Teodors Zeiferts Latviešu rakstniecības vēsture IEVADS Rakstniecības vēsture aplūko rakstniecību viņas attīstības gaitā.

Rakstniecības jēdziens ietver sevī saturu, kas iemīt tanī kā tādā, lai to sastaptum kur sastapdami. Katras tautas rakstniecībai ir vēl arī savas sevišķas iezīmes. Latviešu rakstniecība radusies un attīstījusies latviešu tautā un dabūjusi izteiksmi latviešu valodā; šai rakstniecībā atzīmējas latviešu sevišķais tautas raksturs un pārdzīvojumi. Latviešu rakstniecības vēstures ievadā tad ietverami norādījumi par rakstniecību vispār un par latviešu tautu, valodu un literatūru sevišķi. 1. RAKSTNIECĪBA 1) Raksts 2) Tautas gars 3) Nacionālā rakstniecība Par kādas tautas rakstniecību jeb literatūru nosauc visu šinī valodā sacerētu un uzrakstītu gara darbu kopību. Valodā ietērptie sacerējumi uzejami tautā gan atmiņā uzglabāti, gan rakstos uzzīmēti. 1) RAKSTS. No raksta dabūjusi rakstniecība savu nosaukumu, tāpat arī literatūra (no latīņu: littera – burts). Raksts pieder pie rakstniecības pamatiezīmēm. Tikai tas, kas uzzīmēts rakstā, dabū uz visiem laikiem negrozāmu veidu. Tautai, kam nav rakstos uzzīmētu gara darbu, nav arī savas literatūras. Raksts dod vārdos tērptajam gara saturam ārēju patstāvību, uzrāda sacerējumu laiku un vietu noteikti un ar to dara par iespējamu sekot literatūras attīstībai soli pa solim. Paaudzes, kuru vairs nav, atstājušas rakstos savus ārējos un iekšējos pārdzīvojumus. Raksts – patur nepārgrozītu arī garīgās dzīves izteiksmes veidu, zināma laikmeta valodu, viņas sastāvu un formas. Tādā kārtā raksts dara literatūras un valodas vēstures sastādītājam apstrādājamo vielu visērtāk pieejamu. 2) TAUTAS GARS. Tomēr svarīgākais rakstniecībā nav raksts, bet tas, ko tas sevī ietver, raksta saturs. Pirms kāds sacerējums uzzīmēts l rakstā, tas radies un mitis cilvēka garā. Plaši, lieli sacerējumi uzglabājušies tautas atmiņā, attīstījušies un veidojušies tautas garā gadu simteņiem ilgi, pirms tie uzzīmēti rakstos. Tas sakāms par indiešu vēdām, par Homēra varoņepiem, par latviešu tautas dziesmām un daudz citiem gara darbiem. Arī tad, kad tautai jau ir savas rakstu zīmes, ne vienmēr tas, kas mīt un veidojas tautas garā, ir uzzīmēts grāmatās. Indiešiem bija jau savi raksti praktiskām vajadzībām, bet viņu vēdas (dziesmas) uzglabāja sevišķa bramaņu (brahmaņu) kārta joprojām atmiņā un sniedza tās no paaudzes uz paaudzi tālāk. Latviešiem bija jau gadu simteņiem savas grāmatas, bet tautas garā glabājās joprojām, pārgrozījās un pārveidojās viņas senākie sacerējumi bez rakstu zīmju palīdzības. Rakstniecības saturs patiesībā tautas gara saturs. Raksts še tik tālu no svara, ka tas sniedz ieskatu tautas gara saturā. Uzzīmētie darbi dara par iespējamu ielūkoties šo darbu sacerētāju un lietotāju iekšienē, viņu domās, jūtās, centienos, zināma laika, zināmas paaudzes, zināmas tautas gara pasaulē. 3) NACIONĀLĀ RAKSTNIECĪBA. Gan, lielumā ņemot, rakstniecības darbi neaprobežojas ar kādu zināmu tautu. Ne vien ir darbi (kā, piem., Bībele), kas izplatījušies pa vairāk tautām un atstājuši uz viņu gara attīstību savu iespaidu, bet arī tie sacerējumi, kas

1

radušies un palikuši kādā zināmā tautā, satur sevī elementus, kas vairāk tautām kopēji. Literatūras attīstība un virzieni ņem ceļu pa vairākām tautām, tā ka var runāt par pasaules literatūru. Taču literatūra pēc savas būtības lielā mērā saistās ar zināmu tautu. Viņas izteiksmes līdzeklis ir valoda, kas mēdz atšķirt vienu tautu no otras. Kāda literatūras darba izplatīšanās tad vispirms norobežojas ar to tautu, kuras valodā tas ietērpts. Valodu dažādība nošķir visu rakstu un sacerējumu kopību daļās, no kurām katra saaugusi ar zināmu tautu. Tomēr jēdziens par kādas tautas nacionālo literatūru atšķiras no visu šīs tautas valodā sastādīto rakstu krājuma. Par viņas nacionālo literatūru sauc to viņas rakstu daļu, kurā izsakās tautas īpatnība. Pie tās pa laikam nepieder raksti, kas kalpo praktiskām vajadzībām (pamācības, rīkojumi u.c.) vai kam arodnieciski zinātnisks un līdz ar to starptautisks raksturs. Tautas īpatnība parādās viņas mākslinieciskos, viņas dzejas darbos; par nacionālo literatūru, dēvē tautas daiļliteratūru. Ja tas, ko tauta sevī nes un pārdzīvo, veidojas tēlos, viņas dzejnieku radītos, tad viņai ir sava nacionālā literatūra. Tautas nacionālās literatūras vēsture seko tautas dzejiskās radīšanas procesam. Šis uzejams gan darbos, kuru sacerētāji nav zināmi, ko tauta lieto un glabā kā savus, gan zināmu viņas locekļu sacerējumos, kur īpatnīgā veidā: izpaužas tas, ko nes sevī plašākā kopība. Dzejas darbi sniedz ieskatu tautas dvēselē. Bet, lai to izprastu, jāiemet skats tanīs noteikumos un apstākļos, kuros tauta dzīvo un rada, viņas zemes dabā, vēsturē, dzīves iekārtā, sabiedriskajā apkārtnē. Šādam nolūkam dažkārt var noderēt arī zinātniski raksti, kas ienes tautā jaunus domu elementus, praktiskas dabas uzzīmējumi, kas norāda uz tautas dzīvi un apstākļiem. Par sevi niecīgi rakstu pieminekļi tālā senatnē, no kuras tiem blakām nav uzglabājušies nekādi citi, var noderēt par līdzekli, lai ielūkotos tautas dzīvē un garā. Rakstniecības pieminekļiem pavairojoties un dažādībā pieņemoties, izvirzās arvienu redzamākā vietā tie darbi, kuros tautas īpatnība dabūjusi māksliniecisku izteiksmi. J ē d z i e n s p a r l i t e r a t ū r u u n v i ņ a s v ē s t u r i padziļinājās un paplašinājās pakāpeniski. Vispirms lit. vēstures vietu ieņēma hronoloģiski saraksti par rakstniekiem un viņu darbiem. Tādus hronoloģiskus pārskatus sastādīja Vācijā J. J. Reimanis (1708.–1721. g.), Krievijā Novikovs (18. g. simt.). Latviešu literatūras hronoloģiju sniedza G. E. Napīrskis (tagad rakstām K. E. Napjerskis. – Red.): Chronologischer Conspect der lett. Literatur I. 1831. g., II. 1844. g., III. 1858. g.; to turpināja Doebners (tagad rakstām Dēbners. – Red.) 1869. g. Šie hronoloģiskie saraksti sniedzās līdz 1868. g. Kā rakstniecības vēstures materiāliem tiem nozīme vienumēr. Plašāku latviešu grāmatu sarakstu sastādīja vēlās Berģu Jānis: Latviešu rakstniecības rādītājs I. 1893. g., II. (sastādījuši Šablovskis un Berģu Jānis) 1899. g. Rakstniecības rādītāju, kurā nodomāts sistemātiski atzīmēt katru latviešu valodā kaut kad iznākušu drukas darbu, sastāda J. Misiņš. Vēsturiskām zinātnēm 19. g. simtenī attīstoties, nāca pie atziņas, ka kādas tautas literatūras vēsturei jāaplūko še atspoguļotā tautas garīgā dzīve, vadot to sakarā ar viņas ārējiem apstākļiem un iespaidiem. Par vācu literatūru sarakstīja šādu vēsturi G. G. G e r v i n u s (I835.–1842. g.), par angļu literatūru franču valodā I. T ē n s (Taine, 1864. g.). Pēdējais pie tam attīstīja teoriju, pēc kuras zināmu literatūras un vispār mākslas darbu izcelšanās izskaidrojama ar klimata, rases, sabiedriskās apkārtnes savādībām. Dāņu literatūrvēsturnieks G. B r a n d e s s (dz. 1842. g.) uztvēra literatūru kā sabiedrisku ideju ierosinātāju un izplatītāju un no šī stāvokļa savos priekšlasījumos (sākot no 1871. g. Kopenhāgenā) apskatīja galvenās strāvas deviņpadsmitā gadu simteņa literatūrā Eiropā. Daiļuma ideālus, kam nav nekādu sāņu nolūku, kas parādās par augstāku patiesību, izcēla amerikānietis Edgars P o (Poe, 1809.–1849.). Viņam sekoja francis B o d l ē r s (Baudelaire, 1821.–1867.). Ar viņiem saskan anglis O. V a i l d s (Wilde, 1854.1900.). No krievu dzejniekiem citu starpā tiem principā pievienojās V. Brjusovs (dz. 1873. g.), kas uzlūko mākslu, dzeju par pasaules izpratni citiem, prāta loģikai nepieejamiem ceļiem. Māksliniecisku radīšanu uzrāda kā

2

intelektam pretī nostādāmu intuīcijas procesu franču prātnieks Henrijs Bergsons. Jēdzienu par p a s a u l e s l i t e r a t ū r u padziļināja Gēte (ap 1827. g.) Pasaules literatūra nav tikai visu tautu uzrakstīto gara darbu kopība, bet cilvēces izjusto pārdzīvojumu iztēlojums valodā. Katra nacionāla literatūra ir pasaules literatūras daļa, stāvēdama ar to organiskā sakarā. Pirmo ievērojamāko pasaules literatūras vēsturi vācu valodā sastādīja Johans Sers (1851. g.), katras tautas literatūru par sevi aprakstīdams. Sekojot zināmām gara strāvām pa vairākām tautām, sarakstīja pasaules literatūras vēstures Ad. Sterns (1874. g.) un Jūliuss Harts (1894.–1896. g.). Starp jaunākajām pasaules literatūras vēsturēm vācu valodā minamas Oto Hauzera (1910. g.; ievērota arī latviešu literatūra), Kārja Buses (1910.–13.). – Latviešu valodā iznāca ~Vispārīga pasaules rakstniecības vēstures J. Asara sastādījumā; tās I daļa (izdota 1907. g.) sniedzas līdz 13. g. simt. pēc Kr. L i t e r a t ū r a (latv. valodā) par mākslu, dzeju. Tēna domas par mākslu. Latv. apstrādājis Vizulis. Rīgā 1897. Tas pats: Lekcijas par mākslu. Tulk. J. Urdziņš. Limbažos 1918. – Teodora Georgs Brandess, Austrums 1897. g. I puse. Valerija Brjusova poēmas un noslēpumu atslēgas, Viktora Eglīša tulk. 1904. A. Švābes Domas par mākslu, Ritums 1921. – Paļevič–Bulanes (tagad rakstītu Palevičas–Bullānes. – Red.) Radīšana un intuīcija, Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 3. b. 2. LATVIEŠI 1) Zeme 2) Vēsture 3) Īpatnība Latviešu īpatnība attīstījusies sakarā ar viņu zemes dabu un pārdzīvojumiem. Zināmas pārmaiņas novērojamas pa ilgāku laiku latviešu apdzīvotās zemes dabā; vēl vairāk mainījusies viņu vēsture. Tautas raksturs tad arī ar laiku pārgrozās, tomēr nezaudē savas pamatīpašības. 1) ZEME. Latvieši pa vairāk gadu simteņiem maz mainījuši savu dzīves vietu. Kopā ar citām baltu tautām (leišiem un prūšiem) viņi, kā pieņemams, dzīvojuši pēdējos divi līdz trīs tūkstošus gadus ap Nemanu un Daugavu. Šis apgabals bagāts mežiem un purviem. Ūdens stāvoklis senāk bijis stipri augstāks nekā tagad. Mežos piemituši dzīvnieki, kas vēlāk tur izmiruši vai arī mazāk sastopami: sumbri, tauri, meža cūkas, lūši, caunas, lāči. Koku starpā redzamu vietu ieņem ozols un liepa. Nepieejamā daba latviešus lielā mērā aizsargājusi no ienaidnieku uzbrukumiem. Tā veicinājusi noslēgtu māju dzīvi, neizaicinot uz varonīgām cīņām. Izmantodami savu apkārtni, latvieši nodarbojušies ar medniecību, biškopību, lopkopību un, jau arī no seniem laikiem, ar zemkopību. Vēlāk latvieši pavirzījušies vairāk uz ziemeļrietumiem, nākdami ciešākos sakaros ar somugru tautām: lībiešiem un igauņiem. Līdz jūrai, cik vērojams, latvieši nonākuši tikai vēlākā laikā: lielai daļai jūras dzīvnieku nav latviešu valodā sava nosaukuma; tie aizņemti vai nu no lībiešu (reņģe, kaija, ķīsis), vai citām valodām (ronis, siļķe); tāpat arī citi jūrmalnieku lietotie vārdi (selga, sedums, andrus) aizņemti. Latvijas daba neuzrāda nekādus ārkārtējus jaukumus. Viņas augstākais kalns Gaiziņš (314 metri) zemes ziemeļu daļā. Senie latvieši uz kalniem ziedojuši saviem dieviem. Daži tautas nostāsti attiecas uz Zilo kalnu pie Valmieras. Arī daudz pilskalnu devuši teikām vielu. Latviešu lielākie ezeri, par kuriem sacerētas teikas, ir Lubānas un Burtnieku ezeri. Dižākā upe – Daugava, kuras kreisajā krastā Staburags. Pie Daugavas guļ arī Latvijas vecākā un lielākā pilsēta Rīga. Jaukumā un straujumā Daugavu pārspēj Gauja. Šīs vietas apdziedātas dziesmās un minētas teikās.

3

Latvieši savā ne visai piemīlīgajā klimatā mācījās cienīt sauli un citus spīdekļus. Viņi paturēja un attīstīja tālāk no indoeiropiešu senatnes mantotās saules teikas, kas tiem pa daļai kopējas arī ar somu tautām. L i t e r a t ū r a. Ievērojamākais darbs par Latviju: M. Skujenieka «Latvija. Zeme un iedzīvotāji», Rīgā 1920. g. – Par latv. tautas robežām: A. Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volkstammes in Gegenwart und im 13. Jahrhundert, Petersburg 1892. 2) VĒSTURE. Tautas, kas dzīvojušas ap Nemunu un Daugavu, ap Rīgas jūras līci un Baltijas jūru, pie kurām piederēja arī latvieši, stāvējušas sakarā ar citām tautām jau no seniem laikiem. Pēc dzintara, kas atrodas Baltijas jūras piekrastē, še braukuši, cik vērojams, jau senie feniķieši, arī grieķi un romieši. Par braukumiem uz Dzintarzemi pēc līgavām dzied arī latviešu tautas dziesmas, no kā vērojams, ka Dzintarzeme nav pašu latviešu zeme. Ciešāka satiksme Baltijas iedzīvotājiem bijusi ar ziemeļniekiem. Islandiešu ievērojamākais skalds Egils Skalagrimesons stāsta, ka viņš (ap 925. g. pēc Kr.) braucis uz Kurzemi, kritis še gūstā, pēc tam atsvabinājies un paņēmis līdz no kursu (tagad rakstām: kuršu. — Red.) nometnes sudrabu, rotas lietas un citas dārgas mantas. Kādā Zviedrijā atrastā rūnu akmenī iezīmēts, ka Zirida to cēlusi savam vīram Svenam, kas (ap 10. g. s.) braukājis ap Kolkuragu (Kolkasargu) un Zemgali. Tiek vēstīts par to, ka dāņi 11. g. simteņa otrā pusē ceļ Kurzemē baznīcu. Normaņi, vikingi jeb varjagi apmeklēja jau 9. g. simtenī Baltijas piekrastes zemes un nodibināja austrumos krievu valsti. Krievi savukārt iespiedās 11. un 12. g. simtenī Baltijā, ņēma no vietējiem iedzīvotājiem meslus un dibināja še pilsētas un apcietinājumus. Arī ar kristīgas ticības pirmajiem jēdzieniem latvieši iepazinās no krieviem. Baltijas iedzīvotāji ievirzās skaidrākā vēstures gaismā tikai ap 1200. gadu, kad vācieši nometas un nostiprinās pie Daugavas un no šejienes pamazām izplata savu varu pa visu Baltiju. Šai laikā latvieši ir jau nošķīrušies no saviem cilts biedriem leišiem un prūšiem. Hronists min l a t g a ļ u s (letgaļus), kas dzīvo Daugavas labajā pusē, no jūras nošķirti (jūrmalu un Daugavas lejas galu apdzīvo lībieši), ap Lubānas ezeru un Gaujas augstumiem. Arī s ē ļ i, kas dzīvoja Daugavas kreisajā krastā, tagadējā Augškurzemē, bijuši pēc tautības latvieši, tāpat arī Lielupes līdzenumā dzīvojošie z e m g a 1 i e š i. Baltu ciltij pieskaita Endzelīns jaunākā laikā arī k u r s u s, īpaši tos no viņiem, kas dzīvoja Lejaskurzemē attālāk no jūras. Ja minētās iedzīvotāju kopības arī bija latviešu tautības, tad tomēr tās bija atšķīrušās no tiem latviešiem (latgaļiem), kas pirmajās vēstures ziņās par tādiem minēti. Latvieši (latgaļi) bez kādām cīņām padevās vāciešiem, pieņēma kristīgu ticību un pieredzēja mazāk kara posta nekā pārējās Baltijas tautu grupas. Pēc pāris gadu simteņiem redzam tad viņus apdzīvojam visu Baltijas dienvidu daļu, arī tās vietas, par kurām ir skaidras liecības, ka tās agrāk apdzīvojuši lībieši. Cik tālu sniedzas vēstures ziņas, latvieši senāk nav bijuši organizējušies patstāvīgā, kopējā valsts vienībā, lai gan, vāciem atnākot, atsevišķiem apgabaliem bija savi valdnieki, vecākie. No 13. g. simteņa sākot, viņi nāca atkarībā no vāciešiem, kuri latviešus darīja par saviem klaušiniekiem un piegrieza kristīgai ticībai. Tas notika pakāpeniski; pirmajos gadu simteņos pēc vācu ieceļojuma latvieši bija samērā brīvi ļaudis. Viņi nevien uzglabāja, bet nemitējās arī sacerēt dzejas darbus. Tautas dzeja tad taisni uzplauka: turpmāk uzrakstītie tautas sacerējumi pa lielai daļai radušies un dabūjuši savu noveidojumu no 13. līdz 15. gadu simtenim. Arī vēlāk bija latviešu vidū brīvzemnieki, tāpat Rīgā 15. gs. un vēlāk bija veselas sabiedrības, kas pastāvēja no pilntiesīgiem latviešu pilsoņiem. Arī tautas dziesmas min, ka tautietei ka [?] Rīgā radi pūru un atslēdziņu. Tomēr ienācēji svešinieki pamazām nomāca latviešu patstāvīgo attīstību. Organizēšanās pasākumi, kas ieraugāmi atsevišķu novadu pārvaldes savienojumā viena vadoņa rokās, vairs nevarēja novest pie patstāvīgas latviešu valsts nodibināšanas. Atkarība no vāciem, sevišķi no vācu muižniecības, tika arvienu lielāka, līdz pa visu latviešu zemi nodibinājās dzimtbūšana,

4

kas 18. gadu simtenī tuvinājās pilnīgai verdzībai. Latvieši, kas vidus laikos (13.–15. gs.), kad visā Eiropā redzam uzplaukstam mākslu, vēl dzejiskā radīšanā, lai arī bez rakstu zīmēm, turējās citām tautām līdz, nevarēja vairs kā patstāvīga tauta ņemt dalību pie turpmākiem kultūras un literatūras virzieniem. Renesanses un klasicisma laikmeti paiet latviešiem garām nepamanīti, tikai dažas vājas, nepilnīgas atskaņas no tiem saņemot. Arī 19. gadu simteņa pirmajā pusē, kad Eiropas tautu dzeja, romantikas vilnim pāri ejot, stāv visapkārt atkal pilnos ziedos, latvieši ir nospiesti klaušu ļaudis, kam nav nekādu sakaru ar citu tautu pārdzīvojamiem kultūras centieniem. Tikai 19. g. simteņa otrā pusē latvieši pamazām atsvabinās no kalpības un aizbildnības, iegūdami soli pa solim saimniecisku un garīgu patstāvību. Tad arī nodibinās latviešu nacionālā rakstniecība. L i t e r a t ū r a (latv. valodā). Ziņas par Latvijas vēsturi sniedz: Krodznieka Latvijas vēsture I, II; Krodznieka raksti Iz Baltijas vēstures I 1912, II 1913, III 1914; Fr. Zālīša Latvijas vēsture, Olava Fonda izd.; A. Švābes Latvijas vēsture I. Rīgā 1921; A. Švābes Latvju kultūras vēsture. I, sēj. Sabiedriskā kultūra. I. d. Dzimts satversme. Rīgā 1921; Landera Latvijas vēsture, I un II 1908, III 1909; Birkerta Latvijas vēsture, 3. izd. 1921. – Daļa Latvijas vēstures materiālu sakopota A. Birkerta grāmatā: Latvijas vēstures hrestomātija, I. d. Aizvēsture. Līdz vācu ordeņa bojā iešanai sniedzas Vidiņu Jāņa no vācu valodas tulkotā Otona fon Rūtenberga Baltijas vēsture, Rīgā 1908. 3) ĪPATNĪBA. Latviešu tipiskā īpatnība parādās viņu miesīgās un garīgās īpašībās. Latviešu m i e s ī g ā s j e b f i z i s k ā s ī p a š ī b a s pētījuši daži zinātnieki (starp tiem R. Virhovs, Stīda, O. Vēbers, R. Veinbergs) . Viņi tikuši pie šādiem iznākumiem. Latvieša galva ir mēreni gara un puslīdz plata (Vēbers). Virhovs pieskaita latviešus, pamatodamies uz vecās latviešu kapenās atrastu latv. galvas kausu mērīšanu, pie ciltīm ar garu galvaskausu (dolihokefalām c.). Svērdams 10 latviešu vīriešu smadzenes, R. Veinbergs atrada, ka viņu caurmēra smagums 1403 grami, tātad stipri pārsniedz pieņemto vīriešu smadzeņu caurmēra smagumu (1375 gr.). Svērto latviešu sieviešu smadzeņu smagums tomēr kopībā tikko sasniedza pieņemto vidus mēru, lai gan arī no tām liela daļa sniedzās tam pāri. Arī latviešu smadzeņu rievu dziļums un dažādība norāda uz šīs tautas inteliģenci. Pēc lieluma latvietis ir vidēja auguma, daudzreiz arī lielāks, spēcīgas miesas būves (Vēbers). Druknums sastopams reti. Ādas krāsa balta. Mati pa lielākai daļai gaiši, daudzreiz gaišbrūni, retāk tumšbrūni. Acis mēdz būt pelēkas vai zilas, reti brūnas. Seja iegarena, reti plata vai stūraina; vaigu kauli nav izspiedušies uz āru. Piere augsta, deguns taisns un puslīdz garš. Mute vidēji liela, lūpas pilnas, bet ne uztūkušas, Latviešu g a r ī g ā s ī p a š ī b a s, kas parādās tautas raksturā, nav pilnīgi un cieši nosakāmas. Tās uzrāda laiku maiņās zināmas pārgrozības. Latviešu Indriķa hronika apzīmē latviešus, patiesībā latgaļus (letgaļus), pirms vācu atnākšanas par neievērotiem un nicinātiem, kas daudz cietuši no saviem kaimiņiem. Zināms ir tas, ka latgaļi vāciem bez kādas pretošanās padevās un piebiedrojās. Bet, ja pie latviešiem pieskaitām arī zemgaliešus, tad dabūjam par latviešu raksturu pavisam citu jēdzienu: tie izceļas Baltijas pirmiedzīvotāju starpā ar savu ārkārtējo varonību. Rīmju hronika min par gudru latviešu paradumu to, ka tie nometas mežos savrup un nedzīvo kopā. Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909. g. izd.) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi, pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā atrodamais «bailīgi» pārgrozīts par «strādīgi». Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme. Viņš vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. Šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir

5

ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam. Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs jaunu. L i t e r a t ū r a. O. Waber, Beitrage zur Antropologie der Letten. Dorpater Promotionsschrift, 1879. – Dr. med. R. Weinberg, Das Gehirn der Letten. Cassel 1896. – J. Velmes Par latviešu tautas dvēseli, Varavīksne 1916. g. Nr. 7. 3. LATVIEŠU VALODA 1) Radniecība 2) Dialekti 3) Senatnes liecības 4) Tautas savādība Latviešu valoda stāv zināmā radniecībā ar citām valodām, uzrāda savu runātāju vidū dažādus dialektus, ietver sevī vēstures liecības un atspoguļo latviešu tautas savādību. 1) RADNIECĪBA. Latviešu valoda ir atvase no indoeiropiešu valodu celma. Pie indoeiropiešu valodām pieder šādas valodu grupas: āriešu (dalās divos zaros: indiešu, to starpā sanskrita v., un irāņu, to starpā senpersiešu v.), ziemeļāriešu (Ķīnas, Austrumturkestānā), toharu (Vidusāzijas ziemeļos), izmirušo hetu (Mazāzijā), armēņu, grieķu, itāļu, tās atvase latīņu, no kurām cēlušās romāņu (itāliešu, franču, spāniešu, portugāļu, rumāņu u.c.), tālāk ķeltu (britiešu, ģēliešu), ģermāņu (zviedru, norvēģu, dāņu, vācu, angļu u.c.), baltu–slāvu valodas. Visas šīs valodas izaugušas no kopējas pirmvalodas. Tās tad arī uzrāda skaņās, vārdu formās, vārdu krājumā, teikumu salikumā zināmu radniecību. Vecākais indoeiropiešu literatūras piemineklis ir senindiešu valodā sacerētā Rigvēda, kuras vecākās daļas sniedzas atpakaļ otrā gadu tūkstotī priekš Kristus. Bagātas un īpatnīgas literatūras attīstīja senatnē bez indiešiem vēl persieši un grieķi. Latviešu valoda pieder pie baltu–slāvu valodu zara. Šīs valodas, kauču šķirtas atsevišķās nozarēs, vēl palikušas kopā arī pēc tam, kad indoeiropiešu pirmvaloda jau bija sadalījusies atsevišķās valodās. Latviešu un citas baltu valodas tātad stāv ar slāvu valodām tuvākā radniecībā nekā ar citām indoeiropiešu valodām (piem., ģermāņu, romāņu u.c.). Turpmākajā attīstībā baltu un slāvu valodas dzīvojušas šķirti, sadalīdamās divos pilnīgi patstāvīgos zaros, no kuriem vienā pusē izveidojās baltu, otrā slāvu valodu grupa. Plašajā slāvu tautu saimē visvecāko grāmatniecības pieminekli uzrāda bulgāri. Kirils un Metodijs ap 9. gadu simteņa vidu pārtulkojis Bībeli senbulgāru valodā, šai gadījumā sastādīdami slāvu alfabētu, ņemot par pamatu grieķu burtus. Starp slāvu tautām visbagātākā literatūra poļiem, krieviem, čehiem. Vistuvākā radniecība latviešu valodai ar leišu un 17. gadu simteņa beigās izmirušo prūšu valodu. Šīs trīs apzīmē par baltu valodām. No tām latviešu un leišu valodas savā starpā saskan vairāk nekā ar prūšu valodu. Leišu valodā – vecākās formas, kuru turpmākā attīstības pakāpe pa lielu lielai daļai uzejama šiem pa daļai saprotama. Uz to lai leišu kopējām tautas dziesmām. Latviski:

6

Celies, mana māmuliņa,
 Es pacelšu velēniņu;
 Es tev teikšu, māmuliņa,
 Ko man dara sveša māte. Leitiski: Kelkis, mano motužėlė
 Aš pakelsiu velėnele;
 Aš tav guosious motužėlė,
 Ko man daro pamotėlė. Baltu tautu grāmatniecība nodibinājās sakarā ar reformācijas kustību. Pirmās grāmatas ir katķismu tulkojumi: prūšiem 1545., leišiem 1547., latviešiem 1585. g. Prūšu un leišu valodā tulkotie ir Lutera katķismi, latviešu valodā tulkotais – katoļu; latviskais Lutera katķisms iznāca gadu vēlāk. Tomēr arī latviešu katoļu katķisma tulkojumam deva ierosinājumu reformācija, kas, latviešu vidū izplatīdamās, modināja katoļu garīdznieku vidū pretreformācijas centienus. Baltu tautu literatūru attīstība apstājās, šīm tautām patstāvību un brīvību zaudējot. Prūši pilnīgi nogāja no skatuves; leiši sasniedza zināmus panākumus 18. gadu simteni ar savām dainām un Donelaiša dziedājumiem, ar ko grieza uz sevi citu tautu vērību. Turpmāk viņu literatūra pilnīgi panīka un atdzima tikai līdz ar tautas atsvabināšanos 20. g. simteņa sākumā. Būdamas dzīvo valodu starpā vistuvākās indoeiropiešu pirmvalodai, leišu un latviešu valodas vienmēr vērsušas uz sevi valodnieku uzmanību. 2) DIALEKTI. Latviešu valodu nerunā visur vienādi. Gandrīz katrā apgabalā novērojama sava valodas savādība jeb izloksne. Ievērojot lielākas savādības, izšķirami trīs galvenie dialekti: tāmnieku, vidus un augšzemnieku dialekts. T ā m n i e k u dialektu runā Latvijas rietumos: ap Ventspili, Dundagu, Talsiem, Kuldīgu Kurzemē, ap Skulti, Limbažiem, Lielsalacu Vidzemē. Šī dialekta galvenā īpatnība ir tā, ka īsie patskaņi vārdu galotnēs atmesti un garie saīsināti, tā ka pa lielai daļai zūd izšķirība starp dažādiem locījumiem un personām; arī kārtu izšķirību maz ievēro, vīriešu kārtai ierādot plašas robežas. Vēro, ka latviešu valoda tāmnieku dialektā ņēmusi šādu attīstības gaitu zem lībiešu valodas iespaida. Tāmnieku dialektā uzzīmētas dažas tautas dziesmas un pasakas; E. Dinsbergs tanī uzrakstījis arī dažus pašsacerētus darbus. P a r a u g s (iz Ernesta Dinsberga Dundagas izloksnē uzrakstītas pasakas. Lerha–Puškaiša Teikas un pasakas VIL, 109). Nakt bi skaidrs un brang sal; bi pliksals, uz ceļim nebi nekāds sniegs, gar malām un pa pļavām gan vare btoukt ar ragām, bet pa dižceļ neka; tur brouc ar ratem, kā rībe vien, un ceļš bi nobroukts puslīdz gludans. Virs us pusnakt atmostes, uguns puslīdz isdziss, viš to puslīdz sačokre, le gaišāk deg, un pats sildes klāt. V i d u s dialekts tautā uzejams Latvijas vidienē: ap Valmieru, Cēsīm, Jelgavu, Dobeli. Šis dialekts ir par pamatu latviešu rakstu valodai. Katrā pusē no svešiem iespaidiem aizsargāts, tas uzrāda vispilnīgākās, vistīrākās, vispilnīgākās latviešu valodas skanas un formas. A u g š z e m n i e k u dialektu sastop Latvijas austrumos; Augskurzemē, Austrumvidzemē, Latgalē. To dēvē arī par latgaliešu dialektu. No vidus dialekta tas atšķiras īpaši ar savu patskaņu savādību. Tur lieto tīro o (kā vācu vai krievu valodā: dorbs – darbs, vords – vārds), patskani y (kā krievu i: vylks – vilks). Platais e pārvēršas par a (dāls dēls), garais ī par ei (dzeive – dzīve), ie par ī (tīsa – tiesa), o par ū (kūks – koks). Latgaliešu dialekts bijis vairāk nekā citi padots krievu un poļu valodas iespaidiem. Šis dialekts tika katoļticīgiem latgaliešiem 18. gadu simtenī par rakstu valodu. (Pirmās katoļu grāmatas 16. g. simtenī un arī turpmākās sarakstītas vidus izloksnē.) Jaunākajā laikā paplašinājās literatūra latgaliešu dialektā, kurā pārlikti arī daži darbi no latviešu rakstu valodas. Vidus un latgaliešu dialektu atšķirībā lai dod ieskatu Apsīšu Jēkaba stāsta «Pie pagasta tiesas sākums. R a k s t u v a l o d ā (vidus dialektā) : Silts, mīlīgs rīts ausa augusta sākumā. Kā pelēkā autā bieza migla bij ietinusi mežus un druvas. Saule vēl nebija lēkusi, jo gaismiņa tikko sāka svīst. Dīvainie miglas tēli, daždažādi
7

pateikams reits ausa augusta s?kum?. igauņu «sild». no latviešu «tilts» somu «silta». laktu. Vislu un ne tālos ziemeļos. it kā šie būtu sapņotāji. igauņu. cūkas. Ka latviešus ar kristīgās ticības pamatjēdzieniem vispirms iepazīstinājuši krievi. Sen senis latvieši pazinuši māju lopus: zirgus. lībiešu «kindas». lībiešu «kiras». Uz reita pusi t?s beja apjemis pots gordokais migs. ošus. Vairāk latviešu (baltu) vārdu. pūru vākus. dreimaņi. kas izplatījušies uz viņu kaimiņiem ziemeļos. kad līdz ar vācu kultūru latvieši pārņēma savā valodā arī vācu vārdus. Viņi sen nodarbojušies ar zemkopību. Kai palak? aut? bīza mygla beja itynusia mežus un dryvas. Starp sen pazīstamajiem darba rīkiem minami: cirvis. ka latvieši no seniem laikiem dzīvojuši apmēram tanī pašā apgabalā. pārgājuši somu valodās (lībiešu. latviešu «cimds». Latviešu «ceļš» (leišu «kelias») sastopams somu vārdā «keli». No tam vērojams. Par latviešu kultūru viņu valoda liecina. svārpsts. ķiršus. krāsnīm. Pa labai daļai tie pārņemti no lejasvācu izloksnes. štelmakeri. sāka strādāt ar zāģi. stūre. radās dišeri. tanī laikā. auzas. Lielākā daļa no tiem pārnākuši latviešu valodā pēc vācu ieceļojuma laika. kā arī ar saviem aizņēmumiem. vēlāk kaņepes. kas noticis jau priekš 13. āmurs. V ā r d u p ā r ņ ē m u m i no vienas valodas otrā liecina par šo tautu savstarpējām kultūras attiecībām. audzinādami miežus. bise. ar ēveli pie skrūvbeņķa. meija. rudzus. ar to liecinot. Ji wel nicik nasac?lia. dēstīt plūmes. kam uz rīta pusi uznācis pats gardākais un cietākais miegs. skroderi. no latviešu «pirts» somu «pirts». kas abiem vārdiem tā pati. rāda šo 8 . 3) SENATNES LIECĪBAS. kad latviešu valodā k priekš patskaņiem i. plēšas. vēl nemaz necilājās. Savu no senatnes mantoto v a l o d a s ī p a t n ī b u latvieši līdz ar citām baltu tautām izglabājuši pilnīgāk nekā pārējās indoeiropiešu tautas. No baltu tautu kopdzīves laikiem viņi pazīst ābeles. Nemanu. Arī dabas priekšmetu apzīmējumi norāda. ka baltu tautas nav daudz jaukušās ar citām un maz mainījušas savu dzīves vietu. Gaiminia tik kai s?cias sweist. ko no viņiem mācījušās arī somu tautas. slīmestu. L a t g a l i e š u d i a l e k t ā: Sylts. greblis. no latviešu «siens» somu «seina». aitas. zirņus. Tad dēstīti arī lini. latvieši turpmāk pa daļai atsvabinājās arī no vācu vārdiem. īlens. kur viņi mīt vēl tagad. igauņu «kirves». gadu simteņa (kā uz to norāda valodnieks J. Visvairāk vārdu latvieši patapinājuši no v ā c u valodas. Kalēji lietojuši veseru. logiem. pannas. lietot gapeles. No tās pārnākuši latviešu valodā tādi vārdi kā: ziepes. Maizi viņi pirmāk cepuši no miežiem. latviešu «cirvis» (leišu «kirvis»). Par tautas senatni latviešu valoda liecina tikpat ar saviem vecu vecajiem vārdiem. jumtu. Šie un citi vārdi liecina. Daži no tiem sniedzas tālu senatnē. Latvieši pārņēmuši no lībiešiem īpaši tādus vārdus. ka latvieši senatnē attīstījuši kultūru. kruķis. somu «kinnas». kas aug ap Daugavu. klints. somu).izķēmojušies. kas attiecas uz jūru. Zēvers). karogus. Latvieši izrotājuši rakstiem drēbju gabalus. No tam spriežams. taisīt vannas. kalts. Amati nošķīrās no parastajiem māju darbiem un vairāk izkopās. Bet daļa vācu {ģermāņu) vārdu pārnākuši latviešu valodā priekš vācu ieceļojuma. nazis. stiķenes. No latviešu vārda «kokles» (leišu «kankles») cēlusies somu «kantele». Par šķiedru augu vispirms noderējusi nātra («nātns»). uz ko norāda sakne. Tāpat daži amati senajiem latviešiem nav bijuši sveši. ķēniņš. skapjus. durvīm. vēveri. jāņogas. kumodes. Saule vel nabeja lākusi. Latvieši mācījās celt namus ar skursteņiem un glāžu logiem. kas apzīmē kultūras ieguvumus. Zāli viņi uzglabāšanai kaltējuši par sienu. ka viņi vecu vecos laikos pratuši celt namus ar pamatiem. ka latvieši nākuši ar jūru sakarā tikai vēlākā laikā. telēķus. Sowaidi myglas čami beja wyswysaiž iz?kstejuši. pāri par 1700. e nebija pārvērties par c. Šais un citos darbos patstāvīgi tikdami. Dienvidu mežos atkal trūkst latviešiem sen pazīstamo bērzu un vāveru. govis. kļavas. vīksnas – kokus. ka latviešiem bijuši sakari ar vāciem pirms tam.

viņu piederība pie zināmas vārdu saimes. patstāvību. kopā celttop–šis jeb šis– tapis–celts=kalns. nav vēl nebūt papīra nauda ar pieņemtu (konvencionālu) vērtību. grēks. No tam novērojams. gavēt. Ja latvieši augstākās būtes nosaukumam paturējuši seno. No tam vārdi «apķērīgs». Še novērojam arī tautas gara savādību. Abstraktu jēdzienu nosaukumos pa laikam nomanāms viņu sakars ar konkrētu novērojumu apzīmējumiem. mūsu valodnieks J. Dažas no šim saimēm ļoti plašas un ir vēl paplašināmas. kas agrāk apzīmēja gaismas debesi. Vārdam «ticēt» kopēja sakne ar vārdiem «tikt». sanskritā sastopamo nosaukumu «Dievs». kas atkal latviski nav visā pilnībā pārtulkojama. kalns. Romieši pēc sava tautas rakstura ar vārdu «virtus» izsaka. Krievu Bog atgādina kaut ko bagātu (no saknes bagh – piešķirt. sevišķi uzturu piešķirt). cildīt. ceļš.) Tuvāk nekā daudz citas valodas ir latviešu valoda tam laikam.) Starp tautā runāto un rakstu valodu vēl nav nekādas sevišķas plaisas. tāds spars. «Latvietim viņa vārds vēl pirmatnēji dzīvs. «Ievērojot to. istaba. «apķērība». Arī ābele dažkārt 9 . Par vīrieša raksturīgām. Var apķert koku vai citu kādu priekšmetu. sakusušas kopā. kas vārdā diena. zvanīt. kas darinājusies sakarā ar tautas dabisko apkārtni un vēsturiskajiem pārdzīvojumiem. Šādi vārdi ir: baznīca. latvieši ar to norāda. piem. krievu valodā). Šī pati sakne vārdam «cerība». bet tikai to izloksnēs. kas stāv tuvu indoeiropiešu pirmvalodai. tad viņi pēc savas īpatnības ar to vēl vienumēr saista kaut ko gaišu. svece. Vācu īpatnējais tautas gars rada citu dzeju. cilāt. Saskaņā ar šādu uzskatu radusies vesela virkne tautas dziesmu. īpaši bāru dziesmas. spīdošu. valodā pārtulkojamas. katrs vārds ir teikums. Amerikāņu prātnieks Emersons saka: «Katrs vārds bija reiz dzejolis». ne arī šīs tautas dziesmas ar viņu īsto dzejisko saturu un. cēlējs. stūrgalvis. vēl ir radoši dzīva. celis. pagrabs. kal nozīmē celt. ka viņi cilvēku īpašību starpā visaugstāk nostāda vīrišķību. Kauliņš: «Pirmais stāsts bija vienu vārdu garš. mantrausis. cildens. kas ieveidojas tautas valodā. nedēļa. meita un liepa. kurās sauli iztēlojas par māmuliņu. lielvabole. var apķert arī otra izsacītas domas. celtuve. Valodā atspoguļojas tautas īpatnība. par sievietes – maigumu. Vācu valodā ozolam piešķirta sieviešu kārta (die Eiche). liepa sieviešu.» (Mīlenbahs. kad atsevišķos vārdos izjūtams radīšanas process un dzejisks saturs. piemīlību. kas noderīgs. bet zelta un sudraba monēta. Tāpat latviešu tautas dziesmas par sauli.» Kauliņš analizē vārdu «kalns». Vācu «Tugend» (tā pati sakne vārdā «taugen») stāv sakarā ar to. Ozols latviski vīriešu kārtā.. kādu – ar sievieti. viena pati sakne ir vārdos: celt. tautas valodā. pelnrušķīte. Vācu valodā mūsu tautas dziesmām par ozolu–puisi līdzigi panti nevar rasties. Vācu «Gott» ir tīri formālas dabas (no indoeiropiešu ghutom – piesauktā būte). kas aizņemti no k r i e v u valodas. Latviešu valoda. Tā.» «Starp vārdu un teikumu principiālas starpības nav.. Tas jāsaliek trijās daļās: kal–n–s. ka latviešu rakstu valoda nav atšķīrusies no tautas valodas. celms. latiņu. Veseli dzīves stāsti un spilgti raksturu tēlojumi izlasāmi no tādiem vārdiem kā: sērdienis. skaidru. cēls. kam tā pati sakne. kādu priekšmetu īpašības tautas garā saistās ar vīrieti. cilas. Vēl dzīvākus un skaidrākus dzejas iespaidus saņemam no dažiem salikteņiem (tagadējā jēdzienā). cildināt. n=top un s=šis.» (Bīlenšteins. kūms. ka teicamām īpašībām jāizaug no iekšējām dziņām. cienījamākām īpašībām tad latvieši tura stiprumu. Īstajos latviešu vārdos dažkārt labi redzams viņu atvasinājums. kādu lielu kultūrtautu rakstu valodā nepazīst. kristīt. tai piemīt tāds spirgtums. 4) TAUTAS SAVĀDĪBA. cēliens.jēdzienu nosaukumi. Pārņēmumi no krievu valodas ir arī: bajārs. izcils. nokrāsu vācu. kura subjekts un predikāts. ka cilvēks jāvērtē (saskaņā ar Kristus mācību) pēc tā. kuras spožums un siltums latvietim atgādina sievieti–māti. muita. Tautas īpatnīgā dvēseles dzīvē sniedz ieskatu arī zināmam priekšmetam piešķirtā kārta. teikuma pamata daļas. kur sakūst kopā vienā dzejas tēlā puisis un ozols. Apzīmēdami morālisku pārākumu par tikumu. nav tulkojamas tanīs valodās. nelokāmību. jaunākā laikā pie tiem pievienojas: celtniecība (=arhitektūra). kas viņam tīk. «tiekties». kurās saule nav nosaukta sieviešu kārtas vārdā (piem. uz ko tiecas viņa būtība.

4. Tos viņa iznesa cauri līdz tam brīdim. gadā. kas ietverts latviešu tautas dziesmā: Pie ābeles piestājos 
Kā pie savas māmuliņas. Seska Valoda un tautība. Lai gan latviešu rakstniecība gadu simteņiem bijusi tieši padota svešiem iespaidiem. 6. kas līdz ar pilnīgāku latviešu valodas piesavināšanos bija dziļāk ieskatījušies tautas garā (piem. tanī ielikdami no citurienes ņemtu saturu un nepiegriezdami nekādu vērību tam. kad viņas pašas locekļos tai atraisījās mēle arī grāmatniecībā un viņa savā attīstībā tika līdz citām kultūras tautām. izd. Šmita (Šmidta) Ievads valodniecībā. tauta nemitīgi glabāja.. ka tautas atmiņā līdz jaunākiem laikiem uzglabātajos un vēlāk uzrakstītajos dzejdarbos nav nekādu pēdu no episkām varoņdziesmām: 10 . RLBZK. Vāciski ābeli apzīmē ar vīriešu kārtas vārdu (der Apfelbaum). Neapzinoties jaunais literatūras saturs saauga kopā ar tautas garā esošo un dabūja uzplaukt īpaši tas. tomēr tam vienumēr nomanāma tautas īpatnīgā būtība. Druva 1912 II. Fīrekeram. tomēr arī viņiem bija jāmeklē saskaņa ar tautas dvēseli. viņu sevišķie apstākļi. Augstsk. Zēvera Die deutschen Lehnworter im Lettischen (doktora disertācija). kas nenāca no tautas pašas un sevī neietvēra to. Izglītība II. Rīgā 1907. kas iemita tautas garā. Kad citi. bet vēlākos nebrīvības laikos aizmirsti. Mēnešraksts 1921. Visā pilnībā tad nevarēs nekad izteikt vāciski to. Etnogrāfisku rakstu krājums I. Gesellschaft XIII. valodā: P. Endzelīna Ievadījums valodniecībā. LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA 1) Raksturs 2) Iedalījums Latviešu sevišķās īpašības. vai latviešiem senatnē savu varoņu un varoņdziesmu vispār nav bijis jeb vai tie gan bijuši. kas dzīvoja latviešu pašu vidū. J. Lai gan latviešu grāmatniecību nodibināja svešinieki. Rakstu krājums VIII. – Pilnīgākā latviešu valodas mācība: J. 2. Bīlenšteina Die lettische Sprache und die christlichen Begriffe.–Lit. b. cilāja. g. P. kad latviešu ārēji redzamā rakstniecība pastāvēja vienīgi no grāmatniecības. J. vēsturiskā lomā nostādītu personu teiksmainās senatnes atmiņās. un 3. Rakstniecības vēstures saturs un iedalījums pieslēdzas tautas vispārējai attīstībai. Saskaņā ar tautas iekšējo dabu un ārējiem pārdzīvojumiem redzam latviešu rakstniecības attīstībā zināmu dzejas veidu izlasi. Nav latviešiem savu vēsturisku varoņu. Nenoliedzams paliek tas. 
Birst man gaužas asaras. pat neizglītojamu dabas tautu. Šmita Par seno latviešu kultūru. Endzelīna un K. no viņu iekšējās dzīves nekā nezināja un viņus turēja par neizglītotu. 1) RAKSTURS. L i t e r a t ū r a. leišu un prūšu senatni? – turpat. 1922. lekciju konspekts 1920. bijusi pat svešu roku kopta. Min. tā paša Ko patapinātie vārdi liecina par latviešu aizvēsturisko senatni? – turpat 1921. kam savs īpatnīgs raksturs. latviešiem bija dziesmas. Magazin d. pārdzīvojumi un izteiksmes līdzekļi ir par pamatu rakstniecībai. kas nākuši no tautas pašas. viņas iekšējās pasaules atspoguļojums. Latv. akad. kur tautai šādu darbu nebūtu. Gadu simteņiem tie gan bijuši apslēpti. Lielāki panākumi bija tiem citas tautības rakstniekiem. ne arī noteikti un dzīvi iztēlotu.
 Birst ābelei balti ziedi. g. Milenbaha Latviešu gramatika. – Par senatnes liecībām latv. Strīdi par to.. ko viņa domāja un juta. Bleses Ievads valodniecībā. tā paša Vācu patapinātie vārdi latv. Lett. 3. Latviešiem nav sava v a r o ņ e p a un vispār plašāku dzejojumu ar stingri episku raksturu. arī tie. b./1. Kauliņa Par nozīmes mainu mūsu valodā. Stenderam). valodā. Bet arī tanī pašā laikā. ir veltīgi. 592. – Par valodas īpatnību: A. Par valodu un valodniecību: E. Un nav arī bijis neviena tāda laikmeta. kas tautas iekšējās prasībās atrada atbalstu.sakūst kopā ar mātes jēdzienu. Izgl. Skaidrāk tā parādās tanīs darbos. J. kas liecina par augstu kultūru.. J. tā paša Ko valodniecība māca par latviešu. kopa tos savus sacerējumus. kas bija viņas īpašs darinājums.

apburtā jūras sala. Lirikas mirdzošās tērces latviešu literatūrā tad arī nekad neizsīkst. tautas pasakās. Tā arī pie patstāvīgas un noskaidrotas garīgas dzīves tikušais latvietis sniedza īpatnībā notēlojumā savā apkārtnē uztvertus raksturus un notikumus. īpaši pēc cittautiešu parauga. Iznāca episki dziedājumi. sarakstīti skatuves gabali. Latviešu gara mantās nav nekādu dramatiskās dzejas sākumu. tad jūtu dzeja atrada ir grāmatās. Bet skatīšana un novērojumu attēlošana piederēja pie viņu tradīcijām. Arī labākais latviešu episkajā un dramatiskajā dzejā ir liriskas dabas. Latviešu rakstniecības p a m a t r a k s t u r s i r l i r i s k s. daiļas jūtas. kas no paša sākuma bijuši uzrakstīti. bez uzskatāmi izveidotiem. plašumā un dzijumā iedama. kas pieskaitāmi mākslas dzejai. Otra rakstniecības nozare. uzglabājušies tautas atmiņā pa gadu simteņiem tādā daudzumā. dzejdarbos un vēsturē. No tām tad arī neizauga latviešu drāma. un arī tās labākajos darbos trūkst stingri un noteikti virzītas. Apdziedāšanās un ķekatās iešana pie tādiem nav pieskaitāmas: trūkst tur vēsturisku vai teiksmainu personu un notikumu. ar kuru latvieši var ar pilnas vērtības apziņu parādīties citu tautu vidū. Saknes tai sensenējos stāstošajos dzejdarbos. īsti dramatiskas darbības. ar tiem pildījās septiņi biezi sējumi (Latvju Dainas). kas nav nākusi no latviešiem pašiem. Jau atsevišķi vārdi. ar sasvaidītu. jūtīgais Indulis izceļas (Raiņa lugā Indulis un Ārija) vairāk nekā spēcīgais. ka viņš kā tāds pēc savas dabas ir latvietis. nav arī teiku par varoņiem ar vēsturisku nozīmi. kas kristalizējas veselos. kādi ir dziedājumi par Lāčplēsi un Niedrīšu Vidvudu. Tie ir pirmatnēji apkārtnes notikumu novērojumi. kura tad arī. ap ko tās saistītos. Latviešu rakstniecības greznums ir latviešu l i r i k a. paliekamus darbus šai dzejas nozarē. pie kuriem 11 . Velna bedre. kas piesniedzas pie labākajiem paraugiem pasaules literatūrā. tos uzrakstot. bet ko viņiem sniedza citi. Pirmās grupas darbus. ne noteiktam mērķim pretī virzītu darbību. Tikai turpmākā attīstība izcēla dažus vērtīgus dramatiskas dzejas darbus. kas kā neiznīcīgas pērles palika veseli laiku straumē. nākuši klajā grāmatās. Tādā kārtā radušies stāsti. Arī tās tauta nepārtraukti glabāja un kopa. nodibinātā latviešu teātra izrādēm pēc tiem bija vajadzība. bet kam trūkst dzejas vērtības. Ar savu liriku latvieši var nostāties blakus kaut kurai citai tautai. kam augsta mākslas vērtība. kas apmierināja teātra vajadzības. kad ap 1870. 2) IEDALĪJUMS. kur gars vientulīgo pārdzīvojumu un novērojumu tēlojumos atrod savu laika kavēkli un atbalstu. Liriski noskaņotais. ne viņu senajās ieražās kādu iztēlojumu. Tomēr dramatiskās dzejas lauks latviešu rakstniecībā diezgan norobežots. kuru veidojums skaidri redzams. nepārtraukti turpinājās un cēla klajā krāšņus. Šo savu pasauli viņš tēloja ar interesi un mīlestību. viņi uztvēra īpaši lirisko elementu un to piesavinājās. ir dzīvajās tautas tradīcijās paraugus un izteiksmes veidu par pamatu turpmākai attīstībai. Dziesmu grāmata latviešu vidū vairāk iemīlēta nekā Bībele. Spīdolas mājoklis Daugavas atvarā. kas tuvinātos dramatiskiem uzvedumiem. zem acumirkļa efektu iespaida pārveidoti. kas radušies un ilgāku laiku uzglabājušies tautā bez rakstu palīdzības. lai arī sīkos dzejas graudos. vajadzēja uz pārgrozīto apkārtni skatīties citām acīm. Liriskās krāsās mirdz Lāčplēsī dievu sapulce. un tādos. Arī latviešu d r ā m a s attīstībai nebija pamata un vielas latviešu senatnes atmiņās. dzīvi īpatnīgiem varoņtēliem. Kad latvieši paši jaunākā laikā apzinīgi ķērās pie savas rakstniecības darināšanas. visur redzam tanī iemītam dziļi cilvēciskas.nav dziesmu vai dziesmu atlieku par varoņiem. Tikai tad. Latviešu rakstniecības darbi nodalās vispirms divās atsevišķās grupās: tādos darbos. nogrimušā Burtnieku pils. izceļas īpaši tāpēc. enerģiskais Mintauts. Kad latvieši uzmodās jaunā pasaulē. Cik tālu sniedzas liecības par latviešu gara dzīvi. Tad panti. Tāpēc vēlākajiem mēģinājumiem tautas epu radīt nebija nekādu panākumu. ir viņu s t ā s t u l i t e r a t ū r a. tās nes no tālās senatnes līdz mūsu dienām. Arī tanī rakstniecībā. Dramatiski sacerējumi radās latviešu valodā lielākā skaitā tad. Tie radušies no pasaules notikumiem nošķirtu cilvēku šaurā dzīvē. ka vēlāk. noveles. g.

350 lpp. Burtniecība. P i r m a i s l a i k m e t s: Katolicisma laiki. I. latviešu tautas dzejas lielākā un labākā daļa radusies pirms latviešu grāmatniecības nodibināšanās. H. L a i k ā šīs grupas neseko viena otrai. jāņem vērā katoļu laiki. burtnieks). Rīgā 1860. Pēc īsa apskata par latv.pieder tautas dzeja. Literāriski darbi aplūkoti sakarā ar vēstures un kultūras apstākļiem. D. Pirmie latviskie raksti. – L ī g o t ņ u J ē k a b a Latviešu literatūras vēsture. Zeltiņa apgādībā. sniedzot rakstnieku un viņu darbu raksturojumus. kura tuvāk apzīmējama par katoļu laikiem. Steffenhagen und Sohn. Rīgā 1908. g. kas šai laikā viņu zemē cēlušies un pa daļai uz viņiem attiecas. Latviešiem toreiz nekas grāmatās nebija sniegts. rodas arī tanī laikā. g. arī dažus paraugus. Nevar tad atstāt neievērotus arī tos darbus. Enciklopēdisku rakstu virkne. Tā būtu latviešu rakstniecības senatne. Aplūko latv. II.). Min dažus vārdus par latviešu valodu. lai gan viņi tieši ar tiem nedabūja iepazīties. g. grāmatniecību (ne burtniecību) sakarā ar latviešu vēsturi.) T r e š a i s l a i k m e t s: Nacionālā attīstība (no 1856. veidojas. dziesmām pievedot piemērus. D ī r i k a Latviešu rakstniecība. O t r a i s l a i k m e t s: Luterānisma laiki. stipri izmantojot citu rakstnieku darbus par latv. (Latvju tauta. otras grupas darbus – par g r ā m a t n i e c ī b u. burtniecību un veco grāmatniecību vēstures lielu lielo daļu aizņem apcerējumi par jaunāko grāmatniecību (sākot no 1850. III. pārstrādāts un papildināts līdz 12 . Latvieši ievirzās vēstures gaismā. J. L ī g o t ņ u J ē k a b a Mazā latviešu literatūras vēsture.). kad latviešu tautas gara mantas dabūjušas galvenajos vilcienos to noveidojumu. burtnīca: Latviešu rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikam. D. latviešu tautas gara mantas uzraksta tikai tad. 136 lpp. Ulrich Ernst Zimmermann. B. Dravina–Dravnieka apgādībā. Klaustiņa Latviešu rakstniecības vēsture skolām. sauc par b u r t n i e c ī b u (saskaņā ar vārdiem: burt. g. Otru darina latvieši paši. parunām. bet pa daļai sakrīt kopā: tautas dzeja tautā glabājas. – R. Rīgā 1907. Tomēr caurmērā burtniecība ir vecāka nekā grāmatniecība.–1856. Otrais posms: Jaunlaiku literatūra (no 1893. kā tās līdz mūsu dienām uzglabājušās un uzrakstītas. 210 lpp.–1766. kad pagājis jau garš grāmatniecības laikmets. I. viņu saturu. Rīgā 1911. g. Zihmaņa apgādībā.–1586. Pirmais posms: Garīgi raksti (1586. g. II. g. g. Jelgavā 1893.–1856. Hronikas. Meklējot pēc laika.). L a t v i e š u l i t e r a t ū r a s v ē s t u r e s.). No vēsturisko laiku sākumiem līdz pirmās luteriešu grāmatas iznākšanai (1200. K. burvis. Sniedz biogrāfiskus datus par rakstniekiem un grāmatu sarakstus.).–1893. kā toreiz sarakstītās hronikas. Zeltīta apgādībā. Versuch einer Geschichte der lettischen Literatur. tā ir pilnīgi vāciskās garīdzniecības rokās. kurās vispār attēlojas šis laiks. Zināmas pēdas katoļu mācība tomēr atstājusi uz latviešu gara mantām.) Aptver apskatu par latviešu grāmatniecību līdz Neredzīgajam Indriķim. ko izdevis Dūnis Valmierā. kad iznāk grāmatas. grāmatniecību īsās biogrāfijās.~). Gder. grāmatu sarakstos. 1812. kas lai stātos viņu pašu gara darbu vietā. pasakām. literatūru. raksturu. Otrais posms: Laicīgi raksti (1766. 60 lpp. – P a v a s a r u J ā ņ a Latviešu rakstniecības vēsture. Piegriežot vērību latviešu grāmatniecībai. Pirmais posms: Tautiski centieni (1856. atzīmējot rakstnieku darbus. Drikēta pie Ernsta Plātesa. sākot ar Nikolavu Rammu 1530. Tāpat piegriezta vērība jaunākiem laikiem. burts. Dod apskatu par latv. 448 lpp. 83 lpp. īpaši Latviešu Indriķa hroniku. g. bey Friedr.). Mitau. Līdz latviešu tautiskās rakstniecības nodibināšanai (1586. J. redzam to skaidri nodalāmies divās daļās. Otrs iespiedums. Latviešu rakstniecība tādā kārtā nodalās trijos lielos laikmetos. dzejas paraugos līdz Sēnbergam (Sēnbergim). Pirmā no tām rodas bez latviešu tiešas līdzdarbības.

301 lpp. Literatūras parādības no 1885. Golta apgādībā divos sējumos. viņu valodā nekas netop uzrakstīts. Jelgavā. lai gan tie tikai dažus gadu simteņus vēlāk uzrakstīti. 250 lpp. Izd. Iepriekšējā izdevuma saīsinājums. tā latviešu tautas dziesmās daži dzejas elementi. A. kādas vēstures varas pie viņiem darbojas. 148 lpp. Golts Rīgā 1911. kādus likteņus viņi pārdzīvo. Latviešu valodas un līdz ar to latviešu dzejas sākumi radušies agrā senatnē. PIRMAIS LAIKMETS KATOLICISMA LAIKI 1) Senatne 2) Katolicisma laika iekārta un kultūra 3) Latviešu stāvoklis katoļu laikos 4) Latviešu loma katoļu laiku kultūrā 1) SENATNE. Neimaņa izdevums. I daļa: Visvecākie laiki un vecie laiki. Patstāvības periods. g. Latvieši paši grāmatniecībā pie vārda tikpat kā nemaz netiek. valodu. 1909. ticību. ieražām. g. Aplūko pēc latviešu valodas raksturojuma un vēsturiskām ziņām par latviešu senatni latviešu burtniecību. 383 lpp. Izglītība 1909. rakstniecību līdz pašiem visjaunākajiem laikiem.. Arī tās ir ļoti trūcīgas. Tad atrodamas latviešu valodā un dzejā sastāvdaļas no vēlākiem laikmetiem: no slāvubaltu tautu un baltu tautu kopdzīves laika. I. par latviešiem runājot. Atlaistas nost vēsturiskas ziņas. Ja tad nu mums vēl no šī laika uzglabājušies krājumi latviešu gara darbu. Līdz 1890.). Sniedzas līdz Valdemāram. kādus iespaidus viņi saņem. Kritisks apskats par latviešu rakstniecības vēsturēm: Teodora L. Tas viss atver ieskatu arī viņu gara dzīvē. Šīs grāmatas otrais. Jaunākie laiki. K. pārlabotais un papildinātais izdevums iznācis Rīgā. Izaugdama no indoeiropiešu pirmtautas. Aplūko īsumā visu latv. Vēstures dokumenti gandrīz nekā nemin par latviešu priekšā atrasto sabiedrisko iekārtu. vēstures. g. 1920. 427 lpp. – P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture. var šur tur atmest pa skatam atpakaļ uz viņu neapzināmo pagātni. daļa. Tas sakāms vēl jo vairāk tāpēc. Raksturo ar sevišķi daudz paraugiem veco grāmatniecību līdz 1850. daļa. No rakstniecības sākumiem līdz 1890–tiem gadiem. pie kurām. Izd. tad še ar sekmēm notverami latviešu attīstības elementi un pavedieni. Tomēr no šī laika redzam. kad šī tauta dzīvojusi nesadalīta vēlākās nozarēs. D z i ļ l e j a s Latvju rakstniecības vēsture pamatskolām. un paši tie pētnieka acij grūti pieejami. 273 lpp. r. vāciešiem atnākot Baltijā jeb Livonijā (ap 1200. Trūkst tādā kārtā vēsturei šai tālajā senatnē drošu pieturas punktu. D. L. tās attīstības.–1920. 174 lpp. pieturēties. Aptver laiku 1885. kādi apstākļi nodibinās viņu zemē. II. II. līdz 1910. Saīsināts izdevums. Gulbja apgādībā. sakarā ar tautas vēsturisko attīstības gaitu. daļa. 1908. Neimanis Jelgavā 1910. Aplūkojot uzglabātos valodas un dzejas pieminekļus. L. tie meklējami vēl aiz katoļu laika tālu atpakaļ. A. kādās attiecībās viņi nāk ar citām tautām. Verdzības periods. Tāpat kā no viņa laika uzglabājušies latviešu valodā vārdi un vārdu formas. g. Zeltiņa un A. g.visjaunākajiem laikiem. latviešu valoda un dzeja ietver sevī elementus no tā laika. pieņemot klāt jaunāko laiku līdz 1890. Vidusskolu kurss. Pirmās drošās liecības. daļa. I. kas mums turpmāk nostāda priekšā tautu ar īpatnīgu kultūru. dabūjam. māju dzīvi. Otrs pārstrādāts un papildināts izdevums iznāca Rīgā 1921. kādu virzienu dod viņu domu pasaulei. – P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture. apskatītas no sabiedriski demokrātiska viedokļa. g. iepriekš sniedzot vēsturiskas ziņas par šo laikmetu. Ciešas robežas starp šiem laikmetiem nav velkamas. ka starp dzīvajām valodām latviešu valoda (līdz ar leišu) stāv vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai. – A n d r e j a U p ī š a Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture. gara darbiem. kādu vietu latvieši ieņem vēstures notikumos. 13 . 269 lpp. 280 lpp. g. Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgādībā.

šiem priesteri. kam latvieši piespiesti piemēroties un padoties. arī no logu rūtīm. jāieceļ vadoņi. saviem noteikumiem. Pie viņiem pārnāk katoļu baznīca līdz ar laicīgo varu. Viņiem sākas jauns laikmets: katolicisma laiki. nometas jauna pasaule ar savu iekārtu. latvieši padoti valdošajām pasaules varām. Nodibinās b r u ņ i n i e k u k ā r t a. starp tiem Livonijas (Baltijas) tautām. kā vispār Baltijā. Katoļu baznīcas augstākais pavēlnieks bija pāvests. s. Katoļu baznīcas tieksme šādā veidā runāt uz draudzes 14 . jānokārto kopīgi aizsardzības. kurš pasaulīgās varas dēļ nāca sadursmē ar laicīgiem valdniekiem un tos savā priekšā pazemoja. vācu valdības nodibinātājs Livonijā. Viņam bija padoti bīskapi. bet svētnīca. svētos un mocekļus. Vēl no tautu staigāšanas laikiem (4. no sienām un griestiem. Bambergā u. milzīgie domi (katedrāles). Likdams pamatus feodālai iekārtai. praviešus un apustuļus. pie tās strādā ne tikai amatnieks. Sākas (no 1096. kas pieder pie visievērojamākiem pasaulē. padarīdama vietējās tautas par klaušu– un vēlāk par dzimtļaudīm. ko viņš savukārt saņēma no augstākajiem valdniekiem (ķeizara un pāvesta). kas ar to savienota. Bīskaps Alberts. valdošā garīgā vara vidus laikos bija k a t o ļ u b a z n ī c a. kuras kodolu sastādīja vāci. par ko viņam bija jāstāv valdnieka kalpošanā. apbrīnojami celtniecības darbi (Minsterē. Krusta kareivjiem pāvests pielīdzina arī tos karotājus. Līdz ar to Livonijā laida saknes v i d u s l a i k u k u l t ū r a. Redzam visās vietās izaugam tādas organizācijas. g. Tos ievada ārkārtēja tautu kustība. sāk varā pacelties pār tiem. Blakām zobenam.). sevišķi jāpilda ar saviem līdzekļiem kara klaušas. savienoja sevī laicīgu un garīgu varu.) sakustinātās tautas un tautu daļas nenorimst: cita uzbrūk citai. To noteic kristīgā mācība tādā veidā. g. kam jāatraisa gars no nīcības un jāvirza dievības tuvumā. Celtniecībai še pievienojas citas mākslas: tēlnieks un gleznotājs nostāda acu priekšā kristīgās baznīcas dibinātājus un varoņus. Tā piesavinājās arī laicīgo varu. savām iestādēm. Tās apklāj arī Krievijas līdzenumu un Baltijas piekrasti. kas uzvar tautas.–6. uz lēni vācu bruņiniekiem Lielvārdi un Ikšķili. bet arī garīdznieks un mākslinieks. Katoļu laiki Baltijā ietilpst v i d u s l a i k o s. Vasaļa rīcībā arī viņam nodotā zemes gabala apdzīvotāji. un arī pilīs ir savas pilsbaznīcas. gadījumā arī uzbrukuma. kā to piekopj katoļu baznīca. debesis un elli. priesteri ņēma no iedzīvotājiem nodevas. neizskauzdama viņu agrāko saturu. plāns. Lai gan kristīgā mācība tikai pavirši aiztiek latviešu garu. to ceļot. un tuksnesi. tomēr latviešu zemē. Tām piegriež ārkārtīgu vērību. viena apgabala iedzīvotājiem jābiedrojas. Baznīca nav tikai telpa. bajāri) kā augstākās kārtas locekļi jau pirms vācu atnākšanas.) k r u s t a k a r i: uzņēmīgi dēku meklētāji iet atsvabināt svētās vietas no nekristīgo rokām. izdodams 1201. kas. – Vistālākos apmēros šāda organizēšanās sasniedza Rietumeiropā. Tā saturēja kopā daudz mazāku vienību un balstījās uz f e o d ā l i s m u: valdnieks nodeva lielāku zemes gabalu zināma bruņinieka jeb vasaļa lietošanā uz lēni jeb feodu. Baltijas iedzīvotājiem bija savi priekšnieki un vadoņi (labieši.c. – Feodālo iekārtu bīskaps Alberts pārcēla uz Baltiju. Zīmīgi tēli saista garāmgājēja aci arī nama ārpusē. No katras vietas dievnamā runā tēli un gleznas: no altāra un kanceles. dabūdama no iedzīvotājiem sevišķas pilnvaras. Lai gādātu par drošību. Vairāk organizācijas savienojās par lielākām un lika pamatus valstīm. Strasburgā. viņš še nostiprināja arī katoļu baznīcu. sevišķi Romas valsti. Šai laikā paceļas. kura vārdā kareivji dodas cīņā. ir vienmēr krusts. Blakām pilīm paceļas baznīcas. 2) KATOLICISMA LAIKU IEKĀRTA UN KULTŪRA. kas satriec vecās nocietējušās valstu organizācijas. Tādēļ. g. kur sapulcēties.Ierauti redzamajā vēstures gaitā. zemnieki. Tā izplatījās arvienu tālāk. Tā cenšas apņemt dzīvi lielumā un sīkumos. tā saukto desmito tiesu. Noteicošā. Arī bīskapi dabūja lietošanā (uz lēni) zemes gabalus. Še bija nodibinājusies ar kopēju valdnieku (vācu ķēniņu jeb romiešu Ķeizaru) plaša valsts. kas ar uguni un zobenu nes kristīgu ticību pagāniem. iztēlo kristīgās ticības domu pasauli: paradīzi. jātaisa apcietinājumi. Tie savukārt lietoja zemi pret nodevām un klaušām savam kungam muižniekam.

g. bet arī baznīcas pagalmos un citās vietās. starp tiem Valters fon der Fogelveide (I 165. vēlāk m e i s t e r z e n g e r i: Heinrihs no hleisenes (1318. g. kopt sienu un vest 15 . Spānijā rodas romances par Sidu ap 1200. – Tāpat dievkalpojumi cenšas visiem līdzekļiem saistīt cilvēka garu. g. gadu un vēlāk atzīmējamas Eiropā dzejas laukā šādas parādības: Z i e m e ļ u z e m ē s uzplaukst s k a l d u dzeja 10. Latvieši uzņēmušies par aizsardzību un par zemi.–1321. uz Baltiju atnākdami..) . kāds cits nolīgums ar zemgaļiem 1272. krieviem.).–1230. nosaka. sacer zinātnieki un pa daļai dzejnieki savus darbus. g. g. 1576. g. 3) LATVIEŠU STĀVOKLIS KATOĻU LAIKOS. nepazīst vai arī izturas pret to vienaldzīgi un nicinoši. Petrarka 1304. Anglijā parādās pirmais ievērojamais dzejnieks C o s ē r s (Chaucer. nevarēja attīstīt un izrādīt visu savu bagātību.–1400. 1340.–74. Gudruna (ap 1230. arī pēc vācu ieceļojuma viņi pa reizei uzņemas kara gājienus paši uz savu roku. g. savi vadoņi. un 11. nomalē un svešumā. Augstākās piesavinās l a t ī ņ u k u l t ū r u.. kura ir atklātās iestādēs valdošā. vēlāk viņu vietā stājas vāci. I t ā l i j ā dzīvo lielie itāliešu dzejnieki Dante 1265. g. Spēlmaņi (Spielmann). g.. Būtu arī brīnums. Ļaužu masas attīsta savu t a u t a s k u l t ū r u. pilsoņu un zemnieku starpā. kas iet. bet tos iztēlo dramatiski: baznīcās reizi pa reizei izrāda mistērijas (Bībelē aprakstītu gadījumu dramatiskus tēlojumus). g.). Stāstus no svētiem rakstiem sniedz ne tikai vienkāršā runā.). g. Hanss Zakss (Sachs.–75. kam ir sava p a š n o t e i k š a n ā s. vairāk vai mazāk attālinādamās no baznīcas rakstura. Latviešiem ir savi apcietinājumi. Laikā ap 1200. Reizē ar to še uz kādu laiku rosīgi uzplaukst gara dzīve. Augstāko šķiru un kārtu piederīgie to vispār neievēro. Bokačo (Boccaccio) 1313. Arī visa dievkalpošana sarunās starp garīdznieku un draudzi pieņem dramatisku raksturu. aulīgu sēklu kaisīdams pa visu Eiropu.). Pie viņu izpriecām piederēja arī mākslas (dzejas un mūzikas) priekšnesumi. gan arī maksājam citiem (krieviem) nodokļus. mācās latīņu valodu. leišiem. gadu simtenī. Reliģisku sajūsmu baznīcā vēl pacilā dziesmas un mūzika. uzliek par pienākumu vēl arī taisīt ceļus. Iesākumā latvieši piebiedrojās vāciem kara gājienos uz viņu lūgumu. g. ko viņi lieto ar lēņu tiesībām. ar kuriem kopā viņi uzbrūk igauņiem. liels uzrakstīti l i e l i e t a u t a s e p i: Nibelungu dziesma (ap 1200 g.). klaušas un nodokļus un ir likušies kristīties. padotas kaimiņu (sevišķi leišu un krievu) uzbrukumiem.). Sevišķi mākslas centri bija valdnieku un bruņinieki galmi. Ļaužu šķiras savā starpā stipri norobežotas. Nolīgums ar kuršiem 1267. Latīņu valodā izdod noteikumus. vēlāk uz viņu pavēli.). nereti no bruņinieku pašu kārtas. g. kas allaž saistījās ar dziedāšanu un mūziku. tomēr redzama tā bija arī še ik uz soļa. Viņi stājas ar tām brīvos līgumos kā ar kopībām. V ā c i j ā darbojas g a l m a d z e j n i e k i: Hartmans fon Aue (1215. Francijā trubadūri.locekļiem iet tik tālu. ka tā nostāda attiecīgus tēlus arī atklātās vietās uz krustceļiem. viņi ceļ izsmalcinātajām aprindām priekšā darbus. Smeldami no tautas gara bagātajiem krājumiem. Volframs fon Ešenbahs (1220. Līdz ar vidus laiku iekārtu pārnāca uz Baltiju arī vidus laiku kultūra. Visas šīs mākslas izplatās arī ā r p u s b a z n ī c a s. Bez kara klaušām vēl ir arī citas. Tikai īstie mākslinieki pa reizei noārda šķirošo sienu. bet neatkarīgas un pa daļai organizētas. Mistērijas tad izrāda ne baznīcās vien. Vispirms minamas kara klaušas. – Zināma latviešu a t k a r ī b a no ienācējiem tomēr nodibinās un top arvienu ciešāka. redzam latviešus (latgaļus) drīz vien par viņu kara biedriem. Kamēr citas ciltis izcīna ar viņiem diezgan asas cīņas. g. celdami tur priekšā savus darbus. ceļoja no galma uz galmu.). K r i e v i j ā sacer Dziesmu par Igora kara gājienu (1187. kas top par vispārēju īpašumu un uzglabājas turpmākām paaudzēm. ka šis ražīgais laiks. Arī citās ļaužu šķirās. ka viņiem jākalpo divi dienas vasarā un divi ziemā un pie pašu maizes jāpalīdz celt pilis. uzplauka dzeja. m i n n e z e n g e r i. iesākumā viņiem ir pašiem savi vadoņi. Vācieši. To apmērs nav visai liels. Tā še. atrod vietējās tautas un ciltis gan savā starpā naidojamies. vienīgi Baltiju būtu atstājis par tuksnesi.

Turpmāk dzimtcilvēku stāvoklī nāca zemnieki bez kaut kāda nozieguma. Nodokļus maksā lauku ražojumos. Še atzīmējama sevišķi desmitā tiesa. kad vasalis izpilda arī soģa amatu. – B r ī v ī b a s a p r o b e ž o j u m i top jo dienas jo ciešāki. pavēl. ar viņu kā ar tādu apspriesties un satikties.malku.) jāizlaiž šādi noteikumi: Neviens netop laulāts. Trūka še vīru. g. pieredzējumos. Par to ir liecības vēl no katoļu laiku beigām.. Izpildīdami klaušas un maksādami nodokļus. svinējumos latvieši nebija gluži atstumti pie malas. tad. Ienācēju sabiedriskajā dzīvē. Kirils un Metodijs). pa lielākai daļai tautas valodas neprazdami. miroņus apraka neiesvētītos smilšu kalniņos. aizliedzamas burvības. Tā nav stingri nokārtota. bet savā garā turējās pie tēvu tēvu reliģiskiem uzskatiem. Tā tas notiek ar igauņiem 1343. ziedoja saviem dieviem zem svētajiem ozoliem. kur visi parādījās par patstāvīgiem. Tomēr maz tādu pavēli izpilda. īstu misionāru. sniegdami tai pirmos rakstus (kā Bonifācijs. katram vakam bija jāsarīko dzīres. priesteri. zemnieki uzņemas visas klausības un nastas. viņš bija piespiests nodoties sava kunga kalpībā. No šī laika vispār Baltijā sāk iesakņoties dzimtbūšana. latvieši paturēja personisko brīvību un varēja pēc sava prāta rīkoties ar savu mantu. ka kristītajiem vai kristāmajiem jāmāca grēku sūdzēšana. kas attiecās uz kristīgām ceremonijām un sakramentiem. uz ko atbalstīties. kam sava griba un zināma patstāvība. nedrīkst miroņus paglabāt citur kā tikai iesvētītās kapsētās. tēvreize un ticības apliecība. izmācīdamies atgriežamās tautas valodu. satiksmē ar citādiem ļaudīm. Vēl mazāka nozīme bija b a z n ī c a s v a r a i. g. muižnieki katru gadu apbraukāja vakus (kuros savienojās vairāk ciemu). vēlāk vasalis dabū iedzīvotājus ar visām tiesībām. Kad kristīgā ticība bija sludināta jau vairāk nekā divsimt gadus. muižniekiem nebija aiz muguras cita spēka. precības notika bez laulāšanas. Saimnieciskie sakari un sludinātās ticības kopība saistīja savā starpā dažādās šķiras un noveda pie kopējiem rīkojumiem. Gan pāvests Inocents III jau 1198. Viņi apmierinājās ar to. kā viņi netiek par to nāvīgiem pretiniekiem. – Tomēr katoļu (ordeņa) laikos d z i m t b ū š a na v ē l n e s a s n i e d z s a v u a s ā k o v e i d u. Iesākumā vasaļus vēl var pārsūdzēt pie viņu lēna devējiem. sniegtajām ziņām. Tā neizkustināja latviešus no viņu gara pasaules. un arī vislielāko spaidu gadījumos zemniekam vēl bija kāda izeja bēgot. ticības apliecību un eņģeļu sveicinājumu. brīviem cilvēkiem. arhibīskapam Heningam Šarfenbergam bija (1428. nodokļus ievākdami. Pēc Rusova 1578. izgudrodami tai rakstu zīmes. kas uz zemes guļ. Brīvība mazinājās īpaši pēc dažiem mēģinājumiem saceļoties nokratīt smago jūgu. g. pārbaudījumos. Ar zemnieku vēl arvienu mēdz rēķināties kā ar cilvēku. Sacēlējos apspiežot. ir atkarīga no dažādiem apstākļiem un muižnieku personiskām īpašībām. g. Bērni auga bez kristības. Arī no savām ticības ieražām tie neatstājās: noturēja savus agrākos dievkalpojumus. zemnieki nāk arvienu vairāk atkarībā no šiem. nedrīkst turēt bēru mielastus kapsētās un baznīcās.). Ja kāds bija noziedzies.c. ka ļaudis maksāja baznīcas nodokli un ievēroja kādus baznīcas noteikumus (piem. lai gan par viņu neizpildīšanu bija nolikti sodi. Zemi uz lēni dabūdami. kādi parādījās citās zemēs. tamēr vajadzēja ar saviem apakšniekiem apieties tā. ieceļami tikai tādi garīdznieki. tā kā viņam varēja piespriest nāves vai augstāku naudas sodu. Latvieši daudzmaz iepazinās ar katoļu ticības ārējo pusi. Jaunie apstākļi viņiem deva jaunus ierosinājumus cīņās. cenšas pārvaldīt un virzīt tautas gara dzīvi. ko maksāja baznīcai par labu. iznicināmas pagānu dievkalpošanas. atpērkoties vai citādi. pa reizei pat līgavas zogot un pērkot. Atkarība top lielāka. kas neprot tēvreizi. par svinamām dienām u. Tas arī saprotams: kamēr ordenim. to izpildīt arī nemaz nevarēja. tie bija zaudējuši brīvu cilvēku tiesības. No šādiem notiesātiem un kara gūstekņiem cēlās pirmie dzimtcilvēki. nevarēdams maksāt vai no kunga naudu aizņemdamies. Ordenim un bīskapam zemes gabalus ar visiem zemniekiem izdodot vasaļiem uz lēni. uz kurām 16 . Latviešiem bija katoļu laikos d i e z g a n s v a b a d ī b a s a t t i s t ī t s a v u ī p a t n ī g o g a r a d z ī v i. Maz viņiem bija daļas arī gar notikumiem. pareģošanas. kas. kas prot iedzīvotāju valodu.

Bet vēlāk mēģināts pierādīt (sk. tomēr tām ierādāma vieta latviešu attīstības un rakstniecības vēsturē. latvieši bija ar kristīgu ticību pa daļai iepazinušies no krieviem. Starp tiem stāv pirmajā vietā Turaidas vecākais Kaupa (Kaupo. mākslām. bet viesodamies braukā apkārt no viena brīva zemnieka pie otra. sevišķi tautas dziesmas un pasakas. kas līdz šim pieejamas. dzeršanu. Kobe.) pilsētu ceļojoša latviešu mācītāja dēls Jurģis. Par kādu citu priesteri F i l i p u hronika tieši vēsta. ko darinājuši un uzglabājuši tikai latvieši. p a r pirmo latviešu tautības rakstnieku uzskatāms pareizticīg ā l a t v i e š u m ā c ī t ā j a d ē ļ J u r ģ i s. gan šo dzejdarbu sacerētāju vārdi nav zināmi. Šis tad būtu bijis pirmais latviešu rakstnieks. Rubenes priesteri un Livonijas hronikas sarakstītāju. rotaļām. 4) LATVIEŠU LOMA KATOĻU LAIKU KULTŪRĀ. ka daži no tiem. g. Kube). Var tad pieņemt. ka tas ierosināja uz aktīvu darbību arī dažus šīs tautas locekļus. Tie cēla pilis un baznīcas. gatavoja svētbildes un tēlus. – Red. Uz pārdēstāmās kultūras redzamiem dīgļiem norāda pirmie rakstu pieminekļi latviešu valodā. gadā uz Novgorodas eparķijas Ģercikas (tagad sakām Jersika. nāk no latviešiem pašiem.. ka daži no viņiem kā aktīvi darbinieki pievienojas vāciem. Par šī laika notikumiem un pārgrozībām viņu zemē atrodam sīkākas ziņas hronikās. Viņu gara saturs un iekšējie pārdzīvojumi ietveras viņu burtniecībā. pēc nodokļu ievākšanas sākās lieliska uzdzīve ar sacīkstēm. vedot to sakarā ar krievu kristīgās ticības sludinātāju darbību. kuru (pēc grāmatas titula) uzrakstījis 1270. sevišķi kāzu dziesmu. ka viņi maz rūpējas par pamācībām un sprediķiem. to izdarīja zēni. kas radušās latviešu zemē jeb tajā šaurajā valsts vienībā.Latvieši izrāda katoļu laikā. kas arī še uzstājies kā aktīvs darbinieks? Uz šiem jautājumiem meklējama atbilde hronikās. Jāņus. spirgtas dzīvības pazīmes. kas kā paliekams mantojums no katoļu laikiem ieņem pirmo vietu latviešu rakstniecībā. Bez tam hronists stāsta. Pēc ziņām. vai latvietis. ka viņš bijis vai nu leitis. Livonijas hronikas). sevišķi tā sākumā. simteņa otrā pusē. dabū ciešāku pamatu. Bet ne no vāciešiem likti pirmie kristīgās ticības dēsti latviešu zemē. Domājams. Tas. ka katoļu laikā darbojās arī latviešu tautības garīdznieki. sludināja dievvārdus un sarīkoja mistēriju izrādes. paņem līdz ap 30 lībiešu ķīlnieku zēnus. Rodas jautājumi: Vai latvieši attiecībā uz šo kultūru ir vienīgi pasīva masa? Vai nav neviena latvieša. kāpēc mums tik daudz dzīru. rakstīja likumus un hronikas. ka Latviešu Indriķis nav latvietis. tad par lībiešiem ir skaidras liecības. LIVONIJAS HRONIKAS Lai gan senās Livonijas hronikas nav sarakstītas latviešu valodā un neattiecas vienīgi un tieši uz latviešiem. Šādā pat ceļā varēja nokļūt kristīgu darbinieku vidū savā zemē arī daži latvieši. kurus tiem nevajadzēja apkalpot. Šīs kultūras nesēji bija ienācēji vācieši. ka latviešiem katoļu laikos bijuši apdāvināti dzejnieki un stāstītāji. kas karsti cīnījās par kristīgās ticības ievešanu savu tautas brāļu vidū un mirdams visu savu mantu un zemi novēlēja Livonijas baznīcai. turpmāk darbojās savā dzimtenē. Rumjanceva muzejā Maskavā glabājas evaņģēlijs. ko no svešatnes pārdēstīja latviešu vidū. a) Tās ir pirmās grāmatas. Tā ir burtniecība. Vērojums par pirmo latviešu rakstnieku. Pirms vācu misionāri še darbojās. Ja ņem vērā Livonijas iedzīvotājus vispār. bet taisni uz tiem izaicina. kas piederēja pie vaka. Citādi tas ir ar to kultūru. Še noskārstams. ārzemēs izskoloti. kas rakstījis krievu valodā 13. kāzas. Lai. uz Vāciju ceļodams. g.salasījās visi zemnieki un strādnieki. Tāpat svinēja dažus baznīcas svētkus. I. Mācītājiem pārmet. kura izcelšanās (kā tas redzams pie Latviešu Indriķa) zem vācu kultūras iespaidiem apšaubīta. Tā agrāk domāja par L a t v i e š u I n d r i ķ i. Krievu iespaids uz latviešiem šai virzienā tik liels. Šāda dzīve ne vien dod vaļu brīviem gara pacilājumiem. tomēr par to nav šaubu. ka bīskaps 1200. Muižnieku kāzās arī muižu kalpi sēdās ap sevišķu galdu un likās mieloties līdzīgi muižniekiem. kuras 17 .

tā ka tikai kopā ar tām sastādāma no latviešu tautas tradīcijām skaidrāka aina par latviešu dzīvi katoļu laikos. g. 1) LATVIESU INDRIĶIS. Savu hroniku viņš varētu būt sarakstījis ap 1225. vai no aculieciniekiem iztaujājis. bet 1227. Kā bīskapa Alberta agrākais māceklis viņš paliek ar to vienmēr sakarā un uzņemas ārpus saviem tiešiem priestera pienākumiem savā draudzē dažādus svarīgus uzdevumus. to mēģinājis saskaņot ar pārējo tā paša hronista un Imeras priestera 18 .) Raceburgas bīskapu Filipu ceļojumā uz Romu. likdama še pamatus Rietumeiropas iekārtai un kultūrai. nekā no sevis nepielikdams klāt. gs. bīskaps viņu (1214. g. viņš tai pieliek vēl vienu nodaļu par Sāmsalas iekarošanu. uzceļ baznīcu (Rubenē) un nometas pie viņiem uz dzīvi.).). lai gan arī to nevar uzlūkot par galīgi pierādītu. kas vai nu tieši. kas še norisinājās. gs. Turpmāk tas stipri apšaubīts un pieņemts. Baltijā). Viņš parādās kā šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni (1212. g. ka Latviešu Indriķis ir tas pats priesteris.) sūta pie Tālavas latviešiem. Pirmās katoļu laiku sākumā sarakstītās Livonijas hronikas ir: Latviešu Indriķa hronika un Rīmju hronika. c) Tās sniedz pirmās drošās vēstures ziņas par latviešiem. Viņš saka: «Šis mazums uzrakstīts mūsu kungam Jēzum Kristum par godu. viņš 1208. ka viņš pēc dzimuma latvietis. gadu. Pie ievērojamākām vidus laiku hronikām pieder: Hronika par Kārli Lielo (12. Pirmais un svarīgākais no šiem vēsturiskajiem dokumentiem ir latīņu valodā sarakstītā Livonijas hronika (Origines Livoniae).robežās ietilpa latvieši (Livonijā. Domā. Pēc tam viņš piedalās kara gaitās pret igauņiem un tos kristi. 1. g. «kungiem un uzticamiem biedriem lūdzot un uzstājoties». gs. Sakšu hronika (13.). LATVIEŠU INDRIĶA HRONIKA 1) Latviešu Indriķis 2) Hronikas saturs 3) Latvieši jeb latgalieši 4) Vietējo tautu kultūra 5) Vācu atnestā kultūra 6) Iespaids uz tautas garu Tiklīdz Livonijā nostiprinājās vācu vara. kas kādos citos dokumentos apzīmēts par Indriķi no Lonas (Henricus de Lon). un uzzīmējis tikai to. Viņš dzīva Rubenē vēl 1259. d) Tās nevien der par avotiem latviešu vēstures pētniekiem. ko viņš vai nu paša acīm redzējis.. Līdzīgas hronikas parādījās ap to pašu laiku arī citās Eiropas zemēs. par to nav panākta vienošanās. Šo hipotēzi pirmais izsacījis Nikolavs Bušs (1912. kas grib. Nestora krievu hronika (12.» Ir uzstādīta un aprādīta hipotēze. Pēc viņa paša liecības. b) Tanīs aprakstīti notikumi. radās arī apraksti par notikumiem. parādās dažas arī vietējo tautu valodās gan prozā. ka viņš tas pats Indriķis. Par viņu pirmo paraugu uzskatāma Eisēbija Pasaules hronika (līdz 325. g. vai aplinkus attiecas uz latviešiem. ka viņš vācu dzimuma. ierodas pie imeriešiem. beidz tos kristīt. kas darbojās kā priesteris Imeras latviešu starpā. Agrāk pieņēma.). gan ar atskaņām. g. Par garīdznieku iesvētīts. Uz notikumiem viņš skatījies no katoļu garīdznieka stāvokļa. g. lai viņa vārdu nones pie visām tautām. kas saistās ar Latviešu Indriķa vārdu un ko tad arī dēvē par Latviešu Indriķa hroniku.).–26. bet dod vielu arī latviešu dzejniekiem un māksliniekiem. Agrākās vidus laiku hronikas sarakstītas latīņu valodā. viņš pavada (1215. kurus viņš uzņem Romas baznīcā. tikai no 13.). kad viņu nopratina kā liecinieku strīdā par arhibīskapa un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas. Kas Latviešu Indriķis bijis. ko Hieronīms pārtulkoja latīniski un turpināja. g. viņš pie šī darba ķēries.

kam pāvests Inocentijs III dod templiešu ordeņa statūtus.–1226. Viņš mirst 1217. Viņš ar kara spēku tiem uzbrūk (1206.) kā vācu pilsonības centrs. apceļo Livoniju. ka tie spaidīti neatgriežas pie neticības. No Dabreja pils šis priesteris dodas pie tiem. bet sešus gadus vēlāk tai tomēr bija jākrīt. lai viņi saviem apakšniekiem neuzmetas par pārāk grūtu nastu. vāci ap 1226. g. Albertam blakām stāv Dītrihs jeb Teodorihs. Mēnešraksts 1921. kas papriekšu bija par priesteri Turaidā. 1914. Sakarā ar priestera Daniela darbību pieminēti v e n t i ņ i (vendi). g. bijis Romā (1203.) par Daugavgrīvas klostera priekšnieku. Ges. Otrs bīskaps Bertolds krita kaujā (1198. Imanta dus zem Zilā kalna un celsies augšā. atnācis ar bīskapu Albertu uz Livoniju. viņš ir sajūsmināts par Rietumeiropas kultūru un kristīgo ticību. un aprobežojot igauņu daļā dāņu iespaidu. Gesch. g. atlikušie aizbēga pie latgaliešiem un priecājās.dzīves gājumu F. Pēc tam viņš ticis par Imeras latviešu priesteri. izdodot (1201. Meinharda un Bertolda darbība aizņemta divi pirmās nodaļās tikai ievadam. 2) HRONIKAS SATURS. lai savus tautas biedrus pārdabūtu vācu pusē. Viņš tad arī izlieto visus līdzekļus. Aizdzīti no Ventas. kas uzmūrēja 1185. pateicoties Merķeļa rakstiem. Ventiņi tai laikā bijuši neievēroti un nabadzīgi. Aco. Zobenbrāļu ordenis ķērās pie Livonijas iekarošanas un dabūja par to pēc līguma ar bīskapu (1207. g. vai pa daļai padotas vācu varai. Apceļojis Vāciju.) no lībiešu virsaiša Imantas (Imauta) rokas. burtn. šis hronists Indriķis dzimis ap 1187.» 19 . g– aplenca Sēlpili un piespieda sēļus padoties. Latviešu Indriķa hronika aptver laiku no Meinharda atnākšanas Livonijā līdz bīskapa Alberta 28.) trešo daļu no iekarotām un iekarojamām zemēm. g. vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1207. Rīgas pilsēta (1201. mēģināja organizēt lielākus spēkus. g. Vietējās tautas bija ap šo laiku vai nu pilnīgi. stādamies sakarā ar krieviem. Pēc Koizlera domām. kādas Kurzemes upes. Vestfālijas apgabalā Lonā un 1203. u. g. bet vēlāk (no 1202. ticis par latviešu tautas brīvības simbolu. un dzīvojuši vecajos kalnos. g. novēlēdams visu mantu katoļu baznīcai. g. Ātri vien tika apspiesti s ē ļ i. g. jau rīkojās Livonijā kā savā zemē un apspieda iedzimtos arvienu vairāk. fon Koizlers (Keusler) rakstā Die Nationalitat des Chronisten H. kuri allaž laupīdami iebruka Lībijā un Latgalē. kam iedzimtie iedzīvotāji maksāja meslus un kam Koknesē un Ģercijā (Jersilsā) bija savi nocietinājumi. Pāvesta sūtnis Modenas Viļums (Vilhelms). kas 1224. I. kas jaunākā laikā daudzkārt attēlots latviešu dzejā un mākslā. dzīvodami tur pie viņiem.). Alt. Turpmāk Imanta. Uz to deva iemeslu tas apstāklis. g.) Konradam Meindorpam (Meindorfam) Ikšķili un Danielam Bannerovam Lielvārdi uz lēni. Jau Meinhards uzcēla viņu vidū pirmās mūra būves. katram gadam veltījot atsevišķu nodaļu. Arbuzova rakstu Pašreizējais pētījumu stāvoklis par Latvijas Indriķi un viņa hroniku. bet tika uzvarēts un nogalināts. g.). Kā pirmie ar vāciem sadūrās l ī b i e š i. Sk. Viņš tiek par vācu visuzticamāko biedru. zobenbrāļu jeb Kristus kareivju brāļu (fratres militiae Christi) ordenis (1202. Aso). Imantam pretējs raksturs ir Turaidas (Kubezeles) vecākais Kaupa (Kaupo). kas savu pili (Satezeli) 1206. Viņš ataicināja no Gotlandes mūrniekus.). g. g. g. Starp Daugavas lībiešu vecākajiem minams Akons (Ako. von Lettland (Heinrich von Lon) und sein Lebensgang (Sitzungsbericht d. un atkal aizdzīti no kursiem un pa daļai nokauti. Riga 1921). kad migla no kalna nozudīs. sekmīgi aizstāvēja. g. liek bruņiniekiem pie sirds. par priestera atnākšanu. Ikšķilē pili un baznīcu. Starp Gaujas lībiešiem visilgāk pretojās vācu pārspēkam Dabrelis. kas 1206. Turpmākā gadā uzcēla Salaspili un pie tās baznīcu. atgriež un nokristī tos.) savā agrākajā pilī un tos iekaro. valdīšanas gadam (1184. kur tagad blakām uztaisīta Rīgas pilsēta. Viņa pirmajos darbības gados nodibinās vācu varas pamati: vasaļu sistēma. ka viņi savā pilī neliedza patvērumu leišiem. Lai leišiem šādu atbalsta vietu atrautu. g. 11. M. L.. f. Turpmākās 28 nodaļās aprakstīti notikumi bīskapa Alberta valdības laikā. Atspiežot atpakaļ krievus. Līdz ar to bija ieņemti lībiešu apcietinājumi.

g. kas ķeras pie ieročiem. bruņiniekus un stopniekus. g. Vēl Viestars uz aicinājumu nāca (1224. kas līdz ar citiem nokāpa pie vāciem sarunas vest. viņi nebija lokāmi darīt vāciešiem jauna.) pāvesta sūtņa Modenas Viļuma priekšā. Vāci kristīja mežotniekus. Leišus pie Ropažiem apturēja. kad viņus uz 30. To izdzirdis. maiju uzaicina kopā ar lībiešiem pie Ogres upes apspriesties.» Tūliņ tos arī redzam kā vācu kara biedrus. kas. Pretī prasīdami ķīlniekus. apbērē kritušos biedrus un aizbrauc. pēc kam vāci nosprieda nekad vairs necīnīties kopā ar pagāniem. kas ilgst vairāk dienas. «Bet pagānu latgaļi nenāca uz viltīgo sarunu. Viestars salasīja kara spēku. paziņo to Rīgā bīskapam. Lībieši ierodas. vai pieņemt Pleskavas krievu kristību. priesteris D a n i e l s un uzceļ Straupē baznīcu. Viņu starpā pacēlās kā īsts varonis Tērvetes virsaitis Viestars (Vesthardus. Salasījuši lielus spēkus.) ierodas. Tai pašā gadā kursi ar lieliem spēkiem ieradās pie Rīgas. Vēlāk (1207. Latgali un Igauniju dažu laicīgu tiesnešu rokas. vāci pieņēma priekšlikumu. g. un krieviem dodami pat dāvanas. Tā tas notika 1210. sākumā uzbruka atkal Mežotnei un pēc karstām. Arī k u r s i (kūri.» Latvieši nepretodamies pieņem kristīgo ticību. g. nekristīts un nepieņemdams kristīgo ticību. Iznākums krīt latīņiem par labu. parādās Rīgā un skubina vācus uzbrukt no Igaunijas ar laupījumu atpakaļ nākošiem leišiem. atstāja savus kara biedrus kritiskā brīdī. kā nostāties pret vāciem. Alobrands nokristī dažus ciemus. ko sniedz šurp atsteigušies bruņinieku pulki un vāciem uzticīgie lībieši Kaupas vadībā. piesolīdams viņiem zemgaļu palīdzību un par to prasīdams no vāciem kādus lietpratējus. viņi kopā ar vāciem uzbrūk Sēlpilij. būdami mierā ar kristīgo dzīvi un vēlēdami viņiem laba. Jau 1207. kā to darījuši Tālavas latvieši. Šis uzceļ Rubenē baznīcu un nometas še uz dzīvi. kādi «bezprāši» nogalināja mežotnieku virsaišus Madi un Gaidi. uzbruka ienaidniekiem no sāniem. Viņš ir taisns vīrs. Hronists piezīmē: «Iekams latgaļi vēl nebija ticības pieņēmuši. kā hronists stāsta. pārgulēdami Daugavgrīvas klosterī pa nakti. Viesturs). Kā pirmais s1udinātājs nonāk pie viņiem 1206. kas še atsūta par priesteri savu mācekli I n d r i ķ i. g.Drošsirdīga un spēcīga cilts bija z e m g a ļ i. Kursiem gatavojas nākt palīgā Turaidas lībieši un zemgaļi. Īstās cīņas ar zemgaļiem norisinājās tikai vēlāk. g. Turpmāk Alobrands ir par priesteri Straupē (Idumejā). kas zemgaļiem ierādītu kara mākslu. uzbruka Mežotnei un aizdzina no turienes vāciešus. Pāris gadus vēlāk (1208. Atbraukuši kursi pamet kuģus Daugavā. gaismai austot. ka tuvojas briesmas. Alberts netika ar viņiem galā. 3) LATVIESI JEB LATGAĻI. asām cīņām to ieņēma un izpostīja. Tie iepriekš burdami apjautājas pēc dievu padoma. Viestars. Jo vairāk viņi tādēļ priecājās par priesteru atnākšanu. redz. Daži zvejnieki aiznes uz Rīgu ziņu.) zemgaļi. Būdami veikli jūrnieki. tādēļ ka pēc kristības visi dzīvo zem vienādām tiesībām un vienā un tai pašā mierā. no Igaunijas atpakaļ nākdams. kurši) palika ilgi nenomākti. tikai atļaudams zemgaļiem kristīgu ticību sludināt. ka visa jūra it kā melnu padebesi pārklāta. Še saaicina ar zvanu kopā pilsoņus.. g. Bet rīdzinieki dabū ātrāk pastiprinājumus. uzstāda kara spēku klajumā un tuvojas pilsētai. pie Imeras latviešiem A l o b r a n d s un tos uzaicina kristīties. Iznāk karsta cīna. vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1220. Turaidas lībiešu vidū darbodamies. kas šo soģa amatu valdīja vairāk sava maka pildīšanai nekā Dieva 20 . jeb vai latīņu. sapulcinājis zemgaliešus un leišus. g. Viņš 1205. Viestara vadībā ar vāciem kopā leišiem uzbrukdami. ceļojumos uz Vāciju un atpakaļ. g. Turpmākā gadā viņi uzsāk kopēju cīņu pret igauņiem. bija iemantojis viņu uzticību un viņu strīdiņos bijis viņiem par šķīrēju. Tad (1219. izklīdināja. Pirmo reiz latvieši jeb latgaļi hronikā minēti 1206. Kursi cīņu pazaudē. Še.) Mežotnes zemgaļi lūdz no vāciem aizsardzību pret citiem zemgaļiem un leišiem. viņi daudzkārt uzbruka vāciem uz jūras viņu. tie bija neievēroti un nicināti un viņiem bija no lībiešiem un igauņiem jāpanes daudz netaisnības. Par soģa amatu hronists piezīmē: «Vēlāk to samaitāja pa visu Lībiju. Svētceļnieki. g. Gadus desmit par Viestaru nekā nedzird. apkāva.

» Ar šādu soģi tad nu iznāca sadurties Alobrandam. g. viņš aizgāja uz Krieviju. Alobrand. vai nu dzīvus sadedzinādami. Sevišķi asas cīņas iznāca ar igauņiem. Zemgaļiem ir pie Lielupes osta. nežēlodami ne sievas. vēlāk. Kursi var uz jūras ar vāciem sekmīgi cīnīties. ka latvieši dabūja atpakaļ bišu stropus un bruņinieki paturēja druvas. Viņš karo arī ar leišiem. To viņš arī izpildīja. Ielauzdamies Trikātā.» 4) VIETĒJO TAUTU KULTŪRA. Tomēr abpusēji uzbrukumi vēlāk turpinājās. Sapulcēdami latgaļus. ne bērnus. nodedzināja Odempejas pili un pārnāca mājās ar laupījumu. kad viņš. Tomēr tas ir redzams. Dabreļa pilī no strēlnieka bultas. Vladimirs izsaka biedinājumu: Būs. ka latviešiem nav sveša biškopība. pārliecies pāri apcietinājumiem. Bet nekas nelīdzēja. savienojās latvieši ar lībiešiem un apņēmās vāciešus izdzīt no Livonijas. g. latgaļi iebruka Igaunijā. apspiež nabagus.) nāca uz Vidzemi ar kara spēku. uzbruka Straupei. tad viņš liedzas to darīt. gan ar Cēsu Bertoldu viņš vairākkārt iebruka postīdams Igaunijā. Jūrmalnieki nodarbojas ar zvejniecību. Tālivalda dēli. Druvu un bišu koku dēļ izceļas starp Autines latviešiem un bruņiniekiem nopietna sadursme. Viņš valda Beverīnā pār Trikātas novadu. Dzirdēdami skaņas no mūzikas rīka. Nikns igauņu ienaidnieks bija Sateklas R u s i n s (Rūsiņš). laupīja un kāva. līdz tas izlaiž garu. noņēmis savu bruņu cepuri no galvas. kad dibināta Rīga. Igauņi to cepina pie uguns. g. Abas puses rīkojās uz cīņu. atņem viņu mantu un tādā kārtā atbaida no kristīgās ticības. viņi kopā ar vāciem un lībiešiem atkal un atkal iebruka Igaunijā. Latvieši izrādījās par sirdīgiem karotājiem.). viņi (1213. Cēsu bruņinieki viņiem bija paņēmuši druvas un bišu kokus. g. igauņi meta no kara mieru un aizgāja. prasīdami. Autines Varaidotis un Beverīnas Tālivaldis pieprasīt no igauņiem gandarījumu par agrāk nodarītām pārestībām. Par iedzimto tautu kultūru hronika maz stāsta. Alobrands viņu par to norāj. Vāci uzbruka Dabreja pilij un to piespieda padoties. Blakām viņam par Beverīnas vecākajiem minēti Dotis un Paiķis. pilī spēlēja priesteris. «Un notika. saspriedās latgaļu virsaiši Sateklas Rusins. Vācieši kādā kara gājienā iegūst no lībiešiem 4000 liellopu un vēl vairāk zirgu. Juzdamies piespiests soļa amatu atstāt. atrieba igauņiem uz visbriesmīgāko. Starpnieku lomu uzņēmās Kaupa un Alobrands. bet. Viņiem pievienojās Cēsu bruņniecības brālis Bertolds. Tie nodarbojas ar zemkopību.taisnības aizsargāšanas dēļ. Viņu nežēlīgā kārtā nogalina igauņi (1215. Tie bēg. kurus latgaļi ikkurš katrs sevišķi bija nokāvuši kopā ar vāciešiem un lībiešiem. Viņš krita 1212. Trikātā nonākuši. Redzēdams. 1208. ko. kurus bija savu tēvu atriebdami nokāvuši. nestāv uz gluži zemas attīstības pakāpes.). Pret netaisnībām sacēlās arī A u t i n e s l a t v i e š i (1212. g. Igauņi sarīkoja pretuzbrukumu un aplenca Beverīnas pili. To redzēdams. Gan kopā ar lībiešiem. sapulcina latgaļus un kopā ar Cēsu Bertoldu dzenas pakal leišiem. Rameķis un Druvvaldis. apsveicināja par savu draugu Cēsu mestru Bertoldu un viņam atgādināja miera un agrākās draudzības vārdus. Redzams. viņi Tālivaldi uziet pirtī. Tālivalda otrs dēls. izņemot neskaitāmi daudz citu. Gandarījumu nedabūjuši. izpostīja un nodedzināja baznīcas un ciemus. Dievu lūgdams. dodami latviešiem atlīdzinājumu par zaudējumiem naudā. ko uz Dītriha priekšlikumu pāvests slēdz. pie kam Tālivaldis no viņiem izmūk un pārnāk mājās. Livonijas iedzīvotāji stāv ar citām tautām tirdzniecības sakaros. ja tie vēl viņu dedzina. Tālāk minama lopkopība. Vēlāk autiniešu strīdu izlīdzināja tādā kārtā. g. ka Vladimirs ir netaisns. Kopā ar lībiešiem divi dienas vestās sarunās ar vācu bruņiniekiem nekā nepanākuši. Soģa amatu izpildīja Idumejā V l a d i m i r s. Tie viņu saķer un dedzina dzīvu pie uguns. desmit dienas maizes neēdis. Vairākkārt viņš uzbrūk igauņiem un atsit viņu uzbrukumus. Kādu daļu viņš uzrāda. vāciem ienākot. jeb vai citādi kā mocīdami. tirgotāji 21 . bīskapa brāļa Teodoriha svainis (sievas brālis). Pāri citiem latviešu virsaišiem paceļas T ā l i v a l d i s. jāpamazina tava pārliekā bagātība. bet tad (1218.) sagūsta Tālivaldi līdz ar viņa dēlu Varibulu. Rameķis. agrākais Pleskavas kņazs. ka Tālivalda dēli turēja jau vairāk par simtu. lai viņiem uzrāda savu naudu. ka Livonijas iedzīvotāji.

no vairāk pusēm ūdens apņemtos pakalnos. Rakstīdams par cīņām ap Tērbatas pili. notur ļaužu sapulces. Naudas vietu izpilda pa reizei oseringi (ausu gredzeni). Baznīcās mēdza būt svētbildes un svēto tēli. kas uzceltas nepieejamās vietās. Uzejam retas piezīmes. lībieši to. hronists šā raksturo dažādās tautas: «Visi pārlaida naktis. Un viens priesteris gāja un apcirta viņu dievu tēlus un noģīmjus. Ienācēji tūliņ ķērās pie dažādiem pārgrozījumiem un jaunievedumiem. Burvis liek noslaucīt zirga muguru. apaudzis jauku mežu. kas iedrošinās tirgošanās dēļ zemgaliešu ostu apmeklēt. redzams no tā. vāciem ienākot. kuru sauc par Tarapitu. ka Viestars to gribēja no viņiem piesavināties. baznīcās. Šī māksla izglābj Beverīnas pili no igauņu uzbrukuma. 5) VĀCU ATNESTĀ KULTŪRA. lai tautai patiesi tiktu tuvu. turēdami par sakšu dievu. Pirms Turaidas lībieši galīgi nolemj Dītrihu ziedot saviem dieviem. Tādā kārtā iedzimtie dabū noskatīties arī vidus laiku mistērijās. ka tiem dažkārt uzliek naudas sodus.. Imeras latvieši burdami izzin. Alobrands) pratuši viņu valodas. Bet. ka arī nauda nav Livonijas iedzīvotājiem sveša.vienojas. kas tur bija uztaisīti. ka katrs. dziedājuši. bet zirgs ceļ pār to dzīvības kāju. Vietējām tautām ir savi vecākie.) Pēc Bertolda nāves projām aizbraukdami. un tad aizlaidies uz Sāmsalu. Vispirms kara mākslā ienācēji bija pārāki par iedzimtajiem. viņi ved zirgu pār šķēpu. bez miega: lībieši ar latgaļiem brēkdami un sizdami zobenus un zirogus vienu pret otru. vai tiem pieņemt krievu vai latīņu kristību. koka sētu apkārt. kas valda pār zināma apgabala iedzīvotājiem un tos vada karā. Tiek uzaudzināti sludinātāji no tautas vidus. Par norādījumu uz kaut kādiem mākslas sākumiem varētu uzskatīt piezīmi. Dideana kareivjiem uz skatuves ar vilistiem kaujoties. vācieši ar sietiņu un stabulēm un citiem mūzikas rīkiem. tā sāka še ieviesties. sakši bija iegriezuši kādā koka zarā it kā cilvēka galvu. Par apcietinājumiem der koka pilis. Pie dievkalpojumiem pieder dziedāšana instrumenta pavadībā. Cik maz iedzimtajiem. Notika maiņu tirdzniecība. «Pēc iedzimto izteikuma. Ar šīm būvēm saistījās arī kādi paraugi glezniecībā un tēlniecībā. klātesošiem pagāniem un jaunatgrieztajiem caur tulku jo smalki izskaidro izrādes saturu. Rīgas namos vietējie iedzīvotāji redzēja Vakareiropas celtniecības paraugus. Vācu celtajās pilīs. un ir saprotams. ka Livonijā sāka darboties cilvēki ar Rietumeiropas kultūru. Par ieročiem der stopi un vāles. Rīgā 1205. gada ziemā uzved praviešu izrādi. 22 . No ciešas. un jau ar to. krievi ar saviem mūzikas rīkiem un savu brēkšanu. uz kopā sapītiem koka gabaliem laida pa Daugavu pakaļ aizejošiem sakšiem. Ņem palīgā arī dramatisko mākslu. jo tur varbūt sēžot kristīgo Dievs. Zirgs ceļ atkal dzīvības kāju papriekšu. ka kursi pie Rīgas sadedzinājuši savus kritušos biedrus ar gaužām gaudām. kas tautas dziesmās dēvēta par Māras baznīcu.) paņem līdzi arī krievu baznīcu zvanus un svētbildes. ka Livonijas iedzīvotāji ar šādām lietām pa kādai daļai bija iepazinušies arī no krieviem. Uz vietējo tautu gara pasaules pilnīgu pārgrozību izgāja kristīgā mācība. Kā tāds minama Doma baznīca Rīgā. bet viņus atsauc atpakaļ. Aizsargāšanās vācu celtajās mūra pilīs bija kaut kas cits nekā vietējo nodedzināmās koka pilīs. Pavisam trūcīgas ir hronikas ziņas par vietējo iedzīvotāju garīgo dzīvi. redzams no tā. kā domājams. Izlaupīdami Jersiku. ķēniņi (reges). vāci (1209. Vironijas tuvumā (Igaunijā) ir kāds kalns. raudu dziesmas. (Redzams. zaudē mantu un dzīvību. Garīdzniecība vienā otrā gadījumā uzņem ceļus. ka arī daži vācu tautības priesteri (piem. lai ļaudis iepazīstinātu ar kristīgas ticības mācības saturu. tur dzimis lielais sāmsaliešu dievs. Lai izšķirtu svarīgākas lietas. g. kas norāda uz viņu ticību. bija jēgas par mūra būvēm.» Arī vēlāk no vācu puses iedzimto dziedāšana daudzkārt apzīmēta par brēkšanu. ka zemgaļi pirmo Livonijā (Ikšķilē) uzcelto mūra pili gribēja virvēm ievilkt Daugavā. kungi. un Dītrihs paliek dzīvs. pastāvīgas satiksmes ar vietējiem iedzīvotājiem vērojams. skatītāji lībieši sāk bēgt.» Tautas sapulcēs ar burvību izzin dieva prātu.

ka no tā būtu radušies tautā pavisam jauna veida dzejdarbi. g. pie tās būtu varējušas piederēt varoņdziesmas. Turpmāk attē1ojas tautas gara mantās visa feodālā pasaule ar viņas kungiem. Miķeļiem un citām dienām. zinātniski vērtīgāks. ne leģendu. asarotām tekām. Atnestās kultūras iespaids nebija tik liels. kas izsakās dziesmās. kas vispār ir vairāk tautu kopīpašums. Arnta sagatavotais: Heinrici Chronicon Livoniae. – Hronikas saturu bagātīgi izmantojis J. to zināmā mērā padziļina. – Pēc šī izdevuma M. Esth– und Kurland. kumeļiem zviegtin zviedzot. Merķelis sacerējis savu dzejisko tēlojumu vācu valodā Wanems Imanta. Rīgas skaistumu latvietis izskaidro no sava viedokļa. Austrums 1892. Lieldienām. Alunāna Mūsu senči. Minētas arī citas pilsētas (Valmiera. Jauni sacerējumi nāca klāt. kas uzņemts edicijā Monumenta Germaniae historica. Hronika pārdrukāta pēc J. kas. Gada gaitā iezīmējas svētku dienas. Nav tolaik sacerēto tautas gara mantu starpā ne bruņinieku romānu. Leipzig 1853. Arī baznīcas iekārta veido zināmā virzienā tautas dzīvi un garu. izdevums ir 1874. Hansens. 2. Tomēr tas varētu apzīmēt arī 23 . Frankfurtē un Leipcigā klajā laistā izdevuma: Origines Livoniae sacrae et civilis. to darina vidzemnieku sūra vara. Domājams. – Dzejā hronikas ziņas plašāk izlietojis Pumpurs savā epā Lāčplēsis. muižu darbiem. Pērkonam ducinot. Metenim. apdziedāta dziesmās. I. ka kāda daļa no tām pilnīgi pazuda. g. Visplašāko vietu še ieņem Jāni. kas tulkots arī latviski. Pārdrukājumu sagatavojis A. Bd. Riga u. tas tagad nav nosakāms. Latviešu Indri ka hronikas oriģināls uzņemts krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. Grubera 1740. Rīgā 1883. d. Šī tēlojuma dramatizējums ir Ād. RĪMJU HRONIKA 1) Hronikas saturs 2) Latvieši Savu nosaukumu hronika dabūjusi no sastādījuma veida: tā sarakstīta dzejā. Latviešu gara dzīvē laiž arvienu stiprākas saknes kristīgās ticības elementi. Sammlung der Chroniken und Geschichtsdenkmale von Liv–. paskaidrojumi. Cēsis u. 1913. sava daļa še arī Ziemsvētkiem. Siliņš sniedzis savu tulkojumu: Latviešu Indriķa hronika. īpaši tā daļa. vagariem. Par satiksmes centru kļūst Rīga. varbūt arī varoņepa sākumi. pielikts priekšvārds. Plūdoņa Salgales Mada loms. Olava (Plutu Vija) Viesturs. – Cits. kam ellē kājas karājas. kas dažkārt sakūst kopā ar Velna tēlu. Arī senajās saulteikās dabū reizēm Rīga savu vietu. g. Kā pārgrozījās visa gara mantu kopība. D. ne garīgu dziesmu. bāru bērniem. tāpat savā Latvijas vēsturē. pakavoti kumeliņi vai arī kurzemnieku tīra maize. kas nemaz vairs nesaskanēja ar jaunajiem apstākļiem. Dievs pieņem arvienu vairāk kristīgā Dieva veidu. Rīgas meitām jāsaņem paladziņi. Laimas vietā dažkārt stājas Māra. to pašu dara arī citi Latvijas senatnes vēsturnieki. Latīņu oriģinālam nostādīts blakām vācu tulkojums. L i t e r a t ū r a. tāpēc ka vienā no atrastajiem hronikas rokrakstiem atzīmēts šis vārds (Ditleb von Alnpeke).. aplūkota teikās. – Sīkāki uz hronikas ziņām pamatoti dzejojumi ir: Ausekļa Beverīnas dziedonis. Tautas liktens un cerības izsakās teikās par nogrimušām pi1īm. ar kurām saaug zināmas ieražas. Jurģiem.c. Krodznieks savos rakstos: Iz Baltijas vēstures. I. Piesliedamies hronikas ziņām. Hanoverā iznākušais V.).6) IESPAIDS UZ TAUTAS GARU. dabūja ar jaunajiem ienācējiem papildinājumus. tautas ārējai dzīvei sašaurinoties. attīstās kaut kas no Māras kulta. G. g. dažādas piezīmes. Saules precinieki jāj viņpus Rīgas. Rainis šī epa dramatizējumā Uguns un Nakts. ko vēlāk sastop apakšzemē par zirgiem. Tālivaldis važās. ar atskaņām (rīmēm) rindu galos. kas nu tiek bieži vien minēta tautas mutē. muižkungiem. atminot viņu vārdus. To dēvē arī par Ditleba Alnpekes hroniku. kas ce1sies augšā. Īpaši pasakas. Tomēr tautas garīgā pasaule un līdz ar to viņas notēlojumi zināmā mērā pārveidojās. Ap katru jaunu nodibinājumu latviešu zemē saistās jaunas teikas. daļa Rīgā 1912. – Uz hronikas pamata sarakstīta monogrāfija ir V. II.

g. dažas to papildina. g. kas ietilpst Latviešu Indriķa hronikā. pēc kura tie pieņem kristīgu ticību un maksā vāciem meslus.). kas pats kaujās piedalījies. no kurienes vairs nepārnāca. 1) HRONIKAS SATURS. Lai kursus sekmīgāki apkarotu. kad viņi bija piespiesti padoties varai. ka kopā ar leišiem cīņa pret vāciem nav bez izredzes uz uzvaru.) . tas dibināja (1266. bet jauj tiem aiziet projām sveikiem veseliem. nonāk līdz Cēsīm.hronikas norakstītāju vai īpašnieku. Merķes (Aizputes tuvumā) un Grobiņas pilis (1263. tādā kārtā nākdams nesaskaņā ar pienākuma jūtām pret savu tautu. tādā kārtā dažas no tās atšķiras. Bet.). Ciešākā atkarībā no vāciem viņi nāca vēlāk (ap 1242. Bet še to atkal sakāva. iebruka kursu zemē un nodedzināja Lažas. Pēc tam viņš atmeta kristīgu ticību.). Gan ordenis iebrūk viņu zemē un tos piespiež maksāt meslus (ap 1250. bet vāci neatlaidīgi viņus no tām izdzen. g. g. Vāci sāk arvienu vairāk 24 . Sīkie kauju apraksti liek vērot. g.). kas izrāda vāciem vissīkstāko pretestību un visilgāk uztur savu patstāvību. viņi sāk pret tiem uzstāties. ka kursi ir pievienoti ordeņa pulkiem.) Jelgavas pili un no turienes postīdams staigāja pa Zemgali. Valoda vietām dzejiski tēlojoša un (īpaši atskaņu dēļ) nav bez liekvārdības. Tikai kaujā pie Durbes. Kad zemgaļi pēc tam sakāvuši ordeni. g.). Hronikā aprakstīti notikumi Livonijā (Baltijā) no vācu ienākšanas līdz 1290. Pa daļai atsvabinājies no ordeņa savā zemē. ka tas rakstīts Rēveles pilī 1296. Mintautam stāv tuvu Lengvins. g. atšķirdamās no Latv. K u r s i jau ap 1230.) viņu robežās Kuldīgu un ieņēma Embotes pili. g. Ziņas sniegtas arī par to laikmetu. kur vāci jau bija nostiprinājušies. Viņu vidū parādījās varonīgs vadonis: Nameisis jeb Namejs (Nameize). Indriķa hronikas vienkārši un noteikti vēstošā stila. Izdevīgā brīdī. Tad zemgaļi slepeni apspriedās un atņēma vāciem Tērveti atpakaļ. lai neatņem nevienam soģim. g. kuru tiem bijis daudz. un 1296. mantu. Par spēcīgāko vācu pretinieku kļuva leišu kunigs Mintauts (Myndove). un pa tam savienojis un sastiprinājis leišu spēkus. gadu. karo ar ordeni. bija noslēguši ar Balduinu no Alnas līgumu. ko tomēr drīz vāci ieņem atpakaļ. Gan viņš pazaudēja kauju pie Embotes (ap 1244. g. Redzam tad drīz vien. Hronika sarakstīta vidus vācu izloksnē starp 1290. ka še valdījis virsaitis Indulis. ieguvis mieru no vāciem ar to. Kad Tērvete bija piespiesta padoties un derēt ar vāciem mieru. g. ar zemgaļiem.) sakauti. Tai pašā laikā Livonijas zobenbrāļu ordenis savienojās ar vācu ordeni.). g. redzēdami. bet neatkarīgi no tās. vāci salasīja lielāku kara spēku. g. (Teika vēsta. tā kā tiem galvas sašķīda». vāci sarīkoja kara gājienu pret viņiem. viņš iebruka Vidzemē un sakāva ordeņa spēkus (1280. Vēl arī turpmāk kursi turējās vāciem pretīm savās pilīs. zemgaļi padzen savus soģus (1259. ka pieņēma kristīgu ticību. pirms varēja izvest baltu cilts savienošanas plānus. ka hronikas sastādītājs bijis bruņinieks. g. ar kursiem. tāpat tie ieņem Aizputi. līdzi paņemdami gūstekņus un tos nometinādami Kuldīgas apgabalā. Plaši aprakstītas vācu cīņas ar leišiem.). Kursu toreizējais virsaitis bija Lamekins. Kursi ilgāku laiku neizrāda nekādas pretošanās zīmes. bet izcīnās ar tiem pie Tērvetes bez panākumiem. dodams padomu. ar ko vāci netika galā. Rīmju hronikas pēdējā nodaļā aprakstīts leišu uzbrukums Talsu pilij Mažaiķa vadībā. Gribēdami leišu uzvaras tieksmes aprobežot. Ordeņa mestrs nu uzbrūk zemgaļiem. Z e m g a ļ i ir starp Baltijas iedzimtajiem visdūšīgākie.).) Pie Embotes Mintauts stājās pretī vācu varai. Viņi tomēr vēl paturēja diezgan brīvības. Šai pašā rokrakstā uzrādīts. kas stingri apspiež mazākos kunigus. Viņus uz to skubina Zabis. bet tika pie Saules (1236. L e i š i apvienodamies tika par stipru varu. Tūliņ pēc tam vāci dibināja (1244. Arī turpmāk leiši ved nemitīgas cīņas ar ordeni. Mežotnes un Raktes pilis (1272. bet tika nokauts. kas mīlējis bruņinieka meitu Āriju. Ar leišu palīdzību viņi izdzen vācus no Dzinteres pils (Apriķu novadā). kad leiši (zemaiši) iebrūk Kurzemē. viņš kopā ar kursiem ordeņa kara spēku gluži sakāva pie Durbes (1260. g. Namejs piedalījās leišu kara gājienā uz prūšiem. tā Griezes pi1i nodedzinot (1265. Mestrs Valters tad salasa lielākus spēkus un ieņem Tērvetes. še krita arī ordeņa mestrs Volkvins.

Bergmaņa manuskripts. krieviem. Ar to visa Livonija (Baltija) bija vācu varā. zemgaļiem. kā viņu tēvi jāj. I. 1911. Nav viņiem še ierādīta nekāda patstāvīga loma. nevar no tā attālināties ar sevišķu īpatnību. par ko viņš mestru nogalina un tiek savukārt sodīts ar nāvi. Par latviešiem (latgaļiem) Rīmju hronikā tikai dažas piezīmes. Nav nosakāms arī zināma burtniecības darba sacerētājs. Tos dažkārt nosauc arī par tautas gara mantām. enthaltend der Riterlichen Meister und Bruder zu Nieflant geschicht. Bd.). baltu strīpu pa vidu. Viņu kara pulkam liels spēks. viņu sievas ērmoti izskatās un nēsā savādas drēbes. gluži sakauj ordeni pie Ikšķiles. Siliņš: (Ditleba Alnpekes) Rīmju hronika. Hronikas vēsturiskos datus izmantojuši Rainis savā traģēdijā: Indulis un Ārija. pielikdams ievadu. Arī še vāci viņus spaida. g. Viņiem paliek tikai Sidrabene. papildinājumiem izlietots Heidelbergā atrastais manuskripts. g. Tas latviešu karogs. kā Kaupa pieņem kristīgu ticību. Burtniecības atsevišķo darbu izcelšanās laiks nav cieši nosakāms. minēts. ko dziedāja Dobelē un Raktē. Rīmju hronikas oriģināls izdots krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. kad to savāc kopā. Bet pa tam vāci posta viņu zemi. Par viņiem sacīts: «Šiem pagāniem gudrs paradums: tie reti kad dzīvo viens pie otra kopā. sāmsaliešiem. «Tie smuki glīti gāja turp. Hronikā uzejam raksturīgas piezīmes par latviešu ieražām. lietotiem vārdiem. tos atveda un nometināja izpostītajā Jelgavas apgabalā. ar karogu sarkanā krāsā. Pirmais zobenbrāļu ordeņa mestrs Vinne ceļ Cēsu pili latviešu aizsardzībai. Vēlāk mestrs viņu atrod par nederīgu un atlaiž. attīstījušies un ilgāku laiku uzglabājušies bez rakstu palīdzības. tās jāj. g. kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri.» Lielākā daļa zemgaļu aizgāja no Sidrabenes uz leišiem. nāk ordenim palīgā no Cēsīm kāds zobenbrālis ar kādiem simts vīriem. iebrūk ar leišiem Vidzemē (1288. Zemgaļi paši nodedzina Tērveti un aiziet uz Rakti. Tas vērojams pēc dažādām iezīmēm: pēc pieminētiem notikumiem. pirmoreiz iespiests 1817. Bet Cēsis. ka viņi labprāt grib palikt pie kristīgās ticības un ka viņi cīnās dūšīgi kā lauvas. tautas tradīcijām. valodas formām utt. paskaidrojumus. Tas notika 1290. Izdevumam par pamatu L. tēlotām ieražām. Par viņiem min. Namejam Vidzemē iebrūkot. Rīgā 1893. dabūts no Irvovas 1797. bet iemetas savrup pa dažu labu mežu. Turpmāk vienumēr latvieši stāv vācu pusē kā viņu kara biedri. izdevumu sagatavojis Landzes mācītājs Kalmeiers (Kallmeyer).» Dabūjam Rīmju hronikā ziņas arī par latviešu karogu. Hronika min latviešus (un lībiešus) kā meslu maksātājus vāciem jau Bertolda laikā. g. Kopā viņi cīnās pret igauņiem. 1853. Vinas tituls: Ditleb's von Alnpeke Livlandische Reimchronik. g. leišiem un sāmsaliešiem) bijis grūti dzirdams. stāv šiem Rīmju hronikā pastāvīgi blakus kā vācu biedri. Indriķa hronikas Vigbertu) «latviešu bērniem par palīgu un apmierināšanu». kurai tāds karogs. kas Latv. Runājot par to. to varu jums patiešām sacīt. 1920. Cēsu pilī mestrs ieliek kādu no Zozatas (pēc Latv. 2) LATVIEŠI. folkloru (no angļu folklore – tautas zinātne).).nostiprināties Zemgalē. priekšmetiem. tās nodedzinādami. II.» L i t e r a t ū r a. ka tas latviešiem (tāpat igauņiem. Tad zemgaliešus tur dzirdēja žēlojamies un dziedam to pašu gaudu dziesmu. Akuraters lugā Viesturs. g. Iespiedumam 1853. bet citi padevās vācu gūstā.. kas tautā radušies.. Latvieši. kas sevī ietvertu no vairuma 25 . g.. Riga und Leipz. Vēlāk redzam viņiem piebiedrotus vēl arī igauņus. Indriķa hronikā stipri atšķiras no lībiešiem. Tas pilnīgi nozūd tautas vairumā. Vēl zemgaļi sekmīgi uzbrūk Rīgai (1287. Pēdīgi zemgaļi paši atstāj Dobeles un Raktes pilis. pa tagadējai cēsinieku paražai. bet bruņinieki viņus no Kalna muižas joprojām apkaro. un tā atrodas latviešu zemē. – Latviešu tulkojumu sniedzis M. g. dzīves. kursiem. darbiem. tā sauc kādu pili. BURTNIECĪBA Burtniecība aptver tos valodā ieveidotos gara darbus. Viņi tur uzceļ Kalna muižas pili. leišiem.

Tā. Dejā. Burtniecības s ā k u m i sniedzas tautas pirmatnē. lai izsacītu jūtas. kā tās. starp citiem. Tautas gara mantas c e ļ o n o v i e t a s u z v i e t u. no mutes uz muti pārejot. vismaz tie paši pasaku elementi un motīvi uzejami vairākās tautās. Senās dzejas aplūkotājs Arturs Bonuss saka (Zur Biologie des Rātsels 1907. mīmiskas. to vairāki veidojuši.) pilnīgi saskan ar viņa (Bīlenšteina) sakrātajām latviešu mīklām (krājumā 100(mīklu). īpaši episkajā dzejā. Bet tiešiem pārņēmumiem še galvenā loma. 20 proc. cēluši gaismā Bekels (Bokel) par tautas dzeju. Tomēr zināmas tautas gara mantās redzama arī šīs t a u t a s ī p a tn ī b a. Nav tur vēl izšķirami dažādi dzejas veidi.) un 27 proc. atņemt. saskan daudzkārtējs novērojums. Sleihera sakrātu leišu miklu (krājumā pavisam 241 m. ritmiskas kustības ar dziedātiem izsaucieniem un vārdiem. 67 proc. kā Lāčadēlam līdzīgs varonis tēlots arī serbu. kā varoņa dzimšana no ķēves. 26 . kaut arī še. skatuves mākslas.atšķirošos sacerētāja savādību. kas dabūjuši noteiktu dzejas veidu. tā parādās šīs tautas pašas izdomājumos. piemēram. 136 kopējas mīklas. Videmaņa sakrātu lībiešu mīklu (pavisam 156 m. kas cēlušās no vienas koptautas. kur runā to pašu valodu. Še ir ne vien liriskas. daži pārnākuši latviešu tautas dzejā no slāvu–baltu tautu un vēl daži no baltu tautu kopdzīves laika. nemaz ne patriotiskas skaņas. bet arī vispār reliģijas.. ka šī dzeja piederētu laikam pirms tautu saskaldīšanās. rotaļā. Tādā kārtā tautas gara mantas padotas pastāvīgām pārgrozībām: katrs jauns teicējs vai dziedātājs var no sevis ko pielikt. vācu pasakās. tur sastopama dažādu dzejas veidu kopība jeb sinkrētisms.) saskan ar latviešu mīklām. – Jaunākā laikā klajā nākušie tautu tradīciju krājumi veduši pie atziņas. tikko pazīst īsti nacionālas. Tas sniedzas vēl tālāk: sinkrētiskas tur arī dažādās mākslas un dažādie gara dzīves veidi. bet pāriet no tautas uz tautu. Lautenbahs atradis 37 kopējas dziesmas. ietērpti noteiktā pantmērā. ka tās mantotas no kopējas pirmtautas vai arī ka tās radušās vienādā attīstības gaitā. uzejama arī serbu. ņemot par pamatu vairāku tautu tradīciju krājumus. Mazāk izplatās darbi. Tādus pētījumus. Salīdzinādams lielāku skaitu latviešu un leišu tautas gara mantu. mūzikas. Antijs Arne par pasakām un par mīklām (sk. kā par to stāsta latviešu Kurbada teika. motīvi pāriet no tautas tautā. kuri šā vai tā papildina pārņēmumus. Zināma sacerējuma pirmatnējais veids nav vēlāk nosakāms. kas atrod atbalstu šīs tautas dzīvē un saskan ar viņas raksturu. leišu valodas pētnieka A. zviedru. Burtniecības pētījumus izdara. Tai piemīt kaut kas vispārcilvēcisks. ka kādas tautas mākslas literatūra daudz vairāk uzrāda šīs tautas rakstura savādību nekā tautas dzeja. dievkalpojumu ieražās (kultā) savienojas teatrāliskas. latvietis uzlūkotu par savām. pārgrozīt. vācu pasakās. latviski pārtulkotas. ka senatnē ne tik visai spilgti nomanāma tautu raksturu atšķirība un dzejas īpatnība. Tā parādās pārņēmumu izlasē: top pārņemts tikai tas. literatūru pie attiecīgām nodaļām). ka tos citi neuzņemtu un neuzglabātu. episkas un dramatiskas dzejas.): Ar to. Liekas. leišu mīklu ir ar latviešu mīklām stipra vienādība. atziņas.. vendu. tā parādās pārņemtās vielas pārstrādājumā un vispār satura izveidojumā pēc savām sevišķajām īpašībām un spējām. Burtniecībai piemīt kaut kas internacionāls. vēlējumus. arī ne vien dzejas. 200 kopējus sakāmvārdus. kur piegriezta vērība arī latviešu folklorai. Smits norāda. Sevišķi tas sakāms par tiem sacerējumiem. Attiecībā uz latviešu tautas mīklām Bīlenšteins dabū šādu iznākumu: 20 proc. tā paša zinātnieka sakrātu igauņu mīklu (pavisam 423 m. arī to radniecīgo tautu starpā. Profesors P. jāpazūd aiz tā iemesla. ka tautas literatūra (burtniecība) savās pirmatnīgās formās mums visur parādās par kopēju mantu. kam stāstošs raksturs: latviešiem pazīstamās tautas pasakas ir vairāku tautu kopmanta. ko snieguši vairāki. 212. Pie zināma darba nav arī strādājis tikai viens sacerētājs: tas sastādījies no elementiem. Zināmi elementi un motīvi sastopami visu indoeiropiešu tautu dzejā. Tās neapstājas arī pie zināmas valodas robežām. Būhers par darba dziesmām. tās izplatās visās malās. pārējās 60 proc 42 sacerētas tādā garā. lpp. Vienādības vairāku tautu gara darbos var celties vēl arī no tā.

TAUTAS DZIESMAS 1) Vēsture a) Latviešu tautas dziesmu vērtējumi b) Latviešu tautas dziesmu krāšanas darbi c) Latviešu tautas dziesmu sakari ar vēstures laikmetiem d) Dzejas veids 2) Dzīve a) Kas dziesmas dzied? b) Kad dziesmas dzied? c) Kur dziesmas dzied? 3) Saturs a) Lietišķais saturs b) Garīgais saturs 4) Izteiksme a) Valoda b) Gleznas c) Pantmērs 5) Latvju Dainas a) Izaugšana b) Iekārtojums c) Dzejisks darbs d) Zinātnisks darbs Tautas dziesmas ir tā burtniecības daļa. kas dziedot radusies un dziedot izplatījusies. māmuliņa). tecina. lūkoties) un kara gaitām (Es karā aiziedams). korī dziedādamas. 3) mīklas. Turpmākā attīstība izšķiro dažādas gara darbības. Es stāv' uz augsta kalna). lai dziesmas ceļ priekšā. Tas sakāms sevišķi attiecībā uz viņas attīstības agrāko laikmetu. tās ir romances (ziņģes). Kad uzaicina. pusdziedošā balsī. atkārto. Bet arī šī teikšana nav gluži prozaiska. Sacerētās un dziedātās dziesmas satin kamolā vai noglabā vācelē. Latviešu tautas dziesmas ir liriskas. kas nav pieņēmušas latviešu tautas dziesmu īpatnīgo veidu (Man tumšā naktī jāiet. gan lai dziesmu stāsta (Stāsti dziesmas. Nav uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nekādu pēdu no stāstošām varoņdziesmām. māmulīte). dziedi. un tām pašām ir stipra liriska pieskaņa. 4) īsi izteicieni. sērdienīte). tad saka. kurus visas dziedātājas. kuras citā reizē var atkārtoties. kuri savā kopībā aplūkojami sevišķi. 1. Visos šinīs sacerējumu un citos tradīciju veidos uzejami tautas ticējumi (mīti). Dodot tiešu izteiksmi jūtām. Kad divi puses savā starpā sacenšas. 5) burvības vārdi. kas pa lielākai daļai attiecas uz senajām precībām (Ej. no tautas 27 . Episku ir izzūdošs mazums. Latviešu burtniecībā izšķirami sekojoši sacerējumu veidi: 1) dziesmas. Lielākai dziedātāju kopībai mēdz būt sava teicēja. dzejas nozares. ir jaunākā laika pārņēmumi un nav pievienojamas latviešu īstās tautas dzejas krājumam. Romances. viena otru apdziedādama. gan lai dziesmu dzied (Dziedi. kas vienmuļīgā meldijā un parasti ātrākā taktī teic priekšā vārdus. mākslas. Vēlāk tiek dziesmas arī teiktas. 2) stāstījumi. ritina. vismaz ritmisku lietošanu. no kurienes tās gadījumā šķetina. tautas dziesmā nešķirami savienojas vārdi ar meldiju.mākslas. tiek acumirklī sacerētas jaunas dziesmas. bāliņi. Tas viss norāda uz dziesmu melodisku. gan lai dziesmu teic (Teic dziesmiņu. bet tiek izdarīta pacilātā. zinātnes dīgļi.

Lautenbahs pats. ka kāds no latviešu tautas dzejas veidiem tomēr vēlāk no tautas izzudis un nav atrodams mūsu uzrakstīto tautas dziesmu krājumos. kā redzams. arī še nav iznācis tautas eps. to pierādīja arī igauņi. bet. Pauls Einhorns. Raudas sastopamas arī latviešu cilts biedros senprūšos un leišos (sk. ievērojot to. kamēr vien latvieši dzīvo. ko nosauca par latviešu tautas epa gabalu. nav arī leišiem.. nekaunīgas un vieglprātīgas dziesmas dienu un nakti bez mitēšanās. strādāja pie tautas epa. varētu būt izskaidrojams ar to. pat atrod tās par pretīgām. Viņš 1885. g. Tautas epa trūkums baltu tautās gan būs pa daļai izskaidrojams ar to. kam 1835. un tomēr viņu vidū varēja atrast jaunākā laikā tik daudz epa daļu. Latviešu Indriķis vēsta par kursiem. Sterns savā (vācu valodā sarakstītajā) pasaules literatūras vēsturē. izdeva latviešu tautas dziesmu pantmērā sastādītu nelielu dzejdarbu «Dievs un Velns. kas bija apzīmēts par tautas epu. viņu dzejas veids. Tautas epa nav arī citām baltu tautām. viņu klajā celšana. Tomēr šīs domas apšaubāmas. Tas viss atbalsta domas. to pierādīja somi. Ipp. g. latviešu mitoloģiju patlaban vēl pēta. viņu sakari ar vēsturiskiem laikmetiem. ka arī latviešiem senāk bijušas savas Raudas. 1) VĒSTURE. Tautas dziesmas piederējušas pie latviešu tautas gara satura un pie latviešu dzīvās rakstniecības sastāva vienumēr un visos laikos. simteņa pirmajā pusē. ar nosaukumu Niedrīšu Vidvuds. Ir izsacītas domas. lai gan viņi spēlēja ievērojamu lomu arī vēsturiskajā laikā. Kurbadu. Pēc tam (1888. kuras kā sēru dziesmas lieto miršanas un bēru gadījumos.epa. Lautenbahs šai gadījumā aizrāda. Ka tās vēlāk izzudušas. 116. tad kādas dažas no tām būtu atrodamas arī tautā. Agrākie spriedumi par latv. piedauzīgām. tautas gara mantu visās malās klajā nākošā bagātība deva šādam nodomam atbalstu. g. Ka arī pašos jaunākos laikos var parādīties tautas epi. g. ka varēja sastādīt epu par Kalevipoegu. tautas dziesmām noliedz tām kaut kādu vērtību. kas celtas priekšā latv. Ir iemesls pieņemt. Tas tad arī iznāca 1891. no kurienes jaunākā laikā celti klajā tik bagāti dzejas krājumi. bet nav nevienas dziesmas. ka tās ilgus gadusimteņus dzīvojušas uz vietas grūti pieejamos apgabalos un nav ņēmušas aktīvi dalību tautu cīņās. Rīmju hronika stāsta par zemgaliešiem. a) L a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u v ē r t ē j u m i dažādos laikos pilnīgi cits no cita atšķiras. Par latviešu tautas epa sastādīšanu sāka nopietni domāt Lautenbahs–Jūsmiņš. kurā viņiem nebija iemesla aizmirst savu agrāko varoņdarbu apdziedājumus. Dažādās pārmaiņas un dažādus attīstības posmus tad uzrāda: viņu vērtējums.) iznāca Pumpura Lāčplēsis. (pilnīgā veidā 1849. g. ka Lāčplēsis kā latviešu tautas eps ieradies drusku par agru: par varoņlaiku stāstītās teikas vēl tik kā krāj. kas dzīvoja 17. Tautiskā apziņa un sajūsma par tautas pagātni pēc tā prasīja. bet vēlāk pazudis. der Volksdichtung. g. g. Gan še savirknēts liels daudzums latviešu teiku. kuru uz tautā atrastu epa fragmentu pamata sastādīja Lennrūts (Lonnrot). Tautas atmodas laikmetā latviešu dzejnieku starpā cēlās domas radīt latviešu tautas epu. kam 1857. Tās būtu R a u d a s. ka tam nav par pamatu nekādu tautā pašā atrastu dzejas veidā ietvertu varoņteiku daļu. kas kādu teikas daļu ietvertu dzejā.) iznāca Kalevala. kā pats Velns tās nevarētu nejaukākas 28 . Tās piemin A.). ka kristīgie latvieši jau kopš gadu simteņiem miršanas un bēru ceremonijās lieto kristīgās garīgās dziesmas. vai latviešiem sava varoņepa nekad nav bijis jeb vai tas agrāk gan viņiem bijis. ka viņi pārspēti Sidrabenē dziedājuši to pašu gaudu dziesmu. Iliņu). ko Dobelē un Raktē. Bokela Psych. sāka iznākt Kreicvalda pa labai daļai no tautā atrastiem episkiem dziedājumiem sastādītais Kalevipoegs. par tām saka: «Paēdot un padzerot (latvieši) dzied tādas nejaukas. g. ka latvieši ilgajā kalpības laikā aizmirsuši savus varoņus un dziesmas par viņiem. Igauņi dzīvojuši vairāk gadu simteņus tais pašos vēsturiskos apstākļos kā latvieši. Tāpēc visi vēlākie mēģinājumi radīt latviešu tautas epu palikuši bez sekmēm. Ja latviešiem kādas varoņdziesmas būtu bijušas. Rodas jautājums. ka viņi pie Rīgas savus kritušos biedrus sadedzinājuši gaužām gaudām. tautas dziesmu pantmērā. Ir daži varoņteiku pasākumi (par Lāčplēsi. 1906.

pie kuras uzdevumiem pieder krāt un pētīt latviešu tautas gara mantas.) klajā apcerējumu par latviešu tautas dziesmām. g. īpaši sievietes sacer dziesmas bez lielas apdomas. g.un bezkaunīgākas sadomāt un priekšā celt. Vācu dzejnieks H e r d e r s salasīja dažādu. nu sāka meklēt taisni kultūras neaiztiktās. Vispirms to dara vietējie vācieši. dziļāk izpētīt un cienīt arī pašā Latvijā. pa Vidzemi 18. s. (1824. Viņš tās tur par ļoti vecām. g. dabai tuvu stāvošās tautās un ļaužu šķirās. Nodibinās . kas grieza uz sevi mācīto aprindu vērību ne vien Anglijā.). Latvieši svinot arī trakulīgas dzīras (bakhanālijas). Tomēr Stendera laikā sāk pamatīgi pārgrozīties uzskati uz latviešu tautas dziesmām un tautas dzeju vispār. (savā Livl. Še bija vācu tulkojumā iespiestas arī dažas latviešu tautas dziesmas (to starpā: Kam. – Kad 19. Daudz dzied mirušo jeb veļu svētkos. Pie tam Herders pieved par latviešu tautas dziesmām dažus spriedumus (Hamaņa.) uzskata par latviešu dzejas sākumu un tās savā pirmatnējā vienkāršībā pielīdzina seno vācu bardu dziesmām. g. pacilā mūs ar nepārspējamu humoru un satīru. Angļu dzejnieks P e r s i j s (Percy) izdeva (1765. g. gandrīz vienīgi no vācu tautības mācītājiem. sacer savas «jaunas ziņģes». Pēc tiem latviešu tautas dzeja ir īpatnīga. Kādā no šīs biedrības rakstu krājumiem laiž mācītājs K a t e r f e l d s (1835. sacerētas bez atskaņām. pretī civilizācijai dabu. Šīs dziesmas viņš uzskata par atliekām no senākām mežonībām. Bet daudzkārt maz nemākslotu vārdu mums atver skatu sirdī. «Turpretim viņu mīlestības dziesmās uzejama visa tā smalkjūtība. gadsimteņa sākumā izdeva pirmos nelielos latviešu tautas dziesmu krājumus.) no zinātniskiem izdevumiem. un starp viņu cienītājiem redzams slavenais vēsturisko romānu sacerētājs Valters S k o t s. 1778. viņu gara darbos. Visu. kas asām rīkstēm graiza arī paša vājības. Viņš tās nosauc par blēņu dziesmām un. tad par tām parādījās atzinīgas atsauksmes arī angļu žurnālos. Tagad sāk latviešu tautas dziesmas uzmanīgāk novērot. kas agrāk bija palikušas citiem apslēptas. bezkaunīgas dziesmas dziedādami un vieglprātīgi trakodami. g.» – Hronists Kelhs 1695. Līdz ar to iedzīvojās viņu gara pasaulē. vēlu lēci. uzdveš mums sirsnīgu grūtsirdību. uz ko vedina iemīlējušās sirds kaites. kam bija iespējams piesavināties augstāku izglītību. pretī izsmalcināto aprindu izglītībai nemācīto cilvēku dabisko vienkāršību un nevainību. Tanī. – V ē b e r s. tautas dziesmas atrod par apkarojamām. novēro (Das veranderte Russland) pie igauņu un latviešu pļāvējiem nejauku bļaustīšanos un klaigāšanu. Tās esot pagānu dziesmas. dziju jūtu. Vai tik vien labu ļaužu). Gan viņš tās (savā gramatikā 1783.). ko likt viņu vietā. novērojama tā pati atjauta un griezīgā zobgalība. no kurām ļaudis būtu īsā laikā atradināmi. še tad nu cēla klajā mantas.) zemākās tautas šķirās salasītas vecangļu un skotu dziesmas. Eiropas kultūrai citu virzienu ņemot. Ar gandarījumu viņš atzīmē.–1778. pieslēdzas dabai un zināmiem gadījumiem dzīvē. Historia) liecina. ko sniedz latviešu tautas dziesmas. ja vien pareizi ķertos pie lietas. lai sekmētu viņu izskaušanu. Vairāk viņam patīk Jānu dziesmas. ka latviešu prāts nesas uz dzejošanu. neizglītotas tautas sacerējumi un kā tādi visur pazīstami. Viņš par tām saka: «Lai neviens lepni nesmīn par baudījumu. ka šīs rupjās dziesmas Kurzemes vairāk apgaismotos apgabalos iet mazumā. arī mazu un līdz tam laikam plašāk nepazīstamu tautu dziesmas un tās izdeva zem nosaukuma Tautu balsis dziesmās (Stimmen der Volker in Liedern. Hipeļa u. g. ka viņu dziesmas dziji aizgrābj. Hanoveras rezidents pie Pētera Lielā galma. g. sākumā ceļodams. – Pie 29 . par mantojumu no pagānu laikiem. – Arī V e c a i s S t e n d e r s latv. ļaudis neesot piedabūjami tās aizmirst. Pretī vienpusīgiem prāta apgaismošanas centieniem sāka uzsvērt cilvēka jūtu dzīvi. kas pilna siltu. pirmos bērnišķos sirds aizkustinājumus tik izveicīgi uzķert.). kuri še bija vienīgie. Latviešu literāriskā biedrība. kas angļu ielu dziesmās. bet arī citās zemēs. Jaunajiem uzskatiem deva spēcīgu un pārliecinošu izteiksmi Žans Žaks R u s o (1712. Tas notiek. «ko viņi pavada rīdami un plītēdami.c. Tās gan ir vienkāršas. viņi prot niecīgos. neaizmirstamos blaku apstāklīšus. saulīte. kas augsts un cienījams.

Gluži vienkārša.latviešu tautas dziesmu labākajiem pazinējiem un lielākajiem cienītājiem pieder B i t n e r s (Būtner). labāka ieskata dēļ. ko viņi dziesmās atrada. Pie tādas atziņas nāca. ka Eiropā grūti atrast. tā dod dziesma latviešu dzīvei apskaidrojumu. par kuriem viņš dzied. Tas notiek. Pie tam šis dažādu tautu pazinējs liecina. nebūs mazāk estētiskas vērtības nekā viņiem epiem. kuros latvieši nodarbojušies. Viņš (1841. kādu. ne miesīga. bez organiska sakara ar dzīvi un savā starpā. ar grūtībām cīnoties. Mums nav iespējams pareizi novērtēt neviena liela. ar ko katra dziesma izceļas savā īstā nozīmē un pilnā daiļumā. liriski idilisks. Viņu pamats un saturs ir gluži cits: latviešu tautas dzīve. bet iekšēji pārdzīvojumi. kultūrvēsturisko. nacionālu tautas teiku.) atrod. Galvenais nopelns še K r i š j ā n i m B a r o n a m. ka dziesmas savirknējamas. bet tomēr nepilnīgi un vienpusīgi. un otru zemi. materiālas labklājības un garīgas patstāvības. Paši sevī nesdami. smalkumu un daiļumu. B ī l e n š t e i n s. sakārtot. viņu brīvība un ētiskā izglītība bijusi aprobežota. bet tura tās par niecīgām estētiskā ziņā. sekojot dzīves gaitai. neieskatoties grieķu mitoloģijā. zināms. Šie cittautiešu spriedumi par latviešu tautas dziesmām gan raksturīgi. viņu garīgā un tikumiskā izglītība ir tāda. domā par varoņlaikmetiem. cita pie citas. pa daļai nepareizi. Lai arī še. ka viņu dzejas estētiskā vērtība pēc vielas. nevar līdzināties ne pēc vielas. bet tais arodos. uz kuru pamata sacerēti tādi tautas epi kā Homēra darbi. nav viņiem bijis pamata sekmīgai attīstībai. ne ārēji. bet arī ar sajūsmu par tām. Nibelungi. ne pēc gara un formas. kā atsevišķi kara gājieni un viņu sarežģījumi. bet pastāvīga uzcītība un sirdsskaidrība. Tomēr tie pamatojas tikai uz dažiem piemēriem. kas tādā mērā pelnījusi dziesminieku tautas vārdu. kam vairāk piekristu dziesmu zemes nosaukums. kad latvieši ķērās savas dziesmas savākt. ka latviešu valoda gan stāv uz zemas attīstības pakāpes. par nacionālām varoņteikām. Tāpat nevaram nodot pareizu un pilnīgu spriedumu par latviešu tautas dziesmām. Šādā kārtā atklājas latviešu tautas dziesmu īstā būtība un arī tieši tauta pati nodod liecību par savām 30 . Tie uzrāda vienu otru viņu zīmīgu īpašību un izsacīti pa reizei ne vien ar labvēlību. minams ceļotājs K o l s. un par dzejnieka paša piedzīvojumiem un sabiedriskām attiecībām. ka tās mēri ar svešu mērauklu. Latviešu dzejas gars tīri lirisks. Še parādās ne miesīgs. svinību. ne kaujas izveicība. un. Un tā nav mazāk plaša un bagāta. tuvāk nepazīstot viņu laiku dzīvi un uzskatus. otru tautu. gara un formas nevar būt nekāda lielā. «Kā rasa mežu ietērpj rasas uzvalkā un arī gan nokaltušiem zariem var sniegt greznumu. bet ģeniāla ir viņa doma. izmētāti. un latviešu tautas dziesmām. Bīlenšteinam). jāpazīst seno latviešu apstākļi. bet garīga varonība. sprakstošās uguns skaņa viss atrod atbalsi latviešu valodā. Tikai to ievērojot. kuri ir ārpus tām. – No ārzemniekiem. nepaturot acīs tajās atspoguļoto seno latviešu dzīvi. Viņš saka: «Visa latviešu vēsture. ne Dantes Dievišķās komēdijas. bet darba tikums. Dzirkstošās smilts. ne Homēra epu. – Atsevišķi ar savu spriedumu par latviešu tautas dziesmām stāv A. ja. Gudruna. teikās. Viņš zīmīgi tās salīdzina ar rasas pilieniem. ne pa brīžiem uzliesmojoša sirdība un drosme ienaidniekam uzbrukt. cik man zināms. šīs dziesmas ne vien pareizi sapratīs. tad ar visu to viņiem tie palikuši katrs par sevi nodalīti. ārējo un iekšējo. kas šīs ne mazāk daiļi ietver nekā citu tautu epi viņas. kas šai laikā pamatīgāk iepazīstas ar latviešu tautas dzīvi un gara darbiem. kā latviešu tautiņai un latviešu zemei. Šiem dzejdarbiem latviešu tautas dziesmas. šai apmērā nevar uzrādīt neviena jaunlaiku tauta. ja arī dažam spriedējam bijis vairāk paraugu acu priekšā (Bitneram. gurkstošā sniega. apstrādāt. bet garīgs spēks. tā laika apstākļos un dzīves veidā. tomēr ar šādu dziesmu iekārtojumu vien mums nostājas priekšā viņu dzīve. tie bija aizsargāti pie tām stāties ar prasījumiem. meklējot pēc latviešu tautas dziesmu estētiskās vērtības. g. Latviešiem trūkstot varoņu laikmeta. nekā nezinot par tiem cilvēkiem. Šīs īpašības gan nebūs zemāk stādāmas nekā viņas. lai tās ar savu iekārtojumu vien būtu saprotamas un sastādītu noslēgtu darbu. valodniecisko vērtību. vispār atzīta senatnes dzejdarba. viņu valodas ģēnijs uzrāda apbrīnojamu bagātību un pilnību. Viņš atzīst to etnogrāfisko. bet arī izsargāsies no tam.

žēlo un saudzē vājo. Viņš nodeva savus krājumus Kabiles mācītājam B i t n e r a m. Lit. Tā liecina (pēc Barona vārdiem).. Turpmākajā gadā izdeva Bergmanis vēl otru dziesmu krājumu (252 dz. Ritums cik necik pieslēdzas latviešu valodas dabai (sal. b) Latviešu tautas dziesmu krāšanas un klajā celšanas darbi norisinās saskaņā ar viņu vērtējumu. neviens necenšas tās kopā lasīt un klajā laist. laipni rāda pareizo ceļu paklīdušam. 238 dziesmas). Pirmie latviešu tautas dziesmu krājumi nāca klajā 19. Starp grāmatām. no siltā mātes klēpja sākot. Pēc tam kad norādīts īpaši uz igauņu dziesmām kā tādām. un 1875.: Tūdalīn. kas viņu māca un stiprina tikumos. g. darbos un centienos.. tagadīn). – Līdz ar Latviešu literārisko biedrību nodibinās (1824. priekos un bēdās. otru Pakmares mācītājs Vārs (Palcmariešu dziesmu krājums. bet arī Kurzemē. Viņš ar dažu biedru palīdzību bija salasījis dziesmas visvairāk Vidzemē (Rūjenes. atrodama Tērbatas vēstures profesora Fredericija Menija vēsturisku materiālu krājumā. atrodama arī jau minētā Vēbera Das verānderte Russland (Frankfurt 1721).. ko man pasniedza kāds Vidzemes students. – Red.dziesmām. kuras ir ar vārdu bojājumiem («Klausset sche Meitinge»). g. «Kā jūs visse blaikan eest. g. ko vēlāk izmantoja Barons. Izdodamajam krājumam bija jāaptver ap 10000 dziesmu 4 burtnīcās. visos dzīves gadījumos. Tie stipri paplašinājās un veda pie lielākiem panākumiem. krietns pavadonis neatstāj cauru mūžu. Dziesmas teksts sākas: Turpmākie iespiestie latviešu tautas dziesmu paraugi uzejami J. igauņu valodas) pilnīgi atšķiramā vidzemnieku valodā (Lieflandische Sprache). Vienu no tiem bija sastādījis Rūjenes (tagad rakstām Rūjienas.» tulkots: «Ich will gehn Als ein Einwohner Unter euer Gebiet». Interesants tas ar to. Priekšvārdā viņš norāda uz latviešu tautas dziesmu nozīmi un uzaicina savus amata biedrus glābt no aizmirstības latviešu tautas gara mantas.) ar 4793 dziesmām. Pirmā iespiestā latviešu tautas dziesma. tad. zināms.) centrs latv. Še pie tiem ķeras Krimuldas mācītājs (vēlāk profesors. sevišķi vāciešus. rāj un šaus netikumos un kļūdās. lai gan tas nav latv. kurās ar maz sekmēm mēģināts ievest atskaņas. bīskaps) U l m a n i s. (Syntagma de origine Livonorum). tad Vecā Stendera gramatikas otrā izdevumā 1783.» – Uzzīmētā nav īsta latviešu tautas dziesma. Latv.. tautas dziesmu ritums. Paraugs ir improvizācija.. g. Še pavisam 2854 dziesmas no dažādiem Latvijas apgabaliem. 1807. ka tas pieder pie visagrākiem uzzīmējumiem no tautas mutes. kas iznācis Tērbatā 1632. kas sacerēta pēc svešiem paraugiem. pat piedauzīgām. var lasitājam dot mazu jēdzienu par zilbju kritumu un vārdu atskaņām: Uzrakstītājs ir latviešu valodas nepratējs. «Es gribet Ehuweet. kad ir norādīts uz viņu vērtību. cik līdz šim zināms. i. gadsimteņa sākumā. Arī pie šiem darbiem redzam vispirms stājamies sveštautiešus. Blakām pielikts vārdisks tulkojums.) mācītājs Bergmanis (Erste Sammlung lettischer Sinngedichte. B ī l e n š t e i n s. Cēsu. un tāpēc daži vārdi sabojāti. Apmēram puse no Bitnera dziesmu krājuma palika manuskriptā. biedrības apgādībā) 1844. tautas dziesmu krāšanas darbiem. kam tad arī nav nekādas dzejiskas vērtības un pastāvības. No tā iznāca tikai 2 burtnīcas (1874. 411 dz. Tā tur pasniegta ar visu meldiju un norādījumiem par tās dziedāšanu. Tās uzrakstītas.. literāriskās biedrības krāšanas darbus turpināja A. apcerētājs turpina: Šī pati īpašība ir arī no šīs (t. Kad tās tura par neievērojamām. izlokšņu savādības..). kas labo nerātni. g. «ka dziesmas un dziedāšana ir viena no viņas dārgākām gara mantām. Dzērbenes apgabalos). labās un ļaunās dienās. līdz kamēr viņš guļas aukstā zemes klēpī». 31 . smalki novērojot teicēju valodu. un turpmākā zemnieku ārija. Ar tām cenšas citi iepazīties tad. bet tos galā vedam pašus latviešus. Valmieras.. Višmaņa poētikā (Der unteutsche Opitz) 1697. kurās sniegti kādi latviešu dzejas paraugi. g. kas viņu kā uzticams.). kas pavada latvieti. » – «Da ihr alle neben einander gehet. kas tos pievienoja saviem un izdeva (Latv. ka dziesmas ir viņas sargeņģelis visās vietās un lietās. g. Uz to norāda atskaņas.

no kuriem katrs (atskaitot astoto. kā vispār. Pirmā burtnīca iznāca 1894. aptverdams 1857 dziesmas. viņa izdotajās «Pēterburgas Avīzēs» iespiests (1864. viņš vēlāk (1878. krāšanas un kārtošanas darbi vairs nenorima. 1890. Ā r o n u M a t ī s s izdeva uz Trešajiem latviešu dziesmu svētkiem daiļāko un kodolīgāko latviešu tautas dziesmu krājumu pašu latviešu lietošanai (Mūsu tautas dziesmas. Viņš izsūtīja uz visām pusēm uzaicinājumus.. Visendorfs. kas vien no senatnes gara mantām viņā vēl bija atrodams. iespiešanu ar otro sējumu uzņēmās Pēterpils Zinātņu akadēmija.).) ierosina Maskavas latviešu starpā domas izdot krājumu daiļāko tautas dziesmu priekš latviešiem. kas aptver 1118 dziesmas. gan plašākās publikas prasības pēc latviešu senatnes dzejas.Latvieši paši sāka savas dziesmas uzrakstīt tautas atmodas laikmetā. 1888. g. Tautas dziesmu virknes. S p r o ģ i s. citas ir atkārtojumi un varianti. g. laida klajā latviešu gara mantas. Tā 32 . Tomēr pirmie latviešu pašu sastādītie tautas dziesmu krājumi iznāca krievu izdevumos un priekš krieviem. ar tulkojumu blakām un ar ievadu krievu valodā. kārtoja. Tādā kārtā Latvju Dainas tikušas par latviešu rakstniecības lepnumu un par vienu no visievērojamākiem darbiem folkloras laukā vispār. kas apmierināja gan zinātnieku. c. otrā garākas tautas dziesmas. kamēr panākumi tika redzami. g. piedaloties pareizticīgo priesteriem un pabalstu izgādājot Viļņas mācības apgabala kuratoram. pēdējais sējums 1915. kas ar to bija sākti. Sakustējās tad arī latviešu tauta visās malās un visos slāņos.. daudz nāca vēl klāt. g. pasaule» (1860. bet latviešu gara mantu uzrakstīšanas. g. kurš ar lielu uzcītību un sirsnību ķērās pie darba. lai krāj un viņam piesūta latviešu tautas gara mantas. Pavisam gāja caur Barona rokām 218000 dziesmu. ar tulkojumu un ievadu krievu valodā sastādīja B r ī v z e m n i e k s–T r e i l a n d s Maskavas dabas zinātņu. Pirmo tādu krājumu izdeva J. atzīmē katru atkārtojumu un variantu. pie darba strādājot. g. Viņam tika nodoti visi lielākie manuskriptu krājumi: Bitnera. plānāko. lai šo lietu veicinātu. daba. g. lai celtu klajā. Krājums. pirmā izdeva tautas dziesmu krājumu 1889. kas iespiestas krievu burtiem. kas krāja.) J. Nokārtojuma plāns ienes visā milzīgajā dziesmu daudzumā noteiktu skaidrību un dod plašajam darbam sakarību un vienību. viņš apceļoja Latviju. pateicoties viņa gādībai. antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības uzdevumā. ar nerātnām dziesmām) ap 600–1000 lappuses biezs. visas dziesmas. 8 sējumos. c) Latviešu tautas dziesmu sakari ar vēstures laikmetiem dod ieskatu viņu vecumā. Par materiālo pusi rūpējās H.. Pie Rīgas Latv. izlietoto avotu (izdevumu. Z v a i g z n ī t e iespiež vairāk simtu latviešu tautas dziesmu līdz ar apcerējumu par tautas dziesmām. Še viņš iestrādāja visu milzīgo latviešu tautas dziesmu krājumu. Volters. g. Brīvzemnieka u.. rakstīja laikrakstos uzsaukumus. Tās ievietotas 6 daļās. un bija tikai zieds no tiem darbiem. Valdemārs aizrāda uz latviešu pašu pienākumu krāt savas dziesmas. Pagāja vēl laiks. izdodams krievu ģeogrāfiskās biedrības apgādībā krājumu Latgalē (Vitebskas guberņā) salasītu latviešu tautas dziesmu latgaliešu (augšgaliešu) izloksnē. iznāca 1873. tāpat iespiestu krievu burtiem. daudz atsevišķu krājēju uzrakstītās dziesmas. Maskavas zinātniskā biedrība bija apņēmusies pamatīgi izpētīt latviešu gara dzīvi un šai lietā par galveno darbinieku izredzējusies Brīvzemnieku.g. līdz tie bija sasnieguši zināmu noslēgumu. Par savas kultūras patstāvību pret Baltijas vāciešiem cīnoties. No tām ir oriģināldziesmu ap 35000. manuskriptu). g. bija jāatbalstās uz krieviem. Krājums iznāca 1868. biedrības Rakstniecības nodaļa. iesaistīja personīgi un vēstulēm simtiem sakaru. kas kaut kur bija iespiestas vai uzrakstītas. biedrības nodibinājās Zinību komisija un pie Jelgavas Latv. Jura Alunāna izdotajā rakstu krājumā «Sēta. uzrakstīšanas vietu. Bīlenšteina. Latvijā pašā nodibinājās centri un iznāca izdevumi. – Līdzīgu latviešu tautas dziesmu krājumu.) krājumiņš sūreniešu dziesmu. Latviešu tautas dziesmas galīgi nokārtoja K r i š j ā n i s B a r o n s savā priekšzīmīgi sastādītajā darbā Latvju Dainas. Ar veikli izkārtota reģistra palīdzību Barons še uzrāda katras dziesmas uzrakstītāju. Līdz tam laikam dziesmu krāšanai gandrīz nemaz neizmantotu Latvijas stūri ievēroja E. latviešiem arī še. lai tas arī atšķirtos tikai ar vienu burtu. pareizticībā pārgājis latvietis.

. liek tam ēst melnas čūskas jūras vidū uz akmeņa maltus miltus. kas tautā uzglabājusies līdz jaunākajiem laikiem. ne latviešu grāmatu. zaudēja pamatu un tika pa lielākai daļai aizmirsta. Tanīs dzīvo brieži. «Tautas dziesmas gandrīz nepazīst ne Lutera ticības. Vakaros dedzina skalus. Ļaudis nodarbojas ar dravniecību. ka taisni pēdējos gadu simteņos būšot cēlušās Ļoti maz jaunu dziesmu. kas varētu raksturot pēdējos divi. kad tautas brīvība vēl nebija visai apspiesta. no saknēm dēsta kāpostus. kad šurp atnestā Rietumeiropas kultūra sniedza jaunus ierosinājumus. Aina. bez tiem kviešus.kā latvieši bez savām dziesmām. kāļus. dzenis ka krustu sausā eglē. gadu simtenī. nekādu kultūras mantu. Svešas ir bumbieres. bet visvairāk ar zemkopību. lāči. ne jaunāko laiku kultūras augu. rāceņus. Pavēlnieks še kungs. Galdus izgriež figūrām (izraksta). ka visvecākās no tām radušās ne agrāk kā 18. neminamās senatnes. Pogodins vēro. Līdz ar Lutera ticību še nodibinājās arī grūtie vergu laiki. ir (pēc prof. vācietis. pētersīļus. potētās ābeles. Mītiski jēdzieni ietēlojas Jānītī. Katoļu laiku pamatiem drūpot un irstot. – Dzīvojamās ēkas vienkāršas: akmeņa pavīļām vai priedes pamatu. ka latviešu tautas dziesmas ir samērā jaunas. linus. zirņus. rutkus. Tiek daudzināti ābeļu un apiņu dārzi. kas bija cēlusies pavisam citos apstākļos. Kad gans nomirst. nekad nav domājami. Bites šuvumiņu dedzina baznīcā. Tie bagāti ozoliem un liepām. Dziesmu sacerēšanai tomēr bija labvēlīgi tikai viņi agrākie gadu simteņi. Māra stājas blakām Laimai kā sievietes goda sargātāja. dilles. kura piemiņa saistās ar Jāņa Kristītāja piemiņu. meža cūkas. ka tās cēlušās pēdējos divi. Āboliņš aug tikai pļavās. Tikai pāris piemēros ir runa par ķezberēm un ābeļu potēšanu. kas nereti ir bargs kalpinātājs. kādi nekur pasaulē nav bijuši noderīgi dziesmu sacerēšanai. lūši un caunas. pa laikam aizbīdāmām lūkām logu vietā. kristīgās ticības iespaids tajās redzami atzīmējas. kas uzrakstīta un iespiesta mūsu tautas dziesmu krājumos un kas savienota kopā Barona Latvju Dainās. griķus. māla kulu. Tikai bagātniekiem dēļu griesti un grīda. trīs gadu simteņus. arī viņu dziesmas sāka grimt aizmirstībā vai atvilkties jaunlaiku kultūras neaiztiktās tautas daļās. ne ūdens dzirnavu. Viņš laiks uzspiež latviešu dziesmām savu zīmi. tad tanis atspoguļojas visi viņu pārdzīvotie laikmeti. bagātnieki arī sveces. ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas pa lielākai daļai mantojums no sirmās. Nodibinās muižas. Tā domā Barons. liela daļa 19. auzas. sākumā. lopkopību. gs.» Ir daudz liecību. Viņam liekas. pupas un kaņepes. Skursteņi (koka) vēl ļoti reti. ar vārdu sakot. ķirši. zvejniecību. kur jāiet darbinieku gaitās. Arī katoļu laiku feodālā un patriarhālā iekārta atspoguļojas latviešu dziesmās. Zemi apklāj milzīgi meži. jāpilda klaušas. kad jaunie uzskati netika latviešiem tik visai uzspiesti. Šmita) pamatvilcienos šāda. ka ar tiem tiktu nomākta viņu patstāvīgā gara dzīve. 33 . kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. tāpat kā bez savas valodas. kas turējās vairāk gadu simteņus. Krievu pētnieks A. tā ka šai laikā sacerētie dzejdarbi varēja nostiprināties un ilgāku laiku palikt tautas garā. ka tās cēlušās apmēram no 13. no kurienes tās pēdējā brīdī uzlasīja un uzzīmēja dziesmu krājēji. sīki mazi putniņi skaita pātarus. tikai retumis burkānus. kādu par Latviju un latviešiem sniedz latviešu tautas dziesmas. lēcas. ne tīrumos. ķiplokus. vilki. uz to pusi sveras arī Bīlenšteina domas. Mums tomēr acu priekšā tikai zināma daļa latviešu tautas dziesmu. ka tagad pazīstamās latviešu tautas dziesmas ir pa lielu lielai daļai mantojums no katoļu laikiem. dzeguze zvana līkā bērzā. Tikai par šīm dziesmām varam jautāt: Kādā laikā tās cēlušās? Cik tās vecas? Atbildes stipri atšķiras. lampas svešas. trīs gadu simteņos. Vieni domā. sēj rudzus un miežus. apaļu koku griestiem. Vēsturnieks Landers domā. glāžu logi un durvis. Pret to saceļas latvieša pašapziņa: viņš sola to dancināt uz sarkana ķieģeļa. gadu simtenim. tā daļa. jāņogas un ērkšķogas.. P. līdz 16. kā palīgs grūtā dienā. mazāk sīpolus. Šādām domām nostājas pretī profesors P. plūmes. Dzeja. ne jaunākās māju ietaises. bez tiem sumbri. Latviešiem tagad bija atnācis jauns laikmets: sāka nodibināties sabiedriska iekārta un laist saknes mācība. Šmits. kas cik necik manāmi sāka notikt tautas atmodas laikā. Citi turpretim ir tanī pārliecībā.

» vismaz epitets «zaļš» stāv sakarā ar viņiem seniem laikiem (laikmets priekš Kristus). Tautu pirmatnē. norāda dziesmas.
Ņem karā līgaviņu:
Kara meitas smalki mala. savi kungi. bet tikai piecas. Latvietis redz savu māsu «leišu lauku vergojam». pats karā. leišiem. ja brauc. zābakus ar piešiem. Leiti dzen un pēc kar egles galā. nēsā sarkanrožu vainagu. Gūstekni apņem arī par līgavu. kuru starpā laulāta pāra attiecības. ka viņa tēviju briesmīgi izposta un ka ap to tirgojas sveši ļaudis. kundziņ. bet no kā viņam uzvaras gadījumā neatlec nekāda ieguvuma. – Tautu meita valkā garus svārkus. Leiši 34 . par Sauli un Mēnesi. tad kamanās. Viņu sākumā vairāk izceļas latviešu patstāvība un īpatnība. senindiešiem (Pardžanja). Katoļu laikiem turpinoties. Ar leišiem notiek daudzkārtējas sadursmes. par debesu Dievu. astru vai vara vainags. kur bāliņš ņem radu sievu. kalpi. uzmeklē arī kursu meitas. saimnieki. pat pērlēm. bet tad iegādājas. Zemes valdnieki ir vācu tautības kungi. kas prasa no latvieša vislielākos upurus. ceļ karu. prūšiem) un nav zaudējuši savu patstāvību. Tur uzejamas pēdas arī no vēl agrākiem laikiem. kas negrib sajaukties ar citām. prūšiem. ka māsa leišu robežās. Uz seniem latviešiem. vācu Dancigu). taure un bungas.
Balti drēbes balināja. latvieši top par klaušu ļaudīm. varbūt indoeiropiešu tautu kopdzīves laikos. Tur latvietis. šķirās. par ko liecina arī hronikas. Krievs. kas karus sacēluši un sauc karā bāleliņus. retumis min vijoles. kas viņus vada. ieved dziesmas par debess dievībām. Seno bronzas laikmetu atgādina tautas dziesmās daudzinātie «zaļie zobentiņi. «Ej. sien dzintara krelles. jostu ap vidu. Viņu zeme vilinoša. Dažai vēl arī pilnas krūtis sudrabiņa. ka brālis prec māsu. Šai laikā latvieši sāk arī nodalīties. Latvietis nu arī par liecinieku. ko atrod vakarēju gulumiņu. ne ratos. kas atspoguļojas viņu dziesmās. ir arī kalpi un vergi. – Dziesmās visvairāk daudzinātā saimnieka meita tura par lielāko laimi palikt par bajāra līgavu un kaunas no kalpa puiša. kurās attēlojas viņu satiksme ar kaimiņiem.neretis pārvelk vaskiem un parasti klāj galdautiem jeb galddrānām. Šāda satiksme latviešiem ar krieviem. tikai vairāk gadu simteņos pēdējās trīs izlīdzinās klaušu jūgā. Šie nu arī nosaka. astru sietu sijādama. sešas arī sudmalas. par Pērkonu. kur pērk brūnus svārkus un caunu cepurīti. Viņiem ir savi vadoņi. Ir četras (aužu šķiras: kungi. villaini jeb sagšu pār pleciem. stabule. un. staigā dimanta kurpēm. kā to atzīmē arī hronikas. Katoļu laiki nav viscaur vienādi. viņas maizes devējus.» Viņa piesauc Dieva sodību pār Rīgas kungiem. labieši jeb bajāri. agri kāpdams laiviņā. kas saplūst kopā ar gaismas debesi. kursiem. Latvietis krievam dod savu māsu. bāleliņi. Par naidu ar prūšiem latviešu dziesmas nekā nezin. leiši skaita naudu Juglas tilta galiņā. bajāri. Viņu vidū ir bagātnieki. viņa taisni uz visstingrāko pretojas tādai kungu rīcībai. grib leišu zemi «ziluguni dedzināt». senskandināviešiem (Fjorgyn). galvā tai puķu. brūnus svārkus. Es nelaižu bāleliņa. – Simtiem vai pat tūkstošiem dziesmu piemin rokas dzirnavas. par vienu vienīgu zemnieku šķiru. Tā ir noslēgtā dzimta. Mantojums no seniem laikiem ir dziesmas par līgavas zagšanu un laupīšanu. – Tautieši nēsā kā goda apģērbu caunu cepurītes. krieviete cep maizi. kuram līdzīgus dievus uzejam pie krieviem (Perun). Ej karā. kas turas savrup no latviešiem. Pie sāniem nereti nēsā zobenu. Varbūt uz vēl vecākiem laikiem norāda dažās ļoti izplatītās dziesmās minētā ieraža. kas pār viņiem valda. gribēdami pirkt Vidzemi ar visām zeltenēm. nemaz nemin harmonikas. atrod lieltirdzniecības centru Dansku (poļu Gdaņska. kas jau nošķīrušies no radu tautām (leišiem. pirms Rīga dibināta. Tur meitas zied kā puķes un baltas rozes. No gūstekņiem dabū kalpus. Svarīgākie mūzikas rīki ir kokles. pats apņem leišu meitu. bagātnieki arī lūšu kažokus. Viņi vairāk jāj seglotā zirgā nekā brauc. karā. kas bagātniecēm izgreznots ar sudrabu un zeltu. vergus. Vēl latvietis. kājās melnas vai dzeltenas kurpes. Māsai nu vairs nav nekāda iemesla skubināt brāli uz karu. Poļi. kuru neretis tomēr daudzina par turīgu. pār kuru valda kungi – vācieši. «lai iet radi biezumā». maskavietis (Jānis Briesmīgais) nokauj bāleliņus un pamet rudzu lauku kā ūdeni līgojam.

Arī dziesmas arvienu vairāk padotas svešiem iespaidiem. drīz pie Dieva» u. iejūsmas tiešu izteiksmi. Nospiesti nebrīvā. vismaz attiecībā uz viņu sākumiem. neatsveramo gādnieku un galvu. ir zināmas attīstības panākums. Tie vispirms mēdz 35 . Viss teksts še žūžināmām skaņām vītin apvīts. dziedādami ilgāku laiku nemitīgi atkārto tās pašas skaņas vai arī kādus vārdus. Lielā. Vecais Stenders var ar prieku atzīmēt. 208. nekā muižā vergojot. lpp. muižniekam pelavaina.
 Čuči. tā ka jāpiesauc Pērkons. gan draudzīgi satiekas. ar kuru gan ķildojas. tajās ieviešas sveši elementi. pie Dieviņa aizgājusi». Arī še nav stādāmas visas dziesmas cita citai blakus: viņu lielajā daudzumā atrodamas dažādas dziesmas arī attiecībā uz dzejas attīstības pakāpēm. par tēvu raud trīs gadus. Zināmus pieturas punktus vērojumos par dziesmu attīstību. d) Dzejas veids. saulīte. ē–ē. pūpiņo. bet ķeizaram. pūpiņo. Bet arī pēdējie gadu simteņi atstājuši savas pēdas latviešu dziesmu krājumā. eijiņo. Parastās latviešu šūpļa dziesmu skaņas ir: aijā. kas dziedāja». bērns paliek pusbāriņš. Bērniem mīl māte vairāk nekā tēvs. kara klausībā iedodoties. Sāk latviešu vidū lielā mērā izplatīties ceļojošās dziesmas (Es stāv' uz augsta kalna. ar kuriem ved karu. eijā. uztraukumā atrod acumirkļa jūtu izteiksmei tikai kādas skaņas: sāpēs vai. kas atrod izteiksmi atsevišķos tautas locekļos. žūžū. nepār. pilns bāris. Āronu Matīss uzzīmē šādu šūpļa dziesmu (Mūsu tautas dziesmas. žūžū. saka.
Es ķeizara kara virs. No muižu saimes latvieši noklausās svešas dziesmas un tās pieņem. ē–ē. Zīmīga šai ziņā ir šūpļa dziesma: Aijā. pūpiņo. ka viņi. bet tā stājusies kopā ar poļiem un iebrūk «svētās Māras zemītē». ieskatīdamies tautu pirmatnē un dziesmas ņemdami sakarā ar cilvēka dzīves gaitu. mātei mirstot.
 Ē–ē. Pie tam žūžinošo dziedāšanu pavada vienmuļīgā šūpļa kustība. kas ciešāk saaug ar māju dzīvi. – Līdz ar to apsīkst dziesmu avoti. strādādami pēc savu dziesmu īpatnīgiem prasījumiem. latvieši gan apbrīnojamā pilnībā uzglabā agrāko dziesmu mantojumu. ka ņem krievus. Lielāka loma paliek mātei. kareivis var muižniekam pat krūtis griezt pretī. Tas notiek vienumēr. – Uz šīs pirmatnējās attīstības pakāpes stāv dažas šūpuļa dziesmas. kas stāv uz augstākas attīstības pakāpes nekā vēlāk sacerētās. Tām pievienojas īstās. grūtā darbā. tā vairs neierauga tēvā savu vienīgo. Mežoņu tautās arī tagad novērojams. «ko dziedās dvēselīte.nu vairs nav tuva radu tauta.c. Līdzīga jūtu izteiksme ir pirmatnes cilvēkam. Atnākuši krievu valdības laiki. kādu uzrāda latviešu tautas dziesmas. pūpo. Tomēr dziesmu dzejiskā vērtība ne visai saskan ar viņu vecumu: ir agrāk sacerētas dziesmas.). zināmas iejūsmas aizņemti. eijiņo! Turpmākā attīstībā skaņām. «Ej. žūžū. Atsevišķa cilvēka attīstībā zināmā mērā atspoguļojas cilvēces vai tautas attīstība. aijiņo
 žūži. Latviešu kareivis vairs nekalpo kungiem.» Atbalstīdamies uz sava jaunā stāvok~a. bet arī ē–ē. Tuvojas jauni laiki. Lutera ticība latviešos pārdēsta kristīgas dziesmas. brīnumos – ūjā utt. – Aijājamo skaņu vietā pakāpeniski stājas vārdi. nodibinoties nacionālai mākslas dzejai. Meita lūdz māmiņai.
Es jums ceļa negriezīšu:
Jūs gan labi lieli kungi. 
Pekaināmi kājiņāmi–
Zū–žū–žū. Griežat ceļu. «Ķeizaram tīra maize. Dzimta zaudē savu agrāko nozīmi. kad. dziļi izjustās klaušu laiku dziesmas: «Kas tie tādi. lai māca arī vienu Dieva dziesmu. Varam pat iet vēl tālāk un sacīt. Nākdama atkarībā no kungiem. nu parādās tādas tautas kā turki un franči. dvēseles uztraukuma. ka viņa centieniem bijušas sekmes: atmet vecās «blēņu dziesmas» un tautā ieviešas viņa «jaunās ziņģes». dabūjam. skaistā bāru dziesmu nodaļa tad arī savā visumā saistās ar katoļu laiku beigām un ar klaušu laikiem. saucieniem pievienojas kādi vārdi. par māmuliņu visu mūžu. lieli kungi. bet maz ko tam pieliek klāt.c. Iekš meža bij viens nams u. žūžo. aiziet krievos. ka cilvēks stiprā un pēkšņā. Par vecāko dzejas veidu uzlūko saucienu. ka dažādās skaņās izsakās arī kustoņu sajūta. tēvam mirstot. Še dzīve panesamāka.) Ē–ē. čuči. lai skalda tiltu Daugavā. lāča bērni–
Aijā. Starp ienaidniekiem.

ozola zarā. atspoguļo tekošo dzīvi. Še vairāk nekā kaut kur citur uzglabājies sauciens. saules sveicināšanu. 
Kaķis kala smēdē. juk! Dziesmiņu dziedot vai skaitot. piemēram: Skopa. kam lūpas pārsprāgušas. lapsa asti. Tautas dziesmas. lejup. gailis greznu. izdarīdams pie tam dažas ticības paražas. juk. Tomēr agrā bērnībā šie pirmatnes cilvēka uzskati uz apkārtējām parādībām vēl vienumēr valda. Pie tādām pieder: Es grib vienu mici šūt. dabū pirmo gadu vistu. kur tavi bērniņi?
 – Viņpus Daugavas. d. Otro dienu bīdelēja utt. saldu miegu. trešo zosi utt. vairāk nekā kaut kur citur tautas dziesmās. Arī tām ir pirmatnējas dzejas iezīmes: raksturīgi izsaukumi un darbība. liek rokas pie mutes un rāda. Iemīlēta un izplatīta ir dziesma Velc. ņem. Dažas sacer pat acumirklī vai pie zināma pavediena vērpina līdz bezgalībai. lecina. vilks zobus. vēja māte auklē
 Juk. tragum utt. kas viņus auklē?
– Vēja māte šūpo. norāda uz zaķi. it kā ēstu. zīlīte. cepu kukuli. vismaz daudzos Latvijas apgabalos. Ar ābeci iepazīstoties. pie kunga kalpojot. «Līgo» pa reizei attiecas tieši uz 36 . ņau! atdod manu astīti! Bērnam ir arī savi skaitļi: viebil. pelīte. Tā. kad bērnu auklē. Atliekas no tālas senatnes varētu būt uzejamas J ā ņ u j e b l ī g o d z i e s m ā s. Tam ir savs sakars ar šo dziesmu vecumu. ko braukt ciemā. Viņš noskaita nedēļas dienas. jādina. melu ziņas nēsājot. mierina. runā. Jāņu uguns dedzināšanu. kas īsti latviskas un vecas. b. kam sieniņa? gosniņām dot. Bērnam rokas plīkšķinot. Liela daļa no tām agrāk bijušas vispārējas. kuru. Arī svešas valodas viņš mācās pa savai dabai: Visi mani bērniņi vāciski mācēja:
Maizīte brotite.
 Otras māsas nemīlēja: 
Pūriņā sapelēja
 Kodoliņa plācenīts. iznāk šāds pants: A. otru gadu gaili. Tāpat ir savas dziesmas. juk» griež ātri vienu roku apkārt otrai un beidzot piedur ar pirkstu bērnam pie krūtīm. Pirmatnes cilvēks uzskatīja apkārtnes parādības par sev līdzīgām: kustoņi jūt. še dziedāšana savienojas ar zināmu darbību: ar zāļu plūkšanu un veltīšanu. saliek bērnam rociņas vienu uz otras un tās šūpo augšup. Attīstīdamies viņš nomanīja starpību. kā redzams. Ņem. ar ko tie saistās. še ir arī stipri daudz aizņemtu un jaunu. bauslis: Kazai divi ragi utt. pieaugušo vidū dziedātas dziesmas. pie vārdiem «juk.
Suns ieskrēja pa lodziņu
Un norāva astīti. karotīte lepelīte. kur viņš licis bārzdiņu. Viņš ar attiecīgiem skaitļiem nosaka visus desmit baušļus: 1. ņem! Pēdējos vārdus sakot. skopa vāverīte. zaķis lēcienu. Jāņu dziesmu «līgo» ir līgsmības sauciens un varētu būt mantots no tiem laikiem. kad pirmatnes cilvēks saucieniem apsveica ziedošo dabu.
Ņau. kam gosniņu? pieniņu slaukt utt. – Turpmāk no kustoņu rīcības izlobās zināma pamācība jeb zināmu pamācību uzskatāmi ietēlo kustoņu rīcībā. juk. viņš izdevis krievam izkapšu kalt. 
Kas viņus šūpo.
 Atradu gardu. Vēl citā prasa būcītim āzītim. kas uztver momentu. Šīs dziesmas uzrāda tālāku attīstības pakāpi: lieli tās pamācības nolūkā sacerējuši bērniem. Kad bērni ķīvējas. Tās ir tā saucamās pasaku dziesmas. Visi šie. čij. rīkojas kā viņš. apēdu pats. – Tāpat bērnu rotaļu iecirknī pāriet pirmās mācības un zinātņu druskas. kam vajadzēja izkapšu? sieniņu pļaut. Pie šūpļa dziesmām pieslēdzas rotaļu dziesmas. katrā ieliekot savu darbību: Pirmo dienu rudzus kūla. ir jaunāku laiku sacerējumi. kalējs āmuru. piemērojot viņa iedomai un dabai. Bet arī citiem kustoņiem še vieta. piedziedājums. c.attiekties uz kustoņiem. pastāvīgi lieto. Vista tai liek klāt savu snīpi. Bērnu uzjautrināšanai lieto šādu rotaļu dziesmu: Čij. Tādā kārtā iznāk mazas fabulas. Še tad nu arī pāriet dziesmas par kustoņiem. dībil. tad arī arvienu vairāk izmeta no sevis tos elementus. Kad bērni melo. skroderis šķēres utt. Citā dziesmā. trigum. – Starp dziesmām. dzied: Cepu. bet viņos ietveras cilvēka un tautas bērnībai īpatnējā gara dzīve. pīle pleznu. 2. aicina runci. Pēc saviem sākumiem tās visādā ziņā pievienojas k u l t a d z i e s m ā m. kas sevī ietvēra agrākos uzskatus. bauslis: Katliņš kulē. lai lādē plinti: peles bērni ķīvējas.

kur minētā vienkopība pilnīgi redzama un vēl tagad parasta. Bet pa lielu lielai daļai latviešu darba dziesmas atraisījušās no pašā darbā izdarāmām kustībām. lai viņas arī atšķīrušās no darba izpildīšanas brīža un turpmāk pat arī no meldijas. kas ilgus gadu simteņus saņēmuši svešas garīgas mūzikas un ilgu laiku arī vācu tautas dziesmu iespaidus. piem.sauli: saule (pēc dažām dziesmām) Jāņu rītu rotājas jeb līgo. vējiņi. tikumības idejas. Šī torņu kārta. Viņš saka: «Ja no latvju senču mūzikas līdz šim vēl kas uzglabājies tautā. Ja senatnē grib meklēt mūzikas. krievu. vārpstīt. ka pieci tūkstoš gados tautas meldijas ļoti maz pārgrozījušās. ka viņas sakarā ar to cēlušās. kas vēl tagad Bretaņā. rumāņu dziesmās. Vārdam «līgot» pēc saknes radnieciski vārdi ir arī leišu un sanskrita valodā (lingoti.: Tec. kas simbolizēja fizioloģisku dzīvi. – Krievu komponists un pētnieks Fomincins mēģināja pierādu. Izrādās. materiālo parādību principu. Latviešu Jāņu dziesmu piedziedājumam «līgo» līdzīgs sauciens «lado» uzejams arī citās indoeiropiešu. šuvēju. kas pieder hipodoriešu toņu kārtai. rotaļu. Starp dziesmām. vēl minamas d a r b a d z i e s m a s. pēc franču pētnieka Burgo–Dikudrē (Bourgault–Ducoudray) vārdiem. Rīgā 1894. – Latviešu līgotņu meldijās atrodami visi tie fakti. Viņš spriež: Visu vienas rases cilvēku jūtas dibinās uz kopējiem pamatiem un pāriet no paaudzes uz paaudzi bez pārmaiņas. – Pēc šīm latviešu līgotnēm ir visvairāk tādu.: Pūt. audēju dziesmas. Bet tas nenozīmē. vārdi. augstāko garīgo. tad tām visādā ziņā vajaga būt līgotņu meldijām. Starp darba dziesmām būtu minamas kādas laivinieku dziesmas. tagadējos krājumos nav. Arī še uzejami tie elementi. Tādu darba dziesmu. – Pie šādām dziesmām Jurjāns pieskaita arī latviešu Jāņu dziesmas. var zināmā mērā zīmēties arī uz viņu vārdiem. uz ūdeņa. tā leišu. kurā mēdza dziedāt ditirambus. sevišķi slāvu tautās. Tas viss der par norādījumu uz piedziedājuma «līgo» lielo vecumu. meldija. norāda. ar kuru sengrieķi raksturoja Apollona kultu. laiva. izpildot līgsmības un vīna dieva Bakhus kultu. ka indoeiropiešu tautu dziesmas dibinātas uz vienādas gammas un ka šīs gammas pēdas meklējamas sevišķi seno ticības ieražu dziesmās. kas simbolizēja kārtības. kam jāpadodas pastāvīgām pārmaiņām. vēl līdz visjaunākajiem laikiem uzglabājušās dažu tautu dziesmās. Tā var gan būt ticami. kurus agrāk domāja esam tikai sengrieķu mūzikā. tomēr uzglabājuši īpatnīgas meldijas no tālas senatnes. katru gadu tais pašos svinējumos atkārtodamās. Jāņu dziesmām. nepārmainās. Vienīgi jau tas. nemateriālo principu. kam liels vecums. kaislības. Kas sacīts par viņu meldijām. linggam). šo jūtu izteiksme. tai toņu kārtai. kurām parasts apzīmēt sentautu mūzikas raksturu. tā piem. 37 . meldijām (Latvju tautas Mūzikas materiāli I. Tad arī meldijas. tikdamas par teiktām dziesmām. kas dzejas pirmatnē sastopami vienkop: ritmiska kustība. serbu. kas pastāvētu no izsaukumu skaņām vai pieņemtu tās kā atkārtotus piedziedājumus (kā šūpuļu dziesmas).» Visvairāk tajās meldiju.
 Kad tu pilna pietecēji. Šī toņu kārta (pēc Burgo–Dikudrē) bija turpretī entuziasma un nevaldāmas dziru jautrības toņu kārta. kaut arī viņas nozīme nebūtu vēlāk saprotama viņas dziedātājiem. dziedādama. Sastādīdama nešķiramu kulta daļu. Tas apstiprina Burgo–Dikudrē domas. ka latvieši. kurš nemainās un neiznīkst. kas pamatojas uz hipofrīģiešu oktāvu. kas vismazāk pieejama svešiem iespaidiem. vislabāk saskanēja ar gaismas un harmonijas dieva Apollona kultu. temperamentu. taisnības.). kulta dziesma pieder pie tās tautas dzīves daļas. būtu jāiet atpakaļ līdz laikiem priekš Homēra.
 Gul pūriņa dibinā. ka lielākā dala to īpašību.
 Kamēr pilna pietecēji. Latviešu skaņu mākslinieks un tautas mūzikas pētnieks Jurjānu Andrejs uzlūko latviešu J ā ņ u d z i e s m u m e l d i j a s par visvecākajām no visām latv. šai ziņā tās stipri atšķiras no mūsu šūpuļa. ārējo. kuras pieslēdzas airētāja kustībām. ka viņas attiecas uz zināmu darbu. elementus. Līgo. Mūsu tagad pazīstamajās darba dziesmās šī vienkopība sastopama ļoti aprobežotā mērā. Augšgalieši «līgo» vietā dzied «rūto». šādu dziesmu glabā kā svētumu no paaudzes uz paaudzi. Tieši darbam piemērojas arī dažas vērpēju. ka latviešu darba dziesmas būtu jaunas.

piem. tās dzied. kopēju izpriecu. ka valodā un teikumos par sevi nav noteikta ritma. Putēj' mans vainadzinis Dziernu milnas galiņei. Tas dzejā ienests no ritmiski nodalītām miesas kustībām. uz darbu projām ejot vai no tā mājās nākot.). tā ka iznāk zināma vienmuļīga dziesma. Laima. kas atrod attēlojumu tādās dziesmās kā Ej. Dažus darbus pavada arī cilvēka balss skaņas (tā «up» ceļot. Tās rodas. Jūs man pāri darījāt. Šai dziesmai Bīhers atrod stipri līdzīgu kādu leišu dainas sākumu: Užkit užkit. Viņš norāda. Tām varētu stāvēt tuvu. paturot acīs dziesmu pastāvīgo un dziļo saturu. kas izplatījies pa vairāk tautām (dienvidslāvu tlaka jeb tluka. Vietām tanīs skaidras notēlojas senatnes dievības: Dievs. igauņu talkus). malu visu ritu.). kuras tagad jau atkal gadu simteņiem vecas un pārdzīvojušas kultūras atplūdu laikus. ka viņai nemazgāta mute. Daudz darbos skaņa atzīmē darba takti. piem. ūkšat. kas pārmet. pie krieviem. velkot atlaižot. ka tās pa lielai daļai nāk no tālas senatnes.. šāda dziesma: Malu. Tikai šis ir piespiests. uz kuriem arī attiecas dziedamās dziesmas. Uzzīmētā igauņu dziesmā attēlota dziesmu burvība (Ma laulan merre murruksist. kā.). Malēja. stāv Laima un gaida laba rīta. kas dziedāja. citas skaņas cērtot. linu plūkšanu u. darot zināmus darbus (grūžot – atvelkot. savstarpēju satiksmi.).) dažas latviešu malēju dziesmas. mila.
 Suņam putras nesamalu. Talkās izdara dažādus darbus (mēslu vešanu.
 Būt līgava malējiņa. Tās pieskaitāmas arī visvecākajām. manas dzirnas). Dzirnas gan bijušas pazīstamas jau indoeiropiešu pirmtautai. lpp. Tās stipri vecas. 
Kaķīšam vien samalu 
Mazu. Bet arī šinī vecumā tās domājamas jau atšķirtas no darba kustībām. satiek ceļā Dievu. bet ne dziesmu tieši ar to saistot. krievu toloka. patmaļas) ir cīņu priekšmets.c. Tām 38 . līdz radās dziesmas. Āfriku). mano girnates (Ūkšat. kas bez izgrūstām balss skaņām nemaz nevar strādāt.. starp tām oriģinālā: Es neiešu es nevaru. kas vispirms pastāv tikai no nenozīmīgām skaņām. visplašāko nodaļu sastāda m a l ē j u d z i e s m a s. mazu kukulīti. Es atdziedu šurp jūru no drupām). kas attiecas uz savrup darāmiem darbiem. Skaņas pavairojas un izveidojas.c. noteiktu darbu tieši pavadot. Kad mālis samalts. spiežot – atņemot. sitot – paceļot utt. Kā vecgrieķu tautas dzejas atlieku Plutarhs uzraksta kādu pantu no Lesbas. Talkām ir zināma līdzība ar klaušu darbiem. Dziesmās. Bīhers d a r b a d z i e s m ā s m e k l ē d z e j a s u n m ū z i k a s s ā k u m u s vispār (356.
 Būt ir zelta vizuļiem. tava maltuvīte
 Sudrabiņa lāsītēm. kas norāda uz dziesmas tālāku vecumu. kas pieskaņotas pašam malšanas procesam. ņem Laimas atslēgu un iet Dieva klētī pēc cita. Dažās dziesmās Laimas vietā Māra. pļaušanu. kas lietojamas.Pulkā dziedamās latviešu darba dziesmās neuzejam tādas. Bet no malēju dziesmu satura redzams. Ir uzieti ļaudis (tā Indijas kalnu iedzīvotāji). pāļus dzenot («Dubinuška») u. kas sākas: «Alei. Tad saprotams. baļķus uz būvvietu velkot. Latviešu pulkā dziedamām dziesmām vairāk vispārējs raksturs. vai arī gan darbu darot. pa starpbrīžiem. malt (arī vecais supīns: maltu) iedama. Jāpiemin. Še ņemamas vērā t a l k a s d z i e s m a s. lai mēsli nepinas «pa Laimiņas kājiņām». viņu vidū ir arī episkas dziesmas. alei» (latviski: maļat. Gan arī še grūti uzmeklēt dziesmas. Sevišķās talkas dziesmas zīmējas uz viesu uzņemšanu.c. dzirnas. ar nepatīkamiem pārdzīvojumiem savienots kopdarbs. Malēju dziesmām Bīhers seko arī pa citām zemēm un pasaules dalām (Āziju. Maltuvē sēd Dievs. leišu talka. bet variantos vēl redzama Laima. uz kuriem sanāca darbinieki no visa pagasta. Uz to norāda talkas nosaukums. Kas tie tādi. No darba ritma rodas skaņu ritms. drīz pie Dieva. Somiem malēju dziesmu liels skaits. un turpm. ka somu tautas epā Kalevalā zināma veida dzirnas (sampo. pie tām varētu būt pieskaitāma šāda: Bāliņ. saulīte. Tā jāspriež. Meitai tīri jāslauka maltuve. Jau Vecā Derība piemin malējas dziesmu. ka no malēju dziesmu pirmatnīgiem sākumiem varēja paiet gadu simteņi. granīta bluķus tālāk virzot. pakājot u. lpp. pie norvēģiem. Malēju dziesmas uzlūko darba dziesmu pētnieks Kārlis Bīhers (Bucher) (Arbeit und Rhythmus) par darba dziesmu laikā un telpā visvairāk izplatīto veidu. maļat). pie somiem. Tad Bīhers min (60.

u. dziesmas par sauli. lielākā skaitā uzglabājušās četrrindas («Stuckla»). īpaši tā kustība. daba. krievu u. ka dabas tautu dzeja apņem visas dzīves nozares. no kurām viena stāv vienā kanāla malā. Volkslied. t. daudzkārt dziesma pastāv no dueta. bet tās saistās pie tagadnes. Turpretim vēlākos nebrīvības. Ueber d. V. tik saturā bagāta un vērtīga būs sacerētā dziesma. Tās ir reālistiskas dabas un ietver sevī atsevišķus dzīves momentus. Zvaigznītes Par latv. laiku pa laikam tā paslīkst atkal uz leju.): Tā ir enerģiska ritmiska miesas kustība. II St. Ne katrreiz tie ir sakarīgi teicieni. lett. pieder pie viņu vērtīgākajām. Sacentībā tās dzird arī Portugālē lauku un māju darbos. Ueber lett. Šo veidu dod arī nopietna satura. Venēcijā tās dzied sievietes pagalmos un mazos laukumos citu sabiedrībā. dzied četrrindas.). tad četrrindas. tā. Psychologie der Volksdichtung. Atsevišķi vērtējumi: Katterfeld. cik daudz savukārt ar to šis skubināts un pēc sava apdāvinājuma un attīstības pakāpes ir spējīgs uztvertajā dzīves momentā ielikt. Un tikai sakarā ar šiem momentiem tās ir pilnīgi saprotamas un novērtējamas. ir novērots. Tāpat. Fr. burtn. kur tas tuvu rotaļai. Turpmāk arī tie atkrīt nost. Volkspoesie. kur smalks novērotājs ar dziļu izjūtu uzsver to. kurai kāds sakars. Bet arī turpmākā attīstība neved nepārtrauktā līnijā uz augšu. lp. tad. cik stiprus ierosinājumus tā sniedz viņas uztvērējam. g. ka pirmatnes laiki nevarēs nekā sevišķi ievērojama sniegt vēlākajiem. Darbu Bīhers neņem tanī nozīmē. Volksdichtung) – Latviešu tautas dziesmas ir palikušas ar maz izņēmumiem pie četrrindu veida. Sēta. turpm. otra otrā. nenozīmīgās skaņas top par atkārtotiem piedziedājumiem pie katra panta. vācu Bohēmijā. kāda tam tagad. no otras puses. Cik bagāta nu ir tekošā dzīve. ka četrrindas ilgāk tautā uzturas nekā garākās dziesmas. no kā cēlusies tauta. bet agrākā. Psychologie d. kad norisinās apdziedāšanās starp divām pusēm. tā arī dziesmām citai ar citu. Sevišķi to lieto. (Bockel. sabiedriskās un garīgās atkarības laikos cēlušies diezgan sekli un mazvērtīgi sacerējumi. Volkslieder. dziesmām žurnālā Preussische Jahrbucher 129. Četrrindās mēdz ietērpt zobgalības. Viņš saka (365. itāliešu. Vēdu vecums nav nevienai latviešu dziesmai tās tagadējā veidā un gan arī ne latviešu tautai kā tādai. kura no viņas grupām pirmatnēja (Volkerpsychologie III. Vunds nostāda vecuma ziņā darba dziesmām blakām kulta dziesmas un norāda. Bielenstein. še minami Alpu zemēs lietotie «šnaderhupfļi».. ka vēlāk sacerētās dziesmas arī vērtīgākās. 1855. tā. un dod tam veidu. 382. 1835. Kā katram momentam ir pilna vērtība. Latviešu dziesmas. kas priekš vairāk gadu tūkstošiem dāvinājusi pasaules literatūrai nemirstīgās Vēdas un kuras valoda ir šīs vecās tautas valodai viena no vistuvākajām. t. No tām sastādās garāka dziesma. kas tanī raksturīgs un vērtīgs. dziesmas uz ātru roku sacerot. kuru vērtību nemazina viņu vecums. kuras sākumi meklējami tai pašā pirmtautā. sēj. Norvēģijā zemnieku kāzās. piem. bet kas katra par sevi ar to nezaudē savu patstāvību. kam mērķis sevī. ko īsts pratējs gan var sakārtot virknē. četrrindas veids ir dziesmai.pievienojas klāt kādi vārdi. Magazin X BD. g. ne tik daudz iznākumā. ko saucam par darbu. 39 . Latviešu tauta. piem. Tādā kārtā nebūt nevar sacīt. lett. Spriedumi par latv. Magazin d.) L i t e r a t ū r a. dziesmām. 3. Saprotams. Papriekšu rodas div–. kas sacerētājam zināmā momentā patlaban rodas. gan varēs uzrādīt savā krājumā dziesmas. dziedājumu un pretdziedājumu rindām vai arī no vaļēji kopā savērtu četrrindu virknes (Bochel. Dukmeijera rakstā Lett. tā ka nav nosakāms. ko tādā kārtā saliek kopā. jaungrieķu. no vienas puses. kurās tomēr ir kādi elementi no viņas tālās senatnes.–lit.. kur tautas dziesmas stipri iet mazumā. Gesellschaft V Bd. 1919. kur izdomai neaprobežota svabadība. Tās neaizved pagātnē.. Vācu Alpu zemēs šī attīstības gaita vēl tagad novērojama. tā spāniešu. tā arī viņām. tautu dzejā. III St. kas novedusi pie dzejas izcelšanās. Četrrindas ir parasts dzejas veids arī citu tautu dziesmās. Ja. lpp.c. kā katram momentam ir sakari ar citiem.. J. Tās ir patstāvīgas četrrindas. Pirmatnējās dziesmas ritmā saistītās skaņas un vārdi nodalās rindās.

– Par dažādu laikmetu kara dziesmām: A. abām balsis atskan uz prūšu robežām. kad tā bija sadalīta pārvaldes iecirkņos. Dziesmas deva latviešu tautai kopību. abas dzied vienu dziesmu. no kura šīs dziesmas tagad mums pazīstamākā veidā esam mantojuši. Vajadzīgas tās viņai. uz kuriem še meklējama atbilde. kad tai citas nekādas kopības nebija. kas griežas pie savas māmuliņas vai arī vecmāmuliņas. uz to laiku. Jau norādījumi uz tautas dziesmu vēsturi mums sniedza tanī kādu ieskatu. Starp dziesmu mācītājiem neatrodam tēva. Tautas dzeja dzīvo tautā daudz plašākā nozīmē nekā mākslas dzeja. izstaigājis svešas. Tā kā tautas dziesmu vēsture dažu ko sniedza no viņu dzīves. Psychologie der Volksdichtung. kur latviešu tautas dziesmas. nebūtu pazīstamas. Turpretim māmuliņai ir dziesmu kamoliņš. kas vietām sniedzas iekšā simtos. Arbeit und Rhythmus. t. atrodam gan brāli. tā 40 . kas lūdz bāleliņam. Karl Bucher. bet no vīriešiem vienīgi to. Ar to un tamlīdz ar tautas dzīvi tai nešķirami. vismaz tās dziesmas. gan pa lielākai daļai tad. staigādams tālu zemi. turas. viņai atstāj savas dziesmas. dziesmām kā vēstures avotiem: Šmita raksts viņa Etnogrāfisku rakstu krājumā I. no kā dziesmas mācās. kad citādi šīm tautas daļām nebija nekādas kopības. ko viņš dzirdējis. ko varētu saukt par latviešu dziesmu krājumu kodolu. redzam no piezīmētiem atkārtojumiem un variantiem. kas sastādīts no Kurzemes un Vidzemes latviešu dziesmām: tur uzejamas dažas romances jeb ziņģes. g. Berlin und Leipzig. dz. Rakstu krājumā 1908. Galvenie jautājumi. otra Valmierā. kas pielīdzināms tautas dziesmu ģeogrāfijai. kuras viņam tad arī drīz vien aiziet «ceļa vidu». g. t. g. tālas zemes un starp citu no turienes pārnesis jaunas. krāšana un kārtošana. lai viņai māca dziesmas. t.– 1920. kam savā starpā nebija nekādas saites. kā te. organiski sakari. tā viņu dzīves apskatā nevarēs pamest neievērotus dažus vēsturiskus momentus. Švābes Kara dainas. tautās aiziedama. mājās nepazīstamas dziesmas. g. 2) DZĪVE. Latviešu Avīzes 1902. tanī tieši ielūkojoties. kas še nav atrodamas. ka viņš. kad tautas atsevišķās daļas piederēja pie dažādām valstīm. t. Dziesmas ir visas Latvijas kopējā manta. krāšana u. Šmita raksts Zinību komisijas 14. Mums nostājas priekšā tautas dziesmu dzīve ar savām dažādām. Leipzig 1906. Tā sakņojas. lai tā. attiecināms uz zināmu laiku. bet lielums vecāko. Tā ir māsa. krājumi. plaukst tautas garā tāpat kā stādu valsts tautas zemē. otra Valmierā. – Par latv. no kura tā ikvakara ritina pa vienam celiņam. tautās dzīvojot: malt ejot. dz. Ieskatīdamies pašu latviešu tautas dziesmu liecībās par to. lai tas viņai saka dziesmas. Viņu dziesmu krājums tad arī zināmā mērā atšķiras no tā. un arī viņš tikai tādā kārtā ticis par dziesmu zinātāju un mācītāju. P. cik vispārīgi tautā izplatītas ievērojamākās dziesmas. 1909. 1912. Nav tādas latviešu tautas daļas. vajadzīgas Dieva dziesmas.. īsto latviešu tautas dziesmu uzglabājies tikpat tur. Dēlu vai brāli neredzam tieši pēc dziesmām taujājam. Vispirms še nomanāma starpība starp vīriešiem un sievietēm. tomēr atradīsim.pasaule III. kas dziesmas mācās un māca. Par latv. ir: kas dziesmas dzied? Kad tās dzied? Kur tās dzied? a) Kas dziesmas dzied? Uz šo jautājumu var atbildēt: dzied v i s a t a u t a. atrodam. Viena meita dzied Rīgā. izplatās. uzglabājies arī pa tiem ilgajiem laikiem cauri. vasarā no druvas pārnākot. 1860. viena māsa dzied Cēsīs. Ieklausīdamies vērīgāk. kad abas šīs tautas daļas bija šķirtas. – Zinātniski darbi par tautas dzeju vispār (kuros ievērotas arī latviešu tautas dziesmas): Otto Bockel. Arī starp citām tautas daļām dziesmas ir ievērojama kopības liecība. vairāk no tās mums atklāsies. dziesmu krāšanu: Barona ievads Latvju Dainām: Latv. vakarus kavējot. g. Ieskatīdamies «Latvju Dainās». dz. Tā ir meita. savus tiešos. dvēselei pie Dieva aizejot. Šāds apskats. celšanos un vecumu. Aufl. To liecina latviešu tautas dziesmas pašas. Taurētājs 1917. cik tāļu. Teodora Latv. ka še vispirms mums stājas priekšā s i e v i e t e. Šāda veida tautas dziesmas pārnākušas latviešu vidū samērā jaunākā laikā. kas lūdz savai vecākajai māsai. īstos uzdevumus izpildīdams. ka visi tautas locekļi dziedāšanā nepiedalās vienādā mērā. Starp tiem. t. 4. Par l. daudzpusējām attiecībām. Dažus gadu simteņus no Baltijas latviešiem bija šķirti agrākās Vitebskas guberņas jeb Latgales latvieši.

Ja strādā vīrieši un sievietes kopējus darbus vai svin kopējas svinības. Kr. dziesmas sacer. latviešu un leišu vidū šādu dažādu dzimumu samēru procentos: Vīr. to otra izdzied. Īstās dziesmu teicējas un darinātājas ir Laima un Māra. sievietes. gr. ja Māra teic dziesmas.0 47. tad tās ir košas. Bīhers uzstāda (Arbeit u. kuras nu tik kā sacer. tēvam bērni tā nemīl. ja meklē pēc gluži jaunām dziesmām. viņas apstākļi. mirst karā. kuras pārņem. divos pulkos nostādamās. māca bērnus. tā. gars no tiem var atraisīties un svabadi darboties. Kur vairāk ļaužu kopā. šūšana. par veciem. nod. Brāļa uzdevums māsu aizsargāt. kā stāv ābulā. Tēvs ir dzimtas galva. veļu govis ganīdama. Ļoti bagāta dziesmām vecākā māsa. 410. ko viena izraksta. viņas darbi. Tāpat pie tālām dabas tautām: pie kamčadaliem. māte paliek mājās. vienmuļīgi.8 61. kā mīl māmiņai. dziesmas rakstīdamas. 5. māsa dziedādama appuško viņa cepuri. Māsas pa to laiku padzied: tām nav nekāda iemesla būt savā starpā naidniecēm. Dziesmas teic Meža meita. Talku beidzot. sievietes pin vainagus un dziedādamas ar tiem apbalvo nama tēvu un nama māti. Liela daļa sieviešu darbu ir samērā viegli. – Sieviete tad arī redzama kā īstā dziesmu kopēja visā latviešu dzīvē. daļu dziesmu uz ātru roku sacerēdamas.2 14. Kad Darvins nonāca Tahiti salā. kopj. vakaros vērpdama. Smilgā rasa tā nestāv. dziesmām tā pavada savu meitu tautās.3 Meklēdami pēc dziesmām dažādu kārtu un dažādu stāvokļu ļaudīs. aiziet tautās. 1909. Sievieti šādā lomā nostāda viņas daba. Savos darbos iedama. Tās būtu agrāk sacerētas dziesmas. kas izved kā plašāku dramatisku darbību Jāņu ieražas. Sievietes ir ne tikai pie latviešiem dziesmu sacerētāju un kopēju lomā. sievietes uzsāk dziesmas. bet māte ir dzimtas dvēsele. Igauņu 24. tā malšana. s ē r d i e ņ i e m. aizkrāsnē tupēdama. atrodam tās lielākā mērā pie b ā r i e m. kas taisās iet tautās. Starp citu. lpp. Zam.3 16. – Bet.) un Annai (1. ieņem redzamu 41 . Laima teic dziesmas un dzied pati par jauniem.. «Vienu roku māsu devu. dziesmām rotāta.» Brāļi mirst mēri. no kā dziesmas mācās. no gudrā padomiņa.3 61.) pēc viņam pieejamiem krājumiem vācu valodā par dziesmu sacerētājiem igauņu. Tūliņ pie šūpļa māte ieaijā dziesmām savu bērnu. drēbes šūdama un velēdama. Ja trūkst mātes. Tāpat brāļus materiālas intereses un grūti darbi aizņem vairāk nekā māsas. greznas. otru asu zobentiņu. audzina. Pēc jaunām dziesmām iet dziesmu kambarī: tur sēž divi jaunas meitas. apsveicinot kādu viesi. Nenoteikti. Rhythm. tad trūkst vairāk nekā saules.zin dziesmas no zālītes. sarīko apdziedāšanos. māsa paliek mājās viena. ir sieviešu sacerējumi. pūru darinādama. no maizītes. Brālim karā ejot. to dalīdami. Meita mīl savu baltu māmuliņu no visas sirds. piem. Vecajā Derībā. tā vērpšana. ko citas meitas pavadīja korī.4 Leišu 41. Jāņu vakarā tās ir sievietes. Ne mazāk zīmīgas dziesmas ir vecai mātei. Visvecākajā tautas dziesmu krājumā pasaules literatūrā.. tie naidojas. bērēs un sevišķi kāzās. n.). sieviete dzied: rītos maldama. kā lazda zied no saknes. No druvas mājā nākot. Par to zin stāstīt senas liecības. Tas pats notiek dzīrēs: kristībās. viņu jauna meita apdziedāja dziesmā. vada saimniecību. Tēvs aizņemts darbiem pa labai daļai ārpus mājas. no kurām katrs paņēmiens izskan dziesmās. No tām visām mācās dziesmas. kad tā. tad arī še tautas iedomā par iedvesēju tēlojas sieviete. kas cēlies 7. laikā no Mozus līdz Dāvidam. kas tās mācās no lakstīgalas. Brāļiem pieder tēva zeme. 2. Siev. dziesmas liktas mutē vienīgi divām sievietēm. kas. Un arī vēl kapu kalnā māsa dzied. Sievietes ātrāk aizkustināmā jūtu dzīve dara viņu vairāk pieejamu arī dziesmā. sievietes ir īstās dziesmu dziedātājas un uzturētājas. Tās uz vietas sacer dziesmas arī sevišķiem gadījumiem.7 11. pamana. Fidži salu iedzīvotājiem. ķīniešu Šikingā. tikpat dienvidos. gadu simtenī un agrāki pr. tad par dziesmām gādā sievietes. Deborai (Soģu gr. Pie mūsu kaimiņiem.0 Latviešu 22. kā ziemeļos: pie leišiem un igauņiem.

neredzēju. Bāru dziesmas tad arī iet pāri viņu šaurākajām robežām: klaušu laikos visa latviešu tauta nonāk bāru bērnu stāvoklī. Mātes mīlestība viņiem izpaužas saulē. kam varoņepa trūkst. Tautām. pa da4ai plānprātis. sveicina. kur tai nav sava gādnieka. vispilnīgāko veidu. Sīkajā māju dzīvē tad nu palika dziesmās galvenā loma sievietēm. Par kādu tautas dziesminieku. lai gan ne tik daudz kā vērpējām vai malējām. Viņš tās tā prata sasiet. Rakstu zīmes viņš nav pazinis. Arī dravniekiem. Ja dziesmu dziedātājas pa lielākai daļai sievietes. Māra sedz sagšu. Viņa pasakas bija tik raibas un mākslīgas. kur ar dabas spēku pielūgšanu savienojas dvēseļu kults un dziļākie cilvēka pārdzīvojumi. pilna sauja asariņu. tomēr latviešu tautas dziesmās arī v ī r i e š i e m sava loma. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu. tie gan dziedāja garīgas dziesmas. nav pierādāms. tā grieķiem Homērs. mežā braucējiem. kas pie tiem ienāk ritos agri. Redzams. Latviešiem. Šis lomas palaikam dalās. Arī Dievs un Dieva dēli bārenītei tuvu. Vai latviešiem senāk bijusi sava dziesminieku šķira. zīda svārkus pacēlusi. savas sargātājas un kopējas. daiļākā gara pasaulē. bijis pa daļai palaidnis. Gan būs bijis viens otrs dziesminieks jeb burtnieks. Saules kults savienojas ar Laimas un Māras kultu bārenītes dziesmās. ziņots «Baltijas Zemkopī» (1879. Kas tie tādi. še latviešu ticējumi dabū savu visdziļāko saturu un savu visskaidrāko. liek viņai sudraba vainagu. b) Kad dziesmas dzied? Uz to dod atbildi tautas dziesma: 42 . ka Manulis bijis ne mazāk pasaku stāstītājs kā dziesmu dziedātājs. Tā rodas saules dievināšana. Dzīrēs dažreiz arī puiši sastājas savā pulkā un sacenšas dziesmās ar meitām. Manuli. no kurām neviena nedrīkst atkārtoties. tad pasaku stāstītāji pa lielākai daļai vīrieši. Bāleliņš ne tikai no svešuma pārnes dziesmas. medniekiem. bet. teikas. Mēness ieiet līdzi baznīcā. sava kopējā likteņa izteiksmi. kas dziedāja. kad latvieši uz savu roku vairs karus nesarīkoja. Māra tek. pilna laiva sērdienīšu.. Tek saulīte. kas varētu dot kādas dzīves ērtības vai arī tikai apmierināt visnepieciešamākās dzīves vajadzības. kas. tecēdama. kas viņus silda. zvejniekiem ir savas dziesmas. Dieva dēli jūdz sudraba zirgus. kam tie attīstījušies. Šī likteņa nojausma nevar ir turpmāk izzust no latviešu tautas apziņas. nav arī šāda dziesminieka. aiz kalniņa nosaluši simtiem mazu sērdienīšu. Viņiem nav mātes. Ar to izskaidrojas tas iespaids. ko vēl pašos jaunākos laikos sasniedz tādas dziesmas kā Maza biju. kas ar viņiem runā bez valodas. Dievs viņai kā savai kalponei dod zelta kroni.. gan par dieviem un gariem. mēdz būt arī savi teiksmainie tautas dziesminieki. Īstās vīru dziesmas varēja būt kara dziesmas. bet ir pulkā arī dziedāt līdzētājs. Laima ceļ viņai krēslu. kuru viņi darina un kurā meklē atbalstu un apmierinājumu. pa reizei arī dziesmu sācējs un papriekšu dziedātājs. uz to liekas norādām vēlākie nabagi. Bāru dziesmās tad latvieši atrod savu tautisko jūtu. viņa dziesmās vien remdējas. nāk pie viņas vakarā kā balta viešņa. citu darbu piekopdams. ko viņa vakaros guldamās liek savā pūrā. Tautas dzejas episkā puse mēdz būt vīrieša kopšanā: tā pasakas. parādījis sevišķas spējas dziesmās. Māra nāk pār Daugavu. arī zēni. kāzās vai citos godos ierazdamies. Nedēļām no vietas viņš varēja pasakas stāstīt un tomēr arvienu citas: gan par dabas lietām. somiem Veinemeinens. ka tās ar pirmo dzirdēšanu nemaz nepaspēja atstāstīt. Bārenītes asaras salasa Dieva dēli un kar kumeļa iemauktos. kuras aizmirsa. Lai gan ne tik liela kā sievietēm. kam viņi liek aiznest māmiņai labvakarus. Dziesmu mīļotāji ir gani. Atšķirti no laicīgiem labumiem. kad viņš izdziedājis 12 dziesmas par ozoliem. bāri paceļas augstākā. ne mātes. dziesminieki. Viņš dzīvoja Seces apgabalā un uztura dēļ no sētas uz sētu sūtīts apkārt. dziedāja dziesmas. «Bet apbrīnojams viņš bijis savu pasaku un dziesmu dēj. tie dziedāja arī citas dziesmas. Apbrīnojama dziesmu spēja ir vīriem. kas 12 skaitā sasēduši ap ozola galdu pie ozola alus kannas: katrs no viņiem dzer no alus kannas tikai tad. pēc dāvanām no mājas uz māju iedami.). rītos celdamās liek savā galvā.vietu sērdienīte: viņai nav ne tēva. Ka senāk bijuši latviešu starpā apkārtstaiguļi. Bāru dziesmu nodaļa pieder pie visdaiļākajām latviešu dziesmu krājumā. Bārenes kāzās Saule velk zīda svārkus. kas. g. tā varoņepi. Tautas dziesmas viņam bija bez kāda gala. igauņiem Vanemuine.

Tautiete apņemas priekš Dieva noskumuši nedzīvot. Tāpat tās vienādā mērā neatskan katrā mūža vecumā. uzmirdz vēl dziesmas līdzīgi zvaigžņu debesim nepārredzamā. bet še atspoguļojas arī dažādu laikmetu ieražas. runātāju ļaužu. dziedādama visu dara. – Tāda pie ķeršanās dziesmām šķiet norādām uz sevišķu dziedātāju dabu. saistīdamās ap aktu. Un arī precību izdarītāji un kāzu rīkotāji izlieto senākās ieražas. Tautiete ar to lepojas. zied galvā pēdējs rožu vainags. šķitos nieka neredzējis». patura acīs senākās ieražas kā episku vielu. sagaida tautu dēlu. katrā gada laikā. Tās attēlo vilcienu pa vilcienam katru domu un soli no pirmajiem precības nodomiem līdz atkāzām un jaunā pāra ciemā braukšanai pie saviem vecākiem. dzied bez saules vakarā. kas attēlo katru momentu patlaban svinamās kāzās. Dziedādama meita uzaug. ka arī citas tautas piekopj un mīl dziedāšanu ne mazāk kā latvieši. Māte rāj. Uz cilvēka mūža sākumu attiecas r a d ī b u dziesmas. «Noraudājis padziedāju. Tātad dzied vienumēr. visu mūžu dzīvojot. ka pēdējā vasara. pūru darinādama. dziedot augu. Tik daudz būs nenoliedzams. dziesmas neapklust: jādzied. ka latvieši dziesmu ziņā nav pakaļ stādāmi citām tautām. ka viņu neviens nevar ne aizrunāt. darbos iedama. Nav tas ilgam. ja ar visu to skumjas ņem virsroku. vēl arvienu precinieki tēlo pakaļ to laiku precību veidu. pirms jaunieši pāriet nopietnajā. – Dziesmu dāvanas nav visiem tautas locekļiem izdalītas vienādi. Tas ir dzīves ziedonis. Gan viena. tautieti sevišķi skubina dziesmās priecīgi izbaudīt savu jaunību. savstarpēji saprototies un vienojoties. Sirds paredz. Īstais dziesmu laiks mūžā ir j a u n ī b a. bet kā savu nolūku ietērpu un dramatisku tēlojumu. kam sevišķa dziedātāju slava. īpaši tās tautietes. Dziedātāji.Dziedot dzimu. no visām apm. neizmērojamā bagātībā. sevišķi. no ģimenes apstākļu un tikumiskā rakstura izšķirības. Bet. bēdīgi dzīvojot? Šī zemīte jāmin. šis mūžs jādzīvo. kur 43 . kamēr tā vēl dabai tuvu un nav kultūrā saskaldījusies. Līdz ar vainagu tautas paņem priekus un dziesmas. ada cimdus. Arī dažādi kavēkļi un pārdzīvojumi neapklusina dziesmas. un arī še garām iet gani dziedādami un pati māsa gavilē. kas novelk jaunībai robežas: ap p r e c ī b ā m u n k ā z ā m. tāpat vīra māte un kungi – bet ko lai dara lustīgam prātam? Tas spītē arī jaunai dienai. sirdi remdējot. Tāpat dziedot aiziet visa diena: dzied rītā agri. Bet. Bet. neņemdami tās vairs savā tiešajā nozīmē. kam ir savs episks pavediens. varbūt arī ne tām. prozaiskajā laulības dzīvē. kas nāk no kārtas un mantas stāvokļa. tādā pārpilnībā kā nekur citur mūžā. veļu govis ganīdama.
Dziedot nāvi ieraudzīju
Paradīzes dārziņā. sava dramatiska darbība. Turpmāk vīrs vairs nedod vaļu. īpaši arī. top par kaut ko sakarīgu. 35 000 dziesmām šai nodaļā ievietotas vairāk nekā 13 000. lai līgoja. kas pārved pāri k r i s t ī b ā s. Citu gadu vairs tautiete nenāks kalnā gavilēt: tas apaugs sīkām nātrēm. un. Vēl skan bērzu birze līdz citam rudenim.
Dziedot mūžu nodzīvoju. dzied. dzied vaļas brīžos. visu cauru mūžu. no septiņiem bieziem «Latvju Dainu» sējumiem tās pilda gandrīz trīs. ka priekšā stāv nopietnas dienas. Pēdīgi dziedot aizved uz balto smilšu kalnu. un dziedātāji to apdzied. kā vasaras launadziņš. ko izdevīgā brīdī celt kāziniekiem priekšā. dziedot viņu aizved par līgavu: Lai dziedāja. izplatās un nostiprinās līdz ar šo visā tautā. Precību un kāzu dziesmas. Tās apņem vairāk nekā vienu vienīgu precību un kāzu norisinājumos: še ne vien dažādības. gan kopā ar citām tā dziesmās pavada laiku. ja priecīgi nedziedātu? Apziņa. kad precības notiek. To apstiprina vēl arī citas dziesmas. ja arī vīrs vaļu dotu. katrā dienas cēlienā. dzejiskas sajūsmas apdvests. kas patlaban taisās tautās iziet. Kas pielec. No visām uzglabātajām dziesmām tās aizņem vairāk nekā trešo daļu. kad līgavas laupīja un zaga vai kad tās pirka. ja neziedētu ziedi? Kas pazītu jaunavu. tautietis rāj. dzied dienu un nakti. Tas attiecināts uz visu latviešu tautu. – bērns šūpulī! Šādas izredzes piejauc tautietes dziesmām kaut ko sēru. «Gan gulēšu noskumusi apakš zaļa veleniņa». Kas pazītu vasaru. Laikā. ir zināms un saprotams: dziedāšana un tautas dzeja ir tikpat veca kā tautas valoda un attīstās. ne aizdziedāt: viņa ir dziedātāju. tik ilgam. uzņemdamas sevī elementus no senatnes.

Senāk. ko pabalsta atmiņa. bet nu arī taisās atvadīties. Mostošā. Līgošana tomēr ļoti dažāda. viņa – rozes ravēdama. ziņodamies tikt kopā vakarā. Ja gavilē pa vienam. ņem dalību visa saime. kas attēlo citus momentus mūžā. Še izšķirošs svars acumirkļa iespaidam un pārplūstošām. vīrieši cērt meijas. ko appušķot vārtus un durvis. Metot skatu nākotnē. Ar ziņu katram ko rīkot un darīt ir arī kūtīs un klētīs. dažreiz. Uz šīm spējām atbalstās episkā dzeja. ziedošā daba izaicina uz dziesmām ir putnus. kas teic dziesmu vārdus. asaras slaucīdams. īsti gan taisni uz to iziet un atbalstās. piedaiņo bez vārdiem. pagalmā un laidarā. kas turpinās līdz pilnajam ziedu laikam. ne tik daudz mierīgai sacerei. Viņu vietā stājušās kristīgas ceremonijas un kristīgās dziesmas. precību un kāzu dziesmu nodaļu. Ganam vienam gavilējot. Ka jaunība ir dziesmām visbagātākais mūža laikmets. Tā mēdz sākties pa jaunajiem Jāņiem un beigties Pētera dienā. Tiklīdz sniegs nokusis un gani sāk dzīt laukā lopus.visas ieražas izceļ to domu. visi ciemi. viņa brāļa sētā. ieskanas sēras skaņas. bet vairs par sevi neizceļas. Tai savi panākumi: dziedot meža gali līgojas un puiši nāk koklēdami pa ābeļu līdumu. tā Jāņi gadā novelk robežu īstajam dziesmu laikam. No senajām b ē r u ieražām uzglabātajās tautas dziesmās maz kas atspoguļojas. Dziedāšana piemērojas dabas pakāpeniskai attīstībai. Rotāšana izklausījās kā dziedāšana uz vairāk balsīm. un plastiskai tēlotāja spējai. – sadziedas dienu. salīdzinot tās ar jaunības. lai tautu dēls klausās. pēc kam viss pulks to atkārto vai arī iekrīt pie līgo un dzied tālāk otru paņēmienu. ir samērā niecīgas. nama tēvs un nama māte gādā par Jāņu bērnu uzņemšanu un pacienāšanu. kas sasniedzis savu vislielāko pilnību. kur pirmajā lomā ir sievietes. Dziesmās izsakās sajūsma par ziedu plaukumu. tā ir dziedāšana pa vienam. Visaugstāko pakāpi tā sasniedz Jāņu vakarā. Sievietes plūc zāles un pin vainagus. Kā kāzas mūžā. lai tautu neveiklis pretī nedzied. visa Latvija šai vakarā pārvērtās par vienu vienīgu viļņojošu dziesmu jūru. Ja nav neviena pretī dziedātāja. Māsa uzaicina māsu pretī gavilēt dažreiz. viņš ardams. No g a d a l a i k i e m dziesmām visbagātākais p a v a s a r i s. kur lomas dažādi izdalītas. visa tauta. viņš – govis ganīdams. Še tad dziedāšana arī nestāv par sevi. Pie tām dažreiz pievienojas trešā vai vairākas. visas citas piedzied. līgošana. un dedzina Jāņu ugunis. atskan g a v i l ē š a n a. atskan l ī g o š a n a. Lai rotātu. cita smilšu kalnā. dārzos un laukos. otra brāļa tīrumā. Bez ganiem gavilē vēl arī citi. Tās viena otrai pa laikam pamazām tuvojas un pēdīgi savienojas. solo dziedāšana. Pilnam ziedu laikam iestājoties. kura pilnīgāk izstrādājas vēlākā vecumā. Kur katra dziedās citu gadu? Cita tālu tautās. Sevišķi sadziedas puisis ar meitu: viņš druvā. Kad iezeļ zāle un atplaukst kokiem lapas. tieši izsacītām jūtām. stāv sakarā ar latviešu tautas dziesmu lirisko saturu. Sākas grūtie lauku darbi. ecēdams. kurā kā zvaigžņu dzirksteles vizuļoja Jāņu ugunis. Vispār latviešu tautas dziesmu nodaļas. Un visu vītin apvij dziesmas. Tikai r u d e n i m atnākot 44 . Māsa sadziedas ar māsu: viena tautu purmalā. kura viena pati izdzied dziesmas pirmo rindu. otra ruši jeb rupji. Līgotāju pulkā mēdz būt sava sācēja jeb ievilcēja. salasās ciema meitas vakaros parastā kalniņā. ir cilvēkus. bet tā apņem dramatiski norisinošos darbību. Teiksmainie tautu episkie dziesminieki ir tad arī veci. Tā pielīdzināma pavasara pirmā dziedātāju putna cīruļa dziesmai. Tomēr tā ierosina kaut kur apkārtnē līdzīgas tieksmes. viena sīki. kurus gan arī pavada dziesmas. kas darāms. gans par to izredzas lakstīgalu: tā dzied ievienā. kad līgošana stāvēja pilnā spēkā. sākas r o t ā š a n a. Šādi pat mēdz būt ievērojamākie latviešu pasaku stāstītāji. rotājot sastājas kopā pulciņi. gandrīz katrā apgabalā savāda. mēdz drīz vien kaut kur citur atskanēt otra balss. lai bērnam tiktu par daļu visi labi tikumi un mūža labklājība. tad līgojot un Jāņu vakaru svinot. kas kā nedalīta sega patlaban apklāj visu tēviju. sirmi vīri. izredz divi labas dziedātājas. kā kora dziedāšana.

dabūjam ar minētajiem priekšmetiem ne vien pievilcīgu dzīves parādību raksturojumu. Vēl kādā citā dziesmā meitas tiek uzaicinātas. klausās bites. Bet dziesmām nodoties var tikai vakaros.
 Kad bij saule pusdienā. lai vakarētu. Ar to gaiss sadalās slāņos. ēd cūkas smeceri. ka šīs dziesmas dziedātas kāzās. Īpaši tas sakāms par apdziedāšanās dziesmām: vienā pusē izsacītās domas prasa. Zīmīgs ir viņu pielīdzinājums rasas pilieniem. Ja mēs šīs dziesmas uzņemtu par tādām.. Garajos ziemas vakaros nodarbojās ar dziesmām. ko dziesmas aptver. Attiecīgā dzīves parādība. dod katrai dziesmai īsto iztulkojumu. ar to vietu. Dziesmās bieži daudzina ozolu un liepu. dod pareizo iztulkojumu arī tām dziesmām. c) Kur dziesmas dzied? Ja latviešu tautas dziesmas pieslēdzas īstenai dzīvei. tad saprotams. mēs darītu aplam. skaņas savā plūdumā tad arī nav traucētas. kas sacerētas un dziedātas tajās minētās nesaticības brīžos. ka šim novērojumam zinātnisks pamats. kur dziesmas nedziedātu. ka nav dzīvē nevienas vietas. Tad dzird dziedam tos. D i e n ā dziesmām veltī sevišķi v a k a r u. izceļas savā īstajā daiļumā. trīs naktis ir kājas nedabū noaut: iet ķekatās. kas nav ņemami nopietni.c. kur to dzied. ja patura acīs to gadījumu un vietu. bet arī šie priekšmeti paši mums parādās savā dziļākajā.): arī tās visgaišāk nolaužamas sakarā ar apdziedāto dzīves momentu. kuri nosaista balsi un atbalsi. no kurām nav sastādāms nekas sakarīgs un vesels. to soli pa solim pavadīdamas. tie arī dabū savu īsto apgaismojumu. Pērkonu u. un uz to dibinātu savu spriedumu par dzimtas locekļu savstarpējām attiecībām. lai dziesmu sacer. lai rotātu un līgotu. pa Jurģiem dzina lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. malējas. 45 . ziemu kaut kur telpās. atliek vaļas vairāk uz dziesmām domāt. Pavasarī tad salasās meitas uz kalniņiem. Lieldienās šūpojās. Tā latviešu tautas dziesmas visā pilnībā saprotamas un baudāmas tikai tad. Pilnīgāka nodošanās dziesmām prasa zināmu svabadību. Ja dziesma min kādu dabas priekšmetu. virsējās kārtas slīgst uz zemi. Sakarā ar to priekšmetu. II. kur runā tieši par zināmām dzīves parādībām. piem. Tā. Rīts aizņemts darbiem. tad svinēja Veļus. Vakarā. ierosina arī. katrai lapai. kur to dzied. Pa Meteni vizinājās. dažādus rokdarbus strādājot. katrai smildziņai. Tad mēdza turēt kāzas. Ar attiecīgajām ieražām šīs dziesmas aizmirstas. kur tās dziedātas. lai otrā pusē uz tām tūliņ atbild. kas nebūtu apbalvota dziesmām. zīlē. Dienu Zemākā gaisa kārta no zemes sasilst un kāpj.un garajiem vakariem iestājoties. – Vakars vēl arī citādā ziņā labvēlīgs dziedāšanai. kas savukārt ar tām dabū dzejā savu apskaidrojumu. Tas pats attiecas arī tieši uz mitoloģiskām būtēm (Laimu. par ko zin stāstīt hronikas un daži novērotāji (Kelhs. Ziemas svētku dziesmas norāda uz dažām zīmīgām ieražām. kur tās dziedamas. Gadījums. pēc pabeigtiem dienas darbiem. vedeklas satiksme ar vīra māti tēlota pavisam tumšās krāsās. kas izpilda savrup kādu uzdevumu: gani. Dzīrojot un dziedot svinēja Veļu svētkus. Tas viss saistīts ar dažādām ieražām un dziesmām. Tomēr tās tikai nepilnīgas atliekas. I. Vēl ir gadā daži svinējumi. Kāda dziesma izsaka šādu novērojumu: Skaņi skan no rītiem. 1)a). kas pieķeras katrai puķei. savā dzejiskā un mitoloģiskā nozīmē. Lieta tā. kuru ieražas dabū dziesmās kādu atspulgu. jo vakarā tālu skan. Kāda daļa dziesmu taisni šai brīdī un vietā arī rodas. Īstā vieta. Pētnieki atrod. bet tiecas ar to izsacīt kaut ko par vīrieti un sievieti. izsacīdami apvainojumus. sk. rīkojoties trīs dienas. bet zināmu momentu vai parādību cilvēku dzīvē. sevišķi dziedāšanai ārā.
 Uz vakaru vēl skaņāk. Šādā nozīmē uzņemot dziesmās sacīto. apstāklis. moments dzīvē. kas izsaka tiešus dzīves novērojumus. kur brūtgāna un brūtes puse. tad ar to tā palaikam negrib raksturot šo priekšmetu. naktī zeme nesilda un gaiss ir vienāds. vedēji un panāksnieki nostājas vieni pret otriem un sacenšas vieni otrus pārspēt visādās atjautībās un zobgalībās. kura darba cilvēkam iegūstama tikai vakaros.
 Tad tik labi neskanēja. Tas ir dzīru un dažādu svinējumu laiks. ko tautas uzskati tiem piešķir. lai dzied vakarā. kur rasas pilieni turas. katram priekšmetam.

Arī gadījumos, kur nav pretējas puses, kur dziedātājs viens, darbojas tieši sacere. Vienu dziesmu dziedot, rodas galvā cita, pat vesela virkne jaunu dziesmu: «Nava viena izdziedāta, jau deviņas sacerētas». Tomēr laba dziesma nepaliek, kur dziedāta. Tā uzglabājas atmiņā un turpmākajā gadījumā savā īstajā vietā tiek atkārtota. Tā salasās krājums dziesmu, kas katram dziedātājam padomā. Pie tā pieder arī dziesmas, kas vientulības brīdī sevišķi sacerētas tai nolūkā, lai tās zināmā gadījumā lietotu. Ir tad sevišķas v i e t a s , k u r d z i e s m a s s a c e r u n g l a b ā. Šīs vietas atzīmējas arī tur sacerēto dziesmu sevišķajā raksturā. Še uzturoties un attiecīgos iespaidus saņemot, nāk atmiņā še radušās dziesmas. Tās še satītas kamolā, no kura tās var pa vienai vien ritināt, vai ieliktas vācelē vai pūrā, kur tās paņemamas un pa vienai izdalāmas. Apiņu dārzā trīs pūri dziesmu; var dziedāt trīs gadi, ne vāku nepavāžot. Dziesmu daudzumam, kas rodas un glabājas senāk pie katrām latviešu mājām uzejamā apiņu dārzā, varētu būt kāds sakars ar to, ka apiņus izlieto, alu darinot. Ābeļu dārzā pieci pūri dziesmu. Smalkā lazdu krūmā dziesmu vācele, no kuras var palasīties labas vien. Dziesmas glabājas vēl nātru krūmā, skaidienā, pat mēslienā. Arī vietās, kur izpilda zināmus pienākumus, rodas un glabājas dziesmas. Pavasarī ganos tin dziesmas kamolā. Vasaru kumeļam dziesmu deķis mugurā. Rītos maltuvē ejot, var ritināt dziesmas no vāceles, kas glabājas padzirnē. Ja dziesmas sacerēt var vislabāk vientulībā, tad d z i e s m a s m ā c īt i e s var tikai sabiedrībā ar citiem, pulkā. Šim nolūkam sevišķi noderēja garie ziemas vakari. Tanīs visi māju ļaudis salasījās saimes istabā un pie skala uguns strādāja dažādus rokdarbus: vīrieši vija pinekļus, striķus, taisīja pastalas, zirglietas, darba rīkus; sievietes vērpa, adīja, šuva. Še nu bija īstā vieta, kur cilāt dažādās gara mantas: še stāstīja pasakas, minēja mīklas, dziedāja dziesmas. Notika arī sevišķa v a k a r ē š a n a. Sestdienas vakaros (pēc K. Kalniņa Augškurzemē) salasījās jaunas meitas kādā no ciema p i r t ī m, atnesdamas līdz daža gaļu, daža putraimus, daža pienu vakariņām. Tās gatavodamas un rokdarbus strādādamas, meitas dziedāja dziesmas. Vakarēšanā piedalījās nereti arī saimniece un puiši. Še dziedāja visvisādas dziesmas, tās grupējot ap zināmiem priekšmetiem vai momentiem, nododoties tīrai interesei par tām un tās mācoties, lai būtu turpmāk attiecīgajā vietā dziedātājai pie rokas. Par ļaužu jeb v ē r p j a m ā m i s t a b ā m Vidzemes muižās 19. g. simteņa sākumā pastāsta Baltijas vācu rakstnieks Dr. Bertrams (Baltische Skizzen). Tanis salasījās muižas kalpones, kad bija apkopušas lopus, še vērpa, adīja, tina dzijas un darīja citus rokdarbus. Viņu vidū bija nereti arī pati lielmāte, tās pārraudzīdama, tomēr ņēma tik maz dalības pie tā, kas apkārt notika, ka daudzkārt iesnaudās. – Vērpjamās istabas kā tautas dziesmu piekopjamās vietas bija senāk tālu izplatītas arī citās zemēs un tautās. Vācijā tās apvienoja gadu simteņiem lauku jaunatni rokdarbos un dziesmās. Izslēgti nebija arī vecāki ļaudis, kuru pārraudzībā dažreiz stāvēja šīs vietas. Tomēr pārsvarā še bija jaunatne, no kuras vidus dažās vietās mēdza izraudzīties priekšnieci jeb priekšdziedātāju. Stipri še skatījās uz darba sekmēm un ieražu tiklību. Vēlāk vērpjamās istabas sāka pieņemt izpriecas vietu raksturu, deva iemeslu dažādām valodām un tika no valdības pa lielākai daļai nedibināti apspiestas. Šādas pat vietas laucinieku satiksmei ziemas vakaros uzejamas pie ziemeļģermāniem, frančiem, pie slāvu tautām (sevišķi pie serbiem, bulgāriem, krieviem), pie leišiem; igauņu tautas epa Kalevipoega sastādītājs Kreicvalds noklausījās zēna gados dažas Kaleva teikas daļas kādā vērpjamā istabā netālu no Vezenbergas. Pie senākām latviešu satiksmes vietām, gan vēlākā laikā, pieder k r o g s. Arī še dziedāja un mācījās dziesmas. Kad visas dziesmas izdziedātas un meklē pēc jaunām, tad iet dziesmu kambarī pēc kādiem variantiem, dziesmu krodziņā, un dabū citas. Vislabākais dziesmu veicinātājs ir galā d a b a s j a u k u m s, kura iespaidiem dziedātājas nododas sevišķi pavasarī. Pie katra ciema ir zināma vieta, kur meitas pavasara vakaros sapulcējas dziedāt. Par tādu apzīmē upmalu, ozolu, bet sevišķi dziedātājas sanāk uz pakalniņa, apaļa, zaļa. No turienes balss nes tālāk. Mazās dziedātājas pie tam pacel uz

46

akmeņa, lai balss skan līdzi citām. Tur dzied mazs pudurītis meitu, bet puišu sajāj klausīties no trim novadiem. Brīvzemnieks zīmē (savā t. dziesmu krājumā) no Kurzemes dienvidrietumu daļas šādu p a v a s a r a v a k a r a a i n u: Arāji pāriet mājās, gani pārdzen lopus, atskan āža raga skaņas, puiši jāj zirgus pieguļā. Pavasara dāvanām apbalvotajā apkārtnē nometas klusums. Te atskan melodiskas skaņas no pakalniņa zemnieku māju tuvumā: meitas dzied, pēc grūta darba atraudamas sev dažus nakts atpūtas brīžus. Teicēja uzņem, iedziedādama divus pirmos paņēmienus no četrrindu dziesmas; koris iekrīt, stipri vilkdams vienmuļīgo ē–ē–ē; korim velkot, dziedātāja atkārto dziedātos vārdus, tos ievīdama, ielocīdama dziedāšanā. Drīz apkārtnē dzirdami vēl divi, trīs tādi kori. Diedāšana turpinās veselām stundām, un dziesmu pavediens nepārtrūkst. D z i e s m u b a g ā t ī b a, kas novērojama tādos pavasara vakaros, norāda uz latviešu tautas dziesmu daudzumu vispār. Dziesmām nolemtais laiks aiziet, balss piekūst, bet dziesmu nepietrūkst. Bagātība, kāda ir neizmērojamā un neizdibināmajā dzīvē, ir arī dziesmās. Par to tauta pati dod šādu liecību: Kas var dziesmas izdziedāt, 
Kas valodas izrunāt?
Kas var zvaigznes izskaitīt, 
Jūras zvirgzdus izlasīt? L i t e r a t ū r a. Visbagātākais avots ziņām par latv. t. dziesmu lietošanu un dziedāšanu: Barona Latvju Dainu ievada nodaļa līdz ar attiecīgiem apcerējumiem. – Par bārenīti: Klaustiņa Bārenīte un mātes meita (1910). – Par latviešu kāzām: kāzu apraksti Latvju Dainu III daļā; Pētersona Zin. Komisijas 16. Rakstu krājumā. – Par dziesmu skaņu vakaros: Kasparsona Skaļš gaiss, Izglītība 1909. g. 1. burtn. 3) SATURS. Dzejdarbu saturā izšķiramas divi puses. Tanī ietveras kaut kas no ārējas, patiesas vai iedomātas pasaules, kaut kas, ko dzejnieks ņem par sava darba objektu, iztēlojamo vielu; bez tam dzejnieks tanī ieliek kaut ko no sevis, no saviem un tamlīdz no tautas iekšējiem pārdzīvojumiem, no sava un tautas gara. Varam tad attiecībā uz latviešu tautas dziesmām runāt par viņu lietišķo un viņu garīgo saturu. a) Lietišķais saturs latviešu tautas dziesmām ņemts tieši no latviešu tautas dzīves. Tās tieši uztver un attēlo uzskatāmo, novērojamo apkārtni, a i z r i t o š ā s d z ī v e s m o m e n t u s. Ar to viņu aplūkotajiem priekšmetiem novilkta zināma robeža. Ārpus tās paliek nenosaistītā fantāzijas darbība, kas nepazīst nekādu dienišķās dzīves, laika vai vietas noteikumu, pasakainie tēlojumi par visvisādiem brīnumiem, par pilīm no dārgakmeņiem, par kubiem, pilniem zelta, sudraba, dimanta, par pasaku dzirnavām burbuļojošu upju malā, parādības, ar kurām tik bagāta dažu citu, sevišķi ir romāņu tautu (franču, itāliešu), arī jaungrieķu dzeja. Ja latviešu tautas dziesmās no tām arī uzejamas kādas druskas, tad tās ir aizņēmumi no citurienes. Parasti latviešu burtniecībā šādām parādībām vieta pasakās, kas vispār pieder pie ceļojošiem sacerējumiem un kur fantāzijai pilna vaļa. Latviešu dziesma nepaceļas no dienišķās dzīves atšķirtā pasaku un sapņu pasaulē. Viņas iecirknis ir taisni dienišķā dzīve. Tā nepiesaistās arī pie vēsturiskiem gadījumiem, nemin nekādus tautas varoņus, lai tie arī būtu ieguvuši ievērību ar kādu klaidoņu brašumu vai laupītāju drosmi, kādus uzejam apdziedātus dažu citu tautu dziesmās. Parastā dienas gaita vai arī zināmos laikos atkārtojošās paražas vai dabas parādības dod vielu latviešu dziesmai. Par īstu izņēmumu nevar uzlūkot arī g a r ā k ā s l a t v i e š u d z i e sm a s jeb z i ņ ģ e s. Ciktāl tās nav aizņemtas no citurienes, tās sniedz plašākus, sakarīgus paražu vai atkārtojošos dzīves gadījumu attēlojumus. Garākajās precību dziesmās apraksta agrākā veida precības: kā līgavu no maltuves nozog, kā brāļi tai dzenas pakaļ, kā uzzin ceļu, kā viņi aizvesto māsu atrod; vai arī kā tautietis sataisās un jāj precībās, kā uziet tautietes ciemu, ko tur piedzīvo un novēro. Ir arī ziņģes, kur tēlo puiša vai meitas maldības un likteni, plašākos vilcienos aizņemot dažas dzīves parādības, viņu sakarus un simbolus. Dzērājam tēva dēlam zirgs

47

aizskrej meža ceļu, zars norauj cepuri: zirgu meklēdams, viņš ceturtā dienā satiek tautu meitu, kas viņa zirgu saķērusi, piesējusi, apdeķojusi, bet kam, zirgu saķerot, zars norāvis vainagu; tēva dēls to solās samaksāt un saderinās ar tautu meitu; ceturtā dienā viņš, suņiem rejot, iejāj līgavas sētā uz precībām. Dažās kara dziesmās sakarīgāk iztēlo brāļa kara gaitas. Dzied zīle, brālim jājāj karā; māsa tek dārzā pušķot brāļa cepuri; appušķo, pavada, saņem brāļa mierinājumu, lai gaida pārnākam ja ne viņu, tad kumeļu; pa deviņām vasarām attek kumeļš smilšainām kājām; tas nu dod ziņu, kur palicis jājējiņš, metot skatu kara lauka ainā. Arī bērnu pasaku dziesmas savērtas no cilvēku vai kustoņu dzīves un darbības pavedieniem. Šīs garākās dziesmas neattālinās nekādā romantiskā sapņu pasaulē, neuztver nekādus ārkārtējus vēstures notikumus. Tās izraugās zināmu dzīves gadījumu virkni, pakavējas pie tās savrup un sniedz to zināmā sakarībā un noapaļojumā. Ar to tās atšķiras no parastajām latviešu dziesmām. P a r a s t ā s l a t v i e š u d z i e s m a s ņem atsevišķos dzīves momentus, notver katra neiznīcīgo vērtību un to notēlo kā dzintargraudā. Tās nevar būt garas. Dzīve iet nemitīgi uz priekšu, noved pie turpmāka un atkal turpmāka momenta, kam tāda pat vērtība. Aplūkotāji, tēlotāji tiem seko radītāja sajūsmā un priekā. Ik minūtei ir sava noskaņa un nokrāsa, savs saturs un sava vērtība. Pie tam katram momentam ir tai pašā laikā vietas un darbības dažādībā simtiem variāciju. Viens tēlotājs tos nekad nevar visus ne notvert, ne notēlot. Bet tur ir simtiem un tūkstošiem tēlotāju, kas savā starpā saistās kopā pa vietu vietām, pa novadu novadiem, sētu pa sētai Latvijā, pa laiku laikiem, pa gadiem, gadu desmitiem un simtiem tautas mūžā. Varam tad noprast, ka latviešu tautas dziesmās dabū notēlojumu latviešu dzīve visā plašumā un visos sīkumos. Kas ir l a t v i e š u d z ī v e? Tā nav tikai viena cilvēka dzīve. Un arī tā ir neizmērojami bagāta. Kas cilvēka iekšējā un ārējā dzīvē nenotiek katru dienu! Kādas noskaņas neienes viņa dvēselē saules lēkts un riets, pusdienas karstums, nakts klusums, dienas darbu sākums, gājums un beigas, satiksme ar tuviniekiem, draugiem, naidniekiem, attiecības pret kumeļu un raibaļu, pret briedi un lāci mežā, pret ābeli un apini dārzā, pret smilgu ceļmalā, pret tūkstošām būtēm un lietām, kas apņem cilvēku, atstādamas uz to iespaidu! Un tā diena pa dienai garā gadu virknē pa bērnību, jaunību, spēka un nespēka gadiem līdz sirmam vecumam. Visi šie neskaitāmi daudzie un dažādie mirkļi cilvēka mūžā tiecas izsacīties latviešu dziesmās. Bet cilvēku ir daudz, un katram no viņiem ir savs mūžs, savi pārdzīvojumi, savs liktens. Tur ir bajārs, kam jājot zīda pušķi zemi slauka; tur ir nabags, kas noplīsis grāvī gārsas lasa. Tur ir mātes meita, kas uzaug pie māmiņas baltām diegu zeķītēm; tur ir bārenīte, ko sveša māte saņem pie vārtiem rīkšu sauju padusē. Tur ir arāji, jūrnieki, dravinieki, kara vīri. Ja arī sabiedriskais stāvoklis un dzīves apstākļi tie paši, tomēr katram ir sava daba. Tur ir jautrais, kas ārdīt ārda valodu; tur drūmi klusais, no kura vārdi nāk skopi, kā lūki plēšami no koka. Tur saticīgais, labais, ko visas ciema meitas sauc par bāleliņu; tur ir ķildu cēlājs, kam visi naidnieki. Tur ir darbīgais, tikušais, kam rudzu lauks guļ kā ūdens; tur palaidnieks dzērājs, kas kroga galda galā ,izdzied rudzu pūru pa vienam graudam. Un tā simtām rakstura dažādību, kas atspoguļojas latviešu dziesmās. Ar to cik necik dabūjam jēdzienu par latviešu dzīvi, no kuras ņem vielu latviešu tautas dziesmas. Līdz ar aizritošo dzīvi notēlojas arī viņas vairāk pastāvīgie pamati: mums dziesmās paceļas priekšā ne vien latviešu tauta, bet arī l a t v i e š u z e m e. Še atrodam Latvijas laukus, pļavas, mežus ar viņu smaržu, viņas upes, ezerus, jūru ar viņas vizmu. Arī pats niecīgākais priekšmets dabū savu dzejisko noskaidrojumu līdz jūras zvirgzdiem un auzu skarai laukā. Pilsētas un ciemi iespiež savu zīmogu dzejas veidotajā vielā kā vaskā. Precinieks Jersikā iesēžas laivā, līgo lejup pa Daugavu; Sērpilī rej suņi, Sērenē dzied gaiļi, Rīgā aust gaisma; še viņš pērk zirgu, kaldina Jelgavā, aizjāj līdz Kandavai. Puisis tek caur Jelgavu pie Olaines meitām. Cits pērk Rīgā kumeļu, Āraižos kaldina, Cēsīs ņem līgavu,

48

Raunā šūdina kurpes, krodziņā aiz Cēsīm nodzer kāzas, uz Burtnieku ezera pārmij gredzenus. Katrs Latvijas pagasts, kura robežās vai tuvu tām atskanējusi apdziedāšanās, atstājis savu vārdu latviešu dziesmās. Bet ne tikai redzamā pasaule pieder pie latviešu dzīves. Attiecības pret redzamām lietām pamazām pāriet nojausmā par vērojamām, n e r e d z a m ā m b ū t ē m. Jau apkārtnes priekšmeti paši ir pirmatnes cilvēkam parādības, kam cilvēka īpašības un lemjošs spēks. Blakām tiem nostājas dažādi gari. Attīstās jēdzieni par dievībām: Dievu, Laimu, Pērkonu u.c. Tām ievērojama loma cilvēka dzīvē, kura nenorobežojas ar kapu, bet pastāv citā veidā vēl viņpus tā; pāri zemei izplešas bezgalīgās debesis ar saviem spīdekļiem, zvaigznēm. Tur pāriet pāri cilvēka dzīve. Bārenīte pavaicā Saulei, ko dara viņas māmiņa, un dabū atbildi, ka tā zelta slotu ceļu slauka un gaida viņu aizejot. Tā latviešu dzīve, kas neizmērojami bagāta un dažāda, saslēdzas kopā ar Visumu. Šī ir pasaule, kuru sevī uzņēmušas latviešu tautas dziesmas, kas ar to savā kopībā tikušas par milzīgu, visās krāsās mirdzošu mākslas darbu. b) Latviešu tautas dziesmu garīgais saturs saistās ar viņās uzņemto ārējo pasauli: dzīves īstenība sniedz trauku tam, ko dziesminieks tanī ieliek no sevis; kas tam iet pāri, dziesmās neietilpst. Latviešu tautas dziesminieks nav fantāzijas dzejnieks, kas savus tēlus brīvi izdomā, bet modeļa dzejnieks, kas tos ņem no patiesās dzīves. Tās novērojamajai gaitai pieslienas viņa izsacītās jūtas. Viņš nenododas plašam, tiešam jūtu uzplūdumam. Latviešu tautas dziesmu krājumā nav nekādas patstāvīgas sēru dziesmu (elēģiju) nodaļas; dziesmas ar sēru noskaņu pavada attiecīgos dzīves gadījumus un posmus, kādi ir: vecums, slimība, miršana, bāri, ļauna diena. Nav arī sevišķu līgsmības vai slavas dziesmu (himnu, odu, ditirambu); viņu skaņa izpaužas jaunībā, kāzās, Jānos u.c. Un arī še tām nav ne tā apmēra, ne tā noteiktā rakstura, lai tās varētu tieši apzīmēt ar kādu no jūtu veidiem vai afektiem. Tiešās jūtu izteiksmes vietā skaņās, saucienos ir stājusies izteiksme no apkārtnes ņemtos tēlos, priekšmetos; pa daļai šādam dziesmu veidam uzskatāma par pamatu tieši rotaļāšanās, tēlošanas dziņa bez zināmām jūtām kā pirmatnējā ierosinātāja. Jūtas latviešu tagad pazīstamajā tautas dziesmā parasti nojaužamas kā ātra, liega ieskaņa no pēkšņi uzmirdzošas gleznas. Skaņa un glezna paliek dvēselē un sevī norobežojas, nepaplašinās, neizplūst, neizveidojas tālāk. Dvēsele ir devusi nozīmi un pastāvību zināmam dzīves momentam; cits moments modina citu skaņu. Dvēseles izjūta paliek vienumēr sakarā ar dzīves tēliem un gaitu. Tādā kārtā ir latviešu tautas dziesmās stiprs episks elements: tur attēlojas konkrētā, redzamā dzīves āriene. Bet tās paliek liriskas ar to, ka dzīves momenti nesaveras pie episka pavediena patstāvīgā virknē: dvēseles izjūta izceļ jaunus un atkal jaunus momentus, kam īpaši tā dod īsto vērtību. Zināma dvēseles jūsma tad arī var vairāk dziesmu savienot par garāku virkni. Še izceļas kāds no dvēseles parādības veidiem, kas redzami ieaužas latviešu tautas dziesmās. Tā ir s i m p ā t i j a, i e j ū t a aplūkotos, novērotos priekšmetos. No tās izlobās apkārtnes un paša atziņa. Latviešu tautas dziesmās uzejami latviešu z i n ā t ņ u s ā k u m i. Tur atzīmētas kustoņu, koku īpašības, izsacīti novērojumi par sauli, mēnesi, zvaigznēm. Ieskatoties cilvēku darbos, viņu darbības dziņās un mērķos un arī paša iekšienē, dziesminieks dabū zināmas tikumiskas mērauklas. Še ir tautas ētikas sākumi. Iejūta uzmeklē arvienu dziļākas, patstāvīgākas, vērtīgāka īpašības. Kas no meitas auguma, ja nav tikusi darbos! U z c i t ī b a, n e p i e k ū s t o š a d a r b ī b a s d z i ņ a tad nu izceļas viņos klaušu laikos par vienu no tām īpašībām, ko sevišķi slavē, ko tikuši izkopj. Tautu meita nokūlusi iet malt, samalusi – druvā; sēdēdama raksta, staigādama ada, izdzīdama, sadzīdama pin vīzes. Dārgāks par zeltu un sudrabu ir m e i t a g o d s. Jauna meita izmirkusi, sasalusi bēg kaunu, nes saujā dvēselīti. Arī pie tautu dēla tā nemeklē daiļu augumu, bet skatās uz viņa darbu, vai laukā aug tīra maize. Augstāk par to stādāma g u d r ī b a. «Daža laba rudzu klēts gudra vīra galviņā.» Par visvērtīgāko īpašību atzīst gudru padomu. Šūpulī jāliek trīs lietas, kas

49

nepieciešamas: maize, nauda, gudrs padoms. – Tīrības jūtās savienojas t i k l ī b a u n d a i ļ u m s. Kauns meitai, kam nesukāti mati; ir irbe tek ceļu, izsukājsi cekuliņu. Koša tēva meita netur ne melnu galdu, ne gružainu istabu; tai baltas kannas, tīrs, gluds pagalms. Jauni puiši, jaunas meitas tīra arī ceļmalas, lai Dievam, Laimai braucot nepakrīt kumeliņš. Jaunas sievas ravē pirts teku, pa kuru pie viņām nāk Laima, Māra. Sakarā ar tīrību k r ā s u starpā pirmo vietu ieņem b a l t ā. Tai vispār augstāka, dziļāka nozīme. Par baltiem min ne tikai priekšmetus, bet runā arī par baltu māmuliņu, baltiem bāleliņiem, baltām dienām; balta ir meita, kas nāk ar savu tikumu. Baltā krāsa pirmā pie rokas arī dzejniekam. Balta ieva kalnā, vēl baltāka lejā; tautu meita sedz baltu villaini, vēl baltāka tai pūrā. Še darbojas jau t ī r a s d a i ļ u m a j ū t a s. Tās izceļ un noskaņo arī citas krāsas. Tautiete ielec līdz pusei sarkanās rozēs, lai zied vaigu gali kā sarkanie rožu ziedi. Tautiets lūdz, lai tēvs pērk sirmu zirgu, pelēku mēteli, lai viņš var lidināt kā pelēks vanadziņš. Zeltene nosauc tautu dēlu par aklu, kad viņš jautā, kādu šūt cepuri, – vai viņš neredz, kādas viņai uzacis? Tādu sajēgu par krāsu saskaņu prasa tautiete no tautu dēla. Dziesmās ievērota arī k r ā s u d a ž ā d ī b a. Tautu meita apaunas baltas kājas pie melniem lindrakiem vai arī baltas zeķes un melnas kurpes. Viņai balta villaine sarkaniem rakstiem, sarkans vainags sudraba lapām, vēl arī sarkans vainags un melna samta kleita. Aust zaļa diena, lec sudrabota saule; brālis velk zaļus svārkus, tautu meita sudrabota. Balta puķe, zaļa niedra sēž galda galā; balta puķe māsa, zaļa niedra tautu dēls. Sudrabotai irbei apzeltīti spārni. Cieņā stāv arī vienkārši r a i b u m s. Govis ir patīkamas, ja tās raibas; pastāvīgais govs epitets ir raibaliņa. Pupas zied raibi, villaine raibāka. Tautu meita aun kājas rakstītās zeķēs; ārē stāv divi bērīši ziedainām kājām. Sirmajam kumeļam mugurā zvaigžņu sega; bērītis ir zeltītām lāsēm. S u d r a b ā un z e l t ā mirdz liela daļa tautas dziesmu pasaules. Kumeļam zīda sega, zelta segli, sudrabiņa iemaukti; viņa stallim zelta durvis, vara grīda, sudrabiņa redelītes. Caunei pieci zelta gredzeni, ūdrim zelta cimdi rokā, lakstīgalai zelta spārni, bitei zelta niedra rokā. Aiz upes balti bērzi sudraba lapām. Tautu meita iet caur sudraba birzi. Jūrā redz zelta grīsli grīļojam vai divi svecītes sudrabiņa lukturos. Līdaciņa velējas zaļas niedras galā: zīda krekls, zelta vāle, sudrabiņa velētava. Jūras puķes sudraba lapām, zeltītiem ziediem, jūras putni sudraba spārniem, zeltītiem cekuliem. Saprotams tad, ka Saule, Saules meitas, Dieva dēli, Mēness mirdz un viz vienā zeltā un sudrabā. Saule noiet, zeltu sijādama, sudrabiņu vētīdama, auž audeklu Daugavas malā: zelta šķiets, vara nītes, sudrabiņa šaudeklīte. Šādā un vēl daudz citādos veidos izrotāt uztvertos priekšmetus skubina iejūta tanīs. To pavada cildenas p r i e k a jūtas. Ganu meita aplūko savas govis, atrod, ka tās raibas, lielas un mazas – visas raibas, un izsaucas: Pati prieka nevarēju,
Raibaliņu ganītāja. Tāds pat prieks, ko dod dziļa, skaidra iejūta tautu meitai vēl arī par savu villainīti, vainadziņu, puķēm, tautu dēlam par savu kumeliņu. Ja to vēl pabalsta jaunības zaļoksnība, pārplūstošais spēks, tad dziesmas aizrit tādā straujumā, ka ir valdīt nevar. Prieks tad savukārt neizsmejams dziesmu avots, kura plūdumu atkal vada, uztur un pavairo simpātijas uz tuviem priekšmetiem. Māsai zied rozes, viz vainags, visapkārt apaļajam kalniņam tek saule, sudrabiņu sijādama. Kā lai dziesmas valda! Nelīdz arī rājiens, ko dod tuvi vai nelabvēlīgi cilvēki: māmiņa, tautietis, saimniece, bargā vīra māte, kungi. Ar dziesmām arī ļaunai dienai var stāties pretī. Tomēr tā galā nomāc pacilāto prātu, un dziesma tad top par ārēju paražu, par aizsegu ļaužu priekšā. Gan lustīgi dzīvo, sirds raudāt raud; ļaudīs padzied, maliņā slauka asaras. Ļaunā dienā dziesmai var arī būt cita, dziļāka nozīme: t ā s i r d i r e m d ē, m i e r i n a. Kad jāklausa sīvam kungam, kad zin savu arājiņu sīva kunga novadā, kad dzird savu augumiņu nicinām, kad arājiņš nomirst vai tautu dēls atstāj, sirds remdējas dziesmās. Tās ir arī bārenītes vienīgās mierinātājas. Tā dziesmas top
50

nepieciešamas; tās ne vien dzīves papildinātājas, bet taisni viņas uzturētājas. Latviešu lielais dziesmu krājums, tautas dzeja nav tikai laika kavēkļa, rotaļu dziņas panākums, bet tā ir daļa no dziļākās tautas dzīves, viņas glābēja, uzturētāja, noskaidrotāja. Simpātija pieaugdama top par m ī l e s t ī b u. Tā aptver tuvās būtes, ne vien cilvēkus, bet a r ī k u s t o ņ u s, dažreiz a r ī c i t u s p r i e k š m et u s. Pa daļai tas izskaidrojas ar uzskatu, ka apkārtējie dabas priekšmeti ir cilvēkam līdzīgas būtes. Zeltene ietu tautietim līdz, ja nebūtu žēl rožu dārza; baltā roze trīs gadus noraud pēc savas sējējas un laistītājas. Šī saka: Būt zemīte viegla bijs!
Kā tās manas villainītes,
Es būt savu rožu dārzu
Tautās līdzi aizvedusi. Žēl viņai divu lietu, no māmiņas šķiroties: rožu dārza un bāleliņa; rozei nostājas blakām bāleliņš. Nav brīnums: pati tautu meita dažkārt roze. Magone zied istabā, roze kambarī; tautu dēls pirmāk iet pie magones, tad pie rozes kambarī. Tautiete, kas rožu dārzu līdz paņemt nevar, ved sev līdzi raibaliņu: ja būs barga vira māte, turēsies pie viņas. Raibajai ziedainas kājas: to nedrīkst dzīt purvā, lai ziedi nenobirst. Tikpat mīļš bāliņam kumeļš. Kumeļam birst sviedri, bāliņam asaras; viņš izņem raibu segu, noslauka kumeļam sviedrus. Viņš dod kumeļam tīras auzas, tek viņu kopt basām kājām, apsedz laukā, sniegam putinot, baltu sagšu. – Laba saskaņa palaikam brāļu–māsu starpā, labāka māsu starpā nekā brāļu, kuriem dažkārt tēvu zeme dalāma. Dziļākas mīlestības nojausmas nomanāmas tautu dēla un tautu meitas starpā. Brālis dara klēti sudraba pamatiem, lai māsa pie viņa dzīvotu; ja tīk, lai liek arī zelta pamatus, viņa še nedzīvos. Viņa atstāj cirpi uz kopiņas, grābekli pļavā un aiziet pie sava tautieša. Neviens viņu tā nemīl kā tautu dēls; nevienu arī viņa tā nemīl. Tautietim dreb roka, viņu sveicinot, kā bērzam lapas, lakstīgalai laipojot; viņai birst asaras, tautām bildinot, kā bērzam zelta rasa, strazdam uzlecot. Še atskan mīlestības augstā dziesma. Tā pieņemas, piegriežoties m ā t e i. Diena gara, kad neredz saules, vēl garāka kad neredz māmiņas. Deg skalu, deg sveci, istaba tumša; ienāk māmiņa, istaba tūdaļ gaiša. Ja arī saulīte zemu, māmiņa veca, pie viņas vēl teciņus tek pēc padoma. Lai arī piekususi, meitu mazu auklēdama, viņa mīļa, laba līdz mūža galam. Kaut viņa dzīvojusi otru mūžu! Bet uguns apdziest, māmiņa nomirst; uguni iepūtis, māmiņu nepiecels. Bārenīte nu izlasa smilšu kalnu pa vienam graudiņam, meklēdama to vietu, kur guļ māmiņa. Bet pa tam viņa to redz aiz ziliem debešiem un lūdz Dievu, lai taisa zelta trepes, ka var apraudzīt. Tad Saule, Laima, Māra stājas mātes vietā. Tik tālu attīstās mātes kults. Uz s k a i s t ā k a j i e m, s v ē t ā k a j i e m l a t v i e š u d i e v u z i e d o k ļ i e m p l ī v o m ā t e s m ī l e s t ī b a s t ī r ā l i e s m a. Ir arī lietas un parādības, kas nemodina simpātiskas jūtas. Daudz kas jāpiedzīvo, jāredz, kas nav patīkams un teicams, no kā ceļas dusmas, ienaids. Šīs jūtas izsakās zobgalībā, i z s m i e k l ā, s a t ī r ā, arī lāstā. Kaut kas pelams uzejams arī pie tuviem cilvēkiem. Sieva saka uz viru, ka viņam tik daudz bagātības, ka nezin kur likt: viens krekls mugurā, otrs sārmu silītē. Tautietis mierina gulošo līgavu, ka visi darbi padarīti: cūka rok rāceņus, kaza šķin kāpostus, vista izravē lokus, gailis cērt žagarus, suns kur uguni, kaķis ķērnē sviestu. Gulošu mātes meitu pārsteidz tautas; tā prasa mātei, kur lindraki, un dabū atbildi: «Meitiņ, meitiņ, krāsns dibenā!» Sevišķu iemeslu pārbaudīt un tad arī izzobot otru dod precības. Tautietis še pa reizei bez kaut kāda brašuma un spožuma. Viņa zirgam tāšu segli, iemaukti, veca striķu pavada. Viņš nedrīkst jāt dienu: biksēm simts ielāpu; viņam jājāj gar mežmalu un jāvelk gar zemi tā kāja, kur visvairāk ielāpu. Viņš nemāk pataisīt ne karoti, ne cūkai sili. Bada pie viņa neredzēs: ciemā ceplis, mežā malka, Rīgā rudzi spīķerī; ziemu viņš dos grauzt ledu, pa vasaru akmeņus. – Starp netikumiem, kurus ņem uz grauda, stāv pirmajā vietā s l i n k u m s. Puisis guļ ceļmalā melnu muti; lai Dievs dod siltu sauli, būs mušām barība. Tautu dēls snauž vagas galā; viņam dod dievpalīgu, viņš vaicā: «ko tu saki?» Meita brīnās, ka otrai nenāk miegs, vilnu vērpjot; viņai nāk miegs, kad aitu vien ierauga. Vēl graiza uzpūtību, lielību, dzeršanu un citus netikumus. Lielīgajam tautietim vieni puiši rudi svārki, tie tēvam, ne dēlam. Ne visi

51

kungi, kas jāj kungu zirgus: citam tēvs gājis art, citam māte diedelēt. Sieva apkausta savam vīram priekšas kājas: lai tas neizlauž zobus, uz krogu staigādams. – Dziļāks pamats ir a s u m i e m pret bajāriem, kungiem, vagariem. Lieli ļaudis min nabagu kājām, nevēl mazum ne strautā ūdens smelt; bagātie nabago rok dzīvu zemē. Nabagais piesauc Dievu, lai met ērkšķu koku lielu ļaužu ceļā, piesauc Sauli, lai balta tecēdama salīdzina šo zemīti. Bāleliņš nostāda kunga varai pretī savu padomu. Pie kunga ejot, lieto zināmus aizsardzības līdzekļus: bāž diegu kabatā, lai tanī pakārtu kunga dusmas; tin miglu kamolā, lai kā migla iznīkst kunga dusmas; velk maza bērna kreklu, lai kungam maza bērna prāts; atspiežas stenderē, lai kā stendere nostāj kunga dusmas. Ja, dienu nakti strādājot, nevar kungus piebarot, tad piesauc Veļu māti, lai tā palīdz. Lāsts izsakās novēlējumā, ka kungiem, kas bez saules strādina, būs ēst melnas čūskas jūras vidū uz akmeņa maltus miltus. Sarkasma pilns ir jautājums, kad garām ejot vairs muižā nedzird moku: «Vai pietrūka moku ļaužu vai ar' pašu mocītāju?» Kungam pa ceļu braucot, nosauc pakaļ: «Brauc, kundziņ, kurp braukdams, atpakaļ vien nebrauc!» Visasākās zobgalības tomēr jādzird vagaram, stārastam. Brīnās par viņa mazajām kamanām: kur lai viņš pats sēž, kur lai vizina melus? Vagara dvēsele karājas diegā; tam trūkstot, tā kritīs elles dibenā. – B a i ļ u, p a z e m ī b a s j ū t a s izteic bāru dziesmas, kur atrod savu dziļāko izskaņu klaušu laiki. Grūtībās nospiestais un atstātais cilvēks še aplūko savu likteni. Tomēr arī šai stāvoklī latvietis panāk apmierinājumu. Debesis stāv pāri, saule spīd pie tām. Tā izdala savas nesamaksājamās dāvanas visiem. Un māte tā ir, kas tās dod, kas pie sevis aicina un ņem. Neviens nevar pazust, neviens galā arī nav bāris. Latviešu tautas dziesmu garīgais saturs noslēdzas pasaules uzskatā, kas paceļas pāri iznīcībai. 4) IZTEIKSME. Latviešu tautas dziesmu, kā vispār dzejas, tiešais izteiksmes līdzeklis ir valoda. Pie tās pievienojas mūzika, izteiksme dziedamās skaņās. Literāriskas parādības aplūkojot, piegriežama vērība īpaši valodai, bet muzikālajam elementam vienīgi tik tālu, cik tas ietilpst valodā pašā. Kā sevišķi dzejas izteiksmes līdzekļi bez valodas vispār še svarā gleznas un pantmērs jeb ritums. a) Valoda latviešu tautas dziesmās zināmā mērā ar laiku pārgrozījusies tā, ka par dažu tautas dziesmu, kas vairāk simtu gadu veca, nav vairs nosakāms, kādā valodā tā bijusi tērpusies savā pirmatnē. Agrāk plašākās valodas formas sašaurinātas, dzīvē vairs nelietotās atmestas, parastajā valodā nodilušās galotnes pa daļai atlaistas, par nesaprotamiem palikušie vārdi sakropļoti vai pārmainīti ar citiem. Sevišķi nomanāms vācu valodas iespaids. Senākais tautu dēls jeb precinieks dažās vietās ticis par brūtganu, līgava par brūti, tautu meita, zeltene par jumpravu, vainags par kroni, prieki par lustēm. – Tomēr dziesmās s ē n ā k a i s v a l o d a s v e i d s u z g l a b ā j i e s daudz pilnīgāk nekā citās tautas gara mantās, īpaši pasakās. Par to jāpateicas tautas dziesmu pantmēram, ritumam. Nesaistītā valodā no mutes uz muti ejošās pasakas katrs stāstītājs stāsta saviem vārdiem, bet noteiktā pantmērā iesaistītās un dziedātās dziesmas tiecas pārņemt nepārgrozītas paaudze no paaudzes. Tajās nevar ne vārda, ne balsiena izlaist, kad ar to neceltos sajūtams, nepielaižams robs. Zilbes, skaņas, kas parastajā valodā izzudušas, sīksti vēl turas dziesmā, un, ja uz valodas apziņu tās vairs nevar atbalstīties, tad tās paliek savā vietā, dažreiz pārgrozīdamās kā lāpāmās skaņas. Bez tam dziesmu valodā iemīt tieksme nošķirties no parastās valodas ar savu labskaņu, daiļumu. Vārdam kā raksturīgam skaņu sakopojumam, skaņu kopai kā tādai še zināma nozīme, neskatoties uz tanī ietverto jēdzienu, un, ja arī kāds vārds ietērpj jēdzienu, kam piemīt kaut kas svešs, noteiktai izpratnei nepieejams, tad tas tomēr vēl var apmierināt tieksmi pēc neparastā un netop atmetams. Atrodas tad dziesmās vārdi, par kuriem tagadējais dziedātājs nezin, ko tie īsti nozīmē. Tautas dziesmu valoda ir tad par sevi raksturīga un uzglabā sevī sastāvdaļas, kas no sadzīves valodas nozudušas. Pie latviešu tautas dziesmu īpatnīgās izteiksmes pieder darbības vārda lietošana p a g ā t n ē daudzkārt arī tanīs vietās, kur pēc nozīmes darbība norisinās tagadnē: Kas tie tādi, kas

52

dziedāja, Teic dziesmiņu, sērdienīte, tu dziesmiņu daudz zināji, Ozolīti, zemzarīti, kam tu augi lejiņā. Pat nākotnes vietā dažreiz lietota pagātnes forma. Dziesmas «Dziedot dzimu» otra puse ir: Dziedot nāvi ieraudzīju paradīzes dārziņā. Pagātnes formas tagadnes formu vietā ieviesušās (kā valodnieks Zubatijs aizrāda) pa daļai ar to, ka tagadnes trešajā personā agrāk parastajai galotnei a atkrītot, ņem pilnīgāko pagātnes formu: dzer < dzera vietā dzēra, dod < doda vietā deva. Tādā kārtā visādā ziņā dziesmā Viena ada, otra vērpa, trešā raksta zīdautiņ izskaidrojama pagātnes forma «vērpa». Tomēr, ja tāda formu pārmaiņa tikai iespējama, tad še jāmeklē pēc dziļākiem iemesliem. Pagātnes forma piešķir darbībai vairāk miera, tā ir epa forma. Tā latviešu dziesmās varētu atbalstīties uz šo dziesmu episko raksturu. Kur šis raksturs vairāk izceļas, kur darbība pieņem lielāku plašumu un noskaņotu mieru, tur pagātnes forma dod dziesmai attiecīgo nokrāsu. Kas tur skaņi gavilēja
Kapu kalna galiņā?
Mūs' māsiņa gavilēja,
Veļu govis ganīdama. Tas ir kaut kas episki mierīgs, kas attēlojas šai dziesmā, lai gan patiesībā darbība notiek tagadnē. – Kāda cita latviešu tautas dziesmās parasti lietota forma ir p a m a z i n ā m i e v ā r d i. Tie sakņojas sirsnībā, ar kādu senais latvietis uzlūko un uzņem katru priekšmetu. Viņš pamazināmā vārdā uzrunā ne vien kaut ko mazu, pieglaudīgu, piemīlīgu (kā pelīte, māsiņa, actiņa), bet tāpat arī kaut ko lielu, augstu, stipru. Stiprākais, lielākais koks viņam var būt ozoliņš, spēcīgākā, bagātākā dievība, kas ienaidniekiem skalda tiltu Daugavā, Pērkonītis, augstāka būte Dieviņš. Arī vilks, kas apēdis kumeļu, dabū vilciņa nosaukumu. Tādā kārtā pamazinājumu vārdi tikuši tautas dziesmās par sastingušu formu, ko lieto visur, kur tikai pantmērs to pielaiž. Tas pats novērojams arī leišu dainās un dažu citu tautu dziesmās. Latviešu tautas dziesmu valoda ir ī p a t n ī g i l a t v i s k a. Īpatnīgi latviski teicieni, vārdi, formas, ko tagadējā latviešu valodā, sevišķi literāriskā, maz vai nemaz nesastop, vēl glabājas dziesmās. Daži aizņemti vārdi, kas tagadējā valodā tikuši par nepieciešamiem, tautas dziesmās tikpat kā nav uzejami, tā tagad visvairāk lietotais saiklis «un» (no vācu und). Satiksmes vārdi lietoti stipri aprobežotā mērā. Teicienos, kur tagad tie liekas neatlaižami, iztiek bez tiem, piem.: Tautu dēla neraudāju, Uguntiņas vien aizgāju, Pie kaimiņa rauga teku. Īpatnīgi latviski ir daži teicieni ar divdabja formām. No dažiem verbiem (vēlēties, gribēt) atkarīgi darbības vārdi stāv divdabja formā: Vēlējos nedziedāsi tai kalniņa galiņā, Es teicama negribēju. Vai arī no zināmiem verbiem (sacīt, dzirdēt, redzēt u.c.) atkarīgā palīgteikumā domājamais subjekts nostājas par objektu akuzatīvā ar predikātu participa formā: Saka mani cerējam kaimiņos arājiņu, Dziržu tevi saderētu, Redzēj' mani gar' augamu. Galotne –ošs atvasināta arī no pārejošiem darbības vārdiem: Dzirnaviņas izmācīja nemākošu malējiņu. Galotne –dams parādās arī tur, kur parasti lieto kādu laika formu: Kuri vēji papūzdami, pašūpoja šūpulīti (tagad parasti: kuri vēji pūta). Darbību pastiprina, verbu atkārtojot participa formā: Jau es maļu maļamo, vēl man bēra beramo. Vai arī: Nāc nākdama, tautu meita, dod dodama vainadziņu. Retumis sastopams tagad izzudušais tagadnes pasīvais particips ar galotni –tins (–tans) : Dzertans būtu alutiņš, Ņemtan' būtu līgaviņa. – Atgriezeniskos darbības vārdos, kurus tagad atvasina, pievienojot pie darāmās kārtas galotnēm saīsināto refleksīvo pronomu si vai s (no sev, sevi; mazgājos < mazgāju sevi), tautas dziesmās sastopam dažkārt šo pronomu (si, sa) vārdu vidū: Gana man miedziņš nāca, ja miegam pasaļāvu (=paļāvos). Slēpies, rudzu tīrumiņ,
Nu nāk tavi skaudējiņi,
Apsameti migliņā,
Sedz pelēku mētelīti. (L. D. 28 144.) Variantā: Apmeties migliņā... Tāpat: Izsašķīra man darbiņš, Izsaveica valodiņa. Šādu saliktu vārdu vidū reizēm iesprauž pat veselus vārdus, tā ka iznāk saliktenis, kas apņem veselu rindu, veselu teikumu. Apsagulu, miegs nenāk,
 Iesa–daudzi–domājos 
Iedomāju pūriņā
 Bez ieloka vilnainīša. (Āronu Mat. 594.) Iesa–man–mīlējās
 Tautu meitai roku dot. (L. D. 6235.)

53

Še saskatāmas pēdas senākai iekārtai. pie šī vārda turpmāk pielikta vēlākā pamazināmā galotne –inj > –iņš: «bāl–el–iņš». pareizā i vietā stāv e un a. Vēl dažās dziesmās. bāleliņi. arta. Citās tautas dziesmās «bāliņš» lietots maza bērna nozīmē (Es to savu bāleliņu trīs gadiņi klēpī nesu).
Bāleliņi nedodami.Tautas dziesmās uzglabājušies s e n a t n e s v ā r d i. vismēlīte.
Ne zvejotu Daugavā. Še pat novērojam arī to. kur agrāk bijusi cita. (L. (Tāds pats atvasinājums vēl arī vārdam «māmuliņa» =«mām–el–iņa»). sagša. zvejoti). tad vēl citā par i (arti. vai nejāti. ka tauta ar šo vārdu vairs nesaista noteiktu jēdzienu. nostādot tam pretī «tautas». To druviņu n o d r u v ā j u. mans brālītis.
Vai palikti sētiņāi. Šī skaņa stāv palaikam arī tur. zvejot). No «bāl–s» cēlies arī tieši pamazināmais vārds «bāl–iņš». gombra).
Seglo tautas gribēdami. Senākā supīna galotne uzejama tautas dziesmā: Artu. augate par augati. 54 . kas. Varīantos «auzas» vietā stāv «zelts». mārša (brāļa sieva). 28 257. sašaurinātas. variantā «bāliņš»). ka dažu tautas dziesmās lietotu vārdu nozīme vēlāk stipri grozījusies: ar «kumeliņu» tagad apzīmē tikai jaunu zirgu. kā pats šaurākais vokāls. kādu skaņu lieto. D. tāpat: Dzirnaviņas raudājās
 Nav nevienas malējiņas:
 Cita drīzi d r ī z i n ā j a. galotnei sadilstot. pēdīgi pavisam atkritusi (art. Seglo tautas kumeliņus. Latviešu tautas dziesmās atrodam dažas vārdu g a l o t n e s jeb vārdu beigās skaņas. – Pēc atvasinājuma p a r d z ī v i e m vēl sajūtami tādi tautas dziesmās uzejami vārdi kā kalvis (kalējs). Tāpat.) Variantos redzams. kā tas redzams no dažām tautas dziesmām (Tavs dēliņš. lai arī dažreiz sagrozītas. paliek pāri. «dolu» vai citādi. Vai būs jāti. Pa lielākai daļai tās senākās vārdu galotnes. Dažiem no tiem pazudusi nozīme tautā. leimanis (brīvs zemnieks). tad teicējam viena alga.c. pazaudēta pirmatnējā nozīme vārdam auzas» dziesmā: Sijājot auzas bira.
Seglo mani bāleliņi. kam vispirms pielikta agrākā pamazināmā galotne –el– =–elis: «bāl–elis». Valodnieks Šmits gobu tulko nodokļa jeb rentes nozīmē. Tā minētajā piemērā uzejamas senākās infinitīva galotnes. ar «tautu» (ko t. vīriešus no svešas cilts. tā mēdz būt arī tik nenoteikta un viegla. Pēc atvasinājuma tas cēlies (pēc valodnieka Plāķa) no pamatvārda «bāl–s». lai izpildītu pantmērā vai meldijā trūkstošas zilbes vietu. senākai ciltij ar komunālu raksturu un senākam precības veidam. Tā dēlas (dēls) sašaurināts par dēlis. pēc šī valodnieka domām. Kā vārds ar sevišķu vēsturi atzīmējams «bāleliņš». ka tās vienīgi tāpēc zināmam vārdam pieliktas. Tā teikumā: Vai tas arti nemācēja (28093) variantos: arte. tad redzams. Ja runā par gobas zemes arājiņu un variantos stāv «gobas» vietā «kopas». ietaļa (vīra brāļa sieva) u. Tomēr uzejami arī citādi gadījumi: agrākā. Tautiets mani b r ī d i n ā j a
Pa rasotu rudzu lauku. Izejot no domām. kurās šis vārds lietots. Tautas dziesmu piederums ir arī daži senatnes priekšmetu vai personu apzīmējumi: vācele. vedot to sakarā ar līdzīgu vārdu angļu–sakšu un vecsakšu valodā (gombe. Ar šo vārdu tad varētu būt apzīmēts zelts. dziesmās vienskaitlī nelieto) zināmu etnogrāfisku kopību. tās nosauktas arī par lāpāmām skaņām. artu. mira (nāve). Ja reiz valodas apziņā galotnes nav. ka tā citā vietā sašaurinājusies par e (arte). Tas pilnīgi saskan ar senindiešu vārda «bahlah» nozīmi. sakte.
 Cita lēni l ē n i n ā j a. «bāliņu» jeb «bāleliņu» atšķir no «brāļa» un ar to apzīmē jaunu vīrieti no pašu cilts. lielvaloda. latīniski «aurum» – «ausum». ko tagadējā valodā nedzird. kuru pēc skaita daudz vairāk nekā citu. leitiski «auksas». mīļvārdīte. «dubra». ka uzrakstītājam nav ikreiz lāgā izšķirama.
Niekojot sudrabiņš. vāciski «Volk». Pēc nozīmes tauta vēlākā laikā vairs neizšķir «bāleliņu» no «brālīša». Visvairāk lietotā skaņa še i.

sakņojas pirmatnes cilvēka īpatnējā dvēseles dzīvē. cīrulītis mazputniņš.
Vārnas bērni puspelēči. Kas še patiess uzskats. Par personifikāciju tagad sajūt arī dažus agrākos mitoloģiskos tēlojumus. ne darbina. kas šķir cilvēku no citiem dabas priekšmetiem. 
Zobentiņu galiņā
 Lakstīgala tricināja. Cielaviņa. Pastāvīgi tas savienojas ar māmuliņu. (L. tā bij mana līgaviņa. kurā viņš katru kustoni mēdz nosaukt pēc skaņām. 
Tā viesīšu saņēmēja. zvaigžņu deķi. Daugaviņa melnacīte.
 Kalniņā stāvēdama. tie dzejiskie izteiksmes līdzekļi. ko lieto ne krāsas apzīmējumam.
 Lakstīgalu klausoties. kas pin kroni? Lakstīgalas un tautu meitas tēli domās tā saistās kopā. bāleliņiem. tas agrāk derējis par tiešu domu un uzskatu izteicēju. Še epitetiem jau dziļāka nozīme.
 Lakstīgala suņus sauca. Kas vēlāk parādās un arī top par dzejisku izteiksmes līdzekli. Par lakstīgalu saka: Lakstīgala kroni pina
 Manā rožu dārziņā. Ar to daba nostājas priekšā dzīva un cilvēku dzīve dabū no tās apgaismojumu un iztulkojumu. jaunu sievieti par zelteni. bērus kumeliņus: Zelta pieši. Ja dabas priekšmetus uzlūko par būtēm ar cilvēka īpašībām. Melnas kājas arājam. Nelaimīte kājas āva.
Nāc. šai gadījumā saistītu ar p e r s o n i f i k ā c i j u. Vilciņš kauc un raud. tāpat kara dziesmā: Kara vīri bēdājās:
A s i ņ a i n a gaisma aust.
Tā istabas slaucītāja. Viņš skata lietas ne vien pilnīgi konkrēti. Šis viņa skats un uzskats izsakās viņa valodā un dzejā. govi par raibaļu. nosauc. tad še tās dziesmās iztēlojas tādas kā starp vīrieti un sievieti. meklē pēc priekšmeta zīmīgāka nosaukuma. Šai krāsai pievietojas klāt citas. to sastopam citās dziesmās. Norisinās kustoņu vidū pat dzīres un kāzas. tverami. Tām blakām nostājas spožums.
Taisās man līdzi nākt.b) Gleznas latviešu tautas dziesmās. zirgu par bērīti. Skaņu simbolizē lakstīgala gan arī dziesmā par jauniem kara vīriem. tu man līdz
Basajām kājiņām. nostāda tos līdzās. kara vīri: 
Sudrabota saule lec. Latviešu tautas dziesmās tie sevišķi raksturīgi. ozolītis zemzarītis. gailītis platastītis. Vārda raksturojošai nozīmei apdziestot. Ja vanags un irbē. pēc kuriem lakstīgala «kroni kala». grūti izšķirt. Jeb vai par lakstīgalu nosaukta tautu meita. Arī lai izceltu priekšmetu krāsu. Par epitetiem stāv arī īpašības vārdi. ozols un liepa nāk savā starpā zināmās attiecībās.
 Sudraboti zobentiņi.
Sudrabs spīd laiviņā. ka citā dziesmā par lakstīgalu taisni sacīts: Tā nebija lakstīgala. Izmantojot starpību. ne vienīgi tā pieņemto apzīmējumu. priekšmeti nostājas acu priekšā skaidri un apjaušami: zemīte trūdaliņa.
Žagatiņa garastīte. ko dēvē arī par figūrām un tropām. Šādi nosaukumi tad arī parādās pie attiecīgajiem vārdiem par parastiem e p i t e t i e m. ka šīs īpašības tiem ir arī dziesmās. žigla sieva. rudzītis rogainītis.
Nebēdājiet. kas mirdz zeltā un sudrabā. kas dzejisks izteiksmes līdzeklis. Jau vienkāršs vārds dabai tuvu stāvošam cilvēkam ietver sevi lietas tuvāku raksturojumu. Tā bērnam ir sava valoda. veids vai citas īpašības. Šī ir 55 .
Zelta kanna rociņā. piem. Laimīte.
Tumša nakts zvejniekam. modinādami tādā kārtā nojausmu par skaņu. lācis cep maizi.
 Ne man miega. viņa sevišķajās attiecībās pret dabu un apkārtni.) Vai še metaforiski attēlota lakstīgalas dziesma? Uz šādām domām skubina arī varianti. kas jāj sirmus. Starp tiem latviešu tautas dziesmās raksturīgs balts. Simboliskā nozīme gaišāk izmanāma dziesmā: Strazdiņš jāja pieguļā
 Ar pelēku mētelīti. Šādu izteiksmes veidu tagad nosaucam par m e t a f o r u.. bet uzņem tās arī par sev līdzīgām būtēm. Ar tiem apzīmēti. upīte olainīte. Dažā dziesmā ieraugāma vesela virkne šādu zīmīgu parādību. auziņa baltskarīte.
Tie būs gaļas kapātāji. ko viņš no tā dzird. viņam nomirusi sieva. tomēr vienumēr viņu būtībā atrodot zināmas vienādības. kas dažkārt ietver sevī arī s i m b o 1 i s m u. Notēlojas arī priekšmeta lielums. 30612. tad saprotams. ūdris izlamā bebri. D. ar to rodas p a r a l ē l i s m s.

Še lai pieminam pazīstamās dziesmas: Div' dūjiņas gaisā skrēja. Kā ozols tautu dēls 
Sēd galdiņa galiņā. kurā min salīdzināmo priekšmetu. c) Pantmērs latviešu tautas dziesmās pieslēdzas latviešu valodas dabai. Spoža lēca rīta zvaigzne. Ja Pumpurs dzied: Gauja. māsiņa. sevišķi vārdu akcentu. paralēlisms pārvēršas par s a l ī d z i n ā j u m u. Tā nošķir divi pirmās pēdas no divi pēdējām.
 Kā šūniņa man maizīte.viena no latviešu tautas dziesmu visraksturīgākām izteiksmes formām. ka taisni zem šo valodu (art pie tā paša valodu celma piederošās lībiešu valodas) iespaida latviešu valodā agrāk mainīgais vārdu akcents pārgājis uz pirmo zilbi.
Nelga tapa dzīvodams. kas sākas ar vieglu zilbi. tad tas vairs nav latviešu tautas dziesmu pantmērs. Jūtu saturs. Katrā dipodijā noslēdzas lietotie vārdi. Turpretim. novērojams arī latviešu tautas dzejā. Kalnā kāpu norauties
 Sarkano āboliņu. tavi zari. kur vārds «necieti» izdalīts abās dipodijās. kas sākas ar uzsvērumu. Tās nav nekādas vienādi cita citai sekojošas trohaju pantpēdas. nodalīdama rindu d i v ā s t r o h a j u d i p o d i j ā s.
 Mūs' māsiņa kā puķīte
 Pie ozola piesēdusi. priedīte. piem. vītolam. kur tas dod izteiksmi nojausmai. dabas parādību un cilvēku dzīves atšķirība un sakarība paralēlismā. piem. kas paceļas tālu pār pirmatnējo. izlietojot dažādos stilistikā minētos izteiksmes līdzekļus. no kurām tas pastāv. Apkārtnes uztvēruma un dzejiskās izteiksmes veidošanās domājama šādā kārtībā: ar cilvēka īpašībām apbalvotās dabas tēlojumi. Divi pirmās zilbes svarīgākas nekā divi otras.
 Vēl tām mūsu cielavām 
Spārnu gali nepušķoti.
 Kā bitīte kopējiņa. katra dipodija ir skaņu komplekss. 
Norāvos asu dadzi. pie kam 56 .. lietojot pantpēdas. kuras vārdiem balssvars uz pirmās zilbes. Tādas pantpēdas ir trohajs (– )un daktils(–). Ja valodā. Ar to tomēr tikai vispārīgi apzīmēts latviešu tautas dziesmu pantmēra raksturs. Latviešu valodā izrunā vārdus (atskaitot niecīgus izņēmumus) ar balss svaru uz pirmās zilbes. kas nav ne ar kādiem citiem līdzekļiem modināma. Vispirms še ievērojama c e z ū r a. Tās parasti pastāv no četrām rindām. Tad nu latviešu valodai ir piedabīgas tās pantpēdas.
 Kas ne lieti nederēja. Katra no latviešu tautas dziesmu trohaiskajā pantmērā sacerētām rindām ir sevišķa ritmiska kopība ar savu smalki izstrādājušos likumību. Pieliekot attiecīgo saikli. Kur. varam iedomāties dzejas tālāku attīstību uz simbolisma pusi. simbolismu. kā.
 Kā ozoli arājiņi. Simbolisms dziļākā nozīmē ir tur.. Varētu būt. dabū izteiksmi. dzejā lieto pantpēdas.
Tautu meita garmatīte
Pieviļ manu bāleliņu. šai gadījumā ņemot vērā tās fonētisko pusi. kur pēc uzsvēruma katrai zilbei sava vērtība... Līdaciņa platastiņa
Sajauc dūņas ezerā. kas sākas ar uzsvērtu balsienu. Nedod. jel ne cieti klus'. Kā lācīši man zirdziņi. Šādās valodās tad arī atrodam lietotas minētās pantpēdas.
Sakur tēva uguntiņu:
Lai spīdēja tavs mūžiņš
Kā tā tēva uguntiņa. salīdzinājums kā apzinīgi lietots un tieši apzīmēts dzejiskas izteiksmes līdzeklis. Pie salīdzinājuma nonākot. Dievs. dabū dabas tēlojumu ar simbolisku nozīmi. Nesamērīgi lielākā latviešu tautas dziesmu daļa sacerēta t r o h a i s k a j ā pantmērā.
Tumša tapa tecēdama.
Ražens auga tautu dēls. kas pieņem simbolisma nozīmi. kur atkrīt nost salīdzināmie vārdi (paralēlisms) un pēdīgi domāto priekšmetu minējums (simbolisms). Teju vien lidināja
 Div pelēki vanadziņi. tad katras rindas sākumā liekams vienzilbīgs vārds. Atlaižot paralēlismā to pusi. Katras divi trohaju pēdas priekš un pēc cezūras. Šāds arvienu tālāks jūtu padziļinājums un noskaņojums. bet nav uzrādītas dzejas attīstības pakāpes katrā gadījumā. Ar to zīmēts vispārējais attīstības ceļš sakarā ar uzskatu pārgrozību. no kurām katrā ir četras trohaju pēdas. somu un igauņu valodā. sekošā dziesmā: Iziedama tu. vārdu izvēle rindas sākumā stipri paplašinās.

visvieglākā ceturtā (to ceļ divi nolaidumi). ne lielāks skaņu kemplekss. pēc zilbju skaita un galotņu garuma dažādos vārdus pantmērā iekārtojot. uzsvērumam divi un nolaidumam divi. Šis tad nu būtu latviešu tautas dziesmu pantmēra sīkāks apzīmējums. ja otra zilbe gara (Nāc ārā(i) tu. bet arī zilbju garuma (kvantitējošais) princips. us). i. un otru. otra pēc cezuras. Ja vienzilbīgs vārds ir trešā vietā. pēdējā priekš cezūras un rindas galā. bet tā arī nedrīkst nekad būt gara. pie kam katrā no šīm divām zilbēm savukārt uzsvērums nāk uz pirmās zilbes. bet gan allaž ar 57 . ja tanī ietilpst arī ceturtā zilbe (Raibas vien(i) man telītes). iznāk šemats. ārkārtīgi viegla un īsa būdama. pēdējā ir īsā. ka to nekad nevar aizņemt ne garš vokālis. Turpretim ceturtā zilbe ir ne vien neuzsvērta. tad varam pirmo dipodijas pusi izrunāt. trīszilbīga. Tanī var stāvēt vienīgi īss. smagumu apzīmēdami ar roku mājienu uz zemi un vieglumu ar mājienu uz augšu. pazaudētās vārdu galotnes. piem. kas palaikam tikusi tāda. Tad nu redzams. un neuzsvērtā var būt gara. še vienīgi izšķir akcents zilbes smagumu. Īpaši šī. «Nedod Dievs. tad tas ne vienumēr saskan ar vārdu galveno akcentu (saskan tikai tad. Katru zilbi par sevi apzīmējot.: Oša laivu vizina (Pumpurs). kas dziedāja». Divzilbīgs vārds var sākties otrā zilbē un beigties trešajā. iznāk tad šāds sīkāks šemats. vītolam». ja tas pastāv no plašāka skaņu kompleksa. piem. māsiņ(a)). No tā redzams. Citās zilbēs nav no svara. tā visādā ziņā ir gara. Ceturtā zilbe dipodijā. Tomēr katrai no dipodijām nav divi. Apzīmējot mājienu uz zemi jeb uzsvērumu ar garumu. viena dipodija priekš. piem. kam vēl var pievienoties s (as. Abus šematus kopā savelkot un katru zilbi un pēdu par sevi nodalot. taktēdami ar roku. kur tie ir. Divzilbīgi vārdi dabiski aizņem katru dipodijas pēdu (Āvu. kādi v ā r d i p ē c z i l b j u s a s t ā v a zināmā dziesmas rindas (dipodijas) vietā lietojami. tā arī dipodijas pati pirmā. roku paceļot (balsi nolaižot). Šāds trīszilbju vārdu iekārtojums pantmērā latviešu tautas dziesmās sevišķi zīmīgs. Tomēr tanī valda arī liela dažādība. Šai gadījumā. vai tās garas vai īsas. uzsvērtā zilbe var būt īsa. dabūjam šādu šemata sakopojumu.. e. c e t u r t ā z i l b e. kad trešā zilbe ir pēdējā. Še novērojams ne vien zilbju uzsvēruma (akcentējošais) princips. ne patstāvīgs vārds. Trīszilbju vārdi ar garu galotni sākas ar dipodijas pirmo zilbi (Bitītēm. tur tie pa daļai nāk uz noklausītājos un uzrakstītāju rēķina. kas atrodams antīkā (grieķu. āvu baltas kājas).. romiešu) metrikā. ko panāk. Vienzilbīgi vārdi var stāvēt pirmās un otrās zilbes vietā. ka vissvarīgākā zilbe dipodijā ir pirmā (uz tās guļ divi uzsvērumi). dipodijai no trim zilbēm pastāvot. ja dipodija pastāv no diviem divzilbīgiem vārdiem). Tā kā dipodijas otrais akcents ir uz trešās zilbes. Ja dziesmu sakām. tā vietām nepieciešama vajadzība. ja. roku mājot uz zemi (balsi uzsverot). ne divskanis. Dziesmu sākot. ko pantmērs nepielaiž. tikai sākoties no otras zilbes. Kopā nostādot šo šematu ar pirmo.» Pantmērs ir nepareizs. teicējs tiecas trūkstošo ceturto zilbi pielikt klāt. dziesmā «Kas tie tādi. tanī iekūstot ceturtajai zilbei. dabūdami tādā kārtā akcentu uz vidējās zilbes (Es uzaugu pie māmiņas). is. kas (kā citā vietā norādīts) pa lielākai daļai ir agrākās. Latviešu tautas dziesmu pantmērs cieši noteikts. un. Ar to dipodija tiek nepilnīga (katalektiska). pēc kura sastādās pantmēri jaunlaiku kultūras tautu dzejā. Trešajā vietā vienzilbīgs vārds var stāvēt tikai tad. Še tad rodas tā sauktās lāpāmās skaņas («Es savosi bāliņosi»). Izņēmumu gadījumi ir ļoti reti. Četrzilbīgi vārdi dabiski ietilpst visā dipodijā (Ozolīti zemzarīti). tad arī ceturtā tiek svabada vienīgi priekš vienzilbīgā vārda. vienkāršs vokāls: a. «Es savos bāliņos. daudzreiz atkrīt. zilbes «Kas tie» ar roku uz zemi (balsi uzsverot) «tādi» ar roku uz augšu (balsi nolaižot). dziesmu dziedot. kur katra dipodija apzīmēta tikai ar vienu uzsvērumu un nolaidumu. mājienu uz augšu jeb nolaidumu ar īsumu iznāk dziesmas rindai šemats. Trīszilbīgi vārdi ar īsu galotni var dipodijā stāvēt. meitiņām). ir raksturīga latviešu tautas dziesmu pantmērā. Ceturtā zilbe latviešu tautas dziesmu trohaiskā dipodijā ir tik izzūdoši viegla un īsa. bet četras zilbes. es. u.katrā no šīm divi zilbēm pirmā vairāk uzsvērta nekā otra.

tāpat kā trohaiskā pantmērā. kamēr nolaidums. augstā kalnā.
Cūka raka kapu
Augstā kalnā. kas kopā ar iepriekšējo sastāda dipodijas otro pusi (Bitīte. Zīmīgi uz to aizrāda minētais piemērs: dziesma. Tā pastāv no divām pusēm jeb strofām. trīs–. Uzglabātajās latviešu tautas dziesmās trohaiskais pants ir parastais un raksturīgākais. Pamatā tam tas pats shemats. dalās divās zilbēs. iemeslu un sekas. Latviešu tautas dziesmu vācu (Ulmaņa. Ņemam piemēru: Ne visām dziesmiņām
Es zināju otru pusi.
Ne visām meitiņām
Es zināju tikumiņu. uzstādījumu un slēgumu. pēdējo zilbi. meitiņa). paceļas zināma doma. Ar to tas. tad tikai ar tādu. kas pa desmit tūkstošiem pilda biezos «Dainu» sējumus.vārdu palīgakcentu. Vienā pusē gan noslēdzas teikums. Liekams vērā. katra rinda no divām dipodijām. katra strofa no divām rindām. Pieņemot mierīgāku ritumu un ievērojot cezūru. 58 . Tomēr katra no tām izrunājama tai pašā laikā: «viens gans» tai pašā laikā. bet viņas tikumu nepazīst.c. ka tas ir nolaidums. kurš tad top par galveno. Divzilbīgas ir: viens gans. strofa. Tā ir principiāla atšķirība no trohaiskā pantmēra. Tās uzbūve visumā un sīkumos smalki noteikta. Tas izstrādājies par č e t r r i n d u d z i e s m u. kam trešā zilbe gara. Viena puse. Redzams.c. katru dipodiju apzīmēdami tikai ar vienu uzsvērumu un nolaidumu. bet ne latviešu tautas dziesmu pantmērā. Starpība še tā. daktiliskā: maļ divi. Un arī pirmo daktilu zilbi (pirmo dipodijas daļu) var izdalīt divās. Tās nepieder pie latviešu tautas dziesmu parastajiem izteiksmes līdzekļiem. ar to pantpēda iznāk divzilbīga (nedalīta dipodija). noskaidrota. katra dipodija no divām pantpēdām.
Ar gredzena m i j u m i ņ u. Pie tam šis pantmērs tik ļoti piemērots latviešu valodas īpatnīgam skaņu salikumam. katra pēda no divām zilbēm. Tā sauktais d a k t i l i s k a i s p a n t m ē r s latviešu tautas dziesmās uzrāda dažas īpatnīgas savādības. bet pēc savas būtības no trohaiskā neatšķiras. attiecināms arī uz daktiliskā pantmēra trešo. kam viena puse. Blaumaņa u. kas sacīts par dipodijas ceturto. Lai ņemam šādu piemēru: Viens gans nomira. Panta muzikālo daiļumu paceļ a t s k a ņ a s. Citos gadījumos viena un otra puse ietver: jautājumu un atbildi. – Tomēr arī daktilistiskā pantmēra divi pēdējās zilbes var savilkt vienā. ar to pantpēda top četrzilbīga. ir tikpat kā tikko ieraudzīta sieviete: viņas augumu gan redz.
Citi gani raudāja. kā «citi gani» utt. četrzilbīgas: citi gani. Rindu sākumā: I e v a i bija balti svārki. ko trohaiskajā pantmērā atradām par pamatshematu. kas dalās. pēdējo zilbi: tā nevar būt gara vai pastāvēt no atsevišķa vārda.) tulkojumi norit trohajos. nodibinās trohaiskais pants. pielīdzinādamās trohaiskajam pantmēram. Ar to rindu salikumā nāk tāda dažādība. Retumis arī tās še sastopamas. Tāpat trohaiskā pantmērā: Divi maļ. ka nav iespējams to citās valodās pakaļdarināt. kam trešā zilbe īsa. mākslinieciski nobeigta. Ja trohaiskā pantpēda sākas ar trīszilbju vārdu. četrzilbīgas. kurā dipodijas otra puse nav dalīta (Bitītēm. Piemēram: Rindu beigās: Neies vairs mūs' māsiņa
Ar vainagu baznīcā 
Ar šis dienas b i j u m i p u. vieglā dipodijas puse. ar to tas pāriet trohaiskajā pantmērā. Rindas beigās var stāvēt arī vienzilbīga pēda: Tur tevi (ziediņi)
Apbirdinās. ka uzsvērums paliek nedalīts. kaļ divi. cūka raka. še nostājas pret otru jeb strofa pret antistrofu kā salīdzinājums pret salīdzināmo parādību.
S i e v a i baltas villainītes. Ja daktilistiskā pantpēda sākas ar trīszilbju vārdu. divi kaļ. meitiņām). ka tā sauktā daktilistiskā pantmēra pēda var pastāvēt arī no četrām zilbēm. bet tā vēl nav noapaļota. Tātad daktiliskā pantmēra pēdas var būt div–. Trīszilbīgas pēdas ir tikai: nomira. ka reti sastopamas divi no vietas vienādas. kapu. tad ar tādu.) un krievu (Brjusova u. raudāja.

monumentālu literārisku darbu: Latvju Dainas. bāliņi. Vairākkārtējas atskaņas: S t e i d z u. Rīgā 1912. b e i d z u.
 Kal. Josef Zubaty. t. Ueber die sogenannten Flickvokale des lettischen Volksliedes. 1904. M. K o p e l d a m i n e n o p e ļ. bet arī radījis no izkaisīta materiāla sakarīgu. varēs sacīt. dziesmu pantmēru pamatīgākais raksts. b e i d z u
Meldru krēslu darināt. kas aptver šī priekšmeta pētījumu vēsturi un būtību: L. tad jāiet atpakaļ līdz latviešu tautas pirmlaikiem. jūtai zināmu veidu. 5) LATVJU DAINAS. dziesmās: P.
Redzu savu jauno māsu
Pa kalniņu līgojot. māmuliņu.. No tautas un valodas dabas še izaug citādi izteiksmes veidi. Ne vien valodas līdzekļi. ar rakstu. bet viņa gars tautā dzīvs. rīta rasa. Mēnešraksts 1899. K r a n c ī t s r ē j a. A n c ī t s s k r ē j a. tās būtu savā visumā un dažādībā pazudušas no acīm. pie tam kaut ko viņas gara darinājumiem pretēju un naidīgu. kalēji. Katrai dziesmai. puiss bez prāta
Guļ zem zaļa ozoliņa. dziesmu metrika. t. Latviešu tautas dziesmas nebūtu varējis glābt no pazuduma ne viņu lielais skaits. Plāķa Bāleliņi un tautas. Vienā dipodijā: Ņem. (paša pētījumi).
 Vitin viju vainadziņu. kur tas dzīvojis. Dziesmu radīšanas procesā dziļāk ieskatoties. ne dzejiskā vērtība.
I e v a s i e v a liela rada. kas bija sevī ietvēris tautā neiznīcināmo. Bija atnācis 59 . No tālākās senatnes nonācis līdz jaunākam laikam nu Latvju Dainās tas. kas atradusi vietu Latvju Dainās. Katrs ražīgs dziedātājs un teicējs ir ņēmis un devis. Dieviņ. g. ko kaldamis. Tas aug lēni un ilgi. Jauns elements nāca tautas dzīvē. riti. latviešu tautās dziesmās uzejami izzūdoši reti. V. kas saaudzis ar katoļu laikiem: Arī no šī laikmeta visādā ziņā daudz gājis bojā un dažs kas turpmāk pieaudzis klāt. Šmita raksti par Latvju dainām. Tā auga dziesmas un dziesmu kamoli. liepiņa. – Par 1. Kā to sauc.
 Riti. puišam p r ā t u
Cirvam kātu ietaisīt. Ja meklējam pēc Latvju Dainu sākumiem. komisijas 14. a) Izaugšana.
 Gludu. t. 1896. Viņu pirmsākumi nav ne zināmi. bet palika dzīvs viņu darinājums. L i t e r a t ū r a.Katras dipodijas galā vai sākumā: Cirvs bez kāta. Austrums 1894. kas liek arī vēlākām paaudzēm nojaust un meklēt tautas dziļāko būtību. Burtnieka pūrs I. vienumēr glabājoties dzīvajos cilvēkos un cilvēku kopībās. Par to. kuru attīstības posmiem nav robežu. g.
 Liptin lipa liepu lapa. K r a n c i. g. ka tām sacerētāju vairāk: viens devis domai. g.
Kamēr slauku istabiņu. trešs pārgrozījis atkal šo utt. ir savs sacerētājs. ne apzīmējami: no cilvēku gara pirmatnējiem izteiksmes līdzekļiem tie veidojušies formās. Rakstu krājums. Viņš latviešu tautas dziesmas ne vien sakopojis vienā krājumā. I e v u s i e v u.
N e r e j. Zin. līdz tie nonākuši Latvju Dainās..
Uzteic kūtru kumeliņu. otrs to pārgrozījis. kurā viņu gars tika nemirstīgs. Prag 1895. Arī iespiestas. Arī aliterācija sastopama latviešu tautas dziesmās: Lazdu liecu. Tas ienesa viņā kaut ko no āra.
K o c e l d a m i n e u z c e ļ?
Nopeļ labu ļaužu bērnu. jāpateicas Krišjānim Baronam. gludu galvu glaudu. kad tā iepazinās ar grāmatām.
Dod. ka viņas visas tagad kopā paliekamā veidā. bet iztaisītas pa dažādiem lieliem un maziem krājumiem. bet arī veseli dziesmu panti staigājuši no paaudzes uz paaudzi pa gadu simteņiem un gan arī pa gadu tūkstošiem. Lielumā Latvju Dainas uzņēmušas to dziesmu krājumu. Daudz dziesmu aprakusi pagātne. s t e i d z u.
Man istaba neslaucīta.
Liec. kur dus. n e s k r e j. liepa līka. ir piesavinājies un pats radījis. A n c i. – nav zināms. līdz dabū noteiktu veidu. Par valodu latv. (agrāko pētījumu vēsture un kritika). Šie dzejiskie izteiksmes līdzekļi kas dažās citās tautās pieder pastāvīgi lietotajiem. Bērziņa L. Paaudze pēc paaudzes slīka kapā.

ietver tos. tāpat seko dziesma dziesmai. Kārtotāji tās ievietoja dažādās nodaļās. kristību rītā jūdz zirgus. augsti un zemi. ka milzīgajā dziesmu krājumā tūliņ ieraugām noteiktas līnijas. Tā ir cieši noteikta kārtība. lai dabūtu tādu. nenokārtota masa. Viņas ir sīkas kā rasas pilieni. kūmas pārbrauc no baznīcas. galīgo noveidojumu no senatnes pārņemtai dziesmu pasaulei. Tā kristību gadījumā: aicina kūmās. ģērbj un tīsta pādi. pieķeras atsevišķiem dzīves momentiem. Viņš. kā Homēram iepazīstoties ar grieķu varoņteikām un dziesmām. ka iesūtīto dziesmu starpā bija arī tādas. Tas notika ap 19. prieki un bēdas. Radās kopā milzīga. kas dzīvi mita tautas garā. mirst. trūkst arī ciešas kārtības atsevišķās nodaļās. bet nu uzglabāja paliekami dažu ko. Uzausa laiks. kas momentu pa momentam sevī ietēlo. uzaug. līdz viņam. ko varēja izlietot tautas gara darinājumiem par labu: ieguvumus varēja padarīt uz visiem laikiem par nezaudējamiem. Barona uzstādītais iekārtojuma princips ir tik vienkāršs. vīrieši un sievietes – sacēlās visa tauta. top vecs. Viņš nosēžas un strādā veselu gadu simteņa ceturksni dienu pie dienas. Sāka tautas dziesmas uzrakstīt. uz kā dziesmas dibinās. Nav tad brīnums. sētā saņem kūmu zirgus. bagāti un nabagi. top kristīts. Bet arī katrā posmā seko moments momentam noteiktā kārtībā.brīdis. tad tura kūmu mielastu. kam tās pieslēdzas. noliek gultā. mācīti un nemācīti. Tātad dzīve ir tas pamats. tā nodalīsies arī šis. savas tautas senču dziesminieku cilts beidzamais. cilvēks. raksts. nogatavojas plāns. dzīvo laulībā. gadiem. mitoloģiskas būtes. b) Iekārtojums. tā ienes arī dziesmās ciešu iekārtas likumu. kas piemērots latviešu tautas dziesmu dabai un sastāvam. Bet pamazām sāk tanī darboties kārtotāja ģēnijs. Ja še var runāt par viltojumiem. kas aptvēra daļu no tautā dzīvajiem. kas turpmāk tautas atmiņā vairs nedzīvoja un izzuda tur arvienu vairāk. un no viņa rokām izaug latviešu tautas dzejas brīnumkoks: Latvju Dainas. kustoņu valsts. Dziļš ieskats latviešu tautas dziesmu dabā un sastāvā darīja Baronam par iespējamu tās kopējā krājumā tā iekārtot. kad brīvajā tautas gara darbībā cēlās traucējumi. gadu simteņa 70. griež riņķī. un tomēr nav ko brīnīties. gan sākumā gribēdams sastādīt tikai izlasi. tā dziesmās nodaļa nodaļai. precas. haoss. pārdzīvo jaunības gadus. mitoloģija un vēsture. kas dzīvē nav grozāma. Bet rubrikas iznāca nesamērīgas un katrai dziesmai ierādīt īsto rubriku nebija viegli. kas to atvirzīja nost no iegūtā un to varēja apturēt. Tas ir tik vienkārši un skaidri. ko tās apņem. ka viņu vidū varēja apjukt. Cilvēks dzimst. Katrā grupā zināma apgabala dziesmas stāv vienkop. Kārtību latviešu dziesmās nosaka latviešu dzīve: kādā kārtā norisinās latviešu dzīve. tad attiecībā uz tiem sacerētājiem. Ulmanis. tās reālais objekts. pieturējās vairāk pie ļaužu sadzīves: māju un ģimenes dzīve. iekārtodams Latviešu literāriskās biedrības (Bīlenšteina) krājumu. un tā blakām krājumiem. kristījot ievēro dažādus māņus. Bet. Baronam vajadzēja visus šos nodalījumus aizmirst. Kā dzīvē seko posms posmam. tādā sekos dziesma dziesmai. ka iepriekšējie sakopotāji to nebija uzgājuši. kas patlaban sacerētas: šādā reizē tautas gars varēja tikt radošs. kad jaunie kultūras līdzekļi. top aprakts. intīmo sakaru ar tautu. dabas dziesmas. kā cits no cita nodalās dzīves posmi. radās krājumi grāmatās. bija nācis rokās līdzeklis. Mūža gaita uzrāda galveno pavedienu. apņemas dot pēdējo. sacēlās veci un jauni. notura kāzas. kurā ietvert un noskaņot šo neaptveramo dziesmu un dzejas krāsu bagātību. Šī rīcība 60 . no otras puses. Latviešu tautas dziesmu ir tik daudz un katra no tām tik sīka. auglīgu dīgļu pilns. sniedza roku tautas mantotajām gara bagātībām un tās vilka dienas gaismā visā pilnībā. Še nodaļas jaucas kopā (tā pirmā un otrā). stādu valsts. ka tās katra par sevi nostājās īstā vietā. krustmāte nes pādi istabā. gada svētki. lai savus ilgi glabātos dārgumus nodotu kultūras pasaulei. grāmatas. Var sacīt.–80. pārskatīt. kas bija pazaudējuši dzīvo. uzņemt tās sevī. ka tas liekas pats par sevi saprotams. kūmas rīkojas. Dziesmu krājumi nāk cita pēc cita Barona rokās. Un viņš. sāk ar vienādu interesi iedraudzēties ar tām visām. Sproģis uzstādīja skaidru sistēmu: nedzīvā daba.

ne no tā iztverts. bet apņem veselas dziedātāju grupas. Priekš tam viņās episkā elementa tomēr par maz. Tātad šis (mūža ritums) nav uzskatāms tikai par vienu no rubrikām. bet tas ir galvenais pavediens. Tā ir lirika. darbību uz priekšu nevirzot. Barons nav aprobežojies ar to. starptautiskais stāvoklis (kara dziesmas). visā pilnībā uztveramu bez kāda paskaidrojuma. Še priekšā plašs dzejas darbs. nojaužam ciešu. noteiktu sakarību šai gaitā. c) Dzejisks darbs. Tas Latvju Dainas dara par sakarīgu dzejisku un zinātnisku darbu. kopā salikta un gaismā celta. ko ārēji satura kopā dzīves gaita un iekšēji dziedātāja zināmas izjūtas pavadīta attiecība pret tiem.atzīmējas soli pa solim dziesmās. ka novirza uzmanību no mūža pavediena. pa lielu lielai daļai no četrām rindām saliktās. Varonis še ir latviešu tauta visā savā plašumā un dažādībā. būtu paturējis acīs vienīgi vai arī tikai galvenā kārtā dzejisku tēlojumu. atsevišķu personu šķetināts notikumu pavediens. Šī izjūta. tie ir tie mazie. mierīgi. kas savā dzīves momentu uztvērumā tāpat zināmā mērā episks. Bet ir arī veselas dzīves parādības. Tādā kārtā arī visas šīs plašākās ainas saskaņojas par vienu vienīgu lielu kopainu. sevī noslēgtas. tas ir demokrātisms. kas saista kopā četras piektdaļas no visa krājuma. svētki. ne tikai viņas pārstāvība. Še pieder: darbi. Kristībnieki kar šūpuli: kūmas brauc mežā pēc līkstes. bet tās par sevi tik patstāvīgas. kurās Latvju Dainas iedalītas. sabiedriskais stāvoklis (ļaužu šķiras). kas pa gadu simteņiem pārdzīvota un izstrādāta. kam agrāk. Bet tie ir tomēr tikai momenti. tai izraugāms zināms koks. Viņam bija priekšā latviešu tautas dziesmu visums. 28 000 (27 895) dziesmas iekārtojas cilvēka mūža ritumā. tā sakot. un līdz ar to īsās. kas skatāmas plašā dzīves ainā. Barons tās tad izcēlis ārā no dzīves gaitas tēlojuma. bruņinieku un varoņu laikmetā. Tas ir un paliek dzīves plašums. krustmāte pušķo šūpuli. Sastādīdamās no viena gala līdz otram no dzejas. kam episkais iekārtojums dod lielāku plašumu. dziesmas sakārtodams. kā minēts. plašums. Kristību atsevišķie momenti savukārt atkal nodalās vēl sīkākos. Barons ar savu iekārtojumu gan arī to vēl panācis. plaši acu priekšā. parādās savā īstajā nozīmē un daiļumā. gulda bērnu šūpulī. kas še dabū savu izteiksmi. ieražas un māņi. kas zināmā mērā pieņem episku raksturu. Tā norit lēni. un to visā pilnībā uztvert un noguldīt sakarīgā darbā bija viņa 61 . mājinieki gaida ar dziesmām. bija jāpaliek apslēptam. Neredzam tur vārdā sauktus un par nošķiramām personām iztēlotus varoņus kā parasti tautas epos. pat visu tautu. pelēkā dzīvē cilvēciskus likteņus pārdzīvo un izjūt ne mazāk dziļi kā tie. grandiozā aina par precībām un kāzām. uzbrūk meža sargs. Odisejai. Tur ir aina par radībām. Latvju Dainas ir tomēr arī zinātnisks darbs. un tā līdz pēdējam klusajam ceļam. liek šūpulī ziedu.c. neievērotie cilvēki. Barona latviešu tautas dziesmu sakārtojums dara par iespējamu nepārtraukti sekot dzīves gaitai. Uz katru momentu zīmējas vairāk dziesmu reizē. kas tām pamatā. kas noved kapu kalnā. Tā ir latviešu tautas epopeja. no apm. šūpulim izraugāma vieta. par kristībām. kas savā nabadzīgā. Tik noteiktā kārtībā. Gan arī tām mūža gaitā sava vieta. kas še nostājas priekšā. par sevi patstāvīgās dziesmas sakūst kopā ar plašām dzejas ainām. ka še iznāktu eps parastajā nozīmē. kas sēž uz troņa vai vada kara pulkus. kas Latvju Dainām dod iekšēju vienību. Arī latviešu tautas dziesmu raksturs par sevi. tomēr nav ierindojamas gluži visas dziesmas. Pats dzīves moments to dara saprotamu. Un tikai demokrātisma laikā varēja dabūt savu pēdējo noveidojumu un nākt klajā šāds darbs. Saprotams. Nibelungiem u. kas tad nostādāmas cita citai blakus. d) Zinātnisks darbs. 35 000 (34 378) dziesmām apm. Tas ir tautas visums. šūpuli kar. Šīs no mūža gaitas tēlojuma nošķirtās epizodes tomēr iztaisa samērā nelielu Latvju Dainu daļu: no septiņiem sējumiem tās aizņem divus. nevar darīt šo elementu par tik redzamu. vadonība. apstājas. kur darbība. kas neaprobežojas ar atsevišķu dziedātāju.) nevar pieskaitīt. gabalu pa gabalam radīta. savā noteiktā vietā stāvēdams. ka viņš. nu ir tā. turpmāk lielā. ka katrs atsevišķs dziesmas pants. ietver viņu noskaņotā lielā dzejdarbā. ka Latvju Dainas lielajiem epiem pasaules literatūrā (Iliādai.

nekā negrozīdams jau agrāk. mazliet atšķiras no lielā izdevuma. P. Klaustiņa sastādījumā): Tautas dziesmas (bērnu dziesmas). III. teicējs vai uzrakstītājs ne ar vienu no saviem sniegumiem nepaliktu neievērots. vienalga. kam dzīves noteiktais veids dod sakaru un noapaļojumu. Tā nav nejaukta dzejiska iedvesma. teicējiem. Zinātniskiem nolūkiem Latvju Dainas jaunākā laikā izmantoja gandrīz katrs latviešu senatnes pētnieks. nekā nepārgroza. kam bija iespējams vairāk gadu desmitus palikt dienu dienā pie vienas vienīgas lietas. Gulbja Universālā Bibliotēkā iznāca Skalbes izraudzītā: Latvju Dainu izlase. kā izdalās šie dziesmu tūkstoši pa visu latviešu zemi. īsās piezīmēs. vai tas tāds pat vienā.īstais nodoms. un. kur tā dziedāta. Izglītības ministrijas izdevumā parādās Barona paša skolai un jaunībai izmeklētā un iekārtotā: Latvju dainu izlase. viņš tomēr bija pārgājis citā pasaulē. I. tik pati šī plašā viela iztēlojas Barona rokās par dzejisku darbu. 1910. un jau šie tautas vīri un dziesminieki bija pa lielai daļai zinātnieki. pa daļai tālu senatnē. L a t v j u D a i n a s i z m a n t o t a s gan jauniem tautas dziesmu sastādījumiem. Visādā ziņā še ir latviešu gara piemineklis. Tas ir reizē dzejisks un zinātnisks. Viņš darbojās par veselu paaudzi vēlāk nekā somu Kalevalas sastādītājs Lennrūts (Lonnrot) un igauņu Kalevipoega sastādītājs Kreicvalds. IV. ka jaunlaiku kultūras garā uzauguša cilvēka interese par senajām tautas gara mantām var būt vispirms zinātniska. lai arī tikai ar vienu zilbi vai skaņu. Barons tādā kārtā ne vien pārskatāmi saturējis kopā visu milzīgo dziesmu skaitu. un ar vislielāko rūpību ceļ to gaismā taisni tādu. Tas viss izdarīts vienkārši un skaidri. IV. kas viņu še vada. tautas dziesmu krājuma. Barons ļoti labi apzinājās. Tādu varēja radīt tikai darbinieks. Viņš tad kaut kādu māksliniecisku nolūku dēļ nekā nepieliek klāt. Grupas še vieglāk pārskatāmas. viņš iziet uz to. gan zinātniskiem darbiem. Precību un kāzu dziesmas. pa desmit un vairāk ceļiem. kā otrā jeb vai tas no cita kaut kā atšķirtos. zinātniska interese. 1908. Druvas un darba dziesmas. kāds veids tām katrā atsevišķā vietā. neskatoties uz tā estētisko vērtību. kā tas jau no atsevišķo daļu satura redzams. kas viņam nāk rokās. bet abstrakta doma. Latvju Dainās mums darbs priekšā. Šmits uz viņu pamata sastādījis starp citiem šādus rakstus (viņa 62 . kas kā tāds ir vienīgais un grūti ierindojams citos. Barons ar šo izlasi apmierina prasījumus pēc populāra. vecums. Jaunekļu gadi. Tanī parādīts. Ievads par dziesmām un dziedāšanu. līdz Dainu sakopotājam. kas dažai dziesmai pievienotas pa desmitām. Cik nu še vispār izceļas dzejas tēli. neatņem nost. Trīs lielie svinējumi cilvēka mūžā: kristības. kurā viņš ar savu izglītību nonācis. bēres. Dziesmas un jaunība. Derīgu grām. variantu. kāzas. Prof. ka neviens iesūtītājs. ka viņš. tāpat viņu visniecīgākās variācijas. kāda tā ir. Nodalījums Izlasē. kurā atlaisti nost zinātniskiem nolūkiem noderīgie avotu. pa kādām rokām tā nonākusi no tās vietas. kam katrs nieciņš svarīgs. bet arī samērā šaurās robežās izsmeļoši uzrādījis dziesmu daždažādās attiecības savā starpā un pret ārieni. Veikli. nevarēja pie savas vielas citādi ķerties kā no zinātniska viedokļa. darītā darbā un pie tam palikdams tanī stāvoklī. I. nodaļa izdevusi (R. smalki iekārtoti reģistri dara par iespējamu tikai ar kailiem skaitļiem dot atslēgu rokā par zināmu dziesmu un viņas variantiem. Bet vispirms un katrā vietā sakārtotājs izturas ar vislielāko smalkjūtību pret to vielu. Bārenīte un mātes meita. III. Darbi un svētki. Kā z i n ā t n i s k s d a r b s Latvju Dainas tiešām p r i e k š z ī m ī g s. tas viss Barona darbā skaidri redzams. Tanī atzīmēta katras dziesmas vēsture. atkārtojumu atzīmējumi. Bāru dziesmas. II. kaut tā arī ienākusi no desmit vai vairāk vietām. Viņš jūtas atbildīgs pret visiem tiem simtiem un tūkstošiem sacerētājiem. parocīga latv. no kuras veda agrākajā galvenā kārtā zinātniski pavedieni. lirisks un episks. viņu mantinieks un darba noslēdzējs. laulātu ļaužu dzīve. kas pastāvēs arī tad. uzrakstītājiem. ja latvieši paši kādreiz no zemes virsas nozustu. tomēr patura savu sakarību. kura svabadi rotājas ar tēliem. II. Gan pēdējs no seno dziesmu kopējiem. cilvēka mūža rituma pirmais posms: bērnība. no kā šīs mantas nākušas.

Ozols un liepa latviešu reliģijā (I.Etnogrāfisko rakstu I krājumā): Mežs mūsu tautas dziesmās. pantmērā nesaistīto valodu. Bez ārējās ietērpas starp latviešu tautas dziesmām un stāstījumiem vēl arī citas principiālas starpības. raganas. kam sakars ar dvēseles kultu. lietuvēni. uz viņu ietērpu. debesu. pasakas un teikas aizved pagātnē. Latviešu tautas dziesmas ir ar maz izņēmumiem latviešu īpatnīgi sacerējumi. Še ir kādi episkas dzejas pasākumi tajā ziņā. kas nakti klusu izdara visādus darbus. ka še uzejami notikumu. Mūsu t. pūķi. Dziesmās atspoguļojas reālā pasaule.c. pasakās iedomātā. pasakās nereti galvenā loma. likteņa dievības). pasakās svabadi darbojas fantāzija. Tās visgaišāk ieraugāmas. darbības. 1) BŪTĪBA UN IZTULKOJUMI. deviņām galvām. kādas citur neuzejam.) atšķiras pēc savas būtības tādā mērā no citiem rakstniecības (arī burtniecības) darbiem. sacere. d. vilkačiem u. raksturu attēlojumi. Latviešu tautas dziesmās notēlojas soli pa solim latviešu tautas dzīve. 2. Tautas dziesmas turas pie tagadnes.c. pasakās. Stāvu koku nami. tad tie deva vielu iztulkojumiem. L. ka tanīs sastop ik uz soļa visd4as burvības un brīnumus. latviešu vidū stāstītās pasakas un teikas pieder pa lielai daļai vairāk tautām. kas ietver sevī daiļuma vērtības. spokiem. starp tiem Kara dainas (Taurētājā). veļi. Bet. ka tos ilgāku laiku pie literatūras nemaz nepieskaitīja un tiem nepiegrieza nekādas vērības. M. briesmoņi trijām. pieder arī pasakas un teikas. burvji. Pie tautas dzejas. bāri. pasakās un teikās ir liela loma pirmatnējiem gariem un dēmoniem (veļiem. kuras nostājās cita pret citu. sešām. Būtēm. Dziesmās izsakās jūtas sakarā ar tiešiem novērojumiem. Tās attiecas uz pasakām vispār un ir tādā kārtā attiecināmas un attiecinātas arī uz latviešu pasakām. 63 . tā ir burtniecības prozaiskā daļa. kas kā uguns putni skrej pa gaisu. tautas dziesmām pretī nostādot stāstījumu raksturīgāko veidu: pasakas. rūķīši. kas tautā radušies un uzglabājušies stāstot. STASTĪJUMI 1) Būtība un iztulkojumi a) Pasaku būtība b) Pasaku iztulkojumi 2) Krājumi a) Latviešu tautā b) Grāmatās 3) Veidi a) Nostāsti b) Pasakas c) Teikas 4) Izteiksme a) Uzbūve b) Valoda c) Pasaku teicējs Par tautas stāstījumiem nosauc tos burtniecības darbus. teikas u. Par prozu šie darbi nosaucami. Švābe savos pētījumos. Tur ir milži. Mēnešrakstā) un plašajā darbā: Latvju kultūras vēsture. Dainas izmantojis A. pie kuras pieder galvenā kārtā pasakas un teikas. a) Pasaku būtība vispirms ar to īpatnīga. skatoties uz viņu ārējo veidu. nesaistītā valodā. kad literatūras pētnieki un zinātnieki sāka ar tiem tuvāk iepazīties. kas kokus rauj un kalnus gāž.). Dziesmās uzejamās mitoloģiskās būtes ir jau zināmā mērā īpatnīgi izveidotas dievības (dabas. No senatnes mantotie tautas stāstījumi (pasakas. kas izveidojās par teorijām. teikās un nostāstos ietveras pa lielākai tiesai tautas ticējumi. Latviešu tautas dziesmas kā vēstures avoti.

ja kādu nosauc vārdā: par Ansi. gredzens. Vidū starp vieniem un otriem parādās vēl art kungi kā varmākas. spogulis. Vajadzības gadījumā ir pie rokas kādi nekādi burvības līdzekļi: spēka un nespēka ūdens. par viņa trim dēliem. Nav neiespējama nekāda pārvērtība. visās pasaules daļās un zemes jostās. Nav robežu starp cilvēku un citām būtēm. vieni bagāti. Tāpat t i k u m i s k ā v ē r t ē j u m ā ir viena otrai pretī nostādītas rubrikas. Bet šai krājumā ir pasakas. mantkārību. Maz ko nozīmē arī. kas būtu neiespējami. no ķēves piedzimst varonis. stādamies daždažādos sakaros ar cilvēkiem. kas dara par neredzamu. Miķeli. un tai vietā izaug zelta bumbiere zelta augļiem. turpretim vientiesīgais. Tās ir figūras. Kad kalējam nav dēla. ko vēlas. rīkojas. saimniece un viņas meita iemērc podiņā pirkstus. cūkgans apprec princesi. kuru pirkstā uzmaucot atnāk pieci vīri un dara visu. un 1915. Vienā pusē stāv ķēniņi. ar ko svaidās patvarīgs liktens un neapzināmas varas. tuvām un tālām. princeses. ka viņš no tās tiks ārā. Par neuzticību vāra piķa katlā. Gan katrai tautai ir savs sevišķs pasaku krājums. ko pavēl. cepure. bet brīnišķi ir arī paši dabas priekšmeti. ka daudz no tām uzejamas arī citās tautās. Velns ir stiprs. kustoņi sarunājas savā starpā un ar cilvēkiem. varam būt droši. Šī šķirošana sniedzas cauri no apakšas līdz augšai.vilkači. g. Lai labais ieietu arī kādā ellē. kas paliek no rīta par sudraba pili. puisēns aprok zirga asinīm aptašķītu cepuri.). oliņa. 64 . Polivka (1913. kungs izperē kumeļu. otri melni. sacenšas cits ar citu. Viltība nav parasti nekas atmetams. Tikumiskā mēraukla ir zināmos gadījumos ļoti stingra. sumpurņi. Daži pētnieki nākuši pat pie slēdziena. No lācenes. otri vāji. Tie paši stāsti tad arī i z p l a t ī t i p a v a i r ā k t a u t ā m. no vienkāršiem cilvēkiem līdz varoņiem un gariem: pašā augšā kā laba un jauna simboli stāv Dievs un Velns. dēls sāk runāt un prasa darba. Šī atziņa ir jaunāko pētījumu panākums. Stāsta tikai par kādu tēvu. Vilhelms Grimms norādīja savās piezīmēs par sakrātajām pasakām. Arī koki raud. par kādu vecu vīru. par kādu māti. Pasakās ne vien darbojas visādas neredzētas būtes. gan dažādās variācijās. pēdējo tēlojumos uzejams vairāk reālisma. Vieni ir gudri. Līdzīgs pamatraksturs ir senatnes stāstījumiem visur. princesi. uzmeklējot tur pašmīlību. muļķītis dabū sudraba olu. ka tās pašas pasakas. paliek vienumēr kaunā. Tomēr arī šim galā jādabū materiāla alga. kas ievirzās zināmā darbībā. par zināmu māju saimnieku. runā. palīdzas cits citam. par kādu ķēniņu. kas rāda Pērkona vaigu. visumā ir visas cilvēces kopmanta. aptraipa paduses un pārvēršas par žagatām. nesavtīgais muļķīgais brālis panāk lielas lietas. C i l v ē k i iedalās augstos un zemos. otri muļķi. kurām līdzīgas ir sastopamas daudz citu tautu pasaku krājumos. Bolte un G. ezītis izlien no aizkrāsnes. Taisnības jūtas dabū savu pilnīgu gandarījumu. gani. par kādu saimnieku. ka gan neviena pasaka ar visiem tanī izlietotiem motīviem nav sastopama tikai vienā tautā. Vieni tikumiskā ziņā cildināmi. saprotams. redz. Nav tām palaikam arī vārda. Var uzskatīt par pierādītu. viņš to vienkārši izkaļ no dzelzs. otri peļami. ka viņas pasakas piederētu tikai viņai. ar to daudzkārt izglābjas no jaunas varas un novelk tai robežas. Cilvēka iekšiene tiek cieši pārbaudīta. kad viņš iemantojis pili. Kurbadu. Tad nu. piedāvājas vecīšiem par bērnu un paliek vēlāk par staltu ķēniņa dēlu. ķēniņvalsti. nabagi. pēc savas dabas tie neatšķiras no saviem bezvārda biedriem. par meliem ved pie karātavām. labie un ļaunie saņem galā katrs savu pienācīgo algu. Gudrie brāļi. par viņas meitu. Neviena tauta nevar ar to lielīties. Pirmos tēlo tīrās romantikas krāsās bez kaut kādas attiecības uz dzīves īstenību. ko izdarīja J. tomēr pievārēt viņu var. kam šādas īpašības. prinči. otrā pusē zemnieki. vieni stipri. kas vienu izceltu no citām. Septiņi tēva dēli no viena vārda pārvēršas par kraukļiem un aizlido pa gaisu. Arī vislabākais sasniedz pilnīgu apmierinājumu tikai tad. apburtas princeses utt. cīnās. Nabags tiek par ķēniņu. otri nabagi. Bet no šo piezīmju jaunākā apstrādājuma un papildinājuma. Cilvēku starpā ir vēl arī citādi pretstati. zemnieku kalpinātāji. savā starpā radnieciskām un svešām. vieni balti. kuru pagrozot dabū visu. arī notikumu nevar būt tādu. princis pārvēršas par lāci.

grieķu. norādīdams uz jaunlaiku zinātni. pasaku tipu sarakstu. igauņus. Uz to aizrāda Brīvzemnieks. kas ietilpst zemnieku masā. Profesora P. kas pieslēdzās vai nu pie viņu izcelšanās. starp tām latviešus. Dažas latviešu tautas pasakas stāstot krievos vai somu tautās. arī arābiešus. kas ir nepārredzams. Latviešu pasakās ķēniņš. g. kas runājusi vienu valodu. Katrai tautai tomēr arī tādas pasakas. savā šaurajā nabadzīgajā dzīvē pie malas nostumts. kurās tā sastopama. čūsku un cilvēku. ka novēroja viņu vienādību vairāk tautās. itāļu. arābiešu. kas. kurās ir elementi. kuras viņa pati sacerējusi. mērkaķi. zemnieku atkarība no muižas. kas tiecas uz gaišāku nākotni.redzams. Vai arī radu tautas sen senos laikos dzīvojušas kopā kā viena. kuros viņa dzīvo. Trūkst tur nostāstu par bruņnieku piedzīvojumiem un varoņdarbiem. lai gan varbūt izlietodama arī citur pazīstamus motīvus. izsakās viņas pārdzīvojumi un raksturs. apskaidro to arī pasakās. Viņš neizšķir. citas skandināviešos vai vāciešos. Madagaskaras iedzīvotājus. serbu. un tā atrisinājums pārdzīvojis dažādus posmus. franču. ir arī amatnieki. Rakstu krājums. ungāru. vai tieši ņēma vērā viņu īpatnību. kura apņem bāriņu dzīvi un likteni dziesmās. Zemnieku dzīve ar savu pelēko apkārtni un sīkajiem darbiem dod latviešu pasakai pamatkrāsu. persiešu. kur nebūtu atrodami kādi varianti no Grimmu sakrātām pasakām. Katra tauta tomēr uzspiež viņas vidū stāstītām pasakām savu t a u t i s k o ī p a t n ī b u. norvēģu. vācietis.) pasakai par Pelnrušķīti 345 veidus un min 50 tautas. kura meitu gredzena īpašnieks grib precēt. Šmita uzrādītajos pasakas variantos par burvju gredzenu novērojamas dažu tautu raksturīgas. ar sevišķiem apstākļiem sakarā vedamas savādības. tāpat burjatu pasakā. krievu pasakā – tirgotājs. – Profesors P. L a t v i e š u p a s a k u p a s a u l e ir zemnieciska. g. somu pasakās (Zinību kom. kas saskan ar viņas parasto apkārtni un iesakņojušos izjūtu. Vienādība esot nomanāma īpaši pie radu tautām. g. Viņš izsaka divus vērojumus. ka latviešu stāstu krājumā trūkst īstu leģendu par Jēzus vai svēto dzīvi. senindiešu. Dažreiz Velna izskatā sazīmējams muižas kungs. indiešu un persiešu pasakās – tīģeri. Pēdējos simts gados daži zinātnieki ar šo jautājumu stipri nodarbojušies. ka nav nevienas minamas tautas. mongoļu. uzrādīdams variantu daudzumu. cik maz senākos laikos latviešos laidusi saknes kristīgā ticība. Pie tam tā saņemto vielu pārstrādā pēc savas īpatnības. miesnieks. Latviešu pasaku varonis izglābj no vajātājiem suni. kurai blakām nenostātos vesela rinda citu visās pasaules malās. Ir savi kungi. Vienādās pasakas ienestas no tautas tautā. Somu pētnieks Anti Ārne izlaidis 1910. no kuras gaidāms skaidrs gala vārds šai lietā. nodibinoties dažādām teorijām. P a s a k u i z c e l š a n ā s īpaši tāpēc nodarbināja pētnieku prātus. un ka nav šai krājumā nevienas pasakas. Par to. 1914. burjatu.). sagatavodams izdošanai kādu daļu viņam piesūtīto latviešu tautas pasaku (1887. liek viņam uzcelt baznīcu no vaska zelta zvaniem. par ko dabū burvju gredzenu. Par iemīļotu varoni parādās arī citu tautu pasakās sastopamais muļķīgais brālis. tibetiešu. Katra tauta uzņem īpaši tās pasakas. dāņu. leišus. paliek noskaņots un glabā sevī nenojaustus spēkus. Smits uzrādījis latviešu krājumā daudz stāstījumu veidos uzejamai pasakai par burvju gredzenu tuvākus vai tālākus variantus krievu. mongoļu pasakā – brāmanis. malkas lasītāj. trūkst arī pilsoņu šķiras. Izcilus tanī redzami grūtie un ilgie klaušu laiki. Burjatu pasakā gredzena īpašnieks grib precēt hāna meitu. Angļu pētniece Koksa (Cox) sakrājusi (1893. čīliešus (Amerikā). 17. krievu pasakā – baznīcu pieciem torņiem.). tāpat kā vējš aiznes dažādu stādu sēklu no zemes zemē. no kungiem. sacerējusi un stāstījusi vienādas pasakas. Vizma. Latviešu pasakās varoņa tēvs ir bagāts vīrs. kuri to nopietnos pārbaudījumu brīžos izceļ citu priekšgalā. kura no šīm atbildēm (vai arī kāda cita) būtu pareiza. b) Pasaku iztulkojumi mēģināja izskaidrot viņu savādo būtību. liecina tas. 65 . Re krājas tautas dziļākās domas un cerības. Tur attēlojas tie dabiskie un sabiedriskie apstākļi. kaķi un čūsku. kas zīmēti savās attiecībās pret zemniekiem. Akvapim zemes (Āfrikā) iedzīvotāju. g. Filipīnu.

kas nogalina ziemas briesmoni un savienojas ar pavasari. atrazdams. – Pasakas agrāko veidu Bīlenšteins atrod grieķu varoņu teikā par Andromēdu. tā saucamo i n d i e š u t e o r i j u. Šī tad nu ir mīta pēdējā attīstības pakāpe. 1874. kas saskan ar eiropiešu vidū pazīstamajām. paturēdami savu agrāko nozīmi: grieķu dievs Hērakls. g. tirgotāji. gadu simteņa vidu uzstādīja Teodors Benfejs (profesors Getingenā) citu. pielikdami tā trešajam sējumam (1822. kas ar laiku top par īpatnīgi iztēlotiem dieviem: saule top par Apollonu (pie grieķiem). kur ziemas dēmons to sastindzina. dabūdams pēc tam pusi no valsts. stājušās šo tautu agrāko. ka šī pasaka nav pārņemta no vāciem. Monatsschrift. par briesmoņu nogalināšanu. Jaunākais brālis atdzīvina pārakmeņoto brāli un viņa kustoņus. ka Eiropas tautās stāstītās pasakas pārnākušas no Indijas un. jauna gada saule. ka ar grieķu pasaku latviešu pasakai ir vairāk līdzības nekā ar vācu. kas izdeva visievērojamāko vācu tautas pasaku krājumu. lai izglābtu ķēniņa meitu. kuru izglābj Persejs. arī ne no grieķiem. Pirmatnes cilvēks tos iedomājās par dzīvām būtēm. glābējs – saule. Uz latviešu pasakām to pirmais attiecināja A.Pie pirmajiem pasaku pētniekiem pieder brāļi Grimmi. – Līdzīgas pasakas ir itāliešiem. Augstāko dievu vietā tad stājas zemie dēmoni un gari. kur tas ticis par pasaku. ka jāziedo ķēniņa meita pašam nelabajam. Viņš nonāk purvā – rudenī. katrs ar diviem lāčiem. bet latviešu tautā uzglabājusies no agrākajiem indoeiropiešu tautu kopdzīves laikiem. kad citas teorijas to apkaroja. pērkons par Toru (pie ģermāņiem). Medības ieved otrā gada pusē: pēc vasaras saulgriežiem saules varonis atšķiras no savas laulātās draudzenes. Brāļu Grimmu mācību dēvē par i n d o e i r o p i e š u t e o r i j u. Pēc tiem pasakas ir seno dievu un varoņu teiku tālākais pārveidojums: Kā mantojums no senatnes tās ir kopējas dažādām tautām. tā motīvus par varoņa brīnišķo piedzimšanu. arī turpmāk attiecināta uz latviešu pasakām. viņš sprieda. g. ģermāņu Zigfrīds nav nekas cits kā Saule. Viņi iziet pasaulē. ķēniņa meita – pavasaris. sevišķi izglābt princesi no briesmoņiem un velniem. Tās personificē dabas spēkus. kas cēlušās no tā paša celma. Pēc tās pasaku vienādība izskaidrojama ar mantojumu no tautu kopdzīves laikiem. to atdzīvina. kad būs priekšā lielāki latviešu pasaku krājumi.) indiešu pasaku krājumu «Pančatantru». Varoņi tiek mirstīgajiem cilvēkiem arvienu līdzīgāki un nav beidzot no tiem vairs atšķirami.). kas viņam der par pierādījumu. Medījot veca sieva viņu ar abiem lāčiem ievilina purvā un pārvērš par akmeņiem. kas noteic cilvēku likteni. kas uztraukta par to. līdz jaunākais brālis. kura lāči saplēš nelabo. Bīlenšteins (Balt. ka tāda latviešu tradīcijās nav uzieta. un tur uzrādīdams daudz pasaku. serbiem. Sevišķi Bīlenšteins aplūko kādu līdzīgu vācu un grieķu pasaku. un dabū viņu par sievu. Vairākkārt tā. Pie tam viņi uzlūkoja pasakas par liela aizmirsta mitoloģiska epa atliekām. arī tad. sakusdama ar natūrisma teoriju. Šī teorija par pasaku pārņemšanu no tautu kopējās senatnes turējās ilgu laiku. un viņu piedzīvojumi nekas cits kā Saules pārmaiņas no vieniem saulgriežiem līdz otriem. Pārtulkodams (1859. Vecākais nonāk pilsētā. atrazdami daudz vācu pasaku motīvus arī citās indoeiropiešu tautās. Saule nu tikusi par tēlu. leišiem. atrod arī pie grieķiem.) piezīmes arī par viņu izcelšanos. Bet jau ap 19. Viņi redzēja vācu pasakās vecu indoeiropiešu tautu mantojumu. ka varbūt tad. vērtīgākas būdamas. pieturēdamies pie Hāna sīkākiem pētījumiem sevišķi par grieķu un albāņu pasakām. mazāk vērtīgo vietā. – Pasakas iztulkojums šāds: Nelabais – ziema. vai arī tās ieradušās literāriskā ceļā ar persiešu un arābiešu 66 . Bīlenšteins uz šīs teorijas pamata aplūko latviešu pasaku par diviem meža sarga dēliem. Ķēniņa meitu izglābj atceļojušais brālis. tāpat ģermāņu varoņteikā par Zigfrīdu. persiešiem. Šie motīvi uzejami arī latviešu pasakās. varēs nākt pie vērojumiem par šādu senāku latviešu varoņteiku. dievi top par varoņiem. kas sastādīts ap 200 gadus priekš Kristus. Pamazām cilvēkam tuvinādamies. lai tā netiktu ziedota Poseidona sūtītajam briesmonim. Tās še pārnesuši ceļotāji. kas iziet pasaulē darīt brīnumdarbus. Attiecībā uz līdzīgu latviešu varoņteiku Bīlenšteins saka.

kas pārsteidzoši saskanēja ar indiešu un eiropiešu pasakām. piem. Benfejs ieceļojušās pasakas nostādīja arī par budisma radītām. kuru sākumā stāv dievu un varoņu teikas. paņem lielo naudas maku. ko noteic vadošā doma. Pameita pārnes mājās uguni un dārgumus.. Lai pameita dabūtu galu. katrai tautai atsevišķi tās sacerot. šie nav atliekas no kāda agrāka noslēgta dzejojuma. ar ko tad arī izskaidrojama dažādo tautu pasaku vienādība. spokiem. Sumpurņa mājā viņu izglābj pelīte. Par tās nodibinātāju uzlūkojams anglis Teilors (Tylor). aitai. Šādas domas pabalsta vēl arī tas novērojums. kas skandina pameitai dotās podziņas. bet tās ir viela. Sumpurnis viņu panāk. Turp iedama. ka vienādība pasakās var rasties. Tie stāv sakarā ar uzskatiem par dvēseles dzīvi pēc nāves. kaut gan tie katrā vietā radušies patstāvīgi. Jaunas izredzes atvēra šī jautājuma atrisinājumā a n t r o p o l o ģ i s k ā teorija. Ja tad nu vairāk tautās sastopamas vienādas vai līdzīgas pasakas. P a s a k a s m o t ī v i ir viņas mazākās daļas. Kaut kurš no tiem pašiem motīviem var būt arī par citas pasakas sastāvdaļu. bet nebija arī savienojami ar uzskatiem. Sumpurnis velti dzenas meitenei pakaļ. sakopojoties. ka pasaku vienība izskaidrojama ar viņu mantošanu no kopējas sentautas. tad tās var būt radušās katrā tautā arī pilnīgi patstāvīgi. kas saka. Atrada pie grieķiem arī indiešu krājumos uzzīmētas pasakas. Šie uzskati iztēlojas māņos un nostāstos par dažādiem gariem. tomēr viņi tos attiecina uz turpmākām attīstības pakāpēm. pakāpeniski attīstās dievu un varoņu teikas un varoņepi. no tiem pie slāviem. kurām trūkst varoņepa. Līdz ar to pasaku sākumi no teiksmainās senatnes bija ievirzīti vēstures laikmetā un tās tika saistītas ar literatūru kā izplatīšanas līdzekli. kas stāstītas pamācības nolūkā. noskaidrojoties un tālāk izveidojoties. govij). kā. burvībām. kamēr viņa aizbēg. Antropoloģiskā teorija tika latviešu vidū pazīstama deviņdesmito gadu sākumā līdz ar animismu (mācību par dvēseļu kultu). Ņemsim kā piemēru pasaku par sērdienīti un mātes m e i t u. liels mitoloģisks dzejojums vai varoņeps. Pārvērtības še norisinās otrādi. bet vislielākā daļa izplatījusies pa Eiropu krusta karu laikā. Lai varētu spriest par pasaku aizņemšanos jeb radniecību. kas bija daudz vecākas nekā vecākais indiešu pasaku krājums. Tāda pat saskaņa novērojama tautu pirmatnē lietotos ieročos un vispār tautu kultūras attīstībā. atraisa zirgu. prasa pēc viņas kustoņiem (zirgam. Grieķijā. Bet nu nāca zināmi fakti.rakstiem Spānijā. pamāte viņu sūta uz sumpurņa pili pēc uguns. jāatšķir pasaka kā tāda no pasakas motīviem. Uzgāja Āfrikas un Austrālijas pirmtautās pasakas. nekā tās pieņēma uz Grimmu teorijas pamata: pasakas nav gala iznākums pārgrozībām. ir īsta meita un pameita. Savā darbā par pirmatnējo kultūru (1871. no kurām tā sastādās. no kuriem varētu šāds dzejojums attīstīties. bet ir izveidojumi. nogalina. kas indiešu teoriju satricināja. velk uz savām mājām atpakaļ. Pirmatnējais vienādais domu veids ievirzījis tautu fantāziju tai pašā ceļā. daudz valodās saskan. antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji pielaiž arī pārņēmumus. circeņa nosaukums (albāņu cincir. kā to Grimma domu biedri negribēja pielaist. turku dzirdzir. Kādai atraitnei. bet kurās ir kādi varoņteiku gabali. No pirmatnējiem uzskatiem. Še bija uzsvērts pasaku ceļošanas princips tādā mērā. Tā neklausa kustoņu lūgumam. – 67 . Itālijā. ka meitene aizgājusi uz sumpurņa pils pusi. japāņu kirigiris). Ragana nu sūta uz sumpurņa pili īsto meitu. sastādās pasakas s t ā s t s. ka daži priekšmetu nosaukumi. niknai raganai. līdzi paņemdama no šķirsta (pēc peles padoma) mazāko maku ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem. ticējumiem par cilvēka dvēseli sastādās arvienu plašāki un sarežģītāki stāstījumi. Šādi fakti runāja pretī ne vien Benfeja uzstādītai indiešu teorijai.) viņš norāda. tad tālāk Vakareiropā. nocērp aitu. viņa palīdz kustoņiem: izslauc govi. No vairāk motīvu sakarīga sakopojuma. no kuras. attēlodami dabā notvertās skaņas. ka vecākie reliģiskie jēdzieni ir visās tautās vienādi. citas nākušas caur Tibetu pie mongoļiem. Tautās. g. Vienus pašus motīvus var dažādos savirknējumos un kopā ar citiem izlietot dažādos pasaku stāstos. Atrazdami. kad pasaka tikusi par vairāk vai mazāk sarežģītu stāstu.

Ka Karēlijā uzrakstītās Kalevalas dziesmas tur ieceļojušas no rietumiem (Somijas) un dienvidiem (Ingrijas un Igaunijas). ka Somijā līdz pat jaunākajiem laikiem uzglabājušās tautas mutē tradīcijas bagātīgākā mērā nekā citur. Pasaku pētītāja uzdevums tad nu ir: uziet pasaku pirmveidu. Pasakas. par sērdienīti.. folkloras. Starp šiem abiem vienādības veidiem ir simtiem pakāpes. citās pasakās. g. kur būtu izlietoti tie paši motīvi gluži tai pašā kārtībā. Motīvu sasaistījums par sarežģītu un noslēgtu pasakas stāstu. Federation des Folkloristes). skatoties uz to. kas nodota pamātes patvarībā. ka katrā tautā patstāvīgi varēja rasties motīvi par pamāti.c. Šo metodi izlietoja vispirms somu zinātnieki. ka katrā zemē jeb nacionālā darba grupā ir saziņas vieta. Pašos jaunākos laikos uzsver atkal p a s a k u c e ļ o š a n u. Arī sērdienīte uzejama daudz citās pasakās. kas cēlušās katrā atsevišķā vietā pilnīgi patstāvīgi. par cilvēkēdājiem (Polifēma tips) u.Šai pasakā uzejami šādi motīvi: par raganu. kas izsniedz pieprasīto manuskriptu vai grūti pieejamo iespiedumu norakstus. P a s a k u t u v ā k a u n t ā l ā k a r a d n i e c ī b a nu ir nosakāma. Varam labi saprast. vai viņās saskan tikai kādi motīvi jeb vai no tiem sastādās tie paši pasaku stāsti. Lai pēc šīs metodes virzītu uz priekšu tautas dzejas. sastāda zināmu pasaku tipu. par labdarīgiem kustoņiem. Pēc viņu domām. Tā raganas rīkojas daudz pasakās. Tā uzstāda par savu mērķi: darīt pētniekiem pieejamu dažādu zemju burtniecības materiālus un veicināt zinātniskiem prasījumiem piemērotus folkloras izdevumus. Biedrība iekārto savu darbību tādā veidā. pētīšanu. Nebūs gan divu pasaku visā pasaules pasaku krājumā. Jau 19. apkopj slimnieku utt. Tādi tipi ir: pasakas par atsvabināmo ķēniņa meitu. Šie motīvi sasaistās kopā par apzīmēto pasakas stāstu. cik tālu visur sastopamie motīvi kopojušies pastāvīgi par zināmu pasaku un cik tālu šis kopojums pārņemts no citurienes. tāpat kā arī sasniegtā kultūra nav tikai vienas tautas darinājums. bārenīti. Šādu pasaku pētījumu veidu dēvē par ģ e o g r ā f i s k i–v ē s t u r i s k o m e t o d i. starptautiska biedrība. ko dibināja Kārlis Krons (Helsingforsā). to izlobot no visiem ceļojumā pieņemtajiem piemaisījumiem un pārgrozījumiem. ar kuru pārbauda ieguvēja pieticību vai mantkārību. simteņa pēdējā ceturksnī somu zinātnieks Julijs Krons (Jūlius Krohn) novēroja. izvilkumus. par sumpurni. Tikai visām pasakām tas nav meklējams vienā tautā (piem. Tas izskaidrojas ar to.c. g. kurās to pašu tipu uzrādot. kas izceļ to pašu galveno domu vai būti. bet plašāk pazīstamo pasaku krājumā ir vairāk tautas ielikušas katra savu daļu. Uz pasakām ģeogrāfiski–vēsturisko metodi pirmais attiecinājis Kārlis Krons. par tipisku pasaku var būt kādas atsevišķas tautas vai atsevišķa sastādītāja darbs. Aleksis Olriks (Kopenhāgenā) u. lai gan arī še (pēc antropologu domām) nav noteicams. V. pat mēnesi un sauli. Johans Bolte (Berlīnē). kustoņus.c. darbība norisinās tais pašos vilcienos. Šīs mazākās pasaku sastāvdaļas radušās uz vienādas psiholoģiskas darbības pamata. – Biedrība piegriezusi vislielāko vērību pasakām. plūc linus. tulkojumus. apburdamas. Biedrību apzīmē burtiem FF (Folklore Fellovs. par iegūstamu naudu. un tādas. par izpalīdzīgu pelīti. maitādamas cilvēkus. ko māte izlutina. mātes meitu u. indiešos. Katru no viņiem var izlietot un atrod izlietotu arī citā sasaistījumā. Tas pats sakāms par citiem pasakas motīviem: tie uzejami daždažādās variācijās daudz pasakās. tad tas zīmējas īpaši uz pasaku motīviem. To dara īpaši somu pētnieki Anti Ārne (Annti Aarne) un Kārlis Krons (Kaarle Krohn). zināma pasakas stāsta pirmveids ir kaut kas un kaut kur cēlies un no turienes zināmā ceļā pārgājis vairāk vai mazāk pārgrozītā veidā citur. Ir pasakas. tā padara daudz grūtus darbus: lasa no pelniem pupas. noteikt tā izcelšanās laiku un vietu un tad no šejienes sekot pasakas ceļojumiem un pārveidojumiem. kas ēd cilvēkus. kā Benfejs vēro). Ja antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji norāda uz pasaku vienādībām. par īsto meitu. kam ļauni nodomi un darbi. fon Zidovs (Lundā – Zviedrijā). par pārbaudīto un uzticīgo sievu (Genovēvas tips). radās ap 1905. Folkloristischer Forscherbund. kurās saskan tikai viens motīvs. Šai 68 .

P a s a k u i z s k a i d r o j u m i pa labai daļai uzrādīti. kas aizstāvēja solaro jeb saules teoriju. piem. Pasaka. Par šīm un citām pasakām Arne uzrāda arī pirmveidu. Min. Pasakai par kustoņiem naktsmājās pirmveids apmēram šāds (forma A): Vērsis. Natūrisma ievērojamākie sludinātāji ir Ad. kas cēlies zināmā vietā un laikā. ka tradīcijas par Ūsiņu 69 . Viņš atrod. Kustoņi viņu aizdzen. vērsis uztaisa kūti viens pats un uzņem pie sevis suni. noveduši pie līdzīgiem stāstījumiem. Viņš nu stāsta saviem biedriem. Līdzīgu studiju sniedzis profesors Šmits: Pasakas par burvju gredzenu (Zin. ka pasakas cēlušās no senākā varoņepa. pasakās sistematizēdams un dodams katram pasaku tipam sevišķu numuru. zoss un gailis uztaisa kūti un paliek tur pa nakti. par to nevar būt šaubu. Par pirmo un svarīgāko uzdevumu viņš uzskata atrast pasakas pirmveidu. 1913). iztirzādams teorijas par pasaku izcelšanās teorijām (latviešu tulkojums Izgl.: Divi brāļi un apburtā saksiete). pieslēdzas pasaku iztulkojumi par dabas mītiem. cūka. Grimms redzēja dusošā Ērkšķrozītē epa varoni Brunhildi. Vilki aizsūta kādu no saviem biedriem aplūkot. jeb vai pasakas. kura ietveras astrālajā jeb debess parādību (saules. Vilks nu stāsta otram vilkam. no kurienes pasaka dažādās variācijās izplatījusies tālāk. auns. 17. ko saule nāk uzmodināt. 9.) un aprādīdams visos sīkumos ģeogrāfiski–vēsturisko pasaku pētījamo metodi. Šādi pētījumi. cik pamatotas ir domas par pasakas pirmveidu. tāpat kā valoda. gaili. zvaigžņu) mitoloģijā. zosi. Pie Grimmu norādījumiem. tad līdz ar to dots pasakas izskaidrojums. ar kuru apzīmē šī tipa pasakas visās tautās. aplūkojot viņu izcelšanos. Tomēr iztulkotāji var ņemt arī gatavu pasaku kā tādu un uzmeklēt viņas nozīmi. skroderis viņam griezis ar šķērēm utt. uzrādīdams mākoņus un vēju par ticētām dievībām. ar to nosakāms izcelšanās laiks un vieta. līdz viņu sakopojums tiek par nostāstu vai pasaku. tiem pakāpeniski sakopojoties un izveidojoties. Viņš izdeva pasaku tipu rādītāju (Verzeichnis der Mārchentypen. Zināmā mērā tai pieslējās R. darbība utt. tad viņa mācības turpinātāji to iztulkoja par ziemas miegā dusošo zemi. ka veca sieva pie krāsns viņu saskrāpējusi. Bez tam viņš sastādīja salīdzināmās pasaku pētīšanas vadoni (Leitfaden der vergleichenden Marchenforschung. – Arne tad paraugam apgaismo atsevišķu motīvu pirmatnību arī latviešiem pazīstamās pasakās: Par trim burvīgām lietām un brīnišķiem augļiem. Turpmākie pētījumi noskaidros arī to. citi māju kustoņi un vilks). Helsinki 1910).nozarē darbojas sevišķi Anti Ārne. burtn. Latviešu pasakas iztulkoja pēc natūrisma teorijas A. kom. kas izdarīti uz plašu materiālu pamata. Par burvīgo putnu (latv. Ka katram no šiem izcelšanās veidiem un izplatīšanās ceļiem ir pasakās sava loma. Zināma pasaku izcelšanās teorija atbalsta zināmu pasaku izskaidrojuma teoriju. kas kūtī ir. cik lielā mērā sastopami tieši pārņēmumi. attīstījušās pamazām no dažādiem elementiem. g. ka pasakas sacerētājs gribējis savā stāstījumā attēlot dabas parādības vai izsacīt savus ticējumus par cilvēka dvēseli. Rakstu krājumā).. Kāds no augšas brēcis: «Dod man ar!» Ārne un Krons iztirzājuši pēc ģeogrāfiski–vēsturiskās metodes vairāk pasaku. sadalāma savās galvenajās dalās. Ja pieņem. no kurām katrā uzmeklējami viņas galvenie motīvi (personas. Bet kāds no augšas saucis pakaļ: «Dodat man ar!» – Kāds no attiecīgās latviešu pasakas variantiem galvenos vilcienos šāds (Brīvzemnieka Mūsu tautas pasakas): Citiem kustoņiem no darba atraujoties. pīli. kas palaikam sastādās no dažādām dēkām. n a t ū r i s m s.: Vērsis. cik tālu dažu pasaku vienādība izskaidrojama ar izcelšanos kopējā pirmtautā. Mēnešraksta 1921. kas lika pamatu laika mitoloģijai. Pie tiem ienāk vilks. kā viņš apstrādāts. ar kuriem stāv sakarā dabas dievināšana.) un viņu pirmatnīgais veids. pa to pašu attīstības ceļu iedami. mēness. un Makss Millers (Mtiller). Kūns. Ja. tad arī noskaidros. Auniņš savos pētījumos par Ūsiņu un Pūķi. cik tālu vienādi motīvi radušies katrā tautā atsevišķi un. priekšmeti. Bīlenšteins. Kustoņi to aizdzen. Par kustoņiem naktsmājās (latv.

ko precēdams atsvabina brīvnieks. lāču mātītes. latviešu teikās un pasakās aizrāda uz padebešiem. Kasparsons (Siguldietis. lamas. bet arī latviešu rakstniecībā. Pārstrautu Jānis (Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu). vai minētā pasaka par zaķi un zvirbuli nav fabula. tā Tomsons (Balt. dvēsele ir arī kustoņiem.) izdeva latviešu pasakas pārdzejojumu Zalkša līgava. atbalstīdams tos uz dažām latviešu mīklām. Liperts u. 12. kas baudījusi zivi.c. Pūrs I. Spensers. ērglis ir saule. Zalktis nozīmē jūru. par tādu. kom. Ja reiz pasakās ielika šādas mitoloģiskas domas. brieži. Pasaulē esot vēl dziļāki pretstati un vēl stiprākas cīņas nekā starp dienu un nakti.. kas apprec Madaļu. auns. Zemkopī 1880. ka tāpat ar Pūķi var būt apzīmētas debess parādības. Pret natūrismu nostājās a n i m i s m s. bet tikai zināmos attīstības posmos. kas kopā ar Velna teikām atrodamas daudz tautās. Lapsa pārvar ar viltu aunu. mēnesim un zvaigznei. kurmis – nakts un mākoņi.). lāči. – Kad Lautenbahs (1880. atliekas no cilvēces kopējo pirmlaiku tradīcijām par cīņu starp labu un ļaunu. Pilnīgi pieslēdzās natūrismam H. kurās kustoņi apzīmēti par spīdekļiem (Govs gulstas. Madaļa atgriežas atpakaļ pie vecākiem: saule lec jeb izbrien no jūras. uzlūkoja šo sacerējumu par saulteiku. vilks. ka kustoņi: zirgi. Rakstu krājums). g. par gulbi. Zalktis apprec Madaļu: saule iebrien jūrā. suņi apzīmē mītu valodā padebešus. Tomēr arī Mīlenbahs šaubās. vasaru un ziemu. Madaļa sauli. 70 . dēmoniem. zvirbulis zvaigzne. viņš atrod Pūķa mītā. 52. zirgs. sniegdams atskatu uz mitoloģiskiem pētījumiem un apcerējumu par mūsu senču dvēselēm. Tas pieslēdzās pie dažādiem gariem. ir prāts. vērsis ceļas – Saule un mēness).) ierauga Zalkša līgavā (Madaļā) tautas sirdi. Kā paraugs še kāds H. ko apspiestā tauta izsūta dzesēties domu valsts dzestrumā (jūrā peldēties). Pēc tā indoeiropiešu kustoņu pasakās iztēlotas dabas parādības. Bīlenšteins (jaunākais).) Gubernatisa kustoņu pasaku iztulkojumus vispār par pareiziem. Lai debess parādībā redzētu Pūķi. līdaku un vēzi). lapsa savā iesarkanajā spalvā – krēsla utt. kas ielūkojas vēl agrākā cilvēces attīstības laikmetā nekā dabas reliģijas uzrādītāji. Pasaku iztulkojumi ar dabas dievināšanu parādījās ne tikai vācu valodā sarakstītos apcerējumos par latviešu pasakām. sevišķi spīdekļi. Valodnieks Mīlenbahs atzīst (Austrumā 1892. Dvēseļu kults ir pirmatnīgāks nekā dabas dievināšana. ar savu pārvarošo spožumu. stādiem. gailis pārvar lapsu. Gubernatiss pēc savas natūrisma teorijas iztulkojis arī dažas Krilova fabulas (piem. saule aizdzen rīta krēslu. kad uzlec saule ar saviem gaišākajiem stariem. pasakās novērojamām parādībām ir par pamatu dvēseļu kults. 1891. lauva. Zalkšu ķēniņš. jābūt par šo jau iegūtam zināmam jēdzienam. Ērglis no ķer zaķi. Piešķirdams zvēriem. sencis atdzīvināja visu dabu un redzēja tanī sev līdzīgas būtes. ka tu mani vēl tā moci! Tai pašā brīdī nolaižas vanags un zvirbuli nokož. Latviešu rakstniecībā sāka animismu darīt pazīstamu K. Vēl tālāk atpakaļ ejot.). atsaukdamies uz pašu autoru. Bīlenšteina pasakas iztulkojumu par diviem brāļiem (Zin. kas iegūst sirdi savā varā. Pie tam viņš piemetina. g. lietām. spokiem. To sludina antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji (Teilors. Vērsis. num. g. Par latviešu pavasara dievībām runādams. Zaķis vaimanādams viņam atbild: «Ko es esmu tev darījis. cilvēkiem līdzīgas dvēseles. Abiem. Bīlenšteina (pēc Gubernatisa teorijas sniegtais) latviešu kustoņu pasakas iztulkojums. zaķis un viņam līdzīgi kustoņi – mēness.pieskaitāmas latviešu saules mītiem. Lautenbahs sniedz A. Novērojumi par miegu un nāvi pirmatnes cilvēkam attīstīja dvēseles jēdzienu. Viņš uzskata animismu par pamatotu uz faktiem. Kā Ūlands redzēja Ērkšķurozītē klaušu laiku sievieti. kādu to sludināja itāliešu pētnieks Andželo de Gubernatiss. Zvirbulis to redz un sāk viņu skaļi izsmiet. ķēves. pele. tad viņu vietā varēja nostādīt arī citas. – Iztulkojums: Zaķis ir mēness. vakara krēsla nomāc sauli. ka varoņa (saules) piedzimšana no mātes. attiecinādams uz latviešu pasakām tā radikālāko virzienu. jānobāl. Pēc viņu domām.

Zvēru nozīme izskaidrojama ar fetišismu. V. kuru dēvē par meža veci vai pat par meža dievu un kura vārdu baidās pat izrunāt. domā. veļi nāk. gariem viņš nosauca par pamatpasaciņām. rīkojas. dabas mītos jau iztēlojas personiskas būtes. Pasakās ir ļoti daudz visādu līdzīgu sīkumu. Lāčausi un par Kurbadu jeb ķēves dēlu. Bet šie divi iztulkojumi nebūt neaptver visas pasakas un nav arī nekādā ziņā attiecināmi uz pasakām. dvēseļu mājokli. uzstādamies pret natūrismu. sumpurņi. arī te veļi iet. kas stāv. ir rudiments no totēmisma laikiem. par kuru domā. slepkavas. Nostāstus par veļiem. kas stāv savrup no notikumiem dabā un no ticējumiem par dvēseli. Mēnešraksts 1899.» Kad dzīvnieki bija parasti fetiši un totēmi. ka tautu senatnē uzejama dabas dievināšana. kas mums nav parastas. ka pētnieks ir ņēmis kādu teiku vai pasaku un raudzījis viņus pēc savas fantāzijas skaidrot. darbojas tāpat kā viņš. tāpat arī dvēseļu kults. un toreiz varēja celties arī speciālas zvēru pasakas. – No šāda stāvokļa aplūkoja latviešu ticējumus un tradīcijas M. Pēc šī iztulkojuma tad nu atsvabināmā jaunava.» Tāpat uzskati par dvēseli ir to pasaku pamatā. «Melnus suņus. Bruņenieks (M. varbūt arī neatkarīgi no minētajiem cēloņiem. Šādus uzskatus sastopam arī latviešu ticējumos. Nekas nav tik nepieejams abstraktām domām un viņu smalki aprēķinātam tēlojumam līdzās kā pirmatnes cilvēks. Šos uzskatus piesavinājās latviešu pasaku sakopotājs Lerhis–Puškaitis un pēc tiem sistematizēja savu lielo pasaku krājumu. ar kuru palīdzību var vest sakarā visas pasakas. arī cilvēka dvēsele pāriet dabas priekšmetos. pāriet veļu valstī un apzīmē cilvēka dvēseli. Visi gari. kas noved uz apakšzemi. Totēms ir dzīvnieks. raganas. baltas kazas. pērkona un saules simboliem». kurš bērniņam dzimstot nolikts dzīvot. čūskas un tārpi pamatojas uz uzskatiem par dvēseli. Ja tad pasakās sastopam būtes un parādības. spokiem. par ko uzglabājies milzums variantu. ir vairāk vispārīgs. Cik necik tā mums top saprotama. velni. kas norāda uz augstāku attīstības pakāpi. tā kā aiz pušķu daudzuma daža pasaka krautin apkrauta. varonis dodas uz turieni un to atsvabina. Nomirušo dvēseles jeb veļi zināmos gadījumos un laikos atstāj apakšzemi un ierodas virs zemes. ka arī latvieši totēmismu pazinuši. vecīši. apakšzeme. citi sauc par nelaikā mirušām. Ir daudz pasaku. melnas cūkas. Ir nenoliedzami. g. ja novērojam bērna gara dzīvi. vecītes. kur darbojas pilnīgi nošķiramas. Tām pa lielākai daļai kodols vienāds: veļi nolaupa virszemē meitu un aizved uz apakšzemi. kamēr tas laiks pagājis. kam ar apakšzemniekiem nav nekāda daļa. pirmatnīgs raksturs. «Viņus izskaidrot ar kādām gada laiku cīņām vai gaismas cīņu ar tumsu tikai pierāda. tad še ieskatāmies p i r m a t n e s c i l v ē k a p a s a u l ē. Tā ir fantāzija bez kāda pamata. Dvēsele var ieiet katrā dzīvniekā. dabūja arī zvēri sevišķu nozīmi dažādos nostāstos. Ir sevišķa fetišisma forma. kurām tik ilgi jāstaigājot apkārt. ka no viņa kā no cilts tēva cēlusies visa cilts. kas pēc natūristu domām ir ziemas varā atrodošās zeme.). tad tomēr īstā viela un miesa visam šim greznumam spīd cauri. kā tikai patīk. Šmits.» Pamata domas pasakām izaugušas no tā paša celma: no virszemnieku satiksmes ap apakšzemniekiem. Uz šādu u z s k a t u v i e n p u s ī b u norādīja P. smalkos jo smalkos pušķojumos. vēl skaidrāki pierāda teika par Lāča Jāni. Uz šī pamata stāv arī varoņu teikas un garās stāstu pasakas. kam līdzinās arī apburtās pilis ar raganām un laupītājiem. patstāvīgas būtes. sakarā ar dvēseļu kultu. ja «Gubernatiss un līdz ar viņu Bīlenšteins nopūlas visas zvēru teikas pārnest uz debesīm un pataisīt zvērus par mākoņu. Saule un mēness var 71 . Attīstās satiksme ar šo. arī dažiem dzīviem cilvēkiem (sevišķi raganām) ir iespēja uz kādu laiku noiet apakšzemē. kas dienasvidū pa lielceļu ejot piesitas vai nakti pa raganu kalniem blandās. citi par nozūmētu bērniņu dvēselēm. Viņš neatrod starpības starp sevi un kustoņiem un pat starp nedzīviem priekšmetiem: viņa acīs tie jūt. kas pazīstama zem totēmisma nosaukuma.stādiem.» Nomiruša cilvēka dvēselei īstā vieta pazeme. uz kurām uzcelta visa pasaku ēka. «Kauču gan varoņu teikas un stāstu pasakas ietērptas jaukos jo jaukos tēlojumos. zināmu priekšmetu pielūgšanu. veļi. Parādībām. pūķi. «Arī latviešu vilks.

–Lit. kas jau labi pāri pirmatnējai attīstības pakāpei. Tanī atzīmējas zināmas tautas īpatnība. Spiess.. No pirmatnes mantotie elementi še pārgrozīti. kom. Bērnam tas viss ir patiesība. R. vismaz pa daļai. dažreiz arī novirza no faktu lietišķas aplūkošanas un pārbaudīšanas.–Liter. kam cauri saskatāma agrākā pasaule. citi tautas sacerējumi (dziesmas. jāpārbauda un jātura acu priekšā paši stāstījumu fakti. Pasakas ņemamas kopā ar citām senākās dzīves parādībām. Balt. kas tuop nuozagts un nuo pateicīgiem kustuoņiem atpakaļ dabūts. Monatsschrift 23. jākrāj kopā. Bruņenieka Veco latviešu māņticība. k a t r ā a t s e v i š k ā g a d ī j u m ā s a v ā d i. priekš tam pasakās daudz vielas. Pa vairāk paaudzēm no tiem sastādījušies sarežģīti sacerējumi. Pie tam pasakas nav tiešs un nepārgrozīts mantojums vīenīgi no tautas pirmatnes laikiem. konsekventi lietotas. ko izcelt un slavēt. Tāpēc arī pasakas. Bd. izbrist no ezera. Rakstu krājums. Lett. kom. ja tā tur nebūtu. Das deutsche Volksmarchen. 1908 (ar plašu teiku krājumu rādītāju). Tās var būt bīstamas kā bubulis. 1891. ar citiem samaisīti. Vundt. 1914. Šmita Kurbads jeb Lāčplēsis. M. H. bet viņam ir pieauguša cilvēka dvēseles dzīve un īpašības. Hamina. Mag. teikas. u. Tomēr pamati palikuši tie paši. viss viņam konkrēts. pasakā mums vienumēr priekšā tautas pirmlaiku īpatnīgais skats uz pasauli. Annti Aarne (bez minētajiem). ko viņš ņem nopietni. St. Leipzig. II. Pūrs I. 14. d. Leipzig u. izlīst no biezokņa. Bd. M. P. Senatnes viela dabūjusi zināmu izveidojumu. Bielenstein. 1891. ar ko jārīkojas. iegūs vairāk skaidrības arī par pasaku īsto būtību un nozīmi. Zin. lai ielūkotos pirmatnes cilvēka dvēselē. Lai to izpētītu. zināmu apstākļu un pārdzīvojumu iespaids. parunas). ievērojot jaunākos pētījumus). 1908. saista tos kopā un meklē tiem pēc izskaidrojuma. atrod. – Par latviešu pasakām: A. L i t e r a t ū r a. izzinātu. d. Auning. S. laisties pa gaisu pavisam brīnišķīgas būtes. Das lettische Thiermārchen. A. Kasparsona Atskats uz mitoloģiskiem pētījumiem. K. Bielenstein. kā c i l v ē k a g a r s s ā k d a r b o t i e s un virzās uz priekšu pa pirmajām attīstības pakāpēm. zināma laika raksturs. savus tagad uzrakstītos pasaku krājumus esam saņēmuši no paaudzes. III. No pasakām varam dabūt jēdzienu. Leipzig. kas vairāk aptver pasaku būtību nekā līdz šim uzstādītās. tie jāuzmeklē latviešu tautā. Tas krāj no savas apkārtnes novērojumus un iegulda tos valodā.. Mag. bet. iznirt no tumsas vai miglas. 1914. Rakstu krājums. a) Latviešu tautā pasakas. 1905. Lett. tad nevarētu vairs runāt par pasaku.: Mythos u. par ko sajūsmināties un sapņot. dažādus nostāstus atrod vienumēr. vienumēr dzīvo un dzīvos bērnu vidū. 1909 (ar plašu pasaku krājumu un aplūkojamu rādītāju). Volkerpsychologie IV. tuvāk aplūkojot. Mēnešraksts 1899. Gesellschaft XIX. 1914. Lai iepazītos ar latviešu stāstījumiem (teikām un pasakām). mīti. Senatnei nostājoties skaidrākā gaismā. Berlin. Gan viņš stāv uz zemākas attīstības pakāpes. Tomēr pirmatnes cilvēks nav bērns. Mūsu pasakas par burvju gredzenu. Das Mārchen. Bet ne tās vien še no svara. jādzīvo. Wehrhan. ieražas derēs šī paša mērķa sasniegšanai. uzzīmēti grāmatās.. let. Ueber d. par ko jokot un smieties. 2) KRĀJUMI. īsts. ko lielie atmeta. Bd. Un tad var iznākt no aizkrāsnes. attīstīt tālāk. Kamēr tauta kaut ko 72 . 1874. izdara dažādu darbu un raksturu tikumisku vērtējumu. Die Sage. Leipz. Tie varētu dot pamatu teorijai.. 17. Par pasakām un teikām vispār: V. 1917 (aplūko arī pasaku būtību vispār. V.raudzīties pa logu kā mīļās māmuliņas vai drauga vaigs. Viņam nenāk prātā tām dot kādu tālāku iztulkojumu. Die Volksmarchen. Uebersicht der Marchenliteratur. mīklas. mēģina izprast likteņa noslēpumainos lēmumus. Gesellschaft XIX. zināmas attīstības pakāpes domāšanas veids. kuras gan apgaismo vienu otru momentu pasakās. jārēķinās. uztver cilvēku un kustoņu īpašības.. Drachenmythus. Aufl. I. Thimme. Religion. Zin. Bd. Lai to visu izzinātu. St. bet var atnest arī labumu kā rūķīši. No turienes tie. Mūsu senču dvēseles. V. pat meklē atbildes uz cilvēces mūžīgajiem jautājumiem: Kā cēlusies pasaule? Kas notiks pēc nāves? Kāda nozīme cilvēka dzīvei? Šī gara darbība norisinās.

ka latviešu tautas dziesmas sakrājis un laidis klajā mācītājs Bitners jau 1844. sevišķi no dziesmām. ja Pērkons varētu Velnu nospert. arī par sīkajām liriskajām dziesmām. ka bez morāles piespraudumiem pasakas nav literatūrā pielaižamas. bija nozīme ne priekš Vācijas vien. tādas. auž. piesprauzdams morāliskas piezīmes. kas Jurģu dienā jāj uz vilka caur avīm. kuri vēl bīstas no raganām un melnām sievām. g. saule un mēness kādreiz sadilst. tās saņemdams no dažādām tautām (arī no latviešiem). tad velni sen būtu postā. Mācīto vidū sajūsminājās par tautas epiem (Iliādu. tā par nākotnes pareģošanu pēc putnu brēkšanas.). priekšvārdu pielikdams. Arī Vīlands domāja. maļ un padara citus darbus. ka krievu lasītājiem tās snieguši Sproģis un Brīvzemnieks. kas ar saviem krājumiem (1. Visas tādas lietas Stenders izskaidro par blēņām. nav tā bez šīm gara mantām domājama. caur vecu bābu valodām apstiprinātas un no nejēgiem cienītas top. kas no blēdniekiem daudzinātas. gribēdams izskaust no tautas «tās vecās bābu pasakas». kas bezprātīgas ir. par tukšām fantāzijas rotaļām. Jau priekš viņa latviešu māņticības apkarotājs Pauls E i n h o r n s ceļ priekšā veselu rindu šo pašu apkarojamo māņu. valodas par pūķiem un svētām meitām izgudrojuši skauģi. kas 17. kas tās atrod par diezgan labām priekš nepieaugušiem ļautiņiem. Nibelungu dziesmu). par lietuvēnu u. attīstoties. kas paši. Sekmīgākas apkarošanas dēļ viņš tieši uzrāda dažas «blēņu ticības» t.) Tautas pasakas un stāstījumi palika ilgi vienīgi tautas īpašums. Pirmais latviešu rakstnieks. bet pasakas palika tautā neaiztiktas.. neganti dzīvodami. pāriet no paaudzes uz paaudzi pieaugot. Bīlenšteins norāda. ko Herders jau 1778. par veļiem. kad dabiskā kārtā notiek saules vai mēness aptumšojums. Tādā kārtā viņš dara zināmu kādu daļu no latviešu ticējumiem un stāstījumiem. simtenī vācu pasakas ar ironisku pieskaņu un garīgu pārākumu. Vācu rakstnieks Muzeuss (Musaus) ceļ klajā 18. g. g. Ar visu to minētajiem rakstniekiem tas nopelns. Odiseju. gs. Starp tiem ir šādi: Kā Pērkons Velnu meklē un kā Velns no Pērkona bēg. ticējumi mīt tautā visādos stāstījumos. Tad arī t a u t a s d z ī v e s n o v ē r o t ā j i nevarēja paiet garām šiem stāstiem. vidū sniedz kādus tēlojumus no tautas dzīves. Vēl pieminēti māni par burvjiem. novērojumi. A. sniedza bagātā krājumā. par svēto Jurģi. vācu lasītājiem Ulmanis. piem. kas skrien pa gaisu uz kruķiem vai slotas.. Tāpat tas arī citās tautās. kā ragana dara krusu un vētru un kā plēš sauli un mēnesi. bet ka latviešu pasakām par labu nekas vēl nav darīts un tikai tagad tās sāk krāt. Šāds skats uz tautas pasakām un stāstījumiem izpaužas racionālisma jeb apgaismības laikmetā arī citur. Tautas uzskati.valodā tērpj. g. Savam pirmajam latviešu tautas pasaku krājumam 1887. vārgst un cita svētību sakās no Velna dabūtu. tāpat arī A. Uz viņiem atbalstās krievu pētnieki un krājēji Potebņa. Juris M a n c e l i s. Brāļu Grimmu darbam. Tās turēja par bērnišķībām. g. par vilkačiem. Afanasjevs. Pasaka bez pamācības» viņam ir tikpat kā smuks. kr. g. par raganām. Viņš saraksta Pasakas un stāstus (1766. 73 .. kas izdomātas bez ziņas un tikai par laika kavēšanu. iepin savos sprediķos arī dažu ko no latviešu nostāstiem un pasakām. Tā. i. kā Pūķis nes naudu vai labību. sietiņa tecēšanu. Bīlenšteins. pēc Kr. Tautas pasaku vērtību atzīst vēlāk nekā tautas dziesmu. bet par ko prāta ļaudis kaunas». pārgrozoties. g. Par latviešu tautas pasakām 1874.) un pētījumiem cēla godā vācu pasakas. lai arī kādā nolūkā. g. simt. ko mācītie pameta b e z n o p i e t n a s u n l a b v ē l ī g a s i e v ē r ī b a s. snieguši par tautas stāstījumiem ziņas vai cēluši tos klajā.). 1812. Brīvzemnieks piemin. (Thimme. bet akls zirgs. Tāpat neieredz tautā atrodamos māņus un stāstījumus Vecais S t e n d e r s. kurus viņš dzirdējis stāstām latviešu vidū (Widerlegung der Abgotterei 1672. vilkatiem. gs. bet pasakas līdz šim ļoti maz ievērotas. rakstīdams. piedzīvojumi. 1909. Šai ziņā šī burtniecības daļa atšķiras no citām.c.). Das Marchen. pūšļotājiem. Līdzīgi par pasakām izsakās grieķu rakstnieks Lukiāns (2. ka viņi. ka kopš pāris gadu desmitiem latvieši sākuši lielā mērā krāt un ievērot savas tautas dziesmas. pie tam mēģina savu vielu darīt vērtīgāku. kā svētās meitas dažā sētā vērpj.

Viņš sadabūja kopā ap 240 pasaku. Tām sekoja Sablovska u. Tā nākusi no bērniem. ar kritiķa un pētnieka skatu viņš lūkojās uz to. populārās izlases. Šie Šeherezādes stāstījumi tad nu sastādītu minēto krājumu. g.) Stefenhāgena apgādībā. Vēl kāds cits avots. patiesi panāca to. kura saturs pa daļai saskanēja ar indiešu pasakām.c. ka noklausītās pasakas ir patiesi latviskas. izmeklēdams visvairāk pamācošas. Tai pašā laikā viņš sastādīja krājumiņu tieši tautai. Tā aiziet tūkstots un viena nakts. sakustējās malu malas. g.). Visu latviešu tautas pasaku un teiku sakopošanu vienā krājumā uzņēmās L e r h i s–P u š k 74 .. šitā. Tas bija dabūjis stiprus l i t e r ā r i s k u s p i e m a i s ī j u m u s. Vēlākie pasaku uzrakstītāji uzzīmēja no tautas mutes arī dažu Stendera pasaku. angļu. Savu nosaukumu un iekārtu tas dabūjis pēc sekoša nostāsta. Tie tomēr palikuši tikai sākumā. itāliešu u. Pilnīgais arābiešu teksts. kas 15. Šitā. g. B ī l e n š t e i n s ap 1865. kas. Daļu no tām (skaitā 148) viņš pārtulkoja krieviski un izdeva 1887. gadu. b) Grāmatās latviešu tautas teikas un pasakas sāka pāriet tikai 19. Pateicoties Brīvzemnieka ierosinājumiem. gan pārgrozītā veidā. Tā sākumi meklējami Persijā un Indijā. valodās. Tautiskā sajūsma ienesa Brīvzemnieka krājumā arī pa kādam neīstam graudam. Tāpat notika ar Zvaigznītes tulkotajām no Grimmu krājuma ņemtajām pasakām. Viņa stāsta karalim pasakas un ierīko tā. Dažas pasakas no Tūkstots un vienas nakts sāka parādīties latviešu valodā sešdesmitajos gados (1866. kam literāriska vērtība. g. g. Krāšanas darbus iespiešanai grāmatās uzsāk A. Pie izdevuma. kas zīmējas uz visām latviešu burtniecības nozarēm.). no kuras to nemaz nebija gaidījis. kas iespiests 19. atveries. Latviešu pasaku krāšanu plašāki un sekmīgāki ierosināja B r ī v z e mn i e k s. bet arī stāstīja. Kāds persiešu krājums. ķērās pašā jaunākajā laikā Linards Laicens (Rauskas izd. Uzrakstītas tās korekti. simteņa beigās. vēstulēm un laikrakstos. g. kuras turpinājumu karalis vēlas dzirdēt nākamu nakti. bija Tūkstots un viena nakts. simtenī izplatīts arābiešu tulkojumā. ka atzinību mantojis no tās puses. Viņa līdzstrādnieki ir sevišķi mācītāji un skolotāji. Zvaigznīte min.c. un karalis pamet Šeherezādi dzīvu. sevišķi viņas jaunākajai paaudzei. Par vienu no pasaku izplatīšanas ceļiem Benfejs bija uzsvēris literatūru.c. Vezīra meita Seherezāde apņemas šim jaunumam darīt galu un liek sevi aizvest pie karaļa. lai no tautas klēpja celtu gaismā senās mantas. Brīvzemnieka rokās sanāca ap 1230 pasaku. Tam sekoja tulkojumi un apstrādājumi vācu. Paklausot viņa uzaicinājumiem personīgi (Latviju apceļojot). ko viņš tam nakti iepriekš pievedis. ka pret rītu norauj pavedienu pasakai. Tūkstots un viena nakts ir viens no visievērojamākiem pasaku krājumiem pasaules literatūrā. Stādamies pie tām. kas latviešu tautas pasaku krājumā iekļuvušas no Tūkstots un vienas nakts. simtenī dabūjis arābu valodā Ēģiptē savu tagadējo veidu. Stenders. pieder: Putnu Bulbulis. Tas pieņēma klāt arvienu jaunus stāstījumus un dabūja muhamedāniešu nokrāsu.) sagatavodams. Otru iespiedumu (1870. apņem 12 sējumus. Kuldīgu. Indijas karalis. no kura ieplūda tautā pasakas. Tas pierādījās arī pie latviešiem. ka viņa pasakas ne vien lasīja. simtenī. pirmajā pusē (Breslavā). Pa tam latviešu vidū stāstīto pasaku sastāvs nebija vairs agrākais.–17. ko uzejam dažās dievu teikās (piem. bija jau 10. Saulesmeita) . ap 1912. pavēl savam vezīram ikreiz turpmākā dienā nogalināt jaunavu. kas iepazinies ar sieviešu neuzticību. atrodama tautas pasaku krājumā (tā pasaka par māju peli un lauku peli). g. g. Dundagu u. Še nomanāma patriotiska tendence: celtas priekšā varoņteikas (par Īliņu) un vietu teikas (Par Rīgu. arī latviešu pasakas sāka lielākā mērā nākt gaismā un celties godā. Daži lielāko daļu pasaku zinājuši gandrīz no galvas. Zilpauža tulkojumā. kas tik naidīgi uzstājās pret senajām latviešu pasakām. Tās pārgāja tautā. dažas dialektos.ķerdamies pie latviešu pasakām. Pie pasakām. Pirmo eiropiešu (franču) tulkojumu sniedza Gallāns (Galland) 1704. pārgrozīdamies stāstītāju mutē arī vēl pēc viņa izveidojuma 15. s. g. Viņš stājās pie darba krievu zinātniskās biedrības uzdevumā Maskavā.

Smelters. bez sevišķas kritikas. Tagadējos krājumos pirmatnējā pasaka reti uzejama. nav iznākusi. B. sakūpojis Draugs. – Lerha–Puškaiša krājumā uzņemtas pavisam 6002 pasakas un teikas. kas šai krājumā vēl ļoti maz izmantota) tikai 54. Pasaku valoda ļoti dažāda: ir pasakas.). I dalia. Latviešu tautā uzejamā un tagad pa lielai daļai iespiestos krājumos ieguldītā stāstāmā viela parādās dažādos veidos. 1888. Leivonūs. Vācu valodā: F. tos ietverot un uzglabājot valodā. Tā viņu notura pie sevis un uzbaro. burtn. kuru robežas grūti nosakāmas. dažādām ziņām un plašu krājēju un pasaku reģistri iznāca 1903. Tad viņam nāca rokā arī Rīgas Latv. Vismazāk sniedz Ilūkstes apriņķis (46). kas pa lielākai tiesai uzņemts piektajā daļā (1894. kas uzrakstītas zīmīgā tautas valodā. 1987). Ar pasaku krāšanas un kārtošanas darbiem viņš sāka nodarboties pēc 1880. Derīgu grāmatu nodaļas izdevums.). g. kas rokrakstā bija gatava. Bienemann. daža no grāmatām atstāstīta. Nonākuši kādās mājās. kas viņu ņem sev līdzi. Tai pašā gadā iznāca vēl arī otrā un trešā dala.): Zaķis dzīvo viens pats pasaulē. 4. No tām Vidzeme un Kurzeme devušas puslīdz vienādu skaitu (V. Pasaku vidū tad arī atrodama daža. K.). izdevis A. ka tajā nav novilkta robeža starp kustoņiem un cilvēkiem: vienu kā otru īpašības tās pašas. Vairāk nostāstiem kopā savienojoties. šādu pat vietu minētie Vidzemes apriņķi ieņem arī attiecībā uz sakrāto tautas dziesmu daudzumu). Latviešu tautas pasakas. –lai vēlāk izceptu un apēstu.–lit. Tautas stāstījumi pieslēdzas savos sākumos pie apkārtnes iespaidiem uz cilvēka garu. Viņš satiek laupītājus. Latviešu teikas iz Malienas. Viņš iet un satiek raganu. kuru valoda modernizēta. kas viņam nācis rokās. 3) VEIDI. gadījumu virkni varētu nobeigt agrāk vai arī turpināt vēl tālāk.. burtn. – Lerhis–Puškaitis čakli ievietojis savā krājumā visu. Zaķis to nomana un izbēg. Cies. 4 burtnīcas. Lerha–Puškaiša krājuma septītās daļas otra puse. un tos turpināja ap 20 gadu. un 3. pārējās Lerhis–Puškaitis. Tai tuvinās pasaka par zaķi (Magazin d. Rīgā 1899. ir arī tādas. g. g. pirmo sakārtojis Brīvzemnieks. Myusu tautas teikas un pasokas. 1891. M. daža neveikli salikta no kopā nesaderošām daļām. Pa tam Lerhim–Puškaitim nodeva Brīvzemnieks savu krājumu. 1908.–Bibliothek. lett. tautiskota. g. 2637.. izskaidrojas pa daļai ar to. Otra šīs pasakas iezīme tā. biedrības Rakstniecības nodaļas 2. 2654). g. rodas p i r m a t n ē j ā m ī t u p a s a k a. Ka Kurzemē un vispār Dobeles–Jelgavas apriņķis sniedz visvairāk (991) pasaku. Arī sastādītāja vienpusīgā pieķeršanās zināmai pasaku iztulkojamai teorijai nevarēja nākt stāstāmās vielas vispusīgai un lietišķai izcelšanai par labu.. g. Latgale (Vitebskas guberņa. Латышские народные сказки (Сборник материалов по этнографии изд. viņi ielaiž zaķi pa caurumu 75 . 5. kuru īstenību stāstītājs neapšauba. 2. Victor von Andrejanoff. un sniedza vienīgi Džūkstes–Pienavas novadā paša sakopotāja uzrakstītas pasakas (skaitā 197). Bīlenšteina krājumi. R. XIX.) sniedza variantus pie pirmajām trim daļām. Vidzemē sniedzis Cēsu apriņķis visvairāk (899) un Valmieras vismazāk (182. kuras pirmā puse ar ievadu. posoku. Dažām pasakām (ap 400) vieta nav nosakāma: dažas uzrakstītas Lietuvā (25) un Austrumprūsijā (6). II. L. Lettische Märchen (Univ. kas pāriet cits citā. g.. ka še darbojies pats sakopotājs. kas nav īsta tautas pasaka. Tai nav ne vadoša motīva. Jelgavas Latv. sakrojis P. uzrakstījis Krēsliņu Jānis (1. cilvēku priekšteči ir kustoņi vai otrādi. Livländisches Sagenbuch. kas arī pats sakrājis vislielāko skaitu pasaku: 2023. No mazākiem krājumiem minami sekošie: Mūsu tautas pasakas. Jesens (vairāk burtnīcas). Viņa krājuma pirmā daļa iznāca 1891. при Дашковском Этнографическомъ Музее Вып. – Krievu valodā: Трейландъ (Бривземниексъ. Latviešu pasaku izdevumi: Tautas dziesmu. Ceturtā daļa (1893. ne noapaļota noslēguma. 3. 3. meikļu un parunu Vocelite. Pārējās pasakas un variantus sistemātiskā nokārtojumā un sīkā nodalījumā viņš ievietoja septītajā daļā. g. Rakstu krājums. biezs sējums. Tā rodas nostāsti par parādībām un gadījumiem. Tanīs uzejami šo sacerējumu dažādie attīstības posmi. Reval 1897.a i t i s. kas ievietoti visvairāk sestajā daļā (1896. biedrības Zinību komisijas un A.

izaugdamas no vienas saknes. Še tad nu atraisās un sāk svabadi darboties fantāzija. sumpurņi. tālāk iztēlo par patiesiem nostādītus gadījumus un atzinumus. pārvēršas. Ar to pasaka iegūst ciešu veidu. Dažos apgabalos vecajā paaudzē vēl tagad min vārdā cilvēkus. VII). kā rādās. kaltējas. kas tai nodrošina izplatīšanos no mutes uz muti. ka šādi un līdzīgi brīnumi arī pasaku stāstītājiem neliekas neiespējami. un tūliņ nobirst visa nauda zemē un pārvēršas par bērza lapām (L. tauriņa. Šis saķer laupītājus un tos ieliek cietumā. mežos). uguni apturēt utt. dvaša vai dabū dažādu kustoņu veidu: putna. purvos. Tomēr. māņiem. kas varējuši noburt. vilkači. ka še nav skaidri izveidotu tēlu un plašākas darbības. tomēr tie rodas un tiek stāstīti vēl arī jaunākos laikos. tās par izdomātām. Kaut gan nostāsti pieder pie vispirmatnīgākiem sacerējumiem. Daži nostāsti vēsta par naudu. uz īstenību pamatotā virzienā noved pie teikas. burvji. lai tas viņiem no turienes iznes mantas. kas viņu saplēš. Viņa visu salasa priekšautā un nes projām. Nostāstos parādās dažādi spoki. pasaka un teika arī turpmāk daudzkārt satiekas. sniedz kailus faktus bez dzejiska iztēlojuma. pūķi. turpmāk izrādās par sadzejotām. fantāzija. Nav nosakāms. gaidas. Tā. čūskas. pasakas un teikas. tā neizzūd ticība brīnumiem un dažādām pārvērtībām arī pasakās. No svara še ir pati lieta. un izrādās. atšķirdamās no pasakas. bailes. viņa attīstība šai. pieturoties pie zināmas vietas. top sargāta. Tad saprotams. tā ka robežas starp tām nav tik visai noteikti novelkamas. Zināmu nokrāsu tiem dod dažādas dvēseles kustības: uztraukums. raganām. peles. Dvēsele aiziet kā gars. Kā visādi māņi sastopami tautā vēl uz diezgan augstas attīstības pakāpes. kas pieturas pie īstenības. zināma notikuma vai cilvēka. kura. Zaķis padara cilvēciskus darbus. Daudz nostāstu attiecas uz nāves gadījumiem. no paaudzes uz paaudzi. Zaķis izlien pa otru caurumu ārā un uzrāda laupītājus savam tēvam. a) Nostāsti pieturas pie gadījumiem un novērojumiem. Atkārtodamies šie pastāstījumi noved pie ticējumiem. ķēmi. no laupītājiem) vai arī vēl turpināties. nav nekādu sakaru. kuru brīnišķīgai iztēlošanai īstenība nevelk nekādu robežu. ne viņas ietērps. pie īstenības vairs neturēdamās. kaut ko tīši izdomādama un iztēlodama. Lerhis–Puškaitis tos nosaucis par pamatpasaciņām. kas apslēpta. Arī pirmatnējais ticētais stāstījums attīstās tālāk. P i e m ē r s: Reiz meita. mājas saimniekam. mītiem. Jau pirmatnējā mītu nostāstā darbojas lielā mērā. ka viņa tēvs ir cilvēks. rūķīši. Tā izstrādājas īstais pasakas veids. gluži atšķiras no pirmatnējā stāstījuma. – Gadījumiem. kas. Palaikam tie saistās pie kādas vietas.–Pušk. Tas tomēr pie šādas atziņas nākušam stāstītājam nedod iemeslu no tām atsacīties. Pie tiem pievienojas lietuvēni. lai arī neapzinīgi. klusās vietās (kapsētās. bet pilnīgi un vispārīgi tā arī vēlāk nenostiprinās.klētī. un cik tālu viņi to uzlūko par brīvu fantāzijas darinājumu. Zaķis nu ir atkal brīvs un staigā tālāk. raganas. Tie varētu noslēgties agrāk (ar atsvabināšanos no raganas. visādi izloka vadošo pavedienu. ka saturu uzskata par patiesu. pa Opes Ragankalna ceļu iedama. pamestās ēkās. No pasakām tie atšķiras ar to. Tie ietērpjas vienkāršos prozaiskos vārdos. Tiem dod vielu ārkārtīgi notikumi. ka fantāzija še svabadi nedarbojas. atrod daudz naudas pa ceļu izkaisītas. Tomēr šo atziņu iegūst pakāpeniski. tā pati dvēseles spēja. kas mudina atmiņas par dažādiem ārkārtējiem 76 . T u r p m ā k a j ā a t t ī s t ī b ā pastāstījumi kopojas ap zināmu vadošu domu un dabū noslēgtu noapaļojumu. kas turpmāk piešķir pasakai viņas īpatnīgo raksturu. ko viņi stāsta. Ir sevišķi brīži. kurus tura par patiesiem. Ceļā viņš sastop lauvu. bet viņš tās tēlo tālāk. no teikām ar to. sadzejotām arī turēdams. ko pirmatnējais mītu nostāsts tēlo par patiesām. Latviešu stāstījumu krājumā tad nu izšķirami t r ī s g a l v e n i e v e i d i : nostāsti. Tanī parādās būtes un notiek gadījumi. cik tālu vecie pasaku stāstītāji vēl vienumēr tam tic. kas mēdz mājot tukšās. ko zaķis piedzīvo. Še attīstās plašā nodaļa par veļiem. brīns. kas pārvērtušies par vilkačiem. Te viņai iešaujas prātā– Dievs. gari. Būtes un burvības.

Norādot uz laiku. ja nav pa to starpu miruši. Tas tad arī viņu nes pa tautām un laikiem kā nevienu citu stāstījumu veidu. Apzinīgi uzsvērtais dzejiskais elements ir tas. vai tā atkal nav rīta cerības jausma. kad patiesībā spokiem vairs netic un tos izskaidro dabiskā ceļā. nodziļojas meža ainā. Še vada fantāzija uz dzejisku patiesību. un cauri klusumam dzird balsi. sen vairs netic. pie kura kul cilvēkus. Tautas stāstījumu pamatīpašības pasakās izceļas vispilnīgāk un uzglabājas visilgāk. ko spēcīga burvja lāsts pārvērtis bezjūtīgos. Pēdējais nostāsts norāda. kas pasaku atšķir no citiem tautas stāstījumiem. aizņemdama pieaugušos prozaiskā darbā. atkal pārvēršanu siltās. Visi sēd nekustēdamies. Bet arī šais laikos ir brīži. ka šis pavēl izrakt muižas pagalmā stabu. kas stāsta brīnišķas lietas par ķēmiem. bet arī izdomā. nostādot acu priekšā galvenās personas: Kādam tēvam bija trīs dēli. Sen senos laikos. bet arī mostas mistiska nojausma par noslēpumainu burvību.» Še pazūd robeža starp dabisko un brīnišķo. vai tie varbūt senāk nebija cilvēki siltām sirdīm.» saka Ādams. pie kā viņam patika. mēmos kokos? Un. Pret pusnakti vēžotāji un zvejotāji met savam darbam mieru. miroņiem. kad šie stāstījumi cēlušies. n e p i e v i e t a s.» – Indriķis pastāsta. Tāpēc pasakas ne vien stāsta. tūliņ sākas darbības pavediens. kad nav vairs ticības tur minētām burvībām. ko Lielais Jānis viltīgi liek redzēt lielkungam un ar to panāk. Pēdīgi nāk nostāsti par «laimes roku». Tikai pasaka līdz ar ticību burvībām nezaudē pašas šīs viņā iemītošās burvības un ar to savu būtību. kad burvībām. Rakstnieks. Burvības un pārvērtības virza visu tautas stāstījumu darbību. kur mūžam dzeja: bērnu vidū. «Šīs cienīgās egles un priedes. kas šādā gadījumā top pilnīgi svabada. Ar vieglu smaidu viņš noslēdz pasaku: «Abi pēc tam apprecējās un dzīvo vēl šodien itin laimīgi.piedzīvojumiem. velniem. laimīgās cilvēku sirdīs?» b) Pasakas ir tautas stāstījumu visplašākā un visraksturīgākā daļa. ka ķēmam šaujot lode pārvērtusies par divdesmit kapeiku gabalu. norijis pilnas saujas dukātu. Pa lielākai daļai uz laiku nenorāda nemaz. Ar neaprobežotu fantāzijas darbību stāv sakarā tas. šie slaikie koki. – Citādu ainu attēlo Apsīšu Jēkabs (Laimes spoks). aukstos aprēķinos. Visi salasās ap ugunskuru. kas sludina atpestīšanu no lāstu vārda. kas pastāsta par šiem vēžotājiem. ja dzīve rāda pārāk nopietnu seju. tikai šur tur spīd tumsā pa sarkanam punktam: degošas pīpes. Pasaku stāstītājs vietām tīšā prātā pārspīlē attēlotos gadījumus. tur agrāk Stepis nosities. tos tādā kārtā uzrādīdams par fantāzijas rotaļu. tā atbalstās uz neaprobežotu saceres darbību. un tā viņam sāk dzīvot. «Tā ir Stepja malkcirkšņa pūce. kad ne vien atceras vecos stāstus. kas tai sākumā bijuši par vadošiem. Jaunsudrabiņš pastāsta (Baltā grāmatā). Kādai mātei bija divi meitas. Sanes vēl no meža pilniem klēpjiem malkas un zaru. lūk. Palaikam par pasakām apzīmē visus tautas stāstījumus. kā viņš bērnībā noklausījies nostāstus par spokiem. ticamo un neticamo. kad brīnumiem netic. kaut gan arī pirmajās daļās ir teikas (arī nostāsti). sakur uguni un sasēžas apkārt. Kādam ķēniņam bija trīs princeses. Norādījumi uz vietu sastopami vēl retāki. kas valda dabā. ko pirms braukšanas uz kapsētu velns no tā kā no maka izkratījis. Bet nostāsti par dažādiem brīnišķīgiem gariem un notikumiem zaudē pamatu. Kādam kungam bija čakls puisis. ka šīs sarunas notiek laikos. Ziemas vakara krēslas stunda iestiepjas dziji naktī. Zaudēdama nozīmi kā piemetinājums vai iztulkojums īstenībai. un tagad tur arvienu pusnaktīm pūce vaid. Reiz dzīvoja. Vecu vecos laikos. cīņās. Vairs necenzdamās ietvert savos brīnišķīgajos stāstījumos pirmatnes cilvēka uzskatus. gribēdams mirstot naudu līdzi paņemt. pasakas mēdz sākties: Reiz bija. – «Kāda pūce?» – «Nu. no kuriem viņš ar savu izglītību tomēr atšķiras. Ticība burvībām pieder pie tā laika domāšanas veida. Tāpat teikas vairs nerodas laikos. tā to tiesu vairāk pieķeras fantāzijas tēliem. Ādams atkal: ka kungs. lai tai būtu vērtība sevī pašā kā sevī noslēgtam dzejas darbam. un arī tie neizsaka nekā noteikta: Kādā būdiņā 77 . Un. ka pasaka n e s a i s t ā s n e p i e l a i k a. Te dzird tālumā it kā vaidus. tad pasaka glabājas tur. Lerhis–Puškaitis sava krājuma pirmajām trim daļām devis nosaukumu «Latviešu tautas pasakas» un tikai turpmākajām «Latviešu tautas teikas un pasakas. kam tur galvenā loma.

Kustoņu pasaka attīstās tālāk divos virzienos. par gaļas kapātāju vārnas bērni. suni. šim rungu (lai sit). Tāpat dažādie elementi no apkārtnes un cilvēka dvēseles dzīves. stādu un debess pasakas. novēro. Zvēri paslēpjas: meža cūka ierokas sūnās. Kustoni parādās katrs savā īpatnīgā lomā. no īstenības un ticējumiem. Šķirojums izdarāms. pieder pie vismīļākajām. Kādā valstī dzīvoja ķēniņš. kāds cits augšā brēca: Dod man ar!» Citā pasakā lapsa uzņem vecu runci savā bedrē un saka vilkam. Putnu kāzās ir par ceļa taisītāju zaķis. kas citur zudis. Meža cūka grib redzēt un paceļ sūnās degunu. kam asi nagi. par viesu saņēmēju cielaviņa. vilks ielien kārklu krūmā. Viņu vidū uzglabājies dažs kas no kustoņu mīta. teikdamies par kunga dravnieku. Lapsa nu var mieloties pie vērša. ka visās viņās sastop burvības. dzenis kaļ krustu. žigla sieva. dziesma par āzīti (Kur tad nu tu biji. kam līkas kājas. Pirmajā vietā stādāmas k u s t o ņ u pasakas. Pirmās grupas pasakās parādās un darbojas dabas priekšmeti līdzīgi cilvēkiem. Tā rodas k u s t o ņ u e p s. Šīm episkām kustoņu dziesmām 78 . Pirmajās pārsvarā objektīva rakstura elementi. skaidrākās formās un arvien p1ašākā. Viņu izbiedētais un aizdzītais vilks stāsta savam biedrim: «Papriekš man krita virsū viens ar divzaru dakšām. dvēseles kustības. sarežģītākā darbībā. Savu dažādo raibo notikumu dēļ dažas no tām nosaucamas par dēku pasakām.dzīvoja zvejnieks. To redzam ziemeļnieku tautās izplatītajā pasakā par kustoņiem naktsmājās. par vērsi. ar vilku brauc Rīgā. ko pieaugušie aizmirsuši. lācis uzkāpj kokā. Vispirms izšķiramas divi lielas grupas: dabas pasakas un sadzīve pasakas. āzīti mans). Tā rodas fabula. ko gans pārnes mājās. ārpasaule. par istabas slaucītāju žagatiņa garastīte. arī no šķiramiem attīstības posmiem atrodami pa vairākiem vienā pašā pasakā. Tas novērojams vēl vienumēr pie bērniem. Šais dziesmās atrodams stiprs episks elements. Kad gans nomirst. kas klausītājus aizņem. par kamanu turētāju lūsis. kāda rakstura elementi zināmās pasakās pārsvarā. Otrās grupas pasakās cilvēki ir galvenie darbības nesēji. bet kas aizbēg. Pelīte velk bērniem miegu. Še novērotas kustoņu īpašības. dzeguze zvana. pie kurām pieslēdzas dažas pasaku dziesmas. Runcis sabīstas un bēg kārklu krūmā vilkam virsū. kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. ievērojot to. gaili. gans nu laiž viņam virsū vilku. Še arī dziesmas par kustoņiem. Paklausot lapsas padomam. Šis lec no koka un dodas saviem biedriem pakaļ. tāpēc ka viņš apēdis kumeļu. sekojot stāstījumā priekšā celtām likteņa mainām. otrās subjektīva rakstura elementi. Kādā muižā bija nežēlīgs kungs. sevišķi bailes un cerība. viņi apgādā viņas vīram vērsi par maltīti. ko cilvēks aplūko. trejdeviņām zemēm un jūrām. Starp d a b a s p a s a k ā m izšķirami trīs galvenie veidi: kustoņu. šim lāci. šij vērsi. Te saista uzmanību galvenā kārtā darbojošos personu laime vai nelaime. ka pele un saķer cūkai degunu. Arī pašā darbības gaitā laikam un vietai nav robežu: viegli tiek acumirklī pāri simtiem gadu. tāpēc šīs pasakas dēvējamas arī par laimes pasakām. pīli. trešais mani dūra ar īlenu. Cūka traucas augšā. Kāds puisis gāja pa pasauli. šij uguni. bērnu iešūpo ar dziesmu par lāča bērniem. Kustoņi un viņu satiksme noder par cilvēku dzīves attēlu. Pasaku i e d a l ī j u m s nav tāpēc viegls. lai viņš iznāktu no bedres. Kustoņu īpašības iztēlojas arvien noteiktākās. no kā smejama zināma pamācība. ar kuriem tas apietas kā ar sev līdzīgām būtēm. – Tā arī pasakās kustoņi darbojas pēc savas īpatnības. Runcis domā. kur lācis. kas parādās darbībā. sīki mazi putni skaita pātarus. apkārtne. otrs ņēmās plēst manu pavēderi. ēd. kas dodas kokā. Vilks mukdams sabaida vēl vairāk runci. cūka rok kapu. šij upi. Kaķis piekrauj vezumu ar pelēm. Nāk runcis. kurš pēdīgi paklausa – un zaķis ir mājā. Kustoņi ir pirmatnes cilvēkam vistuvākie biedri. ka tur mītot viņas jaunais vīrs. lācis kāpj ozolā. To starpā minama dziesma par zaķīti. Vilks to pastāsta lācim un meža cūkai. brīnumu būtes un spēkus kā noteicējus. Latviešu kustoņu dziesmas pieaug no četrrindu pantiem par plašākiem dzejojumiem: tādi ir kustoņu dzīru dziesmas.

bet atstāj iespaidu īpaši ar saviem kustoņu dzīves novērojumiem un tēlojumiem. Ievērojamākais kustoņu eps pasaules literatūrā ir L a p s a K ū m i ņ š. tēlojot satīru par sabiedrisko dzīvi. kurās kāda loma s t ā d i e m. un viņš dabū princesi. uzņemdams vielu un elementus no daudz citām tautām (indiešiem. – F a b u l a nav savos sākumos no pasakas šķirama. Kustoņu epa latviešiem nav. Tikai vēlāk.diezgan primitīvs rotaļu raksturs. Gēte to pārstrādāja heksametros. no kuras zelta āboliem ik nakts pa ābolim nozūd. g. Vēl citā pasakā muļķītis dabū no jaunas meitas. mācītājs iesprauž zemē ābeļu nūju un liek to tomēr laistīt. skubinādams to. – Citādā nozīmē uzejam ābeli un āboli pasakā par mācītāju un laupītāju. Ķēve apēd zivs iekšas. Laupītājs nu izsūdz mācītājam grēkus: kuru grēku izsūdz. dzejisku stāstījumu ar zīmīgu norādījumu uz cilvēku dzīvi fabulā prata savienot kā reti kāds krievu dzejnieks Krilovs. ko kustoņi. arī no baltiem. Turpmāk rnēģināja tēlojumu atdzīvināt. Arī starp latviešu tautas pasakām tuvinās dažas fabulai. kam sevišķa nozīme kā burvības un dziedējamiem līdzekļiem. g. Jaunākajam no viņiem arī izdodas aiznest ķēniņam zelta āboli. cienmāte kāpostu dārzā sit viņam pa galvu: viņš nu top par cilvēku un ir labs pret ļaudīm. s. kas pilna sarkanu ābolu. Kāds negants kungs liek saviem ļaudīm. kurš tiek no lapsas vajā. Pa1iek tik vēl divi āboli pašā galotnē. Lai izglābtu laupītāju no ļauna. – Turpmāk. kas gan atgādina notikumus cilvēku vidū. ka saslimušo princesi var izdziedēt ar zelta āboli. Dzīvu. No rijas ārā ejot. kurai vēlāk piedzimst dēls lāča ausīm. Dažās latviešu pasakās uzejams senais uzskats. sevišķi romnieks Fedrs (I. No lāču mātes un malkas cirtēja ceļas Lāčplēsis. kamēr tā izaug par lielu ābeli. tā nokrīt ābols. ka k u s t o ņ i l ī d z ī g i c i l v ē k i e m. Pēc gada. tam acis izdurdams. Zīmīgas priekš latviešiem pasakas. Šie dabas priekšmeti neieņem pasakās to vietu. Kāds tēvs. Lācis aiznes savā alā meitu. pr. padarīja fabulu par didaktisku dzeju. lai viņš palaistu vaļā viņas drēbes. No kokiem un koku augļiem latviešu pasakās visvairāk sastop ā b e l i un ā b o ļ u s.). lai iet pie ķēniņa. Šim epam deva flāmiešu rakstnieks Vilems 13. Viņš iedod katram dēlam pa ābolam. kam trīs dēli. kurā tas pārgāja citās literatūrās. kuru uzlūko par fabulas nodibinātāju. tieši pamācībai piemērotā formā Vecais Stenders.c. Latviešus iepazīstināja ar fabulu savā viskailākā. sacer par kustoņiem stāstījumus. kas sacenšas dziedāšanā. par lapsu un gaili. viņiem piegriež lielāku vērību īpaši tikai tad. tā pasakas par lakstīgalu un lēli. kas sacerēta vienīgi pamācības dēļ. Zalkšu ķēniņš apprec Madaļu. Pie dabas pasakām pieder turpmāk tādas. Lāčausis. ko viņš atsvabinājis no vilkača. kad zirgs pavisam nodzīts. ko nosauc par Kurbadu.). lai runā. kas pa nakti pārvēršas par sudraba pili. Stādi nestāv senatnē cilvēkiem nebūt tik tuvu kā kustoņi. lai sūdz arī vēl tos divus grēkus. sudraba āboli. viņš top par zirgu. Se pirmajās lomās darbojas lapsa un vilks blakus citiem kustoņiem. kas sajūt sāpes. noķerdams putnu zelta spalvām. vēl arī svētdienas rītā kult. Dinsbergs sniedza brīvu latvisku pārdzejojumu četrrindu amfibrahu rindās ar atskaņām (1879. no rīta ierauga pie sava loga zelta ābeli ar trim zelta āboliem. Kr. g. tomēr vienumēr paturot acīs pamācību. kas darīja latviešiem pieejamu lielu daļu pasaules literatūrā pazīstamu fabulu (1766. un viņai piedzimst dēls. Arī grieķu dzejnieks Ēzops (6. «Es nokāvu savu tēvu un māti. Muļķītis nosargā. Varoņi ceļas no kustoņu un cilvēku satiksmes vai arī vienīgi no kustoņiem. viņai vēlāk piedzimst dēls un meita. Mācītājs uzstājas. pārvērtībām pasakās paliek vienumēr sava loma. grieķiem. kas cauru nakti kū1uši. lai jūdz bluķī un liek pie visgrūtākiem darbiem. simt.» Tiklīdz 79 .). Kādā citā pasakā neredzīgais tēvs liek saviem trim dēliem sargāt ābeli.). Bet arī stādi ir pirmatnes cilvēkam līdzīgas būtes. kura apsolās iet pie viņa par sievu. kas attīstījies ģermāņu tautās. Pēc gadiem nūja arī izaugusi par skaistu ābeli. Pēc tā E. runā. Ķēniņš sapņo.). ko vecs vīriņš ieved rijā atpakaļ un nodod strādniekiem. somiem u. piedraudēdams visus sliņķus nosist ar savu roku. pēc Kr. kurās muižas kungs pārvēršas par zirgu. g. kad novilkta ciešāka robeža starp cilvēkiem un kustoņiem. gadu simtenī ciešāku formu. pārvēršas. kad sāk nodarboties ar zemkopību.

pils izceļas kalna galā. Bet Mēness sācis mīlināties ar Rīta zvaigzni. tikko pamāte no tiem ēd. ja viņa nebūtu rozes nolauzusi. ka viņas brāļi pēc gadiem būtu tikuši par cilvēkiem. bet. nojāj pirmais mēnesī un to sekmīgi aizstāv pret raganu uzbrukumiem. un Gaisma pārved valdnieka meitu pie tēva. Par to Saule sanīdusies ar savu vīru un pavēlējusi Rīta zvaigznei uzturēties arvienu viņas tuvumā. Ausekli. tikai brīžam skumst par to. uzaugušas tai vietā. Padēls var ēst no augļiem. Viņu starpā un pret citām parādībām norisinās dažādi notikumi. Še darbojas kā dzīvas būtes debess spīdekļi. kur pa reizei arī pakaļpalicēji tos uzmeklē. kur norisinās notikumi spīdekļu starpā. Piepeši viņam visas lietas zināmas. No aukstuma dreboša čūska . Arī cilvēks reizēm p ā r v ē r š a s par stādu jeb pēdējam ir pārvērtībās sava loma. Saules meitām. ka tā viņu nesilda. kas nobirst uz apakšā paklāto drānu un tad no vēsmiņas paceļas gaisā. un sērās aizsedz vaigu ar priekšautu. nakti. To viņš aprok. tā nomirst. paņem piestu. Jāņu ieražas norāda uz Jāņu zāļu nozīmi. Ja arī vienai otrai no šīm pasakām būtu par pamatu novērojumi par sauli. Mēnesi. Saules pazušanu un parādīšanos no jauna dažipasaku iztulkotāji atrod pasakās par ķēniņmeitu. ganam iebirst vīzē papardes zieds. Viņi piedzīvojuši daudz bērnu: zvaigznes. nodur Velnu ar zobenu. Pērkonu. Valdnieks izsūta savus trīs stiprākos vīrus – Vakaru. Pusnakti un Gaismu pret to cīnīties. un no tā izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Mēness dilšanu un augšanu izskaidro citādi pasaka par meitu mēnesī. Jāņu naktī govī meklējot. kas pa daļai uzrāda Saules mīta sākumus. Te kāds tēviņš nogremdē pili ar visu meitu. kur aiziet nomirušie. par ko Mēness prasa Saules meitu par sievu. Dilstošais mēness devis vielu nostāstiem par raganām. āboli nobirst un viņš pārvēršas par pelnu čupu. nevainīgā meitā. mākoņiem. Gaisma uzkāpj kalnā. – Citā pasakā ābe1ei līdzīgā lomā bumbiere. Gaisma iet lēniem soļiem. un tā atkal atklāj vaigu un skatās no jauna pēc biedrenes. kas atplaukst pašā Jāņu naktī. Kādā pasakā māsa. Latviešu tradīcijās bagātīgā mērā uzejamie ticējumi par Sauli. Burvīgs spēks dažām zālēm. iekļūst zelta pilī. kas iziet meklēt savus par kraukļiem pārvērstos brāļus. ko no briesmoņa nagiem atsvabina varonis. Kādam valdniekam meita. cīnās ar tēviņu un nožņaudz to. kokli. ka viņai nav biedreņu. Tiek stāstīts arī par Sauli un Mēnesi kā laulātu pāri.c. Še pirmatnes cilvēka acīm apskatīta saules cīņa ar tumsas un sala parādībām dabā (ziemu. kur žēlabās mirušais puisis paglabāts. tērpušies dziesmu formā. Dieva dēliem. Mēness viņu mierina. noklausījies raganu valodas. nolauž septiņas rozes un dabū pārmetumu. Pie dabas pasakām vēl pieskaitāmas d e b e s u pasakas. cik grib. un to ņem pie sevis. Kauns kungs viņu pierunā mainīt vīzes ar zābakiem. atlauž vārtus. Pasakas alegoriskie elementi jeb parādību 80 . negaisiem). Kādā variantā ābolu vietā ziedi. Mēness uzrauj pliku meitu ar visiem spaiņiem un nestuvi pie sevis augšā aiz dusmām. kura taisīta no liepas. Pirmajā vietā nostājas S a u l e un M ē n e s s. kura asinis uzsprāgst uz padēla cepures. Pēc kāda varianta. Pamāte nogalina padēla zirgu. kurai viņš uzceļ zelta pili. tikdami par diezgan noteiktiem mitoloģiskiem tēliem. Pašas debesis še svarā kā vieta. bet tomēr par ne tik baltu un spožu kā viņas gūžas. ka tā viņu apdziedājusi gan par baltu un spožu. rīta un vakara blāzmu u. Pazīstama ir tautas romance par puiša dvēseli.laupītājs šos vārdus izsaka. tomēr turpmāk tie aizmirsti un arī pats pasaku stāstītājs par tiem vairs nedomā. Šī aicina palīgā Mēnesi un uzvar burvjus. kur mājo Dievs. kas kādā jaukā vakarā peldas ezerā. kuras prasa šādu iztulkojumu. un nu zēns vairs nezina nekā. Pēc kāda cita nostāsta. Pasakās un nostāstos palikušas no tiem tikai kādas atliekas. Mēness iemīlas daiļā. Vakars un Pusnakts nevar ne tēviņa dzīvokļa vārtus atdarīt. kas jāj viņu maitāt. Pēdīgi tā salasa milzumu burvju un sāk ar Sauli karu. Viņa tur augšā dzīvo vienā laimē. Tomēr starp latviešu pasakām atrodam kādas. ir pa lielākai daļai nometuši pirmatnīgo pasaku veidu un. atver vārtus. apstādītu ar dārzu. Sevišķa burvība piemīt p a p a r d e s z i e d a m. pārmet Saulei. Debess kalēju. Māju puisis. Velns aiznes valdnieka meitu kalnā un ieslēdz zelta pilī alas dibenā.

bet viņi uzkāpj augstā kalnā. kad. runga nonāk zemē pa trim stundām. pa daļai no kustoņiem celdamies vai pret tiem. Uzejamas pasakās vēl arī citas debess un gaisa parādības. Viņš spēkojas ar koku rāvēju. kas nonāk zemē pa divi stundām un saliecas. pilnīgi nesimboliska izteiksme (149. ka to nosperšot pērkons. siernīca. – Stiprums dažkārt dāvana par sevi. Ik uz soja tie sastopas ar brīnumbūtēm un burvju spēkiem. šos cilvēkus jeb varoņus un par viņiem stāstošās pasakas var nodalīt zināmās grupās. Vienā no tām stāv pirmajā vietā miesīgs spēks. ja pie koka karājošos āboli sauc par āboli. ola. kad viņš netiek galā ar milzi. Tā saucama tik pat maz par dabas simboliku. mēness – āzis. gribēdams spēka zāles ieņemt. ved viņus vai laimē vai pazušanā. ko stāstītāji izceļ pa iedaļām. kam algas nevajaga. kas karājas pie debess koka. Viņš 81 . Viņš pārved no velna sudmalām melderi un ieliek to aizgaldā par barokli. mēness (un zvaigznes) ir āboli. pret laupītājiem un citiem ienaidniekiem. kuram vienu galvu nocērtot tūliņ ataug vietā trīs. kam nolemts. Tur piemin P ē r k o n u. met Īliņš. velniem. kas pa daļai virza viņu darbību. izkuļ pa dienu četras stirpas labības. kurās minēta ābele ar zelta vai sudraba āboliem. S t i p r i n i e k u p a s a k a s pieder pie visvecākajām. Kādā pasakā stāsta par valdnieka dēlu. kas pati sevī nes algu. Tā paslēpj no viņiem bārenīti. – Debesu parādību iztēlojumi par dzīvām būtēm vai citiem priekšmetiem latviešu tradīcijās atrodami arī daudz mīklās. vakara un dienvidus vēju. Šis met dzelzs rungu gaisā. sviesta ciba. nocirstās galvas vietu aizdedzina. ka baltas dzirksteles šķīst. Pēc dažu pētnieku iztulkojuma pie debesu pasakām piederētu art pasakas. kurus tad var nolikt otrādi. Tādā kārtā viņi sava likteņa darinātāji tikai mazā mērā. tā ka jaunas galvas vairs nevar pieaugt.nosaukumi (Vakars. tos pie žokļiem pārplēsdams.) Par āboli viņš saka: «Saule. pret nikniem zvēriem. – Citur minēta V ē j a m ā t e ar saviem četriem dēliem: ziemeļa. rīta. ko briesmonis tura ieslodzītu. Starp šiem pētniekiem minams Ernsts Zīke (Siecke). Lāčplēsis. kuras dēļ viņam nereti jācīnās arī ar viltīgajiem biedriem. kas aplūko arī latviešu Saules mītus. pārlūst. dažreiz arī kopā ar tiem cīnīdamies. Saimniekam nu vairs nav darba un viņš grib tikt no puiša vajā. Pie sadzīves pasakām vēl pieslēdzas joku stāsti. Tomēr viņiem ir sevišķas pamatīpašības. otrā – garīgas spējas. kas nepārprotami norāda uz sauli. pieslēgdamies vecu vecajam pasakas kodolam. kaut ko cīņai nepieciešamu uzrādīdama: noslēpšanās vietu vai trauciņus ar spēka vai nespēka zālēm. No ķēves dzimušais Kurbads aicina palīgā savu māti ķēvi. pazina fizisko spēku par izšķirošo. ābolis utt. Še saule ir govs. kamols. Varonis dabū par algu atsvabināto jaunavu. briesmoņiem. tā ka briesmonis. Var tad runāt par stiprinieku pasakām. ko stāstītājs tura par ideālu un ar ko tas izceļ savu varoni par citiem pārāku. tēvs viņu grib ieslēgt dzelzu pagrabā. Īliņš to uzliek uz ceļa un aukstu ar dūri sakaļ. kas noteic viņu gaitas. Skatoties pēc tām. kas pieredz ārkārtējus piedzīvojumus. Gaisma). par gudrības pasakām un par tikumības pasakām. kalnu gāzēju un jūras milzi. kas turpmāk izveidojies par noteiktu mitoloģisku būti. tāpat no meža lāci un noliek to velna melderim blakus. Varoņu mērķis mēdz būt atsvabināt meitu (vai meitas). sevišķi gudrība. ar milžiem. lpp. Pa lielākai daļai šie varoņi cīnās ar pārdabiskām būtēm. kas dzimis no lācenes. Katrai no šīm nodaļām par pamatu ņemtā īpašība ir tā. kuru pēdīgi dienvidus vējš aiznes uz laimības dārzu un apvelk viņai zaļus I svārkus. trešā – tikumiskas īpašības.). (Gotterattribute. Tās norāda uz tiem laikiem. Ar to apdāvinātie cilvēki stāv tuvu kustoņu pasaulei vai tanī ierindojas. ko apdzied dziesmās. Jena 1909. ieņem nespēka zāles. turēdams Mēnesi par vissvarīgāko debesu dievību. Pusnakts. S a d z ī v e s p a s a k a s stāsta par cilvēkiem. Tā ir tieši apzīmējoša. cik maz dabas simbolika ir tā. iztīra apkārtni no plēsīgiem zvēriem. Ojārs salīgst pie saimnieka un vairāk negrib kā gada galā vienu knipi saimniekam. Pērkona debesīm nākot. pērkonam tuvu zem klajas debess un izglābjas. ķēve sperdama. cīnoties par savu pastāvēšanu pret dabas spēkiem. varētu būt cēlušies vēlākā laikā. otru saimniecei. Daudzkārt tā pati ir piepalīdzīga.

pret viņu izsūtīto kara spēku gar zemi. Vecis paņem pannu. lai neskatās atpakaļ. Te izlīdz gudrs vecītis: paņem vāti degvīna. gaļu un uzmeklē milzeņa mājokli. ka ar to viss iegūstams. Velnam 82 . Līdzīgs klaušu laiku varonim ir Lerha Puškaiša Ojārs. savalda krētiešu vērsi. Īpaši pēdējam stipra radniecība ar latviešu pasaku varoņiem. sakausē taukus vārošus un ielej milzenim acīs. bet pirms lai ļaujot nomērot mirstamo sveci pie viņa astes. arī pašus stipriniekus kalpinot. kas nogalina lauvu. Vilks nu kauc. izdara gājienus uz elli. uzsēdina Misiņbārdi uz bukas. cik katram no saimnieka nākas. Misiņbārdis laiž. velns pļauj pa priekšu ar noteikumu. Viņš noķer gaļas zagli Misiņbārdi un ieliek tumšā kambarī. lai atvēl priekš miršanas pie viņa astes gala mirstamo sveci nomērot. stiprāks būdams. un vecais atsvabinās. Mežā dzīvo liels milzenis. Tāpat dabū pār velnu virsroku tie gudrinieki. Vilks atvēl. paliek kaunā vai iet bojā. Še uzaususi atziņa. Tā ar spēku. Starp latviešu mitoloģijas būtēm piemīt gudrība Dievam. Sienu pļaujot. Šis uzlec. Vecis. kas sviežoties palaiž putnu. ir vēl Pumpura Kurmis. Šis tad nu ir Velna lielākais pretinieks. Tāds spēka cilvēks. stiprinieks. sarausta virves kā apsvilinātus diega pavedienus. pasaulē jāieved kārtība. klaušu laikiem beidzoties. pātagu pliukšķinādams. namiem visas rūtis izbirst. Šis čukst virsējam. līdz tiek pie veča. aizmieg. Kalps (eņģelis) saaicina visus senākos saimnieka kalpus. Kāds cits saimnieks dzīvo ar velnu uz vienu roku. Arī eņģelis – stiprinieks. lai atsvabinātu ieslodzīto jaunavu. tie nost.uzaicina puisi saņemt algu. kas ar ēzeļa žokļa kaulu apkauj fīlistiešus. pārved mucas mājās. Dievs paņem. kas. Diomēda cilvēkēdājas ķēves. Raksturīgi tas. Dievs par to sadusmojas un sūta par kalpu savu eņģeli. Cits gudrs vecis tiek galā ar vilku. daži darbi viņiem taisni kopēji. Katrai tautai mēdz būt savi varoņi stiprinieki. un pazūd. bet tagad to pārvar gudrība. kurš vairs neatnāk atpakaļ. ko agrāk pārvarēja vēl lielāki stiprinieki. kas viņu visādi izmuļķo. velna dēliem. pannu. kas izdara varonības. kas to ķer. Pa tam vecis uzrāpjas kokā. pret viņu izsūta kara pulkus. postīdams ganāmus pulkus. pašiem sēžot uz resgaļa un svilpojot. ko tomēr neviens nevar nopelnīt. sāk traki dauzīties un pret kokiem skriedams pats nositas. kamēr Velna sviestais akmens nonāk zemē pa stundu. kas skrejoties savā vietā palaiž zaķi. nu aptin vilka asti gar koku un mietē vilku. – Par lielāko stiprinieku tura Velnu. Še saimnieka maziskumam nostāda pretim puiša brašumu. iejūdz lāčus. kad Velns sola sieku zelta naudas. vīrs no pakaļas vicina izkapti pa velna nopļāvumu un apstāj tikai tad. Vārgulis vīrs iet ar Velnu paļauties. novij pātagu no tu– 25 mārciņām linu. bet tie nekā nevar izdarīt: viņš viens pats apsit simtiem. viņu sakampj un grib aprīt. ka. otru spaini degvīna. klaušu laikos. pirmajā plašajā tautas dzīves reālistiskajā notēlojumā «Mērnieku laikos šāda spēka cilvēka loma jāuzņemas pusteiksmainajam svešiniekam Šrekhūberam. G u d r ī b a s p a s a k a s apzīmē tālāko attīstības pakāpi. iedod Par pātagu rokā. labu mērkoku nogriezis. nes pilsētas būvei pa pleciem dēļus no Peipusa ezera. ka viņam nenocērt kaklu. Spēks ar to nevar sacensties. Vilki sagudro kāpt cits citam uz muguras. Latviešu mitoloģijā spēka dievs Pērkons. lai brauc pēc izpelnītām trim mucām zelta. jūdu Simsons. līdz sanāk citi vilki. kas Velnam liek ačgārni vilkt koku uz mājām. ko izsviež krūmos. izmaksā. noķer lāčus un ieliek kūtī. spaini. Zupa izjūk. Viņu starpā minami: grieķu Hērakls. gar pilsētu braucot. Vīrs asti nogriež. lai tas viens apēdot viņa miesu. cīnās ar ūdens milzi. līgst kalpus par lielu algu. Pumpuram tas pa daļai arī izdevies: Lāčplēsis vēl pašos jaunākos laikos ticis par latviešu atsvabinātāja spēka simbolu. ka jaunums vissekmīgāk uzvarams ar gudrību. uz to paļaudamies. Bet vecis ņemas vilku lūgt. kas rādīts arī citos mākslas darbos. Par tādu mēģināja Pumpurs iztēlot Lāčplēsi. Latviešu pasaku varoņi nav varējuši tautas tradīcijās izveidoties par vēsturiskiem teiku varoņiem. čūsku. igauņu Kalevipoegs. sviež zemē sasistajam vilkam. kas iztīra zemi no plēsīgiem zvēriem. līdz notrūkst aste. to nostādīdams vēsturiskās cīņās vācu ieceļojuma laikā Baltijā. jaunā nozīmē Velns. nogāž. Milzenis izdzer vienu spaini. Ojārs dod saimniekam un saimniecei pa knipim. ka. kāds tas parādās visvairāk pasakās. uz kuriem tā atbalstās savās cīņās ne tikai pirmlaikos.

Par pusgraudniekiem kopā saimniekojot. vilks aptupjas puisim pretim. uz kuras aizjājis kungs. «Vai visiem varu maizi piedot!» Ieiet pilī. ka sieva apburta. neuzjāj. – Ar gudrību iemanto princeses. lai viņa top vesela. bet arī nedzīvo dabu. viens muļķīgs.» Ģermāņu vidū izplatījušies stāsti par asprātīgo un pārgalvīgo Pūcesspieģeli. sasniedz kalna galu. kas pratīs uzdot tādu mīklu. Vecākais iet. viņš atbild: «Še. kādas ir labsirdība. zelta un dimanta zirgu. pakarams. Homēra Odiseja sākas: «Gudrinieku teici man. gribēdama noklausīties. No grieķu varoņiem še minams Odisejs. viņa izkapti sava kalta vietā. Ķēniņš noteic. kas skrej pakaļ ķēvei. kur tā noslāpst. sudraba zirgs klāt. jāj otru dienu ar zelta zirgu. nonāk pie pils. klibu ķēvi. kas viņiem par to būs. kauc līdz un nedara nekā ļauna. ko viņš ar ļaudīm runā. tam. pavadīdams viņu līdz vārtiem. Vērtējums še pieslienas sievietes īpatnībai un stāvoklim. tad uzsien viņu mugurā kumeļam. No rīta vilks tek koklētājam pakaļ kā sunītis. viņš patura vienu zelta spalviņu un palaiž ar. tad ne gudrajiem. ka daudz nopļāvis. galvas nokāruši. neaprēķināta uzticība. Kad jaunākajam vecis prasa maizi. viņš ar savu mākslu pārvar un satriec savus ienaidniekus. uz tās spēlēdams. kur ieslēgusies kunga sieva. kad koklēdams pavadījis nakti lāča alā. Par gudru valodu kungs to aicina pie sevis un ieceļ par vagaru. – tā vietā zalktis. Viņu raksturojot. Arī citu tautu tradīcijās ir varoņi. kad kvieši sēti. kas visu var panākt. Mūza. Sieviešu pusē stāv gudro un muļķīgo brāļu vietā mātes meita un bārenīte jeb īstā meita un pameita. kas ievērojami ar savu gudrību. Jāj ar to pirmo dienu.» Ja nu kas izdarāms. Par to liecina tās daudzās pasakas. lai dod viņam ar. bet pēc top par ķēniņu. Viņš iekrīt vilku bedrē. ko princese nevarēs uzminēt. vecīt. rāda. Jānosargā tēvam zelta āboli. bet apakša. bēg. kas sākas: «Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri. neuzjāj. Muļķīgais sargā trīs naktis no vietas un dabū sudraba. Abi gudrie neiet. apbur līdzīgi grieķu Orfejam ne vien cilvēkus un kustoņus. Gudrie baro zirgus un iedod muļķīgajam vecu. Bet muļķītis papūš sudraba taurīti. kura mīklu princese uzmin. Kāds puisis liels koklētājs un dziedātājs. Kā tas nāk? Gudrajiem vienumēr prātā vistuvākais pašlabums. viss!» Ķēniņa priekšā viņš izvelk no vāceles zelta āboli. Tāpat viņš iejūdz Velna zirgu sava zaķa vietā un to iemaina. bet. un izmaina savu kaltu pret Velna izkapti. tie. ka katrs no preciniekiem. – Gudrības pasakām stāv tuvu tās. kas Trojas pilsētu svēto Nodevis galīgi postam un daudz tad maldījies apkārt. Lielāko dziesmu varoni tautu tradīcijās sastopam somu tautas epā Kalevalā. Līdzīgs motīvs šaurā apmērā Ausekļa Beverīnas dziedonī. kad rāceņi dēstīti. lai viņu palaiž. Kad nu grib ķēniņam parādīt zelta āboli. Veinemeinenu. Muļķis turpretīm nevar atsacīties no tādām nejēdzīgām tieksmēm. Bet nu ķēniņš sola princesi. Šis domā. T i k u m ī b a s p a s a k a s norāda uz cilvēka īpašībām. – tā viņu gudrība. kas viņai dimanta kalnā piejās klāt. maizi ēzdams. Gudrie brāļi aiziet uz mājām. vecs vīriņš prasa. koklē.guļot. Kāds cits koklētājs iemanto ķēniņa meitu. kas sniedzas pāri gudrībai. Muiža paliek vagaram. jāj trešo dienu ar dimanta zirgu. kad nu putns lūdzas. žēlsirdība. bet muļķim ir sekmes. muļķītis sēž nomodā līdz rītam un noķer mazu putniņu zelta spārniem. Dievs ierīko tā. kas ticis par beļģiešu tautas varoni un pazīstams arī latviešiem. kaut ko darot. rijā uz ārdiem. vienumēr aprēķina. kur cildītas arī citas gara spējas. ka viz vien. ka Velnam paliek virsus. kurā izmantotas hronikas ziņas. To panāk ar savām gudrajām mīklām jaunākais tēva dēls. Ar gudrību mežsarga dēls aizdzen kungu no muižas. Bet. Gudrie noliekas garšjauku un guļ nost. putni salaižas bariem klausīties un niknākie zvēri paliek kā jēri. lācim kokles skaņās klausoties. Sieviete viņos laikos ir 83 . bet tikumīgos. – Cits tēvs iedod saviem trim dēliem pa zelta ābolam aiznest princesei. Ne vairs gudros uzskata par tiem. noslīkst. dabūs viņu par sievu. Tāpat iziet vidējam dēlam. asprātību. Viņš liek skapi. – Tēvs mirdams pavēl saviem trim dēliem viņa kapu sargāt. kas iztaisa kokli no līdakas kauliem un. Kad viņš koklē un dzied. kas noknābj vienu zelta āboli. iemanto princesi. gara spējām. mīlestība.

Nereti tanīs stipri izmanāms pamācības nolūks. slinka. kas neiet pasaulē laimi meklēt. labu darīdams. iesmeļ vircu un aizvelk veci pie kājām uz pirti. paņem lielo maku un krīt sumpurņa nagos. es biju pliks. daudzkārt nicinātā varoņa tips dziļi laidis saknes. kas sirgst ar apstājiem: ja kaut ko neizdara viņai pa prātam. otrā dienā pilna klēts dārgām mantām. kas nenorimst. paņem mazo maku ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem un pārnāk mājā. kur skaidrāk atzīmējas dzīves īstenība ar saviem raibumiem. Tiešs pārtēlojums no tautas pasakām ir Annas Brigaderes Brusubārda. iesprūk spalvu grozā. tādā kārtā. no otras puses. vāja nabadze būdama. ar ko še vislabāk tiek cauri. slēpdamies no sievasmātes. vecākie brāļi liedzas dot maizi un kam jaunākais visu atdod. bet atšķiras no tām ar savu īstenības raksturu. tāpat Raiņa Antiņš. Dievs ir arī tas slimais vecītis. mazgāt kājām drēbes. otrā dienā uguns aprij ēku. problēmām. kas. līdz dabū galu. Dievs ir tas vecais vīriņš. Viņš to dara. pats tanīs stādamies. bet tad uzjāj zelta zirgā kalnā un iemanto princesi. kur kaķis virsū (tā ir daudz jaunāka). Ar to tie patiesībā nemaz nav pasakas šaurākā nozīmē. Tie vispār tālākas attīstības auglis. jūs mani esat apmeklējuši – un spriest pēc tam tiesu. tad paliek traks. jūs mani esat ģērbuši. Turpmāk Andra tēvs un Andra māte. ņemt par ūdeni vircu un aizvilkt viņu pie kājām uz pirti. Vīram ir sieva. lai viņai nopērkot kurpes. ne to. ir daiļums. ko citi iemūrē ēkas sienā. muļķīgais brālis. Matīsiņš. noliek to klētī. ubags. jūs mani esat ēdinājuši. stiprs kā saule un spēj atdot sevi visu. kas vienīgais var pūķi pārvarēt un vēlāk izrādās par karali. vīrs. asumiem. noliek savā klētiņā. iedzēris aukstu ūdeni. – Latviešu literatūrā šī neievērotā. bet vienumēr viņa izlutināta. Ceļā viņa palīdz kustoņiem. Viena pupa aizmirstas un pa nakti izaug līdz debesīm. spilgti izceltām īpašībām. savu gribu. savu dzīvi. Viņiem pievienojas Poruka Zalkša tēvs. bet tad paņem to drāniņu. Pa pupas zariem bārenīte uzkāpj debesīs. tad vistuvāk še stāv Evaņģēliji. Kāds cits vīrs. Kristus liek sacīt pasaules soģim: Es biju izsalcis.māju rūķe. kas skaidrs. Rīgā viņam vedas labi. kur sarkanais kaķis virsū. kam. es biju nevesels. ka tanīs darbojas cilvēki. pie malas nostumtā. pašmīlīga. nesavtība. kas liek izkurināt pirti maitas kauliem. bet tad arī uzcītība. «Mērnieku laikos» ir Annuža tā. pārnes. un Laima. velk cauri grūtdieņus. Bārenīte aiziet uz attālo mežu pēc malkas. ir gudrība. uzņemas viņu nastas. kas še no svara. «Satiku Laimu ceļā – kā tad arī nevedīsies!» Ja meklējam pēc līdzīgiem motīviem pasaules literatūrā. galā paceļas augstāk par «bagātajiem radiem» (Apsīšu Jēkabs). tā atstāj darbu un guļ nost. Viņš grib darīt trīs darbus reizē: malt rokām miltus. Kad nu kādā rītā vīrs neizpilda sievas vēlējumos un viņai uznāk apstāji. sāk trakot un piemizo gulētāju. top iztrenkts arī no šejienes un tad pēdīgi 84 . Viņam piestājas balta sieviete basām kājām un lūdz. kas ir par pamatu sarežģījumiem ar jautru atrisinājumu. J o k u s t ā s t i līdzinās sadzīves pasakām ar to. tuvinādamies kustoņu pasakām. Sudrabu Edžus Dullais Dauka ir citiem taisni muļķis. Šīs īpašības piemīt bārenītei. kam bārenīte debesīs izkurina pirti. aiznes vecīti pār pleciem uz pirti. aiziet uz avotu pēc ūdens. Galvenā īpašība. tad paņem no šķirsta zīda drāniņu. šoreiz vecs vīriņš. Mātes meita var būt kādu reiz arī daiļa. – Citai bārenītei pamāte liek lasīt no pelniem pupas ārā. Ragana sūta bārenīti uz sumpurņa pili pēc uguns. Mitoloģijā še nu ir Dievs. kas paliek dzīves nomalītē. Viņš aplaistās ar krējumu. uz ko tikumīgie atbalstās. Uzkāps nu debesīs arī mātes meita. dabū mācību. ar ko viņu izdziedina no apstāju sērgas. bet gaida to sev pienākam klāt. pils tuvumā nonākot. kas nav apmierināts ar sieviešu māju darbiem. ar ko tie atgādina fabulas. kas grib nezin ko izprast. Vīram piemetusies citāda kaite: kad neēdis dabū iedzert aukstu ūdeni. Kāds saimnieks brauc ziemu sala laikā ar miltiem uz Rīgu. mantkārīga. mīlīgs. Spējā. kas nebalstās uz burvībām un brīnumiem. kamēr piepilda viņas gribu. izlabo arī bagātnieku misēkļus. Še slims vecītis. kult uz muguras uzsietā traukā sviestu. izkurina pirti maitas kauliem. kas vientulībā savus ideālus mēģina iecirst akmenī. Tie tēlo cilvēkus ar noteiktām. Raganas meita kustoņiem nepalīdz.

ka gribēts tās celt citā vietā. kur viņa kvekšķi noklīduši. kā utis kauj. Tādā kārtā pasaka dažreiz tiek par teiku. Tautas dēli uzminēja
Senaizmirstu svētumu: 
Gaismu sauca. lai tās ceļ. tēlojoša. bet kādā naktī nogrimusi ar visiem iedzīvotājiem. V i e t u t e i k a s attiecas uz zināmām vietām: pilīm. No Velna 85 . kas brauc uz Rīgu. ja uzmīnēs viņu vārdus. Talsu klostera kalnā nolaiž pa caurumu virvē iesietu jaunekli. Par nostāstu teika plašāka. Pele pagrauzusi maisam caurumu. no kurām izdziedēt nav iespējams. Bet Velns. no kam izcēlies Pienavas tīrelis jeb purvs. kā to apdzied Auseklis. kalniem u. šīs apkārtnē tam kādā kalnā nokritusi tupele un tur izcēlies purvs. Pērkonam pretī turoties. bet pirmais pamata akmenis arvienu novēlies tai vietā. Madlienas. nacionālu. Par daudz kalniem stāsta. kas iznāk pa zemes apakšu ezerā. zeltā. – Par b a z n ī c ā m stāsta. rīkojas tādas pat brīnumu būtes kā pasakā. par ko stāsta. Būs uzejama reti kāda minama. tagadējās baznīcas vietā zirgs nometies ceļos. otrā gadījumā: «Cīrolnieku Stūros dzīvojusi ļoti lepna meita. Citās vietās neizdodas nolaisties pa caurumu pilī un izzināt. kā tur ir. Pa to kāds vīrs nolaidies zemē un atradis spožus zelta vārtus. lasīdams maisā akmeņus. smiltis aumaļām sākušas birt laukā.
Augšam ceļas Gaismas pils. tā izbāž roku no ūdens un vēl rāda ar pirkstu. pie kuras nesaistītos kāda teika. noklausīdamies nogrimušās pils pulksteņus zvanām. ko Pērkonam sviest. Par Kangaru kalniem stāsta. Pils stāvējusi Tukuma kalnā. Bet ir arī tādas rakstura sērgas. Velns nācis no Zviedrijas līdz Dundagai pa jūras apakšu. gribēdams Rīgu apbērt.» Ar to. Skrundas baznīcas vietu jājuši meklēt trīs mācītāji. ceļas augšā Gaismas pils.c. bet sieva sauktin sauc: «Utubunga». Tas ir zīmīgs simbols. Pērkons to trencis uz Pienavu. trīs meitas gājušas uz jūru mazgāties». Pa labai daļai to pašu motīvu attiecina uz vairāk vietām. Tā cēlušies Kangaru kalni. Velnam nokritusi otra tupele. citādi darbs nesecies. aiz tiem viss mirdzēt mirdzējis sudrabā. piem. un pils uzcēlusies. ka tās celsies augšā. Neatlaižams prasījums bijis tas. kā ar savām ārējām iezīmēm. viņa arvienu gājusi ezera malā dziedāt. Tā bijis arī ar Iecavas un citām baznīcām. un akmeni izbārstījušies pa Pienavas apgabalu. p u r v i. gans atteicis: «Ieskrēja Mītavā». Skujenes u. tā dabū patiesa notikuma nokrāsu un top par tādu arī turēta. Krievu kalnā zirgs izmežģījis kāju. iesaucies «Dundang». kur tagad stāv. vai personas. kas kādreiz bijusi nogrimusi. upēm. pasaka par zalkša līgavu dabū teikas veidu ar to. Ganu puika. arī pilnīgi ūdenī ielaista. lai arī tikai nelielā apkārtnē pazīstama vieta Latvijā. izcērt āliņģi un laiž to iekšā. ka tieši uzrāda vietu un personu. baznīcām. un pils pacēlusies no apakšzemes. baznīcām. ka tur bijušas p i l i. ka teika norāda uz kaut ko patiesi esošu. vairāk sarežģīta. stiepis pār to lielu maisu. k a s n o g r i m u š a s. kas to aizdzinis līdz Jaunjelgavai. Par to Dievs viņam pavēlējis aiziet. Pils kalnā zirgs spārdījies. k a l n i pa lielai daļai Velna darbs. ka tur agrāk bijis Lubānas ezers. Tāpat stāsta par Jelgavu. kur baznīca tagad. Tas nolielījies noslīcināt visus. bet savādā kārtā norādīts. Tā.. Tā stāsta par Skrundas. Kāda sieva nemitīgi lamā savu vīru par utubungu. maiss paticis vajā. Uz mednieka jautājumu. Teika par nogrimušo pili tikusi par vispārtautisku. ka. attiecinot to uz Gaismas pili. Par nogrimušām pilīm stāsta. Aizved viņš to uz ezeru. ezeriem. un. pilnu dzeltenām smiltīm. ka baznīcas mūrī iemūrē dzīvu cilvēku. Tai vietā palicis apaļš caurums. pilsētām. Agrākā vieta pārvērtusies par purvu. tikai darbība pieturas vai nu pie kādas vietas. Pirmajā gadījumā stāstījums sākas: «Kādā karstā vasaras dienā. Lielums latviešu teiku ir vietu teikas. Tā izcēlusies Dundagas pils. Beidzot nolaiž pīli. vispārīgas dabas pastāstījumu attiecinot uz kādu vietu. gaismu saucot. Džūkstes baznīcu gribējuši celt pie Džūkstes muižas. No šejienes Velns gājis uz Lesteni. c) Teika atšķiras no pasakas mazāk ar savu būtību.c. pašā dienas vidū. bet to atvelk atpakaļ mēmu. Bez tām uzejami arī kādi varoņu un dievu teiku sākumi. Tanī notiek tādas pat burvības. Dundagā viņam uzbrucis Pērkons. gaisma ausa. dimantā. vai pie kāda vēsturiska momenta.nāk laipns pretī sievai. E z e r i.

lūdzējiem izdala savas mantas. Pēc citas teikas: Sieva nesusi vīram ēst. nonācis pāri vietai. Par to Dievs viņam noliedzis dzert no Daugavas ūdens. Dažas vietas ar savām teikām pazīstamas visā Latvijā. kas nevar padarīt muižas darbus. ko visu rāmā laikā vēl tagad varot redzēt ezera dibenā. Jauns laivinieks. ir nosaukti zināmā vārdā un tiek vesti sakarā ar zināmām vietām. – Upes cēlušās dažādi. Burtnieku ezers gulējis agrāk kā Astjervs igauņu purvos. Tomēr dažiem latviešu pasaku varoņiem ir kādas teiku varoņu iezīmes. izdara pa darbam. tautas teikas apstrādāja Lautenbahs–Jūsmiņš (Dundagas zaļā pils meita. Lai pasaku varonis. kam savi arājiņi. Katrs strādā pēc savām spējām (zaķis lec pa priekšu un mērī ceļu utt. Velns vecos laikos sēdējis Daugavas vidū uz liela akmens. Burvis iesaucies: «Man burtnieks». Gauja nodomājusi tecēt pret sauli uz Alūksni. dievlūdzējus. kuros tautas teiku viela vairāk izlietota. viņa līgava par to caurām dienām naktīm raudājusi. Minamas viņa teiku balādes: Daugavas racēji. Tautas dziesmas šķiet norādām uz teikām par Staburadzi. bet gailis iedziedājies. Pērkona akmens Abavā. Dievs to licis rakt. kur mācītājs baznīcā teicis sprediķi. ka viņš ņem dalību vēsturiskos gadījumos. pieder Fr. Velns kādu daļu no tām paturējis mutē. Cita teika stāsta par bruņinieku. bet Tirza skrējusi pretī. lai neaptašķītu smalkos svārkus. piejokojis vai arī noslīcinājis laiviniekus un zvejniekus. ja jaunajā. Vēl teikas stāsta. līdz Pērkons tam spēris krūtīs dzīvas ugunis. jākrīt zemē. jālaižas tālāk. noslīcis. Mālberģis. ka Staburagā dzīvo sirmgalvis. Ogre sākusi tecēt tai vietā. Dievam radīšanas vārdus runājot. Daudzkārt minētie tautas varoņi ir patiesībā pasaku varoņi. ka viņš nonāvēts. bet maz kas no latviešu tautas teikām. sasaukdams kopā visus zvērus un putnus. kas to darīja.radušies kalni vispār. kas dzīvojis Kokneses pili un saticies ar iemīlēto jaunavu no Stalbes muižas. Sabiles daiļā pils zeltene). Lai top (teika par kalnu radīšanu). nesis pa gaisu. līdz palikusi par radzi. apklādams baznīcu. atnākusi ziņa. pāris verstes no Stalbes jeb Vīganta muižas. Vērsis to pasviedis pār muguru. sukādams galvu ar zelta susekli. tas dzesē slāpes rasas lāsēm. Eima ezers. kurš tās stipri pārgrozījis un pielicis klāt daudz ko no sevis. Aivieksta. ja tos kāds pasauc vecajā vārdā. Velns gribējis Daugavu aizsērst un nesis lielu akmeni uz Aiviekstes grīvu. Babītes ezers. Dievs viņu sūtījis pēc dūņām. Dažas latviešu vietu teikas apstrādātas latviešu mākslas dzejā. Gaismas pils. Ūdens plūdi. – Ezeri pa daļai atnesti pa gaisu. Mārcenes pagastā. kam nozīme tautas attīstībā. Pie Pirmajiem. Nogrimuse baznīca u. vai arī jaunava alā caurām dienām vērpj priekš nabaga ļaudīm. tiktu par teiku varoni. ko pasauli radīt.c. Dievs reiz licis visiem ezeriem pacelties gaisā. dziesmu ritumā mēģināja teikas pārdzejot Auseklis. kur bijušas vairāk māju. 86 . kur saimnieks licis nocirst liepu. kas nav izveidojušies par teiku varoņiem. kas vērpj un šķeterē zīda diegu. ir nepieciešams. un akmens palicis Bērzaunes draudzē. Jaunavai. ir: Teika par Vīdolu. Teiku par Burtnieku ezeru tautas dziesmu ritmā atdzejojis J. – Daudz stāstīts par S t a b u r a g u jeb S t a b u r a d z i Daugavas kreisajā krastā. kur Babīte ganījusi govis. Plašāk latv. Pie tādām pieder Latvijas lielākā upe D a u g a v a. bet rītos un vakaros Staburaga priekšā sēž jaunava un mazgā savus matus. Velna pēdas pie Daugavas. kam kāda nozīme vispārībā. tie Dieva laisti. pa Daugavu braukdams. vienā vietā zeme pāršķīrusies zem kājām un ūdens strūkla to aizrāvusi. un ezers nolaidies zemē. izdara darbus. Dundagas pils. Īsāki teiku atdzejojumi. Šāda varoņa latviešu tautas tradīcijās trūkst. un nu Gaujai bijis virziens jāmaina. viņa iekritusi Daugavā un pārvērtusies par radzi.). kas sastopams laimes jeb dēlu pasakās.Grīns. savi dēli un meitas. auž zīda nēzdogus un palagus. Tā atnests Lielauces ezers tai vietā. Viņi vērš uz sevi uzmanību ar savu ārkārtējo spēku un uzņēmību. kas uz akmens. Par v a r o ņ u t e i k ā m latviešu burtniecībā var runāt tikai ļoti aprobežotā nozīmē. kas nakti . Tautas dziesmu garā un t. tās sākušas plesties un izspļautas tikušas par kalniem. izdūrusi tai acis. tikai lietus putns nestrādā. līdz ar to parādīdamies kā īpatnīga persona. Viņa poēmā Staburags un Liesma ir teiku motīvi. pie Daugavas uz savu draugu gaidot.

Pumpurs tad nu arī apņēmās plašākā darbā tēlot latviešu vēsturisku varoni. Kurbads. Starp vārdā sauktajiem latviešu pasaku varoņiem kādas uz vēsturi dibinātu teiku pazīmes ir īpaši tiem. kas stipri atšķiras no senatnes pasaules un senatnes dzejas. Ansi. kas par latviešiem sajūsminājās kā par tautu. kas uzejami no senatnes mantotās mītu pasakās. viņu būtībai piemērota dzejas forma. Minētie varoņi ar apzīmēto darbību par teiku varoņiem nav tikuši. Viņš. Un arī latviešu pasakās šādus darbus izdara ne tikai minētie varoņi. Niedrīte. Bez tam varoņi izdara dažus citus darbus. Lautenbahs nemeklē savam darbam vēsturisku laikmetu kā Pumpurs. latvieši mēģināja atdzīvināt arī savu senatni. ienesot viņas gara dzīvē svešus elementus. kas to sargā. nosaka robežas. kad to Velns aizved. nosaka svētku dienas. cīnās ar milzi (briesmoni. kas māca zemi kopt. Daudz še paša sastādītāja piedevu. Valdemārs uzņēma savos rakstos viņa Vanemu Imantu (vācu valodā). Viņš tēloja latviešu senatni dzejnieka aizgrābtībā un izgreznoja svētnīcām un varoņdarbiem. Pumpura balāde par Imantu. Lāčplēsis jeb Lāčausis. Šādā pat lomā min varoņus ar mazāk zīmīgiem vārdiem: Jāni. Brīvzemnieka atstātos manuskriptos uzejam Imantas tulkojumu. kur laužas ar velniem. tā ir pasaku viela. kuru apprec. sasniedzot citu attatības posmu. Lāčplēsis darbojas pie Daugavas. ķēves). Lautenbahs–Jūsmiņš apņēmās latviešu pasaku un teiku pasauli apvienot ap Niedrīšu Vidvudu tautas dziesmu pantmērā sacerētā plašā epā. Par tādu viņš nostādīja Lāčplēsi. No tautas pasaku varoņu un brīvības zaudēšanas laikiem līdz viņas atmodai bija aizgājis tik daudz gadu. Tautas apziņai mostoties. Vidvuds pēc visiem pasaku varoņu pārdzīvojumiem top par latviešu ķēniņu. Viņš skatīja un cildināja Romovi ar mūžam zaļo ozolu un trim dievu tēliem. Šais centienos viņi pa daļai varēja atbalstīties uz Merķeļa rakstiem.Starp latviešu varoņu vārdiem minami: Īliņš. Mārtiņu vai arī gluži bez kāda vārda. kas tuvojas tautas epam. velnu) un atsvabina jaunavu (vai 3 jaunavas). kas izrādās par neuzticamiem. Merķelis bija pirmais. kas tautā pašā. iztīra apkārtni no plēsīgiem zvēriem. Norādījumus uz noteiktu vēsturisku laikmetu vai arī uz kaut kādiem ievērojamiem notikumiem tautas senatnē arī še neatrodam. 5) IZTEIKSME. tos pie divi saliektiem kokiem piesiedams. kas sevī ieslēgtu no tautas mutes uzrakstītu varoņtēlojumu. kam savas tipiskas īpašības. kuru iet atsvabināt. Kā tautas dziesmās nodibinājusies noteikta. Stāstījumi par viņiem ir savā starpā varianti. tā pasakās nogatavojusies proza. kam sava pagātne ar ievērojamu kultūru un lieliem varoņiem. Lāčaugainis atnes no Rojas mācītājam naudas kasti ar trijgalvi pūķi. Šādas pat lietas stāsta arī citu tautu pasakās. dzejnieka viņa laika biedru atbalstītā sajūsma ir radījusi darbu. pakar Sarkandari. meklēdami tanī pēc varoņiem. kas kopēja daudz tautām. latviešu likumdevēju Vidvudu. kas cēlušies no lāča. Tātad še neparādās varoņi. Citu tautas varoni mēģināja celt jaunlaiku gaismā Lerhis–Puškaitis: Kurbadu. Cēlušies tie pa pusei vai pilnīgi no kustoņiem (lāča. Tūliņ paši pirmie latviešu tautas apziņas modinātāji iedziļinājās Merķeļa radītajā latviešu senatnē. ieceļ tiesnešus. kas stāv tālu no tautas sacerējumiem. līdzīgi Hēraklam. Viņiem mēdz būt arī biedri. lai gan Pumpura Lāčplēsī nav neviena panta. ka viņi nolaižas apakšzemē. To aplūkojot. būtu priekš latviešiem sevišķi raksturīgi. Lāčadēls. no igauņu zemes ieradušos milzi. Lāčaugainis. iemīlas skaistulē. dzenas pakaļ lielam lūsim līdz Vāczemei. latviešu vadoni Vanemu Imantu. Tas ir noapaļots teiku savirknējums prozas veidā. kurā darbojas tautas garā izauguši un iztēloti varoņi. Tomēr. ir šo varoni darījusi dzīvu tautas apziņā un par viņas brīvības simbolu. bet paliek latviešu aizvēsturiskajā senatnē. ka senās tradīcijas vairs nebija atdzīvināmas par tautas epu. Galvenā darbība ir tā. ieved laulību. lai gan še ir viscaur dzeja. ne arī tādi. kas. kas pārplēš cilvēkus. kuras forma pie tam aizņemta no sveša parauga. līdz ar šo atšķirtos no tiem. izaugdami no latviešu īpatnīgās vēstures. un Lāčplēsis ar to zināmā mērā ticis par tautas teiku varoni. dod likumus. griežama 87 .

kalpo vē1 trīs gadus. uzjāj. muļķis. Varonis iet padarīt kādu darbu (atsvabināt ieslodzīto jaunavu). Mežā naktī pārgulēdams. kas iekrīt akā. kas kalpo pie sava iemīlētā par kalponi. trešo nakti – dimanta zirgu. kam zelta āboli. kam puisis sniedz roku pretī. cīnās ar trim velniem. Vienību še atrodam personā. Vēlāk viņš jāj dimanta kalnā pie princeses vienu dienu sudraba zirgā. bagātais un nabagais kaimiņš. pieturoties pie skaitļa trīs. Redzams. Notikumu gaitai sekodams. tad lāči un vilki. kam zināmas spējas vai rakstura īpašības. ka tā saskanēs ar viņa laika biedru valodu. Še redzama arī pakāpenība: sudraba. kurā darbība virzās uz zināmu mērķi (iegūt zelta aunādu). ko galā padara pēdējais (jaunākais. valodu un pašu stāstītāju. Ap pusnakti nonāk līdz aplaistam riņķim lauva. viņš iet pēc zelta putniņa. iet pēc zirga. no kura ne zilbes nevar izlaist. jāizkurina pirts. Darbojas divi nevienādi brāļi. izlīdz cilvēkam. otru dienu zelta zirgā. kam mūžam salst. Šī triju skaitļu simbolika un pakāpenība ienes zināmu kārtību arī visā pasakas uzbūvē. lakatiņu un padomu aplaist ar šķirceni ūdeni riņķī un paklāt lakatiņu pagalvī. bez savstarpēja sakara.vērība uz pasaku uzbūvi. trešajās saules kleiti. pa lielākai daļai apmierinošs. Pie tiem pievienojas citi. jāaizdabū vecis uz pirti. Dievs un Velns. ar kuru sataurēt sudraba zirgu. katru gadu viens grasis izsmeļas. neņem. otrās mēneša kleiti. Vienam tēvam mēdz būt trīs dēli. Tas notiek sevišķi laimes pasakās. tad skaista meitene. jāsanes ūdens. trešais. klausītājies to pavada stingstošā uzmanībā. ar čūsku cīnīdamies. Puisis kalpo pie mācītāja trīs gadus. – bet tad. nosargā. viņš to dara. viņu norisināšanās pretstatos. kam mūžam slāpst. kā piekodināts. Tam stājas pretī visādi kavēkļi. Citiem trim dēliem jāsargā tēva kaps. to nostādot pretī Argonautu tipam. pameita) zems un neieraudzīts. noiet apakšzemē. otru nakti – zelta zirgu. – neizdodas. cīnās atkal – ar raganu. a) Uzbūve pasakās liekas pilnīgi svabada. viņu atraisa. zelta. jauni pārbaudījumi. v i e n a s personas virzīta. pat nāves briesmas. vecākais un jaunākais. apvelk vienās dzīrēs zvaigžņu kleiti. motīvs pie motīva. Divi gudrie nemaz sargāt neiet. Dēliem jānosargā ābele. ar nezvēriem. lai nekāds ļaunums nenotiktu. Varonis cīnās vienu nakti ar milzi trim galvām. Pasaku darbība. viņš dabū galu. Princese. uzrāda pasaku stāsta pavedienā tikai dažus ieturētus vilcienus. Muļķīgais iet un dabū pirmo nakti taurīti. Vienas galvenās personas vietā parādās citās pasakās d i v a s. ieguvis valdnieka meitu un pārnācis virs zemes. b) Valoda pasakās nav tik īpatnīga un veca kā tautas dziesmās. Darbība tad norisinās pretstatos. Pēc kārtas tiem jādara zināms darbs. lakatu. otru nakti ar milzi sešām galvām. Pie Hērakla tipa pieder vēl dažas latviešu stiprinieku un cita veida pasakas. līdz notikumu noslēgums. Tad visiem trim jāiet tēva Laimiņa meklēt. Saprotams. un nu ar tās palīdzību iegūst arī zelta zirgu un zelta putniņu – tātad dara atkal trīs darbus un iegūst trīs priekšmetus. ar velnu. debesīs nonākot. Šādu stāstījuma veidu teikās mēdz apzīmēt par Hērakla tipu. muļķis). Nebūdams saistīts ar ritumu jeb pantmēru. viņu pakāpenība un lomu nodalījums. Paklausīdams viņa padomam. daudz pasakās tiecas p r e t ī n o t e i k t a m m ē r ķ i m. trešo dienu dimanta zirgā. Un tā varētu iet arvienu tālāk. dabū meitu. neuzjāj. ko runājušas 88 . pēdīgi viņš sasniedz cienījamu stāvokli. Sargā viens. Bārenītei. neuzjāj. dabū tad trīs lietas: škirceni. Muļķim piedāvājas vilks par palīgu. trešo nakti ar milzi deviņām galvām. dažkārt cieši noteikta likumība. un darbs neizdodas. bet tad rodas jauna nelaime. atšķirdamās no tās. bet ņem arī būrīti. Tā sastopama allaž. Sākumā varonis (muļķis. dimanta zirgs. turpmāk viņš izdara ārkārtējus darbus. Vairāk iemīlēts pasakās skaitlis t r ī s. Daudzreiz viņš mērķim pavisam tuvu vai arī to sasniedzis. iet pēc ķēniņa meitas. katru pasaku stāstītājs runā savu valodu. Kurbads cīnās ar trim milžiem. Notikumu savirknējumi rindā. otrs – velti. ka šķietamajā pasaku uzbūves patvaļā valda sava. patvaļīga. Darbība allaž nodalās trijās pakāpēs. ņem arī apaušus. Gadījums veras pie gadījuma. dabū par algu trīs grašus. bārenīte un mātes meita.

Tēlojums top dramatisks. tikai ārkārtējos gadījumos viņai jāķeras pie jaunu dziesmu sacerēšanas. lai tai sekotu. ko pasakas mantojušas no senatnes un vienumēr sevī uzglabā. Noliecis tūliņ slaiku ābeli: lai Bezbailis saturot pie galotnes – viņš tamēr šķīšot.. Pasaku teicējam ir lielāka loma nekā dziesmu teicējai.
Iemu. spalviņu paturēju. secinājumi top lieki. Pie tiem tad jāpakavējas tik ilgi. iemu. kā viņš dzirdējis. lai tie jo skaidri skatāmi. Pēdējā saņem ja ne visu. lai turpinātu stāstu tur. ne vecu vārdu formu. –kas apsola kaut ko sevišķu.
Ganīju cūkas
Noķēru zaķīti. Saikļi. dažā pa vairākām. kāpēc pasakās uzejama priekšzīmīga proza. gaisā sprukdama. Lai pasaku stāstītu tālāk. viņš paliks bez tiem.» Darbības posmus. un padara ziņkārību jo dzīvu – tad nāk nepacietīgi gaidītais iznākums. pārsviež šo pāri. Tādas ir: vilkači. uzskatāmi. Tomēr pasakās ir priekšzīmīga proza. Kad muļķis noķer ābolu zagli. par princi un princesi. «Tas nu tas. katrs darbības solis pavadāms ar to uzmanību. kam ir 89 . muļķīti pamāca.
Pārdzenu cūkas. kam nav īsta stāstītāja dāvanu. nodibinājumi. Lielēdējs gājis ūdeni meklēt. veļi u. saules spožumā. Beidzot. Tāpēc pasakās nav ne vecu vārdu.. viņai parasti nav nekas vairāk jādara kā jāpiesavinās liels daudzums jau agrāk sacerētu. Bezbailis saķer gan ābeli. Katra situācija tomēr izmantojama. kas nepalaiž neviena svarīga mirkļa. vienīgi varbūt vienu vai otru vārdu dziesmā pārgrozot. Izgājis no pilsētas. ka viņa savu saturu. atņēmu āboli. bet pasaku teicēji ir tikai pa plašāku apgabalu kāds vai kādi.
Palaidu putniņu. ko nu darīs? Viņš pacienāšot Bezbaili ar saviem āboliem. dimanta krāsās. pasaku stāstītājs neielaižas nenozīmīgos sīkumos. iemu
Pa mežu raudādams
Satieku vilku. pūķi. Viņš var vienā teikumā pārlēkt pāri deviņām zemēm un jūrām un gadu simteņiem. Veci vārdi uzglabājušies tikai tur. lietojami visnepieciešamākie vārdi. ko viņš no citiem noklausījies. Pie viņas būtības pieder tas.c. pēc tam. Par darbību un viņas darītājiem arvienu dziļāk interesējoties.
Noķerdams zaķīti.
Ganu līdz pusdienai. ka tas pāriet ritumā. par kleiti un kroni. lietuvēni. Gan arī pasaku teicējs stāsta pasakas. «Neko darīt. kur viņa varoņa piedzīvojumi top saistoši. bet nevar noturēt: ābele.
Lieku zaķi apcirknī. Tas sāk laistīties sudraba. tad ļoti daudz pilnīgi gatava materiāla. c) Pasaku teicējs iedveš pasakai savu dvēseli. dzīvi. Viena no tām sākas šā: Es biju puisītis. un gan nekad viņš to nestāstīs pilnīgi tiem pašiem vārdiem. tāpēc atkrīt nost.agrākās paaudzes.
Izdzenu cūkas. kā sviedīs trešo – vistiņai acī iekšā. Te sapņos pienācis vecs vīriņš. sumpurņi. Pasaku teicējs.. Tādi vārdi. teicējam vajaga ne vien labas atmiņas. Ar to pasaka pārkāpusi savas robežas. «Maļ. galīgā veidā nogatavotu dziesmu un jāzin tās īstā vietā un laikā lietot. kas pieņēmušas ritmisku formu.
Dzenu cūkas mājās. Pieturēdamies pie lieliem. Tur runā par brūti un brūtganu. apgulies ceļmalā pie liela akmeņa un aizmidzis. tad šis. te atvērsies kambara durvis un viens līdīs ārā. nevarēdams klausītājos valdzināt. kamēr no tiem dabū pilnīgu iespaidu. Pārdzenu cūkas.» Dzejiskais stils paceļas vietām tādā augstumā. putniņu zelta spalvām. Ir tad arī pāris pasaku. saistoši. Tāpēc dziesmu teicējas ir katrā dziedātāju pulciņā. bet gluži vārdu pa vārdam viņš pasaku piesavināties nevar.
Eimu zaķi raudzīt. Viss tur tēlots lietišķi. norauj otru – nosviež zemē. kā tad. mēness. zvaigžņu. lai sakot tēvam: Noķēru putniņu.
Eimu zaķi raudzīt
Zaķa vairs nav. kur runā par mistiskām būtēm. drīz vien noies no skatuves. bet viņam nepieciešamas arī stāstītāja dāvanas.» «Gailītis norauj vienu riekstu – nosviež zemē. otrreiz. maļ. stils top dzejisks. zelta. ceļ priekšā tais pašos vilcienos vienreiz. Še novērojams svabadas izlases likums. kuru slava tad arī sniedzas tālāk.
Iemu uz mežu
Zaķīti meklēt. tēlo darbību soli pa solim. gribēdams vajā tikt. Teikums pieslēdzas pie teikuma. Notikumu lietišķo gaitu vienumēr acīs paturot.. trešoreiz. skaidriem vi1cīeniem darbībā. Ar to izskaidrojas arī tas. kuras devušas viņa stāstījumu lielākai dajaī saturu. vienkārši. arī savu dzeju tērpj prozas formā. Tikai tas teicējs.

Ar to viņš saista arī klausītājos. zināmā veidā stāstīta pasaka ir tāda radoša teicēja sastādīta.c. tad tas ar' iesāka tūliņ pēc tam. Saprotams. Kā jaunekļi stāsta pasakas. kā tas pa lielākai daļai notiek. Uz pasaciņas spārniem nesti. Iznākums būs tas. kādu katru reizi fantāzija tiem izauž. kad bijām ap viņu mierīgi sasēduši. ka viņu bijis un ir vairāk. katrā lomā. ka zināmai pasakai uzejami tautā vairāk varianti. Lerha–Puškaiša krājumā tad arī novērojams. uz pasakām klausoties. saīsinādams vai pārveidodams.sevišķas stāstītāja spējas. kādu klausītājies saņem no pasaku teicēja. Tāpat jaunības sajūsma še nav izslēgta. pat Ratnieku Jānis. kādā veidā pasaka uzrakstīta. ka šie vecie vīri jau no pašas jaunības ar pasakām nodarbojušies. No Lerha–Puškaiša minētajiem pasaku stāstītājiem (144 skaitā) ir apmēram divi trešdaļas vīriešu. kā likts (no ārienes). Nobriedis gara miers pieder pie nepieciešamiem pamata prasījumiem. ka viņa pasakas ir stāstāmās mākslas īsti paraugi. bet ir zināma teicēja sacerējums. Veinemeinenam u. vai uzrakstītājs grib un spēj sniegt pasaku pilnīgi tādu. Daudz kas uzrakstītās pasakas izteiksmē iekļūst arī no uzrakstītāja. kura īpatnējā savādība savukārt atbalstās uz teicēju. ne smalka. viņu stāstīšanā vingrinājušies. pasaku paplašinādams. dažreiz nostāja ēvelēt un dikti klauvēt. kamēr īstās dziesmu piekopējas ir sievietes. klausās 90 . kas ņemtas no A. ka sarunas. lai atmiņa un sacere izceltu no pagātnes skaidrus dzejas tēlus. traukus taisīdams. Lautenbahs sniedz šādu ainu: «Līdz tas bija izvilcis pirmo dūmu. kam vienmēr tie zobi tādi un kas to muti labprāt palaiž. mazāk no svara un var būtpat traucējošs. Ja uzrakstītājs uzzīmē pasaku pilnīgi tādu. ko kā balsi arī tagad neviens neievēroja. Tās viņiem nevis tā vien. mūsu pasaku teicēju diezgan dikti un saprotami dažreiz par pasaku leiti nosaukdams. kā Zvaigznīte mēdz sacīt.» – Par iespaidu. bet pasaku motīvus. tautu sirmajiem dziesminiekiem (Homēram. par to liecina Auseklis. dzirdēju tik vienīgi pasaku teicēja balsi. Svētdienas pēcpusdienās atkal apklusa dažs. Visapkārt bija pilnīgs klusums arī starp citiem. tad izteiksmē un valodā būs uzejamas savādības. Katra tautā pazīstama. kas lirisku jūtu bagātību un spēku. tad pēdējais pasakas izteiksmes noveidotājs ir uzrakstītājs. kas kādā citā kaktā atskanēja. jo. Dzīva interese un jūtu siltums apņem arī katra pasaku teicēja tēlo saku stāstītājs dzīvo līdzi saviem tēlotajiem varoņiem un notikumiem. No svara tad nu tas. Pēc pirmā dūma tas tik retu kāda reizi vēl pie otra un trešā tapa. Izdzisusi tā bija ik reiz jau sen. Bērniem pie klausīšanās bija nu ik reizi visi dižie piebiedrojušies. pievilks klausītājus un tādā kārtā atradīs gadījumu savas spējas pastāvīgi vingrināt un attīstīt. «Prieks ir dzirdēt lielvārdiešu puisēnus. Teicēja un uzrakstītāja īpatnība sevišķi ievērota tais pasakās. Katra uzrakstīta pasaka nav patiesībā tautas. liecina tas. teikšanā nogrimdams. ja tā būtu noklausīta no cita teicēja. Tam ir gadījuma raksturs. Par to. ka sniedz kaut kur noklausītu pasaku tālāk. un dažs izlika no rokām ārā grāmatu. dižiem ļaudīm iestājies. kas nebija ne rupja. kas bija dziesmu grāmatā dziedājis. bet tās viņiem kā iedzimušas un iesakņojušās.c. ka pasakas stils mainās līdz ar uzrakstītāju. pasakas stāstām. kuri viņam vienumēr pie rokas. nu apklusa. tēvs pats. kā viņš to dzirdējis. viņš daudzreiz pārkārto.). Pasaku teicēji mēdz būt vīrieši. Še jaunības straujais temperaments. bet arī pasakas stāstītājam. kādas piemīt ne vien izloksnei. kas var ienest viņa izteiksmē dažādību. Viņš saņemtajai vielai dod ne vien savu izteiksmi. kādi senajiem latviešiem varēja būt burtnieki. sevišķi jaunas meitas. kurā bija lasījis. Radošs pasaku teicējs neaprobežojas ar to. sevišķi veci vīri. Bīlenšteina krājuma. Darba vakaros pastarpām apstāja ratiņi. kādu viņš no teicēja to dzirdējis. Visi klausījās muti paplētuši pasaku teicējā. jaunekļus u. tie garā atrodas katrā pasaciņas skatā. Ja pasaku apraksta pēc tam. tai būtu cits veids. tas savu pīpi tik vien vēl rokā turēja vai neviļus atkal kabatā iebāza. Viņi tās katru reizi iztērpj savādākā rotā. Viņi nostājas blakus lielajiem episkajiem dzejniekiem. kad viņa visa izstāstīta. tādā kārtā viņi tikuši par īstiem meistariem. Tikai šī dzejas veida īpatnīgai ideālai pilnībai vairāk tuvinās tais mierīgais jūtu noskaņojums.

Gribēdams dabūt citu cepuri. Zaldāti še pēc lietus turēja savu munsturi un šāva lielgabaliem. Ceļā uznāca karsta saule. Bet ielīdis biju lielgabalā.» 3. Še ieskatāmies tajā senajā pasaulē. ka augšā brauc.» – Kā pasaku teicējs pats sevi ar humoru iepin stāstā. kailam? Auksts. uz ko tās varētu attiekties. Ja dziesmās izsaka jūtas. sašķīst mani svārki. apakšā rūc». kas uzņēmusies starpniecību starp noslēpumainām būtēm un tautu vai viņas atsevišķiem locekļiem. pasakas nodarbina fantāziju. Še dabū nozīmi cilvēki. un uz daudz citām mīklām. vai šāda līdzība izdomāta pērkona trokšņa apzīmējumam jeb vai še uzejam agrāku ticējumu. ka viņam jāmēģina tikt tuvāk kaut kam nezināmam un tam iztapt. To pašu var attiecināt uz mīklu. vingrina attapību. biksas. izkusa mana cepure. uzminēt viņu kodolu un nedara to vienīgi aiz tīras ziņkārības. uzlikšu galvā sviesta cepuri un apāvu smalkus plāceņu zābakus. ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu trūbu. tā arī mīklās. ilgu laiku koptas un lietotas īpaši bērnu starpā. tad paliek neizšķirts. un laidu tad uz kāzām kā pats dižais vedējs. brīnumu pasaulē ievirzītu iztēlojumu. Viņām līdzīgs liktens kā pasakām. Agrā senatnē tām. tad mīklas ierosina prāta darbību. Un. Senatnē tad nu uzejam priesteru kārtu. Kamēr es krogā. un atšāva mani šinī zemē. sevišķi bērnu vidū. kokos. kustoņos. kur es gulēju. kurā lietus mākonis iztēlots par putnu. mīklas tagad tautā uzdod un min bez kaut kāda sakara ar pašreizējiem pārdzīvojumiem. Par laimi. Vēlākā laikā mīklām kāda attiecība pret tiešo dzīvi tajā ziņā. Gāju tālāk kājām. Lienu iekšā un nokusis. ka viņa laime un nelaime no tām atkarīga. notura dievkalpojumus. Pie tām pievienojas citas. lai gan allažiņ savā kaktā palikdams. kam spārni pil. ko radījusi viņa sacere. gan citādā veidā. mūsu pašu pagastā. labā patvērumā drīz iemigu. ka rūkoņa ceļas no tam. kurā cilvēks redz visur savā apkārtnē. Reizi pa reizei viņš piedzīvo. kas tāpat ievirzījušās. Ja uzminējumā apzīmē par pērkonu mīklu: «Augšā brauc. Priesteri upurē. Ko nu darīt? Kur nu dēties plikam. MĪKLAS 1) Sakari ar dzīvi 2) Sakari ar citām burtniecības nozarēm a) Pasakās b) Tautas dziesmās 3) Saturs a) Īstenība b) Domās ietvertā gara pasaule 4) Izteiksme a) Kā uzdevumi b) Kā zīmīgi izteicieni Mīkla ir neminēta priekšmeta līdzībā ietverts apraksts. liku pašūt žīda skrodelim raibus papīra svārkus un biksas. Viņš mēģina izzināt. ka tās izlieto par līdzekli prāta attīstībai. noplīst mani smalkie zābaki. ka rībēja vien. ir tomēr tieši sakari ar dzīvi. Kamēr tautas dziesmas tieši pieslēdzas pie atsevišķiem dzīves momentiem un pasakas dod no īstenības saņemtiem iespaidiem tālāku. Sataisījos godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus. pliku galvu ejot. spīdekļos. kam sevišķas spējas noslēpumus izzināt un noslēpumainās varas locīt sev un citiem par labu.nu muti ieplētis. apstājos pie kroga. tāpat ar citām burtniecības nozarēm. kādi agrāk bijuši dzīvi visā tautā. sev līdzīgas būtes. liecina šāds pasakas noslēgums: «Arī mani ielūdza kāzās. sasalis. lietus līst. kā pasakās uzejamas atliekas no uzskatiem un ticējumiem. – te kur bijuši nebijuši pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus. Uznāca stiprs lietus. 1) SAKARI AR DZĪVI SENATNĒ. uzdevējam pat rūpīgi slēpjot. 91 . Izšāva arī to lielgabalu.

nav nosakāms. Vai seniem latviešiem bijusi sava priesteru jeb burtnieku šķira. par septiņām treknām un liesām govīm). Še pieminami grieķu orākuli. katrā zarā pa četri perēkļi. Kr. Līdzība par sējēju šķiet norādām uz iespaidu. dziļāk. kas iztulkojama. Bet viņš izglābjas. «Bet. ka orākuls pirmāk nav tulkots pareizi. ar ko tie izdarīja burvības. mīklainā valodā. kas bija dažādi iztulkojamas. kam bija noslēpumu zinātāju slava. Skaitlis 8760 uzrāda 92 .. atskrien putniņš. kas labā zemē. dzelzs un māla kājas. mierīgāk skatītas un izjustas ir gleznas Jaunās Derības līdzībās. Viņi dod svarīgos gadījumos norādījumus. piesēja zagļus. tāpēc allaž varēja pierādīt. aizceļo uz Ēģipti un vērš uz sevi faraona uzmanību ar savu gudrību. kam zelta galva. izdēj olu apzeltītu.: Aizskrien putniņš. Visvecākajā indoeiropiešu dzejdarbā Rigvēdā runā par riteni ar divpadsmit spieķiem. it kā sadauza māla trauku.izdara kulta ieražas. Arī Nebukadnecara sapnis. mīklainas gleznas. atrodam tur mīklas. ka latvieši dažos gadījumos mēģināja izzināt dievu prātu un ka viņu starpā bija cilvēki. varētu būt Daniēla izdomājums. ko pasaka un izstāsta Daniēls.) – Smalkāk. ka tas ir gads un viņa daļas. pie katra zara karājas melna un balta vīnoga. par vīna kalna strādniekiem. Viņi glabāja vārdus. tā.c. Asīrijas ķēniņa Sanheriba (dzīvo 700. vaļam taisījies akmens. Melnā un baltā vīnoga apzīmē nakti un dienu. sadauzīt krūzi līdzi paņemto vīru priekšā un sacīt: «Tā saka tas Kungs Cebaots: tāpat es šos ļaudis un šo pilsētu sadauzīšu. iziet ārā uz Ben–Inomas leju. tālā senatnē. apturēja uguni utt. burvjiem. Ārkārtējas garīgas spējas bija pareģiem. – šai tēlā. Jau aicinot viņu par pravieti. pr.» Ieskatīdamies mīklu vēsturē. kas to vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī. (Uguns un ogle. Tieši šādos simbolos mēdz ielikt savus sludinājumus un mācības pravietis Jeremija.) Liels. Tie nostāda acu priekšā mīklainu ainu. ko pats sapņotājs aizmirsis. ka tie patiesi piepildījušies. g. ir tie.» (Jer. uguns vārdos: Sarkans gailītis. Haikars izskaidro. simbolizējas Bābeles valsts nākotne. To pārbaudīdams. kas uzzīmētas arī latviešu krājumos. Vecākie gudrību glabātāji un noslēpumu zinātāji ir sapņu iztulkotāji. Tos pasludināja līdzībās. resns ozols. dziedināja slimības. vara vēders un gurni. Turpmāk zīmogs Nebukadnecara sapnis. ko zīmīga glezna atstāj cilvēka dvēselē. 19. ko satriec bez rokām. tie iepriekš zīlēdami iztaujāja dievu prātu. gadu simteņa sākumā Imeras latviešiem vācu garīdznieki lika priekšā pieņemt viņu ticību. To starpā ir mīkla. Kad 13.) vezīru Haikaru notiesā uz nāvi. kas pieder pie Tūkstots un vienas nakts pasakām. zīlē nākotni. Še ir tieša pāreja uz sludinājumiem. kad mīklām vai viņām līdzīgiem minējumiem vēl bija tieši. piem. piem. uguns plēnītes. faraons uzdod mīklu: Namdaris uzceļ pili no 8760 akmeņiem un stāda tanī divpadsmit kokus. zintiniekiem. katru trīsdesmit zariem. Tēlā. Bet zināms ir. Tanīs mums stājas priekšā «lielais sapņotājs» Jāzeps ar saviem sapņiem par sevi (par kūlīšiem un par sauli. augļus nesdami iekš paciešanas. dzelzs lieli. nopietni sakari ar dzīvi. šīs daiļās mīklas par sējēju. sudraba krūtis un rokas. tad verdošu podu no ziemeļu puses un saka: «No ziemeļu puses ļaunums gāzīsies pār visiem zemes iedzīvotājiem. 194. par žēlīgo samarieti u. divpadsmit zaru.» Turpmāk Dievs viņam liek pirkt no podnieka māla krūzi. Kāds attiecīgās mīklas latviskais variants šāds (Bīlenšteina kr. Līdzīgas gleznas uzejam īstajās mīklās. vecs vīriņš iet pa ceļu – ne tam deg. lai arī viņu tuvākais iztulkojums nesaskanēja ar vēlākiem piedzīvojumiem: šādā gadījumā atrada. ka es to daru». Šais vārdos iztēlojas noslēpumainas. katrā perēklī pa septiņi olām. ne tam sāp. Savus sludinājumus viņi tērpj gleznainā. uz kuriem turas 720 dvīņu dēļi (dienas un naktis). ņemt pie sevis kādus no ļaužu un priesteru vecajiem. Latviešiem labi pazīstama sapņu nozīme ebreju tradīcijās. Dievs viņam rāda mandeļu koka (modrīgajā) zaru un saka: «Es būšu modrīgs par savu vārdu.) Vecāko gleznu valodu runā sapņi. Šai mīklai ir sava loma arābiešu stāstā par Haikaru. kas apzīmē gadu. par niknu zāli kviešu starpā. kas dziļāka iespaida labad ietveras zīmīgās gleznās. mēnesi un vienpadsmit zvaigznēm) un kā faraona sapņu izstāstītājs (par septiņām pilnām un tukšām vārpām.

kam to uzdod minēt ēģiptieši. T a u t u s a v ā d ī b a s mīklās mēģina uzmeklēt Arturs Bonuss. trīs–. Zēni nesa drēbēs un matos uz mājām atpakaļ mazos kukainīšus. sniegdami to turkmēņiem. un nevarēja tikt gudrs. četrkājis. Arī zīlnieku norādījumu. Uz Āziju to pārnesuši krievi. Munchen 1907. vēlāk iet uz divām kājām un vecumā atspiežas uz spieķa. No otras puses. Šis pats izteikums. Viņi atbild: Ko noķērām. Vecākā grieķu literatūra to nepazīst. – Arī Sfinksas mīkla atrodama latviešu krājumā (Brīvz. Mīkla apzīmē cilvēku. gadu simteņa. Kad daudz grieķu jaunekļu dabūjuši galu. Vergleichende Ratselforschungen I 1918 (Par mīklu pētīšanu. Tā. jautā zvejnieka zēniem. Viņš arī še izlietojis ģeogrāfiski vēsturisko metodi. šī darbība līdzinājās mīklu minēšanai. Še ieraugāmi mīklu sakari ar pasakām. izplatīta dažādos variantos pa visu Eiropu un ir pazīstama arī Āzijā. ko viņi noķēruši. zināmai mīklai pa vairāk tautām sekodams un tādā kārtā uzmeklēdams viņas pirmveidu. kas cēlusies ap 500. – Arthur Bonus. varētu būt atrodams tikai šo tautu mākslas literatūrās. kas to nevar uzminēt. kurus viņiem nebija izdevies noķert. kas uzejami sevišķi austrumos. ka šī mīksta varētu būt ļoti izplatīta arī ārpus Eiropas. Par tām nevarot zināt. Par mīklas dzimteni vērojama Eiropa. Grāmata. Jātnieks un zirgs). Govs. g. cik tālu tanīs meklējams vācu iespaids. melna sēkla. Arī 93 . Senatnē. ka slēdzienos jāievēro atturība. kas apzīmē grāmatu.) L i t e r a t ū r a. 251): No rīta četriem. g. mīklām tuvinās sakāmi vārdi. 2) SAKARI AR CITĀM BURTNIECĪBAS NOZARĒM. atziņu un burvību ietērpa līdzīga mīklu formai. tikai citā variantā. uz kuru norāda šo tautu mākslas literatūra. dažās latviešu un leišu mīklās zemes jeb lauka vietā pļava. lai viņš sargās no bērnu mīklām. Petsch. ko apzīmējam par ebreju un grieķu attīstību. Div–. Tāpat kā salīdzināmai pasaku pētīšanai. kura zināmā pakāpē ir tāda pat arī citās tautās un varbūt visās agrākajā posmā. Tomēr mīklu krājumi ir tik trūcīgi un vienpusīgi. Sirmā vecumā viņš. Āfrikā tā ienesta no Francijas un Argentīnā no Spānijas. tarančiem un burjatiem. izcelšanās vietu un laiku. Kreons apsola valdību pār Tēbām un savu meitu par sievu tam. ko tie nozīmē. pusdienā diviem. – Kāda cita mīkla attiecas uz Homēra nāvi un atrodama teikā. Par miklas pamatformu izlobās: «Balts lauks. III 1920 (Putns bez spalvām). nosakāms no autoram pieejamiem materiāliem. Un tas patiesi pieņemams: tas. Antti Aarne. pr. Kr. Mīklas ne mazāk kā pasakas ir v a i r ā k u t a u t u k o p m a n t a. ir projām. Āfrikā un Amerikā. Cik tālu tas sniedzas senatnē. «Citādi tās vien jau pierādītu. kad no sapņiem un dažām parādībām mēģināja izzīlēt nākotni un izdarīt burvības. jūrmalā pastaigādamies.).gada stundas. nāk sēklas vietā lopi. kamēr viņu pamatos iemitusi mīklu dzeja. Viņš mira aiz sirdsēstiem. Šo pašu mīklu ved sakarā ar grieķu fabulistu Ēzopu (dzīvo ap 550. Dažos variantos. Zur Biologie des Ratsels. kuru pavisam deviņi. kurās ietveras daļa no mīklu priekšvēstures. Berlin 1899. Še satek mīklām robežas kopā ar burvības vārdiem. pr. ka zēnu vārdi attiecas uz zivīm. melna sēkla». To uzmin. kas uzminēs Sfinksas mīklu. Homērs domāja. ka vācu tautas mīklās uzejama attīstība. No argentīniešu variantiem. viņš atrod. Teiku par Edipu apstrādājis traģēdijā Sofokls ap 450 g. piem. kas kā bērns rāpo. uzejams latviešu pasakā par gudro mežsarga dēlu. ģermāni iztēlo dzejā raksturīgus novērojumus. 211. nāvei. ko nenoķērām. tāpat Kaukāzā armēņiem. Palaestra IV. ka mīkla Balta zeme. ka nevar uzminēt bērnu mīklu. vakarā trim. Gads). to nesam mājup. kas kā kolonisti to paņēmuši līdzi uz Persiju. somu zinātnieks Anti Arne lauzis ceju ari salīdzināmai miklu pētīšanai. redzams. grieķi nodala prātnieciski fantāzijas gleznas un apgaismo tās zinātniski. kas savā būtībā līdzīga mūsējai. II 1919 (Cilvēks. Homēram orākuls piekodinājis. uz ko norāda pirmais mīklas uzzīmējums franču valodā. Sfinksa šo mīklu uzdod Tēbu iedzīvotājiem un nolemj katru. arī ar latviešu mīklām (Bīlenšteina krājumā). Kr. (Zur Biologie des Rātsels. Kr. No latviešu variantiem autors (pēc Bīlenšteina krājuma) atzīmē septiņus variantus. Neue Beifrage zur Kenntnis des Volksratsels. kādu nieku atšķirdamās tikai virzienā. pr. Ebreji tiecas praviešu valodā iztēlot tikumiskus pasaules likumus.. Edips un top par ķēniņu. – R. Izcelšanās laiks meklējams tālu pirms 15. nav.

kur viņam jāpaliek gadu. Ja saka: «Vilkam vilka daba». kur viņš satiek vecu vīriņu. – Muižkungs jautā tālāk: Kur tēvs? Atbilde: Mans tēvs aizgāja uz mežu stirnas šaut. kam šāds saturs: Kādai sievai nav neviena bērna. Muižkungs izskaidro: Nevis kājām. Muižkungs piesien zirgu un lepni ieiet mežsarga istabā. viņa laimi un nelaimi. Suņi tam aizskrej pakaļ. Ķeizars liek abatam priekšā trīs jautājumus. starp ziemu un vasaru. attapību. Puisim mežā nojūk pēdas. durvju priekšā tev jānostājas starp ziemu un vasaru. ko pamet mežā. bet kungs tev pavēlēja atnākt ne plikam. paņem līdzi ratus un ragus un tad dodas uz muižu. lai viņu atved uz muižu. un. nereti tā noteic cilvēka likteni. Šis dod puisim āboli un saka. viņš atbild: Ūdeni ar sietu nest ir skriet. bet uzstāda vispārēju likumu. no kā šī galda drāna taisīta un citus. – Muižkungs prasa: Ko tu te dari? Viņam atbild: Vāru pats savā kukņā to. ko nozīmējot muižkungam vakar sacītie vārdi. lai tā pie viņa nāk apģērbta un neapģērbta.) 94 . Pēc formas še īsta mīkla. ne apģērbtam.tie tērpj domāto saturu gleznās. puisis māte. ir variants Homēram priekšā liktai bērnu mīklai. bet izskatās trinīta. kas nepazīta kalpo pie kāda zemnieka. ka var manīt smaržu. nošauto pamest mežā un nenošauto pārnest mājās ir blusas ķert. dzīvību un nāvi. Latviski to pēc Birgera tulkojis Juris Alunāns. Kādā citā pasakā uzdod minēt mīklas. lai izaug. ka pats vairs ne deguna neredz. – Muižkungs pavēl: Tev jānāk uz muižu. kas cits citu dzenājas. a) Pasakās uzejam mīklas viņu pirmatnīgā veidā. pēc izskata no māla. Viņš uz tiem atbild pareizi un dabū dāvanas. kam pavēlēts kājām iet. ne gudrību. Šis palaiž vaļā kaķi. Mājās viņš uzdod šādu mīklu: Ābols tēvs. saistītas ar notikumiem. sietā ūdeni nesdams. to pametīs mežā. lai pārnesot sievai un liekot apēst. tas jau braukšus nebrauks. kuru nošaus. kas vēlāk top par ķēniņieni. to pārnesīs mājās. lpp. mēnesī skatīties ir galvu tik augsti nest. Māju puisim gadās iet pa mežu. līdzībās. – No rīta jauneklis izģērbjas pliks. podu no zirga galvas. Mežsarga dēls viņam aiz muguras saka: Tas. zināma persona parāda savu gudrību. ietinas tīklā. (Petsch. ne īsti jāšus. kura paliks dzīva. ēdusi un neēdusi. Dienu pirms mīklu uzdošanas viņš dabū no kraukļa noklausīties minamās mīklas. Mīklas uzdodama vai uzminēdama. ne ģērbies. Pasaka par gudro mežsarga dēlu pievienojas tālu izplatītajiem stāstījumiem par gudro ganu vai gudro zemnieku meitu. D. ar savu suni un iekodusi sīpolā. putns baro. bet pieslēdzas atsevišķam gadījumam un nav uzminama. Jauneklis aizjāj līdz lielajām durvīm. Uz jautājumu. tad ne vilku ar to grib raksturot. karoti no zirga kājas. Tad viņam dos minēt mīklas. Jauneklis iebilst: Nu. kas no zirga ādas. Vairāk motīvu. vējš šūpo. Pie visplašāk pazīstamiem pieder stāsts par ķeizaru un abatu. kas prasa novērotāja spējas un pastāv no vienkāršiem jautājumiem. 9. Viņš no tās prasa. Viņam rādīs galda drānu. Vecīgs vīrs viņu ieved pilī. ja uzminēs. ne kājām. kas cits citu dzenājas. ne kājārn. Mīklu atrisināšanai liels svars. Sevišķa vieta mīklām pasakās un dziesmās. otru uz ratiem un saka: Te nu esmu atnācis ne pliks. vārīt to. deutsche Volksratsel 1917. uz kuriem abata vietā atbild gans. Ragnars Lodbroks pārbauda Sigurda meitu Aslaugu. Viņa atnāk tīklā ietinusies. Muižkungs palaiž vaļā ķēžu suņus un rīda uz puspliko. no kā viņam rodas paltraku kabatā bērns. Raksturīgs pirmatnīgās mīklu pasakas paraugs ir pasaka Puiša mīkla (LP I 130). ir zirņus vārīt. kam liels vecums. ja ne. uzlec kazai mugurā. Daži motīvi latviešu pasakā par mežsarga dēlu saskan ar kādu islandiešu teiku. pēc izskata no koka. Mežsarga dēla atbilde par nošauto. savienoti pasakā par gudro mežsarga dēlu (LP I 16). paņem kaķi rokā. Viņš to ieliek svēteļa ligzdā. Pie mežsarga dēla kungs aizsūta muižkungu. Puisis apēd āboli pats. tēloto personu piedzīvojumiem. Tā prasa zināšanu. par kura daudzajiem variantiem Andersons (profesors Tērbatā) sarakstījis divi biezas grāmatas. Puisim liek priekšā kā mīklas attiecīgus jautājumus: Saki man. spēj pie tam vēl mēnesī skatīties. apstājas vienu roku uz ragūm. vientule un ne bez pavadības. «tad būs kā būs». ne jāšus. kam nozīme īpaši cilvēku dzīvē. būs laimīgs.

un uz viņas jautājumu Laimai. pie fīlistiešiem uz precībām iedams. Viņš nu uzdod princesei šādu mīklu: Citreiz biju liels mednieks. nevienam padoma neprasot. Kalpones cita pēc citas aizbēg. slepkavām. kas vedina uz domāšanu. bet sola viņu tam par sievu. Dažreiz dabūtā atbilde ieved vēl dziļāk atrisināmā jautājumā un skubina. ko tā uzmin. arī tā pagalam. ka ar valdnieka meitu saprotams kaut kas cits. tad redzams. satiek lauvu un to saplēš. iedod zirgam sazāļotu maizi. saulīte. kur lai tos izmazgā. lai tiktu pie kāda iznākuma. Ja valdnieka meitu iet atsvabināt Vakars un Pusnakts un pēdīgi atsvabina gaisma. Saules meitas precinieki». Vārnas viņš liek izcept vecenei un iedod viņas divpadsmit dēliem. Saules mītu meklētājiem pasakās liela daļa sadzīves pasaku pārvēršas par mīklu alegorijām. pamezdamas lakatus. kas viņai uzdod neuzminamu mīklu. Tomēr vienumēr tās stāv sakarā ar īsteno dzīvi ne vien tikai tai ziņā. ko māk. Uzminējumu izvil Simsona sieva. Atpakaļ nākdams. ka princese sūtīs pie mīklas uzdevēja pēc uzminējuma deviņas dienas savas kalpones un pēdīgi ies pati.» Ja fīlistieši mīklu uzmin. 95 . lai viņam atļauj uzdot princesei vēl vienu mīklu. un ēdu to. tie nobeidzas. minama pazīstamā Simsona mīkla Vecā Deribā (Soģu gr. bet arī mīklas pašas saturs ņemts no konkrēta notikuma. uz ķēniņa pili ceļodams. kas noklausās. no stāsta atminams.Sarežģīta. lai meklē vēl tālāk. viņi dod Simsonam. kuri ir zināma veida mīklas. b) Tautas dziesmās dažreiz ceļ priekšā jautājumus. Ja tad nu tai pašā romancē stāsta tālāk. Mīklas pasakās norāda. tās ādas man vēl tagad. princese aiziet pie jaunākā dēla par sievu. kuru stāstījumi nav ņemami tiešā nozīmē. pamezdama lakatu. Jaunākais dēls dabū uz savu pusi durvju sargu. Nu viņš lūdz. Plašākā nozīmē par miklām jeb par miklu alegorijām uzlūkojamas pasakas. Tādā kārtā dabūt glezna to tiesu dzīvāk un skaidrāk iespiežas prātā. Še pārejam noslēpumainos norādījumos. Ķēniņš pavēl pakārt katru precinieku. ja neuzmin.» Nedrīkstēdama izpaust. tas nošautais nošāva divi. ko biju redzējis. Ja uz jautājumu par zirgiem un ratiem dabū atbildi. Simsons dod viņiem trīsdesmit kreklus un trīsdesmit svētku drēbes. ka Pērkons. kam tie rati pie Saulītes nama durvu? Še griež vērību uz zināmām iezīmēm. nosper zelta ozoliņu. No pašas mīklas tas arī nav izdabūjams. Viņa lūgumu ievēro. kas līdzinās grieķu orākuliem. Gubernatisa (H. kas uzdod viņa princesei mīklu. bet tad arī aizbēg. dabū atbildi: Meklē tādu lielupīti. tad domas pāriet dievu pasaulē. kur tik ilgi kavējies? – Kam tie zirgi. Princese mīklu uzmin. Es nošāvu. Divi vārnas izknābj zirgam acis. kas vienumēr brīnumu pilna. vieglāko pasaulē. jādams Saules meitai panākšņos.
 Devītā straumītē – tur tu viņus izmazgāsi tad īstā meklēšana un minēšana nu tikai sākas. ka tie «Dieva zirgi. Kaulus noskrubina māte. viņš šķauda.» Princesei jāuzmin mīkla desmit dienu laikā. No citu tautu tradīcijām. Saules rati. kur deviņas straumes tek. Nu viņš uzdod mīklu: «Citreiz biju liels mednieks. vēlu lēci. Simsons. ka tās izaug no vienkāršiem jautājumiem par sarežģītiem uzdevumiem. un saldums izgāja no stipraja. ko neredzēju. Jaunākais dēls. Tanī sastopamie motīvi pazīstami daudz tautās. tiklīdz. Tad viņš pār plecu nošauj stirnu un labi paēd. ka agrākās mīklas uzminējumu izvīlusi. tas nosprāgst. meitām pēc miklas taujājot. 14). viņš atrod lauvas maitā bišu pulku ar medu. kas skubina meklēt uz tiem atbildes: Kas tie tādi. tie divi nošāva papriekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to. Jaunākais dēls uzdod sargam šķilt. Kāzās viņš fīlistiešiem uzdod mīklu: «Barība izgāja no rijēja. bez saulītes vakarā? Kam. kas dziedāja. Desmit stirnas šāvu: tās gaļas man izmuka. un jaunākajam dēlam jāiet pie karātavām. ar kura asinīm nošļāc dziedātājas brūnos svārkus. kas līdzinās mīklām latviešu pasakās. Tā notiek. Pēdīgi princese pati izvij divus vārdus no minamās mīklas. jau augstu attīstības pakāpi sasniegusi latviešu mīklu pasaka Desmit stirnas (LP II 11). arī tās nosprāgst. ka viņu uzminēšanai ir attiecībā uz uzdevēju vai minētāju kādas sekas. Bīlenšteina) teorijas aizstāvētājiem par tādām top arī kustoņu pasakas.

ka tās. kāda (pēc A. saule tek negrožota. raganu u. atminējuma aizplīvurots tēlojums. sumbri). Tikai mīklās atspoguļotā pasaule mazliet pavirzīta uz jaunāko laiku pusi. pieturas pie īstenības soli pa solim. jūs. ideālā pasaule pret ārējo. tīši izvairās tās nostādīt tādā kārtībā. kam pa daļai arī nav latvisku nosaukumu: ērģeles. nekā mēdz būt mīklā. bet dot īstenībā sastopamiem priekšmetiem mīklainu tērpu. atšķirdamies šai ziņā no pasaku stāstītāja. A t m i n i e t. mīklu pakaļ mīklai celdams priekšā. 96 . kas sniedzas pāri pirmatnējai. siekiem naudu mērīdami. rakstāma spalva. mīklu uzminējumos. A t m i n i e t. kas. uz kuriem mīklas attiecas. kas dabūjama no tautas dziesmām.) Bet še var atrast arī tautas dziesmu simbolismu. Mīklas uzdevējs. brilles. Šis pēdējais tika turpmāk mīklās par īsto pieturas punktu. norāda uz attīstības pakāpi. ļautiņi. kādu mēdz lietot. kuras teicēja tā iekārto. sesks. Mīklās minēto priekšmetu starpā sastopami turpretim daudz tādi. piemēram. Starpība starp šādām tautas dziesmām un mīklām ir vienīgi tā. pulkstenis. kura pamatvilcienos saskan ar ainu. Dabas un kultūras aina. Nav tad mūsu mīklu uzminējumos nekā no senākās mītu pasaules (vilkaču. Tāpēc priekšmeti. Prāta darbība. A t m i n i e t. garīgā. 
Balta linu cielaviņa tek gailīti lūkoties. tās nevar salocīt.Tālāk dažiem jautājumiem un atbildēm tautas dziesmās pilnīgs mīklu raksturs: Kas sēdēja bez krēsliņa. grāmata. Tās uzdodot vai minot. a) Īstenība. ko uzdevējs modina minētājā kā pirmatnējo domu faktoru. sveši ļaudis. ko nevar salocīt?
 Varavīksne debesīs. kas vingrina sevišķi attapību. prātam jāturas pie skaidrām. no domu gleznām. kā iezīmes mīklā uzrādītas. cigārs. Tomēr īstenību par sevi arī mīklas uzdevējs vienumēr patura acu priekšā. Bet mīklas minētājam norisinājās garīgās darbības process tai pašā agrākā kārtībā: no garīgi nojaušamā uz reāli skatāmo. asprātību. sveši ļaudis. Tieša jūtu un novērojumu izteiksme ir stipri vecāka nekā tie abstraktie prāta meklējumi. ar to nerādot. kas izsakās mīklās. vāvere. sevišķi tanīs. Šis sastādās no jēdzieniem. tieši noskatītām. reālo. nesakarīgās daļās. no mīklām kā uzminējumi pazūd. Tas attiecināms arī uz mīklu pirmatni: no kaut kā brīnišķa. Baltaitiņa jūrā brida dzelteniem radziņiem. ka no tās varētu nojaust. kas senāk mituši Latvijā un ko tautas dziesmas daudzkārt min (lūši. līdzībā norādīdami uz kādu priekšmetu. kas atspoguļojas mīklās. kas vairs neattiecas uz atsevišķiem konkrētiem gadījumiem kā mīklu pasakās un kas pieejamas mūsu tagadējos iespiestos krājumos.c. No priekšmetiem. Šai ziņā mīklas gluži atšķiras no tautas dziesmām. Citus jautājumus liek priekšā tieši tādā formā. ezis (arī lācis. ar kuriem kādai paaudzei vairs nav tiešu dzīvu sakaru. ar kuriem latvieši iepazinušies tikai jaunākos laikos. tie pirmie viesi nāca. Mīklas saturā ir zināms priekšmets jeb atminējums. Uzdevums nostājas pret uzminējumu kā iekšējā. garīgi redzēta un nojausta jādabū norādījumi uz dzīves īstenību. kāds priekšmets domāts. stirna. cita citai sekodamas. (Laiva. Turpmākajam mīklu uzdevējam garīgas darbības process gan atgriezās otrādi: ne no grūti izprotamas sapņu vai burvību parādības viņš mēģināja izšķetināt īstenības pavedienu. apmēram šāda: No meža dzīvniekiem sastopami: vilks. mīklas uzdodot. paliek bez atbildes. ka še arī atbilde tērpjas dzejas veidā. lapsa. sastādāma diezgan pilnīga dzīves aina.).
 Pretīm nāca Rīgas kungi. lec saulīte. brandvīns. caunas. sadalīta sīkās. kādi viesi pirmie nāca? 
Aust dieniņa. kā tie uzejami mūsu tagad pazīstamajās mīklās. kas sēd kalna galiņā?
 Akmens sēd galiņā pelēkiem svārciņiem. ap ko grozās mīklas uzdevums. šādā dziesmā: Sudrabiņa gailis dzied baltābola kalniņā. 3) SATURS. Var likties. kas tecēja negrožots?
 Migla sēd bez krēsliņa. Bīlenšteina) sastādāma no latviešu miklām. ka še ir vairāk dzejas (dziesmu) elementu. kas kā tāds skaidrāk izsakās. ka tuvāk stāv mīklām tie tautas dziesmu pantmērā ietvertie patēlojumi. pastāvīgi ievērotām priekšmetu iezīmēm. trūkst dzīvnieku.

brauc ratos vai kamanās. kaķis. – Arkls). latiņu Deus). vabole. kas tautas garā un dzīvajā valodā palicis no tā. vējš). bez tam apiņi. grožus. Še sastopams tautas pirmatnes Dieva jēdziens. nakts. katlu. nav lauva). līdaka. sakņu augi: bietes. vista. un pie sienas karājas pulkstenis. varenu milžu (titānu. asenes. cūka. ir plašāka nekā novērojamā īstenība. pieredzējusi. koka karoti. slotu. uts. ēveli un svārpstu. zeme. āzis. govs. kas uzminējumā taisni apzīmēts par Dievu. vēzis. ar agrākajiem ticējumiem saistītā nozīme tautā aizmirsusies. aptverdama visu. Dažās mīklās sazīmējamas latviešu senās m i t o l o ģ i j a s atliekas. linus. ir sengrieķu Gaja blakām Urānam. kas parādās kā māte blakām debesu tēvam. Māju darbos viņi lieto cirvi un zābi. nav izdalāms. spriņģis mežā. Mīklās pašās minēti daudz priekšmeti. tin no tītavām dziju kamolā. ka pirmajā mīklā atspoguļojas uzskati. aita. A. ne dimdēja – še atbrauca Dieva dēls. Dārzos ir augļu koki: ābeles. auž stellēs. vīzes. debesi. kas attēlojas mīklu uzdevumos. bet ne par gudru. kam zvani un ērģeles. Svētdienās iet baznīcā. ogas: dzērvenes. jostu. stārķis. kādā vietā tēva jostu gan arī par debesi. traks dēls. zirņi. tā mitoloģiskas būtes: Pūķis (Pūķis tup kalniņā. muša. blusa. – Saule). krūzi. kas tāpat ir ēterā mītošā debess Dieva apzīmējums. mātes pūru par ezeru. zeķes. kul ar spriguli. tad sēnes. ar mātes pūru zemes bagātības. ozoli. miežus. Viņi jāj seglos. laivā viņi dodas jūrā ķert zivis ar tīkliem. arī pulksteni.. no zemākiem kustoņiem: vēzis. akla meita (=nakts). Platā zeme. Kā apģērbu zin: kreklu. bļodu. kam vinda vai arī pumpis. Bīlenšteins atrod. no zivīm: siļķe. kas pilns rogu (=zvaigžņu). ticējusi. Laukos kopj rudzus. kadiķi. abru un lizi. plata māte. ko nevar salocīt. ko viņa piedzīvojusi. Stūrī stāv lākturis. no viņiem ceļas arī Tifons (trakas vētras personifikācija). b) Domās ietvertā gara pasaule. skudra. Istabu apgaismo skals vai tauku svece. izlietojot mēslus. izstiept. Citās mīklās runā par tēva jostu. rutki. kas novērojams arī 97 . Ķezmeru. pupas. kas nepaliek mazāks. laiks. Dzeramo un vārāmo ūdeni nes no akas. zābakus. apjumta ar jumtu. Tie pļauj ar izkapti. piem. Saimniecībā lieto spaini un toveri. Pļauto sienu samet kaudzēs. kurpes. apklāts ar galda drānu. vītoli. krēsls un galds. Vēl ir mīkla: Spriks pie Dieva. pastalas. Debesīm un zemei ir bērni: traks dēls (=gaiss. Tās vērpj ar vārpstu vai ratiņu. Istabā ir šūplis un gulta ar spilveniem. no putniem: žagata. Pirtī peras uz lāvas lapu slotām. Debesis vēl apzīmē par tēva kažoku. kas saietas ar grieķu mitoloģiskiem jēdzieniem pirms Homēra. izmērīt. ar zobenu un flinti viņi iet karā aizsargāt tēviju. kažoku. Še redzams. mucu un baļļu. kam glāžu logi un durvis ar kliņķi un atslēgu. Pie grieķiem ir Urāns un Gaja (Geja. sietu. izskaitīt. kaņepes. kas celta no baļķiem. Latvietis dzīvo mājā. Mežā ir koki: egle. Sievietes strādā rokdarbus ar irbiem un adatām. lazdas. zelta pieši kājiņā. kas Latvijā nekad nav redzēs (Rūc kā lauva. ar piņģerotu un šķērēm. Še Dieva jēdziens jau atšķiras no fiziskās debess. pudeli. lietojot pātagu. tā. zaķis. varde. Labību kaltē un kuļ rijā. Krāsns dūmi iziet pa skursteni. Senākā. kuru mīklu uzminējumā nav. maļ vēja vai rokas dzirnavās. kura gan nosaucama par augstu. zoss. Kādā mīklā ir augstā tēva vietā gudrs tēvs. mīsta linus mīstīklās un izkulsta ar kulstīklu. Blakām nostāda mātes pūru. suns. akla meita – ar uzminējumu: Debess jeb gaiss. kas sakūst ar fizisko gaismas debesi. sīpoli. auzas. Māju lopiem ir kūts. kāposti. Tā sniedzas arī daudz tālāk pagātnē. gailis. kura dēli ir vēji. glabā klētī. kurā meklējams mīklas uzminējums. Ar tēva jostu varētu būt apzīmēta (kā Bīlenšteins domā) varavīksne. gigantu) vecāki. briesmīgu būšu. Dieva dēls (Ne rībēja. Viņu starpā minama šāda mīkla: Augsts tēvs.zaķis). zemenes. Māju kustoņi uzejami pilnā sastāvā: zirgs. zemi. no dzīvniekiem arī lauva. Vēl še minamas bites. upi. simtkājis ezerā – ar uzminējumu: Zvaigzne. ko slauka skursteņslaucītājs. Vīrieši apstrādā zemi ar arklu. priedes. biksas. burkāni. kam augsti pamati. bērzi. plūmes. kam kāpšļi. ko nevar izkravāt. ecēšām un rulli. griķus. Viņas greznojas ar gredzeniem un saktām. cimdus. Uzminējumos tēva jostu iztulko par ceļu. Atzīmētā latviešu dievība saskan ar sengrieķu Zevu (Dios. Gea) tumšu.

Žīdi arī lupataini un nāk no viņu izloksnē savādi nosauktām («siser biser») vietām. simtu lupatām mugurā. Dažs priekšmets ir mazs mazs vīriņš (bite. līdz viena zūd. kurš savukārt dzemdē ledu (=māti). balta un melna. šņīka šņāka (puņķi). Abra ir ragains tēvs. ka mellais tos izdzen no muižiņas ārā. kas jau karā. ir kvēlošas ogles ceplī. skribu skrabu (atspole). Par čigānu. tanīs ļoti dažādas. tikai ap 1 1/2 no simta. ko no muižiņas vai istabiņas mellais (kruķis) izdzen ārā. gaili. žagata).) Īstās latviešu tautas mīkla mēdz būt ietērptas tiešu spriedumu vai aprakstu veidā. Simtiņ 98 . par kuriem ar gandarījumu atzīmē. skrotis ir sīki bērniņi. gaļas bārdu. Arī krievs. Tāpat māsas ir ziema un vasara. kas sēd bedrē vai dobē. flints laide koka māte. par žīdu. viena guldamās. apzīmē katlu. Šīs pašas attiecības uzejamas arī citās mīklās. Pēc izteiksmes varam šos burtniecības paraugus aplūkot kā uzdevumus un kā zīmīgus izteicienus. dažs sieviņa vai māmiņa (kāpostu galviņa. Redzams. apiņi ir bērni. Sarkani vācieši vai sarkani poļi. bet ezers. Iezīmes. krievs. ir mīklas: Kas visu izteic bez mēles? (Grāmata. mati ārā. flints. Dūmi ir dēls. Še zīmīgi mīklās lietotie t a u t u v ā r d i. Tautas īpatnīgie uzskati izsakās arī pielīdzinājumos. ka visagrākās d z i m t a s l o c e k ļ u a t t i e c ī b a s pārceļ uz lietām ārpus cilvēku dzīves: tur ir tēvs. Diena un nakts ir māsas. mietnes ir bērni. kas dzemdē ūdeni. asiņu dzērēji. burkānu. ir arkls. Tādas. No tām lielu lielā daļa pieder pie visjaunākajām. cīceris kāķeris (vēzis).citās tradīcijās: senākie ticējumi tikuši par gleznām. bet pa laukiem un pļavām ejošu ceļu. kas sēd zelta krēslā. bet vienkārši debess vai pat gaiss. tādi pat parādās dažreiz krievi. kas lauka galā nukas griež. ar kurām viņiem satiksme. kas dilst no kājām. kaula ģīmi. viena no otras bēg. Uzrādītajos mīklu piemēros redzams vēl arī tas. otrā reizē tinas vienā villainē. otra celdamās. kurā latvietis izsaka vēlēšanos dancināt vācieti uz sarkana kieģelīša. Flints stobris ir dzelzs tēvs. Nocirpts (cirpel–) polis ir pļava. a) Kā uzdevumus mīklās ceļot priekšā. gulēdams pabeņķī sastīpotu galvu. kas cits citu nevar panākt. piem. dažs vecais tēvs un vecā māte (arkls un ecēša). piem. kas nāk no «siser biser». Krievi redzami arī pie grūtākiem darbiem un dažreiz līdz nesamaņai piedzeras. lize garaste māte. 4) IZTEIKSME. maizes kukuļi apaļi bērni. dadzis). Še atgādināmies tautas dziesmas. Ratu riteņi ir četri brāļi. pie kā pievienojas brāļi. turpmākās paaudzes paraksta zem tiem savu iztulkojumu: izplatījums pāri zemei nav vairs Dievs.) Kas aug bez lietus? (Intereses. Apiņu maiksts ir taisns tēvs. viņu izteiksmi tā iekārto. meklējot pēc uzminējuma. kas mīt pirtī ar bārdu laukā. ielikt tajā kādas vispārējas daiļuma vērtības. kas dilst no sāniem. kuri. Tomēr šādu mīklu ir latviešiem gluži maz. kas vienā reizē ir lielā ienaidā. tāpat žīdu. vai. Ledus ir māte.: Kas aug bez saknes? (Akmens. kad tēvs vēl nav dzimis. pirts krāsns). Čigāni tumšā ādas krāsā. gailis. Uz mīklas uzminējumu daudzkārt norāda r a k s t u r ī g i s k a ņ u v ā r d i j e b s k a ņ u g l e z n a s. kas tagad no tiem (kā josta) norobežots. vienkārt. slota. Šai ziņā visraksturīgākā mīklas forma vienkāršs jautājums. mātes pūrs vairs nav zeme.) Kas ātrāki skrien kā zibe~ts? (Domas. par tēva jostu vairs nevar iedomāties varavīksni. ka minētājam ir kur pieturēties. krievu zābaks ir katls. māsas. dēls. otrkārt. slota. žīguriņi žēguriņi (sīpols). Krievu ķēve. Poļi turpretim noskūtiem ģīmjiem. kuri norāda uz jaunāku laiku vērojumiem. piemērot savu izteiksmi mīklas sevišķajam nolūkam un. Mīklas uzdevējs cenšas. arī bārdaini. meita. dažs jumprava (kaņepe. apiņu stīgas riņķene māte. kam nav vairs agrākās nozīmes. no kā viss nāk. līkum lokum (upe). kas norāda uz uzminējumu. māte. tāpat kā žīdi. Ragavu slieces ir tēvs un māte. kādas raksturīgas īpašības latvieši ievērojuši pie tautām. ir burkāns vai rutks. upe. tāpat brāļi ir vēja sudmalu spārni. tad otra taisās..) Jautājums tieši prasa pēc atbildes un dabū kādu vērtību tikai ar pēdējo. zemes bagātības. burkāns. kas kāpj luktā līkām kājām. Ar dedzinošu sāpju sajūtu kā uz kvēlošām oglēm latvietis skatās uz poļiem un sevišķi uz vāciešiem. vēl ir dūmi. Viņu starpā uzejamas šādas: vīvaļa vāvaļa (apiņi).

redzele (acs). viens vien riņķī griezējs (Zobi un mēle). ap Jāņa dienu ezers salst (Sarma un sarūdzis piens). siļķe uz siļķi. Citā reizē ir norādošā iezīme i z s k a t s. Desmit aitas. Desu līkums sievai klēpī ir grožus. nakti klanās – sprigulis. Tādi ir: dzirdzele (auss). kurā mazgājas divi māsiņas (slieces). alkšņa pagalīte ir mēle. dabūjot tikai kādus nenozīmīgus variantus. kas ēd pie vienas kaudzes. drīz lielumu. tupulīti) par kaķi un gaļu ļoti līdzīga vācu mīkla: Hira. Plikpauris gaisā. ir vērpējas pirksti. Baļķi. Ir tad mīklas. tautas mīklu līdzekļus vispār raksturodams. Ir mīklas. Ap Ziemas svētkiem ābeles zied. b) Kā zīmīgi izteicieni mīklas ietver sevī patstāvīgas. Tupētājs lācis ir bišu strops. drīz negatīvu. Mīklā minētam priekšmetam ir kaut kāda līdzība ar uzminamo priekšmetu. kāds priekšmets domāts. čala (žagata). drīz uzrāda kādu ārēju īpašību. Mīklās izkopjas k o d o l ī g s ī s u m s. Aka bez dibena ir gredzens. Vēl citur s k a ņ a atgādina uzminamo priekšmetu. Šādi izteiksmes līdzekļi atrodami ne vienīgi latviešu mīklās. no uzminējuma tieši neatkarīgas daiļuma vērtības. ievērojami paceļ runas vērtību. žagargrauzis (zaķis). Dienā par stīpu. Piens. Zelta krēsls ir uguns. Agrākajai. dod stiprus gara ierosinājumus arī tikai pāris vārdu. Baltacis kaņepēs (Mēness). karulīti. naktī par čūsku (Josta). ka domas virzīt uz uzminamo priekšmetu nav vairs uzdevēja vienīgais vai arī galvenais nolūks. simtacis (siets). deinītis (blusa). plikpauris (mēness). ko parastajā valodā nelieto: «Hupfauf» – varde. saka (Neue Beitrage 65): Drīz piemin kaut ko pozitīvu.: «Stirna skrien. Maurojošs vērsis ir baznīcas pulkstens. Tāpat nosauc vācu mīklās priekšmetus vārdos. šai zemē atskanēja (Pērkons). stukabuks (vilks). kas tērpjas visīsākajā teikuma formā. kara lēģeris bišu saime. Rūcošs lauva ir vabole. pastāvēdamas tikai no diviem vārdiem: Katliņš kulītē (Mēle mutē). Muca uz mucu. «Ru ru rundzeljahn» – ratiņu. tomēr mīkla pati uzglabājas nepārgrozītā veidā. žīguriņš. uz kuriem dzīva gaļa. Simtacis jūrā (Tīkls). uzminējums top nedrošs. samtiņ cibri kociņ (Ratiņš). atgāzene (abra). Skrejošs putns pilošiem spārniem ir lietus mākonis. Pečs. tāpat bija tupuļam karulīšam jālūdzas» (Kaķis un gaļa). un taisni šis īsums. «Tupu tupu. roņa tauki vidū (Baļķu sienas. Dienu guļ. bet pēdējā parādās dažās mīklās par tik ievērojamu faktoru. «Hanterlantant apzīmē vācu mīklās ecēšas. Zila govs. piem. sūnas starpā). ir pakavi. kam agrākais uzminējums pazudis un tā vietā nācis cits. Rejošs suns apzīmē linu mīstīšanu. ir sniegs. kas zemi laiza. kas taisa ēku. tupulīti. Ne čiku. kas uguni dedzināts čirkst. ir ēnu. Limpa Lampa hängt. Divi grēdas bērza malkas ir zobi. Tad 99 . kam vairāk uzminējumu. «Rungungele» sīpolu. Pa dienu ļiku ļaku. groži stāv (Upe). Gan miklai ir vienumēr attiecība uz uzminamo priekšmetu. «Baldauf» – zaķis. pēdas zūd» apzīmē ir laivu. ar ko īsti izceļas arī viņas daiļuma vērtība. mātes pūru nevar izkravāt». čapris. Balts kaķītis. Zirgs skrien. Hara hockt. ar mitoloģiju saistītajai nozīmei aizmirstoties. čāpuris. kādus sarunas valodā nemēdz lietot. stokabika (aita). lakonisms. Latviešu mīklai (Tupu. velnarags (vēzis). Vērsis māva Vāczemē. Pelēks avans kupanu brien (Dzirnu akmens). tupiķis (kaķis). Tāpēc ka mīklā saistās ar vārdu tiešo nozīmi vienumēr arī kāda cita. ne grabu – labrīt pie loga (Gaisma). Hira Hara wött. Divdesmit četri kūlēji. ir irbi. Gulbis ezerā ir krekls ūdens toverī. drīz nolūku. kā to redzējām pie mīklas «Tēva jostu nevar salocīt. Daudzkārt uz to aizrāda k r ā s a.kociņ. Dass sie Limpa Lampa hätt. kādu krāsu. Tīruma galā ziedošs brēkulis ir kadiķis. karu karu. ir spole. Priekšmetu kodolu daudzkārt raksturo skaņu vārdi. žēgurinš (stārķis). pa nakti ķiču karu (Pastalas). Mīklās tālāk uzejami z ī m ī g i a t v a s i n ā t i v ā r d i. sarkana kājiņa (Griķu grauds). Ir arī mīklas. stilmuks. Šķīvji. kas tecēdama barojas. tupu. Sarkana govs ir zemene. Cūciņa. Dažās mīklās liek d a r b ī b a atminēt. ir izkapts. būdams kā tāds sekmīgs gara ierosinātājs.

. tinu. (Sīpols. spārni pil (Lietus mākonis).) Dažas mīklas sacerētas noteiktā tautas dziesmu trohaiskā pantmērā. Ir ļoti īsas mīklas.) Ķēves aste gavilē. Tas novērojams jau minētos piemēros. Ja arī mīkla garāka. viju. No brīva prozas rituma. simtiem skaita.) Caur piedurkni pienu kāš. Virs staigā pa tīrumu dzelzu zābakiem (Arkls). piektais staigā. stāv blakām divi. apkārt spīdošas svecītes (Debesis. (Dūmi caur rijas logu. viju.) Krievu ķēve nukas met. (Ērģeles. Divi stāvu.) Mīklām tuvinās arī daži moderni simboliski dzejoļi.
 No koka visa būšana. (Debess un zvaigznes. kam estētiska vērtība.) Sarkans vērsītis.
 Pumpuroti griesti. (Smuikas lociņš. (Apiņi. Bez paņēmieniem. Siera nuka paklētē (Govs tesmens).) Vāczemē zirgu jūdza. Pazīstamas ir Šillera miklas: «Kā lietu sauc. viens trūkst. » Zvaigznes. Zaļš vasaru.
 Uziet augšā. Līdzīgi panti ar simbolisku saturu uzejami starp tautas dziesmām vēl daudz citi. zvaigznes). Dzīvs būdams dārgu kroni nes.) Pēdējā mīkla var stāvēt arī tautas dziesmu krājumā.
 Plakans auklis. Zelta kamols skaidienā (Mēness).
 Tas gauži raudāja. Starp tām atrodam šādu mīklu: Ar kājām min. Mute ir.) «Daudz avju iet pa noru platu. zobu nav (Krāsns). 
Zelta pieši kājiņā.. Tās (un vēl arī citas) nav uzskatāmas par īstām tautas mīklām. tērpdamās ritumā. Mūsu māsiņai ik vasaras svārki trīc (Apse). 
Līdaka pārskrēja. Ķēvei sāni salāpīti (Logs). (Mēness un saule. (Arkls. (Varavīksne. rokām tausta. » (Arkls. mati šņāc (Koks). (Baznīca. Balta govs kalnā māva. kas uzejami teikumu salikumā un sakārtojumā. redzam pārejas uz noteiktāku pantmēru. trīs vai vairāk patstāvīgi teikumi bez kāda saikļa.
 Daugava sasala
Tinkškēdama. 
Šai zemē loks atsprāga. zaļš ziemu – ne zari zaro. Augšā dvēsele. rodas gleznas. (Apiņi. Zils deķis. Kājām min. būdami savā starpā loģiskā sakarā: Suns rej.) Skaidri tautas dziesmu daktili uzejami sekošās mīklās: Līdaka noskrēja.mīklas. Tinu.
 Deviņas ādas. divi gulu. sprogaini bērni. p a t s t ā v ī g u t e i k u m u s a k ā r t o j u m s.) Maza maza mājiņa. apakšā dvēsele. visi gaida (Auž). kas ar visu to uzrāda dzejisku daiļumu.
 Otram zelta iemauktiņi..) Liela dzija istaba. sevišķi tautas dziesmu pantmērā.
 No vēja nāk tā dzīvība. Tuvinādamās dzejai. Ja saktai dod apzīmējumu «Linājā mēnestiņš». kas mazā godā. kur latviešu burtniecības darbi slēdzas kopā vienā riņķī.) Mīklas uzejamas arī mākslas dzejā. tad še no sievietes ar spožu saktu saspraustas linu apģērba daļas iedomā pāriet uz pievilcīgu dabas ainu.
 Ar rokām spiež. (Arkls. Esam nonākuši līdz robežai. (Aušana. balts telēķis. Divi zili balodīši apakš zemes lidinās (Arkla lemeši).
 Balts kundziņš vidū. līka māte.. Raiņa 100 . Vīrs stāv. kas izsacītas trijos vārdos: Kalps nogul saimnieku (Ielāps). dažas mīklas tad arī pieņem dzejas formu.) Taisns tēvs. zobi birst (Mīsta linus).) Pūķīts tup kalniņā. ne lapas lapo (Ašķis). tāpat. ja šo pašu priekšmetu apzīmē izteiciens: Saule lec linājā. sapumpurojas. nomiris dārgu dvēselīt (Laiva). (Griķis. 
Kas to dīrāja. tad tā mēdz būt ī s u. kāds uzejams mīklu lielākajā daļā.) No jūriņas izpeldēja 
Divi sirmi kumeliņi:
 Vienam bija zvaigžņu deķis. Putns skrien. tā Vensku Edvarda Bērzs tīrelī. sestais vada (Durvis). mēness. Vēl kādi piemēri: Visa pasaule vienos ziedos zied (Asinis). Mūsu tautas mīklu krājumos atrodamas dažas miklas pilnīgi modernās dzejas ritumā un ar atskaņām. vidū āda (Jātnieks). dažās mīklās top izteiksme tieši d z e j i s k a. pat tikai no diviem vārdiem pastāvošas.

zīmīgus. Paruna «Dzīvo kā pa Dieva ausi» cēlusies pagānu laikos. nejauks laiks. kad sāk aprauties lopiem ēdamais. 4. stāv sakarā ar tautas dabiskiem apstākļiem un nav palaikam. Pie tādām pieder: Plātās kā rūsa. sakāmi vārdi. patstāvīgu domu. lāstu un lamu vārdi. padara runu par spēcīgu. Salst kā plīst. Šāda pat satura vācu paruna ir «Auf einem grunem Zweig kommen». Ja nejaukā laikā saka: «Laikam ragana nomirusi». a) Parunas ir sastinguši. – Red. «parādīja» (no tam parāds) lopu parāda devējam par nākamo maksu. aizcirta ceļus. novērojumu vai mācību tie neizsaka. Parunas izaug no tautas īpatnīgās dzīves. Mīlenbahs norāda. kas aizņēmās.» saka latvietis. Zinību komisijas 7. ja kāds viņam kavējis izpildīt kādu nodomu. i. aizsargādamies savās mežā ietaisītās mājās. 1881) ievads. iespaidīgu. Lielās kā gailis laktā. ka. Tos mēdz nosaukt arī par idiotismiem (tagad tos sauc par idiomām. Turies. ĪSI IZTEICIENI 1) Veidi a) Parunas b) Lāstu un lamu vārdi c) Laba novēlējumi un sveicieni d) Sakāmi vārdi 2) Sakāmu vārdu saturs 3) Sakāmu vārdu izteiksmes Dienišķā dzīvē un runā dažkārt lieto īsus. kamēr bērni paaug. L i t e r a t ū r a. Redzamāko vietu viņu starpā ieņem sakāmi vārdi šaurākā nozīmē. apzīmējot to pašu saturu. vai tas vairs dzirdēs dzeguzi kūkojam. ar cilvēciskām īpašībām norobežotam Dievam tad vajadzēja ausim dzirdēt cilvēka lūgumus. Rakstu krājums. «tikt uz ciņa» cēlies lopkopju vidū. Teicienā «Dievs mielo viņa dvēseli» sadzenamas pēdas senējai mitoloģiskai paražai pacienāt. ka lopus varēs drīz laist ganībās. ka Dievs tad katru lūgumu dzird un paklausa. Traks kā driģenes saēdies. kad nebija skaidra jēdziena par viszinātāju Dievu. Trīc kā apšu lapa. Vārās kā biezputra katlā. t. kad latvieši. Bet.Lauztās priedes. Laidies dibenā. Šo parādīto lopu vēlāk parāda devējs arī «piedzina» pie sava ganāmā pulka. Tad ta nu garu iesmu drāž.. gaidi. Viņi ir formālas dabas un der vienīgi par izteiksmes līdzekļiem. Tos mēdz dēvēt arī par parunām jeb sakāmiem vārdiem plašākā nozīmē. tulkojamas vārdu pa vārdam citās valodās. Pēc satura un izteiksmes tie izšķiras vairāk veidos. Teiciens «nu atkal esmu uz ciņa». kas zīmīgā gleznā ietver kādu raksturojumu. Cālis grib mācīt vistu. 1) VEIDI. Kustas kā ūdens zāle. mīklu krājuma (1000 Lett. nesaldē 101 . mīklām: Bīlenšteina latv. Liela daļa parunu pieturas pie novērojumiem d a b ā. Rej kā suns mēnesnīcu. «Man viņš aizcirta ceļu. uzskatāmu. zināmos gadījumos atkārtotus izteicienus jeb brahiloģismus. Gaidi. Ievērojamākie latviešu īso izteicienu jeb brahiloģismu veidi ir: parunas. mielot veļus. 1892. Tiem dažreiz dara rūpes gara ziema. Tas.). tad šādai parunai par pamatu ticējums. Apaļš kā ronis. Citas parunas ņem pielīdzinājumus n o d z ī v e s: Tad ta nu adatas kaļ. kad cirvja kātam lapas plauks. burvim vai raganai mirstot. Rathsel. Teiciens «parādus piedzīt» stāv sakarā ar senāko aizņemšanās veidu. Tāpēc dzīvot pa Dieva ausi ir tik jauki. kad pūcei aste ziedēs. stereotipi teicieni. kā cēlušās dažas latviešu parunas. Paruna atgādina senos laikus. Citi mīklu krājumu izdevumi: Treilanda– Brīvzemnieka. laba novēlējumi un sveicieni. Iet kā apsvilināta lapsa. Pamatīgākais apcerējums par latv. tad var cerēt. nolaida kokus pār ceļiem. Diezin. kad ciņu gali atsvabinājušies no sniega.

Kā ar vāli pierē. Savam pēlējam izsaka nopeltais šādu novēlējumu: Dievs dod manam pēlējam
Zelta zobus. saka vienkārši: Blēdis!. Jupi. no kā pēc iespējas jāatturas. No naida jūtām izriet arī tie. lai gan ne tieši. Viņu uzskata un piesauc par lēmēju. Vāciešam no ratu pakaļas izkritis. Tie nemēdz būt teikumi. Jodu. kociņš. Piķis) parautu! Daudzkārt piesauc arī Pērkonu: Ka tevi Pērkons (deviņi. ka tie netiecas otru iznīcināt vai tam tieši nodarīt ļaunu. Kažokam otru pusi apgriezt. kad jaunumu tieši atnes pirmāk minētās būtes. no kuriem daži ļoti veci. Tāda ir. kam trūkst izturības: Plāna galdiņa urbējs!. trejdeviņi Pērkoni) saspertu! Spēcīgākais lāsta piepildītājs tomēr ir Dievs. Attīstībai uz priekšu ejot. paruna: Bīstas kā Jods no Pērkona. par tādu viņš paliek arī tanīs gadījumos. Jupis. kaitināt. Nu Velns murdā. Mute kā vārstulis. suni. Katrai tautai šādi teicieni. bet nu par vēlu.
Maizes kuli mugurā. Tēvs nomana.. pārspīlētā veidā. ko izdarījis. ka ir varas. Tie arvienu vairāk zaudē savu asumu un noraujas nereti pus teikumā. Riktīgs kā Piltenes bezmers. zaķis. vai tieši piesauc. nesaudzīgā. kas piedauzīgi plātās: Ļurba!. tad tie krīt atpakaļ uz pašu lādētāju. kurš lai piepildītos. Uz cilvēku.. nereti saīsināti par vienu pašu vārdu. Mitoloģiski elementi arī šādās parunās: Nodauzās kā devītais. Puskoka lēcējs!. ko tik nagi nes. Rauj. Pļēguris! Dažreiz lamu vārdi satur jauna 102 . Piķi. ka tu pārplīstu! Brauc ellē! Vēl še minama nodievošanās: Dieva zemīte lai mani nenes! Tas ir pret pašu izsacītāju virzīts lāsts. pēc tautas domām. Lāstu vārdi dibinās uz ticību. kurus izsaka arī bez minētā ievada: Rij. Velns vai Jods tiek par vilku. kuru piepildīšanās pēcāk jānožēlo. kas gādās par viņu piepildīšanos. ko tad lādot vai nu piedomā. Viņš nedzird kā zaķis ap veļiem. līdz arī to vietā stājas kāds gluži nevainīgs vārds. vara mēli. kurā naida jūtas dabūjušas zināmu noskaņojumu. Vēsturiski elementi ir parunās: Cīnās kā bads ar mēri. ka tie piepildīsies. Tādi lāstu vārdi ir: Ka tu pakārtos! Ka tu stulbs paliktu! Ka tu nodurtos! Ka tu kaklu nolauztu! Ka tu aizritos! Ka tu izputētu! Ka tu auksts paliktu! Vēl ir daži lāstu vārdi. Kādā pasakā tēvs sadusmojas uz saviem septiņiem dēliem. Parunas varianti ietver sevī turpmākās ticējumu pārgrozības: Joda vietā nāk Velns. Par ļauna novēlējuma i z p i l d ī t ā j u allaž uzlūko Velnu. piem. Lāsti ir. bet atsevišķi vārdi. lietojot šāda brīža izjūtai piemērotus teicienus. suņus: Ka tevi vilks (deviņi vilki) apēstu! Ka tevi suni sarietu! Daudzkārt bez parastā ievada (Dievs dod) nepiesauc nekāda lāsta izpildītāju. Tukšs kā laidars vasarā. un izsaka: Kaut tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu! Tūdaļ septiņi kraukļi laižas pār istabas jumtu. uztraukumā.nagus. ar kruķi stumjams. kas mēdz būt norauti.
Piecus grašus kabatā. sāk lāstu vārdus arvienu vairāk sajust par tādiem. Vēl citas parunas norāda uz latviešu m i t o l o ģ i j u u n v ē s t u r i s k i e m p ā r d z ī v o j u m i e m. Parasti lāstu vārdi tad ir: Ka tevi Velns (Jods. Stiprāka iespaida dēļ atlaiž arī nost: Tu esi. b) Lāstu un lamu vārdi izaug no naida jūtām pret otru. Nosaka tad zināmā gadījumā puslīdz pa jokam: Rauj tevi kociņš! Ka tevi zaķis nobadītu! Vai arī izsaka tikai pirmos nenozīmīgos lāsta vārdus: Ka tevi! Ļauna novēlējumi dažreiz ietveras arī tautas dziesmās. Var dusmās arī izsacīt lāstus. Ja tos izsaka bez pietiekoša iemesla. kas nesaskan ar pieaugošiem tikumības prasījumiem un ar sirds daiļumu. Tā dzēra kā kalpa kāzās. kas runā nepatiesību. L a m u v ā r d i atšķiras no lāstiem ar to. kas var visu jauno dot. vēl vēlāk Pērkona vietā krusts un Velna vietā žīds: iznāk tad pēdīgi paruna: Bīstas kā žīds no krusta. ļoti vārīga un asa lieta. Caurs kā baznīckunga maiss. Palaikam tie uztver otra vājības un tās met acīs asā. bet grib to pazemināt. piemēram. Tos izsaka dusmās. ja viņš neturētu savu solījumu. kas piedzeras: Žūpa!. Parasti ievada tad arī atzīmētos lāstu vārdus: Dievs dod! (Ka tevi Velns parautu! Ka tevi Pērkons saspertu!) Par tiešiem ļaunuma nesējiem min arī vilku. ar to no nesavaldāmu dusmu norautas izteiksmes tikdami par dzeju. kurus viņš nevar sagaidīt pārnākam no avota ar veselības ūdeni. Ko nu dziedi bez dziesmas! Ar kāsi velkams.

piemetina pie tām attiecīgus vēlējumus. Atšķirdamies no lāstu un lamu vārdiem. Šādas atziņas kodols turpmāk neaprobežojas tikai ar tiem gadījumiem. Šūpuli kar diegā: «lai es augu tieva. Lautenbahs salīdzinājis pavisam 160 leišu un latviešu lāstu un lamu vārdus. kur aukstums novēro 103 . arājiem gavilēt. precīzi izteicieni. viņš nāk pie lēmuma. atkārtodamies zināmos gadījumos pastāvīgi. kas aiz slinkuma nemīl kustēties. lūko citu arājiņu –
Lūko citu arājiņu – es gulēju kalniņā. Apmeklējamo pie darba sastopot. Sveicieni ir vienmēr laba novēlējumi. Starp tiem ir vairāk nekā 40 lāsti: 21 ar 17 variantiem leišu un 21 ar 18 variantiem latviešu. Bērēs ieliek aizgājējam mutē dažādus vēlējumus. kādi 60 lamu vārdi: 29 ar 4 variantiem leišu un 29 ar 22 variantiem latviešu. ka aukstums cilvēku. kuri tomēr. Jāņos zāles laidarā metot. Kristībās dažādas ceremonijas izdarot.novēlējumu un tādā kārtā tuvinās lāstam. kas ir arī vispārēja pateicības formula. tiem pašiem parastiem vārdiem izsacīti laba novēlējumi visai reti. ka še izsakās likumība. Varam iedomāties. bet pieņem dzejas veidu. saka: Dievs. ka tie gandrīz visi saskan ar attiecīgajiem leišu vārdiem. Mīklām tie līdzinās tanī ziņā. līgaviņa. Šī doma tad nu ietveras teikumā: Aukstums sliņķu ārste. kurus satiek vai no kuriem atvadās. saka: Dievs palīdz! Uz to atbild. Tie piemērojas katram dienas laikam: Labrīt! Labdien! Labvakar! Citi sveicieni mēdz būt laba novēlējumi no Dieva. vārdus otrādi atgriežot un saīsinot: Paldies! (=Palīdz Dievs). Līgavu aizvedod jaunā vietā. Kāds varēja būt reiz novērojis. kam vispārīga nozīme. kas ietver sevī kādu dzīves novērojumu vai gudrību. izsaka vēlēšanos: Lai Dievs dod Jānīšam
Labas bites ozolā. 2) SAKĀMU VĀRDU SATURS.
Arājiem gavilēt lielajā tīrumā. bez sveicieniem uzejami kādi citi. «lai ārdava valodiņa». svētī! Atvadas sakot: Ar Dievu! vai arī: Dzīvojat veseli! Atvadoties no kapā paglabāta. kā cēlies sakāms vārds: Aukstums sliņķu ārste. No šī tad tālāks lēmums: aukstums var katru slinku cilvēku izārstēt. Tie ir īsi. Jāņa tēvam ozola vainagu galvā uzliekot. vēršiem maut. tik telīšu
Jāņa mātes laidarā. palīdz Laima ievestā vietiņā
Zirgiem zviegt. spirgts. Kā ārkārtējas iejūsmas izteiksme lāstu vārdiem nostādāmi pretī svētības vārdi. Turpmāk nāk pie atziņas. kādā aukstā dienā top modrs. novēl: Vieglas smiltis! Spožu sauli! Laba novēlējumi dažādos svinīgos gadījumos top par s v ē t ī b a s v ā r d i e m un pieņem dziesmu veidu. ka cilvēks. ka tanīs aiz tiešās vārdu nozīmes palaikam meklējama kāda cita. ka mīklās meklējamais iztulkojums noved pie konkrēta priekšmeta. d) Sakāmi vārdi uzrāda saturā un izteiksmē vairāk patstāvības nekā citi brahiloģismi. kad ēd. novēl: Cik zālīšu. c) Laba novēlējumi un sveicieni pa lielu lielai daļai vieni no otriem neatšķiras. Pādi iesāk paviegli vadāt: «lai manai pādītei pavieglis mūžs». gausin. kas dod izteiksmi ārkārtējiem dvēseles uztraukuma brīžiem. Kūmās ejot. tie pieder pie dzīves parastajām parādībām. meža Mika! Par latviešu lāstu un lamu vārdu vecumu liecina tas. nemēdz pastāvēt no stereotipiem. bet atšķiras no tām ar to. gara smalkaudekla audējiņa». ir izārstējis. bet sakāmos vārdos pie dziļākas abstraktas domas. Laba novēlējumi kā sveicieni saistās ar tautas ieražām. Sakāmi vārdi uzrāda sākumā kāda raksturīga gadījuma novērojumu dzīvē vai dabā. kā nosvērtu pārbaudu un gudrību. Ar sveicieniem novēl labu tiem. Abi šie burtniecības veidi nodarbina galvenā kārtā prāta spējas. Tautietis atvadās no savas līgavas: Ej ar Dievu. norautiem teicieniem. ietverdami sevī vairāk dvēseles siltuma un miera. Ierodoties. Līksti cērt kalnā. ka tādu gadījumu ir vairāk. novēl: Palīdz Dievs. sakāmos vārdos ne tik daudz attapību. vazaņķis! Ak tu nolādēts maita. No tam. pin puškaini: «lai mana pādīte kā puķe auga». kas likās sasirdzis ar slinkumu. Pie tādiem pieder: Ak tu sasodīts bezkauņa.

lai varētu aizvilkt uz mežu savu tēvu. Padari darbu. Sliņķi turpretim nopeļ: Kas sliņķi cels par saimnieku. Dari suņam labu! Suņam zibens vienmēr klātu. Dievs radīja putnu spārniem. viņš tev iekož rokā. Par teicienu «Andž. Visos laikos saņemdama iespaidus no savas apkārtnes un tanīs meklēdama likumību un dziļāku saturu. Guļošs suns zaķi neķer. Suns. arī cilvēku dzīvē.. vairāk desmitos sakāmos vārdos. parastais māju kustonis suns nāk dažādās lomās. čuru alutiņš. «Anci. Suns suņam uz astes nemīs. laikam Dievs istabā ienācis» atgādina tos laikus.. tā suns klausa. latviešu tauta uzglabājusi savos sakāmos vārdos liecības no dažādiem laikmetiem. bet saldi augļi. kam pātaga rokā. kamēr pār grāvi. 104 .. Arī Dievu uziet tagad pazīstamajos latviešu sakāmos vārdos pa lielu lielai daļai kristīgā Dieva nozīmē. Starp tiem ir šādi: Suņa kūtī gaļu neglabā. top par piemēru. ja pats necels. Rudeni čuru. kas turpmāk ticis par tipisku tādu cilvēku raksturošanai. Neturi kungu par brāli. tam maize. Daudz suņu. Latviešu sakāmos vārdos skaidrāk saskatāmi klaušu laiki. Lūdz Dievu. Citos sakāmos vārdos Laima (laime) tikusi no dievības par labvēlīga likteņa abstraktu jēdzienu: Smejies labāk otra laimei nekā nelaimei. tad cūka rej suni. Tikai tāds izteiciens kā «Viss apklusa. kas ietver sevī dziļāku patiesību. piem. Viens suns vien ilgi nerej. ka tas cēlies no anekdotes. kas noticis ar zināmu. vārdā sauktu cilvēku. Ne arvienu Laima smaid. kurās viņš iztēlo vispār. kas kādu cilvēku piespiež atmest savu kūtrību. tiesas vīram čarka. nu ir ģifts mutē – gādā par siev' un bērniem» Brīvzemnieks piezīmē. neuzņēmību: viņam pietrūkst ko ēst.» Tas var būt sevišķs piedzīvojums. ar ko tauta cerējusi nodrošināt savu labklājību. Dievs ir lietu dos. maz sētas sargu. Kas suņam asti cels. Vienkāršais cilvēks pieņēmis šo kungu gārdumu uzreiz pilnu muti un spējis ātrumā izrunāt tikai šos vārdus. – lai prasa bajāram. Visstiprākais pamats tai darbs: Darbam sūras saknes. kas ir acu priekšā.slinkumu. top par izteiksmi domām. rādi kungam pigu. Dažos sakāmos vārdos vēl skaidri redzams viņu sakars ar atsevišķu konkrētu gadījumu. Lai Dievs dara. ja zina pasaku par dēlu. uzejamas patiesības. kā kāds Rīgas tirgotājs pacienājis zemnieku ar sinepēm. ņemdams minēto kustoni par uzskatāmu paraugu. klaus' kungu. Te. No tiem uzglabājušies šādi sakāmi vārdi: Ne visi vagari. Dažos sakāmos vārdos sastopam latviešu vecu veco dievību Laimu: Laima nepalīdz. ja pats nepalīdzas. Priekšmeti. kur viņš to grib pamest ar visām ragutiņām. te lakatiņš. nedz vilku par aitu. Kad suns cūku nerej. – Arī agrākā latviešu pagastu pašvaldība atzīmēta kādos sakāmos vārdos: Gods. kundziņ. lāsti sirdi. Ko tauta redz un pārdzīvo. bika baku balta maize: nāk pavasars – kundziņ. Var būt vesela rinda cēloņu.. Bet kristīgo Dievs ir tādos sakāmos vārdos: Dieva vārds mutē. kas savu veco tēvu aizvelk ar ragutiņām mežā. Dievs deva saules gaisu. Suņam pātaga... nesaki ui. kad tas būs vecs un nevarīgs. Ja meklējam pēc latviešu sakāmu vārdu tikumiskā kodola. Kā suni baro. Tā. viņam nav kur piemesties. Izvēle suni no ūdens. kam gods tiesas vīram brandvīns. Sakāms vārds «Tās pašas ragutiņas ir tev priekšā» tikai tad īsti saprotams. – Dažas liecības uzglabājušās par senākajām latviešu ļaužu šķirām: Ko nabags nabagam prasa. naudiņ. kad ticēja. kuri izlielās ar darbiem. brāl. ka Dievs staigā apkārt. tad tur atrodam pa daĻai to dzīves gudrību. Suns suni blusina. Kam darbs. āzi par dārznieku! Slinkums bada vēstnesis. paliec par kungu. kas vēl nav padarīti. kā nocerējis. darbība. tā būs. dod maizītes. viņš nevar apgādāt savus piederīgos utt.. Divi suņi pie viena kaula nesader. kas rej. Šīs latvietis izsaka. Piktam sunim saplēsta āda. Še pazīstamās. ikdienējās lietas top par simboliem. Suņi nav rada. Visos šādos un līdzīgos gadījumos tad nu ir vietā minētais sakāms vārds. izceļot to īpatnības. Šodien nav vakarējā laime. Dievs ir stiprāks kā mēs un dara pēc sava prāta. cilvēku rokām. Izsakās arī paļāvība uz Dievu: Kā Dievs dos. viņam jāatsakās no parastajām ērtībām. bet viņa dēlēns grib ragutiņas vilkt mājās. nekož. Suņam suņa tikums. laiskumu.. kā pasakās stāstīts. ko saņem kā ārējo parādību dziļāko kodolu. Iebāz roku kulē.. kas norisinās ap tiem. Velns labāks nekā velna kalps.

Kas daudz zin. ar ko katrs var sastapties kaut kurā vietā. tur maize. paša tikums. Snaudulīte nakti maļ. Saka arī: Jo dzer. Sveši dūmi acis negrauž. tādā kārtā citus teikuma locekļus ieslēdzot starp galvenajiem: Kas ļauna necieš. Kopējo sakāmu vārdu starpā ir šādi: Ne viss ir zelts. Kur dzīvo. prom neskries. Tur turi mājas. Kas dos nabagam bajāra meitu. Miers dod maizi. Nelaime nenāk saukdama. Melnas drānas mugurā. Derīgi mājieni ietveras sakāmos vārdos: Ne viss der ēst. Treknam grūti celties. īpatnīgi atvasinātos vārdos. gara koncentrācija še sasniedz augstāko pakāpi. Neskrej gaisā. Zālamana: Kas slinku roku strādā. Velns velnu dīda. piemērojoties gadījumiem. sakāmos vārdos paliek par ciešu likumu. Piem. Tādi no maz vārdiem pastāvoši sakāmvārdi ir: Parāds neplīst.: Siksnu tapina. tur kaps. āzi par dārznieku. Kas purvā iet. 3) SAKĀMU VĀRDU IZTEIKSME. gan ar pārņēmumiem. Kas māk. iekams spārni izauguši. Kas pats dums. Darbam gala nepanāks. līdzīgi mīklām. izteiksme. kā d z ī v e s n o v ē r o j u m i. Katrs savu ādu sargā. – Dažos sakāmvārdos ir noteikts tautas dziesmu daktilu vai trohaju ritums: Vāru. piem. Mutē medus. top nabags. No tiem saskan 200 latviešu un leišu sakāmu vārdu. Daudz latviešu sakāmu vārdu uzejami arī citās tautās. tīri salmi vēderā. Dievam laika diezgan. J a u k s k a ņ a s labā sakāmos vārdos ieturēts brīvs vai arī noteikts ritums. ka tā pati doma uztverta vienā un otrā vietā. Lautenbahs salīdzinājis 1643 leišu un 3546 latviešu sakāmus vārdus. ne viss der runāt. saimniekam maizes ar diezgan.Tomēr ne tik daudz tikumiskas pamācības meklējamas latviešu sakāmos vārdos. jo bagāts. jo ar. ar abām nevar atrast. ko dažas mīklas. Darbs nav zaķis. tam ledus glums. kas spīd. ko mīklās ievēro tikai zināmā mērā. Cita laba nekāro. 105 . še tās sastopamas lielākā mērā nekā kaut kurā citā burtniecības nozarē. Pa iebrauktu sliedi viegli tek. Meli nesāp. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā. dumpis raizi. Gan sakāmos vārdos slēpjas aiz vārdu tiešās nozīmes kāda cita. Tā. lai ēd ar nadziņ. naudas ne graša. No novērojumiem tad nu tiek pie l ē m u m i e m. bet tie nav domāti kā uzdevumi sevišķiem uzminējumiem. Lēnas aitas vienā kūtī sader. Vilku kājas baro. Maize ēdējam pakaļ neiet. kas skubina būt darbīgam. sirdī ledus. tāda alga. Paceļoties augstākā domu iecirknī. pie kam nav izslēgts Bībeles iespaids uz tautas gara darbību. ar kuru tie ieglaužas garā un paliek atmiņā. ar nodomu lietotos pielīdzinājumos. Pie tādiem līdzīgiem izteicieniem pieder Zālamana: čakla roka valdīs. tam nāk. latviešu: Kas sliņķi cels par saimnieku. Kam nav naziņ. slinka dos meslus. Ka daži no tiem saskan ar Zālamana sakāmiem vārdiem. Lēna cūka dziļu sakni rok. paturot acīs abstraktu ideju. no piedzīvojumiem iegūtā patiesība. saprotamība. tas laba neredz. Zināms valodas ritums uzejams gan katrā sakāmvārdā. Laba slava tālu neiet.. Zivis sliņķi negaida. Arī a t s k a ņ a s sakāmos vārdos lietotas. Suns suņam uz astes nemīs. kam praktiska nozīme vai arī kas pa savai daļai var noskaidrot pasaules uzskatu. Rads rada velns. varētu būt izskaidrojams ar to. Putrā maz prāta. Kāds darbs. Maize nav vedekla. Traks traku darbu dara. Rubļu kā dubļu. tam kājas mirkst. tas daudz min. čaklam. Kapā paliek zelta kalns. sava slikta nesmādē. jo nabags. tie nekad nesasniedz tos apmērus. – Saskaņa ar leišu sakāmiem vārdiem izskaidrojama gan ar radniecību. Atkrīt tad tanīs nost norādījumi uz uzminamā priekšmeta iezīmēm raksturīgās skaņās. par darbu ir arī citādi novērojumi nekā tie. tiecoties pāriet katra mutē. kur labi klājas. latviešu: Slinkums bada vēstnesis. Pie tam. pastāvēdami dažreiz no pāris vārdiem. L a k o n i s k s ī s u m s. Uzskati uz dzīvi izsakās sakāmos vārdos: Cilvēka mūžs raibs kā pupas zieds. rokas padara. Dieva likums. tiem nepieciešama vienkāršība. Sēžam kopā amata bērni: tavs tēvs burvis. kapā nabaga tarba. Izteiksmes n o a p a ļ o j u m a labā izteicēju (darbības vārdu) daudzkārt pavirza uz beigām. Ar vienu roku nomet. Acs nobrīnās. mana māte ragana. Nogriezts rieciens vairs nepielīp. Labāk sāls un maize nekā gods un raize. lūku atdod. vāru putriņu – trīs milti katlā. kur mirst.

). ka kristīgās ticības sludinātājiem nevarēja būt ienīstamāku pretinieku kā šie tautā par brīnumdariem uzlūkotie senākās ticības apliecinātāji. – K. Viņiem klausa noslēpumaini spēki un gari. Daži jautājumi par latv. bīstamu spēku apbalvotiem tos uzlūkoja vienumēr arī pretēju uzskatu apliecinātāji. valodu III. Zvārguļu Edvarts u. Tautas senatnē viņi varēja būt noslēpumu glabātāji. ko citi nevar. klausītājos. d. latv. L. Rīgā 1914 (1707 sak. aforismiem. Paraugam lai izceļam domu. kas uz pasakām un miklām: tiem sadzenamas pēdas tālā senatnē un pa vairāk tautām. Tāda vārna pērta. kas sadedzināmi uz sārta. – Par leišu un latviešu lāstiem: Lautenbaha Litauische u. Sakāmi vārdi. Ja šiem nosaukumiem turpmāk vienīgi jauna nozīme. Lett. Tos dēvē par domu graudiem. tie nav tautas garā. pētījumiem: Lautenbaha raksts Zin. R. mīklas un burvības vārdi. ar kuriem viņiem cieši sakari. brīnumu darītāji. v. tāda nepērta. Rīgā 1902. līdz tie kļūst par tautas īpatnības izteicējiem. runā maz. Viena bezdelīga nepadara pavasari. pret ko citi izturējās ar godbijību un pie kā griezās ārkārtējos gadījumos. tad draudzība zied. ka laimīgajam daudz draugu. Sakāmu vārdu krājumi: Brīvzemnieka raksti IV. ņemams vērā viņu lietojums. Bd. BURAMIE VĀRDI 1) Lietojums a) Lietotāji b) Lietojuma gadījumi 2) Vecuma pakāpes a) Senie b) Vēlākie c) Jaunākie 3) Saturs un veids Buramie vārdi atšķiras no visiem citiem burtniecības darbiem ar to. 5. B. Zinību komisijas Rakstu krājums VI 1890. Verwiinschungen u. Aristoteļa. Das deutsche Sprichwort. kom. lp. pret ko lietojami visstingrākie līdzekļi. Flüche. epigrammām.) Sakāmvārdiem līdzīgi sacerējumi arī turpmākajā rakstniecības attīstībā patur savu vietu. lett. I. Bagātiem ļaudīm daudz draugu un radu. Tos apskatot. sentencēm. I. 10. – Vispār uz sakāmiem vārdiem attiecināms tas pats. nepārvaramu. Tie tad nav uzlūkojami par tautas gara darbiem tādā pat nozīmē kā pārējās burtniecības nozares: tie nav radušies un atklāti celti priekšā tautas vidū. vairāk tautas locekļos pārbaudīti un izveidoti. starp tām: Kam iet labi. kas visniknākā kārtā liekami novārtā. Rakstu krājumā 1895. kas spēj izdarīt lietas. Ir saprotams. – Par leišu u. 1) LIETOJUMS. bet par noslēpumainu.Dzirdi daudz. kas izsacīta latviešu sakāmvārdā: Pie pilnas bļodas draugu daudz. Buramiem vārdiem ir sevišķi lietotāji un sevišķi lietojuma gadījumi. dažos vidus laiku latīņu un vācu krājumos. 33. grieķu literatūrā pie Menandra. posms. Mag. tam daudz draugu. (Seiler. Kaudzītes Reinis.c.–Lit. ievērojot zināmus noteikumus. L i t e r a t ū r a. Cicerona. Pie zeltupes aug draugi kā alkšņi krastā. Burvji un raganas zaudēja turpmāk arī tautas acīs nozīmi kā laba nesēji. Viņus dēvē par burvjiem un raganām. Mīlenbaha Par latviešu parunām. tad tāda tā varētu būt nodibinājusies zem kristīgās ticības iesaida. no sacerētāja tieši pārejot tautā. Bībelē tā atrodama Zīraka grāmatā. romiešu literatūrā pie Ovīdija. a) Buramo vārdu lietotāji ir izredzēti cilvēki. Gesellschaft XX. prātulām. Šādus sacerējumus snieguši: Neikens. viņu saturs un veids. 1905. ka tie ir atsevišķu cilvēku noslēpts piederums un netiek atklātībā lietoti. viņu vecuma pakāpes. un tautas gars darbojas arī tanīs. Tā izsacīta dažādās variācijās. Šie tad nu bija buramo vārdu 106 . Ja vārās pods. Ar tautu viņas visnopietnākajos brīžos kopā saauguši arī tie.

kreima un sviesta vārdi. nogriež ļaunu. dzeltenai. 107 . zobu. kam sakars ar kādiem ļauniem gariem: burvji. asins sērgu. Vēl ir daudz vārdu pret zirgu slimībām: vīvelēm un liesu. tā ūdens. Par savu palīdzību labdaris ņem kādu dāvanu. m ā t e i. ko domājās kā cietu miesas gabalu dūres lielumā netālu no mugurkaula. Uz to cenšas īpaši tie. melnai. samaitā pienu. čūskas. acu sāpēm. ka tanīs lieto rozes vārdu gan zināmās puķes. ar ko vilka. Lielāka daļa buramo vārdu attiecas uz dažādām s l i m ī b ā m. pie kā tie griezās visās kaitēs. – būs noiet un neatgriezties. tādā lai aiziet. Pūšļotāji. nogāja savrup un to apvārdoja. Ir tad sevišķi piena. noņem krējumu. Buramo vārdu lietotājus. sarkano guļu. – tai ceturtai nebūs pieķerties ne pie kāda cilvēka smadzenēm. stilba. vārdotāji bija agrāk laucinieku ārsti. tad viņš izsargās no ļaunajām sekām ar piepūšamiem vārdiem. sarkanai. pār kuru viņš ieguvis varu ar saviem vārdiem. svētajiem. ja grib kādam kaut ko ļaunu nodarīt. lai tas skrej ārā. krampjiem. b) Buramo vārdu lietojuma gadījumi ir visnopietnākie dzīvē. salda kā medutiņš – asins vidū. galvas sāpēm. pampumu. to iznīcināt. tai norādīt vietu. Ja kāds tos dabū zināt. Tā visām rozēm: baltai. Liela nozīme priekš cilvēka veselības ir sevišķai miesas daļai cilvēkā. caureju. Piem. kā līdzēties. Kur cilvēkam pietrūkst padoma. palaikam nosakot. ka tuvojas nāve. slauc tās. Ja māte iziet no savas vietas vai top nemierīga. Viņš saka uz rozi: Izdilsti kā vecs mēness. kā ar to nolūku. lai palīdzības saņēmējs neaiznestu projām no mājas svētību un burvības spēku. kas viņu gremdēs zemē deviņas asis. Viņš pavēl slimībai no cilvēka aiziet. Ir tad mātes vārdi viņas apmierināšanai. Tautā valdīja ticība. drudzi. uz kurieni. un arī citi griežas pie viņiem. spīganas jeb laumas izmanto citu govis. – Ir buramie vārdi pret visādām slimībām: krūšu sāpēm. Viņš var tai pavēlēt. kā dūmi gaisā. kājas. mīļā zelta memmiņa. tad tie zaudē savu spēku. ausu. otra sadega. tūsku. Sarkanai guļai norāda: kādā vējā nākusi. un kā viņas arī nesauktu.: Jēzus gāja pa vienu aramu tīrumu un nesa rozes savās rokās: pirmā nozuda. lai viņus darītu par nekaitīgiem. krūtīm jeb pie citiem locekļiem. jūrā dzelzu stabs. sakalsti kā purva niedre. trešā aizgāja. Šie buramie vārdi ar to interesanti. kāsu. Burvis u z l ū k o s l i m ī b u p a r d z ī v u b ū t i. pakrūti. Burvji un raganas izlieto jaunā nolūkā buramus vārdus. viņš cenšas tos atdot citam. kaulu. Citādi no viņiem pašiem jāsargās un jālieto buramie vārdi un citi līdzekļi. rokas. Tautā pazīst trejdeviņas rozes. noguldīšanai: Memmiņa. mēdz saukt par labdariem vai arī par vārdotājiem. spiedēju. tad cilvēks saslimst. tad viņi mirst briesmīgās mokās. Ja viņi nedabū savu slepeno mākslu atdot citiem. galvas. sēdies zelta krēsliņā – mīksta kā liepiņa. Visvairāk pūšamo vārdu ir pret r o z i. tur viņš gaida glābiņa no noslēpumainām varām. kas ar tiem dziedina slimības. pūšļotājiem. pār šķidrumu trīsreiz krustu. ziedu ne tik daudz atmaksas dēļ. izdēdi kā vecs mironis. dažreiz slimo vietu appūšot vai apspļaudot. atnes labu. ka tikai vārdotāji un ne mācīti ārsti šo slimību var izdziedināt. Trakumam pavēl. zilai. ja tas neklausīs. degvīnu vai citu slimniekam nodomātu šķidrumu. Vārdošana varēja notikt arī citādā veidā. turēdams kreisajā rokā trauku un labajā kādu kauliņu vai nazi.īpašnieki un lietotāji. augoņiem. kādam tam cilvēkam. Ciets mans vidutiņš kā dzelzs. Savus burvības vārdus viņu īpašnieks tura no visiem noslēptus. sauks Pērkonu. zaļai. Ja labdaris zieda nedabū. raganas. ar tiem atņemdams palīdzības meklētājam piešķirto labumu vai pārvērzdams to par ļaunumu. To raganas. kur viņš nezina. kā migla un kā rīta rasa vējā. kā linu pīslis. zināmus vārdus runājot. Vārdotājs šādos gadījumos mēdza paņemt trauku ar ūdeni. lapu rozēm. Daudzos no tiem ir leģendiski vilcieni par Jēzu Kristu. Kad burvības spēku īpašnieks mana. ar ko nodrošināt lopkopības ieguvumus un aizsargāties pret raganām. kurp lai iet. gan slimības nosaukuma nozīmē: iznāk pievilcīga rotaļa ar rozēm.

Šo kustoni še nosauc dažādi: par brūti. lai sakrīt kunga dusmas kā upē ledus. Kā tādi minami: viesulis. mēris. Uz trumu saka: Mūc uz jūru. neaprobežojamie klajumi. zūd ticība uz tām un viņu spēku. bezzobi. negoda tēvu. godīgu lielmāti. visur lietotus lūgumus. vilki. nopietnos gadījumos lietojamiem vārdiem sagaida brīnišķīgus panākumus.c. lai dabūtu vīru. lietuvēns. tik daudz tev grēku. Tos runāja. kūlaš! Kur tu teci? Tev pieder meži. kur neviens neiet iekšā. vērtē augstāk. Uz drudzi saka: Izej. pērkons. zaudē savu nozīmi. lietoja šādus vārdus: Ai jūs. tad bija zināma dziesmiņa. bet arī p r e t c i t i e m ļ a u n u m i e m. mums Māras zemīte. ka viņam palīdzēs. gan arī tiešā vārdā. rocies jūras smiltīs. ka tauta vecākos. kam tas izdevās. Ja no svarīgos. par mazu mazu vīriņu. lai lopam būtu daudz pircēju. tēraudiņa kažociņu.: Kūlaš. kuras tura par patiesām. Ar zināmiem vārdiem apturēja uguni. Par tādiem nevar uzskatīt visiem pieejamus. lai sējums izdodas. pie lielas upes tilta. un ticību. sevišķi tanī viņu 108 . 
Lieli kungi. kur gaidīja palīdzību no viņiem. lai stabule maucas. piesēja zagli. Lai nocietinātos pret pērienu.Trejdeviņi Pērkoni sper pampumu apakš akmens. tur tu guli. Tev būs kaunēties no cilvēka pakrēsla. somiem neapdzīvotie. govis. Latviešu buramo vārdu krājējs un sakopotājs Fr. lai tur dūra kā pakulu kodaļā. Roze pazūd dziļā purvu ellē. – tur tu skaties. no kristīgām grāmatām nepārņemtos pūšamos vārdus cienī vairāk. – gan jūras meitas izvelēs ar sudraba vālītēm. tur paliec. mazi kungi pa malām noglūnēja. saulīte! Velc baltu kreklu mugurā. Redzams tad uzglabātajos latviešu buramos vārdos. Tiklīdz tas bija noticis. avis. kad kas ļauns novēršams. lai sadabūtu medījumu.
Es apģērbu dzelža svīti. kūli. noturēja zirgu. Piem. Marija u. ka viņam par šādiem vārdiem nākuši rokā izvilkumi no Bībeles un kristīgu lūgumi. saulīte! Atspīd. l a i k a u t k o l a b u i e g ū t u. tad tiem jābūt neparastiem. Tad tāds piemērs: Kad vecos laikos divi tiesājās. ka tie atbalstās uz ticību kristīgā mācībām minētām būtēm. Šāda ticība var būt ne tikai uz būtēm un lietām. Burvības vārdi vērsti ne vien pret slimībām. kur tās piesauktas. lietoja burvības vārdus. ārkārtējiem. kūlainīti. pie kunga vai tiesas ejot. 2) VECUMA PAKĀPES. manas mīļās miesas. paskaties lejas pusē: upē tur piecas sarkanas jumpravas danco uz ledus gabaliem.
Es izdzinu velna māti pa mazām durvtiņām. pazīstamās grāmatās atrodamus. nevarēja tos vairs piesaukt gadījumos. kā slotas lapa. no lopa pakrēšļa bīties! Cik pie debesīm zvaigžņu un jūrā smilkšu. dažus tādus vārdiskus aizņēmumus no dziesmu grāmatas un psalmiem viņš nemaz nav uzņēmis savā krājumā.
Es aizgāju uz tīreli ar ziemeli spēlēties. No otras puses. kuru trauca katrs ātrāk nodziedāt. viņš liecina. lai saulīte spīd. pārvēršaties pakulās:
Lai tur sita. noslēpumainiem. nešaubāmu ticību par viņu brīnumspēku pašā viņu lietotājā. Katras tautas buramos vārdos mēdz būt savas noraidāmās vietas saskaņā ar viņas apkārtējo dabu: Alpu iedzīvotājiem tās ir augstākās kalnu galotnes. Slimību daudzkārt noraida uz jūru. tu gļēvais drudzi. Ne tikai gadījumos. – tur tava vieta. Ja par tām sāk šaubīties. Brīvzemnieks pastāsta. kā liepu lapa. skauģi. met melnu kreklu jūriņā. tas pārspēja: Es piedzimu dzelža bērns no tērauda māmuliņas. Pēdējā gadījumā lietojamie burvības vārdi šādi: Atspīd. lai ienaidnieks paliek tiesas priekšā mēms kā akmens.) . Plaša ir z a l k š u u n č ū s k u v ā r d u nodaļa. Arvienu vairāk noslēpumaina spēka iemantoja kristīgā mācībā minētās būtes (Jēzus. pie kā tos lieto. līdz ar to arī vārdi. Bija zināmi vārdojumi. Kristīgas mācības iespaids ar laiku satricināja latviešiem ticību uz viņu senējiem dieviem. peles un žurkas. Ievērojot buramo jeb pūšamo vārdu sevišķo nozīmi. prasa arī no tā. Laplandes nepārejamie tīreļi. lai kunga prāts ir mīksts kā vilna. Vēsturiska nozīme k u n g u u n t i e s a s v ā r d i e m. latviešiem purvi un jūra. kukaiņi. šāda pretēja nostāšanās pret tiem saprotama. lai iedotos bites. dažreiz arī. Bet pie tam šiem vārdiem jāatbalstās uz stipru.

pie senindiešiem (vairāk simtu gadu pr. vietām ar nekristīgu jēdzienu piejaukumiem. Minētie burvības vārdi pieder pie visvecākiem vācu rakstu pieminekļiem.. asinis pie asins. zibenē tos ļaunos garus no maniem lopiem nost! Iekš tā vārda. Kr. šie vārdi sākas: «Nāk mans pieniņš no Liepājas. kāds tas atrodams katoļu baznīcā. Bet. it kā tie būtu salīmēti.» Tātad minētās vietas. neskaidrāks. Ar katoļu uzskatiem tad arī paliek saskaņā lielum lielā daļa burvības vārdu.. jo tas nesakarīgāks. divi ledus gabaliņus. ka no pieciem Brīvzemnieka krājumā uzzīmētiem šo burvības vārdu latviskiem variantiem tikai vienam parastais kristīgais piegalinājums (Dievs Tēvs utt. lielum lielās daļas buramo vārdu noslēgumu ar trīsvienības piesaukumu. Vispār sakāms. mana uguntiņa. no Rīgas. bu. neievērojot pēdējos vārdus. ka latviešu tagad pieejamos burvības vārdos nav daudz tādu. Turpretim citos pilnīgi pārejam kristīgas ticības pasaulē. kupā mans pieniņš.» Jods. kas nodomāta kristīgiem dievkalpojumiem. Kādi piena vārdi beidzas šādi: «Nu Dēkla. Kādi naktspamašu vārdi sākas: «Jodu māte. vai ar citiem norādījumiem uz kristīgas ticības laikiem. lai caur tiem atriebtos par kādiem apvainojumiem vai zaudējumiem. necel spārniņus. dzīsliņa pie dzīsliņas bu. nāc mājā!» ir. kuros nav nomanāms kristīgās ticības iespaids. Laima. Dēkl'. Klāt še nāk elementi no latviešu agrākās ticības. un. To apvārdo Frija. vēlākie un jaunākie burvības vārdi.
Es uzkāpu kalniņā zobentiņu balināt. viņi tomēr ir turpmāk uzticēja katoļu ticībai vairāk spējas brīnumu darīt nekā luteriskajai ticībai un griezās nereti pie katoļu mācītājiem. Laima sēd kaktā. dzisa. Še. bet arī še ir blakām pagānu dievībām kristīgā Māriņa. kas savā tagadējā veidā būtu uzlūkojami par tiešiem pārņēmumiem no senējiem pagānu laikiem. no Jelgavas. Še minami īpaši tie. Zalkša vārdi: «Zil' Māriņ'. Līdzīgi vārdi atrodami pie šumeriešiem (ap 2500 gadus priekš Kristus). tomēr blakām atzīmēti vēlāku laiku apstākļi. dega akmens jūras dibenā
Salmu jumts.. Dažos buramos vārdos šie pēdējie ir noteicoši. Dzen. kuros kristīgie jēdzieni 109 . kas uzejami daudz tautās un ļoti tālā senatnē. Še pēc vecuma pakāpēm atzīmējas senie.c. Baldera kumeļš izmežģī kāju. Pērkons. pie senvāciem. Tādi pat daži uguns vārdi: Kuries. melniem zirgiem. bu. Kādos retos minētas senās latviešu dievības. Balders un Vodans jāj pa mežu. veci. Līmējumu vārdu ievadā minētas ģermāņu dievības.
Neaun kājiņas. Senie latviešu buramie vārdi pazīstami īpaši no tautas dziesmām tuvās domu pasaules un izteiksmes. loceklis pie locekļa.. senais latviešu dievs.. kādas senie latvieši nepazina. veco dievību nozīmei zūdot. Pie tādiem pieder čūsku vārdi: Es nociršu melnu tārpu ar zaļaju zobentiņ. Skaidrāki no senākiem laikiem varētu būt uzglabājušies daži vārdi. kauliņš pie kauliņa. bez šaubām. bu. Laimīt. Senās dievības arī še reti sastopamas.. Raksturīgi.. kreimiņš kupata kupā.
Melni kraukļi ogles dzēsa.
Dzisa. Tie uzrakstīti desmitā gadu simteni pēc Kristus un ir vienīgie senvācu dzejas paraugi. kā uz to norāda arī tautas dziesmu ritums.). mālu miņa. oša pīpi pīpēdama.. Veca bāba kalnā kāpa. Brīvzemnieks atrod: jo vairāk kādam buramam vārdam kristīga piemaisījuma. tur tās palaikam stāv vai nu kopā ar kristīgiem jēdzieniem. Pie tiem pieder līmējuma jeb griežamie vārdi: Pantiņš pie pantiņa. kur tās minētas. a) Seno latviešu buramo vārdu starpā sastopami daži. vārpa plēšas kustināja.. nebija nekāda iemesla kaut ko grozīt tāpēc. Vodans u. Jodu tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. Daži jaukti burvības vārdi jau atzīmēti.» Še senākās dievības Dēkla. nesaprotamāks. ledus kalnu starpiņā!
Div' akmeņus apkārt liku.: Kauls pie kaula. brauc baznīcā. dega. pie tā saucamiem Merzeburgas burvības pantiem (Merseburger Zauberspruche).. b) Vēlākie buramie vārdi uzrāda skaidras katoļu ticības iezīmes. Pērkona lode. kuros nav minētas nekādas dievības.).veidā. Kad latviešu vidū jau luteriskā ticība bija iesakņojusies. ka šo dievību še nemaz nebija: dzeja savu vērtību nezaudēja un neprasīja pēc citas izteiksmes.

ka tu caur to krustā sisto Kristu esi atpestīts. āmen! Starp rožu vārdiem uzejami (Zin. Mīļā Māra pakaļ iet – deviņas slaucenes. novervelējies paliek iekš vietas. Svēts Jānis.) izvilkumi no Rokas grāmatas (Agendas) luterāņu mācītājiem (no kristību formulāra): . Māru. Balts sunītis ar dzeltenu galviņu un dzeltenām kājiņām ietek laidarā. Sudraba vālītes papriekšu. Viņam jāuzmin un nešaubīgi uz to jālūkojas. deviņas upītes. Dažās vietās tā dēvēta par Dieva māti. Tās ir mazas leģendas. sargi un glāb visus cilvēkus! Āmen. Buramie vārdi ir pēc sava satura un veida nosaistīti ar savu nolūku: viņus lietojot. Ir tādi čūsku vārdi: Čūska kodusi.. tas vārdotājam jāzina. sviests kā māli. āmen. kur viņam jāiet. un pa deviņām jūrām cauri gājuse! Marijas vārds še lietots citādi.. ak Kungs. bet vairāk savrup. tev būs mierā stāvēt kā tas ūdens iekš Jordanes. kā lai sasniegtu cerētos panākumus. pāri pār jūru. Čūskas un odzes. Blakām dažiem seniem un veciem uguns vārdiem uzejami arī šādi: Ak Kungs. kas ceplī sēdēja. dabas dievības tikušas par dabas spēkiem.. vietām kopā ar Laimu. tā dzemdēšanas vārdos: Mīļā Māriņa. kas sacītos vārdus klausās. pavēl. no Vāczemes atpakaļ. mūsu Kungs Kristus runājis: Čūska.. Senie dievi netiek minēti. slaucene uz rokas. vistiņa tek laidarā ar deviņiem cālīšiem. no Ventspiles uz Vāczemi. tādi pat tad arī 110 . ka akmens nosūnojis. svēts Pēteris saslēdz jaunām raganām rokas un aizslēdz acis. Marija. Āmen. govu Laima! Nāc no Rīgas uz Ventspili. Māriņu. pieliekot klāt «svētā». ko ievēro dziesmu dziedātāji un pasaku teicēji. kā lai izaicinātu un pielabinātu tos spēkus. Kādi l ī d z e k ļ i uz to lietojami. c) Jaunākie buramie vārdi maz atšķiras no kristīgiem dievlūgumiem. fantāzijas ierosinājumu. par tiem ļaudīm. man tā platā tēvuzeme. jāņem vērā sasniedzamais mērķis un līdzekļi. ka tos lieto blakām vārdiem. kas stāv Dieva vadīšanā. «mīļā». katoliskāki nekā tautas dziesmās.. Augstās debess svētais Dievs. Tie mēdz būt noslēpumaini. Jāgādā un jārūpējas vienīgi par to. Arī pats viņu sacerētājs stipri saistīts savā saceres procesā. āmen. meži. nem to krusta zīmi pie tavas pieres un pie tavas krūts
± ± par zīmi. Pie latviešu burtniecības tie tikai tanī ziņā pieskaitāmi. Vārdi pret vēja bultu sākas: Glorija. deviņas ieteciņas iekš laidara – piens kā akna.. nāc palīgā. kas pie viņiem griežas.. 3) SATURS UN VEIDS. no kā palīdzība gaidāma.. mums tā Māras zeme. Še nevar skatīties uz daiļumu.pārsvarā. kas tautā glabājušies un veidojušies. lai paliek. kom. Šis sacerējumu veids še uzejams skaidrāks nekā citur latviešu burtniecībā. tad Marija sacīja: Noņem viņiem no galvas to spēku! Jēzus atbildēja un sacīja: Es negribu. Neskaidrības tīšu pielaistas. kas tu varēji tos trīs dzisināt. noskaņotu vārdu izlasi. Kāds šo vārdu variants ir: Tev pieder puri. Vārdotāji tad nu nevar paturēt acīs neko citu kā tikai līdzēt cilvēkam. kā to sasniegt. lai neredz tā kristīta cilvēka lopiņu. mīļā Māra pakaļ iet. lai vārdi būtu noslēpumaināki. Vairāk zalkšu jeb čūsku vārdos minēta Māras zeme: Tev pieder purvi meži. kas tu par asins jūru. Par s a s n i e d z a m o m ē r ķ i mēdz būt – novērst kādu kaiti vai iegūt kādu labumu. tad tu vari to uguns liesmu izdzēst: apžēlojies. tu zelta Dieva māte. āmen! Tu pērkonu gaisā pats stādījis un tu viņam ceļu spriedis. Nereti parādas buramie vārdi attēlojuma veidā no Jēzus dzīves. Vai dzirkstes vārdos: Tā svētā Māra. paliekat iekš meža! Kad Jēzus strīdējās ar tiem jūdiem. Nav arī neviena. Tomēr viņa patvaļīgā izvēlē tie nestāv: viņš tos gatavus saņēmis un tādi viņam tie jālieto. Daudzkārt piesauc Mariju. Dieva māte. XII kr. Māras zeme tātad Latvija. deviņas strautiņas. mīļā Māra! Govu Laima. Raksturīgi sekošie piena vārdi: Mīļā Māra. Ir tad pilnīgi izslēgts nodoms darīt uz otru kādu iespaidu.

ka šie vārdi pieder atsevišķiem cilvēkiem.lietojamie izaicināmie līdzekļi. Amobu. Kādi vārdi pret galvas sāpēm tā sākas: Tās atslēgas Zālamans atsauca un apzvērēja tev caur tiem svētiem vārdiem. kas nestāvēja asā pretrunā pret kristīgiem jēdzieniem. satika mani viena Ardirr. citur tā lietota pret apdedzinājumiem un ievainojumiem. Tā koduma vārdiem piemetināts. kuri tos uzglabā kā lielu noslēpumu.. dur. n e s a pr o t a m ī b a še tad nu viena no galvenajām pazīmēm. no labās puses. kam pieder purvi un meži. rakstīts Māras ūdentiņš. Teiam. no augšas. Bez aprādītajiem iemesliem jāmin vēl arī tas.. gaužām auksta tā miroņa roka. tie var zaudēt savu burvības spēku. Main. tur Māra. vienreizēju vai vairākkārtēju. Šo grāmatu nelatviskais iespaids nomanāms arī citur. kas iet pa sētsvidu.. Citām burvībām ir stipri svešu vārdu piemaisījumi. kas ieskrien zaļā mežā. Šī formula tā sastādīta. Ja buramos vārdos arī nav pilnīgi nesaprotamu vārdu.. Joinis. līdz vienpadsmitā rindā paliek tikai burts a. Zena o Evis. No senējiem elementiem varēja uzglabāties tie. nodur). tur balta vista melnu cekulu.. kas ar Jēzu runā. Kādi rožu vārdi ir šādi: Augstu ir tās debesis. ja to dara. Tā iet reizēm tik tālu. Es apzvēru tev caur Jēzu Kristu. Tā.. 111 . kas citā reizē brauc pa Daugavu vai pa jūru ar zelta karīti.. ka tie jāskaita deviņas reizes un katru reizi skaitot jāmet krusts. Šos vārdus jau ap 200. lai tam būtu neatvairāms i e d v e s m a s spēks. Bnev. – iznāk tie paši vārdi: SATOR
AREPO
TENET
OPERA
ROTAS Līdzīga sekoša formula (arī pret trakumu) : AMOR
MILO
OLIM
ROMA Šīs formulas pastāv vienīgi no svešiem vārdiem. trejdeviņi jūras krasti. to visādi lasot – no kreisās. Ļoti veca un tālu izplatīta ir arī tā sauktā Satora formula. Brīvzemnieka krājumā tā atzīmēta kā līdzeklis pret trakumu. ka lieto vietām pilnīgi svešus. no apakšas. Tie attiecas uz dažiem atsevišķiem vārdiem (Dur. Dieva māte. Lai to pavairotu. ir drudža vārdi: a b r a k a d a b r a. tur rakstīts kaķis. Tur nostāsti par Jēzu (sevišķi rožu vārdos). Mathon. tur trīs jumpravas. N o s l ē p u m a i n ī b a. norāda uz kādu darbību. paliek pie sausa koka. g. tā Dēla un tā sv. ka. Gara. Mathron. min dažādus priekšmetus neparastā sakarā. kurus uzrakstot atlaiž katrā turpmākā rindā no labās puses vienu burtu nost. Pie buramo vārdu satura un formas tad nu nav pieliekama tā mēraukla. Kādi pret galvas sāpēm sacīti vārdi sākas: Tās atslēgas Zālamana es atslēdzu un apzvērēju tev. kādas tur. Viss buramos vārdos sacītais iekārtots tā. rakstīts zaķis.. Abens. sastopami bieži atkārtojumi. Starp čūsku vārdiem uzejami šādi: Es gāju pa vienu dambi.. tur sātans. Zondoin. pēc Kristus kāds romiešu rakstnieks (Quintus Serenus Samonicus) ieteic pret drudzi. kas pie citiem burtniecības darbiem. viena čūska. piesauc kādus garus vai dievus utt. tad kaut kas noslēpumains tur vienumēr: apraksta kādu savādu notikumu. uz visu pantu. Tev. kas top par leģendām. apzvērēja tev ar visiem gariem un svētākajiem vārdiem: Panru. uz dažiem teicieniem. Buramo vārdu v a l o d a tad palaikam nav nekāda īpatnīgi latviska. Tas ir viens no pierādījumiem. Tiešie pārņēmumi no dievvārdu grāmatām uzrāda tās pašas nelatviskās formas. noslēpumaini skanošus vārdus.. Elgiar. Katru buramo vārdu pantu mēdz nobeigt ar parastajiem kristīgo dievlūgumu noslēgumiem: vai ar āmen. vai ar: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva. tur trejdeviņi avoti. dur.. sarkans tas vērsis. tā pieminētajos noslēguma vārdos: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva. ka tagad mums pazīstamie latviešu buramie vārdi pārgājuši kristīgas ticības apjomā un šī lielā mērā nosaka viņu izlasi un veidu. Ceiriam. nesaprotamus. Es vārdoju un runāju pret rozi un auksto brantu. piem. Viņi nedrīkst tanīs arī nekā grozīt.

Trakam sunim jāiedod ar sviestmaizi zināmi uz papīra uzrakstīti vārdi. dzelzim savas kājas āvu.
Lai pērāsi tas puisītis. nomanāms. J. un ar to var pārspēt visas grūtības. ne darbiem.
Man kažoka nav. tā sargājās. tam pērkona laikā nenotiks nekas jauns. 30. vienam no otra norakstāmas un lāsti izsacīti pret tiem. Še sastopama latviešiem agrāk sveša pasaule. mani kauli. Ja to neievēros. g. To pavisam 42–45. augusts. kas tieši rakstītas un kā tādas izplatītas tautā. kur tautas dziesmu pantmērs tos izsargājis puslīdz nepārgrozītu. vai nelatviski. Tās salīdzinot. rakstu šo izlieto agrāk nekā citos gara darbos. pēc viena uzzīmējuma.
Manas miesas. Še pieskaitāmas arī grāmatas. – Dažās grāmatās sacīts par 12 Izraēļa ciltīm.
Dzelzu pirti kurināju tēraudiņa skaidiņām. kom. ka tām par pamatu viens pirmteksts. un tad meita celsies pret māti. septembris. grāmatas vairākkārt citu no citas norakstot. Tās ir s v ē t ā s g r ā m a t a s. kā karā nevar nošaut: Dzelzim dzimu. iet baznīcā.
Man kažoka nav. brālis pret brāli. tas izglābsies no ūdens un uguns. nabagiem dot maizi. ar ko apturēt no deguna tekošas asinis. burvīgs. Tāpēc ka burvības vārdi paturami galvā vienam vienīgam. dažus rožu vārdus raksta ar sarkanu krītu uz zila papīra un liek rozei virsū. kas nevar atbalstīties uz citu atmiņu. nedot viltīgu liecību. Ņemsim paraugam vārdus. Alksnis. ne tērauda zobentiņš. nekrāt zeltu un sudrabu. kam nav nekāda sakara ar latviešu senējiem ticējumiem. tam tiks piedoti visi grēki. lūgt Dievu.
Dzelzu slotu sutināju. 17. sveši vārdi. 1. «Es iešu ar savu kungu no vienas pilsētas uz otru. Buramos vārdos parādās arī r a k s t s tādā lomā kā nekur citur latviešu burtniecībā. kas pēc tās sniedzās. Zin. Tomēr dažādības izskaidrojamas (kā to uzrāda Dr. Grāmatā uzzīmēti arī vārdi. septembris. ar ko asus ieročus darīt nekaitīgus. un iespiesta 1704. kam tērauda kažocīts. Pie viņu lietošanas noteikumiem pieder taisni tas. kādu jaunumu tās darījušas Jēzum un kādu sodu par to saņem. Tomēr arī še nereti uzejami bojājumi. īpaši tanīs. Miķeļa baznīcā (iekš Ostai) tā lidinājās kā balodis un no daža. ka tās māju no mājas nesamas. nāks sods. Rakstīto burvības vārdu īpašnieks atdeva mirdams cieši glabāto grāmatu kādam no saviem vistuvākajiem cilvēkiem. bet pie daža tā 112 . negriezt matus. Ja kāds tos dabūju lasīt. decembris. kas sākusi laist saknes latviešu garā. dod norakstīt un izplata. Rakstītos buramos vārdus turēja tāpat noslēptus kā nerakstītos. Še raksts vēl ir latvietim kaut kas noslēpumains.
Dievu dotu ciri cirtu pelēkai akmenī. Arī tās izsargā un izglābj no ļaunumiem un piešķir labumus. Dažos gadījumos tas tieši pieder pie līdzekļiem. dzelzim augu.Tīra un īpatnīga valoda uzglabājusies dažos senējos vārdos. augusts. XII Rakstu krājumā) pa lielai dajai ar sabojājumiem. Šie raksti gan visi ir vai nu atsevišķi burti un skaitļi. sūtīta ar eņģeli Miķeli no debesīm pagāniem iekš Ostai jeb Olsteines treju ķēniņu dienā 1702. māsa pret māsu un viena pilsēta pret otru.
Man kažoka nav. starp tradicionāli latvisko un kristīgo pasauli. tinatiesi pakulās.» – kas grāmatu noraksta. 15. Par spēcīgākiem tomēr turēja vienīgi atmiņā glabātos vārdus. nekulties ar lepnību. visnelaimīgākās 7: 3. kam viņš bija iepriekš iemācījis rakstu lasīt. godāt tēvu un māti. marts (kad Pestītājs pārdots). Vēlāk tautā uzejamas arī r a k s t ī t a s b u r v ī b u g r ā m a t a s. Svētā grāmata jeb Gendija vispirms uzrāda nelaimīgās dienas gadā. grāmata sargā no zagļiem un slepkavām. varēja celties šaubas par viņu spēku. Grāmata. tad zināmi burti jāuzraksta uz papīra un jāapsien ap vainu. aprīlis (Jūda piedzimis).
No akmeņa taukus ņēmu – smērē savu augumiņ. nedzīties pēc miesas kārībām. Svētās grāmatas ir dažādas. kad kādam tek no deguna vai kādas brūces asinis. zelta burtiem. otru nenokaut ne rokām. Kam grāmata mājās vai kas to pie sevis nēsā. No tām. 1. nezvērēt pie Dieva vārda. Esam uz robežas starp burtniecību un grāmatniecību. kas grāmatu nevienam nerāda un nedod. – Grāmatā minēti šādi priekšraksti un tikumiski prasījumi: stingri vēlīt svētdienu. tam nevar kaitēt nekādi pielādēti rīki. Viss saturs ņemts no kristīgām tradīcijām. g.
Nelienat neviena lode(?). ar ko sasniegt buršanas jeb vārdošanas mērķi. 1.

burvības vārdi). Lācis ir par tēvu latviešu teiku varonim Lāčplēsim (Lāčadēlam). kas vēl pavisam nenoteiktas. Jelg. tad viņš to licis zelta burtiem iespiest. klausa un skaita. Tām bija dvēsele un cilvēkam līdzīgas īpašības. Latv. Halle 1894. stādos. Materialien zur lett. kas nodalāmi zināmās grupās un attīstības klasēs. Univ. g. tas nemirs sliktā nāvē. kas pieder vairāk attīstības laikmetiem. Senāk viņš neesot 113 . noveidotas būtes. tās varēja lemt par cilvēka likteni. Par pilnīgi nokārtotu latviešu mitoloģiju nevar būt runa. arī klintīs. Lācim allaž nostājas blakus v i l k s. Dorpat). un. d. No viņa bīstas jaunie gari. kalnos. L. Ueber die Verbannungsorte der finnischen Zauberlieder. citi radušies zem kristīgas ticības iespaida vai tieši no tās pārņemti. starp tiem latviešu. 1881 (717 buramie vārdi ar norādījumiem par burvībām): Dr. kad viņš tur nonācis. Var uzrādīt tikai dažādus latviešu ticējumus. uzejamas vairāk klātnes. Daži no tiem sakņojas indoeiropiešu pirmtautā. Jelgavā. Kad ķeizars Kārlis ieņēmis franču zemi. Zeitung 1910. Viņš ir gudrs un ļoti spēcīgs. daži aptver parādības. Buramo vārdu krājumi: Treilanda–Brīvzemnieka. uz Pestītāja kapa. Inst. – Par burv. Pirmatnējs cilvēks neatšķīra sevi no apkārtējās dabas. bet Velns. Kas tos tura. Dr. Redzamu vietu zvēru starpā ieņem l ā c i s. Heilsegen in den Ostseeprovinzen. Zinību komisijas Rakstu krājums XII. Volksmedizin (Separatabdruck aus: Historische Studien aus dem Pharmokol. Viņu nav radījis Dievs. Sev līdzīgas būtes viņš redzēja kustoņos. Lai tos izdzītu. Literatūra. 6. par viņa laimi un nelaimi. R. izplūdušas. citi uzrāda jau diezgan apjaušamas. citiem ir par saturu patstāvīgi tēli. Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums II. debess spīdekļos.spiedās klāt un atvērās vajā.. Grāmatas vārdi nostādīti blakus tēvreizei un Kristus ciešanas un miršanas stāstiem. ka es šo grāmatu ar savu dievišķu roku esmu rakstījis. TICĒJUMI 1) Burvības. pa reizei uzticību. J. J. Helsingfers. vārdiem: Nik. tām piemita burvīgi spēki. Jelg. Tur lasāms: Jums būs ticēt. Rig. – Pēc cita uzzīmējuma. paļāvību. b. Brummer. a) Sevišķi tuvu cilvēkam stāvēja kustoņi. lāci ved kūtī un citās telpās. Busch. tomēr viņš Velnu vajā. daži saistās pirmatnīgā veidā ar apkārtējiem priekšmetiem. avotos. tad viņam tā dāvināta. Alkšņa sastādīti Tautas medicīniski materiāli. svētās grāmatas jeb Gendijas iespiedums. 1898. starp tiem buramie vārdi. kas iedvesa pa reizei bijību. MĀŅI. 1893 (daži pūšamie vārdi). Alksnis. gari a) Kustoņi b) Stādi c) Dvēsele 2) Dievības a) Debesu dievības b) Likteņa dievības 3) Dievs a) Kā gaismas dievs b) Kā personiska būte c) Kā tikumiska būte 4) Svinējumi a) Svētki b) Svētnīcas c) Svētnieki Latviešu ticējumos. no kā izlasāms latviešu burtniecībā ietvertais pasaules uzskats. 1909 (ievēroti arī citu tautu. māņi. grāmata atrasta 185. mākoņos. bailes. 1) BURVĪBAS. GARI. P.

Tā nes uz jumta degošas ogles un nodedzina mājas. pastāvību. mazgājamo ūdeni tiem sildot vai pirti tiem kurinot. ka ozols un liepa nav latviešiem dzīves poētisks attēls. ko nedrīkst cirst. nelokāmību vīrieša ietēls. No pārējiem dzīvniekiem ievērojama č ū s k a. Puišu lomu tēlo c ī r u l i s. kas izpildāmi dzemdēšanas. Tiem ir dvēsele. ko apprecējis zalktis vai Velns. Čūskai savs ķēniņš. tam tiek piedoti septiņi grēki. M ā j u l o p i agrāk dzīvojuši mežā un tikai vēlāk. liedzies nest Dievu pār upi. Švābe atrod. «Pusmītiskā. pāršķēlis tām nagus un iedzinis pierē vadžus. kuru iemantojot tiek bagāts un gudrs. No citiem putniem liela nozīme d z e g u z e i. dzēra no ozola kannām. Dievs ar viltu izmainījis pret Velna zirgu. kad no tās pataisa kokli. tā skan žēli. pārgājis mājās un sācis cirpt savu cūku. govju sargs un labdaris. tā ka viņa kritusi uz celmu un no tam dabūjusi atšautu asti. Velna radīts. palaidis par ātru viņu vaļā. miega valdniece. Tam par iemeslu tas. Sieviešu darbos un dzīvē bija pirmā vieta liepas kokam: no tā taisīja pūrus. velējamās vāles. Ļoti iemīlēts putns l a k s t ī g a l a. A i t a ir Dieva kustonis. kas dara alu. kura lūgusi Dievu. Koki senāk runājuši. Dievs. kam dzied īpašas kulta dziesmas. nozadzis suņa brīvgrāmatu. tomēr mētelis. b) Arī stādi bija senējiem latviešiem dzīvas būtes. ka viņš. u. Z a ķ i. aizbildinādamies ar nevaru. s e s k s. Viņa ļauns kustonis. Kā pareģe viņai stājas blakus z ī l e. tāpēc ka (līdz ar čūsku) nav nācis palīgā ceļus taisīt. Mācēdama visas gudrības. bet gājis ganos. kas cēlusies no kalpinātās un sistās pameitas. kas viņu mācījis. ka tie piepilda latviešu dzīvi no šūpuļa līdz kapam un uzstājas ar viņiem kopā svētkos un dzīrēs. tur meiteņu vajadzībām liepa. saules simbols. O z o l s ir ar savu stiprumu. No citiem meža kustoņiem allaž min kopā zaķi un vāveri. p e l e. S u n s un k a ķ i s dzīvo ienaidā. G o v i s bijušas agrāk visas melnas. lai viņu pārvērš par putniņu. kāzu un citos gadījumos. Z i r g s tāpēc nosodīts uz nemitīgu darbu. 114 . ka kaķis.c. V ā v e r e pieder pie (auniem kustoņiem. Tie sajūt arī sāpes. kad brālim jāiet karā. gaismas sludinātājs. tiem nodomātā peramā slotā iesēja kādu ozola zariņu. Tā nes ziņu. Maigā. Liepa ir arī kapu koks. Tie ieņem svarīgu vietu senlatviešu reliģijā. vilkam tos vajājot. kam agrāk bijis jāiet ganos. bet pati šī dzīve. vai pavisam. viņa gribējusi iemācīties arī laisties pa gaisu.bijis plēsīgs. ņēma vismaz kādu daļu ozola malkas. A. palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. Tā dzimusi no meitas. tāpēc tai palicis mazums saru uz muguras. Puisēniem kāra šūpuli ozola līkstē. bērniem miega nesēja. kad meitai jāj precinieki. Vīrieši lietoja savos darbos (tā biškopībā) vismīļāk ozola koku. Attiecīgās latviešu tautas tradīcijas aplūkodams. kristību. kuplā l i e p a ir sievietes ietēls. Viņa zīlē sējas laiku. Kur jaundzimušo puisēnu vajadzībām kalpoja ozols. No citiem kustoņiem tautas tradīcijās vēl minēti: k u r m i s. kam nolemts dzīvot apakš zemes. ko Dievs viņam novēlot. var noteikt gadus. kura turp dažkārt pārgājusi no cilvēkiem. kuru nav brīv sist. Augstā cieņā stāv ozols un liepa. Dievs tās nokrāsojis dažādās krāsās. no tā laika viņš varot ēst. alus darinātājs un dzērājs. uztaisīdams kūtis un uzlaizdams govīm mušas un dundurus. ko dēvē par Dieva zirgu. kas viņu nosit. No putniem pie māju kustoņiem pieder g a i l i s. labs kustonis. dzer. Vilkam draudzīgi sakari ar l a p s u. lai Veltīs tās nevarētu pierādīt par savām. par ko dažkārt tiek cilvēka dvēsele. Tā ir liela gudriniece. Latviešiem ozoli un liepas bijuši svēti koki. galvā zelta vainagu. sevišķi kad tos griež zināmās dienās (krusta dienā) vai arī kad tos zaļus vai visām lapām met ugunī. gājuši glābties pie cilvēkiem. galdus. Tie noteic viņu paražas un uzliek viņiem zināmus pienākumus. saimniece viņam kukuļa vietā iemetusi karstu akmeni mutē. kam upurē vistas un gaiļus. pieglaudīgā. Zem ozoliem mēdza notikt arī dievkalpojumi un ziedojumi. vai arī cēlusies no nelaimīgas mātes meitas. nešķeltiem nagiem un bez ragiem un piederējušas Velnam. Liepā pāriet žēlabās nomiruša puiša dvēsele. Viņa liela pareģe. tās pārdabūjis pie sevis. Pretim čūskai ir z a l k t i s. cik ilgi dzīvot vēl pie māmiņas. dzied. Velns redzējis Dievu to cērpam. kaitina c i e l a v u.

palīdz ganiem. 115 . lai viņam griež zarus. tās drebina zem tās stāvošā Vēja māte vai arī svētā Māra. zīlītei. var staigāt apkārt neredzams un iet caur aizslēgtām durvīm. Tautās vai tumšā naktī ejot. Viņai daudz naudas. viens sudraba (mēness). kur ganās liels pulks kazlēnu (zvaigznes) ar pekainu āzi (mēnesi) vidū. kur uzmesties putnam. Kas ziedu iemanto. «dzelžu kalti ritentiņi. atšķiroties šai ziņā no citiem kokiem. medniekiem. B ē r z s. cietajā mēnesī. Tai ir četri dēli (vēji) un savas kalponītes. kas grabēt grab. par spožo. par vistiņu. O s i s. otrs zelta (saule). Šos latvieši mēdz iztēloties par mātēm. kas pār to birdina baltos ziedus. zina. pārāk ātri nometis zaļo apģērbu. kur dzīvo katrs meža kustonis. Vēl piemin Krūmu māti. burvjiem. par baltu zirgu. S a u l i vēl tēlo par govi. kam apse nav devusi naktsmāju. pievienojas ticējumi dažādiem no šiem priekšmetiem vairāk vai mazāk nošķiramiem gariem. jo viņa ir pati kā ieva. kas sedzas baltās sagšās. žubītei. Z v a i g z n e s ir baltas aitas. p ī l ā d z i s top izlietots pret jauniem gariem. Ābele lūdz Dievu. kuras pastāvēja visur vienalga. C e ļ a m ā t e tek dienu nakti. pats aicina. ka ziemelis jau projām. zelta un sudraba. nevēl ļauna. baidīdamies citiem pakaļ palikt. kas apēd baltus putnus. sarkaniem ziediem. Meita uzaug kā liepa. Viņas ziedi skaistuma ziņā gan netiek līdz ābeles. kam spārni pil. Ābele zied skaistāk par visiem kokiem: ievai balti ziedi. ābelei sudrabiņa. Kas sacērt apsi vai vij apšu vainagu. Sieviete nelauž ievas zaru. kas iet pa kalnu. raganām. aklais koks. kā to redzam mīklās. tad tā paliek atraitnē jeb viņu apprec vecs vīrs vai atraitnis. auž jūrā baltus audeklus. M e ž a m ā t e sauc vārdā putnus. un tāpēc palicis kails ilgāk par citiem kokiem. slauka Dieva namu. kas cilvēku ņem savā glabāšanā pēc nāves. Ābeli tad arī dēvē par Dieva koku. J ū r a s m ā t e šūpo ozola laivu. S ē r m ū k s l i s. Z e m e s m ā t e ir zemes valdniece. no kura nav labi lauzt zarus vai ņemt ziedus vainagam. Ā b e l ē parasti ierauga māti. V ē j a m ā t e šūpo šūpuli vilkam. mēneša istabu. Še ieraugāmās pusdzejiskās. L a z d ā ietēlojas godsirdība. ka ābelei nokritis zelta ābols. Runā arī par zelta ābeli. pat Velna nebēdā. ņem rokā lazdas zaru: lazda netura blēņu. kas ik dienas peld pa jūru. m ē n e s i – par vērsi. pakavoti kumeliņi». ka viņi no ozola un liepas cēlušies. rudeni viņš.pusvēsturiskā Prūsijas Rāmava ar svēto ozolu birzi ir tikai krāšņs simbols visām tām neskaitāmām Senlatvijas reliģisko svētku rāmavītēm. Kas negrib būt sieva. vai arī par lielu lauku. par mazu sunīti. tam dreb valoda. zemi par māti. kas skrej pa pasauli riedams. par plikpauri. Ja meita lauž bērza galotni. lāčam. kur divi gani. s n i e g s – gulbis. tomēr tiem ir sevišķa vērtība: lazda zied gavēnī. nozied tautu galda galā kā ieva. arī ne ievas ziediem. D e b e s i s uzlūko par tēvu. kas iebāž knābīti katrā šķirbiņā. – Daudz ticējumu saistās ar p a p a r d i. Tā zied Jāņu nakti sudraba ziediem. Par to var nākt arī vēl bargāks sods: var nomirt tēvs vai māte. kas pirmatnes domai tēlojas kā žuburots koks. I e v a ir sievas simbols. tas visu zina un redz. koku cirtējiem. lai rudeni meita iziet tautās. palīdz zvejniekiem. rogas. Apšu lapas vienumēr dreb. kas attiecas uz pašiem dabas priekšmetiem. tā neņem ievu rokā. drosme. gana baltas govis (mākoņus). viens otra nepanākdami. vālodzei.» Pie ozola un liepas uzejamas arī zināmas totēmu iezīmes: latvieši ticējuši. kas pār vārtiem skatās. rieksti. Tikai jāatstāj galotne. par baltaci. krietnums. kas nostājas savstarpējā pretstatā. Saule raud. Tauta uzskata savā pirmatnē par dzīvām būtēm arī d e b e s s u n c it a s d a b a s p a r ā d ī b a s. gādā par ceļiniekiem. ar ko pušķoties Dieva dēlam. Debesis dēvē arī par zilu pļavu. Saule un mēness ir arī divi vīri. A p s i sauc par Velna koku. Ozolam un liepai ir savas dzimtis. Viņai arī kalponītes. pusmitoloģiskās gleznas saskan ar senlatviešu jēdzieniem par dzimts satversmi. pavasari nav redzējis. vai arī brālis un māsa. M ā k o n i s ir putns. vai viņas bij iemiesotas īpašās birzēs un elku kalnos vai arī dzīvoja tik kā acumirklīga masu psihozes sajūta svētkos un īpašās svētku dienās. Bārenīte piestājās pie ābeles. Māņiem. Debess parādības turpmāk izveidojas par uzskatāmām dievībām. kam spalvas put. kamēr bārenītei birst asaras.

116 . Pamazām attīstās d ē m o n u jeb g a r u k u l t s. parādību. Miglas māti. Netverama. mušu. maitā mēnesi. Arī viņš pienes naudu vai citas mantas: labību. Ir sevišķi labības. Viņš nevar viegli nomirt. Pirmatnējā cilvēka visagrākajos uzskatos dvēsele vēl nav nekas noteikts un izveidots. meitu. pūķi. putniņš. lielu cilvēku. Raganu aizdzen ar sērmūkšļa nūju. piena. tad tas vairs netiek atpakaļ un raganai jāmirst. burvis. izzog sviestu no spaiņiem. īpaši pie augšgaliešiem. Pūķis parādās daždažādā izskatā: kā gailis. Daudz un dažādos veidos var pārvērsties r a g a n a s. apsargā kustoņus. tā nojaužama kā ēna. Izšķir rudzu. zirgu patrona). pa nažu starpu. grozīga. kas ziemu pavada klētī vai tīrumā. māju putnus. arī kā nedzīvs priekšmets (pinekls. dimanta meža kopā ar turienes meitām vīt vainagus. kas latviešu ticējumos ieņem plašu vietu. Lopkopībā svars govju M ā r š a v i ņ a i. ugunīgu braucēju vai par citu kādu kustoni. kas dzīvo mežā un ēd cilvēkus. tad viņi aiziet un vairs nenāk. citus lopus. krupis. Mazu cilvēciņu veidā viņi īpaši naktī kaut kur ierodas. miežu. ķēms. tā milti birst. skriedams ap krūmu. paņem cepamai maizei vai sālij svētību. Tā stipri saistās jau ar māņiem. auzu un linu Jumi. vajā cilvēkus. svētās meitas. kas attiecas uz dabu: dvēsele pāriet dažādos dabas priekšmetos. Ja. tad tas vairs nevar tikt par cilvēku. vārnu) var arī nošaut ar sudraba lodi. Šādā veidā un vēl arī kā pele. Tās dodas uz citu kūtīm vai ganībām slaukt govis. kuram šāda loma Rietumeiropā. pagatavo no sagrieztām ādām kurpniekam zābakus un tad pazūd. atnes naudu vai citu kādu mantu. viņu dažkārt nosaucot par P i e n a m ā t i. tad pūķis viņam nomaitā zirgus. tāpēc ka viņi pārāk nostrādina zirgus. Sumpurņi ir briesmoņi. izcilā raganas miesu. piepi. par kādu kustoni. c) Pie pamatelementiem tautu pirmatnes ticībā pieder cilvēka dvēsele. nogalina pēdīgi pašu kungu. apkopj laukus. Ja tam apcilā drēbes vai aizbāž siekstas caurumu. pele. Bet dvēselei ir arī patstāvīga dzīve. Tā parādās kā d v a š a. ļauns cilvēks. putns. gars iziet pa muti un parādās par žagatu. R ū ķ ī š i ir labi gari. izzīž govīm pienu.c. kas atšķiras mirstot no miesām. pati tā pieņem dažādus veidus. padara dažādus darbus: apar. siena u. Par v i l k a c i. siekstas apakšu. Šī dažreiz parādās arī zalkša vai cielaviņas veidā. raganu (kā žagatu.c. novāc no tiem labību. caur melnu kreklu. nabadzīgā cilvēka pusē: vecam vīriņam viņš piegādā miltus: kā dzirnutiņas pagriež. kustoņus. vārnu. degošu kaudzi. neatdodams savu amatu citam. iztecina no mucām vīnu. dēļ ap ozolu. tad lietojama krusta zīme. Nelaikā vai nedabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele netiek apakšzemē. Zemkopjiem palīdz J u m i s. pārvēršas dažreiz dažādos veidos: par bērnu. čūsku. Ja viņus aplūko vai ar viņiem runā. Bet pūķis dara ne ikreiz labu. Cilvēka dvēsele pārvēršas dažādās parādībās. drēbes. Biškopībā ir sava loma Bišu mātei. Maisījums no cilvēka un kustoņa ir s u m p u r n i s: tam ir cilvēka rumpis un suņa galva. vilks. aizjāj uz apakšzemi aiz sudraba. Pēc seno latviešu ticības dvēsele atstāj mirēju kā tauriņš. Ja no viņiem grib tikt vaļā. bēriem vai sirmiem zirgiem. Viņam kājās zābaki ar piešiem. jāj pa gaisu. Par bišu aizsargu daži nostāda arī Ūzinu (atšķirot to no Ūsiņa. viņš brauc melniem. Arī Māru min par govju sargātāju. Ziemeļa māti u. lapsa. Nakts māti. lapseni. kad kungs vīram dzirnutiņas atņem. Viņām guļot. ēdamas lietas. Rūķīšiem dažā ziņā līdzinās p ū ķ i s. Tā var p ā r i e t k u s t o ņ o s. pūsli. Vilkacis plēš cilvēkus. runcis. slotas kātu. kas cēlies no Antonija. viņš dažreiz aizvāc no rijas vai no lauka labību. jādelē. Raganu lomā dažkārt parādās laumas. priekšmetu. Zināmas būtes parādās kā dažādu darbu veicinātājas. jeb vai viņu par tādu pārvērš Dieviņš. Ogu māti. ātri zūdoša. murgs. Viņš stājas vājā. kā gars. garam projām esot. kuras nosaukums cēlies no Māras. vilkatu jeb vilku cilvēks vai nu pats pārvēršas. spoks. ber dzirnavu acī graudus. zivi. Zirgu patrons ir Ū s i ņ š. čūska vai citādi tā var atstāt miesas arī guļot. bet staigā apkārt kā l i e t u v ē n s.Lapu māti. priecāties. bites. zelta. mānis. izlasa no kviešu kaudzes graudus. moca cilvēkus un lopus. izlīzdams pa saknes. Cūku aizsargs ir T e n i s jeb Tunis.

no kā rodas sniegs. Sīkstuļi viņā saulē nedabū nekā ēst. ja nosviež kādu drēbju gabalu. tad viņi to grib sagūstīt. veļu valsts jeb viņa saule. iegūstot par savu dvēseli. Tos. vasaru mazgā grīdu. izglābties no viņiem var. melns suns. ap loku. tā ka zirgam arvienu grūtāk vilkt. viņā saulē nonākot. esot cilvēku dvēseles. sapulcējas baznīcā. slota vai citā kādā veidā. nāk debesu rijā. sauc par n a t ū r i s m u. vai dvēsele visādā ziņā top par veli un vai visi veļi cēlušies no dvēselēm. to nedrīkst aizkaitināt. kā uguns lode. maiss). kas paši nonāvējušies. kas. A p a k š z e m e. Pūķi gaisā aptura. no kā ceļas lietus. tomēr jautājums. dēvē par fetišu. kā zvaigzne. pēc dažām tradīcijām var uz turieni aizkļūt pa lielu caurumu. saulei spīdot. par pārcēlēju. kas izveidojas par Velna tēvu jeb Velnu. kur valda mūžīga tumsība. Varonis. Par to viņš dažreiz nodedzina ēkas. no kā zvaigznes spīd spožāk. – Par veļu uzņemšanu sevišķi gādāja v e ļ u l a i k ā. tas jābaro. dzied kapsētā dziesmas. tek upes. Viņi sasēžas uz ratiem. Ļaunie nonāk tumšajā lejā. kas tad laistās ugunīs. kas apkārt redzami. pasaulē dzīvodami. Cilvēks.. Bet ne visu nomirušo dvēseles nāk vienā vietā. zelta un dimanta pilis. zibens. velē galdautu. saulei spīdot. tad nāk slapjdraņķa sniegs vai. daži tīra sveces. Apakšzemē glabājas šķirstos un mucās daudz zelta. apkauj vīriem sievas. un iegūst Velna dārgumus. veidā). ka visi tie koki. Dzīvajiem nereti atnāk pakaļ paši miroņi (veļi. ne zvaigžņu gaismas. pie kam nokrīt viņa nesamais. kaltē drēbes. ezeru. rudzu luņģīti. līst lietus. Priekšmetu.c. šāda fetiša pielūgšanu par f e t i š i s m u. aiz kuras ir veļu miteklis. čūska. jo viņu vairāk. Ziemu ēvelē ledu. kad to nosauc vārdā vai šauj ar sudraba gredzenu. Veļu mātei pielīdzina Sauli. tam jāziedo. ja nav citur vietas. Lai pūķi paturētu. Viņa gaidāmai dvēselei taisa vietu. darījis labu. nonākdams apakšzemē. kur aiziet dvēseles pēc nāves. atsvabina jaunavas. ogles. kas noiedama var paņemt līdzi un uzglabāt cilvēka dvēseli. vīrs aizved savu sievu. Še viņiem jāpaliek tik daudz gadu. saķeras gar ilksīm. ko dzen un ēdina tikai ar salmiem. ne mēness. pasaulē dzīvodams. Ja. ko nodod velnam. uz zārka. cik jaunu darbu viņi pastrādājuši. Dabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele parasti aiziet pie veļiem. Jaunatvestajam mironim jāstāv pie kapsētas vārtiem par sargu vai arī pie upes (ezera. Veļi dzīvo parasto cilvēku dzīvi.dzeņaukstes gabals. ka tautu pirmatnes ticējumi dibinās uz dvēseļu pielūgšanu. citam māmuliņu. zaļš vīrs. Ja nomiris kāds jauns cilvēks. tāļu tukšumos (ziemeļos). kur nav ne saules. putni. Min arī Veļu tēvu jeb Veļu lielkungu. aug koki. velni). Jo kapiem tuvāk. tur ir arī veselas sudraba. vai arī par sievas dvēseli. bezdibeni. augstu zilajos debešos. kuru tad miroņi saķer un saplosa. Nomirējam cilvēkam. dažreiz lietojot virvi. rudzu viļķi. Pūķi iemanto ziedojot. tad saceļas negaiss. paņem citam mīļu draugu. ko Velns tura ieslodzītas. jūru. tad veļi svin kāzas. avotu) vai arī ar purvu. Viņa iet arī cilvēkiem pakaļ. vāra lielā katlā vai tura par zirgiem stallī. Apakšzeme līdzinās virszemei: tur spīd saule. izperinot viņu padusē no gaiļa vai kraukļa olas. kukaiņi. Ja nomirusi ragana. līst lietus. Pakaļnācējs parādās arī citā veidā: kā balts jājējs. runā arī par veļu bērniem un veļu precēšanos. kuru izcelšanos varētu izskaidrot ar mirušu cilvēku dvēseļu kultu. Pūķis skrej pa gaisu kā uguns kamols. Natūrisma vietā stājas vēlāk a n i m i s m s. kurā pirmatnes cilvēka domājis iemīlam burvju spēkus. dod darbu. virves galiņa u. ugunīgs putns. cep plāceni. Ar animismu stāv sakarā m a n i s 117 . tura kapu atslēgu un saņem katru nomirušo. virves gals. nopērkot par naudu Rīgā (baloža. Mācību. ka pirmatnējiem tautu ticējumiem par pamatu dabas dievināšana. tumšu alu. mācība. zaļo zāle. Kāds no šādiem zirgiem izstāsta. V e ļ i ir apakšzemes gari. nav izšķirts. Jo kāds bijis ļaunāks. Pār veļiem valda V e ļ u m ā t e. Pēc dažām tradīcijām viņa mājo kapos. par ziedu viņš dažreiz prasa arī cilvēku. jo viņam grūtāks darbs. Arī briesmīgi kungi top viņā saulē par zirgiem. jūras). nošķirta no virszemes ar kādu ūdeni (upi. dundura. Ja kāds viņu dziesmās noklausās. mūžīgā gaismā. kuru allaž min kopā ar Zemes māti. brūtgans brūti. – Miroņi (veļi) arī bez tam p a r ā d ā s z e m e s v i r s ū. – B ē r u d i e n ā miroņi nāk uz kapiem vedamajam mironim pretī. Viņa vietā dažkārt min maizes roķi.

spīd nakti vestai sērdienītei. Dienu tā loka zaļas birzes. kas sniedz pār upi (Daugavu) roku. rietēdama viņa met miglu. M ē n e s i apzīmē par kara vīru. mētā zeltābolu. Citā reizē Saule ir krustmāte. – Ik rīta Saule atstāj laivu līgojot un lec sarkanā kokā. nakti jūras ūdeni. kam nav skalu plēsēja. ka arī viņas meita strādā. pār Daugavu. vai kāda cita priekšmeta (ābola. piederumiem. Rītos viņa atnes dievpalīgu. iebrauc ābeļu dārzā. jūra putu gabaliņu. darina sagšas. samēro simtiem villainīšu un tās velē. Auseklis. viņa redz. Ap 20. vaska vai zelta kurpes kājās. akmens vāģi. pierauga. Pērkons. priedei cimdus. a) Debesu dievības iztēlojas sakarā ar debesu (dabas) parādību novērojumiem. Mēness. – Saule vienumēr nodarbināta. eglei zeķes. Dienas vidū viņa guļ ezera malā. Sauli dēvē arī par Saules māti un tai piedzejo mātes īpašības. Pie mītiskām būtēm. Īpaši tas sakāms par indoeiropiešu tautām. kuru meklēdami jauni puiši top veci. Viņa brauc ar diviem. kur tai nokrīt zelta ābols. vistas). dod tai zīda jostu. aiz kura nosaluši sērdienīši. Pie latviešu debesu dievībām pieskaitāmas: Saule. Daudz tautas uzlūkojušas savā pirmatnē debesis par tēvu. kur tumšajā kaktiņā bārenīši sasēduši. Kalnā sēdēdama. Viņa nokavējas uzlēkt. vakaros rietēdama nones blēņu valodas. Gaisa gali vakarā no tam atsarkuši. kam nav sudraba. vara nītes. ko strādina bez saules. kas krustmeitu izrotā daiļu. tā zināmā mērā antropomorfizējas. viņa lec agri pa logu istabā. ir dienu nakti laiviņā. brauc pa ezeru. Tā kar savu jostu liepā. trim dzelteniem kumeļiem gar debesi. pieder debesu un likteņa dievības. Viņai nav vaļas dusināt savus kumeļus. zeltu sijādama. kārklam zelta grieztu gredzenu. tāpat saule un mēness parādās par laulātu pāri. Viņai balts krekls. met zīdautiņu. Gaisa vidū līgodama. kas otram dara žēlabas. Jūras meitas austa sagša. kad zeme radīta. vainagu. zelta grožus rokā. pa augstu (olu) kalnu. kas dažādās garu parādības tura par dvēselei līdzīgām. brauc tad uz sudraba ezeru miglu dzēst. ap vidu zelta josta. Saule bijusi brūte. kas līgojas uz ūdens. s a u l e iztēlojas (sevišķi tautas dziesmās) par dievību ar cilvēka īpašībām. Tā sēžas zelta laivā vai arī guļ nakti jūras vidū uz akmeņa zelta niedras galā. No pirmatnējās ticības pakāpi dēvē par p r e a n i m i s m u. Senāk Saule bijusi meita. Austra. Debess kalējs. vītolā sēdēdama. nāk tai vedēji: ūdens zirgi. nestāv arī tuvākā sakarā ar dvēselēm. kas grābusi aiz kalna sienu ar sudraba grābekli. kāda tā parādās mīklās. viņai tek pakaļ simtiem bārenīšu basām kājām. Latviešu ticējumi par debesu dievībām gan sakņojas indoeiropiešu pirmtautā. kas latviešu senākā ticībā no noteiktiem māņiem un gariem (dēmoniem) jau pieņēmuši cik necik noteiktu veidu. Vai arī viņa brien dienu pa jūru. zeltābolu mētādama. Ar zvaigžņu puduri viņš iet karā jauniem puišiem palīgā. ka pirmatnes cilvēka ticība saskaņojas dažādos māņos un burvībās un nav izaugusi no viena paša elementa. rožu koka). Tā auž Daugavas malā audeklu: zelta šķiets. 2) DIEVĪBAS. darbību. No kustoņa (govs. Tai jāj precinieki viņpus Rīgas zviedzošiem kumeļiem. bērzam prievīšus. g. lai viņas arī nebūtu no tās cēlušās. liepai mēļu vilnaini. kur balta puķe taisa vietu. jūras salā. zemi par māti. pilni pirksti zelta gredzenu. sudraba kamanas. Viņa sēj sudrabu celmainā līdumā. zelta miglu miglodama. tek palīdzēt ļaudīm. bērzā. Saule noiet vakarā. Mēness noņem Saulei vainagu. izrakstīta zeltainiem dzīpariem. Dievu dēli. Noiedama viņa veltī mežus: dod ozolam zīda jostu. zelta kronis galvā. ka mēnesi. kas katrā dievībā melslē kādu senča dvēseli. zīda svārki. gar jūras malu. – Saules drēbes ir dārgas un skaistas. un animatisms. sudrabu vētīdama. paeglim palagu. zelta sagšu sudrabiņa lociņiem. nes gaismu logā. vai tie kusa vai nekusa. sildīdama bāru bērnus. suņa. paturot acīs viņu attiecības pret zemi. roze klāj palagu. sudrabiņa šaudeklīte. simteņa sākumu arvienu ciešāk nostiprinās domas.m s. viņa peldina savus kumeļus jūrā. viņa tek garu dienu ap kalnu. uguns 118 . ka Saule vēdina savus zīda svārkus. Tā pin. Saules meitas. Tā spēlējas ar jūras ūdeni. noteiktāk tie iztēlojušies baltu tautu kopdzīves laikā. Uzlēkdama.

Ik rītu Saule ģērbj stūrmaņa līgavu. bet tā ir Saules kalponīte. Mēness pārmij gredzenus. ka tas atņēmis Auseklim saderēto līgavu. Saules meitas cērp vilnu no pelēka akmens. Saules meita mazgā liepas galdu. visu nakti rāda ceļu Saules meitu vedējiem. Saules meitas parādās retumis patstāvīgā. Ko Dieva dēli īsti nozīmē. ka tas nosaldējis viņas sēto rožu dārzu. tik nav Ausekļa. Viņš aiztek uz Vāczemi šūdināt samta svārkus. Saules meita lūdz panākstos Pērkonu. tā nomazgā logus. Dieva dēli kannu sastīpo. no otras puses neatkarīgā lomā. Dieva dēli taisa tiltu. Šādi vērojumi nav tautas dziesmām droši atbalstāmi. Viņš skaita vakarā zvaigznes. Tās padara dažādus darbus. Saules meitas salasa Dieva sadauzītās sudraba alus kannas gabalus. Saulesmeitā un meitās gan ietēlojas saules gaisma (viena) vai stari (vairāk). Citā reizē Dieva dēli noņem Saules meitai vainagu. – Saules meitas dara par sevi dažus sieviešu darbus: velējas. nav pilnīgi nosakāms. auž sagšas. Saules meita kurina pirti. sukājas zelta lazdu krūmā. tas novērojams arī citās vietās. ved danci zaļas birzes pakrēslī. Citā reizē Saules meitu dēvē par Ausekļa vedeklu. – Dažādas attiecības viņam pret Sauli. Saules meita auž jostu. ka tie ir mākoņu dievi (H. Dieva dēli dara alu. vai Auseklis. dažā vietā min. vai Mēness dēli. vai Dieviņš. Viņš pēc tās lūkojas un prec. kā lapiņa drebēdama. 119 . kustina jūrā akmeņus. ar gaismu. Saule rāj savas meitas. ka ar tiem apzīmē rīta un vakara zvaigzni (Manharts). kuru tam atnem Mēness. gaida Dieva dēlus. jāecē zelta kalni. kaldināt zelta naudu. dažādas saules gaismas maiņas. magoņu palags. kas arī atjāj. Dieva dēli iet medīt. Kad saule ir mākoņaina. – Dieva dēli. Daži vēro. Bīlenšteins). vai par Dieva dēliem. Še uzskaitītas trīs Saules meitas. kur viņu lomas šķirtas. par kumeļiem rīta un vakara zvaigznes. Dievu dēli vij grožus no strauja ūdens. meitu izdodama. Precinieki ir vai nu Mēness. gaidīdami Saules meitu. vai Dieva dēli. Par Dieva dēlu daudzkārt nosauc Jāņu dziesmās daudzināto Jānīti. Dzirdēdams. ko allaž min kopā. Tomēr arī Saule tam daudzkārt uzbrūk. kuļ viņu. Dieva dēli. ritina zeltābolu. Dieva dēli nāk lūkoties viņas godu. Vai arī viena puse kaut ko dara taisni otrai par labu. Saules meitas grābj. Dievu dēli pļauj sienu.rādītāja. Saulei ir kalpi. kuri parādās arī kā Saules meitas pūra vedēji. Dieva dēli vai nu nes kroni. dzenas pakaļ. laiž viņam ar sudraba čakarniņu. No saules izejošās gaismas parādības iztēlojas vēl arī citādi. Viņš lec agri. sacērt viņu ar zobenu. Pērkona meita saderēta Saules stūrmanim. Saule. ir visas. A u s e k l i s atšķiras no citām zvaigznēm. lai negrimst dibenā. mazgājas straujupes līkumā. vai ir visas. Saules meita staigā pieci gadi raudādama un zelta zarus lasīdama. lai tā. Saules meita iet cauri. Saules meitai sabrauc precinieki. ka tas nakti vien maldās. meklēdami. citi. gribēdams Saules meitas. kam savi sakari ar debesi. Viņu skaits nav noteikts: runā vispārīgi vai nu par Dieva dēlu. dzen sudraba irbi. D i e v u d ē l i un S a u l e s m e i t a s ir brūtes. vai Ausekļa dēli. Viņš tai noņem vainagu. Saules meita pin kroņus sarkanrožu dārzā. kā ieviņa ziedēdama. slauka istabu. Saules meitas ir zīmētas par rīta un vakara blāzmu (Manharts). ar spīdekļiem. ka Saule izdod meitu Pērkona dēlam. Dieva dēli lūkojas caur magoņu vai ozola lapām. Saules meita kur uguni. trešā ir mudīga. ka tās nedara savus darbus: viena neslauka plānu. Saules meita iet pāri. citās vietās runā par divām un vēl citur par vienu Saules meitu. Saules meita brien jūru. vai malā vēcina zelta krustu. kas aiziedams nosper zelta ozolu. Saules meitas dzer gaisa vidū kāzas. Pēdējos darbos ir viena puse vairāk pasīvā lomā. kur guļ Saules meita ar Ausekli. Dieva zirgi. Dieva dēli dedzina jūrā sveces sudraba lukturos. ada cimdus. mēnesī sēdēdama. Laimas rati. Dieva dēli sēž klāt ar sudraba lukturiem. Tiek taisītas rožu cisas. Dieva dēls kaldina Saules meitai vainagu. Viņam par apģērbu zvaigžņu mētelis. nošauj zelta lakstīgalu. ka tas nespīd gaiši tumšā naktī. viņš tek Sauli aplūkot. tad tā nav pati Saule. sajauc audeklu. kas pie tam bārenīte un stāv vainagā. Dieva dēli cērt klēti zelta spārēm. dod veltes. Šāds iztulkojums visādā ziņā par šauru. tā top par viņa saderēto līgavu. otra nemazgā galdu. lidinās kā vanagi. zelta naudu. kam jāpļauj zīda pļavas. līdzina ar zobenu meža galus. ka tie divi. bar viņu. Dieva dēlos attēlojas dažādas dabas un gaisa parādības.

Zelta zvaigzne atspīd. vainagu. Tas kaļ debesīs. Pērkons parādās kā panāksnieks Saules meitai. Saules meitai gredzenu. Manharta pētījumiem par pamatu neliels krājums latv. otra Auseklim. Pērkons ved vedeklu no Vāczemes. Ne visu nakti spīd tā zvaigzne. D e b e s u d i e v ī b u i z t ē l o j u m i ieņem latviešu senējās gara mantās diezgan plašu vietu. Saules meita līdz ar Zemes un Veļu māti uzglabā kapa atslēgu. kas uzlec vakarā. Par latviešu un visu baltu tautu lielāko dievu mēdz turēt P ē r k o n u (leišu Perkunas. Tāpat arī citas debesu dievības parādās dažādās lomās. Blakām Dievam 120 . leiši tēvu zemē. ne arāja gājuma. Saule brauc panākšņos un veltī mežus: liek liepai zelta kroni. Min arī. Dieva dēlus viņš uzskata par rīta un vakara zvaigzni. Tas pats sakāms par Saules meitām. no šo vārdu saskaņas ar attiecīgā jēdziena apzīmējumu radniecīgās valodās un no dažām ieražām vērojams. istabā ieejot. pārsit Velnam galvu. kaļ jūrmalā. Krāsas un veidi stipri mainās.jaunāka būdama. Kalējam ir līgava. viņiem nav mātes. Tomēr tie nav tikuši līdz noteiktai skaidrībai. tautas dziesmu. sper. ka Pērkonam trīs meitas: viena saderēta Dieva dēlam. rūc. Sonnenmythen. kuras aizved visvisādi precinieki. viņai tek pa priekšu. atjādams viņš nosper zelta ozolu. austrums. Kalējs kaļ Dieva dēlam piešus. jaudams salapot zaļajam. jostu. tā paliek aiz durvīm. ņemdams vērā sevišķi indoeiropiešus. Latviešu saulteikas viņš salīdzina ar teikām citās tautās. ozolam sudraba. Arī Pērkona dēlu skaits dažāds: viņu ir pieci. skalda tiltu Daugavā. pie Dieva uziedama. arājs lūdz Pērkonu. ogles birst Daugavā. Leišiem še vārds aušra. Dieva dēli nav minēti vārdā. Kādā tautas dziesmā sacīts: Saule kokles skandināja. Pērkonu pa daļai atgādina K a l ē j s. Ir arī tā. zibina. Pērkons pats jāj precībās. Saulītē lietum līstot.). Rakstu saturu pasniedzis latviešu valodā K. vainagu. kādreiz seši. Austriņā sēdēdama. ar akmeni baroti. Par latviešu saules mītiem labi sen plaši rakstījis vācu mitologs V. ar ko nocērt Jodam kaklu. ka latvieši dievinājuši rīta blāzmu par A u s t r u. Kalēju pēc kādas dziesmas ir pieci. piektais zibina uguni. Vēl Pērkonu dēvē par Veco tēvu vai Dievu. kam deviņi bāleliņi. Zeitschrift fur Etnologie 1875. dzer sudraba ūdeni tērauda silē. no istabas izejot. Pērkonam melni zirgi. b) Latviešu likteņa dievība ir Laima. pie kam Dievs jeb Debess tēvs nav stādāms zemāk par Pērkonu. rīta un vakara blāzmu. kam viena māsa. Pērkons jeb Pērkona tēvs allaž viens. kad deg smēde. kas kā melna vārna dzēš ogles. lai Pērkons sper sausu koku. Debess parādību iztēlojumos ir uzejamas arī d v ē s e ļ u jeb v e ļ u k u l t a p ē d a s. Arī viņu savstarpējā radniecībā un sakaros ir lielas dažādības. No dažiem vārdiem latviešu valodā. krievu Perun). Manharts (Die lett. tā kā nav nosakāma nekāda viņu ģenealoģija. Tomēr dažās tautas dziesmās tiek minēts. kārkliņam uzmauc zelta gredzenu. Saule aiznes māmiņai simtu labu vakariņu. tā noskan. ka Pērkonam pieci brāļi. Šī pati sakne ir vārdos aust. kura latviešiem kopēja ar leišiem. nemaitādams ievu ziedu. tā ka dzirksteles lec gaisā. grieķu ēos. viņu skaits ir nenoteikts vai svārstās. No salasītām dzirkstelēm nokaļ zobenu. jaudams labajam padzīvot. Kaļ viņš arī jūrā. līgo. Saule tad iet vedējos. saktu vai arī kroni tai māsai. ko aizved Mēness vai Dieviņš. Saules meitas vai velēnieši svin kāzas. un tiem piemīt ievērojama krāsu bagātība un daiļums. Kalniņš (Zinību komisijas I Rakstu krājumā. austriņš. Saules meitas par . ap pusnakti tā ielīgo dvēseļu namā. ka Dieva dēli pie Kalēja kaldina Saules meitai jostu.). Agrāk Pērkons un Dievs bija šķirtas būtes. Pērkons ducina. latīņu valodā aurora. lai nenāk poļi. acu priekšā nenostājas noteikti dievu tēli. Dievs ar Pērkonu kopā danco. pa ceļu ejot. Bērna dvēsele kā spoža zvaigzne norit pie līgavas namdurvīm. sanskrita ušas. lai nāk atspirdzināt novītušos miežu asnus. 1876. zobenu. lai Dievs soda jaunu cilvēku. No pieciem dēliem divi rūc. dzirksteles sprāgst debesīs. tad arī deviņi. divi sper. trešā Saules stūrmanim. Viņš nāk arī lēni. tiek izsacīta vēlēšanās.

kurā ieejot dzemdētāja nezina. vecā sieviņa. Dievs ar Laimu runā. par to viņu apskauž viņa pušinieks un rok no smilšu kalniņa ārā Nelaimi. «Kura meita godu gaida. Laima atnes cilvēkiem īstu labumu. lai nedod augumu neveiklim maldināt. vistu. – Laima noliek cilvēka mūžu. nāk Nelaimes nagos. paredzēdama. Viņš . viņš vairās no ūdeņiem. Pa reizei tā apzīmē vienkārši likteni. dabū atbildi. Dievam pieder kalni. Laimai lejas. kāpēc nenāk pie viņa iepaut svētību. Ja precības nelaimīgas. D ē k l u allaž min kā šūpļa kārēju. aizkustinādams visu sirdis. bet Nelaime nu paliek pie tā. – Laima ir sevišķi sieviešu sargātāja. abām viena laime. un Rīgā viņam viss labi vedas. Cilvēks. – Laimai ir savas attiecības pret citām dievībām. Viņa nabaga kaimiņš Laimai prasa. viņam piedzimstot. Laima (Māra) gādā par meitu godu. kas viņu izracis. Laima meitai nolēmusi ilgu. Ar' viņu kopā dažreiz min Dēklu un retumis Kārtu. Pats Dievs nevar līdzēt. kurpnieks sāk to pūst. Saules meitai izejot.un Pērkonam tā pieder pie visvairāk minētām. Bagātā saimnieka nabagais pušinieks aprok savu Nelaimi smilšu kalniņā un tiek vaļā no klizmām un nabadzības. grūtu mūžu un galā pie tīnes osas pakārties. viņš paklausa. lai liek mūžu apenīša vieglumu. kurpnieks nāk aizdomās. bērza slotas kuplumu. bet bez panākumu. Ja precības notiek pēc viņas lēmuma. Starp šīm atkal sievietes. ka sava laime sunim. Nelaime dod kurpniekam pilnu maisu zelta naudas. un izposta viņa dzīvi. avi. Laima nolikusi katram savu dzīves ceļu. pa kuru viņš tiek pie labklājības. trīs naktis ienaidā: Dievs Laimai saslaucījis nēzdautiņu. vēlāk Laimas vietā daudzkārt stājas Māra. par ko viņi to vairāk mīlē nekā to. ziedo Laimai (Mārai) dzīparus. Līdzīgi Dievam viņa staigā apkārt kā veca sieviņa un prasa kādreiz puisim ēst. lai viņai nopērk kurpes. priekš sevis nekā neatlicinādams. Saimnieks ticis bagāts. Tautas tradīcijās tā ir dieviete. nedod triju durvju virināt. kas brauc uz Rīgu. viņam piešķir princesi par līgavu un ķēniņa valsti. pēdīgi viņa klēti sapinas diegu gabalā. bet viņš tikšot bagāts tirgodamies. zemi kopdams. viņa vecumā par savām grūtībām žēlojas Dievam. sava kaķim. Laimai. Laima lūdz. tai Laimiņa kroni pin. un arī pati Laima nevar grozīt savu lēmumu. vai vairs iznāks saulītē. No pirts izejot. viņa kalna galā raud. Saņemot katoļu ticības iespaidus. ka patlaban dzimstošā zeltene mīs vainagu kājām. Šai nozīmē vēl tagad runā par laimi. un viņu iemet cietumā. lai dzemdētu. Laimas rati. Laima viņam iemet pa cietuma logu niecīgu taurīti. lai tā atgrieztos atpakaļ pie viņa kaimiņa. kas nosaka un izvada cilvēka likteni. Laimai pavēlas jaunā sieva. Saimniekam. kas aizķēries aiz tīnes osas. piestājas sieviete basām kājām un lūdz. palaikam 121 . tad viņa ver vārtus. ceļ Laimai par krēslu baltas vilnas grozu.sāk tirgoties un top bagāts. vadītāja. Vainagu valkādama. Laima raud pie baznīcas vai zem altāra. Dažureiz viņa. Kādreiz Dievs ar Laimu trīs dienas. viņa ziedo Laimai gredzenu. Puisim Laima nolemj ūdenī noslīkt. izlaistiem matiem. kādu likt cilvēka mūžu. lai zeme slēpj augumiņu: nebūs ļaudīm jārunā. tad lai liek ilgi nedzīvot.» Jaunava izsaka vēlēšanos: ja Laima godu slēpj. meitiņai. iedama pirtī. un dabū galu. bet reiz viņš ūdens malā dzer un no tam nomirst. Tāpēc īpaši mūža sākumā piesauc Laimu. Laima pārbauda cilvēku un tikai tad viņu aplaimo.: meita par Laimu daudz nebēdā. Ko Laima nolemj. ka viņam nav lemts būt par zemes kopēju. kam peļamas īpašības. Pirtī ieiedama. ja Laima ko nolēmusi. kas izrādās par Laimu. Laima nāk uz pirti basām kājām. Viņa iepriekš zina mūžu. zelta naudu. kas viņiem piešķir bagātību. Ja Laima domātu kā māte. tautas dziesma min. lai arī niecīgu. Laima arī rūpējas. ka bitītei. tāpat arī vecas sievas. šo vietu šai gadījumā arī nosauc par Laimas pirti. lai meita dabūtu vīru: viņai nosvīduši zirgi. ja mūžu neliek labu. piesauc Laimu vai Māru. lai viņa liek vieglu mūžu. tiek no cietuma izlaists un pāriet mājās laimīgs. Pie Saules namdurvīm stāv Dieva zirgi. bagātais kaimiņš dara viņam pakaļ un izput. arī svētdienas vakaru Laima strādā viņa laukā. tad mūžā nenoritētu nevienas asaras. Iedeg gaišu uguni tumšajā kaktā. no tā nevar izvairīties. kam noņem vainagu. meitai meklējot vietu. Paruna saka. L a i m a jeb Laime ir likteņa lēmēja. visievērojamākām latviešu dievībām. ka viņš naudu zadzis. kungiem jātiesā. puisis viņu paēdina trīsreiz.

Visagrāk tas attiecas uz gaismas debesi. Kāda daļa no tām pārnākusi Langes vārdnīcā (1777.). dzeršanas d. un 1858. Kā debess zīmējams arī Dievs. Diespiter). Dievs jāj zvirgzdu 122 . B a n g p ū t i s. vēlāk L ī g a. neprazdami attiecīgās valodas. Dios (Ceus pater). ari Pumpurs. upju.) un no šejienes. jūras. kad tas minēts tautas dziesmās citu debess dievību starpā. Poļu vēsturnieks T. Tādā kārtā nāca latviešu inteliģencē pazīstami un tika daudzināti vesela rinda dievu. Māru (Mārietiņu) apzīmē arī par dievgalda slaucītāju. T r i m p u s. ūdens garu d. pusnaktī: Dievs met Saulei ar sudraba akmeni. Viņa. vai. Augli mātes miesās nosauc par mīļās Māras devumiņu. Še.kopā ar Laimu. greznuma d. A u k u p e r o n s. ka tie salauzuši viņas vainagu. P u š k a i t i s.c. laiku. tāpat kā Laima. traks dēls. ka tās nedara visiem vienlīdzīgi. kalnu. gadu simteņa vidu. ka Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobenu. leišu Dievas. auglības dievs. Šai pašā nozīmē lietots arī tēvs (Debess tēvs). vai arī kādus citus vārdus zīmējuši par dievu nosaukumiem. Kārta. kam pogas nevar izskaitīt. vēlāk kā valdoša tikumiska dievība. prieka d. Dieva dēls (vai Dievs) ienes zeltītu dvieli. Maleckis. Dzejā tās tad apdziedāja Auseklis.. basām kājām. Stendera latv. D u k ņ a s. A n t r i m p s. gramatikas otrā izdevumā (1783. ka tie kaut kad latviešu tautā pašā būtu bijuši pazīstami vai minēti. Pie tādiem rakstniekiem pieder J. lai tas ar ūdeni neslīcina zemi. Dieva jēdzienā novērojami latviešu tradīcijās vairāk attīstības posmi.. Pa daļai tie mantoti no vecajiem rakstniekiem. tiklības. ir mantojums no indoeiropiešu senatnes. biržu. deva priekšzīmi. Latviešu ticējumos palaikam parādās kā augstākā būte Dievs. Pie tiem pieder: P o t r i m p s. 3) DIEVS. P i k o l s. ka Dieva dēli apgāzuši Saules meitas kamanas. «Augstais Dievs zemē Dievu lūdzas» apzīmē debess atspīdumu ūdeņos (akā. Min viņu arī kopā ar Dieva dēlu: lai mazgātu kristāmam bērnam acis. mīl. g. spriņģis mežā. pekles valdnieks. ka tās neslauka pirts teku.c. T i k l a. L ī g o.. Māra ienes skaidru ūdeni. ļaudis stumj lejā. laulības d. tad arī nāves d. K a u n i s. Viņa brauc ar Dieva svētu rītu baznīcā. tādi dievi. M ā r a pārņemta latviešu tradīcijās no katoļu Marijas kulta. «Tēva (Dieva) kažoks rogu pilns» ir debess un zvaigznes. Zinātniskos un dzejiskos rakstos parādījušies lielā skaitā arī n e ī s t i l a tv i e š u d i e v i. Ar Dievu ienaidā Saule pusdienā.. pavasara d. vēzis. ka jaunas sievas iet pliku galvu. upē). Še debess nosaukta par Dievu. tad aptver personisku būti. Paēduši pateicas Dievam par doto maizi. Vārda atvasinājumā un pamatnozīmē tas saskan ar sanskrita Daevas (Djāus pitā). viļņu d.. tautu dieviem pārņēmis Lazicijs savā žemaišu mitoloģijā. vai pat pie kaut kur dabūtām ziņām paši šo to piedomājuši. ezerā. leišu.. Mārai par austo galdautu. a) Kā gaismas debess Dievs zīmēts mīklās. druvu. gaisa dieves u. kas vai nu nav izšķīruši senprūšu. latīņu Deus (Jupiters. plata māte.c. Pie latviešu dieviem vēl pievienojās: M i l d a. Tām pārmet. pēdīgi tas pieņem kristīgā Dieva nozīmi. Laima ceļ kalnā. kā redzams. kas nozīmē debesi. viņa lūdz Dievu. simtkājis ezerā ir zvaigzne. Lautenbahs u. Māra reižu reizēm parādās kopā ar Dievu. dzejas dieviete. livoniešu u. par kuriem nav pierādāms. Z v a n p ū t i s. vienu nosaukumus sagrozījuši. Latviešu rakstniecībā tās pirmais laida klajā Juris Alunāns (Mājas Viesi 1856. trokšņa d.. Spriks pie Dieva. zemi. pat polu un krievu dievus no latviešu dieviem. citi ienaida iemesli tie. kas parāda savu pārākumu papriekšu ar fizisko spēku un sevišķi ar viltus gudrību... dievs. netura šķīstu ūdeni. Debess Dieva sakari ar citām dabas parādībām redzami mīklā «Augsts tēvs. grieķu Zevs (Ceiss). g. tāpat runā par tēva jeb Dieva mēteli. Viņa pa laikam ar Laimu vienā lomā. kā paplašināt dievu skaitu. steidzas pie dzemdētājām. mīlestības dieve. P e r g r u b s. ar dažiem papildinājumiem. senprūšu Deivas. kas dzīvojis ap 16. K ā r t a tautas dziesmās minēta kopā ar Laimu. g. Narbuts.). arī lemj mūžu. Viņa ziņas par prūšu. tura dusmas. zaķis. nakti. vētru un auku dievs. katoļu priesteris Prūsijā. akla meita». mīlestības. Tāpat Māra rūpējas par meitas godu. par leišu mitoloģiju sagrozītas un sadomātas lietas klajā laizdams.

Dievs mainās un stājas sakarā ar citām debess dievībām. ka viņam apakša. neievēroti. no kā rodas kalni. Bet viņiem ir bagāta iekšēja pasaule. Turpretim Dieva praktiskā attapība un viltība atgādina zemnieku (saimnieku). iepriekš uzardams lielu gabalu un teikdams. ceļ pilis un tanīs dzīvo. no rīta galvā. – No biedriem. pārbaudīdams cilvēku labsirdību. tāpēc ka nepieder viņam un neiet viņam pakaļ.tiltu dābulainu kumeļu. burtn. caur segliem lec Saule. tirgojas ar cilvēku dvēselēm. viņi ir atstumti pie malas. iegūst pret zaķi zirgu. Velnam guļot. ar ko barot kumeļu. kopā ar Velnu par pusgraudnieku būdams. Visvairāk laba viņam mēdz parādīt muļķa brālis un bāra bērns. g. Dievs iemaina pret kaltu izkapti. c) Kā tikumiska būte Dievs parādās vispirms cilvēka veidā. sudraba iemaukti. kuri Dieva būtību turpmāk pārtēlo. kamēr Velns pa vienam. Dieva jātam kumeļam zelta segli. debess Dievs parādīdamies pieņem dažādus veidus. Sirmā senatnē viņi dzīvojuši saderīgi. patvērumu. citās dziesmās še Dieva vietā Pērkons.) Velns valkā garus. pelēkas krāsas vai zaļa zīda. kas citiem nav pa spēkam (noķer zagli. Nav nekāds negods iet par kalpu vai 123 . Dievam radības vārdus runājot. ko vakarā likt pūrā. tūliņ iet «kažociņi briku braku. b) Kā personiska būte Dievs cīnās ar Velnu. spēkotiem brāļiem. ēst. Pēc dūņām zemes radīšanai sūtīts. viņš apslēpj kādu daļu no tām mutē. viņam ir savi dēli. un virsus. ierīko. bet. Dažreiz Dievs Velnu uzvar ar f i z i s k o s p ē k u. Dievs dod miežus. Dievs to apgriež otrādi. viņi uztver dzīves dziļākās skaņas un galā izdara darbus. kas savā starpā sacenšas un cīnās. caur iemauktiem Mēness. Šie tad arī paceļas par īstajiem varoņiem. brauc karietē četriem melniem ērzeļiem ar kučieri uz bukas. Švābe rakstā «Latviešu dievs un latviešu velns» – Domas 1915. bet ierūcas Pērkons un viņš attop pagrābt tikai dūņas. bagātībā un top pēdīgi par visniknākajiem ienaidniekiem. 1. spīdošu ārēju īpašību. Viņa ir Dieva kalponīte. slepeni to agrāk no Velna paņemdams. prasa palīdzību. kad sēti kvieši. uzjāj stikla kalnā). baro arī savus strādniekus ar dzeltenu maizi un baltu putru. kam pieder tautas simpātijas. pēc citas dziesmas to dara Saule. Bet sevišķi Dievs Velnu pieveic ar v i l t ī g u g u d r ī b u. Pie šiem tad piestājas Dievs. ar to tāpat. ne arāja kumeļu. uzvar derībā par skaitīšanu ar to. lai gan pēc tautas tradīcijām nav pierādāms par veli. Tiem trūkst dzīves ērtību un labumu. ar to nopļaudams lielu gabalu un pie tam sacīdams. nicināti. Viņš staigā apkārt kā vecs vīriņš. zirnekļa palīdzību. kuplā mētelī. ko viņi abi saķer un pārrauj uz pusēm. top Dievs un Velns par laba un ļauna ietēliem. Viņš lēni brauc no kalna lejā. ka viņš pļāvis ar kaltu. Bet tad tie sāk sacensties gudrībā. – Velna nosaukums pēc skaņu likumiem atvasināts no veļa. izveicībā. ka viņš aris ar zaķi. jūtīga un laba sirds. mušas. Augšā stāvēdams. uzvar milzi. Dieva dēli bāleliņi. ka Velns to glabā akmenī un tēraudā. Velna viltības un pašmīlīgie nodomi neizdodas. apkraukātā puse nāk uz iekšu un glītā uz āru. Kad viņi satiekas jūras vidū uz akmens. Laima māte. ēd kundziski. iznāk Dievam zutis. kumeļi. rudzus. Vēl Velnu dēvē par Jodu vai Jupi. kad dēstīti rāceņi. tā ka viņa celi iznāk melni. kurš tai dod zelta kroni. Arvienu vairāk to uzsver arī kā cilvēku. (Uz to norāda A. nēsā jostu ar zobenu. Kad vaļā patikušais Velns iet ar Dievu cīkstēties. zobentiņi šmigu šmagu». Viņš grib tādus pat baltus ceļus taisīt kā Dievs un šī uzdevumā baltas smiltis jūrmalā grābdams grābj otru sauju arī sev. dabū no Velna uguni. No pinekļa. Bārenītei lieli radi: Dievs tēvs. Radīto cilvēku Velns apkraukā. kalpina ellē darbiniekus. kam zvaigžņu deķis mugurā. dūņas sāk viņa mutē briest. Dažas Velna īpašības atgādina vācu muižniekus dzimtkungus. netraucē ievas ziedu. Velnam čūska. tā ka viņam tās jāspļauj ārā. Dievs viņu sagrābj un aizsper divi simts jūdžu tālumā. melnus svārkus lielām pogām. dzert. ir nosaukti par spēkotiem brāļiem. dažreiz rudzu rogu cepuri. pavadas galā ritina Auseklis. Tas ģērbies platā. baltus svārkus. Dievs sēj sudrabu gar jūrmalu. ar viltu izzinādams. baltu spieķi. Viņam ir vienādības ar muļķa stiprinieku citu tautu pasakās. Še gaišāk redzami jau tikumiska rakstura vērtējumi. tā ka neglītā. ka skaita pa pieciem uz reizi. vai arī to iegūst no elles ar bezdelīgas.

kas deguniem viņš saka: «Tie ir tie. Pavasarī svinēta J u r ģ u jeb Ū s i ņ a d i e n a. gana. Ticība dažādiem māņiem. Māra par kalponi. kalniņā stāvēdama. Pieguļā jāj pavasara putni: strazds. Saule pa Jāņiem visaugstāk pie debesīm. Še tad nu pirmajā vietā nostājas Ūsiņš kā zirgu aizsargs.» Par cilvēkiem. kur suņi kauc dienu nakti. treju ziedu lasītāju. man ir maz. daba. Še nostājas priekšā saules radošais spēks un zemes 124 . dievībām pavada visu latviešu dzīvi. Tā apzīmējama p gada sākumu. kurus dzen smagos darbos. viņiem tā jākauc līdz pastara dienai. Ir vāja sēta. Tāpat kā daudz citas indoeiropiešu tautlatvieši svinējuši gadā trīs lielākus svētkus: pavasarī. Viņš atnes kokiem lapas. 4) SVINĒJUMI. sargā no zagļiem. ka nav sakara ar kristīgo ticību. sukā. Tie ir visievērojamākie latviešu svētki uz ko attiecas daudz līdz pašiem jaunākajiem laikiem neaizmirstu ieražu un dziesmu. ziedu laikā i rudenī. Dieva znots nonāk debesīs pie kādām sudmalām. Šai dienā pāriet uz jaunu dzīvi: daba. un redz turpat aiz sudmalām lielu lauku. Lai bāliņš nepatura otra sūru gājumu: Dieva galda galā viņš to dos. bet Dievs ēd launagu vājajā sētā. latviešu Dievs apmeklē cilvēkus viņu sētās un mājās. ko Dante savā «Dievišķajā komēdijā» tērpis lieliskā. otru Dieva dēlam. tomēr latviešiem bijuši savi svētki. aizslēdz stalli. Še latviešu tautas pasakā dabū vienkāršu izteiksmi tie paši ticējumi. lai lītu nākamā gadā lietus. nevar palaist brīdi garām. lai viņš zirgus baro.kalponi: pats Dievs iet par kalpu. arī govis. Ūsiņam pieraksta arī plašāku darbību nekā tikai lopu. kas visiem dara līdzi. ne kumeliņš svīst. Kad Dievs nāk ceļā līdzi. jāt zirgus pieguļā. tauta. Dažas no tām tomēr norāda uz savu senumu. vakarā lejas jeb rumulējas. vēršus novēl vi aizsardzībai. arī sabiedriskas un vēsturiskas netaisnības. kas līdz šī laikam bija no cilvēkiem noslēgta. Tomēr izceļas gada gaitā daži laiki. sāk dzīt lopus laukā. to sevišķi neievērodama un necildīdama. Viņš ceļas rītā agri: viņš ir durvju vērējs un padoma devējs. viņu ne vien piesauc. bet otrs to vairs neņems. kas viesojas pie Ābrama. dažādi. bet viņam ziedo gaili. trešo patura pati Saules puišus kaitināt. netaisnie kungi pēc nāves pārvērsti par zirgiem. Tālāk to iztēlo par saules (Rīgas) jumpravu. tā pati vidus laiku gara pasaule. minami īpaši cilvēki. Pie tam ievēro vēl citas ieražas: peldina pirms saules žēl zirgus. Lai Ūsiņš to darītu. rīcība ar māju kustoņi ievirzās pavisam citā kārtībā. Ar to atzīmēta vispārējā dabas atmoda. vēl vājāks saimnieks. vecs vīrs. Senāko latviešu svētku ieražas vēlākā laikā sakusušas kopā ar kristīgās baznīcas svētkiem. Viņš stāv aiz durvīm nosalušām kājām un gaida. tad ne kāja tiek slapja. latviešu senatnē sastopam dažus reliģiskus svinējumus. gariem. lakstīgala sauc suņus. kas visu iztiesā. stādu valsts. sloka. kam nozīme dažādu ticības ieražu un noteikumu izpildīšanā. Dievs top par cilvēka īsto atbalstu. lai vilki neplēš jērus. Pasakās norāda. zemei zaļu āboliņu. un tautas tradīcijās uzejam liecības par svinamiem laikiem. savas svētnīca savi svētnieki. Ziedu laikā svinēja J ā ņ u s. Šāda pārmaiņa skubina domāt par kustoņu aizsardzību. Par kaucošajiem suņiem Dievs viņam dod šādu paskaidrojumu: «Tie ir tiesas vīri un vagares. sasniegusi savu vispilnīgāko nobriedumu. ka bagātie. lai palīdz kumeļiem dubļus brist. Iekšā ienākušu. tas ir Dieva rokā. kas stāv ar dabu ciešākos sakaros un no tās sagaida visu nepieciešamo. lai tie aug stipri. kas vienu dod Dievam. ka Dievs visu izlīdzina citā dzīvē. dažas dienas. Nav labi sacīt: Tev ir daudz. par ko tā attiecībā uz saimniecisko gadu palikusi līdz pašam pēdējam laikam. tagad tiem atveras un tos uzņem sevī. saistās ar visiem viņu darbiem un ieražām. Pēc citiem norādījumiem to dara Dieviņš. kas kaimiņu tiesu un ežas izaruši jeb kas citādi caur kādu netaisnību mantu iedabūjuši. a) Svētki. sevišķi zirgu aizsardzību. Tā viņiem jāar līdz pastara dienai. kas nepatiesi mazos virs zemes spīdzinājuši. kur cilvēks pie cilvēka ar deguniem ar. treju kroņu pinēju. – Zem kristīgas ticības iespaida izveidojas domas. viņu mielo ar rudzu maizi un dzirda ar miežu alutiņu. lai viņu laiž istabā. savstarpēji nesaskaņoti elementi. ir apzīmējamas atsevišķi vietas. Galā viņš parādās kā taisnības Dievs. Lai arī še ieraugāmi dažādi attīstības posmi. Līdzīgi Vecās Derības Dievam. neiznīcīgā dzejā. No viņa gaida un lūdz.

bāliņš zelta lukturi. Istaba ir tumša. Tam tuvojoties. Ar to. lai pūš laukā tīrus rudzus. lai zinātu. kā bites dzied. stallī bērus 125 . vīt. Jāņu mātes zelta rota. pagalmu. iļģi. Sevišķi min papardi. rādīdams ceļu Jāņa bērniem. līgo. vadžus dzīt. pa Meteni ēda pīrāgus. Notiek arī citādi: māsa nes vaska sveci. Pēc citām tautas dziesmām saule arī līgo. Jāni izvelk turpretim citreiz no dzija ūdens. Uz istabas un kūts durvīm uzsprauž sērmūkšļa jeb pīlādža zarus. Par tādām sauc visas tās zāles. apvij vainagiem. zīda kleita. Spīd un viz Jāņu tēva samta svārki. lai tad varētu izlietot sevišķos gadījumos (kad saslimst. Jāņu zāles nes istabā. vēlāk izkaltē un noglabā. lej laimes. arī Mārtiņš ir zirgu patrons. šūpojas. vai arī dažas senlaiku ieražas pārgājušas uz kristīgas baznīcas svētkiem. Jeb viņš kur uguni lauka galā. noklausās. zelta gulta dimanta kājām. zelta josta. visas ēkas. kā Jāņu rītu s a u l e r o t ā j a s. vai noguļ visu mūžu. ko plūc Jāņu vakarā. kur tie vēlušies uz ratiem kā lieli viesuļa kamoli. pie galda. Svinēti vēl arī c i t i s v ē t k i. Laima jāj auzu lauku auzu skaru mētelīti. lasa J ā z ā ņ u z ā l e s. savus bērnus gaidīdams. zelta kroni rakstīdama. vai arī vienkārši gaidīja. Jānu mātei puķu vainagu. Pamielotus tos raidīja projām vai arī aizdzina krukiem. Veļu laikā nedrīkstēja darīt dažādus darbus: vērpt. visas malu malas. kas ir pamats zemkopī un lopkopībai. Ziemas svētku priekšvakaru sauc par Bluķu jeb Kūķu vakaru.auglība. – Jāņu nakti arī tāpēc nedrīkst gulēt. i. lai raganas un jauni gari netiek iekšā. skalus lauzt. vecīši) nāk paši. dārzus un druvas. Galveno daļu saņem saimnieks un saimniece. Senāk šai vakarā latvieši vēluši apkārt bluķi.) No puķēm. kas pie uguns nolīgo cauru nakti. Domas. sēj sudrabu. tīru maizi gribēdams. ziedojot Miķēlim kā zirgu aizsargam un labības audzinātājam. Jāņu tēvam liek galvā ozola. Jāņi galvenā kārtā zemkopības un lopkopības svētki. kad vāra kūķus ar cūkas galvu. pļaujas laikam beidzoties. lai aug lini un kaņepes. vai divi sudraba biķerus līdz ar pašu mazgātāju. kad govs atnesas u. Par atalgojumu līgotāji saņem no Jāņu tēva alu. Augšgaliešu izloksnē līgo vietā lieto rūto (t. kas pa lielākai daļai pieslienas kristīgas ticības (katoļu) pieminas dienām. sākas ar zāļu dienu. ka saule rotā vai līgo.c. urguči. visu veļu jeb zemliku (oktobra) mēnesi. vai būs silta vasara. Dievs jāj Jānu nakti rudzu lauku. vai arī tos aicināja. cep karašas un zirņu pīceņus. dvēseles. Zāles istabā nesot un noliekot. Še ticējumi par Jāni pāriet saules teikās. sākas l ī g o š a n a. M i ķ ē ļ o s kauj gaili. Īstie uguns kūrēji un mucas dedzinātāji ir galā paši Jāņu bērni. zelta pīpe. arī a dadžus. No ezera izlīgo arī zelta galdu sudraba kājām. lai Jānis redz seglot savu kumeliņu. no Jānu mātes sieru. meijām appušķo durvis. Gavēņu laika sākumā svinēja M e t e ņ i (jeb Vastlāvi). nolika tos istabā (rijā vai pirtī) uz galda (vai plāna). sīkās nātres. izrādījušās par nedibinātām. Lieldienās kar šūpoles. Z i e m a s s v ē t k u svinējumos uzglabājušās daudz senlaiku ieražu. gaļu) un izdarīja alu. mājās dzenot. lai redz. Līgāju vai Līgu. Ap tām salasās agrāk izklīdušie Jāņu bērni. 28. atspīd J ā ņ u u g u n i s. Jānis sēž ozolā. kas tad guļ. zālēm. kur sēž Saules meita. vārtus. lai veļi (gariņi. Zaļumiem. arī pupas un zirņus.. taisīja karotes. ko tad sauc par Jāņu tēvu un Jāņu māti. Gulēt Jāņu nakti nedrīkst. dzied Jāņu dziesmas. Jānis vēl lej sveces kalna galā. Rudeni bija v e ļ u l a i k s. tad aizbrauca pēc veļiem uz kapsētu. Aplīgo arī laidarus un klētis. darina alu. miklas minēdami. Pa M ā r t i ņ i e m iet budēļos. cūkas ausis un kājas. Šim nolūkam sagādāja visādus ēdienus (biezpienu. turpretīm citus darbus piekopa: auda tīklus. vainagiem apbalvojot cildināmus cilvēkus. Ziemas svētkos iet budēļos jeb ķekatās. pīrāgus. vaska sveces rokā. kad gāja budēļos jeb ķekatās un vizinājās ar ragaviņām no kalna. Sevišķi nodarbojās pa vakariem. kas zied Jāņu nakti sudraba ziediem. – Tumsai nometoties. Arī govis. ka līgo norādītu uz kādu dievību. Spožums dažreiz nāk no Jāna paša. Šai laikā mieloja veļus jeb mirušo dvēseles īpašā vakarā (pēc dažām ziņām Simjūdu vakarā. kas ievada Jānu vakaru. Vakaram iestājoties. zelta kurpes. vārdā saucot. izskaidro Jāņu dziesmu piegalinājumu: līgo. koku zariem vij vainagus un izgrezno ar tiem istabu un citas telpas. snauduļo visu gadu vai nedabū sievas. un vilkās apmēram četras nedēļas jeb trejdeviņas dienas. ko beidzot sadedzinājuši. izlaista zeltu. Tas sākās. piesauc ziemeli. slotām. oktobri). rotā).

kaut ko pār slieksni dodot. zem kuriem ziedoja. Vēl ap 1860. turēdami to par svētu vietu un tur ziedodami. augstākajam no dieviem. Par kopēju baltu tautu svētnīcu zina stāstīt dažas hronikas. zem kura ļaudis ziedojuši vilnu. Staburadzes māmiņa šķeterē zīda diegu. par svētnīcām. uz sliekšņa cērtot žagarus. lai dod savu meitu līdz ar zīda paladziņu. liecina tikai retas. viņas meitas nēsā daiļas rotas. dziedinošs ūdens. ko viņa vērpj. Par svētiem turēja dažus kokus. zāli mīdami. par ko viņi saukuši pie mājām sakrautu akmeņu kaudzi. Ziemas svētku kumeļš velk līdz zemei krētes basām kājām. noslēgtā) hronikā par prūšiem. kas salikti cits uz cita. lai pamielotu veļus. raksta nēzdodziņu. (Vidz. kam seko nenovēršama nelaime. Latvijā uzejamas dažas vietas. ko tautas dziesmās dēvē par Laimas pirti. nožņaudz savu Laimu. Tie. Priesteris Pēteris Dusburgs vēsta savā (1326. taisīti no akmeņiem. mežā. koku biezumā. ko aicina saulē apraudzīt savus arājiņus. sevišķi ozolus. dzīparus. kā par to liecina Ernsts Gliks kādā ziņojumā 1684. tur noraut kādu ogu vai cirst svētajā kokā viņi turēja par noziegumu. g. kam grūts mūžiņš dzīvojams. asnus celdami. kuru cienīšana norāda uz senču jeb dvēseles kultu. Ziemas svētki atbrauc rakstītām kamanām pa rudzu lauku. Kalnā augošajā birzē nedrīkstēja aiztikt ne zariņa. Pie tādām pieder Z i l a i s k a l n s Valmieras tuvumā. krūmos. Daži māņi norāda. šīs vietas tuvumā augošo 3–4 asis resno ozolu tura par svētu. kam mežā zem liela koka bijuši 13 elka dievu tēli. tie skaita naudu ledus kalna galā. – Uz neliela kalna Austriņa ezera tuvumā (Raunas Mārsnēnu– Austriņu māju robežās) bijusi A u s t r a s s v ē t n ī c a. latvieši tos uzmeklē tur. kur sievas dzemdē un Laimai ziedo. kas pa miglu staigā. ka Laima mitusi paslieksnē. Latviešiem bijis (pēc Hupeļa ziņām. Viņu svētītās vietas uzejamas vai nu turpat mājās. ka viņiem bijusi Nadravā kāda vieta. Godinādami vai pielūgdami dažādus garus vai dabas priekšmetus. pirtīs. Istabā klāja galdu. Pārkāpt pār šāda laukuma sētu. saukta Romove. pakar zelta sētuvi sudraba vadzī. – Plašāka nozīme arī S t a b u r a g a m jeb S t ab u r a d z e i Daugavas krastā. No Drustu draudzes ziņo Hāgemeistars. vai tuvējā dabā. g. no Valmieras apriņķa) bija ieraža iežogot kādu vecu koku vai tukšu laukumu. To darīja arī citās ēkās. latvieši šai kalnā ziedoja saviem dieviem un gariem. ka 1739. Izsviežot saslaucītus mēslus pār slieksni. viņš ziedojis no sava ēdiena un dzēriena. palaikam kādas nodegušas ēkas vietu vai krāsmatu un tur ziedot Zemes mātei. Laima atstājas vai nocērt tai galvu. lai viņu nedod Staburadzes dēliņam.kumeliņus. kam drīkst tuvoties vienīgi nakts tumsā. ne visai drošas ziņas. Ašgalvam. kur nedrīkstēja cirst neviena koka. iztiesāta prāva pret kādu saimnieku (Vijuma Jāni). g. g. Baloža «Valmiera») pie Valmieras Veidmuižas Putriņas mājām stāvējis svēts koks. kuras uzlūko par s v ē t n ī c ā m p l a š ā k ā n o z ī mē. ko vēlāk paņēmuši nabagi. kas līdzīgi pāvestam valdījis pār savu ticīgo draudzi un 126 . kur viņi atrodas vai parāda savu iespaidu. Še Jurģos. Tautiete lūdz māmiņai. no kura senāk tecējis svēts. kur dzīvojis krīvs. lai saņemtu mantas.). Tautas dziesmas runā par Staburadzi. vispārīgāka nozīme. Viņiem bija birzis. kas nes augļus tikai labos darbos. bet mežā. apsējuši. kur tiem bijušas savas elkudievības vietas ar altāriem. Teika stāsta. garu mītnes. Staburadzei lūdz tautietis. M ā j ā s piemita gari. ka Staburadzē dzīvo sirmgalvis. Viņiem (pēc Hupeļa ziņām. auž. g. ir ne zariņa nogriezt. bija pavards un paslieksne. no Valkas apriņķa) arī savs Mājas kungs. aizber Laimai acis. b) Svētnīcas. vilnu un citus ziedojumus. Latvieši turēja par svētām dažas vietas a p k ā r t ē j ā d a b ā. kalendārā 1917. Bērtuļos un Miķēļos sanākuši ļaudis no liela apgabala un likuši uz krāsmatas vaskus. naudu. kam plašāka. Par Laimas mitekli uzlūkota arī pirts. tīrumus aparuši. D. 5–6 asis resns vītols. avotiņš šķeterē. kas senāk latviešiem derējušas par dzīvokļiem: rijās. dedzinādami Jāņu ugunis birzij blakām stāvošā kalniņā. No plašas apkārtnes Jāņos kopā sanākdami. Svētītas vietas mājās. lai dod nēzdodziņu līdz ar audējiņu. Vēl kristīgos laikos latvieši paglabājuši miroņus ne iesvētītās kapsētās. (pēc V.

PIRMIE LATVISKIE RAKSTI Latviešu tautas gara darbi. piekrita vadošā loma d z i m t a s jeb s a i m e s g a l v a m.kam klausījuši arī leiši un citas Livonijas tautas. Zemākie svētnieki bija t u l i s o ņ i un l ī g a s o ņ i. Ziņas par šādu svētnieku kārtu saistās vispirms ar prūšiem. kas bija neprecējušies un ievēroja visstingrāko tiklību. biedrības Magazinās. tuvāk 127 . g. ir pieminētās hronikas. svinējumos. g.. pie kuriem kāda dalība visiem mājas iedzīvotājiem. vēlāk tās attiecinātas arī uz leišiem un latviešiem. veļus mielojot. kas lietoti tai pašā nozīmē. g. Strauberga Viņa saule. Mēnešraksts 1922. svinējumos centrā bija nama tēvs un nama māte. Tā zaros bijuši nostādīti triju dievu: Perkuna. g. III. Romove bijusi visas baltu cilts (prūšu. Lautenbaha raksti Zin. piem. viņi tos godināja un piesauca bez atsevišķiem starpniekiem. Arī Jāņu svētkos. – L. – Par likteņa dievībām jeb trim Laimiņām. Šmita Latviešu mitoloģija. Rīgā noturētajā X arheoloģiskajā kongresā). Svinējumos. V. (plašākais un pamatīgākais darbs par latv. Uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nav šīm ziņām par kopējo baltu svētnīcu nekāda pamata. g. kas vārdos «burt».c. kur zaļojis vasaru un ziemu liels ozols. b. bēru u. Rakstu māksla katoļu laikos Latvijā tomēr bija pazīstama. Mieršinskis norādīja (1896. Tomēr sevišķas svētnieku (priesteru) kārtas. Izgl. Dominikāņu mūks Simons Grunavs savā (ap 1530. liter. Izgl. No šīm hronikām ziņas par Romovi un viņas svēto ozolu pārgājušas Merķeļa. M. Tā tas bija. – Uz hroniku nostāstiem par Romovi dibinās H. – Par latviešu pavasara dievībām. Viņam padoti vaideloti. ka Cirunavs Romoves pastāvīgi zaļā ozola aprakstu aizņēmis no Brēmenes Ādama Upsalas svētā koka apraksta (1073. Min. g. vēsta senās hronikas sakarā ar Romovi. kuri norisinājās bez kādas sevišķas vadības pēc nodibinātām ieražām. Par tiem bijuši vīrieši un sievietes. Rūtenberga u. Še dzīvojošais k r ī v s jeb k r ī v u k r ī v s ir plašas svētnieku šķiras galva.c. Tie norāda uz ļaudīm. Bērziņa Dievs latv. leišu. P. IX. «burvis»). – Dažiem cilvēkiem bija ievērojamāka spēja izdarīt ar piesaukto garu palīdzību ārkārtējas lietas. Tie varēja būt senākie zīlnieki. Švābes Ozols un liepa latviešu reliģijā. Tiem blakām nostājas z i g e n o t i. XII. pirmās še uzejamās grāmatas. – J. Lautenbahs. zīmju tulkotāji. Asins nozīme kultā un kanibālisms. Maskavā 1918. – R. Auseklis. māņticība. mitoloģijā. latviešu) svētnīca. noslēpumu glabātāji. – K. viņa tuvākie uzdevumu izpildītāji un palīgi. lai gan tās še nevar atbalstīties ne uz kādām tautas tradīcijām. mitoloģiju. Līdzīgā lomā parādās b u r t n i e k i (kuru nosaukumā tā pati sakne. kas nodotos vienīgi savam darbam un no tā dzīvotu. Auniņa raksti par Ūsiņu un Pūķi Latv. kas aptvērusi visas baltu tautas. kas savukārt saskan ar svētā oša tēlojumu Edas teikās. Seno latviešu attiecības pret viņu pielūgtajiem gariem un dieviem bija tiešas. Potrimpa un Pakula tēli. g. ticību.. – A. – M. Jelgavā 1893. kas izdara zināmus svētnieku uzdevumus. kas izdarīja ticības ieražas un dziedāja attiecīgās dziesmas kāzu. Visendorfa Ziņas par latv. Prof. Burtnieku nosaukumam ir arī citās kaltu valodās līdzīgi vārdi. gan ne latviešu valodā sarakstītas. kurā ievēroti jaunākie zinātnes panākumi). komisijas rakstu krājumos: VIII – Par Jupi. starp tiem Veco latv. Mēnešraksts 1920. Attiecoties tieši uz latviešiem. Viņi glabāja burvības vārdus. Min. c) Svētnieki.). Romovi še pārlatvoja par Rāmavu. latviešiem nav bijis. g. radušies un ilgu laiku uzglabājušies tautā bez rakstu zīmju palīdzības. Profesors A. Par nokārtotu garīgu pārvaldi. Austrums 1900. Mēnešraksts 1899. Bruņenieka raksti. vēsturiskos rakstos un tad tālāk latviešu tautas atmodas laikmeta rakstniecībā un dzejā. L i t e r a t ū r a. pie kuru uzdevumiem piederējis uzturēt kārtību un iznēsāt krīva pavēles uz visām pusēm. kas savā lielumā nogatavojušies mums tagad pazīstamā veidā katoļu laikos. sarakstītā) prūšu hronikā šo ziņu paplašina. 6. Druva 1912. ar ko viņi dabūja savā rīcībā noslēpumainus spēkus. kur sevišķi tās izceļ Pumpurs. Tādi bija b u r v j i.

kas liecina. lai tie arī būtu bilžu raksti. kamanas.. Latviešu vārds «r u n ā t». lai gan paliek neizšķirts. pirmie latviskie uzzīmējumi un pirmā latviskā grāmata. ar ko grib vest sakarā (gan jaunākā laikā cēlušos) teiku. piem. 1) VALODAS UN BURTNIECĪBAS LIECĪBAS. tad nevaram apkārtējo izšuvumu par citādu iedomāties kā mūsu tagadējiem rakstiem līdzīgu. pa retam arī Rietumkrievijā. Dažos rūnu akmeņos Zviedrijā atzīmēti vikingu ceļojumi uz Kurzemi un Zemgali. Tie pastāv no stāvām un slīpām strīpām. vidū šuj savu sirdi un apkārt mīļus vārdus. Adījumus. pirms viņš iepazinies ar alfabētu. Vācijā. Verzeichniss). izšuvumu. To darījuši arī latvieši visos laikos gan praktiskās vajadzībās. ka tieši uzraksta dziesmas. Loos werfen). Varētu būt. 128 . Var izsacīt tikai dažus vērojumus. karogu rakstīdama. «burta mesti» kauliņus mest (d. kuri pratuši burt. Visi šie vārdi liek gan vērot. ka latvieši senāk rakstus lietojuši. Ir neapšaubāmi. Raksts tautas burtniecībā nozīmē tikdaudz kā zīmējumu. priekšautu. Leišu valodā vārdā «burta» nosauc burvību (Zauberei). zīlējamais kauliņš (Loos). vai un kādā mērā viņiem raksti bijuši pazīstami un kādi rakstu pieminekļi latviešu valodā šai laikā uzejami. saukti par burvjiem. Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda «b u r t s» sakne uzejama arī senākajā tautas valodā. atrastas b i š u k o k u p i e d e r u m u z ī m e s. šuvumus. kas līdzīgi mūsu tagadējiem. Burvības izdarot. Jau arī bērns. ka vārds «rakstīt» lietots nozīmē. dziesmas vieni rakstīdamas. saraksts (Aufsatz. «raksts». Bet arī vārds «burts» nav tautas valodā svešs. 1. Mums ir Burtnieku ezers. Anglijā. kas dibinās uz valodas un burtniecības liecībām un dažu priekšmetu uzrakstiem. gan gara izteiksmei. Tur sēd divi jaunas meitas. rakstu pratēji. vai latviešiem senatnē bijuši tādi raksti. izgreznojumu. ka tur noslīkuši senākie latviešu dziesminieki. vilnaini.
Ko tā viena sarakstīja. Daudz rūnu rakstu atrodami Skandināvijā. ko uzgriezuši uz priekšmetiem. Vairāk spēj pārliecināt vārds «rakstīt». Nevar noteikt. segu. ka viņi pratuši arī noslēpumaino rakstu mākslu. uzvelk uz kāda priekšmeta zīmes par to. kuri dod iemeslu domāt. kas tagadējai ļoti tuva vai pilnīgi ar to sedzas. Izraksta kara karogu. kas iegrieztas kokā vai iekaltas akmenī. uz bišu kokiem. Latvijā rūnu akmeņi nav uzieti. nereti lietoja rakstus. Ar vārdu «burta» Stendera vārdnīcā apzīmēts uzmetinājums. Bet ir arī tautas dziesmas. Latviešu vidū bijuši ļaudis. Francijā. Bet par to nevar būt šaubu. cik tālu zināmām zīmēm bijusi tautā vispārīga nozīme. Holzgeräte der Letten I 1907) Popē 1714. «burtas» – zīlējums. Latviešu valodā uzglabājušies vārdi. Tikai to senāk lietoja mazliet citādā nozīmē. izdarījuši burvības. Bīlenšteins uzzīmē savā grāmatā par latviešu koku būvēm un koku lietām (Holzbauten u. ka latviešiem senatnē būtu bijušas pazīstamas tagad par burtiem nosauktām līdzīgas rakstu zīmes. ko uzgriež uz ēkas durvīm vai citā vietā. tad dziesmu kambarī dabū citas. «r u n a» saskan ar ģermāņu «rūna». Latvieši lietojuši piederuma zīmes. uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas daļai. Maģiska nozīme ir lietuvēna krustam. LATVIEŠU SENATNES RAKSTI 1) Valodas un burtniecības liecības 2) Priekšmetu uzraksti Daudzkārt uzmests jautājums: Vai latviešiem senatnē bijuši savi raksti? Tieša un noteikta atbilde uz šo jautājumu nav dabūta. pūra vāku. g. ko viņš redz vai iedomājas. lai tos uzrādītu par saviem. ka latviešiem varētu būt bijušas senatnē savas rakstu zīmes. tomēr nevar pārliecināt.noskaidrojams. ka šis vārds latviešiem no sen laikiem pazīstams. Ja kara vīra līgava. burtnieki. Kādā vietā minēts. Kad dziesmas izdziedātas. to tā otra izdziedāja. tā. Še aplūkojami latviešu senatnes raksti. Bez kaut kādiem rakstiem neviena tauta nekad nav bijusi. ar ko tie apzīmēja savus rakstus.

K o k l e s dabūtas Lejaskurzemē un nodotas agrāk Rīgas Latv. Tie ierakstīti dažos priekšmetos. devis karoga uzrakstam šādu iztulkojumu: Deiva vārdai amin žmugoiti praišosi spanujies.. s. ap pēdu gara. Šis uzraksts dažādi iztulkots un lasīts. ja tas būtu turpat pagatavots. Tēliem pāri uzraksts. kurš glabājas kņaza Čartorijska muzejā Viļņā. lieta no sudraba. ka tā agrāk stāvējusi slāvu cilts obodritu (obotritu. Rīgas mācītājs Bergmanis to iztulkoja: Dievs Kurko sapiks postitaies istukšos. uz koklēm. apaļu cepuri galvā. kas noslēpumaini savīti un grūti izlasāmi. T. Šādi latviešu raksti atrodami uz kāda karoga. Siliņš ar tā paša senlatviešu alfabēta palīdzību. Viņu izpostītās svētnīcas vērtības tad nu apklājusi zeme. kas sākas. 2) PRIEKŠMETU UZRAKSTI. P ē r k o n a t ē l s atrodas Noibrandenburgas muzejā. gada un vēlāk glabājies kādā baznīcā. otrs miroņautu. – Otra kokle uzieta Durbes novadā. aprocēm. g. atrodas Latvijas valsts etnogrāfiskajā muzejā. uz Pērkona tēla. neatkarīgi no ģermāņu un slāvu burtu tipiem. nācis rokās prūšu bīskapam Kristianam pēc 1200. No gadu skaitļiem 1559 apzīmētu kokles vecumu. Pērkona tēlam vienā pusē uzraksts «Perkunusi». Dieviņa vietā arī še dievības zīme. g. šis tēls izrakts no zemes. kreisajos sānos. Lūkass Dāvids. Dieva vārdā. Pēc 129 . pīkolus sper bezuguns peklē. Kāds no šiem attēlojumiem. Raksti skaidri salasāmi. Ir dabūti no latviešu vai vispār baltu tautu senatnes daži priekšmeti ar uzrakstiem. sparojies (?). Viņās ar asu rīku ievilktās zīmes iztulko muzeja pārzinis M. – kā tas dabūjis latviskus uzrakstus. ka tie vēlāk iezīmēti. amen. otrā pusē «Perkun tevaiti nedusmi uze man». kam visapkārt desmits staru. Cilvēks prūšos.. i. 1782. uz ko norāda tēla pakājē iezīmētie vārdi: es retra. ko tēloja vēl kā rozīti. kas stipri turējās pretīm vāciešu uzbrukumiem. no kurienes pārgājušas Latvijas valsts etnogrāfiskā muzejā. Viņš atrod. Tā ir neliela figūra. Viena no šīm koklēm agrāk bijusi Piltenes Reniķos jeb Reneniekos. še atrazdams tāda paša tipa burtus kā uz citiem latviešu senatnes priekšmetiem. Tēls no uguns stipri bojāts. Vārdam «līgojiet» uzrakstītas tikai divi pēdējās zilbes «gojiet». četrlapainu ziedu. Pēc tā pagatavots grezns karoga attēlojums krāsās. Tēls rāda vecīgu vīru pilnu kuplu bārdu. ka tās stāv pretim stīgām. Pēdējais savu hroniku sastādījis 1552. gadu simteņa vidu viņi pārvarēti. Dieviņ augstais. trešais lapu vainagu ap galvu. Otrā pusē uzraksts: Veinal Reniķi (Dieviņam) (lī– )gojiet. Bez šiem rakstiem uz kokles vēl arī citi. un varētu būt (pēc Siliņa domām). Pie visa tā nāk klāt tiešas liecības. it kā šo turpinājums. Obodrīti bija kāda no rietumslāvu ciltīm. lēcošu vai rietošu. 1559. ka uzrakstos lietotajam alfabētam par pamatu grieķu senraksti. Uz tās ir gadu skaitļi 1282. Uz tām gada skaitlis 1710. biedrības muzejā. bodriču) Retras svētnīcā. otrā pusē trīs cilvēku (dievu) krūšu tēli. Vienā pusē tai lasāms: Doarbe Dieviņa kankļa. tad arī ar pussaulīti. uzņemdams tanī arī karoga zīmējumu. Bet arī šādā gadījumā še ir liecība. kas to segusi vairāk gadusimteņus. no kuriem attīstījušās arī ģermāņu rūnas vienā pusē un slāvu glagolica un kirilica otrā pusē. Tam vienā pusē viens pret otru saslējušies zirgi. Šiliņš. Pie izzīmēšanas darba ilgus gadus strādājis Latvijas valsts etnogrāfiskā muzeja pārzinis M. bet ar īpatnēju dievības zīmi. Seno latviešu un vispār baltu raksti veidojušies no sengrieķu patstāvīgi. 1757. no apakšas uz augšu ejot. Siliņš. Par to vēsta 16. Roņu mājās. ar saulīti. Nav izzināms. «Dieviņ augstais» nav apzīmēts burtiem.audumus izrotāja skujiņām. uz kura lasāmi minētie raksti. g. citiem kāda attiecība uz ievērojamiem notikumiem ģimenes vai vispārējā dzīvē. bet tā. Otrā pusē: Kanklojait suminot tik (Dieviņu). augstais) – mūsu tagadējā rakstu valodā: Vindavā. simteņa hronisti Sīmanis Grunavs. gada izdevumā Berlīnē. kas zīmējami par latviskiem. Henebergers. Šādi izrotājumi bija arī uz cepurēm. Šiliņš tos uzzīmē. Vēro. Tomēr ar 12. kā Pērkona tēls nonācis obodritu vidū un. par kādiem latviešu senrakstu pētnieks M. 18. viens (vidējais) staru vainagu. ka latviešiem bijuši savi raksti. zobena makstīm. K a r o g s iegūts no prūšiem. Vienā pusē tai uzraksts: Vinduvaa (Dievin. Pērkoņtēva tēls attēlots kādā 1771. ka latviešiem senatnē bijuši savi raksti. zvaigznītēm.

gadu simtenī. numurā un viņa paša pārlabojumā 270. kas bija izmirušas. bet par kuriem ticis zināms no vēlāka iespieduma. 43. tad šis vārds saskan ar leišu suras. L. kas saviem dievības jēdzieniem devuši noteiktu. Šo vārdu daļās latviešu izloksnēs (ap Bērzauni) lieto sāja nozīmē. Viņš aprāda. pāvests Inocents III izdeva pavēli. Grunava hronika 130 . PIRMIE LATVIEŠU UZZĪMĒJUMI 1) Tēvreizes 2) Garīgas dziesmas 3) Arodu savienību locekļu saraksti 4) Buramie vārdi Pirmie patiesi uzrādāmie latviešu rakstu pieminekļi uzejami kā iemetinājumi citās valodās rakstītās grāmatās. tomēr pētnieka pūliņiem tas panākams. g. Ja būtum nodrošināti pret aizdomām par maldībām. ka šis vārds lietots kāda Istrijas filozofa (Aethicus Ister) grieķu valodā ap 400. kā vēl tagad pieejami raksti. kad pa visu Kurzemi plosījās briesmīgais mēris. ka pie kristīgās ticības atgrieztajiem Livonijas iedzīvotājiem jāmāca tēvreize. kā rokraksti. kas ar šādu sāls apzīmējumu saskanētu. Tā uzzīmēta prūšu hronista Simona Grunava hronikā. Bušs mēģina uzrādīt kā pirmo latviešu–leišu (baltu) vārdu. Atzīmētie priekšmeti norāda uz kultūru. numurā. Še uzrādīta ziemeļos zeme (sala). g. N. Tā ir arī pats pirmais līdz šim pazīstamais latviešu rakstu piemineklis. 1) TĒVREIZES. Jau 1198. rudenī R. kas paceļas pāri pelēkai ikdienai. maijā. tad pirmie sakarīgos vārdos jeb teikumos uzzīmētie latvisko rakstu pieminekļi parādās 16. kad Lutera ticības ieviešana jau bija gaitā. skaidru ietēlojumu. kā uzzīmējumi tiesas protokolos. kas atzīmēts «Balt. kas oriģinālā vairs nav uzejama. lpp. Lai gan minēto uzrakstu iztulkojumi nav uzskatāmi par galīgiem un pilnīgi drošiem. g. Zinību komisijā priekšnesumu. sniedz kāds ap 630. Būtu tad domājams. g. ja pieņem. gadu pēc Kristus sarakstītajā kosmogrāfijā. 2. kuras iedzīvotāji nosauc sāli par pievesto – lat. radies latiņu izdevums. Šai gadā kokles pārnestas no Dinku mājām. vietu un personu nosaukumus un sugas vārdu «draugs» («draugum») Latviešu Indriķa hronikā. Bušs neatrod ziemeļnieku valodās vārdu. surumas. uz tuvējiem Roņiem. dažas garīgas dziesmas. ka tēvreizei latviešu valodā sirms vecums. Visādā ziņā tā jau agri katoļu laikos latviešiem mācīta. sarīkotā izstādē Berlīnē un par tiem rakstīja izstādes katalogā: Stieda Lievland – Estland – Ausstellung 1918. pēc Kr. B. kopā savākts. Izvilkumus no šīs grāmatas. kas tomēr nav izslēgtas.uzraksta burtu tipiem Siliņš šo kokli atrod par vecāko. latviešu sūrs. Savus izpētītos senrakstu tipus līdz ar kokļu uzņēmumiem viņš izstādīja vācu okupācijas iestāžu 1918. Bet tās pirmais uzzīmējums atrodams laikos. ka vectum tulkots no grieķu surma. tiesas protokolos uzzīmēti buramie vārdi. Par baltu senrakstiem viņš turēja 1908. surma – sūrma – sūrums (Zur Kosmographie des Aethicus Ister). Bet.: Lettische Runen. M. Skaitlis atzīmē gadu. Arī Stendera vārdnīcā: sūrums – bittere Salzigkeit. 18. sūrums. kas zem sava karoga iet cīņā. kas savilkts. tad mums priekšā tauta. vai tas cēlies no katoļu vai luteriešu aprindām. kas svinīgos gadījumos lietojuši īpatnējus instrumentus jau labi attīstītā mūzikas mākslā. kur tā nosaukta par prūšu tēvreizi. Vecākais latviešu tēvreizes teksts ir tā sauktā G r u n a v a t ē v r e i z e. g. kas grieķiski nozīmē visu. Ja neievērojam dažus atsevišķus vārdus. Vēstneša» 266. un nav pilnīgi izzināms. arodu savienību locekļu saraksti. Siliņš savus pētījumus cēlis klajā mazā mērā. grēku sūdzēšana un ticības apliecība. vectum. Par Pērkoņtēva tēlu Siliņš rakstījis nelielu atzīmi Jaunākās Ziņās 1920. ka tie veduši uz pēdām latviešu senrakstiem. Tās ir tēvreizes. kam krita par upuri lielākā daļa iedzīvotāju. kas rakstos parādījies.–46. kuri gan nozuduši.

ka Volfgangs Lacijs savā 1557. Daudz vārdi pārrakstot sabojāti (delbas – debbas. tomēr vienumēr tuvo. ja Grunavs pats to uzrakstījis. par tēvu nosaukto valdnieku. kas dabūts no kāda latviešu draudzes (katoļu vai luteriešu) garīdznieka. šo tēvreizi pieved kā paraugu lībiešu valodai. Pavisam nepazīstams ticis vārds «mystlastibbi». kas blakus vācu draudzei dibināta 1524. Še nav gluži sabojātu vārdu. pusgads. 2) GARĪGAS DZIESMAS. un) un arī latviešu valodā palicis. līdz 1531. Nav noticis neviens dievkalpojums. baznīcā vai citā vietā.. gadu. «Pamet mums mūsu noziegumus. Uzrakstītājs. tomēr viņš uzzīmējis tēvreizi korekti. ka Grunavs savā hronikā pārņēmis kāda Dancigas patricieša Dancigas hroniku. Tie darbojās Rīgas latviešu Jēkaba baznīcas draudzē. visspēcīgo. nav pratis latviešu valodu. par heruļu jeb veruļu nosaukto latviešu tēvreizi. paši sacerēdami. ja tā ņemta no Dancigas hronikas. Pirmie luteru mācītāji še bija Nikolavs Ramms un Johans 131 . Grunavs pats pie sava darba strādājis no 1529. simt. Arī ortogrāfija ir skaidrāka. kā mēs pametam mūsu pretiniekiem.» Otrs vecākais latviešu tēvreizes teksts ir H ā z e n t ē t e r a (Hasentoter) t ē v r e i z e. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1920. g. No vācu valodas jau pārnācis pāri saiklis «unde» (und. kādus uzejam Grunava tēvreizē. kā redzams. apkārtceļojošs literāts. Garīgās dziesmas mums ir pirmie rakstu paraugi. g. Lai ņemam pēdējos trīs lūgumus. gan. pēc četrsimt gadiem (dodi. Hāzentēters. kuru viņš sarakstījis starp 1521. Tēvreizes teksts bija šāds: Dažās galotnēs atzīmējas vecās valodas formas (thowes wardes tavs vārds). kā rādās. vecākajiem literatūras pieminekļiem. turpat 1920. avotu neuzrādīdams. Izteiksmē šī tēvreize pa daļai atšķiras no pirmās. katru dienu atkārtojamo dievlūgumu. Arbuzovs rakstos: Piezīmes par 16. Latviešu tēvreize senos tekstos. pusgads. Vēlāk pierādīts. Tēvreizes uzzīmējuši un savos rakstos uzņēmuši cilvēki. pametam. ar visām drukas kļūdām un pārpratumiem norakstījis no Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera sastādītās «Kosmogrāfijas». Šo gadu tad arī var pieņemt par minētās tēvreizes uzrakstīšanas gadu. g. kas vēlāk dzīvoja Vācijā. ko agrāk sauca par Lacija tēvreizi. kam to iesūtījis Johans Hāzentēters starp ziņām no Vidzemes. neviena kristīga ceremonija mājās. kas patura acu priekšā citu. kas paši latviski neprata. tas pats. ideālu. kuru runājot Rīgas apkārtnē. vai arī pēc tam. Vecos latviešu tēvreižu tekstus cēlis zinātniskā noskaidrojumā klajā vēsturnieks L. Še ietvertās nojausmas izlasāmas arī no dažām tautas dziesmām. tholbe – thowe). padomā). 1. 2. par dzīves mērķi nostādāmu pasauli un ietver sevī paļāvību uz viņas neredzamo. ka tā visur būtu sliktāka. bijusi no visiem kristīgās mācības gabaliem latviešu tautas dzīvē vissvarīgākā loma. Simtiem gadu mātes to mācījušas saviem bērniem kā pirmo. Daži vārdi pat uzrakstīti pilnīgi tā. gan no vācu valodas tulkodami. igdemas). g. g. g. g. g. izdotajā grāmatā «De genitum aliquot migrationibus» (Par dažu tautu klejošanu) uzņemto. kur jāstāv (kā daži paralēlteksti uz to norāda) «viswalstybo».. vidus līdz 1531. g. Latviešu valodas nepratējs (Dancigas hronists vai Grunavs) to uzzīmējis pēc rokraksta. Un. Atsvabini mūs no visa ļauna. tad nebūt nevar sacīt. Minētā tēvreize tad nu varētu būt uzrakstīta starp 1521. Zināma līdzība ar mūsu tagadējo tēvreizes valodu katram teikumam. Vietām ieturēta fonētiska rakstība (sweytz. Pēdējie trīs lūgumi šā uzzīmēti: Tēvreizei.sniedzas līdz 1526. g. gadam. visā mūžā paturamo. tikai vārdu formas piemērodami tagad parastajām. Ir pierādīts. ja izteiksme dažā vietā arī citāda. kā tos rakstām vēl šodien. un 1529. Tomēr viscaur še pazīstam savu valodu. Še sastopam pirmos latviešu rakstniekus. darījis visādā ziņā paliekamu iespaidu uz tautas garu. ko snieguši latviešu valodas pratēji. un 1529. tāpēc arī šīs tēvreizes uzrakstīšanas laiku apzīmēja ar šo gada skaitli. kuras attiecas uz 1547. likdams katram vārdam virsū pareizu vācu tulkojumu. Neved mūs ļaunā padomā. Vārdā «parradeuken» (jāstāv «parradneken») ieviesusies drukas kļūda. šim pirmajam latviešu rakstu piemineklim. No prūšu valodas ieviesies vārds «gaytkas».

Bez dziesmām būs še bijuši lietošanā gan arī vēl citi raksti latviešu valodā: katķisma. lietoti pirms grāmatu iespiešanas rakstīti dziesmu krājumi. otrā – Lutera katķisms. kas par šo Karalaučos valsts arhīvā atrodamo protokolu ziņo Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē 2. miris pēc 1530. pārgājis Lutera ticībā. Pie tiem pieder Johans Dāls (Johann tom Dalen) un Andrejs Šūrings. f. Ap 16. jūlijā atzīmēts: Divi rakstītas. kas bija nepieciešamas latviešu dievkalpojumos. Rīgas latviešu draudzē un apkārtnē. studējis Rostokā. liturģijas.» Tā tulkota 1535. Sventājā uzieti 1560. 14»). viss kuršu valodā (alles in Currisscher sprach). Pirmā no tām Benedikts jeb Cakarijas sludinājums: «Pateiktz gir tas Kunx. evaņģēlija daļas. tāpat Kristus ciešanu stāsti pēc četriem evanģēlistiem. līdz 1543. pārnācis atkal uz Rīgu un darbojies no 1534. Tālu no Rīgas. vienā ir evaņģēliji un lekcijas visam gadam. Tu esi pattesz czilvex unde Devs». Kunst aus dem Jahre 1905. Mollīna iznākušā grāmatā «Psalmen und undeutsche Lieder». Rīgā pie Nik. vēlāk Rīgā. ko sastādījis prūšu hercoga Albrehta no Karalaučiem uz Grobiņas novadu sūtītais baznīckungs Johans Funks. Mollīna dziesmu grāmatā ar viņa vārdu apzīmētas divi dziesmas. kopš 1573. piezīmē. uzejams 1514. g. g. Rīgā. ka šādi latviski tulkojumi gan varēja būt izplatīti jau priekš kara gadiem un tie tad cēlušies četrdesmitos gados. Ar garīgu dziesmu paraugiem arodu savienību locekļu sarakstiem zināmi sakari. tas Dievs Israel. kas ticības dzīvē pulcējās tai pašā baznīcā un draudzē un 132 . kā pieņemams. Tiek minēts. Šūrings bijis no 1583. Vienīgi no šī vēlākā iespieduma tās pazīstamas un tāpēc nevar derēt par sava izcelšanās laika pilnīgu dokumentu ortogrāfijā un varbūt arī valodā. Literatur u. No tām uzglabājusies tikai viena. ka viņš sniedzis latviešu valodā vairāk garīgu dziesmu. arī Eka paša sacerēts. g. Par pirmajām Rīgas mācītāju uzrakstītām dziesmām sniedz dažas piezīmes L. 3) ARODU SAVIENĪBU LOCEKĻU SARAKSTI. tad tā uzskatāma par Ramma oriģināldarbu. Pirmais pants šāds: J o h a n s E k s (Ecke) ir Ramma pēcnācējs Jēkaba baznīcā. g. un citi gabali ar baznīcas ceremonijām. gadu simteņa vidu atrodami šādi raksti arī citur. g. g. g. Vācu teksts (kas iespiests Rīgas vācu dziesmu grāmatas 1537. Par tām dod liecību baznīcas vizitācijas protokols. Arbuzovs. pergamentā iesietas grāmatas. Bijis sākumā par Rīgas Doma baznīcas kanoniķi.. par mācītāju Piņķos un Babītē. kas pastāv no četriem pantiem. (Sitzungsbericht der kurl. gadam Jēkaba baznīcā par mācītāju. Turpmāk šiem dziesminiekiem pievienojas pirms latviešu grāmatu iespiešanas vēl arī citi. Viņš tulkojis dziesmu «Theves wes auwots tas Labbums». Abas šīs literārisku pieminekļu grupas sakņojas Rīgas latviešu pilsoņu aprindās. kādu laiku darbojies Pērnavā. Min. iespiestas tās tikai 1615. pie pašām prūšu robežām. g.) Stāvenhāgens. pergamentā iesietas grāmatas. Tā kā vācu teksts šai dziesmai nav atrodams. rakstījis himnu: «Konincks Christe Devs tho Theve wardts» un introitu (ievadu) «Tas gir auxkan ezelis». Dāls. nodaļas» («Lobgesang Auss dem Evangelio Johan. un sākas: «O Jēzu Christ. gadā divi rakstītas. Ges. Rīgas latviešu draudzes mācītājs. ka virsraksts maldinošs: dziesma nesaskan ar minēto Bībeles vietu. Otrai par virsrakstu: «Slavas dziesma no Jāņa evanģēlija 14. pēc dzimuma vācieši. kā Luters tos noteicis. kā vērojams. viņi deva izteiksmi jaunajam gara saturam latviskās dziesmās. Viņu dziesmas palika vispirms rokrakstā. Izgl. kas bez minētajām visādā ziņā aptvēruši vēl citas dziesmas. cīņā pret viņiem uz arodu savienībās (cunftēs) organizētiem latviešu pilsoņiem pabalstīdamies. februāri 1905. N i k o l a v s R a m m s (Ramm) dzimis Rīgā. Mēnešraksts 1920. divreiz izskaidrots (zwir aussgeleget). Tā ir dziesma par desmit Dieva baušļiem (Die helligen zehen Gebot Gottes). Tā uzrakstīta 1537. izdevumā). g. kas cēlusies 1530. kur apzīmēts arī viņu izcelšanās laiks. kur pieslējies Lutera ticībai un bijis par Jēkaba baznīcas latviešu mācītāju. g. I puse. Sventājas baznīcas inventāra sarakstā 19. g. g.Eks. par nonnu klostera priekšnieku Limbažos un ir ieradies ap 1520. No katoļiem nošķīrušies. Izrādās.

viņu uzaicināts. Ar to norādīts. gadu uzejama šāda atzīme: Laurens Touryn. kompānijas) bija sākumā vairāk garīgas sabiedrības. seši vīri vienā kopā. un 1534. kas piegādāja un izvadāja alu un vīnu. Vilcks. Bez tam tās sarīkoja ikgadējas sapulces. Pie arodiem. Maksātāju biedru sarakstā par 1532. g. iztukšoja spīķerus. studējis Karalaučos un Vitenbergā. Vēlākās arodu savienības (ģildes. kas uz šīm savienībām atbalstījās. g. draudze dziedāja dziesmas savā valodā. Sarakstā par 1533. Arī baznīcas un aroda organizācijas nebija tik visai šķiramas. Sauczayshans. cunftes. Bullis. Anna Straumene. ienesa tanīs stipras pārmaiņas. kas galvenā kārtā strādāja ostās. redzam viņas rakstos parādāmies latviešu valodu. kas no laika gala bija pa lielākai daļai latviešu rokās. ka draudzes bija šķirojamas pēc tautībām. Kad pēc ilgākiem traucējumiem izkrāvēju brālība (Lostragerbruderschaft) 1532. Šinīs sarakstos lasāmi šādi īsti latviski vārdi (oriģināla rakstībā) : Widuschens. gada saraksts. kas baznīcās dibināja savus īpašus altārus. gadu simteņa vidu un agrāk dažus. Stengis. jo domājams. pie viņiem nācis un pirmoreiz sācis uzzīmēt. Še pievienojās klāt kopējas arodu intereses. Wirlopis. kas izvērtās par dzīrēm ar saviesīgu dzīvi un mielastiem. Sprediķi bija sakāmi draudzei saprotamā valodā. kas saviem locekļiem deva iespēju piedalīties pie kopējiem dievkalpojumiem. Nošķirošanās tautībās parādās arī ārpus baznīcas.saimnieciskā dzīvē tais pašās arodu savienībās. piederēja nesēju arods. Par savienību rakstvežiem mēdza būt vēl vienumēr draudžu mācītāji un tikai izņēmumu gadījumos kādi citi. aizlūgumiem. bet saraksts sastādīts pēc 1582. Peter Dzelzs– Kalleis. kur latviešu luteriešu draudze bija pārgājusi 1582. Dāla sastādīts. Dumpis.. Lounais. Trilikums. rīkojumiem. un priekš 1594. g. Pauris. gadā daži biedri ierakstīti latviski. g. ka pirmais šai laikā jau miris. gada izkrāvēju sarakstā šādas viņa ierakstītās rindas: Vēlākos izkrāvēju sarakstos 1549.. Hans Stirne. kas savukārt sadalījās vairāk savienībās. sakarus ar baznīcu tomēr pilnīgi nepārtraukdamas. Starp šo savienību (sevišķi izkrāvēju un alusnesēju) sarakstiem tad nu atrodam jau ap 16. še atzīmēto biedru starpā ir: Max Suttis. Lasāms: Laurens Tauriņš. sess wyre wene kopē. 1873. un vēl dažos gados. 1543. ko viņi atraduši par derīgu (was sie notig erachten zue sein). alusnesēji. g. Pirmo triju gadu sarakstus vedis Georgs Sterbelis. Par Ramma un Šēdena pēcnācēju bija Johans Eks. Turpmākie latviskie rokraksti uzejami alus nesēju savienībā. līdz 1534. 1872. Max Ounegalve. kas izlādēja kuģus. Jaunuzņemto biedru saraksti par 1533. iesvētīts kā Jēkaba draudzes diakons un mira kā tās mācītājs 1573. kas rakstīti latviešu valodā. kas 1552. Šejienes biedru saraksti vesti latviešu valodā 1558. rakstvedi. gadu šāds ieraksts: Šis ieraksts varētu būt Nikolava Ramma vai Lorenca Šēdena (Lorenc von Scheden) rokas. Par rakstvedi mēdza būt attiecīgās savienības priesteris kā labākais rakstu pratējs. Kupritcs. Hans Latzis. kasieri). Gada skaitlis nav atzīmēts. ka viņš pēc alusnesēju 15. Arodu savienības gan atmeta lielā mērā garīgo raksturu. g. sastādīti gandrīz viscaur latviešu valodā. Tanīs biedrojās izkrāvēji (Lostrager). Saraksta ievadā Timme vācu valodā min. g. Iekšējo dzīvi nokārtoja sevišķi maģistrāta apstiprināti statūti (šragas). pieņēma pašas savus priesterus. g. ka viens maksā par sešiem. drīzāk pēdējā. Dievkalpojumu kārtība to prasīja. kad Timme uzraksta otru 133 . novembrī noturētas sapulces. Ieraksta pēdējās rindas (sākot no Anna Szageryn) citas rokas rakstītas. kas skaitāmi par vienu kopību. Mazsings. Weschenäigs. Sieviešu vārdi ir šādi: Maia Trilikummene. mācītājs Jāņa baznīcā. Šēdens bija par Jēkaba draudzes latviešu mācītāju no 1524. – 1873. dzimis rīdzinieks. liģeri... Kādu no vēlākajiem alusnesēju sarakstiem sastādījis Dāla pēcnācējs Kaspars Timme.. Reformācija. Katras savienības priekšgalā stāvēja oldermanis līdz ar citām amata personām (priekšsēdētāju. 1561. Wentenex. kad Jēkaba baznīca bija jāatdod jezuītiem.c. Stroume u. sāk atkal kārtīgi darboties un uzņemt savā vidū jaunus locekļus.

. mēness. kas brīvi iekārto savas organizācijas. uz kuru pūzdams runājis šādus vārdus: Protokoli norāda uz buršanas paņēmieniem un tiesāšanas veidu. jaunu cilvēku sabiedrībā dzerot burtu alu. 1. pie striķa uzvilkts (lai pakārtu). Tikai burvjus un raganas tiesas priekšā velkot. apvārdodama sāli. Stenģis. Kuprit (kā dažviet vēl tagad tos redz rakstītus). kas nodarbojusies ar cilvēku. Tur nav: Vidušen. palikdama sakarā ar laika kultūru.. Tāpat Timmes 1594. mēdz būt savs vārds. zināmā mērā noteicoša dalība. Tas viņam devis olu. Jau Dāls 1573. zirgu un dažādu mājlopu dziedināšanu vārdojot. Dumpis. Viņi savās darīšanās un garīgajā dzīvē tad arī lieto savu valodu. Pirmajos tās norautas. Rīgas zemes tiesā (Landvogteigericht) iztiesāta 1584. Rīgas izkrāvēju un alus nesēju grāmatu rokraksti glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās savienības bibliotēkā. kuras sākumi še nomanāmi. Ventenieks. Tā nedabūja izpausties gara darbos. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā. Paši viņi nebija to sastādītāji un arī par tādiem netika. Min. Citu reiz viņam uz Daugavas nākusi pretim ragana. kurā gan vēl nav iznākusi neviena grāmata. Bevolkerung Rigas im Mittelalter und 16. Galotnēs atšķiras izkrāvēju no alusnesēju sarakstu vārdiem. Tad latviskie biedru saraksti pārtraukti. kā viņš nav slīcis. kas varējis visus ieročus apvārdot ar sāli. Andreja Suringa 1604. g. un 1595. Hans Kickutz. Pauris. Mēnešraksts 1921. 1580. Spīdzināts. Kuprits. prāva pret burvi. Par Rīgas latviešiem sk. Sveša vara viņus apņēma no nomāca to patstāvīgo attīstību. aicina savā vidū darbiniekus drīz un noteic viņu darbību. lai noliek kaimiņa laukā un lai sabojā labību. Mēnešraksta 1920. un bez tam lietojusi vārdus: saule. Tādā kārtā uzrakstītas tiesu protokolos dažas buramo vārdu druskas. 4) BURAMIE VĀRDI. kam saimnieciska patstāvību. g. g. turpina savu sarakstu vāciski. bet pēdējos pa lielu lielai daļai īsti latviskas. burtnīcā. kuru viņš apturējis. Venteniek. g. Michell Struppis. Kāda daļa no viņiem ir pilntiesīgi pilsoņi. Viņš to atkal atraisījis šādiem vārdiem: Kādā citā reizā tiesāts kāds Jānis no Alūksnes (Ivan gebort von der Marienborg). burtn. Arbuzovs I. tā paša Studien zur Geschichte der lett. Dumpe. Paure. ka viņš ir burvis. bet: Vidušens. 1576.sarakstu vāciski. bet dažreiz tas arī 134 . 8. uzrakstītie. bija dažos gadījumos jāiespiežas viņu gara pasaulē un tā jāattēlo viņu pašu vārdiem. – Ļaunajam garam. gadu simtenī. Jahrh. un likuši moku kambarī. Latvijas Augstskolas raksti I. sasējis šādiem vārdiem: Šo vārdu iztulkojums paliek tumšs. Šie saraksti met spilgtu gaismu uz Rīgas latviešu dzīvi 16. ka viņš trīs gadus kalpojis sātanam. Labrens Pritzis.. Sevišķi tas sakāms par Sterbeļa uzrakstītajiem vārdiem. g oktobrī sadedzināta ragana Katrīna Švokstere. g. Stenge. Pie šo sarakstu sastādīšanas latviešiem cieša. Latviešu rakstos tos pa daļai cēlis klajā L. Sarakstā starp citiem šādi vārdi: Martin Spalve. g. Hans Stinte. diena nakts. Daļa no sarakstos minētiem vārdiem īsti latviski. kas glābis kādu sievieti no nelabā šādiem vārdiem: Tagadējā rakstu valodā šie vārdi varētu būt šādi: Deviņi Pērkoni un deviņas strēles lai plēš to velnu deviņos gabalos no tā cilvēka. Arī retākie no tiem (Stenģis.) vēl tagad pazīstami Rīgas apkārtnē. Viņa otrais saraksts.c. viņš atzinies. Dzelzskalējs u. Latviešu pašu no senatnes mantotie sacerējumi palika. tā ka vēlāk nav bijis iespējams to nopļaut. cilvēkā ieiet nakti pa sapņiem vai arī dienu. Izgl. To metuši ūdeni un. ka piesaukusi Dievu. viscaur vāciski sastādīts. Viņas vīrs pārklaušinot tāpat spīdzināts kā viņa. neievēroti. viņu turējuši aizdomās. kādus vēl tagad valkā daudz latviešu ģimenes. ko rada saimnieciski un garīgi pastāvīga tauta. pirmos rakstus latviski uzmetinot. Min.. Tālāk viņa atzinusies.

Turpmāk (1912. vēlāk darbojas Cēsīs.. uzgājis profesors E. g. Sotveļa) bija zināms. Dzimis viņš 1521. Uz Livonijas bīskapa Otona Šenkinga uzaicinājumu sūta Varmijas (Prūsijā) bīskaps jezuītu Ertmani Tolgsdorfu. ir pirmā līdz šim zināmā latviešu valodā sarakstīta grāmata. viņš ātri iemācās latviski un saraksta latviešu dievkalpošanai un garīgas dzīves kopšanai nepieciešamās grāmatas. Viņš piedalījies pie vairāk konsiliem. Viņš lauž jezuītu ordenim ceļu Vācijā un Polijā. Stipri apdraudētais katolicisms vēl parāda savu spēku un. Par atradumu Barvinskis paziņoja (5. g. Par katoļu katķisma sastādītāju grāmatas titulā minēts Pēteris Kanīzijs. g. 2) RAKSTĪBA UN VALODA. g. Istige pammacischen. Runādams bērnībā latviskai radniecīgu valodu.) Upsalas augstskolas virsbibliotekārs Kollins atsūtīja atrasto katķismu Pēterpils Zinātņu akadēmijas bibliotēkai Voltera aplūkošanai. Ar to kā ar pirmo latviešu grāmatniecības pieminekli cienīgi noslēdzas katoļu laikmets. tika par priesteri 1546. ko Tolgsdorfs izdevis. Viņš bijis starp latviešiem ļoti ieredzēts. Šis gars mīt jūrā jeb lielā ezerā. Līdz 1911. Kāda sieviete spīdzināta atzinusies. 1911. Vispirms Tolgsdorfs ir par priesteri Valmieras draudzē. g. iestājās jezuītu ordenī 1543. Šenkings viņu nosauc par Livonijas tēvu un apustuli... ka viņš latviešu valodā izdevis katķismu. bet grāmatas nevienas tā vēl nav cēlusi klajā. No jauna gaismā celtais katķisms tad nu ar lielu varbūtību uzlūkojams par to. Bet minētajā gadā Lembergas (Ļvovas) poļu augstskolas bibliotekārs E. 3. lai aizkavētu reformācijas izplatīšanos Vācijā. Jauniespiedumam Volters deva līdzi apcerējumu par grāmatas atrašanu.) docentam E. vārdu sarakstus..bez vārda. viņš cīnās pret reformāciju. Gan Lutera ticība jau agrāk nekā pus gadu simteni izplatīta latviešu vidū. tomēr katķisma 135 . sprediķus. P ē t e r i s K a n ī z i j s (Petrus Canisius) ir pirmais vācu jezuīts. Lai gan katolicismu pabalstīja poļi. Barvinskis atrada Upsalas augstskolas bibliotēkā 1585. g. nozīmi. dzimis 1550. kas glabājas Rīgas Vēsturiskās u. / no thems Papreksche Galve gabblems Christtites macibess». Ar Zinātņu akadēmijas līdzekļiem Volters grāmatu izdeva no jauna. par tulkotāju Volters uzrāda Ertmani Tolgsdorfu. iespiesto katoļu katķismu. dec. kas iznācis I585. Pēc dzimuma viņš prūsis. E r t m a n i s T o l g s d o r f s nav tieši minēts par atrastā katķisma tulkotāju. uz Livoniju. tātad pieder pie baltu cilts. Bet par viņu jau agrāk no dažiem avotiem (Manteifeļa. kas Kanīzijam attiecībā uz plašākām zemēm. ko sauc par Nadomu jeb Stradomu. Arheoloģiskās savienības bibliotēkā. Prūsijā. iegulda latviešu rakstu krātuvē pirmo plašāko darbu. g. 1907. Kādam citam gars. Tā tituls: «Cathechismus Catholicorum. Gūtštates kanoniķi. iznākušo Lutera mazo katķismu. gan tā ierosinājusi sacerēt dažu literārisku paraugu. ka buršanās mākslu viņa iemācījusies jau četrus gadus atpakaļ un ka viņas gars esot bez vārda. vadošo lomu nododams luterānismam. miris 1597. g. g. katoļu ticība galīgi iesakņojās latgaliešos (inflantiešos) un katoļu katķisms tika iespiests Viļņā. un laidis klajā brošūrā Pēterb. tad par Rīgas Jēkaba baznīcas priekšnieku. Viņam attiecībā uz Livoniju piekrīt loma. jo neesot kristīts. g. 1) SASTĀDITĀJS UN TULKOTĀJS. kas attīsta rosīgu darbību. studējis Ķelnē filozofiju un teoloģiju. iespiežot to hromolitogrāfiskā kārtā pilnīgi savā pirmatnējā veidā 1915 g. lai še stātos pretim reformācijas izplatīšanai un nostiprinātu katolicismu. KATOĻU KATĶISMS 1) Sastādītājs un tulkotājs 2) Rakstība un valoda 3) Saturs Katoļu katķisms. Šos zemes tiesas protokolus. g. turēja par pirmo latviešu grāmatu 1586. g. g. Volters 1900. šķietamo autoru un paskaidrojumus tekstam krievu valodā. g. kur mirst 1620. dziesmas (himnas). Volteram Pēterpilī.

Uz to norāda arī daži vāciski nodalu virsraksti. Kā pirmo jautājumu uzstāda: Ko būs dēvēt par kristīgu cilvēku? Uz to atbild: Katru. ka tulkotājs piesavinājies vācu izglītību un ka tulkošanai bijis priekšā vācu oriģināls. ko tu negrib teuw darram. ka tikpat še aplūkojamās. bet vidus izloksnē. Vienskaitļa lokatīviem ir senākā galotne –n un daudzskaitļa datīviem galotne –ms: exan thems diwepaddessmittems Gabblems. svēto lūgšanu. Tas pats vārds rakstīts dažādās vietās dažādi. kas pēc dabūtas kristības atzīst Kristus mācību iekš savas baznīcas un draudzības «vnd nepekar wene ioune vilte macibe / kattre prettib to Christibe macib / vnd Catholische Baznedce cixstp. dzelestibe (leitiski gailingas. Ar to šis katķisms atšķiras no turpmākajā gadā izdotā Lutera katķisma. ka visas šīs grāmatas sastādītas pēc kāda kopēja. milescirdige. līdzīgi krievu который: wilte macibe. lai ļaudīm no bērna kājām pasniedz kristīgu mācību. Varētu būt. atturēties piektdienās no gaļas. vecāka parauga. gavēt noliktās gavēņu dienās. bet dažkārt arī nemāk savus pātarus. sviesta. gailestis. – Dažiem jēdzieniem mēģināti atvasināt jauni vārdi: Dewedomige gramate lascieth. kur vidus izloksni runā.rakstība piemērota vācu ortogrāfijai un valoda nav lietota latgaliešu. kas vēlāk vairs nav katoļticīga. tho laikigi vnde muzige scodibe taes besdewes. R a k s t ī b a i par pamatu likts vācu alfabēts. olu ēšanas. kā to sludina katoļu baznīca. lai gan pašā augšējā latīniskā grāmatas titulī ("Catechismus Catholicorum") atzīmējas ciešākas saites ar Romu. dažādām lūgšanām. kā arī citu pirmo latviešu grāmatu sastādītāji darbojušies apgabalos. tauste par aiztveršanu (aizstwerschen). kas tur iesakņojas uz ilgu laiku. kurās ieliek kristīgās ticības kodolu. Garšošana nosaukta par baudīšanu (boudischen). Katķismā uzejam arī latviešu valodas īpatnības. Neviens nezinot labāki kā baznīcas amata kopēji. Katoļu garīdzniekiem. arī noteiktos vakaros. septiņiem sakramentiem. cik ļoti vajadzīgs. Turpmāk iepazīstina ar ticības apliecību. gan ar h. bija nopietns nodoms tautā cieši iedēstīt savu mācību. selig sind – Kalna sprediķī. piena. vārdu neģēlis). Vārdu kārta mēdi but vāciska. V a l o d a piemērota vidus izloksnei. Vārds katrs lietots kā attiecības vietnieka vārds. Rakstības un valodas paraugam še gabals no kādas lūgšanas: 3) SATURS. Atrodot brīžam pieaugušus cilvēkus. kam priekšvārds sarakstīts vāciski un kas nodomāts ne tieši draudzes locekļiem. bet mācītājiem. Norādīts uz pātaru skaitīšanu 136 . gan neapzīmē to nemaz. dažādiem grēkiem un tikumiem. ar grēku sūdzēšanu. vedams sakarā ar to apstākli. Pareizas un īpatnējas latviešu divdabju formas lietotas teicienos: gauwame denems (gavamām dienām) . Lietots daudzkārt artikulis. kas ne vien nezin dot par savu ticību lāgadību. žēlastība vietā vairākkārt lietoti vārdi: dzelixs. atspoguļojas tautas burtniecībā. Pie baznīcas baušļiem pieder: svētīt ieceltās svētdienas. Jautājumos un atbildēs tad īsi aplūko katoļu pamatmācības. stiprepratibe. Katoļu katķisms cenšas nostiprināt latviešu vidū kristīgu mācību. tresschan denan atkal ouxkan celis no thems murronems. kattre prettib to Christite macib. – Rakstībā nav nekādas konzekvences. sal. aizliegtos laikos neturēt kāzas un citas viesības un sēršanas. Vispirms sastādītājs griežas pie kristīga lasītāja (Tam Christite Lascotaiam). Oel. baušļiem. Daži vārdi burtiski no vācu valodas tulkoti. Sastopams še arī nelatviskais salīdzinājuma salikteni. Garumu apzīmē gan ar e . kā redzams. kas pieder pagātnei. Vārdu žēlīgs. latv. duscame nakte (dusamu nakti). Busse. To varētu izskaidrot ar to. Zemmen kapis exan helles. Ka šī izloksne tikusi par rakstu valodu. Rakstības un valodas ziņā nav starp šo no katoļu puses izdoto un tūliņ turpmākajos gados iznākušām luteriskajām grāmatām nekādas principiālas starpības. tho nebues arridzan teuw wenam cittam darrit. – Katķisma valodā stipri manāms vācu iespaids. paliek arī tai tautas daļā. Redzam še iespiežamies latviešu dzīvē uzskatus un paražas. No vācu valodas pārņemti daži vārdi: doch. Tas piegriež vērību ārējām ieražām un dogmām. u.c.

kas sniedzas pāri katolismam. Visdziļākās attiecības pret Dievu izsakās lūgumos. priecība. lišķība (Laischibe) un kūtrība dievkalpošanā. ienaidība. Baltijas. šķīstība. OTRAIS LAIKMETS LUTERĀNISMA LAIKI 1) Renesanse 2) Reformācija 3) Latviešu loma reformācijas kustībā 4) Latviešu rakstniecība luterānisma laikā Luterānisma laiku sākums latviešu rakstniecībā skaitāms no 1586. bet rietumu daļas. Par žēlastības darbiem min: izsalkušus barot. vakaros. Pēc kalna sprediķa vārdiem. kas mani pie tevis velk. sirdsšķīstos. dod man visu. pieskaita: nabaga atraitņu un bāreņu apspiešanu. bēdīgos. Svētai lūgšanai seko Marijas sumināšana («Summenata es tu Maria pilne dzeelestibe»). 137 . Par dabas baušļiem (Bousles taes Natures) divus. pilnīgāko paklausīšanu. pastara sodība. iztvīkušus dzirdināt. par augstāko mantu. gada. Ak mans Dievs un mans Kungs. ka tie var viņam būt pa prātam dzīvojot un mirstot. lūdz Dievu par draugiem un ienaidniekiem. Bez dogmatiskās ticības apliecības skan lūgšanas sirsnīgākas skaņas. lai viņš dod mieru un vienprātību. Līdz ar to tiek uzstādīti neatlaižami tikumības prasījumi. kas mani attura no tevis. ņem visu no manis. kas sauc un brēc pret debesīm. Otru: visu. Pie grēkiem. Nostiprina še arī Marijas kultu. No šī laika luterānisms nāk vadošā lomā latviešu garīgajā dzīvē. tikt tai par pārbaudītāju un atbalstu. priekš un pēc ēšanas līdz ar krusta mešanu. Tās ir ētiskas normas. dod tiem īstu izsalkumu pēc taisnības.(pater noster).» Līdz ar to Marija tautas tradīcijās daudzkārt stājas Laimas vietā. arī luterānismam. strādnieku un algādžu nopelnītās algas paturēšanu. bēdīgus iepriecināt. mierība. Piesauc mūžīgo Dievu. ko katķismā nosauc par trim krāšņām vecām lūgšanām. Izceļas kristīgās morāles raksturīgie vilcieni. Še dabū stiprus pamatus tas latviešu literatūras laikmets. Pastaras lietas ir: nāve. Katķismu noslēdz vārdi: «Schlaew Dewam / vnde taei dzelige Jumprouw Mariae / Christi Mathei. uz ko atbalstījās latviešu grāmatniecības ciešāka nodibināšanās un turpmākā attīstība. latvieši bija tie. sirdsžēlīgos. kas dēvē par svētīgiem garā nabagus. Dieva jēdziens tiecas noskaidroties. kad iznāca pirmā luteriskā grāmata latviešu valodā. Ak mans Dievs un Kungs. negodība jeb nešķīstība. Gan tas attiecas tikai uz Kurzemes un Vidzemes latviešiem. Par galvenajiem grēkiem dēvēti: greznība. ko ļaudīm jums būs darīt. lēnprātīgos. sastopamas arī latviešu burtniecībā un pieder pie tautas un cilvēces tikumiskās attīstības pamatiem. Inflantijas jeb Latgales latvieši palika joprojām zem katolicisma iespaida. dziļāk aizkustināt sirds dzīvi. nesātība (Perischen). miera turētājus. mīlība. Tāpat norāda uz Marijas sumināšanu rītos un vakaros. kas atrodas vācu tautības luteriskās garīdzniecības rokās un nepārtraukti turpinās gandrīz trīs gadu simteņus. Pirmo: ko tu negribi tev darām. dusmība. ko jūs gribat. kas (tagadējā rakstu valodā) skan tā: Ak mans Dievs un mans Kungs. dievbijība (vs dewedomam prate). to nebūs tev arīdzan citam darīt. pēc taisnības slāpstošos. debesu valstība. elle. to darāt arīdzan tiem. uz lūgšanām rītos. ņem mani sev un dod man visu tevi. nostāda trīs evaņģēlija padomus (Evangelische padome): labprātīgu nabadzību. iededzina lūdzējos mīlestības uguni. labprātīga došana. kas var modināt patiesu reliģiozitāti. par dzīviem un mirušiem. Tiem pretī nostādīti tikumi jeb krāšņas dāvanas: pazemība. taisnības dēļ vajātos. vienumēr izsargātu šķīstību.

vakarēdiens» kopija bija redzama dažā Latvijas baznīcā. cilvēks savā vispusīgajā. tirgotājs. Ja vidus laiki ir raksturīgi ar krusta kariem. Makiavelli un Mors tomēr vienā ziņā saskan: abi viņi tura augsti un dievina valsti. kad kareivju pulki bruņinieku vadībā devās uz svēto zemi. Garīga enerģija izpaužas apbrīnojamā vispusībā. Viņš tēlo valsts iekārtu Utopijas salā. L e o n a r d o d a V i n č i (1452. Šo plašumu iekaro mierīgā ceļā zinātnieks. Rodas vesela rinda zinātnieku. un tos var atcelt un grozīt. anatoms. Šādi centieni atbalstījās uz h u m ā n i s m a. ka Palestīna top par niecīgu daļu no visas zemes un šī par niecīgu daļu no pasaules visuma. Šiem ir drosme kritizēt un atmest agrāk par neaiztiekamām turētās patiesības un dzīvot un darboties pēc savas. ne tikai Ptolemaja astronomiskos darbus. visas intereses centrā. gadu beidzas vidus laiki. Tie ir demokrātiski un sabiedriski. g. Jauni izgudrojumi un atradumi paplašināja un pārgrozīja pasauli.) un uzstāda zvaigžņu kustības likumus. atbalstīdamās uz mostošos pilsonību.). no jauniem atradumiem un atzinumiem iegūtas pārliecības. Cilvēka prāts radījis likumus. arhitekts. Valdības iekārtu vairs neuzskata par neaiztiekamu. ticības vietā zināšana. Bruņiniekam un garīdzniekam jānoiet no skatuves. ar savām spējām par vadoni izredzētā valdnieka griba. 1469. kad visu Eiropas gara dzīvi pārvaldīja katolicisms un par visas gudrības pamatiem uzskatīja svētus rakstus. K o p e r n i k s nostādīja pasaules viduspunktā Sauli (1543. Pretī pūļa aprobežotībai nostādāma pārākā. Dieva liktu. Grieķija. No šī aristokrātiskā reālpolitiķa uzskatiem pilnīgi atšķiras angļu valsts vīra Tomasa M o r a (Thomas Morus. dodot vietu pilsonības priekšstāvjiem. Lielais itāliešu diplomāts Nikolajs M a k i a v e l l i (Nicolo Macchiavelli.) nodziļinās romiešu vēsturnieka Līvija rakstos un studē romiešu lielvalsts attīstības gaitu. cilvēka izpratni. K o l u m b s atrada Ameriku (1492. Jauns laikmets Eiropas vēsturē un kultūrā radīja latviešu grāmatniecību. G ū t e n b e r g s sāka (ap 1450. inženieris. bet arī cilvēka miesas būvi. g.–1535. Uzlec lielie spīdekļi pasaules literatūrā: spānietis S e r v a n t e s s (1547. dabas. G a l i l e j s (1564. uz antīkās (grieķu un romiešu) zinātnes un mākslas studijām. kas cilvēces attīstībā Austrumu dievības idejai bija nostādījusi pretī cilvēcības ideālu. Viņas pasaules vietā stājās šī pasaule. bet arī zvaigžņu debesi. svētu rakstu vietā grieķu un romiešu klasiķi. bija tā. pie viena otra literāriska vai zinātniska darba. Tāda nodarbošanās veicināja pasaules.–1616. nostādīdams antīko valsts ideālu vidus laiku kristīgā vietā. dabas pētnieks. Viņš grib novērst savas tēvijas sabrukumu. un anglis Viljams Š e k s p ī r s (1564. kritiski uzrādot sagrozījumus. Ap 1500. satricināja garīdzniecības un bruņniecības pamatus. kas neiznīcināmā komismā ietver vidus laiku bruņniecību. Viņa slavenās gleznas «Sv.–1519. kur nav plaisas starp nabagu un bagātu. kuri pieder pie cilvēces mūžīgās drāmas. kur valda pilnīga īpašuma vienlīdzība un ticību brīvība. ja tie vairs neveicina cilvēku labklājību. Šos pētīt un iztirzāt ķērās visā nopietnībā. Kopernikam seko K e p l e r s (1571. Pētnieki nepalika stāvam pie burta. «Dona Kihota» sacerētājs.).). Viņi studēja ne tikai Hipokrata ārstniecības rakstus.) iespiest grāmatas saliekamiem burtiem. īstajā būtībā. bet tiešos apstākļus un veselas cilvēku sabiedrības. Pārgrozības aizņem ne tikai garīgo dzīvi un atsevišķus cilvēkus.–1630. g. cik viņš atnes valstij labuma.–1616. tad jauno laiku sākumā atveras tāds plašums. kas nostājas vidus laiku 138 . dvēseles izglābšanas vietā cilvēka vispusīga labklājība.) ir matemātiķis. kas dziļi ieskatās pasaules un dabas īstajā būtībā un noraida pie malas agrākos uzskatus. šī savukārt pieslēdzas renesansei. kādu to bija tēlojuši grieķi savā mākslā un literatūrā.).– 1527. tos salīdzinot. jūrnieks. bet sniedzās klāt pašam priekšmetam. kas atbalstīja Eiropas atsvabināšanu no kristīgās ticības nomācošās vienpusības vidus laikos. gleznotājs. savā starpā sanīdušās daļas saliedināt par vienotu spēku. atsacīšanās vietā dzīves prieks un bauda. 1478. 1) RENESANSE.) politiskie ideāli. Jaunā paaudze. Katrs pavalstnieks nozīmē tik daudz. rakstnieks. tēlnieks. nav kalpības un dzimtbūšanas.–1642. Valsts ideālos savā starpā pilnīgi izšķirdamies.Latviešu grāmatniecība izceļas no reformācijas kustības. Cilvēks še nostājas visu centienu. kas Londonas teātrī liek izrādīt skatus.). uzmeklējot oriģināltekstus.

Anglija. Pāvesta izsludinātais atblass tad arī deva Luteram iemeslu klaji uzstāties pret pāvestu 95 teikumos. Šāds virziens politikā un gara dzīvē sniedzas Eiropā līdz pašiem ziemeļiem. baznīca ne pāri valstij. 2) REFORMĀCIJA. bija vienumēr dzīvi sakari ar augstāko izglītību Vācijā. izrādījās par gara strāvu. g. Pāvesta vara tiek satricināta un sašaurināta. kas viņu nostādīja pretī pāvesta. kas 1517. Tur viņi iepazinās ar jaunajām idejām. ko viņš sevī nes. L a t v i j ā. Tas bija M ā r t i ņ š L u t e r s. atsacīšanās no laicīga prieka nestāv nekādā vērtībā. cilvēku taisno īsta. ko augstākās garīdzniecības izšķērdīgā greznībā tērptā netiklība un iekšēja nepatiesība aicināja uz cīņu par īsti kristīgiem ideāliem. varēja atbalstīties uz spēkiem. un 1504. K r i s t ī g a t i c ī b a. atvērdama skatu no pasaulīgās dzīves šaurības un iznīcības uz mūžību. Īsts kristīgs cilvēks ir brīvs un atbildīgs par sevi. kad acu mirkļa baudās pazuda visi tālākie mērķi. pulcinādami ap sludinātāju sajūsminātus domu biedrus no visām aprindām. No otras puses. oktobrī piesita pie Vitenbergas baznīcas durvīm. sludinādama bēdīgiem un grūtsirdīgiem. Par neciešamu noziegumu Luters uzlūkoja grēku piedošanu par naudu. nicinātiem un vajātiem iepriecināšanu. Līdz ar to nodibinās spēcīgas lielvalstis: Spānija. Polija. ko viņš 1517. g. to pašu tikumības pagrimšanu. savā iekšienē sašķēlušos Livonijas ordeņa valstiņu. viņa prāts un sirds apziņa izšķīra dvēseles dzīves jautājumus. To izsludināja (1502. Arī te katoļu garīdzniecība uzrādīja tās pašas apspiešanas tieksmes. Reformācija. To uzlūko par reformācijas sākumu. Ar to sasniedz grēku piedošanu. cīņas gars un uzupurēšanās spēja. 31. ir vienas miesas locekļi. pieaug varā. Lutera paša 1 personiskie pārdzīvojumi viņu noveda pie atziņām. kas Vācijā. Par savu bez bailēm izpausto pārliecību viņš dabūja samaksāt ar savu dzīvību: viņu sadedzināja 1498. kur renesanses centieni izsakās dzīvē. Še izšķiroša loma no renesanses izaugušai reformācijas kustībai. Livonijā pabalstīja reformāciju tie paši apstākļi. tiklīdz tur bija nodibinājušās augstskolas. kas pārvaldīja vidus laikus.) pret krieviem un tatāriem. sevišķi R ī g ā. katoļu baznīcas noteikumiem un rīkojumiem. Ar renesansi reformācijai divējāds sakars: vienkārt tā parādās kā renesanses pretstrāva. Miesas mērdēšana. ieceļot šai lietā par komisāriem Burtnieku un Rūjienes priesterus. kurā pāvests zaudē savu iespaidu. kad iepriekš grēkus atzīst. visi kristīgie ir garīgas kārtas. Arī darbi nelīdz: ne labi darbi dara labu cilvēku. Drīz pēc tam reformācijas kustība bija novērojama L i v o n i j ā. zinātnē. ir pa lielu lielai daļai viņa darbs.baznīcas vietā un tai pāri. tā pieder visai draudzei. dzīva ticība. Ne vienīgi pāvestam un viņa sasauktiem konciliem ir tiesība iztulkot svētus rakstus. kuri viņam piešķīra uzvaru. Kad nu atkal atdzimusī grieķu kultūra parādīja visu savu spožumu. otrkārt kā tās turpinājums. g. Cilvēka iekšējais es. nostādīdama augšējās šķirās piekoptā daiļuma kulta vietā ikviena cilvēka dvēseles nemirstīgo vērtību. Arī ablass še bija spēkā. Kā pērkoņa grāvieni norībēja jautrībā un baudās aizrauto itāliešu starpā mūka S a v o n a r o l a s sprediķi. Zviedrija. vāciem. Krievija sāk mērīt savus spēkus un saberž savstarpējā cīņā viņu vidū atrodošos. kam neizsīkstoši avoti. īpaši tā. nāk savā starpā sadursmē. Reiz tā jau bija sekmīgi cīnījusies ar antīko gara pasauli un to uzvarējusi. g. Kāds cits mūks. atdzīvinājās nicināto un apsmieto mūku un zemo garīdznieku starpā cēlie kristīgie ideāli. kas tieši aizņēma arī latviešus. Garīga vara nav stādāma pāri pasaulīgajai. bet labs cilvēks dara labus darbus. Ikviens dabū vērtību no tā. Reformatora cīņā pret pāvestu un katoļu baznīcas dogmām tad nu arī parādījās r e n e s a n s e s l a i k m e t a g a r s. R ī g a s reformatora loma piekrita A n d r e j a m K n o p k e n a m. Arī šejienes valstis uzņem sevī jaunos elementus. nožēlo. no tiem atgriežas. bija 139 . kad arī augsto garīdznieku starpā un pāvesta galmā stāvēja augstā godā Jupiters un Venera un Kristus bija ticis par Apollonu. mākslā. No Vācijas pārnestās reformācijas idejas tad nu še atrada auglīgu zemi. Baltijas iedzīvotāju augstākām šķirām.

Rīgas pilsonība bija tā. Druskas no šī laikmeta zinātniskiem 140 . Jēkaba. ka tā ir demokrātiska. gadu simteņa otrās puses bija valdošais. kas pret bīskapa un ordeņa mestra gribu nodrošināja Lutera mācības sludināšanu savās baznīcās. Pieslēgdamās pie reakcijas pret renesansi. kas gāja pat tik tālu. g. lai viņus kūdītu uz dumpi. pavasarī un vasarā notika svētbilžu grautiņi. ka dažās vietās uzpeldēja domas par mācītāju brīvu iecelšanu un dzimtbūšanas atcelšanu (kā to liecina kāds raksts lejasvācu valodā Rēveles rātes arhīvā). kur l a t v i e š u e l e m e n t s jau kopš 15. gan garīga. kad Pētera. kam ierādīja Jēkaba baznīcu. Bērzaunes draudzē (ap 1570. bet ka šinī valodā sāka vest arī organizāciju locekļu sarakstus. Atklātā disputā Pētera baznīcā jauno mācību 1522. Drīz jaunajai mācībai pievienojās arī citi mācītāji. kas tika par mācītāju Jēkaba baznīcā. arī no Vācijas atnākušais S i l v e s t r s T e g e t m e i j e r s. Tādā kārtā reformācijas idejas dabūja tieši nostiprināties latviešu vidū. Šādu aģitāciju atrada par tik bīstamu. ko latvieši saņēma pasīvi. 12. Kad 1524. lai arī tikai rokrakstos. kas še piedalījās. lēnām un pakāpeniski pretī renesanses laikmeta ideāliem. g. Tad nu saprotams. ka ne vien dievkalpošanas notika latviešu valodā. Vācijā tai deva stiprāko pamatu pilsonības un revolucionāru sparu zemniecība. Pēc īsa uztraukuma. g. kas dzīvoja mūžīgās ķildās ar bīskapiem un bruņinieku ordeni. centās sakūdīt zemniekus pret varas turētājiem. jūnijā pret katoļu garīdzniekiem aizstāvējis. Lai še varētu līdzēties.). ko sacēla no Rietumeiropas nākošās jaunā laikmeta vēstis. kur arī par oldermaniem mēdza būt latvieši. Tomēr tas pieder pie reformācijas būtības. gan laicīga rakstura.). kas viņu vidū turpinājās vēl vairāk kā trīs simts gadus. ka tā laiž saknes tautā. un sevišķi šī daļa stāvēja Knopkenam tuvu cīņā. bet jaunā mācība tur laida saknes. Kad 1521. Uz šī lēmuma pamata maģistrāti biedināja sprediķotājus no zemnieku rīdīšanas uz nepaklausību kungiem. g. gan bija latvieši. izplatīt zemnieku vidū dumpja un baznīcas grautiņu idejas. Pie tās turējās alus nesēju un izkrāvēju ģildes. mācītājiem piebiedroja latviešu palīgus ar zemāku izglītību. Reformācijas ceļlauži Latvijā bija vācieši. No renesanses laikmeta kā tāda latvieši nedabūja nekā pārdzīvot. g. Tādu bija ļoti maz. Ir zināms. Reformācijas kustība aizķēra arī l a t v i e š u l a u c i n i e k u s. Bet arī reformācija pārvērtās par sastingušo dogmu sludināšanu. latvieši noslīka pilnīgā atkarībā un kalpībā. Izlietoja arī gadījumus. oktobra piederēja pie izkrāvēju ģildes. Līdzīgi tas bija Latvijā. To sāka pabalstīt muižnieki. Ar to bija reformācijai Livonijā likts pamats. g. kas izbrauc uz laukiem un kas tirgojas ar zemniekiem pilsētās. Ar to cerēja apklusināt rūgšanu zemnieku starpā. Še tad arī atrodam pirmos latviskos rakstu pieminekļus. kuri pārvaldīja arī latviešu valodu. bīskapa un ordeņa vasaļi. ka Valmieras landtāgā 1525. viņš tika oktobrī ievēlēts par Pētera baznīcas arhidiakonu. kas prot latviešu valodu. 3) LATVIEŠU LOMA REFORMĀCIJAS KUSTĪBĀ.atnācis Rīgā un piestājies Pētera baznīcā par kaplanu. vasarā Knopkens sāka Pētera baznīcā sprediķot Lutera garā. un arī pats virsbīskaps (Blankenfelds) jutās piespiests atjaut iecelt lauku baznīcās jaunās ticības mācītājus. viņš devās izglītības nolūkā no jauna uz Vāciju un pārnāca 1521. Bet daļa Rīgas pilsoņu bija latvieši. atpakaļ kā pārliecināts Lutera domu biedrs. gada rudenī nodalījās no divām vispārējām Rīgas draudzēm sevišķa latviešu draudze. kuras nu pastāvēja gandrīz vienīgi no latviešiem. g. 1519. ka tādi palīgi bijuši Alojas draudzē (ap 1530. aizliedza tirgotājiem. latviešu kultūra gāja pa vidus laiku tumsu. tad liela daļa tautas masu. pieņēma lēmumu pārtraukt pilsētnieku propagandu laucinieku starpā. Nemieri nekādi uz laukiem neizcēlās. Viņam pievienojās dedzīgākais. g. g. Musinātāji izgāja uz laukiem un sēja tur nemiera sēklu. Jau 1524. kad zemnieki iebrauca ar saviem ražojumiem pilsētā. Viņš no 1517. Doma baznīcā un franciskāņu klosterī iznicināja katoļu kulta simbolus. bez kaut kādas pašdarbības. tad viņam še bija par drošāko atbalstu viņa ģildes locekļi. Līdz ar jaunās mācības ievešanu latviešu draudzēs cēlās prasība pēc mācītājiem. Pilsoņi. viņu starpā Nikolavs Ramms un Lorencs no Šēdenas.

ko latvieši bija saņēmuši no citas tautas. L. I. Pie latviešu rakstniecības šī grāmatniecība pieder ar to. kurā tauta izglabā un joprojām veido un attīsta savu veco. g. lai arī uzejami daži elementi vienā no otras. stāv savrup. g. kas. gar to. pētī somu valodu un vēsturi. 4) LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA LUTERĀNISMA LAIKĀ. Pirmā l e i š u grāmata ir Lutera katķisma un dažu dziesmu tulkojums. Ja ieskatāmies šinī laikā latviešu tautas gara saturā. zviedru valoda tika Somijā par valdošo un augstāko šķiru valodu. tanī saturā. Gan kādu laiku. ka grāmatniecība ir pilnīgi citas tautas un vienas kārtas rokās: latviešu rakstnieki ir vācu tautības luteriskie mācītāji. Sakust kopā tām nebija iespējams. tad tādēļ. 1919. ko iespiež 1517. Latviešu pašdarbība še nav nomanāma ne vismazākā mērā. II.). Arī tur pirmās grāmatas parādās sakarā ar reformācijas kustību. kas jau agri krāj somu burtniecības darbus. lai to apkarotu. g. Ir tad saprotams. diezgan augsto kultūru un iznes to pa visgrūtākiem laikiem cauri līdz tam brīdim. Sāmsalas katoļu bīskaps Kivels saraksta mazu ticības mācības grāmatu. lasītas.). lai gan tās izdod katoļu garīdznieki.). Kas viņu vidū arī cēlušies no latviešiem. Mēnešraksts 1921. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā. kas sarakstīja lūgšanu grāmatu (1544. Šī grāmatniecība nostājās kā garīga vara blakus burtniecībai un dažos gadījumos arī viņas vietā. Halfte Leipzig und Riga. latviešu valodā. Šis latviešu rakstniecības laikmets zīmīgs ar to. turpm. kas darbojas latviešu draudzēs. 141 . otrā – prāta izkopšanu un tikumības pacelšanu. Pirmajā uzstāda par mērķi ticības dzīves. Pirmajā no tiem iznāk tautas lietošanai tikai garīga satura grāmatas. reliģiskas sajūsmas veicināšanu. tomēr somu literatūras darbinieki ir galvenā kārtā somi. Kādus 50 gadus vēlāk iznāk katķisms. pasakas) visā pilnībā. Vē1 še būtu jāmin nelielā latviešu katoļu garīgā literatūra. pie Zviedrijas piederot un tai pie varas nākot. ka tā sarakstīta. kad viņas rokās pāriet grāmatniecība kā viņas īpatnīgā. Latviešu gara dzīvē luterānisma literatūra pametusi neizdzēšamas pēdas. grāmatniecība pie latviešu nacionālās literatūras nav skaitāma. Tā ir tā apslēptā. Igauņu grāmatniecība paliek šo mācītāju rokās apmēram tikpat ilgi kā latviešu. un. Šīs un turpmākās grāmatas sastāda vācu tautības mācītāji. lietotas. pabalstīdamās uz katoļu latviešiem Latgalē. Leišu grāmatniecības kopēji ir pašā sākumā dzimuši leiši. Izgl. Izņēmumu nav tikpat kā nekādu. ko latvieši paši sevī nesa un tēloja.c. tad tur atrodam viņu burtniecības darbus (dziesmas. L i t e r a t ū r a. Min. – Grāmatniecības sākumi latviešiem tuvajām kaimiņu tautām ir puslīdz tādi pat kā latviešiem. g. Katrā latviešu mājā cilātas. ja tie to ievēroja. Tādu pat raksturu kā pie latviešiem uzrāda arī i g a u ņ u grāmatniecības pirmais laikmets. un no baznīcas un dievvārdu vienpusīga iespaida viņus sāka atsvabināt tikai tautas atmodas laiks ap 19. grāmatniecības kopējiem nebija nekāda daļa. aizbildnībā un atkarībā no svešas tautas latviešiem stāv vistuvāk igauņi.) un tulkoja Jauno Derību (1548. simteņa sākumā. kas dabūjuši augstāku izglītību Karalaučos un Viļņā. ko laiž klajā Mārtiņš Mažvids (1547. kurā parādās viņu īpatnība un radošās spējas. Bet. kad grāmatniecības kopšana nāca pašu latviešu rokās. vecās grāmatas daudziem tapa mīļas un par dzīves atbalstu. ka luterānisma laika latv. grāmatās neredzamā. Somu nacionālās atmodas laikmets uzaust 19. gadu simteņa vidu. tie vai nu pilnīgi pārvācojušies (kā Tukuma mācītājs Šteineks). Latviešu rakstniecības luterānisma laikmets nošķiras divos posmos.panākumiem viņiem sniedza Vecais Stenders. u. jeb stāv un darbojas tieši zem vācu mācītāju iespaida (kā Neredzīgais Indriķis. tagad jaunā attīstības posmā ievirzītā gara izteiksmes līdzeklis. Arbusov. Die Einfuhrung der Reformation in Liv–. tad tika redzams. lpp. g. lai arī bojātā. otrā dod tautai rokā arī laicīgus rakstus. Līventāls u. ka tā latviešiem nodomāta un atstāja uz viņiem iespaidu. dzīvā apakšstrāva. Est– und Kurland. – L. kāda nozīme ir tai rakstniecības daļai. 829. – S o m u grāmatniecībai liek pamatu Lutera un Melanhtona māceklis Mihaels Agrikola.

ka cilvēks tiek taisnots bez bauslības darbiem. vienīgi caur ticību. ar kuru viņš jūtas vienumēr sakarā. viņš meklē iekšēju apmierinājumu. ka viņš kaut ko ārīgi sasniedzis. tos atradis. Gan apdomīgi. tomēr tā še sakņojās lēnām. Luters nenododas tik daudz grāmatām. Bet viņam nepietiek ar to. Reformācijas centieni dabū īsto pamatu. Viņa drošsirdība pamatojas uz izjūtu. Viņš atrada. pa kuru viņu ved viņa sirds apziņa. Un to viņš neatrod pastāvošos noteikumos un dotos priekšrakstos. Viņš attīsta saskaņā ar savām īpatnīgām tieksmēm un spējām darbību. bet mātei mājās. jādzied savā valodā dziesmas. kam tiesība pastāvēt un parādīties un ko pienākas uzturēt un labāku sekmju dēļ kopt. I. Ar laiku ieraugāmi panākumi: latviešu garīgā rakstniecība sasniedz augstumu. Un Luters ķeras pie Bībeles tulkošanas savas tautas valodā. No kalnrača šaurās istabiņas viņš pa noteiktu ceļu ar grūtībām spraužas uz augšu. Lutera individuālisms viņu noveda pie n a c i o n ā l i s m a. REFORMĀCIJAS LAIKA RAKSTI Reformācija Latvijā pieslēdzas tieši pie paša reformatora Mārtiņa Lutera. jāsniedz tieši tautai viņas pašas valodā. Nesaudzīgi viņš nobīda pie malas katru. Viņš ir noteikts i n d i v i d u ā l i s t s. jo latīņu tekstā nav vārda «sola» = «vienīgi». Ja latīņi. tās gadu simteņiem norūdītās zemnieku tautas. kas dod virzienu viņa darbībai. Viņš no bērna kājām cieši pieturas pie valdošām ieražām un padodas nodibinātai iekārtai. iziet no viņa paša. 1. bet cieši un neapturami viņš sper soli pa solim tanī virzienā uz priekšu. 1) REFORMATORS. kas ierauj jaunu laikmetu ne vien Vācijas. tā ka par ticības atjaunošanu Latvijā jārunā vēl dažus gadu desmitus pēc tam. kad tā bija sākusies Vācijā. tulkojis nepareizi. kas viņu grib apturēt vai nogriezt sāņus. kā dzīvei. kad iznāk pirmās luteriskās grāmatas latviešu valodā. Ja viņam pārmet. grieķi un citi lasa misas savā valodā. ka ar viņu ir tautas spēks. Tad viņš meklē pēc savas neapmierinātības cēloņiem un. bet tautas dvēselei. kaut gan viņš tos uz mata izpilda. par kuriem sniedz ziņas šī laika Livonijas hronikas. Viņš to negrib pieskaņot augsti mācītu vīru prasījumiem. un lai tas arī būtu visvarenākais šai pasaulē. kas viņam kopējas ar viņa tautas biedriem un kas viņu līdz ar tiem nošķir no citām tautu kopībām. un laiks. kad še nostiprinās kristīgā mācība Lutera garā. kad tā citur ieviesta. bet arī apkārtējo zemju gara dzīvē. nekavējas ne acu mirkli tiem ķerties pie saknes. tad viņš norāda uz vārdos ieliktām domām un kā vācietis tās izsaka: Nav jāprasa latīņu valodas burtiem. 142 . tautai jādzird savā valodā sprediķi. MĀRTIŅŠ LUTERS 1) Raksturs un nozīme 2) Attiecības pret reformāciju Latvijā No Lutera iziet spēks. neiznīcināmām tieksmēm. ka viņš zīmīgo vietu Romiešu grāmatā par to. līdz kuram tā turpmāk vairs netiek. nav prāta. kam vispārīga nozīme un kam ir tiešs iespaids uz reformācijas kustību Latvijā. kā vāciski jārunā. – kāpēc vācieši nevarētu tās lasīt vāciski? Un ne tikai misas.PIRMAIS POSMS GARĪGI RAKSTI Lai gan reformācija atrada ceļu uz Livoniju drīz vien pēc tam. viņš apzinīgi vai neapzinīgi atrada tās. Meklējot sevī pēc neapklusināmām. izjuta un sevī nesa to. kurus lasīt un studēt turēja augsti mācīti vīri un iesvētīti priesteri tikai sevi par cienīgiem. Viss. Svēti raksti. Tā norisinās apstākļos un paņēmienos. velkas garumā. bet sirds cilvēks.

Lutera dziesmas tikai pa mazai daļai viņa paša tieši sacerējumi. g. Lutera dziesmas bija patiesi darbi vārda īstā nozīmē. Tā Luters ticis par grāmatniecības nodibinātāju un jauna laikmeta sācēju daudz tautām. psalmi. kas stāvēja uz viņa pamatiem. Še ir kaut kas līdzīgs burtniecības darbiem. Lai ziņā viņa nozīme lielāka nekā. ka krusts un vajāšanas neies garām. izdotajā latviešu dziesmu krājumā (Vndeudsche Psalmen) 28. sajuta. tad viņi to saprot un nomana. ko Luters sniedza tieši tautai. Pastāvīgāka vērtība ir darbiem. No Lutera 37 d z i e s m ā m tulkotas latviski un uzņemtas pašā pirmajā. g. Arī še viņam bija par paraugu Bībele. kam vairāk ārējs raksturs. piebilzdams. Tas ir: Lutera dziesmas bija visspēcīgākais līdzeklis aizraut projām no katolicisma. gandrīz puse no visām tur iespiestām dziesmām (skaitā 58). un Ījaba grāmatā pa četrām dienām tikko trīs rindas tiek gatavas. skubina uz pastāvību. Bet nav jādomā. 2) ATTIECĪBAS PRET REFORMĀCIJU LATVIJĀ. Jaunā Derība parādījās viņa tulkojumā 1522. «Bet esiet stipri un pieminiet.). g. kas nodarbojās arī ar teoloģisku jautājumu pētījumiem. lai jums būtu labāk nekā jūsu kungam un bīskapam Kristum. No tiem viņš vēroja. to viņš nevarēja liegt. 8 latīņu dziesmu. tad nokārtos ar kristīga cilvēka brīvību visas citas. kā tas ieglaužas tautas garā. Tie. Šis Lutera dziesmu skaits nav turpmākos dziesmu grāmatu izdevumos neko pamazinājies. kas 143 . un pēc tā jātulko. dažām citām ņemti motīvi no tautas dziesmām. kādam jābūt dziesmu krājumam. Šī viņa darbība atgādina apustuļu laikus. Kāds jezuīts par tām liecina no sava viedokļa: Lutera dziesmas nokāvušas vairāk dvēseļu nekā viņa grāmatas un runas. Luters izsaka prieku par reformācijas sekmēm Livonijā. lai arī viņu vadonis tiem to nebūtu tieši priekšā rakstījis. griezās pie Lutera 1522. kad kristīgās mācības sludinātāji rakstīja jaundibinātām draudzēm un saviem palīgiem epistolas.» Viņš nostāda trīs lietas par nepieciešamām: ticību. Un šie ir tikuši arī par latviešu īpašumu uz gadu simteņiem. mīlestību. ka tā ir viņu valoda. ka nepiederas. Še redzam to Lutera darbības pusi. Rēvelē un Tērbatā Livonijā. visa Bībele 1534. kas pārnāk pie latviešiem kā pirmās luteriskās grāmatas. kas viņa mācības izplatīja. No viņa 37 dziesmām ir 12 vecāku vācu dziesmu. rudenī ar lūgumu pēc rakstā sniegtas pamācības vidzemniekiem. personīgu dalību. dzejnieka vārdu un darbu avotā. Rīgas pilsētas rakstvedis Lomillers (Lomuller). cerību. 8 psalmu pārdzejojumi. Kad pirmie sludinātāji bija Luteram Rīgā ieguvuši domu biedrus. ka Lutera tulkošanas darbs arī tik viegli rit uz priekšu kā viņa tulkojuma valoda. ka nacionālisms ir pats pirmais faktors. Kirila un Metodija. g. viņam tā jāizsaka. piem. nevarēja atsacīties prasīt priekš citiem un citām tautām. mīļiem draugiem. ka Livonija «kā pēdējā zeme Eiropas ziemeļos». kas agrāk kristīgajai pasaulei gandrīz nemaz nav bijusi pazīstama. Cilvēka sirds ir kā kuģis trakojošā jūrā. Bet tas. Jāatveras skatam sirdī. Ja tās ir. 1587. Ko viņš turēja par nepieciešamu priekš sevis un savas tautas.. maniem mīļiem kungiem un brāļiem iekš Kristus». ko viņš sajūt par izsakāmu. vienkāršajam vīram uz tirgus jāskatās viņiem uz lūpām. kuru darbība attiecas uz kādu vienu zināmu tautu. Vulfilas. ko mētā aukas no visām četrām pusēm. kas Luteru dara par tautu garīgu atsvabinātāju. uz tiešiem sakariem ar zināmiem cilvēkiem un ļaužu kopībām. visiem kristīgiem Rīgā. Tie ir Lutera dziesmas un viņa Mazais katķisms. norādīdams. pieņēmusi tīro mācību. kas attiecas uz dienas jautājumiem. Lutera Mazais Katķisms un dziesmas ir tie raksti.bērniem uz ielas. – Lai tautai darītu uz maz lapām pieejamu kristīgas mācības kodolu. kas viņu reliģiski sabiedriskā darbībā tiem ievērojams. Svabadāki varēja izsacīties viņa sajūsma d z i e s m ā s. Luters sastādīja katķismu (1529. Apmēram pēc gada viņš saņēma iespiestu Lutera sūtījumu «Izredzētiem. g. pat nedējām meklē pēc viena vārda. proti. Viņš kopā ar Melanhtonu dažreiz dienām.. ka viņa mācības še sāka sludināt un viņa rakstus izplatīt: viņš ņem šai darbā tiešu. Luteram ar ticības atjaunošanu Latvijā vairāk sakaru nekā tas. Lutera dziļi izjustais un konsekventi izvestais nacionālisms tas ir. kā viņi runā.

kas dažreiz aptver veselu domu virkni. kas pašā sākumā iznāca atklātā iespiedumā. Knopkens sacerēja arī garīgas dziesmas. otrs līdz 1578. g. Lai Lutera Mazo Katķismu. savas protestantiskās pārliecības dēļ vajāts. g. To starpā pirmajā vietā nostājas divas: Rusova un Henninga hronika. viņš tika ielikts Bauskas cietumā. tautas garu. Dieva valstība pie mums nāk. Pēdējais rakstīja piezīmes pie viņa Romiešu grāmatas izskaidrojuma. 1) RUSOVA HRONIKA pirmoreiz parādījās 1578. Viņa galvenais darbs «Esopus». 2. kam īsta ticība. mācītos pareizi cienīt. Dzīvodams pašos Livonijas ziemeļos.iesniedzas tālā senatnē un ceļo no tautas uz tautu. No tām pārgājušas Fīrekera tulkojumā latviešu dziesmu grāmatā tik pazīstamas dziesmas kā: Es savus grēkus sūdzu. Ja tad to atrastu. kas Lutera dziesmas padarīja par īsti latviskām un pirmais latviešu draudzēm dāvināja dziesmas. kam ne vien pareizs. g. Izskaidrojumus dod vienā vienīgā teikumu sakopojumā. bet kas arī daiļa dzeja. Iznāk periodi. Lutera īpatnīgais skats še parādās jūtu. To vācu rakstnieku starpā. tad pārgāja Lutera ticībā un pelnījās kā alvas lējējs. g. Kungs Kristus. no kurienes. gara baznīcas apmēram no 1566. Uz svēto vakara ēdienu cienīgi sataisījies tas. 1584. g. Un galvenā kārtā viņam jāpateicas. K n o p k e n s kādu laiku dzīvoja Vidzemē. Vācijā dzimis. atnāca uz Rīgu (kur dzīvoja viņa brālis Jakobs) un bija še pirmais jaunās mācības sludinātājs. minami Andrejs Knopkens un Burkards Valdiss. g. g. lai nostiprinātu katolicisma stāvokli Livonijā. g. mazāk izceļot ar prātu uztveramus noteikumus. ja Dievs mums dod savu garu. ka cilvēku taisno ticība bez bauslības darbiem. iznākušais izdevums sniedz noteikumu aprakstus līdz 1583. Katķisma valoda meistara rokas darināta. šo reliģiskās literatūras dokumentu. HRONIKAS 1) Rusova hronika 2) Heninga hronikas Plašas un sīkas ziņas par dzīvi un notikumiem Livonijā reformācijas laikā uzejamas toreiz sastādītajās hronikās. Tā ir pirmā Livonijas hronika. tad bija Trepovā (Vācijā) par skolas priekšnieku. lejasvācu izloksnē. Minētajā gadā izlaisti divi izdevumi: pirmais apraksta notikumus līdz 1557. par igauņu draudzes mācītāju. Viņš stāvēja labās attiecībās ar Luteru un Melanhtonu. iekšējas dzīves izsvērumā. Iepīts sazvērestībā pret ordeņa mestru un bīskapu. Bauskas cietumā viņš pārdzejoja psalmus. Trešais. Pirmā izdevuma titula sākums: Hronikas sastādītājs – Baltazars Rusovs. pārnākot Rīgā. Vēl vairāk nekā Bībeles tulkojumam Luters ar viņa vārdu saistītām dziesmām uzspieda savu garu. To iespieda Rostokā (Augustins Ferbers).. Viņš sacerēja lugu «Pazudušais dēls». g. Viņš dzimis Rēvelē un ir še pie Sv. bet kas tik skaidri un vienkārši. tam vajadzētu uz kādu laiku pazust un tikt aizmirstam. Par viņa dzīvi maz zināms. 144 . ko izrādīja Rīgā 1527. viņš bija franciskāņu mūks Rīgā un ceļoja kā katoļu garīdznieku sūtnis uz Romu. tika apcietināts. Lutera M a z a i s K a t ķ i s m s uzrāda kristīgās mācības pamatus viņa apgaismojumā. viegls ritms. Pēc tam viņš aizgāja uz Vāciju. kas nesācis: – B u r k a r d s V a l d i s s Vācijā dzimis un miris. Katra baušļa izpildījumu viņš redz Dieva bijāšanā un mīlestībā. kas reformācijas laikā latviešu vidū darbojās. hronists patur tomēr vienumēr acīs visu Livoniju. Ap 1522. ka tie arī bērniem nav nesaprotami. Viņš miris 1600. Lugā ietēlota reformācijas pamatdoma. kas pilda veselas lapas puses. Attiecībā uz latviešiem še blakām Luteram galvenais nopelns Fīrekeram. Romā viņš iepazinās ar katoļu garīdzniecības pagrimšanu. tad to nenostādītu zemāk par senindiešu Upanišadām. ka draudzes dziedātas dziesmas tikušas par evanģēlisko dievkalpojumu neatlaižamu daļu. Piemēra dēļ var norādīt uz otrā ticības locekļa iztulkojumu. pa daļai uz paša pārdzīvojumu un tautas tradīciju pamata sastādīts pasaku un stāstu krājums. kur nosēdēja divus gadus.

kuru dūkšana bija dzirdama veselu jūdzi. Sievietēm netrūka zelta un sudraba kakla rotu. pie kurām karājās zeltītas somas. Nonākot pie 43. runāja latviešu valodu. No vairāk jūdžu liela attāluma zemnieki sabrauca jau vakaru iepriekš ar sievām. kas aptver arī lībiešu provinci (begript ock de Prounitz der Lyuen in sick). ka viņa laikā turpinās mēris. par tik cienījamiem. zelta un sudraba jostu. lai gan ne ideālākos. bet muižnieku dzīrēm tās par mazu. ko igauni nesaprot. atskanot dūkām. muižnieku dzīve paiet medībās. mestra Johana fon der Rekes. Šai ieražu ainā pazīstam dažus renesanses laiku vilcienus. ka toreizējie Kurzemes iedzīvotāji. Pēc tam visi dodas pilsētā atpakaļ. Ja sieva slima. Līdz ar to visas kārtas un šķiras aizraujas baudu un izdzīves virpulī. kas attiecas uz latviešiem un lika taisni Kurzemē plašāku pamatu latviešu grāmatniecībai. Kāzās nepietiek ar vienas pilsētas muzikantiem.. ko nēsāja kāzās vienkārša pilsoņa sieva vai meita. ap kuriem pilnā līksmībā deja. bet aicina klāt arī citu pilsētu taurētājus. palaidnība. tāpēc šīs sarīko pilsētās. ka Rusovs nepārzin toreizējo Kurzemes tautu sastāvu pēc valodām. kas sācies jau agrāk un plosījies pa visu zemi piecus gadus. ieražas. Notikumu pavedienu hronists uzņem no vācu ienākšanas Livonijā. kā tas redzams no pieminētām pilsētām (Lutzen. godkārība. no viena vakara uz otru. muižās un ciemos. kas visas svēra vairāk par 30 lotēm. pie kurām ņem dalību augsti un zemi. uzpūtība. viņš raksturo valdības rīcību. Brēmenes tirgotājus. Paši ordeņa mestri nogrimuši netiklībā. «Šīs provinces tautas lieto kuršu un lībiešu un dažās vietās arī leišu valodu un ir ar Daugavu no latviešiem šķirtas.» Kāzās arī muižas kalpi sēž pie galda un prasa. hronists atzīmē. Redzams. Trešā daļa ir Kurzeme (Churlandt). Ordeņa brāļu. Hronikā aprakstīto notikumu tālākā gaita pieslēdzas katra mestra valdības laikam. no viena tirgus uz otru. kas neuzdrošinās norāt rupjus netikumus. muižnieki un nemuižnieki. ka viņš hroniku velti Brēmenes rātei. zemnieks to aizdzen un ņem citu. Rudenī sarīkoja vaku svētkus un vasaru baznīcas svētkus. Augstākiem bija lūšu. «it kā būtu ieguvuši lielu uzvaru vai ieņēmuši cietoksni. Ne mazāk grezni svinēja kāzas pilsoni. ar šaušanu un troksni. To pierāda Gotharda Ketlera tā laika darbība ticības lietās. jādelēšanā un braukāšanā no vienām dzīrēm uz otrām. bungām rībot un taurēm skanot. uz kuriem visi zemnieki un kalpi apgādājās ar alu. veca vai vairs nepatīk. lai tos mielo. kur šim nolūkam uzceltas plašas Ģildes mājas. kanoniķu. Visās pilsētās. Šo notikumu viņš tura par tik svarīgu un tā šķietamos uzsācējus. kas aptver arī Zemgali. dzīvoja atklāti tāpat. spalvām un citām rotām. – Tāpat notiek pa Jāņiem. kāpēc šī mocība nākusi pār zemi. ar niecīgiem izņēmumiem. Noslēdzot Valteram Pletenbergam ar krieviem mieru. cita nekā nevarēja redzēt kā tikai ugunskurus. kalpiem un kalponēm un tūliņ sāka žūpot un līksmoties. varētu vest ievērojamu tirdzniecību un pārtikt ar visu ģimeni. Rositen). bet braukā pa zemniekiem un liek sevi mielot: Mācītāju starpā daudz tādu. Ar vislielāko greznību sarīko muižnieki kāzas. Arī luterāņu mācītāji maz nodarbojas ar dievvārdu sludināšanu. greznība. kauliņu un citās spēlēs. Kā pirmo viņš min Igauniju. miestus. apcietinātās vietas. dzīvi pēdējo mestru laikā Livonijā. Tad arī viņu apakšnieki. kā otru Latviju (Letlandt). neizņemot nevienu visā zemē. Lai gan Livonijas muižas lielas. Valdnieku un pavalstnieku starpā sāk izplatīties pašpaļāvība. Vecākais uzaicina augstus un zemus aizmirst naidu. bija patiesībā latvieši. Tanīs lepojās ar varenām rotas lietām un greznumiem. Pie Latvijas hronists pieskaita arī tagadējo Latgali. Pirms vakariņām visa sabiedrība izjāj laukā spīdošos zirgos. Vasarsvētkos pilsoni un amatnieki svinēja maija svētkus un izvēlēja no sava vidus maija 145 . Ar zeltu un sudrabu. Latvijā runā sevišķu valodu. dziedāja un lēkāja.Hronikas sākumā viņš nodala provinci trijās daļās un uzskaita tanīs pilsētas. bet zemākiem vilku un lapsu ādu. Lai uzrādītu. kas stājas ordeņa priekšgalā 1549. leopardu un caunu ādu kažoki. zelta ķēdēm. tāpat bīskapi un kanoniķi. slinkums. nodibinās zemē labklājība. g. Nav šaubu. Liela daļa zemnieku nekā nezin par laulības dzīvi.

Valmierā noturēto landtāgu. ka Livonija nav viņu tēvija. Tanī aprakstīti notikumi Livonijā no 1554. Zviedrijā) un ir pēdīgi piespiests padoties Polijai un slēgt ar to līgumu (1561.grāfu. Veimārā no mazturīgiem vecākiem. dievbijīgi un labi cilvēki. tad tomēr tāds bērns līdzīgs vērsim un nekā nezin. Hronists nav tikai notikumu pētītājs un novērotājs. g. negausībai. g. g. kas sagatavotu mācītājus. Daudz muižnieku atraitnes lasījušas. svinu un dažādām karā vajadzīgām lietām un aicināja no Vācijas un Itālijas vienu ieroču meistaru pēc otra. g. kurā Ketleru ievēl par Daugavpils komturu. 146 . bet aizņem pa reizei arī Kurzemi. g. ka tāda livoniešu izdzīve nākusi ļoti par labu maskaviešiem (krieviem). sacenšoties pēc godalgas. līdz 1590. kas prot nevācu valodu un kas katru svētdienu māca zemniekiem un kalpotājiem katķismu. Hronists tomēr piemetina. Daži muižnieki sūtījuši savus bērnus augstās skolās Vācijā un atklāti sacījuši. Saņemot no kāda tirgotāja pabalstu. Livonijā vēl joprojām plosās kari poļu. Ketlers viņam dāvināja bez citiem īpašumiem bagāto Vānes novadu Kurzemē. pulveri.). Viņam tad arī piekrita loma likt īsto pamatu luteriskai baznīcai Kurzemē. sagatavodamies atsist turpmākos uzbrukumus. «Kamēr livonieši veda tādu dzīvi. Henninga v i s p ā r ī g ā L i v o n i j a s K u r z e m e s h r o n i k a «Lifflendische Churlendische Chronica» iespiesta Leipcigā 1597. g. palikdams vēl arī (līdz 1566. apgādājās ar lielgabaliem. Gothards Ketlers. ja arī ko izmācoties.» Par pagrimšanas un baznīcas nicināšanas iemesliem Rusovs uzrāda šādus: a) visā zemē nav nevienas skolas. Z a l o m o n s H e n n i n g s (Salomon Henning) dzimis 1528. domādami. vietējo nevācu valodu nepratējs. Dānijā. lai pie tam būtu arī ļoti spējīgs». Vēlāk tādus maija svētkus sarīkoja katrā vasaras svētdienā. Ketleram bija Hennings pie rokas kā uzticības virs sarunās ar Zviedriju. Poliju par turpmāko Livonijas likteni. Hennings joprojām bija par jaunās valsts nopietnāko sarežģījumu nokārtotāju. 2) HENNINGA HRONIKAS divas: viena par vispārīgiem notikumiem Livonijā un Kurzemē. Hronikas galvenais pavediens ierisinās ar 1554. Uzcēla putnu stabus. Daži muižnieki turējuši savās pilīs uz sava rēķina mācītājus. jo mājās viņi nekā nemācoties un. kas visus pamieloja. Hronists spriež. otra par ticības lietām Kurzemē un Zemgalē. kas pa tam ticis par ordeņa mestru. g. ar muižniekiem). Pēc tā poļi dabū Vidzemi un Ketlers patura kā poļu kara vasalis Kurzemi. bet nodevušies izdzīvei. Saņemot ordeņa vadību tā sabrukšanas laikā. Šo laiku livonieši nav izlietojuši. simteņa beigās. Kad Ketlers tika par Kurzemes hercogu. ka Livonijā tai laikā bijuši visās kārtās arī gudri. bet gādāja par to. zviedru starpā. Ketlers. zemniekiem un kalpotājiem priekšā katķismu. Bet viņš atrod laiku piegriezt vērību arī zemnieku stāvoklim un baznīcas lietām. kas patura Piltenes tiesu. domādams sevišķi par reformācijas nostiprināšanu.). tad viņš parasti ārzemnieks. Ievadā hronists norāda uz Pletenberga valdības laiku un uz viņa piecdesmit gadu ilgā miera noslēgumu ar krieviem (1503. greznībai. lai tiem pietiktu savam mūžam. Sākas visādas sadursmes un sarunas ar Krieviju un Poliju. meklē glābiņu uz visām pusēm (Vācijā. c) ordeņa brāļi un bīskapi maz rūpējas par dvēseli un zemnieku labklājību. Tās sastādītas 16. aicināja viņu sev līdzi Livonijas ordeņa dienestā un paturēja viņu visu mūžu par savu vistuvāko padomnieku.) par Vidzemes pārvaldnieku. Hercogam Ketleram jānokārto arī daži iekšēji sarežģījumi (ar dāņiem. sekojot Gotharda Ketlera darbībai. kuri prot nevācu valodu. g. viņam bija iespējams vairākās Vācijas augstskolās studēt tieslietas. kas nav atraduši aprakstītajā dzīvē nekāda prieka. Hennings mira Vānē 1589. pamezdami neapkoptu baznīcu un aizmirsdami kristīgu mīlestību. Krievi iebrūk zemē. kur nav mācītāju. Tie izposta sevišķi Vidzemi. b) ja baznīcai ir mācītājs. krievu. kas to nejauši satika Lībekā. kur šaudīja putnus. ka nevienam nav ieteicams savus dēlus ilgi turēt Livonijā. g. Hennings pie tam visur paturēja acīs arī ticības lietas. bet viņu tuvs dalībnieks. dievvārdus. vecās un jaunās valodas. maskavieši domāja par savu labumu.

viņš lika izdarīt revīzijas. Jau Vidzemē par komturu būdams. laiskuma. vnd Semigaln. tomēr tāds skubinājums nebija veltīgs. mazākais. atsacīties no izšķērdīgas. Viņš nodibināja tikai dažas pirmmācības skolas. Agrāk tie turējuši par saviem dieviem sauli.). zvaigznes. ļaužu garīgā dzīve. Kurzemē latviešu grāmatu apgādība bija viens loceklis visā pārgrozījumu sistēmā. dažās citās pilsētās un miestos ir mazi koka lūgšanu nami. Šo revidentu ziņojumi ir svarīgi dokumenti par latviešu toreizējo stāvokli. ka ļaudis varētu tikt pie mācības. arī ievadošie priekšdarbi bija labi sen kā sākti. latviešus. Lutera Mazais Katķisms b) Citas grāmatas Pirmajām luteriskām latviešu grāmatām bija pārpārim zeme sagatavota. Hercogs uzdeva superintendentam un sevišķam baznīcu pārlūkam. ko 1570. g. Uz Ketlera priekšlikumu landtāgs nolēma celt 70 baznīcas un pie dažām no tām ierīkot arī skolas un nabagu mājas. Dobeles mācītājs.) un hercoga privilēģijā (25. par baznīcas vizitācijām. baznīcas vizitācijām. kalpojuši elkadieviem svētās birzēs un mirušo kapenēs. Lai gan arī bez tam šai ziņā dažs kas bija un tika darīts. decembra pēdējā dienā. arī čūskas un rupučus.). Ļaudis dzīvoja tumsībā un māņos. kur mācīt arī latviešu un igauņu bērnus. Revīzijas vadīja pirmajā gadā Stefans Bilovs. G o t h a r d s K e t 1 e r s (dzim. lai latviešu valodā pārtulko grāmatas. pārlūkot mācītājus un skolotājus viņu darbībā. Vestfālijā) rūpējās par latviešu izglītību. palikt uzticīgiem pret priekšniekiem un laipniem pret apakšniekiem. Izrādījās. Pie tulkošanas darbiem ķērās vispirms J o h a n s R ī v i j s. g.c. Daudzi no viņiem nomira nekristīti. – Augsburgas konfesija (Lutera mācība) nodrošināta padošanās līgumā ar Poliju (28. g. Viņi pārvērtušies daudzkārt par vilkačiem. skopuma.) u. apstiprināta. g. kāda agrāk sastopama pie lakademoniešiem. ist gehalten worden». g. Bauskā un Dobelē). par baznīcas likumiem. Un. tās tika par stūra akmeni vesela laikmeta pamatā. g. jaunatnei dot labas skolas. uzauga bez kādas mācības. pabeidza reformāciju un nodibināja luterisko baznīcu Kurzemē. kādā stāvoklī ir baznīcas. viņš paturēja acīs zemniecību. lai savās citās pret muižniecību še cik necik rastu atbalstu. strādāja pie svētdienu un svētku dienu evaņģēliju 147 . Viņš pārtulkoja Mārtiņa Lutera Mazo Katķismu. in Lieffland. Ketlers lūkojās arī uz to. in Religions sachen. 3. Hronika iespiesta Rostokā 1589. apgādāt bāriņus – lai nogrieztu Dieva dusmas un uzturētu apdraudēto baznīcu. upes. jūnijā 1570. tālākie un tuvākie vēsturiskie apstākļi.P a r r e f o r m ā c i j a s n o s t i p r i n ā š a n o s Kurzemē vēsta Hennings savā ziņojumā «Warhafftiger vnd bestendiger Bericht. ka līgavu aizveduši panāksnieki («Pannacknix») daudzreiz pret viņas un viņas vecāku gribu. Galā hronists pamāca: turēties pie tīrās mācības. No 1565. Turpmāk pievesti priekšraksti par baznīcas likumu ievešanu (1570. lepnas dzīves. wie es bißhero vnd zu heutiger Stunde. Hronists norāda uz hercoga Gotharda Ketlera nopelniem. turēties pie taisnības. un viņus paskubināja. Šo nodomu viņam neizdevās izpildīt. g. novembrī 1561. Tās izcēla laikmeta kultūras virziens. g. Tos lika priekšā landtāgam. kas arī bija kristīti. – Hronika noslēgta Vānē 1587. Tā latvieši tikuši pie patiesas Dieva atzīšanas. PIRMĀS LUTERISKĀS LATVIEŠU GRĀMATAS a) M. ka pa visu Kurzemi ir tikai trīs lielākas baznīcas (Jelgavā. kas gādājis par pirmajām dievvārdu grāmatām latviešu valodā. skolas. ik pa diviem gadiem reizi apceļot draudzes. uguni. palikt dievbijībā. Einhorns izstrādāja arī baznīcas kārtību. 1517. ūdeni. Im Furstenthum Churland. nākošā (1566. Par Kurzemes hercogu ticis. viņš nodomāja celt ģimnāziju Pērnavā. mēnesi. pārklaušināt zemniekus. Precībās bijusi ieraža. atmetot elkadievību un burvības.) gadā šai darbā viņam sekoja Aleksandrs Einhorns un Zalomons Hennings. g. iespiesto latviešu grāmatu izdalīšanu (1587. ka mācītāji prastu latviski. lai pārliecinātos.

Lutera katķisms vācu valodā pie hercoga dēliem. zviedriski. bet arī vēl ar jo briesmīgu garīgu sodu.un lekciju un baznīcas dziesmu tulkošanas. gadā Karalaučos par hercoga Gotharda Ketlera sniegtajiem līdzekļiem. Veltījumu parakstījuši minētie četri mācītāji Bauskā 10. Salīdzinot Lutera katķisma latvisko tulkojumu ar gadu iepriekš iznākušo katoļu. lai rūpējas. latviski. igauniski. Visas šis četras grāmatas kopā sastādīja tā saukto Rokas grāmatu. viņas ieražas un dzīves iekārtu. turpretim Lutera mācība iziet no progresīvajiem laika centieniem. tomēr valodā un rakstībā tie brīnišķi saskan. mācītājiem. Kaut gan katoļu mācība tagad parādās jaunā sparā. Arī Livonijā jau dažu labu gadu Dieva vārdi valdiniekiem un zemniekiem sludināti še parastajās valodās: vāciski. g. «Vndeudsche Psalmen». Viņš nepiedzīvoja savu darbu iespieduma. Viņš mira 1586. «Enchiridion». kā draudzes locekļiem. grāmatas dabūdami. Katķismam blakām nostājas N e v ā c u P s a l m i. Tukuma mācītājs Baltazars Lembreks. kā raksturīga luteriska grāmata. pie tam atgādinādams. ka mācītāji. kas ilgajos kara gados un laika pārgrozījumos izgaisušas. (6. otriem no pašu tautas atšķirami nevāci. jāliecina. izņemt no viņa rentejas un izdalīt baznīcām. ar ko pārgrozījās visa dievkalpojumu norisināšanās. Tā iespiesta 1586. atņemdams savus svētos vārdus. Grāmatas tātad nodomātas tikpat mācītājiem. turpmākajiem zemes valdniekiem. Ketlers rūpējies par kristīgo baznīcu savā zemē. latviešus izved ārā no vidus laiku pasaules. Vajadzību pēc sevišķas dziesmu grāmatas radīja Lutera princips ierādīt draudzei aktīvāku dalību dievkalpojumos. Latviešus kā tautu neierauga ne vieni. kas bijis. ka pēdējais nostājas latviešu tautai tuvāk. Nevācu Psalmos tad arī nav vienīgi dziesmas.) gadā pievienojās pie pirmās grāmatas: 1) Garīgas dziesmas («Vneudsche PSalmen»). Viņa darbus turpināja Iecavas mācītājs K r i s t i ā n s M i k e. ir stingru roku». ne otri. Lutera katķismam vācisks. «lai priekš tiem mazmācītiem nabaga nevāciešiem krietnākas skolas dēļ un dvēselēm par svētu iepriecināšanu arī ko no vācu valodas nevācu valodā tulko un drukā». arī tos kārtīgi nepabeidza. Tie tad galā. Lutera mācība atstāj lielāku svabadību. oktobrī 1586. Grāmatai priekšā vācu valodā sarakstīts veltījums Gotharda Ketlera dēliem Frīdriham un Vilhelmam. Katoļu katķismam tas latvisks. 148 . g. 2) Svētdienu un svētku evaņģēliji un lekcijas un 3) Kristus ciešanas stāsti. Vieniem tā ir ļaužu masa. Bauskas mācītājs G o t h a r d s R e i m e r s s un Saldus mācītājs J o h a n s V e g m a n i s. ne otrā katķismā. Bet ar sākumu nepietiek īpaši pie tādiem stūrgalvīgiem ļaudīm. Abi katķismi izceļas pilnīgi šķirti. kas kā bērni no tēva un mātes. galveno svaru likdama uz iekšēju dzīvi. ka nāks daudz tautas pie Dieva atziņas. Nu jābaidās. cik vajadzīgs. g. Katoļu katķismā: b) Turpmākajā (1587. Salīdzinājuma labā sniedzam tēvreizes tekstu vienā un otrā katķismā. viņu palīgiem un draudzes ganiem. Dāvida dziesmas vārdus. 1587. lai arī lēni un pret pašu mācītāju gribu. ka Dievs viņus nepiemeklē ne tik vien pie laicīgām mantām. tad viņi nebūtu grēku sodā tik dziļi grimuši un saviem apkārtējiem kaimiņiem palikuši par apsmieklu un kāju noslauku. kas ciešāk ieņemama un paturama universālās katoļu baznīcas klēpī. Tas redzams jau no paša virsraksta. lai paši izbēgtu no soda un zemē nāktu labklājība. tad nu hercogs caur baznīcu pārraudzītājiem Zalomonu Henningu un Krišjāni Šrēdersu (Schröders) skubinājis. vispusīgi noteikt viņas pasaules uzskatu. martā) hercogs uzdod baznīcu pārraudzītājam Zalomonam Henningam no šīm grāmatām tik daudz eksemplāru. bet arī dievkalpojumu kārtība. par kuriem jārūpējas. Latviešu vārds nav minēts ne vienā. nesāk slinkot un atlaisties no nodarbošanās un ka nama tēvi neatraujas no baznīcas un draudzes dievkalpojumiem. tomēr tā saista pie tā. Priekšvārdā katoļu katķisms griežas latviešu valodā pie lasītāja. Katoļu katķisms mēģina pieiet tautai tuvāk klāt. a) Pirmā luteriskā latviešu grāmata bija Mārtiņa Lutera Mazais Katķisms. Ja viņi un viņu tēvi tādu mācību nebūtu gar ausīm laiduši. Viņi redz piepildāmies 87. kā skolēni no skolotāja mācāmi ir mīļiem vārdiem.

Fīrekers. kas viņa dziesmās sastopama.). Ievērots arī skaņas r jotējums. pa daļai vidzemnieks. Dziesmas rādījās viņa draudzes kopējiem par nepieciešamām. Lokatīvu «aran. vidzemnieks. gan ar dscz (Szudsczeschenne). kas krita cīņā par to. kura 149 . kurzemnieks.). Tā. piem. Tomēr dažā vietā manāmi mēģinājumi skaņas smalki izšķirt. II.–1697. tanīs uzejama tā viela. kam veltīta pirmā luteriskā latviešu grāmata. Vidzemnieki un kurzemnieki gan savrup. pa daļai mācītāju amata grāmatā jeb aģendē. V a l o d a pirmajās grāmatās mums gan saprotama. Gliks. gan vairāk notis savelkot vienā zilbē. dienišķs. Ar tām mainās citas. pareizāk un smalkāk jānoteic. g. Tad arī latviešu garīgā rakstniecība sasniedza savu augstāko pakāpi. Dziesmas tātad dziedātas. R a k s t ī b a i par pamatu vācu alfabēts. simteņa otrā pusē.» Galotnes neskaidras un nenoteiktas. sevišķi ģenitīvs likts (gan ne visur) pēc sava noteicamā vārda. nāca par hercogu Gotharda dēla (Vilhelma) dēls Jēkabs. Spānijā darbojas lielākais spāniešu dzejnieks K a l d e r o n s (1600. toreizējā verba forma «layd» tagad pārvērtusies par biedrotāju «lai». Dziesmu grāmata un Bībele. pamatīgās reformas zemnieku labklājībai un apgaismošanai par labu izdarīja viņa pēcnācēji. Bet arī dažas toreiz dzīvas valodas formas tagad novecojušas.. kam nav izņēmuma: nav Nevācu Psalmos dziesmu panta. piem. iekšā». ievadāmiem vārdiem. jāpārgroza.. Tas notiek 17. še tikusi par likumu. Vidzemē nostiprinādamies. Toreizējais Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs bija karstākais Lutera ticības aizstāvis. gādājis par latviešu Bībeles iespiešanu. Viena pati skaņa daudzkārt apzīmēta dažādi. kas sakārtots pareizā pantmērā. Lutera neveiklība formā. Tērbatā universitāti.» Vecais akuzatīvs atrodams pie pronoma pats («pati»). par kuriem sajūsminās lielie dzejnieki. bet pasveša. Luteram še galvenā daļa: viņa dziesmu gars šai grāmatai par cēloni. gan kopā pastrādā darbus. bet bija grūti to latvieša valodas skaņām piemērot. piem. dažs kas valodā pārgrozījies.–1682. Puse no visām dziesmām Lutera.) Kurzemes rūpniecība pacēlās tik augstu kā nekad. kaut arī viņi paši nebūtu dziesminieki. dz apzīmēts gan ar cz (czedaath). kolektēm. Še administratīvi šķirtās tautas daļas garīgi savienojas. Lai gan Psalmos dziesmu īstā un patiesā nozīmē nav. miesīgs. g. GARĪGU RAKSTU UZPLAUKUMS Nākdama tieši katoliskās Polijas pārvaldībā. gan ar dtz (redtz). ne arī spējīgi dziesmas tulkot. pa daļai kurzemnieks. Daudz kas šo grāmatu valodā turpmāk bijis jāatmet. gan vienu noti sadalot vairāk zilbēs. mūžīgs. piem. g.: «Tu esi tims titzigem Deve Walstybe atwheris. Tālākās. laicīgs. kas līdzējis arī latviešu literatūrā likt vienu no pamatakmeņiem. uz ko norāda tādi vārdi kā «baryoot» (=barot). Arī citās Eiropas zemēs šai laikā cilda kristīgus ideālus.: «Tha bailibe mannes scirdes gir warren lela. viņš tūliņ gādāja par zemāko un augstāko izglītību. kas turpmāk ietilpst pa daļai dziesmu grāmatā. Gandrīz visur tur daudzskaitļa datīvam ir galotne –ms. Vidzeme nepiedalījās latviešu luteriskās grāmatniecības nodibināšanā. Viņu vārdus uzglabā trīs lieli darbi latviešu literatūrā: Sprediķu grāmata. Še kāda daļa ģermānismu. Poļu varu salauza zviedri. psalmi. exan» vietā tagad lieto «ārā. Dažām dziesmām pieliktas notis.–1681.: garīgs.svētdienu un svētku liturģija ar daudz lūgšanām. Še izceļas trīs lielas personas: Mancelis. himnas. Bet dažs toreiz celts vārds lietojams vēl tagad. kura laikā (1642. dievlūgumi. kas paliek neizdzēšami no latviešu gara dzīves un pa daļai dzīvo tautā vēl šodien. Bet Lutera sajūsma še pa kādai daļai tomēr nomanāma. pantmērā. gan ar dtcz (dedtczige). «karye» (=kaŗa). Kurzeme pārdzīvoja mierīgākas dienas. sevišķi Kārlis XI (1660. gan ar dcz (ededczen). dibinādams skolas un atvērdams 1632. tomēr no grāmatas dveš dzejas gars. kas sāka pār Vidzemi valdīt 1621. tā. Pēc Gotharda Ketlera dēliem. mēģināts apzīmēt lauztās skaņas ar divkāršu burtu: «Ta sweete luuckschenne». piem.

sprediķos attēlojas dažas latviešu ieražas un ticējumi. aizgāja uz Tērbatu par Jāņa baznīcas virsmācītāju.– 1674.). Šie raksti sastādīti (kā grāmatas titulā sacīts) par labu tiem ārzemniekiem. g. Anglijā sasniedz savas slavas virsotni lielais dzejnieks M i 1 t o n s (1608.lugās kristīgais pasaules uzskats tērpjas nemirstīgos tēlos un sevišķi spilgti izsakās lugā «Dzīve – sapnis». v a l o d n i e c ī b a s raksti ir «Lettus» un «Phraseologia lettica» (1638. otrā pasniegti daži latviešu teicieni. g. tāpat cilvēki celsies augšām no miroņiem. vasarā apakš vītola ēnas jeb ziemas laikā aizkrāsnī gulēt. visplašākais un visievērojamākais darbs ir viņa Sprediķu grāmata. M. Agrākās viņš pārlabojis valodā un rakstībā. kas nav tulkojumi. un praktiskas sarunas. Vēl minami: R i n k a r f s (± 1649. M. kā tauta runā. Turpmākā gadā viņš atnāca uz Jelgavu par galma mācītāju un palika še līdz sava mūža galam. g. atpakaļ uz Kurzemi. valodniecības rakstus un sarakstīja pirmo latv. Kad šo vietu ieņēma zviedri. zāles plūkdami un ar tām vārtus 150 .: Jo ar.) . lai šķipele maksa. augstskolu atverot. kura sacerēto dziesmu starpā ir: Nu dusēs visas lietas. Dzēris. sacerētājs H ē r m a n s (± 1647. studēja ārzemēs. piem. sakāmus vārdus M. hercogs Frīdrihs aicināja M. M.) un Zīrāka gudr. saules vērsums = saules grozība (Sonnenwende). laizdams klajā (1667. M. sprediķu grāmatu. – M. Salīdzinājumi un gleznas ņemti no zemnieku dzīves un apkārtējās dabas. viņš tika še par teoloģijas profesoru un izpildīja 1636. muskulītī. MANCELIS Pirmā spilgtā persona. še pirmo reizi parādās grāmatā plašāki svabadas latviešu valodas paraugi. grāmatu (1642. lietojis.) . nodibina rakstos latviešu prozu.). ne atskaņu.). jo nabags. g. Mežmuižas mācītāja dēls. bija no 1615. arī rektora amatu. Ak Dievs. tūba = lietus mētelis. Pavēlies savās mokās.). d z i e s m ā m nav.). ir Mancelis.) epu 12 dziedājumos par Bībeles tematu «Pazudusē paradīze». tu lēnīgs Dievs u. g. tāpat mums būs Dieva vārdus paturēt un par tiem runāt. Vācijā garīgā dzeja sasniedz ziedu laiku.). kas sacerējis dziesmu Lai Dievs visu līdz. N o i m a r k s (± 1681. pēc arodiem sakārtoti. jo dzer. 1637. Jēzus kalpi top sūtīti ne kā tiem būs slinkot. g. Tā izdota vairākkārt un pazīstama tautā līdz pašiem jaunākiem laikiem. pieēduši lai aiziet. izdeva agrāk iznākušos rakstus (Enchiridionu). Kā pats pirmais še minams P a u l s G e r h a r d s (± 1676. Zemgalē un latviešu Vidzemē un godīgi pelnīt savu maizi. kājas staipīt. g. Avs gremo. tāpat kā agrākām.). M. g. sastādīja pirmos latv. g. Tai drīs daļas: 1 ) sprediķi no adventes līdz vasarsvētkiem. pēc vācu alfabēta sakārtota. no 1620. Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt. ne rituma. tulkoja Zālamana sakāmus vārdus (1637. izdzēris. rokas atmest un gozēties». piem. 2) no trīsvienības svētkiem līdz adventei un 3) apcerējumi par Kristus ciešanu. atsevišķi vārdi.: blaka = tinte. Latvieši svin Jāņus gavilēdami. 1. Tērbatā 1632. ne mana druva. par mācītāju Valles draudzē. Arī dažus latv.). J u r i s (G e o r g s) M a n c e l i s (1593. Pirmais no tiem ir neliela vācu–latviešu vārdnīca. g. g. vērīgi noklausījies.c. g. jo bagāts. Ne mana cūka. Asa rīkste dara rāmus bērnus. Viņš pamatīgi pārlabo agrāk izdotos darbus un ievelk jaunus ceļus latviešu rakstos. tāpat glabājams Dieva vārds. Bezdelīgas rudeni pazūd. patapa = vaļa. g. pārlabotus un papildītus ar nosaukumu «Vademecum» (1631. bet pavasarī nāk atkal ārā. ko sastopam latviešu literatūrā.–1654. Viņas virsraksts: Lang–gewünschte Lettische Postill (1654. g. tad viņa sēklu labi glabā. g. Vārdnīcā uzejami daži tagad nelietoti vai maz pazīstami vārdi. un šādu valodu mēģinājis lietot savos sprediķos. M. Sērpilī. apslīcinās ezerā vai upē. kad tā paēdusi. kas grib palikt Kurzemē. Ar šo grāmatu M. 1625. iesien lakatiņā. Vācu labāko garīgo dziesminieku darbi parādās drīz vien tulkojumā arī latviešu dziesmu grāmatā. dziesmas Kas Dievam debesis liek valdīt.

gadu simteņa vidu. ievērojami pārlaboja latviešu ortogrāfiju. dažas reizes priekšā izlasītas. apprecējis turīgu. zagļus per vai pakar pie karātavām. To 151 . Sirtz vietā: Kungs. Ap 1650. spītība. Prahtiex. savu mūžu beidzis. sacerējis daudz dziesmu ar atskaņām. 2. – Referāts par P. lai no viņas pilnīgi piesavinātos latviešu valodu. bijis tik briesmīgs bads. Viņi sērgās griežas pie pūšļotājiem. ka. ka viņš darbojies pie Manceļa Rokas grāmatas pārlabošanas. Juris Mancelis ir agrāko latviešu rakstu pamatīgs pārlabotājs. L i t e r a t ū r a. pie kauna staba. ņ. 1601. Viņš sāka mīkstināt dažus līdzskaņus ar pārstrīpojumu (ļ. ka viņš miris drīz pēc 1680. mēnesi un zvaigznes. kas no viņa mācās latviski. šos darbus nav varējis pabeigt. brīvu latviešu atraitni. Lieto šādus sodus: burvjus sadedzina. lielmutība. No netikumiem visvairāk izplatījusies dzeršana. Zaldāti cepuši cilvēkus uz pīķiem. vārdu Kunx.. tūliņ palika prātā. slepkavas dauza ar ratu vai nocērt tiem galvas. Daudzskaitļa datīva galotne vēl pa lielākai daļai –s («Zitta kritta widdu starrp teems Ehrscheems»). pērk dārgas drēbes. K r i s t a p s (Kristofors) F ī r e k e r s dzīvojis ap 17. kas latviešiem sniedz jaunu un īstu dzeju. tā ka cilvēki i neaprakti gulējuši ceļmalās. Ziņas par viņa dzīvi ļoti trūcīgas. nr. latviešu garīgās dziesmas un vispār l a t v i e š u m ā k s l a s d z e j a s n o d i b i n ā t ā j s. F. g. Kur un kad F. sastādījis lūgšanu grāmatu. pielūdz pa reizei sauli. kalpiem pārmetams slinkums. ieveda «h» par garuma zīmi. Tās tā patika. Še viņš nāk sakarā ar Dobeles mācītāju Heinrihu Ādolfiju. Fīrekers ir pirmais un lielākais latviešu garīgais dziesminieks. latviešu ortogrāfijas reformators un latviešu prozas nodibinātājs. – Redzam arī dažas šausmīgas gleznas iz latviešu vēstures. Domā. 11. dauzījuši pātagām.) izpostīta visa Vidzeme. g. vilki un citi zvēri tos ēduši. g. Lietu vārdu daudzskaitļa ģenitīva galotne ir –o («To Sauju Linno Saimniekam nessischu»). 291. Prahtiegs. suņi. Viņš sāka vārdu galotnes rakstīt pēc atvasinājuma. ka viņš Neretas mācītāja Kristjāna dēls.).un ēkas pušķodami. kura kļūst par viņu īpašumu. nav zināms. g. Arī melodijām tās tik labi pieskaņojās. v a l o d a ir pareizāka. Viesa Mēnešraksts 1896. Bērenta priekšlasījumu Arheoloģijas biedrības sapulcē Iz Baltijas senatnes (Latvija 1907. Šmita Manceļa nozīme latviešu rakstos (M. 1602. ka F. M. viņu ieraksta jaunatvērtajā Tērbatas augstskolā par dievvārdu studentu. ŗ). labāk no tautas noklausīta nekā agrākajos latviešu rakstos. Šis precības dēļ viņam bijis jāpiedzīvo daudz nepatikšanu. saimnieki skubināmi uz līdzcietību. 1632. iesālījis mucās un no bada ēdis. Adolfijs liecina. Dažādu kavēkļu dēļ F. ka prieks bija noklausīties. Vērojams. g. Krievu kara laikā (1558. Kam labība paaugusi. sakapājuši gabalos. FĪREKERS Vairāk nekā kaut kurš cits no tā laika rakstniekiem ar latviešu tautu saaudzis Fīrekers. no kurām viegli sastādāma gramatika. izģērbj savas sievas un meitas zīžu plīvuriem un rotā lielām burbuļainām sudraba saktām. cienī pūķus. Stāsta. Uz Adolfija lūgumu viņš pārtulkoja pāris dziesmas latviešu valodā. laumas. kāds vīrs nokāvis savu sievu un bērnus. pirmais latviešu valodnieks. b). Beidzot viņam ar trieku noņemta mēle un roka un viņš bijis piespiests savus darbus gluži pārtraukt. Sirrds. P. Uzejams particips ar galotni –tins («Bett kur tasz meckletins?»). g. Jautājumā partiķeļa vai vietā vairākkārt lietota piekarama zilbe –gi (Tuggi essi tasz Messias?»).–1582. netiklas sievietes piesit . ka viens cilvēks ēdis otru. Vai viņš studijas beidzis vai ne. gada. bijis sakrājis daudz piezīmju par latviešu valodu. Viņš top par dziesminieku. ka F. bijis mēris. M. tulkojis dažas Bībeles grāmatas. g. dzīvo Dobelē. ka zagli no karātavām noņemti un ēsti. Arī tur atrodamas dažas senākās vārdu formas. lietot burtus «ee» un «sch» turpmāk parastajā nozīmē. nav zināms. piem.

Dieva stādīts. tā. tā. Šādi panākumi F. kur līdz tam bija pazīstams tikai pēc savas īpašās likumības noritušais trohaiskais un daktiliskais latviešu tautas dziesmu pantmērs. Ir citiem zobi. izdotajā Kurzemes dziesmu grāmatā «Vermehrtes Lettisches Hand–Buch». dziesmas tikušas pazīstamas un mijas. Es savus grēkus sūdzos. g. Rīgā izdotajā dziesmu grāmatā «Lettische Cseistliche Lieder und Psalmen». sirsniņa. No debesim būs man atnest. un pārņem latviešu dzejā dažādi un vairāk nekā no četrām rindām saliktus pantus. pašsacerētām dziesmām idillisks raksturs. kā Vidzemes (1889. Dievs Kungs iekš debess godības. dziesmu saturā izsakās reformācijas laiku ticīgā. dziesmas: Ar Dievu Kungu gribu sākt. Daži apzīmējumi ņemti no latviešu mitoloģijas. Laid kasas. g. piem. Tautas dziesmu skaņai tuvinās šūpļa dziesmiņa: Dieviņ mīļais.) dziesmu grāmatā viņu skaits sniedzas pāri par simtu.: Kas lēti tic. Paraugs Manceja tulkojumā: F. Radās vēlēšanās šīs dziesmas iespiest. Citas tulkotās dziesmas attiecas uz dažādiem dzīves momentiem un svētku gadījumiem. Arī latviešu sakāmi vārdi uzejami viņa dziesmās. Redz. Daudzkārt viņš lieto «saules» vietā «saulīt». lietotās valodas formas tagad novecojušas. 3. Viņš saka: Tas niknais Zaltis saspārdīts. tieši nepieslēdzas. viņš mēdz lietot daudzskaitļa datīvu ar senāko galotni –s: «Tu gribies cieti apkampjams Ar stiprām ticības rociņāms». Viņš pirmais lieto atskaņas. dziesmas pēc skaita un labuma ieņem pirmo vietu. daktilus u. Retumis sastopamās kļūdas bijušas jāpārlabo (Tas Kungs tās tumsības. piem. tautas dziesmās neparastas. Arī vēl dziesmu grāmatas jaunākos izdevumos F. Tās pacilājušas un skaidrojušas viņu jūtas. Tās mīl nogremdēties rīta un vakara jūsmībā. nosauc bērnu par zeltenīti. Viņš lūdz Dievu.). Pie tautas dziesmām F. bet nav zudis Lutera dziesmas spēks. Ak. skaidrus trohajus. Stipra paļāvība uz Dievu ir dziesmā Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.. g. Kā spoži spīd mans Jēzuliņš. Tāpat no vienas vietas atrodami šādi vārdi dziesmā: Kā spoži spīd mans Jēzuliņš. Gods Dievam vien ar pateikšan. lai glābj no velna. Tā tautā lietota dažos svarīgos brīžos arī ārpus dievkalpojumiem. dievbijīgā sajūsma. arī vācieši sāka ņemt dalību pie agrāk nicināto latviešu dievkalpojumiem. piem. kam Fīrekera tulkojumā ir metriski skaidrāka forma nekā Lutera oriģinālā. Tad laidiet mums to līķi rakt. Pie pazīstamākajām pieder: Lai Dievu visi līdz. kam tā āda nriez. DZIESMU GRĀMATA 1) Dīcs 2) Bīnemanis 152 . F. latviešu strēlnieku pulkos. Tā pantā: Ak. prātiņš. kas izplatījās rokrakstā. Sevišķi viņš mīl tautas dziesmās ik uz soļa sastopamos pamazināmos vārdus. tas pievilts kļūst. ieved kultūrtautās pazīstamās pantpēdas. Nekāds ļaunums bij mums kost). ka dažas F. Dažas F. pušķojušas viņu svētku brīžus un pavadījušas viņus darbos un pie miera. dziesmas iznāca 1671.c. spilventiņš. šī diena jau pagalam. pesteļiem. skubināja pārtulkot un sacerēt arvienu vairāk dziesmu. piem. tā iznāca vesela dziesmu grāmata.dzirdēdami. Bet viņš bagāti izlieto tautas valodā un tradīcijās uzejamos dzejas līdzekļus. laumām. Fīrekers pirmais latviešu dziesmās ieveda skaidru ritumu un atskaņas. F. burvjiem. kas māk kost. šķīstais Dieva Jēriņš. Tiklab Kurzemes (1879. Tūkstošiem latviešu vairākās paaudzēs F. kā atklāšanas dziesma vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem. kas latv. saldais. Arī citi mācītāji sāka lietot savās draudzēs šīs dziesmas. raganām. Pārlabojumi vēl ar to tikuši par vajadzīgiem.. g.. Priekš paša durvīm jāmēž nost. labi novērojis latviešu valodas akcentu un ritumu. pilnīgākā skaitā tās parādījās Ādolfija 1685. Viņš latviešu dzejā. stiprinājušas viņus bēdās. Viņa panti izskan viegli un skaidri. mīļais Jēzuliņ – ir pamazināmie vārdi: Jēzuliņš. jarribus.

vēlāk Sesavā. izdotā dziesmu grāmata nodomāta Kurzemei. Nu dusēs visas lietas. Johans Višmanis. R. 1699. kam slava dota. par kuru sacer dziesmu: Tev sūdzam. g. Jeruzāleme.. modies. g. par superintendentu un virsmācītāju Jelgavā. Bīnemanis.–1720. No oriģināliem pazīstamākā: Man asaras jāslauka. dabūja pa šo laiku bēgt un uzturējās arī Rīgā. Bez tam viņš pārlabojis un laidis klajā arī citus garīgus rakstus un sarakstījis latviešu gramatiku. mana sirds. g. piem. Remliņš. Ak. dzimis 1670. (Pastor Dondangensis). miris 1695. D. g. Maģistrs Gerhards Remliņš. Viņš tulkojis ap desmit dziesmu. no tulkojumiem: Ak. B. Stāsta. Iznāca tā sauktā jaunā dziesmu grāmata Kurzemē 1806.: Kungs. V. Dziesmu grāmatu.). bet viņās mazāk dzejas. g. g. g. Tukuma mācītājs. mums gribi žēlīgs būt.– 1735. Vecās dziesmas atrada par tumšām. 1) DĪCS. zem egles sēdēdams. 1622. starp tām: Kungs Dievs.). K r i s t i ā n s L a u t e r b a h s (1663. S. ar man tā dar. miris 1723. V i l h e l m s Š t e i n e k s (1681. bija par mācītāju Bērstelē. dziesmu grāmatā J. miris ap 1730. g. Dievs labi dar. sarakstījis savas kara dziesmas. tulkojis dziesmas: Kas Dievam debesīs liek valdīt. rimstat. tu lēnīgs Dievs. Ar sparu viņš uzstājās pret dzeršanas netikumu. 1686. šeitan mēs. vēlāk Dundagā. bija no 1693. Vidzemē 1809. Viņš ir Fīrekera sekmīgais pamudinātājs un arī pats tulkojis dažas garīgas dziesmas.). Raunā. Mīļais Jēzu. latviešu dzimuma. es esmu grēkos kritis. tulkojis dziesmas: Es pie Jēzus turēšos. Rīgas Doma baznīcas mācītājs. Viņš piedzīvoja Ziemeļu karu. 1686. g. dziesmu grāmatās B. 3) REMLIŅŠ. par mācītāju Smiltenē. no 1691. G.. Šlezijā. mir. ka viņš mežā. 1633. g. g. G. D. Bez dažiem tulkojumiem viņš sniedzis paša sacerētas dziesmas katras nedēļas dienas rītam un vakaram. P. Liela daļa no dziesmu grāmatās uzņemtajām kara un mēra dziesmām Dīca sacerētas. Višmanis u. Ādolfija 1685. vēlāk Bauskas mācītājs. 4) VIŠMANIS. skarbām. Viņš tulkojis ap 100 dziesmu. Pie mīļā Dieva vien. gadu simteņa iesākumā racionālisma (prāta apgaismošanas) centieni.. Mīļi. 5) CITI DZIESMINIEKI. sacerētas pēc Fīrekera parauga. Augstais Dievs. tulkojis dažas dziesmas. dziesmu grāmatās M. g. g. vēlāk Spārē. un posies. Ak. tā. visu valdīgs Dievs. neskaidrām. par mācītāju un superintendentu Jelgavā. Viņš sniedzis vispār vairāk dziesmu nekā Fīrekers. tā. Džūkstes. g. svētdienas vakaram: Svēta dieniņ arīdzan Dabū savu beigšan. no kurām pazīstamākās: Taisies. Starp tiem minami Dīcs. Viņš sarakstījis vācu valodā pirmo latviešu dzejas mācību jeb poētiku. Bernhards Vilhelms Bīnemanis. uzglabājušās dziesmu grāmatā līdz šai dienai.c. g. Grobiņā. bija no 1711. kā tev tīk. kas bija papriekšu par mācītāju Dobelē un no 1661. Vēl arī citi mācītāji tulkojuši kādas garīgas dziesmas. V. kur savu galvu lieku. Arī viņš izteiksmē nesasniedz Fīrekeru. Pēc kara nāca mēris. g. piem. cēlies no Vecauces.. ko darīdams. N i k o l a j s F r i d r i h s H e s p e (mir. Še 153 . dz. ko jūs raudat. kurā bija uzņemtas pirmo īsto garīgo dziesminieku dziesmas ritumā un ar atskaņām. No šī laika Kurzemei un Vidzemei katrai sava dziesmu grāmata. 6) ĀDOLFIJS. kuru dziesmas. Kungs..3) Remliņš 4) Višmanis 5) Citi dziesminieki 6) Adolfijs Drīz pēc Fīrekera vai vienā laikā ar viņu parādās vairāk garīgu dziesminieku. iznāca ar Fišera un Glika gādību sevišķa dziesmu grāmata Vidzemei. g. Maģistrs Svante Gustavs Dīcs. tomēr dažas viņa dziesmas ir izjustas un spēcīgas. 2) BĪNEMANIS. Dievs. bija par mācītāju Saukā. izdeva Heinrihs Ādolfijs (dz. Dziesmu grāmatu parasto izdevumu turpināšanos pārtrauca 19.). agrākajās dziesmu grāmatās apzīmēts ar M. par mācītāju Zemītē. g.

1770.) Vidzeme piedzīvoja kādus 40 miera gadus. tad cits nekas tev neatliks kā bieza tumsība un akls bezdibens. Jauno dziesmu grāmatu draudzes negribēja uzņemt. 1) FIŠERS. Viņš centās Vidzemē izvest kara laikos aizkavētās reformas: nokārtoja zemnieku klaušas. Pēc Olivas miera derības (1660. svētā Bībele nāca klajā tādā skaidrībā. un 8 gadu laikā dienām naktīm strādājot – amata darbus atskaitot –. Še iespiesta arī latviešu Bībele. Johans Fišers. 2) GLIKS. g. vienam vienīgam norakstītājam palīdzot. dzim.). arī bērnus mācīja lasīt. J. Šo abu vīru vārdi cieši saistīti ar latviešu Bībeles izdošanu. un tam viņš lika priekšā ziņojumus par visām garīgajām vajadzībām Vidzemē. krieviski un slāviski. 10. g. g. Karalis viņam bija tieši pieejams. Šai nolūkā viņš sāka uzcītīgi mācīties latviski un iemācījās pietiekoši šo valodu kādos piecos gados. g. Starp tiem ir Johans Fišers. izdevumu. viņš karaļa priekšā pārklaušināja divus latviešu skolēnus.» Viņš apņēmās šo trūkumu novērst. vingrinādamies latviešu valodas lietošanā. g. novembrī 1652. draugu biedrībā 1904. to nolika uz zārka.). Lai sekmīgi apgādātu grāmatas. No vietējiem vāciešiem dažas nepatikšanas piedzīvodams. Dziesmu grāmata ir latviešu vidū visvairāk lietotā un vismīļākā garīga satura grāmata. viņš stājās draudzīgos sakaros. Saksijā. pārtulkoja Lutera Lielo Katkismu. Viņš arī sarakstīja Bībelei priekšvārdu. Tai pašā gadā uz Vidzemi atnāca Ernsts Gliks. Par šo darbu viņš pats saka: «Līdz šim neizkoptā valoda bija dien no dienas vairāk izstrādājama. gada un Vidzemē ar 1846. domas gaišākas. Vēl ebreju un grieķu un ceļoja uz Hamburgu pie slavenā austrumu valodu pratēja Sebastiana Edkardi. Ar Gliku. kur palika pāris gadus. Viņš sacīja: «Izstum sauli no pasaules. Viņš bija arī par virskonsistorijas priekšnieku un Tērbatas augstskolas rektora vietnieku. bet mājās ļaudis lietoja veco. viņš aizgāja uz Vāciju atpakaļ 1699. viņš pieņēma garnizona mācītāja vietu Daugavgrīvā un. Lai pierādītu. g. atzina še par lielāko trūkumu. ka priekš tam ieceltiem Kurzemes un 154 .. kas atnāca uz Vidzemi 1675. Tai pašā laikā viņš iemācījās arī igauniski. Uz Zviedrijas troņa nāca Kārlis XI. Visām latviešu luteriskām draudzēm kopēja dziesmu grāmata iznāca 1922. ka latviešiem netrūkst gara dāvanu. viņš ierīkoja Rīgā grāmatu spiestuvi. atnāca uz Vidzemi par ģenerālsuperintendentu. Tad viņš ķērās pie Bībeles tulkošanas. atpakaļ atnācis. Uz Vidzemi 1680. uz Vidzemi atnākdams. ka latviešu draudzēm nav savas Bībeles. Pēdējie šķirtie izdevumi ir: Kurzemei 1879. Ernsts Gliks. aprobežoja muižnieku varu. g. Kurzemē sākot ar 1836. Rūpēdamies par zemnieku apgaismošanu. latviešu Bībeles tulkotāju. dz. g. Tur viņš mira 1705. kuras izdošanai viņš izgādāja no karaļa 7500 dālderu lielu naudas pabalstu. ievezdams vaku grāmatas. Vidzemei 1889. L i t e r a t ū r a. bet reliģiskā sajūsmā un dzejas spēkā šīs dziesmas stāvēja pakaļ agrākajām. «Curländisch–Lettische Liedergeschichte» (Teča grāmatā Curländische Kirchengeschichte 3. Vēlākie dziesmu grāmatas izdevumi pamatojās atkal uz veco dziesmu grāmatu. Viņš rūpējās par skolu celšanu un grāmatu iespiešanu. baznīcā bija ievesta jaunā dziesmu grāmata. g. viņš aicināja no Vācijas uz Vidzemi krietnus darbiniekus. g.. LATVIEŠU BĪBELE 1) Fišers 2) Gliks 3) Bībele Zviedru valdība Vidzemē atstājusi paliekamu pieminekli latviešu literatūrā: Latviešu Bībeli. g. 4. Bez tam viņš apgādāja pirmo Vidzemes dziesmu grāmatu 1686. daļa. 1633. Agrāk to cilāja ik rīta un ik vakara. mirušos pavadot. g.valoda bija skaidrāka. Neilanda (Neulanda) Par mūsu baznīcas dziesmu grāmatām (Priekšlasījums Latv. g.

1702. visnotaļ. gotu valodā 4. jautājamais vārds ar. g. gādību. Un. g. gelbet.. g arī par Kokneses apriņķa prāvestu. Tas starptautiskais. krievi aplenca Alūksni un aizveda Gliku ar viņa piederīgiem gūstībā uz Maskavu. Viņš mira 1705. īgt. particips uz – ošs pie transitīviem verbiem: Wienu dzirdošu Ausi. aizgājis uz Alūksni par mācītāju un iecelts 1687. Gliku Maskavā iecēla par kādas jaundibinātas augstākas skolas priekšnieku. Pa tam Gliks bija 1683. Auniņa vadībā. ne uz ticību. g. Tūliņ pirmajā gadā Gliks ierīkoja Alūksnē 3 latviešu skolas. Kirils un Metodijs slāvu valodā 9. Viņš gādāja par grāmatām un skolām arī vācu un krievu iedzīvotājiem. Pēc pāris gadiem viņš savus audzēkņus sūtīja uz citām Kokneses iecirkņa draudzēm par skolotājiem. šo darbu vārdu pa vārdam cauri lūkojot. Pahwils Lehģeri iewestins. zviedru 155 . čehu valodā B. Par paraugu. lāgadīt. Apsīšu Jēkabs. kas dedzīgi visur strādā savu darbu. ar Bībeles pārtulkošanu tika pilnā mērā pazīstami arī latviešiem. Tikai 19. pie kam jāievēro. refleksīvie verbi ar starpā likto –sa– izsabrihnijahs. bija zināmā mērā ticis par tautisku. 1877. Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūra akmens.Vidzemes mācītājiem nevajadzēja ne 15 nedēļu. Maskavā viņš vēl tulkoja dažus rakstus krieviski. Viss. ar Johana Fišera dēla. Savā muižā viņš atvēra arī vienu vācu un vienu krievu skolu. tipi. kas pirms tās latviešu rakstos parādījies. Poruks). kas stāvēja uz Bībeles pamatiem. g. – Glika darbību Vidzemē pārtrauca Ziemeļu karš. tagadnes pasīvais particips uz –tins: Meklejiet to Kungu. izdeva pirmo Maskavas nedēļas avīzi. kas līdz tam laikam bija panākts. ģint. Iz B ī b e l e s t u 1 k o j u m u v ē s t u r e s atzīmējams sekošais. gada izdevumu lūkoja cauri A. Tur ir: i celmu vienskaitļa datīva galotne –i: Juhsai Sirdi. arig: Ar tu pahr mums tahdu Warru turresi? Arrig tam labbi klahjāhs? Jautājamais balsiens g jeb gi: Irrag mans Tehws dzīhws? Warrig tu tahs skaitit? Pilnīgi novecojuši pirmajā Bībeles tulkojumā sastopamie vārdi: daga. ņemsim 25.. gadu simteņa otrā pusē latviešu raksti manāmi no tās nošķiras. atsagahdajahs. s. priekš Kr. Tikai Bībeles valodā vēl lietojami: kamiesis. visa Bībele 1689. Otrs Bībeles izdevums nāca klajā 1739. kas vēlāk tika par Pētera Lielā laulātu draudzeni un pēc viņa nāves par Krievijas valdnieci Katrīnu I. tad tiem bija priekšā gara pasaule. 3) BĪBELE. kas bija tikuši par visu Eiropas kultūrtautu koppiederumu. Dāvida dziesmas 13. Arī pēc kāda gadu simteņa tautā ejošie laicīgie raksti palika labā saskaņā ar Bībeli. Vecākais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā ir Septuaginta 3. s. Aizvesto starpā bija arī Glika audzēkne Marta Skavronska. gada izdevumu R.. mesli. g. Gliks ir apgaismotājs.–1.» Jaunā Derība iznāca latviešu tulkojumā 1685. gadu simteņa visvairāk lietotais tulkojums latīņu valodā – Vulgata. s. izplūda no Bībeles kā no avota. kamehr tas atrastins. no kura mazliet novērojama valodas un rakstības attīstība latviešu literatūrā. apgādāja ievērojamu vīru biogrāfijas. Arī rakstībā un valodā pirmajā latviešu Bībeles izdevumā saņemts kopā viss tas. kas attēloja tautas dzīvi (Neikens. Kopā ar kādu krievu mācītāju viņš sāka tulkot Bībeli arī krievu valodā. Ulfila tulkoja B. tulkota 1488. simboli. pantu. Viņas saturs noteica turpmāko tautas garīgo attīstību. polu valodā 15. Tawai Acci. kas vēlāk vairāk vai mazāk no dzīvās valodas izzūd. šaust. kas bija izplatījies pa vairāk pasaules daļām. nievāt. ka jaunākos laikos (jau 1877. kā tas uzzīmēts dažādos laikos. g. Glika Bībeles valodā sastop v ā r d u f o r m a s u n v ā r d u s. Viņa gādībā stāvēja vēl septiņas citas skolas. zaimot. Kaudzīši. tizls. neskatīdamies ne uz tautību. g. Šo izdevumu lūkoja cauri un pārlaboja vairāki mācītāji. Jēkaba Benjamiņa. Stāsti. g. Bīlenšteina vadībā un 1898. g. kas vēlāk nāca klajā. un ar to tika šai ziņā nodibināta noteikta likumība uz ilgiem gadiem. ir iepriekšēji izvilkumi un iztulkojumi no Bībeles. g. pulgot. kad vēlāk radās rakstnieki no pašas tautas vidus. g. s..) šai ziņā Bībele paliek pakaļ pārējai rakstības attīstībai. g. Viņš dabūja no karaļa atļauju celt augstākās latīņu skolas vācu bērniem. no 5.

Vidzemi. Daži dziesmu panti atšķiras tik niecīgā mērā. Tā tituls: Catechismus seu Brevis Institutio doctrinae Christianae Quinque Capitibus compraehensa in gratiam gentis Lothavicae. Germanicis & Polinicis translatae in idioma Lothavicum. Kundziņa Ernsta Cilika nopelni. E v a n ģ ē l i j u g r ā m a t a aptver Bībeles tekstus visām gada svētdienām un svētku dienām. kuras īpašnieks (Sverins). tā sauktā Poļu Vidzeme jeb Inflantija. Grāmata iespiesta Viļņā 1672.. g. kas latviešu literatūrai bija devusi pirmo grāmatu. 1585. Kundziņa Priekš divi simts gadiem. kam Vidzeme piekrita pēc Altmarkas miera derības 1629. KATOĻU GARĪGIE RAKSTI 1) Elģera raksti 2) Citi katoļu raksti Katolicisma un luterānisma cīna Livonijā izšķīrās lielākajā Latvijas daļā par labu luterānismam. ka nav šaubu par kopēju tekstu izlietošanu. somu valodā 1642. bet katrā savā redakcijā. vārdnīcu. palika joprojām pie Polijas. Gandrīz visas Elģera krājumā no vācu valodas tulkotās dziesmas uzejamas arī Nevācu Psalmos. pat dažas dziesmas tās pašas vienā un otrā izdevumā. kur nodarbojies kā lektors (litararum humantorum lector et operarius).. Tanī pašā laikā. 5. arī tā pati valoda. Šis dziesmu krājums stipri atgādina luteriešu Nevācu Psalmus: tā pati prozaiskā izteiksme. g. Liela katoļu draudze nodibinājās Alsungā. ar titulu: Cantiones spirituales ex Latinis. 1908. Sēta. g. kad citās Latvijas daļās valdīja luterānisms. Rakstu krājums. 156 . g. Viņa grāmatām latīņu tituli. igauņu valodā 1739. unser Heiland. g.). 1) ELĢERA RAKSTI. Tomēr viena Vidzemes daļa. Pasaule 4. Poļu iespaids Latvijas rietumos bija pārejošs un arī še aizņēma kādu laiku tikai ziemeļu daļu. Smita Glika bībeles valoda. pēc tam Daugavpilī. Viņš izdod katķismu. Še viņš arī miris 1672.. additis pluribus. dzīvojis Cēsīs. g.. Daba. K.valodā 1541. g.. K. uz kuru atbalstīties un turpināt savu darbību latviešu rakstniecībā. Katoļu grāmatniecībā sevišķi čakli redzam darbojamies jezuītu Juri Elģeru (Georgu Elgeru). g. Elģers cenšas apmierināt visas nepieciešamākās latviešu katoļu garīgās vajadzības. bet tā palika rokrakstā. Tāpat katolicisms nostiprinājās Sēnberģē un Ilūkstē. Viņš dzimis Valmierā 1585. g. izdoto (Tolgsdorfa) tikai vispārējos vilcienos. Tas no jauna ieviesās dažās Kurzemes daļās. rodas lielākā skaitā arī katoļu grāmatas. Juris Elģers (pēc dažām ziņām) latviešu tautības. Elģera katķismā trūkst priekšvārda. Zinību Komisijas 14. Elģera katķisms saskan ar pirmo.. Tātad katoļu garīdzniecībai. Teodora Latviešu bībele. g. b. Gluži katolicisms neizzuda arī pārējā Latvijā. Dziesmas tulkotas no latīņu. Austrums 1889. Bībele tulkota vairāk nekā 100 valodās. vēlāk dēvētā Latgale. evaņģēliju grāmatu. g. vācu un poļu valodas. ne gluži sakārtojumā. Kurzemē luterānisms nostiprinājās netraucēti. starp tām: Jesus Christus. Austrums 1889. G a r ī g a s d z i e s m a s izdotas Viļņā 1673. Pirmais jautājums un tā izskaidrojums ir galvenajos vilcienos tas pats vienā kā otrā. kas nav saistīta noteiktā pantmērā. L i t e r a t ū r a. Še tad pēc īsa reformācijas mēģinājuma pēdējos ordeņa gados galīgi nostiprinājās katolicisms un turpinājās arī tad. iespiež leišu Bībeli līdz psalmiem. Leitiski Bībeli tulkoja Bretkuns 1590. 1662. pārgāja katoļu ticībā un draudzei pieņēma katoļu garīdzniekus (1634. Christ ist auferstanden. g. P. g. atlikās vienumēr kāda latviešu daļa. ne valodā un rakstībā. Tituls: Evangelia Toto anno Singulis Dominicis et festis diebus juxta antiquam Ecclesiae consvetudinem in Livonia Lothavis praelegi solita. garīgas dziesmas.. 1873. g. Bet arī Vidzemē poļu varu izkustināja zviedri. g. Ex Latino in Lathavicum idioma translata. Viņa k a t ķ i s m s iespiests Viļņā 1672. g. polieti precēdams. viņu īpašniekiem to pabalstot. kad uzplauka luterānisma garīgā literatūra. Tās pa lielākai daļai Luteera dziesmas. g.

V a l o d a Elgera rakstos nepieslienas augšgaliešu jeb latgaliešu dialektam (kā to apgalvo Manteuffels. 1) VALODNIECĪBAS RAKSTI. Valodas vienādības un ortogrāfijas atšķirības uzrādījumam vēl kāds piemērs no Manceļa Vademecum un Elgera Evangelia (Lūk. Bīlenšteins Latv. bija vācieši.). z.. Lit. H. Elgera v ā r d n ī c a: Dictionarium polono–latino–lottavicum – izdota pēc autora nāves Viļņā 1683. Tā ir tā pati izloksne. dzeju. valodā pieņemdams augšgaliešu izloksni un rakstībā polu burtus. Ges. Paliek neizšķirts. nod. D r e s e ļ a un tā laika pilnīgākā H. L. Tanī nostādīti blakam poļu. abas sarakstītas vācu valodā. ka Elģers kā vēlākais darbinieks tulkojumus norakstījis no agrāk iznākušajiem Nevācu Psalmiem. Lutera dziesmai Christ ist aufferstanden Nevācu Psalmos tikai trīs panti. Ādolfija valodas mācība. g.. 1901. ka pantu skaits tai pašā dziesmā vienā un otrā izdevumā nesaskan. pie kam Psalmu trešā panta trūkst pie Elģera. Tā kā latviešu mācītāji. Mag. Mancelis u. biedr. iznāca ļoti īsā un niecīgā G. otrs nošķiras no tiem kā īpatnīgi latgalisks.). R a k s t ī b u Elgers pa daļai pieskaņojis poļu ortogrāfijai un tai ir zināma radniecība ar mūsu visjaunāko ortogrāfiju. Pirmā tīpa grāmatas nodomātas Latvijas rietumu. Burts z = ž. 6. Arī še bija (kā pie Manceļa) gramatika. Drīz pēc Manceļa valodniecības rakstiem nāca klajā Lielvārdes mācītāj a J. ZINĀTNISKA UN LAICĪGA SATURA RAKSTI 1) Valodniecības raksti 2) Vēsturiski raksti 3) Laicīga satura raksti Garīgā posma zinātniska un laicīga satura raksti attiecas uz latviešu valodu. valodas mācība (Manuductio 1644. Zinātniskie raksti sastādīti vācu vai latīņu valodā. Tolgsdorfs.Pasniedzam paraugam pirmo pantu dziesmai ar vācisko virsrakstu: Ein Kindelein zo löbelich. u. un praktiskas sarunas. otrā tīpa Latvijas austrumu katoļiem. vai Psalmi tam par pamatu jeb vai tas par pamatu arī Psalmiem.g.).c. vēsturi. praktiskām vajadzībām. ko lieto pirmo grāmatu sastādītāji vispār: Rivijs. Ā d o l f i j a Erster Versuch einer kurz verfasseten Anleitung zur lettischen Sprache – ir pirmā plašākā latviešu gramatika (268 lapp. Pret to liecina vēl īpaši tas. kas gan ļoti īsa un nepilnīga un aprobežojās ar dažiem lietu un darbības vārdu locīšanas paraugiem. viņiem bija nepieciešami kādi valodniecības līdzekļi. ar kādiem 157 . sz = š. g. Tai pašā laikā rakstība luteriešu rakstos ņēmusi citu virzienu.). Garumus apzīmē pa daļai ar jumtiņu un akcentu. vecās latviešu rakstniecības piekopēji. lietoti tai pašā nozīmē kā tagad. Lit. 2. bet vidus dialektam. Turpmākie katoļu garīgie raksti izšķiras divos zaros. lai piesavinātos lietojamo valodu. Še nav cita izskaidrojuma kā tas: abi šie izdevumi stāv sakarā ar kādu trešo. dažādiem gadījumiem. G. Tā.): Šī vienādība nevarētu būt izskaidrojama ar to. 5. No priekšvārdiem redzam. d. bet Elģera dziesmās seši. Nevācu psalmi (1587. R ē h e h ū z e n a latīņu valodā sarakstītā latv. VII. Magazina XX 2. g.c. piem. – 1685. Iespiedumā lieto gotu burtus. Gramatiku no jauna izdevis A. latīņu un latviešu vārdi un tā ir pirmā plašākā latviešu vārdnīca (674 lapas puses). Viens no tiem valodā un rakstībā pieslēdzas luteriešu rakstiem. Burti c. 2) CITI KATOĻU RAKSTI. Redzam tad pašā agrākajā grāmatniecības laikmetā parādāmies dažus mēģinājumus latviešu valodniecībā.

) izdeva vācu–latviešu vārdnīcu Liber memoralis tellicus Kaspars E l v e r s s. domādami. pareģojuši nākotni no zināmiem putniem (vārnas. bet citi tur ieviesušies. pūces. Citi nav pretī latviešu mācībai. g. g. L. ko minētā organizācija dabūjusi no Rīgas pilsētas domes 1625. Viņš ņēma par paraugu vācu dzejas veicinātāju Mārtiņu Opicu. Ārzemnieks būdams un 1736. Vecais Stenders). Šis mītot mežu biezokņos un purvos.). g. Sarakstītājs vilcinājies ķerties pie darba. 1649. Darbus uzsākot. savām un citu dziesmām. kas iespiesta 1777. Lauka māti. g. Historia Lettica. Dažu vārdu paskaidrojumiem viņš pievedis parunas. 1683. – Vispilnīgākā ir Jēkaba L a n g e s vārdnīca: Vollstandiges deutschlettisches und lettischdeutsches Lexicon. parādīdamies daždažādā veidā. Kristīgā ticība 17.c. Šis ir vispār visvecākais plašākais rokraksts latviešu valodā un pieslēdzas agrāk minētajiem izkrāvēju un alus nesēju 158 . bet viņu valodai. g. Pašā priekšgalā še nostādāms rakstu piemineklis. Tik viņš nevarot kļūt par līdaku. Pirmo latviešu d z e j a s m ā c ī b u sarakstīja J o h. Bija arī mēģinājumi ieskatīties latviešu ticējumos. 2) VĒSTURISKI RAKSTI. E l ģ e r s (poļu–latīņu–latviešu. g. ka viņi neesot pienācīgi nokristīti. g. 1705. dzīvē. kādi uzskati toreiz latviešos valdījuši. kas še bija dzimuši un auguši. Laimu. Rīgas Jāņa baznīcas mācītājs «visiem tiem par labu. Tie ir zemniekiem nodomāti likumi. Višmanis aplūko dzejas likumus pie Fīrekera. dzeguzes). g. 1636. – Vēlāk (1748. ka to samērā īsā laikā piesavinājās labāk nekā daži viņa amata un tautas biedri. veltījumi zināmiem cilvēkiem. kas esot uz kādu laiku par vilkiem pārvērsti cilvēki. Savā vārdnīcā viņš sevišķi plaši izmantojis Vidzemes vidus dialektu. Pēc Manceļa izdeva latviešu v ā r d n ī c a s: jezuīts J. kas laida klajā poētiku (1624. kas šai zemē grib baznīcā un skolā kalpot Dievam un savam tuvākam vai citādi nodarboties ar tirdzniecību un rūpniecību». Tas ir R ī g a s l i n u a u d ē j u s av i e n ī b a s š r a g a j e b s t a t ū t i. tiesās priekšā vai kādu amatu uzņemot nodoti zvēresti.aizspriedumiem toreiz bija jācīnās latviešu valodas piekopējam. katoļu ticībai valdot. rīkojumi. Daudz tie stāstījuši par vilkačiem. izlietodams Elģera vārdnīcu. g. gadu simtenī vēl nebūt nebija izskaudusi no latviešiem agrākos uzskatus. – No māņticības aprakstiem redzam. Ein Christlicher Unterricht. 3) LAICĪGA SATURA RAKSTI.).). mēģinādams latviešu dzejas pantmēru nodibināt uz garām un īsām zilbēm. Še strādāja Mežamuižas mācītājs (vēlāk Jelgavā) P a u l s E i n h o r n s (miris 1655. 1688.. Latviešiem nodomātie laicīga satura raksti garīgajā posmā ir praktiskas dabas. jēru un balodi. kura tad arī še stipri plaša. vēsturē. Ar tiem veda stipru cīņu vēl arī vēlāku laiku mācītāji (piem. viņš tik uzcītīgi mācījās latviešu valodu. bet piesaukuši senākos pagānu dievus: Dārza māti. zinādams. uz Ēveles draudzi Vidzemē par mācītāju atnācis. V i š m a n i s (der Unteutsche Opitz 1697. G. 1922.). Pie pēdējiem piederot pūšļošana un uzskati par Velnu. aizbildinādamies. kurai bija lieli panākumi. Viņš sarakstīja vācu valodā šādas grāmatas par latviešiem: Widerlegung der Abgotterey. g. 1627.). Ādolfijs savā gramatikā izlietojis Fīrekera valodniecības darbus. ka velti to gribot saistīt pie likumiem. Māņticība saistās arī ar kristību. Jānu vakarā plūcot Jāņu zāles. latvieši nav pielūguši trīsvienīgo Dievu. ka daudzi tura par grēku. Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae. Das ist Beschreibang der Lettischen Nation. Viņš kādā vietā ievēro arī latviešu tautas dziesmas un apzīmē par viņu pantmēru trohaju. Viņš atrada latviešu valodu par tīru. kas attiecas uz etimoloģiju. ka latvieši mācās lasīt un rakstīt. ne uz viņu akcentu. Dēklu u. Viņi ievērojuši sevišķas dienas. D r e s e l i s (vācu–latīņu–poļu–latviešu. ka viņš pieved kādus paraugus. Latvieši rudeni mielojot mirušo dvēseles. kas iespiests Latvijas Augstskolas Rakstos II. Daži māni latviešos palikuši no pagānu laikiem. Mēnessērdzīgie tik tādēļ vien slimojot. kam piemītot īpašs dziedināmais spēks. bet nakti nākot mulsināt cilvēku. D e p k i n s (pārstrādāja Dreseļa vārdnīcu un lika latīņu vietā zviedru. skaistu un vārdiem visbagātāko pasaulē.). Aleksandera Einhorna dēla dēls.

zwaeram Daewam wyssuwalditaiam ekczan Swaetes Tryadibas yz to ka myuža waeta Grebselda. ja turēs savu zvērestu. raksturo toreizējo iekārtu. Arbuzova referātu Latvijas Augstskolas Filologu biedrības sēdē. meža sargi.). g. nrā): Eine literarische Merkwurdigkeit. Uzzīmēts kāds zvērests. – Tai pašā arhīvā atrasts zvērests. – Kāds cits zvērests nodots robežu strīdu lietā Daugavpils iecirknī 25. s. novembrī 1688. Linu audēju arodnieciskajā savienībā uzņēma par locekļiem arī latviešu meistarus un zeļļus no vidus laikiem. rakstīdams. g. Kā zemnieks strādā ardams. iedoto dzelzi neizkalt ne sev. vidu. izkaltās naglas atdot muižkungam. kā zemniekiem jāgriež pastiljoniem ceļš (Rīgā. ebreju u. iznākušā grāmatā: M. Pie zvēresta piezīme: Strazdu Jānim vajadzēja pēc senču ieražas nomesties uz labo celi. Vēl ir zvēresti. Jau 1458. Sproģis Viļņas centrālajā arhīvā (publicējis L.. Baltinis. g. līdz 1710. Z v ē r e s t u s nodod tiesas priekšā. Zvēresta rakstība norāda. dots 1692. Likumi un rīkojumi.–1795. Veltījums nodomāts maģistram Bahmanim. bet atšķiras no šiem ar to. 1907)." Baltinis esot burvis un zaglis.) par Baldones dzelzscepļa uzraugu pieņemtais Jānis Strazds (Mirbach. g. es. Lat. vācu. Kā visgarākais šāda veida rakstu piemineklis mums parādās M e l h i o r a F o s i j a (Fosius) apsveicināmā dziesma. g. darbiniekus uzlūkot. katru Kungs Kapteins Seia Kungs musu parad. audēju starpā bijuši latviešu meistari. tā arī Bahmanis darbojas lasīdams. g. Andris Žydin. A p s v e i k u m o s ieraugām pirmos laicīgās mākslas dzejas mēģinājumus. Veltītājs (Vossius) ir rīdzinieks. sēdams. bet arī lietotās gleznās. kas E. ja tas būtu nepatiesi zvērējis. paliktu ciets kā akmens un stīvs kā koks. lietotajā savienības amata grāmatā. g. g. Interese par latviešiem še manāma ne vien latviešu valodā. es. tiesneši. jūnijā 1638. g. sevišķi mācītājiem. Teksts aptver pavisam 110 pantus. Tas ir tulkojums no vācu valodas un ierakstīts līdz ar vācu tekstu no 1618. Gryža Pundur. kas lielākā skaitā tikpat Kurzemē. – To pasniedzis ar pārrakstījumu jaunākā ortogrāfijā J. Zvērests sākas: Es. grieķu. atrodam šo latvisko veltījumu. vētītāji un metēji. turpretim zaļotu un zeltu. ko dod rijkuri. 1756. 287. ka šī formula ir vecāka. dots 12. noteikumus par bēgļiem. ka Juris Baltinis nozadzis Sējam zirgu un ka viņš. uzlikt kreiso kāju uz akmeņa un kreisajā rokā turēt baltu nūju. visvairāk Andrejam Bahmanim. g. Volters. otrivki. g. es. Tas nodots par labu Grebseldas muižas īpašniekam Sējam. To tulkojis audēju savienības rakstvedis Mārtiņš Baķītis. L. kas šķiras no Leidenas. Ance Puncul. Andreyz Dauguls.c. 168. ne svešiem. To uzgājis J. nekā datumā atzīmēts. rīkojumu. Lautenbahs Baznīcas 159 . es. kā Vidzemē sāk iznākt ap 18. jātnieki. uz galvas tam uzlika velēnu. Diderihs Duna–Zeitungā (1900. lai tas. ka tas sastādīts sakarīgos teikumos un ir daudz lielāka apmēra. Briefe aus und nach Kurland). Šis piemineklis norāda uz latviešu pilsonības nozīmi Rīgā jau 17. g. ir ta istena muyžas waeta. Amata zvērastu nodod hercoga Jēkaba laikā (1676. g.) uzrakstītu veltījumu starpā dažādām personām. par noziegumiem. 1760.). Daudzu citu dažādās valodās (latīņu. izšķirot svarīgus jautājumus: par robežu strīdiem. 1755. oktobrī 1921. g. apdzirdījis Žīdini ar burtu alu: "mani Krystapu Žydini ar tu aburtu olu abdzirdis bia ir nu tos abdsirdiszonas biow Du Ciodus slyms. Andreae Rivini alias Bachmans Coelum Terreste Poeticum. Sk. Andža Pundur. Tie veltīti godātām personām. kas studē Rostokā un Leidenā. prāvā par robežām Kundziņu zemes dēļ Jelgavas iecirknī.sarakstiem. kas glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās biedrības bibliotēkā. par burvībām. Izdod likumu par ceļu un tiltu taisīšanu (Jelgavā. latviešu meistaru skaits bijis pārsvarā. g. nrā. un 1544. par to. Tie iespiesti Jelgavā hercoga Pētera laikā (1769. simteni. Bleses atstāstījumā iespiests Latvijas Vēstnesī 1921. kas aizgājuši no saviem dzimtkungiem (Rīgā. Par šo veltījumu rakstījis V. kas iespiesta Leipcigā 1631.) bez gadu skaitļa.).. Zvēresta sākums: Apsolās godīgi un taisni strādāt. g.

stāvēdami ar to vienumēr sakarā.). s. g. Šī gadu simteņa centieni atspoguļojas latviešu literatūrā Vecā Stendera darbībā. g. pēc īsa atplūdu laika pacēlās atkal renesanses laiku centieni. Arī saimnieciskie sakari starp šejieni un turieni bija ļoti dzīvi. Francijā V o l t ē r s (1694. No 1736. g. sāk iznākt latviešu kalendārs. OTRAIS POSMS LAICĪGI RAKSTI Laicīgus rakstus atnes latviešiem racionālisma jeb apgaismības laikmets. g. kad Vecais Stenders pārnāk no ārzemēm un laiž klajā sakopojumu Pasakas un stāsti. pa daļai nāca no Rietumeiropas. Tas noved pie zemnieku brīvlaišanas pasludināšanas. ka labāka sadzīves kārtība sasniedzama. kāda bija Rietumeiropā. kas turpināja agrāk uzsāktos dabas un sadzīves pētījumus. Tāpēc šo laiku dēvē par apgaismības gadu simteni. Dzīvei pārkārtojoties. kur Stenders jaunībā mācījās. g. g. izdod savus zemnieku likumus. lai arī ne pie faktiskas izvešanas. pirmo plašāko tieši tautai nodomāto laicīga satura grāmatu. Viņa tēvs bija liels vecklasisko valodu mīļotājs un iepotēja šo mīlestību arī savam dēlam. nrā. Parādās Stendera pārdzejojums Rāms laiks pēc pērkona briesmas. līdz 1739. ka tikumi pārlabojami. viņš nodarbojās sevišķi ar latiņu valodu. pretī neaiztiekamām dogmām.). Vācijā V o l f s (1679.Vēstnesi 1897. Hallē viņš arī pasniedza mācību bāriņu namā un pieķērās pietiskajam virzienam. Bauera skolā Subatē. svabadu svētu rakstu iztulkošanu.–1754. ievelkot jaunus tirdzniecības ceļus un nodibinoties jauniem darba centriem (pilsētās). vecajiem sakariem arvienu vairāk izirstot.) . ka dzīve ierīkojama pēc prāta prasījumiem.–1626. Radās vīri. kurām bez pārbaudījuma jāklausa. VECAIS STENDERS Gothards Fridrihs Stenders dzimis 1714. Par tā sākumu uzskatāms 1766. Pie tam viņi centās še ievest dzīves iekārtu. Prāts savu darbību izplatīja arvienu tālāk. kas zinātni dibināja uz faktiem. pa daļai tur mācījās. Laicīgas literatūras pieminekļi ap 18. 3. I. kas visu (arī Dieva eksistenci) mēģināja matemātiski pierādīt. Prāta apgaismošanas centieni sasniedza savu augstāko pakāpi 18. g. augustā Lašu mācītāja muižā. vecās latviešu grāmatniecības kopēji. gādājot par (aužu apgaismošanu. Jau reformācija kā renesanses turpinātāja stāv sakarā ar prāta spriedumiem. kas asi kritizēja katolicismu. 27. g. gads. novērojumiem un eksperimentiem. gadu simtenī. prātu izkopjot. viņš pieņēma racionālistiskus uzskatus. uzstājās pret ticības vārdā izdarītiem spaidiem un izplatīja īpaši valdošās aprindās domas. vecās valodas un retoriku. 1763. Tādā kārtā gara virzieni. kuru dēļ viņam bija sava vieta bāriņu 160 . APGAISMĪBAS GADU SIMTENIS Baltijas vācieši. Starp tiem minami Anglijā B ē k o n s (1561. novērodams tā pārmērības.–1778. Šiem virzieniem arī pašā vietējā dzīvē bija savi pamati. Redzams. Pēc dzimtbūšanas atcēluma nomanāmi latviešu literatūrā jauni elementi. kas valdīja Vakareiropā. Bet. nemitīgi ieplūda arī Baltijā un pārgāja pa daļai arī latviešu rakstniecībā. 1. viņš studēja Jēnā un Hallē teoloģiju. ka latviešu literatūra ievirzās jaunā attīstības posmā. g. Šulcs 1764. Tā dibinājās uz tiešu. kas liek nojaust tautas atmodas tuvumu. vidu vairojas. mācīja.

nodega viņa dzīvojamā ēka un sērgā viņš pazaudēja māju kustoņus. Viņi Jāņu un Ziemas svētku vakarā mēģina izzīlēt nākotni. vai 1753. g. Stenders 1765. 1714. Viņa stāstos vairāk oriģinālu. No tām pa daļai redzam latviešu toreizējos ticējumus un ieražas. Šī ir pirmā laicīgā satura grāmata lasīšanai latviešu valodā. kas palika nepārspēti ap gadu simteni. kuras stāstītas bez ziņas. pēc toreizējā nosaukuma «ziņģes». Tā viņš. vecākiem. Pasakas bez mācībām viņš pielīdzina smukam. bagātas domas. Atveseļojies viņš apņēmās savu amatu atstāt un aizgāja 1759. sakopoti krājumā «Jaunas ziņģes». Uz viņa kapa akmens Sunākstes kapsētā lasāms uzraksts: Sche aprakts G. gadu simtenī priekš Kristus). F. Pirmais Stendera dzejas darbs bija vācu dzejnieka Brokesa odas tulkojums: Rāms laiks pēc pērkona briesmas. Tiem tas pats nolūks. Stenders to sarakstīja ārzemēs zem vācu fabulistu iespaida. 1742. strīdību. bet kam dvašas nav». g. Stendera Pasakas un Stahsti tiem Latwieschiem par izlusteschanu un gudru mahcibu sarakstīti iznāca 1766.. Vecā Stendera d z e j a pieslēdzas pastorālai lirikai Rietumeiropā. g. g. ūpis vaid. Viņš apzinīgi nostājās pretī tautas stāstījumiem. dažas no grieķu fabulista Ēzopa laikiem (kas dzīvoja 6. Bet 1752. bet ir izlietoti arī citi avoti. mir. kas gan liekas kā cilvēki. kas iznāca 1752. 23 pēdas caurmērā. Dabas rāmumu tēlojot. Viņi domā. turpretim negaisa tēlojumā šī skaņa sastopama lielā mērā. ka nav labi. kas kultūras tautās bija vispār pazīstamas. kuros nav skaņas. g. Stenders tās netulkoja. Lietuvā. izkaisītajā draudzē viņš pārstrādājās un nopietni saslima. Liela daļa fabulu ņemta no Gellerta. vienkāršu cilvēku nevainību un laimi viņu dabiskajā stāvoklī. īpaši no ļaužu mutes to noklausīdamies. Stenders aizgāja uz Birzgali par mācītāju un sāka nodarboties ar latviešu valodu. Kurzemē pārnākdams. bet viņš nāca drīz iestādes valdības dēļ ar saviem priekšniekiem sadursmē. Ar šo darbu Stenders gribēja pierādīt. pirmais laizdams klajā pasakas un stāstus. atlaida ģeogrāfijas profesoru. strādību. kur palika līdz sava mūža galam. Plašajā. – Viņa stāsti ir parabolas. viņu iecēla par Jelgavas pilsētas skolas priekšnieka palīgu. Viņš sāka nodarboties ar Volfa filozofiju. pa otrām kārtām uz Vāciju. lai tās ļaudīm no prāta izrunātu. slinkumu. pieticību. kas bez atlīdzības plūdu briesmās glābj cilvēkus. g. skatās spogulī vai svilpo. Stāstus bez mācībām viņš pielīdzina «skunstiga sniķera bezdvēselēm. ja tikai to labi prot. Turpmākā gadā Stenders pārgāja uz Žeimi. dzeg jumtā kūko. Stenders katrai fabulai pielika tiešu mācību.namā jāatstāj. Viņš mira 17. uz gudrību. ar sawu gaspazchu. kas viņa fabulām: pamācīt. Pie tam viņš ievēroja latviešu sevišķo stāvokli. Stenders pieņēma mājskolotāja vietu Lielbērstelē un nodevās še matemātikas studijām. Uz karu ar Krieviju taisoties. viņš pieņēma Sērpils un Sunākstes mācītāja vietu. satiek pretim nākam sievieti (bābu). kad suns kauc vai izkasa dobi. piem. Stenders še sniedza latviešiem fabulas. Vecais Stenders nodibināja latviešu laicīgo rakstniecību. sukā galvu. bet latviešiem svabadi apstrādāja. Še viņš pagatavoja Dānijas ķēniņam milzīgu globusu. tikai par laika kavēkli. Viņš skubina uz paklausību kungiem. maijā 1796. valdība. 1796. – Grāmatas beigās pieliktas desmit māņticības jeb «blēņu ticības». līdzekļus taupīdama. augstu cildina dabu. dzim. ko viņš nosauc par bābu pasakām. mēlnesību. Pie izteiks daudz un sekmīgi strādāts. lai tās lētāk un ciešāk iespiestos prātā nekā kailos vārdos tērptas. ņemti tikai tādi vārdi. bet aklam zirgam. kad pūce brēc. g. L a t v i e š u l a i c ī g o r a k s t n i e c ī b u Stenders nodibināja. kas 161 . g. mazgā muti. gadā. zaķis pārskrien pār ceļu. sacerēja un pārlaboja garīgā satura rakstus racionālisma garā un pastrādāja valodniecības darbus. ka latviešu zemnieku valodā izsakāmas arī augstas. Viņu pieņēma Kēnigsluterā par reālskolas rektoru. 1766. Stenders Latwis. ceļoja uz Pēterpili un no turienes uz Jelgavu. laicīga satura dzeju un populārzinātniskus rakstus. atstāja šo vietu un aizgāja uz Kopenhāgenu par ģeogrāfijas profesoru. norāj dzeršanu. Viņa nolūks mācības ietērpt līdzībās. pazemību. Viņa dzejoļi. 1744. ja vakaros slauka istabu. pastāsta par sērenieti. Viņi paredz nelaimi.

Valoda un panti rit pa lielākai daļai gludi. – Bez tam Stenders gandrīz cauru mūžu strādāja pie savas īpašas dziesmu grāmatas. ka līdzīgi grāmatai prāts cilājas mācībās un līdzīgi blašķei dzērāji iegrimst postā. kurā Stendera dziesmas ieņem pirmo vietu. Par mīlestību dziedādams. actiņas. kādi atrodami viņu teikās un māņos. Iznāca no viņa 1782. otra daļa 1792. uzskati par debess ķermeņiem.. Stenders centās latviešos modināt smalkākas jūtas pret vecākiem. Tā 162 . Viņš skubina latviešus cilāt prātu uz gudrības lietām. gadā. Viņš apņēmies Dievam par godu un latviešiem par apgaismošanu aprakstīt pasauli un dabu. dažas pārtulkoja un pielika no jauna klāt (Raudait. iznāca Stendera «Bildu Ahbice. No tās (Jauna izskaidrota dziesmu grāmata) iznāca pirmā daļa 1783. g. Tās prātu uzcilā. Pēc viņa domām. vispirms iepazīstoties ar mazajiem burtiem. tā: Pēc daiļas ciema meitiņas. ka šņākuļi par vienu skaņu izsaucami un «h» uzlūkojams par garuma zīmi. tā ka var likt vērā. tanīs redzēdams izsakāmies agrāko pasaules uzskatu un tās tikai mazā mērā pazīdams. Klāt pieliktā dziesmā paskaidrots. Daudz no Stendera ziņģēm pārgāja tautā. par Saules sistēmu. Turpmākā izdevumā tās iznāca 1783. Pirmais p o p u l ā r z i n ā t n i s k a i s darbs latviešu valodā ir Stendera Augstas Gudrības Grahmata no Pasaules un Dabbas. Es blieķu dārzā biju. gan atmetamas. vēlāk no tam cēlās tā sauktā «jaunā dziesmu grāmata. Uzskati. par Zemes griešanos ap Sauli utt. Lasīšana še ierādīta pēc burtošanas metodes. ģeogrāfijas. Ņūtons u. Brandvīns sver smagāk. viņš atrada agrākos garīgos rakstus par tumšiem.» Še iespiestas Stendera paša izgatavotas bildes. gadā «Jauna ABC un Lassischanas mahciba». Stenders ir pirmais spēcīgākais aizkustinātājs mēģinājumiem dziesmu grāmatu pārgrozīt racionālisma garā. ko viņš dēvēja par blēņu dziesmām.). g. g. uzrāda augstmaņu dzīves ļaunumus. Arī še viņš griežas pret «vecu bābu pasakām».iznāca 1774. dabas zinātnēm. Viņš salika pantos arī dažus stāstus no Bībeles un baznīcas vēstures.c. Viņš atrada lielāko daļu agrāko dziesmu sarakstītas «grūtiem. piesavinājies prātniecības laikmeta garu. par pieticībā baudāmām dāvanām. Lai latviešiem būtu iespējams pašiem pie gudrības tikt. ak raudait). Tā pie B – bites ar pantiņu: Bites ziedos medu salasa:
Tā no grāmatām nāk gudrība. g. Stenders turpināja arī agrāko rakstnieku darbu: viņš p ā r l a b o j a u n p a v a i r o j a g a r ī g o r a k s t u krājumu. viņš slavē zemnieku dzīves labumus. gadā. piem. paturētās pamatīgi pārgrozīja un uzņēma daudz jaunu no sevis. Līdz tam laikam viņi turējās pie uzskatiem.) izdotās Kurzemes dziesmu grāmatas pārlabošanas. 4) māca pazīt sevi. II daļa ar nosaukumu «Ziņģu lustes» – 1789. nesaprātīgiem vārdiem». Galilejs. Stenders še pasniedz pirmās ziņas iz kosmogrāfijas. sātību. tad ar lielajiem. Še Stenders daudz veco dziesmu atmeta. viņš tiem pasniedza ābeces. Uz vāka tai svari. noslēpumainiem.: Cik spēdams mācies grāmatas. kam vienā kausā grāmata un otrā brandvīns. Šī gudrība 1 ) rāda Dieva godību. g. Tās ved pie augstas gudrības Un godu sataisa. kam bija lauzuši ceļu lielie pētnieki (Koperniks. samisētiem. tādām jūtām dīglis meklējams nevainīgā mīlestībā. 3) pasargā no māņticības. savu miesu un iekšieni. g. kas der un kaitē. gudrību. ko daba iedēstījusi vīriešu un sieviešu sirdis. Stenders sniedz arī tiešus skubinājumus uz čaklumu. Arī Fīrekera dziesmas viņam šķita gan pārgrozāmas. kungiem un arī pret Dievu. Galā pieliktajā pamācībā izskaidrots. Pielikumā viņš deva līdzi pamācības. Dažas dziesmas viņš pārgrozīja. tika pa daļai nu zināmi arī latviešiem. dažās pārstrādāja atskaņas (Kas var mums trūkt iekš dzīvības).). 2) ceļ mūs par dabas kungiem. Ar savām ziņģēm Stenders gribēja izskaust vecās tautas dziesmas. par apkārtni. viņš centās ienest prāta skaidrību. – 1787. Vispirms Stenders piedalījās pie Baumaņa (1754. kas iznāca 1774. kas ir Dieva darbi. Jau visi ciemi priecājas. kas piemēro to velnam un raganām. Bet. no kurām katrai klāt divrindu pantiņš.c. Cildinādams uz līksmību par zeltenīti. g. Skaista tā kā rozīte u. Kristīgas mācības un dziesmas ir arī Stendera Swehtas Gudrības Grahmatiņā (1774.

dažas notikumu un vārdu virknes iekārtotas pantos. ne Dieva galds. kas ņemti no Elversa un Langes vārdnīcām (kuri sevišķi apzīmēti). Viņš tai pievieno arī apskatu par idiotismiem (idiomām. kungiem un arīdzan citiem prieku darīs.» 163 . tā katras dienas radīšanas darbs (Pirmā dienā gaisma rodas). viņiem nosaukumu pārpārim. g . viņš ieslēdz iekavās. Lai vieglāki varētu paturēt galvā. parakstīts oktobrī 1789. Piektais bauslis viņam saka: Tev nebūs slepkavam būt. piem.) apņem latviešu valodu vispusīgi. Ēģiptes mocības. kopš tur tikušas pazīstamas viņa jaunās ziņģes. šurp ar bariem. tā: Nāciet. – Red. ne visa ticība. kā izkopts prāts prasa. 3 gabali no baznīcas vēstures. viņš neatbild. g. 2) katķisms. Lai pašiem nāktu labums. Veco datīva galotni daudzskaitlī «s» viņš tura par pielāpījumu: «visiems cilvēkiems». Katkisma tekstā Stenders grib ienest pamatīgus pārgrozījumus. vecākiem. kas kungu dārzos aug». lietotas dažkārt nepareizas galotnes. tad viss būs labi. Uz šādu centību viņš skubināja arī savus biedrus latviešu apgaismošanas darbā. bet mums nejūtot aizskrien.). šādas: Kad pulkstenis sit jeb stundeni redzēdams. dāvinājums hercogam un muižniecībai. Tomēr vispār Stendera valoda ir diezgan pareiza. otrs pavairots izdevums 1783. pieminies: tā. Visas kristīgās mācības Stenders centās aptvert Tahs Kristigas Mahcibas Grahmatā (1776. tas gan savu mundru prātu pacels un Dievam. pilnīgi viņu valodu izprast un uz viņiem saprotami runāt.sarakstīta pa daļai pēc Lafatera (savā laikā slavena vācu teologa).) un dzeju. Pie katra ir jautājumi. kas lietojami mākslās un zinātnēs vai arī kas apzīmē šai zemē svešus priekšmetus. nemācītiem dzimtļaudīm. pa daļai patstāvīgi. ka tās vairāk apgaismotos Kurzemes apgabalos ejot mazumā. 4) Bībeles panti. Vispopulārākā starp Stendera garīga satura grāmatām ir Swehti Stahsti (1756. Starp idiotismiem viņš pieved vairāk nekā 200 parunas un vairāk nekā 20 mīklas. g. Īpaši I šiem par labu viņš laida klajā savu latviešu gramatiku un vārdnīcu. Priekšvārdā Stenders saka. Vietām sastopams ģenitīvs pēc sava noteicamā vārda («vārds tās mūžības»). ka latviešiem. viņš liecina. Ievērota arī frazeoloģija un uzzīmētas daudz parunas. Stāsti apstrādāti pēc J. ar kurām latvieši darbojas. Vārdus. Vecā Stendera v a l o d a nav brīva no ģermānismiem. trūkstot vārdu. Stendera g r a m a t i k a (Lettische Grammatik 1761. kas vēlāk dabūja nosaukumu: Maza Bihbele. taksus koks «svešas eglītes. smalki no tautas noklausīta. pastaras dienas apraksts un pielikumā svētas domas dažādos gadījumos. Ja ikviens dzīvos. sestā lūgšana: Nejauj mums kārdināšanā krist. mācības un svētas domas. Vecā Stendera v a l o d n i e c i s k i e d a r b i radās no viņa nopietnās nodarbošanās ar latviešu valodu. Stendera v ā r d n ī c a (Lettisches Lexikon. kurus viņš tura par neīstiem. Viņš centās latviešu dvēselē ieskatīties. viņu darīt smalkāku un atrast nosaukumus jauniem jēdzieniem. nepareiza kārta («magoni»). 3) katķisma izskaidrojums. ka kristīga ticība pastāv taisnā dzīvošanā. Hībnera parauga. 14 līdzības. g. Bez tās neder ne kristība. Latviešu tautas dziesmas Stenders uzskata par latviešu dzejas mākslas sākumu un atrod tās par pirmatnēji rupjām. Stenders katru uzņemto vārdu rūpīgi pārbaudījis. Strauss viņam ir «tas lielais pagānu zemes putns». Še uzņemti 52 Vecās un 52 Jaunās Derības stāsti. lietām.). bērni. No vecajām formām pie viņa sastopam participu ar galotni «ins»: «pļautins». Dažas no šīm domām pilnīgi pārgājušas tautā. Starp domām dažādos gadījumos uzejam. ne pātari. Stenders uzlūko a p g a i s m ī b u p a r v i s a s l a b k l ā j ī b a s p a m a t u. g. «Kas no mazām dienām uz godu top audzināts un labi mācīts. Cenšanās pēc pārāk lielas skaidrības viņu noveda no īstā ceļa. ne baznīca.. kā tas laiks nekavējas. Viņš liecina. Tanī ir 1) bībelstāsti. Viņš mēģināja arī valodu tālāk attīstīt.) iedalās divās daļās: latviešuvācu un vācu–latviešu. kungiem jārūpējas par zemniekiem. spēcīga. tikai par vārdiem. tāpat steidzas arīdzan mūsu dzīvības dienas uz mūžību. nepareizs locījums («Ar savas skaidras taisnības»).

kur viņš sev ierīkoja grāmatu spiestuvi.Vecais Stenders paceļas pāri pār visiem. 1) ROZENBERGERS. dārzkopības grāmatu (1803. un 1808. Vācu klasiskā literatūra. gadā. 1897. turpat.). bet viņa prāts ir gaišs un spēcīgs. garīgas dziesmas). kas iznāca. Jelgavā 1897.–1814. g. pamācību par bakām (1805. Mājas Viesa Mēnešraksts 1900. g.). g. kas no vācu dzimuma latviešu rakstniecībā darbojušies. – R. – K. Maskavas dabas pētnieku biedrība viņu uzņēma par savu goda biedri. viņa izglītība pamatīga un vispusīga. g. Jelgavas latviešu draudzes mācītājs. turpat.–1817. g. Gustavs Bergmanis (1749.–1776. Viņš piegrieza vērību latviešu praktiskām vajadzībām. g. 3) BERGMANIS. bet savās spējās viņu nesasniedz. Klaustiņa Latviešu pastorālā lirika.. 2) STOBE. Tāpat zem viņa iespaida stāv turpmākie latviešu rakstniecības piekopēji.). Viņš vispusīgi aptvēra latviešu garīgo dzīvi un darīja uz to neizdzēšamu iespaidu. gada ceturkšņa laikrakstu «Latwiska Gada–Grahmata». Teoloģiju un filozofiju Karalaučos studējis. g.). No 1792. g. Austrums 1897. kas tika izdota 1797. b. apgādāja Manceļa Sprediķu grāmatas piekto un Bībeles trešo izdevumu.). ir vispusīgi izglītots vīrs. Viņa dzejnieka dāvanas nav ārkārtējas.). g. K. 9. g. un atstāja rokrakstā 164 . kuru darbi saskan ar Vecā Stendera uzņemto virzienu. pavairo laicīgo rakstu krājumu.).). II. palika neaiztikta. g. Matiāss Stobe (1740. Johans Frīdrihs Rozenbergers (1731. Stobe izdeva latviešu valodā pirmo ārstniecības (1795. Kundziņa sakopoti Vecā Stendera raksti. g. viņš pārnāca Kurzemē un nodzīvoja visu mūžu par mājskolotāju. meža likumu grāmatu (1805. g. sākot. Endzelīna Vecā Stendera latviešu gramatika un vārdnīca. Mačevskis.) ir pirmais latviešu publicists. No 1800. Viņi sacer garīgus rakstus racionālisma garā. g. Par priekšzīmēm un avotiem viņiem der tie vācu rakstniecības darbi. augstāko šķiru gara pasaules izteicēja. pavāra (1796. klajā stāstiņus ar pamācībām («Salassischana pehc gohdigas. Stobe. g. Viņš laida klajā daudz garīgus rakstus (starp tiem sprediķu grāmatu 1795. VECĀ STENDERA BIEDRI UN TUVĀKIE PĒCTEČI 1) Rozenbergers 2) Stobe 3) Bergmanis 4) Jaunais Stenders 5) Mačevskis Astoņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē parādās latviešu rakstniecībā vīri. – Teodora Pirmais latviešu laicīgās mākslas dzejas paraugs.). un 1798.–12. g. viņa centieni nopietni un skaidri. Pasakas un stāsti (Rīgā. (Sammlung acht lettischer Sinngedichte). viņš sastādīja Vidzemes kalendāru. – L. kopā kādas 500 dziesmas. g. – Kundziņa Vecā Stendera 200 gadu piemiņai. ir viens no pirmajiem. līdz I800. Viņš izdeva pirmos latviešu tautas dziesmu krājumus 1807. kas nodomāti plašākām tautas daļām par pamācību. no 1763. L i t e r a t ū r a. viņa darba spēja nenogurdināma. Viņi paplašina Vecā Stendera uzsākto darbību. kam plašas intereses. tur ievilka jaunus ceļus. g. mācītājs Rūjienā. Pie tā piedalījās visi toreiz pazīstamie latviešu rakstnieki. 2. pie lielākas garīgas patstāvības tikuši. Dziesmas (Rīgā. Bergmanis. Bērziņa Vecais Stenders valodas ziņā. līdz mūža beigām viņš vadīja Kurzemes laika grāmatu.). g. I. līdz latvieši paši. ievēro latviešu praktiskās vajadzības. g. – J. Pie viņa laicīgajiem rakstiem pieder «Labbu ziņņu un padohmu Grahmata» (1791. g. 1901. Viņš laida 1773. Jaunais Stenders. Pie šiem latviešu rakstniekiem pieder: Rozenbergers. kas mina Vecā Stendera pēdās. jaunas un augligas Laika Kaveschanas pee teem garreem Zeemas Wakareem»). Druva 1914. Viņš nodibināja un vadīja p i r m o l a t v i e š u ž u r n ā l u. nepieņemdams mācītāja vietas. Kundziņa Vecais Stenders savā dzīvē un darbā.

g. Aleksandrs Jānis Stenders jeb Jaunais Stenders (1744. Tā pārstrādāta pēc dāņu dzejnieka Holberga un apkaro dzeršanu. g.). Hernhūtieši čakli mācījās latviski un mēģināja iegūt ļaužu cienību un uzticību. Franke bija pārvērtis par piētisma centru. ko vadīja namdaris Kristjānis Dāvids.). kur studēja Stenders. bet arī Grīneram. Bērtulis. g. viņš sniedz tiem grāmatas latviešu valodā. kārības savaldot. ieauga piētismā un turpmāk darbojās tā garā. mācītājs Sunākstē. g. Daudz rakstu no viņa Stobes Gada–Grāmatā. Še atnāca pats K. tiešas aplūkošanas. kahdā wihzē Auzan Ehrnests no zemneeka par Brihwkungu cehlees (1807. Kurzemnieki un vidzemnieki. Tikai kamēr viņi vēl vāciski neprot. Vidzemes brāļu draudzes priekšniekam jeb presbiteram. Kad Hernhūtes kolonistos ieviesās nesaticība un ienaids. Viņus uzņēma Valmiermuižā ģenerāliete Halarte. bet arī neapmierinājās ar luteriešu prasījumiem. no dzēruma atmodies.).latviešu vārdnīcu.g. kuri. Lai paveicinātu vācu valodas iemācīšanos. Vidzemē hernhūtieši ieradās 1729. Neaprobežodamies ar skaidru evanģēlija sludināšanu. Halarte cēla Jēru kalnā pie Valmieras pirmo saiešanas kambari Vidzemē un nodibināja (1737. divpadsmit skaitā. No šejienes tad nu hernhūtisms laida saknes Vidzemē. Tādā kārtā hernhūtisms nebija iznīdams. Vecā Stendera dēls. viņš sarakstīja latviešiem pirmo vācu valodas mācību (1820.–1813. g. Viņš izdeva pavairotu Augstas Gudrības Grahmatu (1796. g.–1819. kā tāds rīkojas.). Līdzīgi tēvam viņš laida klajā Dzeesmas. uz Krimuldas mācītāja Grīnera (Grūner) uzaicinājumu. Rakstā piemēros norādīts uz pašdarbības. kurā izsacījās piētisms. Pazīstamākās no viņa dziesmām: Brāļi. Še pārdzejoti. Halles augstskolu. ārējo jutekļu attīstības svaru. ) 5) MAČEVSKIS. viņš ar dziļu sirsnību viņu starpā ieveda vienprātību. No Rīgas viņus ģenerālsuperintendents Fišers izraidīja. Vācijas augstskolās studēdami. Dziesmas ir arī viņa Dzeesmu–Kalendarī (1811. Dāvids ar diviem palīgiem. g. g. Launicu un Bilterlingu tā saukto jauno dziesmu grāmatu (1806. izdeva kopā ar Jauno Stenderu. Šai žurnālā iespiests arī viņa pēc Zalcmaņa apstrādātais raksts par audzināšanu: Kā Prahtneeku Jannis sawu dehlu Kristapu irr audzinājis? (1798. kas cerēja viņos atrast tikai labus kalpus un priekšzīmīgus strādniekus. kurā no viņa ap 150 dziesmu. Jaunais Stenders turējās pie uzskata. Frīdrihs Gustavs Mačevskis (1760. kārdinājumus pārvarot. Viņš izdeva pirmo lugu latviešu valodā: Lustes–Spehle no Zemmneeka. Še aprādītas domas. g. Stahstu– Dzeesmas.) semināru. ka latvieši pārvācojami. ka tas ierādīja draudzes locekļu pašdarbībai jo plašas robežas. viņi nebija pa prātam. Puiš. kas vēlākos izdevumos dabūja nosaukumu Žūpu Bērtulis. Šo koloniju nosauca par Hernhūti. iepazinās arī ar piētismu. Hernhūtisms īpaši ar to tika par dzīvu spēku. g.). Savā grāmatu krātuvē viņš savāca pēc iespējas visas latviešu grāmatas. Viņa atvēra arī zemnieku skolu. kā Kristus prasa. redz sevi par kungu.). ka paši ļaudis ir tādi un dzīvo tā.). kur izglītojās skolotāji un sludinātāji. no kam brāļu draudzes locekļi dabūja hernhūtiešu nosaukumu.). uzņēma savā muižā Bertelsdorfā Saksijā grāfs Cincendorfs 1722. Pasakkas (1805. g. Šis gara virziens ne vien nostājās pret racionālismu. kas par Muischneeku tappe pahrwehrsts (1790. tas lika vislielāko svaru uz to. bija padoti diakoni jeb tētiņi. Ārlavas mācītājs.). seglo man to dūkano. tulkoti arī daži Birgera un Šillera dzejoļi. Jaunais Stenders sarakstīja arī plašākus darbus. tad draudžu vadība īstenībā atradās tautas priekšnieku jeb sacītāju rokās. bija sūtīti no Vācijas. Bet. g. tā kā ciema kambaru bija vairāk simtu. 4) JAUNAIS STENDERS. Pēc vācu pedagoga Zalcmaņa apstrādāta grāmata Pilniga izstahstischana. Vajātos brāļu draudzes locekļus. kas dzīvoja Jaunveļķos. Kad arī hernhūtiešu organizācijas 165 . šodien priecājties. Viņš laida klajā arī Jaunu Sprediķu–grāmatu (1793. ka. Kolonisti nodibināja ciešāku organizāciju un izplatīja savu darbību arvienu tālāk. Grāfs Cincendorfs izglītojās Frankes mācības iestādē. bet vēlāk viņam par to jāatbild. Hernhūtieši jo plaši šos prasījumus izveda dzīvē. Apgaismošanas gadu simteņa prāta centieni atrada pretsvaru hernhūtiešu jeb brāļu draudzes darbībā. g. staigāja tēva pēdās. tiek par brīvkungu.).

Loskils aizgāja uz Ziemeļameriku par priekšnieku turienes draudzēm. g. tad par ģimnāzijas skolotāju Jelgavā. pēc viņš tika par priekšnieku. ko 1763. g. aizsūtīja uz Pēterpili. Attiecībā uz latviešiem tā izsakās dažu vīru sabiedriskos centienos un dažu rakstnieku literāriskos darbos. kas bija iepazinušies un iedraudzējušies ar franču brīvības sludinātāju (Voltēra. Ruso u. g. Tanīs izsakās patiesa dievbijība un ticība. kultūras neaiztiktā tauta augstu cildīta. 1782. kas iznāca 1790. Sakarā ar to radās dzejā pārmērīga. kas Baltijā uzstājās par zemnieku atsvabināšanu. dzimis 1740. Kurzemes un Vidzemes zemnieku stāvoklim bija jāpiegriež vairāk vērības. tika nemācītā. sabiedriskā dzīvē.) laida klajā Liturģijas jeb Slavas dziesmas un Lūgšanas ar simts garīgām dziesmām pielikumā.). Šis dziesmu krājums pazīstams tautā par Pēterburgas grāmatu. Dažas no tām uzņemtas arī luteriešu dziesmu grāmatās. sacītāji darbojās tālāk. pat dievināta. Brāļu draudzes darbinieku starpā 18. Lai aizstāvētu draudzes lietas. no otras puses. Tas bija tapis nepanesams un darīja nemieru arī augstākām šķirām. Še viņš sastādīja brāļu draudzei Garīgas dziesmas. Sāka nopietni interesēties par zemniekiem.–1775. kad latviešu. Mans bērniņ. 1) ŠVARCENBERGS. g. es tev mīlēju. ir Eižens Švarcenbergs (1717. Tā ir par cēloni zemnieku nolaidībai. g. No vienas puses. g. Bez minētā krājuma Loskils (1797. simtenī redzams Juris Indriķis L o s k i l s. Vēl vairāk labuma atnestu zemniekiem. raudulīga jūtelība (sentimentālisms). Pie pazīstamākām pieder: Ar to mīļu Jēzus vārdu. Ķeizariene uzdeva 1764. Loskila dziesmas pa lielākai daļai oriģināli. par viņu dzīvi.) domām un aplūkoja šejienes apstākļus viņu garā. Dzimtbūšana kaitē arī valsts interesēm. jūs biedriņi. bezrūpībai. g.slēdza. Pie tam dažas skaņas no Eiropas straujajām kustībām astoņpadsmitā gadu simteņa beigās sniedzās līdz Baltijai. g. Še viņš uzrāda zemnieku pilnīgu piederību kungam.–1779. politikā centieni pēc zemnieku atsvabināšanas. viņu aicināja uz Vidzemi par brāļu draudzes priekšnieka palīgu. II. BRĪVLAIŠANAS LAIKS Gadu simteņu mijā nogatavojās doma par cilvēka brīvību. viņš uz ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājumu izstrādāja apcerējumu par Vidzemes zemnieku stāvokli. g.c. g. g. Hernhūtiešu darbība tad arī sniedzas līdz pašiem jaunākiem laikiem.) Vidzemes igauņu daļā par mācītāju. viņš bija (1745. par viņu attiecībām pret citiem. viņš bija dažās vietās ārzemēs gan par mācītāju. Viņš mira 1814. Poruks. ja zemniekiem būtu pilnīgas īpašuma tiesības uz savas apstrādātās zemes ienākumiem. No hernhūtisma dabūjuši neizdzēšamus iespaidus tādi latviešu rakstnieki kā Neikens. 1802. gan par skolotāju. Valdības priekšlikumus 166 . Še radās vīri. Šādā stāvoklī tautai draud tikumiska izvirtība. Labrīt. muižniekiem un valstij. ievēroja viņas necilvēciski nospiesto stāvokli. ATSVABINĀŠANAS CENTIENI 1) Švarcenbergs 2) Barons Šulcs 3) Merķelis Atnāca brīdis. labrīt. viņš pārgāja uz Pēterpili. muižniekiem un valdībai. Pirmais. klaušu vietā zemniekiem uzliekami naudas nodokļi. žūpībai. 1. ģenerālgubernatoram rūpēties par zemnieku likteņa atvieglināšanu. Pēc tam kad viņš bija laidis klajā dažus rakstus par dzimtbūšanas postu un par dzimtīpašuma labumiem. kā Rindas mācītāja dēls. palikdami nešaubāmi arī vajājumos. Dzimis un izglītojies Vācijā. Izglītojies brāļu draudzes seminārā Saksijā. Tā pamazām atceļama. pēdīgi par muižas pārvaldnieku Maskavas guberņā.

g. lai latviešu apstākļi tā iegrozītos. gļēvulība. ka visas latviešu peļamās īpašības – kūtrība. Lēdurgas mācītāja. ka to prasa tikpat valdības.).) latvieši viņam uzcēla pieminekli. tieksme uz žūpību – cēlušās no gadu simteņiem ilgās verdzināšanas. g. īpatnīgas kultūras. Grāmata rakstīta ar ugunīgu sajūsmu par latviešu labklājību un ar nesaudzošu īgnumu pret viņu apspiedējiem. Arī viņa uzskatus par latviešu varonīgu senatni viņi piesavinājās. lai tos pārbaudītu un vispār pieņemtu. g. atcēla Baltijā dzimtbūšanu.). g.) viņš gribēja atklāt izglītotajai pasaulei un valdībai latviešu postu un pierādīt. g. Merķeļa nopelnus tad arī prata īsti cienīt tikai latvieši paši. g.) kā Vidzemes landrāts savās muižās (1764. Merķelis savos rakstos tieši griezās pie ķeizara Aleksandra I un darīja viņam tos pieejamus. Ruso u. Līdzīga rakstura arī citas viņa grāmatas par latviešiem.c. 3) ka dzimtkungs nedrīkst klaušas pārgrozīt. bet par savu sevišķo uzdevumu viņš uzlūkoja mazināt postu miljonam nelaimīgu cilvēku. ka 1804. viņš iepazinās ar latviešu zemnieku nospiesto stāvokli. Starp latviešu brīvības karotājiem stāv pirmajā vietā Garlībs Merķelis (1769. zviedru un krievu valdnieki. kā arī pašu muižnieku intereses. ko darījuši zemnieku labā poļu. Bet neviens no vāciešiem nav tik dziju dalību ņēmis pie latviešu grūtā likteņa. lai Baltijā atceļ dzimtbūšanu. Šai pašā landtāgā lika priekšā Aizkraukles un Rīmaņmuižas dzimtkungs Kārlis Frīdrihs Šulcs (1720.–1782. viltība. nav ar tādu drosmi. Thersites.–1799. vadījis laikrakstus. piedzīvoja. Merķelis. g. Pēc viņš pārnāca atkal Vidzemē. g.) ievestos likumus. Ievērojamākais no Merķeļa dzejiskiem rakstiem Vanem Imanta (1802. neuzticība. 2) BARONS ŠULCS. kur spilgtās krāsās tēlota latviešu senatne. vēlāk kristīgo Kaupu no~ vāciešu puses. No sava tēva.Vidzemes muižnieki apsprieda 1765. sasauktajā landtāgā. prieka asaras raudādams (1819. 1797.) .–1860. Savus novērojumus viņš izlietoja grāmatā Latvieši (Die Letten). Savā grāmatā Latvieši (1796. Tai pašā laikā Merķelis aizgāja uz Vāciju un studēja Leipcigā medicīnu. Berlin. Jaunības Literatūra 5 gr. g. iznāca Baltijas zemnieku likumi. viņam ir sava dalība pie tā. Viņš norāda. g. Vācijā viņš iemantoja arī ievērojama un bīstama avīžnieka vārdu.–1819. Gailīša G. Die Erinnerungen d. – M. L i t e r a t ū r a. Imanta Kaupu uzvar. g. bet šis viņu ievaino ar sazāļotu zobenu. bet arī karoja par to. izdevis daudz grāmatas. Tēvam mirstot (1782. g. Vidzemē dažās vietās par mājskolotāju būdams. kas iznāca pēc brīvlaišanas un pasniedz ziņas. kad viņi sāka mosties uz patstāvīgiem centieniem. Rakstījis viņš ļoti daudz. g. 167 . 1921. tā ka arī Imanta mirst. kas atspoguļojas divkaujā starp Imantu no latviešu puses un agrāko lībiešu virsaiti. kur redzamu vietu ieņēma franču apgaismošanas laikmeta rakstnieku (Voltēra. Latviešu tautisko centienu ceļlauži smēla daudz sajūsmas un ideālisma no Merķeļa. g. likumu grāmatu nosprieda iznīcināt. kur viņš dzīvās gleznās tēlo latviešu un lībiešu cīņu ar vāciešiem. kur viņa dzimšanas simtgadu piemiņai (1869. Müller–Jabusch. mira 1860. Priekšlikumu nepieņēma. aizmirsdams savas personiskās intereses un izciešamās grūtībās. viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās bibliotēkas. 2) ka viņš patura savas mājas uz bērnu bērniem. latviešu brīvlaišanu. 3) MERĶELIS.). dabūjis ierosinājumus uz patstāvīgu domāšanu un ideālu cenšanos.) darbi. spēku un veiksmi uzstājies pret latviešu kalpinātājiem kā taisni viņš. Šie likumi noteica.). tad viņu apspiešanas vēsture: Brīvie latvieši un igauni. kas nāca klajā 1796. Merķelis gāja tālāk nekā Vecais Stenders. un tika paglabāts Katlakalna kapsētā. nometās Depkina muižiņā. P. deutschbalt. Merkel. ka viņi var svabadi attīstīties un tikt pie savas patstāvīgas. Viņš ne vien rūpējās par latviešu apgaismošanu. 1) ka visa kustama manta ir zemnieka paša īpašums. viņam nebija iespējams baudīt kārtīgu skolas mācību. Katlakalna draudzē. Journalisten G. Pie tām pieder: Vidzemes senatne (Die Vorzeit Livlands. 4) ka dzimtkungs nedrīkst veselas dzimtas vai viņu locekļus pārdot. kas stipri norobežoja muižnieku patvarību un 1817. Visi Merķeļa raksti sarakstīti vācu valodā.

) dzīvoja. Neredzīgais Indriķis (1783. bet viņi piegriež vērību arī viņu apstākļiem. izglābj tos no nāves. Latviešu brīvlaišanu Indriķis attēlo sevišķā dramatiskā alegorijā Brīvestības precēšana. Apriķu Elkuleju mājās. Bez tam viņš sacerējis arī sprediķus. g.–1828. tas sirds žēlīgais brālis un Mūsu Jānītis. Viņa gars tomēr attīstījās. kuri saviem bērniem likuši potēt bakas. papriekšu bez atskaņām. skubina uz mācīšanos un skolu apmeklēšanu. g. viņš to paturēja galvā. ņēma stipru dalību Kristians Frīdrihs Šmits fon der Launics (1773. viņus no dzimtbūšanas atsvabinot. Daži skati tērpušies raudulīgā jūtelībā. apsveic dzimtbūšanas atcelšanu. Vecāki. Bērtulim kungiem līdz uz Vāciju aizejot. kā izrādāmas lugas un kā sakāmi vārdi dramatiski iztēlojami. Grobiņas apriņķa prāvests. kas sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu. kurā bagāts brūtgans ir brīvības labums. Savā piektajā gadā viņš tika neredzīgs. Indriķis sāka sacerēt dziesmas. ceļu sataustīja ar nūju. puķes pēc smaržas. g. Viņš bija par latviešu tautskolu ierīkošanas komisijas locekli. brūtes audzinātāji – dzimtkungi. tērpdamās vietvietām savu paraugu nedzejiskā izteiksmē. rūpējās par viņu izplatīšanu. Apriķu mācītājs. filozofijas doktors. Sellingu).). kas brīvlaišanas laikā raksta tieši priekš latviešiem. ka viņš visādi pabalstīja un darīja pazīstamu Neredzīgo Indriķi. visu škēršļu pārvarēšana un laimīga satikšanās. BRĪVLAIŠANAS LAIKA RAKSTNIEKI 1) Elverfelds 2) Neredzīgais Indriķis 3) Launics 4) Vatsons 5) Girgensons Rakstnieki. Dažiem tēlojumiem dzejiska vērtība. izšķiršanās. daudz rūpējās par latviešu skolu atvēršanu un māju mācību. no kuriem kādus Elverfelds noklausījies. Šai laikā met skatu latviešu dzīvē Kārlis Gothards Elverfelds (1756. vēlāk pēc toreizējo dziesminieku parauga ar atskaņām. vēlāk to darīja kāds zēns. skrodera un kurpnieka darbus strādādams. gan pamācoši.).) atrodami pirmie plašākie latviešu oriģinālraksti. viņš nodarbojās ar tā laika vācu filozofiju (Kantu. Kokus viņš izšķīra pēc lapām. sagatavo viņus uz dzīves pārgrozībām. Indriķa dziesmas sacerētas pēc to laiku dziesminieku (īpaši Stendera) parauga. zemnieku dzīvi. nabaga brūte – brīvība. Starp tiem atrodami: No Brīvības un viņas iecelšanas Kurzemē (1819. uzrāda viņu iedzimtās un izkopjamās dāvanas. Viņa raksti norāda uz jaunu posmu latviešu dzīvē. Viņa Līgsmības grāmatā (1804. g. Reiz dziesmu sacerējis. neaprobežojas ar to. g. 1) ELVERFELDS. Blakām šim oriģinālam stāv pēc Kocebū tulkotās lugas: Ilarions. Šis Indri ka gādnieks un cienītājs izdeva (1806. mēģinājumi viņus galīgi izšķirt. ar kuru rakstnieks gribēja norādīt uz baku potēšanas labumu. pirmo latvieti. vakaru.– 1819. Še iespiesta pirmā latviešu idille Bērtulis un Maija. Sevī nogremdēdamies. 3) LAUNICS. ka viņi cenšas latviešus pašus labot. Tanīs tēlota latviešu jauniešu (Bērtuļa un Maijas) laucinieku dzīve.1832.) viņa dziesmas. 2) NEREDZĪGAIS INDRIĶIS. 168 . Pie darbiem. bābas – brīvības smādētāji.). kas notiek. rakstīja par Indriķi vācu laikrakstos.2. – Elverfelds pamāca arī. sarakstīja tām priekšvārdu. Vācijā studēdams. kuru Indriķis pats bija iemācījis lasīt. Indriķis savās dziesmās aizņem gadu laikus. Idillei seši heksametros sarakstīti dziedājumi. Fihti. Viņa vecākais brālis viņam lasīja priekšā grāmatas. Viņas aizplūst gan sēri. g. kas parādās ar saviem darbiem mākslas dzejnieku vidū. sajūsminās par zemnieku sirsnību. brūtgana draugi – gādātāji par brīvības ievešanu. Līgsmības grāmatā nāca klajā arī pirmā latviešu oriģinālluga Tā dzimšanas diena. rītu. Sevišķs nopelns Elverfeldam.

– Vatsons ir latviešu avīžniecības nodibinātājs: 1822. g. 1) HŪGENBERGERS. kas. 4) VATSONS. kā bijis. daudzkārt sliktā ceļā. Priekšlasījumus par latviešiem Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā turēdams.. par pamācīšanu un izlustēšanos (1823.). g. nodaļas izdevumā 1900. g. piem. Šim uzņēmumam viņš nesa lielus upurus. Sāka vairāk rūpēties par viņu izglītību. viņš aplūkoja latviešu pagātni.Izteikšana no tās krāšanas lādes. jūtu saturā un izteiksmē būt pilnīgi dabisks. Bērziņa Neredzīgais Indriķis un viņa dziesmas.). g. un visi latviešu )aužu īsti draugi to labi zina. apspriest pa daļai ar viņiem kopā dažus sadzīves jautājumus. Klasicisms pamatojās uz izkoptām sadzīves formām.). gandrīz ik nedēļas. g. Pirmā gada gājuma beigās viņš liecina: Tie latvieši.) un angļu rakstnieka Defo visā kultūras pasaulē pazīstamais darbs Robinsons Krūziņš (1824. g. cik svarīgs viņa darbs. g. L i t e r a t ū r a. tec arvienu. kā latviešu attīstība veicināma.). g. Pēc viņa nāves nāca klajā viņa Stāsti. Stāvēdami zem lielo vācu klasiķu – Šillera un Gētes – iespaida. Viņš tulkoja (kopā ar Kēleru un Fogtu) Kurzemes zemnieku likumus (1817. kas savu tautu no tiesas mīļo un ciena. Ērgļu. PĒC DZIMTBŪŠANAS ATCĒLUMA Lai gan latvieši ar dzimtbūšanas atcēlumu īstu brīvību neieguva. kas Liepājas pilsētā iecelta ir (1825. kādu latviešiem nebija. ka mēs neesam velti strādājuši un ka neesam nieka lietu uzņēmuši. Uzcītīgs un sirdīgs latviešu draugs ir Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777. Še latviešu rakstu kopēji atrada dažus elementus. Šai laikā starp vidzemniekiem ievērojams Kristofors (Kristaps) Reinholds Girgensons (1752. pasakas.). Viņa laicīgie raksti viņa dzīvības laikā bija pazīstami mazā mērā. Bet viņš apzinājās. Draugu dziesma (Tā nevar še palikt. dziesmas un mīklas.–1826. daudz strādādams un skubinādams. g. L. g. Piesniedzās viņiem tuvāk vispārīgā kultūra. plastiska daiļuma. vēlāk Jaunpiebalgas mācītājs.–1860. sastādīja lasāmu grāmatu latviešu bērniem (1816.–1814. Studēdams (no 1801. kurā redzēja (līdzīgi Merķelim) varonību un spožumu. viņš kopā ar spiestuves īpašnieku Stefenhāgenu sāka Jelgavā izdot pirmo latviešu politisko laikrakstu Latviešu Avīzes. smalku pavedienu meitai sagriezti).) dziesmu grāmatas izdevējiem. Meitas dziesma vērpjot (Ratiņ. nāca klajā ar priekšlikumiem. tulkots pēc vācu rakstnieka Kampes apstrādājuma. kas arī latviešu dzejā pārdēstāmi.) Jēnā un no turienes allaž apmeklēdams Veimāru.). Tomēr vācu klasicisms mēģināja arī cieši pieslēgties dabai. kurai ņēma vielu no latviešu dzīves. klusu nestāvi. Lestenes mācītājs.). g. Der. g. Pamācība no Nomu–Kontraktu rakstīšanas (1826. kur mēness te aug un te zūd). g. viņi dažus viņu sīkākus darbus sniedza latviešiem un mēģināja latviešu dzejā ienest kaut ko no viņu gara. 1. ņemdams par paraugu grieķu un romnieku dzeju. III. norādīja uz latviešu tuvo radniecību ar leišiem un slāviem. Viņš pieder pie Vidzemes jaunās. Girgensons dzejas stilā pārspēj sava laika biedrus: dažas viņa dziesmas norit netraucētā jaukskaņā.). par pabalstu rūpēdamies. piecas jūdzes uz Jelgavu braukādams. Svešinieka dziesma. un sāka arī no viņiem pašiem rasties rakstnieki un dzejnieki. racionālisma garā sastādītās (1809. 5) GIRGENSONS. 169 . centās pēc noskaņota. tomēr centieni pēc svabadības dabūja cik necik pamata.). Stāsti no krievu tautas un valsts (1829.g. tā. Klasicisma centieniem visstiprāk pieķeras Kārlis Hūgenbergers (1784.gr. KLASICISMA ATBALSIS 1) Hūgenbergers 2) Lundbergs Astoņpadsmitā gadu simteņa beigās uzplauka Vācijā klasicisms.

Savos vīra gados (1814. ne lamāt. g.). g. Viņš iet pāri pamācības principiem un cenšas ar dziesmām atspirdzināt.–1858. 1834. Viņš tiecas pēc vārdu īsinājumiem («salda gaida». «mākoņu zīles»). bet tie tautā daudz vairāk izplatījās. 1830.) par viņas priekšnieku. kam Lundbergs tika par ceļa rādītāju rakstniecības laukā. g. Hūgenbergers daudz strādāja pie «Latviešu Avīzēm».–1845. Pirmajā no šīm grāmatām ziņģes. Stāstu dziesmas (1862. kā to saukt. dibinātās Latviešu Literāriskās jeb Latviešu Draugu biedrības priekšnieku. Tās jaunās mīlestības diena. viņš dabūja tiešus iespaidus no vācu klasiķiem.). g. Austrums 1886. Viņš sacerējis arī dažus oriģinālus (Sērdienītis lagzdīgalai. Par viņa zelta rītu gādā. mācības. g.c. Viņa laikā bija Biržos par ērģelnieku Līventāls. g. «saulkalns»). Daudz viņš tulkoja pēc Hēbeļa (Auzu pūtelis.) viņš darbojās Ārlavā par mācītāju.). – K. Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca (pēc Šmita. Lundbergs pieder pie Latviešu Literāriskās biedrības dibinātājiem un bija (1838. ne melot. Pārnācis Kurzemē un pieņēmis mājskolotāja vietu kādā muižnieku dzimtā. īpaši dažas Krilova pasakas. Vispār Hūgenbergers dod vārdiem savā starpā zīmīgas. 2) ne bārties. Ticība) un tulkojis daudz garīgu dziesmu (4 sašuvumi). Starp viņa oriģināliem vislabāk izdevusies Bērnu vakara dziesmiņa (Saule piekūst. kā panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu. Tas u z g u l s t drošam amatam). tēlojošas attiecības. g. g. Hūgenbergera raksti maz izplatījās. stāsti. g. Kundziņa Kārlis Hugenberģers.). mīklas. g. Viņa iespaids manāms arī pie Jura Alunāna. ka dziesmas būtību nevar citādi apzīmēt kā dziedot. Kā klasiķu tulkotājs stāv Hūgenbergeram blakus Jakobs Florentīns Lundbergs (1782. g. pasakas. Viņš sniedza arī tulkojumus pēc Gētes (Zvejnieks). Zin. bija toreiz maz latviešu. Šillera Dziesma no baznīcas pulksteņa iznāca atsevišķi (1827.1851. 2) LUNDBERGS.). Pirmā no šīm grāmatām laista klajā ar G.). g. g. Viņa darbos trūkst to dzejas smalkumu. viens no latviešu dzimuma pirmajiem dzejniekiem. Ļaudīm jāapņemas: 1) neiet krogā. K. Pamācības nolūkā Lundbergs latviešiem pārstrādājis (lokalizējis) stāstus: Ciems. Lundbergs nav dzinies pēc valodas pārveidošanas. Viņa garā dabū latviešu valoda jaunu veidojumu.) gandrīz reizē ar Hūgenbergera tulkojumu. kas viņa dzejas daiļumus mācēja cienīt. dziesmiņas. Bet turpmākie dzejas valodas attīstītāji daudz mantoja no Hūgenbergera.) ceļoja uz Iekškrieviju. rada jaunus salikteņus («rītsaule». ne lādēt. Kaut zeltu mūžam viņa viena.). Birgera (Tā dziesma no goda vīra). Sāk jau apgulties). ko atrodam pie Hūgenbergera. lieto zīmīgus darbības vārdus (Dzīvībiņu a i z r a u d ā j u sirdsēstos. Sirds nevar i z p u k s t ē t. 3) Dievu lūgt rītos un 170 .). kur bija par 1824. īpaši īsajās. Hūgenbergers meklēja savai daiļuma sajūtai jaunus izteiksmes līdzekļus. g. Vēlāk tie sakopoti grāmatās: Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums (1850. L i t e r a t ū r a. kur iemācījās krievu valodu. Biržu un Salas draudzes mācītājs (1806. strauji aizritošajās rindās. kaut gan nezin. kas visiem patīk. viņš (1812. Galvojums u. II 1827. Tanī norādīts. ka laba dziesma ir kā skaists bērns.kur dzīvoja Šillers un Gēte. Sakopotas viņa dziesmas iznāca grāmatā: Derīgs laika kavēklis (I – 1826. Viņa nemākslotajai izteiksmei Šillera Pulksteņa dziesmā. kas tulko latviski krievu dzeju. kas liecina par viņu: Tu dziedāji skanīgi. vietām labāka skaņa nekā pie Hūgenbergera. g. Hūgenbergers sniedza pirmo Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumu. Un māte mīļas rūpes rāda. Rakstu krājums 1888. jautri Latviešu mēlē papriekš spēcīgs. otrā – Šillera balāžu tulkojumi. Teodora Hugenberģers mūsu valodas un rakstniecības laukā. Liela daļa no viņa dzejiskiem rakstiem iznāca vispirms Latviešu Avīzēs.). kur zeltu taisa (pēc Cšokes. Vēlāk viņš dzīvoja Jelgavā. Vaktnieks pusnaktī u. bet centies lietot tautā parastos teicienus un vārdus. komisijas 4.–1856. Priekšvārdā viņš norāda. Merķeļa gādību. sirdi pacilāt.). kā cits jau neviens.. Viņš tad ir pirmais. Pēteris jauns vientulis (1836. Bez tam viņš tulkoja daudz Šillera balādes (Meitiņa no svešuma. Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumā uzejam šādus teicienus: Tas šeitan ilgu mūžu baudīs.c.

kas pa lielākai daļai pārstrādāti no vācu valodas. piem. Suntažu mācītājs.vakaros. Viņš sarakstīja arī baznīcas vēsturi (Kā gājis pasaulē ar kristīgu ticību. Hermanis Treijs (1794. kura darbus labprāt lasīja. g. starp tiem Ansi Leitānu. Kad bija dažus gadus dzīvi piedalījies pie Vidzemes kalendāra sastādīšanas. 7) miesu turēt tīru.). Savos rakstos. holeras sērga (I848.). ka laukos nav zāļu. apraksti. 4) PANTĒNIUSS.–1849. ko cerēja atrast grāmatās un avīzēs. Bērents. bads (1845. 4) netaisīt jaunus parādus.) un Zelta meklētāji (1860. dēvējams par Vidzemes avīžniecības nodibinātāju. g. 2. g. g. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās savas draudzes kopšanai. dziesmas. Jānis Teodors Bērents (1784. No 1835. 1846. ļaužu drauga. g. latviešu rīta mācītājs Jelgavā. ir starp vācu dzimuma rakstniekiem vislabākais prozaists. 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības. Pantēniuss mācīja un rakstīja ar sirsnību un aizgrābtību. PROZAS RAKSTI 1) Konrāds Šulcs 2) Treijs 3) Bērents 4) Pantēniuss 5) Rūdolfs Šulcs Latviešu dzīvei pamazām atsvabinoties un paplašinoties. g. 1832. Treijs. g. Latv. g. radās vajadzība pēc daždažādiem rakstiem. Viņš. no dažādiem rakstniekiem še uzņemdams sprediķus. g. g. 6) gādāt. g. novērodams latviešu valodas īpatnības. Rūdolfs Šulcs. No 1825. g. kurus latvieši spēja sasniegt tikai uz augstākas kultūras pakāpes. Rīgas Jāņa draudzes mācītājs. veda arī ar paskubinājumiem un padomiem gaismā dažus jaunus rakstniekus no latviešu pašu vidus. 3) BĒRENTS. Pantēniuss. stāstus. un 1846. Viņš laida klajā grāmatas: Stāsti par ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā (1854. Klasiķu tulkotāji centās latviešiem iegūt jaunu iecirkni pasaules literatūrā un uzstādīja mērķus. ņēma dzīvu dalību pie periodiskiem izdevumiem: Latviskas Gada–Grāmatas. tai visās grūtībās pašaizliedzīgi palīdzēdams.–1866. nodibināja nedēļas avīzi Tas Latviešu )aužu draugs. pasakas. Viņš savā draudzē nodibināja 6 skolas un lūgšanas namu (Kalnciemā). 1) KONRĀDS ŠULCS. sākot. ir tā laika ievērojamākais kalendārnieks.). Šis vajadzības apmierināja prozas rakstnieki. kas pastāvēja līdz viņa aiziešanai no Rīgas. g. viņš 38 gadus sastādīja Vidzemes kalendāru.) Lindē–Birzgalē. sniedza aprakstu par Daugavu. līdzības. Savs kalendārs tika nepieciešams katrā mājā. Vilhelms Pantēniuss (1806. Pantēniuss līdzēja. Libegots Oto Konrāds Šulcs (1772. vēlāk (no 1800.–1840. Bez tam Treijs izdeva trīs gadus (1836.. līdz 171 . g. uz Kaunu. izsūtīts 1846.). nopietnos dzīves jautājumos daudzkārt pietrūka padoma. kur varēja. Viņš ir veikls stāstītājs. Ap šo laikrakstu viņš pulcināja visus toreiz pazīstamos latviešu rakstniekus. dzejoji. mācītājs Žeimē.–1838. publicisti.–1849. Jelgavas apgabalu viņa laikā piemeklēja plūdu briesmas (1837. sarakstīja Kurzemes vēsturi (Kurzemes Stāstu– grāmata.).). g. istabās – netīrumu.). g. Latviešu Avīzēm.). viņš cenšas pamācīt un mēģina tos tērpt īsti latviskā izteiksmē.) periodisku rakstu (desmit burtnīcas gadā) : Dieva vārda mīļotājiem. no kuriem dažs pavirzīja uz priekšu latviešu prozas stilu. Še iespiesti no viņa stāsti. bez tam piedalīdamies pie dažādiem periodiskiem izdevumiem. Viņš piegrieza vērību mūsu dzimtenes ģeogrāfijai un vēsturei.). 2) TREIJS. viņš 1832. spēja un kāre lasīt arvien vairāk izplatījās. Pie šiem rakstniekiem pieder: Konrāds Šulcs. ziņas. g. prasījumi pēc laikrakstiem pieauga.).

Jelgavas latv. Pantenius.» «Paši tie zvirbuļi gan nebūtu skaudīgi kā krodzinieki. ir tendenciozi. tiem jau arī nav kāda jauna tiesa. Šulcs viens no galveniem vadoņiem. viņš kopā ar Ernstu Plātesu nodibināja Mājas Viesi un vadīja to līdz mūža galam. g. Viņš daudzpusīgi darbīgs. kad vācieši par to uztraucās.). Bet. Nedaudz skolas mācības baudījuši. 5) RŪDOLFS ŠULCS. nedz arī magazīnes vīri. Avīžu vadībā. kad šis izskrien no istabas ārā malkas zagli ķīlāt». g. apģērbu. Avīzēs viņš rakstīja par daždažādiem jautājumiem. draudzes rīta mācītājs. 1) LEITĀNS. Vienumēr viņš atrod gleznas no latviešu dzīves.sava mūža beigām viņš vadīja Latviešu Avīzes. Plašākas izglītības trūkums viņu rakstos stipri manāms: viņu skats šaurs.–1866. kas pa daļai izskaidrojams ar interesi par Krimas karu. PIRMIE LATVIEŠU TAUTĪBAS RAKSTNIEKI 1) Leitāns 2) Līventāls 3) Dinsbergs Tiklīdz latviešiem bija iespējams tikt pie kaut kādas izglītības. viņa uzturu. Bez tam viņi stāvēja vācu vadībā un aizbildniecībā. kas grib aizkustināt un pārliecināt. «Zvirbuļu tautai nebūt magazīnes nav. Jelgavā 1850. uz visām pusēm skatus dzīvē mezdama. Vāciešu cīņā ar latviešu tautiskās apziņas modinātājiem par vadošo lomu latviešu dzīvē bija R. g.» «Ja lielceļi sasniguši un saputināti. viņi centās paši uz priekšu un tūliņ sniedza no saviem panākumiem arī saviem tautas biedriem. latviešu pilsētas draudzes mācītājs Jelgavā. Lai daba laikā modinātu paļaušanos uz Dievu. Skolu viņš apmeklēja trīs nedēļas. avīzes vadītājs no viņiem atkratījās. un visa pasaule jau ir gleznu pilna. Viņš tika tik tālu. pēc par iesalnieku muižā un vēlāk (Sampēterī) par saimniecības vadītāju. Latv. stāsta par īstu mātes mīlestību un salīdzina ar to Dieva mīlestību. Ansis Leitāns (1815. ka varēja izpildīt skrīvera vietu. g. Šulcs izdeva pirmās latviešu zemes kartes par visām pasaules daļām līdz ar paskaidrojumiem pie tām. Tanī viņš ar humoru tēlo nezūdošos zvirbuli.» Pantēniusa proza aizplūst strauji. 3. stājās Pantēniusa vietā Latv. Daži no viņa avīžu rakstiem iznākuši grāmatās: Pirmais solis uz laimi (1838. mēģinājās ar nodedzinātu skaliņu vai ar naglu rakstīšanā.).). cik tai magazīnē labības būtu. Viņa laikā šās avīzes noņēmēju skaits pacēlās no 200 līdz 4000. tūliņ daži no viņiem mēģinājās arī rakstniecībā. viņš jau nevar ļaudis apziņot.). Pie šīs avīzes piedalījās studējošie latvieši. g. dēls.). Zvirbulis lec «skaidri kā mežsargs.) cēlies no Piņķeniekiem. Zināmā mērā tā atgādina Manceli. kur nav nieki iekšā (1846. Pantēniusa piemiņu viņš godināja sevišķā dzīves aprakstā. lai nebrauc mežā. Līventāls un Dinsbergs. Šulca Vilh. kas žēlīgi un sirdsžēlīgi ļaudīm visulabākos miltus iegādā. Rūdolfs Šulcs (1807. ja visa labība jau sen nebūtu izgrābta kļuvusi. Pats no sevis viņš iemācījās lasīt. izteiksmes līdzekļi nepilnīgi. Tā ir sprediķotāja valoda. skolu. tulkoja un sastādīja arī daudz grāmatas. g.–1874. Konrāda Š. Šai ziņā viņa raksti. Viņš nomira pārpūlējies nervu drudzi. kur viņa tēvs bija iesākumā par kalpu. Šo pirmo latviešu tautības rakstnieku starpā paceļas pāri pār citiem Leitāns. starp tām Pasaules–stāstu–grāmatu (1860. 172 . spēcīgi. 1856. Lai pilnīgāki saprastu avīžu ziņas. Viņa pirmos rakstu mēģinājumus uzņēma Treijs savā Latviešu ļaužu draugā un pabalstīja viņu ar padomiem un grāmatām. nedz arī uz buntes kokiem tiem ir sagriezts. L i t e r a t ū r a. Leitānam nozīme kā stāstu tulkotājam. Otrais solis uz laimi (1840. kas sāka še izpaust patstāvīgus tautiskus centienus. g. R. kam blakām krogi ir. viņš laida klajā Pirmo Nieku–grāmatiņu. īpaši vēsturiskie un ģeogrāfiskie. Viņa tulkotie stāsti stipri izplatījās tautā. gaume maz attīstīta. bet lai nāk ceļiem atšķipelēt sniegu nost. g. Bet vienā ziņā viņi pārāki par saviem vācu biedriem: kā tautas locekļi viņi sajuta tautas vajadzības un no visas sirds centās tās apmierināt.

viņš 1863. Arī pie saviem prozas rakstiem Līventāls strādājis ar sirsnību. kas kā gadu simteņu mantojums dusēja vispārības apziņā.–1902. g.) grāmatā Vecas modes dziesmiņu– un ziņģu– līgsmības. laidis klajā ap 100 grāmatu. uzticībā.). viņam žēl izsalkušā.). g. īpaši dziesmas.) aizsūtīja uz Cīravu (pie A. 2) DINSBERGS. Tēlotās personas mēdz būt nesatricināmas savā ticībā. Kam goda sirds ir azotē. gan skaidri. g. mīļā sēta. g. Nu ar Dievu. Baltijai. Bet daudz grāmatas piedzīvojušas vairāk izdevumus. visp. g. pēc par mežsargu. Laimes bērns 1877.) viņu ielika Dundagas Kubeļu mājās par saimnieku un skolotāju un (1840. Dinsberga literāriskā darbība ļoti plaša. Brezings un Havermans 1878. roze zied. Piektajā gadā viņš jau prata lasīt. 173 . pantā un valodā arī daudz nedzīva un šur tur iemetas pa grumbulim. muļķību. viņš dabūja šo to klāt piemācīties. darbību. Viņu iesilda daba. izslāpušā. Pedagoģiska vērtība pamācošiem tēlojumiem Māte Anne un Grietiņa (1869. Nams uz smiltīm uzstādīts 1876. tikums. g. pie mācītāja par kučieri būdams. Populāras tikušas: Cūkas ganot Matīsiņam. vienmēr lasīdams grāmatas. tur viņam trūka īsto izteiksmes līdzekļu (piem. Klopštoka Mesias u.Starp tiem pazīstamākie: Grāfa lielmāte Genovēva (1845. nedabūja nekādas skolas mācības. darbi un miršana. g. tēvija.). poētiku). Rīgā 1875. pārnāca pēc 4 gadiem atpakaļ un nodzīvoja še līdz 1899. g. Lielākā daļa tulkota pēc vācu jaunības rakstnieka Kr. Sakopotas tās iznāca (1853.). Kara lielskungs Eistāķius (1846. Šais un dažās citās sajūsma izskan diez.). viņš sirdās par varmācību. Bet viņam ir dziesmas.. ganiņa. Līventāls laida klajā Latviešu Avīzēs un Latv.c. Viņš sniedzis arī vēsturiskus rakstus (par franču dumpi un franču kariem). g. g. Ansis Līventāls (1803. aptvēris visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju. gadā tika no Dundagas izsūtīts. izpildīdams kādu laiku arī pagasta rakstveža amatu. Bet trūkst šais darbos mākslinieka apzinības. ģeogrāfija. izmācījās skrodera amatu. ko viņam palīdzēja apgādāt vietējais mācītājs.. Viņa dziesmās ieskanas pa saucienam pēc brīvības un gaismas un pa sirsnīgam sveicienam tēvijai. bērns būdams un pie tam agri tēvu zaudēdams. viela neuzrāda nekā patstāvīga. Vēlāk viņš nodarbojās vienīgi ar rakstniecību. g. vietām ieskanas arī pa jokam (Barons Bundulis). ģeogrāfiju. Kā pamatskaņa tiem velkas cauri stipra jūtelība. kur iesākumā viņa tēvs bija par kalpu. g. Iepīts ar Pēterburgas Avīzēm sakarā stāvošās kustībās. Ernests Dinsbergs (1886.. Dinsbergs iekustināja ar sekmēm. Viņa dzeja nav tīra no dažādiem valodas un formas skarbumiem. nabadziņa. lai še vēl papildinātos. L i t e r a t ū r a. Barons Bundulis (1847. līdz 1878. Viņa pants tek gludi. idejas. Izplatītas bija viņa Rīmes.). Raug. g. g. pieticību..). Bērnībā viņš divus mēnešus apmeklēja kādu privātskolu. g.). Biezi manuskripti palikuši neiespiesti (2 daļas vispārējās vēstures. Šveidlera Marija (1845. g. arī valoda diezgan gluda.).).. cietsirdību. līgava. vēsturi. mazturīgu vecāku . 2) LĪVENTĀLS. Viņš nodarbojās arī ar mūziku.). Priežukalna Roze (1847. ļaužu draugā. To. g).) dzimis un audzis Dundagas novadā. Viņš dzima un uzauga Ļaudoniešos (Vidzemē). skolotāja amatu izpildīdams. augstprātību. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja Rīgā. g. Šmita. g. pūta fleiti un ielauzījās ērģeļu spēlēšanā. Lielmāte Grietiņa (1850. g. Kur viņš sniedzās pēc augstākām vērtībām. g. Bergmaņa). Savos tulkotajos stāstos viņš cenšas gan skubināt uz nesavtīgu labdarību. Ans Leitana dzīve. tikumā. literāriska vērtība pēc Krummahera tulkotajai lugai Jānis jeb vajāta patiesība (1874. bija pie kāda daktera par sulaini.). sprediķu grāmatu. g. Domas. g. kas norāda uz viņa sajūsmas dziļumu un patiesām dziesminieka spējām. kas (ap 1870. Puķu–kurvīts (1851. gan uzjautrināt ar humoru (Fr. Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs bija viņam rakstniecībā par padoma devēju. dievbijību (Frīsa: Skolotājs pēc Dieva prāta 1876.) viņš bija Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri.. g. Vēlāk (1838.–1877. Reitera apsasīvošana 1875. Vēlāk (1825. drauga prāts. Viņš strādājis pie daudz laikrakstiem.) iznāca vairāk daļās. Savus pirmos darbus.

Biedrība izdeva laiku pa laikam rakstu krājumus.) nokārtoja. Viņš iekārtoja (1848.) bija par mācītāju Krimuldā.). ka latvieši tiecas nostāties blakus citām kultūras tautām. g. Viņam ir milzeņa griba. Par skolu padomnieku (šūlrātu) būdams (1844. ka uz piecsimts vīriešu dzimuma dvēselēm dibināma viena skola. ko 1851. Dinsbergs ne vien stāv uz jauna laikmeta robežas. ka viņš nespēja panākt.–1871.).). g. L i t e r a t ū r a. bet viņš tautas atmodas laikos pa daļai arī līdz cīnījies un līdz cietis. lai varētu paturēt latviešu vadību savās rokās. ne arī pilnīgi pieslieties jaunajam laikmetam. ka uz tūkstoš dvēselēm.). ka izglītības un ticības nostiprināšanas labā dibināmas skolas. kādu laiku arī par augstskolas rektoru Tērbatā. Valkā 1834. Autobiogrāfija. g. g. gada Kurzemes zemnieku likumus. Sāka arī nopietnāk ķerties pie skolu dibināšanas.) arī skolotāju konferences.) . gadā nodibināja Latviešu Literārisku biedrību. g. g. Bet tie redzēja.) tika iecelts par ģenerālkonsistorijas viceprezidentu un dabūja bīskapa titulu.–vācu)v nāca klajā 1872 g. g. vārdnīcas otru daļu (vācu–latv.). 1844. Ernsts Dunsberģis. tomēr šie likuma nosacījumi ilgi gaidīja uz izpildīšanu. landtāgs pieņēma. kur ieguldīts daudz zinātniska materiāla un pētījumu par latviešiem. kas norāda. no 1835. Vidzemes zemnieku likumus. Dažas viņa tulkotās dziesmiņas (Rožu krūmiņš ceļmalā.Homēra Odisejas. Kārlis Kristjānis Ulmanis (1793. Unkel Toma būda (1863. 174 . – Viņš savāca latviešu tautas dziesmas. ka viņiem nopietni jārūpējas apmierināt latviešu prasījumus pēc izglītības. literatūru utt. «Magazinas». Četri viena tēva bērni) tikušas vispār pazīstamas. sastādīja latviešu vārdnīcu. jāierīko skolas. 1824. valodu. par teoloģijas profesoru.). Ievērojamākie no viņa tulkotajiem stāstiem: Gumals un Lina (1861. kuras nolūks bija kopt latviešu valodu un rakstniecību. kas pārgāja Bitnera krājumā (Latviešu )aužu dziesmas un ziņģes. viņu senatni.. dabas mācību. vēlāk (1856. Miltona Pazaudētās paradīzes tulkojumos). g. Vislabākais no viņa pārlatvojumiem Gētes Lapsa Kūmiņš (1879. izpētīt latviešu senatni un dzīvi. Izvēlēja sevišķu komisiju. g. LATVIEŠU IZGLĪTĪBAS VEICINĀTĀJI UN VALODAS KOPĒJI 1) Ulmanis 2) Valters 3) Cimze 4) Volters 5) Bergmanis 6) Bethers 7) Valodnieki 8) Bīlenšteins Pēc dzimtbūšanas atcelšanas latvieši sāka lēnām uzņemt paši savus ceļus. Mostošās dabas jaukumi mēģināti ietvert «joku spēlē» Sarkanais putniņš un Zilais putniņš (1878.–1856. kuras pirmā daļa (latv. Tautas izglītības. g. jādibina latviešu kultūras veicināšanai iestādes un organizācijas. cītīgi jāgādā par izglītības līdzekļiem. ģeogrāfijas grāmatu u. 4.c. noturētā sinodē viņš dedzīgi uzstājās. Bet vecie laiki viņu vēl tā savaldzināja. izlietodams Ulmaņa manuskriptus. g. ko viņš gribēja. Viņu tiešie priekšnieki un vadītāji bija vēl vienumēr vācieši. skolu dibināšanas kustība ir Vidzemē spēcīgāka nekā Kurzemē. g. kas par to rūpētos. Gustavs Braše (1880. viņš izstrādāja Vidzemes laukskolu instrukciju. un 1819. Gan noteica 1817. jāizkopj valoda. Bet tad cēlās vīri. 1) ULMANIS. g. g. g. pie tam (Vidzemē) uz divi tūkstoši vīriem viena draudzes skola. ko latviski dēvēja par Latviešu Draugu biedrību. Cēsis. Pats viņš sarakstīja mācības grāmatas: rēķināšanu. 1904. Krimuldā Ulmanis nodibināja draudzes skolu. kas lika latviešu skolai ciešus pamatus.

1895. lai iepazītos ar turienes skolām. Heinrihs H e s e l b e r g s.. g. g. Valmieras mācītājs. Vairāk nekā 40 gadus par semināra direktoru būdams. g.. valodas lektors Tērbatas augstskolā. Starp citiem še mācījušies Andrejs Spāģis.). kurā sagatavoja skolotājus Kurzemes tautskolām. papriekšu Jaunauces. g. izlietodams valodniecības jaunākos panākumus (Formenlehre der lett.–1897. nokārtoja skolu pārraudzību.) bija tikuši pie pagastu pašvaldības. Kad Kurzemes bruņniecība (Ritterschaft) ķērās pie tautskolu iekārtošanas. 6) BETHERS. ko vēlāk pārcēla uz Valku. Skolas lietas Kurzemē pamatīgāk nokārtoja vēlākos gados. No semināra Bergmanis rakstīja Volteram vēstules par semināra dzīvi. Viņš izstrādāja projektu 1875. No tām tikusi populāra: Pie straujas upes sēdēja.). Bez tam viņš laida klajā tā saukto vidējo (Lettische 175 . noturētajā mācītāju sinodē viņš ieteica izglītot ārzemēs Jāni Cimzi. par dibināmā semināra direktoru. sūtīja viņu tad uz Mazdeksnes semināru (Prūsijā). ka skolu nami tiek kārtīgi ierīkoti. g. no 1855. Avīzēs. kad zemnieki (1866. g. ka nav nokavējis nevienas skolas stundas. kas neprata latviski. 4) VOLTERS. atvēra Valmierā skolotāju semināru.) 8) BĪLENSTEINS. Par Kurzemes laukskolu nodibināšanu daudz rūpējās Ciravas mācītājs Johans Kristofs Volters (1773. tā sūtīja Volteru uz Vāciju. Literāriskās biedrības priekšnieks. Dažus gadus pēc semināra atvēršanas Kurzemes muižniecībā bija manāma stipra reakcija.–I843. kur viņš izglītojās uz Manteifeļa rēķina. un 1864. Jānis Cimze (1814. 7) VALODNIEKI. stājās blakām Ulmanim skolu dibināšanā un veicināšanā. Viņš bija priekšzīme pieticībā.). Par Kurzemes laukskolām rūpējās ģenerālsuperintendents Roberts Jūliuss Bethers (1836. vagara dēls.–1881. g. kas laida klajā Latv. Ferdinands Valters (1801.– 1869. Ernests Dinsbergs. viņš gādāja.) Latv. Sevišķi nopelni Cimzem dziedāšanas veicināšanā latviešu vidū. ko izdeva vairāk sējumos. latv. ka skolotāji savas lietas var pārspriest konferencēs. apceļoja arī Latviju. apceļoja Vāciju un citas Vakareiropas zemes. skolu. Līdz ar tām izplatījās vispār koru dziedāšana un tautas dziesmas latviešos atkal atmodās. kuru atvēra 1840. nobeidza Raunas draudzes skolu un tika pēc tam par skolotāju.–1907. bija kādu laiku par brīvklausītāju Berlīnes augstskolā. ka 1839. kuras Volters lika iespiest Latv. ilggadējais (1864.). pacietībā. g. g. 1834.). agrāk mācītājs Blīdenē. Viņa raksturs un darbība atstāja lielu iespaidu uz viņa audzēkņiem un līdz ar to uz Vidzemes iekšējo dzīvi.–1869. ar diezgan šauru programmu.1882.). g. Pēc viņa padoma iekārtoja Irlavas skolotāju semināru. kas izdeva piezīmes un papildinājumus pie Stendera gramatikas (1790.). Šauros apstākļos un par nelielu algu viņš uzņēmās Vidzemes skolotāju semināra vadību. Dažas atvērtas laukskolas tika patiesi slēgtas. Par semināra direktoru ataicināja no Vācijas Kārli Sadovski. g. g. Pirmās mācības viņam pasniedza Volters. 5) BERGMANIS. Viņš saskņoja četrbalsīgi latviešu tautas dziesmas un tās sakopoja Dziesmu rotā.. g. Literāriskās biedrības godalgotu gramatiku (1841 g. g. Oto Benjamīns Gotfrīds R o z e n b e r g e r s. sintakse 1852.). g. Ar Cīravas dzimtkunga Manteifeļa palīdzību viņš ierīkoja Cīravā 1832. Sprache 1848. Vidzemes ģenerālsuperindendents. g. 1863. g.2) VALTERS. Visvairāk un vissekmīgāk latviešu valodas un senatnes pētīšanā strādājis Augusts Bīlenšteins (1826. Viņam jāpateicas. uzcītībā. Bergmanis piesūtīja avīzēm arī dažas dziesmiņas. mācības plānu. Pie latviešu valodas izpētīšanas strādājuši: Cāristofs H a r d e r s. tā ka landtāgā pat apsprieda priekšlikumu semināru slēgt. Viņa lielā latviešu gramatika (Die lettische Sprache. ka Irlavas skolotāju semināra programma tiek paplašināta. viņš varēja sacīt. apstiprinātam Kurzemes laukskolu likumam. Par Kurzemes skolu padomnieku būdams (1875. kas toreiz darbojās Valmieras draudzes skolā. g. kas sarakstīja latviešu valodas mācību. 3) CIMZE. Voltera ierīkotajā Cīravas skolā darbojās Andrejs Bergmanis (1810.). g. Viņš pabeidza Veisenfelsas skolotāju semināru kursu (Saksijā).) bija tanī laikā viena no labākajām indoeiropiešu valodu iecirknī. tad Dobeles vācu draudzes mācītājs.

Šādai rakstniecības kopšanai tomēr arī sekas citādā ziņā. dzīvoja. g. Asā sadursmē ar apzinīgajiem latviešiem nāca spirgtākie vācu darbinieki: K. g. g. 304. Ulmanns (1909. 1902. viņiem nevajadzēja turēties vienīgi pie vācu parauga. R. ATSKATS Latviešu vecākā grāmatniecība ir vāciešu darbs. vācieši rūpējās. Latviešu rakstu tēvi par to nekā nezināja un negribēja zināt.–337. g. Ļoti daudz sīkāku darbu.. veidojās. Braše. ko viņi turēja par derīgu. g. ko viņi māca. Volksstammes. Vecajā latviešu grāmatniecībā neizpaužas tas. neliela brošūra). Viņa sakārtotu latviešu tautas dziesmu iznāca divi burtnīcas (1874. Viņš sarakstīja plašus. burvības vārdu tautā joprojām glabājās.c. dala 1920. ka latvieši savas kultūras kopšanu taisās ņemt paši savās rokās. 1863. g. pamatīgus darbus par latviešu tautas robežām (Die Grenzen des lett. Ka rakstnieki vācieši. J. manāms arī valodā un rakstībā: valoda pa daļai darināta pēc vācu valodas parauga. Viņš cienīgi noslēdz to vāciešu rindu. A. kas latviešu kultūras laukā darbojušies. K. Cik šie gara darbi pa visu vecās grāmatniecības laiku bijuši dzīvi. ka tā viņiem nodomāta. tomēr vācu elementi palika galvenie. Viņš centās katrureiz uzmeklēt lietas pēdējos pamatus un pie sprieduma pieslēgt tālākus vērojumus. 1892.. par ko rakstnieki paši gribēja tikt skaidrībā. bet tai nozīmē. K. ka pēdīgi latviešu starpā lasīt nemācētāju nemaz nebija. kas lai iztulkotu viņu pašu pārdzīvojumos radušās jūtas un domas. kādā mērā tie tautā uzejami vēl pašā jaunākā laikā. vācu rakstu zīmes pieņemtas latviešu skanu apzīmēšanai.) un par latviešu koku būvēm un lietām (Die Holzbauten und Holzgerāte der Letten. 1866. Valtera K. Desmitiem tūkstošu dziesmu. Bet tas nenotika. Viņš čakli krāja arī latviešu tautas gara mantas. g. Viņi ķērās mācīt latviešiem grāmatu tik sistemātiski. redzams no tam. Viņi attīstīja rosīgu darbību un uzstājās pret jaunajiem latviešu censoņiem. tūkstošiem teiku un pasaku. G. un tādā kārtā tika zināmā mērā atvieglināta atsvabināšanās no vācu iespaida.Grammatik. lpp. tautas pašas iekoptajai un glabātajai dzejai. L i t e r a t ū r a. Sprache. kaut tauta pilnīgi atmestu visu to. ka tās lieto un var lietot. Ratsel) ar lietišķu apcerējumu par latviešu mīklām iznāca 1883. 1.. bet viņi varēja novērot latviešu valodas saskaņu arī ar viņām. Bīlenšteins u. 176 . g.) un mazo (Elemente der lett. 2. un 1875. Viņi vēlējās. Par Vidzemes skolu darbiniekiem sk. salikumā. Ar to izskaidrojamas viņas savādības. 1863.). Ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu bija manāms. biedrības Magazinās.. daudz mīklu. lietpratība. kas viņai bijis. g. g. Ar latviešu rakstiem nodarbojās studējuši vīri. un paturētu vienīgi to. bet tas. pareizība. žurnālos un citur.) latviešu valodas mācību. izkopta kultūra še ceļa rādītāja. Krājums latviešu mīklu (1000 lett. Ulmanis. par Kurzemes – Spāģa Die Zustände des freien Bauernstandes in Kurland. par Bīlenšteinu viņa pašbiogrāfiju: Ein gluckliches Leben. daļa 1907. Še neattīstās rakstniecība svabadi. interpunkcijā: tur ir loģika. kas nesaskan ar vācu valodu. parunu. ka tā no latviešiem celtos. teikumu konstrukcijā. vecajām valodām. Sulcs. V. Tāpēc viņiem jau sen atvērās daža latviešu valodas īpatnība. Vācieši jutās skubināti nostiprināties savā garīgu vadoņu lomā. sakāmu vārdu.). g. bet top kopta pamācības un audzināšanas nolūkā. Tas nomanāms sacerējumu iekārtojumā. Gan arvienu vairāk mācījās novērot latviešu valodas īpatnību un pieņemt dažas īpašas viņas skaņām piemērotas zīmes. Šie mācītie vīri prata bez vācu un latviešu pa lielākai daļai vēl arī vecās (latīņu un grieķu) valodas. 1904. kas būtu latviešiem mācāms. ko Bīlenšteins laida klajā Lit. Par latviešu rakstniecību še nevar runāt tai nozīmē. Grāmatas citiem rakstīdami. Neilanda Mani jaunības laiki.. Uzmeklējot latviešu valodas likumus. Latviešu grāmatniecības sākumi nepieslēdzas latviešu burtniecībai.

tad var celties jautājums. Gabalu pa gabalam nāca šīs mantas gaismā. latviešu tautas dziesmu krājumi. un vai viņas pastāvēšanas laiks sniedzas tikai pāri pus gadu simtenim. citu neredzēti un aizmirsti. atcēla arī agrāk vilktās laika robežas. Būs jāliecina. dzīvoja to pašu gara dzīvi. Latvieši. tās piemērojušās viņu turpmākajai attīstībai un sevišķajai īpatnībai. Viņu mēģinājumi bija vēl stipri nepilnīgi un lasījās kopā diezgan sīki. angļi. ka viņi nevarēja īsā laikā laist klajā lielā daudzumā īsti latviskus un mākslinieciski vērtīgus rakstniecības darbus. tautas garā. ka viņiem tās bijušas sen. Pilnīgi svabadu ceļu savai un savas literatūras sekmīgai attīstībai latvieši atbrīvoja tikai turpmākajā gadu simtenī. lai tas būtu iespējams. Tas top ar tām bagāts. tad par latviešu rakstniecību nacionālas literatūras nozīmē nevarētu runāt. ka viņu izcelšanās laiks meklējams tālu pagātnē. Dažs kas vēl noskaidrojams. kas var nostāties blakus citu. Pirmos patstāvīgos soļus rakstniecības laukā latvieši spēra deviņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē. ko viņas glabā. saauga kopā veselos krājumos. ka vispār tikai kādu cilvēka augumu latviešu rakstniecība ir viņu pašu rokās. kam laiku pa laikam piekritusi vadītāju loma cilvēces garīgajā dzīvē: indieši. lai arī mazu tautu literatūrām. kur vēlāk savrup nošķīrušās tautas vēl bija kopā. savu valodu un 177 . Viena tauta nevar otrai rakstniecību dāvināt. ka latvieši cēlušies no tās pašas saknes. kas radīts pasaules literatūrā un pazīstams visām kultūras tautām. Tuvāk aplūkojot. virknējās cita pie citas. neietvēra sevī gandrīz nekā no tautas īpatnīgās garīgās darbības. parādīdami savas īpatnīgās spējas. tā radāma katrai pašai. Uz priekšu iedamas. paceldamies par atsevišķu. grieķi. to tālāk attīstījušas un savā savrupējā ceļā uzrādīja panākumus. Tradīcijas. Ja tad nu vēl ņem vērā to. līdz tai vietai. vāci u. runāja vienu valodu. ar ko grieza uz sevi citu vērību. tai par pamatu vajadzīga saimnieciska un garīga patstāvība un brīvība. dažas no tām latviešu garā iespiedušās un lasāmas skaidrāk nekā citur. Ar kopēju saimniecisku vēsturi savienojās kopēja garīga vēsture un darīja latviešus par tautu. Šo pamatu latvieši pakāpeniski ieguva tikai deviņpadsmitajā gadu simtenī. pa to varēja tikt arvienu tālāk un tālāk. Tā padarīja zināmu dialektu par rakstu valodu. TREŠĀ LAIKMETA PIRMAIS POSMS (1856 – 1893) LATVIEŠU NACIONĀLĀ RAKSTNIECĪBA Ja ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu latviešu valodā sacerētie raksti būtu mitējušies parādīties. to vispār izplatīdama. to starpā desmitiem tūkstošu dziesmu glabājas tautas atmiņā. tās bija dažu ko paņēmušas līdzi no saviem pirmlaikiem. viņi.c. bet tik daudz ir redzams jau šobrīd: latvieši ir veca kultūras tauta. franči. Iespiestās grāmatas nebija cēlušās no tautas. bet par sevi nebūtu varējušas sastādīt veselu literatūru. vai latviešiem arī tagad ir sava nacionālā literatūra. Izrādījās. būtu bijušas pieskaitāmas pie latviešu patstāvīgās rakstniecības. Saprotama lieta. ka viņiem ir vērtīgas gara mantas. zināmā mērā saskan ar latviešu. Tikai pāris nelielu grāmatu. romieši. apvienoja latviešus un deva tiem rokā kopēju kultūras līdzekli. Bet latvieši nav arī tās tikai paturējuši. Ceļš uz pagātni tapa gaišs. no kā tās tautas. ka latvieši šinī īsajā laikā patiesi ir gan radījuši darbus. un visa latviešu kultūra un literatūra dabū plašumu un sirmu vecumu. Bet tad vēl. dažu ko vēl atradīs. lai gan arī latviešu burtniecības sacerējumi. savā visumā neuzrakstīta un neuzieta. nodibinādami savu neatkarīgu valsti. Izrādījās. Bet. Lai gan latviešu valodā bija iznākušas ap 400 grāmatu.Vecā grāmatniecība ienesa latviešu vidū kādu daļu no tā. atzīmējot viņu nostaigāto vēstures ceļu. kas labuma un daudzuma ziņā iztaisa veselu literatūru. tautas burtniecība vēl slēpās. patstāvīgu tautu. tomēr visu to par tautas rakstniecību nevarētu nosaukt. kas patstāvīgi sāka darboties citu tautu vidū. par ko tagad nekas nav zināms. atskatīdamies atpakaļ savā pagātnē.

– Arī krievu avīžniecībā izsacīja tādas pat domas par latviešu rakstniecību. viņu literatūra pieslēdzas savos sākumos pie visagrākajām indoeiropiešu literatūrām. Trīs ceturtās daļas no tām ir garīga satura.kultūru izglabājuši par daudz gadu simteņiem: viņu gara darbi. kas. viss tas tikai. valda visās aprindās diezgan vienprātīgs spriedums jau viņā laikā. ka latvieši uzrādīja gribu un spēju dzīvot paši savu gara dzīvi. Valdemārs. īpaši tulkotas. Bīlenšteins pastāsta savā pašbiogrāfijā (Ein glückliches Leben. priekšdurvis īstenai rakstniecībai. Bet tautas dzejas plašās bagātības bija 178 . g. Lielākai daļai no tiem kā izglītības līdzekļiem maz vērtības. izturīgu darbu. kas dod latviešu īpatnīgās rakstniecības pirmajam posmam nokrāsu un vienību. viss šis gramatiku. sk. Pa to laiku. Viņam bijis uzaicinājums jāatraida kā kaut kas pagaidām neiespējams. kopt paši savu kultūru. ka līdz 19. līdz šim nav parādījusi nekādu darbību vēstures laukā un kas tomēr daudz gadu simteņus cieti uzturējusi savu pašu tautību pret visiem iekarotājiem. kura tādā kārtā top par latviešu rakstniecības organisku daļu. Par tukšiem un tumšiem turētos vidus jeb katolicisma laikus tas darījis bagātus. tam vārda pilnā nozīmē pasaule dēļiem aiznaglota. kas nav nākusi no latviešiem pašiem: vecā grāmatniecība. Pirmais šo mērķi latviešiem nostādīja priekšā Kr. to tādā kārtā atšķirot no turpmākā. Šis ideāls tad nu ir tas. Šī grāmatniecība gan nav veidojusies tautas garā. Līdz ar to kļūst organiski dzīva un dabū nozīmi tā rakstniecības daļa. bet negaida nekā krietna no tā. kas iznācis apzīmētos apstākļos. 435 latviešu grāmatas (Zustände II. starp citu. – Galā arī paši vecās latviešu grāmatniecības darinātāji apliecina. maza būdama. 30. 75) iespiests apskats par latviešu rakstniecību pēc Cimmermaņa latviešu rakstniecības vēstures. Par tādiem nostāties un parādīties varēja latvieši tikai ar asām cīņām un apzinīgu. Pēc luterānisma laikmeta latviešu nacionālismam cits saturs. «jo pastāvošā latviešu literatūra bija pagājušā gadu simteņa trešajā ceturksnī vāciešu sarakstīta un sastādījās. pacelties par sevišķu tautu citu tautu vidū. 334). uz kuru pamata tā pieslēdzas tautas rakstniecības dzīvajam saturam. Nē. un citāds tas ticis īpaši no šīs grāmatniecības. Tādu plašumu un saturu dabūja latviešu rakstniecība ar to. gadu simteņa vidum iznākušo latviešu grāmatu krājumu nevar dēvēt ne par kādu tautas literatūru. ka mācītājs Bergmanis izdevis vecu latviešu tautas dziesmu krājumu. tomēr piemetina: «Tiesa gan. šis pats dziesmu krājums ir brīnišķīgs liecinieks no tās sīkstās patstāvības. skaitā 52 grāmatas. 1904. g. nrā. Ar šiem vājiem mēģinājumiem nobeidzas visa tā literāriskā darbība. Tāpat luterānisma laika nelatviešu sarakstītai grāmatniecībai pret tautas garā vienumēr glabātiem un veidotiem darbiem ir attiecības. kas sagādā latviešiem dažus stāstus un citas grāmatas. vienīgi ņemot vērā latviešu veco grāmatniecību. ka viņu kāds Leipcigas grāmattirgotājs uzaicinājis sarakstīt latviešu rakstniecības vēsturi. nogatavodams. ka tā nav nekāda literatūra. Raksta sastādītājs dabūjis ziņas. Spāģis saskaita 1863. vismaz pa lielākai daļai. ko kaisīt kaisa lielas gara dāvanas. Šim pārvēršanās procesam sekot. tas tikai uzarts lauks tai dzīvības sēklai. tautas gars nav palicis tas pats. kad latviešu rakstniecībā parādās centieni un virzieni. Par to. Stāstu literatūra. vārdnīcu un garīgu grāmatu tulkojumu rādītājs vēl nav visas veselas tautas rakstniecība. dažreiz arī pretī tautiskajai domai. tā sakot. uzrādāms. cieši paturot acīs savu mērķi: tautas nacionālo attīstību un patstāvību. aplūkotājs apstājas pie Vecā Stendera un tad turpina: «Vecajam Stenderam bija un vēl tagad ir mācekļi. kas agrāk. tā iznākumus uzrādīt var. bet tautas garu tā tomēr veidojusi. ka latviešu tautas gars bijis ražīgs vienumēr. kodolu tādam neiznīcīgam darbam kā Latvju Dainas. Brīvzemnieka Raksti II. Pieturoties pie dabūtām liecībām un gaismā celtiem gara darbiem. ko Cimmermanis tik skaņi nosauc par latviešu rakstniecību. no tulkojumiem. kas piemīt nabaga latviešu tautai. Uzskaitot dažas vecākas grāmatas. Aksakova avīze "День" (1864. kas iet pāri. pastāv no tulkojumiem. kad luteriskā garīdzniecība apgādāja latviešus grāmatām. 323). Kas prot tikai latviešu valodu.

Biezbārdis. izd. skaidra tautas kopsajūta. kurā neizsakās tautiskā apziņa. jādarbojas daudz un dažādiem faktoriem zināmā virzienā. satiksmes līdzekļiem pavairojoties un papildinoties. PIRMAIS POSMS TAUTISKIE CENTIENI Burtniecība. Jānis Krauklis. Sakarā ar to latvieši modās kā tauta. Rīgā 1922. Tas notiek arī tanī laikā. ka viņa acu priekšā uzplauka latviešu rakstniecība.līdz tam laikam tikai pa mazai daļai sakrātas. gadu simteņa vidu. K. ne sev par lielu prieku: ne vācieši bija tie. kad satiksmes līdzekļi vēl maz attīstīti. Rīgā 1927. Šie faktori neaprobežojas tikai ar zināmas tautas un viņas tuvākās apkārtnes apstākļiem un pārdzīvojumiem.. pirms dabūja kādu pamatu nacionālajai dzejai. Laika raksti. vismaz pa daļai. izd. jo vairāk tas būs novērojams. kas īpaši še bija ieraugāma. Leipcigā 1870. Agrāk nelegāla grāmata. izd. kad garīgo un sabiedrisko kustību viļņi. L i t e r a t ū r a. Rīgā 1927. Lai tauta tiektos pēc patstāvības. kas še bija ierauti cīņā. papild. ar virsrakstu Tautas atmoda. Bandreviča Notikumi Latviešu atmošanās laikmetā. Vispārējais laikmeta raksturs bija nomanāms arī Baltijā un grieza uz sevi vērību ar to savādību. Kasp. 3. kad latviešu inteliģence apzinīgi ķērās pie savu uzdevumu izpildīšanas tautā un spēra pirmos patstāvīgos soļus arī rakstniecības laukā. gribu uz patstāvību saimnieciskā un garīgā laukā. kas gribēja nostāties par tautu citu tautu starpā. kas izrādījusi. Jansona Tautiskie centieni un saimnieciskā nokārtošanās. attiecas uz latviešu pāreju pareizticībā. Krišjānis Barons. ja ne vairāk. 179 . Birkerta Latviešu inteliģence savās cīņās un gaitās I un II. – Ernsta Blanka Latviešu tautiskā kustība. Rīgā 1893. Un arī tanī ir pirmajā laikā stipri cīņas elementi. – J. vēl mazāk iespiestas. Zināmas kultūras strāvas aizņem vienā laikmetā vairāk tautas. Rīgā 1925.. Rīgā 1893. Arī tāds darbs kā latviešu tautas dziesmu krāšana īsti sekmējās un uzrādīja latviešu tautas garīgās bagātības. g. Rīgā 1923. – Teodora Mūsu tautas dzejas pamošanās. Rīgā 1921. un labākie latviešu oriģinālu rakstnieki tikai sāka pamazām parādīties. Latviešu nacionālās literatūras cēloņi tad nu.. ATMODA Latvieši rāvās augšā no gadu simteņu miega un raisījās vajā no gadu simteņu saitēm. – A. ar virsrakstu Latvju nacionālā doma sadzīves cīņu ugunīs. Tiem nozūdot. Kr. 1907). Austrums 1903. Galvenos vilcienos skaidru savu programmu latvieši uzstādīja ap 1856.. – Baltijas Vētsnesis. sasniedza arī Baltijas jūras austrumu piekrasti. Deglava Latviešu attīstības solis no 1848–1875. kam bija savas īpašas prasības citu priekšā. – A. To starpā. kas to radīja. dod nacionālai literatūrai tikai kādu pamatu: pati šī literatūra rodas tautā. Šādas iezīmes bija Vidzemes zemnieku kustībai četrdesmitos gados. meklējami Eiropas gara dzīvē ap 19..g. 2. kad latvieši paši pie tā ķērās: no viņu vidus cēlās tas vīrs. Tādā kārtā tautiskums paliek par latviešu nacionālās literatūras pirmā vadošo motīvu. A. Leipzig 1883. kas bija spējīgs tam veltīt savu mūžu. Juris Alunāns (Iz Jūrnieka. parādījās arī latvieši – pirmo reizi kā ļaužu kopība. Notikumi dzimtenē etc. 2.. Krodznieka Zemnieku nemieri 1841. papild. kas bija sacēlušies Eiropas tautās.. Barons. Valdemārs. – Fünfzig Jahre russicher Verwaltung in den Baltischen Provinzen. Pēc atmodas bija latviešu inteliģencei jāiztur asas cīņas. viņā vēl vienmēr liek svaru uz tautisku nokrāsu. – Bīlenšteins dabūja to piedzīvot. – J. I.

g. Pa daļai viņš pieslēdzās S e n s i m o n a m. Gluži jaunus ceļus. g. kas turpinās jau gadu desmitus. viņš iekārto turienes strādnieku dzīvi par 180 . Tanī pašā laikā (1857. ir sākums milzīgai laika saīsināšanai. Viena no viņa acīs krītošām pazīmēm ir r e ā l i s m s. To virzienu starpā. kuros turas garīgā un sabiedriskā dzīve. Starp Liverpūli un Mančestru (1830. cēla klajā izgudrojumus. Šai pašā virzienā darbojas Furjē (Fourier. norādīdams. kas atvēra zinātnē tālas izredzes. Tie kā noteicēji krīt acīs Rietumeiropā. dibināšanu. kurā mēģināja atrast attīstības likumus uz materiālistiskiem pamatiem. vadīdams Ņūlanarkā kokvilnas vērptuvi. uz dzīves minimumu un uzstāda plānu par lielu sabiedrību. Krievijā. No franču revolūcijas laikiem bija aizkustināti plašāki tautu slāņi un saistīja pie sevis garīgus un politiskus darbiniekus. Mantojumi pāriet ne pēcnācēju. uzskata par sabiedriska jaunuma galveno cēloni naudu un no tās saņemamos procentus. B l a n k s (Louis Blanc) uzstāda (ap 1840. 1771–1858) . g. 1837). Zinātnisku pētīšanu nostādīja uz pieredzes. i.). attīstīja citi tālāk. No 1800. kas (1822. vadītājas personas redzam šā vai tā stāvam kādās attiecībās ar ļaužu masām. LAIKMETA RAKSTURS 1) Rietumeiropā 2) Krievijā 3) Latvijā Ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu norisinās Eiropas valstīs straujas pārmaiņas. kur visi saimnieciskie un garīgie darbi sīki iekārtoti.) ierīkotais d z e l z c e ļ š. Viļņi. Dabas zinātņu attīstība rosīgi turpinājās un. Savā pēdējā darbā (Nouveau christianisme. Atplūdiem sekoja uzplūdi. falangu. ka reliģijas uzdevums ir pēc iespējas ātri pacelt nabadzīgo šķiru stāvokli. Pa tam garīgais darbs piesaistījās arvienu vairāk tiešajiem apstākļiem. Ar to asinās viņu skats uz lietu īstenību un saistās viņu darbība ar tām tieksmēm. attīstības doma dabūja ierosinājumus.) ieveda laikmetā. 1825) viņš grib izvest sociālo reformu uz brāļu mīlestības principa pamatiem. atklāja D a r v i n a teorija par sugu izcelšanos (On the origin of species.1.. Viņu mācību. Praktiski sociālistiskas idejas bija mēģinājis izvest jau agrāk anglis Roberts O v e n s (Owen. mir. 18091865) vēlas. kas veido un pārgroza iedzimtas īpašības un noved pie dabiskas izlases. bet valsts īpašumā. uzņemdams zinātņu vidū arī socioloģiju (sadzīves zinātni). ja dziļāk ieskatāmies tautu dzīvē. ko tā izdala spējīgākiem. aptvēra lielu Eiropas daļu. bitēm pret traniem». tās veicināt.c.) pa vairāk paaudzēm novērojamām pārmaiņām cīņā par pastāvēšanu. līdz 1848. savienodamās ar tehniku. ka strādnieki savus mērķus sasniedz bez valsts palīdzības. kas instinktīvi šais masās iemīt un izceļas. g. sensimonismu. 1798–1857). vienumēr ar tām bija jārēķinās. g.) parādījās B e k l a Anglijas civilizācijas vēsture. braucot pa zemes ceļu. Bet. Šie varēja nostāties pret tautu kustībām vai. Uzrādot cēloņus dabas priekšmetu (kustoņu. kas meta arvienu tālāk savus lokus. uzstādot par ideālu visu cilvēku brālību mierīga darba nolūkā.) projektu par strādnieku ražotāju sabiedrībām ar valsis kredītu. un lielu kopēju namu. falansteru. Inteliģenci. Latvijā. 1859). kopā ar tām iedami. 1) RIETUMEIROPĀ. Satiksmi pa ūdeni lielā mērā paātrināja un atvieglināja t v a i k o ņ i (no 1807. kur visa kultūras pasaule drāts nerviem arvienu vairāk saistās kopā par vienu vienīgu organismu.) laida klajā darbu par industrijas sistēmu. Pirmais praktiski lietojamais elektromagnētiskais t e l e g r ā f s (1833. stādu u. kuras rīcībā ir visi ražošanas līdzekļi. Turpretim P r u d o n s (Proudhon. Top ierīkota centrāla iestāde. ko sacēla franču revolūcija. nevarēja norimt. nepārtraukta gara darbība un attīstība. un ne tikai dabas zinātnēs. g. pa kuru tāpat ratus vilka uz priekšu tvaika spēks. tad še uzejama nemitīga. tad izšķirami sevišķi divi: reālisms un nacionālisms. t. apzīmēdams savu stāvokli izteicienā «Es rakstu rūpniekiem pret galminiekiem un muižniekiem. kas savos rakstos uzsver katra tiesības uz darbu. g. g. kas pārgrozīja sabiedrisko dzīvi. novērojumu pamatiem Augusts K o n t s (Conte.

raksta sava laika ierašu vēsturi. Tas novērojams Krievijā. g. Jaunā Francija. Jaunā Īrija (1844). mākslinieciskās) dzīves virsbūvei. Runā par jaunkrieviem. tikai ne kā tiešam nacionālisma veicinātājam. zinātniskās. īpaši savā Cilvēciskajā komēdijā (La comēdie humaine. Taisni otrādi: tautas apspiezdams un kalpinādams. Vācijā un citur. romantiskām idejām. pārejot aktīvā politikā. iegūdams par savu centienu pabalstītājiem biedrus visās zemēs. nācijām. 1847). tad tautu centienos pēc brīvības un patstāvības svarīga loma Napoleonam. Vācijā reālisms izpaužas pilsoņu dzīves tēlojumos. Raksturīgākos paraugus dod Gustavs F r e i t ā g s (Soll und Haben. par bezdarbnieku nodarbināšanu komunistiski ierīkotās valsts iestādēs.c.c. republikāniskiem. Jaunā Vācija. Materiālistiskais uzskats uz vēsturi še izsakās atziņā. Radās vispirms J a u n ā I t ā l i j a. Pieminētās mācības par zinātniekiem un sabiedriskiem jautājumiem raksturīgas ar savu interesi par zemākām ļaužu šķirām un ar savu piegriešanos reālās dzīves problēmām. arī no pilsoniskās morāles ierobežojumiem.priekšzīmīgu sabiedrību. un Itālija (1860. 1865). 1855). kas stāv zem normālajiem. kam tāds pat nosaukums un arī tādi pat politiski mērķi. līdz sasniedza panākumus. Turpmākajā reakcijas laikā pieņēmās atkal tautu tieksmes pēc brīvības. kuras formas atkarīgas no katrreizējiem ražošanas un satiksmes apstākļiem.) varēja apvienoties par nacionālu valsti. Virziens. 1837). Jaunromantiķa V. G u c k o v s. Krievu cīņas pret Napoleonu (1812) nosauc par Tēvijas karu. Cēlās politiskas. Kopā tās sastādīja J a u n o E i r o p u (1834–35). cīņās par tautskolu nodibināšanu. 1842–48). Viņš sprauda par mērķi pilsoniskas brīvības. viņš neaprima. Sociālistiskās mācības. 1862) tēlots varonis. nabadzīgās dzīves tēlojumiem Čārlzs D i k e n s (Pikvikieši. necenzdamies savus tēlotos sīkos cilvēkus morāliski vērtēt. bija n a c i o n ā l i s m s. I g o (Hugo) stāstā Posta cilvēki (Les misērables. uzstājas par fabriku likumiem. bet grib tik atzīmēt faktus un izskaidrot viņu dažādību ar dažādiem dzīves noteikumiem. Tāpat uz krātu dokumentu pamata raksta F l o b ē r s savus darbus: Madame Bovary (1856). Jauno Latviju. Turpmāk radās Jaunā Polija. Germinie Lacerteux. Ar tām saskan daiļliteratūras darbi. tāpat arī par jaunlatviešiem. pa Eiropu izplatīdamās. Anglijā šai laikā top slaveni ar pelēkās. 1860). klajā laistajā Komunistiskajā manifestā. īpaši par pagrimušām sievietēm (Renēe Rauperin. Brāļi G o n k ū r i sniedz tēlojumus par tipiem. vāci tūliņ pēc tam (1813) izkaroja savus brīvības karus. ka tautas pašas patriotiskā sajūsmā šais cīņās piedalījās. kuros ieraugāms noteikts reālisms. jaunturkiem. Pie J a u n ā s V ā c i j a s rakstniekiem piederēja H e i n e. Vispār dabū šādu nosaukumu jaunā paaudze ar progresīviem. ka ekonomiskas attiecības ir par pamatu politiskās iekārtas un garīgās (reliģiskās. tās savā starpā atšķirot pēc tautībām. Frīdrihs Š p ī l h ā g e n s (Problematische Naturen. itāliešu atsvabināšanu un apvienošanu. sabiedriskajā dzīvē liels ierosmes spēks franču revolūcijai. noveda pie nacionāliem mērķiem. vienādi domājošo sabiedrību no vairāk tautām. izplatīdams savas idejas arī literāriskā ceļā. apkaro bērnu darbu. Ja kustībām tautu iekšējā. ka visa vēsture dibinās uz šķiru cīņu. g. «Dzejnieki un estētiskie prozaisti vairs nekalpo kā 181 . Bet pirms tam B a l z a k s. katrā sevišķā tautā dabūja nacionālisma pieskaņu un. No tīri politiskās Jaunās Vācijas atšķirams literārisks virziens. Panākumi še ar to bija nodrošināti. Viņš iestājās G a r i b a l d i j a brīvprātīgo pulkā. ko (1831) dibināja M a z ī n i (Mazzini). kam pieliek par apzīmētāju jaunā. nacionāliem centieniem vairāk Eiropas zemēs. kas noveda pie varoņdarbiem. kas sakustinātās Eiropas tautas noveda pie redzamiem panākumiem. Salambo (1862) u. Viņi gribēja dzeju atsvabināt no ideālistiskām. tad arī politiski literāriskas savienības. Par politiskām partijām vēlāk nodibinājās Jaunā Anglija (1843). kas no dzīves padibenēm paceļas ideālā cilvēcībā. viņš tanīs modināja nacionālu sajūsmu. Vispirms neveiksmes ciezdams. L a u b e u. 1864. Sociālistiskās mācības dabūja pagaidām savu noslēgumu un kopā ar to pamatu turpmākajiem izpaudumiem M a r k s a un E n g e l s a sastādītajā un 1848. Viljams T e k e r e j s (Dzīves komēdija.

gadā uzliesmoja revolūcijas ugunis. tādā kārtā dodams pirmos naturālisma paraugus. Te 1848. Gončarova. 2) KRIEVIJĀ.) pirmie darbi. par tautu brīvību. čehu dzejnieks H a v l ī č e k s. apturēja laikrakstus. Un reālisms. lai gan viņi centās pēc Vācijas varas un brīvības. vieniem. Dostojevska u. nodibinās tā sauktā naturālā skola. mākslu nostādīja par spēcīgu sadzīves kustinātāju un literatūras uzplaukšanu veda sakarā ar to. Prāgā sanāk slāvu kongress. g. Arī Dostojevskis dabūja šai gadījumā nāvei acīs skatīties. kas apvieno vairāk tautas. kad B e j i n s k i s. Kad Vācija (1870) apvienojās. Tad nu arī krievu daiļliteratūra deva darbus. To rakstīja uz sava karoga s l a v o f i l i. uzstādamies pret apspiedējiem.» Par tautu brīvību sajūsminājās lieli dzejnieki un darīja tās labā vairāk. Literatūrā sāk valdīt r e ā l i s m s. kas izlaiž manifestu Eiropas tautām. ka Rietumeiropā uzliesmojošā revolūcija neiedegas arī Krievijā. Kustība pēc pilsoņu tiesībām un tautu brīvības pārgāja arī uz Krieviju. saka viens no viņiem (Vīnbargs). kur sabiedrībai ar saviem vietniekiem iespējams izsacīt savas domas un gribu likumdevēju iestādēs. Revidents). atceļot dzimtbūšanu. T o l s t o j a. Policija un cenzūra rīkojās uz visstingrāko: aizliedza grāmatas. Kad 1848. Prudona) sociālistiskās mācības. Tikai Krimas karam (1855) beidzoties. Krievu inteliģencei nebija citas izejas kā savām reformu idejām dot izteiksmi literatūrā. Lords B a i r o n s (Byron) devās cīņā par grieķiem. pārgrozot valdības un tiesu iestādes. Jaunās Vācijas rakstnieku jau pašreiz izdotos un vēl izdodamos rakstus aizliedza (1835) vācu Savienības sapulce (Bundestag). bet Ungārija top brīva. valdība tīrīja rakstniecību no degamām vielām. kā 182 . tā D o s t o j e v s k a. Austrijas un Balkānu pussalas tautas sakustas un prasa vārdu Eiropas politikā. Četrdesmitie gadi bija krievu literatūrā bagāts dīgļu laiks. Dzejnieki top par politiķiem un avīžniekiem. Līdz ar to atmodās krievu n a c i o n ā l i s m s. Petraševska pulciņā atrada sazvērestību un piesprieda tā dalībniekiem visstingrāko sodu. Dzejnieki nomet kokli un ķer pēc zobena. kas pacēlās ne vien pāri tam. Tas notika ap 1840. naturālisms tas bija. nodziļinādamies viņas saturā un problēmās. nacionālais jautājums pieņem asas formas. nekā tikai rakstīja dziesmas. bet arī tēvijai un pievienojas visiem spēcīgiem laika centieniem. Ap to pašu laiku parādījās G o g o l i s ar tiem saviem darbiem (Mirušās dvēseles. kas še saistīja ar savu īpatnīgo veidu un dziļo saturu. varēja atkal rakstniecības attīstība brīvi turpināties. kā otriem stāvēja priekšā tie paši mērķi: vest krievu tautu pie brīvības un labklājības. Furjē. bet arī pāri tam līmenim. kad viņš vēl kā students sapņoja par vācu vienību. Pirmoreiz krievu rakstnieku darbi. rakstīja Guckovs: «Jaunā spožumā mums uzlēcošā saule izlies savus apaugļojošos starus uz visiem mūsu cīniņiem. paceļas daudz zemēs nacionālisma karogi. kā.. tas viss tika pēkšņi pārtraukts. kas atklāja kailus krievu dzīves trūkumus untumus.agrāk tikai mūzām. Valstīs. Nāca klajā lielo krievu rakstniecības korifeju (Turgeņeva. g. Tas vēlāk sašķēlās divās grupās: rietumniekos un slavofilos. Krievijā daiļrakstniecība tad nu stājās sabiedriska progresa kalpošanā plašākā apmērā un uz ilgāku laiku nekā zemēs. uz kura patlaban stāvēja pasaules literatūra. kuri atsvabinājās 1828. Jaunie rakstnieki studēja aizraudamies franču (Sensimona. piem. kas interesējās par Rietumeiropas mākslu un filozofiju. g. Pa dažādiem ceļiem ejot. gadu simteņa pirmajā pusē stipri zem Rietumeiropas iespaida. kas savu ideju gribēja izvest visos sīkumos un visā plašumā: tikpat apģērbā un ierašās. Krievu inteliģence nāca 19. Ap Petraševski salasījās Maskavā pulciņš. kas nodarbojās ar šīm mācībām. Tā dara mabāru dzejnieks P ē t e f i (Petofi) : viņš krīt kaujā. Trīsdesmitajos gados sastādījās Maskavā ap Stankeviču studentu pulciņš. lai cīnītos kara laukā. apcietināja un izsūtīja rakstniekus.. Bīdamās. kas īpaši še arī bija atrodamas.c. darbiem un tēliem. Savā sirdī arī Bismarks piederēja pie Jaunās Vācijas. atstādams tīri estētisko kritiku. ka dzejnieki piegriežas dzīves īstenībai. kas tai solīja krāšņu uzplaukumu. kas viņā līdz tam laikam bija nācis klajā. atstāja iespaidu uz citu tautu literatūrām.

ka būs laimīga. A k s a k o v a avīze День uzstājās par latviešu aizstāvi Pēterburgas Avīžu laikā. viņu Aksakova orgānā aizstāvēja profesors L a m a n s k i s. Pazīstami I. uzrādīdams rakstus par latviešiem viņa orgānos. dzimtbūšanu atceļot. Ja arī zinātnes labā nekoptu leišu valodu. Slavofilu starpā latviešu labā daudz darījuši Jurijs S a m a r i n s un Ivans A k s a k o v s. g. joprojām palika dzimtkunga varā. Aksakovs tur patlaban izdeva avīzi Maskava 1865. H i l f e r d i n g s. vēlāk pārdēvēta par biedrību. Krievu tautā slavofili vēroja spēkus. Konstantīns un Ivans Aksakovs. tad tas būtu darāms tautas apgaismošanas dēļ. Savos orgānos slavofili ar lieliem panākumiem iekustināja un virzīja jautājumus. brāļi Kirejevski. Kad sāka vajāt Biezbārdi par musinātāju. tomēr viņa stāvoklis nu bija cits. ka no nospiestas zemnieku kārtas izceļas tauta. apturētās avīzes День vietā. Rūtenberga u. Ievērojamos vēsturiskos notikumos. g. kas atzina sev nacionālisma principu par vadošo. sadurdamies ar panģermānismu. darbodamies kādu laiku Latvijā. bet arī paceļ tām pāri un rāda tām ceļu uz patiesu pilnību. Līdzīga ideja likās realizējamies. nonāca Maskavā. Aksakova avīze sniedza rakstu (ar Andreja Vasiļjeva parakstu). Ir saprotams. lai arī vēl ļoti aprobežota. Uz Rietumeiropu un Krieviju attiecināmais laikmeta raksturojums sniedz atslēgu Latvijas tā laika notikumu izpratnei. norādīdama. – Par Aksakovu rakstījis Brīvzemnieks Austrumā 1886. leišiem. Šis pats slavofilu zinātnieks aizstāvēja un cildināja arī Valdemāru. Pie pirmajiem slavofiliem pieder: Homjakovs.) kas kritizē Baltijas apstākļus. utt. un mums nav vairs nekāds pārsteigums. Par pamatu labākai dzīvei viņi gribēja ņemt tās nacionālisma formas. savu darbību Slāvu komiteja.rakstniecībā un politikā. Viņi cildīja un centās realizēt p a n s l ā v i s m a ideju: visu slāvu tautu savienošanu vienā kopībā ar Krieviju vadoņa lomā. Tālāk – nevarēja virziens. rakstīja kāds cits slavofilu zinātnieks. zemi nedabūdams.. Līdzīgā kārtā Aksakova avīzes aizstāvēja igauņu nacionālos centienus. Uz slavofiliem atbalstījās savās cīņās latviešu labā sevišķi B r ī v z e m n i e k s. lpp. Aksakovs deva savos vadītos laikrakstos vārdu latviešu patriotiskajai inteliģencei un citiem viņu labvēļiem. g. kura pelna. Par latviešu radu tautu. itāliešiem un tad vāciešiem savienojoties vienā kopējā valstī. to noliegt arī citiem. latvieši īpaši še atrada savā atsvabināšanās cīņā visstiprāko atbalstu. kas novērojams še. Lai gan latviešu zemnieks. Lamanskis. Samarins. Turpmāk avīze atzīmē grāmatas (Spāģa. tam tomēr 183 . kas aizņem Krievijas iekšējo un ārējo politiku. Hilferdings. – Ar Aksakovu un tamlīdz ar citiem slavofiliem nāca personiskā satiksmē Brīvzemnieks. kas to ne vien nostāda blakus citām. kas devās karā par serbu brīvību. top saprotams. Redakcija piezīmēja. Ar Brīvzemnieka starpniecību Aksakovs kā Slāvu komitejas priekšnieks tika arī par Pumpura izšķirošā soja lēmēju: uz Aksakova rīkojumu viņu ieskaitīja krievu brīvprātīgos. ka saudzē viņas rakstura savādības un uztur tīru viņas valodu. No otras puses. kas Baltijā no seniem laikiem sagrābuši rokā visu varu. kas notiek tur. atgādinādams Kanta domas par šo tautu. Kad tūliņ pēc viņu iznākšanas tām no vācu puses uzbruka. Paturot acīs to. Še tad Brīvzemnieks apgaismoja krievu publikas priekšā latviešu stāvokli un centienus. tā krievu–turku karā (1876–77). iepazinās tieši ar latviešu apstākļiem un par tiem rakstīja. Aksakova vadītie laikraksti. atrada latviešus uz robežām. ka jauno latviešu laikrakstu ienīst tikai tie. kam sava kultūra un literatūra. Par savas darbības orgāniem viņi dibināja laikrakstus un biedrības. attiecības pret dažādām tautām valstī un pret slāvu tautām Austrijā un Balkānos. 58. Valdemāra. Latvijā dzīve pārgrozās tai pašā virzienā kā citur un noved pie līdzīgiem mērķiem. 3) LATVIJĀ. kad viņa pretiniekiem radās (1865) iespēja viņu diskreditēt. Jurijs Samarins. g. kas krievu tautā no sen laikiem nostiprinājušās: demokrātisko kopdzīves iekārtu un darbos parādīto kristīgo ticību. kad viņš 1867. slavofiliem liela loma. Maskavā uzsāka 1858. Iegūtā brīvā kustība. pareizticību. spēdama palīdzēt latviešus atsvabināt no sveša jūga.c. Tas pats Brīvzemnieka Rakstu II daļas I pusē. ka slavofili nevarēja paiet garām arī latviešiem. Vispirms panslāvisms.

to nostāda pretī ticībai. g. Avīzes. Av. Tagad to apzīmēja par grēcīgu aplamību šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt un. pa gadu simteņiem tik daudz jūsu dzīve nepārgrozījās kā pēdējos 30 vai 40 gados. Vidzemes un Kurzemes muižnieki pēc 1850. spriež. pēc evaņģēlija vārdiem. fantāzijai. Valdemārs atrod. Reiz nu piegrieza vērību l a i c ī g a i d z ī v e i. vērodams to no tam. «Viss. ka sirds lec no prieka». Pirmajā laikā šis virziens pat nomāc mākslas darbus: tautiskā laikmeta iezvanītāji (Valdemārs.atvēra kādu izeju. Barons) top darbodamies no 184 . ka pasaules gudrība debesīs nevedīs. kas tiem nes augstas ziņas.). bez kaut kādas ideoloģijas. Vienumēr un visur tie ir reālie apstākļi. ko paturam acīs. tur būs visām bēdām gals (Pēt. 1862). ko redzam pasaulē notiekam. Auseklis viņam liek galvā ozola vaiņagu par to.» Valdemārs paredz. Bet arī muižnieku vidū ir tādi. visu. lai nevar citi teikt: Āre! Te nu tie tapa palaisti brīvā. lai rūpējas par savu dvēseli. tiem nelgām ko palīdzēja! Tie palika gandrīz tādi paši kā vecā dzimtā būšanā. cieši. ko ne kodes. ka tikai tam gavilē prieki. Prātu tad nu apzīmē par vadošo spēju. bet vai tas tiem sliņķiem. un domā sagatavojamos skolotājus izsargāt no jauna iespaida ar to. Veidojošos īstenību uztverot. tagad pasaule pārvēršas citādi » (7. kas ne vien skata. Izlieto pat veco ideoloģiju. lpp. dzenas pēc Dieva valstības. uz augšu skatīdamies. ko redz. uz darbu. bet arī pārbauda. Kā jauni baušļi skanēja: «Tev būs še virs zemes mantas krāt. tev būs tavas miesas veselību un spirgtumu. ka opa vietām prāta cilāšana un skolas būšana mostas. Par tādām pārmaiņām vieni sajūsminās. bet tikai ļoti reti spēj pacelties par svabadiem mākslas darbiem. kas izaicina uz pārdomām. tur. gājušas cīņā ar citām. šī gara acs. Norāda. kas tos ienīst.» Tādi skubinājumi nav lieki. tāds
Jo drīzi bojā ies. lai gan Valdemārs redz. cik pagalam citādi bija laiki priekš 30 vai 40 gadiem. Pasaulei: Pats lielais spēks pie cilvēka ir prāts
Un zināšanas. kā iet citās zemēs.» Sāk nu Latvijā iztirzāt jautājumus par tiešiem sadzīves apstākļiem visās šķirās. ka grib no semināriem izstumt vācu valodu.): «Apdomājiet paši. sevišķi zīmēdamies uz vairāk atbrīvotajiem kroņa ļaudīm (21. Dabai. un neapkaunojiet mīļu latviešu tautu. ja nemīl tuvāku. viņš liek par moto Sētai. dzimtu (aužu laikos. Ja iebilst. ka visur. parāda mums skaidri. To dara noteikti. ka. nopietnajiem uzdevumiem. tikušas nomāktas no pretējām un tad atkal pacēlušās. Pagātnē atrod par paraugu Veco Stenderu. sacīt: tur. sniegdams viņa ģīmetni. Visderīgākais līdzeklis. kas nodrošina sekmes. lpp. ka viņš modinājis latvju ģēniju. lai sasniegtu savus mērķus. un – ar vēl var pielikt klāt – jaukumu. Tāpat racionālisma pabalstīts r e ā l i s m s ir viens no tautiskā laikmeta galvenajām iezīmēm. Tāpēc Valdemārs skubina latviešus. radās jauna literatūra. bet otri uztraucas. Valdemārs viņu silti piemin. Pa visiem tiem gadu simteņiem latviešiem bija sludināts. kas ar dedzīgu prātu cenšas iekrāt gudrību. nevar mīlēt Dievu. kā citas mācītas tautas visapkārt Eiropā. Brīvzemnieks viņu uzlūko par latvju īsto tēvu un gudro padomnieku. kas tā saistīta ar dzīvi un viņas praktiskajiem. vecie tēvi un mātes. visās zemēs. tev būs par tavu labklāšanos gādāt. Alunāns). savā pirmajā literāriskā darbā (300 stāsti). bet ar lielu ideālismu. uz cīņu.) : «Topiet žigli un knaši. lpp. Valdemārs ap piecdesmito gadu vidu liecina (Latvju tautai. visu. ka. jo tava miesa ir tava gara mājoklis. vērā ņemt. vērtē. kaisli. apkaro miesas prātu. kā aprobežot skolotāju semināru programmu. 15.). ne rūsa nemaitā. Alunāns. tikai pie prāta gaismas kļūstot. Juris Alunāns uzsver. un dzīve sāka pieņemt citu veidu. P r ā t u i z k o p t tad nu skubina tautas atmodas laika darbinieki. tad atgādina Kristus vārdus «Esat gudri kā čūskas» (J. kas lielajās Rietumeiropas tautās bija valdījušas renesanses laikmetā. ar ko mēs varam viņa prātu piepildīt un izdarīt (Pēt. ka nākošos 30 gados dzīve ies 5 vai 6 reizes ātrāk uz priekšu. ka tā gan bagāta idejām. krāj mantas. racionālisma pārdēstītāju latviešu literatūrā. kas nojauš pārgrozību dziļākos cēloņus un nevar nostāties tām pretī. kas pie viņas pieder. Priekš tam. ir prāts. tauta aug un zeļ. Tagad nu reiz dabūja arī latvieši kaut ko vairāk nomanīt un pārdzīvot no tām idejām. ka laicīga manta mums dod rokā visu to. ka Dievs nav cilvēkam pasauli radījis par vārgu ieleju.

nonāca pie n a c i o n ā l i s m a. vienojošs spēks. ka latvieši pārvācosies. ka humanitāte prasa. kur pirmo reiz dabū atklātu izteiksmi latviešu tautiskie centieni. kopā ar Bīlenšteinu nostājās pretī Biezbārža prasījumam pēc plašākām zināšanām zemniekiem.» Tiklīdz latvieši cik necik varēja biedroties uz nacionāliem pamatiem. Tāpat arī citi pārvācošanas domu aizstāvētāji. lai Merķeļa rakstus dabūtu lasīt latviski. tuvākiem latviešu nacionālās idejas ietēlojumam sevišķas valsts iekārtā. Un arī Bīlenšteins. D i n s b e r g s piedalās pie Pēterburgas Avīzēm un top par to vajāts. ko atrodam Brīvzemnieka manuskriptos tulkotu latviski. tā ka viņa stipri līdzinās Jaunās Vācijas politiskai dzejai un nav pieskaitāma romantikai. šī (aužu masa ar saviem spējīgākiem locekļiem kļuva par jaunu faktoru tautu starpā. L ī v e n t ā l s. kas. viena alga. Kad latvieši paši pie šādas atziņas nāca. Latviešu nacionālisms. I) viņa latviešu patriota sajūsmā rakstīto tēlojumu Vanems Imanta. kas savā labā nodarbināja arī savus pretiniekus. Gramm. ticības mācības uzsvērdams. lietas īstajā būtībā nopietnāk ieskatoties. Viņš pirmais uzskatīja latviešus par pilntiesīgu tautu un uzņēmās nesaudzīgu cīņu pret šī uzskata noliedzējiem. tad viņi atrada Merķeli par tās apliecinātāju priekšā. atrada tautu. rodas tēvzemes mīlestība pati no sevis. tiklīdz latvieši paceļ galvu arī pie tiem latviešu tautības rakstniekiem. ka patriotisms nav nekāda mākslīga galvas gudrība. atrada tautību kā patlaban negrozāmu faktu un kā līdzekli šos nodomus izvest. Iedziļinoties nospiesto ļaužu patiesās vajadzībās. L e i t ā n s vada avīzi (Mājas Viesi). Valdemārs saka. Par latviešu nacionālisma pirmtēvu uzlūkojams Garlībs M e r ķ e l i s. bet arī sapņoja par latviešu tautas pagātni un nākotni tanī laikā. kas. u. tā par tautām nosauktām cilvēku kopībām. lai patlaban vēl vienu miljonu lielās latviešu tautas mācītāji un vadītāji uz to pareizi un jauki runā un priekš tās pareizi un jauki raksta. kas savus vecākus mīl. Tik tālu sniedzās Merķeļa skats. ka kultūras izplatīšanai latviešu vidū nekas nevar latviešu valodas un literatūras vietā stāties. Se parādās nacionālisma dziļākais pamats. kas dabiskākas un vienkāršākas par tēvzemes mīlestību. Valdemārs lietišķi un silti uzstājas pret viņa pēlējiem un sniedz savā rakstu krājumā (Vaterl. grāmatu mācot. sākot ar Jauno Stenderu un beidzot ar Juri Neikenu. degošu sabiedrisku jautājumu cilātājiem un noskaidrotājiem. kas jaunlaiku garā veicināja sabiedrisku progresu.dzejniekiem par publicistiem. Ķeroties pie Baltijas zemnieku atsvabināšanas un apgaismošanas darba. Auseklis par viņu saka: «Tavs brīvais karogs. mīlēs arī savu tautu. viņi tam uzcēla pieminekli. ko vecāki tik varbūt proto (Br. par to domāt nevarēja. kas cerēja. Bija jānāk brīvākiem laikiem. 18). mīlēs to valodu. Tai 185 . verdzināti dzimtļaudis būdami. ka nav daudz jūtu. Valdemārs un Kronvalds uzsvēra. tad nu tiem. Pamozdamās un tikdama aktīva. atbalstoties tieši uz tautas masu un ne uz viņas toreizējiem mācītājiem. vieno. ievērodami pašreizējās vajadzības. To attiecībā uz latviešiem ilgi negribēja atzīt. Savu tautas biedru pie malas nostumtu. kad pārdod. Tiešajai dzīvei sekojot. uz vienprātību tautu sauc un spēkus lasa. tomēr piemin ar īgnumu latviešu sešu simtu gadu vergošanu. klintī sprausts. Viņš ne vien asi uzstājās pret necilvēcīgo apiešanos ar latviešiem. Latviešu nacionālisms nomanāms. Gemeinn. Tomēr viņiem trūkst iekšēja spēka atraisīties no bijušā un sniegties pēc jauniem mērķiem. kopa latviešu valodu un literatūru un līdz ar tām arī latviešu tautību. «Ikkatrs cik necik gaismots bērns. bija dzīvs. kas vēl pilnīgi padoti vāciešu iespaidam. Bet viņa rakstus nebija iespējams latviešiem viņu valodā sniegt vēl arī tautas atmodas laikmetā. vai viņi to uzsvēra jeb ne. bet ļaudīm. tā nevilšus strādādami saviem gala nolūkiem pretī. Kā katram cilvēkam absolūta vērtība. XIII). redzams katram. viena alga. Un arī tautiskajai dzejai ir vienumēr reāls pamats. kad latvieši paši. izsacīja domas (Lett. Merķeļa skatītās latviešu pagātnes un nākotnes ainas pacēlās tautas atmodas laikā latviešu priekšā. Brīvzemnieks atrod. kam sava īpatnība. viņi tad to uzņēma par savēju. raksti II. vai viņam par to ir tieša interese vai nav. mij pret suņiem latvju dvēseles.

Jauno Vāciju. zemnieki griezās pie Rīgas bīskapa Irinarha. kas katrā vietā izmeklēja sūdzības un trūkumus. kam revolucionāri centieni. Kustība tomēr redzami pieauga. gaismas. tiecās atsvabināties no agrākās un cīņā starp abām dabūja spert pirmos soļus uz saimnieciskas un garīgas patstāvības pusi. ka kaut kur ir labāk nekā patlaban viņu pašu zemē. ja attiecīgajā vietā pierakstīsies. garīgu un galā arī politisku patstāvību. tomēr katrs no viņiem un visi kopā zināja. Kad galā visi lūgumi pēc izceļojuma atvēles pie ģenerālgubernatora un dažādām guberņas iestādēm izrādījās veltīgi. aizņemdama arī Valmieras un Rīgas apriņķus. kas grieza citu vērību uz viņu apstākļiem un deva iemeslu atklāti par tiem runāt un spriest. Daži saka. Guberņas augstākās iestādes nevarēja tikt ar to galā. latviešiem vēl bija jāpieredz bads un posts. izplatījās Vidzemes zemnieku starpā baumas par silto zemi. kas viņu lūgumus 186 . ka viņiem stāv priekšā gaišākas dienas nekā patlaban pārdzīvojamās? Vai tas bija simbols tām cerībām un ilgām pēc labklājības. LATVIEŠU KUSTĪBA ČETRDESMITOS GADOS 1) Kustības sākumi 2) Pārkrievošanas centieni 3) Latviešu pāreja pareizticībā 4) Pareizticīgie latviešu darbinieki a) Dāvids Balodis b) Indriķis Straumīte c) Jānis Sproģis d) Jurijs Samarins e) Pirmās pareizticīgo latviešu grāmatas Attīstībai visās vietās tiecoties uz priekšu un arī Baltijas iedzīvotāju augstākās kārtas aizņemot. ka Kurzemes gubernators Breverns domājās atradis sazvērnieku sabiedrību ar nosaukumu Jaunā Latvija. pavairojās. arī galīgi nospiestajā. Zemnieki to noturēja par pierakstīšanos uz izceļošanu un ieradās Rīgā vēl jo lielākā skaitā. nekad nav apklusināmas? Katrā ziņā šis sauciens apzīmēja ciešu apņēmumos reiz nokratīt nepanesamo nastu un tikt citos apstākļos.laikā. Dienvidos domājās auglīgu zemi. Zināms ir tas. Tam savs pamats. sāka minēt arī Jauno Latviju. 2. kad tauta pakaļ tautai pacēlās ar saviem prasījumiem pēc svabadības un patstāvības. lika tos nolasīt baznīcās. un 1845. kas cilvēkā. ka tās pa zemi iznēsājuši apkārtstaiguļi krievi. Ap maija vidu ieradās daži zemnieki Rīgā pie ģenerālgubernatora (barona Pālena) ar lūgumu pēc atvēles izceļot. Tā nav nekāda nejaušība. ko ķeizars dāvinās. 1841. nav skaidri izzināms. gadā. Izlaida ziņojumus pa visu zemi. pabalstīdamies uz citu varu. Lai gan šai sabiedrībai nebija rakstītu statūtu. lai saceltu viņu vidū kustību. Jauno Poliju. No kurienes tās nāca un ko tās īsti nozīmē. kas pie viņa griezās ar lūgumiem un sūdzībām. ko viņi grib. saru meklētāji. brīvības. Bet zemnieku pieplūdums. daži. Šī sabiedrība ar Valdemāru priekšā pasludināja latviešu tautas pilngadību un rādīja tai ceļu uz saimniecisku. Tas novērojams 1841. kad runāja par Jauno Itāliju. Ar to bija nostiprināts pamats latviešu īpatnīgai kultūrai un literatūrai. jaunlatviešus. ka tās nākušas no Rīgas. lai tos varētu saukt pie atbildības. izgādāja trūcīgajiem aizdevumus. Žandarmērijas priekšnieks lika pierakstīt dažus zemniekus. sevišķi no Cēsu un Valkas apriņķiem. gada pavasarī. 1) KUSTĪBAS SĀKUMI. ka drīz pēc tam. tika redzami arī latvieši ar līdzīgiem centieniem. ka izplatītām baumām nav nekāda pamata. Viņus noraidīja. pat arī ne tiešas sazināšanās savu locekļu starpā. ka pelēko zemnieku masu sakustināja sauciens: Uz silto zemi! Vai tā bija tumša nojausma. Iecēla arī sevišķu komisiju. kad latvieši modās no gadu simteņiem ilgā sastinguma. kad pēc neražas gadiem dažās vietās izcēlās bads.

krievu nacionālisma veicinātājs. lai varētu ievest krievu mācības valodu. šāds nenormāls stāvoklis bijis sajūtams jau agrāk. piem. Šo stāvokli muižnieks izmanto un nereti paceļ savas prasības. Līdz ar to pagaidām izbeidzās zemnieku kustība.. un zemniekam jāuzņemas klauši. tanīs ielikt krievus. Dažās muižās attīstījusies lauksaimniecības rūpniecība. tomēr viņš tiem uzrāda arī dažus s a i m rn i e c i s k u s c ē l o ņ u s. Še nu atkal izplatījās baumas. ka tās rīkojas uz vienu roku ar muižniekiem. daudzu Vidzemes pagastu pārstāvjiem klāt esot. tad bads neizbēgams. zemnieku likumu pamata. g. «ķeizara ticību». Ja tad nu vēl gadās neauglīgi gadi. Jaunbebros. ka ievēros tos lūdzējus. g. Pie tam pārgrozījies arī saimniecības veids. un ka piecu gadu laikā nevienu nevar ierakstīt par studentu. gadā padodamies. tad to apspieda izaicinātas kareivju rotas ar ieročiem. pēc kura Baltijas mācības iestādes tuvināmas krievu skolām un tanīs ievedama krievu mācības valoda. ka pamatīgi prot krievu valodu. nav vairs saskaņojamas ar jauno saimniecības veidu. kur par vainīgiem turētos. kad pastāvēja triju lauku sistēma. kas atradās muižnieku rokās. g. Tas notika. g. Stingri protesti. un 1809. kad dažās vietās zemnieki pārtrauca klaušas muižai un uzbruka apmierināšanas labā izsūtītiem ierēdņiem. decembrī 1841. ievesta āboliņa un kartupeļu kopšana. Muižnieks šai gadījumā nav saistīts ne ar kādiem likuma noteikumiem. visās trijās Baltijas guberņās sevišķas komisijas. Lai to dabūtu savā lietošanā. kurus izsakot ņēma palīgā ārzemju presi un petīcijas uz visaugstākā vārda. Nomas attiecības. kas pieder muižniekiem. Rīgā 187 . g. g.. kas tos joprojām gribot paturēt savā klausībā. dabūja viņa cieto roku sajust arī Baltijas vācieši. atsvabināti bez zemes. vairāk kā 100 cilvēkus. Ka Vidzemes muižniecība tik asi uzstājās pret Rīgas pareizticīgo bīskapu. Jelgavas ģimnāzijā iecēla (1837) krievu direktoru. g. strādā no 1832.saņēma. 4. autonomā zemes pārvalde. sevišķi attiecībā uz pāreju pareizticībā. Lai to novērstu. Kad kustība tika arvienu straujāka un asāka. skolotāju vietām šai iestādē tiekot svabadām. Zemnieki 1819. Zemnieki neticēja valdības iestādēm. Arī augstskolai bija apsolīta sava sevišķa autonomija ar tiesību pieņemt vienīgi luterticīgus profesorus. Krievu valdībai 1710. nežēlīgā kārtā dzina caur strojām un pēra rīkstēm. Bet bīskaps dabūja no augšas aizliegumu pieņemt no zemniekiem kaut kādus lūgumus. Atraisoties no savu kungu ticības un pārejot ķeizara ticībā. g. 2) PĀRKRIEVOŠANAS CENTIENI. kas pieņems pareizticību. turpmāk arī krievu inspektoru. sevišķi bīskapu Irinarhu. aizkavēja šādu plānu izvešanu. ka Tērbatas augstskolā neviens nevar sasniegt akadēmisku grādu. zemniekam jāslēdz ar muižnieku līgums. Bīskapu Irinarhu aizcēla projām no Rīgas. Šo solījumu apstiprināja Aleksandra I 1802. kā priekš 1841. Vidzemes muižnieki bija no Pētera Lielā izdabūjuši savu priekšrocību apstiprinājumu. nāca pie valdības stingrais Nikolajs I. izskaidrojams ar to. kas tiecās ieraut robu Baltijā valdošā luterticībā. kas stingrā pārbaudījumā nav pierādījis. ka zemniekam nekā nepaliek.) pareizticīgo garīdzniekus. vācu valoda un luterāņu ticība par valdošām Vidzemē. kas nodibinātas uz 1804.) skubināja skatīties aizdomīgi arī uz Baltijas muižnieku separātiskām tieksmēm. ka tie viņa darbībā manīja tuvojamies pārkrievošanas briesmas. Kad 1825. no kurām tie bijās ne bez iemesla. domādami. Pie tam poļu dumpis (1830. tad nu cerēja tikt vaļā no kalpinātājiem. un par to sūdzēja ķeizaram. Bez tam ķeizars bija apstiprinājis Tērbatas augstskolas un Tērbatas mācības apgabala pakāpeniskas reorganizācijas plānu. kādus muižnieks par zemes lietošanu no viņa prasa. Ar to bija nodrošināta agrākā. kas pietiekoši neprot krievu valodu. Trīsdesmitajos gados pārkrievošanas centieni Baltijas mācības iestādēs tika pilnīgi manāmi. Ministra (Uvarova) pavēle noteica (1836). izdotais Tērbatas augstskolas dibināšanas akts. Vidzemes muižniecība uzlūkoja par īsto nemiera cēlēju pareizticīgo garīdzniecību. bija paredzēts. Kaut gan arī barons Pālens par nemieriem vaino (50 Jahre russ Verw. Tāpat bija nomanāma rīcība.

kāds lūgumraksta īstais saturs. uz pareizticīgo mācītāju amatu sagatavodamies. kas visiem spēkiem centās paplašināt sava iespaida iecirkni un uzrādīja drosmi un veiksmi cīņā pret saviem pretiniekiem un nelabvēļiem. pasludināja lūdzējiem. labība. Izdeva latviešu un igauņu valodā arī rakstus. g. kuru sacīja sastādītu. Pēc tam uznāca četri briesmīgi bada gadi (1844–47). mācījās arī latviski un igauniski. pie kuriem tie pieskaitīja sevišķi arī vāciešus. gada kustību Vidzemē apspiežot. kurā krievi. ienesdams Baltijas kārtu un tautu attiecībās pēkšņas. 3) LATVIEŠU PĀREJA PAREIZTICĪBĀ. bija dabūjis norādījumu. g. Ģenerālgubernatoram Golovinam (kas 1835. lai iegūtu telpas hernhūtiešu sapulcēm. lai atļauj dziedāt no luterticības dziesmu grāmatām utt. ka viņam jālūkojas. kas bija nomanāms 1841. viņš atsacījās no atbildības par tām. Kad raksts bija izstaigājis Pēterpili. Lai sapulces turpinātu. tāpat katķismu. kādas likumā paredzētas pareizticīgo garīdzniekiem. Saimnieciskā ziņā nekas nebija labojies. kas aizvirzīja no tām projām. ka viņam jāatturas no katras iemaisīšanās luterāņu baznīcas lietās. savā vietā stādamies. tika pabalstīta. Bet kustības cēloņi nebija novērsti. Balodis lūdza krievu bīskapu pēc telpām.nodibināja (1836) pareizticīgā bīskapa sēdekli. Šādai krievu valdības rīcībai bija par atbalstu arī kāda krievu sabiedrības daļa. kur viņi var noturēt dievkalpojumus. Pirmos latviešus. ne arī pareizticīgo apspiešana. kad viņš dabūja zināt. no otras puses. Rīgas bīskaps Filarets. 1894. turpmāk nepazuda. pamatīgas pārmaiņas. nu iestājies miers. Arī hernhūtiešu diakons Neimanis liedzās tās ņemt savā pārziņā. Parakstu vācēji bija tie paši: Balodis un Ernsts. g. kurā uzrādīja pareizticīgo mācības pamatus. ieņēmusies nemiera uguns gruzdēja tālāk. Jau pirmajā neizdevīgā gadā iztukšoja magazinas un ļaudīm nebija ko ēst. parādījās bads vēl daudz niknākā veidā nekā agrāk. gaidīja kroņa maizi. cītīgi darbojās hernhūtiešu vidū. Tas izdevās tikai pa daļai. un daži no tiem gribēja ņemt savus parakstus atpakaļ. lai par ierīkojamās baznīcas priesteri ieceļ Dāvidu Balodi. lai ļaudis novirzītu uz pareizticības pieņemšanas pusi. Arvienu lielāku svaru ieguva krievu avīžniecībā un politiskā dzīvē slavofili. ka pareizticīgi krieviskais elements. svaidīja par pareizticīgiem bīskapa māju baznīcā 1845. aprīlī. kas no 1840. Pa tam gāja arī pa citu ceļu. lai ierīko Rīgā vienu krievu baznīcu latviešu dievkalpojumiem. bet lietodams luterāņu dziesmu un sprediķu grāmatas. nav pielaižama nekāda pretestība pareizticībai. līdz tā pēc maz gadiem uzrāvās gaišās liesmās. bet pacēlās jo spēcīgs. Tanī bija izsacīti vēlējumies. g. Gaidīja atkal palīdzību no citas puses. ka. lai lūdzējus atšķir no luterticības un pievieno pareizticībai. kurus ieturēja pareizticīgo baznīcas garā. Tad nu saprotams. ka. No jūlija līdz oktobrim 1844. lija lietus vienā līšanā. ka nav vairs nekādu šķēršļu pāriet pareizticībā. Lūguma saturs bija patiesībā cits. Mācītājs Treijs lūgumu ievēroja un iekārtoja trīs tādas vietas. Dažās vietās gulēja līķi ceļmalā. turpmākajā ziemā nevarēja izmitināt lopus. 1841. lai viņiem ierīko saiešanas vietas. Bet. Vāca parakstus kādam lūgumam. Dievkalpojumos piedalījās latvieši arī no Rīgas un Valmieras apriņķa. ka tur sapulcējas arī ārpus noliktām stundām un sludina nepielaižamas lietas. Kad Balodi sauca pie atbildības par atšķelšanu no luterāņu baznīcas. Vidzemes zemnieku kustībā. Tās viņam ierādīja mazā koka baznīciņā krievu kapos. lai nenotiek luterāņu pārvilinājumi pareizticībā. bet katra kustība. viņu aizsargāja tiesības. Gan Irinarha pēcnācējs. Reizē ierīkoja Pleskavā pareizticīgo semināru. rudzi palika neiesēti. Parakstītājies tomēr manīja. 29. Kad pēc pāris gadiem uznāca neauglīgas vasaras. Visā rīcībā viņam stāvēja blakām bārddzinis Kārlis Ernsts. Arī rīcība no krievu garīdznieku puses neaprima. bet. Balodis še nu noturēja dievkalpojumus pareizticīgo baznīcas ārējā iekārtā. g. Likās. gada otrā pusē griezās daži Rīgas latviešu luterāņu draudzes (Jāņa baznīcas) locekļi pie saviem mācītājiem Širrena un Treija ar lūgumu. kartupeļi sapuva. siens. nāca Pālena vietā) bija dots mājiens. Par sludinātāju še uzstājās galdnieks Dāvids Balodis. skaitā ap četrdesmit. 188 . sāka atkal runāt par pierakstīšanos.

pēc tam atšķīra Bībeli un nolasīja viņam priekšā Eceķiela grāmatas 34. Indriķis Straumīte (Līcitis). ka pāris gadi laikā bija pieņēmuši krievu ticību ap 100 000 latviešu. «baznīckungs». paliks par dzimtļaudīm saviem kungiem. jo vairāk viņi sāka apzināties un nodarbināt paši savus spēkus par drošāko ķīlu to mērķu sasniegšanai. Jo mazāk arī šī vara viņiem solīja un vēl mazāk deva. cēlies no Madlienas draudzes. ko iegūs tie. Viņu vidū paceļas redzami Dāvids Balodis. lai atber aizdoto labību. Pašā darba laikā ļaudis spiedās pierakstīties. To tiesu straujāk tā izplatījās uz laukiem.Pāreju pareizticībā izdevās luterāņu garīdzniecībai un konsistorijai Rīgā aprobežot. Tāds pat kungs viņam bija luterāņu mācītājs. – Самаринъ. uzpūtību un nepieejamību. arī katoļu draudzēs nav domājama. kas gan stipri sveras uz krievu pusi. Galā viņu izlika no mājām. Kad Balodis bija apsūdzēts par ļaužu musināšanu. Še darbojās par sludinātāju Dāvids Balodis. 4) PAREIZTICĪGIE LATVIEŠU DARBINIEKI. kurus nu viņi arvienu vairāk mācījās patstāvīgi uzstādīt. viņš arī pagastā iemantoja ienaidniekus. sevišķi ar mācītāju Treiju. viņš Bībeli padusē aizgāja pie mācītāja Treija.) aizgāja uz Rīgu un darbojās arī še par hernhūtiešu sludinātāju. Viņš bija šķirts no savas draudzes ar savu izglītību. kāda tā. a) D ā v i d s B a l o d i s. Indriķis Straumīte (Записки православного латыша. Pareizticīgo latviešu priesteri bija latvieši. g. par dvēseļu zemi. Par pagasta vecāko būdams un stingri tiesas piesēdētājiem pieprasīdams. no zemniekiem atšķiramus darbiniekus. Arī Dāvida Baloža tēvs bija no dzimtkunga piedzīvojis daudz pārestību. vissekmīgākais pareizticības izplatītājs latviešu vidū. Tas bija nenoliedzami. Izplatījās visādas baumas par labumiem. piem. g. Pie Baloža mājām bija hernhūtiešu saiešanas nams. Pareizticība latviešu vidū atšķīrās no luterānisma ar to. Še parādījās par galvenajiem sludinātājiem priesteris Mihailovs. ka reliģiskai pārliecībai šai pārejā bija maza loma. kur viņi nonāca. Latvieši nu dabūja pārliecināties. īstās pareizticīgās krievu. Še pirmoreiz ieraugām latviešu inteliģenci. Dažādus konfliktus ar luterāņu garīdzniekiem. Viņiem piebiedrojas rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Jurijs Samarins. Luterāņu mācītāji visi bija vācieši. slinkumu. kas viņu starpā arī no latviešiem bija cēlušies (kā. 189 . ar savu stāvokli. kas pierakstījušies. Viņš uzskaitīja visus luterāņu garīdznieku netikumus. kas ar saviem apakšniekiem nežēlīgi apgājušies. viņiem pieslējās daži augstāki garīdznieki un citi mācīti latvieši. Tāpēc še bija iespējama tāda nošķiršanās no viņa. Lielās muižas pagasta. Visur. ka tie. ko viņš no sirds ienīdēja. Jānis Sproģis. Окраины России I. Runāja par klaušu atlaišanu. agrākais Vecpiebalgas muižas skrīveris. Tad viņš aiztaisīja grāmatu un sacīja: «Debess un zeme zudīs.. tie pilnīgi pārvācojās. nolaidību. kas pāries pareizticībā.93) Baloža pāriešanu pareizticībā attēlo šādi. jūlijā viņi sāka darboties Alūksnē un apkārtnē. ka cīna pret viņu ilggadējiem kalpinātājiem nav gluži veltīga. kur runā par neuzticīgiem ganiem. septembrī atnāca no Pēterpils uz Rīgu divi kuģi ar labību. ka viņus tanī pabalsta cita vara. Kad 1845. dabūs savu daļu labības bez maksas. Runāja. Ticības maiņas kustība norisinājās tik strauji. un viņa pavadonis diakons Balodis. piem. ļaužu pulki drūzmējās ap viņiem. bet avis negana. Še bija rīkojušies dzimtkungi. ka tā tūliņ no sākuma izvirzīja par vadītājiem baznīcas dzīvē locekļus no pašu latviešu vidus. bet paliek organiski saistīti ar latviešiem. un. Kā tāds viņš nāca sadursmē ar vietējo (Madlienas) mācītāju. Viņš (ap 1840. nodaļu. 1845. kas nav pierakstījušies. piedzīvodams.. Parādās šai laikā arī pirmās pareizticīgo grāmatas. ka tā likās bīstami satricināta. Latviešu zemnieks vēlējās atkratīties no saviem kungiem. norādīdams uz viņu neticību. varmācību. jauns kustības vilnis traucās pa Vidzemi. Tukuma mācītājs Šteineks). viņš pārgāja pareizticībā. ka tie. kas ēd avju taukus un ģērbjas ar viņu vilnu. ar savu tautību. būdami tanīs domās.2. Ar to vācu muižnieku un mācītāju varai Baltijā bija ierauts tāds robs. plaši un spilgti apgaismodams latviešu pārejas kustību pareizticībā. g.

kurās atspoguļojas viņa gaišā dvēsele. g. kā mācītāji katrā gadījumā meklē iedzīvoties. – No Treija Balodis aizgāja taisni pie bīskapa Filareta.» Piegriešanās Krievijai nepazīst nekādu robežu. Pirmais darbojies abās grupās. otra paliek uz vietas un grib savu ticību izskaidrot un pārveidot. 8. īstā vārdā Jānis Līcītis. necilvēciskiem sodiem. viņu pāreju pareizticībā par tādu. «Tā iespiedās alās. kas attiecas vienīgi uz Balodi. 1. Cēsu apriņķī. Viņš dzīvojis Dzērbenes Jaunītēs. g. Par K u r m i Straumīte sniedz šādas ziņas. un 1845. Par ievērojamākiem minami Dāvids Balodis un Andža Kurmis. Pamodušos latviešu starpā divi grupas: viena uzņemas asu cīņu ar garīdzniecību un muižniecību. vai uz jums attiecas pravieša vārdi par neīstiem ganiem. Lai gan Balodis pozitīva darba darījis maz. tādā kārtā gatavodams ceļu latviešu darbībai. kam iemesli vācu muižnieku neaprobežotās varmācībās un luterāņu mācītāju pašmīlīgā vienaldzībā un nenovēlībā pret draudzi. Iepretim Ļaudonas luterāņu baznīcai viņš runāja uz ļaudīm: «Uzklausiet. viņš bija dažus gadus par skolotāju. Katrai grupai savi darbinieki. Viņu paglabājot. ka mūsu dzimtene atdāvināta vāciešiem un mēs paši piedevām kā darba inventārs. b) I n d r i ķ i s S t r a u m ī t e. «Mūsu vēlēšanās ir sakust ar Krieviju. ka viņu baznīcas paliek tukšas. kur nekad neiespīd ne saules stars. kas tagad palika nepļauts. Pavisam viņš pievienoja pareizticībai 7322 latviešus. tas izbirs. kā viņi atsvešinās no tautas. Indriķis Straumīte pazīstams ar savām piezīmēm (Записки православного латыша). un tautā nebija nekādu citu valodu kā tikai par Dāvida Baloža pāreju pareizticībā. kā uz lietu. ar krievu tautu. ka viņam priekšā Kurmja dziesmas. 190 . Pie tam ievērojams.. «Tīri liekas. Kāds nostāsts par Kurmi šāds: Muižas īpašniekam nomira meita. Visas citas rūpes uz laiku apklusa. otri – hernhūtieši. un ieradās tādos dzīvokļos. svērts un par vieglu atrasts. tomēr viņš vairāk nekā neviens cits pats savām acīm un piedzīvojumiem uzgājis vāciskās. izstāstīja viņam visu un izsacīja vēlēšanos pāriet parei2ticibā. ka nevienam nenāca prātā skatīties uz šo notikumu kā uz nejaušu un atsevišķu parādību. kas stāv uz citiem. un izbirušos graudus ērgļi aprīs. nojauda še kopējas kustības sākumu un it kā lūzumu viņu pašu liktenī. ka manis lasītais lēmums rakstīts priekš jums? Neredzamais Dieva pirksts jau uzvilcis kļūmīgos vārdus «Svērts. Jau pirmajā gadā (līdz 1847. Dāvids Balodis pārgājis pareizticībā! Šīs vēsts izplatījās pa visu Vidzemi zibens ātrumā. Kokneses draudzē. To nobeidzis. šiem stāstiem autors tic tāpēc. tas ir. janvārim) viņš svaidīja par pareizticīgiem 2057 latviešus (1253 vīriešus un 804 sievietes).» Balodi iecēla par diakonu un pēc tam par priesteri. pirmie ir pārgājēji pareizticībā. Bebru pagastā. cik necilvēcīgi muižnieki apietas ar saviem klaušu ļaudīm. savā starpā nesarunādamies. Jūs neticat. augustā no revolucionāru rokas. Latvieši meklē patvērumu pie Krievijas. paturēt ar viņu vienu ticību. kā viņi cīnās ar hernhūtiešiem un pareizticīgiem. bet drīz izrādīsies. kas uzņemtas Samarina rakstos. Kā viens no pirmajiem viņš iestājās jaunatvērtajā Rīgas garīgajā seminārā. kas gana ne viņiem uzticētās avis. dzimis ap 1830. kā mums tagad ir viens cars. viņš kā priesteris atnāca uz savu darba vietu Ļaudonā. Viņš mira 1906. bet paši sevi. ko viņa tēvs stāsta par Bebru nemiernieku zvēriskiem. ne mazākā rakstu zīmīte no šis grāmatas. Es nevaru jūs pārliecināt. atstāj savu ticību. ievadīt savus mācītājus citā ceļā vai arī iztikt bez viņiem. savu dzimteni. Par viņu daudzkārt atgādinājies Dāvids Balodis.» – Balodis darbojās Ļaudonā 18 gadus. un tad par pareizticīgo mācītāju Aderkašos (Madlienas draudzē). Spilgtās krāsās viņš attēlo. vienu valodu. Lieldienas sestdienā 1846. no tautas atšķirtās luterāņu garīdzniecības trūkumus un to vārīgi satricinājis. otrs – hernhūtiešos. mežos un purvos. Par viņu daudz stāsta. g. mani tautas brāļi! Pļāvēji atnākuši uz pļaujamo.» Tādu upuri nes autors. g. vienu likumu. Viņš no saviem piedzīvojumiem un tēva nostāstiem nostāda visu latviešu zemnieku kustību 1841. Viņš mira 1864. uz tautas īpatnības pamatiem. g. g. kas likās gluži nošķirti no pasaules. lai dabūtu pretsvaru vācu varai.bet nezudīs neviens vārds. Iespaids bija satricinošs. Latvietis pamodies un sāk runāt. bet visi.

g. krievu burtiem iespiestu latviešu tautas dziesmu krājumu ar plašu. Še sāk mācīties Sproģis. Viņš zināmā mērā stādāms blakus Merķelim. bet arī citus klātesošos. iestājās par locekli Viļņas pareizticīgā krievu brālībā un izpildīja baznīcā arī garīdznieka pienākumus. Viļņā 1868. viens no pirmajiem pareizticīgajiem latviešiem. Dziļi aizgrābts. ja viņi visi pārietu sava augstā krievu ķeizara pareizticīgā ticībā. sacīdams: Paldies tev! Vienīgi tu mani apmierināji un apklusināji manu sirdi. Viņu uztrauca īpaši tas. Še nu latvieši 191 .pēc miesas gan latvietis. ka nemācīta zemnieka vienkārši vārdi viņam gājuši pie sirds. bet savā garā pārvērzdamies par pilnīgu un pastāvīgu krievu tautas cilvēku. d) J u r i j s S a m a r i n s (1819–1876) interesējies un rakstījis par latviešiem vairāk nekā neviens cits krievu rakstnieks. viņš saka: «Latvijas un igauņu zemes ļaudis gadu simteņiem visai tika spiesti no saviem luterticīgiem kungiem vāciešiem. kā viņš saka: aiz lielas gara vilkšanas. ka gribēja ievest latviešu rakstniecībā krievu burtus.» Sproģis apraksta. pabiezu. ka latviešu nacionālā sajūta vispār un viņā jau bija tik dzīva. kā es viņu mīlēju. tu mani mīli. Kurmi. Kad viņi beidza. Viļņas mācību apgabala kuratora Korņilova pabalstīts. Līdzīgi tam viņš spilgti attēlojis vācu varā nodoto latviešu postu un ciešanas. netika par garīdznieku. bet arī visu to. lai gan par to gatavojās. No 1866. Viņš tad uzmeklēja vāciešu rīcībā ne vien viņu pretvalstiskās tieksmes. Sproģis sastādīja un izdeva. ka viņa tēvs ar visu ģimeni 1847. Bet. Rīgā 1911) viņš liecina. Arī dažus latviskus zvērastus Sproģis no Viļņas centrālā arhīva cēlis klajā. ka malienā. par brīvu latviešu nacionālo attīstību. šādiem vārdiem: «Klausies. ka tā negribot un neapzinoties tika redzama. tu zini. kas turpat stāvēja. savu biogrāfiju. kam priekšā stādās mūsu lielās un spēcīgās krievu valstības plašās darīšanas un mērķi. Viņš kādu graudu sējis arī latviešu literatūrā.turēja uzaicinātie mācītāji daudz iepriekš sagatavotu un uzrakstītu runu un sprediķu. un vilka to gaismā. mazās tautiņas netika pārkrievotas. lietišķu priekšvārdu par latv. saki arī tu kaut ko par apmierināšanu!» Un zemnieks turpat bez kādas sagatavošanās turēja tik brīnišķīgu runu. 10. kas nav saskaņojams ar īstās cilvēcības un tikumības prasījumiem. aiz karstas iegribēšanas. Samarina uzbrukumiem Baltijas vāciešiem gaiši redzami cauri pārkrievotāja nolūki. pielaizdams arī kādu daļu citāda rakstura iemeslu. kā viņš pats saka: «. Savā pašbiogrāfijā (Jānis Sproģis. Viļņā nonākdams. un viņa tevi mīlēja. nomirušās tēvs griezās pie Kurmja. uzceļ Koknesē pareizticīgo baznīcu un pie tās skolu. No bērnības augdams pareizticīgās krievu skolās. Viņš centās latviešus tuvināt krieviem arī tādā kārtā. žēlīgais un visspēcīgais. Šie materiāli nāca pēdīgi rokās latviešu valodas pētniekam un vārdnīcas sastādītājam K. lai pieņemtu pareizticību. – Neskatoties uz to. Mīlenbaham. t. muižnieks noskūpstīja Kurmim pieri un viņam pateicās. Sproģis pilnīgi pārkrievojās. dziesmām un ar tulkojumu krievu valodā.» «Šis muižnieks ļoti apkaunoja mācītājus. tālab piepeži iedegās viņu sirdīs cerība. Bet no Merķeļa viņu šķīra tālu nost viņa domas un nodomi par latviešu nākotni: Merķelis cīnījās par latviešu tautas tiesībām. kas vairāk nekā simts gadus piederēja pie krievu valsts. ka latvieši pārgājuši pareizticībā aiz pārliecības. tad viņš. g. ka aizkustināja līdz asarām ne tikai tēvu. Bez tam Sproģis turējis par derīgu rakstīt latviešu valodā. kamēr viņu sprediķi tam sirdi pametuši aukstu. bet pārvācotas. norādīdams. Bez tam viņš piesūtīja Valdemāram (1877) bagātus latviešu vārdnīcas materiālus un vēl lielākus latviešu vārdu krājumus Bandrevičam (1889). 1848. tu mīlēji arī manu meitu.» Šādu savu attīstības virzienu Sproģis uzskata par Dieva lēmumu. pāriet pēc tam uz garīgo semināru un tad uz Pēterpils garīgo akadēmiju. jūlijā Kijevā. c) J ā n i s S p r o ģ i s. viņš ņēmis dalību pie latviešu literāriskiem darbiem – liecība. laikam atvieglinātu viņu grūtības un tiem būtu labāk.. gadā ap Jaungadu svinīgi brauc no Stukmaņiem uz Viskaļmuižu. Bet no šejienes viņu izslēdz par to. Ar visu to Sproģis ierindojams latviešu rakstniekos. ka viņš līdz ar citiem uzstājies pret kāda profesora rīcību. Viņš mira 1918. Viņš arī tūliņ. g. gada viņš darbojas par arhivāru Viļņas centrālarhīvā. lai gan ar stipriem krievu piemaisījumiem.

Pārlūkots un par labu teikts no Svēta valdīdama Sinoda. Schirren. Livländische Bekehrungen. Traucās kājās arī vācu aprindas un darīja iespaidu uz valdību.bija tie. kad bija nodibināta Rīgas Latviešu biedrība (1868. Boks. Livlandische Antwort an Herrn Samarin. ka Samarinu ieslodzīja Petropavlovskas cietoksnī. g. g. J. Šai laikā Samarins gadus trīs nodzīvoja Rīgā. ka latviešu tautiskie centieni novelk Baltijā ģermanizēšanai robežas. var no Krievijas atkrist. īpaši zemniekiem. Latviešu tautiskos centienus krievu nacionālisti vispār atrada par tādiem. 1869. Sešdesmito gadu otrā pusē viņš laida par pareizticīgo latviešu stāvokli klajā dažus rakstus Maskavas avīzēs. bet tika aizsūtīts uz Simbirsku. vāciem pretī nostādītu latviešu laikrakstu (Pēt. Bock. tāpat arī pašreizējos apstākļos. Atrada. Tērbatē. ka latviešu inteliģence nodibināja patstāvīgu. kur nerunā krievu valodu un neapliecina pareizticību. lai latviešus iepazīstinātu ar pareizticību. Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands. To sevišķi attiecināja uz Poliju un Lietuvu. J. ka tie Baltijas vāciešu varu stipri satricināja un ka. savam sašutumam par Baltijas vāciešu rīcību izteiksmi Rīgas vēstulēs (Рижская письма. To. Karsts slavofils būdams. Samarins uzstājās kā slavofils k r i e v u n a c i o n ā l i s m a v ā r d ā. Esot jāpriecājas. latvieši patapa cik necik nostāties paši uz savām kājām. tad arī uz Baltiju. ka aprobežoja valdošo nekrievu šķiru varu un tiesības. 1869. Avīzes). kuras šo rakstu dēļ sodīja. iestāžu iekārtā. iznāca latviešu valodā grāmatas. g. tā esot zemnieku tauta. savās piezīmēs pie Samarina grāmatas Krievijas malienas (Окраины России. Ekards. Livländische Beiträge. Uz to. Gaiši un noteikti to izsacīja bīskaps Valters savā landtāga sprediķī 1864. palikusi pāri vienīgi valoda. viņš deva. Un sevišķi gaiši tā parādījās sakarā ar latviešu pārejas kustību pareizticībā. ko krievu valdība. nebija devuši iemeslu tiešai apspiešanai varas līdzekļiem. šāda grāmata: «Kristīgas mācības pirmais iesākums jeb Īsi svēti stāsti un īss Katķisms. kurā ironiski atspēko pretējas domas. no tās pa daļai atsvabinādamies. Grāmatā ietilpst īsi saņemti bībelstāsti un 192 . Leipz. kas ietver sevī pareizticības pamatmācības. pielaizdama šīs inteliģences vajājumus. pie kā vācu rīcība bija redzama. Šis virziens sāka valdīt krievu inteliģencē un politikā sevišķi pēc poļu sacelšanās 1863. Samarina rakstiem bija tie panākumi. piešķīra dažus materiālus labumus un brīvības. Samarins atrod par notikumu. Sternbergs. 1849). un rakstos iespiests uz Visaugstāku Ķeizariskās Majestātes Pavēlēšanu. kas liktu vērot patstāvīgas izglītības spējas. To pašu dara Ekardts vēl arī tad. Viņš še bija par locekli revīzijas komisijā. kas nav bīstami. Še ievietoti arī Indriķa Straumītes uzzīmējumi. lai izturētu konkurenci ar lielām tautām. Tai pašā laikā vāci polemikā pret Samarinu cieši uzsvēra latviešu pārvācošanas nepieciešamību. bet apakšējām šķirām. 1843. uzsāka cīņu avīžniecībā un mēģināja no viņiem atšķelt latviešus un igauņus. iznāca. kas. ticībā. Samarinam stājās pretī Baltijas vācu rakstnieki un publicisti Sirrens. atšķirdamies šai ziņā no poļu muižniekiem. Latvieši savās ierašās. Berlīnē 1868–1976). Tās centās ciešāk pievienot krievu apdzīvotiem apgabaliem tādā ceļā. Kā tādam viņam bija iespējams ieskatīties visādu iestāžu arhīvos un dokumentos. Sternberg. ka valsts malienas. Eckardt. viņš gan atsvabinājās. Pret Baltijas vāciešiem. Pirms kādi latvieši pareizticībā bija pārgājuši. kas pārlūkoja pagastu un pilsētu iestāžu saimniecību. tikko no Rīgas aizbraucis. Samarins nu ņēmās plaši apgaismot Baltijas apstākļus veselā virknē apcerējumu ar virsrakstu Krievijas. 123). dēļ mācīšanas skolās. Leipz. starp citu. norāda kāds raksts Maskavas krievu avīzē. par to prasot tuvošanos krieviem valodā. Latviešu tauta esot skaitā par niecīgu. Ar labvēļu palīdzību tikdams pie ķeizara. kam nav nekādas vēstures un nekā. g. nav pratusi pienācīgi novērtēt (Окраины I. 1843».). izglītībā jau esot pārvācoti. e) P i r m ā s p a r e i z t i c ī g o l a t v i e š u g r ā m a t a s. kas tikai viena no tautas īpatnības iezīmēm. Tās izplatījās rokrakstā un sacēla krievu sabiedrībā lielu troksni. Sekas bija tās. – P r e t r a k s t i Samarinam: C. tāpēc tās pārkrievojamas.

kas pie pestīšanas vada». ka pareizticīgā Kristus draudze ir atvase no austrumu draudzes. Jābūt mierā ar to būšanu. Pamācības ņemtas no senajiem baznīcas tēviem. vecu. издаваемое при Рижской Духовной Семинарии». kas tos latviešu valodā sniedzis. bet kā Dieva kalpi. vispirms Pēterpilī. par pareizticību viņu starpā. Pareizticīgo garīgie raksti palikuši bez manāma iespaida uz latviešu garīgo dzīvi un literatūru. gada sāk iznākt p a r e i z t i c ī g o k a l e n d ā r s. Tai pielikta Pamācīšana priekš tiem. ka tā ir Lielā Baznīcā. kurā ķeizars licis. par pasargāšanos no iemuldēšanas iekš citām ticībām un arī par sirds apmierināšanu jūsu tagadējā būšanā. 18430. Šai ziņā tie nevar nākt ne tuvu hernhūtiešu kustībai. Tie cienījami ne kā Dievs. sevišķi daudz no Hrizostoma jeb Zeltamutes. 3. Viņš tad nu cenšas pierādīt. kas pie Rīgas garīgas Seminarijas ir sagādātas. Še runā arī par latviešiem. No 1851. – drošam. Училище благочестия. tulkojumi bez kaut kādas atzīmes. uzticīgi kalpot ķeizaram. pēc Jāņa Kristītāja vārdiem: «Esiet mierā ar savu algu. tad Dievs vai tev izglābs no nāves. vai tev izglābs caur nāvi. kas raksturo pareizticību. kas mūsu lūgšanas var nest pie Dieva. jābūt modrīgam. Vaktī stāvot. tad Rīgā. vērā liekamas karotājiem». ka to Kristus iecēlis. GADS 193 . Īpaši pēdējais sniedz dažus norādījumus. vajaga valkāt par cienīdamu pieminēšanu Dieva darbu un Viņa Svētu. ka tās ir «mālētas noģīmēšanas Dieva pēc miesas un Viņa Svētu. Pirmajos divos gados iespiests blakām latviešu tulkojumam grāmatas labajā pusē arī krievu teksts kreisajā pusē. tāpēc latviešu tautas radošās spējas palika ne vien neaizkustinātas.» Tanī pašā 1843. Visi gabali ir garīga satura. ka pareizticības izplatītājiem no paša sākuma stāvēja priekšā par mērķi latviešus pievienot krieviem. Saturs tam garīgs. No 1856. Tās iznāca ap sešdesmito gadu vidu. kas par latviešiem sāka interesēties.» – «Nepamet dvēseles drošību briesmās. kas kāro atkāpties no pareizticīgas ticības. Arhibīskaps apņēmies to rakstos izteikt. Pa daļai tas izskaidrojams ar to. kad sacēlās pareizticīgo latviešu un igauņu starpā stipra kustība pāriet atpakaļ luterticībā. Šis izdevums iznāk pavisam desmit gadus. Tur dod atbildi uz jautājumu par svētu eņģe)u un svētu cilvēku cienīšanu. ko vajadzīgs sacīt «par iespēcināšanos tai pareizticīgā ticībā. g. Tērbatā. Vēlāk iznāca vesela rinda k r i s t ī g u p a m ā c ī b u pareizticīgiem. Iznākušas sešas vēstules. Kad tu uzticīgi izdari to. kas tevim pienākas. un uz Svētu Kalnu. ka tā no paša viņas sākuma līdz šim paglabājusi «patiesīgu. Bez mitēšanās karotājam jātur acu priekšā divi visaugstāki pienākumi: ar visu sirds prātu kalpot Dievam. par kuru jūs tik daudz sūrstaities». Šis ir Jāņa Hrizostoma liturģijas tulkojums no krievu valodas Божесственная служба в стихъ оца нашего Iоанна Златоустаго.katķisms. par viņu senatni pirms vācu atnākšanas. g. Vēstuļu nolūks – nostiprināt šo tautu starpā pareizticību. bet jutās pat apspiestas. Par titulā minēto lielo baznīcu domājama Sofijas baznīca Konstantinopolē un par svēto kalnu Atosa kalns. Kārta tās Svētas un Dievišķas. tāpēc ir palīgu vajaga lūgties caur viņiem no Dieva. tēvišķu un žēlastības pilnu Kristus ticību». kas ar nesavīstamu kroni tevi pušķos. iznāca pareizticīgo garīdznieku amata g r ā m a t a ar virsrakstu «Liturģijas. un priekš tām vajaga pielūgt Dievu un Viņa Svētus. Tomēr šais rakstos parādījās vara. To tad latvieši zināja izmantot savā atsvabināšanas cīņā. kas otrā izdevumā 1869.» Kā pielikums katķismam pievienotas «Kristīgas mācības. sāka izdot virkni periodisku rakstu krājumu ar kopējo virsrakstu «Tā skola tās dievabijāšanas jeb Dievabijīgas pamācīšanas. katru gadu pa četrām burtnīcām. ka pareizticīgā austrumu draudze ir «tā Kristus draudze. g. sakopotas vienā grāmatā. karā ejot. 1856. Par bilžu cienīšanu saka. Pareizticīgiem latviešiem un igauņiem nodomātas R ī g a s un J e l g a v a s arhibīskapa Platona grāmatas jeb vēstules.

g. vācu dzejnieku darbus. Krievijā sākās pavisam jauns laikmets. pirmais latviešu dzejnieka dzejoju krājums ar nacionālu nokrāsu un paliekamu vērtību. latviešu valodu blakus tām lielo kultūras tautu valodām. viņu starpā Vecais Stenders. Viņš nostāda. par to nebij vainojama viņa. lika noiet no skatuves brīvprātīgiem darbiniekiem. toreiz brīvprātīgs konstitucionālists. Šī pēc ārējā apmēra niecīgā grāmatiņa uzlūkojama par latviešu nacionālās literatūras sākumu.1) Jura Alunāna Dziesmiņas 2) Tērbatas latviešu studentu pulciņš 3) Mājas Viesis Ja gribam vilkt stingru. kas notiek viņa apkārtnē un viņā pašā. luterisko mācītāju sniegto latviešu grāmatniecību un latviešu pašu kopto nacionālo literatūru. gadā. Viņš atrod. tad par tādu uzlūkojams 1856. Viņš sāk ar Heines Loreleju un Gētes Erlkonig. atvaļina vecos valdības ierēdņus. īpatnīgi viņš novēro. petraševskiešus). sajēgai. pirmo latvieša vadīto laikrakstu. Valdemārs uzzīmē savā dienas grāmatā aforismus un dzejoļus. ņem tad Ūlanda. un no jauna domāt. ka dzejniekam nav acu priekšā tautas masa. Pavisam paraksta 118 eksemplārus. Tiem viņš grib tuvināties. Alunāns raksta grāmatai priekšvārdu Tērbatā 1856. vai iespējams tā saturu tikpat pilnīgu latviešu valodā ietvert. Tā rodas viņa dziesmiņas. 1) JURA ALUNĀNA DZIESMIŅAS. lasīdams latviešu literatūru un valodniecības rakstus. atsvabina apcietinātos un izsūtītos (dekabristus. Spīss Zemītē). kas jau kā troņa mantinieks bija parādījis pieejamību brīvākām tendencēm. kas Latvijā un vispār Eiropā sekoja četrdesmito gadu kustībai. kuras gaumei. 29. sāk izdot Mājas Viesi. bet arī vācu studenti. Viņa dzejai ir jau radušies cienītāji. noteiktu robežu starp veco. Hercens izdod Londonā brīvu krievu preses orgānu Zvanu. nošķiras no saviem vācu dzimtenes biedriem un sāk darboties nacionālā garā Tērbatā Latviešu studentu pulciņš. agrākās kārtības aizstāvētājus. līdz ar to viņš cenšas latviešu valodu. Viņu vada vienīgi no oriģināla saņemamā daiļuma izjūta un dziņa to izteikt latviešu valodā. izglītības līmenim jāpiemērojas. Tā aptver 72 lapaspuses. Labu latviešu valodas pratēju ir maz. bet nespēja apturēt garīgu progresu. Rikerta. kas viņam no tēva slēpjamas. viņš uzaicina tām parakstītājus. kurās sacerēti–: tulkojumu klasiskie oriģināli. Birgera u. šādi fakti: iznāk Jura Alunāna Dziesmiņas.c. gads. ieraudzīja dienas gaismu 1856.» Viņš sāk arī ko rakstīt un pārtulkot kādus dzejoļus. bez tiem lauku inteliģence: mācītāji. Viņš studē latviešu valodu. cik dzīvi. Pirms viņš Dziesmiņas laiž klajā. izdod Maskavā žurnālu Krievu Vēstnesi. kurā ar sajūsmu atzīmē jaunā valdnieka rīcību. viņš nogatavo arī plānu plašam dzejojumam par dabu un cilvēku. sākas tā sauktais krievu progresa medus mēnesis. Sāk runāt arī par zemnieku brīvlaišanu. nepazīdami viņas īpatnīgo rakstnieki bij piemaisījuši svešus elementus un nebija 194 . februārī. kad Alunāns studēja Tērbatā. Parakstītāju vidū ir ne vien latviešu. iztīrīt no «svešiem grabažiem». pārbauda visu. Šāds iekārtojums liecina. ka lielākā grāmatu daļā latviešu valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta. Ar tām viņš grib rādīt. cik spējams. satur 38 dziesmiņas līdz ar priekšvārdu un valodniecisku beigu apcerējumu. Reakcijas gadi. Apdāvinātie jaunekļi dabūja literatūrā un dzīvē daudz jaunu iespaidu un nodevās visā klusībā rosīgam garīgam darbam. gada pirmajā pusē tā iznāk. iemetina pa dzejolim arī no Horācija un Ļermontova un rāda viņu mūžīgo daiļumu latviskā ietērpā. Ar turpat blakām stāvoša oriģināla palīdzību katrs var pārbaudīt. kas top par literārisku centru. Pirmajām 22 dziesmiņām pielikti oriģināli. to starpā viens latīņu (Horācija Plānprātiņam). Viņš izbeidz Krimas karu. cik latviešu valoda spēcīga un jauka. uztver. Kas tā klusībā bija radies un nogatavojies. Ja latviešu valoda citos rakstos tāda neparādījās. Nelokāmi stingrā Nikolaja I vietā bija nācis uz troņa Aleksandrs II. Latviešu kultūrā un literatūrā atzīmējami 1856. Tāpat Juris Alunāns blakus skolas darbiem nododas caurām naktīm klusām studijām. skolotāji (Dinsbergs Dundagā. Katkovs. Viņš par sevi liecina: «Jau no pašas mazotnes sāku par latviešu valodu domāt un atkal domāt. g. kas liecina.

slimoja un turējās vientulībā. Pumpurs. Te minams priesteris Filips. gads. No 1854. kad mācītāju vidū atrodam. g. in den Balt. Vadošā trijatne – Valdemārs.c. Skola un lopu aizstāvēšana (1884). kalēj. Bērziņš. Nu zobens man uz lielu karu trinams. 246. Ja arī Latviešu Indriķis izrādītos par nelatvieti. ka šai pašā laikā bija jau sacerēti dzejoji. Freibergs. Pret šo uzskatu bija apzinīgajiem studējošiem latviešiem jāizkaro nikna cīņa vēl septiņdesmito gadu sākumā. kas nošķiras nost no saviem dzimtenes un studiju biedriem. studentu sarakstos uzejams tūliņ arī kāds latvietis (Viljams). bet ap viņu salasās vairāki. kad Livonijā ieplūda kaut kas no Eiropas kultūras. vakarnieku sapulcēs dzeju lasīja vai apsprieda maz vai pavisam nemaz. Valdemārs bija un palika latvietis pie sevis un sabiedrībā. Latviešu s t u d e n t u p u l c i ņ a i n t e r e s e s bija sabiedriskas dabas. Zonnenbergs.c. g.): Alunāns. tad tas var būt tikai 1856. g. viņš grāmatiņas beigās runā par latviešu valodu. ja pie ši pulciņa dibinātājiem un galvenajiem darbiniekiem pieder arī Alunāns un Barons. Provinzen 1883. Viņa dzejoļu manuskriptā atrodam no šejienes Dziesmiņās uzņemto tulkojumu starpā turpmākos izdevumos iespiestās cīņu sonetas: Kādam vesela koka lēcējam. un viņa dēls Jurģis. Alunāns nonāca Tērbatā 1855. dr. kāds pareizticīgo latviešu mācītājs. Grīnhofs. gadā Tērbatas Latviešu studentu pulciņš. Bet. Bet visi šie latvieši. 1897) u. ka nevienam nenāca prātā pret to kaut vārdiņu iebilst. sarakstīja un tulkoja arī dažas grāmatas: Kārlis Odupricis (1862). To pašu redzam luterānisma laikā. par vāciešiem. kas savus dēlus ne vien izskolojis ģimnāzijā. līdz ar to tika par nelatviešiem. g. lpp. Mārtiņš Luters (1883). Tā bija tik parasta un pati par sevi saprotama lieta. Dieva kalps Dr. Sprediķu grāmata (2.varējuši izcelt viņas bagātības.. Vācieši tā domāja ilgi. sevišķi no grieķu un latīņu valodas. gadu simtenī. norādīdams. Par Tērbatas latviešu studentu pulciņa nodibinātājiem minēti (50 Jahre Russ. Zakranovičs. Verwalt. kā pārņemami sveši īpašvārdi latviešu valodā. Ka šīm jūtām dalība pie klajā laistām dziesmiņām. bet visu vērību piegrieza dienas jautājumiem. pie tās ņem dalību pa kādam latvietim. tomēr jau viņā agrā laikā. Arī še Alunāns met skatu uz visu kultūras pasaules plašumu un nostāda latvieti par pilntiesīgu locekli tās vidū. Redzam šo cīņu iesākamies piecdesmito gadu vidū. Piecdesmito gadu vidū studēja Tērbatā ap 30 latviešu. piem. Tērbatā studēdams. zinātnei. Tā nodibinās 1856. Steineku. ka viņš (ap 1820. Ko. 2) TĒRBATAS LATVIEŠU STUDENTU PULCIŅŠ. Hess. kuros tieši izsakās tautisko cīņu sajūsma. No latviešu vidus bija ticis pie augstākas izglītības viens otrs jau sen gadis. Gavēņu spieģelis (1866). Barons. Grāmatiņā nav dzejoļu ar redzamu sabiedrisku vai tautisku tendenci. Barons nonāca Tērbatā tikai 1856. Jurjāns. Vinks un Valdemārs. Tieši viņš devās cīņā. to liecina tas. Tiklīdz 19. Drīz vien viņš ar šādu pārliecību nestāv vairs viens. agrākos līdzekļus atmezdams. Alunāns izredzējās savu Dziesmiņu pirmajā izdevumā par cīņas ieroci tīru maksu un zinātni. No minētajiem Z a k r a n o v i č s vēlāk (1870–1879) bija par Latviešu Avīžu redaktoru. Līventāla biogrāfi min. Lai to tīrītu un spodrinātu. Kalniņš. kas piesavinājās augstāko izglītību. ka izglītība tautību negroza. Un tomēr viņa dzejas valodas apskaidrotais daiļums gan pa lielu lielai daļai uzplaukst no viņa dedzīgās tautas mīlestības. 13. sadzīvei. būdams pārliecināts. 195 . studentu pulciņa nodibināšanās gadu min dažās vietās arī 1855. Par Tērbatas latv. J u r j ā n s bija par ārstu Vecpiebalgā un ņēma septiņdesmitos gados rosīgu dalību rakstnieku pulciņā.) mācījies pie kāda skrodera (Bernta). bet aizlaidis arī uz augstskolu. Kā tuvākie biedri viņam piestājas Juris Alunāns un Krišjānis Barons. un arī daudz latviešu bija viņu domu biedri. sanāk kopā noliktos vakaros un nodarbojas ar jautājumiem par latviešu saimniecības un izglītības stāvokļa pacelšanu. gada otrā pusē.c. kaldini u. simteņa sākumā no jauna atvēra Tērbatas augstskolu. Kurševics. Getlers. kad viņš bija nostājies kopā ar domu biedriem Tērbatas latviešu studentu pulciņā. pie kura piederēja Kaudzīši. Kronvalds u. Pēc Barona liecības.

c. Pēc Treija dibinātā Latviešu ļaužu drauga slēgšanas 1846. par sapņu māņiem. lai tā varētu patstāvīgi attīstīties un izkopt savu kultūru. Viesī (8. praktiska darba. kā izmantojamas nātras utt. jūlijā 1856. Tā bija Latviešu Avīzēm konkurences lapa. Nekas par to neliecina. Še izsakās jauna laikmeta nojausma. Tanī min. Īpaši lai šo izmantotu. Tas apdziedāts plašā dzejojumā ar parakstu –g. Braše. Viesi dibinot. ja saimnieki un muižu nomnieki neies pa priekšu ar labu priekšzīmi. Dzejolis beidzas: Mēs l a t v i e š i! Un pie šī vārda
Mēs mūžam draugi paliksim. g. Saime nemūžam nepaliks labāka. Tautai bija jāiegūst materiāls pamats. Laiki pārgrozījušies. ka šo laikrakstu latvietim dod latvietis. Viesis sākumā no savas vecākās biedrenes. Tātad notikusi pilnīga 196 . kas «sargās kā no nāves grēka pār tautas brāļiem lepoties». Bet pašreizējās spiedīgās tautas vajadzības šķita aicinām pie tieša. nov.
Nav vairs vācu mietu.). plūdu briesmām. ka Leitāns pirmā kārtā atbalstījies uz saviem tuvākiem domu un laika biedriem: Dinsbergu. tad no tam redzams. Vēl pāris gadus iepriekš Valdemārs bija uzmetinājis plānu plašai poēmai. ka. gribēdams nodarboties ar valodniecību. ka var lasīt derīgas grāmatas. Tanī uzsaukta slava tiem goda vīriem. Šulcs. Jūsmīgi sveicināts arī jaunais Krievijas valdnieks. nav uzaicināti par līdzstrādniekiem tie. uztraucošai skaņai.
To vārguli nožēlosim. Un še nu izsakās viņu mākslinieciskais temperaments un skaidrais ideālisms. lai pildītu tos uzdevumus. aug.). Šēnberģi. – neģ' es tos ar prasu?» Tad tālāk: Valoda tur riktīga. izauga no studentu pulciņa vakariem. No 1849. Monatschrift. Gājēju bērni sūtāmi kārtīgi skolā. nrā. Līdzņemti arī plaši apskati par misiones darbu. Tērbatnieku līdzdarbība pie M. Pēc satura M. g. kaut jo mācīti». Bet drīz vien ieskanas Mājas Viesī pa neparastai.
Vaicāt nekam vajaga:
Kā būs prast šo vietu? Tērbatnieki sāk parādīties Mājas Viesī tikai augusta otrā pusē. ka viņi būtu piedalījušies jau pie šī laikraksta dibināšanas. 3) MĀJAS VIESIS. Dažā vietā par slimiem lopiem vairāk gādā nekā par slimiem gājējiem. bez paraksta. klauši atcelti. «kam tīk par latvju dēliem tīriem vēl teikties. Savus mērķus apzinādamies. 20. Vesels pagasts varētu sabiedroties un ierīkot bibliotēku. no klusas nodošanās daiļuma ideāliem. Viņiem jādod tik daudz vaļas. ka lasīšanas kāre tautā augusi. par balli vecām sievām utt. Balt. ko viņu tauta patlaban tiem uzliek. un īpaši Krimas kara laikā stipri pacēlās viņu lasītāju skaits. Kur vaina? Gājēji turami labāk. kas Mājas Viesī lasāms. Mājas Viesis sniedza ik nedēļas pār to pašu naudu divreiz tik daudz kā Latv. Pirmais vārds. (laikam Dinsbergs). no dzejniekiem viņi tika par avīžniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem.Alunāns. dzird žēlojamies par saimi. Turpmāk Alunāns dod gluži praktiskus padomus: kā glābjami lopi no ugunsgrēka. ar kuru noslēdzās Krimas karš. grāmatu iespiedējs Hartungs dibināja kopā ar Ansi Leitānu jaunu avīzi. Barons – pastāvēja vienīgi no dzejniekiem. arī pārgāja uz tautsaimniecības studijām. Šie vīri atsacījās no savām personiskām interesēm. krusas negaisiem. kā vērojams. Jau 2. numurā ir kāds dzejolis Latviešu biedrība. Alunāns. kas līdz tam laikam bijuši latviešu literatūras galvenie darbinieki. Avīzes. kā uz to norāda Valdemārs 300 stāstos. Tas tieši aizķer kādu no sadzīves sāpīgākiem jautājumiem. Kā pirmo no viņu rakstiem sastopam M. «Vācu vārdu nedzird gan. ir «Miers». Tas norāda uz Parīzes miera līgumu. M. Sniegtajām ziņām bija sensacionāls vai anekdotisks raksturs: rakstīja par ugunsgrēkiem. kuru raksti tad arī ieraugāmi pašos pirmajos avīzes numuros. kam prieks par tautas laimi rūpēties. bija nu atkal Latviešu Avīzes vienīgais latviešu laikraksts. nr. tās vadīja R. Šīs liedzās uzņemt par Mājas Viesi sludinājumus. Pirmais numurs iznāca 2.) Jura Alunāna apcerējumu Kāds vārds par kalpiem. Valdemārs studēja tautsaimniecību. Mekonu u. 1861. Ar saviem publicistu rakstiem viņi nāca klajā tai pašā laikā dibinātajā Mājas Viesī. Līdzīga skaņa dzejolim Vidzemnieka prieks par Mājas Viesi (21. g. kā likās. Viesa.
Kas tautas godu kājām spārda. kas atnāca uz Tērbatu. Ja vācu tautības rakstnieki pārmet (G. Bija vispār redzams.. muižās strādā algoti puiši. neko neizšķīrās.

Politiskais spriedums topot drošāks. ko latvieši stāsta par ūdens plūdiem. nemaz nevar ticēt. Pasaule un maza latviešu rakstniecības vēsture. Barons. gadā Alunāns varēja rakstīt: Čuči.) par latv. Mājas Viesis tādā kārtā iezvana jaunu laiku. To viņi arī darīja. savā īpatnībā. Viņš rāda. viss dabūjot mācītu nokrāsu. sniedz nopietnus zinātniskus rakstus: par zvaigznēm. ko apzinās līdzstrādnieki. bet ar to leposies. g. kas latvieši. kas tāpat izplatot idejas. nomana lasītāji.
Uzgulušies lieli kluči
Spiež tev ārā dzīvību. Viesis satricina valsts pīlārus. vismaz Kurzemē. Vēl arī 1860. ka viņu stāvoklis top satricināts. ebreji. ūdens gariem. Izdevēji bija vācieši (Hartungs. un zudīs pasaciņa. Mācītājs Šulcs izlaida 1856. Par šo lapu dažs labs latv. M. To viņi atrada Pēterburgas Avīzēs 1862. par skriešanu pa gaisu. VALDEMĀRS 1) Bērnība un jaunība 2) Liepājā 3) Tērbatā 4) Pēterpilī 197 . tikdams kopā ar dažu citu. tagad. Bet tad tas arvien vairāk nostājies kā n a c i o n ā l s uzņēmums opozīcijā pret visu. Iznākusi arī Sēta. ezeriem. Bet tad viņa avīžnieka darbība velk plašākus lokus. g. Plātess). kritika topot arvienu drošāka. ar bailēm redz agrākie literatūras kopēji vācieši. Viņš ķeras pie tā. U z t r a u k u m s v ā c u s t a r p ā par to. Mācītājs Braše rakstīja laikrakstā Baltische Monatsschrift (1861. vācieši. Un 1860. Daba.pārmaiņa: no dzejnieka iznācis padomdevējs praktiskās lietās. kā tautas dzīvojušas: vecie ēģiptieši. p r a k t i s k ā. brāļi. lai tie. ka visiem. Latviešu skolotā jaunatne nevarot atturēties pretī laika burvju formulām: emancipācija. g. vadītājs stāvēja zem vācu iespaida un bija ieaudzis vecās tradīcijās. Tās mums jāievada pareizā ceļā. tautai patlaban nepieciešams. kurā darīja viņus uzmanīgus uz draudošām briesmām. Viesī 1859. Otrs tērbatnieks. literatūras draugs tikai tad dabūjis ko zināt. II. M(ājas) V(iesi). jeb citādi ir par vēlu!» Kalsnavas mācītājs Dēbners norādīja. Tagad. nacionalitāte. Šādi norādījumi skubina lasītājus ieskatīties citu un savā pagātnē. kad Mājas Viesis iznāca. Mājas Viesis bijusi negaidīta parādība. gadā atrod Braše uzzīmētas šādas domas: Es ticu. 19. kas. kad to. decembri saviem amata brāļiem cirkulāru. pazīt un apzināties sevi par tautu. Tautas atmodas izteiksmei nu bija jāmeklē cits orgāns. gan vienīgi skolotāji izplatījuši. tikai par klerikālu domāto virzienu. Iesākumā tas bijis nenoteikts krāsu izvēlē. Viesī pāris gadus. no kurām būtu tauta sargājama. Cīņas l. kas iemācās vāciski. «Ne Mājas Viesis mums tik bīstams. nov. Bet straujie gari bija M. par sauli. tautas literatūru pēdējā laikā. radās tūliņ pēc tam. pat uzrāda zināmu kāpinājumu. un zinu. čuči
Īsu sūru mūžiņu. latviešu sarakstītu grāmatu par r e ā l ā. Par latviešu valodu (1858. nrā) runādams. grieķi. kā ticība un priesteri cēlušies. Latvietis tad savu mācīto tautas brāli neuzlūkos greizām acīm. b r ī v p r ā t ī g ā virziena aizstāvi tautas izglītībā pret otrā pusē tikai par nominālu. reālisms. pēc viņa domām. ka M. g. kā zināmas kustības tautā. jābūt arī zemniekiem. Šis virziens pastāv M. pētījumi par latviešu izcelšanos ejot dziļāk. kas no otras puses darīts tautas izglītībai par labu. cik daudz tagad jāzin. nomanāms progress. nekaunas joprojām būt īsti latvieši. Vāciešiem nebija neiespējams še apturēt viņiem nepatīkamo virzienu. Juris Alunāns liek latviešiem pie sirds savu valodu godāt. Parādās nicinoši spriedumi par Šulca grāmatām. g. ka mēs maz zinām. latvieši. ka mēs par daudz ticam. Viesī patiesībā iebrukuši nevietā.

tā ka gada ienākumi sniedzās uz 35 rubļiem. un turpm. g. mira Krievijas dienvidos 1888. pavasari. apprecējās vispirms ar melderi Naumani. Lubezeres novads piesniedzas pie jūras.5) Pēterburgas Avīzes 6) Maskavā Pirmais. kur viņa tēvs Mārtiņš bija saimnieks. 2. Valdemārs še pamatīgi piesavinājās vācu valodu. visa ģimene atstāja Vecjunkurus un nometās V a l d e m ā r p i l ī (Sasmakā) iegūtā namā. pēc tam Pūņu muižas skolu un no 1839. manuskripti. Jau piecu gadu vecumā Krišjānis Valdemārs iemācījās no mātes pie ratiņa lasīt un astotā gadā lasīja mājās pieaugušiem ar lielu uzmākšanos visādus stāstus priekšā. sarakstīts pēc vācu parauga: Zemnieks un muižnieks. par Indriķi Valdemāru Ilustr. skaitā ap 40. izglītojies Cīravā pie Bergmaņa.. stāsts. viņa pārvaldīja Valdemāra muižu Novgorodas guberņā. g. ielas netīras. Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893. pusotra gada Lubezeres skolu. dabūdams še Rojas nosaukumu. enerģisks. (16. dārzā puķes stādīdama. vācu nodaļā Šteinfelds sagatavoja arī skolotājus dažām Kurzemes skolām. kuru saturu mēdza atzīmēt.) oktobrī Jelgavā. Viņa skolotājs bija sirdīgs muižniecības un garīdzniecības aizstāvētājs. 198 . 5. apdāvināts pedagogs.) augustā Vecjunkuros. nov. L u b e z e r ē darbojās par skolotāju Steinfelds. Ap viņa personu un darbību saistās latviešu kultūrā un literatūrā vesels posms. g. 28. vai saziņā ar viņu pastrādāts. ka Rojas upes ieteku varētu iztaisīt par ostu. No 1840. pēc tam ar leišu zemkopi. 127–132.. sasniegdams panākumus. Viņš šādus uzskatus par latviešiem– pauda vārdos un darbos. kas nebūtu vai nu tieši no Valdemāra izgājis. g. Biogrāfiskas ziņas: par Mariju Naumani jeb Medinsku Austrumā 1890. A. Rādītājā Bibliotheca Livoniae historica (1878) atzīmēti 64 Indriķa Valdemāra raksti. g. kurā nav gandrīz neviena ievērojama darba. kas latviešus noteiktā kārtā uzlūko un nostāda par tautu citu tautu starpā. g. kas nesen bija nodibināta. Viņam ir brālis un divi māsas.). Uz šejieni (ap 20 verstu no skolas) Šteinfelds kādu vasaru atveda savus skolniekus un pavadīja te trīs dienas. decembrī (20. žurnālā 1927. ir Krišjānis Valdemārs. Viņš nodziļinājās arī Bībelē. līdz 1844. No 1865. tautības vēsturnieks. bija koka. Gobas. saucās par Naumani un vēlāk par Medinsku. Šie ārēji tik kailie un nabadzīgie jaunekļa gadi tomēr bagāti iekšējiem pārdzīvojumiem. Kad Valdemāram bija 10 gadu. Šai miestā bija ap 600 iedzīvotāju. Ārlavas draudzē. lpp. Vecāki par viņu ir brālis Indriķis un māsa Anlīze. 1830. g. Sasmakas (Valdemārpils) Vecjunkuru mājās. ka vairāk dienas par to vien sapņoja. Valdemārs tad arī uzmanīgi noklausījās toreizējā Ārlavas mācītāja Hūgenbergera sprediķus. pirmais latv. 20. lai tie kārtīgi apmeklē baznīcu. A. – Valdemāra m ā s a M a r i j a. nami. g. Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893. kur var ienākt liellaivas un mazi kuģi. no kura pēc 5–6 gadu kopdzīves šķīrās. labu rokrakstu (uz ko Šteinfelds lika sevišķu svaru) un zinātņu elementus. kas turpmāk. 763. Augstākajā. ar lielu interesi piegriezdams vērību Mozus grāmatās uzrakstītiem jūdu likumiem. g. Bet arī ārpasaule nepalika neaplūkota. Valdemāra b r ā l i s I n d r i ķ i s. nepabeigts stāsts. Valdemārs palika Valdemārpilī. žurnālā Sieviete 1925. Jūru ieraudzīdams. katoli Medinski. stāsts par kādu varonīgu meža zagli. aug. septembrī (24. kas tos attaisnoja un pierādīja par pareiziem. Jaunāka ir māsa Marija. viņa dzīve un gals.. Valdemārs miestā apmeklēja dažus mēnešus kādu skoliņu. apprecēta. Rīgā 1872. sarakstīts Brīvzemniekam līdzstrādājot. Valdemārs tika tā aizgrābts. ņemot 3 kapeikas par stundu. g. līdz 1882. Birkerta V. miris 1880. kas dzimis 1819. Sērdienīte. ar mācītājiem viņš stāvēja tuvās. grāmatas. 8. g. pētīja Baltijas vēsturi un laida par to klajā rakstus vācu valodā visvairāk Tērbatas žurnālā Inland. (8. Indriķis un Marija darbojušies arī rakstniecībā. kurai tiesība un pienākums censties pēc savas saimnieciskās un garīgās patstāvības. skolodams žīdu un citus bērnus. Viņas raksti: Ozols.) Talsu apriņķī. dz. 169–172. Āronu Matīsa sniegtas. pa lielu lielai daļai žīdi. Viņa galvā jau toreiz radās plāns. 1) BĒRNĪBA UN JAUNĪBA. Rīgā 1877. pat draudzīgās attiecībās un prasīja no saviem audzēkņiem. Valdemārs dzimis 1825.

kam par labu viņi pastrādā visgrūtākos un visnepatīkamākos darbus. ka Dievs tā nolicis. «Man nav jāizmisas un to arī negribu darīt. Dabā viņš pa laikam atrod dzīves atspoguļojumu un neizlaiž no acīm viņas attiecību pret cilvēku. 4. plašais lauks apsēts vieniem kristāliem un dimantiem un izskatās kā liels sudraba lauks. ko viņš daiļi attēlo. Zīmīgs piemērs par to. bet pēc cilvēka vērtības. pamudināt viņu mācīties un papildināties. sīkās dzīves. vismaz kādu laiku. par ubagu skaitu Parīzē. Nemācīts. Augstais un lepnais nicina zemākos. Kā tas viņu satrieks. atrastu par aukstu un neizturamu. 199 . tālienes mīlīgi. ka visskaistākā dabas glezna. ne mācība cilvēku dara cienīgu. nevēlējies būt laukā šai laimīgajā garu pasaulē. Šāda dziņa var būt jauneklim par lielu spēka avotu. kas visderīgāki. Cik neapmierinātam un tukšam viņam pēdīgi nevajadzētu iet uz mājām! – Tādi arī daži cilvēki: no ārienes. viņam atveras izredzes uz ienesīgu vietu.) atzīmē. kur viss izskatās tik glezns. ved pie jauniem uzskatiem. g. viss tālais. vai tur arī laime. Tas norāda uz viņa sabiedriskā darbinieka dziņām cauri viņa dzejnieka sajūsmai. nevarēs atturēties. kad pastarā dienā nejautās pēc viņa izglītības un kārtas. Viņam aplami jēdzieni par c i l v ē k a v ē r t ī b u. – tad gan neviens cilvēks. Rīgas vācu avīzi (Rigasche Zeitung). g. Tālāk viņam parādās par zeltu un godu dārgāks dvēseles miers. Zemie un nemācītie. ir kāda viņa uzzīmēta z i e m a s a i n a. oktobrī) viņš izsaka savas domas par g o d k ā r ī b u. bet paliek neizšķirts. nepametot audzināšanā liktos pamatus. Ārēju patvērumu no rūpēm un bēdām atrod dabas mātes klēpī. Nicinājumus saņemot no tiem. pastāv mūžīgi dabas mīlestība un uzsmaida viņas uzticība. kas viņam iekšā notiek. uzticīgs un strādīgs cilvēks nav nicināms. gribu tikai savus darbus priecīgi. kas gādā par visnepieciešamāko vajadzību apmierināšanu. – Turpmāk (1843. Uz to norāda izvilkumi no šī laikraksta 1843. lai būtu pašā tuvumā visam daiļam un diženam. Bet kā viņš gan piekrāptos. kas grib tik viņa laimi. g. g. pasargā no netikumiem un kūtrības. mēģina to saprast un spraust tam mērķi. un viss stāv tik klusu diži un karaliski. Tikumība. kas sapņo. Bet tās izgaist un nākotne stāv priekšā tumša. ka viņš saistīts pie parastās. kuras viņš nepazīst! Dažu noskrandājušos nabadziņu uzskatīs par labāku nekā viņu. bet godīgs. Tā piemīt sevišķi jauneklim. Kad viss pazūd kā tvaiks un ne uz ko nevar palaisties. greznumā. 8. Viņš neņem vērā grūtības un likstas. 1844. padara darbus. Viņš tiecas pacelties pāri citiem. g. kas viņu neatstāj cauru mūžu un kas viņu. ka u z n ā k o t n i n a v j ā c e r. ka viņš ieņems vēsturē ievērojamu vietu. Viņš sajūt sevī gara dāvanu un spēku pārmēru un lepni pasmīn par tiem. Lielums liekas slēpjamies spožumā. lai tur uzreiz kļūtu bezgalīgi bagāts. Nemācīta vienkāršo. viņš iegūst jaunu spēku un prieku uz dzīvi. kas domā. gada beigās un 1844.Ieskatu Valdemāra gara pasaulē sniedz viņa šai laikā uzrakstītie a p l ū k o j u m i (Betrachtungen) un d z e j o ļ i. ko nevar nolaupīt nekādas pārmaiņas un kas iet līdzi visnabadzīgākā būdiņā. kas nepazīst dzīves patiesības. sirsnīgi un tomēr cik parasti auksta viņu sirds! Valdemāram Valdemārpilī pieejamas arī a v ī z e s. čakli un kārtīgi strādāt. koki apkārušies kā skaidriem dārgakmeņiem. viņiem notiek netaisnība. 1842. maz vai nemaz skolots. 8. novembrī (v. ja viņš šiem dārgumiem piepildītu savas kabatas! Kā viņš visu to. Viņš novēro un attēlo.» – tā 1843. neizveicīgo valodu nevar uzskatīt par rupju jūtu pierādījumu. janvāri viņš raksta: «Kad ziemā jaukās mēnesnīcas naktīs raugās pa logu ārā. Tādas pat tieksmes un apceres izsakās viņa dzejoļos. – Tīrai dabas un daiļuma izjūtai Valdemārs nenododas. tā viņu uztur jautru un priecīgu. grib tikt liels. Apdomādams. Tikumība un cilvēka vērtība no ārējiem apstākļiem gluži neatkarīga. kas var stāties ceļā. st. par vilku nedarbiem Mogiļevā utt. Viņš sevišķā burtnīcā ieraksta zīmīgākos notikumus un datus: par zinātnisku ekspedīciju Kaukāzā. Tanīs redzams tas ideālisms. laipni. tik balts un spīdīgs. – debess mirdz tūkstošām mīlīgām zvaigznītēm. Viņš lasa. Viņš tad 6. augustā viņš apcer cilvēka vērtību. galā tomēr kā tāda viņu nevar saistīt un der viņam tikai par dažu cilvēku rakstura atspoguļojumu. sākumā. ko agrāk turēja par tik jauku un dārgu.

kas tēvijas un brāļu mīlestībā pastrādātus darbus aiz skaudības nostāda par pašmīlības augļiem. kurā viņš nobriest par ievērojamu darbinieku sabiedriskā un literāriskā laukā. sevišķi vēsturiskus darbus. No turienes viņš aiziet par skrīveri uz Lielbērsteli. Valdemāram viņš deva līdzekļus. 10. Bet vecis sacījis: Redzi še spoguli. viņa studiju laiks. g. decembrī): «Daudz sabiedrībā jaukties nevar. kas gribējis izdibināt visus Dieva ceļus. jo tas bijis Dievs. Reizu pa reizai viņš satiekas arī ar dažiem domu un centienu biedriem. Tās ievadā Valdemārs ar lielu sirsnību uzsver. kas viņam neizdevās. novēlēdams visu ienākumu no grāmatas pašam sarakstītājam.) arī protokolus. tautsaimniecību. Valdemāra sastādītai grāmatai bija šāds tituls: 300 stāsti. Liepājā 1853. ka dažās vietās latvieši vēl neprot cienīt skolas un prāta cilāšanu un t ā d ē ļ ir stingri ienaidnieki katram jaunam ierīkojumam tiklab 200 . Tad viņš pastāsta par cilvēku. Bet gadi bija gājuši uz priekšu un viņš bija nācis tanī vecumā. un gudrinieks atstājis savas veltīgās domas. ja nav vajadzīgs. g. Ar saviem sasniegumiem un stāvokli Valdemārs nevarēja apmierināties. kad ģimnāzijā vairs neuzņem. Viņam būtu pieejama arī sabiedrība. iestāties Liepājas ģimnāzijā. Viņš bija Liepājā 1825.» Valdemārs a t s t ā j a V a l d e m ā r p i l i 1845. viņš no tās stipri atturas. g. Lai atrastu uz savu mērķi izeju. Ar to sākās viņa otrreizējas mācības. Uz ģenerālgubernatora ieteikumu viņu pabalstīja tirgotājs Hagedorns. Grāmata veltīta visiem cildeniem latviešu kultūras un tikumiskās un garīgās pacelšanas veicinātājiem: «Allen edlen Beforderern der Cultur und der sittlichen und geistigen Hebung der Letten». cik vien iespējams. ka dažs jauks un labs stāsts. kuģniecību. Viņš raksta savā dienas grāmatā (1844. tad otras bedres rakšanu utt. vecis pazudis. Tas viņa lūgumu ievēroja. kas smēlis ar karoti ūdeni no jūras un lējis bedrē. 2) LIEPAJĀ. klusi. māju būšana gājusi postā. Valdemar. Atklātībā jārādās tik maz. Viņš te pulcina sava pagasta jaunekļus uz grāmatu lasīšanu un ar viņiem ierīko grāmatu krātuvi. Par šādu jūras izsmēlēju gudrinieks gauži smējies. ka viņš tajā domājas atradis spoguli daudz pasaules ģeķībām. Arī līdzekļu nebija. kas jaunības pārgalvībā gudru un klusu vecu cilvēku nicina un tura par muļķi. var viņu visu mūžu pavadīt kā labs draugs un eņģelis. smieklu stāstiņi && un mīklas. Valdemārs pavadīja Liepājā piecus gadus. kurā vari aplūkot savu neprātu.Atzīmēs turpmāk arvien vairāk sastopami skaitļi: par valsts dzīvi. viņš griezās (1848) ar rakstītu lūgumu pie ģenerālgubernatora kņaza Suvorova.. Nemitīgā pašdarbībā Valdemārs izmanto katru brīdi. bet viņš nav rimis domāt. laiku taupīdams. lai viņš varētu iespiest savu pirmo literārisko darbu – 300 s t ā s t u s. Kā nevari lielo jūru ieliet mazā bedrītē. ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. kas ir mūžība. ar kādu iet kādā sabiedrībā. g. tā ka Valdemāram bija iespējams 1849. kam bija savi nopelni vispārības labā. Tad viņš pieņēma skrīvera palīga vietu Rundālē. pirmo visā Krievijā. g. Valdemāram pasaka tā iespiedusies prātā. Reiz viņš gājis gar jūrmalu un redzējis veci. uz kurieni aiziet 1847. lai tanī jūru nolaistu. kā var pasaule būt nebeidzami liela utt. Priekšvārdā autors norāda. Jūru izsmelt grib tas. Vispār galvenā kārtā jāliek vērā mērķis. kas bērna sirdī iespiedies. Zināmu a p g a i s m o j u m u J ū r a s i z s m e l š a n a s b i e d r ī b a i dod Valdemāra 300 stāstos iespiestā Veca pasaciņa. to starpā ar Lepeviču (kas laidis klajā rakstus par zemkopību) un Andreju Spāģi. Šī biedrība gan uzskatāma par maskojumu jaunekļu kopējai darbībai savas izglītības un citu garīgas modināšanas labā. Viņi nodibina Jūras izsmelšanas biedrību un ved par savu nodarbošanos (bedres rakšanu. Še viņš daudz lasa. gribēdams iestāties Jelgavas ģimnāzijā. bet. To sacījis. Pāris gadus viņš nodzīvo Ēdolē. Viņš a p ņ ē m ā s s t u d ē t. tā nevari arī Dieva neizdibināmos brīnumus saņemt savā mazā galviņā. uzcītīgi mācīdamies un arī literatūras laukā kaisīdams pirmo graudu. Viņš dabūjis dullu galvu. nodibinājis krājkasi.

sniedzat jūs. kurās viņš vēlētos atgriezties atpakaļ. No otras puses. Valdemārs nostāda par priekšzīmi Stenderu.lauksaimniecībā. kam Dievs vēlējis savas dienas valkāt kā gribēdamiem un kam sirds nesas cilvēka būšanas labot. latviešus vadīt no tumsības un garīga miega uz gudrību un gaismu. Bet sevišķi viņu no vāciešiem atšķir viņa dedzīgais skubinājums. Skolmeistari! Vai būtu velti. kam ar to tikusi pieejama visa vācu gudrība. Jādibina bibliotēkas. lai pie gaismas tikušie latvieši gādā par savu nemācīto tautiešu izglītību. un pieved beigās Jaunā Stendera vārdus. mācītājus un sevišķi skolmeistarus. kā agrāk to darījusi prūšu tauta. kas viņa gardu malciņu vienreiz baudījis.» Ar šiem vārdiem amerikānietis metas krācē un. vāciešu pēdās. g. sniedzat jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā. lai latvieši dotos uz vācu valodas mācīšanos. meklē viņa mājās apslēptus dārgumus un atrod aiz atslēgām un dzelzs šķēršļiem četras baltas sienas. Vecis viņu aptur: tikai divi angļi še devušies pērn iekšā. skrīveri. Turpmāk. Rūpīgi izraugāms bibliotekārs. Ziemeļamerikānietis taisās pārpeldēt pār Niagāras krāci. brāli latvieši!» Ganu visa radība godina par kungu – «zaķītis. pušķotas ar gana spieķi. ka viņš nevar strādāt. Jūs. spēcīgi cīnīdamies.» Lai sevišķi muižkungi. piemetinādams: «Ak. to arī ziemeļamerikānietis izdarīs. stabuli. ir par draugu un padoma devēju visiem.» Viņš mīl grāmatas un ved pie atziņas. Viņš piemin kungus. par to atdodams savu dzīvību. gandrīz pie mutes pievilktām kājām. ka Tam vien prieki gavilē
Visā platā pasaulē. Dievvārdu grāmatas lasītas bez visa apdoma. kas grāmatās atrodas un no kura tas. viena tauta būtu!» Tātad Valdemārs grib staigāt agrāko darbinieku. ka lasa grāmatas un avīzes. kas guļ nabagu namā kopā saaugušām rokām. tā ka katrs no viņiem aiziet uz mājām iedrošināts un apmierināts. neviens nevar aizbildināties. Cilvēka panākumus nodrošina cieša griba un ticība. Šī ķēniņa pēcnācējs. skolotāji veltī savas brīvstundas šim darbam un tā sev vij neaizmirstamu kroni. čaklais suns. noplīsušām gana drēbēm un gana tarbu. ka mūsu zemē viena valoda. Tos par nieka grāmatām nosaukdami. kam mantassargu apsūdz. Bet vecis nav dabūjis par angļiem visu izteikt: viņi tikai 201 . ko anglis var. – tās viņa dārgās piemiņas no ganu dienām. kas pazīst pūliņus latviešu apgaismošanas labā. Veco un Jauno. «Ak. «Pieminiet arvienu šo stāstu. pie kā visi. lasāmas biedrības. «Nu. kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt. pārvērš niknākos noziedzniekus saviem mīlīgiem eņģeļa vārdiem par krietnākiem cilvēkiem. Bet lai strādā katrs. bet beidzot izsacīdams vēlēšanos. jo dienas ar jo lielu prieku smej. Tēvzemi izglābj zemnieks Susaņins. ēku celšanā. kad uz jums cerētu?» Visā grāmatā nomanāmi šī siltā zemu ļaužu. māju rentes un klaušu lietās. ne lepnam vīram. kas mežā skrej. Valdemārs tomēr jau ar šo savu pirmo literārisko darbu iet jaunus. Kroplis Mārtiņš. kas katrā pagastā gādā. manīdams savu prātu kā no lēcošas saules apgaismotu». skubinādams tos lasīt grāmatas. ar kuriem pēdējais griežas pie latviešiem savā 1805. «Viņam vajadzētu būt laipnīgam. kas jērus rej. var darīt lielas lietas pasaulē. pat atkārtodams Jaunā Stendera izsacītās domas par latviešu pārvācošanu. kauču šis laiks drīz būtu nākams. pasakas. Ļaudīm jādod rokā interesantas un pamācošas grāmatas. Persijas ķēniņš Abass ņem pie sevis ganu un ieceļ viņu par savu virsmantassargu. izpeld cauri. Ļaudis jāmāca lasot attīstīt prātu. pie gaismas nācis.
Kas ar prātu dedzīgu
Dzenas iekrāt gudrību. ir nabaga ganu zēni. kā mājturībā. droši varētu pieiet un izrunāties. ļaudis maz pazīst «to neizsmeļamu gudrību avotu. t a u t a s m ī l e s t ī b a u n c i e ņ a. Katrs nabaga zēniņš. te jums tīrums liels labu sēklu kaisīt. vislabāki vīram no latviešu kārtas. tad no skolas ienaidniekiem un nikniem pretiniekiem lielais pulks paliktu par skolas un gudrības mīlētājiem. izdotā grāmatā: Dziesmas. stāstu dziesmiņas. ievada nodaļā «Vārdi par grāmatām». no vācu darbiniekiem nošķiramus c e ļ u s. Vispirms tas redzams no tam. kas grūtās dienās pie viņa nāk. Viņš grib prātu modināt. ka viņš ievadā dievvārdu grāmatām nostāda pretī laicīga satura rakstus un tos izvirza pašā priekšgalā.

tāpat romiešu literatūrā. dimantu un citas dārgas lietas. Tomēr arī še viņš uzstāda problēmas un ierosina viņu atrisināšanu. Turku lielskungs liek savam ārstam iedot kādam runaskungam nāves zāles. tāpat viņas jaukumā: ziedoni. ko cilvēks var. tāpat arī kaut ko ugunīgu. mīlestību – trīs temati kaislīgām dziesmām. debess apjomu. ka viņš nevarēja piegriezt pārāk daudz vērības izteiksmes formālai pusei. Ģenitīvs stāv daudzreiz pēc noteicamā vārda: «tā vara katra varena zemes virsū». kā uzvarētāju. cēlu. visai tai paaudzei. kad viņš beidz ģimnāzijas kursu un iestājas augstskolā. anekdotēs pie lakoniska īsuma. Pēc šīs piezīmes datums: 25.c. vērtīgu. bet to nedara. Viņam tad noliek uz galda priekšā zelta naudu. uz kurām viņš vācu valodā atzīmējis dažus papildinājumus. P i e m ē r s. vērojumus. kādus gabalus no tā arī uzrakstīdams. viņa maldības un panākumus. Zvaigznītes pasakās un stāstos. Šādu tikumisku spēku viņš nešaubīgā ticībā atrod arī tanīs nospiestajos ļaudīs. par kuriem jācīnās. dec. kad it no tiesas grib un cieti tic. Apstrādājamo tematu starpā viņš atzīmē: ticību. jūru. izgudrotāju. kuras priekšgalā viņš nostājas. viņš sastāda konspektu plašam dziedājumam: N a t u r u n d M e n s c h (Daba un cilvēks). kad tos ar gariem vārdiem skaidri līdz galu galam aprakstītu. – S t i l ā izmanāma tieksme vienā reizā atzīmēt vairāk līdzteku domu. viņa dziņu pēc zinātnēm. uzaicinot tautiešus rūpēties par mazāk skolotiem) valoda top gleznaina. Tai pašā laikā Valdemārs sacer vairākus s a t ī r i s k u s u n h u m o r i s t i s k u s d z e j o 202 .» Reālas. iepriecinošu. vulkānus. Grieķu literatūrā atsevišķu rakstnieku īpatnība ļoti liela. Tautu vārdiem vāciskās galotnes: englenderis. aizraujošu. «Nu tad laime. – še studējami attiecīgi raksti: Ūlanda Dziesminieka lāsts. praktiskas dabas jautājumi un uzdevumi tā aizņēma Valdemāru. Vēršu dzinējs dzina piecus vēršus no pilsētas uz ganībām. Viņš apņemas apdziedāt dabu viņas varenībā: saules sistēmu. pat arī savu dzīvību ziedojot. bet vēršu gans īsi atteica: «Tam septītam garām. kam piešūtas klāt baltas lapas.» viņš saka un paliek pie tā. ar kuru Valdemārs iet cīņā. «Tā?» atbild amerikānietis. cīņā ar dabu. ko apņēmies. garzobis. Aiz prāta un tautiskās apziņas modināšanas tanī mīt šis dziļākais tikumības saturs. 300 stāstu motīvi un ideāli tad arī atrodami Alunāna stāstu dziesmās. tāļāk nekā vācu valodā (ja autors pārvalda valodu un vārdu atvasinājumus). Brīvzemnieka biogrāfijās un visā tautas atmodas laikmeta literatūrā. pēc agrākās paražas.. 53. «Dažiem stāstiņiem arī viss jaukums zustu. T i k u m ī b a s p r a s ī j u m i pildāmi. izsaka dzejiskos sacerējumos vācu valodā. Visur Valdemārs tiecas domas skaidri un kodolīgi izteikt. «Sodībā kauns nav meklējams. atzinumus. V a l o d a Valdemāra vienīgajā latviskajā daiļliteratūras darbā pieslēdzas agrākajai ne visai latviskajai literatūras valodai un uzrāda viņas kļūdas. viens pats teikums aizņem vairāk par lapas pusi. turpat galdam blakus nostāda bendi pātagu rokā un zobenu padusē. Pie piezīmes malā «Lettisches» viņš jautā: cik tāļu autoram drīkst būt sava īpatnība stilā? – un atbild: tāļu. Ārsts iet cietumā. vispār augstāko cilvēka kaislību saturs. Ar to viņš nosprauž ceļu sev un saviem biedriem. Sajūsmā (piem. lielisku. citādi tiešām arī būtu dzijumā palicis. Misiņa bibliotēkā). brīvību. prasīja.mēģinājuši pārpeldēt. «Kur jūs seši ietat?» kāds jaunskungs. ka to nedabūju zināt. Citā piezīmē viņš runā par valodu. bet upes vidū nogrimuši. Tos viņš. Šī tieksme noved sīkajos stāstiņos. spīdošu. Valdemāra i n t e r e s i p a r s t i l u u n v a l o d u uzrāda kāds viņa lietotais 300 stāstu eksemplārs (glabājas Rīgas pils. kas izsaka kaut ko mīlīgu. neskatoties ne uz kādām sekām. bet noziegumā. priekšvārdā. savos brāļos. skaistu. Še nomanāma tā t i k u m i s k ā s a j ū s m a. tāpēc ka še vēl viss maz noteikts un vārdiem izteiksmē var dot dažādu nozīmi. piem. 1854..» viņš piezīmē. zemestrīces.» pieliek klāt Valdemārs. lakstīgalu. aukas. amerikāneris.. g.» «Redziet. Ārsts nu var izraudzīties. Iznāk vietām stipri sarežģīti un gari teikumi. Savus paša iekšējos pārdzīvojumus Valdemārs tikai pa mazai daļai ieliek savos 300 stāstos. tālāk cilvēku ar viņa miesas un gara īpašībām. Šillers u.

Un arī lielākai daļai latviešu studentu tā nostāties nebija ērti. Savam s a b i e d r i s k a j a m d a r b a m Valdemārs uzstāda programmu. ka zemnieki sāk valkāt smalkākas drēbes. tāpat Juris Alunāns. Bija nu gaiši redzams. Ar to bija latvieši pārgājuši pāri tai robežai. iegādājas glītākas istabas lietas. attīstību. ciešā kopībā saistītiem locekļiem nostājas blakus citām tautām savā dzimtenē un ārpus tās.ļ u s un dzejojumus. tad tas bija notikums. ar virsrakstu Latvju tautai. 14 latviešu studenti stājās kopā. doties ar viņiem cīņā. g. tāpēc ka gars viņu liek mierā. Atsevišķi stāv kāds Valdemāra izdevums. lielumu rada tikai darbs. g. pievilcīgu drāmu. pa kuru pasaules tautas sasniedz bagātību. Valdemārs nonāk 1854. sevišķi no Baltijas studējošie jaunekļi. 3) TĒRBATĀ. bet citas zemes tikušas daudz tālāk. kad no latviešu zemnieka izaugusi tauta. bet arī latvieši. kamēr pasaule stāv. viņi apvienojušies šai tautībā. godu un varu. kas ap Valdemāru pulcējās. kas plašajai Krievijai trūkst: jūru. sevišķi blakus šejienes vāciešiem. Tas pēdējiem. lai kā latvieši par latviešiem interesētos un viņu labā darbotos. Un. nevarēja patikt. lai viņi arī cēlušies no kādas tautas celdamies. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un literāriskam darbam. spēks. Latviešu studentu pulciņš. Krietnas zemnieku skolas atnes lielu labumu viņu kārtai un visai zemei: ļaudis atmet slinkumu. Citi studenti. gada jūlijā Tērbatā. to zināja Barons. izplatīja savu darbību uz visām pusēm. ko viņiem vācieši kā saviem vadāmiem apakšniekiem bija vilkuši. tā Prūsija. uz kuru grieza vērību ne latviešu studenti vien. iemīl māju spodrību un glītumu. ne vien vācieši. Bet Valdemārs domāja citādi. Ziemeļamerika. tad uzsāktā darbība dabūja vairāk centru. kā vēl nekad nav noticis. To zināja Valdemārs. kā visas citas tautas Eiropā uz vakaru un dienvidu pusi ietikušas. Vācija. Viņš skubina. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību. kas pastāv no viena paša vārda: Latvietis. ierakstās augstskolas tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām. bija palicis manuskriptā. Tas turpmāk dabū izteiksmi ne dzejā. Latvijai pie tam daba piešķīrusi. kas viņa mūžu darina par bagātu. Valdemārs ir pilns pārplūstoša spēka. lai viņš liek garu mierā. ceļas miesti un pilsētas. kas ar saviem pie dažādām šķirām piederīgiem. ne tukšu frāžu kalšana. vēlāk nonākdams Tērbatā. ka tie vairs negribēja būt ne viņu apakšnieki. Gan Latvijā dzird visur par skolām runājam.. kad 1856. pieaug vajadzības. Ir ģeķība par grūti pelnīto naudu pirkt vīnu. iedzīvotāju skaits pavairojas. kas garu aplūko sveču gaismā. Izglītību saņemdami vācu valodā. Tādam latviešu inteliģences virzienam viņi stājās pretī visiem līdzekļiem. no kuriem tā turpinājās. visi viņi pacēlušies uz tā paša sabiedriskā līmeņa. kas tagad visas vēl tik mudīgiem soļiem dodas tāļāk uz priekšu. Kādā no tiem – Garu reģim viņš raksturo šauru. un dod viņam padomu. Valdemāram to ņem ļaunā. augstprātīgu nelgu. jo tas nozīmēja saviem vācu studiju biedriem griezt krūtis pretī. kad tas izklīda. Tikai jāsargās no izšķērdības. bet darbos. Savos studiju gados viņš sarakstīja C e ļ a v a d o n i l a t v i e š u m u d ī g i e m z ē n i e m. kas liecina par viņa daudzpusību nacionālos 203 . Bet tas nebija apturams. Viņš ir viens no tiem retajiem. kas šādu uzrakstu saprot. ne viņu vadībā. saprotams. To izdeva laikraksts Jūrnieks (Bandrevičs) 1910. bēg no krogiem. bet tad pieņem lēnāku tempu un izbeidzas mierīgā noskaņā. cik vien to var. un. lielo ceļu. uz apzinīgu centību pēc garīga un saimnieciska progresa. kam gars skolas un gudrības iekāro. Tā to atrod Krišjānis Barons. citādi neiespēs vis tauta tik tāļu ietikt mācībās un gudrībās. paceļas turība. lai gādā par skolām kā tautas visdārgāko mantu. šo vārdu viņš raksta uz sava dzīvokļa durvīm blakām savam ģimenes vārdam. Savos l i t e r ā r i s k o s d a r b o s Valdemārs joprojām latviešus skubināja uz izglītību. Visstiprāko atbalstu tas atrada Valdemārā.. «Taupīgiem vajaga latviešiem jau būt. kura pieiet tuvu traģēdijas robežām. kas tanī bija spēris pirmo soli.» Valdemāra raksts Ceļa vadonis. Nav ko sūdzēties. kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku. Viņš šķita laiku atnākušu.

Ritterschloss und Privatgut in Kurland. Šejienes tautas var no nākotnes to pašu cerēt. dibināmas 204 . papriekšu laikrakstā Inland un pēc tam brošūrā ar virsrakstu «Ueber die Heranziehung der Letten–und Esten zum Seewesen. lai viņš būtu kas būdams. Dedzīgam. Dārgais izglītības ceļš augstskolā ir nepietiekošs rūpniecības uzplaukšanai.jautājumos. Viņa izdotās Pēterburgas Avīzes atkal norāda uz šo darbu svaru un sniedz dažas sakrātas tautas dziesmas. šim nolūkam pirmais dodams lielāku summu. šai ziņā papildinādams latviešu nacionālo centienu programmu– Bet arī Valdemārs še vēl turpmāk redzams par sirsnīgu un darbīgu veicinātāju. tad zeme pacelsies cienītā. ierosina Maskavas latviešu pulciņu izdot jaukākās latviešu tautas dziesmas. kas šo zemi no seniem laikiem apdzīvojušas. par zvejnieku zēniem. intellectuellen und statischen Verhāltnisse der Letten und Esten und der drei baltischen Provinzen ūberhaupt». Valdemārs ir ne tikai tautsaimnieks. runādamas par Jūras māti. 1724) ar piezīmēm un pielikumu. g. lai nepaliktu citiem stipri pakaļ. Baltijas dzīvē viss virzīsies saskaņā ar to. Mēs atrodamies gandrīz Eiropas vidū. Viņš to veltī progresa draugiem un attīsta tanī savu programmu. Valdemārs nevarēja t a u t a s g a r a m a n t u k r ā š a n a s darbiem tieši nodoties. ka Baltijas guberņu normālais stāvoklis ir ciets. Jāsaprotas un jāsaspriežas par ikdienišķiem jautājumiem ar katru zemes iedzīvotāju. kas nejauši ar to iepazinušies. plāniem un uzdevumiem. un tāpēc mums jāsteidzas jo ātri uz priekšu. Aizņemts citiem lieliem. jūras meitām un nārām. Jādomā par jūrniecības skolu ierīkošanu. kas no jūras atnesuši dārgas mantas. sevišķi praktiskām vajadzībām un katras tautas savādībām piemērotas. Svarīgākais no Valdemāra Tērbatas laikā klajā laistajiem rakstiem ir viņa apcerējums par latviešu un igauņu pievilkšanu pie j ū r n i e c ī b a s. šos darbus uzņēmās viņa jaunākais biedris Brīvzemnieks. Uzslavu izpelnījušies arī tagad nelielais skaits latviešu un igauņu matrožu. Latviešu Indriķis stāsta par viņu varoņdarbiem uz jūras. Attiecībā uz igauņu senatnes teikām darīts vairāk. kas atrodas igauņu daļā un kur vienmēr atrodas šādam darbam derīgi spēki. Valdemārs vispusīgi norāda uz Baltijas saimnieciskās un sabiedriskās dzīves trūkumiem un uz līdzekļiem. spīdošā stāvokli. Ziemeļamerikā tūkstošas praktiski ierīkotas tautas bibliotēkas mācījušas visiem zemes iedzīvotājiem turēt godā zinātni. No šī ierosinājuma turpmāk izauga Barona lielais darbs Latvju Dainas. Bez trokšņa un lielības tās pamazām simtus un tūkstošus uzmodina no miega un sauc pie darba. īpaši saimnieciskiem. Latvieši un igauņi savas spējas parādījuši jau senatnē. kā tā paceļama. kas kuģiniekiem nepieciešamas. Ir tad latviešu svēts pienākums glābt no pazušanas tautas izmirstošās gara mantas. no kura tās tikai ar grūtiem pūliņiem izkustas. Jādibina skolas. ko jebkura cita tauta Eiropā. Latviešu tautas dzejas vērtību atzinuši ārzemnieku mācīti vīri. ko spēs darīt vietējās tautas. g. krietnam pētniekam būtu šai ziņā par sevi nošķirtajā Latvijā vairāk panākams nekā citur. Rūpniecība un tirdzniecība tāpēc neuzplaukst. bet ļoti labi saprot arī tautas garīgo mantu nozīmi. par jaunu izdeva Dundagas mācītāja Bankava vācu valodā sacerēto d z e j o j u m u p a r D u n d a g u (Dondangen. salds miegs. Šo tautu teikas apliecina viņu interesi par jūru. Tādas laukskolas ar vienu skolotāju izmaksā maz. Maskavā būdams. Viņš 1855. jāved pie izglītības un jāsauc darbā. Lai pavairotos turība. kur krietni tautskolotāji pasniedz bez vispārējām pirmmācībām pietiekošas ziņas no matemātikas un ģeogrāfijas. Te nozīme katram atsevišķam cilvēkam. Par galveno aplūkojamo priekšmetu ņemdams jūrniecību. Bet vispirms Kurzemes un Vidzemes jūrmalā ceļamas skolas. viņš visādi pabalsta Brīvzemnieka strādājamo darbu un 1878. Jāmodina visas tautas spēki gan būdiņās. tāpēc viņu var ierīkot daudz. g. par ko jāpateicas Tērbatai. Kad rietumu zemes spēji attīstās un arī Krievija nākusi jaunā attīstības posmā. Še viņš atstāsta dažas Dundagas teikas un norāda uz tautas gara mantu krāšanas nozīmi. gan pilīs. tad mūsu malienai jācenšas uz priekšu jau tamdēļ vien. nebst Notizen und Aphorismen in Bezug auf die industriellen. Šim nolūkam izdodams laikraksts. kas parādījās 1857.

franciski. kā iet. Tērbatas Inlandē). Valdemārs izpildīja savu nolūku teicami. sacentība paceltu tikumību. Jūrskolu likumu apstiprināja 1867. angliski. kā nodrošināt krievu jūrniecības nākotni. Ai. Ai. 1872. galvenā kārtā kā avīžnieks. Viņa darbība top drudžaini rosīga un sparīga. Tās izlietojamas.» Ar savu apcerējumu par latviešu un igauņu pievilkšanu pie jūrniecības Valdemārs pirmoreiz uzstājās par j ū r n i e c ī b a s v e i c i n ā t ā j u. laikraksti grūti cīnās. krietnos cilvēkus. beidzis. g. bet visā Krievijā labākais jūrniecības pazinējs. g. Provinzen Russlands zu heben). gatavo statistiskus darbus (akadēmiķim Kopenam). Tanī pašā gadā radās uz Valdemāra uzskubinājumu latviešu kuģniecības biedrība Austra. Sevišķi viņš gādāja par jūrskolu nodibināšanu. g. augstākiem mērķiem. vidū viņš dabū ierēdņa vietu Parādu deldēšanas komisijā Finansu ministrijā. 1861. par kuras darbvedi viņš bija līdz sava mūža galam. ja man divu roku vietā būtu 4. cilvēci pievest pie daiļākiem. Bez tam viņš raksta arī citos laikrakstos (piem. g.kases. iesniedza par ceļojuma panākumiem ziņojumu un sastādīja projektu. Viņš turpmāk bija ne vien Latvijā.) Valdemārs bija ierosinājis dibināt Maskavas jūrniecības biedrību. Kad Valdemārs kā jūrniecības veicinātājs 1882. un vienkāršais darba cilvēks tūkstošām saitēm būtu saistīts ar lietu labāko kārtību. viņas ciešanas novērot un dziedināt. uzturētu tīrību. jāstudē un jāraksta. patiesību ne vien visur izdibināt. uzcītība. Bet tagad jāapmierinās ar to. Uz šī likuma pamata pacēlās gar Baltijas jūras piekrasti un citur jūrskolas. Valdemārs apceļoja un izpētīja: 1860. cik jauki būtu. Tāda tā paliek visu mūžu. Vai tikai saraceņi vien izpelnījušies. tas mans liktens virs zemes. Jau agrāk (1872. g. Še ceļu rādīt ir mācīto pienākums. Taupība. Bez tam viņš čakli mācās krieviski. Progresa labā maksājamas arī augstākas algas. g. Viņš piestājas par līdzstrādnieku pie Pēterpils vācu avīzes (St. Darba uz visām pusēm daudz. g. Pa lielām upēm vēl neiet neviens tvaikonis. Baltijas jūras piekrasti no Palangas līdz Pēterpilij. Krievijas dienvidus. daiļš uzdevums gaida varenos. Ar Valdemāra rakstiem par jūrniecību iepazinies. Tas ir: izpildīt tagad zinātnē un mākslā stipri pacēlušos. iznāca viņa brošūra vācu valodā par jūras tirdzniecības pacelšanas līdzekjiem Baltijas provincēs (Ueber die Mittel den Seehandel in den balt. Kādu daļu avīžnieka darba viņš tad atlaiž. pie kuģniecības direktora un būvuzņēmēja Adlerskrona). g. lieli zemes gabali stāv postažā.. Studijas Tērbatā 1858. jaukāks uzdevums nekā jebkad citādi. dod privātstundas. apgādā telegrammas. Tas viņu izceļ ārā no sīku darbu dažādības un ievada noteiktā gaitā uz vienu mērķi. g. bet citus turpina. lielākos prasījumus. reti vēl pienācīgi izlieto mežu un lauku dāvanas. Vispirms viņš neieņem nekādu noteiktu vietu. 1873. kas taisni uzglabāts mūsu laikiem. Bet jau 1859. liels. 1859. Valdemārs nu pacēlās stāvoklī. lai piekoptu labākus satiksmes veidus. strādā kantoros (piem. viņa raksts krievu valodā par krievu tirdzniecības floti. lai tos apkaro drošsirdīgā zobens? Drošsirdīgais lai ir cilvēces glābējs. ģenerāladmirālis lielkņazs Konstantins Nikolajevičs (1860) deva rīkojumu. Augtu pašcieņa. 6 vai pat 8 rokas un diena 96 stundas gara! Tad varētu drošāki un ātrāki izvest visus tūkstošu tūkstošus plānus. g. 1868.. Bet viņš neaizmirsa savas jaunības ideālus un apņēmās savus sakarus izmantot savai tautai par labu. izdaiļotu dzīvi. lai viņu uz laiku atsvabina no pienākumiem Parādu deldēšanas komisijā un piekomandē Jūrlietu ministrijai Baltijas piekrastes apceļošanai un izpētīšanai. Petersburger Zeitung). Pēterpils guberņas piekrasti. bet ir nodarbināts vispusīgi. 1877. Līdz ar to Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs un vietējie gubernatori dabūja norādījumu pabalstīt Valdemāru viņa nolūkos.» Kā galvenais uzdevums viņam stāv priekšā jūrniecības veicināšana. Vācijas piekrasti no Emdenes līdz Klaipēdai. bet arī visur aizstāvēt. kas atbalstīja līdz 400 kuģu lielu latviešu tirdzniecības floti. Krievijas ziemeļus. ierīkotu labākus dzīvokļus. svinēja savu 25 gadu jubileju. g. Viņš par sevi saka: «Man pastāvīgi jāraksta. 205 . 1850. Zviedrijas piekrasti. Pirmo latviešu jūrskolu atvēra ar Valdemāra palīdzību ainažnieki 1864. kas viņam atvēra izredzes uz spīdošu karjeru. lai pastāvētu. g. Valdemārs nonāca Pēterpilī. pastāvēja 8 latviešu jūrskolas. g. g. 4) PĒTERPILĪ.

visā valstī ierīkotas tautskolas. Tikai tās izlasīs no daudz miljoniem bērnu spējīgākos un nostādīs par darbiniekiem attiecīgā vietā. Tas izskaidrojams ar šīs kārtas grūtajiem. Suvorovs norāda uz sevi. Ir redzams. vom volkswirtschaftlichen Standpunkt betrachtet). Muižnieki nevar ar viņu izlīgt pēc savas sirdsapzinas. Īpaši skolotāju kārta sastādās visās zemēs no zemāko šķiru piederīgiem. nevar atsacīties no varas un mantas kāres. noskatoties uz Krievijas tautu nākotni. minami apcerējumi par Krievijas tautskolām un par Baltijas zemnieku apstākļiem. bridi padomājis. Velti baidās. dod viņam padomu izlīgt ar Baltijas muižniekiem. jau ļoti grūti un turpmāk vēl grūtāk. māksliniekiem. viņš ar sirsnīgu pateicību noraida doto padomu. arī ultrakonservatīvi. Baltijas piekrastes. Pēterpils vācu avīzē (Russlands Volksschulen. g. Izglītība modina neticību pret uztraucošām. tikai gādība par tām būs cildinoša. Balkānu pussalās. Tas pats sakāms par rakstniekiem. ka viņš ir kņazs. g. viņš pats sevī top cēls. ka ar varmācību sasniedzami lieli panākumi. tikai tas top no zemākās tautas par skolotāju. rūpniecības.– 1835. tirdzniecības sekmēšanai. jauns cilvēks. Latviešu laikraksta Pēterburgas Avīžu izdošana un latviešu nometināšana Novgorodas guberņā noveda viņu pie katastrofas. g. lai gan dzimtbūšana kopš vairāk nekā 40 gadiem atcelta. ārīgi nepievilcīgajiem uzdevumiem un kustīgo. A.» Valdemārs atsakās atraut palīdzību saviem tautas brāļiem. ka tautskola veicinās revolūcijas izcelšanos. simtenī revolūcijas plosās visvairāk tur. pildīs viņu sirdis ar lepnu prieku. kamēr kritīšu!» Starp rakstiem. zinātniekiem. namentlich livlandische Bauernzustande) bez autora vārda. 1848. no kuriem pastāv mana būtība. V. Angļus 1830. No turienes iziet dažādu politisku virzienu piederīgi. Arī Valdemārs sajūt šī priekšlikuma dziļo nopietnību. Valdemārs atbild: «Es karošu. Jādod izeja plašākā darba laukā spējīgākiem tautas locekļiem. g. kurā paredz uz pilsētām aizplūstošo strādnieku dēj krīzi lauksaimniecībā. Viņi pilsētā nav padoti patvarībām. 44–47). ka 19. Valdemāra karsto tautas mīlestību un nesašaubāmo i d e ā l i s m u uzrāda kāda viņa saruna ar Rīgas ģenerālgubernatoru kņazu Suvorovu (par ko stāsta Dr. neaprimstošo darbību. Apbraukājot 1860. Tautskolas uzdevums ir modināt veselu tautu garīgos spēkus. lai tās varētu nodibināt daudz. (Ealtische. Zandbergs. citādi viņi top par neliešiem. varēja viegli uzmusināt. Tās derīgas zemkopības. klaidoņiem. mīt kājām un pasludināt savu līdzšinējo darbību par kļūdu un netaisnību. tukšām baumām. Tās ir piezīmes pie Grīnvalda raksta par kalpotāju apstāk4iem Vidzemē (Ueber Dienstbotenverhaltnisse in Livland. jābūt pēc iespējas taupīgiem. Vidzemes zemnieku masa vēl joprojām dzīvo no rokas mutē. Viņš atrod.» Ievērojot materiālās grūtības. Un par sevi Valdemārs saka: «Man nav iespējams grozīt savas domas un prātu. kas apdraud kārtību. Par K r i e v i j a s t a u t s k o l ā m Valdemārs rakstīja 1861. g. kam patiesi uz to prieks un dāvanas. Baltijas ģenerālgubernators. kur tautas izglītība viszemāka: Pireneju. aKrietnajam skolotājam nekad nevajaga ārēja spožuma. Valdemārs ierauga pārāk lēni uz priekšu ejošā fabriku un rūpniecības uzplaukšanā progresu. Kā nu varētu stāties tiem pretī Valdemārs. atzīmēdams viņa spējas un spīdošās izredzes. kam vairāk nav kā gaišs prāts un karsta sirds! Kņazs izsaka savu vēlēšanos dziļi aizkustināts un piesola šai lietā Valdemāram savu palīdzību. ko Valdemārs laida klajā Pēterpilī pirms Pēterburgas Avīžu dibināšanas. nopelna vairāk un tiek pie civilizēta dzīves veida.Ar to viņš satricināja savas personiskās dzīves pamatus. kas.. Atmiņas par K. ka pēc zemnieku atsvabināšanas Krievijas uzplaukšanai sevišķi nepieciešamas krietnas. kam tīrs viduslaiku 206 . krievu valdības reprezentants un tomēr nevar nekā izdarīt pret Baltijas muižnieku gribu. Ja Suvorovs paredz censoņa sāktajā cīņā neveiksmi. Apenīnu. Brošūra p a r B a l t i j a s a p s t ā k ļ i e m iznāca Leipcigā 1862. kas nāks par labu arī strādniekiem. Valdemārs nonāk pie Suvorova. Riga 1861). man nav iespējams savus ideālus. pret tautas musinātāju apgalvojumiem. g. Skolas ierīkojot. Latvieši ir rokās kastai. Tagadējā paaudze no tām neredzēs labumu. ja viņam iespējams to sniegt. Bet.

Tas patiesi daudz no jums prasīts. nāca ar Valdemāru pie lēmuma. tātad tuvāks krieviem nekā vāciem. ka Rīgas latviešu inteliģence sastāda statūtus jaunai latviešu biedrībai un iesniedz tos apstiprināt. Pašā pirmajā numurā. uz ko Pēt. ka viņa zābaki netiks labāki. Dīriķis. ka zemniekam pirmā vietā jāmācās 207 . Avīžu apsūdzētāji aizrādīja. un aiz citiem šī izdevuma rakstiem bija saskatāmi lieli vilcieni. bībeles stāstiem un dziesmu grāmatu. daudz bīstamāka. 14. Viņš bijis zemes kukainis. ka cilvēka dvēselei būs visu to atzīt. Biezbārdis norāda. Lopu aizsardzības biedrība rūpējas par dzīvniekiem. nebūdams mierā ar Latviešu literāriskās biedrības darbību. tas var būt drošs. g. Latvieši bija atraisāmi no vācu nomācošā iespaida. patur acīs viņu patieso labumu. bet apklusiniet divu tautu nopūtas. Valdemārs uzņēmās cenzora uzdevumu. Par redaktoru bija nodomāts Juris Alunāns. To vācu avīžnieki pārspīlēdami iztulkoja par slavofilismu. kad 1861. Krievijas tūkstošgadu pastāvēšanu pieminot. Avīžu norādījuma) tautas mute un mēle. Biezbārdis uzsvēra. kas smok apstākļos. ka kučieris nekā nezina no likumiem. nu viņš ir zemes kungs. Autors uzaicina cēlsirdīgos ķerties pie darba. nosveroties u z k r i e v u p u s i. Nebija veicies nodibināt latviešu tautiskajiem centieniem centru Rīgā. Jāiepazīstas ar dabu. daudz viduslaiku tiesību. Brīvās konkurences cīņā (pēc 1819. ko tā var un kas tai spējams. st.). jāseko pasaules notikumiem. kas tad atbalstīja latviešu centienus atsvabināties no vācu aizbildnības. tad atbild. Vairs nepietiek ar katķismu. kā tikai upurus un zaudējumus? Kas zemnieku labā nopietni paceļ savu balsi vārdos vai rakstos. To piedzīvojis jau Merķelis. bija par to gādājis. bet latviešu inteliģences. Avīzes uzrādīja vācu koptās r e l i ģ i s k ā s d z ī v e s v i e n p u s ī b u.raksturs un kam Eiropā nav līdzīgas. jūlijā (v. vienkārša pamācītāja kristīgā garā. izglītība un pasaules pazīšana. bet par cilvēkiem netiek gādāts. Viņi nomanīja. ja jums tas vajadzīgs. Suvorova vietā par Baltijas ģenerālgubernatoru nāca Līvens. Rīdzinieki. zemnieku likuma) tai ir bagātība. ievingrotas zemkopju darbos. viņš izdeva Pēterburgas Avīzes.» 5) PĒTERBURGAS AVĪZES. Tā bija bīstama atsvabināšanās no vācu vadonības. ka kungs gan pavēlēs tiesai. «Ko zemnieks var savam aizstāvētājam vairāk sniegt. g. – Tāļāk Pēt. nācis citādā stāvoklī. ka viņu uz visniknāko vajās un apmelos. Ar to viņš lika pamatu latviešu nacionālajai presei. ka latvietis savā valodā vecu vecais radinieks slāvu tautu ciltij. bet zemniekiem vienīgi divi rokas. no pirmajiem avotiem nākdami. Kad Valdemārs bija ieguvis pietiekošus sakarus ar valdību. Tūliņ ar saviem pirmajiem numuriem Pēterburgas Avīzes sacēla Baltijā tikpat latviešu. ziņkārības apmierinātāja. Tam pretī Bīlenšteins grib. Bija arī cerības. Še viņi atrada ar drosmi izsacītu kritiku par vadošām personām un iestādēm. ka kurpnieks paliks labāks un ka cilvēks radīts vēl kaut kam labākam nekā kungu zābaku lāpīšanai. ka tā ir (pēc pašu Pēt. dabū atbildi. ar kuru tā runā. Zemnieks. ka biedrību dibināt jāatsakās. kas vāciešiem sagādāja sevišķu uztraukumu. Latvieši sāk kā tauta skatīties uz pasauli savām acīm un ņemt tiešu dalību pie viņas notikumiem. ka tos apstiprinās. Latvieši še redzēja savu interešu ciešu aizstāvi. kādus atrod tikai Turcijā. pat noteikts plāns. ne vaļas. Aiz šādiem sīkumiem. sāk modināt savus gara spēkus un cenšas izkopt prātu. m o d u š ā s l a t v i e š u t a u t a s p a š d a r b ī b a s orgāns. ja kurpnieks māk rakstīt un rēķināt. bet gādāt par kurlmēmiem pašu zemē nav ne naudas. kā jāspriež. Mācītāji lasa naudu. juzdamās dzīva. Bet tās izgaisa. ka še uzrādītie likumi un rīkojumi. ka šī avīze nav tikai laika kavēklis. Uz kunga iebildumu. nekā tā nāca redzama Mājas Viesī un Tērbatas Latviešu studentu pulciņā. Viņiem bija pilna uzticība uz to. un. Kungs ieceļ kučieri par skrīveri. kas lietas noskaidrošanas labā ieradās Pēterpilī. To vispirms panāca. Tādu virzienu prata Pēterburgas Avīzes ieraut un izturēt ar taktu un sekmēm. bet ka Pēterpilī izdodams latviešu laikraksts. Avīze sāka iznākt 1862. ja norāda. Šāds norādījums no vācu puses savukārt modināja simpātijas pret latviešiem krievu avīžniecībā un sabiedrībā. g. kā vāciešu vidū veselu kustību. bet sajūsmas laikos notikušas vēl lielākas lietas. «Lamājieties arī par šo rindu rakstītāju. lai atgrieztu Āfrikas pagānus.

Balkānos saceļas melnkalnieši un serbi pret turku varmācību. uz ko atbalstās sabiedriskā kārtība. tad drīzā laikā. Kad izrādījās. valsts padomi. Turpmākajā gadā Baltijas guberņu augstākās varas vēroja Kurzemes zemnieku starpā rūgumu un konstatēja nemieru Gaujienā. Biezbārdis. Bet tikpat plaši apraksta arī angļu parlamentu.
Ka jāšana man veicas. Ievadā sacīts. Sprieda Kurzemes mācītāju sinode. Jura Alunāna. Indriķis Alunāns u. kas nodomājusi landtāgā apspriest šo jautājumu. kurā atsevišķas personas nebija sevišķi redzamas. Nolēma lietu nodot konsistorijai un reizē griezties pie muižniecības. un tā neiznāca no 16. tad arī avīzi cenzēja Rīgā. tur ieved jaunas tiesas. jāizceļas nopietnām jukām. ka darbam bija vairāk kolektīvs raksturs. No 16.Dieva vārdi. pie kurām pieder šejienes iedzīvotāju izglītotās un pārtikušās šķiras. numura sākot. Tās nodibina latviešu satīru. Avīzes apstājās 1865. ka par redaktoru nodomātais Juris Alunāns pie 1 Avīzēm varēja maz darboties. Zvaigznītes. ka dievbijāšanai jāvalda pār pasaules gudrību. Avīzes tad arī iespiež Biezbārža. ka šī avīze atņēmusi sev par uzdevumu modināt latviešu zemniekos naidu un nemieru pret citām tautibām. Līvens lika priekšā Pēt. kas viņos var sašķobīt cienību pret reliģijas dogmām. g. un Līventāls atzīst. pret visiem pamatiem. ka sperti soļi pret Pēt. Frīdmana zinātniskus apcerējumus. 1863. g. Jāpierāda un par to jāgādā. viņa izcelšanos. Latviešu valodas izteiksmes spējas jāpaplašina. 27. g. ka gadījumā. Somijā sasauc saeimu. Ģenerālgubernators Līvens bija iesniedzis iekšlietu ministram par Pēt. oktobrim. Galā Līvens piemetina. Brenci un Žvinguli. Biezbārdi izsūtīja uz Kalugas guberņu. to apturēja. g. par viņu faktisko v a d ī t ā j u u n g v e n o d a r b i n i e k u palika līdz galam Krišjānis Barons. Avīzēm. Avīzēm apsūdzības rakstu un pieprasījis viņu cenzūru nodot viņam. L ī d z s t r ā d n i e k u starpā minami: Zvaigznīte. 208 . Avīzēm iesniegts iekšlietu ministram 1862. Pamatīgi apskata Krievijas augstākās valsts iestādes: senātu. Dzird viņš no pakaļas pārlieku rejam. sākumā ģenerālgubernatoram par slepenu sabiedrību Jaunā Latvija. Barona. Tie kvekšķi.
Jums rāda šādi klabekli. pakani
Man pēdas dzenāt steidzas. pirmo pēc 1809. Pēc Pēt. Avīžu līdzstrādnieku un veicinātāju starpā. Avīzes slēdza uz 4 mēnešiem. partiju cīņas. šai avīzei vēl lielākā mērā uzmusinātāju idejas izplatot. Avīzes uz 8 mēnešiem slēgt un prasīja tiesību izsūtīt kaitīgas personas. Tad nu diezgan iemesla izkopt latviešu īpatnīgos kultūras līdzekļus. g. maija līdz 10. tikumības likumiem. Barona. Kurzemes gubernators Breverns ziņoja 1864. Barona oriģinālstāstus. jo latviešu dzīve ierāvusi platāku ceļu. ieved turpmāko preses izdevumu zobgalības nodaļā pastāvīgi sastopamos tēlus: tipisko zobgali līdz ar turpmāk daudzkārt pārņemto zīmējumu. un izplata zemnieku starpā idejas. Pēt. c. L ī v e n a a p s ū d z ī b a s r a k s t s par Pēt. Visās vietās tad Pēt. Nodošanās idejai un vairīšanās no vajājumiem bija par iemeslu. Itālijā cīnās Garibaldijs par Itālijas vienību un pastāvību. kas var v e i c i n ā t l a t v i e š u n a c i o n ā l i s m u u n p r o g r e s u. Ruģēna dzejoļus. septembrī. zinātniski pētījumi. Pēt. Ziņojumam sekoja aresti un izsūtījumi Pēt. ka latviešu valodā var tērpties paplašinātās dzīves jēdzieni. Jēci un Pēci. Krievijā reformu laikmets pašā spēkā: tur atsvabināti zemnieki. jūnijā. Pēt. īpašuma tiesībām. ko apspiest laikam neizdosies bez apbruņotu spēku palīdzības. Daugulis. Avīzes izceļ to. pie kuras pieder Valdemārs ar saviem biedriem. Frīdmanis. Še nošķiras latvieši no agrākajiem vadoņiem un iet paši savu ceļu. Dinsberģis. Braši iziet latviešu zobgalis cīņas laukā par progresu. Avīžu iznākšanas B a l t i j a s v a d o š ā s a p r i n d a s drīz spēra soļus laikraksta aprobežošanai vai arī apturēšanai. darbības veidu. ja avīzi neaizliegtu vai nenodotu viņam cenzūru. Jura Alunāna. politisko šķiru pastāvošo iekārtu. Vācijā nomana kustību uz vācu savienošanos. Landtāgā ziņoja. kukši. kā cīnīties pret šīm avīzēm: vai likt priekšā tās aizliegt jeb vai pret tām rakstīt. dzejnieka sajūsma.

kur nomesties. Valdemāram (3. atraidot svešas kultūras līdzekļus. Valdemāru šis raksts nostāda par savu tautas brāļu jaunprātīgu krāpēju un izmantotāju (33.). apr. Viņš griezās pie dažiem vāciešiem. Valdemāram uznāca pat pašnāvības domas. Druva 1912. zemsirdīgu naudas ierāvēju. Valdemāram pieslēdzas B a r o n s kā uzticams biedrs. Rīgā 1928. Viņš pārgāja dzīvot uz Maskavu. ko viņš vienīgi patur acīs un kas viņam top par dzīves uzdevumu. nenomaldīdamies tukšās iedomās. V. Valdemāra un izceļotāju ciešanas neaprakstāmas. nelieti.: Pēterburgas Avīžu piemiņa I. ievirzoties sociāldemokrātiskā strāvā. kais raksts ir agrākā Ziemupes vagara Jāņa Immara stāstījums Latv. Avīzēs. uzņemdamies pamazām galvenos darbus. ne palikt. Bet arī tas nelīdzēja. Visam. pacelt mazu cilti. Šo uzbraukumu atspēkojumu atspēkojums iepriekš 209 . lēti pircis 500 desetīnas zemes Nikolaja dzelzceļa tuvumā. nemitīgi tiekdamies pēc mērķa. Plašā. 37. Par pēdējiem diviem prasa. ņemdami nacionālo apspiešanu tikai par izkārtni. Valdemārs Novgorodas lietu apgaismojis pa daļai no avīžu rakstiem sastādītā brošūrā: Die Lettenauswanderung nach Nawgorod im Jahre 1865 und die baltische deutsche Presse. Av. otru uz Jēkabmiestu. Rīgā 1929. – R. Avīzēs paziņojot. To nolūks – Valdemāru pazudināt. bet lielākā daļa gāja uz Kurzemi atpakaļ. kas līdz šim padota svešai kultūrai. lai viņus izsūta: vienu uz Jaunjelgavu. pirkšanai divi lielas muižas Volhovas upes tuvumā un uzdeva kādam Pēterpilī iebraukušam kurzemniekam (Dozenberģim) vest ar citiem zemes pieprasītājiem sarunas. par zemes īpašumu. zobgali un dzejoji. kad muiža bija nopirkta un no zemniekiem iepriekš dabūtā nauda iemaksāta. pie Rīgas vācu avīzes.). kas gribēja zemi. 1865. Arī tā sastādīta gandrīz vienīgi no rakstiem. Muižas pirkšana bija izdarāma vēlāk un par to ziņojams Pēt. VII. Valdemārs varēja aizstāvēties tikai dažos krievu laikrakstos. darbīgs un kustīgs kā neviens cits. Šillera P. vairāk apdāvināts un izglītots.. iemaksādami arī rokas naudu. g. Alunānu Mazsesavā. uzmusinot zemniekus uz dumpi. gadā. Avīžu redaktoram Šulcam par aizceļojumu uz Valdemāra pirkto muižu. B r e v e r n a z i ņ o j u m s p a r J a u n o L a t v i j u uzrāda par šīs domātās sabiedrības mērķi izplatīt nepareizus uzskatus par muižnieku stāvokli. Priekšgalā stāvot fanātiķis Valdemārs.. Gobas Pirmās «Pēt. kas iepriekš jau iespiesti. Vēl norāda uz Rodinu Tērbatā. – Edg. Avīzēm pēdējo triecienu nelaimīgais latviešu izceļojums uz Novgorodas g u b e r ņ u. Tie klīda tad uz visām pusēm. – Jau agrāk bija iznākusi grāmata latviešu valodā: Kurzemnieku pāriešana uz Novgorodu 1865. Bautzen 1867. Viņš iet soli pa solim kārtīgi uz priekšu. A.» un viņu nozīme tautas atmodas gaitā. Stāsti. 1887. ka zeme dabūjama. Vabrovski Stefenhāgena drukātavā.L i t e r a t ū r a par Pēt. kas galā neatrada pie Valdemāra nekādas vainas. daži Jelgavas Latv. tad Valdemāram zuda katra iespēja zemes gribētājus tālāk informēt un uz Novgorodas pusi plūstošo izceļotāju vilni apturēt. Bet turpmākā dienā pēc tam. Avīzēs. Viņa pretinieki izmantoja šo gadījumu. – Teodora P. Klaustiņa P. bet esot mazāk izglītots un tāpēc zinātniska rakstura darbus atstājot citiem. Kā Jaunās Latvijas dibinātājs viņš daudz runā par savām jaunajām idejām un plāniem. – A. še atceļoja daži latvieši un nometās uz dzīvi. g. ir praktisks virziens. Druva 1914. g. rakstu izlase I daļa (1862. Viņa lietu izmeklēt iecēla komisiju. A. uzturējās ar sievām un bērniem arī mežos. Bet Valdemārs vairs nevarēja Pēterpilī ne darboties. par izceļotāju postu un atgriešanos dzimtenē. g. – P. lpp. Vērotājs 1904.) aizliedza stāties jebkādā sakarā mutes vārdiem vai rakstos ar Baltijas latviešiem. Tā kā attiecīgo paziņojumu nostrīpoja cenzūra arī Pēt. Pēt. Rīgā 1865. apzinīgi vai neapzinīgi. Feldmani Talsos. Bet turpmāk pieteicās vēl vairāk latviešu. ko viņš dara. Avīzēs. Maijā saplūda tūkstošiem pa lielu lielai daļai gluži nabagu latviešu pirktajā Derevas muižā un aizņēma še un tāļā apkārtnē visas ēkas. Av. Dinsberģi Dundagā. Valdemārs apskatīja 1865. apsūdzības raksts. A. Šie vīri. Jelg. par patstāvīgu tautu. citi Rīgas vācu avīzēs. A. viņu nolikdami par krāpnieku. Tas arī notika. daži uzgāja vietas. Valdemārs bija 1863. tikai viņa gala mērķis nepraktisks: proti. Valdemāra stāvokli un mantu izpostīja un deva arī Pēt.

lai visiem šķēršļiem un ļaunām baumām par spīti tiktu uz ceļa. janvāri. ka izglītību iegūt savā valodā latviešiem iznāk daudzkārt lētāk nekā izglītības labā iemācīties citu valodu. korespondēja. ka pret Baltijas vāciešiem jācīnās visiem spēkiem. Brīvzemnieka pastrādāto darbu iespieda 1872. Maskavā dzīvodams. latviešu valodas un literatūras attīstības labā. Še nu bija jāsāk dzīve no jauna. kas iznāca 1871. ko miljons latviešu izdotu. Valdemārs ieradās Maskavā 1867. L a t v i e š u n a c i o n ā l i s m s nav Valdemāram abstrakts jēdziens. par Tautas apgaismošanas ministrijas līdzekļiem. avīžniecībai. latviešu valodā. vispirms stādamies sakarā ar Katkovu. Viņam bija vēl vienmēr pazīstamu un patiesi īstu pazinēju diezgan. Valdemārs norāda uz viltojumiem likumu tulkojumā 9ulca vadītās Latviešu Avīzēs (Vaterl. Viņš nodevās atkal p u b l i c i s t i k a i. Baltijas vāciešu centienus. Bet tautu nākotne nav nosakāma: lielas tautas gājušas bojā un mazas pastāvējušas un pieaugušas. Bez tam viņš rakstīja brošūras par jūrniecību krievu. Bet viņš izrēķina. Valodu apspiest nozīmē Dieva radījumu iznicināt. bet ir tikpat pilntiesīgs. lai arī tanī runātu to pašu valodu. Maskavas jūrniecības biedrībai. Brošūrā par latviešu izceļojumu uz Novgorodu viņš izsaka izbrīnēšanos. kam kāds iespaids uz latviešu dzīvi. ka zināmā apgabalā iespiež literāriskus darbus citā valodā. 6) MASKAVĀ. Gan šis ievērojamais krievu avīžnieks. par kuras darbvedi Valdemārs tika. apskata militāro Vāciju pēc franču–vācu kara. viņa dzīve dabūja drošākus pamatus un ievirzījās mierīgākā gaitā. ir viņa publicistisko rakstu sakopojums V a t e r l ä n d i s c h e s u n d G e m e i n n ü t z i g e s. piesavinoties svešu valodu. Viņš piebiedrojās Valdemāram kā līdzstrādnieks krievu avīzēs par Baltijas lietām. vācu. svēts un cienījams izglītības līdzeklis kā lielāko tautu valodas un vissvētākās intereses. Gemeinn. Nodibinoties 1872. bet laika trūkuma dēļ nevarēja vest galā. ko viņš bija uzņēmies. tad ar to pilnīgi pietiek. Par naudu. Tās vajadzību viņš stipri sajuta cīņā ar Pēterburgas Avīzēm pret Baltijas vāciešiem: krievu ierēdņiem nebija iespējams pārbaudīt no Pētr Avīzēm pievesto vietu tulkojuma pareizību. no kura spalvas pat valdība bijās. Ievērojamākais literāriskais darbs. g. cik dziji Valdemārs izjūt par grāmatas moto 210 . ceļoja. g. g. ministrijā pats bija ierosinājis. ka no Narvas līdz Palangai latvieši un igauņi zin vēstīt par daudz sāpīgākām lietām nekā par valodas jautājumu. kādus labumus latviešiem atnes vācu un krievu valodas prašana. Zviedru un poļu valdības laikā šādas vajadzības apmierinātas. Dažus mēnešus pēc Valdemāra ieradās Maskavā B r ī v z e m n i e k s un tapa tūliņ par viņa tuvāko centienu biedri. bet neatlaižams saimnieciskās un garīgās dzīves prasījums. Viņš met skatu uz pasaules notikumiem. uzrāda latviešu nacionālisma ciešos pamatus. g. Ziemeļvācijā lasa citus laikrakstus un lieto citas grāmatas nekā Dienvidvācijā. ko Valdemārs. Šī cīna bija vēl arī vienmēr tā. var apgādāties vispilnīgākos kultūras līdzekļus savā valodā. Krievu–latviešu–vācu un latv. Nav tad nekādu kavēkļu. kas latviešiem varēja pašķirt ceļu uz tāļākiem panākumiem. kā svarīgāko jautājumu noskaidrotājs arī latviešu laikrakstos. laida klajā. – sastādīt krievu–latviešu–vācu vārdnīcu. pēc polu dumpja bija ticis konservatīvs un pret straujiem centieniem aicināja lietot varas līdzekļus. divos sējumos. ņēma dalību pie atklātiem sarīkojumiem (tā pie politehniskās izstādes). Viņš ieņem kosmopolītisku viedokli un zin. Visos šais rakstos izmanāms. ka krievu valdība 150 gadu laikā nav rūpējusies par nepieciešamo vārdnīcu. ko citā. tā arī uz vārdu tulkošanu ar «izskaidrošana».minētā brošūrā. rūpējās par jūrskolu ierīkošanu. kas iespējams. u. Arī mazu tautu valodas nav tukšam laika kavēklim tīši izdomātas. 278). Viņš skatās uz reālās dzīves parādībām skaidrām acīm un atrod. Grāmatas un laikraksti zināmam apgabalam jāizdod par sevi. Tautas apg. Ja latviešu tauta pastāvētu tikai vēl simts gadu. Krievijas reformas. g. Brīvzemniekam Valdemārs nodeva darbu. II. lai katrs šīs tautas loceklis sajustu par savu tikumisko pienākumu darīt visu.–krievu–vācu vārdnīcas izdošanu Valdemārs 1866. bet tanī ziņā Valdemārs ar viņu saskanēja.

Mēnešr. sevišķi jūrniecības jautājumus viņš bija izpētījis līdz galam. tautas izglītības darbā. K. Vispirms viņš rakstīja par savu parasto tematu: par latviešu kuģniecību. kam paliekama nozīme latv. Butuls u. 1901. tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latviešu tautas atmoda.. Vēstnesis 1911. Rīgā 1921. ar kuriem karojot Valdemāra ieroči dabūja savu spožumu. V. V. 1929. kuras pārspriežot vienmēr rēķinājās ar Valdemāra domām. 1905. Kā latviešu pulcinātājs viņam stājās blakus Brīvzemnieks. V. kas agrāk. biogrāfiski–kritiska studija.. – Līgotņu Jēkaba K. Kalniņš. – Pa daļai uz savu agrāko rakstu pamata Birkerts sastādījis plašāko V–a biogrāfiju. Un atklāti uzstāties pret pārkrievotājiem lāgā nevarēja darbinieks. Viņš uzlūkoja mazgruntniecību par to zemes lietošanas veidu. V. J. ALUNĀNS 211 . V.. Zandberga Atmiņas par K. g. K. B. un jaunā paaudze. Te viņu pārsteidza nāve. Mūsu jūrnieki un kuģniecība. Blanka K. tiklīdz pieaug iedzīvotāju skaits. Viņš strādāja nenoguris dienu nakti.. Tos nevarēja izšķirt bez viņa līdzdalības. Velmes Kr. 88–112. Valdemārs un viņa centieni. g. izdevis Bandrevičs Baltijas jūrnieku kalendārā 1893. iznāca (bez jau minētās Birkerta grāmatas un daudz rakstiem period. B. Uz kapa viņam uzcēla pieminekli ar uzrakstiem latviešu. V.. Latviešu uzrakstu starpā lasāmi šādi Valdemāra paša vārdi: «Dedzīga tuvāku mīlestība. – V–a simtgadu dzimšanas piemiņas gadījumā 1925. 1. Rīgā 1904. krievu un vācu valodā. 1909. tā paša J. – Teodora Zeiferta Brīvzemnieks. Āronu Matīsa K. un avīžniecība. Vēstnesis 1873. g.) izdeva mēnešrakstu Austrums..
To turi ciet ar visu savu sirdi. VI. Jaunības literatūra I. A. V. biogrāfija. Kā Tērbatā un Pēterpilī. Izglītība 1909. V. 2. un viņa centieni. tā arī Maskavā Valdemārs bija p a r c e n t r u l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e i. V. K.. Dr. Tāpat viņam silti gulēja pie sirds latviešu vispārējās lietas. P i e A u s t r u m a Valdemārs piedalījās no paša sākuma. tad centīgākie latviešu studenti: Šleziņš. Izglīt. Viņiem pievienojās Krodznieks. izdevumos) vēl rinda brošūru: J.» L i t e r a t ū r a. A. Visās attīstītās zemēs šo veidu izlieto. novembrī) 1891. Maskavnieku pulciņš pastrādāja darbus. A s t o ņ d e s m i t a j o s g a d o s Valdemāram nebija latviešu nacionālajās lietās tās nozīmes. cieta apņemšanās un nešaubīga izdarīšana iespēj visu. un 3. Velme. Ko devis latvju tautai V. V–a domas par jūrskolām un kuģniecību. Dzimt. Ķeniņa K. K. – V–a rakstus par jūrniecību. biedrības gada grāmata I. Tā novērsīs tautas sašķelšanos sociāli naidīgās daļās. Cīņa pret šiem nu pieņēma šauri saimniecisku raksturu. vēlāk (no 1885. – Pilnīgu V–a rakstu rādītāju sastādījis J. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina I. uz kuru latviešiem pamazām jāpāriet. turpat. ir viņu pretiniekus vāciešus. un zemnieki. V.c. V. Rīgā 1923.. literatūrā: pirmajā laikā organizēja tautas gara mantu krāšanu. g. Rīgas Latviešu biedrība pārveda viņa miesas uz Rīgu un guldīja Ģertrūdes kapos. Domu starpības ar citiem latviešu avīžniekiem viņam iznāca jautājumā par gruntniecību uz laukiem. V. burtnīcā. Praktiskus tautsaimniecības. studiju laiku.) – Ed. kur atzīmēti pavisam 216 V–a raksti līdz ar rakstiem par Valdemāru (skaitā 34). decembri (25. 1895. g. Izgl. b..c. Rīgā 1927. vēstules u. 1909. Latv. savā dzīvē un darbā. Rīgā 1925 (3521pp. Rīgā 1929. Rīgā 1904. Jelg. – A. Valdemārs palika rosīgi darbīgs joprojām. turpat. Kreicberga Atmiņas par K. V. Viņš saslima ar plaušu karsoni un mira Maskavā 7. 81–110. Krišj. K. Min. un viņa darbs. 43. tautiskā kustība. Sistemātiska pārkrievošana nospieda ir latviešus. 2. g. tulkojis un izdevis arī dažus V–a krievu valodā sarakstītus rakstus: K. kas pats savās cīņās bija uz krieviem atbalstījies. 1892. Bandrevičs.?. – Valdemāra pašbiogrāfija. – Antona Birkerta raksti: K.liktos Šillera vārdus: Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt. Viņu pavadīja pēdējā ceļā sērojošā latviešu tauta. 1901. Gobas Dažas ziņas par Kr... Latv. Misiņš Latvju Grāmatā 1926. Kr.

Alunāna dzimtene ir Kalsnava Vidzemē. P ē t e r i s (1821–1903). kuras kursu beidza 1854. Vēlāk viņš pārgāja par nomnieku uz Jaunkalsnavas muižu. kura vaibstos viņš neatceras redzējis smaidus un jautrību. 1873. sevišķi Latviešu un Lauksaimniecības biedrībā. zemkopību. Pa lielākai daļai viņa darbs ir Jelg. darbodamies savrup. Viņa meitu Luīzi apprecēja dzejnieks Vensku Edvards (Skujenieks). bez tiem starp citiem vācu rakstnieka Lenca māsa Anna. Mazs būdams. g. Viņš izdevis dažus ievērojamus latv. romiešu. Lai bērniem būtu vieglāk no Kalsnavas Rīgā skolas apmeklēt. Vēlāk viņš tulkoja dažus krievu rakstnieku darbus latviešu valodā (Gogoja Revidentu. – Jura Alunāna t ē v u A n d r i e v u (1797–1861) Ādolfs A. ko viņš atzinis par derīgu. pastāvīgi caurām naktīm nodarbodamies ar literatūru. Ar visu to Alunāns paliek vairāk garīgs darbinieks. viņa uzņēma uz renti dažus krogus. Lai pēc vīra nāves sagādātu līdzekļus jaunāko bērnu izglītošanai. 212 . vēlāk pagastskrīveris). Andrieva Alunāna bērni bija: Pēteris. L. Kad viņam bija 7 gadi. Nepiekusis viņš rūpējās par savu bērnu izglītību un labklājību. to starpā sava brāļa Jura Dziesmiņu pirmās daļas otru papildinātu izdevumu un Dziesmiņu otru daļu. Minna. Edvards (saimnieks Sesavas Kaujos). Pēterpili filozofiju. Vēl arī neraža piespieda viņu aiziet no Kalsnavas. Jelgavas ģimnāziju. ne soli nesperdams no savas sētas. Jūlija. g. Tērbatā. Jūlijs (ierēdnis Jelgavā. Ar skolas mācībām viņš ciešāk nodarbojās tikai īsi pirms eksāmeniem. (1. Nikolajs A. vēlāk saukta H e d v i g a bija čakla saimniece un sirsnīga māte saviem bērniem. Viņš sešdesmitos gados rakstīja krievu laikrakstos dažus rakstus par latviešiem un bija no 1864. literāriskus darbus. Viņš bija noteikts katrā lietā. pētīja latviešu valodu. Neaicināti viesi). b. – Jaunākais Andrieva A. kas plašāk bija pieejami Latv. Šo darbu viņš pa galvenai tiesai strādā. tulkojis dažus romānus un lugas (Kāds brīdis kantorī. viņš nometās Jelgavā par grāmattirgotāju un apgādnieku. g. Še dzima Juris (pēc kristāmās zīmes Gustavs Georgs Frīdrihs) Alunāns (Allunan) 13. Rakstniecības nodaļas rakstu krājumi. Juris bija savu vecāku priekšpēdējais bērns.. bet lielāko daļu laika pavadīja. Tiklīdz viņš iepazīstas ar šo un dabū no viņa iespaidus. Teodors. Jurim stāvēja kūmās četri mācītāja Dēbnera ģimenes locekļi. Ostrovska Pašu ļaudis – gan izlīgsim). dabas zinātnes. g. mūzikas mākslinieks. vientulībā. no tā viņu neviens nav varējis atrunāt. viņa tēvs pazaudēja ugunsgrēkā visu mantu. Juris apmeklēja no 1847. bija rosīgs sabiedrisks darbinieks Jelgavā. viņš atmet dzeju un top viņam par sajūsminātu biedri sabiedriskas darbības un avīžniecības laukā. Juris Alunāns stipri vārguļoja un darīja ar to lielas rūpes savai mātei. dzeju. vēl nebūdams sakarā ar Valdemāru. valodām. Mazsesavas nomnieks. Jelgavas apriņķa skolu un no 1849. 1) DZĪVES GAITA. sevišķi kā latviešu nacionālās dzejas nodibinātājs. par Pēterburgas Avīžu līdzstrādnieku.. raksturo kā nopietnu vīru. literāriskās biedrības Magazinās. g. dēls I n d r i ķ i s (Heinrihs) studēja Maskavā.) maijā 1832. No viņa bērniem tikuši pazīstami latviešu literatūras un kultūras laukā: Ādolfs A. Ap Jelgavu jau dzīvoja daži Andrieva vecākie dēli. Andrievs uzņēma Jelgavas tuvumā zaļumu vietu. Allaž viņš divi nedējas no vietas sasēdēja savā istabā. viņš uzcēla Rīgā pats savu nameli. latviešu teātra tēvs. vācu. – Jura m ā t e E d e. beigās. Viņš iepazinās ar grieķu. g. iedziļinādamies latviešu valodniecības rakstos. pēdējo bērni ir dzejniece Biruta Skujeniece un rakstnieks Marģers Skujenieks. Vecākais no viņiem. krievu klasiskajiem rakstniekiem. Juris un Indriķis.1) Dzīves gaita 2) Nacionālās dzejas nodibinātājs 3) Valodnieks 4) Avīžnieks un zinātnieks Blakus Valdemāram stāv Juris Alunāns. Zorgenfreija parku līdz ar viesnīcu. Kaudzītes Matīsa sakopotās Dzejnieku labdienas. Kalsnavas Alunānu mājās bija Jura tēvs Andrievs ilgus gadus par saimnieku. Kaudzīšu Mērnieku laikus.

Viņš rūpējas. noliek prasīto eksāmenu. apsīkt un 1859.) Alunānu apzīmē par pulciņa kroni.. kas uzcītīgi piedalās ar rakstiem gada otrā pusē nodibinātajā Mājas Viesī. lai sagatavotos uz iestāšanās eksāmenu un lai apmeklētu lekcijas kā brīvklausītājs. «Kādas jūtas Tev sirdī krāsies. studēt uz Tērbatu. derīgus padomus. nr. kāpēc jau viņu dēvējot par veco Aleluju. kad. Joprojām Alunāns paliek ciešās un sirsnīgās attiecībās ar saviem piederīgiem. jūlija beigās Alunāns nonāk Tērbatā un stājas universitātes eksaminācijas komisijas priekšā. Turpretī no sava tēva. Alunāna līdzdarbība pie Mājas Viesa sāk 1858. augsts vai zems. bet atradis to piepīpotu un nesastapis tanī savu skolas biedru. aug. viņš nožēlo. tā ka nevar iet ārā. viņš pat cer ar savu rakstu krājuma palīdzību izkulties no naudas klizmas. mātes valodas cienīšanu. Bet viņš saslimst ar izsitumiem rokās un kājās. «jo tā būtu liela skāde. ka šāds literārisks uzņēmums arī materiālā ziņā atmaksāsies. iespiedumiem un papīram mēģinādams sadabūt līdzekļus. Daba. Dzirkstele. savu brāļu un kādas radinieces cik necik pabalstīts. «ne ārējā izskatā. Viņš tomēr paliek Tērbatā. Viņš apprasās. vientulīgi. ka viņiem kāda nelaime notikusi. Viņa jaunākais brālis Indriķis arī pārnāk ap 1858. g. lai tas iznāktu. Gan tanī laikā mācījās Jelgavas ģimnāzijā arī Krišjānis Barons. kas aizdedzināja atdzisušo tautas mīlestību. vai viņa māsa Minna vēl arvienu pūšot par viņa bezdievību. ir rasinājis iz viņa svabadās krūts. Daži (Gaiduļu Paula. Alunāns apņemas savus rakstus izdot patstāvīgi. bet kādu klasi zemāk. ka viņam arī no tēva nav nevienas fotogrāfijas. ka viņu par to slavēs ikviens. no dzejnieka viņš top par avīžnieku. pa daļai no viņa 213 . Viņš cītīgi gādā. Iznāca tad 1860. g. tur visgarām sētās un būdiņās izdzirdēsi Alunāna vārdu pieminam. sākumā Alunāns tiek pilnīgi uz kājām.. Alunāns nav nācis tuvākos sakaros ne ar kādiem 1 biedriem. kas atdzīvināja neskaitāmās sirdīs tautības jušanu. Ģimnāzijas apmeklēšanas laikā radās ar maz izņēmumiem Alunāna Dziesmiņas: Pie tām viņš strādāja neapnicis.. otru semestri. g. ka tādas brangas sievas atmiņu bērni un bērnu bērni nevarētu cieti glabāt». vi daudz strādā. Viņam šķiet. rasas piliens. tad viņš ir norūpējies un domā. Ja brālim nav viegli sniegt līdzekļus viņa izglītībai. g. Bet Alunānam no tam jāatsakās. nāk tuvākos sakaros ar Valdemāru un ņem dalību latviešu studentu pulciņā. viņa rakstu sakopojums Sēta. viņam vajadzēja nodarbošanos ar dzeju un latviešu valodu rūpīgi slēpt. 1855. Reiz tomēr Barons nogājis Alunāna dzīvokli. g. Viņš raksta savam brālim Indriķi 17. naudu aizņemoties pa daļai no saviem studiju biedriem. bet padzīvo ar citiem kopā arī dažas jautras stundas. Pasaule trijās burtnīcās. bet izkrīt matemātikā cauri un netie uzņemts par studentu. sāk apmeklēt lekcijas.» Šepat gluži pārgrozās Alunāna darbības raksturs un virziens: sākot ar 1856. tad viņš kādā vēstulē atgādina. drošībā. Tikai 1856. 1855. Humoristīgi viņš piezīmē. g. viņu pa daļai godinot. pavisam apstājas.Jelgavā skolodamies. g. Tikdams spirgtāks. kas bija praktisks cilvēks. ka Dziesmiņu manuskripts jau galīgi drukai sakārtot un viņš mēģina atrast līdzekļus viņu izdošanai. 24. ir dzirkstījusi iz J. ka nofotografē viņa māmiņu. Tomēr viņa uzsāktais literāriskais virziens nepārtraucas: viņš joprojām cenšas sniegt tautai populārus rakstus. un viņam dzīvo. Viņam ir arī savas vērtības pilna apziņa. 1878. Līdzekļus pa lielākai daļai gādā viņu brālis Edvards Sesavas Kauļu mājās. bet dedzībā. Balss. Bet cerētās peļņas vietā tas viņam ienesa zaudējumus un jaunas materiālas rūpes. cerībā un nepiekūstošā darbībā. g. pamācības. kas šai laikā uzlūkojamas par Alunānu dzimtas centru. iestājas filoloģijas fakultātē. Ja Juris no savējiem nedabū kādu laiku vēstules. jo ārsts viņam stingri piekodinājis sargāties no saaukstēšanās. pa Vidzemi un Kurzemi klīstot. viņš pāriet uz valsts zinātņu (camerālia) studijām. īpaši pirmajā laikā. ka viņš labojies un ka dievbijīgāka cilvēka par viņu nevarot zemes virsū atrast. P viņa allaž atnāk kāds biedris (Grīnhofs) un lūdz arī pie sevis uz kafiju viņš grib tur viņu iepazīstināt ar Valdemāru un citiem latviešu studentiem. Alunāna dedzīgās sirds.

augustā viņš devās uz Pēterpili. Tuvējā birztalā 1864. kur 1902. Alunāns aizraujas ar botāniku. 1861. gatavo iespiešanai grāmatas Mazais bodnieks un Tautas saimniecība. ko reizēm pret Alunānu palaiž vaļā. (6. Avīžu līdzstrādnieks Frīdmanis. lai atspirgtu. bet plecīgs. un. Pēterpils latvieši. ka tikai pēc 25 gadiem ar viņiem varētu būt vienis prātis. g. Par to sajūsmināts. Krievu studentus viņš uzskata par eksaltētiem konstitucionālistiem un atrod. kur viņš ieradās tikai oktobra sākumā. viņš liek aizdedzināt cigāru.) vēlāk iespieda Pēterburgas Avīzēs. Alunāns 1862. Viņu uzstādīja par kandidātu Pēterburgas Avīžu vadītāja vietai. Asociācijas u. no kuras dažus gabalus (Kapitāls. vispārīgi ņemot. viņš darbojas kā dzejnieks. pavasarī un jau nolika dažus eksāmenus. kur iestājās Meža akadēmijā par kroņa stipendiātu. kas latviešu valodā saraksta dažus populāri zinātniskus darbus (par jūru. sākumā viņš tad arī noliek attiecīgos eksāmenus un viņam piešķir graduēta studenta pakāpi. kuru starpā ir arī Valdemārs un vēlāk Barons. tumši dzelteniem matiem un iesarkanu bārzdu. gadā viņam uzcēla pieminekli. kas bija pilni ironijas un satīras. pa dūmam vilkdams. veicina un virza uz priekšu dažus nodomus attiecībā uz latviešu kopdarbiem. Tā paša gada 15. Stipri viņš interesējas par Baltijas jautājumu. Arī še viņam daži tautības un centienu biedri. vācu un poļu studentiem viņam nav nekādas saskaņas. Nevarēdams panest gaisu. joprojām viņš paliek sakaros ar saviem brāļiem. gan glupības apsmiešana un nievāšana. g.c. Nodomu izdot latviešu laikraksts Pēterburgas Avīzes izveda. nav nekas cits kā vienīgi apslēptas bailes.) gada sākumā Juris Alunāns aizbrauc pie saviem piederīgiem Jostenes Kauļos. viņš nēsāja brilles. Pārlieku tuvredzīgs būdams. zinātnieks un avīžnieks. Viņš vairs nepieceļas. valodnieks. Jaunajam laikrakstam iznākot. viņš saaukstējas un iegulst. kuru viņš bija izaudzinājis tā saucamā ciķeļa formā. Turpmākā (1863. Ar dzeju Alunāns cieši un nopietni nodarbojies tikai pāris gadus pirms sava studiju laika Tērbatā. 2) NACIONĀLĀS DZEJAS NODIBINĀTĀJS. starp tiem vēlākais Pēt. kad Alunāns tā pavisam savādi pasmīnēja. g. Pie Pēt. īpatnīgajām 214 . ka viņu idejas pāragras. Šai laikā nomirst viņa tēvs. juzdamies pārpūlējies. Tomēr d z e j ā i e r a u g ā m i v i ņ a v i s l i e l ā k i e p a n ā k u m i. Ēģipti). bet. Savas studijas Alunāns bija nodomājis beigt 1860.» Tērbatā Alunāns sarakstīja pa lielākai daļai arī savu Tautas saimniecību. viņš nerimst strādāt. g. gaida nepacietīgi katru Pēt.) aprīlī 1864. Tomēr viņš tiek arvienu drūmāks. nevarēja viņa seju pieskaitīt pie daiļām. vārgāks. Manta. Avīžu numuru. Tomēr viņš sāka stipri vārgt un aizbrauca uz 50 verstu attālo Novoļisinu pie kāda kurzemnieka veseļoties. Neskatoties uz to.bīstoties?! Tie zākājumi. tad viņa fizionomijai bija it kā sevišķa vara. Vienumēr viņš stipri interesējas par latviešu sabiedriskām lietām. un. Alunāns pie tiem ņem visdzīvāko dalību. Nodibināt latviešu rakstnieku un valodnieku biedrību neizdevās. lūdza pēc atļaujas palikt universitātē vēl vienu semestri. Nojauzdams nāves tuvumu. Ar krievu. atvadās pa kārtai no visiem un mierīgi izdziest 18. viņš nebija atgriezies atpakaļ Pēterpilī. sarunājas par dzīves niecību. sāk krāt stādus herbārijam. Viņu apglabāja Lielvircavas kapos. kas lai noderētu nākamajai latviešu zemkopju akadēmijai. sākumā no tās izstājās. kāds valdīja Meža akadēmijā. Šinīs smaidos bija lasāma gan lepna pašapziņa. sevišķi ar izvilkumiem no viņa Tautas saimniecības. gada agrā pavasarī svešzemju kokus un krūmus kopdams. seko attiecīgajiem rakstiem avīzēs un brošūrās un arī pats par to raksta. Avīzēm viņš ņēma dalību ar dažiem zinātniskiem rakstiem. Ādolfs Alunāns tā raksturo sava tēvabrāļa ārieni: «Juris Alunāns bija mazāks kā viduvēja auguma. Alunāna seja atradās pie visa nedaiļuma kas sevišķi pievilcīgs. un tas pastāvēja viņa smaidos.» Jura Alunāna darbību viscaur vada tautiskā doma. Tie atbalstās uz viņa visdziļākajām.

Kad viņš bija atstāts sev. dzeja tad viņu aizņēma viscaur. Latviešu senatnē tiem ierādīja vietu. Bet iezemieši tiem nav devuši nekāda miera. Viņa sieva Naule. šādas lietas stāstītu. gaismas dievs (persiešu Ormuzds) un Postnieks (leitiski Puškaitis). Seno latviešu ticību Alunāns nostāda blakām indiešu. ka latviešiem bijusi bagāta un izslavēta tirdzniecības pilsēta Trūza netālu no Karalaučiem. tumsības gars (persiešu Arimans). zeltu un sudrabu. Šī sajūsma viņu pa reizei novirza no nopietnas zinātnes ceļa. Par tādu vecu latviešu stāstu Alunāns ceļ priekšā teiku par Eima ezeru. vai valodas izkopšanu. Galvenā kārtā Alunāna veidojumā šie tēli pāriet latviešu tautiskajā dzejā. īpaši Merķelis un Vecais Stenders savos vācu valodā sarakstītos rakstos. ka latvieši ieguvuši tirdzniecībā no arābiešiem smalkus audumus. Viņi sākuši mežus cirst. g. Svabadāks lauks sacerei atveras veco latviešu stāstos. kas «tā sagrozīti ar liekām domām un pārdabīgiem brīnumiem. Turpmāk (no 1856. atraduši tur bezgalīgu postu. 1858. paši sevi vārdā saukdami. Vidū starp Anšlavu un Postnieku stāv Pērkons. ko neiznīcinās ne ziemeļu vējš. par tautas labklājību. bet no mazotnes līdz kapam viņš atrod visu savu slavu un godu dziesmās. līdzīgi Horācijam. ka latviešiem jau sen bijušas savas rakstu zīmes. m ā k s l i n i e k a d a b a nomanāma viņā vienumēr. Pērkona sieva Pērkonele. palika savā nodabā. No mīlestības uz valodu viņam tikdama tuva. kas ar savu laulātu draugu dzemdējusi ūdeni un jūru. Tikai. Tādas domas un nojausmas viņam ir. kas nezudīs. Patiesībā tautas tradīcijās nemaz nav tādas teikas. nodziļinādamies tajā tik tālu. apzinās. 215 . visur nojaušama dzejnieka sajūsma par gara daiļumu. Ar to Alunāns ierosināja vēlākos dzejniekus (sevišķi Ausekli) dot šiem stāstījumiem dzejas veidu. Pramšana un Laimas dēls Potrimps auglības devējs. Viņas dēls Kaunis (rom. izd. pati pirmā latviešu dievība. kad Eima ezers reiz pacēlies gaisā un nonācis atkal zemē. grāvjus rakt. un 49. Ap to mituši neganti ļaudis. ļaudis varējuši netraucēti darboties. kas še darbojas. No savas pils tā brauc spīdošos ratos trim zirgiem. ne pati mūžība. kur latvieši. tai zemē apmezdamies. kamēr Daugava tek latviešu robežās. kad viņš savā ģimnāzijas apmeklēšanas laikā (ap 1853. mīlestības dieve. Kupido). Latvieši. savu dzīves mērķi. saules un mēness dievs. ka viņš dziesmās sev cēlis neiznīcināmu pieminekli. viņš nodarbojās ar valodu. kam tikai pa mazai daļai kāds pamats tautas tradīcijās. ne par kungu. tīrumus un pļavas kopt. viņš pieaugs slavā. mājas un ciemus iegrozīt. Viņš. viņš vēsta. gudrības un dziesmu dieve.tieksmēm. Pekles dievs ir Pikulis. līdumus līst. kur latviešiem dzimtene. Pramšanam padoti divi vareni dievi: Anšlavs. zelta un dimanta.c. 48. uz viņa iedzimto dabu. ka viņam valoda kļuva par dzeju. kur sanākuši tirgotāji no daudz tautām. grieķu. Stendera saraksts iespiests viņa gramatikā (2. dārgus akmeņus. To pašu viņš darīja ar teiku par ūdens plūdiem u. Viņš atzīst (soneta Mana manta). bet kas lielāko tiesu sastādās no hronikās atzīmētiem un saceres radītiem tēliem. laimības dievs un sēju glābējs. Venera). § 218). ne gadi. Par latviešu senatni runādams. ka latvieši sagūstījuši zviedru un dāņu karavīrus un pārdevuši par vergiem arābiešiem. Viņas pils stāv pret rītiem.) nodevās vienīgi valodas studijām un dzejai. sudraba. g. tā ka viņš tajā ieraudzīja savu augstāko mantu. V. Tomēr viņa dzejnieka. Pats lielākais Dievs latviešiem Pramšans (pie indiešiem Parabrāma). Dieve Saule iedala laikus un dod zemei siltumu. «kas vēl tagad uz vecu veciem latviešu naudas gabaliem atrodamas».). un 1854. nr. lopus audzināt. ka viņam nenovēl goda vietas un atrauj katru prieku. Viņa laulātā draudzene ir Laima. Alunāns ceļ latviešu rakstos pirmo reiz tieši tautai priekšā arī bagāto un krāšņo s e n o d i e v u p a s a u l i. par cilvēces ideāliem. ka viņš še tika radošs. Vai viņš runā par zinātņu izplatīšanu. par kalniem augstāka. par avīžnieku. romiešu mitoloģijai (M. Anšlava sieva Līga. kas viņa garā veidojas un daiļojas. ka viņa slava pastāvīgāka par tēraudu. Tā ir tautas mīlestības ierosināta dzejnieka fantāzija. Potrimpa sieva Milda (rom.) viņa darbība ņem pavisam citu virzienu: viņš top par zinātņu popularizētāju. ka liktenis viņu nav iecēlis ne par valdnieku. ka palikuši par pasakām». savu nemirstības ķīlu.

cik stipri viņu nodarbina sabiedriskas dabas jautājumi. raksta prozā. bet. Pie milzeņiem pieskaitāms Krūģis (Vulkāns) ar saviem palīgiem budreļiem (ciklopeiķeni). Sabiedrības kritiku tad nu Alunāns izsaka. Līdaku. ar to. arodvidusskolā. Daļa no viņa prozas darbiem turpmākajā latviešu dzejas attīstībā ne mazāk svarīgi kā viņa Dziesmiņas. Bet pie Langbeina Alunāns pa reizei atrod asu s a b i e d r ī b a s k r i t i k u. bet sirdī tikai postu. dzīves problēmām. Pēdējam ķeizars liek priekšā trīs jautājumus. Piegriezdamies īstenībai. nenoliedz savu dzejnieka dabu. kas sevi liek nest diviem kalpiem. uzturēja un no kustoņiem sargāja. tiesnesis atbild. bet galā viņu dabū velns savos nagos par mācību junkuriem. kas. toreiz gan bija īpaši ar saviem jautrā satura dzejoļiem cik necik pazīstams. Zvanpūtis bij skanēšanas gars. liekulība. sabiedriska darbinieka tieksmes. kas ar lielāko nežēlību uzbrūk nabaga vīram parādu dēļ.. Viņa citas tanī pašā laikā radušās. Ko Alunāns nostāda p r e t ī š ī m a p r i n d ā m. cik ļoti viņam duras acīs sadzīves kroplības un netaisnības.» Esmu apguvusi sekretāres profesiju Rīgas 19. kas. To apguvu mērķtiecīgi un ar lielu ieinteresētību. dažreiz iepūtušos ļaužu tukšību aizķer arī stāsts par mācītāju Barku un skolotāju («skolnieku») Ķepanu. cik latviešu valoda spēcīga un jauka. kamēr Nemejs un Peska par to gādāja. prozas rakstnieku būdams. Vesta) turēja ugunskuru savā glabāšanā un mācīja cilvēkiem ēdienu vārīt un maizi cept. pie ceļa lai netura vakti. Gonds uz to lūkoja. Viņa pamatraksturs paliek negrozīts un vienā. Dziltene izsūtīja mēri pa pasauli. gadā izdotajām Dziesmiņām. Šo krājumu sastādīdams. ka Alunāna dzejnieka tieksmes darbojas arī tad. ierāda citur jo plašu vietu tādam vācu dzejniekam kā Langbeinam. Abats nobīstas un nezin uz tiem nekā atbildēt.. ka mājas tēvam nekas netrūka. bet turpmāk ir pilnīgi aizmirsts. ar ko Kristu reiz sita pie krusta. Kalēji Krūģi un budreļus sevišķi pielūdza. Lai šo notvertu. ne pie Langbeina vien pieturēdamies. ka viesus labā cienā tur. zvejnieks cepina uz pannas. cietsirdība.Zvaigznes ir Saules un Mēness bērni. tā galvā nes ticību. kas savam pirmajam klajā laistajam krājumam nostāda priekšā un viscaur izceļ klasisku dzeju. tāpat kā milzeņi. Te viņam izlīdz viņa aitu gans. kalnos dzīvoja. Gētes laikā dzīvodams. tā ir cita lieta. par avīžnieku. tādēļ arī savu nākotni redzu Vācu. dzeju atmetis. kas gan cits tas varot būt. Redzams. kas Pērkona balsi pa malu malām darīja dzirdamu. Kāds cits stāsts: Muižnieks mirdams dod vienam 216 . Lepnam kungam. kas cilvēkiem bij pazudušas. bet arī tās mantas. ka tie virsū kristu pa nakti». kur dzīvoja nomirušu dvēseles. Bet par dzejnieku pilnā nozīmē viņš tomēr parādās pēdējās. viņš paturēja acīs vienīgi daiļuma principu. kurās valda varmācība.. kad viņš. par baltiem baložiem pārvērstas. Pašas mazās zvaigznes ir vērpējas. Mazi jo mazi no auguma bija Krēmars un viņa saime. Pilnvedis bij gars. nepietiek ar dzejnieka paša 1856. kas pie mielastiem vajadzīgs. Ja zemnieka suns sakodis junkura govi. Prauliene (rom. tad junkurs spriež: «Jā. un ar šo tas izpelnās viņa vērību. kas ceļiniekus savā glabāšanā ņēma un no visa jauna izsargāja. ja junkura suns sakodis zemnieka govi. Viņš. vai viņš saukts vārdā. kas šķūņus un klētis pildīja. «Bentis bij gars. angļu un krievu valodu protu sarunvalodas līmenī. Citas no tām maldījās putnu ceļā. zemniek. kas vērpa cilvēka dzīves pavedienu. kā otrā periodā skaidri izmanāms. ko ved zemnieks. bet tikai pēc viņa nāves klajā laistās dziesmiņas rāda. kuru tad ķeizars ceļ godā. gribēja rādīt. kas zemes klēpī bij atrodama. ka liek pašam nelabajam viņu saplosīt (Tiesas kungs un sarkanais). Langbeins nosoda tiesas kungu. pilnīgi d z e j a i n o d o d a m i e s. muļķība? Uz to dod kādu norādījumu stāsts par ķeizaru un abatu. Alunāns ne allaž ņem vērā savu dzejisko pasniegumu daiļuma vērtību. viņš kā līdzvērtīgus nostāda pretī divus teķus. Tikko iecelts tiesnesis griežas pilsētā ar sūdzību.. tad zemniekam jānospriež maksāt trīsdesmit rubļus. kas iereibuši iekļūst barokļu aizgaldā. Zināmu. v i ņ š uzrāda avīžnieka. Tāpat kā Alunāns. ka viņu kāda lapa nolamājusi par aunu: uz prezidenta jautājumu. lai gan tā galvā glabā tās lietas. tā arī. kas aprijusi simts zutiņu. Grābena junkurs mīt tukšā baznīcā un aplaupa ceļiniekus. Viņa rokās stāvēja ne vien visa manta.

lai viņam mirstot šķiebj pie mutes mucu uz malu. Šī pati jūsma izpaužas vairāk sonetās ar ragiem (pēc Hervēga un Rikerta). Gara pacilātība. otru pie nomnieka. pirms to ģiedi. vedama pie prāta gaismas. kas svešinieku vidū nācis godā. Īstais prāta spīdeklis
Pilnos kausos rodas. pie zemnieka pieslēdzas Alunāna doma. viņš nodziļojas iekšējos pārdzīvojumos un meklē nenorimis tos ietērpt daiļā. pie kura Alunāns galvenā kārtā atrod šīs ciņu jūsmas izteiksmi. būtu daudz panākts. kas iedegas dzejniekā saskaņā ar gadu simteņa revolucionārām kustībām un ar vācu brīvības kariem. «Dievs vis ne(auj. dabūdams par atbildi: «Dzelžus. ko viņš raksta: Es liesmās dīdu
To spalv' uz sav' un savas tautas kaunu. viņiem pašiem mājās «slavējama meita».dēlam par mantojumu zobenu. Par spīdošu zeltu daudz vairāki gods 
Lai dzelzim. viņš paredz. uz kurieni viņi skrej. Par kādu vesela koka lēcēju. Šai virzienā viņš izraugās dažus tulkojumus. sirmgalvis un viņa divi dēli. pie arāja. Kaujā kritušais vācu dzejnieks Kerners ir tas. Dzērājam nolikts pagrabā dabūt savu galu.
Kas savu brīvību sev neizkaro. kur viņus ielīgsmo nauda. Tos tikai nejēgas nicina. pie gana. pašu kā stirnu trenkās. Tie pavada priekos katru brīdi. Dzejnieks jautā. viņš iedegas dusmās pret tautas apspiedējiem. kas zīda zēnus. nolād viļņus. viņu valoda. Par tautiskā laikmeta programmas dziesmu tikusi viņa pēc čehu dzejnieka L. klinšu stabus. kaujas pērkoniem rūcot. Pie šejienes.
Tur arāju vēl cienā. viņš zudis. jo tiem.
Tur aug un zeļ ar svētību. mednieku. nāvē vai uzvarā. ienaidnieku aplenkts. Pēc kāda laika zobens salauzts un uz viņa īpašnieka pils guļ lāsts. neskatoties uz kādiem tikumiskiem motīviem. Šādi cēloņi ir c ī ņ a s g a r a m.
Sirds ar vīnu sildīta
Līdz pat zvaigznēm dodas. Arājiem tad arī veltīta sevišķa dziesmiņa. kā par brīnumu. Kas Alunānu atšķir no agrākajiem dzejniekiem un nostāda jauna laikmeta priekšgalā. Un pēdīgi dziesminieka atbilde uz jautājumu. kas zin visur viņa baušļus. citur zelta dienas meklēdami. Tauta ceļama godā. zvejnieks. No otras puses. Kaujā dodamies. dots. dzirkstošā vīnā sirdību dzerdami. kas viņu kuģiem bijuši labvēlīgi. pat nostādamās tiem pretī. pilnīgā. Alunāns ar to pāriet t i r u i z j ū t u robežās. otram arklu. Trīs indieši (pēc Lēnava). kas tos nav sadragājuši. Viņš prasa. viņu tauta. kas pastāv no zemniekiem. tā ir l a t v i e š u t a u t i s k ā i d e j a. – vai tādēļ viņa to dara. kas viņu mūžinātu. sajūsma pati par sevi var sniegt baudījumu. bet labums nāks citu rokās. Atstādams pie malas katru sabiedrisku tendenci un domu. ko kalējs ka(. lai dūšīgais beidzas. bet augsti godina prātnieks. Bet leja pilna brangumu
Guļ gaišā saules dienā. klasiskā dzejā.» – piebilst: «Tu dzelžos pats sev liksi. Un. ja jau Alunāns sabiedriskiem centieniem bija pratis dot dzejisku izteiksmi. metas ar zirgu no klints atvarā un. Tā aptver tautu. ka pēc kādas paaudzes viņu vairs neviens nepieminēs. ko viņš atzīst. Tomēr šādi sabiedriskas dabas nolūki šai dzejā tieši neizsakās. Tādas pārplūstošas sajūsmas nesta ir arī Dzērāja dziesma. zivis ķerdams. izglābj dzīvību. brašums var arī atraisīties no cēliem mērķiem. ja ikviens sētu zemē tikai vienu veselu graudu. cieša griba pierādīt latviešu valodas spēku un daiļumu. ienaidniekus baro. pats iepīsies nāves tīklos. nolād vējus. ka to atbalsta un paceļ dedzīgs patriotisms. viņš piesauc Tēvu. lai vada viņu. viņi slēdz brālību ar pašu velnu. tad tīri estētiska rakstura pārdzīvojumiem nu jo 217 . rudens vējiem pa lapām traucot. vīns un alus. Čelakovska sacerētā Nevis slinkojot un pūstot. Šī dziņa ievērojamā mērā pieaug viņā ar to. Latviešos dzejnieks grib uzpūst tautiskas apziņas dzirksteli. Viņš apsveicina kreisajā pusē spīdošo zobenu kā pielaulātu līgavu un dodas ar to kaujā kā uz kāzām. Kara vadonis (Karala). vareno Dievu. kas druvas jums uzar.» Tāpat zemnieks ardams saņems ērkšķus. lai tie. kas svešos varmākas atnesuši viņu zemē. savai tēvu zemei ļaunu darīdami. Tādi pārdzīvojumi attēloti Laupītāju dziesmā (pēc Šillera). un.» Cīņas prieks. Dzejnieks uzsauc latviešiem. vienu dienu iedami pie svētnieka. Tad nopietnais jautājums mātei. zibeniem apkārt šaudoties. kas tīko šaut stirnu.

Šī. to pārdzīvojis un latviski no jauna radījis. Es nezinu tiešām. Izteiksmes vienkāršība. tikai tur vācu valodas ģēnijs to darina. Un viņš. zeltaini mati. Rikerta Dieva kalpošana: Lūk. Reti kur latviešu dzejā atrodam tik smalki noskaņotu jūtu izteiksmi. Ilze staigā viena. nāk.vairāk vajadzēja pacelties dzejas daiļumā. vērtībā oriģinālam pilnīgi blakām nostādīdams. Tikpat mākslinieciski izstrādāts G ē t e s M e ž a t ē v a pārdzejojums. Reti kāds dzejas darbs pasaules literatūrā var līdzināties H e i n e s b a l ā d e i L a u r a (Lorelei). likteņa traģikā noskaņotas jūtas še izsacītas visvienkāršākā un pie tam vispilnīgākā veidā. Labu dien. dabiskā sirds valoda tur. kam citāds jūtu raksturs. Mīļākais solījis nākt. – Lietoti zīmīgi un tēlojoši epiteti: šmaugs augums. kas. skaistā. Viņš būtu tīrs strauts. jāj viņu meklēt un pie viņas šķirsta nogalinās. Dažreiz tos iezīmē vienīgi īpašība: Viņš acis no maziņā negriež nekur. Vaimanas un sāpes remdi. pievienodamies darbības vārdam (izteicējam). laipnā saule. – Arī darbības vārdi par sevi rada daiļas gleznas: Daudz zobenu stirkšķēs un zibēs. spodras zvaigznes. Tā ir «svētīga nāve»: mirt aiz mīlestības. Pie tiem pieder Gētes Gājēja dziesma naktī: Kas tu miti debesīs. Mīlestības jūtās izkristalizējas dažas no Alunāna v i s s k a i s t ā k a j ā m d z e j a s p ē r l ē m. dzīva. nosirgšu. kas gan arī pēc mākslinieciskās vērtības ieņem šo pašu vietu. top mēma un dzīvo no gada uz gadu. tikpat kā mūsu acīm noslēptā dabas procesā radies priekšmets. Alunāns iedziļinājies Heines balādē līdz galam. Simbolika šeit savienojas ar dabas mistiku. zaļš un brangs tur uzaugs godā. Še pieminamo motīvu starpā ieņem pirmo vietu m ī l e s t ī b a. Līdzīgus valodas līdzekļus lieto savā dzejā H ū g e n b e r g e r s. Visā pilnībā to Alunāns izjūt un attēlo. Bet bagātnieks solīdams tikai jokojis. kā puķe. Laumiņu ja neatrodu. kaut arī novestu nāvē. Muižnieka līgava atstāta mirst. še – latviešu. kā še. Un tad prāts saistās pie jumpravas kalna galā. viņa to ved kambari. spodri rīki. kad jau pāri pusnaktij un vairs neviena nav kājās. viņa gaida. Še ir priekšā simbolika. ievērodams arī rituma (jambu un amfibrahiju) pārmaiņas. kas dzejiskā izteiksmē zināmā mērā uzlūkojams par Alunāna priekšteci. radoša. kā labad 
Gan skumīgs esmu tāds!
 Sev pasaku vecu glabāt. Mēness apblāzmo kapsētu. vaļsirdīgi atklādams savas neizprotamās sirds kaites. Tā Alunāna izraudzītajās dziesmās mēdz būt spēcīga kā nāve. jautri upes plūdumi. Tā runā vienkāršais latvietis. ar lāsīti medus atgaiņādama badu. Līdzīgas nojausmas tikpat gleznā izteiksmē ietvertas dzejoli Ko es darītu. līdz ar to zīmīgi tēlo priekšmetu: Slaika un koša iet meitene. Sirds nevar izpukstēt. Slāpēs tu noplaktu. Atdzejojumā sasniedz dzejas pilnību arī dažas b a l ā d e s. sapņu mocīts. vista iedzer ūdens lāsīti. un viņa no tā dzertu. Tie treknie uz vien' roku dodas. kur viņi nu nāvē vienoti. to mīļi bučodama. tu.
 Uz to vien nesas man prāts. Mēness spīd tik bāls. kas mirdz saules spožumā. Slāpēs tu noplaktu. Kā jauni tiek priekšmeti. saistās neatraisāmi. pārejot dramatismā. Savas izlases pirmajā vietā Alunāns nostādījis Heines Lauru un Gētes Meža tēvu. – Daži no šiem Alunāna un 218 . Alunāna rokās latviešu v a l o d a top jauna. Un tad tā acis ceļ uz debesi. – Latviešu valodai īpatnīgais izteicēja īpašības vārds. Viņa strādā caurām naktīm un to izdara. Pārāk ko par tevi košu mūžam nemijošu. ražens skats. Visdziļākās.
Mīlīgs es uzplūstu
Mutīti tvert. viņam lēna rokās krīt. Muižnieks. zvaigzne. bet brīnišķi skaidri atspoguļo un iztulko mūsu jūtas. bāla mute. – Tikpat s k a i d r i i z s k a n daži citi neliela apmēra dzejoļi. Viņam no galvas vainagu sniegtu. mosties no viņas mutes. Ūlanda Kapsēta tur kalna galā. Pļāvēja saļimst sēkā. kapā. viņa dzejā priekšā celti! Viņam no matiem lentīti dotu. neizprotami. ja viņa trijās dienās nopļautu visu pļavu. ieraudzīt debesi viņas acīs. meklēdams citu. Bagātnieks sola pļāvējai savu dēlu. kas pieder pie labākajām pasaules literatūrā. Pie Hūgenbergera atrodam šādus teicienus: Kas še vārgs un nomērdēts. būt apraktam viņas rokās.

6). Tos lietoja Elverfelds idillē Bērtulis un Maija. g. kas ietverts lielajās kultūras valodās. Tās. No antīkajiem pantmēriem vecajā rakstniecībā sastopami vienīgi heksametri. nu skreita. pārrakstītas pārlabotā veidā un citā ortogrāfijā vēl kādā citā burtnīcā (kas glabājusies Zin. Šis. Skaitā Alunāns dzejas veidus paplašināja. Alunāna dziesmu Pēterpilī pazudusi. Kur latviešu valodai tomēr būtu kādi trūkumi. kā oriģinālos. Tās sakārtotas vispār hronoloģiski. Ja pie šādas dzejas arī pieskaitāma tikai kāda daļa viņa dziesmiņu.c. 1856. Kas latvju valodā tu plaukdams augi. komisijas bibliotēkā. kaldini (Rikerta).). Tā ir bieza klade. tikpat tulkojumos. tur viņš centās tos novērst. arī tanīs darbos.. Tātad no visām viņa iespiestām dziesmām (ap 170) še iztrūkst tikai ap 30 dziesmu. bet tagad nav uzejama). kas uzrakstīts 1853. viņa dziesmiņu rašanās laikā un veidā var dabūt no viņa dziesmiņu manuskripta (pieder Kaudzītes Matīsam. kā to izdevējs priekšvārdā piemin. g. izdotās dziesmiņas sacerētas tanī pašā laikā. kad Alunāns stājies pie 1856. tā sonetos: Kad Mozu cauri vadīju caur jūru (Rikerta). kā redzams. ka labi bieza grāmata J. latviešu valodas izteiksmes spējas paplašinādams. 1856. gan arī oriģinālus sacerēdams. iespiestās Alunāna Dziesmiņas ir viņa vislabāko dziesmiņu izlase: vienkārt. tāda pati kā daudz vecākajām tautas dziesmām. kam paliekama vērtība. Ko. kuru mākslinieciskā vērtība nav liela. A. ko vācu tautības dzejnieki (sākot ar Fīrekeru) bija pārņēmuši latviešu literatūrā no citām kultūras tautām. Alunāns atrod latviešu valodā līdzekļus izteikt to pašu dzejas saturu. Turpmāk izdotās iespiestas tikai ar tiem pārlabojumiem. g. apgādāja Dziesmiņu otru izdevumu.Hūgenbergera izteiksmes līdzekļiem saskan ar t a u t a s d z i e s m ā m. principiāli no jaunlaiku metrikas atšķirdamies (pamatodamies uz zilbju garumu. pie kam agrāk izdotajām ir 219 . paceļ un stiprina latviešu nacionālismu. Liktens mani ne par valdinieku. nav varējuši latviešu dzejā (tāpat kā vispār modernajā dzejā) iesakņoties. kam 170 lapas puses. un 1854. Uz kurieni jūs. kas. Raksti. Šis krājums bijis visumā manuskriptā noslēgts. No tā tad Indr. liek drošu pamatu latviešu mākslas dzejas sekmīgai attīstībai: modina latviešu tautisko apziņu. viņš iegulda daudz patriotisku domu un sajūsmu. Dziļāku ieskatu Jura Alunāna dzejnieka darbā. Archilochius quartus u. No dažās vietās atzīmētiem datumiem redzams. g. Še pat viņš arī atzīmē. kad pēc 13 gadiem otrā daļā iznākušās. viņš tās pārlabojis. gadā. ka dziesmiņas uzrakstītas galvenā kārtā 1853. To tiesu lielākas sekmes bij Alunāna pārņemtajām romāņu dzejas formām: trioletam. Še ierakstītas ap 140 dziesmas. tās varētu būt ņemtas no otra (Klaustiņa pieminētā) manuskripta. g. balta gāja meitu māte aiz visām sieviņām. ko turējis par vērtīgākām. sonetam. kam to dāvinājis Indr. kalējs. Bet iespiestās ir pārlabotas. otrkārt. ne smagumu). tā izteicēja īpašības vārds: Balta zied griķu druva aiz visām druviņām. netikusi. tad tomēr tās savā visumā. tagad Filologu biedrības īpašums). ko iespiež 1869. tad viņš to vairāk kā par pusi pavairoja (pie 38 dziesmām nāca 43 klāt). Aiz tām dažas lapas izplēstas. Izdevumu hronoloģija tad nu nemaz nesaskan ar sacerēšanas laiku. Alunāns ved pie pilnības tās m ā k s l a s d z e j a s f o r m a s. ir tas pats. Bet kāda daļa še pavisam jaunu dziesmiņu. Kad pēc Jura Alunāna nāves viņa brālis Indriķis 1867. Alunāns p i r m a i s r a d a l a t v i e š u m ā k s l a s d z e j u. izdotās dziesmiņu izlases sastādīšanas. Bet jau pēc kāda gada šis par pazudušu turētais dziesmu manuskripts atrasts Maskavā Valdemāra papīros. kas pašā šinī pirmajā manuskriptā. g. ziedu laiks? Ļoti plaši Alunāns lietojis s o n e t a formu. g. kā redzams no kādas Klaustiņa piezīmes (J. Hūgenbergers idillē Rindnieka meita. Šai formā. tomēr tukšajās lapas pušu vietās turpmāk ierakstot vēlāk sacerētas dziesmas. un 1854. gan lielā skaitā tos (sevišķi pēc Rikerta un Hervēga) tulkodams. latvieši. viņš izraudzījis. Lielākā daļa (vairāk kā 20 no 38) šai izdevumā iespiesto dziesmiņu ir arī manuskriptā. Skaista auga. paša Jura Alunāna roku aprakstītas dziesmiņām. Arī no klāt nākušām dziesmām ir apmēram puse pirmajā manuskriptā. Bet Alunāns ieved latviešu dzejā vēl arī citus antīkus pantus (Asclepiadeus primus. Alunāns sastāda Dziesmiņu otru daļu. Alunāns 1881. Gan pirmais latviešu valodā iespiestais t r i o l e t s ir Alunāna Voi atkal še tu. I.

ar ko latvieši nupat iepazinās. žēli kalnā zvana. pie kultūras tiekot. Uz to viņam.
 Gauži raud pēc miroņa. daža dziesma pārlabojumā pārrakstīta.
 Klusa paliek līgošana. Pirmajam virsraksts Alkšņu ķēniņš. Pirmajā izdevumā (1856.
 Un tas puisēns vaidas baud. Tam pārrakstīts pāri Meža tēvs Alksnens. saskaņodams dzejisko izjūtu ar latviskajiem izteiksmes līdzekļiem. viņu uz to skubināja dažu klaji un daudzkārt izsacītas domas.: K a p s ē t a. Jau pie dzejas stājoties. Manuskripts dod iespēju sekot.
 Kas še līksmi dzīvoja. Kapene tur augšām stādās. Viņš tos neizlaiž no acīm arī kā zinātnieks un avīžnieks. ka pirmajā uzmetinājumā Alunāns turējies ciešāk pie oriģināla. Bēdīgi nu kalnā zvana.
 Žēlīgi pēc līķa gaud. kā veidojas Alunāna dzeja. g. g. deva iemeslu tas apstāklis. no vienas puses. atvērās pasaule. Tikai otram uzrakstījumam par virsrakstu Meža tēvs. 
Kas še līksmi dzīvoja.) dziesmas vēl pārlabotas. 220 . Manuskriptā: K a p e n e. Latviešu valodniecības laukā Juris Alunāns parādās par p i r m o c e l m l a u z i. Kapsētā reiz' guldīts klusi. Vēlākos izdevumos iespiestās nav tāļāk grozītas.
 Gana puisi! Gana puisi!
 Tev ar' dziedās kalniņā. Paraugam ieskatīsimies Gētes Erlkönig sākumā. Tulkojums atrodas manuskriptā uz beigām divos uzrakstījumos. piezīmes.
 Apakšā uz druvas kādas
 Gana puisēns jautri dzied. Rokrakstā ir strīpojumi. pārgrozījumi. Kalnā reizi guldīts klusi.vēlāki pārlabojumi un daudz lielāka dzejas vērtība nekā vēlāk izdotajām. kas rokās bērniņu klāj. Otrā rindā viņš pārstrīpots un vietā likts tas. Vēlāk viņš veido brīvāk. savas Dziesmiņas tulkojot un izdodot. Žēli.) pirmā rinda vēl pārlabota: Kas jāj un kas steidz tur pa nakti tik vēl'? Redzams. ka latviešu valodai jānozūd.
 Skatās klus' uz lejas viet'. Bet iespiedumā (1856.
 Viņš acis no maziņā negriež nekur. vajadzēja nosaukumu daudz lietām un jēdzieniem.
 Viņš cieti un siltu uz rokām to tur. Iespiedumā 1856.
 Apakšā pie upes malā
 Gana puisēns jautri dzied. Nostādām vēl blakām Ūlanda dzejoļa Die Kapelle tulkojumu pirmajā uzmetinājumā un vēlākā iespiedumā. g. Trešā rindā bērna vietā maza. Manuskriptā pirmā rindā stādās pārlabots par rādās un trešā rindā uz druvas par pie upes. 3) VALODNIEKS. Pirmajā uzrakstījumā pirmais pants šāds: Kas vēlu pa vēju nakti jāj?
Tas tēvs.
Viņš negriežas no bērna nekur. Otrā uzrakstījumā šis pats pants: Kas šmauc un kas jāj tur pa nakti tik vēl? 
Kāds tēvs un pie krūtīm viņš spiež savu dēl'. kas viņiem līdz tam laikam bija sveša. No otras puses.
 Klusa paliek līgošana 
Un zēns klausās apakšā. Kapsēta tur kalna galā
 Noskatās uz lejas viet'. ka latviešiem. viņam valodnieka nolūki.
 Gana puisi! Gana puisi!
 Tev ar būs tur dziesmiņa. Otrā rinda tad pārlabota: Tas tēvs un rokās viņš bērnu klāj.
Viņš cieti kampj to un siltu tur.

Alunāns saka: «Turiet savu tēvu valodu godā un cienā. lai meita ko no mātes izlūdzas. romnieks. ka še ievērotie valodas likumi nav vis izperinājušies rakstītāja galvā. ka tā var no savām saknēm radīt apzīmējumus līdz šim nepazīstamiem jēdzieniem lielā daudzumā. Pēdējā laikā uziets rokrakstā Alunāna «viedamo vārdu saraksts». izraksts. svētnieks (priesteris). valodās un no tām atvasina jaunus latviešu vārdus. kas . kur zināmi priekšmeti atrodami lielā pulkā: krūmāja. Bet ne visi Alunāna celtie vārdi izrādījās par d z ī v ī b a s s p ē j ī g i e m. kalnāja. ne vairs englenderu zeme. «Viedamo vārdu sarakstā» atrodam šādus vārdus: Abteilung – atdalījums. Interesanti šais piemēros novērot. kas cēlušies no kāda cilvēka vārda: izraelēns (–izmelietis). ratinieks. saeima. spēj saturēt jo lielu ēku. valdonis. ļaudīm var visu atņemt. Lai draugs ar draugu saietas. apzina. piem. lai jauneklis līgavu apsveicina. prātu un sirdi. Kur agrāk sacīja: estreiķeris. arī ne visi viņa uzrādītie atvasināmie paņēmieni. namdaris. izmaelēns (–izmaelietis). skatītava (teātris). tur no Alunāna laika saka: austrietis.) izlieto galotni –ietis vai arī –nieks. Daži no Alunāna jaunvārdiem lietoti v ē l ā k n e t a i n o z ī m ē. ar kuriem var celt jaunus latviešu vārdus. Recht – prāva. kas paši no sevis kaunas un. üben – pratināt. midianēns (–miridanietis). svabadi pārņemdams vārdus no leišu valodas. bet latviešu valodā atronami jau no mūžības. Viņš ieteica tautu vai cilts vārdus atvasināt arī ar galotni – ēns. galdnieks. ķieģeļnice. 221 . Baumzuchter – čēpinieks. veikals. Tādā kārtā Alunāns ieved latviešu rakstniecībā ap pieci simti jaunu vārdu. noraksts. Francija. iesalnice.: dalāmība. Tur ir galotne –tava. lieto vēlākā «skolotāja» vietā). Alunāns norādīja. no kuriem tikai maza daļa nākusi lietošanā. minētajiem jēdzieniem dodams vārdus. Lai arī teorijā viņš vienā otrā reizē novirzījās no pareizā ceļa (tā. Jo. skolnieks (ko A.. «Valoda ir brīnišķīga lieta. ķēvnice. Tautu jeb iedzīvotāju apzīmējumiem Alunāns pēc agrākiem paraugiem (valmierietis u. tomēr praksē viņu vadīja smalka valodas sajūta. beschenken – balvot. maiznieks. Nē. Handel – vērsti niecība. un jums labi klāsies virs zemes. ka arī Alunāns pats maz lietojis minētajā sarakstā atzīmētos vārdus.. Laba daļa no šiem vārdiem ņemta tieši no leišu valodas. kas sevi pašu negodā. atdzimšana. sevišķi leišu. kā Alunāna gars darbojas. riemeris. aplūkodams valodas nozīmi vispār un latviešu valodas vērtību sevišķi. ka lietvārdi ar galotni –ība atvasināmi arī no participiem. amerikānietis. Zemju apzīmējumus sāka no Alunāna laika konsekventi lietot ar galotni –ija: Anglija. izplešamība. Aufnahme des Inventariums – rakstība. galms. burts. lai tēvs dēlu pamāca.c.» Latviešu valoda ir tik spēcīga un dzīva. bedrāja. bestechen. ērmnieks (mērkaķis). spranču zeme utt. Alunāns saka. kareivis. karātavas. piem. pie gaismas nākuši. bet Dieva doto valodu neviens nespēj tiem atņemt. Gan ir latvieši. tā ka lielu lielā daļa viņa rakstos lietoto jaunvārdu tikuši par latviešu valodas īpašumu. ārzemes.Šādām domām Alunāns stājās pretī ar atspēkojumiem vārdos un darbos. Tur ir. To starpā ir: ceļot. piem. Empfindlichkeit – jautrība. piem. amerikaneris. bedienen – tarnot. Ar galotni –nice (–nica) atvasina vārdus: zvērnice. pie tam paraugos uzrādīdams latviešu valodas spēku un laukumu. skābe. Verrat – izdevums. saraksts. dziesminieks. maltava. Richter – prāvnieks. bet pamats tai stiprs. Alunāns tad nu meklē augšā v ā r d u s a k n e s gan latviešu pašu.» Citi (tā mācītājs Berkholcs) spriež. gan radnieciskās. Zināms. Attiecībā uz šādu atvasināšanu Alunāns piezīmē. Ar galotni – nieks var atvasināt vārdus: padomnieks. Tāpat nav varējuši pastāvēt vārdi: mācītava (skola). atkārtot. ka latviešu valodai jāmirst. Ar galotni –āja apzīmē vietu. īpaši tos tautu nosaukumus. tā vēl maz izkopta. kādu viņš tiem devis. Kā kāds neredzams spēks viņa pārvalda cilvēku domas. vārdi: Bauch – pilvs. bedurfen – veikalot. mazgātava. to arī citi negodās. Jāpiebilst. To ievērodams. māksla. dzertava. it kā tā būtu latviešu valodas dialekts). visur tas notiek caur valodu. Viņš norāda uz dažiem piedēkļiem latviešu valodā. Tad var arī sacīt: ceptava. siltumnice. no latviešiem atšķiras..

ka vācu valoda pie šādiem transkripcijas likumiem neturas un ka viņai tādi arī nemaz nav tāpēc vajadzīgi. – Arī pārņemtos mēnešu nosaukumus latviski Alunāns raksta tā. Juno – Junona. Judas – Juda. bet tam tikai teorētiska nozīme. viņš latviešu valodā ienesis tik daudz jauna. Alunāns nebija radījis šo vārdu? Palūkosimies savās vecajās vārdnīcās. nopelni. atkal pārvaicāt. Gan arī Alunāns skubina uz sabiedrisku darbu. 824). Venus – Venera. bet: Janvāris. izplata tautā.strādā sirdij. Pallas – Pallada. to bērnu mācību no jauna iesākt. Zinātņu izplatīšanai un pamācībai Alunāns vispirms izlietoja Mājas Viesi. ka grieķu un latīņu valodas nepazīst skaņas z. pētīt. nav arī ne biedrību. ietin iet. bet tikai s. Alunāns saka. kā tur atlīdzina vārdu wiederholen. ja vācieši svešus vārdus grib latviešu valodai uzspiest tādus. Daba. Julius – Julijs. ne zoneta. Birģera stāstu dzejas virsrakstu Der Kaiser und der Abt viņš pārraksta Kaisars un abbats. April. kā tie viņus runā savā valodā. ne zenāts. tāpēc ka viņš to nav spējis pārtulkot latviešu valodā. 4) AVĪŽNIEKS UN ZINATNIEKS. un ka latviskās galotnes pieliekamas pie svešo vārdu saknes. Mei. Latviešiem ir gan skolas. Bet vienmēr viņš domā. Maijs. Tāpēc jāraksta Sofokls. kā tos svešās valodās izrunā. Alunāns pirmais griež vērību uz to. Starplaikā. Pompejus Pompejs. kur bez viņu pūliņiem būtu jāstostās. bet ar latviešu valodu nemaz nesader. Stendera vārdnīcā lasām: wiederholen. No svešām valodām viņš pārliek latviski: Barnabas – Barnaba. atkal pārvaicāt. Pharao – Faraons. Merz. . repetiren den Chatechismus. Avīzes vēl neiznāca. ka viņš uzlūkojams par latviešu jaunās literāriskās valodas nodibinātāju. Prometheus – Prometejs. ceļu iet. pārklausīt tas pats. uz to norāda Mīlenbahs (Druva 1912. Aprilis. Stenders tulko vācu reisen ar: ceļā iet. iekams J. Abas latviešu avīzes maz ko par tām stāsta. Langes vārdnīcā šī vārda pavisam trūkst. Ceres – Cerera. viņš lasītāja priekšā noskaidro savus centienus. arī par sabiedriskām liek tām. Viņi mums devuši iespēju viegli un vienkārši izteikties. «Sētas. kā agrāk rakstīja. nevis prātam. Stendera laikā viņa nebija. Plautus – Plauts. pārklausīt. kā tos lieto vēl tagad: ne Janwar. k a s v e š i v ā r d i p ā r r a k s t ā m i latviešu valodā. Jūnijs utt. viņš mēģināja nodibināt pats savu orgānu rakstu krājumā S ē t a. Wewrar. Ar visu to. kā jau baznīcas avīzes būdamas. Viņš uzstāda par likumu. Innocens – Innocents. ne Zofokls. Viņš lieto soneta. Jeremias – Jeremijs. Marts. Bet vai tad no jauna bērnu mācibu iesākt. Grāmatas ievadā. Dido Didona. Alunāns ir arī pirmais. ka tā "jau daži gribējuši latviešu rakstus pārgrozīt. bet trūkst grāmatu.Cik lieli jaunu vārdu atvasinātāju. «Mājas Viesis» nu gan 222 . Pasaules titullapa ne laikrakstu. kas rūpētos par šādu zinātņu kopšanu un izplatīšanu. Juni. tā ka vārdus nemaz neloka. pētī un ierosina citus domāt. šai gadījumā Alunāna. kas tās atziņas. Xenofon – Ksenofonts. kas koptu ne tik sirdi. Jelgavas Latviešu Avīzes. kam likta par moto pazīstamā dziesma Nevis slinkojot un pūstot. p." Pēc šīs ortografijas z apzīmē ar Alunāns sniedz šādu paraugu: Klussums visapkārt bij. kas mācību atkārtot? Tāpēc Stenders tā tulkojis? Tāpēc. «Tagad p. Viņš jau arī pats savā personīgā dzīvē nekad nav ieguvis saimniecisku neatkarību. Tāpat ceļot tagad pieder pie visparastākiem vārdiem. kad viņš no Mājas Viesa bija atstājies un Pēt. Februāris. kas pamāca un dod labus padomus. Bet. tad Alunāns še ir vairāk zinātnieks. Bet cik grūti bija šo nojēgumu apzīmēt. tik daudz rosīgas dzīvības un norādījis tik pareizi viņas turpmākos attīstības ceļus. ka to laiku vēl nebija latviešu valodā radies vienkāršais jaunais vārds atkārtot. mums vārds atkārtot tik parasts un mīļš. vēlāk Pēterburgas Avīzes. kas atklāti (Dziesmiņu pēcvārdā) izsaka domas par latviešu o r t o g r ā f i j a s radikalām pārgrozībām. senāts. Ja Valdemārs avīžniecībā parādās par sabiedrisku darbinieku. staigāt. Pasaule. pie kurām viņš pats nācis. piebilzdams. ka Alunāns dažā vietā kļūdījies. ka viņu lietojam neskaitāmas reizes dažādos gadījumos. Nav sevišķi grāmatu par lauksaimniecību un dabas zinātnēm. tad tā ne vien smejama lieta. ka tie latviski tā jāraksta. Viņš norāda. par šāda darba organizētāju un darītāju viņš nekad netiek. bet arī prātu. par jaunās ortogrāfijas pamatprincipiem. Dabas.

Starpā iemetināti daži stāstiņi. tas tauta lielumā. kad tik man labi iet. ka. Pasaules burtnīcā dažāda satura raksti. tad tas izrādoties par neizvedamu. lai neskolotiem ļaudīm grāmata neapnīk. jo vairāk tāda tauta pieņemts spēkā un mantā. starp svešiniekiem būdams. Pie galvenajiem līdzstrādniekiem piederēja Kārkluvalks. Ja visas mantas 223 . Alunāns še piesprauž piezīmi. Tās pa daļai cēlušās no kariem: uzvarētāji palika par kungiem. vēlāk tās tuvinās cita citai. Tad šo izdevumu turpināja 1889. nītauriešu. kad nu angļi paspēj ko izdarīt. salīdzinādams tos ar angļiem. tāpēc katrs anglis. kas latviešiem neder.» Sētas. Rūpes par ģimenes labklājību pārvēršas rūpēs par draudzes un tālāk par tautas labklājību. Turpretim angļi. Uz nodarbošanos dažādībām dibinās kārtas. Alunāns runā arī par k o m u n i s m u u n s o c i ā l i s m u. Līdz 1893. ka viņus šādas gudrības nevedot debesīs. Ja komunismu aplūkojot ar prātu. Plašāks patstāvīgs. Iesākumā kārtas cieši norobežotas. kas katrā tautā vairāk vai mazāk attīstījušās. P i r m a j ā Sētas. 1867. kas visiem angļiem notikusi. iznāca 5.apņēmies barību priekš prāta dot. un tāpēc viņi arī tādā nabadzībā dzīvo. Lai varētu labāk savas vajadzības apmierināt. tā ka starpību iztaisa viņu nodarbošanās un ne viņu īpašas brīvestības. Uz to atbildams. – Trešajai burtnīcai pieliktajās piezīmēs (kas iespiestas uz vākiem) viņš a t s p ē k o s a v a pasākuma pretinieku domas un uzskatus. Tiem atgādināmi Kristus vārdi: «Esat gudri kā čūskas. tad ikviens sargās angli aiztikt. g. Dabas. arī katram zariņam līdzi jācieš un līdzi jānokalst. raudeniešu tautas dziesmu. jūtas tik drošs. visi angļi tūlīt ierauga par pārestību. kas iznāca pēc Alunāna nāves. ka latvieši dzenas pēc gudrības un spēj to saņemt. Kas ģimene mazumā. ka pārestību. Plute (Olavs). Tauta izpilda dažādus amatus. ja viss koks nokalst. ar ko ierosina latviešu tautas dziesmas krāt. ka latvieši turas pie tiem vārdiem: Kādas bēdas man par citiem. kas attiecas pa lielākai daļai uz saimnieciskām lietām un dabas zinātnēm. Zeibots. Pasaules ceturto grāmatu izdeva Kronvalda Atis 1873. «Viņi katrs tikai priekš sevis dzīvo. Katrs strādā savā vietā sev un reizē ar to citiem par labu. g. kas viņam notiek. Ir arī daži vientiesīgi latvieši. Pavasaru Jānis (Veismanis). draudzes ciltī. ja pats mazais zariņš pie koka pūst. ka nevar pāriet no vienas otrā. ļaudīm gudrībā pieņemoties. tad es esmu ar mieru. Tērbatas studentu grupa. – tāpēc arī latvieši stāv tādā novārtā. kas «še vajadzīgi.» T r e š a j ā burtnīcā bez dažiem Alunāna paša rakstiem un dzejoļiem ir Zvaigznītes apcerējums par tautas dziesmām un krājums piebaldzēnu. Še Alunāns met skatu u z l a t v i e š i e m. viņi vēl nav atzinuši.» Vācu valodā nāk uz trīsdesmit pasaulīgām grāmatām viena garīga. g. burtnīca. tūliņ pašā pirmā acu mirklī pie malas mestu. Jo vairāk tautā tādu ļaužu un ģimeņu. viņi paraduši viegli lasīt un tāpēc tādu grāmatu. Dabas. Šīs kārtas nestāv cita citai riebdamas ceļā. un paredz. g. ģimenes sabiedrojas draudzē. bet savu solīšanu maz izpilda un arvien vēl labprāt pie misiones zinām turas. pievienojot zinātniskiem rakstiem arī beletristiku. O t r ā burtnīcā ir statistika par krievu valsti. «cik augsti savu snuķi celt». kas kokam līdzinās. kas iebilst. latviešu valodā otrādi: uz trīsdesmit garīgām grāmatām viena pasaulīga. pie kuras visai daudz jādomā. tomēr nepabeigts zinātnisks darbs ir T a u t a s s a i m n i e c ī b a. tūlīt viss koks pūst un ka. kas taču pēc patiesības Jelgavas baznīcas avīzei piekrīt. top par citu apsmieklu. tos turēdams par aplamībām. kas savu laimi atrod tautas laimē. Tāpat iet arī ar tautu. ka viņi. bet labā saimniecībā der cita citai par atspaidu. Jo viņiem ar skaitļiem vien nepietiek. ciltis tautā. kas savu labumu ierauga tautas zelšanā. Daži tādas lietas nosauc par niekiem.–8. Un. Par pamata šūniņu sabiedrībai (tautai) Alunāns uzlūko ģimeni (famīliju). Tāpēc nu. tie augstākās skolās bijuši nezin. Tāpēc angļi ir slavena un varena tauta. jo viņš labi zina. Citi latviešiem zinības nenovēl aiz skaudības. viens priekš visiem un visi priekš viena rūpējas. kā savā tēvu zemē būdams. kas pulcējās ap Letoniju. Latvieši nav mācījušies veicināt vispārīgu labumu. uzvarētie par kalpiem.

nodaļas izdevums 1903. A. A. Latv. Balss 1901. 1912. Sensimona un Furjē mācībām. Pie Alunāna zinātniskiem rakstiem pieder vēl tirdzniecībā atrodamo s t ā d u a p r a k s t i. dzeju. 112–118. kas slēpa sevī auglīgus attīstības dīgļus. Pēterb. nr. – Ādolfa Alunāna J. tautas atmoda. bet arī teikumu salikumā viņam vēl daudz nelatviska. A. andele u. Klaustiņš. – Teodora J. Uz 224 . Grāmatai (Tautas saimniecība) pievienots priekšā Indriķa Alunāna sarakstītais Jura A. Runādams par sociālismu. latviskus. Tos viņš sastādījis. ja atmet visus izpušķojumus. baudu. jo ļaudis nevienādi. piezīmes un redakcija. vēstules – J. dišleris. 10. tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latv. un aizkustinājis jautājumus. dzīvi un darbus. 181/183. Gobas biogr. kas pametis arī kaut ko paliekamu (dzejā). Rīgā 1927. dzīves apraksts. 1910. 1887. Rīgā 1930.. greznuma. Sakopojis R. visus ciemus un pilsētas noplēšot un to vietā ceļot falansterus. Klaustiņa J. nepastarpināts (unmittelbar).c. – R. kafijas koks. tautiskā kustība. A. tomēr arī toreiz viņš nav darījis mazāk nekā šie. BARONS Valdemāram un Alunānam nostājas kā trešais blakām Barons. A. kas latviešu vidū pazīstami kā uztura. piemiņai. Ne vien vārdos. Kopoti raksti. Alunāns norāda uz Roberta Ovena. Tautas rakstnieki. J. cimermanis.17. A. biedrības gada grāmata IV.vienādās dalās ļaužu starpā izdalītu. biedr. ar tiem viņš satiekas Pēterpilī pie Pēterburgas Avīzēm. Rīgā 1913. Universālā Bibliotēka Nr. b. lone. – Tā paša: J. Ar doc. Latv. Jelgavā 1873. Sevišķa nozīme viņam ar to. tie iznāca pēc Jura Alunāna nāves ar titulu: M a z a i s b o d n i e k s jeb izstāstīšana par dažādiem stādiem. I. vēl neiespiestu rakstu. Arī še sastopami viņa celtie vārdi. Kad Alunāns nošķiras nost un beidz savu mūžu. Grāmatā diezgan plaši aprakstīti tie pa lielākai daļai svešzemju stādi. kas latviešu rakstniecībā un dzīvē turpmāk izrādījušies par pamatjautājumiem. Dažu šo vārdu vietā Alunāns pats latviešu literatūrā ievedis citus. Druva 1914. cukura niedre u. kultūras ideju strāvās. A. 177/80 u. – R. ar viņu laiku pa laikam tiekas. Mīlenbaha Par kādu J. – E. L i t e r a t ū r a. viņš raksta: Teja krūms. Jelg. Blanka. cenzdamies pirmajā kārtā pēc tautas plašākām daļām saprotamas izteiksmes. dziesmiņas. A. ka viņš uzsācis darbus. Rakst. Jelg. 7. Tautas saimniecībā uzejam nelatviskos: skunsts. ievads. Paliekama Juris Alunāns pametis maz. A. Pēdīgi vairs nevienam nekā nebūtu. Gambija apgādībā. kas andelē atronās no Jura Alunāna. uz cita mantu palaizdamies. Rīgā 1921. tad pēc kāda laika tās būtu atkal nevienādas. Tomēr viņš latviešu rakstnieku starpā ir pirmais. un viņa kulturelie centieni. Grāmatā sakopoti. L. 116–123. labāk slinkotu nekā strādātu. ārstniecības līdzekļu devēji: Tējas krūms. To starpā ir tautas saimniecībā: turta (Vermogen). Ievadā Klaustiņš plaši aplūko A. rīsi. Ar tiem kopā viņš pieder pie Tērbatas latviešu studentu pulciņa. Tautas atmodas gados dzird Barona vārda tik stipri daudzinām kā viņa biedru. tanīs paredzētais dzīves lētums neatsvērtu to kapitālu. skunstnieks. Bērziņa apcer. Barons aiziet ar Valdemāru uz Maskavu un. īpaši viņam vedas pēc vācu parauga darbības vārdu virzīt uz beigām. Izglīt. Dzīvi pēdējā projektētos lielajos namos. attīstīties. A. Jura Alunāna Raksti. Alunāns atrod par apnīkstamu. fīgas koks. kaffeja koks. jo ikkatrs. kas izietu. A. Vidzemnieka J. 2 daļās. Viņš prozā nav tādā mērā latviski īpatnīgs un priekšzīmīgs kā dzejā.. L. Arī še Alunāns pārveido vārdus sakarā ar viņu izcelšanos. Druva 1912. mācīdamies Mežu akadēmijā. 3. Otrā daļā A. gan savrup darbodamies. Zinātnes popularizēdams. – J. A. – K. sakarā ar savām studijām (kā Tērbatā tautas saimniecību). A. Ievērojami latvieši I. bet latviešiem saprotamiem vārdiem nav izvairījies. falansteros.c. Alunāna p r o z a s v a l o d a tīrāka par toreiz literatūrā parasto un pa daļai iet jaunus ceļus. Provansas elvjš. par J. – Antona J. Tomēr šādu jaunvārdu nav Alunāna prozas rakstos daudz. viņš no nelatviskiem. dzīve.

viņš tad arī uzcēla savam laikmetam un latviešu literatūrai paliekamāko pieminekli: Latvju Dainas. nepieciešamais darbs. kur viņa tēvs bija par vagaru. Vasaras brīvlaikos viņš apceļoja Latviju. Septiņus gadus vecam Krišjānim nomira tēvs. Pēc kāda pusgada audžuvecāki pārgāja tādā pašā vietā uz Dundagas Valpenes mazo muižu.) oktobrī 1835. bet Juris uz Maikužu mājām. Tērbata jāatstāj. turpat arī Kronberģis par jātnieku. Mūsu rakstniekam bija pusotra gada. g. nāca palīgā radi. kur mācījās kādā pirmskolā vāciski lasīt un rakstīt. Barons aizgāja uz Ventspili. Jelgavas ģimnāziju pirmo gadu apmeklējot. kad viņš jau bija visus priekšmetus noklausījies un vēl tikai bija jānoliek daži eksāmeni. g. 225 . Krišjānis Barons dzimis 31. visrosīgākiem darbiniekiem. g. deva skolas naudu un maksāja pensiju. dabūdams XIV klases rangu. Būdams 12 gadus vecs. 1852. Agrākā saimnieka dēli nu vairs ilgi tēva mājās nepalika. Ansis aizgāja uz muižu par zirgu puisi. kur dzima Krišjānis. Tanī pašā gadā viņš aizgāja uz Tērbatu studēt matemātiku un astronomiju. viņš apmeklēja Kubeles skolu. Ar šo kluso darbu. 91 gadu veca. Tad Juris ar ģimeni pārgāja uz Struteles muižu. ko Krišjānis tad nu uzlūko par savām mājām. No astoņiem savu vecāku bērniem Krišjānis bija pēdējais. un dzimtkungs viņas vīru apstiprināja par Pladaru māju saimnieku. Māte palika ar mazākajiem bērniem vēl kādu gadu Īlē. bet māte 1884. Pēc gada viņš mācības turpināja pie kāda galdnieka. Viņš nodarbojās arī literāriski un laida savus pirmos rakstus Mājas Viesī. kas bija precējusies ar Dundagas Vecmuižas vagaru Kronberģi un pati izpildīja moderes vietu. To viņš klusu un ar sajūsmu strādāja pie Pēterburgas Avīzēm. kad še no visām pusēm saplūda kopā tautas gara mantas. Kubelē un Ventspilī viņu sūtīja skolā Kronberģis. sevišķi viņam mazāk pazīstamo Vidzemi. Pēc tam viņš pusotra gada nodzīvoja Dundagā. kur darbojās par skolotājiem Dinsbergs un Mālberģis. bez kura nekādi centieni nevar sakņoties. g. Krišjāņa Barona tēvs mira 1843. tad dabūja Cirolē moderes vietu. g. viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā. viņu apgādā māte. gadā. Kad Ciroles īpašnieks barons Ostensakens mantoja Dundagas muižu. Īles dzimtskungs (barons Herners). ko beidza divos gados. uz ģenerālgubernatora Suvorova uzaicinājumu. Galā visi avoti izsīka. Pēc sievas nāves tēva tēvs apprecējās otrreiz un pēc pāris gadiem arī pats nomira. kur apmeklēja elementārskolu un pēc diviem gadiem apriņķa skolu. Ziņas un domas par savu dzimteni Latviju un par latviešiem viņš sakopoja grāmatā Mūsu tēvzemes aprakstīšana (1859. Viņš grieza vērību arī uz Valdemāru un lasīja ar sajūsmu viņa 300 stāstus. kur tēva tēvs bija par saimnieku. Tēva tēvam bija divi dēli: Juris (Krišjāņa tēvs) un Ansis. kuri tad Dundagā saprecējās. Krišjāņa Barona tēvs dzimis Struteles Pladaru mājās. un Baronam bija 1860. tāpat arī Maskavā.). Augstskolu apmeklējot. g. Viņiem Maikužās dzima septiņi bērni: sešas meitas un viens dēls. Viņš tūliņ uzmeklēja Valdemāru un tika latviešu studentu pulciņā par vienu no vadošiem. Ģimnāzijas kursu Barons beidza 1856. (19. S k o l ā viņš sāka iet 8 gadu vecumā uz Dobeli. Struteles muižā. viņš ņēma uz šejieni arī Kristīni un Kronberģi. ko pabalstīja viņa garais mūžs. kur tēvs atkal bija par vagaru. kur viņa māsa bija ieprecēta par saimnieci. Desmit gadu vecumā Krišjāni ņēma pie sevis viņa māsa Kristīne. mācīdams radu bērnus. Tikai Dobelē un pie galdnieka mācībā ejot. Maikužās Juris apprecēja Struteles Āļulauku saimnieka meitu Enģeli Brikšķi. B a r o n a d z i m t a cēlusies Struteles pagastā. otru gadu palīdzēja Kronberģis. Uz Dundagu pārgājis. skolas apmeklēdams. Pamāte drīz vien apprecējās no jauna. L ī d z e k ļ u s skolas laikā Barons dabūja no dažādiem avotiem. ar kuru Baronam tomēr neizdevās tikties.viņa pleciem gulēja tas nopietnais. Latviski lasīt Baronam ierādīja mājās vecākā māsa (Anna). Še viņš mācījās divus gadus. kad Jurim bij ap 18 gadu. 47 gadus vecs. vēlāk viņš mācīja bērnus policijmeistara un kādā poļu muižnieka (Kolčakovska) ģimenē. Krišjāņa Barona māsa Kristīne kalpoja Ciroles muižā. kad viņš līdz ar vecākiem pārgāja uz Īli. Šai pašā laikā mācījās še kādu klasi augstāk arī Juris Alunāns.

pārdzīvo. Barons sāka darboties rakstniecībā kā students. Pēterpilī Barons arī apprecējās ar Dārtu Rudzīti. Krievijā dzīvo vairāk nekā simts dažādu tautu. – 1909. jūnijā bija par tās īsto redaktoru. Pēc kārtas še sniegtas īsas. Darbiem paplašinoties. viņu būšanas un valodas. Vidzemi un Igauņu zemi. 14. uz M a s k a v u un drīz pieņēma mājskolotāja vietu bagātā krievu muižnieku Stankeviču ģimenē. 1919. Ap to pašu laiku (1867. g. 1859. Turpmākais Barona mūža cēliens tad nu veltīts l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u k ā r t o t ā j a d a r b a m. Šī ir pirmā ģeogrāfija. izrādījās par nepieciešamu tos dalīt. īsumā atzīmēdams arī uzrādīto rakstu saturu. Pēterpils Ķeizariskās ģeogrāfijas biedrības uzdevumā Barons sastādīja rakstu rādītāju par Baltijas pirmiedzīvotājiem (Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского края. iedzīvotājus. Grāmatiņa priekš skolām un mājām. Barona. bet 1904. g. ļaužu masām piedaloties. Barons pavadīja savus audzēkņus uz eksāmeniem Maskavā un uzturējās še arī ziemu kopā ar savu audzēkņu ģimeni. Lai arī ārējie dzīves apstākļi mainās. Viņu paglabā. U. Šai vietā viņš nodzīvoja ilgus gadus. Gaujas krastos. g. kalnus. un sava mūža pēdējo cēlienu veltīja vienīgi latviešu tautas dziesmu sakopošanai. Par šiem darbiem tomēr interesējās viss maskavnieku inteliģences pulciņš. piespriež viņam pietiekošu pensiju no valsts līdzekļiem. pie G. kas uz sevi uzņēmās ģimenes saimnieciskās rūpes līdz sava mūža galam (1914). pašās krusta ugunīs kara laiku. īsumā saņemti. strādādams pie Pēterburgas Avīzēm. g. Mācītas tautas un mācīti. Voroņežas guberņā. celdamās no viena senča. nošķirot tās no citām burtniecības nozarēm. tai veltīdams visu savu darbu un laiku. Jelgavā. kur sāka iznākt Pēterburgas Avīzes. līdz pārnākšanai uz Rīgu viņš bija par vācu valodas skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā. viņš paliek dienu pie dienas šai savā vietā. g. 1869).Barons 1862. viņš pārnāk uz Rīgu un dzīvo vispirms pie sava dēla daktera K. sāk par viņu vairāk domāt. Tāpēc ķildas un nievas tautu starpā jāpieskaita netaisnības. gada rudens viņš top gurdāks un slēdz uz mūžu savas acis Rīgā 8. bet diezgan pamatīgas ziņas par Kurzemi. Še tad nu Barons ņēma savās rokās tautas dziesmas. lai tautu strīdiņi iznīktu un katra tauta varētu savu valodu un savas tēvu tēvu ierašas turēt cieņā un godā». klimatu un ražojumiem. īpaši kalnu un upju īpatnības attēlojot. gudri cilvēki par to gādā. muļķības un apgrēcības darbiem. visas savā starpā rada. Tad dots sakarīgs pārskats par Baltijas zemes klātnēm. g. Tādā kārtā Barons varēja ņemt dalību Maskavas latviešu dzīvē. Še Barons pavada dažādas dienas. un viņš palika gluži viens. Tika iekustināta latviešu tautas gara mantu krāšana. sarakstīta par tuvāko latviešu tēviju no latviešu viedokļa. Pētrb. Studenta gados Barons sarakstīja Baltijas ģeogrāfiju ar titulu: Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi. Maskavā bija pārnācis dzīvot arī Valdemārs. martā Ģertrūdes kapos blakām Valdumāram un Brīvzemniekam. g. Pie tām viņš no paša sākuma ņēma visciešāko dalību un no 1862. 1893. mēģinājās dažādos literatūras veidos. dažu vietu. Beigās pielikts plašs Baltijas un apkārtnes tautu raksturojums: Kurzemes un Vidzemes tautas un kaimiņu tautas. Latvijas valstij nodibinoties. Pēc īsa pārskata par pasaules tautām 226 . aizbrauca uz P ē t e r p i l i. No 1922. g. Galvenās rūpes šai lietā uzņēmās Brīvzemnieks. Viņu ieceļ par Latvijas Universitātes goda biedru. vasaras pavadīdams Siguldā valdības piešķirtā īpašumā. Tautas. še nomira arī viņa dzīves biedre.) še ieradās Brīvzemnieks. Ar šiem trim darbiniekiem priekšgalā Maskavas apzinīgie latvieši ķērās pie dažiem kopdarbiem. No 1880. g. aiziet ar savu dzīves biedri uz Āgenskalnu. g. Renhera. rodas arī iespēja par viņu vairāk gādāt. viņš pārnāk atkal uz Rīgu un dzīvo sava dēla ģimenē. ūdeņus. martā 1923. var sacīt. atzīmējot lielumu. gada beigām līdz avīzes slēgšanai 1865. uzceļ Dombrovskis latviešu rakstniekiem Mīlgrāvī Burtnieku māju un kā pirmo še aizved Pūpolu svētdienā sirmo tautas dziesmu kārtotāju Barona tēvu. No Pēterpils Barons aizgāja 1867. par tiem apspriezdamies un tiem sekodams.

bet kas.. ģermāņu un slāvu valodām sajaucoties. kas nievā latviešu valodu. ne arī grieķiem. Leiši vecos laikos bijusi varena tauta. Tā ir ļoti slavējama lieta. angļiem. Viņš apkaro māņticību. Tā nebūtu zemu turama arī tad. kā slāvu zinātnieki nereti norāda. Bet. kas nav cēlusies. latīņiem vai ģermāņiem. jeb kas kaunas būt latvieši. Tie ir īsti apsmejami. cik lieli muļķi ir tie. kā katram cilvēkam ir jāmirst. Jūras cūkas un daudz citi. granīta akmeņiem. kas no sirds pūlējas. Turpretī tā ir īsta un liela muļķība. kas grib latvietis palikt. lai sagādātu lasītājiem laika kavēkli. kas tautai par negodu tūlīt kaunas būt latvieši. tāpat ne pie slāvu tautām. Tos raksta avīžnieks.. Klaipēdas pusē vēl senāk dzīvojuši latvieši. Priekš pāris simts gadiem vēl Dancigas jūrmalā ļaudis runājuši latviski. kad tikai īsti godājami vīri no latviešu kārtas sāks pulkā tādu prātu turēt. izceldams īpaši trīs rases: ģermāņu. Starp citiem še atrodam rakstu Mūžīgs kara lauks. Tikai vēl vietu nosaukumi liecina Prūsijā par agrāk tur runāto valodu (Pilskaln. tikai Indijas svētās grāmatās atrodamai sanskrita valodai. rūpēdamies par viņu labklāšanos. kur Barons laikraksta lasītājus iepazīstina ar Darvina mācību par sugu izlasi. «Jo tik tiešām. radusies «no Indijas sanskrita valodas» (mēs tagad teiktu: no indoeiropiešu pirmvalodas). līdz tie nemācās puslīdz vāciski pamuldēt. Lauksarg u. kad mūsu un citu tautu būšanu uzlūkojam. neliedzas nemaz skaidri izteikt. to nevar zināt ne pie cilvēka. it kā francūžiem. ka ir un paliek latvietis. Bet latviešu un leišu valodas ir vecas un cienījamas. norāda. Viņš raksta par derīgiem putniem. kā veselība kopjama. Atlikušie pieņēmuši vācu valodu.. tad taču to var droši noteikt. ja tā būtu maisīta valoda.Barons apstājas pie Eiropas iedzīvotājiem. tik tiešām arī mirst ar laiku katra tauta. krieviem un citiem ir brīv. kur un kā to iespēj. lasāmu 227 . kā to iespēj. slāvu un romāņu. un sniedz tad plašāku a p c e r ē j u m u p a r l a t v i e š i e m u n l e i š i e m. kā angļu. dod praktiskus padomus. Taču ir īsti gods tam. Krītošas zvaigznes. kas par augstu jo augstu kungu palicis un. kad mācās citas valodas tik drīz. kas pārvaldījusi par pašu leišu zemi desmitreiz lielāku valsti.). ka cilvēks. Latvieši nav pieskaitāmi ar lībiešiem un kūriem pie somu tautām. latviešu valodu un literatūru kopdami. kad domā. dzejnieku un satīriķi. Dabaszinātniski vēl arī šādi viņa raksti: Kas ir gaiss. kā citi sacījuši. ne pie tautas. kas plosījies vairāk nekā 50 gadus. kad baļķi cērtami. ka tos vācu bruņinieki iznīcinājuši nežēlīgā karā. Tad Barons izceļ latviešu valodas vērtību. franču. bet latviešu. K ā s t ā s t n i e k s Barons parādās tanī pašā laikā..» Par p r ū š i e m Barons atzīmē. Un. nedrīkst mācīties citas valodas jeb tam nav brīv smalki ģērbties un turēties. ja tie vēl ir mācīti vīri. arī citas valodas runādams. ka no visas sirds mīlē latviešu tautu un valodu.c. kad miršanas laiks būs klāt. kā lauki iedalāmi. tāpat kā šīs valodas senos laikos. leišu un veco prūšu valodas ir īpaša valodas cilts. vāciešiem.» Pēterburgas Avīzēs Barons parādās par zinātņu izplatītāju. Kā z i n ā t ņ u i z p l a t ī t ā j s Barons iespiež dažus rakstus jau Mājas Viesī. stāstnieku. Beigās Barons uzmet jautājumu: V a i l a t v i e š u u n l e i š u t a u t a s u n v a l o d a s p a s t ā v ē s? un atzīst to par gluži veltīgu. kas stāv vistuvāk vairāk nekā divi tūkstoši gadus ļaužu mutē izmirušai. Tomēr viņa stāstiem paliekamas vērtības nav. ka pirmajo nākošu 200 gadu starpā latviešu tauta neizzudīs vis un ka tādēļ tiem pienākas liela pateicība. uzrāda dažu dabas priekšmetu lietderību. Kad nu arī neviens nevar skaidri par to lietu ko zināt. Viņš saka: «Te nu var it skaidri redzēt. Norādīts vispirms uz šo tautu vietu citu starpā. zivju kopšanu. Dzīvnieku un stādu valsts dvešana jeb dvašas vilkšana. nostājoties pretī citur izsacītām domām. Še Barons griežas p r e t l a t v i e š u v a l o d a s n i c i n ā t ā j i e m u n a t m e t ē j i e m. visuvairāk. kā daudz vācu grāmatās stāstīts. Kas ir uguns un kas caur degšanu notiekas. tad arī atvērsies acis tiem pamuļķiem puskoka lēcējiem. Bet lielākā daļa viņa zinātnisko rakstu parādās Pēterburgas Avīzēs. kad Neikens.

g. un 6. tā ka nav katrā vietā no viņa izšķirams. kas r a k s t u r o j a u n o s l a t v i e š u c e n s o ņ u s. viņam nopūtas cilā krūtis (Pavasara un rudens). Samaitāta tirgus braukšana 1864. Izmanīgs virs 1865. bet ar tiem Barons ieguvis latviešu dzejnieku starpā paliekamu vietu. – Miķelis Vanags dabū muižas pārvaldnieka vietu ar to. Pavasars. ko viņam uzspiež mīlestība un posts. Citos dzejoļos Barons jūsmīgi attēlo d a b a s i e s p a i d u s. paceļas pār muižkunga meitu. un viņš apprec Eņģelīti. un. no kuriem viens izrādās par pašu gaidāmo lielkungu. klinšu slogos un mūra pagrabos valda nāve. Temati parastie. kas viņu atstāj. Vagara meita. nrā Pirmā muižiņa. Kas ir noziedzība 1863. Izsaka protestu pret to. nr. piel. otru māju sulainim. 20. ka par noziedzību uzskata tos cilvēka darbus. g. 1863. Muižnieki iemanto atzinību par to. Viņš reiz jaunībā ceļodams nonāk D. 6. vagaram nozog naudas maku. Kad nu visi izmēģinās. un cerē daudz. nra pielikumā Upe un cilvēka dzīve. (Dundagas) muižā. Viņš (kopā ar Valdemāru) nodibina latviešu literārisko satīru un tanī ieved tādus tipus kā Jēcis un Pēcis. 1863. nr. Viņa dzejoļu nav daudz. nra pielikumā Mūsu manta. To pastāsta pats vectēvs. un dēli jūt.. kas 228 . A. «mums pieder nākamajie laiki». Kā s a t ī r i ķ i s Barons stāv cieši kopā ar Valdemāru. Maija mēnesī zēns skūpsta meiteni. pagurst. Latvietim vēl daudzkārt jāgroza savs vārds. tā ka iznāk «samaitāta tirgus braukšana». – Labākais Barona stāsts ir Vectēva precības. kas brauc mājās no ārzemēm. no kā saule karsti iedegas un karsti skūpsta pasauli. ķēdēs slēgdama. kuplo. Dabas iespaidos iepinas kādi mīlestības motīvi. zemākas kārtas loceklis. cīnās ar klintīm. 21. 22. izlikdama bērnu. pielikumā pie 20. Atceļotājam (vectēvam) uzdots sacīt apsveicināmo runu. viņš tic un mīl. Jaunekļa ideālisms un straujums še saskan ar laika centieniem. Avīzēs: 1862. 20. Avīzēs: Vectēva precības P. tam jābūt viltīgi gudram. viņš iet.. Viņa l a i k m e t a z a ļ o k s n ī b a izsakās Barona dzej