varja iedomties, ka das cilvks melo ar tad, ja bildina meiu un sols to prect? Ja pc neilga laika Klibais Lcis, kur jau bija izveseojies, ienks vias telt k vrs un viiem nebs nekdu noslpumu, tad kpc vi nedrksttu jau tagad zint, kda laime viu gaida, paliekot nu-aruakieu cilt. Vai Zintkazivina varja nojaust, ka is vrietis pr- dovies balmjiem un par ltu samaksu muciu ugunsdens - apmies izdibint nu-aruakieu zelta noslpumu? Un tS, uzzinjis, ka Zintkazivina un vias msas pc krtas sd kok un uzmana putnu, kas dj zelta olas, Klibais Lcis sadzirdja nometnes sargus ar ugunsdeni, ko slepeni bija atnesis ldzi, un steidzs ziot blmjiem, ka noslpumu atkljis un atliekot tikai uzmeklt koku, kura zaros sd skaista meia. Vienu tomr Klibais Lcis nebija izdibinjis un, proti, to, ka visaugstk koka galotn sdja sargs Ota Kte un novroja apkrtni. Vi pamanja bl- mju tuvoanos un redzja ar, ka tos ved Klibais Lcis. Padevis trauksmes signlu, Ota Kte paststja par draudoajm briesmm un Klib La nodevbu. - Ak, es nelaimg, viam izststju msu putna noslpumul - Zintkazivina sara galvu. Tad tpc vi taujja un tincinja mani! Pasaki man - ko dart, k glbt msu zelta putnu? via griezs pie amaa. - Ko-ko-ko! - sauca amans, un tas nozmja: Esiet gatavi! Saskrja visas sievas un jaunavas un atbildja ar skau: - Ho! - Tas nozmja: Esam gatavasl

- Jaunavas. igli sakpiet kokos un turieties to zaros! Tad blmji nezins, kur ir stais koks. Pa to laiku, kamr vii mekls, Tasanke Uitke aizskries pie medniekiem un atsauks tos, lai aiztriektu bl- mjus. Tasanke Uitke jeb Trakais Zirgs auos aizdrzs uz medbu apgabala pusi, bet simtiem meitenes tikpat igli sakpa kokos un ciei aptvra to stumbrus. Klibais Lcis aizveda blmjus uz meu, bet te nu vi samulsa un nezinja pardt, kur ir stais koks. Saniknotie blmji izva uz meitenm neredzams ugunsbultas, bet meitenes bija tik ciei aptvruas koku stumbrus, ka vl miruas palika it k pienaglotas pie tiem. Par vlu atsteidzs vtri un jauneki. Viu cilts zieds - viu skaists meitenes bija miruas. Tad amans pacla rokas uz augu un nosauca viu visu vrdus, pieminja viu tikumus un novlja: - Js, kas tik paaizliedzgi aizstvjt msu cilts drgumu, js esat pelnjuas visaugstko balvu. Lai jsu dvseles prvras skaistos un smargos ziedos, lai tie nebeidz augt uz iem kokiem un ststt no paaudzes uz paaudzi, k js glbt zelta putnu. Tikpat skaisti un dadi k nu-aruakieu meitenes, pie koku stumbriem uzplauka ziedi, kurus vl tagad sauc par orhidejm. BALZAMNE Kalpa sievas Madaras viengais prieks un lepnums bija vias meiia Rota. Bet t ar bija meita - skaista un strdga, jautra- un valodga. No rta noskrien septias verstis ldz kunga druvai, ar sirpi nop|auj prvietu rudzu, bet vakar dzieddama prnk mjs un vl paldz mtei apkopt vakara soli. Lai nu darbs, kas darbs, bet kur tas greznais puu drzs, kda nebija nevienai citai meitai vis pagast. Pat muias drznieks nca apbrnot Rotas puu bagtbu. Kaut ar lielkungs vedot no Vczemes visdas sklas un stdius, bet tdu, lk, viam neesot. Kur gan via tdas emot, ja drksttu zint, ja tas neesot noslpums? - Man putnii sanes sklias no svem zemm, - Rota smiedams paststja un nebt nemnjs. Kad pavasaros crui vai strazdi kdjs, siltu laiku cerdami, Rota tos salasja kurvt, ienesa istab un pabaroja, sasildja, izmitinja, ldz visi putei bija garm, un palaida brvb. Kad putnii jautja, k viiem pateikties par laba darjumu, Rota pasmjs un atteica: - Atnesiet man puu sklias no svem zemm. Putnii neaizmirsa o vljumu un nkamaj pavasar atnesa Rotai puu sklias no siltajm zemm, kur bija patvruies pa ziemu. Rota labprt daljs sav bagtb ar citm mei tm un sievm. Sai skliu, tai stdiu, un, jo vairk citiem deva, jo krk paai saauga pues. Tikai vienai sievai - savai kaimiienei rstai gan Rota nedeva ne sklias, kaut gan t lgtin ldzs un prast prasja. - Kpc tu savu sirdi t nocietini pret tuvku? - mte prmeta Rotai, bet t si un ai pateica: - Tai sku vecenei es nevienu pui nedou. sku vecene - tda tiem bija rsta. Tikai retais zinja, ka via azot aukl septias skas un ts pc krtas zda. Kad viena bija padusi, t ukstja viai aus: - Kpc tai Rotai tik labi padodas pues? Kpc tev t nepadodas? Un rstai rads tda skaudba, ka via btu nobradjusi Rotas pues, ja vien drziam apkrt nebijusi augsta sta. Otra ukstja: < - Ja tev saaugtu tdas pues, tu vartu vest uz tirgu un prdot. Ak, kas tur ienktu naudiasl Ak, manta, manta - k tikt pie lielas mantas, ersta lauzja galvu.

Ja vias st iegriezs kds cea gjjs un paldza gabaliu maizes, tre ska steidzs brdint: - Tu nedod viam savu labumu. Kaut vi vai bad nosprgtu, bet nedod. Ceinieks aizgja uz citm mjm lgt maizi. Turpretim, ja rsta aizstaigja pie radiem un tur patlaban da pusdienas, ceturt ska mudinja: - Ssties tikai pie galda un labi krietni sadies. Tas, ko tu eit nodsi, paas mjs paliks citai reizei. Un rsta tad nu rija ka rija, kamr vders vai puu plsa. Piekt ska savai saimniecei inja pie auss: - Kpc tev jstrd? Lai strd mte ar tavu tiesu, tu pavalsties pa mkstu gultu. rsta valstjs pa gultu, kamr sest ska ska audt mlti ap vias lpm un skubinja: - Tur kaimios viens pris varen saticgi dzvo. Pamini vius salaist matos. Tad rsta cls un aizvilks pie ltticgs un ppgs Babias, kurai mle karjs diedzi. - Klau, Babi, es redzju, ka msu kaimiienes vrs nakt pa logu ielda pie Rotas. Babiai to vien vajadzja padzirdt, kad mle ska kratties. Naskiem soiem via aiztecja uz kaimiu mju. Visbriesmgk bija septt ska. T ca rstai pie auss: - Mini sagandt cilvkiem dzvi. Izdari kaut ko, lai viiem nav miera ne dienu, ne nakti. Un rsta izdomja. Via piesja savu suni s sait un nolika diena ipti t, lai nevar aizsniegt. Augu dienu suns izmisgi rja, bet nakts baigi gaudoja, t ka ciema audm ermui skrja caur kauliem. Kas zina, Rota btu laimgi nodzvojusi savu mu, apprecjusies, audzinjusi brnu pulciu, ja tajos laikos nebtu uzncis raganu tvarstanas drudzis. K vilnis tas gja pri vism zemm no ts puses, kur saule riet, uz to pusi, kur t uzlec. T nu augstie kungi, kas prvaldja ar to ciematu, kur dzvoja kalpa sieva Madara ar meitu Rotu, sama zieeltu vstuli no vl augstkiem kungiem, lai paziojot, cik raganu vii norui sav apvid. Kungi lauzja galvas, kur lai ts raganas em, jo neviena nebija manta uz slotas jjam mnesi zagt, ne ar dzirdts, ka btu kdam brnu vai lopu ar jaunu aci noskaudusi. Bet, t k pavle paliek pavle un vismaz viena ragana jatrod, tad kungi izsludinja augstu godalgu tam, kas uzrds raganu. Te nu visas skas reiz ska kt rstai aus: - Nu tu reiz vari lepnajai Rotai atriebties par vias vzdegunbu. Aizej pie kungiem un apliecini, ka via ir ragana, un tiksi vl pie naudias. sku vecenei tds padoms liks zelta vrts. Skrieus klupus via ness pie kungiem un ko tikai visu nesaststja par Rotu. Kpc viai pues t augot? Burvbai Kpc viai putni kalpojot? Burvbai Kpc via vienmr staigjot dzieddama? Kas raganai ko nedziedt?! Kungi priecgi, ka ragana atrasta, un te nu neldzja visu ciema jauu aizstvba. Kungi neticja nevienam godgam cilvkam, bet ticja sku vecenei. T Rotu sadedzinja uz srta un kungi varja ziot vl augstkajiem kungiem, ka sav pavalst nodibinjui krtbu. Pavasar atlaids putnii no tlm zemm un pieklauvja pie Madaras lodzia. Vii bija atnesui sklias un oti brnjs, ka ts saemt pienca salkusi vecte, nevis viu labdare Rota. Madara iesja sklias puu pod, un no tm izauga pues ar srtiem ziediem. - Glui k manas Rotas vaidzii. Ms putes, js bsiet balzams manai spoajai sirdij. Visiem, kas juta ldzi smagajs bds, Rotas mte dalja sava balzama sklias. Bet, t k ldzjutju bija daudz, tad drz vien visu kalpa sievu logos zaigoja sriie ziedii - balzamnes.

* GRANATKOKS cik brnigi turks Hasans bija iedomjies, it k vartu uzcelt tdu ogu, kuram pri netiek mlestba. Tiei t vi domja, celdams ap savu mju akmens mri, jo blakus atrads griea Simonida mja un vi zinja tur augam skaistu meitu - Artemidu, bet viam auga dls Hasizs, labs dls, krietns dls, lai dievs katram tdu dod. Lai cik augsts bija mris, ciprese, kas auga drz, tomr bija augstka, un, kad Hasizs uzkpa taj, lai paskattos, kas aiz mra spl arfu un dzied, vi ieraudzja daio melnmataino Artemidu. Hasizs zinja, ka Artemida ir grieiete un vi ir turks. Tvs viam no mazm dienm bija mcjis, ka grieus vajag nst un nicint. Hasizs pat nenojauta, ka, skatoties uz Artemidu un klausoties vias dziesm, naids var prvrsties par mlestbu un nicinana par apbrnu. Ha, iemlties grieiet, tas nu gan btu apkaunojums ne tikai imenei, bet visai tautai. Un tomr nkamaj dien Hasizs atkal uzkpa cipres, ieststdams sev, ka, skatoties uz grieieti, viam radsies pret to vl lielks naids. K via staig - atkltu seju, lai katrs garmgjjs to var aplkot. Krtga turku sieviete savas sejas skaistumu nosedz ar parandu, via to glab tikai savam vram. Ja Hasizs btu pametis acis uz cipreses nu, vi redztu, ka ar katru dienu via nokpanas brd t kuvusi garka. Bet, t k vi lkojs tikai uz Arte- midu, fad pats neaptvra, ka ar katru dienu ilgk nosd cipreses zaros. Kad kd rt Simonida drz valdja klusums un dziesma neatskanja ar dien un vakar, Hasizs nekur nevarja atrast mieru no uzbzgs domas: kas noticis Artemidai? Kpc via neuzturas drz un nespl un nedzied? Visu nakti neaizvris acis, vi pierunja kalponi izdibint no kaimiu kalpones, vai Artemida nav saslimusi. Ak n, t atnesa vsti, ka Simonids aizliedzis meitai rdties drz, jo pamanjis turku sdam cipres un glnam uz Artemidu. Hasizs, dusmodamies uz griei un sevi, nocirta cipresi, un Simonida drz atkal ska skant mzika un dziesmas. K izbijs Artemida, kad pki izdzirda saucam savu vrdu. Balss nca no mra puses: - Artemida! Artemida! Panc tuvk, es tev pateiku tikai trs vrdus. Kura sieviete gan negrib dzirdt trs vrdus, pat ja tos saka vispretgkais vrietis? Kad Artemida tuvojs sienai, viai pie kjm novls akmens, bet mra spraug pardjs seja. Melnas Osias, melnas uzacis un melnas acis, kurs varja izlast trs vrdus, pat ja mute tos neteiktu. Bet sievietes grib os vrdus dzirdt, un Artemida jautja: - Ko tu gribji man teikt? - To, ka es tevi mlu, - Hasizs ukstja. - Bet tu esi turks, un es esmu grieietei - Artemida cents apdzst liesmas, kas ska vties ap vias sirdi. - N, es esmu cilvks, un tu esi cilvks, un kda mlestbai daa gar turkiem un grieieml iesaucs Hasizs. - Bet msu tvi to nesaprats, - iebilda Artemida. - Artemida! Pasaule ir plaka nek mana un tava tva pagalmi. Ms esam jauni, msu rokas ir stipras, vai mums vajadzgs ds drzs ar mri visapkrt? - satvris mots roku, runja Hasizs, un Artomidai liks, ka mris atkpjas un viu ar Hasizu aicina olvu un apelsnu birzes, kalni un jra, kvieu lauki un pilstu tempji. Bet ne tik vienkri vrs mri, kas iesldza Hasiza un Artemidas tvu prtus. Hasans palika turks, un Simonids palika grieis.

- Nav tdas tautbas, ko sauc par cilvku, - viens pateica savam dlam, - un grieieti ievest sav mj es tev neauu. - Turkam es savu meitu neatdou, - pazioja otrs. - Ms aiziesim no jsu vecajm mjm un ksim cilvki, - sptgi pateica jauniei un nolika savu kzu dienu. Ja dls apkauno imeni un tautu, tad labk tda dla lai nav, domja Hasans un nakt uzmeklja veco Kemalu, par kuru klda baumas, it k tas zinot grieu uguns noslpumu. Vi izststja Kemalam, kdas bdas uzbrukuas via dzimtai, un ldza, lai vecais meistars pagatavojot viam uguns bolu. - To es kzu dien nosviedu viiem pie kjm par biedinjumu saviem jaunkajiem dliem un visiem turku jaunekiem. Es esmu turks, un tu esi turks, un allahs svts msu labo darbu, Hasans cents prliecint Kemalu. - Lai notiek, - atbildja Kemals, bet, kad Hasans aizgja, ska domt, ko gan nodarjui divi jauniei, ka viiem btu jmirst brnigkaj dzves plaukuma laik. Atmis atainojs paa jaunba. Ar vi bija mljis grieieti, bet, paklausot tva liegumam, pametis to un visu mu mocjies nebeidzams ilgs. N, vi neks citu laimes slepkava, vi izdoms citdu bolu, lai tas svttu jauno tlks gaitas. Hasiza un Artemidas kzu dienas rt Kemals uzkarsja vra asinis, ielja apa aul un iebra taj kda koka sklu graudus. Sagatavojis tdu grantu, vi aiznesa to Hasanam un teica: - Te nu tev bs uguns bols. Redzi, vl pavisam karsts. Bet zini, notiks t, k allahs bs lmis. Liels auu bars bija sapulcjies iel, kad no Hasana un Simonida mjm iznca Hasizs un Artemida, lai dotos noslgt laulbu un pc tam aizietu pasaul meklt darbu un pajumti. Vius pavadja tvu lsti, mu asaras un jaunko br|u izsmiekls. Tad Hasans atspieda auu bariu un, nostjies tam priek, atvzjs un nosvieda mlas prim pie kjm grantu. Visi ausms sastinga, bet notika brnums: granta saplsa, no ts izlija asinis un izbira sklas. Jauniei stvja neskarti un smaidja - vii zinja, ka tvu lstus liktenis ir prvrtis svtb. Vii uzlasja no grantas izbirus sklas un aizgja uz sveu malu, uzplsa zemes gabaliu un iedstja taj asins mrcts sklas. No tm izauga koki un krmi ar sarkaniem ziediem un sarkaniem augiem. Grantkoks, laimes koks - t griei iesauca o koku un turpmk jaunajiem priem nosvieda pie kjm grantbolu, ar to novldami, lai viu jaun dzve btu tikpat laimga un brniem svtta k Hasiza un Artemidas imene. PEONIJA Peonija jau taisjs iziet tauts, kad nomira mte, novldama vecks meitas gdb seas galvas prvo brnu bariu. Ko tagad dart, k bt? Mlestba vlja steigties pie Simeona, sava izredzt, bet soljums un rpes par mazkajiem briem un msm k cies valgs turja pie tva bdias. Vai nu Simeons nesaprats? - Pacieties pris gadiu, tad msa nks tavos gados un gds par mazkajiem, - Peonijai teica tvs, un via piekrita. Bet, kad msa bija pieaugusi, tai gadjs dros mjs, un via tik oti raudja un ldzs Peoniju, lai neizpostot vias laimi, ldz Peo- nija piekrita atlikt savas kzas vl pris gadiu. - Tie dai gadi aizlidos k uz putna sprniem, un msu mlestbu bs prbaudjis nepieldzamais laiks, - Peonija mierinja Simeonu. - Kad jgaida, jgaida, - teica Simeons. Bet via tvs un mte nebija ar mieru, ka veckais dls dzvo neprecjies, un izdzina viu no mjm. T Simeons aizgja pasaul, norundams ar Peoniju, ka pc diviem gadiem atsts pasta balodi pc zias, vai nu vi var nkt. Aizritja viens gads, aizritja otrs. Atlidoja balodis ar Simeona vstuli un baltu svezemes ziedu knb.

- Paldies, mans mais draugs, - Peonija rakstja Simeonam. - Es redzu, ka tu par mani esi domjis. Ar es os gadus domju par tevi, bet t nu ir izncis, ka mums jgaida vl divi gadi, kamr paaugsies mans brlis. Bet, kad brlis pieauga, viam gadjs tik izdevga iegtu vieta, ka to nu nekdi nedrkstja palaist garm. Un atkal Peonija stja Simeonam ziu, ka jgaida vl divi gadi. Kad tie bija pagjui, Peonija tomr netika projm, jo vidjai msai nebija pacietbas gaidt kaut vienu dienu uz savm kzm. - Es brauku pri jrai laimi meklt, - rakstja Simeons. - Un pasaki man - ko lai atvedu tev k lgavas dvanu? - Atved man pui, ko iestdt drzi, - atbildja Peonija, jo via neticja, ka Simeons tlajs zems iedzvosies bagtb un vars atvest zeltus un sudrabus. Gadi jau lido k uz putna sprniem Pc diviem gadiem Simeons atkal apjautjs, vai Peonija nu varot slgt ar viu ma derbu. N, Peonija lika pateikt, vl viiem jgaidot divi gadi, jo nule pieauguais brlis sailgojies redzt pasauli un mjs neesot noturams. Un nu jau vairs jizaudzina tikai pastartes, tad jau gan, tad via ar Simeonu varot uzskt savu dzvi. Vai gan Peonija varja paredzt, ka auna slimba noveds kap msu, to, kura pirm apprecjs, un nu atstja breos trs mazus brnius? Kas tos aukls, kas apkops, ja svainis visu dienu uz lauka ar un sj? K lai Peonija atsaks tos pieemt sav pasprn, ja tvs sols vest uz meu un atstt pie vilkiem? Un atkal Peonija stja ziu savam draugam, lai vl nebraucot, kamr svainis dabot jaunu sievu un paemot brnus atpaka pie sevis. Pagja sru laiks, svainis noprecja jaunu sievu, bet t ne dzirdt negribja, ka viai btu jaudzina svei brni. Diezgan bot ar saviem ko noemties, kad tie skot nkt. Nez vai tlk vairs Peonija ar Simeonu skaitja gadus, kas vl atlikui ldz viu kzm. Kad paaugs pieemtie brni, Peonijai bija jiet auklt jaunko bru un msu brnus. Gadi skrja k strauji kumei, darbs salieca Peonijas augumu, rpes un ilgas izbalinja matus. Un, kad via nevienam vairs nebija vajadzga, visi vias aukljumi aizmirsa ceu uz nabadzgo bdiu, kur dzvoja vientua vecente. Uz k- jias atspiezdams, via katru rtu aiztipinja ldz vrtiem un ilgi stvja pie tiem un gaidja atlidojam balodi, lai iedotu tam vstulti, kur ar trcou roku bija ierakstjusi daus vrdus: - Es gaidu tevi, mans maisl Kad balodis aiznesa vstuli, Peonija ska posties uz kzm. Via uzvilka savu jaunb to lgavas trpu, uzlika galv miru vainadziu un tda augu dienu stvja pie vrtiem. Garmgjji rdja uz viu ar pirkstiem un smjs: - Re, vec Pujene laikam sajukusi prt. Nenca tas, ko via visu mu bija gaidjusi. Nenca ar tie, ko via bija aukljusi. Atnca nelgt un negribt viea - t, kas staig ar izkapti pr plecu, un pamja Peonijai ar kaulaino roku. - Ei tu, indene, vai tiem ar tu nevari uz daiem gadiem atlikt manu nves dienu, k es esmu atlikusi savu kzu dienu? - Peonija ska kaulties ar Nvi. - Mani spriedumi nav atceami un prsdzami. Nevienam es neprasu, kas tu esi - ubags vai karalis. Kad pienk manis noliktais brdis, es pamju ar roku un nav tda, kas man neklaustu, - atbildja nelg Nve. Svei audis aiznesa Peoniju uz kapiem, uzbra dzeltenu smilu kopiu. Un, kad tie bija aizgjui, kds aj pus neredzts vrs, tds k rzemnieks, steidzs uz kapstu, prkpa pr valni un uzmeklja tikko aizbrto kapu. - Tad te nu ms satiekamies, mana Peonija, - sveais vrs runja, it k t, kas gulja zem smiltm, viu dzirdtu. - Un es t steidzos, braucu ar kuiem pr jrm, jju uz kamieiem pr tuksneiem, bridu pa slkm, lai trk nok|tu pie tevis. Jo es vedu tev pui, kura nosaukta tav vrd un kuras smara ir saldi rgta k msu mlestba.

Un noliecies vi iestdja uz kapa saknti, ko bija atvedis no svem zemm. Kad Peonijas radi uzzinja, ka uz vias kapa uzziedjusi skaista, nekur apkrtn neredzta pue, tie steidzs uz kapstu un izraka katrs pa sakntei, lai iestdtu sav drz, teikdami: - Tas mums bs par piemiu no vecs Peonijas. MAGNOLIJ A Reiz dzvoja japu meitente Keiko. Via bija apaa brente, un, t k ne tvs, ne mte mirdami meitai nebija atstjui nekdu mantu, viai jau no mazotnes vajadzja strdt, lai nopelntu sev iztiku. Ko citu varja tda meitente dart k taist papra pues un uz ielas stra piedvt ts garmgjjiem. Bet tdu meiteu, kas prdeva papra pues, bija daudz, un par dm pum maksja tik maz, ka Keiko, pat jau pieaugusi jaunava bdama, nevarja sev nopirkt zda kimono, kdus valkja turgko dzimtu meias. Kd vakar, kad Keiko sav istabi strdja, pa atvrto logu ielaids papagailis. Za|s spalvas bija apsbjuas, - vi laikam bija oti vecs un laikam ar oti gudrs, jo prata cilvku valodu. Nometies uz irmja malas pie Keiko guamlvias, papagailis teica: - Ja tu mani nepadzsi, es tev atklu, k tu vartu tikt pie bagtbas. - Mais papagaili, kpc lai es tevi padztu, - Keiko skumji pasmaidja. - Man nav neviena drauga, ar ko prmaint vrdu, bet tu, k redzams, proti runt. Dzvo pie manis un dalies man nabadzb, bet par bagtbu labk nedomsim, t man ir tikpat neaizsniedzama k saule un mness. - Paldies tev, lab Keiko, - papagailis palocja galvu. - Pirms meklt sev jaunu saimnieci, es ilgi vroju puu prdevjas, ldz ieraudzju tevi taj brd, kad tu kdai nabadzgai mei-fentei uzdvinji savu visskaistko ziedu, jo meitentei nebija naudas, bet via tik oti gribja iepriecint savu slimo vecmmiu. - Bet kpc tu sev meklji jaunu saimnieci? - jautja Keiko. - Vai agrk saimniece pret tevi slikti izturjs? - Via nomira, - papagailis bdgi nokra galvu un brdi klusja. - Via nomira aiz prmrgas mantkrbas, - vi piebilda. - K tad t, vai via bija oti nabaga, ka t kroja mantu? - Keiko jautja. - Ak n, via jau bija oti bagta, bet viai liks, ka arvien vl nav diezgan, un atdeva par zeltu savu pdjo asiu lsi, - papagailis nosodoi purinja knbi. - Es nesaprotu - k pret asinm var iegt zeltu? - Keiko brnjs. - Nu tad klausies. Ar mana saimniece prdeva paas taistas papra pues, ldz viai kda burve atklja noslpumu, ka das pues kst dzvas, ja to ktiu iemrc savu asiu pilien. Tu jau zini, cik drgas ir dzvs pues, un t mana saimniece tri vien kuva bagta. Bet burve bija ar pieteikusi, lai sargs iztrt pau pdjo asiu pilienu, jo bez t vairs nevar saglabt dzvbu. Nu un - tu jau sapratsi ar bez liekiem vrdiem - viai visa sakrt liks par maz, un, kad kds rzemnieks par pdjo pui piesolja lielu naudu, protams, ja puei iedvesot dzvbu, - mana saimniece neizturja krdinjumu. Pc vias nves radi plsdamies sadalja atstto zeltu. - Kpc tu viu nebrdinji? - iesaucs Keiko. - Vai tad cilvki tdus brdinjumus uzklausa? - papagailis prmetoi iercs. - Es viu lgtin ldzos, lai neizdara vislielko mubu, bet zini, ko via man atbildja? Man tavas papagaia gudrbas ir apnikuas, - t via man pateica. - Labais, vecais putns, dzvo pie manis un esi mans padomdevjs, - Keiko ldza, un papagailis juts glaimots. Kad Keiko bija prdevusi pirms ar as'nm aldz- vints pues, via vispirms nopirka sev skaistu zda kimono un sandales. Sakrtojusi melnos matus un iespraudusi tajos sarkanu rozi,

via izgja uz ielas un apstjs pie kda loga. No t uz viu raudzjs skaista jaunava. Keiko pamja tai ar galvu, un skaistule mja pretim. Keiko pasmaidja, un ar skaistule smaidja. - Hei, Keiko, k btu, ja ms ovakar aizietu uz studentu balli? - meitene uzsauca savam attlam, un tas piekrtoi palocja galvu. Viegliem soiem Keiko steidzs ldzi jaunieu straumei un pirmo reizi nokuva spoi apgaismot zl, kur dejotji lidinjs k taurii un vaboles. Kds jauneklis uzldza ar Keiko, un via dejoja, laimgi smaiddama, jo tas bija vispatkamkais puisis, un via vrds bija Aratumi. - Keiko, - ukstja Aratumi, - tu esi skaista k pusplaucis iru zieds. Teic - kd pil tu dzvo un kpc tu, tda diciltga jaunava, esi atnkusi uz nabaga studentu balli? Keiko gribja atzties, ka pati ir nabadzga meitene un dzvo visltkaj istabi, bet via iedomjs savu burvju mkslu un iztlojs, cik bagta var kt un kdu pili uzcelt sev. Paai nemanot, Keiko bija savu sapni par pili izststjusi jauneklim k stenbu, un, kad via apklusa, Aratumi smagi nopts: - Cik l, ka tu esi tik bagta Td pil nabaga studentam nekljas savu kju spert, bet es tik oti gribtu tevi vl satikt. Keiko nespja atzties, ka pils viai nemaz nav, ka via dzvo tuk istabi un taisa papra pues. Bet ar via oti vljs satikties ar Aratumi un apsolja otr dien iziet pastaigties pilstas park. Vai gan daudz vajadzgs, lai divi jauni cilvki iemltos? Vajag, lai vii viens otru ieraudztu starp daudziem, lai paskattos acs, lai v' turtu vias roku savj un justos laimgi. Jau kuro reizi Keiko un Aralumi bija satikuies park un rokrok izstaigjui visus celius, kad notika neizbgamais - viu lpas sastaps skpst. - Keiko, mana Keiko! - gavilja Aratumi un pki sadrma. - Vai is nebija msu irans skpsts? Tavs tvs tau neaus tev apprect nabaga studentu! Keiko ska raudt un atzins, ka pasaciu par pili izdomjusi, ka stenb ir vienkra meitene, kas darina papra pues un prdod ts uz ielu striem. Ja via aj brd btu redzjusi, k prvrts Aratumi seja, via nebtu tam atkljusi savu noslpumu. Bet, t k via bija oti nokaunjusies un pievrusi acis, tad Aratumi noklausjs vias ststjumu un paguva attapties. Vi pat kuva patiesi priecgs, jo Keiko burvju mksla solja neizmrojamu bagtbu. Mazajai Keiko sks darba pilnas dienas. Vajadzja darint daudz puu, vajadzja ts atdzvint un prdot, lai nopirktu mjiu, kur dzvot pc kzm, lai nopirktu tepius, gleznas, porcelna traukus, sev un jaunajam vram jaunus trpus. - Keiko, vai tu neesi vieglprtga, tik strauji trdama savas asinis? - kd vakar ieteics papagailis. - Ak mans vecais labais draugs! - Keiko pabu- inja via galvu. - Kad Aratumi pabeigs studijas, mums pietiks ar via algu un es varu atpsties. Bet, kad vii bija apprecjuies un iekrtojuies jaunaj mj, Aratumi pameta mcbas, jo ts esot garlaicgas. - Man patk skatties, cik veikli un graciozi kustas tavas mazs rocias, kad tu izgriez un sakrto papra pues, - vi glaimoja sievai, un t juts laimga. Pc daiem gadiem Aratumi ska likties, ka viu mjia ir prk trcga. - Visi mani studiju biedri dzvo daudz greznk,- vi teica sievai. - Man pat nerti ar viiem sa- tikties. Un Keiko pirkstii ska kustties vl veiklk, dienas stundu nepietika, lai sapelntu naudu jaunai mjai. Bet vakaros, kad Keiko uz ielas prdeva dzvs pues, Aratumi sdja tjas namios un trzja ar geim: ko gan lai vi viens mj sadarot?

- Keiko, Keikol - papagailis nosodoi grozja galvu, kad via saimniece nogurusi prvilks mjs un sds pie sava darba galdia. Jaun mja bija rta un grezna, bet Aratumi t patika tikai daus gadus, un tad viam iekrojs pils. Kad Keiko paskatjs vr prmetoi, tas ska uz viu kliegt, ka via rkojusies k krpniece - iepazstoties izlieljusies ar nez kdu pili, bet tagad viam jdzvojot aj nolojamaj bd. Keiko juts vainga, jo via vl arvien oti mlja savu Aratumi. - Mums bs pils, - via solja un vl vairk sasinja savas atptas stundas. - Keiko, uzmanies, - brdinja papagailis. - Tu esi oti bla, tev palicis pavisam maz asiu. - Draudzi, drz mums bs sava pils, un tad es dzvou k karaliene, - Keiko viu mierinja. Vsts par mazo puu prdevju Keiko bija aizlidojusi pri zemm un okeniem. No Francijas Japn ierads lielais puu cientjs Magnols, lai apbrnotu Keiko darinjumus. Magnolam nepietika ar ziediem vien, vi solja milzu naudu, lai Keiko darina un atdzvina pues ar saknm. Vi prasja, lai ts btu baltas un dzeltenas, roainas un sarkanas. Visdas jau bija Magnols samis, kad Keiko izveidoja sarkano ziedu ar stumbru un saknm. Bet via juts tik nespcga, ka nevarja sev iedurt pirkst, lai iemrktu saknes asiu pilien. - Keiko! Keiko! - griezgi iercs papagailis. - Neatdod savu pdjo asiu pilienu! - Ko tu, vecais, muldi savas papagaia gudrbas! - Aratumi viam nikni uzkliedza un, sagrbis aiz sprna, iesvieda otr istab. - Aratumi, mais, es jtu, ka tiem man atlicis tikai viens piliens asiu, - Keiko ldzoi paskatjs vram acs. - Es gribu sarkano pui, tiei sarkano! - Magnols uztraucies skaidroja. - Es jums maksu rprtgu naudu, tikai atdzviniet man o sarkano pui. - Keiko, tu saproti, ko tas mums nozm? - Aratumi purinja sievu aiz pleciem. - Vai tu saproti, ka tad mums bs pilsl Pils, ko tu man apsolji. Samusi pdjos spkus, Keiko prdra pirkstu un, izspiedusi pdjo asiu pilienu, iemrca taj sarkans pues saknes. Aratumi uzcla pili un apprecja jaunu sievu. Magnols aizveda atdzvints pues uz Franciju un nosauca sav vrd - par magnolijm, bet Keiko - par Keiko palika tikai pasaka. This file was created with BookDesigner program bookdesigner@the-ebook.org 21/09/2012