DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE

HUMANITĀRĀ FAKULTĀTE
VĒSTURES KATEDRA

KĀRLIS DIMDIŅŠ

SPARTA UN SPARTIEŠI KSENOFONTA DARBĀ

„GRIEĶU VĒSTURE”
KURSA DARBS

ZINĀTNISKAIS VADĪTĀJS: ILZE ŠĒNBERGA

DAUGAVPILS, 2010

1
 SATURA RĀDĪTĀJS

Ievads.........................................................................................................3.lpp.

Izmantoto avotu un literatūras apskats ................................................7.lpp.

I nodaļa
Ksenofonta kā vēsturnieka notikumu atspoguļojums, skatījums

1.1 Notikumu atlase Ksenofonta darbā ...................................... 9.lpp.

1.2 Ksenofonta pieeja vēstures izpētē ....................................... 15.lpp.

1.3 Ksenofonta notikumu izklāsta veids.................................... 21.lpp.

1.4 Kara rezultāts Ksenofonta skatījumā ................................ 25.lpp.

1.5 Mūsdienu vēsturnieku pētījumi par „Hellenica” ............... 28.lpp.

II nodaļa
Ieskats Ksenofonta biogrāfijā

2.1 Ksenofonta dzīve līdz „Hellenica” tapšanai ...................... 32.lpp.

2.2 Ksenofonta dzīve pēc „Hellenica” tapšanas ...................... 35.lpp.

Nobeigums ............................................................................................ 37.lpp.

Biežāk lietotie jēdzieni, saīsinājumi un to skaidrojumi ....................40.lpp.

Avotu un literatūras saraksts ............................................................. 41.lpp.

Pielikums .............................................................................................. 43.lpp.

2
 IEVADS

Spartieši Ksenofonta darbā „Grieķu Vēsture” jeb „Hellenica”, tēmas

nosaukums liecina par to, ka tiks veltīta lielāka uzmanība tieši spartiešu
attēlojumam šajā darbā. Ne tikai spartiešu izskata apraksts, bet to
atainojumam no dažādiem skatpunktiem, t.i., gan ārējais izskats, uzvedības
normas, pasaules uztvere, dažādas dzīves sfēras – politika, sadzīve,
ekonomika, māksla, saimniecība, karadarbība u.c. Ksenofonta aprakstā.
Šī autora darbs izvēlēts, jo tas ataino grieķu kultūras daļu, kuru
mūsdienu autori piemin minimāli, uzskatot to par mazāksvarīgu. Spartiešiem
ir veltīts nepelnīti maz uzmanības, uzsverot tikai to militāro nozīmi grieķu
kultūras kopainā. Ksenofonta loma šajā vēstures posmā ir īpaša. Daudzi šī
izcilā vēsturnieka līdzgaitnieki apbrīnojuši tā talantu un nepārspējamās
zināšanas, saņemot gan atēņu, gan spartiešu apmācību. (Sokrāts; Laertas
Diogens – Asmus 1999 272, 265.lpp u.c.) Ļoti būtiska ir Ksenofonta
personība šajā laikā, jo viņš bija unikāls cilvēks. Nav sastopams kāds cits
grieķu domātājs vai politiķis, kas nākdams no citas sabiedrības spētu tā cienīt
savu ienaidnieku. (Tumans 2004: 208)
Tomēr ir liela atšķirība starp Ksenofonta laika pieeju vēstures izziņai un
tās mērķiem, ar mūsdienu zinātnieku pētījumu formām. Eksistē arī
vienojošais– vēlme ieskatīties pagātnē. Ksenofonta laikā dominēja priekšstats
par pozitīvas pagātnes pārsvaru vēstures procesos. (grieķu uzskats par 5
laikmetiem, Hēsioda poēma „Darbi un dienas”). Iespējams, ka tieši labā
atsaukšana atmiņā ir viens no iemesliem Ksenofonta vēstures tapšanai,
protams, ir uzskats, ka tas tapis tikai praktisku iemeslu dēļ. (pabeigt Tukidīda
iesākto darbu „Grieķu Vēsture”)
Šobrīd dzīvojam pasaulē, kurā glorificē demokrātiskās pārvaldes
formas, bet vai tās tiešām nes šo vēsturisko mērķi. Šis ir būtisks iemesls, kādēļ

3
darba aktualitāte ir nemainīgi nozīmīga, jo mūsdienu vēsturnieki pārskata
demokrātijas būtību un tās transformāciju tagadnē, tomēr paturot redzeslokā
arī citu sabiedrības organizēšanās veidu plusus un mīnusus. (Iespējams
salīdzināt ar senās Atēnas un Spartas situāciju). Demokrātijas pamatiezīme ir
tās nemitīga attīstība, taču šobrīd esam strupceļā. „Neviena no mūsdienās reāli
pastāvošajām demokrātijām nevar lepoties ar pilnīgu demokrātijas ideālu
īstenošanu. Tajā pašā laikā demokrātija nav monuments, kas savā pilnībā un
pabeigtībā stāv nemainīgs pāri laikam.” (Rozenvalds 2008: 48) Tāpēc tieši
vēstures zinātne varētu radīt šo grūdienu nākamajam posmam zinātnes
attīstībā, tādēļ šī tēma labi iekļaujas vēstures zinātnē.
Tēmas kodols ir problēma, kurai ir jārod atbilde. Šajā darbā galvenā
problēma ir Ksenofonta kā vēsturnieka notikumu atspoguļojums, skatījums.
Akcentējot tieši notikumu izklāstu, t.i., dažādu kauju, dumpju, pamieru, miera
līgumu noslēgšanu, valdnieku tikšanās, pārrunu laiku, parvaldes organizācijas
darbības raksturojumus.
Šīs problēmas unikalitāte slēpjas katras personas, katra vēsturnieka
savdabīgumā, kas piešķir sevišķu, tikai autoram atbilstošu vēstures kritikas,
pieejas veidu. Svarīgi ir saprast, ka šī darba iestrādes iespējams paplašināt un
izvērst tīri paša autora biogrāfijas vai „Grieķu Vēstures” izpētē. Darba
zinātniskais nozīmīgums izpaužas šī pētījuma fleksibilitātē, jo saistīts ar visas
klasiskās Grieķijas laika telpu un tās ievērojamām personībām. (Tukidīds,
Līsandrs, Kīrs, Agesilajs u.c.) Kādēļ vēl būtu nepieciešams petīt šo problēmu?
Pirmkārt, Grieķu kultūru uzskata par Eiropas kultūras pamatu, otrkārt, lai
saprastu, ka Atēnu sabiedrības kultūras sasniegumi nebūt nav vienīgie grieķu
kultūrtelpā, treškārt, vienkārši intereses, par Spartas vēsturi, veicināšanas
labad.

4
 Parasti darba mērķi formulē caur problēmu. (Varslavāns 2001: 128) Šī
darba mērķis ir noskaidrot un pierādīt, ka Ksenofonts, rakstot darbu, nav
ietekmējis tā saturu savas politiskās pārliecības dēļ. Šis ir grūti sasniedzams
mērķis, taču izmantojot dažāda veida palīgliteratūru un cenšoties izprast
Ksenofonta rīcību faktu atlasē var veikt secinājumus par darba raksturu un
ticamību. Mērķi izzināt palīdz arī citu tā laika grieķu zinātnieku veiktie
petījumi un izmantojot salīdzināšanas metodi iespejams to novertēt.
(Varslavāns 2001: 133)
Savstarpēji saistītas ir Tēma→Problēma→Mērķis→Uzdevumi, tādēļ
merķis palīdz atklāt uzdevumu, taču lai uzdevumu skaits nenovērstu
uzmanību no pētījuma mērķa, tos ieteicams sagrupēt svarīgajos un mazāk
svarīgajos. Pirmkārt, izvērsti atklāt Ksenofonta pieeju vēstures izpētē,
vēstures rakstīšanas veidu. Sekundārie jautājumi, kas saistīti ar šo uzdevumu
ir : Kādēļ Ksenofonts pastiprināti pēta spartiešus? Kādus faktus, situācijas
atlasa? Kāds ir autora rakstīšanas stils? Kādi ir Ksenofonta uzskati par cilveku
un attieksme pret Spartu, Atēnām? Vai un kā autors cenšas atainot spartieša
iekšējās īpašības? Vadoņu un pārējo personāžu raksturojums? u.c. Otrkārt,
Izvērtēt Ksenofonta notikumu atspoguļošanas veidu. Sekundārie jautājumi :
Vai autors notikumus izklāsta sīki, tikai sausi atstāsta, piesķir īpašu nozīmi
notikušajam? Kā attēloti notikumi, kuros pats piedalījies un kurus ir
neklātienē noskaidrojis? Vai tekstu caurstrāvo pozitīva vai negatīva attieksme
pret karu un tajā iesaistītajām nacijām, u.c. ? Treškārt, kāds ir kara rezūltāts
Ksenofonta skatījumā. Sekundārie jautājumi : Spartiešu uzvara nesusi
pozitīvu, negatīvu, neitrālu, graujošu, lielisku u.c. veida iznākumu?
Secinājumi vai karš bija vajadzīgs un kas ir tā vaininieki? Kā vērtē persiešu
lomu diplomātiskajā un karadarbības laukā, u.c. ?

5
 Darba hronoloģiskie ietvari, saprotams, pārstāv klasiskās Grieķijas
periodu, konkrēti no 411 g. p.m.ē. līdz 362. g p.m.ē., taču paša autora dzīves
pieredze uzskatāma no 430. g p.m.ē. līdz 350. g p.m.ē.. Tātad autors izklāstījis
tos notikumus, kuri norisinājušies viņa dzīves laikā. Šajā laikā Egejas jūras
reģionā dominē 3 ietekmīgākās valstis, t.i., Atēnas, Sparta un Persija.Visa
darbība notiek V – IV gs. p.m.ē. .

6
 IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS APSKATS

Rakstot šo darbu par pamatavotu, tika izmantots Ksenofonta darba

„Grieķu Vēsture 1935. gada tūlkojums krievu valodā izdevniecībā „Sodebgiz”
Sanktpēterburgā, tulkojis S. Lurje sadarbībā ar Sanktpēterburgas valsts A.S.
Bubnova universitātes vēstures fakultāti.
„Hellenicas” ārējās kritikas nolūkā nepieciešams pieminēt to, ka laiks,
kurā grāmata tapusi (20. gs 1. puse) ir Starpkaru periods Krievijā, tobrīd
izveidojušās PSRS laikā un telpā. Protams, darba izveidē jūtama tā laika
ideoloģija, taču autoram izdevies saglabāt teksta autentiskumu un neitralitāti
tulkošanas procesā.
Tā laika PSRS telpā dominē divi kultūras centri – Maskava un
Sanktpēterburga. Šajā laikā izveidojas spēcīga vēstures zinātnes
pārstāvniecība, tomēr iekšējais nestabilais politiskais stāvoklis ietekmē arī
zinātni.
Teksta žanrs, tā īpatnības – šis ir historiogrāfisks, verbāls, rakstiski
naratīvais avots, kas satur tiešu tīšu tekstā atainoto informaciju. Teksts ietilpst
lietisko darbu dokumentālajā stilā.
Šis avots ir veidots ļoti strukturēti. Iesākumā autors ievadā izklāsta šī
darba būtību, nozīmīgumu un darba procesā radušos problēmu risinājuma
gaitu. Saskatāms arī paša autora (S.Lurje) domas un idejas. Pēc ievada seko
paša darba pamatdaļa – tulkojums krievu valodā, sadalīts 7 grāmatās un
izmantota autora izstrādāta teksta numerācijas sistēma, gan saglabāta
Ksenofonta laika izstrādātā rindkopu numerācija. Pēc darba pamatdaļas seko
pielikuma daļa, kurā publicēts izvilkums no „Grieķu Vēstures”, kas atrasts
Oksirinksā 1907. gadā. Tajā teksts atstāts senajā rakstībā kā piemērs tam, kā
darbs izskatījies oriģinālā.

7
 Komentāru daļā autors sīkāk paskaidro tekstā numurētos vārdus vai
izteicienus, kas ir mazāk saprotami. Arī komentāri ir sakārtoti pēc grāmatu
principa. Tad seko personvārdu un ģeogrāfisko nosaukumu skaidrotājs, kura
pēdējā daļa ir satura rādītājs ar karšu pielikumu. Grāmatā ir 378 lpp. Šis
konkrētais eksemplārs ir vecs un unikāls, jo tieši Ksenofonta „Hellenica”
pilnā tulkojumā ir sameklējama tikai šinī izdevumā.
` Autors S. Lurje (Solomons Jakovļevičs Lurje ir šīs ģimenes
pirmdzimtais 1891. gada 8. janvārī (pēc vecā kalendāra 27. decembrī 1890)
Mogiļevā un miris 1964. g. 30. oktobrī Ļvovā, padomju filologs un
vēsturnieks, specializējies antīko laiku vēsturē. Dzimis ārsta Jakova – Ārona
Anatoļēviča Lurje un Mirjas Solomonovnas Retneres ģimenē. Strādājis
Sanktpēterburgas universitātē. Par darbu „Kosmopolītisms” bija spiests
pamest Sanktpēterburgu, pārcēlās uz Odesu, pēc tam atpakaļ uz Ļvovu. Bija
viens no vadošajiem antīkās kultūras un vēstures pētniekiem, antīkās Grieķijas
zinātnieku, īpaši Demokrita, izzinātājs. Kā lingvists jau 1940. gados pierādīja
hipotēzi par grieķu valodas pieraksta Lineārā B raksta nozīmi, aktīvi
piedalījās šī raksta šifrēšanas darbos pēc ASV zinātnieku Maikla Ventrisa un
Džona Čedvina uzaicinājuma. Izpelnījies pateicību un goda rakstu „Padomju
vēsturnieks” par lielu iegūldījumu antīkā (Mikēnu) perioda izpētē Grieķijā.
(http://magazines.russ.ru/zvezda/2004/7/ged18-pr.html)
Pārējā literatūra ietver vēl 10 grāmatas un zinātiskos darbus, kā arī 3
interneta resursu norādes. 8 grāmatas ir latviešu valodā, savukārt, 4 ir krievu
valodā, interneta resursi izmantoti gan krievu (2) valodā, gan angļu (2) valodā.
Saturiskā ziņā materāli ir dažādi gan dokumentāla satura teksti (Tomaševska;
Lukstiņš; Tumans), gan teorētiski rakstu krājumi (Lūsis; Varslavāns;
Redkolēģija), gan uzziņu avoti (V. Avdijevs; Rubenis; Švābe; Radčiks).

8
 I
KSENOFONTA KĀ VĒSTURNIEKA NOTIKUMU ATSPOGUļOJUMS,
SKATĪJUMS
1.1
Notikumu atlase Ksenofonta darbā

Šo nodaļu nepieciešams sākt uzdodot jautājumu – kādēļ Ksenofonts

izvēlējies sīkāk aprakstīt tos notikumus, kas saistīti ar lakedemoniešiem jeb
spartiešiem.(tekstā Ksenofonts izdala spartiešus – polisas iedzīvotājus un
lakedemoniešus – visus Lakonijas iedzīvotājus) Autora darbā ir sastopamas
norādes atbildei – Ksenofonta paša apbrīna saistībā ar spartiešu izcilo,
savdabīgo domāšanas un runas veidu, kam pat piesķirts īpašs nosaukums –
lakonisms, protams, arī viņu spēja risināt sarežģītas situācijas, kad izpaužas
drosme un vīrišķība. Ksenofonts pats veic būtiskāko notikumu atlasi : „Tādi
bija kara notikumi uz sauszemes. Tagad es sākšu aprakstīt notikumus tajā pašā
laikā uz jūras un piekrastes pilsētās, pie tam aprakstīšu tikai nozīmīgakos,
izlaižot nesvarīgus faktus.”(Lurje 1935: 96)
Kas ir spartieši? Ģeogrāfiski Sparta atrodas Eiropas DA Balkānu
pussalas Grieķijas kontinentālajā daļā, Peleponēsas pussalas D daļā, vēsturiski
šo apgabalu apdzīvojušas ahajiešu ciltis, taču XII gs. beigās p.m.ē. – XI gs.
p.m.ē. Spartas teritorijā ienakušas doriešu ciltis, kas uzskatāmas par spartiešu
tautas pamatlicējām, tomēr laika gaitā gan ahajiešu, gan doriešu ciltis saplūda.
Izveidojoties Lakedemonijas valstij X gs p.m.ē. tika stingri noteikta sociālā
robeža starp ahajiešu un doriešu ienācēju pēctečiem, tadejādi izveidojoties
kārtu sistēmai. (spartieši – pilsoņi; perioiki – doriešu nespartiešu pēcteči,
puspilsoņi; heloti – par vergiem padarītie ahajiešu pēcteči, vēlāk klasiskajā
periodā V-IV gs p.m.ē. radās Sintropoi – sveša nepilsoņa bērni ksenoi, kā arī

9
bastardi – Nothoi, kuru tēvi bija spartieši un mātes – helotes un īpaša
kategorija tsesantes – gļēvuļi, kas kaujas laukā izrādījuši bailīgumu
ienaidnieka priekšā. (Avdijevs 1979: 105/06 )
Spartiešu savdabīgo dzīvesveidu, kultūru, pasaules uztveres veidu
nosaka konkretās vides, dabas apstakļi. Lielakā daļa iedzīvotāju apmetušies
Eivrotas upes ielejā Lakonijā, taču šo ieleju ieskauj Parnona kalnu grēda A
līdz ar jūras krastu, no citiem Peleponēsas apgabaliem to R nodala Taigeta
grēda ar stāviem krastiem, Z kalnu pauguri ar Alfijas un Eivrotas upju
iztecēm, savukārt, D pieeju pie jūras apgrūtina purvainie krasta apgabali, tādēļ
ostu izvietošana šeit ir neiespējama.
Skarbā kalnu apvidū cilvēks ir spiests iemacīties izdzīvot un arī retie
ārpus reģiona ieceļotāji asociējušies ar briesmām, tādēļ visi tuvākie
kaimiņapgabali ātri tikuši iekaroti. Arī dzīvesveids ir bijis daudz pieticīgaks
kā citur Grieķijā. (uzturs – maize un vira, guļvieta – māla pliens utt.) Kultūrai
raksturīgs praktiskums, militārisms, mākslā dominē mūzika un sporta
sacensības, pasaules uztverē ievērojama nozīme Dievu teiktajam,
pareģojumiem (vienmēr pirms kaujas vai prasot padomu Dieviem upurē
dzīvnieku) „Kad attālums starp armijām bija mazāks par stadiju,
lakedemonieši upurēja Sēlas Artemīdai kazu un devās pretī
ienaidniekam,..”(Lurje 1935: 79)
Apkārtējā vide ietekmē arī autora izpratni notikumu izvēlē, jo atkarīga
no tā kāda veidojusies pasaules izpratne. Skarbā vide liecina par sīkstumu,
izturību, noslēgtību, disciplīnu un pakļaušanos Dievu gribai utt.. Iemesli
pastiprinātai spartiešu petīšanai meklejami tieši vides faktorā, jo piedzīvotais
Atēnās bērnībā licis saprast, ka patiesība ir kaut kur pa vidu, t.i., Spartas un
Atēnu politikai.

10
 Ja sīkāk pētam Ksenofonta darbu „Hellenica”, tad pašsaprotami ir
pievērst uzmanību tam, kādus faktus, notikumus un situācijas autors atlasa.
Atstāstītas tiek kaujas ainas vai būtiskas vadoņu runas. Piemēram, Ksenofonts
sīki ataino 411. g. p.m.ē. lakedemonieša Mindara un Atēņu jūras kauju
Fimohara, Alkibiāda, Frasibula, Feramena un Eumaha vadībā. „Peleponēsieši,
no savas puses, redzot Atēnu triēras, kuru tagad bija vairāk sāka bēgt, devās
uz sauszemi, kuģus izvietoja puslokā un aizsargājās uzbrukumiem. Alkibiāds
apgāja cīņu vietu ar 20 kuģiem, izkāpa krastā, to redzot arī Mindars izkāpa
krastā kur gāja bojā kaujā, un karaspēks sāka bēgt.”(Lurje 1935: 3) Tā bija ļoti
negaidīta sakāve, kas liecināja, ka Atēnas ir atguvušās no flotes sagrāves
Sirakūzās un palielina ietekmi Hellespontā. Šis ir būtisks fakts par lakoniešu
spēku pavajināšanos. Sākotnēji Atēnu flotes atliekas sagrauj pie Rodosas,
tādēļ Mindars ir pašpārliecināts. „Pēc dažām dienām no Atēnām ieradās
Fimohars ar dažiem kuģiem, tieši tobrīd no jauna uzbruka lakedemoniešu
eskadras, pie tam uzvarēja lakedemonieši, tos sodīja Agesandrits.”(Lurje
1935: 1) Pēc Mindara sagrāves Hellespontā Atēņi uztur 86 kuģu lielu eskadru,
lai nodrošinātu pārtikas piegādes Atēnām.
Šis notikums nav nejauši izvēlēts, pirmkārt, Ksenofonts ļoti cienīja savu
priekšgājēju vēsturnieku Tukidīdu, tādēļ turpinot tekstu rūpīgi ievēroja
Tukidīda iestrādes, otrkārt, atstāstot šo kauju autors vēlas parādīt to, ka
Mindara autoritātei bija milzīga nozīme, taču kļūmīgās, pašpārliecinātās
stratēģijas dēļ, galarezūltātā tam nebija nozīmes. Notikums ataino problēmas
Lakonijas karaspēkā, jo Mindars karaspekā pieņēma daudz atēņu
trimdiniekus. Vēlāk šī Atēnu ietekme tikai pieauga ; „Kā cilvēks kurš
atjaunojis Atēnu varenību, Alkibiads bija iecelts par visu spēku
virspavēlnieku, bez jeb kādiem ierobežojumiem. (Lurje 1935: 10) Vēlāk viņš

