„ Tā nu mēs redzējām, ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem

pat no indoeiropiešu pirmtautas.”

PĒTERIS ŠMITS /1869 - 1938/

1   

PĒTERIS ŠMITS

LATVIEŠU MĪTOLOĢIJA
Otrs pārstrādāts izdevums
(3., elektroniskais izdevums)

Pēteris Šmits 1926 © Eraksti 2009 ISBN 978-9984-841-06-9 117 lpp. / ~ 0,97 MB

2   

Priekšvārdi.
Izdot savu „Latviešu mītoloģiju” pārstrādātā veidā biju nodomājis tikai pēc tam, kad būtu iespiedis savu māņu krājumu un V. Manharta (W. Mannhardt) savāktos baltu tautu mītoloģijas avotus; bet ar „Latviešu pasaku un teiku” izdošanu šie divi raksti gan vēl būs jāatliek uz kādiem gadiem. Bet nu pastāvīgi dabūjot pieprasījumus pēc manas „Latviešu mītoloģijas”, es arī vairs negribēju gaidīt, kamēr tiks pabeigti visi iepriekšējie raksti. Ja man būtu lemts visus šos darbus laimīgi pabeigt, tad varbūt pēc tam jau varētu pacelties jautājums par trešo izdevumu. Manas „Latviešu mītoloģijas” pirmais izdevums tika iespiests Maskavā 1918. gadā pašā krievu revolūcijas sākumā, un turklāt vēl nedaudz eksemplāros, no kuŗiem lielākā daļa palika Krievijā. Tā tad Latvijā šī grāmata pieder pie retumiem. Turklāt šis raksts ir sacerēts priekš kādiem desmit gadiem Tālajos austrumos, kur man vēl nebija sasniedzams viens otrs avots, pie kam desmit gadu laikā arī pati mītoloģijas pētīšana ir gājusi uz priekšu. Beidzot šī grāmata ir iespiesta bez manas korrektūras ar dažām rakstu un drukas kļūdām. Tā tad vairāk apstākļi runā jaunam grāmatas izdevumam par labu. Šo rakstu par latviešu mītoloģiju esmu sacerējis visiem izglītotiem latviešu lasītājiem, kas interesējas par latviešu etnografijas jautājumiem. Tādēļ arī esmu piespraudis plašāku ievadu par mītoloģijas teōrijām, un devis dažādus paskaidrojumus, kas mītologiem nebūtu vajadzīgi. Tīšām esmu izlaidis dažus ceremoniju sīkumus, lai grāmata neiznāktu par daudz bieza. Par šādām lietām jau būs bagātīgi materiāli manā māņu krājumā. Zinātnes vajadzībām varētu atstāt pavisam neminētus tos rakstus, kur mītoloģija ir izskaidrota pēc vienpusīgām teōrijām, neretis vēl tīšām sagrozot faktus. Bet lielākā daļa latviešu lasītāju tad nu nevarētu izšķirt, kādām ziņām ticēt un kādām ne. Pārrunājot šādas ziņas, es neesmu minējis pašu autoru vārdus. No svara mums še ir tikai pati lieta, nevis personas, no kuŗām daži varbūt nemaz vairs neturas pie agrākiem uzskatiem. Nav arī mūsu nolūks ielaisties neauglīgā polemikā, jeb uztiept mazāk izglītotiem tautiešiem zinātniskus pētījumus pret viņu gribu. Kā pie daudz senatnes tautām, tā arī pie seniem latviešiem nav trūcis ne pareizu pamācību par godīgu un tikumīgu dzīvi, ne arī labu novērojumu par dabas parādībām, bet kāda augstāka morāle un nopietna zinātne pie viņiem tomēr nav domājama. Ja mēs tomēr savus senču māņus pielīdzinām kristīgai ticībai un mūsu dienu ideālus meklējam tālā aizvēstures laikā, tad mēs pierādām tikai lielu vēstures nepazīšanu. Šādi jūsmotāji par senatni nav sastopami tikai pie mums vien, bet, kā izrādās, arī pie igauņiem (M. J. Eisen, Estnische Mythologie, 7). Tās ir vēl pēdējās atliekas no senākā nacionālā romantisma, kas, vispārīgi ņemot, jau ir jātura par izbeigušos. Pie tā paša romantisma pieder arī senākie uzskati, it kā prūšiem, leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Mūsu dienās gan laikam sajūsma par prūšu Romovi un viņas dieviem būs jau savu laiku nodzīvojusi. Visi mūsu aizvēsturē meklētie brīnumi ir izrādījušies zinātnes gaismā par tukšiem un nepareiziem; bet to vietā mēs esam atraduši citus brīnumus, kādus no iesākuma nemaz nebijām meklējuši. Šie necerētie brīnumi ir īstā latviešu mītoloģija, kas izrādās bagātāka un vecāka, nekā paši latvieši to bija gaidījuši. Prof. P. Šmits.
Rīgā, 14. martā, 1926. g.

3   

kas īsti ir latviešu mītoloģija? Veco chroniku autori neizšķīra seno latviešu ticības no citu tautu māņiem. Lai gan par latviešu mītoloģiju ir vairāk rakstīts nekā par citiem mūsu etnografijas jautājumiem. dvēsele). kas pielaiž dažādus dievību cēloņus. Tā kā nu latviešu mītoloģija tiek atkal bieži daudzināta un neretis mēs dabūjam dzirdēt pavisam pretējas domas par dažādiem dieviem. pazīstamais etnografs Fr. mirušo dvēseles). Tā kā šiem māņiem neesot tuvāka sakara ar dvēselēm. ar ko stāv sakarā analoģijas burvība. ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta. Sāksim ar tām teōrijām. ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām. von Schroeder. tad daži animisti lūkoja savu teōriju pārlabot un paplašināt. bet tikai tura tās dvēselēm līdzīgas. ka pirmais bīstamais spēks pie dabas tautām esot tā sauktais fetišs. Viņu uztura ļoti daudz avotu. Zīmējoties uz šīm teōrijām. fon Šröders grib tomēr atkal griezties no lielās mītu pamatu dažādības atpakaļ uz vienkāršākiem pirmsākumiem (L. kamēr pēdējo laiku mītologi domāja. Pirmatnīgais cilvēks esot ticējis ļoti dažādiem māņiem un burvībām. ka šim priekšmetam piemīt kāds pārdabīgs spēks. negrozāmam liktenim un cilts pirmsenčiem jeb radītājiem. (Fr. t. Karutz) runā atkal par vienu pašu 4    . jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību”. Tikai vēlāku šai pirmatnīgā ticībā attīstījušies dažādi ļauni daimoni. dvēseļu kultu un ticību vienam augstākam dievam. Arische Religion. Die Götter und Göttersagen der Germanen. Visiem šiem uzskatiem iŗ daļa taisnības. Tādā ziņā no animisma izcēlās divas teōrijas: mānisms (no latīņu vārda manes. Vēl līdz šim mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu. otri par ticību mēneša burvības spēkiem.1. kas pa vecam katrā dievībā meklē tikai kāda senča dvēseli. ka dabas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ izlicies. līdzināties pašam cilvēkam. akmens jeb kāda cita lieta tikai tādēļ. Vēl līdz 19. šā fetišisma jeb natūrisma teōrijas vietā vēlāku iestājās tā sauktais animisms. 1. 46. Tā kā nu šiem uzskatiem bija ļoti daudz pretinieku. un animātisms. Vierkandt. tad tika spriests. tad daži mītologi nosauc šo pirmatnīgo ticības pakāpi par preanimismu. i. lai gan daudz un dažādu sīkumu iztirzāšana mums vēl ir jāatstāj nākamībai. kuŗi ar laiku izvērtušies par labākiem gariem. Teōrijas par reliģijas izcelšanos. ka arī animātisms jeb animisms plašākā vārda nozīmē nevarot būt pirmais un vecākais mītoloģijas pamats. ka morālei ar pirmatnīgo ticību neesot bijis nekādu sakaru. Par fetišu turēts kāds koks. fon der Lejens raksta šā: „Vieni pētītāji izskaidroja mītoloģiju par saules pielūgšanu. tad atkal. māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana. kamēr beidzot sākuši arvien vairāk antropomorfizēties. tad nevaru atstāt šādu lietu neapgaismotu pēc jaunākām zinātnes prasībām.). ka ticība Dievam esot radusies pie cilvēkiem no tikumības apziņas. ka viņš atkal ir cēlis godā agrāko filozofu spriedumu. Viena vienīga pamata mītoloģijai nemaz nav. gadu simteņa vidum etnografi domāja. ka dievības esot cēlušās no dažādiem iemesliem. anima. Pēdējie atzīst. Pašā pēdējā laikā daži mītologi (Preuss. bet pilnīgas taisnības nav nevienam. Šröderam pieder tas nopelns. gadu simteņa sākumu tiek arvien vairāk izteiktas šaubas. rakstnieki šīs ziņas izpušķoja pēc savas fantazijas un pētnieki lūkoja visu izskaidrot pēc vienpusīgām teōrijām. Ar 20. Tādēļ arī mītologi meklēja visos mītu pamatos dabas parādības. Ievērojamais salīdzināmās mītoloģijas pētītājs profesors L. von der Leyen. bet ļaudis tik esot tās turējuši dvēselēm līdzīgas. p. tomēr viņa ir mums vēl ļoti mazi pazīstama. 1923). citi atkal par bailēm no pērkona. kā: dabas spēku mistiskai varai. pie kādām turas jaunāko laiku mītoloģija. Pēc šās teōrijas mītoloģija esot cēlusies vienīgi no mirušu cilvēku dvēseļu kulta (lat. Viņš atzīst trīs reliģijas pamatus: dabas cienīšanu.

4. 6). Daudzreiz Laima mazgājas ūdenī. un viņi viegli vien novirzās uz vienpusībām. Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte. Tāpat arī ticība liktenim īsti neietilpst šai ēmānisma teorijā.). Šis ēmānisms liekas būt pārlabota Vinjoli (Tito Vignoli) teōrija. Sevišķi abas rūpējas par bāŗiem. Otri turpretī lūkoja izskaidrot. bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (27494) tāpat kā Veļu māte (27432). aukstuma. kad jau pēdējais zinātnē sen bija atmests. Laima pēc vārda nozīmes ir likteņa lēmēja jeb „mūža licējiņa” (8589). Šāda ideja cilvēkam varējusi rasties pēc gaismas. 1176. kad jau bija nodibinājies augšā minētais animātisms. Tautas dziesmās Saule kādos variantos (L. ka „Laimiņa raganiņa”. bet diemžēl par vēlu un nepareizā veidā. katra auga un pat nedzīva priekšmeta izplūstot kāds neredzams iedomāts spēks. kas gādā par kārtību un taisnību pasaulē. vēja un smakas parauga. pati liela naideniece” (1136. Kādēļ gan būs jāatstāj priekšroka tiem uzskatiem. nosaukdami savu teōriju par ēmānismu (no lat. jo „pati Laima laba sieva. kā arī Saule. ka latviešu mītoloģija esot cēlusies no natūrisma un mānisma kopā. un tāda ir arī Laima pie latviešiem. Par nelaimīgiem bāŗa bērniem gādā tāpat Laima. ka no katra cilvēka. Laima netik vien nospriež nāvi. Ja nu arī Laima dažā ziņā līdzinās Saulei. 222194. Līdzīgi Veļu mātei vina liek arī ļaudim mirt (336. izplūst). tad tomēr nevaram vis apgalvot. cik lieliski mēs varam maldīties. ka Laimas kults būtu maisījums no Saules. sevišķi vēl sieviešu dzimuma. ir sastopamas pie dažādām tautām. turoties pie vienpusīgām teōrijām. Nevaram arī vēl priecāties. Vispirms augstākais Dievs. neliekas būt vienkāršs spēka izplūdums. Ziņas par augšā minētām teōrijām ir pārnākušas gan arī latviešu rakstniecībā. ka pirmatnes cilvēkam visi augi un pat nedzīvi priekšmeti izliekoties dzīvi. ka minētās četras mātes stāv viena otrai vēl tuvāku. Latviešu mītoloģiju sāka izskaidrot pēc fetišisma jeb natūrisma. Tā arī jaunais ēmānisms ir gan virzījis šo problēmu uz priekšu. ka šīs teōrijas ir ne vien novecojušās. un ko atkal uzsveŗ augšā minētais Šröders. D. verba ēmānāre. kas pielaiž ticībai dažādus pamatus. ka viņu animisms esot taisni tāds. kādēļ to atkal var tuvināt Ūdens mātei. Pirmatnes cilvēki esot ticējuši. Laima. stāv ūdenī jeb pat arī slīkst ūdenī. ka zinātniekiem būtu izdevies jau galīgi noskaidrot visu ticības izcelšanās jautājumu. kādēļ nespeciālistiem gan ir grūti sekot visām šādām mācībām. tāpat kā Veļu māte par mirušiem „viņā saulē”. 27457). Tālāka progresa mītoloģijas jautājumos mūsu populāros rakstos neesmu ievērojis.) ieņem Laimas vietu. Vieni palika pie savas pārliecības.).ticības pamatu. katra zvēra. 1. Tautiete žēlojas. 4376. kā zināms. kāds esot mītoloģijā vispārīgi pieņemts. Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas (1110. dažā labā ziņā līdzinās Saulei. Pēc tā nu var nākt uz domām. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem. ūdens un veļu kulta. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas gan par „mātēm”. D. Gluži tāpat Laimas māti var pielīdzināt arī Veļu mātei. un 1112.. tad rakstnieki dalījās divās daļās. Vienpusīgais mānisms pārnāca pie mums tik vēl tad. Še nu mēs redzam cik dažādas teōrijas pastāv pie zinātniekiem par reliģijas izcelšanos. ka Laima nav nekas cits kā Saule. noņēmusi „arājiņu” (27842). cilvēkiem un zvēriem līdzīgi. Tikai Laimas kultam tālāku 5    . kas dzimuši saulītē (L. bet visas parādības reliģijā tomēr nevaram izskaidrot ar šo jauno teōriju. 10932. Veļu mātei un Ūdens mātei. Zināma līdzība jau pastāv starp visām dievībām. Pievedīsim kādus piemērus. Laimas māte gādā par dzīvajiem „šai saulē”. bet arī par daudz vienpusīgi iztulkotas. gan arī par „mīļām”. Likteņa dievības. tādēļ nav jābrīnās.—78. Kad nu rakstos parādījās spriedumi. siltuma. 1176.

Vidus laikos jumprava Marija. Jupīti. meža sargs” (1685. Šādam vērojumam ir arī savs svarīgs iemesls. Veļu māti. Kāds tautietis tur apprecē pat Zemes mātes. Turklāt leišu Laima liekas būt uzglabājusi pirmatnīgo nozīmi. Tautas dziesmu Dievam jeb Debess tēvam līdz ar. mīļš dieviņi!” Kā tad nu gan viens pats jupis tiem pašiem kurzemniekiem vienreiz var būt lamu vārds un otrreiz „mīļš dieviņš”? Tā pati neveiklība ir redzama arī citos piemēros. Par mītoloģijas teōrijām šo dziesmu sacerētājs gan nebūs nekā dzirdējis. Vajadzīgie mīti arī drīz vien tika sagādāti. Par fonētikas likumiem toreiz neviens neinteresējās. tad tomēr jautājums vēl nebūt nav pietiekoši izšķirts. ka Laimas kults būtu pie mums uzglabājies pirmatnīgā veidā. Tālā senatnē veļu kults gan arī būs cēlies no dvēseļu kulta. ka par viltojumu še nav ne mazāko šaubu. ka arī latviešu Veļu māte esot kādas ievērojamas sievietes dvēsele. tika turēta par sieviešu patroni. Šām domām par pierādījumu ņem piemērus no Afrikas un Amerikas iedzimto teikām. Tā tad Laimas kults gan būs paplašinājies zem Māŗas kulta iespaida. Fakts paliek tikai tas. kas. Arī vecās chronikās trūkst ziņu. nozīmē ļaunu garu. ka Laimas kults pie latviešiem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturiskā laikā. Un tomēr šai šaubīgajā jupī mūsu rakstnieki ir atraduši gan mākoņus. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Māŗai. tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama. ka Laima vispārīgi ienākusi Māŗas vietā. Latvieši senāk ticējuši. kas jupis esot bijis senāk. Teika par Kronu ir tikai Zeva teikas tālāks izpušķojums. ka veļu kults stāv vistuvākā sakarā ar senču dvēseļu kultu. Ūdens māti un citām dievībām. jo arī leišiem ir tādi paši veļi (vēlēs) ar Veļu māti (Vēlionā) priekšā. šiem veļiem ir arī savas govis un savi suņi. līdz iesita zemītei”. Kad īsti pirmatnējais dvēseļu kults būs attīstījies par vēlāko veļu kultu. nav vēl galīgi izšķirts jautājums. kādēļ nav un nevar būt grieķiem tādu tautas tradiciju. ka katra cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet viņā saulē un pievienojas veļiem. Nebūtu tomēr pareizi spriest. kā vērojams. Ja nu arī šādas teikas būtu it pareizi uzrakstītas un izskaidrotas bez tendences. pēc varianta Veļu mātes meitu (27699). Nav nekādu šaubu.attīstoties. ka visi veļi būtu cēlušies tikai no mirušām dvēselēm.Laimu pieder tagad svarīgākā loma latviešu tautas tradicijās. Pēc tā nu varam vērot. Mums turpretī stāsta. ka tai pašā Kurzemē latvieši vēl mūsu dienās esot dziedājuši ne vien: „Rauj tev jupis. Kā Zevs jeb Jupiters esot uzvarējis Kronu. tā arī Pērkons esot nogāzis no troņa savu vecāko brāli Jupi. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai. bet arī šis sakars liekas būt dažreiz pārspīlēts. ka veļi viņā saulē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem šai saulē un ka cilvēka dvēsele pēc nāves piebiedrojas veļiem. ka šis jupis būšot laikam cēlies no Jupitera. Par veļiem valda Veļu māte. Ja viss veļu kults ar visiem sīkumiem ir cēlies no seniem māņiem par dvēselēm. Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. kura ļoti līdzinās Zemes mātei. ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. bet tautas tradicijās mums vairs nav liecību. Mūsu populārajos rakstos turpretī mēs lasām. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības stāv zemāku un tiek mazāk daudzinātas. Ņemsim vēl vienu piemēru par vienpusīgu teōriju maldību. „Jupis bija liels dieviņis par visiemi dieviņiem.” „Pērkons Jupi tik ilg’ sita. ka tie viņā saulē precējoties. kur Krons būtu saukts par lielāko dievu. Jau sen bija izteiktas domas. nedz arī „tik ilg’ sišana” nebūt neatgādina īstas tautas dziesmas. gan arī kādu senču dvēseli. jo kristīgos laikos taču vairs nebūs radušies jauni pagānu dievi. Bet visi pabalsti šim jaunajam atradumam ir tik neveikli. Par jauniem cilvēkiem tiek stāstīts. tad tas ir attiecināms uz ļoti seniem laikiem. Ne prōzaiska izskaidrošana. Nevaram sacīt. Bieži vien tiek daudzināti veļu bērni. kādēļ arī meklēja tikai mītu līdzības. kā zināms. Kurzemē un arī pie žemaišiem ir lamu vārds „jupis”. varēja rasties tuvāka līdzība ar Sauli. bet arī: „Ai. 6    . 1).

leišu. kādēļ vietējo tautu ticība bija jātēlo sevišķi tumšās krāsās. bet ja augšana ir jākavē (p. Man tas izklausās ļoti ērmoti. 2. p. saukdami visas gluži vienkārši par nevāciem (Unteutsche). Pirmie Livonijas atgriezēji saprata par maz ļaužu valodu. Riga. kas izvērtušies par dieviem. kad latvieši jau bija iepazinušies ar kalendāru. Jau vecais Hūpelis (A. sevišķi par daudzdievību” (Topographische Nachrichten. Pēc tā var skaidri redzēt. Kā ļaudīm bija savi valdnieki virs zemes.Ķīniešiem arī ir ļoti daudz tautas varoņu. Šādi māņi varēja rasties tikai tad. tad chronikas cieš par to pilnīgi klusu. un citi piemin dažas dievības. Latviešu mītoloģijas avoti. Viņš raksta: „Kelchs. ka pagānu tautas esot pielūgušas Velnu. Tādēļ arī latviešu Jods un prūšu Pikuls (Velns) ir ievietoti lielāko dievu starpā. kad nomirusi kāda ievērojama sieviete. pie nezālēm. lai uz kāpostiem nerastos pelni. Viņus apvainoja par visnejaukākām lietām. 149. Sveču dienā labprāt lēja sveces. ne latviešiem. Mazam bērnam pielika grāmatas lapu pie galvas. Iepazinušies ar mītoloģijas pētītāju teōrijām. ka daudz no tiem nemaz vairs nav saprotami. W. Dievu vārdi ir uzrakstīti parasti tik nepareizi. latviešu. Saules un citu dieviešu analoģijas arī šis valdnieks tika piešķirts sieviešu dzimumam. Šie autori parasti neprata vietējo valodu un daudzreiz nemaz neizšķīra dažādas šejienas tautas. Sevišķi chronikas mīl sludināt. lai sēkla labi augtu. kas mantots no pašu senčiem un kas aizņemts no kaimiņiem. 1. kas cēlies no novērojumiem un kas nācis no tukšiem prātojumiem. Chroniku autoru uzdevums bija aizstāvēt un cildināt vācu priesteŗu un bruņinieku rīcību. 1774. ne leišiem. p. prātodams. kas pasniedz mums visvecākās ziņas par baltu tautu ticību. bet viņu ziņas mums vajadzēs uzmanīgi pārbaudīt. kad gailis ar savu agro dziedāšanu sludina gaismu. kas tur ir vecs un kas jauns. kuŗas livonieši godājuši pagānu laikos. Dažs labs no šiem dieviem būs bijis pazīstams tikai vienā jeb otrā apgabalā. atvasēm). ja pat krievu un poļu dievi. Tālāku Hūpelim būs taisnība. I. tad domāja.). Lietas nepratējs bieži vien var maldīties. ka autori nav pratuši šejienas valodu un 7    . Hupel) gluži labi ir sapratis novērtēt šās ziņas. ka par daudz gadu tūkstošiem pie veļiem bijusi republika. Bet pēc senatnes paraugiem ir radušies arī gluži jauni māņi. Kāpšana uz augšu nozīmē ko labu. Ļaunie tumsības gari darbojas tikai nakts tumsā un bēg jau projām. viss tika pārspīlēts. Ja bērns dzimst vēža dienā. Ļoti veci un pirmatnīgi ir tā sauktie analoģijas burvības māņi. pāriesim tagad uz chronikām. un lai paceltu savus nopelnus. turpretī krišana uz zemi ko sliktu. Veļu mātes celšanos var izskaidrot daudz vienkāršāki. lai tās labi izdotos. tā pirmatnīgie cilvēki varēja domāt. tad tādi darbi ir labāk jāizdara dilstošā mēnesī. lai tikai apsegtu pie atgriešanas lietoto varmācību. Pēc Zemes mātes. un ka tad viņi pārgājuši uzreiz uz monarchiju. Jau pēc pašu chroniku vārdiem var redzēt. Pelnu dienā vajadzēja aizvest pelnus uz kāpostu dārzu. Tā kā pagānu laiku Dievs jeb Debess tēvs līdzinās arī kristīgas ticības Dievam. viņi turēja par savu pienākumu aprakstīt viņu pagānu dievkalpošanu no visriebīgākās puses. ka tas būs nešķirmīgs darbos. Šā debess dieva viņas nepiemin ne pie prūšiem. kuŗiem tautas mītos pieder ļoti svarīga loma. lai tas būtu labs grāmatas lasītājs. bet vecos rakstos pēdējie neretis ir sastopami jau sen priekš minēto varoņu dzimšanas. kamēr varēsim uz tām palaisties. pat ar tīšiem pielikumiem. ka dievu skaits būs tīšām palielināts. Sēšana jāizdara parasti augošā mēnesī. ka arī par veļiem ir savs valdnieks. ka nav īsti izšķirti prūšu.

Einhorns 17. 288. tāpat. Lange tomēr ir bijis tik godīgs. kā zināms. bet nemin ne vārdu ne par savu avotu. par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas. Lange un piespraudis savas piezīmes klāt. zeme par māti. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu. Tā tad par latviešu mītoloģiju pēdējos trijos gadu simteņos varam atrast arī drošas ziņas. Langes laikos mītoloģija vēl nebija nekāda zinātne.). Tā kā nu baltu tautas. Neievērojot to. ka debesis tiek uzskatītas par tēvu. Šās jukas vēlākie rakstnieki ir tikai vēl vairāk pavairojuši. gadu simtenī. kaut arī ne visai pilnīgas ziņas par latviešu mītoloģiju sniedz pazīstamais P. un 1764. Tur esot valdījis krīvukrīvs.. Pirmo ierosinājumu gan viņš ir dabūjis no vecā Rīgas laikraksta „Gelehrte Beyträge”. Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca. Romove esot bijusi lielākā svētnīca trim augstākiem dieviem. kur 1761. Arī pie seniem prūšiem viņš atrod tādu pašu priesteŗu valdību kā katoļu baznīcā. Pēc šādiem faktiem nu varētu domāt. Dievus viņi meklēja nevis zinātnei. kādi māņi ir vecāki un kopīgi visām minētām tautām. ka latvieši savus pagānu dievus jau esot aizmirsuši. Indoeiropiešu pirmtautas mīti. Tālāku apskatīsim šo jautājumu vēl sīkāki. Latvieši. kādēļ viņš arī ir vācis materiālus bez kritikas un devis izskaidrojumus pēc brīvas fantazijas. Latviešu mītoloģijai šās ziņas vispirms ir plašāki apstrādājis Jēkabs Lange savā vārdnīcā. jeb vismaz lietojot tagad viņu vārdus citādā nozīmē (I. Šo ziņu patiesību apstiprina dažādas tautas tradicijas. c. 1. Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības. Salīdzinot dažādu indoeiropiešu tautu māņus mītologi ir jau sākuši meklēt pakaļ. Viņu izdomājumi ir diemžēl ieviesušies arī dažos tautas tradiciju krājumos. Kritika pārmet viņam nepietiekošu izglītību. Pēc saviem polītiskiem uzskatiem viņš ir reformācijas pretinieks un pāvesta valdības piekritējs. Bet tik bēdīga tā lieta tomēr nav. Šādā maz lasītā periodiskā izdevumā šie dievi drīz būtu aizmirsti. pielīdzināms pāvestam. Tā arī pie indoeiropiešu tautām mēs sastopam ne 8    . tad arī baltu mītoloģija. bet dzejai.tādēļ arī pret savu gribu būs pielaiduši visādas kļūdas. p. no kādiem baltu mītoloģija var būt cēlusies. kā domājams. 3. Bet J. kas bija iznācis priekš Langes vārdnīcas. no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. par visām baltu tautām. Šādā ceļā ir uzstādīta hipoteze par indoeiropiešu pirmtautas mītoloģiju. ir uzglabājušas vecāku un tīrāku valodu nekā citas vēl dzīvās radu tautas. ja par tiem nebūtu ieinteresējies J. Ir mums arī kādi novērojumi par tiem pamatiem. ne par ziņu nedrošību. Stendera gramatikas pirmā izdevumā. kā viņa priekšgājēji augšā minētā žurnālā. nav vēl nekāda pielikuma par latviešu mītoloģiju. Latviešu rakstnieki ar Ausekli priekšgalā ir tikai sekojuši Langes un Stendera priekšzīmei. tukšu prātošanu un lepošanos ar savām zināšanām. pieder pie baltu tautu zara. 289. nebūs visai daudz grozījusies un attālinājusies no pirmtautas māņticības. dzīvodamas tālu no Vidus jūras kultūras centra. sevišķi tautas dziesmas. Turklāt pazīstamais Simons Grūnaus ir vēl tīšām sadomājis visādas lietas par prūšu Romovi. ka no tik nedrošiem avotiem latviešu mītoloģija nemaz vairs nav iztirzājama. kas savukārt ir cēlies no indoeiropiešu pirmtautas. ka vairāk reizes ir atgādinājis. 17. Gluži patiesas. u. Tādēļ apskatīsim tuvāku šo indoeiropiešu pirmtautas vērojamo mītoloģiju. gadā jau tiek daudzināti latviešu dievi.

t. Lai gan pēdējā laika mītologi vairs nepiešķiŗ senču un dvēseļu kultam tik liela vecuma. Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem neretis arī zemes dievi. Pie indoeiropiešu tautām pēdējā mītā zināma loma vēl pieder „Debess” jeb „Dieva dēliem” (sal. Veļi nāk sakarā ar cilvēkiem virs zemes un paplašina arī dažu dievu darba lauku. medību. laulības dzīvi. būs arī gājusi kādu soli uz priekšu. uguni un ūdeni. ka saule un mēness esot laulāts pārs. Pazīstamā angļu etnografijas mācības grāmatā ir teikts: „Vienkāršas un neattīstītas tautas. Bijušas vēl visādas apgabalu un māju dievības. pie vieniem (p. Tā tad indoeiropiešu pirmtautas mītoloģija nav vairs atradusies pirmatnīgā preanimisma stāvoklī. Mirušām dvēselēm pirmatnīgā cilvēka fantazijā pieder ievērojama loma. Burne. jo lielāka ir tendence uz politeismu” (C. zemi u. pie otriem mēness ir tēvs un saule māte (p. sauli. ka pēc dievu skaita un dažādības šī mītoloģija būtu nabadzīga. Pa daļai to jau redzējām pie augšā minētās Laimas. Tikpat plaši ir izplatīts cits mīts. S. Šie dievi nav arī vairs ļauni daimoni. kā jau teikts. bet arī kādu zemes valdnieci. pazīst parasti tikai maz sargu dievības. i. stāvēs vēl tuvu indoeiropiešu 9    . grieķu Dioskūrus). Jā nu šādi nosaukumi attiecas uz pirmvalodu. t. No debess parādībām uz pirmatnīgo cilvēku vislielāko iespaidu ir atstājis pērkons. rīta gaismu. zveju. Nav viņiem visiem bijis arī sevišķu nosaukumu.bet kā jau augšā minēts. ūdeņos un akmeņos. p. No tām. Tādā pašā ceļā no baltu mītiem būs atkal cēlusies latviešu mītoloģija. tad viņi vispirms parasti ir nozīmējuši debesis. Mītologi domā. lopkopību. seniem grieķiem un romiešiem) saule ir vīriešu un mēness sieviešu dzimuma. Bijuši vēl dievi. Arī ķīniešu noejamo vietu dieviete un latviešu Mēslu māte (sal. jo tikai retumis dieva nosaukums sniedzas līdz indoeiropiešu pirmvalodai. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti. London. Tāpat nevar teikt. kuŗas stāv uz zema civīlizācijas stāvokļa. Par zemkopību. Jo vairāk sarežģīta ir civīlizācija. mēnesi. The Handbook of Folklore. 1914). Māņi par dabas spēkiem. zādzību un slepkavību. Tā tad latviešu dievi būs gan vēl tālāku atšķīrušies no pirmatnīgajiem daimoniem. pr. pērkonu. ka šie indoeiropiešu senie dievi nav vēl bijuši pilnīgi antropomorfizēti. jo dievu ar zvēru izskatu indoeiropiešu tautām nav samērā daudz.vien debess valdnieku jeb tēvu. No šādiem māņiem tad nu arī būs attīstījusies baltu pirmtautas māņticība un. kā tas agrāki tika darīts. būs cēlies augšā minētais veļu kults ar dažādām apakšzemes dievībām. Ar sauli var vēl vest sakarā rīta blāzmas dievieti. pie ģermāņiem un seniem semītiem). kuŗu arī pazīst daudz indoeiropiešu tautas. kuŗiem stāv pretī „Saules meitas”. kuŗi neretis tiek domāti visādu zvēru veidā. kas cilvēkam palīdzējuši visādos darbos un visādas stāvokļos. Tāpat bija savi dievi. ka visas pirmatnīgās indoeiropiešu dievības būtu cēlušās no dabas spēkiem. Daži dievi dzīvojuši zināmos kalnos. kas uzrauga maucību. cilvēka likteni — par visu gādājuši savi dievi. romiešu Sterculinius) nav nekādi izņēmumi mītoloģijā. kā vērojams. tomēr neviens neliedz viņa lielās nozīmes. Nav tomēr jādomā. Dažos apgabalos būs arī bijuši dažādi mazāk ievērojami dievi. pielīdzināti cilvēkiem. no kuŗa ir cēlušās dažādas dievības. un tautas dzejnieku fantazija līdz ar patapinātiem citu tautu mītiem tos sajauc vēl vairāk. mežos. 4. mēs atrodam arī dievības. kas valdīja par vēju. p. bet pie dažādām tautām mainās abu dzimums. Salīdzinot dažādu tautu ierašas. senču dvēselēm un visādiem dzīves apstākļiem bieži vien samaisās.

zvaigznes. kamēr vecākās un drošākās chronikas vēsta par pastāvīgiem asiņainiem kaŗiem baltu tautu starpā.” Par augšgaliešu māņiem raksta kāds jezuītu misionārs 1613. Jau augšā ir minēts.. Citi pielūdz Pērkunu u. . kuŗu piesaukuši ceļotāji. ka šīs ziņas būtu kāda iemesla dēļ tīšām sagrozītas. bet arī pēdējās lielu līdzību ar senajiem indoeiropiešu māņiem. Iepazinušies ar tiem pamatiem. piektais aku un upju dievs. 10    . ceturtais kuģinieku dievs. Ar šiem citātiem varam salīdzināt P. citi čūskām. kuŗu piesaukuši arāji. Pie latviešiem sastopam tādu pašu dažādību. mēnesi. kuŗu piesaukuši mednieki. tikai augšgalieši. kā: debess. tārpu un ceļu dievi”. trešais jūras dievs. t. kā: sauli. Jā nu visām baltu tautām nebija vienādas ticības. Tāpat viņiem bijis savs pērkona un negaisa dievs. leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Lauka māte. gadā: „Šiem ir dažādi dievi. uz kādiem mēs varam pārbaudīt chroniku ziņas par mītoloģiju. Meža māte. ir cienījuši Ūsiņu. To ievērojot. Livonum. ne vien latviešu valodai. Dārzu māte.. Šādas lietas zina stāstīt sevišķi augšā minētais Simons Grūnaus. laika. Ceļa māte. pr. arī šiem blakus viņiem vēl bijuši citi dievi un dievietes. kas valdījuši par visām minētām tautām. M. zibeņus un vējus. gadā šā: „Daudzi līdz šim vēl gluži atklāti turas pie elkudievības: citi parāda dievišķu godu kokiem. govju un citu vajadzīgu lietu dievi”. kur lasām. un tikai kurzemnieki ir pazinuši ķekatas. Otrs bijis debess un zemes dievs. labības. par piemēru. 17. kuŗu piesaukuši zvejnieki.senajām dievībām. ka pie prūšiem. Citā vietā viņš raksta. I. viens debess. kā liekas. lauku. sestais bagātības dievs u. zirgu. vecākās chronikas nepiemin.. vēju. dārzu. Einhorna ziņas par Baltijas latviešu māņiem. kuŗu piesaukuši sievas un mājas mātes”. aliarumque vicinarum gentium). citi upēm. lauku jeb tīruma. kā Jūras māte. kuŗa. lopu. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām. jūras. Einhorns raksta: „Viens ir bijis puķu. zibeņu. gan nevar būt ne runa. ka „latvieši pielūguši sauli. ka latviešiem bijuši „dažādi dievi un dievietes. ka indoeiropiešu pirmtautai nebūs bijuši visās vietās gluži vienādi dievi.. pērkona. mēnesi un citas radītas lietas. kā jau minēts. dārzu. pērkonu un četrkājus līdz pat vērsim”. jo pēc viņu vārdiem pagāni pielūguši velnus (coluerunt Daemonia pro Diis. pērkonu. labības un citu zemes augļu dievs. viens zemes dievs. Tā. lopu. Mosvidijs raksta 1547. pr. pieminēdams lielākos latviešu dievus. Tāpat arī leiši pēc dažādiem veciem rakstiem esot pielūguši pērkonu. apakš kuŗiem stāv citi dievi. uguns. Nav mums pamata šaubīties. ka pie senajiem prūšiem un leišiem dažādos apgabalos ir bijušas dažādas dievības. mēnesi.” Pēc šām ziņām mēs redzam ne vien radniecību baltu tautu mītoloģijā. Tāpat ir novērots. gadu simteņa sākumā šā: Maldīdamies viņi tura katru radītu lietu par dievu. sauli. bet arī latviešu mītoloģijai ir liela nozīme indoeiropiešu senākās kultūras izpētīšanā.Par seno prūšu ticību Pēteris Dusburgs raksta 14.. kā: zivju. t. To ievērojot. pāriesim tagad uz chronikas daudzinātiem baltu tautu dieviem. Menecius De sacrificiis et idolatria veterum Borussorum. Trešā vietā. gadu simtenī tiek pieminēts pie latviešiem arī debess dievs. tad nevarēja būt arī tādu priesteŗu. citi citām lietām. Minētā priesteŗu valdība par vairāk tautām būtu arī kā izņēmums visā ziemeļu Eiropas vēsturē.

v. Vai.) ar „zobenu” (9097. 33655). Dieviņi. prūsiski: Deiwas) jeb Debess tēvs ir pēc skaņām un nozīmes rada ne vien ar latīņu vārdu „deus” (dievs). Pērkon’. bet „gudrs viņa padomiņš”. Pēc vienas tautas dziesmas (33652) viņš ir „mazs vīriņš”. 28016. Dziržu savu Debess tēvu Mani ar’ meklējam. un kuŗa eksistenci apliecina katoļu priesteris un P. iet sēt „ar sētuvīti” (27953—4. Einhorns? Uz šo jautājumu dod mums atbildi mūsu tautas dziesmas. 11    . 269. Parasti viņš jāj uz zirga. 33657).5. bet neretis arī brauc „kamanās” un „ratos”. grieķu „Zeus patēr” un latīņu „Jupiter” jeb „Diespiter”. 30074. Kristīgu ticību pieņemot. Debess tēvs. Viņa zirgi ir dažādas spalvas. lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis. Kas tad nu gan ir bijis tas vecais debess valdnieks jeb Debess tēvs. Ko sapņos es redzēju! 9291. igauniski: taevas. Vārds „dievs” ir aizņemts arī somu valodās (somiski: taivas. Dievs. „Spriks pie Dieva. Liec zaļami salapot. gan kā „melni kraukļi” (33690). 32955. Bagātie pie Dieviņa Mani stāda kaņepēs. ceļmalīša krūmiņā” (26060. Latviešu tautas tradicijās Dievs ir tikai īpašvārds. 20. gan kā „melni suņi” (33647). nevis ar Jupi. Debess tēvs un Zemes māte. guļ nakti „liela ceļa maliņā. kuŗš.: Sper. 34043. gan arī kā „melni vērši” ar „baltiem ragiem” (33862). „zaļu zīžu nēzdodziņu” (33997). Sodi. ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. Tautas dziesmās atrodam daudz un dažādus sīkumus par šo veco Dievu jeb Debess tēvu. 29436. zaķis. simtkājis ezerā” (zvaigzne. Šie zirgi parādās neretis arī citādos veidos. Dievs to zina. bet arī ar sanskrita „Djāus pitā”. 33255). sausu koku. p. bet dara arī visādus viņa darbus un neretis „lien” viņa „istabā” (19713.). pie reizes arī „rudzu rogu cepurīti” (32555). Dieviņš ne vien līdzinās cilvēkam. Šis baltu tautu Dievs (leitiski: Dievas. ir meklējams arī latviešu mītoloģijā. Dieva kumeliņam ir šad un tad arī „zvaigžņu deķis mugurā” (17833. no kā redzam. 27359. 9123) un dus launagu (32800). 4) un „sudrabots” (33254. kā jau vispārīgi ieslavētie tautas dziesmu zirgi. Tā tad latīņu Jupiters saskan ar mūsu tautas dziesmu Dievu. sal. 29579. 31167. nevis sugas vārds. 13232). Viņš līž „līdumu” (28854. Kur būsim citu gadu. p. Viņam ir „plats” (33255) jeb „kupls” (8135) mētelis. 33682. Dieviņš stāv pagalmā „vībotnīšu krūmiņā” (8050. „baltus svārkus” un „baltu spieķi” (32913). ļaunus ļaudis Dod labiem padzīvot. „jāj pieguļā” (738. 33682). Debess tēvs. arī no „zala zīda” (32953. 33140 v. kā jau minēts. visvairāk „pelēkas” krāsas (33532—5). sal. Vēl tagad kādā mīklā Dievs zīmējas uz debesīm. Viņš nēsā vēl „jostu” (29436. Līgo Dievis ar Pērkonu. 29176). 28028). vēzis). 33140 v. 2. šis vecais debess dievs pārgāja pie visām trim baltu tautām kristīga Dieva nozīmē. 31754. Es ar savu bāleliņu. spriņģis mežā. kādēļ arī citas dievības nekad netiek sauktas par dieviem.

„salauzuši Saules meitas vainadziņu” (34018) jeb „apgāzuši Saules meitas kamaniņas” (34020). strīdas ar tām un ir sevišķi ar Sauli. Bērziņam. iet pat par kalpu (11776) un ir sevišķi vīriešu patrons. Par Debess tēva sakaru ar Zemes māti liecina tikai vairs sekošā mīkla: „Augsts tēvs (debess). A. jo vienā variantā viņa saskan ar „Māŗas māti” (33793). ka jau indoeiropiešu 12    . Viņi jāj parasti uz zirgiem un dažreiz arī paši parādās zirgu veidā. akla meita (nakts)”. kas droši vien būs tas pats tautas dziesmu Dievs. pa daļai ar kristīgas ticības iespaidu. 1). dzeŗ kāzās kopā ar ļaudīm (16095. 1000 Lett. kuŗu piemin tikai kādas trīs dziesmiņas. kopj savu „apiņu dārzu” (19487). kā izskaidro H. jeb mākoņu dievus. Māŗu un Sauli. Ienaids ar Laimu jeb Dēklu ceļas vai no strīda ļaužu likteni lemjot (9242. kā augšā minēts. vai arī no tā. kur aug „kupls ozoliņš” (34127). Vismaz par Dieva dēlu māti nav mums nekādu ziņu. ne tev bērnu. Daži mītoloģijas pētītāji domā. kā domā V. turpretī viņa savādie zirgi un viņa sakars ar Sauli un Pērkonu liekas būt atmiņas no tālākas senatnes. plata māte (zeme). ka tautas dziesmas tura Dievu par tā saukto Dieva dēlu tēvu. „Ne tev tēva. ka Dieva dēli pie indoeiropiešu pirmtautas ir attīstījušies no rīta un vakara zvaigznes. nedimdēja. trīs naksniņas ienaidā”. ne māmiņas. būs laikam aizņemta no krieviem. Šī tautas dziesmu Dieva apģērbs un nodarbošanās gan stipri atgādina paša tautieša apģērbu un saimniecību. ka pēc kādas mīklas Dieva dēls nozīmējot gaismu. kas tev vecam maizi dos?” (33678). Skat. kuŗus viņš pats „dara” jeb „audzina” (31777— 80). nedz arī tik populāra kā mūsu tautas dziesmās. Manharts (W. kādēļ arī nevajaga tīšām meklēt mūsu tautas dziesmās tādas lietas. Ja nu Dievam nav bērnu. Tautas dzejnieks dzied: „Ne tev sievas. par piemēru. Viņš aprunājas ar Laimu. varēja pabalstīt šādu dievību. ne tev savas līgaviņas” (33679). Bet pēc man pazīstamiem variantiem šis Dieva dēls nozīmē sauli. vienā dziesmā Dieva māte kaujas ar Velna māti (34054). Arī dažādu matronu kults. Šis Dievs stāv arī viens pats par sevi un nav viņam nekādu skaidru ģeneāloģijas sakaru ar citām . Pagānu laikos šā Dieva vara gan nebija ne tik liela. Einhorns pazīst kādu debess un zemes dievu (Gott des Himmels und der Erden). 10042. arī „trīs dieniņas. bet latviešu mītos šādas lietas nav vairs skaidri redzamas. te atbrauca Dieva dēls” (gaisma). Vecākās chronikas daudzina Pērkonu par lielāko baltu dievu. atgādina ar saviem zirgiem ne vien „Dievo sunelei” pie leišiem. Pa daļai to varam izskaidrot ar pašas dievības pirmatnīgo dabu. Dieviņš palīdz cilvēkam visās lietās un visos darbos. tad nevaram arī vairs itin droši apgalvot. Var jau būt. Tā tad pie latviešiem Dieva dēli jau būs pārnākuši kā tālāku attīstības mītiskas būtnes. Kā Laima. citreiz „Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu” (34019). Sevišķi viņam pieder kalni (30336). Drīzāk jau tad ir taisnība L. tā arī tautas dziesmu Dievs ir jau stipri pārgrozījies zem kristīgas ticības iespaida. Bīlenšteins. Dieva māte. par kuŗu vēl runāsim uz priekšu. Ka Dieva dēli nozīmētu ausekli un vakara zvaigzni. jo tur ir arī skaidri teikts. ka „Dievs Laimai (Dēklai) saslaucīja godājamu nēzdaudziņu” (34015). 134. traks dēls (laiks). Biežāki vainīgi ir tomēr paši Dieva dēli. kā jau ir aizrādīts. 32955). Reiz „Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu” (34016). un „dara alu” (8082). Mannhardt). Ar Pērkonu Dievs „līgo” (32955) jeb „danco” (24044). Räthsel. kādu tur patiesībā nav. Tā. bet arī seno grieķu Dioskūrus un seno indiešu Ašvinavus. kas atrodas „pie Dieviņa nama durvu” (19491). bet jau P. tas pēc tautas dziesmām nebūt nav pierādāms. ka zeme piederot Dievam (1901. Pie visām minētām tautām Dieva dēliem pieder sūtņu loma Saules un Mēness precībās.dievībām. kas „nomaukuši Saules meitas gredzentiņu” (34017). 9459). kuŗš aizrāda. „Nerībēja. Bielenstein.tura savu „klēti” (8243). Šāda ienaida iemesli ir dažādi. Šie Dieva dēli.

kas pēc V. Pēc divām citām dziesmiņām (33967—8) ar daudz variantiem Dievi dēls „zelta krustu vēcināja”. Arī tālāk dvēsele paliek Zemes mātes „glabāšanā”. jeb vispārīgi Dieva dēlus. Labvakar. Manharta domām esot senāk turēta par augu māti un zvēru radītāju. māmiņa. ka „Dieviņam četri dēli”. Citās dziesmās ir mums vēl skaidrākas liecības par kristīgu ticību. 212.pirmtauta esot daudzinājusi Dieva dēlus kā mītiskas būtnes. 34023). nāk bez šaubām no kristīgas ticības. 27340. kā jau teikts. Rokā maku turēdams: Došu simtu dālderīšu. Ar Dieviņu. 27406. kuŗiem esot šādi vārdi: „Mikužiņi. i. Atlaid manu augumiņu. Viena dziesmiņa noteic pat gluži skaidri. kas varētu būt atmiņas no senlaikiem. Viena dziesmiņa stāsta. kā arī viņa sakars ar Dieva dēlu. Tas pats Lange piemin. Neba mani daudz šūposi. zem kristīgas ticības iespaida. Visbiežāki tautas dziesmas daudzina vai nu gluži vienkārši Dieva dēlu. piedzima. tā arī vienā dziesmiņā (32) „mīļa Laima” ir „Dieva meita”.: zvaigžņu sietu) vidū gaisa grozāmies” (33780). Māte. Šūpo mani. Pretī Debess tēvam stāv Zemes māte. 27730. 33976. Tomēr pats krusta nosaukums. Glabā manu augumiņu. 1120. Šie Dieva dēli ar noteiktiem vārdiem ir attīstījušies. Pēterīši. 2). lieldienā šūpli kāra” (33295). Labvakar. Glabā manu augumiņu! 27521. Zemes māte. kuŗu pirmos sākumus tauta laikam jau bijusi aizmirsusi. māte. no kuŗas arī ļaudis izlūdzas ilgāku dzīvi virs zemes. Gana lūdzu Zemes māti. ka „ziemsvētkos Dievs. cik Dieva dēlu īsti ir bijis. Vēlāku viņa gan maz vairs izšķīrās no Veļu mātes. pie lieliem retumiem un nav attiecināmas uz seniem laikiem. tomēr īstā apakšzemes jeb „viņas saules” valdiniece liekas būt Zemes māte. Andružiņi. māmuļiņa. ka Zemes mātei vēl kalpojušas „svētas 13    . koka saknes meža ceļā).) latvieši prasījuši no Zemes mātes arī savas pazudušās lietas. Pēc Langes vārdnīcas (L. mīļā māte. mirstošais cilvēks sveicina Zemes māti. Šūpos mani Zemes māte Apakš zaļa velēniņa. Ne tā mana mūža māte. p. jo „krustiem auga ceļam saknes (t. Var jau būt. kā redzams. Pāvulīši” (33734. Visas šīs dziesmas par Dieva dēliem ar zināmiem vārdiem. par Dieva māti un Dieva meitu pieder. Zemes māte. krustiem zvaigznes debesīs” (32824) un „es redzēju zelta krustu (var. tēvs. Zemīt’ mana mūža māte. Kā Jānīti dažreiz sauc par Dieva dēlu. ka šis zelta krusts zīmējas uz zvaigznēm. Diezgan bieži turpretī daudzina Jānīti par Dieva dēlu (32902—9). 2. Atvadoties no tēva un mātes. Neretis sastopam arī divus Dieva dēlus (33766. 1. Nav mums nekādu liecību.

p. jeb tukšu laukumu. kam tas gaiši nespīdēja tumšajā naksniņā” (33928). Tomēr pavisam nepareizi spriež tie rakstnieki. sevišķi kur senāk nodegusi kāda ēka. man naksniņa” (33909). kas domā. Mēness (33865. „kam tas savu augumiņu nakti vien maldināja” (33846) . 555. jeb kādu mazu krāsmatu. kuŗi pastāvīgi kaitinās. Šī māņticība ir pie šejienes zemniekiem ļoti veca.1. Saule „bāra” Mēnestiņu. Vecais Stenders turpina. ka vēl viņa laikos Valmieras apriņķī cienīta Zemes māte (Erdgöttin). „Viņiem ir ieraša iežogot kādu vecu koku. 382. 32955. 33745. kad valdīšana par zemi būs pārgājusi vecā Dieva ziņā (1901. Debess dievības. iecirst tai svētajā kokā u. 6. ka visi fakti liecina pirmās vecumam par labu. 23. viņi cienī ļoti augstu: pārkāpt par sētu un noraut tur kādu zemeni jeb aveni.).). Mēness dēli 14    . 1. 33795. „Saule meta audekliņu”. bet Mēnestiņš lēkādams sajauc Saules audekliņu” (33941). ka Zemes māte esot cēlusies no Veļu mātes. Pēc leišu dainām Saule naidojas ar savu neuzticamo vīru Mēnesi. un tur ziedot Zemes mātei no pirmā piena. kādēļ varam šaubīties. jo arī „Dieva zirgi. Saule senāk bijusi „meita” (33809—10) jeb „brūte” (33869) un Mēness viņai „nojēma vainadziņu” (33810). ir viņu acīs noziegums. p. vai visas šīs ziņas būtu saistāmas ar Zemes māti. „Saul’ sacirta Mēnestiņu ar aso zobentiņu. 1. Mēness atbild: „Tev dieniņa. lībiešiem un igauņiem”. kam atņēma Auseklim saderētu līgaviņu” (33950).) raksta. Vecā teika par Saules (arī leitiski un prūsiski „saule”) un Mēness (leitiski „menuo” un prūsiski „menig”) laulības dzīvi ir uzglabājusies tāpat pie leišiem. starp Saules meitu preciniekiem vēl ir pieminēti Auseklis (33745. jo pirmkārt viņas netiek minētas tautas dziesmās. gaid’ Saulīti iesēdam” (33799). Arī pie leišiem vecās Žemīnas vietā iŗ ieviesies Žemepatis. Zemes mātes nozīmes ierobežošana būs jau iesākusies priekš kristīgiem laikiem. kā pie latviešiem.meitas” I. Pēdējie māņi gan ļoti atgādina Ūsiņu un Mājas kungu. Latviešu tautas dziesmas daudzina Mēness precēšanos ar Sauli. Ausekļa dēli (33946. Hūpelis (Topographische Nachrichten. Bet arī Saule. 33836. izņemot pāra nedrošus piemērus. kas iemīlējis rīta zvaigzni (aušrine). kā liekas. greznojas un izpilda visādus darbus. Tālāku mēs dzirdam. aprīlī viņi tai kauj melnu gaili. IV. kā arī „meita” (no vidus vācu meit). ka tas „nosaldēja” Saules sēto „rožu dārzu” (33927). ka šīs svētās meitas pa naktīm izpildījušas saviem cienītājiem visādus darbus. 33849). Dieva rati. sviesta. 34026). Vispārīgi var sacīt. pr. no kā ceļas nenovēršama nelaime jeb piepēža nāve. kas viņiem ir itin kā mājas sargu dievs.. Dievo sunelei) un Saules meitu (leit. Latviešu tautas dziesmas tomēr daudzina daudz vairāk Dievu dēlu (leit. kas ir stiprāka. ir aizņemti vārdi. nav pastāvīga līgava. t. 34009. 34001). Jau augšā mēs redzējām. viņa ir laikam kopīga pie latviešiem. Izņemot Dieva dēlus. ka Zemes mātes loma ir palikusi ļoti niecīga un par tuvāku sakaru ar Debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas. ka saule „mūk” un Mēness „dzenas” tai pakaļ (33866). Saule „kūla” Mēnestiņu (33925—7). vilnas un naudas. Saulytes dukrytes) precēšanos. „Saule laida Mēnesim ar sidraba čakārniņu. kādam nolūkam uz tā laukuma ir sevišķis ziedojams akmens. 33857. un otrkārt tāpat „svēts” (no krievu cвятой). Mēnesim tomēr ir vairāk jācieš no Saules. kas parādās sevišķi savstarpīgā kaitināšanā. Svētas meitas ir tomēr bez šaubām jaunāka parādība latviešu mītoloģijā. Tādu vietu.

34024). izrakstītu „zeltītiemi dzīpariem” (33790). Līdzīgi Laimai viņa gādā par ļaudīm un līdzīgi Veļu mātei aizvada dvēseles uz „viņu sauli”. Nav nekādu šaubu. kā jau redzējām arī mūsu tautas dziesmās. „zīda kleita” un „sudraba vaiņags” (34027). „jumpraviņas” (33770). redz. „jungi” (33911). Tālāku viņai ir „zelta kurpes” (33951. par jūriņu laiviņā” (33811). kamēr precinieki mēdz būt dažādi. Dažreiz „Saule kokles skandināja. kādus sastopam turklāt ļoti reti. un precējamā ir še parasti Saules meita. „sulainis” (33884) un „stūrmanis” (33890). 27593. Lercha-Puškaiša Pasakas. ar dažāda skaita un dažādas spalvas zirgiem. jaunas meitas. Mēness dēli liekas būt vecas mītiskas būtnes. Kamēr Saule norietēja. kuŗi jau augšā ir minēti kā indiešu Dieva dēli. Viņa nēsā vai nu „zelta sagšu” (33934—5). Ne Saulīti norietam. kas pasaulē notiek. Saules apģērbs ir taisīts visvairāk no zelta un sudraba. 33992) jeb „zelta pušķi” (33931) un „sudraba ieloki” (33930—1). 33995). vārtiņus vērti. Saule „auž” (83907) jeb „met audeklu” (33941). ka Saule brauc jūrā ar laivu un ka viņa visu zina. kuŗam Saule ved arī „vedeklu” (34039. 15    . Ļoti vecas mītiskas būtnes ir turpretī „Saules meitas”. Tautas dzejnieku fantazija piešķiŗ Saulei pie gadījuma arī dažādus radus un kalpus./darina sagšas” (4385). Viņa. vaska kurpes kājiņā” (33917). kuŗas varam attiecināt jau uz indoeiropiešu pirmtautu. austriņā sēdēdama” (33924) un noiet „zeltābolu mētādama” (33881). Pērkons (33891) un Pērkona dēls (33834). vai arī Jūras meitu austu sagšu. Arī grieķu Hēliades nebūs šķiŗamas no tām pašām Saules meitām. Viņa izpilda arī visādus sieviešu darbus. Dažreiz Saulei ir arī „zīda svārki” (33791. „pilni pirksti abas rokas zelta grieztu gredzentiņu” (33932). „pin vaiņagu” (33942). Dieviņš (34043. Kamēr Saule nosapēra Sudrabiņa pirtiņā. „balts krekls” (34028) . „velē villānītes” (34025). tomēr nekur nav runas var Saules meitu tēvu. nāk bāleliņi. Saules kalpi zīmējas arī vēl uz jaunāku laiku amatiem un visi ir nosaukti ar aizņemtiem vārdiem. „rasas rotu valkātājas” (5729). „kalpi” (33734). Saules apģērbs gan mums atkal atgādina tautietes drēbes un rotas lietas tautas dziesmās. Saulītei kalpo „kalponīte” (33805. kas atkal ir „zelta” (33820). Viņas ir tādas pašas nenoteiktas mītu būtnes kā Dieva dēli un liekas būt tikai pēdējo pretstati. Mēnestiņ’. Kaut arī viena tautas dziesma nosauc Sauli par „meitu māti” (33766). gan ratos. „Rit’ riti. 33866). 34014) un jož ap vidu „jostu” (33750. Ne svētdienas nesvētīju. Šīs debess precības ir atkal ļoti vecs mīts. Viņa brauc gan kamanās. kas indiešu Sūro duhita.„zelta kronis galviņā. Saules noiešanu senie latvieši ir svētījuši un nav tad izpildījuši dažādu darbu. turpretī ļoti veci mīti ir tie. Par šo ierašu liecina arī sekošās tautas dziesmas. kas notiek cilvēka dzīvē (33991) un zina viņa mūžu (33744). kuŗu precē augšā minētie ašvinavi. 6843. Vēja dēls (33983). bet nav mums nekādu drošu liecību (sal. 6846. jo Ādažos ir kāds vecs mājas vārds „Mēnesdēls”. kas būs mantots no indoeiropiešu pirmtautas. 33827). Viņa ģērbjas „sudrabota” (33785—4. 7 un 23). Saules meita ir tā pati. ka pēc latviešu mītoloģijas no Mēness un Saules laulības esot radušās zvaigznes. Svētījiet. Pie tāda paša vēlāka Saules mīta paplašinājuma piederēs laikam arī „Saules dēls” (33842). Par šādām precībām ir uzglabājušās atmiņas pie vairāk tautām. Vecais Stenders gan raksta. nāk mazas māsiņas kā magonītes” (33896). nu nāk Saulei trejādi viesi: nāk tēvs. Saule tek „par siliņu ratiņos. nāk māte. ka šie radi un kalpi ir vēlāku laiku pielikumi.(33803. Vējš (33798). 19—22). 25535. .

jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš” (sal. Jau paši nosaukumi „Austriņš” un „Austrene” skaidri zīmējas uz Austru.V. kas vakaros slīkst jūrā. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu sešdesmit atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi. Vairāk indoeiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas. p. bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukta Radziņa) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. 48. Saules meitai līdz ar Zemes māti un Veļu māti ir arī „kapa atslēdziņa” (27519. neredzēdami gaismas. kuŗa arī tagad atrodas kalna galā. 34002. vilnu un tam līdzīgus upuŗus. aug. un dāvanu nesēji. L. ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu. tā atkal Mēnesim ir dēli (22049. sept.). Rakstu Krājums. XV. latīņu aurora. Aunings turpretī Austras vietā tura Ūsiņu par latviešu rīta blāzmas dievību. Ļaudis sanākuši jau dienu priekš dāvanu nešanas. Z. 33805) un „trim” Saules meitām (33943). Paši turienieši neesot vairs šiem upuŗiem ticējuši. 159. leišu auszra). Ceturtkārt Ūsiņš ir aizņemts no krievu valodas (Уceнь).) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nesuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus. Treškārt Ūsiņš pie latviešiem ir zirgu patrons un nav nekādu drošu aizrādījumu. Pēc tautas dziesmām mēs tikai zinām. un ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus. ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra. K.). 16    . te atkal runā par „divām” (4368. R. 33854). grieķu ēos jeb auos. vai ir visas vakarā” (20922).). Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu. kas arī pēc fonētikas stāv savstarpīgā radniecībā. 1. Kā Saulei ir savas meitas. ka Jurģa (23. ka Saules meitas būtu zvaigznes. tagad sauktā Radziņa. uz krāsmatas. apr. 2). p. kā: vilnu un ēdamas lietas. ka „Mēnestiņš zvaigznes skaita. rijā. III. un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā. Stāsta. Drīzāk gan še būs jādomā par saules gaismu (viena meita) jeb saules stariem (vairāk meitas). piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas. Par Saules meitu skaitu ir mums atkal ļoti dažādas ziņas. 1.) un Miķēļa (29. Bērtuļa (24. Visvairāk tomēr ir apdziedātas gluži vienkārši „Saules meitas” jeb arī vienskaitlī „Saules meita”. 34012) un cīrulītis nes Dievam ziņu. 33995). zelta kannas mazgājot” (33822. 111. 34010. 33803. ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca. Hūpelis stāsta. kā vērojams. Arī tagad vēl ļaudis stāsta. R.1. 1. tad „Saules meitas (var. 33847. kādēļ laikam arī Raunas mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkartu. ka „Saules meita nomirusi” (2647). Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas. Austras svētnīca. ka senāk še nākuši „malēnieši” jeb „katoļi” un nesuši pie rīta blāzmas dāvanas. Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma” un „austra” ir sieviešu kārtas. no kādiem avotiem Stenders smēlies šīs ziņas.). B. Visi minētie vārdi saskan arī ar latviešu Austru. Pēc tā visa varam vērot. Pēc dažām dziesmām Saules meita arī „slīkst” (33969. Ar tādu pašu tiesību mēs varētu turēt Saules meitas par veļiem. Turklāt daži mītologi meklē zvaigznēs Dieva dēlus un pēc tautas dziesmām „rīta svaigzne ar vakara tie Mēneša kumeliņi” (33898. ka viņš būtu arī gaismas dievs. 1). tāpat mēs nezinām. un 160. velēnieši) kāzas dzēra” (27798. kuŗus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topographische Nachrichten. kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. pašā kapsētas vidū. jo ja „ar saulīti lietus lija”. jeb ir noslīkusi. ka „Saulītei viena meita” un tā pati esot „bārenīte”' (4368) un stāvot „vaiņagā” (59741) jeb tiekot tautās „vesta” (13732). Pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas. p. par ko bijuši ļoti dusmīgi. 33983). kuŗi jau arī augšā ir minēti. Te ziņo. nevis Ūsiņš. Veci ļaudis vēl tagad atmin. ka Austrenes kalns esot redzams pat jūrā. Šis kalns liekas būt augstākā vietā tai apgabalā. un gulējuši par nakti Austriņa. Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi.

3—6 un 8) jeb „pieciem brāļiem” (33708—9. 61. Pērkona dēlu māsas vietā ir sastopamas arī Pērkona tēva meitas (33699). 2). kuŗas esot saderētas Dieva dēlam. Pērēju atkal atgādina „bargais” pērkons. 7. 32955. 33717. Tomēr arī „Gelehrte Beyträge” (1761. kas „baŗas” un vajā ļaunus garus. Tā arī ķīnieši pazīst piecus pērkonus un četrus vadoņus. bet parasti tomēr tautas dziesmas izšķiŗ stingri Pērkonu un Dievu (9133. ka pērkona debešus tauta sauc par ozoliem.). Ausekļam un Saules stūrmaņam. Tāpat pēc latviešu un ķīniešu māņiem pērkons sējot arī bekas. pēc vienas dziesmiņas trīs (33890). savus starus mētādama”.). daudz negaidāmas līdzības. bet nevis tikai nejaušs līdzīgs gadījums. ka „Pērkonīšiem pieciem brāļiem” ir bijusi viena māsa. Kā tikai pērkonu dzird rūcam.: 33700. Pērkona māte un meitas liekas būt atkal vēlāku laiku pielikumi. Mītoloģijā ir sastopamas. kuŗas abas turklāt ir varianti. Pēc fonētikas tomēr visiem šiem izskaidrojumiem ir vēl šķēršļi ceļā. kamēr par sešiem dēliem ir runa tikai divos variantos. Deviņus dēlus sastopam tikai divās dziesmiņās. dažos variantos arī laiž miglu. kuŗi arī sastopami tikai pāra dziesmiņās. Daugavā oglis bira: Saule lika meitiņai 17    . 33756. (33730. Dieviņš jeb Vecais tēvs kājās”.Vecās chronikas tura Pērkonu (arī Pērkonis un Pērkaunis. Arī viena mīkla (Bīlenšteina Nr. gan arī par Veco tēvu. 1) Pēc šā piemēra var domāt. 33708) un māsa (33708 v. 5 v. Dzirkstelītes gaisā lēca: Pieci brāļi vieni māsi Vaiņaciņu kaldināja. būs vispārīgi ņemot Pērkons. vai šis Pērkons bijis augstāks par Debess tēvu. Līdzīgus dievus mēs vēl sastopam pie krieviem (Перунъ). gan arī par „pērēju” (no „pērt”. astoņiem Pērkoņu brāļiem ir viena māsa. senindiešiem (Pardžanja) un senskandinaviem (Fjörgyn). leišu Perkunas. jo arī leišu mītoloģijā. Valodnieki ir lūkojuši izskaidrot šo nosaukumu gan par „ļoti augstu dievu”. Pret to runā arī sekošais piemērs: Kalējs kala debesīs. ka tas kalējs. No pieciem Pērkona dēliem ir vispirms laikam izvērtušies seši (33704. 33709. gan par „ozolu dievu”. p. slaviski пьрати). tad tā nevar būt īsta tautas dziesma. kas vakaros vedusi Pērkonu pirtī un mazgājusi viņu no putekļiem. ka „visi četri pērkoni jūrmalā kāzas dzēra”. Pērkona dēliem ir pieminēta arī māte (33703. 1. leitiski: pērti. Uz ozolu dievu varētu zīmēties tas apstāklis. kuŗas pin sietus un sijā smalku lietu. Mums tomēr ir ļoti jāšaubās. Par to liecina arī sekoša dziesmiņa: Kalējs kala jūriņā.). 24044. Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netika šķirti un ļaudis neretis sauc Pērkonu gan par Dieviņu. un 33699. Vienā dziesmā (32486) mēs lasām. Tā tad priekšroka iznāk pieciem dēliem. No iemīlēta skaitļa 9 gan nebūs pārgājuši uz sešiem un pieciem. ogles bira Daugavā” (pērkons un zibens). Vecāks tomēr būs mīts. ) pazīst Pērkona māti. Šie brāļi parasti speŗ. 27339. lai arī pirmais būtu bijis populārāks. kā zināms. Bet ja kādā dziesmiņā (33729) ir teikts par šo kalēju ar oglēm: „Tā jau mūsu silta saule. rūc un zibina. prūšu Percunis) par lielāko baltu tautu dievu. Tad vēl tautas dziesmās ir runa par „četriem pērkoniem” (32486) un „pieciem Pērkona dēliem” (33704. 33718—20). kas „kala debesīs” jeb „jūriņā”. 432) liecina to pašu: „Kalējs kala debesīs. kādēļ arī šeit var būt atlieka no kāda ļoti veca mīta. Abi pēdējie Pērkona nosaukumi ir sastopami arī tautas dziesmās (sal. tā ļaudis mēdz sacīt: „Pērkoniņš. 33704. kuŗi pārgāja bieži daudzinātā skaitlī „deviņi” (33703—4).

sv. Tautas dziesmās viņa „svilpo” (30806. bet daudz plašāki tomēr ir pazīstama Vēja māte. 34050—1). Vēja mātes dēli še būs laikam ņemti no pazīstamās Andersena pasaciņas. Turklāt izteikums: „Tā jau mūsu silta saule” nemaz neatgādina tautas dziesmu valodas. nevaram piemirst arī varavīksnu. kuŗu vecie latvieši turējuši par lietus ūdens apgādātāju debesīs. 1. II. 40. ka Dievam un Pērkonam ir dēli. Minna Freimane no Cīravas ir vēl piesūtījusi šādu dziesmiņu: Vēja māte. Lai nedzird sētiņāje Tavus dēlus baŗamies. Aiztais’ savas nama durvis. tā tad nevar būt ne Dievs. 610). Z. jo arī Vējš (33789) ir kāda mītiska būtne. Ja saceļas liels vējš. Pēc Einhorna vārdiem Vēja māte gādājusi par laiku. To ievērojot. kas ir vajadzīgs mītologiem. Uguns mātes vietu ieņem vēlāku Lārancis jeb Labrencis (t. Einhorns. kādēļ tad mājā senāk nekurinājuši nekādas uguns. K. 1. kas paceļoties mākoņos un nākot atkal par lietu zemē. Jau augšā mēs redzējām. kā liekas. lai sūta vienu dēlu. kamēr P. Lange un Stenders un bieži vien to daudzina tautas dziesmas un pūšami vārdi. Laurencijs) un Labrenča dienu (10. Pēdējo piemin tikai māņi (Jelgavas Rakstu krājums. lai gan Uguns mātes tautas dziesmās neesmu atradis. „Dieva namu slaucīdama. ne Saule. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. augustu) sauc arī par uguns dienu. bet Saulei un Jūras mātei meitas. Nr. Vēja māte. nevis tautas dziedātājiem. Uguns kults. ir tautā ilgāki uzglabājies. Minētā dienā Uguns māte gribot atpūsties (R. 7. Varavīksna sūcot no upēm un ezeriem ūdeni. 82.Pūra vāku zeltā kalt. Citā dziesmiņā (33709. Einhorns raksta tikai vispārīgi par kādu uguns dievību.) tautiete lūdz Pērkonu. Dabas spēku dievības. un leišu Vejopatis liekas būt vecāks par latviešu Vēja māti. Vispārīgi šis kalējs parasti strādā Dieva dēlam un Saules meitai. Lange un Stenders. Viņu jau piemin P. 2866. kur ir „niedru šķieti. lai Pērkona dēls ar savu rūkšanu palīdzētu dziedātājai „trīcināt” laukus. 27438. Runājot par pērkonu un lietu. Rakstu krājums. 6. Viņa tiek saukta arī „lielā Vēja māte” un zem viņas valdības stāv „kalponītes” (1350). Vēja dēls (33983) turpretī nav apšaubāms. putu audi” (31003). Starp Saules meitu preciniekiem mēs gan jau sastapām Vēju un Vēja dēlu. 1. slauka dievībām ceļu (33985) un griežas vienādi un otrādi.) pūšamie vārdi (Treilands. 33721. 30730. B. ka šī nav īsta tautas dziesma.). Vēja māte gādā par visādiem maziem zvēriem un putniem. tad viņu lūdz „iet gulēt” (2059. kas palīdzētu „šo āriņu trīcināt”. p. sevišķi nedrīkstējuši cept ābolus. Tas ir izskaidrojums. L. i. Bet dziesmiņā ir gluži vienkārši sacīts. tad tai gadā izceļoties 18    . Pēc šās dziesmiņas ir lūkots izskaidrot. 34052. 30846) jeb „stabulē” (12490) un auž jūrā „baltus audekliņus”. p. Mēnestiņa istabiņu” (34049). ka viens Pērkona dēls esot dziedātājs. jādomā.

” Vienā tautas dziesmā lūdz Labrenci palīgā rijas kult. kuŗas vārds esot uzglabājies vastalāvī. bet arī P. 1. daudz biežāki turpretī tiek daudzināta Jūras māte. otrā akmeni un sauju „dzelzu nātru”. Viņai ir arī daudz naudas (30911) un jūrā uz akmeņa viņa žāvē „savu zeltu. Pēdējo pazīst nevien Lange. Turpretī pie leišiem Labrenča vietā. tad ūdens māte ierauj dziļumā. kā Lazīcijs raksta. Pie krieviem Agata (cв. lai neizceltos ugunsgrēks.). kur lasām: „Zvejnieciņa dvēselīte Ūdens mātes rociņā” (9549) un „Es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinot” (30731). Arī pie igauņiem Labrenča dienā (Lauritse päew) no saules lēkšanas līdz noiešanai nav bijis brīvu uguns kurināt. akmeni tam virsū. tad neaugot vairs āboli. Einhorns un pūšami vārdi. febr. 28774. nātras apakšā. L. Cel augstu dūmiņus. p. kamēr vastalāvis ir aizņemts no vācu valodas (no vecā vācu „Fastelauendt”. Māņos vēl atrodam šādu piezīmi: „Kad pēc saulītes norietēšanas iet peldēt. sudrabiņu” (30914). 15. p. Pēc tautas dziesmām ugunij senāk ziedota vista ar cāļiem. Arī pēc tautas dziesmām Jūras māte palīdz zvejniekiem (30910) un vaicā. II. 33243.). skat. Ūdens kultā pirmā vieta gan pienāktos Ūdens mātei.) sargā ēkas no ugunsgrēka. Ūdeni noliek uz rijas krāsns. Rakstu krājums. Aгафiя 5. 191) kāds korespondents: „Pa Labrenčiem vēl ļoti daudzās sētās piekopj pagānu laiku ceremoniju. bet pie mūsu augšgaliešiem no pērkona iesperšanas. „ko dar’ mani zvejnieciņi” (30917). XV. nātras un akmeni pēc kādām ceremonijām uz loga. Ar to esot mājas nodrošinātas pret visām uguns briesmām. rijiņu kult. Viņa šūpo tautu dēlu „ozoliņa laiviņā” (33713) un tautu meita to lūdz: „Sargi manus bāleliņus” (30890). Jūras meitu vietā tiek minētas arī Jūras mātes kalponītes (30772). Tu nezini. jeb „ko zvejnieku meitas dara” (30775). kā redzam no sekoša piemēra: Dedzi. ko es došu: Es tev došu baltu vistu Ar visiem cālīšiem. lai izsargātu mājas no ugunsgrēka. Turklāt blakus vecajai Uguns mātei un jaunākajam Labrencim svešā Vasla ir gluži lieka mūsu mītoloģijā. Nav šaubu. nelaiž mani maliņā” (30772). 1. ka uguns kults būs pastāvējis pie latviešiem. svētā Agata bijusi uguns patrone. kuŗas „sasegušas baltas sagšas.” (Jelgavas Rakstu krājums. Z. Tautietis lūdz Jūras māti: „ Valdi savas kalponītes”. g. dedzi. Nr. Labrenci. 19    . Vasla nav nekāds latviešu vārds un nestāv arī nekādā sakarā ar uguni. Jūras meitas nēsā „baltas sagšas” (30686) jeb „baltas villānes” (30733) un auž sagšas arī Saulei (33790). Gluži tīšām izdomātas ir tās ziņas. P. uguntiņa. leišiem un prūšiem jau priekš kristīgas ticības pieņemšanas. Einhorns to tura par zvejnieku patroni. Stenders un tautas dziesmas. K. dodas rijā. Palīdzi. B. R. Rītā priekš saules lēkta mājas saimnieks.ugunsgrēks. 84. Vienā rokā nes trauku ar ūdeni. 34128. Lange un vecais Stenders piesauc viņu tikai pēc vārda. zemu dzirkstelītes. neviena neredzēts. Ja cepot ābolus. bet viņu piemin tikai divas tautas dziesmas. Vēl tagad no Vidzemes Malienas raksta „Latvijai” (1913. ka latviešu uguns dieviete esot bijusi kāda Vasla.

Lielākā jeb mazākā mērā tic liktenim ikkatra tauta. ka šie māņi būtu cēlušies no Saules cienīšanas.” Pie leišiem pagānu laiku ūdens dievi nav vēl kritikas pārbaudīti. tautas dziesmas un vārdu etimoloģija. kuŗa tos savukārt būs mantojusi no indoeiropiešu pirmtautas. vai senajiem prūšiem patiešām bijis kāds jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. 1107. 8. ka ūdens kults ir bijis pie visām trim baltu tautām. Nevienā dziesmiņā turpretim nestāv Laima. IV. 20    . Noteiktam liktenim ir ticējuši arī latvieši un likteņa lēmēja pie viņiem bijusi Laima. kādēļ arī tūliņ dzimstot tiek nolemts viņa liktenis. jeb arī būtu aizņemti tikai vēlākos laikos. Tā kā pie prūšiem Laimas dieviete nav droši pierādīta. 30685. Kaut gan dažās tautas dziesmās ir sastopamas arī trīs Laimas. tā arī šī likteņa dievība neretis līdzinās vecmātei. p. tomēr pēc nozīmes viņa tur vairs nav īsti šķirama no Laimas. 408. Mazāk ievērojami ūdens dievi vēl ir šādi: Bangu māte (30865).) : „Dažos apgabalos. 1. Likteņa dievības. To apliecina arī mūsu tautas dziesmas. Sevišķi likteņa varai tic budisti un muhamedāņi. Cik necik gaismas uz šo jautājumu met tikai vecās rakstu ziņas. Pēc budistu mācības pats Buda nevarot grozīt likteņa lēmumu. Einhorna vārdiem Laima klājusi dzemdētājām palagu. zemnieki zināmās svētās dienās mazgājas ar Gaujas ūdeni. ka uz šo Gaujas māti arī zīmējas sekošais Hūpeļa aizrādījums (Topographische Nachrichten. gan arī no ticības dieviem. kur gulēt. kad jau prūši no baltu cilts bija atšķīrušies. lai gan bijis kāds pavārds Layme. Par visām šām dievībām mēs zinām tikai viņu vārdus. kas atgādina leišu Bangpūti (Bangputys). un Upes māte (30890).Vienā tautas dziesmā zvejnieks lūdz „bagātu” Gaujas māti: „Pildi manu ķeselīti” (sal. Pēc P. bet līdzīgi māņi par cilvēka dzimšanu un likteni gan jau būs bijuši pie baltu pirmtautas. 7500). pēc Lazīcija ziņām. Tāpat arī Laimas māte pie latviešiem ir gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam (9223) savu laimi jeb likteni. Kā pirmais palīgs bērnam ir vecmāte. Dēkla un Kārta kopā. kamēr vēlāku. Pēdējā tiek minēta ļoti reti un uzticamās dziesmās arvien kopā ar Laimu. Kaut arī Dēklu šad un tad daudzina par sevi. nav mums tomēr iemesla meklēt še tuvāku līdzību ar trijām seno grieķu moirām jeb parcēm. un viņa esot attīstījusies tālāku gan zem sapņu iespaida. Līdz ar Laimu tautas dziesmas daudzina vēl Dēklu un Kārtu kā likteņa dievības. Pie daudz tautām pastāv ticība kādam noteiktam liktenim jeb negrozāmam lēmumam. Sieviņām vien paklāja Grūtajā dieniņā. Ticība liktenim jau esot jāmeklē preanimisma māņos. svētais Nikolajs esot palicis par jūras dievību. par piemēru Gaujenes draudzē. no dvēseļu kulta. Varbūt. Nav mums iemesla domāt. lai veicinātu auglību. ka viņa ir cēlusies tik vēl tad. Bet nav mums iemesla šaubīties. Cilvēka mūžs sākas no dzimšanas. kam ir padota kopā visa pasaule un katrs cilvēks par sevi. kuŗai ir līdzīgs leišu Upinis dievas. tad varētu būt. kur lasām: Ne visiem Laime klāja Savu zīda paladziņu. kas atgādina romiešu „tria fata”. Tāpat mēs nevaram droši zināt.

būs gan cēlusies no šūpuļa kāršanas. bet Dēkla. Jo tu biji gan gulējsi. Einhorna izskaidrojums saskan ar tautas dziesmu liecībām. lemešus dēt). Es tomēr nevaru piebalsot tām domām. kur tavi bērniņi?” Kā bite nav identificējama ar meitu. 6629. Laime.” „Alutiņi. kur variantos mainās Dēkla ar Laimu. kas par Dēklu tik bieži tiek daudzināta (1203. kuŗām vēl ir vienāds uzdevums. tad Dēklai gan drīzāk būtu lauzta e-skaņa. Laima. Laima. desas dēt. bet kas dara ko gatavu jeb. Tu vienādi nedarīji. Laime. Cik dažādas lietas mainās tautas dziesmu variantos. Tā arī tālāku varam vērot. Kārta. Dēkla. Dēkla bērnam. atsaucoties uz šādiem piemēriem: Tā ir mana Kārta.” „Zīlīte. Pogodina hipotezei. Kārti. 1218. liek. Celies. 1201. celies. kādēļ arī Kārtu mēdz turēt tikai par Laimas pievārdu. Pēc šām ziņām Laima stāvētu tuvāki mātei. no kā tiek atvasināti vārdi „dēls” un „padēklis”. Lai nu arī Dēklas etimoloģija būtu kāda būdama. ka tā „sargājusi” un „iešūpojusi” jaunpiedzimušo bērnu. no akmiņ’. ir grūti šķirt Dēklu no Laimas. kāda tik vienā piemērā ir atzīmēta. žubīte. tā sakot. 1218. tai Dieviņis novēlējis gatavāji ielīgot. alus ar medu un priede ar egli. Laima. tomēr viņa izklausās kā īsts latviešu vārds. Uz šādu izskaidrojumu var attiecināt sekošu tautas dziesmu: Dēkla manu mūžu kāra. Tā tikai ir tautas dzejas savādība.Par Dēklu tas pats P. Vispārīgi ņemot. nav nekādu pierādījumu. šādu piemēru tautas dziesmās ir ļoti daudz. Mēs jau redzējām. 27368. laiž jeb raksta mūžu. Laima. Laime.” „Priede. un ka uz to aizrādītu šādas dziesmas: Dēkla. Ja nu Dēkla būtu cēlusies no cita verba „dēt”. šai līdzībai vajaga būt vēl lielākai. turpina Laimas darbu. ka Dēkla būtu gluži tā pati. ka Laima lemj. un profesora A. Kas ceļ mani kalniņā. kas zina nolemto mūžu (1204). ka visas dievības ir cita citai ļoti līdzīgas. šīs domas varam meklēt arī Dēklas etimoloģijā. Tāpat trūkst mums pamata Dēklas atvasināšanai no trešās līdzīgā verba nozīmes „zīst”.: dori dēt. it kā gādā par tā izpildīšanu. kur P. Māte kāra šūpulīti. 6). egle. Tātad Dēkla nebūtu tāda dieviete. meitiņai. Nesnauž mana Dēkla. ka Dēkla būtu tikai kāds Laimas pievārds. Vēl mazāk šai hipotezei noder tādas tautas dziesmas. „Bitītei. it kā Dēkla būtu cēlusies no svētās Teklas. 21    . par to var katrs ļoti viegli pārliecināties. Laima. kādēļ pie tādām dievībām. 9140. Tā tad taisni šaī ziņā. ir mums jāmeklē starpība starp Laimu un Dēklu. 1216. tā arī augšējie piemēri nebūt nepierāda. No ūdeņa. Vārds „Dēkla” liekas būt cēlies no darbības vārda „dēt” (sal. turklāt vēl tikai kopā ar Laimu. tā bagāta. 1199. kas rada ko gluži jaunu. kas Laima. 8631. nevajaga namu liegt. Einhorns stāsta. Kārta. gudrajam tevi dzert. medutiņi. Šī mūža „kāršana”. tā zināja. Kā tu līdzi nedarīji? 10009. Kārta vecos rakstos nav sastopama un tautas dziesmās ir minēta gauži reti. Dēkla. ka līdzīgas lietas tiek savienotas par kādu vienību.

Kārtiņ.Li es augu kalpenēm. arī viņu dievi ir sākti dalīt vairāk speciālitātēs. Kā Dēklas nevarējām ar šādiem līdzekļiem identificēt ar Laimu. Drošās tradicijas nemin arī nekā par citu dievību izskatu. kā paši cilvēki ir sākuši mācīties dažādos amatos. to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot. un kāda starpība bijusi starp Saules meitām. Mēs jau nezinām arī.kārt”. turpretī latviešu Laima. Jautājums gluži viegli noskaidrotos. kā izcēlies Kārtas jēdziens mītoloģijā un pats nosaukums valodā. Laimiņ. kā vairāk aizmirsta. tavu kārtumiņu. kas Laima. ja mums būtu zināma Kārtas pareizā izruna. kā izšķīrušies Dieva dēli viens no otra. tavu lēmumiņu! Svešs ar svešu saietas. 17850. kas viņus godināja. kā jau augšā minēts. traucies. ka Kārta būšot drīzāk cēlusies no darbības vārda . bet ne tik daudz pēc iedomātā izskata un darbiem. Ja arī tiešām vienai pašai mūsu likteņa dievībai būtu bijuši trīs vārdi: Laima. Tā arī tik grieķu prātnieki un dzejnieki būs sadalījuši savas trīs moiras noteiktos amatos. mēs viņu tomēr parasti nešķiŗam no pazīstamā vārda „kārta”. kur ļaužu fantazija viņus meklēja. Nebūtu tomēr pareizi mākslīgi meklēt starpību tur. celti kumeļā. Bet tautas dzeja. Ko Laima nolemj. pie kam pēdējā. Endzelīns domā (Latviešu valodas vārdnīca II. vārtus celti. kas vēl viena otrai ir ļoti līdzīgas. kur no kāda dieva epiteta izceļas ar laiku kāda patstāvīga dievība. nekā Laimai. Sekošās tautas dziesmās mēs itin skaidri redzam. Šādas nozīmes varēja viegli tikt samaisītas un ar laiku pat aizmirstas. Traucies. Arī augšā minētā dziesmiņā: „Kārtiņ. Bez drošas liecības par savādu Kārtas izrunu. 17849 v. tavu kārtumiņu!” pēdējais vārds esot jāpārlabo par „kārumiņu”. un Dēkla mūsu tautas dziesmās. 17772 v. Kārta. kā tas jau redzams citā dziesmā: „Dēkliņ. Laima. un pēc tām ciltīm. Tāpat arī trīs senās likteņa dievības būs bijušas viena otrai līdzīgas.. Mītoloģijas vēsturē ir piemēri. Būs mīlīgi nodzīvot. kā šī Laima izskatījusies. Laimiņ. Tā tad Kārta būtu kārta un nozīmētu kādu kārtotāju. Arī šāda jauna Kārtas etimoloģija nebūt nerunā pretī maniem agrākiem aizrādījumiem par seno latviešu likteņa dievībām. Laimai kā likteņa lēmējai tad stāvētu blakus Dēkla un Kārta kā mūža kārējas. nav izskaidrojama ar sausu loģiku. ka Kārta ir vairāk pielīdzināma Dēklai. Profesors J. 201). Traucies mana māmuliņa! Traucies. kuŗu pamati gan nebūs šķiŗami no trim grieķu moirām un trim romiešu likteņiem. Kārta. kādēļ pēdējās varam izšķirt tikai pēc viņu 22    . tavu kārumiņu” (17770). Dēkla un Kārta. tāpat kā Dēklu no dēklas. gluži parasti „kaŗ” mūžu. Līdz ar to. Dēkla un Kārta. kā jau augšā minēts. tad viegli vien no viņas būtu varējušas attīstīties trīs dievības. būtu laikam stāvējusi uz trešā plāna. un nav tā pati. atgādina mums vairāk tālās senatnes uzskatus. tāpat to nevaram darīt ar Kārtu. Senie dievi gan izšķīrās pēc tām vietām. Šeit mums ir darīšana tikai ar trim līdzīgām likteņa dievībām. Tautas tradicijās nav mums nekādu ziņu. Šādām domām par labu runā vēl tas fakts. ka Kārta ir kāda dievība pati par sevi. Es no savas puses negribētu šo vārdu šķirt no pazīstamās „kārtas”. Līdz šim mums vēl nav nekādu drošu liecību. kur tāda nav atrodama.

Kā pirts stāvējusi Laimas un Māŗas uzraudzībā. Tā kā arī leišu dainās Laime „tek basa”. tad uz Māŗu (1098) šī īpašība būs pārgājusi no Laimas. 1141). Arī dzemdētāja to sagaida „matus izlaidusi”. ka Dievam jeb jumpravai Marijai būtu kādi tuvāki sakari ar rokas dzirnavām. kā latvieši un krievi. K. 6. lai gan jau sen viņi pazinuši arī istabu. kad es lūdzu. dzīparus. Māŗai no šiem atribūtiem trūkst peramās slotas un palaga.). Ausi kājas. Laimu lūdz steigties basām kājām. Z. vistu jeb pat aitu (1096. kas šajos piemēros zīmējas uz atsvabināšanos no kavēkļiem. 1099. neretis arī par „Māŗas pirti”. p. kā redzams sekošā dziesmiņā: Nāc. kādēļ arī šai ziņā pēdējās nelīdzinās Laimai. 1 v. 1. palagu. Pēc laimīgām radībām pirtī ziedojuši Laimai jeb Māŗai gredzenu. kad Laimas nozīme sāka paplašināties. Pуccкiй народъ. 1221. 1138. Pirtī mana līgaviņa Sēd matiņus izlaidusi. prievītus. ne Kārtai. 73.. kādēļ minētās Laimas īpašības ir plašākas nekā pie Māŗas un nebūs laikam no pēdējās aizņemtas. Tādas atslēgas ir arī Saulei (1110) un Māŗai (13438). 7. Laima apjož sievām jostu (1109. Grūt' manāmi mūžiņam. vismaz ne tādas. ar ko palīdzēt dzemdētājām. Tāpat arī pie permiešiem. Tautas dziesmas tādēļ sauc pirti par „Laimas pirti”. Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri. lai Laimiņa var izpērties” (R. Pie Laimas atribūtiem pieder atslēgas (1112).atribūtiem un īpašībām. Šī Laimas īpašība varēja celties arī vēlāku. kas ziemu visur tikusi kurināta. ka maltuves uzraudzība piederētu pie paša pirmatnīgā Laimas kulta. ar ko latvieši iepazinušies tuvāk tikai pēc vācu katoļu priesteŗu nomešanās Baltijā. 533. naudu. Nevaram tomēr it droši sacīt. jo viņi jau sen pazina sudmalas un vējdzirnavas.. tad Laimes māte nevar tikt iekšā . Ir basāmi kājiņām. „Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē. Dzemdēšana pie seniem latviešiem un krieviem notikusi pirtī pēc vecuvecā paraduma. retāki Māŗa un Laima. kavēsies. Забылинъ. peramā slota (1101. Visa tā ir senusenā analoģijas burvība. Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņa un vērojusi. Laima steidzas pie dzemdētājas ne vien „basām kājām”. 12681) un nazis (7992) jeb tutens (1213). Laimiņa. 1. tad Laimes mātei aizbeŗ acis” 23    . bet arī ar „izpītiem matiem”.). Neviena no šiem atribūtiem nav ne Dēklai. Arī pie pēršanās pirtī pieminēta Laima: „No pirts aizejot uz lāvas jāatstāj garmete un slota. 1116—1119. B. dzemdētāja vispirms atraisījusi visus mazglus pie sava apģērba. tad gan pirts sargātāja vispirms būs bijusi Laima.. Kur. tu tecēsi. Rakstu krājums. L. no kuŗas šī īpašība būs pārgājusi uz Māŗu. tad noņēmusi jostu un izpinusi matus (M. kā meitas ietura tīrību. Laimiņa. Pēc katoļu tradicijām nav mums nekādu liecību. Māŗa 1108) un paklāj. p. Tomēr priekšroka laikam arī šeit piederēs Laimai. Turklāt Baltijā nometušies vācieši vairs nebūs lietojuši rokas dzirnavas. tā maltuvi pēc tautas dziesmām sargājis visvairāk Dievs. Izpītiemi matiņiem? 1101. Tā kā nu vācieši sevišķas pirtis nav būvējuši. kā jau minēts.

tā tad arī viņas tiešu iespaidu še nevaram meklēt. Ja Laima lemdama „sēd divus krēslus”. 9286. tad Dēkla un Kārta tikai ar otru akcentu paliktu it kā pie malas. Māŗas dziesmas par meitu godu (6623—6628) ir maz pazīstamas un gandrīz bez variantiem.(Jelgavas Rakstu krājums. tad ceļš izdosies laimīgi (J.I. Ja meita klausa „ļaužu teikumam” un grib iet „sliktā” jeb „nelaimes vietā”.. Tā tad nevaram tomēr apgalvot. „Par slieksni neko nevar dot. 9286). kas laikam ir jāizskaidro gluži vienkārši ar balss uzsvaru dziesmu pantmērā. Ja Laima nav varējusi kavēt nelaimīgās precības. kas guļ apakš sliekšņa . 521). kas viņai nav vēlēta.. Šādos gadījumos atkal Māŗa netiek minēta.. tā vienā pasakā ir arī runa par vairāk Dēklām (A. Ceļa gājējam iet līdz Laime pa labo pusi ceļam un Nelaime pa kreiso pusi. vārtus vērt.. Jaunavas izprecinot. 62. un Laima ceļ līgavu kumeļā (17849). Laima mainās ar Māŗu. Tik „pirmām tautām” Laima pati iet līdza (8811. nevajaga spļaut uz labo pusi. Laimai lejas.. Ja pirmais akcents kristu uz Laimas. tomēr taisni Laimas dziesmas ir še vispopulārākās un pazīstamas dažādos variantos (6618. „pie baznīcas” jeb „zem altāŗa stāvēdama” (16041—16042). kā jau augšā minēts..). Lai gan še drīzāk būtu jāgaida Māŗas un kristīgas ticības iespaids. jo tad aizspļauj Laimei acis (M. L. Bitei zaļi ozoliņi. purvs un leja uz ko „zemu un sliktu”. (jeb) . 84. tad Laime atstāsies . 24    . gādā par meitu godu un tikumību. K. Apsalons Sērpilī). p. „kalniņā stāvēdama”. 9239) jeb uz akmeņa (9158. Kā tautas dziesmas dažreiz daudzina vairāk Laimas. 6620. „Tautietis” jeb arājs ir parasti viņas atrasts un novēlēts. Tautas dziesmas arvien piemin Dēklu un Kārtu agrāki par Laimu. lai gan nereti top minēts arī Dievs. pieder kalni. „kliedz” un „met ar roku” (18616—18620). Māŗa šādā lomā netiek minēta. Rakstu krājums.. kā arī Māŗa. lai Laima viņai „liek mūžu” „krēslā”. Ja nu Dēkla un Kārta stāv pirmā vietā.. bet nevis ūdenī (19207. 6). LerchisPuškaitis VII.. „sauc”. Pa ceļu ejot. Kalns aizrāda uz ko augstu un labu. kuŗai ir „zirgi nosvīduši” meitām „vietas meklējot”. precībās visai liela loma nepieder. Laimai atkal pieder pirmā roka priekš Māŗas. Jāņam muiža kalniņā. II. 1.). bet tik ne labajā. dzīvojusi lejās. Pelēce Cirstos). Ūdens pēc analoģijas burvības nozīmē asaras un akmens grūtu mūžu. Z. kā liekas. Pūķis aiznesīs laimi . kā liekas. lejā (9217. 4 un 6). 30336. Māŗai. Tāpat Laima. Ja turpretim precēšanās notiek pēc Laimas lēmuma. Meita vēlās. kas jau ir parastā jaunavas aizstāvētāja. 15297. vai arī vārtus atveŗ Dēkla jeb Kārta. kur Laime iet līdz. tad Laimes mātei nocērt galvu” (R. 6629). ka šī Laimas īpašība būtu aizņemta no Māŗas. Meitām ir jāiet tautās pēc Laimas likuma. tad viņu loma blakus parastai Laimai tiek sevišķi uzsvērta.). 1. Kad uz sliekšņa cērt žagarus. „kalnā” jeb kādā kokā sēdēdama. Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi. purvā (9250. p. Visvairāk iecienītā šās šķiras dziesmā (6621). B. tad viņa „gauži raud”. bet uz otrām un trešām sūta savas kalpones (15297. Tāpēc ceļojot vajagot mīst tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū. jo tad devējs nožņaudz savu Laimi. tad vai nu viņa pati „tek vārtu vērt” (15297. tad meita tiks divreiz precēta.). Dievam kalni.. 9286). tikmēr Laima.). tad Laima jeb Dēkla. Laima arī no savas puses „ceļ krēslu” meitai izvēlētā vietā (12294. 6. Kamēr Dievam. kuŗa ir izplatījusies pa visu Latviju.

Tāpat pēc Māŗas priekšzīmes varēja celties sekošais izteikums: Laime gāja par pagalmu Ar Dieviņu runādama. „kambari” (20. p. v. Tādā ziņā Marija līdzinājās Laimai un drīz vien palika pie latviešiem populāra. ne no dogmām. Tā par piemēru. 32945. 9183. No Laimiņas labu mūžu. lūdzu Laimu. Laimai ir arī savs „nams” (17889). 25    . ka Laima varēja dzīvot arī pie sliekšņa. Pa daļai pēc pagānu ticības atmiņām jumprava Marija pie katoļiem bija izvērtusies gan par īpašu sieviešu aizstāvi. „pirti” (16. gan arī Laima iet Māŗas „baznīcā” (16042) un stāv „zem altāŗa” (16041). lūdzu Laimes. v. Kaut arī šās „Laimas istabas” vietā variantos daudzina „Māŗas istabu”. 9183.). Ja nu Māŗa tika daudzināta kopā ar Dievu. Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību. zināms.). bet arī abu nozīmes paplašināšanai. Gādādams par ļaudīm. Šādas lietas gan būs aizņemtas no katoļu ticības. kuŗš var būt pārnācis arī no Māŗas. gan arī par likteņa dievību. Kad to vienu kustināja. bet no vienkāršas tautas ticības vidus laikos.: Lūdzu Dieva. Šādi piemēri noderēja par pamatu ne vien tuvākiem sakariem starp veco Debess tēvu un Laimu. Tālāku par Laimas istabiņu ir sacīts: Pilna Laimas istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. jeb gulēt „zem pagalvja” savā „zaļā zīda palagā” (11871). kā p.). ne vien Māŗa iet „Laimas pirtī” (1092). bet arī Laima Māŗas īpašības.) un „sētiņu” (22.). kuŗš variantos vēl tiek saukts par „istabu”. Pēc tautas dziesmām viņas abas ir ļoti grūti šķiramas. No Laimas pirts gluži vienkārši varēja attīstīties arī nams un istaba. 9248. 23). reiz pat vēl „Māŗas baznīcu” (17889. Nosamešu celīšos. ka Laima še būtu ieviesusies Māŗas lomā. var. 9214. bet arī Laima iet „Māŗas pirtī” (1088). 1479. 1. Gan Māŗa „tek basa” kā Laima (1102). Tādēļ ne vien Māŗa pieņēma Laimas. kā jau augšā aizrādīts. Tad tie visi līgojās. zaļajām palejām” (10.: Tur sēdēja mīļa Māŗa Ar Dieviņu runādama. tad arī Laimu varēja nostādīt blakus Dievam. 1872. Ņemsim piemēram šādu dziesmu: Lūdzu Dievu. 9236. Dievs neretis runājas jeb strādā kopā ar Māŗu (1474. nav izslēgta iespējamība. 23072). Sal. Ar to. pakariem.Laimas vārti lejiņā. var. zināms. Šis nams jeb istabiņa ir izpušķoti „zīlītēm. 4894. Še nu gan bez šaubām Laima stāv Māŗas lomā. tomēr nav mums pietiekoša iemesla pieņemt. Pie reizas līdz ar Māŗu tiek pieminēts arī Dieva dēls (1340.

lai arī patiešām noslīktu viņas Laima. Laima kā sieviete stāv. kamēr latīņu vārdam „mare” un slavu „more” atbilstošais vārds ir kuršu kāpinieku „mares” (ar īsu a. tām abām viena laime” (17767. ir tiešām jābrīnās. Ūdens. Jaunas sievas lūdz Laimu vairāk nekā meitas (1071). jo katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā saistīts pie saviem tuvākiem. bet vecas sievas nelūdz viņas vairs nemaz (1072). Nelaimīgā tautu meita dažreiz vēlās. krievu злдни). Dievam sēdot. kā katoļu jumprava Marija. ka tā slīkst ūdenī. meitiņai. kuŗa ir uzglabājusies arī tautas tradicijās. To ievērojot. Jau valodā nav meklējama stingra loģika. Tā cēlās ideja par vienu Laimas māti. Laima stāv. Šīs dažādās Laimas nozīmes liecina tikai par Laimas kulta pirmatnīgo stāvokli un nebūt nav turamas tikai par tautas dzejnieku fantazijas augli. prūšu „iūrin”). Es iegāju maltuvē. Turpretī pēc augšā minētiem piemēriem Dieva un Laimas nozīme izskaidrojas gluži vienkārši. kā gan pēdējā laikā varēja rasties tās domas. Tautas fantazijā laime kā liktenis varēja viegli palikt arī par pašu lēmēju un sargeņģeli. Tāpat nebija gaidāms liels debess dieva pārsvars par visām citām dievībām. „Bitītei. bet parasti viņa grib. kuŗas uzdevums ir to aizstāvēt pret Nelaimi un Ļaunu dienu. bet tik plaši attīstījies Laimas kults ir bez šaubām samērā jauna parādība latviešu mītoloģijā. prūšu mary un leišu māres). te otram palīgā un kuŗas „zirgi nosvīst” gādājot par ļaudīm. un šai ziņā pie lietpratējiem nav arī nekādas domu starpības. kas nozīmē ko nolemtu jeb noliktu. Bet katra likteņa dieviete nevarēja rīkoties par sevi. Laba rīta nedevusi. Lai gan Laimas nozīme katoļu laikos ir stipri paplašinājusies. radošanos un kopīgu cīņu pret ienaidniekiem ir vienotas veselas tautas. Laba rīta gaidīdami. Šim Dievam kā Debess tēvam varam meklēt pretī Zemes māti. Ja tad nu tautas dziesmu Dievs un Laima ir palikuši par svarīgākām latviešu dievībām. ne vērojamos seno indoeiropiešu māņos. Vīrs dzīvo kopā ar sievu. lai Laima grūstu ūdenī Nelaimi jeb Ļaunu dienu (sal. Sal. kamēr jaunākā vārda „liktenis” (kas ir no Laimas licējiņas likts) īstas tautas dziesmas pavisam nepazīst.Visās tautas tradicijās ir redzams cauri. ka Māŗa nav nekas cits. sava kaķim”. Ar precēšanos. Pēc vienas dziesmiņas Laima var arī nosisties „akmentiņu kaudzītē” (91581). Tautas dziesmās bieži tiek daudzināts. tomēr pati Laima vēl nav pilnīgi antropomorfizēta un vienā otrā tautas dziesmā viņa ir vēl tā pati nenoteiktā likteņa dievība un sievu patrone. kā jau 26    . kas „tek basa” te vienam. Bet nu laime un liktenis ir paši mītiski jēdzieni. vecākās chroniku ziņās par latviešiem. ka Laima atrodas ūdenī jeb pat slīkst. ne pēc sēmazioloģijas Māŗā nav meklējami kādi tuvāki sakari ar jūru. nedz arī. Tā tad liktenis ir pirmā un vecākā Laimas nozīme. Vēlāku Dievs kā debess valdinieks nāk vēl sakarā ar Sauli. Laima ir ne vien dievība. 1). Dziesmas daudzina arī gan div. un bērnu dzīve atkarājas no vecākiem. Šādai Dieva un Laimas nozīmei nav pamata ne leišu mītoloģijā. Tā tad ne pēc fonētikas. bet pirmatnīgā mītoloģijā gan vēl mazāk. Pēc senā ieraduma. Ja nu līdz ar Māŗu arī visas citas vairāk daudzinātās dievības var parādīties arī uz jūras un ūdens. Dieviņš sēd. kā jau augšā minēts. 7996. tad tas gan itin droši būs noticis zem katoļu ticības iespaida. Arī par serbu likteņa dievieti Sreču ir zināms. ka Māŗa esot jūras dieviete un pats nosaukums vispirms esot nozīmējis jūru. Baltu valodām ir pašām savs vecs jūras nosaukums (leišu „jūrios”. bet arī pats liktenis. Pat katram cilvēkam ir sava Laima. tad šādu sīkumu dēļ viņas vēl nav jūras dievības. Paruna vēl saka: „Sava laime sunim. gan trīs Laimas. kas visās baltu valodās nozīmē tikai Kuršu jomu.

īstās dziesmās šis vārds pavisam netiek minēts. ka Valkas apriņķī Mājas kungs vēl viņa laikos bijis pazīstams. 1. kamēr 1739. gadā tiesas to lietu izmeklēja un atrada. bet kā jau ir izskaidrots. ne P. Uz to pašu mājas dievu laikam zīmējas kāds aizrādījums H. kas bija salikti cits uz citu. 9. Laikam jau ilgu laiku tādu elku-dievu kalpošanu slepeni bija turējuši. un ko par Ašgalvu sauca. 1. ar saviem bērniem. 10009. Hūpelis (Topographische Nachrichten. 408. Miķēļa dienā viņi tur kaujot gaili un lejot vēl tur drusku alus. p. Schrader. „Kad tai postīšanas laikā baznīcas bij sadedzinātas un Dieva-kalpošanu nevarēja turēt. mežos aizbēguši.) raksta. Kārta arvien tiek piesaukta līdz ar Laimu (9140. „Vijciema Lielskripstam bijis liepā Cēlis. Tomēr šī māņticība neesot nebūt vispārēja. ka saimniecībā notikšot nelaime.). pirms pats ēdis. p. Kā cilvēkam mēdz būt likteņa dievība. kas stāvot zem kādas sarga dievības uzraudzības. kas nozīmējot pa daļai pateicību. 17850) un vienā variantā ieņem Dēklas vietu (17849). atkal tādu upurēšanu taisījis un uguni koka apakšā uzkūris. Pie latviešiem šāds mājas dievs saukts par Mājas kungu. kur esot upurējis. Viens tautas dziesmu viltotājs ir arī likteni apdziedājis par latviešu dievu. fon Hāgemeistera grāmatā „Ziņas par Drustu draudzes baznīcu” (18. Einhorns. Turpretī sakars ar nāvi jeb nelaimi nekur nav manāms cauri. Pēc Langes 27    . ka pirmais būtu gluži bez šaubām attīstījies no pēdējā. bet nepiemin viņa ne tautas dziesmas. pa daļai lūgumu pēc apsardzības uz priekšu. Mājas kungs. Arī citam zemniekam Mīlakšos tāds akmens bijis. Ja šādu krāsmatu sabojājot. šis iesācis degt. Šo mītu vēl varēja pabalstīt augšā minētā Saules meitas slīkšana un pašas Saules noiešana jūrā. tad viņi baidoties. gadā. ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas. un apgāzdamies to pagānu-saimnieku ar abiem dēliem nositis. zināms. Tāpat nav mums iemesla turēt Kārtu par nāves dievieti un salīdzināt to ar Nelaimi. palika bez mācības. un elka-dievu kalpošanai palaidās. Reallexikon. Otrkārt vārds „kungs” tiek lietots dieva nozīmē tik vēl pēc kristīgas ticības priekšzīmes (O. Kad viņš vienu dienu. pēc analoģijas burvības atgādina asaras un zīmējas šeit uz nelaimīgu dzīvi. Zemnieki šur un tur pie savām mājām un uz laukiem sakraujot akmeņu kaudzi. 303.minēts. un 19. Pirmkārt tā māja (no igauņu valodas). Mājas kungu pazīst līdz ar minēto Hūpeli arī Lange un pēc Langes vecais Stenders. To dabūjis zināt Trikātas mācītājs Zirnis. IV. kas tas augstākais dievs bijis pār citiem. kā arī kungs (no gotu valodas) ir aizņemti vārdi. Turklāt Mājas kungs nevar arī būt visai vecs nosaukums. p. kuŗu viņš tur barojis. atbraucis pie Skripsta. Jansons Plāņos). kas ar turpat laikam uzauga pa mežiem dzīvodami. iesākumā 1739. un tādus nedarbus padarījis. Arī Trikātas apgabalā daudzinātais Cēlis būs bijis tas pats Mājas kungs. Šis mājas dieva kults stāv daudzreiz tuvu senču kultam. tā arī viņa mājai ir parasti kāds mājas jeb pavarda dievs. paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst” (K. un viņš tam. saucot to par Mājas kungu un turot to par svētu vietu. un Dieva vārdus un svēta evanģeliuma mācību pavisam aizmirsuši.). bet nav mums pietiekoša iemesla domāt. Pēc tās izmeklēšanas tiesa tos akmeņus lika sadauzīt un Viļuma ciemā pēcāk citu saimnieku ielika”. kas pēc nozīmes saskan ar leišu dievu „Dimstipatis”. 1. no akmeņiem taisītas. ka tad ļaudis. iekrita vecā tumsībā. ikreizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis.

1. Ceturtkārt var arī būt. g. turpretī par V. Lange šo Ciemnieku būs aizņēmies no leišu dieva pie Lazīcija. tomēr ne latviešu Mājas kungs. rija. Zemkopības dievības. sala. Manharta izskaidrojumu nav mums iemesla šaubīties. bet gan dzejnieka A. istaba) nosaukumiem. ka šim dievam nemaz nebija nodibinājies noteikts un pastāvīgs vārds. Kas gan īsti bijis pie seniem latviešiem tas „puķu. retāki viņa pielocīšanu. Tā kā drīz pēc tam viņš atkal piemin Lauka māti. 7729. kuru no Langes ir aizņēmušies vecais Stenders un G. V. kā zināms. labības un citu zemes augļu dievs. ka šis vārds no cienības un bailēm ir reti daudzināts un tādēļ aizmirsts (sal. ko mēs par Lauka māti zinām. pirts. Tādā ziņā varētu arī izskaidrot Mājas kungu neminēšanu tautas dziesmās. kuŗš atkal savā vārdā izdevis kādu M. Līgaviņu audzināja. kuŗš šo vārdu raksta: „Zemiennik” tāpat arī pie Kelcha. Pēc manām domām tā nav tautas dziesma.). Manharts minēto dieva nosaukumu izskaidro par leišu „žemininkas” (= latv. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām”. Einhorns diemžēl neizskaidro.). nedz arī leišu Dimstipatis jeb Žeminikas neliekas būt veci vārdi. Pūra „darināšana”. Pirmkārt var būt. nozīmē parasti taisīšanu (sal. tad uz pēdējo augšā minētais aizrādījums laikam nezīmējas. ka P. Otrkārt Mājas kungu kā populāru un katrā mājā sastopamu dievu laikam arī garīdznieki visvairāk vajāja. p. Lai gan mājas dievs ir ļoti veca un pirmatnīga dievība. 7675. Lauka māte. Einhorna un Stendera Lauka māte. ka baltu tautas nav nemaz uzglabājušas senā mājas dieva vārdu. Pēc tautas dziesmu valodas pūru parasti „šuv” (no krijiem) jeb „dara” un tad „loka” jeb „piedara” pilnu. jo ciemu sauc leitiski „kiemas”. Meža māte Tai pūriņu darināja. Lazīcijs. Tas arī ir viss. kas var būt noticis aiz dažādiem iemesliem. Etnografisku rakstu krājums. Var būt. 4939. kuŗa saskan ar leišu dievu „Laukopatis” jeb „Laukosargas” (pēc Mosvidija kateķisma no 1547. zemnieks). Turklāt pūru locīt palīdz tikai Dievs un Laima. kuŗa gan laikam jau no indoeiropiešu pirmtautas būs pārnākusi pie baltu tautām. ir šo vārdu norakstījis no Aleksandra Guagnīna. bet nekādā ziņā še nevaram gaidīt Lauka mātes un Meža mātes. Pirmā vietā te ir jāmin P. to P. sādža. Viņa vārdu varēja mainīt gan pēc nometņu (ciems. Pumpura sacerējums. Pie Langes viņas nav un arī tautas dziesmas viņas nemin. Bergmanis. I. par ko laikam ir runa šai piemērā. Tādēļ ir jādomā. Strijkovska rakstu. Nekādā ziņā še nevar būt runa par Ciemnieku. Ulmanis turpretī nav varējis tautā šādas dievības saklaušināt. un 28.vārdnīcas Mājas kunga otrs vārds bijis Ciemnieks. Treškārt abu pirmo iemeslu dēļ Mājas kunga vietā varēja viegli vien iestāties citas dievības. sēta. bet diemžēl ziņas par viņām ir ļoti trūcīgas. māja).) un vācu „Kornmutter”. gan arī pēc dzīvojamu ēku (nams. izņemot laikam tikai šādu piemēru: Man pašam Laimes māte. 27. Einhorns bija ko dzirdējis par augšgaliešu labības 28    . Cēlis jeb Ašgalvis. 10. kā man liekas. Latviešiem kā jau zemkopju tautai ir arī vairāk zemkopības dievību.

L. latviešu tautas teikas un pasakas. Rakstu Krājums. Vispārīgi Jumis liekas būt nepilnīgāki antropomorfizējies nekā dažas citas dievības. ka viņu vēl varētu salīdzināt ar Ceru māti. kas patiesībā ir cēlies no krievu izsaukuma „дидъ ладo”.). Jumaliņa un jumaleņi gan būs atvasināti pēc somu tautu vārda „Jumala” (dievs) priekšzīmes. Netrūkst arī piemēru.). Pēc Langes izskaidrojuma mums. pie kam tiek šķirts miežu. Pie aizņemtām zemkopju mītiskām būtnēm ir jāskaita Miežvilks (R. Vārdnīcas priekšrunā (X.. bet tur gan laikam būs domāts „cerēklis”. 1. gadu simteņa sākuma. Senos priekšvēstures laikos gan nebija pie latviešiem ne sevišķas dārzkopības. Varētu domāt. Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien pie latviešiem. kas Diža esot bijusi. „govju dārzs”). „Ceroklis” turpretī ir cēlies no „cerot” un tā tad zīmēsies uz labības cerošanu. „kuŗu piesaukušas sievas un mājas mātes”. Pie Glüka un Dīca vārds „ceroklis” stāv sakarā ar darbības vārdu „cerēt”. laiddārzs. Varbūt. Ziemu Jumis pavada vai klētī. bet no tās būšot cēlies vārds „dižans”. ka Langem ir vēl noderējis par priekšzīmi Strijkovska pieminētais leišu „lielais vasaras dievs” Dzidzis Lado. bet Stenders to uzņem kā itin drošu latviešu dievieti. Lange vēl piemin kādu auglības Dievieti Dižu jeb Dizu. Mülenbacha Latviešu gramatika 8. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa (28514. Endzelīna un K. 1 u. un 31. Einhorns vēl pazīst Dārza māti. ja varētu uzticēties. kuŗu ir uzņēmis arī Stenders. Stenders no savas puses nebūt neaizrāda.). p. Z. Lange tomēr saka. 335. ka pēdējā patiešām Cīravā bijusi pazīstama (A. Abas minētās dievības pēc fonētikas un nozīmes atgādina seno romiešu Cereru (Ceres). 28518. jādomā. 28558. rudzu. 2) un bērni jumaleņi (28532). bēriem jeb sirmiem zirgiem un kājās viņam ir zābaki (28525) ar piešiem (28534). 28551) un valodnieki to salīdzina ar sanskrita vārdu „jama”. 4) tiek vēl minēti Jumja māte (28530. 28537. kas atgādina vācu „Roggenwolf” jeb „Kornwolf” un Rudzu ruņģis (jau pie Langes) jeb luņgis. 28542. Varētu būt. ir jāšaubās par Dižas pareizību. I. p. vai arī tīrumā zem „pelēka akmeņa” jeb „zaļas velēnas”. 1. K. Lerchis-Puškaitis. §. Elvers. ka Jumja māte jeb Jumaliņa ir Jumja jeb Jumiķa sieva. Svarīgākā zemkopja dievība pie latviešiem vēlākos laikos bijis Jumis. didis). kuŗu jau pazīst K. acīm redzot. kas vispirms nozīmējis divkāršu vārpu. Viņš brauc ar melniem. No P. Einhorna Dārza māti ir aizņēmušies Lange un Stenders. ka latvietis vairs nezinot. bet tautas dziesmās viņa nav sastopama. Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau izvērtusies par dievību. un ka jumaleņi ir viņu bērni.dievu Cerokli (rakstītu arī: „Greklicing” un „Cerckticing”). Līdz ar Jumi un Jumiķi (28517. 29    . bet skaidri tas tomēr dziesmās nav sacīts. Tā tad Dārza māte būs samērā jauna dievība un ievērojamāka loma viņai arī nebūs piederējusi. ka viņš aizņēmies Dižu no Langes un ka pēdējais to tura par tautā nepazīstamu vārdu. ne arī kādas dārza dievības un pats vārds „dārzs” vispirms nozīmēja laidaru (= „laidārzs”. 28535. Jumaliņa (28533 v. 28538). kas nav šķirams no rudzu nesēja pūķa. Spriežot pēc Langes kaislības uz etimoloģiskiem izskaidrojumiem. VII. Tautas dziesmās Ceroklis nav sastopams un vairāk par viņu nekas nav zināms. bet arī pie citām tautām. ne arī luņgis nevar būt īsti latviešu vārdi (J. dvīnis. leišiem un baltkrieviem. kuŗu sastopam augšgaliešu katoļu garīdznieku rakstos ap 17. P. kur Jumis ir dievība. 17. ka šī Diža būs mākslīgs atvasinājums no īpašības vārda „dižs” (leit. §) un atgādina drīzāk kareļu rudzu dievu „Rongoteus”. Ne ruņgis. linu un auzu Jumis. B. 28536.

29176. kuŗa līdz ar lakstīgalu (30610. Trīs reiz par gadu govis tiek pušķotas. bet pēdējās nepazīst ne Lange. 32422. Māršaviņu (7078. 4) palīdz govis ganīt. Pēc tautas dziesmām visvairāk Māŗa gādā par govīm. nekā Laima. Einhorna latvieši nereti piesaukuši kopā Māŗu un Lopu māti ar šādiem vārdiem: „O Māŗiņa dārgā. Par lopkopības dievieti P. 29162.). 30    . Arī 17. Meitas dzied. Einhorns dod gluži pareizas ziņas par latviešu mītologiju un tīši sagrozījumi pie viņa nav ievēroti. Māršaliņu (29161. kas tomēr no tautas dziesmām nav īsti slēdzams. ne Stenders. Bet var arī būt. sauc arī par Māraliņu (28961. Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā. Puiši kliedz. Par govju patroni parasti tura govju Māršaviņu. Pirmo reizi pusdienā. Jūras un Meža mātei blakus varēja arī gluži nevilšus nostādīt Lopu māti. 1). 29188). Lopkopības dievības. Piena māte. Māršu (29173). govju. tomēr Lauka. o Lopu māmiņa bagātā!” Māŗas vietā sastopam vēl cielaviņu (29180. 29055. 29165) un Māršieviņu (29162 v. ne arī tautas dziesmas. Einhorns daudzina Lopu māti. Visi pēdējie nosaukumi izklausās kā tās pašas Māŗas pamazināmie vārdi. gadu simteņa sākumā no katoļu priesteŗiem pie augšgaliešiem minētā govju dieviete „Moschel” būs gan laikam tā pati „Māršala”. Tā pati Māŗa tiek arī saukta tautas dziesmās un pūšamos vārdos (Nr. Māŗas vietā šad un tad vēl sastopam Mārinīti (32449 . tad varam tomēr šaubīties. Māršavu (29174). Lakstīgala suņus sauca. 5). vai viņiem ir bijusi kāda vispārīga lopu dievība. Dod man tavu labumiņu. govis mauj: Māŗa laida ābolā. sevišķi sarkanas spalvas. Kā Māŗa gādā par govīm. Jāņa rītu.11. Pēc P. Nav mums tāda pazīstama arī pie leišiem un prūšiem. Tomēr Māŗai jau tādēļ vien še ir jādod priekšroka.4). tā Dievs par zirgiem. 29050. cūku un varbūt arī citu lopu patroni. Kalniņā stāvēdama. 458) par Piena māti. ka viņa tiek biežāki daudzināta govu patrones lomā. Pašu govi. 29181. Mīļa Māŗa. sal. 29056. ka šī Lopu māte zīmējas tikai uz govīm un ir tikai retāks un vecāks govju Māŗas nosaukums. tad vēl neretis arī Laima jeb govju Laima un Dievs. zirgi zviedz: Dieviņš jāja pieguļā. Vispārīgi gan P. Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkus. Tā kā nu latviešiem bijuši savi zirgu. Dievs un vēl pēdējie vārdi kopā ņemot.

Viņas nāk ārā. Visas dievības pēc veciem māņiem varējušas darīt cilvēkam labu un ļaunu un tādēļ tikušas ar visādiem ziediem darītas labvēlīgas. gadu) A. un kad kāda nosista. tad viņam dažreiz iznāk staklēta miesas daļa (penis). Bet ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā jeb nebauda uz galda nolikto ēdienu. noskatās ar cienību. ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime. nometas uz galda un pēc ēdienu baudīšanas iet atkal atpakaļis savās alās. tura čūskas. ne arī pēc Henninga vārdiem. Fabrīcijs. kā raksta augšā minētais D. baiļu aizņemti. jeb kaktā pie lodziņa. kā vēl domājuši 16. Turpretī varam gan šaubīties. Lange turpretī izskaidro. kuŗi pēc viņu māņticības gādājuši par govim. Nav arī jābrīnās. kuŗus žemaiši sauc arī „gyvatēs”. ka latvieši būtu ar zalšiem kopā gulējuši. Lai nu arī kā būtu cēlies čūsku kults priekšvēstures laikos. ka čūsku slikti ēdinājuši. Hūpelis aizrāda. gadu simteņa rakstnieki. Turpretī nav jāšaubās. par piemēru. tad viņi tic. Uz tām viņi. Lasicki) ņem no sava laika biedra (ap 1580. Čūsku cienīšana ir sastopama pie daudz tautām no senseniem laikiem un ir arī tautas tradicijās piemēri.” Pēc tā nu skaidri var redzēt. kur viņi gultās un vietās guļ ar tām kopā. 31. tad viņi domā. gadu par livoniešu māņticību šā: „Tāpat tika cienītas čūskas. tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cerē. ka Guagnīns ar Lazīciju stāsta par četrkājainām čūskām. ne dvēselēm. kad viņas no savām alām mājās lien pie ēdiena un paēdušas atkal aiziet. ka dvēseles parādās čūsku veidā. ka „brēkiņa” bijusi pie senajiem latviešiem mājas čūsku un krupju sargātāja. nevis par nāvīgām čūskām. Bet kādēļ tad dvēseli pielīdzina taisni čūskai un nevis. taukas un četrkājainas čūskas. Kad čūskas ir aizgājušas. Vēl sevišķi sargāt visus zalšus un krupjus senajiem latviešiem gan nebija ne vaļas. Tā tad baltu tautas jau sen zinājušas.” Likas katoļu priesteris Prūsijā Jānis Maļeckis (latīniski saukts Maeletius un Menecius) raksta 1551. 31    . tad sanākušas vecas brēcējas (Breckin) un kliegušas: „Mana Piena māte. ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalšus. zirgam? Tā tad gan čūska jau pati par sevi būs cilvēkam izlikusies kā kāds pārdabīgs dzīvnieks. ka čūsku kults esot cēlies no dvēseļu kulta.S. Viņas bijušas tik lēnas un tā pieradušas pie mājām. kur galds stāv. mana Piena māte”. jo kad zalšu tēviņu sit. Pēc tā nu senāk domāja daži mītologi. sauktas „Giuoitos” (gyvatēs). Ka latviešiem tiešām būtu bijušas tādas „brēķiņas”. kuŗu viegli varēja pielīdzināt nesaprotamai dvēselei. Stenders vēl paplašina Langes izskaidrojumu un izlabo „brēkiņu” par „brēķiņu”. ka te ir runa par melnajiem zalšiem (leit. ka ne cilvēkam. ka viņi turējuši čūskas (laikam gan zalšus) un krupjus par dieviem. ka zalšus senie latvieši turējuši par govju sargiem un ka pati Piena māte dažreiz parādījusies zalša.” Pazīstamais Lazīcijs (J. tas neiznāk ne pēc valodas likumiem (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. varbūt arī cielaviņas veidā. kas sargājušas zalšus un krupjus. Vecs Vilandes katoļu prāvests Dionīzijs Fabrīcijs raksta ap 1610. Jā viņu turētājam notiek kāda nelaime. gadā. ka tai gadā viss izdosies laimīgi. kuŗas turēja mājās. kas atgādina div kājas. ne lopiem nav kaitējušas un pat viņu bērni spēlējušies ar tām. gadā par zalšu cienīšanu pie leišiem šā: „Leiši un žemaiši savās mājās zem krāsns. ka zalši nav vis nāvīgi. kuŗas cienī kā dievības. Šis ieradums vēl līdz šai dienai pie daudziem ir uzturējies. ne arī kāda iemesla. Hennings raksta par latviešiem 1587. §). tomēr latviešu mītoloģijā zalšiem nav sakara ne ar veļiem. Guagnīna sekošas ziņas par zalšu kultu pie žemaišiem: „Viņi tura itin kā mājas dievus kādas melnas. Ja zalšiem nesti ēdieni tāpat kā veļiem. kāpj pa galdautu augšā. tas vēl nebūt neliecina par abu vienādību. Fakts ir tikai tas. žaltys). Zināmā gada laikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda.

Juris kā ganu dievs pie igauņiem pārzina arī vilkus. Šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas ir ieviesušās arī „Latvju Daiņās”. kuŗām ne (R. Ar P. Šiem trim svētajiem jau katoļu tradicijās ir darīšana ar zirgiem un pie igauņiem viņi visi ir lopu sargātāji ganos.). 30082. 30087) vietā. Tā bij' govju Māršaviņa. K. L. ir govju sargātāja. 460. A. Par šādu Juŗa nozīmi runāsim vēl uz priekšu. Dieva vietā tautas dziesmas vēl daudzina sekošos zirgu patronus: Jurģi jeb Juri. p. Divās dziesmiņās (29946. 32    . kā jau augšā ir minēts. Augšgaliešu zirgu patrons ir augšā minētais Ūsiņš. 1. Pirmkārt īstās tautas dziesmās „Dievs” nevar būt sugas vārds. Dieviņu jeb „vecu vīru” (30062) un citiem vārdiem. Par pieguļnieku palīgiem tautas dziesmas piemin sloku (30058. B. 1. Tortus vārdu ir parakstīta sekošā dziesma: Ūsiņš dieviņš slaistījās Mana staļļa pakaļā. kuŗām ticēt. 357. 12. kamēr zilganā cielaviņa. Pie krieviem Juris ir ne vien ganu dievība. kuŗu Raunā un Smiltenē sauc arī par zirgu putniņu. ka nevaram īsti zināt. Bīlenšteins vēl pazīst Pieguļas māti. Ir arī kādas oriģinālas dziesmas par Ūsiņu. Kā Māŗa sieviešu sargātājas lomā gādā par govīm. mušas ķerdama. sauli (sal. 30162). p. XV. p. 30065—68) un strazdu (30069—73).). F.ka zalši senāk turēti pie kūtīm. Ka zaltis. Zirgu dievības. Miķēli jeb Mīkāli un sevišķi Mārtiņu.).: Jupis bija liels dieviņis Par visiemi dieviņiem. 30089) un dzeltānai cielaviņai (29678—82). 32632). bet dažos apgabalos arī zirgu patrons. Miķēļa (14087_) un Mārtiņa (30060. peles meklēdams. cīruli (30088). tā arī cielaviņa. to apliecina arī sekošā plaši pazīstamā tautas dziesma: Melna odze ietecēja Manā govju laidarā. Tas pats Jurģis arī kādā latviešu tautas dziesmā sargā govis ganos (30057. 32446. J. Šādi māņi liekas atkal būt cēlušies no vecām katoļu tradicijām. 1. Otrkārt šādu jaunlaika dieva nozīmi ir sevišķi iemīlējuši dziesmu viltotāji. bet viņa laikos šie māņi jau bijuši aizmirsti (Topographische Nachrichten. lai lopkopība labāk izdotos. Bez tiem zirgu sargu loma vēl pieder cīrulim (30088. kas zirgu Laime (32501. kuŗa gan laikam būs tā pati. kas tautas dziesmās ir parasti ieviesies Jurģa (30057—59). 32499) esmu vēl ievērojis Zirgu māti. 17. Z. II. p. Rakstu krājums. Tā nebija melna odze. 30084 un 30097). 30087. un 449. p. 3). sloku (30065). kamēr tautas dziesmas daudzina arī kādu pieguļas personificējumu (30091—4. Citās dziesmās Ūsiņš vēl mainās ar „auziņu baltskarīti” (30053.—25. bet to starpā ir tik daudz tīši viltotu. 1. tā arī Dievs kā vīriešu sargātājs gādā par zirgiem. Aus dem inneren und äusseren Leben der Ehsten. v. Wiedemann. kā jau minēts. kuŗi ir viņa suņi (Dr. bieži vien būs novēroti kūts tuvumā un vesti sakarā ar govju Māŗu jeb Piena māti.

Treilands raksta Ūsiņa vietā Ūziņu. Nevarēju noturēt Trim. 33    . Karlīnes Kuzņecovas vārdā ir iesūtītas šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas: Paldies. Augšā minētais P. Kumeliņš ir viņa tuvais draugs un paklausīgais kalps. jāja nakti” ar savu „dancotāju kumeliņu”. Uz tiem cūku celiņiem Cūku dievs utījās. Turklāt latvieši senatnē tikai retumis jūdza zirgus ratos. turpretī „citi puikas nevarēja auzu pūra sējumā” (29693).uz dāldeŗa dancināju” (29657. vai aizjūdzu. Tortus arī patiešām grib šķirt zirgu dievu Ūsiņu un bišu dievu Ūziņu. Pēdējos piemēros mēs redzam īsto senlaiku dzīvi. kas ir cēlies no krievu „Уceнь”. Nevaram arī gaidīt no senā latvieša. zirgu Ūsinīti. Ja tautietis tomēr saka. 23782. 30078. Varētu būt. Noturēti nevarēju. stāvu vien lecināju” (29679). ka no sākuma ir bijušas divas dievības: Ūsiņš. Ūsiņam pasateicu I dzirdoti. gadu simteņa sākumā pie augšgaliešiem augšā minētie katoļu priesteŗi. kuŗu viņš atvasina no ūzām. kuŗš nozīmējis mājas dievu. Šī savādā „pasateikšanās” ērmotajam „ūsainītim” turklāt vēl „i dzirdoti. nedzirdot: Visas ciema zeltenītes Manos zirgos raudzījās. kamēr minētām Ūsiņa dziesmām šādu īpašību nav. 29915. izklausās kā neveikls sacerējums. 30062. tautas dzeju un tekošu valodu. Nav arī nekādu iemesla šķirt zirgu „izvešanu” no staļļa un „izjūgšanu”. četrām pavadām. vai arī: „Uz šķiliņa riņķi griezu .Trīs dieviņi kalnā stāv Apakš kupla ozoliņa. Viņa iesūtītā Ūziņa dziesma ir šāda: Māršaviņa pienu deva. tad tur pavisam citādi apstākļi: Sabaroju kumeliņu Ar divām auziņām. nedzirdot”. ka viņš par savu zirgu bez sevišķa iemesla sacītu ar lepošanos: „Noturēti nevarēju”. Stenders turpretī runā par kādu bišu dievu Ūsiņu. Šis seno laiku tautu dēls „jāja dienu. visvairāk gan viņi mēdza jāt. jeb: „Kuŗu krogu dajādams. Klusu bija ieradušas (tautas) Elku dievus turēdamas. Lange savā vārdnīcā tulko Ūsiņu gluži vienkārši par Jurģi. Par kumeļu barošanu! Vai izvedu. 29591). Vispirms Ūsiņu (Usching) piemin 17. 25581. Par savu zirgu jātnieks mēdz lepoties šādiem vārdiem: „Priekšā vien dancināju bajāriņa meitiņām” (29627). un Ūziņš. Gluži tāds pats ir izteikums: „Manos zirgos raudzījās”. jo zirgi taču nav stallī jūgti. ka nevarot zirgu noturēt. kas „ar pilnu muti sīku dzelžu tek galviņu grozīdams”. kas ir aizņemts no vācu „Hûsing”.

sevišķi cūku patrons un jau Lazīcijs piemin. kas īsti ir bijis Ūziņš (nevis Ūsiņš) tautas mutē. Tāpat arī trops ir liels retums tautas dziesmās un ne bez iemesla apgalvo A. 29200.Tenis pulka sivēniņu. ka vismaz trīs Teņa dziesmas (29194—96) būs īstas.) Es arī tikai četras. Ziemā tauki kāpostiņi Vislabā barībiņa. sējuma var redzēt. kā zināms. piecas reizes esmu ievērojis stropu „Latvju Daiņās”.). daudzina tikai dravas jeb dores. jo tautas dziesmas. Svētais Antonijs arī rietuma Eiropā ir lopu. Tā tad nevis dievi ir ņemti cilvēka dzīves apdziedāšanai. Tunni jeb Tanīsu. Bet šī nu nevar būt tautas dziesma ne pēc valodas. Z. bet gan „govju Māršaviņu”. bet arī trešā un ceturtā rindiņa. ka pēdējā loma viņam bijusi arī pie senajiem žemaišiem. Bīlenšteins. ne pēc pantmēra. 1. L. 34    . Bet nu darītāja vārdiem ar piedēkli „ulis” piemājo parasti nievājama nozīme (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. Sevišķi prōzaiski izklausās piezīme. Tāpat krievi un igauņi ir viņu turējuši par cūku patronu. §. p. Ūziņš medus pilnu tropu. turpretī ir minētas četras dievības. atkarājas ne vien otra. ne arī pēc satura. (Das Volkslied kennt die Bezeichnung strops für Bienenstock nicht. Dziesmai trūkst tuvāka tēlojuma no cilvēka dzīves. bet cilvēks ir bijis vajadzīgs tikai dievu darbības tēlošanai. bet esot vārījuši cūkas pusgalvu. B. kā nevienā īstā tautas dziesmā. Cūku patroni. Tautas dziesmās par Teni ir atkal daudz nedrošu ziņu (R. 16. kas ir cēlies no Antonija. kuŗā latvieši nav strādājuši. Gādā taukus kāpostiņus. 29201. Arvien vēl paliekam neziņā. Dziesmiņa nav dalīta div daļās un no darbības vārda „deva” pirmā rindiņā. 4). Tomēr arī šeit atkal sastopam šādu ērmotu dziesmu ar Karlīnes Kuzņecovas parakstu : Tenīsīti. Pēdējā lasīšana var arī gluži vienkārši būt cēlusies no neskaidrās drukas Stendera gramatikā. ka ziemā tauki kāpostiņi esot vislabā barībiņa. lai cūkas labi izdotos. ka tautas dziesmas viņa pavisam nepazīstot. Ar šādiem materiāliem mītoloģijas pētīšana tiek lielā mērā sarežģīta un kavēta. Tautas dziesmas parasti daudzina nevis tik Māršaviņu kā še. janvārī. Bierīts aitām biezu villu. 13. Komitejas Rakstu krājums XV. gādulīti. kādēļ arī šeit dieva vietā ir iznācis tauku „gādulis” kāpostiem. 58. un 17. No zirgu patroniem pāriesim uz jau augšā minēto cūku patronu Teni. Teņa diena ir 17. bet pēc „Latvju Daiņu” IV.

Citu līdzīgu dziesmu ir iesniedzis J. Lai gan par Ūsiņu un Teni ir sadomāti daudz nieki. Šodien lēca. 29202. 29096. ka varam izšķirt uzticamas un šaubīgas ziņas. vaislini manas cūciņas! Ak jūs visi mīļie sargātāji. Cūku Tenīss. Teļu Urbāns. sargat. — tā ziemā. Kazu Bārbalu pazīst atkal tikai K. tikmēr arī nevaram viņām piešķirt zinātniskas vērtības. Par aitu Annīti K. jo gandrīz visas iesākas ar izsaukumu „ai” jeb „ak”. — Tie kustoņu gādnieciņi. uzturi manas kaziņas! Ak tu rūpīgais cūku Tenīsīt’. Tortus minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. kā naksniņā!” šī modernā garīgā valoda gan var attiekties tikai uz jauniem laikiem. kamēr pie žemaišiem pēc Lazīcija ziņām svētais Vendelīns gādājis par aitām.14. Līdzīgu patronu mēs nesastopam ne katoļu tradicijās. nevis vispār pazīstamo Anniņu. Zirgu Ūsiņš. Aitu Anniņa. Govu Māršaviņa. Kazu Barbiņa. Citu lopu patroni. Kuzņecovas dziesmas par dieviem liekas būt vienas personas sacerētas. 35    . glabātāji. Tortus. ka viņu ziņām ir viens pats avots. 1. kuŗu pārbaudīšanai nav mums vēl nekādu pieturas punktu. no vilkiem! 29202. kaziņu Bārbaliņa. nov. Vēl mazāk ir mums uzticības uz P. Kuzņecova un P. K. glabājat manus lopiņus par gaŗām tumšām naksniņām.: „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ”. no kurienes šās dziesmas nākušas. ne arī pie kaimiņu tautām. tā dienā. Sargat manus kustonīšus No sērgām. Tavu žiglu kazlēniņu. Tortus ir atradis arī līdzīgu tautas dziesmu: Zirgu Ūsiņš. Kamēr nebūs pierādīts. Turklāt vecie tautas svētki nebūt neapstiprina augšējā lūgšanā izsacīto domu. tad jādomā. Tomēr augšā minētais P. Tortus vienu ērmotu dziesmu (29193). ir iesniegusi Treilandam šādus pūšamus vārdus (Nr. Bet ir mums arī tādi patroni. Kuzņecova. Tortu pazīst tikai dialekta Annīti. cūku Tenīss. K. govju Mārja. 643): „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ. Kazu Katrīna. spēcini un sargi manus zirdziņus! Ak tu bagātā aitu Annīte. Sal. turpretī ideja par patroniem varēja celties vienīgi katoļu laikos. laikam tā pati augšējo dziesmu piesūtītāja. Bet pēc tautas māņiem pie latviešiem un igauņiem ir Katrīna (25. svētī manas aitiņas! Ak tu žiglā kazu Bārbele. Blūms Augst-Rozē. tomēr par viņiem ir mums tik daudz drošas liecības. Tā kā nu vēl K. Kuzņecova ir vēl iesniegusi divas 29191—2 un P. Ar pirmās vārdu ir vēl „Latvju Daiņās” ievietota šāda dziesma: Ai. Vakar vēli radījās. badījās.) bijusi aitu patrone. Kuzņecova ar P. Aitu Annīte. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māŗa gādā par aitām. kā vasarā.

Kuzņecovas aitu Annīte dod vilnu. Pēc igauņu māņiem izskaidrojas arī sekošā dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs Tiltiņu grīda. Tortus stāsta.” Var būt. Vismaz uz tik nedrošiem pamatiem mēs nevaram celt nekādas mītoloģijas ēkas. pēc tautas tradicijām sākas īstais sējas laiks. Ar K. ka kazlēni „badījās” tūliņ kā „radījās”. kur atkal atrodam saskaņu starp dažādām ziņām. ka viņas nesaskan ar īstām tautas dziesmām arī pēc satura. ka Mārtiņu vakarā gājuši vīrieši. Katriņa bezkauņa Apmīžļāja. vistu cepa pelnos. Tādu nieku tautas dziesmās nav un šie vārdi ir salikti tikai atskaņu dēļ. kā zināms. J. Beidzot nav saskaņas arī starp pašām šaubīgajām dziesmām. F. „Paldies. no kuŗām laba daļa daudzina vairāk (pavisam piecus!) dievus. bet vai šim Urbānam bijis sakars ar teļiem.” Dr. nevis mītoloģijā jeb katoļu tradicijās. valodas un pantmēra. No Urbāna. jo kāda dziesmiņa (32253) nosauc „āzīti” par „Bērtulīti”. Izteikums „dod augt” nav no īstas tautas valodas. Kā avīte pēc izrunas līdzinās Annītei. Ja nu dziesmas par dieviem vēl parasti iesākas ar „ai”. ka šī Katrīnas vista stāv sakarā ar Katrīnas zosi. Bet nu mēs redzējām. pa mājām apkārt. 30225. Kadri. par to mums atkal trūkst liecību. devējiņa. Pie igauņiem bijis ieradums. Tādu pašu uzsaukumu bez „ai” sastopam sekošos jau minētos piemēros: „Tenīsīti.„Ai. kā P. Pēc K. bet Katrīnas vakarā (24. Drīzāk gan šādā ceļā mums būs jāmeklē šo dievu celšanās. 369. novembrī) sievieši („Sie haben eine Führerin. devējiņa” (29191. bet arī šāda patrone ir mītoloģijā sveša. Vistu cepa pelnos. zeķītēm. Plaši pazīstama ir šāda tautas dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs. Annīte. Turklāt no finīta verba „dod” dziesmiņas pirmā daļā nevar īstā tautas dziesmā atkarāties dziesmas otra daļa. tad tādēļ vien jau ir jāšaubās par viņu īstenību.). Dod villai gaŗai augt. kuŗu pazīst arī igauņi. tā arī bārdainā kaza atgādina Bārbalu. Otra puse man ir pazīstama šādā variantā: „Katrīna badu mira. kaziņu Bārbaliņa”. diese harnt in der Stube auf einen Besen. Gaŗai svārk i e m villainēmi. gādulīti” (29200). Ņemsim vēl vienu dziesmu par aitu Annīti: Ai Annīte. Varētu būt. Var būt. Tortus Bierītis. visādi izģērbusies. 29192. p. 36    . bet pēc P. Katrīna badastakle. Vērsi kāva vakarā. Wiedemann. Mīkstai cimd i e m. Bez tam vēl div vietās ceturtā zilbe ir gaŗa. Tā arī augšējā dziesmā ir teikts. „Ai. Kazu Bārbālas vietā J. 1. 39224 v. kā Bērtulim bijis kāds sakars ar āžiem. mēs nonākam itin kā citā pasaulē. 29192). „ak” un līdzīgām uzrunām. Blūms pazīst kazu Katrīnu. zirgu ūsainīti” (30062). Atstājot šaubīgas dziesmas un pārejot uz īstām tautas dziesmām par Katrīnu. Kuzņecovas vārdu ir iesūtītas tikai 94 dziesmiņas. ka še atkal ir jāmeklē „Katrīnas” un „kaziņas” līdzība par iemeslu.

Lange un Stenders. Par Meža māti saucot arī vanagu (pēc Langes) jeb kādu lielu koku mežā (A. Zemkopības. mežu un kalnu dievības. pavisam neguļot (6705. par kuŗiem jau ir runāts. tā arī tautas dziesmas. Senajiem baltiem būs bijuši ne vien svēti ūdeņi un koki. gādādama par ceļiniekiem. 34058). bet par kazām mums nav nekādu ziņu. kuŗa parādoties krupja veidā (A. Šādas ierašas Mārtiņa un Katrīnas dienā stāv arī sakarā ar laika zīlēšanu senatnē. lai gan P. Meža māti pazīst P. ir nedrošas. Katrīna turpretī nākot ar lietu un nokausējot Mārtiņa ledu. Abas šīs dziesmas. 32446). Pasakas. kas dod „medus pilnu tropu” (29201). Ūdens. kas šai iedomātā svētumā nocirstu kādu koku jeb krūmu.Katrīna pie igauņiem bijusi arī lopu. kuŗu sastopam arī divās tautas dziesmās (2675. 30489). Tautas dziesmās Meža māte palīdz ne vien medniekiem (30431. kur katrs meža zvērs dzīvo (2657). Tortus domājas arī tautas dziesmās būt atradis „Ūsiņu dieviņu”. kuŗa saskan ar leišu dievību „Raugopatis” un Gausas māti (28810). ne Stenders. Mārtiņš nākot ar aukstumu un uzsaldējot ledu uz upēm. 321.. kuŗas abas ir sastopamas tautas dziesmās un pūšamos vārdos. Turpretī pēc īstām tautas tradicijām par bitēm gādājusi Bišu māte (30274.) un „Ūziņu”. kā tikai nosaukumus.. kuŗas piegrieztas kristīgai ticībai. kalni un citas vietas. Zvejniekiem palīdz jau augšā minētās ūdens dievības. ticēdami. lopkopības un dravniecības dievības būs gan jau bijušas baltu pirmtautai. Rusovs 1584. Runājot par patronēm jeb mātēm pieminēsim šeit vēl bieži daudzināto Miega māti (2053. 336. I. gadu simteņa pirmā pusē par senajiem prūšiem šā: „Viņiem bija arī svēti meži. 6724). 30283. kā jau minēts. Latviešu vietu vārdi Birzulis (pazīstams māju vārds) un Lazdona atgādina Lazīcija minētās žemaišu dievības „Birzulis” un „Lasdona”. kas „slaistījies . Tā arī pie leišiem Lazīcijs piemin svētus mežus un vienu svētu kalnu pie Neviežas upes. p. un Treilanda Nr. no kuŗiem senāk dabūjuši daimonu atbildes. Einhorns. 31790). bet vairāk par tām mēs nekā nezinām. Viņa ne vien zina.” Tāds svēts mežs bijis prūšiem pazīstamā Romove. kādēļ šos patronus drīz vien pieņem arī citas tautas. kas bijusi lazdu dieviete. bet vēlākos laikos tās būs izskauduši katoļu svētie. — Nakts māti (457. Lerchis-Puškaitis. būtu tūliņ jāiet bojā un jāmirst. gadā: „Viņi ir arī dažus mežus (Büske) par svētumu turējuši.). 15. 1. bet arī sauc katru putnu pa vārdam (2675. — Rauga māti. ne zvejot. sevišķi aitu patrone. ka tam. VII. 30623).” Augšā minētais Dionīzijs Fabrīcijs ziņo par livoniešiem: „Daži cienī ievērojamus ozolus un citus lielus un kuplus kokus. I. bet arī koku cirtējiem (30565) un ganiem (29087. 30478). No vecajiem rakstniekiem viņu pazīst tikai P. 21). un Treilanda Nr. bet nemin ne Lange. kuŗus kopa pie mājām un ciemiem un turēja par tik 37    . L. Bagātā Ceļa māte (31789. neart. VII. teikas un pasakas. Par livoniešiem raksta B. Tāpat neizskaidrots paliek Stendera bišu dievs Ūsiņš jeb Ūziņš. staļļa pakaļā” (30087 v. lauki un ūdeņi. kur nedrīkstējuši cirst neviena koka. 6 v. Stenders pazīst vēl Meža tēvu. Dusburgs raksta 14. un pēc pirmā vārdiem viņu piesaukuši mednieki.). t. ko apliecina kā P. 51) un Ziedu māti (28253. l^p. kuŗos nedrīkstēja ne grāvjus rakt. Arī šiem katoļu svētajiem savukārt ir piešķirtas seno pagānu dievu īpašības. Einhorns. 34048). Einhorns. Citi pielūdza mežus (lucos). LerchisPuškaitis. bet arī svēti meži.

).. Kad cilvēks saraustījies. Latviešu pasakas un teikas. Ar mītiem un māņiem ir saistīts arī pats cilvēks. iekritīšot šā vīra sviestā un tikšot ieēsts. tas palicis slims. Mēris ceļojis apkārt un parādījies ļaudīm visādos veidos. Pēc vienām ziņām viņa esot apķērusies ap cilvēka sirdi. un dzīvība visvairāk mīt asinīs. Visdažādākos veidos parādoties rozes slimība. Šādi māņi par māti liekas būt ļoti veci un ir pazīstami arī pie citām tautām. Vīrs nu saņēmis to puteklīti un ielicis vecā tabakas makā. Arī mūsu dienu valodā neretis atspoguļojas senie uzskati par dzīvām slimībām.svētiem. Ja slimība jau esot iegājusi „kaulos”. Pasakas tomēr pazīst gadījumus. tad jālūkojot viņu kaut kā piemānīt. 45—47). Drudzis jājot cilvēku kā zirgu. kā drudzis sarunājies ar kašķi. Dvēsele tiek iedomāta kā dzīvības valdniece. Vājprātība esot kāds ļauns gars. kas sastāv no dvēseles un miesas. jeb dzīvā dvēsele tiek atkal ielaista nomirušā miesā. Kas nu to aizticis ar roku jeb arī tik labi uzskatījis. no kā ceļoties lielas vēdera sāpes. pelēkā. Cilvēks mītos. viņa guļot it mierīgi. p. melnā. raibā. kašķi. Dažreiz viņa apķeŗot ar savām kājām cilvēka iekšas un sākot tās žņaugt. ja viņš sabīstoties. Bez dvēseles esot vēl katrā cilvēka miesā kāda dzīva būtne. rozi.” Jau augšā ir minēts Gaujas kults. Reiz mērim braucot salūzuši rati un tas nu vairs neticis uz priekšu. un slimība esot cēlusies no „sabīšanās”. māgā „spiedējs”. ēdi. p. p. ka māte brēcot. kuŗš senāk ar savu avotu bijis lielā apgabalā izslavēts (Hupel. Dažreiz šī dvēsele parādās arī citiem cilvēkiem kā putns. 117. tad slimo ved uz pirti. Zemes mātes un Mājas kunga svētie koki. bet tālāki sakari ar dzīvību ir vēl apģērbam. ka bija grēks tur nogriezt pat zariņu . tad tā esot grūti dziedējama. un tauta daudzina pavisam trīsdeviņas dažādas rozes. bet ar zālēm nu vajagot lūkot dzīt slimību ārā. zilā. ka viņš palikšot par puteklīti. tad māte nākot kā kumoss kaklā. sarkanā. kuŗu dažreiz varot aizdzīt ar baidīšanu. Šmits. Kamēr mātei nekā pāri nedarot. Visvieglāki slimība tiekot cilvēka miesā. zaļā. pele. matos un spļaudakās. Ar „asins izliešanu” jeb kādu slimību dvēsele atstāj miesu un cilvēks nomirst. Lai nemierīgo māti atkal noguldītu. zobu. III. Vēl tagad dzird runājam.. dzeltānā. 1. Viņi mēdz pielūgt pērkonu uz kalniem visbiezākos mežos. tad māte paliekot nemierīga un sākot staigāt. Lai no viņa varētu tikt vaļā. 38    . deviņvīru spēku un arī citus augus. Austrenes kalns. tad slimnieks vairs neesot glābjams. tauriņš. Kad māte. Šīs rozes gan nekur visas nav uzskaitītas. 16. čūska. Dažreiz varot arī skaidri dzirdēt. Drudzis sacījis. vai arī kā gars jeb suta. Šī māte esot līdzīga kaupiņam ar četrām kājām. kaula. kur kāda labdare to laita (brauka). uz augšu kāpdama. Topographische Nachrichten. Par zālēm pret mātes vainu lieto mātes mētras. Teikas bieži daudzina slimības par dzīvām būtnēm. pirkstā „ēdāji”. kādēļ arī pulsa dzīslu mēdz saukt par dzīvības dzīslu. I. deviņas pēc slimajām miesas daļām (smadzeņu. Reiz kāds noklausījies. tērauda). pēc otrām viņa stāvot tuvu pie muguras pret muguras kaulu. Še vēl varam aizrādīt uz Zilo kalnu Valmieras tuvumā. dzīslu. iekāpjot pašā kaklā. bildei un pat vārdam (P. parasti sacīdama arī kādus pūšamos vārdus. Slimībām esot tā īpašība doties cilvēka miesā iekšā. Daļa dzīvības atrodas arī kaulos. bet pūšamos vārdos sastopam tomēr deviņas rozes pēc krāsas (baltā. bet kad cilvēks pārmērīgi strādādams „saraustoties”. ka sānos esot „dūrāji”. ko sauc par māti. kur ar dzīvības zālēm mirusī miesa tiek atkal atdzīvināta. bijis jāiet atpakaļ.

un šai mātei cilvēks nodots arī mirstot. Šī māņticība ir izplatījusies pa visu pasauli un Ķīnā vēl pastāv līdz mūsu dienām. Nemīlīga dzīvošana: Nedziedāja sīki putni. Pie visām tautām. lapu). suņa mēru. galvas. gurna. tad to sadzenot iekšā. Gana laba viņa saule. ko apliecina arī mūsu tautas dziesmas. Jau ar pašu miršanu bijuši saistīti visādi māņi. kā jau teikts. tomēr dzīve tur ir sliktāka. sitamā. t. kuŗa pāriet kādā citā pasaulē jeb „viņā saulē”. lai nebūtu skaudīgs.stilba. pr. ūdens. lai dvēsele varētu tikt laukā. Pasakās ir minēti vairāk gadījumi. tad to izcēluši no gultas un nolikuši zemē uz salmiem.„pinekli griezti”. laumes jeb svētas meitas. „ūka uzcelta” u. Nekūkoja dzeguzīte. „spārni cirsti” . kniešamā. ēdamo mēru un citas līdzīgas. 17. raganas. krūšu) un deviņas pēc citām īpašībām (caurā. kādēļ pakavēsimies pie tā ilgāki. čūskas. Kad slimnieks tuvojies miršanai. nāvīgā. ka cilvēks mirstot vēl galīgi nebeidzas. Jau māte uz grūtām kājām nedrīkst neko tādu darīt. tad bērns tiek visādi zāļots un kvēpināts. Kaut gan viņa saule līdzinās šai pasaulei. ir uzskatīta vispārīgi par māti. lai bērns neiznāktu par atzīdeni. Ar visādām ceremonijām bērns arī tika saņemts. kur cilvēki redzējuši arī nāvi. zemes svaru. Ļoti tālu ir arī pazīstama ieraša. kur dvēselei mazgāties. Viņa saule nezināma. Senču jeb dvēseļu kults. cik mums ir zināms. ka rozi nedrīkstot slapināt. lai viņam atvieglinātu nāves cīņu. bet atstāj vēl kādu dzīvu garu jeb dvēseli. attaisīt durvis un logu. tad viņam tiek „sari pērti”. Zeme. Vairāk pasakās nāve tiek piemānīta. ar ļaunām acīm. Visus šos sīkumus aprakstot. „kakls uzvilkts”. nobrīnēt un norunāt. cilvēkam mirstot. Mīlē man (i) šī saulīte. kas pēc analoģijas burvības varētu tikt iztulkots nākamajam bērnam par ļaunu. 27693. Tāpat „otru pusi” var aprakt tikai zināmās vietās un ievērojot zināmus likumus. mīkstuma. ir pastāvējusi tā pārliecība. naktspamašas. Ļoti daudz māņu saistās jau ap paša bērna dzimšanu. iznāktu jau vesela grāmata. Lai bērns izaugtu vesels. Tāpat pie daudz tautām bijis parasts pie mirēja gultas nolikt aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni. No māņu slimībām visvairāk daudzina čūskas vainu. Tūliņ pēc miršanas mironam aiztaisījuši acis. mazgāts. Arī pie bērna zīdīšanas jāievēro zināma kārtība. vienā viņai tiek noņemta izkapts un vēl citā viņa tiek maģiski piesieta pie koka. lai to nepārmītu velns. lai viņš neaizmānītu citus ļaudis uz viņu sauli. rokas. Senāk domājuši. Liela nozīme tautas māņos bijusi senču jeb dvēseļu kultam. 39    . apģērbts un guldīts. tekošā. Viņa saule nemīlēja: Šī saulīte man zināma. Lai nu tas nenotiktu. No bērna piedzimšanas līdz nokristīšanai caurām naktīm dedzina istabā uguntiņu un neatstāj bērnu istabā vienu pašu. 27370. Šai laikā bērnu arī visvieglāk var noskaust.

Zārkā vēl parasti likuši naudu.Klusu un nemīlīgu apakšzemi bez putnu dziesmām daudzina arī mūsu pasakas. ka pie senajiem prūšiem taisni vīrieši bijuši dziedātāji. bet ne vīzes. adatu un pudeli degvīna jeb alus.” Par šo raudu dziesmu dziedāšanu O. Zeme jeb Nāve viņu . Tautas dziesmas mums liecina. peramo slotu. zobins jeb dūcis. šķēps. kuŗā slavējuši mirušā varoņa darbus. nelaimīgais. kuŗi it kā dzimtu priesteŗi. ka uz priekšu vairs neturēšot tulisonus jeb ligasonus (Tulissones vel Ligaschones). no šās dzīves labākā pasaulē. apģērbuši parasti baltās drēbēs. vīrieši tur neņem dalības jeb cieš klusu. cirvi un drusku naudas ar šādu raudu dziesmu: „Ej. kādēļ arī tautas dziesmās (27420) tiek saukts par viena koka namu. par kuŗām ir mums plašākas ziņas. ka kurši 1210. 27552. un pacēluši acis pret debesīm. Ļoti veca paraša ir mirušo apdziedāšana dziesmās un šādas raudu dziesmas. kuŗas vai jau virs zemes nolemj cilvēkam nāvi. Pīpētājiem likuši arī pīpi. Šī tautas dziesmu fantazija par cilvēku miršanu mums ļoti atgādina seno grieķu un romiešu uzskatus.slēpj” (27445. kur ne vairs vācieši par tevi. Pats zārks senos laikos izcirsts siles veidā no resnas priedes (Latvju daiņas. gadā starp krustnešiem un seniem prūšiem lasām: „Viņi apsolīja arī. kur arī bieži sastopam augšā minēto slēpšanu. kuŗu balsi dzird pie zārka.. dzērienu. bultas. tomēr viņas mums ir apliecinātas vēsturē. Še tev ieroči. kuŗus viņi dzīvodami padarījuši.” Bet pēc augšējās ziņas mēs redzējām. ja atrodas klāt. „žēlojušies un dziedājuši to pašu raudu dziesmu (iamer sanc). melīgus ļaudis. viņa visvairāk mīļotais kalps. melodami apgalvo. 40    . vēl līdz šim laikam liek kapos ēdienu. lai mirušie netiktu sodīti ar elles mokām. Līķi nomazgājuši ar siltu ūdeni. Jau Indriķa chronika stāsta. kādā viņus nospieda varmācīgie vācieši. Tikai viņas ir dziedātājas un dzejnieces. teic ļaunu par labu un slavē mirušos par viņu zādzībām. 874. turpretī laimi vēlēdami mirušiem. stops. ka viņi redzot mirušo pa debesīm jājam uz zirga ar spīdošām bruņām izgreznotu. Kājās āvuši kurpes.). Mirušam kareivim likti blakus viņa jājams zirgs. bet tu par viņiem valdīsi. Tādas raudu dziesmas bijušas arī pie latviešiem un seniem prūšiem un vēl tagad ir uzglabājušās pie leišiem. susekli. Kaut gan mūsu tagadējās tautas dziesmās mēs sastopam tikai kādas atliekas no senajām raudām. Tādēļ arī neviens negrib labprāt šķirties no šās pasaules un pie nāves grib uzlikt vainu dievībām. tad pagānu priesteŗi iesākuši savu raudu dziesmu. apāvuši kājas un dažos apgabalos likuši arī baltu mici galvā. ar mednieku vanagu uz rokas un ar lielu pavadoņu pulku aizejam uz citu pasauli. jeb arī no apakšzemes aizsauc mirēju pie sevis. 1. viņa medību suņi un vanagi un tā visi tie tikuši sadedzināti. laupīšanām. retumis pastalas. mirušā „augums” šai pasaulē „zūd” (27407. ēdiens un ceļa nauda!” To pašu apliecina Dionīzijs Fabrīcijs ar šādiem vārdiem: „Bērēs viņi ir ieraduši žēloties.” Plašākas rakstu liecības par šādām raudām ir mums uzglabājušās no senajiem prūšiem. pieder pie visvecākām tautas dziesmām. kas izbēguši no šās verdzības. I. Kad no sārta sākuši celties dūmi. Kādā līgumā. p. kuŗi tiek apspiesti grūtā vāciešu verdzībā. gadā pēc nelaimīgas kaujas ar vāciešiem „sadedzināja savus mirušos un izpildīja raudas (planctus). 27545) un Saule. ka mirēja dvēseli Veļu māte „pieviļ”. kuŗu jau dziedājusi Dobele un Raķene. tabaku un šķiltavas zārkā.” Pazīstamais Lazīcijs raksta: „Livonieši. Šo ierašu mēs sastopam jau no visvecākiem laikiem un gandrīz pie visām tautām. 27549. Bökelis raksta šā: „Raudu dziesmu izpildīšana visur pasaulē ir sieviešu uzdevums.” Pēc Rīmju chronikas ziņām zemgalieši tikuši uzvārēti 1290. 27443. kas noslēgts 1240. nekrietnībām un citiem grēkiem. III. lādēdami grūto verdzību un savu kungu nežēlīgo jūgu. 27577). lai viņā saulē nebūtu grūta staigāšana. kā ir vispārīgi pieņemts. gadā.

Leben der Ehsten. „Kas pie līķa rokas liek. 868. 1. „Iekām līķi veda projām.). IV. lai mirējs viņus . kapsētā nav rūmes. „Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē. lai neapmirstot. kādas pēdas pelnos iemītas. 1. Забылинъ. „Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu.Pie leišiem vēl tagad vīrieši dažos apgabalos dziedot raudu dziesmas. Kad slimnieks miris naktī. 1. „Slimniekam uz nāves gultas guļot.). p. p. Aus dem .). 1. 865. D. Zirņi tiek pielīdzināti asarām.). p. tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot” (ibid. Arī parunā mēdz sacīt :„Birst asaras kā zirņi. Šī ieraša ir ļoti veca. IV. I. tad gailis” (ibid. ja cilvēka pēdas. 862. līķi izvadot.Līķi uz kapiem vedot. D. tad tai gadā daudz lopu krītot. tad mirstot daudz cilvēku.. p. „Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas. D. lai sējumiem nekaitētu” (ibid. 1. to necēla augšā.).. Daudz bēŗu ierašas pie leišiem un latviešiem ir gluži vienādas. 1. ka viņi pat mazus bērnus ņēmuši no šūpuļa ārā. 1. nemirstiet. papriekš jānolej viena glāzīte mironam zemē” (L. jo bērēm kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi un cūka.). I.). IV. 3. bet jākauj allaž kāds lops. tad leiši gājuši pie visiem lopiem un bitēm un paziņojuši: „Mūsu kungs nomira” (C. I. Tāpat tas ir Ķīnā pie mandžuriem un lolo un pie dažām tautām Kaukazijā. 1. Wiedemann. Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un saudzētas” (L. Sekošas latviešu ierašas saskan ar igauņu ierašām (F. tad uzcēluši visus cilvēkus. IV.). 865. jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot un sīpoli izziedot” (L. p. . p. III. 1. kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām” (L. bet arī pie senajiem grieķiem (skat. p. Reallexikon. D. D. jo tādu pašu to sastopam ne vien pie seniem leišiem (pēc Lazīcija).). p. IV. tad pavadoņi labāk brauc ar līkumu pa sasnigušo zemes ceļu. jā ne vairāk. Svarīgākie bēŗu ēdieni bijuši vārīti zirņi. 310. p. bieza putra un nogrūsti mieži jeb kūķi (кутья). kviecot” (ibid. bērinieki salauzuši eglīšu un paegļu zarus. Tā latvieši. Otru dienu gājuši skatīties.” Bēŗu kūķi un bieza putra būs gan laikam pārnākuši no krieviem (M. kas tai mājā gulējuši (L. 869. Tāda pati māņticība bijusi pie leišiem. p. 1. uz kuŗām slimnieks miris.). „Bedamā dienā. ar kuŗiem pēruši mājeniekus. izlej tam pakaļ spanni ūdens. 36. 41    . Par leišiem ir ziņots. D. 865. 869. D. 1009.” „Bēres nevar pavadīt bez asinīm. p. p. „Cūku bērēm nekāva. kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus kājās” (L. I. IV.). sacīdami: Nemirstiet. 861. 1. 872. D. jo citādi varētu labībai notikt liela nelaime. kas pirmo reiz dzēra alu. Latviešiem bijis līdzīgs ieradums.).). Schrader. sadedzinājuši tās cisas.” No citiem latviešu māņiem vēl pieminēsim sekošos. No kapsētas atpakaļ braukdami. tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (L. 867. p. p. Pусскiй Hapoдъ.. un jā viņam tās nedodot. p. lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot” (L. jo arī sapņos redzēti zirņi tiek izskaidroti par asarām. Arī augšā minētā aizrādījumā par raudu dziesmām pie kuršiem un zemgaliešiem. 1. „Bēŗu brandvīnu dzerot. I.). iznesa no istabas visus stādus un sēklas. p. 865. I. 3. Ja redzamas lopu pēdas. kad jau iejūgti līķa zirgi. 567. un katrs. Miroņa iespaids uz labības augšanu ir sevišķi redzams sekošā igauņu māņticībā: „Ja ziemā bēŗu braucienam būtu jāiet par kādu tīrumu. 872. 1. jo tā esot miroņa daļa. 862). 866. mironam jājot. 875.).neapmirstot” un lai viņi varētu laikā uzmosties. Tālu pazīstama ir sekošā bēŗu ieraša pie veciem latviešiem. 871. I. lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām. III. „jo mironam vajagot jaunu asiņu. Capeller. 1. laikam gan paši kareivji būs apdziedājuši savus kritušos biedrus. D. J. Sal. Ar šiem māņiem stāv sakarā augšā minētā sēklu apmiršana. IV. 1. I.. kā arī leiši. papriekšu nolēja mironam kādu lāsi zemē” (L.. 875. Kaip seniej i Lietuvininkai gyveno. Kad mājas saimnieks miris.).

Nevienam žēl nebija. kā jau minēts. Acu savu netērēju. 27750. p. Būs man grūta gulēšana. lai viņu dēļ neraudot. un R. slavēja. 147. 1. Neviens mani neraudāja. Vai tie ēda. IV. ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū. vecie latvieši aprakuši smilšu kalniņos savu 42    . Mana veca māmulīte. kur mirušie laiž kādu ziņu saviem tuviniekiem. kuŗi ar savu pastāvīgo zaļumu varēja noderēt par dzīvības simboliem. 869. 1. 27754. p. 1. Z. nemirstiet. atved mājā eglīti (27659). p. To apliecina arī sekošā tautas dziesma: Visu nakti tā māmiņa Ap logiem klausījās. kā jau minēts. I.). IV. p. lai tas vēl nāktu atpakaļ (27514—27518). 27335. Īstas vecu laiku cilvēku jūtas būs drīzāk apdziedātas sekošā dziesmiņā: Nomiruša neraudāju. 1. Tik bieži daudzināta raudāšana tomēr nebūt neliecina par lielu jūtelību un raudelību pie seno laiku ļaudim. ka miroņa dvēsele klausās. lai nekā aplam nerunā. „Pa bēŗu laiku mirušo uzteica. K. Līķus. D. to darīja īpaši vecas sieviņas. IV. XV. Raudātāji un raudātājas tiek parasti aicināti par maksu un asaru vietu. vai tie dzēra. Vai māmiņu daudzināja. tai bij žēl. Kas nomira. tas gulēja. ir izpildījuši arī zirņi. 27791. 27660. sal. D.„Tic arī. un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā” (L. Lai nu arī pakaļpalicēji žēlotu mirošo kā žēlodami. Viss tas stāv sakarā ar jau augšā minētām raudu dziesmām. ka arī tuvinieki nebūtu cits cita žēlojuši. 872. jo tad mironim grūta gulēšana asarās” (L. Tādēļ arī mirušā vārdā tiek dziedāts: Birs dobē asariņas. 1. jo „jāsargās no tam. I. 80. D. p. ko bērēs runā. 1. Tā raudāja. Pasakās un teikās ir vairāk piemēru. L. Aizvestā līķa vietā. Nav tomēr jādomā. un mātes mācīja bērnus. kā jau agrāk esmu rakstījis (Etnografisku rakstu krājums. Arī mironam asaras nebija par labu. I. I.). Vismaz māte arvien raud patiesīgi par sava bērna nāvi. p. Man actiņu vajadzēja. Rakstu krājums.).. Tādēļ arī ar šiem zariem situši mājeniekiem un dziedājuši: Nemirstiet. Nava vietas kapsētā! Es ieliku sav’ māsiņu (bāliņu) Pašā slitas maliņā. tomēr neviens nevēlās. 863.). jo tad tiekot kāda vaina” (L. paegli (27657) jeb priežu zaru (27646). 860. Skuju koku vietā retumis ņemts arī spēka simbols ozols (27666). B.

un tautas dziesmas tur min pie reizes vispārīgi „baltu puķi” (27314. 1. 18. tad tāpat varam šaubīties. ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē” (L. Etnografisku rakstu krājums. 27756). Negribu arī nebūt noliegt. Die vorchristlichen baltischen Totengebräuche).). Tāpat arī pāra latviešu romances piemin liepu uz kapa (13250.māju tuvumā. Tautas dziesmās jauneklis jeb jaunava arvien izteic cerību. Ir taisnība. ūdenī un apakš zemes. ka uz viņu kapa uzaugšot roze. Lai es miru. un 103. To apliecina arī piemēri no dažādām tautas dziesmām. gan arī „magoni” (27313). tā arī dvēseles varēja ne vien savā starpā satikties. pēc kuŗas no svētās Magdalēnas asarām esot cēlusies baltā roze. ka veļi būs cēlušies no dvēseļu kulta. 27357. p. un daudz tautas savos mītos ir tos pārcēluši viņā saulē. ka visi eņģeļi ir dvēseles. IV. Tā arī pie latviešiem ne vien romancēs (13250). tikai uz katoļu laiku beigām sākuši rakt arī kopējās kapsētās. Caland. Kā dievi cits citam līdzinās un bieži savā starpā satiekas. I. Sestdien apraktai sievietei bijis miroņiem jānes ūdens. 27546. 13373). ar ko Eiropas tautas ir pušķojušas savus kapus. Tā arī mūsu tautas dziesmās mirušas meitas gana „veļu govis” un viņām palīdz arī „veļu suņi”. mežos. Uz kapiem jau diezgan sen ir sākuši stādīt puķes. 27633) aug rozes uz kapiem. jo suns un govs ir vecākie mājas lopi. bet arī pievienoties citiem gariem jeb mītiskām būtnēm. Šeit tomēr var būt arī kāda tumša atmiņa no tāliem senlaikiem. IV. W. bet arī pie citām tautām (Archiv für Religionswissenschaft. Tāpēc tā paruna. kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. pēc vēlāku laiku ticības arī eņģeļiem. Tādi paši māņi ir sastopami ne vien pie leišiem. Uz to pašu ierašu zīmējas veca katoļu leģenda. tā arī zemē apraktie miroņi varēja viegli nonākt apakšzemes valstībā. Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem. 876. 1. Ka slīkošo dvēseles ved sakarā ar ūdens putniem.). I. ir bijusi roze. p. bet arī debesīs. Ja nu nevaram apgalvot. u. Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēka dvēseles. „Apglabātam mironam tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu. kas līdzinās pašam cilvēkam. ka dvēseles viņā saulē turpinājušas tos pašus darbus. D. ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs. Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājās kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm. nevis taisīts (sal. Jau no seniem laikiem visvairāk cienītā puķe. kad es miru. vai visi veļi tikuši turēti par dvēselēm. Zārks tautas dziesmās tiek parasti saukts par „mūža namu” (27409. Uz jaunu ļaužu kapiem vācu tautas dziesmās līdz ar rozi tiek daudzināta arī liepa. 12. XVII. bet arī parastās tautas dziesmās (27416. ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām stāv pēdējām tuvāku nekā citi gari. 27380). kas tiek „darīts”. Cilvēka fantazija meklē visās vietās dzīvas būtnes. kādus darījušas šai pasaulē. Veļu dzīve viņā saulē. bet pirms vēl veļu kults pie mums nav galīgi izpētīts. Sestdien mani nebediet: Es visiem miroņiem Ūdentiņa nesējiņa. Gandrīz pie visām tautām senāk pastāvēja māņticība. 27422. purvos un laukos. Visādas dievības ar saviem apakšniekiem piemīt ne vien kalnos. mums vajadzētu stingri šķirt drošu 43    . Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami māņi. 102. III.

Veļos ņēma līgaviņu. 1. ka latviešu tautas dziesmas šeit būtu uzglabājušas šās līdzības pirmatnīgāko veidu. 99) raksta. XVI. Arī šeit nav vis runa par dvēseles pārvēršanos velī. ka dvēsele visādā ziņā paliek par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. un II. ka latvieši nesuši savus upuŗus senčiem ar šādiem vārdiem : „Mus si veczake dvesely melami” (mūsu vecāku dvēseles mielojam). Tāpat arī leišu „vēlēs” pēc Kuršata nenozīmē vis tikai mirušo dvēseles. ka veļi dzeŗot kāzas. teikas un pasakas. 27531). Bez kritikas krājot materiālus tikai jau gatavām teōrijām. Nav mums pietiekoša iemesla domāt. Z. mēs tik vēl vairāk sarežģīsim veļu jautājumu. raksta. B. t. bulgāru. lai gan pēc etimoloģijas velis nav šķirams no vecziemeļnieku „valr”. un tikai otru dienu par bērēm” (L. Ja saulei spīdot. v. A. Veļi tiek tautas dziesmās diezgan bieži minēti un parasti vēl sakarā ar mirušo dvēselēm. bet nāve ir priecīgas kāzas. IV. kur tautietis apprecē Zemes mātes jeb Veļu mātes meitu (27699). jo māņi pie 44    . un 1674. jo viņi ir tikai dvēseles. L. un tocharu „wäl” mirt. Augšā minētais Mölens raksta. Lerchis-Puškaitis.faktu no teōrētiskiem vērojumiem. Bet nu pēdējā vārda saknē ir gaŗš e.). Brands. tur viņi tomēr par veļiem vairs netiek saukti. I. Tylor. Mans bāliņš jauns nomira. 27798. ka pie leišiem mirušie bērni arī veļu valstī paliekot par bērniem. 123. kuŗi drīzāk aizrādītu uz veļu celšanos no dvēselēm. bet nav skaidru aizrādījumu. italiešu.” Piemērus Bökelis ņem no grieķu. XVII. Rakstu Krājums. p. kas 1673. VII. kamēr veļa pamatā sastopam īsu e.). K. krievu. lietus līst. Pēc Tailora (E. Mölens (Archiv für Religionswissenschaft.” lai gan citādi viņi dzīvojot tāpat kā cilvēki virs zemes. jo dziesmas par mīlestību un precēšanos vispārīgi netiek skaitītas pie visvecāko dziesmu slāņa. D. kas nozīmē „pūst” (kā vējš) un ir rada ar mūsu vārdu „vējš”. 27526. 27527. pēc kuŗiem jauna cilvēka nāve tiek pielīdzināta kāzām. Lietavā šur un tur nomirusi jaunava saukta par veļu līgavu. kaulu vīrs ar izkapti viņai nepatīk. pazīst daudzas Eiropas tautas un tikai pie leišiem un latviešiem viņas stāv sakarā ar veļiem. R. Bet šādi aizrādījumi tomēr vēl neizskaidro veļu bērnu nozīmes pie latviešiem. kad bijuši nomiruši”. kaujā kritušais. pielīdzināmu laumēm. p. bet tikai par tautas dzejas optimistiskiem uzskatiem. O. No visa tā redzam. poļu. 876. 1. Pētersonu Kārlis (R. Kur latviešu māņos ir runa par mirušiem senčiem. mazkrievu. Jau augšā ir pieminēta tautas dziesma. Tautas dziesmas daudzina neretis veļu bērnus (27434. ka Kurzemē senāk „kāzās aicināti arī tēvs — māte. tad senie leiši domājuši. bet gan vispārīgi kādu garu. gadā ceļojis pa Baltiju. I. Latvietis šai vārdā jūt sakaru ar darbības vārdu celties”. Līdzīgas kāzas. kādēļ šāds izskaidrojums nevar būt pareizs. B. rumāņu un albāniešu tautas dziesmām. Über die litauischen Vēlēs) atvasina leišu vārdu „vēlē” no indoeiropiešu darbības vārda saknes „vē-”. Meulen. Primitive Culture) kāds dienvidus Amerikas iedzimtais teicis par mirušo gariem: „viņiem vairs nava nekādu bērnu. d. 1. L.—130. ja visi veļu bērni būtu miruši cilvēku bērni. R. jo daudz māņos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli” (A. kā jau minēts. Bökelis raksta: „Nāve tautas dzejā nav nekāda atbaidoša parādība. v. Arī J. Tā arī pie latviešiem „neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja par kāzām. ka veļiem jau ir piešķirta plašāka nozīme kā dvēselēm. To apliecina arī šāda mūsu tautas dziesma ar daudz variantiem: Lietiņš lija saulītē: Velēnieši kāzas dzēra.

Pie latviešiem turpretī Lielajā piektdienā (Beликaя пятницa) dzimuši cilvēki varot redzēt garus. kā redzams no šādiem piemēriem: Laime meitas aizmirsusi. 27726. Pēc visa tā ir jāpieņem. bet nevis mirušu cilvēku dvēseles. krievu Beликiй четвертокъ). Miruša cilvēka dvēsele. vai tur visur ir bijusi runa taisni par veļiem un nevis par dvēselēm un spokiem. kas nav cēlušās no dvēselēm. bet tajās latviešu tautas tradicijās. bet nav vairs nežēlīga pret savām dvēselēm. 27535). suņi un zirgi varot redzēt veļus. vai Mölens un Kalands būs stingri pārbaudījuši visas leišu tautas tradicijas. tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu (27510 v.dažādām tautām ne katrreiz ir līdzīgi. kādēļ leiši sauc minēto dienu par veļu Lieldienu (Vēliu Velykos. „kaltē” drēbes (27782) un cep „plāceni” (27411. ka latviešu tautas tradicijās nav drošu liecību. Veļa māte. tā arī mirušus ļaužu bērnus varēja saukt par veļu bērniem (sal. sal. Zemes māte ir gan stingra savā spriedumā. Augstākā apakšzemes valdniece pēc tautas dziesmām ir Zemes māte. to vairs nevar skaidri redzēt. ir dievības. kuŗas. Par veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti. Tāpat arī cilvēki. kā jau augšā ir izskaidrots. ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. Turpretī no otras puses mēs redzējām. kas mums līdz šim ir pazīstamas. Zemes mātes un Veļu mātes meitas varam pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tā tad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. Nepareizas turpretī ir tās domas. Arī pie latviešiem minētie dzīvnieki var redzēt visādus garus. tad gan par veļu nozīmi pie leišiem un latviešiem vairs nebūtu nekādu šaubu. Šie māņi gan laikam būs cēlušies no vārda „вeликiй” līdzības ar „veļu” nosaukumu. Veļu māte iedomāj’si: Vīriem sievas apkāvusi. ar „med’s vāceles” palīdzību (27536). 22194. Jā šāda celšanās būtu vērojama priekšvēsturiskos laikos. kas dzimuši Zaļā ceturtdienā. Kapa atslēgas tura tāpat Zemes māte. kas nav cēlies no cilvēka jeb dzīvnieka miesas. Ja tautas tradiciju krājēji būtu stingri turējušies pie tautas valodas un etnografi būtu ievērojuši augšā minēto noteikto terminoloģiju. „priecājas” par ļaužu nāvi. kā jau augšā minēts. Meitām vietu taisīdama. „Ghost” (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. redzot veļus (Meulen). stāv viņas uzraudzībā jeb „ glabāšanā”. „velē galdautu” (27432). 45    . kas ir šķirama no miesas. Kaŗa darbus pastrādāja: Citam ņēma mīļu draugu. Veļa māte. sevišķi. Man tomēr vēl paliek šaubas. Par „spirti” (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu. 27533—4). „kapa virsu dancodama” (27537—40) un noraisa Laimas kārto šūpuli (1135). Tāpat nav mums nekāda iemesla izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. taisa tai „vietu” (9246) un „cisas” (27713). Ar to nu gan nav apgāzts senākais vērojums. „Soul” (vācu Seele) nozīmē cilvēka jeb citas dzīvas būtnes dvēseli. ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem. 27529. Lai gan Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis (10735. par ko tomēr ir ļoti jāšaubās. Angļu jaunākie etnografi tagad stingri izšķiŗ vārdus: „soul”. Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upuŗus. tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevaram attiecināt uz veco chroniku un tautas tradiciju Zemes māti un Veļu māti. kā arī Veļu māte. „ghost” un „spirti”. augšā veļu līgavu). ka veļi ir tomēr cēlušies no dvēselēm. kādēļ arī dvēsele griežas vispirms ar sveicināšanu taisni pie viņas. Pēc Mölena leišu māņos gaiļi. ka veļu valstī ir būtnes. Kā precētiem veļiem varēja būt savi bērni. 27525). 10789.

Saule stāv sakarā ar „viņas saules valsti”. jeb tikai vispārīgi par apakšzemes gariem? To tiesu jo grūtāki būtu to pašu pamatu meklēt Saules mātei. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte (27683). bet 10. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks. tā arī seno dievu darbība vēl nebija stingri norobežota. Līdzīgi Vēja mātei (27438—9) arī Veļu māte (27440) „klabina” jeb „klauvē” pie „nama durvīm”. 27781. Tādēļ arī uz nāvi zīmējoties tāds sapnis. Tikai līdz ar augstāku kultūru sāka cilvēki šķiroties pēc dažādām kārtām un amatiem. sieru un alu. ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neaizkarti. kā liekas. Vēl vairāk Veļu māte līdzinās Saulei. un kad viņa aizmieg. Nokauj manu vīra māti. tā vienīgā pamata mēs nevarējām atrast. varēja nākt arī citi veļi. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana. Interesants ir še vēl tas fakts. Mielošanai mēdza nest gaļu. kuŗu tad abas „paņem”. bagāta Veļu māte.Citam mīļu māmuliņu. Senie latvieši mielojuši senču dvēseles. Lai gari varētu redzēt ēst. kādēļ tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. kas tika godāts. ka Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. Jau augšā ir aizrādīts. Turpretī meklēdami katram apgalvojumam skaidrus un drošus pierādījumus. tad baidījušies. kur viņa pati noiedama var ņemt līdza un „paslēpt” cilvēka dvēseli. rijās. tāpat kā ikkuŗš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi. un pēc pašu cilvēku priekšzīmes sākās arī pie dieviem antropomorfizēšanās un speciālizēšanās. bet arī Laimai. tad uguns izdziest (27523). kā gari mielojas. ka nākošais gads būšot neražīgs. Pēdējā Saules īpašība saskan pilnīgi arī ar citiem tautas uzskatiem. 23177. Ja mielotāji redzējuši. Kad mielasts bijis sataisīts. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni. tad pirts tikusi izkurināta. var viegli nākt uz domām. Šāda senlaiku paraša ir sastopama pie daudz tautām. biezputru. tad aiztaisījuši rijas jeb pirts durvis un nevienam nav bijis brīvu skatīties. Ai. tad sienā iespieda kādu skalu. vai visi veļi latviešu un leišu tautas tradicijās ir turami par mirušu cilvēku dvēselēm. kuŗām līdz. Šis laiks nav bijis visur gluži vienāds. bet parasti rēķināts ap oktōbŗa mēnesi. kādēļ Veļu māte būtu turama par dvēseli. Meklējot visiem mītiem vienu pašu pamatu kā kādu burvju atslēgu. kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. Nav mums zināms nekāds iemesls. jo arī pēdējā „paslēpj bāleliņu” (27445). kuŗi beidzot „dod” savu „augumiņu”. ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām. Ja gari uzņemti pirtī. kur gulošu cilvēku apspīdot saule. 46    . varēja darīt labu. pirtīs. ka Veļu māte ir vispirmatnīgākā dievība un ka visi dievi ir cēlušies no mirušu cilvēku dvēselēm. ko pērties. ar ko var atvērt visas durvis. kūtīs jeb arī citās klusās vietās. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. 27579—80) Saule un Zeme stāv ar ļaudīm „ienaidā”. Mums bija jāatstāj galīgi neizšķirts arī tas jautājums. Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas tā sauktajās Dieva dienās jeb veļu laikā. zināms. Kā starp cilvēkiem senatnē darbi vēl nebija dalīti pēc dažādiem amatiem. kas apņēmis kādas četras nedēļas. Katrs dievs. Zemes mātei un Vēja mātei. un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota. Pie veļu mielošanas turējušās daudz tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauka augļu novākšanas. Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem. kur cilvēks guļ un tādā ziņā vēstī viņam par nāvi. ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradicijām. Trijās dziesmās (27402. Turpretī līdzība dažādu dievu starpā ir vienkārši saprotama un gluži dabīga.

izrakuši līķus no kapiem. ka arī augšā minētie vecīši.). jeb kamēr nepienākot tas laiks. kas viņus kavē mierīgi dusēt savos kapos. visā pasaulē ir bēŗu ceremoniju neizpildīšana . un ka no pēdējām atkarātos viss ļaunums un labums ļaužu dzīvē. 81. 83. 26. p. izmērcētas linu saujas lielumā. Pēc šā apraksta vecie līdzinās pazīstamajiem vācu „Erdmännchen”. 19. Kāvi. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: „Kāvi kaujas”. gar ceļa malu. bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari. baigi. Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. 1. Viņu vārds „vecie” cēlies no tam. ir nogalināta bērna dvēsele. Burne. tāpat kā arī leišu „kaukas”. pauri. iļģiem. ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles. taču rupekļus atstāt. mantiniekus pieviltus. 1. ir patstāvīgi apakšzemes gari un netiek turēti par dvēselēm. jeb arī no to ļauno daimonu iespaida.Lai gan šo dvēseļu mielojamo laiku. un ka ceļotāju dvēseļu ļaunie darbi nāk no atriebības dzīvajiem par viņu pienākumu neizpildīšanu. Viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem. Latviešu tautas teikas un pasakas. 284. bet tas vēl nenozīmē. vecīšiem. kamēr viņa kauli netiekot aprakti. ka miroņu dvēseļu kults nav vis cēlies no ļaužu mīlestības uz miroņiem.) lasām: „Ceļotāji gari Eiropā ir parasti pašslepkavu.” (A. bet nav sacīts. Augšā minētā angļu rokas grāmatā par etnografiju (C. The Handbook of Folklore.) raksta par krieviem: „Slīkoņus un nokārušos neapraka kapsētās. Lerchis-Puškaitis. ka visi gari būtu cēlušies no dvēselēm. ka visi viņi būtu arī gluži vienādi. S. mantu paslēptu. kā arī gar sētmalām. jogi un jodi. Bet svarīgākais iemesls. Ļaudis ticēja. Šrāderam (Reallexikon. VII. un 565. kā zināms. gariem. ka dvēseles dzīvojot kapos. mēŗa un citām sērgām. urgučiem un vēl daudz citiem līdzīgiem vārdiem. Ēni jeb māži var ļaudim kaitēt. parādus nesamaksātus. Bet ar visu to nebūt nav teikts." Visu to ievērojot.. Lietuvēns. Var būt. 1. kā pie neražas. tad visam apgabalam celtos nelaime. 1. lai gan kristīga ticība nebūt nemāca. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm. 1. O. jeb personas. slepkavu un nogalinātu cilvēku dvēseles. tie ir apstākļi. pauŗiem. sauc par veļu laiku. tad izceļoties ziemeļa gaisma. ja kur apraktu slīkoni jeb nokārušos.” Tā arī M. kuŗu biedrībā viņi ir piespiesti ņemt dalību. kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus. kuŗi. pēc dažām ziņām esot mirušu kaŗa vīru gari. kā jau minēts. iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. kādēļ dvēsele griežas atpakaļ.) ir pilnīga taisnība. Zabiļins (Pуccкiй Hapoдъ. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā). 564. bet gan no bailēm par viņu nedarbiem. Nelaimīgās dvēseles. tomēr tikai retis kādā rakstā ir runa taisni par veļu mielošanu. Ir iemesls domāt Rupjības vajag dzēst. — ka bēŗu ceremoniju pirmais uzdevums ir ievest dvēseli garu valsts biedrībā. kas ir atstājušas savus dzīves pienākumus nepabeigtus: ķīlas neizpirktas. p. p. p. to runātāji vairs nezināja. kad viņi kaujoties. ka visiem bijis vecs izskats.. un šo ideju vajadzētu vēl tālāku izpētīt. kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē. bet kas tie kāvi esot. tādēļ arī senos laikos ļaudis nelaimes gadījumos. 47    . Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi. No Perniģeles pagasta Liepupes draudzē ir mums šāds interesants apraksts par šiem gariem: „Vecie bijuši cilvēku uzskatā.

kā pie latviešiem. Kāds Kr. jodu māte vien pajuta” (turpat. Latv. it kā Velns būtu kāds aizņemts vārds un nepiederētu pie vecām baltu valodu saknēm. bet pasaku pētītāji tomēr meklē mūsu teikās par Dievu un Velnu kādus piemērus. Šmits. Vispārīgi tiek pieņemts. ka jodi tiekot turēti arī par kaŗavīru dvēselēm. Tā kā nu mūsu Jodu nepazīst ne leiši. 514). Cīņā starp Dievu un Velnu. Latviešu kaŗa dievība jau bijusi Kaŗa māte un kādas citas kaŗa dievības mums nav zināmas. tomēr nav tur arī vairs nekādu liecību. Pavisam bez pamata ir tie uzskati. kur Velns sacenšas ar Dievu. kā svētu rakstu ļaunais gars. ka „Pērkonam bijis ienaidnieks Jods”. „Skrej uz jodu pili. ka mūsu Jods esot cēlies no leišu vārda „juodas”. Saržants raksta no Blīdenes D. 48    . Pie paplašinātiem mītiem par Jodu pieder šādas ziņas no pūšamiem vārdiem: „Joda māte. kuŗu jau sastopam Glüka bībelē. ka Velns būtu turams par veli. Pēc pasakām Velns dzīvo ezeros. Ļoti vecs mīts liekas būt tas. tad viņš nevar būt visai vecs vārds. Pie indoeiropiešu pirmtautas šāds duālisms nav tomēr vērojams un arī latviešu vecajos māņos nav redzams nekāds īsts labā Debess tēva pretinieks. tā tad arī Velnu un laikam tāpat vēl Jodu. VI. kādēļ ir izteiktas tās domas. ne prūši. un saskan ar muļķa stiprinieku jeb milzi citu Eiropas tautu pasakās. Lange to tulko par „Waldteufel” un „Waldgott”. bet kāds piemērs tautas tradicijās par to nav vēl pierādīts. Joda tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. Otrs Velna nosaukums ir Jods. Turklāt pie igauņiem „juudas” ir arī kāda ziemeļa gaismas dievība. bet piederēs drīzāk pie ceļojošiem kultūras vārdiem. jo melna krāsa pēc kristīgas simbolikas nozīmē tumsību un ļaunumu un arī pašu Velnu sauc par „melno vīru” (der schwarze Mann). kuŗu sākumi meklējami pie seno persiešu Ahuramazdas un Arimana (P. melns. kas samaisījies ar „melno vīru” un atradis vēl tautas etimoloģiju leišu vārdā „juodas”. par ko arī jau ir minēts iepriekšējā (19. Ir mums vairāk pasakas. Etnografiskām ziņām par latviešiem (I. 48). jodu suņi nepajuta. satiek uz ceļa jūtēm — nāk no jūras trīs sulaiņi trejdeviņām bultām” (Тpуды. tikmēr par Joda vajāšanu mums tomēr trūkst ziņu drošā tautas dzejā. it kā Pērkons „jodus gaiņātu”. Gan Auseklis dzied. Šāds Dievs un Velns gan mazāk līdzinās atbilstošām seno āriešu dievībām. un arī citos rakstos sastopam tādu izteikumu. ka jodiem ir arī sakars ar ziemeļa gaismu. Nav jāšaubās. Lai gan tautas tradicijās Velns vēl nav tik ļauns. Bet nu arī igauņu „juudas” un somu „juutas” nozīmē Velnu. 77—79). pēdējais nedara nekā ļauna. Pie dažiem latviešu rakstniekiem no Joda ir iznācis seno latviešu kaŗa dievs. kur Pērkons vajā ļaunus garus. L.20. Kamēr Velna vajāšana tautas tradicijās tiek bieži daudzināta. jeb vispārīgi kaut kur apakš zemes. senāk „Vēlinas”). kur viņš saskan ar vācu vārdu „Feldteufel”. pasakas un teikas. ka še esot vecas atmiņas no senā indoeiropiešu duālisma. bet publicētajās Mirbacha vēstulēs ir daudz kas sagrozīts. Tādā gadījumā Jods varētu būt priekšvēstures laikos aizņemts Jūdass. kamēr Dievs viņu piemāna vienādi ar viltu. bet šī pasaka liekas būt atkal izpušķota. ka pērkona laikā Kurzemē mēdzot runāt: „Pērkons Jodu gaiņā”. bet attiecības uz mežu un kaŗu nav nekā pierādāmas. arī daudz vidzemnieki. kuŗi turklāt vēl nav nebūt īsti ļaunā principa pārstāvji. Tāpat kādā Mirbacha vēstulē ir sacīts. kas pēc etimoloģijas ir atvasināts no veļa. melniem zirgiem. Turklāt šādu izteikumu nevaram tā pārtaisīt. kāds ir sastopams pie senajiem āriešiem. purvos. 85). Stenders ir uzņēmis tik abas pirmās nozīmes un pieliek vēl klāt.) nodaļā. ka Pērkons „dīda jodus”. Ļaunais gars jeb Velns. Pasakās nereti ir runa par vairāk velniem. Cilvēku ienaidnieks un ļaundaris starp gariem ir Velns (leitiski „Velnias”. I.

kā tik pats saimnieks. igauņu „puuk” un lībiešu „pūik” jeb „pūk”. gadā savā grāmatā „Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae”. viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. bet arī pats viņam tic. Tas pats ir jādara.. kas ar viņu neturoties. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi. kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī . un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību. kaupiņa un dažādu putnu izskatā. 42).. tad septītā gadā viņš izdēšot olu. Bitaks). ka tas ir tikai gadījuma vārds. Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu „pukys”. čūskas. To nedrīkst arī katrs zināt. „Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi. Viņš raksta šā: „Šai tautai ir viens tāds ļauns. kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke. tad tas paliek tik dusmīgs. kas citiem zog labību un nes mājā. gadā: „Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi. kamēr ne viņš pats. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis. kas gribot. ko visu zogot no tādiem. viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. Aprakstīdams šo pūķi.” P.” Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā. ka pūķis naudu un labību nēsājot. Latviešu pasakas un teikas. un kuŗu daudzi tura līdz šai dienai. tad viņam jāsakot savai sievai: „Velns tavā sirdī. IV. Bitaks Liteniešos). vāciski Drachen). it kā zvaigznes no debesim kristu. tad tumši ļaudis saka. p. Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P . Īstais latviešu vārds. Saimniekam. Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību. kur nācis” (A. Šilings raksta 1832. gadā raksta Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: „Daži tura savās mājās pūķus (dracones). vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. tad no šīs olas iznākšot pūķis” (J. ka latvieši. I. Kad viņš alu darījis. izaudzināt. Einhorns 1636. jeb kāds no mājas ļaudim viņu apsmej. Jupis turpretī Kurzemē ir uzglabājies vēl līdz mūsu dienām parastā izsaukumā: „Parauj Jupis!” Plašāku un drošu ziņu par Jupi mums nav. viņš piezīmē: „Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties. 207. Jau 1610.Šmits. vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu. ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. „Ja pūķi redzot mājā ieskrienam. lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. Pēdējo piemin tikai vecās vārdnīcas un var domāt. lai pūķis vairs prom netiekot” (J. Skaidrā vakarā liekas. kas šo pūķi glabā. tad tutens sienā jāieduŗ.” Vecs Tirzas mācītājs K. Velns manā sirdī. tad nav mums nekādu šaubu. tad izskatoties zils un riebīgs. Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina. bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas. ka viņš netiek labi turēts. ko latvieši par pūķi daudzina. un kam pēdējais to atļauj.” Pūķi varot arī pats. Žeibe). Ja pūķis mana. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas. riebīgs bagātības elks. „Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem. Einhorns ne vien raksta par pūķu turēšanu. „Ja redzot pūķi 49    . ir Buzis. kas fonētiski atbilst vācu vārdam „Puck”. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. kas jāturot ļoti tīra.) bija ievērojis.” Vecais Stenders raksta par pūķi tā: „Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. ka aizdedzina visu saimnieka māju. ja kas tiek vārīts. Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce. Šī ola jānes trīs gadi padusē. ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. it kā zvaigznes zemē krīt. peles. tad tas aizgāja. leiši. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā. Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten. Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu „Puck”. tad tas tūliņ jādod pūķim. kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā.” Plašākas ziņas sniedz P. Pūķis parādoties kaķa. Kad maize tiek cepta. 1.No citiem velna nosaukumiem mums vēl ir pazīstami Jupis un Nīkšķis. tad viņš izskatoties sarkans kā uguns.

kas būtu sastopams visās trijās baltu valodās. Kāds M. cēlies 17. ne ļaundaŗus. no kuŗiem arī būs cēlies jau minētais Prūsijas vācu vārds „Burten”. ka priesteŗi. vārdotāji. zīlēt). kas rudzus velk. 20742—3). Pretorija raksts latīņu volodā (Deliciae prussicae). ka pie senajiem baltiem ne ļaudis. kā redzams. kas pie Fabrīcija ir kareļu rudzu dievs Rongoteus. kā man liekas. arī senajiem prūšiem (sal. Tā kā nu Maļeckis stingri neizšķiŗ krievus no baltu tautām un Potrimpus ir taču pēc vecākām ziņām taisni prūšu dievs. Še vēl varam pieminēt. Šis ruņģis laikam būs tas pats. kādā Natangas kalna nosaukumā „Laumygarbis”. Bitaks). tad jānolaižot biksas un jāsaucot: „Pūķim biksas nokrita!” tad viss nesums paliekot tai vietā (J. Spīganas un laumes ir tagad grūti šķiŗamas no raganām un liekas būt tikai apgabalu vārdi. Burvji.skrejam. Latviešiem un leišiem kopīgi ir šādi ļaudis ar pārdabīgām īpašībām: vilkats (vilkatas) jeb vilkacis (vilkakis). ka šie „burti” ir bijuši prūšu priesteŗi. vilkati jeb vilkači. vismaz viņas nav vispārīgi pazīstamas. bet būs bijis. ka senāk šādus dziedināšanas darbus būs izpildījuši tie paši burtnieki un burvji. 20338. Lai gan ir jau daudz rakstīts par kopīgo priesteŗu valdību par visām baltu tautām. Pie baltu tautu kopīgiem mītiskiem vārdiem vēl ir jāpieskaita laume (arī leitiski laume). sāls pūtējiem (18309. Var domāt. Burtininker”. zīlnieki. zīlnieki. Daudzināto prūšu Krivi (Dusburga „Criwe”) nepazīst ne leiši. (16072. Tā kā nu vēl upuŗu nešana dieviem bija ļoti vienkārša. zāļotājiem. Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu. zīlnieki. kuŗu sastopam arī Prūsijā. kas dzīvotu tikai no sava amata. R. To pūķi. Turpretī burvjiem. sauc arī par Rudzu ruņģi. 20998). un ka tik no garīdznieku puses pēdējie beidzot dabūjuši nicināmu nozīmi. ka Prūsijā ir arī kāds vietas vārds „Burwite”. Viņu pārdabīgie spēki būs pa daļai pašu 50    . tad ir jādomā. jeb Rudzu luņģi. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. zīlniekiem un spīganām pēc skaņu likumiem nav līdzīgu vārdu ne leišu. pūšļotājiem. runduliņu un rutulīti. nebija vēl šķirojušies stingri noteiktās kārtās un amatos. esot piesaukuši Potrimpu. un ragana (ragana). vilkati un raganas vēl tagad tiek daudzināti. Tāpat pie latviešiem un leišiem nav nekā līdzīga prūšu ligasoniem. 21. Jau augšā mēs redzējām. vārdotājiem. burvji. ne latvieši. kas. tulisoniem un zigenotiem. ne arī dievi. 20998). zinteniekiem zavetniekiem. burvis. bet sevišķi vecu un vispārīgu nosaukumu viņiem nav. burt. Turpretī gan mūsu burtniekam (20051) līdzīgs vārds ir ne vien leišiem (burtininkas). vilkats un ragana nebūs bijuši nekādi lamu vārdi un nebūs apzīmējuši ne blēžus. kuŗi visi zīmējas uz līdzīgiem amatiem. laumes. burvji. Senos laikos burtnieks. spīganas un tiem līdzīgi cilvēki ar pārdabīgiem spēkiem. kādēļ arī par tiem izskaidrojumu nevajadzēs. gadu simtenī. raganas. Bez šaubām viņiem ir tomēr bijuši savi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. lai gan vācieši austruma Prūsijā vēl tagad runā: „Waidler” (burvis). Augšā minētais polis Jānis Maļeckis raksta. Tikpat svešs ir palicis pie leišiem un latviešiem prūšu vaidelots. jeb piederētu noteiktai priesteŗu kārtai. kuŗi „krievu” valodā saukti „Burty”. riebējiem. Liela loma senāk vēl piederējusi laitītājiem (18309. — „burten”. pazīst kādus zīmju tulkotājus „burtones” pie prūšiem. nozīme laumes kalnu. tad nebija arī vajadzīgi nekādi priesteŗi. ne arī prūšu valodā. „waideln” (burt) un „Waidelei” (burvība). Prūsijas vācu „Burten. kā par piemēru: burtnieki. tomēr nav vēl pierādīts neviens priesteŗa jeb burvja nosaukums.

Līgo. bet tikai ar suņu galvām. kas saukti par burtniekiem un burvjiem. p. Lange „Lido” vietā aizrāda uz „Līgo” (II. Pēc igauņu pasakām sumpurņi (koerakoonlased) nevarējuši atrast bēgošo cilvēku ievas kokā. J. saukta Zariņa Kārļa. kuŗus daudzina mūsu pasakas. būs līdzinājušies Sibirijas tautu šamaniem. Kromera un Lazīcija. Estnische Mythologie. Līga un Līgājs būs gan laikam visvairāk daudzinātie no šādiem ērmotiem dieviem. līķus dedzinot. kas bijuši Līgas priesteŗi. Eisen. herausgegeben von der LettischLiterärischen Gesellschaft. ne tautas tradicijās. kas patiesībā ir cēlies no augšā minētā krievu izsaukuma „дидъ-ладо”. lauztu kaulu siešana u. kuŗiem latvieši ir patiešām ticējuši. Līdz šim mēs esam apskatījuši tādus latviešu dievus un pārdabīgus cilvēkus. 4) gan pazīst tikai Stendera rakstu par vecāko Līgo dieva avotu. kas tautas atmiņā samaisījušās ar kādām senlaika tautām. gadu simtenī parādās ziņas pie Strijkovska. „Ledo” jeb „Lido”. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem. 22. Sumpurņi liekas būt vecas un tālu pazīstamas mītiskas būtnes. Müllera. par kuŗiem itin droši var teikt. Viņi esot ēduši cilvēkus un dzinušies tiem pēdas ošņādami pakaļ.) viņš to tomēr izskaidro drīzāk par izsaucienu. Līgājs un Līgonis. ir cēlusies no darbības vārda „līgt”. p. 454. 1872. 1. 127. kas tika izpildīta ar burvībām. Šai pašā nodaļā varam pieminēt arī tā sauktos sumpurņus. tādēļ ka ievas smaka pārspējusi cilvēka pēdu smaku (M. Lai nu varētu glābties no sumpurņu vajāšanas. bet citās vietās (I. izmežģītu kaulu iegrozīšana. kuŗu laikam atradis Juris Alunāns. uzkāpjot kādā kokā. Līgo. mēs redzam. ka sumpurņi nevarējuši uz augšu skatīties. Stenders noraksta Langes izskaidrojumu gandrīz vārdu pa vārdam un pieliek vēl klāt gluži noteiktu tulkojumu. ka ar savu pārdabīgo spēku viņi var saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. ka Stenders būšot šo ziņu no citurienes ņēmis. raksts: „Druskas iz mūsu teiksmu valsts.) it kā uz kādu „ziemeļu tautu” prieka dievību. t. Senie priesteŗi. bet pirmais jau izteic domas. par kuŗiem mums nav liecību ne valodniecībā. Šie sumpurņi esot bijuši citādi gluži kā cilvēki. Bet mūsu rakstos netrūkst arī tādu dievu. ļaudis esot ačgārni apāvuši vīzes jeb pastalas un piebēruši tās ar pelniem. Līga. ka senie latvieši tādu nekad nav pazinuši. un II. pr. Uz to aizrādot latviešu vārds „līgaviņa” un prūšu priesteŗi „ligasoni”. 1. numurā ir ievietots K. kā domājams. Dažās pasakās vēl stāsta. Tā kā nu visas slimības pēc tautas domām cēlās no ļauniem gariem. Brīnumus varēja darīt arī slimnieku uzticība uz slavena burtnieka pārdabīgo spēku. XX. tad katrs tāds priesteris bija arī dziedētājs. Ļaudis būs arī domājuši. kur autors Līgo dieva vietā grib ievest Līgas dievieti. ka Līgo ir ziemeļu tautu „prieku dievs” (der Gott der Fröhlichkeit). Jau 16. kamēr pēc chroniku ziņām „Ligaschones” bijuši pie prūšiem raudu dziesmu dziedātāji. Pie šās šķiras dieviem es pieskaitu tādus. bet nebija sveši arī citi līdzekļi kā: laitīšana. ka šis Līgo dievs ir pamazām attīstījies no krievu izsauciena „ладо”. kādēļ ļaudis varējuši no viņiem izbēgt. ka ir ticējuši. jeb vismaz var vērot.iedomāti. ka leiši un latvieši esot pielūguši kādu dievu „Lado”. 177. Tā tad 51    . Manharts ar Döbneru (Magazin. Ļaudis neretis būs griezušies pie viņiem pēc palīdzības. Visas minētās ziņas salīdzinot. zāļošana. nedz arī drošās chroniku ziņās. pa daļai ļaužu māņticības piešķirti. 1. Bet nu līgaviņa. gada „Baltijas Vēstneša” 47. Svarīgākais viņu uzdevums būs bijis saistīt mirušo dvēseles pie viņas saules. 202—206). p.

23. Lai gan vēsturē un tautas tradicijās nav mums itin nekādu ziņu par dievieti Līgu. Trimpau. Tā tad Līga ir pieminēta tikai vienā dziesmā. kas bijis „pa daļai plānprātis”. Kā no „rugāja” nevaram sacīt: „rugo” . Trimpus. Lange tūliņ varēja nākt uz domām. ne dzejas mūza. un dzejas mūza. kas senāk ticis rakstīts arī: Trympauwe. kamēr dievs Līgājs ir jāskaita pie lietas vārdiem. Teikas un „tautas” dziesmas par Līgāju. Prūšu Potrimpus pēc viņa tulkojuma iznāk latviešu Patrimpus. Vispārīgi nebija gaidāms. cik man zināms. jo „nu tas nedzīvo vairs”. un otrkārt pēc skaņām līdzīgus vārdus atrodam arī somu valodās. bet arī sieviešu patrone. Otrais Līgas kalponīti. Žēl. bet lūko vēl Trimpu atvasināt no pašu latviešu vārdiem „tīrum — pus”. Bet nu „mīļais” ir taču īpašības vārds. Pēdējā nozīmē viņa turpretī būtu drīzāk meklējama mūsu tautas dziesmās. 13268) mēs atrodam arī Līgu. kas stāv apakš Trimpus. jo latvieši būšot apdzēruši pusi no savu tīrumu ražas. Langem par paraugu varēja noderēt arī vecs vietas nosaukums Prūsijā pie Karaļaučiem „Trömpau”. ka arī Trimpus ir kāds dievs. Tautas dziesmas viņš „prata sasiet. jo dzērienu pagatavošanai esot vajadzīgs arī ūdens. Šāda Līga nesaskan arī ar vērojumiem par seno latviešu mītoloģiju. kas turklāt jau sen miris. Viņš pratis daudz stāstīt „par dieviem un gariem”. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”. Bakchus procesija. bet par teicēju tomēr par velti prasīt. ka šāda dziesma ir uzņemta „Latvju Daiņās”. par ko būs runa uz priekšu. pārrunājot Jāņa dienu. Viens tie ņēma saules meitu.tā arī no „Līgāja” nevar iznākt „Līgo”. Stenders ne vien pieņem Langes izskaidrojumu. kā jau augšā minēts. līdz šim vēl nav publicētas. jo pirmkārt nezinām šā vārda nozīmes. pēc kuŗas Trimpus esot latviešu Bakchus un esot laikam rada ar grieķu vārdu „thriambos”. Pārvēršot Potrimpu par Patrimpu (ar satiksmes vārdu „pa”). tad viņa nevarēja būt ne mīlestības dieviete. Līga esot bijusi ne vien mīlestības dieviete. kādas var rasties tikai pie augstākas kultūras. Līgas muiža Kandavā šeit arī neder par pierādījumu. Kādā par tautas dziesmu dēvētā dziesmiņā (L. kā pretstats vīriešu jautrības dievam (Trimpum). Trimpum esot bijuši vēl divi dzērāju biedri: jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. D. tā arī „Līgo” būšot vokātīvs no „Līgājs”. Latviešu šūpošanās lieldienās un līgošana Jāņa dienā nozīmējot taisni Līgas godināšanu. Kā no „mīļais” esot vokātīvs „mīļo”. ir nostādīti par pretstatiem. Dziesma esot „vārdu pa vārdam uzrakstīta”. tomēr Zariņu Kārlis atrod Līgai ļoti plašu darba lauku. Beidzot ir arī vēl mēģināts uzturēt Līgo dievu. Dziesmas teicējs esot bijis kāds Manulis Secē. 52    . ka neviena no trim baltu tautām nebūtu uzglabājusi ziņas par šo savu kopīgo dievieti. Līga un Trimpus. bet abi pretstati tomēr pieder pie neīstiem dieviem. Beidzot Līgas un Līgāja vietā ir uzstādīts arī vēl Līgonis. leišu un latviešu kopīga dieviete no seniem laikiem. Pirmo reiz sastopam Trimpu Langes vārdnīcā. „plānprāša” sacerēta.salīdzināt „līgaviņu” un „Ligaschones” un attiecināt abus uz kādu prieku dievieti nav mums ne mazākā pamata. Ja viņa bija prūšu. Vispirms viņa nozīmējusi pavasari jeb pašu dabu.

Šādas formas nav pat uzņēmuši mūsu pirmie rakstnieki. tā arī „Pickūls” jeb „Pockulus” senajās chronikās ir ieskaitīts prūšu dievu starpā. pagānu dievība (eine heidnische Gottheit). tad tas varētu būt „piekalns” un kāds kalnu dievs. vīrietis piesauktu Laimu un tikai beidzot Dievu. viņš nāk pie sekošas kombinācijas: „Pekols. Par to pašu Trimpu ir Treilandam iesūtīti šādi pūšami vārdi (VI. Trumpa. kā pie prūšiem. Kamēr Līga ar Trimpu jau labu laiku vairs netiek daudzināti par latviešu dieviem.” Šādā ceļā no prūšu Pikula ir izcēlušies latviešu kalnu dievs Pīkals jeb Pīkols un elles dievs Pekols. bet arī Pērkonu gari ir pilnīgi sveši tautas tradicijās. samaitā Pērkonu gari! Lai Pērkons sperdams visu ļaunumu no manim aizdzen un tev pašam to deviņķārtīgi uzliek. Jods. kur būtu kopā minēti sešējādi dievi kā šeit: dievu dievs. ir tomēr jāšaubās. gaisa garu.” Bet arī šāds izskaidrojums ir ļoti nedrošs. ka tu nodēdētu. 13) meklē atkal pie latviešiem. Pakols. jo tuvāku liekas stāvam populārie senprūšu pavārdi: Trumpis. Pikols. Vai šim vārdam bijuši tuvāki sakari ar Potrimpu. Kā gan Burtniekos. Letten Berggott). no pīkolns jeb piekalns (ein Anberg). pļavām. Pamatodamies. Pīkulis. rakstīdams tālāku: „Pikals. kuŗi atrodas tālu no Latgales robežām. pļavām. Trumpe. Ne vien Trimpus. Velns jeb Jods un prūšu „pickūls” ļauna gara nozīmē ir vairāk kristīgas ticības jēdzieni. Piktulis. 526) : „Vai tevi skaudu. ka Pīkals tur esot pazīstams ļauna gara nozīmē. Tāpat nevaram pieņemt.” Stenders pieliek atkal kādus sīkumus klāt. vēl uz Maļecka „Pocclus” un „Poccolus”. kā rudenī niedras purvos. varētu tikt lietota augšgaliešu forma „pīkolns” jeb „pīkals”? Ja nu arī tas būtu pieņemams. vai nabagoju ko no tevim. Pērkons. latviešu kalnu dievs pagānu laikos (der heyd.” Bet Stenders pazīst arī latviešu pekli jeb elli un prūšu pekles dievu Pikulu. nosauc par zemes dievu un lūko iztulkot par Piekalnu. Pirmie latviešu rakstnieki ir radījuši šim dievam vēl ceturto variantu Pikolu ar jaunu „nāves dieva” nozīmi. kā redzams. nevis velns. Piekalnis. Šo prūšu dievu „Gelehrte Beyträge” (1764. kalnu dievs (der Berggott). un tāds nav meklējams arī pie baltu tautām.Trumpow. kas aug un dzem. Nepazīstu arī nevienas īstas tautas tradicijas. kad tu manus laukus apermoji? Es iesāku savus darbus ar Laimas mātes palīgu un nobeidzu dievu dievu minēdams. ka darbu sākot. un kur runā vidus izloksnē. der Hölle und der Finsterniss. Kāda tipiska ļauna dieva nav bijis ne seniem ģermāņiem. Kā Jodu ir mēģināts izskaidrot par meža jeb kaŗa dievu. Zinātniskiem nolūkiem šādi vārdi neder. Von pekle die Hölle). Tik daudz un dažādas formas nekādā ziņā nevaram attiecināt uz vienu vārda sakni. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem. Pērkonu gari. Šādu izskaidrojumu pieņem arī J. elles un tumsības dievs (Pekkols der Gott der Luftgeister. ganīklām lidinās! Lai visu. 24. Pīkals Burtniekos ir ļaunais gars (für den Bösen). un lai Pērkona rūsu mākoņas par taviem laukiem. ne slaviem. bet arī viņam ir iesniegts ziņojums no Burtniekiem. 53    . vai cita labuma!” Šādi modernā valodā sastādīti vārdi nevar zīmēties uz veciem laikiem. lai gan arī viņš pēc nedrošības līdzinās Līgai un Trimpum.mūžam piemetas pie čīkstoša koka. dārziem un ganīklām nogriežas. Piķis un Pīķis. tikmēr Pikolam arī vēl tagad ir piekritēji. lopiem. Lange. Ulmaņa vārdnīcā lasām šādu izskaidrojumu: „Pīkals. dārziem. bet ir lietojuši visvairāk sekošos variantus: Pikolis. Ulmanis savā vārdnīcā šādu izskaidrojumu nav uzņēmis. „Pīkols. ne pie mana. Lai tava skaudība . Trimpus un Laima.

tā arī prūši tos ņēmuši vispirms no saviem kaimiņiem poļiem. Pašā rakstā viņš runā vēl vispārīgi par Sarmatijas ierašām un piemin arī sevišķi leišus. Daži dievi izklausās tik ērmoti. Daži rakstnieki tomēr vēl domā. Vismazāk mums še ir jābrīnās par piķi.” Sevišķi vācu parunās piķis stāv velnam tuvu. kas sastādījis nelielu rakstiņu par „seno prūšu.Prūšu valodā mēs sastopam vārdus „pyculs”. Velns. žemaišus. kā atšķīries šis dievs no Velna un citiem ļauniem gariem. ka Pikolam mūsu nedrošajā mītoloģijā ir veseli desmit dažādi nosaukumi. Lielas jukas latviešu mītoloģijā ir cēlušās no augšā minētā katoļu priesteŗa J. „Ein Pechvogel” (nelaimes putns). Jā mēs visus šos desmit vārdus izmetam no latviešu mītoloģijas. ir lāstu vārdi: „Rauj tevi velns. par šādām lietām nav minēts ne pušplēsts vārds. Pēc Frišbīra (H. Lazīcijs ir pievienojis tomēr visu Maļecka rakstu savai 54    . ka būs pavisam nepareizi uzrakstīti jeb pat izdomāti. bet to drīz izspiež augšā minētais Pokuls. 28. Tāpat nav mums arī pietiekoša iemesla vārdam „pickūls” meklēt kādu citu sakni. 1) atrodam sakāmu vārdu: „Kas piķi aizkaŗ. elle. Puškaitis un citi. Gerulis atrod līdzīgu pamatu arī latviešu vārdā „kūķis”. Jau pie vecā Zīrāka (13. . jo senais ļauna gara nosaukums prūšu valodā liekas būt dialetiskais „cawx” (leišu kaukas). Pokuls. Latviešiem. Minētie slavu vārdi ir cēlušies no vērojama senslavu darbības vārda „pekti”. kuŗu viņš vēl raksta gluži nepareizi „Pargnus”. piķis!” Daži stāstās dzirdējuši arī: „Rauj tevi pīķis!” Bet nu „piķis” un „pīķis” pēc fonētikas nekādā ziņā nevar būt īsti latviešu vārdi (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. bet savā starpā gan laikam būs rada. leišu un krievu mītoloģijai. un „pickūls”. Tā tad „pekle” un „Pikols” ir īsti slavu vārdi. kamēr baltu valodās šim vārdam atbilst verbs „kepti”. Tā tad arī pie prūšiem Pikols nav bijis nekāds vecs pagānu dievs. kuršus un krievus. Maļecka. viņa nevarētu nekā mantot. tas sagānās. Kuŗš no šiem desmit vārdiem būtu bijis īstais. nelaime. un vēlāku pirmo vairs nedaudzina ne raksti. tāpat kā tos atstājot. Vecs prūšu ļaunais dievs gan vēl liekas būt Patollus. ka prūšu „pyculs” ir cēlies no poļu valodas (poļu pieklo un slavu пыклъ. Latviešus viņš pavisam nemin un vienīgais viņa dievs. pekle). ko pazīst arī latvieši. bet gan. kuŗi senāk nepazina tipiska ļaunuma dieva. Lāstu vārdos mēs sastopam velna un piķa vietā vēl dažnedažādus nosaukumus. Neviens filologs (skat. pie Bernekera un Trautmaņa) nešaubās. un 31.. kuŗam G. Ar uzmanību Maļecka ziņas var tomēr izmantot prūšu. Pech) un „pīķis” (no vācu Pike) esot Pikola saīsinājumi. Maļecka dievi: Pergrubis. ir Pērkons. skaņas pārstatot. „Ich habe Pech” (man ir nelaime). 25. no kuŗiem neviens nav cik necik dibināts. kas ir cēlies. kas savas melnās krāsas (sal.Er giebt keinem Teufel ein Pechlicht” (Viņš nedod nevienam velnam piķa lāpas). kas ir aizņemta no krievu valodas (пеклo no пекy. Pokulks un Pakulks. nedz arī viņam pielīdzinātā piķa. J. ka vārdi „piķis” (no vācu Pick. šāds salīdzinājums nekādā ziņā nevarēja celties pie latviešiem. livoniešu un citu kaimiņu tautu” dieviem. Jodu) un lipības dēļ arī pēc kristīgas mācības ir velna simbols. sūdinus. cepu). kāda nozīme būtu turama par vecāko un svarīgāko. kā jau minēts. Preussisches Wörterbuch) vēl tagad Prūsijā sauc velnu par Pikellus. kuŗi pēc etimoloģijas neliekas būt īsti baltu vārdi. tad viņa ar to nav arī nekā zaudējusi. Pakuls. kā zināms. No šiem vārdiem nebūs šķiŗama latviešu pekle. ne tautas parunas. §). Kā latvieši pirmos kristīgos termiņus aizņēmušies no krieviem. Frischbier. pundurs. Tā nu mēs redzējām. ir aizņemti no vācu valodas. bet gan kristīgas ticības velns. vilks.

Martoputen” un tiem līdzīgi. bet nosauc šo dievu par „Puszaiti”. ka šai vārdā esot meklējami pasaku mazie vīriņi jeb īkšķīši. kā šis dieva nosaukums būtu rakstāms un kāda tauta to būtu pielūgusi. p.grāmatiņai par žemaišu mītoloģiju. „Gelehrte Beyträge” (1761. p. g. kā zināms. kas nozīmējot mārku pilnu ar liniem. Visus šos izskaidrojumus pieņem arī Stenders un pieliek vēl pāra niekus klāt. Latviski tomēr neizklausās ne oriģināli. „Marcoppolus” un „Barstuccae”. kā redzams. kādu gluži bez aizrunas nevaram vis pārcelt ne uz prūšu. „Puschkaytus”). Pretorijs gan domā.) to nosauc par „Mārkopulku”. Markopetu nu varēja viegli samaisīt ar Marko Polo. Bet viņu gaŗās bārdas dēļ viņus varējuši saukt arī „Barsdukkas”. Pergrūbi. ne viņu pārgrozījumi. un tā tad tas būtu vispirms bijis priežu dievs. kuŗus leiši sauc „bezdus”. ne arī uz latviešu mītoloģiju. norakstīdams Maļecka vārdus. bet Stenders viņu izskaidro par īstu latviešu vārdu. Pergrubris jau savu triju r dēļ vien nevar būt latviešu vārds un pēc paša Maļecka vārdiem nav mums arī iemesla attiecināt viņu uz latviešiem. Sevišķi interesants ir augšā minētais kungu un bagātnieku dievs „Marcoppolus” (tāpat pie Lazīcija). dzīvojis Likā uz prūšu robežām. Droši vien viņš būs arī pazinis slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254—1323). Leiši. Ja nu arī Pretorijam būtu taisnība. bet tas ir Pretorija prātojums. ir tomēr īsti leišu vārdi. kas valdot par svētiem kokiem un birzīm. Lazīcijs. pielīdzināms augšā minētam Pargnum. Maļeckis raksta. kuŗus vācieši (Germani) saucot „Erdmännlein”. tad „Puszaitis” būtu leišu dievs. Jau A. kas nav 55    . Nav arī vēl izšķirts jautājums. vai arī kāds sagrozīts vārds. gadā izdotā grāmatā raksta „Pergrubrius” vietā „Pergrubius” un nosauc to par livoniešu dievu. kuŗu A. Īsteni šie gari esot bijuši „Besdukkai”. arī vēl tagad sauc apakšzemes vīriņus par „barzdukai”. 34. „Gelehrte Beyträge” (1764. Götingenes rokrakstā (1545) viņš tiek saukts „Marcopele” un pie Pretorija „Markopete”. un pēdējo atkal izskaidrot par kungu un bagātnieku dievu. kuŗi ir sagrozīti par Puškaiti. No dažādajām Pergrubŗa etimoloģijām neviena nevar apmierināt valodnieku prasības. vēl pieliek no sevis. M. ka šis vārds esot cēlies no leišu „pušķis”. ticis iesaukts par „miljonu kungu”. kādus pēc Frišbīra vēl tagad Prūsijas vācieši sauc par „Markopeten. kuŗi abi še var būt kontaminējušies. kur viņš būs pa ausu galam ko dzirdējis par prūšu nakts gariem jeb apakšzemes vīriņiem. 1. Kuŗš izskaidrojums tad nu ir pareizais? „Barzdukai” un „pirštukai”. Šā apraksta dēļ Marko Polo.) pazīst zemes dievu Puškaitu (Puschkaits. Eicēdijs raksta: „Marcopolus” un pievieno livoniešu dieviem. „Gelehrte Beyträge” (ibid. Arī M. Maļecka vārdiem esot vēl bijuši kādi apakšzemes gari „Barstuccae” (Götingenes rokrakstā „Perstucken”. 1. Maropeten. Pēc šādiem faktiem mēs nebūt vēl nezinām. kā zināms. Maļeckis. žemaiši.) tura to par latviešu lapu un zāles dievu Pergubri. un ka dievu saucot „Putscetus”. kas vēl nav uzskatāms par faktu. kā zināms. No šiem visvairāk top daudzināti „Putscaetus”. Mārkupolu un Bērstūķi. kas izdevis aprakstu par Ķīnu. bet Lange jau izšķiŗ divus latviešu dievus: biržu dievu Pušķeju jeb Pušķeiti un gaisa un putnu dievu Pučķēti. Lange šā dieva nav atzīmējis. der Gott der Erde). kamēr Lange ar Stenderu ir pārcēluši šos dievus latviešu mītoloģijā. Profesors Mieržinskis turpretī domā. ka šās Sarmatijas tautas esot prūši. Pretorijs (Praetorius) un Strijkovskis. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 1564. ka daudz Sarmatijas tautas pielūdzot kādu „Putscaetus” (Götingenes rokrakstā no 1545. Lange šāda kungu dieva pavisam nav uzņēmis. tādēļ ka viņi dzīvojuši apakš irbenājiem. livonieši. turas pie Maļecka ziņām. Pēc tā paša J. pie Strijkovska „Parstukai”). vai Pergrubrius būtu prūšu jeb leišu dievs. Pretorijs dod šim vārdam divas etimoloģijas. „Pergrubius”. leitiski „pirštukai”. un krievi. kur sevišķi slavē ķīniešu bagātību. bet Stenders to izskaidro par pavasaŗa dievu un tulko par pumpuru perētāju. 61. kas nozīmē priedi.

aitas skūdami. Vecā prūšu baznīcas aģendā no 1530. kas atbilstot romiešu Cererai. atvasinādami to no „bērna” un „stūķa”. 33) domā.) domā. Maļecka rakstā tas ir nosaukts debess un zemes dievs „Occopirnus” (pie Lazīcija „Occopirvus”). Maļeckis to nosauc 1551. ka kāds vācu priesteris būs prasījis kādam jātvingam.meklējami ne prūšu. ka kāda tauta pielīdzinātu savus dievus putnu mātītēm. ne arī latviešu valodā. p. H. Langem un Stenderam no tā iznāk latviešu bagātības dievs Pilnītis. Lange to pārvērš par Gardēdi. ko latvieši uzskatījuši par lielu nelaimi. Varam iedomāties. 1563. Šis Aukuperons vairs neatgādina Okopirmu ne pēc skaņām. Vēlāku šis dievs laikam no kāda starpnieka drukas kļūdas ir izvērties pie mums par Anšlavu. Dažādi dievi vecos rakstos.) rakstā minēts gaisa un mākoņu dievs „Occopirns”. „Gelehrte Beyträge” (ibid. (arī „Awschawtz”) kas ir pielīdzināts romiešu Aiskulāpijam. Latviešiem jau bijusi sava Vēja māte. Tas nu varēja gluži vienkārši tulkot uzsvērto vārdu un teikt varbūt: ukapirmas. J. To pašu noraksta arī Lazīcijs. kuŗu viņi nosauc par „Bērstūķi”. īsteni sūdaviešu dievs „Auschauts”. „Auscautus” un vēlāku. 1. „Gelehrte Beyträge” (1764. ka latviski „bērstuki” būtu varbūt „bērniņi” saucami. labāki „Pļautiņš”. J. Vecais Stenders raksta šo vārdu „Auskuts”. Arī loģiski nav pieņemams. Tai pašā augšā minētā aģendā ir sastopams prūšu dievs „Ockopirmus”. kas nozīmē vispirmo. Burvji esot gājuši par naktīm apkārt.) domā. kā sauc viņu augstāko jeb vispirmo dievu. Narbuta „Auszlawis”) un Jerna (Hiärn) „Aussweytus”. ka šim savādajam dievam ir pie katra rakstnieka savāds nosaukums un arī savāda nozīme. 56    . ka kādam dievam būtu bijis šāds abstrakts vārds. kas nozīmējot auku perētāju. gadā. ka šis nozīmējot avju skuvēju. To pieņem arī Stenders. „Gelehrte Beyträge" aizrāda uz latviešu zvejnieku dievu „Gardotes”. vēlāku (1563) : „Gardoetes” un nosauc to par jūrnieku dievu. Ņemsim vēl vienu aģendas dievu „Piluuytus” (Götingenes rokrakstos arī: Piltnitus. Priesteris nu varēja to pieņemt par dieva īpašvārdu. un ūdens dievs Pelvīks. nevis skuvuši ar skutuvi. Vēlāku šis Okupiernis izvēršas pie mums par Aukuperonu. ka šis veselības dievs „Auskauts” būtu latviski saucams „augsts kaujējs” (kāvējs). Lange un Stenders turpretī tura šos barzdukus par kādu latviešu dievu. Minētā aģendā ir vēl pieminēts kāds senprūšu dievs „Bardoayts”. ka burvji esot aitas apcirpuši. kas perē. 31. „Gelehrte Beyträge” (ibid. tāpat kā Pergrubris esot pumpuru perētājs. Vārds ir tik tālu sagrozīts. it kā no viņa pieres nāktu vētras. J. Lange to tura par īstu latviešu vārdu. g. Maļeckis to raksta pa priekšu (1551) : „Gardoaetes”. J. ne pēc nozīmes. Pilnitum un Pilniten). Maļeckis raksta turpretī: „Auschlauis” (T. raksta: „Okkupeernis t. Maļeckis un Lazīcijs to nosauc par bagātības dievu „Pilvitus” (pie Jerna „Pelwitus”). „Autsceutus”. kādēļ nav mums arī iemesla meklēt vēl kādu citu vēja dievu. Te nu redzam. turēdamies pie otra teksta. domādams. 26. Tas izrādās par prūšu cilts jātvingu vārdu. Maļecka dēls H. Auku peere”. kas ir tulkots par Saturnu. „Gelehrte Beyträge” (1764. J. Vismaz nav domājams. izskaidrodams. ka viņa pareizā izruna un īstā nozīme gan laikam arvien paliks par mīklainu. J. Bet arī šāds aitu cirpējs nevarēja apzīmēt dziedniecības dievu. gada ir pieminēts kāds seno prūšu. J. kas ir tulkots par romiešu Pollūku. Latvieši gan ir ticējuši. J. bet Stenders par vēja dievu Gardētu. i. ka latviešiem esot bijis ražas dievs „Pelvetiņš”.

ka ar cūku kūti un cūkas purnu pie latviešiem būs bijuši saistīti kādi māņi. Pēdējo nepareizo vārdu sastopam arī Jerna vēsturē. kādu piemin vecs Insterburgas mācītājs M. kas tik stipri kuļ. Pretorijs 17. ka senos laikos vecas pagānu tautas pielūgušas kādu dzīŗu dievu Komu (grieķu Komos). Pie Stendera turpretī „Drebkuls” ir jau īsts latviešu „zemes trīču dievs. būs samaisīts ar vēdera runātāju. kas varbūt nozīmējis drīzāk kādu kūlēju nekā dievu. Pie Langes sastopam par šo pašu dievu sekošu izskaidrojumu: „Drebkuls (*) der Nordische Gott des Erdbebens” (ziemeļnieku zemes trīču dievs). Lange neapgalvo. Manharts aizrāda. Bet nu Krēmars. Lazīcijs vēl pazīst pie žemaišiem citu auglības dievību „Waizganthos” (arī pie Kelcha). b) un nekādā ziņā nezīmējas uz līgavām. Tā tad „Drebkulys” gan būs tikai leišu vārds. Tai ziņā turpretī mums nav jāšaubās. ka šis „Waizganthos” varot būt tikai sagrozījums no cita auglības dieva „Waisgautis”. A. ka zeme dreb. Bet nu grūti ir iedomāties. No šā vārda nebūs šķiŗams augšā minētā Pretorija „Drebkulis”. Vārdu „Kremata” ir jau sen mēģināts salīdzināt ār čechu vārdu „krmnice”. Einhorns savos rakstos vairāk reiz daudzina. ka latvieši šā vārda vairs nepazīst. ka senajos Prūsijas likumos no 1394. ka Koms būtu latviešu dievs. vai šis žemaišu auglības dievs saukts „Vaicgantus” jeb „Vaisgautis”. Juškeviča leišu vārdnīcā atrodas vārds „drebkulys”. Turpretī nav mums ne mazākā iemesla meklēt šādus dievus latviešu mītoloģijā. Tā tad mēs vēl nebūt nezinām. Ļaskovskis un Lazīcijs piemin kādu leišu auglības dievu „Tiklis”. kuŗu „Gelehrte Beyträge” (1764. bet vai „Kremata” un „Krukis” bijuši kādi noteikti dievi. Bet jau Manharts aizrāda. kas leišu valodā nozīmē cūkas purnu. un poļu vārdu „karmnik”. Tomēr priekš kādiem divdesmit gadiem „Austrumā” parādījās kādas viltotas tautas dziesmas par „Krēmaru” un „Nurķi”.Frišbīrs aizrāda. dass alles zittert”). ir cēlies no drukas kļūdas un vārds ar diviem r saknē nekādā ziņā nevar būt latviešu vārds. vēders) un „waitiat” (prūsiski. Mieržinskis domā. P. kas nozīmējot kūlēju. kā domājams. gada izdevumā esot ieviesusies „Kremata” vietā drukas kļūda „Kremara”. gadu simteņa beigās. un ka arī senie latvieši turējuši šādas dzīres. runāt). Tā kā nu vēl minēto dziesmu 57    . Lazīcijs pazīst pie žemaišiem divus cūku dievus: „Kremata” un „Krukis”. kas esot cēlies no vārdiem „veicas gan”. kas pēc skaņām esot rada ar vārdiem „kūms” un „kaimiņš”. Narbuts to tura par sava Pramžima citu nosaukumu. ka šie savādie burvji nebūšot nekas cits. Var jau būt. §. tad arī Stendera nelaimīgie salīdzinājumi ar kūmu un kaimiņu ir gluži lieki. ka senie leiši un latvieši būtu pazinuši zemes trīces un ka viņiem būtu bijis pat vēl zemes trīču dievs. Uz šādu ziņu pamata Stenders arī pie latviešiem atradis dzīŗu dievu Kūmu jeb Komu. kā jau teikts. barokļu kūts. Profesors A. barota cūka. Tā te kāds nepareizi uzrakstīts senprūšu dievs. Vārds būšot cēlies no „pilvas” (leitiski. Arī pats dieva nosaukums nebūt nezīmējas uz zemes trīcēšanu. Tā kā nu Einhorns nebūt nesaka. kas nozīmējot zemes trīču dievu. ka viss trīc” („Drebkuls der Gott des Erdbebens. lai arī T. gada tiekot minēti kādi burvji „Pilwitten”.. kuŗu Lange un Stenders tulko par latviešu tiklības dievieti Tiklu. „Krukis” vietā pie Ļaskovska ir sastopams „Kiauliu Kruke”. ka „Veicgantis” nevar būt latviešu vārds (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. Lange ar Stenderu tura viņu par latviešu līgavu dievu „Veicganti”. kā vēdera runātāji. un no šā maisījuma būs radušies augšā divi minētie latviešu dievi. der die arme Erde so gewaltig prügelt. ka Lazīcija grāmatas 1642. kas nabaga zemi tik lieliski kuļ. 8. 33) tulko par kaņepju un linu dievu „Waizganths”. par to vēl varam šaubīties. Vēlāk šī Tikla tiek uzturēta par laulības dievieti. ka „Drebkuls” būtu īsts latviešu dievs un aizrāda ar pielikto zvaigznīti.

Visi vēlākie rakstītāji ir turējušies pie aģendas vārdiem un laikam gan ne bez iemesla. kamēr mums nebūs par to itin skaidru aizrādījumu. Ne leišiem. Autrimpu un Potrimpu. 61. ka pirmais esot nāves un otrs dzīvības dievs. „Natrimpe| un citus māžus. ka „Awtrympus” un augšā minētais „Awschawtz” esot bijuši seno sūdaviešu dievi. Var jau būt. Arī H. kā liekas. un ūdens dievu.). Ja Autrimpus bija Neptūns. S. Patrimpe. sauktu „Antrympus” (1761. ka no viena paša Potrimpus vārda sagrozījuma būtu cēlušies šie dažādie dievi. Tā ka S. Proterijs. izņemot Veļu māti. Maļeckis piemin jūras dievu „Antrimpum” un upju dievu „Potrympum”. ka viņa laikos ne nadravieši ne žemaiši vairs neesot pielūguši kādu dievu „Padrympus”. Septiņpadsmitā gadu simteņa beidzamā pusē raksta M. a u un p o prūšu valodā tiek bieži lietoti. kas Pretorija „Padrympus”. p. ka ceturtā. „Potrympus” ir taču tas pats. kuŗa tomēr pirmā kārtā ir bijusi mirušo dvēseļu valdniece. Tā pati vārdnīca vēl liecina. kā jau augšā minēts. Grūnaus runā par trim lielākiem prūšu dieviem: „Patollo. nav bijis nekāda tipiska nāves dieva. 13. Var jau būt. kuŗš savukārt nebūs šķiŗams no Frišbīra „Podromp”. Antrimpus un Potrimpus. Frišbīra Prūsijas vācu valodā vārds „Podromp” nozīmē ūdens paņčku jeb peļķi un arī atvaru upē. bet šāds izskaidrojumus ir atkal par abstraktu. 1. Bertuleiti apgalvot. Ja nu arī Patollus būtu tāds bijis. Patrumpo) nebūtu nekādu sakaru ar upi. kas tomēr būtu neparasta parādība indoeiropiešu mītoloģijā. vēl citus variantus: Patrimpo. 1. tad tomēr nav mums pamata nostādīt tam blakus kādu dzīvības dievu. kuŗiem pēc kārtas atbilst Neptūns un Kastors desmit romiešu dievu starpā. ka piedēkļi n a. J. sauktu „Potrimp” (1764. Bertuleitis domā. kamēr prefikss a n ir tur svešs. 58    . bet ja no desmit dieviem septiņi ir pēc kārtas pareizi tulkoti. kur viņš tās dziesmas dzirdējis. ka Potrimpum (sal. ka nevis „Potrympus” un „Bardoayts”. bet nevaram tomēr līdz ar H. gada dokumenā ir teikts. H. Gerulis vēl aizrāda. H. kas nozīmē upes atvaru. kādēļ Antrimpus būtu cēlies no pārpratuma. Tādēļ arī pie senajiem prūšiem nevaram meklēt tādu nāves dievu. Nav mums tomēr pietiekoša iemesla apšaubīt vairāk aģendas dievus. Laikrakstā „Gelehrte Beyträge” mēs sastopam latviešu gaismas un zvaigžņu dievu. ka senie prūši godājuši „Patollu”. ka te būšot bijusi viena pati dievība ar dažādām blakus nozīmēm. Vairākkārt minētās 1530. tad tālāka pakaļmeklēšana par Krēmara un Nurķa celšanos ir arī gluži lieka. Profesors G. Pēc H. kuŗām tad bijuši savi nosaukumi. ka še ir runa par trim dažādiem dieviem: Natrimpu. Bertuleitis grib grozīt arī aģendas tekstu un pieņem. tad kuģnieku dievam Kastoram atbilstošais Potrimpus varēja viegli tikt iztulkots par upju dievu. Grūnaus. Bertuleitis aizrāda gluži pareizi. Bertuleitis domā. Kādā 1418. gada aģendas desmit prūšu dievu starpā sastopam vārdus „Autrympus” (Awtrympus) un „Potrympus”. ka dievs Potrimpus ir cēlies tikai no pārpratuma. Vienkāršāki gan mums izklausītos. veselību un dzīvību ir taču gādājis ikkatrs labs dievs. Perkuno”. ne arī latviešiem. kur mēs viņam pavisam vairs nevaram sekot.iesūtītājs nevarēja uzrādīt. ka „Potrimm” ir vecs ciema nosaukums Tilzes tuvumā. bet gan „Autrympus” un „Potrympus” būtu tulkojami par romiešu Kastoru un Pollūku. 27. Par labu ļaužu pārtiku. kādēļ kāds tipisks dzīvības dievs būtu mītoloģijā izņēmums. tad grūti būtu pielaist. tad H. kādēļ Autrimps un Potrimps gan būs jāatstāj. ir nostādījis Patollu un Potrimpu blakus. piektā un sestā dieva izskaidrojumi būtu pavisam sajukuši.

kas esot bijusi upju dieva Potrimpa sieva un latviešu Amora Kauņa māte. Pie ķīniešiem tēvi pat tīšām meklē saprecināt tādus pāŗus. Pie Langes ir „Potrimps” jeb „Patrimpus” latviešu dzērāju dievs. kā jau teikts. tad latviešu rakstniecībā pēdējie tomēr nevarēja galīgi nodibināties. kamēr leišu „geda” (kauns) ir atkal sieviešu kārtas. ka bez šaubām būs izdomāti pēc pēdējo priekšzīmes. itin kā Trimpus apakšnieks. Var arī viegli izskaidrot. Bet vislielākās jukas par baltu tautu mītoloģiju iesākās ar poļu vēsturnieku Teodoru Narbutu. t. Bet nu Milda (Milda. nedz arī vērojamā seno baltu mītoloģijā. Šo fantaziju vēl pabalstījušas tās iedomas. Narbuts nosauc „Pramžimas”. Pie pirmatnīgām tautām paši tēvi apprecināja savus bērnus un jaunu ļaužu mīlestība nesaskanēja ar tēvu neaprobežoto varu. Antrimpus Stenderam ir jūras dievs. Viltojumiem un sagrozījumiem jau allaž grieķu mītoloģija ir noderējusi par paraugu. Pirmās rakstu ziņas par šiem dieviem ir meklējamas jau trīs līdz četri simti gadu atpakaļ.). Narbuts ir sagrozījis visas vecās ziņas pēc sava prāta un vēl pats tīšām pielicis visādas lietas klāt. Visderīgākais te nu bija latviešu vārds „kauns”. kā Kaunis iekļuvis Amora vietā.). kāds baltu valodās nebūt nav sastopams. kā jau redzējām pie Jupja. Turpretī mīlestības dievību. 1. Tā tad visa fantazija par Mildu sastāv tikai no pretrunu ziņām. ne chronikās. tā tad bija jāmeklē vienkāršs vīriešu kārtas vārds. Stenders šeit nav turējies pie Langes vārdiem. kuŗš izdevis lielu biezu grāmatu par leišu mītoloģiju (Mitologia Litewska. ka „Antrimps” esot laikam tas pats. Caunus. Pieņemot Mildu par īstu baltu tautu dievieti. Latvieši ar šo dievu ir iepazinušies caur vācu rakstiem un pārgrozījuši to par visaugstāko dievu Pramšānu. 34. Šāda Narbuta rīkošanās ir noderējusi par priekšzīmi arī dažiem poļu. Likteņa dievību T. Bet turpat tālāku (1764. Sieviešu kārtas vārdi. Bet tā kā jau Manharts stingri uzstājās pret Narbuta leišu dieviem. kam ir sakars ar mīlestību. grieķ. par Mazāzijas pilsētas Kaunas (lat. šim nolūkam nederēja. Tādos apstākļos mīlestības dievībai nav vietas. Kaunos) iedzīvotāju (91. jo pēc viņu uzskatiem no jaunu ļaužu mīlestības ceļoties tikai nelaimīgas laulības. Kūma. Trimpus un citiem dieviem. kā viņa būtu izšķīrusies no otras mīlestības dievietes Līgas. kas „Potrimps”. mēs atkal nezinām. die Milde) ir vecs vācu krustāms vārds. p. kuŗus visvairāk Lange un Stenders no pārprašanas ievietojuši latviešu mītoloģijā.p. Pie T. sagrozīdams leišu izteikumu: „per amžius”. par (visu) mūžību. leišu un latviešu rakstniekiem. Bez vācu starpniecības ž nebūtu pārvērsts par š.) ir teikts. i. Narbuta dievi. it kā Kupīdinu senie romieši būtu saukuši „Caunius”. kas Ausekļa rakstos izvērties par jūras dievu Atrimpu. kā leišu „meilē” un latviešu „mīlestība”. kur līgavainis ar līgavu viens otru nepazīst. ne tautas tradicijās. varam gan meklēt pie tautām ar augstāku kultūru. 1. bet Potrimpus upju un ezeru dievs. bet nevis pie senajiem baltiem. No šiem jauniem dieviem pie latviešiem visvairāk ir pazīstama mīlestības dieviete Milda. 28 T. Wilno 1835). p. Turklāt Milda ar Kauni ir tik līdzīgi grieķu-romiešu Afrodītei jeb Venērai ar Erosu jeb Amoru. 59    . pie kuŗiem taču vēl pastāvēja pirmatnīgs patriarchāts. kuŗām nav pamata ne valodniecībā. bet pats ir meklējis ziņas pie Maļecka. Tā nu esam apskatījuši visus nedrošos dievus. Narbuta trešais Romoves dievs ir „Atrimpos”.

bet ne no paša Narbuta grāmatas. 1. ne pat noteikta skaitļa. Alunāns. 1. ka visi dievi ieņemtu vienādu attīstības pakāpi. ne dievietes sugas vārdu nozīmē. Mildai ir dēls Kaunis un viens no Pērkona dēliem esot Debesskalis. t. nebūtu izvērties par „Anšlavu” un „Pramžimas” par Pramšānu.) un „Dugna” (83. Saules meitas.). Tikai viltotās jeb sagrozītās tautas tradicijās. Laima un Jumis ir izskaidrotas tikai par vienkāršām personifikācijām. Narbuta „Auszlavis”. 66. Jūras un Laimas kalpones. kamēr pēdējā laikā latviešu mītoloģija tika tēlota par ļoti nabagu. 1.) upju nimfa „Dukņa” (80. bet līdzīgu piemēru un variantu trūkuma dēļ nevaram zināt.). Tā par piemēru. 60    . ka tautas valoda nepazīst ne dieva. bet mazāk antropomorfizēta nekā Dievs. kā zināms. ne citu kādu ziņu. kā redzējām. kā jau minēts. Jupim. Vissvarīgākais ir še tas fakts ka nav mums itin nekādu ziņu par latviešu dievu ģeneāloģiju. kuŗām ir jau bijusi augstāka kultūra. Visi šie apšaubāmie nosaukumi ir pārnesti arī latviešu mītoloģijā. ir „divi meitas. Tā tad pilnīgi antropomorfizētu dievu nevaram arī meklēt pie latviešiem. u. Ja turpretī Jupim esot kupla bārda. tad tomēr nekur nav runa. tieši pārņemts. uguns dieviete „Praurime” (38. Turpretī pilnīgi antropomorfizētus dievus mēs sastopam tikai pie tādām tautām. Pēdējais piemērs. laikam no latviešu kāviem). Saules meitas un Jūras meitas. no kuŗām mēs atkal nezinām ne vārdu. Senāk. Pat īstas dievības. ka še nevar būt īstas. Par dievu antropomorfizēšanas nepilnību liecina pa daļai arī tas apstāklis. Pie vismazāk attīstītām dievībām ir jāpieskaita Dieva dēli. Laima ir vairāk noteikta nekā Jumis. kuŗu nolaupījis apakšzemes zemes dievs Paklus. p. vai dziesmiņa patiešām ir veca un pareizi uzglabājusies. ganu dievs „Gonglis” jeb „Gongelis” (110. gaŗi mati” un Ūsiņam „gaŗas ūsas”. kā šie dievi izskatījušies. 29. Apskatījuši visus mūsu svarīgākos īstos un neīstos dievus.Narbuts zina arī pastāstīt par Krūmīnes meitu Nijolu. Šiem dēliem un meitām mēs nezinām nekādu vārdu. Pērkona dēli. Lai gan vienā tautas dziesmā (22. kā: Pērkons. Jumja un Jumalas savstarpīgiem sakariem. tad tūliņ redzam. Kaŗa dievs viņam ir „Kavas” (12. Nekāds izņēmums no šā likuma nav arī augšā minētie Dieva dēli.) Laima tiek nosaukta par Dieva meitu. Ne dēliem tiek kādreiz minēta māte.) u. Lai gan ir uzglabājušās liecības par Debess tēva un Zemes mātes. t. pāriesim tagad uz vispārīgu pārskatu par latviešu dieviem un viņu izcelšanos. ne meitām tēvs. ka no šām laulībām būtu cēlies kāds zināms dievs jeb dieviete. Rasa un Liesma”. 1. Arī seno krievu dievi nav vēl antropomorfizējušies. ir pārnesis pie latviešiem J. skaidri aizrāda uz vācu starpniecību. Bet nu no šādām personifikācijām ir taču cēlušies visi dievi. Nekur īstās tautas tradicijās neatrodam apraksta. 1. Viltotās tautas tradicijās šādas lietas turpretī ir ļoti bieži sastopamas. Dievu izskats un īpašības. Tomēr nav jādomā. bija sameklēts liels skaits dažnedažādu latviešu dievu. vismaz vecas tautas tradicijās. kas vēl neesot nekādi dievi. Saules un Mēneša. kā zināms. Vecos rakstos un īstās tautas tradicijās turpretī nav ne šo. Narbuta dievus. Dievībām tikai sāk līdzināties Nelaime un Ļauna diena. kā jau teikts. Jupis un Ūsiņš tiek nosaukti par dieviem. pr. nedz arī šām līdzīgu ziņu. Saules dēls un Pērkona meitas būs arī jāpieskaita pie jaunām un retām dievībām. gluži kā pazīstamajā grieķu teikā (63.

ka par tempļiem tiek sauktas arī vispārīgi svētas vietas bez kādām ēkām. ka visu triju baltu tautu mītoloģija. ne par dievu tēliem. Par leišiem ir mums droši zināms. ka visiem senajiem dieviem ir gluži vienkārši un viegli saprotami nosaukumi. Pērkons. Nav arī nekāds brīnums. Es še vēl nepieminu Žemīnas (Žemyna. no kuŗiem mēs pazīstam tikai vārdus. prūšu Deivas) un Pērkons (leišu Pērkunas. kas pagatavoja dzirnavu akmeņus. māliem un pat no akmeņiem. (leišu Auszra). Pie mītoloģijas pētīšanas liela nozīme pieder arī pašiem dievu vārdiem. Vai prūšu pavārds „Layme” arī būtu nozīmējis likteņa dievību. Ceroklis. kā: Dievs jeb Debess tēvs. Jānis. Tēli varēja būt taisīti no koka. t. un Austra. un jādomā vēl Dieva dēli un Saules meitas. varēja arī iztaisīt akmeņa tēlus. no kuŗiem ir vēl pilnīgi līdzīgi sekošie dievu nosaukumi: Laima jeb Laime (arī leitiski Laima jeb Laime). 61    . prūšu Percunis). kur ir runa par baltu tautu dieviem. No cilvēkiem ar pārdabīgiem spēkiem tikai burtnieki. Romove un viņas dievi. Tā iemesla dēļ daži pētītāji ir pārliecināti. kamēr latvieši ar leišiem vēl dzīvojuši ilgāku laiku kopā. Tā tad arī mītoloģija līdz ar valodniecību un vēsturi apstiprina to faktu. Tomēr izrādās. Latviešu mītoloģijā mēs redzam. Jumis. ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. Tāpat augšā ir minēts. jo dzirnkaļi. tā tad paši par sevi vien nevar liecināt par baltu tautu mītoloģijas tuvu radniecību. Tikpat vienkārši ir izskaidrojams no krieviem aizņemtais Ūsiņš un no vāciešiem aizņemtais pūķis. Tāpat arī dievu tēlus daudzina dažādi raksti par vairāk gadu simteņiem. ne par leišu. kā jau minēts. ka šie tēli bijuši kādi ievērojami mākslas darbi. tad gan mums ir vēl mazāk tiesības pārnest seno prūšu dievus uz latviešu mītoloģiju. Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus. Nav arī šaubu. Mārkupols. ka šie tēli nav uzglabājušies. Juris. Tādēļ ir jādomā. kur nekad nav stāvējušas kristīgas baznīcas. Miķēlis. Veicgantis. bijuši laikam pie visām trim baltu tautām ar līdzīgiem nosaukumiem. Krēmars. un chroniku „idola” nozīmējot tikai pašus iedomātus dievus. t. Cēlis. kuŗas leiši nesauc par mātēm. Šādā veidā uzrakstītus viņus nevaram turēt ne par latviešu. Bērstūķis. ka no katoļu tradicijām ir cēlušies Māŗa. ne arī par prūšu vārdiem. Puškaitis un citi. Gandrīz katrai pagānu tautai ir bijuši tādi tēli un baltu tautas še nevar būt nekāds izņēmums. ka baltu tautas neesot pazinušas ne tempļu. Laima. jo viņus vajāja muižnieki un garīdznieki ne mazāk. raganas un laumes. nav mums droši zināms. Patiesībā nav mums pietiekoša iemesla šaubīties ne par tempļiem. Tuvāki mums tomēr stāv leišu dievi. Visām trim tautām kopīgi ir tikai Dievs (leišu Dievas. Austra. 30. Zemes māte. Zemes māte) un Velionas (Veļu mātes). kā 700 gadu laikā. Turpretī pavisam svešādi izklausās mūsu ausim Pergrubris. Tikai nav mums jādomā.Chronikās. ir ļoti līdzīga. šad un tad tiek pieminēti arī tempļi (templa) un dievu tēli (idola). ka ar leišiem mums vēl ir kopīgi vilkati. pr. Tā kā nu vēl prūši ir tuvāku rada leišiem nekā latviešiem. Tenis un citi. Jau augšā ir aizrādīts. Dēkla u. kuŗi visi gan laikam jau būs attiecināmi uz indoeiropiešu pirmtautu. ne arī dievu tēlu. tāpat arī Lazdonas un Birzuļa. lai viņi arī būtu bijuši gluži vienkāršas būdiņas. bet katrai tautai ir tomēr savādi dievu nosaukumi. ka leišiem un latviešiem ir tomēr pagānu laikos bijuši savi tempļi. vispārīgi ņemot. ka no trijām baltu tautām vispirms atšķīrušies prūši.

Tur mēs lasām ne vien par leišu kaŗiem pret latviešiem un prūšiem. tad nav nekāds brīnums. Indriķa chronika un Rīmju chronika. Romovē esot uzturēta mūžīga uguns. Dusburga „Criwe” esot drīzāki īpašvārds nekā sugas vārds. Pēc viņa stāstiem Romovē valdījis krivu krivs. ka viņu cienījušas arī Lietavas un Livonijas ciltis. ka.Pēc tā nu varēsim arī apskatīt. tomēr nav jāšaubās. Daži sīkumi šajos aprakstos saskan gluži vārdu pa vārdam. Kā slaveni Sibirijas šamani ir pazīstami apgabalos par vairāk simtu verstēm. Patrimpe. krieviski „кривой). gadu simteņa pirmā pusē. Perkuno”. ka kādi trīs dievi pie baltu tautām būtu augstāki par citiem. būs nodarbojies arī ar zīlēšanu un slimību dziedēšanu. līks. ka visām baltu tautām bijusi viena valdība un viena ticība. Grūnaus 16. ka Romoves slavenais burtnieks jeb krivs. kas degusi pie liela ozola. tā ka viņa pavēlēm klausīja ne vien minētās ciltis. kuŗš atkal savukārt esot ņemts no skandinavu Eddas. Bet ar to vēl nebūt nav teikts. ka Romoves burtnieki bijuši izslavēti plašā apgabalā. Jādomā. prutheni. šādos apstākļos nevar būt ne runa. iedami par šo neticīgo ļaužu robežām. ka krivukrivs valdījis kā pāvests par visām baltu tautām. ka Romoves pastāvīgi zaļais ozols ir aizņemts no Upsalas svētā koka apraksta. 62    . gadu simtenī jau zina sīki jo sīki pastāstīt. saviesīga sapulce. kāds sakars latviešiem varētu būt bijis ar seno prūšu Romovi. gadu simtenī. Turpretī S. gadu simteņa sākumā. P. Dusburgs 14. ka par visām baltu tautām būtu valdījis viens pats valdnieks. jo viņš it kā pāvests valdīja par visu savu ticīgo draudzi. Paliek tik vēl nenoskaidroti trīs Romoves augstākie dievi. Ziņneša kūju. Vai tiešām Patolls. kā jau augšā minēts. Dusburgs varēja gluži netīšām pārspīlēt kriva polītisko varu. sauktu Prūsijas vācu izloksnē „Kriwūle” un leišu valodā „krivūle” no leišu vārda „kreivas” (sal. Jaunākie pētnieki turpretī aizrāda. ka S. tika ar lielāko godbijību saņemti no valdniekiem. bet nebūs bijis nekāds priesteris tagadējā vārda nozīmē. Dusburgs būtu kādas lietas tīšām izdomājis. i. tā tas varēja būt arī ar Romoves krivu. Jau augšā ir aizrādīts. ka nav mums itin nekādu liecību. leišu un latviešu valdnieks. bet arī viņa sūtnis ar savu kūju jeb citu zināmu zīmi. ka krivs tiešām valdījis par visām baltu tautām. Grūnava ziņām un pieņēma. ka arī P. ka viņu cienīja arī radu tautas kaimiņos. Pat P. un viņus cienī arī kaimiņu tautas. kuŗu cienīja kā pāvestu. Prūsijas vācu vārds „Krawā” jeb „Krawol”. Mieržinskis ir aizrādījis. prūši) vidū. atkal poliski „krzywy”. piemin vēl. tiek savukārt atvasināts no augšējās krivūles. Pirmās un drošākās ziņas par šo svētnīcu mums pasniedz vācu ordeņa priesteris Pēteris Dusburgs 14. kas zaļojis vasaru un ziemu. nepazīst nekādas kriva varas par Lietavu un Livoniju. jo nav taču vēl pierādīts. gadu simtenī. tas ir Nadravā. Lai nu arī šis „Criwe” būtu bijis tikai īpašvārds. Viņam bija tik liela vara. Ja krivam bija liela slava pie senajiem prūšiem. bet arī leiši un citas Livonijas tautas. bet arī par Livonijas un Lietavas cilšu savstarpīgiem nemieriem. Potrimps un Pērkons bijuši trīs augstākie baltu tautu dievi? Pēc augšējā apraksta mēs redzējām. uzsvērdams kriva nozīmi pie prūšiem. Senākie pētītāji nešaubījās par šām S. ka ne vien viņš pats jeb kāds viņa radinieks. kuŗas ir sarakstītas jau 13. Grūnaus ar zināmu nolūku ir pielīdzinājis Romoves krivu pāvestam Romā. Šīs vienkāršās ziņas nu lieliski paplašina un izpušķo Prūsijas dominikāņu mūks Simons Grūnaus 16. — vārdu dabūjusi no Romas. vai „Criwe” ir īpašvārds jeb sugas vārds. Šis krivu krivs esot bijis pilnīgi prūšu. Tikai pielīdzinādams šādu burtnieku pāvestam Romā. kuŗam bijuši padoti citi krivi un visādu šķiru priesteŗi. Zinātne vēl nav sacījusi sava gala vārdu. — kur dzīvoja kāds saukts Krive (Criwe). bija kāda vieta saukta Romove (Romow). arī prūšu vēsturē neesot nekādu drošu liecību par kriva darbību un viņas nozīmi. Profesors A. kungiem un visas tautas”. Ozolā esot bijuši triju dievu tēli: „Patollo. Viņa vēsturē mēs lasām: „šīs māņticīgās tautas (t.

30780. Pūt. tad šiem dieviem nevaram piešķirt nekādas nopietnas nozīmes. Drīzāk mēs še varam gaidīt ēšanu. Tādas svētsvinīgas nopietnības nebija pat seno grieķu svētnīcās un nav arī vēl tagad ķīniešu tempļos. pūķi. jūriņa. dejas un jautras dziesmas nekā svinīgas lūgšanas un nopietnu klusumu. Jā arī šāds izskaidrojums būtu pareizs. Tikai retumis tur atrodam seno laiku domas un tekošu tautas valodu. 1. Ja arī pie prūšiem pēc kristīgās trīsvienības priekšzīmes būtu attīstījušies trīs augstākie dievi. kādēļ nav še tik viegli sameklējami pašu latviešu senie māņi. Lai gan pūšamos vārdus daži rakstnieki tura par visvecākām tautas tradicijām. Ļoti dabīgi ir apdziedāta seno latviešu izturēšanās pret dieviem sekošā dziesmiņā: „Kad es gāju jūriņā. Romoves nosaukumu. Daudz vairāk materiālu par mītoloģiju atrodam teikās un pasakās. kādēļ nav vairs zināms. gan domā. ka S. burvjiem. Bertuleitis. H. raganām. pakaļā. Tā kā nu trīs Romoves dievus pazīst tikai vēl S. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti. Jūriņ’ mana māmulīte. Drīzāk ir jādomā. bet mēs jau redzējām. cik tālu ir grēkojuši uzrakstītāji un pie reizes arī paši teicēji. daži valodnieki grib atvasināt no īpašības vārda „rāms”. kā jau augšā minēts. tomēr seno laiku sacerējumu tur ir gauži maz. izteikta modernā valodā. Dažādi nedroši vārdi ir gan bagāti ar dievu nosaukumiem. tomēr viņu nevaram attiecināt uz kādu svētsvinīgu klusumu pie ziedošanas cermonijām. ka šāds izskaidrojums ir par daudz mākslots. vilkatiem. kas vēlāku samainījās ar kristīgas ticības Pikulu jeb Velnu. tad tādi jau ir augšā apskatīti. Pa lielākai daļai tur sastopam garīgas lietas kļūdainā latviešu valodā. Kas zīmējas uz vecākiem rakstiem par baltu tautu mītoloģiju. kamēr senās dievības ir tikai retumis sastopamas. Tā tad nav mums arī iemesla meklēt šādas nopietnas ceremonijas pie senajiem prūšiem. lai gan prūšu valodā līdzīgs vārds nav sastopams. Grūnaus. Pūšamos vārdus varam visvairāk izmantot tikai salīdzināšanai ar citām ziņām par mītoloģiju. dzeršanu. Paliek vēl kāds vārds ko teikt par tautas tradiciju nozīmi mītoloģijas pētīšanā. ka Patolls un Potrimps nozīmējot dzīvības un nāves dievus. leitiski „romus”. Ziedošana pie pirmatnīgām tautām tiek arvien izdarīta vairāk no bailēm un pēc veca ieraduma. kuŗš ir laidis tautās daudz melu ziņas. kuŗiem tad gluži vienkārši pielicis vēl no sevis trešo Pērkunu klāt.Tālāku mēs zinām. kuŗiem Pērkons noderētu par trešo biedru. Kad izgāju maliņā. aizrādīdami uz svētās birzes klusumu. ka svarīgākās un kopīgās triju baltu tautu dievības bijušas tikai Dievs jeb Debess tēvs un Pērkons. nekā no cienības un godbijības. Daudzos vārdos ir arī manāma jaunāku laiku fantazija. velniem. tad gan to starpā nebūtu ieviesies Patolls. ļauniem gariem. kā zināms. Pasakas nav arī uzrakstītas īstā un vienkāršā tautas valodā. bet trūkst tur tālāku liecību par dievu nozīmi. bet arī šeit parasti tikai par Dievu. Grūnaus būs pazinis vecā dokumenta „Patollu” un „Natrimpe”. Materiālu mītoloģijai tur nav daudz un tie paši paģēr rūpīgas kritikas. Šādi vārdi izklausās ļoti šaubīgi. Neretis pasakās ir runa par 63    . 31. Turklāt lielākā daļa pasaku ir visu kultūras tautu kopīgs īpašums.

Rakstu Krājums. Arī tās pilnīgi pārvalda jaunāki materiāli. 64    . izņemot tikai tautas dziesmas. atstāstīdams paša Manharta slavas laikā viņa rakstu „Die lettischen Sonnenmythen” tomēr nav baidījies izteikt šaubas par šādu tautas dziesmu tulkošanu (R. kas atgādina ļoti senu laiku uzskatus. tad mums atkal ir jāņem tautas dziesmas palīgā. bet pēdējā ir stipri sagrozīta pēc jaunāku laiku rakstiem un kaimiņu tautu māņiem. tautas dziesmu jūru izskaidroja par debess velvi un Daugavu par atmosfairu. Pēc V.. Kārtu un lielāko daļu no patronēm jeb mātēm mēs neatrodam nekādās citās tradicijās. Manharts. mākoņus u. Neskatoties uz visiem šādiem trūkumiem.). Turklāt vēl jārēķina kādi tīši grozījumi no uzrakstītājiem un izdomājumi no dažiem viltotājiem. Dēklu. 37. mēs gan atrodam daudz vairāk ziņas pasakās. „bāŗa bērnus sildīdama”. pr. bet lai nu mēs varētu kritiski izturēties pret šām pasaku ziņām un izmeklēt no tām vecus un īstus latviešu māņus. tomēr šī pūšamo vārdu Māŗa stāv daudz tuvāku svēto rakstu jumpravai Marijai. pērkonu. Tikai tautas dziesmās mēs vēl sastopam seno indoeiropiešu mītus par Dieva dēliem un Saules meitām un pazīstamās debess kāzas. pasakas satur tomēr daudz drošu materiālu par latviešu mītoloģiju. Meldijas un pantmēra sargātas. ka pasakās ir ļoti daudz mītoloģijas vielas. kā: sauli. Lai gan Māŗu pūšamie vārdi daudzina samērā biežāki nekā tautas dziesmas. Ļoti svarīgas ziņas par seno latviešu ticību mēs atrodam māņos un ierašās. Kā mūsu tautas dziesmas ir mītoloģijai izmantojamas. kādēļ viņš itin visur meklē un atrod veļus. Tā tad pašu seno latviešu uzskati ir tikai ar lielu uzmanību izlobāmi no māņiem un ierašām. viņas ir uzglabājušas vecākas un skaidrākas ziņas par seno latviešu dieviem un citiem māņiem. K. viņš arī visu izskaidro pēc latviešu uzskatiem. V.. Citā pasakā sastopam raganas kopā ar „laumēm” un „spīganām”. bet gan par kādām mītiskām būtnēm pie debess velves. Arī mītoloģijas jautājumos mums ir jādod priekšroka tautas dziesmām. arī pats Manharts ir atsacījies no saviem simboliem. bet šādas tradicijas ir vēl līdz šim maz krātas un kārtotas. Vēlāku. bet daži mūsu rakstnieki turpretī vēl tagad meklē šādus simbolus tautas tradicijās. par to ir gan daudz rakstīts. kā zināms. kas pie mums ir ieplūduši no rietumu Eiropas. kas ir dialektu vārdi. bet svarīgākos no tiem varam še tomēr visus sameklēt. Vienīgi tik tautas dziesmas daudzina trīs likteņa dievības: Laimu. kā jau augšā minēts.dieviem” un „dievietēm”. Pēdējais ir vēl vairāk aizrāvies no vienpusīgas teōrijas nekā pirmais. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā. Nevar liegt. L. Šādus materiālus tad nu mūsu Lerchis-Puškaitis ir lūkojis kārtot un izskaidrot uz gluži nepareiziem pamatiem. bet arī ne mazumu grēkots.. ka pasakās būtu pārāk daudz viltotu dievu. B. Turēdams turklāt katru pasaku par pašu latviešu ražojumu. Kalniņš. 40. Daudz pasaku uzrakstītāji ir iemīlējuša šaubīgos „rūķus” un „nāras”. 32. Ja mēs gribam šķirt Dievu no Pērkona un Zemes māti no Veļu mātes tad mums atkal ir jāgriežas pie tautas dziesmām. t. un 41. Manharta priekšzīmes arvien vēl mūsu tautas dziesmās tiek meklēti visādi simboli. K. Z. Par ļauniem gariem un citām līdzīgām lietām. Ja saulīte kavējas. 1. Līdzīgi Manhartam arī Andželo de Gubernatis meklē pasaku zvēros visādas dabas parādības pie debesīm. kā zināms. Dēklu un Kārtu. tad še neesot vis runa par bāŗa bērniem. t. 1. Nevaram gan žēloties. Visas pasakas pēc viņa domām ir cēlušās no veļiem. p.

Tikpat nelaimīga ir otra vienpusīgā teōrija. Tādas pašas dvēseles esot atkal „jūŗas gaigaliņas”..). kā pati „viņa saule” jeb „Saules mātes aploks”. Pilna dārgu dvēselīšu. Visas tādas lietas tik labi saskan ar tautas dzejas dabīgo un veselīgo optimismu un nebūt nav turamas par miroņu kulta pesimistiskiem simboliem. Tautas dzejā valda ticība. „Kas virs zemes ir netaisni šķirti. dažreiz peld Veļu māte. Mirušu ļaužu dvēseles tad nu arī tiek meklētas ne vien dažādos dzīvniekos. Tādā pašā ceļā tiek iztulkota sekošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā. Pie visām tautām ir sastopamas neskaitāmas tautas dziesmas. (O. Ne brālīša līgaviņa. lai arī tiem tiek pielīdzinātas slīkušu cilvēku dvēseles. Tā nu arī Daugava neesot vis upe. 200. Tā tad ir gluži dabīgi. p. Gluži tāds pats dvēseļu mājoklis esot jūra. it kā tautas dziesmās un māņos būtu runa tikai par senču dvēselēm. O. pa kuŗu. nedz atmosfaira. uz kurieni brauc parasti pa jūru. Daugava nav nekas cits kā upe Daugava. kur mirušie sarunājas ar dzīvajiem . uzceļas kā koki un puķes. 30710. Kā tā melna netecēs. Labāk upes raudavīte.). Bökelis raksta: „Kā tautas dzeja necienī sajēgumu „nekas” un „nekad”. izd. bet arī puķēs un kokos. kādēļ dzejiskā valodā varēja pie reizas arī abas samaisīt. vajaga būt arī bagātākai un labākai. kas sacerējuši mūsu tautas dziesmas.. zināms. zināms. Böckel. 1. Psychologie der Volksdichtung. kā Manharts gribējis izskaidrot. Iemīlējušies. ka arī ceļu uz „viņu sauli” domājas caur šo „Vāczemi”. bet gan „viņa saule” jeb dvēseļu mājoklis. un kā viņi kā cilvēki stāvēja viens otram tuvu. 65    . p. Tā tad arī tautas dziesmu Vāczeme ir gluži vienkārši Vāczeme jeb Vācija. ka „Vāczeme” patiešām neesot nekas cits. Tautas dziesmu „Vāczeme” ir gluži vienkārši vāciešu jeb kungu zeme. Ja tad nu gandrīz vai visā pasaulē tiek meklēta tikai kapsēta. 13234. gan nebūs bijuši Vācijā un no viņiem arī nevaram paģērēt kādu drošu liecību par Vācijas robežām. nekā paša dziedātāja tēvu zemei. tā viņi savienojas auga veidā un negrib vairs šķirties. Bet nu pastāvīgi daudzināti miroņi ar viņu mājas vietām nevar saskanēt ar to optimisko pasaules uzskatu. Bet nu mūsu animisti ir izdomājuši. tad. Tādēļ arī mūsu tautas dziesmas daudzina rozi jeb liepu uz jaunu cilvēku kapiem un viņu nāvi pielīdzina kāzām. Slīkušie dzīvo tālāk starp „upes raudavītēm” jeb „jūras gaigaliņām”. Bet nu arī saulīte noiedama iet pār jūru uz vakariem un pēc ļaužu domām laikam gan caur „Vāczemi”. kas kā zināms. Laižos pati upītē Raudavīšu pulciņā.tur nevajaga trūkt arī dvēseļu. kur piemītot mūsu senču dvēseles. ka mirušie kapā dzīvo tālāk. Šādai kungu zemei. kuŗiem nav kopīga kapa. tā viņa nepazīst arī nāves. Tautas dzejnieki. valda visās tautas tradicijās. tie sastopas atkal nāvē jaunā veidā un jaunā dzīvībā. 1. II. kā jau augšā minēts.. Sekošā dziesmiņā „raudavīte” jau bez šaubām tiek turēta par dvēseli. Neskaitāmās tautas dziesmās sastopam pamata domas: nāvei nav nekādas varas par mīlestību” (ibid. kamēr raudaves un gaigalas ir un paliek ūdens putni. 205.

). ja arī ne visu Vidzemi. kuŗus tura par ibēriešu pēcnākamiem. Jūras māte. cik man zināms. 34119. Zemes māte. bet arī ar citu indoeiropiešu tautu mītiem. Bet ir mums arī. Tā kā pie mūsu radu tautām. Vejopatis un Raugopatis. 27904. ka latviešu māšu vietā arvien būtu atrodami līdzīgi leišu „paši”. Viņa sākumi ir mums droši vien jāmeklē tālākā aizvēsturē. 1). ka šāda mātes fīliācija bijusi pie senajiem piktiem tagadējā Anglijā un pie ibēriešiem uz Francijas un Spānijas robežām. vēl tagad savās ierašās ir uzglabājuši atmiņas par senāko mātes nozīmi dzimtā. ka mēs šīs mātes esam aizņēmušies no sāmu cilts lībiešiem un igauņiem. Pēc vecām vēstures ziņām līdzīgs matronu kults vēl pastāvējis pie senajiem galiešiem un ģermāņiem. No šiem „pašiem”. Patiešām pie igauņiem arī sastopam Vēja māti (Tuule-ema). 31363 v. 34141. Laukopatis jeb Laukosargas. ka arī pie latviešiem šis māšu jeb matronu kults būs pārnācis no kādas svešas tautas. šādā ceļā tad nu viegli būtu izskaidrojama šī jaunā parādība latviešu un igauņu mītoloģijā.).). kā: Vēja māte. Neviens rakstnieks. kādas šaubīgas mātes pie veciem rakstniekiem. (19725). tad minētā parādība ir turama par sevišķu latviešu mītoloģijas īpašību. Minētais māšu kults latviešu mītoloģijā ir jauna parādība. Jūras māti (Mere-ema). Ļekatu māti (tikai māņos) un citas tām līdzīgas. Mēslu māte. Bangu māti (30865). Rūšu m. leišiem un prūšiem. Miega m. jo pie senajiem baltiem kā indoeiropiešu cilts zara nebūs meklējama mātes fīliācija. Baski.33. Veļu māte. kuŗa gan atgādina augšā minēto Ziedu māti. kas var būt uzrakstītas tikai pēc citu matronu priekšzīmes. Tikai par ilgiem gadu simteņiem viņi būs pamazām pārgājuši igauņos. (2864). (29835. (4124). 3184). Ziedu māti (28253). 26127. Te vēl varam pieminēt tikai Stendera uzrakstīto Puķu māti. nav tādu dieviešu. 34043. ka arī pie igauņiem šīs mātes izrādoties par samērā jaunu parādību. Miežu m. Joda m. kā jau minēts. pie kuŗiem pēc jaunāko zinātnieku domām šis kults esot cēlies no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarchālu dzimtas iekārtu. Matronu jeb māšu kults. kas saskan ar latviešu mātēm. Tā ir ievērojama starpība starp leišu un latviešu mītoloģiju. lībiešos un latviešos. Latviešu Zemes mātes. 66    . Vēja mātes un Rauga mātes vietā ir sastopami pie leišiem. 26117—8. Tā tad matronu kulta sākumi mums ir jāmeklē pie Vidzemes seniedzīvotājiem. Meža māte. Vispirms nu varētu domāt. 29181). Miglas m. (6724). kur tuvākā radniecība rēķināta pēc mātes. Varam vērot. ka ap Kristus laikiem lielāko Vidzemes daļu. vismaz ar mātes fīliāciju. kā jau minēts. pr. Kaŗa m. Piena māte. (4124. Pēc visa tā nu būtu jāpieņem. Nevaram arī sacīt. No šādām matronām līdz šim vēl nav pārrunātas sekošas: Briežu māte (1335). bet ne viena. (29087. (13604. Lauka mātes. Vēsture liecina. Uguns māte u. Žemepatis. Kapa m. Bet nu somu mītoloģijas pētītāji domā. (457. vēl nav lūkojis izskaidrot. Latviešu valoda būs atdalījusies no leišu valodas visvairāk laikam gan zem seno sāmu un Vidzemes aborīginu iespaida. kādēļ starp mūsu dievībām ir daudz vairāk māšu nekā tēvu. un līdz ar jaunām valodas savādībām būs ieviesies pie mums arī šis matronu kults. tā tad „paši” jeb tēvi. Mēŗa m. tautas dzejnieki varēja piedzejot ari kādas jaunas klāt. Krūmu m. kuŗas parasti tiktu sauktas par mātēm. (29087). nevis pēc tēva. apdzīvoja šie aborīgini. Tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekādā ziņā nevarēja celties jaunākos laikos. Pie tādām es gribētu pieskaitīt Naudas māti (11031.. kamēr līdzīgu latviešu māšu ir vairāk par četradesmit. t. man ir pazīstami tikai minētie četri. 6 v. jo puķu cienīšana nav meklējama pie primitīvām tautām. Nakts m. Ūdens māti (Vee-ema) un Maura māti (Muru-ema). Pēc vispār pazīstamu matronu priekšzīmes. ne otra nav plašāki pazīstama un nevar būt arī visai veca. Lapu m. kas nesaskan ne vien ar leišu un prūšu mītoloģiju.

Smilšu m.). lai gan viņa vēl neizšķiŗ visa jautājuma. p. Ogu m. Kaŗa māti gan vēl pazīst Lange (vārdnīcā) un Joda māti Brīvzemnieks (pūšamos vārdos 48. Kristīga ticība šo svētku no iesākuma nav atzinusi un pats svētais Augustīns brīnās par to māņticību. Šrāders raksta. jeb ar gada galu” (C. jo nav mums par viņiem nekādu tuvāku ziņu. Senākos laikos nemaz nebija tik viegli šo dienu novērot un nekādi senlaiku svētki šai dienā nav pierādīti.). L. ka senāk svinēti trīs lieli svētki. kuŗam par godu ticis līgots. rudenī un ziemā.). ka „var pierādīt lielus miroņu svētkus plašā saskaņā gandrīz pie visām indoeiropiešu tautām gada ziemas pusē” (Reallexikon. 11. Tautas māņi vēl daudzina kādu Rīšu māti. Šie svētki stāv zināmā sakarā ar gada laikiem un gada laiku darbiem. bet arī tur trūkst tuvāku aprakstu. ka svētkus jau būšot pazinusi pat indoeiropiešu pirmtauta. Trijās tautas dziesmās (33209—33211. Burne. Tiek pieņemts. 15. Bet jau augšā redzējām. ka īstie vasaras svētki bijuši gaŗākā vasaras dienā un ziemas svētki īsākā ziemas dienā. Āzijā un Afrikā. Lai gan Jerns (Hiärn) savā Baltijas vēsturē (37. Tuva sakarā ar mītoloģiju stāv arī dažādu svētku svinēšana. Pēdējā laikā šis izskaidrojums pierādījuma trūkuma dēļ ir jau atmests. sal. B. 34. (27536. ka lielākie svētki bijuši ziemas un vasaras sākumā. 1. 243. ka veļu svētki rudenī ir ļoti veca ieraša gandrīz visā vecā pasaulē. p. jādomā. ka veļu mielošana pie latviešiem esot maisījums no katoļu un pagānu ierašām. Seno laiku svētki. The handbook of folklore. p. 67    . tā kā tautas dziesmas piemin viņas tikai nejaušos gadījumos. O. 1. K. kuŗa esot par naktīm vērpusi pie meitu ratiņiem un malusi rokas dzirnaviņas. ka Jāņa diena jeb zāļu diena esot bijusi seno latviešu vasaras svētki. gan arī pēc nosaukuma. Svinēšana notikusi pilna mēneša. No vairāk indoeiropiešu tautām ir uzglabājušās vecas ziņas. Izsauciens „līgo” nozīmējot gluži vienkārši saules līgošanu jeb lēkšanu. kas svinēti Saulei par godu gaŗākajā vasaras dienā. 1. ar ko mielot mirušo dvēseles. Agrākie rakstnieki meklēja vispirms tikai pēc kāda pagānu dieva. (30653) un Ziemeļa m. Otri tādi senlaiku svētki pie latviešiem būs bijuši Jāņi.—15. un sakrīt vienā laikā ar rudens ražas beigām. 3). Galīgi turpretī gan būs jāatmet tās domas. R. Tā rakstīja arī par latviešiem. (31724). 1. Dažas Jāņa dienas ierašas tomēr liekas būt ļoti vecas un var būt mantotas līdz ar citām radu tautām no tālās senatnes. (festum omnium animarum). p. Šai hipotezei ir bez šaubām daļa patiesības. Viņi svinēti visvairāk pavasarī. Rakstu krājums. retāki jauna mēneša naktīs. Lai gan par Jāņu svinēšanu ir daudz vairāk rakstīts nekā par citiem visiem latviešu svētkiem. p. Z. Tad atkal tika gandrīz jau vispārīgi pieņemts. ir kristīgu svētku diena. Bet no otras puses zināms zāļu dienas sakars ar Sauli gan nav noliedzams. Šo dievību darba lauku mēs varam vērot tikai pēc pašiem nosaukumiem. Visu to ievērojot. ka šāds dievs nav atrasts. 1. tomēr veļu svētku sākums rudenī bez šaubām būs meklējams jau no pagānu laikiem. Jāņa diena gan pēc laika. ka senie līgojamie svētki būtu svinēti pavasarī gaŗākajā dienā. Bet jau 10. gadu simtenī katoļu baznīca pieņēmusi arī šos miroņu svētkus rudenī un nosaukusi tos par visu dvēseļu svētkiem.).) apliecina. S. 980.(27528). Bet kad un kādi gan bijuši šie senie svētki ? Agrāk domāja. un daži labi sīkumi Jāņu svinēšanā būs pārnākuši pie latviešiem no krieviem un vāciešiem līdz ar kristīgu ticību (skat. tomēr šie svētki nav vēl pietiekoši iztirzāti. ka ļaudis nesot uz kapiem ēdienus un dzērienus. Augšā minētā angļu grāmatā par etnografiju lasām: „Miroņu gada svētki ir sastopami Eiropā.

Pēc pielīdzinājuma Saulei. Igauņi domājot. 32973. 32672). kur veļi norauj Jāņa naktī papardes ziedu. Uz Saules kultu jau augšā ir aizrādīts. 32566). Arī citur „Jāņa zālei” (35111. 33021. Tādēļ arī „zilgalvītes” vienā dziesmā ir „pirmās Jāņu zāles” (32395) un starp „puķu pušķiem” sauc „zilos” pirmā kārtā (32394). kuŗa laikam saukta arī par ziedu dienu (15482). 32958. Zudušo sievu parasti atrod Pēteŗdienā (32980. ozola (Jānītis ir „ozoliņu tērētājs” 32320) un sērmūkšļa zariem. 35513) ir tāda nozīme. lai izdotos „labas bites ozolā” (32697) un beidzot vēl „lec kāpostu dārziņā” (32523—4). kamēr Jānīti parasti sauc par „Dieva dēlu” (32634. 35258. lai aug mieži. stallī. cf. 35445. 1. Bet ja no 927 Jāņa dziesmām tikai nedaudzas aizrāda uz tuviem sakariem starp Jānīti un Sauli. un 34758). šo „Jāņa zāli” vēl atgādina viens variants par Jānīša „ziliem svārkiem” (sal. Turklāt īstā līgošana notiek tikai bez saules zāļu dienas naktī. 8454). bet ir mums liecības arī par fallus kultu. 32387). gan arī par „zilzobīti” (32381). 33047. iznāk īstā ziedu laikā un pārejā no pavasaŗa darbiem uz vasaras darbiem. piena. 2). Beidzot Jānīšam tiek vēl daudzināti „zili svārki” (33047. Jānītis arī „iejāj bišu dārziņā” (32517).). Svētki iekrīt ziedu laikā un pats Jānītis „ziedainītis” (33022—33029) stāv allaž sakarā ar zilu krāsu jo t. 33017. 33004—6). Jānīti ir atkal mēģināts izskaidrot par veli. lai aug visa labībiņa” (32552). 32425. Šim nolūkam tad arī noder vaiņagi. Uz auglību zīmējas sevišķi divi (33014. Pie radu tautām. 33046) jeb arī „izgaist” (32980—1). Vispirmā kārtā Jāņi ir zemkopības un lopkopības svētki. Arī Jāņu ugunis kokos un kārtīs laikam būs dedzinātas par aizsardzību pret visu ļaunumu. „pazūd” (32982—90. 32614. cf. 32967. lai viņām varētu piešķirt vissvarīgāko nozīmi. „lai aug govis raibaliņas. ka Saule dancojot lieldienas rītā no priekiem par Kristus augšāmcelšanos. 32865). 32902—9. vai „mirst” (32996). kūtī. Ar rāceņu sēšanu beidzas sējas darbi. 35008.) no šiem piemēriem. Augšgalieši „līgo” vietā dzied arī „rūtuo” (ruotā) un dažās dziesmās Jānītis mainās ar Sauli (32532. dārzā. mājas tēvam līgotāji liek ozola vaiņagu galvā. lai aug baltas avitiņas” (32749). nevis Jāņu rītā jeb pašā dienā.). kamēr citos piemēros Saule arī „līgo” (32443.) un Jāņa sievas „lielu sakti” (32978. Pie krieviem Saule rotājas (coлнце играетъ) lieldienas un Pēteŗdienas rītā. 33009. un ar siena pļaušanu sākas ražas ievākšana. Neretis ir runa par „vienu pašu Jāņa zāli” (32383.). 32444. 35495) jeb „Jāņa puķei” (37823. 32981. dziesmas vārdiem visvairāk „zied zemīte zilis ziedis” (17608.21624) ir taisni sacīts. raganas un visādi skauģi. „lai aug rudzi. „lai aug viņa kumeliņi” (32694) un mājas māti aplīgo. Tīrumā. Ar auglības svētkiem stāv parasti sakarā arī Saules un fallus kults.). pie leišiem Saule dej lieldienas sestdienas vakarā. zālēm. 32984. Visas Jāņu ceremonijas zīmējas lielākā vai mazākā mērā uz auglību. un viņa mainās ar Laimu (32542. kuŗa dažreiz tiek taisni nosaukta par fallu (35691— 5). 32931. pēdējā nezīmējas uz Jāņiem. Skopai Jāņa mātei līgotāji uzsauc: „Ja nedosi siera. kuŗa Jāna vakarā tiek „vesta” (32997—9. kas grib ļaudim kaitēt. ka Jāņa rītā Saule „rotājas”. Jāņa diena. Jānītis apjāj laukus. 33156) un maina ar „Dievu” (32532. 32545. Uz to pašu kultu var zīmēties „Jāņa sieva”. kuŗas arī pazīst Saules rotāšanos. Bet arī šādu maiņu ir par maz. Par Jānīti 68    . Jāņa ceremonijās Jāņa māte vēl tiek saukta par „kuplu liepu” (32618. tad tas ir tomēr par maz.) un Saules meitu (33009. kā: puķēm. sal. puķu pušķi un visādas meijas. lai gan vispārīgi Saules lomai Jāņa dienā pieder ievērojama vieta. 32990) jeb arī Jāņa rītā saulei lecot (32978. paliks govis ālavīcas” (32459). 32912. Auglības svētkos darbojas arī burvji. 32985—8. Pret šiem nu vajaga cīnīties ar visādiem dzīvības un spēka simboliem. lai Jānīti varētu turēt par Sauli. 33140.) un „melno odzi” (32629. 32400. Viņu sauc gan par „zilgalvīti” (32957). Tautas dziesmās Saule vēl mainās ar „Jāņa sievu” jeb „Jāņa māti” (32542. pie bitēm — visur gaida labus augļus. 32559—60. bet Jāņu sakaru ar veļu kultu es esmu atradis tikai vienā tautas dziesmā (32408).

puiši. Tā nu arī varam saprast. kur neretis notika arī saderināšanās (33078—33134). L. Šo Trautfetera aizrādījumu ir populārizējis Zariņu Kārlis (Mülleris). Trautvetter) raksta Inlandē (1850. kādēļ Jāņa naktī nejāj pieguļā un kādēļ tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (Etnografisku rakstu krājums. „Lieckio” pie senajiem somiem. 12814. ka „līgo” būšot rada ar sanskrita „linggam”. p. v. Par aizņemšanos liecina ne vien nozīmes vienādība. 33123. kas nozīmē fallu. puiši. bet šādam salīdzinājumam trūkst tuvāku pierādījumu. Ka darbības vārds „līgot” ir rada ar leišu „linguoti”. Tikai līdz Jāņa dienai tika lasītas visādas dziedināmas zāles. 35650). Wiedemann. Iemaukti rokā. 660). Man kaziņu vilks aiznesa Pašā Jāņu vakarā. 32502. 1. 32508. J.). Pašu Jāņu vakariņu Vilks nokoda kumeliņu. Vispārīgi igauņi svinējuši Jāņus gandrīz uz matu tāpat kā latvieši (T. Ziedu svētkiem ir liels svars arī pašā ļaužu dzīvē. Z. 34980. sauc arī par Līkona dienu (Līkoni püha). Aus dem inneren un äusseren Leben der Ehsten. Volters. Jānītis nav aizmirsis arī „Dieva suņus” un devis tiem vaļu rīkoties pēc patikšanas. Vispārīgi fallus kulta svētkos tiek ievērota dzimumu dzīvē vai nu lielāka brīvība. 1. jeb pilnīga atturība. kā redzams. Rakstu krājums. C. bet arī līdzīgas skaņas. Glabājat zirgus! Jānītis krūmos. uz to jau ir aizrādījis E. Par tādu pašu kārtību liecina vēl daži citi piemēri (34817. R. Jāņu nakti. 27. 32509 cf. Citas tautas dziesmas aizrāda arī uz zināmu brīvību šai ziņā (33119. I. 32515. Gudri mani brāleniņi. 362— 363. 69    . 14. un 28. Jāņa zāles tika izlietotas arī nākamības zīlēšanai. Pie seniem latviešiem zīmējas uz atturību vecā ieraša Jāņa nakti nemaz negulēt (33179—33197). jo pēc tam visas zāles sākot briest un zaudēt savu spēku. brāleliņi. Lai Krancīša vilks nenesa.).un Jāņa sievu ir laikam arī runa šādā dziesmiņā: „Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja” (32919). No latviešiem gan laikam būs aizņemts vilku valdnieks „Līkon” pie igauņiem un zāļu un koku dievs. 32510. Rīdīs jūsu kumeliņus. B. K. 1. Jau kāds Trautfeters (E. kuŗi ir viņa suņi. Kā pie igauņiem Līkons un Juris valda par vilkiem. Ai. 32760. Tie nejāja pieguļā. kā zināms. ka es še no savas puses nevaru pielikt nekā jauna klāt. 35351). Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. Jāņa naktī. Jānīts zirgu nojādīja Pieguļnieku meklēdams. p. Aplīgoju savu Kranci. 15. 34810. Jāņu dienu igauņi. Par līgošanu jau ir tik daudz rakstīts. Turklāt Jāņu nakts bija labākais laiks jaunu laužu satiksmei. p. tā arī latviešu Jānītis liekas būt vilku valdnieks.

Visas jauna gada ierašas pastāv gandrīz tikai zīlēšanā un nākamības pareģošanā. Kristīgas ticības jauns gads. Latvieši Juŗa dienā dzinuši pirmo reiz lopus ganos un vakarā jājuši zirgus pieguļā. kas saskanēja ar viņu dzīves prasībām un dabas apstākļiem. bet no vecajām pagānu ceremonijām tikai maz kas ir vēl uzglabājies līdz mūsu dienām. kaut gan šāda nozīme tautā vairs nav pazīstama.Pēc šādiem faktiem mums ir tomēr zināms iemesls meklēt pēc kādas pagānu dievības pie seniem latviešiem. kā zināms. Vispār pazīstama un laikam arī viena no vecākām ierašām ir „laimes liešana”. Tagadējie svētki. Šai dienā veci ļaudis vilkuši uz kūts durvīm lietuvēna krustus. Šai laikā bijis jāgādā arī par drošību pret burvjiem. Kāda zināma latviešu jauna gada jeb pavasaŗa dievība no senajiem pagānu laikiem mums nav pazīstama. Pieguļas māte (pie Bīlenšteina) un personificētā Pieguļa (30091—4. kuŗa būtu stāvējusi Jānīša vietā un līdzinātos no vienas puses sanskrita vārdam „linggam” un no otras puses igauņu Līkonam. 20. Rudens nenoderētu gājējiem. ka jauns gads būtu bijis pavasarī un būtu pārgājis uz mūsu laiku Juŗa jeb Jurģa dienu. skandinaviem. tomēr netrūks tur arī atlieku no seniem pagānu laikiem. jo Juris jeb Jurģis. tāpat kā arī igauņi. jo tādai gada dalīšanai nebija nekāda sevišķa pamata. Tāpat rudenī jaunsgads stāvētu tuvu kopā ar veļu dienām. janvārī. V. 30162) neattiecas uz priekšvēstures laikiem. Tas laiks nevarēja būt ne ziemā. Sveču dienā. Lauku darbu maiņa. Jurī kāvuši gaili un vārījuši olas jeb pentogu. ievākto lopu barību un pašiem lopiem būtu jāpāriet uz citu dzīves vietu. lai nākamā gadā lietus lītu. Tagadējie svētki pie latviešiem jau visi stāv sakarā ar kristīgu ticību. Visur Juŗa diena ir vismaz senāk bijusi gājēju pārejas laiks uz citu dzīves vietu. kad ziemas pārtika ir iztērēta un pārvešanai ir palicis mazāk mantas. Juŗa svinēšana ir ne vien līdzīga pie latviešiem un leišiem. janvāris saukts par Bašķu (no Zebastiāna) dienu. Līgāja jeb Līgona eksistence. 70    . Viss tas varētu zīmēties uz senajiem jauna gada jeb pavasaŗa svētkiem. Tā tad būtu gluži dabīgi. Sāksim šo svētku aprakstu ar jaunu gadu. Turklāt arājam pavasarī ir jāuzsāk jauni zemes darbi. 35. skauģiem un vilkiem. Jā cūkgani paglabājuši purna kaulu un vasaru ierakuši cūku ganībā. Tās pašas jauna gada ceremonijas turpinājuši arī Trijkungu jeb Zvaigznes dienā. kā jau jauni svētki tautas dzīvē. Vecajos katoļu laikos šai dienā vestas govis arī pie svētīšanas. kad govis bijušas jāsargā no visāda ļaunuma. bet ar vērojumiem vien vēl nebūt nav pierādīta Līgas. nedz arī vasarā. latvieši vārījuši cūkas pusgalvu. Turpretī par Zemes mātes sakaru ar Juŗa dienu (skat. Daudz vecas svētku ierašas gan vēl zīmējas uz senākiem katoļu laikiem. tad cūkas mierīgi rakušas zemi un neesot zagušās labībā. un div ievērojamus svētkus kopā nekur nemēdz svinēt. Līdz ar to no Jurģa ir sākušies jauni darbi zemkopībā un lopkopībā. Ūsiņš. Drīzāk gan „Līkon” un „Lieckio” būs aizņemti gluži vienkārši no izsauciena „līgo”. nodaļu) mums vēl trūkst tuvāku ziņu. notiek tikai rudenī jeb pavasarī. Teņa dienā. bet arī pie vāciešiem. 2. Vakarā notikusi apliešanās ar ūdeni jeb tā sauktā „rumelēšanās”. Bez šaubām latvieši būs svinējuši arī savu jaunu gadu un proti tādā laikā. 17. nav savienots ar daudz veciem māņiem. somiem un igauņiem. Paliek pāri tikai pavasaris. krieviem. lai lopiem labi klātos. kuŗiem ar visu iekulto labību. raganām. Citu kādu pierādījumu šeit pavisam nav. Lai gan dažas Juŗa dienas ceremonijas būs pārnākušas pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību.

kā leišu „metas”. kas bijušas savienotas ar lielu dziedāšanu. Svētās Agatas dienā. „pelnu dienas gaidīdams”. 1) un sabojātā veidā arī par mietnesi (33466. ka šādi nosaukumi un svinības zīmējas tikai uz vastalāvi. Bindus jeb kustoņu dienā. dzeguze (L. tad par vasaru nākot čūskas mājā. lāči pamostoties no ziemas miega un nākot pirmo reiz no migas laukā. Arī igauņi vizinājušies metenī. kā: „pīrāgi” (32213. kad atmet gaļas (мясо) ēšanu. p. un 412. gāja no mājas uz māju. un es nezinu nevienā valodā neviena piemēra. 17. Šim jautājumam ir jāmeklē atbilde kristīgo svētku vēsturē. Hoopsa reālleksikonā ir sacīts: „Vastalāvim no sākuma nav nekā kopēja ar gavēšanu. Tai dienā nedrīkstot nekā no meža mājā nest. vastalāvi (32213. 1). lai augtu gaŗi lini. augšgalieši pakaŗot zem jumtiem sāli un svētīto ūdeni. Pie latviešiem. gads. lai sargātu ēkas no pērkona. Uz krievu ierašām aizrāda arī meteņa ēdieni. IV. Tikai no pārprašanas ir radušās tās domas. ka metenī ēdot gaļu. Pelnu dienā latvieši veduši pelnus dārzā.” Tad baznīca sākusi gādāt par līksmības ierobežošanu. lai kukaiņi nemaitātu stādus. kr. 32209. martā. martā. kas zvejniekiem nozīmē nelaimi. Šo dienu saukuši arī par vēja dienu un negājuši rijā. tāpat italiešu carnevale) un nozīmē laiku. 32215. Latvieši meteņa laikā gājuši arī ķekatās un budēļos. Visas meitas malējiņas. 32232) un dej jeb danco. atdzīvojoties visi kustoņi. Ja ko atvedot. lai barojas un danco govis (32211. bet tautas dziesmas bieži vien daudzinot. 32210. Preussisches Wörterbuch) vārījuši metenī cūkas galvu. Visi pieci arājiņi. 1. „ļepeškas” (32213. 411. 5. Meteņami pieci dēli. 3. jau no triju kungu dienas sākot.februārī. krievu пироги). ka krievu mjasopustā vairs gaļas neēdot. лепешки) un „griķu karašas” (32213 v. igauņi cūkas kājas. tad astoņām un beidzot trim dienām. Dažās tautas dziesmās Metenis ir arī personificēts. kā p. Pazīstamā J. Pēc vienas dziesmiņas vārdiem Metenim ir arī dēli un meitas.: lācis. „kulītē” (32220. Meteņami piecas meitas. 32211. Metenis. Viņš „brauc par Daugavu” (3220) jeb „nāk par kalnu” (32224) ar „cūkas ausi” (32220). Nav arī vēsturē nekādu aizrādījumu. lai vējš jumtus neceļ. ka nepasprūk kāds vārds. ir cēlies no miesnieša. „kāju” (32233) vai „galvas pusi”. šāda vizināšanās un budēļos iešana metenī var atkal būt aizņemta no krieviem. kaķis. un tad ar astoņām dienām. 32219. Latviešu jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svinējuši metenī arī zvejas svētkus. Meteni tautas dziesmas sauc vēl par miesmeti (32214). lai izdodas labi lini (28288. 32218. D. Senos laikos meteni jeb vastalāvi svētījuši kādas četradesmit dienas. Frischbier. februārī.). it kā metenis nozīmētu jaunu gadu un būtu cēlies no tāda paša vārda. kas savukārt ir tulkots no krievu valodas (мясопустъ. Katra vadus draudze izrīkojusi savas dzīres. Lielākie dancotāji bija jauni cilvēki. ka ap Meteņa laiku būtu turēta gada maiņa. kur ar vienkāršo gada vārdu apzīmētu arī jaunu gadu. lējuši sveces. 21. Bet nu gads un jaunsgads ir divi pavisam dažādi jēdzieni. lai gaiši degot. 32227). 32233) jeb „padusē” (32224). Viņš „sukājas kaktā” (32221—3). zaķis. Latvieši un Prūsijas vācieši (H. Krievi ierobežojuši svinamo laiku vispirms ar četrpadsmit. ēd gaļu un tiek saukts par „melnaci” (32214). kā redzams. saīsinot svinības līdz desmit. p. vāciešiem un iguņiem metenim ir vēl sakars ar cūkām. Arī vācieši metenī cepuši dažādus raušus. Tad vēl aizrāda. sal. 71    . Ģēdurtas dienā. kas pārģērbušies par budēļiem jeb ķekatām. Metenī vizinās. Runā bijis jāsargās. Arī agrāku laiku rakstu liecības skaidri aizrāda. krievu bļinas).

25. Rakstu krājums. sauktā arī par pavasaŗa Māŗu. lai nākošā gadā visi būtu veseli. Ģurģa. Pēc Hūpeļa. J. Varētu būt. „lai telītes ganījās” (32271. kā zināms. zem zirga siles un pat uz auzām. veļu laiku. gan arī savus lopus ar pūpolu zariņiem.Kāpostu Māŗas dienā. 29. F. Vasaras svētki pieder pie trim lielajiem baznīcas svētkiem un viņu nosaukums nav tulkots ne no vācu. beidzies Vītus dienā.). Juŗa jeb Ūsiņa dienā 23. Tai pašā dienā ar dažādiem māņiem lūkojuši aizdzīt blusas. jo senie latvieši nav pazinuši nekādu „svētku” (no krievu cвятки). latvieši rēķinājuši īsto sējas laiku un no tās dienas arī lakstīgala sākot dziedāt. lai aug lini un kaņepes (32263. kā arī lakstīgalas dziedāšana. Arī pats nosaukums nav visai vecs. kuŗam „lieldienā šūpuli kāra” (33292 un 33295). Šai dienā nedrīkst griezt neviena kociņa. Svētais Juris palicis par zirgu patronu tādēļ. Pūpolu svētdienā latvieši pēruši gan cits citu. Sējas laiks. 32279. Dieva dienas. Pie krieviem šī ieraša ir uzglabājusies līdz mūsu dienām. Kā senajie auglības svētki viņi jau ir augšā aprakstīti. tādēļ ka vārdi „krusts” un „krusa” ir līdzīgi. no kā ir tulkots augšējais latviešu nosaukums. 15. ne arī no krievu valodas. zvirbuļus un vanagus. 17. kā cēlusies šī šūpošanās lieldienās. sējas laiku. p. jo tad viņi izziedot. Vīdemans raksta. 1. Krievi. 39.: zāļu dienu. lai Marija to sargātu no aukstuma. Heniņš. kas bijusi itin kā Jāņa atsvēte un saukta laikam arī par lapu dienu (15482). jo tad kokiem tekot asinis. jūnijā. Bet arī mūsu tautas dziesmas dod savu izskaidrojumu. Tādēļ būtu jādomā. 25. No krieviem būs laikam arī nākusi lieldienu šūpošanās. lai aug lielas kāpostu galviņas. Pēc tautas dziesmām Jānītis ir „ziedainītis” (33022—9) un nāk 72    . B. ka igauņi šai dienā sataisījuši zemi kāpostu stādīšanai. Ļaudis. Ījaba dienā (9. martā. Ja latviešiem pagānu laikos bijusi kāda svinama vasaras diena. tad tās ceremonijas būs pārnestas uz Jāņa dienu un Juŗa dienu. kas dzimuši pulksten 12 naktī no zaļās ceturtdienas uz lielo piektdienu. Šī māņticība dibinās uz analoģijas burvības. ne ecēt. 1). kādēļ viņa arī tikusi saukta „великъ день”. Pašā lielā piektdienā staigājuši burvji un raganas ar savām nešļavām. p. Pieņemsim tik vēl to. maija. ka viņš arvien tiek tēlots kā skaists jauneklis. lai krusa nenosistu lauku. aprīlī. Debesbraukšanas jeb krusta dienā nedrīkst ne art. R. Jurģa. kas zīmējas uz lopkopību un zemkopību vispārīgi. lai zirgi labi izdotos. 1) un lai par vasaru odi nekožot (32237). L. bet tikai zināmas svinīgas „dienas” un „laikus”. ka šādi uzskati ieviesušies pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. Tuvā sakarā ar Jāņa dienu stāv Pēteŗa diena. jātin dzijas kamolā un jāvāra lieli kluči jeb ķiļķeni. prusakus. Vasaras svētku meijas varētu būt lietotas pēc Jāņa dienas priekšzīmes. Naktī uz šo Māŗas dienu esot pagrabos uz kāpostu galviņām kāpostu sēklas. jūnijs. p. tura lieldienu par lielākiem svētkiem. 25 martā. Zaļā ceturtdienā meklējuši mežā čūskas slimības dziedēšanai. žurkas. kas jāj uz balta zirga. Šūpojoties tādēļ. Bīlenšteina vārdiem esot „zirgu svētdiena”. Tomēr nekādas vecas vasaras svētku ceremonijas mums nav pazīstamas un pašiem svētkiem latviešu dzīvē nepieder nekāda ievērojama loma. Vecākas var būt Juŗa dienas ierašas. Juŗa dienā latvieši kāvuši gaili un tecinājuši viņa asinis uz staļļa sliekšņa. Par vispopulārākiem latviešu svētkiem ir jātura Jāņa diena 24. Tur mēs dzirdam. Baltijas vācieši esot sējuši kāpostus. varot redzēt mirušo cilvēku dvēseles. čūskas. maijā) nedrīkstot sīpolu stādīt. ka govis pēc Jāņiem „noraujot pienu” un dzeguze kūkojot tikai līdz Jāņa dienai. No Urbāna dienas. jūnijā. pēc A. ka ziemas svētkos esot dzimis Dieva dēls. „Ar pavasaŗa Māŗu ļaudis izbeidz vakaros dedzināt uguni un paēd vakariņas ar dienas gaismu” (J. 32271. ka kādi vasaras svētki jau būtu cēlušies pagānu laikos un būtu savienoti ar daudz māņiem. uguns dienu.

augustā ir svētā Laurencija diena. Tādu pašu ierašu redzam arī pie latviešiem pēc sekošās tautas dziesmas (14027). Jauno maizi pirmo reiz ēdot. Jānīti ziedainīti. 33111. ka laidene jeb laidaine patiešām ir Marijas apmeklēšanas diena. 25. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. kā jau augšā minēts. jūlijā. kā zināms. meteni) zīmējas drīzāk uz veciem pareizticības svētkiem 2. „Jānīšami zili svārki. Jēkaba jeb Jēkaupa dienā. 34758). Pārdot savu vainadziņu. Pēc diviem pirmajiem piemēriem mēs redzam. 10. Pēdējā dziesmiņā to nostāda priekš Labrenča (10. Ai. 1. Igauņi laidenē ievērojuši dažas ceremonijas.. laidi rudzus. kas līdzinās Jāņu ierašām. ka tas ir vidzemnieku vārds. Jāņos pazudusī Jāņa sieva. Pēterīti lapainīti. jo tad Uguns māte gribot atpūsties. katram bijis jāsaka: „Dievs dod sātu. Līdz ar Jāņa dienu tautas dziesmas piemin vēl laideni jeb laiddienu (2. Nosaukums laidene (sal. Līdz Pēteŗiem vēl lasītas aizmirstās vai atstātās zāles tējai un slimību dziedēšanai. neilgi pēc Pēteŗdienas. Laidainē solīties. Jānī gāju raudzīties Pēterī dzirdīties Laidainē palaižos Neveiklīša rociņā. Pēteŗami puspelēki” (33047. Atlaid manu arājiņu. kamēr „Pēterītis lapainītis” nāk tikai „ar lapām” (32987. Laidi. ka tā drīzāk būtu Marijas debesbraukšanas diena. un ticis dzīvs sadedzināts. 33074. kuŗš. Stenders šo izskaidrojumu ir uzņēmis ar piezīmi. Pēc sekošām tautas dziesmām mēs redzam. laidainīte. laidi. 33232). 33217. Laidainīte nabadzīte Visu ziedu lasītāja. kamēr Marijas debesbraukšanas diena jeb lielā Māŗa ir 15. Ulmanis izteic šaubas par vārda nozīmi un domā. atrodas Pēteŗos. jūlijā). Še var būt domāta atlaišana jeb nolaišana. jo pirmie parādās „ziedu cekulā” un otri „rudzu kūlītī” (34758). kuŗu Lange tulko par Marijas apmeklēšanas dienu. ka laidene atrodas ziedu laika beigās. Tādēļ arī šis Laurencijs tiek turēts par uguns patronu. Līdz tam pašam laikam retumis vēl kūkojot kādas dzeguzes (2438) un tad pārvēršoties par vēja vanagiem. laidi rudzus. gadu simtenī pēc Kr. 33055. Jānī gāju rādīties. sal. latvieši cepuši jaunu maizi un pirmo kukuli nesuši uz lauku ziedam. Dažās vietās Labrencis saukts arī par uguns dienu.„ar ziediem”. augustā. Šī pati loma viņam pieder pie latviešiem. atvasinādams šo vārdu laikam no verba „laisties”. dzīvojis 3. kad svin Dievmātes drēbju nolikšanu. tad 73    . Labrencī nedrīkstējuši kurināt mājā nekādas uguns. gausu!” Arī pie igauņiem Jēkabi ir ievērojama diena. 33036. Labrencī ēst un dzert. Laidi miežus. augustā). 33025. 33111. Laidi miežus. kamēr pie augšgaliešiem visas pirmās desmit augusta dienas bijušas „gunis dīnas”. kuŗi to sauc par Labrenci un Lāranci. jūlijā.

Pēc tautas dziesmām Mārtiņš ir atkal zirgu patrons. Rakstu krājums. meitas nākušas iekšā gulēt un likušas cerību pie malas. 39 . Arī latvieši pazīst Mārtiņa karašas un zirņu pīceņus jeb ķēķus. Pēc tam viņš redzējis Kristu un pieņēmis kristīgu ticību. Ja veļu laiks sācies no Miķēļa. Šie svētki pārnākuši pie latviešiem tikai ar katoļu ticību. Nikolaja jeb Miklāva diena 6. laikam vīrieši ģērbušies maskās. Mārtiņos.. Tā izskaidrojas Mārtiņa zoss. Bez tam Katriņa turēta arī par aitu dienu. kā jau minēts. Mārtiņš ir viens no slavenākajiem Francijas svētajiem un esot dzīvojis 4. 33245—6). Miķēlis (29. Uz Miķēļiem. Marijas dzimšanas dienu 8. ir budēļu dienas. Augšgalieši lielā Māŗā gājuši pa parām baznīcā. D. 319. jo abas. kā zināms. Visur šis laiks tomēr nav bijis vienāds: citur īsāks. 74    . L. ka „no Bērtmaņa kamenīte ziediņā pakārās. novembrī.tanī gadā izceļoties ugunsgrēks. sevišķi pirmajam. K. Miķēlim Juris ir pielīdzināts kā pūķa uzvarētājam un Nikolajam kā jaunekļu patronam. J. III. sevišķi aŗamo vēršu patrons. pīrāgi un vīns rietuma Eiropā. novembrī. Laikam šā gadījuma dēļ viņa savādais mētelis ar kapuci ticis turēts par viņa svarīgāko relikviju un tiek minēts arī vienā tautas dziesmā (33242). Igauņi no Andreja dienas skaitījuši ziemas sākumu. oktōbrī) parasti rēķināts tā saucamais veļu laiks jeb Dieva dienas. gadu simtenī pēc Kristus. kad senie latvieši mielojuši savu senču dvēseles.). decembrī ar savu zirgu kultu atkal ļoti līdzinājās Juŗa. Mārtiņu sauc tautas dziesmas par . augustā) jēru kaujamā. Pa daļai uz šo mēteli zīmējas Mārtiņa budēļi jeb kūjenieki ar maskām.bagātu vīru” Katriņu par „badastakli”. Labrenča dienā arī āboli tiekot gatavi. Beidzot vēl Labrencis bijis āžu kujamā diena.” Marijas debesbraukšanas dienu 15. pirmā oktōbrī. citur gaŗāks. Meitas tad zīlējušas preciniekus tāpat kā pie vāciešiem un krieviem. sevišķi aitas. augustā sauc par lielo Māŗu (pie baltkrieviem Большая Пречистая). Tautas dziesma (6021) vēl piemin. kur viņu atraduši tikai pēc zosu kliegšanas. Kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu. septembrī) mūsu tautas dziesmās nav bieži sastopams un tiek pieminēts gan par zirgu patronu (30052 un 30226 v. p. No Miķēļa līdz Simjūdam (28. septembrī latvieši saukuši par mazo Māŗu tāpat kā arī igauņi. svētīšanai. 1. gan arī par labības audzinātāju. lai būtu laba raža. Dažos apgabalos viņi veduši uz baznīcu arī lopus. p. bet tagad 10. pielīdzināms Jurim. tas varbūt ir nācis no katoļu ticības tradicijām. kad latvieši kāvuši aitas. Arī pie igauņiem ir usglabājušās ļoti līdzīgas ierašas. 1. Mārtiņa diena senāk svinēta 11. kad latvieši nemērkuši linus. kam ziedo gaili jeb cāļus. ka vēl tagad varētu brūtgānu iegūt” (J. viņš reiz ziemā saticis kailu nabagu un atdevis tam pusi no sava mēteļa. Ar Mārtiņu kopā neretis tiek minēta arī Katriņa (30224— 5. Ansbergs.). Būdams pagānu kareivis. Mārtiņa dienai esot pievienojušies seno romiešu rudens svētki. Pie igauņiem Nikolajs ir lopu. Z. Ar Juri pieguļa sākas un ar Mārtiņu beidzas. B. Simjūda dienā dvēselēm jeb urgučiem vēl sataisījuši pēdējo maltīti un tad dzinuši viņus atkal projām. tad tai mājā āboli vairs neaugot. Ūsiņam un Miķēlim. Abām minētām dienām pēc jautrības ir līdzīga Andreja diena 30. Katriņās sievieši. L. tāpat kā Bērtulis (24.) turpretī tura augšā minēto lielo Māŗu par rudens Māŗu. XVII. ir senāk darīts alus. jo Miķēlis parasti tiek minēts kopā ar alu. tad viņš esot paslēpies zosu kūtī. Pēc kristīgas ticības simbolikas lielais eņģelis Miķēlis ir kapsētu patrons un pirmais dvēseles sargs tūliņ pēc cilvēka nāves.1. Ar Mārtiņa zosi stāv sakarā arī veca katoļu leģenda. „Rudens Māŗas dienā. Heniņš (R.. kur ticis daudz ēsts un dzerts. Pēc katoļu tradicijām abi šie tiek arī tēloti par jātniekiem. bet ja šai dienā ābolus cepot. kā redzams. Miķēļa un Mārtiņa dienām.

tad skuju kokus cērt jaunā un lapu kokus vecā mēnesī. sveču un suņu m. Svētku un viņu ierašu izskaidrošanai mums atkal vajaga zināt. kad vilki skrien baros u. suņu. salnas m. P. Šie nosaukumi nav meklējami indoeiropiešu pirmvalodā. Jau indoeiropiešu pirmtauta. rudzus”. (augusts). sērsnu jeb baložu mēnesis (marts). lai nākošā gadā augtu laba labība.Ziemas svētki ir bez šaubām vieni no svarīgākajiem seno latviešu svētkiem. neguļu ziemas svētku nakti. No ģermāņu valodām še varam salīdzināt šādus mēnešu nosaukumus: ziemas. sila (šilinis). (oktōbris). 33413) ir arī runa par kazas gaļu. rudzu. būšot dalījusi gadu ne vien gada laikos. Kaķus esot svērušas jaunas meitas un „ja svērs kaķis puspodiņu. Pāŗa piemēros (33307. Uz pagānu laiku ierašām varētu zīmēties „ziemeļa piesaukšana”. Pēc seno laiku priekšzīmes vēl tagad latviešu zemkopji labi izšķiŗ vecu un jaunu mēnesi. 36. kuŗu tad beidzot sadedzinājuši. siena jeb liepu. jo latvieši tai dienā vārījuši kūķus (кутья) ar cūkas galvu (33291. i. sulu m. ka latvieši šai vakarā vēluši bluķi apkārt. (maijs). 33420) tāpat kā krievi. lapu jeb sējas m. bet arī mēnešos.). lai „pūš” laukos „miežus. Pēdējais nosaukums ir aizņemts no krievu valodas (кутя). Lai gan šie mēneši ir mākslīgi saskaņoti ar kalendāra mēnešiem un daži (p. siena. (aprīlis). veļu jeb zemliku m.). ziedu jeb papuves m. mēnešu maiņas tika vēl rūpīgāki novērotas. Pēdējās ziemas svētku vakaros dziedot (313. t. Einhorns raksta. kad lapas krīt no kokiem. kā domā. Lai koki labi uzturētos. sveču mēnesis (februāris). suņu jeb rudzu m. pa daļai patstāvīgi cēlušies līdzīgos dzīves apstākļos. ka ap ziemas svētkiem latvieši uz krustu ceļa vilkam kazu upurējuši. Svinēšana sākusies jau iepriekšējā vakarā. ziedu. tomēr kādi gan būs cēlušies jau priekšvēsturiskos laikos.) bez šaubām ir jauni. sējas. tādēļ arī dzied: „Ziemas svētku vakarā ēdam dzīvu labībiņu” (30299—300). lācenītes” un stallī „bērus kumeliņus” (33282—3). kā senie latvieši rēķinājuši laiku. (jūnijs). bet būs pa daļai aizņemti. Līdz ar kūķiem tautas dziesmās vēl piemin pupas un zirņus (33278). Einhorns stāsta. (novembris) un vilku m. 33278. papuves. mežā „smilgas. Agrākie laika rēķini. salnas un vilku mēnesi. 33419) un bitēm. lai mani liniņi veldē nekrīt” (33279). siena jeb liepu m. kad vēl nebija nekādu kalendāru. 33322. kuŗš saukts par bluķa vakaru jeb „kūķu vakaru” (33505). Tālāku dabūjam dzirdēt. (decembris). izdotos lopi un būtu daudz ābolu. ka ziemas svētki „bluķi vilka” jeb „bukiem lēca”. kad labību sēj. ka šāda laika rēķināšana būs pārgājusi pie senajiem baltiem un no šiem atkal pie latviešiem. p. papuves. Zināms sakars ar ziemas svētkiem ir vēl kaķiem (2258. Tā arī dažas indiāņu ciltis Amerikā izšķiŗ mēnešus. rudzu (rugpiutis). pēc kā varot vērot nākošās vasaras laiku (33256). liepu (liepinis) jeb siena (šienavimo m. Zināmu ziemas svētku ceremoniju sauc arī par „vilku gaiņāšanu” un P. rudens un vilku mēnesi. sila (t. Līdzīgus māņus atgādina sekoša dziesma: „Neguļu. tad vess meitas šoruden” (33262). Sēt turpretī grib tikai jaunā mēnesī. Slavu valodās vēl sastopam baložu. kad zāle sāk zaļot. Par labu laika pazīšanu liecina arī senie mēneša nosaukumi pie latviešiem: ziemas mēnesis (janvāris). Vispārīgi šai laikā ievēroti dažādi māņi. Varam domāt. (septembris). viršu) m. Nav nekādu šaubu. (jūlijs). No šiem mēnešu vārdiem astoņi sekošie saskan pilnīgi ar leišu nosaukumiem: baložu (balandinis). kamēr lieldiena „šūpli kāra” (33292). 33280). 33265. sulu (sultekis). un salnas mēnesis (grodinis). 75    . sējas (siejos m. ka senāk.

Tā tas bijis arī pie latviešiem. Burne. pēc kā mēnesis atkal tiek dalīts divās daļās. 1) No Juŗa (23. Šis laikmets. Reallexikon. tomēr šī ideja būs gan pārnākusi no veciem pagānu laikiem.pr. p. Schrader. kā liekas. ne tikai uz laika rēķinu vien. 977. tad apskatīsim. ka „tad ozola lapas plauka. jūnijam) divi mēneši. patiesībā 14 dienas. deviņas dienas un trīsdeviņas dienas. Tomēr sējas laiks nesaskan vis ar lapu mēnesi. bet gan ar lakstīgalas dziedamo laiku. 76    . vēl skaitīts ziedu laiks no Jāņiem līdz laidenei (2.). bet šie skaitļi zīmējas uz visādām lietām. rudens. Tā tad vasara kā arī ziema sākās ar pūķu uzvarētāju svētkiem. Tautas dzejnieki ir arī novērojuši. Lai gan pēdējā laikā šāda laika rēķināšana zīmējas tikai uz kristīgiem svētkiem. aprīļa) līdz Jāņa dienai (24. retāki sastopam piecas nedēļas no sešām dienām” (C. patiesībā 17 dienas. septembrim) piecas nedēļas jeb viens pilnīgs mēnesis. Piecos līdzīgos laikos ir iedalīta arī ziema. kokiem un puķēm. Launagu pēc tēvu-tēvu stāstiem atnesušas un aiznesušas dzērves. Labības sēšana beigusies līdz ar lakstīgalas dziedāšanu. Gandrīz visas Eiropas tautas rēķinājušas vasaru no Juŗa līdz Miķēlim un ziemu no Miķēļa līdz Jurim. 237. 1. kā jau augšā minēts. 3) No Jēkaba līdz Labrencim (10. patiesībā 13 dienas. 1. Pavasaris. bet arī pēc putniem. 24. „Mēs skaitām parasti četras septiņu dienu nedēļas vienā mēnesī. Tā tad nedēļas gaŗumu sastopam no četrām līdz desmit dienām. Nekādu ziņu nevaram atrast. 1. 2) No Jāņa līdz Jēkaba dienai (25. p. Reallexikon. Neretis romieši runā arī par deviņām dienām. aprīlim) trīs mēneši jeb 12 nedēļas. Turklāt šie skaitļi atrodas daudz tautu tradicijās un nebūt nav turami par sevišķu latviešu īpašumu. un 25. oktōbrim) viens mēnesis. Lauku darbiem latvieši vērojuši laiku ne tikai pēc mēnešiem un svētkiem. rakstu krājums. Lai nu mēs nepadotos vienpusīgām hipotezēm. Ziemas vidu viņi skaitījuši no ziemas svētkiem līdz Teņa dienai (17. Citas tautas sauc trīsdesmit dienas par mēnesi un iedala viņu sešās piecu dienu nedēļās. 5) No sveču dienas līdz Jurim (23. Vasaru latvieši iedalījuši šādos piecos laikos. bet vai viņi pazinuši arī kādu nedēļai pielīdzināmu laika dalīšanu. Tālā austruma tautas vēl tagad dala mēnesi trijās dekadās. p. augustam) pusmēnesis. augustam) atkal pusmēnesis. Schrader. ko domā etnografi par šo jautājumu. Līdz ar budismu še ir izplatījusies jauna mēneša un pilna mēneša dienu svinēšana. bet rāceņu sēšanu uzbeigusi dzeguze ar savu kūkošanu līdz Jāņiem. 2) No Simjūda līdz Mārtiņam (10. 1) No Miķēļa līdz Simjūdam (28. kādēļ arī tautas dziesmas sauc lakstīgalu par sējas putnu (Etnogr. Pēc dzērvju aiziešanas vecos laikos vairs neesot launagu ēduši līdz nākamām dzērvēm. 1. 3) No Mārtiņa līdz Katriņai (25. bet daudz ciltis rietuma Afrikā rēķina septiņas četru dienu nedēļas. Šai laikmetā ir arī sējas laiks no Urbāna (25. jūnijam). The handbook of folklore. jaungada diena un trīs lielie baznīcas svētki šajos rēķinos nespēlē lielas lomas. Jau indoeiropiešu pirmtauta.). novembrim) pusmēnesis. par to mums vēl nav nekādu liecību. kā zinātnieki domā. „Indoeiropieši jau no seniem laikiem dalījuši mēnesi divās daļās.). Ļaudis senos laikos iedalījuši gadu vairāk pēc svētkiem nekā pēc mēnešiem. ka koki plaukst apmēram mēneša laikā. februārim) 21/2 mēneša jeb 10 nedēļas. 1. 4) No Katriņas līdz sveču dienai (2. maija) līdz Vītum (15. saukts par veļu laiku jeb Dieva dienām. S. jūlijam) viens mēnesis.). jūlijam). Senāk. būšot dalījusi gadu pēc svētkiem (O. I. p. Līdz ar citām indoeiropiešu tautām arī latvieši būs svinējuši pilna mēneša dienas un tā tad vispirms dalījuši mēnesi divās daļās. 4) No Labrenča līdz Bērtulim (24. 961. p.). Senie latvieši bija novērojuši. ar ievu sākot un ar ozolu beidzot. Tautas tradicijās gan tiek daudzinātas trīs dienas. No šādas dalīšanas grieķi jau bija pārgājuši uz trīsdesmit dienu mēneša dalīšanu trijās dekadās. kā tālāku senie latvieši dalījuši mēnesi. 5) No Bērtuļa līdz Miķēlim (29. janvārī). romieši turpretī uz astoņu dienu nedēļu” (O. novembrim) atkal pusmēnesis. kad atnāca lakstīgala” (turpat 19.

p. II. I.). ne kādu citu darbu sākt”. Tādēļ vācieši jau no seniem laikiem ir turējuši ceturtdienu par svētu dienu un dažās ierašās vēl līdz šim Vācijā esot uzglabājusies ceturtdienas svētīšana (J. nevis mūsu pirmdiena. piektdiena (пятницa) un sestdiena. jo nevis trešdiena jeb trešā diena stāv nedēļas vidū. trešdiena. 7511. marta). kā arī pie latviešiem. No vāciešiem ceturtdienas vakara svētīšanu aizņēmušies latvieši un igauņi.Pēdējais laiks vēl tiek dalīts ar Ģēdurtas (17. Kad nazi trinot. 1. bet gan ceturtā diena pēc vācu rēķina. kādēļ pirmā nedēļas diena pie viņiem ir svētdiena. Tā arī latviešu mandāgs iz aizņemts no vācu „Montag”. par to zinātnieki vēl nav gluži vienis prātis. t. 130. Nedēļas dienu nosaukumos ir manāms arī vācu iespaids tā pie krieviem. Piektdiena kā ciešanas diena ir pie katoļiem gavējama diena un arī krievi senāk viņu turējuši par pussvētdienu. p. skaita nedēļu. Tikai slavu tautas. Fakts ir tas.. 37. i. 1. jo visas viņas zīmējas uz pavasaŗa sākumu. bezdarba dienu (не делать) un viņam arī krievu valodā vēl uzglabājusies tāda nozīme. pirmdiena). to jau J. Pēc vecā ģermāņu pērkona dieva Donara vācieši sauc ceturtdienu par „Donnerstag”. Bet vai jūdi šo ierašu ir aizņēmušies no senajiem babiloniešiem.) un ceturtdienas jeb „piektā” vakarā esot „mīļa Māŗa piedzimusi” (6847). Kā piektā vakara un piektdienas svinēšana stāv sakarā ar kristīgu ticību.pfinztag” (piektā dienā — ceturtdiena). Arī nedēļas dienu nosaukumi ir pie mums cēlušies pēc krievu priekšzīmes: pirmdiena. 64. 481. Kur un kad ir cēlušies septiņu dienu nedēļa un nedēļas dienu nosaukumi. 34145). Kad vilnu vērpjot. t. p. Krodznieks ir ļoti labi izskaidrojis. Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. p. Turpretī ne vien katoļu tautas. sākot no pirmdienas. Bindus (21. tad velnam ķēdes deldot. Pēc tautas dziesmu ziņām senie latvieši piektdienās nesukājuši galvas. tad nograužot kājas. Trešdiena ir nosaukta krieviski „сpeдa” (vidus) pēc vācu „Mittwoch” (nedēļas vidus) priekšzīmes. Bet pie tam неделья nozīmē laiku no svētdienas līdz svētdienai un šai pēdējā nozīmē mēs latvieši esam dabūjuši šo vārdu no krieviem. kamēr piekts vakars ceturtdienas vakara nozīmē ir cēlies no vecvācu vārda . nevelējuši drēbju un nemazgājuši galdu (14106 —10. kā zināms. 1. uz to aizrāda arī mūsu tautas tradicijas. jo tad „nekas nelaimējoties”. protams taču reizā ar kristīgo ticību” (Iz Baltijas vēstures. 34140. tad aitas griežoties un precētām sievām 77    . „Šis vārds īsteni nozīmē svētdienu. bet arī piektdienu. ne art. ka pie jūdiem šāda nedēļa līdz ar zabatu jeb svētdienu ir jau ļoti veci. II. pēc kuŗām piektdienā esot Ādams apgrēkojies (Jelgavas Rakstu krājums. Līdz ar kristīgu ticību šī laika dalīšana beidzot uzvar visu pasauli. Arī pie grieķiem un romiešiem šāda nedēļa jau ir pārgājusi priekš Kristus dzimšanas. bet arī grieķi sāk nedēļu ar svētdienu. Kad auklas vijot. Donara diena. martā) un kāpostu Māŗas dienu (25. Hoops. Trim pēdējām dienām bijusi arī līdzīga nozīme. nemazgājuši mutes. i. Nedēļa un nedēļas dienas. ka . ceturtdiena (четвергъ). otrdiena (вторникъ). jo pēc dziesmas vārdiem (34145) „piektdien Māŗa sukājās”. p. Kā nedēļa pārnākusi pie latviešiem. tas vēl nav galīgi pierādīts.. un 85.). No uzrakstītiem māņiem mēs zinām. Pēc tautas dziesmām latvieši turējusi cienā ne vien ceturtdienas vakaru.piektdienā nevajagot ne sēt. martā). Šī ieraša atkal bez šaubām ir nākusi no kristīgas ticības.: понедельник (diena pēc svētdienas.

Sestdien iešu pie kundziņa Sestdien laba tiesas diena: Silta pirts. bet nekad citās dienās kā otrdienās un ceturtdienās . p. Svētdienas darbs ilgi nestāvot” (J. tad atdodot otram visu savu labumu . Rakstu krājums. tad visu nedēļu nāk sveši” (J. Piektā vakarā vītas auklas graužot kājas. Pēc kādas tautas dziesmas piektdiena vislabāki noderot runāšanai ar kungiem. Brūtes pūru Kurzemē tomēr veduši pirmdienās (R. Tad galviņa jāsukā. 70. 9103. sal. II. Piektdien gāju pie kundziņa.. tam Dievs parastā dienā saujā sadedzinās svētdienā kritušās skaidas” (R. Vislaimīgākās dienas dažādiem uzsākumiem esot trešdienas. tad neaugot stiebros . p. Ja skalus laužot. 1.. drāž u. II. Zināms sakars ir vēl starp otrdienu un ceturtdienu. tad paliekot cauras kājas un izceļoties rāšanās. Z.). t.). p. mīksta slota. Kurzemē šajās dienās bijis pieņemts uzrunāt līgavu.. Svētdienā nevar neko dot. p... Rakstu krājums.. 6. 46. ceturtdiena un sestdiena turētas par precību dienām. tad aitas paliekot dullas. 147. 31400. Kumeļš piektu vakariņu. 1.. Par piektu vakaru māņos ir uzglabājušās šādas ziņas. sal. Šie māņi nav 78    . To apstiprina arī sekošā tautas dziesma: Piektdien. 1.. Rakstu krājums. tautas.. 34884. otrdienās un piektdienās. Piektdien laba runāšana: Es piesēju kunga dusmas Pie piektāja žoga posma. 63. ja maļot.). Tautas dziesma nosauc sestdienu par labu tiesas dienu. „Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie cerētās līgaviņas vecākiem .. 16. t. 64. Ja vērpjot jeb tinot spoles. Rakstu krājums. 1184. Vienā tautas dziesmā vēl atrodam sekošus māņus par šo „piektu” dienu: Ko var ļaudis man darīt. tad zogot zirgus (R. Pupas stādīt jeb zirņus sēt vajagot vislabāk sestdien jeb vispārīgi uz nedēļas galu. p.).). II. 1. 1.).. 1. tad aitas klibojot. Ko manam kumeļam: Pats es dzimu piektu rītu. p. Rakstu krājums.maldoties vīri (Jelgavas Rakstu krājums. 64. „Sīpolus vajagot stādīt sestdienā. Uzrunas dažreiz notikās it negaidot. turpretī nekā nevajagot iesākt pirmdienās. Piektdien galvas nesukā: Otrdien. jo tad pākstās izaugot tikai viens vai divi graudi. B.. Citās dienās arī nevelējušies” (R. 16. ceturtdien. Rakstu krājums. 6. bet ne pirmdienā jeb otardienā. „Kas pirmdien notiek. Jauka kunga valodiņa. 31. nejājiet.. K. L. Kad pirmdien sveši cilvēki. 45. Ja piektā vakarā darot pastalas. kamēr pie igauņiem otrdiena. „Kas svētdienā tēš. 14109. 1. mēdz atkārtoties visu nedēļu . sestdienas un svētdienas. p.)..

Pasakās cilvēki tiek pārvērsti par zvēriem. bet dažreiz arī zvēri parādās cilvēku izskatā. Etnografi domā. zaķi un vāveri (2315—6. Par dažām sievām tiek stāstīts. nabagam” esot „muiža nodegusi”. Veselovskis. Dēnharts (Oskar 79    . kāda zvēra. bet visvairāk pie rumāņiem. pie tādiem pašiem mītiem vēl pieder tautas prātojumi par dažādiem zvēriem un augiem. Ir arī piemēri. Ja arī pie indoeiropiešiem kādreiz bijis tāds totemisms. Plaši jo plaši šo jautājumu ir iztirzājuši pazīstamie etnografi A. Šo tuvumu starp zvēriem un cilvēkiem daži mītologi izskaidro par vecām atmiņām no senā totemisma. kā ir pierādīts. Etnografisku rakstu krājums. O. tad tas esot meklējams tālā aizvēstures laikā. Šādās teikās sastopam ne vien Dievu un Velnu. jo pazīstamos indoeiropiešu mītos neesot vēl pierādītas nekādas drošas liecības par totemiem. Arī pēc satura šīs teikas. Caune ar vāveri esot ienaidā. Meža zvēri mītos. Tā tad no lielākiem meža zvēriem par vientuļiem ir palikuši tikai lūsis. bet neretis pat nostādīti par tiem augstāku. ka šīs teikas vispirms sākuši sacerēt Arija sektes piekritēji. I). vilkiem un ķēvēm dzimst lieli varoņi un stiprinieki. Tas nozīmē. kā arī seno persiešu duālismu. atgādina tāpat kristīgu mācību. sāk tos zīdīt un izaudzina lielus. kad ļaudis esot ticējuši. it kā katra ļaužu cilts būtu cēlusies no sava totema. ka tās it kā būtu dzemdējušas suņus jeb kaķus. Kosmogoniskās teikas ir atrastas lielākā jeb mazākā mērā gandrīz pie visām Eiropas tautām. ka abi pirmie ir ļoti plēsīgi. 5). 3412—3). 2291. Bieži vien zvēri runā un zina labāki paslēptas lietas nekā cilvēki. 1. Zvēri tiek ne vien pielīdzināti cilvēkiem. 35442—5). Tautas dziesmas daudzina meža zvērus. 38. Biežāki tomēr tiek savienoti lācis un vilks (2067. kuŗiem tad arī piederot mežs. (2067. Zvēriem un citiem dzīvniekiem pieder ievērojama loma tā sauktajās kosmogoniskās teikās. Dažas dziesmas stāsta. Tikai dažādu totemu pēcnācēji varējuši savā starpā precēties. kas varbūt ir izskaidrojams tādā ziņā. visvairāk pa pārām kopā. bet dažas ziņas par to ir arī stipri pārspīlētas. 2392—3. 35731). i.šķiŗami no kristīgas ticības nedēļas un tādēļ arī nav attiecināmi uz seno latviešu mītologiju priekšvēstures laikos. bet zaķis mitis uz nolīstajiem laukiem (sal. izmantodami tam nolūkam svētus rakstus. t. sesks un āpsis. Mītoloģija neaprobežojas ar dievticību. ka vilkam esot „liela tēva zeme”. eņģeļus. bet arī jumpravu Mariju. apustuļus un citus svētos. kur meža zvēri apžēlojas par izliktiem bērniem. no šiem atkal uz bogomiliem Balkānos. 2396. bet no lāčiem. kas par sevi dziesmās pavisam netiek daudzināts. No ariāņiem šīs mācības pārgājušas uz manichejiem. dvēseļu kultu un ar šiem abiem vienotām ceremonijām vien. diezgan daudz arī vēl pie poļiem un čechiem. Lielākie meža zvēri ir brieži un lāči. 30505. jo pēc dziesmas vārdiem vāvere esot no caunes nopirkusi visu silu (2406. krieviem. kamēr pēdējais guļ par dienu savā alā. retumis arī auga un nedzīva priekšmeta. 30433—4). 30450—1). leišiem un latviešiem. Ūdenī uzturas kopā ūdrs un bebrs. ka vilks dzīvojis lielajā senatnes mežā. bet sevišķi lāčiem (2283. Tāds totemisms ir gan ļoti plaši pasaulē izplatīts. Draudzīgi sakari pastāv starp vilku un lapsu (2380. kuŗas stāsta par pasaules celšanos un tālāku attīstīšanos. bet „zaķīšam. tautas leģendas un seno persiešu duālisma mācības. N. 2397) kā lielākie plēsīgie zvēri un Velna vajātāji. 2668. kamēr brieža biedrībā stāv stirna (2661—6. Mežs mūsu tautas dziesmās.

).. 189. 876. Tādēļ „vilkus nevar vis lamāt. Pasakas. aha. 1. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzēties un lūgties. to lai ēdot. Arī latviešiem ir līdzīga teika. VI. apēdat Velnu!” Te vilki uzreiz augšā un sākuši dzīties Velnam pakaļ. Gājis pie Dieva padoma prasīt. kamēr pēc igauņu māņiem viņi. 292. vilki. Velns kliedzis vairāk reizes: „Ceļaties. Lerchis-Puškaitis. „Tikai 3 spalvas. Rumanian bird and beast stories. ka Dievs radījis cilvēku un iepūtis dzīvību pa nāsīm. p. apēdat Velnu!”. lai gan pūtis no visām pusēm. 875. bet tā zīme pie šā lai paliekot. p. „Vecos laikos vilkus saukuši par Dievu suņiem. kad vilku no pieres ierauga. Kad nu Velns gribējis iepūst vilkiem dzīvību.). London 1915). 1.Dähnhardt. 1. kā to esmu dzirdējis Raunā. ka latviešiem pašiem nebūtu bijis nekādu māņu un pasaku par zvēriem un citiem dzīvniekiem. p. Nav šaubu. citu atkal būs sacerējuši pēc jauno paraugu priekšzīmes. 79—81. ja tie gaudo” (V. Dievs teicis. jā viņš saukšot: „Ceļaties. 1. p. kur atradusi piekritējus vispirms pie gotiem un vēlāk pie slavu tautām un rumāņiem. vilki. Sācis to taisīt no māliem. jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. tur būšot muguras kauls” (Lerchis-Puškaitis.). Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim. Pēdīgi Velns aizslēpies aiz kāda krūmiņa un sacījis klusītēm: „Ceļaties. kā viņš nu lai maizi pelnījot. ko var. bet suni. 1. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež” (V. Gaster. Velna taisītas. Vilks vecos laikos neesot bijis tāds plēsīgs zvērs kā tagad. vilki. tad nekas nav iznācis. Gasters (M. zināms. citu aizņemdamies būs pārgrozījuši pēc savām tradicijām. Augšā minēto sektu mācība līdz ar savām teikām nākusi no Maz-Āzijas caur Konstantinopoli uz Balkānu pussalu. Tā viņi vajājot Velnu līdz šai dienai (sal. Latviešu māņos. 1. Gaster. p. Pasakas. kā jau ir minēts. ka dažu šādu pasaku latvieši būs uzglabājuši no saviem priekšvēstures laikiem. Pēc 80    . Tādēļ. VII. kuŗus viņš ielicis vilkam starp acīm. Pasakas. bet nodedzinājusi karstu akmeni un iemetusi vilkam mutē. Dievs esot sacījis. Pēc rumāņu teikām vilki ir Svētā Pēteŗa suņi un stāv viņa zināšanā. 1. Natursagen. „Paņēmis sētiņas mietu. kā liekas. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku” (V. ka vilki palikšot dzīvi. bet Velna radīts. 292. 190. Pēc rumāņu teikas Velnam strādājot nokrituši trīs mati no galvas. p. Latviešiem ir vairāk šādu pasaku ar dažādiem variantiem. Pēc dažiem variantiem Velns nav vis gribējis radīt cilvēku. Tādēļ ir visi vilki ar melnu muti līdz šo pašu dienu” (Lerchis-Puškaitis. p. „Vilks esot gājis ganos un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. VIL. Šeit uzrakstīšu pasaku par vilka radīšanu. bet cilvēks pats esot viņu sakaitinājis. apēdat Dievu!” bet vilki nav nemaz kustējuši. Par šās teikas turpinājumu var uzskatīt sekošo variantu: „Dievs atļāvis (vilkam).).. 1. palika acu starpā. nav teikts. Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. Tā tad latvieši un leiši būs aizņēmušies šīs teikas visvairāk no krieviem un poļiem. kas. p. 79. VI. Velns noskatījies.).). tad Velna spalvas baida redzētāju” (Lerchis-Puškaitis.. kā jau bīstams plēsīgs zvērs. un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam. lai ejot vien un dzīvojot un ko viņš būšot vēlēt. No šiem Velna matiem vilkam esot spīdošas acis un draudošs izskats (M. Svarīgākais zvērs šajās kosmogoniskajās teikās ir vilks. pats Dievs valda par vilkiem tāpat kā dažās vācu teikās. bet viņam iznākuši tikai vilki.). kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā. Ar to. ir Juŗa suņi.). Viņš arī pats gribējis taisīt cilvēku no māliem. to nejauki plosīdams. Pasakas. Berlin 1907) un M. Tādēļ arī vilkam esot stīvs muguras kauls. Bet Dievs piepēži devis vilkam ar kadaļu pa sāniem — kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļām . Bet viena saimniece liela laiskuma dēļ neesot vis kukuli devusi. lai gūsta. neesot vis Dieva.

kas bijis novēlēts . 1.). caur lopiem iedams.). P. 9517. VII. p.šādas gaudošanas Dievs esot vilkus ēdinājis ar debess maizi (VII.. 1. To apstiprina arī šāda pasaka: „Viens vīrs Jāņu rītā. jo šinīs četrās nedēļās vilkam bijis brīvu ņemt un ēst kaut kuŗu lopu. to esmu jau agrāki izskaidrojis (Etnografisku rakstu krājums.). ka lopa neaiztikšot. Tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (762. 81.. 1. p.1 p. p. Par Jurģa dienas sakaru ar vilkiem ir vēl šādi māņi: „Jā Jurģa dienā vilku daudzinot. 294.. tādēļ šis kādu laiku bijis gluži bez vārda.). Dieva darbinieku (2363) un Juri (14041.. bet pēc igauņu māņiem Juris ēdinot vilkus reiz par mēnesi (Wiedemann. muti cieti turēdams. Vilku. Vilks. Par igauņu māņiem raksta Vīdemans (449. Par vilkiem gādājusi vēl Meža māte. kurpretim visā citā gadskārtā tikai to lopu vien bijis brīv ēst. Rumāņu teikā Pēteris noteicot vilkiem barību reiz par gadu ziemā (Gaster. tad gani zinot. 449. „Netīro laikmetā nedrīkstējuši aplam vilku daudzināt. Reiz Bezvārdis paņēmis tik lielu aitu. 1. Lercha-Puschaiša Pasakās (VII. ko redzam no sekošas tautas dziesmas: Jāņa nakti. Šis uzprasījis: „Vīrs. tad tas nākot vasaru pie lopiem .). tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot.) un pastāvēja četras nedēļas. Jurģa dienā jākāpj uz rijas augšas un jāskatās: kuŗā pusē gaisā krusts. 29419. kā jau augšā ir minēts. kam asinis.) lasām: „Netīro laiks iesākās trešā dienā pēc Miķēļa dienas (29. kā redzams.). Ja vilks pie ganiem nākot ar atplēstu muti. kas vedis dzīvu kazu sev līdz. p. caur lopiem skrienot.). 81    . 877. Jāņa naktī. tur vilkam bērni” (L. 357. kas tai dienā jeb naktī jādarot” (VI. 28862.. p. 29441. 1. Jurģa dienā jāj Svētais Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus. un 871. p. lai viņš slēdz savus suņus „sīkajās ķēdītēs”. tad saka.. vai jaunajam lopiņam bijušas asinis gar kaklu.. dalīsim uz pusēm!” Vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu. vilkiem dota atkal liela brīvība. ka nespējis panest. bet nezinājuši. 1. p. bet kad „vairs gana amatu nav turējis.. kur gani un pieguļnieki lūdz Dievu. bet ja nācis. 871. dod kazu. I. kuŗiem dzimstot bijušas asinis uz pieres . tādēļ to vilcis gar zemi. 1.. 1. saticis vilku pretim nākam. Šinī netīro laikmetā vilks varējis ēst. Pasakas. dzelžus mutē un dzenot katram neatvēlētam lopam gaŗām . tad bez laupījuma projām negājis” (870. uz kuŗu pusi jāejot ēst meklēt. kad beidzas pieguļa un lopu ganīšana (Wiedemann.. Gana puika to redzējis un stāstījis mājā: „Viņš vilka aitu mežā!” No šā vārda „vilka” devuši šim aitu zaglim vārdu: „vilks” (VII. tad lūkojuši. Uz šiem māņiem zīmējas ar kāda tautas dziesma (28861). Arī kāda teika izskaidro šo veco parašu no savas puses. lielo kazu” (VII. jo tad jātnieks tam mugurā. bāleliņi. Kādēļ vilku daudzina par nekristītu. 1. gan redzot. ka viņš tiek jāts”. iemauktus vilkam galvā licis. p. 1. p. bijis agrāk par ganu...). Bet kā nācis pēc Jāņu dienas.). Igauņi ticējuši. kuŗus Juris grib: tikai tādus. Vilku uzraudzībā Dievam. ka Juŗa dienā vilks dabūjot iemauktus galvā ar riņķi ap purnu.). „Kad vilki nokaucot. tas bijis vilkam novēlēts . p. 1). Kaza katru gadu atnesusi pāra kazlēnu. nedara nekādas vainas. palīdzējuši Juris un laikam arī Jānis. Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis. no pieguļas uz māju nākdams. kā jau teikts. Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti. kā nu nosaukt.). kas viņam jānēsājot līdz Miķēļiem.): „Ja vilks. 30166). 874. tad šo vairs par ganu negribējuši saukt. neviens tam neliedzis” (305. 1. 27. kuŗu lopu grib. Kad aitai jēriņš jeb govij teļš radies. vedis uz māju un to turējis vairāk gadu. Vīrs noķēris kazu. Turpretī visā citā gadskārtā vilkam sēdot jātnieks mugurā. un 28. bet jātnieku ne . sept. tā arvien vilks to vienu kazlēnu noņēmis. p. Līdzīgi māņi bijuši ar latviešiem. 929—933.

Tur lapsai iešāvies prātā: „Diezgan būs. ka pēdējais no tā sevišķi bītos. lai izdzen ļaunos garus. Beidzot viņš apnika. zaķis ar visām sapītām kājām prom uz mežu. ka lācis cepot maizi (30525. 242. 1. kas apdāvināts ar pārdabīgu spēku un prātu. turpretī arvien viņš baidās no lāča. bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm” (V. Lapsu visu tautu tradicijās tura par lielu gudrinieci. Kā zaķim cēlušās pārplīsušas lūpas. Šādiem vilkatiem ticējušas arī dažas Āzijas tautas.). p. Velnam bijis īstais zirgs.Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. kruķī kvasti!” Lapsa gan kruķījusi kvasti. pieder pie ceļojošām tautas tradicijām. tikai pa gaisu laisties vēl ne. Pirmatnes tautas. taisni celmam virsū. 1. Bijuši arī daži cilvēki. Teikas par vilkatiem ir ļoti vecas un pazīstamas visā Eiropā jau no seniem laikiem. VI. laida ganīties. Zaķis pēc latviešu kosmogoniskām teikām esot bijis Dieva zirgs. Bitīt'. ka viņš esot visnespēcīgākais 82    . kā rādās. daudzina mazus bērnus labprāt par „lāča bērniem” (2087. bet šie. bet Dievam tikai zaķis. tura to par svētu zvēru. Var būt. Rietuma Eiropas pasaciņas tēlo lāci par muļķīgu un neveiklu kustoni. bet neretis arī viņu pašu pieviļ citi zvēri. ka palikusi guļam ar atšautu asti. (Dzērve vēl teikusi: „Kruķī kvasti. kuŗi jau augšā ir minēti. Tautas dziesmas sauc lāci par „dravnieku” un „brālīti” (30480). Un tad uzkritusi arī tik nelāgi. veduši lāci namā. No tā laika zaķim kājas sapītas: viņš tikai lēciņus lec” (VII. 1174. „Lapsa visas gudrības mācēja. Pasakas. No tā laika lapsas astei uzaugušas gaŗas spalvas un kaķim tagad esot bailes no lapsas astes (Lerchis-Puškaitis. p. noturējis to par peli un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. Rīdīs jūsu kumeliņus. Mazāk māņu mums ir par lāci. kā to dzirdēju Raunā no sava tēva tēva. lācīti. kā liekas. Latviešu pasakās un māņos lācim ir parasti pēdējās īpašības. bet visas viņas. Dievs izdomājis viltu un iemijis Velna zirgu pret savu zaķi. tā sauktie vilkati. Palaida ganībās. 1. Tā viņa ielīdusi žagaru blāķī. savu spēku. p. 2105) un stāsta pat. Zaķis reiz žēlojies. nu jau mācēšu!” lai laižot vaļā. ka lācis ar sievieti var pat piedzīvot pēcnākamus. kas pieņēmuši vilka izskatu un plēsuši lopus. bet tas neko nelīdzējis VI. 251. Lapsai senāk esot bijusi aste tik gaŗa un glumja kā kvekšķim. kas pazīst brīvu lāci mežā. Šādi māņi gan laikam nebūs nākuši no rietumiem. Svētelis palaidis arī un šī nu nākusi rūkdama zemē. pieder pie pašu latviešu senajiem uzskatiem. 182.). Nogājusi pie svēteļa (pēc varianta pie dzērves) to gudrību arī izmācīties. par to uzrakstīšu pasaku. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā.—3. ka arī alu darot. Liec. „Bet darbs tagad Velnam pavisam vairs neveicās. Tikai pie ķīniešiem un viņu kaimiņiem vilku lomu še ieņem lapsa. vismaz ne pēdējā laikā. 2098—9. Par vilku latviešiem ir ļoti daudz teiku un pasaku.). jūdza zaķi nost. Tādēļ arī latvieši veduši lāci kūtīs. Lapsa sabijusies un aizbēgusi. 1. savu saldumiņu! 19627. Lai nu gan vilks vajājot Velnu. 30579). No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties. bet nav mums tuvāku ziņu. kas mums drīzāk atgādina dīdītāju nomocīto lāci. Daudz pasakas un tautas nostāsti piešķiŗ lācim pavisam cilvēka prātu un stāsta.). bet kaķis pamanījis lapsas astes galiņu žagaros. kas šad un tad to dabū arī savos nagos. p. Alutiņa brūverītis Lāci veda namiņā. sapina tam kājas.

Tautas dziesmas bieži vien daudzina. 28301).). p. kas klusu guļ savā alā un skraida gluži nedzirdot. tad netiekot vairs nost. sācis smieties un smējies. turējuši par dzērāju. Visi zvēri arī nākuši un strādājuši. p. Vāveres turpretī latvieši turējuši par ļauniem zvēriem. Pasakas. V.).” Labi. Tikai ja uznākot cilvēks. ka citi baidās arī no viņa. Par ezi mums ir sekoša kosmogoniska teika. 1. VII. kuŗu nereti sajaucot citi zvēri un putni. Līdzīgas teikas ir vēl bulgāriem un krieviem. kaķi. lapsas un vanagi. 1. 1. plunks.” ezis atteicis. laikam viņa nebēdīgās un plēsīgas dabas dēļ. p. Pēdējo teiku pazīst arī rumāņi (M. 931. Pele pēc tautas dziesmām un māņiem ir miega valdniece un nes bērniem miegu. Ceļu viņiem nevajagot. tad tā negājusi apakš debess velves. 451. zaķi. ka tā aužot audeklu. Ja linus sējot sermuliņš pārskrējis pār ceļu. viņas sabijušās un plunks. kā liekas. Sermuliņus senie latvieši nedrīkstējuši nogalināt un turējuši tos tāpat par Dieva sunīšiem kā vilkus (L.). kamēr pārplīsušas lūpas (sal. Pasakas. p. 179. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķa lūpas esot pārsprāgušas „melu ziņas nēsājot” (2308). kā jau redzējām. Tāda pati teika par kurmi ir arī rumāņiem (M.1. Arī pie aušanas sauc kādu ietaisi par cauni. Rumāņu teikās eža vietā stāv arī Velns un kurmis. ezi un kurmi pieder. Tā nu zaķis redzējis.) un igauņi (Wiedemann. P. lai nodedzinātu māju. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. kas nākušas mājā un nesušas degošas ogles uz jumta. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis. 50. Par cauni tautas dziesmas stāsta. zeme būtu gatava. Kad zeme bijusi gatava. 171. vilki. un I. plunks! salēkušas visas ūdenī. tad Dievs licis zvēriem ceļus taisīt. cauni un peli liekas būt atmiņas no pašu latviešu senatnes. „Tā maza lieta. Pasakas. „Kad zeme bija radīta. 269. Sesku senie latvieši. ne vāvere jeb kādi putni? Laikam gan tādēļ. visi viņu vajājot. Cilvēki. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai iet pa ceļu. Gaster. Turpretī daži tautas dziesmās minēti māņi par sesku. Šādam izskaidrojumam nebūt nav vajadzīga kāda vienpusīga animisma teōrija. Ezera malā sēdējušas vardes. gan tad derēs. 83    . lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos” (Lerchis-Puškaitis.zvērs pasaulē. bet no viņa nebīstoties neviens. sapnim un pat dvēselei. 314. 1. p. kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā. Šī peles loma liekas gluži dabīga un būs laikam arī ļoti veca. 1.). bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt un nost skaldīt arī netiktos. Lerchis-Puškaitis. tikai kurmis un čūska nekā nedarījuši. zīmējas uz zirnekļu tīkliem kokos. Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesīm. Nostāsti par lapsu. Ja viņi nejauši uzejot uz ceļa. šaurāka. viņš gājis uz ezeru un gribējis slīcināties. kā liekas. suņi. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu. Labāk darīšot sev galu. VI. p. varēja viegli tikt pielīdzināta miegam. Redzēdamas nākam zvēru ar gaŗām ausim. pie ceļojošām kosmogoniskām teikām. 1. no tīrām adatām. p. Pele. tad izauguši balti lini (28314. kuŗi negrib dot Dievam padomu. „ripa jāsaspiež drusku kopā. Bet kādēļ gan taisni caune ir audēja. bet bite to izzina ar viltu. Caune kā apģērbja gādātāja varēja viegli palikt arī par audēju. Šie audekli. Gaster. ka caunu ādas jau no seniem laikiem izmantotas cepuŗu taisīšanai un drēbju izgreznošanai. jo viņi varot dzīvot apakš zemes. Tā domādams. ka sesks „kūpina dūmus” un „dara alu”.). ievaicādamies. viņiem esot brīvu atstāt ceļu un glābt savu dzīvību.

39. Mājas lopi.
Tādas pašas kosmogoniskās teikas kā par meža zvēriem, ir mums arī par mājas lopiem. „Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: „Kur vīri, kur vīri.” Sivēnu izglābuši vērsis ar aunu. Vilks nu lūdzis Ziemeli palīgā, kuŗš uzsūtījis aukstu vēju. Vērsis no aukstuma gribējis glābties būdiņā, bet viņam aizķērušies ragi un būdiņa sagāzusies. „Lopi, redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu” (LerchisPuškaitis, Pasakas, VI, 249. 1. p.). Govis senāk bijušas tikai Velnam, bet visas tās bijušas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem, līdzīgas zirgiem. Dievs uztaisījis sev kūtis un uzlaidis Velna govīm mušas un dundurus virsū. Tā nu Velna govis sabizojušas Dieva kūtīs. Dievs viņām pāršķēlis nagus, iedzinis galvā vadžus par ragiem un nokrāsojis tās dažādās krāsās. Velns nu vairs nevarējis pierādīt, ka tās ir viņa govis (VII, 1160.—1166. 1. p.). Tāpat arī zirgs, kā jau augšā minēts, senāk piederējis Velnam, bet Dievs to iemainījis pret zaķi (arī dzeni), kādēļ zirgam atstāts senais izskats (VII, 1174—5). Kādēļ zirgiem ir jāstrādā, kamēr govis var mierīgi ēst zāli, par to esmu Raunā dzirdējis šādu teiku. Reiz Dievs gribējis tikt pāri par vienu upi un lūdzis zirgu, lai pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Tad viņš lūdzis vērsi, kuŗš tad arī pakalpojis un pārnesis. Tad Dievs nolicis, ka zirgam nekad nebūšot vaļas, bet vēršam būšot brīvu ēst zāli cik patīkot. Tādu pašu teiku pazīst arī leiši un citi latviešu un leišu kaimiņi. Govīm latvieši parasti dod vārdus pēc tām dienām, kad viņas radījušās. Raunā un Smiltenē es esmu dzirdējis visvairāk šādus vārdus: Mandala, Otaļa, Trešala, Cekula, Piektala, Sestala, un Svētala. A. Kasparsons Siguldā ir piezīmējis sekošus nosaukumus, kas nāk no nedēļas dienām: Pirmaļa, Mandala, Mandža, Otaļa, Oča, Trešala, Trešķis, Cekuļa, Piektaļa, Piekša, Sestaļa un Svētaļa. Beidzot no Bauskas apkārtnes Kurzemē man ir pazīstami šādi vārdi: Pirmuļa, Oča, Trese, Cetuļa, Pieča, Sestuļa un Svētuļa. Šāda vārdu došana ir bez šaubām ļoti veca un būs nodibinājusies līdz ar kristīgu ticību. Arī rumāņi nosauc govis pēc nedēļas dienām, pie kam laimīgākās esot tās govis, kas dzimušas pirmdienās un ceturtdienās (M. Gaster, 350.1. p.). Pēc vecu-vecām teikām, kādas ir sastopamas pie daudz tautām, aitas ir Dieva, bet kazas Velna kustoņi. Tā arī latviešu māņos aitas stāv tuvāk Dievam, bet āzim ir sakari ar velnu. Tādēļ laikam arī aitas palīdz ganīt gan „Mīļa Māŗa” (29075), gan arī Krūmu māte (29087). Pēc igauņu māņiem kaza, kā jau Velna lops, baidoties no pērkona (Wiedemann, 450. 1. p.). Pēc kādas teikas aitām pretī stāv cūkas. „Dieviņš audzināja avis, velns cūkas. Kādu dienu Dieviņš cirpa savas avis laidara priekšā. Te pieskrien velns un jautā, kāpēc tā. Dieviņš atteic, ka būšot no aitu vilnas drēbes aust. Velns pārskrien mājā un cērp arī savus lopus, cūkas. Cērp, cērp — nekā nocirpt. Beidzot tas iegrūž cūku dumbrājā un dusmīgi uzbļauj: „Liela brēka, maza vilna.” No tā laika cūkai mazums saru uz muguras, jo velns sarus nocirpis” (L. P. Pasakas, I, 173. 1. p.). Pie igauņiem cūka līdz ar vardi un šķirgāli esot Velna biedri. Par suņa un kaķa ienaidu tiek stāstīts dažādas teikas. Šeit atkal suns esot Dieva un kaķis Velna kustonis. Dažu tautu teikās (kā pie jūdiem, rumāņiem un serbiem) suns ar kaķi dzīvojuši kopā un tikai vēlāku saskaitušies. Pie latviešiem esmu dzirdējis tikai
84   

vienu jaunāku, no vāciem aizņemtu teiku par suņa un kaķa ienaidu. Senāk kaķis esot gājis ganos un suns gulējis mierīgi mājā, bet kaķis reiz nozadzis suņa brīvgrāmatu un nu sunim esot jāstrādā, kamēr kaķis varot dzīvot brīvā. Tādēļ suns kaķa nevarot ieraudzīt. No mācītāja J. Miglenieka Eglūnā esmu uzrakstījis kādu interesantu pasaku par suņa un kaķa ienaidu. Vecos laikos vilks dabūjis no Dieva tādu rakstu, ka viņam ir brīvu staigāt pa visām malām, kur tik viņam patīk. Vilks tomēr baidījies, ka pa mežiem skraidot, varot to rakstu pazaudēt, un tādēļ lūdzis savu draugu suni, lai tas paglabājot to rakstu viņa vietā. Suns arī bijis ar mieru un nolicis vilka rakstu uz krāsns augšas, jo viņš tāpat baidījies to pamest, ložņājot pa krūmiem un brienot pa purviem. Suņa draugs kaķis, redzēdams suņa nolikto rakstu uz krāsns, gribējis to noglabāt drošākā vietā, uznesis uz istabas augšas un aizbāzis aiz jumta spāres. Pele ložņādama pa jumta salmiem, atradusi tur to papīru un sagrauzusi. Reiz vilkam vajadzējis sava raksta, lai pierādītu savas tiesības, un viņš nu prasījis to no suņa atpakaļ. Suns atkal prasījis rakstu no kaķa, kas meklēdams zem spāres atradis, ka pele to bijusi sagrauzusi. Kas beigts, tas beigts. No tā laika nu kaķis ir dusmīgs ar peli, suns ar kaķi un vilks ar suni. Bez savas liecības vilks arī vairs nedrīkst brīvi pa laukiem staigāt un slapstās tagad pa mežiem. Tālu pazīstama ir sekoša teika par suni. „Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz kāda sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu (pēc varianta netīru bērnu). Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot”. Nu gājis suns pie Dieva lūgties. Dievs tad arī atstājis suņa daļu, tik gaŗu vārpu kā suņa muti (L. P. Pasakas, V, 84. 1. p.). Tādu pašu teiku pazīst krievi un pat buŗati Sibirijā. Igauņiem ir vēl sekoša teika par suni un kaķi (Wiedemann, 450. 1. p.). „Govij senāk bijuši pupi visgaŗām vēderam, bet kaķis tos esot noēdis un atstājis tikai četrus, kuŗus suns apklājis ar savām ķepām”. Līdzīgu teiku atminos arī Raunā dzirdējis būt. Pēc kādas vecas teikas kaķis esot cēlies no cimda. „Kad Dievs visus kustoņus jau bijis radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē un no tā gadījies kaķis ar gaŗu gaŗu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ Dievs nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals” (V, 50. 1. p.). Pilnīgāka šī teika ir pie rumāņiem (M. Gaster, 210— 212 1. p.). Ādams gribējis glābt Ievu no Velna uzmācības un taisījies braukt laivā pāri par jūru. Bet Velns pārrunājis Ievu, lai ņemot šo līdza par mājas čūsku. Ādams ar’ bijis ar mieru. Braucot Velns palicis par peli un sācis grauzt laivas dibenu, lai Ādamu noslīcinātu. Pēdējais to pamanījis un sviedis pelei ar savu ādas cimdu, bet cimds palicis par kaķi, kas tūliņ noķēris peli un apēdis. No Velna nu esot kaķim cēlušās dzirkstis spalvā un spožas acis. Par kaķi un žurku stāsta šādu teiku. Kaķis apprecējis žurku un abi sadzīvojuši dažus gadus itin laimīgi. Nelaime izcēlusies no tā, ka kaķis reiz apēdis žurkas sakrātos taukus. Pēc kādas jūdu teikas, kaķis ar peli senāk bijuši draugi. Bet pele reiz melojusi Dievam, ka viņiem neesot ko ēst, gribējusi, lai viņai atļauj apēst kaķi. Dievs par to saskaities un atļāvis kaķim ēst peles. Pie mājas kustoņiem pieder vistas, kuŗas bez šaubām ir aizņemtas no rietumiem, kādēļ arī teikas par viņām nevar atteikties uz baltu pirmtautu. Gailis jau no seniem laikiem tiek turēts par saules simbolu un gaismas sludinātāju, un sarkanais gailis nozīmē uguni. Tādēļ arī Velns un ļauni gari baidās no gaiļa dziedāšanas. Šādi uzskati ir sastopami pie visas Eiropas tautām.

85   

40. Meža putni.
Putnus tautas dziesmas daudzina gan pa diviem, gan arī pa trim kopā, bet pa lielākai daļai nenoteiktās kombinācijās. Biežāki savieno trīs dziedātājus: zīli, žubi un lakstīgalu (2697. 2699. 30619), trīs kraukļu sugas putnus: kraukļus, vārnas un žagatas. (34880—4) un vēl trīs dziedātājus bez tuvāka sakara: lakstīgalu, strazdu un cīruli (2499. 2536. 2541). Pa diviem parasti apdzied zīli ar žubi (2091—3. 2236. 2524—9), teteri ar irbi (2319. 2488. 2548. 2691), griezi ar paipalu (2480—4), vanagu ar pūci (2573—9) un cīruli ar cielavu (2603—4. 2608—13. 2644. 35779). Pirmā roka starp pārām, zināms pieder vanagam un irbei kā puiša precinieka un meitas simbolam, par ko esmu jau agrāk rakstījis (Etnogr. rakstu krājums, I, 23. 1. p.). Līdzīgu lomu vēl velk teteris ar irbi un cīrulis ar cielavu, kamēr krauklis un vārna tēlo nekārtīgu laulības dzīvi. Grieze ar paipalu ir tādēļ savienotas, ka pirmā gādā par rudziem un otra par sienu. Viena no vissvarīgākām kosmogoniskām teikām par putniem ir plaši pazīstamā pasaka par upes rakšanu. Pēc vienas teikas versijas upi rakuši putni kopā ar zvēriem, tāpat kā igauņu pasakā. Citā variantā rakuši tikai putni kā rumāņu teikā (M. Gaster, 176. 1. p.). Lai pasaulē netrūktu ūdens, Dievs pavēlējis zvēriem un putniem rakt upi (v. Daugavu). Zaķis ar lapsu „mērījuši upei ceļu”, kurmis dzinis pa robežu „pirmo vagu”, āpsis racis vagu dziļāki, lācis „klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās”. Uz to pašu teiku laikam zīmējas arī tautas dziesma, pēc kuŗas ir „kurmīts zemes mērnieciņš, čūska šņores vilcējiņa” (26045). Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs nācis apskatīt un uzteicis vispirms lāci un kurmi, kuŗi bijuši pavisam melni ar dubļiem. Dievs tad arī licis viņiem nēsāt par piemiņu tās pašas melnās drēbes. No putniem visčaklāki esot strādājusi zoss ar pīli, kuŗām Dievs tad atvēlējis „upē mazgāties un peldēt”. Citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai „dzert upes ūdeni”. Tikai vālodze un pēc varianta arī klija jeb klijāns, žēlodami savu drēbju, nav strādājuši. Dievs nu tiem aizliedzis dzert upes ūdeni. Viņi varot dzert tikai rasu no lapām un zāles, un sausā laikā kliedzot, „lai lietus lītu, ka varētu no koka lapām padzerties”. Bute strādādama vārtījusies pa smiltīm un Dievs to uzrunājis: „Ak tu, butīte, nabadzīte.” Bet bute šos vārdus izmēdījusi, par ko Dievs viņai atstājis „greizu muti”. Vēzis pa to laiku vēl racies pa dūņām un Dievs prasījis: „Kur tad vēzis?” Vēzis saskaities, ka viņa darbs nav tūliņ ievērots, un atbildējis: „Vai tev acis pakaļā?” Par tādu rupju atbildi Dievs arī nolicis vēzim acis pakaļas pusē. Pie latviešiem šī teika ir uzglabājusies vispilnīgāki un var noderēt par starpnieci starp rumāņu un igauņu variantu. Igauņu teikā tikai vālodze ir laiskais putns, kamēr rumāņu teika stāsta vienā variantā par gārni (Reiher, цапля) un otrā par klijānu. Tā kā nu latviešu variantā ir minēti vālodze un klijāns, tad ir jādomā, ka vispirms nav bijusi runa par vienu putnu vien. Līdzīgas teikas ir arī krieviem un vāciešiem. Te vēl var pieminēt, ka tautas dziesmas sevišķi daudzina vālodzes mākslīgo lizdu, kas parasti tiek taisīta koka staklē (skat. Etnogr. rakstu krājums, I, 25. 1. p.). No visiem Baltijas putniem, kā zināms, vislabāki izstrādātais lizds ir pelēkajam strazdam, sauktam arī par cūku strazdu, kamēr visvienkāršākais laikam būs balodim. Par to arī latviešiem ir kādas interesantas teikas. Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: „Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukšs!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot (L. P. Pasakas, VI, 242. 1. p. Sal. L. D. 2431). Teiku, kā balodis mācījies lizdu taisīt, atstāstīšu pēc sava tēva tēva vārdiem.

86   

Retāki arī dzeguze pati ir citu ļaunu cilvēku upuris. Vairāk tautu teikās dzeguze ir cēlusies no cilvēka. ka dzeguzes spalvas izskatās kā ar miltiem apbērtas. 1. 172—3) jeb Velns (VI. protu. Neviens putns tā nedzied. Pēc H. Dievs sacījis. Kūko mana dzeguzīte. Tu kūkoji. 1. 242. spurkt! projām. p. Kur es ņemšu kukulīti. Kristus esot reiz prasījis vienam cietsirdīgam maizniekam maizes. 1. Arī latvieši laikam pazinuši šādu teiku. 100. dzeguzīte. bet dzeguze esot to lepni atraidījusi un tādēļ vēl tagad dējot olas citu putnu lizdos. dar’ pats!” un aizlaidies. P. Nekūko. Nedar’ man žēlabiņu. bet ticis atraidīts. 1. Latvieši še pilnīgi līdzinās saviem kaimiņiem un radiem: leišiem un slaviem. Man vēl nav arājiņa. Frišbīra (I. 439. Kā raud gauži sērdienīte. p. bet nemācējis. Citā variantā par dzeguzi pārvērtusies nelaimīga mātes meita (V. Bijis jāpaliek mierā ar strazda ietaisīto pērkli.” Strazds par to saskaities.) un vispārīgi citi putni (VI. Balodis tikai sēdējis līdzās uz zara un skatījies. atrod dzeguzes balsī sēras skaņas.). Nu balodis pats gribējis darīt savu namu tālāku. 966—7). Par to nu šis maiznieks pārvērsts par dzeguzi.) vārdiem Austruma Prūsijas vāciešiem esot teika. dzeguzīte. 296. Strazds arī bijis ar mieru un sācis likt kokus krustām šķērsām. Dzird’ es tevi kūkojam. p. 2446. p. kā var vērot no sekošām tautas dziesmām: Kūkodama dzeguzīte Pras’ ganam kukulīša. Kad pērklis bijis jau ietaisīts. protu. Man nomira māmuliņa. Kamēr pie frančiem. angļiem un vāciešiem dzeguze ir prieka un jautrības putns. 108. Tā ganam pašam nav. 4079. tā atkal no putniem dzeguzi. kuŗu apprecējis zaltis (I. 1. balodis sācis lielīties: „Protu. 2445. kā arī leiši. Kā no zvēriem tautas tradicijās visvairāk daudzina vilku. ka viņš nemākot pērkļa taisīt. Kā kūko dzeguzīte. kas citiem darījis kādu ļaunumu.). Pasakas. p. bet pēc igauņu teikas nogalināta bārenīte (Wiedemann. uzsaucis balodim: „Dar’ pats. 87    . Variantos strazda vietā ir vēl minēta žagata (L.).Balodis gājis pie Dieva žēloties. Neviens gauži tā neraud. Pēc latviešu teikām dzeguze esot cēlusies no tās meitas. tikmēr slavu un somu tautas. Šāda teika laikam cēlusies no tam. dar’ pats. V. lai saucot pelēko strazdu palīgā. Teika par dzeguzi ir pārgājusi pat kādā kristīgā leģendā. ka vālodze gribējusi mācīt dzeguzei lizdu taisīt. Kūkodama dzeguzīte Prasa man kukulīša. es raudāju: Tev nocirta zaļu birzi. Dzeguzes kūkošanu katra tauta iztulko savās tradicijās pēc savas dabas. Vai tu traka. 4159.

Es apriebu ganīdama. dzeguze nav nekāds mīļais viesis mājas tuvumā. p. 10074. tad viņam visu gadu būšot naudas trūkums. apr. ka dzeguze kūkojot tikai no Tiburcija (14. bet aizkūkotais tiekot no ļaunuma vaļā. kā zināms. esot par labu cūkām. ka aizkūkotais tai gadā nevarot vairs skaņi dziedāt. Tādus pašus māņus mēs sastopam arī latviešu tautas dziesmās. Dzeguzīte dievredzīte Mana mūža licējiņa. 1. vācieši un igauņi. Tomēr. jūn. kā jau putns ar sēru balsi. nemēdz visai ilgi no vietas kūkot. Latvieši. kādēļ dzeguzes nokūkotie gadi nevarēja būt klausītājiem pa prātam. p. 1. 4082). kuŗas esot tā ļaunā maiznieka bērni. 88    . Pēc Jāņiem dzeguze tādēļ vairs nekūkojot. 1. 49. kas tad nokalstot. Tādēļ arī tautas dziesmas nevēlās. Lai aizkūkošana nekaitētu. jeb viņam visu gadu miegā tekot siekalas. Tā varbūt cēlās māņi par aizkūkošanu. bet arī pie somiem un igauņiem. II. Böckel.).). Cik gadiņu man dzīvot. bet gan „birzē” (2439.). ja aizkūkotajam neesot naudas klāt. Arī latvieši domājuši. 1. Austruma Prūsijas vācieši ticējuši. Bet dzeguze nes arī labas ziņas. 70. 1. frančiem un portugaļiem (O. Psychologie der Volksdichtung. 248. 1. vāciešiem. Lai dzeguze nevarētu aizkūkot. ja pirmā maijā varējuši saskaitīt piecus „kukū” (ibid. 1. Kas tukšā dūšā dzirdēja pirmo reiz dzeguzi kūkojam. kuŗus pazīst arī krievi. Rakstu krājums.) līdz Jāņa (24. tad esot jāiekož kādā kokā. 4078) un ja „nav cita koka. ja dzeguze nākot mājā kūkot. trīs pie māmiņas. Visu mūžu tautiņās. Daudz Eiropas tautas tura dzeguzi par precību un dzīves mūža paredzētāju.) dienai. 106. „druviņā” (2448. Rakstu krājums.)„. p. Vācu tautas tradicijas uzkrauj dzeguzei visādas palaidnības un nekrietnības. tas tika aizkūkots. 70. 16. tad tur ejot arī zagļi (J. Pasakas. tad lūkoja tūliņ no rīta apēst „dzeguzes kumosu” (J. — Divi. ka tad dzeguze aizrijoties ar rudzu (pie igauņiem miežu) akotu. kūko niedres galiņā” (2449—50). ka dzeguze kūkojusi tikai līdz Jāņiem jeb Pēteŗiem. p. Kūko. 4079. jeb arī viņš „nokalstot” (J. kas esot pārvērsts par dzeguzi. V.). Rakstu krājums. bet vēlāku aizkūkošanā meklēja arī citus ļaunumus. Vispirms laikam tika aizkūkoti tikai dzīves gadi. P. kuŗas laikam būs vāciešu ienestas. 915. „purvā” (2444. „ozolā” (2449) jeb „ziedošā ābelē” (2450.).). p. Stāstīja. I. Māņi vēl stāsta. krievi un vācieši ticējuši. 4141. krievu un igauņu māņiem cilvēka aizkūkošana kaitējot lopiem. 2448. 1. Krievi turpretī stāsta. Jau vidus laikos vācieši pareģojuši savus mūža gadus pēc dzeguzes kūkošanas un franči turējuši par lielu laimi. Pēc latviešu (L. lai dzeguze kūkotu „aŗamā zemītē” (2447—8). 1. Dzeguze. Viņa skrēja tautiņās. Īstās latviešu tradicijās dzeguze nav nekāds ļaunais putns un ar Velnu viņai ir sakari tikai kādās ceļojošās pasakās. mana dzeguzīte. ka tad parādoties septiņas Lielā Lāča zvaigznes. tad paliek slims” (71.). „Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties. Tādus māņus sastopam ne vien pie krieviem. p. 1. p. jeb kāds mirstot (88. p. kamēr viņu parunas un pasakas pielīdzina dzeguzi pat Velnam.). bet kā igauņi domājuši.Birst man gaužas asariņas.—71. 9578. II. turpretī 2441).

ka tu esi bijis tik ziņkārīgs. tad Dievs to par sodu iebāzis darvas mucā. Pēterīts. lēkādama pa koku zariem.). Par kraukli stāsta. Ies’ projām. Krauklis senāk esot bijis balts. 1160—7). citas atkal skatās uz viņu kā uz prieku vēstnesi un laimes nesēju. Ganiem tomēr žagata esot kaitīga.). No tā laika krauklis palicis melns un paturējis tādu nejauku balsi. No tā laika dzilnai esot sarkanums uz galvas un viņa vēl tagad skrienot. tā paliekot par kovārni. Maisu pie dīķa nonesis. Izdzirdējis starka nedarbu. iebāzis maisā un devis starkam. sarkanas kājas un viņš lasa vardes. stārks aiz lielas ziņkārības nevarējis nociesties nepaskatījies. ka uz to zīmējas arī sakāms vārds: kāda vārna pērta. ka Dievs to esot sodījis par kādu noziegumu. ka tā bijusi Velnam par lopu ganu. stāsta. tad krauklim lielās piektdienas rītu priekš saules lēkšanas jāpārnesot tik daudz jūras ūdens. Latviešu māņos žagata ir tikai pļāpa un viņas parādīšanās mājā zīmējas uz jaunām ziņām un aprunāšanu. Maisu uz dīķi nesot. lopus saukdama (L. Žagata. Bet ja dažu gadu gadoties. 89    . 1172 p. 72. tad palikšot atkal par cilvēku” (V. bet arī ķīniešiem. ka tas mīts būs ļoti vecs. p. lai gan krauklis nejauki kliedzis. „Ja kādreiz būs beidzis lasīt.. No tās reizes žagatai gaŗa. P. II. izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži. 180. starks dzirdējis. VII. Šī teika būs laikam nākusi no Vācijas. 1167. 171. kas maisā atrodas. Kuŗa nenopeŗoties. „Visi putni perinājot bērnus vasarā. Starka vietā ir še sastopams arī zaķis (I. lai viņu turētu par racēju. „Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. 1. Raunā esmu dzirdējis. ka tur kas čīkst un čēkst. Velns esot iemijis Dieva kaltu pret savu izkapti un sācis ar to sienu pļaut. 101—2. „Lielā piektdienā kraukļi nesot no jūras ūdeni un kristot savus bērnus” (J. sevišķi melno. Dievs teicis: „Tādēļ.). Neba ilgi tu kūkosi: Atnāks Jānis. tad viņš notraipījies melns ar dubļiem. Kad viņš vēlāku gribējis atkal nomazgāties. tāda nepērta. p. bet nav nekā strādājis.Kūko birzē dzeguzīte. 1. smaga aste” (VII.). 1. 2438. krauklim jāizperinot ziemā. Rakstu krājums. Kraukļa kliegšanu gandrīz visas tautas tulko par nelaimes jeb nāves vēsti. bet tādēļ ka viņš ēdis maitu. tad Velns pārsitis dzilnai galvu. Pasakas. Kad bērni nedēļu veci. p. Gluži līdzīgi māņi par dzeguzi ir vēl ne vien krieviem. vismaz nebūs tikai vāciešu ienests. lai tos nes uz dīķi slīcināt. bet viņš mēdz bargi atriebties neviesmīlīgiem mājiniekiem. Dažas tautas tura žagatu par ļaunu putnu. Latviešu māņos starks gan ir mājas sargs. kūkodama. p. Kad zvēri rakuši upi. Starks jeb svētelis esot cēlies no cilvēka un bijis senāk Dievam par rokas puisi. ka krauklis senāk bijis balts. čūskas un citi. Gluži tāda pati teika par starku ir arī leišiem. Beidzot vēl pieminēsim. 1. ka dzeguzei skrienot līdz viens mazs putniņš. ka jūra viscaur aizsalusi un krauklim neesot iespējams ūdeni dabūt. kā: vardes. VII. p. kuŗas tam nekā nekaitē” (VII. Var būt. tad viņa bērniem jāpaliekot par kovārņiem” (III. kas esot dzeguzes kalps. tad citi putni nav viņa laiduši klāt pie ūdens. jeb pēc cita varianta nav ņēmis dalības pie upes rakšanas. „Dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus. 1. noskatījusies un sākusi par velnu smieties. ka par vasaru jāejot visām vārnām uz jūru mazgāties jeb pērties. ka bērniem nodzerties.). Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. jo viņa aicinot vilku uz lopiem. še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam gaŗas. Kad Dievs ielaidis dundurus Velna lopos un tie saskrējuši Dieva kūtī. Arī igauņi stāsta. vāciešiem un igauņiem. Pēc Jāņiem jeb Pēteŗiem dzeguze pārvēršoties par vēja vanagu. p. Par dzilnu. 1. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja. čūskas. Tā tad jādomā.). Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. 1168.

1. Pasakas. tev smuki bērniņi! — Kā pati māte. 1. tad „balss skabargaina” (ibid.). Lūk. VII. Pasakas.). tēvā velnā! 30618. V. tad pieguļniekiem svārki degot (pie ugunskura). tad dvaša smird līdz nākošam gadam (J. jeb „izkapts nekožot” (L. Dumpis pieder pie tiem putniem. Par ūpja vaidēšanu latvieši stāsta šādu pasaku. Rohrdommel). Ja strazds aizbrēcot. Bezdelīga nu gribējusi Dievam palīdzēt un klusām aizlaidusies uz Velna smēdi. pūce. 1. par to jau ir sīki rakstīts mūsu pasaku grāmatā (Latviešu pasakas un teikas I. sācis ķert bezdelīgu ar degošām stangām. Citus putnus nicināja. Kad nu māte prasījusi. ka tas esot ūpis. 286. kā Velns šķiļ uguni un kaļ. Pasakas. kas tur bļaujot. kā pati māte! Resnām galvām. zinu! Tēraudā un akmenī. Pati Dieva sodījama. Pēdējo dziesmu atgādina pasaka par pūci un vanagu (L. bet ļoti augstprātīgu. tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās. tad kājas nomūkot (nobrūk). kādēļ še nerunāsim par tādu putnu dziedāšanu. p. Jā ūziķis aizdzied. Ja lakstīgala aizdziedot. kas stāv tālāku no tautas mītiem. 2508. i. P. 1. Tikai no Velna smēdes kūpējuši dūmi. kad nodomājis vaidēt. jeb pūpiķis aizpūpina. 157—192). L. auti slīd uz papēžiem. Kur gani gana. 1179—80. Pūcīte. tāpat kā dzeguze aizkūko.).). kas cilvēku aizkliedz. 72. Pūce. Dievs meklējis. otrreiz izrāvis astes spalvas. p. Arī teikas saturs drīzāk zīmējas uz purvu putnu dumpi nekā uz mežu putnu ūpi. Platu galvu vazājās. ja gribot. P.” (VI. Kad dumpis aizbrēc. bet viņa tomēr izbēgusi. Pūci tautas dziesmas tēlo par neglītu. platām acim! Tēvā velnā. p.Žagata palaidne. II. bet otru atstājusi bļaujam. Meita no dusmām iemetusi ūpim ar sprunguli par sāniem un tādēļ viņš vēl šodien vaidot (IV. 106. Līdzīgu teiku esmu dzirdējis no sava tēva tēva par dumpi ( выпь. Bezdelīga vispārīgi tiek turēta par Dieva putniņu un ļaudis labprāt ierauga viņu 90    . 164. P. t. Meita reiz paēdinājusi tik vienu govi. tad paliek dzeltēns” (71. 1. Kā vispārīgi putni mācījušies dziedāt. bet nevarējis nekur atrast.). 194. Noskatījusies. Savas vaidošās balss dēļ ūpi tura vispārīgi par nelaimes vēstnesi. pelēķīte. Vecos laikos Velns reiz noslēpis visu uguni pasaulē. Vienai mātei bijusi slinka meita un divas govis. zeķes. No tā laika bezdelīgām ir sarkanums pakaklē un liels robs astē (sal. tēraudā un akmenī!” Velns to izdzirdis. Ūpis to dzirdējis un pateicis visu mātei.). pūcīte. 29431. viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt. tad jādomā.). meita atteikusi. Vienreiz viņš nosvilinājis bezdelīgai pakakli. meklējis. lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. ka šeit viņš nozīmē taisni dumpi. Rakstu krājums. Par bezdelīgu esmu dzirdējis no sava tēva tēva šādu kosmogonisku teiku. tad kalni plīsīšot. sākusi no prieka kliegt: „Zinu. tad rokas sagriež” (ibid. p. p. kas krievu „выпь”. „Ja pīpene aizbrēc. Tāda lielība Dievam nepatikusi. p. No Vestienas ir mums vēl pazīstama šāda teika par ūpi. „Ūpis esot lielījies: kad viņš kliegšot.). Tā kā nu pēc vārdu skaņām ūpis ir tas pats.). Tā sauca vilku. p. V. 1. 1. Tā sauca vilku. „Kad grieze aizgriež.

Saimnieka svētelīši Ilgi tup ligzdiņā. vācu die Nachtigall schlägt).lizdus savu māju paspārnēs. Lai tā skaisti padziedātu Zobentiņa galiņā. Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja. Ārons no Bērzaunes: „Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums .liela dievredzīte” (2581) un nākamības zīlēšanā viņai pieder pirmā loma. Jau augšā mēs redzējām. Ļaudis stāsta. 15. 1. lai pārvēršot šo par putniņu. kā jau augšā minēts. p. 91    . kādēļ ticēja. bet biežāki gan pēdējās divas kopā. Par lakstīgalu parasti daudzina. 32058. Līdz ar lakstīgalu. 18965). Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas. B. ka viņa sākusi lūgt Dievu. kā arī minētais dzejnieciskais salīdzinājums (sal.) lakstīgala esot cēlusies no vienas nelaimīgas pameitas. ka par ziemu bezdelīgas aizlaižas uz siltām zemēm. Pats lakstīgalas nosaukums. spurkt! irbes gaisā! Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. 1. 30614. K. Bet vienreiz Pērkons jājis zemu zemu. p. Kā jau kosmogoniskā teikā te gan Pērkona vietā būs bijis Dievs. Reiz pamāte viņu tik dikti situsi. 17235. Rakstu krājums. te. kamēr zobena skaņu nosauc par lakstīgalas dziedāšanu. kā kalpu bērnus ar saimnieka bērniem. 21088.) jeb „tricina” (2697. Lakstīgalas dziedāšanu tautas dziesmas vismīļāki pielīdzina cīņai ar zobeniem. Kalpu bērni.). 32058). 1. — kā vienā piemērā (2690) arī paipala. ka lakstīgalai esot trīsdeviņas balsis. tam metoties uz ģīmja teteŗa raibumi un pat māja varot nodegt Ļaudis agrāk nezināja. 32031. kad latvieši un leiši vēl runājuši vienu valodu (leišu lakštingala). būs laikam nācis no latīņu valodas (lusciniola) un proti jau tanī laikā. Pirksim kopā lakstīgalu. Abiem dzied lakstīgala Zobentiņa galiņā. tautas dziesmas turpretī sauc lakstīgalu parasti par trejvalodi (13872. 107. cik pašām toreiz sirds liela bijusi” (V.. p. 195. L. 1. 158. Tautas dziesma salīdzina irbēnus ar starcēniem. — kas ne vien zīlē sējas laiku. Turpretī kārtīga cīņa ar zobeniem. Latvieši ticējuši. p. 20727. bet palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. Tā nu esot cēlusies lakstīgala un „dziedājusi deviņām mēlītēm”. ka tos „Vēja māte šūpo.. Par zīles un žubes bērniem stāsta. ka lakstīgala ir sējas putns. Jauni puiši bandinieki. ka viņas pārziemojot tepat ezeru ūdeņos. 2147. Par irbi raksta M. Vēja māte auklē” (2091—3). kā jau esmu aizrādījis (15. ka tā „sit” (R. 6. 159. būs gan laikam aizņemti no vācu bruņiniekiem. Zīle ir „liela pareģone” jeb . Kārtīga cīnīšanās ar zobeniem un to skaņu pielīdzināšana lakstīgalas dziedāšanai būs gan laikam cēlusies rietuma un dienvidus Eiropā.). Pēc kādas nepareizi uzrakstītas teikas (VI. tautas dziesmas daudzina nereti zīli un žubi. irbēniņi Agri tek migliņā. kas bezdelīgu lizdas izpostot. Z.. Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža bogu.

klikstīnāji. kādēļ latvieši ne katrreiz gribējuši satikties ar zīli. Bet „labā māsiņa” var ziņot arī nepatīkamu vēsti un sludinājums atkal līdzinās likteņa lēmumam. Zīle dzied aparā. tad to gadu dos govis daudz piena. Ja sieviete redz pirmo reiz cielavu uz ūdens. 31933. kad precību ceremonijas vēl līdzinājās laupīšanai. — kas zemē. tad piena būs maz. 29424. „Cīrulīts mazputniņš” tautas dziesmās ir puiša simbols. kazlēniņu. dzied. 14062. tāpat kā puisis.). kādēļ cielavai ir sakars ne tikai ar laidaru. kā jau minēts. kamēr vanags. Tā iemesla dēļ. meitas simbolu. tiek pielīdzināts parasti tikai seno laiku preciniekam. puiša simbols. Līdzīgi zīlei cielava zīlē meitām arī preciniekus. Rakstu krājums II. ka cīruļi pārziemojot tepat pie mums un paslēpjoties pie ciņiem un akmeņiem zem sniega. „Kas pirmo reiz redz cielavu uz jumta. gādā par zirgiem. 71. Zīle ir „laba māsiņa” un liek ganam sargāties no vilkiem un tautietei no nebēdīgā tautieša. Kā cīrulis. gādā par zirgiem un kaitinās ar skaisto cielavu. Meitas pūram ir vajadzīgi arī lini. bet arī ar liniem. Būs brāļam kaŗā iet. Tādu ziņu zīl’ atnesa Mūs’ māsai tautās iet. Bet „lielā dievredze” tomēr nav visa zinājusi un nevarējusi paredzēt. tā atkal cielava. Zīlīte. kā liekas. tam tai gadā gaŗi lini. Ko tu. Tā sacīja cielaviņa. Kādu dziesmu zīle dzied. Sargi savu vainaciņu! 29430. Pa pagalmu tecēdama: Būs tai mūsu netiklei Šorudeni precinieki.Eita. dara alu. lai ceļā nesatiktos ar zīli. uzņemot kādu gaitu. 1. Sargā savu ganībiņu. piešķirta arī žubei un dzenim. ja redz uz sausuma. latvieši dzēruši „zīles kannu”. tam īsi” (J. meitas. 14066. Cīrulis. gādā par govīm. klausīties. Ko tu man pasacīji? — Es. Zīl' atnesa tādu vēsti. Šādu ievērību cīrulis laikam ir izpelnījies ar savu agro celšanos un jautro dziedāšanu augstāku un ilgāku par citiem putniem. 29431. ka viņu pašu noķeŗ vanags (2581—2). kā jau minēts. tā laba māsiņa. meitas simbols. — Zīle dzied tādu dziesmu Laiks meitām rozes šķīt. Ļaudis ticējuši. tev pasaku. žubīte. 92    . 14061. Liek ganiem sargāties: Sarg' jēriņu. p. Līdzīga loma. dzeni. meitiņa. dzeŗ. Tā lika ganiem sargāties.

kā: dzin. „Tam šķirstam. Abinieki. tad viņa trīs dienas raudot.” Labi. Pasakas. Bet ja uz ceļa uzbeŗot smiltis. Tur viņi atraduši vecu zirga pinekli. p. Sava bīstamā koduma dēļ čūsku parasti tura par ļaunu kustoni. p. saķēris pineklam aiz otra gala un pārrāvis uz pusēm. ka tik un tik liels tas zvērs esot bijis. Ods gan vēl rauga stāstīt.). tārpi un kukaiņi. tad varot saprast putnu valodu (L. Tādus pašus uzskatus sastopam arī pie igauņiem. Jā čūsku nositot un aprokot. ka tas pa naktīm nākot no upes laukā un ejot uz tīrumu zirņus ēst. Pasakas VII. bet tautas tradicijās viņam piešķiŗ vislielāko dūšu.). ka zutis ar čūsku esot tuvu rada” (L.izvārot un apēdot. ka čūsku cienīšana esot cēlusies tikai no dvēseles kulta. ka mirušo dvēseles pārvēršas par čūskām un ka arī dvēsele vispārīgi parādās čūskas veidā. Bet Velns savu pusi nometis uz sausuma un no tās izcēlusies čūska. 1. tad es aizbāztu caurumtiņu ar savu augumu.” (I. kuŗa „cilvēku žēlodama. Kas čūsku nositot.” To nu dabū zināt bezdelīga. Bet visi māņi par čūskām ar to nebūtu izskaidroti. kas stāv biedrībā ar Velnu jeb ir pat viņa radīta. Seno skandinavu teikā Zigurds ēd čūskas gaļu un tūlīt saprot putnu valodu.” 41. kam vissaldākās asinis. lai nevarētu pateikt. Dievs tomēr savu pinekļa galu iemetis upē. tad animisti gribēja pierādīt. Indijā par to prātojuši jau vairāk gadu simteņu priekš Kristus dzimšanas. tad nu šie stāstījuši. tad varēja viegli nākt uz domām. Te pielien čūska un saka: „Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst. Kad čūska aizbēgot. kas palicis par zuti. lopi un zvēri patvērumu bija atraduši. 93    . Tā kā miroņus mēdz aprakt zemē un arī čūskas dzīvo apakš zemes virsas. 218—20. tad tai vietā vajagot iespraust sērmūkšļa krustu. kam vissaldākās asinis. Reiz lācis gājis nejauši gaŗām gar ceplīša pērkli. P. VII. Šeit uzrakstīšu no sava tēva tēva dzirdētu pasaku par ceplīti.. uz kuŗa ūdens plūdos cilvēki. No citiem zvēriem visvairāk tautas tradicijās tiek daudzināta čūska. Bet tāds izskaidrojums bez šaubām ir vienpusīgs.. kur atradušies tikai mazie ceplēni. p. norauj odam pusžokli. aptīšoties ap krustu un nevarēšot vairs projām tikt. Tad vecais atbildējis: „Ja es būtu mājā bijis. kuŗu Dievs paņēmis un gribējis iemest upē. Tā kā pēdējā nereti stāv sakarā ar mirušu ļaužu dvēselēm. Visi prātoja kopā. ka vardei vissaldākās asinis.Vismazākais putniņš Baltijā ir mazais ceplītis. Ļoti līdzīgas teikas ir vēl uzrakstītas Krievijā. dzin! . P. Par zuti mēdz vēl stāstīt. Šādi māņi ir ļoti veci un tālu izplatīti. 1. prasīdams: „Vai tik liels bija?” Beidzot bērni esot sacījuši. 1. Pēc ūdens plūdiem ods apņemas to dzīvnieku atrast. bet ja neaprokot. kam saldās asinis. bet Velns arī pasteidzies. 1194. Ja noķeŗot balto jeb sarkano čūsku . 173. Tālu pazīstama ir šāda teika par čūsku. tad viņš vairs netiekot upē atpakaļ. Gaster. tam tiekot septiņi grēki piedoti.). 1272—3). kā caurumtiņu aizbāzt. Kad vecais ceplītis pārnācis mājā. Izmeklējies cauru dienu: „cilvēkam vissaldākās. tad viņš pie mana nama durvu gulētu. tad Saulīte trīs dienas smejoties. gadījies nejauši mazs caurumtiņš. Vecais ceplītis nu uzlaidies uz krūmiņa un lēcis arvien augstāku un augstāku. Par to vēl tagad mēdz teikt. Te gadās bezdelīga un saka: „Viņš grib teikt. cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši. „Kādreiz Dievs un Velns gājuši gar upes malu pastaigāt. bet vairāk nevar izteikt. Rumānijā un Palestīnā (M. Čūska tad atkal atnākšot.

VII. Rakstu krājums. Pusi noēdusi. tam sprāgst jēri” (R. Rakstu krājums. un zalši vairs nav šķirti no čūskām (J. 70. kas katrai brīvu ēst. K. Ar laiku. Gluži tādi paši pretēji māņi par kaupiņiem ir arī igauņiem (Wiedemann. p. Vienreiz zirneklis gribējis Dievam nepareizi apsūdzēt cilvēku. No tās tad nu mūsu jūrā esot izcēlušās butes. Pasakas V. kur kā zināms. B. p. 1. 1. arī ieņēmis to zāli mutē un nogulējis visu cauru ziemu (L. tikmēr zalši viņiem bijuši govju labvēļi. P.). krupji jeb rupuči.. bet neviens nevarējis notikt elles dibenā. 69). 1273—4. jo viņi nesot govīm laimi. 1. 6. aizmirsusi šo noteikumu: bija aprijusi zvejnieku. 109. Bet reiz līdeka . un tos pavisam nebijis brīv sist (VII. kuŗam esot dārgs zelta vaiņags galvā. ka uguns vairs nav. p. bet nav vairs patikusies. Z. Rakstu krājums. Tur nu stāstījusi. L. tad viņa paliekot atkal redzīga (Wiedemann. bet Dievs dabūjis zināt. tad būšot sausa vasara un maz piena (J. nolaidies pa savu valgu zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni augšā. „Zalši. VII. Tā pazīstama rietuma Eiropas teika. Pasakas. 57. rudenī alā līzdami. II. viņš bijis ļoti nokusis un apgūlies.). P. II. Jau senie indieši esot ticējuši. p. 1. ka šķirgālis esot čūskas dakteris un varot atdzīvināt pat gabalos sasistu čūsku. 6.).). redz.Pēc igauņu teikas sarkanā čūska lielījusies vienā pašā naktī deviņiem cilvēkiem acis aiztaisīt. 1182—5). Čūskām esot arī savs ķēniņš. 1. „Krupjus jādzen no laidara ārā.). II. Katrīnas vietā ir jumprava Marija. Kad vardi pavasarī pirmo reiz redzot ūdenī. Pirmās ziņas par šādu ārstēšanu mēs atrodam kādā seno grieķu teikā. tas paliek laimīgs. bet tādēļ viņa palikusi akla. Arī vardēm ir māņos sakari ar lopiem. R. 69. un iesviedusi to jūrā. nozagusi un aiznesusi pie Dieva. „Kad rupuci nositot. Šis pasakas motīvs ir sastopams par visiem vidus laikiem. šie māņi ir aizmirsti. VI. Ķeizariene Katrīna reiz braukusi pa jūru no Vāczemes un ēdusi kādu Vāczemes zivi. p. 455. Zalšiem tautas māņos ir ļoti līdzīgi kaupiņi. Pasakas. Kas šo vaiņagu iemanto.). Pa to laiku muša. kā tikai Velnam ellē. ka muša zirnekli apzagusi un atļauj tam uz priekšu baroties no mušas gaļas (sal. Pasakas. B. 1. L. 69). Z. 454. 1. Bet jā viņa dabūjot izlīst caur rata rumbu. Latvieši līdz ar igauņiem stāsta. Rakstu krājums. To noskatījies viens puisis. II. ieraudzījusi uguni. P. kr. p. K..” No tā laika līdekai jānēsājot galvā visi zvejnieku rīki (L. Par zirnekli un mušu esmu Raunā dzirdējis šādu pasaku. p. I. Tādas pašas teikas stāsta arī igauņi. Dievs nu saprot. bet ja redzot uz sausuma.).). ka čūsku galvās esot atrodami dārgi akmeņi. P. Dievs tad arī atvēlējis viņai ēst no visiem ēdieniem. Līdzīgus māņus atrodam LerchaPuškaiša pasakās (V. tad tai gadā būšot daudz piena. tāpat kā zalšiem un kaupiņiem. jo tie izzīž govis” (R.). Kamēr čūskas latvieši turējuši par ļauniem kustoņiem. p. ka pati iznesusi uguni no elles un prasījusi maksas. Par līdeku ir šāda teika. tad govīm notrūkstot piens” (J. „Kad Dievs visas zivis bija radījis. Vecos laikos uguns citur neesot bijusi. „Kas vardes sit. kur čūska pazīst zāli pret nāvi un atdzīvina citu nosistu čūsku. Pēc citām ziņām viņi esot govīm kaitīgi un viņus vajagot iznīcināt.) un arī es esmu ko līdzīgu dzirdējis. 83. 1261—72). jeb pat „māte mirstot” (J. un iet tūliņ pie Dieva sūdzēties. kā liekas. Pēc vienām tradicijām viņus vajagot taupīt. bagāts jeb ļoti gudrs. kas uz uguns tikšot taisīti. 1. ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūliņ aizmiegot līdz pavasarim”. Par buti dzirdēju no sava tēva tēva šādu pasaku. Beidzot tomēr saņēmies zirneklis. 1. Rakstu krājums. tad noteica. ka tas nav tiesa. p. Dievs izrunājies ar visādiem zvēriem. L. p. iesitis zirneklim par muguru un zirneklis nokritis no debesīm 94    . Bet čūskas vaiņaga laupītājam ratiski dzenoties pakaļā (L. 196. Pa to starpu pamostas arī zirneklis. Nonācis virs zemes. 58. lai lūkotu dabūt uguni. šurpu turpu skraidīdama.

Teika stāsta. Ja zāģētas ozola skaidas iebeŗot kādā traukā un uzlejot drusku ūdeni virsū. Velns uzlaidis Dievam odus. tad tas esot gan cilvēkam par labu. kas stāvēja sakarā ar mežu un viņa kokiem. 86. Ikšķilē meitas sakot uz zīlīti: „Mārīte. Latviešiem bija ļoti daudz māņu. kas stāvot zem eglēm. bet labāk esot iet pavisam uz otru pusi. kur mans brūtgāns? — Bērzgalā. No kritiena viņš nu dabūjis pumpu mugurā un vairs nevarot uzkāpt debesīs (VI. Utij un gnīdai atvēlējis cilvēka matos dzīvot. vēl tagad viņa rādot.) viņa esot cēlusies no vienas ļaunas skaistules. Pat tāds neievērojams kukainītis. jo viņa rādot tikai uz ļaunu. 1. „Dievs. lopus radīdams.” Šie māņi atkal pilnīgi saskan ar sekošo izskaidrojumu par bērza galotni. kas esot pilna ar utīm. Par ļaunu jeb kaitīgu latvieši viņas netura. uz kurieni meita aiziešot tautās.). zīlēdamas. kurp lai cilvēks ejot. margrietiņa jeb spindgrietiņa (Cocoionella septempunctata) spēlē diezgan svarīgu lomu dažu tautu mītos. Bauskas apgabalā meitas. Kurzemē par margrietiņu jeb spindgrietiņu. pa daļai atkal aizņemti no kaimiņiem. kādēļ viņš arī ne par velti ir nosaukts par zīlīti.). Bet gnīda ar to nebijusi mierā: ādā vien kost. cik gaŗš laiks!” Tai brīdī gājis gaŗām Dievs un iemetis viņai galvā sauju utu. Cilvēkam miesā apakš katras spalviņas esot viena uts. vai uz zaļām velēnām?” 42. bet ja tiekot iznīcinātas itin visas utis. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvojot uz visiem ciņiem (Trikātā un Ikšķilē) . Pēc vienas rumāņu teikas (M. gribējusi kost līdz kaulam.). Ja šīs utis iznīcinot. 1188). lai nespētu līdz kaulam ieēsties. Arī vienā rumāņu teikā ods un blusa uzrunā viens otru par māsām. esot viņu šā uzrunājušas: „Spindū. tad Dievs to pārvērtis par mazu kukainīti. Vidzemē viņu biežāki sauc par zīlīti. bērzgalā zaļos svārkos. bet siena laikā viņas esot pat egles un smilgas galā (Trikātā). tad cilvēkam jāmirstot (Raunā). kas agrāk dzīvojušas zemē (Trikātā). spindū. 105 un VII. 95    . Pēc latviešu māņiem šis kukainītis rāda tikai. Mārīte. 1. Vispārīgi ņemot. 1. Tad Dievs sadusmojies un piesējis gnīdu pie mata. kā mazā zīlīte. p. putnus. Arī šeit seno latvieti vadīja ne tikai praktiskā lietderība.zemē. Uzlikta uz pirksta.” Ērces dzīvojot eglēs. Par gnīdu esmu dzirdējis tādu pašu teiku. Par utīm ir atkal vairāk māņu kā par blusām. tam ērces uzkrītot. 289. Gaster. Pēc māņu vārdiem neviens cilvēks nevarot dzīvot bez utīm: katram esot zem ādas sava daļa utu (Bērzaunē). tad viņam būtu jāmirst (Trikātā). kas atrodoties miesā. Ja nu visas utis iznāktu no miesas. bet Velns no tām nekā nevarējis atkratīties (V. katram ierādījis savu darbu. ceļmalā sēdēdama teikusi: „Vai. p. bet pēc satura teika ir citāda (M. tad otrā dienā viss trauks esot pilns ar blusām (Raunā). kuŗi pa daļai bija mantoti no tālās senatnes. bet Dievs uzkūris uguni un aizdzinis tos ar dūmiem. bet arī visādi māņi. kur tu mani vedīsi? Vai uz augšu. 110—13. vai uz leju. lai eglītes skujas drusku aizdegas. 1. Tā kā viņa mācījusi ļaudim tikai ļaunu. 306. ādu kost un asinis zīst. Pēc vienas teikas blusas esot Dieva kalpi un odi Velna kalpi. Koki un citi augi. kā Lercha-Puškaiša uzrakstīto (V. Gaster. Dažreiz uz cilvēka miesas gadoties kāda pumpiņa. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt. Tad Dievs uzlaidis Velnam blusas. tad vasaru ērces nekožot (Lejasciemā). Par blusām stāsta. ka tās ceļoties no koka skaidām. p. p. ka reiz viena sieviete.

Krusta dienā. ka koks jūtot arī sāpes. 173. var sargāt ļaudis no visāda ļaunuma un nāves. 96    . ozols. Vīzes darītas visvairāk no liepas lūkiem un pīšana bijusi sieviešu uzdevums.). kādēļ dravnieki meklējuši gandrīz tikai ozolus doŗu dēšanai. Vīrieši dzēruši alu no ozola kannām. bet sievieši glabājuši pienu liepas krija vācelēs. tas atkal: „Ko nu mani cirtīsi? — Ej labāk pie tā greizā!” Dievs redzējis: cilvēkam koka vajaga. p. Lai gan tautiete labprāt piemin ozolu. Ne bez iemesla arī vācu dzejnieks H. ka ozols un liepa esot bijuši seno latviešu totemi. Veci ļaudis nekad nemeta ugunī pavisam zaļa koka. 197. II. Tautas tradicijās bieži daudzina vīrieti stipru kā ozolu un sievieti kuplu kā liepu. jo aršana un sēšana jau sen bijusi vīriešu darbs. Ozola un liepas cienīšana ir plaši pazīstama visā Eiropā.. kad tu iegriez pirkstā . bet vispārīgi ozola un liepas cienīšana gan būs mantota no seniem laikiem. „Nenolauz kociņiem galotnes. Rakstu krājums. Latīņu vārds „quercus”. Ar biškopību nodarbojušies vienīgi vīrieši.). 85. varbūt pat no indoeiropiešu pirmtautas. Ozolu un liepu varam droši saukt par lielākajiem un skaistākajiem Latvijas kokiem un šiem tad arī latviešu dzejā un mītoloģijā pieder svarīgāka loma nekā citiem kokiem. (J. sal. lai gan vīžu auklas vijuši vīrieši. ka totemisms pie indoeiropiešu tautām vēl nekur nav pierādīts. Var jau būt. vai pirti kurinot. un 174. Koku mītos mums krīt acīs tā savādība. „Jaunpiedzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot. ņēma vismaz kādu daļu ozola. „Ap Bērzauni šai dienā nedrīkstēja ir puķītes noplūkt. Šī starpība starp ozolu un liepu tiek ievērota ne vien tautas dzejā. pirts slotā puikam iesēja kādu ozola. 6. kuŗā liekas dzīvoja tālāku mirušā „dvēsele”. 1. 1.). Daudz simtiem dziesmu daudzina ozolu par vīriešu kārtas un liepu par sieviešu kārtas simbolu (sal. Mežs mūsu tautas dziesmās. kā augšā ir aizrādīts. Jau 37. Rakstu krājums. 18. jo tad kokiem tekot asinis. sevišķi vēl ar svaigām lapām. Mājas saimniecība no laika gala stāvējusi sieviešu zināšanā. kā arī rumāņu tautas dziesmas. tiek salīdzināts ar latviešu pērkonu. kamēr praktiskā lietderība ir še maz ievērota. tas lūdzies žēli jo žēli: „Ko nu mani cirtīsi! Ej pie tā līkā labāk!” Nogājuši pie līkā. kādēļ senie galdi plēsti no liepas koka. cirst nevar dabūt. kuŗš.). un kāds seno skitu valdnieks nesis liepu kunga vārdu. Etnografisku rakstu krājumā I. lauž tā zarus meijām un pie reizes pin arī viņa lapas savā vaiņagā. koki senos laikos esot runājuši tāpat kā cilvēki. un drēbes velētas parasti ar liepas vāli un pat dzirnavu milns taisīts no liepas koka. p.. dažādiem augiem un dzīvniekiem piederēja seno latviešu mītoloģijā ne mazāka loma kā dabas parādībām un senču dvēselēm. D. uz mirušā jaunekļa jeb jaunavas kapa izaug nereti „kupla liepa” (breite Linde). Tā vācu. kaŗ liepā savu vaiņagu un arī pati sevi nosauc par liepu (4289. 9780). Heine nosauc Vāciju par „das Land der Eichen und Linden”. Krusttēvs cērt savam krustdēlam ozola. bet krustmeitai liepas līksti šūpulim (1676. Šāda ozola un liepas izmantošana ir izskaidrojama tikai uz mītoloģijas pamata. ka kokus tautas dziesmas daudzina labprāt pa trim kopā. viņiem jau tāpat sāp kā tev. kā jau augšā minēts. 1. bet arī praktiskā dzīvē. Pēc vispār pazīstamas latviešu teikas. 39. Ir izteiktas arī domas. kā jau augšā minēts. Kas nocērt vecus kokus. V.. nav bijis brīvu griezt neviena kociņa. turpretī liepa pēc dažu dziesmu vārdiem ir arī kapu koks. 1. Daži māņi liecinot. 108. p. tā tas neiet: atņēmis viņiem valodu” (Lerchis-Puškaitis.). 1. p. tomēr viņa biežāki mēdz stāvēt pie liepas. ka pēdējo liepas nozīmi latvieši ir aizņēmušies no rietumu kaimiņiem. kā arī latviešu tautas dziesmās. I. „Bet nu bijusi savāda ķibele: tiklīdz kādu koku vajadzējis cirst. Pasakas. I. meitai liepas zariņu” (L. L. pat ne ganu rīkstes. tādēļ ka tāds koks jūtot sāpes. jo tad tām sāpot” (R. pūri taisīti no liepas krija. 1.).. p. kuŗi kopuši linus un kaņepes. Tā latviešu. meitai liepas malkas. p.). tas Dievam sitot”. nodaļā ir aizrādīts. D.kokiem. sauc kokus pat par laužu brāļiem (Etnografisku rakstu krājums I.. Ozols kā jau vīriešu simbols ir turklāt vēl spēka un dzīvības liecinieks.

Beidzot dzied pat vēl. jo aklo jau vislabāki var vadīt pēc sava prāta. kuŗi visi ir puišu koki (32368) un tautietes „bāleliņi” (4104. 5.kādēļ šādam vērojumam nu vajadzētu drošu pamatu. kļava. ka kļava lapa aiznes cilvēku uz citu zemi (26027). Varbūt. Bieži apdziedātā „oša laiva” liecina. 30646. ka minētā kārtība netiek daudz traucēta. 35524). kā arī pie sieviešu kārtas. 2. Kamēr liepa ir ozola pretstats. 11) un kā kļava lapa katrreiz nekrīt tur. ka laivas taisītas no oša tādēļ. „kur augusi kļavienā”. Man liekas. Treškārt par vienu no svarīgākiem totemisma pamatiem tura pazīstamo eksogāmijas tikumu.Kad kļava lapa paliek sarkana jeb nodzeltē. kā jau minēts. tad ir „laiks meitiņu bildināt” (13768. kādu šai gadījumā tomēr neredzam. Liepu tautas dziesmas arvien daudzina par meitu. ka arī senie latvieši taisījuši savas laivas no oša. Ozolam vien nevaid. ka tāda paša iemesla dēļ arī 97    . kļava. ozoliņus” (28216. Otrkārt katrai ciltij mēdz būt savs totems. Totemus taču uzskata par tēviem un mātēm. Ja nu visi latvieši būtu cēlušies no vieniem pašiem totemiem. 12695. 4104. Ozolam vien nevaid. pie kam. Lai arī no šiem trim kokiem bērzs pie reizes ieņem oša (2825. kamēr augi stāv tikai uz otra plāna. kamēr īstais mātes koks ir ābele. tā arī Dievs un Laima neliek vis tautietei aiziet tur „kur ļautiņi daudzināja” (8716). 19130. 1). tad pastāvot augšā minētajam likumam. Pāra dziesmiņās kļavs noder zīlēšanai par precībām. ka savā starpā var precēties tikai dažādu totemu pēcnākami. bet savs vīriešu un savs sieviešu totems. un kādreiz nostādīts pat blakus par jaunekli precētiem kokiem. Šāda oša izlietošana laikam gan atkal būs sakarā ar kādiem māņiem. osim un kļavām. Ko jūs divi runājat? — Runājam liepas meitu Ozoliņa dēliņam. 32331) jeb kļava (2823. jeb arī kur viņa pati bija „augdama domājusi” (22364). tad kārtu māņos viņš arī lielas lomas nespēlē. 14976. 20986. kāds lielākā jeb mazākā mērā ir sastopams pie visām tautām. 30552). Osi. 1. kļavam sieva. 2825. kļavus. 30646. kā šai hipotezē. kamēr ozols vēl meklē līgavu. 35553. ir sastopami tikai kā izņēmumi. viņi savā starpā nebūtu varējuši precēties. kamēr vītols mainās ar ozolu (2827). ka osi turējuši par „aklo koku”. Visus minētos trīs kokus tautas dziesmas piešķiŗ vīriešu kārtai (sal. Ceturtkārt ozols tiek parasti pielīdzināts puisim. Ošam sieva. 2827. osi. tāpat kā senie vācieši. tikmēr viņa biedri liekas būt oši un kļavi. Tā kā kļavs jeb kļava pēc tagadējās valodas pieder tāpat pie vīriešu. osis un kļavs esot jau precējušies. 3) vietu. tomēr stāv tik bieži kopā ar osi un pēdējais atkal ar kļavu. kļavam sieva. ja ozola un liepas cildināšanu izskaidrojam ar vecu koku kultu. Turpretī nav mums nekādu pretrunu un nesaskaņu. Ozoliņš lūkojās Gar visām pļavmalām. Nule tik ozoliņis Par gravām lūkojās Nolūkoja ievas meitu Ar visiem ziediņiem. Neretis tautas dziesmas daudzina kopā „ošus. Pirmkārt totemismā pirmā loma pieder zvēriem. Ošam sieva.

Mātes bērni pie māmiņas. kadiķītis. skaista egle. ko tu gaidi? Citi koki salapoja. Paeglīte vēl skaistāka. lai arī tos varētu vadīt pēc sava prāta. Pried’ ar egli lielījāsi Abas kāpti kalniņā. 164. 2808. 2826. kādēļ neapģērbjoties. Tā arī notika. Tā tad šie uzskati par aklo osi liekas būt ļoti veci. egle. eglei sagšu Paeglei villainīti. Vasariņi noejot. Kad Saules māte pavasarī visiem kokiem devusi zaļas drānas. Klusiņām klausījos. gan sāka rosīgi un ātri plaukt. 2669. Tie trīs žēli neraudāja. Priede. egle kalniņā.. tad drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies. ka tepat esot jau aiz vārtiem. un tādēļ nezināju vai ziemelis patiesībā ir projām . 4172. p. 1.Homēra grieķi taisījuši savus metamos šķēpus no oša. tad šis neatteica nekā. Uz tiem pašiem trim skuju kokiem zīmējas vairāk tautas mīklas. Tie trīs žēli neraudāja. tad šis it bēdīgi atbildēja: „Esmu neredzīgs. trīs vien nedevuši”. bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku. Priede. Tiem atlika zaļi svārki. tas. nobira pirmais. citu pamudināts.” Tagad osis. vai rudens jau klāt?” Zināt dabūjis. Atbildi uz šo jautājumu dod viena pasaka (Lercha-Puškaiša Pasakas.. osi. „Visi rudeņos berus devuši. 4651. „Visi kungi svārkus met. Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu. Tautas dziesmas daudzina kopā ne vien minētos trīs lapu kokus. birr. birr. lai atkal nepaliktu beidzamais pie drēbju nolikšanas. trīs vien nemet”. te osis jau jautāt jautāja: „Kaimiņ’. 1.. Visi koki žēli rauda. Kad citi koki jautāja. Paeglīti nabadzīti. Tautas dziesma griežas pie oša ar sekošu jautājumu: Osi. bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantētas. I. Paeglīte lejiņā. „Visi kungi jāj 98    . Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu. 172.). 2820. Skaista priede. egli un paegli jeb kadiķi. bet arī visus trīs skuju kokus: priedi. Pabērnīši maliņā. Citi koki salapoja Sudrabiņa lapiņām. tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. Nr. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst. To nogrūda lejiņā.

pried' ar egli. 922—4. ar egļu skujām kaisījuši bēru māju un pēruši cits citu ar skuju koku zariņiem. kā var vērot pēc dziesmās daudzinātiem „paeglīšu kambaŗiem”. R. zediņiem jeb riķiem. Neaudz ceļa maliņā. Tad būs kupla vedamā. Man pietrūka zaļa zīda. eglei bijusi pirmā roka. Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsunītēm. jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai . kaŗ priedē vaiņagu tāpat kā liepā (6040. Tādēļ arī bērenieki iecirtuši kādā priedē jeb eglē krustu par robežu mirušā dvēselei. Audzi. 6119.kaŗā. Beidzot eglīte noderējusi arī pie reizes liepas vietā par šūpuļa līksti (L.. Liekat skuju. Ko ap tevi tecināt. 34.). trīs vien nejāj”. kam daudz zaru uz visām pusēm . „Pirms panāksnieki iesāka ēst.. skatīties. Pēc kādām retām tautas dziesmām tautu meita liek galvu pie priedes. ka „priede. I. no tāda posma. kād’ likdami. kāds būdamis. p. celiņa malā. nama (18566) jeb klēts (18551) jumta uzvilkt kādu skuju kociņu. sita ar tām uz galdu un dziedāja” (L. egle” esot „meitu koki” (12224. p. 1. 1. 18552. Priedes skuju neliekat. Lai bij laiks. es tevi pušķošu. 35385).. Senos „stāvu koku namos” sienas laikam pinuši ar paegļu nītīm. num. pēc kuŗas līgavas vedot pušķojušas ceļmalā dažas priedes un egles. III. Kāzās bijis parasts uz istabas. Šai eglītei bijis simpatētisks sakars ar līgavu.. Ja būs kupla jumteglīte. kā redzams. Brīvzemnieks. 18550. Es tev saku. un 188. Tā kā nu tautas dziesmas daudzina skuju kokus par „daiļiem” un bagātiem”. Rakstu krājums. 152—4. tad arī viegli varam saprast. sal. (kuŗas) . D. Šāda materiāla izvēle gan atkal nebūs brīva no māņiem. eglīte.. 187. pie kam. 7. lai nemirstot. (Bīlensteins. eglēm un retāki arī ozoliem. vaicāja kāzenieki dziedādami pēc eglītes.). ka viņi ir palikuši par dzīvības simboliem. 866—9. num. Kad mani vedīs. Eita. kuŗi parasti lietoti pamatiem. 18447. Ja jums nav egles skuja. D.) un lepojas. kas jau pavasarī nodod savu „nomu” (2821) un kuŗiem ziemu un vasaru ir „zaļi svārki mugurā” (2810—20).. Es kadega ēniņā: 99    . Senajos Latvijas mežos gan netrūka nekādu šejienes koku. bet ēkas. Vai ir kupla jumteglīte. latvieši tomēr cirtuši gandrīz tikai no priedēm.. ļaudis. 19172—8). Līdzīgas eglītes lietotas arī dziedot uz kāzu galda. kā liekas. Liekat smalku paegliņu. Mazais paeglis ir tomēr viens no vissvarīgākiem sargiem pret ļauniem gariem. 368. sal. num. Pēdējais aizrādījums laikam zīmējas uz seno ierašu. audzi. 30650. Eglītes bija katrās kāzās trim sievietēm: brūtei.

2775.).Kadegam. 4495. 2776. Zied' ieviņa ābelīte. 11436). Lazd' ar ievu noziedēja Daugaviņas maliņā: Lazda vaŗa pakariem. 2775. 100    . Kā jau skaistā ziedētāja ābele tiek saukta par Dieva koku. pēdējie atkal par lazdas ziediem. Ieva zied ar ābeli Vienā dārza stūrītī. Lazdas zieda nepanāca: Lazda zied gavēnī. Iev’ ar lazdu lielījās. Balta. 34130. tomēr ieva še ir par starpnieci. Lazda zied gavēnī Sarkaniem ziediņiem. un bieži tiek minēta gan ar ābeli (2773. 1. Tādēļ laikam arī alus kanna tiek taisīta ne vien no ozola. ābels ziedi. Abas baltas noziedēt. Lai gan visus šos trīs kokus tikai retumis apdzied kopā. Ieva zelta vizuļiem. 19543. ievu un lazdu. Ievai bija balti ziedi. 26054. gan arī ar lazdu (2774. Ziedi ieva ar ābeli Vienā lazdu krūmiņā. Vēl baltāka ābelīte. 2782. Lazdai kaunu padarīja. Par trim ziedošiem kokiem tautas dziesmas daudzina ābeli. 5947. Ieva balta noziedēja. 2776. 12719. Cietajā mēnesī. 9. 5856. bet arī no paegļa (19714. 4522.). balta ieva zied. sērmokšļam Krustiņš ogas galiņā. 2779. Lazdas zieda nepanāca. Ābelei sudrabiņa. Aizsmok mana valodiņa. 6112. aizsmok egle. 6214. Ābolnīca Dieva koks. Ābeles ziedi pēc skaistuma ir pārāki par ievas ziediem. Aizsmok priede. Ievas ziedi. 2774. 22418.

32405. pinu. Piestājos pie ābeles. un līdzīgu salīdzinājumu sastopam arī krievu un vēl dažu citu Eiropas tautas tradicijās. Kas ābeles galiņā? Kas man deva to meitiņu. Dievs sod’ tevi. Lauz tu pati ābelē. Ābeli tautas dziesmas visvairāk pielīdzina mātei. Kas aug viena māmiņai? 11220. Lai gan meitas dažreiz (5856) pinušas ābeles ziedus savos vaiņagos. Es lauzīšu bērziņos. 4286. Kam tu lauzi ābelīti. Kas man deva to ābolu. māmuliņa. Pinu. 101    . Lai ved meitu šoruden: Visi zari nolīkuši. sevišķi vēl ābele un ieva. Dzīpariņus žāvējot. 4170.Ārdi manu valodiņu! 34104. nenopinu Ābeļ’ ziedu vaiņadziņu. Tie raud gauži valkājot. Sveša māte man’ stellēja Pie ābeles rīkšu griezt. Birst man gaužas asariņas. Visi šie trīs koki liekas būt arī sieviešu simboli. 4290. Ābelīte Dievu lūdza. Pēra mani sveša māte Ar ābeles žagariņu. 5930. Šim Dieva kokam un mātes simbolam meitas nav gribējušas lauzt zaru. Ābels ziedu vien neviju. 7121. Tādēļ laikam arī tautiete žāvējusi savus dzīparus uz ābeles zariem. Tādu viju vaiņadziņu. Sveša māte mani sūta Pie ābeles slotu griezt Birst ābelei balti ziedi. 4282. Sveša māte man’ sūtīja Uz ābeli slotu lauzt. Kādi ziedi vasarā. tomēr vispārīgi tas nav bijis pieņemts. Kā pie savas māmuliņas.

Al’s ar kannu. Biķeŗus turpretī tautas dziesmas daudzina parasti no „ābels koka” (11533. kuŗiem pieder liela loma tautas mītiskos uzskatos. 7224. visvairāk lietojuši vīrieši. Es neņemtu ievas ziedu Ne savā rociņā: Es negribu sieva būt Ne savā mūžiņā. Sievai baltas villainītes. Ābeļ’ koka biķerītis. Jo es pati kā ieviņa.Ābeļ’ ziedu vainadziņš — Grūts mūžiņš dzīvojot. 9780.). Tā brīkšķēs tautu dēls Pa manām rociņām. Es nelauztu ievas zaru. al’s ar kannu. Ievai bija balti zieda. 102    . 19773—6. kā jau augšā minēts. un ābeli mātei. 19941. Ai. Pilna vīra sieva biju Pilnu dzēru biķerīti. Med‘s ar baltu biķerīti. 19502. 21590. Med’s ar baltu biķerīti Jaunajām māsiņām. 2784. Es nelaužu liepas zaru. Māmiņ tavu darījumu! Kā ieviņa noziedēja Tautu galda galiņā. man’ meitiņa. Tādēļ laikam arī senlaiku kanna taisīta no ozola un paegļa. Briku braku. Adi. sevišķi vēl medus dzeršanai. biķeŗus turpretī sievieši. 1233. raksti. tādiem vīriešu kārtas kokiem. Tādēļ arī meitas velējušas savas pūra mantas sevišķi tikai ievu ziedu laikā. t. Ne ieviņas baltu ziedu: Lai es augu kā liepiņa. man dzeŗot. 1. vilniņ’ tavu. 6060. 20650. Kā ieviņa noziedēju. tikmēr ieva ir dziesmās sievas simbols. 19500—4. Alus kannas. 19575. i. aitiņ. Kamēr liepu tautas tradicijās pielīdzina meitai.

Ej. Trešo ziedu koku lazdu tautas dziesmas cildina par vistaisnāko un krietnāko koku starpā. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda zaru rociņā. No kokiem varētu minēt vēl trīs ļaužu labdaŗus: bērzu. Visus. Jau augšā mēs redzējām. Pūrā liku nevelētus. Ievas zied. Ievas ziedus vien nerāvu. Velē manas villainītes. Pavasaru. ka šo koku starpā pastāvētu kāds tuvāks sakars. Lai zied manas villainītes.Liec pūrā nevelētu. No tā nu saprotam. Vaiņaga vīšanā ievas ziediem tāda pati nozīme kā ābeles ziediem: lai nu gan nav bijis gluži aizliegts pīt ievas ziedus vaiņagā (5824. māsiņ. 7221. Lazdiņš velna nebēdāja. māmuliņa. 34353. bet tautas dziesmās nav tomēr nekādu liecību. Kā ieviņas līcītī. Lai galviņa nesāpēja. 34350. 7154. kādēļ no lazdas latvieši taisījuši savas kūjas un kādēļ lazda ar laiku dabūjusi kūjas nozīmi. Lazdiņš ļauna nevēlēja. 5860. tautiņās. vītolu un sērmūksli. tad velēšu. Lazda blēņu neturēja. Kad ieviņa balti zied. 34352. Ievas ziedus vien nerāvu. 5994. bet labi tas nav bijis. Es noviju vainadziņu Visādiemi ziediņiem. Tad velē pavasari. visus ziedus rāvu. Citi koki ļaunu vēl.). ka bērzs mainās ar osi un kļavu. bet neretis viņš 103    . 7508. adu zeķes. 5856. Jem lazdiņu rociņās: Citi koki blēņas tura. sal. Ievas ziedu vien neliku. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda vēza rociņā: Citi koki velna bēga. 17816. sal. 34351. Kad ievāji balti zied. Adu cimdus. Lai galviņa nesāpēja. 32407.

sal. jeb arī viņa pati „paliek atraitnē” (11864.) : „Kad bērza galotni lauž. slotu griezt.) Ja tautu meita taupa bērza galotni. 3) un viņu apprecē vecs vīrs vai atraitnis. Bērzgaliņš māmiņai. Par puisēna šūpļa līksti ozola vietā var cirst arī bērzu (L. Es atradu ganu meitu Ar bērziņu baŗamies: Bērziņš lika zaru lauzt. rauj ziedus jeb plūc lapas. Būs atraitņa līgaviņa. 10412—3. un tautiete uzaug „ vītola pakrēslī” (1796— 700. Kupl’ atstāju virsunīti. 415. p. 32417. tad „visi bērza radi raud pēc tās vienas galotnītes” (2771. Bērziņš mani aicināja. tad bērzs viņu „nolād” (11864. Nāc. 10711. 187. Jauna meita i būdama. Galotnīte ir jāatstāj „Dieva dēlam pušķoties” (2766). Lai aug mans arājiņš Sprogainiem matiņiem. bet arī pie vārtiem (3710. 2). 26525). kā lasām „Latvju daiņās” (V. Jāņos liek Jāņa tēvam ozola. tad viņas arājam klājas labi. No bērza galotnes atkarājas arī meitas precības (9317—8. meitiņa. 18176. Smuidru griezu bērza rīksti. lai tas 104    . Viņa lūdz arī savu bāliņu. Ne kā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait. Veca vīra līgaviņa? — Tā. Ir arī vēl bargāks sods par galotnītes laušanu. I. 1. bet govīm bērza vaiņagu (32347. 14843. 2767.). Vītoli aug ne vien pagalmā (9283. meitiņa. „vējiņam vēdināt” (2764) jeb „kur putnam uzmesties” (2765). vairāk vēl kā ozolu un liepu. 5870) un staigā tikai „zem vītola” (6116). Seno latviešu sētā tautas dziesmas daudzina dažādus kokus. 6208). tava vaina. un 188.ieņem arī ozola vietu. māmiņa. Ja tomēr galotne tiek nolauzta. 34129. turpretī bērzs pats atvēl savus zarus slotas žagariem. 2763—6. 11864. ka tam griež zarus. 23748. Kam lauz’ bērza galotnīti. tad tēvs vai māte mirst. ošiem un kļaviem. p. Nelauz bērza virsaunītes: Lauzīs’ bērza virsaunīti. D. 22093. Tikai savu galotni bērzs sargā un neļauj to nolauzt. bet arī no bērziem.). bet vairāk gan vītolu. Kālabad es. Viņa lauza virsunīti. Ja meita nolauž galotni. 1). 1. Meijas cērt ne vien no ozoliem. Neviens koks negrib.” Labāk lauzu alkšņa rīksti.

Vītolā sēdēdama. Pēc tā man liekas. bet būs laikam ieviesies līdz ar kristīgo ticību. Kaut Laimiņa nemetusi Vītoliņa žagariņu. 1050. Sāk vītols grozīties Ar visām dziesmiņām. Es būt’ sen gulējusi Daugaviņas dibenā. kā zināms. tad arī vītola vainadziņš tiek turēts par vismazvērtīgāko (5882). Tādēļ vītols arī pēc kristīgas ticības mācības tiek turēts par evanģelija simbolu un kādas vītola sugas pūpoli ir ieņēmuši palmu vietu. pīlādzim jeb pucenei. 29835. Vītolam. 6100. Laima) pina vainadziņu. jo pret velnu. Vītolā rokas slauka. Lai meita augtu lokana. Vislielākā loma latviešu pasakās un māņos gan pieder sērmūkslim. Vītolā. burvjiem un raganām pastāvīgi tiek izlietoti sērmūkšļa zari. Pat zemē iebāzts vītola zars. mēdz arī sēdēt visbiežāki daudzinātās dievības: Saule. 29163.„vītola gaņģi” taisa (5984). Saule (v. tad viņas šūpulis jākaŗ vītola pazarē un pati jāpeŗ ar vītola žagariņu (1711). Tā kā nu vītolu sētā bija visvairāk. Ik rītiņus skauģa māte Gaŗām gāja šņaukādama. saulē mirdzošām lapām. ka paeglim un sērmūkslim tādēļ piemītot tik liels spēks. ka tagadējais sērmūkšļa kults nav attiecināms uz latviešu pagānu laiku mītiem. 33942. 33986. Mīļa Māŗa govis skaita. 29179—80. Tautas dziesmas turpretī tikai retumis piemin sērmūksli un vēl retāki apdzied viņa pārdabīgo spēku. Jau augšā mēs redzējām (34130). Man uzauga pucenīte Zirgu staļļa galiņā. Aiz ko auga vītoliņš Glumajām lapiņām? Mīļa Māŗa sviestu sita. Vītolā sēdēdama. Vītolā sēdēdama. kā jau parastā mājas kokā. Laima un Māŗa. Saules meita cimdus ada. ka abiem esot 105    . Vītols būs griezis ļaužu vērību uz sevi ar savu lielo augšanas spēju un ar savām spožām. tiek vēl piešķirts pārdabīgs spēks pievilkt dziesmas un glābt slīkoni. ļauniem gariem. krusti un klūgas. dzen atvases un nekāda zaru ciršana vītolam nav kaitīga. kā liekas. Visas manas greznas dziesmas Vītolā sakāpušas. 30735.

Nevij apšu vainadziņu: Trīsēs tava valodiņa. kas neesot svētai Māŗai devis nakts mājas. bet vīksna. ka priekš Kristus esot locījušies visi koki. Vidus laiku leģenda stāsta. Jau bērzs stāv apakš ozola. apšu lapa. Kas jel tevi drebināja? Vēja māte (v. 109811. Drebēs jūsu valodiņa. Drebi.„krustiņš ogas galiņā”. māsiņ. Tāpat melnais alksnis noderot labi par lietas koku un dziesmas piemin arī viņa „sudraba lapas” (2758). somiski pihlaja). kā redzams. kuŗam dziesmās nav laba slava. drebi. Apse vien velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst. 5837. 34062. Visi koki Dieva doti. Kas jel tevi drebināja? Svēta Māŗa drebināja. kādēļ viņai par sodu esot pastāvīgi jātrīcot. Pēc kādas teikas pīlādzis esot Pilāta koks. nav piederējusi pie iecienītiem kokiem. 30630. Ozoliņa meklēdama. Salīdzinājums ar Pilātu un krustu bez šaubām nāk no kristīgas ticības un arī pats nosaukums „pīlādzis” ir aizņemts no lībiešu valodas (lībiski pīlag. tikai apse esot liegusies. bet alksnis vēl netiek ne tuvu bērzam. Citi koki un krūmi latviešu tautas dziesmās un māņos tiek minēti daudz retāki nekā pārrunātie četrpadsmit koki. Ar tautām runājot. 2759. Apšu lapu trīcēšana daudz tautām ir izlikusies kā kāda ļaunuma zīme. mīļa Māŗa) drebināja Apakš tevis stāvēdama. Cērtiet kļavus. Šie māņi stāv ļoti tuvu augšā minētai leģendai. Tā par piemēru vīksnas krija un lūks esot dažā ziņā labāki un izturīgāki nekā liepas krija un lūks. bet arī pašiem latviešiem var būt bijuši savi veci analoģijas māņi par apsi. Tādēļ laikam arī apse nederējusi par meiju (32331) un apšu sula turēta par nāvīgu (23276). Ar kungiem runājot. drebi. Pēc krievu māņiem Jūdass esot pakāries apsē. kādēļ viņa arī maz tikusi izmantota. tev piesaku. Apses vien necērtiet. Cauri gāju bērza birzi. par ko tad arī ir izcēlušās dažādas teikas. bet viņš tomēr paliek tikai „alksnis”. Latviešu tautas dziesmas sauc apsi par velna koku. no kuŗa taisīts Kristus krusts. Apse vien grabēt grab. Es. 106    . Drebi. igauniski pihlakas. 30631. apšu lapa. Kam nedevi naktes māju. 31406. ozoliņus.

kuŗām ir skaisti dzeltāni ziedi. Par pabērzi neminiet: Tur gulēja svēta Māŗa Zaļā zīda kučiņā. ka viņš nederot ne slotām. Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst. No citiem tautas dziesmās apdziedātiem kokiem. kuŗas dabūjušas savu vārdu no pienam līdzīgās baltās sulas. naktskāļi u.Es nelauztu alkšņa rīksti. Visi koki lieti der. Treji pieci vakariņi Vībotnītes sutināja. 29168. ne lūkiem. jaunas meitas. Jauni puiši. Kad es bērza nedabūtu. Tā Jānīša istabiņa Ar alkšņiem izpušķota. ja ēdot daudz pieneņu (leontodona taraxacum). baldrijāns. cik esmu ievērojis. Vai ar kuplu ozoliņu? 32678. Mīļa Māŗa govis slauca. Ne ar’ viju vaiņadziņu. tikai vēl pabērzim un šķetrai (salix pentandra) ir mītiska nozīme. 30628. kas ir uzrakstīti. izņemot varbūt kādus sīkumus no anoloģijas burvības. ja govim dodot sviestenes (trollius europaeus). 34135. bērzu. Vai tam trūka ošu. 9343. 9778. Manis dēļ tu. Šķetrai zaru nelauziet. Tautas dziesmas nepiemin. dadži un 107    . pr. ka no alkšņa ņēmuši rustu krāsošanai un taisījuši kārbas ogu lasīšanai. Uz to jau aizrāda arī paši tautas medicīnā lietojamie augu nosaukumi kā: vībotne. Ērkšķi. Šķetrā kāra slaucenīti. ne rīkstēm. vērmeles. Ne no tevis slotas griezu. bet gan pārmet. Vai lapoji. bet pa lielākai daļai gan aizņemti no vāciešiem. Arī tautas dziesmās man nav izdevies atrast kādas svarīgākas ziņas par zāļu māņiem un tautas medicīnu. un tie paši. Sviests iznākot labs. Jaunas meitas dzīvodamas. Par vībotni esmu piezīmējis šādu dziesmu: Mana māte citas sievas Vībotnēm izārstēja. 11870. t. Par dažādām zālēm un puķēm ir mums vēl gluži maz māņu sakrāts. nelapoji. 30627. parasti neliekas būt mantoti no senajiem pagānu laikiem. elksnīti. Govis dodot daudz piena. Ne ērcetis slotu griezt.

ar „sudraba ziediem” (32415).). Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju..nātres dažreiz izlikti kūtīs un laidaros. Latviešiem atkal vairāk ir bijis jāsatiekas ar svešiem kaimiņiem nekā leišiem. tad viņa paliekot neauglīga. II. 43.. igauniski jūda-käpad). ka tās ir cēlušās no dabas parādībām (p. VI. citādi nelabais to nozog” (LerchaPuškaiša Pasakas. bet otra sakne ar trim jeb četriem stariem esot velna roka (Teufelshand. vilki. Šim augam ir divstarainas saknes. tad „tas lai iet un apsēžas Jāņu nakti pie svētās papardes un apvelk ar sarkano krītu riņķī. bet vēlāku. mēs arī varēsim saprast. 1. Jā kāds cilvēks grib dabūt papardes ziedu. tas visu zina. Dievs). lāči un citi zvēri. „zelta miglu miglodama” (32414). „pašā nakts vidiņā” (32412. p. 58. šādus vārdus runājot: „es visu vēlos” (J.). Visu to ievērojot. Bet kā jau nekas pasaulē nestāv uz vietas. ir pazīstami vai visā Eiropā. Paparde ziedot tikai Jāņa naktī (32408—15). Vismaz latviešu tautas dziesmas dod mums daudz vairāk materiāla mītoloģijai nekā mums pazīstamās leišu daiņas. Variantos vēl tiek pieminēti dzeltāni (32415. p. Raunā stāsta. Tās pašas saknes lietotas ar otra cilvēka pieburšanai (Lercha-Puškaiša Pasakas. tomēr pašās latviešu tradicijās parasti trūkst liecību par šo dievību pirmatnīgo nozīmi. bet pēc māņu ziņām ziedus apēdot čūskas. p. II. kamēr latviešu tradicijas liekas pie reizes būt plašākas un pilnīgākas. tā arī nav jādomā. Pie latviešiem. kādēļ pēdējie vienu otru sentēvu mītu ir arī uzglabājuši tīrākā veidā. Tiklīdz kā zieds pilnīgi izplaucis. kādas latviešu tautas dziesmu krājumos pieder pie retumiem. Pēc tautas māņiem sakne ar pieciem stariem esot Dieva roka (Gotteshand. „Kas to ziedu iemanto. veļi). 58. Par to arī nemaz nav jābrīnās. Līdzīgi māņi. p. ka katrā latviešu mītā un dievībā mēs nevaram meklēt visvecākos mītoloģijas pamatus. p. No zālēm latviešu mītoloģijā visvairāk tiek daudzināta paparde. kuŗu sauc gan par Māŗas papardi (32399). Tā nu mēs redzējām. lai sargātu govis no ļauniem gariem un raganām. ka visi šie māņi būtu cēlušies pie pašiem latviešiem. pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. Ļoti līdzīgi māņi par papardi ir sastopami arī pie krieviem. visu paredz. un J.). 15. 1. leišiem un igauņiem. apēdot Dieva roku. cik tālu sēdēdams var aizsniegt . Rakstu krājums. ka latviešu mītoloģija būtu palikusi bez pārmaiņām. 106. igauņiem un Prūsijas vāciešiem kāds čūskulājs jeb dzeguzīte (kāda orchis suga) lietota dažādos precību māņos. 4) un pat zili ziedi (32415. gan arī par svēto papardi (32408. 1). tā atkal mītologs atrod bagātākus materiālus latviešu mītoloģijā. 1. Kā valodnieks atrod vecākas liecības leišu valodā. Pēc dziesmas vārdiem šo ziedu grib noraut veļi jeb Joda māte (32408). jo leišu daiņas vēl nav pilnīgi sakrātas un tās pašas uzrakstītās pastāv pa lielum lielai daļai no samērā jaunāko laiku romancēm. Rakstu krājums.). p. viņa paliekot atkal vesela. „kad ļautiņi neredzēja” (32411). Daudz veci māņi ir aizmirsti un jauni ir nākuši tai vietā. ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem pat no indoeiropiešu pirmtautas. kādēļ nevaram apgalvot. Ar katru jaunu kultūras strāvu ir ienesti jauni dzīves uzskati un jauni mīti. 1. Tādēļ arī latviešu mītologa pirmais uzdevums ir sakrāt drošas ziņas par pašu latviešu 108    . 6). tad tas tūlīt jānoraujot. kā liekas. V. Kaut arī par dažām dievībām varam vērot. senču dvēselēm (p. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši. ja sieviete apēdot velna roku. igauniski jumala-käpad).

baltu tautu māņi līdzinās vairāk seno romiešu mītiem nekā grieķu un indiešu mītoloģijai. Vispārīgi ņemot. taisnību sakot. Šie māņi tad arī labāki ir apskatāmi kāzu aprakstos. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas. daļu no dzejnieku fantazijas un arī daļu no tautas prātniecības. veli.” No savas puses es te vēl gribētu piebilst. D. Tautas dzejā visi viņi ir kādas mistiskas būtnes. Ar daudz māņiem ir savienotas seno latviešu kāzu ceremonijas. Ņemsim par piemēru Sauli. tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem. kā jau svešnieki. pareģošanas un buršanas līdzekļiem. bet neliecina vis par pašu tautu un viņu mītu tuvāku radniecību. Ne vien kosmogoniskās teikas. kas ir pašas tautas dzejnieku apdziedāti? Tā tad māņi par kokiem. Jau vecais Barona tēvs ir devis par tiem gluži pareizu spriedumu (L. būs gan laikam tīšām sacerētas un ar nodomu laistas tautās. p. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas. 138. tad viņas arī jau pieder pie tās tautas mītoloģijas. sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem vāciešiem. I. bet neviena vēl nav gluži noteikta un pilnīgi antropomorfizēta dievība. sevišķi ar pareģošanu un dziedēšanas līdzekļiem. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes. Pēdējos esmu aprakstījis drīzāk par maz nekā par daudz. Turpretī mītu attīstīšanās vēsture pieder drīzāk pie mītoloģijas salīdzinātāja darba lauka. kur daudz ko ir grozījuši gan dzejnieki. mums būtu sīki jo sīki jāapraksta arī senās kāzas. Līdzība starp romiešu un baltu mītiem pastāv arī tikai kopīgā vienkāršībā un lauksaimnieciskā raksturā. vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus.. ka lielum-lielā daļa no pūšamiem vārdiem nav palikuši par visas tautas īpašumu un. un tā tad daži tās tura gluži vienkārši par tautas dzejnieku fantazijas augļiem. Gauži maz pie mums ir vēl griezta vērība uz somu cilšu mītoloģiju. dzīvniekiem un dažādi simpatētiski līdzekļi nekādā ziņā nav izslēdzami no mītoloģijas darba lauka. lai gan ne vien pēdējās ir daudz lietas aizņēmušās no seniem baltiem. kādēļ arī jautājumus par mītu celšanos esmu pārrunājis tikai pie viena otra gadījuma. Plašāki šo jautājumu neesmu 109    . gan prātnieki. kādēļ savs un svešs dažu reiz grūti izšķiŗami. Daudz tautas dziesmu ziņas par dažādiem kokiem un dzīvniekiem nestāvot sakarā ne ar dieviem. bet tautas dziesmas ir tomēr visas tautas piederums un pie tur aprādītiem dzīves uzskatiem ir turējusies visa tauta. Bet tā spriežot. Zinātnieki gan jau sen vairs netura senās indiešu kultūras ne par tik vecu.senajiem māņiem un dieviem. Daudz mītos mēs varēsim atrast daļu no analoģijas burvības. „Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu. kas. zināms. bet arī dažas pasakas ar budisma mācībām. ienācējiem. mēs varētu vai ikkatru mītu atšķirt no mītoloģijas. dzeguzi un ozolu. grieķu un seno indiešu mītiem. mūsu rakstos turpretī tiek pārspīlēti arī vēl vecie uzskati.). svešādas dabas. bet arī latvieši ir stāvējuši zem somu tautu iespaida. bet tādus ievērojot. 1. Pie pēdējiem pieder latviešu māņi par slimībām. vārdošanu un tautas medicīnu. svešādu uzskatu. ne ar senču dvēselēm. Viens otrs sīkums par viņiem būs varbūt cēlies no tautas dziesmu sacerētājiem. kam vienāds raksturs ar pašu māņiem. Latvieši. ka seno latviešu analoģijas burvība ar visādiem simpatētiskiem līdzekļiem piederot drīzāk pie dzejas un pavisam neattiecoties uz latviešu agrāko ticību. Vienu. vispirms ir jāpētī mītu salīdzinātajiem. nedz arī par tik pirmatnīgu kā senāk. Mītoloģijas salīdzināšanā ir līdz šim stipri pārspīlēta latviešu māņu radniecība ar prūšu. nebija grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt . Pievedīšu no tā še tikai pāŗa teikumus. Dažs domā. Bet ja šādas teikas un pasakas viena otra tauta ir piesavinājusies.. Kā jau pirmajā plašākā rakstā par latviešu mītoloģiju daža laba svarīga ziņa būs arī nejauši izlaista. Taisni tautas uzskati uz dabu ir vissvarīgākā viela mītoloģijas pētītājam. otru jautājumu neesmu apskatījis arī ar nodomu. vilku. Kā tad lai mēs vēl šaubāmies par to māņu piederību mītoloģijai.

Alunāns. Bebrs 79. Bīlenšteins (A. Bekas 17. 86. Budisms 76. 38. D. 53. Amerika 6. Austrene 16. 24. 95. Bangpūtis 20. 87. Tādēļ arī šā raksta pirmais nolūks bija modināt lasītāju mīlestību uz veco tautas ticību. 66. 28. 63. 5. Aušra 16. 65. 29. Balodis 86. Balkāni 79. Apmiršana 41. Atrimps 59. Brēķiņa 31. 17. 19. 49. 56. Auseklis (dzejnieks) 8. Annīte 35. Bazilisks 49. 196—8. 103. 109. 91. 47. I. 74. 75. Bogomili 79. Bērtulis 36. Bangu māte 22. 411—2 1. Andreja diena 74. 16. 28. Bergmanis. Bindus diena 71. 67. J. Blīdene 48. 76. 59. 54. 26. 103. Brands. 60. Juris. Bezdelīga 90. 46. 88.iztirzājis. Bites 41. 101. Buda 20. 110    . 101. 8. 10. Barbiņa) 36. 85. 106. H. 72. Analoģijas burvība 72. 74. 87. K. 74. Alksnis 104. Brīvzemnieks (Treilands) 67. 71. 61. Barons. 44. Bierītis 34. p. Börne (C. 16. Briežu māte 66. 77. 61. Austra 16. 95. Ašgalvis 27. Ādaži 15. A. Baložu mēnesis 75. 33. 30. Baltija 10. 59. Bašķu diena 70. Bērzaune . 97. Daža laba no šādām ziņām ir no svara ne tikai latviešu mītoloģijai. Augustīns 67. 12. tādēļ ka materiāli par analoģijas burvību ir vēl vispārīgi maz krāti. J. 73. 76. 66. Afrika 6. 97. 61. Ārieši 48. 113. 107. Baltkrievi 29. 96. 57. 60. 12. 67. 77. 74. 91. Bauska 84. Pa daļai ir uz tiem jau aizrādījis vecais Barons (L. Bīlenšteins. Aiskulāpijs 56. J. 20. Āzija 67. Burne) 47. 10. p. Bārbala (Bārbele. Bernekers. 58. Ādams 77. Apse 106. 93. Tunnis. Aunings. 59. 75. Atzīdenis 39. 28. 51. Budēlis 71. Aurora 16. Aukuperons 56. Auseklis (rīta zvaigzne) 12. 70. 95. Baigi 47. Afrodīte 59. 17. Andruža 13. Bērtuļa diena 16. 36. M. 5. Bērziņš. 80. Bitaks. 82. 23.). Ansbergs. 19. 93. Ābele 88. 50. Antropomorfizēšanās 4. Baski 66. 106. 67. 109. Alfabētisks priekšmetu rādītājs. 109. Amors 59. Animātisms 4. Bökelis (Otto Böckel) 40.11. 36. L. Ašvinavi 12. Austriņš 15. 62. Blusa 72. Ā. ir vajadzīgs plašāks izglītotu tautiešu pabalsts. Briedis 79. G. Tenis) 34. J. 52. 106. 9. 68. 48. kuŗi mūsu dienās ir vēl glābjami no aizmirstības. 35. 63. Skaitlļi nozīmē lappuses. 44. 51. Aisti (jeb balti) 9. Babilonieši 77. Aušrine 14. 58. Autrimpus 58. Aizdziedāšana 90. S. 50. Balti (jeb aisti) 3. Arijs 79. 99. 29. sistēmātizēti un salīdzināti. Bērstūķi 55. 15. B. 50. 48. 60. 110. 7. 32. 35. Ārons. 44. K. Budisti 20. 31. Agatas diena 71. Arimans 48. E. 32. Albānieši 44. 44. Latviešu mītoloģijai. Augšgalieši (latgalieši) 10. kā jau jaunai zinātnei. 37. Andersens 18 . A. 76. Ausekļa dēli 14. 12. 28. 61. Bišu māte 37. 14. 74. Auos 16. bet arī etnografijai un kultūras vēsturei vispārīgi. 109. 85. 83. 54. Anšlavs 56. Angļi 9. 9. Bielenstein) 17. Bērzs 95. Anglija 66. Bertuleitis. 102. 34. Agata 19. Antonijs (Tanīss. 107. Apsalons. 72. v. 104. Ahuramazda 48. Animisms 4. 109. 1. 75. 52. Antrimpus 20. Birzulis 37. 100. 45. 67. Tautas mutē ir vēl uzglabājušies daudz un dažādi senlaiku māņi. 110. 53. 93. un V. H.

Č.38. Edda 62. dzeltānā. 22. 57. 105. J. 62. Eizens. Dārza māte 29. 25. Dzeguzīte (čūskulājs. Ēmānisms 5. 82. Dimstipatis 27. 29. 70. 19. Dzērve 76. orchis) 108. Diža (Diza) 29. 61. 80. 82. Cielaviņa 30. 6. Capeller. 54. Ceturtdiena 77. 67. 76. 83. 61. 50. 21. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 55. 19. Dionīzijs. 64. 9. F. 86. Francija 66. Erdmännchen 47. 65. 106. 63. 98. Dieva suns 69. 64. Dieva dienas 74. 31. 28. 100. D. 109. 57. Frichbier) 54. 64. Eross 59. 58. Daugava 17. Fetišisms 5. Döbners 51. 49. 73. Debess tēvs 6. 83. 25. 11. 22. Ceru māte 29. 109. 81. 71. Caland. 13. M. Ēdāji 38. 11. 43. 10. Dioskūri 9 12. Burne skat. 48. 73. 96. Cirsti 24. 92 Cielaviņa. 31. Cīrava 18. 81. 51. K. 51. 51. S. 61. 27. 87. 45. 55. 31. 6. Dzeguze 39. 88. Dusburgs. Čechi 57. 28. 79. 99. 15. Minna. Freimane. 72. 12. 17. Djāus pitā 11. Bute 86. 10. 18. Dzilna 89. 37. Frišbīrs (H. 30. 41. 86. 72. 38. 86. Elvers. C. 14. 18. 32. 60. Dukņa 60. 70. 76. 83. Ē. 65. Dieva meita 13. 64. 71. 85. Fetišs 4.. 90. 16. 63. 87. Dēkla 12. 46. 78. 26. 23. 100. 61. 49. Feldteufel 48. 105. Dēnharts (O. 104. Ceplītis 93. Dieva roka 108. Dvēsele 4. Ezis 83. 60. Drusti 27. Carnevale 71.Bulgāri 44. 38. 31. 11. 95. Debesskalis 61. Dieva koks 100. 49. 61. Endzelīns. Einhorns. 50. 13. 89. 53. Burtnieks 31. 28. Fallus kults 68. Drebkulis 57. 39. 62. 56. Dumpis 90. 58. Burvis 50. Dähnhardt) 80. 89. 20. 51. 78. 69. 68. 24. 12. Duālisms 48. 89. 44. 30. Fabrīcijs. 68. Fjörgyn 17. Dieva māte 12. 14. Daimons 4. 42. 95. 9. 101. 48. 96. Dievu tēli 61. Cēlis 27. J. 79. 88. 94. 57. 74. 26. Ēns (māžs. 71. Buzis 49. 32. 41. 35. 21. 108. 32. Eglūna 85. 34. 93. Dīcs. Dzidzis Lado 29. 68. 29. 61. E. 18. 79. 47. Ciemnieks 28. 8. 84. 20. 108. 63. 37. 12. 15. Dieva dēli 9. 108. 84. (M. 32. 14. 47. Donars 77. Dievs 4. Kalands. 40. 22. Buŗati 85. 7. 48. Ceļa māte 10. 56. skat. 42. 20. 60. 13. 72. 37. 24. Cīrulis 16. 13. 93. Dievmāte 73. Egle 21. spoks) 45. 27. P. 17. Pēteris. Burtnieki 53. Dūrāji 38. 79. Fīrkants (Vierkandt) 5. Cerera (Ceres) 29. Dubulti 71. Čūska 10. 93. 50. 29. 91. J. 21. 111    . 31. 87. Drudzis 38. 101. 23. 83. 61. 90. 25. Diespiter 11. Eisen) 3. Dobele 40. Čūskas vaina 39. G. 86. 83. Ēos 16. 5. 17. Börne. 40. 18. C. 18. 94. 85. Franči 87. 97. 74. 5. 7. 37. 94. 61. 13. 29. 28. 69. 75. 27. Ērce 95. Ceroklis 29. 16. 55. 92. Caune 83. 29.

Jodi 47. Jupis 6. Jumaliņa 29. Jāņa māte 68. 36. 80. 88. H. 43. 76. 60. 15. 66. 82. 81. 76. 102. 59. skat. 84. 139. 52. 32. 29. Gaņģelis 60. Hūpelis (A. 68. 9. Jātvingi 56. Jurģa diena 16. 41. 9. 12. Jāņa sieva 68. 26. 32. Joda māte 48. 74. 61. Kalniņš. Insterburga 57. 71. Gasters. Gubernatis. 70. 41. Heine. 61. Jūras māte 10. 23. Juudas 57. 38. 106. 46. 85. 11. 88. 84. 74. 72. Juris (Jurģis) 32. 72. 57. 74. Hûsing 33. 112    . 57. 49. von 27. Hennings. Goti 27. 79. 108. Andželo de 64. 77. A. 49. Ieva (pirmā sieviete) 85. Karucs (Karutz) 5. 20. Hoops. Gerulis. 74. Jansons. 66. 70. Irbe 86. 67. 22. 31. Jerns. 30. 45. 16. 63. 66. Italieši 44. Jūras meitas 15. 75. M. 33. 77. 27.36. Hiärn. Glüks. 49. 60. 56. 79. Jāņa diena 30. 108. Kandava 52. 83. Juškevičs. 73. 77. 49. 84. 70. 85. Jumala 29. 93. 81. 104.G. 73. 75. 48. 81. Indiāņi 76. 69. 100. A. 76. 13. Grūnaus. Ikšķile 95. 14. 35. 109. 71. 75. 107. Ģ. 72. Gausas māte 37. Gaigala 65. Heniņš. Ģēdurtas diena 71. 48. E. 74. 72. 85. 32. 108. Simons 8. W. 15. 95. 60. H. 91. 62. 73. 16. 52. J. J. Aleksandrs 28. 71. Kašķis 38. 78. Jupiters 6. 66. Iļģi 47. 25. 94. 75. Jerns (Hiärn) 56. 53. 69. 11. 27. 27. 26. 83. Jaunsgads 70. Gaujas māte 20. 48. 20. 48. 15. Jogi 47. 54. 49. 53. 58. 72. 37. Galieši 66. Kaŗa māte 48. 81. K. 54. 14. Ī. 94. 62. 85. 84. 103. Indriķa chronika 40. 71. 37. 12. 50. 10. 11. Götingene 55. 69. 64. Kareļi 29. 42. Igauņi 3. 16. 72. Jānis 13. 67. Juutas 57. 70. 20. Indieši 12. 67. 70. 64. 98. 96. 57. 46. Jumis 29.) 45. 94. 61. Gnīda 95. Jumiķis 29. 27. Karaļauči 53. 60. 31. Gardēdis 56. Indoeiropieši 8. Kasparsons. 59. Hupel) 7. 77. 70. 63. Grieķi 6. 77. 54. 44. 61. Kakla uzvilkšana 39. 89. Ibērieši 66. S. 58. 48. 33. 76. 69. 93. 69. Jods 7. 72. 80. 67. Jūdi 77. 81. 19. 44. 60. 19. 25. 85. 10. Katoļu ticība 8. 32. Hāgemeisters. 66. Gailis 7. Guagnīns. Kapa māte 66. 71. Gauja 20. 86. 108. J. W. 17. Ieva 51. 19. H. 14. 66. Homērs 98. 20. 89. 67. Kalands (Caland. 67. 61. I. Ījaba diena 72. 20. 81. Katrīna 35. 68. 16. 35. 49. K. 31. 77. 83. 28. 68. 40. Kastors 58. 76. 80. 29. Ģermāņi 9. 80. 89. K. Jumja māte 29. 18. 109. Gaujene 20. 73. Kaķis 26. 71. 71. 51. Jūdass 48. 96. G. 11. Jēkaba (Jēkaupa) diena 73.

50. 93. 48. 99. Līgonis 51. Kornmutter 28. Liesma 79. 43. 16. 76. 109. Fr. 10. 26. 12. 70. 41. Livonija 7. 47. Kāpostu Māŗa 72.13. 28. 45. 70. 71. 89. 99. Līķu dedzināšana 40. 89. Konstantinopole 80. 9. 88. 60. 8. 6. 75. Latīņi 4. 55. 89. Krūmu māte 72. 21. 25. 55. 51. Laitītājs 50. 20. 64. 80. 23. 28. Leiši 3. 11. 63. 54. 53. 72. 77. 62. 53. 6. M. Kaupiņš (krupis) 38. Lācis 71. 105. 12. 23. Kurmis 83. 31. 22. 35. 16. Līgas muiža 52. Lieldiena 13. 83. 49. 39. 70. 5. Karlīne. 27. 19. 11. 50. 77. 33. 87. 24. 29. Liepu mēnesis 75. 68. Katrīna (ķeizariene) 94. 37. Latgalieši. Kosmogoniskas teikas 79. 62. Kristus 66. 86. 24. Līga 51. 73. 52. 57. Kelchs 7. Ledo 51. Labrencis) 18. 59. 59.36. 70. 61. Klijāns 86. 50. 52. 13. 64. Kuzņecova. 72. Līgajs 51. 37. Kurši 26. Lietuvēns 47. 60. 28. 41. 96. 77. 82. 67. 30. 10. 37. 23. 52. Litene 4. 29. Kāpšana 7. 51. 83. 27. 27. 55. 20. 9. 104. 65. 113. 36. 71. 72. 91. 64. 59. 86. Liktenis 4. Lakstīgala 30. Lerchis-Puškaitis 24. Ļaskovskis 57. Kromers 51. 86. 21. 71. 60. 19. 6. 26. 58. Krivu krivs 62. Lielā piektdiena 72. 61. 44. 10. 7. 109. 104. 84. 89. 77. 52. 68. Ļekatu māte 66. 68. 89. 51. 19. 76. Liepa 27. Kristīga ticība 3. 9. 37. 73. 69. 74. 47. 17. Līgošana 52. Ļ. Ligasons 50. 67. 66. 61. Koms 57. 28. 85. 49. skat. Laukosargas 28. Kuršats. Ķ. 20. 14. 73. (skat. 79. von der Leyen) 4. 42. Krauklis 11. Laurencijs. Krišana 7. 73. Kupīdins 59. Kuršu joma 26. 96. 30. 72. 52. 28. 68. 48. 106. 68. augšgalieši 10. Lika 40. 74. Kļavs 97. Lībieši 14. 74. J. 82. 46. Lārancis . 93. 106. Kaunis 59. 67. 47. 66. 37. 101. 72. 44. 69. 49. 69. 97. Līdeka 94. 56. 65. 88. 56. 44. 56. 96. 75. Laume 39. Lazda 37. 37. 24. 15. 54. 64. 33. 29. 106. Linggam 69. 86. 95. 44. 53. 90. 71. 95. 100. 46. 71. 77. 68. Labrencis (Lārancis) 18. 97. 49. 69. 67. Lasicki. 19. 70. 14. 19. Kūms 57. 84. 74. Kārta 20. 54. 47. 37. 79. Kāvi 47. 61. 79. 57. skat. 78. 68. 75. 51. Lolo 41. 12. 45. 51. 61. Latgale 53. 41. 80. 27. Kurzemnieki 6.. Livonieši 7. 40. 38. 103. 40. 107. 106. 66. 54. 53. 105. 80. 90. 35. 54. 31. 63. 72. 96. 32. 54. 52. 28. 67. L. 18. 61. Lazīcijs) 31. 15. 60. 83. 29. 70. Koki 4. 74. Ķīnieši 7. 82. J. 14. 44. Lido 51. 43. 31. Ļauna diena 26. 12. 108. 104. 31. 49. Kauna 59. 108. 84. 75. 87. 58. 11. 61. Krive 50. 38. 68. 25. 68. Krustdiena (debesbraukšanas d. 59. 40. Liepupe 47. 113    . 103. Krievi 32. Kovārnis 89. 40.) 72. 53. 102. 5. Kornwolf 29. 19. Lauka māte 10. 40. Ķekatas 10. Kustoņu diena 72. 24. 66. 28. Kaukas (prūšu cawx) 47. Krupis. 42. 62. 101. 29. 71. 34. 74. 34. 75. 86. Lejasciems 95. 6. 22. 55. 70. 46. 22. 27. 76. 84. Lazīcijs 19. 86. 42. Laiddiena (Laidene) 73. 87. 70. Labrenča diena 18. Lado 51. Lange. 91. 50. Ļaunās acis 39. 61. 92. 98. 82. 26. 14. 91. 55. 62. 61. Kurzeme 6. Līkon 69. skat. Lietava 44. 18. 94. 106. 90. 51. 80. Lielā Māŗa 73. 37. Krēmars 57. 82. 83. Kaukazija 41. 10. Laukopatis 28. 91. 48. 106. 57. 79. 76. 17. 96. 86. 83. 74. Lejens (Fr. Līgo 12. 7. 62. 76. Lapu māte 67. Lapsa 79. 84. 45. 87. 68. 103. kaupiņš. 70. Lārancis (sal. 45. 33. 40. 97. 44. 48. 13. 53. Lapu diena 73. 34. 86. Labrencis. 51. Jēkabs 8. 26. 32. 102. 33. Lazdona 37. 30. Laima 5. Lopu māte 30. 106. 108. Krodznieks. Krons 6. 27. 55. 100. 20. 57.

Magdalēna 43. Maeletius (skat. Laļeckis) 31. Maliena 19. Maļeckis, Jānis (arī Menecius un Maeletius) 31. 50. 53. 54. 55. 56. 58. 59. Maļeckis, H. 56. Mandžuri 41. Manharts, V. (W. Mannhardt) 3. 12. 13. 28. 51. 57. 59. 64. 65. Manicheji 79. Manulis 52. Marko Polo 55. Maura māte 66. Mazā Māŗa 74. Mazkrievi 44. Mājas kungs 14. 27. 28. 38. Mājas lopi mītos 84. 85. Mānisms 4. 5. 6. Marija 6. 23. 25. 26. 64. 72. 73. 74. 79. 94. Mārkupols 55. 61. Mārsnēni 16. Māršaviņa 30. 32. 34. 35. Mārtiņa diena 37. 74. 76. Mārtiņš 32. 36. 37. 74. Māŗa 6. 12. 23. 24. 25. 26. 30. 32. 35. 61. 64. 77. 84. Māte 38. Māžs 47. 58. Menecius (skat. Maļeckis) 31. Mere-ema 66. Metenis 71. 73. Meža māte 10. 28. 30. 37. 66. 69. 81. 82. 98. Meža tēvs 37. Mežs 4. 6. 9. 11. 13. 27. 3. 38. 43. 48. 72. 75. 79. 81. 82. 84. 85. 95. 96. 99. Mēness 4. 7. 9. 10. 12. 14. 15. 16. 18. 49. 60. 67. 75. 76. 81. Mēness dēli 15. Mēris 38. 47. Mēŗa māte 67. Mēslu māte 9. 66. Miega māte 37. 67. Mieržinskis, A. 55. 57. 62. Miesmetis 71. Miežu māte 67. Miežvilks 29. Miglas māte 67. Miglenieks, J. 85. Mikuža 13. Miķēlis (Mīkālis) 32. 61. 74. Miķēļa diena 16. 27. 74. 76. 81. Milda 59. 60. Millers, K. 51. 52. 69. Mirbachs 48. Mīkālis, skat. Miķēlis. Moiras 20. 22. Morāle 3. 4. Mosvidijs, M. 10. 28. Moschel 30. Mölens (R. v. d. Meulen) 44. 45. Muhamedāņi 20. Murgi 4. Muru-ema 66. Muša 32. 84. 94. Mülenbachs, K. 29. 31. 34. 54. 57.

N. Nadrava 62. Nadravieši 58. Nakts māte 37. 67. Narbuts, T. 56. 57. 59. 60. Natanga 50. Natrimpus 58. Natūrisms 4. 5. Naudas māte 66. Nāra 64. Nāve 5. 6. 14. 27. 39. 40. 41. 42. 43. 44. 45. 46. 47. 65. 74. 89. 94. 96. Nedēļa 76. 77. 78. 79. Nelaime 14. 24. 26. 27. 31. 47. 49. 54. 56. 60. 71. 83. 85. 89. 90. Neptūns 58. Nevāci 7. Nevieža 37. Nikolaja (Miklāva) diena) 74. Nikolajs 20. Nīkšķis 49. Nobrīnēšana 39. Norunāšana 39. Noskaušana 39. Nurķis 57. 58.

O. Ods 95. Ogu māte 67. Osis 97. 98. Otardiena 78. Ozols 12. 17. 19. 25. 33. 38. 42. 62. 68. 76. 88. 95. 96. 97. 99. 100. 102. 104. 106. 107. 109.

P. Pabērzis 107. Paeglis 41. 42. 98. 99. 100. 102. 105. Paklus 60. Pakols 53. Palestīna 93. Paparde 68. 108. Papuves mēnesis 75. Parces 20. Pardžanja 17. Pargnus 54. 55. Pastara diena 41. Patollus 54. 58. 62. 63. Pauŗi 47. Pavasaŗa Māŗa 72. Pāvils 13. Pele 32. 38. 49. 83. 85. Pelēce, M. 24. Pelnu diena 7. 71. Pelvīks 57. Pergrubis 54. 55. 56. 61. Permieši 23. Perniģele 47. Persieši 48. 79. Peruns 17. Pērkona dēli 15. 17. 18. 60. 61. Pērkona māte 17. Pērkons 4. 6. 9. 10. 11. 12. 15. 17. 18. 19. 38. 48. 53. 54. 60. 61. 62. 63. 64. 65. 71. 84. 91. 96. Pēteŗdiena 68. 73. Pēteris 13. 73. 80. 81. 89. Pētersons, K. 44. Pieguļas māte 32. 70. Piektdiena 77. 78. Piekts vakars 77. 78. Piena māte 30. 31. 32. 66. Pikti 66. Piktulis 54. Pikols 53. 54. Pikuls 7. 53. 63. Piķis 54. Pilnītis 57. Pieneklu griešana 30. Pirmdiena 78. Pīkuls 53. Pīķis 54. Pilāts 106. Plāņi 27. Podromp 58. Pogodins, A. 21. Politeisms 9. Pollūks 56. 58. Poļi 7. 44. 54. 57. 59. 79. 80. Portugaļi 88. Potrimm 58. Potrimpus 20. 50. 52. 53. 58. 59. 62. 63. Pramšāns 60. Pramžims 57. 59. 60. Praurima 60. Preanimisms 4. 9. 20. Preiss (Preuss) 5. Pretorijs (M. Praetorius) 50. 55. 57. 58. Priede 21. 40. 41. 55. 98. 99. 100. Prūsija 31. 50. 53. 54. 55. 57. 58. 62. 71. 87. 88. 108. Prūši 3. 7. 8. 10. 17. 19. 20. 26. 30. 37. 40. 41. 48. 50. 51. 52. 53. 54. 55. 56. 57. 58. 61. 62. 63. 66. Puck 49. Pukys 49. Puķu māte 66. Pumpurs, A. 28. Puškaitis 54. 55. 61. Puuk 49. Pūce 86. 90. Pūk 49. Pūķis 24. 29. 49. 50. 61. 63. 74. 76. Pūpolu svētdiena 72. Pūšļotājs 50. R. 114   

Ragaciems 71. Ragana 5. 39. 50. 51. 61. 63. 64. 68. 70. 72. 105. 108. Raķene 40. Rasa 60. Raudas 40. 41. 42. 52. Rauduve 65. Rauga māte 37. 66. Raugopatis 37. 66. Rauna 16. 32. 47. 80. 83. 84. 85. 89. 94. 95. 108. Riebējs 50. Rīga 49. Rīmju chronika 40. 62. Rīšu māte 67. Roggenwolf 29. Roma 62. Romieši 9. 20. 22. 40. 56. 58. 59. 74. 76. 77. 109. Romove 8. 37. 59. 61. 62. 63. Rongoteus 29. 50. Roze (puķe) 43. 65. 92. Roze (slimība) 38. 39. Rudens Māŗa 74. Rudzu mēnesis 75. Rudzu ruņģis (luņģis) 50. Rumāņi 44. 79. 80. 81.83. 84. 85. 86. 95. 96. Rusovs, B. 37. Rūķis 64. Rūšu māte 67.

S. Salnas mēnesis 75. Sanskrits 11. 16. 29. 69. 70. Sapņi 4. 11. 20. 41. Saraustīšanās 38. Sarmatija 54. 55. Saru pēršana 39. Saržants. K. 48. Saturns 56. Saule 4.5. 6. 7.9. 10. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 23. 26. 27. 32. 39. 40. 44. 46. 60. 64. 65. 67. 68. 69. 85. 89. 93. 98. 105. 109. Saules dēls 15. 60. Saules meitas 9. 12. 14. 15. 16. 18. 22. 27. 45. 49. 52. 60. 61. 64. 68. 69. Saules stūrmanis 17. Sāls pūtējs 50. Sāmi 66. Sece 52. Semīti 9. Senču jeb dvēseļu kults 39. 40. 41. 42. 43. Serbi 27. 84. Sermulis 83. Sesks 79. 83. Sestdiena 43. 68. 77. Sējas mēnesis 75. 76. Sērmūkslis (pīlādzis, pucene) 68. 93. 103. 105. Sērpils 24. Sibirija 51. 62. 85. Siena mēnesis 75. Sigulda 84. Sila mēnesis 75. Simjūda diena 74. 76.. Skandinavi 17. 62. 70. 93. Skiti 96. Slavi 17. 26. 53. 54. 75. 77. Slimības 38. 51. Sloka 32. Smilšu māte 67. Smiltene 32. 47. 84. Somi 11. 29. 48. 52. 66. 69. 70. 87. 88. 106. 109. Spānija 66. Spārnu ciršana 39. Spiedējs 39. Spīgana 50. 64. Spoks, skat. ēns. Sreča 27. Stārks 89. Stenders, vecais, 8. 14. 16. 18. 19. 27. 28. 29. 30. 31. 33. 34. 37. 48. 49. 51. 52. 53. 55. 56. 57. 59. 66. 73. Sterculinius 9. Stirna 79. Strazds 32. 86. 87. 90. Strijkovskis, M. 28. 29. 51. 55. Sulu mēnesis 7. Sumpurņi 51. Suns 6. 26. 30. 32. 40. 43. 45. 49. 69. 79. 80. 81. 82. 83. 84. 85. Suņu mēnesis 75. Suņa mērs 39. Sūdini (sūdavieši) 56. 58. Sūro duhita 15. Sveču diena 7. 71. 77. Sveču mēnesis 75. Svētas meitas 14. 39. Svētdiena 15. 72. 77. 78. 80.

Š. Šamans 51. 62 . Šilings, K. 49. Šķetra 107.

T. Tailors (E. B. Tylor) 44. Tanīss (sal. Antonijs) 34. Tekla 21. Tempļi 61. 63. Tenis (sal. Antonijs) 34. 61. Teņa diena 70. 76. Tiburcija diena 88. Tikla 57. Tiklis 57. Tikumība 4. 24. Tilze 58. Tirza 49. Tochari 44. Tortus, P. 32. 33. 35. 36. 37. Totemisms 79. 96. 97. Trautfeters (E. C. von Trautvetter) 69. Trautmanis, R. 54. Treilands (Brīvzemnieks) 18. 33. 35. 37. 53. Trešdiena 77. 78. Tria fata 20. 22. Trijkungu diena 70. 71. Trikāta 27. 95. Trimpus 52. 53. 59. Tulisons 40. 50. Tunnis (sal. Antonijs) 34. Tuule-ema 66.

U. Uguns diena 26. 72. Uguns māte 46. 66. 74. Ulmanis, Kr. 28. 53. 73. Upes 10. Upes māte 20. Upinis dievas 20. Upsala 62. Urbāna diena 72. 76. Urbāns 35. 36. Urguči 47. 74. Ušas 16. Ū.

115   

Ūdens 37. Ūdens māte 5. 6. 19. 66. Ūdrs 79. Ūpis 90. Ūsiņš 10. 14. 16. 32. 33. 34. 35. 36. 37. 60. 61. 70. 72. 74. Ūziņš 33. 34. 37.

V. Vaidelots 50. Vakara zvaigzne 12. 16. Valka 27. Valmiera 14. 38. Valr 44. Vanags 37. 40. 72. 73. 83. 86. 89. 90. 92. Varavīksna 18. Varde 83. 84. 89. 93. 94. Vasaras svētki 67. 72. Vasla 25. Vastalāvis 19. 71. Vācieši 23. 40. 49. 50. 55. 61. 67. 70. 71. 72. 74. 77. 86. 87. 88. 89. 97. 107. 108. 109. Vācija 65. 77. 89. 96. Vāczeme 65. 94. Vājprātība 38. Vālodze 86. 87. Vārdotājs 50. Vārna 86. 89. Vāvere 79. 83. Vecziemeļnieki 44. Vee-ema 66. Veicgantis 57. 61. Vejopatis 18. 66. Veliona 61. Velna koks 106. Velna māte 12. Velna roka 108. Velns 7. 10. 39. 48. 49. 53. 54. 63. 78. 79. 80. 82. 83. 84. 85. 87. 88. 89. 90. 93.94. 95. 105. Veļu kults 5. 6. 9. 44. 68. 72. 109. Veļu laiks 46. 67. 72. 74. Veļu māte 5. 6. 7. 13. 14. 15. 16. 40. 45. 46. 58. 61. 64. 65. 66. Veļu mēnesis 46. 75. Vendelīns 35. Venēcija 55. Venēra 59. Veselovskis, A. N. 80. Vēja dēls 15. 18. Vēja diena 71. Vēja māte 18. 46. 56. 66. 91. 106. Vējš 15. 18. 44. 71. Vērsis 10. 11. 36. 75. 84. Vēzis 11. 86. Vidzeme 17. 19. 66. 95. Vidzemnieki 48. 73. Vijciems 27. Vilande 31. Vilkats (vilkacis) 50. 51. 61. 63. 82. Vilks 32. 35. 54. 69. 70. 75. 76. 79. 80. 81. 82. 84. 85. 87. 88. 90. 92. 108. 109. Vilku mēnesis 75. Vinjoli (Tito Vignoli) 5. Viņa saule 5. 6. 39. 40. 41. 43. 65. Vīdemanis (Dr. F. J. Wiedemann) 32. 37. 41. 69. 72. 81. 83. 84. 85. 87. 94. Vītols 97. 103. 104. 105. Vītus diena 72. 76. Volters, E. 69.

W. Wiedemann, skat. Vīdemanis.

Z. Zabiļins, M. 23. 41. 47. Zaķis 11. 71. 79. 82. 83. 84. 86. 89.. Zaltis 31. 32. 87. 94. Zaļā ceturtdiena 45. 72. Zariņu Kārlis (Milleris) 52. 69. Zavetnieks 50. Zāļotājs 50. Zāļu diena 67. 68. 72. Zebastiāna (Bašķu) diena 71. Zemes māte 6. 7. 11. 12. 13. 14. 16. 26. 38. 44. 45. 46. 60. 61. 64. 66. 70. Zemes svars 39. Zemgalieši 40. 41. Zevs 6. Ziedu diena 68. Ziedu māte 37. 66. Ziedu mēnesis 75. Ziemas mēnesis 75. Ziemas svētki 67. 72. 75. 76. Ziemeļa māte 67. Zigenots 50. Zigurds 93. Zilais kalns 38. Zinātne 3. 8. Zintenieks 50. Zirgs 11. 12. 14. 15. 16. 24. 26. 29. 30. 31. 32. 33. 38. 40. 41. 45. 48. 69. 70. 72. 78. 82. 84. 92. Zirgu māte 32. Zirgu putniņš 32. Zirneklis 94. Zīle 91. 92. Zīlēšana 37. 62. 69. 70. 91. 97. Zīlīte 21. 25. 92. 95. Zīlnieks 50. Zīrāks 54. Zvaigznes 10. 11. 12. 13. 14. 16. 49. 88. Zvaigznes diena 70. Zvejas svētki 71.

Ž. Žagata 86. 87. 89. 90. Žeibe, A. 50. Žemaiši 6. 31. 34. 35. 37. 54. 55. 57. 58. Žemepatis 14. 66. Žemininkas 28. Žemīna 14. 61.

116   

Indoeiropiešu pirmtautas mīti 8 4. Debess dievības 14 7. Līgājs un Līgonis 51 23. Koki un citi augi 95 43. Dažādi dievi vecos rakstos 56 27. Mājas lopi 84 40. Tagadējie svētki 70 36. Puškaitis un citi 54 26. Debess spēku dievības 18 8. Līga. Trimpus 52 24. Dievu izskats un īpašības 60 30. tārpi un kukaiņi 93 42. Meža zvēri mītos 79 39. Romove un viņas dievi 61 31. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā 64 33. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti 50 22. Cilvēks mītos 38 17. Matronu jeb māšu kults 66 34. T. J. Agrākie laiku rēķini 75 37. Meža putni 86 41. Zemkopības dievības 28 11. Nedēļa un nedēļas dienas 77 38. Debess tēvs un Zemes māte 11 6. Citu lopu patroni 35 15. Seno laiku svētk 67i 35. Maļecka dievi: Pergrubis. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju 108 Alfabētisks priekšmetu rādītājs 110 117    . Mājas kungs 27 10. Likteņa dievības 20 9. Pikols 53 25. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti 9 5. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti 63 32. Cūku patroni 34 14. Veļu dzīve viņā saulē 43 19. Latviešu mītoloģijas avoti 7 3. Ūdens. Zirgu dievības 32 13. Narbuta dievi 59 29. Antrimpus un Potrimpus 58 28. mežu un kalnu dievības 37 16. Nelaimīgās dvēseles 47 20. Lopkopības dievības 30 12. Teōrijas par reliģijas izcelšanos 3 2. Senču jeb dvēseļu kults 39 18. Ļaunais gars jeb Velns 48 21. Abinieki.Saturs Priekšvārds 3 1. Līgo.

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful