„ Tā nu mēs redzējām, ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem

pat no indoeiropiešu pirmtautas.”

PĒTERIS ŠMITS /1869 - 1938/

1   

PĒTERIS ŠMITS

LATVIEŠU MĪTOLOĢIJA
Otrs pārstrādāts izdevums
(3., elektroniskais izdevums)

Pēteris Šmits 1926 © Eraksti 2009 ISBN 978-9984-841-06-9 117 lpp. / ~ 0,97 MB

2   

Priekšvārdi.
Izdot savu „Latviešu mītoloģiju” pārstrādātā veidā biju nodomājis tikai pēc tam, kad būtu iespiedis savu māņu krājumu un V. Manharta (W. Mannhardt) savāktos baltu tautu mītoloģijas avotus; bet ar „Latviešu pasaku un teiku” izdošanu šie divi raksti gan vēl būs jāatliek uz kādiem gadiem. Bet nu pastāvīgi dabūjot pieprasījumus pēc manas „Latviešu mītoloģijas”, es arī vairs negribēju gaidīt, kamēr tiks pabeigti visi iepriekšējie raksti. Ja man būtu lemts visus šos darbus laimīgi pabeigt, tad varbūt pēc tam jau varētu pacelties jautājums par trešo izdevumu. Manas „Latviešu mītoloģijas” pirmais izdevums tika iespiests Maskavā 1918. gadā pašā krievu revolūcijas sākumā, un turklāt vēl nedaudz eksemplāros, no kuŗiem lielākā daļa palika Krievijā. Tā tad Latvijā šī grāmata pieder pie retumiem. Turklāt šis raksts ir sacerēts priekš kādiem desmit gadiem Tālajos austrumos, kur man vēl nebija sasniedzams viens otrs avots, pie kam desmit gadu laikā arī pati mītoloģijas pētīšana ir gājusi uz priekšu. Beidzot šī grāmata ir iespiesta bez manas korrektūras ar dažām rakstu un drukas kļūdām. Tā tad vairāk apstākļi runā jaunam grāmatas izdevumam par labu. Šo rakstu par latviešu mītoloģiju esmu sacerējis visiem izglītotiem latviešu lasītājiem, kas interesējas par latviešu etnografijas jautājumiem. Tādēļ arī esmu piespraudis plašāku ievadu par mītoloģijas teōrijām, un devis dažādus paskaidrojumus, kas mītologiem nebūtu vajadzīgi. Tīšām esmu izlaidis dažus ceremoniju sīkumus, lai grāmata neiznāktu par daudz bieza. Par šādām lietām jau būs bagātīgi materiāli manā māņu krājumā. Zinātnes vajadzībām varētu atstāt pavisam neminētus tos rakstus, kur mītoloģija ir izskaidrota pēc vienpusīgām teōrijām, neretis vēl tīšām sagrozot faktus. Bet lielākā daļa latviešu lasītāju tad nu nevarētu izšķirt, kādām ziņām ticēt un kādām ne. Pārrunājot šādas ziņas, es neesmu minējis pašu autoru vārdus. No svara mums še ir tikai pati lieta, nevis personas, no kuŗām daži varbūt nemaz vairs neturas pie agrākiem uzskatiem. Nav arī mūsu nolūks ielaisties neauglīgā polemikā, jeb uztiept mazāk izglītotiem tautiešiem zinātniskus pētījumus pret viņu gribu. Kā pie daudz senatnes tautām, tā arī pie seniem latviešiem nav trūcis ne pareizu pamācību par godīgu un tikumīgu dzīvi, ne arī labu novērojumu par dabas parādībām, bet kāda augstāka morāle un nopietna zinātne pie viņiem tomēr nav domājama. Ja mēs tomēr savus senču māņus pielīdzinām kristīgai ticībai un mūsu dienu ideālus meklējam tālā aizvēstures laikā, tad mēs pierādām tikai lielu vēstures nepazīšanu. Šādi jūsmotāji par senatni nav sastopami tikai pie mums vien, bet, kā izrādās, arī pie igauņiem (M. J. Eisen, Estnische Mythologie, 7). Tās ir vēl pēdējās atliekas no senākā nacionālā romantisma, kas, vispārīgi ņemot, jau ir jātura par izbeigušos. Pie tā paša romantisma pieder arī senākie uzskati, it kā prūšiem, leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Mūsu dienās gan laikam sajūsma par prūšu Romovi un viņas dieviem būs jau savu laiku nodzīvojusi. Visi mūsu aizvēsturē meklētie brīnumi ir izrādījušies zinātnes gaismā par tukšiem un nepareiziem; bet to vietā mēs esam atraduši citus brīnumus, kādus no iesākuma nemaz nebijām meklējuši. Šie necerētie brīnumi ir īstā latviešu mītoloģija, kas izrādās bagātāka un vecāka, nekā paši latvieši to bija gaidījuši. Prof. P. Šmits.
Rīgā, 14. martā, 1926. g.

3   

jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību”. Tikai vēlāku šai pirmatnīgā ticībā attīstījušies dažādi ļauni daimoni. von Schroeder. ka morālei ar pirmatnīgo ticību neesot bijis nekādu sakaru. Viena vienīga pamata mītoloģijai nemaz nav. negrozāmam liktenim un cilts pirmsenčiem jeb radītājiem. akmens jeb kāda cita lieta tikai tādēļ. Tādēļ arī mītologi meklēja visos mītu pamatos dabas parādības. rakstnieki šīs ziņas izpušķoja pēc savas fantazijas un pētnieki lūkoja visu izskaidrot pēc vienpusīgām teōrijām. ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām. Pēc šās teōrijas mītoloģija esot cēlusies vienīgi no mirušu cilvēku dvēseļu kulta (lat. Pašā pēdējā laikā daži mītologi (Preuss. tad tika spriests. Sāksim ar tām teōrijām. tad daži animisti lūkoja savu teōriju pārlabot un paplašināt. Visiem šiem uzskatiem iŗ daļa taisnības. von der Leyen.1. Vierkandt. Šröderam pieder tas nopelns. citi atkal par bailēm no pērkona. Viņu uztura ļoti daudz avotu. Die Götter und Göttersagen der Germanen. Arische Religion. Pirmatnīgais cilvēks esot ticējis ļoti dažādiem māņiem un burvībām. kas pielaiž dažādus dievību cēloņus. tomēr viņa ir mums vēl ļoti mazi pazīstama. un animātisms. kamēr pēdējo laiku mītologi domāja. ka viņš atkal ir cēlis godā agrāko filozofu spriedumu. Par fetišu turēts kāds koks. ar ko stāv sakarā analoģijas burvība. kuŗi ar laiku izvērtušies par labākiem gariem. tad nevaru atstāt šādu lietu neapgaismotu pēc jaunākām zinātnes prasībām. Tā kā nu latviešu mītoloģija tiek atkal bieži daudzināta un neretis mēs dabūjam dzirdēt pavisam pretējas domas par dažādiem dieviem. ka ticība Dievam esot radusies pie cilvēkiem no tikumības apziņas. Ievērojamais salīdzināmās mītoloģijas pētītājs profesors L. bet ļaudis tik esot tās turējuši dvēselēm līdzīgas. dvēsele). 46. i. Lai gan par latviešu mītoloģiju ir vairāk rakstīts nekā par citiem mūsu etnografijas jautājumiem. kā: dabas spēku mistiskai varai. pie kādām turas jaunāko laiku mītoloģija. Vēl līdz šim mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu. 1. šā fetišisma jeb natūrisma teōrijas vietā vēlāku iestājās tā sauktais animisms. māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana. bet pilnīgas taisnības nav nevienam. Viņš atzīst trīs reliģijas pamatus: dabas cienīšanu. Teōrijas par reliģijas izcelšanos. Ar 20. Tādā ziņā no animisma izcēlās divas teōrijas: mānisms (no latīņu vārda manes. ka pirmais bīstamais spēks pie dabas tautām esot tā sauktais fetišs. 1923). Tā kā nu šiem uzskatiem bija ļoti daudz pretinieku. līdzināties pašam cilvēkam. kas īsti ir latviešu mītoloģija? Veco chroniku autori neizšķīra seno latviešu ticības no citu tautu māņiem. lai gan daudz un dažādu sīkumu iztirzāšana mums vēl ir jāatstāj nākamībai. ka dievības esot cēlušās no dažādiem iemesliem. tad daži mītologi nosauc šo pirmatnīgo ticības pakāpi par preanimismu. ka arī animātisms jeb animisms plašākā vārda nozīmē nevarot būt pirmais un vecākais mītoloģijas pamats.). bet tikai tura tās dvēselēm līdzīgas. fon Šröders grib tomēr atkal griezties no lielās mītu pamatu dažādības atpakaļ uz vienkāršākiem pirmsākumiem (L. ka šim priekšmetam piemīt kāds pārdabīgs spēks. Vēl līdz 19. Pēdējie atzīst. tad atkal. pazīstamais etnografs Fr. anima. kamēr beidzot sākuši arvien vairāk antropomorfizēties. dvēseļu kultu un ticību vienam augstākam dievam. Tā kā šiem māņiem neesot tuvāka sakara ar dvēselēm. otri par ticību mēneša burvības spēkiem. Zīmējoties uz šīm teōrijām. fon der Lejens raksta šā: „Vieni pētītāji izskaidroja mītoloģiju par saules pielūgšanu. mirušo dvēseles). ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta. kas pa vecam katrā dievībā meklē tikai kāda senča dvēseli. ka dabas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ izlicies. gadu simteņa vidum etnografi domāja. t. Karutz) runā atkal par vienu pašu 4    . (Fr. p. gadu simteņa sākumu tiek arvien vairāk izteiktas šaubas.

un tāda ir arī Laima pie latviešiem. cilvēkiem un zvēriem līdzīgi. verba ēmānāre. Līdzīgi Veļu mātei vina liek arī ļaudim mirt (336. 222194. ka no katra cilvēka. Latviešu mītoloģiju sāka izskaidrot pēc fetišisma jeb natūrisma. ka šīs teōrijas ir ne vien novecojušās. Laima pēc vārda nozīmes ir likteņa lēmēja jeb „mūža licējiņa” (8589). Ja nu arī Laima dažā ziņā līdzinās Saulei. ka viņu animisms esot taisni tāds. jo „pati Laima laba sieva. Zināma līdzība jau pastāv starp visām dievībām. Tautas dziesmās Saule kādos variantos (L. 4376. kad jau pēdējais zinātnē sen bija atmests. Še nu mēs redzam cik dažādas teōrijas pastāv pie zinātniekiem par reliģijas izcelšanos. Tālāka progresa mītoloģijas jautājumos mūsu populāros rakstos neesmu ievērojis.) ieņem Laimas vietu. 6). nosaukdami savu teōriju par ēmānismu (no lat. Pievedīsim kādus piemērus. ka Laimas kults būtu maisījums no Saules. neliekas būt vienkāršs spēka izplūdums. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas gan par „mātēm”. Šāda ideja cilvēkam varējusi rasties pēc gaismas. Laima. kā zināms. stāv ūdenī jeb pat arī slīkst ūdenī. Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas (1110. Tāpat arī ticība liktenim īsti neietilpst šai ēmānisma teorijā. Likteņa dievības. Ziņas par augšā minētām teōrijām ir pārnākušas gan arī latviešu rakstniecībā. Pirmatnes cilvēki esot ticējuši. kas dzimuši saulītē (L. kā arī Saule. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem. Daudzreiz Laima mazgājas ūdenī. Laima netik vien nospriež nāvi. ūdens un veļu kulta. D. kad jau bija nodibinājies augšā minētais animātisms. Tikai Laimas kultam tālāku 5    .). Pēc tā nu var nākt uz domām. pati liela naideniece” (1136. Veļu mātei un Ūdens mātei. katra auga un pat nedzīva priekšmeta izplūstot kāds neredzams iedomāts spēks. Gluži tāpat Laimas māti var pielīdzināt arī Veļu mātei. Par nelaimīgiem bāŗa bērniem gādā tāpat Laima. kādēļ nespeciālistiem gan ir grūti sekot visām šādām mācībām. 1176. Šis ēmānisms liekas būt pārlabota Vinjoli (Tito Vignoli) teōrija. kādēļ to atkal var tuvināt Ūdens mātei. un 1112.—78. siltuma. D. turoties pie vienpusīgām teōrijām. un viņi viegli vien novirzās uz vienpusībām. sevišķi vēl sieviešu dzimuma. bet diemžēl par vēlu un nepareizā veidā. tad tomēr nevaram vis apgalvot. dažā labā ziņā līdzinās Saulei. 10932. bet visas parādības reliģijā tomēr nevaram izskaidrot ar šo jauno teōriju. tad rakstnieki dalījās divās daļās. ka „Laimiņa raganiņa”. Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte. bet arī par daudz vienpusīgi iztulkotas. vēja un smakas parauga. 1176. aukstuma.ticības pamatu. kāds esot mītoloģijā vispārīgi pieņemts. ka minētās četras mātes stāv viena otrai vēl tuvāku. ka latviešu mītoloģija esot cēlusies no natūrisma un mānisma kopā. Nevaram arī vēl priecāties. tādēļ nav jābrīnās. Sevišķi abas rūpējas par bāŗiem. ka zinātniekiem būtu izdevies jau galīgi noskaidrot visu ticības izcelšanās jautājumu. Vienpusīgais mānisms pārnāca pie mums tik vēl tad. Otri turpretī lūkoja izskaidrot. ka pirmatnes cilvēkam visi augi un pat nedzīvi priekšmeti izliekoties dzīvi. noņēmusi „arājiņu” (27842). gan arī par „mīļām”. cik lieliski mēs varam maldīties. 4. Vieni palika pie savas pārliecības. bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (27494) tāpat kā Veļu māte (27432). un ko atkal uzsveŗ augšā minētais Šröders. ka Laima nav nekas cits kā Saule. tāpat kā Veļu māte par mirušiem „viņā saulē”.). 1. ir sastopamas pie dažādām tautām. Vispirms augstākais Dievs. Kad nu rakstos parādījās spriedumi. Laimas māte gādā par dzīvajiem „šai saulē”. Kādēļ gan būs jāatstāj priekšroka tiem uzskatiem. 27457). kas pielaiž ticībai dažādus pamatus. izplūst).. kas gādā par kārtību un taisnību pasaulē. katra zvēra. Tautiete žēlojas. Tā arī jaunais ēmānisms ir gan virzījis šo problēmu uz priekšu.

Nav nekādu šaubu. Veļu māti. Kā Zevs jeb Jupiters esot uzvarējis Kronu. mīļš dieviņi!” Kā tad nu gan viens pats jupis tiem pašiem kurzemniekiem vienreiz var būt lamu vārds un otrreiz „mīļš dieviņš”? Tā pati neveiklība ir redzama arī citos piemēros. 6    . ka par viltojumu še nav ne mazāko šaubu. ka Laima vispārīgi ienākusi Māŗas vietā. kādēļ arī meklēja tikai mītu līdzības. tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama. ka Laimas kults pie latviešiem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturiskā laikā. „Jupis bija liels dieviņis par visiemi dieviņiem. Kurzemē un arī pie žemaišiem ir lamu vārds „jupis”. Vidus laikos jumprava Marija. Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai. Jau sen bija izteiktas domas. nedz arī „tik ilg’ sišana” nebūt neatgādina īstas tautas dziesmas. Par jauniem cilvēkiem tiek stāstīts. Šām domām par pierādījumu ņem piemērus no Afrikas un Amerikas iedzimto teikām. Pēc tā nu varam vērot. bet tautas tradicijās mums vairs nav liecību. Jupīti. nozīmē ļaunu garu. Un tomēr šai šaubīgajā jupī mūsu rakstnieki ir atraduši gan mākoņus. līdz iesita zemītei”. meža sargs” (1685. ka veļu kults stāv vistuvākā sakarā ar senču dvēseļu kultu. Ja nu arī šādas teikas būtu it pareizi uzrakstītas un izskaidrotas bez tendences. ka tie viņā saulē precējoties. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Māŗai. tad tomēr jautājums vēl nebūt nav pietiekoši izšķirts. varēja rasties tuvāka līdzība ar Sauli. ka visi veļi būtu cēlušies tikai no mirušām dvēselēm. jo kristīgos laikos taču vairs nebūs radušies jauni pagānu dievi. kur Krons būtu saukts par lielāko dievu. bet arī: „Ai. Arī vecās chronikās trūkst ziņu. kas jupis esot bijis senāk. Ne prōzaiska izskaidrošana.” „Pērkons Jupi tik ilg’ sita. kas. Mūsu populārajos rakstos turpretī mēs lasām. kā vērojams. pēc varianta Veļu mātes meitu (27699). Šādam vērojumam ir arī savs svarīgs iemesls. ka Laimas kults būtu pie mums uzglabājies pirmatnīgā veidā. 1). Bieži vien tiek daudzināti veļu bērni. ka veļi viņā saulē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem šai saulē un ka cilvēka dvēsele pēc nāves piebiedrojas veļiem. tika turēta par sieviešu patroni. Nebūtu tomēr pareizi spriest. Fakts paliek tikai tas. tad tas ir attiecināms uz ļoti seniem laikiem. kā zināms. Par mītoloģijas teōrijām šo dziesmu sacerētājs gan nebūs nekā dzirdējis. kādēļ nav un nevar būt grieķiem tādu tautas tradiciju. jo arī leišiem ir tādi paši veļi (vēlēs) ar Veļu māti (Vēlionā) priekšā. Ja viss veļu kults ar visiem sīkumiem ir cēlies no seniem māņiem par dvēselēm. kura ļoti līdzinās Zemes mātei. ka tai pašā Kurzemē latvieši vēl mūsu dienās esot dziedājuši ne vien: „Rauj tev jupis. Tā tad Laimas kults gan būs paplašinājies zem Māŗas kulta iespaida. Tautas dziesmu Dievam jeb Debess tēvam līdz ar. Vajadzīgie mīti arī drīz vien tika sagādāti. Turklāt leišu Laima liekas būt uzglabājusi pirmatnīgo nozīmi. Nevaram sacīt. Tālā senatnē veļu kults gan arī būs cēlies no dvēseļu kulta. Bet visi pabalsti šim jaunajam atradumam ir tik neveikli. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības stāv zemāku un tiek mazāk daudzinātas. šiem veļiem ir arī savas govis un savi suņi. Mums turpretī stāsta.Laimu pieder tagad svarīgākā loma latviešu tautas tradicijās.attīstoties. Kāds tautietis tur apprecē pat Zemes mātes. Latvieši senāk ticējuši. ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. Ņemsim vēl vienu piemēru par vienpusīgu teōriju maldību. Kad īsti pirmatnējais dvēseļu kults būs attīstījies par vēlāko veļu kultu. Par fonētikas likumiem toreiz neviens neinteresējās. ka arī latviešu Veļu māte esot kādas ievērojamas sievietes dvēsele. nav vēl galīgi izšķirts jautājums. Par veļiem valda Veļu māte. gan arī kādu senču dvēseli. tā arī Pērkons esot nogāzis no troņa savu vecāko brāli Jupi. Teika par Kronu ir tikai Zeva teikas tālāks izpušķojums. Ūdens māti un citām dievībām. bet arī šis sakars liekas būt dažreiz pārspīlēts. ka šis jupis būšot laikam cēlies no Jupitera. ka katra cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet viņā saulē un pievienojas veļiem.

Šie autori parasti neprata vietējo valodu un daudzreiz nemaz neizšķīra dažādas šejienas tautas. ne leišiem. Kāpšana uz augšu nozīmē ko labu. Iepazinušies ar mītoloģijas pētītāju teōrijām. W. ka pagānu tautas esot pielūgušas Velnu. kas tur ir vecs un kas jauns. bet viņu ziņas mums vajadzēs uzmanīgi pārbaudīt. ka tas būs nešķirmīgs darbos. Šā debess dieva viņas nepiemin ne pie prūšiem. lai tās labi izdotos. Ļoti veci un pirmatnīgi ir tā sauktie analoģijas burvības māņi. lai sēkla labi augtu. Dievu vārdi ir uzrakstīti parasti tik nepareizi. saukdami visas gluži vienkārši par nevāciem (Unteutsche). lai tas būtu labs grāmatas lasītājs. Pēc Zemes mātes. ka nav īsti izšķirti prūšu. ka daudz no tiem nemaz vairs nav saprotami. Sēšana jāizdara parasti augošā mēnesī. tad tādi darbi ir labāk jāizdara dilstošā mēnesī. ne latviešiem. 1. Jau vecais Hūpelis (A. Pelnu dienā vajadzēja aizvest pelnus uz kāpostu dārzu. Viņš raksta: „Kelchs.). Jau pēc pašu chroniku vārdiem var redzēt. Tālāku Hūpelim būs taisnība. tad chronikas cieš par to pilnīgi klusu. 2. atvasēm). kādēļ vietējo tautu ticība bija jātēlo sevišķi tumšās krāsās. Sveču dienā labprāt lēja sveces. kamēr varēsim uz tām palaisties. Saules un citu dieviešu analoģijas arī šis valdnieks tika piešķirts sieviešu dzimumam. Ļaunie tumsības gari darbojas tikai nakts tumsā un bēg jau projām. Sevišķi chronikas mīl sludināt. bet vecos rakstos pēdējie neretis ir sastopami jau sen priekš minēto varoņu dzimšanas. Kā ļaudīm bija savi valdnieki virs zemes. kas izvērtušies par dieviem. kas mantots no pašu senčiem un kas aizņemts no kaimiņiem. turpretī krišana uz zemi ko sliktu. Bet pēc senatnes paraugiem ir radušies arī gluži jauni māņi. Tā kā pagānu laiku Dievs jeb Debess tēvs līdzinās arī kristīgas ticības Dievam. Riga. ja pat krievu un poļu dievi. lai tikai apsegtu pie atgriešanas lietoto varmācību. Viņus apvainoja par visnejaukākām lietām. Pirmie Livonijas atgriezēji saprata par maz ļaužu valodu. pie nezālēm. ka arī par veļiem ir savs valdnieks. un lai paceltu savus nopelnus. tā pirmatnīgie cilvēki varēja domāt. kas pasniedz mums visvecākās ziņas par baltu tautu ticību. kuŗiem tautas mītos pieder ļoti svarīga loma. ka dievu skaits būs tīšām palielināts. Pēc tā var skaidri redzēt. 149. tad domāja. un citi piemin dažas dievības. 1774. Ja bērns dzimst vēža dienā. latviešu. viņi turēja par savu pienākumu aprakstīt viņu pagānu dievkalpošanu no visriebīgākās puses. kuŗas livonieši godājuši pagānu laikos. Chroniku autoru uzdevums bija aizstāvēt un cildināt vācu priesteŗu un bruņinieku rīcību. pāriesim tagad uz chronikām. prātodams. viss tika pārspīlēts. kas cēlies no novērojumiem un kas nācis no tukšiem prātojumiem. kad nomirusi kāda ievērojama sieviete. p. leišu. p. lai uz kāpostiem nerastos pelni. kad latvieši jau bija iepazinušies ar kalendāru. Dažs labs no šiem dieviem būs bijis pazīstams tikai vienā jeb otrā apgabalā. kad gailis ar savu agro dziedāšanu sludina gaismu. Tādēļ arī latviešu Jods un prūšu Pikuls (Velns) ir ievietoti lielāko dievu starpā. ka par daudz gadu tūkstošiem pie veļiem bijusi republika. un ka tad viņi pārgājuši uzreiz uz monarchiju. Mazam bērnam pielika grāmatas lapu pie galvas. Latviešu mītoloģijas avoti. Lietas nepratējs bieži vien var maldīties. Šādi māņi varēja rasties tikai tad. pat ar tīšiem pielikumiem. ka autori nav pratuši šejienas valodu un 7    . Veļu mātes celšanos var izskaidrot daudz vienkāršāki. Man tas izklausās ļoti ērmoti.Ķīniešiem arī ir ļoti daudz tautas varoņu. Hupel) gluži labi ir sapratis novērtēt šās ziņas. I. bet ja augšana ir jākavē (p. sevišķi par daudzdievību” (Topographische Nachrichten.

pielīdzināms pāvestam. Tā arī pie indoeiropiešu tautām mēs sastopam ne 8    . gadu simtenī. Turklāt pazīstamais Simons Grūnaus ir vēl tīšām sadomājis visādas lietas par prūšu Romovi. Einhorns 17. nav vēl nekāda pielikuma par latviešu mītoloģiju. tāpat. Lange tomēr ir bijis tik godīgs. 3. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu. kādēļ viņš arī ir vācis materiālus bez kritikas un devis izskaidrojumus pēc brīvas fantazijas. Tā tad par latviešu mītoloģiju pēdējos trijos gadu simteņos varam atrast arī drošas ziņas. un 1764. Dievus viņi meklēja nevis zinātnei. ka vairāk reizes ir atgādinājis. par visām baltu tautām. Neievērojot to. kādi māņi ir vecāki un kopīgi visām minētām tautām. Kritika pārmet viņam nepietiekošu izglītību. Arī pie seniem prūšiem viņš atrod tādu pašu priesteŗu valdību kā katoļu baznīcā. Salīdzinot dažādu indoeiropiešu tautu māņus mītologi ir jau sākuši meklēt pakaļ. Gluži patiesas. nebūs visai daudz grozījusies un attālinājusies no pirmtautas māņticības. Lange un piespraudis savas piezīmes klāt. par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas.. dzīvodamas tālu no Vidus jūras kultūras centra. ne par ziņu nedrošību. ka no tik nedrošiem avotiem latviešu mītoloģija nemaz vairs nav iztirzājama. Langes laikos mītoloģija vēl nebija nekāda zinātne. Pirmo ierosinājumu gan viņš ir dabūjis no vecā Rīgas laikraksta „Gelehrte Beyträge”. kā viņa priekšgājēji augšā minētā žurnālā. bet dzejai. ka latvieši savus pagānu dievus jau esot aizmirsuši. Šās jukas vēlākie rakstnieki ir tikai vēl vairāk pavairojuši. c. Indoeiropiešu pirmtautas mīti. tukšu prātošanu un lepošanos ar savām zināšanām. Pēc saviem polītiskiem uzskatiem viņš ir reformācijas pretinieks un pāvesta valdības piekritējs. kā zināms. ja par tiem nebūtu ieinteresējies J. Latvieši. sevišķi tautas dziesmas. Bet J. Latviešu rakstnieki ar Ausekli priekšgalā ir tikai sekojuši Langes un Stendera priekšzīmei. Šo ziņu patiesību apstiprina dažādas tautas tradicijas.). ir uzglabājušas vecāku un tīrāku valodu nekā citas vēl dzīvās radu tautas. 17. zeme par māti. 289.tādēļ arī pret savu gribu būs pielaiduši visādas kļūdas. Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības. Romove esot bijusi lielākā svētnīca trim augstākiem dieviem. Bet tik bēdīga tā lieta tomēr nav. bet nemin ne vārdu ne par savu avotu. Šādā maz lasītā periodiskā izdevumā šie dievi drīz būtu aizmirsti. no kādiem baltu mītoloģija var būt cēlusies. u. kas savukārt ir cēlies no indoeiropiešu pirmtautas. Tādēļ apskatīsim tuvāku šo indoeiropiešu pirmtautas vērojamo mītoloģiju. kaut arī ne visai pilnīgas ziņas par latviešu mītoloģiju sniedz pazīstamais P. jeb vismaz lietojot tagad viņu vārdus citādā nozīmē (I. Tā kā nu baltu tautas. kas bija iznācis priekš Langes vārdnīcas. Šādā ceļā ir uzstādīta hipoteze par indoeiropiešu pirmtautas mītoloģiju. no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. Latviešu mītoloģijai šās ziņas vispirms ir plašāki apstrādājis Jēkabs Lange savā vārdnīcā. Stendera gramatikas pirmā izdevumā. Tālāku apskatīsim šo jautājumu vēl sīkāki. kur 1761. 288. kā domājams. Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca. ka debesis tiek uzskatītas par tēvu. 1. p. Viņu izdomājumi ir diemžēl ieviesušies arī dažos tautas tradiciju krājumos. tad arī baltu mītoloģija. pieder pie baltu tautu zara. Pēc šādiem faktiem nu varētu domāt. Ir mums arī kādi novērojumi par tiem pamatiem. gadā jau tiek daudzināti latviešu dievi. Tur esot valdījis krīvukrīvs.

S. jo lielāka ir tendence uz politeismu” (C. No tām. Jā nu šādi nosaukumi attiecas uz pirmvalodu. uguni un ūdeni. Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem neretis arī zemes dievi. sauli. ka visas pirmatnīgās indoeiropiešu dievības būtu cēlušās no dabas spēkiem. Pie indoeiropiešu tautām pēdējā mītā zināma loma vēl pieder „Debess” jeb „Dieva dēliem” (sal. lopkopību. romiešu Sterculinius) nav nekādi izņēmumi mītoloģijā. t. kuŗu arī pazīst daudz indoeiropiešu tautas. 1914). ka saule un mēness esot laulāts pārs. p. kas valdīja par vēju. cilvēka likteni — par visu gādājuši savi dievi. pazīst parasti tikai maz sargu dievības. kā tas agrāki tika darīts. t. kas cilvēkam palīdzējuši visādos darbos un visādas stāvokļos. Pa daļai to jau redzējām pie augšā minētās Laimas. Bijušas vēl visādas apgabalu un māju dievības. bet arī kādu zemes valdnieci. Lai gan pēdējā laika mītologi vairs nepiešķiŗ senču un dvēseļu kultam tik liela vecuma. kuŗiem stāv pretī „Saules meitas”. Tāpat bija savi dievi. pērkonu. stāvēs vēl tuvu indoeiropiešu 9    . Veļi nāk sakarā ar cilvēkiem virs zemes un paplašina arī dažu dievu darba lauku. būs arī gājusi kādu soli uz priekšu. no kuŗa ir cēlušās dažādas dievības. Nav viņiem visiem bijis arī sevišķu nosaukumu. Māņi par dabas spēkiem. i. Tikpat plaši ir izplatīts cits mīts. kā vērojams. Tāpat nevar teikt. tomēr neviens neliedz viņa lielās nozīmes. pie ģermāņiem un seniem semītiem). bet pie dažādām tautām mainās abu dzimums. No šādiem māņiem tad nu arī būs attīstījusies baltu pirmtautas māņticība un. jo dievu ar zvēru izskatu indoeiropiešu tautām nav samērā daudz. Bijuši vēl dievi. pie vieniem (p. mēnesi. kā jau teikts.bet kā jau augšā minēts. Tādā pašā ceļā no baltu mītiem būs atkal cēlusies latviešu mītoloģija. Nav tomēr jādomā. kuŗi neretis tiek domāti visādu zvēru veidā. būs cēlies augšā minētais veļu kults ar dažādām apakšzemes dievībām. jo tikai retumis dieva nosaukums sniedzas līdz indoeiropiešu pirmvalodai. rīta gaismu. The Handbook of Folklore. Burne. mēs atrodam arī dievības. Daži dievi dzīvojuši zināmos kalnos. pielīdzināti cilvēkiem. ūdeņos un akmeņos.vien debess valdnieku jeb tēvu. seniem grieķiem un romiešiem) saule ir vīriešu un mēness sieviešu dzimuma. 4. kuŗas stāv uz zema civīlizācijas stāvokļa. mežos. tad viņi vispirms parasti ir nozīmējuši debesis. No debess parādībām uz pirmatnīgo cilvēku vislielāko iespaidu ir atstājis pērkons. Mirušām dvēselēm pirmatnīgā cilvēka fantazijā pieder ievērojama loma. Dažos apgabalos būs arī bijuši dažādi mazāk ievērojami dievi. pie otriem mēness ir tēvs un saule māte (p. zveju. p. kas uzrauga maucību. Salīdzinot dažādu tautu ierašas. medību. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti. Tā tad latviešu dievi būs gan vēl tālāku atšķīrušies no pirmatnīgajiem daimoniem. zemi u. Pazīstamā angļu etnografijas mācības grāmatā ir teikts: „Vienkāršas un neattīstītas tautas. Mītologi domā. ka pēc dievu skaita un dažādības šī mītoloģija būtu nabadzīga. grieķu Dioskūrus). pr. Tā tad indoeiropiešu pirmtautas mītoloģija nav vairs atradusies pirmatnīgā preanimisma stāvoklī. Arī ķīniešu noejamo vietu dieviete un latviešu Mēslu māte (sal. laulības dzīvi. Ar sauli var vēl vest sakarā rīta blāzmas dievieti. un tautas dzejnieku fantazija līdz ar patapinātiem citu tautu mītiem tos sajauc vēl vairāk. ka šie indoeiropiešu senie dievi nav vēl bijuši pilnīgi antropomorfizēti. London. Jo vairāk sarežģīta ir civīlizācija. zādzību un slepkavību. Par zemkopību. senču dvēselēm un visādiem dzīves apstākļiem bieži vien samaisās. Šie dievi nav arī vairs ļauni daimoni.

ne vien latviešu valodai. 17. sestais bagātības dievs u. jo pēc viņu vārdiem pagāni pielūguši velnus (coluerunt Daemonia pro Diis. zibeņus un vējus. bet arī latviešu mītoloģijai ir liela nozīme indoeiropiešu senākās kultūras izpētīšanā. govju un citu vajadzīgu lietu dievi”. tārpu un ceļu dievi”. Tā. kuŗu piesaukuši arāji. I. Ceļa māte. vecākās chronikas nepiemin. . pr. tikai augšgalieši. ka „latvieši pielūguši sauli.senajām dievībām. par piemēru. mēnesi. Jā nu visām baltu tautām nebija vienādas ticības. M. 10    . kur lasām. labības. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām. zirgu. Meža māte. kas valdījuši par visām minētām tautām.. Lauka māte. pāriesim tagad uz chronikas daudzinātiem baltu tautu dieviem.. Otrs bijis debess un zemes dievs. Livonum. kuŗu piesaukuši mednieki. kā: sauli. Trešā vietā. un tikai kurzemnieki ir pazinuši ķekatas.. kā: debess.Par seno prūšu ticību Pēteris Dusburgs raksta 14. bet arī pēdējās lielu līdzību ar senajiem indoeiropiešu māņiem. arī šiem blakus viņiem vēl bijuši citi dievi un dievietes. kuŗa. Pie latviešiem sastopam tādu pašu dažādību. t. ka latviešiem bijuši „dažādi dievi un dievietes. citi čūskām. citi upēm. Tāpat viņiem bijis savs pērkona un negaisa dievs. leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Citā vietā viņš raksta. kuŗu piesaukuši zvejnieki. Jau augšā ir minēts. kā Jūras māte. zvaigznes. laika. gadā šā: „Daudzi līdz šim vēl gluži atklāti turas pie elkudievības: citi parāda dievišķu godu kokiem. tad nevarēja būt arī tādu priesteŗu. viens debess. kā liekas. Einhorns raksta: „Viens ir bijis puķu. pr. To ievērojot. gadu simteņa sākumā šā: Maldīdamies viņi tura katru radītu lietu par dievu. pērkonu un četrkājus līdz pat vērsim”.” Pēc šām ziņām mēs redzam ne vien radniecību baltu tautu mītoloģijā. vēju. citi citām lietām. ir cienījuši Ūsiņu. kuŗu piesaukuši sievas un mājas mātes”. Mosvidijs raksta 1547. lauku. dārzu. kuŗu piesaukuši ceļotāji. Dārzu māte. piektais aku un upju dievs. lopu. trešais jūras dievs. Nav mums pamata šaubīties. uz kādiem mēs varam pārbaudīt chroniku ziņas par mītoloģiju. ka pie prūšiem. pērkona.” Par augšgaliešu māņiem raksta kāds jezuītu misionārs 1613. mēnesi un citas radītas lietas. lauku jeb tīruma. kamēr vecākās un drošākās chronikas vēsta par pastāvīgiem asiņainiem kaŗiem baltu tautu starpā. aliarumque vicinarum gentium). pieminēdams lielākos latviešu dievus. Tāpat arī leiši pēc dažādiem veciem rakstiem esot pielūguši pērkonu. ceturtais kuģinieku dievs. To ievērojot. Ar šiem citātiem varam salīdzināt P. jūras. apakš kuŗiem stāv citi dievi. mēnesi. uguns.. ka indoeiropiešu pirmtautai nebūs bijuši visās vietās gluži vienādi dievi. ka šīs ziņas būtu kāda iemesla dēļ tīšām sagrozītas. kā jau minēts. lopu. dārzu. Minētā priesteŗu valdība par vairāk tautām būtu arī kā izņēmums visā ziemeļu Eiropas vēsturē. gadā: „Šiem ir dažādi dievi. Menecius De sacrificiis et idolatria veterum Borussorum. gan nevar būt ne runa. labības un citu zemes augļu dievs. Einhorna ziņas par Baltijas latviešu māņiem. pērkonu.. sauli. kā: zivju. Iepazinušies ar tiem pamatiem. t. zibeņu. viens zemes dievs. Šādas lietas zina stāstīt sevišķi augšā minētais Simons Grūnaus. Tāpat ir novērots. ka pie senajiem prūšiem un leišiem dažādos apgabalos ir bijušas dažādas dievības. Citi pielūdz Pērkunu u. gadu simtenī tiek pieminēts pie latviešiem arī debess dievs.

33140 v. Pēc vienas tautas dziesmas (33652) viņš ir „mazs vīriņš”. no kā redzam. pie reizes arī „rudzu rogu cepurīti” (32555). 34043. Dieviņi.) ar „zobenu” (9097. 28028). kādēļ arī citas dievības nekad netiek sauktas par dieviem. guļ nakti „liela ceļa maliņā. 33657). „baltus svārkus” un „baltu spieķi” (32913). Pērkon’. igauniski: taevas. Latviešu tautas tradicijās Dievs ir tikai īpašvārds. „jāj pieguļā” (738. 30074. p.: Sper. Ko sapņos es redzēju! 9291. Dieviņš ne vien līdzinās cilvēkam. 29176). 33682. Tā tad latīņu Jupiters saskan ar mūsu tautas dziesmu Dievu. kā jau vispārīgi ieslavētie tautas dziesmu zirgi. sal. 31754. šis vecais debess dievs pārgāja pie visām trim baltu tautām kristīga Dieva nozīmē. sausu koku. Parasti viņš jāj uz zirga. bet „gudrs viņa padomiņš”. sal. 31167. 33140 v. Vēl tagad kādā mīklā Dievs zīmējas uz debesīm. Vārds „dievs” ir aizņemts arī somu valodās (somiski: taivas. visvairāk „pelēkas” krāsas (33532—5). 33655). Viņš līž „līdumu” (28854. 33255). gan kā „melni kraukļi” (33690). Debess tēvs. Viņam ir „plats” (33255) jeb „kupls” (8135) mētelis. grieķu „Zeus patēr” un latīņu „Jupiter” jeb „Diespiter”. Debess tēvs. 9123) un dus launagu (32800). Dievs to zina. Viņa zirgi ir dažādas spalvas. lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis. spriņģis mežā. Kristīgu ticību pieņemot. 32955.5. 2. 11    . gan arī kā „melni vērši” ar „baltiem ragiem” (33862). 4) un „sudrabots” (33254. Bagātie pie Dieviņa Mani stāda kaņepēs. gan kā „melni suņi” (33647). ceļmalīša krūmiņā” (26060. simtkājis ezerā” (zvaigzne. 269. „Spriks pie Dieva. ir meklējams arī latviešu mītoloģijā. bet arī ar sanskrita „Djāus pitā”. prūsiski: Deiwas) jeb Debess tēvs ir pēc skaņām un nozīmes rada ne vien ar latīņu vārdu „deus” (dievs). ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. Līgo Dievis ar Pērkonu. zaķis. vēzis). Sodi. Einhorns? Uz šo jautājumu dod mums atbildi mūsu tautas dziesmas. v. „zaļu zīžu nēzdodziņu” (33997). Šie zirgi parādās neretis arī citādos veidos. bet dara arī visādus viņa darbus un neretis „lien” viņa „istabā” (19713. Liec zaļami salapot. Kas tad nu gan ir bijis tas vecais debess valdnieks jeb Debess tēvs. Tautas dziesmās atrodam daudz un dažādus sīkumus par šo veco Dievu jeb Debess tēvu. Dziržu savu Debess tēvu Mani ar’ meklējam. 29436. 28016. bet neretis arī brauc „kamanās” un „ratos”. iet sēt „ar sētuvīti” (27953—4. 33682). 13232). Dieviņš stāv pagalmā „vībotnīšu krūmiņā” (8050. kā jau minēts. Debess tēvs un Zemes māte. Vai. Kur būsim citu gadu. Es ar savu bāleliņu. Viņš nēsā vēl „jostu” (29436. arī no „zala zīda” (32953. Dievs. Dieva kumeliņam ir šad un tad arī „zvaigžņu deķis mugurā” (17833. ļaunus ļaudis Dod labiem padzīvot. 29579. 27359. un kuŗa eksistenci apliecina katoļu priesteris un P. 20. nevis ar Jupi.). p. nevis sugas vārds. kuŗš. Šis baltu tautu Dievs (leitiski: Dievas.

Reiz „Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu” (34016). Tā tad pie latviešiem Dieva dēli jau būs pārnākuši kā tālāku attīstības mītiskas būtnes. A. nedimdēja. Par Debess tēva sakaru ar Zemes māti liecina tikai vairs sekošā mīkla: „Augsts tēvs (debess). par kuŗu vēl runāsim uz priekšu. Räthsel. 32955). ka tautas dziesmas tura Dievu par tā saukto Dieva dēlu tēvu. būs laikam aizņemta no krieviem. Dieva māte. 1). ne tev bērnu. 134. Tā. traks dēls (laiks). Skat. kas atrodas „pie Dieviņa nama durvu” (19491). kuŗus viņš pats „dara” jeb „audzina” (31777— 80). kuŗu piemin tikai kādas trīs dziesmiņas. atgādina ar saviem zirgiem ne vien „Dievo sunelei” pie leišiem. Mannhardt). Šī tautas dziesmu Dieva apģērbs un nodarbošanās gan stipri atgādina paša tautieša apģērbu un saimniecību. Šie Dieva dēli. kādu tur patiesībā nav. Vecākās chronikas daudzina Pērkonu par lielāko baltu dievu. Bērziņam. kas „nomaukuši Saules meitas gredzentiņu” (34017). kā domā V. Tautas dzejnieks dzied: „Ne tev sievas. Ja nu Dievam nav bērnu. jeb mākoņu dievus. ka jau indoeiropiešu 12    . tad nevaram arī vairs itin droši apgalvot. bet jau P. kas tev vecam maizi dos?” (33678). Kā Laima. ka Dieva dēli pie indoeiropiešu pirmtautas ir attīstījušies no rīta un vakara zvaigznes. ka „Dievs Laimai (Dēklai) saslaucīja godājamu nēzdaudziņu” (34015). Ienaids ar Laimu jeb Dēklu ceļas vai no strīda ļaužu likteni lemjot (9242. Var jau būt. 9459). varēja pabalstīt šādu dievību. 10042. Sevišķi viņam pieder kalni (30336). arī „trīs dieniņas. Pie visām minētām tautām Dieva dēliem pieder sūtņu loma Saules un Mēness precībās. Bielenstein. kādēļ arī nevajaga tīšām meklēt mūsu tautas dziesmās tādas lietas. „Nerībēja. ka pēc kādas mīklas Dieva dēls nozīmējot gaismu. plata māte (zeme). jo vienā variantā viņa saskan ar „Māŗas māti” (33793). jo tur ir arī skaidri teikts. kā izskaidro H. Māŗu un Sauli. akla meita (nakts)”. Vismaz par Dieva dēlu māti nav mums nekādu ziņu. dzeŗ kāzās kopā ar ļaudīm (16095. Šis Dievs stāv arī viens pats par sevi un nav viņam nekādu skaidru ģeneāloģijas sakaru ar citām . Ar Pērkonu Dievs „līgo” (32955) jeb „danco” (24044). „salauzuši Saules meitas vainadziņu” (34018) jeb „apgāzuši Saules meitas kamaniņas” (34020). ka zeme piederot Dievam (1901. un „dara alu” (8082). Einhorns pazīst kādu debess un zemes dievu (Gott des Himmels und der Erden). iet pat par kalpu (11776) un ir sevišķi vīriešu patrons. Šāda ienaida iemesli ir dažādi. Drīzāk jau tad ir taisnība L. bet latviešu mītos šādas lietas nav vairs skaidri redzamas. Daži mītoloģijas pētītāji domā. citreiz „Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu” (34019).tura savu „klēti” (8243). Dieviņš palīdz cilvēkam visās lietās un visos darbos. Pagānu laikos šā Dieva vara gan nebija ne tik liela. ne tev savas līgaviņas” (33679). bet arī seno grieķu Dioskūrus un seno indiešu Ašvinavus. te atbrauca Dieva dēls” (gaisma). Bet pēc man pazīstamiem variantiem šis Dieva dēls nozīmē sauli. kā augšā minēts. Pa daļai to varam izskaidrot ar pašas dievības pirmatnīgo dabu. vai arī no tā. Arī dažādu matronu kults. „Ne tev tēva. tā arī tautas dziesmu Dievs ir jau stipri pārgrozījies zem kristīgas ticības iespaida. kopj savu „apiņu dārzu” (19487). ne māmiņas. nedz arī tik populāra kā mūsu tautas dziesmās. Ka Dieva dēli nozīmētu ausekli un vakara zvaigzni. par piemēru. Manharts (W. turpretī viņa savādie zirgi un viņa sakars ar Sauli un Pērkonu liekas būt atmiņas no tālākas senatnes. kuŗš aizrāda. tas pēc tautas dziesmām nebūt nav pierādāms. strīdas ar tām un ir sevišķi ar Sauli. Bīlenšteins. trīs naksniņas ienaidā”. kas droši vien būs tas pats tautas dziesmu Dievs. Viņi jāj parasti uz zirgiem un dažreiz arī paši parādās zirgu veidā. pa daļai ar kristīgas ticības iespaidu. kur aug „kupls ozoliņš” (34127). 1000 Lett. Biežāki vainīgi ir tomēr paši Dieva dēli. Viņš aprunājas ar Laimu.dievībām. kā jau ir aizrādīts. vienā dziesmā Dieva māte kaujas ar Velna māti (34054).

Pēc Langes vārdnīcas (L. Diezgan bieži turpretī daudzina Jānīti par Dieva dēlu (32902—9). tā arī vienā dziesmiņā (32) „mīļa Laima” ir „Dieva meita”. nāk bez šaubām no kristīgas ticības. mīļā māte. koka saknes meža ceļā). 34023). Visas šīs dziesmas par Dieva dēliem ar zināmiem vārdiem. 27730. Arī tālāk dvēsele paliek Zemes mātes „glabāšanā”. Pāvulīši” (33734. Nav mums nekādu liecību. mirstošais cilvēks sveicina Zemes māti. no kuŗas arī ļaudis izlūdzas ilgāku dzīvi virs zemes. Labvakar. i. Andružiņi. Ar Dieviņu.) latvieši prasījuši no Zemes mātes arī savas pazudušās lietas. ka šis zelta krusts zīmējas uz zvaigznēm. piedzima. kas pēc V. Māte. ka Zemes mātei vēl kalpojušas „svētas 13    . kas varētu būt atmiņas no senlaikiem. p. Šūpos mani Zemes māte Apakš zaļa velēniņa. Rokā maku turēdams: Došu simtu dālderīšu. Glabā manu augumiņu! 27521. par Dieva māti un Dieva meitu pieder. 1. zem kristīgas ticības iespaida. Labvakar. Manharta domām esot senāk turēta par augu māti un zvēru radītāju. Var jau būt. Neretis sastopam arī divus Dieva dēlus (33766. 33976.: zvaigžņu sietu) vidū gaisa grozāmies” (33780). Viena dziesmiņa noteic pat gluži skaidri. māmiņa. Atvadoties no tēva un mātes. māte. kuŗu pirmos sākumus tauta laikam jau bijusi aizmirsusi. ka „ziemsvētkos Dievs. Atlaid manu augumiņu. 2). Citās dziesmās ir mums vēl skaidrākas liecības par kristīgu ticību. Zemes māte. ka „Dieviņam četri dēli”. pie lieliem retumiem un nav attiecināmas uz seniem laikiem. Zemīt’ mana mūža māte. Kā Jānīti dažreiz sauc par Dieva dēlu. 212. Šie Dieva dēli ar noteiktiem vārdiem ir attīstījušies. māmuļiņa. kuŗiem esot šādi vārdi: „Mikužiņi. Viena dziesmiņa stāsta. Ne tā mana mūža māte. tomēr īstā apakšzemes jeb „viņas saules” valdiniece liekas būt Zemes māte. Pēterīši. Šūpo mani. jo „krustiem auga ceļam saknes (t. 27406. cik Dieva dēlu īsti ir bijis. Glabā manu augumiņu.pirmtauta esot daudzinājusi Dieva dēlus kā mītiskas būtnes. Gana lūdzu Zemes māti. jeb vispārīgi Dieva dēlus. Neba mani daudz šūposi. krustiem zvaigznes debesīs” (32824) un „es redzēju zelta krustu (var. Pēc divām citām dziesmiņām (33967—8) ar daudz variantiem Dievi dēls „zelta krustu vēcināja”. Zemes māte. kā jau teikts. lieldienā šūpli kāra” (33295). kā arī viņa sakars ar Dieva dēlu. Visbiežāki tautas dziesmas daudzina vai nu gluži vienkārši Dieva dēlu. 2. Tas pats Lange piemin. Pretī Debess tēvam stāv Zemes māte. kā redzams. 27340. tēvs. Tomēr pats krusta nosaukums. 1120. Vēlāku viņa gan maz vairs izšķīrās no Veļu mātes.

kuŗi pastāvīgi kaitinās. man naksniņa” (33909). jeb kādu mazu krāsmatu. kam atņēma Auseklim saderētu līgaviņu” (33950). 555. Arī pie leišiem vecās Žemīnas vietā iŗ ieviesies Žemepatis. kas domā.).) raksta. t. Svētas meitas ir tomēr bez šaubām jaunāka parādība latviešu mītoloģijā.1. ka vēl viņa laikos Valmieras apriņķī cienīta Zemes māte (Erdgöttin). kādam nolūkam uz tā laukuma ir sevišķis ziedojams akmens. viņa ir laikam kopīga pie latviešiem. Mēness atbild: „Tev dieniņa. IV. Izņemot Dieva dēlus. Mēness dēli 14    . Šī māņticība ir pie šejienes zemniekiem ļoti veca. Saulytes dukrytes) precēšanos. nav pastāvīga līgava. vilnas un naudas. Latviešu tautas dziesmas tomēr daudzina daudz vairāk Dievu dēlu (leit. 33795. 382. jo arī „Dieva zirgi. lībiešiem un igauņiem”. Tādu vietu. jeb tukšu laukumu. Zemes mātes nozīmes ierobežošana būs jau iesākusies priekš kristīgiem laikiem. sevišķi kur senāk nodegusi kāda ēka. 33857. Mēness (33865. kas ir stiprāka. Mēnesim tomēr ir vairāk jācieš no Saules. Debess dievības. sviesta. ka Zemes māte esot cēlusies no Veļu mātes. kā pie latviešiem. kam tas gaiši nespīdēja tumšajā naksniņā” (33928). ir aizņemti vārdi. Latviešu tautas dziesmas daudzina Mēness precēšanos ar Sauli.meitas” I. Bet arī Saule. no kā ceļas nenovēršama nelaime jeb piepēža nāve. 6. ka šīs svētās meitas pa naktīm izpildījušas saviem cienītājiem visādus darbus. 34001). Jau augšā mēs redzējām. bet Mēnestiņš lēkādams sajauc Saules audekliņu” (33941). viņi cienī ļoti augstu: pārkāpt par sētu un noraut tur kādu zemeni jeb aveni. kā arī „meita” (no vidus vācu meit). 34026). kad valdīšana par zemi būs pārgājusi vecā Dieva ziņā (1901. Saule senāk bijusi „meita” (33809—10) jeb „brūte” (33869) un Mēness viņai „nojēma vainadziņu” (33810). 32955. kā liekas. Vecais Stenders turpina. pr. Vispārīgi var sacīt. 33836. Tālāku mēs dzirdam. „kam tas savu augumiņu nakti vien maldināja” (33846) . kas iemīlējis rīta zvaigzni (aušrine). Saule „kūla” Mēnestiņu (33925—7). Pēdējie māņi gan ļoti atgādina Ūsiņu un Mājas kungu. ka visi fakti liecina pirmās vecumam par labu. „Saule laida Mēnesim ar sidraba čakārniņu. ka tas „nosaldēja” Saules sēto „rožu dārzu” (33927). kas viņiem ir itin kā mājas sargu dievs. gaid’ Saulīti iesēdam” (33799). iecirst tai svētajā kokā u. vai visas šīs ziņas būtu saistāmas ar Zemes māti. ir viņu acīs noziegums. Ausekļa dēli (33946. Vecā teika par Saules (arī leitiski un prūsiski „saule”) un Mēness (leitiski „menuo” un prūsiski „menig”) laulības dzīvi ir uzglabājusies tāpat pie leišiem. 23. 34009. Dieva rati. ka Zemes mātes loma ir palikusi ļoti niecīga un par tuvāku sakaru ar Debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas. jo pirmkārt viņas netiek minētas tautas dziesmās. un tur ziedot Zemes mātei no pirmā piena. „Saul’ sacirta Mēnestiņu ar aso zobentiņu. ka saule „mūk” un Mēness „dzenas” tai pakaļ (33866). 33849). Saule „bāra” Mēnestiņu. starp Saules meitu preciniekiem vēl ir pieminēti Auseklis (33745. „Saule meta audekliņu”. izņemot pāra nedrošus piemērus. 1.). Tomēr pavisam nepareizi spriež tie rakstnieki. p. p. Dievo sunelei) un Saules meitu (leit. un otrkārt tāpat „svēts” (no krievu cвятой).. kas parādās sevišķi savstarpīgā kaitināšanā. aprīlī viņi tai kauj melnu gaili. greznojas un izpilda visādus darbus. Hūpelis (Topographische Nachrichten. 1. kādēļ varam šaubīties. Pēc leišu dainām Saule naidojas ar savu neuzticamo vīru Mēnesi. 33745. „Viņiem ir ieraša iežogot kādu vecu koku.

Nav nekādu šaubu. Viņa brauc gan kamanās. ka pēc latviešu mītoloģijas no Mēness un Saules laulības esot radušās zvaigznes. redz. Saules meita ir tā pati. bet nav mums nekādu drošu liecību (sal. kas notiek cilvēka dzīvē (33991) un zina viņa mūžu (33744). 6843. Ļoti vecas mītiskas būtnes ir turpretī „Saules meitas”. kuŗi jau augšā ir minēti kā indiešu Dieva dēli. Svētījiet. Saules apģērbs ir taisīts visvairāk no zelta un sudraba. 33995). nāk bāleliņi. Par šo ierašu liecina arī sekošās tautas dziesmas./darina sagšas” (4385). jaunas meitas. Tautas dzejnieku fantazija piešķiŗ Saulei pie gadījuma arī dažādus radus un kalpus. Pie tāda paša vēlāka Saules mīta paplašinājuma piederēs laikam arī „Saules dēls” (33842). „zīda kleita” un „sudraba vaiņags” (34027). 6846. Šīs debess precības ir atkal ļoti vecs mīts. Dažreiz „Saule kokles skandināja. Arī grieķu Hēliades nebūs šķiŗamas no tām pašām Saules meitām. „jungi” (33911). 33992) jeb „zelta pušķi” (33931) un „sudraba ieloki” (33930—1). jo Ādažos ir kāds vecs mājas vārds „Mēnesdēls”. 19—22). Kamēr Saule nosapēra Sudrabiņa pirtiņā. kā jau redzējām arī mūsu tautas dziesmās. Vēja dēls (33983). „balts krekls” (34028) . Tālāku viņai ir „zelta kurpes” (33951. kādus sastopam turklāt ļoti reti. 25535. Viņa izpilda arī visādus sieviešu darbus. Saules noiešanu senie latvieši ir svētījuši un nav tad izpildījuši dažādu darbu. par jūriņu laiviņā” (33811). Saules apģērbs gan mums atkal atgādina tautietes drēbes un rotas lietas tautas dziesmās. 34014) un jož ap vidu „jostu” (33750. Par šādām precībām ir uzglabājušās atmiņas pie vairāk tautām. kuŗam Saule ved arī „vedeklu” (34039. Saule tek „par siliņu ratiņos. nāk māte. Viņa ģērbjas „sudrabota” (33785—4. „pin vaiņagu” (33942). Viņas ir tādas pašas nenoteiktas mītu būtnes kā Dieva dēli un liekas būt tikai pēdējo pretstati. turpretī ļoti veci mīti ir tie. Viņa. kuŗu precē augšā minētie ašvinavi. austriņā sēdēdama” (33924) un noiet „zeltābolu mētādama” (33881). Saule „auž” (83907) jeb „met audeklu” (33941). kamēr precinieki mēdz būt dažādi. Saules kalpi zīmējas arī vēl uz jaunāku laiku amatiem un visi ir nosaukti ar aizņemtiem vārdiem. vaska kurpes kājiņā” (33917). 33866). gan ratos. . 33827). Pērkons (33891) un Pērkona dēls (33834). „pilni pirksti abas rokas zelta grieztu gredzentiņu” (33932). Kamēr Saule norietēja. vārtiņus vērti. 7 un 23). Viņa nēsā vai nu „zelta sagšu” (33934—5). Ne svētdienas nesvētīju. tomēr nekur nav runas var Saules meitu tēvu. 27593. „jumpraviņas” (33770). izrakstītu „zeltītiemi dzīpariem” (33790). Dieviņš (34043. un precējamā ir še parasti Saules meita. kuŗas varam attiecināt jau uz indoeiropiešu pirmtautu. ka Saule brauc jūrā ar laivu un ka viņa visu zina. kas pasaulē notiek. Mēness dēli liekas būt vecas mītiskas būtnes. nu nāk Saulei trejādi viesi: nāk tēvs.„zelta kronis galviņā. „rasas rotu valkātājas” (5729). kas indiešu Sūro duhita. 15    . Kaut arī viena tautas dziesma nosauc Sauli par „meitu māti” (33766). Dažreiz Saulei ir arī „zīda svārki” (33791. ar dažāda skaita un dažādas spalvas zirgiem. „velē villānītes” (34025). ka šie radi un kalpi ir vēlāku laiku pielikumi. vai arī Jūras meitu austu sagšu. „sulainis” (33884) un „stūrmanis” (33890). „kalpi” (33734). kas būs mantots no indoeiropiešu pirmtautas. Lercha-Puškaiša Pasakas. Vecais Stenders gan raksta. Mēnestiņ’. kas atkal ir „zelta” (33820). 34024). nāk mazas māsiņas kā magonītes” (33896). Līdzīgi Laimai viņa gādā par ļaudīm un līdzīgi Veļu mātei aizvada dvēseles uz „viņu sauli”. Vējš (33798). „Rit’ riti. Saulītei kalpo „kalponīte” (33805.(33803. Ne Saulīti norietam.

kādēļ laikam arī Raunas mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkartu. un gulējuši par nakti Austriņa. Te ziņo. grieķu ēos jeb auos. jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš” (sal. ka Austrenes kalns esot redzams pat jūrā. kā: vilnu un ēdamas lietas. Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma” un „austra” ir sieviešu kārtas. Drīzāk gan še būs jādomā par saules gaismu (viena meita) jeb saules stariem (vairāk meitas). velēnieši) kāzas dzēra” (27798. kuŗa arī tagad atrodas kalna galā. zelta kannas mazgājot” (33822.) un Miķēļa (29. R. un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā. par ko bijuši ļoti dusmīgi.) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nesuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus. leišu auszra). 16    . te atkal runā par „divām” (4368. ka „Saules meita nomirusi” (2647). 2). ka viņš būtu arī gaismas dievs. un ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus. p. Kā Saulei ir savas meitas. Visi minētie vārdi saskan arī ar latviešu Austru. sept. apr. kas arī pēc fonētikas stāv savstarpīgā radniecībā. 159. pašā kapsētas vidū. 33983). L. K. Par Saules meitu skaitu ir mums atkal ļoti dažādas ziņas. ka Jurģa (23. Jau paši nosaukumi „Austriņš” un „Austrene” skaidri zīmējas uz Austru. 111. III. 1). Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi. Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas. Bērtuļa (24. p. XV. tagad sauktā Radziņa. 33995). 33854). 34002. jeb ir noslīkusi. tāpat mēs nezinām. B. latīņu aurora. 34012) un cīrulītis nes Dievam ziņu. neredzēdami gaismas. ka „Saulītei viena meita” un tā pati esot „bārenīte”' (4368) un stāvot „vaiņagā” (59741) jeb tiekot tautās „vesta” (13732). aug. Saules meitai līdz ar Zemes māti un Veļu māti ir arī „kapa atslēdziņa” (27519. un 160. Ar tādu pašu tiesību mēs varētu turēt Saules meitas par veļiem. uz krāsmatas. ka „Mēnestiņš zvaigznes skaita. no kādiem avotiem Stenders smēlies šīs ziņas. bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukta Radziņa) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. Paši turienieši neesot vairs šiem upuŗiem ticējuši.). Turklāt daži mītologi meklē zvaigznēs Dieva dēlus un pēc tautas dziesmām „rīta svaigzne ar vakara tie Mēneša kumeliņi” (33898.). 33803. vai ir visas vakarā” (20922). kas vakaros slīkst jūrā. Pēc tautas dziesmām mēs tikai zinām. 33847. 1. piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas. kā vērojams. R. Ļaudis sanākuši jau dienu priekš dāvanu nešanas. Stāsta. ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca. tad „Saules meitas (var. kuŗi jau arī augšā ir minēti. Pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas. 34010.). Arī tagad vēl ļaudis stāsta. ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra. Aunings turpretī Austras vietā tura Ūsiņu par latviešu rīta blāzmas dievību.V. ka Saules meitas būtu zvaigznes. 1. 1. Ceturtkārt Ūsiņš ir aizņemts no krievu valodas (Уceнь). Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu. Z. kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu sešdesmit atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi.). Austras svētnīca. vilnu un tam līdzīgus upuŗus. Rakstu Krājums. 48. Hūpelis stāsta. p. Vairāk indoeiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas. Treškārt Ūsiņš pie latviešiem ir zirgu patrons un nav nekādu drošu aizrādījumu. kuŗus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topographische Nachrichten. rijā. ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu. tā atkal Mēnesim ir dēli (22049. ka senāk še nākuši „malēnieši” jeb „katoļi” un nesuši pie rīta blāzmas dāvanas. Pēc tā visa varam vērot. Veci ļaudis vēl tagad atmin.1. un dāvanu nesēji. jo ja „ar saulīti lietus lija”. 33805) un „trim” Saules meitām (33943). Šis kalns liekas būt augstākā vietā tai apgabalā. Pēc dažām dziesmām Saules meita arī „slīkst” (33969. nevis Ūsiņš. Visvairāk tomēr ir apdziedātas gluži vienkārši „Saules meitas” jeb arī vienskaitlī „Saules meita”.

Tāpat pēc latviešu un ķīniešu māņiem pērkons sējot arī bekas. kuŗas esot saderētas Dieva dēlam. 33704. 27339. 5 v. Abi pēdējie Pērkona nosaukumi ir sastopami arī tautas dziesmās (sal. slaviski пьрати). ) pazīst Pērkona māti. Valodnieki ir lūkojuši izskaidrot šo nosaukumu gan par „ļoti augstu dievu”. kuŗi arī sastopami tikai pāra dziesmiņās. vai šis Pērkons bijis augstāks par Debess tēvu. senindiešiem (Pardžanja) un senskandinaviem (Fjörgyn). Šie brāļi parasti speŗ. Mītoloģijā ir sastopamas. kas „baŗas” un vajā ļaunus garus. kuŗi pārgāja bieži daudzinātā skaitlī „deviņi” (33703—4). 33708) un māsa (33708 v. Par to liecina arī sekoša dziesmiņa: Kalējs kala jūriņā. prūšu Percunis) par lielāko baltu tautu dievu. Vecāks tomēr būs mīts. tad tā nevar būt īsta tautas dziesma. un 33699. ka „visi četri pērkoni jūrmalā kāzas dzēra”. Pērkona dēlu māsas vietā ir sastopamas arī Pērkona tēva meitas (33699). tā ļaudis mēdz sacīt: „Pērkoniņš.). dažos variantos arī laiž miglu. Pēc fonētikas tomēr visiem šiem izskaidrojumiem ir vēl šķēršļi ceļā. Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netika šķirti un ļaudis neretis sauc Pērkonu gan par Dieviņu. Uz ozolu dievu varētu zīmēties tas apstāklis. Dzirkstelītes gaisā lēca: Pieci brāļi vieni māsi Vaiņaciņu kaldināja. kā zināms. Pērkona dēliem ir pieminēta arī māte (33703. Deviņus dēlus sastopam tikai divās dziesmiņās. 1. 1) Pēc šā piemēra var domāt. rūc un zibina. Tā arī ķīnieši pazīst piecus pērkonus un četrus vadoņus. gan arī par Veco tēvu. Pērkona māte un meitas liekas būt atkal vēlāku laiku pielikumi. gan par „ozolu dievu”. ogles bira Daugavā” (pērkons un zibens). kuŗas pin sietus un sijā smalku lietu. 33756. leitiski: pērti. Bet ja kādā dziesmiņā (33729) ir teikts par šo kalēju ar oglēm: „Tā jau mūsu silta saule. 432) liecina to pašu: „Kalējs kala debesīs. 61. (33730. Dieviņš jeb Vecais tēvs kājās”. 32955. 33709. kas vakaros vedusi Pērkonu pirtī un mazgājusi viņu no putekļiem. Daugavā oglis bira: Saule lika meitiņai 17    . 24044. Līdzīgus dievus mēs vēl sastopam pie krieviem (Перунъ). Tomēr arī „Gelehrte Beyträge” (1761. kuŗas abas turklāt ir varianti. Arī viena mīkla (Bīlenšteina Nr. No iemīlēta skaitļa 9 gan nebūs pārgājuši uz sešiem un pieciem. Pret to runā arī sekošais piemērs: Kalējs kala debesīs. ka „Pērkonīšiem pieciem brāļiem” ir bijusi viena māsa. Tā tad priekšroka iznāk pieciem dēliem. ka tas kalējs. bet nevis tikai nejaušs līdzīgs gadījums. 33718—20). Pērēju atkal atgādina „bargais” pērkons. jo arī leišu mītoloģijā. 3—6 un 8) jeb „pieciem brāļiem” (33708—9. lai arī pirmais būtu bijis populārāks.: 33700. ka pērkona debešus tauta sauc par ozoliem. 2). pēc vienas dziesmiņas trīs (33890). kādēļ arī šeit var būt atlieka no kāda ļoti veca mīta. kamēr par sešiem dēliem ir runa tikai divos variantos. astoņiem Pērkoņu brāļiem ir viena māsa. bet parasti tomēr tautas dziesmas izšķiŗ stingri Pērkonu un Dievu (9133. būs vispārīgi ņemot Pērkons. p. No pieciem Pērkona dēliem ir vispirms laikam izvērtušies seši (33704.). daudz negaidāmas līdzības. leišu Perkunas. Kā tikai pērkonu dzird rūcam. kas „kala debesīs” jeb „jūriņā”. Tad vēl tautas dziesmās ir runa par „četriem pērkoniem” (32486) un „pieciem Pērkona dēliem” (33704. Mums tomēr ir ļoti jāšaubās. Vienā dziesmā (32486) mēs lasām.).Vecās chronikas tura Pērkonu (arī Pērkonis un Pērkaunis. savus starus mētādama”. 7. Ausekļam un Saules stūrmaņam. 33717. gan arī par „pērēju” (no „pērt”.

Pēc Einhorna vārdiem Vēja māte gādājusi par laiku. ir tautā ilgāki uzglabājies. Starp Saules meitu preciniekiem mēs gan jau sastapām Vēju un Vēja dēlu. tā tad nevar būt ne Dievs. Minna Freimane no Cīravas ir vēl piesūtījusi šādu dziesmiņu: Vēja māte. 34050—1). augustu) sauc arī par uguns dienu. kuŗu vecie latvieši turējuši par lietus ūdens apgādātāju debesīs. Pēc šās dziesmiņas ir lūkots izskaidrot. ka Dievam un Pērkonam ir dēli. Citā dziesmiņā (33709. kas palīdzētu „šo āriņu trīcināt”. 2866. 30846) jeb „stabulē” (12490) un auž jūrā „baltus audekliņus”. slauka dievībām ceļu (33985) un griežas vienādi un otrādi. kur ir „niedru šķieti. sv. Vispārīgi šis kalējs parasti strādā Dieva dēlam un Saules meitai. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. 40. B. i. Turklāt izteikums: „Tā jau mūsu silta saule” nemaz neatgādina tautas dziesmu valodas. lai sūta vienu dēlu. 33721. bet daudz plašāki tomēr ir pazīstama Vēja māte. 610). Bet dziesmiņā ir gluži vienkārši sacīts. kas ir vajadzīgs mītologiem. kamēr P. bet Saulei un Jūras mātei meitas. To ievērojot. Vēja māte gādā par visādiem maziem zvēriem un putniem. Aiztais’ savas nama durvis. putu audi” (31003). Nr. ne Saule. ka šī nav īsta tautas dziesma. Dabas spēku dievības. Ja saceļas liels vējš. un leišu Vejopatis liekas būt vecāks par latviešu Vēja māti. 82. 6. Jau augšā mēs redzējām. Lange un Stenders. p. sevišķi nedrīkstējuši cept ābolus. Runājot par pērkonu un lietu. kā liekas. Pēdējo piemin tikai māņi (Jelgavas Rakstu krājums. Einhorns raksta tikai vispārīgi par kādu uguns dievību. 30730. Viņa tiek saukta arī „lielā Vēja māte” un zem viņas valdības stāv „kalponītes” (1350). jo arī Vējš (33789) ir kāda mītiska būtne. 1. Einhorns. Mēnestiņa istabiņu” (34049). Rakstu krājums. kas paceļoties mākoņos un nākot atkal par lietu zemē. Vēja mātes dēli še būs laikam ņemti no pazīstamās Andersena pasaciņas. 1. „Dieva namu slaucīdama. kādēļ tad mājā senāk nekurinājuši nekādas uguns. Lange un Stenders un bieži vien to daudzina tautas dziesmas un pūšami vārdi. ka viens Pērkona dēls esot dziedātājs. 27438. L. Uguns kults. Z.) tautiete lūdz Pērkonu. nevis tautas dziedātājiem. 1. tad tai gadā izceļoties 18    . lai Pērkona dēls ar savu rūkšanu palīdzētu dziedātājai „trīcināt” laukus. Minētā dienā Uguns māte gribot atpūsties (R. Varavīksna sūcot no upēm un ezeriem ūdeni. Viņu jau piemin P. 7. II. 34052. Uguns mātes vietu ieņem vēlāku Lārancis jeb Labrencis (t.). Lai nedzird sētiņāje Tavus dēlus baŗamies. Tautas dziesmās viņa „svilpo” (30806.) pūšamie vārdi (Treilands. Tas ir izskaidrojums. p. tad viņu lūdz „iet gulēt” (2059. nevaram piemirst arī varavīksnu. Vēja māte. lai gan Uguns mātes tautas dziesmās neesmu atradis. Vēja dēls (33983) turpretī nav apšaubāms. Laurencijs) un Labrenča dienu (10.Pūra vāku zeltā kalt. jādomā. K.

dodas rijā. Tu nezini. Pēc tautas dziesmām ugunij senāk ziedota vista ar cāļiem. uguntiņa. Aгафiя 5. Rakstu krājums. Turpretī pie leišiem Labrenča vietā. otrā akmeni un sauju „dzelzu nātru”. ka uguns kults būs pastāvējis pie latviešiem. kā redzam no sekoša piemēra: Dedzi. tad ūdens māte ierauj dziļumā. Pie krieviem Agata (cв. kuŗas vārds esot uzglabājies vastalāvī. nelaiž mani maliņā” (30772). „ko dar’ mani zvejnieciņi” (30917). kā Lazīcijs raksta. Labrenci. ka latviešu uguns dieviete esot bijusi kāda Vasla. zemu dzirkstelītes. L. akmeni tam virsū. Z.ugunsgrēks. Jūras meitu vietā tiek minētas arī Jūras mātes kalponītes (30772). lai izsargātu mājas no ugunsgrēka. p. Māņos vēl atrodam šādu piezīmi: „Kad pēc saulītes norietēšanas iet peldēt. bet pie mūsu augšgaliešiem no pērkona iesperšanas. Ūdeni noliek uz rijas krāsns. ko es došu: Es tev došu baltu vistu Ar visiem cālīšiem.) sargā ēkas no ugunsgrēka. tad neaugot vairs āboli. daudz biežāki turpretī tiek daudzināta Jūras māte. Gluži tīšām izdomātas ir tās ziņas. Pēdējo pazīst nevien Lange. R. g. bet arī P. skat. nātras apakšā. 19    . Arī pēc tautas dziesmām Jūras māte palīdz zvejniekiem (30910) un vaicā. 1. Cel augstu dūmiņus. 15. Tautietis lūdz Jūras māti: „ Valdi savas kalponītes”. kur lasām: „Zvejnieciņa dvēselīte Ūdens mātes rociņā” (9549) un „Es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinot” (30731).” (Jelgavas Rakstu krājums. 28774. Nr. Einhorns un pūšami vārdi. 34128. K. Rītā priekš saules lēkta mājas saimnieks. 33243. Nav šaubu. dedzi. P. Ūdens kultā pirmā vieta gan pienāktos Ūdens mātei. 84. B. febr. Jūras meitas nēsā „baltas sagšas” (30686) jeb „baltas villānes” (30733) un auž sagšas arī Saulei (33790). svētā Agata bijusi uguns patrone. bet viņu piemin tikai divas tautas dziesmas. Vienā rokā nes trauku ar ūdeni. Arī pie igauņiem Labrenča dienā (Lauritse päew) no saules lēkšanas līdz noiešanai nav bijis brīvu uguns kurināt. kuŗas „sasegušas baltas sagšas. Turklāt blakus vecajai Uguns mātei un jaunākajam Labrencim svešā Vasla ir gluži lieka mūsu mītoloģijā. neviena neredzēts. Lange un vecais Stenders piesauc viņu tikai pēc vārda. p. jeb „ko zvejnieku meitas dara” (30775). rijiņu kult. kamēr vastalāvis ir aizņemts no vācu valodas (no vecā vācu „Fastelauendt”. leišiem un prūšiem jau priekš kristīgas ticības pieņemšanas. Einhorns to tura par zvejnieku patroni.” Vienā tautas dziesmā lūdz Labrenci palīgā rijas kult. Vasla nav nekāds latviešu vārds un nestāv arī nekādā sakarā ar uguni. Ja cepot ābolus. Viņai ir arī daudz naudas (30911) un jūrā uz akmeņa viņa žāvē „savu zeltu. Viņa šūpo tautu dēlu „ozoliņa laiviņā” (33713) un tautu meita to lūdz: „Sargi manus bāleliņus” (30890). XV. 191) kāds korespondents: „Pa Labrenčiem vēl ļoti daudzās sētās piekopj pagānu laiku ceremoniju.). Stenders un tautas dziesmas. Ar to esot mājas nodrošinātas pret visām uguns briesmām. II.). nātras un akmeni pēc kādām ceremonijām uz loga. 1. lai neizceltos ugunsgrēks. sudrabiņu” (30914). Vēl tagad no Vidzemes Malienas raksta „Latvijai” (1913. Palīdzi.

un Upes māte (30890). un viņa esot attīstījusies tālāku gan zem sapņu iespaida. Kaut arī Dēklu šad un tad daudzina par sevi. par piemēru Gaujenes draudzē. nav mums tomēr iemesla meklēt še tuvāku līdzību ar trijām seno grieķu moirām jeb parcēm. pēc Lazīcija ziņām. Tā kā pie prūšiem Laimas dieviete nav droši pierādīta. no dvēseļu kulta. p. 20    . tā arī šī likteņa dievība neretis līdzinās vecmātei. Likteņa dievības.) : „Dažos apgabalos. Lielākā jeb mazākā mērā tic liktenim ikkatra tauta. Sevišķi likteņa varai tic budisti un muhamedāņi. 8. kuŗai ir līdzīgs leišu Upinis dievas. lai veicinātu auglību.Vienā tautas dziesmā zvejnieks lūdz „bagātu” Gaujas māti: „Pildi manu ķeselīti” (sal. Einhorna vārdiem Laima klājusi dzemdētājām palagu. Varbūt. Nav mums iemesla domāt. Kā pirmais palīgs bērnam ir vecmāte.” Pie leišiem pagānu laiku ūdens dievi nav vēl kritikas pārbaudīti. Cilvēka mūžs sākas no dzimšanas. vai senajiem prūšiem patiešām bijis kāds jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. kur gulēt. bet līdzīgi māņi par cilvēka dzimšanu un likteni gan jau būs bijuši pie baltu pirmtautas. kur lasām: Ne visiem Laime klāja Savu zīda paladziņu. Cik necik gaismas uz šo jautājumu met tikai vecās rakstu ziņas. Pēc budistu mācības pats Buda nevarot grozīt likteņa lēmumu. 1107. kas atgādina leišu Bangpūti (Bangputys). Ticība liktenim jau esot jāmeklē preanimisma māņos. To apliecina arī mūsu tautas dziesmas. 408. gan arī no ticības dieviem. Nevienā dziesmiņā turpretim nestāv Laima. Par visām šām dievībām mēs zinām tikai viņu vārdus. Tāpat arī Laimas māte pie latviešiem ir gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam (9223) savu laimi jeb likteni. kad jau prūši no baltu cilts bija atšķīrušies. kamēr vēlāku. ka šie māņi būtu cēlušies no Saules cienīšanas. tautas dziesmas un vārdu etimoloģija. zemnieki zināmās svētās dienās mazgājas ar Gaujas ūdeni. 7500). ka viņa ir cēlusies tik vēl tad. Līdz ar Laimu tautas dziesmas daudzina vēl Dēklu un Kārtu kā likteņa dievības. Kaut gan dažās tautas dziesmās ir sastopamas arī trīs Laimas. svētais Nikolajs esot palicis par jūras dievību. 1. Mazāk ievērojami ūdens dievi vēl ir šādi: Bangu māte (30865). Pie daudz tautām pastāv ticība kādam noteiktam liktenim jeb negrozāmam lēmumam. 30685. tomēr pēc nozīmes viņa tur vairs nav īsti šķirama no Laimas. Pēc P. Dēkla un Kārta kopā. kas atgādina romiešu „tria fata”. Sieviņām vien paklāja Grūtajā dieniņā. jeb arī būtu aizņemti tikai vēlākos laikos. ka uz šo Gaujas māti arī zīmējas sekošais Hūpeļa aizrādījums (Topographische Nachrichten. ka ūdens kults ir bijis pie visām trim baltu tautām. lai gan bijis kāds pavārds Layme. Pēdējā tiek minēta ļoti reti un uzticamās dziesmās arvien kopā ar Laimu. kam ir padota kopā visa pasaule un katrs cilvēks par sevi. Tāpat mēs nevaram droši zināt. IV. kuŗa tos savukārt būs mantojusi no indoeiropiešu pirmtautas. Noteiktam liktenim ir ticējuši arī latvieši un likteņa lēmēja pie viņiem bijusi Laima. Bet nav mums iemesla šaubīties. kādēļ arī tūliņ dzimstot tiek nolemts viņa liktenis. tad varētu būt.

celies. Laime. Tu vienādi nedarīji. 1201. Ja nu Dēkla būtu cēlusies no cita verba „dēt”. 9140. Es tomēr nevaru piebalsot tām domām. Lai nu arī Dēklas etimoloģija būtu kāda būdama. Šī mūža „kāršana”. nevajaga namu liegt. desas dēt. par to var katrs ļoti viegli pārliecināties. tad Dēklai gan drīzāk būtu lauzta e-skaņa. Tā arī tālāku varam vērot. Nesnauž mana Dēkla. Vispārīgi ņemot. meitiņai. tā arī augšējie piemēri nebūt nepierāda. kādēļ arī Kārtu mēdz turēt tikai par Laimas pievārdu. Mēs jau redzējām. Tā tad taisni šaī ziņā. Kārta vecos rakstos nav sastopama un tautas dziesmās ir minēta gauži reti. kur tavi bērniņi?” Kā bite nav identificējama ar meitu. no kā tiek atvasināti vārdi „dēls” un „padēklis”. Kā tu līdzi nedarīji? 10009. kas zina nolemto mūžu (1204).” „Zīlīte. šādu piemēru tautas dziesmās ir ļoti daudz. Tā tikai ir tautas dzejas savādība. ka Dēkla būtu gluži tā pati. Uz šādu izskaidrojumu var attiecināt sekošu tautas dziesmu: Dēkla manu mūžu kāra. medutiņi. 27368. Laima. laiž jeb raksta mūžu. 21    . turklāt vēl tikai kopā ar Laimu. kur variantos mainās Dēkla ar Laimu. nav nekādu pierādījumu. Jo tu biji gan gulējsi. ka Laima lemj. bet kas dara ko gatavu jeb. Dēkla bērnam. Celies. Kas ceļ mani kalniņā. Tātad Dēkla nebūtu tāda dieviete. bet Dēkla. tā sakot. 1216. kur P. it kā gādā par tā izpildīšanu. kas Laima. 1218.Par Dēklu tas pats P. šīs domas varam meklēt arī Dēklas etimoloģijā.: dori dēt. Māte kāra šūpulīti. kādēļ pie tādām dievībām. tai Dieviņis novēlējis gatavāji ielīgot.” „Priede. žubīte. kas par Dēklu tik bieži tiek daudzināta (1203. no akmiņ’. Laima. No ūdeņa. Cik dažādas lietas mainās tautas dziesmu variantos. Laima. Vārds „Dēkla” liekas būt cēlies no darbības vārda „dēt” (sal. gudrajam tevi dzert. kāda tik vienā piemērā ir atzīmēta. ka līdzīgas lietas tiek savienotas par kādu vienību. Dēkla. ir grūti šķirt Dēklu no Laimas. 1218. 1199. 6629. alus ar medu un priede ar egli. it kā Dēkla būtu cēlusies no svētās Teklas. Kārta. Kārta. egle. 8631. Pogodina hipotezei. tomēr viņa izklausās kā īsts latviešu vārds. Pēc šām ziņām Laima stāvētu tuvāki mātei. Kārti. Laima. 6). un profesora A.” „Alutiņi. tā zināja. šai līdzībai vajaga būt vēl lielākai. „Bitītei. Laima. ka tā „sargājusi” un „iešūpojusi” jaunpiedzimušo bērnu. Dēkla. Vēl mazāk šai hipotezei noder tādas tautas dziesmas. kas rada ko gluži jaunu. un ka uz to aizrādītu šādas dziesmas: Dēkla. tā bagāta. ka visas dievības ir cita citai ļoti līdzīgas. Einhorns stāsta. būs gan cēlusies no šūpuļa kāršanas. atsaucoties uz šādiem piemēriem: Tā ir mana Kārta. liek. turpina Laimas darbu. ka Dēkla būtu tikai kāds Laimas pievārds. kuŗām vēl ir vienāds uzdevums. lemešus dēt). ir mums jāmeklē starpība starp Laimu un Dēklu. Tāpat trūkst mums pamata Dēklas atvasināšanai no trešās līdzīgā verba nozīmes „zīst”. Laime. Einhorna izskaidrojums saskan ar tautas dziesmu liecībām. Laime.

Arī augšā minētā dziesmiņā: „Kārtiņ. tāpat kā Dēklu no dēklas.Li es augu kalpenēm. gluži parasti „kaŗ” mūžu. bet ne tik daudz pēc iedomātā izskata un darbiem. Tā arī tik grieķu prātnieki un dzejnieki būs sadalījuši savas trīs moiras noteiktos amatos. Jautājums gluži viegli noskaidrotos. Senie dievi gan izšķīrās pēc tām vietām. 201). Tautas tradicijās nav mums nekādu ziņu. Tāpat arī trīs senās likteņa dievības būs bijušas viena otrai līdzīgas. 17850. pie kam pēdējā. ja mums būtu zināma Kārtas pareizā izruna. Līdz ar to. un pēc tām ciltīm. arī viņu dievi ir sākti dalīt vairāk speciālitātēs. ka Kārta būšot drīzāk cēlusies no darbības vārda . kur no kāda dieva epiteta izceļas ar laiku kāda patstāvīga dievība. Būs mīlīgi nodzīvot. celti kumeļā. tavu lēmumiņu! Svešs ar svešu saietas. nav izskaidrojama ar sausu loģiku. Profesors J. Kā Dēklas nevarējām ar šādiem līdzekļiem identificēt ar Laimu. 17772 v. 17849 v. kā tas jau redzams citā dziesmā: „Dēkliņ. kādēļ pēdējās varam izšķirt tikai pēc viņu 22    .. Šeit mums ir darīšana tikai ar trim līdzīgām likteņa dievībām. Laimiņ. un nav tā pati. Laima. ka Kārta ir vairāk pielīdzināma Dēklai. Mītoloģijas vēsturē ir piemēri. turpretī latviešu Laima. kur tāda nav atrodama. Traucies. Endzelīns domā (Latviešu valodas vārdnīca II. kas viņus godināja. Ja arī tiešām vienai pašai mūsu likteņa dievībai būtu bijuši trīs vārdi: Laima. kā jau augšā minēts.kārt”. kā jau augšā minēts. Es no savas puses negribētu šo vārdu šķirt no pazīstamās „kārtas”. traucies. tavu kārtumiņu!” pēdējais vārds esot jāpārlabo par „kārumiņu”. tavu kārumiņu” (17770). Traucies mana māmuliņa! Traucies. kā izcēlies Kārtas jēdziens mītoloģijā un pats nosaukums valodā. ka Kārta ir kāda dievība pati par sevi. Dēkla un Kārta. kā izšķīrušies Dieva dēli viens no otra. mēs viņu tomēr parasti nešķiŗam no pazīstamā vārda „kārta”. un kāda starpība bijusi starp Saules meitām. Drošās tradicijas nemin arī nekā par citu dievību izskatu. Kārta. nekā Laimai. Līdz šim mums vēl nav nekādu drošu liecību. Tā tad Kārta būtu kārta un nozīmētu kādu kārtotāju. vārtus celti. Šādām domām par labu runā vēl tas fakts. Ko Laima nolemj. tāpat to nevaram darīt ar Kārtu. Kārta. un Dēkla mūsu tautas dziesmās. Mēs jau nezinām arī. Kārtiņ. kā šī Laima izskatījusies. tavu kārtumiņu. kā paši cilvēki ir sākuši mācīties dažādos amatos. to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot. kur ļaužu fantazija viņus meklēja. kas Laima. Nebūtu tomēr pareizi mākslīgi meklēt starpību tur. Bez drošas liecības par savādu Kārtas izrunu. Arī šāda jauna Kārtas etimoloģija nebūt nerunā pretī maniem agrākiem aizrādījumiem par seno latviešu likteņa dievībām. Dēkla un Kārta. kas vēl viena otrai ir ļoti līdzīgas. Šādas nozīmes varēja viegli tikt samaisītas un ar laiku pat aizmirstas. atgādina mums vairāk tālās senatnes uzskatus. kuŗu pamati gan nebūs šķiŗami no trim grieķu moirām un trim romiešu likteņiem. kā vairāk aizmirsta. Sekošās tautas dziesmās mēs itin skaidri redzam. Bet tautas dzeja. būtu laikam stāvējusi uz trešā plāna. tad viegli vien no viņas būtu varējušas attīstīties trīs dievības. Laimiņ. Laimai kā likteņa lēmējai tad stāvētu blakus Dēkla un Kārta kā mūža kārējas.

1. 1. 1141). Šī Laimas īpašība varēja celties arī vēlāku. Nevaram tomēr it droši sacīt. ka maltuves uzraudzība piederētu pie paša pirmatnīgā Laimas kulta. 533. 1099. prievītus. Pēc katoļu tradicijām nav mums nekādu liecību. B.. Visa tā ir senusenā analoģijas burvība. Kā pirts stāvējusi Laimas un Māŗas uzraudzībā. 6. kad Laimas nozīme sāka paplašināties. dzemdētāja vispirms atraisījusi visus mazglus pie sava apģērba. ka Dievam jeb jumpravai Marijai būtu kādi tuvāki sakari ar rokas dzirnavām. Laimu lūdz steigties basām kājām. Laima steidzas pie dzemdētājas ne vien „basām kājām”. Tomēr priekšroka laikam arī šeit piederēs Laimai. vistu jeb pat aitu (1096. Laimiņa. Z. Tautas dziesmas tādēļ sauc pirti par „Laimas pirti”. kā jau minēts. „Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē. Tā kā nu vācieši sevišķas pirtis nav būvējuši. dzīparus. lai Laimiņa var izpērties” (R. Laimiņa. Arī dzemdētāja to sagaida „matus izlaidusi”. 1 v. Grūt' manāmi mūžiņam. tad gan pirts sargātāja vispirms būs bijusi Laima. ne Kārtai. tu tecēsi. Laima apjož sievām jostu (1109. jo viņi jau sen pazina sudmalas un vējdzirnavas. ar ko latvieši iepazinušies tuvāk tikai pēc vācu katoļu priesteŗu nomešanās Baltijā. tad Laimes māte nevar tikt iekšā . lai gan jau sen viņi pazinuši arī istabu.atribūtiem un īpašībām. Pēc laimīgām radībām pirtī ziedojuši Laimai jeb Māŗai gredzenu. naudu. Pirtī mana līgaviņa Sēd matiņus izlaidusi. Māŗai no šiem atribūtiem trūkst peramās slotas un palaga. Māŗa 1108) un paklāj.. 73. kādēļ arī šai ziņā pēdējās nelīdzinās Laimai. Turklāt Baltijā nometušies vācieši vairs nebūs lietojuši rokas dzirnavas. kādēļ minētās Laimas īpašības ir plašākas nekā pie Māŗas un nebūs laikam no pēdējās aizņemtas. Kur. Pie Laimas atribūtiem pieder atslēgas (1112). Rakstu krājums. p. retāki Māŗa un Laima. Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņa un vērojusi. kas ziemu visur tikusi kurināta. no kuŗas šī īpašība būs pārgājusi uz Māŗu. Ausi kājas. bet arī ar „izpītiem matiem”. kā latvieši un krievi. kavēsies. K. Neviena no šiem atribūtiem nav ne Dēklai. p. 7. 1116—1119. kā redzams sekošā dziesmiņā: Nāc. tad uz Māŗu (1098) šī īpašība būs pārgājusi no Laimas. peramā slota (1101. tad Laimes mātei aizbeŗ acis” 23    . kā meitas ietura tīrību.). 1221. ar ko palīdzēt dzemdētājām. neretis arī par „Māŗas pirti”. kas šajos piemēros zīmējas uz atsvabināšanos no kavēkļiem. tā maltuvi pēc tautas dziesmām sargājis visvairāk Dievs. Tādas atslēgas ir arī Saulei (1110) un Māŗai (13438). palagu.. Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri. Tā kā arī leišu dainās Laime „tek basa”. kad es lūdzu.). Dzemdēšana pie seniem latviešiem un krieviem notikusi pirtī pēc vecuvecā paraduma. Pуccкiй народъ. Izpītiemi matiņiem? 1101. Забылинъ. vismaz ne tādas. 1138. 12681) un nazis (7992) jeb tutens (1213). Arī pie pēršanās pirtī pieminēta Laima: „No pirts aizejot uz lāvas jāatstāj garmete un slota. Ir basāmi kājiņām. tad noņēmusi jostu un izpinusi matus (M. L. Tāpat arī pie permiešiem.

(Jelgavas Rakstu krājums.. kā arī Māŗa.I. 6). Ūdens pēc analoģijas burvības nozīmē asaras un akmens grūtu mūžu. Laimai lejas. 9286. nevajaga spļaut uz labo pusi.. p. tad Dēkla un Kārta tikai ar otru akcentu paliktu it kā pie malas. Kamēr Dievam. tad meita tiks divreiz precēta. dzīvojusi lejās. bet tik ne labajā.). „kliedz” un „met ar roku” (18616—18620).). Meita vēlās. Ja Laima lemdama „sēd divus krēslus”. Jaunavas izprecinot. purvs un leja uz ko „zemu un sliktu”. „Par slieksni neko nevar dot. Šādos gadījumos atkal Māŗa netiek minēta. Tā tad nevaram tomēr apgalvot.. Laimai atkal pieder pirmā roka priekš Māŗas. bet nevis ūdenī (19207. tad Laimes mātei nocērt galvu” (R. kas laikam ir jāizskaidro gluži vienkārši ar balss uzsvaru dziesmu pantmērā. II.. 1. Lai gan še drīzāk būtu jāgaida Māŗas un kristīgas ticības iespaids. Ceļa gājējam iet līdz Laime pa labo pusi ceļam un Nelaime pa kreiso pusi. 9286). bet uz otrām un trešām sūta savas kalpones (15297. tomēr taisni Laimas dziesmas ir še vispopulārākās un pazīstamas dažādos variantos (6618. 6629). „kalniņā stāvēdama”. LerchisPuškaitis VII. 9239) jeb uz akmeņa (9158. Ja nu Dēkla un Kārta stāv pirmā vietā. precībās visai liela loma nepieder. Dievam kalni. Bitei zaļi ozoliņi. tad ceļš izdosies laimīgi (J. 4 un 6). 1. jo tad devējs nožņaudz savu Laimi. Pa ceļu ejot. B. Ja Laima nav varējusi kavēt nelaimīgās precības. tā vienā pasakā ir arī runa par vairāk Dēklām (A.. „sauc”. 24    . tad viņu loma blakus parastai Laimai tiek sevišķi uzsvērta. kas viņai nav vēlēta. L.). tā tad arī viņas tiešu iespaidu še nevaram meklēt. kuŗa ir izplatījusies pa visu Latviju. Visvairāk iecienītā šās šķiras dziesmā (6621). Māŗa šādā lomā netiek minēta. kur Laime iet līdz. 6620. Māŗai. un Laima ceļ līgavu kumeļā (17849). Kalns aizrāda uz ko augstu un labu.). gādā par meitu godu un tikumību. Laima mainās ar Māŗu. (jeb) . Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi. Meitām ir jāiet tautās pēc Laimas likuma. Kad uz sliekšņa cērt žagarus. Ja meita klausa „ļaužu teikumam” un grib iet „sliktā” jeb „nelaimes vietā”. kā liekas. Tik „pirmām tautām” Laima pati iet līdza (8811. Z. Tāpēc ceļojot vajagot mīst tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū. „Tautietis” jeb arājs ir parasti viņas atrasts un novēlēts. Tāpat Laima. vārtus vērt. vai arī vārtus atveŗ Dēkla jeb Kārta. p. kas jau ir parastā jaunavas aizstāvētāja. tad Laima jeb Dēkla.. kā jau augšā minēts. tad viņa „gauži raud”. 62. Apsalons Sērpilī)... „pie baznīcas” jeb „zem altāŗa stāvēdama” (16041—16042).. Pelēce Cirstos). kuŗai ir „zirgi nosvīduši” meitām „vietas meklējot”. lai gan nereti top minēts arī Dievs. kā liekas. lejā (9217. lai Laima viņai „liek mūžu” „krēslā”. 6. Ja pirmais akcents kristu uz Laimas. 30336. 15297. Jāņam muiža kalniņā. 521). tad Laime atstāsies . Pūķis aiznesīs laimi . purvā (9250. ka šī Laimas īpašība būtu aizņemta no Māŗas.). K. pieder kalni. Rakstu krājums. kas guļ apakš sliekšņa . tikmēr Laima. Māŗas dziesmas par meitu godu (6623—6628) ir maz pazīstamas un gandrīz bez variantiem. tad vai nu viņa pati „tek vārtu vērt” (15297. jo tad aizspļauj Laimei acis (M.. 9286). Tautas dziesmas arvien piemin Dēklu un Kārtu agrāki par Laimu. Kā tautas dziesmas dažreiz daudzina vairāk Laimas. 84. Laima arī no savas puses „ceļ krēslu” meitai izvēlētā vietā (12294. „kalnā” jeb kādā kokā sēdēdama. Ja turpretim precēšanās notiek pēc Laimas lēmuma.

bet no vienkāršas tautas ticības vidus laikos. Ja nu Māŗa tika daudzināta kopā ar Dievu. Tādā ziņā Marija līdzinājās Laimai un drīz vien palika pie latviešiem populāra. 9183. p. 25    . 23). var. ne vien Māŗa iet „Laimas pirtī” (1092). kā jau augšā aizrādīts.). 1. Tādēļ ne vien Māŗa pieņēma Laimas. bet arī Laima Māŗas īpašības. zināms. nav izslēgta iespējamība. 9183. kā p.). ka Laima še būtu ieviesusies Māŗas lomā. v. ka Laima varēja dzīvot arī pie sliekšņa. kuŗš var būt pārnācis arī no Māŗas. bet arī abu nozīmes paplašināšanai. gan arī par likteņa dievību. var. 9236. Šis nams jeb istabiņa ir izpušķoti „zīlītēm. Nosamešu celīšos. No Laimiņas labu mūžu. 1872. Pie reizas līdz ar Māŗu tiek pieminēts arī Dieva dēls (1340. No Laimas pirts gluži vienkārši varēja attīstīties arī nams un istaba. Ar to. Tālāku par Laimas istabiņu ir sacīts: Pilna Laimas istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. Ņemsim piemēram šādu dziesmu: Lūdzu Dievu. Kad to vienu kustināja. gan arī Laima iet Māŗas „baznīcā” (16042) un stāv „zem altāŗa” (16041). „pirti” (16. 4894. tomēr nav mums pietiekoša iemesla pieņemt.) un „sētiņu” (22. ne no dogmām. Pēc tautas dziesmām viņas abas ir ļoti grūti šķiramas. zināms. zaļajām palejām” (10.). Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību. Gan Māŗa „tek basa” kā Laima (1102). Šādas lietas gan būs aizņemtas no katoļu ticības.: Lūdzu Dieva. jeb gulēt „zem pagalvja” savā „zaļā zīda palagā” (11871). Dievs neretis runājas jeb strādā kopā ar Māŗu (1474. pakariem. tad arī Laimu varēja nostādīt blakus Dievam.: Tur sēdēja mīļa Māŗa Ar Dieviņu runādama. bet arī Laima iet „Māŗas pirtī” (1088). Sal. v. 23072).Laimas vārti lejiņā. Kaut arī šās „Laimas istabas” vietā variantos daudzina „Māŗas istabu”. Tāpat pēc Māŗas priekšzīmes varēja celties sekošais izteikums: Laime gāja par pagalmu Ar Dieviņu runādama. „kambari” (20. Še nu gan bez šaubām Laima stāv Māŗas lomā. 32945. 1479. reiz pat vēl „Māŗas baznīcu” (17889. Šādi piemēri noderēja par pamatu ne vien tuvākiem sakariem starp veco Debess tēvu un Laimu. Tad tie visi līgojās.). 9214. Gādādams par ļaudīm. Laimai ir arī savs „nams” (17889). 9248. lūdzu Laimu. Tā par piemēru. kuŗš variantos vēl tiek saukts par „istabu”. lūdzu Laimes. Pa daļai pēc pagānu ticības atmiņām jumprava Marija pie katoļiem bija izvērtusies gan par īpašu sieviešu aizstāvi.

te otram palīgā un kuŗas „zirgi nosvīst” gādājot par ļaudīm. jo katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā saistīts pie saviem tuvākiem. kā jau augšā minēts. Turpretī pēc augšā minētiem piemēriem Dieva un Laimas nozīme izskaidrojas gluži vienkārši.Visās tautas tradicijās ir redzams cauri. Ar precēšanos. bet arī pats liktenis. ne pēc sēmazioloģijas Māŗā nav meklējami kādi tuvāki sakari ar jūru. nedz arī. Jaunas sievas lūdz Laimu vairāk nekā meitas (1071). Paruna vēl saka: „Sava laime sunim. bet parasti viņa grib. Arī par serbu likteņa dievieti Sreču ir zināms. meitiņai. radošanos un kopīgu cīņu pret ienaidniekiem ir vienotas veselas tautas. prūšu mary un leišu māres). tām abām viena laime” (17767. prūšu „iūrin”). 1). kā jau 26    . Pēc vienas dziesmiņas Laima var arī nosisties „akmentiņu kaudzītē” (91581). Laima kā sieviete stāv. gan trīs Laimas. Baltu valodām ir pašām savs vecs jūras nosaukums (leišu „jūrios”. tomēr pati Laima vēl nav pilnīgi antropomorfizēta un vienā otrā tautas dziesmā viņa ir vēl tā pati nenoteiktā likteņa dievība un sievu patrone. kas „tek basa” te vienam. „Bitītei. vecākās chroniku ziņās par latviešiem. 7996. Tāpat nebija gaidāms liels debess dieva pārsvars par visām citām dievībām. ka Māŗa nav nekas cits. bet pirmatnīgā mītoloģijā gan vēl mazāk. kas nozīmē ko nolemtu jeb noliktu. Šīs dažādās Laimas nozīmes liecina tikai par Laimas kulta pirmatnīgo stāvokli un nebūt nav turamas tikai par tautas dzejnieku fantazijas augli. Pat katram cilvēkam ir sava Laima. Tā tad ne pēc fonētikas. kas visās baltu valodās nozīmē tikai Kuršu jomu. bet tik plaši attīstījies Laimas kults ir bez šaubām samērā jauna parādība latviešu mītoloģijā. Sal. bet vecas sievas nelūdz viņas vairs nemaz (1072). Šim Dievam kā Debess tēvam varam meklēt pretī Zemes māti. Dieviņš sēd. ir tiešām jābrīnās. Vīrs dzīvo kopā ar sievu. Ja tad nu tautas dziesmu Dievs un Laima ir palikuši par svarīgākām latviešu dievībām. To ievērojot. kamēr latīņu vārdam „mare” un slavu „more” atbilstošais vārds ir kuršu kāpinieku „mares” (ar īsu a. un bērnu dzīve atkarājas no vecākiem. tad tas gan itin droši būs noticis zem katoļu ticības iespaida. Pēc senā ieraduma. lai arī patiešām noslīktu viņas Laima. Tautas dziesmās bieži tiek daudzināts. ka Laima atrodas ūdenī jeb pat slīkst. Laba rīta gaidīdami. Laima stāv. Vēlāku Dievs kā debess valdinieks nāk vēl sakarā ar Sauli. kā gan pēdējā laikā varēja rasties tās domas. lai Laima grūstu ūdenī Nelaimi jeb Ļaunu dienu (sal. Laba rīta nedevusi. Jau valodā nav meklējama stingra loģika. sava kaķim”. un šai ziņā pie lietpratējiem nav arī nekādas domu starpības. Tā cēlās ideja par vienu Laimas māti. Lai gan Laimas nozīme katoļu laikos ir stipri paplašinājusies. Tautas fantazijā laime kā liktenis varēja viegli palikt arī par pašu lēmēju un sargeņģeli. kā katoļu jumprava Marija. ka Māŗa esot jūras dieviete un pats nosaukums vispirms esot nozīmējis jūru. Es iegāju maltuvē. Šādai Dieva un Laimas nozīmei nav pamata ne leišu mītoloģijā. Bet katra likteņa dieviete nevarēja rīkoties par sevi. Bet nu laime un liktenis ir paši mītiski jēdzieni. Laima ir ne vien dievība. ne vērojamos seno indoeiropiešu māņos. krievu злдни). tad šādu sīkumu dēļ viņas vēl nav jūras dievības. Dziesmas daudzina arī gan div. kuŗas uzdevums ir to aizstāvēt pret Nelaimi un Ļaunu dienu. Ūdens. Ja nu līdz ar Māŗu arī visas citas vairāk daudzinātās dievības var parādīties arī uz jūras un ūdens. Dievam sēdot. Tā tad liktenis ir pirmā un vecākā Laimas nozīme. kamēr jaunākā vārda „liktenis” (kas ir no Laimas licējiņas likts) īstas tautas dziesmas pavisam nepazīst. ka tā slīkst ūdenī. kuŗa ir uzglabājusies arī tautas tradicijās. Nelaimīgā tautu meita dažreiz vēlās.

iekrita vecā tumsībā. ka saimniecībā notikšot nelaime. tad viņi baidoties. Tomēr šī māņticība neesot nebūt vispārēja. fon Hāgemeistera grāmatā „Ziņas par Drustu draudzes baznīcu” (18. „Vijciema Lielskripstam bijis liepā Cēlis. gadā tiesas to lietu izmeklēja un atrada. zināms. Viens tautas dziesmu viltotājs ir arī likteni apdziedājis par latviešu dievu. ikreizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis. kas stāvot zem kādas sarga dievības uzraudzības. paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst” (K. Miķēļa dienā viņi tur kaujot gaili un lejot vēl tur drusku alus. pirms pats ēdis. no akmeņiem taisītas. šis iesācis degt. ka Valkas apriņķī Mājas kungs vēl viņa laikos bijis pazīstams. mežos aizbēguši. iesākumā 1739. Mājas kungs. un ko par Ašgalvu sauca. Kā cilvēkam mēdz būt likteņa dievība. un tādus nedarbus padarījis. ka pirmais būtu gluži bez šaubām attīstījies no pēdējā. Pēc tās izmeklēšanas tiesa tos akmeņus lika sadauzīt un Viļuma ciemā pēcāk citu saimnieku ielika”. pēc analoģijas burvības atgādina asaras un zīmējas šeit uz nelaimīgu dzīvi. Hūpelis (Topographische Nachrichten. p. Tāpat nav mums iemesla turēt Kārtu par nāves dievieti un salīdzināt to ar Nelaimi. kas pēc nozīmes saskan ar leišu dievu „Dimstipatis”. īstās dziesmās šis vārds pavisam netiek minēts. „Kad tai postīšanas laikā baznīcas bij sadedzinātas un Dieva-kalpošanu nevarēja turēt. Arī Trikātas apgabalā daudzinātais Cēlis būs bijis tas pats Mājas kungs. kamēr 1739. atkal tādu upurēšanu taisījis un uguni koka apakšā uzkūris. kuŗu viņš tur barojis. Mājas kungu pazīst līdz ar minēto Hūpeli arī Lange un pēc Langes vecais Stenders. To dabūjis zināt Trikātas mācītājs Zirnis.) raksta. un elka-dievu kalpošanai palaidās. un apgāzdamies to pagānu-saimnieku ar abiem dēliem nositis. p. ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas.). Uz to pašu mājas dievu laikam zīmējas kāds aizrādījums H. 1. bet nav mums pietiekoša iemesla domāt. un Dieva vārdus un svēta evanģeliuma mācību pavisam aizmirsuši. 10009. palika bez mācības. Reallexikon. kas bija salikti cits uz citu.). ar saviem bērniem.minēts. Pie latviešiem šāds mājas dievs saukts par Mājas kungu. 9. kā arī kungs (no gotu valodas) ir aizņemti vārdi. Pēc Langes 27    . ne P. bet kā jau ir izskaidrots. Turpretī sakars ar nāvi jeb nelaimi nekur nav manāms cauri. Otrkārt vārds „kungs” tiek lietots dieva nozīmē tik vēl pēc kristīgas ticības priekšzīmes (O. kas ar turpat laikam uzauga pa mežiem dzīvodami. ka tad ļaudis. Pirmkārt tā māja (no igauņu valodas). Turklāt Mājas kungs nevar arī būt visai vecs nosaukums. IV. 303. bet nepiemin viņa ne tautas dziesmas. Kārta arvien tiek piesaukta līdz ar Laimu (9140. Laikam jau ilgu laiku tādu elku-dievu kalpošanu slepeni bija turējuši. kur esot upurējis. Schrader. Ja šādu krāsmatu sabojājot. saucot to par Mājas kungu un turot to par svētu vietu. Kad viņš vienu dienu. Šis mājas dieva kults stāv daudzreiz tuvu senču kultam. p. 17850) un vienā variantā ieņem Dēklas vietu (17849). pa daļai lūgumu pēc apsardzības uz priekšu. Šo mītu vēl varēja pabalstīt augšā minētā Saules meitas slīkšana un pašas Saules noiešana jūrā. tā arī viņa mājai ir parasti kāds mājas jeb pavarda dievs. kas tas augstākais dievs bijis pār citiem. gadā. kas nozīmējot pa daļai pateicību. Arī citam zemniekam Mīlakšos tāds akmens bijis. Jansons Plāņos). Einhorns. 1. atbraucis pie Skripsta. un 19. 408. un viņš tam. 1. Zemnieki šur un tur pie savām mājām un uz laukiem sakraujot akmeņu kaudzi.

1. Manharts minēto dieva nosaukumu izskaidro par leišu „žemininkas” (= latv. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām”. Tas arī ir viss. Lai gan mājas dievs ir ļoti veca un pirmatnīga dievība. jo ciemu sauc leitiski „kiemas”. ka šis vārds no cienības un bailēm ir reti daudzināts un tādēļ aizmirsts (sal. kuru no Langes ir aizņēmušies vecais Stenders un G. Tā kā drīz pēc tam viņš atkal piemin Lauka māti. izņemot laikam tikai šādu piemēru: Man pašam Laimes māte. istaba) nosaukumiem.vārdnīcas Mājas kunga otrs vārds bijis Ciemnieks. Otrkārt Mājas kungu kā populāru un katrā mājā sastopamu dievu laikam arī garīdznieki visvairāk vajāja. Strijkovska rakstu. nedz arī leišu Dimstipatis jeb Žeminikas neliekas būt veci vārdi. par ko laikam ir runa šai piemērā. ka šim dievam nemaz nebija nodibinājies noteikts un pastāvīgs vārds. Lauka māte. to P. Tādā ziņā varētu arī izskaidrot Mājas kungu neminēšanu tautas dziesmās. Pirmkārt var būt. Einhorns diemžēl neizskaidro. Turklāt pūru locīt palīdz tikai Dievs un Laima. Lazīcijs. 7729. Bergmanis. bet nekādā ziņā še nevaram gaidīt Lauka mātes un Meža mātes. kuŗš atkal savā vārdā izdevis kādu M. sādža. Pēc manām domām tā nav tautas dziesma. kuŗa gan laikam jau no indoeiropiešu pirmtautas būs pārnākusi pie baltu tautām. I. retāki viņa pielocīšanu. tad uz pēdējo augšā minētais aizrādījums laikam nezīmējas. Ceturtkārt var arī būt. Viņa vārdu varēja mainīt gan pēc nometņu (ciems. ka baltu tautas nav nemaz uzglabājušas senā mājas dieva vārdu. Ulmanis turpretī nav varējis tautā šādas dievības saklaušināt. nozīmē parasti taisīšanu (sal. Nekādā ziņā še nevar būt runa par Ciemnieku. Zemkopības dievības. Treškārt abu pirmo iemeslu dēļ Mājas kunga vietā varēja viegli vien iestāties citas dievības. Lange šo Ciemnieku būs aizņēmies no leišu dieva pie Lazīcija. Kas gan īsti bijis pie seniem latviešiem tas „puķu. zemnieks). kuŗa saskan ar leišu dievu „Laukopatis” jeb „Laukosargas” (pēc Mosvidija kateķisma no 1547. sala. 27. 10. rija. kā zināms. gan arī pēc dzīvojamu ēku (nams.). Etnografisku rakstu krājums. un 28. Einhorns bija ko dzirdējis par augšgaliešu labības 28    . labības un citu zemes augļu dievs. Einhorna un Stendera Lauka māte. Pirmā vietā te ir jāmin P. tomēr ne latviešu Mājas kungs. p. ko mēs par Lauka māti zinām. Pumpura sacerējums. 7675. kuŗš šo vārdu raksta: „Zemiennik” tāpat arī pie Kelcha. g. Pie Langes viņas nav un arī tautas dziesmas viņas nemin. Meža māte Tai pūriņu darināja.). turpretī par V. kas var būt noticis aiz dažādiem iemesliem. Latviešiem kā jau zemkopju tautai ir arī vairāk zemkopības dievību. Var būt. ka P. bet gan dzejnieka A. Manharta izskaidrojumu nav mums iemesla šaubīties. sēta. Pūra „darināšana”. kā man liekas. Pēc tautas dziesmu valodas pūru parasti „šuv” (no krijiem) jeb „dara” un tad „loka” jeb „piedara” pilnu. māja).) un vācu „Kornmutter”. Līgaviņu audzināja. V. 4939. bet diemžēl ziņas par viņām ir ļoti trūcīgas. ir šo vārdu norakstījis no Aleksandra Guagnīna. Tādēļ ir jādomā. Cēlis jeb Ašgalvis. pirts.

Lange vēl piemin kādu auglības Dievieti Dižu jeb Dizu. 28538). Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau izvērtusies par dievību. kas vispirms nozīmējis divkāršu vārpu. kas Diža esot bijusi. Senos priekšvēstures laikos gan nebija pie latviešiem ne sevišķas dārzkopības. kuŗu jau pazīst K.). 28542. Lange tomēr saka. Jumaliņa un jumaleņi gan būs atvasināti pēc somu tautu vārda „Jumala” (dievs) priekšzīmes. K.. 1. latviešu tautas teikas un pasakas. Ziemu Jumis pavada vai klētī. Ne ruņgis. kas atgādina vācu „Roggenwolf” jeb „Kornwolf” un Rudzu ruņģis (jau pie Langes) jeb luņgis. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa (28514. Jumaliņa (28533 v. Elvers. §. Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien pie latviešiem. Varētu domāt. I. bet tur gan laikam būs domāts „cerēklis”. ka latvietis vairs nezinot. ka šī Diža būs mākslīgs atvasinājums no īpašības vārda „dižs” (leit. bet skaidri tas tomēr dziesmās nav sacīts. „kuŗu piesaukušas sievas un mājas mātes”. bet Stenders to uzņem kā itin drošu latviešu dievieti. 4) tiek vēl minēti Jumja māte (28530. VII. ka pēdējā patiešām Cīravā bijusi pazīstama (A. No P. kuŗu sastopam augšgaliešu katoļu garīdznieku rakstos ap 17.). bet arī pie citām tautām. 28518. §) un atgādina drīzāk kareļu rudzu dievu „Rongoteus”. Viņš brauc ar melniem. vai arī tīrumā zem „pelēka akmeņa” jeb „zaļas velēnas”. kur Jumis ir dievība. ka viņš aizņēmies Dižu no Langes un ka pēdējais to tura par tautā nepazīstamu vārdu. ka viņu vēl varētu salīdzināt ar Ceru māti. „govju dārzs”). ir jāšaubās par Dižas pareizību. kas patiesībā ir cēlies no krievu izsaukuma „дидъ ладo”. L. gadu simteņa sākuma. Mülenbacha Latviešu gramatika 8. Vispārīgi Jumis liekas būt nepilnīgāki antropomorfizējies nekā dažas citas dievības. kuŗu ir uzņēmis arī Stenders. Pēc Langes izskaidrojuma mums. B. rudzu. 2) un bērni jumaleņi (28532). laiddārzs. Z. 1 u. 28551) un valodnieki to salīdzina ar sanskrita vārdu „jama”. p. Einhorns vēl pazīst Dārza māti. bet no tās būšot cēlies vārds „dižans”. p. kas nav šķirams no rudzu nesēja pūķa. Endzelīna un K. 29    . leišiem un baltkrieviem. ne arī luņgis nevar būt īsti latviešu vārdi (J. Svarīgākā zemkopja dievība pie latviešiem vēlākos laikos bijis Jumis. Pie Glüka un Dīca vārds „ceroklis” stāv sakarā ar darbības vārdu „cerēt”. 1. linu un auzu Jumis.). un 31. dvīnis. ka Jumja māte jeb Jumaliņa ir Jumja jeb Jumiķa sieva. Spriežot pēc Langes kaislības uz etimoloģiskiem izskaidrojumiem. jādomā. didis). 28536. ja varētu uzticēties. Abas minētās dievības pēc fonētikas un nozīmes atgādina seno romiešu Cereru (Ceres). 335. Tautas dziesmās Ceroklis nav sastopams un vairāk par viņu nekas nav zināms. ka Langem ir vēl noderējis par priekšzīmi Strijkovska pieminētais leišu „lielais vasaras dievs” Dzidzis Lado. Tā tad Dārza māte būs samērā jauna dievība un ievērojamāka loma viņai arī nebūs piederējusi. Varbūt. 28535. Pie aizņemtām zemkopju mītiskām būtnēm ir jāskaita Miežvilks (R. bet tautas dziesmās viņa nav sastopama. acīm redzot.dievu Cerokli (rakstītu arī: „Greklicing” un „Cerckticing”). Einhorna Dārza māti ir aizņēmušies Lange un Stenders. Rakstu Krājums. Lerchis-Puškaitis. 28537. P. Varētu būt. pie kam tiek šķirts miežu. Līdz ar Jumi un Jumiķi (28517. ne arī kādas dārza dievības un pats vārds „dārzs” vispirms nozīmēja laidaru (= „laidārzs”. Netrūkst arī piemēru. un ka jumaleņi ir viņu bērni. 17. 28558. bēriem jeb sirmiem zirgiem un kājās viņam ir zābaki (28525) ar piešiem (28534). „Ceroklis” turpretī ir cēlies no „cerot” un tā tad zīmēsies uz labības cerošanu. Stenders no savas puses nebūt neaizrāda. Vārdnīcas priekšrunā (X.

29181. sauc arī par Māraliņu (28961. Pašu govi. Jūras un Meža mātei blakus varēja arī gluži nevilšus nostādīt Lopu māti. ne Stenders. Bet var arī būt. 29055. Vispārīgi gan P. Meitas dzied. o Lopu māmiņa bagātā!” Māŗas vietā sastopam vēl cielaviņu (29180. Lakstīgala suņus sauca. Par lopkopības dievieti P. Pirmo reizi pusdienā. Māršavu (29174). sal. govis mauj: Māŗa laida ābolā. sevišķi sarkanas spalvas. tad varam tomēr šaubīties. Pēc tautas dziesmām visvairāk Māŗa gādā par govīm. kuŗa līdz ar lakstīgalu (30610. Trīs reiz par gadu govis tiek pušķotas. Puiši kliedz. tad vēl neretis arī Laima jeb govju Laima un Dievs. Nav mums tāda pazīstama arī pie leišiem un prūšiem. Einhorns daudzina Lopu māti. Tomēr Māŗai jau tādēļ vien še ir jādod priekšroka. cūku un varbūt arī citu lopu patroni. 29188). 1). 32422. Arī 17. Pēc P. 29176. 29050. Einhorna latvieši nereti piesaukuši kopā Māŗu un Lopu māti ar šādiem vārdiem: „O Māŗiņa dārgā. Māŗas vietā šad un tad vēl sastopam Mārinīti (32449 .11. bet pēdējās nepazīst ne Lange. vai viņiem ir bijusi kāda vispārīga lopu dievība. 29056. Māršaviņu (7078. Piena māte. Lopkopības dievības. Kā Māŗa gādā par govīm. tomēr Lauka. Māršu (29173). Kalniņā stāvēdama. ka viņa tiek biežāki daudzināta govu patrones lomā. 4) palīdz govis ganīt. ka šī Lopu māte zīmējas tikai uz govīm un ir tikai retāks un vecāks govju Māŗas nosaukums. 29162. Dod man tavu labumiņu. Jāņa rītu. 5). Par govju patroni parasti tura govju Māršaviņu. Visi pēdējie nosaukumi izklausās kā tās pašas Māŗas pamazināmie vārdi. Mīļa Māŗa. 30    . Dievs un vēl pēdējie vārdi kopā ņemot.4). 29165) un Māršieviņu (29162 v. Tā pati Māŗa tiek arī saukta tautas dziesmās un pūšamos vārdos (Nr. tā Dievs par zirgiem. zirgi zviedz: Dieviņš jāja pieguļā.). Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkus. Māršaliņu (29161. Einhorns dod gluži pareizas ziņas par latviešu mītologiju un tīši sagrozījumi pie viņa nav ievēroti. govju. kas tomēr no tautas dziesmām nav īsti slēdzams. gadu simteņa sākumā no katoļu priesteŗiem pie augšgaliešiem minētā govju dieviete „Moschel” būs gan laikam tā pati „Māršala”. Tā kā nu latviešiem bijuši savi zirgu. ne arī tautas dziesmas. nekā Laima. Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā. 458) par Piena māti.

gadu par livoniešu māņticību šā: „Tāpat tika cienītas čūskas. ka čūsku slikti ēdinājuši. Stenders vēl paplašina Langes izskaidrojumu un izlabo „brēkiņu” par „brēķiņu”. sauktas „Giuoitos” (gyvatēs). kuŗas cienī kā dievības. ne dvēselēm.” Pēc tā nu skaidri var redzēt. Čūsku cienīšana ir sastopama pie daudz tautām no senseniem laikiem un ir arī tautas tradicijās piemēri. ka latvieši būtu ar zalšiem kopā gulējuši. ka viņi turējuši čūskas (laikam gan zalšus) un krupjus par dieviem. taukas un četrkājainas čūskas. Pēc tā nu senāk domāja daži mītologi. kuŗus žemaiši sauc arī „gyvatēs”. nometas uz galda un pēc ēdienu baudīšanas iet atkal atpakaļis savās alās. ka zalši nav vis nāvīgi. Visas dievības pēc veciem māņiem varējušas darīt cilvēkam labu un ļaunu un tādēļ tikušas ar visādiem ziediem darītas labvēlīgas. Fakts ir tikai tas. Turpretī nav jāšaubās.” Likas katoļu priesteris Prūsijā Jānis Maļeckis (latīniski saukts Maeletius un Menecius) raksta 1551. ka „brēkiņa” bijusi pie senajiem latviešiem mājas čūsku un krupju sargātāja. Hennings raksta par latviešiem 1587. mana Piena māte”. Jā viņu turētājam notiek kāda nelaime. kas sargājušas zalšus un krupjus. Uz tām viņi. ka Guagnīns ar Lazīciju stāsta par četrkājainām čūskām. tad viņam dažreiz iznāk staklēta miesas daļa (penis). Lai nu arī kā būtu cēlies čūsku kults priekšvēstures laikos. kur galds stāv. kur viņi gultās un vietās guļ ar tām kopā. noskatās ar cienību. žaltys). §). ka tai gadā viss izdosies laimīgi. ne arī pēc Henninga vārdiem.” Pazīstamais Lazīcijs (J. Hūpelis aizrāda. ne lopiem nav kaitējušas un pat viņu bērni spēlējušies ar tām. ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime. baiļu aizņemti. tomēr latviešu mītoloģijā zalšiem nav sakara ne ar veļiem. ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalšus. Kad čūskas ir aizgājušas. jeb kaktā pie lodziņa. tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cerē. 31    . Ja zalšiem nesti ēdieni tāpat kā veļiem. 31. ka dvēseles parādās čūsku veidā. ka zalšus senie latvieši turējuši par govju sargiem un ka pati Piena māte dažreiz parādījusies zalša. Bet ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā jeb nebauda uz galda nolikto ēdienu. zirgam? Tā tad gan čūska jau pati par sevi būs cilvēkam izlikusies kā kāds pārdabīgs dzīvnieks. kā vēl domājuši 16. tas neiznāk ne pēc valodas likumiem (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. ne arī kāda iemesla. Bet kādēļ tad dvēseli pielīdzina taisni čūskai un nevis. Nav arī jābrīnās. varbūt arī cielaviņas veidā. Vēl sevišķi sargāt visus zalšus un krupjus senajiem latviešiem gan nebija ne vaļas. tad viņi domā. gadu simteņa rakstnieki. Viņas bijušas tik lēnas un tā pieradušas pie mājām. kāpj pa galdautu augšā. kuŗu viegli varēja pielīdzināt nesaprotamai dvēselei. kad viņas no savām alām mājās lien pie ēdiena un paēdušas atkal aiziet. Viņas nāk ārā. Lange turpretī izskaidro. Vecs Vilandes katoļu prāvests Dionīzijs Fabrīcijs raksta ap 1610. kuŗi pēc viņu māņticības gādājuši par govim. Zināmā gada laikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda. Guagnīna sekošas ziņas par zalšu kultu pie žemaišiem: „Viņi tura itin kā mājas dievus kādas melnas. kas atgādina div kājas. ka čūsku kults esot cēlies no dvēseļu kulta. tas vēl nebūt neliecina par abu vienādību. kuŗas turēja mājās. ka te ir runa par melnajiem zalšiem (leit. tad viņi tic. ka ne cilvēkam. Ka latviešiem tiešām būtu bijušas tādas „brēķiņas”. gadu) A. Lasicki) ņem no sava laika biedra (ap 1580. par piemēru. jo kad zalšu tēviņu sit. Šis ieradums vēl līdz šai dienai pie daudziem ir uzturējies. Tā tad baltu tautas jau sen zinājušas. kā raksta augšā minētais D. Fabrīcijs. tad sanākušas vecas brēcējas (Breckin) un kliegušas: „Mana Piena māte. un kad kāda nosista.S. Turpretī varam gan šaubīties. tura čūskas. nevis par nāvīgām čūskām. gadā. gadā par zalšu cienīšanu pie leišiem šā: „Leiši un žemaiši savās mājās zem krāsns.

30082. ir govju sargātāja. Tortus vārdu ir parakstīta sekošā dziesma: Ūsiņš dieviņš slaistījās Mana staļļa pakaļā. A. sloku (30065). Par šādu Juŗa nozīmi runāsim vēl uz priekšu. Dieva vietā tautas dziesmas vēl daudzina sekošos zirgu patronus: Jurģi jeb Juri. Par pieguļnieku palīgiem tautas dziesmas piemin sloku (30058. Otrkārt šādu jaunlaika dieva nozīmi ir sevišķi iemīlējuši dziesmu viltotāji.). ka nevaram īsti zināt.ka zalši senāk turēti pie kūtīm. Ir arī kādas oriģinālas dziesmas par Ūsiņu. F. 32632). tā arī Dievs kā vīriešu sargātājs gādā par zirgiem. 1. J. Wiedemann. Miķēļa (14087_) un Mārtiņa (30060. 357. kamēr zilganā cielaviņa. Šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas ir ieviesušās arī „Latvju Daiņās”. 30089) un dzeltānai cielaviņai (29678—82). p. sauli (sal. Ar P. p. tā arī cielaviņa. Divās dziesmiņās (29946. B. 17.—25. Citās dziesmās Ūsiņš vēl mainās ar „auziņu baltskarīti” (30053. 32    . kas tautas dziesmās ir parasti ieviesies Jurģa (30057—59). Pirmkārt īstās tautas dziesmās „Dievs” nevar būt sugas vārds. Augšgaliešu zirgu patrons ir augšā minētais Ūsiņš. Tas pats Jurģis arī kādā latviešu tautas dziesmā sargā govis ganos (30057. to apliecina arī sekošā plaši pazīstamā tautas dziesma: Melna odze ietecēja Manā govju laidarā. p. kuŗi ir viņa suņi (Dr. Šiem trim svētajiem jau katoļu tradicijās ir darīšana ar zirgiem un pie igauņiem viņi visi ir lopu sargātāji ganos. Dieviņu jeb „vecu vīru” (30062) un citiem vārdiem. kuŗa gan laikam būs tā pati. 30087. cīruli (30088). p. mušas ķerdama. Bīlenšteins vēl pazīst Pieguļas māti.). Miķēli jeb Mīkāli un sevišķi Mārtiņu. 1. 30065—68) un strazdu (30069—73). bieži vien būs novēroti kūts tuvumā un vesti sakarā ar govju Māŗu jeb Piena māti. Z. 1. Zirgu dievības. Aus dem inneren und äusseren Leben der Ehsten. 460. 1. kamēr tautas dziesmas daudzina arī kādu pieguļas personificējumu (30091—4. 3). 12. Ka zaltis. 30087) vietā. 30162). Tā nebija melna odze. peles meklēdams. p. kā jau minēts. v. kas zirgu Laime (32501. 30084 un 30097). kā jau augšā ir minēts. Bez tiem zirgu sargu loma vēl pieder cīrulim (30088. XV. bet viņa laikos šie māņi jau bijuši aizmirsti (Topographische Nachrichten. II. kuŗām ticēt. lai lopkopība labāk izdotos. Juris kā ganu dievs pie igauņiem pārzina arī vilkus.: Jupis bija liels dieviņis Par visiemi dieviņiem. Kā Māŗa sieviešu sargātājas lomā gādā par govīm. Rakstu krājums. 32499) esmu vēl ievērojis Zirgu māti. K. Pie krieviem Juris ir ne vien ganu dievība. Šādi māņi liekas atkal būt cēlušies no vecām katoļu tradicijām. bet to starpā ir tik daudz tīši viltotu. bet dažos apgabalos arī zirgu patrons. un 449. L. kuŗu Raunā un Smiltenē sauc arī par zirgu putniņu. Tā bij' govju Māršaviņa. kuŗām ne (R.). 32446.

Lange savā vārdnīcā tulko Ūsiņu gluži vienkārši par Jurģi. jeb: „Kuŗu krogu dajādams. Treilands raksta Ūsiņa vietā Ūziņu. turpretī „citi puikas nevarēja auzu pūra sējumā” (29693). vai aizjūdzu. un Ūziņš. kuŗu viņš atvasina no ūzām. Ūsiņam pasateicu I dzirdoti. nedzirdot”. 30062. jo zirgi taču nav stallī jūgti. ka no sākuma ir bijušas divas dievības: Ūsiņš. zirgu Ūsinīti. kas ir cēlies no krievu „Уceнь”. tad tur pavisam citādi apstākļi: Sabaroju kumeliņu Ar divām auziņām. Tortus arī patiešām grib šķirt zirgu dievu Ūsiņu un bišu dievu Ūziņu. Par kumeļu barošanu! Vai izvedu. jāja nakti” ar savu „dancotāju kumeliņu”. Kumeliņš ir viņa tuvais draugs un paklausīgais kalps. Stenders turpretī runā par kādu bišu dievu Ūsiņu. vai arī: „Uz šķiliņa riņķi griezu . Uz tiem cūku celiņiem Cūku dievs utījās. Augšā minētais P.uz dāldeŗa dancināju” (29657. 29591). Varētu būt. četrām pavadām. Vispirms Ūsiņu (Usching) piemin 17. Viņa iesūtītā Ūziņa dziesma ir šāda: Māršaviņa pienu deva. ka viņš par savu zirgu bez sevišķa iemesla sacītu ar lepošanos: „Noturēti nevarēju”. Nevaram arī gaidīt no senā latvieša. Gluži tāds pats ir izteikums: „Manos zirgos raudzījās”. kamēr minētām Ūsiņa dziesmām šādu īpašību nav. Šis seno laiku tautu dēls „jāja dienu. Turklāt latvieši senatnē tikai retumis jūdza zirgus ratos. tautas dzeju un tekošu valodu. Karlīnes Kuzņecovas vārdā ir iesūtītas šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas: Paldies. 29915. Ja tautietis tomēr saka. nedzirdot: Visas ciema zeltenītes Manos zirgos raudzījās. Nevarēju noturēt Trim. 25581. stāvu vien lecināju” (29679). Šī savādā „pasateikšanās” ērmotajam „ūsainītim” turklāt vēl „i dzirdoti. kas „ar pilnu muti sīku dzelžu tek galviņu grozīdams”. Par savu zirgu jātnieks mēdz lepoties šādiem vārdiem: „Priekšā vien dancināju bajāriņa meitiņām” (29627). Noturēti nevarēju. 30078. visvairāk gan viņi mēdza jāt. kuŗš nozīmējis mājas dievu. 23782. 33    .Trīs dieviņi kalnā stāv Apakš kupla ozoliņa. izklausās kā neveikls sacerējums. Klusu bija ieradušas (tautas) Elku dievus turēdamas. ka nevarot zirgu noturēt. gadu simteņa sākumā pie augšgaliešiem augšā minētie katoļu priesteŗi. kas ir aizņemts no vācu „Hûsing”. Pēdējos piemēros mēs redzam īsto senlaiku dzīvi. Nav arī nekādu iemesla šķirt zirgu „izvešanu” no staļļa un „izjūgšanu”.

bet pēc „Latvju Daiņu” IV. sevišķi cūku patrons un jau Lazīcijs piemin. Arvien vēl paliekam neziņā. B. sējuma var redzēt. 58. Tāpat krievi un igauņi ir viņu turējuši par cūku patronu. Pēdējā lasīšana var arī gluži vienkārši būt cēlusies no neskaidrās drukas Stendera gramatikā. Tā tad nevis dievi ir ņemti cilvēka dzīves apdziedāšanai. Tomēr arī šeit atkal sastopam šādu ērmotu dziesmu ar Karlīnes Kuzņecovas parakstu : Tenīsīti. bet arī trešā un ceturtā rindiņa. Dziesmiņa nav dalīta div daļās un no darbības vārda „deva” pirmā rindiņā. kas īsti ir bijis Ūziņš (nevis Ūsiņš) tautas mutē. Z. §. un 17. Tāpat arī trops ir liels retums tautas dziesmās un ne bez iemesla apgalvo A. Dziesmai trūkst tuvāka tēlojuma no cilvēka dzīves. Tautas dziesmas parasti daudzina nevis tik Māršaviņu kā še. Tautas dziesmās par Teni ir atkal daudz nedrošu ziņu (R. kādēļ arī šeit dieva vietā ir iznācis tauku „gādulis” kāpostiem. kuŗā latvieši nav strādājuši. kā nevienā īstā tautas dziesmā. (Das Volkslied kennt die Bezeichnung strops für Bienenstock nicht. turpretī ir minētas četras dievības. Komitejas Rakstu krājums XV. Bīlenšteins. No zirgu patroniem pāriesim uz jau augšā minēto cūku patronu Teni. Bet šī nu nevar būt tautas dziesma ne pēc valodas. 29201. ne pēc pantmēra. janvārī. Gādā taukus kāpostiņus. 29200. L. Svētais Antonijs arī rietuma Eiropā ir lopu. bet cilvēks ir bijis vajadzīgs tikai dievu darbības tēlošanai. Cūku patroni. daudzina tikai dravas jeb dores. bet esot vārījuši cūkas pusgalvu. atkarājas ne vien otra. 13. 4). ka vismaz trīs Teņa dziesmas (29194—96) būs īstas.) Es arī tikai četras. ka ziemā tauki kāpostiņi esot vislabā barībiņa. p. Teņa diena ir 17. Bet nu darītāja vārdiem ar piedēkli „ulis” piemājo parasti nievājama nozīme (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. ka pēdējā loma viņam bijusi arī pie senajiem žemaišiem. kā zināms. lai cūkas labi izdotos. 16. piecas reizes esmu ievērojis stropu „Latvju Daiņās”.Tenis pulka sivēniņu. Ziemā tauki kāpostiņi Vislabā barībiņa.). 1. ka tautas dziesmas viņa pavisam nepazīstot. kas ir cēlies no Antonija. Tunni jeb Tanīsu. gādulīti. Ūziņš medus pilnu tropu. ne arī pēc satura. 34    . Ar šādiem materiāliem mītoloģijas pētīšana tiek lielā mērā sarežģīta un kavēta. Bierīts aitām biezu villu. Sevišķi prōzaiski izklausās piezīme. bet gan „govju Māršaviņu”. jo tautas dziesmas.

Tortus minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. tad jādomā. Ar pirmās vārdu ir vēl „Latvju Daiņās” ievietota šāda dziesma: Ai. kamēr pie žemaišiem pēc Lazīcija ziņām svētais Vendelīns gādājis par aitām. kaziņu Bārbaliņa. Bet ir mums arī tādi patroni. Šodien lēca. nevis vispār pazīstamo Anniņu. Vakar vēli radījās. kā naksniņā!” šī modernā garīgā valoda gan var attiekties tikai uz jauniem laikiem. Lai gan par Ūsiņu un Teni ir sadomāti daudz nieki. Kuzņecova un P. vaislini manas cūciņas! Ak jūs visi mīļie sargātāji. 1. Kuzņecovas dziesmas par dieviem liekas būt vienas personas sacerētas. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māŗa gādā par aitām.) bijusi aitu patrone. no kurienes šās dziesmas nākušas. badījās. turpretī ideja par patroniem varēja celties vienīgi katoļu laikos. nov. Aitu Anniņa. Kuzņecova. Citu līdzīgu dziesmu ir iesniedzis J. Tomēr augšā minētais P. Kuzņecova ir vēl iesniegusi divas 29191—2 un P.: „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ”. Citu lopu patroni. Kazu Katrīna. sargat. Līdzīgu patronu mēs nesastopam ne katoļu tradicijās. 643): „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ. jo gandrīz visas iesākas ar izsaukumu „ai” jeb „ak”. tikmēr arī nevaram viņām piešķirt zinātniskas vērtības. no vilkiem! 29202. Tortus vienu ērmotu dziesmu (29193). svētī manas aitiņas! Ak tu žiglā kazu Bārbele. Kamēr nebūs pierādīts. Bet pēc tautas māņiem pie latviešiem un igauņiem ir Katrīna (25. K. — Tie kustoņu gādnieciņi. Tortu pazīst tikai dialekta Annīti. cūku Tenīss. Aitu Annīte.14. Kazu Bārbalu pazīst atkal tikai K. govju Mārja. Tortus ir atradis arī līdzīgu tautas dziesmu: Zirgu Ūsiņš. Turklāt vecie tautas svētki nebūt neapstiprina augšējā lūgšanā izsacīto domu. ne arī pie kaimiņu tautām. Kuzņecova ar P. laikam tā pati augšējo dziesmu piesūtītāja. ka varam izšķirt uzticamas un šaubīgas ziņas. 29096. — tā ziemā. tā dienā. spēcini un sargi manus zirdziņus! Ak tu bagātā aitu Annīte. Cūku Tenīss. uzturi manas kaziņas! Ak tu rūpīgais cūku Tenīsīt’. Tavu žiglu kazlēniņu. 35    . Tā kā nu vēl K. glabājat manus lopiņus par gaŗām tumšām naksniņām. Blūms Augst-Rozē. 29202. Tortus. Govu Māršaviņa. K. glabātāji. Zirgu Ūsiņš. kā vasarā. Par aitu Annīti K. Teļu Urbāns. Sargat manus kustonīšus No sērgām. Sal. ka viņu ziņām ir viens pats avots. ir iesniegusi Treilandam šādus pūšamus vārdus (Nr. Kazu Barbiņa. Vēl mazāk ir mums uzticības uz P. tomēr par viņiem ir mums tik daudz drošas liecības. kuŗu pārbaudīšanai nav mums vēl nekādu pieturas punktu.

Beidzot nav saskaņas arī starp pašām šaubīgajām dziesmām. „Paldies. ka Mārtiņu vakarā gājuši vīrieši. 36    . Bet nu mēs redzējām. F. diese harnt in der Stube auf einen Besen. Vērsi kāva vakarā. par to mums atkal trūkst liecību. Tādu nieku tautas dziesmās nav un šie vārdi ir salikti tikai atskaņu dēļ. bet vai šim Urbānam bijis sakars ar teļiem. tad tādēļ vien jau ir jāšaubās par viņu īstenību. nevis mītoloģijā jeb katoļu tradicijās. 1. Blūms pazīst kazu Katrīnu. 30225. Katrīna badastakle. Dod villai gaŗai augt. Kā avīte pēc izrunas līdzinās Annītei. vistu cepa pelnos. kuŗu pazīst arī igauņi. Pēc K. Kazu Bārbālas vietā J. Drīzāk gan šādā ceļā mums būs jāmeklē šo dievu celšanās. bet arī šāda patrone ir mītoloģijā sveša. Var būt. ka viņas nesaskan ar īstām tautas dziesmām arī pēc satura. jo kāda dziesmiņa (32253) nosauc „āzīti” par „Bērtulīti”. novembrī) sievieši („Sie haben eine Führerin. pēc tautas tradicijām sākas īstais sējas laiks. Tādu pašu uzsaukumu bez „ai” sastopam sekošos jau minētos piemēros: „Tenīsīti. devējiņa. 39224 v. tā arī bārdainā kaza atgādina Bārbalu. Annīte.” Dr.„Ai. zeķītēm. Tā arī augšējā dziesmā ir teikts. Otra puse man ir pazīstama šādā variantā: „Katrīna badu mira. Kadri. Tortus stāsta.” Var būt. Tortus Bierītis. pa mājām apkārt. 29192). J. valodas un pantmēra. Plaši pazīstama ir šāda tautas dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs. kā zināms. devējiņa” (29191. kaziņu Bārbaliņa”. kur atkal atrodam saskaņu starp dažādām ziņām. kā Bērtulim bijis kāds sakars ar āžiem. Atstājot šaubīgas dziesmas un pārejot uz īstām tautas dziesmām par Katrīnu. Wiedemann. Kuzņecovas aitu Annīte dod vilnu. bet pēc P. Vismaz uz tik nedrošiem pamatiem mēs nevaram celt nekādas mītoloģijas ēkas. Katriņa bezkauņa Apmīžļāja. kā P. Vistu cepa pelnos. no kuŗām laba daļa daudzina vairāk (pavisam piecus!) dievus. Gaŗai svārk i e m villainēmi. „Ai. Izteikums „dod augt” nav no īstas tautas valodas. Varētu būt. No Urbāna. ka kazlēni „badījās” tūliņ kā „radījās”. Kuzņecovas vārdu ir iesūtītas tikai 94 dziesmiņas. Mīkstai cimd i e m. mēs nonākam itin kā citā pasaulē. Bez tam vēl div vietās ceturtā zilbe ir gaŗa. Pie igauņiem bijis ieradums. gādulīti” (29200). ka šī Katrīnas vista stāv sakarā ar Katrīnas zosi. p. zirgu ūsainīti” (30062). visādi izģērbusies. Ar K. Pēc igauņu māņiem izskaidrojas arī sekošā dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs Tiltiņu grīda. ka še atkal ir jāmeklē „Katrīnas” un „kaziņas” līdzība par iemeslu. Ja nu dziesmas par dieviem vēl parasti iesākas ar „ai”. 369. Turklāt no finīta verba „dod” dziesmiņas pirmā daļā nevar īstā tautas dziesmā atkarāties dziesmas otra daļa. „ak” un līdzīgām uzrunām. Ņemsim vēl vienu dziesmu par aitu Annīti: Ai Annīte. 29192.). bet Katrīnas vakarā (24.

Katrīna turpretī nākot ar lietu un nokausējot Mārtiņa ledu. l^p. Einhorns. mežu un kalnu dievības. Zvejniekiem palīdz jau augšā minētās ūdens dievības. kā tikai nosaukumus. Tāpat neizskaidrots paliek Stendera bišu dievs Ūsiņš jeb Ūziņš. I. — Rauga māti. pavisam neguļot (6705. 336. Viņa ne vien zina. sevišķi aitu patrone. kas „slaistījies . kuŗu sastopam arī divās tautas dziesmās (2675. 6724). 34048). Stenders pazīst vēl Meža tēvu. par kuŗiem jau ir runāts. Bagātā Ceļa māte (31789. Latviešu vietu vārdi Birzulis (pazīstams māju vārds) un Lazdona atgādina Lazīcija minētās žemaišu dievības „Birzulis” un „Lasdona”. Tautas dziesmās Meža māte palīdz ne vien medniekiem (30431. 6 v. un Treilanda Nr. ticēdami. Mārtiņš nākot ar aukstumu un uzsaldējot ledu uz upēm. lai gan P. kas dod „medus pilnu tropu” (29201). ir nedrošas. 34058).. — Nakts māti (457. ne Stenders. un Treilanda Nr. būtu tūliņ jāiet bojā un jāmirst. Zemkopības. Arī šiem katoļu svētajiem savukārt ir piešķirtas seno pagānu dievu īpašības. lopkopības un dravniecības dievības būs gan jau bijušas baltu pirmtautai. Tā arī pie leišiem Lazīcijs piemin svētus mežus un vienu svētu kalnu pie Neviežas upes. 51) un Ziedu māti (28253. 32446). VII. kuŗa saskan ar leišu dievību „Raugopatis” un Gausas māti (28810). bet vairāk par tām mēs nekā nezinām. Abas šīs dziesmas. p.). Lange un Stenders. 31790). L. bet nemin ne Lange. kādēļ šos patronus drīz vien pieņem arī citas tautas. Par Meža māti saucot arī vanagu (pēc Langes) jeb kādu lielu koku mežā (A. 30478).) un „Ūziņu”. 30283. kur nedrīkstējuši cirst neviena koka. lauki un ūdeņi. ko apliecina kā P. kuŗus kopa pie mājām un ciemiem un turēja par tik 37    . kas bijusi lazdu dieviete. Rusovs 1584. bet arī svēti meži. 1. un pēc pirmā vārdiem viņu piesaukuši mednieki. neart. 321. bet arī sauc katru putnu pa vārdam (2675. No vecajiem rakstniekiem viņu pazīst tikai P. I. Lerchis-Puškaitis. kā jau minēts. staļļa pakaļā” (30087 v. Šādas ierašas Mārtiņa un Katrīnas dienā stāv arī sakarā ar laika zīlēšanu senatnē. Einhorns. Senajiem baltiem būs bijuši ne vien svēti ūdeņi un koki. gādādama par ceļiniekiem. no kuŗiem senāk dabūjuši daimonu atbildes. kur katrs meža zvērs dzīvo (2657). Par livoniešiem raksta B. Turpretī pēc īstām tautas tradicijām par bitēm gādājusi Bišu māte (30274. kuŗa parādoties krupja veidā (A. kuŗas abas ir sastopamas tautas dziesmās un pūšamos vārdos. Meža māti pazīst P. kalni un citas vietas. bet par kazām mums nav nekādu ziņu. LerchisPuškaitis. ne zvejot. kuŗas piegrieztas kristīgai ticībai. Dusburgs raksta 14. 21). 15. Einhorns. 30623). 30489). kuŗos nedrīkstēja ne grāvjus rakt.” Augšā minētais Dionīzijs Fabrīcijs ziņo par livoniešiem: „Daži cienī ievērojamus ozolus un citus lielus un kuplus kokus. Runājot par patronēm jeb mātēm pieminēsim šeit vēl bieži daudzināto Miega māti (2053. gadā: „Viņi ir arī dažus mežus (Büske) par svētumu turējuši.” Tāds svēts mežs bijis prūšiem pazīstamā Romove. Tortus domājas arī tautas dziesmās būt atradis „Ūsiņu dieviņu”. gadu simteņa pirmā pusē par senajiem prūšiem šā: „Viņiem bija arī svēti meži. ka tam. bet vēlākos laikos tās būs izskauduši katoļu svētie. Citi pielūdza mežus (lucos). bet arī koku cirtējiem (30565) un ganiem (29087. Pasakas. tā arī tautas dziesmas.Katrīna pie igauņiem bijusi arī lopu.. VII.). t. Ūdens. kas šai iedomātā svētumā nocirstu kādu koku jeb krūmu. teikas un pasakas.

deviņas pēc slimajām miesas daļām (smadzeņu. pēc otrām viņa stāvot tuvu pie muguras pret muguras kaulu. tauriņš. Reiz mērim braucot salūzuši rati un tas nu vairs neticis uz priekšu. Dažreiz šī dvēsele parādās arī citiem cilvēkiem kā putns. rozi. māgā „spiedējs”. Še vēl varam aizrādīt uz Zilo kalnu Valmieras tuvumā. Ar „asins izliešanu” jeb kādu slimību dvēsele atstāj miesu un cilvēks nomirst. III. zaļā. iekāpjot pašā kaklā.” Jau augšā ir minēts Gaujas kults. tad slimnieks vairs neesot glābjams. ka bija grēks tur nogriezt pat zariņu . Vājprātība esot kāds ļauns gars. zilā. ko sauc par māti. Cilvēks mītos. kur ar dzīvības zālēm mirusī miesa tiek atkal atdzīvināta. Kamēr mātei nekā pāri nedarot. bijis jāiet atpakaļ. Lai nemierīgo māti atkal noguldītu. ēdi. I.. p. Kad cilvēks saraustījies. Vēl tagad dzird runājam. Pēc vienām ziņām viņa esot apķērusies ap cilvēka sirdi. Šmits. un dzīvība visvairāk mīt asinīs. 45—47). Viņi mēdz pielūgt pērkonu uz kalniem visbiezākos mežos. uz augšu kāpdama. bet kad cilvēks pārmērīgi strādādams „saraustoties”. dzīslu. un slimība esot cēlusies no „sabīšanās”. Visdažādākos veidos parādoties rozes slimība. čūska. pele. kas sastāv no dvēseles un miesas. Daļa dzīvības atrodas arī kaulos. Pasakas tomēr pazīst gadījumus. Arī mūsu dienu valodā neretis atspoguļojas senie uzskati par dzīvām slimībām. Dvēsele tiek iedomāta kā dzīvības valdniece. tad māte paliekot nemierīga un sākot staigāt. Vīrs nu saņēmis to puteklīti un ielicis vecā tabakas makā. Reiz kāds noklausījies. Kad māte. 38    . Šādi māņi par māti liekas būt ļoti veci un ir pazīstami arī pie citām tautām. Dažreiz viņa apķeŗot ar savām kājām cilvēka iekšas un sākot tās žņaugt. tad slimo ved uz pirti. kādēļ arī pulsa dzīslu mēdz saukt par dzīvības dzīslu. Lai no viņa varētu tikt vaļā. Dažreiz varot arī skaidri dzirdēt. un tauta daudzina pavisam trīsdeviņas dažādas rozes. kaula. Ja slimība jau esot iegājusi „kaulos”. raibā. no kā ceļoties lielas vēdera sāpes. matos un spļaudakās. Latviešu pasakas un teikas. tas palicis slims. tad jālūkojot viņu kaut kā piemānīt. Visvieglāki slimība tiekot cilvēka miesā. kur kāda labdare to laita (brauka). Austrenes kalns.svētiem. Slimībām esot tā īpašība doties cilvēka miesā iekšā. iekritīšot šā vīra sviestā un tikšot ieēsts. deviņvīru spēku un arī citus augus. ka sānos esot „dūrāji”.. ka māte brēcot. Drudzis jājot cilvēku kā zirgu. tad tā esot grūti dziedējama. Zemes mātes un Mājas kunga svētie koki. zobu. Kas nu to aizticis ar roku jeb arī tik labi uzskatījis. Teikas bieži daudzina slimības par dzīvām būtnēm. Topographische Nachrichten. kuŗš senāk ar savu avotu bijis lielā apgabalā izslavēts (Hupel. sarkanā. ka viņš palikšot par puteklīti. bet pūšamos vārdos sastopam tomēr deviņas rozes pēc krāsas (baltā. 1. viņa guļot it mierīgi. Ar mītiem un māņiem ir saistīts arī pats cilvēks. tad māte nākot kā kumoss kaklā. kašķi. pirkstā „ēdāji”. 117. Šī māte esot līdzīga kaupiņam ar četrām kājām. Bez dvēseles esot vēl katrā cilvēka miesā kāda dzīva būtne. melnā. p. bet tālāki sakari ar dzīvību ir vēl apģērbam. pelēkā. dzeltānā. Mēris ceļojis apkārt un parādījies ļaudīm visādos veidos. kuŗu dažreiz varot aizdzīt ar baidīšanu. vai arī kā gars jeb suta. tērauda). parasti sacīdama arī kādus pūšamos vārdus. bet ar zālēm nu vajagot lūkot dzīt slimību ārā. p. Šīs rozes gan nekur visas nav uzskaitītas. 16. ja viņš sabīstoties. Par zālēm pret mātes vainu lieto mātes mētras. jeb dzīvā dvēsele tiek atkal ielaista nomirušā miesā. Drudzis sacījis. kā drudzis sarunājies ar kašķi.). bildei un pat vārdam (P.

kā jau teikts. tad to izcēluši no gultas un nolikuši zemē uz salmiem. t. Lai bērns izaugtu vesels. sitamā. kas pēc analoģijas burvības varētu tikt iztulkots nākamajam bērnam par ļaunu. rokas.stilba. 17. Viņa saule nezināma. Jau māte uz grūtām kājām nedrīkst neko tādu darīt. galvas. Jau ar pašu miršanu bijuši saistīti visādi māņi. tad bērns tiek visādi zāļots un kvēpināts. lai bērns neiznāktu par atzīdeni. lai viņam atvieglinātu nāves cīņu. ar ļaunām acīm. ēdamo mēru un citas līdzīgas. Pie visām tautām. suņa mēru. Nemīlīga dzīvošana: Nedziedāja sīki putni. tad viņam tiek „sari pērti”. Lai nu tas nenotiktu. naktspamašas. Liela nozīme tautas māņos bijusi senču jeb dvēseļu kultam. tekošā. cik mums ir zināms. Kaut gan viņa saule līdzinās šai pasaulei.„pinekli griezti”. un šai mātei cilvēks nodots arī mirstot. Senāk domājuši. iznāktu jau vesela grāmata. Ļoti daudz māņu saistās jau ap paša bērna dzimšanu. „ūka uzcelta” u. „kakls uzvilkts”. apģērbts un guldīts. 27693. Ar visādām ceremonijām bērns arī tika saņemts. 39    . Tūliņ pēc miršanas mironam aiztaisījuši acis. raganas. krūšu) un deviņas pēc citām īpašībām (caurā. Tāpat pie daudz tautām bijis parasts pie mirēja gultas nolikt aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni. Ļoti tālu ir arī pazīstama ieraša. tomēr dzīve tur ir sliktāka. Visus šos sīkumus aprakstot. laumes jeb svētas meitas. čūskas. Pasakās ir minēti vairāk gadījumi. nobrīnēt un norunāt. lai to nepārmītu velns. Vairāk pasakās nāve tiek piemānīta. Mīlē man (i) šī saulīte. ūdens. lai dvēsele varētu tikt laukā. No māņu slimībām visvairāk daudzina čūskas vainu. 27370. lai nebūtu skaudīgs. Šai laikā bērnu arī visvieglāk var noskaust. kniešamā. tad to sadzenot iekšā. Arī pie bērna zīdīšanas jāievēro zināma kārtība. Gana laba viņa saule. kur dvēselei mazgāties. cilvēkam mirstot. ko apliecina arī mūsu tautas dziesmas. pr. zemes svaru. vienā viņai tiek noņemta izkapts un vēl citā viņa tiek maģiski piesieta pie koka. lai viņš neaizmānītu citus ļaudis uz viņu sauli. nāvīgā. Kad slimnieks tuvojies miršanai. Nekūkoja dzeguzīte. ka rozi nedrīkstot slapināt. Senču jeb dvēseļu kults. Šī māņticība ir izplatījusies pa visu pasauli un Ķīnā vēl pastāv līdz mūsu dienām. Tāpat „otru pusi” var aprakt tikai zināmās vietās un ievērojot zināmus likumus. lapu). ir pastāvējusi tā pārliecība. kuŗa pāriet kādā citā pasaulē jeb „viņā saulē”. gurna. kādēļ pakavēsimies pie tā ilgāki. mazgāts. attaisīt durvis un logu. Zeme. bet atstāj vēl kādu dzīvu garu jeb dvēseli. kur cilvēki redzējuši arī nāvi. „spārni cirsti” . Viņa saule nemīlēja: Šī saulīte man zināma. No bērna piedzimšanas līdz nokristīšanai caurām naktīm dedzina istabā uguntiņu un neatstāj bērnu istabā vienu pašu. mīkstuma. ir uzskatīta vispārīgi par māti. ka cilvēks mirstot vēl galīgi nebeidzas.

lādēdami grūto verdzību un savu kungu nežēlīgo jūgu. jeb arī no apakšzemes aizsauc mirēju pie sevis. kādā viņus nospieda varmācīgie vācieši. 27577). tad pagānu priesteŗi iesākuši savu raudu dziesmu. „žēlojušies un dziedājuši to pašu raudu dziesmu (iamer sanc). teic ļaunu par labu un slavē mirušos par viņu zādzībām. melodami apgalvo. bultas. kuŗi it kā dzimtu priesteŗi. laupīšanām. Jau Indriķa chronika stāsta. retumis pastalas. šķēps. nekrietnībām un citiem grēkiem. kur arī bieži sastopam augšā minēto slēpšanu. Kādā līgumā. susekli. I. 27549. Tikai viņas ir dziedātājas un dzejnieces. zobins jeb dūcis. 1. gadā pēc nelaimīgas kaujas ar vāciešiem „sadedzināja savus mirušos un izpildīja raudas (planctus). gadā starp krustnešiem un seniem prūšiem lasām: „Viņi apsolīja arī. 874. III.Klusu un nemīlīgu apakšzemi bez putnu dziesmām daudzina arī mūsu pasakas. par kuŗām ir mums plašākas ziņas. Zārkā vēl parasti likuši naudu. bet tu par viņiem valdīsi. dzērienu.). kuŗi tiek apspiesti grūtā vāciešu verdzībā. Šī tautas dziesmu fantazija par cilvēku miršanu mums ļoti atgādina seno grieķu un romiešu uzskatus. cirvi un drusku naudas ar šādu raudu dziesmu: „Ej. ēdiens un ceļa nauda!” To pašu apliecina Dionīzijs Fabrīcijs ar šādiem vārdiem: „Bērēs viņi ir ieraduši žēloties. kuŗu jau dziedājusi Dobele un Raķene. Kaut gan mūsu tagadējās tautas dziesmās mēs sastopam tikai kādas atliekas no senajām raudām. vīrieši tur neņem dalības jeb cieš klusu. stops. kuŗus viņi dzīvodami padarījuši. vēl līdz šim laikam liek kapos ēdienu. lai mirušie netiktu sodīti ar elles mokām.” Plašākas rakstu liecības par šādām raudām ir mums uzglabājušās no senajiem prūšiem. Līķi nomazgājuši ar siltu ūdeni. kas izbēguši no šās verdzības.. adatu un pudeli degvīna jeb alus.” Pazīstamais Lazīcijs raksta: „Livonieši. viņa visvairāk mīļotais kalps.” Bet pēc augšējās ziņas mēs redzējām. viņa medību suņi un vanagi un tā visi tie tikuši sadedzināti. ka uz priekšu vairs neturēšot tulisonus jeb ligasonus (Tulissones vel Ligaschones). ka mirēja dvēseli Veļu māte „pieviļ”. 27545) un Saule. Tādas raudu dziesmas bijušas arī pie latviešiem un seniem prūšiem un vēl tagad ir uzglabājušās pie leišiem. Še tev ieroči. tabaku un šķiltavas zārkā. mirušā „augums” šai pasaulē „zūd” (27407. Tādēļ arī neviens negrib labprāt šķirties no šās pasaules un pie nāves grib uzlikt vainu dievībām. ar mednieku vanagu uz rokas un ar lielu pavadoņu pulku aizejam uz citu pasauli. kuŗā slavējuši mirušā varoņa darbus. kur ne vairs vācieši par tevi. Pīpētājiem likuši arī pīpi. pieder pie visvecākām tautas dziesmām.” Par šo raudu dziesmu dziedāšanu O. lai viņā saulē nebūtu grūta staigāšana. bet ne vīzes. ja atrodas klāt. gadā. ka viņi redzot mirušo pa debesīm jājam uz zirga ar spīdošām bruņām izgreznotu. apāvuši kājas un dažos apgabalos likuši arī baltu mici galvā. no šās dzīves labākā pasaulē. un pacēluši acis pret debesīm. Šo ierašu mēs sastopam jau no visvecākiem laikiem un gandrīz pie visām tautām. kuŗas vai jau virs zemes nolemj cilvēkam nāvi. Zeme jeb Nāve viņu .slēpj” (27445. kuŗu balsi dzird pie zārka. Ļoti veca paraša ir mirušo apdziedāšana dziesmās un šādas raudu dziesmas. Kad no sārta sākuši celties dūmi. tomēr viņas mums ir apliecinātas vēsturē. Kājās āvuši kurpes. Pats zārks senos laikos izcirsts siles veidā no resnas priedes (Latvju daiņas. 40    . ka pie senajiem prūšiem taisni vīrieši bijuši dziedātāji. kādēļ arī tautas dziesmās (27420) tiek saukts par viena koka namu. ka kurši 1210. 27552. nelaimīgais. peramo slotu. melīgus ļaudis. apģērbuši parasti baltās drēbēs. turpretī laimi vēlēdami mirušiem. Tautas dziesmas mums liecina.” Pēc Rīmju chronikas ziņām zemgalieši tikuši uzvārēti 1290. Bökelis raksta šā: „Raudu dziesmu izpildīšana visur pasaulē ir sieviešu uzdevums. Mirušam kareivim likti blakus viņa jājams zirgs. p. kas noslēgts 1240. 27443. kā ir vispārīgi pieņemts.

ar kuŗiem pēruši mājeniekus. bērinieki salauzuši eglīšu un paegļu zarus. 1. IV. tad gailis” (ibid. kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus kājās” (L. ka viņi pat mazus bērnus ņēmuši no šūpuļa ārā. I. Kad mājas saimnieks miris. p. p. 869.). p. p.). I. kapsētā nav rūmes. „Bēŗu brandvīnu dzerot. I. jo arī sapņos redzēti zirņi tiek izskaidroti par asarām. Miroņa iespaids uz labības augšanu ir sevišķi redzams sekošā igauņu māņticībā: „Ja ziemā bēŗu braucienam būtu jāiet par kādu tīrumu. Arī parunā mēdz sacīt :„Birst asaras kā zirņi. „Cūku bērēm nekāva.. „Iekām līķi veda projām. D. iznesa no istabas visus stādus un sēklas. tad uzcēluši visus cilvēkus. Tāpat tas ir Ķīnā pie mandžuriem un lolo un pie dažām tautām Kaukazijā. 1. 872. 3. „Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas.). Svarīgākie bēŗu ēdieni bijuši vārīti zirņi.neapmirstot” un lai viņi varētu laikā uzmosties. D. tad tai gadā daudz lopu krītot. 1. un jā viņam tās nedodot. III. kad jau iejūgti līķa zirgi.” „Bēres nevar pavadīt bez asinīm. p. kas pirmo reiz dzēra alu. tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (L. III.). p. I. „Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē. tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot” (ibid. 3. Latviešiem bijis līdzīgs ieradums. 866. 865. IV. D. bet jākauj allaž kāds lops. Šī ieraša ir ļoti veca. papriekšu nolēja mironam kādu lāsi zemē” (L.). 1.). Ar šiem māņiem stāv sakarā augšā minētā sēklu apmiršana. IV. D. sadedzinājuši tās cisas.. 1. 310. Kaip seniej i Lietuvininkai gyveno. kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām” (L. p.Līķi uz kapiem vedot. tad pavadoņi labāk brauc ar līkumu pa sasnigušo zemes ceļu. p. IV. lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām. 1. 867. p. 865. I. I. 862). 1. J.. Zirņi tiek pielīdzināti asarām. 865. bieza putra un nogrūsti mieži jeb kūķi (кутья). I. Wiedemann. Capeller. bet arī pie senajiem grieķiem (skat. Reallexikon. IV. nemirstiet.). 567.). līķi izvadot..). un katrs.. uz kuŗām slimnieks miris. 1. 875. 1. Par leišiem ir ziņots. izlej tam pakaļ spanni ūdens. 875. p.). Tālu pazīstama ir sekošā bēŗu ieraša pie veciem latviešiem. kviecot” (ibid. jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot un sīpoli izziedot” (L.). laikam gan paši kareivji būs apdziedājuši savus kritušos biedrus. 862. jo tādu pašu to sastopam ne vien pie seniem leišiem (pēc Lazīcija). kas tai mājā gulējuši (L. jo bērēm kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi un cūka. Arī augšā minētā aizrādījumā par raudu dziesmām pie kuršiem un zemgaliešiem. 868. 1. I. p. Ja redzamas lopu pēdas. IV. D. D. p. „Bedamā dienā. Tāda pati māņticība bijusi pie leišiem. Sekošas latviešu ierašas saskan ar igauņu ierašām (F. to necēla augšā. p. p.Pie leišiem vēl tagad vīrieši dažos apgabalos dziedot raudu dziesmas. 1009. „Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu. 1. Tā latvieši. p. IV. 869. D. D.). Otru dienu gājuši skatīties. lai neapmirstot. .). lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot” (L. Schrader. 871. 41    .).). Pусскiй Hapoдъ. Забылинъ. Daudz bēŗu ierašas pie leišiem un latviešiem ir gluži vienādas. lai sējumiem nekaitētu” (ibid. tad leiši gājuši pie visiem lopiem un bitēm un paziņojuši: „Mūsu kungs nomira” (C. mironam jājot. jā ne vairāk. jo citādi varētu labībai notikt liela nelaime. papriekš jānolej viena glāzīte mironam zemē” (L. 1. tad mirstot daudz cilvēku. 1. lai mirējs viņus . 872. 1. „Kas pie līķa rokas liek. „jo mironam vajagot jaunu asiņu. 865. 1. 36.” Bēŗu kūķi un bieza putra būs gan laikam pārnākuši no krieviem (M. kādas pēdas pelnos iemītas. Leben der Ehsten. D. „Slimniekam uz nāves gultas guļot. ja cilvēka pēdas. Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un saudzētas” (L. Sal. 861. kā arī leiši. jo tā esot miroņa daļa. p. No kapsētas atpakaļ braukdami.” No citiem latviešu māņiem vēl pieminēsim sekošos.). Kad slimnieks miris naktī. Aus dem . sacīdami: Nemirstiet.

vai tie dzēra. B. „Pa bēŗu laiku mirušo uzteica. D. p. 1. To apliecina arī sekošā tautas dziesma: Visu nakti tā māmiņa Ap logiem klausījās.). un R. kā jau agrāk esmu rakstījis (Etnografisku rakstu krājums.. Viss tas stāv sakarā ar jau augšā minētām raudu dziesmām. ko bērēs runā. Rakstu krājums. Lai nu arī pakaļpalicēji žēlotu mirošo kā žēlodami. p. Vai tie ēda.„Tic arī. nemirstiet. p. 1. kā jau minēts. ir izpildījuši arī zirņi.). 27754. Pasakās un teikās ir vairāk piemēru. tomēr neviens nevēlās. IV. jo „jāsargās no tam. Vismaz māte arvien raud patiesīgi par sava bērna nāvi. kuŗi ar savu pastāvīgo zaļumu varēja noderēt par dzīvības simboliem.). 80. Skuju koku vietā retumis ņemts arī spēka simbols ozols (27666). kā jau minēts. 27791. jo tad mironim grūta gulēšana asarās” (L. un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā” (L. 1. Vai māmiņu daudzināja. slavēja. Nava vietas kapsētā! Es ieliku sav’ māsiņu (bāliņu) Pašā slitas maliņā. ka arī tuvinieki nebūtu cits cita žēlojuši. un mātes mācīja bērnus. K. Mana veca māmulīte. sal. Z. I. IV. lai nekā aplam nerunā. 147. 1. Tik bieži daudzināta raudāšana tomēr nebūt neliecina par lielu jūtelību un raudelību pie seno laiku ļaudim. I. tai bij žēl. D. p. Līķus. Tādēļ arī ar šiem zariem situši mājeniekiem un dziedājuši: Nemirstiet. 27335. Būs man grūta gulēšana. I. Raudātāji un raudātājas tiek parasti aicināti par maksu un asaru vietu. Nav tomēr jādomā. jo tad tiekot kāda vaina” (L. 869. 863. 872. Arī mironam asaras nebija par labu. Tādēļ arī mirušā vārdā tiek dziedāts: Birs dobē asariņas. I. paegli (27657) jeb priežu zaru (27646). IV. to darīja īpaši vecas sieviņas. Tā raudāja. 1. XV. Īstas vecu laiku cilvēku jūtas būs drīzāk apdziedātas sekošā dziesmiņā: Nomiruša neraudāju. ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū. Kas nomira. 860. p. L. p. Nevienam žēl nebija. Aizvestā līķa vietā. ka miroņa dvēsele klausās. atved mājā eglīti (27659).). 1. Neviens mani neraudāja. lai viņu dēļ neraudot. 27660. tas gulēja. Acu savu netērēju. D. kur mirušie laiž kādu ziņu saviem tuviniekiem. Man actiņu vajadzēja. 27750. lai tas vēl nāktu atpakaļ (27514—27518). vecie latvieši aprakuši smilšu kalniņos savu 42    .

27357. un tautas dziesmas tur min pie reizes vispārīgi „baltu puķi” (27314. To apliecina arī piemēri no dažādām tautas dziesmām. p. Jau no seniem laikiem visvairāk cienītā puķe. Kā dievi cits citam līdzinās un bieži savā starpā satiekas. Tautas dziesmās jauneklis jeb jaunava arvien izteic cerību. ka uz viņu kapa uzaugšot roze. un daudz tautas savos mītos ir tos pārcēluši viņā saulē. ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs. kas tiek „darīts”. W.). ūdenī un apakš zemes. I. u. kādus darījušas šai pasaulē. 27546. ka visi eņģeļi ir dvēseles. Ir taisnība. Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājās kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm. Uz kapiem jau diezgan sen ir sākuši stādīt puķes. ka veļi būs cēlušies no dvēseļu kulta. Uz jaunu ļaužu kapiem vācu tautas dziesmās līdz ar rozi tiek daudzināta arī liepa. jo suns un govs ir vecākie mājas lopi. kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. tā arī dvēseles varēja ne vien savā starpā satikties. tā arī zemē apraktie miroņi varēja viegli nonākt apakšzemes valstībā. Gandrīz pie visām tautām senāk pastāvēja māņticība. 18. mums vajadzētu stingri šķirt drošu 43    . ar ko Eiropas tautas ir pušķojušas savus kapus. 13373). 27422. Tā arī mūsu tautas dziesmās mirušas meitas gana „veļu govis” un viņām palīdz arī „veļu suņi”. Sestdien mani nebediet: Es visiem miroņiem Ūdentiņa nesējiņa. XVII. un 103. tad tāpat varam šaubīties. bet arī debesīs. I. Ka slīkošo dvēseles ved sakarā ar ūdens putniem. bet arī parastās tautas dziesmās (27416. bet pirms vēl veļu kults pie mums nav galīgi izpētīts. 1. ir bijusi roze. Zārks tautas dziesmās tiek parasti saukts par „mūža namu” (27409. 27756). Tā arī pie latviešiem ne vien romancēs (13250). mežos. Die vorchristlichen baltischen Totengebräuche). Visādas dievības ar saviem apakšniekiem piemīt ne vien kalnos. pēc vēlāku laiku ticības arī eņģeļiem.māju tuvumā. Uz to pašu ierašu zīmējas veca katoļu leģenda. p. purvos un laukos. ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām stāv pēdējām tuvāku nekā citi gari. Veļu dzīve viņā saulē.). 876. 1. 12. 27633) aug rozes uz kapiem. ka dvēseles viņā saulē turpinājušas tos pašus darbus. III. Tāpēc tā paruna. Negribu arī nebūt noliegt. nevis taisīts (sal. „Apglabātam mironam tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu. Tāpat arī pāra latviešu romances piemin liepu uz kapa (13250. Caland. Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem. ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē” (L. pēc kuŗas no svētās Magdalēnas asarām esot cēlusies baltā roze. gan arī „magoni” (27313). Šeit tomēr var būt arī kāda tumša atmiņa no tāliem senlaikiem. 102. vai visi veļi tikuši turēti par dvēselēm. Cilvēka fantazija meklē visās vietās dzīvas būtnes. Sestdien apraktai sievietei bijis miroņiem jānes ūdens. kas līdzinās pašam cilvēkam. bet arī pie citām tautām (Archiv für Religionswissenschaft. Etnografisku rakstu krājums. Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēka dvēseles. Ja nu nevaram apgalvot. 27380). Lai es miru. bet arī pievienoties citiem gariem jeb mītiskām būtnēm. IV. IV. Tādi paši māņi ir sastopami ne vien pie leišiem. Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami māņi. tikai uz katoļu laiku beigām sākuši rakt arī kopējās kapsētās. D. kad es miru.

gadā ceļojis pa Baltiju. XVII. 27526. kā jau minēts. pēc kuŗiem jauna cilvēka nāve tiek pielīdzināta kāzām. Veļi tiek tautas dziesmās diezgan bieži minēti un parasti vēl sakarā ar mirušo dvēselēm. 123. Bez kritikas krājot materiālus tikai jau gatavām teōrijām. K. un tikai otru dienu par bērēm” (L.” lai gan citādi viņi dzīvojot tāpat kā cilvēki virs zemes. d. kas 1673. raksta. un tocharu „wäl” mirt. 876. R. tad senie leiši domājuši. Lerchis-Puškaitis. v. Über die litauischen Vēlēs) atvasina leišu vārdu „vēlē” no indoeiropiešu darbības vārda saknes „vē-”. kad bijuši nomiruši”. jo dziesmas par mīlestību un precēšanos vispārīgi netiek skaitītas pie visvecāko dziesmu slāņa. mazkrievu. ka pie leišiem mirušie bērni arī veļu valstī paliekot par bērniem. kuŗi drīzāk aizrādītu uz veļu celšanos no dvēselēm. Latvietis šai vārdā jūt sakaru ar darbības vārdu celties”. ka latvieši nesuši savus upuŗus senčiem ar šādiem vārdiem : „Mus si veczake dvesely melami” (mūsu vecāku dvēseles mielojam). bulgāru. poļu. 1. Pētersonu Kārlis (R. L. p. kaulu vīrs ar izkapti viņai nepatīk. t. pazīst daudzas Eiropas tautas un tikai pie leišiem un latviešiem viņas stāv sakarā ar veļiem.—130. krievu. mēs tik vēl vairāk sarežģīsim veļu jautājumu. 27527. ka veļiem jau ir piešķirta plašāka nozīme kā dvēselēm. kur tautietis apprecē Zemes mātes jeb Veļu mātes meitu (27699). 99) raksta. Bet šādi aizrādījumi tomēr vēl neizskaidro veļu bērnu nozīmes pie latviešiem. Tautas dziesmas daudzina neretis veļu bērnus (27434. O. italiešu. pielīdzināmu laumēm. kas nozīmē „pūst” (kā vējš) un ir rada ar mūsu vārdu „vējš”. Arī šeit nav vis runa par dvēseles pārvēršanos velī. 27798. ka veļi dzeŗot kāzas. R. bet tikai par tautas dzejas optimistiskiem uzskatiem. Brands.). teikas un pasakas. kaujā kritušais. No visa tā redzam. lai gan pēc etimoloģijas velis nav šķirams no vecziemeļnieku „valr”. Bet nu pēdējā vārda saknē ir gaŗš e. Ja saulei spīdot. ka latviešu tautas dziesmas šeit būtu uzglabājušas šās līdzības pirmatnīgāko veidu. I. L. A.faktu no teōrētiskiem vērojumiem. bet nav skaidru aizrādījumu. kamēr veļa pamatā sastopam īsu e. Veļos ņēma līgaviņu. ja visi veļu bērni būtu miruši cilvēku bērni. rumāņu un albāniešu tautas dziesmām. IV. Nav mums pietiekoša iemesla domāt.” Piemērus Bökelis ņem no grieķu. v. Mans bāliņš jauns nomira. B. un II. jo viņi ir tikai dvēseles. un 1674. Kur latviešu māņos ir runa par mirušiem senčiem. lietus līst. D. Tāpat arī leišu „vēlēs” pēc Kuršata nenozīmē vis tikai mirušo dvēseles. Lietavā šur un tur nomirusi jaunava saukta par veļu līgavu. kādēļ šāds izskaidrojums nevar būt pareizs. bet nāve ir priecīgas kāzas. 1. XVI. 27531).). Primitive Culture) kāds dienvidus Amerikas iedzimtais teicis par mirušo gariem: „viņiem vairs nava nekādu bērnu. Rakstu Krājums. jo daudz māņos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli” (A. Mölens (Archiv für Religionswissenschaft. Jau augšā ir pieminēta tautas dziesma. Arī J. jo māņi pie 44    . ka dvēsele visādā ziņā paliek par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. ka Kurzemē senāk „kāzās aicināti arī tēvs — māte. Līdzīgas kāzas. Pēc Tailora (E. VII. Augšā minētais Mölens raksta. Tylor. bet gan vispārīgi kādu garu. I. tur viņi tomēr par veļiem vairs netiek saukti. p. Tā arī pie latviešiem „neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja par kāzām. Bökelis raksta: „Nāve tautas dzejā nav nekāda atbaidoša parādība. To apliecina arī šāda mūsu tautas dziesma ar daudz variantiem: Lietiņš lija saulītē: Velēnieši kāzas dzēra. B. Meulen. Z. 1.

Par „spirti” (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu. kā redzams no šādiem piemēriem: Laime meitas aizmirsusi. „kapa virsu dancodama” (27537—40) un noraisa Laimas kārto šūpuli (1135). „ghost” un „spirti”. Nepareizas turpretī ir tās domas. Turpretī no otras puses mēs redzējām. Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upuŗus. 27529. kas nav cēlušās no dvēselēm. Zemes māte ir gan stingra savā spriedumā. ka veļi ir tomēr cēlušies no dvēselēm.dažādām tautām ne katrreiz ir līdzīgi. Ja tautas tradiciju krājēji būtu stingri turējušies pie tautas valodas un etnografi būtu ievērojuši augšā minēto noteikto terminoloģiju. kuŗas. stāv viņas uzraudzībā jeb „ glabāšanā”. kā jau augšā ir izskaidrots. Pēc visa tā ir jāpieņem. „Soul” (vācu Seele) nozīmē cilvēka jeb citas dzīvas būtnes dvēseli. krievu Beликiй четвертокъ). Angļu jaunākie etnografi tagad stingri izšķiŗ vārdus: „soul”. ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem. Zemes mātes un Veļu mātes meitas varam pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tā tad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. redzot veļus (Meulen). ka latviešu tautas tradicijās nav drošu liecību. tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu (27510 v. ir dievības. suņi un zirgi varot redzēt veļus. Man tomēr vēl paliek šaubas. 27533—4). kas nav cēlies no cilvēka jeb dzīvnieka miesas. 27525). „kaltē” drēbes (27782) un cep „plāceni” (27411. kas mums līdz šim ir pazīstamas. tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevaram attiecināt uz veco chroniku un tautas tradiciju Zemes māti un Veļu māti. Tāpat arī cilvēki. 27535). 22194. kā jau augšā minēts. Augstākā apakšzemes valdniece pēc tautas dziesmām ir Zemes māte. bet nevis mirušu cilvēku dvēseles. Par veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti. bet nav vairs nežēlīga pret savām dvēselēm. Veļu māte iedomāj’si: Vīriem sievas apkāvusi. Veļa māte. ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. to vairs nevar skaidri redzēt. par ko tomēr ir ļoti jāšaubās. kā arī Veļu māte. Lai gan Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis (10735. ar „med’s vāceles” palīdzību (27536). kādēļ arī dvēsele griežas vispirms ar sveicināšanu taisni pie viņas. Meitām vietu taisīdama. bet tajās latviešu tautas tradicijās. vai Mölens un Kalands būs stingri pārbaudījuši visas leišu tautas tradicijas. Veļa māte. „velē galdautu” (27432). 10789. 27726. „priecājas” par ļaužu nāvi. Tāpat nav mums nekāda iemesla izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. Pēc Mölena leišu māņos gaiļi. sal. augšā veļu līgavu). kas dzimuši Zaļā ceturtdienā. Kaŗa darbus pastrādāja: Citam ņēma mīļu draugu. Arī pie latviešiem minētie dzīvnieki var redzēt visādus garus. Pie latviešiem turpretī Lielajā piektdienā (Beликaя пятницa) dzimuši cilvēki varot redzēt garus. kādēļ leiši sauc minēto dienu par veļu Lieldienu (Vēliu Velykos. Ar to nu gan nav apgāzts senākais vērojums. 45    . kas ir šķirama no miesas. ka veļu valstī ir būtnes. Kā precētiem veļiem varēja būt savi bērni. Kapa atslēgas tura tāpat Zemes māte. „Ghost” (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. tā arī mirušus ļaužu bērnus varēja saukt par veļu bērniem (sal. sevišķi. Jā šāda celšanās būtu vērojama priekšvēsturiskos laikos. vai tur visur ir bijusi runa taisni par veļiem un nevis par dvēselēm un spokiem. taisa tai „vietu” (9246) un „cisas” (27713). tad gan par veļu nozīmi pie leišiem un latviešiem vairs nebūtu nekādu šaubu. Šie māņi gan laikam būs cēlušies no vārda „вeликiй” līdzības ar „veļu” nosaukumu. Miruša cilvēka dvēsele.

Turpretī meklēdami katram apgalvojumam skaidrus un drošus pierādījumus. kādēļ tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. Nokauj manu vīra māti. rijās. ko pērties. tāpat kā ikkuŗš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi. Tikai līdz ar augstāku kultūru sāka cilvēki šķiroties pēc dažādām kārtām un amatiem. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana. vai visi veļi latviešu un leišu tautas tradicijās ir turami par mirušu cilvēku dvēselēm. kuŗi beidzot „dod” savu „augumiņu”. Tādēļ arī uz nāvi zīmējoties tāds sapnis. Lai gari varētu redzēt ēst. 46    . Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem. ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām. Mums bija jāatstāj galīgi neizšķirts arī tas jautājums. ka nākošais gads būšot neražīgs. Šis laiks nav bijis visur gluži vienāds. Trijās dziesmās (27402. tad sienā iespieda kādu skalu. Kā starp cilvēkiem senatnē darbi vēl nebija dalīti pēc dažādiem amatiem. un kad viņa aizmieg. Saule stāv sakarā ar „viņas saules valsti”. kā gari mielojas. ka Veļu māte ir vispirmatnīgākā dievība un ka visi dievi ir cēlušies no mirušu cilvēku dvēselēm. tā arī seno dievu darbība vēl nebija stingri norobežota. tad pirts tikusi izkurināta. tad uguns izdziest (27523). pirtīs. un pēc pašu cilvēku priekšzīmes sākās arī pie dieviem antropomorfizēšanās un speciālizēšanās. zināms. kuŗu tad abas „paņem”. Senie latvieši mielojuši senču dvēseles. kas tika godāts. var viegli nākt uz domām. kādēļ Veļu māte būtu turama par dvēseli. bet 10. 27781. kur gulošu cilvēku apspīdot saule. ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neaizkarti. tad baidījušies. un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota. bet arī Laimai. Vēl vairāk Veļu māte līdzinās Saulei. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni. kā liekas. kūtīs jeb arī citās klusās vietās. Mielošanai mēdza nest gaļu. bet parasti rēķināts ap oktōbŗa mēnesi. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks. Jau augšā ir aizrādīts. sieru un alu. kas apņēmis kādas četras nedēļas. kuŗām līdz. Zemes mātei un Vēja mātei. tā vienīgā pamata mēs nevarējām atrast. kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas tā sauktajās Dieva dienās jeb veļu laikā. varēja darīt labu. ka Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei. Turpretī līdzība dažādu dievu starpā ir vienkārši saprotama un gluži dabīga. biezputru. Interesants ir še vēl tas fakts. Ja mielotāji redzējuši. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte (27683). ar ko var atvērt visas durvis. kur viņa pati noiedama var ņemt līdza un „paslēpt” cilvēka dvēseli. jo arī pēdējā „paslēpj bāleliņu” (27445). Meklējot visiem mītiem vienu pašu pamatu kā kādu burvju atslēgu. 23177. 27579—80) Saule un Zeme stāv ar ļaudīm „ienaidā”. Līdzīgi Vēja mātei (27438—9) arī Veļu māte (27440) „klabina” jeb „klauvē” pie „nama durvīm”. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. varēja nākt arī citi veļi. bagāta Veļu māte. kur cilvēks guļ un tādā ziņā vēstī viņam par nāvi. Katrs dievs. Šāda senlaiku paraša ir sastopama pie daudz tautām. Ai. Pie veļu mielošanas turējušās daudz tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauka augļu novākšanas. tad aiztaisījuši rijas jeb pirts durvis un nevienam nav bijis brīvu skatīties. Ja gari uzņemti pirtī. Nav mums zināms nekāds iemesls. ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradicijām.Citam mīļu māmuliņu. Pēdējā Saules īpašība saskan pilnīgi arī ar citiem tautas uzskatiem. jeb tikai vispārīgi par apakšzemes gariem? To tiesu jo grūtāki būtu to pašu pamatu meklēt Saules mātei. Kad mielasts bijis sataisīts.

pauŗiem.. ja kur apraktu slīkoni jeb nokārušos. izrakuši līķus no kapiem. iļģiem. O. mēŗa un citām sērgām. un ka no pēdējām atkarātos viss ļaunums un labums ļaužu dzīvē. The Handbook of Folklore. 284. tie ir apstākļi. 1. pēc dažām ziņām esot mirušu kaŗa vīru gari. bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari.” Tā arī M. lai gan kristīga ticība nebūt nemāca. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: „Kāvi kaujas”. Ir iemesls domāt Rupjības vajag dzēst. slepkavu un nogalinātu cilvēku dvēseles. Ļaudis ticēja. ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles. ka dvēseles dzīvojot kapos. 1. jogi un jodi. Burne. p. ka visi gari būtu cēlušies no dvēselēm. parādus nesamaksātus. Šrāderam (Reallexikon. kādēļ dvēsele griežas atpakaļ. 1.. tādēļ arī senos laikos ļaudis nelaimes gadījumos. un ka ceļotāju dvēseļu ļaunie darbi nāk no atriebības dzīvajiem par viņu pienākumu neizpildīšanu.). ir nogalināta bērna dvēsele.Lai gan šo dvēseļu mielojamo laiku. Zabiļins (Pуccкiй Hapoдъ. ka visiem bijis vecs izskats.) ir pilnīga taisnība. 83. Bet ar visu to nebūt nav teikts. ir patstāvīgi apakšzemes gari un netiek turēti par dvēselēm. to runātāji vairs nezināja. No Perniģeles pagasta Liepupes draudzē ir mums šāds interesants apraksts par šiem gariem: „Vecie bijuši cilvēku uzskatā. bet gan no bailēm par viņu nedarbiem. kā arī gar sētmalām. jeb arī no to ļauno daimonu iespaida. 1. kā jau minēts." Visu to ievērojot. kad viņi kaujoties. 19. ka miroņu dvēseļu kults nav vis cēlies no ļaužu mīlestības uz miroņiem. ka visi viņi būtu arī gluži vienādi.) raksta par krieviem: „Slīkoņus un nokārušos neapraka kapsētās. Ēni jeb māži var ļaudim kaitēt. 26. pauri. p. gar ceļa malu. Kāvi. mantiniekus pieviltus. Var būt. tad izceļoties ziemeļa gaisma. Latviešu tautas teikas un pasakas. sauc par veļu laiku. un šo ideju vajadzētu vēl tālāku izpētīt. Bet svarīgākais iemesls. bet nav sacīts. kamēr viņa kauli netiekot aprakti.” (A. bet kas tie kāvi esot. Nelaimīgās dvēseles. Pēc šā apraksta vecie līdzinās pazīstamajiem vācu „Erdmännchen”. kuŗi. p. VII. kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus. Lerchis-Puškaitis. bet tas vēl nenozīmē. — ka bēŗu ceremoniju pirmais uzdevums ir ievest dvēseli garu valsts biedrībā. S. tomēr tikai retis kādā rakstā ir runa taisni par veļu mielošanu. urgučiem un vēl daudz citiem līdzīgiem vārdiem. kas viņus kavē mierīgi dusēt savos kapos. p. kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē. tad visam apgabalam celtos nelaime. 564. taču rupekļus atstāt. Lietuvēns.) lasām: „Ceļotāji gari Eiropā ir parasti pašslepkavu. 81. gariem. jeb kamēr nepienākot tas laiks. iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi. 1. tāpat kā arī leišu „kaukas”. un 565. kā pie neražas. Viņu vārds „vecie” cēlies no tam. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm. Viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem. kuŗu biedrībā viņi ir piespiesti ņemt dalību. baigi. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā). mantu paslēptu. kas ir atstājušas savus dzīves pienākumus nepabeigtus: ķīlas neizpirktas. Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. visā pasaulē ir bēŗu ceremoniju neizpildīšana . jeb personas. 47    . Augšā minētā angļu rokas grāmatā par etnografiju (C. izmērcētas linu saujas lielumā. kā zināms. vecīšiem. ka arī augšā minētie vecīši.

kur Velns sacenšas ar Dievu. bet publicētajās Mirbacha vēstulēs ir daudz kas sagrozīts. 514). purvos. kāds ir sastopams pie senajiem āriešiem. jodu suņi nepajuta. pēdējais nedara nekā ļauna. bet šī pasaka liekas būt atkal izpušķota. bet pasaku pētītāji tomēr meklē mūsu teikās par Dievu un Velnu kādus piemērus. it kā Velns būtu kāds aizņemts vārds un nepiederētu pie vecām baltu valodu saknēm. bet piederēs drīzāk pie ceļojošiem kultūras vārdiem. Kāds Kr. Šmits. Ļaunais gars jeb Velns. kas samaisījies ar „melno vīru” un atradis vēl tautas etimoloģiju leišu vārdā „juodas”. „Skrej uz jodu pili. ka Pērkons „dīda jodus”. Latviešu kaŗa dievība jau bijusi Kaŗa māte un kādas citas kaŗa dievības mums nav zināmas. Tā kā nu mūsu Jodu nepazīst ne leiši. Turklāt pie igauņiem „juudas” ir arī kāda ziemeļa gaismas dievība. Joda tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. arī daudz vidzemnieki. ka pērkona laikā Kurzemē mēdzot runāt: „Pērkons Jodu gaiņā”. pasakas un teikas. Cilvēku ienaidnieks un ļaundaris starp gariem ir Velns (leitiski „Velnias”. Stenders ir uzņēmis tik abas pirmās nozīmes un pieliek vēl klāt. VI. Pasakās nereti ir runa par vairāk velniem. kuŗu sākumi meklējami pie seno persiešu Ahuramazdas un Arimana (P. Tāpat kādā Mirbacha vēstulē ir sacīts. 77—79). Bet nu arī igauņu „juudas” un somu „juutas” nozīmē Velnu. ka mūsu Jods esot cēlies no leišu vārda „juodas”. melniem zirgiem. Pie dažiem latviešu rakstniekiem no Joda ir iznācis seno latviešu kaŗa dievs. I. Tādā gadījumā Jods varētu būt priekšvēstures laikos aizņemts Jūdass. par ko arī jau ir minēts iepriekšējā (19. Pie indoeiropiešu pirmtautas šāds duālisms nav tomēr vērojams un arī latviešu vecajos māņos nav redzams nekāds īsts labā Debess tēva pretinieks. Nav jāšaubās. Šāds Dievs un Velns gan mazāk līdzinās atbilstošām seno āriešu dievībām. tad viņš nevar būt visai vecs vārds. senāk „Vēlinas”). kur viņš saskan ar vācu vārdu „Feldteufel”. un saskan ar muļķa stiprinieku jeb milzi citu Eiropas tautu pasakās. tikmēr par Joda vajāšanu mums tomēr trūkst ziņu drošā tautas dzejā. ka Velns būtu turams par veli. Cīņā starp Dievu un Velnu. 48    .) nodaļā. un arī citos rakstos sastopam tādu izteikumu. Lange to tulko par „Waldteufel” un „Waldgott”. melns. Latv. Saržants raksta no Blīdenes D. L. Otrs Velna nosaukums ir Jods. kā svētu rakstu ļaunais gars. Pie paplašinātiem mītiem par Jodu pieder šādas ziņas no pūšamiem vārdiem: „Joda māte. Gan Auseklis dzied. 85). Ir mums vairāk pasakas. kā pie latviešiem. jo melna krāsa pēc kristīgas simbolikas nozīmē tumsību un ļaunumu un arī pašu Velnu sauc par „melno vīru” (der schwarze Mann). kādēļ ir izteiktas tās domas. jodu māte vien pajuta” (turpat. 48). tomēr nav tur arī vairs nekādu liecību. kur Pērkons vajā ļaunus garus.20. ka „Pērkonam bijis ienaidnieks Jods”. kas pēc etimoloģijas ir atvasināts no veļa. Etnografiskām ziņām par latviešiem (I. ka še esot vecas atmiņas no senā indoeiropiešu duālisma. Pavisam bez pamata ir tie uzskati. tā tad arī Velnu un laikam tāpat vēl Jodu. ka jodi tiekot turēti arī par kaŗavīru dvēselēm. kuŗu jau sastopam Glüka bībelē. Pēc pasakām Velns dzīvo ezeros. Turklāt šādu izteikumu nevaram tā pārtaisīt. Ļoti vecs mīts liekas būt tas. it kā Pērkons „jodus gaiņātu”. jeb vispārīgi kaut kur apakš zemes. Lai gan tautas tradicijās Velns vēl nav tik ļauns. Kamēr Velna vajāšana tautas tradicijās tiek bieži daudzināta. kamēr Dievs viņu piemāna vienādi ar viltu. kuŗi turklāt vēl nav nebūt īsti ļaunā principa pārstāvji. ka jodiem ir arī sakars ar ziemeļa gaismu. bet kāds piemērs tautas tradicijās par to nav vēl pierādīts. satiek uz ceļa jūtēm — nāk no jūras trīs sulaiņi trejdeviņām bultām” (Тpуды. ne prūši. Vispārīgi tiek pieņemts. bet attiecības uz mežu un kaŗu nav nekā pierādāmas.

207.. riebīgs bagātības elks.No citiem velna nosaukumiem mums vēl ir pazīstami Jupis un Nīkšķis. Tas pats ir jādara. Viņš raksta šā: „Šai tautai ir viens tāds ļauns. tad tas tūliņ jādod pūķim. un kam pēdējais to atļauj. ka latvieši. kā tik pats saimnieks.” Vecs Tirzas mācītājs K. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi.” P. kas citiem zog labību un nes mājā. kas gribot. kas fonētiski atbilst vācu vārdam „Puck”. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā. vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. izaudzināt. ko latvieši par pūķi daudzina. tad nav mums nekādu šaubu. viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību. IV.) bija ievērojis. „Ja redzot pūķi 49    . 42). Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību. gadā: „Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi. igauņu „puuk” un lībiešu „pūik” jeb „pūk”. „Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. tad tutens sienā jāieduŗ. peles. Žeibe). tad izskatoties zils un riebīgs. kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā. Saimniekam. Kad viņš alu darījis. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis. Pūķis parādoties kaķa. Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten. vāciski Drachen). Jau 1610. Šilings raksta 1832. viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. Šī ola jānes trīs gadi padusē. Kad maize tiek cepta. „Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem. kamēr ne viņš pats. ka pūķis naudu un labību nēsājot. Jupis turpretī Kurzemē ir uzglabājies vēl līdz mūsu dienām parastā izsaukumā: „Parauj Jupis!” Plašāku un drošu ziņu par Jupi mums nav. kur nācis” (A.. Pēdējo piemin tikai vecās vārdnīcas un var domāt. kas šo pūķi glabā. tad viņš izskatoties sarkans kā uguns. gadā raksta Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: „Daži tura savās mājās pūķus (dracones). Aprakstīdams šo pūķi. „Ja pūķi redzot mājā ieskrienam. Velns manā sirdī. Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina. čūskas. leiši. tad tumši ļaudis saka. tad tas paliek tik dusmīgs. ka aizdedzina visu saimnieka māju. bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas.” Pūķi varot arī pats. bet arī pats viņam tic.Šmits. jeb kāds no mājas ļaudim viņu apsmej. tad no šīs olas iznākšot pūķis” (J. kas jāturot ļoti tīra. ko visu zogot no tādiem. it kā zvaigznes no debesim kristu. ja kas tiek vārīts. Bitaks Liteniešos).” Vecais Stenders raksta par pūķi tā: „Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. viņš piezīmē: „Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties. p. ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. ka tas ir tikai gadījuma vārds.” Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā. 1. lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. Skaidrā vakarā liekas. Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis. I. To nedrīkst arī katrs zināt. kas ar viņu neturoties. ka viņš netiek labi turēts. un kuŗu daudzi tura līdz šai dienai. ir Buzis. ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke. lai pūķis vairs prom netiekot” (J. Einhorns 1636. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas.” Plašākas ziņas sniedz P. kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī . Ja pūķis mana. Īstais latviešu vārds. kaupiņa un dažādu putnu izskatā. gadā savā grāmatā „Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae”. tad septītā gadā viņš izdēšot olu. Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P . Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā. vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu. tad tas aizgāja. Bitaks). Einhorns ne vien raksta par pūķu turēšanu. it kā zvaigznes zemē krīt. Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce. Latviešu pasakas un teikas. Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu „pukys”. tad viņam jāsakot savai sievai: „Velns tavā sirdī. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu „Puck”.

Turpretī burvjiem. riebējiem. 20338. Še vēl varam pieminēt. Senos laikos burtnieks. bet sevišķi vecu un vispārīgu nosaukumu viņiem nav. tad nebija arī vajadzīgi nekādi priesteŗi. R. zīlnieki. un ka tik no garīdznieku puses pēdējie beidzot dabūjuši nicināmu nozīmi. raganas. burvis. nozīme laumes kalnu. ka Prūsijā ir arī kāds vietas vārds „Burwite”. Var domāt. vismaz viņas nav vispārīgi pazīstamas. kas rudzus velk. kā man liekas. vilkati jeb vilkači. zīlēt). Tikpat svešs ir palicis pie leišiem un latviešiem prūšu vaidelots. burvji. Šis ruņģis laikam būs tas pats. kādēļ arī par tiem izskaidrojumu nevajadzēs. ne arī prūšu valodā. tomēr nav vēl pierādīts neviens priesteŗa jeb burvja nosaukums. Liela loma senāk vēl piederējusi laitītājiem (18309. ka šie „burti” ir bijuši prūšu priesteŗi. „waideln” (burt) un „Waidelei” (burvība). kā par piemēru: burtnieki. jeb Rudzu luņģi. Pretorija raksts latīņu volodā (Deliciae prussicae). no kuŗiem arī būs cēlies jau minētais Prūsijas vācu vārds „Burten”. Tā kā nu vēl upuŗu nešana dieviem bija ļoti vienkārša. 20998). Bitaks). burvji. burt. Pie baltu tautu kopīgiem mītiskiem vārdiem vēl ir jāpieskaita laume (arī leitiski laume). Kāds M. To pūķi. Spīganas un laumes ir tagad grūti šķiŗamas no raganām un liekas būt tikai apgabalu vārdi. Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu. Bez šaubām viņiem ir tomēr bijuši savi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. kuŗu sastopam arī Prūsijā. zāļotājiem. 21. lai gan vācieši austruma Prūsijā vēl tagad runā: „Waidler” (burvis). ka senāk šādus dziedināšanas darbus būs izpildījuši tie paši burtnieki un burvji. sāls pūtējiem (18309. cēlies 17. kas pie Fabrīcija ir kareļu rudzu dievs Rongoteus. kādā Natangas kalna nosaukumā „Laumygarbis”. tad ir jādomā. Burtininker”. pūšļotājiem. Lai gan ir jau daudz rakstīts par kopīgo priesteŗu valdību par visām baltu tautām. vārdotāji. pazīst kādus zīmju tulkotājus „burtones” pie prūšiem. esot piesaukuši Potrimpu. runduliņu un rutulīti. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. kā redzams. zinteniekiem zavetniekiem. Burvji. un ragana (ragana). 20742—3). Augšā minētais polis Jānis Maļeckis raksta. Daudzināto prūšu Krivi (Dusburga „Criwe”) nepazīst ne leiši. ka priesteŗi. arī senajiem prūšiem (sal. Tā kā nu Maļeckis stingri neizšķiŗ krievus no baltu tautām un Potrimpus ir taču pēc vecākām ziņām taisni prūšu dievs. kas. kuŗi „krievu” valodā saukti „Burty”. Latviešiem un leišiem kopīgi ir šādi ļaudis ar pārdabīgām īpašībām: vilkats (vilkatas) jeb vilkacis (vilkakis). kuŗi visi zīmējas uz līdzīgiem amatiem. nebija vēl šķirojušies stingri noteiktās kārtās un amatos. zīlnieki. Tāpat pie latviešiem un leišiem nav nekā līdzīga prūšu ligasoniem. vilkats un ragana nebūs bijuši nekādi lamu vārdi un nebūs apzīmējuši ne blēžus. — „burten”. zīlnieki. ne ļaundaŗus. vārdotājiem. gadu simtenī. laumes. bet būs bijis. jeb piederētu noteiktai priesteŗu kārtai. (16072. ne latvieši. Viņu pārdabīgie spēki būs pa daļai pašu 50    . tulisoniem un zigenotiem. vilkati un raganas vēl tagad tiek daudzināti. spīganas un tiem līdzīgi cilvēki ar pārdabīgiem spēkiem. ne arī dievi. Jau augšā mēs redzējām. kas būtu sastopams visās trijās baltu valodās. tad jānolaižot biksas un jāsaucot: „Pūķim biksas nokrita!” tad viss nesums paliekot tai vietā (J.skrejam. Prūsijas vācu „Burten. zīlniekiem un spīganām pēc skaņu likumiem nav līdzīgu vārdu ne leišu. Turpretī gan mūsu burtniekam (20051) līdzīgs vārds ir ne vien leišiem (burtininkas). ka pie senajiem baltiem ne ļaudis. sauc arī par Rudzu ruņģi. 20998). kas dzīvotu tikai no sava amata.

ne tautas tradicijās. ļaudis esot ačgārni apāvuši vīzes jeb pastalas un piebēruši tās ar pelniem. Šai pašā nodaļā varam pieminēt arī tā sauktos sumpurņus. kas tika izpildīta ar burvībām. kas saukti par burtniekiem un burvjiem. tādēļ ka ievas smaka pārspējusi cilvēka pēdu smaku (M. Eisen. kuŗiem latvieši ir patiešām ticējuši. 22. nedz arī drošās chroniku ziņās. Svarīgākais viņu uzdevums būs bijis saistīt mirušo dvēseles pie viņas saules. bet citās vietās (I. būs līdzinājušies Sibirijas tautu šamaniem. 177. jeb vismaz var vērot. Sumpurņi liekas būt vecas un tālu pazīstamas mītiskas būtnes. izmežģītu kaulu iegrozīšana. ir cēlusies no darbības vārda „līgt”. ka sumpurņi nevarējuši uz augšu skatīties. Viņi esot ēduši cilvēkus un dzinušies tiem pēdas ošņādami pakaļ. pa daļai ļaužu māņticības piešķirti. ka Līgo ir ziemeļu tautu „prieku dievs” (der Gott der Fröhlichkeit). Šie sumpurņi esot bijuši citādi gluži kā cilvēki. Kromera un Lazīcija. Līga. par kuŗiem itin droši var teikt. ka ar savu pārdabīgo spēku viņi var saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. Pie šās šķiras dieviem es pieskaitu tādus. 1. gadu simtenī parādās ziņas pie Strijkovska. 1. ka senie latvieši tādu nekad nav pazinuši. Ļaudis neretis būs griezušies pie viņiem pēc palīdzības. līķus dedzinot. kas bijuši Līgas priesteŗi. pr. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem. par kuŗiem mums nav liecību ne valodniecībā. ka ir ticējuši. Pēc igauņu pasakām sumpurņi (koerakoonlased) nevarējuši atrast bēgošo cilvēku ievas kokā. Līga un Līgājs būs gan laikam visvairāk daudzinātie no šādiem ērmotiem dieviem. Līgo. kur autors Līgo dieva vietā grib ievest Līgas dievieti. 4) gan pazīst tikai Stendera rakstu par vecāko Līgo dieva avotu.) it kā uz kādu „ziemeļu tautu” prieka dievību. 454. t. p. Lange „Lido” vietā aizrāda uz „Līgo” (II. un II. Lai nu varētu glābties no sumpurņu vajāšanas. kādēļ ļaudis varējuši no viņiem izbēgt. raksts: „Druskas iz mūsu teiksmu valsts. Dažās pasakās vēl stāsta. kuŗu laikam atradis Juris Alunāns. 202—206). zāļošana. Līdz šim mēs esam apskatījuši tādus latviešu dievus un pārdabīgus cilvēkus. bet nebija sveši arī citi līdzekļi kā: laitīšana. bet tikai ar suņu galvām. ka leiši un latvieši esot pielūguši kādu dievu „Lado”. uzkāpjot kādā kokā. Līgājs un Līgonis. kā domājams. Līgo. p. Uz to aizrādot latviešu vārds „līgaviņa” un prūšu priesteŗi „ligasoni”. kas tautas atmiņā samaisījušās ar kādām senlaika tautām. Bet mūsu rakstos netrūkst arī tādu dievu. mēs redzam. Ļaudis būs arī domājuši.) viņš to tomēr izskaidro drīzāk par izsaucienu. bet pirmais jau izteic domas. Jau 16. kamēr pēc chroniku ziņām „Ligaschones” bijuši pie prūšiem raudu dziesmu dziedātāji. herausgegeben von der LettischLiterärischen Gesellschaft. Stenders noraksta Langes izskaidrojumu gandrīz vārdu pa vārdam un pieliek vēl klāt gluži noteiktu tulkojumu. Brīnumus varēja darīt arī slimnieku uzticība uz slavena burtnieka pārdabīgo spēku.iedomāti. kas patiesībā ir cēlies no augšā minētā krievu izsaukuma „дидъ-ладо”. ka šis Līgo dievs ir pamazām attīstījies no krievu izsauciena „ладо”. „Ledo” jeb „Lido”. 1872. 127. numurā ir ievietots K. ka Stenders būšot šo ziņu no citurienes ņēmis. gada „Baltijas Vēstneša” 47. Müllera. Tā tad 51    . saukta Zariņa Kārļa. lauztu kaulu siešana u. Visas minētās ziņas salīdzinot. XX. Manharts ar Döbneru (Magazin. 1. Estnische Mythologie. Tā kā nu visas slimības pēc tautas domām cēlās no ļauniem gariem. p. J. Senie priesteŗi. kuŗus daudzina mūsu pasakas. tad katrs tāds priesteris bija arī dziedētājs. Bet nu līgaviņa.

Bakchus procesija. tad viņa nevarēja būt ne mīlestības dieviete. Tā tad Līga ir pieminēta tikai vienā dziesmā. ka šāda dziesma ir uzņemta „Latvju Daiņās”. Pārvēršot Potrimpu par Patrimpu (ar satiksmes vārdu „pa”). bet lūko vēl Trimpu atvasināt no pašu latviešu vārdiem „tīrum — pus”. Pēdējā nozīmē viņa turpretī būtu drīzāk meklējama mūsu tautas dziesmās. Teikas un „tautas” dziesmas par Līgāju. Tautas dziesmas viņš „prata sasiet. Latviešu šūpošanās lieldienās un līgošana Jāņa dienā nozīmējot taisni Līgas godināšanu. pārrunājot Jāņa dienu. Ja viņa bija prūšu. jo pirmkārt nezinām šā vārda nozīmes. ne dzejas mūza. D. Kā no „rugāja” nevaram sacīt: „rugo” . „plānprāša” sacerēta. Trimpum esot bijuši vēl divi dzērāju biedri: jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. Prūšu Potrimpus pēc viņa tulkojuma iznāk latviešu Patrimpus. Langem par paraugu varēja noderēt arī vecs vietas nosaukums Prūsijā pie Karaļaučiem „Trömpau”. Trimpus. Lai gan vēsturē un tautas tradicijās nav mums itin nekādu ziņu par dievieti Līgu. ir nostādīti par pretstatiem.salīdzināt „līgaviņu” un „Ligaschones” un attiecināt abus uz kādu prieku dievieti nav mums ne mazākā pamata.tā arī no „Līgāja” nevar iznākt „Līgo”. Vispārīgi nebija gaidāms. Pirmo reiz sastopam Trimpu Langes vārdnīcā. Kā no „mīļais” esot vokātīvs „mīļo”. līdz šim vēl nav publicētas. Dziesmas teicējs esot bijis kāds Manulis Secē. Šāda Līga nesaskan arī ar vērojumiem par seno latviešu mītoloģiju. cik man zināms. Stenders ne vien pieņem Langes izskaidrojumu. par ko būs runa uz priekšu. kas senāk ticis rakstīts arī: Trympauwe. jo „nu tas nedzīvo vairs”. Kādā par tautas dziesmu dēvētā dziesmiņā (L. Dziesma esot „vārdu pa vārdam uzrakstīta”. bet par teicēju tomēr par velti prasīt. jo latvieši būšot apdzēruši pusi no savu tīrumu ražas. Līgas muiža Kandavā šeit arī neder par pierādījumu. kas stāv apakš Trimpus. Beidzot ir arī vēl mēģināts uzturēt Līgo dievu. 13268) mēs atrodam arī Līgu. ka neviena no trim baltu tautām nebūtu uzglabājusi ziņas par šo savu kopīgo dievieti. Žēl. bet arī sieviešu patrone. Bet nu „mīļais” ir taču īpašības vārds. un otrkārt pēc skaņām līdzīgus vārdus atrodam arī somu valodās. Trimpau. Viņš pratis daudz stāstīt „par dieviem un gariem”. tomēr Zariņu Kārlis atrod Līgai ļoti plašu darba lauku. 52    . pēc kuŗas Trimpus esot latviešu Bakchus un esot laikam rada ar grieķu vārdu „thriambos”. kas turklāt jau sen miris. Viens tie ņēma saules meitu. un dzejas mūza. Otrais Līgas kalponīti. bet abi pretstati tomēr pieder pie neīstiem dieviem. Līga esot bijusi ne vien mīlestības dieviete. ka arī Trimpus ir kāds dievs. kamēr dievs Līgājs ir jāskaita pie lietas vārdiem. kā jau augšā minēts. kādas var rasties tikai pie augstākas kultūras. leišu un latviešu kopīga dieviete no seniem laikiem. Beidzot Līgas un Līgāja vietā ir uzstādīts arī vēl Līgonis. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”. tā arī „Līgo” būšot vokātīvs no „Līgājs”. kas bijis „pa daļai plānprātis”. Lange tūliņ varēja nākt uz domām. Vispirms viņa nozīmējusi pavasari jeb pašu dabu. 23. Līga un Trimpus. kā pretstats vīriešu jautrības dievam (Trimpum). jo dzērienu pagatavošanai esot vajadzīgs arī ūdens.

Kāda tipiska ļauna dieva nav bijis ne seniem ģermāņiem. pagānu dievība (eine heidnische Gottheit). un kur runā vidus izloksnē. Jods. latviešu kalnu dievs pagānu laikos (der heyd. vai cita labuma!” Šādi modernā valodā sastādīti vārdi nevar zīmēties uz veciem laikiem.mūžam piemetas pie čīkstoša koka. un tāds nav meklējams arī pie baltu tautām. lai gan arī viņš pēc nedrošības līdzinās Līgai un Trimpum. kad tu manus laukus apermoji? Es iesāku savus darbus ar Laimas mātes palīgu un nobeidzu dievu dievu minēdams. Pīkals Burtniekos ir ļaunais gars (für den Bösen). bet arī Pērkonu gari ir pilnīgi sveši tautas tradicijās. vēl uz Maļecka „Pocclus” un „Poccolus”. Piekalnis. Pikols. Pērkons. Ulmanis savā vārdnīcā šādu izskaidrojumu nav uzņēmis. Trumpe. Zinātniskiem nolūkiem šādi vārdi neder. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem. viņš nāk pie sekošas kombinācijas: „Pekols. ganīklām lidinās! Lai visu. kā redzams. 53    . 526) : „Vai tevi skaudu. vai nabagoju ko no tevim. dārziem un ganīklām nogriežas. ir tomēr jāšaubās. der Hölle und der Finsterniss. dārziem. no pīkolns jeb piekalns (ein Anberg). samaitā Pērkonu gari! Lai Pērkons sperdams visu ļaunumu no manim aizdzen un tev pašam to deviņķārtīgi uzliek. Vai šim vārdam bijuši tuvāki sakari ar Potrimpu. Šādas formas nav pat uzņēmuši mūsu pirmie rakstnieki. bet arī viņam ir iesniegts ziņojums no Burtniekiem. Piktulis. kas aug un dzem. kur būtu kopā minēti sešējādi dievi kā šeit: dievu dievs. kuŗi atrodas tālu no Latgales robežām. pļavām. ka Pīkals tur esot pazīstams ļauna gara nozīmē. Tāpat nevaram pieņemt. pļavām. tā arī „Pickūls” jeb „Pockulus” senajās chronikās ir ieskaitīts prūšu dievu starpā. Šādu izskaidrojumu pieņem arī J. Pamatodamies. Par to pašu Trimpu ir Treilandam iesūtīti šādi pūšami vārdi (VI. Kamēr Līga ar Trimpu jau labu laiku vairs netiek daudzināti par latviešu dieviem. ne slaviem. Kā gan Burtniekos. ne pie mana. lopiem. „Pīkols. tad tas varētu būt „piekalns” un kāds kalnu dievs.” Stenders pieliek atkal kādus sīkumus klāt. nosauc par zemes dievu un lūko iztulkot par Piekalnu. kalnu dievs (der Berggott). kā rudenī niedras purvos. Tik daudz un dažādas formas nekādā ziņā nevaram attiecināt uz vienu vārda sakni. Kā Jodu ir mēģināts izskaidrot par meža jeb kaŗa dievu. Velns jeb Jods un prūšu „pickūls” ļauna gara nozīmē ir vairāk kristīgas ticības jēdzieni. Pērkonu gari. 24.” Bet arī šāds izskaidrojums ir ļoti nedrošs.” Šādā ceļā no prūšu Pikula ir izcēlušies latviešu kalnu dievs Pīkals jeb Pīkols un elles dievs Pekols. vīrietis piesauktu Laimu un tikai beidzot Dievu. Pīkulis. Trimpus un Laima. nevis velns. Šo prūšu dievu „Gelehrte Beyträge” (1764. ka darbu sākot. 13) meklē atkal pie latviešiem. Ne vien Trimpus. gaisa garu. jo tuvāku liekas stāvam populārie senprūšu pavārdi: Trumpis. Ulmaņa vārdnīcā lasām šādu izskaidrojumu: „Pīkals. rakstīdams tālāku: „Pikals. bet ir lietojuši visvairāk sekošos variantus: Pikolis. Pakols. elles un tumsības dievs (Pekkols der Gott der Luftgeister. Nepazīstu arī nevienas īstas tautas tradicijas.Trumpow. Piķis un Pīķis. Letten Berggott). tikmēr Pikolam arī vēl tagad ir piekritēji. Pirmie latviešu rakstnieki ir radījuši šim dievam vēl ceturto variantu Pikolu ar jaunu „nāves dieva” nozīmi. un lai Pērkona rūsu mākoņas par taviem laukiem. Lai tava skaudība . varētu tikt lietota augšgaliešu forma „pīkolns” jeb „pīkals”? Ja nu arī tas būtu pieņemams. Trumpa.” Bet Stenders pazīst arī latviešu pekli jeb elli un prūšu pekles dievu Pikulu. Lange. Von pekle die Hölle). ka tu nodēdētu. kā pie prūšiem.

Tāpat nav mums arī pietiekoša iemesla vārdam „pickūls” meklēt kādu citu sakni. bet savā starpā gan laikam būs rada. kuŗi pēc etimoloģijas neliekas būt īsti baltu vārdi. viņa nevarētu nekā mantot. Pokulks un Pakulks. ka prūšu „pyculs” ir cēlies no poļu valodas (poļu pieklo un slavu пыклъ. „Ich habe Pech” (man ir nelaime). un 31.” Sevišķi vācu parunās piķis stāv velnam tuvu. Gerulis atrod līdzīgu pamatu arī latviešu vārdā „kūķis”. Latviešiem. cepu). Daži rakstnieki tomēr vēl domā. Velns. ka Pikolam mūsu nedrošajā mītoloģijā ir veseli desmit dažādi nosaukumi. vilks. Kuŗš no šiem desmit vārdiem būtu bijis īstais. Neviens filologs (skat. un vēlāku pirmo vairs nedaudzina ne raksti. ka vārdi „piķis” (no vācu Pick. Pech) un „pīķis” (no vācu Pike) esot Pikola saīsinājumi. J. kuŗi senāk nepazina tipiska ļaunuma dieva. bet gan. leišu un krievu mītoloģijai. Lielas jukas latviešu mītoloģijā ir cēlušās no augšā minētā katoļu priesteŗa J. Tā tad „pekle” un „Pikols” ir īsti slavu vārdi. livoniešu un citu kaimiņu tautu” dieviem. kuŗam G. pundurs. kas ir aizņemta no krievu valodas (пеклo no пекy. ir lāstu vārdi: „Rauj tevi velns. Jodu) un lipības dēļ arī pēc kristīgas mācības ir velna simbols. ir aizņemti no vācu valodas. Vismazāk mums še ir jābrīnās par piķi. kā atšķīries šis dievs no Velna un citiem ļauniem gariem. Kā latvieši pirmos kristīgos termiņus aizņēmušies no krieviem. Pakuls. ne tautas parunas. No šiem vārdiem nebūs šķiŗama latviešu pekle. kas savas melnās krāsas (sal. ko pazīst arī latvieši. kā zināms. pie Bernekera un Trautmaņa) nešaubās. Minētie slavu vārdi ir cēlušies no vērojama senslavu darbības vārda „pekti”. tāpat kā tos atstājot. Lazīcijs ir pievienojis tomēr visu Maļecka rakstu savai 54    . kāda nozīme būtu turama par vecāko un svarīgāko. kamēr baltu valodās šim vārdam atbilst verbs „kepti”. Pēc Frišbīra (H. kas sastādījis nelielu rakstiņu par „seno prūšu. šāds salīdzinājums nekādā ziņā nevarēja celties pie latviešiem.Er giebt keinem Teufel ein Pechlicht” (Viņš nedod nevienam velnam piķa lāpas). Latviešus viņš pavisam nemin un vienīgais viņa dievs. ka būs pavisam nepareizi uzrakstīti jeb pat izdomāti. elle. no kuŗiem neviens nav cik necik dibināts.Prūšu valodā mēs sastopam vārdus „pyculs”. bet gan kristīgas ticības velns. 1) atrodam sakāmu vārdu: „Kas piķi aizkaŗ. piķis!” Daži stāstās dzirdējuši arī: „Rauj tevi pīķis!” Bet nu „piķis” un „pīķis” pēc fonētikas nekādā ziņā nevar būt īsti latviešu vārdi (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. Lāstu vārdos mēs sastopam velna un piķa vietā vēl dažnedažādus nosaukumus. Tā nu mēs redzējām. tas sagānās. tad viņa ar to nav arī nekā zaudējusi. par šādām lietām nav minēts ne pušplēsts vārds. Tā tad arī pie prūšiem Pikols nav bijis nekāds vecs pagānu dievs. Ar uzmanību Maļecka ziņas var tomēr izmantot prūšu. Preussisches Wörterbuch) vēl tagad Prūsijā sauc velnu par Pikellus. kuŗu viņš vēl raksta gluži nepareizi „Pargnus”. bet to drīz izspiež augšā minētais Pokuls. Maļecka. §). nelaime. jo senais ļauna gara nosaukums prūšu valodā liekas būt dialetiskais „cawx” (leišu kaukas). 28. . sūdinus. Jau pie vecā Zīrāka (13. skaņas pārstatot. nedz arī viņam pielīdzinātā piķa. Maļecka dievi: Pergrubis. žemaišus. kas ir cēlies. tā arī prūši tos ņēmuši vispirms no saviem kaimiņiem poļiem. Vecs prūšu ļaunais dievs gan vēl liekas būt Patollus. Daži dievi izklausās tik ērmoti. 25. kā jau minēts. Pokuls.. „Ein Pechvogel” (nelaimes putns). Pašā rakstā viņš runā vēl vispārīgi par Sarmatijas ierašām un piemin arī sevišķi leišus. Puškaitis un citi. Jā mēs visus šos desmit vārdus izmetam no latviešu mītoloģijas. pekle). un „pickūls”. Frischbier. kuršus un krievus. ir Pērkons.

un krievi. 1. Profesors Mieržinskis turpretī domā. „Gelehrte Beyträge” (ibid. tad „Puszaitis” būtu leišu dievs. „Gelehrte Beyträge” (1761. vēl pieliek no sevis. „Marcoppolus” un „Barstuccae”. ne arī uz latviešu mītoloģiju. kas izdevis aprakstu par Ķīnu. „Puschkaytus”). Latviski tomēr neizklausās ne oriģināli. dzīvojis Likā uz prūšu robežām. žemaiši. leitiski „pirštukai”. Maļeckis raksta. kas nozīmē priedi. bet Lange jau izšķiŗ divus latviešu dievus: biržu dievu Pušķeju jeb Pušķeiti un gaisa un putnu dievu Pučķēti. ka šis vārds esot cēlies no leišu „pušķis”. pielīdzināms augšā minētam Pargnum. bet Stenders to izskaidro par pavasaŗa dievu un tulko par pumpuru perētāju. M. kādu gluži bez aizrunas nevaram vis pārcelt ne uz prūšu. kā redzams. kuŗus vācieši (Germani) saucot „Erdmännlein”. gadā izdotā grāmatā raksta „Pergrubrius” vietā „Pergrubius” un nosauc to par livoniešu dievu. der Gott der Erde). Pretorijs (Praetorius) un Strijkovskis. un pēdējo atkal izskaidrot par kungu un bagātnieku dievu. Eicēdijs raksta: „Marcopolus” un pievieno livoniešu dieviem. p. vai arī kāds sagrozīts vārds. Pēc šādiem faktiem mēs nebūt vēl nezinām. Lange šāda kungu dieva pavisam nav uzņēmis. bet tas ir Pretorija prātojums. Pretorijs gan domā. Visus šos izskaidrojumus pieņem arī Stenders un pieliek vēl pāra niekus klāt. „Pergrubius”. Pergrūbi. norakstīdams Maļecka vārdus. bet Stenders viņu izskaidro par īstu latviešu vārdu.) pazīst zemes dievu Puškaitu (Puschkaits. ka šai vārdā esot meklējami pasaku mazie vīriņi jeb īkšķīši. kā zināms. Jau A. bet nosauc šo dievu par „Puszaiti”. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 1564. vai Pergrubrius būtu prūšu jeb leišu dievs. pie Strijkovska „Parstukai”).grāmatiņai par žemaišu mītoloģiju. No šiem visvairāk top daudzināti „Putscaetus”. kādus pēc Frišbīra vēl tagad Prūsijas vācieši sauc par „Markopeten. kuŗus leiši sauc „bezdus”. Droši vien viņš būs arī pazinis slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254—1323). kamēr Lange ar Stenderu ir pārcēluši šos dievus latviešu mītoloģijā. Martoputen” un tiem līdzīgi. un tā tad tas būtu vispirms bijis priežu dievs. tādēļ ka viņi dzīvojuši apakš irbenājiem. livonieši. kuŗu A. Leiši. un ka dievu saucot „Putscetus”. Pretorijs dod šim vārdam divas etimoloģijas. Maļecka vārdiem esot vēl bijuši kādi apakšzemes gari „Barstuccae” (Götingenes rokrakstā „Perstucken”. Ja nu arī Pretorijam būtu taisnība. „Gelehrte Beyträge” (1764. kā zināms. Kuŗš izskaidrojums tad nu ir pareizais? „Barzdukai” un „pirštukai”.) to nosauc par „Mārkopulku”. ir tomēr īsti leišu vārdi. Markopetu nu varēja viegli samaisīt ar Marko Polo. Maropeten.) tura to par latviešu lapu un zāles dievu Pergubri. kas nav 55    . ka daudz Sarmatijas tautas pielūdzot kādu „Putscaetus” (Götingenes rokrakstā no 1545. kuŗi ir sagrozīti par Puškaiti. Šā apraksta dēļ Marko Polo. ka šās Sarmatijas tautas esot prūši. Pēc tā paša J. kā zināms. ticis iesaukts par „miljonu kungu”. Pergrubris jau savu triju r dēļ vien nevar būt latviešu vārds un pēc paša Maļecka vārdiem nav mums arī iemesla attiecināt viņu uz latviešiem. kur viņš būs pa ausu galam ko dzirdējis par prūšu nakts gariem jeb apakšzemes vīriņiem. kas valdot par svētiem kokiem un birzīm. Īsteni šie gari esot bijuši „Besdukkai”. g. Maļeckis. Bet viņu gaŗās bārdas dēļ viņus varējuši saukt arī „Barsdukkas”. No dažādajām Pergrubŗa etimoloģijām neviena nevar apmierināt valodnieku prasības. Sevišķi interesants ir augšā minētais kungu un bagātnieku dievs „Marcoppolus” (tāpat pie Lazīcija). ne viņu pārgrozījumi. arī vēl tagad sauc apakšzemes vīriņus par „barzdukai”. kuŗi abi še var būt kontaminējušies. kā šis dieva nosaukums būtu rakstāms un kāda tauta to būtu pielūgusi. Götingenes rokrakstā (1545) viņš tiek saukts „Marcopele” un pie Pretorija „Markopete”. turas pie Maļecka ziņām. Mārkupolu un Bērstūķi. p. kur sevišķi slavē ķīniešu bagātību. Lazīcijs. Arī M. kas nozīmējot mārku pilnu ar liniem. 61. 34. Lange šā dieva nav atzīmējis. Nav arī vēl izšķirts jautājums. 1. kas vēl nav uzskatāms par faktu.

„Gelehrte Beyträge” (1764. „Gelehrte Beyträge” (ibid. Tai pašā augšā minētā aģendā ir sastopams prūšu dievs „Ockopirmus”. ka burvji esot aitas apcirpuši. Vārds ir tik tālu sagrozīts. 26. 31. ka kāds vācu priesteris būs prasījis kādam jātvingam. tāpat kā Pergrubris esot pumpuru perētājs. kas atbilstot romiešu Cererai. 33) domā. Auku peere”. kādēļ nav mums arī iemesla meklēt vēl kādu citu vēja dievu. kā sauc viņu augstāko jeb vispirmo dievu. kas nozīmējot auku perētāju. Tas izrādās par prūšu cilts jātvingu vārdu. J. Te nu redzam. Langem un Stenderam no tā iznāk latviešu bagātības dievs Pilnītis. 1. Burvji esot gājuši par naktīm apkārt. g. Vecais Stenders raksta šo vārdu „Auskuts”. kas ir tulkots par Saturnu. ka šim savādajam dievam ir pie katra rakstnieka savāds nosaukums un arī savāda nozīme. Ņemsim vēl vienu aģendas dievu „Piluuytus” (Götingenes rokrakstos arī: Piltnitus. Minētā aģendā ir vēl pieminēts kāds senprūšu dievs „Bardoayts”. kas perē. aitas skūdami. i. nevis skuvuši ar skutuvi. ko latvieši uzskatījuši par lielu nelaimi. Tas nu varēja gluži vienkārši tulkot uzsvērto vārdu un teikt varbūt: ukapirmas. Dažādi dievi vecos rakstos. Vēlāku šis dievs laikam no kāda starpnieka drukas kļūdas ir izvērties pie mums par Anšlavu. domādams. Maļeckis raksta turpretī: „Auschlauis” (T. īsteni sūdaviešu dievs „Auschauts”. J. Pilnitum un Pilniten). bet Stenders par vēja dievu Gardētu. 56    . „Gelehrte Beyträge” (1764. ne pēc nozīmes. „Gelehrte Beyträge” (ibid. Priesteris nu varēja to pieņemt par dieva īpašvārdu.) domā. Latviešiem jau bijusi sava Vēja māte.) rakstā minēts gaisa un mākoņu dievs „Occopirns”. Vecā prūšu baznīcas aģendā no 1530.meklējami ne prūšu. J. Vēlāku šis Okupiernis izvēršas pie mums par Aukuperonu. „Auscautus” un vēlāku. To pieņem arī Stenders. ka latviski „bērstuki” būtu varbūt „bērniņi” saucami. „Autsceutus”. J. gada ir pieminēts kāds seno prūšu. Lange un Stenders turpretī tura šos barzdukus par kādu latviešu dievu. J. raksta: „Okkupeernis t. ka kādam dievam būtu bijis šāds abstrakts vārds. kas nozīmē vispirmo. Latvieši gan ir ticējuši. kuŗu viņi nosauc par „Bērstūķi”. atvasinādami to no „bērna” un „stūķa”. gadā. Maļeckis un Lazīcijs to nosauc par bagātības dievu „Pilvitus” (pie Jerna „Pelwitus”). Lange to tura par īstu latviešu vārdu. un ūdens dievs Pelvīks. turēdamies pie otra teksta. ka kāda tauta pielīdzinātu savus dievus putnu mātītēm. (arī „Awschawtz”) kas ir pielīdzināts romiešu Aiskulāpijam. Arī loģiski nav pieņemams. „Gelehrte Beyträge" aizrāda uz latviešu zvejnieku dievu „Gardotes”. J. J. Maļecka dēls H. 1563. labāki „Pļautiņš”. it kā no viņa pieres nāktu vētras.) domā. J. izskaidrodams. Bet arī šāds aitu cirpējs nevarēja apzīmēt dziedniecības dievu. vēlāku (1563) : „Gardoetes” un nosauc to par jūrnieku dievu. Lange to pārvērš par Gardēdi. Šis Aukuperons vairs neatgādina Okopirmu ne pēc skaņām. ne arī latviešu valodā. ka viņa pareizā izruna un īstā nozīme gan laikam arvien paliks par mīklainu. Vismaz nav domājams. H. Varam iedomāties. ka latviešiem esot bijis ražas dievs „Pelvetiņš”. Maļeckis to raksta pa priekšu (1551) : „Gardoaetes”. Narbuta „Auszlawis”) un Jerna (Hiärn) „Aussweytus”. Maļeckis to nosauc 1551. p. Maļecka rakstā tas ir nosaukts debess un zemes dievs „Occopirnus” (pie Lazīcija „Occopirvus”). kas ir tulkots par romiešu Pollūku. To pašu noraksta arī Lazīcijs. ka šis nozīmējot avju skuvēju. ka šis veselības dievs „Auskauts” būtu latviski saucams „augsts kaujējs” (kāvējs).

kas nabaga zemi tik lieliski kuļ. Tā te kāds nepareizi uzrakstīts senprūšu dievs. Manharts aizrāda. No šā vārda nebūs šķiŗams augšā minētā Pretorija „Drebkulis”. Lazīcijs pazīst pie žemaišiem divus cūku dievus: „Kremata” un „Krukis”. Bet jau Manharts aizrāda. ka „Drebkuls” būtu īsts latviešu dievs un aizrāda ar pielikto zvaigznīti. ka senie leiši un latvieši būtu pazinuši zemes trīces un ka viņiem būtu bijis pat vēl zemes trīču dievs. kas esot cēlies no vārdiem „veicas gan”. runāt). Pretorijs 17. būs samaisīts ar vēdera runātāju. Tā kā nu Einhorns nebūt nesaka. kas leišu valodā nozīmē cūkas purnu. Var jau būt. Juškeviča leišu vārdnīcā atrodas vārds „drebkulys”. der die arme Erde so gewaltig prügelt. ka ar cūku kūti un cūkas purnu pie latviešiem būs bijuši saistīti kādi māņi. Tā kā nu vēl minēto dziesmu 57    . kas pēc skaņām esot rada ar vārdiem „kūms” un „kaimiņš”. Ļaskovskis un Lazīcijs piemin kādu leišu auglības dievu „Tiklis”. Mieržinskis domā. Pēdējo nepareizo vārdu sastopam arī Jerna vēsturē. ka zeme dreb. kādu piemin vecs Insterburgas mācītājs M. Tā tad „Drebkulys” gan būs tikai leišu vārds. tad arī Stendera nelaimīgie salīdzinājumi ar kūmu un kaimiņu ir gluži lieki. ka „Veicgantis” nevar būt latviešu vārds (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. P. Bet nu grūti ir iedomāties. bet vai „Kremata” un „Krukis” bijuši kādi noteikti dievi. kuŗu Lange un Stenders tulko par latviešu tiklības dievieti Tiklu. kuŗu „Gelehrte Beyträge” (1764. Vārds būšot cēlies no „pilvas” (leitiski. Profesors A. Pie Stendera turpretī „Drebkuls” ir jau īsts latviešu „zemes trīču dievs. Tā tad mēs vēl nebūt nezinām. Lange neapgalvo. Narbuts to tura par sava Pramžima citu nosaukumu. Arī pats dieva nosaukums nebūt nezīmējas uz zemes trīcēšanu. ka viss trīc” („Drebkuls der Gott des Erdbebens. ka šie savādie burvji nebūšot nekas cits. Vēlāk šī Tikla tiek uzturēta par laulības dievieti. barota cūka. vai šis žemaišu auglības dievs saukts „Vaicgantus” jeb „Vaisgautis”. Tai ziņā turpretī mums nav jāšaubās. 33) tulko par kaņepju un linu dievu „Waizganths”. kas tik stipri kuļ. kā jau teikts. ka šis „Waizganthos” varot būt tikai sagrozījums no cita auglības dieva „Waisgautis”. un ka arī senie latvieši turējuši šādas dzīres. ka senajos Prūsijas likumos no 1394. ka Koms būtu latviešu dievs. un no šā maisījuma būs radušies augšā divi minētie latviešu dievi. A. gada tiekot minēti kādi burvji „Pilwitten”. kas varbūt nozīmējis drīzāk kādu kūlēju nekā dievu. b) un nekādā ziņā nezīmējas uz līgavām. Turpretī nav mums ne mazākā iemesla meklēt šādus dievus latviešu mītoloģijā. Vārdu „Kremata” ir jau sen mēģināts salīdzināt ār čechu vārdu „krmnice”. kā domājams. vēders) un „waitiat” (prūsiski. Tomēr priekš kādiem divdesmit gadiem „Austrumā” parādījās kādas viltotas tautas dziesmas par „Krēmaru” un „Nurķi”. §.Frišbīrs aizrāda. Lange ar Stenderu tura viņu par latviešu līgavu dievu „Veicganti”. ka latvieši šā vārda vairs nepazīst. „Krukis” vietā pie Ļaskovska ir sastopams „Kiauliu Kruke”. dass alles zittert”). kas nozīmējot zemes trīču dievu. ir cēlies no drukas kļūdas un vārds ar diviem r saknē nekādā ziņā nevar būt latviešu vārds. un poļu vārdu „karmnik”. barokļu kūts. Uz šādu ziņu pamata Stenders arī pie latviešiem atradis dzīŗu dievu Kūmu jeb Komu. ka senos laikos vecas pagānu tautas pielūgušas kādu dzīŗu dievu Komu (grieķu Komos). Bet nu Krēmars. gada izdevumā esot ieviesusies „Kremata” vietā drukas kļūda „Kremara”. Lazīcijs vēl pazīst pie žemaišiem citu auglības dievību „Waizganthos” (arī pie Kelcha). Pie Langes sastopam par šo pašu dievu sekošu izskaidrojumu: „Drebkuls (*) der Nordische Gott des Erdbebens” (ziemeļnieku zemes trīču dievs). lai arī T. 8. gadu simteņa beigās. kas nozīmējot kūlēju.. par to vēl varam šaubīties. ka Lazīcija grāmatas 1642. kā vēdera runātāji. Einhorns savos rakstos vairāk reiz daudzina.

Bertuleitis grib grozīt arī aģendas tekstu un pieņem. Arī H. ka „Awtrympus” un augšā minētais „Awschawtz” esot bijuši seno sūdaviešu dievi. Perkuno”. Grūnaus runā par trim lielākiem prūšu dieviem: „Patollo. 1. tad kuģnieku dievam Kastoram atbilstošais Potrimpus varēja viegli tikt iztulkots par upju dievu. ir nostādījis Patollu un Potrimpu blakus. Var jau būt. 13. bet nevaram tomēr līdz ar H. tad tomēr nav mums pamata nostādīt tam blakus kādu dzīvības dievu. kas nozīmē upes atvaru. J. ka viņa laikos ne nadravieši ne žemaiši vairs neesot pielūguši kādu dievu „Padrympus”. kamēr prefikss a n ir tur svešs. Patrumpo) nebūtu nekādu sakaru ar upi. ka še ir runa par trim dažādiem dieviem: Natrimpu. bet šāds izskaidrojumus ir atkal par abstraktu. vēl citus variantus: Patrimpo.iesūtītājs nevarēja uzrādīt. Bertuleitis domā. Var jau būt. ka no viena paša Potrimpus vārda sagrozījuma būtu cēlušies šie dažādie dievi. kuŗiem pēc kārtas atbilst Neptūns un Kastors desmit romiešu dievu starpā. tad grūti būtu pielaist. kā jau augšā minēts. Gerulis vēl aizrāda. 27. ne arī latviešiem. Bertuleiti apgalvot. Frišbīra Prūsijas vācu valodā vārds „Podromp” nozīmē ūdens paņčku jeb peļķi un arī atvaru upē. ka Potrimpum (sal. sauktu „Potrimp” (1764. Ja Autrimpus bija Neptūns. 1. kādēļ Autrimps un Potrimps gan būs jāatstāj. bet gan „Autrympus” un „Potrympus” būtu tulkojami par romiešu Kastoru un Pollūku. Kādā 1418. S. ka dievs Potrimpus ir cēlies tikai no pārpratuma. gada dokumenā ir teikts. Tādēļ arī pie senajiem prūšiem nevaram meklēt tādu nāves dievu. Visi vēlākie rakstītāji ir turējušies pie aģendas vārdiem un laikam gan ne bez iemesla. Nav mums tomēr pietiekoša iemesla apšaubīt vairāk aģendas dievus. ka nevis „Potrympus” un „Bardoayts”. tad H. tad tālāka pakaļmeklēšana par Krēmara un Nurķa celšanos ir arī gluži lieka. Grūnaus. Proterijs. kā liekas. Vairākkārt minētās 1530. 61. nav bijis nekāda tipiska nāves dieva. ka piedēkļi n a. kas Pretorija „Padrympus”. izņemot Veļu māti. „Natrimpe| un citus māžus. kur mēs viņam pavisam vairs nevaram sekot. Pēc H. piektā un sestā dieva izskaidrojumi būtu pavisam sajukuši. Bertuleitis aizrāda gluži pareizi.). Patrimpe. kamēr mums nebūs par to itin skaidru aizrādījumu. kādēļ Antrimpus būtu cēlies no pārpratuma. Bertuleitis domā. ka ceturtā. Vienkāršāki gan mums izklausītos. kur viņš tās dziesmas dzirdējis. veselību un dzīvību ir taču gādājis ikkatrs labs dievs. kas tomēr būtu neparasta parādība indoeiropiešu mītoloģijā. ka pirmais esot nāves un otrs dzīvības dievs. un ūdens dievu. a u un p o prūšu valodā tiek bieži lietoti. Profesors G. ka „Potrimm” ir vecs ciema nosaukums Tilzes tuvumā. Autrimpu un Potrimpu. Antrimpus un Potrimpus. Ne leišiem. ka senie prūši godājuši „Patollu”. ka te būšot bijusi viena pati dievība ar dažādām blakus nozīmēm. Maļeckis piemin jūras dievu „Antrimpum” un upju dievu „Potrympum”. Tā pati vārdnīca vēl liecina. p. kādēļ kāds tipisks dzīvības dievs būtu mītoloģijā izņēmums. H. Tā ka S. kuŗš savukārt nebūs šķiŗams no Frišbīra „Podromp”. sauktu „Antrympus” (1761. bet ja no desmit dieviem septiņi ir pēc kārtas pareizi tulkoti. Septiņpadsmitā gadu simteņa beidzamā pusē raksta M. kuŗām tad bijuši savi nosaukumi. H. Ja nu arī Patollus būtu tāds bijis. kuŗa tomēr pirmā kārtā ir bijusi mirušo dvēseļu valdniece. Laikrakstā „Gelehrte Beyträge” mēs sastopam latviešu gaismas un zvaigžņu dievu. 58    . gada aģendas desmit prūšu dievu starpā sastopam vārdus „Autrympus” (Awtrympus) un „Potrympus”. Par labu ļaužu pārtiku. „Potrympus” ir taču tas pats.

p. itin kā Trimpus apakšnieks. Pie T. Tādos apstākļos mīlestības dievībai nav vietas. ne tautas tradicijās. pie kuŗiem taču vēl pastāvēja pirmatnīgs patriarchāts. Narbuta trešais Romoves dievs ir „Atrimpos”. Antrimpus Stenderam ir jūras dievs. varam gan meklēt pie tautām ar augstāku kultūru. ka bez šaubām būs izdomāti pēc pēdējo priekšzīmes. kuŗus visvairāk Lange un Stenders no pārprašanas ievietojuši latviešu mītoloģijā. p. Sieviešu kārtas vārdi. šim nolūkam nederēja. Bet tā kā jau Manharts stingri uzstājās pret Narbuta leišu dieviem. Pie ķīniešiem tēvi pat tīšām meklē saprecināt tādus pāŗus. kuŗām nav pamata ne valodniecībā. Narbuts nosauc „Pramžimas”. Šo fantaziju vēl pabalstījušas tās iedomas. 1. Viltojumiem un sagrozījumiem jau allaž grieķu mītoloģija ir noderējusi par paraugu. Likteņa dievību T. kā jau redzējām pie Jupja. Pirmās rakstu ziņas par šiem dieviem ir meklējamas jau trīs līdz četri simti gadu atpakaļ. 34. Turklāt Milda ar Kauni ir tik līdzīgi grieķu-romiešu Afrodītei jeb Venērai ar Erosu jeb Amoru. kā Kaunis iekļuvis Amora vietā. sagrozīdams leišu izteikumu: „per amžius”. 59    . Narbuta dievi. nedz arī vērojamā seno baltu mītoloģijā. Narbuts ir sagrozījis visas vecās ziņas pēc sava prāta un vēl pats tīšām pielicis visādas lietas klāt. 28 T. i. Šāda Narbuta rīkošanās ir noderējusi par priekšzīmi arī dažiem poļu. kas „Potrimps”. Kūma. par Mazāzijas pilsētas Kaunas (lat. Turpretī mīlestības dievību. Stenders šeit nav turējies pie Langes vārdiem. par (visu) mūžību. kā viņa būtu izšķīrusies no otras mīlestības dievietes Līgas. Trimpus un citiem dieviem. Bez vācu starpniecības ž nebūtu pārvērsts par š. p. No šiem jauniem dieviem pie latviešiem visvairāk ir pazīstama mīlestības dieviete Milda. ne chronikās. Latvieši ar šo dievu ir iepazinušies caur vācu rakstiem un pārgrozījuši to par visaugstāko dievu Pramšānu. Var arī viegli izskaidrot. kuŗš izdevis lielu biezu grāmatu par leišu mītoloģiju (Mitologia Litewska.). bet pats ir meklējis ziņas pie Maļecka. kāds baltu valodās nebūt nav sastopams. leišu un latviešu rakstniekiem. Pieņemot Mildu par īstu baltu tautu dievieti. tad latviešu rakstniecībā pēdējie tomēr nevarēja galīgi nodibināties. jo pēc viņu uzskatiem no jaunu ļaužu mīlestības ceļoties tikai nelaimīgas laulības. Pie Langes ir „Potrimps” jeb „Patrimpus” latviešu dzērāju dievs. kam ir sakars ar mīlestību. grieķ. 1. t.). Visderīgākais te nu bija latviešu vārds „kauns”. kas esot bijusi upju dieva Potrimpa sieva un latviešu Amora Kauņa māte. bet Potrimpus upju un ezeru dievs. Tā tad visa fantazija par Mildu sastāv tikai no pretrunu ziņām. tā tad bija jāmeklē vienkāršs vīriešu kārtas vārds. kas Ausekļa rakstos izvērties par jūras dievu Atrimpu. Caunus. die Milde) ir vecs vācu krustāms vārds. kur līgavainis ar līgavu viens otru nepazīst. ka „Antrimps” esot laikam tas pats. mēs atkal nezinām. Bet vislielākās jukas par baltu tautu mītoloģiju iesākās ar poļu vēsturnieku Teodoru Narbutu. bet nevis pie senajiem baltiem.) ir teikts. Kaunos) iedzīvotāju (91. kā jau teikts. kamēr leišu „geda” (kauns) ir atkal sieviešu kārtas. Pie pirmatnīgām tautām paši tēvi apprecināja savus bērnus un jaunu ļaužu mīlestība nesaskanēja ar tēvu neaprobežoto varu. kā leišu „meilē” un latviešu „mīlestība”. Tā nu esam apskatījuši visus nedrošos dievus. Bet turpat tālāku (1764. Wilno 1835). Bet nu Milda (Milda. it kā Kupīdinu senie romieši būtu saukuši „Caunius”.

ka tautas valoda nepazīst ne dieva. kā redzējām. ne dievietes sugas vārdu nozīmē. ka no šām laulībām būtu cēlies kāds zināms dievs jeb dieviete. 29. Par dievu antropomorfizēšanas nepilnību liecina pa daļai arī tas apstāklis. pāriesim tagad uz vispārīgu pārskatu par latviešu dieviem un viņu izcelšanos. Ja turpretī Jupim esot kupla bārda. Bet nu no šādām personifikācijām ir taču cēlušies visi dievi. Jūras un Laimas kalpones. Saules meitas. Lai gan vienā tautas dziesmā (22. tieši pārņemts. Rasa un Liesma”. skaidri aizrāda uz vācu starpniecību. gluži kā pazīstamajā grieķu teikā (63. t. 1. Ne dēliem tiek kādreiz minēta māte. t. ka visi dievi ieņemtu vienādu attīstības pakāpi. kā šie dievi izskatījušies. Saules dēls un Pērkona meitas būs arī jāpieskaita pie jaunām un retām dievībām. vai dziesmiņa patiešām ir veca un pareizi uzglabājusies. bet ne no paša Narbuta grāmatas. kā jau teikts. kuŗām ir jau bijusi augstāka kultūra. uguns dieviete „Praurime” (38. Saules meitas un Jūras meitas. Pie vismazāk attīstītām dievībām ir jāpieskaita Dieva dēli. Apskatījuši visus mūsu svarīgākos īstos un neīstos dievus. Visi šie apšaubāmie nosaukumi ir pārnesti arī latviešu mītoloģijā. 60    . Dievu izskats un īpašības. Narbuta „Auszlavis”.) upju nimfa „Dukņa” (80. Kaŗa dievs viņam ir „Kavas” (12. kas vēl neesot nekādi dievi.) u. bija sameklēts liels skaits dažnedažādu latviešu dievu. 1. kā zināms. Vecos rakstos un īstās tautas tradicijās turpretī nav ne šo. 1. Tā par piemēru. Viltotās tautas tradicijās šādas lietas turpretī ir ļoti bieži sastopamas. Alunāns. Pat īstas dievības. ir „divi meitas. Saules un Mēneša. nebūtu izvērties par „Anšlavu” un „Pramžimas” par Pramšānu. ka še nevar būt īstas. Nekur īstās tautas tradicijās neatrodam apraksta. bet līdzīgu piemēru un variantu trūkuma dēļ nevaram zināt. Mildai ir dēls Kaunis un viens no Pērkona dēliem esot Debesskalis. Jumja un Jumalas savstarpīgiem sakariem. no kuŗām mēs atkal nezinām ne vārdu. kā: Pērkons. laikam no latviešu kāviem). u. Narbuta dievus. p. Tikai viltotās jeb sagrozītās tautas tradicijās. kuŗu nolaupījis apakšzemes zemes dievs Paklus. Jupis un Ūsiņš tiek nosaukti par dieviem. vismaz vecas tautas tradicijās. 66. Arī seno krievu dievi nav vēl antropomorfizējušies. Senāk. Tomēr nav jādomā.Narbuts zina arī pastāstīt par Krūmīnes meitu Nijolu. Lai gan ir uzglabājušās liecības par Debess tēva un Zemes mātes. 1. Laima ir vairāk noteikta nekā Jumis. Pērkona dēli. 1. Dievībām tikai sāk līdzināties Nelaime un Ļauna diena. Jupim. Nekāds izņēmums no šā likuma nav arī augšā minētie Dieva dēli. ir pārnesis pie latviešiem J. tad tūliņ redzam. ne meitām tēvs. ne pat noteikta skaitļa. ne citu kādu ziņu. Turpretī pilnīgi antropomorfizētus dievus mēs sastopam tikai pie tādām tautām.) Laima tiek nosaukta par Dieva meitu. pr. bet mazāk antropomorfizēta nekā Dievs.). Pēdējais piemērs. Šiem dēliem un meitām mēs nezinām nekādu vārdu. gaŗi mati” un Ūsiņam „gaŗas ūsas”. Vissvarīgākais ir še tas fakts ka nav mums itin nekādu ziņu par latviešu dievu ģeneāloģiju.) un „Dugna” (83. Laima un Jumis ir izskaidrotas tikai par vienkāršām personifikācijām. tad tomēr nekur nav runa.). ganu dievs „Gonglis” jeb „Gongelis” (110. kā zināms. kā jau minēts. kamēr pēdējā laikā latviešu mītoloģija tika tēlota par ļoti nabagu. Tā tad pilnīgi antropomorfizētu dievu nevaram arī meklēt pie latviešiem. nedz arī šām līdzīgu ziņu.

ka par tempļiem tiek sauktas arī vispārīgi svētas vietas bez kādām ēkām. 61    . Austra. t. Turpretī pavisam svešādi izklausās mūsu ausim Pergrubris. t. Šādā veidā uzrakstītus viņus nevaram turēt ne par latviešu. ne par dievu tēliem. vispārīgi ņemot. ka no katoļu tradicijām ir cēlušies Māŗa. Tēli varēja būt taisīti no koka. Dēkla u. jo viņus vajāja muižnieki un garīdznieki ne mazāk. Miķēlis. ka ar leišiem mums vēl ir kopīgi vilkati. Zemes māte) un Velionas (Veļu mātes). ir ļoti līdzīga. tāpat arī Lazdonas un Birzuļa. ka baltu tautas neesot pazinušas ne tempļu. Veicgantis. kas pagatavoja dzirnavu akmeņus. Romove un viņas dievi. Gandrīz katrai pagānu tautai ir bijuši tādi tēli un baltu tautas še nevar būt nekāds izņēmums. tad gan mums ir vēl mazāk tiesības pārnest seno prūšu dievus uz latviešu mītoloģiju. Tomēr izrādās. 30. Nav arī nekāds brīnums. Tikpat vienkārši ir izskaidrojams no krieviem aizņemtais Ūsiņš un no vāciešiem aizņemtais pūķis. Tā tad arī mītoloģija līdz ar valodniecību un vēsturi apstiprina to faktu. Zemes māte.Chronikās. Visām trim tautām kopīgi ir tikai Dievs (leišu Dievas. ka šie tēli bijuši kādi ievērojami mākslas darbi. kamēr latvieši ar leišiem vēl dzīvojuši ilgāku laiku kopā. tā tad paši par sevi vien nevar liecināt par baltu tautu mītoloģijas tuvu radniecību. Es še vēl nepieminu Žemīnas (Žemyna. kuŗi visi gan laikam jau būs attiecināmi uz indoeiropiešu pirmtautu. kuŗas leiši nesauc par mātēm. un Austra. kur ir runa par baltu tautu dieviem. ka visiem senajiem dieviem ir gluži vienkārši un viegli saprotami nosaukumi. Pērkons. Latviešu mītoloģijā mēs redzam. Tā kā nu vēl prūši ir tuvāku rada leišiem nekā latviešiem. Pie mītoloģijas pētīšanas liela nozīme pieder arī pašiem dievu vārdiem. ka visu triju baltu tautu mītoloģija. Bērstūķis. ka no trijām baltu tautām vispirms atšķīrušies prūši. nav mums droši zināms. Krēmars. Ceroklis. bet katrai tautai ir tomēr savādi dievu nosaukumi. no kuŗiem ir vēl pilnīgi līdzīgi sekošie dievu nosaukumi: Laima jeb Laime (arī leitiski Laima jeb Laime). lai viņi arī būtu bijuši gluži vienkāršas būdiņas. Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus. ka šie tēli nav uzglabājušies. Tuvāki mums tomēr stāv leišu dievi. šad un tad tiek pieminēti arī tempļi (templa) un dievu tēli (idola). Jau augšā ir aizrādīts. Mārkupols. Juris. Tādēļ ir jādomā. kā 700 gadu laikā. māliem un pat no akmeņiem. un chroniku „idola” nozīmējot tikai pašus iedomātus dievus. pr. ka leišiem un latviešiem ir tomēr pagānu laikos bijuši savi tempļi. Tāpat augšā ir minēts. Cēlis. kur nekad nav stāvējušas kristīgas baznīcas. raganas un laumes. Vai prūšu pavārds „Layme” arī būtu nozīmējis likteņa dievību. no kuŗiem mēs pazīstam tikai vārdus. prūšu Percunis). un jādomā vēl Dieva dēli un Saules meitas. (leišu Auszra). Par leišiem ir mums droši zināms. ne arī dievu tēlu. kā jau minēts. ne par leišu. bijuši laikam pie visām trim baltu tautām ar līdzīgiem nosaukumiem. kā: Dievs jeb Debess tēvs. Laima. Tikai nav mums jādomā. Tenis un citi. jo dzirnkaļi. prūšu Deivas) un Pērkons (leišu Pērkunas. ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. Nav arī šaubu. Puškaitis un citi. Tāpat arī dievu tēlus daudzina dažādi raksti par vairāk gadu simteņiem. Patiesībā nav mums pietiekoša iemesla šaubīties ne par tempļiem. Tā iemesla dēļ daži pētītāji ir pārliecināti. Jumis. varēja arī iztaisīt akmeņa tēlus. ne arī par prūšu vārdiem. No cilvēkiem ar pārdabīgiem spēkiem tikai burtnieki. Jānis.

saviesīga sapulce. kuŗš atkal savukārt esot ņemts no skandinavu Eddas. Potrimps un Pērkons bijuši trīs augstākie baltu tautu dievi? Pēc augšējā apraksta mēs redzējām. i. šādos apstākļos nevar būt ne runa. Viņa vēsturē mēs lasām: „šīs māņticīgās tautas (t. Šīs vienkāršās ziņas nu lieliski paplašina un izpušķo Prūsijas dominikāņu mūks Simons Grūnaus 16. Lai nu arī šis „Criwe” būtu bijis tikai īpašvārds. bet arī leiši un citas Livonijas tautas. tiek savukārt atvasināts no augšējās krivūles. Jādomā.Pēc tā nu varēsim arī apskatīt. prutheni. Ozolā esot bijuši triju dievu tēli: „Patollo. uzsvērdams kriva nozīmi pie prūšiem. Dusburgs būtu kādas lietas tīšām izdomājis. ka nav mums itin nekādu liecību. Prūsijas vācu vārds „Krawā” jeb „Krawol”. bet arī par Livonijas un Lietavas cilšu savstarpīgiem nemieriem. ka kādi trīs dievi pie baltu tautām būtu augstāki par citiem. Tur mēs lasām ne vien par leišu kaŗiem pret latviešiem un prūšiem. Paliek tik vēl nenoskaidroti trīs Romoves augstākie dievi. bet arī viņa sūtnis ar savu kūju jeb citu zināmu zīmi. — kur dzīvoja kāds saukts Krive (Criwe). kā jau augšā minēts. Zinātne vēl nav sacījusi sava gala vārdu. Vai tiešām Patolls. — vārdu dabūjusi no Romas. ka. kāds sakars latviešiem varētu būt bijis ar seno prūšu Romovi. 62    . P. ka S. prūši) vidū. bet nebūs bijis nekāds priesteris tagadējā vārda nozīmē. kuŗu cienīja kā pāvestu. Indriķa chronika un Rīmju chronika. Ja krivam bija liela slava pie senajiem prūšiem. ka viņu cienīja arī radu tautas kaimiņos. Turpretī S. nepazīst nekādas kriva varas par Lietavu un Livoniju. ka Romoves slavenais burtnieks jeb krivs. ka viņu cienījušas arī Lietavas un Livonijas ciltis. tā ka viņa pavēlēm klausīja ne vien minētās ciltis. gadu simtenī jau zina sīki jo sīki pastāstīt. Grūnava ziņām un pieņēma. ka Romoves burtnieki bijuši izslavēti plašā apgabalā. Kā slaveni Sibirijas šamani ir pazīstami apgabalos par vairāk simtu verstēm. Perkuno”. tad nav nekāds brīnums. Šis krivu krivs esot bijis pilnīgi prūšu. Pat P. Dusburga „Criwe” esot drīzāki īpašvārds nekā sugas vārds. Profesors A. Dusburgs 14. Pirmās un drošākās ziņas par šo svētnīcu mums pasniedz vācu ordeņa priesteris Pēteris Dusburgs 14. būs nodarbojies arī ar zīlēšanu un slimību dziedēšanu. Patrimpe. jo viņš it kā pāvests valdīja par visu savu ticīgo draudzi. Ziņneša kūju. sauktu Prūsijas vācu izloksnē „Kriwūle” un leišu valodā „krivūle” no leišu vārda „kreivas” (sal. jo nav taču vēl pierādīts. arī prūšu vēsturē neesot nekādu drošu liecību par kriva darbību un viņas nozīmi. kas degusi pie liela ozola. ka Romoves pastāvīgi zaļais ozols ir aizņemts no Upsalas svētā koka apraksta. tika ar lielāko godbijību saņemti no valdniekiem. līks. gadu simteņa pirmā pusē. ka krivs tiešām valdījis par visām baltu tautām. Mieržinskis ir aizrādījis. gadu simteņa sākumā. Dusburgs varēja gluži netīšām pārspīlēt kriva polītisko varu. Jau augšā ir aizrādīts. Jaunākie pētnieki turpretī aizrāda. ka arī P. tomēr nav jāšaubās. Bet ar to vēl nebūt nav teikts. Grūnaus 16. Romovē esot uzturēta mūžīga uguns. Tikai pielīdzinādams šādu burtnieku pāvestam Romā. iedami par šo neticīgo ļaužu robežām. kuŗas ir sarakstītas jau 13. Viņam bija tik liela vara. bija kāda vieta saukta Romove (Romow). kuŗam bijuši padoti citi krivi un visādu šķiru priesteŗi. un viņus cienī arī kaimiņu tautas. ka ne vien viņš pats jeb kāds viņa radinieks. Daži sīkumi šajos aprakstos saskan gluži vārdu pa vārdam. ka krivukrivs valdījis kā pāvests par visām baltu tautām. piemin vēl. kungiem un visas tautas”. atkal poliski „krzywy”. Grūnaus ar zināmu nolūku ir pielīdzinājis Romoves krivu pāvestam Romā. ka visām baltu tautām bijusi viena valdība un viena ticība. vai „Criwe” ir īpašvārds jeb sugas vārds. gadu simtenī. gadu simtenī. Pēc viņa stāstiem Romovē valdījis krivu krivs. ka par visām baltu tautām būtu valdījis viens pats valdnieks. kas zaļojis vasaru un ziemu. Senākie pētītāji nešaubījās par šām S. leišu un latviešu valdnieks. krieviski „кривой). tas ir Nadravā. tā tas varēja būt arī ar Romoves krivu.

Turklāt lielākā daļa pasaku ir visu kultūras tautu kopīgs īpašums. kā zināms. kuŗš ir laidis tautās daudz melu ziņas. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti.Tālāku mēs zinām. dejas un jautras dziesmas nekā svinīgas lūgšanas un nopietnu klusumu. Jūriņ’ mana māmulīte. Paliek vēl kāds vārds ko teikt par tautas tradiciju nozīmi mītoloģijas pētīšanā. Ja arī pie prūšiem pēc kristīgās trīsvienības priekšzīmes būtu attīstījušies trīs augstākie dievi. Pasakas nav arī uzrakstītas īstā un vienkāršā tautas valodā. cik tālu ir grēkojuši uzrakstītāji un pie reizes arī paši teicēji. dzeršanu. velniem. 1. Tikai retumis tur atrodam seno laiku domas un tekošu tautas valodu. 31. Drīzāk mēs še varam gaidīt ēšanu. Bertuleitis. kuŗiem tad gluži vienkārši pielicis vēl no sevis trešo Pērkunu klāt. kamēr senās dievības ir tikai retumis sastopamas. tad tādi jau ir augšā apskatīti. aizrādīdami uz svētās birzes klusumu. bet mēs jau redzējām. kādēļ nav vairs zināms. kādēļ nav še tik viegli sameklējami pašu latviešu senie māņi. Grūnaus būs pazinis vecā dokumenta „Patollu” un „Natrimpe”. Grūnaus. 30780. jūriņa. H. Pūt. Pa lielākai daļai tur sastopam garīgas lietas kļūdainā latviešu valodā. Romoves nosaukumu. ka Patolls un Potrimps nozīmējot dzīvības un nāves dievus. tad gan to starpā nebūtu ieviesies Patolls. Lai gan pūšamos vārdus daži rakstnieki tura par visvecākām tautas tradicijām. lai gan prūšu valodā līdzīgs vārds nav sastopams. kā jau augšā minēts. tomēr viņu nevaram attiecināt uz kādu svētsvinīgu klusumu pie ziedošanas cermonijām. burvjiem. leitiski „romus”. nekā no cienības un godbijības. Ļoti dabīgi ir apdziedāta seno latviešu izturēšanās pret dieviem sekošā dziesmiņā: „Kad es gāju jūriņā. Tā kā nu trīs Romoves dievus pazīst tikai vēl S. Kad izgāju maliņā. ka svarīgākās un kopīgās triju baltu tautu dievības bijušas tikai Dievs jeb Debess tēvs un Pērkons. Neretis pasakās ir runa par 63    . ka S. bet trūkst tur tālāku liecību par dievu nozīmi. Ziedošana pie pirmatnīgām tautām tiek arvien izdarīta vairāk no bailēm un pēc veca ieraduma. pakaļā. daži valodnieki grib atvasināt no īpašības vārda „rāms”. Daudzos vārdos ir arī manāma jaunāku laiku fantazija. Pūšamos vārdus varam visvairāk izmantot tikai salīdzināšanai ar citām ziņām par mītoloģiju. Dažādi nedroši vārdi ir gan bagāti ar dievu nosaukumiem. Šādi vārdi izklausās ļoti šaubīgi. Materiālu mītoloģijai tur nav daudz un tie paši paģēr rūpīgas kritikas. pūķi. ka šāds izskaidrojums ir par daudz mākslots. gan domā. Tādas svētsvinīgas nopietnības nebija pat seno grieķu svētnīcās un nav arī vēl tagad ķīniešu tempļos. vilkatiem. tad šiem dieviem nevaram piešķirt nekādas nopietnas nozīmes. ļauniem gariem. Tā tad nav mums arī iemesla meklēt šādas nopietnas ceremonijas pie senajiem prūšiem. Daudz vairāk materiālu par mītoloģiju atrodam teikās un pasakās. Drīzāk ir jādomā. kas vēlāku samainījās ar kristīgas ticības Pikulu jeb Velnu. izteikta modernā valodā. tomēr seno laiku sacerējumu tur ir gauži maz. bet arī šeit parasti tikai par Dievu. Kas zīmējas uz vecākiem rakstiem par baltu tautu mītoloģiju. kuŗiem Pērkons noderētu par trešo biedru. raganām. Jā arī šāds izskaidrojums būtu pareizs.

pasakas satur tomēr daudz drošu materiālu par latviešu mītoloģiju. ka pasakās ir ļoti daudz mītoloģijas vielas. 64    . kā zināms. Par ļauniem gariem un citām līdzīgām lietām. Vienīgi tik tautas dziesmas daudzina trīs likteņa dievības: Laimu. bet šādas tradicijas ir vēl līdz šim maz krātas un kārtotas. Tikai tautas dziesmās mēs vēl sastopam seno indoeiropiešu mītus par Dieva dēliem un Saules meitām un pazīstamās debess kāzas. Dēklu. pērkonu. 37. Ļoti svarīgas ziņas par seno latviešu ticību mēs atrodam māņos un ierašās. bet arī ne mazumu grēkots. Turēdams turklāt katru pasaku par pašu latviešu ražojumu. bet svarīgākos no tiem varam še tomēr visus sameklēt. bet daži mūsu rakstnieki turpretī vēl tagad meklē šādus simbolus tautas tradicijās. Arī mītoloģijas jautājumos mums ir jādod priekšroka tautas dziesmām. atstāstīdams paša Manharta slavas laikā viņa rakstu „Die lettischen Sonnenmythen” tomēr nav baidījies izteikt šaubas par šādu tautas dziesmu tulkošanu (R. arī pats Manharts ir atsacījies no saviem simboliem. p. kā jau augšā minēts. Ja mēs gribam šķirt Dievu no Pērkona un Zemes māti no Veļu mātes tad mums atkal ir jāgriežas pie tautas dziesmām. tad še neesot vis runa par bāŗa bērniem. kā zināms. Turklāt vēl jārēķina kādi tīši grozījumi no uzrakstītājiem un izdomājumi no dažiem viltotājiem. kas pie mums ir ieplūduši no rietumu Eiropas. Kalniņš. Dēklu un Kārtu. bet pēdējā ir stipri sagrozīta pēc jaunāku laiku rakstiem un kaimiņu tautu māņiem. Arī tās pilnīgi pārvalda jaunāki materiāli. Citā pasakā sastopam raganas kopā ar „laumēm” un „spīganām”. K. V. „bāŗa bērnus sildīdama”. Nevaram gan žēloties. un 41. Lai gan Māŗu pūšamie vārdi daudzina samērā biežāki nekā tautas dziesmas.. Vēlāku. Ja saulīte kavējas. mēs gan atrodam daudz vairāk ziņas pasakās.. tomēr šī pūšamo vārdu Māŗa stāv daudz tuvāku svēto rakstu jumpravai Marijai. kādēļ viņš itin visur meklē un atrod veļus. Pēdējais ir vēl vairāk aizrāvies no vienpusīgas teōrijas nekā pirmais. t.). 1. viņš arī visu izskaidro pēc latviešu uzskatiem. izņemot tikai tautas dziesmas. viņas ir uzglabājušas vecākas un skaidrākas ziņas par seno latviešu dieviem un citiem māņiem. Visas pasakas pēc viņa domām ir cēlušās no veļiem. par to ir gan daudz rakstīts.dieviem” un „dievietēm”. Z. 1. Nevar liegt. Daudz pasaku uzrakstītāji ir iemīlējuša šaubīgos „rūķus” un „nāras”. Līdzīgi Manhartam arī Andželo de Gubernatis meklē pasaku zvēros visādas dabas parādības pie debesīm. kas ir dialektu vārdi. Šādus materiālus tad nu mūsu Lerchis-Puškaitis ir lūkojis kārtot un izskaidrot uz gluži nepareiziem pamatiem. Neskatoties uz visiem šādiem trūkumiem. Manharts. L. pr. Tā tad pašu seno latviešu uzskati ir tikai ar lielu uzmanību izlobāmi no māņiem un ierašām. tautas dziesmu jūru izskaidroja par debess velvi un Daugavu par atmosfairu. Meldijas un pantmēra sargātas. Manharta priekšzīmes arvien vēl mūsu tautas dziesmās tiek meklēti visādi simboli. 32. bet gan par kādām mītiskām būtnēm pie debess velves. ka pasakās būtu pārāk daudz viltotu dievu. Kā mūsu tautas dziesmas ir mītoloģijai izmantojamas. Pēc V. kas atgādina ļoti senu laiku uzskatus. tad mums atkal ir jāņem tautas dziesmas palīgā. t. K. B. mākoņus u.. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā. bet lai nu mēs varētu kritiski izturēties pret šām pasaku ziņām un izmeklēt no tām vecus un īstus latviešu māņus. Kārtu un lielāko daļu no patronēm jeb mātēm mēs neatrodam nekādās citās tradicijās. Rakstu Krājums. kā: sauli. 40.

(O. 1. kā pati „viņa saule” jeb „Saules mātes aploks”. Bet nu arī saulīte noiedama iet pār jūru uz vakariem un pēc ļaužu domām laikam gan caur „Vāczemi”. kas sacerējuši mūsu tautas dziesmas. Laižos pati upītē Raudavīšu pulciņā. Sekošā dziesmiņā „raudavīte” jau bez šaubām tiek turēta par dvēseli. 205. kā jau augšā minēts. Tā nu arī Daugava neesot vis upe. Bet nu pastāvīgi daudzināti miroņi ar viņu mājas vietām nevar saskanēt ar to optimisko pasaules uzskatu. tā viņi savienojas auga veidā un negrib vairs šķirties. kuŗiem nav kopīga kapa. tie sastopas atkal nāvē jaunā veidā un jaunā dzīvībā. it kā tautas dziesmās un māņos būtu runa tikai par senču dvēselēm. 13234. Bökelis raksta: „Kā tautas dzeja necienī sajēgumu „nekas” un „nekad”. nedz atmosfaira. nekā paša dziedātāja tēvu zemei. kur mirušie sarunājas ar dzīvajiem . kur piemītot mūsu senču dvēseles. dažreiz peld Veļu māte.).tur nevajaga trūkt arī dvēseļu. Slīkušie dzīvo tālāk starp „upes raudavītēm” jeb „jūras gaigaliņām”. kas kā zināms. pa kuŗu. Visas tādas lietas tik labi saskan ar tautas dzejas dabīgo un veselīgo optimismu un nebūt nav turamas par miroņu kulta pesimistiskiem simboliem. izd. Tādā pašā ceļā tiek iztulkota sekošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā. Tādas pašas dvēseles esot atkal „jūŗas gaigaliņas”. Pilna dārgu dvēselīšu.Tikpat nelaimīga ir otra vienpusīgā teōrija. 1. valda visās tautas tradicijās. uz kurieni brauc parasti pa jūru. Tautas dzejnieki. p. kamēr raudaves un gaigalas ir un paliek ūdens putni. „Kas virs zemes ir netaisni šķirti. zināms.). Gluži tāds pats dvēseļu mājoklis esot jūra. ka „Vāczeme” patiešām neesot nekas cits. Mirušu ļaužu dvēseles tad nu arī tiek meklētas ne vien dažādos dzīvniekos. ka mirušie kapā dzīvo tālāk. Iemīlējušies. Ne brālīša līgaviņa. Ja tad nu gandrīz vai visā pasaulē tiek meklēta tikai kapsēta. tad. 200. uzceļas kā koki un puķes. kādēļ dzejiskā valodā varēja pie reizas arī abas samaisīt. Pie visām tautām ir sastopamas neskaitāmas tautas dziesmas. kā Manharts gribējis izskaidrot. Šādai kungu zemei. Bet nu mūsu animisti ir izdomājuši. Tā tad arī tautas dziesmu Vāczeme ir gluži vienkārši Vāczeme jeb Vācija. p. Böckel. II. Tādēļ arī mūsu tautas dziesmas daudzina rozi jeb liepu uz jaunu cilvēku kapiem un viņu nāvi pielīdzina kāzām. Tautas dziesmu „Vāczeme” ir gluži vienkārši vāciešu jeb kungu zeme. O.. Labāk upes raudavīte. zināms.. Tautas dzejā valda ticība. 30710. vajaga būt arī bagātākai un labākai. un kā viņi kā cilvēki stāvēja viens otram tuvu.. 65    . Neskaitāmās tautas dziesmās sastopam pamata domas: nāvei nav nekādas varas par mīlestību” (ibid. tā viņa nepazīst arī nāves. Kā tā melna netecēs. Psychologie der Volksdichtung. lai arī tiem tiek pielīdzinātas slīkušu cilvēku dvēseles. ka arī ceļu uz „viņu sauli” domājas caur šo „Vāczemi”. bet arī puķēs un kokos. Tā tad ir gluži dabīgi. Daugava nav nekas cits kā upe Daugava. gan nebūs bijuši Vācijā un no viņiem arī nevaram paģērēt kādu drošu liecību par Vācijas robežām. bet gan „viņa saule” jeb dvēseļu mājoklis.

nav tādu dieviešu.33. Joda m. ja arī ne visu Vidzemi. ne otra nav plašāki pazīstama un nevar būt arī visai veca. Veļu māte.). vēl tagad savās ierašās ir uzglabājuši atmiņas par senāko mātes nozīmi dzimtā. man ir pazīstami tikai minētie četri. (29087). cik man zināms.. kas nesaskan ne vien ar leišu un prūšu mītoloģiju. kā jau minēts. jo puķu cienīšana nav meklējama pie primitīvām tautām. (4124). 31363 v. tā tad „paši” jeb tēvi. ka šāda mātes fīliācija bijusi pie senajiem piktiem tagadējā Anglijā un pie ibēriešiem uz Francijas un Spānijas robežām. Latviešu Zemes mātes. Miežu m. Ļekatu māti (tikai māņos) un citas tām līdzīgas. ka arī pie igauņiem šīs mātes izrādoties par samērā jaunu parādību. Ūdens māti (Vee-ema) un Maura māti (Muru-ema). (13604. apdzīvoja šie aborīgini. Kaŗa m. pr. Vispirms nu varētu domāt. Zemes māte. vēl nav lūkojis izskaidrot. Jūras māti (Mere-ema). Nevaram arī sacīt. Minētais māšu kults latviešu mītoloģijā ir jauna parādība. (19725). Varam vērot. Mēslu māte. ka arī pie latviešiem šis māšu jeb matronu kults būs pārnācis no kādas svešas tautas. Miega m. Tā kā pie mūsu radu tautām. Tā ir ievērojama starpība starp leišu un latviešu mītoloģiju. 6 v.). Vēja mātes un Rauga mātes vietā ir sastopami pie leišiem. Bet ir mums arī. kuŗas parasti tiktu sauktas par mātēm. (6724). 26117—8. Te vēl varam pieminēt tikai Stendera uzrakstīto Puķu māti. šādā ceļā tad nu viegli būtu izskaidrojama šī jaunā parādība latviešu un igauņu mītoloģijā. Pēc visa tā nu būtu jāpieņem. kur tuvākā radniecība rēķināta pēc mātes. Meža māte. 34141. kā: Vēja māte. tautas dzejnieki varēja piedzejot ari kādas jaunas klāt. 34119. 27904. ka latviešu māšu vietā arvien būtu atrodami līdzīgi leišu „paši”. Pēc vispār pazīstamu matronu priekšzīmes. bet ne viena. Nakts m. Ziedu māti (28253). Pēc vecām vēstures ziņām līdzīgs matronu kults vēl pastāvējis pie senajiem galiešiem un ģermāņiem. kādēļ starp mūsu dievībām ir daudz vairāk māšu nekā tēvu. kas saskan ar latviešu mātēm. Lauka mātes. leišiem un prūšiem. ka ap Kristus laikiem lielāko Vidzemes daļu. lībiešos un latviešos. 34043. (2864). 29181). kādas šaubīgas mātes pie veciem rakstniekiem. t. Neviens rakstnieks.). pie kuŗiem pēc jaunāko zinātnieku domām šis kults esot cēlies no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarchālu dzimtas iekārtu. kas var būt uzrakstītas tikai pēc citu matronu priekšzīmes. Jūras māte. Krūmu m. Kapa m. Laukopatis jeb Laukosargas. Bet nu somu mītoloģijas pētītāji domā. No šādām matronām līdz šim vēl nav pārrunātas sekošas: Briežu māte (1335). nevis pēc tēva. Viņa sākumi ir mums droši vien jāmeklē tālākā aizvēsturē. Baski. Miglas m. tad minētā parādība ir turama par sevišķu latviešu mītoloģijas īpašību. Patiešām pie igauņiem arī sastopam Vēja māti (Tuule-ema). Piena māte. Lapu m. Latviešu valoda būs atdalījusies no leišu valodas visvairāk laikam gan zem seno sāmu un Vidzemes aborīginu iespaida. Matronu jeb māšu kults. 66    . Uguns māte u. Vēsture liecina. Žemepatis. (4124. Tā tad matronu kulta sākumi mums ir jāmeklē pie Vidzemes seniedzīvotājiem. kamēr līdzīgu latviešu māšu ir vairāk par četradesmit. 26127. Rūšu m. jo pie senajiem baltiem kā indoeiropiešu cilts zara nebūs meklējama mātes fīliācija. Mēŗa m. (29835. 3184). vismaz ar mātes fīliāciju. bet arī ar citu indoeiropiešu tautu mītiem. 1). Bangu māti (30865). un līdz ar jaunām valodas savādībām būs ieviesies pie mums arī šis matronu kults. (457. Tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekādā ziņā nevarēja celties jaunākos laikos. kuŗa gan atgādina augšā minēto Ziedu māti. (29087. kā jau minēts. Pie tādām es gribētu pieskaitīt Naudas māti (11031. ka mēs šīs mātes esam aizņēmušies no sāmu cilts lībiešiem un igauņiem. kuŗus tura par ibēriešu pēcnākamiem. Vejopatis un Raugopatis. Tikai par ilgiem gadu simteņiem viņi būs pamazām pārgājuši igauņos. No šiem „pašiem”.

Burne. bet arī tur trūkst tuvāku aprakstu.). Āzijā un Afrikā. Tuva sakarā ar mītoloģiju stāv arī dažādu svētku svinēšana. un sakrīt vienā laikā ar rudens ražas beigām. 67    . 243. sal.(27528). Pēdējā laikā šis izskaidrojums pierādījuma trūkuma dēļ ir jau atmests. Otri tādi senlaiku svētki pie latviešiem būs bijuši Jāņi. 3). jo nav mums par viņiem nekādu tuvāku ziņu. Agrākie rakstnieki meklēja vispirms tikai pēc kāda pagānu dieva. ka īstie vasaras svētki bijuši gaŗākā vasaras dienā un ziemas svētki īsākā ziemas dienā. ka veļu mielošana pie latviešiem esot maisījums no katoļu un pagānu ierašām. 11. kas svinēti Saulei par godu gaŗākajā vasaras dienā. Smilšu m. ka „var pierādīt lielus miroņu svētkus plašā saskaņā gandrīz pie visām indoeiropiešu tautām gada ziemas pusē” (Reallexikon. ar ko mielot mirušo dvēseles. Dažas Jāņa dienas ierašas tomēr liekas būt ļoti vecas un var būt mantotas līdz ar citām radu tautām no tālās senatnes. Tautas māņi vēl daudzina kādu Rīšu māti. 1. ka šāds dievs nav atrasts. ka ļaudis nesot uz kapiem ēdienus un dzērienus. 980. R. tā kā tautas dziesmas piemin viņas tikai nejaušos gadījumos. Tad atkal tika gandrīz jau vispārīgi pieņemts. Seno laiku svētki. S. ir kristīgu svētku diena. un daži labi sīkumi Jāņu svinēšanā būs pārnākuši pie latviešiem no krieviem un vāciešiem līdz ar kristīgu ticību (skat. Bet kad un kādi gan bijuši šie senie svētki ? Agrāk domāja. ka senie līgojamie svētki būtu svinēti pavasarī gaŗākajā dienā. Z.) apliecina. (30653) un Ziemeļa m. Kaŗa māti gan vēl pazīst Lange (vārdnīcā) un Joda māti Brīvzemnieks (pūšamos vārdos 48. Šie svētki stāv zināmā sakarā ar gada laikiem un gada laiku darbiem. ka svētkus jau būšot pazinusi pat indoeiropiešu pirmtauta. No vairāk indoeiropiešu tautām ir uzglabājušās vecas ziņas. Rakstu krājums. Augšā minētā angļu grāmatā par etnografiju lasām: „Miroņu gada svētki ir sastopami Eiropā. ka senāk svinēti trīs lieli svētki. B. Trijās tautas dziesmās (33209—33211. Tā rakstīja arī par latviešiem. Šrāders raksta. jeb ar gada galu” (C. 1. lai gan viņa vēl neizšķiŗ visa jautājuma. Visu to ievērojot. Jāņa diena gan pēc laika. kuŗa esot par naktīm vērpusi pie meitu ratiņiem un malusi rokas dzirnaviņas. Galīgi turpretī gan būs jāatmet tās domas.). O. 1.). ka lielākie svētki bijuši ziemas un vasaras sākumā. p. Šai hipotezei ir bez šaubām daļa patiesības. kuŗam par godu ticis līgots. gan arī pēc nosaukuma. Šo dievību darba lauku mēs varam vērot tikai pēc pašiem nosaukumiem. The handbook of folklore. Lai gan par Jāņu svinēšanu ir daudz vairāk rakstīts nekā par citiem visiem latviešu svētkiem. ka Jāņa diena jeb zāļu diena esot bijusi seno latviešu vasaras svētki. 15. jādomā. Ogu m. (festum omnium animarum). Bet jau augšā redzējām. gadu simtenī katoļu baznīca pieņēmusi arī šos miroņu svētkus rudenī un nosaukusi tos par visu dvēseļu svētkiem. rudenī un ziemā. 1. Bet no otras puses zināms zāļu dienas sakars ar Sauli gan nav noliedzams. Bet jau 10.—15. (27536. 1. p. Izsauciens „līgo” nozīmējot gluži vienkārši saules līgošanu jeb lēkšanu.). Lai gan Jerns (Hiärn) savā Baltijas vēsturē (37. Senākos laikos nemaz nebija tik viegli šo dienu novērot un nekādi senlaiku svētki šai dienā nav pierādīti. retāki jauna mēneša naktīs. tomēr šie svētki nav vēl pietiekoši iztirzāti. p. tomēr veļu svētku sākums rudenī bez šaubām būs meklējams jau no pagānu laikiem. Svinēšana notikusi pilna mēneša. L. (31724). p. 34. Tiek pieņemts. Kristīga ticība šo svētku no iesākuma nav atzinusi un pats svētais Augustīns brīnās par to māņticību. K. p. Viņi svinēti visvairāk pavasarī. ka veļu svētki rudenī ir ļoti veca ieraša gandrīz visā vecā pasaulē.

„pazūd” (32982—90. cf. kūtī. zālēm. nevis Jāņu rītā jeb pašā dienā. 33021. kamēr citos piemēros Saule arī „līgo” (32443. Zudušo sievu parasti atrod Pēteŗdienā (32980. 35513) ir tāda nozīme. 8454). „lai aug govis raibaliņas. 32387). lai aug baltas avitiņas” (32749). Šim nolūkam tad arī noder vaiņagi. mājas tēvam līgotāji liek ozola vaiņagu galvā. 32973. Pie krieviem Saule rotājas (coлнце играетъ) lieldienas un Pēteŗdienas rītā. pēdējā nezīmējas uz Jāņiem. paliks govis ālavīcas” (32459). Uz auglību zīmējas sevišķi divi (33014. 32958. Viņu sauc gan par „zilgalvīti” (32957). Jāņa diena. 32444. Bet ja no 927 Jāņa dziesmām tikai nedaudzas aizrāda uz tuviem sakariem starp Jānīti un Sauli. lai aug visa labībiņa” (32552). dziesmas vārdiem visvairāk „zied zemīte zilis ziedis” (17608. Skopai Jāņa mātei līgotāji uzsauc: „Ja nedosi siera. Uz to pašu kultu var zīmēties „Jāņa sieva”. kuŗa dažreiz tiek taisni nosaukta par fallu (35691— 5). gan arī par „zilzobīti” (32381). Igauņi domājot.) un Jāņa sievas „lielu sakti” (32978. pie leišiem Saule dej lieldienas sestdienas vakarā. iznāk īstā ziedu laikā un pārejā no pavasaŗa darbiem uz vasaras darbiem. un 34758).) un „melno odzi” (32629. 32912. 2). Augšgalieši „līgo” vietā dzied arī „rūtuo” (ruotā) un dažās dziesmās Jānītis mainās ar Sauli (32532. un viņa mainās ar Laimu (32542. 32425. kuŗas arī pazīst Saules rotāšanos. stallī.). 32672). Par Jānīti 68    . kur veļi norauj Jāņa naktī papardes ziedu. 32400. šo „Jāņa zāli” vēl atgādina viens variants par Jānīša „ziliem svārkiem” (sal.) un Saules meitu (33009. 32985—8. Arī citur „Jāņa zālei” (35111. kas grib ļaudim kaitēt. 32545. 32865). Neretis ir runa par „vienu pašu Jāņa zāli” (32383. ka Saule dancojot lieldienas rītā no priekiem par Kristus augšāmcelšanos. Vispirmā kārtā Jāņi ir zemkopības un lopkopības svētki. 35008. lai izdotos „labas bites ozolā” (32697) un beidzot vēl „lec kāpostu dārziņā” (32523—4).). Ar rāceņu sēšanu beidzas sējas darbi. puķu pušķi un visādas meijas. 1. Pie radu tautām. 32614. 32566). 32990) jeb arī Jāņa rītā saulei lecot (32978. 35258. Beidzot Jānīšam tiek vēl daudzināti „zili svārki” (33047. piena. 33004—6).21624) ir taisni sacīts. kuŗa laikam saukta arī par ziedu dienu (15482). 32902—9.) no šiem piemēriem. kamēr Jānīti parasti sauc par „Dieva dēlu” (32634. Jānīti ir atkal mēģināts izskaidrot par veli. ka Jāņa rītā Saule „rotājas”. lai gan vispārīgi Saules lomai Jāņa dienā pieder ievērojama vieta. lai viņām varētu piešķirt vissvarīgāko nozīmi. sal. lai Jānīti varētu turēt par Sauli. tad tas ir tomēr par maz. Uz Saules kultu jau augšā ir aizrādīts. Turklāt īstā līgošana notiek tikai bez saules zāļu dienas naktī. pie bitēm — visur gaida labus augļus. 33140. bet ir mums liecības arī par fallus kultu. Jānītis apjāj laukus.). dārzā. kuŗa Jāna vakarā tiek „vesta” (32997—9. Jānītis arī „iejāj bišu dārziņā” (32517). Arī Jāņu ugunis kokos un kārtīs laikam būs dedzinātas par aizsardzību pret visu ļaunumu. kā: puķēm. Tīrumā. ozola (Jānītis ir „ozoliņu tērētājs” 32320) un sērmūkšļa zariem. bet Jāņu sakaru ar veļu kultu es esmu atradis tikai vienā tautas dziesmā (32408). Bet arī šādu maiņu ir par maz. 35445. 35495) jeb „Jāņa puķei” (37823. 33046) jeb arī „izgaist” (32980—1). Pēc pielīdzinājuma Saulei. „lai aug rudzi. lai aug mieži. 33047. Auglības svētkos darbojas arī burvji. vai „mirst” (32996). raganas un visādi skauģi. cf. Ar auglības svētkiem stāv parasti sakarā arī Saules un fallus kults. 32967. „lai aug viņa kumeliņi” (32694) un mājas māti aplīgo. Tautas dziesmās Saule vēl mainās ar „Jāņa sievu” jeb „Jāņa māti” (32542. 32984. 33009. Jāņa ceremonijās Jāņa māte vēl tiek saukta par „kuplu liepu” (32618. 32559—60. Visas Jāņu ceremonijas zīmējas lielākā vai mazākā mērā uz auglību. 32931.). un ar siena pļaušanu sākas ražas ievākšana. 33156) un maina ar „Dievu” (32532. Tādēļ arī „zilgalvītes” vienā dziesmā ir „pirmās Jāņu zāles” (32395) un starp „puķu pušķiem” sauc „zilos” pirmā kārtā (32394). Svētki iekrīt ziedu laikā un pats Jānītis „ziedainītis” (33022—33029) stāv allaž sakarā ar zilu krāsu jo t. Pret šiem nu vajaga cīnīties ar visādiem dzīvības un spēka simboliem. 32981. 33017.

ka es še no savas puses nevaru pielikt nekā jauna klāt. L. No latviešiem gan laikam būs aizņemts vilku valdnieks „Līkon” pie igauņiem un zāļu un koku dievs. Vispārīgi fallus kulta svētkos tiek ievērota dzimumu dzīvē vai nu lielāka brīvība. p. 1. p. puiši. 35351). 660). Glabājat zirgus! Jānītis krūmos. 32502. bet šādam salīdzinājumam trūkst tuvāku pierādījumu. tā arī latviešu Jānītis liekas būt vilku valdnieks. Jāņu nakti. 362— 363. 32510. kuŗi ir viņa suņi. p. I. Wiedemann. Jāņa naktī. Jāņu dienu igauņi. Šo Trautfetera aizrādījumu ir populārizējis Zariņu Kārlis (Mülleris). 34810. uz to jau ir aizrādījis E. bet arī līdzīgas skaņas. Lai Krancīša vilks nenesa. 12814. kas nozīmē fallu. kādēļ Jāņa naktī nejāj pieguļā un kādēļ tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (Etnografisku rakstu krājums. Tā nu arī varam saprast. Ka darbības vārds „līgot” ir rada ar leišu „linguoti”. „Lieckio” pie senajiem somiem. 32508. jo pēc tam visas zāles sākot briest un zaudēt savu spēku. un 28.). sauc arī par Līkona dienu (Līkoni püha).un Jāņa sievu ir laikam arī runa šādā dziesmiņā: „Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja” (32919). ka „līgo” būšot rada ar sanskrita „linggam”. kā zināms. Vispārīgi igauņi svinējuši Jāņus gandrīz uz matu tāpat kā latvieši (T. Aus dem inneren un äusseren Leben der Ehsten. Par līgošanu jau ir tik daudz rakstīts. Man kaziņu vilks aiznesa Pašā Jāņu vakarā. v. K. kā redzams. 27. Kā pie igauņiem Līkons un Juris valda par vilkiem. 69    . Jau kāds Trautfeters (E. 15. Rakstu krājums. Par tādu pašu kārtību liecina vēl daži citi piemēri (34817. 32515. 34980. Volters. Citas tautas dziesmas aizrāda arī uz zināmu brīvību šai ziņā (33119. J. Aplīgoju savu Kranci. brāleliņi. C. Z. 1. Pašu Jāņu vakariņu Vilks nokoda kumeliņu. B. jeb pilnīga atturība. Pie seniem latviešiem zīmējas uz atturību vecā ieraša Jāņa nakti nemaz negulēt (33179—33197). Gudri mani brāleniņi. Ai. Tie nejāja pieguļā. Turklāt Jāņu nakts bija labākais laiks jaunu laužu satiksmei. 32760. 35650). kur neretis notika arī saderināšanās (33078—33134). Ziedu svētkiem ir liels svars arī pašā ļaužu dzīvē. Par aizņemšanos liecina ne vien nozīmes vienādība. Jānīts zirgu nojādīja Pieguļnieku meklēdams. Tikai līdz Jāņa dienai tika lasītas visādas dziedināmas zāles. puiši. Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. Iemaukti rokā. Trautvetter) raksta Inlandē (1850. 33123. R. 1. Jāņa zāles tika izlietotas arī nākamības zīlēšanai. 32509 cf.). Rīdīs jūsu kumeliņus. 14. Jānītis nav aizmirsis arī „Dieva suņus” un devis tiem vaļu rīkoties pēc patikšanas.

skauģiem un vilkiem. Šai laikā bijis jāgādā arī par drošību pret burvjiem. Viss tas varētu zīmēties uz senajiem jauna gada jeb pavasaŗa svētkiem. raganām. krieviem. Jā cūkgani paglabājuši purna kaulu un vasaru ierakuši cūku ganībā. Turklāt arājam pavasarī ir jāuzsāk jauni zemes darbi. Tagadējie svētki. Vakarā notikusi apliešanās ar ūdeni jeb tā sauktā „rumelēšanās”.Pēc šādiem faktiem mums ir tomēr zināms iemesls meklēt pēc kādas pagānu dievības pie seniem latviešiem. latvieši vārījuši cūkas pusgalvu. ka jauns gads būtu bijis pavasarī un būtu pārgājis uz mūsu laiku Juŗa jeb Jurģa dienu. Bez šaubām latvieši būs svinējuši arī savu jaunu gadu un proti tādā laikā. 30162) neattiecas uz priekšvēstures laikiem. kad ziemas pārtika ir iztērēta un pārvešanai ir palicis mazāk mantas. 35. Latvieši Juŗa dienā dzinuši pirmo reiz lopus ganos un vakarā jājuši zirgus pieguļā. janvārī. 20. kuŗa būtu stāvējusi Jānīša vietā un līdzinātos no vienas puses sanskrita vārdam „linggam” un no otras puses igauņu Līkonam. Tas laiks nevarēja būt ne ziemā. Šai dienā veci ļaudis vilkuši uz kūts durvīm lietuvēna krustus. Teņa dienā. Līdz ar to no Jurģa ir sākušies jauni darbi zemkopībā un lopkopībā. Vispār pazīstama un laikam arī viena no vecākām ierašām ir „laimes liešana”. Tagadējie svētki pie latviešiem jau visi stāv sakarā ar kristīgu ticību. Visas jauna gada ierašas pastāv gandrīz tikai zīlēšanā un nākamības pareģošanā. nedz arī vasarā. kā zināms. Pieguļas māte (pie Bīlenšteina) un personificētā Pieguļa (30091—4. kad govis bijušas jāsargā no visāda ļaunuma. kaut gan šāda nozīme tautā vairs nav pazīstama. Līgāja jeb Līgona eksistence. Vecajos katoļu laikos šai dienā vestas govis arī pie svētīšanas. tad cūkas mierīgi rakušas zemi un neesot zagušās labībā. lai lopiem labi klātos. lai nākamā gadā lietus lītu. Lauku darbu maiņa. 2. notiek tikai rudenī jeb pavasarī. jo tādai gada dalīšanai nebija nekāda sevišķa pamata. Juŗa svinēšana ir ne vien līdzīga pie latviešiem un leišiem. nodaļu) mums vēl trūkst tuvāku ziņu. un div ievērojamus svētkus kopā nekur nemēdz svinēt. Ūsiņš. Sveču dienā. janvāris saukts par Bašķu (no Zebastiāna) dienu. tomēr netrūks tur arī atlieku no seniem pagānu laikiem. jo Juris jeb Jurģis. Kāda zināma latviešu jauna gada jeb pavasaŗa dievība no senajiem pagānu laikiem mums nav pazīstama. skandinaviem. V. 17. Tās pašas jauna gada ceremonijas turpinājuši arī Trijkungu jeb Zvaigznes dienā. kā jau jauni svētki tautas dzīvē. bet arī pie vāciešiem. kas saskanēja ar viņu dzīves prasībām un dabas apstākļiem. Visur Juŗa diena ir vismaz senāk bijusi gājēju pārejas laiks uz citu dzīves vietu. nav savienots ar daudz veciem māņiem. Drīzāk gan „Līkon” un „Lieckio” būs aizņemti gluži vienkārši no izsauciena „līgo”. Daudz vecas svētku ierašas gan vēl zīmējas uz senākiem katoļu laikiem. kuŗiem ar visu iekulto labību. Turpretī par Zemes mātes sakaru ar Juŗa dienu (skat. Rudens nenoderētu gājējiem. Sāksim šo svētku aprakstu ar jaunu gadu. ievākto lopu barību un pašiem lopiem būtu jāpāriet uz citu dzīves vietu. Paliek pāri tikai pavasaris. Tāpat rudenī jaunsgads stāvētu tuvu kopā ar veļu dienām. Tā tad būtu gluži dabīgi. bet no vecajām pagānu ceremonijām tikai maz kas ir vēl uzglabājies līdz mūsu dienām. Kristīgas ticības jauns gads. 70    . Citu kādu pierādījumu šeit pavisam nav. somiem un igauņiem. tāpat kā arī igauņi. bet ar vērojumiem vien vēl nebūt nav pierādīta Līgas. Jurī kāvuši gaili un vārījuši olas jeb pentogu. Lai gan dažas Juŗa dienas ceremonijas būs pārnākušas pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību.

: lācis. Arī igauņi vizinājušies metenī. Šo dienu saukuši arī par vēja dienu un negājuši rijā. 32215. kā p. p. Senos laikos meteni jeb vastalāvi svētījuši kādas četradesmit dienas. Latviešu jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svinējuši metenī arī zvejas svētkus. Šim jautājumam ir jāmeklē atbilde kristīgo svētku vēsturē. Tikai no pārprašanas ir radušās tās domas. D. lai barojas un danco govis (32211. Metenis. Bet nu gads un jaunsgads ir divi pavisam dažādi jēdzieni. Dažās tautas dziesmās Metenis ir arī personificēts. Svētās Agatas dienā. kā: „pīrāgi” (32213. sal. gads. lai vējš jumtus neceļ. Latvieši un Prūsijas vācieši (H. Ja ko atvedot. Preussisches Wörterbuch) vārījuši metenī cūkas galvu. Krievi ierobežojuši svinamo laiku vispirms ar četrpadsmit. martā. krievu пироги). Visas meitas malējiņas. ka nepasprūk kāds vārds. Bindus jeb kustoņu dienā. Nav arī vēsturē nekādu aizrādījumu. ka metenī ēdot gaļu. „pelnu dienas gaidīdams”. lai izdodas labi lini (28288. 1) un sabojātā veidā arī par mietnesi (33466. šāda vizināšanās un budēļos iešana metenī var atkal būt aizņemta no krieviem. 32211. ka šādi nosaukumi un svinības zīmējas tikai uz vastalāvi. 21. ka krievu mjasopustā vairs gaļas neēdot. Pelnu dienā latvieši veduši pelnus dārzā. kā leišu „metas”. Meteņami piecas meitas. kas bijušas savienotas ar lielu dziedāšanu. 32233) jeb „padusē” (32224). 32232) un dej jeb danco. atdzīvojoties visi kustoņi. tāpat italiešu carnevale) un nozīmē laiku. gāja no mājas uz māju. Arī agrāku laiku rakstu liecības skaidri aizrāda. kr. kas savukārt ir tulkots no krievu valodas (мясопустъ. 411. „ļepeškas” (32213. Runā bijis jāsargās. Pēc vienas dziesmiņas vārdiem Metenim ir arī dēli un meitas. lai sargātu ēkas no pērkona. kad atmet gaļas (мясо) ēšanu. krievu bļinas). Lielākie dancotāji bija jauni cilvēki. 3. bet tautas dziesmas bieži vien daudzinot. IV. augšgalieši pakaŗot zem jumtiem sāli un svētīto ūdeni. lējuši sveces. vastalāvi (32213. Viņš „brauc par Daugavu” (3220) jeb „nāk par kalnu” (32224) ar „cūkas ausi” (32220). it kā metenis nozīmētu jaunu gadu un būtu cēlies no tāda paša vārda. „kāju” (32233) vai „galvas pusi”. kas pārģērbušies par budēļiem jeb ķekatām. 71    . un 412. tad par vasaru nākot čūskas mājā. kur ar vienkāršo gada vārdu apzīmētu arī jaunu gadu. Tai dienā nedrīkstot nekā no meža mājā nest. kā redzams. Viņš „sukājas kaktā” (32221—3). lāči pamostoties no ziemas miega un nākot pirmo reiz no migas laukā. Pazīstamā J. 5. zaķis. Metenī vizinās. vāciešiem un iguņiem metenim ir vēl sakars ar cūkām. 32209. Tad vēl aizrāda.” Tad baznīca sākusi gādāt par līksmības ierobežošanu. Latvieši meteņa laikā gājuši arī ķekatās un budēļos. Meteņami pieci dēli. Visi pieci arājiņi. p. un es nezinu nevienā valodā neviena piemēra. ir cēlies no miesnieša. saīsinot svinības līdz desmit. dzeguze (L. 32218.februārī. kas zvejniekiem nozīmē nelaimi. lai augtu gaŗi lini. 32227). Hoopsa reālleksikonā ir sacīts: „Vastalāvim no sākuma nav nekā kopēja ar gavēšanu. martā.). lai gaiši degot. лепешки) un „griķu karašas” (32213 v. Ģēdurtas dienā. ēd gaļu un tiek saukts par „melnaci” (32214). 1. Katra vadus draudze izrīkojusi savas dzīres. „kulītē” (32220. un tad ar astoņām dienām. 1). 17. Pie latviešiem. Meteni tautas dziesmas sauc vēl par miesmeti (32214). Uz krievu ierašām aizrāda arī meteņa ēdieni. lai kukaiņi nemaitātu stādus. kaķis. jau no triju kungu dienas sākot. tad astoņām un beidzot trim dienām. 32210. Arī vācieši metenī cepuši dažādus raušus. ka ap Meteņa laiku būtu turēta gada maiņa. igauņi cūkas kājas. 32219. februārī. Frischbier.

Debesbraukšanas jeb krusta dienā nedrīkst ne art. prusakus. jo tad viņi izziedot. Naktī uz šo Māŗas dienu esot pagrabos uz kāpostu galviņām kāpostu sēklas. tad tās ceremonijas būs pārnestas uz Jāņa dienu un Juŗa dienu. Bet arī mūsu tautas dziesmas dod savu izskaidrojumu. Kā senajie auglības svētki viņi jau ir augšā aprakstīti. zem zirga siles un pat uz auzām. R. Pašā lielā piektdienā staigājuši burvji un raganas ar savām nešļavām. Krievi. Ģurģa. lai aug lini un kaņepes (32263. lai nākošā gadā visi būtu veseli. uguns dienu. maijā) nedrīkstot sīpolu stādīt. Šai dienā nedrīkst griezt neviena kociņa. 39. kas jāj uz balta zirga. sējas laiku. 1). jūnijā. Juŗa jeb Ūsiņa dienā 23. lai zirgi labi izdotos. zvirbuļus un vanagus. latvieši rēķinājuši īsto sējas laiku un no tās dienas arī lakstīgala sākot dziedāt. L. 1. kā zināms. 17. jātin dzijas kamolā un jāvāra lieli kluči jeb ķiļķeni. „Ar pavasaŗa Māŗu ļaudis izbeidz vakaros dedzināt uguni un paēd vakariņas ar dienas gaismu” (J. lai krusa nenosistu lauku.). pēc A. Tomēr nekādas vecas vasaras svētku ceremonijas mums nav pazīstamas un pašiem svētkiem latviešu dzīvē nepieder nekāda ievērojama loma. ka šādi uzskati ieviesušies pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. lai aug lielas kāpostu galviņas.: zāļu dienu. p. varot redzēt mirušo cilvēku dvēseles. Pēc tautas dziesmām Jānītis ir „ziedainītis” (33022—9) un nāk 72    . 15. No krieviem būs laikam arī nākusi lieldienu šūpošanās. kā arī lakstīgalas dziedāšana. Heniņš. jūnijs. Dieva dienas. Bīlenšteina vārdiem esot „zirgu svētdiena”. Pēc Hūpeļa. B. Arī pats nosaukums nav visai vecs. Baltijas vācieši esot sējuši kāpostus. kas zīmējas uz lopkopību un zemkopību vispārīgi. 25. ka govis pēc Jāņiem „noraujot pienu” un dzeguze kūkojot tikai līdz Jāņa dienai. Varētu būt. čūskas. ka ziemas svētkos esot dzimis Dieva dēls. Zaļā ceturtdienā meklējuši mežā čūskas slimības dziedēšanai. Ja latviešiem pagānu laikos bijusi kāda svinama vasaras diena. tura lieldienu par lielākiem svētkiem. 25 martā. 1) un lai par vasaru odi nekožot (32237). ka viņš arvien tiek tēlots kā skaists jauneklis. jo tad kokiem tekot asinis. žurkas. jo senie latvieši nav pazinuši nekādu „svētku” (no krievu cвятки). Šūpojoties tādēļ. no kā ir tulkots augšējais latviešu nosaukums. Pieņemsim tik vēl to. kas dzimuši pulksten 12 naktī no zaļās ceturtdienas uz lielo piektdienu. Vasaras svētki pieder pie trim lielajiem baznīcas svētkiem un viņu nosaukums nav tulkots ne no vācu. Par vispopulārākiem latviešu svētkiem ir jātura Jāņa diena 24. beidzies Vītus dienā. 32271. F. 32279. ne arī no krievu valodas. p. kā cēlusies šī šūpošanās lieldienās. lai Marija to sargātu no aukstuma. Vecākas var būt Juŗa dienas ierašas. „lai telītes ganījās” (32271. martā. Tur mēs dzirdam. J. Vīdemans raksta. Pie krieviem šī ieraša ir uzglabājusies līdz mūsu dienām. Rakstu krājums. sauktā arī par pavasaŗa Māŗu. p. Ījaba dienā (9. ka igauņi šai dienā sataisījuši zemi kāpostu stādīšanai. Juŗa dienā latvieši kāvuši gaili un tecinājuši viņa asinis uz staļļa sliekšņa. 29. gan arī savus lopus ar pūpolu zariņiem. ka kādi vasaras svētki jau būtu cēlušies pagānu laikos un būtu savienoti ar daudz māņiem. aprīlī. kādēļ viņa arī tikusi saukta „великъ день”. bet tikai zināmas svinīgas „dienas” un „laikus”.Kāpostu Māŗas dienā. ne ecēt. Tai pašā dienā ar dažādiem māņiem lūkojuši aizdzīt blusas. veļu laiku. kas bijusi itin kā Jāņa atsvēte un saukta laikam arī par lapu dienu (15482). Sējas laiks. Svētais Juris palicis par zirgu patronu tādēļ. Pūpolu svētdienā latvieši pēruši gan cits citu. Šī māņticība dibinās uz analoģijas burvības. tādēļ ka vārdi „krusts” un „krusa” ir līdzīgi. No Urbāna dienas. Vasaras svētku meijas varētu būt lietotas pēc Jāņa dienas priekšzīmes. Ļaudis. maija. Tuvā sakarā ar Jāņa dienu stāv Pēteŗa diena. Jurģa. jūnijā. Tādēļ būtu jādomā. kuŗam „lieldienā šūpuli kāra” (33292 un 33295). 25.

Jauno maizi pirmo reiz ēdot. tad 73    . augustā. 33111. kā zināms. Šī pati loma viņam pieder pie latviešiem. 33111. un ticis dzīvs sadedzināts. 10. laidainīte.„ar ziediem”. Stenders šo izskaidrojumu ir uzņēmis ar piezīmi. kamēr „Pēterītis lapainītis” nāk tikai „ar lapām” (32987. kas līdzinās Jāņu ierašām.. kad svin Dievmātes drēbju nolikšanu. Laidi. ka tā drīzāk būtu Marijas debesbraukšanas diena. 33025. jo pirmie parādās „ziedu cekulā” un otri „rudzu kūlītī” (34758). laidi rudzus. 33232). 33036. Pārdot savu vainadziņu. Tādēļ arī šis Laurencijs tiek turēts par uguns patronu. gadu simtenī pēc Kr. dzīvojis 3. Nosaukums laidene (sal. Dažās vietās Labrencis saukts arī par uguns dienu. Jānīti ziedainīti. augustā ir svētā Laurencija diena. jūlijā). 33074. Laidi miežus. neilgi pēc Pēteŗdienas. Pēteŗami puspelēki” (33047. Laidainīte nabadzīte Visu ziedu lasītāja. Jāņos pazudusī Jāņa sieva. kuŗu Lange tulko par Marijas apmeklēšanas dienu. Līdz ar Jāņa dienu tautas dziesmas piemin vēl laideni jeb laiddienu (2. latvieši cepuši jaunu maizi un pirmo kukuli nesuši uz lauku ziedam. atvasinādams šo vārdu laikam no verba „laisties”. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. meteni) zīmējas drīzāk uz veciem pareizticības svētkiem 2. Pēterīti lapainīti. sal. 25. 34758). jūlijā. jūlijā. kamēr pie augšgaliešiem visas pirmās desmit augusta dienas bijušas „gunis dīnas”. 33055. Laidi miežus. laidi. jo tad Uguns māte gribot atpūsties. gausu!” Arī pie igauņiem Jēkabi ir ievērojama diena. ka laidene atrodas ziedu laika beigās. kā jau augšā minēts. 1. Labrencī nedrīkstējuši kurināt mājā nekādas uguns. Atlaid manu arājiņu. 33217. Laidainē solīties. Līdz Pēteŗiem vēl lasītas aizmirstās vai atstātās zāles tējai un slimību dziedēšanai. ka tas ir vidzemnieku vārds. augustā). Labrencī ēst un dzert. Līdz tam pašam laikam retumis vēl kūkojot kādas dzeguzes (2438) un tad pārvēršoties par vēja vanagiem. kuŗš. ka laidene jeb laidaine patiešām ir Marijas apmeklēšanas diena. Jānī gāju raudzīties Pēterī dzirdīties Laidainē palaižos Neveiklīša rociņā. laidi rudzus. atrodas Pēteŗos. Tādu pašu ierašu redzam arī pie latviešiem pēc sekošās tautas dziesmas (14027). katram bijis jāsaka: „Dievs dod sātu. „Jānīšami zili svārki. Jānī gāju rādīties. Ai. Ulmanis izteic šaubas par vārda nozīmi un domā. Jēkaba jeb Jēkaupa dienā. Pēdējā dziesmiņā to nostāda priekš Labrenča (10. kamēr Marijas debesbraukšanas diena jeb lielā Māŗa ir 15. Še var būt domāta atlaišana jeb nolaišana. Pēc diviem pirmajiem piemēriem mēs redzam. kuŗi to sauc par Labrenci un Lāranci. Igauņi laidenē ievērojuši dažas ceremonijas. Pēc sekošām tautas dziesmām mēs redzam.

bet ja šai dienā ābolus cepot. J. meitas nākušas iekšā gulēt un likušas cerību pie malas. III. kur viņu atraduši tikai pēc zosu kliegšanas. L. decembrī ar savu zirgu kultu atkal ļoti līdzinājās Juŗa. Mārtiņa diena senāk svinēta 11. kad latvieši nemērkuši linus. gadu simtenī pēc Kristus. septembrī) mūsu tautas dziesmās nav bieži sastopams un tiek pieminēts gan par zirgu patronu (30052 un 30226 v. 319.). „Rudens Māŗas dienā. Ja veļu laiks sācies no Miķēļa. Pēc tautas dziesmām Mārtiņš ir atkal zirgu patrons. kā zināms. Pa daļai uz šo mēteli zīmējas Mārtiņa budēļi jeb kūjenieki ar maskām. kā redzams. Tā izskaidrojas Mārtiņa zoss. Tautas dziesma (6021) vēl piemin. citur gaŗāks. Mārtiņš ir viens no slavenākajiem Francijas svētajiem un esot dzīvojis 4. XVII. sevišķi aŗamo vēršu patrons. 39 . No Miķēļa līdz Simjūdam (28. Ūsiņam un Miķēlim. Katriņās sievieši. Laikam šā gadījuma dēļ viņa savādais mētelis ar kapuci ticis turēts par viņa svarīgāko relikviju un tiek minēts arī vienā tautas dziesmā (33242). 33245—6). K. augustā) jēru kaujamā. Mārtiņa dienai esot pievienojušies seno romiešu rudens svētki. 1. laikam vīrieši ģērbušies maskās. Simjūda dienā dvēselēm jeb urgučiem vēl sataisījuši pēdējo maltīti un tad dzinuši viņus atkal projām. gan arī par labības audzinātāju. tad tai mājā āboli vairs neaugot. Šie svētki pārnākuši pie latviešiem tikai ar katoļu ticību. tāpat kā Bērtulis (24. Ansbergs. Marijas dzimšanas dienu 8. Rakstu krājums. viņš reiz ziemā saticis kailu nabagu un atdevis tam pusi no sava mēteļa.1. oktōbrī) parasti rēķināts tā saucamais veļu laiks jeb Dieva dienas. Pie igauņiem Nikolajs ir lopu. Mārtiņos.) turpretī tura augšā minēto lielo Māŗu par rudens Māŗu. Abām minētām dienām pēc jautrības ir līdzīga Andreja diena 30. Miķēļa un Mārtiņa dienām. Beidzot vēl Labrencis bijis āžu kujamā diena. pielīdzināms Jurim. Uz Miķēļiem. sevišķi aitas. tas varbūt ir nācis no katoļu ticības tradicijām. Miķēlim Juris ir pielīdzināts kā pūķa uzvarētājam un Nikolajam kā jaunekļu patronam.. ka vēl tagad varētu brūtgānu iegūt” (J. Mārtiņu sauc tautas dziesmas par . novembrī. septembrī latvieši saukuši par mazo Māŗu tāpat kā arī igauņi. D. Kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu. jo Miķēlis parasti tiek minēts kopā ar alu. Būdams pagānu kareivis. ir senāk darīts alus. kur ticis daudz ēsts un dzerts. Meitas tad zīlējušas preciniekus tāpat kā pie vāciešiem un krieviem. Arī pie igauņiem ir usglabājušās ļoti līdzīgas ierašas. Ar Juri pieguļa sākas un ar Mārtiņu beidzas. novembrī. pirmā oktōbrī. Miķēlis (29. Heniņš (R. Pēc tam viņš redzējis Kristu un pieņēmis kristīgu ticību. 1. Pēc kristīgas ticības simbolikas lielais eņģelis Miķēlis ir kapsētu patrons un pirmais dvēseles sargs tūliņ pēc cilvēka nāves. augustā sauc par lielo Māŗu (pie baltkrieviem Большая Пречистая). Dažos apgabalos viņi veduši uz baznīcu arī lopus. jo abas. Pēc katoļu tradicijām abi šie tiek arī tēloti par jātniekiem. L. kā jau minēts.” Marijas debesbraukšanas dienu 15.bagātu vīru” Katriņu par „badastakli”.. bet tagad 10. pīrāgi un vīns rietuma Eiropā. Bez tam Katriņa turēta arī par aitu dienu. Visur šis laiks tomēr nav bijis vienāds: citur īsāks. ka „no Bērtmaņa kamenīte ziediņā pakārās. sevišķi pirmajam. Nikolaja jeb Miklāva diena 6. 74    . Labrenča dienā arī āboli tiekot gatavi. lai būtu laba raža. Ar Mārtiņu kopā neretis tiek minēta arī Katriņa (30224— 5. Z. kad senie latvieši mielojuši savu senču dvēseles. kam ziedo gaili jeb cāļus. Igauņi no Andreja dienas skaitījuši ziemas sākumu. Ar Mārtiņa zosi stāv sakarā arī veca katoļu leģenda. kad latvieši kāvuši aitas. Arī latvieši pazīst Mārtiņa karašas un zirņu pīceņus jeb ķēķus. p. p.tanī gadā izceļoties ugunsgrēks. B. svētīšanai. tad viņš esot paslēpies zosu kūtī. ir budēļu dienas.). Augšgalieši lielā Māŗā gājuši pa parām baznīcā.

pēc kā varot vērot nākošās vasaras laiku (33256). lācenītes” un stallī „bērus kumeliņus” (33282—3). kuŗš saukts par bluķa vakaru jeb „kūķu vakaru” (33505). (novembris) un vilku m. Einhorns stāsta. 33322. ka senāk. siena. lai mani liniņi veldē nekrīt” (33279). 36. ziedu. bet būs pa daļai aizņemti. No ģermāņu valodām še varam salīdzināt šādus mēnešu nosaukumus: ziemas. kad labību sēj. Par labu laika pazīšanu liecina arī senie mēneša nosaukumi pie latviešiem: ziemas mēnesis (janvāris). un salnas mēnesis (grodinis). tādēļ arī dzied: „Ziemas svētku vakarā ēdam dzīvu labībiņu” (30299—300). Zināms sakars ar ziemas svētkiem ir vēl kaķiem (2258. liepu (liepinis) jeb siena (šienavimo m. jo latvieši tai dienā vārījuši kūķus (кутья) ar cūkas galvu (33291. ka latvieši šai vakarā vēluši bluķi apkārt. pa daļai patstāvīgi cēlušies līdzīgos dzīves apstākļos. tomēr kādi gan būs cēlušies jau priekšvēsturiskos laikos. sveču mēnesis (februāris). Svētku un viņu ierašu izskaidrošanai mums atkal vajaga zināt. Lai koki labi uzturētos. papuves. siena jeb liepu m. papuves. Einhorns raksta. (jūnijs). (augusts). kā domā. izdotos lopi un būtu daudz ābolu. Vispārīgi šai laikā ievēroti dažādi māņi. p. tad skuju kokus cērt jaunā un lapu kokus vecā mēnesī. Pēdējās ziemas svētku vakaros dziedot (313.Ziemas svētki ir bez šaubām vieni no svarīgākajiem seno latviešu svētkiem. Līdzīgus māņus atgādina sekoša dziesma: „Neguļu. mežā „smilgas. Pēc seno laiku priekšzīmes vēl tagad latviešu zemkopji labi izšķiŗ vecu un jaunu mēnesi. (oktōbris). t. sila (šilinis). sveču un suņu m. 33278. lai „pūš” laukos „miežus. i. No šiem mēnešu vārdiem astoņi sekošie saskan pilnīgi ar leišu nosaukumiem: baložu (balandinis). (decembris). Svinēšana sākusies jau iepriekšējā vakarā. lai nākošā gadā augtu laba labība. (septembris). 33280). Nav nekādu šaubu. bet arī mēnešos. 33420) tāpat kā krievi. Kaķus esot svērušas jaunas meitas un „ja svērs kaķis puspodiņu. Jau indoeiropiešu pirmtauta. viršu) m. kuŗu tad beidzot sadedzinājuši. sulu (sultekis). suņu. sulu m. (maijs). neguļu ziemas svētku nakti. ka ap ziemas svētkiem latvieši uz krustu ceļa vilkam kazu upurējuši. suņu jeb rudzu m. kā senie latvieši rēķinājuši laiku. ka ziemas svētki „bluķi vilka” jeb „bukiem lēca”. veļu jeb zemliku m. mēnešu maiņas tika vēl rūpīgāki novērotas. salnas m. Zināmu ziemas svētku ceremoniju sauc arī par „vilku gaiņāšanu” un P. P. Lai gan šie mēneši ir mākslīgi saskaņoti ar kalendāra mēnešiem un daži (p. ka šāda laika rēķināšana būs pārgājusi pie senajiem baltiem un no šiem atkal pie latviešiem. 75    . Tālāku dabūjam dzirdēt. ziedu jeb papuves m. (aprīlis). kad vilki skrien baros u. 33413) ir arī runa par kazas gaļu. tad vess meitas šoruden” (33262). rudzus”. kad lapas krīt no kokiem. Sēt turpretī grib tikai jaunā mēnesī. būšot dalījusi gadu ne vien gada laikos. sējas.). sila (t. Pāŗa piemēros (33307. Līdz ar kūķiem tautas dziesmās vēl piemin pupas un zirņus (33278). Varam domāt. Agrākie laika rēķini.). kad zāle sāk zaļot. kad vēl nebija nekādu kalendāru. 33419) un bitēm. rudzu. sērsnu jeb baložu mēnesis (marts). Slavu valodās vēl sastopam baložu. sējas (siejos m. Pēdējais nosaukums ir aizņemts no krievu valodas (кутя). kamēr lieldiena „šūpli kāra” (33292). (jūlijs). siena jeb liepu. salnas un vilku mēnesi.) bez šaubām ir jauni. lapu jeb sējas m. rudzu (rugpiutis). Tā arī dažas indiāņu ciltis Amerikā izšķiŗ mēnešus. rudens un vilku mēnesi. 33265. Uz pagānu laiku ierašām varētu zīmēties „ziemeļa piesaukšana”. Šie nosaukumi nav meklējami indoeiropiešu pirmvalodā.

Burne. deviņas dienas un trīsdeviņas dienas. ka koki plaukst apmēram mēneša laikā. No šādas dalīšanas grieķi jau bija pārgājuši uz trīsdesmit dienu mēneša dalīšanu trijās dekadās. Vasaru latvieši iedalījuši šādos piecos laikos. Piecos līdzīgos laikos ir iedalīta arī ziema. kā liekas. 961. 5) No sveču dienas līdz Jurim (23. tad apskatīsim. 4) No Katriņas līdz sveču dienai (2.). p. Lai nu mēs nepadotos vienpusīgām hipotezēm. retāki sastopam piecas nedēļas no sešām dienām” (C. būšot dalījusi gadu pēc svētkiem (O. Ļaudis senos laikos iedalījuši gadu vairāk pēc svētkiem nekā pēc mēnešiem.pr. Tomēr sējas laiks nesaskan vis ar lapu mēnesi. Labības sēšana beigusies līdz ar lakstīgalas dziedāšanu. Schrader. jūlijam). ko domā etnografi par šo jautājumu. Tālā austruma tautas vēl tagad dala mēnesi trijās dekadās. maija) līdz Vītum (15. janvārī). ka „tad ozola lapas plauka. augustam) pusmēnesis. Līdz ar budismu še ir izplatījusies jauna mēneša un pilna mēneša dienu svinēšana. kādēļ arī tautas dziesmas sauc lakstīgalu par sējas putnu (Etnogr. I. Schrader. patiesībā 13 dienas. 1) No Juŗa (23. „Mēs skaitām parasti četras septiņu dienu nedēļas vienā mēnesī. pēc kā mēnesis atkal tiek dalīts divās daļās. augustam) atkal pusmēnesis. novembrim) atkal pusmēnesis. Reallexikon. patiesībā 17 dienas. jūnijam). „Indoeiropieši jau no seniem laikiem dalījuši mēnesi divās daļās. septembrim) piecas nedēļas jeb viens pilnīgs mēnesis. kā jau augšā minēts. bet arī pēc putniem. rudens. Nekādu ziņu nevaram atrast. Tā tad vasara kā arī ziema sākās ar pūķu uzvarētāju svētkiem. p. Tā tad nedēļas gaŗumu sastopam no četrām līdz desmit dienām. Lai gan pēdējā laikā šāda laika rēķināšana zīmējas tikai uz kristīgiem svētkiem. 1. Turklāt šie skaitļi atrodas daudz tautu tradicijās un nebūt nav turami par sevišķu latviešu īpašumu. Citas tautas sauc trīsdesmit dienas par mēnesi un iedala viņu sešās piecu dienu nedēļās. 2) No Jāņa līdz Jēkaba dienai (25. 1. aprīļa) līdz Jāņa dienai (24. ne tikai uz laika rēķinu vien. 977. bet rāceņu sēšanu uzbeigusi dzeguze ar savu kūkošanu līdz Jāņiem. bet vai viņi pazinuši arī kādu nedēļai pielīdzināmu laika dalīšanu. Jau indoeiropiešu pirmtauta. kā zinātnieki domā. Līdz ar citām indoeiropiešu tautām arī latvieši būs svinējuši pilna mēneša dienas un tā tad vispirms dalījuši mēnesi divās daļās. kad atnāca lakstīgala” (turpat 19. jūlijam) viens mēnesis. tomēr šī ideja būs gan pārnākusi no veciem pagānu laikiem. 5) No Bērtuļa līdz Miķēlim (29. jaungada diena un trīs lielie baznīcas svētki šajos rēķinos nespēlē lielas lomas. 76    . 1. Šai laikmetā ir arī sējas laiks no Urbāna (25. par to mums vēl nav nekādu liecību. saukts par veļu laiku jeb Dieva dienām. 1. Launagu pēc tēvu-tēvu stāstiem atnesušas un aiznesušas dzērves. Gandrīz visas Eiropas tautas rēķinājušas vasaru no Juŗa līdz Miķēlim un ziemu no Miķēļa līdz Jurim. aprīlim) trīs mēneši jeb 12 nedēļas. 24. p. Senie latvieši bija novērojuši.). vēl skaitīts ziedu laiks no Jāņiem līdz laidenei (2. 1. Lauku darbiem latvieši vērojuši laiku ne tikai pēc mēnešiem un svētkiem. kā tālāku senie latvieši dalījuši mēnesi. Tautas dzejnieki ir arī novērojuši. The handbook of folklore. patiesībā 14 dienas. Senāk. bet daudz ciltis rietuma Afrikā rēķina septiņas četru dienu nedēļas. Neretis romieši runā arī par deviņām dienām. Tā tas bijis arī pie latviešiem. un 25. rakstu krājums. ar ievu sākot un ar ozolu beidzot. 4) No Labrenča līdz Bērtulim (24. Pavasaris. S. 1) No Miķēļa līdz Simjūdam (28. p. kokiem un puķēm. Šis laikmets.). novembrim) pusmēnesis. Ziemas vidu viņi skaitījuši no ziemas svētkiem līdz Teņa dienai (17. Tautas tradicijās gan tiek daudzinātas trīs dienas. p. oktōbrim) viens mēnesis. romieši turpretī uz astoņu dienu nedēļu” (O.). bet gan ar lakstīgalas dziedamo laiku. 237. jūnijam) divi mēneši. Pēc dzērvju aiziešanas vecos laikos vairs neesot launagu ēduši līdz nākamām dzērvēm. Reallexikon.). 3) No Jēkaba līdz Labrencim (10. 3) No Mārtiņa līdz Katriņai (25. bet šie skaitļi zīmējas uz visādām lietām. 2) No Simjūda līdz Mārtiņam (10. februārim) 21/2 mēneša jeb 10 nedēļas.

34140.. 130.) un ceturtdienas jeb „piektā” vakarā esot „mīļa Māŗa piedzimusi” (6847). „Šis vārds īsteni nozīmē svētdienu. ne art. pirmdiena).. piektdiena (пятницa) un sestdiena. Trešdiena ir nosaukta krieviski „сpeдa” (vidus) pēc vācu „Mittwoch” (nedēļas vidus) priekšzīmes. Kad auklas vijot. 1. Kad nazi trinot. protams taču reizā ar kristīgo ticību” (Iz Baltijas vēstures. ka . kā zināms. 481. Kad vilnu vērpjot. tas vēl nav galīgi pierādīts. martā). 1. uz to aizrāda arī mūsu tautas tradicijas.piektdienā nevajagot ne sēt. tad nograužot kājas. bet arī piektdienu. Bet vai jūdi šo ierašu ir aizņēmušies no senajiem babiloniešiem. Kur un kad ir cēlušies septiņu dienu nedēļa un nedēļas dienu nosaukumi. Piektdiena kā ciešanas diena ir pie katoļiem gavējama diena un arī krievi senāk viņu turējuši par pussvētdienu. jo pēc dziesmas vārdiem (34145) „piektdien Māŗa sukājās”. i. Nedēļa un nedēļas dienas. Līdz ar kristīgu ticību šī laika dalīšana beidzot uzvar visu pasauli. to jau J. i. p. Donara diena. No vāciešiem ceturtdienas vakara svētīšanu aizņēmušies latvieši un igauņi.). Krodznieks ir ļoti labi izskaidrojis. p. jo tad „nekas nelaimējoties”.). bezdarba dienu (не делать) un viņam arī krievu valodā vēl uzglabājusies tāda nozīme. kā arī pie latviešiem. Tikai slavu tautas. Tādēļ vācieši jau no seniem laikiem ir turējuši ceturtdienu par svētu dienu un dažās ierašās vēl līdz šim Vācijā esot uzglabājusies ceturtdienas svētīšana (J. marta). otrdiena (вторникъ). ne kādu citu darbu sākt”. ka pie jūdiem šāda nedēļa līdz ar zabatu jeb svētdienu ir jau ļoti veci. jo nevis trešdiena jeb trešā diena stāv nedēļas vidū. Bindus (21. p. kādēļ pirmā nedēļas diena pie viņiem ir svētdiena. Bet pie tam неделья nozīmē laiku no svētdienas līdz svētdienai un šai pēdējā nozīmē mēs latvieši esam dabūjuši šo vārdu no krieviem. Šī ieraša atkal bez šaubām ir nākusi no kristīgas ticības. nevis mūsu pirmdiena. nemazgājuši mutes. trešdiena. I. II. Tā arī latviešu mandāgs iz aizņemts no vācu „Montag”. Turpretī ne vien katoļu tautas. Arī pie grieķiem un romiešiem šāda nedēļa jau ir pārgājusi priekš Kristus dzimšanas. Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. p. tad aitas griežoties un precētām sievām 77    . jo visas viņas zīmējas uz pavasaŗa sākumu. Arī nedēļas dienu nosaukumi ir pie mums cēlušies pēc krievu priekšzīmes: pirmdiena. 37. Kā piektā vakara un piektdienas svinēšana stāv sakarā ar kristīgu ticību.pfinztag” (piektā dienā — ceturtdiena). Kā nedēļa pārnākusi pie latviešiem. t.: понедельник (diena pēc svētdienas. Pēc tautas dziesmām latvieši turējusi cienā ne vien ceturtdienas vakaru. Trim pēdējām dienām bijusi arī līdzīga nozīme. pēc kuŗām piektdienā esot Ādams apgrēkojies (Jelgavas Rakstu krājums. Hoops. martā) un kāpostu Māŗas dienu (25. Fakts ir tas. Nedēļas dienu nosaukumos ir manāms arī vācu iespaids tā pie krieviem. p. II. par to zinātnieki vēl nav gluži vienis prātis. 64. 1. t. Pēc vecā ģermāņu pērkona dieva Donara vācieši sauc ceturtdienu par „Donnerstag”. kamēr piekts vakars ceturtdienas vakara nozīmē ir cēlies no vecvācu vārda . No uzrakstītiem māņiem mēs zinām. 7511. sākot no pirmdienas. bet gan ceturtā diena pēc vācu rēķina. un 85. Pēc tautas dziesmu ziņām senie latvieši piektdienās nesukājuši galvas. bet arī grieķi sāk nedēļu ar svētdienu. 34145).Pēdējais laiks vēl tiek dalīts ar Ģēdurtas (17. tad velnam ķēdes deldot. ceturtdiena (четвергъ). nevelējuši drēbju un nemazgājuši galdu (14106 —10. skaita nedēļu.

Kad pirmdien sveši cilvēki. ceturtdiena un sestdiena turētas par precību dienām. p. Vislaimīgākās dienas dažādiem uzsākumiem esot trešdienas. „Kas pirmdien notiek. tad aitas klibojot. Vienā tautas dziesmā vēl atrodam sekošus māņus par šo „piektu” dienu: Ko var ļaudis man darīt. tad neaugot stiebros .).. Citās dienās arī nevelējušies” (R. 1. 64.). Rakstu krājums.. II. tad atdodot otram visu savu labumu . 34884. II. tam Dievs parastā dienā saujā sadedzinās svētdienā kritušās skaidas” (R.. B. 45. Pēc kādas tautas dziesmas piektdiena vislabāki noderot runāšanai ar kungiem. tad visu nedēļu nāk sveši” (J. t. II. 6.). 70. L.. 16.). kamēr pie igauņiem otrdiena. Šie māņi nav 78    . sal. mēdz atkārtoties visu nedēļu . Tautas dziesma nosauc sestdienu par labu tiesas dienu.. nejājiet. 14109. To apstiprina arī sekošā tautas dziesma: Piektdien. tautas. Rakstu krājums. 1. Ja skalus laužot. bet nekad citās dienās kā otrdienās un ceturtdienās . tad aitas paliekot dullas.).). Ko manam kumeļam: Pats es dzimu piektu rītu. 1. Sestdien iešu pie kundziņa Sestdien laba tiesas diena: Silta pirts.. 31. Kurzemē šajās dienās bijis pieņemts uzrunāt līgavu. K..). 46. Par piektu vakaru māņos ir uzglabājušās šādas ziņas. 63. otrdienās un piektdienās.. p. 6. Piektdien gāju pie kundziņa. Brūtes pūru Kurzemē tomēr veduši pirmdienās (R.maldoties vīri (Jelgavas Rakstu krājums. 64. ja maļot. tad paliekot cauras kājas un izceļoties rāšanās. 1184. Jauka kunga valodiņa. Tad galviņa jāsukā. Zināms sakars ir vēl starp otrdienu un ceturtdienu. p. 16. mīksta slota. „Sīpolus vajagot stādīt sestdienā. Z.. „Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie cerētās līgaviņas vecākiem . sestdienas un svētdienas. 31400. turpretī nekā nevajagot iesākt pirmdienās. p. Svētdienā nevar neko dot. jo tad pākstās izaugot tikai viens vai divi graudi. Piektdien galvas nesukā: Otrdien. Rakstu krājums. 1. ceturtdien. 1.. Kumeļš piektu vakariņu. p. Ja piektā vakarā darot pastalas... p. Uzrunas dažreiz notikās it negaidot. sal. 1. tad zogot zirgus (R. Piektā vakarā vītas auklas graužot kājas. t. Pupas stādīt jeb zirņus sēt vajagot vislabāk sestdien jeb vispārīgi uz nedēļas galu.. Rakstu krājums. bet ne pirmdienā jeb otardienā. „Kas svētdienā tēš. Rakstu krājums. Rakstu krājums. 9103.. 1. 147. p. Piektdien laba runāšana: Es piesēju kunga dusmas Pie piektāja žoga posma. Svētdienas darbs ilgi nestāvot” (J. Ja vērpjot jeb tinot spoles. drāž u.

bet arī jumpravu Mariju. Etnografisku rakstu krājums. Veselovskis. 35442—5). jo pazīstamos indoeiropiešu mītos neesot vēl pierādītas nekādas drošas liecības par totemiem. visvairāk pa pārām kopā. Šādās teikās sastopam ne vien Dievu un Velnu. kamēr brieža biedrībā stāv stirna (2661—6. kur meža zvēri apžēlojas par izliktiem bērniem. Ja arī pie indoeiropiešiem kādreiz bijis tāds totemisms. krieviem. ka šīs teikas vispirms sākuši sacerēt Arija sektes piekritēji. diezgan daudz arī vēl pie poļiem un čechiem. bet dažas ziņas par to ir arī stipri pārspīlētas. zaķi un vāveri (2315—6. Bieži vien zvēri runā un zina labāki paslēptas lietas nekā cilvēki. Ūdenī uzturas kopā ūdrs un bebrs. bet „zaķīšam. ka tās it kā būtu dzemdējušas suņus jeb kaķus. 30505. tad tas esot meklējams tālā aizvēstures laikā. Caune ar vāveri esot ienaidā. (2067. Tāds totemisms ir gan ļoti plaši pasaulē izplatīts. i. ka vilks dzīvojis lielajā senatnes mežā. 3412—3). 2668. izmantodami tam nolūkam svētus rakstus. Šo tuvumu starp zvēriem un cilvēkiem daži mītologi izskaidro par vecām atmiņām no senā totemisma. Par dažām sievām tiek stāstīts. apustuļus un citus svētos. kamēr pēdējais guļ par dienu savā alā. kas varbūt ir izskaidrojams tādā ziņā. t. kas par sevi dziesmās pavisam netiek daudzināts. I). Lielākie meža zvēri ir brieži un lāči. Etnografi domā. kā arī seno persiešu duālismu. nabagam” esot „muiža nodegusi”. Dažas dziesmas stāsta. kad ļaudis esot ticējuši. retumis arī auga un nedzīva priekšmeta. 35731). dvēseļu kultu un ar šiem abiem vienotām ceremonijām vien. 30450—1). kuŗiem tad arī piederot mežs. 1. bet visvairāk pie rumāņiem. Ir arī piemēri. Biežāki tomēr tiek savienoti lācis un vilks (2067. kuŗas stāsta par pasaules celšanos un tālāku attīstīšanos. jo pēc dziesmas vārdiem vāvere esot no caunes nopirkusi visu silu (2406. Zvēriem un citiem dzīvniekiem pieder ievērojama loma tā sauktajās kosmogoniskās teikās. Plaši jo plaši šo jautājumu ir iztirzājuši pazīstamie etnografi A. N. kāda zvēra. No ariāņiem šīs mācības pārgājušas uz manichejiem. Pasakās cilvēki tiek pārvērsti par zvēriem. Arī pēc satura šīs teikas. 30433—4). Meža zvēri mītos. bet sevišķi lāčiem (2283. sesks un āpsis. Zvēri tiek ne vien pielīdzināti cilvēkiem. Tikai dažādu totemu pēcnācēji varējuši savā starpā precēties.šķiŗami no kristīgas ticības nedēļas un tādēļ arī nav attiecināmi uz seno latviešu mītologiju priekšvēstures laikos. Mītoloģija neaprobežojas ar dievticību. tautas leģendas un seno persiešu duālisma mācības. vilkiem un ķēvēm dzimst lieli varoņi un stiprinieki. 2291. bet neretis pat nostādīti par tiem augstāku. Dēnharts (Oskar 79    . 2392—3. 2396. sāk tos zīdīt un izaudzina lielus. O. atgādina tāpat kristīgu mācību. Kosmogoniskās teikas ir atrastas lielākā jeb mazākā mērā gandrīz pie visām Eiropas tautām. no šiem atkal uz bogomiliem Balkānos. Tā tad no lielākiem meža zvēriem par vientuļiem ir palikuši tikai lūsis. eņģeļus. Tas nozīmē. bet no lāčiem. leišiem un latviešiem. bet dažreiz arī zvēri parādās cilvēku izskatā. Draudzīgi sakari pastāv starp vilku un lapsu (2380. 38. 2397) kā lielākie plēsīgie zvēri un Velna vajātāji. pie tādiem pašiem mītiem vēl pieder tautas prātojumi par dažādiem zvēriem un augiem. 5). ka vilkam esot „liela tēva zeme”. Tautas dziesmas daudzina meža zvērus. it kā katra ļaužu cilts būtu cēlusies no sava totema. kā ir pierādīts. bet zaķis mitis uz nolīstajiem laukiem (sal. ka abi pirmie ir ļoti plēsīgi. Mežs mūsu tautas dziesmās.

). VI. zināms. to nejauki plosīdams. Pēc dažiem variantiem Velns nav vis gribējis radīt cilvēku. lai ejot vien un dzīvojot un ko viņš būšot vēlēt. p. tad Velna spalvas baida redzētāju” (Lerchis-Puškaitis. 1. Bet Dievs piepēži devis vilkam ar kadaļu pa sāniem — kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļām . kuŗus viņš ielicis vilkam starp acīm. kā to esmu dzirdējis Raunā. Pēc rumāņu teikas Velnam strādājot nokrituši trīs mati no galvas. ko var. 79. Nav šaubu. kā jau bīstams plēsīgs zvērs. „Tikai 3 spalvas. tad nekas nav iznācis. un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam. Tādēļ „vilkus nevar vis lamāt. p. jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. 876.). citu aizņemdamies būs pārgrozījuši pēc savām tradicijām. Vilks vecos laikos neesot bijis tāds plēsīgs zvērs kā tagad. Tādēļ arī vilkam esot stīvs muguras kauls. Ar to. p. Gaster. VIL. Arī latviešiem ir līdzīga teika.). Latviešiem ir vairāk šādu pasaku ar dažādiem variantiem. Pasakas. to lai ēdot. ka latviešiem pašiem nebūtu bijis nekādu māņu un pasaku par zvēriem un citiem dzīvniekiem. bet nodedzinājusi karstu akmeni un iemetusi vilkam mutē. Pasakas. p. kā liekas. 1. bet suni.. lai gūsta.. vilki. Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim. 1. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež” (V. Velna taisītas. 875. 1. kur atradusi piekritējus vispirms pie gotiem un vēlāk pie slavu tautām un rumāņiem. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku” (V. Augšā minēto sektu mācība līdz ar savām teikām nākusi no Maz-Āzijas caur Konstantinopoli uz Balkānu pussalu. No šiem Velna matiem vilkam esot spīdošas acis un draudošs izskats (M. bet viņam iznākuši tikai vilki. ka vilki palikšot dzīvi. London 1915). apēdat Velnu!”. kā jau ir minēts. Par šās teikas turpinājumu var uzskatīt sekošo variantu: „Dievs atļāvis (vilkam). Tā viņi vajājot Velnu līdz šai dienai (sal. Dievs esot sacījis. Šeit uzrakstīšu pasaku par vilka radīšanu. Sācis to taisīt no māliem. kas. Tā tad latvieši un leiši būs aizņēmušies šīs teikas visvairāk no krieviem un poļiem.). Viņš arī pats gribējis taisīt cilvēku no māliem. ja tie gaudo” (V. Svarīgākais zvērs šajās kosmogoniskajās teikās ir vilks. kamēr pēc igauņu māņiem viņi. kad vilku no pieres ierauga.). Latviešu māņos. Pasakas. nav teikts. 1. vilki. 1. palika acu starpā. tur būšot muguras kauls” (Lerchis-Puškaitis. p. bet tā zīme pie šā lai paliekot. „Paņēmis sētiņas mietu. p. Velns noskatījies. 189. ir Juŗa suņi. Natursagen. aha. kā viņš nu lai maizi pelnījot. p. VI.). ka dažu šādu pasaku latvieši būs uzglabājuši no saviem priekšvēstures laikiem. Tādēļ ir visi vilki ar melnu muti līdz šo pašu dienu” (Lerchis-Puškaitis. 1. pats Dievs valda par vilkiem tāpat kā dažās vācu teikās. Pēc rumāņu teikām vilki ir Svētā Pēteŗa suņi un stāv viņa zināšanā. Gājis pie Dieva padoma prasīt. Gasters (M. 190. bet cilvēks pats esot viņu sakaitinājis. ka Dievs radījis cilvēku un iepūtis dzīvību pa nāsīm. apēdat Velnu!” Te vilki uzreiz augšā un sākuši dzīties Velnam pakaļ. Pēdīgi Velns aizslēpies aiz kāda krūmiņa un sacījis klusītēm: „Ceļaties. jā viņš saukšot: „Ceļaties. 79—81. 292. vilki. Bet viena saimniece liela laiskuma dēļ neesot vis kukuli devusi.Dähnhardt. Kad nu Velns gribējis iepūst vilkiem dzīvību. „Vecos laikos vilkus saukuši par Dievu suņiem.. „Vilks esot gājis ganos un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. Tādēļ. Rumanian bird and beast stories. Lerchis-Puškaitis. Pasakas. citu atkal būs sacerējuši pēc jauno paraugu priekšzīmes.). kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā. Gaster. Pēc 80    . apēdat Dievu!” bet vilki nav nemaz kustējuši. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzēties un lūgties.). 1. neesot vis Dieva. Dievs teicis. p. Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. 292. VII. lai gan pūtis no visām pusēm. Velns kliedzis vairāk reizes: „Ceļaties. bet Velna radīts. Berlin 1907) un M.

p. jo šinīs četrās nedēļās vilkam bijis brīvu ņemt un ēst kaut kuŗu lopu. gan redzot.. p. tad gani zinot. bet ja nācis. Pasakas. tādēļ to vilcis gar zemi. Līdzīgi māņi bijuši ar latviešiem. kurpretim visā citā gadskārtā tikai to lopu vien bijis brīv ēst. p.. Arī kāda teika izskaidro šo veco parašu no savas puses.. kad beidzas pieguļa un lopu ganīšana (Wiedemann. p.. p. lai viņš slēdz savus suņus „sīkajās ķēdītēs”. bet pēc igauņu māņiem Juris ēdinot vilkus reiz par mēnesi (Wiedemann. neviens tam neliedzis” (305. 9517.). Rumāņu teikā Pēteris noteicot vilkiem barību reiz par gadu ziemā (Gaster.. dzelžus mutē un dzenot katram neatvēlētam lopam gaŗām ... 29441. vilkiem dota atkal liela brīvība. nedara nekādas vainas. kā jau teikts.šādas gaudošanas Dievs esot vilkus ēdinājis ar debess maizi (VII. ka viņš tiek jāts”. 871. muti cieti turēdams.. Igauņi ticējuši. p. 874. Kādēļ vilku daudzina par nekristītu. I. To apstiprina arī šāda pasaka: „Viens vīrs Jāņu rītā. tad lūkojuši. Ja vilks pie ganiem nākot ar atplēstu muti. 81    . tad bez laupījuma projām negājis” (870. dod kazu. dalīsim uz pusēm!” Vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu.) un pastāvēja četras nedēļas. vai jaunajam lopiņam bijušas asinis gar kaklu. Kad aitai jēriņš jeb govij teļš radies. kas tai dienā jeb naktī jādarot” (VI. 27. p. ko redzam no sekošas tautas dziesmas: Jāņa nakti. kas bijis novēlēts . 1.. tā arvien vilks to vienu kazlēnu noņēmis. un 28. 1. iemauktus vilkam galvā licis. Jurģa dienā jākāpj uz rijas augšas un jāskatās: kuŗā pusē gaisā krusts. Tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (762. caur lopiem skrienot. Vilku uzraudzībā Dievam. to esmu jau agrāki izskaidrojis (Etnografisku rakstu krājums.) lasām: „Netīro laiks iesākās trešā dienā pēc Miķēļa dienas (29. ka Juŗa dienā vilks dabūjot iemauktus galvā ar riņķi ap purnu. kas vedis dzīvu kazu sev līdz. Šinī netīro laikmetā vilks varējis ēst. kur gani un pieguļnieki lūdz Dievu. P. „Netīro laikmetā nedrīkstējuši aplam vilku daudzināt. kuŗus Juris grib: tikai tādus.). Lercha-Puschaiša Pasakās (VII. Bet kā nācis pēc Jāņu dienas.): „Ja vilks. 1. tad tas nākot vasaru pie lopiem . p. „Kad vilki nokaucot. tas bijis vilkam novēlēts . Par vilkiem gādājusi vēl Meža māte. Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis. kas viņam jānēsājot līdz Miķēļiem.).). p.. tur vilkam bērni” (L.).). no pieguļas uz māju nākdams. p. un 871. Šis uzprasījis: „Vīrs. caur lopiem iedams. tādēļ šis kādu laiku bijis gluži bez vārda. VII. Par igauņu māņiem raksta Vīdemans (449. 929—933. bet jātnieku ne . kā redzams.. p. 1. Jāņa naktī. lielo kazu” (VII. 1. kā nu nosaukt. tad saka. bāleliņi. 1.). Kaza katru gadu atnesusi pāra kazlēnu. bijis agrāk par ganu. 877. vedis uz māju un to turējis vairāk gadu. saticis vilku pretim nākam. 449. Gana puika to redzējis un stāstījis mājā: „Viņš vilka aitu mežā!” No šā vārda „vilka” devuši šim aitu zaglim vārdu: „vilks” (VII. bet nezinājuši. ka lopa neaiztikšot. kuŗiem dzimstot bijušas asinis uz pieres . 1. 81.. Vilks. 1. 357. sept. kam asinis.). Jurģa dienā jāj Svētais Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus. jo tad jātnieks tam mugurā. 1. Vīrs noķēris kazu. 30166). tad šo vairs par ganu negribējuši saukt. bet kad „vairs gana amatu nav turējis. Reiz Bezvārdis paņēmis tik lielu aitu. palīdzējuši Juris un laikam arī Jānis. tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot.). ka nespējis panest.). 1). Vilku. Turpretī visā citā gadskārtā vilkam sēdot jātnieks mugurā. Dieva darbinieku (2363) un Juri (14041. Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti.). 28862. kuŗu lopu grib. Par Jurģa dienas sakaru ar vilkiem ir vēl šādi māņi: „Jā Jurģa dienā vilku daudzinot. 29419. 294. kā jau augšā ir minēts.1 p. 1. uz kuŗu pusi jāejot ēst meklēt. 1. Uz šiem māņiem zīmējas ar kāda tautas dziesma (28861).

1. kuŗi jau augšā ir minēti. kas mums drīzāk atgādina dīdītāju nomocīto lāci. Rīdīs jūsu kumeliņus. bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm” (V. „Bet darbs tagad Velnam pavisam vairs neveicās. Zaķis reiz žēlojies. Tur lapsai iešāvies prātā: „Diezgan būs. Nogājusi pie svēteļa (pēc varianta pie dzērves) to gudrību arī izmācīties. bet tas neko nelīdzējis VI. No tā laika lapsas astei uzaugušas gaŗas spalvas un kaķim tagad esot bailes no lapsas astes (Lerchis-Puškaitis. Svētelis palaidis arī un šī nu nākusi rūkdama zemē. Lapsu visu tautu tradicijās tura par lielu gudrinieci. p. p. pieder pie pašu latviešu senajiem uzskatiem. kas pazīst brīvu lāci mežā. noturējis to par peli un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. savu spēku. tura to par svētu zvēru. No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties. bet neretis arī viņu pašu pieviļ citi zvēri. 251. (Dzērve vēl teikusi: „Kruķī kvasti. ka lācis ar sievieti var pat piedzīvot pēcnākamus. turpretī arvien viņš baidās no lāča. Dievs izdomājis viltu un iemijis Velna zirgu pret savu zaķi. Zaķis pēc latviešu kosmogoniskām teikām esot bijis Dieva zirgs. kas pieņēmuši vilka izskatu un plēsuši lopus. 182. jūdza zaķi nost. ka viņš esot visnespēcīgākais 82    . Pirmatnes tautas. p. bet kaķis pamanījis lapsas astes galiņu žagaros. kā rādās.). Tā viņa ielīdusi žagaru blāķī. „Lapsa visas gudrības mācēja. 1. Bitīt'. par to uzrakstīšu pasaku. tikai pa gaisu laisties vēl ne. Alutiņa brūverītis Lāci veda namiņā. Par vilku latviešiem ir ļoti daudz teiku un pasaku. taisni celmam virsū. kas apdāvināts ar pārdabīgu spēku un prātu. pieder pie ceļojošām tautas tradicijām. Var būt. kruķī kvasti!” Lapsa gan kruķījusi kvasti. Pasakas. vismaz ne pēdējā laikā. Lapsai senāk esot bijusi aste tik gaŗa un glumja kā kvekšķim. Rietuma Eiropas pasaciņas tēlo lāci par muļķīgu un neveiklu kustoni. ka arī alu darot. Tautas dziesmas sauc lāci par „dravnieku” un „brālīti” (30480).). 1. 1174. laida ganīties. 2098—9. ka palikusi guļam ar atšautu asti. No tā laika zaķim kājas sapītas: viņš tikai lēciņus lec” (VII. Latviešu pasakās un māņos lācim ir parasti pēdējās īpašības. Liec. 1. VI. Daudz pasakas un tautas nostāsti piešķiŗ lācim pavisam cilvēka prātu un stāsta. lai izdzen ļaunos garus. Teikas par vilkatiem ir ļoti vecas un pazīstamas visā Eiropā jau no seniem laikiem. bet visas viņas.). kā to dzirdēju Raunā no sava tēva tēva. Tikai pie ķīniešiem un viņu kaimiņiem vilku lomu še ieņem lapsa. 242. ka lācis cepot maizi (30525. 2105) un stāsta pat. Kā zaķim cēlušās pārplīsušas lūpas. veduši lāci namā. Šādiem vilkatiem ticējušas arī dažas Āzijas tautas. Lapsa sabijusies un aizbēgusi. nu jau mācēšu!” lai laižot vaļā. sapina tam kājas.).Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. bet Dievam tikai zaķis. p. Lai nu gan vilks vajājot Velnu. Bijuši arī daži cilvēki. Palaida ganībās. zaķis ar visām sapītām kājām prom uz mežu. Beidzot viņš apnika. 30579). bet nav mums tuvāku ziņu. ka pēdējais no tā sevišķi bītos. savu saldumiņu! 19627. Tādēļ arī latvieši veduši lāci kūtīs. bet šie. kas šad un tad to dabū arī savos nagos. kā liekas. lācīti. Velnam bijis īstais zirgs. tā sauktie vilkati. daudzina mazus bērnus labprāt par „lāča bērniem” (2087. Šādi māņi gan laikam nebūs nākuši no rietumiem. Un tad uzkritusi arī tik nelāgi. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā. Mazāk māņu mums ir par lāci.—3.

Tautas dziesmas bieži vien daudzina. kuŗi negrib dot Dievam padomu. bet no viņa nebīstoties neviens. ievaicādamies. no tīrām adatām. „Tā maza lieta. Caune kā apģērbja gādātāja varēja viegli palikt arī par audēju. kā jau redzējām. Gaster. p. Par ezi mums ir sekoša kosmogoniska teika. 1. 451. 1. tad Dievs licis zvēriem ceļus taisīt. ezi un kurmi pieder. 28301). lai nodedzinātu māju. tad izauguši balti lini (28314. 83    . Labāk darīšot sev galu. kas nākušas mājā un nesušas degošas ogles uz jumta.). zaķi. vilki. 1. viņiem esot brīvu atstāt ceļu un glābt savu dzīvību.zvērs pasaulē. 931. pie ceļojošām kosmogoniskām teikām. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu. 171. Pasakas. Vāveres turpretī latvieši turējuši par ļauniem zvēriem. Ezera malā sēdējušas vardes. Tā domādams. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis. Šie audekli. kamēr pārplīsušas lūpas (sal.” ezis atteicis.). Šī peles loma liekas gluži dabīga un būs laikam arī ļoti veca. ne vāvere jeb kādi putni? Laikam gan tādēļ. šaurāka. 1. p. Šādam izskaidrojumam nebūt nav vajadzīga kāda vienpusīga animisma teōrija. varēja viegli tikt pielīdzināta miegam. „ripa jāsaspiež drusku kopā. Pēdējo teiku pazīst arī rumāņi (M. viņš gājis uz ezeru un gribējis slīcināties. un I. 179. kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā. 314. Arī pie aušanas sauc kādu ietaisi par cauni. 50. Tā nu zaķis redzējis. Ja linus sējot sermuliņš pārskrējis pār ceļu. Gaster. Pasakas. laikam viņa nebēdīgās un plēsīgas dabas dēļ.). p. lapsas un vanagi. turējuši par dzērāju. Sesku senie latvieši. Ceļu viņiem nevajagot. bet bite to izzina ar viltu. V. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķa lūpas esot pārsprāgušas „melu ziņas nēsājot” (2308). cauni un peli liekas būt atmiņas no pašu latviešu senatnes. Pele. p.1. P. tad tā negājusi apakš debess velves. 1. 1. Tikai ja uznākot cilvēks. viņas sabijušās un plunks. Pasakas. jo viņi varot dzīvot apakš zemes. plunks! salēkušas visas ūdenī. kā liekas. Sermuliņus senie latvieši nedrīkstējuši nogalināt un turējuši tos tāpat par Dieva sunīšiem kā vilkus (L. visi viņu vajājot. Cilvēki.) un igauņi (Wiedemann. sācis smieties un smējies. Visi zvēri arī nākuši un strādājuši. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai iet pa ceļu. p. bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt un nost skaldīt arī netiktos. ka tā aužot audeklu. VII. Līdzīgas teikas ir vēl bulgāriem un krieviem. kā liekas. p. Ja viņi nejauši uzejot uz ceļa. plunks. ka citi baidās arī no viņa. Redzēdamas nākam zvēru ar gaŗām ausim. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos” (Lerchis-Puškaitis. Bet kādēļ gan taisni caune ir audēja. suņi. kaķi. Rumāņu teikās eža vietā stāv arī Velns un kurmis. tad netiekot vairs nost. ka caunu ādas jau no seniem laikiem izmantotas cepuŗu taisīšanai un drēbju izgreznošanai. kas klusu guļ savā alā un skraida gluži nedzirdot. 269. p. Turpretī daži tautas dziesmās minēti māņi par sesku. VI. Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesīm.). Par cauni tautas dziesmas stāsta. zīmējas uz zirnekļu tīkliem kokos. gan tad derēs. Nostāsti par lapsu. kuŗu nereti sajaucot citi zvēri un putni. zeme būtu gatava. tikai kurmis un čūska nekā nedarījuši. Tāda pati teika par kurmi ir arī rumāņiem (M.). ka sesks „kūpina dūmus” un „dara alu”. Kad zeme bijusi gatava. Pele pēc tautas dziesmām un māņiem ir miega valdniece un nes bērniem miegu. „Kad zeme bija radīta. Lerchis-Puškaitis.” Labi. sapnim un pat dvēselei.

39. Mājas lopi.
Tādas pašas kosmogoniskās teikas kā par meža zvēriem, ir mums arī par mājas lopiem. „Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: „Kur vīri, kur vīri.” Sivēnu izglābuši vērsis ar aunu. Vilks nu lūdzis Ziemeli palīgā, kuŗš uzsūtījis aukstu vēju. Vērsis no aukstuma gribējis glābties būdiņā, bet viņam aizķērušies ragi un būdiņa sagāzusies. „Lopi, redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu” (LerchisPuškaitis, Pasakas, VI, 249. 1. p.). Govis senāk bijušas tikai Velnam, bet visas tās bijušas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem, līdzīgas zirgiem. Dievs uztaisījis sev kūtis un uzlaidis Velna govīm mušas un dundurus virsū. Tā nu Velna govis sabizojušas Dieva kūtīs. Dievs viņām pāršķēlis nagus, iedzinis galvā vadžus par ragiem un nokrāsojis tās dažādās krāsās. Velns nu vairs nevarējis pierādīt, ka tās ir viņa govis (VII, 1160.—1166. 1. p.). Tāpat arī zirgs, kā jau augšā minēts, senāk piederējis Velnam, bet Dievs to iemainījis pret zaķi (arī dzeni), kādēļ zirgam atstāts senais izskats (VII, 1174—5). Kādēļ zirgiem ir jāstrādā, kamēr govis var mierīgi ēst zāli, par to esmu Raunā dzirdējis šādu teiku. Reiz Dievs gribējis tikt pāri par vienu upi un lūdzis zirgu, lai pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Tad viņš lūdzis vērsi, kuŗš tad arī pakalpojis un pārnesis. Tad Dievs nolicis, ka zirgam nekad nebūšot vaļas, bet vēršam būšot brīvu ēst zāli cik patīkot. Tādu pašu teiku pazīst arī leiši un citi latviešu un leišu kaimiņi. Govīm latvieši parasti dod vārdus pēc tām dienām, kad viņas radījušās. Raunā un Smiltenē es esmu dzirdējis visvairāk šādus vārdus: Mandala, Otaļa, Trešala, Cekula, Piektala, Sestala, un Svētala. A. Kasparsons Siguldā ir piezīmējis sekošus nosaukumus, kas nāk no nedēļas dienām: Pirmaļa, Mandala, Mandža, Otaļa, Oča, Trešala, Trešķis, Cekuļa, Piektaļa, Piekša, Sestaļa un Svētaļa. Beidzot no Bauskas apkārtnes Kurzemē man ir pazīstami šādi vārdi: Pirmuļa, Oča, Trese, Cetuļa, Pieča, Sestuļa un Svētuļa. Šāda vārdu došana ir bez šaubām ļoti veca un būs nodibinājusies līdz ar kristīgu ticību. Arī rumāņi nosauc govis pēc nedēļas dienām, pie kam laimīgākās esot tās govis, kas dzimušas pirmdienās un ceturtdienās (M. Gaster, 350.1. p.). Pēc vecu-vecām teikām, kādas ir sastopamas pie daudz tautām, aitas ir Dieva, bet kazas Velna kustoņi. Tā arī latviešu māņos aitas stāv tuvāk Dievam, bet āzim ir sakari ar velnu. Tādēļ laikam arī aitas palīdz ganīt gan „Mīļa Māŗa” (29075), gan arī Krūmu māte (29087). Pēc igauņu māņiem kaza, kā jau Velna lops, baidoties no pērkona (Wiedemann, 450. 1. p.). Pēc kādas teikas aitām pretī stāv cūkas. „Dieviņš audzināja avis, velns cūkas. Kādu dienu Dieviņš cirpa savas avis laidara priekšā. Te pieskrien velns un jautā, kāpēc tā. Dieviņš atteic, ka būšot no aitu vilnas drēbes aust. Velns pārskrien mājā un cērp arī savus lopus, cūkas. Cērp, cērp — nekā nocirpt. Beidzot tas iegrūž cūku dumbrājā un dusmīgi uzbļauj: „Liela brēka, maza vilna.” No tā laika cūkai mazums saru uz muguras, jo velns sarus nocirpis” (L. P. Pasakas, I, 173. 1. p.). Pie igauņiem cūka līdz ar vardi un šķirgāli esot Velna biedri. Par suņa un kaķa ienaidu tiek stāstīts dažādas teikas. Šeit atkal suns esot Dieva un kaķis Velna kustonis. Dažu tautu teikās (kā pie jūdiem, rumāņiem un serbiem) suns ar kaķi dzīvojuši kopā un tikai vēlāku saskaitušies. Pie latviešiem esmu dzirdējis tikai
84   

vienu jaunāku, no vāciem aizņemtu teiku par suņa un kaķa ienaidu. Senāk kaķis esot gājis ganos un suns gulējis mierīgi mājā, bet kaķis reiz nozadzis suņa brīvgrāmatu un nu sunim esot jāstrādā, kamēr kaķis varot dzīvot brīvā. Tādēļ suns kaķa nevarot ieraudzīt. No mācītāja J. Miglenieka Eglūnā esmu uzrakstījis kādu interesantu pasaku par suņa un kaķa ienaidu. Vecos laikos vilks dabūjis no Dieva tādu rakstu, ka viņam ir brīvu staigāt pa visām malām, kur tik viņam patīk. Vilks tomēr baidījies, ka pa mežiem skraidot, varot to rakstu pazaudēt, un tādēļ lūdzis savu draugu suni, lai tas paglabājot to rakstu viņa vietā. Suns arī bijis ar mieru un nolicis vilka rakstu uz krāsns augšas, jo viņš tāpat baidījies to pamest, ložņājot pa krūmiem un brienot pa purviem. Suņa draugs kaķis, redzēdams suņa nolikto rakstu uz krāsns, gribējis to noglabāt drošākā vietā, uznesis uz istabas augšas un aizbāzis aiz jumta spāres. Pele ložņādama pa jumta salmiem, atradusi tur to papīru un sagrauzusi. Reiz vilkam vajadzējis sava raksta, lai pierādītu savas tiesības, un viņš nu prasījis to no suņa atpakaļ. Suns atkal prasījis rakstu no kaķa, kas meklēdams zem spāres atradis, ka pele to bijusi sagrauzusi. Kas beigts, tas beigts. No tā laika nu kaķis ir dusmīgs ar peli, suns ar kaķi un vilks ar suni. Bez savas liecības vilks arī vairs nedrīkst brīvi pa laukiem staigāt un slapstās tagad pa mežiem. Tālu pazīstama ir sekoša teika par suni. „Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz kāda sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu (pēc varianta netīru bērnu). Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot”. Nu gājis suns pie Dieva lūgties. Dievs tad arī atstājis suņa daļu, tik gaŗu vārpu kā suņa muti (L. P. Pasakas, V, 84. 1. p.). Tādu pašu teiku pazīst krievi un pat buŗati Sibirijā. Igauņiem ir vēl sekoša teika par suni un kaķi (Wiedemann, 450. 1. p.). „Govij senāk bijuši pupi visgaŗām vēderam, bet kaķis tos esot noēdis un atstājis tikai četrus, kuŗus suns apklājis ar savām ķepām”. Līdzīgu teiku atminos arī Raunā dzirdējis būt. Pēc kādas vecas teikas kaķis esot cēlies no cimda. „Kad Dievs visus kustoņus jau bijis radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē un no tā gadījies kaķis ar gaŗu gaŗu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ Dievs nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals” (V, 50. 1. p.). Pilnīgāka šī teika ir pie rumāņiem (M. Gaster, 210— 212 1. p.). Ādams gribējis glābt Ievu no Velna uzmācības un taisījies braukt laivā pāri par jūru. Bet Velns pārrunājis Ievu, lai ņemot šo līdza par mājas čūsku. Ādams ar’ bijis ar mieru. Braucot Velns palicis par peli un sācis grauzt laivas dibenu, lai Ādamu noslīcinātu. Pēdējais to pamanījis un sviedis pelei ar savu ādas cimdu, bet cimds palicis par kaķi, kas tūliņ noķēris peli un apēdis. No Velna nu esot kaķim cēlušās dzirkstis spalvā un spožas acis. Par kaķi un žurku stāsta šādu teiku. Kaķis apprecējis žurku un abi sadzīvojuši dažus gadus itin laimīgi. Nelaime izcēlusies no tā, ka kaķis reiz apēdis žurkas sakrātos taukus. Pēc kādas jūdu teikas, kaķis ar peli senāk bijuši draugi. Bet pele reiz melojusi Dievam, ka viņiem neesot ko ēst, gribējusi, lai viņai atļauj apēst kaķi. Dievs par to saskaities un atļāvis kaķim ēst peles. Pie mājas kustoņiem pieder vistas, kuŗas bez šaubām ir aizņemtas no rietumiem, kādēļ arī teikas par viņām nevar atteikties uz baltu pirmtautu. Gailis jau no seniem laikiem tiek turēts par saules simbolu un gaismas sludinātāju, un sarkanais gailis nozīmē uguni. Tādēļ arī Velns un ļauni gari baidās no gaiļa dziedāšanas. Šādi uzskati ir sastopami pie visas Eiropas tautām.

85   

40. Meža putni.
Putnus tautas dziesmas daudzina gan pa diviem, gan arī pa trim kopā, bet pa lielākai daļai nenoteiktās kombinācijās. Biežāki savieno trīs dziedātājus: zīli, žubi un lakstīgalu (2697. 2699. 30619), trīs kraukļu sugas putnus: kraukļus, vārnas un žagatas. (34880—4) un vēl trīs dziedātājus bez tuvāka sakara: lakstīgalu, strazdu un cīruli (2499. 2536. 2541). Pa diviem parasti apdzied zīli ar žubi (2091—3. 2236. 2524—9), teteri ar irbi (2319. 2488. 2548. 2691), griezi ar paipalu (2480—4), vanagu ar pūci (2573—9) un cīruli ar cielavu (2603—4. 2608—13. 2644. 35779). Pirmā roka starp pārām, zināms pieder vanagam un irbei kā puiša precinieka un meitas simbolam, par ko esmu jau agrāk rakstījis (Etnogr. rakstu krājums, I, 23. 1. p.). Līdzīgu lomu vēl velk teteris ar irbi un cīrulis ar cielavu, kamēr krauklis un vārna tēlo nekārtīgu laulības dzīvi. Grieze ar paipalu ir tādēļ savienotas, ka pirmā gādā par rudziem un otra par sienu. Viena no vissvarīgākām kosmogoniskām teikām par putniem ir plaši pazīstamā pasaka par upes rakšanu. Pēc vienas teikas versijas upi rakuši putni kopā ar zvēriem, tāpat kā igauņu pasakā. Citā variantā rakuši tikai putni kā rumāņu teikā (M. Gaster, 176. 1. p.). Lai pasaulē netrūktu ūdens, Dievs pavēlējis zvēriem un putniem rakt upi (v. Daugavu). Zaķis ar lapsu „mērījuši upei ceļu”, kurmis dzinis pa robežu „pirmo vagu”, āpsis racis vagu dziļāki, lācis „klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās”. Uz to pašu teiku laikam zīmējas arī tautas dziesma, pēc kuŗas ir „kurmīts zemes mērnieciņš, čūska šņores vilcējiņa” (26045). Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs nācis apskatīt un uzteicis vispirms lāci un kurmi, kuŗi bijuši pavisam melni ar dubļiem. Dievs tad arī licis viņiem nēsāt par piemiņu tās pašas melnās drēbes. No putniem visčaklāki esot strādājusi zoss ar pīli, kuŗām Dievs tad atvēlējis „upē mazgāties un peldēt”. Citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai „dzert upes ūdeni”. Tikai vālodze un pēc varianta arī klija jeb klijāns, žēlodami savu drēbju, nav strādājuši. Dievs nu tiem aizliedzis dzert upes ūdeni. Viņi varot dzert tikai rasu no lapām un zāles, un sausā laikā kliedzot, „lai lietus lītu, ka varētu no koka lapām padzerties”. Bute strādādama vārtījusies pa smiltīm un Dievs to uzrunājis: „Ak tu, butīte, nabadzīte.” Bet bute šos vārdus izmēdījusi, par ko Dievs viņai atstājis „greizu muti”. Vēzis pa to laiku vēl racies pa dūņām un Dievs prasījis: „Kur tad vēzis?” Vēzis saskaities, ka viņa darbs nav tūliņ ievērots, un atbildējis: „Vai tev acis pakaļā?” Par tādu rupju atbildi Dievs arī nolicis vēzim acis pakaļas pusē. Pie latviešiem šī teika ir uzglabājusies vispilnīgāki un var noderēt par starpnieci starp rumāņu un igauņu variantu. Igauņu teikā tikai vālodze ir laiskais putns, kamēr rumāņu teika stāsta vienā variantā par gārni (Reiher, цапля) un otrā par klijānu. Tā kā nu latviešu variantā ir minēti vālodze un klijāns, tad ir jādomā, ka vispirms nav bijusi runa par vienu putnu vien. Līdzīgas teikas ir arī krieviem un vāciešiem. Te vēl var pieminēt, ka tautas dziesmas sevišķi daudzina vālodzes mākslīgo lizdu, kas parasti tiek taisīta koka staklē (skat. Etnogr. rakstu krājums, I, 25. 1. p.). No visiem Baltijas putniem, kā zināms, vislabāki izstrādātais lizds ir pelēkajam strazdam, sauktam arī par cūku strazdu, kamēr visvienkāršākais laikam būs balodim. Par to arī latviešiem ir kādas interesantas teikas. Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: „Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukšs!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot (L. P. Pasakas, VI, 242. 1. p. Sal. L. D. 2431). Teiku, kā balodis mācījies lizdu taisīt, atstāstīšu pēc sava tēva tēva vārdiem.

86   

4159. bet nemācējis. Kā kūko dzeguzīte. ka vālodze gribējusi mācīt dzeguzei lizdu taisīt.). ka dzeguzes spalvas izskatās kā ar miltiem apbērtas. 2446. 1. 108. tikmēr slavu un somu tautas. Nu balodis pats gribējis darīt savu namu tālāku. spurkt! projām. Par to nu šis maiznieks pārvērsts par dzeguzi. Arī latvieši laikam pazinuši šādu teiku. atrod dzeguzes balsī sēras skaņas. Pēc H. 1. Kūkodama dzeguzīte Prasa man kukulīša. Pasakas. Kad pērklis bijis jau ietaisīts. 4079. Latvieši še pilnīgi līdzinās saviem kaimiņiem un radiem: leišiem un slaviem. bet ticis atraidīts. Variantos strazda vietā ir vēl minēta žagata (L.) vārdiem Austruma Prūsijas vāciešiem esot teika. Pēc latviešu teikām dzeguze esot cēlusies no tās meitas. 100. Kur es ņemšu kukulīti. Kristus esot reiz prasījis vienam cietsirdīgam maizniekam maizes. 1. Dzird’ es tevi kūkojam. 1. V. Kūko mana dzeguzīte. Kā no zvēriem tautas tradicijās visvairāk daudzina vilku.).). uzsaucis balodim: „Dar’ pats. 172—3) jeb Velns (VI. dar’ pats!” un aizlaidies. ka viņš nemākot pērkļa taisīt. P.) un vispārīgi citi putni (VI. Dievs sacījis. balodis sācis lielīties: „Protu. dar’ pats. Nekūko. bet dzeguze esot to lepni atraidījusi un tādēļ vēl tagad dējot olas citu putnu lizdos. 242. protu. Nedar’ man žēlabiņu. kuŗu apprecējis zaltis (I. 1. Kā raud gauži sērdienīte. Man nomira māmuliņa. Frišbīra (I. 439. protu. p. Neviens gauži tā neraud. bet pēc igauņu teikas nogalināta bārenīte (Wiedemann. tā atkal no putniem dzeguzi. 2445. Vairāk tautu teikās dzeguze ir cēlusies no cilvēka. Man vēl nav arājiņa. Bijis jāpaliek mierā ar strazda ietaisīto pērkli. kā var vērot no sekošām tautas dziesmām: Kūkodama dzeguzīte Pras’ ganam kukulīša. Neviens putns tā nedzied. p. dzeguzīte. Tu kūkoji. Strazds arī bijis ar mieru un sācis likt kokus krustām šķērsām. p. dzeguzīte.Balodis gājis pie Dieva žēloties. Tā ganam pašam nav. es raudāju: Tev nocirta zaļu birzi. Kamēr pie frančiem. Teika par dzeguzi ir pārgājusi pat kādā kristīgā leģendā. kā arī leiši. Citā variantā par dzeguzi pārvērtusies nelaimīga mātes meita (V. Dzeguzes kūkošanu katra tauta iztulko savās tradicijās pēc savas dabas. 296. 87    . p. Balodis tikai sēdējis līdzās uz zara un skatījies. angļiem un vāciešiem dzeguze ir prieka un jautrības putns. 966—7). kas citiem darījis kādu ļaunumu. Vai tu traka.” Strazds par to saskaities. Retāki arī dzeguze pati ir citu ļaunu cilvēku upuris. Šāda teika laikam cēlusies no tam. lai saucot pelēko strazdu palīgā. p.

1. II. Latvieši. „Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties. Cik gadiņu man dzīvot. kūko niedres galiņā” (2449—50). 9578. 2448. lai dzeguze kūkotu „aŗamā zemītē” (2447—8). tad esot jāiekož kādā kokā. 1. Lai dzeguze nevarētu aizkūkot. Vācu tautas tradicijas uzkrauj dzeguzei visādas palaidnības un nekrietnības. Pasakas. 16. jeb kāds mirstot (88. Bet dzeguze nes arī labas ziņas. 4079. 4141. 70. Rakstu krājums. 1. Es apriebu ganīdama. — Divi. ka aizkūkotais tai gadā nevarot vairs skaņi dziedāt.). Vispirms laikam tika aizkūkoti tikai dzīves gadi. ka dzeguze kūkojusi tikai līdz Jāņiem jeb Pēteŗiem. 106. I. trīs pie māmiņas. 248. Dzeguzīte dievredzīte Mana mūža licējiņa. Tādēļ arī tautas dziesmas nevēlās. 10074. kā jau putns ar sēru balsi.). Māņi vēl stāsta. 915. Arī latvieši domājuši. 88    .). Rakstu krājums. frančiem un portugaļiem (O. kā zināms. 4082). „druviņā” (2448. Daudz Eiropas tautas tura dzeguzi par precību un dzīves mūža paredzētāju. tad lūkoja tūliņ no rīta apēst „dzeguzes kumosu” (J.Birst man gaužas asariņas. Jau vidus laikos vācieši pareģojuši savus mūža gadus pēc dzeguzes kūkošanas un franči turējuši par lielu laimi. esot par labu cūkām. p. vāciešiem. tad paliek slims” (71. bet kā igauņi domājuši. tas tika aizkūkots. Tomēr. 1. ja aizkūkotajam neesot naudas klāt. Dzeguze. V.). 4078) un ja „nav cita koka. Krievi turpretī stāsta. p. turpretī 2441). Tā varbūt cēlās māņi par aizkūkošanu. Stāstīja. Psychologie der Volksdichtung. 1. Viņa skrēja tautiņās. Pēc Jāņiem dzeguze tādēļ vairs nekūkojot. vācieši un igauņi. kas esot pārvērsts par dzeguzi.—71. Tādus māņus sastopam ne vien pie krieviem.)„. ka dzeguze kūkojot tikai no Tiburcija (14. tad viņam visu gadu būšot naudas trūkums. p. bet vēlāku aizkūkošanā meklēja arī citus ļaunumus.) dienai. „purvā” (2444. p. kādēļ dzeguzes nokūkotie gadi nevarēja būt klausītājiem pa prātam. bet aizkūkotais tiekot no ļaunuma vaļā. Lai aizkūkošana nekaitētu. bet arī pie somiem un igauņiem. Īstās latviešu tradicijās dzeguze nav nekāds ļaunais putns un ar Velnu viņai ir sakari tikai kādās ceļojošās pasakās. „ozolā” (2449) jeb „ziedošā ābelē” (2450. kuŗus pazīst arī krievi. dzeguze nav nekāds mīļais viesis mājas tuvumā. bet gan „birzē” (2439. krievu un igauņu māņiem cilvēka aizkūkošana kaitējot lopiem. 1. krievi un vācieši ticējuši. jeb arī viņš „nokalstot” (J.). Böckel. 70. jeb viņam visu gadu miegā tekot siekalas. kuŗas esot tā ļaunā maiznieka bērni. Tādus pašus māņus mēs sastopam arī latviešu tautas dziesmās. ka tad dzeguze aizrijoties ar rudzu (pie igauņiem miežu) akotu. Kas tukšā dūšā dzirdēja pirmo reiz dzeguzi kūkojam. p. tad tur ejot arī zagļi (J. Visu mūžu tautiņās. kamēr viņu parunas un pasakas pielīdzina dzeguzi pat Velnam. 1.). p. Rakstu krājums. jūn. apr. ja pirmā maijā varējuši saskaitīt piecus „kukū” (ibid. kuŗas laikam būs vāciešu ienestas. p. 49. Austruma Prūsijas vācieši ticējuši. Kūko.) līdz Jāņa (24. ja dzeguze nākot mājā kūkot. II. 1. P. 1. kas tad nokalstot. p. nemēdz visai ilgi no vietas kūkot. 1. ka tad parādoties septiņas Lielā Lāča zvaigznes. mana dzeguzīte.).). Pēc latviešu (L.

ka tu esi bijis tik ziņkārīgs. Maisu pie dīķa nonesis. tad viņa bērniem jāpaliekot par kovārņiem” (III. ka par vasaru jāejot visām vārnām uz jūru mazgāties jeb pērties. 1172 p. p.). ka dzeguzei skrienot līdz viens mazs putniņš. 1. bet viņš mēdz bargi atriebties neviesmīlīgiem mājiniekiem.. jeb pēc cita varianta nav ņēmis dalības pie upes rakšanas. Kraukļa kliegšanu gandrīz visas tautas tulko par nelaimes jeb nāves vēsti. Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. 89    . Neba ilgi tu kūkosi: Atnāks Jānis. Par kraukli stāsta. Raunā esmu dzirdējis. bet tādēļ ka viņš ēdis maitu. 1. lai tos nes uz dīķi slīcināt. ka Dievs to esot sodījis par kādu noziegumu. p. p. Velns esot iemijis Dieva kaltu pret savu izkapti un sācis ar to sienu pļaut. p. 1.). Arī igauņi stāsta. ka uz to zīmējas arī sakāms vārds: kāda vārna pērta. „Dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus. Pēc Jāņiem jeb Pēteŗiem dzeguze pārvēršoties par vēja vanagu. ka jūra viscaur aizsalusi un krauklim neesot iespējams ūdeni dabūt. Dievs teicis: „Tādēļ. Pasakas. še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam gaŗas. ka krauklis senāk bijis balts. 2438. Kad bērni nedēļu veci. Kuŗa nenopeŗoties. ka bērniem nodzerties.Kūko birzē dzeguzīte. No tās reizes žagatai gaŗa. II. sevišķi melno. Par dzilnu. Gluži līdzīgi māņi par dzeguzi ir vēl ne vien krieviem. 1168. ka tā bijusi Velnam par lopu ganu. krauklim jāizperinot ziemā. „Ja kādreiz būs beidzis lasīt. tā paliekot par kovārni. lopus saukdama (L. citas atkal skatās uz viņu kā uz prieku vēstnesi un laimes nesēju. iebāzis maisā un devis starkam. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja. 1. kas maisā atrodas. VII. lai gan krauklis nejauki kliedzis. Ies’ projām. ka tas mīts būs ļoti vecs. Izdzirdējis starka nedarbu. 180. Rakstu krājums. kūkodama. P. Dažas tautas tura žagatu par ļaunu putnu. tad palikšot atkal par cilvēku” (V. kā: vardes. 101—2. VII. bet nav nekā strādājis. Bet ja dažu gadu gadoties. p. 1. smaga aste” (VII. 72. Ganiem tomēr žagata esot kaitīga. Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. „Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. Var būt. tad viņš notraipījies melns ar dubļiem. 171. tad krauklim lielās piektdienas rītu priekš saules lēkšanas jāpārnesot tik daudz jūras ūdens. No tā laika krauklis palicis melns un paturējis tādu nejauku balsi. stārks aiz lielas ziņkārības nevarējis nociesties nepaskatījies. „Lielā piektdienā kraukļi nesot no jūras ūdeni un kristot savus bērnus” (J. 1167.). Beidzot vēl pieminēsim. Latviešu māņos žagata ir tikai pļāpa un viņas parādīšanās mājā zīmējas uz jaunām ziņām un aprunāšanu. bet arī ķīniešiem. lai viņu turētu par racēju. Kad viņš vēlāku gribējis atkal nomazgāties. Gluži tāda pati teika par starku ir arī leišiem. kas esot dzeguzes kalps. stāsta. sarkanas kājas un viņš lasa vardes. 1. „Visi putni perinājot bērnus vasarā. jo viņa aicinot vilku uz lopiem. No tā laika dzilnai esot sarkanums uz galvas un viņa vēl tagad skrienot.). tad Velns pārsitis dzilnai galvu. Pēterīts. Latviešu māņos starks gan ir mājas sargs. Kad zvēri rakuši upi.). 1160—7). Šī teika būs laikam nākusi no Vācijas. vismaz nebūs tikai vāciešu ienests. Starks jeb svētelis esot cēlies no cilvēka un bijis senāk Dievam par rokas puisi. noskatījusies un sākusi par velnu smieties. ka tur kas čīkst un čēkst. Maisu uz dīķi nesot. tad citi putni nav viņa laiduši klāt pie ūdens. čūskas.). Kad Dievs ielaidis dundurus Velna lopos un tie saskrējuši Dieva kūtī. Žagata. tad Dievs to par sodu iebāzis darvas mucā. Tā tad jādomā. čūskas un citi. izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži. lēkādama pa koku zariem. vāciešiem un igauņiem. kuŗas tam nekā nekaitē” (VII. starks dzirdējis. Krauklis senāk esot bijis balts. Starka vietā ir še sastopams arī zaķis (I. tāda nepērta. p.

Ja strazds aizbrēcot. ka šeit viņš nozīmē taisni dumpi. 1. Kā vispārīgi putni mācījušies dziedāt. bet viņa tomēr izbēgusi. Pūcīte. bet nevarējis nekur atrast. Vienreiz viņš nosvilinājis bezdelīgai pakakli. „Ūpis esot lielījies: kad viņš kliegšot. Līdzīgu teiku esmu dzirdējis no sava tēva tēva par dumpi ( выпь. meita atteikusi. Vienai mātei bijusi slinka meita un divas govis. tad pieguļniekiem svārki degot (pie ugunskura). Pasakas. p.).). Par bezdelīgu esmu dzirdējis no sava tēva tēva šādu kosmogonisku teiku. V. par to jau ir sīki rakstīts mūsu pasaku grāmatā (Latviešu pasakas un teikas I. Tā kā nu pēc vārdu skaņām ūpis ir tas pats. Meita no dusmām iemetusi ūpim ar sprunguli par sāniem un tādēļ viņš vēl šodien vaidot (IV. zinu! Tēraudā un akmenī. sākusi no prieka kliegt: „Zinu. No tā laika bezdelīgām ir sarkanums pakaklē un liels robs astē (sal.). jeb pūpiķis aizpūpina. kas krievu „выпь”. tēraudā un akmenī!” Velns to izdzirdis. auti slīd uz papēžiem. Rakstu krājums. Tā sauca vilku. Pasakas.Žagata palaidne. kādēļ še nerunāsim par tādu putnu dziedāšanu. i. Arī teikas saturs drīzāk zīmējas uz purvu putnu dumpi nekā uz mežu putnu ūpi. kas stāv tālāku no tautas mītiem. 1. p. 72. 1. p. Dievs meklējis. L. Pūce. tad dvaša smird līdz nākošam gadam (J. 157—192). 286. kas cilvēku aizkliedz. pelēķīte.). platām acim! Tēvā velnā. Rohrdommel). Par ūpja vaidēšanu latvieši stāsta šādu pasaku. P. Pēdējo dziesmu atgādina pasaka par pūci un vanagu (L. Ja lakstīgala aizdziedot. Pūci tautas dziesmas tēlo par neglītu. p. kas tur bļaujot. 29431. otrreiz izrāvis astes spalvas. Bezdelīga vispārīgi tiek turēta par Dieva putniņu un ļaudis labprāt ierauga viņu 90    . zeķes. Ūpis to dzirdējis un pateicis visu mātei. P. bet ļoti augstprātīgu. Pati Dieva sodījama. p. bet otru atstājusi bļaujam. V. tēvā velnā! 30618. „Ja pīpene aizbrēc. Tikai no Velna smēdes kūpējuši dūmi. II. Kad dumpis aizbrēc. tad „balss skabargaina” (ibid. tad paliek dzeltēns” (71. tad rokas sagriež” (ibid.). t. Jā ūziķis aizdzied. Dumpis pieder pie tiem putniem. lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. Vecos laikos Velns reiz noslēpis visu uguni pasaulē. viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt. tad kalni plīsīšot. tad jādomā. No Vestienas ir mums vēl pazīstama šāda teika par ūpi. 1179—80. Platu galvu vazājās. Lūk.). P. sācis ķert bezdelīgu ar degošām stangām. pūce. 106. 2508. 1.). Bezdelīga nu gribējusi Dievam palīdzēt un klusām aizlaidusies uz Velna smēdi.” (VI. tev smuki bērniņi! — Kā pati māte. Noskatījusies. Pasakas. Tāda lielība Dievam nepatikusi. 164. 1. Citus putnus nicināja. pūcīte. Kur gani gana. jeb „izkapts nekožot” (L.). 1. tad kājas nomūkot (nobrūk). Kad nu māte prasījusi. 194. Meita reiz paēdinājusi tik vienu govi. tāpat kā dzeguze aizkūko. p. kā pati māte! Resnām galvām. tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās. ja gribot.). p. VII. kā Velns šķiļ uguni un kaļ. meklējis. 1. Tā sauca vilku. Savas vaidošās balss dēļ ūpi tura vispārīgi par nelaimes vēstnesi. „Kad grieze aizgriež. kad nodomājis vaidēt. ka tas esot ūpis.

Kā jau kosmogoniskā teikā te gan Pērkona vietā būs bijis Dievs. 32031. kā jau esmu aizrādījis (15. 91    . 20727. Turpretī kārtīga cīņa ar zobeniem. Kārtīga cīnīšanās ar zobeniem un to skaņu pielīdzināšana lakstīgalas dziedāšanai būs gan laikam cēlusies rietuma un dienvidus Eiropā. 21088. 2147.) lakstīgala esot cēlusies no vienas nelaimīgas pameitas. — kas ne vien zīlē sējas laiku. K.. Bet vienreiz Pērkons jājis zemu zemu. 1. tautas dziesmas turpretī sauc lakstīgalu parasti par trejvalodi (13872. Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja. irbēniņi Agri tek migliņā. kamēr zobena skaņu nosauc par lakstīgalas dziedāšanu. cik pašām toreiz sirds liela bijusi” (V. 18965). Z.). tautas dziesmas daudzina nereti zīli un žubi. Tā nu esot cēlusies lakstīgala un „dziedājusi deviņām mēlītēm”. te. B. kā kalpu bērnus ar saimnieka bērniem. 158. 17235. p. Lakstīgalas dziedāšanu tautas dziesmas vismīļāki pielīdzina cīņai ar zobeniem. Jau augšā mēs redzējām. 15. kā jau augšā minēts. vācu die Nachtigall schlägt).). kādēļ ticēja. 32058. 159. Pēc kādas nepareizi uzrakstītas teikas (VI. Par lakstīgalu parasti daudzina. p. Jauni puiši bandinieki. Kalpu bērni. Zīle ir „liela pareģone” jeb . kā arī minētais dzejnieciskais salīdzinājums (sal.) jeb „tricina” (2697. ka tā „sit” (R. p. Pats lakstīgalas nosaukums. ka lakstīgala ir sējas putns. 1. 1. 30614. 1. Līdz ar lakstīgalu. Ļaudis stāsta. Pirksim kopā lakstīgalu. Ārons no Bērzaunes: „Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums . bet biežāki gan pēdējās divas kopā. būs laikam nācis no latīņu valodas (lusciniola) un proti jau tanī laikā. 195. L. p. Vēja māte auklē” (2091—3). lai pārvēršot šo par putniņu. ka viņas pārziemojot tepat ezeru ūdeņos. — kā vienā piemērā (2690) arī paipala.. ka par ziemu bezdelīgas aizlaižas uz siltām zemēm. Lai tā skaisti padziedātu Zobentiņa galiņā. kad latvieši un leiši vēl runājuši vienu valodu (leišu lakštingala). ka viņa sākusi lūgt Dievu. Tautas dziesma salīdzina irbēnus ar starcēniem. Par irbi raksta M. tam metoties uz ģīmja teteŗa raibumi un pat māja varot nodegt Ļaudis agrāk nezināja. Saimnieka svētelīši Ilgi tup ligzdiņā. bet palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. 107. Rakstu krājums.. ka lakstīgalai esot trīsdeviņas balsis. 6. ka tos „Vēja māte šūpo.liela dievredzīte” (2581) un nākamības zīlēšanā viņai pieder pirmā loma. Abiem dzied lakstīgala Zobentiņa galiņā. Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža bogu. Par zīles un žubes bērniem stāsta.lizdus savu māju paspārnēs. 32058). kas bezdelīgu lizdas izpostot. Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas. Reiz pamāte viņu tik dikti situsi. spurkt! irbes gaisā! Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. Latvieši ticējuši. būs gan laikam aizņemti no vācu bruņiniekiem.

klikstīnāji. tad to gadu dos govis daudz piena. dzeŗ. meitas simbols. kādēļ latvieši ne katrreiz gribējuši satikties ar zīli. Ļaudis ticējuši. Tā iemesla dēļ. kā liekas. klausīties. ja redz uz sausuma. ka cīruļi pārziemojot tepat pie mums un paslēpjoties pie ciņiem un akmeņiem zem sniega. 14061. p. Ko tu man pasacīji? — Es. žubīte. Rakstu krājums II. Tā sacīja cielaviņa. kazlēniņu. Tādu ziņu zīl’ atnesa Mūs’ māsai tautās iet. Šādu ievērību cīrulis laikam ir izpelnījies ar savu agro celšanos un jautro dziedāšanu augstāku un ilgāku par citiem putniem. Meitas pūram ir vajadzīgi arī lini. ka viņu pašu noķeŗ vanags (2581—2). Būs brāļam kaŗā iet. tiek pielīdzināts parasti tikai seno laiku preciniekam. 29424. Kā cīrulis. kādēļ cielavai ir sakars ne tikai ar laidaru. kā jau minēts. dzeni. tā laba māsiņa. gādā par govīm. 92    .Eita. Sargi savu vainaciņu! 29430. tam īsi” (J. 14066. latvieši dzēruši „zīles kannu”. tā atkal cielava. Līdzīga loma. Sargā savu ganībiņu. 1. — kas zemē. Zīle dzied aparā. kad precību ceremonijas vēl līdzinājās laupīšanai. bet arī ar liniem. Kādu dziesmu zīle dzied. dara alu. Tā lika ganiem sargāties. kamēr vanags. tad piena būs maz. piešķirta arī žubei un dzenim. Ja sieviete redz pirmo reiz cielavu uz ūdens. meitas simbolu. meitas. tāpat kā puisis. Zīlīte. Bet „lielā dievredze” tomēr nav visa zinājusi un nevarējusi paredzēt. — Zīle dzied tādu dziesmu Laiks meitām rozes šķīt. meitiņa. uzņemot kādu gaitu. Cīrulis. lai ceļā nesatiktos ar zīli. dzied. Liek ganiem sargāties: Sarg' jēriņu. Zīle ir „laba māsiņa” un liek ganam sargāties no vilkiem un tautietei no nebēdīgā tautieša. 31933. tam tai gadā gaŗi lini. Bet „labā māsiņa” var ziņot arī nepatīkamu vēsti un sludinājums atkal līdzinās likteņa lēmumam. Ko tu. gādā par zirgiem un kaitinās ar skaisto cielavu. Zīl' atnesa tādu vēsti. 29431. „Kas pirmo reiz redz cielavu uz jumta. gādā par zirgiem. „Cīrulīts mazputniņš” tautas dziesmās ir puiša simbols. Līdzīgi zīlei cielava zīlē meitām arī preciniekus. 14062.). puiša simbols. 71. tev pasaku. Pa pagalmu tecēdama: Būs tai mūsu netiklei Šorudeni precinieki. kā jau minēts.

Sava bīstamā koduma dēļ čūsku parasti tura par ļaunu kustoni. ka zutis ar čūsku esot tuvu rada” (L.” To nu dabū zināt bezdelīga. Visi prātoja kopā. Te gadās bezdelīga un saka: „Viņš grib teikt. ka čūsku cienīšana esot cēlusies tikai no dvēseles kulta. kam saldās asinis. Reiz lācis gājis nejauši gaŗām gar ceplīša pērkli. tad Saulīte trīs dienas smejoties. Vecais ceplītis nu uzlaidies uz krūmiņa un lēcis arvien augstāku un augstāku. bet vairāk nevar izteikt. kas palicis par zuti.izvārot un apēdot. P. Indijā par to prātojuši jau vairāk gadu simteņu priekš Kristus dzimšanas. dzin! . ka mirušo dvēseles pārvēršas par čūskām un ka arī dvēsele vispārīgi parādās čūskas veidā. 218—20. Ods gan vēl rauga stāstīt. Kad čūska aizbēgot. Gaster. ka vardei vissaldākās asinis. Par zuti mēdz vēl stāstīt. 1194. aptīšoties ap krustu un nevarēšot vairs projām tikt. Pasakas. Tad vecais atbildējis: „Ja es būtu mājā bijis. ka tik un tik liels tas zvērs esot bijis. 1. prasīdams: „Vai tik liels bija?” Beidzot bērni esot sacījuši.). Ļoti līdzīgas teikas ir vēl uzrakstītas Krievijā. ka tas pa naktīm nākot no upes laukā un ejot uz tīrumu zirņus ēst. tad viņa trīs dienas raudot. lai nevarētu pateikt. kuŗa „cilvēku žēlodama. Te pielien čūska un saka: „Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst.. Izmeklējies cauru dienu: „cilvēkam vissaldākās. Šeit uzrakstīšu no sava tēva tēva dzirdētu pasaku par ceplīti. „Kādreiz Dievs un Velns gājuši gar upes malu pastaigāt. kā caurumtiņu aizbāzt. Jā čūsku nositot un aprokot. P. kuŗu Dievs paņēmis un gribējis iemest upē.” Labi. Dievs tomēr savu pinekļa galu iemetis upē. Rumānijā un Palestīnā (M. Tālu pazīstama ir šāda teika par čūsku. uz kuŗa ūdens plūdos cilvēki. „Tam šķirstam. Bet Velns savu pusi nometis uz sausuma un no tās izcēlusies čūska. Ja noķeŗot balto jeb sarkano čūsku . saķēris pineklam aiz otra gala un pārrāvis uz pusēm. bet tautas tradicijās viņam piešķiŗ vislielāko dūšu.). kam vissaldākās asinis.).. gadījies nejauši mazs caurumtiņš. bet ja neaprokot. p. p. Bet visi māņi par čūskām ar to nebūtu izskaidroti. Pēc ūdens plūdiem ods apņemas to dzīvnieku atrast. kā: dzin. VII. norauj odam pusžokli. 1. Tādus pašus uzskatus sastopam arī pie igauņiem.Vismazākais putniņš Baltijā ir mazais ceplītis. 93    . Tā kā pēdējā nereti stāv sakarā ar mirušu ļaužu dvēselēm. Kad vecais ceplītis pārnācis mājā. cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši. tad varēja viegli nākt uz domām. Par to vēl tagad mēdz teikt. lopi un zvēri patvērumu bija atraduši. Abinieki. Čūska tad atkal atnākšot. Bet ja uz ceļa uzbeŗot smiltis. tam tiekot septiņi grēki piedoti. kam vissaldākās asinis. tārpi un kukaiņi. Šādi māņi ir ļoti veci un tālu izplatīti. Bet tāds izskaidrojums bez šaubām ir vienpusīgs.” 41. tad animisti gribēja pierādīt. Tur viņi atraduši vecu zirga pinekli. Kas čūsku nositot. Pasakas VII. tad varot saprast putnu valodu (L. tad es aizbāztu caurumtiņu ar savu augumu. 1272—3). bet Velns arī pasteidzies. tad nu šie stāstījuši. tad tai vietā vajagot iespraust sērmūkšļa krustu. No citiem zvēriem visvairāk tautas tradicijās tiek daudzināta čūska.” (I. tad viņš vairs netiekot upē atpakaļ. p. kur atradušies tikai mazie ceplēni. kas stāv biedrībā ar Velnu jeb ir pat viņa radīta. tad viņš pie mana nama durvu gulētu. 1. Tā kā miroņus mēdz aprakt zemē un arī čūskas dzīvo apakš zemes virsas. Seno skandinavu teikā Zigurds ēd čūskas gaļu un tūlīt saprot putnu valodu. 173.

Z. 1. nolaidies pa savu valgu zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni augšā. P. ka muša zirnekli apzagusi un atļauj tam uz priekšu baroties no mušas gaļas (sal. redz. 1273—4. p. un iesviedusi to jūrā. 1. Līdzīgus māņus atrodam LerchaPuškaiša pasakās (V. Pasakas. 109. Vienreiz zirneklis gribējis Dievam nepareizi apsūdzēt cilvēku. Par līdeku ir šāda teika. bet nav vairs patikusies. lai lūkotu dabūt uguni. „Krupjus jādzen no laidara ārā. bagāts jeb ļoti gudrs. Tur nu stāstījusi. tad viņa paliekot atkal redzīga (Wiedemann. II. 6. ka tas nav tiesa. 83. R. Rakstu krājums. kas uz uguns tikšot taisīti. ka čūsku galvās esot atrodami dārgi akmeņi. tikmēr zalši viņiem bijuši govju labvēļi.). Tādas pašas teikas stāsta arī igauņi. 1182—5). I. Nonācis virs zemes.. 69). Par buti dzirdēju no sava tēva tēva šādu pasaku. II. p.).” No tā laika līdekai jānēsājot galvā visi zvejnieku rīki (L. kuŗam esot dārgs zelta vaiņags galvā.). Pēc vienām tradicijām viņus vajagot taupīt. „Kad rupuci nositot. 454.). P. Pēc citām ziņām viņi esot govīm kaitīgi un viņus vajagot iznīcināt. Bet čūskas vaiņaga laupītājam ratiski dzenoties pakaļā (L. 58. „Kad Dievs visas zivis bija radījis.). 1. Pasakas V. 1261—72). L. Rakstu krājums. tad govīm notrūkstot piens” (J. Rakstu krājums. tāpat kā zalšiem un kaupiņiem. Kas šo vaiņagu iemanto. kā liekas. Jau senie indieši esot ticējuši. p. un zalši vairs nav šķirti no čūskām (J. bet Dievs dabūjis zināt. „Kas vardes sit. Pa to starpu pamostas arī zirneklis.). 1. p. iesitis zirneklim par muguru un zirneklis nokritis no debesīm 94    . arī ieņēmis to zāli mutē un nogulējis visu cauru ziemu (L. 70.). Vecos laikos uguns citur neesot bijusi. VI.. ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūliņ aizmiegot līdz pavasarim”. kā tikai Velnam ellē. 1. II. „Zalši.Pēc igauņu teikas sarkanā čūska lielījusies vienā pašā naktī deviņiem cilvēkiem acis aiztaisīt. 1. Pusi noēdusi. bet neviens nevarējis notikt elles dibenā. Arī vardēm ir māņos sakari ar lopiem. p. tam sprāgst jēri” (R. p.) un arī es esmu ko līdzīgu dzirdējis. ka šķirgālis esot čūskas dakteris un varot atdzīvināt pat gabalos sasistu čūsku. nozagusi un aiznesusi pie Dieva. Dievs nu saprot. p. P. Pa to laiku muša. p. jeb pat „māte mirstot” (J. Beidzot tomēr saņēmies zirneklis. Kamēr čūskas latvieši turējuši par ļauniem kustoņiem. II. Rakstu krājums. Latvieši līdz ar igauņiem stāsta. kr. krupji jeb rupuči.). 6. VII. Šis pasakas motīvs ir sastopams par visiem vidus laikiem. 1. viņš bijis ļoti nokusis un apgūlies. 57. p. 455. 1. Pirmās ziņas par šādu ārstēšanu mēs atrodam kādā seno grieķu teikā. un tos pavisam nebijis brīv sist (VII. Bet reiz līdeka . ieraudzījusi uguni. kur čūska pazīst zāli pret nāvi un atdzīvina citu nosistu čūsku. 1. tad noteica. Ar laiku. 69. 69). Ķeizariene Katrīna reiz braukusi pa jūru no Vāczemes un ēdusi kādu Vāczemes zivi. Rakstu krājums. Čūskām esot arī savs ķēniņš. aizmirsusi šo noteikumu: bija aprijusi zvejnieku.). tad būšot sausa vasara un maz piena (J. Z. VII. Zalšiem tautas māņos ir ļoti līdzīgi kaupiņi. Pasakas. Dievs izrunājies ar visādiem zvēriem. B. jo tie izzīž govis” (R. šie māņi ir aizmirsti. Tā pazīstama rietuma Eiropas teika. Par zirnekli un mušu esmu Raunā dzirdējis šādu pasaku. To noskatījies viens puisis. bet ja redzot uz sausuma. jo viņi nesot govīm laimi. P. ka uguns vairs nav. Gluži tādi paši pretēji māņi par kaupiņiem ir arī igauņiem (Wiedemann. šurpu turpu skraidīdama. ka pati iznesusi uguni no elles un prasījusi maksas. No tās tad nu mūsu jūrā esot izcēlušās butes. Bet jā viņa dabūjot izlīst caur rata rumbu. kas katrai brīvu ēst. L. kur kā zināms. un iet tūliņ pie Dieva sūdzēties. bet tādēļ viņa palikusi akla. L. rudenī alā līzdami. K. 196. Pasakas. Kad vardi pavasarī pirmo reiz redzot ūdenī. tad tai gadā būšot daudz piena. Katrīnas vietā ir jumprava Marija. Dievs tad arī atvēlējis viņai ēst no visiem ēdieniem. tas paliek laimīgs. K. B. p.

p. Pēc latviešu māņiem šis kukainītis rāda tikai. 1188). 110—13. bet Dievs uzkūris uguni un aizdzinis tos ar dūmiem. ceļmalā sēdēdama teikusi: „Vai. kas stāvēja sakarā ar mežu un viņa kokiem. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvojot uz visiem ciņiem (Trikātā un Ikšķilē) .). lai nespētu līdz kaulam ieēsties.). kurp lai cilvēks ejot. bērzgalā zaļos svārkos. Pēc vienas teikas blusas esot Dieva kalpi un odi Velna kalpi. bet arī visādi māņi. Mārīte. Uzlikta uz pirksta.zemē. 1. ādu kost un asinis zīst.). Pat tāds neievērojams kukainītis. katram ierādījis savu darbu. Ja nu visas utis iznāktu no miesas. Velns uzlaidis Dievam odus. kā Lercha-Puškaiša uzrakstīto (V. uz kurieni meita aiziešot tautās. esot viņu šā uzrunājušas: „Spindū. lopus radīdams. 306. Gaster. bet Velns no tām nekā nevarējis atkratīties (V. tad tas esot gan cilvēkam par labu. tad Dievs to pārvērtis par mazu kukainīti. bet ja tiekot iznīcinātas itin visas utis. Tā kā viņa mācījusi ļaudim tikai ļaunu. Tad Dievs sadusmojies un piesējis gnīdu pie mata. 105 un VII. ka reiz viena sieviete. 289. putnus. Tad Dievs uzlaidis Velnam blusas. p. bet labāk esot iet pavisam uz otru pusi. No kritiena viņš nu dabūjis pumpu mugurā un vairs nevarot uzkāpt debesīs (VI. „Dievs. Pēc vienas rumāņu teikas (M. Teika stāsta. bet siena laikā viņas esot pat egles un smilgas galā (Trikātā). p. margrietiņa jeb spindgrietiņa (Cocoionella septempunctata) spēlē diezgan svarīgu lomu dažu tautu mītos. Koki un citi augi. vai uz zaļām velēnām?” 42. kuŗi pa daļai bija mantoti no tālās senatnes. Arī vienā rumāņu teikā ods un blusa uzrunā viens otru par māsām. kādēļ viņš arī ne par velti ir nosaukts par zīlīti. Par blusām stāsta. Ja zāģētas ozola skaidas iebeŗot kādā traukā un uzlejot drusku ūdeni virsū. Par gnīdu esmu dzirdējis tādu pašu teiku. ka tās ceļoties no koka skaidām. spindū. kas agrāk dzīvojušas zemē (Trikātā). p.” Ērces dzīvojot eglēs. Gaster. Vispārīgi ņemot. Kurzemē par margrietiņu jeb spindgrietiņu. lai eglītes skujas drusku aizdegas. tad cilvēkam jāmirstot (Raunā). Arī šeit seno latvieti vadīja ne tikai praktiskā lietderība. bet pēc satura teika ir citāda (M. Par utīm ir atkal vairāk māņu kā par blusām. Bet gnīda ar to nebijusi mierā: ādā vien kost. kur tu mani vedīsi? Vai uz augšu. Dažreiz uz cilvēka miesas gadoties kāda pumpiņa. pa daļai atkal aizņemti no kaimiņiem. tad viņam būtu jāmirst (Trikātā). cik gaŗš laiks!” Tai brīdī gājis gaŗām Dievs un iemetis viņai galvā sauju utu. 95    . tad otrā dienā viss trauks esot pilns ar blusām (Raunā). tam ērces uzkrītot. 86. Ja šīs utis iznīcinot. Ikšķilē meitas sakot uz zīlīti: „Mārīte. Vidzemē viņu biežāki sauc par zīlīti. vai uz leju. gribējusi kost līdz kaulam. kā mazā zīlīte. Latviešiem bija ļoti daudz māņu. vēl tagad viņa rādot. Pēc māņu vārdiem neviens cilvēks nevarot dzīvot bez utīm: katram esot zem ādas sava daļa utu (Bērzaunē). tad vasaru ērces nekožot (Lejasciemā).” Šie māņi atkal pilnīgi saskan ar sekošo izskaidrojumu par bērza galotni. zīlēdamas. 1. 1. Bauskas apgabalā meitas. kas atrodoties miesā. kur mans brūtgāns? — Bērzgalā. jo viņa rādot tikai uz ļaunu. kas stāvot zem eglēm. Cilvēkam miesā apakš katras spalviņas esot viena uts. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt. Utij un gnīdai atvēlējis cilvēka matos dzīvot.) viņa esot cēlusies no vienas ļaunas skaistules. kas esot pilna ar utīm. Par ļaunu jeb kaitīgu latvieši viņas netura. 1.

Krusta dienā. Etnografisku rakstu krājumā I. 1. kā jau augšā minēts. D. Pēc vispār pazīstamas latviešu teikas. pirts slotā puikam iesēja kādu ozola. Šāda ozola un liepas izmantošana ir izskaidrojama tikai uz mītoloģijas pamata. dažādiem augiem un dzīvniekiem piederēja seno latviešu mītoloģijā ne mazāka loma kā dabas parādībām un senču dvēselēm. Šī starpība starp ozolu un liepu tiek ievērota ne vien tautas dzejā. Koku mītos mums krīt acīs tā savādība. 96    .).). kā arī latviešu tautas dziesmās. pat ne ganu rīkstes. Heine nosauc Vāciju par „das Land der Eichen und Linden”. vai pirti kurinot. ka ozols un liepa esot bijuši seno latviešu totemi. Vīrieši dzēruši alu no ozola kannām. Ozolu un liepu varam droši saukt par lielākajiem un skaistākajiem Latvijas kokiem un šiem tad arī latviešu dzejā un mītoloģijā pieder svarīgāka loma nekā citiem kokiem. 18. sal. 6. pūri taisīti no liepas krija. Ozola un liepas cienīšana ir plaši pazīstama visā Eiropā. „Jaunpiedzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot.). p. I. 39. p. kamēr praktiskā lietderība ir še maz ievērota. Pasakas. Vīzes darītas visvairāk no liepas lūkiem un pīšana bijusi sieviešu uzdevums. tiek salīdzināts ar latviešu pērkonu. tas lūdzies žēli jo žēli: „Ko nu mani cirtīsi! Ej pie tā līkā labāk!” Nogājuši pie līkā. (J. D. V. un drēbes velētas parasti ar liepas vāli un pat dzirnavu milns taisīts no liepas koka. 85. varbūt pat no indoeiropiešu pirmtautas. un kāds seno skitu valdnieks nesis liepu kunga vārdu. jo tad kokiem tekot asinis. p. Rakstu krājums. un 174. Mājas saimniecība no laika gala stāvējusi sieviešu zināšanā. jo aršana un sēšana jau sen bijusi vīriešu darbs. ka koks jūtot arī sāpes.). ka pēdējo liepas nozīmi latvieši ir aizņēmušies no rietumu kaimiņiem. lai gan vīžu auklas vijuši vīrieši. kuŗš. lauž tā zarus meijām un pie reizes pin arī viņa lapas savā vaiņagā. sevišķi vēl ar svaigām lapām. 1. bet sievieši glabājuši pienu liepas krija vācelēs. tas Dievam sitot”. turpretī liepa pēc dažu dziesmu vārdiem ir arī kapu koks. kuŗā liekas dzīvoja tālāku mirušā „dvēsele”. ozols. 173. Var jau būt... „Bet nu bijusi savāda ķibele: tiklīdz kādu koku vajadzējis cirst.. p. kādēļ senie galdi plēsti no liepas koka. Ozols kā jau vīriešu simbols ir turklāt vēl spēka un dzīvības liecinieks. Tā vācu. Lai gan tautiete labprāt piemin ozolu. koki senos laikos esot runājuši tāpat kā cilvēki. Veci ļaudis nekad nemeta ugunī pavisam zaļa koka. II.. 108. Mežs mūsu tautas dziesmās. kā jau augšā minēts. ka kokus tautas dziesmas daudzina labprāt pa trim kopā. Kas nocērt vecus kokus. nav bijis brīvu griezt neviena kociņa. Krusttēvs cērt savam krustdēlam ozola.. 1. jo tad tām sāpot” (R.). 1. nodaļā ir aizrādīts. I. „Ap Bērzauni šai dienā nedrīkstēja ir puķītes noplūkt. ka totemisms pie indoeiropiešu tautām vēl nekur nav pierādīts. bet krustmeitai liepas līksti šūpulim (1676. kad tu iegriez pirkstā .). Ne bez iemesla arī vācu dzejnieks H. 1. Jau 37. kādēļ dravnieki meklējuši gandrīz tikai ozolus doŗu dēšanai. kā augšā ir aizrādīts. p. Latīņu vārds „quercus”. tādēļ ka tāds koks jūtot sāpes. ņēma vismaz kādu daļu ozola. kā arī rumāņu tautas dziesmas. 1. Rakstu krājums. bet arī praktiskā dzīvē. meitai liepas zariņu” (L. p. Daudz simtiem dziesmu daudzina ozolu par vīriešu kārtas un liepu par sieviešu kārtas simbolu (sal. Daži māņi liecinot. kuŗi kopuši linus un kaņepes. var sargāt ļaudis no visāda ļaunuma un nāves. 197. 9780). L.kokiem. cirst nevar dabūt. uz mirušā jaunekļa jeb jaunavas kapa izaug nereti „kupla liepa” (breite Linde). Ir izteiktas arī domas. tā tas neiet: atņēmis viņiem valodu” (Lerchis-Puškaitis. sauc kokus pat par laužu brāļiem (Etnografisku rakstu krājums I. „Nenolauz kociņiem galotnes. meitai liepas malkas.). kaŗ liepā savu vaiņagu un arī pati sevi nosauc par liepu (4289. Tautas tradicijās bieži daudzina vīrieti stipru kā ozolu un sievieti kuplu kā liepu. tas atkal: „Ko nu mani cirtīsi? — Ej labāk pie tā greizā!” Dievs redzējis: cilvēkam koka vajaga. viņiem jau tāpat sāp kā tev. tomēr viņa biežāki mēdz stāvēt pie liepas. Ar biškopību nodarbojušies vienīgi vīrieši. Tā latviešu. bet vispārīgi ozola un liepas cienīšana gan būs mantota no seniem laikiem.

ka arī senie latvieši taisījuši savas laivas no oša. tomēr stāv tik bieži kopā ar osi un pēdējais atkal ar kļavu. ir sastopami tikai kā izņēmumi. „kur augusi kļavienā”. Totemus taču uzskata par tēviem un mātēm. kļavam sieva. ka laivas taisītas no oša tādēļ. Ošam sieva. tad ir „laiks meitiņu bildināt” (13768. Liepu tautas dziesmas arvien daudzina par meitu. kamēr ozols vēl meklē līgavu. 5. ka tāda paša iemesla dēļ arī 97    . ka osi turējuši par „aklo koku”. Ceturtkārt ozols tiek parasti pielīdzināts puisim. jeb arī kur viņa pati bija „augdama domājusi” (22364). Varbūt. viņi savā starpā nebūtu varējuši precēties. Turpretī nav mums nekādu pretrunu un nesaskaņu. kuŗi visi ir puišu koki (32368) un tautietes „bāleliņi” (4104. 35553. Man liekas. Ozolam vien nevaid. osi. 2. Ošam sieva. Neretis tautas dziesmas daudzina kopā „ošus. kamēr augi stāv tikai uz otra plāna. 11) un kā kļava lapa katrreiz nekrīt tur. Beidzot dzied pat vēl. ka kļava lapa aiznes cilvēku uz citu zemi (26027). 20986. jo aklo jau vislabāki var vadīt pēc sava prāta. kļava. ozoliņus” (28216. kļavus. Otrkārt katrai ciltij mēdz būt savs totems. Ja nu visi latvieši būtu cēlušies no vieniem pašiem totemiem. kā arī pie sieviešu kārtas. kāds lielākā jeb mazākā mērā ir sastopams pie visām tautām. kļavam sieva. pie kam. 32331) jeb kļava (2823. 2825. tad pastāvot augšā minētajam likumam. kamēr vītols mainās ar ozolu (2827). kamēr īstais mātes koks ir ābele. kādu šai gadījumā tomēr neredzam. 2827. 1). 19130. Nule tik ozoliņis Par gravām lūkojās Nolūkoja ievas meitu Ar visiem ziediņiem. Osi. Visus minētos trīs kokus tautas dziesmas piešķiŗ vīriešu kārtai (sal. kā šai hipotezē. Ko jūs divi runājat? — Runājam liepas meitu Ozoliņa dēliņam. ja ozola un liepas cildināšanu izskaidrojam ar vecu koku kultu. ka minētā kārtība netiek daudz traucēta. 14976. 1.Kad kļava lapa paliek sarkana jeb nodzeltē. Ozolam vien nevaid. 30552). 4104. 3) vietu. bet savs vīriešu un savs sieviešu totems. Šāda oša izlietošana laikam gan atkal būs sakarā ar kādiem māņiem. kļava. osis un kļavs esot jau precējušies. Tā kā kļavs jeb kļava pēc tagadējās valodas pieder tāpat pie vīriešu. Treškārt par vienu no svarīgākiem totemisma pamatiem tura pazīstamo eksogāmijas tikumu. tad kārtu māņos viņš arī lielas lomas nespēlē. 30646. Lai arī no šiem trim kokiem bērzs pie reizes ieņem oša (2825. un kādreiz nostādīts pat blakus par jaunekli precētiem kokiem. kā jau minēts. osim un kļavām. ka savā starpā var precēties tikai dažādu totemu pēcnākami. Pirmkārt totemismā pirmā loma pieder zvēriem. tikmēr viņa biedri liekas būt oši un kļavi. 35524). tāpat kā senie vācieši. 30646. Kamēr liepa ir ozola pretstats.kādēļ šādam vērojumam nu vajadzētu drošu pamatu. 12695. Bieži apdziedātā „oša laiva” liecina. Pāra dziesmiņās kļavs noder zīlēšanai par precībām. Ozoliņš lūkojās Gar visām pļavmalām. tā arī Dievs un Laima neliek vis tautietei aiziet tur „kur ļautiņi daudzināja” (8716).

. Pried’ ar egli lielījāsi Abas kāpti kalniņā. Kad Saules māte pavasarī visiem kokiem devusi zaļas drānas. 1.Homēra grieķi taisījuši savus metamos šķēpus no oša.. vai rudens jau klāt?” Zināt dabūjis. tas. Paeglīte vēl skaistāka. 2808. birr. I. Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu. trīs vien nemet”. bet arī visus trīs skuju kokus: priedi. Atbildi uz šo jautājumu dod viena pasaka (Lercha-Puškaiša Pasakas. Skaista priede. „Visi rudeņos berus devuši. Vasariņi noejot. Paeglīte lejiņā. eglei sagšu Paeglei villainīti. Tiem atlika zaļi svārki. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku. kadiķītis. Priede. Tautas dziesmas daudzina kopā ne vien minētos trīs lapu kokus. Tautas dziesma griežas pie oša ar sekošu jautājumu: Osi.” Tagad osis. osi. Visi koki žēli rauda. Tā tad šie uzskati par aklo osi liekas būt ļoti veci. egli un paegli jeb kadiķi. 2820. nobira pirmais. p. kādēļ neapģērbjoties. Nr. 4651. tad drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies. „Visi kungi jāj 98    . To nogrūda lejiņā. lai atkal nepaliktu beidzamais pie drēbju nolikšanas. 172. un tādēļ nezināju vai ziemelis patiesībā ir projām . Uz tiem pašiem trim skuju kokiem zīmējas vairāk tautas mīklas. 4172. egle kalniņā. skaista egle. Citi koki salapoja Sudrabiņa lapiņām. citu pamudināts. 1. te osis jau jautāt jautāja: „Kaimiņ’. Mātes bērni pie māmiņas. Tā arī notika. lai arī tos varētu vadīt pēc sava prāta. 2826. Tie trīs žēli neraudāja. ko tu gaidi? Citi koki salapoja. bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantētas. Kad citi koki jautāja. 2669. Pabērnīši maliņā. Klusiņām klausījos. tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. Priede. tad šis neatteica nekā. Tie trīs žēli neraudāja. gan sāka rosīgi un ātri plaukt. Paeglīti nabadzīti.. bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties. egle.). 164. trīs vien nedevuši”. ka tepat esot jau aiz vārtiem. birr. „Visi kungi svārkus met. tad šis it bēdīgi atbildēja: „Esmu neredzīgs. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst.

pie kam. audzi. D. num. Neaudz ceļa maliņā. Kad mani vedīs. kas jau pavasarī nodod savu „nomu” (2821) un kuŗiem ziemu un vasaru ir „zaļi svārki mugurā” (2810—20). 30650. Ko ap tevi tecināt. III. vaicāja kāzenieki dziedādami pēc eglītes. es tevi pušķošu. bet ēkas. sita ar tām uz galdu un dziedāja” (L. R. Tā kā nu tautas dziesmas daudzina skuju kokus par „daiļiem” un bagātiem”. pried' ar egli. kam daudz zaru uz visām pusēm . tad arī viegli varam saprast. 1. p. ļaudis.. trīs vien nejāj”. jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai . kād’ likdami. 34. Pēdējais aizrādījums laikam zīmējas uz seno ierašu. un 188. egle” esot „meitu koki” (12224. Pēc kādām retām tautas dziesmām tautu meita liek galvu pie priedes. Šāda materiāla izvēle gan atkal nebūs brīva no māņiem. 1. Ja jums nav egles skuja. Tad būs kupla vedamā. 6119. latvieši tomēr cirtuši gandrīz tikai no priedēm. 152—4. kā liekas. 19172—8). eglēm un retāki arī ozoliem. 18552. eglīte. Senajos Latvijas mežos gan netrūka nekādu šejienes koku. kāds būdamis. Es kadega ēniņā: 99    . kuŗi parasti lietoti pamatiem. Liekat skuju. 866—9. ar egļu skujām kaisījuši bēru māju un pēruši cits citu ar skuju koku zariņiem. kā var vērot pēc dziesmās daudzinātiem „paeglīšu kambaŗiem”. Es tev saku. Vai ir kupla jumteglīte. num. I. sal. 368. lai nemirstot. Šai eglītei bijis simpatētisks sakars ar līgavu. Rakstu krājums. pēc kuŗas līgavas vedot pušķojušas ceļmalā dažas priedes un egles. skatīties. Senos „stāvu koku namos” sienas laikam pinuši ar paegļu nītīm. 187. Eita. Eglītes bija katrās kāzās trim sievietēm: brūtei. zediņiem jeb riķiem.) un lepojas. „Pirms panāksnieki iesāka ēst. ka „priede. Mazais paeglis ir tomēr viens no vissvarīgākiem sargiem pret ļauniem gariem. 922—4. Ja būs kupla jumteglīte. num.kaŗā.. Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsunītēm. 7. Audzi.). Līdzīgas eglītes lietotas arī dziedot uz kāzu galda. no tāda posma. (Bīlensteins. Kāzās bijis parasts uz istabas. Beidzot eglīte noderējusi arī pie reizes liepas vietā par šūpuļa līksti (L.). p. eglei bijusi pirmā roka. Man pietrūka zaļa zīda. 18447. 18550... Brīvzemnieks. Lai bij laiks.. D. 35385). ka viņi ir palikuši par dzīvības simboliem. kaŗ priedē vaiņagu tāpat kā liepā (6040.. sal. Tādēļ arī bērenieki iecirtuši kādā priedē jeb eglē krustu par robežu mirušā dvēselei. (kuŗas) . nama (18566) jeb klēts (18551) jumta uzvilkt kādu skuju kociņu. Liekat smalku paegliņu. kā redzams. celiņa malā.. Priedes skuju neliekat.

Lazdas zieda nepanāca. Par trim ziedošiem kokiem tautas dziesmas daudzina ābeli. 2776. ievu un lazdu. tomēr ieva še ir par starpnieci. Ābolnīca Dieva koks. 4495. 6112. 2782.). 5947. 9. pēdējie atkal par lazdas ziediem. Lazdai kaunu padarīja. 2775. ābels ziedi. Vēl baltāka ābelīte. Aizsmok priede. 26054. Ievas ziedi. Ieva balta noziedēja. Ieva zied ar ābeli Vienā dārza stūrītī. 6214. Tādēļ laikam arī alus kanna tiek taisīta ne vien no ozola. 11436). Ziedi ieva ar ābeli Vienā lazdu krūmiņā. Lai gan visus šos trīs kokus tikai retumis apdzied kopā. Balta. Cietajā mēnesī. Ieva zelta vizuļiem. Ābelei sudrabiņa. 5856. gan arī ar lazdu (2774. Lazd' ar ievu noziedēja Daugaviņas maliņā: Lazda vaŗa pakariem. 2776. Kā jau skaistā ziedētāja ābele tiek saukta par Dieva koku. 1. aizsmok egle. Lazda zied gavēnī Sarkaniem ziediņiem. 12719. 34130. Aizsmok mana valodiņa. 19543. Ievai bija balti ziedi. 2779.). Ābeles ziedi pēc skaistuma ir pārāki par ievas ziediem. Iev’ ar lazdu lielījās. Zied' ieviņa ābelīte.Kadegam. 100    . Lazdas zieda nepanāca: Lazda zied gavēnī. un bieži tiek minēta gan ar ābeli (2773. 2774. bet arī no paegļa (19714. balta ieva zied. 2775. sērmokšļam Krustiņš ogas galiņā. 22418. Abas baltas noziedēt. 4522.

Sveša māte mani sūta Pie ābeles slotu griezt Birst ābelei balti ziedi. Pinu. Kam tu lauzi ābelīti. 4290. Sveša māte man’ stellēja Pie ābeles rīkšu griezt. Ābels ziedu vien neviju. Tie raud gauži valkājot. 4282. Pēra mani sveša māte Ar ābeles žagariņu. 101    . Piestājos pie ābeles. Tādēļ laikam arī tautiete žāvējusi savus dzīparus uz ābeles zariem. Lai gan meitas dažreiz (5856) pinušas ābeles ziedus savos vaiņagos. Es lauzīšu bērziņos. Ābelīte Dievu lūdza. sevišķi vēl ābele un ieva. 4170. 4286. Ābeli tautas dziesmas visvairāk pielīdzina mātei. Lai ved meitu šoruden: Visi zari nolīkuši.Ārdi manu valodiņu! 34104. Lauz tu pati ābelē. tomēr vispārīgi tas nav bijis pieņemts. Kādi ziedi vasarā. māmuliņa. Kā pie savas māmuliņas. Dievs sod’ tevi. Dzīpariņus žāvējot. pinu. 5930. Šim Dieva kokam un mātes simbolam meitas nav gribējušas lauzt zaru. Kas aug viena māmiņai? 11220. un līdzīgu salīdzinājumu sastopam arī krievu un vēl dažu citu Eiropas tautas tradicijās. 7121. Sveša māte man’ sūtīja Uz ābeli slotu lauzt. Kas man deva to ābolu. Tādu viju vaiņadziņu. Birst man gaužas asariņas. Kas ābeles galiņā? Kas man deva to meitiņu. 32405. nenopinu Ābeļ’ ziedu vaiņadziņu. Visi šie trīs koki liekas būt arī sieviešu simboli.

Kā ieviņa noziedēju. Tādēļ laikam arī senlaiku kanna taisīta no ozola un paegļa. 19941. Biķeŗus turpretī tautas dziesmas daudzina parasti no „ābels koka” (11533. sevišķi vēl medus dzeršanai. Ai. raksti. visvairāk lietojuši vīrieši.). i. 2784. Sievai baltas villainītes. 7224. t. Al’s ar kannu. Adi. kuŗiem pieder liela loma tautas mītiskos uzskatos. Pilna vīra sieva biju Pilnu dzēru biķerīti. 9780. kā jau augšā minēts. Tādēļ arī meitas velējušas savas pūra mantas sevišķi tikai ievu ziedu laikā. al’s ar kannu. 19500—4. 1233. Es nelauztu ievas zaru. Tā brīkšķēs tautu dēls Pa manām rociņām. 102    . Es nelaužu liepas zaru. tādiem vīriešu kārtas kokiem. 19575. man dzeŗot. 19502. Briku braku. 19773—6. 6060. biķeŗus turpretī sievieši. aitiņ. Ne ieviņas baltu ziedu: Lai es augu kā liepiņa. Ābeļ’ koka biķerītis. un ābeli mātei. Kamēr liepu tautas tradicijās pielīdzina meitai. tikmēr ieva ir dziesmās sievas simbols. Māmiņ tavu darījumu! Kā ieviņa noziedēja Tautu galda galiņā. Es neņemtu ievas ziedu Ne savā rociņā: Es negribu sieva būt Ne savā mūžiņā.Ābeļ’ ziedu vainadziņš — Grūts mūžiņš dzīvojot. 1. Alus kannas. Jo es pati kā ieviņa. vilniņ’ tavu. Ievai bija balti zieda. 21590. Med‘s ar baltu biķerīti. man’ meitiņa. 20650. Med’s ar baltu biķerīti Jaunajām māsiņām.

5856. Tad velē pavasari.). Trešo ziedu koku lazdu tautas dziesmas cildina par vistaisnāko un krietnāko koku starpā. 34352. No kokiem varētu minēt vēl trīs ļaužu labdaŗus: bērzu. Ej. sal. bet neretis viņš 103    . 7154. 34353. 5860. 5994. Pūrā liku nevelētus. vītolu un sērmūksli. Jem lazdiņu rociņās: Citi koki blēņas tura. māsiņ. bet labi tas nav bijis. Es noviju vainadziņu Visādiemi ziediņiem. Jau augšā mēs redzējām. māmuliņa. 34351. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda zaru rociņā. Lai galviņa nesāpēja. tautiņās. Ievas ziedus vien nerāvu. Vaiņaga vīšanā ievas ziediem tāda pati nozīme kā ābeles ziediem: lai nu gan nav bijis gluži aizliegts pīt ievas ziedus vaiņagā (5824. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda vēza rociņā: Citi koki velna bēga. 17816. No tā nu saprotam. Visus.Liec pūrā nevelētu. ka bērzs mainās ar osi un kļavu. kādēļ no lazdas latvieši taisījuši savas kūjas un kādēļ lazda ar laiku dabūjusi kūjas nozīmi. Velē manas villainītes. adu zeķes. 32407. 7508. Lazda blēņu neturēja. sal. Lai galviņa nesāpēja. Kad ievāji balti zied. 7221. Ievas zied. bet tautas dziesmās nav tomēr nekādu liecību. Pavasaru. 34350. Kad ieviņa balti zied. visus ziedus rāvu. Citi koki ļaunu vēl. tad velēšu. Lai zied manas villainītes. ka šo koku starpā pastāvētu kāds tuvāks sakars. Lazdiņš ļauna nevēlēja. Adu cimdus. Ievas ziedu vien neliku. Ievas ziedus vien nerāvu. Kā ieviņas līcītī. Lazdiņš velna nebēdāja.

Lai aug mans arājiņš Sprogainiem matiņiem. sal. 10711. 32417. slotu griezt. 2). Meijas cērt ne vien no ozoliem. 1. ošiem un kļaviem. 415. bet arī no bērziem.” Labāk lauzu alkšņa rīksti. Ne kā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait. 11864. Nelauz bērza virsaunītes: Lauzīs’ bērza virsaunīti.ieņem arī ozola vietu. Es atradu ganu meitu Ar bērziņu baŗamies: Bērziņš lika zaru lauzt. Būs atraitņa līgaviņa. 6208).). tad viņas arājam klājas labi. Tikai savu galotni bērzs sargā un neļauj to nolauzt. vairāk vēl kā ozolu un liepu. Smuidru griezu bērza rīksti. Kam lauz’ bērza galotnīti. Jāņos liek Jāņa tēvam ozola. p. 3) un viņu apprecē vecs vīrs vai atraitnis. I. Ja tomēr galotne tiek nolauzta. tad „visi bērza radi raud pēc tās vienas galotnītes” (2771. D. „vējiņam vēdināt” (2764) jeb „kur putnam uzmesties” (2765). lai tas 104    . māmiņa. tad bērzs viņu „nolād” (11864. 2763—6. bet vairāk gan vītolu. Par puisēna šūpļa līksti ozola vietā var cirst arī bērzu (L. Kupl’ atstāju virsunīti. Jauna meita i būdama. Kālabad es. ka tam griež zarus. Ir arī vēl bargāks sods par galotnītes laušanu. Vītoli aug ne vien pagalmā (9283. Viņa lūdz arī savu bāliņu. 1).) Ja tautu meita taupa bērza galotni. 22093. 1. kā lasām „Latvju daiņās” (V. 34129. bet arī pie vārtiem (3710. 18176. 187. tava vaina. jeb arī viņa pati „paliek atraitnē” (11864. meitiņa.). Galotnīte ir jāatstāj „Dieva dēlam pušķoties” (2766). turpretī bērzs pats atvēl savus zarus slotas žagariem. 23748. Nāc. 5870) un staigā tikai „zem vītola” (6116). 10412—3. No bērza galotnes atkarājas arī meitas precības (9317—8. 26525). Seno latviešu sētā tautas dziesmas daudzina dažādus kokus. Viņa lauza virsunīti.) : „Kad bērza galotni lauž. Bērziņš mani aicināja. meitiņa. Veca vīra līgaviņa? — Tā. rauj ziedus jeb plūc lapas. Neviens koks negrib. 14843. p. Ja meita nolauž galotni. 2767. un tautiete uzaug „ vītola pakrēslī” (1796— 700. tad tēvs vai māte mirst. un 188. bet govīm bērza vaiņagu (32347. Bērzgaliņš māmiņai.

Tautas dziesmas turpretī tikai retumis piemin sērmūksli un vēl retāki apdzied viņa pārdabīgo spēku. krusti un klūgas. Tā kā nu vītolu sētā bija visvairāk. ka tagadējais sērmūkšļa kults nav attiecināms uz latviešu pagānu laiku mītiem. kā zināms. tad viņas šūpulis jākaŗ vītola pazarē un pati jāpeŗ ar vītola žagariņu (1711). 1050. tad arī vītola vainadziņš tiek turēts par vismazvērtīgāko (5882). Visas manas greznas dziesmas Vītolā sakāpušas. Saule (v. dzen atvases un nekāda zaru ciršana vītolam nav kaitīga. Vītolā rokas slauka. tiek vēl piešķirts pārdabīgs spēks pievilkt dziesmas un glābt slīkoni. 33986. ļauniem gariem. 30735. kā liekas. Vītolā sēdēdama. 29179—80. Vītolā sēdēdama. Vītolam. Pēc tā man liekas. 6100. Aiz ko auga vītoliņš Glumajām lapiņām? Mīļa Māŗa sviestu sita. Vītolā. Vislielākā loma latviešu pasakās un māņos gan pieder sērmūkslim. Lai meita augtu lokana. bet būs laikam ieviesies līdz ar kristīgo ticību. Es būt’ sen gulējusi Daugaviņas dibenā. Sāk vītols grozīties Ar visām dziesmiņām. 29163. Kaut Laimiņa nemetusi Vītoliņa žagariņu. burvjiem un raganām pastāvīgi tiek izlietoti sērmūkšļa zari. Vītols būs griezis ļaužu vērību uz sevi ar savu lielo augšanas spēju un ar savām spožām. Saules meita cimdus ada. 29835. 33942. Mīļa Māŗa govis skaita. jo pret velnu. kā jau parastā mājas kokā. ka paeglim un sērmūkslim tādēļ piemītot tik liels spēks.„vītola gaņģi” taisa (5984). Tādēļ vītols arī pēc kristīgas ticības mācības tiek turēts par evanģelija simbolu un kādas vītola sugas pūpoli ir ieņēmuši palmu vietu. Laima un Māŗa. ka abiem esot 105    . saulē mirdzošām lapām. pīlādzim jeb pucenei. Laima) pina vainadziņu. mēdz arī sēdēt visbiežāki daudzinātās dievības: Saule. Vītolā sēdēdama. Man uzauga pucenīte Zirgu staļļa galiņā. Ik rītiņus skauģa māte Gaŗām gāja šņaukādama. Jau augšā mēs redzējām (34130). Pat zemē iebāzts vītola zars.

kas neesot svētai Māŗai devis nakts mājas. Latviešu tautas dziesmas sauc apsi par velna koku. ka priekš Kristus esot locījušies visi koki. Tā par piemēru vīksnas krija un lūks esot dažā ziņā labāki un izturīgāki nekā liepas krija un lūks. Ozoliņa meklēdama. Pēc krievu māņiem Jūdass esot pakāries apsē. Apse vien velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst. par ko tad arī ir izcēlušās dažādas teikas. 2759. Pēc kādas teikas pīlādzis esot Pilāta koks. Šie māņi stāv ļoti tuvu augšā minētai leģendai. somiski pihlaja). 5837. Apse vien grabēt grab. Cērtiet kļavus. bet arī pašiem latviešiem var būt bijuši savi veci analoģijas māņi par apsi. Ar kungiem runājot. kā redzams. bet vīksna. bet viņš tomēr paliek tikai „alksnis”. Kam nedevi naktes māju. Visi koki Dieva doti. mīļa Māŗa) drebināja Apakš tevis stāvēdama. Apšu lapu trīcēšana daudz tautām ir izlikusies kā kāda ļaunuma zīme. no kuŗa taisīts Kristus krusts. Salīdzinājums ar Pilātu un krustu bez šaubām nāk no kristīgas ticības un arī pats nosaukums „pīlādzis” ir aizņemts no lībiešu valodas (lībiski pīlag. 31406. igauniski pihlakas.„krustiņš ogas galiņā”. ozoliņus. 30631. tikai apse esot liegusies. Es. Drebēs jūsu valodiņa. kuŗam dziesmās nav laba slava. drebi. tev piesaku. drebi. 109811. Cauri gāju bērza birzi. māsiņ. nav piederējusi pie iecienītiem kokiem. kādēļ viņa arī maz tikusi izmantota. 106    . Vidus laiku leģenda stāsta. Tāpat melnais alksnis noderot labi par lietas koku un dziesmas piemin arī viņa „sudraba lapas” (2758). Drebi. bet alksnis vēl netiek ne tuvu bērzam. Jau bērzs stāv apakš ozola. 34062. 30630. Drebi. apšu lapa. Kas jel tevi drebināja? Vēja māte (v. kādēļ viņai par sodu esot pastāvīgi jātrīcot. Apses vien necērtiet. Citi koki un krūmi latviešu tautas dziesmās un māņos tiek minēti daudz retāki nekā pārrunātie četrpadsmit koki. apšu lapa. Ar tautām runājot. Nevij apšu vainadziņu: Trīsēs tava valodiņa. Kas jel tevi drebināja? Svēta Māŗa drebināja. Tādēļ laikam arī apse nederējusi par meiju (32331) un apšu sula turēta par nāvīgu (23276).

Ne no tevis slotas griezu. t. bet pa lielākai daļai gan aizņemti no vāciešiem. Jauni puiši. tikai vēl pabērzim un šķetrai (salix pentandra) ir mītiska nozīme. 9343. Šķetrai zaru nelauziet. izņemot varbūt kādus sīkumus no anoloģijas burvības. Vai tam trūka ošu. Treji pieci vakariņi Vībotnītes sutināja. Mīļa Māŗa govis slauca. No citiem tautas dziesmās apdziedātiem kokiem. bet gan pārmet. ka no alkšņa ņēmuši rustu krāsošanai un taisījuši kārbas ogu lasīšanai. bērzu. pr. Jaunas meitas dzīvodamas. Par pabērzi neminiet: Tur gulēja svēta Māŗa Zaļā zīda kučiņā. Govis dodot daudz piena. ka viņš nederot ne slotām. Tautas dziesmas nepiemin. elksnīti. Šķetrā kāra slaucenīti. Vai lapoji. ja govim dodot sviestenes (trollius europaeus). Ne ērcetis slotu griezt. ne rīkstēm. naktskāļi u. ja ēdot daudz pieneņu (leontodona taraxacum). kuŗām ir skaisti dzeltāni ziedi. Sviests iznākot labs. jaunas meitas. 30627. vērmeles. 9778. Ērkšķi. ne lūkiem. un tie paši.Es nelauztu alkšņa rīksti. Vai ar kuplu ozoliņu? 32678. Uz to jau aizrāda arī paši tautas medicīnā lietojamie augu nosaukumi kā: vībotne. Arī tautas dziesmās man nav izdevies atrast kādas svarīgākas ziņas par zāļu māņiem un tautas medicīnu. Kad es bērza nedabūtu. Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst. nelapoji. parasti neliekas būt mantoti no senajiem pagānu laikiem. kas ir uzrakstīti. 34135. Par dažādām zālēm un puķēm ir mums vēl gluži maz māņu sakrāts. Tā Jānīša istabiņa Ar alkšņiem izpušķota. Manis dēļ tu. 11870. Visi koki lieti der. cik esmu ievērojis. dadži un 107    . 30628. 29168. Ne ar’ viju vaiņadziņu. baldrijāns. kuŗas dabūjušas savu vārdu no pienam līdzīgās baltās sulas. Par vībotni esmu piezīmējis šādu dziesmu: Mana māte citas sievas Vībotnēm izārstēja.

Kā valodnieks atrod vecākas liecības leišu valodā. visu paredz. tomēr pašās latviešu tradicijās parasti trūkst liecību par šo dievību pirmatnīgo nozīmi. „zelta miglu miglodama” (32414). tad „tas lai iet un apsēžas Jāņu nakti pie svētās papardes un apvelk ar sarkano krītu riņķī.). citādi nelabais to nozog” (LerchaPuškaiša Pasakas. pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt... tas visu zina. p. Ļoti līdzīgi māņi par papardi ir sastopami arī pie krieviem. tad tas tūlīt jānoraujot. igauņiem un Prūsijas vāciešiem kāds čūskulājs jeb dzeguzīte (kāda orchis suga) lietota dažādos precību māņos. Rakstu krājums. kādēļ nevaram apgalvot. ka latviešu mītoloģija būtu palikusi bez pārmaiņām. ja sieviete apēdot velna roku.nātres dažreiz izlikti kūtīs un laidaros.). igauniski jūda-käpad). ir pazīstami vai visā Eiropā. Ar katru jaunu kultūras strāvu ir ienesti jauni dzīves uzskati un jauni mīti. un J. lāči un citi zvēri. Daudz veci māņi ir aizmirsti un jauni ir nākuši tai vietā. 106. 4) un pat zili ziedi (32415. Par to arī nemaz nav jābrīnās. tā arī nav jādomā. bet vēlāku. p. 58. veļi). šādus vārdus runājot: „es visu vēlos” (J. mēs arī varēsim saprast. kādas latviešu tautas dziesmu krājumos pieder pie retumiem. jo leišu daiņas vēl nav pilnīgi sakrātas un tās pašas uzrakstītās pastāv pa lielum lielai daļai no samērā jaunāko laiku romancēm. Šim augam ir divstarainas saknes. 58. ar „sudraba ziediem” (32415). igauniski jumala-käpad). Kaut arī par dažām dievībām varam vērot. Variantos vēl tiek pieminēti dzeltāni (32415. Jā kāds cilvēks grib dabūt papardes ziedu. ka katrā latviešu mītā un dievībā mēs nevaram meklēt visvecākos mītoloģijas pamatus. II. ka tās ir cēlušās no dabas parādībām (p. „kad ļautiņi neredzēja” (32411). Latviešiem atkal vairāk ir bijis jāsatiekas ar svešiem kaimiņiem nekā leišiem. kuŗu sauc gan par Māŗas papardi (32399). Rakstu krājums. No zālēm latviešu mītoloģijā visvairāk tiek daudzināta paparde. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši. 15. VI. 1. ka visi šie māņi būtu cēlušies pie pašiem latviešiem. ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem pat no indoeiropiešu pirmtautas. p. „Kas to ziedu iemanto. Pēc dziesmas vārdiem šo ziedu grib noraut veļi jeb Joda māte (32408). kā liekas. II. viņa paliekot atkal vesela. Pēc tautas māņiem sakne ar pieciem stariem esot Dieva roka (Gotteshand. 1. Tās pašas saknes lietotas ar otra cilvēka pieburšanai (Lercha-Puškaiša Pasakas. 1. kādēļ pēdējie vienu otru sentēvu mītu ir arī uzglabājuši tīrākā veidā. Paparde ziedot tikai Jāņa naktī (32408—15). p. bet otra sakne ar trim jeb četriem stariem esot velna roka (Teufelshand.). „pašā nakts vidiņā” (32412.). vilki. Visu to ievērojot. lai sargātu govis no ļauniem gariem un raganām. apēdot Dieva roku. Pie latviešiem. Līdzīgi māņi. Tiklīdz kā zieds pilnīgi izplaucis. kamēr latviešu tradicijas liekas pie reizes būt plašākas un pilnīgākas. tā atkal mītologs atrod bagātākus materiālus latviešu mītoloģijā. bet pēc māņu ziņām ziedus apēdot čūskas. p. Raunā stāsta. senču dvēselēm (p. V. Tādēļ arī latviešu mītologa pirmais uzdevums ir sakrāt drošas ziņas par pašu latviešu 108    . Tā nu mēs redzējām. 43. tad viņa paliekot neauglīga. 1). p. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju. 1. Vismaz latviešu tautas dziesmas dod mums daudz vairāk materiāla mītoloģijai nekā mums pazīstamās leišu daiņas. 6). leišiem un igauņiem. Dievs). cik tālu sēdēdams var aizsniegt . Bet kā jau nekas pasaulē nestāv uz vietas. gan arī par svēto papardi (32408.

Taisni tautas uzskati uz dabu ir vissvarīgākā viela mītoloģijas pētītājam. baltu tautu māņi līdzinās vairāk seno romiešu mītiem nekā grieķu un indiešu mītoloģijai. Vispārīgi ņemot. Daudz mītos mēs varēsim atrast daļu no analoģijas burvības. daļu no dzejnieku fantazijas un arī daļu no tautas prātniecības. Gauži maz pie mums ir vēl griezta vērība uz somu cilšu mītoloģiju. Zinātnieki gan jau sen vairs netura senās indiešu kultūras ne par tik vecu. Pie pēdējiem pieder latviešu māņi par slimībām. Ne vien kosmogoniskās teikas. ienācējiem. 138. vispirms ir jāpētī mītu salīdzinātajiem. dzeguzi un ozolu. taisnību sakot. sevišķi ar pareģošanu un dziedēšanas līdzekļiem. Šie māņi tad arī labāki ir apskatāmi kāzu aprakstos. kur daudz ko ir grozījuši gan dzejnieki. kam vienāds raksturs ar pašu māņiem. kādēļ arī jautājumus par mītu celšanos esmu pārrunājis tikai pie viena otra gadījuma. svešādu uzskatu. Jau vecais Barona tēvs ir devis par tiem gluži pareizu spriedumu (L.” No savas puses es te vēl gribētu piebilst. Pēdējos esmu aprakstījis drīzāk par maz nekā par daudz. Daudz tautas dziesmu ziņas par dažādiem kokiem un dzīvniekiem nestāvot sakarā ne ar dieviem. Bet ja šādas teikas un pasakas viena otra tauta ir piesavinājusies. kādēļ savs un svešs dažu reiz grūti izšķiŗami. lai gan ne vien pēdējās ir daudz lietas aizņēmušās no seniem baltiem. bet tautas dziesmas ir tomēr visas tautas piederums un pie tur aprādītiem dzīves uzskatiem ir turējusies visa tauta. ne ar senču dvēselēm. Tautas dzejā visi viņi ir kādas mistiskas būtnes.. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas. I. bet arī latvieši ir stāvējuši zem somu tautu iespaida.senajiem māņiem un dieviem. Viens otrs sīkums par viņiem būs varbūt cēlies no tautas dziesmu sacerētājiem. nebija grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt . Dažs domā. Plašāki šo jautājumu neesmu 109    . bet neliecina vis par pašu tautu un viņu mītu tuvāku radniecību. un tā tad daži tās tura gluži vienkārši par tautas dzejnieku fantazijas augļiem. veli. bet arī dažas pasakas ar budisma mācībām. ka lielum-lielā daļa no pūšamiem vārdiem nav palikuši par visas tautas īpašumu un. vilku. pareģošanas un buršanas līdzekļiem. bet tādus ievērojot. Turpretī mītu attīstīšanās vēsture pieder drīzāk pie mītoloģijas salīdzinātāja darba lauka. nedz arī par tik pirmatnīgu kā senāk. Kā jau pirmajā plašākā rakstā par latviešu mītoloģiju daža laba svarīga ziņa būs arī nejauši izlaista. Ar daudz māņiem ir savienotas seno latviešu kāzu ceremonijas. Ņemsim par piemēru Sauli. otru jautājumu neesmu apskatījis arī ar nodomu. Kā tad lai mēs vēl šaubāmies par to māņu piederību mītoloģijai. grieķu un seno indiešu mītiem. Pievedīšu no tā še tikai pāŗa teikumus. p. mums būtu sīki jo sīki jāapraksta arī senās kāzas. vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus. 1.). tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem.. kā jau svešnieki. kas. mūsu rakstos turpretī tiek pārspīlēti arī vēl vecie uzskati. bet neviena vēl nav gluži noteikta un pilnīgi antropomorfizēta dievība. svešādas dabas. Vienu. Mītoloģijas salīdzināšanā ir līdz šim stipri pārspīlēta latviešu māņu radniecība ar prūšu. sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem vāciešiem. Bet tā spriežot. dzīvniekiem un dažādi simpatētiski līdzekļi nekādā ziņā nav izslēdzami no mītoloģijas darba lauka. tad viņas arī jau pieder pie tās tautas mītoloģijas. kas ir pašas tautas dzejnieku apdziedāti? Tā tad māņi par kokiem. Latvieši. vārdošanu un tautas medicīnu. Līdzība starp romiešu un baltu mītiem pastāv arī tikai kopīgā vienkāršībā un lauksaimnieciskā raksturā. būs gan laikam tīšām sacerētas un ar nodomu laistas tautās. zināms. ka seno latviešu analoģijas burvība ar visādiem simpatētiskiem līdzekļiem piederot drīzāk pie dzejas un pavisam neattiecoties uz latviešu agrāko ticību. gan prātnieki. D. „Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu. mēs varētu vai ikkatru mītu atšķirt no mītoloģijas. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas.

110. Bites 41.iztirzājis. Bierītis 34. 109. 51. 60. Bertuleitis. Skaitlļi nozīmē lappuses. Bökelis (Otto Böckel) 40. 76. 107. 53. Balkāni 79. Baložu mēnesis 75. 50. Pa daļai ir uz tiem jau aizrādījis vecais Barons (L. Aizdziedāšana 90. Tunnis. Aunings. Budēlis 71. 15. Budisms 76. Bauska 84. Auos 16. 411—2 1. Auseklis (dzejnieks) 8. 31. J. 71. Brands. Albānieši 44. 85. Austra 16. 37. 77. Tenis) 34. 91. 61. Brīvzemnieks (Treilands) 67. 91. J. Blīdene 48. Andreja diena 74. 110. 59. 67. v. Andersens 18 . 19. Bērziņš. I. Arijs 79. Baigi 47. Bitaks. 86. Brēķiņa 31. Aukuperons 56. Augustīns 67. 101.11. 95. 48. 99. Bērtuļa diena 16. p. 17. Apmiršana 41. Ādaži 15. bet arī etnografijai un kultūras vēsturei vispārīgi. 49. Barons. Antrimpus 20. Bangu māte 22. Bindus diena 71. K. 51. 77. Baski 66. Annīte 35. Ā. 29. 113. Bērtulis 36. 28. 58. 12. Burne) 47. 58. 36. 26. Ādams 77. Amerika 6. Bekas 17. 56. 74. Barbiņa) 36. H. J. ir vajadzīgs plašāks izglītotu tautiešu pabalsts. Aušrine 14. 1. 85. 54. Ārons. Bergmanis. Bērzaune . 44. 67. Börne (C. Bišu māte 37. 14. Apsalons. Aurora 16. Briedis 79. 74. Bernekers. Andruža 13. 103. Augšgalieši (latgalieši) 10. 82. 52. Bangpūtis 20. Afrodīte 59. 50. Bebrs 79. 17. p. 65. Juris. 95. Angļi 9. Baltija 10. L. 16. 30. Atzīdenis 39. Anšlavs 56. 68. 95. Bazilisks 49. kuŗi mūsu dienās ir vēl glābjami no aizmirstības. 80. Bīlenšteins. 9. Buda 20. 66. B. 8. 93. 61. Budisti 20. Aisti (jeb balti) 9. J. 12. Antropomorfizēšanās 4. 74. 109. Agatas diena 71. 66. 32. 28. Animisms 4. Bērzs 95. 10. 5. 87. E. 104. 45. Ausekļa dēli 14. Alfabētisks priekšmetu rādītājs. 72. 60. 100. 33. Ašgalvis 27. Bašķu diena 70. Atrimps 59. 93. Austriņš 15. 106. un V. 38. S. 29. 5. 73. 96. Tādēļ arī šā raksta pirmais nolūks bija modināt lasītāju mīlestību uz veco tautas ticību. Baltkrievi 29. 48. 97. 70. 76. Ahuramazda 48. 28. Auseklis (rīta zvaigzne) 12. 109. A. 46. 36. 44. 44. Daža laba no šādām ziņām ir no svara ne tikai latviešu mītoloģijai. Arimans 48. 67. 57. Anglija 66. 7. 47. Ansbergs. 60. H. Alunāns. 54. M. 9. 61. 19. 97. Apse 106. Tautas mutē ir vēl uzglabājušies daudz un dažādi senlaiku māņi. Analoģijas burvība 72. A. Āzija 67. 50. Aiskulāpijs 56. Balodis 86. 35. 61. Babilonieši 77. Latviešu mītoloģijai. 52. 196—8. 62. Animātisms 4. Bērstūķi 55. 35. 32. 23. 75. Bogomili 79. Antonijs (Tanīss. 103. 10. 76. 74. Ašvinavi 12. 110    . G. 34. 74. Autrimpus 58. Birzulis 37. 63. D.). Ārieši 48. 75. 28. tādēļ ka materiāli par analoģijas burvību ir vēl vispārīgi maz krāti. Briežu māte 66. Agata 19. Balti (jeb aisti) 3. Bīlenšteins (A. 72. Bielenstein) 17. 107. 59. 101. 93. 87. 106. 102. Bezdelīga 90. 16. 12. 63. kā jau jaunai zinātnei. 109. Blusa 72. 67. Austrene 16. Afrika 6. Ābele 88. 106. 44. 59. Bārbala (Bārbele. 83. 24. Amors 59. 53. 75. 20. 88. Alksnis 104. 109. sistēmātizēti un salīdzināti. Aušra 16. K.

27. 45. 47. Ēns (māžs. 5. Debesskalis 61. 49. 30. Freimane. 11. Ceroklis 29. 60. Döbners 51. 108. 62. 51. Kalands. 24. 54. 26. Cīrava 18. Dieva roka 108. 16. Burtnieki 53. 41. Frichbier) 54. Dumpis 90. 28. Dīcs. 12. 79. 6. 23. 64. 53. 32. 8. 65. 22. Caland. 71. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 55. 18. 93. 108. Einhorns. dzeltānā. Burtnieks 31. 18. Dievu tēli 61. 15. 50. 76. 26. 57. 31. Dievs 4. Dēkla 12. 84. 79. 32. 29. 37. Burne skat. C. 61. Cēlis 27. M. 14. 61. 51. 63. Buzis 49. 12. Dzilna 89. 56. 46. Dārza māte 29. 63. 61. Dzeguze 39. 32. 76. 83. 61. 19. Drudzis 38. 44. 105. 25. 86. 51. 16. Erdmännchen 47. Fabrīcijs. 88. Fallus kults 68. Drusti 27. 109. Dzidzis Lado 29. 99. 20. 48. 29. 78. 18. Dioskūri 9 12. 18. 105. Djāus pitā 11. 17. Donars 77. Ceplītis 93. 69. Minna. 83. 82. Daugava 17. 108. Č. 68. 64. 73. 29. 95. 30. 87. 96. 28. 72. 58. 67. 15. 106. G. 55. 9. 13. Bute 86. Daimons 4. 65. 68. F. Dieva koks 100. Duālisms 48. 7. 83. 10. Dionīzijs. 25. 38. E. skat. 104. 49. Ceturtdiena 77. 92. 48. J.. 5. 75. Edda 62.Bulgāri 44. 70. Ēmānisms 5. Dimstipatis 27. 49. Ē. Drebkulis 57. Dieva suns 69. 35. 101. D. Burvis 50. 57. 28. Čūska 10. J. Ceļa māte 10. 56. 92 Cielaviņa. Dieva dēli 9. Čūskas vaina 39. 94. 17. Buŗati 85. 79. Franči 87. Dähnhardt) 80. 86. Eglūna 85. Dūrāji 38. 21. Caune 83. 83. 74. 51. 90. 109. 34. 89. 47. 111    . Ciemnieks 28. J. 79. 41. 55. Börne. 87. 85. 14. 31. Dusburgs. 64. 9. Ēdāji 38. Cirsti 24. 61. 27. 70. 71. 27. 42. Čechi 57. 61. K. 23. Eross 59. Dieva dienas 74. C. 68. 20. 91. 13. Capeller. Eizens. Dieva meita 13. 96. 63. Fīrkants (Vierkandt) 5. 72. 62. 31. 28. Ezis 83. Pēteris. 73. 18. 43. S. 87. 38. 37. Dubulti 71. Dobele 40. 10. 17. 50. Elvers. 95. 69. 29. Eisen) 3. 89. Dukņa 60. 94. 60. 60. Egle 21. 40. Dievmāte 73. 88. 86. Cielaviņa 30. 21. 100. 31. 7. 72. Francija 66. Carnevale 71. 74. 37. 90. 50. 82. 89. Dieva māte 12. 81. 48. Cīrulis 16. 12. orchis) 108. Diža (Diza) 29.38. 84. 57. 61. 24. P. Dzērve 76. 29. Frišbīrs (H. 13. Fjörgyn 17. Ceru māte 29. 21. 39. 11. 20. 58. Fetišs 4. (M. Endzelīns. Diespiter 11. Dvēsele 4. 100. spoks) 45. 42. 22. 6. 31. 93. 71. 14. 83. Ēos 16. Debess tēvs 6. 78. 80. 98. Ērce 95. Cerera (Ceres) 29. 93. 11. 85. 97. 22. Fetišisms 5. 94. 40. 64. Dzeguzīte (čūskulājs. Feldteufel 48. 37. 13. 25. 19. Dēnharts (O. 81. 101. 86. 13. 32. 61.

Indiāņi 76. 11. 72. Kakla uzvilkšana 39. Juškevičs. Igauņi 3. 44. J. Gasters. 91. 81. H. Jupis 6. 93. 28. 74. von 27. 19. 69. 76. 76. 25. 67. K. skat. 15. Heniņš. 84. Ikšķile 95. Gerulis. 32. 17. 70. 74. 16. Jumiķis 29. Andželo de 64. 62. 59. 74. Ģermāņi 9. Kasparsons. Heine. Jumala 29. Kaķis 26. 68. Ģ. Jods 7. 16. 66. I. Jūras meitas 15. 20. Guagnīns.) 45. 67. K. Irbe 86. 49. Jogi 47. 49. Hennings. Indieši 12. Ījaba diena 72. 76. 72. 40. E. 32. 75. Jumja māte 29. Götingene 55. 72. Katoļu ticība 8. 49. 9. 86. Kandava 52. 19. 49. G. 19. 52. M. 81. A. Karaļauči 53. 58. 108. 53. Kalniņš. Jātvingi 56. 45. 61. 84. 70. 14. 69. 95. 96. 35. Ieva 51. Italieši 44. Aleksandrs 28. 48. 23. 67. 66. 33. Juutas 57. 73. 48. 46. 15. 25. 35. J. 11. Indriķa chronika 40. Hûsing 33. 139. Hāgemeisters. Indoeiropieši 8. 27. 38. Karucs (Karutz) 5. 51. K. 16. 41. 15. 93. 73. 72. 80. 66. 77. 77. 60. 16. 85. Gardēdis 56. 32. 75. 85.G. 43. 20. 81. 12. 46. H. Jurģa diena 16. 29. 82. Ibērieši 66. 80. Jāņa māte 68. 64. 48. Juudas 57. 89. 83. 18. 61. 53. 20. 69. Jansons. 76. 85. 81. 80. Kapa māte 66. Juris (Jurģis) 32. 71. Gnīda 95. Insterburga 57. 61. 31. Gaujene 20. 27. 75. A. 20. 89. H. 94. 54. 48. W. 71. 54. Ģēdurtas diena 71. 52. 22. 67. 76. 78. 112    . 98. 70. Joda māte 48. Jānis 13. 61. 72. 69. 31. 60. 71. 56. 14. 94. Jumaliņa 29. 26. 60. Jumis 29. Ieva (pirmā sieviete) 85. 37. Jūdi 77. 89. 72. 108. 10. 33. Gaņģelis 60. Iļģi 47. 14. 68. 59. 41. Simons 8. Gaujas māte 20. 49. Homērs 98. 31. 81. 44. 57. 80. 77. 81. Kašķis 38. 96. Jupiters 6. Grieķi 6. 63. Grūnaus. 48. 27. 104. 88. Kalands (Caland. 60. 60. 108. Galieši 66. 50. 73. 20. Jāņa sieva 68. Jerns (Hiärn) 56. 79. 57. 11. Jaunsgads 70. 62. Gauja 20. 88. 85. 71. Jerns. W. 103. 57. 109. 107. Kaŗa māte 48. 102. 84. Jāņa diena 30. 58. 63. 84. 67. Jodi 47. 106. 79. 71. Katrīna 35. 66. 70. 67. 32. 75. 83. Goti 27. 71. 49. Gaigala 65. 42. 70. Hiärn. 85. 100. Glüks. 108. Jēkaba (Jēkaupa) diena 73. 61. 83. 29. 10. 66. S. 27. Kareļi 29. 66. Ī. Jūras māte 10. 36. 54. 64. Kastors 58. Gausas māte 37. 77. 11. Hupel) 7. 109. Jūdass 48. 72. Gailis 7. 68. J.36. 9. 94. Hoops. 73. 30. 74. 13. 74. 12. 71. 77. Hūpelis (A. 70. 26. 77. Gubernatis. 69. 37.

28. 19. 62. Kaukazija 41. 74. 37. Katrīna (ķeizariene) 94. 51. Kurzemnieki 6. 39. 12. Lazīcijs 19. 53. 98. 51. 42. 91. Latīņi 4. 61. 66. Līgajs 51. 106. 31. 19. Lakstīgala 30. 27. 22. Līdeka 94. 79. Labrenča diena 18. 6. 72. 53. 48. 44. Lapsa 79. Kurzeme 6. 70. 61. 52. Lācis 71. 18. 27. 30. 68. 49. 67. 80. von der Leyen) 4. 29. 80. 72. 77. 52. 17. 57. 55. 24. 109. 12. 8. 71. 70. 33. 23. 44. 95. 91. 76. 74. 50. 61. 86. 75. 56. Kaupiņš (krupis) 38. 40. 37. 87. 58. 70. 101. Kāvi 47. 13. 45. 68. 23. Līgošana 52. 56. 55. 70. 105. 42. 19. Kāpostu Māŗa 72. 72. 12. 86. Kornwolf 29. 31. 86. 74. 67. 32. 47. Lībieši 14. 71. Koki 4. Lārancis . 89. 71. Lārancis (sal. 11. Krivu krivs 62. Lietava 44. Livonija 7. 56. 68. 41. 34. 47. Leiši 3. 15. 106. 89. 5. Litene 4. Labrencis. 77. 88. Labrencis (Lārancis) 18. Lieldiena 13. 90. 76. 63. Līgo 12. 89. 68. Liktenis 4. Ķekatas 10. 71. 82.. 104. 43. Ligasons 50. 73. 44. 41. 50. 84. Kāpšana 7. 40. 68. 62. 93. J. 77. Konstantinopole 80. 46. 60. Kuršats. Ledo 51. 91. Kārta 20. Kovārnis 89. 87. 77. 109. 69. 70. 61. Kurmis 83. 28. Krons 6. Lika 40. Linggam 69. 12. 50. 15. 40. 49. 53. 106. Laiddiena (Laidene) 73. Kornmutter 28. 21. 10. 59. 7. 103. 83. 74. 25. Krūmu māte 72. 86. Latgalieši. 106. 54. 37. 69. 69. 53. 28. Lopu māte 30. 55. 71. 103. 61. 92. 68. 40. Līgonis 51. Ļaskovskis 57. 22. Lerchis-Puškaitis 24. 82. 85. 29. 74. 44. 83. 38. 86. 9. 55. 5. 52. 20. 37. 64. 21. Laukopatis 28. 64. Karlīne. 96. Lejasciems 95. 59. Kļavs 97. 76. Laima 5. 89. 28. Kuršu joma 26. 54. 33. 27. 105.36. 67. 38. J. 106. 16. 70. 84. Krodznieks. Līkon 69. 79. 40. 108. Ķīnieši 7. Laitītājs 50. 55. Latgale 53. Krustdiena (debesbraukšanas d. Ļaunās acis 39. Lielā Māŗa 73. 96. 57. 37. Labrencis) 18. 37. 73. 54. 34. skat. L. 33. 57. 61. 43. 42. 35. 72. 62. 53. Kauna 59. 83. 26. 24. 60. 58. 87. Lolo 41.13. Kustoņu diena 72. 73. Liesma 79. 65. Lietuvēns 47. 91. 29. Kuzņecova. 49. skat. 30. Kaukas (prūšu cawx) 47. 9. 104. 68. 93. 104. Kromers 51. Lado 51. Ļauna diena 26. 108. 9. Laurencijs. 86. 40. 29. 45. 26. 76. Līķu dedzināšana 40. Kelchs 7. 14. 90. Lasicki. augšgalieši 10. 53. 23. 101. 97. Lapu māte 67. 99. 70. Kristus 66. 72. 99. 96. 89. Ķ. 61. 57. Klijāns 86. 26. 113    . 28. 10. 27. Lauka māte 10. 82. 44. 6. 44. Krive 50. 60. 48. 82. 51. skat. 72. 52. 63. 94. 73. 83. 51. 22. 45. M. 68. 26. 100. Koms 57. 6. 60. Fr. 11. Lazīcijs) 31. 35. 10. 55. 27. 75. 71. 54. 70. Kūms 57. 79. 16. 48. 7. 106. 100. kaupiņš. 20. 66. 18. 96. 69. 34. 102. 24. 59. Krēmars 57. 107. 54. Liepa 27. Ļ. 80. 68. 36. Kosmogoniskas teikas 79. 97. 83. Jēkabs 8. 82. 28. Laukosargas 28. 51. 65. 45. 96. Lielā piektdiena 72. 20. 49. 37. (skat. 61. 75. 31. 51. 19. 30. 33. Kurši 26. 61. Lido 51. 24. Krupis. 28. 19. 17. 80. Lejens (Fr. 41. 48. 108. 87. 66. 46. 51. Krauklis 11. 113. 13. 27. Lange. 84. 52. 25. 86. 47. 37. 6. 102. 49. Livonieši 7. 88. 10. 84. 20. 76. 29. 90. 52. 14. Kaunis 59. 64. 32. 14. 75. 62. 67. Kupīdins 59. Krišana 7. 59. 50.) 72. Krievi 32. Līga 51. 84. 78. 74. Liepupe 47. 70. 66. 77. 64. Lazda 37. 31. 67. 97. 95. 86. 103. Līgas muiža 52. 11. 14. 106. 46. 74. Kristīga ticība 3. 19. Lazdona 37. Laume 39. 62. 54. Lapu diena 73. 79. 47. 75. Ļekatu māte 66. 68. Liepu mēnesis 75.

Magdalēna 43. Maeletius (skat. Laļeckis) 31. Maliena 19. Maļeckis, Jānis (arī Menecius un Maeletius) 31. 50. 53. 54. 55. 56. 58. 59. Maļeckis, H. 56. Mandžuri 41. Manharts, V. (W. Mannhardt) 3. 12. 13. 28. 51. 57. 59. 64. 65. Manicheji 79. Manulis 52. Marko Polo 55. Maura māte 66. Mazā Māŗa 74. Mazkrievi 44. Mājas kungs 14. 27. 28. 38. Mājas lopi mītos 84. 85. Mānisms 4. 5. 6. Marija 6. 23. 25. 26. 64. 72. 73. 74. 79. 94. Mārkupols 55. 61. Mārsnēni 16. Māršaviņa 30. 32. 34. 35. Mārtiņa diena 37. 74. 76. Mārtiņš 32. 36. 37. 74. Māŗa 6. 12. 23. 24. 25. 26. 30. 32. 35. 61. 64. 77. 84. Māte 38. Māžs 47. 58. Menecius (skat. Maļeckis) 31. Mere-ema 66. Metenis 71. 73. Meža māte 10. 28. 30. 37. 66. 69. 81. 82. 98. Meža tēvs 37. Mežs 4. 6. 9. 11. 13. 27. 3. 38. 43. 48. 72. 75. 79. 81. 82. 84. 85. 95. 96. 99. Mēness 4. 7. 9. 10. 12. 14. 15. 16. 18. 49. 60. 67. 75. 76. 81. Mēness dēli 15. Mēris 38. 47. Mēŗa māte 67. Mēslu māte 9. 66. Miega māte 37. 67. Mieržinskis, A. 55. 57. 62. Miesmetis 71. Miežu māte 67. Miežvilks 29. Miglas māte 67. Miglenieks, J. 85. Mikuža 13. Miķēlis (Mīkālis) 32. 61. 74. Miķēļa diena 16. 27. 74. 76. 81. Milda 59. 60. Millers, K. 51. 52. 69. Mirbachs 48. Mīkālis, skat. Miķēlis. Moiras 20. 22. Morāle 3. 4. Mosvidijs, M. 10. 28. Moschel 30. Mölens (R. v. d. Meulen) 44. 45. Muhamedāņi 20. Murgi 4. Muru-ema 66. Muša 32. 84. 94. Mülenbachs, K. 29. 31. 34. 54. 57.

N. Nadrava 62. Nadravieši 58. Nakts māte 37. 67. Narbuts, T. 56. 57. 59. 60. Natanga 50. Natrimpus 58. Natūrisms 4. 5. Naudas māte 66. Nāra 64. Nāve 5. 6. 14. 27. 39. 40. 41. 42. 43. 44. 45. 46. 47. 65. 74. 89. 94. 96. Nedēļa 76. 77. 78. 79. Nelaime 14. 24. 26. 27. 31. 47. 49. 54. 56. 60. 71. 83. 85. 89. 90. Neptūns 58. Nevāci 7. Nevieža 37. Nikolaja (Miklāva) diena) 74. Nikolajs 20. Nīkšķis 49. Nobrīnēšana 39. Norunāšana 39. Noskaušana 39. Nurķis 57. 58.

O. Ods 95. Ogu māte 67. Osis 97. 98. Otardiena 78. Ozols 12. 17. 19. 25. 33. 38. 42. 62. 68. 76. 88. 95. 96. 97. 99. 100. 102. 104. 106. 107. 109.

P. Pabērzis 107. Paeglis 41. 42. 98. 99. 100. 102. 105. Paklus 60. Pakols 53. Palestīna 93. Paparde 68. 108. Papuves mēnesis 75. Parces 20. Pardžanja 17. Pargnus 54. 55. Pastara diena 41. Patollus 54. 58. 62. 63. Pauŗi 47. Pavasaŗa Māŗa 72. Pāvils 13. Pele 32. 38. 49. 83. 85. Pelēce, M. 24. Pelnu diena 7. 71. Pelvīks 57. Pergrubis 54. 55. 56. 61. Permieši 23. Perniģele 47. Persieši 48. 79. Peruns 17. Pērkona dēli 15. 17. 18. 60. 61. Pērkona māte 17. Pērkons 4. 6. 9. 10. 11. 12. 15. 17. 18. 19. 38. 48. 53. 54. 60. 61. 62. 63. 64. 65. 71. 84. 91. 96. Pēteŗdiena 68. 73. Pēteris 13. 73. 80. 81. 89. Pētersons, K. 44. Pieguļas māte 32. 70. Piektdiena 77. 78. Piekts vakars 77. 78. Piena māte 30. 31. 32. 66. Pikti 66. Piktulis 54. Pikols 53. 54. Pikuls 7. 53. 63. Piķis 54. Pilnītis 57. Pieneklu griešana 30. Pirmdiena 78. Pīkuls 53. Pīķis 54. Pilāts 106. Plāņi 27. Podromp 58. Pogodins, A. 21. Politeisms 9. Pollūks 56. 58. Poļi 7. 44. 54. 57. 59. 79. 80. Portugaļi 88. Potrimm 58. Potrimpus 20. 50. 52. 53. 58. 59. 62. 63. Pramšāns 60. Pramžims 57. 59. 60. Praurima 60. Preanimisms 4. 9. 20. Preiss (Preuss) 5. Pretorijs (M. Praetorius) 50. 55. 57. 58. Priede 21. 40. 41. 55. 98. 99. 100. Prūsija 31. 50. 53. 54. 55. 57. 58. 62. 71. 87. 88. 108. Prūši 3. 7. 8. 10. 17. 19. 20. 26. 30. 37. 40. 41. 48. 50. 51. 52. 53. 54. 55. 56. 57. 58. 61. 62. 63. 66. Puck 49. Pukys 49. Puķu māte 66. Pumpurs, A. 28. Puškaitis 54. 55. 61. Puuk 49. Pūce 86. 90. Pūk 49. Pūķis 24. 29. 49. 50. 61. 63. 74. 76. Pūpolu svētdiena 72. Pūšļotājs 50. R. 114   

Ragaciems 71. Ragana 5. 39. 50. 51. 61. 63. 64. 68. 70. 72. 105. 108. Raķene 40. Rasa 60. Raudas 40. 41. 42. 52. Rauduve 65. Rauga māte 37. 66. Raugopatis 37. 66. Rauna 16. 32. 47. 80. 83. 84. 85. 89. 94. 95. 108. Riebējs 50. Rīga 49. Rīmju chronika 40. 62. Rīšu māte 67. Roggenwolf 29. Roma 62. Romieši 9. 20. 22. 40. 56. 58. 59. 74. 76. 77. 109. Romove 8. 37. 59. 61. 62. 63. Rongoteus 29. 50. Roze (puķe) 43. 65. 92. Roze (slimība) 38. 39. Rudens Māŗa 74. Rudzu mēnesis 75. Rudzu ruņģis (luņģis) 50. Rumāņi 44. 79. 80. 81.83. 84. 85. 86. 95. 96. Rusovs, B. 37. Rūķis 64. Rūšu māte 67.

S. Salnas mēnesis 75. Sanskrits 11. 16. 29. 69. 70. Sapņi 4. 11. 20. 41. Saraustīšanās 38. Sarmatija 54. 55. Saru pēršana 39. Saržants. K. 48. Saturns 56. Saule 4.5. 6. 7.9. 10. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 23. 26. 27. 32. 39. 40. 44. 46. 60. 64. 65. 67. 68. 69. 85. 89. 93. 98. 105. 109. Saules dēls 15. 60. Saules meitas 9. 12. 14. 15. 16. 18. 22. 27. 45. 49. 52. 60. 61. 64. 68. 69. Saules stūrmanis 17. Sāls pūtējs 50. Sāmi 66. Sece 52. Semīti 9. Senču jeb dvēseļu kults 39. 40. 41. 42. 43. Serbi 27. 84. Sermulis 83. Sesks 79. 83. Sestdiena 43. 68. 77. Sējas mēnesis 75. 76. Sērmūkslis (pīlādzis, pucene) 68. 93. 103. 105. Sērpils 24. Sibirija 51. 62. 85. Siena mēnesis 75. Sigulda 84. Sila mēnesis 75. Simjūda diena 74. 76.. Skandinavi 17. 62. 70. 93. Skiti 96. Slavi 17. 26. 53. 54. 75. 77. Slimības 38. 51. Sloka 32. Smilšu māte 67. Smiltene 32. 47. 84. Somi 11. 29. 48. 52. 66. 69. 70. 87. 88. 106. 109. Spānija 66. Spārnu ciršana 39. Spiedējs 39. Spīgana 50. 64. Spoks, skat. ēns. Sreča 27. Stārks 89. Stenders, vecais, 8. 14. 16. 18. 19. 27. 28. 29. 30. 31. 33. 34. 37. 48. 49. 51. 52. 53. 55. 56. 57. 59. 66. 73. Sterculinius 9. Stirna 79. Strazds 32. 86. 87. 90. Strijkovskis, M. 28. 29. 51. 55. Sulu mēnesis 7. Sumpurņi 51. Suns 6. 26. 30. 32. 40. 43. 45. 49. 69. 79. 80. 81. 82. 83. 84. 85. Suņu mēnesis 75. Suņa mērs 39. Sūdini (sūdavieši) 56. 58. Sūro duhita 15. Sveču diena 7. 71. 77. Sveču mēnesis 75. Svētas meitas 14. 39. Svētdiena 15. 72. 77. 78. 80.

Š. Šamans 51. 62 . Šilings, K. 49. Šķetra 107.

T. Tailors (E. B. Tylor) 44. Tanīss (sal. Antonijs) 34. Tekla 21. Tempļi 61. 63. Tenis (sal. Antonijs) 34. 61. Teņa diena 70. 76. Tiburcija diena 88. Tikla 57. Tiklis 57. Tikumība 4. 24. Tilze 58. Tirza 49. Tochari 44. Tortus, P. 32. 33. 35. 36. 37. Totemisms 79. 96. 97. Trautfeters (E. C. von Trautvetter) 69. Trautmanis, R. 54. Treilands (Brīvzemnieks) 18. 33. 35. 37. 53. Trešdiena 77. 78. Tria fata 20. 22. Trijkungu diena 70. 71. Trikāta 27. 95. Trimpus 52. 53. 59. Tulisons 40. 50. Tunnis (sal. Antonijs) 34. Tuule-ema 66.

U. Uguns diena 26. 72. Uguns māte 46. 66. 74. Ulmanis, Kr. 28. 53. 73. Upes 10. Upes māte 20. Upinis dievas 20. Upsala 62. Urbāna diena 72. 76. Urbāns 35. 36. Urguči 47. 74. Ušas 16. Ū.

115   

Ūdens 37. Ūdens māte 5. 6. 19. 66. Ūdrs 79. Ūpis 90. Ūsiņš 10. 14. 16. 32. 33. 34. 35. 36. 37. 60. 61. 70. 72. 74. Ūziņš 33. 34. 37.

V. Vaidelots 50. Vakara zvaigzne 12. 16. Valka 27. Valmiera 14. 38. Valr 44. Vanags 37. 40. 72. 73. 83. 86. 89. 90. 92. Varavīksna 18. Varde 83. 84. 89. 93. 94. Vasaras svētki 67. 72. Vasla 25. Vastalāvis 19. 71. Vācieši 23. 40. 49. 50. 55. 61. 67. 70. 71. 72. 74. 77. 86. 87. 88. 89. 97. 107. 108. 109. Vācija 65. 77. 89. 96. Vāczeme 65. 94. Vājprātība 38. Vālodze 86. 87. Vārdotājs 50. Vārna 86. 89. Vāvere 79. 83. Vecziemeļnieki 44. Vee-ema 66. Veicgantis 57. 61. Vejopatis 18. 66. Veliona 61. Velna koks 106. Velna māte 12. Velna roka 108. Velns 7. 10. 39. 48. 49. 53. 54. 63. 78. 79. 80. 82. 83. 84. 85. 87. 88. 89. 90. 93.94. 95. 105. Veļu kults 5. 6. 9. 44. 68. 72. 109. Veļu laiks 46. 67. 72. 74. Veļu māte 5. 6. 7. 13. 14. 15. 16. 40. 45. 46. 58. 61. 64. 65. 66. Veļu mēnesis 46. 75. Vendelīns 35. Venēcija 55. Venēra 59. Veselovskis, A. N. 80. Vēja dēls 15. 18. Vēja diena 71. Vēja māte 18. 46. 56. 66. 91. 106. Vējš 15. 18. 44. 71. Vērsis 10. 11. 36. 75. 84. Vēzis 11. 86. Vidzeme 17. 19. 66. 95. Vidzemnieki 48. 73. Vijciems 27. Vilande 31. Vilkats (vilkacis) 50. 51. 61. 63. 82. Vilks 32. 35. 54. 69. 70. 75. 76. 79. 80. 81. 82. 84. 85. 87. 88. 90. 92. 108. 109. Vilku mēnesis 75. Vinjoli (Tito Vignoli) 5. Viņa saule 5. 6. 39. 40. 41. 43. 65. Vīdemanis (Dr. F. J. Wiedemann) 32. 37. 41. 69. 72. 81. 83. 84. 85. 87. 94. Vītols 97. 103. 104. 105. Vītus diena 72. 76. Volters, E. 69.

W. Wiedemann, skat. Vīdemanis.

Z. Zabiļins, M. 23. 41. 47. Zaķis 11. 71. 79. 82. 83. 84. 86. 89.. Zaltis 31. 32. 87. 94. Zaļā ceturtdiena 45. 72. Zariņu Kārlis (Milleris) 52. 69. Zavetnieks 50. Zāļotājs 50. Zāļu diena 67. 68. 72. Zebastiāna (Bašķu) diena 71. Zemes māte 6. 7. 11. 12. 13. 14. 16. 26. 38. 44. 45. 46. 60. 61. 64. 66. 70. Zemes svars 39. Zemgalieši 40. 41. Zevs 6. Ziedu diena 68. Ziedu māte 37. 66. Ziedu mēnesis 75. Ziemas mēnesis 75. Ziemas svētki 67. 72. 75. 76. Ziemeļa māte 67. Zigenots 50. Zigurds 93. Zilais kalns 38. Zinātne 3. 8. Zintenieks 50. Zirgs 11. 12. 14. 15. 16. 24. 26. 29. 30. 31. 32. 33. 38. 40. 41. 45. 48. 69. 70. 72. 78. 82. 84. 92. Zirgu māte 32. Zirgu putniņš 32. Zirneklis 94. Zīle 91. 92. Zīlēšana 37. 62. 69. 70. 91. 97. Zīlīte 21. 25. 92. 95. Zīlnieks 50. Zīrāks 54. Zvaigznes 10. 11. 12. 13. 14. 16. 49. 88. Zvaigznes diena 70. Zvejas svētki 71.

Ž. Žagata 86. 87. 89. 90. Žeibe, A. 50. Žemaiši 6. 31. 34. 35. 37. 54. 55. 57. 58. Žemepatis 14. 66. Žemininkas 28. Žemīna 14. 61.

116   

Cilvēks mītos 38 17. Nelaimīgās dvēseles 47 20. Likteņa dievības 20 9. Koki un citi augi 95 43. Romove un viņas dievi 61 31. Puškaitis un citi 54 26. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti 63 32. Debess spēku dievības 18 8. Senču jeb dvēseļu kults 39 18. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti 9 5. Abinieki. Trimpus 52 24. Narbuta dievi 59 29. Teōrijas par reliģijas izcelšanos 3 2. Līgājs un Līgonis 51 23. Agrākie laiku rēķini 75 37. J. Latviešu mītoloģijas avoti 7 3. tārpi un kukaiņi 93 42. Indoeiropiešu pirmtautas mīti 8 4.Saturs Priekšvārds 3 1. Zemkopības dievības 28 11. Matronu jeb māšu kults 66 34. Tagadējie svētki 70 36. Meža zvēri mītos 79 39. T. Mājas kungs 27 10. Nedēļa un nedēļas dienas 77 38. Dažādi dievi vecos rakstos 56 27. Ūdens. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti 50 22. Antrimpus un Potrimpus 58 28. Līga. Mājas lopi 84 40. Zirgu dievības 32 13. Maļecka dievi: Pergrubis. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju 108 Alfabētisks priekšmetu rādītājs 110 117    . Ļaunais gars jeb Velns 48 21. Dievu izskats un īpašības 60 30. Seno laiku svētk 67i 35. Debess tēvs un Zemes māte 11 6. Lopkopības dievības 30 12. Debess dievības 14 7. Citu lopu patroni 35 15. mežu un kalnu dievības 37 16. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā 64 33. Veļu dzīve viņā saulē 43 19. Līgo. Cūku patroni 34 14. Pikols 53 25. Meža putni 86 41.

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful