182

Pjērs Burdjē. Praktiskā jēga

šķietami nav saistīts ar ekspluatēšanas 28 loģiku; tāda ir greznuma lietu uzkrāšana, kas apliecina to īpašnieka gaumi un dižciltību. Ekonomijas un ekonomisko interešu noliegšana, kas pirmskapitālisma sabiedrībās galvenokārt tika realizēta pašā "ekonomisko" darījumu laukā, tika no turienes izslēgta, lai veidotu "ekonomiju" kā tādu, un tagad par tās iecienītāko paslēptuvi ir kļuvusi mākslas un "kultūras" joma, tīra patēriņa joma, kur, protams, tiek tērēta nauda un ari laiks, sakrālā saliņa, kas demonstratīvi stājas pretī profānajai un ikdienišķajai ražošanas pasaulei, bezmaksas un nesavtības patvērums, kas, tāpat kā citos laikos teoloģija, piedāvā imagināro antropoloģiju, kas radusies, nevēloties zināt visas tās negācijas, ko reāli izraisa "ekonomija".

9. nodaļa SUBJEKTĪVĀ OBJEKTIVITĀTE

Nevis sociologi, bet gan amerikāņu rūpnieku grupa, kuri, lai apzinātos "sabiedrisko attiecību" efektu, ir izveidojuši "bankas rēķina teoriju", kas "prasa, lai tiktu veikti regulāri un bieži noguldījumi Sabiedriskā viedokļa bankā [Bank of Public Good-Will), lai varētu dabūt čekus no šā rēķina, kad tas ir nepieciešams" (citējis Dayton Mac Kean, Party and Pressure Politics, New York, Houghton Mifflin Company, 1944). Sk. arī Richard W. Gable, "N.A.M.: Influential lobby or kiss of death?", The Journal of Politics, vol. 15, n* % M a y 1953, p. 262 (par dažādiem N.A.M. darbības veidiem, ietekmi uz plašu publiku, iedar­ bību uz audzinātājiem, garīdzniekiem, sieviešu klubu līderiem, lauksaimniecības līderiem utt.) un H. A. Turner, "How pressure groups operate", The Annals of the American Academy of Political and Social Science, vol. 319, septembre 1958, p. 6 3 - 7 2 (par veidu, kā pieaug organizācijas reitings publiskajā vērtējumā, kā organizācija formē attieksmi pret sevi, radot tādu publisko viedokli, lai sabiedrība labvēlīgi uzņemtu programmas, kas vēla­ mas konkrētajai grupai).

28

Sabiedriskā iekārta un tā kapitāla sadalīšana, kas ir tās pamats, veicina savu iemūžināšanu jau ar savu eksistenci vien, t.i., ar simbolisko efektu, ko tie rada, tiklīdz publiski un oficiāli apliecinās un ar to pašu kļūst (ne)pazīti un atzīti. Rezultātā socioloģija, kā to norādījis Dirkems, nevar "traktēt sociālos faktus kā lietas," neļaujot paslīdēt garām tam, kas ir saistīts ar faktu, ka pašā sociālās dzīves objektivitātē tie ir izziņas objekti (lai arī neatpazīti). Un socioloģijai ir atkal jāiekļauj sava objekta pilnīgajā definīcijā sākotnējie priekšstati par to, kuri vispirms tai bija jāiznīcina, lai iegūtu "objektīvu" definīciju. Tāpēc ka indivīdus vai grupas objektīvi definē ne tikai tas, kas tie ir, bet arī tas, par ko tos uzskata, - to uztveramā būtība, kas var būt cieši atkarīga no to patiesās būtības, tomēr nereducējas līdz tai; socioloģijai jārēķinās ar diviem īpašuma veidiem, kas tiem ir objektīvi pie­ saistīti: no vienas puses, materiālais īpašums (piemēram, ķermenis, kas ļauj sevi uzskaitīt un mērīt kā jebkuru fiziskās pasaules lietu) un, no otras puses, — simboliskās vērtības, kas nav nekas cits kā materiālais īpašums, kad tās ir uztvertas un novērtētas to savstarpējās attiecībās, t.i., kā atšķirīgi īpašumi. 1
1 Saprotams, ka šai nepieciešamajai atšķirībai ir kaut kas fiktīvs: patiešām, zinātne var uzzināt realitāti, tikai lietojot loģiskus klasifikācijas instrumentus un apzināti un kontrolēti īstenojot parastas prakses klasifikācijas operāciju ekvivalentu. Bez šaubām, tie, kuri no indivi­ duālu priekšstatu kritikas veido nosacījumu piekļūšanai "objektīvai" realitātei, kas ir pilnīgi nepieejama parastai pieredzei (Dirkems rakstīja: "Mēs atzīstam par auglīgu domu, ka sociālā dzīve ir jāizskaidro nevis ar to koncepcijām, kuri piedalās šajā dzīvē, bet ar dziļākiem iemesliem, kas apziņai ir neaptverami."), var pieņemt, kā pats Dirkems, ka šo "realitāti" var pazīt, tikai lieto­ jot loģiskus instrumentus. Un tomēr nevar noliegt īpašo līdzību, kas vieno fizikālismu un pozitīvistisko noslieci apskatīt klasifikācijas vai nu kā patvaļīgus un "operatorus" sadalījumus (vecuma grupas vai ienākumu līmeņa stratifikācija), vai kā vienkāršu "objektīvu" saīsinājumu reģistrēšanu, kas ir uztverti sadales diskontinualitātes vai līkņu saliecamības formā.

184

Pjērs Burdjē. Praktiskā jēga

Subjektīvā objektivitāte

185

Līdzīga iekšēja divdabīga realitāte prasa alternatīvas pārvarēšanu, kurā zinātne par sabiedrību nonāk strupceļā - alternatīvu sociālās fizikas un sociālās fenomenoloģijas zinātnei. Sociālā fizika, kas bieži realizējas objektīvistiskā ekonomismā, cenšas uztvert ikdienišķai pieredzei gluži nepieejamu "objektīvo realitāti", analizējot statiskas attiecības starp materiālo īpašību sadalīšanu, kapitāla pārdalīšanas kvantitatīvām izteiksmēm (dažādās to formās), starp indivīdiem, kas konkurē, lai to piesavinātos. Kas attiecas uz sociālo fenomenoloģiju, kas iereģistrē un atšifrē nozīmes, ko aģenti producē kā tādas ar šo pašu īpašību atšķirīgu uztveri, tādējādi pārveidojot tās atšķirības zīmēs, tā var rast savu piepildījumu un savas robežas zināmā sociālā marginālismā: "sociālā sakārta" tādējādi ir reducēta uz kolektīvu klasifikāciju, kas iegūta ar klasificējošu un klasificētu spriedumu apvienošanu, ar kuriem aģenti klasificē un klasificējas paši vai, ja labāk tīk, ar priekšstatu (mentālu) apkopošanu, ko vieni sev veido ar priekšstatiem (teatrāliem), ko tiem dod citi, un priekšstatiem (mentāliem), ko tie sev veido par viņiem.
Pretstats starp spēka attiecību m e h ā n i s m u un fenomenoloģiju vai jēdzienisku attiecību kibernētiku nekad nav tik redzams - un acīm redzami sterils - kā sociālo šķiru teorijā. No vienas puses, pastāv stingri objektīvistiskas definīcijas, piemēram, marksistiskās teorijas ekonomiskā puse, kas meklē šķiru noteikšanas principu īpašībās, kuras nekādi nav saistītas ar aģentu uztveri vai darbību (nemaz nerunājot par tām, kas identificē šķiras ar neskaitāmām un nošķirtām populācijām ar reāli novilk­ tām robežām ); no otras puses, subjektīvistiskas vai nominālistiskas definīcijas, vien­ alga, vai būtu runa par vēberiskām "statusa grupas" teorijām, kas privileģē simboliskās īpašības, kuras veido dzīves stilu, vai empīriskas analīzes, kas tiecas konstatēt, vai un kā šķiras eksistē aģentu priekšstatā, vai vēl visas sociālā marginālismā formas, kas no
2

kundzības un pakļaušanas darbībām veido kundzības un atkarības struktūru principu, uztver sociālo pasauli ideālistisko filozofu manierē "kā priekšstatu un gribu", ar to tuvinoties politiskam spontānismam, kas uzskata sociālo šķiru (un īpaši proletariātu) par pēkšņu parādību, kas radusies ne no k ā . 3

2 Ja atstāj malā eksistenciālus jautājumus, kas vajā buržuāzijas jauno paaudzi (Vai es esmu sīks vai liels buržuā? Kur beidzas sīkā buržuāzija un kur sākās lielā?), un to, kuri grib saskaitīt (vai paredzēt) draugus un pretiniekus, "ieskaitīties" vai "kataloģizēt" (labs grieķu vārda kathegoresthai tulkojums) stratēģiskos jautājumus, tad jautājums par reālām robežām starp grupām sociālajā praksē gandrīz vienmēr ir administratīvās politikas jautājums: administrācija zina (labāk nekā sociologi), ka piederība šķirām, pat visformālākajām statis­ tiskajām kategorijām, tādām kā vecuma grupas, rada "priekšrocības" vai saistības, piemēram, tiesības uz pensiju vai militārā dienesta pienākumu; tā rezultātā tādējādi noteiktas robežas starp grupām ir cīņas priekšmets (piemēram, ciņa par pensiju no sešdesmit gadu vecuma vai par kādas palīgpersonāla kategorijas pielīdzināšanu štata personālam) un šīs robežas nodibinošās klasifikācijas ir kā varas instrumenti.

Objektīvistiskais skatījums apgūst šķiru attiecību kā spēka attiecību būtību tikai ar nosacījumu iznīcināt visu, kas spēj piešķirt kundzībai liku­ mības šķietamību, bet tām zūd objektivitāte, piemirstot iekļaut sociālo šķiru teorijā to sākotnējo patiesību, cīņā ar kuru tā ir veidojusies, un īpaši — simbolisko attiecību aizsegu, bez kurām šķiru attiecības nevarētu virknē gadījumu realizēt savu "objektīvo" ekspluatācijas attiecību būtību. Citiem vārdiem sakot, objektīvisms aizmirsr, ka šķiru attiecību patiesās būtības neatzīšana ir šo attiecību neatņemama sastāvdaļa. Patvaļīgas atšķirības, ko reģistrē statistiskās īpašuma sadalīšanās, ko uztver atkarībā no uztveres un novērtēšanas shēmām, kas ir objektīvi saskaņotas ar objek­ tīvajām struktūrām un tāpēc tiek atzītas par leģitīmām, kļūst par atšķirības (dabiskas) zīmēm, kas funkcionē kā simboliskais kapitāls un ir spējīgas nodrošināt renti par atšķirību, jo lielāku, jo retākas tās ir (vai, gluži otrādi, mazāk pieejamas, "parastas", izplatītas, "vulgāras"). Patiešām, tas, kas rada to īpašību vērtību, kuras ir spējīgas funkcionēt kā simbo­ liskais kapitāls, ir nevis (kaut gan viss vedina domāt pretēji) tāds vai citāds apskatīto prakšu vai labumu iekšējais raksturojums, bet to marginālā vērtība, kas ir atkarīga no šo labumu skaita un noteikti tiecas samazināties, tiem vairojoties un izplatoties. 4 Radies cīņā, kurā katrs aģents vienlai­ kus ir nežēlīgs konkurents un augstākais tiesnesis (vecās alternatīvas terminos — reizē lupus un deus), simboliskais kapitāls vai tituli, kas to garantē, var tikt aizstāvēti - īpaši inflācijas gadījumā — rikai ar nepār­ trauktu ciņu, lai pielīdzinātos un identificētos (vai nu reāli, piemēram, ar laulībām un visām publiskās savienības un oficiālās pievienošanās formām, vai simboliski) ar tieši augstāku grupu un atšķirories no tieši zemākas grupas.
3

Ir jāierāda atsevišķa vieta visiem, kas savtīgu iemeslu dēļ turas pie sociālās fizikas

viedokļa un, balstoties uz lielākās daļas sadaļu objektīvo kontinuitāti, atsaka sociālajām šķirām jebkuru citu realitāti, izņemot eiristisku koncepciju vai statistisku kategoriju realitāti, ko patvaļīgi uzspiedis pētnieks, kas, pēc šo sociālo šķiru domām, ir vienīgais atbildīgais par diskontinuitātes ieviešanu nepārtrauktā realitātē. Par cīņām ap muižniecības vai zinātniskiem tituliem, sk. P. Bourdieu, La distinction, op. cit., p. 1 8 0 - 1 8 5 .

186

Pjers Burdje. Praktiska jēga Prusta aprakstītā salonu un snobisma pasaule skaisti ilustrē šīs cīņas, kādās indivīdi

Subjektīva objektivitāte

187

vai grupas pūlas pārveidot sev par labu vispārējo priekšrocību kārtību, kura izriet no spriedumu kopuma, kas nepārtraukti konfrontējas un uzkrājas simbolisko vērtību tirgū. Salona (vai kluba) prestižs ir atkarīgs no tā stingrās ekskluzivitātes (tajā nevar uzņemt maz atzītu personu, nezaudējot salona prestižu) un no uzņemto personu "kvalitātes", ko mērī ar citu salonu "kvalitāti", kuros šīs personas uzņem: svārstības šādā augstākās sabiedrības vērtību biržā, par kurām ziņo augstākās sabiedrības hronikā, tiek mērītas ar šiem diviem kritērijiem, t.i., ar niecīgu nianšu kopumu, kuru novērtēšanai nepie­ ciešama pieredzējusi acs. Pasaulē, kur viss ir klasificēts, tātad arī to pašu var izmantot klasificēšanai, piemēram, vietas, kur ir jāparādās, - šiki restorāni, jāšanas sacīkstes, konferences, izstādes; pieminekļi -, un izrādes, kas jāredz (Venēcija, Florence, Baireita, krievu balets), beidzot - slēgtas vietas, kur ir jābūt uzņemtam (šiki saloni un klubi) —, šādā pasaulē vienīgi lieliska klasifikācijas pārvaldīšana (tiklīdz šīs vietas kļūst pārāk apmeklētas, elegances tiesneši tās steidzīgi "deklasificē" un "nodēvē par izgājušām no modes") ļauj p a n ā k t vislabāko augstākās sabiedrības investīciju atdevi un vismaz neļaut sevi pievienot grupām, kas nekotējas augsti. 5

jo mazākas, jo tuvāk aģents atrodas sadalīšanai, redzamās atšķirības nesakrīt ar objektīvajām atšķirībām, un sociālā apkārtne, kur lokalizējas pēdējās atšķirības, bieži ir arī vislielākās spriedzes punkts. Minimālā objektīvā distance sociālajā telpā var būt vienāda ar maksimālo subjektīvo distanci: cita starpā, tas notiek tāpēc, ka vistuvākais "kaimiņš" visvairāk apdraud sociālo identitāti, t.i., atšķirību (un arī tāpēc, ka cerību un veiksmes salāgojumā tiecas ierobežot tuvējās apkārtnes subjektīvos tīkojumus). Simboliskā loģika tiecas visniecīgākās atšķirības pārveidot abso­ lūtās atšķirībās — visu vai neko: tādu efektu, piemēram, rada. juridiskas robežas vai numerus clausus (kas īpaši parādās konkursu rīkošanā), kas starp diviem grūti atšķiramiem (likumīgais mantinieks un bastards, vecākais un jaunā­ kais, pēdējais uzņemtais un pirmais izkritušais utt.) nodibina absolūtu un ilgstošu atšķirību nepārtrauktības vietā, kas saistās ar dažādiem pārrā­ vumiem dažādās sakarībās. Ciņa par specifisku galējo atšķirību apslēpj vispārējas īpašības — piederību vienai ciltij, šķirai, "objektīvu" solidaritāti, kas eksistē tikai sveša vērotāja skatienam un ko "politizācijas" darbs grib novadīt līdz aģentu apziņai, pārvarot konkurences cīņas darbības. Patiešām, konkurences cīņa ne vien tiecas atcelt klasifikāciju vai pārveidot tās principus, bet pārveidot pozīciju klasifikācijā un tāpēc izšķir tuviniekus, kaimiņus, līdzīgos un izveido efektīvu antitēzi un negāciju vienas šķiras cīņā pret otru, kurā ari veidojas šķira. Ja simboliskā cīņa tiecas noslēgties tiešā apkārtnē un var radīt tikai vietēja mēroga revolūcijas, tas notiek tāpēc, ka ši cīņa, kā mēs to jau redzējām, ierobežo sevi ar atzīšanas zimju un harismas apliecības institucionalizāciju, tādu kā muižniecibas tituli vai universitātes diplomi, objektivētas cieņas zīmes, kas prasa attiecīgas cieņas zīmes pret sevi, tie ir iedarbīgi līdzekļi, kuru rezultāts ir ne tikai sociālās pozīcijas demonstrēšana, bet arī kolektīvā atzīšana, ko šis cilvēks var lietot, būdams tiesīgs uz šādu savas nozīmības izrādīšanu. No šīs oficiālās atzīšanas rodas tiesības un pie­ nākums ("stāvoklis uzliek pienākumu") oficiāli un publiski izrādīt oficiāli kodificētas un garantētas atšķirības zīmes (piemēram, apbalvojumus), atbilst noteiktam rangam, pieņemot tam pienākošās simboliskās prakses un atribūtus. "Statusa grupas" tikai piešķir atšķirības stratēģijām institu­ cionālu, proti, kodificētu formu, stingri kontrolējot abas sociālās loģikas fundamentālās operācijas - apvienošanos un atdalīšanos, pateicoties tām, var notikt atšķirības un tātad ari grupas simboliskās vērtības pieaugums vai samazināšanās; tā notiek ne tikai tīri simboliskā laukā, kur tiek regulēta simbolisko atribūtu lietošana, kas dara redzamas atšķirības un parāda

Cīņas, kas norisinās (vismaz svešam vērotājam) tik homogēnu telpu pašās dzīlēs, radot atšķirību it kā ex nihilo, pilnīgi apgāž konservatīvo vēstures filozofiju, kas, saistot kārtību ar atšķirību, kas ir enerģijas ģene­ rētajā (t.i., pēc liberālā kredo, ģenerē enerģiju, uzņēmību utt.), atmasko un nožēlo visu, kas draud sociālai atšķirībai, piemēram, entropiju, ieslīgšanu homogēnajā, nediferencētajā, indiferentajā. Tāds "termodinamisks" pasaules skatījums, kas iedveš bailes no "nivelēšanas", nejaušas iedalīšanas, iznicināšanas "viduvējībā" un "masā", sadzīvo ar buržuāzijas sapni bez proletariāta, kas tagad ir iemiesojies "strādnieku šķiras pārburžuāziskošanas teorijā" vai vidusšķiras ekspansijā līdz sociālā universa robežām, ko baro ideja, ka, samazinoties atšķirībām, sociālā enerģija, t.i., šajā gadījumā šķiru ciņa, samazināsies. īstenībā, neraugoties uz fizikālistu acīmredzamību, sakarā ar kuru uz nepārtrauktas sadalīšanas skalas sociālās atšķirības būtu
5

Tiklab par piemēru var ņemt jebkuru atsevišķu pasauli kultūras ražošanas laukā -

piemēram, glezniecības pasauli, kur katra mākslinieka vērtība tiek noteikta analoģiskā cita citā balstītu pārdomātu spriedumu spēlē: lieliska "spēles" pazīšana (kuras likumi domāti tikai tiem, kuri no tās izslēgti, - un tieši tāpēc), kā jāattiecas pret kritiķiem, tirgotājiem, citiem gleznotājiem, kādi vārdi tiem jāsaka, ar kurām personām jātiekas un no kurām jāizvairās, kādās vietās (īpaši, kādās izstādēs) ir jābūt, bet no kurām jāturas pa gabalu, caur kādām arvien šaurākām un šaurākām grupām ir jāiet, tieši šie apstākļi ir daļa no nosacījumiem, kas ir visideālākie tās uzticētās vērtības uzkrāšanai, kas cilvēku dara ievērojamu.

188

Pjers Burdje. Praktiska jēga

Subjektīvā objektivitāte

189

rangus (t.i., simboliskās bagātības atšķirības zīmes - tādas kā apģērbs vai mājoklis, vai sociālās atzīšanas emblēmas - tādas kā visi likumīgās varas atribūti), bet arī reālu apmaiņu līmeni - tādas kā laulības, dāvinājumu vai maltīšu apmaiņa vai vienkārša tirdzniecība, kur tādā vai citā formā var būt vajadzīga savstarpēja identifikācija vai vismaz savstarpēja atzīšana. Institucionalizētās atšķirības stratēģijas, ar kurām "statusa grupas" tiecas padarīt par nepārtrauktu un it kā dabisku, tātad leģitīmu, savu faktisko diferenci, simboliski pastiprinot atšķirības efektu, kas ir saistīts ar īpašo pozīciju sociālajā struktūrā, - tā arī ir valdošās šķiras pašapziņa. Nav tāda sociālā universa, kur katram aģentam ik brīdi nebūtu jārēķinās, kāda vērtība viņam ir uzticēta un kas nosaka to, ko viņš var atļauties, t.i., cita starpā, kādus labumus, kas paši ir hierarhiskoti, viņš var piesavināties vai kādas stratēģijas viņš var pieņemt, turklāt, lai tiktu atzīti, tātad simboliski efektīvi, šiem labumiem vai stratēģijām jāatrodas īstajā līmenī, ne augstāk un ne zemāk. Pamats ļoti svarīgām atšķirībām simboliskajā praksē ir to objektivācijas pakāpe statusa barjerās, kuras sankcionē juridiskas robežas, kas liek reālus šķēršļus indivīda centieniem, nevis vienkārši norāda uz statistiskām robežām. Pēc visa spriežot, simbolisko stratēģiju loma, tāpat kā to efektivitātes objektī­ vās iespējas, likumsalcirīgi pieaug, pārejot no sabiedrībām, kur robežām starp grupām ir juridisku robežu forma un sociālo atšķirību izpausmes regulē īsti likumi, kas vērsti pret greznību, pie tādiem sociāliem universiem, kur kā amerikāņu vidusšķiras gadījumā, ko apraksta interakcionisma teorijas uzticētās vērtības objektīvā nenoteiktība atļauj un pat veicina pretenzijas (t.i., neatbilstību starp subjekta pašnovērtējumu un kluso oficiāli atzīto viņa novērtējumu) un blefa stratēģijas, ar kurām tās tiecas realizēties.6 Faktiski atšķirības institucionalizācija, t.i., tās iekļaušanās stingrā un noturīgā lietu vai institūciju realitātē, iet kopsoli ar inkorporāciju, kas ir vis­ drošākais ceļš uz naturalizāciju. Kopš agras bērnības pieļautām un apgūtām kā pašām par sevi saprotamām atšķirīgajām dispozīcijām piemīt dabiskuma acīmredzamība ar tās dabiskajām atšķirībām. Tādējādi maksa par atšķirību ir divkāršojusies, tāpēc ka augstākās atšķirības ideja (tātad maksimālā peļņa) asociējas ar izsmalcinātas uzvedības vieglumu un dabiskumu, t.i., ar tas
Sociālās pasaules skatījums, ko piedāvā interakcionisms, atbilst sociālam universam ar ļoti zemu simboliskā kapitāla institucionalizācijas līmeni - pilsētu vidusšķiras pasaulei ar tās daudzajām, juceklīgajām (piemēram, "vidējās" izglītības diplomu īpašnieki) un mainīgajām hierarhijām, kur objektīvajai nenoteiktībai vispārējā apziņā ir pievienojusies vāja savstarpēja pazīšanās un tai korelatīvs pat minimālu zināšanu trūkums par citu sabiedrības locekļu "visobjektīvāko" ekonomisko un sociālo raksturojumu.
6

minimālo pašizmaksu. Tādējādi ne tikai izsmalcinātība, ko dēvē par dabisku (kaut arī pats vārds "izsmalcinātība" norāda, ka jēdziens, ko tas izsaka un kas to izsaka, eksistē tikai un vienīgi attiecībās, kas to atšķir no daudz "parastā­ kām", t.i., statistiski biežāk sastopamām dispozīcijām), bet arī leģitimējoša teatralizācija, kas vienmēr pievienojas varas izpausmēm, izplatās visās praksēs un īpaši patēriņā, kas izrādās distinktīvs, pat netiecoties pēc izsmal­ cinātības. Varas turētāju dzīves stils pats veicina to varu, kas dara tādu stilu iespējamu, tā ka īstie tā iespējamības nosacījumi paliek nezināmi un tas var tikt uztverts ne tikai kā leģitīma varas manifestācija, bet kā tās leģitimitātes pamats. "Statusa grupas", kas dibinātas uz "dzīves stilu" vai "dzīves stilizā­ ciju", ir nevis, kā to domāja Makss Vēbers, kāda atšķirīga šķiru grupa, bet neatzītas vai, ja vēlas, sublimētas un tādējādi leģitimētas valdošās šķiras. Ir jānorāda, iebilstot mehānistiskajam objektīvismam, ka simboliska­ jām formām ir sava loģika un efektivitāte, kas tām piešķir relatīvu auto­ nomiju attiecībā pret objektīvajiem nosacījumiem, kas izpaužas sadalē; ir arī jāatgādina, atbildot marginālistiskajam subjektīvismam, ka sociālā kārtība nav veidota ar vienkāršu mehānisku individuālo kārrību summēšanu kā vēlēšanu rezultāts vai cena tirgū. Kolektīvās klasifikācijas un uzticēto vērtību hierarhijas noteikšanā, kas piešķirta indivīdiem un grupām, visiem spriedumiem nav vienāds svars un valdošie ir gatavi izvirzīt vislabvēlīgāko priekšrocības mērogu saviem produktiem (sevišķi tāpēc, ka tiem ir kvazimonopols uz institūcijām, kuras, piemēram, izglītības sistēma, oficiāli iedibina un garantē rangus). Turklāt priekšstats, ko aģenti veido par savu un citu pozīciju sociālajā telpā (tādējādi, starp citu, priekšstats, ko tie apzināti vai neapzināti par to dod ar savām praksēm vai īpašībām), ir uztveres un novērtēšanas shēmu sistēmas produkts, kas pats ir inkorporēts nosacījuma (t.i., noteiktas pozīcijas simboliskā kapitāla materiālo labumu īpašumu sadalē) produkts, kas balstās ne tikai uz kolektīvā sprieduma rādītājiem, bet arī uz objektīvajiem indikatoriem par reāli ieņemto pozī­ ciju sadalēs, kuru šis kolektīvais spriedums jau ņem vērā. Pat "pasaules" galējā gadījumā - šajā īpaši labvēlīgajā simbolisko biržas spēļu vietā viena vai otra indivīda vai grupas vērtība ne tik ļoti ir atkarīga no augstāko aprindu stratēģijas, kā domāja Prusts, rakstot: "Mūsu sociālā personība ir citu domāšanas izgudrojums." 7 To, kuri valda pār "pasauli", - Sarlī,
7

M. Proust, A la recherche du temps perdu, Paris, Gallimard (Pléiade), t. 1, p. 19.

(Sk. arī Gofmani: " I n d i v ī d a m ir jābalstās uz citiem, lai realizētu savu paša attēlu." Ķ Goffinan, art. cit.)

190

Pjers Burdje. Praktiska jēga

Subjektīva objektivitāte

191

Bergota vai hercogienes de Germantas - simboliskais kapitāls pieļauj ari kaut ko citu nekā nevērība vai atteikums, atturība vai laipnība, atzinības zīmes un diskreditācijas liecības, cieņas vai necieņas pazīmes, vārdu sakot, visu savstarpēju spriedumu spēli. Tā ir ari eksaltēta forma, kas ietērpj tikpat pliekani objektīvas realitātes kā tās, ko reģistrē sociālā fizika, - pilis vai zemes, īpašuma rakstus, muižniecības titulus vai universitātes diplomus, kad tās tiek pārveidotas ar sajūsminātu, mistificētu un sazvērniecisku uztveri, kas ir raksturīga tieši snobismam (vai, citā līmenī, sīkburžuāziskām pretenzijām). Sociālās fizikas un sociālās fenomenoloģijas alternatīva var tikt pārva­ rēta tikai no dialektisku attiecību viedokļa, kas veidojas starp materiālā īpašuma universa kārtības un habitus klasificējošo shēmu likumsakarībām, šis sociālās pasaules kārtības produktiem, pateicoties kuriem ari eksistē sociālā pasaule. Šķiras nosacījumu un "šķiras sajūtas" dialektikā, "objek­ tīvos" nosacījumos, kas fiksēti sadalē, un strukturējošās dispozīcijas, kas pašas ir šo nosacījumu strukturētas, t.i., saskaņā ar šīm sadalēm - tieši tādā dialektikā sadales sakārtošanas struktūra nemitīgi realizējas līdz nepazīšanai pārveidotā formā kā hierarhiskotu dzīves stilu diskontinuāla sakārtotība un kā atzīšanas priekšstati un prakses, kurus rada to būtības nepazīšana.8 Habitus izpausmes, kas tiek uztvertas saskaņā ar tā katego­ rijām, dažādas raksturīgas īpašības simbolizē diferencētu piesavināšanās spēju, t.i., sociālo kapitālu un varu, un funkcionē kā simbolisks kapitāls, nodrošinot pozitīvu vai negatīvu atšķirības rentabilitāti. Opozīcija starp retuma materiālo loģiku un atšķirības simbolisko loģiku (ko apvieno vārds "vērtība" Sosīra izpratnē) vienlaikus nozīmē opozīcijas principu starp sociālo dinamiku, kas zina tikai spēka attiecības, un sociālo kibernētiku, kas ir vērīga tikai pret jēgas attiecībām, kā arī šīs opozīcijas pārvarēšanas principu. Simboliskās cīņas vienmēr ir daudz efektīvākas (tātad reālistiskas), nekā uzskata objektivistiskais ekonomisms, un daudz mazāk efektīvas, nekā to vēlas tīrs sociālais marginālisms: attiecības starp sadali un
Individuāla un kolektīva uztvere vai, precīzāk, individuāla uztvere, kas orientēta uz kolektīviem priekšstatiem, tiecas radīt kontrastējošus priekšstatus. Katra grupa tiecas definēt vērtības, ar kurām tā asociē savu vērtību pretstatā citu grupu augstākām un, galvenais, zemākām vērtībām - t.i., kas tiek uzskatītas par tādām. Priekšstati (mentālie), kurus dažādas grupas sev veido pēc priekšstatiem (teatrāliem), ko sniedz (tīši vai netīši) citas grupas, ārēji parādās kā opozīciju sistēmas, kas reproducē, akcentējot un vienkāršojot (dažkārt līdz pat karikatūrai) reālas atšķirības starp dzīves stiliem, un reizē veicina sociālo atšķirību veidošanu un to leģitimāciju, parādot tās kā dabiski veidojušās.

priekšstatiem reizē ir produkts un likme nepārtrauktā cīņā starp tiem, kas atkarībā no pozīcijas, ko ieņem, ir ieinteresēti sagraut sadali, pārveidojot klasifikācijas, kur tās izsaka sevi un leģitimē sevi, vai, gluži pretēji, saglabā nepazīšanu, šo atsvešināto zināšanu, kas piemēro pasaulei kategorijas, ko diktē pati šī pasaule, un tādējādi apzina sociālo pasauli kā dabisku pasauli. Zināšana ir lieta, kas, nezinot, ka pati rada to, ko tā atzīst, negrib zināt, ka tas, kas rada tās objekta visbūtiskāko pievilcību, tā harismu, ir tikai neskaitāmu kredīta operāciju produkts, ar kurām aģenti piešķir objektam varu, kurai paši pakļaujas. Postošas darbības specifiskā efektivitāte pastāv iespējā ar apziņas palīdzību pārveidot domāšanas kategorijas, kas palīdz orientēt individuālas un kolektīvas prakses, it īpaši sadales uztveres un novērtēšanas kategorijas.
Simboliskais kapitāls b ū t u tikai vienkārši cits veids, kā apzīmēt to, ko M a k s s Vēbers sauca par harismu, ja šis zinātnieks, b ū d a m s reālistiskas tipoloģijas loģikas gūstā (lai gan viņš, bez šaubām, ir vislabāk sapratis, ka reliģijas socioloģija ir varas socioloģijas sastāvdaļa, turklāt tās svarīgākā d a ļ a ) , neradītu no harismas īpašu varas formu, nevis saskatītu tajā īpašu visas varas dimensiju, t.i., citu leģitimitātes vārdu, leģitimitātes, kas rodas no atzīšanas - nepazīšanas, no ticības, " k o ievērojot personas, kas realizē varu, iegūst prestižu". Gan snobisms, gan pretenzijas ir ticīgo dispozīcijas, kurus nepārtraukti vajā bailes kļūdīties, grēkot pret labo toni vai g a u m i un kuri neizbēgami ir pakļauti transcendentai varai. Šīs personas padodas tai j a u ar to, ka atzīst šo varu (vienalga, vai tā būtu māksla, kultūra, literatūra, augstā m o d e vai citi fetiši), tāpat arī šo varu glabātājiem, pašieceltiem tiesnešiem smalkās g a u m e s jomā, modes māksliniekiem, gleznotājiem, rakstniekiem vai kritiķiem, kas, paši būdami vien kolektīvas ticības radīti, īsteno reālu varu pār ticīgajiem, vienalga, vai runa ir par spēju svētīt materiālos objektus, apveltot tos ar savu kolektīvo svētumu, vai arī par spēju pārveidot to cilvēku priekšstatus, kuri šiem objektiem piešķir v i ņ u varu.

Katrs no sociālās pasaules stāvokļiem tādējādi ir tikai pagaidu līdzsvars, dinamiska procesa bridis, ar kuru nemitīgi pārtrūkst un atjaunojas atbilstība starp inkorporētām vai institucionalizētām sadalēm un klasifikācijām. Cīņa, kas ir visu sadaļu pamatā, nesaraujami savieno sevī cīņu par deficītiem labumiem un cīņu par to, lai apstiprinātu leģitīmu veidu, kā uztvert to spēku attiecības, kas parādās sadalēs; un tieši šis priekšstats ar tam piemītošo efektivitāti var veicināt šo spēku attiecību iemūžināšanu vai sagraušanu. Klasifikācijas, kā ari pats sociālās šķiras jēdziens, nebūtu tik spēcīgas (šķiru) cīņas priekšmets, ja tās neveicinātu sociālo šķiru eksistenci, pievienojot

192

Pjers Burdje. Praktiska jēga

objektīvo mehānismu efektivitātei, kas nosaka sadales un nodrošina to reprodukciju, vēl cita veida atbalstu - šo klasifikāciju strukturēto prātu piekrišanu. Sociālās zinātnes objekts ir realitāte, kas aptver visas cīņas — gan individuālas, gan kolektīvas — un tiecas saglabāt vai pārveidot realirāti, un īpaši tādi šo cīņu veidi, kuru mērķis ir uzspiest leģitīmu definīciju realitātei, kuras tīri simboliskā efektivitāte var veicināt iedibinātās kārtības, t.i., realitātes, saglabāšanu vai sagraušanu. 2. G R Ā M A T A

PRAKTISKĀS LOĢIKAS

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful