Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu loma valsts neatkarības atjaunošanā 1989.-1991.

gadā: mīti un realitāte

Edvīns Šnore
LU V ē s t u r e s u n filozofijas fakultātes Rietumeiropas un Amerikas jauno un j a u n ā k o laiku v ē s t u r e s katedras doktorants

Ievads
PSRS okupēja Latviju 1940. gadā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika izvietots ne tikai ievērojams PSRS militārais kontingents, bet iepludināts arī liels skaits civilistu jeb kolonistu 1 no PSRS republikām; viņu lielākā daļa strādāja Latvijas teritorijā izvietotajās PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa ražotnēs un vissavienības pakļautības rūpniecības uzņēmumos. 1991. gadā Latvijā esošo PSRS kolonistu skaits bija aptuveni 1/3 no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita. 2 1990.gadā tika atjaunota Latvijas republika ( d e f a c t o - 1991. gadā), tās konstitūcija un pilsoņu kopums. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daļa no PSRS iebraukušajiem kolonistiem atstāja Latviju (1990. 1993. gadā - aptuveni 160 000), daļa naturalizējās un kļuva par Latvijas pilsoņiem, daļa izvēlējās Krievijas pavalstniecību, bet ievērojama daļa naturalizācijas iespēju neizmantoja un tiem tika piešķirts nepilsoņa statuss. Šodien publiskajā telpā bieži izskan viedoklis, ka 1990,-1991.gadā vairums Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu (PSRS pilsoņu, kuri nebija LR pilsoņi) aktīvi atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu, balsoja par to referendumā, stāvēja uz barikādēm. Taču Latvijas valsts šos cilvēkus nodevīgi piekrāpa un nepiešķīra pilsonību, kā to bija solījusi. Šī atbalsta nenovērtēšana esot ne tikai iedzinusi ķīli latviešu un krievu attiecībās, bet arī radījusi aizvainojumu, kas nu ir pamatā tam, kādēļ vairums Latvijā palikušo PSRS kolonistu (pārsvarā krievvalodīgie) nav vēlējušies naturalizēties, uztver naturalizācijas procedūru kā pazemojošu. Mūsu mērķis ir noskaidrot, cik pamatots ir šāds viedoklis. Pirmkārt, izzināsim, cik liels bija PSRS kolonistu atbalsts Latvijas neatkarības atjaunošanai 1989.-1991.gadā.

Otrkārt, noskaidrosim, kas tieši tika solīts PSRS pilsoņiem (kuri nebija LR pilsoņi), ja viņi atbalstīs Latvijas neatkarības atjaunošanu. Nobeigumā radīsim atbildi uz jautājumu: kādēļ nesenā Latvijas vēsture, sevišķi valsts neatkarības atjaunošanas notikumi bieži tiek mitoloģizēti un ar kādu mērķi tas tiek darīts?

Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas process, tā sauktā Trešā Atmoda, aizsākās 20. gadsimta 80. gadu beigās un noslēdzās 1991. gadā. Latvijas iedzīvotāji šajā laikā aktīvi iesaistījās valstī notiekošajās sabiedriski politiskajās aktivitātēs. Mītiņi, piketi un demonstrācijas kļuva par Atmodas laika ikdienu. Paralēli Latvijas neatkarības aizstāvju (LNNK, Pilsoņu komiteju, vēlāk LTF3) pasākumiem daudzu tūkstošu demonstrācijas pulcēja arī Latvijas neatkarības pretinieki (Interfronte). To, cik liels bijis atsevišķu sabiedrības grupu atbalsts - vai, gluži otrādi, pretestība - Latvijas neatkarībai, ir grūti izmērīt, balstoties tikai uz aculiecinieku aplēsēm par šo grupu iespējamo dalību tajos vai citos masu pasākumos. Nereti presē un memuāros tas darīts attiecībā uz 1991.gada janvāra barikādēm. Taču šie vērojumi ir ļoti pretrunīgi. Vieni liecina, ka katrs ceturtais uz barikādēm esot bijis krievvalodīgais, citi savukārt nespēj atcerēties, ka krievus tur vispār būtu redzējuši. Tomēr apskatāmajā laika posmā (1989.1991.) Latvijā risinājās arī virkne politisku notikumu, kuros iedzīvotāju dalība un viņu paustā nostāja tika reģistrēta. Tādējādi iespējams, pirmkārt, konstatēt dokumentāli fiksēto lietu stāvokli un, balstoties uz šo datu analīzi, izdarīt secinājumus. Svarīgākie no šiem notikumiem bija (laika secībā): 1989.gada pašvaldību vēlēšanas, 1989.gada Pilsoņu komiteju uzsāktā LR pilsoņu un pilsoņu kandidātu reģistrācija,

Latvijas neatkarības atjaunošana: fakti un skaitli >

1990.gada Latvijas Pilsoņu kongresa vēlēšanas, 1990.gada LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas, 1991.gada 3. marta aptauja par Latvijas neatkarību, 1991.gada 17. marta referendums par PSRS saglabāšanu. Vērtējot Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret valsts neatkarības atjaunošanu, visbiežāk tiek izdarīta atsauce uz 1991.gada 3. marta aptauju. Tādēļ aplūkosim to kā pirmo. 1991.gada 3. marta aptauja Gorbačova īstenotā PSRS pārvalde 1991. gada sākumā lielā mērā bija zaudējusi leģitimitāti gan PSRS iekšienē (sevišķi Baltijas republikās, kas formāli jau bija atjaunojušas savu pirmskara valstiskumu), gan Rietumvalstu uztverē. Lai apturētu Padomju Savienības sairšanu, Maskava izvirzīja ideju par t.s. jauno „Savienības līgumu", kura noslēgšana PSRS republikām nodrošināšot patiesu brīvību un demokrātiju Padomju Savienības sastāvā. PSRS Augstākā Padome pieņēma lēmumu 1991.gada 17. martā izdarīt vissavienības referendumu, kurā PSRS pilsoņiem jāpauž sava attieksme pret PSRS saglabāšanu. Latvijas varas iestādes, kas neatbalstīja PSRS centrālās varas iniciatīvu par 17. marta referenduma rīkošanu Latvijas teritorijā, pieņēma lēmumu sarīkot iedzīvotāju aptauju par attieksmi pret Latvijas neatkarību vēl pirms 17.marta. Šāda aptauja notika 1991.gada 3. martā. Tajā piedalījās Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji (gan LR, gan PSRS pilsoņi). Aptaujas dalībniekiem bija jāatbild uz jautājumu: "Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?" Aptaujā nobalsoja 1 666 128 vēlētāji jeb 87,56% no reģistrēto vēlētāju skaita (reģistrēti bija 1 902 802 vēlētāji). No tiem par Latvijas neatkarību balsoja 1 227 562. jeb 73,68% no balsojušo kopskaita. Pret Latvijas neatkarību nobalsoja 24,69% no balsojušajiem jeb 411 374.

Aptaujas rezultāti
Pilsēta (rajons) Visi iedzīvotāji Rīga Daugavpils Jelgava Jūrmala Liepāja Rēzekne Ventspils Aizkraukles raj. Alūksnes raj. Balvu raj. Bauskas raj. Cēsu raj. Daugavpils raj. Dobeles raj. Gulbenes raj. Jēkabpils raj. Jelgavas raj. Krāslavas raj. Kuldīgas raj. Liepājas raj. Limbažu raj. Ludzas raj. Madonas raj. Ogres raj. Preiļu raj. Rēzeknes raj. Rīgas raj. Saldus raj. Talsu raj. Tukuma raj. Valkas raj. Valmieras raj. Ventspils raj. Latvieši (%) 52,0 36,6 13,0 49,7 44,2 38,8 37,3 43,0 73,7 75,0 71,8 68,4 81,3 35,9 63,7 79,8 61,6 61,1 43,1 84,4 79,2 85,4 53,4 82,3 70,5 63,5 53,5 58,1 80,7 89,8 79,0 74,3 78,5 85,1 Piedalās (%) 87,56 84,43 63,39 87,14 83,72 85,01 81,24 84,18 94,44 96,44 93,17 93,97 95,02 82,29 94,17 94,83 90,18 92,11 83,63 97,29 97,15 97,70 88,90 96,41 93,55 90,66 90,27 90,34 96,50 97,32 95,09 95,99 95,87 97,16 „Par" balsotāji (%) 73,68 60.68 51,28 70,97 68,53 62.85 54,35 66.80 90.69 90,03 84,96 90.86 92,93 65,06 84,75 90,86 80,21 82,68 63,01 97,44 96,60 96,50 66.81 92,68 89,33 79,64 65.57 78.58 95,17 98,25 93,83 86,57 91,72 94.59 Par" balsotāji (% no reģistrētiem vēlētājiem) 64,51 51,23 32,51 62,84 57,37 53,43 44,15 56,23 85,65 86,82 79,16 85,38 88,30 53,54 79,81 86,16 72,33 76,16 52,70 94,80 93,84 94,28 59,39 89,35 83,37 72,20 59,19 70,99 91,84 95,62 89,22 83,10 86,93 91,90

Tas, cik lielu atbalstu Latvijas neatkarībai bija pauduši Latvijas teritorijā dzīvojošie nelatvieši, detalizēti analizēts vairāku autoru pētījumos. Ļoti izvērstu šī jautājuma analīzi piedāvā Gatis Puriņš un Uģis Šulcs. Viņi secina: „Ja pieņem, ka latviešu īpatsvars starp reģistrētajiem vēlētājiem 1991. gada 3. martā bija tāds pats kā starp visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, t.i. 52%, kā arī, ja ņem vērā mūsu 1. un 2. sākotnējo pieņēmumu, 4 tad var apgalvot, ka par Latvijas neatkarību ir nobalsojuši tikai 238 040 no reģistrētajiem vēlētājiem-cittautiešiem, kas ir 12,51% no

visiem reģistrētajiem vēlētājiem vai 26,06% no visiem cittautiešiem, kas reģistrēti kā vēlētāji."5 Konfrontējot Puriņa un Šulca pētījuma rezultātus ar citiem avotiem, kuros analizēts cittautiešu balsojums 1991 .gada 3. marta aptaujā, redzam, ka secinājumi par cittautiešu kvantitatīvo atbalstu Latvijas neatkarībai ir visumā līdzīgi. Piemēram, Vladimirs Buzajevs secina, ka par Latvijas neatkarību izteikušies vidēji 26% cittautiešu. 6 Vilnis Zariņš, noslēgdams savu 3. marta aptaujas analīzi, rezumē: „Grūti secināt, ka

par neatkarību būtu balsojusi vairāk nekā ceturtā daļa Latvijā mītošo cittautiešu."7 Salīdzinot atsevišķu nacionālo minoritāšu datus, visos trijos minētajos pētījumos secināts, ka proporcionāli vismazāk par Latvijas neatkarību ir balsojuši krievi un krievvalodīgie. Buzajevs norāda, ka „pret" balsotāju īpatsvars pa Latvijas reģioniem korelē ar krievvalodīgo īpatsvaru šajos reģionos. 8 Līdzīga sakarība novērojama, ja Latvijas aptaujas rezultātus salīdzina ar analoģisku aptauju rezultātiem Lietuvā un Igaunijā. Lietuva (1991.g. 9. febr.) - par neatkarību balsoja 90,47%, pret - 6,56% Igaunija (1991.g. 3. marts) - par neatkarību balsoja 77,83%, pret - 21,43% Latvija (1991.g. 3. marts) - par neatkarību balsoja 73,68%, pret - 24,69% Redzam, ka neatkarības pretinieku procents korelē ar krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvaru attiecīgajā valstī. PSRS kolonistu nostāja 1991.gada 3. marta aptaujā Minētie pētnieki analizējuši balsotāju etnisko piederību, konstatē tās ietekmi uz aptaujā izdarīto izvēli. Taču šajos pētījumos 3. marta balsojuma rezultāti nav apskatīti, vadoties no reģistrēto vēlētāju valstiskās piederības - proti, nav aplūkots, vai un kā atšķīrās Latvijas pilsoņu un PSRS kolonistu balsojums. 1991.gadā Latvijas Republikas pilsoņu īpatsvars no visiem Latvijas iedzīvotājiem bija aptuveni divas trešdaļas 9 jeb aptuveni 66%. Ja ņem vērā, ka „par" balsoja 73,7% no vēlētājiem, kuri piedalījās aptaujā, vai 64,5% no visiem reģistrētajiem vēlētājiem, var secināt, ka Latvijas neatkarības atbalstītāju īpatsvars korelējis ar LR pilsoņu procentu sabiedrībā. Uz šādu sakarību norāda Juris Lorencs, runādams par 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātiem. 10 Lai noskaidrotu, cik liels bija PSRS kolonistu atbalsts Latvijas neatkarībai, veiksim kvantitatīvo datu analīzi, balstoties uz šādiem pieņēmumiem: 1) LR pilsoņu līdzdalība aptaujā bija tāda kā vidēji (87,56%) 2) no tiem LR pilsoņiem, kuri piedalījās,

„par" balsotāju īpatsvars tiecās uz 100%11 3) pilsoņu īpatsvars starp reģistrētajiem vēlētājiem bija tāds pats kā vidēji starp iedzīvotājiem - aptuveni 66%, t.i. 1,256 miljoni. Piezīme: Ja otrais pieņēmums var būt noapaļots uz augšu, tad pirmais pieņēmums noteikti ir noapaļots uz leju, jo Latvijas neatkarības pretinieki (piemēram, Interfronte) izvērsa aktīvu kampaņu, aicinot boikotēt aptauju. 12 Tādējādi var pieņemt, ka daudzi no PSRS kolonistiem aptaujā nepiedalījās, kas savukārt nozīmē, ka LR pilsoņu līdzdalības rādītājs bija lielāks par vidējo. 13 Fakti (noapaļoti) 1. Reģistrētie vēlētāji - 1,903 milj. 2. Piedalījās - 1,666 milj. ( 87,56% ) 3. Par neatkarību balsoja - 1,228 milj. (64,51% no reģistrētiem vēlētājiem) 4. Pret neatkarību balsoja - 0,411 milj. (21,62% no reģistrētiem vēlētājiem) 5. Bija arī daži procenti nederīgu biļetenu. Aprēķini (noapaļoti) ņemot vērā iepriekš minētos pieņēmumus un faktus: 1. LR pilsoņu skaits, kas piedalījās aptaujā: 87,56% no i,256 milj. = 1,100 milj. 2. Ņemot vērā pieņēmumus, par neatkarību varēja nobalsot 1,100 milj. pilsoņu, t.i. 57,8% no visiem reģistrētajiem vēlētājiem. 3. Reģistrēto vēlētāju - PSRS kolonistu skaits: 34% no l,903milj. = 0,647milj. 4. Par neatkarību balsojušo PSRS kolonistu skaits % no visiem reģistrētajiem vēlētājiem: 64,5% - 57,8% = 6,7% 5. Par neatkarību balsojošo PSRS kolonistu skaits: 6,7% no 1,903 milj. = 0,127 milj. 6. Par neatkarību balsojušo PSRS kolonistu skaits attiecībā pret kopējo reģistrēto vēlētāju - kolonistu - skaitu, % : 0,127 milj.: 0,647 milj. = 0,196 (19,6%) Tādējādi varam pieņemt, ka par Latvijas neatkarību 1991.gada 3. marta aptaujā nobalsoja aptuveni 127 000 Latvijā esošo PSRS kolonistu jeb 19,6% no kopējā kolonistu skaita. Jāteic, ka tas ir visai konservatīvs pieņēmums, jo, izmantojot citu pētnieku pielietoto metodoloģiju, šis skaitlis samazinās aptuveni uz pusi. Piemēram, pēc Pūriņa un Šulca aplēsēm par Latvijas neatkarību kopumā no-

balsojuši tikai 125 775 krievvalodīgie. Šajā skaitlī ietverti gan krievvalodīgie LR pilsoņi, gan PSRS kolonisti, kas savukārt nozīmē, ka PSRS kolonistu procentuālais atbalsts Latvijas neatkarībai ir ievērojami mazāks par mūsu pieņemtajiem 19,6% jeb 127 000. Pret Latvijas neatkarību 1991.gada 3. marta aptaujā balsoja 411 374 Latvijas iedzīvotāji, kā secina Buzajevs un Zariņš, pārsvarā krievvalodīgie. Var pieņemt, ka „pret" balsotāju kodolu veidoja PSRS kolonisti, jo tieši uz viņiem attiecās „pret" kampaņas organizatoru (Interfrontes) galvenais arguments par pilsonību. 1991.gada 17. marta referendums 1991.gada 17. martā notika vissavienības referendums par PSRS saglabāšanu. Lai arī Latvijas Augstākā Padome bija pieņēmusi lēmumu nepiedalīties šī referenduma organizēšanā un norisē, referendums tomēr notika. Tam par iemeslu bija divi galvenie faktori.

Latvijas iedzīvotāji, kas ir lielākā daļa no visiem Latvijā reģistrētajiem krievvalodīgajiem vēlētājiem.

Mīta rekonstrukcija
Mīts A: PSRS kolonistu lielākā daļa atbalstīja Latvijas neatkarību Kā redzam, 1991.gada marta aptaujas un referenduma kvantitatīvo datu analīze rāda, ka pārliecinošs PSRS kolonistu vairākums iestājās pret Latvijas neatkarību. Neskatoties uz to, šodien bieži izskan tieši pretējs apgalvojums, proti, ka PSRS kolonisti Latvijā, kuriem šodien ir nepilsoņa statuss, pārsvarā esot aktīvi iestājušies par Latvijas neatkarību.

Mīts pilsonības iegūšanai Tēze, ka tieši PSRS kolonistu (nepilsoņu) lielākā daļa aktīvi līdzdarbojusies Latvijas neatkarības atjaunošanā, radusies samērā nesen. Tā kā šis apgalvojums nebalstās uz reaa. 1991 .g. sākumā LR AP rokās nebij a reālas litāti, to līdz šim nav izdevies pamatot ar varas, lai kavētu Maskavas organizētā kvantitatīvu datu analīzi. Pat izmantojot visreferenduma norisi. elastīgākās metodoloģijas un pieņēmumus, b.Bija vērojams sabiedrības spiediens, pie- kas līdz minimumam samazinātu LR pilsoņu prasot izdarīt PSRS referendumu Lat- hipotētisko īpatsvaru „par" balsojušo kategovijā. Interfrontes līdera A. Aleksejeva rijā, aprēķini atduras pret milzīgo neatkarības AP 1991.gada 6. marta sēdē publiskotā pretinieku skaitli, kas 3. marta aptaujā pārinformācija liecina, ka zem prasības sniedz 400 000, bet 17. marta referendumā sarīkot referendumu bija parakstīju- tiecas uz pusmiljonu. šies 400 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. 14 Tādējādi nav jābrīnās, ka minētā mīta Kā redzam, šis skaitlis aptuveni atbilst izplatītāji pārsvarā nemin skaitļus, bet lieto tam, cik Latvijas iedzīvotāju 1991.gada vispārīgus formulējumus. 3. martā bija nobalsojuši pret Latvijas Lūk, klasisks piemērs: neatkarību. „[Latvijas Cilvēktiesību] komiteja ir sarūgtināta, ka pirms deviņiem gadiem -1991. 1991.gada 17. marta referenduma dalīb- gada 3.martā - notika aptauja par Latvijas niekiem bija jāatbild uz šādu jautājumu:" Vai neatkarību un toreiz visi lielākoties balsoja Jūs uzskatāt par nepieciešamu saglabātPa-domjuSociālistisko Republiku Savi par, tomēr nepilsoņiem vēl arvien nav dotas suverēnu republiku atjaunotu federāciju, kurā tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, un pilnā mērā tiks garantētas cilvēku tiesības tas nav taisnīgi."16 un brīvības neatkarīgi no to nacionalitātes?" Lai arī tekstā nav apgalvots, ka PSRS kolonisti (Latvijas nepilsoņi) lielākoties būtu PSRS referenduma rezultāti Latvijas te- balsojuši „par" - tāpat kā lielākā daļa aptauritorijā bija šādi: referendumā piedalījās 501 jas dalībnieku -, teksts sastādīts tā, lai tāds 280 vēlētāju, no tiem 95% nobalsoja par PSRS iespaids rastos. saglabāšanu. 15 Līdzīgs formulējums: Puriņš un Šulcs secina, ka par PSRS sa„Lielākā daļa bijušo PSRS pilsoņu balglabāšanu balsoja 476 216 krievvalodīgie soja par Latvijas neatkarību. Taču, šauboties

par lielas daļas Latvijas iedzīvotāju lojalitāti, trešo daļu no viņiem valsts atstājusi bez pilsonības."17 Arī šis teksts veidots tā, lai būtu noprotams, ka lielākā daļa no tiem, kas atstāti bez pilsonības, tātad PSRS kolonisti, arī ir balsojuši par Latvijas neatkarību. Paradoksāli, ka mītu par nepilsoņu vairuma atbalstu Latvijas neatkarībai šodien izplata to politisko spēku pārstāvji, kas 1989.1991.gadā publiski iestājās pret Latvijas neatkarību. Piemēram, Interfrontes līdere Tatjana Ždanoka. Ždanokas patronētā Latvijas Cilvēktiesību komiteja (skat. augstākminēto citātu), kā arī Latvijas krievu skolu aizstāvju organizācija regulāri atsaucas uz „daudzajiem cittautiešiem", kuri esot balsojuši par Latvijas neatkarību, bet LR pilsonību tik un tā nav saņēmuši. 18 Ne vienmēr tiek konkretizēts, tieši par kuru neatkarības balsojumu ir runa - vai par 1991.gada tautas nobalsošanām, vai par 1990. gada 4. maija balsojumu Augstākajā Padomē. Ja runa ir par pēdējo, tad jāuzsver, ka pati Tatjana Ždanoka, būdama AP deputāte, par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4. maijā nebalsoja. Savukārt, ja runa ir par cittautiešu balsojumu nepilsoņu problemātikas kontekstā, tādējādi acīmredzot norādot uz krieviem un krievvalodīgajiem, kuri veido nepilsoņu kodolu, tad AP deputātu nacionālās piederības analīze rāda, ka Latvijas lielākās nacionālās minoritātes - krievu - īpatsvars „par" balsojušo deputātu vidū bija tikai 1,4% jeb 2 deputāti no 138. Tas ir neproporcionāli mazs procents, ja to salīdzina ar krievu īpatsvaru Latvijas iedzīvotāju vidū (34% 1989.gadā) un ar krievu proporciju attiecībā pret citām Latvijas nacionālajām minoritātēm, piemēram, ebrejiem. 1990.gada 4. maijā par Latvijas neatkarības atjaunošanu balsoja arī 2 ebreju deputāti, kas ir 1,4% no „par" balsojušajiem deputātiem un proporcionāli ir ļoti augsts rādītājs, ja ņem vērā, ka ebreju īpatsvars Latvijā bija tikai 0,9% [1989.gadā]. Mītu par to, ka Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie nepilsoņi pārsvarā balsojuši par Latvijas neatkarību, Tatjana Ždanoka izplata arī Eiropas Parlamentā. 9 Šis mīts tiek izmantots kā arguments, lai pārliecinātu Rietumus, ka Latvijas nepilsoņu vairums allaž (ari valstij kritiskajā 1991. gadā) bijuši lojāli Latvijas

Republikai, bet valsts šo lojālo cilvēku grupu nu ir atstūmusi. Vēl tālāk iet Krievijas Ārlietu ministrija. Runādams par Latvijas nepilsoņiem, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs deklarē, ka Latvijā „400 000 krievvalodīgo turpina būt ārpus likuma. [..] Savulaik šie ļaudis referendumā balsoja par Latvijas neatkarību."20 Vērojama pilnīga faktu sagrozīšana. Ja runa ir par 17. marta referendumu, tad šāds skaits - 400 000 (precīzi 476 216) balsoja nevis par, bet pret Latvijas neatkarību. Ja runa ir par 3. marta aptauju, tad arī tajā 411 374 balsoja pret Latvijas neatkarību. „Par" balsojušo vidū Lavrova minētais krievvalodīgo kolonistu skaits var sanākt tikai tad, ja pieņem, ka lielākā daļa no "pret" balsojušajiem bija latvieši un Latvijas pilsoņi. Taču šāda hipotētiska iespēja par reālu nav atzīta nevienā no 1991. gada 3. marta un 17. marta tautas nobalsošanu kvantitatīvajām analīzēm. Interesanti izsekot, kā laika gaitā mainījusies kādreizējās AP frakcijas „Līdztiesība" politiķu (T. Ždanoka, S. Dīmanis) 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātu interpretācija. 1991. gadā šīs frakcijas pārstāvji aicināja balsot pret Latvijas neatkarību. Trīs dienas pēc aptaujas, proti, 1991.g. 6. martā Sergejs Dīmanis Augstākās Padomes sēdē pauda: „Es gribētu izdarīt varbūt dažus politiskus secinājumus par tiem rezultātiem, kurus mēs saņēmām, pat nerunājot par to, cik tie ir objektīvi. Bez šaubām, visi, kuriem bija tiesības balsot, ir jāsadala divās daļās - tie, kuri pateica "jā", un visi pārējie: tie, kas pateica "nē", tie, kas neaizgāja balsot, un arī tie, kas sabojāja biļetenus. Es ļoti labi saprotu, ka tad, ja mēs paskatāmies uz civilizēto valstu pieredzi, vajag skatīt procentu attiecībā uz tiem, kuri bija atnākuši uz vēlēšanu iecirkņiem. Taču, ņemot vērā to, kāds jautājums tika uzdots, un ņemot vērā reālo sociāli etnisko un politisko situāciju, ir jāņem vērā ari otrs skaitlis. Un, ja mēs paskatāmies uz šo skaitli, tad iznāk 64,5 procenti. Ja mēs paanalizējam lielās pilsētas, rūpniecības centrus, tad redzam, ka barikāde ir tieši pa vidu - 50:50. Ja tagad paanalizējam skaitļus, kas raksturo, kā ir balsojuši cittautieši, tad redzam, ka Rīgā "jā" ir pateikuši tikai 20-25 procenti un Latvijā 25-30 procenti."21 Varam konstatēt, ka Sergeja Dīmaņa AP sēdē publiskotās provizoriskās aplēses par cittautiešu (galvenokārt krievvalodīgo)

balsojuma tendenci visumā saskan ar šajā referātā aplūkoto dažādo autoru 3. marta aptaujas analīzēm. Vēlāk, mainoties politiskajai konjunktūrai, mainījās arī „Līdztiesības" u.c. Latvijas neatkarības pretinieku retorika. No politiskā viedokļa kļuva izdevīgi apgalvot, ka krievvalodīgo kolonistu lielākā daļa ir balsojusi par, jo tas radīja morālas tiesības pieprasīt Latvijas pilsonību. Pārlapojot pēdējo 15 gadu preses publikācijas par apskatāmo tēmu, uzkrītoši, ka praktiski nav iespējams atrast liecības par to, ka 1991.gada aptaujā kāds būtu balsojis „pret". Lai arī dokumentāli fiksēts, ka šādi balsojušo skaits Latvijā pārsniedza 400 000, mums izdevās atrast tikai vienu [!], kurš publiski atzītu, ka ir balsojis pret Latvijas neatkarību - Aleksandrs Giļmans. Intereses vērts ir viņa 2010. gada sākumā izteiktais situācijas raksturojums: „1991. gada 3. martā notika Latvijas iedzīvotāju aptauja par valsts neatkarību. Pret nobalsoja 411 374 cilvēku. Ja pēdējās Saeimas vēlēšanās kāda no partijām spētu savākt tik daudz balsu, tad tas būtu vairāk nekā 45% faktiski absolūtais vairākums. [..] Bet tagad jautājums - kur palikuši šie 411 tūkstoši? Protams, kāds jau miris, kāds aizbraucis, kāds pārkrāsojies, - taču publiskajā telpā faktiski neviens vairs nav atrodams." 22 Var tikai piekrist Giļmana novērojumam. PSRS kolonisti, kuru vairums 1991 .gadā balsoja pret Latvijas neatkarību, to publiski atzīst šodien vairās. Tikai retos tā laika notikumu dalībnieku atmiņu stāstījumos un memuāros iespējams uziet netiešas norādes, kas atklāj patieso Latvijas neatkarības pretinieku popularitāti krievvalodīgo iedzīvotāju vidū. Piemēram, Atmodas laika lielākā Latvijas krievu laikraksta „Sovetskaja molodež" (tirāža 1989.gadā ~ 900 000) redaktors Aleksandrs Bļinovs atzīst, „katrā ziņā 90% manu kolēģu nobalsoja pret neatkarību." 23 Jāpiebilst, ka laikraksts „Sovetskaja molodež" („SM") bija samērā liberāls preses izdevums, kura nostāju regulāri kritizēja, piemēram, Interfrontes laikraksts „Jeģinstvo". ,,SM" arī kļuva par vienīgo preses izdevumu, kura iznākšanu PSKP reakcionāri uz laiku apturēja 1991.gada augusta puča dienās. 24 Lieki piebilst, ka Interfrontes pozīcijās stāvošo iedzīvotāju pretestība Latvijas neatkarībai bija vēl izteiktāka.

Mīta loma LTF politikā Runājot par apskatāmā mīta izcelsmi, vēlreiz jāuzsver, ka ideoloģiskā konstrukcija par PSRS kolonistu jeb nepilsoņu lielo atbalstu Latvijas neatkarībai ir radusies samērā nesen un tās izplatītāji pārstāv politiskos spēkus, kuri 1991.gadā iestājās pret Latvijas neatkarību, bet šodien iestājas par Latvijas nepilsoņu interesēm. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka šī mīta izplatīšanos acīmredzot daļēji stimulējusi arī Latvijas Tautas frontes retorika pēc 1991.gada. Ja palūkojamies LTF tuvu stāvošu sabiedrisku darbinieku rakstītajā par Latvijas 1991. gada situāciju, konstatējam visai idillisku ainu. Piemēram, I. Apine 1992. gadā raksta: "Šo periodu var raksturot kā normalizācijas un pašapziņas atveseļošanas laiku, bet 1991. g. I-III gandrīz vai kā starpnacionālo medusmēnesi. [..] Vienlaicīgi notika divas konsolidācijas: latviešu sabiedrības saliedēšanās (lauki un Rīga, dažādu virzienu partijas un LTF) un Latvijas demokrātisko aprindu saliedēšanās ap latviešiem ceļā uz nacionālo neatkarību. Rezultāti izpaudās 1991. g. 3. marta aptaujā, kad 75% iedzīvotāju (sic!) atbalstīja neatkarīgas demokrātiskas Latvijas ideju."25 Patiesībā par Latvijas neatkarību balsoja nevis 75% iedzīvotāju (jeb reģistrēto vēlētāju), kā raksta I. Apine, bet gan 64,51%. Autore, acīmredzot, apzināti manipulē ar skaitli 73,68 (procenti no aptaujas dalībniekiem, kas balsoja „par"), noapaļo to uz 75% un uzdod par procentiem no Latvijas iedzīvotājiem, tādējādi radīdama iespaidu, ka 75% no visiem Latvijas iedzīvotājiem iestājās par Latvijas neatkarību. Zinot, ka latviešu īpatsvars sabiedrībā bija tikai 52%, bet LR pilsoņu - ap 66%, lasītājs var izdarīt secinājumu, ka Latvijas neatkarību ļoti būtiski atbalstījuši arī PSRS kolonisti. Nav jābrīnās, ka vairāki krievu autori, kuri vēlākos gados atsaukušies uz 3. marta aptauju, izmantojuši tieši tādu pašu manipulāciju - piemērojuši 73,68% visiem iedzīvotājiem, tādējādi būtiski palielinot patieso „par" balsojušo PSRS kolonistu proporciju. No I. Apines teksta arī nekļūst skaidrs, kā autores minētā „starpnacionālā medusmēneša" laikā vairāk nekā 400 000 Latvijas iedzīvotāju varēja nobalsot pret Latvijas ne-

atkarību. Turklāt paužot šo nostāju atkārtoti - divas reizes viena mēneša laikā. Nedaudz uzmanīgāk, taču līdzīgā gaismā 1991. gadu apraksta LTF Domes valdes priekšsēdētājs Pēteris Laķis: "Etniski tik daudzveidīgā sabiedrība bija apliecinājusi pietiekami pārliecinošu lojalitāti Latvijas leģitīmās varas ceļam."26 Uzkrītoša ir autoru vēlme komunicēt galveno vēstījumu: „Latvijas neatkarību atbalstīja ne tikai latvieši, bet arī Latvijā esošie krievvalodīgie" un - sekojoši - arī PSRS kolonisti. Nav šaubu, krievi un krievvalodīgie kolonisti patiešām balsoja par Latvijas neatkarību gan 1990.gada 4. maijā, gan 1991. gada 3. martā, taču procentuāli šis balsotāju skaits bija ļoti neliels, izteikts mazākums. To apliecina gan mūsu, gan citu autoru (t.sk. krievu) pētījumi. Rodas jautājums, ar kādu mērķi Latvijas Tautas fronte, kas 1991. gadā pārņēma reālo varu valstī, centās iztēlot krievvalodīgo atbalstu Latvijas valstij lielāku, nekā tas patiesībā bija. Mūsuprāt, atbilde rodama LR AP priekšsēdētāja A. Gorbunova formulētajā tēzē 1991. gada 13. martā, tātad laikā starp 3. marta aptauju un 17. marta referendumu par PSRS saglabāšanu: „Ir jāsaprot, ka atbalsts Latvijai saistīts ne tikai ar to formulu, ka Latvija grib kļūt neatkarīga valsts un arī Krievija to pašu dara, bet saistīts arī ar to, ka Latvijā dzīvo liels skaits krieviski runājošo un arī krievu tautības cilvēku liels skaits dzīvo Latvijā."27 Tātad tas, vai Krievija - un līdz ar to arī pasaules lielvalstis - atzīs Latviju kā neatkarīgu valsti, būs atkarīgs no tā, kā Latvijai izdosies pārliecināt Maskavu un Rietumus, ka ne tikai latvieši, bet arī šeit dzīvojošie krievi atbalsta Latvijas neatkarību. Baltijas valstīm kritiskajā 1991.gada sākumā PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs tieši krievvalodīgo pozīciju izmantoja kā galveno argumentu, lai apturētu Baltijas valstu neatkarības centienus un pārliecinātu Rietumus nesniegt Baltijai atbalstu. 1991.gada 12. februārī PSRS līderis tikās ar Luksemburgas ārlietu ministru Žaku Posu (Jacques Poos), kurš Gorbačovam darīja zināmu Eiropas Kopienas valstu viedokli: „Varas pārdale starp PSRS centrālo val-

dību un dažādajām republikām ir ļoti sarežģīts process, un, mūsuprāt, tā pilnā mērā ir tikai jūsu kompetence. Tajā pašā laikā mēs gribētu izteikt vēlējumu, lai šī procesa ietvaros tiktu ņemts vērā Baltijas valstu specifiskais stāvoklis. 10 no 12 Eiropas kopienas dalībvalstīm nekad nav atzinušas neatkarīgo Baltijas valstu aneksiju, kuru PSRS veica 1940.gadā. Un jūs pats pirms pāris mēnešiem nosodījāt Molotova-Ribentropa paktu, kura rezultātā šīs trīs neatkarīgās valstis tika anektētas. Mēs uzskatām, ka tāds novērtējums nevar palikt bez rezultātiem. Sabiedriskās domas aptaujas šajās republikās, pirmkārt Lietuvā, kur nesen notika balsošana, rāda, ka šīs tautas tiecas uz neatkarību. Šie centieni izsauc lielu rezonansi Eiropas sabiedrībā. Tādēļ, mūsuprāt, attiecībā uz trijām Baltijas valstīm, kas savulaik bijušas neatkarīgas, ir jāpiemēro diferencēta pieeja, salīdzinot ar visām pārējām republikām." Mihails Gorbačovs uz to atbildēja tā: „Trijās Baltijas republikās ir 7 miljoni iedzīvotāju. No viņiem 3,4 miljoni - nav pam a t i e d z ī v o t ā j i [HeKopeHHoe H a c e j i e m i e ] , b e t ,

precīzāk, ir krievvalodīgie: ukraiņi, krievi, ebreji, baltkrievi u.c. Latvijā viņu ir 50 procenti, Igaunijā - 40. Bet viņi negrib atdalīties no Savienības."28 Šis Gorbačova apgalvojums nebija bez pamata. To pierāda gan 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātu analīze, gan 1991. gada 17. marta referenduma iznākums - lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo kolonistu iestājās pret Latvijas neatkarību. Tā laika Latvijas AP Prezidija loceklis Jānis Škapars uzsver: „Paturēsim prātā arī to, ka 17. martā referendums tomēr notika, un mums, neraugoties uz Augstākās padomes lēmumu, ka mēs šajā referendumā nepiedalāmies, nebija tiesību liegt iedzīvotājiem tajā piedalīties. Pusmiljons piedalījās, un 95 procenti no tā balsoja par PSRS."29 Pat ja lielākā daļa krievvalodīgo kolonistu iestājās pret Latvijas neatkarību, Latvijas AP nebija ieinteresēta šo faktu reklamēt, jo Latvijas krievvalodīgo pozīcija 1991. gadā draudēja iegūt izšķirošu lomu atjaunotās Latvijas starptautiskās atzīšanas procesā. So secinājumu apstiprina viens no LTF līderiem, Vladlens Dozorcevs, kurš Latvijas delegācijas sastāvā viesojās Maskavā 1991.

gada 24. augustā. Šajā dienā pēc tikšanās ar Latvijas delegāciju Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja ukazu par Latvijas atzīšanu. Dozorcevs atceras, ka bijis tikai viens jautājums, kas Jeļcinu patiesi interesējis: „Vienīgais, kas izraisīja īpašu sarunu, bija krievu noskaņojums Latvijā. Jeļcins interesējās, kā krievi attiecas pret neatkarību. Latvieši - skaidrs. Bet kā krievi? Gorbunovs tad sacīja, ka, lūk, šeit sēž krievu cilvēks, rakstnieks, deputāts. Viņam vārds. Un es izskaidroju marta aptaujas pārliecinošo aritmētiku par iedzīvotāju noskaņojumu pret neatkarību." 30 Var pieņemt, ka „pārliecinošā aritmētika" acīmredzot bija līdzīga I. Apines 1992. gadā publicētajām aplēsēm, kurus apskatījām iepriekš. Uz šādu secinājumu vedina ari LR Augstākās padomes 1991.gada 6. marta sēdes stenogramma. Tajā LTF deputāts R. Rikards nāca klajā ar šādu informāciju: „ Mēs zinām, ka gandrīz puse no cittautiešiem bija nobalsojuši par neatkarīgu Latviju. Ļoti vienkārši aprēķini rāda, ka apmēram 250 000 PSRS pilsoņu Latvijā ir nobalsojuši par neatkarīgu Latviju."31 Tā kā detalizēti R.Rikarda aprēķini nav publicēti, nav īsti saprotams, kāda metodoloģija izmantota, lai iegūtu šādu skaitli. Pat ja pieņemam, ka LR pilsoņu aktivitāte bija tāda kā vidēji - 87,56% (kaut virkne faktoru liecina, ka tā bija lielāka par vidējo, skat. iepriekš), lai iegūtu 250 000 „par" balsojušus PSRS pilsoņus, ir jāpieņem, ka „par" balsojuši tikai 77,9% LR pilsoņu, kas ir maz ticams. Jāpiebilst, ka pat gadījumā, ja skaitlis 250 000 atbilstu realitātei, tas tik un tā ir PSRS kolonistu mazākums. Izlasot 1991.gada 6. marta AP sēdes stenogrammu, nevar neievērot uzkrītošu tendenci LTF deputātiem visādi uzsvērt un paspilgtināt cittautiešu visai pieticīgo „par" balsojumu. Šādas rīcības motīvi valstij kritiskajā 1991.gada sākumā ir saprotami. Latvijā pamatnācijas īpatsvars PSRS kolonizācijas rezultātā bija samazināts līdz 52%, pilsoņu kopums - līdz izšķirošajām divām trešdaļām. Šajā situācijā ārkārtīgi svarīgi bija panākt atbalstu neatkarības centieniem arī PSRS kolonistu vidū. Pretējā gadījumā LTF izvēlētais tiesiskais ceļš draudēja nonākt strupceļā. 32

To, ka situācija patiesi bija kritiska, apliecina arī fakts, ka LTF atteicās no sākotnēji publiskotā plāna rīkot juridiski saistošu referendumu neatkarības atbalstam, bet daudzi LTF deputāti balsoja ari pret 1991.gada 3. marta aptaujas rīkošanu, jo risks, ka šāda vislatvijas aptauja varētu noliegt 1990.gada 4. maija neatkarības atjaunošanas deklarāciju, bija pārāk liels.33 Viens no LTF līderiem un aptaujas organizētājiem Jānis Škapars šādi raksturo 1991. gada marta situāciju: „Atceros sanāksmi Augstākajā padomē Gorbunova kabinetā. Viņš iedeva mums, prezidija locekļiem, lielu lapu un lūdza, lai prognozējam, cik procentus aptaujā dabūsim. Riska pakāpe bija augsta. [..] Bīstamības, riska moments bija liels. Ja iznākums būtu negatīvs, pretējā puse uzreiz sasparotos - būtu, kam pieķerties. Un lai ari mēs necerējām, ka būs tik labi rezultāti, arī šis pozitīvais iznākums liecina par risku. Vairāk nekā 24 procenti tomēr balsoja pret. Turklāt, ja ņem kopā visus 100 procentus, kas reģistrējušies vēlēšanām, par neatkarību nobalsotu tikai 64 procenti."34 Pēdējā piezīme ir būtiska. Atsevišķi autori norāda, 3 5 ka rīkot aptauju, nevis referendumu, Latvijas Augstākā padome izlēma tieši šī iemesla dēļ - nebija pārliecības, ka izdosies iegūt 2/3 atbalstu jeb 66,7% no visiem republikas iedzīvotājiem. Norma par obligāti nepieciešamajām divām trešdaļām no iedzīvotāju skaita bija ietverta PSRS likumā par tautas nobalsošanu. Lai arī Latvija formāli vairs neuzskatīja PSRS likumus par saistošiem, lēmums rīkot referendumu tomēr netika pieņemts. Tā vietā LR AP sarīkoja iedzīvotāju aptauju, pirms tam uzsverot, ka aptaujai ir tikai konsultatīvs raksturs, bet nav juridiska spēka. Kā atzīmē Sergejs Mihailovs,36 šis Latvijas AP taktiskais solis attaisnojās. Divu trešdaļu iedzīvotāju atbalstu (66,7%) Latvijas neatkarībai iegūt tā arī neizdevās. Par Latvijas neatkarību nobalsoja 64,51% no reģistrētajiem vēlētājiem. Uz šo faktu AP 1991. gada 6. marta sēdē norādīja arī „Līdztiesības" deputāts Dīmanis (skat iepriekš). S.Mihailovs rezumē, ka tādējādi Latvijai izdevās izstāties no PSRS un atjaunot neatkarību, neiegūstot tam 2/3 iedzīvotāju atbalstu leģitīmā tautas nobalsošanā.

Mīts B: Latvija neizpildīja solījumu piešķirt PSRS kolonistiem LR pilsonību Bieži dzirdēts apgalvojums, ka Atmodas laikā (1989.-1991.) Latvijas Tautas fronte, Latvijas Augstākā padome u.c. aicināja PSRS kolonistus aktīvi atbalstīt Latvijas neatkarības atjaunošanu un apsolīja piešķirt viņiem Latvijas pilsonību. Paļaudamās uz šo solījumu, PSRS kolonistu lielākā daļa arī esot nobalsojusi par Latvijas neatkarību (mīts A), taču Latvija nav izpildījusi viņiem doto solījumu (mīts B). Šāda nesenās Latvijas vēstures interpretācija ļoti izplatīta ir Latvijas krievu presē. Klasisks piemērs ir laikraksta „Telgraf" redaktores Tatjanas Fastas sniegtais situācijas attēlojums: „Tā laika Latvijas varas iestādes faktiski apmānīja cilvēkus, solot, ka tie, kas būs atbalstījuši neatkarību, dabūs Latvijas pilsonību." 37 Rīgas mērs Nils Ušakovs: ,,1991. gadā, kad balsoja par Latvijas neatkarību, ļoti daudz krievu balsoja. Pēc tam, kā parasti Latvijā, „paņēma un uzmeta" - šie cilvēki nedabūja ne pilsonību, neko, ko solīja Tautas fronte." 38 N. Ušakovs gan neatklāj, kā tieši balsojuši krievi (acīmredzot domāti krievi, kuriem nebija LR pilsonības, tātad PSRS kolonisti), taču teiktā jēga no tā nemainās - šiem cilvēkiem esot bijusi solīta pilsonība, bet nav tikusi iedota. Var pieņemt, ka runa ir par automātisku pilsonības piešķiršanu, t.s. „nulles variantu". Cits «Saskaņas centra" pārstāvis Jānis Urbanovičs savā atklātajā vēstulē prezidentei V.Vīķei-Freibergai uzsver: ,,1991. gada rudenī, «atjaunojot» pirmskara pilsonību, «nacionāli domājošie» politiķi klaji ķērās pie maldināšanas, ignorējot tautas aptaujas rezultātus." Urbanovičs norāda, ka šī tautas aptauja esot notikusi 1990. gada pavasarī (patiesībā 1991.gada 3. martā - E. S.) un ka uz tās rezultātiem esot balstījusies 1990.gada4. maija neatkarības deklarācija. Un piebilst:,Jebkurš sagrozījums šajā jautājumā ir godprātīga cilvēka necienīga blēdība."39 No šiem citātiem redzams, ka miti un pieņēmumi par to, kas tad patiesībā notika Atmodas laikā, iet roku rokā ar klajām faktu kļūdām, uz kuru bāzes nereti tiek atvasinā-

tas cēloņsakarības un veidotas ideoloģiskas konstrukcijas šodienas politiskajam patēriņam. Kas tieši tika solīts Visbiežāk tiek minēti divi dokumenti. 40 LTF 1990. gada pirmsvēlēšanu programma. Konkrēti punkts 2.5.: „LTF iestājas par to, lai pilsonība tiktu piešķirta visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri izteikuši vēlēšanos to iegūt un ir saistījuši savu likteni ar Latvijas valsti."41 Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (pieņemta 1990.gada 4. maijā). Konkrēti punkts 8.: „Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kuri izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību."42 Kā atzīst paši „nepilsoņu piekrāpšanas" tēzes aizstāvji, 4. maija deklarācijas 8. punkta teksts tomēr ir gana vispārīgs, lai tajā varētu saskatīt Augstākās padomes apstiprinātas garantijas piešķirt PSRS pilsoņiem LR pilsonību. Sevišķi ņemot vērā šī punkta specifisko formulējumu - vienkopus tekstā minētas „sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības", bet atstatus «politiskās brīvības". Tātad apzināti nav iekļauts formulējums «politiskās tiesības", acīmredzot, lai izvairītos no jelkādiem pārpratumiem nākotnē. Ņemot vērā minēto, mīta propagandētāji uzsvaru liek tieši uz 1990. gada LTF priekšvēlēšanu programmu. Viņu pamatarguments: AP vēlēšanās LTF saņēma balsu vairākumu, tātad par to balsojuši arī PSRS kolonisti. Un balsoja tādēļ, ka LTF priekšvēlēšanu programmā bija 2.5. punkts, ko PSRS kolonisti iztulkoja kā solījumu, ka viņiem tiks piešķirta LR pilsonība. Kāds bija PSRS kolonistu atbalsts LTF 1990.gada vēlēšanās ja par izejas punktu ņemam 1990.gada 4. maija deklarāciju un šo dokumentu atbalstījušo deputātu īpatsvaru no kopējā AP deputātu skaita, tad konstatējam, ka tas bija 68,65 jeb 138 deputāti no 201.

Ekstrapolējot šo attiecību uz tiem vēlētājiem, kuri vēlēšanās piedalījās, varam pieņemt, ka šāds pats procents jeb aptuveni 2/3 balsoja par LTF kandidātiem, kuri gāja uz vēlēšanām ar mērķi atjaunot Latvijas Republiku. Ir zināms, ka šis īpatsvars atbilst LR pilsoņu īpatsvaram Latvijā 1990. gadā - aptuveni 2/3 no iedzīvotājiem. Teorētiskais pieņēmums, ka nozīmīga daļa PSRS kolonistu balsojusi par LTF (un LNNK), iespējams vienīgi tādā gadījumā, ja tikpat liela daļa LR pilsoņu būtu balsojusi par kandidātiem, kuri iestājās pret Latvijas neatkarību, kas savukārt ir maz ticams. Līdz ar to atsauce uz tāda politiska spēka (LTF) priekšvēlēšanu programmu, par kuru vairums nākamo nepilsoņu nebalsoja, jau pašā pamatā ir visai savāda.

rammas 2.5. punkta nostādnēm saskatāma Latvijas Pilsoņu komitejas aicinājumā reģistrēties t.s. pilsoņu kandidātiem, proti Latvijas iedzīvotājiem, kuri pauž vēlmi LR pilsonību iegūt. Pilsoņu kandidāti, kuri reģistrējušies līdz Pilsoņu kongresa sasaukšanai (1990.gada 1.maijs) varēja pretendēt uz pilsonības piešķiršanu, kolīdz tiks atjaunota Latvijas Republika un atbilstošie likumi. Lai reģistrētos, LR pilsoņa kandidātam netika izvirzītas nekādas prasības, arī latviešu valodas prasības nepastāvēja. Vienīgais noteikums - vēlme kļūt par LR pilsoni. Šie aicinājumi plaši tika izplatīti gan latviešu, gan krievu valodā visā valstī. Neskatoties uz to, par pilsoņu kandidātiem piereģistrējās proporcionāli ļoti neliels skaits. Pilsoņu kongresa vēlēšanās piedalījās 28 910 pilsoņu kandidātu. LR pilsoņu skaits, kas piedalījās Pilsoņu kongresa vēlēšanās, proporcionāli Ko PSRS kolonisti sagaidīja no LTF bija nesalīdzināmi lielāks - 678 862.45 Saskaņā ar apskatāmo mītu - PSRS koNevar noliegt, Latvijas Tautas frontes valonisti uzticējušies LTF, jo sagaidījuši auto- dībā bija arī cilvēki, kuru skats uz pilsonības mātisku LR pilsonības piešķiršanu, tieši tā problemātiku atšķīrās no LTF vairākuma viņi toreiz interpretējuši LTF priekšvēlēša- viedokļa. Piemēram, Jānis Jurkāns un Dainis nu programmā teikto: „LTF iestājas par to, īvāns neslēpa, ka neatbalsta LTF (un Pilsoņu lai pilsonība tiktu piešķirta visiem Latvijas kongresa) uzstādījumu par 1940.gada pilsoņu pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri izteikuši kopuma atjaunošanu. Viņi iestājās par jauna vēlēšanos to iegūt un ir saistījuši savu likteni pilsoņu kopuma veidošanu uz Latvijas pastāar Latvijas valsti." vīgo iedzīvotāju bāzes. Tieši uz D. īvānu un Tiek uzsvērts, ka LTF atbalstījušie kolo- J. Jurkānu šodien nereti atsaucas „piekrāpto nisti esot to sapratuši kā t.s. pilsonības „nulles nepilsoņu" mīta atražotāji. Taču LTF oficiālā variantu" pēc Lietuvas scenārija. Lietuvā tika pozīcija bija cita. Tā ievērojami atšķīrās no D. atjaunota valsts neatkarība, pēc tam pieņemta Ivāna un J.Jurkāna nostādnēm. jauna konstitūcija un jauns pilsonības likums, LTF vēlētāji 1990.gadā nevarēja arī neiesaskaņā ar kuru zināms ļaužu loks (Lietuvas vērot, ka LTF atbalstīto kandidātu vidū bija pastāvīgie iedzīvotāji) automātiski tika pa- LNNK un Pilsoņu komitejas vadoši darbisludināti par Lietuvas pilsoņiem. nieki. Piemēram, Andrejs Krastiņš, kas pēc LTF aktīviste Marina Kosteņecka noliedz, ievēlēšanas AP kļuva par AP priekšsēdētāja ka LTF jebkad būtu iestājusies par „nulles vietnieku. Šajā statusā viņš 1990.gada 14. variantu" pēc Lietuvas parauga, 4 jo pilsonī- septembrī LTV ēterā detalizēti izklāstīja LR bas automātiska piešķiršana (visiem ar vienu pilsonības koncepciju. likumdošanas aktu) un pilsonības piešķiršana' Latvijas Tautas frontē bija pārstāvēts ļoti tiem, kuri izsaka tādu vēlēšanos (uzrakstīda- plašs viedokļu spektrs. LTF bija gan tie, kas mi atbilstošu iesniegumu u.tml.) - nav viens stāvēja Pilsoņu kongresa pozīcijās, gan tie, un tas pats. Sevišķi 1990./1991.gada situācijā, kas atbalstīja „nulles variantu". Tieši tādēļ kad, kā norāda B. Cilevičs, atteikšanās no LTF programmatiskie dokumenti tika formuPSRS pilsonības, lai pieprasītu LR pilsonī- lēti gana vispārīgi, strikti neieņemot nevienu bu, būtu nozīmējis paust pilsonisku drosmi, no polārajām pozīcijām. kurul990./1991.gada apstākļos visai pamatoVisai precīzi LTF nostāju pirms AP vēti varētu uzskatīt par lojalitātes apliecinājumu lēšanām formulēja LTF priekšsēdētāja vietatjaunotajai valstij. 44 nieks Ivars Godmanis krievu valodas izdeJāatzīmē, ka zināma līdzība ar LTF prog- vumā „Atmoda":

„Paliek atklāts jautājums, kas būs tad, ja Secinājumi mēs zaudēsim Augstākās Padomes pavasara Veicot 1991.gada 3. marta aptaujas (par vēlēšanas. Arī šādai situācijai ir nepieciešams Latvijas neatkarību) un 1991.gada 17.marta precīzs darbības plāns. [..] Lūk, tad savu lomu referenduma (par PSRS saglabāšanu) rezulvar spēlēt Pilsoņu kongress. Es attiecos pret tātu kvantitatīvo analīzi, kā arī konfrontējot šo ideju bez kādas histērijas."46 dažādu autoru pētījumus par šo tēmu, vaGodmaņa publiski pausto attieksmi pret ram secināt, ka lielākā daļa Latvijā nonākušo Pilsoņu kongresu un sekojoši arī pret pilsonī- PSRS kolonistu 1991. gadā iestājās pret Latbas problēmu bija grūti pārprast. 2005. gadā vijas neatkarību. I. Godmanis uzsvēra: Līdzīgu secinājumu, proti, ka vairums „Man pārmeta, ka Tautas fronte esot kriePSRS kolonistu Latvijā aktīvi neiestājās par vus apmānījusi - solījusi visiem neatkarības ' LR atjaunošanu, varam izdarīt, izanalizējot atbalstītājiem pilsonību, bet neesot iedevusi. 1990.gada Augstākās Padomes vēlēšanu reTāda solījuma nekad nav bijis."47 zultātus un Latvijas Pilsoņu komitejas datus Arī LTF deputāts Vladlens Dozorcevs, par LR pilsoņu kandidātu reģistrāciju. kas pats neatbalstīja LTF oficiālo nostāju pilTā kā mums neizdevās atrast faktoloģisku sonības jautājumā, noliedz mītu par solīto apstiprinājumu apgalvojumam, ka Latvijas pilsonību: nepilsoņu jeb PSRS kolonistu vairums būtu „ Runas par to, ka Tautas fronte būtu atbalstījuši LR neatkarību, uzskatām šo apsolījusi pilsonību visiem, tas ir absolūts iz- galvojumu par nepamatotu. domājums. [..] Pamatnosacījumi, uz kuru Izanalizējuši avotus un literatūru, kurā šis bāzes attīstījās šī ideja [par 1940.gada pilsoņu apgalvojums minēts, varam konstatēt, ka tie kopuma atjaunošanu], bija ierakstīti jau LTF nav zinātniski vai statistiski pētījumi, bet gan 1. kongresa un vēlāk 2. kongresa lēmumos. preses publikācijas un atsevišķu sabiedrisku Programmā bija punkti, kuri izskaidroja, kā darbinieku un politiķu publicistiski raksti un tiks risināta šī problēma. [..] Personīgi es biju memuāri. Tādējādi varam izdarīt secinājumu, pret dalīšanu pilsoņos un nepilsoņos, biju ka mīts par PSRS kolonistu vairuma atbalstu pret to no pirmās dienas."48 Latvijas neatkarībai visdrīzāk ir radies poliLasot 1990./1991.gada presi, redzam, ka tiskās konjunktūras rezultātā. arī citiem krievvalodīgajiem tolaik nebija Veikuši avotu analīzi, konstatējam, ka šis nekādu ilūziju par LTF nostāju pilsonības mīts parādījās jau 1991.gadā un tā izplatību jautājumā - gan pirms 1990.gada AP vēlē- sekmēja Latvijas Tautas fronte un LR Augšanām, gan vēl jo vairāk pirms 1991.gada 3. stākā Padome. marta aptaujas. Mūsuprāt, tam bija divi galvenie iemesli: Piemēram, vēlākais Saeimas deputāts lai leģitimizētu 1990.gada 4. maijā atjauVladimirs Buzajevs 1991.gada 7. februāri notās Latvijas Republikas valsts varu, radot laikraksta „Sovetskaja Latvija" ievadrakstā, iespaidu, ka to atbalsta ne tikai LR pilsoņi, analizēdams Latvijas pilsonības projektu, bet arī lielākā daļa PSRS kolonistu; vilka tiešas paralēles ar Dienvidāfrikas aparlai veicinātu atjaunotās LR starptautisku teīdu un brīdināja lasītājus, ka „saskaņā ar atzīšanu. esošajām pilsonības koncepcijām mūsu vēl Konstatējams, ka arī pēc LR atjaunošanas nedzimušie bērni būs atbildīgi par Ribentro- mīts turpinājis spēlēt būtisku lomu Latvijas pa-Molotova pakta noslēgšanu." 49 politiskajos procesos, piemēram, veidojot Līdzīga satura publikācijas bija plaši iz- Latvijas sabiedrības integrācijas politiku. platītas arī citos Latvijas krievu izdevumos. Kā šodien konstatē kādreizējie LTF un Tajās lasītājiem detalizēti izklāstīja argumen- LR līderi, 50 integrācijas politika cietusi netus, kādēļ nepieciešams balsot pret Latvijas veiksmi lielā mērā tādēļ, ka tā bija balstīta neatkarību. Galvenais arguments - „jums uz nepareiziem pieņēmumiem. Tam nevar nedos pilsonību". nepiekrist. Līdz ar to nav pamata apgalvot, ka PSRS LTF vadošie darbinieki (piemēram, Jākolonisti nezināja LTF nostāju pilsonības jau- nis Škapars) šodien atzīst, ka „tas kontintājumā. Viņi to zināja, un tieši tādēļ vairums gents, kurš balsoja pret Latvijas neatkarību (< no viņiem balsoja pret. 400 000), lielā mērā ir atnācis līdz šodienai."51

Pēc būtības šāds konstatējums nozīmē, ka PSRS kolonistu (nepilsoņu) vairums Latvijā nekad nav mainījuši savu 1991.gadā pausto negatīvo attieksmi pret Latvijas valsti. Šīs attieksmes sporādiskās izpausmes novērojamas publiskajā telpā arī šodien, piemēram, TV5 aptaujā skatītāju vairumam balsojot par versiju, ka LR izveide ir bijusi kļūda. Lai ari šādai auditorijas nostājai tiek minēti virkne iemeslu, sākot ar krievvalodīgo vilšanos, apkrāpšanu (mūsu apskatītais mīts) un bezmaksas latviešu valodas kursu nenodrošināšanu, 52 mūsuprāt, nav pamata uzskatīt, ka 1991.gadā viņu viedoklis par LR izveidi būtu bijis atšķirīgs. Ironiski, ka valsts varas leģitimitātes vairošanai konstruētais un sabiedrības konsolidācijai izmantotais mīts šodien kļuvis par līdzekli tieši pretēju mērķu sasniegšanai. Politiskie spēki, kas 1991.gadā aicināja Latvijas iedzīvotājus iestāties pret Latvijas neatkarību, tagad, mainoties politiskajai konjunktūrai, pārņēmuši LTF radīto mītu un

izmanto to, lai nepilsoņu vidū sētu neuzticību pret Latvijas valsti. Krievvalodīgajā presē plaši izplatīts apgalvojums, ka Latvijas valsts 1991.gadā esot piekrāpusi PSRS kolonistus - viņu vairums balsojis par Latvijas neatkarību, bet pilsonību, kura bijusi solīta, nav saņēmis. Veikuši LTF programmatisko dokumentu un LR AP lēmumu analīzi, varam konstatēt, ka arī šis apgalvojums negūst faktoloģisku apstiprinājumu. Tāpat vērojams, ka mīta izplatītāji, bieži nespēdami konkretizēt savu apsūdzību, izdara vispārīgas norādes uz Latviju un latviešiem, secinot, ka latviešiem nevar uzticēties. Uztraucoši, ka šādi secinājumi parādās ne tikai preses slejās, bet arī akadēmisku autoru rakstos. 53 Tādējādi redzam, ka savulaik vienotības ilūzijas radīšanai konstruētais mīts šodien kā bumerangs ir atgriezies atpakaļ un tiek izmantots, lai radītu starpnacionālu neuzticēšanos un šķeltu Latvijas sabiedrību.

Atsauces un skaidrojumi
1 Dažkārt avotos tiek lietots termins "migranti" vai "imigranti", lai apzīmētu PSRS pilsoņus, kuri pārceļoja uz Latviju pēc tās vardarbīgas inkorporācijas Padomju Savienībā, taču šis apzīmējums nav uzskatāms par korektu 1940.-1991.gada kontekstā, kad Latvija de facto nebija nedz politiski, nedz ekonomiski neatkarīga valsts. Kolonists - kolonijas iedzīvotājs, kas ieceļojis no metropoles [„Svešvārdu vārdnīca", Jumava, 1999] Kolonija - valsts vai teritorija, kam nav politiskas vai ekonomiskas patstāvības un kas atrodas citas valsts - metropoles - varā [turpat]. 2 Saskaņā ar LR Augstākās Padomes 1991. gada 15. oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" Latvijas pilsonība tika atzīta aptuveni 2/3 Latvijas iedzīvotāju. Avots: http://www.pctvl.lv/?lan g=lv&mode=party&submode=questions& page_id=853 3 Latvijas Tautas fronte iestājās par Latvijas neatkarību no 1989.gada 31. maija (LTF Domes valdes aicinājums). 4 Balstoties uz priekšstatu par īpašo vēsturiski-politisko situāciju Latvijā 1991. gada pirmajā pusē, Pūriņš un Šulcs pieņem, ka latviešu līdzdalības tendence aptaujā par Latvijas neatkarību tiecas uz 100%, kā arī no latviešiem, kuri piedalījās aptaujā, par neatkarību nobalsoja 100%. Pēdējo pieņēmumu, analizēdams 1991.gada 3. marta aptaujas rezultātus, izdara arī Vladimirs Buzajevs: Ey3aeB, B/ia^MMnp. HeepaMČane Jlameuu, 2007, c.14. 5 Pūriņš, Gatis, Šulcs, Uģis. Etniskie balsojumi, atskatoties uz 1991. gada 3. marta aptaujas pieredzi. Rīga, 2001: http://home. lu.lv/~politics/raksti/3.MARTS/3.MARTS, htm 6 Ey3aeB, Bjia^MMiip. Heepa^dane Jlameuu, 2007, c.14. 7 Zariņš, Vilnis. Kas balsoja par neatkarību? Latvijas Avīze, 2006, 3. marts. 8 By3aes, Bna^MMMp. HezpaMdane Jlameuu. 2007, c.14. 9 Avots: http://www.pctvl.lv/?lang= lv&mode=party&submode=questions&pa ge_id=853 10 JIopeHIļ, ĪOpMC. JĪBJIfleTCfl 7IM

flByxo6mMHHoe

rocyp;apcTBO

Hen36e>KHbiM

6ynymnM? Diena (krievu vai), 2.1pp„ 1997, 25. okt. 11 Pieņēmumu, ka par neatkarību balsoja 100% no aptaujā piedalījušos latviešu skaita, izmanto gan Pūriņš un Sulcs, gan Buzajevs. Cittautiešu - LR pilsoņu - „par" balsojuma īpatsvars, pieņemts, balstoties uz faktu, ka uz šo cilvēku grupu neattiecās galvenais neatkarības pretinieku arguments - palikšana bez pilsonības neatkarīgajā Latvijā. Krievvalodīgo PSRS kolonistu un krievvalodīgo LR pilsoņu dažādās motivācijas uzsver arī Latvijas ebreju kopienas līderis [1997] Grigorijs Krupņikovs: JlaTBMH He
6yn;eT STHHHecKM o f l H o p o f l H o f i CTpaHOM,

Diena (krievu vai), 2. lpp., 1997, 23. dec. 12 OypMaH, JĻ, ŠajļopoaiHioK, 3 . Ilpimi>KeHiie Bairran: Ea;:TwiicKi'ie pyccKne m 6anTiiMCKne KynbTypbi. Mup Poccuu, Ne 3, 2004, c. 106. 13 Sākotnēji 1991.gada 3. marta aptauju aicināja boikotēt ari Latvijas neatkarību atbalstošā Pilsoņu komiteja, norādīdama uz šādas aptaujas leģitimitātes problēmām, ja tajā piedalās PSRS kolonisti. Taču, kā atzīmē, Pūriņš un Šulcs, vēlāk šis aicinājums tika atsaukts. 14 http://www.saeima.lv/steno/AP_steno/1991 / st_910306.htm 15 Bleiere, D. Latvija 1985.-1996. gadā: Notikumu hronika. Rīga: Demokrātijas attīstības centrs, 1996. 51. lpp. 16 „Par nepilsoņu tiesībām Esplanādē iestājas ap 300 cilvēku", BNS, 2000. gada 4. marts, http://www.delfi.lv/archive/print. php?id=49010 17 ī l e T p o s a , A. C. O^epe^Han npoBepica Herpa>KflaH? Hoean Ta3ema, 2007, 4. okt., 5.1pp. 18 P i e m ē r a m : http://www.shtab.lv/ main.php?w2=doc&id= 138 19 http://www.zapchel.lv/index.php?la ng=ru&mode=rakurs&submode=happend &page_id=6958 20 http://www.rg.ru/2005/05/28/lavrov. html 21 http://www.saeima.lv/steno/AP_steno/1991/st_910306.htm 22 http://rus.delfi.lv/news/daily/versions/article.php?id=29287627 23 Ka6aHOB, HMKonaii. Lļena He3aeucuMocmu. Dvina, 2006, c.89.

Turpat. 80.-89. lpp. Apine, I. Nacionālā pašapziņa ceļā uz demokrātiju. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr.10, 1992, 20.-22.lpp' 26 Laķis, P. 1991. gada 3. marta referendums. No: Latvijas Tautas fronte 1988-1991: Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei. Rīga: Jāņa sēta, 1998. 252.-253. lpp. 27 http://www.saeima.lv/steno/AP_steno/1991/st_910313.htm 28 Pii6MHMHa, A. Lop6aneB nofl «flaBjiemieM», Hac, 31.01.2006. http://www.chas-daily.com/ win/2006/01/31/v_032.html?r=3 29 Avotiņš, Viktors. Aptauja riskantā laikā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2006, 3. marts, 2- lpp. 30 "HacTOimļee npomeflinee BpeMa", Telegraf, 2009, 6. apr., 13. lpp. 31 http://www.saeima.lv/steno/AP_steno/199 l/st_910306.htm 32 LTF izvēlētais tiesiskais ceļš balstījās uz PSRS okupācijas administrācijas, LPSR, vēlēto varas orgānu izmantošanu, lai atjaunotu Latvijas Republiku. Tā kā lemšanā varēja piedalīties arī visi PSRS okupācijas laikā Latvijā iebraukušie kolonisti, pastāvēja liels risks, ka šādā veidā neatkarību var neizdoties atjaunot. Citu tiesisko ceļu bija izvēlējies Pilsoņu kongress. 33 Sīkāk šī epizode aprakstīta Arnolda Bērza memuāros „Armalnieka šķitumi" 34 Avotiņš, Viktors. Aptauja riskantā laikā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2006, 3. marts, 2. lpp. 35 http://www.russkie.org/index.php" ?module=fullitem&id=8361 36 Turpat. 37 B 3epKane pocciiiicKoro MHTepHeTa y JlaTBMM )KyTKoe nniļo. Tenezpatfi, 2005, 4. aug., 4. lpp. 38 Politiskajā diskusiju duelī "Kurš būs Puškins?" tiekas Nils Ušakovs no "Saskaņas centra" un Juris Dobelis No TB/LNNK, Radio SWH, 2006. gada 31. augustā, 09:07 http:// www.tvnet.lv/zinas/latvija/212968 39 http://www.apollo.lv/portal/news/ articles/30612 40 Skat. piemēram, sadaļu " H T O 6MJIO o6em;aHO 6yflyiiļiiM Herpa>KflaHaM" rakstā
25

24

" 1 0 apryMeHTOB 3 A npaBO HerpajKflaH
YNACTBOBATB B MYNIMIINAZIFAHBIX

Bbi6opax",

Hac, 2008, l l . s e p t . , 2 . lpp. 41 Latvijas Zinātņu akadēmija. 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds Latvijas Vēsture, 2000, 333. lpp. 42 Turpat, 6.1pp. 43 CīpoM, AHHa. MM KaK 6ya;TO 6M ocTa/racb B 1991 rofly. Diena (krievu vai.), 1997. 10. sept., 6. lpp. 44 Ka6aHOB, HMKOJiaii. Lļena He3aeucuMocmu. Dvina, 2006, 56.1pp. 45 LR Pilsonis, Pilsoņu Kongresam veltītais 3. speciālizdevums, 1990.g. aprīlis/ maijs, 6.1pp. 46 K He3aBMCMMOCTM -uiar 3a inaroM. AmModa, 1990, 2. janv., 1 .lpp. 47 Godmanis, Ivars. Sāda integrācija nekad nerealizēsies. Latgales Laiks, 2005, 2. aug., 4. lpp. 48 Ka6aHOB, HMKOnaii. Iļena ue3asu-

cuMOcmu. Dvina, 2006, 200.lpp. 49 Ey3aeB, B. «TpeBOJKHbiii Mecflu, H H B a p b . . . ». CoeemcKūK JlameuR, 1991, 7 (ļ)eB. 50 Skat., piemēram, Godmanis, Ivars. Šāda integrācija nekad nerealizēsies. Latgales Laiks, 2005, 2. aug., 4. lpp. 51 Avotiņš, Viktors. Aptauja riskantā laikā. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2006, 3. marts, 2. lpp. 52 Intervija ar T V 5 r a i d ī j u m a "Bez Cenzūras" vadītāju Andreju Mamikinu: http://www.politika.lv/temas/sabiedribas_integracija/intervija_ar_andreju_mamikinu 53 Skat., piemēram, Sergej s Kruks, RSU asociētais profesors, "Latvietis lietišķais. Cittautieša piezīmes". http://www.politika.lv/temas/sabiedribas_integracija/15523/

Abstract
The Role of Soviet settlers in restoration of Latvia's independence, 1989-1991: Myths and Reality The Soviet occupation of Latvia lasted f r o m 1940 to 1991 (excluding 1941-1944). Over the post- war decades of the Soviet rule ethnic composition of Latvia's population was substantially altered. As the result of the Soviet Union's policy of deportation of local ethnic groups, Russification and colonization, the share of Latvians in Latvia was decreased to all time low - 52%. The share of Soviet settlers in Latvia (predominantly f r o m Russia, Belarus and Ukraine), on the other hand, skyrocketed. By the end of the Soviet occupation in 1991 the Russian-speaking settler c o m m u n i t y became the d o m i n a n t p o p u l a t i o n group in seven largest cities of Latvia and made . up approximatively one third of the whole population of Latvia. What was their role in Latvia's struggle for self-governance in the late 1980s and did they support restoration of Latvia's independence in 1991 - this is the main question addressed in this paper. As the main source of quantitative reference the author uses results of polls, elections and referendums held in Latvia during the reviewed period, involving participation of both citizens of Latvia and the Soviet settlers at that time residing in Latvia. The paper particularly focuses on the poll organized by the Latvia's Supreme Soviet in March 3rd, 1991, also referred to as Independence referendum, in which 1 666 128 voters took part, 73,68% of which voted in support of Latvia's independence. The author also analyzes the referendum held in Latvia in March 17th, 1991, in which 501 280 voters took part, 95% of which voted in support of continuation of the Soviet rule, or against Latvia's independence. Combining quantitative analysis of poll results with findings and studies of other authors on this issue, the author draws a conclusion that the vast majority of the Russian-speaking settlers in Latvia did not support the restoration of Latvia's independence.