11
karaspēku papildināja ar 1500 hoplītiem, 150 jātniekiem un 100 kuģiem.”
Tātad būtisks spiediens uz lakoniešu floti un karaspēku.
Ksenofonts cenšas patiesi un precīzi izklāstīt faktu datus. Min konkrētas
vēsturiskas personas, ģeogrāfiskas vietas pat detalizētu faktu aprakstu.
(karaspēku lielumu, militāro vienību skaitu, karavīru nacionalitāti utt.)
Piemēram, Atēņu cīņa ar Kallikratīdu Hellespontā. „Labais flangs bija vērsts
uz atklātu jūru. Aristokrats komandēja kreiso flangu ar 15 kuģiem, blakus
Diomedonts 15 kuģiem, aiz Aristokrata – Perikls, aiz Diomedonta – Epastīds
15 kugiem, blakus Diomedantam 10 Samosas kuģi, tos vadīja samosietis
Gippeis, blakus vēl 20 kuģi ko vadīja faksiorhieši .. Mērķis šādam
izkārtojumam bija neļaut pretinieka kuģiem izrauties no kuģu līnijas, ..”
(Lurje 1935: 17) Reizēm šī pārmērīgā precizitāte notikumu atainojumā tekstu
padara sausu un garlaicīgu, jo tiek lietots rakstveža pieraksts, valoda un
izteiksmes veids.
Ksenofonts labpratāk izvēlas labi zināmus faktus un tos plaši atspoguļo
tāpat arī runu fragmentus, niansētāk izklāsta tos, kurus pats ir dzirdējis, bet
mazāk zināmos no iesaistīto personu atstāstījuma. Runu fragmentus izvēlas
vairāk atainojot politiskos notikumus Atēnās (30 vīru tirānijas atbalstītāja
Krītija runa agorā padomes locekļu priekšā 403.g p.m.ē.) :„ Padomes locekļi!
Es domāju, ka viņš pienācīgi aizstāv savus draugus. Es gribu sobrīd darīt
tāpat, jo tur stāvošie ļaudis (ar dunčiem bruņotie) saka, ka viņi neļaus, ka es
atbrīvoju šo cilvēku .. Tagad mēs nododam jums Feromenu, ar likumu
notiesātu, ņemiet viņu un vediet kurp pienākās, un rīkojieties, kā spriedums ir
lēmis (sodiet to).” (Lurje 1935: 39) Patiesībā, šī runa tika vērsta pret
demokrātijas piekritēju partiju, jūtot, ka Feromenu Atēnu dēms atbalsta,
Krītijs Feromenu un tā piekritējus soda ar nāvi. Tas izraisa polisā milzīgas

12
jukas, tādēļ Krītijs veic masveida politisko teroru. Rezultātā Atēnas ir uz bada
robežas un notiek sacelšanās pret Krītiju.
Šo epizodi autors atainojis visā tās dabiskumā un nav centies slēpt
nepatīkamos momentus, lai gan šo haosu izraisīja lakoniešu partijas pārstāvis.
Šādu runu ir ļoti daudz. Nedaudz atsķirīgi attēlotas lakoniešu vadoņu runas
pirms kaujas (Kinadona runa eforiem par Persiešu nodevējiem lakedemoniešu
vidū pēc Peleponesas kara 402.g p.m.ē.) : „.. Kāds izvirzīja Eiforam
apsūdzību nodevībā. Tika uzrādīts organizators – Kinodons .. Kinodons
ieveda viņu atsevišķā agorā. Viņš saskaitīja, bez valdnieka, eforus un
gerantus, un vēl 40 spartiešus – Ar kādu merķi, Kinadon, tu pavēlēji man
viņus saskaitīt? Šos te uzskati par saviem ienaidniekiem, bet visus pārējos, kas
atrodas agorā skaitā 4000, par saviem sabiedrotajiem..” Tas liecina, ka pēc
kara politiskā situācija vēl nebija nostabilizējusies.
Autora rakstīšanas stils – reizēm tekstam raksturīgs parspīlēts
detalizētums, tas saistīts ar autora vēlmi būt atklātam. Šis darbs tapis pēc
autora atmiņu interpretācijas, kas ļauj arī apstrīdēt teksta patiesumu,
( Avdijevs 1979: 23) un atstāstījumiem, avotam raksturīgs loģiskums un
strukturētība, taču manāms arī mitoloģisks notikumu izklāsts (īpaši saistībā ar
upurēšanu Dieviem). Ļoti reti autors tekstā izklāsta savas domas, ja arī to
dara, tad brīdina, ka tās nav dogmas un nav noteicošās, tās ir kā komentāri.
Teikumu struktūra visai sarežģīta un plaša, bieži lieto tiešo runu. Autors
necenšas slavināt kādu noteiktu pusi, brīžiem vienkārši atstāsta notikumu
saturu. Tekstā jūtama autora klātesamība dažos notikumos, taču autors to
neatklāj.
Secinājumi. Iemesli pētniecībai ir iespējami dažādi, pirmkārt, autora
biogrāfijā un ciešā saikne ar Sokratu, otrkārt, spartiešu savdabīgā dzīvesveida
dēļ, treškārt, pasaules izpratnes dēļ. Veids kā izvēlēta notikumu atlase balstās

13
gan uz Tukidīda iestrādēm, gan atainojot iesaistīto pušu unikalitāti, gan pēc
notikumu vērienīguma. Pēc faktu izvēles Ksenofonts nav oriģināls, tās ir
kauju ainas, būtiskākās vadoņu runas un īpašas tiesas prāvas, sapūlces.
Notikumus izklāsta patiesi un precīzi ar tieksmi pēc detalizētuma, ir atklāts un
neslepj būtisko. Izvēlas aktuālus notikumus.

14
 1.2
Ksenofonta pieeja vēstures izpētē

Daudzi zinātnieki savos pētījumos par lakedemoniešiem, jeb

lakoniešiem uzsver to atpalicību, kā iemeslu minot vājo saimniecisko, bet
spēcīgo militāro attīstību. Ksenofonta rakstīto „Grieķu Vēsturi” asi kritizē V.
Avdijevs, A. Bokščaņins un N. Pikuss : „Kā vēsturnieks Ksenofonts
daudzejādā ziņā ir vājāks par savu ievērojamo priekšteci. Viņš ticēja
pareģojumiem, zīmēm un sapņiem. Viņam šķita nozīmīga Dievu iejaukšanās
vēsturiskajos notikumos,(..) Lai gan izklāsts ir nevienmērīgs, tajā sastopami
izlaidumi un apzināti daudz kas noklusēts,(..)” Šim viedoklim nav iespējams
piekrist, jo, pirmkārt, autors tikai atstāsta šos pareģojumu rituālus, jo šādas
darbības pirms kaujas veica lielākā daļa grieķu, tā bija kā tradīcija, taču
Ksenofonts tam nepiešķir īpašu nozīmi : „Kad viņi uzzināja, ka tuvojas
Agesilajs, viņi pameta daļu upurdzīvnieku un lielā apjukumā un bailēs atkāpās
uz pilsētu pa ceļu, kas veda uz Kenhrejām. Agesilājs, kaut arī to pamanīja,
nevajāja viņus, bet apmetās templī, pats upurēja Dieviem un nogaidīja, kamēr
nebeigsies upurēšana un sacīkstes par godu Poseidonam korintiešu
trimdinieku vadībā.”(Agesilajs karagājienā uz Korintu) Tas pierāda, ka
upurēšana bija tradīcija, kas kalpoja kā labvēlības nodrošināšana un arī
Agesilājs to cienīja, šādas epizodes saskatāmas jebkurā grieķu darbā, jo bija to
dzīves sastāvdaļa. Otrkārt, par izlaidumiem – Ksenofonts jau darba sākumā
brīdina, ka tiks minēti tikai visaktuālākie notikumi, bet hronoloģiskā secībā

15
izlaidumu nav arī darbs ir strukturēts, darba izklāsts jau dots(skat. Izmantoto
avotu literatūras apskats)
Protams, autors spartiešu panākumus ataino pozitīvā veidā, slavinot to
disciplīnu un cīņas, stratēģijas spozmi, taču tas netiek pārspīlets. Ksenofonts
necenšas slēpt lakoniešu netikumus un apzinās tos. (Drosme : „Agesilājs vēl
sēdēja savā vietā, izrādot prieku par notikušo, kad pēkšņi atjāja jātnieks uz
putās saskrieta zirga.(..) Pienācis pie Agesilāja, viņš nolēca no zirga, pieskrēja
pie viņa ar ļoti norūpējušos seju un paziņoja par Lehejā atrodošās vienības
bojāeju. To izdzirdējis Agesilājs tūlīt pielēca kājās, sagrāba šķēpu, pavēlēja
sasaukt polemarhus, pentekontērus un ksenāgus.”(Lurje 1935: 89) Netikumi :
„Taču, ja lakedemonieši nievīgi izturējās pret peltastiem, ar vēl lielāku
nicinājumu viņi izturējās pret saviem sabiedrotajiem : patiešām, kad reiz
mantinieši izskrēja pretī peltastiem, kuri veica uzbrukumu no laukuma starp
mūriem uz Leheju, viņi bija spiesti atkāpties zem šķēpu krusas, pie tam daļa
bēgušo tika apkauti. Tādēļ lakoniesi atļāvās smieties par sabiedrotajiem, ka
viņi baidoties no peltastiem kā mazi bērni no bubuļa.” (Lurje 1935: 87)
Spartiešu cildināšana ir sabalansēta ar to nopelšanu, neitralitātes principa
ieverošanu.
Ksenofonts nenoliedz Atēnu cilvēku un demokrātijas nozīmi un
vajadzību, bet vairāk saskata tos pozitīvos aspektus, ko spēj dot spartieši un
lakoniskā pārvalde. Lakoniešu ļaudīs vēsturnieks saskata patiesumu, cieņu un
savu ideālu aizstāvību. Cilvēka dzīves ideāls ir kalpošana valstij, ar to saprotot
armiju. Valsts tie ir cilvēki, pilsoņi, pavisam cita attieksme pastāvēja pret
pārejām kārtām. Perioikus tautas sapūlcēs vēl mēdza uzklausīt, jo tie apgādāja
ar ieročiem un ar visu nepieciešamo pilsoņus, taču daudz smagāka situācija
bija pārējām kārtām, īpaši helotiem. Ksenofonts ļoti labi raksuro tieši kaujas
ainas un karavīru savstarpējās attiecības, jo karš tā bija lakonieša dzīve.

16
„Mana mājokļa durvis līdz šim bija atvērtas visiem; tā būs arī tagad. Tādēļ,
kad jums pašiem krājumu būs pa pilnam, jūs redzēsiet, ka arī mans galds ir
pilns ar ēdieniem.(..)” (Nauarha Teleitija runa lakedemoniešu flotes apkalpei
pirms cīņas Eigīnas salā Tripirhijā pret Atēnu nauarha Habrija un kipriešu,
eigīniešu floti) Šī runa ļauj secināt, ka starp vadoni un karavīriem bija cieša
saikne. Vadonis tā bija armija un armija tas bija vadonis, viens vesels.
Karavīrs neatdala Spartas slavu no Lakonijas slavas, jo tā ir viena un kopēja.
Slavu Ksenofonts min kā vienu no panākumu iemesliem. „Jo mūsu tēvzeme,
karavīri, nešaubīgi ir ieguvusi laimīgas valsts reputāciju, jo ir sasniegusi visus
labumus nevis ar bezrūpību (te domāts tirgojoties un saimniekojot kā Atēnās),
bet vienmēr esot gatava vajadzības gadījumā darbiem un briesmām.(Lurje
1935: 106) (..)Kas gan var būt patīkamāks par mūsu nākotni, kad mums
nevajadzēs glaimot nevienam cilvēkam visā pasaulē – ne grieķim, ne
barbaram, lai iegūtu algu? (..)Pārpilnība, iegūta uzvarā pār ienaidnieku, uzreiz
dod gan iztiku, gan slavu visas cilvēces vidū.” (Lurje 1935: 107)
Šajā runā spilgti izpaužas Ksenofonta patika pret Spartas iekārtu, runa
ir pārspīlēti pozitīva, kurā Spartas kareivji tiešām tiek pārlieku idealizēti.
Tomēr runas pamatdomu nebūtu iespējams safabricēt. Šāda Teleitija runa
patiešām ir notikusi, saprotams, lai iedvesmotu lakoniešus, tādēļ tās saturs
varētu būt nedaudz glorificējošs. Runas saturs tomēr ir Ksenofonta
papildināts, tas ir jūtams. Protams, šādas runas tekstā atkārtojas. Vēl derētu
pievērst uzmanību 106. lappuses 1 teikumam. Šajā teikumā vadonis Teleitijs
pauž atklātu vēlmi Spartas valsti salīdzināt ar tā laika slavenāko un nežēlīgāko
karavīru valsti Asīriju, lai gan tā vairs nepastāvēja, tomēr par šādu slavu
sapņoja arī nauarhs Telētijs. Ksenofonts konkrētu zemi nemin, taču V –VI gs
p.m.ē. šajā telpā pastāvēja 3 slavas apvītas valstis 1) Persija (ienaidnieki) 2)

17
Ēģipte (uzplaukuma noriets) 3) Asīrija (ar strauju uzplaukumu un tādu pašu
norietu, kuru veicināja, gan Mēdejas, gan Persijas valsts)
Nepieciešams pievērsties jautājumam par spartieša iekšējām īpašībām
un kā tās attaino autors. Pēc Ksenofonta apraksta mūsdienu cilvēks baidītos
sastapties ar V gs p.m.ē. Lakonijas cilvēku. Ikdienas karadarbībā dominēja
nežēlība, bet arī cieņas izpausme mirušajam pretiniekam. Lakonieša iekšējā
pasaule un tās uztvere bija savdabīga. To noteica, gan militārā audzināšana -
sākot no 7 gadiem, gan īpatnējā attieksme pret Dievu pasauli. Karavīru izskats
un kaujas saucieni biedēja pretinieku „Atēnieši redzēja, ka ienaidnieku flote ir
daudzskaitlīga, un baidījās, ka viņus tāpat kā iepriekš sakaus, jo persiešu
valdnieks ir kļuvis par lakoniešu sabiedroto. (..) Visi šie iemesli lika
atēniešiem vēlēties mieru jo stiprāk.” (Lurje 1935: 109) Viņu asiņainā slava
brīžiem pārvietojās ātrāk nekā pati armija. Ksenofonts ir devis īsta spartieša
aprakstu Kleonīma atstāstījumā Sfodrija aizstavībai par neatļautu uzbrukumu
Atēnām „Viņš nemeloja: visas savas dzīves laikā viņš darīja visu, ko Spartā
uzskata par varonīgu; kaujā pie Leiktras viņš, atrodoties valdniekam priekšā,
cīnijās blakus polemarham Dinonam: 3 reizes viņu notrieca no kājām, bet viņš
atkal piecēlās, kamēr negāja bojā pirmais no pilsoņiem, kurus bija ielencis
ienaidnieks, (..), bet turēja savu solījumu un neapkaunoja viņu draudzību, bet
tieši otrādi – padarīja to cildenāku.” (Lurje 1935: 129)
Iekšejo pasauli spilgti attaino goda izrādīšana nauarham Teleitijam „(..),
bet Teleitijs aizpeldēja uz dzimteni, aizkustinošu cieņas apliecinājumu
pavadīts. Visu ceļu no mītnes līdz jūras krastam nebija karavīra, kurš
nepienāktu paspiest viņam roku; katrs pretimnācējs uzskatīja par savu
pienākumu izrotāt viņu ar vainagu vai lentu ..” Ksenofonts šo notikumu īpaši
piemin ar šādiem vārdiem: „Protams, tas, ko es aprakstu, nav nekas
ievērojams: tas nav ne dārgi maksājoša ideja, ne bīstams varoņdarbs, ne

18
viltīgs plāns; tomēr, zvēru pie Zeva, es uzskatu par pārdomu cienīgu lietu to,
kā Teleitijam izdevās iegūt padoto labvēlību; tā ir patiesa vīrišķība, kura
vērtīgāka par visādiem dārgumiem un pārdrošiem varoņdarbiem.” (Lurje
1935: 104) Ļoti daudz par spartietieša iekšējo pasauli var izprast pēc tā
izturēšanās un paveiktajiem darbiem.
Raksturojot Spartas polisas vadoņus, Ksenofonts bieži pārspīlē, taču
jāpiekrīt tam, ka Spartas nauarhiem, arhagetiem un citiem valdniekiem
piemita spēcīga autoritāte gan sabiedrībā, gan armijā. To nodrošināja gan
senās aristokrātu dinastijas, kas dalīja varu Spartā (Agiādi un Eiripontīdi), gan
daudzkārt pieminētā lakoniskā audzināšana. (Rubenis 1998: 61)
Par Spartas vadoņu raksturojumu jau nedaudz minēts I nodaļas pirmajā
paragrāfā. Taču šoreiz ciešāk jāapskata tieši Spartas ievērojamākie vadoņi –
Kalikratīds, Agiss un Līsandrs. Visievērojamākais ir Līsandrs, kura laikā tieši
Sparta kā polisa guva vislielākos panākumus. Šis karavadonis veica izšķirošo
kauju Hellespontā pie Aigospotamas upes 405. gada vasarā p.m.ē, kurā
parādīja īpašas stratēga spējas. „..Līsandrs ievēroja, ka novērotāju kuģiem ir
pacelti vairogi, pēkšņi devās uz priekšu un sāka kauju. Atēnieši nebija gatavi,
triērās trūka airētāju, citā airēja 2 rindas, citā tikai viena. Tikai Konona triēra
un vēlo 7 bija gatavas kaujai, (..) Uzzinājis, ka atēniešiem cīņa ir zaudēta,
Konons bēga ar 9 kuģiem.” Šeit izpaužas Līsandra taktika, viltīgums un
drosme. Kalikratīds savā slavas zenītā vadīja lielu floti ( 120 kuģu ) ceļā no
Milētas uz Lesbas salu, kur naktī mēģinaja pārsteigt nesagatavotus Atēniešus,
taču vetra viņa nodomus izjauca, bet jau no rīta Atēnieši bija sagatavojušies.
Kalikratīds spēja no jauna pievērst Lesbas salas valdniekus Spartiešu
atbalstam, taču kaujas laikā pats mirst, zaudēot kauju.(Lurje 1935: 16, 17)
Agisa loma karadarbībā ir neviennozīmīga. Vīņš veicis vairākus varoņdarbus
kaujās ar tēbiešiem un atēniešiem, nespēdams tos uzvarēt, kritis kādā no

19
sauszemes kaujām. Izcilākais panākums ir Pausīnija organizētā Atēnu blokāde
pie Akadēmijas, kur dižciltīgais valdnieks no Agiādu dzimtas – Agiss panāca
Garo mūru, kas savieno Pirejas ostu ar Atēnām nojaukšanu.(Lurje 1935: 29)
Secinājumi. Kopumā autors spartiešu panākumus ataino pozitīvā veidā,
slavinot to disciplīnu, stratēģiju un cīņas sparu, taču tas netiek pārspīlets.
Autors akcentē tos netikumus, ko pats nosoda „Gan grieķu, gan barbaru
vēsturē ir atrodami piemēri tam, ka Dievi neatstāj bez atmaksas bezdievīgu un
riebīgu lietu veicējus.(..) Lakonieši zvērēja ievērot visu grieķu pilsētu
neatkarību, tomēr, neskatoties uz to, iemitināja Tēbu cietoksnī savu
garnizonu.” Otrkārt, attieksme pret Spartu un cilvēkiem nav noturīga, taču ir
novērojamas atsevisķas dominantes, t.i, cilvēks attainots kā pilsonis – karavīrs
un polisa kā karavīrs, tātad viens vesels un neatdalāms organisms. Treškārt,
Lakonieša iekšējā pasaule un tās uztvere bija savdabīga, ikdienā valdīja
nežēlība, kas nocietināja cilvēka prātu un sirdi, taču arī šajā skarbajā pasaulē
lakonietis izmantoja savstarpējas cieņas un līdzjūtības principus, iespējams, tā
laika spartietis bija daudz cilvēciskāks par mūsdienu cilvēku... Ceturtkārt, šajā
jautājumā jāpievērš uzmanību konkrētiem vadoņiem - Kalikratīdam, Agisam
un Līsandram. Ksenofonts devis spilgtu personību raksturojumu, kas
viennozīmīgi ir nekļūdīgs.

20
 1.3
Ksenofonta notikumu atspoguļošanas veids

Sākotnēji jānoskaidro kā autors izklāsta notikumus. Ksenofontam

raksturīgs sīks un precīzs notikušā apraksts, taču teksta forma vietām līdzīga
vēsturiskajam romānam ar liriskām atkāpēm (Lurje 1935: 72, 73), vietām tas
līdzinās sausai rakstveža atskaitei. (Lurje 1935: 78, 79) Jāatzīst, ka reizēm
sastopami svarīgu faktu noklusējumi un izlaidumi, kas attaisnojams ar
zudušajiem teksta fragmentiem. (Lurje 1935: 125) Darbs netika atrasts pilnībā
viss uzreiz, bet pa daļām un daudzviet stipri bojātā stāvoklī. Piemēram, liela
daļa no „Hellenicas” III grāmatas tika atrasta 1907. gadā Oksirinhē
arheoloģiskajā ekspedīcijā.(Lurje 1935: 200)
Īpašu nozīmi autors piešķir lielu cīņu un kaujas ainu attēlojumam, ja
šajās kaujās piedalās spartiešu vai lakoniešu vienības, tad tās tiek ļoti tēlaini
un cildeni izstāstītas, uzsverot peleponēsiešu nopelnus. Autors nekautrējas
izteikt spēcīgu kritiku, kad peleponēsieši kļūdās vai nepilda pašu veidotās
morāles normas un šādos gadījumos arī sniedz pamācības: „Daudzi piemēri
no pagātnes mums māca, ka vajātāja pārmērīga tuvošanās cietokšņa mūriem
parasti beidzas ar atkāpšanos un lieliem zaudējumiem.” (Lurje 1935: 119)
Paša piedzīvotais, protams, ir daudz spilgtāk un konkrētāk izklāstīts,
tomēr pastāv problēma ar šo faktu identificēšanu, jo pašā darbā tas nav minēts
un ir jākonstatē no citiem materiāliem. Piemēram, patiesībai atbilst tas, ka pēc

21
Peleponēsas kara 399. g. p.m.ē. Ksenofonts piedalījās kopējā cīņā ar Sokratu
pret Atēnām, kurā Sokrats tika ievainots, pēc tam viņam piesprieda nāves
sodu, iedzerot indi. Pēc šī atgadījuma zināms, ka Ksenofontu no Atenām
izraida pilnībā. No 396. g. p.m.ē. līdz 394. g. p.m.ē. viņš kalpoja Spartas
karalim Agesilājam II un palīdzēja uzvarēt grieķu koalīciju kaujā pie
Koronejas 394. g p.m.ē. Šo notikumu plaši ataino „Hellenicas” IV grāmatā
Atēnu poeta cienīgā stilā, daiļrunīgi citējot, gan Agesilaja, gan citu iesaistīto
personu dialogus, izsmejot tēbiešu un atēniešu gļēvulīgumu.(Lurje 1935: 72-
76)
Daudzi fakti noskaidroti neklātienē klausoties tautas debatēs agorās.
Piemēram, atsevišķus faktus par Atēnu 30 vīru tirānijas gāšanu (403. g p.m.ē.)
uzzina Korintas agorā no Atēnu partijas jaunajiem trimdiniekiem. (Lurje
1935: 38 – 44; http://www.kirjasto.sci.fi/xenophon.htm) Šajā laikā Ksenofonts
dzīvoja Korintā nevis Atēnās, jo tur valdīja jukas un atrašanās tur būtu
dzīvībai bīstama.
Ļoti būtisks ir jautājums par to kā Ksenofonts vērtē karu un tajā
iesaistītās puses. Varētu teikt, ka Ksenofonts ir savā veidā pacifists, jo nedz
atbalsta, nedz noliedz kara nepieciešamību, tomēr viņa uzskatā dominē
pārliecība, ka, lai panāktu pilnvērtīgu mieru, ir nepieciešams karš, jo tieši karš
ir tas līdzeklis, kurš visātrāk atrisina problēmas. „Tesālija aizņem milzīgu
platību, un, ja vara pār valsti nonāks viena taga rokās, tad tā pakļaus visas
apkārt dzīvojošās ciltis. Gandrīz visas šo vietu tautas ir slavenas ar savu māku
mest šķēpus; tādēļ pilnīgi dabiski, ka mūsu karaspēks būs slavens ar saviem
peltastiem.” (Lurje 1935: 138) Šeit uzskatāmi saskatāma ideja par
nepieciešamību uzsākt karu pirmajiem, lai nodrošinātu mieru gan sev, gan
pārējām tautām. Tas ir ļoti neparasti, jo nemaz nav tipiski Atēnu pilsonim,
iespējams, šādu uzskatu rašanos ietekmējis ilgstošais izstumtā stāvoklis.

22
 Par neprātu viņš uzskatīja karošanu tikai kara dēļ, kas tiek pierādīts
lakoniešu karagājienā pret Fliuntas polisu. „Ienaidnieks vajāja viņus visos
virzienos un apkāva daudz cilvēku, pie tam aizgāja bojā viss armijas zieds.(..)
Bet ļaut niknumam, nevis saprātam vadīt cīņu pret ienaidniemu ir pavisam
kļūdaini. Niknums padara aklu un neļauj paredzēt sekas, savukārt mierīga
apspriešana ļauj ņemt vērā ne tikai kaitējumu, kādu mēs varam nodarīt
ienaidniekam, bet arī to risku, kādam mēs sevi pakļaujam.” (Lurje 1935: 120)
Šajā citātā saskatāma arī doma par nepieciešamību pēc diskusijas un katra
jautājuma publiskas izskatīšanas, tātad autors ir par saprātīgu konfliktu, kas
tajā iesaistītajiem cilvēkiem ļauj godpilni un taisnīgi rast apmierinošu
risinājumu.
Zīmīga ir attieksme pret pārējām nācijām. Spartieši par sev cienīgiem
pretiniekiem uzskata tikai tās tautas, kas reāli ir spējīgas izrādīt pretestību
(Atēnas, Tesālija, Korinta, Megāra, Eiboja, Beotija un Tēbas, Hersonēsa un
Sesta, Helesponts un Halkedona, Fokīda un Tanoteja, Argosa, Epidaura u.c.),
taču ļoti maz tiek pieminēta Maķedonija un Trāķija, uzskatot tās par barbaru
zemēm un tās principā ignorējot, kas, protams, velāk nepaliks nesodīts.
Lakonieši visai augstprātīgi izturas pret pārējām tautām, viņu attieksme
izpaužas novērtējumā, ka labāk būtu ja to vispār nebūtu.(Lurje 1935: 67, 68)
Spartiešu vidū bija izplatīti dažāda rakstura aizspriedumi pret ārzemniekiem
jeb svešajiem, pašsaprotami, liela nozīme bija tam vai konkrētais cilvēks
piederēja pie grieķiem, pret svešajiem izturējās vēsi un atturīgi, izņemot
gadījumus, ja tie bija sabiedrotie, piemēram, Spartiešu sabiedrotais Persiešu
satraps Kizikā Tisaferns, kurš aktīvi atbalstīja tos cīņā pret atēniešiem
Hellespontā 410. g p.m.ē.( Lurje 1935: 1-4)
Jau iepriekšējā nodaļā apskatīju jautājumu par Spartiešu pilsoņu
attieksmi pret pārējām kārtām, izmantojot citātu (Lurje 1935: 87) un tai skaitā

23
izturēšanos pret mazākajām un vājākajām grieķu tautām. Tas izskaidrojams ar
savdabīgo ētikas kodeksu, kuru, vājinoties lakoniešu hegemonijai grieķu
pasaulē, paši pilsoņi mēdza reizēm neievērot. Šajā kodeksā ir iestrādāti arī
slavenā tiesību tēva Likurga likumi kā arī sabiedrības normas. Principā šo
kodeksu jau no mazotnes ieaudzināja katrā topošajā Spartas pilsonī līdz ar
pārējām mācībām.
Secinājumi. Tātad Ksenofonta teksta atveide, pamatā, ir divejāda, t.i.,
vēsturiskajam romānam un rakstveža atskaitei līdzīga. Personīgā pieredze
atspoguļojas teksta precizitātē, tomēr ir saskatāmi arī trūkumi, kā viens no
tiem - izlaidumi. Otrkārt, šī pieredze redzama faktu un notikumu atveidē,
problēmas sagādā faktu identificēšana un Ksenofonta loma tanī. Treškārt, lai
gan autora nostāju grūti precizēt, tomēr kopumā Ksenofonts atbalsta
karadarbību, tomēr redzot to kā vienu no iespējamiem līdzekļiem konfliktu
risināšanā. Kopumā tekstam raksturīgs liriskums un notikumu nozīmīguma
maiņa pēc Ksenofonta uzskata. Sastopami spēcīgi aizspriedumi pret
apkārtējiem konkurentiem, izklāstam raksturīga lineāra un dinamiska
notikumu gaita.

24
 1.4
Kara rezultāts Ksenofonta skatījumā

Autora vērtējums ir viena no svarīgākajām daļām pētījumos, tādēļ

nepieciešams izprast Ksenofonta nostāju spartiešu uzvaras iegūšanā.
Lakoniešu izpratnē uzvara pār Atēnām bija kārtējā kauja, tikai vēlāk tie
nojauta, ko tas nesīs Lakoniešu iedzīvotājiem. Saprotams, ka tie karavīri, kas
piedalījās Līsandra kaujā Hellespontā saprata tās nozīmi. Atēnu flote tika
pilnībā iznīcināta un pašās Atēnās vairs tikai palika 12 triēras (Lurje 1935: 26,
27), tajā pašā laikā militāru sauszemes ekspanciju veica spartiešu ķēniņs
Agiss. Ksenofonts šo taktisko karaspēka manevru nodēvē kā vienu no
vislabākajiem un kauju pie Garajiem mūriem kā vienu no skaistākajām, jo
abas puses iztika ar nelieliem zaudējumiem, bet spartieši spēja pārliecināt un
ieņemt Atēnu pilsētu un iedzīvotājus. Autors uzsver, ka sākotnēji spartiešu
uzvara nesusi vienīgi pozitīvu ietekmi, jaunas teritorijas, atkarīgās zemes,
bagātīgu kara laupījumu, nodevas un vergus, taču tas mainījies pašu lakoniešu
dēļ, jo iesaistījušies nevajadzīgos karagājienos, mazāku uzmanību pieversuši
atkarīgo zemju pārvaldei un pieļaujot izšķērdību. (Lurje 1935: 142, 143)
Ja izvērtē atstātās sekas visā Grieķijas teritorijā, tad viennozīmīgi karš
vērtējams negatīvi, taču šajā laikā strauji attīstījās militārā būvniecība un citas
nozares, kas saistītas ar šo jomu. Īpaši jāmin diplomātijas izaugsme, jo šim
karam raksturīga karadarbība attālās teritorijās, kas aptvēra visu tā laika
Grieķijas kultūrtelpu un pat plašākā mērogā. (No Sicīlijas līdz Melnajai jūrai,

25
No Trāķijas līdz Kiprai) Uzvara maldināja ar cerībām uz ilgstošu mieru, taču
viens gan tika panākts Atēnu Jūras savienības likvidācija un atēnu
hegemonijas pārtraukšana, taču ilga šī spartiešu laimes stunda nebija. Drīz
vien spēcīgas un nostiprinājušās kļuva, gan Tesālija ar valdnieku Jāsonu gan
Maķedonija, gan Trāķija. (Lurje 1935: 138, 139)
Autors tomēr ir piesardzīgs savos vērtējumos norādot uz valdnieka
pieaugošo varaskāri, bet neatbilstošajiem resursiem. „Tu taču zini, ka persiešu
valdnieks ir bagātākais cilvēks pasaulē, un tas tāpēc, ka viņš gūst ienākumus
no kontinenta, nevis no salām. Starp citu, man liekas, ka viņu būtu vēl vieglāk
pakļaut, nekā Grieķiju.” (Lurje 1935: 138) Karš bija neizbēgams, jo
domstarpības un atšķirības starp Atenām un Spartu bija nepārvaramas mierīgā
ceļā, ļaudis arī nevēlējās mieru, jo saredzēja ātru karadarbību ar lieliem
ieguvumiem. Atēnu polisa to spēja atļauties, jo bija nodokļu pārpalikums
9700 talantu. Formāli karu uzsāka Atēnieši, jo nodibināja savu koloniju Tūriju
polisas Sibarīdas vietā, palielinot cīņu ar Korintu un Megārām, bet pirmie
izraisīja sadursmi Samas un Aigīnas aristokrāti (Sparta).
Diemžēl, Ksenofonts ļoti pavirši izturējies pret persiešu atainošanu un
viņu nozīmi Peleponēsas karā. Vairākkārtīgi tiek pieminēta Spartiešu
sadarbība ar Kizikas pilsētas Mazāzijā Līdijas un Mīsijas satrapu Tisafernu.
Viņa kaitnieciskā darbīga patiešām vainagojās ar panākumiem, jo pašās kara
beigās Tisaferns tā spēja pārliecināt un sarīdīt ar atēniešiem, spartiešus, ka
viņu iecēla par vienu no aristokrātu partijas līderiem Fasosā, kur kopā ar
Pasipidu sarīkoja dumpi. (Lurje 1935: 6) Rezultātā Tisafernam nācās bēgt un
spartieši atklāja persiešu patieso mērķi. Pārsvarā šādi notikumi ir epizodiski.
Ne vienmēr persiešu diplomāti izcēlās ar nodevīgu rīcību, piemēram, sniedzot
palīdzību Līsandram flotes komplektēšanā un apgādē cīņām ar atēniešiem,
pats persiešu valdnieks Kīrs personīgi gādājis, lai Līsandrs saņemtu kuģus.

26
(Lurje 1935: 27) Šāda situācija bija arī ar atēniešiem, atbalstot arī tos. Reizēm
persieši sūtīja palīgā savu algotņu karaspēku, kas uzskatāma par tiešu
iejaukšanos Peleponēsas kara gaitā. Jāatzīst, ka tie triēru airētāji, kas
piedalījās kaujās bija godprātīgi un paklausīgi kalpoja saviem stratēgiem
Kallikratīda kaujā. (Lurje 1935: 17)
Secinājumi. Spartas uzvara kādu laiku attālināja brūkošās Grieķu
pasaules norietu, taču to paglābt no iekšējā sabrukuma nespēja un arvien
biežāk nācās sastapties ar barbaru tautu iebrukumiem, un nesaskaņām savā
starpā, ko, protams, izmantoja barbaru ciltis. Šādā aspektā karš vertējams
pozitīvi, jo ir kā katalizators tālākai attīstībai. Otrkārt, pašsaprotami, ka karš
bija neizbēgams un sākotnēji pat nepieciešams, taču kara ierosinātājus ir grūti
sameklēt, jo līdzvainīgi ir abi karojošie bloki (Peleponēsas savienība; Atēnu
Jūras savienība). Treškārt, diplomātijas nozīme kara laikā būtiski palielinājās,
īpaša vieta atvēlēta persiešu diplomātijai, kas bija vērsta ar mērķi iekšēji
sagraut 2 grieķu varenās savienības, neitralizējot spēcīgo kaimiņu – Grieķiju.
Karš veicināja Grieķijas attīstību.

27
 1.5
Mūsdienu vēsturnieku pētījumi par „Hellenica”

Nedaudz par šo tēmu spriests otrajā apakšnodaļā, vērtējot V. Avdijeva

izteikumus par Ksenofontu. Šoreiz rūpīgāk pievērsīsimies citu zinātnieku
izteikumiem par Ksenofonta darbu. Avdijevs izteica asu kritiku, taču līdzīgu
pieeju pauž arī M. Tomaševska, piemēram, apspriežot Ksenofonta nostāju
vēsturisku notikumu atainojumā. Viņa to izskaidro ar vēlmi izpatikt
Spartiskajai elitei: „Viņš nepārveido faktus, arī tos kas Spartai nav izdevīgi,
bet vienkārši cenšas neakcentēt.” (Tomaševska 1989: 16) Šajā skatījumā
akcentē Ksenofonta vēstures progresa izpratni, lai tas notiktu ir nepieciešamas
izcilas personības, kas to virza pretīm attīstībai. Un Ksenofonts tādus saskatīja
spartiešu vidū, lai gan ievērojamas autoritātes sastopamas arī pretiniekiem –
Tēbu Epaminonds, Pelopids u.c., tomēr izceļ Agesilāju u.c. . „Spēcīgu
personību Ksenofonts uzskatīja par izšķirošu spēku vēstures procesā.”
(Tomaševska 1989: 16)
Līdzīgu pieeju apstiprina arī izcilais vēsturnieks R. Dž. Kolingvuds.
Viņš pretstatīdams vēsturi (gara) zinātnei (dabas) uzskatīja, ka atšķirīgums
slēpjas pētīšanas objektu un izziņas metožu atšķirībās. Tā, par vēstures izziņas
metodes būtību pasludinot vēsturisku personu domu atveidošanu (re –
enactment). (Lūsis 1981: 77) Tātad tāpat kā Ksenofonts arī Kolingvuds atzīst
autoritātes nozīmi, taču mūzdienu vesturniekam nav iespējams precīzi
iedziļināties tā laika vidē tikai no vēsturiskām liecībām, kaut vai tā iemesla
dēļ, ka šis laiks un vide attiecīgajā telpā ir mainījušies. Var tikai censties to

28
izprast, bet ne izjust un apjēgt pilnībā. Šajā aspektā Kolingvuds ir kļūdījies.
Tomaševska tam nepievērš lielu uzmanību, izjūtas atstājot pagātnes ziņā.
Šis Tomaševskas pētījums ir visai jauns (1980- to gadu beigas), tādēļ
uzskatāmi redzama attieksmes maiņa pret Ksenofonta darbu. Zinātniece pauž
gandarījumu par Ksenofonta augsto izglītotības līmeni „Ksenofonts, tiešām,
bija cilvēks ar tiem laikiem ļoti labu izglītību. Viņš bija slavenā filosofa
Sokrata skolniekiem.” akcentē iegūtās dvēseliski – ētiskās vērtības
(Tomaševska 1989: 14), citi pētnieki šo niansi nav izcēluši, un viņa darbu
precizitāti („Viņa darbi, savukārt, bagāti tāpēc, ka: autors uz notikumiem
raugās it kā no iekšpuses, viņš bija notikumu aculiecinieks, aktīvs
līdzdalībnieks, tuvs draugs daudziem izciliem tā laika darboņiem. Neskatoties
uz spartiešu tendenciozi, viņš ir pietiekoši objektīvs.”) (Tomaševska 1989:
16). Pētījumā vēsturniece salīdzina Ksenofonta darbu arī ar citu autoru
darbiem, minot Tukidida, Hērodota un Romas vēsturnieka Kvinta Kurcija
Rufa darbos paustās idejas un vēstures atspoluļošanas veidus. (Tomaševska
1989: 18)
Pētījumus veicis arī zinātnieks S. Soboļevskis (1864 – 1963) (M. L.
Gasparovs), kurā vairāk apskata autora teksta lingvistiskās īpatnības.
Soboļevskis lielu uzmanību velta Ksenofonta biogrāfisko datu precizitātes
noteikšanai, taču pie vienota rezultāta nenonāk. „Dzimšanas gads
Ksenofontam nav zināms: nākas to noteikt apmēram kombinējot nepilnīgās
ziņas, kuras reizēm ir pretrunā viena otrai” (Asmus 1999: 265) Līdz pat
mūsdienām šī problēma ir palikusi aktuāla. Soboļevskis savā pētījumā
vēsturisku notikumu Post Factum atspoguļošanā izvēlējies izmantot tikai tos
faktus, kas varētu atbilst objektīvajai īstenībai. (Lūsis 1981: 90) Zinātnieks
vienmēr savas domas pamato ar citu ievērojamu pētnieku atziņām „Tā kā, pēc
Lukiona liecības 90 gadu (..), tad tas arī norāda, ka viņš ir dzimis no 450. g

29
p.m.ē. līdz 440. g p.m.ē. . Pie šāda viedokļa arī turas filologi. Bet angļu
vēsturnieks Mitfords savā „Grieķu vēsturē” („The History of Greece” 1822,
V, nod. 23 ), bet pēc tam holandiešu kritiķis Kobets nepiemin Mitfordu, savos
„Jaunie ticējumi” („Novae lestiones” 1858, 534. lpp )” (Asmus 1999: 266)
Būdams sengrieķu valodas un rakstības speciālists Soboļevskis pieverš
uzmanību teksta detaļām „ Tamis - jaunība, senajās valodās nozīme ir daudz
plašāka nekā šodien, par jaunu varēja nosaukt 43 gadu vecu cilvēku – K. B.
Krīgers ( K. W. Krüger ) savā pētījumā par Ksenofonta dzīvi („Die
Xsenophontis vita” un „ Historisch – philologische Studien”, 1851, II S, 262.
lpp) spoži apliecina pierādījumu nepietiekamību šinīs vietās.” (Asmus 1999:
266, 267) Vēsturnieks izcili pierāda filoloģijas praktisko noderīgumu vēstures
avotu precīzā izpratnē. Tātad zināšanas par valodu un tās uzbūvi palīdz labāk
saprast tekstu. Šeit arī uzskatāma lingvistikas lielākā problēma – valodas
mainīgums. Izmantojot vēsturiski sistēmisko metodi Soboļevskis cenšas
pierādīt lingvistikas nozīmi vēstures zinātnē, mūsdienu zinātnieki arvien
biežāk izmanto šo pieeju, uzskatīdami, ka vēsture nav atsevišķa, atrauta
zinātne no pārējām, bet iekļaujas zinātnes veselumā. „ Vēsturisko sistēmu
funkcionēšana un attīstība iekļauj un sintezē tos pamata sastāvkomponentus,
no kuriem saliekas sabiedrības vēsturiskā realitāte.”( Varslavāns 2001: 92)
Salīdzinot ar Tomaševskas pētījumu, Soboļovska darbs ir daudz
apjomīgāks un argumentētāks. Sobaļovskis necenšas iekļūt vispārīgajā
vēstures lauciņā, viņš konsekventi paliek pie tās nozares, kuru viņš vislabāk
pārzina – lingvistikas. Un visus zinātniskos un vēsturiskos spriedumus atklāj
caur, sev zināmo, filoloģijas prizmu. Savukārt, Tomaševskas raksturīga
mūsdienīgāka pieeja faktu izpētē un analīzē. Vēsturnieks vairāk iekļauj savas
idejas un argumentus un spriedumos balstās uz Antīko laiku autoriem. Abi
autori atzīst Ksenofonta darba orģinalitāti un ticamību. (Tomaševska 1989:

30
15; Asmus 1999: 269) Piemēram, Korintas dumpi 392. g. p.m.ē. apraksta ne
tikai Tomaševskis, bet arī H. Tumans (Tumans 2004: 207), apliecinādams to,
ka šī notikuma norises brīdī Ksenofonts personīgi piedzīvojis notikušo, taču
viņa spriedumus grūti pierādīt, jo informāciju ieguvis tikai no Ksenofonta
darbiem.
Secinājumi. Mūsdienās šī darba izpētei pievērsušies vairāki zinātnieki,
taču vērā ņemamus izdevumus radījuši tikai daži, 2 no tiem ir Marija
Nikolajeva Tomaševska un Sergejs Ivanovičs Sobaļevskis. Sobaļevskis
Ksenofonta darbu ir izpētījis salīdzinoši labāk, ja vērtē detalizētību, taču tam
trūkst personīgās pieredzes izmantošana un plaša inovatīvisma. Tomaševskas
darbs vairāk veltīts vispārējam Lakonijas raksturojumam un Ksenofonta lomai
tajā. Tomaševska daļēji attaisno Ksenofonta prospartisko nostāju un pozitīvi
vērtē „Hellenicas” saturiskumu un izklāstu. Kopumā Sobaļevska darbs
uzskatāms par kvalitatīvāku, jo strikti ievēro zinātniskuma principus un
izvēlas spēcīgus argumentus savas idejas vai hipotēzes pierādīšanai. Autors
izsmeļoši sniedz atbildes uz jautājumiem un atsaucas uz starptautiski atzītiem
zinātniekiem.

31
 II
IESKATS KSENOFONTA BIOGRĀFIJĀ
2.1.
Ksenofonta dzīve līdz „Hellenica” tapšanai

Ksenofonta dzīves aizsākumi ir visai neskaidri. Tomēr lielāka daļā

vēsturnieku 435. g p.m.ē. pieņem kā tā dzīves sākumu. Pastāv šaubas par viņa
dzimšanas laiku (Asmus 1982: 265 – 275), bet visai droši zināms, ka viņš
dzimis kādā no Atēnu priekšpilsētām. Viņa tēvs bijis Erhijas dēma loceklis,
taču strādājot valsts pārvaldē viņa alga bija pieticīga, lai savu dēlu izglītotu
viņš smagi strādāja, bet to panāca. Bērnību pavadījis sekojot mātes gaitām, jo
Atēnās līdz 7 gadu vecumam meitenes un zēni ikdienu pavadīja kopā ar māti.
Vēlāk pienāca laiks mācībām Gramatistois – lasīšana, rakstīšana, aritmētika,
ģeometrija, mūzika u.c. eksakti – humanitāra rakstura priekšmeti un
Pedogridois –fiziskā audzināšana (no 7 – 13 gadiem) mācības parasti notika
Gymnastes. Kādu laiku zināšanas apgūst maksas skolā, vēlāk ģimeni izraida
no Atēnām, protams, tēvs nebija īpaši demokrātiski noskaņots, kadā no agoras
sapulcēm tēvu nogalina satrakojies demokrāts, iespējams, tas bija viens no
iemesliem kādēļ Ksenofonts atbalstīja Lakoniešus, viņš apgūst Spartisko
apmācību tautas Agelos – zēnu sadalījums vecumgrupās, kur mācīja ievērot
falangu (ierindu), zēnus mēdza rituāli pērt par godu spartiešu aizstāvei Ortijas
Artemīdai uz tempļa altāra. Beidzot apmācības obligāta bija piedalīšanās
Criptios – masveida hoplītu slepkavībās. (Avdijevs 1979: 111, 112; Asmus
1999: 268 – 270; 278, 279)
Pēc Spartiskās apmācības, ap 20 gadu vecumu (~ 415. g. p.m.ē.),
Ksenofonts atgriezās Atēnās un veica Efebātu – 2 gadu dienestu armijā.
Saglabājies raksts par pirmo viņa satikšanās reizi ar Sokratu: „Sokrats esot

32
kādreiz saticis Ksenofontu šaurā šķērsielā, ar nūju nosprostojis viņam ceļu un
jautājis, kur pārdodas dažādas ēdamas lietas. Kad Ksenofonts atbildēja,
Sokrats jautāja vēlreiz, kur ļaudis kļūst labestīgāki. Ksenofonts nezināja ko
atbildēt. Sokrāts teica: „Tādā gadījumā nāc man līdzi un mācies.” (Asmus
1999: 270) Šajā laikā attīstījās Ksenofonta sadarbība ar Sokratu, bez
pārtraukumiem līdz pat 401. g. p.m.ē. . „Ksenofonts bija viens no Sokrāta
skolniekiem, piedalījās viņa diskusijās ar Atēnu jauniešiem un vēlāk sarakstīja
atmiņas par Sokrātu.” (Lukstiņš 1979: 5) Sokrātu uzskatīja par tā laika
progresīvāko domātāju visā Grieķu kultūrtelpā. Taču no turienes viņu atkal
padzina šoreiz uz mūžu.
Kā dažādu valstu armijas algotnis, Ksenofonts uzsāka savas klejojumu
gaitas un bieži mainīja savu dzīvesvietu, līdz viņu nolīga kalpošanā Spartas
karalim Agesilājam II no 396. g. p.m.ē. līdz 394. g. p.m.ē. . Kopš šā brīža
Ksenofonts kļuva par vienu no karaļa viesmīlības biedriem un viņam piešķīra
īpašumu Scillusas pilsētiņā Elisā netālu no Olimpa, tur viņš sacerēja lielāko
daļu savu darbu arī „Anabasis”. Par Ksenofonta dzīvi nedaudz minēts arī
„Latviešu konversācijas vārdnīcā”, taču ziņas ir ļoti nepilnīgas. (Švābe
1934/35: 18 623)
Lielu triecienu Spartas hegemonijai rada zudējums Leikitras kaujā 371.
g. p.m.ē. pret Tēbu valdnieku Epaminondu. Pēc Laertas Diogena sarakstītās
Ksenofonta biogrāfijas var secināt, ka Ksenofonts savu darbu sarakstījis 360.
g. p.m.ē., jo Diogens atsaucas uz šādu notikumu kā Filips no Amintu dzimtas
kļūst par Maķedonijas valdnieku, gadu pēc 105. Olimpiādes, kurā lokšavējs
Kallidemīds gūst uzvaru. (Yong; Asmus 1999: 265)
Šajā laikā ksenofonts aktīvi piedalījās dažādos karos pārsvarā pret
Spartas pretiniekiem. Kādēļ nepieciešams pārzināt autora dzīves būtiskākos
momentu? Viens no iemesliem ir plašāka redzējuma iegūšanai par konkrēto

33
cilvēku un apstākļiem kādos tas radījis savu gara darbu. Tas palīdz arī izprast
attiecīgās vides iespaidu uz autoru un iespējamo saistību ar pārējiem
dižgariem, kas pastāvējuši šajā laikā un telpā. Protams, biografiskie dati
sniedz arī statistiska rakstura zināšanas, taču tās iespējas, kuras sniedz šie dati
aptver daudz plašāku ietekmes sfēru.
Secinājumi. Ksenofonts visu šo laiku cītīgi apkopoja ziņas un
materiālus savam darbam „Hellenica”. Ideja par vēsturisku notikumu
aprakstīšanu radās pēc viņa karagājiena uz Persiju Kīra Jaunākā vadībā. Viss
pieredzētais atstāja tik lielu iespaidu uz Ksenofontu, ka viņš vēlējās visu
pierakstīt. (Lukstiņš 1979: 6-9) Neapzināti Ksenofonta darbs „Hellenica” un
„Anabasis” kļuva par tā mūža darbiem un dzīves piepildījumu. Visa viņa
dzīve tika veltīta nezināmajam un tā attēlojumam, protams, neslēpjot savas
politiskās ambīcijas. Zināšanas ir viens no būtiskākajiem ieguvumiem, ko
paver biogrāfiskie un vēsturiskie darbi, tādēļ nepieciešams to pilnībā novērtēt
un tas veicams izmantojot Laercijas Diogēna darbā.

34
 2.2
Ksenofonta dzīve pēc „Hellenica” tapšanas

Šajā laikā Ksenofonts piedalās nemitīgā cīņā pret Korintu, kādā kaujā
pie Montinejas negaidīti iet bojā viņa dēls, tēva vārdā nosauktais, Gryllus ap
362. g. p.m.ē. . Iespējams, tādēļ šī kauja izvēlēta kā pēdējais nosledzošais
notikums Ksenofonta „Grieķu vēsturē”. Tas pilnīgi izbeidz Spartiešu
hegemonijas pastāvēšanu Grieķijā. Kaujā apvienojušās visas antispartiski
noskaņotās valstis vienotā Boiotijas līgā. Pēc šīs kaujas Ksenofonts sava mūža
norietu pavadīja Korintā. Drīz vien Atēnas Ksenofontu amnestēja un atļāva
viņam atgriezties dzimtenē. Lielu iegūldījumu tajā deva spartiskās partija
piekritējs Eubuls. Pēdējos 10 savus dzīves gadus Ksenofonts pavadīja cienīts
un materiāli labi nodrošināts, jo bija viens no Spartas valdnieka Agēsilaja II
favorītiem. (Lurje 1935: 196 – 199)
Ksenofonts nodzīvoja ilgu un laimīgu dzīvi, jo savu prasmju dēļ bija
atzīts lakoniešu sabiedrībā. Mūža nogalē vīņš vairs nedevās ārzemju
sirojumos un kaujās, viņš nodarbojās ar saimniecību, medībām un
rakstniecību. Protams, tikai ārzemēs (Atēnās) tas bija iepējams, jo Spartā tas
būtu nepiedienīgi dižciltīgajam. Taču konkrētu pierādījumu tam, ka
Ksenofonts ir kādreiz atgriezies Atēnās nav.
Ļoti neskaidri ir apstākļi kādos Ksenofonts miris, jo Laertas Diogens
savā veidotajā Ksenofonta biogrāfijā raksta, ka Ksenofonts miris dodoties
izbraukumā no Atēnām uz Korintu kopā ar ķēniņu Agēsilaju II un viņa
jātniekiem, taču pa ceļam viņiem uzbrukuši nezināmi laupītāji un visus
nonāvējuši, izņemot Agesilāju, kuru paglābis no sķēpa Ksenofonts. Daudzi
zinātnieki uzskata (Radcigs 1982: 320,321; Asmus 1999: 280, 281), ka
Ksenofonts miris nevis 350. g. p.m.ē., bet ātrāk 357. g. p.m.ē. Neapgāžamu

35
pierādījumu abām versijām nav. Neparasti ir tas, ka autors jau pirms savas
nāves sarakstījis slavas dziesmu ķēniņam Agēsilajam – Enkomiju, par
valdnieka varonību kaujaslaukā un labestību pret bāreņiem. (Lurje 1935: 186,
187)
Secinājumi. Autora dzīves beidzamā posmā rodas virkne dažādu
problēmu ar tās datējumu, jo nav skaidrs Ksenofonta nāves datums, līdz ar to
ļaujot brīvu vaļu interpretācijām un dažādiem variantiem. Šo tēmu vairāk
izpētījis ir vēsturnieks Sobaļevskis, kurš tieši vēlējies noskaidrot konkrētus
dzimšanas un nāves gadus. Rezultātā izdarot secinājumu, ka precīzi nosakāms
tas nav un viņš nolēma par ticamākajiem variantiem izvēlēties aptuvenos
vidējos gadskaitļus. (Asmus 1999: 265) Ksenofonta dzīve ir bijusi neticami
ilga un lielākā daļa jaunībā piedzīvotā Peleponēsas kara noslēguma laikā ir
apkopots vecumdienās darbā „Grieķu vēsture”.

36
 NOBEIGUMS

Šajā darbā veiktā izpēte palīdz izprast lakoniešu dzīvesveidu, t.i.,

cilvēku un valsti. Ļoti interesanti noskaidrot, ka iepriekš veiktie pētījumi par
Peleponēsas valstīm un iedzīvotājiem ir ļoti dažadi un savdabīgi. Tā rezūltatā
konstatēts, ka mūsdienās tomēr ir visai maz zinātnieku, kas būtu
nodarbojušies ar šīs vai līdzīgas probēmas izpēti, īpaši A- Eiropas daļā. Darbā
būtiska vieta atvēlēta problēmas izpratnei un centieniem to atrisināt. Ļoti
neparasta ir problēmas ciešā saikne ar darba mērķi, kas drīzāk saistīts ar
empīrisku ne racionālu izziņas procesu.
Ksenofonta darbam raksturīgs īpašs stils, kas apgrūtina mērķa
sasniegšanu. Bieži izvērtēta autora saistība ar spartiešu valsts varasorgāniem
un politisko eliti. Šīs darbības ļauj secināt, ka sākotnēji Ksenofonta
iesaistīšanās spartiešu politiskajā vidē ir bijusi minimāla, taču to sekmējušas
naidīgās attiecības ar Atēnām un autora paša piedzīvotā noraidošā attieksme
no Atēnu varas puses. Pēcāk šī politiskā ieinteresetība ir pieaugusi, kas
konstatējams Ksenofonta paša rakstītajā „Hellenica” un augstāko punktu
sasniegusi pievienojoties Agēsilaja II armijai un vēlāk izsniegto īpašumu
veidolā. Tomēr īpašas falsifikācijas vai kādas aģitācijas par noteiktu politisko
partiju nav. Ksenofonts veikli raksturo faktus un notikumus, bet neiejaucoties
to saturā. Piemēram, spartiešu zaudējumu Leikitras kaujā Ksenofonts piemin
kā nenozīmīgu zaudējumu, taču brīdinot, ka nākotnē tas var radīt problēmas.
Tātad notikums nav nedz noklusēts, nedz pārveidots. Šads izklāsts nav tikai
dotajam piemēram, bet gan raksturīgs visam darba. Mērķa pamatojums
sasniegts.
Īpaša loma atvēlēta uzdevumu noskaidrošanai, kas izstrādāti jautājuma
formā. Uzdevumi sadalīti 4 grupās un vienā papilduzdevumā, kura mērķis

37
padarīt darbu novitatīvu un veicinātu dialogu ar citiem pētniekiem. Atbildes
iegūstamas iedziļinoties apakšnodaļu secinājumos. Pirmkārt, veids kā izvēlēti
notikumi balstās Tukidīda iestrādēs, Grieķu tautu unikalitātē, notikumu
vērienīguma un svarīguma ziņā. Šo svarīgumu nosaka gan autors, gan
sabiedrība. (Notikumi, kurus visvairāk apspriež.) Otrkārt, autors spartiešu
panākumus ataino pozitīvi, attieksme pret Spartu un cilvēkiem nav noturīga,
lakonieša ārējā pasaule pieprasīja nežēlību un izturību, savukārt, iekšējā
pasaule alka saņemt un dot maigumu, līdzcietību un cieņu, kas spartietim ir
pati svarīgākā, autors izklāstījis perfektu spartiešu autoritāšu raksturojumu,
kas ir nekļūdīgs. Treškārt, autora teksta atveides pamatā ir elementi no
dokumentālā stila darbiem, bet dominē vēsturiskās prozas liriskums.
Ceturtkārt, karš tomēr vērtējams pozitīvi, jo bija nepieciešams turpmākai
attīstībai un konfliktu ātrākai risināšanai.
Papilduzdevums satur ļoti augstvērtīgu informāciju, kas palīdz izprast
tā laika spartieša ikdienu un noskaidrot kādēļ tā bija tieši tāda. Mūsdienās par
šo tēmu interesējas diezgan maz zinātnieku, viens no iemesliem ir uzskats, ka
šajā virzienā viss jau ir izpētīts, bet tā tas nav un joprojam trūkst būtisku faktu
par šo periodu. Spartieša ikdienu visai detalizēti atklāj , gan nacionālie autori,
gan ārzemju (T. Müller, Э. Д. Фролов), protams, daudz izvērstāk un plašāk.
Šajā darbā izmantoti 2 autoru pētījumi M. N. Tomaševskas un S. Soboļevska.
Soboļevska darbs uzskatāms par kvalitatīvāku, jo strikti ievēro zinātniskuma
principus un izvēlas spēcīgus argumentus savu ideju pamatojumam.
Domājot par paša autora dzīves attīstības nozīmi, tad atklājas visai
likumsakarīgas sakritības. Ksenofonts bija viens no pirmajiem, kas
uzdrošinājās vadīt karaspēku svešumā un pirmais no antīko laiku
vēsturniekiem, kurš savu „Grieķu vēsturi” apskatīja no neatēniskās puses,
respektīvi no spartiešu puses. Jau kopš jaunības gadiem Ksenofonts apkopoja

38
ziņas un nostāstus par dažādiem notikumiem, lai radītu „Grieķu Vēsturi”.
Neapzināti Ksenofonta darbs „Hellenica” un „Anabasis” kļuva par tā mūža
darbiem un dzīves piepildījumu.
Autoram novecojot, netiek pievērsta uzmanība precizitātei faktos un
rodas problēmas izklāstā. Iemesls, kādēļ nozīmīgi ir precīza faktu
noskaidrošana, ir jautājums par biogrāfiskajiem datiem, kas ir izšķirīgs
dažādos uzdevumos, piemēram, par Ksenofonta pēdējiem izstrādātajiem
darbiem u.c., kas ļautu uzzināt, kad autors reāli piedzimis un nomiris.
Turpmākam darbam nepieciešams apzināt iespējamos tēmas virzienus,
kurus būtu vērtīgi attīstīt. Viens no perspektīviem virzieniem būtu
iedziļināties tieši Spartas un tās kaimiņu savstarpējās politiskajās attiecībās,
piemēram, ar arkādiešiem, ahajiešiem, mesīniešiem, argosiešiem u.c. .
Iespējama arī tuvāka tieši autora izpēte, izmantojot dažadus materiālus vai arī
kādas atsevišķas nozares (kuģniecība, zemniecība, tirdzniecība utt.) attīstību
Lakonijā. Šajai tēmai ir daudz iepējamo attīstības virzienu, nepieciešams tikai
veikt izpētes darbus, kas dotu ļoti lielu ieguldījumu tālākā vēstures zinātnes
attīstībā un tieši Grieķijas kultūrvides izpētē.
Nepieciešams apzināties, cik būtiski ir šīs tēmas tālāka attīstība gan
nacionālajā, gan starptautiskā līmenī. Pašsaprotami, ka šobrīd vēstures izpētes
apritē figurē daudz unikālākas tēmas un neizzinātāki, neizpētītāki vēstures
objekti, taču vēl joprojām pastāv lieli iztrūkumi atsevišķās nozarēs arī jau it kā
rūpīgi izpētītajās nišās. Tādēļ šim pētnieciskajam procesam nav saskatāms
gals un tas noteikti turpināsies.

39
 BIEŽĀK LIETOTIE JĒDZIENI, SAĪSINĀJUMI UN TO
SKAIDROJUMI

Demokrātija – valsts pārvaldes forma, kurā varu īsteno tauta (tiešā

demokrātija) vai tās ievēlēti pārstāvji (reprezentatīvā demokrātija).
Kultūrtelpa – teritorija, kurā esošajiem cilvēkiem raksturīgs relatīvi
viendabīgs aktivitāšu komplekss, tradīcijas, valoda, māksla u.c. parādības.
Polemarhs – viena no augstākajām amatpersonām sengrieķu polisā, viens no 9
arhontiem (valsts pārvaldītājiem), kas atbiltēja par militāro jomu.
Nauarhs – viens no militārajiem amatiem. Flotes pārvaldnieks senajā
Grieķijā.
Peltasts – sengrieķu armijā viegli bruņots kājnieks.
Stratēgs – grieķu koloniju karavadonis, pārvalda kara kasi un tiesu varu,
veidoja kara padomi ar polemarhu priekšgalā.
Polisa – Pilsētvalsts Senajā Grieķijā, ar attiecīgu pārvaldes organizaciju.
Triēra – galerai līdzīgs kuģis, kuru izmantoja senās Vidusjūras civilizācijas.
Personība – Persona, ko raksturo neatkārtojamu īpašību kopums, kas nosaka
personas izturēšanos.
Spartieši – Spartas polisas iedzīvotaji,dižciltīgo kārta.
Lakonieši – sengrieķijas reģiona Lakonijas iedzīvotāji, to skaitā arī spartieši.
Filoloģija – zinātne, kas pēta vārdu un valodas uzbūvi.
Fakti – jebkurš reāls notikums, īstenības parādība, atgadījums, informācijas
vienība, ko lieto pierādījumos.
Pentekontērs – 50 kājnieku vadonis sengrieķu armijā, triēra ar 50 airētājiem.
Z – Ziemeļi D – Dienvidi A – Austrumi R - Rietumi
U.c. – un citi (-s) U.t.t. – un tā tālāk
T.i. – tas (-ā) ir

40
 AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS

Avoti

1) Лурье, С. Я. Ксенофонт „Греческая История”, Ленинград:

„Соцэкгиз” 1935. - 379. lpp.

Literatūra

2) Varslavāns, A. „Ievads vēstures zinātnē” / Autora redakcijā:

Monogrāfija. - Rīga: LU, 2001. – 156 lpp.
3) Avdijevs, V. Bokščaņins A., Pikuss N., „Senās Grieķijas vēsture” /
Autoru redakcijā, Rīga: „Zvaigzne” 1979. – 412. lpp.
4) Вокщанин, A. Г. „История древнего мира” частъ 2. Греция и Рим,
Москва: „Просвещение” 1982. – 431. lpp
5) Rubenis, A. „Senās grieķijas kultūra”, Rīga: „Zvaigzne ABC” 1998. –
336. lpp.
6) Tumans, H. „Cilvēks, vara un politika senajā Grieķijā” Sērija „Vēstures
avoti augstskolai” 3.sējums, Rīga: LU Akadēmiskais apgāds 2004. – 244. lpp.
7) Redkolēģija, „Politikas gadagrāmata Latvija 2007” Stratēģiskās
analīzes komisija, Rīga: Apgāds „Zinātne” 2008. – 190. lpp.
8) Lukstiņš, G. „Kad uzvarētāji atkāpjas” (Anabāze) Ksenofonts, Rīga:
„Liesma” 1971. – 173. lpp.
9) Томашевска, М. Н. „Историки античности” древняя Греция,
Москва: „Правда” 1989. – 622. lpp.
10) Būmanis, A., Švābe A., Dišlērs K. „Latviešu konversācijas vārdnīca”
10. sējums Rīga: „A. Gulbja apgāds” 1933 – 1934. 18 623 – 18624 sleja

41
 11) Lūsis, K. „Vēsture un vēstures filozofija”, Rīga: „Zvaigzne” 1981. –
118. lpp.
12) Асмус, В. Ф „Античная Философия”, Москва: „Высша школа”
1999. – 400. lpp
13) Радсиг С. И. „История древнегреческой литературы”, Москва:
„Высшая школа” 1982 – 487. lpp.
Internetresursi
14) Gedrojičs, S. Publikācijas žurnālā „Звезда” 2004 Nr 7
http://magazines.russ.ru/zvezda/2004/7/ged18-pr.html ( 2010. 26. 03 )

15) Liukkonens P. Raksts par Ksenofontu sadaļā „Books and writers”

http://www.kirjasto.sci.fi/xenophon.htm ( 2010. 17. 04 )
16) Gasparovs, M. L. „Воспоминания о С. И. Соболевском”
http://librarius.narod.ru/personae/sisob.htm ( 2010. 05. 05 )

17) Yonge, C. D. Raksts „The lives and opinions of eminent philosophers”

http://fxylib.znufe.edu.cn/wgfljd/%B9%C5%B5%E4%D0%DE
%B4%C7%D1%A7/pw/diogenes/dlxenophon.htm ( 2010. 21. 05 )

42
 PIELIKUMS
Kartes no S. Lurje grāmatas Ksenofonts „Grieķu vēsture” pielikuma

43