You are on page 1of 49

"Mēs Eiropā" 

Saturs 

EIROPAS SAVIENĪBAS VĒSTURE .................................................................................... 4 
1950.gada 9.maijs: Šūmana plāns............................................................................................................. 4  
1957. gada 25. marts: Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK) ....................................................................... 5  
1968. gada 1. augusts: Muitas savienība .................................................................................................. 5  
1973. gada 1. janvāris: pirmā paplašināšanās........................................................................................... 5  
1979. gada 7.‐10. jūnijs: pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas..................................................... 6 
1986. gada 17. februāris: Vienotais Eiropas akts ...................................................................................... 6  
1993. gada 1. novembris: Eiropas Savienība............................................................................................. 7  
1997. gada 17. jūnijs: Amsterdamas līgums ............................................................................................. 7  
2001. gada 26. februāris: Nicas līgums ..................................................................................................... 7  
2007. gada 13. decembris: paraksta Lisabonas līgumu ............................................................................ 7  

KĀ DARBOJAS EIROPAS SAVIENĪBA?............................................................................. 9 
Eiropadome: dalībvalstu vadītāju sanāksme .......................................................................................... 10  
Eiropas Savienības Padome: 27 viedokļu apsvēršana............................................................................. 10  
Eiropas Savienības Padomes prezidentūra ............................................................................................. 13  
Eiropas Komisija: Eiropas Savienības dzinējspēks................................................................................... 14  
Eiropas Parlaments: no konsultācijām līdz kopīgam lēmumam ............................................................. 17 
Eiropas Kopienu tiesa: likumu balsts ...................................................................................................... 21  
Eiropas Savienības Revīzijas palāta: cīņa pret naudas izšķērdēšanu ...................................................... 22 
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja: sociālo partneru iesaistīšana ........................................ 23 
Reģionu komiteja: reģionu viedoklis....................................................................................................... 24  
Eiropas Centrālā banka ........................................................................................................................... 25  
Eiropas ombuds....................................................................................................................................... 25 
Aģentūras ................................................................................................................................................ 25 
Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā ................................................................................................ 29  

KO EIROPAS SAVIENĪBA NOZĪMĒ MAN? ..................................................................... 32 


Ceļošana ES ............................................................................................................................................. 32 
Mobilo tālruņu sakari ES valstīs .............................................................................................................. 32  
112 – vienots ES ārkārtas tālruņa numurs .............................................................................................. 33  
Darbs ES .................................................................................................................................................. 33 
Veselība un sociālā aizsardzība ............................................................................................................... 34  
Sociālās garantijas................................................................................................................................... 35 
Izglītība un kultūra .................................................................................................................................. 36 
Kvalifikāciju atzīšana ............................................................................................................................... 36 
Pētniecība ............................................................................................................................................... 37 
Tirdzniecības politika .............................................................................................................................. 37 
Vienotais tirgus ....................................................................................................................................... 38 
Ekonomikas un monetārā savienība ....................................................................................................... 39  
Patērētāju aizsardzība............................................................................................................................. 40  
Kopējā lauksaimniecības politika ............................................................................................................ 40  
Paplašināšanās ........................................................................................................................................ 41 
Reģionālā politika.................................................................................................................................... 42 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  2
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Vides politika........................................................................................................................................... 43 
Tiesiskums, brīvība un drošība ................................................................................................................ 44  
Kopējā ārējā un drošības politika............................................................................................................ 45  
Cilvēktiesības........................................................................................................................................... 46 
ES pilsonība ............................................................................................................................................. 47 
Nepilsoņi un ES........................................................................................................................................ 47 
Patvērums ............................................................................................................................................... 48 
Vienlīdzība............................................................................................................................................... 49 
Vēlēšanas ................................................................................................................................................ 49 
 
 
 
 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  3
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Eiropas Savienības vēsture 
Eiropas  integrācija  sākās  1950.  gadā,  kad  sešas  valstis  apvienojās,  lai  kopīgi  dibinātu  Eiropas 
Ogļu  un  tērauda  kopienu.  Septiņus  gadus  vēlāk  šīs  valstis  nolēma  paplašināt  savu  sadarbību, 
pilnīgi aptverot ekonomikas jomu. Tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena. 
 
Līdz  ar  Māstrihtas  līguma  stāšanos  spēkā  1993.  gadā  par  apliecinājumu  tam,  ka  organizācija  ir 
daudz  vairāk  nekā  ekonomiska  savienība,  kopienas  nosaukums  tika  mainīts  uz  “Eiropas 
Savienība”.  Kopš  tā  laika  dalībvalstu  skaits  ir  pieaudzis  līdz  divdesmit  septiņām.  2004.  gadā 
notika  lielākā  paplašināšanās  Eiropas  Savienības  (ES)  vēsturē.  ES  tika  uzņemtas  desmit  jaunas 
valstis, arī Latvija. 
 
Eiropas integrācijas process vēl nav beidzies, jo ES nepārtraukti attīstās. Patlaban eirozonā ir 15 
no 27 dalībvalstīm – Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Malta, 
Nīderlande,  Portugāle,  Slovēnija,  Somija,  Spānija  un  Vācija.  2009.  gada  1.  janvārī  eirozonai 
pievienosies Slovākija.   
 
Lai  gan  lielākā  ES  paplašināšanās  jau  notikusi,  jaunu  dalībvalstu  uzņemšana  ES  turpinās.  2007. 
gadā ES tika uzņemtas Bulgārija un Rumānija, kandidātvalsts statuss ir piešķirts vēl 3 valstīm – 
Turcijai, Horvātijai un Bijušajai Dienvidslāvijas Republikai Maķedonijai. 
 
1950.gada 9.maijs: Šūmana plāns 
 
1950.  gada  pavasarī  Eiropā  bija  ļoti  sarežģīta  situācija.  Aukstais  karš  radīja  nopietnus  bruņota 
konflikta draudus starp Austrumiem un Rietumiem. Lai gan kopš Otrā pasaules kara beigām bija 
pagājuši pieci gadi, bijušo pretinieku samierināšanos bija jāgaida vēl ilgi. 
 
Eiropai  bija  jāatrisina  svarīgs  jautājums  –  kā  izvairīties  no  pagātnes  kļūdām  un  likt  pamatus 
ilgstošam  mieram  starp  tautām,  kuras  vēl  nesen  karoja  savā  starpā?  Problēmas  risinājums 
balstījās  uz  Francijas  un  Vācijas  attiecību  ievirzīšanu  jaunā  gultnē.  Ja  starp  šīm  valstīm  izdotos 
nodibināt ciešāku saikni, tas Eiropas brīvajām valstīm dotu impulsu veidot kopīgu nākotni. 
 
Francijas valstsvīrs Žans Monē (Jean Monnet), kuram bija vērā ņemama pieredze diplomātijā un 
samierināšanā,  iesniedza  plānu  Francijas  ārlietu  ministram  Robertam  Šūmanam  (Robert 
Schuman)  un  Vācijas  Federatīvās  Republikas  kancleram  Konrādam  Adenaueram  (Konrad 
Adenauer).  Plāns  paredzēja  izveidot  vienotu  ogļu  un  tērauda  tirgu,  kas  būtu  pakļauts 
neatkarīgām  varas  institūcijām,  tādējādi  Francijai  un  Vācijai  radot  kopīgu  interešu  sfēru. 
Apvienojot  abas  galvenās  rūpniecības  nozares,  kas  nepieciešamas  ieroču  ražošanai,  karš  starp 
abām valstīm kļūtu neiespējams. Šo priekšlikumu Francija oficiāli izteica 1950. gada 9. maijā. To 
vienbalsīgi atbalstīja Vācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  4
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Eiropas  Ogļu  un  tērauda  kopienas  (EOTK)  dibināšanas  līgums,  kas  tika  parakstīts  1951.  gada 
aprīlī, lika pamatus Eiropas un tagadējās ES attīstībai. 
 
Katru gadu 9. maijā tiek svinēta Eiropas diena. Datums Eiropas dienai tika izvēlēts 1986. gadā, 
atceroties 1950. gada 9. maija deklarāciju. 
 
1957. gada 25. marts: Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK) 
 
1950. gadā pēc Šūmana plāna tika likti pamati kopienai ar lēmumu pieņemšanas pilnvarām ogļu 
un  tērauda  ražošanā.  Pastāvēja  viedoklis,  ka  sadarbību  vajadzētu  attīstīt  arī  citās  jomās.  Tā  kā 
visas sešas EOTK dalībvalstis par prioritāti bija izvirzījušas ekonomisko integrāciju, tika nolemts 
paplašināt sadarbību citās ekonomikas jomās, lai radītu kopēju tirgu. 
 
Eiropas  Ekonomikas  kopienas  (EEK)  dibināšanas  līgums  tika  parakstīts  Romā  1957.  gada  25. 
martā.  Tas  iezīmēja  jauna  posma  sākšanos  Eiropas  integrācijas  procesā.  Līgums  noteica  jaunu 
institūciju  izveidošanu  un  kopīgas  lēmumu  pieņemšanas  procedūras,  lai  virzītu  nacionālās 
intereses  uz  vienotu  mērķi.  Tādējādi  EEK  kļuva  par  atbalsta  punktu  turpmākajai  Eiropas 
integrācijai.  Vienlaikus  ar  EEK  dibināšanas  līgumu  tika  parakstīts  arī  Eiropas  Atomenerģijas 
kopienas  (EAK  jeb  Euratom)  dibināšanas  līgums,  un  tādēļ  tie  abi  kopā  ir  pazīstami  kā  Romas 
līgumi. Abi līgumi stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī. 
 
1968. gada 1. augusts: Muitas savienība 
 
1968.  gada  1.  augustā  tika  likvidētas  pēdējās  muitas  barjeras  starp  dalībvalstīm  un  piemēroti 
vienādi muitas nodokļi importam ārpus EEK robežām. Sāka darboties Muitas savienība. 
 
Muitas nodokļu atcelšanai bija ievērojami panākumi: tirdzniecības apjoms starp EEK valstīm no 
1958. gada līdz 1970. gadam pieauga sešas reizes, bet tirdzniecības apjoms ar pārējām pasaules 
valstīm trīskāršojās. EEK valstu nacionālais kopprodukts pieauga par 70 procentiem. Pirmo reizi 
Eiropas  uzņēmumiem  bija  pieejams  plašs  kontinenta  tirgus,  līdzīgi  kā  tas  bija  ASV.  EEK 
uzņēmumi  varēja  pilnīgi  izmantot  atvērto  robežu  radītās  iespējas,  EEK  valstu  iedzīvotāji  – 
novērtēt Eiropas integrācijas sniegtos praktiskos labumus, jo, palielinoties no citām EEK valstīm 
ievesto preču apjomam, tika piedāvāta plašāka preču izvēle. 
 
1973. gada 1. janvāris: pirmā paplašināšanās 
 
Jebkura  Eiropas  valsts  var  pievienoties  ES,  ja  vien  tā  ir  gatava  pieņemt  dibināšanas  līgumos 
noteiktos  principus  un  pienākumus.  Lai  pievienotos  ES,  valstij  ir  jāievēro  šādas  galvenās 
prasības: tai ir jāatrodas Eiropas kontinentā un jābūt tiesiskai valstij ar brīvu tirgus ekonomiku 
un demokrātiskiem pārvaldes principiem. 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  5
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

1973.  gada  janvārī  EEK  paplašinājās  pirmo  reizi,  uzņemot  Dāniju,  Īriju  un  Apvienoto  Karalisti. 
1981.  gadā  otrajā  paplašināšanās  kārtā  kopienai  pievienojās  Grieķija.  Trešajā  paplašināšanās 
kārtā 1986. gadā kopienai pievienojās Portugāle un Spānija. 1995. gadā arī Austrija, Somija un 
Zviedrija kļuva par ES dalībvalstīm. 2004. gada 1. maijā notika lielākā paplašināšanās ES vēsturē. 
ES  tika  uzņemtas  desmit  jaunas  valstis  –  Čehija,  Igaunija,  Kipra,  Latvija,  Lietuva,  Malta,  Polija 
Slovākija,  Slovēnija  un  Ungārija.  2007.  gada  1.janvārī  par  ES  dalībvalstīm  kļuva  Bulgārija  un 
Rumānija. 
 
1979. gada 7.‐10. jūnijs: pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas 
 
1979. gadā no 7. līdz 10. jūnijam EEK valstu pilsoņi devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai pirmo reizi 
tiešās  vēlēšanās  ievēlētu  deputātus  Eiropas  Parlamentā.  Kopš  1979.  gada  tiešas  Eiropas 
Parlamenta  vēlēšanas  tiek  rīkotas  reizi  piecos  gados.  Latvijā  pirmās  EP  vēlēšanas  notika  2004. 
gada 12. jūnijā.  
 
Eiropas  Parlamentam  ir  svarīga  loma  ES  institucionālajā  struktūrā.  Tā  ir  vienīgā  tieši  vēlētā  ES 
institūcija.  Eiropas  Parlamenta  pilnvaras  pakāpeniski  ir  pieaugušas  –  EEK  dibināšanas  sākumā 
Eiropas Parlaments bija tiesīgs sniegt tikai konsultācijas, taču pašlaik tas līdzvērtīgi ES Padomei 
piedalās lēmumu pieņemšanā daudzās jomās.  
 
1986. gada 17. februāris: Vienotais Eiropas akts 
 
Sešdesmito gadu beigās EEK dalībvalstis bija atcēlušas muitas nodokļus un daudzus savstarpējus 
kvantitatīvus ierobežojumus. Tomēr īsts kopējais tirgus bija vēl tāls mērķis. Atšķirīgie nacionālie 
standarti  un  noteikumi  kavēja  brīvo  tirdzniecību  gandrīz  tikpat  spēcīgi  kā  muitas  nodokļi  un 
importa kvotas.  
 
1985.  gadā  Eiropas  Komisija  piedāvāja  plānu  kopējā  tirgus  izveidošanai,  kā  rezultātā  tika 
parakstīts  Vienotais  Eiropas  akts.  Tas  noteica,  ka  no  1993.  gada  1.  janvāra  jābūt  ieviestām 
četrām pamatbrīvībām – brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustībai EEK.  
 
Vienotais  Eiropas  akts  apvienoja  kopējā  tirgus  izveidi  ar  ekonomiskās  un  sociālās  solidaritātes 
principiem.  Lai  palīdzētu  reģioniem,  kurus  negatīvi  bija  ietekmējušas  tehnoloģiskās  pārmaiņas 
un  industriālā  restrukturizācija,  kā  arī  atpalikušajiem  reģioniem,  tika  izstrādāti  reģionālās 
politikas  pasākumi.  Tika  paredzēts  veicināt  sadarbību  pētniecības  un  attīstības  jomās,  lai 
pārliecinātos,  ka  kopējā  tirgus  sociālajai  dimensijai  tiek  veltīta  pienācīga  uzmanība.  Vienotais 
Eiropas  akts  nostiprināja  demokrātiju  EEK,  Eiropas  Parlamentam  paredzot  jaunas  pilnvaras 
lēmumu pieņemšanā. 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  6
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

1993. gada 1. novembris: Eiropas Savienība 
 
1993. gada novembrī stājās spēkā Līgums par Eiropas Savienību, kas tika parakstīts 1992. gada 7. 
februārī Māstrihtā. Tas skaidri atspoguļoja dalībvalstu mērķi būt ne tikai ekonomiskai kopienai, 
bet  arī  veicināt  ciešāku  politisko  sadarbību  un  izveidot  ES,  kas  aptvertu  arī  citas  jomas. 
Iedzīvotājiem  vislabāk  pamanāmās  pārmaiņas,  ko  paredzēja  Māstrihtas  līgums,  bija  virzība  uz 
Ekonomisko un monetāro savienību un kopējās valūtas – eiro – ieviešana. Eiro ieviešana bija ļoti 
nozīmīgs politisks solis, jo eiro pašlaik ir ievērojamākais ES simbols.  
 
1997. gada 17. jūnijs: Amsterdamas līgums  
 
1997. gada 17. jūnijā valstu un valdību vadītāji vienojās par jauna līguma – Amsterdamas līguma 
– noslēgšanu.  
 
Amsterdamas līgumam ir četri galvenie mērķi:  
‐ pastiprināt nodarbinātības politikas un pilsoņu tiesību nozīmi; 
‐ atcelt atlikušās barjeras brīvai pilsoņu kustībai un garantēt drošību ES teritorijā; 
‐ dot Eiropai lielākas balsstiesības globālajos jautājumos; 
‐ gatavojoties paplašināšanās procesam, padarīt efektīvāku ES institucionālo struktūru. 
 
2001. gada 26. februāris: Nicas līgums 
 
Ar  Nicas  līguma  parakstīšanu  noslēdzās  2000.  gada  Starpvaldību  konference,  kuras  uzdevums 
bija izstrādāt plānu, kā paplašināšanās kontekstā ES institūcijām turpināt efektīvu darbu. Nicas 
līgums,  tāpat  kā  Amsterdamas  līgums,  nav  patstāvīgs  pamatlīgums  –  ar  šo  līgumu  tiek  grozīts 
Eiropas  Kopienas  dibināšanas  līgums  un  Līgums  par  Eiropas  Savienību.  Nicas  līgums  (kopā  ar 
pielikumiem) ir būtisks Latvijai, jo nosaka 
kandidātvalstu  uzņemšanas  procedūru  un  izmaiņas  ES  institūcijās  pēc  2004.  un  2007.  gada 
paplašināšanās. Nicas līgumā arī noteikts Latvijas pārstāvju skaits ES institūcijās.  
 
Nicas  līgums  stājās  spēkā  2003.  gada  1.  februārī  pēc  tam,  kad  to  bija  ratificējušas  visas  ES 
dalībvalstis. 
 
2007. gada 13. decembris: paraksta Lisabonas līgumu 
 
Jauns  līgums  ES  dalībvalstu  starpā  ir  nepieciešams,  lai  efektīvāk  koordinētu  paplašināšanās 
rezultātā  radītos  institucionālos  jautājumus,  uzlabotu  ES  darbības  efektivitāti,  vienkāršotu  ES 
pamatlīgumus, kā arī risināto globālos izaicinājumus – klimata pārmaiņas, tehnoloģiskā attīstība 
un ciešāka ekonomikā integrācija.  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  7
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Jau 2002. gadā tika sasaukts konvents, kura uzdevums bija izstrādāt priekšlikumus jauna līguma 
tapšanai. Tā rezultātā 2004. gada 29. oktobrī tika parakstīts Līgums par Konstitūciju Eiropai. Tā 
kā  visas  ES  dalībvalstis  to  neratificēja,  līgums  nestājās  spēkā.  Darbs  pie  līguma  pārstrādāšanas 
sākās  2007.  gada  sākumā  līdz  ar  Vācijas  prezidentūras  atklāšanu.  2007.  gada  13.  decembrī 
Lisabonā  ES  dalībvalstu  vadītāji  parakstīja  jauno  līgumu  –  Lisabonas  līgumu,  kas  groza  Līgumu 
par  Eiropas  Savienību  un  Eiropas  Kopienas  dibināšanas  līgumu,  to  pārdēvējot  par  Līgumu  par 
Savienības darbību.  
 
Lisabonas līgums stāsies spēkā, kad to būs ratificējušas visas 27 dalībvalstis.  
 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  8
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Kā darbojas Eiropas Savienība? 
ES  ir  veidojusies  vairāk  nekā  pusgadsimta  ilgā  pakāpeniskā  integrācijas  procesā.  Kopš  Otrā 
pasaules  kara  beigām  Eiropas  valstu  savstarpējo  attiecību  pilnveidošana  ir  pāraugusi  ciešā 
ekonomiskā  un  politiskā  sadarbībā.  Saskaņā  ar  Māstrihtas  līgumu  ES  struktūru  veido  trīs 
savstarpējās sadarbības virzieni jeb pīlāri: Eiropas Ekonomiskā kopiena, Kopējā ārējā un drošības 
politika,  kā  arī  Sadarbība  tieslietu  un  iekšlietu  politikā.  Lisabonas  līgums  piešķirs  vienotas 
juridiskas personas statusu ES un atteiksies no Māstrihtas līguma iedibinātās pīlāru struktūras.    
  
ES  ir  piecas  galvenās  institūcijas  –  Eiropas  Parlaments,  Eiropas  Savienības  Padome,  Eiropas 
Komisija, Eiropas Kopienu tiesa un Eiropas Revīzijas palāta. Tām palīdz piecas citas institūcijas – 
Ekonomisko  un  sociālo  lietu  komiteja,  Reģionu  komiteja,  Eiropas  Centrālā  banka,  Eiropas 
ombuds jeb vidutājs un Eiropas Investīciju banka. Sistēmā ietilpst arī vairākas aģentūras un citas 
struktūrvienības. Darbojas arī Eiropadome, kas nav ES institūcija, bet ir politiska valstu valdību 
un vadītāju sanāksme. 
 
Institūcija  Locekļi  Loma 
Eiropas Parlaments   785 deputāti, ievēlēti  Kopā ar ES Padomi 
tiešās vēlēšanās reizi  īsteno likumdošanas 
piecos gados  funkciju, kā arī veic 
demokrātisku ES darba 
kontroli 
Eiropas Savienības Padome  Dalībvalstu ministri   ES likumdošanas 
(Padome)  institūcija 
Eiropas Komisija   26 komisāri un  Tiesību aktu iniciatore, 
Komisijas prezidents.  līgumu aizbildne un 
Izvirza dalībvalstis uz  izpildvaras institūcija 
pieciem gadiem 
Eiropas Kopienu tiesa  27 tiesneši, astoņi  Lemj par Kopienas 
ģenerāladvokāti.  tiesību interpretāciju un 
Tiesnešus un  piemērošanu 
ģenerāladvokātus uz 
sešiem gadiem, 
savstarpēji vienojoties, 
amatā ieceļ dalībvalstu 
valdības 
Eiropas Revīzijas palāta  27 locekļi, katrs no  ES finanšu kontrole 
savas ES dalībvalsts. Tos 
amatā ieceļ Padome uz 
sešiem gadiem 
Ekonomisko un sociālo lietu  344 locekļi, kurus ieceļ  Konsultatīva institūcija, 
komiteja  uz četriem gadiem  kas pauž organizētas 
pilsoniskās sabiedrības 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  9
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

viedokli par 
ekonomiskiem un 
sociāliem jautājumiem 
Reģionu komiteja   344 locekļi, kurus ieceļ  Konsultatīva institūcija, 
uz četriem gadiem  kas pārstāv reģionālās 
un vietējās pašvaldības 
Eiropas Centrālā banka  Galvenās lēmumu  Atbild par kopējās 
pieņemšanas  monetārās politikas 
struktūras: valde,  formulēšanu un tās 
padome un  izpildi eirozonā 
ģenerālpadome 
Eiropas ombuds   Eiropas ombudu uz  Izskata pilsoņu sūdzības 
pieciem gadiem ievēl  par ES iestāžu 
Eiropas Parlaments  administrāciju 
 
 
Eiropadome: dalībvalstu vadītāju sanāksme 
 
Eiropadomes  sanāksme  ir  “ES  samits”  jeb  “galotņu  sanāksme”,  kurā  tiekas  valstu  un  valdību 
vadītāji,  lai  iezīmētu  galvenās  ES  politikas  vadlīnijas  un  pieņemtu  galīgos  lēmumus  strīdīgos 
jautājumos.    
 
Loma un pienākumi 
Eiropadome,  kaut  arī  nav  ES  institūcija,  gadu  gaitā  ir  ieguvusi  nozīmīgu  lomu.  Eiropadomes 
pienākumi  ir  skaidri  noteikti  Līgumā  par  Eiropas  Savienību.  Eiropadome  nosaka  galvenās 
politiskās  vadlīnijas  ES  tālākai  attīstībai,  sniedz  politiska  rakstura  norādījumus  ES  Padomei  un 
Eiropas Komisijai. Lisabonas līgums piešķirs Eiropadomei institūcijas statusu.  
 
Sastāvs 
Eiropadomē  ietilpst  dalībvalstu  galvenie  politiskie  vadītāji,  parasti  –  valdību  vadītāji  un 
prezidenti.  Eiropas  Komisijas  prezidents  ir  līdztiesīgs  Eiropadomes  loceklis.  Eiropadomes 
locekļiem viņu darbā palīdz valstu Ārlietu ministrijas un attiecīgie Eiropas Komisijas komisāri. 
 
Kā darbojas? 
Eiropadome tiekas vismaz divas reizes gadā parasti Briselē. Sevišķi svarīgu jautājumu risināšanai 
var  tikt  sasauktas  ārkārtas  sanāksmes.  Pēc  katras  tikšanās  reizes  Eiropadome  ziņo  Eiropas 
Parlamentam un katru gadu sniedz rakstisku ziņojumu par ES attīstību. 
 
Eiropas Savienības Padome: 27 viedokļu apsvēršana 
 
Eiropas  Savienības  Padome  pieņem  ES  “likumus”,  vairumā  gadījumu  sadarbībā  ar  Eiropas 
Parlamentu.  Institūcija  bieži  tiek  dēvēta  par  Ministru  padomi,  jo  to  veido  katras  dalībvalsts 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  10
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

ministri,  kuri  cenšas  rast  visām  dalībvalstīm  pieņemamus  kompromisus  konkrētās  nozarēs.  ES 
Padome  nereti  tiek  jaukta  ar  Eiropas  Padomi,  kas  ir  cita  starptautiska  organizācija,  pilnīgi 
neatkarīga no ES. 
 
Loma un pienākumi 
ES Padome, parasti sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, apstiprina ES tiesību aktus, un dalībvalstu 
pārstāvji  aizstāv  savas  nacionālās  intereses.  Tajā  tiek  panākts  kompromiss  starp  visas  ES  un 
atsevišķu  dalībvalstu  interesēm,  kas  nereti  mēdz  būt  ļoti  dažādas.  Līdz  pat  deviņdesmito  gadu 
sākumam Eiropas Savienības Padome bija vienīgā ES likumdošanas institūcija. Patlaban situācija 
ir  mainījusies  –  ES  Padome  cieši  sadarbojas  ar  Eiropas  Parlamentu  gandrīz  visu  lēmumu 
pieņemšanā.  Daudzās  jomās  ES  Padome  vairs  nav  tiesīga  pieņemt  lēmumus  bez  Eiropas 
Parlamenta piekrišanas. 
 
Kas darbojas ES Padomē? 
Padome  ir  ES  galvenā  lēmējiestāde.  Padome  pārstāv  dalībvalstis,  un  tās  sanāksmēs  piedalās 
viens  ministrs  no  katras  ES  dalībvalsts  valdības.  Atkarībā  no  tā,  kādi  jautājumi  iekļauti  darba 
kārtībā,  tiek  izvēlēts  ministrs,  kurš  piedalīsies  konkrētajā  sanāksmē.  Ja,  piemēram,  Padome 
apspriedīs  vides  jautājumus,  sanāksmi  apmeklēs  katras  ES  dalībvalsts  vides  ministrs,  un 
sanāksme tiks dēvēta par Vides padomi. 
 
Kopā ir deviņas dažādas Padomes formācijas (sastāvi): 
‐ Vispārējās lietas un ārējās attiecības; 
‐ Ekonomikas un finanšu lietas (ECOFIN); 
‐ Tieslietas un iekšlietas; 
‐ Nodarbinātība, sociālā politika, veselības un patērētāju lietas; 
‐ Konkurence (iekšējais tirgus, rūpniecība un pētniecība); 
‐ Transports, telekomunikācijas un enerģija; 
‐ Lauksaimniecība un zivsaimniecība; 
‐ Vide; 
‐ Izglītība, jaunatne un kultūra. 
 
Neskatoties uz to, ka notiek dažādu formāciju Padomes sanāksmes, šī ir vienota iestāde. 
 
Katrs  ministrs  Padomē  ir  pilnvarots  pārstāvēt  savu  valdību.  Citiem  vārdiem  sakot,  ministra 
paraksts  ir  visas  valdības  paraksts.  Viņš  ir  atbildīgs  savas  valsts  parlamenta  un  tā  pārstāvēto 
pilsoņu priekšā. Tas nodrošina Padomes lēmumu demokrātisko likumību. 
 
Ar Lisabonas līgumu tiks ieviests Eiropas Padomes prezidenta amats. Prezidentu ievēlēs Eiropas 
Padome ar kvalificēto balsu vairākumu uz 2,5 gadiem ar tiesībām tikt pārvēlētam uz vēl vienu 
termiņu.  
 
Kā darbojas ES Padome? 
ES  Padome  var  pieņemt  lēmumus,  tikai  pamatojoties  uz  Eiropas  Komisijas  izvirzītiem 
priekšlikumiem.  Padomes  lēmumus  sagatavo  dalībvalstu  Pastāvīgo  pārstāvju  komiteja  (biežāk 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  11
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

tiek  saukta  saīsinājumā  no  franču  valodas  COREPER).  Katrai  dalībvalstij  ir  pastāvīgā 
pārstāvniecība  Briselē.  Pārstāvniecības  vada  pastāvīgie  pārstāvji  –  dalībvalstu  vēstnieki  ES,  kas 
kopā  veido  Pastāvīgo  pārstāvju  komiteju,  kuras  uzdevums  ir  sagatavot  ES  Padomes  ministru 
tikšanās. Kad tehniska rakstura jautājumi ir izrunāti darba grupās, Pastāvīgo pārstāvju komiteja 
cenšas  izlīdzināt  pretrunas  starp  dalībvalstīm.  Ja  dalībvalstu  Pastāvīgie  pārstāvji  ir  vienojušies, 
tad galīgais lēmums ES Padomē bieži vien ir tikai formalitāte. Ja pārstāvjiem vienoties neizdodas, 
kompromisa panākšana ir ministru rokās.  
 
ES  Padomei  ir  īpaši  nozīmīga  loma  tajās  jomās,  kas  balstās  uz  starpvaldību  sadarbību  (kopējā 
ārpolitika un drošības politika, sadarbība tieslietās un iekšlietās). Šajās nozarēs ES Padome pati 
izstrādā priekšlikumus un pieņem lēmumus. 
 
Kā balso? 
ES Padome var pieņemt lēmumus dažādos veidos: vienbalsīgi, ar vienkāršu balsu vairākumu vai 
ar  kvalificēto  balsu  vairākumu.  Kādā  veidā  par  kuru  jautājumu  jābalso,  nosaka  ES  līgumi. 
Jautājumos, kas ir īpaši svarīgi ES attīstībai, piemēram, kopējā ārējā un drošības politika, policijas 
sadarbība,  patvēruma  un  imigrācijas  jautājumi,  kā  arī  nodokļu  politika,  ir  nepieciešami 
vienbalsīgi lēmumi jeb, citiem vārdiem sakot, katrai valstij ir veto tiesības. 
 
Balsojumos,  kas  paredz  vienbalsīguma  vai  vienkāršā  vairākuma  principu  izmantošanu,  katrai 
valstij  ir  viena  balss.  Savukārt,  ja  tiek  pielietots  kvalificētā  vairākuma  princips,  dalībvalstīm  ir 
atšķirīgs balsu skaits. 
 
Bieži vien ir ļoti grūti pieņemt vienbalsīgu lēmumu dalībvalstu dažādo interešu dēļ. Laika gaitā 
progresu politikas attīstībā ir kavējušas dalībvalstis, kas nolēmušas izmanot savas veto tiesības. 
ES  ir  27  dalībvalstis.  Ja  katrai  valstij  būtu  iespēja  izmantot  veto  tiesības  jebkura  jautājuma 
izskatīšanā, tas ES darbu varētu pat apturēt. Tādēļ ar Nicas līgumu tika ierobežotas jomas, kurās 
valstis var izmantot veto tiesības. Arvien vairāk jautājumu ES tiek pieņemti ar kvalificēto balsu 
vairākumu. Papildus tam Nicas līgums arī paredz, ka jebkura dalībvalsts var pieprasīt pārbaudīt, 
vai  lēmums,  kas  pieņemts  ar  kvalificēto  balsu  vairākumu,  pārstāv  vismaz  62  procentus  ES 
iedzīvotāju. 
 
Lai  veicinātu  ES  sadarbību  un  progresu,  Amsterdamas  līgums  paredz  iespēju  vairākām  ES 
dalībvalstīm  uzsākt  pastiprinātu  sadarbību  kādā  jomā.  Tai  jābūt  balstītai  uz  ES  kopīgām 
interesēm  un  jāparedz  iespēja  pārējām  ES  dalībvalstīm  pievienoties  tai,  kad  tās  to  varēs  un 
vēlēsies. Nicas līgums paredz, ka valstīm vairs nav veto tiesību šādas sadarbības apstādināšanai. 
Lai  uzsāktu  šādu  sadarbību,  nepieciešams  vismaz  astoņu  dalībvalstu  atbalsts.  Tas  var  notikt, 
piemēram, kopējās ārējās un drošības politikas jomā, izņemot jautājumus, kas skar aizsardzību. 
 
Lisabonas līgums ieviesīs jaunu dubultā vairākuma balsošanas sistēmu, kurā katrai dalībvalstij ir 
viena  balss.  Dubultā  vairākuma  balsošanas  sistēma  kļūs  par  standarta  procedūru,  ja  vien 
Līgumos nav paredzēts citādi. Vienprātības princips saglabāsies šādās jomās: nodokļi, ārpolitika, 
aizsardzība  un  sociālā  drošība.  Lēmums  tiks  pieņemts,  ja  par  to  balsojušas  vismaz  55% 
dalībvalstu, kas pārstāv vismaz 65% ES pilsoņu. Lai novērstu situāciju, kad lēmumu pieņemšanu 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  12
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

bloķē  pavisam  neliels  visvairāk  apdzīvoto  dalībvalstu  skaits,  ir  paredzēts,  ka  bloķējošajā 
mazākumā ir jābūt vismaz četrām dalībvalstīm, pretējā gadījumā uzskatīs, ka kvalificētais balsu 
vairākums ir sasniegts arī tad, ja nav izpildīts iedzīvotāju skaita kritērijs. No 2014. gada līdz 2017. 
gadam  Lisabonas  līgums  paredz  pārejas  periodu  jaunajai  balsošanas  sistēmai.  Pilnā  apjomā 
balošanas sistēma stāsies spēkā 2017. gadā.  
 
Cik vērta ir katra balss? 
Kad  lēmumi  ES  Padomē  tiek  pieņemti  ar  kvalificēto  balsu  vairākumu,  katrai  dalībvalstij  ir 
atšķirīgs  balsu  skaits.  Lēmums  ar  kvalificēto  balsu  vairākumu  ir  pieņemts,  ja  atbalstu  sniedz 
vairākums (dažos gadījumos divas trešdaļas) dalībvalstu un ja ir vismaz 258 balsis “par”. Turklāt 
jebkura  dalībvalsts  var  lūgt  apstiprinājumu,  lai  “par”  balsojošo  skaits  aptvertu  vismaz  62 
procentus no kopējā ES iedzīvotāju skaita. Ja izrādās, ka tā nav, lēmums netiek pieņemts. 
 
Valsts  Balsu  Zviedrija   10 
skaits   Bulgārija   10 
Vācija   29  Austrija   10 
Francija   29  Slovākija   7 
Itālija   29  Dānija   7 
Apvienotā  29  Somija   7 
Karaliste   Īrija   7 
Spānija   27  Lietuva   7 
Polija   27  Latvija   4 
Rumānija   14  Slovēnija   4 
Nīderlande   13  Igaunija   4 
Grieķija   12  Kipra   4 
Portugāle   12  Luksemburga   4 
Beļģija   12  Malta   3 
Ungārija   12  Kopā  345 
Čehija   12 
 
Lēmums  ar  kvalificēto  balsu  vairākumu  ir  pieņemts,  ja  atbalstu  sniedz  vairākums  (dažos 
gadījumos divas trešdaļas) dalībvalstu un ja ir vismaz 258 balsis “par”. Turklāt jebkura dalībvalsts 
var  lūgt  apstiprinājumu,  lai  “par”  balsojošo  skaits  aptvertu  vismaz  62  procentus  no  kopējā  ES 
iedzīvotāju skaita. Ja izrādās, ka tā nav, lēmums netiek pieņemts.  
 
Eiropas Savienības Padomes prezidentūra 
 
Lai nodrošinātu ES Padomes darba efektivitāti, katra dalībvalsts pēc kārtas uz sešiem mēnešiem 
uzņemas  ES  Padomes  prezidējošās  valsts  pienākumus.  Tā  kā  ES  uzdevumi  kļūst  arvien 
sarežģītāki, ES Padomes prezidentūras loma turpina pieaugt.  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  13
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Tās uzdevumi ir šādi: 
‐ sagatavot un vadīt visas ES Padomes tikšanās; 
‐ nodrošināt pieņemto lēmumu saskaņotību un nepārtrauktību; 
‐ rast praktiskus risinājumus dažādām ES problēmām. 
 
Prezidentūru  secība  tuvākajos  gados  būs  šāda  (valsts,  kas  minēta  pirmā,  ir  prezidējošā  valsts 
gada pirmajos sešos mēnešos): 
 
2008. gads  2009. gads  2010.gads 
Slovēnija  Čehija   Spānija 
Francija  Zviedrija  Beļģija 
 
Ar Lisabonas līgumu tiks izveidota „grupas prezidentūra”. Trīs dalībvalstis, ievērojot vienlīdzīgas 
rotācijas  principu,  18  mēnešus  uzņemas  ES  prezidentūras  funkcijas.  Tās  kopīgi  izstrādās  ES 
dienas kārtību un savstarpēji sadarbosies vadot ES Padomes darbu. 
 
Latvija ES prezidējošās valsts pienākumus kopā ar Itāliju un Luksemburgu pildīs 2015. gadā. 
 
Eiropas Komisija: Eiropas Savienības dzinējspēks  
 
Eiropas  Komisija  ES  institucionālajā  struktūrā  pārstāv  ES  kopīgās  intereses.  Tā  ir  vienīgā  ES 
institūcija,  kurai  ir  likumdošanas  iniciatīvas  tiesības,  tādēļ  tai  ir  liela  ietekme  uz  ES  attīstības 
ātrumu  un  virzību.  Kā  “līgumu  sargs”  Eiropas  Komisija  nodrošina  ES  likumu  ievērošanu.  Tā  ir 
atbildīga arī par Parlamenta un Padomes lēmumu īstenošanu.  
 
Loma un pienākumi 
Eiropas Komisijas primārās intereses ir ES intereses, un tā bieži ir starpnieks starp dalībvalstu 
dažādajām nacionālajām interesēm. 
 
Eiropas Komisijas četras galvenās lomas ir šādas: 
‐ ierosināt tiesību aktu priekšlikumus Eiropas Parlamentā un ES Padomē; 
‐ vadīt un īstenot ES politiku un budžetu; 
‐ īstenot Eiropas tiesību aktus (kopā ar Eiropas Kopienu tiesu); 
‐ pārstāvēt ES starptautiskā arēnā, piemēram, sarunās starp ES un citām valstīm.  
 
Jaunu tiesību aktu priekšlikumu ierosināšana  
Eiropas  Komisijai  ir  iniciatīvas  tiesības.  Tā  viena  pati  ir  atbildīga  par  jaunu  Eiropas  tiesību  aktu 
priekšlikumu  izstrādi,  kurus  tā  iesniedz  Eiropas  Parlamentam  un  ES  Padomei.  Šiem 
priekšlikumiem  jābūt  tādiem,  lai  aizstāvētu  ES  un  tās  pilsoņus,  nevis  kādu  konkrētu  valstu  vai 
nozaru  intereses.  Pirms  priekšlikumu  iesniegšanas  Komisijai  ir  jāapzinās  jaunās  situācijas  un 
problēmas, kas rodas Eiropā, un jāapsver, vai ES tiesību akts būtu labākais veids, kā tās risināt. 
Tādēļ  Komisija  pastāvīgi  sazinās  ar  ļoti  dažādām  interešu  grupām  un  divām  padomdevējām 
iestādēm – Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (kura sastāv no darba devēju, arodbiedrību un 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  14
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

citu  interešu  grupu  vai  nevalstisko  organizāciju  pārstāvjiem)  un  Reģionu  komiteju  (kura  sastāv 
no  vietējo  un  reģionālo  pašpārvalžu  pārstāvjiem).  Komisija  lūdz  arī  nacionālo  parlamentu  un 
valdību  atzinumus.  Komisija  ierosina  darbības  ES  līmenī  tikai  tad,  ja  problēmu  nav  iespējams 
efektīvāk  atrisināt  valsts,  reģionālā  vai  vietējā  līmenī.  Šo  principu,  pēc  kura  problēma  tiek 
risināta iespējami zemākā līmenī, sauc par subsidiaritātes principu.  
 
Lisabonas  līgums  paredz  lielāku  nacionālo  parlamentu  iesaisti  likumdošanas  procesā.  Tikko 
Eiropas Komisija būs nākusi klajā ar jaunu likumdošanas iniciatīvu, tā tiks nosūtīta apspriešanai 
nacionālajiem  parlamentiem.  Parlamentiem  būs  iespēja  noraidīt  likumdošanas  priekšlikumu,  8 
nedēļu  laikā  sniedzot  pamatotus  atzinumus  par  to,  kāpēc  konkrētais  priekšlikums  nav 
pieņemams.  
 
Tāpat  Lisabonas  līgums  ievieš  Eiropas  pilsoņu  iniciatīvu.  Jaunais  līdzdalības  demokrātijas 
noteikums paredz, ka viens miljons iedzīvotāju no vairākām dalībvalstīm var uzņemties iniciatīvu 
un aicināt Komisiju izstrādāt attiecīgu priekšlikumu par jautājumiem, kuros, pēc viņu domām, ir 
vajadzīgs  ES  līmeņa  tiesību  akts.  Kārtību,  kādā  īstenojama  šī  procedūra,  noteiks  atsevišķos 
dokumentos. 
 
ES politikas un budžeta īstenošana  
Komisija kā ES izpildvaras iestāde ir atbildīga par ES budžeta, Parlamenta un Padomes pieņemtās 
politikas un programmu pārvaldīšanu un īstenošanu. Lielāko daļu darba veic un izdevumus sedz 
valsts un vietējās varas iestādes, bet Komisija ir atbildīga par to pārraudzīšanu. 
 
Komisija  vada  daudzas  ES  programmas  –  sākot  ar  “Interreg”  programmu  Eiropas  teritorijas 
harmoniskas  un  līdzsvarotas  attīstības  veicināšanai,  līdz  ES  rīcības  programmai  mūžizglītības 
jomā, kas ir vienīgā tik plaša sadarbības programma, kas ietver visus izglītības veidus un līmeņus 
un kurā Latvijas iedzīvotāji var iesaistīties jebkurā mūža posmā.   
 
Komisija  pārvalda  budžetu,  un  šo  procesu,  savukārt  uzrauga  Revīzijas  palāta.  Abas  iestādes 
darbojas  ar  mērķi  nodrošināt  labu  finanšu  pārvaldību.  Tikai  tad,  ja  Eiropas  Parlaments  ir 
apmierināts ar Revīzijas palātas gada pārskatu, tas apliecina budžeta izpildi. 
 
Eiropas tiesību aktu īstenošana  
Komisija  darbojas  kā  “līgumu  sargs”.  Tas  nozīmē,  ka  Komisija  kopā  ar  Eiropas  Kopienu  tiesu  ir 
atbildīga par to, lai ES tiesību akti tiktu pienācīgi piemēroti visās dalībvalstīs. Ja tā konstatē, ka 
kāda ES dalībvalsts nepiemēro kādu ES tiesību aktu un tādējādi nepilda savas tiesiskās saistības, 
Komisija veic pasākumus, lai šo situāciju labotu.  
 
Vispirms  tā  uzsāk  procesu,  ko  sauc  par  pārkāpuma  izmeklēšanas  procedūru.  Tas  nozīmē,  ka 
valdībai tiek nosūtīta oficiāla vēstule, kurā norādīts, kāpēc Komisija uzskata, ka šī valsts pārkāpj 
ES tiesību aktu, tāpat šajā vēstulē tiek noteikt termiņš, līdz kuram valdībai ir jānosūta Komisijai 
sīki izstrādāta atbilde.  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  15
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Ja  šī  procedūra  nespēj  atrisināt  radušos  situāciju,  Komisijai  ir  jāvēršas  Eiropas  Kopienu  tiesā, 
kurai ir tiesības uzlikt sodu. Tiesas lēmumi ir saistoši visām dalībvalstīm un ES iestādēm. 
 
ES pārstāvēšana starptautiskajā arēnā  
Eiropas  Komisija  ir  ES  nostājas  paudēja  starptautiskajā  arēnā.  Tā  dod  iespēju  27  dalībvalstīm 
“runāt  vienā  balsī”  starptautiskos  forumos,  piemēram,  Pasaules  Tirdzniecības  organizācijā. 
Komisija  veic  sarunas  ES  vārdā  par  starptautisku  nolīgumu  slēgšanu.  Piemērs  šādai  darbībai  ir 
Kotonū  nolīgums,  kurā  izstrādāti  nosacījumi  nozīmīgām  palīdzības  un  tirdzniecības 
partnerattiecībām starp ES un Āfrikas, Karību salu un Klusā okeāna valstīm.  
 
Sastāvs  
Līdz  ar  Bulgārijas  un  Rumānijas  iestāšanos  Eiropas  Savienībā  2007.  gada  1.  janvārī,  Eiropas 
Komisijā darbojas 27 komisāri, kurus izvirzījušas dalībvalstis un apstiprinājis Parlaments. Saskaņā 
ar  Lisabonas  līgumu  no  2014.  gada  Eiropas  Komisijas  sastāvs  tiks  samazināts  līdz  2/3  no 
dalībvalstu  skaita.  Komisārus  izraudzīs  uz  pieciem  gadiem,  piemērojot  dalībvalstu  līdzvērtīgas 
rotācijas sistēmu. Katrus 2 no 3 Eiropas Komisijas sasaukuma termiņiem Latvijai ir jābūt savam 
komisāram.  
 
Eiropas  Komisijas  komisārus  izvirza  dalībvalstis,  bet  tie  savā  darbībā  ir  pilnīgi  neatkarīgi  un 
darbojas kopējās – Eiropas – interesēs. Pirms darba uzsākšanas Komisijā daudzi no komisāriem ir 
bijuši dalībvalstu vai Eiropas Parlamenta deputāti, ministri vai vecākās amatpersonas. Tādējādi 
Komisijas locekļiem ir vērā ņemama pieredze, ko viņi veiksmīgi izmanto, strādājot Komisijā. 
 
Oficiālā  komisāru  iecelšanas  procedūra  ir  šāda:  Eiropadome  vispirms  izvirza  kandidātu  Eiropas 
Komisijas  prezidenta  amatam.  To  apstiprina  Eiropas  Parlaments.  Pēc  tam,  konsultējoties  ar 
prezidentu, dalībvalstis izvirza katra pa vienam komisāra amata kandidātam. Eiropas Parlamentā 
notiek  komisāru  noklausīšanās  procedūra,  kuras  laikā  komisāra  amata  kandidātam  tiek  uzdoti 
dažādi  jautājumi.  Katra  komiteja,  kura  uzklausījusi  komisāra  amata  kandidātus,  sniedz  savu 
viedokli par katru kandidātu. Eiropas Parlaments balso par visu Eiropas Komisiju kopumā, nevis 
par  katru  kandidātu  atsevišķi.  Kad  saņemts  apstiprinošs  Eiropas  Parlamenta  balsojums,  jaunā 
Komisija uzskatāma par apstiprinātu. Komisija tiek apstiprināta uz pieciem gadiem, kas ir tikpat 
ilgs pilnvaru laiks kā Eiropas Parlamentam. 
 
Lisabonas līgums paredz izmaiņas Komisijas priekšsēdētāja izvirzīšanā. Eiropas Parlamentam tiks 
piešķirtas  tiesības  tieši  ievēlēt  Eiropas  Komisijas  prezidentu,  tādejādi  paplašinot  Eiropas 
Parlamenta funkcijas. 
 
Pirmais  komisārs  no  Latvijas  ir  Andris  Piebalgs,  kurš  pārvalda  Eiropas  enerģētikas  nozari.  Laikā 
no 2004. gada maija līdz novembrim jaunās dalībvalstis Eiropas Komisijas darbā piedalījās ar tā 
sauktajiem “ēnu komisāriem”, kuriem pašiem nebija iedalīta sava atbildības joma, bet viņi aktīvi 
piedalījās  kāda  komisāra  darbības  vērošanā,  tādējādi  iepazīstoties  ar  Komisijas  darbu.  No 
Latvijas kā “ēnu komisāre” lauksaimniecības jomā darbojās Sandra Kalniete. 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  16
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Eiropas Komisijas ierēdņi strādā specializētos departamentos (ģenerāldirektorātos) un dažādos 
citos dienestos. Likumdošanas procesā īpaši svarīgs ir ģenerālsekretariāts, kas pārrauga lēmumu 
pieņemšanas procesu Komisijā un sadarbojas ar citām institūcijām. Komisijai ir pārstāvniecības 
visās ES dalībvalstīs un delegācijas daudzās citās valstīs, ar kurām ES ir ciešas attiecības. 
 
Kā komisāri darbojas? 
Komisāri  piedalās  iknedēļas  sanāksmēs,  kurās  viņi  pārrunā  ES  politiku  un  apstiprina 
likumdošanas  priekšlikumus  un  politiskus  dokumentus.  Katrs  komisārs  ir  atbildīgs  par 
atsevišķām specifiskām jomām, kā arī par attiecīgo ģenerāldirektorātu darbību. Tomēr Eiropas 
Komisija vienmēr darbojas kā vienota iestāde. Tas nozīmē, ka tā var pieņemt lēmumus tikai ar 
balsu vairākumu. No katra komisāra tiek gaidīts bezierunu atbalsts Komisijas politikai. 
 
Demokrātiska uzraudzība 
Eiropas Komisija ir pakļauta Eiropas Parlamenta kontrolei. Jaunā Eiropas Komisija var sākt darbu 
tikai  tad,  kad  to  apstiprina  Eiropas  Parlaments.  Kopš  Amsterdamas  līguma  stāšanās  spēkā 
Parlamentam  jāapstiprina  Komisijas  prezidenta  iecelšana.  Ja  Eiropas  Parlaments  izsaka 
neuzticību, jāatkāpjas visai Eiropas Komisijai.  
 
Eiropas Parlaments: no konsultācijām līdz kopīgam lēmumam  
 
Eiropas  Parlamenta  pirmsākumi  meklējami  pagājušā  gadsimta  piecdesmitajos  gados  un  ES 
dibināšanas  līgumos.  Kopš  1979.  gada  Eiropas  Parlamenta  deputātus  tiešās  vēlēšanās  ievēl  ES 
pilsoņi.  Parlamenta  vēlēšanas  notiek  reizi  piecos  gados,  un  balsot  var  katrs  ES  pilsonis,  kas  ir 
reģistrēts vēlētājs. Tādējādi Parlaments atspoguļo ES pilsoņu demokrātisko gribu un pārstāv viņu 
intereses sarunās ar citām ES iestādēm. 
 
Parlamenta  pilnvaras  līdz  ar  Eiropas  integrācijas  procesa  attīstību  ir  pakāpeniski  palielinājušās. 
Eiropas Parlamentam ir ievērojama loma lēmumu pieņemšanā, tā apstiprinājums nepieciešams 
daudzās jomās.  
 
Loma un pienākumi 
Eiropas Parlaments ir tieši iesaistīts likumdošanas procesā un daudzās jomās pieņem lēmumus 
kopā ar ES Padomi. Eiropas Parlamentam ir lielas pilnvaras attiecībā uz ES budžetu. Parlaments 
dod  apstiprinājumu  starptautisku  līgumu  parakstīšanai,  un  tam  ir  izšķirošā  loma  Eiropas 
Komisijas  apstiprināšanā.  Eiropas  Parlaments  kontrolē  Eiropas  Komisijas  darbu.  Deputāti  var 
uzdot Eiropas Komisijai un ES Padomei jautājumus gan rakstiskā, gan mutiskā veidā, piemēram, 
debašu  laikā  plenārsēdēs  un  parlamenta  komiteju  sanāksmēs.  Eiropas  Parlaments  nav  tiesīgs 
izvirzīt  pats  savus  likumdošanas  priekšlikumus,  jo  iniciatīvas  tiesības  ir  tikai  Eiropas  Komisijai. 
Tomēr  Eiropas  Parlaments  var  lūgt  Eiropas  Komisiju  izvirzīt  dažus  likumdošanas  priekšlikumus 
izskatīšanai. 
 
Parlamentam ir trīs galvenie uzdevumi: 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  17
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

‐  tiesību  aktu  pieņemšanas  pilnvaras.  Šo  darbu  Eiropas  Parlaments  veic  kopā  ar  ES  Padomi. 
Fakts,  ka  Eiropas  Parlaments  ir  tieši  ievēlēta  institūcija,  palīdz  nodrošināt  Eiropas  tiesību  aktu 
demokrātisko likumību; 
‐  demokrātiska  uzraudzība  pār  visām  ES  iestādēm,  it  īpaši  Eiropas  Komisiju.  Eiropas 
Parlamentam ir tiesības apstiprināt vai noraidīt amatam izvirzītos komisārus un tiesības kritizēt 
Eiropas Komisiju kopumā; 
‐ budžeta kontrole. Eiropas Parlaments kopā ar ES Padomi uzrauga ES budžetu un tādējādi var 
ietekmēt  ES  izdevumus.  Procedūras  beigās  Eiropas  Parlaments  pieņem  vai  noraida  budžetu 
pilnībā. 
 
Tiesību aktu pieņemšanas pilnvaras 
Eiropas Parlaments kopā ar ES Padomi, kā arī ES Padome un Komisija pieņem regulas, direktīvas 
un  lēmumus,  kā  arī  sniedz  ieteikumus  un  atzinumus.  Regulas  uzliek  saistības  un  ir  tieši 
piemērojamas  visās  dalībvalstīs.  Direktīvas  uzliek  saistības  tām  dalībvalstīm,  kurām  tās  ir 
adresētas. Tās nosaka vēlamo rezultātu, bet ļauj valstu varas iestādēm noteikt to sasniegšanas 
formas  un  metodes.  Lēmumi  ir  saistoši  adresātiem.  Ieteikumi  un  atzinumi  nav  saistoši  –  tie  ir 
tikai rekomendējoša rakstura. 
 
ES tiesību aktu pieņemšanas procedūru nosaka joma, kurā tas tiek pieņemts. Daudzās jomās ES 
Padome nav tiesīga pieņemt lēmumus bez Parlamenta atbalsta. Visbiežāk izmantotā procedūra 
ES tiesību aktu pieņemšanā ir koplēmums (sk. sadaļu “Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā”). 
Tas nostāda Eiropas Parlamentu un ES Padomi līdztiesīgās pozīcijās, un tiesību akti, kas pieņemti 
ar šo procedūru, ir ES Padomes un Eiropas Parlamenta kopīgi tiesību akti. Ar Lisabonas līguma 
stāšanos  spēkā  koplēmums  būs  standarta  likumdošanas  procedūra,  tādejādi  iesaistot  Eiropas 
Parlamentu lielākajā daļā likumdošanas aktu sagatavošanas procesa daļā.  
 
Par  virkni  citu  priekšlikumu  ar  Parlamentu  ir  jāapspriežas,  un  tā  piekrišana  ir  vajadzīga 
atsevišķiem nozīmīgiem politiskiem un institucionāliem lēmumiem. Parlaments arī dod ierosmi 
jaunu  tiesību  aktu  pieņemšanai,  izskatot  Komisijas  gada  darbības  programmu,  izvērtējot,  kādi 
jauni tiesību akti būtu vajadzīgi, un aicinot Komisiju iesniegt priekšlikumus. 
 
Demokrātiskā uzraudzība 
Parlaments  veic  demokrātisko  uzraudzību  pār  visām  ES  iestādēm.  Tas  notiek  vairākos  veidos. 
Kad  jāieceļ  jauna  Eiropas  Komisija,  Parlaments  intervē  visus  tās  potenciālos  locekļus  un 
Komisijas priekšsēdētāju (kurus izvirza dalībvalstis). Šīs personas nevar tikt ieceltas bez Eiropas 
Parlamenta  piekrišanas.  2004.  gadā  Eiropas  Parlaments  pierādīja  savu  varu,  kad  bija  ar  mieru 
noraidīt  jaunā  Eiropas  Komisijas  prezidenta  Žozē  Manuela  Barrozu  sastādīto  Komisiju,  tāpēc 
Ž.M.Barrozu  lūdza  atcelt  balsojumu  Eiropas  Parlamentā.  Saskaņā  ar  Eiropas  Parlamenta 
komiteju sniegtajiem atzinumiem daži komisāra amata kandidāti tika nomainīti. Pēc tam Eiropas 
Parlaments atbalstīja Eiropas Komisiju un tā, lai arī ar pāris nedēļu kavēšanos, uzsāka savu darbu 
2004. gada novembra beigās. 
 
Eiropas Komisija ir politiski atbildīga Parlamenta priekšā, kas tai var izteikt neuzticību, pieprasot 
Komisijas atkāpšanos pilnā sastāvā. 1999. gada martā pirmo reizi ES vēsturē Eiropas Parlaments 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  18
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

izteica  neuzticību  Eiropas  Komisijai,  jo  tika  atklāta  korupcija  un  pārkāpumi  finanšu  vadībā. 
Eiropas Komisija atkāpās. 
 
Parlaments  arī  veic  kontroli,  regulāri  izskatot  Eiropas  Komisijas  iesniegtos  ziņojumus  (pārskata 
ziņojums, ziņojums par budžeta izpildi, Kopienas tiesību aktu piemērošana utt.). Bez tam Eiropas 
Parlamenta locekļi regulāri uzdod Komisijai rakstiskus un mutiskus jautājumus. Eiropas Komisijas 
locekļi  piedalās  Parlamenta  plenārsēdēs  un  parlamenta  komiteju  sanāksmēs,  uzturot 
nepārtrauktu dialogu starp abām iestādēm. 
 
Parlaments uzrauga arī ES Padomes darbu: Eiropas Parlamenta locekļi regulāri uzdod Padomei 
rakstiskus  un  mutiskus  jautājumus,  plenārsēdēs  un  svarīgās  debatēs  piedalās  arī  ES  Padomes 
priekšsēdētājs  –  prezidējošās  valsts  premjers.  Eiropas  Parlaments  cieši  sadarbojas  ar  Padomi 
noteiktās jomās: kopējā ārējā un drošības politika, tiesu iestāžu sadarbība, kā arī dažos kopīgu 
interešu  jautājumos,  piemēram,  attiecībā  uz  politiskā  patvēruma  piešķiršanu  un  imigrācijas 
politiku,  kā  arī  pasākumiem  narkotiku  lietošanas,  krāpšanas  un  starptautiskās  noziedzības 
apkarošanai. ES Padomes prezidentūra informē Parlamentu par visiem šiem jautājumiem. 
 
Eiropas  Parlaments  var  veikt  demokrātisko  kontroli,  pārbaudot  pilsoņu  iesniegumus  un  pēc 
pieprasījuma  izveidojot  pagaidu  izmeklēšanas  komitejas.  Visbeidzot,  Parlaments  dod  savu 
ieguldījumu katrā ES galotņu sanāksmē (Eiropadomes sanāksmē). Katra samita atklāšanā Eiropas 
Parlamenta  priekšsēdētājs  tiek  aicināts  izteikt  viņa  vadītās,  pilsoņu  tieši  ievēlētās 
pārstāvniecības  uzskatus  un  bažas  par  svarīgiem  jautājumiem  un  Eiropadomes  darba  kārtības 
tematiem. 
 
Budžeta kontrole  
ES gada budžetu kopīgi izstrādā Eiropas Parlaments un ES Padome. Parlaments budžetu izskata 
divos  lasījumos  pēc  kārtas.  Tas  nav  apstiprināts,  pirms  to  nav  parakstījis  Parlamenta 
priekšsēdētājs. ES budžetā ir gan “obligātie”, gan “neobligātie” izdevumi. Ja izdevumi nav tiesiski 
obligāti  (“neobligātie”  izdevumi),  Eiropas  Parlamentam  ir  ievērojamas  pilnvaras  finansējuma 
piešķiršanā,  piemēram,  strukturālajiem  fondiem  vai  pētniecībai  un  attīstībai.  Iespēju  robežās 
Parlaments  var  vai  nu  palielināt  šos  izdevumus,  vai  arī  veikt  izmaiņas  finansējuma  sadalē. 
Attiecībā  uz  “obligātajiem”  izdevumiem  Eiropas  Parlaments  var  izteikt  priekšlikumus 
labojumiem,  tomēr  pēdējais  vārds  ir  ES  Padomei.  Īpaši  tas  attiecas  uz  budžeta  sadali 
lauksaimniecībai. Ja ir svarīgi iemesli, Eiropas Parlaments var noraidīt visu budžeta projektu un 
pieprasīt jauna projekta izstrādi. 
 
Eiropas  Parlamenta  Budžeta  kontroles  komiteja  uzrauga  budžeta  izlietojumu,  un  Parlaments 
katru gadu lemj, vai apstiprināt Eiropas Komisijas budžeta pārvaldīšanu iepriekšējā finanšu gadā. 
Šis apstiprināšanas process tiek dēvēts par budžeta izpildes apliecināšanu. 
 
Eiropas Parlamenta vēlēšanas 
Eiropas  Parlamenta  deputātus  ievēl  ES  dalībvalstu  pilsoņi  tiešās  vēlēšanās  reizi  piecos  gados. 
Taču  tā  nav  bijis  vienmēr.  Līdz  pat  1979.  gadam  Eiropas  Parlamenta  deputāti  bija  nacionālo 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  19
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

parlamentu  deputāti,  ko  tie  izvirzīja  darbam  Eiropas  Parlamentā.  Eiropas  Parlamenta  vēlēšanu 
sistēmas dalībvalstīs atšķiras.  
 
Latvijā  pirmās  Eiropas  Parlamenta  vēlēšanas  notika  2004.  gada  12.  jūnijā.  No  Latvijas  Eiropas 
Parlamentā tika ievēlēti deviņi deputāti – Georgs Andrejevs, Valdis Dombrovskis, Guntars Krasts, 
Ģirts  Valdis  Kristovskis,  Aldis  Kušķis,  Rihards  Pīks,  Inese  Vaidere,  Roberts  Zīle  un  Tatjana 
Ždanoka. Nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas norisināsies 2009. gada jūnijā.  
 
Eiropas Parlamenta sastāvs  
Līdz  ar  katru  paplašināšanos  mainās  arī  Eiropas  Parlamenta  deputātu  skaits.  Pēc  pēdējās 
paplašināšanās  Eiropas  Parlamentā  ir  785  deputāti  no  27  dalībvalstīm.  Eiropas  Parlamenta 
deputātu skaits, ko ievēl katra dalībvalsts, ir atkarīgs no valsts lieluma. 
 
Ar Lisabonas līgumu tiks mainīts Eiropas Parlamenta sastāvs – to veidos 750 deputāti un Eiropas 
Parlamenta priekšsēdētājs. Dalībvalstu pārstāvība nedrīkstēs būt mazāka par 6 un lielāka par 96 
deputātu  vietām.  Pēc  līguma  stāšanās  spēkā  Latvijas  pārstāvēto  deputātu  skaits  paliks 
nemainīgs.  Parlamenta  deputāti  strādā  politiskajās  grupās,  kurās  apvienojas  dažādu  valstu 
deputāti atkarībā no savas politiskās piederības. Parlamentu vada birojs, ko veido Prezidents un 
14 viceprezidenti. 
 
Vietu sadalījums Eiropas Parlamentā pa valstīm 
 
Valsts  No brīža, kad tika  Ungārija  24 
uzņemta Bulgārija un  Zviedrija  19 
Rumānija, līdz 2009.  Bulgārija  18 
gadam   Austrija  18 
Vācija  99  Slovākija  14 
Francija  78  Dānija  14 
Itālija  78  Somija  14 
Lielbritānija  78  Īrija  13 
Spānija  54   Lietuva  13 
Polija  54   Latvija  9 
Rumānija  35   Slovēnija  7 
Nīderlande  27   Igaunija  6 
Portugāle  24   Kipra  6 
Beļģija  24   Luksemburga  6 
Grieķija  24   Malta  5 
Čehija  24   Kopā:  785  
 
*  Pēc  Rumānijas  un  Bulgārijas  uzņemšanas  Eiropas  Parlamenta  vēlēšanas  notika  tikai  šajās 
valstīs. No pārējām valstīm deputāti ir tie paši, kas ievēlēti 2004. gada vēlēšanās. 
 
Kā Eiropas Parlaments darbojas? 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  20
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Parlamentārā gada laikā Eiropas Parlaments reizi mēnesī Strasbūrā (Francijā) rīko nedēļu garas 
plenārsēdes.  Plenārsēdēs  notiek  publiskas  debates,  kā  arī  tiek  uzklausīti  viedokļi  un  pieņemti 
lēmumi,  balsojot  par  ES  normatīvajiem  aktiem.  Papildu  plenārsēdes,  sauktas  arī  par  mini‐
sesijām, tiek organizētas Briselē. 
 
Sagatavošanās darbus Parlamenta plenārsēdēm veic komitejas. Tās bieži tiekas Briselē, lai būtu 
vieglāk  uzturēt  kontaktus  ar  Eiropas  Komisiju  un  ES  Padomi.  Komitejas  regulāri  uzklausa 
ziņojumus, kurus sagatavo pēc Eiropas Parlamenta deputātu pieprasījuma. Komitejas arī izstrādā 
ziņojumus  un  izvirza  savus  ierosinājumus  tiem  Komisijas  priekšlikumiem,  par  kuriem  Eiropas 
Parlamentam jāizsaka savs atzinums. 
 
Tiesības iesniegt petīciju 
Ikviens iedzīvotājs, kurš pastāvīgi dzīvo kādā no ES dalībvalstīm un uzskata, ka viņa tiesības kādā 
ES  darbības  jomā  ir  pārkāptas,  var  iesniegt  petīciju  Eiropas  Parlamentam  sūdzības  vai  lūguma 
formā.  Arī  uzņēmumiem,  biedrībām  un  apvienībām  ir  tiesības  iesniegt  petīciju  Eiropas 
Parlamentam. 
 
Visām  petīcijām  jāattiecas  uz  ES  darbību,  jābūt  saistītām  ar  ES  līgumiem  un  Kopienu 
likumdošanu  vai  jābūt  attiecinātām  uz  kādu  no  ES  institūcijām.  Fiziskas  personas  var  iesniegt 
Eiropas Parlamentam petīcijas gan par lietām, kas attiecas uz sabiedrības interesēm (piemēram, 
arhitektūras, kultūras vai vides aizsardzības jomā), gan uz personiskajām interesēm (piemēram, 
tiesības uz pensiju). 
 
Eiropas  Parlamenta  Petīciju  komiteja  izskata  tai  nodotās  petīcijas  un  izlemj,  vai  tiks  uzsāktas 
turpmākās  darbības.  Tad  Petīciju  komiteja  var  vērsties  pie  Eiropas  Komisijas,  lai  tā  rīkotos  kā 
“līgumu sargs”. Eiropas Komisija var uzstāties tiesā pret jebkuras dalībvalsts varas iestādēm, ja 
Petīciju komiteja un Eiropas Komisija ir konstatējušas Kopienu tiesību pārkāpumu. 
 
Eiropas Kopienu tiesa: likumu balsts 
 
Eiropas Kopienu tiesa (EKT) nodrošina, lai Kopienas tiesības dažādās dalībvalstīs netiktu atšķirīgi 
interpretētas  un  piemērotas,  kā  arī  lai  dalībvalstis  un  ES  institūcijas  pildītu  pienākumus,  kas 
noteikti līgumos. 
 
ES radītā īpašā tiesību sistēma tiek piemērota tikai Eiropas Kopienā, kas ir pirmā un svarīgākā no 
trim tā sauktajiem ES “pīlāriem”. Tādēļ to dēvē par “Kopienas tiesībām”, nevis ES tiesībām. Ar 
Lisabonas līgumu tiek likvidēta pīlāru sistēma, tajā skaitā arī jēdziens „Eiropas Kopiena”. Līdz ar 
to  „kopienas  tiesības”  tiks  pārdēvētas  par  ES  tiesībām,  savukārt  Eiropas  Kopienu  tiesa  par 
Eiropas Savienības tiesu. Svarīgi ir atzīmēt arī to, ka Lisabonas līgumam pievienotā deklarācija, 
nosaka ES tiesību pārākumu pār nacionālajām tiesībām, pamatojoties uz Eiropas Kopienu tiesas 
praksi.  
 
Loma un pienākumi 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  21
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

EKT  pienākums  ir  uzklausīt  visus  strīdīgos  jautājumus,  kuros  var  būt  iesaistītas  dalībvalstis,  ES 
institūcijas,  uzņēmumi  vai  indivīdi.  Tiesai  jāizlemj,  vai  kāda  dalībvalsts  nav  pārkāpusi  saistības, 
kas  noteiktas  līgumos,  vai  kāda  institūcija  nav  pārsniegusi  savu  pilnvaru  robežas  vai  arī  nav 
pildījusi  savus  uzdevumus.  EKT  jākontrolē,  vai  Kopienas  tiesības  tiek  vienādi  interpretētas  un 
piemērotas  dalībvalstu  varas  iestādēs  un  tiesās.  Veicot  savus  pienākumus,  EKT  pilda  vairākus 
uzdevumus,  ko  dalībvalstīs  pildītu  dažādas  tiesas,  piemēram,  konstitucionālās  tiesas, 
administratīvās tiesas un vispārējās jurisdikcijas tiesas. 
 
Sastāvs 
EKT  sastāv  no  divdesmit  septiņiem  tiesnešiem  un  astoņiem  ģenerāladvokātiem.  Pēc  Tiesas 
lūguma ES Padome ar vienprātīgu lēmumu var palielināt ģenerāladvokātu skaitu. Tiesnešus un 
ģenerāladvokātus  uz  sešiem  gadiem,  savstarpēji  vienojoties,  amatā  ieceļ  dalībvalstu  valdības. 
Tiesnešus  un  ģenerāladvokātus  izraugās  no  juristu  vidus,  kuru  neatkarība  nav  apšaubāma  un 
kuri atbilst prasībām, kādas dalībvalstis parasti izvirza tiesnešu augstākajiem amatiem, vai kuru 
kompetence  ir  vispāratzīta.  Tiesas  tiesneši  uz  trim  gadiem  no  sava  vidus  ievēl  Tiesas 
priekšsēdētāju, kura darbības termiņu var atjaunot. Tiesas priekšsēdētājs vada Tiesas darbu un ir 
priekšsēdētājs  tiesas  sēdēs  un  apspriedēs  ar  sastāvu.  Ģenerāladvokāti  palīdz  EKT  veikt  tās 
uzdevumus.  Viņi,  ievērojot  pilnīgu  objektivitāti  un  neatkarību,  atklātā  tiesas  sēdē  izsaka 
pamatotus secinājumus par lietu, ja vien Tiesa nelemj citādi gadījumos, kad lieta nav saistīta ar 
jaunu tiesību jautājumu. Pašlaik no Latvijas par EKT tiesnesi ir apstiprināts Egils Levits. 
 
Lai paātrinātu Tiesas procesu, 1989. gadā pie EKT tika izveidota Pirmās instances tiesa. Tā izskata 
lietas,  ko  uzņēmumi  vai  indivīdi  ierosinājuši  pret  Kopienas  institūcijām,  piemēram, 
kompensācijas  pieprasījumus  par  zaudējumiem  vai  bojājumiem,  ko  radījušas  Kopienas 
institūcijas,  Eiropas  Komisijas  lēmumu  apstrīdējumus,  piemērojot  noteikumus  par  godīgu 
konkurenci vai antidempinga nodokļiem, kā arī lietas, ko izvirza ES institūciju darbinieki pret ES 
institūcijām kā darba devējiem. Pirmās instances tiesas lēmumi tiek pakļauti apelācijai EKT, tikai 
pamatojoties  uz  likumu.  Pirmās  instances  tiesas  sastāvā  ir  27  tiesneši,  kurus,  tāpat  kā  EKT 
tiesnešus,  ieceļ  amatā  dalībvalstu  valdības  uz  sešiem  gadiem.  Tiesnešu  darbības  laiku  var 
pagarināt. Pašlaik no Latvijas Pirmās instances tiesā par tiesnesi ir apstiprināta Ingrīda Labucka. 
Saskaņā ar izlozi viņa amata pienākumus pildīja laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2007. gada 31. 
augustam. 2007. gadā Ingrīda Labucka tika apstiprināta darbam uz nākamo sešu gadu pilnvaru 
termiņu.  
 
Eiropas Savienības Revīzijas palāta: cīņa pret naudas izšķērdēšanu 
 
Eiropas Revīzijas palāta pārstāv ES nodokļu maksātāju intereses un ir ES “finanšu sirdsapziņa”. 
Dažkārt Revīzijas palātu sauc arī par Auditoru tiesu. Revīzijas palāta pārbauda, vai ES godīgi un 
ekonomiski izlieto tai piešķirto naudu. 
 
Finanšu uzraudzītāja 
Eiropas Revīzijas palāta rūpīgi pārbauda katru eiro, ko saņem vai iztērē ES, neatkarīgi no tā, vai 
nauda tiek izlietota atpalikušiem ES reģioniem vai ES apmācību programmām. Revīzijas palātas 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  22
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

darbība aptver ne tikai ES institūcijas, bet arī nacionālās, reģionālās un vietējās aģentūras, kas 
izmanto  ES  naudu,  piemēram,  strukturālo  fondu  līdzekļus  vai  ES  subsīdijas.  Tām  ir  jāsniedz 
Revīzijas palātai pilnīgi visa pieprasītā informācija vai dokumenti. 
 
Revīzijas  palāta  pārbauda,  vai  ES  ienākumi  ir  izmantoti  likumīgi,  ekonomiski  un  paredzētajiem 
nolūkiem. Ja nepieciešams, Revīzijas palāta var veikt pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma gan 
ES institūcijās, gan dalībvalstīs, gan citās valstīs, kas saņēmušas ES finansiālo palīdzību.  
 
Ja  Revīzijas  palāta  atklāj  kļūdas  un  neprecizitātes  vai  arī  tai  ir  aizdomas  par  krāpšanu,  tiek 
informētas  attiecīgās  institūcijas,  kas  var  īstenot  nepieciešamos  pasākumus.  Eiropas  Revīzijas 
palāta pievērš īpašu uzmanību sistēmu un procedūru vājajām vietām.  
 
Sastāvs 
Revīzijas palātā darbojas viens loceklis no katras ES dalībvalsts, kuru pēc apspriešanās ar Eiropas 
Parlamentu amatā ieceļ ES Padome uz sešu gadu termiņu, ko var pagarināt. No Latvijas Revīzijas 
palātā darbojas Igors Ludboržs. 
 
Revīzijas palāta ir pilnīgi neatkarīga institūcija. Tās locekļiem nav atļauts iesaistīties jebkāda cita 
veida profesionālajās attiecībās viņu darbības laikā. Revīzijas palāta atrodas Luksemburgā. 
 
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja: sociālo partneru iesaistīšana 
 
Eiropas  Ekonomikas  un  sociālo  lietu  komitejā  ir  pārstāvētas  svarīgākās  ES  interešu  grupas  – 
darba  devēji,  arodbiedrības,  patērētāji  un  citas  interešu  grupas  vai  nevalstiskās  organizācijas. 
Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pilda padomdevēja funkcijas, un tai jāizsaka viedoklis par 
Eiropas Komisijas izteiktajiem priekšlikumiem. 
 
Ar ko nodarbojas? 
ES likumdošanas procesā Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pārstāv dažādu ekonomisko un 
sociālo  grupu  intereses.  Tā  sniedz  padomus  ES  Padomei  un  Eiropas  Komisijai,  nosakot  politiku 
kādā  konkrētā  ES  jomā.  Tādējādi  Ekonomikas  un  sociālo  lietu  komitejai  ir  liela  ietekme  ES 
lēmumu pieņemšanas procesā. 
 
Daudzās  politikas  jomās  Eiropas  Komisijai  un  ES  Padomei,  pirms  tās  pieņem  tiesību  aktus,  ir 
jākonsultējas  ar  Ekonomikas  un  sociālo  lietu  komiteju.  Dažos  gadījumos  ES  institūcijas,  ja  ir 
nepieciešams,  var  lūgt  Ekonomikas  un  sociālo  lietu  komitejai  izteikt  savu  viedokli.  Ekonomikas 
un sociālo lietu komiteja var arī izteikt savu viedokli par atsevišķiem ES darbības aspektiem bez 
iepriekšējas saskaņošanas. 
 
Kas strādā? 
Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumi tiek gatavoti sešās nodaļās. Atsevišķu jautājumu 
sagatavošanai nodaļas ieceļ ziņotāju. Nodaļas var veidot arī apakškomitejas.  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  23
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir pārstāvētas dažādas ekonomiskās un sociālās grupas, kas 
aptver  darba  devējus  un  darba  ņēmējus  (sociālos  partnerus),  lauksaimniecības,  transporta, 
tirdzniecības, mazo un vidējo uzņēmumu, brīvo profesiju, apdrošināšanas grupu un kooperatīvu 
pārstāvjus, patērētājus un vides aizstāvjus. Šīs grupas sadalās trīs apakšgrupās: darba devēji (1. 
grupa), darba ņēmēji (2. grupa) un citas interešu grupas (3. grupa). 
 
Komitejas locekļus ar vienprātīgu lēmumu uz četriem gadiem ieceļ ES Padome. Pēc Bulgārijas un 
Rumānijas uzņemšanas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir 344 locekļi. 
 
 
Valsts  Pārstāvju skaits  Bulgārija  12 
saskaņā ar Nicas  Austrija  12 
līgumu  Slovākija  9 
Vācija  24  Dānija  9 
Francija  24  Somija  9 
Itālija  24  Īrija  9 
Apvienotā Karaliste  24  Lietuva  9 
Spānija  21  Latvija  7 
Polija  21  Slovēnija  7 
Rumānija  15  Igaunija  7 
Nīderlande  12  Kipra  6 
Grieķija  12  Luksemburga  6 
Portugāle  12  Malta  5 
Beļģija  12  Kopā  344 
Ungārija  12 
Čehija  12 
Zviedrija  12 
 
Reģionu komiteja: reģionu viedoklis 
 
Daudzi lēmumi, kas pieņemti ES, tiek īstenoti ES reģionos. Reģioni var ietekmēt ES likumdošanu, 
jo to intereses un uzskatus pārstāv Reģionu komiteja. Tai ir divi uzdevumi: pārstāvēt reģionu un 
to iedzīvotāju intereses un pārbaudīt, vai informācija par ES politiku tiek nodota reģioniem. 
 
Loma un pienākumi 
Reģionu komiteja pārstāv vietējo un reģionālo iestāžu intereses ES likumdošanas procesā. Tai ir 
padomdevējiestādes statuss. Ja kāds ES lēmums ietekmē reģionu intereses, Eiropas Komisijai vai 
ES Padomei šajos jautājumos ir jākonsultējas ar Reģionu komiteju. Reģionu komiteja var arī pati 
izteikt savu viedokli ES politikas jautājumos, kas skar vietējo un reģionālo pašvaldību intereses.  
 
Reģionu  komitejas  ietekme  būtiski  pieauga  līdz  ar  Amsterdamas  līguma  stāšanos  spēkā. 
Svarīgākais komitejas uzdevums ir koncentrēties uz ES politikas reģionālajiem aspektiem. 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  24
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

 
Sastāvs 
Pēc  Rumānijas  un  Bulgārijas  uzņemšanas  Reģionu  komitejā  darbojas  344  locekļi.  Reģionu 
komitejas  locekļus  apstiprina  dalībvalstu  valdības  un  ieceļ  ES  Padome  uz  četriem  gadiem,  kas 
pārstāv  ES  reģionālo  un  vietējo  iestāžu  intereses.  Reģionu  komitejas  locekļi  bieži  vien  ir 
pašvaldību vadītāji. Pārstāvju skaits Reģionu komitejā no katras valsts ir tāds pats kā Ekonomikas 
un sociālo lietu komitejā. Komitejas darbs notiek sešās komisijās. 
 
Eiropas Centrālā banka 
 
Eiropas Centrālā banka (ECB) tika izveidota 1998. gadā saskaņā ar līgumu par Eiropas Savienību, 
un tā atrodas Frankfurtē (Vācijā). Tās uzdevums ir eiro, ES vienotās valūtas, pārvaldība. ECB ir arī 
atbildīga par ES ekonomikas izveidi un īstenošanu. 
 
Lai  veiktu  savus  pienākumus,  ECB  sadarbojas  ar  Eiropas  Centrālo  Banku  sistēmu  (ECBS),  kas 
aptver visas 27 ES dalībvalstis. Tomēr tikai 15 no šīm valstīm ir ieviesušas eiro. 15 valstis kopā 
veido “eirozonu“, un to centrālās bankas kopā ar Eiropas Centrālo banku veido “eirosistēmu“. 
 
Cieši  sadarbojoties  ar  valsts  centrālajām  bankām,  ECB  sagatavo  un  īsteno  lēmumus,  kurus 
pieņēmušas  eirosistēmas  lēmumu  pieņemšanas  struktūras  –  ECB  Padome,  Valde  un 
Ģenerālpadome.  No  2003.  gada  novembra  ECB  prezidenta  pienākumus  pilda  francūzis  Žans 
Klods Trišē. 
 
Eiropas ombuds 
 
Kopš 1995. gada Eiropas Parlamentam ir ombuds jeb tiesībsargs. Eiropas ombudu ievēl Eiropas 
Parlaments  uz  savu  pilnvaru  laiku.  Ombuda  pakalpojumi  var  tikt  izmantoti,  ja  ES  pastāvīgais 
iedzīvotājs  uzskata,  ka  kāda  ES  institūcija  ir  aizskārusi  viņa  tiesības.  Ja  tiek  secināts,  ka  ES 
institūcijas  nav  rīkojušās  pareizi,  attiecīgajai  iestādei  ir  jāatbild  uz  sūdzību  trīs  mēnešu  laikā. 
Atkarībā  no  tā,  kāda  atbilde  tiek  sniegta,  ombuds  sagatavo  ziņojumu,  ko  iesniegt  Eiropas 
Parlamentā  un  attiecīgā  institūcijā.  Arī  prasītājs  tiek  informēts  par  lietas  iznākumu.  Sūdzība 
jāiesniedz kāda no oficiālajām ES valodām, tai skaitā latviešu. Tajā skaidri jānorāda savi personas 
dati, institūcija, pret kuru tiek iesniegta sūdzība, un kāds ir sūdzības pamatojums.  
 
Aģentūras 
 
ES  ir  izveidojusi  aģentūras,  kas  nodrošina  atbalstu  tās  darbībai  atsevišķās  jomās.  Katrai  no 
aģentūrām ir savas īpašas funkcijas. Aģentūras atrodas dažādās ES dalībvalstīs. 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  25
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie ES dalībvalstu ārējām robežām (FRONTEX) – 
koordinē operatīvo sadarbību starp dalībvalstīm ārējo robežu pārvaldības jomā. Atrodas Varšavā 
(Polijā). http://www.frontex.europa.eu   
 
Eiropas Aizsardzības aģentūra (EDA) – veicina Eiropas aizsardzības un drošības spēju saskaņotību 
un  novērš  to  sadrumstalotību,  ieskaitot  bruņojumu  un  aprīkojumu,  pētniecību  un  operācijas. 
Atrodas Briselē (Beļģijā). http://www.eda.europa.eu  
  
Eiropas  Aviācijas  drošības  aģentūra  (EASA)  –  nodarbojas  ar  civilās  aviācijas  drošības  un  vides 
aizsardzības  jautājumiem.  Sekmē  arī  brīvu  preču,  personu  un  pakalpojumu  kustību.  Atrodas 
Ķelnē (Vācijā). http://www.easa.europa.eu  
 
Eiropas  Darba  drošības  un  veselības  aizsardzības  aģentūra  (EU‐OSHA)  –  apkopo,  analizē  un 
izplata  informāciju,  kas  veicina  darba  drošības  un  veselības  attīstību  Eiropā.  Aģentūra  ir 
trīspusēja organizācija, kas pārstāv valdības, darba devēju un darba ņēmēju asociācijas. Atrodas 
Bilbao (Spānijā). http://www.osha.europa.eu  
 
Eiropas  Dzelzceļa  aģentūra  (ERA)  –  nostiprina  dzelzceļu  drošību  un  savienojamību  visā  Eiropā. 
Atrodas Valansjēnas pilsētā un Lillē (Francijā). http://www.era.europa.eu  
 
Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts – palīdz Kopienas iestādēm, jo īpaši Eiropas Komisijai, un 
dalībvalstu  iestādēm  cīņa  pret  diskrimināciju  dzimu  dēļ,  kā  arī  veicina  dzimumu  līdztiesību. 
Atrodas Viļņā (Lietuvā).  
 
Eiropas  Dzīves  un  darba  apstākļu  uzlabošanas  fonds  (EUROFOUND)  –  izstrādā  un  īsteno  idejas 
labākiem dzīves un darba apstākļiem ES. Atrodas Dublinā (Īrijā).  
http://www.eurofound.europa.eu  
 
Eiropas Globālās satelītu navigācijas sistēmas uzraudzības iestāde (GSA) – nodrošina sabiedrisko 
interešu  pārvaldību  saistībā  ar  Eiropas  satelītu  radionavigācijas  programmām  EGNOS  un 
GALILEO  un  pilda  valdības  iestādes  funkcijas  GALILEO  programmas  ieviešanā.  Atrodas  Briselē 
(Beļģija). http://www.gsa.europa.eu  
 
Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts (EIT) ‐ veicina izcilību Eiropas inovācijās un palīdz rast 
jaunus risinājumus svarīgākajiem uzdevumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, atjaunojamu 
enerģiju  un  nākamās  paaudzes  informācijas  un  saziņas  tehnoloģijām.  Atrodas  Budapeštā 
(Ungārijā). http://ec.europa.eu/eit  
 
Eiropas  Izglītības  fonds  (ETF)  –  sniedz  iespēju  30  ES  kaimiņvalstīm  reformēt  profesionālās 
izglītības  un  apmācības  sistēmu,  galvenokārt  izmantojot  Eiropas  Kopienas  Phare,  CARDS,  Tacis 
un  MEDA  programmas.  Tāpat  ETF  palīdz  Eiropas  Komisijai  īstenot  arī  Tempus  programmu. 
Atrodas Turīnā (Itālijā). http://www.etf.europa.eu  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  26
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Eiropas  Jūras  drošības  aģentūra  (EMSA)  –  nodarbojas  ar  jūrniecības  drošības  sistēmu 
nodrošināšanu,  lai  samazinātu  iespējas  negadījumiem  uz  ūdens,  jūras  piesārņojumiem  no 
kuģiem, kā arī jūrā bojāgājušo cilvēku skaitu. Atrodas Lisabonā (Portugālē).  
http://www.emsa.europa.eu  
 
Eiropas  Ķīmisko  vielu  aģentūra  (ECHA)  –  veic  ar  REACH  (ķimikāliju  reģistrēšana,  novērtēšana, 
licencēšana  un  ierobežošana)  direktīvu  saistītās  administratīvās  darbības.  Atrodas  Helsinkos 
(Somijā). http://ec.europa.eu/echa  
 
„Fusion  for  Energy”  –  Eiropas  kopuzņēmums  ITER  un  kodolsintēzes  enerģijas  attīstības 
vajadzībām,  kura  mērķis  ir,  sadarbojoties  ar  Eiropas  rūpniecības  un  pētniecības  organizācijām, 
izstrādāt  augsto  tehnoloģiju  komponentes  ITER  kodolsintēzes  projektam.  Atrodas  Barselonā 
(Spānijā). http://fusionforenergy.europa.eu  
 
Eiropas  Narkotiku  un  narkomānijas  uzraudzības  centrs  (EMCDAA)  –  nodrošina  objektīvus, 
ticamus  un  savstarpēji  salīdzināmus  datus  par  narkotiskajām  vielām,  to  atkarību  un  sekām 
Eiropā. Atrodas Lisabonā (Portugālē). http://www.emcdda.europa.eu
 
Eiropas  Pamattiesību  aģentūra  (FRA)  –  darbojas  ES  ietvaros,  sniedzot  ES  un  tās  dalībvalstīm 
objektīvu, ticamu un salīdzinošas analīzes nolūkos izmantojamu informāciju par pamattiesībām. 
Aģentūras  pamatuzdevumi:  datu  un  informācijas  vākšana,  pētnieciskais  darbs,  viedokļu 
sniegšana  ES  institūcijām  un  dalībvalstīm,  sadarbība  ar  pilsonisko  sabiedrību  un  sabiedrības 
kompetences celšana par pamattiesībām. Atrodas Vīnē (Austrija). http://www.fra.europa.eu  
 
Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) – neatkarīga zinātniska padomdevējaģentūra visās 
pārtikas drošības jomās. Atrodas Parmā (Itālijā). http://www.efsa.europa.eu
 
Eiropas Policijas birojs (Europol) – veicina ES valstu tiesībsargājošo iestāžu darba efektivitāti un 
sadarbību cīņā pret starptautisko organizēto noziedzību. Atrodas Hāgā (Nīderlandē).  
http://www.europol.europa.eu
 
Eiropas Policijas akadēmija (CEPOL) – apmāca augstākā līmeņa ES policijas darbiniekus, sagatavo 
mācību programmas vidējās līmeņa policijas darbiniekiem, īpašu uzmanību veltot starptautiskās 
noziedzības apkarošanai. Atrodas Bremshilā (Apvienotā Karalistē). http://www.cepol.europa.eu   
 
Eiropas  Profesionālās  izglītības  attīstības  centrs  (Cedefop)  –  veicina  un  attīsta  profesionālo 
apmācību ES mūža garumā. Atrodas Salonikos (Grieķijā). http://www.cedefop.europa.eu  
 
Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra (EAR) – pārzina ES programmas par palīdzības sniegšanu kara 
izpostītājām  Balkānu  valstīm  rekonstrukcijai,  ekonomikas  un  sociālajai  attīstībai.  Atrodas 
Salonikos (Grieķijā). Darbosies līdz 2008. gada beigām. http://www.ear.europa.eu  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  27
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Eiropas  Savienības  Drošības  izpētes  institūts  (EUISS)  –  sniedz  ieguldījumu  kopējās  Eiropas 
drošības kultūras izveidē, kā arī atbalsta Eiropas Savienības kopīgu drošības interešu formēšanu. 
Atrodas Parīzē (Francijā). http://www.euiss.europa.eu  
 
Eiropas  Slimību  profilakses  un  kontroles  centrs  (ECDC)  –  stiprina  Eiropas  aizsardzību  pret 
bīstamām  infekcijas  slimībām,  piemēram,  gripu,  AIDS  un  citām.  Atrodas  Stokholmā  (Zviedrijā). 
http://www.ecdc.europa.eu  
 
Eiropas  Savienības  Satelītcentrs  (EUSC)  –  vāc,  analizē  datus  un  attēlus  no  zemes  novērošanas 
satelītiem,  atbalstot  ES  ārpolitikas  un  drošības  politikas  prioritātes  un  humānās  darbības. 
Atrodas Torehonā de Ardosā (Spānijā). http://www.eusc.europa.eu  
 
Eiropas  Tiesu  sadarbības  vienība  (Eurojust)  –  sekmē  kompetento  iestāžu  darbības  efektivitāti 
nopietnos  pārrobežu  un  organizētās  noziedzības  jautājumos,  kā  arī  uzlabo  ar  izmeklēšanu  un 
kriminālvajāšanu saistīto jautājumu koordinēšanu dalībvalstu starpā. Atrodas Hāgā (Nīderlandē).  
http://www.eurojust.europa.eu  
 
Eiropas  Tīklu  un  informācijas  drošības  aģentūra  (ENISA)  –  ES  nodrošina  augsta  līmeņa 
informācijas sistēmu un tīklu aizsardzību. Analizē datus par riskiem, kas var kaitēt informācijas 
tehnoloģiju drošībai. Atrodas Heraklionā (Grieķijā). http://www.enisa.europa.eu  
 
Eiropas  Vides  aģentūra  (EEA)  –  apkopo  un  izplata  savlaicīgu,  objektīvu  ticamu  un  savstarpēji 
salīdzināmu  informāciju  par  vidi  Eiropā.  Aģentūras  locekles  ir  arī  Īslande,  Lihtenšteina  un 
Norvēģija. Atrodas Kopenhāgenā (Dānijā). http://www.eea.europa.eu  
 
Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA) – aizsargā cilvēku un dzīvnieku veselību. Tā atbild par ES teritorijā 
lietoto cilvēkiem un dzīvniekiem domāto zāļu novērtēšanu un pārbaudi. Ņemot vērā aģentūras 
atzinumus,  Komisija  izlemj,  vai  jauno  medicīnisko  produktu  drīkst  pārdot  ES.  Atrodas  Londonā 
(Apvienotajā Karalistē). http://www.emea.europa.eu  
 
Kopienas  Zivsaimniecības  kontroles  aģentūra  (CFCA)  –  kontrolē  un  stiprina  ES  un  dalībvalstu 
zivsaimniecības  kontroles  un  uzraudzības  pasākumus.  Atrodas  Briselē  (Beļģijā). 
http://www.cfca.europa.eu  
 
Eiropas Savienības iestāžu tulkošanas centrs (CdT) – nodrošina tulkošanu citām specializētajām 
un decentralizētajām Kopienas aģentūrām. Atrodas Luksemburgā (Luksemburgā).  
http://www.cdt.europa.eu  
 
Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes un dizainparaugi) (OHIM) – apkopo, pārbauda un 
reģistrē  Kopienas  preču  zīmes.  Kopienas  preču  zīme  ļauj  firmai  aizsargāt  savu  preču  zīmi, 
padarot to atšķirīgu no citām firmām, kā arī aizsargāt to pret kopēšanu ES teritorijā. Nacionālās 
preču zīmes turpina pastāvēt vienlaicīgi ar Kopienas preču zīmēm. Atrodas Alikantē (Spānijā).  
http://www.oami.europa.eu  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  28
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra – pārvalda to ES programmu praktiskos 
aspektus, ar kurām finansē aktivitātes, kas veidotas jaunatnei, studentiem un skolotājiem, kā arī 
pasākumus kultūrai un plašsaziņas līdzekļiem. Atrodas Briselē (Beļģijā).  
http://eacea.ec.europa.eu/index.htm  
 
Kopienas  Augu  šķirņu  birojs  (CPVO)  –  aizsargā  un  vada  Kopienas  augu  sugu  dažādības 
aizsardzības sistēmu. Tādējādi firmām un indivīdiem, kuri ir radījuši jaunas augu sugas, iespēja 
savus  atklājumus  aizsargāt  pret  kopēšanas  mēģinājumiem  noteiktā  laika  periodā.  Atrodas 
Anžērā (Francijā). http://www.cpvo.eu.int  
 
Sabiedrības  veselības  programmas  izpildaģentūra  –  pārzina  ES  sabiedrības  veselības  projektu 
finansēšanas programmu praktiskos jautājumus un dara zināmus projektu rezultātus sabiedrības 
veselības nozarei un politikas veidotājiem. Atrodas Luksemburgā.  
http://ec.europa.eu/phea/index_en.html  
 
Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā 
 
Lēmumu  pieņemšanā  ES  līmenī  ir  iesaistītas  vairākas  iestādes.  Viena  pati  ES  iestāde  nevar 
pieņemt  likumdošanas  aktu,  tām  jāsadarbojas  citai  ar  citu.  Lēmumu  pieņemšanā  lielākoties  ir 
iesaistītas  Eiropas  Komisija,  Eiropas  Parlaments  un  ES  Padome.  Vairumā  gadījumu  Eiropas 
Komisija ierosina jaunus tiesību aktus, bet tos pieņem ES Padome kopā ar Eiropas Parlamentu. 
Arī citām iestādēm un struktūrām ir sava loma. 
 
ES  lēmumu  pieņemšanas  noteikumi  un  procedūras  ir  noteiktas  līgumos.  Katrs  ES  tiesību  akts 
balstās uz konkrētu līguma pantu, ko sauc par aktu tiesisko pamatu.  
 
Tiesību  akti  tiek  pieņemti,  izmantojot  vienu  no  trim  galvenajām  procedūrām:  koplēmuma, 
konsultāciju  vai  piekrišanas  procedūru.  Galvenā  atšķirība  starp  tām  ir  veidā,  kā  Eiropas 
Parlaments  sadarbojas  ar  ES  Padomi.  Konsultāciju  procedūrā  Eiropas  Parlaments  tikai  sniedz 
savu  atzinumu,  bet  koplēmuma  procedūrā  Parlaments  patiešām  dala  pilnvaras  ar  ES  Padomi. 
Eiropas  Komisijai,  ierosinot  jaunu  tiesību  aktu,  jāizvēlas,  kuru  procedūru  ievērot.  Izvēle  lielā 
mērā ir atkarīga no priekšlikuma tiesiskā pamata. 
 
Koplēmums 
Koplēmuma  pieņemšanas  procedūrā  Eiropas  Parlamentam  un  ES  Padomei  ir  vienādas 
likumdošanas  pilnvaras.  Eiropas  Komisija  nosūta  priekšlikumu  abām  iestādēm.  Katra  no  tām 
priekšlikumu lasa un to apspriež divas reizes. Ja tās nevar savstarpēji vienoties, priekšlikums tiek 
nosūtīts  Samierināšanas  komitejai,  kuru  veido  vienāds  pārstāvju  skaits  no  ES  Padomes  un 
Eiropas Parlamenta. Arī Eiropas Komisijas pārstāvji piedalās šīs komitejas sanāksmēs un veicina 
diskusijas.  Kad  komiteja  ir  panākusi  vienošanos,  pieņemtais  teksts  tiek  nosūtīts  Eiropas 
Parlamentam un ES Padomei izskatīšanai trešajā lasījumā, lai šīs iestādes varētu pieņemt to kā 
tiesību aktu.  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  29
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Koplēmuma procedūru piemēro šādās jomās: 
‐ nediskriminēšana attiecībā uz tautību; 
‐ tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties ES valstīs; 
‐ darba ņēmēju brīva pārvietošanās; 
‐ sociālais nodrošinājums migrējošiem darba ņēmējiem; 
‐ tiesības veikt uzņēmējdarbību; 
‐ transports; 
‐ iekšējais tirgus; 
‐ nodarbinātība; 
‐ muitas sadarbība; 
‐ cīņa pret sociālo atstumtību; 
‐ līdztiesīgas iespējas, vienlīdzīga attieksme; 
‐ lēmumu īstenošana attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu; 
‐ izglītība; 
‐ arodmācības; 
‐ kultūra; 
‐ veselība; 
‐ patērētāju aizsardzība; 
‐ Eiropas komunikāciju tīkli; 
‐ lēmumu īstenošana attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu; 
‐ zinātniskā izpēte; 
‐ vide; 
‐ pārredzamība; 
‐ krāpšanas novēršana un apkarošana; 
‐ statistika; 
‐ datu aizsardzības padomdevējas iestādes izveidošana. 
 
Lisabonas līgums paredz, ka jautājumos, kas skar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamata 
lēmumu pieņemšanas procedūra būs koplēmums.  
 
Konsultāciju procedūra 
Konsultāciju  procedūrā  Eiropas  Komisija  priekšlikumu  iesniedz  gan  ES  Padomei,  gan  Eiropas 
Parlamentam,  taču  Padome  ir  tā,  kas  oficiāli  apspriežas  ar  Parlamentu  un  citām  iestādēm, 
piemēram,  Ekonomikas  un  sociālo  lietu  komiteju  un  Reģionu  komiteju,  kuru  atzinumi  ir  ES 
lēmumu  pieņemšanas  procesa  neatņemama  sastāvdaļa.  Dažos  gadījumos  konsultācijas  ir 
obligātas,  jo  to  pieprasa  tiesiskais  pamats  un  priekšlikums  nevar  kļūt  par  tiesību  aktu  bez 
Parlamenta atzinuma. Citos gadījumos konsultācijas nav obligātas, un Komisija tikai ierosina, lai 
Padome apspriestos ar Parlamentu. 
 
Eiropas Parlaments var apstiprināt Komisijas priekšlikumu, noraidīt to vai lūgt izdarīt grozījumus. 
Ja Parlaments lūdz izdarīt grozījumus, Komisijai jāizvērtē visas Parlamenta ieteiktās izmaiņas. Ja 
tiek  pieņemts  kāds  no  šiem  ieteikumiem,  tad  Komisija  nosūta  Padomei  grozītu  priekšlikumu. 
Padome  izskata  grozīto  priekšlikumu  un  pieņem  to  tādu,  kāds  tas  ir,  vai  arī  izdara  papildu 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  30
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

grozījumus.  Šajā  procedūrā,  tāpat  kā  visās  citās,  Padome  grozījumus  var  izdarīt  tikai  ar 
vienprātīgu lēmumu. 
 
Konsultāciju procedūras jomas: 
‐ policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās; 
‐ ES līgumu grozīšana; 
‐  diskriminācija  dzimuma,  rases  vai  etniskās  piederības,  reliģiskās  vai  politiskās  pārliecības, 
darbnespējas, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ; 
‐ ES pilsonība; 
‐ lauksaimniecība; 
‐ vīzas, patvērums, imigrācija un citas jomas saistībā ar personu brīvu pārvietošanos; 
‐ transports (ja tam ir būtiska ietekme uz kādu reģionu); 
‐ konkurences noteikumi; 
‐ nodokļu režīms; 
‐ ekonomiskā politika; 
‐  “pastiprināta  sadarbība”,  t.i.,  kārtība,  kas  ļauj  grupai  dalībvalstu  strādāt  kopā  kādā  noteiktā 
jomā, pat ja citas dalībvalstis pagaidām nevēlas piedalīties. 
 
Dažās jomās, piemēram, nodokļu politikā, ES Padomes lēmumam jābūt vienprātīgam. 
 
Piekrišanas procedūra 
Piekrišanas  procedūra  nozīmē,  ka  ES  Padomei  jāsaņem  Eiropas  Parlamenta  piekrišana,  pirms 
tiek pieņemts kāds konkrēts lēmums. Procedūra ir tāda pati kā konsultāciju gadījumā, izņemot 
to,  ka  Eiropas  Parlaments  nevar  grozīt  priekšlikumu:  tam  priekšlikums  ir  vai  nu  jāpieņem,  vai 
jānoraida. Pieņemšanai (piekrišanai) vajadzīgs absolūts nodoto balsu vairākums. 
 
Piekrišanas procedūras formas: 
‐ specifiski Eiropas Centrālās bankas uzdevumi; 
‐ Eiropas centrālo banku sistēmas/Eiropas Centrālās bankas statūtu grozījumi; 
‐ struktūrfondi un Kohēzijas fonds; 
‐ vienota Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūra; 
‐ noteikti starptautiski nolīgumi; 
‐ jaunu dalībvalstu pievienošanās. 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  31
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Ko Eiropas Savienība nozīmē man? 
Ceļošana ES 
 
Iespējams,  par  vissvarīgāko  sasniegumu  ES  attīstībā  jāuzskata  pārvietošanās  brīvība:  ES  pilsoņi 
var  brīvi  ceļot  uz  jebkuru  ES  valsti.  Ļaudis  var  arī  iegādāties  preces  personīgajām  vajadzībām 
jebkurā dalībvalstī un vest tās uz savu valsti, nemaksājot par tām papildu nodokļus. Iepirkšanos 
un ceļošanu atvieglo arī tas, ka piecpadsmit ES dalībvalstīs tiek izmantota vienota nauda – eiro. 
 
Lai  ceļotu  ES  teritorijā,  dalībvalstu  pilsoņiem,  ieskaitot  Latvijas  pilsoņus,  nav  nepieciešamas 
vīzas. No 2007. gada 19. janvāra vīzas ceļošanai uz ES valstīm (izņemot Lielbritāniju un Īriju), kā 
arī Norvēģiju, Luksemburgu un Islandi nav nepieciešamas arī Latvijas nepilsoņiem. Savukārt citu 
trešo  valstu  pilsoņu  ceļošanu  atviegloja  Latvijas  pievienošanās  Šengenas  zonai,  kas  nosaka 
robežkontroles  atcelšanu.  Šengenas  līguma  teritorijā  ir:  Austrija,  Beļģija,  Dānija,  Francija, 
Grieķija, Itālija, Īslande, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Somija, Spānija, Vācijas, 
Zviedrija,  Čehija,  Igaunija,  Latvija,  Lietuva,  Malta,  Ungārija,  Polija,  Slovēnija  un  Slovākija.  Pēc 
pievienošanās  Šengenas  zonai  ir  iespēja  ceļot  starp  līguma  valstīm  bez  pasu  pārbaudes  un 
robežkontroles.  
 
Lai  šķērsotu  robežu,  jebkurai  personai,  arī  bērnam,  jābūt  derīgam  ceļošanas  dokumentam  – 
pasei.  Katrā  valstī  var  būt  atšķirīgas  prasības  ieceļotāju  pases  derīguma  termiņam,  tāpēc  šī 
informācija precizējama katras valsts vēstniecībā.  
 
ES  pilsonība  piešķir  ES  pilsoņiem  jaunas  tiesības.  Piemēram,  ja  ES  pilsoņiem  rodas  sarežģījumi 
atvaļinājuma  laikā  vai  ceļojot  ārpus  ES,  viņi  var  lūgt  atbalstu,  padomu  vai  palīdzību  citu  ES 
dalībvalstu vēstniecībās.  
 
Arī,  lai  iegūtu  vadītāja  tiesības,  visā  ES  teritorijā  ir  jākārto  vienots  braukšanas  pārbaudījums. 
Latvijā iegūta autovadītāja apliecība ir derīga visā ES teritorijā. 
 
Mobilo tālruņu sakari ES valstīs 
 
Pateicoties  “starptautiskajai  viesabonēšanai”,  mobilo  tālruņu  lietotājiem  ir  iespēja  savus 
tālruņus izmantot ārvalstīs. Zvanīt un saņemt zvanus ir iespējams, izmantojot to pašu numuru, 
kuru lietotājs izmanto savā valstī.  
 
2007. gada 30. jūnijā visā Eiropas Savienībā stājās spēkā tā dēvētā ES viesabonēšanas regula, kas 
paredz to, ka ģimenes un uzņēmumi var izmantot „eirotarifu” uzturoties ārzemēs ES robežās. Ar 
tarifu  tiek  noteikta  maksimālā  cena  par  minūti  izejošajiem  un  ienākošajiem  zvaniem  (attiecīgi: 
49  un  24  eiro  centi  bez  PVN).  Eiropas  Komisijas  izveidotajā  mājas  lapā: 
http://ec.europa.eu/information_society/activities/roaming/implementation/benchmark/index
_en.htm  ir  publiskoti  viesabonēšanas  tarifi,  kurus  piedāvā  operatori  visās  27  ES  dalībvalstīs, 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  32
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

palīdzot  patērētājiem  gūt  reālu  priekšstatu  par  tarifiem  konkrētās  valstīs  un  sniedzot  norādes 
par starptautiskās viesabonēšanas rēķiniem.  
 
2008.  gada  23.septembrī  Eiropas  Komisija  ierosināja  no  2009.  gada  1.jūlija  samazināt  īsziņu 
viesabonēšanas maksu par 60%, tādejādi mobilo tālruņa lietotājiem no 2009. gada vasaras par 
īsziņu  sūtīšanu  no  kādas  citas  Eiropas  Savienības  valsts,  iespējams,  būs  jāmaksā  krietni  mazāk 
nekā patlaban. Priekšlikums paredz, ka ES iedzīvotājiem, kas uzturas citās ES valstīs, nevajadzētu 
maksāt  vairāk  kā  0,11  eiro  (7,7  santīmus)  par  vienu  īsziņu  bez  PVN,  salīdzinot  ar  pašreizējo 
maksu, kas ES vidēji ir 0,29 eiro (20,4 santīmi). 
 
112 – vienots ES ārkārtas tālruņa numurs 
 
Pieaugot starptautisko darījumu braucienu un ģimeņu skaitam, kas regulāri dodas brīvdienās uz 
ārzemēm, Eiropas neatliekamās palīdzības dienestu numurs ir ļoti būtisks. 112 ir ārkārtas tālruņa 
numurs,  pa  kuru  var  zvanīt  ārkārtas  dienestiem  jebkurā  ES  dalībvalstī  no  fiksētā  vai  mobilā 
tālruņa.  Cilvēkiem,  piezvanot  uz  112,  atbildēs  operators,  kurš  atkarībā  no  katras  nacionālās 
valsts  specifikas  savienos  vai  nu  tieši  ar  pieprasīto  adresātu,  vai  arī  ar  kādu  no  speciālajiem 
ārkārtas  dienestiem  (ātro  medicīnisko  palīdzību,  ugunsdzēsējiem  u.c.).  Vairumā  gadījumu 
operators var atbildēt vairākās valodās. 
 
Darbs ES 
 
Lai gan Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti, Latvijas pilsoņi vēl nebauda tiesības uz pilnīgi 
brīvu  darbaspēka  kustību.  ES  paplašinoties,  vecās  dalībvalstis  varēja  noteikt  pārejas  periodu 
brīvai darbaspēka kustībai no jaunajām dalībvalstīm 7 gadu periodā sākot ar 2004.gada 1.maiju. 
Vairums  veco  dalībvalstu  to  izmantoja.  Darba  tirgu  atvēra  tikai  Apvienotā  Karaliste,  Īrija  un 
Zviedrija. 
 
2006.gadā  Eiropas  Komisija  publicēja  ziņojumu,  kurā  teikts,  ka  brīva  darbaspēka  kustība  nes 
ekonomisku  labumu.  Tādēļ  Komisija  aicinājusi  arī  pārējās  dalībvalstis  atvērt  savus  darba  tirgus 
jauno  valstu  strādniekiem.  No  2006.gada  1.maija  savu  darba  tirgu  atvēra  Grieķija,  Itālija, 
Portugāle,  Spānija  un  Somija,  no  2007.gada  1.maija  –  Nīderlande,  bet  no  1.  novembra  ‐ 
Luksemburga.  Beļģijā  un  Francijā  darba  tirgus  ir  atvērts  noteiktās  nozarēs  un  specialitātēs,  ko 
nosaka valdība kopā ar sociālajiem partneriem. Austrija, Dānija un Vācija izmanto Pievienošanās 
līgumā noteikto pārejas periodu sava darba tirgus aizsardzībai un šajās valstīs ir nepieciešamas 
darba  atļaujas.  Brīva  darbaspēka  kustība  pastāv  arī  starp  Latviju  un  pārējām  vienpadsmit 
jaunajām ES dalībvalstīm. 
 
Ja  persona  dodas  strādāt  uz  kādu  citu  ES  dalībvalsti,  par  iespējām  atrast  tur  darbu  var 
interesēties Nodarbinātības valsts aģentūrā, kā arī izmantot “EURES” tīklu. Tas ir ES dalībvalstu, 
kā  arī  Īslandes,  Norvēģijas  un  Šveices  nodarbinātības  dienestu  vienotais  tīkls,  kurā  pieejama 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  33
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

informācija  par  darba  iespējām  šajās  valstīs  –  vakances,  darba  meklētāju  CV,  darba  un  dzīves 
apstākļi u.c. uzziņas. 
 
Pirms došanās strādāt uz kādu no ES valstīm jānoskaidro: 
• darba piedāvājuma ticamība un tas, vai izvēlētā firma, kura iekārto darbā ārzemēs, ir saņēmusi 
Nodarbinātības valsts aģentūras izsniegtu licenci; 
• dokumentu noformēšanas procedūra valstī, kura izvēlēta darbam; 
• darba veikšanai nepieciešamās svešvalodu zināšanas; 
• vai attiecīgās personas iegūtā izglītība izvēlētajā valstī tiek atzīta; 
• piedāvātie darba apstākļi un detalizēts darba līgums; 
• nepieciešamais iztikas minimums, kā arī dzīves apstākļi izvēlētajā valstī. 
 
Pirms došanās strādāt ārpus Latvijas jāsagādā un jāņem līdzi: 
• pase; 
• veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas polise; 
• Eiropas veselības apdrošināšanas karte neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanai. Tā 
darbojas 12 mēnešus; 
• izglītības dokumenti, kā arī notariāli apliecinātas to kopijas. Dokumenta kopijai jābūt tulkotai 
tās valsts valodā, uz kuru dodas; 
• CV un fotogrāfijas; 
• pietiekami iztikas līdzekļi un kredītkartes. 
 
Ierodoties  kādā  no  ES  valstīm,  ir  jānoformē  nepieciešamie  dokumenti  darba  sākšanai  (darba 
līgums, darba atļauja (ja tiek prasīta), uzturēšanās atļauja un dzīvesvietas deklarācija). Uzturoties 
valstī, jāievēro atļautais uzturēšanās laiks. 
 
Veselība un sociālā aizsardzība 
 
Jau  no  2004.gada,  kad  Latvija  iestājās  Eiropas  Savienībā  (turpmāk  tekstā‐  ES),  mūsu  valsts 
iedzīvotājiem paveras plašākas iespējas saņemt veselības aprūpi ES, Eiropas Ekonomikas zonas 
(turpmāk tekstā – EEZ) dalībvalstīs un Šveices Konfederācijā. Pārvietojoties ES teritorijā, Latvijas 
pilsoņi nezaudē jau uzkrātās sociālās drošības tiesības, tiek nodrošināts pabalstu eksports. 
 
ES, EEZ dalībvalstīs, kā arī Norvēģijā, Īslandē, Lihtenšteinā, kā arī Šveices Konfederācijā (Šveicē) 
Latvijas iedzīvotājiem, kuri izņēmuši Eiropas veselības apdrošināšanas karti – EVAK (angļu valodā 
‐  European  Health  Insurance  Card  –  EHIC),  pieejama  tāda  pati  neatliekamā  un  nepieciešamā 
medicīniskā palīdzība par tādu pašu samaksu, kāda tā ir attiecīgās valsts pilsoņiem. 
 
Personai  ir  tiesības  saņemt  medicīnisko  palīdzību  visās  valsts  ārstniecības  iestādēs.  Privātajām 
ārstniecības  iestādēm  nav  pienākuma  sniegt  bezmaksas  palīdzību,  tāpēc  katram  pašam  pirms 
palīdzības saņemšanas ir jānoskaidro, vai tiek pieņemtas EVAK. Bieži vien bezmaksas palīdzības 
saņemšana  var  nebūt  iespējama  kūrortos,  kur  nereti  atrodamas  tikai  privātas  ārstniecības 
iestādes. Par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem personai nav jānorēķinās, bet dažās 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  34
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

valstīs var būt jāmaksā noteiktā pacienta iemaksa (tāda ir arī Latvijā). Atsevišķās valstīs par visu 
sniegto medicīnisko palīdzību būs jānorēķinās ārstniecības iestādē, bet pēc tam attiecīgās valsts 
kompetentajai iestādei jāprasa iztērēto summu atlīdzināt (šāda kārtība ir spēkā Beļģijā, Francijā 
un  Luksemburgā).  EVAK  nesedz  pakalpojumus,  kas  nodrošinātu  pacienta  repatriāciju  smagu 
slimību,  traumu  vai  nāves  gadījumā.  EVAK  nenodrošina  tiesības  uz  plānoto  medicīnisko 
palīdzību. 
 
EVAK ir tiesības saņemt ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram Latvijā ir piešķirts personas kods. 
Latvijā EVAK saņemšana ir bezmaksas, un tās derīguma termiņš ir viens gads. Pieteikties EVAK 
var Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā. 
 
Saskaņā ar ES sociālās aizsardzības principiem darba ņēmējiem ir jāsaņem sociālās aizsardzības 
garantijas  tajā  valstī,  kurā  viņi  dzīvo  un  strādā.  Katrs,  kas  dzīvo  vai  strādā  citā  ES  dalībvalstī, 
parasti  šajā  valstī  arī  saņem  veselības  apdrošināšanu  un  slimības  gadījumā  pabalstu,  ko 
nodrošina  šīs  valsts  veselības  apdrošināšanas  sistēma.  Pabalsti  sociālās  aizsardzības  jomā 
dažādās valstīs atšķiras. 
 
Sociālās garantijas 
 
Latvijas  pilsoņiem,  kuri  likumīgi  strādā  kādā  no  ES  dalībvalstīm,  ir  iespēja  iesaistīties  šīs  valsts 
sociālās  drošības  sistēmā  un  saņemt  tās  sniegtās  garantijas.  Viņiem  šajā  ES  dalībvalstī  ir  tādas 
pašas  tiesības  un  pienākumi  sociālās  drošības  jomā  kā  šīs  valsts  pilsoņiem.  Tādēļ,  dodoties  uz 
citu  ES  dalībvalsti,  jānoskaidro,  kādas  sociālās  drošības  garantijas  šī  valsts  nodrošina  saviem 
pilsoņiem.  Sociālās  drošības  sistēma  aptver  tādus  ienākumu  zaudēšanas  riskus  kā  vecums, 
invaliditāte,  apgādnieka  zaudējums,  slimība,  nelaimes  gadījums  darbā,  arodslimība,  dažādas 
kompensācijas par papildu izdevumiem ģimenei ar bērniem, bezdarbs. 
 
Ja darba ņēmējs kādā ES dalībvalstī nav nostrādājis pietiekami ilgu laiku, lai viņam būtu tiesības 
uz  kādu  pabalstu,  tiek  ņemti  vērā  arī  citās  dalībvalstīs  nostrādātie  laika  periodi  (periodu 
summēšanas  princips).  Latvijas  pilsoņi,  pārceļoties  uz  dzīvi  kādā  no  ES  dalībvalstīm,  nezaudē 
tiesības uz pabalstiem un pensijām, ko viņi ir ieguvuši Latvijā.  
Piešķirtie pabalsti tiek pārskaitīti uz personas norādīto bankas kontu jebkurā dalībvalstī 
(pabalstu eksporta princips). 
 
Latvijas pilsoņiem, strādājot un dzīvojot kādā no ES valstīm, ir tiesības saņemt šādas pensijas un 
pabalstus: 
• vecuma pensiju; 
• invaliditātes pensiju; 
• apgādnieka zaudējuma pensiju; 
• atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām; 
• slimības un maternitātes pabalstu; 
• bezdarbnieka pabalstu; 
• apbedīšanas pabalstu; 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  35
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

• ģimenes pabalstu (bērna kopšanas un ģimenes valsts pabalstu). 
 
Izglītība un kultūra 
 
ES  apvieno  atšķirīgas  valodas,  kultūras  un  izglītības  sistēmas.  ES  devīze  –  vienoti  daudzveidībā 
apliecina,  ka  viena  no  ES  pamatvērtībām  ir  dažādība.  Eiropas  Savienības  tiesību  akti  neregulē 
izglītības  jautājumus,  taču  tā  realizē  savus  mērķus  izglītības  politikā  ar  ES  finansēto  izglītības 
programmu palīdzību, kā arī dalībvalstu sadarbības veicināšanu izglītības kvalitātes uzlabošanai. 
Eiropas  Savienība  nodrošina  daudznacionālo  izglītību,  apmācību  un  jaunatnes  partnerību, 
apmaiņas shēmas un iespējas mācīties ārzemēs, inovatīvus apmācības projektus, kā arī speciālo 
akadēmisko un profesionālo zināšanu tīklus.  
 
Kopš  2007.  gada  1.  janvāra  Latvijā  darbojas  ES  rīcības  programma  mūžizglītības  jomā,  kas  tiek 
īstenota  caur  četrām  apakšprogrammām:  Comenius  (skolu  izglītība),  Erasmus  (augstākā 
izglītība),  Leonardo  da  Vinci  (profesionālā  izglītība)  un  Grundtvig  (pieaugošo  izglītība).  Šī 
rīcībprogramma ir vienīgā tik plaša sadarbības programma, kas ietver visus izglītības veidus un 
līmeņus un kurā Latvijas iedzīvotāji var iesaistīties jebkurā mūža posmā.  
 
ES  pilsoņi  var  studēt  Eiropas  Savienībā,  paši  izvēloties  valsti  un  studiju  virzienu.  Studentus  no 
citām  ES  valstīm  nedrīkst  diskriminēt  attiecībā  uz  programmas  izvēli  vai  mācību  maksu 
salīdzinājumā ar savas valsts studentiem. 
 
Studentiem  no  citām  ES  dalībvalstīm  ir  tiesības  uz  uzturēšanās  atļauju.  Direktīva  par  studentu 
tiesībām uz uzturēšanos tiek piemērota, ja studenti atrodas citā dalībvalstī tikai studiju nolūkos. 
Ja  studenti  atrod  darbu,  tiem  jāievēro  ES  noteikumi  par  brīvu  pārvietošanos.  Tāpat  kā  citiem 
strādājošajiem, arī studentiem ir jāparaksta darba līgums vai jābūt sertifikātam, ko sniedz darba 
devējs.  Studentiem  nevar  liegt  strādāt.  Arī  studentu  ģimenēm  ir  tiesības  palikt  valstī  un  bez 
speciālām formalitātēm sameklēt darbu. 
 
Ar  īpašu  programmu  palīdzību  tiek  veicināta  arī  kultūras  apmaiņa  starp  dalībvalstīm.  Tiek 
atbalstīti, piemēram, starptautisku jauniešu orķestru priekšnesumi, Eiropas nozīmes pieminekļu 
atjaunošana vai starptautiski filmu un televīzijas projekti. 
 
Kvalifikāciju atzīšana 
 
Katram,  kurš  vēlas  strādāt  reglamentētā  profesijā  citā  ES  dalībvalstī,  ir  jābūt  atbilstošai 
profesionālai  kvalifikācijai,  kas  tiek  pieprasīta  attiecīgajā  valstī.  Reglamentēto  profesiju 
profesionālās kvalifikācijas ir savstarpēji atzītas visās dalībvalstīs. Papildu nosacījumus var izvirzīt 
tikai tad, ja gala eksāmenos vai izglītības programmu saturā ir vērā ņemamas atšķirības. 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  36
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

ES  jau  kopš  septiņdesmitajiem  gadiem  ir  pieņēmusi  vairākas  direktīvas  par  atsevišķām 
profesijām.  Šīs  direktīvas  nosaka  diplomu  atzīšanu,  galvenokārt  medicīnas  jomā,  t.i.,  ārstu, 
zobārstu, veterinārārstu, medmāsu, vecmāšu un farmaceitu, kā arī arhitektu diplomiem. 
 
Tomēr,  kad  šīs  direktīvas  tika  izstrādātas,  kļuva  skaidrs,  ka  vairumam  profesiju  ir  ļoti  grūti 
saskaņot programmu saturu. Šī iemesla dēļ dalībvalstis veic diplomu atzīšanu pēc savstarpējas 
uzticēšanās  principa.  Citas  valsts  diploms  lielākoties  tiek  atzīts  tad,  ja  tas  piešķir  tiesības 
praktizēt  attiecīgajā  profesijā  valstī,  kurā  diploms  ir  izsniegts.  Tam  ir  viens  priekšnosacījums, 
proti,  izglītības  programmai,  kuru  persona  ir  apguvusi,  nav  būtisku  atšķirību  salīdzinājumā  ar 
valsti,  kurā  persona  vēlas  praktizēt.  Tomēr,  ja  izglītības  programmas  būtiski  atšķiras,  personai 
var pieprasīt nokārtot spēju pārbaudes testu vai arī strādāt kāda uzraudzībā adaptācijas periodā. 
 
Šādos gadījumos ES pilsoņiem ir tiesības izvēlēties pārbaudījumu vai adaptācijas periodu. Spēju 
pārbaudes  tests  visās  ES  valstīs  ir  obligāts  tikai  juridisko  profesiju  pārstāvjiem  (advokātiem, 
nodokļu konsultantiem u.c.). 
 
Divas  vispārēja  rakstura  direktīvas  attiecas  uz  universitāšu  diplomu  un  vienādu  kvalifikāciju 
atzīšanu, kā arī to diplomu atzīšanu, kas izsniegti pēc īsāka studiju perioda, piemēram, terapeitu 
un  medmāsu  profesijās.  Šīs  ES  direktīvas  piemēro  tikai  reglamentētām  profesijām,  t.i., 
profesijām,  kuras  juridisku  iemeslu  dēļ  var  praktizēt  tikai  attiecīgā  diploma  vai  sertifikāta 
īpašnieki.  Šādas  profesijas  ir  skolotāji,  advokāti  un  inženieri.  Visu  pārējo  profesiju  pārstāvjiem, 
kuri  vēlas  strādāt  vai  uzsākt  uzņēmējdarbību  kādā  citā  ES  valstī,  pamatojoties  uz  profesionālo 
kvalifikāciju, nav nekādu šķēršļu. 
 
Pētniecība 
 
Zinātne un pētniecība vienmēr ir bijušas svarīgas nozares mūsu ikdienas dzīvē un ekonomiskās 
labklājības  veicināšanā.  Mūsdienās  tehnoloģijas  attīstās  nepieredzētā  ātrumā,  un  tādā  pašā 
ātrumā  pieaug  arī  pētniecības  izmaksas.  Tādēļ,  lai  būtu  konkurētspējīgas,  ES  dalībvalstis 
apvienojas, veicot pētniecisko darbu kopīgiem spēkiem. 
 
ES  ir  daudzas  programmas,  kuras  veicina  pētniecību  dažādās  zinātnes  jomās,  piemēram, 
biomedicīnā  un  transporta  attīstībā.  Arī  Latvijas  zinātnieki  sekmīgi  piedalās  ES  zinātnes  un 
pētniecības  projektos,  kas  vērsti  uz  Eiropas  konkurētspējas  paaugstināšanu  pasaules  tirgū.  To 
nodrošina  ES  septītā  ietvara  programma  (no  2007.  līdz  2013.  gadam),  kuras  finansējuma 
kopējais apjoms ir 53,2 miljardi eiro. 
 
Tirdzniecības politika 
 
ES vienotais tirgus ir atvērts starptautiskajai tirdzniecībai. ES ir kopēja tirdzniecības politika, kas 
nosaka  preču  importu  un  eksportu.  Brīvā  preču  kustība  ir  viena  no  ES  pamatbrīvībām,  kas 
nodrošina vienotā tirgus darbību. ES ir izveidota muitas savienība, kuras ietvaros jebkura prece 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  37
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

var tikt brīvi pirkta un pārdota pāri dalībvalstu robežām, un šādai preču kustībai netiek noteikti 
ierobežojumi (muitas tarifi, kvotas, diskriminējoši nodokļi u.c.). 
 
2004. gada 1. maijā Latvija, kļūstot par pilntiesīgu ES dalībvalsti, ir kļuvusi arī par pasaules lielākā 
iekšējā  tirgus  dalībnieci.  Tas  nozīmē,  ka  uzņēmēji  var  brīvi  eksportēt  savas  preces  uz  visām  ES 
dalībvalstīm,  kā  arī  uz  Eiropas  Brīvās  tirdzniecības  asociācijas  valstīm  –  Norvēģiju,  Islandi  un 
Lihtenšteinu. Šis plašais un stabilais tirgus aptver gandrīz 500 miljonus patērētāju. 
 
Gandrīz  visas  jaunattīstības  valstis  ir  parakstījušas  līgumus  ar  Eiropas  Kopienu.  Tādējādi  šīm 
valstīm  tiek  nodrošināti  izdevīgi  tirdzniecības  apstākļi  un  sniegts  finansiāls  atbalsts.  ES  ir  liela 
ietekme starptautiskās apspriedēs par pasaules tirdzniecības liberalizāciju, ko organizē Pasaules 
Tirdzniecības organizācija. 
 
Vienotais tirgus 
 
Produktiem,  kas  tiek  pārdoti  Kopienas  teritorijā,  muitas  nodokļus  atcēla  1986.  gadā.  Kopš  tā 
brīža importētās preces no valstīm, kuras nav ES sastāvā, ir pakļautas vienotām nodokļu likmēm. 
1993.  gada  1.janvārī  liela,  standartizēta  ES  tirgus  izveide  tika  pabeigta.  Robežkontroles  tagad 
pieder pagātnei. Uzņēmumi var brīvi piedāvāt savas preces citās dalībvalstīs un naudu ieguldīt 
jebkurā ES valstī. 
 
Latvijas kā ES dalībvalsts robežas ar Lietuvu un Igauniju ir ES iekšējās robežas, turpretī ar Krieviju 
un Baltkrieviju – ES ārējās robežas. Robežkontroles punktos uz iekšējām robežām ievedamo un 
izvedamo  preču  pārbaudes  vairs  netiek  veiktas,  jo  brīvas  preču  kustības  apstākļos  preces  nav 
jādeklarē un muitas nodoklis nav jāmaksā. Savukārt uz ārējām robežām fiziska muitas kontrole 
tiek saglabāta. Ar plašāku informāciju var iepazīties Valsts ieņēmumu dienesta interneta mājas 
lapā: www.vid.gov.lv. ES patērētāji var iegādāties preces jebkurā ES valstī un pārvest pirkumus 
pāri iekšējām robežām. Vienīgais nosacījums – precēm jābūt paredzētām vienīgi personiskajām 
vajadzībām. 
 
Neraugoties uz brīvo preču kustību starp ES dalībvalstīm, joprojām pastāv vairāki ierobežojumi. 
Ievedot un/vai reģistrējot Latvijā transportlīdzekļus jānomaksā vieglo automobiļu un motociklu 
nodoklis, dabas resursu nodoklis, transportlīdzekļu reģistrācijas valsts nodeva, kā arī pievienotās 
vērtības nodoklis, ja citā Eiropas Savienības dalībvalstī ir iegādāts jauns transportlīdzeklis. Tāpat 
ir  noteiktas  atsevišķas  preču  grupas,  kurām  Eiropas  Savienības  dalībvalstis  paredzējušas 
ievedamo  apjomu  ierobežojumus:  tabakas  izstrādājumiem  (800  cigaretes,  400  cigarellas,  200 
cigāri,  viens  kilograms  smēķējamās  tabakas),  alkoholiskajiem  dzērieniem  (110  litri  alus,  90  litri 
vīna  (tajā  skaitā  ne  vairāk  par  60  litriem  dzirkstošā  vīna)  vai  pārējo  raudzēto  dzērienu,  20  litri 
starpproduktu  (vidēji  stiprie  dzērieni),  10  litri  pārējo  alkoholisko  dzērienu  (stiprie  dzērieni)), 
kafijai  –  10  kilogrami,  bezalkoholiskiem  dzērieniem  –  110  litri,  degvielai,  kas  atrodas  Latvijā 
iebraucoša  transportlīdzekļa  un  motocikla  standarta  degvielas  tvertnē,  kā  arī  pārnēsājamā 
degvielas tvertnē, kuras tilpums nepārsniedz 10 litrus.  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  38
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Ekonomikas un monetārā savienība 
 
Eiropas ekonomiskās integrācijas attīstība lika astoņdesmitajos gados nopietni apsvērt vienotās 
valūtas ieviešanas lietderību. EEK dalībvalstis rūpīgi apsvēra visus “par” un “pret”, tika vispusīgi 
analizēta ekija (bezskaidras naudas Eiropas valūtas vienība, ko 1995. gadā sāka dēvēt par “eiro”) 
lietošanas  pieredze.  Secinājums  bija  viens:  vienotā  valūta  ir  nepieciešama.  Tomēr  laiks  līdz 
vienotās valūtas ieviešanai bija diezgan ilgs. Tās ieviešana notika vairākos posmos. 
 
ES  vienotās  valūtas  nosaukuma  “eiro”  un  tās  simbola  pamatā  ir  Eiropas  nosaukums  un  grieķu 
burts “epsilons” ar divām paralēlām līnijām, kas simbolizē stabilitāti. 
 
1999.  gada  1.  janvārī  vienpadsmit  ES  dalībvalstis  (Austrija,  Beļģija,  Francija,  Īrija,  Itālija, 
Luksemburga,  Nīderlande,  Portugāle,  Somija,  Spānija  un  Vācija)  bezskaidras  naudas  norēķinos 
sāka izmantot eiro. No 2002. gada 1. janvāra šīs valstis un Grieķija arī skaidras naudas norēķinos 
sāka  izmantot  eiro,  kas  aizvietoja  šo  valstu  nacionālās  valūtas.  2007.  gada  1.  janvārī  eirozonai 
pievienojās Slovēnija, bet 2008. gada 1. janvārī eiro ieviesa Kipra un Malta, tādejādi, palielinot 
monetārās savienības dalībvalstu skaitu līdz 15. 2009. gada 1. janvārī eiro ieviesīs Slovākija. No 
„vecajām” dalībvalstīm eirozonai nav pievienojušās Lielbritānija, Dānija un Zviedrija. 
 
Eiro  ir  vairākas  priekšrocības.  Ceļojot  Ekonomikas  un  monetārās  savienības  robežās,  vairs 
nevajag  mainīt  naudu.  Uzņēmumi  var  plānot  darbību,  neuztraucoties  par  valūtas  kursu 
svārstībām. Ir vieglāk salīdzināt cenas. 
 
Latvijā  un  citās  jaunajās  ES  dalībvalstīs  nenotiks  atsevišķs  referendums  par  pievienošanos 
eirozonai. Līdz ar tautas balsojumu par pievienošanos ES tika apstiprināta arī vēlme pievienoties 
eirozonai. Tomēr precīzs eiro ieviešanas laiks Latvijā vēl nav zināms. 
 
Lai valsti uzņemtu Eiropas Monetārajā savienībā, tai jāizpilda vairāki nosacījumi. Valstij obligāti 
jābūt pilntiesīgai ES loceklei. Pievienošanās līgumā norādīts, ka Latvija apņemas nomainīt savu 
nacionālo  valūtu  latu  pret  eiro.  Tam  pienācīgi  jāsagatavojas  un  jāpanāk,  lai  būtu  izpildīti  tā 
saucamie Māstrihtas kritēriji: 
‐ valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no valsts iekšzemes kopprodukta; 
‐ valsts kopējais parāds (iekšējais un ārējais) nedrīkst pārsniegt 60 % no iekšzemes kopprodukta; 
‐  ilgtermiņa  kredīta  procentu  likmes  nedrīkst  vairāk  par  2  procentu  punktiem  pārsniegt  triju 
inflācijas ziņā labāko dalībvalstu vidējo rādītāju;  
‐  valsts  valūtas  maiņas  kurss  divu  gadu  laikā  nedrīkst  pārsniegt  iepriekš  noteiktas  svārstību 
robežas; 
‐ inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 procentu punktiem pārsniegt vidējo inflācijas līmeni 
trijās Eiropas valstīs, kur iepriekšējā gadā bija viszemākā inflācija.  
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  39
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Patērētāju aizsardzība 
 
Patērētāji izmanto Eiropas kopējo tirgu, pērkot gan automašīnas, gan pārtiku, gan rotaļlietas. Lai 
patērētāji varētu izbaudīt visas kopējā tirgus priekšrocības, jāzina, ka viņu intereses vienmēr būs 
aizsargātas.  Patērētājiem  jābūt  iespējai  salīdzināt  cenas  un  kvalitāti,  zināt  savas  tiesības  un  kā 
tās izmantot. 
 
Patērētāju  tiesības  nozīmē,  ka  veikalos  varam  nopirkt  noteiktiem  kvalitātes  standartiem 
atbilstošu,  nekaitīgu  pārtiku,  drošas  elektropreces,  pārbaudītu  kosmētiku,  kā  arī  rotaļlietas 
bērniem,  kas  nav  kaitīgas  viņu  veselībai  un  neapdraud  mazuļu  dzīvību.  Patērētāju  tiesību 
aizsardzība  nozīmē  arī  maldinošas  reklāmas  aizliegumu  un  tiesības  saņemt  atpakaļ  naudu,  ja 
iegādāta nekvalitatīva prece. 
 
ES  nodrošina  augsta  līmeņa  patērētāju  aizsardzību  visās  dalībvalstīs  un  sniedz  patērētājiem 
plašu informāciju – sākot ar nolikumiem, kas nosaka pārtikas un kosmētikas sastāvu, un beidzot 
ar  CE  drošības  zīmi.  CE  marķējums  apliecina,  ka  produkts  ir  ražots  atbilstoši  ES  kvalitātes  un 
drošības standartiem. 
 
ES līmenī efektīvs patērētāju tiesību aizsardzības instruments ir Eiropas Patērētāju informēšanas 
centru  tīkls  (ECC‐Net),  kuram  ir  arī  pārstāvniecība  Latvijā.  Eiropas  Patērētāju  informēšanas 
centrs  ir  izveidots  ar  mērķi  nodrošināt  patērētāju  aizsardzību  un  tiesību  ievērošanu  ceļojumos 
un veicot iepirkumus. Centrā var saņemt padomu un informāciju par patērētāju tiesībām ES, kā 
arī  meklēt  palīdzību,  risināt  problēmas,  kas  radušās  pērkot  preces  vai  pakalpojumus  ārpus 
Latvijas. Plašāka informācija pieejama: http://www.ecclatvia.lv.  
 
Lai  uz  mūsu  galdiem  nonāktu  droša  un  nekaitīga  pārtika,  Latvijā  par  to  rūpējas  Pārtikas  un 
veterinārais  dienests.  Latvijā  tiek  īstenota  pārtikas  uzraudzības  koncepcija  “no  lauka  līdz 
galdam”. Tas nozīmē, ka tiek veikta: 
‐  veterinārā  kontrole  (uzrauga  dzīvnieku  veselību  un  labturību,  lai  pasargātu  patērētājus  no 
iespējas, ka dzīvnieki tiek baroti ar nekvalitatīvu pārtiku, kas vēlāk varētu kaitēt cilvēkam); 
‐ pārtikas ražošanas un izplatīšanas uzraudzība (produkta kvalitāte ir cieši saistīta ar to, kā notiek 
tā ražošana un kā tas tiek uzglabāts, kad nonācis tirdzniecībā); 
‐ laboratoriskā kontrole; 
‐  sanitārā  robežkontrole  (pārtikas  produktu  kontrole  uz  ES  ārējās  robežas,  lai  nepieļautu 
nekvalitatīvas produkcijas ievešanu ES teritorijā). 
 
Kopējā lauksaimniecības politika 
 
ES  Kopējā  lauksaimniecības  politika  (KLP)  pastāv  jau  50  gadus.  Tā  ir  viena  no  galvenajām  ES 
politikām,  kuras  uzturēšanai  tiek  tērēti  prāvi  ES  budžeta  līdzekļi  (aptuveni  viena  trešdaļa).  KLP 
attīstība vienmēr ir bijusi viena no Eiropas Kopienas pamatuzdevumiem. 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  40
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Latvijas  zemnieki  tiek  uzskatīti  par  vieniem  no  lielākajiem  ieguvējiem,  Latvijai  kļūstot  par  ES 
dalībvalsti. Lauksaimniecības jomā tiek piemēroti ES KLP tirgus atbalsta maksājumi (intervences 
pasākumi,  eksporta  atbalsts,  importa  ierobežojumi)  un  tiešie  maksājumi,  tā  nodrošinot  kopīgu 
tirgus aizsardzību, kā arī priekšrocības ES ražotajiem produktiem salīdzinājumā ar importētajiem 
no trešajām valstīm un paaugstinot konkurētspēju iekšējā tirgū. Zemniekiem ir brīvi pieejams ES 
kopējais tirgus, tādējādi sniedzot ražotājiem lielākas iespējas realizēt produkciju, kā arī ražošanā 
nepieciešamo  izejvielu  un  resursu  pieejamību.  ES,  tajā  skaitā  arī  Latvijas,  ražotāju  un 
eksportētāju konkurētspējas nodrošināšanai trešajos tirgos tiek piemērotas eksporta atmaksas. 
Savukārt  ES  iekšējā  tirgus  aizsardzībai  var  piemērot  speciālos  tirgus  aizsardzības  pasākumus. 
Lauksaimniekiem  pieejams  arī  atbalsts  tiešo  maksājumu,  prēmiju  un  kompensāciju  veidā, 
pagaidu  valsts  atbalsts,  kas  noteikts  iestāšanās  ES  līgumā,  un  nacionālās  subsīdijas,  kā  arī 
atbalsts  palīdzības  maksājumu  veidā  lauku  vides  attīstībai.  Ievērojami  pieaudzis  finansiālais 
atbalsts bioloģiskās lauksaimniecības produktu ražotājiem. Tas rada papildu ienākumu iespējas 
lauku iedzīvotājiem.  
 
ES  īpaši  tiek  domāts  ne  tikai  par  lauksaimnieciskās  ražošanas  atbalstīšanu,  bet  arī  par  lauku 
attīstīšanu.  Pēdējos  gados  pieņemti  būtiski  lēmumi  par  KLP  reformēšanu.  Par  galveno  KLP 
reformu,  kas  skar  arī  Latviju,  vienošanās  tika  panākta  2003.  gada  vidū.  Reformas  mērķis  ir 
paaugstināt ES lauksaimniecības konkurētspēju un veicināt vairāk uz tirgu orientētu ilgtspējīgu 
lauksaimniecību, optimizējot palīdzības maksājumu administrēšanas procesu, kā arī nodrošināt 
labāku līdzsvaru starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību. 
 
Jauns  un  nebijis  pasākums  ir  vienotā  maksājuma  shēmas  ieviešana,  lai  maksājumus  pilnīgi  vai 
daļēji  atdalītu  no  ražošanas.  KLP  reforma  paredz  pāreju  no  ražošanas  atbalsta  uz  ražotāju 
atbalstu.  Proti,  lauksaimniekam  vairs  netiks  maksāts  par  saražoto  produkciju.  Maksājums  tiks 
piesaistīts zemes platībai, nevis saražotās produkcijas daudzumam. Pats uzņēmējs varēs domāt, 
kam naudu tērēt un ko ražot. Tādējādi lauksaimniekam būs jādomā, kā padarīt saimniekošanu 
efektīvāku. Pats uzņēmējs varēs elastīgāk piemēroties tirgus pieprasījumam – skatīties, ko vairāk 
pērk,  ko  izdevīgāk  ražot.  Uzņēmējs  vairs  nesaņems  naudu  no  ES  par  to,  ka  viņš  ražo  konkrētu 
produktu.  ES  vairs  nestimulēs  ražošanu,  bet  gan  dzīvošanu  un  strādāšanu  laukos.  Latvijā 
vienotais maksājums jāievieš, vēlākais, sākot ar 2009. gadu. 
 
KLP reformas mērķi: 
‐ paaugstināt ES lauksaimniecības konkurētspēju un pārtikas kvalitāti; 
‐ dot iespēju lauksaimniekam izvēlēties, ko audzēt uz savas zemes; 
‐ tiešo ienākumu atbalstu novirzīt no ražošanas uz ražotāju; 
‐ nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem; 
‐ veicināt vairāk uz tirgu orientētu un ilgtspējīgāku lauksaimniecību; 
‐ nodrošināt labāku līdzsvaru starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību. 
 
Paplašināšanās 
 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  41
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

Līgums  par  ES  nosaka,  ka  “jebkura  Eiropas  valsts  var  izteikt  vēlmi  kļūt  par  ES  dalībvalsti”.  Nav 
oficiālas definīcijas vārdam “Eiropas valsts”. Termins ietver ģeogrāfiskus, vēsturiskus un kultūras 
elementus, kuri kopā veido Eiropas identitāti. 
 
1993. gadā ES samitā Kopenhāgenā tika nolemts, ka, “lai kļūtu par ES dalībvalsti, kandidātvalstī 
jābūt stabilām institūcijām, kas garantē demokrātiju, tiesisku valsti, cilvēktiesības un cieņu pret 
minoritātēm, un to aizsardzību. Valstī ir jābūt funkcionējošai tirgus ekonomikai, kā arī tai jāspēj 
izturēt ES tirgus un konkurences spiedienu. Priekšnoteikums uzņemšanai ir kandidātvalsts spēja 
uzņemties  dalībvalsts  pienākumus,  ieskaitot  politiskās,  ekonomikas  un  monetārās  savienības 
mērķu stingru ievērošanu”. 
 
Topošajām  dalībvalstīm  jāpārņem  visi  ES  tiesību  akti.  Ja  ES  likumdošanas  pārņemšana  rada 
nopietnas  problēmas  jaunā  vai  vecā  dalībvalstī,  var  noslēgt  vienošanos  par  pārejas  periodiem. 
Tie  tiek  saskaņoti  iestāšanās  sarunu  laikā.  Pēdējā  lielākā  paplašināšanās  notika  2007.  gada  1. 
janvārī, kad ES tika uzņemtas divas jaunas valstis – Bulgārija un Rumānija. 
 
Pašlaik  ES  kandidātvalstis  ir  Horvātija,  Turcija  un  Bijusī  Dienvidslāvijas  Republika  Maķedonija. 
Horvātija un Turcija ir jau uzsākušas iestāšanās sarunas ar ES. Ar Bijušo Dienvidslāvijas Republiku 
Maķedoniju  iestāšanās  sarunas  vēl  nav  uzsāktas.  Par  potenciālām  ES  kandidātvalstīm  tiek 
uzskatītas arī Albānija, Bosnija un Hercegovina, Serbija, Melnkalne un Kosova. 
 
Jaunajā  Lisabonas  līgumā  dalībvalstīm  tiek  piešķirtas  tiesības,  izpildot  visas  augšminētās 
prasības, ne tikai iestāties Eiropas Savienībā, bet arī izstāties no tās.  
 
Reģionālā politika 
 
Viens  no  ES  mērķiem  ir  izlīdzināt  ekonomiskās  atšķirības  starp  reģioniem  un,  izmantojot 
reģionālo politiku, veicināt izaugsmi un nodarbinātību mazāk attīstītajos reģionos vai reģionos, 
kur  notiek  rūpniecības  pārstrukturēšana.  Galvenā  reģionālās  politikas  prioritāte  ir  cīņa  pret 
bezdarbu. 
 
ES strukturālie fondi un Kohēzijas fonds veicina ekonomisko attīstību un ļauj radīt jaunas darba 
vietas.  Strukturālie  fondi  nodrošina  palīdzību  uz  vietas,  piemēram,  akmeņogļu  kalnrūpniecības 
reģionos,  apmācības  kursu  sniegšanā  sievietēm  vai  investīciju  garantēšanā  vides  jomā.  Ar 
piešķirtajiem  213  miljardiem  eiro  laika  posmā  no  2000.  līdz  2006.  gadam  strukturālie  fondi 
patērēja gandrīz trešdaļu ES budžeta. 
 
Lai  sniegtu  palīdzību  mazāk  attīstītajiem  reģioniem  attīstības  un  nodarbinātības  jomā,  ES  ir 
Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālā fondu un Kohēzijas fondu. Kohēzijas fonda 
galvenais  uzdevums  ir  sniegt  atbalstu  tādiem  projektiem  vides  un  Eiropas  komunikāciju  tīklu 
jomā,  kas  attiecas  uz  transporta  infrastruktūru.  Lai  spētu  sasniegt  izvirzītos  mērķus,  šie  fondi 
darbojas saskaņoti. Kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti, ir pieejami ES ekonomiskās 
un  sociālās  kohēzijas  politikas  finanšu  instrumenti.  ES  Latvija  iestājās  2000.  –  2006.  gada 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  42
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

finansēšanas perioda vidū. Līdz 2006. gada beigām kopējais pieejamais finansējums Latvijai bija 
aptuveni 625 miljoni eiro. 
 
2005.  gada  decembrī  ES  dalībvalstu  valdību  vadītāji  Eiropadomē  vienojās  par  finanšu 
perspektīvu  2007.  –  2013.  gadam.  Latvijai  šajā  budžeta  periodā  izdevās  panākt  ievērojamu 
finansējuma palielinājumu, kā rezultātā Latvija nākamajos septiņos gados saņems 4,53 miljardus 
eiro (aptuveni 3,18 miljardu latu). Papildus tam 2007.–2013. gadā Latvijā būs pieejami ES fondi – 
Eiropas lauksaimniecības fonds lauku attīstībai – tā kopējais finansējuma apjoms ir 1363 miljoni 
eiro.  Eiropas  zivsaimniecības  fonds,  kura  kopējais  finansējuma  apjoms  164  miljoni  eiro,  un 
Eiropas  lauksaimniecības  garantiju  fonds  tiešajiem  maksājumiem,  kam  paredzēti  1012  miljoni 
eiro. 
 
ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda sadalījums 2007. – 2013. gadā (eiro) 
 
ES struktūrfondu finansējums mērķa  ES finansējums miljonus latu 
programmas ietvaros  
Eiropas Reģionālās attīstības fonds   1 714 
Eiropas Sociālais fonds   386 
Kohēzijas fonds   1 081 
Eiropas Lauksaimniecības virzības un  731 
garantiju fonds 
Eiropas Zivsaimniecības fonds  87 
Kopā   3 999 
 
Ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu Latvijā tiek īstenoti daudzi projekti. Piesaistot ES naudu, 
tiek atjaunoti Latvijas ceļi, uzlabotas ražotnes, apmācīti cilvēki, piemērotas darbavietas invalīdu 
vajadzībām u.c. 
 
Vides politika 
 
Klimata  pārmaiņas  un  globālā  sasilšana,  piesārņotas  upes  un  gaiss,  gaisa  satiksmes  radītais 
troksnis un citi vides piesārņojuma veidi nerespektē valstu robežas. Vienīgais veids, kā ar tiem 
cīnīties, ir sadarbība starp valstīm. 
 
Eiropas  Savienības  vides  politikas  pamatā  ir  rīcības  programma  „Vide  2010.  Mūsu  nākotne, 
mūsu izvēle”, kuras ietvaros tie risināti tādi jautājumi kā siltumnīcefekta gāzu izmešu pieaugums 
pasaulē,  nepārtrauktā  bioloģiskās  daudzveidības  samazināšanās,  mežu  izciršana,  pastāvīgā 
piesārņojuma ietekme uz sabiedrības veselību un citi jautājumi.  
 
Eiropas  Savienības  mērķis  ir  apturēt  vidējo  temperatūras  paaugstināšanos  pasaulē, 
nepārsniedzot  2°  pēc  Celsija  virs  temperatūras  pirms  rūpniecības  laikmeta.  Lai  to  panāktu,  ir 
vajadzīgi  enerģijas  ietaupījumi,  gan  efektīvāks  enerģijas  izlietojums,  gan  arī  atjaunojamo 
enerģijas resursu izmantojums.  

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  43
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

 
Jāatzīmē arī Latvijas ieguldījumus atjaunojamo energoresursu izmantošanā. Valsts atjaunojamo 
energoresursu  politikas  mērķis  ir  panākt,  lai  līdz  2010.  gada,  Latvijā  49,3%  no  kopējā  saražotā 
elektroenerģijas apjoma tiktu iegūts no atjaunojamajiem energoresursiem.  
 
Tāpat  ir  sperts  solis,  ieviešot  pirmo  emisijas  kvotu  tirdzniecības  sistēmu,  lai  izpildītu  ES 
starptautiskās  saistības  saskaņā  ar  to  saukto  Kioto  protokolu.  ES  valdības  nosaka  kvotas 
rūpniecības  un  enerģētikas  uzņēmumiem,  lai  tie  ierobežotu  oglekļa  dioksīda,  galvenās 
siltumnīcefekta  gāzes,  iespējamos  emitēšanas  apjomus.  Eiropas  Komisija  vēlas  emisiju  kvotu 
tirdzniecību no 2011. gada piemērot lidojumiem ES teritorijā un no 2012. gada – lidojumiem uz 
ES un no tās.  
 
Bez  klimata  jautājumiem  būtiskas  ir  arī  citas  ar  vides  jautājumiem  saistītas  problēmas:  gaisa 
piesārņojums,  atkritumu  otrreizēja  pārstrāde,  augsnes  apdraudējums  u.c.  Svarīgi,  lai  visās  ES 
politikas jomās tiktu ņemti vērā arī vides aizsardzības apsvērumi. Galvenais uzdevums ir cik vien 
iespējams  ātri  vērsties  pret  piesārņojuma  avotu.  Princips  “piesārņotājs  maksā”  nozīmē,  ka 
indivīds  vai  uzņēmums,  kas  rada  piesārņojumu,  sedz  izdevumus,  kas  saistīti  ar  radītā 
piesārņojuma izvērtēšanu, samazināšanu vai novēršanu.  
 
Ar  ES  finansiālu  atbalstu  Latvijā  tiek  īstenoti  vairāki  ūdenssaimniecības  attīstības  projekti.  Šo 
projektu ietvaros izbūvē jaunas, kā arī uzlabo esošās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, rekonstruē 
dzeramā  ūdens  sagatavošanas  stacijas,  sakārto  ūdens  ieguves  vietas  un  ūdens  padevi  uz 
pilsētām,  kā  arī  veic  plašus  ūdensapgādes  un  kanalizācijas  tīklu  rekonstrukcijas  un 
paplašināšanas  darbus,  kā  rezultātā  tiks  samazināts  vidē  novadītā  piesārņojuma  apjoms  un  ar 
kvalitatīvu dzeramo ūdeni nodrošināts lielāks skaits iedzīvotāju šajās pilsētās. 
 
Ar  ES  līdzfinansējumu  tiek  sakārtota  arī  atkritumu  apsaimniekošana  Latvijā.  Atbalstu  ieguvuši 
vairāki  projekti,  kuri  paredz  izbūvēt  likumu  prasībām  atbilstošus  reģionālos  sadzīves  atkritumu 
apglabāšanas  poligonus,  rekultivēt  visas  reģionos  vides  prasībām  neatbilstošās  atkritumu 
izgāztuves,  izveidot  dalītās  atkritumu  savākšanas  punktus.  Tik  apjomīgus  projektus  Latvijā 
nebūtu iespējams īstenot bez ES fondu atbalsta. 
 
Tiesiskums, brīvība un drošība 
 
ES,  kur  vairs  nav  robežkontroles  uz  dalībvalstu  savstarpējām  robežām,  iekšējā  drošība  kļūst 
sevišķi  nozīmīga.  Jāpārliecinās,  ka  pārvietošanās  brīvība  neatver  durvis  noziedzniekiem, 
narkotiku tirgotājiem, krāpniekiem un nelegālo imigrantu pārvadātājiem. 
 
Tas  ir  iemesls,  kāpēc  dalībvalstis  sadarbojas  tieslietu  un  iekšlietu  jomās,  vienkāršojot  tiesisko 
jautājumu risināšanu. Sadarbība paredz apmaiņu ar tiesiskās palīdzības pieprasījumiem, personu 
izdošanu, savstarpēju tiesas spriedumu atzīšanu. Tagad ir iespējams sekmīgāk izsekot un aizturēt 
personu,  kas  Latvijā  pārkāpusi  likumu.  Sadarbība  ar  citām  valstīm  krimināllietās  (piemēram, 
personu  izdošana,  kriminālsodu  spēkā  esamība)  ļauj  efektīvāk  apkarot  noziedzību,  neļaujot 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  44
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

noziedzniekiem  izmantot  tiesisko  sistēmu  atšķirības  savā  labā.  Sadarbība  ar  citām  dalībvalstīm 
civillietās,  arī  dokumentu  un  tiesu  spriedumu  savstarpēja  atzīšana  un  izpilde,  vienkāršo 
formalitāšu  kārtošanu  fiziskajām  personām  un  uzņēmumiem,  piemēram,  laulības,  bērnu 
aizbildniecības vai komercstrīdu gadījumos. 
 
Latvijā  ieviests  Eiropas  apcietinājuma  orderis.  Tas  vienkāršo  un  paātrina  aizdomās  turamo 
personu  vai  noziedznieku  izdošanu  no  vienas  ES  dalībvalsts  citai.  Agrāk  pirms  aizdomās  turētā 
izdošanas notika gadiem ilga vilcināšanās, jo atsevišķu ES valstu tiesu iestādes ne vienmēr atzina 
citas  dalībvalsts  tiesu  iestāžu  lēmumus.  Tagad  visā  ES  ir  vienota  un  vienkāršota  izdošanas 
procedūra. 
 
ES  ir  izveidota  Eiropas  policijas  organizācija  Europol,  lai  palīdzētu  ES  valstīm  cīnīties  pret 
starptautisko  noziedzību.  Europol  galvenie  uzdevumi  ir  veicināt  informācijas  apmaiņu  un 
palīdzēt  izmeklēt  noziegumus,  kas  saistīti  ar  narkotiku  kontrabandu,  cilvēku  tirdzniecību, 
automašīnu  zādzībām,  nelegālās  imigrācijas  organizēšanu,  sieviešu  un  bērnu  seksuālo 
izmantošanu, radioaktīvo un kodolmateriālu kontrabandu, naudas atmazgāšanu, terorismu u.c. 
ES  dalībvalstis  sadarbojas  arī  terorisma  apkarošanas  jomā.  Lai  nodrošinātu  efektīvu 
pretterorisma  darbībās  iesaistīto  institūciju  sadarbības  koordinēšanu  un  operatīvo  terorisma 
apkarošanas pasākumu veikšanu, Latvijā Drošības policijas sastāvā darbu ir sācis Pretterorisma 
centrs.  Tā  darbības  pamatvirzieni  ir  terorisma  draudu  analīze,  kā  arī  praktiskās  pretterorisma 
darbības koordinācija. 
 
Kopējā ārējā un drošības politika 
 
Kopš komunisma sistēmas un Varšavas pakta sabrukuma 1990. gadā Eiropas drošības sistēma ir 
radikāli mainījusies. Bija jāizstrādā veids kā garantēt stabilitāti un drošību visā Eiropas teritorijā. 
Kaut  gan  drošības  politika  mainījās  deviņdesmitajos  gados,  NATO  vēl  joprojām  ir  Eiropas 
drošības  sistēmas  stūrakmens.  Par  teritoriālo  aizsardzību  joprojām  tiek galvenokārt  domāts  ES 
dalībvalstu,  ASV  un  Kanādas  transatlantiskās  sadarbības  kontekstā.  Tomēr  pastāv  uzskats,  ka 
Eiropas valstīm ir jāuzņemas lielāka atbildība par drošību savā teritorijā.  
 
Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) tika ieviesta līdz ar ES dibināšanu 1992. gadā, parakstot 
Māstrihtā  Līgumu  par  Eiropas  Savienību.  Šī  līguma  sadaļa  “Noteikumi  par  kopēju  ārpolitiku  un 
drošības  politiku”  atspoguļo  ES  dalībvalstu  vēlmi  veidot  kopēju  ārpolitiku,  ieņemot  vienotu 
nostāju  attiecībās  ar  trešajām  valstīm  un  starptautiskajām  organizācijām.  Kopš  Māstrihtas 
līguma parakstīšanas ES dalībvalstu sadarbība KĀDP jomā strauji paplašinājās un padziļinājās. Šī 
iemesla  dēļ  ES  līguma  KĀDP  sadaļa  tika  papildināta  un  paplašināta  gan  Amsterdamas  (1997. 
gadā),  gan  Nicas  (2000.  gadā)  starpvaldību  konferencēs.  Nicas  līgums  KĀDP  ietvaros  uzsver 
aizsardzības jautājumus un paredz nosacījumus Eiropas drošības un aizsardzības politikas (EDAP) 
attīstīšanai.  
 
Pašlaik KĀDP tiek īstenota starpvaldību līmenī. Tas nozīmē, ka tikpat kā visiem lēmumiem jābūt 
vienbalsīgiem. Eiropas Komisijai šajā jomā nav iniciatīvas tiesības, taču tā ir iesaistīta visu KĀDP 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  45
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

jautājumu apspriešanā un var izvirzīt savus ieteikumus kopā ar dalībvalstīm. Eiropas Parlaments 
regulāri sniedz konsultācijas, bet tam nav tiešas ietekmes KĀDP jautājumos. 
 
Dalībvalstis ES Padomē pastāvīgi informē cita citu par ārējās un drošības politikas jautājumiem 
un  var  ieņemt  kopēju  nostāju.  Padome  var  pieņemt  arī  lēmumu  par  kopējas  rīcības 
nepieciešamību, lai atbalstītu kopējo nostāju. Padome var izlemt par kopēju rīcību ar kvalificēto 
balsu vairākumu, taču tikai nedaudzās jomās. 
 
Lisabonas līgums paredz stiprināt dalībvalstu sadarbību drošības un aizsardzības politikā. Līdz ar 
Lisabonas līguma ieviešanu EDAP tiks balstīta uz pastāvīgu strukturētu sadarbību militāro spēju 
attīstības  jomā,  uz  solidaritātes  klauzulu  visu  ES  dalībvalstu  iesaistei  teroristisko  uzbrukumu, 
dabas  un  tehnogēnu  katastrofu  seku  novēršanā,  kā  arī  uz  savstarpējās  aizsardzības  klauzulu 
kopējās aizsardzības nodrošināšanai, kuru ES 1999.gadā pārņēma no Rietumeiropas Savienības. 
 
Cilvēktiesības 
 
Daudzos  ES  līgumos  uzsvērts,  ka  ES  dalībvalstis  ievēro  cilvēktiesības.  Līgumā  par  ES  teikts: 
“Savienībai  jāievēro  pamattiesības,  ko  garantē  Eiropas  Cilvēktiesību  un  pamatbrīvību 
aizsardzības  konvencija,  kas  parakstīta  1950.  gada  4.  novembrī  Romā,  un  kuras  ir  dalībvalstu 
kopīgo konstitucionālo tradīciju rezultāts, izriet no Kopienas tiesību pamatprincipiem.” Eiropas 
Cilvēktiesību  un  pamatbrīvību  aizsardzības  konvencija  ir  starptautisks  līgums,  kas  pieņemts  un 
stājies  spēkā  1953.  gadā.  Tas  nosaka  neatņemamas  tiesības  un  brīvības,  uz  ko  var  pastāvēt 
ikviens, un konvencija obligāti tās liek ievērot valstij attiecībā uz katru tās jurisdikcijā atrodošos 
personu.  Turklāt  konvencija  iedibina  starptautisku  aizsardzības  sistēmu:  valstis  un  indivīdi 
neatkarīgi no savas pilsonības var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja uzskata, ka ir kļuvuši par 
Konvencijas pārkāpšanas upuriem. Konvencija cita vidū garantē tiesības uz dzīvību, aizsardzību 
pret spīdzināšanu un necilvēcīgu izturēšanos, tiesības uz brīvību un drošību, taisnīgu tiesu, cieņu 
pret privāto un ģimenes dzīvi un korespondenci, vārda brīvību (ieskaitot preses brīvību), domu, 
apziņas  un  reliģijas  brīvību  un  pulcēšanās  un  biedrošanās  brīvību.  Protokolos  pievienotas  citas 
tiesības, piemēram, 6. protokols atceļ nāves sodu. 
 
1997. gada jūnijā parakstītajā Amsterdamas līgumā par mērķi tika izvirzīta pilsoņu pamattiesību 
aizsardzība,  tāpēc  visi  pilsoņi  var  vērsties  Eiropas  Kopienu  tiesā,  ja  institūcijas  pārkāpj  viņu 
pamattiesības.  Ja  dalībvalsts  “nopietni  un  pastāvīgi”  pārkāpj  šīs  tiesības,  Eiropadome  ir  tiesīga 
izlemt  par  noteiktu  dalībvalsts  tiesību  atcelšanu.  ES  gādā  par  to,  lai  novērstu  diskrimināciju 
dzimuma,  rases  vai  etniskās  piederības,  reliģijas  vai  ticības,  invaliditātes,  vecuma  vai  seksuālās 
orientācijas dēļ. 
 
2000. gada decembrī Nicā 15 dalībvalstu līderi apstiprināja Pamattiesību hartu, kura ietver sešas 
galvenās  pamattiesības.  Pirmo  reizi  pilsoniskās  un  politiskās  tiesības  (vārda  brīvība,  nāvessoda 
aizliegums  utt.)  tika  apvienotas  ar  ekonomiskajām  un  sociālajām  (tiesības  streikot,  pieeja 
medicīnas  līdzekļiem),  kā  arī  ar  tā  sauktajām  trešās  paaudzes  tiesībām  (vides  aizsardzība, 
patērētāju  tiesības,  tiesības  uz  mieru,  bioētika,  datu  aizsardzība).  Pašlaik  katras  ES  valsts 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  46
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

iedzīvotāju tiesības sargā nacionālie likumi un starptautiskās konvencijas. Eiropas Pamattiesību 
harta  politiski  nosaka  virkni  tādu  pamatprincipu,  kas  iet  tālāk  par  Eiropas  Cilvēktiesību 
konvencijā  noteiktajiem:  tiesības  uz  informācijas  aizsardzību,  cilvēku  reproduktīvās  klonēšanas 
aizliegums, bērnu tiesības. Tomēr ES Pamattiesību harta nav juridiski saistošs dokuments, tā ir 
kā labas gribas apkopojums. Lisabonas līgums nodrošinās Pamattiesību hartas juridiski saistošu 
spēku,  iekļaujot  Līgumā  par  Eiropas  Savienību  atsauci  uz  Hartu.  Tādejādi  ES  institūcijām  un 
dalībvalstīm būs jāievēro Hartā noteiktās cilvēktiesības un pamatbrīvības.  
 
ES pilsonība 
 
Līgumā par ES tās pilsoņiem ir noteiktas vairākas papildu priekšrocības. ES pilsoņiem ir tiesības: 
‐  brīvi  pārvietoties  un  pastāvīgi  uzturēties  ES  dalībvalstīs,  pat  ja  pilsonis  nestrādā  attiecīgajā 
valstī. Ir tikai viens noteikums: jābūt pietiekošiem ienākumiem, lai spētu izdzīvot; 
‐ balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās; 
‐ saņemt jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību, atrodoties valstīs, 
kuras nav ES sastāvā un kurās nav tās dalībvalsts pārstāvniecības, kas personai devusi pilsonību; 
‐ iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam; 
‐ vērsties pie ombuda; 
‐  rakstiski  vērsties  pie  jebkuras  no  ES  institūcijām  kādā  no  ES  oficiālajām  valodām  un  saņemt 
atbildi tajā pašā valodā. Arī latviešu valoda ir viena no ES oficiālajām valodām. 
 
ES pilsonība ir izveidota, lai papildinātu nacionālo pilsonību, nevis lai aizstātu to. 
 
Nepilsoņi un ES 
 
Ikviena  persona,  kurai  ir  kādas  ES  dalībvalsts  pilsonība,  vienlaikus  ir  arī  ES  pilsonis.  Par  trešo 
valstu  pilsoņiem  ES  tiek  atzītas  tās  personas,  kurām  nav  nevienas  ES  dalībvalsts  pilsonības, 
ieskaitot personas, kurām nav nevienas citas valsts pilsonības (bezvalstnieki). Latvijas Republikas 
nepilsoņi  attiecībās  ar  ES  nebauda  tiesības,  kādas  ir  ES  pilsoņiem.  Attiecībās  ar  ES  Latvijas 
nepilsoņi  tiek  pielīdzināti  trešo  valstu  pilsoņiem,  kuru  pastāvīgā  dzīvesvieta  ir  kādā  no 
dalībvalstīm.  Atbilstoši  tam  pastāv  noteiktas  administratīvās  barjeras  attiecībā  uz 
ekonomiskajām, kā arī politiskajām tiesībām. 
 
Tomēr Latvijas nepilsoņi nav bezvalstnieki, jo Latvijā viņi bauda īpašu tiesisko statusu, un Latvijas 
valsts  viņus  aizsargā  arī  ārvalstīs.  Īpašs  tiesiskais  statuss  Latvijas  nepilsoņiem  izriet  no  Latvijas 
specifiskās vēstures un politiskās situācijas.  
 
Latvijas valsts nodrošina iespēju visiem, kuri to vēlas, iegūt Latvijas pilsonību atbilstoši likumiem 
un citiem tiesību aktiem. Kļūstot par Latvijas pilsoni, persona iegūst arī ES pilsonību. 
 
2006. gada 23. janvārī stājas spēkā direktīva par trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas valsts 
pastāvīgie  iedzīvotāji.  Latvijā  saskaņā  ar  šo  direktīvu  ieviesa  jaunu  statusu  –  Eiropas  Kopienas 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  47
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā. Latvijā par trešās valsts pilsoņiem tiks uzskatīti 
visi ārzemnieki un Latvijas nepilsoņi.  
 
Eiropas  Kopienas  pastāvīgā  iedzīvotāja  statuss  nav  obligāts  un  netiek  piešķirts  personām 
automātiski.  Personai,  kura  vēlas  iegūt  šo  statusu,  ir  jāvēršas  Pilsonības  un  migrācijas  lietu 
pārvaldē  un  vienlaicīgi  jāatbilst  noteiktiem  kritērijiem.  Kritēriji  Eiropas  Kopienas  pastāvīgā 
iedzīvotāja statusa iegūšanai ir: 
‐ personai vismaz piecus gadus jābūt dzīvojošai konkrētajā valstī; 
‐ jāpierāda pietiekami iztikas līdzekļi; 
‐ dalībvalsts valodas zināšanas. 
 
Uz  EK  pastāvīgā  iedzīvotāja  statusu  nevar  pretendēt  persona,  kura  ES  dalībvalstī  uzturas,  lai 
iegūtu  izglītību.  Tas  iespējams  tikai  gadījumā,  ja  šī  persona  Latvijā  apprecas  un  saistībā  ar  to 
iegūst uzturēšanās atļauju Latvijā.  
 
Ja  Latvijas  nepilsonis  nevēlas  šādu  priviliģētu  statusu  saņemt,  viņa  statuss  Latvijā  nemainās, 
savukārt  ES  dalībvalstīs  viņš  var  uzturēties  kā  jebkurš  trešās  valsts  pilsonis  vispārējā  kārtībā. 
Statusu ieguvušais Latvijas nepilsonis vai ārzemnieks Latvijā uz vietas bauda tādas pašas tiesības 
kā jebkurš Latvijas nepilsonis vai ārzemnieks ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju.  
 
Jāatzīmē, ka Latvijas nepilsoņi bez vīzas uz Eiropas Savienības dalībvalstīm (izņemot Lielbritāniju 
un Īriju) var ceļot jau kopš 2007.gada janvāra. Pēc mūsu valsts pievienošanās Šengenas līgumam 
brīvi  pārvietoties  Šengenas  zonā  var  arī  tie  citu  valstu  (piemēram,  Krievijas)  pilsoņi,  kam  ir 
Latvijas  uzturēšanās  atļaujas.  Izņēmums  ir  Lielbritānija,  Īrija,  Bulgārija,  Rumānija  un  Kipra,  kas 
nav  Šengenas  līguma  valstis,  tāpēc  nepilsoņiem  un  trešo  valstu  pilsoņiem,  lai  ieceļotu  šajās 
valstīs, joprojām nepieciešama vīza.  
 
Savukārt  Eiropas  Kopienas  pastāvīgā  iedzīvotāja  statusu  ir  izdevīgi  iegūt  tiem  trešo  valstu 
pilsoņiem, kas vēlas doties strādāt kādā citā ES dalībvalstī. Persona, kas Latvijā ieguvusi Eiropas 
Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pēc viena nostrādāta gada kādā ES valstī var brīvi mainīt 
darba  devēju  (pretējā  gadījumā  šis  cilvēks  var  strādāt  tikai  pie  tā  darba  devēja,  kas  viņu  ir 
uzaicinājis  darbā).  Turklāt  Eiropas  Kopienas  pastāvīgā  iedzīvotāja  statusa  īpašniekiem  atrast 
darbu Eiropā ir vieglāk. 
 
Patvērums 
 
Tie,  kurus  vajā  politiskās  pārliecības  dēļ,  var  rast  patvērumu  un  drošību  ES.  Tā  kā  robežas  ir 
atvērtas  visā  ES  teritorijā,  nepieciešami  skaidri  formulēti  noteikumi  patvēruma  sniegšanas 
procedūrās. Tāpēc dalībvalstis ir pieņēmušas lēmumu, ka iesniegumus patvēruma saņemšanai ir 
jānoformē,  tikko  patvēruma  meklētājs  šķērso  ES  robežu.  Pēc  tam  lēmumu  apstiprina  pārējās 
dalībvalstis.  No  2003.  gada  janvāra  darbojas  pirmā  Eiropas  automatizētā  pirkstu  nospiedumu 
identifikācijas  sistēma.  Tās  nosaukums  ir  EURODAC.  Ar  tās  palīdzību  netiek  pieļauts,  ka  bēgļi 
lūgtu patvērumu vienlaikus vairākās ES dalībvalstīs. 

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  48
www.esia.gov.lv   
"Mēs Eiropā" 

 
Vienlīdzība 
 
Vienlīdzības  princips  ES  tiek  izprasts  divējādi  –  kā  diskriminācijas  aizliegums,  ņemot  vērā 
nacionalitāti, un kā dzimumu līdztiesība, proti, nevienu nevar diskriminēt atkarībā no dzimuma. 
Šie principi ir atrunāti arī ES līgumos un vairākās direktīvās. 
 
ES  likumdošanā  tiek  ievērots  pamatprincips,  ka  nevienu  ES  pilsoni  nedrīkst  diskriminēt  viņa 
nacionālās  piederības  dēļ.  ES  pilsoņiem,  kas  strādā  citā  ES  valstī,  ir  tādas  pašas  tiesības  kā 
attiecīgās  valsts  pilsoņiem.  Viņi  maksā  tos  pašus  nodokļus,  veic  tos  pašus  ieguldījumus 
labklājībā,  un  viņiem  ir  tiesības  uz  tiem  pašiem  sociālajiem  pabalstiem.  ES  pilsoņi  no  citām 
dalībvalstīm  ir  aizsargāti  pret  diskrimināciju  izglītības  un  apmācības  jomā.  Šis  princips  tiek 
piemērots gan uzņemšanas procedūrās mācību iestādēs, gan kursu apmaksā. 
 
Vēlēšanas 
 
Eiropas Parlamenta vēlēšanās ES pilsoņi var vēlēt tajās dalībvalstīs, kur viņi dzīvo, pat nebūdami 
attiecīgās valsts pilsoņi. Precīza vēlēšanu gaita izklāstīta nacionālajos vēlēšanu likumos. 
 
Citu ES valstu pilsoņi drīkst piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ievērojot tos noteikumus, 
kādi pastāv attiecīgās valsts nacionālajā likumdošanā. Vienīgais noteikums, kas jāievēro papildus 
– viņi nedrīkst vienlaicīgi balsot arī savā dzimtajā valstī. 
 
Latvijā tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir: 
 
1) Latvijas pilsoņiem: 
‐ kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu; 
‐ par kuriem ir iekļautas ziņas vēlētāju reģistrā Latvijā; 
 
2) ES pilsoņiem: 
‐ kuri nav Latvijas pilsoņi, bet kuri uzturas Latvijas Republikā; 
‐ kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu; 
‐ par kuriem ir iekļautas ziņas vēlētāju reģistrā Latvijā; 
‐ kuriem ir balsstiesības vēlēt ES dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir. 
 
ES  pilsoņi  var  balsot  un  piedalīties  kā  kandidāti  pašvaldību  vēlēšanās  tajā  dalībvalstī,  kurā  viņi 
attiecīgā  brīdī  dzīvo.  Lai  nepieļautu  iespēju  vēlēt  divreiz  –  gan  dzimtajā  zemē,  gan  valstī,  kur 
attiecīgajā  brīdī  dzīvo,  katram,  kurš  vēlas  piedalīties  vēlēšanās  kādā  citā  ES  valstī,  ir  jāiesniedz 
deklarācija  tajā  valstī,  kurā  viņš  dzīvo.  Dalībvalstis  veic  informācijas  apmaiņu  ar  vēlēšanu 
sarakstu un kandidātu sarakstu palīdzību. 
 
Nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiks 2009. gada 6. jūnijā.  

Eiropas Savienības informācijas aģentūra, 2008  49
www.esia.gov.lv   

You might also like