LATVIJAS UNIVERSITĀTES VĒSTURE UN FILOZOFIJAS FAKULTĀTE Teorētiskās filozofijas un loģikas katedra

Filozofijas bakalaura studiju programmas 4. kursa students Edijs Šauers Stud. apl. Nr. Filz 020051

BAKALAURA DARBS

METAFORAS PROBLĒMA M.BLEKA, D.DEIVIDSONA UN DŽ.LEKOFA DARBOS

Zinātniskais vadītājs: Dr. phil. Jurģis Šķilters LU Teorētiskās filozofijas un loģikas katedras docents

Rīga, 2006.

SATURS
Ievads ............................................................................................................................. 3 1. Iespējamie nošķīrumi pieejā metaforai ........................................................................ 6 2. Metaforas skaidrojums Maksa Bleka darbos................................................................ 9 2.1. Ieskats Maksa Bleka biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā.............................. 9 2.2. Metaforas analīzes vispārīgs raksturojums Maksa Bleka darbos.......................... 10 2.3. Metaforas analīze Maksa Bleka darbos “Metafora” ............................................ 12 2.3.1. Analīzes pamatuzstādījumi .......................................................................... 12 2.3.2. Metaforas identifikācija un novietojums ...................................................... 14 2.3.3. Fokusa un ietvara nošķīrums metaforas analīzē............................................ 15 2.3.4. Pragmatisko aspektu nozīme metaforas interpretācijā .................................. 16 2.3.5. Metaforas substitutīvā skaidrojuma kritika................................................... 17 2.3.6. Metaforas salīdzinošā skaidrojuma kritika ................................................... 19 2.3.7. Metaforas interakcioniskais skaidrojums...................................................... 21 3. Ko nozīmē metafora: D.Deividsona atbilde ............................................................... 28 3.1. Ieskats Donalda Deividsona biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā ................ 28 3.2. Metaforas analīze Donalda Deividsona darbā “Ko metafora nozīmē” ................. 30 3.3.1 Kritikas uzstādījums ..................................................................................... 30 3.3.2. Kognitīvā satura noliegums metaforā........................................................... 32 3.3.3. Metaforas kā brīnuma (wonder) noraidījums................................................ 33 3.3.4. Metaforas kā salīdzinājuma kritika .............................................................. 33 3.3.5. Metafora nav paplašināta nozīme................................................................. 35 3.3.6. Metafora nav ambigvitātes gadījums............................................................ 36 3.3.7. Metaforas kā vārda mirušās nozīmes kritika................................................. 39 3.3.8. Metafora kā elliptisks izteikums................................................................... 40 3.3.9. Metafora nav salīdzinājums: Bleka un Gudmena kritika............................... 41 3.3.10. Par metaforu patiesumu un aplamumu ....................................................... 43 3.3.11. Metafora un meli ....................................................................................... 45 3.3.12. Metaforas interaktīvā skaidrojuma kritika .................................................. 46 3.3.13. Metafora kā neizsakāmais .......................................................................... 47 4. Džordža Lekofa kognitīvsemantiskā atbilde par metaforas nozīmi............................. 51 4.1. Ieskats Džordža Lekofa uzskatu tapšanā ............................................................. 51 4.2. Metaforas problēma Dž.Lekofa darbos ............................................................... 52 4.2.1. Konceputālās metaforas attiecības ar tradicionālo izpratni par metaforu....... 52 4.2.2. Konceptuālās metaforas kā konceptuāli pieredzes lauku pārnesumi.............. 55 4.2.3. Tēla metaforas ............................................................................................. 59 4.2.4. Vispārinājumi par polisēmiju un slēdzieniem............................................... 59 4.2.5. Metaforu vispārīgā līmeņa struktūra............................................................. 60 4.2.6. Iztēles shēmas un invariences princips ......................................................... 60 4.2.7. Semantiskie pamatkoncepti, kas ir metaforiski............................................. 61 4.2.8. Kopsavilkums par konceptuālo metaforas iedabu un struktūru ..................... 63 Nobeigums.................................................................................................................... 65 Izmantoto avotu un literatūras saraksts .......................................................................... 67 Avoti......................................................................................................................... 67 Papildu literatūra....................................................................................................... 67 Anotācija ...................................................................................................................... 69 The Annotation ............................................................................................................. 70

2. lapa no 70

IEVADS
Viena no mūsdienu filosofijas pamatproblēmām ir valoda. Iepriekš aplūkota tikai pakārtoti, sākot ar 20.gadsimtu, filosofijā valodai tiek pievērsta vēl nebijusi uzmanība – tiek izstrādātas fundamentālas valodas filosofijas koncepcijas. Taču valodas filosofijas ietvaros tiek risinātas problēmas, kas iziet jau viņpus valodas. “Tā ir filosofija, kas runā par pieredzi, jēgu, vēsturi, cilvēka esamību, komunikāciju, sabiedrību, varu, raugoties uz šīm tēmām no valodas skatpunkta”1. Līdz ar to filosofijas tradicionālās problēmas un jautājumi iegūst jaunu perspektīvu. 20.gadsimtā filosofijā norisinās vēl kāds process, kuru ir svarīgi pieminēt, runājot par valodas filosofiju – parādās nošķīrums starp kontinentālo filosofiju, kas tiek saistīta ar tādiem galvenajiem pārstāvjiem kā Huserls, Heidegers, Fuko, Deridā un Hārbermās, un analītisko jeb lingvistisko filosofiju2 vai kā to nodēvē latviešu filosofs J.N.Vējš, kas ir viens no ievērojamākajiem šīs filosofiskās tradīcijas popularizētājiem un iedibinātājiem Latvijā – “darbadienas filozofiju”3. “Tas, kas atšķir analītisko filosofiju tās dažādajās izpausmēs no citām skolām, ir, pirmkārt, uzskats (belief)4, ka domas filosofisks aplūkojums (account) var tikt sasniegts tikai caur valodas filosofisku aplūkojumu, un, otrkārt, visaptverošs aplūkojums ir sasniedzams tikai šādā veidā,”5 raksta viens no ievērojamākajiem analītiskās filosofijas vēstures un G.Frēges6 pētniekiem Maikls Dammits, piebilsto par tās galvenajiem pārstāvjiem – “vispārīgi atšķiroties vienam no otra, loģiskais pozitīvisms, Vitgenšteins7 tā visās karjeras fāzēs, Oksfordas “ikdienas valodas” filosofija8 un post1 2

Kūle M., Kūlis R. Filosofija. Rīga: Burtnieks, 1996, 547 lpp. Turpmāk tekstā lietošu terminu, kas visplašāk aptver šo domāšanas tradīciju – analītiskā filosofija. Savukārt “valodas filosofija ir filosofijas priekšmeta nosaukums, lingvistiskā filosofija galvenokārt apzīmē filosofisko metodi. [..] Veids, kādā lingvistiskiskās filosofijas pārstāvji veic pētījumu, balstās uz noteiktām vispārīgām koncepcijām par to, kā vārdi apzīmē un kā tie saattiecas ar pasauli”(Searle J.R. (ed). The Philosophy of Language. Oxford: Oxford University Press, 1972, 1 p.) 3 Vējš J.N. Darbdienas filozofija. Rīga: Zinātne, 2005, 11.-32.lpp. 4 Iekavās saglabāti oriģinālvalodas vārdi, kuri, analītiskajā filosofijā lietoti kā termini, latviski pieļauj tulkojumu variācijas, kas ne vienmēr atbilst oriģinālvalodā lietotajai nozīmei. 5 Dummet M. Origins of Analytical Philosophy. Cambridge, Massachusetts: Harvard University Press, 1994, 3 p. 6 Gotlabs Frēge (Frege, 1848-1925) – vācu matemātiķis, loģiķis un filosofs. G.Frēges darbos paustajām atziņām par matemātiku un ar to saistīto simbolu jēgu un nozīmi ir liela ietekme uz 20.gadsimta filosofiju, t.sk., uz analītiskās filosofijas turpmāko tapšanu un attīstību. 7 Ludvigs Vitgenšteins (Wittgenstein, 1889-1951) – tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta filosofiem. Vitgenšteina darbiem “Loģiski filosofiskais traktāts”(1921) un “Filosofiskie pētījumi”(1953) ir bijusi milzu ietekme uz valodas filosofijas un filosofijas kopumā attīstību. 8 Oksfordas “ikdienas valodas” filosofijas galvenie pārstāvji ir Džons Langšovs Ostins (Austin, 19111960) un Džilberts Rails (Ryle, 1900-1976).

Karnapa9 filosofija ASV, kuru pārstāv Kvains10 un Deividsons, pieturās pie šīm divām cieši saistītajām aksiomām”11. Metaforas problēma filosofijā pēdējos gados ir kļuvusi arvien populārāka, radot arvien jaunus pētījumus gan analītiskās filosofijas ietvaros, gan ārpus tās. Līdz ar to metaforas tematikai veltīto darbu skaits pārsniedz jau vairāk nekā četrus tūkstošos12. Taču bakalaura darbā esmu pievērsies metaforas problēmai triju analītiskās filosofijas pārstāvju – Maksa Bleka, Donalda Deividsona un Džordža Lekofa darbos. (Tiesa gan, šeit ir nepieciešams precizējums – pie klasiskās analītiskās filosofijas tradīcijas pieder tikai pirmie divi no pieminētajiem domātājiem – Bleks un Deividsons, savukārt Lekofs jau ir cita mūsdienās arvien populārāk kļūstošā strāvojuma – kognitīvās zinātnes un tās apakšnozares – kognitīvās semantikas – galvenais pārstāvis). Minētie trīs autori analītiskās filosofijas pieejā metaforai ieņem īpašu lomu – viņu atziņas par metaforu ir guvušas visplašāko rezonansi analītiskajā tradīcijā un arī pāri tās robežām. Savā darbā centīšos arī parādīt, ka katrs no viņiem pārstāv noteiktu attīstības posmu analītiskās filosofijas tradīcijas pieejā metaforai, tādējādi ļaujot gūt jau vispārīgāku ieskatu metaforas tēmas attīstībā analītiskās filosofijas tradīcijā. Bakalaura darba mērķis ir salīdzināt šo trīs autoru galvenās atziņas un argumentus par metaforu, norādot uz katra autora oriģinalitāti pieejā metaforai analītiskās filosofijas ietvaros. Pētnieciskā darba izpēte ir veltīta, pirmkārt, katra autora galvenajam darbam par metaforu, tajā paustajām atziņām un argumentiem. Tie būtu: Maksa Bleka darbam “Modeļi un metaforas”, īpaši – rakstam “Metafora”, Donalda Deividsona darbam “Pētījumi par patiesību un interpretāciju”, jo īpaši rakstam “Ko metafora nozīmē?”, un Džordža Lekofa rakstam “Metaforas mūsdienu teorija”. Otrkārt, esmu centies iezīmēt, kādu lomu minētie darbi ieņēmuši katra autora kopējo darbu un atziņu lokā. Treškārt, esmu mēģinājis arī norādīt uz kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm – pamatnostādnēm, galvenajiem argumentiem metaforas izpratnē.

9

Rūdolfs Karnaps (Carnap, 1891-1970) – vācu-amerikāņu domātājs, kas pārstāvējis loģiskā pozitīvisma idejas. 10 Vilards van Ormans Kvains (Quine, 1908-2000) – amerikāņu filosofs, viens no ietekmīgākajiem analītiskās filosofijas pārstāvjiem. 11 Dummet M. Turpat. 3 p. 12 Šādu skaitli sniedz Maks Bleks – Black M. More about metaphor. In: In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 20 p.

4. lapa no 70

Izraudzītā bakalaura tēma “Metaforas problēma M.Bleka, D.Deividsona un Dž.Lekofa darbos”, ietverot metaforas aplūkojumu analītiskās filosofijas tradīcijā, kā arī minēto trīs autoru domu salīdzinājums, Latvijā ir mazaplūkota tēma, turklāt tāda domātāja kā Maksa Bleka domas evolūcijai ir maz veltītu darbu filosofijas ietvaros kopumā. Līdz ar to darba novitāte izpaužas ne tikai Latvijā maz analizētās tēmas izklāstā, bet arī jau plašākā mērogā, piedāvājot ieskatu metaforas problēmas attīstībā analītiskajā filosofijā. No iepriekš minētā izriet bakalaura struktūra. Tā pirmajā nodaļā es pievēršos iespējamajām distinkcijām metaforas problēmas aplūkojumā. Otrajā nodaļā es pievēršos jau Maksam Blekam, sniedzot ieskatu viņa galvenajos filosofiskajos uzskatos un metaforas analīzei, aplūkojot metaforas salīdzinošo, substitutīvo un interaktīvo traktējumus – to pamatnostādnes un galvenos argumentus Bleka izpratnē. Trešā nodaļa attiecīgi ir veltīta Donalda Deividsona ieguldījumam metaforas problemātikas risināšanā un ietver viņa argumentus un secinājumus par valodas iedabu un no tā izrietošajām atziņām par metaforu. Iztirzājuma daļas noslēguma nodaļā es pievēršos Džordža Lekofa kā kognitīvā semantiķa atziņām un argumentiem par metaforas izpratni mūsdienās.

5. lapa no 70

1. IESPĒJAMIE NOŠĶĪRUMI PIEEJĀ METAFORAI
Runājot par metaforu analīzi, ir iespējams iezīmēt vairākas distinkcijas pieejā metaforai, kas attiecas uz hronoloģiju un teorētisko nostāju atšķirību. Pirmkārt, nostāju attiecībā pret metaforu ir iespējams runāt, raugoties uz analītiskās filosofijas hronoloģisko attīstību. Metaforas saturošu izteikumu loģiskās aprakstīšanas problēma analītiskajā filosofijā parādījās kopš tās pirmsākumiem, līdz ar to vairāk nekā simts gadu ilgajā analītiskās filosofijas vēsturē iezīmējušies vairāki metaforas izpētes galvenie posmi[33]. Pirmajā posmā (1910-1940) analītiskā filosofija nodarbojās ar loģiskās valodas izveidi, ar kuras palīdzību aprakstīt iespējamos pieredzi. Metafora tiek saprasta kā jēdziens vai izteikums, kura nozīmi nav iespējams noteikt burtiski. Loģiskā pozitīvisma, B.Rasela, L.Vitgenšteina agrīnajos darbos un citos darbos tiek parādīts, ka metafora nav pieļaujama stingras ideālās valodas ietvaros. Ja zinātnes izteikumi satur metaforu, tad vai nu no tiem ir jāatsakās, vai arī jāpārveido stingri loģiskā formā. Otrais posms (1950-1970) sākās pēc vēlīnā Vitgenšteina ideju izplatīšanās rezultātā. Tā kā vārda nozīmi Vitgenšteins traktē kā tā lietojuma valodā, tad saskaņā ar šo kritēriju nav principiālas nozīmes, vai tiek izmantots zinātnisks termins vai poētisks izteikums. Vitgenšteins “Filosofiskajos pētījumos” vairākkārtīgi izsaka secinājums par precīza un vienkārša apraksta neiespējamību. Piemēram, apzīmējums valodā tiek ieviests kā stingrs un viennozīmīgs, bet citas valodas ietvaros tas pats spriedums var tikt traktēts kā daudznozīmīgs un pat nenoteikts. Šiem citas valodas lietotājiem attiecīgais izklāsts var būt metafora. Tieši tāpat arī citu valodu lietotāju metaforiskie izteikumi citiem var būt viennozīmīgi. Tādējādi Vitgenšteina vēlīnā filosofija atklāj otro posmu analītiskās filosofijas attieksmē pret metaforu – valodas kā savstarpēji saistītu atsevišķo valodas kopu (valodspēļu) izpētes posmu. Pie šī posma būtu minami gan Makss Bleks, gan Raila un Kvaina atzinumi par valodu. Rails atzīmē, ka ikviena formālā loģiskā sistēma pamatojas ikdienas valodas „neformālajā” loģikā. Savukārt Kvains, runājot par tulkojuma nenoteiktību, atzīmē, ka pat viselementārākā teikuma tulkojums svešvalodā rada neatrisināmas grūtības, jo tulkotājam ne vien mehāniski jāizvēlas adekvāts vārds, bet arī jāvēsta konteksts, kurā šis vārds tiek lietots. Acīmredzama ir tā neiespējamība, jo valodas ontoloģija nav 6. lapa no 70

pārtulkojama. Metaforas ļauj minimizēt šo problēmu un bieži vien ir palīdzīgas tajās situācijās, kad loģika ir nepietiekama. Trešo posmu (no 1970.-ajiem gadiem) mūsdienu analītiskās filosofijas metaforas aplūkojumā aizsāk amerikāņu filosofs D.Deividsons. Viņš veido valodas holistisko teoriju, saskaņā ar kuru nepastāv vārda, jēdziena vai izteikuma abstrakta nozīme ārpus valodiskā konteksta. Deividsons parāda iepriekšējo lingvistisko filosofu konceptuālā relatīvisma nepietiekamību. Viņš atzīmē: „Mēs nedrīkstam atmest objektīvās pasaules ideju neatkarīgi no tā, cik mēs to esam izzinājuši. Arguments pret konceptuālo relatīvismu apliecina, ka valoda nav ne ekrāns, ne filtrs, caur kuru būtu izlaižamas mūsu zināšanas par pasauli.”[2/xviii] Tai pat laikā Deividsons uzstājas kā uzstājas kā metaforas loģiski stingrā aplūkojuma piekritējs. Deividsons raksta: „Galvenā kļūda, pret kuru es iestāšos, tā ir ideja, ka metaforai bez tās burtiskās jēgas un nozīmes piemīt vēl kāda cita jēga un nozīme.”[2/246] Tādējādi iepriekšējā ikviena valodas izteikuma kā metaforas aplūkojuma radikālā koncepcija iegūst nopietnu kritiku. Deividsons metaforiskuma kā valodas „būtības” nostiprināšanu uzskata par kārtējo filosofisko dogmu. Katra interpretācija, kas satur metaforu, iekļaujas holistiskās teorijas ietvaros, un tikai tās iekšienē tā iegūst jēgu. Kā ceturto posmu (no 1960.-ajiem gadiem) noteikti būtu jāmin kognitīvo zinātņu sniegtās atziņas par metaforu, kas parādīja, ka metaforas lietojums ir ne tikai ārpusvalodisks, bet, veicot empīriskus pierādījumus, nevis vairs tikai loģisko analīzi, ir iespējams pamatot tēzi, ka domāšanai piemīt metaforiska iedaba. Viens no spilgtākajiem kognitīvās semantikas pārstāvjiem ir Dž.Lekofs. Otrkārt, kā raksta A.Ortonijs [24/1]13, pieejā metaforai ir iespēja runāt arī par to, kādu nostāju metaforu analizējošais autors ieņem attiecībā pret zināšanu un izziņas iedabu – vai viņš pārstāv konstruktīvismu vai ne-konstruktīvismu. Ne-konstruktīvisms uzskata, kas vairāk vai mazāk ir saistīts ar Vitgenšteina izveidoto valodas attēlteoriju un pieņem, ka pasauli ir iespējams aprakstīt ar speciāli tās aprakstam izveidotu valodu. Savukārt konstruktīvisms uzskata, ka zināšanas par pasauli nav objektīvi iegūstams, bet tās tiek mentāli konstruētas. Treškārt, runājot par metaforu ir iespējams izdalīt, vai autors, kas aplūko metaforu, to aplūko makroskopiski, vai mikroskopiski. Mikroskopiskajā aplūkojumā metafora tiek aplūkota, balstoties uz atsevišķiem metaforiskajiem izteikumiem, no
13

Šeit un turpmāk tekstā atsaucēs uz izmantoto literatūru pirmais skaitlis norādīs avotu literatūras sarakstā, bet nākošais skaitlis aiz šķērssvītras – lappusi (lappuses) attiecīgajā avotā.

7. lapa no 70

kuriem tiek izdarīti plašāki secinajumi, savukārt makroskopiskajā aplūkojumā tiek runāts par metaforu sistēmām. Ceturtkārt, pieeju metaforai ir iespējams aplūkot, balstoties uz to, kā metaforas analizētājs traktēt divus būtiskus jautājumus: 1) Kas ir metafora? (What are metaphors?) – runa šeit ir par metaforas iedabu, un 2) Kāpēc ir metaforas? (What are metaphors for?) – šeit savukārt ir runa par metaforu lietojumu.

8. lapa no 70

2. METAFORAS SKAIDROJUMS MAKSA BLEKA DARBOS
2.1. Ieskats Maksa Bleka biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā
Filosofs Maksa Bleks (1909-1988), kas pats sevi raksturojis kā “izgāzušos matemātiķi, kaislīgu domātāju un metaforu un šaha pielūdzēju”14[12], ir dzimis ebreju ģimenē Baku, pašreizējā Azerbaidžānā. Viņa tēvs uzņēmējs Laionels Bleks un māte Sofija Davinska, ciešot no antisemītisma, neilgi pēc Maksa piedzimšanas pamet Azerbaidžānu. Sākumā viņi dodas uz Parīzi, taču, uzkavēdamies tur neilgu laiku, pārceļas uz Londonu, kur 1912.gadā iegādājas māju, kur paliek līdz mūža beigām. Lai gan augdams ebreju ģimenē, to tradīcijas ģimenei ir tālas, un Maks Bleks uzaug pilnībā asimilēts angļu kultūrā. Bleks jau bērnībā izrāda īpašas dotības matemātikā un mūzikā, izceļoties ar vijolspēles talantu, kas viņu vada izvēlētie mūziķa karjeru – Maks Bleks nolemj kļūt par profesionālu pianistu. Šahs izrādās vēl kāda Bleka kaislīga aizraušanās, kurai viņš paliek uzticīgs līdz pat mūža beigām, bieži to kā ilustratīvu piemēru pieminēdams arī savās filosofiskajās pārdomās. Taču pēc skolas beigšanas Makss Bleks izvēlas kļūt nevis par mūziķi, bet par matemātiķi, iestājoties Kembridžas Karaliskajā koledžā (Queen’s College Cambridge), kur atklāj sevī lielu interesi par matemātikas filosofiskajām problēmām. Maksam Blekam kā studentam ir iespēja klausīties tā laika Kembridžas izcilākos filosofus un matemātiķus – B.Raselu15, L.Vitgenšteinu, Dž.E.Mūru16, F.Remziju17, kuri Blekā vēl vairāk raisa interesi par filosofiju, iespaidojot arī viņa paša turpmākos filosofiskos uzskatus. 1930.gadā M.Bleks pabeidz koledžu, taču, iegūstot papildu stipendiju, viņš turpina studijas Getingenē, kur top arī Bleka pirmais darbs “Matemātikas daba” (The nature of mathematics), kas tiek publicēts 1933.gadā. Tas galvenokārt ir veltīts Rasela

14 15

“…lapsed mathematician, addicted reasoner, and devotee of metaphor and chess.” [2] Bērtrands Artūrs Viljams Rasels (Russell) (1872-1970) – ievērojams angļu filosofs, viens no analītiskās filosofijas un mūsdienu loģikas pamatlicējiem. Kopā angļu filosofu un matemātiķi Alfrēdu Nortu Vaithedu (Whitehead) (1861-1947) 1902.gadā publicē darbu “Principa Mathematica”. 16 Džordžs Edvarts Mūrs (Moore) (1873-1958) – angļu filosofs, viens no analītiskās filosofijas dibinātājiem. Ievērojams ar darbu “Principa Ethica” (1903) un “veselā saprāta” (common sense) aizstāvību. 17 Frenks Plamtons Remzijs (Ramsey) (1903-1930) – ievērojams angļu matemātiķis un filosofs.

9. lapa no 70

un Vaitheda “Principia Mathematica” kritikai, kā arī Brūvera18 intuitīvisma atbalstam. Šajā laikā Bleks arī aprecas ar Mišelu Landsbergu, un viņu laulībā piedzimst divi bērni. 1937.gadā Bleks žurnālā “Philosophical Society” publicē darbu “Nenoteiktība: Loģiskās analīzes uzdevums” (Vagueness: An exercise in logical analysis), kurā viņš aplūko nenoteiktības jēdzienu un tā ietekmi uz loģiku, izvēršot “nenoteikto kopu” (vague sets) teoriju. Atgriezies Londonā, Bleks uzsāk darbu pie doktora disertācijas, kuru 1939.gadā aizstāv par tēmu “Loģiskā pozitīvisma teorijas”. Līdz 1940.gadam Bleks arī lasa lekcijas Londonas Izglītības institūtā, kad, saņēmis uzaicinājumu vadīt Filosofijas katedru Ilinoisas Universitātē, pārceļas uz dzīvi ASV. Sešus gadus vēlāk Bleks kļūst par filosofijas profesoru Kornelas Universitātē Ņujorkā, kur strādā līdz pat pensijai 1977.gadā, lasot lekcijas par valodas filosofiju, matemātikas filosofiju, mākslas filosofiju, konceptuālo analīzi, kā arī par paša padziļināti pētītajiem domātājiem –Frēgi un Vitgenšteinu. M.Bleka kopumā publicēto darbu skaits pārsniedz divus simtus. Starp jau pieminētajiem rakstiem un grāmatām, vēl būtiski atzīmēt viņa un Pīter Gīča (Geach) kopīgi veikto Frēges darbu tulkojumu, 1954.gadā publicēto “Analīzes problēmas” (Problems of Analysis), 1962.gadā – “Modeļi un metaforas” (Models and Metaphors), kā arī M.Bleka nozīmīgo pētījumu “Vitgenšteina Traktāta kompanjons” (A Companion to Wittgenstein’s Tractatus, (1964)), kas veltīts Ludviga Vitngenšteina darba “Loģiski-filosofiskais traktāts” detalizētai analīzei un skaidrojumam un vēl šodien uzskatāms par vienu no detalizētākajiem “Loģiski-filosofiskā traktāta” skaidrojumiem.

2.2. Metaforas analīzes vispārīgs raksturojums Maksa Bleka darbos
Raksts “Metafora”, kas publicēts 1962.gadā izdotajā Maksa Bleka rakstu krājumā “Modeļi un metaforas”, ir Maksa Bleka pirmais raksts, kurā viņš detalizēti pievēršas metaforas problēmai. Vēlāk metaforas problēmu viņš aplūko arī rakstos “Kā
18

Luicens Egburts Jans Brūvers (Brouwer) (1881-1966) – dāņu matemātiķis, matemātiskā inuitīvisma aizsācējs. Darbā “Dzīve, māksla un misticisms” (1905) Brūvers norāda, ka loģika ir atvedināma no matemātikas, savukārt matemātika balstās uz laicisku intuīciju, kas ir “atkrišana no dzīves mirkļa divās kvalitatīvi atšķirīgās lietās” (falling apart of the life moment into two qualitatively distinct things) [3/50]

10. lapa no 70

metafora strādā: atbilde Deividsonam”19 un “Vēlreiz vairāk par metaforu”20, lai gan būtisku atšķirību starp rakstā “Metafora” pausto vairs neparādās – Bleks joprojām paliek uzticīgs metaforas interaktīvajam skaidrojumam, meklējot arvien jaunas atbildes uz šī skaidrojuma kritiķu pārmetumiem, it īpaši – uz Donalda Deividsona pretargumentiem. Tieši šī iemesla dēļ galveno uzmanību metaforas analīzē Bleka darbos veltīšu raksta “Metafora” analīzei. Darbs “Modeļi un metaforas” ir Maksa Bleka 14 rakstu apkopojums, kas tapuši laika posmā no 1954.gada līdz 1961.gadam un atspoguļo ar valodu saistītās filosofiskās problēmas. Bleks šajā rakstu krājumā ir analizējis tādus jēdzienus kā “loģiskā forma”, “nozīme”, “metafora”, “kārtula”, “laika plūdums”, “indukcija”, “matemātiskie modeļi” un citus ar valodas filosofiju un filosofiju kopumā saistītu jēdzienus un problēmas, savus argumentus balstot valodas analīzē – izvērtējot dažādu filosofu izteikumus par attiecīgo problēmu, salīdzinot tos ar ikdienā lietoto izteikumu daudznozīmību, tādā veidā norādot uz valodas nenoteiktību un uz attiecībām starp izsakāmo un neizsakāmo valodā un pastāvīgo un mainīgo pieredzē, taču tai pat laikā meklējot pēc iespējas skaidrākas un precīzākas atbildes uz filosofiskajiem jautājumiem. Bleks, rezumējot savu izpratni par valodas analīzi, raksta:
«Ikvienam, kuram joprojām šķiet (feel), ka pastāv loģiskās formas identitāte starp valodu un realitāti, es varu tikai uzstājīgi teikt, ka koncepcija par valodu kā realitātes spoguli ir radikāli kļūdaina. Mēs ātri vien pamanām, ka visums nav kaprīzs: bērns, kurš mācās, ka uguns deg un naža asmens griež, zina, ka viņa vēlmēm ir uzliktas sāpīgas robežas. Valodai ir jāveido saskaņa starp pieredzē atklāto pastāvīgo (regularities) un nepastāvīgo (irregularities). Taču, lai valoda to spētu izdarīt, tai ir jābūt pietiekami piemērotai, lai izteiktu jebko, kas var būt un kas nevar būt. Būt apmierinātam ar mazāku nozīmētu būt apmierinātam ar vēl neartikulēto, jautāt vairāk nozīmētu vēlēties neiespējamo. Nav ceļu, kas vestu no gramatikas pie metafizikas.» [3/16]

Arī metaforas analīzē Bleks meklē vidusceļu – starp valodas nenoteiktību, kuru ietekmē un pastiprina tādi valodas pragmatiskie aspekti kā, piemēram, “uzsvars” un “spēks”, padarot metaforas nozīmes saprašana atkarīgu no situācijas, kurā tā tiek lietota, un vispārīgiem principiem, kas ļauj noteikt skaidrus nozīmes interpretācijas kritērijus.

19

Black M. How metaphor work: A reply to Donald Davidson. In: Sacks Sh. (ed.). On Metaphor. Chicago, London: The University of Chicago Press, 1979, 181-192 p. 20 Black M. More about metaphor. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 19-41 p.

11. lapa no 70

2.3. Metaforas analīze Maksa Bleka darbos “Metafora”
2.3.1. Analīzes pamatuzstādījumi Maksa Bleka raksts “Metafora” sastāv no trim konceptuālajām daļām – metaforas salīdzinošā un substitutīvā skaidrojuma kritikas un interakcioniskā skaidrojuma kā visproduktīvākā un precīzākā metaforas skaidrojuma pamatojuma. Līdz ar to savā rakstā Maks Bleks cenšas atspēkot ironiju, ko piemin raksta sākumā: “paslavēt filosofu par labu metaforu ir tas pats, kas paslavēt loģiķi par glītu rokrakstu.” Noskaidrot, kas ir metafora, Blekaprāt, nozīmē atsegt metaforas “loģisko gramatiku”21. Tas nozīmē runāt par metaforas nozīmi, nevis par tās ortogrāfiju, fonētiskajām īpašībām un gramatisko formu, jo metafora pieder pie valodas semantikas, nevis sintakses [1/28]. Viņaprāt, noskaidrot metaforas nozīmi un tās lietojumu, nozīmē atbildēt uz šādiem jautājumiem: 1) kā mēs atpazīstam metaforu? 2) vai pastāv kritēriji, kā noteikt metaforu? 3) vai metaforas var tikt pārtulkotas burtiskos izteikumos? 4) vai metafora ir tikai dekorējums “tīrajai jēgai”? 5) kādas ir attiecības starp “metaforu” un “salīdzinājumu”? 6) kādā nozīmē, ja vispār kādā, metafora ir “radoša”? 7) kāda ir metaforu lietošanas jēga? Summējot šos jautājumus, varētu teikt, ka Bleks jautā – ko apzīmē vārds “metafora”? “What do we mean by ‘metaphor’?” vaicā Bleks, tādējādi jautādams, ko īsti mēs domājam, runājot par metaforām, un ko, galu galā, īsti mēs saprotam ar vārdu “metafora”? Atbildi uz šiem jautājumiem Bleks rod, ieviešot vairākas jēdzieniskās distinkcijas un norādot uz apstākļiem, kas jāņem vērā, interpretējot metaforu, piemēram, tas nozīmē pamanīt metaforas “atslēgas vārdus”, nošķirt “fokusu” no “ietvara”, rakstīto metaforu no sacītās, “galveno subjektu” no “pakārtotā subjekta”, kā

21

Šeit būtu jānorāda, ka ne tikai Bleks analītiskās filosofijas ietvaros runā par gramatiku filosofiskā nozīmē. Piemēram, L.Vitgenšteins vairākkārtīgi savus pētījumus nodēvē par “gramatiskiem”, ar gramatiku saprotot valodas “izteiksmes formu “analīzi”” (Skat., piemēram, Vitgenšteins L. Filosofiskie pētījumi. Rīga: Minerva, 1997, §90). Tādējādi gramatika filosofiskā nozīmē tiek pretstatīta gramatikas tradicionālajai izpratnei, ar ko nodarbojas valodniecība, “kas pētī vārdu un teikumu uzbūvi” (Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999, 256. lpp.).

12. lapa no 70

arī ņemt vērā metaforas “spēku” un “uzsvaru” un metaforas lietotāja “intences” un statusu. Metaforas analīzi Bleks sāk, no zināmā pārejot pie nezināmā, iesākumā minot piemērus, kas tradicionāli ir atzīti par nekļūdīgām metaforas “instancēm”22, lai gan, kā atzīst Bleks, vārds “metafora” cieš no nenoteiktības (vague) un šaubīguma (vacillating). Bleks iepazīstina ar analizējamo materiālu – izteikumiem, kas ir metaforas, minot šādus metaforu paraugus:
1) Vadītājs ar grūtībām izlauzās cauri diskusijai / The chairman plowed through the discussion; 2) Miglaini pierādījumi; burtiski – dūmu aizsegs pierādījumiem / A smoke screen of witnesses; 3) Argumentēta melodija / An argumentative melody; 4) Vārgas balsis (Henrij Džeims); burtiski – dzēšlapu balsis / Blotting-paper voices (Henry James); 5) Trūcīgie ir Eiropas nēģeri (Šarmonts) / The poor are negroes of Europe (Chamfort); 6) Gaisma ir tikai Dieva ēna (Sers Tomas Brauns) / The light is but the shadow of God (Sir Thomas Browne); 7) Ah, baltie bērni, gājputniem līdzīgie, spēlējošies uz valodu drupām (Odens) / Oh dear white children, causal as birds, Playing amid the ruined languages (Auden). [1/26]

Bleka piedāvātie metaforas piemēri netieši norāda, ka par metaforām var tikt uzskatīti gan jau pabeigtas valodas formas kā teikumi 1, 5, 6, 7, gan nepabeigtas valodas formas, piemēram, frāzes 2, 3, 4, turklāt Bleka piedāvātie metaforu piemēri, neuzrādot to lietošanas kontekstu, varētu tikt lietoti visdažādākajās valodas situācijās, piemēram, sapulču vadīšanā (1), kriminālistikā un jurisprudencē (2), zinātnē, filosofijā un loģikā (3), politikā (5), reliģijā (6) un daudzās citās situācijās. Izvēlēto piemēru plašais spektrs liek domāt, ka Bleks ir vēlējies uzsvērt tieši metaforu lietošanas plašās iespējas, kas neaprobežojas tikai ar metaforu lietošanu prozā vai poētikā. Tiesa gan tie nav vienkāršākie metaforu gadījumi. Komentējot izvēlētos metaforas paraugus, Bleks norāda, ka “ja mēs vēlētos bērnam iemācīt, kas ir metafora, mums būtu jāmin vienkāršāki piemēri kā, runājot par pērkona negaisu ar zibeni, sakot – “mākoņi raud” un “zari cīnās viens ar otru”.” [1/26] Analīzes sākšana ar vispārpieņemto ir bijusi raksturīga ne tikai Blekam. Līdzīgi konstruēti ir jau arī Platona dialogi, kur Sōkrats savu saruna biedru iztaujā, sākot ar vispār zināmo. Sākt pētījumu ar ikdienā lietojamo izteikumu analīzi ir raksturīga arī Bleka līdzgaitniekiem, piemēram, Ludvigam Vitgenšteinam, kas it

22

Bleks iesākumā nenorāda, ar kādu tieši valodas formu metafora būtu saistāma – teikumiem, vārdiem, sacījumiem v.tml.

13. lapa no 70

sevišķi darbā “Filosofiskie pētījumi” analizē filosofijas problēmas, lūkojoties uz valodas ikdienas lietojuma situācijām. 2.3.2. Metaforas identifikācija un novietojums Bleks uzskata, ka metafora ir noteikta daļa teikumā. Piemēram, aplūkojot piemēru “Vadītājs ar grūtībām izlauzās cauri diskusijai”, mēs varam, kā raksta Bleks, “pretstatīt vārdu “izlauzās” pārējiem vārdiem no minētā teikuma – uzreiz ir pamanāmas atšķirības starp šiem vārdiem. Līdz ar to varētu teikt, ka vārds “izlauzās” šeit tiek lietots metaforiski, bet pārējie vārdi – burtiskā nozīmē.”[1/27] Bleks turpina – “ja iesākumā kā metaforas piemēru minējām visu teikumu, mūsu uzmanība jau ātri vien sašaurinās (quickly narrows) līdz vienam vārdam, kura klātbūtne ir piemērotākais iemesls metaforas piedēvēšanai”[1/27]. Šādu situāciju Bleks saskata arī pārējos piemēros, kuros metaforu satur tādi “atslēgas vārdi” (crucial words) kā “dūmu aizsegs”, “argumentēta”, “dzēšlapa” un “nēģeri”. Tiesa gan Bleks neskaidro, pēc kādiem kritērijiem mēs varam nošķirt šos vārdus un kāpēc un kā uzmanība tik “ātri sašaurinās”, nonākot pie tieši šiem atsevišķajiem vārdiem. Vēlāk viņš piebildīs, ka metaforas saprašanas būtisks nosacījums ir noteiktas valodiskās prakses pārzināšana – zināt ar vārdiem saistītās asociācijas. Taču ne visos gadījumos situācija ir tik viennozīmīga, kā iepriekš minētajos metaforu paraugos, un ne vienmēr mūsu uzmanība tik ātri sašaurinās pareizajā virzienā. Bleks norāda, ka literārajos tekstos vārdi var iegūt simbolisku nozīmi, stipri pārsniedzot ikdienas lietojuma robežas. Tas attiecas uz vārdiem Sera Tomasa Brauna citātā “gaisma” un Odena citātā – “balts”. Bleks šādus piemērus min kā sarežģītus metaforu lietošanas gadījumus, kurus pats tālāk neaplūkos. Bleks secina, ka, “runājot par salīdzinoši vienkāršām metaforām, mēs kā piemērus parasti minam teikumus vai frāzes, kuros kā metaforas tiek lietoti tikai “daži” vārdi, bet pārējie vārdi tiek lietoti nemetaforiski (nonmetaphorically)”[1/27]. Līdz ar to, atbildot uz jautājumu, kāds ir metaforas novietojums, var teikt, ka metafora atrodas teikumā – tās ir noteiktas vienības: vai nu vārds, vai frāze. Turklāt teikumā var būt vai nu viena vai vairākas šādas metaforiskās vienības. Ja no šādām vienībām sastāv viss teikumus, tad rodas parunas, alegorijas un mīklas.

14. lapa no 70

2.3.3. Fokusa un ietvara nošķīrums metaforas analīzē Metaforas analīzes turpmākajā gaitā darbā “Metafora”, Bleks norāda, ka, aplūkojot kādu teikumu kā metaforu, “netieši pieņemam, ka vismaz viens vārds teikumā tiek lietots metaforiski un ka vismaz viens – burtiski”[1/28]. Šādu nosacījumu konstatācija ļauj Blekam teikuma ietvaros ieviest distinkciju starp “fokusu” un “ietvaru” (frame)23 – nošķirt vārdus, kas tiek lietoti burtiski (ietvars), no tiem, kas tiek lietoti metaforiski (fokuss). Bleks atzīmē, ka “šādu apzīmējumu ieviešanai ir metaforiska iedaba, taču pašreizējā analizē tai nav izšķiroša loma”[1/28], tāpēc turpmākā metaforas analīze norit, jau izmantojot tieši šos jēdzienus. Līdz ar to Blekam aktuāls kļūst jautājums, kā viens ietvars var radīt kāda vārda metaforisku lietojumu, bet cits ietvars tam pašam vārdam savukārt nē. Šis jautājums vairs neskar tradicionālo nošķīrumu starp “burtisko”/“pārnesto” nozīmi, jo Bleks nejautā kā “burtiskā” nozīme kļūst par “metaforisko” vai “pārnesto” nozīmi. Jautājums ir savādāks – kādas ir ietvara un fokusa loģiskās attiecības? Šo uzstādījumu Bleks ilustrē ar piemēru, kurā vārds “izlauzās” jau tiek lietots citā teikumā – “Man patīk lauzties cauri savām atmiņām”, t.i., tas pats fokuss tiek lietots citā ietvarā. Vai tā būs cita metafora vai arī viena un tā pati metafora? Bleks uzskata, ka tas būs atkarīgs no līdzības, kādu saskatīsim starp abiem ietvariem. Tas nozīmē, ka atšķirības starp ietvariem paredz zināmas konsekvences – izmaiņas attiecībās starp ietvaru un fokusu, atšķirīgu to “saspēli” (interplay). Taču Bleks nedod viennozīmīgu atbildi par šo atšķirību būtiskumu divu atšķirīgu metaforu radīšanai – “tas, vai atšķirības ir pietiekamas, lai nosauktu teikumus par divām metaforā, ir mūsu brīvprātīgs lēmums. “Metafora” ir labākajā gadījumā nenoteikts vārds, un mums ir jāizvairās piemērot tai striktākus lietošanas noteikumus, nekā to jau paredz prakse”[1/28]. Līdz ar to Bleks nesniedz striktus kritērijus tam, kas ir un kas nav metafora, vien norāda, ka metaforas lietojums ir jāatstāj ikdienas valodas prakses ietvaros, nevis jācenšas to ierobežot ar striktām
23

Jēdziens “frame” vēlāk būtisku lomu iegūst kognitīvajā zinātnēs, kur ar šo jēdzienu tiek saprast noteikts “kadrējums” – “domāšanas konceputālā struktūra”, t.i., noteiktu zināšanu un asociāciju kopums, kas saistās ar noteiktu lingvistisko vienību – vārdu, frāzi, teikumu. Katru šādu “kadrējumu” izraisa nervu elektriskie impulsi smadzenēs. Piemēram, vārds “zilonis” izraisa “kadrējumu” ar ziloņa tēlu un zināšanām par ziloni: zilonis ir liels dzīvnieks, kuram ir lielas un nokārušās ausis, snuķis, kas darbojas gan kā deguns, gan kā roka, un kuram ir stumbriem līdzīgas kājas utt. Cits piemērs ir izteikums “nodokļu atvieglojumi”, kas paredz kadrējumu, ka nodokļi ir “ciešanas”, bet to atvieglojumi – šo ciešanu mazināšana. Sīkāk. skat. Lakoff G. Simple Framing. Skat. internetā: http://www.rockridgeinstitute.org/projects/strategic/simple_framing (22.05.2006.)

15. lapa no 70

kārtulām, lai gan ir gadījumi, par kuriem varam viennozīmīgi teikt, ka tās ir metaforas. 2.3.4. Pragmatisko aspektu nozīme metaforas interpretācijā Bleks, analizējot metaforu, īpašu uzmanību velta metaforas lietošanas apstākļiem – ar metaforas lietošanu saistītajām sajūtām, darbībām un nodomiem. Bleks norāda, ka ir valodas kārtulas, kuras precīzi ļauj atšķirt metaforu standarta gadījumus, taču tieši šo kārtulu vispārīgajam raksturam un valodas iespējai veidot bezgalīgi daudz un dažādus izteikumus, paveras plašas iespējas radoši izpausties, radot arī tādus izteikumus, kurus nevar saprast un interpretēt, balstoties tikai uz valodas standarta kārtulām. Bleks saka: “Metaforu saprašanā var būt nepieciešams pievērst uzmanību sacījuma konkrētajiem apstākļiem. Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību šai parādībai tāpēc, ka nav stingru kārtulu, kas regulētu izteikumu “svaru” un “uzsvaru””[1/29]. Līdz ar to bieži vien, lai saprastu metaforu, mums ir jāzina, cik “nopietni” (seriously) runātājs lieto metaforas fokusu un kādā statusā atrodas attiecībā pret klausītāju. Piemēram, kad Čērčils par Musolīnī teica – “Šis instruments (utensil)”, Čērčila balss tonis, valodas un vēsturiskie apstākļi palīdz saprast, ko viņš bija vēlējies pateikt, lietojot šo metaforu. Bleks arī norāda uz vēl kādu atšķirību, kas var ietekmēt metaforas nozīmes saprašanu – atšķirību, kāda pastāv starp runāto un rakstīto tekstu, jo tas, kas var tikt izmantots runājot, piemēram, intonācija, rakstītajā tekstā vairs nav atpazīstams. Tas rada lielākas interpretācijas grūtības, pat radot izšķirošu nozīmību saprašanā. Bleks šo aspektu ilustrē ar piemēru no filosofijas – “tas, vai izteikums “loģiskā forma” konkrētajā ietvarā būtu jāinterpretē kā metafora, ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā runātājs saskata analoģiju starp argumentiem un citām lietām (vāzēm, mākoņiem, cīņām, jokiem), par kurām ir “forma”. Lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, vai izteikuma autors vēlas, lai šīs asociācijas tiktu aktivizēta lasītāja apziņā (lasītāja prātos), un cik ļoti paša autora domas ir atkarīgas un ierobežo šī analoģija. Šādos gadījumos mums nav ko cerēt uz “valodas kārtulu” palīdzību.”[1/30] Līdz ar to Bleks secina, ka ir tādi metaforas aspekti, kas drīzāk būtu attiecināmi uz metaforas “pragmātiku”, nekā uz tās “semantiku” [1/30]. Šādi Bleka secinājumi, šķiet, vien norāda uz grūtībām un auksto neviennozīmības risku, ar kuru saskaramies, interpretējot metaforas – sava loma tajā ir valodas kārtulām, sava – runātāja nodomiem un intonācijai, sava – kontekstam, 16. lapa no 70

kurā tā tiek izteikta, tāpat – vai tā ir izrunāta vai uzrakstīta, galu galā – metafora var izzust, mainoties ietvaram, kurā tiek lietots fokuss utt. Ko Bleks ar to ir gribējis pateikt? Ka metafora ir sarežģīts valodisks veidojums, kuras saprašana prasa ļoti lielu rūpību un uzmanību? Varam pieņemt šādu versiju, ja pieņemam, ka iepriekš un bieži vien arī vēlāk analītiskā filosofija ir izturējusies pret metaforu kritiski, aplūkojot to kā sekundāru parādību, kā traucēkli saprast un noteikt valodas burtisko nozīmi vai pat noraidot metaforas nozīmi vispār, kā to dara, piemēram, D.Deividsons. Acīmredzot, Bleks, runājot par metaforas saprašanu iespaidojošajiem pragmātiskajiem apstākļiem, vēlas uzsvērt abus minētos aspektus – gan metaforas sarežģītību, gan tādējādi arī iezīmēt tās nozīmību valodas lietojumā. 2.3.5. Metaforas substitutīvā skaidrojuma kritika Kā jau minēju šīs nodaļas sākumā, Bleka metaforas nozīmes skaidrojumā vēršas pret divām metaforas nozīmes skaidrojuma koncepcijām – substitutīvo un salīdzinošo metaforas skaidrojumu. Substitutīvais metaforas skaidrojums balstās uz tēzes, ka metaforas nozīme var tik saprasta, metaforu aizstājot ar tai identisko burtiskā nozīmes izteikumu. Bleks noraida šādu metaforas skaidrojumu, aicinot vēlreiz aplūkot teikumu “Vadītājs ar grūtībām izlauzās cauri diskusijai / The chairman plowed through the discussion.
“Varētu teikt, ka “runātājs, kurš lieto šo teikumu, vēlas kaut ko pateikt par vadītāju un viņa rīcību kādā sapulcē. Tā vietā, lai to pateiktu vienkārši (plainly) vai tieši (directly), ka vadītājs kodolīgi tika galā ar iebildumiem un nievājošo attieksmi, runātājs izvēlas lietot vārdu izlauzās, kas, precīzi sakot, nozīmē kaut ko citu. Taču izglītots klausītājs var viegli uzminēt, kas runātājam bija prātā. Šādas interpretācijas variantā metaforiskais izteikumus (apzīmēsim to ar M) tiek traktēts kā cita burtiskā izteikuma substitūts (šo savukārt apzīmēsim ar L), kas lietots metaforiskā izteikuma vietā, lai izteiktu to pašu nozīmi. Citiem vārdiem sakot, metaforiskā izteikums (M) ir substitūts kādam citam – burtiskam izteikumam (L).”[1/30-31]

“Jebkuru viedokli, kas uzskata, ka metaforiskais izteikums tiek lietots ekvivalenta burtiskā izteikuma vietā, es dēvēšu par substitutīvo metaforas skaidrojumu,” raksta Bleks [1/30]. Saskaņā ar šo viedokli, izteikums tiek lietots metaforiski, ja tas tiek lietots citā nozīmē, nekā ir tā pareizā (proper) jeb normālā (normal) nozīme, turklāt ja tas tiek lietots kontekstā, kas ļauj noteikt (detect) netiešo (improperl) vai neparasto (abnormal) nozīmi un to atbilstoši transformēt 17. lapa no 70

(appropriately transformed). Līdz ar to substitucionālā skaidrojuma ietvaros metaforas fokuss – vārda vai izteikuma nozīme, kurai ir konkrēts metaforisks lietojums burtiski lietoto vārdu ietvarā – tiek lietots, lai komunicētu nozīmi, kuru varēja izteikta arī burtiski. Tādējādi autors, lietojot metaforu M, aizstāj kādu burtisko izteikumu L. Līdz ar to lasītāja vai klausītāja uzdevums ir veikt atgriezenisko darbību: izmantojot M burtisko nozīmi, jo cits pavediens tam nav dots, noteikt L burtisko nozīmi. “Līdz ar to metaforas saprašana līdzinās kodēšanai vai mīklu minēšanai”[1/30]. Blekaprāt, šis ir visizplatītākais metaforas skaidrojums. Kas liek metaforas autoram liek veikt šādus kodējumus? Bleks sniedz divas atbildes: 1) valodā trūkst burtisko ekvivalentu, t.i., nav L, līdz ar to metafora kalpo kā kāda tukšuma aizpildītāja un jaunvārds, papildinot valodas vārdu krājumu jeb vārdnīcu. Piemēram, angļu valodā ar vārdu “leg” apzīmē gan kāju, gan ģeometrisko figūru malu. Šādas metaforas tad var uzskatīt par katahrēzes24 gadījumiem – jaunas nozīmes piešķiršanu vārdiem, taču ar laiku jaunā nozīme iekļaujas vārda tradicionālajā burtiskajā nozīmē, piemēram, vārds “orange” angļu valodā sākotnēji apzīmējis tikai krāsu, bet tagad apzīmē arī citrusa augli “apelsīnu”. 2) Ja metaforas nozīmi nevar izskaidrot ar katarhēzes procesu, tad tā tiek skaidrota kā stilistiska nepieciešamība. Bieži mēdz teikt, ka metaforas izteikums raksturo kādu objektu daudz konkrētāk, nekā tā burtiskais ekvivalents, turklāt metafora ir iecerēta kā bauda lasītājam (bauda kāda domas novirzīt, piemēram, no Ričarda pie lauvas izteikumā “Ričards ir lauva”). Taču arī šajā gadījumā lasītājam vai klausītājam tiek uzticēti mīklas minēšanas pienākumi. Bleks šo nostāju kritizē, ironiski rakstot, ka “princips, kuru vada visi šie “izskaidrojumi”, šķiet, ir šāds: ja rodas šaubas par kādu valodas īpatnību, tad tās eksistenci var vienmēr attaisnot ar baudu, ko tā sniedz lasītājam. Šis princips ļoti labi darbojas pat tad, ja tā pielietošanai nav bijusi īpašas nepieciešamības”[1/34]. Bleks nodēvē šādus metaforas skaidrojums par spekulācijām, kurām kopējs ir pieņēmums,
24

Latviešu valodā izdotajā svešvārdu vārdnīcā katahrēze tiek skaidrota līdzīgi kā Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, kuru kritizē Bleks, proti, tajā teikts, ka katahrēze ir “tādu vārdu savienojums, kuri izteic savstarpēji pretrunīgus jēdzienus; ar nolūku veidot neloģisks izteikums”[28/347]. Bleks norāda, ka katahrēzes procesā nav nekā nosodāma – “katahrēze ir tikai spilgts gadījums nozīmes transformācijai, kas nemainīgi norisinās jebkurā dzīvā valodā”.

18. lapa no 70

ka metafora ir “dekorācija”, kura sniedz klausītājam un lasītājam baudījumu, izņemot gadījumus, ja metafora ir katarhēze, kas papildina vārdu krājumu ar specifiskiem terminiem, kas attaisno metaforas lietojumu substitutīvā veidā. Bleks rezumē substitutīvā skaidrojuma būtību, norādot, ka metafora šajā traktējumā vienmēr tiek raksturota kā novirze (deviation) no vienkārša un stingri atbilstoša stila. Tādējādi, “ja filosofi vēlas darīt kaut ko daudz vairāk, nekā tikai sniegt lasītājiem un klausītājiem baudu, tad metaforai filosofiskās diskusijās nav vietas” [1/34]. 2.3.6. Metaforas salīdzinošā skaidrojuma kritika Otrs metaforas skaidrojums, pret kuru vēršas Bleks, ir metaforas kā salīdzinājuma skaidrojums. Bleks uzskata, ka salīdzinošā traktējuma aizsākumi jau meklējami Sengrieķu domātāju darbos, kā, piemēru, minot Aristoteļa “Poētiku”, kurā teikts: “Metaforu veido vārda došana lietām, kas faktiski pieder citām. Pārnesums var tikt veikts vai nu no ģints (species) uz sugu (genus), no sugas uz ģinti, no sugas uz sugu, vai arī balstoties uz analoģiju” (Poētika, 1457b). Bleks norāda:
“Metaforisko izteikumu nozīmes skaidrojums, kas nosaka, ka metaforisko izteikumu nozīme ir izteikumu normālās, burtiskās nozīmes transformācija, ir daudz plašākas izpratnes par “pārnesto” nozīmi sastāvdaļa. Tā paredz, ka jebkura valodas figūra, kas ietver semantiskas izmaiņas (ne tikai sintaktiskas kā, piemēram, tradicionālā vārdu kārtības inversija), sastāv no burtiskās nozīmes transformācijas. Autors rada nevis viņa iecerēto nozīmi m, bet, lietojot matemātikas terminoloģiju, noteiktu funkciju f(m). Lasītāja uzdevums savukārt ir pielietot inverso funkciju f-1, tādējādi iegūstot f-1(f(m)), t.i., burtisko nozīmi m. Pielietojot dažādas funkcijas, tiek iegūtu dažādi tropi. Piemēram, ironijā – autors saka pretējo, nekā domā; hiperbolā – autors pārspīlē nozīmi utt.”[1/35]

Bleks uzskata, ka raksturīgākās pārveidojošās funkcijas, kas tiek ietvertas metaforā, ir analoģija un līdzība. M nozīme ir vai nu līdzīga, vai analoga tā burtiskā ekvivalenta L nozīmei. Savukārt metaforas nozīmes saprašana var notikt tad, ja lasītājs ir pratis konstatēt, vai metaforas autors lietojis analoģiju vai līdzību. Tālāk interpretatoram, izsekojot pa metaforas autora pretējo ceļu, jānonāk pie izteikuma burtiskās nozīmes, tādējādi arī atklājot un saprotot metaforas nozīmi. Savukārt to, vai tiek lietota analoģija vai līdzība, tiek noteikts ar ietvara un plašāka konteksta palīdzību. Bleks rezumē – “ja autors uzskata, ka metafora sastāv no analoģijas vai

19. lapa no 70

līdzības demonstrācijas (presentation), tad viņš pieturas pie metaforas salīdzinošā skaidrojuma.”[1/35] Salīdzinošā A.Šopenhauera
25

skaidrojuma izteikuma

pielietojumu

Bleks

demonstrē,

izmantojot ģeometrisko

skaidrojumu.

“Kad

A.Šopenhauers

pierādījuma veidu nodēvēja par peļu slazdu, viņš, balstoties uz minēto metaforas traktējumu, saka (tiesa, ne pārāk izvērsti): “ģeometriskais pierādījums ir līdzīgs peļu slazdam, jo tie abi sola maldīgu apbalvojumu – līdzko upuri ļāvies kārdinājumam, tas sastopas ar nepatīkamu pārsteigumu,” raksta Bleks, piebilstot, ka šis ir metaforas kā kondensētas vai eliptiskas26 līdzības skaidrojums [1/35]. Tas savukārt noved Bleku pie secinājuma, ka “salīdzinošais skaidrojums” ir “substitucionālā skaidrojuma” apakšsgadījums, jo tajā metaforā izteiktais salīdzinājums var tikt aizstāts ar ekvivalentu burtiskās nozīmes salīdzinājumu. Bleks atsaucas uz Ričardu Veitliju (Richard Whately) un Aleksandru Beinu (Alexander Bain), kuri aizstāv metaforu kā slēptu salīdzinājumu. Starp substitucionālo un salīdzinošo skaidrojumu pastāv atšķirības, ko Bleks raksturo ar izteikuma “Ričards ir lauva” nozīmes skaidrojumu. Pirmā – substitutīvā skaidrojuma gadījumā vārds “lauva” aizstāj vārdu “drosmīgs” un nozīmē apmēram to pašu, ko “Ričards ir drosmīgs”, otrā – salīdzinošā skaidrojuma gadījumā – skaidrojums ir aptuveni šāds: “Ričards ir līdzīgs lauvai (drosmes dēļ)”. Taču vārdi iekavās var tikt tikai nojausti, bet ne pateikti izvērstā veidā. Otrajā skaidrojuma variantā, tā pat kā pirmajā variantā, metaforiskais izteikums tiek lietots, lai aizstātu kādu burtisko ekvivalentu, taču salīdzinošais traktējums rada daudz komplicētāku parafrāzi, jo oriģinālais izteikums ir gan par Ričardu, gan par lauvu. Bleks norāda, ka galvenie iebildumi pret salīdzinošo traktējumi balstīti tā nenoteiktībā (vagueness), kas robežojas ar bezsaturiskumu (vacuity). “Mūs nodarbināja doma, kā izteikums M, lietots metaforiski, var funkcionēt kāda burtiskā izteikuma L vietā, kas ir iecerēts kā aptuvens sinonīms. Iespējamā atbilde saka, ka tas, ko apzīmē M (tā burtiskajā nozīmē) ir līdzīgs tam, ko apzīmē L. Taču – cik tas ir informatīvi?” jautā Bleks [1/37]. Bleka kritika pret metaforas salīdzinošo skaidrojumu ir balstīta uz salīdzinājumu relatīvismu. Blekaprāt, cilvēki parasti uzskata, ka līdzības ir “objektīvi dotas”, līdz ar
25

Artūrs Šopenhauers (Schopenhauer, 1788-1860) – vācu filosofs, pazīstams kā darba “Pasaule kā griba un priekšstats”(1818) autors. 26 Lingvistikā elipse ir kādas vārdkopas vai teikuma elementa izlaidums, kur trūkstošais lasītājam vai klausītājam jāpiedomā pēc konteksta vai situācijas [28/194].

20. lapa no 70

to domā, ka jautājumam “Vai A ir līdzīgs B attiecībā P?” ir definēta un iepriekš noteikta atbilde. “Ja tas tā būtu, līdzības būtu pakārtotas tik pat stingrām kārtulām, kādi ir fizikas likumi. Taču līdzība vienmēr ir nosacīta, tādējādi patiesi “objektīvam” jautājumam būtu jābūt ar šādam: “Vai A ir vairāk līdzīgs B nekā C, balstoties uz tādu un tādu līdzību P skalu?[1/37]” saka Bleks, atzīstot, ka arvien vairāk šādu arvien precīzāku jautājumu uzdošana, diemžēl, liek metaforai arvien vairāk zaudēt tās krāšņumu. “Taisni otrādi, mēs metaforas lietojam tad, kad precizitāte nav nepieciešama,” raksta Bleks. “Metaforu mērķis nav aizstāt formālu salīdzinājumu vai jebkuru citu burtisku salīdzinājumu, tām pašām ir savi atšķirīgie sasniegumi un spējas. Kad mēs sakām “X ir M”, mēs bieži līdz ar to postulējam kādu iztēlojamu saikni starp M un kādu iztēlotu L (drīzāk kādu bezgalīgu sistēmu L1 L2, L3…), turklāt tādos gadījumos, kad, ja vien neveidojam metaforu, būtu grūti atrast kādu burtisku līdzību starp M un L.”[1/37] Līdz ar to Bleks secina: “Dažos gadījumos būtu daudz izskaidrojošāk, ja mēs sacītu, ka metafora pati veido līdzību, nevis, ka tā izsaka kādu jau iepriekš dotu līdzību. Šis secinājums ievada Bleka pievēršanos metaforas interakcioniskajam skaidrojumam. 2.3.7. Metaforas interakcioniskais skaidrojums Kā vienīgo apmierinošo metaforas traktējumu Bleks atzīst metaforas interakcionisko skaidrojumu. Bleks uzskata, ka metaforas interakcioniskais skaidrojums necieš no tiem trūkumiem, kas piemita iepriekšējiem diviem metaforas traktējuma veidiem – substitucionālajam un salīdzinošajam. Idejas par metaforu interakcionisko iedabu Bleks aizgūst no A.Ričarda, kurš raksta: “Kad vienkāršākajos gadījumos formulējam metaforas, mums ir divas domas par divām atšķirīgām lietām, un šīs domas darbojas kopā un tiek izteiktas ar tikai vienu vārdu vai frāzi, kura nozīme ir šo domu mijiedarbības (interaction) rezultāts.”[1/38] Ričarda apgalvojuma pamatojumam Bleks izmanto izteikuma “Trūcīgie ir Eiropas nēģeri” analīzi. Substitucionālais traktējums teiktu, ka kaut kas netiešā veidā tiek teikts par trūcīgajiem Eiropā. “Taču – kas? Tas, ka viņi ir apspiestā šķira, kas nostājas pret sabiedrības oficiālajiem ideāliem, ka trūkums ir iedzimts un neizdzēšams?” jautā Bleks, lai norādītu uz substitucionālā skaidrojuma nenoteiktību[1/38]. Savukārt salīdzinošais skaidrojums apgalvo, ka šajā citātā ir izteikta kāds salīdzinājums starp trūcīgajiem un nēģeriem. Atsaucoties uz Ričardu, 21. lapa no 70

Bleks saka, ka “mūsu “domas” par Eiropas trūcīgajiem un Amerikas nēģeriem “darbojas kopā” un “mijiedarbojas”, lai veidotu nozīmi, kas ir rezultāts šai mijiedarbībai”. Līdz ar to Bleks uzskata, ka mijiedarbības rezultātā fokusa vārds “nēģeri” iegūst jaunu nozīmi, kas “nav vairs īsti ne tā burtiskā nozīme, ne arī tāda nozīme, kas varētu būt kādam šī vārda burtiskajam aizvietotājam”, jo “jaunais konteksts izraisa fokusa vārda nozīmes paplašināšanos (extension)”[1/39]. Tādējādi, lai klausītājs vai lasītājs saprastu metaforas nozīmi, viņam ir “jāapzinās (aware) nozīmes paplašināšanās, pievēršot uzmanību gan vecajai, gan jaunajai nozīmei vienlaicīgi”[1/39]. Taču – kas ir tas, kas veido šo nozīmes paplašināšanos? Blekaprāt, un viņš to pamato, atkal atsaucoties uz Ričardu: abu terminu (“trūcīgie” un “nēģeri”) “kopīgās īpašības” (common characteristics) ir “metaforas pamats” (ground of the metaphor). Tas nozīmē, ka vārds, tā metaforiskajā lietojumā, ietver (connote) to īpašību izlasi, kuras tas ietver burtiskajā lietojumā, taču šo aspektu Ričards ir vēlējies apiet, lai izvairītos analīzes virspusējības. Savukārt, kad Ričards runā par to, ka lasītājs ir spiests “savienot” (connect) divas idejas (ideas), Blekaprāt, viņš jau ir uz daudz pareizāka ceļa. Bleks uzsver, ka tieši šajā “savienošanā” tad arī slēpjas metaforas noslēpums un mistērija – “runāt par divu “kopā darbojošos” domu “mijiedarbību” (vai arī “savstarpējo izgaismošanos (interillumination) un “sadarbību” (co-operation)), nozīmē lietot metaforu, lai uzsvērtu laba lasītāja atsaucību uz labu metaforu”.[1/39] Minēto apgalvojumu Bleks skaidro, analizējot teikumu “Cilvēks ir vilks”, un aicina metaforu salīdzināt ar filtru. Šajā teikumā ir divi subjekti: galvenais subjekts (principal subject) – cilvēks, un pakārtotais subjekts (subsidiary subject) – vilks. Lai saprastu šo teikumu, ir nepieciešamas, lai metaforas interpretētājs būtu vismaz kaut ko dzirdējis par vilkiem. Tas nozīmē – jābūt minimālai valodas praksei (tiesa gan, Bleks nenorāda kritērijus un robežas, ko nozīmē “minimālās zināšanas”). Šeit svarīgi uzsvērt, ko Bleks saka tālāk – “kas nav tik ļoti nepieciešams, ir tas, ka lasītājam nav jāzina vārda “vilks” tradicionālā vārdnīcas nozīme – vai jāspēj šo vārdu lieto tā burtiskajā nozīmē, bet gan drīzāk tas, ko es saucu par vispārpieņemto asociāciju sistēmu (system of associated commonplaces)”[1/40]. Šis Bleka izteikums iezīmē būtisku pavērsienu līdzšinējā skatījumā uz metaforu – Bleks atsakās no nošķīruma “burtiskā/pārnestā nozīme”, atzīstot, ka metafora var tikt saprasta, pat ja nav zināma vārda burtiskā nozīme. Metaforas saprašanā daudz būtiskākas ir asociācijas, kas ir saistītas ar vārdiem, ar kuriem metafora tiek izteikta. Šajā Bleka izteikumā ieskanas 22. lapa no 70

gan vēlīnā Vitgenšteina atziņas – vārda nozīme ir tā lietojums, gan Freida psihoanalīzes atziņas – brīvo asociāciju metode. Kas tad Blekam ir vispārpieņemto asociāciju sistēma? Bleks atbild: “Iztēlosimies kādu cilvēku, kas nav speciālists par vilkiem un kurš tiek lūgts, bez liekas piedomāšanas, pateikt tās lietas, kas, viņaprāt, ir patiesas attiecībā uz vilkiem. Iegūto apgalvojumu (statement) kopums būs tas, ko es šeit saucu par tradicionālo asociāciju sistēmu, kas tiek saistīta ar vilkiem”[1/40]. Tradicionālo asociāciju sistēma var ietvert gan patiesus, gan aplamus priekšstatus par attiecīgo priekšmetu, taču, lai metafora tiktu efektīvi lietota, svarīgākais nav pat šo apgalvojumu patiesums (piemēram, bieži vali uzskata par zivi, kaut gan tas ir zīdītājs), bet gan tas, ka apgalvojumi tiek “viegli un brīvi izteikti”[1/40]. Burtiskā nozīme, kas bieži tikusi saprasta kā objekts, ko vārds pārstāv, ir asociācijas un predikācijas, kas tiek saistītas ar konkrēto vārdu vai frāzi. Tas nozīmē, ka vārdu nozīme nav nekas ārpusvalodisks, bet atrodas valodas ietvaros, jo ir valodas izteikumi – ir tas, kā mēs šo vārdu lietojam: mūsu uzskati (beliefs), “izplatītas banalitātes”. Tādējādi to, ko Ričards dēvēja par “kopīgajām īpašībām” (common characteristics) Bleka interpretācijā pārtop par metaforu “vispārpieņemto asociāciju sistēmu”. Taču Bleks norāda arī uz pietiekami skaidrām robežām nozīmes jēdziena skaidrojumā metaforas ietvaros. Piemēram, vārda “vilks” lietojums tā burtiskajā nozīmē pakļaujas arī sintaktiskiem un semantiskiem likumiem, kuru pārkāpšana ved pie nonsensa vai pretrunām [1/40]. Tas, kas raisa jautājumus, ir šo asociāciju kopu robežas. Bleks to skaidro ar pretrunas likumu par attiecīgā vārda lietojumu – “noliegt kādu no vispārpieņemtajām asociācijām, piemēram, sakot, ka vilki ir veģetārieši, vai, ka tie viegli pakļaujas dresūrai, nozīmē radīt paradoksus un provocēt prasības pēc šādu apgalvojumu pamatojuma. Kad cilvēks lieto vārdu “vilks”, tiek pieņemts, ka viņš ar šo vārdu saista niknumu, gaļas ēdāju, neuzticību utt.”[1/40] Balstoties uz tradicionālo asociāciju sistēmu, Bleks veido skaidrojumu par metaforas nozīmi – “metaforiski nosaukt kādu cilvēku par “vilku”, nozīmē izraisīt ar vilka-sistēmu saistītās asociācijas (the wolf-system of related commonplaces)”[1/41]. Teikt, par kādu cilvēku, ka viņš ir vilks, nozīmē teikt, ka viņš medī citus dzīvniekus, ir nikns, izbadējies un iesaistīts nemitīgās cīņās utt.27 Līdz ar to metaforas uzdevums ir
27

Runājot par vilkiem, ir jāatzīmē, ka latviešu kultūrā vilks vairāk tiek asociēts ar “vientiesīgo pelēci”.

23. lapa no 70

galvenajam priekšmetam (cilvēks) piesaistīt pakārtotā subjekta (vilks) asociāciju sistēmu, veidojot jaunu asociāciju sistēmu par galveno priekšmetu, turklāt šīm asociācijām jātiek piesaistītām acumirklīgi. Asociācijas, kas saistās ar vilkiem acumirklīgi jātiek saistītām ar cilvēku. Iegūtās implikācijas nesakritīs ar vispārpieņemtajām asociācijām par cilvēku, kuras raisa vārda “cilvēks” burtiskais lietojums, jo jaunās implikācijas determinē ar vārda “vilks” buriskā lietojuma saistīto asociāciju modelis28. “Tās cilvēka iezīmes, kas ļauj runāt vilku valodā, uzreiz aktualizēsies,” apgalvo Bleks [1/40]. Tādējādi metaforas interakcioniskais skaidrojums nosaka, ka vārda “vilks” lietojums metaforā “organizē” mūsu esošos priekšstatus par “cilvēku” atbilstoši ar vilkiem saistītām asociācijām. Šādu skatījumu uz metaforu Bleks salīdzina ar aizsvīdušu stiklu, kurā ievilktas tikai dažas caurredzamas līnijas, kas ļauj redzēt cauri stiklam, līdz ar to caurredzamo attēlu organizē atbilstoši līnijām. “Vai metafora nav līdzīga stiklam?” jautā Bleks. Līdz ar to fokusa vārda raisītās asociācijas metaforā darbojas kā caurredzamās svītras, bet pati metafora kā aizsvīdušais stikls. “Mēs varam teikt, ka galvenais subjekts tiek “redzēts caur” metaforisko izteikumu vai, ja vēlamies, galvenais subjekts tiek “projicēts uz” pakārtotā subjekta laukuma,” raksta Bleks, piebilstot, ka fokusa izteikuma implikāciju sistēma ir jāuztver kā “projekcijas likumu” determinējoša [1/41]. Bleks metaforu salīdzina arī ar daudzstūri, kura visi stūri savienoti ar taisnēm, bet vērotājam ir uzdevums pamanīt visas izveidojušās ģeometriskās figūras. Tā kā to nav viegli izdarīt, tad Bleks norāda, ka arī metaforai piemīta arī heiristiskas īpašības, jo ļauj saskatīt atšķirīgus aspektus, kas iesākumā nav bijuši pamanāmi.[4/32] Interakcioniski skaidrojot metaforu, tajā tiek ievīti arī ētiskie un estētiskie aspekti. Metaforiskā valoda izmaina attieksmi pret objektu, par kuru metafora tiek izteikta, jo metaforiskie izteikumi var ietver noteiktu emocionālo nokrāsu. Piemēram, izteikums “cilvēks ir vilks” (tradicionāli vilks izsauc nepatiku un bailes) norāda, ka arī cilvēks raisa nepatiku un bailes, turklāt arī nostiprina mūsu negatīvo attieksmi pret vilkiem. Savukārt, šaha valodai nav šādu emocionālo nokrāsu – “aprakstīt kauju kā šaha spēli nozīmē izslēgt visas ar karošanu saistītās emocijas”[1/42]. Līdzīgi, Blekaprāt, metaforas tiek izmantotas arī filosofijā – bez emocionālās nokrāsas. Bleks, izstrādājot interakcionisko skaidrojumu, atrunā asociāciju sistēmas metaforiskuma aspektus – kādu metaforu var nākties skaidrot ar citu metaforu, taču
28

The new implications must be determined by the pattern of implications asociated with literal uses of the word “wolf”.

24. lapa no 70

tad skaidrojums, vai nu atgriežas sākotnējā punktā, vai arī ved pie bezjēdzīga bazgalīguma. Tādējādi Bleks norāda uz piedāvātā metaforas nozīmes skaidrojuma robežām. (Šeit ir saskatām vēl viens moments – Bleks pietuvojas tam, ko vēlāk jau apgalvos Dž.Lekofs, respektīvi, ka valoda ir metaforiska.) Taču uz to var iebilst. Pirmkārt, Bleks saka, ka tomēr ne visas nozīmes izmaiņas ir jāuzskata par metaforiskām izmaiņām – daudzas no tām labāk aprakstīt kā nozīmes ekstensiju, jo tās neietver divu jēdzienisko sistēmu mijiedarbību, kas, Blekaprāt, savukārt norisinās metaforiskajos gadījumos. Otrkārt, ja arī metafora paredz tās skaidrošanā atsaukties uz kādām pakārtotām metaforām, tad to loma ir “mazāk “emfātiskas29”, t.i., to implikācijas netiek tik ļoti uzsvērtas”[1/43]. Rezumējot metaforas interakcionālo skaidrojumu, kas balstās uz “vispārpieņemto asociāciju sistēmu”, Bleks atzīst, ka tas darbojas tikai attiecībā uz metaforu standarta gadījumiem, kur metaforu autors “spēlējas” ar vispāratzītajām, pat varbūt aplamajām, zināšanām, kuras autoram ir kopējas ar lasītāju. Taču labā prozā un poēzijā situācija ir komplicētāka. Tur autors galveno izteiksmju burtiskajām nozīmēm var radīt jaunas implikāciju sistēmas – izmantot implikācijas retoriskiem nolūkiem. Piemērs, kuru min Bleks, ir saistīts ar valsts un pilsoņu sabiedrisko līgumu – “autors var apspiest nevēlamās implikācijas, kas saistās ar vārdu “kontrakts”, sīki skaidrojot sev vēlamās implikācijas, lai vēlāk jau izvērstu suverenitātes kontrakta teoriju”[1/43] Līdzīgi Bleks runā par vilku – “vilkus labi pārzinošais dabas pētnieks var daudz par tiem izstāstīt tā, ka viņa apraksts par cilvēku kā vilku ļoti atšķirsies no tradicionālā lietojuma”[1/43]. Līdz ar to Bleks secina – “metaforu pamatā var būt gan speciāli veidotas implikāciju sistēmas, gan arī vispārpieņemtas asociācijas” [1/43] Bleks atzīst arī to, ka mijiedarbība pastāv ne tikai vienā virzienā – no fokusa uz ietvaru, bet arī otrādi – no ietvara uz fokusu. Tas nozīmē, ka ne tikai ar vilku saistītās asociācijas tiek saistītas ar cilvēku, bet arī ar cilvēku saistītās asociācijas tiek saistītas ar vilku, piemēram, padarot vilku cilvēciskāku. “Un tas ir tieši metaforas nopelns.”[1/44] Rezumējot interakcionisko skaidrojumu, tas var tikt izteikts ar septiņiem punktiem, uz kuriem šis skaidrojums balstās un kas to atšķir no salīdzinošā un substitucionālā skaidrojuma:

29

Emfātisks – [gr. emphatikos] – sevišķi izcelts, uzsvērts, akcentēts, arī emocionāli izteiksmīgs. (Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999,195.lpp.)

25. lapa no 70

1) Metaforiskajiem apgalvojumiem (statement) ir divi savstarpēji nošķirti subjekti: galvenais subjekts un pakārtotais subjekts. 2) Šos subjektus daudz biežāk labāk ir uzskatīts par “lietu sistēmām”, nekā par “lietām”. 3) Metaforas darbojas, pielietojot pakārtotā subjekta “asociāciju implikāciju” sistēmu galvenajam subjektam. 4) Šīs implikācijas parasti sastāv no “vispārpieņemtā” (commonplaces) par pakārtoto subjektu, bet izņēmuma gadījumos var sastāvēt no neparastām (deviant) implikācijām, kuras ad hoc radījis rakstnieks. 5) Metafora izvēlas, uzsver, apspiež un organizē galvenā subjekta īpašības, piedēvējot tam apgalvojumus (statement), kas parasti tiek piedēvēti pakārtotajam subjektam. 6) Tam seko izmaiņas to vārdu nozīmē, kas pieder pie tās pašas ģimenes vai sistēmas, kurai pieder metaforiskie izteikumi. Dažas, bet ne visas izmaiņas nozīmēs var būt metaforiski pārnesumi. (Pakārtotās metaforas tiesa gan ir jālasa mazāk “emfātiski”). 7) Vispārīgi runājot, nav kāda vienkārša “pamata” nozīmes pārnesumu nepieciešamībai – nav vispārīgu pamatojumu, kāpēc dažas metaforas strādā, bet citas nē.[1/44-45]

Bleks norāda, ka 1.punkts nav savienojams ar “substitucionālā traktējuma” vienkāršākajām formām, 7.punkts ir nesavienojams ar “salīdzinošo traktējumu”, savukārt pārējie punkti dod pamatu “salīdzinošo traktējumu” uzskatīt par neadekvātu. Tiesa gan, Bleks atzīst, ka, ja mēs par metaforām uzskatīsim tikai tās, kas atbilst visiem septiņiem punktiem, tad mēs varēsim runāt par ļoti šauru metaforu loku. Taču, lai runātu arī par daudz triviālākiem metaforu gadījumiem, kurus visbiežāk cenšas skaidrot substitucionālais un salīdzinošais traktējums, “metaforas” nozīme nav jāizprot tik šauri. Bleks norāda, ka šajā gadījumā var izlīdzēties ar metaforu klasifikāciju atbilstoši traktējumiem: substitucionālās, salīdzinošās un interakcionālās. Tiesa gan Bleks tūlīt pat arī piezīmē: “Tikai pēdējās ir nozīmīgas filosofijai.”[1/45] Kas attiecas uz substitucionālajām metaforām un salīdzinošajām metaforām, tās viegli var tikt aizstātas ar vārdiem burtiskajā nozīmē, izņemot katarhēzes gadījumus. Protams, to darot zudīs metaforās ieliktais emocionālais krāšņums, taču netiks zaudēts to kognitīvais saturs, savukārt interaktīvās metaforas nav iespējams paplašināt (expandable). Raksturojot interaktīvo skaidorjumu, Bleks rezumē, kas ir metafora: “Tajās darbojošais mods pieprasa, lai lasītājs izmantotu implikāciju sistēmu (“vispārpieņemtā” sistēmu vai speciāli šim gadījumam radīto sistēmu), lai izvēlētos, uzsvērtu un organizētu attiecības citā laukā (in different field). Jo “pakārtotā subjekta” lietojums, lai veidotu ieskatu (insight) “galvenajā subjektā”, ir īpaša intelektuāla

26. lapa no 70

darbība, kas prasa vienlaicīgu abu subjektu atpazīšanu, un līdz ar to nav reducējama uz salīdzinājumu starp tiem.”[1/46]. Līdz ar to mēģinājumi metaforas traktēt ar vienkāršākiem vārdiem liktu zaudēt tās kognitīvo saturu, jo burtiskā parafrāze pasaka pārāk daudz, radot arī nepareizu uzsvaru – burtiskā parafrāze nesniedz to ieskatu, ko spēj dot vienīgi metafora. Bleks arī vēlāk neatkāpjas no šīs atziņas, uzsverot, ka metafora ir neaizvietojama, respektīvi, ka, aizstājot metaforu ar citu izteikumu, tās skaidrojumā, metaforas kognitīvais saturs tiek zaudēts [3].

27. lapa no 70

3. KO NOZĪMĒ METAFORA: D.DEIVIDSONA ATBILDE
3.1. Ieskats Donalda Deividsona biogrāfijā un filosofisko uzskatu tapšanā

Donalds Deividsons (1917-2003) tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem amerikāņu filosofiem un analītiskās filosofijas pārstāvjiem 20.gadsimtā. Viņa darbos skartās tēmas aptver tādas nozares kā valodas filosofija, nozīmes teorija, darbības filosofija (philosophy of action), apziņas filosofija (philosophy of mind), epistemoloģija, metafizika un racionalitātes teoriju. Deividsona atziņas varētu tikt izteiktas ar nosacītu tēzi, ka tās ir “pārdomas par to, kā cita valodas interpretācija sasaucas ar to, kā saprotam nozīmi, propozicionālo attieksmi (propositional attitude) (uzskatus, vēlmes, intences utt), un mūsu epistēmisko pozīciju, paturot cieņā arī mūsu pašu apziņu, citu apziņu un pasauli ap mums”[21/3]. 1939.gadā pabeidzis Hārvardas universitāti, Deividsona sākotnējās intereses ir saistītas ar literatūru un antīko filosofiju, kā arī ar Nortona Vaitheda idejām. 19421945.gadam Deividsons dien ASV armijā. Atgriežoties universitātē, 1949.gadā aizstāv disertāciju par Platona darbu “Filēbs”. Tai pat laikā Deividsons jau ir pievērsies lēmumu teorijas izpētei (decision theory), strādājot pie tās kopā ar Patriku Suppi (Suppe). Šiem pētījumiem ir nozīmīga loma Deividsona turpmāko domu attīstībā, it īpaši saistībā ar radikālās interpretācijas skaidrojumu. Tālāk jau Deividsons aktīvi sāk studēt semantiku, pievēršoties Rūdolfa Karnapa darbiem, līdz iepazīstas ar Alfrēda Tarska teoriju par patiesumu. Vēlāk, jau esot Stenfordas univeristātē, Deividsons iepazīstas ar Maiklu Dammitu (Dummett) un līdz ar to ar Frēges idejām. Savukārt 1958-1959 akadēmiskā gada laikā, saņēmis uzaicinājumu no Kvaina, Deividsons piekrīt rediģēt viņa “Vārds un objekts” (Word and Object, 1960) manuskriptu. Izlasītais atstāj uz Deividsonu lielu ietekmi – atziņa, ka valodas interpretators var balstīties vien uz otra uzvedību (behavior), interpretējot tā lietotās valodas nozīmi, bieži tiek atkārtota arī paša Deividsona darbos. Pirmie desmit gadi Stenfordas universitātē ir intensīva Deividsona kā intelektuāļa, šajā laikā parādās maz Deividsona publikāciju. Taču, sākot ar 1960.gadu, Deividsons sāk publicēt daudzus rakstus, kas atstāj būtisku ietekmi uz analītiskās filosofijas turpmāko attīstību. 1970.gadā Deividsonam ir iespēja lasīt prestižo Loka Lekciju Oksfordas universitātē par tēmu “Patiesuma struktūra”. Savukārt no 1967.

28. lapa no 70

līdz 1970.gadam Deividsons strādā Prinstonas universitātē, ASV, bet 1970.gadā viņš kļūst par profesoru Rokfellera univeristātē Ņujorkā. 1976.gadā viņš sāk strādāt Čikāgas universitātē, bet 1981.gadā – Bērklija universitātē Kalifornijā, kur nostrādā līdz pat mūža beigām. Deividsona darbiem ir bijusi liela ietekme uz 20.gadsimta otrās puses apziņas filosofiju un valodas filosofiju. Apziņas filosofijā viņš pārstāv, tā dēvēto, “anomālo monismu”, tādējādi izprovocējot aktīvas diskusijas par to, kādas attiecības pastāv starp personu mentālo un fizikālo aprakstu un iespējamību skaidrot notikumus (events) ar psiholoģisko īpašību palīdzību. “Anomālā monisma” nostāja, pirmkārt, tiek saistīta ar Deividsona darbu “Mentālie notikumi” (Metal Events, 1970), kurā viņš jautā, kā ir iespējams padarīt savstarpēji saskanīgas trīs propozīcijas: 1) mentālie notikumi izraisa (cause) fiziskos notikums; 2) tur, kur ir kauzalitāte (causation), tur pastāv ar likumu nosakāma regularitāte (lawlike regularity); 3) nav ar likumu nosakāmas regularitātes, kas saistītu mentālo ar fizisko. Deividsona risinājums paredzēja identificēt mentālos notikumus ar fiziskajiem notikumiem (tātad – monisms), taču arī noliedza, ka, klasificējot notikumus kā mentālus, ir iespējams sniegt tādu aprakstu, kas būtu piemērots vispārīgas noteiksmes iegūšanai (tātad – anomāls). Savukārt runājot par valodu, Deividsons atzīst, ka dabiskajai valodai ir “kompozicionāla” iedaba, t.i., tai piemīt spēja veidot bezgalīgi daudz arvien jaunu un jaunu teikumu. Šīs pazīmes adekvātai atainošanai Deividsons piedāvā balstīties uz Tarska izstrādātās patiesuma teorijas. Šī teorija ļauj katram teikumam valodā L noformulēt teorēmu metavalodā M. Šai teorēmai ir “T-ekvivalences” forma: “s” ir patiess tikai un vienīgi tad, ja ir “p” (tai pat laikā “s” nozīmē teikumu valodā L). Ja balstāmies uz to, ka teikuma nozīme ir noteikta, pamatojoties uz šī teikuma patiesuma nosacījumiem, tad “T-ekvivalence” piešķir nozīmi teikumiem valodā L, neizmantojot pašu nozīmes jēdzienu. Līdz ar to “T-ekvivalences” pielietojums nozīmes teorijā ir problemātisks, jo “T-ekvivalence” pieprasa vien to, lai caur “s” apzīmētais teikums būtu ekvivalents “p” patiesumam vai aplamumam. Taču šāda ekvivalence var piemist arī teikumiem ar atšķirīgām nozīmēm. Lai apietu šo grūtību nozīmes teorijā, Deividsons iesaka uzlūkot runājošā uzskatus kā loģiski saistītus un atbilstošus apkārtējai pasaulei. Līdz ar to Deividsons aizstāv uzskatu, ka tulkojamībā ir jāvadās saskaņā ar labvēlības principu (principle of charity), turklāt Deividsons atzīst, ka

29. lapa no 70

valoda ir veidota holistiski30. Deividsons noraida arī konceptuālo shēmu ideju, kas tikusi domāta kā kaut kas īpašs vienai valodai piemītošs, kā skatīties un runāt par pasauli, argumentējot, ka tur, kur tulkojamības iespējamība ir zudusi, tad vispār ir zudusi iespēja kaut ko tulkot.

3.2. Metaforas analīze Donalda Deividsona darbā “Ko metafora nozīmē”
Deividsona raksts “Ko metafora nozīmē” pēc tā pirmās publicēšanas žurnālā Critical Inquiry 1978.gadā ir izraisījis daudz diskusiju. Iemesls tam ir rakstā izteiktais metaforiskās nozīmes noraidījums. Deividsons aizstāv tēzi, ka “mēs varam izskaidrot, ko vārdi dara metaforās, tikai balstoties uz pieņēmumu, ka tiem ir tāda pati nozīme, kāda tiem ir ne-pārnestajos kontekstos. Mēs nespējam izskaidrot metaforu un sniegt tās cienīgu teoriju, ja postulējam metaforisko nozīmi.”[6/xix] Atsaucoties uz Bleku, Deividsona uzskatots par metaforu varam runāt par trim tēzēm: A) Metaforas apgalvojuma radītājs (producer of metaphorical statement) nepasaka neko vairāk, nekā jau ir pateikts, kad teikums tiek lietots burtiski. B) Teikumam, kas tiek lietots, lai veidotu metaforisku apgalvojumu, ir tikai un vienīgi burtiskā nozīme. C) Metaforas radītājs vērš uzmanību uz līdzībām starp divām vai vairākām lietām.[2/185-186] Deividsons uzskata, ka pirmās divas tēzes – A un B – ir kļūdainas, ko cenšas arī pamatot, un ka metaforas skaidrojumā var tik atbalstīta tikai trešā tēze – C. 3.3.1 Kritikas uzstādījums Kā Deividsons piedāvā metaforas kritiku? Sadaļa, kurā parādās raksts, saucas “Burtiskā robežas” – Limits of the Literal. Tātad runa ir par robežām, kuras ir jāņem vērā, lietojot un interpretējot metaforu, par robežām, kuras, pārkāpjot, nonākam neizsākamajā. Līdz ar to kritika, runājot par Deividsona izpratni par metaforu, parādās nozīmē, kas tuvinās I.Kanta kritikas izpratnei – kritika kā robežu novilkšana.

30

Holisms paredz kopuma pārsvaru pār tā daļām. Valodas filosofijā tas nozīmē, ka individuālo vārdu vai teikumu nozīme var tik saprasta tikai to attiecībās ar valodu kopumā – visas teorijas, visas valodas, vai pat visas dzīves formas ietvaros. Tāpat tas attiecas uz apziņas filosofiju – atsevišķais mentālais stāvoklis var tikt saprasts tikai attiecībās ar pārējiem.

30. lapa no 70

Deividsons metaforu aplūko kā ikdienas valodas komunikāciju. “Ja metaforu apskatām no komunikācijas pozīcijām, tad metafora ne ar ko neatšķiras no daudz ikdienišķākas lingvistiskās transakcijas, jo jebkura veida komunikācija ir saspēle starp izteikto un izteiktajā saprasto. Taču metafora papildina ikdienas [transakciju] ar gūtajiem panākumiem, neizmantojot semantiskos resursus, uz kuriem balstās ikdienas [transakcijas]31.”[7/245] Līdz ar to Deividsons uzskata, ka nevar tikt doti norādījumi un instrukcijas, kā būtu jāveido metaforas un ko tās nozīmē, tādējādi iebilzdams Blekam, kurš uzskatīja, ka valodas kārtulas nosaka to, kas būtu jāuzskata par metaforu. (Tiesa gan, Bleks piemin semantiskās kārtulas, runājot par to, ka valoda pati regulē to, ka, piemēram, “govis” netiek uzskatītas par “aitām”, tādējādi ar valodas kārtulām saprazdams noteiktu valodas praksi un no tās izrietošajām valodas lietošanas konsekvencēm, piemēram, vilkus neuzskatīt par veģetāriešiem, bet runāt par tiem kā par gaļēdājiem). Deividsonam metafora nozīmē radošu valodas izpausmi. “Metafora paredz noteikta veida un pakāpes artistiskumu32; nav neizdevušos metaforu, tā pat nav nesmieklīgu joku,” raksta Deividsons, piebilstot, ka tomēr ir bezgaumīgas metaforas, taču pat tajās ir artistiskums, pat ja to nav vērts pamanīt vai varētu izteikt labāk[7/245]. Deividsons cenšas atbildēt, ko nozīmē metafora, sakot, ka metafora nozīmē to, ko nozīmē tajā lietotie vārdi to burtiskajā nozīmē un neko vairāk, turklāt šāds metaforas aplūkojums padara to par vēl interesentāku fenomenu, nekā tā tikusi uzskatīta līdz šim. Atliek vien notīrīt kļūdas un pārpratumus, kas saistījušā ar metaforas izpratni [7/246]. Tādējādi, vērsdamies pret pastāvošajiem uzskatiem par metaforu, Deividsons ieņem kritisku un noraidošu pozīciju attiecībā pret tādiem domātājiem kā – litertūrkritiķiem Ričards (Richard), Empsons (Empson) un Vinters (Winters), filosofiem – sākot no Aristoteļa un beidzot ar Maksu Bleku, psihologiem – sākot no Freida un viņa sekotājiem un beidzot ar Skineru (Skinner) un viņa ideju turpinātājiem, lingvistiem – sākot no Platona un beidzot ar Urīlu Vainraihu (Uriel Weinreich) un Džordžu Lakofu. Deividsonprāt, visiem minētajiem domātājiem kopīgs ir uzskats, ka metaforai, papildus tās burtiskajai jeb literārajai nozīmei, ir vēl viena jēga vai nozīme. Šī tēze arī aptver gan tos, kas uzskata, ka metaforu ir iespējams
31

What metaphor adds to the ordinary is an achievement that uses no semantic resources beyond the resources on which the ordinary depends. 32 A metaphor implies a kind and degree of artistic success.

31. lapa no 70

pārfrāzēt burtiski, gan arī tos, kas apgalvo pretējo – ka metaforām nav iespējama burtiska parafrāze. “Daži pat īpaši uzsver, ka metafora, atšķirībā no parasta vārdu lietojuma, rada īpašu ieskatu (insight) faktu patiesajā būtībā. Taču arī šajā gadījumā metafora tiek aplūkota kā ikdienas komunikācijai blakus esoša.”[7/246] Deividsons iebilst arī pret uzskatu, ka metafora pauž kādas īpašas idejas. “Metaforas jēdziens kā ideju izpausmes līdzeklis, kaut vai neparastu, ir vienlīdz aplams kā iepriekš minētā tēze, ka metaforai ir īpaša nozīme,” raksta Deividsons, piebilsto, ka metaforu nevar pārfrāzēt, un “to nevar izdarīt nevis tāpēc, ka metafora burtiskajai vārdu nozīmei pievieno kaut ko pavisam jaunu, bet gan tāpēc, ka nav jau ko pārfrāzēt. Jo parafrāze, neatkarīgi no tā, vai tā ir iespējama vai nē, attiecas uz to, ka kas ir “pateikts”: parafrāzē mēs mēģinām kaut ko pateikt citādi”[7/246]. Līdz ar to Deividsons secina – “ja man ir taisnība, tad metafora nepasaka neko vairāk, kā to, kas ir ietverts tās burtiskajā nozīmē (tāpat kā metaforas lietotājs nepasaka neko vairāk par metaforas burtisko nozīmi). Tas, protams, nenozīmē, ka tiek noliegts, ka metafora nevarētu ietvert spilgtumu un ka tās īpatnējums nevarētu tikt parādīts, izmantojot citus vārdus.” 3.3.2. Kognitīvā satura noliegums metaforā Deividsons noliedz, ka metaforai būtu kāds īpašs kognitīvais saturs. “Agrāk tie, kas noliedza, ka metaforai papildus tās burtiskajai nozīmei ir arī īpašs kognitīvais saturs, tai pat laikā apgalvoja, ka metafora ir pārprotama (confusing) un emotīva, līdz ar to, ka tā nav derīga nopietnām, zinātniskām un filosofiskām sarunām. Mani uzskati nebūtu saistāmi ar šo tradīciju,” saka Deividsons, piebilstot, ka metafora ir atļauts mehānisms (device) ne tikai lietaratūrā, bet arī zinātnē, filosofijā un jurisprudencē; tā ir efektīva uzslavējot un apvainojot, lūdzot un solot, aprakstot un priekšrakstot. Līdz ar to es lielā mērā neiebilstu Maksam Blekam, Paulam Henlem (Paul Henle), Nelsonam Gudmens33 un Monrojam Bērdslejam (Monroe Beardsley) uzskatam par metaforas darbību, izņemot to, ka tā izdara daudz vairāk, turklāt arī atšķirīgāk.

33

Nelsons Gūdmens (Goodman, 1906-1998) – amerikāņu filosofs, kas pazīstams kā galējā nominālisma pārstāvis, noraidot, ka pastāv jebkāda līdzība starp divām lietām, ja tās tiek domātās ārpus valodas spējas tās apvienot. Pazīstams arī kā “mākslīgo pasauļu” jēdziena izstrādātājs.

32. lapa no 70

3.3.3. Metaforas kā brīnuma (wonder) noraidījums Deividsons nepiekrīt arī tiem, kas pacilāti uzskata, ka metafora rada brīnumus. Deividsona nostāja izriet no nošķīruma starp to, ko vārdi nozīmē, un to, kā tie tiek lietoti. “Metafora pilnībā pieder pie vārdu lietojumu sfēras,” uzsver Deividsons. Metafora ir saistīta ar vārdu un teikumu tēlainu lietojumu un balstās tikai uz vārdu burtisko nozīmi, līdz ar to arī uz teikumu burtisko nozīmi. Devidsons norāda, ka ir bezcerīgi censties izskaidrot, kā funkcionē vārdi, kad tie veido metaforiskās vai tēlainās nozīmes, vai īpaša veida poētisko vai metaforisko patiesību, “jo tas nepalīdz” (it is no help). Šāda nostāja neizskaidro metaforu, metafora pati izskaidro tās – ironizē Deividsons. Ja reiz mēs esam sapratuši metaforu, mēs varam teikt, ka sapratām “metaforisko patiesību” (metaphorical truth), un tādējādi varam censties paskaidrot, kas ir “metaforiskā nozīme”. “Bet ļaut šādai nozīmei palikt metaforā, nozīmētu to pašu, kad, iemiegot no miegazālēm, skaidrot sapņus, kā miegazāļu efektu,” saka Deividsons. Tas nozīmē, ka nevaram izskaidrot metaforas nozīmi ar mākslīgiem līdzekļiem, ieviešot vēl neskaidrākus jēdzienus. Tas nozīmē, ka papildus jeb īpašās nozīmes iekļaušana metaforā neko neatrisina, jo, arī atmetot šādu pieeju, metaforas nozīme nemainās – respektīvi, nav produktīvi skaidrot sapni kā miegazāļu efektu, jo starp sapņiem un miegazālēm nav tiešu attiecību, jo sapņi parādās, arī nelietojot miegazāles. To pamatojot, Deividsons saka, ka “burtiskā nozīme un tās patiesības nosacījumi (literal truth conditions) var tikt attiecināti uz vārdiem un teikumiem, neatkarīgi no to lietojuma konteksta.”[7/247] 3.3.4. Metaforas kā salīdzinājuma kritika Deividsons noraida, ka metafora būtu salīdzinājums – ka tās nozīme ietvertu salīdzinājumu starp tajā lietotajiem vārdiem. Viņš savus argumentus pret šo nostāju sāk ar to, ka iezīmē, ko nozīmē “būt līdzīgam”.
“Metafora liek pievērst mūsu uzmanību dažām līdzībām, bieži jaunām un negaidītām, starp diviem un vairākiem priekšmetiem. Šis triviālais un patiesais novērojums noved, vai vismaz rada iespaidu, ka noved, pie secinājuma par metaforu nozīmi. Apsvērsim parastu līdzību: divas rozes ir līdzīgas, jo tām abām piemīt īpašība būt rozēm; divi bērni ir līdzīgi tāpēc, ka

33. lapa no 70

viņi abi ir bērni. Vai, vēl vienkāršojot, rozes ir līdzīgas tāpēc, ka katra no tām ir roze, bērni ir līdzīgi tāpēc, ka katrs no tiem ir bērns.”[7/247]

Līdz ar to mēs varētu postulēt līdzības vispārīgu nosacījumu, sakot, ka, piemēram, katra atsevišķā roze ir līdzīga viena otrai, jo tās visas pieder rožu klasei. Respektīvi līdzības formās nosacījums varētu būt šāds:
A(1) ir līdzīgs A(2), jo tie abi ir A.

Taču, kādi secinājumi izrietēs, ja aplūkosim izteikumu, kuru varētu uzskatīt par metaforu – “Tolstojs bija liels moralizējošs bērns”. Mēs varētu sākt ar to, ka konstatētu, ka “Tolstojs kādreiz ir bijis bērns”. Tas nozīmē, ka tad, kad Tolstojs bija bērns, viņš “piederēja” bērnu klasei – “pateicoties tam, ka viņam bija visas bērna pazīmes, vai, vienkāršāk sakot, tāpēc, ka viņš bija bērns. Lai neatkārtotu vārdus “pateicoties tam, ka”, varam izvēlēties daudz vienkāršāku ceļu un teikt, ka bērnamTolstojam ar citiem bērniem kopīgs ir tas, ka attiecībā uz viņu var pielietot predikātu “ir bērns”. Lietojot vārdu “bērns”, mēs izvairāmies no nepieciešamības teikt, ar ko tieši bērns-Tolstojs bija līdzīgs citiem bērniem. Mēs to varam darīt bez vārda “bērns”; viss, kas mums ir nepieciešams, ir citi vārdi, kas nozīmē to pašu. Beigu rezultāts ir vienāds. Vienkāršie salīdzinājumi veidojas no vārdu parastās nozīmes radītajām grupām. Tādi salīdzinājumi ir dabiski un nav pārsteidzoši, jo standarta veidi, kā apvienot objektus grupās, ir tieši saistīti ar vārdu vienkāršo nozīmi, ko lieto, lai apzīmētu šos objektus.”[7/248] Ar to Deividsons norāda uz vairākiem valodas aspektiem: pirmkārt, uz to, ka jau pati burtiskā nozīme ietver līdzību tādā nozīmē, ka tā apzīmē vairākus objektus, jo nozīme nav objekts, kas atbilst vārdam, otrkārt, mums nav nepieciešams teikt, balstoties uz ko tieši, Tolstojs ir bērns, treškārt, tas iezīmē Deividsona nostāju par valodu kā vienotu sistēmu. Šajā Deividsona uzstādījumā par vārdu nozīmi var skaidri saskatīt arī viņa uzskatu līdzību ar Kvaina uzskatiem par valodu. Kvains uzskatīja, ka, radikāli svešas cilts ietvaros, mēs nevarētu pateikt, ko šīs cilts pārstāvji saprot ar vārdu “Gavagaija”, sakot to ik reizi, kad garām skrien zaķis – vai tā ir zaķa auss, zaķība, pelēkas krāsas dzīvnieks utt. Kvainu līdz ar to secināja, ka valodas ontoloģija nav pārtulkojama, bet nozīmes skaidrojumā varam vien balstīties uz valodas lietotāja uzvedību. Kā tad interpretēt izteikumu “Tolstojs bija liels moralizējošs bērns”. Šajā izteikumā runa jau vairs nav par bērnu-Tolstoju, bet gan par Tolstoju – pieaugušu rakstnieku. Taču, kādā nozīmē Tolstojs-rakstnieks ir līdzīgs bērnam? Tas, kas mums varbūt šeit ir jādara, ir jāiedomājas objektu klase, kas ietver visus bērnus un papildus

34. lapa no 70

arī pieaugušo Tolstoju, un tad sev jājautā – kāda specifiska īpašība visiem šīs klases locekļiem ir kopīga.
“Ir vilinoša doma, ka, apbruņojoties ar pacietību, mēs varēsim ļoti tuvu pietuvoties, lai noteiktu šo īpašību, – mēs būsim lieliski tikuši galā ar uzdevumu, ja mums izdotos atrast vārdu, kas precīzi apzīmē to pašu, ko apzīmē vārds “bērns” tā metaforiskajā nozīmē.”[7/248]

Lai gan Deividsons nenorāda uz precīziem salīdzinošā skaidrojuma vājajiem punktiem, viņš tomēr uzsver, ka svarīgi ir nevis tas, vai mēs atradīsim šādu vārdu, bet gan pieņēmums, ka ir kaut kur jātiecas, lai notvertu metaforisko nozīmi. Tādējādi viņa argumentācija noslēdzas ar secinājumu, kas izriet no vispārīgāka pieņēmuma par to, ka vārdi nozīmē to, ko tie nozīmē to burtiskajā nozīmē. Deividsons norāda, ka, “ņemot vērā, ka tas, ko mēs domājam ar dažādu dārzu līdzībām, saskan ar to, ko mēs domājam ar dažādu dārzu nozīmēm, ir dabiski postulēt, ka pastāv neparastās jeb metaforiskās nozīmes, kas palīdz izskaidrot līdzības, kuras rada metafora.”[7/249] Tas nozīmē, ka metaforas, izsakot salīdzinājumu starp dažādām objektu klasēm, rada vēlmi meklēt atsevišķu vārdu, kas izteiktu šo līdzību. Metaforu “Tolstojs bija liels moralizējošs bērns” nozīme tiktu izteikta, ja izdotos atrast adekvātu vārdu vai vārdu kopu, kas izteiktu līdzību starp “Tolstojs” un “liels moralizējošs bērns”. Šāds skaidrojums nozīmētu uzrādīt abu izteikumu kopīgo pazīmi. Tas metaforas skaidrotājus bieži ved pie secinājuma, ka metaforai ir paplašināta nozīme (extended meaning). 3.3.5. Metafora nav paplašināta nozīme Deividsons noraida arī viedokli, ka metaforai piemistu paplašināta nozīme.
“Tad, kad mēs lasām Bībeli, kurā teikts, ka “Svētais gars laidās pār ūdens virsmu (burtiski – seju)” (the Spirit of God moved upon the face of water), mums vārds “seja” jāapskata kā ar paplašinātu nozīmi. Šis paplašinājums attiecas uz to, ko filosofi dēvē par vārda paplašināšanos (extension of the word) Šī paplašināšanās tiek attiecināta uz entitāšu klasi, uz kuru vārds attiecas. Šeit vārds “seja” attiecas uz ikdienas sejām un papildus –arī uz ūdens virsmu.”[7/248].

Deividsonprāt, šis paskaidrojums nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīts par pilnīgu, jo, ja šajos kontekstos vārds “seja” un “bērns” patiešām tiek attiecināti uz ūdeni un Tolstoju, tad ūdenim patiešām ir seja un Tolstojs-rakstnieks burtiskajā nozīmē ir bērns, un rezultātā – metaforas īpašā nozīme izgaist.

35. lapa no 70

Ja atzīstam, ka vārdiem metaforās ir tieša reference uz objektu, tad izzūd atšķirība starp metaforu un jauna vārda ieviešanu valodas vārdnīcā, ja metaforas lietošana ir bijusi iecerēta kā katarhēze. Līdz ar to veidot metaforu nozīmētu to nogalināt, atzīst Deividsons. Respektīvi, tas nozīmē, ka lietot metaforu kā jaunvārdu būtu bezjēdzīgi, jo tas būtu jaunvārds ar burtisku nozīmi, nevis metafora. “Ir vai nav metafora atkarīga no jaunās jeb paplašinātās nozīmes, pilnībā ir atkarīgs no tās oriģinālās nozīmes,” saistībā ar “paplašināto nozīmi” piebilst Deividsons, uzsverot, ka adekvātam metaforas skaidrojumam noteikti ir jāļauj primārajai jeb sākotnējai vārdu nozīmei paliekt aktīvai arī metaforiskā lietojumā.[7/249] 3.3.6. Metafora nav ambigvitātes gadījums Valodas nenoteiktība jeb ambigvitāte varētu tik uzskatīta par metaforas nozīmes atrisinājumu – ja valoda ir nenoteikta (piemēram, kā to radikalizē Kvains), tad varbūt šajā nenoteiktībā var tikt ietverta arī metaforiskā nozīme. Varbūt, ka varētu skaidrot metaforu kā nenoteiktības gadījumu (kind of ambiguity): metaforas kontekstā noteiktiem vārdiem ir vai nu jauna, vai arī burtiska nozīme; līdz ar to metaforas spēks tieši ir atkarīgs no mūsu nepārliecinātības, no mūsu šaubām starp šīm abām nozīmēm. Deividsons saka – tādējādi, kad Melvils raksta, ka “Kristus bija hronometrs”, metaforas efekts veidojas no tā, ka vārdu “hronometrs” sākotnēji saprotam tā burtiskajā nozīmē, bet pēc tam – kādā neparastā jeb metaforiskā nozīmē.”[7/249] Deividsons noraida šādu metaforas nozīmes skaidrojumu: “jo ambigvitāte vārdos, ja tāda vispār ir, ir atkarīga no tā, ka ikdienas kontekstā vārdi nozīmē vienu, bet metaforiskā – citu; bet metaforiskā kontekstā mēs nebūt ne vienmēr uztraucamies par vārda nozīmi. Tas, par ko mēs satraucamies, parasti ir saistīts ar izvēli, kuru no metaforas interpretācijām atzīt; mēs reti šaubāmies, ka tā varētu nebūt metafora. Jebkurā gadījumā metaforas efektivitāte nebeidzas ar neskaidrību par metaforisko pasāžu interpretāciju. Tādējādi metaforas efekts nevar tikt saistīts ar šāda veida ambigvitāti.”[7/249] Tādējādi Deividsons iebilst arī Gudmenam, kurš apgalvo, ka metafora un ambigvitāte atšķiras galvenokārt ar to, ka “dažādi daudznozīmīga vārda lietojumi ir līdzās pastāvoši un neatkarīgi viens no otra”, taču, tai pat laikā, metaforā “vārdi, kuru paplašinātā nozīme ir nostiprināta ar tradīciju, šīs tradīcijas iespaidā tiek pielietoti 36. lapa no 70

attiecībā uz vēl kaut ko citu”. Deividsons norāda, ka Gudmens turas pie uzskata, ka tad, kad mūsu vēstures izjūta par “diviem lietojumiem” izgaist, metaforas vārds kļūst vienkārši nenoteikts (ambiguous). Deividsons uzskata, ka pamatkļūda, kas piemeklē Gudmenu un citus, ir pārliecība, ka metaforā ir ietverti divi “lietojumi”. Deividsons arī iebilst pret nostāju, ka metafora ir vārds ar divām nozīmēm. Pieņemsim, ka metafora ir vārds, kuram attiecīgajā kontekstā vienlaicīgi iespējamas divas nozīmes, kuras abas ir iespējams lietot. Turklāt, ja pieņemam, ka abas šīs nozīmes varētu tikt aizstātas ar attiecīgu vārdu, tad situācijā, kurā parādās viens vārds, patiesībā būtu jābūt diviem. Piemēram, kad Šekspīra Kresīda tiek nievājoši sagaidīta grieķu apmetnē, Nestors viņai saka – “Our general doth salute you with a kiss”, kas nozīmē – “Mūsu ģenerālis/visi tevi sagaida ar skūpstu”. Šeit vārds “general”, kas angļu valodā apzīmē gan dienesta pakāpi armijā – ģenerāli, gan vispārīgumu, tiek lietots divās nozīmēs: pirmkārt, kā “ģenerālis”, attiecinot izteikumu uz ģenerāli Agamemnonu, otrkārt, kā “visi”, apzīmējot to, ka Kresīdi skūpsta visi, līdz ar to neviens konkrēti. Līdz ar to iegūstam divu teikumu konjunkciju: “Mūsu ģenerālis (general) Agamemnons sveic tevi ar skūpstu” un “Mēs visi (in general) sveicam tevi ar skūpstu”. “Šī bieži sastopamā vārdu spēle nebūt nav metafora. Jo metaforai nav nepieciešama vairākkārtēja atkārtošana (reiteration); kāda nozīme ir vārdam piešķirta, tāda nozīme arī saglabājas, katrreiz no jauna izlasot pasāžu,” raksta Deividsons [7/250], uzskatot, ka pieņēmums, ka vārdam ir divas nozīmes vienlaicīgi, sasaucas ar līdzīgu pieņēmumu, ka metaforā ir kāds “atslēgas vārds”, piemēram, kā to uzskatīja Bleks, runājot par gadījumiem, kad metafora ir kā “atslēgas vārds”, kuram ir divas nozīmes, no kurām viena ir burtiskā, bet otra – pārnestā. Šāda nostāja varētu nozīmēt to, ka burtiskā nozīme ir kaut kas apslēpts, “latents”, kuras klātbūtni mēs apzināmies netieši, bet savukārt galvenais uzsvars tiek likts uz pārnesto nozīmi. Taču tas nozīmētu, ka ir jābūt kārtulai, kas savieno abas nozīmes, jo citādi šāds izskaidrojums pārvēršanas par ambigvitātes gadījumu. Šādas teorijas aizstāvji, uzskata, ka kārtula, vismaz attiecībā uz tipiskākajiem metaforas gadījumiem, nosaka, ka vārdi to metaforiskajā nozīmē tiek attiecināti uz visu, uz ko tie tiek attiecināti savā burtiskajā nozīmē, un papildus vēl uz kaut ko. Deividsonprāt, pirmajā mirklī šī teorija šķiet sarežģīta, taču tā ir pārsteidzoši līdzīga ar to, ko piedāvāja Frēge, runājot par referējošo terminu lomu modālajos teikumos un teikumos par propozicionālo attieksmi, piemēram, uzskati, vēlmes. Balstoties uz Frēgi, katram referējošajam terminam ir divas vai vairāk nozīmes, no 37. lapa no 70

kurām viena fiksē referenci burtiskajā kontekstā, bet otra – fiksē referenci speciālajos kontekstos, kurus rada modālie operatori vai psiholoģiskie darbības vārdi. Savukārt kārtula, kas savieno abas nozīmes, nosaka, ka vārda nozīme speciālajos kontekstos veido tādu referenci, kas ir identiska ar nozīmi ikdienas kontekstos. Deividsonprāt, apkopojot Frēges teoriju un no tās izrietošo skatu uz metaforu, varētu teikt, ka vārdiem, kopā ar to ikdienišķo pielietojamību vai referenci, ir divas speciālas pielietošanas sfēras – viena priekš metaforām un otra priekš modālajiem kontekstiem un tiem līdzīgiem. Abos gadījumos sākotnējā nozīme joprojām funkcionē pateicoties kārtulai, kas savieno abas nozīmes. Uzsverot iespējamo analoģiju starp metaforisko nozīmi un Frēges netiešo kontekstu nozīmēm, Deividsons norāda uz grūtībām, kas izriet no šīs analoģijas, respektīvi, aplūkojot katru references kontekstu kā atsevišķu viena vārda pielietošanas gadījumus. Lai labāk izprastu šīs “grūtības”, Deividsons piedāvā domas eksperimentu. Pieņemsim, ka jūs izklaidējat viesi no Saturna, mācot viņam lietot vārdu “grīda”. Jūs izmantojat pazīstamas viltības, vadājot viņu no grīdas uz grīdu, norādot ar pirkstu uz grīdu un atkārtojot vārdu. Jūs mudināt viņu veikt eksperimentus, klauvējot pa objektiem ar viņa taustekļiem, norādot uz viņa pareizajiem un nepareizajiem gadījumiem. Jūs gribat panākt, ka viņš iemācās ne tikai to, ka šie konkrētie objekti vai virsmas ir grīda, bet arī to, kā turpmāk atšķirt grīdu no ne-grīdas, līdz ar to apliecinot, ka vārda nozīmes mācīšanās ir apgūta. Darbības, kuras veicat, protams, tiešā veidā “nepasaka”, kas tieši viņam ir jāzina, taču, ja jūsu viesis izrādīs noteiktas spējas, viņš visu lieliski iemācīsies. Vai šis process būtu jāuzskata kā tāds, kur notiek mācīšanās par pasauli vai mācīšanās par valodu? Deividsonprāt, tas ir dīvains jautājums, jo mācīts tiek tas, kā viens valodas fragments referē uz kādu vienu pasaules fragmentu. Turklāt ir viegli nodalīt, kad vārda nozīme tiek mācīta, no tā, kad vārds jau tiek lietots, jo tā nozīme ir zināma. Salīdzinot abas šīs aktivitātes, Deividsons saka, ka pirmās aktivitātes laikā notiek mācīšanās par kaut ko no valodas, bet otrā aktivitāte apliecina, ka ir apgūtas zināšanas par pasauli. Līdz ar to, ja viesis no Saturna ir iemācījies, kā jālieto vārds “grīda”, var mēģināt viņam pateikt kaut ko jaunu, ka – “šeit ir grīda”. Ja viņš būs iemācījies vārdu trikus, tad tas nozīmēs, ka jūs viņam būsiet iemācījis pateikt kaut ko par pasauli. Taču – tagad jau jūsu draugs no Saturna ved jūs caur kosmosu uz savu dzimto planētu, un jūs, atskatoties uz tagad jau uz arvien tālāk paliekošo Zemi un uzaicinot arī viņu apskatīties, sakāt “floor” (virsma, disks). Iespējams, jūsu draugs 38. lapa no 70

padomās, ka tas ir mācību stundas turpinājums un sapratīs, ka vārds “grīda” tiek lietots arī attiecībā pret Zemi, vismaz attiecībā uz to, kā Zeme redzama no Saturna. Taču kā, ja jūs patiesībā bijāt domājis, ka viņš vārda “grīda” (zeme) nozīmi jau ir iemācījies, un jūs bijāt atcerējies Dantes frāzi, kas arī no līdzīgas vietas debesīs bija redzējis neapdzīvoto Zemi kā “mazu apaļu virsmu, kas rada mūsos tik daudz kaisles”? Jūsu nodoms bija metafora, nevis mācību turpinājums. “Kāda būs atšķirība starp to, kad jūsu draugs šo vārdu uztver vienā vai otrā veidā?” jautā Deividsons – “saskaņā ar aplūkoto metaforas teoriju – ļoti maza, jo, balstoties uz šo teoriju, vārdam metaforiskā kontekstā ir jauna nozīme, tādējādi metaforas lietošanas gadījumi katrreiz būs jaunas nozīmes mācīšanās gadījumi. Mums jāpiekrīt, ka vairumā gadījumu tik pat kā nav atšķirību, vai mēs, sastopot kādu vārdu noteiktā kontekstā, domāsim par to, kā par metaforu, vai kā par iepriekš nezināmu vārdu, kas lietots burtiskā nozīmē.”[7/251] Tādējādi Deividsons argumentē, ka nav iespējams iemācīt metaforas nozīmi, kā vien to, kas ir metaforā lietotā vārda vai izteikuma burtiskā nozīme. 3.3.7. Metaforas kā vārda mirušās nozīmes kritika Metaforas nav arī vārdu mirusī nozīme, t.i., nozīme, kādā reiz vārds ticis lietots. To Deividsons pamato, izmantojot nošķīrumu starp zināma vārda jauna lietojuma mācīšanos un zināma vārda lietojumu; pirmajā gadījumā mūsu uzmanība ir vērsta uz valodu, otrajā – uz to, par ko tā ir. Metaforas, kā pieņem Deividsons, attiecas uz otro sfēru, tātad – uz references, pasaules lauku. Kā uzskata Deividsons, par to var pārliecināties aplūkojot mirušas metaforas. Senos laikos upēm un burkām, visticamāk, atšķirībā no šodienas, nebija “mutes” (mouth)34 burtiskā nozīmē. Mūsdienu lietojumā tam vairs nav tik liela loma, vai mēs vārdu “mute” uzskatīsim par daudznozīmīgu vai domāsim, ka eksistē vienots plašs vārda pielikuma lauks, kas ietver uzreiz visus gadījumus. Ir svarīgi, ka tad, kad vārds “mouth” bija metafora, valodas lietotāji patiešām saskatīja (notice) saistību starp dzīvnieku un burkas atvērumu. (Piemēram, Homērs par brūču atvērumiem arī runā kā par “mutēm”.) Bet tā kā mūsdienās lietojumā interesējošais vārds ir tieši saistīts ar burkām, tad nekādas saistības saskatīt vairs nav nepieciešams. “Nevajag šo saistību pat meklēt, jo tā vienkārši ir tāda, ka divos dažādos gadījumos tiek lietots viens un tas pats vārds.”[7/252]
34

Angļu valodā “mouth” apzīmē ne tikai muti, bet arī atveri.

39. lapa no 70

3.3.8. Metafora kā elliptisks izteikums Viedoklis, ka metaforas speciālā nozīme ir identiska ar atbilstošā salīdzinājuma burtisko nozīmi (vienalga kādā veidā šis “salīdzinājums” tiek atrasts), nedrīkst tikt sajaukts ar izplatīto teoriju, ka metafora ir eliptisks35 salīdzinājums. “Šī teorija nenošķir metaforas nozīmi no tai atbilstošā salīdzinājuma nozīmes, un netiek arī veidots nodalījums starp pārnesto, metaforisko vai speciālo metaforas nozīmi. Šī teorija uzvar ar vienkāršumu, bet tā šķiet pārāk vienkārša, lai darbotos. Jo, ja mēs par metaforas burtisko nozīmi uzskatīsim atbilstošā salīdzinājuma burtisko nozīmi, tad mēs tai pat laikā liedzam pieeju tam, ko mēs agrāk jau sapratām ar metaforas burtisko nozīmi, un mēs jau pašā sākumā vienojāmies, ka metaforas burtiskajai nozīmei ir būtiska loma, lai metafora strādātu, lai vai kas pēc tam tiktu saprasts ar neburtisko nozīmi.”[7/254] Šīm abām metaforas teorijām – eliptiskā salīdzinājuma teorijai un tās sarežģītākajam (sophisticated) variantam, kas pielīdzina metaforas pārnesto nozīmi salīdzinājuma burtiskajai nozīmei, – piemīt fatāls defekts. Tās metaforas slēpto nozīmi padara pārāk acīmredzamu (obvious) un pieejamu (accessible). Katrā konkrētajā gadījumā slēptā nozīme tiek atklāta, vienkārši skatoties uz burtisko nozīmi, kas parasti izsaka triviālu salīdzinājumu. Tas ir līdzīgs šim – “Tolstojs ir līdzīgs bērnam”, “Zeme ir līdzīga grīdai”. Tas ir triviāli, jo viss ir līdzīgs visam un tā līdz bezgalībai. Metaforas parasti ir ļoti grūti interpretējamas un, tā teikt, grūti pārfrāzējamas.

35

Lingvistikā “elipse” apzīmē kādas vārdkopas vai teikuma elementa izlaidumu, kur trūkstošais lasītājam vai klausītājam jāpiedomā pēc konteksta vai situācijas, piemēram, “es tūlīt”, kas nozīmē “es tūlīt nākšu”.

40. lapa no 70

3.3.9. Metafora nav salīdzinājums: Bleka un Gudmena kritika Maksa Bleka uzskati par metaforas nozīmi ir vieni no centrālajiem kritikas objektiem Deividsona uzskatos par metaforu. Līdz ar to Bleku pausto Deividsons bieži izmanto, lai demonstrētu savu nostāju. Deividsons saka:
“Apsvērsim šo Maksa Bleka piezīmi: “Kad A.Šopenhauers ģeometrisko pierādījuma veidu nodēvēja par peļu slazdu, viņš, balstoties uz minēto metaforas traktējumu, saka (tiesa, ne pārāk izvērsti): “ģeometriskais pierādījums ir līdzīgs peļu slazdam, jo tie abi sola maldīgu apbalvojumu – līdzko upuri ļāvies kārdinājumam, tas sastopas ar nepatīkamu pārsteigumu.» Šis ir metaforas kā kondensētas vai eliptiskas salīdzinājumu skaidrojums. Es šeit saskatu divus sajaukumus (confusion). Pirmkārt, ja metaforas ir eliptiski salīdzinājumi, tad tās eksplicīti pasaka to pašu, ko pasaka salīdzinājums, jo elipse ir abrevācijas, saīsinājuma forma, nevis parafrāze vai netieša norāde. Bet, un tas ir ļoti svarīgi, Bleka apgalvojumus (statement) par to, ko metafora saka, iziet ārpus tiem rāmjiem, ko pateiktu atbilstošs salīdzinājums – salīdzinājums vienkārši pasaka, ka ģeometriskais pierādījums ir līdzīgs peļu slazdam. Salīdzinājums nepasaka neko par to, kādas līdzības jāsaskata, atšķirībā no metaforas. Bleks piemin trīs līdzības, un, protams, mēs varētu turpināt pievienot līdzības līdz bezgalībai. Taču vai mēs varam uzskatīt šo sarakstu, pat ja tas ir pārlabots un papildināts, par līdzības burtisko nozīmi? Protams, ka nē, jo salīdzinājums deklarē vien tikai to, ka pastā līdzība, bet nepasaka – tieši kāda.”[7/255]

Tādējādi Deividsons rakstā “Ko metafora nozīmē” atkārtoti norāda uz to, ka nav iespējams metaforu pielīdzināt salīdzinājumam, jo nav viennozīmīgu kritēriju, kā nošķirt “īsto” salīdzinājumu, kas izskaidro metaforas nozīmi, no neīstā. Ja iecerēts, ka salīdzinājumu saraksts atspoguļos pārnesto nozīmi, tad mēs neko neiemācāmies par metaforu – tikai to, ka metaforai un salīdzinājuma ir viena un tā pati pārnestā nozīme. “Nelsons Gūdmens patiešām uzskata, ka “atšķirība starp salīdzinājumu un metaforu ir niecīga (negligible)”, - Deividsons citē N.Gudmena pazīstamāko darbu “Language of Art”, piebilstot – Gudmens saka, ka, tas, “vai lokūcija (locution) ir “ir līdzīgs” vai tikai “ir”, figūra pielīdzina attēlu un personai, izceļot kādas noteiktas kopīgās īpašības…”. Apskatot jau konkrētus piemērus, Gudmens aplūko atšķirību starp to, kad tiek teikts, ka attēls ir bēdīgs, un to, kad tiek teikts, ka tas ir līdzīgs bēdīgai personai. Deividsons uzskata, ka gan vienā, gan otrā gadījumā, tiek izteikta līdzība starp attēlu un cilvēku, bet ir kļūdaini apgalvot, ka abi teicienu gadījumi “izceļ” kādu kopīgu īpašību. Salīdzinājums vien pasaka, ka šeit ir līdzība, taču atstāj mūsu pašu ziņā izcelt kādu vienu vai vairākas iezīmes; metafora

41. lapa no 70

eksplicīti neapgalvo (assert) līdzību, bet, ja mēs akceptējam to, kā metaforu, mēs atkal esam spiesti meklēt kopīgās iezīmes. Tā kā “salīdzinājums valkā savu līdzības deklarāciju aiz piedurknes”, Deividsons uzskata, salīdzinājumu gadījumos mēs atzīmējam to, ko tas burtiski pasaka – ka divas lietas ir līdzīgas viena otrai, un mums pašiem, salīdzinot šos objektus, ir jāatrod līdzīgais attiecīgajā kontekstā. To atraduši, mēs tad varētu teikt, ka salīdzinājuma autors bija iecerējis, lai pamanām tieši šo līdzību. Bet, pamanījuši atšķirību starp to, ko vārdi nozīmē, un to, ko autors pamanījis, lietojot šos vārdus, mēs varētu to vēlēties izskaidrot, piešķirot vārdiem vēl otru jeb pārnesto nozīmi. “Lingvistiskās nozīmes jēdziena būtība ir tāda, ka tai ir jāizskaidro, kas var tikt izdarīts ar vārdiem,” uzsver Deividsons[7/255]. Bet salīdzinājuma gadījumā pieņemtā pārnestā nozīme neko neizskaidro, jo tā nav vārda īpašība, kas piemistu vārdam pirms un neatkarīgi no lietojuma konteksta, un tā balstās uz ne-lingivistiskām parašām, izņemot tās, kuras regulē ikdienas nozīmi. Deividosns uzskata, ka tas, kas notiek ar vārdu burtisko nozīmi salīdzinājumos, ir jābūt iespējamam arī metaforās. “Metafora vērš uzmanību uz tāda paša veida līdzībām, ja ne tieši uz tādām pašām līdzībām, kā atbilstošs salīdzinājums. Bet tad visas šīs negaidītās paralēles un smalkās analoģijas, uz kurām mūs virza metafora, ir jābūt atkarīgām tikai un vienīgi no vārdu burtiskās nozīmes,” atzīst Deividsons. Metafora un salīdzinājums ir tikai divi starp bezgalīgi daudziem veidiem, kas vērš mūsu uzmanību uz dažādiem aspektiem pasaulē, aicinot mūs tos salīdzināt. Deividsons atsaucas uz T.S.Eliota dzejoli “Nīlzirgs”: Platās muguras nīlzirgs Atpūšas, guļot uz vēdera dubļos; Kaut gan viņš šķiet mums tik ciets, Tās ir tikai miesa un asinis. Miesa un asinis ir vāja un trausla, Jūtīga uz nervu šoku; Taču Baznīca nekad nesabruks, Jo tā ir celta uz klints. Lai vismaz kaut kā dzīvotu, Studām ilgi skumjais nīlzirgs klimst, Taču Baznīcā nekad nepārstāj kņada, Lai ievāktu tās nodevas.

42. lapa no 70

Nīlzirgs nekad nav varējis aizsniegt Mango augli mango kokā; Bet granātāboli un persiki Veldzē Baznīcu, vesti no aizjūras.
[Citēts pēc 7/256]

Deividsons uzskata, ka šajā dzejolī netiek pateikts, ka baznīca līdzinās nīlzirgam, kā tas ir salīdzinājumā, un mums arī nav šeit jāmeklē līdzības, kā tas ir metaforu gadījumā, taču vārdi šeit tiek lietoti, lai vērstu mūsu uzmanību uz līdzībām starp baznīcu un nīlzirgu. Nav arī šeit daudz pavedienu, lai teiktu, ka tiek lietota pārnestā nozīme, jo uz kuriem vārdiem vai teikumiem tad mēs to attiecinātu? Nīlzirgs patiešām guļ dubļos uz vēdera; baznīca, kā burtiski teikts šajā poēmā, nekad necieš zaudējumus un nekļūdās. Poēma, protams, dod mājienu (intimate) uz daudz ko no tā, kas ir aiz vārdu burtiskās nozīmes. “Taču mājiens nav nozīme,” uzsver Deividsons. 3.3.10. Par metaforu patiesumu un aplamumu Līdz šim argumenti ir veduši pie slēdziena, ka tik daudz, cik ar metaforu var tik izdarīts, skaidrojot tās nozīmi, un to patiešām var izdarīt, var tikt izskaidrots, balstoties uz vārdu burtisko nozīmi. Konsekvences ir sekojošas – teikums, kurā parādās metafora, ir patiess vai aplams burtiskā veidā, jo, ja vien vārdiem teikumā nav speciālas nozīmes, teikumiem nav arī speciāla patiesuma. Tas nenoliedz to, ka nevarētu būt kaut kas tāds kā metaforisks patiesums. Tas tiek noliegts tikai teikuma ietvaros. Deividsonprāt, metafora norāda uz aspektiem, kas citādi varētu netikt pamanīti, un tāpēc nav pamatojuma, lai nevarētu teikt, ka vīzijas, domas un sajūtas, kuras izraisa metaforas, ir patiesas vai aplamas. Ja, teikums lietots metaforiski, ir patiess vai aplams ikdienas nozīmē (ordinary sense), tad ir skaidrs, ka tas parasti ir aplams. Deividsons uzsver: “Visuzskatāmākā semantiskā atšķirība starp salīdzinājumu un metaforu ir tā, kā visi salīdzinājumi ir patiesi, bet vairums metaforu ir aplamas.”[7/257] Zeme ir līdzīga diskam, tāpēc, ka viss ir līdzīgs visam. Bet pārvēršot šo teikumu metaforā, ir acīmredzams tā aplamums. Zeme ir līdzīga diskam, bet tā nav disks. Tolstojs, izaudzis, bija līdzīgs bērnam, bet viņš nebija bērns. “Mēs parasti lietojam salīdzinājumus tikai tad, kad zinām, ka atbilstošā metafora ir aplama. Mēs sakām, ka “Misters S ir līdzīgs cūkai”, jo mēs zinām, ka viņš nav cūka. Ja mēs, lietojot metaforu, teiktu, ka viņš ir cūka, tad tas kļūtu

43. lapa no 70

iespējams nevis tāpēc, ka mēs kaut kā citādi palūkojāmies uz pasauli, bet gan tāpēc, ka mums gribējās izteikt savu domu citādā veidā.”[7/257] Attiecībā uz metaforu nevar runāt par kādu īpašu aplamumu, bet gan par teikumu, kas ir jāuztver kā aplams. Atzīmēsim, kas notiek, kad teikums, kuru lietojam kā metaforu, uzskatot, ka tas ir aplams, izrādās patiess tāpēc, ka mainās uzskats par pasauli. Deividsons min piemēru par Ernsta Hemingveja aviokatastrofas atspoguļojumu medijos. Tad, kad tika ziņots, ka Āfrikā pamanītas Hemingveja lidmašīnas atlūzas, Ņujorkas Mirror publicēja reportāžu ar virsrakstu “Hemingway Lost in Africa”, vārds “lost” tika lietots kā norāde uz to, ka viņš ir miris. Tad, kad izrādījās, ka viņš ir dzīvs, Mirror atstāja virsrakstu nemainīgu, liekot to uztvert burtiski,” skaidro Deividsons[7/257] Var aplūkot vēl šādu piemēru – sieviete redz sevi brīnišķīgā apģērbā un saka – “Kāds sapņu apģērbs!” (What a dream of a dress!) un tad pamostas. Metaforas būtība šeit ir tāda, ka apģērbs ir līdzīgs apģērbam, par kuru kāds var sapņot, un līdz ar to tas nav sapņu apģērbs. Henle min ļoti labu piemēru no “Antonijas un Kleopatras”: Barža, kurā viņa iesēdās, līdzīga spožam tornim, Degošam uz ūdens.36 Šeit salīdzinājums un metafora dīvaini mijiedarbojas, bet metafora izzustu, ja iztēlotos burtisku ugunsgrēku. Tādā pašā veidā varētu iznīcināt salīdzinājumu, ja tas tiktu uztverts nopietni. Parasti tikai tad, kad mēs teikumu uztveram kā aplamu, mēs to akceptējam kā metaforu un sākam medīt paslēptās implikācijas. “Iespējams, tieši šī iemesla dēļ lielākā daļa metaforu teikumu ir nepārprotami aplami, tā pat kā visi salīdzinājumi ir trviāli patiesi,” saka Deividsons, piebilstot, ka absurdums vai pretruna metaforas teikumos garantē to, ka mēs tai nenoticam, un aicina mūs, pie noteiktiem nosacījumiem, pieņemt teikumu kā metaforu.[7/258] Nepārprotams aplamums ir parasti metaforas gadījumi, bet dažos gadījumos ir darīšana ar nepārprotamu patiesumu. “Bizness ir bizness” ir pārāk acīmredzams tā burtiskajā nozīmē, lai mēs to uztveru kā informatīvu, tāpēc mēs meklējam citu šī izteikuma lietojumu. Burtiskā nozīme šajā kontekstā ir pietiekami neparasta, lai mudinātu mūs neņemt vērā tās burtisko patiesumu, norāda Deividsons.

36

The barge she sat in, like a burnish'd throne/ Burn'd on the water.

44. lapa no 70

3.3.11. Metafora un meli Deividsons iztirzā arī gadījumu, kad metafora varētu tik saattiecināta meliem.
“Bet tagad ļaujiet man uzdot platonisku jautājumu, salīdzinot metaforas radīšanu ar melu teikšanu. Salīdzinājums ir piemērots tāpēc, ka meli, līdzīgi kā metaforu radīšana, skar nevis vārdu nozīmi, bet gan to lietojumu. Dažreiz tiek teikts, ka meli ietver to, kas ir aplams, taču tas ir nepareizi. Melu teikšana paredz nevis to, ka sacītajam, ir jābūt aplamam, bet gan to, lai tiktu domāts, ka tas ir aplami. Tā kā mēs parasti ticam patiesiem teikumiem un neticam aplamiem, vairums melu ir nepatiesība (falsehood). Paralēle starp metaforu radīšanu un melu teikšanu tiek uzsvērta ar to, ka viens un tas pats teikums var tikt lietots, nemainot nozīmi, priekš abiem nolūkiem.[7/259]

Tādējādi sieviete, kas ticēja raganām, bet nedomāja, ka viņas kaimiņiene ir ragana, varēja teikt: “Viņa ir ragana”, domājot to metaforiski. Tā pati sieviete, joprojām domājot to pašu par raganām un par savu kaimiņieni, bet grasoties kādu maldināt, šos pašus vārdus varētu lietot, lai panāktu pavisam citu efektu. Tā kā teikums un nozīme ir vieni un tie paši abos gadījumos, dažreiz ir grūti pierādīt, kādas inteces ir viņpus sacītā, tādējādi vīrietis, kurš saka “Latimors – komunists” un cenšas melot, vienmēr varēs mēģināt izvairīties, aizbildinoties ar to, ka sacītais ir bijis metafora. Tas, kas padara melus atšķirīgus no metaforas, nav atšķirība starp izvēlēto vārdu lietojumu vai šo vārdu nozīmēm , bet gan tas, kā vārdi tiek lietoti. “Lietot teikumu, lai pateiktu melus, un lietot teikumu, lai pateiktu metaforu, ir, protams, pilnīgi atšķirīgi lietojumi, tik ļoti atšķirīgi, ka tie viens otram netraucē, kā, piemēram, lomas tēlošanas un melošanas gadījumā,” norāda Deividsons [7/259]. Melojot, apgalvojumam ir jābūt tādam, lai reprezentētu to, kam viņš netic, kā tādu, kam viņš tomēr tic, savukārt tēlojot izrādē, apgalvojums netiek pieļauts. Metaforai nav saistošas šīs atšķirības. Tā var būt gan aizskaroša, gan var būt arī apgalvojums, lai pateiktu otram: “Tu esis cūka”. Taču neviena metafora netika izmantota, kad Odisejs šādus pašus vārdus adresēja saviem biedriem Circes pilī, kad tie bija pārvērsti par cūkām. Neviena metaforiskās nozīmes vai metaforiskā patiesuma teorija nevar palīdzēt izskaidrot, kā metafora darbojas. “Metafora darbojas tāpat, kā darbojas vienkāršākais teikums (plainest sentence). To mēs redzam no salīdzinājumu apskatīšanas. Tas, kas atšķir metaforu, ir nevis tās nozīme, bet lietojums – šajā ziņā tā ir kā mājiens, melošana, solījums vai kritizēšana. Un speciālais lietojums, kādā mēs lietojam valodu metaforās, nav un nevar būt tāds, kas pasaka “kaut ko īpašu”. Jo

45. lapa no 70

metafora saka tikai to, kas ir parādās tās virspusē – parasti nepārprotamu nepatiesumu vai absurdu patiesību. Un šai vienkāršajai patiesībai vai nepatiesumam nav nepieciešama parafrāze – tās nozīme ir dota tās vārdu burtiskajā nozīmē,” savas domas par metaforu rezumē Deividsons[7/259]. 3.3.12. Metaforas interaktīvā skaidrojuma kritika Deividsons noraida arī Bleka ieviesto interaktīvo metaforas skaidrojumu. Līdzīgas pozīcijas, kuras kritizē Deividsons, pārstāv arī psihologi Roberts Verbruge (Robert Verbrugge) un Nensija Makarela (Nancy McCarrell). Saskaņā ar Bleka metaforas interaktīvo skaidrojumu, metafora liek mums metaforas subjektam pievienot metaforiskā vārda “vispārpieņemto asociāciju sistēmu”. Metaforā “Cilvēks ir vilks” ar vilku saistītās vispārpieņemtās īpašības (stereotipus) tiek attiecinātas uz cilvēku. Metafora, kā saka Bleks, tādējādi “veic selekciju, uzsver, apspiež un organizē primārā subjekta īpašības, ietverot par to apgalvojumus, kas parasti būtu attiecināti uz pakārtoto subjektu”. Balstoties uz Bleka nostāju, ja parafrāze neizdodas, tad tas ir nevis tāpēc, ka metaforai nebūtu kognitīvā satura, bet gan tāpēc, ka parafrāzei “nav tāds pats spēks, lai informētu un izgaismotu, kā tas ir oriģinālam. “Es vēlos uzsvērt, ka zaudējums šādos gadījumos ir zaudējums kognitīvajā saturā. Burtiskās parafrāzes galvenā vājība nav vis tas, ka tā var būt apnicīga liekvārdība (tiresomely prolix) vai garlaicīgs detalizēts izvērsums (boringly explicit). Tā izgāžas kā tulkojums tāpēc, ka tā nespēj dot ieskatu (insight), kuru dod metafora.”[7/260] “Kā tā var būt pareiza?” Ja metaforai ir īpašs kognitīvais saturs, tad kāpēc būtu jābūt tik grūti vai neiespējami to izpaust? Ja, kā saka Deividsona pieminētais Ouvens Bārfilds (Owen Barfield), metafora “saka vienu, bet nozīmē citu”, tad kāpēc ir jābūt tā, ka tad, kad mēs cenšamies tikt skaidrībā par to, ko metafora nozīmē, efekts ir tik ļoti vājāks, “un gandrīz viss tās gaisīgums (tarning) kopā ar poētiskumu tiek pazaudēts. “Kāpēc Bleks domā, ka “burtiskā parafrāze neizbēgami (inevitably) pasaka pārāk daudz un ar nepareizu uzsvaru”? Kāpēc neizbēgami? Vai mēs varam, ja vien esam pietiekami gudri, pietuvoties tik tuvu, cik mums lūgts?” par Bleka nostājas pamatotību jautā Deividsons[7/260] Šajā sakarā, kā ir iespējams, ka salīdzinājums tomēr var iztikt bez īpašas starpnozīmes (intermediate meaning)? Kopumā, eksperti neuzskata, ka salīdzinājums teiktu vienu lietu, bet nozīmētu kaut ko citu – viņi nepieņem, ka salīdzinājums nozīmē 46. lapa no 70

kaut ko citu, kā to, kas atrodams vārdu virspusē (what lies on the surface of the words). “Tas liek mums domāt dziļas domas, līdzīgi kā to dara metafora (salīdzinājums, tā pat kā metafora, var likt dziļi aizdomāties), tad kāpēc neviens nepiesauc salīdzinājumu “īpašo kognitīvo saturu”? Un ja atceramies Eliota nīlzirgu, tur nebija nedz salīdzinājumu, nedz metaforu, bet tas, kas tika panākts, ir tas pats, ko kāds cits būtu panācis, lietojot metaforu vai salīdzinājumu. Vai tāpēc kāds iesaka, ka vārdiem Eliota poēmā ir īpaša nozīmē?” Ja vārdi metaforā nes kodētu nozīmi, kā šo vārdu nozīme var atšķirties no nozīmes, kuru šie paši vārdi nes tajos gadījumos, kuros metafora mirst, tas ir, kad tā kļūst par valodas sastāvdaļu? Kāpēc “Viņš aizsvilās”, kā tas ir lietots un domāts tagad, nozīmē tieši to pašu, ko reiz nozīmējusi svaiga metafora? Un vēl – tas, ko šī mirusī metafora nozīmē, ir vien tas, ka viņš bija ļoti dusmīgs – šo nojēgumu nav grūti padarīt izvērstu. Tādājēdi parastajā metaforas aplūkojumā ir izveidojies “saspīlējums” (tension). Jo, no vienas puses, parastais aplūkojums grib uzskatīt, ka metafora dara kaut ko tādu, ko nespēj vienkāršā proza, bet, no otras puses, parastais aplūkojums vēlas izskaidrot, ko metafora dara, atsaucoties uz kognitīvo saturu – uz to pašu, kā izteikšanai ir paredzēta vienkāršā proza. Kamēr mēs paliekam šīs teorijas ietvaros, mums visu laiku šķitīs, ka šis mērķis ir sasniedzams vai vismaz tam var visnotaļ tuvu pie iet. 3.3.13. Metafora kā neizsakāmais Deividsons norāda, ka “ir vienkāršs ceļš, kā izkļūt no šī strupceļa.”[7/261] Viņaprāt, ir jāatsakās no idejas, ka metafora nes ziņu, ka tai ir saturs vai nozīme, izņemot, tās burtisko nozīmi. “Dažādās teorijas, kuras mēs apskatījām, kļūdās attiecībā uz to mērķi. Tur, kur viņi domā veidojam kodēto saturu atšifrēšanas metodes, viņi patiesībā saka (vai mēģina pateikt) kaut ko par efektiem, kādus metafora uz mums atstāj. Kopējā kļūda ir pieķeršanās domu saturam, kuru izprovocē metafora, un šī satura attiecināšana uz metaforas nozīmi,” norāda Deividsons, piebilstot, ka, bez šaubām, metaforas bieži liek mums pamanīt līdz šim neievērotus lietu aspektus; bez šaubām, tās pievērš mūsu uzmanību pārsteidzošām analoģijām un līdzībām, tās rada savdabīgu lēcu vai režģi, kā to dēvē Bleks, caur kuru mēs redzam svarīgu fenomenu.

47. lapa no 70

“Problēma nav iepriekš minētajā, bet gan jautājumā, kā metafora tiek saistīta ar to, ko tā mums liek redzēt.”[7/261] Deividsons piekrīt, ka prasība, ka metafora izraisa vai uzvedina metaforas subjektu aplūkot noteiktā veidā, nevis pasaka to tieši, ir parasta lieta, taču viņš noraida, ka no tā būtu jāizdara secinājumi par metaforas nozīmi. “Aristotelis, piemēram, norādījis, ka metafora ved pie “līdzību uztveršanas”. Bleks, sekojot Ričardsam, saka, ka metafora “izsauc” noteiktu atbildi: “piemērotu klausītāju metafora aizvedīs pie …sistēmas konstruēšanas”. Šis aplūkojuma veids ir lieliski apkopots tajā, ko Hērakleits teicis par Delfu orākulu: “Tas neko nesaka un neko neslēpj, tas dod zīmes” – Deividsons norāda uz metaforu kā neizsakāmo [7/262]. “Man nav ko iebilst pret šādiem metaforas efekta aprakstiem, izņemot aprakstu par to, kā metafora producē šo efektu. Tas, ko es noliedzu, ir tas, ka metafora dara savu darbu pateicoties tam, ka tai ir īpaša nozīme, īpašs kognitīvais saturs. Es nedomāju, kā to darīja Ričards, ka metafora producē tās rezultātu pateicoties metaforas nozīmei, kas veidojas no divu ideju interakcijas. Ir kļūdaini, manuprāt, teikt, kā to darīja Ouvens Bārfilds, ka metafora “saka vienu, bet nozīmē citu”, vai kā Bleks, ka metafora apgalvo vai netieši norāda uz noteiktām kompleksām lietām pateicoties iespiestai īpašai nozīmei, tāpēc izpilda tās uzdevumu, dodot “ieskatu”. Metafora veic savu uzdevumu caur citiem starpniekiem – pieņemt, ka metafora var būt efektīva tikai, nododot kodēto ziņu, ir tas pats, kas domāt, ka joks vai sapnis rada apgalvojumu, kuru gudrs interpretators var pārlikt vienkāršā prozā. Joks, sapnis vai metafora, līdzīgi kā attēls vai sitiens pa galvu, var likt mums novērtēt noteiktus faktus, bet ne stāvēt to vietā vai izteikt tos,” savus iebildumus apkopo Deividsons[7/262]. Ja tas ir pareizi, tad tas, ko mēs mēģinām darīt, “pārfrāzējot” metaforu, nevar tikt saistīts ar tās nozīmes uzrādīšanu, jo nozīme atrodas “priekšplānā” (surface); mēs drīzāk mēģinām izraisīt, atkārtot to, uz ko metafora vērš mūsu uzmanību. Varētu teikt, ka runa jau ir tikai par vārda “nozīme” lietojuma ierobežošanu. Tas būtu aplami.
“Centrālā kļūda par metaforu ir visvieglāk atspēkojama, kad tā tiek pārvērsta teorijā par metaforisko nozīmi, bet aiz šīs teorijas tiek postulēta neatkarīga tēze, kas tiek saistīta ar metaforu – ka metaforai ir noteikts kognitīvais saturs, kuru autors vēlas nodot, bet interpretatoram tā ir jāuzķer, ja viņš vēlas saprast ziņu. Šī teorija ir nepatiesa (false), tā pat kā visa tās izpratne par metaforu, neskatoties uz to, vai dēvējam vai nedēvējam iecerēto kognitīvo saturu par nozīmi.”[7/262]

Tas liek mums apšaubīt teoriju, ka par metaforas īpašo saturu. Pamatojums ir tāds, ka mēs iztēlojamies, ka ir kāds saturs, kuru uztveram, kad patiešām 48. lapa no 70

koncentrējamies uz to, uz ko metafora mūs vedina. Ja tas, uz ko metafora mūs vedina, būtu ierobežots skaitā un propozicionāls savā iedabā, tad tas pats par sevi neradītu problēmas – mēs vienkārši projicētu saturu, kuru metafora radīja apziņā, uz pašu metaforu. Bet, faktiski, nav ierobežojumu tam, uz ko metafora vērš mūsu uzmanību, un daudz kas no tā, kam mēs esam aicināti pievērstiem, nav propozicionāls.
“Kad mēs mēģinām pateikt, ko metafora “nozīmē”, mēs drīz vien atskārstam, ka nav gala tam, uz ko mēs gribam vedināt. Ja kāds kartē velk ar pirkstu apkārt krasta līnijai, vai arī priecājas par līnijas skaistumu un mākslīgumu Pikaso gleznās, cik daudz lietām tiek pievērsta uzmanība? Jūs varētu uzskaitīt daudzas, bet jūs nevarētu apstāties uzskaitē, jo apstāšanās idejai nav skaidra pielietojuma. Cik daudz faktu vai propozīciju pasniedz fotogrāfs? Nevienu un bezgalīgi, vai vienu lielu neizsakāmu faktu? Slikts jautājums. Attēlam nav nepieciešami ne tūkstoš vārdi, ne kādā citā skaitā. Vārdi ir slikta valūta maiņai ar attēlu,37” atzīst Deividsons [7/263].

Ne tikai tas, ka mēs nevaram izveidot izsmeļošu katalogu ar to, uz ko tiekam vedināti, kad “ieraugām kaut ko jaunā gaismā”. Atšķirība ir daudz fundamentālāka. Tas, ko mēs ievērojam vai redzam, Deividsonprāt, nav propozicionāls savā iedabā. Protams, tas tāds var būt, un, kad tas tāds ir, tad tas var tikt izklāstīts vienkāršos vārdos. Bet, ja es jums parādītu Vitgenšteina pīli-trusi, un teiktu: “Tā ir pīle”, tad jūs ar atvieglojumu tajā ieraudzīsiet pīli; ja es teikšu: “Tas ir trusis”, jūs ieraudzīsiet to kā trusi. Bet ne ar vienu propozīciju nevar izteikt to, ko tad tieši es palīdzēju jums ieraudzīt, uzskata Deividsons – varbūt jūs izsecinājāt, ka attēls var tikt aplūkots gan kā pīle, gan kā trusis. Bet to varēja uzzināt arī nekad neredzējis attēlu kā pīli vai kā trusi. “Redzēt, kā” nav “redzēt, ka”. Metafora liek mums redzēt vienu lietu kā otru, izdarot kādu burtisku sacījumu (statement), kas iedveš vai mudina uz kādu ieskatu. Tā kā lielākajā daļā gadījumu tas, ko metafora iedveš vai uz ko mudina, nav kādas patiesības vai faktu atpazīšana, mēģinājums dot burtisku izteiksmi metaforas saturam ir vienkārši kļūdaini. Deividsons uzskata, ka teorētiķi, kas cenšas izskaidrot metaforu, atsaucoties uz apslēpto ziņu, ir līdzīgi kritiķiem, kas mēģina izteikt šo ziņu, taču abi ir pilnīgi kļūdaini. Šāds izskaidrojums vai izteikums nav sagaidāms, jo šāda ziņa neeksistē. “Protams, metaforas interpretācija un izskaidrojums nav nesasniedzami. Daudziem no mums ir nepieciešama palīdzība, ja vēlamies saskatīt, ko metaforas autors ir vēlējies, lai mēs ieraugām un ko daudz jūtīgāks vai izglītotāks lasītājs uztvēra. Tā saucamās parafrāzes leģitīms lietojums ir parādīt slinkajam vai
37

Words are the wrong currency to exchange for a picture.

49. lapa no 70

nevērīgajam lasītājam vīziju līdzīgi, kā to dara labi trenēts kritiķis. Kritiķis ir labvēlīgs konkurents metaforas radītājam. Kritiķis mēģina padarīt savu mākslu vienkāršāku vai vieglāk nododamu nekā oriģināls, bet tai pat laikā viņš cenšas reproducēt citos to efektu, kāds bijis viņam. To darot, kritiķis, varbūt ar labāko no viņam pieejamajām metodēm, vērš uzmanību uz metaforas pašas par sevi skaistumu vai piemērotību un apslēpto spēku,” rezumē Deividosns[7/264], tādējādi atstājot metaforu “neizsakāmā” sfērā, kuru, protams, varam verbalizēt, taču tad tas jau būs cits izteikums, ne vairs pati metafora. Ričards Rortijs, runājot par Deividsona atziņām par metaforu, pielīdzina viņu Vitgenšteinam, un rezumējot Deividsona nostāju pret metaforu, saka: “Mēģinājumā izvairīties gan no redukcionisma, gan no ekspansionisma Deividsons atgādina Vitgenšteinu. Abu filosofu attieksme pret dažādiem vārdu krājumiem ir līdzīga attieksmei pret dažādiem instrumentiem. [..] Metaforas iepīšana tekstā atgādina kursīvu, ilustrāciju, papildu pieturas zīmju vai teksta formātu lietošanu. [..] Deividsona viedoklis, ka metaforām nav nozīmju, var šķist tipisks filosofisks kalambūrs, taču tāds tas nav. Tas ir daļa no lielāka projekta – piespiest mūs nedomā par valodu kā par vidutāju.”[27]

50. lapa no 70

4. DŽORDŽA LEKOFA KOGNITĪVSEMANTISKĀ ATBILDE PAR METAFORAS NOZĪMI
4.1. Ieskats Džordža Lekofa uzskatu tapšanā
Viens no jaunākajiem novirzieniem 20.gadsimta zinātnē ir kognitīvās zinātnes38 attīstība, kas ir interdisciplināra zinātņu nozare, kas pēta apziņu (mind) un saprātu (intelligence), aptverot tādas pētniecības un zinātņu nozares, kā filosofija, psiholoģija, mākslīgā intelekta izpēti, neirozinātni, lingvistiku un antroploģiju. Kognitīvās zinātnes pirmsākumi saistās ar 1950-ajiem gadiem, kad aizsākās apziņas pētījumi, balstoties uz reprezentācijas un skaitļošanas izpēti, ko lielā mērā inspirēja mākslīgā intelekta un skaitļošanas mašīnu izbūves centieni. Taču turpmākās attīstības gaitā kognitīvās zinātnes jau pievēršas daudz plašākiem izpētes laukiem, to skaitā, arī valodas izpētei. Līdz ar to, kā viena no kognitīvo zinātņu apakšnozarēm ir izveidojusies kognitīvā lingvistika un kognitīvā semantika. Džordžs Lekofs ir viens no pašreiz populārākajiem un atzītākajiem kognitīvās semantikas pārstāvjiem pasaulē. Dzimis 1941.gadā, viņš kopš 1972.gada strādā par lingvistikas profesoru Bērklija universitātē Kalifornijā, ASV. Lekofs savu akadēmisko karjeru sāka, studējot un vēlāk pasniedzot ģeneratīvo gramatiku Masačūsetas Tehniskajā Institūtā, ASV, institūtā, kur arī strādā ģeneratīvās gramatikas pamatlicējs un izveidotājs Noems Čomskis39. Taču jau 1960.gados Lekofs pievienojas studentu kustībai, kuru vidū ir vēlāk pazīstami lingvisti, filosofi un loģiki, kā piemēram Hadžs Ross (Ross), Džims Makolijs (McCawley), kurus vieno atteikšanās no ģeneratīvās gramatikas, veidojot savā ziņā pretēju virzienu – ģeneratīvo semantiku. Rezultātā Lekofs izstrādā jaunu teoriju par valodas un apziņas uzbūvi un savstarpējo saikni – konceptuālās metaforas teoriju, kas visdetalizētāk ir izklāstīta Lekofa un Marka Džonsona 1980.gadā kopīgi uzrakstītajā grāmatā “Metaforas, ar kurām mēs dzīvojam”(Metaphors We Live By), tādējādi aizsākot metaforas un valodas izpēti, kas balstīta uz kognitīvās semantikas atziņām. Kognitīvo semantiku pārstāv arī

38

Sīkāk skat., piemēram, Stanford Encyclopedia of Philosophy. Skat. internetā http://plato.stanford.edu/entries/cognitive-science/ (18.05.2006.) 39 Noems Čomskis (Chomsky, 1928 – ) – Amerikāņu lingvists, filosofs un politiskais aktīvists. Viņa darbs “Sintaktiskās struktūras”(1957) tiek uzskatīts par vienu nozīmīgākajiem darbiem 20.gadsimta lingvistikā. Čomskis šajā darbā pauž uzskatu, ka temps, ar kādu bērns iemācās valodu, nevar tikt izskaidrots ar apmācības teoriju, bet paredz noteiktu apziņas (mind) dispozīciju – universālo gramatiku, kas nodrošina to, ka bērns spēj apgūt vissarežģītākās valodas konstrukcijas salīdzinoši īsā laikā.

51. lapa no 70

tādi domātāji kā Marks Džonsons (Johnson), Marks Tērners (Turner), Reimonds Gibbs (Gibbs), Zoltans Kovāčes (Kovecses) u.c. Kognitīvā semantika veidojas kā opozīcija līdz tam pastāvošajiem priekšstatiem par valodu, apziņu un nozīmi. Tā uzskata, ka valodas nozīme nav valodiska, bet gan ārpusvalodisks veidojums – kaut kas tāds, kas būtu saistāms un top mentālo darbību rezultātā, kas jau pēc tam var tikt verbalizētas, izteiktas valodā., turklāt kognitīvie semantiķi savus pētījumus lielā mērā balsta uz līdz tam valodas filosofijā maz respektētajiem empīriskajiem pētījumiem. Kognitīvo semantiķu viena no galvenajām atziņām, kuru visspilgtāk pauž arī pats Lekofs, ir, ka mentālie un domāšanas procesi ir metaforiski.

4.2. Metaforas problēma Dž.Lekofa darbos40
4.2.1. Konceputālās metaforas attiecības ar tradicionālo izpratni par metaforu Lekofs kognitīvās semantikas izpratni par metaforu kontrastē ar tradicionālo viedokli par metaforu. Kā galveno un senāko tradicionālās metaforas teorijas pārstāvi Lekofs min Aristoteli, atsaucoties uz kuru, varētu teikt, ka vārdi metaforās netiek lietoti to ikdienas nozīmē, bet kādā neierastā, dīvainā nozīmē. Lekofs apgalvo, ka klasiskajā valodas teorijā, metafora tiek aplūkota kā valodas, nevis domāšanas parādība. “Metaforiskie izteikumi tika aplūkoti kā savstarpēji izslēdzoši attiecībā pret ikdienas valodu: ikdienas valodā nebija metaforu, un metaforas balstījās uz mehānismu, kas ir ārpus ikdienas konvencionālās valodas sfēras,” [8/202]. Lekofs norāda, ka “klasiskā metaforas teorija bija pamatā gadsimtiem ilgi, un tās ilguma dēļ cilvēki neaptvēra, ka tā ir tikai teorija”[ 8/202]. Šī teorija ne tikai bija pieņemta par patiesu, bet bija arī “definitīva”. Vārds “metafora” tika definēts kā prozas vai poētikas lingvistiskais izteikums, kurā ir viens vai vairāki vārdi, kas apzīmē kādu citu jēdzienu, un turklāt tiek lietoti ārpus to konvencionālās nozīmes. Kā uzsver Lekofs, šāds pieņēmums nav vis definitīvs, bet gan empīrisks. “Kognitīvzinātnieks un lingvists varētu jautāt: kas ir tie vispārinājumi, kas pārvalda lingvistiskos izteikumus, kas attiecas uz klasisko “poētisko metaforu”? Ja šo jautājumu atbild precīzi, klasiskā teorija izrādās aplama. Vispārinājumi, kas pārvalda
40

Šajā nodaļā galvenokārt balstīšos uz uzskatiem, kas pausti Dž.Lekofa darbā “Mūsdienu metaforas teorija”, kurā Lekofs ir apkopojis galvenos uzskatus par metaforu un tās iedabu.

52. lapa no 70

poētisko metaforu izteikumus, nav valodā, bet gan domā: tie ir vispārīgi jēdzienisko lauku pārnesumi41. Vēl jo vairāk – šie vispārīgie principi, kas veido jēdzienisko pārnesumu formu, attiecas ne tikai uz poētiskajiem un prozas izteikumiem, bet lielā mērā uz parasto ikdienas valodu”[ 8/203]. Līdz ar to Lekofs norāda, ka metaforas atrašanās vieta jeb lokuss vispār nav valodā, bet gan veidā, kā mēs konceptualizējam vienu mentālo pieredzes lauku ar cita lauka starpniecību. Vispārīga metaforas teorija var tikt veidota, aprakstot to, kā savstarpēji pārklājas pieredzes lauku pārnesumi42, kas noved Lekofu pie pārsteidzošiem secinājumiem – “ikdienas abstraktie jēdzieni kā laiks, stāvoklis, izmaiņas, cēlonis, iemesls gala rezultātā izrādās metaforiski.”[ 8/203] Lekofa secinājums ir tāds, ka metafora ir “absolūti centrāla ikdienas dabiskajai valodas semantikai, un literāro metaforu izpēte ir ikdienas metaforu paplašinātāka izpēte. Ikdienas metafora tiek raksturota kā neskaitāmi daudz savstarpēji mijiedarbojošos pieredzes lauku pārnesumu sistēmas, un šīs sistēmas veido prozas metaforu” [8/203]. Atziņas par konceptuālo metaforu iedabu, Lekofs ir pamatojis ar empīriskiem pētījumiem, pateicoties kuriem vārds “metafora” mūsdienu metaforas pētījumos tiek lietots atšķirīgi no iepriekšējās tradīcijas. Kognitīvajā semantikā metafora nozīmē “konceptuālās sistēmas savstarpēji mijiedarbojošos pieredzes lauku pārnesumi”[ 8/203]. Līdz ar to termins “metafora” izsaka domāšanas formu, bet “metaforiskais izteikums” attiecas uz lingvistisku izteikumu (vārdu, frāzi, teikumu), kas ir metaforu jeb pieredzes lauku pārnesumu realizācija. Lekofs norāda, ka par mūsdienu izpratni par metaforu, pirmkārt, ir jāpasakās Maiklam Redijam (Reddy), kurš, detalizēti analizējot vienu valodas piemēru, bija parādījis, ka ikdienas angļu valoda ir lielā mērā metaforiska, kliedējot vienreiz un uz visiem laikiem tradicionālo priekšstatu, ka metafora ir galvenokārt poētiskās valodas sastāvdaļa jeb “pārnestā” valoda. Tieši Redijs parādīja, ka metaforas vieta jeb lokuss ir domā, nevis valodā, un ka metafora ir būtiska daļa pasaules konceputalizācijā, kā arī to, ka mūsu ikdienas uzvedība atspoguļo mūsu domāšanas un pieredzes metaforisko iedabu. Kā uzskata Lekofs, “Redijs parādīja, kā mēs konceptualizējam komunikācijas jēdzienu. Tas pavēra ceļu pie plašās metaforu konceptuālās sistēmas. Kopš tās atklāšanas, ir attīstījies lingvistikas un kognitīvo zinātņu atzars, kas pēta
41

The generalizations governing poetic metaphorical expressions are not in language, but in thought: they are general mappings across conceptual domain. 42 ‘A cross-domain mappings’ es tulkoju kā “pieredzes lauku pārnesumi, kas savastarpēji pārklājas”.

53. lapa no 70

metaforiskās domāšanas sistēmas, kuras mēs lietojam, lai spriestu, un uz kurām balstām mūsu ikdienas darbības, un kuras ir pamatā lielai daļai valodas struktūru.”[ 8/204] Lekofs uzskata, ka galvenais aplamais pieņēmums, kas ir raksturojis līdzšinējo metaforas teoriju, ir nošķīrums starp burtisko un pārnesto nozīmi. To izsaka šādas tēzes:
• Visa ikdienas konvencionālā valoda ir burtiska, un nekas nav metaforisks. • Jebkurš priekšmets var tikt saprasts burtiski, bez metaforām. • Tikai burtiskā valoda var būt pilnībā vai nu patiesa, vai aplama. • Visas definīcijas, kas ir dotas valodas leksikā, ir burtiskas, nevis metaforiskas.

• Jēdzieni, kas tiek lietoti valodas gramatikā, visi ir burtiski, un neviens nav metaforisks.[ 8/205] Lekofaprāt, tieši šis viedoklis pēdējos gados ir piedzīvojis vislielākās izmaiņas tieši pateicoties metaforu sistēmu atklāšanai – konceptuālo sistēmu atklāšana ir parādījusi tradicionālo metaforas teoriju, kas balstījās uz burtiskā/pārnestā nošķīrumu, kā aplamu, jo tieši termins “burtiskais”, kā tas tiek lietots tradicionālajā nošķīrumā, ir saistīts ar visiem šiem aplamajiem pieņēmumiem. Līdz ar to būtiskākā atšķirība starp mūsdienu un tradicionālo metaforas teoriju balstās nošķīruma burtiskais-pārnestais atmešanā, kas līdz šim nozīmēja, ka, lai nonāktu pie teikuma metaforiskās nozīmes, ir jāsāk ar burtisko nozīmi un tai jāpielieto kāds algoritma process, kas līdzinās kodu šifrēšanai. Lai gan burtiskā-pārnestā nošķīrums balstījās uz pieņēmumiem, kas tika pierādīti kā aplami, kāds tomēr varētu apgalvot: jēdzieni, kas netiek saprasti ar konceptuālo metaforu starpniecību varētu tikt dēvēti par “burtiskiem”. Tādējādi, lai gan Lekofs uzskata, ka liela daļa zināmo jēdzienu kā, piemēram, “cēlonis” un “iemesls” ir metaforiski, tomēr ir arī plašs ne-metaforisko jēdzienu loks. Tāds teikums, kā, piemēram, “Balons pacēlās gaisā” nav metaforisks, līdzīgi kā nav metaforisks filosofu bieži lietotais teiciens “Kaķis guļ uz tepiķa”, taču “tiklīdz kāds dodas prom no fiziskās pieredzes un sāk runāt par abstrakcijām vai emocijām, metaforiskā saprašana ir norma”[8/205]. Līdz ar to Lekofs norāda, ka vienīgie izteikumi, kas varētu tikt raksturoti, kā ne-metaforiski, ir izteikumi, kas tiek izteikti par lietu stāvokļu pasauli un tās tiešo pieredzi.

54. lapa no 70

4.2.2. Konceptuālās metaforas kā konceptuāli pieredzes lauku pārnesumi Lekofs uzskata, ka atziņas par mūsdienu metaforas teoriju, kuru pārstāv arī viņš, ir atrodamas vairāku zinātnes nozaru pētījumos par ikdienas valodas metaforām. Lekofs norāda, ka vispārinājumi, kuri ir izdarīti no pētījumiem un kas ir veduši pie konceptuālo metaforu sistēmu atklāšanas, ir šādi:
vispārinājumi, kas pārvalda polisēmiju, t.i., vārdu lietojumu ar dažādām savstarpēji saistītām nozīmēm; vispārinājumi, kas pārvalda slēdzienu (inference) modeļus (patterns), t.i., kur slēdziena modelis no viena konceptuālā pieredzes lauka tiek lietots citā pieredzes laukā; vispārinājumi, kas pārvalda metaforisko valodu literatūrā; vispārinājumi, kas pārvalda semantiskās izmaiņas modeļus; psiholingvistiskie eksperimenti.[8/205]

Lekofaprāt, tieši pirmie trīs vispārinājumi ir galvenie apliecinājumi konceptuālo metaforu darbībai, jo, kā saka Lekfos, tie ir “visspēcīgākie” (the most robust) [8/205]. Kas tad ir konceptuālā metafora? Pirms sniegt atbildi, Lekofs saka: “Iztēlosimies mīlestības attiecības, kas būtu raksturotas šādi: “Mūsu attiecības ir nonākušas strupceļā43”. Šeit mīlestība tiek konceptualizēta kā ceļojums, kuram var būt tādas implikācijas kā – attiecības var iestigt, mīlētāji nevar turpināt iet ceļu, kuru gājuši līdz šim, ka viņiem ir jāatgriežas atpakaļ vai pat kopīgi jāpārtrauc attiecības. Šis nav izolēts gadījums. Angļu valodā ir ļoti daudz ikdienas izteikumu, kas tiek balstīti uz mīlestības konceptualizēšanu kā ceļojumu, un tas tiek izmantots ne tikai, lai runātu par mīlestību, bet lai arī par to spriestu. [..] Šie ir parasti, ikdienas izteikumi (expressions) angļu valodā. Tās nav nedz dzejas rindas, nedz arī īpašām retoriskām vajadzībām lietoti izteikumi.”[8/206] Lai varētu izdarīt vispārīgākus secinājumus par konceptuālo metaforu, Lekofaprāt, nozīmētu atbildēt uz šādiem diviem jautājumiem: 1) vai ir kāds princips, kas pārvalda kā šie lingvistiskie izteikumi par ceļojumu tiek lietoti, lai raksturotu mīlestību; 2) vai ir kāds vispārīgs princips, kas pārvalda, kā mūsu slēdzienu modeļi tiek lietoti, lai spriestu par mīlestību, kad tiek lietoti šiem līdzīgi izteikumi?

43

Our relationship has hit a dead-end street.

55. lapa no 70

Lekofs arī pats atbildi: “Atbilde uz abiem jautājumiem ir “jā”. Jo, patiešām, ir šāds vispārīgs princips, kas sniedz atbildi uz abiem jautājumiem, bet šis princips nav nedz daļa no angļu valodas gramatikas, nedz daļa no angļu valodas leksikona. Drīzāk tā ir daļa no konceptuālās sistēmas, kas ir pamatā angļu valodai. Tas ir princips, kas ļauj mīlestības pieredzes lauku saprasts ceļojuma pieredzes lauka terminos.”[8/206] Princips, kas varētu veidot “metaforas lietošanas scenāriju”, varētu būt šāds:
Mīlētāji ir ceļotāji kopīgā ceļojumā, ar kopējās dzīves mērķiem kā galamērķi, kas ir jāsasniedz. Attiecības ir transporta līdzeklis, kas ļauj viņiem tiekties uz kopējiem mērķiem. Attiecības tiek uzskatītas kā viņu nodomu piepildījums tik ilgi, cik tās ļauj viņiem tiekties pretim viņu kopīgajiem mērķiem. Ceļojums nav viegls. Ir šķēršļi, ir vietas (krustceles), kurās ir jāpieņem lēmumi par to, kurā virzienā turpināt iet un, vai vispār turpināt ceļojumu kopā.[8/206]

Metafora tādējādi ietver viena pieredzes lauka (mīlestība) saprašanu pavisam cita pieredzes lauka (ceļojums) jēdzienos. Tas nozīmē, ka metafora var tikt saprasta kā pārnesums (mapping) no sākotnējā pieredzes lauka (source domain) uz rezultējošo pieredzes lauku (target domain), turklāt pārnesums ir sīki strukturēts. “Šeit pastāv ontoloģiskā korespondence, saskaņā ar kuru entitātes pieredzes laukā par mīlestību ir sistemātiski atbilstošas (correspond) entitātēm pieredzes laukā par ceļojumu,” raksta Lekofs [8/207]. Terminoloģiju, kādā tiek aprakstīta metafora, Lekofs ir aizguvis no mnēmonikas, kas ietver pārnesumus. Mnēmoniskajiem vārdiem pārsvarā ir šāda forma: REZULTĒJOŠAIS PIEREDZES LAUKS IR SĀKOTNĒJAIS PIEREDZES LAUKS44 vai alternatīvais variants – REZULTĒJOŠAIS PIEREDZES LAUKS KĀ SĀKOTNĒJAIS PIEREDZES LAUKS. Šajā gadījumā pārnesuma nosaukums ir: MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS. Runājot par metaforu MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS, tiek lietota mnemonika, lai raksturotu ontoloģisko korespondenču kopumu, kas raksturo pārnesumu: MĪLESTĪBA-KĀ-CEĻOJUMS pārnesums Mīlētāji atbilst (correspond) ceļotājiem. Mīlestības attiecības atbilst transporta līdzeklim. Mīlētāju kopējie mērķi atbilst viņu ceļojuma kopējam galamērķim. Grūtības attiecībās atbilst grūtībām ceļojumā.

44

Ar lielajiem burtiem rakstītos izcēlumus Lekofs lieto, lai norādītu, ka ne runā par metaforu lingvistisko formu, bet par metaforas konceptuālo struktūru – par konceptuālajiem pārnesumiem.

56. lapa no 70

Tādējādi Lekofs norāda, ka tā ir tipiska kļūda, ka pārnesuma nosaukumu jauc ar pašu pārnesumu. Pats pārnesums ir atbilstību, korespondenču kopums. Savukārt pārnesumu nosaukumiem vienmēr ir propozicionāla forma, piemēram, MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS, bet paši pārnesumi nav propozīcijas. “Ja kāds jauc pārnesumus ar to nosaukumiem, tad kāds varētu domāt, ka šajā teorijā metaforas ir propozīcijas, taču tā tas nav. Metaforas ir pārnesumi, t.i., konceptuālo korespondenču kopums.”[8/207] Lekofs to raksturo šādi: “Pārnesums MĪLESTĪBA-KĀ-CEĻOJUMS ir ontoloģisko korespondenču kopums, kas raksturo epistēmiskās korepondences, pārnesot zināšanas par ceļojumu uz zināšanām par mīlestību. Šāda atbilstība ļauj mums izdarīt secinājumus par mīlestību, lietojot zināšanas, kuras parasti izmantojam, spriežot par ceļojumiem.”[8/207] Lekofs atšķirīgo pieredzes lauku attiecības ilustrē ar šādu metaforas scenāriju:
DIVI CEĻOTĀJI atrodas TRANSPORTA LĪDZEKLĪ, CEĻOJOT AR KOPĒJU GALAMĒRĶI. TRANSPORTA LĪDZEKLIS ietver dažādus šķēršļus un mēdz iestrēgt, t.i., kļūst funkcionēt nespējīgs. Ja ceļotāji neko nedara, viņi NESASNIEGS KOPĒJO GALAMĒRĶI. Alternatīvu loks ir ierobežots: Viņi var mēģināt iedarbināt transporta līdzekli atkārtoti, to salabojot vai apbraucot ŠĶĒRSLI, kas to apstādināja. Viņi var palikt nefunkcionējošajā TRANSPORTA LĪDZEKLĪ un pamest GALAMĒRĶA SASNIEGŠANU. Viņi var atstāt TRANSPORTA LĪDZEKLI. Palikšana nefunkcionējošajā TRANSPORTA LĪDZEKLĪ neprasa daudz piepūles, taču tas neapmierina vēlmi SASNIEGT KOPĪGO GALAMĒRĶI.

Ontoloģiskā korespondence, kā to dēvē Lekofs, kas veido metaforu MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS pārnes ceļojuma ontoloģiju uz mīlestības ontoloģiju. “Tādējādi scenārijs par ceļojumu tiek pārnests uz atbilstošo scenāriju par mīlestību, kurā veidojas alternatīvas darbības.”[8/208] Viena lauka zināšanu pārnešana uz citu pieredzes lauku ir atspoguļotas sekojošajā piemērā, kur ar lielajiem burtiem ir izceltas tās entitātes, kas ir atbilstošas starp abiem scenārijiem:
Starp DIVIEM MĪLĒTĀJIEM ir izveidojušās MĪLESTĪBAS ATTIECĪBAS, VEIDOJOT KOPĒJOS DZĪVES MĒRĶUS. ATTIECĪBAS paredz noteiktas GRŪTĪBAS, kas var padarīt tās funkcionēt nespējīgas. Ja viņi neko nedara, viņi nebūs spējīgi SASNIEGT DZĪVES KOPĒJOS MĒRĶUS. Ir ierobežots skaits turpmāko darbību alternatīvas: Viņi var mēģināt atsākt iešanu, vai nu salabojot tās vai apejot GRŪTĪBAS. Viņi var atstāt ATTIECĪBAS nefunkcionālas un pamest MĒĢINĀJUMUS SASNIEGT KOPĒJOS DZĪVES MĒRĶUS. Viņi var atstāt ATTIECĪBAS.

57. lapa no 70

Palikšana nefunkcionējošajās ATTIECĪBĀS neprasa daudz piepūles, taču tas neapmierina vēlmi SASNIEGT DZĪVES MĒRĶUS.

Lekofs norāda, ka šis piemērs arī raksturo slēdzienu modeli, kas tiek pārnests no viena pieredzes lauka uz otru. “Tieši caur šādiem pārnesumiem mēs pielietojam ceļojuma zināšanas attiecībā uz zināšanām par mīlestības attiecībām,” saka Lekfos[208]. Līdz ar to, tas, kas veido metaforu MĪLESTĪBA IR CEĻOJUMS nav kādi atsevišķi vārdi vai izteikumi. “Tie ir ontoloģiskie pārnesumi starp jēdzieniskajiem pieredzes laukiem, no sākotnējā pieredzes lauka par ceļojumu uz rezultējošo pieredzes lauku par mīlestību. Metafora nav tikai valodas esamība, bet domas un prāta esamība. Valoda ir sekundāra,” saka Lekofs, un tas iezīmē viņa atšķirību no līdzšinējās tradīcijas, jo Lekofs norāda, ka metaforas nozīme neveidojas valodā, bet gan veidā, kā darbojas spēja konceptualizēt pasauli. Lekofs raksta: “Pārnesumi ir primārie, tieši tie dod sankciju lietot sākotnējā pieredzes lauka valodu un slēdzienu modeļus attiecībā uz rezultējošo pieredzes lauku. Pārnesumi ir knonvencionāli, t.i., tie ir fiksēti mūsu konceptuālajā sistēmā.”[8/208] Jo, izejot no pretējā, varētu uzdot jautājumu: kāpēc ir tik daudz metaforu, kuras var apkopot zem viena nosaukuma “Mīlestība ir kā ceļojums”. Lekofs uzskata, ka tas norāda uz to, ka valoda šeit “nespēlē noteicošo lomu” un ka cēlonis meklējams viņpus valodas – mūsu domāšanā, veidā, kā mēs spriežam par pasauli, kā rezultātā ir iespējams veidot bezgalīgi daudz izteikumu, kuros ietverta mīlestības izpratne kā ceļojums. Lekofs raksta:
“Šāds metaforas aplūkojums ir pilnīgi pretējs, ka metaforas ir tikai lingvistiski izteikumi. Ja metaforas būtu tikai lingvistiski izteikumi, tad mēs par dažādiem lingvistiskajiem izteikumiem runātu kā par dažādām metaforām. Tā, piemēram, “mēs esam nonākuši strupceļā” veidotu vienu metaforu. “Mēs nevaram vairs atgriezties atpakaļ” savukārt veidotu vēl citu metaforu. “Viņu laulība ir nonākusi uz bīstamas robežas” būtu vēl cita metafora. Un tā attiecībā uz vēl dučiem metaforu. Taču, šķiet, ka mums šeit tomēr nav dučiem metaforu. Mums ir viena metafora, kurā mīlestība tiek konceptualizēta kā ceļojums. Pārnesums mums precīzi pasaka, kā mīlestība tiek konceptualizēta kā ceļojums. Un šis vienotais mīlestības konceptualizēšanas veids tiek realizēts daudzos dažādos lingvistiskajos izteikumos.”[8/209]

Līdz ar to ar metaforu netiek vairs saprasts valodiskais izteikums, bet gan jēdzienu pārnesuma veids, savukārt ar “metaforiskais izteikums” norāda uz valodisko

58. lapa no 70

izteikumu, ar kuru metafora tiek izteikta. Turklāt metafora kā fenomens ietver gan jēdzienu pārnesumu, gan arī individuālo lingvistisko izteiksmi. 4.2.3. Tēla metaforas Lekfos norāda, ka līdz ar metaforām, kas ir pārnesumi starp konceptuālajiem laukiem, ir metaforas, kas ir pārnesumi starp tēliem – tēla metaforas (image metaphors). Tēla metaforas ir konceputālās metaforas, kas parasti tiek saistītas ar literatūru – dzeju un prozu. Šo metaforu pielietojumā kā sākotnējais pieredzes lauks darbojas tēls, kas ir daudz “bagātāks”, nekā rezultējošais tēls. Tēla metaforas līdz ar to pārnes tikai tēlu uz tēlu, piemēram, dzejā sievietes tēls var tikt pārnests uz upes tēlu. Pārnesums tēlu metaforās darbojas tā pat, kā tas darbojas pārnesot pieredzes konceptuālo lauku no viena uz otru. Taču tēla metaforās ar tēlu tiek saprasts – konvecionāls mentālais tēls. Lekofs min piemēru: “Manas sievas… viduklis ir kā smilšu pulkstenis.” Šajā gadījumā smilšu pulksteņa tēls tiek “uzlikts virsū” sievietes tēlam dēļ to kopīgās formas. Metafora šajā gadījumā joprojām ir konceptuāla, taču tā nav izteiktajos vārdos, bet gan mentālajos tēlos[8/229]. Balstoties uz pētījumiem, Lekofs atzīst, ka tēlu metaforas bieži izpaužas literatūrā kā personifikācija un parunas. 4.2.4. Vispārinājumi par polisēmiju un slēdzieniem Lekofs uzskata, ka secinājumi, kas izdarīti, analizējot konceptuālo metaforu, ļauj skaidrot izteikumu polisēmiju (to, ka vieni un tie paši vārdi, frāzes un teikumi, tiek lietoti atšķirīgos kontekstos) un slēdzienu modeļus (to, ka par atšķirīgām pieredzēm, varētu teikt, par atšķirīgā situācijām, tiek spriests un izdarīti secinājumi, izmantojot vienādus slēdzienu modeļus). Lekofaprāt, tie ir šādi vispārinājumi: polisēmijas vispārinājums: svastarpēji saistītu lingvistisko izteikumu jēgas vispārinājums, piemēram, strupceļš, krustceles, nekur neiet utt. slēdzienu vispārinājums: dažādu jēdzienisko pieredzes lauku slēdzienu vispārinājums. Tas ļauj atbildēt uz diviem būtiskiem jautājumiem: kāpēc, piemēram, runājot par mīlestību, tiek izmantoti vārdi par ceļojumu? kāpēc slēdzienu modeļi, kas tiek lietoti, lai spriestu, piemēram, par ceļojumu, tiek arī izmantoti, lai spriestu par mīlestību? 59. lapa no 70

1) Līdz ar to Lekofs secina: “Tādējādi, raugoties no lingivstiskā analītiķa viedokļa, šādu savstarpēji saistītu pieredzes lauku vārdu pāru un slēdzienu modeļu eksistence veido evidenci par šādu pārnesumu eksisteni45.”[8/210] 4.2.5. Metaforu vispārīgā līmeņa struktūra Lekofa konceptuālās metaforas skaidrojumā pieredzes lauku pārnesumi veido savdabīgu hierarhiju, kas ir atbilstoša metaforā lietoto kategoriju vispārīgumam. Lekofs saka, ka metaforām piemīt vispārējā līmeņa (generic-level) struktūra. Piemēram, MĪLESTĪBA-IR-CEĻOJUMS pārnesumā mīlestības attiecības atbilst transporta līdzeklim. Transporta līdzeklis ir vispārīgākā kategorija, kas ietver vienkāršākus pamatlīmeņus kā automašīna, vilciens, kuģis un lidmašīna. Transporta līdzekļu piemēri metaforās vienmēr tiek ņemti no šī vienkāršā līmeņa kategorijām: automašīna (garš un kalnains ceļš, griezt mūsu ratus), vilciens (noiet no sliedēm), kuģis (uzskriet uz klints, nogrimt), lidmašīna (tikko pacēlušies, izlēkt ar izpletni). Līdz ar to mēs nesakām, ka “Mīlestība ir kā automašīna”, bet gan “Mīlestība ir kā ceļojums (kā brauciens)”. Taču tieši pamatlīmenis ir bagāts ar dažādiem tēliem un bagāts ar zināšanu struktūrām. “Pārnesumi vispārīgākajā limenī maksimizē iespēju pārnest bagātas jēdzieniskās struktūras no sākotnējā pieredzes lauka uz rezultējošo pieredzes lauku, jo tas pārnes daudzu pamatlīmeņus, kur katrs no tiem ir bagāts ar informāciju.”[212] Līdz ar to pārnesumi notiek augstākajā līmenī, jo neviens necenšas atrast pārnesumus starp MĪLESTĪBA IR AUTOMAŠĪNA vai MĪLESTĪBA IR KUĢIS. Taisni otrādi, tiek meklēts, kā atrast augstāko līmeni. Lekofs atzīst: “Simtiem izpētītajos konvencionālo pārnesumu gadījumos piepildījās prognozes: tieši vispārīgākās kategorijas tiek izmantotas pārnesumos.”[8/212] 4.2.6. Iztēles shēmas un invariences princips Kognitīvās semantikas ietvaros metafora ne tikai raksturo vienas pieredzes lauka pārnesumu uz citu pieredzes lauku. Konceptuālās metaforas ir atkarīgas no iztēles shēmām (image-schema) – sava veida konceptuālajām matricām, kas ļauj strukturēt pieredzi un veidot pārnesumus. Iztēles shēmas var sastāvēt no elementiem
45

Correspondingly, from the perspective of the linguistic analyst, the existence of such cross-domain pairings of words and of inference patterns provides evidence for the existence of such mappings.

60. lapa no 70

Piemēram, iztēles shēma PRIEKŠA-AIZMUGURE sastāv no diviem elementiem: stāvokļa, kas raksturo būšanu priekšā, un stāvokļa, kas raksturo būšanu aizmugurē. Kognitīvi semantiķi norāda, ka iztēles shēmas veidojas un raksturo cilvēka ķermeņa interakciju ar pasauli [9]. Lekofs norāda, ka iztēles shēmas, kas raksturo sākotnējās pieredzes laukus, piemēram, konteinerus, ceļus, tiek pārnesti uz rezultējošo pieredzes lauku (kategorijas, lineārie mērījumi). Šo te pārnesumus raksturo invariences princips.[8/215] Invariences princips raksturo to, kā viens pieredzes lauks tiek sasaistīts ar otru:
“Metaforiskie pārnesumi saglabā sākotnējā pieredzes lauka kognitīvo topoloģiju (t.i., iztēles shēmas struktūru) tā, ka tas ir konsistents ar rezutējošā pieredzes lauka struktūru.”[8/215]

Līdz ar to invariences principam ir būtiska nozīme konceptuālo metaforu darbību. Šis princips nodrošina to, ka starp abiem pieredzes laukiem izveidosies savstarpējā atbilstība un būs iespējams pieredzes lauku pārnesums. Tādējādi ar invarieneces principu Lekofs skaidro, kā norisinās konceptualizēšanas un spriešanas process, kas arī nodrošina metaforu lingvistisko izteiksmi. 4.2.7. Semantiskie pamatkoncepti, kas ir metaforiski Veiktie pētījumi par metaforu konceptuālo iedabu, ir snieguši atklājumus par ikdienas izteikumu dabu, norādot uz to metaforiskumu. Lekofs min vairākus tradicionālākos konceputālo metaforu gadījumus. Šeit esmu minējis trīs no tiem: 1) Kategorijas ietver metaforu – KATEGORIJAS IR KONTEINERI. Saskaņā ar šo metaforu, tradicionālās sugas-ģints attiecības tiek raksturotas kā konteineru attiecības. Šī metafora raksturo, piemēram, arī tādu slēdzienu formu kā siloģismu. Runājot par kategorijām, tiek teikts “A ietver B, savukārt C ietver A, tātad C ietver B”, taču ietveršana nozīmē “atrasties iekš kaut kā” un šāda konceptuālā shēma parasti tiek lietota, runājot arī par konteineriem. Līdz ar to konteineru pieredzes lauks tiek pārnests, runājot jau arī par kategorizāciju kā tādu. 2) Kvantitāte un lineārie mērījumi, kurus raksturo metaforas – VAIRĀK IR UZ AUGŠU, MAZĀK IR UZ LEJU, kā arī LINEĀRIE MĒRĪJUMI IR CEĻŠS. Šīs metaforas raksturo pārnesumus, kuri tiek izmantoti, spriežot un izsakot dažādus mērījumus un dažādas attiecības, piemēram, “Džons ir daudz gudrāks par Bilu”, “Džons prāta ziņā apsteidz Bilu”.

61. lapa no 70

Kā norāda Lekofs, savukārt “ceļa loģika tiek pārnesta uz lineāro mērījumu loģiku”[214]. Viņš to raksturo ar šādu secinājuma modeli: ja tu dodies no punkta A uz punktu C, un ja tu pašreiz esi pusceļā punktā B, tad tu esi bijis visos attiecīgajos punktos, kas atrodas starp A un B, nevis – starp B un C. Tas nozīmē – ja tev bankas kontā ir tieši 50 latu, tad tev ir pieejami arī 40 latu un 30 latu, bet nevis 60 latu vai 70 latu.[8/214] 3) Laiks. Lekofs uzskata, ka laiks tiek konceptualizēts telpas un priekšmetu jēdzienos. To raksturo metaforas – LAIKA PLŪDUMS IR KUSTĪBA, kas nozīmē, ka LAIKA PLŪDUMS IR OBJKETU KUSTĪBA. Ar to saistās gan tādas domāšanas formas, kurās laika vērotājs sevi priekšstata kā nekustīgu attiecībā pret kaut ko kustīgu, kas ir laiks, gan arī priekšstatus par laiku, kā kaut ko nekustīgu, bet tā vērotāju – kā kaut ko kustīgu, gan tagadnes laika uztveršanu kā atrodamies tai pašā vietā, kur laika vērotājs u.tml. Lekofs, raksturojot galvenos semantiskos konceptus, kas ir metaforiski, norāda uz dualitātes aspektu, kas sastopams konceptuālo metaforu lietojumā. Piemēram, metafora LAIKS IR KUSTĪBA var ietver pakārtotas metaforas, kas savā starpā var būt arī pretrunīgas, piemēram. Taču dualitātes aspekts nav vienīgais, kas raksturo konceptuālās metaforas – pieredzes pārnesumiem raksturīgs arī vienlaicīguma pārnesums (simultaneous mapping), kas nozīmē, to, ka vienā metaforā, var būt iekļauti vairāku pieredzes lauku pārnesumi vienlaicīgi, piemēram, “Tagadne ir mirklis no mūžības” ietver gan to, ka KATEGORIJAS IR KONTEINERI, gan to, ka LAIKS IR KUSTĪBA. Vienlaicīgi pārnesumi īpaši tiek izmantoti literatūrā, tādējādi veidojot dažādas divdomības un spilgtus epitetus. Līdzīgā veidā pārnesumi darbojas, konceptualizējot notikumu struktūras. Dažādie pārnesumi raksturo to, kā uztveram notikumus un kā par tiem izsakāmies – tādi nojēgumi kā stāvoklis, izmaiņas, process, darbība, cēlonis, iemesls tiek raksturoti, izmantojot telpas, kustības un spēka metaforas. Piemēram, notikumi tiek konceptualizēti ar šādām metaforām:
Stāvokļi ir vietas (telpā ierobežotas teritorijas); Pārmaiņas ir kustība (iekš vai ārpus ierobežotās teritorijas); Cēloņiem piemīt spēks; Darbība ir pašizraizošas kustības; Nodoms ir galamērķis; Ieceres ir ceļš (pie galamērķa); Grūtības ir kustības šķēršļi;

62. lapa no 70

-

Gaidāmais progress ir ceļojuma grafiks; grafiks ir virtuāls ceļotājs, kas sasniedz pārkārtātos galamērķus pārkārtotā laikā. Ārējie notikumi ir lieli, kustīgi objekti; Ilglaicīgi, ar nodomiem pārpilnas darbības ir ceļojumi.[8/220]

-

Ņemot vērā to, ka ar metaforu Lekofs saprot domāšanas formu, to pielietojums un valodiskā izpausme ir ļoti plaša. Metaforu pielietojumu var sastapt multiplikācijas filmās (DUSMAS IR KARSTS ŠĶIDRUMS KONTEINERĀ), literārajos darbos (MĒRĶTIECĪGA DZĪVE IR CEĻOJUMS), rituālos (STATUSS IR KĀPUMS), sapņu interpretācijās (LAIKS IR KUSTĪGAS ENTITĀTES, DAĻA PĀRSTĀV VESELO), mītos (ĀRĒJIE NOTIKUMI IR LIELI, KUSTĪGI OBJEKTI), fizikālajos simptomos (GRŪTĪBAS IR NASTA), sociālajās institūcijās (LAIKS IR NAUDA), sociālajā praksē (REDZĒT NOZĪMĒ APTAUSTĪT), jurisprudencē (KORPORĀCIJAS IR PERSONAS), valstu ārējās attiecībās (VALSTIS IR PERSONAS), diskursu formās (ARGUMENTI IR KARŠ) u.c.

4.2.8. Kopsavilkums par konceptuālo metaforas iedabu un struktūru

Šīs nodaļas nobeigumā vēlreiz uzskaitīšu tos punktus, kurus Lekofs min kā raksturojošus konceptuālās metaforas iedabu un struktūru. Lekofs norāda šādām konceptuālās metaforas galvenajā pazīmēm:
metaforas ir galvenais mehānisms, kā mēs veidojam sapratni par abstraktiem jēdzieniem un izdarām abstraktus spriedumus; lielākā daļa priekšmetu – sākot no vis ikdienišķākajiem un beidzot ar zinātniskajām teorijām – var tikt saprasti tikai ar metaforu palīdzību; metaforas ir fundamentāli konceptuālas, nevis lingivstiskas; metaforiskā valoda ir konceptuālo metaforu ārēja izpausme; lielākā daļa mūsu konceptuālo sistēmu ir metaforiskas, nozīmīgākā daļa no tās nav metaforiska. Metaforiskā saprašana balstās uz ne-metaforisko saprašanu; metafora ļauj mums saprasts relatīvi abstraktus vai nestrukturētas parādības ar daudz konkrētāku vai vismaz nedaudz vairāk strukturētu parādību starpniecību.[8/244]

Savukārt konceptuālās metaforas struktūru raksturo šādas pazīmes:
metaforas ir konceptuālo pieredzes lauku savstarpēji pārnesumi; šādi pārnesumi ir asimetriski un daļēji; katrs pārnesums ir stabilu (fiksētu) ontoloģisko korespondenču kopa, kas veidojas starp entitātēm sākotnējā pieredzes laukā un entitātēm rezultējošā pieredzes laukā;

63. lapa no 70

-

tad, kad šīs fiksētās korespondences tiek aktivizētas, pārnesumi var projicēt sākotnējā pieredzes lauka slēdziena modeli uz rezultējošā pieredzes lauka slēdziena modeli; metaforiskie pārnesumi pakļaujas invariences principam: Sākotnējā pieredzes lauka iztēles shēmas struktūra tiek projicēta uz rezultējošo pieredzes lauku tādā veidā, kas ir konsistents ar iekšējo (inherent) rezultējošā pieredzes lauka struktūru;

-

pārnesumi nav nejauši, bet pamatojas ķermenī un ikdienas pieredzē un zināšanās; konceptuālā sistēma ietver tūkstošiem konvencionālo metaforu pārnesumus, kas veido daudz vispārīgāki strukturētu konceptuālās sistēmās subsistēmu; pastāv divu veidu pārnesumi: konceptuālie pārnesumi un iztēles pārnesumi; tie abi pakļaujas invariences principam.[8/245]

Lekofs norāda uz vēl dažiem metaforas papildu aspektiem:
konvencionālo konceptuālo metaforu sistēma ir lielā mērā neapzināta, automātiska un tiek lietota nepamanāmi, gluži tāpat kā lingvistiskā sistēma un konceptuālā sistēma; mūsu konvencionālo metaforu sistēma ir “dzīva” tādā nozīmē, kā dzīvi ir gramatiskā sistēma un fonoloģiskie likumi, t.i., tā tiek pastāvīgi, automātiski lietota viņpus apziņas (below the level of consciousness); mūsu metaforiskā sistēma ieņem centrālu lomu pieredzes saprašanā un veidā, kā mēs rīkojamies saprašanas procesā; konvencionālie pārnesumi ir statiskas korespondences, nevis algoritmi, lai gan tas paredz iespējamību, ka šādas statiskas vienības var tikt izmantotas valodas procesā, kas ietver nākamo soli; metaforas lielā mērā balstās uz mūsu pieredzes korespondencēm, nevis uz līdzībām; metaforu sistēma ieņem nozīmīgu lomu gan valodas gramatikā, gan leksikā; metapforiskie pārnesumi atšķiras to universālumu; daži ir universālāki, daži – šaurāki un vēl daži – kultūras noteikti.

-

poētiskā

valoda

ir

tikai

ikdienas,

konvencionālās

metaforisko

domu

sistēmas

pielietojums.[8/245-246]

64. lapa no 70

NOBEIGUMS
Bakalaura darbā pievērsos trīs nozīmīgu domātāju darbu analīzei par metaforas problēmu – Maksa Bleka, Donalda Deividsona un Džordža Lekofa darbiem, tādējādi iezīmējot, manuprāt, dažus galvenos virzienus metaforas aplūkojumā analītiskajā filosofijā kopumā. Pirmkārt es analizēju Maksa Bleka uzskatus par metaforu. Bleka ieguldījums metaforas problemātikas analīzē ir ievērojams ar to, ka viņš ievieš vairākas metaforas analīzē nepieciešamas distinkcijas, piemēram, fokusa/ietvara nošķīrumu. Bleks, sekojot vēlīnā Vitgenšteina uzskatiem, valodu aplūko ne vairs loģiskā pozitīvisma garā – kā tādu, kura var un kurai tāpēc ir jāapraksta pasaule viennozīmīgi. Bleks ar valodu saprot veidu, kā mēs spējam orientēties pasaulē un pašu pieredzē, nošķirt tās dažādos aspektus. Tai pat laikā metafora Blekam nav tikai salīdzinājums vai vienas frāzes aizvietošana ar otru. Metaforai Belks piešķir būtiskāku lomu – tā ir veids, kā mēs spējam vienu lietu ieraudzīt kā otru. Tas ved Bleku jau pie realtīvisma atzīšanas attiecībā par tradicionālo nošķīrumu starp burtisko/pārnesto nozīmi, postulējot, ka valodas nozīme, ko atspoguļo metafora, ir asociācijas, kas saistās ar vārdiem, vai, lietojot Vitgenšteina terminoloģiju, vārdu nozīme ir to lietojums. Un tieši šo dažādo lietojumu savstarpēja saattiecināšana piešķir metaforai nozīmi, tātad – Blekaprāt – metaforai ir nozīme, tā ļauj atklāt lietās līdz tam neatklātus aspektus. Savukārt Donalda Deividsons ir kritisks pret atziņu, ka metaforai piemistu vēl kada, nozīme, izņemot burtisko. Deividsons rakstā “Ko metafora nozīmē” cenšas norādīt uz daudzu viedokļu par metaforu maldīgumu. Tādējādi noraidīdams, ka metaforai piemistu kognitīvais saturs, ka tā izteiktu salīdzinājumu, melus, kaut ko apslēptu, noklusētu vai ar vārdiem saistītās asociācijas. Deividsonprāt, metafora ir kā Delfu orākuls – tā dod zīmes, bet to skaidrošana jau paliek paša metaforas interpretētāja ziņā. Tas, kas like, saskaņā ar Deividsonu, mums konstruēt viedokli par metaforas īpašo nozīmi, ir, ja lietojam Vitgenšteina frāzi, tas, ka metafora mūs “nobur” – tās radīto efektu vēlamies uzdot kā tās nozīmi, taču tas tā nav. Līdz ar to Deividsons atzīst, ka metaforai nav nozīmes, taču tas nenozīmē, ka metaforu būtu bezjēdzīga un nebūtu lietojama komunikācijā, drīzāk – vai vienmēr tās izmantojam, lai paustu skaidrus apgalvojumus?

65. lapa no 70

Savukārt Džordžs Lekofs, kas pārstāv kognitīvo zinātņu atzaru – kognitīvo semantiku, kas lielā mērā balstās uz empīriskiem pētījumiem par smadzeņu, neironu darbību, noraida visus līdzšinējos tradicionālos priekšstatus par metaforu. Lekofs uzsakta, ka tradicionāli metafora ir tikusi saistīta ar kaut ko valodisku, kas balstījies tradicionālajā nošķīrumā starp burtisko un pārnesto nozīmi. Taču patiesībā metafora ir domāšanas forma, kura ir saistīta ar valodu tik, cik šī domāšanas forma var tikt verbalizēta neskaitāmi daudz metaforiskos izteikumos. Lekofs demonstrē, ka metaforiskā domāšana raksturo daudzas ikdienas spriešanas formas, kuras var atrasta arī zinātniskos traktātos. Metafora Lekofa izpratnē ir viena pieredzes lauka pārnešana uz citu pieredzes lauku, turklāt tiek pārnests tas pieredzes lauks, kas tiešā veidā pieejams pieredzē, ķermeņa mijiedarbības rezultātā ar pasauli, uz pieredzes lauku, kas nav tieši dots pieredzē un ir saistīts ar abstrakcijām un emocijām. Līdz ar to tādi jēdzieni kā cēlonis, laiks, notikumi, mīlestība utt. tiek raksturoti metaforiski. Lekofa piedāvātais metaforas skaidrojums, kas ar metaforu vairs neatzīst kā valodas formu, bet gan kā domāšanas formu, paver plašu pētījumu lauku, kurā iespējams nonākt pie brīžiem pat pārsteidzošiem secinājumiem – saskatīt ikdienas un jau daudz teorētiskāku notikumu, parādību, vērtējumu utt. savstarpēji saistīto konceptuālo struktūru. Nobeigumā gribētu piebilst, ka katra no šajā darbā aplūkotā autora atziņām par valodu diezin vai būtu pieņemamas pilnībā, drīzāk – katrs no tiem atklāj jaunus aspektus, aplūkojot gan metaforas konkrētos gadījumos, gan jau vērtējot valodas lietojumu vispār. Nevarētu nepiekrist Blekam, kurš izteicis atziņu, kas bieži tiek pārmesta filosofiem un zinātniekiem – mēģinājums izskaidrot metaforu un sniegt tai parafrāzi, to noplicina, taču – vai metafora būtu jālieto vien kā žests, kā to iesaka Deividsons? Taču, iepsējams, metaforas nemaz nevar netikt lietotas, jo tās ir fundamentālas mūsu konceptuālā aparāta darbības funkcijas?

66. lapa no 70

IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS
Avoti
1. 2. 3. 4. 5. 6. 7. 8. 9. Black M. Metaphor. In: Black M. Models and Metaphors. Ithaca, New York: Cornell University Press, 1962. Black M. How metaphor work: A reply to Donald Davidson. In: Sacks Sh. (ed.). On Metaphor. Chicago, London: The University of Chicago Press, 1979, 181-192 p. Black M. Models and Metaphors. Ithaca, New York: Cornell University Press, 1962. Black M. More about metaphor. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 19-41 p. Davidson D. Essays on actions and events. Oxford, 2001. Davidson D. Inquires into Truth and Interpretation. Oxford: Clarendon Press, 1984. Davidson D.What Metaphors Mean. In: Davidson D. Inquires into Truth and Interpretation. Oxford: Clarendon Press, 1984, 245-264. Lakoff G. The contemporary theory of metaphor. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 202-251 p. Лакофф Дж., Джонсон М.. Метафоры, которыми мы живем. Skat. internetā: http://kant.narod.ru/lakoff.htm (22.05.2006.)

Papildu literatūra
10. Blackburn S. The Oxford Dictionary of Philosophy. Oxford, New York: Oxford University Press, 1996. 11. Coceptual Metafor. Skat. internetā (22.05.2006.): http://www2.winchester.ac.uk/edstudies/courses/level%20two/conceptmet.htm 12. O’Connor J.J., Robertson E.F. Max Black. Skat. internetā http://www-history.mcs.standrews.ac.uk/Mathematicians/Black.html (06.03.2006.) 13. Grayling A.C. An introduction to philosophical logic. Blackwell Publishers, 2001. 14. O’Grady J. Donald Davidson. Skat. internetā: http://www.guardian.co.uk/print/0,3858,4746599-103684,00.html (04.10.2005.) 15. Davidson D. Inquires into truth and interpretation. Oxford: Clarendon Press, 1984. 16. Davies, M. Idiom and metaphor. In: Proceeding of the Aristotelian Society, 1982-1983, (83), 67-85 p. 17. Davis S. (ed.) Pargmatics. A Reader. Oxford: Oxford University Press, 1991. 18. Dummet M. Origins of analytical philosophy. Cambridge: Harvard University Press, 1994. 19. Frēge G. Jēga un nozīme. Kentaurs XX1, Nr.20, 1999.gada decembris, 50-57.lpp. 20. Kirk L. (ed.) Donald Davidson. Cambridge: Cambridge University Press, 2003. 21. Kirk L. Introduction. In: Kirk L. (ed.) Donald Davidson. Cambridge: Cambridge University Press, 2003, 3-34 p. 22. Kittay E.F. Metaphor. Oxford, New York: Clarendon press, 1987. 23. Moran R. Metaphor. In: Hale B., Wright C. (eds.) A companion to the philosophy of language. Blakcwell Publishers, 248-268 p. 24. Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992. 25. Ortony A. Metaphor, language, and thought. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 1-16 p. 26. Reddy M.J. The conduit metaphor: A case of frame conflict in our language about language. In: Ortony A.(ed). Metaphor and thought. Cambridge: Cambridge University Press, 1992, 164-201 p. 27. Rortijs R. Nejaušība, ironija un solidaritāte. Rīga: Pētergailis, 1999, 21-41.lpp. 28. Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 1999. 29. Šķilters J. Alfrēda Tarska semantika: nozīme un patiesums. Kentaurs XX1, Nr.37, 2005.gada augusts, 149-160.lpp. 30. Turner M. The Study of English in the Age of Cognitive Science. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1991. 31. Vitgenšteins L. Filosofiskie pētījumi. Rīga: Minerva, 1997. 32. Wheeler III S.C. Language and Literature. In: Donald Davidson. Cambridge: Cambridge University Press, 2003, 183-206 p.

67. lapa no 70

33. Wittgenstein L. Logische-philosophische Abhandlung/ Tractatus Logico-Philosophicus. Transl. by D.F.Pears and B.F. McGuinness. Londong: Routledge and Kegan Paul, 1961. 34. Никоненко С.В. Аналитическая трактовка метафоры. Skat. internetā: http://anthropology.ru/ru/texts/nikonenkos/kompar_26.html (17.05.2006.)

68. lapa no 70

ANOTĀCIJA
Metaforas problēma filosofijā pēdējos gados ir kļuvusi arvien populārāka, radot arvien jaunus pētījumus gan analītiskās filosofijas ietvaros, gan ārpus tās. Līdz ar to metaforas tematikai veltīto darbu skaits pārsniedz jau vairāk nekā četrus tūkstošos. Taču bakalaura darbā esmu pievērsies metaforas problēmai triju analītiskās filosofijas pārstāvju – Maksa Bleka, Donalda Deividsona un Džordža Lekofa darbos. (Tiesa gan, šeit ir nepieciešams precizējums – pie klasiskās analītiskās filosofijas tradīcijas pieder tikai pirmie divi no pieminētajiem domātājiem – Bleks un Deividsons, savukārt Lekofs jau ir cita mūsdienās arvien populārāk kļūstošā strāvojuma – kognitīvās zinātnes un tās apakšnozares – kognitīvās semantikas – galvenais pārstāvis). Minētie trīs autori analītiskās filosofijas pieejā metaforai ieņem īpašu lomu – viņu atziņas par metaforu ir guvušas visplašāko rezonansi analītiskajā tradīcijā un arī pāri tās robežām. Bakalaura darbā esmu centies parādīt, ka katrs no viņiem pārstāv noteiktu attīstības posmu analītiskās filosofijas tradīcijas pieejā metaforai, tādējādi ļaujot gūt jau vispārīgāku ieskatu metaforas tēmas attīstībā analītiskās filosofijas tradīcijā. Bakalaura darba mērķis ir salīdzināt šo trīs autoru galvenās atziņas un argumentus par metaforu, norādot uz katra autora oriģinalitāti pieejā metaforai analītiskās filosofijas ietvaros. Pētnieciskā darba izpēte ir veltīta, pirmkārt, katra autora galvenajam darbam par metaforu, tajā paustajām atziņām un argumentiem. Tie būtu: Maksa Bleka darbam “Modeļi un metaforas”, īpaši – rakstam “Metafora”, Donalda Deividsona darbam “Pētījumi par patiesību un interpretāciju”, jo īpaši rakstam “Ko metafora nozīmē?”, un Džordža Lekofa rakstam “Metaforas mūsdienu teorija”. Otrkārt, esmu centies iezīmēt, kādu lomu minētie darbi ieņēmuši katra autora kopējo darbu un atziņu lokā. Treškārt, esmu mēģinājis arī norādīt uz kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm – pamatnostādnēm, galvenajiem argumentiem metaforas izpratnē. Izraudzītā bakalaura tēma “Metaforas problēma M.Bleka, D.Deividsona un Dž.Lekofa darbos”, ietverot metaforas aplūkojumu analītiskās filosofijas tradīcijā, kā arī minēto trīs autoru domu salīdzinājums, Latvijā ir mazaplūkota tēma, turklāt tāda domātāja kā Maksa Bleka domas evolūcijai ir maz veltītu darbu filosofijas ietvaros kopumā. Līdz ar to darba novitāte izpaužas ne tikai Latvijā maz analizētās tēmas izklāstā, bet arī jau plašākā mērogā, piedāvājot ieskatu metaforas problēmas attīstībā analītiskajā filosofijā. Tā pirmajā nodaļā tiek uzrādītas iespējamajās distinkcijas metaforas problēmas aplūkojumā. Otrajā nodaļā tiek sniegts ieskats Maksa Bleka galvenajos filosofiskajos uzskatos un metaforas analīzē, aplūkojot metaforas salīdzinošo, substitutīvo un interaktīvo traktējumus – to pamatnostādnes un galvenos argumentus Bleka izpratnē. Trešā nodaļa attiecīgi ir veltīta Donalda Deividsona ieguldījumam metaforas problemātikas risināšanā un ietver viņa argumentus un secinājumus par valodas iedabu un no tā izrietošajām atziņām par metaforu. Iztirzājuma daļas noslēguma nodaļā tiek analizētas Džordža Lekofa kā kognitīvā semantiķa atziņas un argumentiem par metaforas izpratni mūsdienās.

69. lapa no 70

THE ANNOTATION
The problem of metaphor has become one of the most significant theme in analytical philosophy. The author analyses the problem of metaphor in works of three analytical philosophers – Max Blakck, Donald Davidson, and George Lakoff (although G.Lakoff by the most part represents branch of cognitive semantics). M.Black makes critic about comperative view of metaphor and substitution view of metaphor by showing that both views suffer from vagueness. M.Black thinks that only interaction view of metaphor gives results for interpretation of metaphor, because it gives possibility to interpret metaphor as way to look on things through others. D.Davidsons rejects view that metaphors have special meaning outside literal meaning of words; therefore D.Davidson thinks that metaphor is something like gesture, which do not need paraphrasing. G.Lakoff thinks that metaphor is not form realm of language, but form realm of thought. G.Lakoff argues that metaphor is crossdomain mappings – it is a way in which we conceptualise on mental domain in terms of another. And metaphorical expression is just expression of such mapping.

70. lapa no 70

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful