Daba un harmonija Eseju veltu Andrejam dzimšanas dienā

Daba ir nepārtrauktā kustībā, bet neprasa par to algu. Ir tikai relatīvs miers brīžiem, arī cilvēku pārņem dziļas pārdomas. Kāpēc mēs mīlam dabu? Tāpēc, ka tiecamies pēc samērīguma, pēc saskaņas un harmonijas. Daba visur ir brīnumaina un sapņaina kā mūzika. Gaisa vibrācija, mūzikas skaņas – tā ir Dieva elpa. Un muzikanti – Dieva bērni, kas izpilda Odu un veltī to Dievam.* Dzimtās zemes pakalni, no kuriem saredzami zilie ūdeņi, meža tumšās kontūras pie apvārkšņa, saules lēkti un rieti, mūžam mainīgie mākoņi, tūkstoš smaržām, garšām, krāsām bagātie meži un teiksmainie purvi, balto smilkšu liedagi. Spirgtais gaiss, netveramie vēji, dzīvinošie, spirdzinošie lieti, melnie, draudošie negaisi kā tuvojošās drāma, zili pelēkie miglas vāli, tikko pļautas zāles reibinošie aromāti. Rudens lapu un zemes neatkārtojamās smaržas, krāsu kaleidoskops; pirmā sniedziņa gaidas un baltais, visaptverošais brīnums. Dzīvā radība pārtikas meklējumos vai varbūt aiz ziņkāres ziemas naktī nopēdo mājas pagalmu. Saskaņa cilvēku prātos. Viss ir kustībā, nekas nestāv uz vietas, tāpat kā dabā. Cilvēku dzīvē pārāk daudz dramatiskā, pārāk daudz skumjā un sērīgā. Ziema ievelkas bieži vien dzīves garumā. Tā nevar būt. Arvien nāk pavasaris. Ar jaunām cerībām, ar gājputniem, sniegpulkstenītēm un pienenēm, ar ievām, lakstīgalām un ceriņiem, palu ūdeņiem un Jāņu nakts gaidām. Viss plūst, viss mainās. Arī cilvēks. Mēs tiecamies pēc harmonijas, tā ir dabā, tā ir pati daba. Nav jākautrējas no maiguma pret dabu, mēs paši esam tās sastāvdaļa. Pieņemsim jebkurus laika apstākļus kā Dieva dāvanu un pateiksimies Viņam, nevis par sliktu dēvēsim lietainu vai aukstu laiku, jo nekur pasaulē nav saulainu dienu visa gada garumā. Pēc karstās saules spirgtais lietutiņš ir kā Dieva svētība. Daba māca vienkāršību, samērīgumu un pieticību. Agri vai vēlu lielākā daļa cilvēku savas dzīves sākumu un norietu pavadīs tuvu dabai, ar dabu, dabā. Arī tādēļ vajadzīgi labi ceļi līdz katram lauku ciematam, līdz katrai viensētai lai šīs saites ar dabu vienotu. Tad atgriezīsies rosība un dzīvība katrā dzimtenes nostūrī. Daba iemācīs bērnam to, ko nevar iemācīt vislepnākajās skolās. Daba dos patvērumu dzīves nogurdinātiem, romantiķiem, ideālistiem un dzejniekiem. Mēs pārāk daudz bēdājamies un sūrojamies, par maz pateicamies par sevi un to, kas mums apkārt. Nevis lūdzoties Dievam, bet gan radot un darot priekš viņa, mēs izteiksim savu apbrīnu un pateicību. *No k/filmas „ Pārrakstot Bēthovenu.”

2010.gada 30.maijā

Tamāra

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful