Smits1

„ Tā nu mēs redzējām, ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem

pat no indoeiropiešu pirmtautas.”

PĒTERIS ŠMITS /1869 - 1938/

1   

PĒTERIS ŠMITS

LATVIEŠU MĪTOLOĢIJA
Otrs pārstrādāts izdevums
(3., elektroniskais izdevums)

Pēteris Šmits 1926 © Eraksti 2009 ISBN 978-9984-841-06-9 117 lpp. / ~ 0,97 MB

2   

Priekšvārdi.
Izdot savu „Latviešu mītoloģiju” pārstrādātā veidā biju nodomājis tikai pēc tam, kad būtu iespiedis savu māņu krājumu un V. Manharta (W. Mannhardt) savāktos baltu tautu mītoloģijas avotus; bet ar „Latviešu pasaku un teiku” izdošanu šie divi raksti gan vēl būs jāatliek uz kādiem gadiem. Bet nu pastāvīgi dabūjot pieprasījumus pēc manas „Latviešu mītoloģijas”, es arī vairs negribēju gaidīt, kamēr tiks pabeigti visi iepriekšējie raksti. Ja man būtu lemts visus šos darbus laimīgi pabeigt, tad varbūt pēc tam jau varētu pacelties jautājums par trešo izdevumu. Manas „Latviešu mītoloģijas” pirmais izdevums tika iespiests Maskavā 1918. gadā pašā krievu revolūcijas sākumā, un turklāt vēl nedaudz eksemplāros, no kuŗiem lielākā daļa palika Krievijā. Tā tad Latvijā šī grāmata pieder pie retumiem. Turklāt šis raksts ir sacerēts priekš kādiem desmit gadiem Tālajos austrumos, kur man vēl nebija sasniedzams viens otrs avots, pie kam desmit gadu laikā arī pati mītoloģijas pētīšana ir gājusi uz priekšu. Beidzot šī grāmata ir iespiesta bez manas korrektūras ar dažām rakstu un drukas kļūdām. Tā tad vairāk apstākļi runā jaunam grāmatas izdevumam par labu. Šo rakstu par latviešu mītoloģiju esmu sacerējis visiem izglītotiem latviešu lasītājiem, kas interesējas par latviešu etnografijas jautājumiem. Tādēļ arī esmu piespraudis plašāku ievadu par mītoloģijas teōrijām, un devis dažādus paskaidrojumus, kas mītologiem nebūtu vajadzīgi. Tīšām esmu izlaidis dažus ceremoniju sīkumus, lai grāmata neiznāktu par daudz bieza. Par šādām lietām jau būs bagātīgi materiāli manā māņu krājumā. Zinātnes vajadzībām varētu atstāt pavisam neminētus tos rakstus, kur mītoloģija ir izskaidrota pēc vienpusīgām teōrijām, neretis vēl tīšām sagrozot faktus. Bet lielākā daļa latviešu lasītāju tad nu nevarētu izšķirt, kādām ziņām ticēt un kādām ne. Pārrunājot šādas ziņas, es neesmu minējis pašu autoru vārdus. No svara mums še ir tikai pati lieta, nevis personas, no kuŗām daži varbūt nemaz vairs neturas pie agrākiem uzskatiem. Nav arī mūsu nolūks ielaisties neauglīgā polemikā, jeb uztiept mazāk izglītotiem tautiešiem zinātniskus pētījumus pret viņu gribu. Kā pie daudz senatnes tautām, tā arī pie seniem latviešiem nav trūcis ne pareizu pamācību par godīgu un tikumīgu dzīvi, ne arī labu novērojumu par dabas parādībām, bet kāda augstāka morāle un nopietna zinātne pie viņiem tomēr nav domājama. Ja mēs tomēr savus senču māņus pielīdzinām kristīgai ticībai un mūsu dienu ideālus meklējam tālā aizvēstures laikā, tad mēs pierādām tikai lielu vēstures nepazīšanu. Šādi jūsmotāji par senatni nav sastopami tikai pie mums vien, bet, kā izrādās, arī pie igauņiem (M. J. Eisen, Estnische Mythologie, 7). Tās ir vēl pēdējās atliekas no senākā nacionālā romantisma, kas, vispārīgi ņemot, jau ir jātura par izbeigušos. Pie tā paša romantisma pieder arī senākie uzskati, it kā prūšiem, leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Mūsu dienās gan laikam sajūsma par prūšu Romovi un viņas dieviem būs jau savu laiku nodzīvojusi. Visi mūsu aizvēsturē meklētie brīnumi ir izrādījušies zinātnes gaismā par tukšiem un nepareiziem; bet to vietā mēs esam atraduši citus brīnumus, kādus no iesākuma nemaz nebijām meklējuši. Šie necerētie brīnumi ir īstā latviešu mītoloģija, kas izrādās bagātāka un vecāka, nekā paši latvieši to bija gaidījuši. Prof. P. Šmits.
Rīgā, 14. martā, 1926. g.

3   

ar ko stāv sakarā analoģijas burvība. tomēr viņa ir mums vēl ļoti mazi pazīstama. Tā kā nu latviešu mītoloģija tiek atkal bieži daudzināta un neretis mēs dabūjam dzirdēt pavisam pretējas domas par dažādiem dieviem. kas pielaiž dažādus dievību cēloņus.). Šröderam pieder tas nopelns. i. dvēseļu kultu un ticību vienam augstākam dievam. dvēsele). akmens jeb kāda cita lieta tikai tādēļ. Zīmējoties uz šīm teōrijām. kamēr pēdējo laiku mītologi domāja. negrozāmam liktenim un cilts pirmsenčiem jeb radītājiem. (Fr. Pašā pēdējā laikā daži mītologi (Preuss. Par fetišu turēts kāds koks. p. gadu simteņa sākumu tiek arvien vairāk izteiktas šaubas. ka dievības esot cēlušās no dažādiem iemesliem. un animātisms. Vēl līdz šim mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu. fon der Lejens raksta šā: „Vieni pētītāji izskaidroja mītoloģiju par saules pielūgšanu. Viņu uztura ļoti daudz avotu. Viņš atzīst trīs reliģijas pamatus: dabas cienīšanu. tad nevaru atstāt šādu lietu neapgaismotu pēc jaunākām zinātnes prasībām. tad atkal. tad daži mītologi nosauc šo pirmatnīgo ticības pakāpi par preanimismu. bet tikai tura tās dvēselēm līdzīgas. kamēr beidzot sākuši arvien vairāk antropomorfizēties. Tādā ziņā no animisma izcēlās divas teōrijas: mānisms (no latīņu vārda manes. kas pa vecam katrā dievībā meklē tikai kāda senča dvēseli. otri par ticību mēneša burvības spēkiem. bet pilnīgas taisnības nav nevienam. Lai gan par latviešu mītoloģiju ir vairāk rakstīts nekā par citiem mūsu etnografijas jautājumiem. gadu simteņa vidum etnografi domāja. 1. ka viņš atkal ir cēlis godā agrāko filozofu spriedumu. kā: dabas spēku mistiskai varai. kas īsti ir latviešu mītoloģija? Veco chroniku autori neizšķīra seno latviešu ticības no citu tautu māņiem. t. pazīstamais etnografs Fr. Ievērojamais salīdzināmās mītoloģijas pētītājs profesors L. Vierkandt. šā fetišisma jeb natūrisma teōrijas vietā vēlāku iestājās tā sauktais animisms. Teōrijas par reliģijas izcelšanos. līdzināties pašam cilvēkam. Sāksim ar tām teōrijām. ka dabas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ izlicies. māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana. ka pirmais bīstamais spēks pie dabas tautām esot tā sauktais fetišs. Arische Religion.1. anima. ka morālei ar pirmatnīgo ticību neesot bijis nekādu sakaru. Viena vienīga pamata mītoloģijai nemaz nav. Pēdējie atzīst. tad tika spriests. Pēc šās teōrijas mītoloģija esot cēlusies vienīgi no mirušu cilvēku dvēseļu kulta (lat. Pirmatnīgais cilvēks esot ticējis ļoti dažādiem māņiem un burvībām. Tikai vēlāku šai pirmatnīgā ticībā attīstījušies dažādi ļauni daimoni. Tā kā šiem māņiem neesot tuvāka sakara ar dvēselēm. kuŗi ar laiku izvērtušies par labākiem gariem. Tā kā nu šiem uzskatiem bija ļoti daudz pretinieku. ka arī animātisms jeb animisms plašākā vārda nozīmē nevarot būt pirmais un vecākais mītoloģijas pamats. 1923). ka šim priekšmetam piemīt kāds pārdabīgs spēks. mirušo dvēseles). jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību”. Die Götter und Göttersagen der Germanen. rakstnieki šīs ziņas izpušķoja pēc savas fantazijas un pētnieki lūkoja visu izskaidrot pēc vienpusīgām teōrijām. ka ticība Dievam esot radusies pie cilvēkiem no tikumības apziņas. Vēl līdz 19. Ar 20. citi atkal par bailēm no pērkona. von der Leyen. tad daži animisti lūkoja savu teōriju pārlabot un paplašināt. bet ļaudis tik esot tās turējuši dvēselēm līdzīgas. lai gan daudz un dažādu sīkumu iztirzāšana mums vēl ir jāatstāj nākamībai. Tādēļ arī mītologi meklēja visos mītu pamatos dabas parādības. Karutz) runā atkal par vienu pašu 4    . fon Šröders grib tomēr atkal griezties no lielās mītu pamatu dažādības atpakaļ uz vienkāršākiem pirmsākumiem (L. ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta. 46. von Schroeder. Visiem šiem uzskatiem iŗ daļa taisnības. ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām. pie kādām turas jaunāko laiku mītoloģija.

kā zināms. kad jau pēdējais zinātnē sen bija atmests. kas gādā par kārtību un taisnību pasaulē. Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas (1110. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas gan par „mātēm”. ka Laima nav nekas cits kā Saule. ka šīs teōrijas ir ne vien novecojušās. izplūst). nosaukdami savu teōriju par ēmānismu (no lat. Gluži tāpat Laimas māti var pielīdzināt arī Veļu mātei. un tāda ir arī Laima pie latviešiem. kas dzimuši saulītē (L. D. un viņi viegli vien novirzās uz vienpusībām. 1176.) ieņem Laimas vietu. 1176. ka Laimas kults būtu maisījums no Saules. gan arī par „mīļām”. katra auga un pat nedzīva priekšmeta izplūstot kāds neredzams iedomāts spēks. un ko atkal uzsveŗ augšā minētais Šröders. bet arī par daudz vienpusīgi iztulkotas. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem. noņēmusi „arājiņu” (27842).). Līdzīgi Veļu mātei vina liek arī ļaudim mirt (336. tāpat kā Veļu māte par mirušiem „viņā saulē”. stāv ūdenī jeb pat arī slīkst ūdenī. Veļu mātei un Ūdens mātei. Laimas māte gādā par dzīvajiem „šai saulē”. Ziņas par augšā minētām teōrijām ir pārnākušas gan arī latviešu rakstniecībā. ir sastopamas pie dažādām tautām. tad rakstnieki dalījās divās daļās. Otri turpretī lūkoja izskaidrot. Kad nu rakstos parādījās spriedumi. bet diemžēl par vēlu un nepareizā veidā. Tautiete žēlojas. katra zvēra. 10932. kas pielaiž ticībai dažādus pamatus. Nevaram arī vēl priecāties. Pievedīsim kādus piemērus. Tā arī jaunais ēmānisms ir gan virzījis šo problēmu uz priekšu. tādēļ nav jābrīnās. pati liela naideniece” (1136. Šāda ideja cilvēkam varējusi rasties pēc gaismas. vēja un smakas parauga.ticības pamatu. un 1112. ka zinātniekiem būtu izdevies jau galīgi noskaidrot visu ticības izcelšanās jautājumu. Tautas dziesmās Saule kādos variantos (L.. sevišķi vēl sieviešu dzimuma. dažā labā ziņā līdzinās Saulei.). Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte. 4. Še nu mēs redzam cik dažādas teōrijas pastāv pie zinātniekiem par reliģijas izcelšanos. D. kādēļ nespeciālistiem gan ir grūti sekot visām šādām mācībām. ka viņu animisms esot taisni tāds. Zināma līdzība jau pastāv starp visām dievībām. Šis ēmānisms liekas būt pārlabota Vinjoli (Tito Vignoli) teōrija. ūdens un veļu kulta. ka pirmatnes cilvēkam visi augi un pat nedzīvi priekšmeti izliekoties dzīvi. Likteņa dievības. Pirmatnes cilvēki esot ticējuši. 4376. verba ēmānāre. Kādēļ gan būs jāatstāj priekšroka tiem uzskatiem. Tālāka progresa mītoloģijas jautājumos mūsu populāros rakstos neesmu ievērojis. kad jau bija nodibinājies augšā minētais animātisms. Pēc tā nu var nākt uz domām. bet visas parādības reliģijā tomēr nevaram izskaidrot ar šo jauno teōriju. 27457). cik lieliski mēs varam maldīties. jo „pati Laima laba sieva. 6). Tāpat arī ticība liktenim īsti neietilpst šai ēmānisma teorijā. aukstuma. neliekas būt vienkāršs spēka izplūdums. ka minētās četras mātes stāv viena otrai vēl tuvāku.—78. tad tomēr nevaram vis apgalvot. turoties pie vienpusīgām teōrijām. Latviešu mītoloģiju sāka izskaidrot pēc fetišisma jeb natūrisma. kā arī Saule. 222194. bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (27494) tāpat kā Veļu māte (27432). Laima. ka no katra cilvēka. Sevišķi abas rūpējas par bāŗiem. Ja nu arī Laima dažā ziņā līdzinās Saulei. cilvēkiem un zvēriem līdzīgi. Laima pēc vārda nozīmes ir likteņa lēmēja jeb „mūža licējiņa” (8589). Par nelaimīgiem bāŗa bērniem gādā tāpat Laima. ka latviešu mītoloģija esot cēlusies no natūrisma un mānisma kopā. kādēļ to atkal var tuvināt Ūdens mātei. Tikai Laimas kultam tālāku 5    . Vispirms augstākais Dievs. ka „Laimiņa raganiņa”. 1. Vieni palika pie savas pārliecības. Vienpusīgais mānisms pārnāca pie mums tik vēl tad. kāds esot mītoloģijā vispārīgi pieņemts. siltuma. Laima netik vien nospriež nāvi. Daudzreiz Laima mazgājas ūdenī.

tad tas ir attiecināms uz ļoti seniem laikiem.attīstoties. Tā tad Laimas kults gan būs paplašinājies zem Māŗas kulta iespaida. ka par viltojumu še nav ne mazāko šaubu. Par jauniem cilvēkiem tiek stāstīts. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai. Ne prōzaiska izskaidrošana. varēja rasties tuvāka līdzība ar Sauli. bet arī: „Ai. Tautas dziesmu Dievam jeb Debess tēvam līdz ar. Arī vecās chronikās trūkst ziņu. ka tai pašā Kurzemē latvieši vēl mūsu dienās esot dziedājuši ne vien: „Rauj tev jupis. jo kristīgos laikos taču vairs nebūs radušies jauni pagānu dievi. Par mītoloģijas teōrijām šo dziesmu sacerētājs gan nebūs nekā dzirdējis. kur Krons būtu saukts par lielāko dievu. tad tomēr jautājums vēl nebūt nav pietiekoši izšķirts. nedz arī „tik ilg’ sišana” nebūt neatgādina īstas tautas dziesmas. kādēļ arī meklēja tikai mītu līdzības. ka arī latviešu Veļu māte esot kādas ievērojamas sievietes dvēsele. „Jupis bija liels dieviņis par visiemi dieviņiem. bet tautas tradicijās mums vairs nav liecību. Bieži vien tiek daudzināti veļu bērni. kādēļ nav un nevar būt grieķiem tādu tautas tradiciju. Turklāt leišu Laima liekas būt uzglabājusi pirmatnīgo nozīmi. kura ļoti līdzinās Zemes mātei. nav vēl galīgi izšķirts jautājums. jo arī leišiem ir tādi paši veļi (vēlēs) ar Veļu māti (Vēlionā) priekšā. Fakts paliek tikai tas. līdz iesita zemītei”. tā arī Pērkons esot nogāzis no troņa savu vecāko brāli Jupi. Vajadzīgie mīti arī drīz vien tika sagādāti. Vidus laikos jumprava Marija.” „Pērkons Jupi tik ilg’ sita. Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. kā vērojams. Pēc tā nu varam vērot. kā zināms. tika turēta par sieviešu patroni. Ūdens māti un citām dievībām. tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama. mīļš dieviņi!” Kā tad nu gan viens pats jupis tiem pašiem kurzemniekiem vienreiz var būt lamu vārds un otrreiz „mīļš dieviņš”? Tā pati neveiklība ir redzama arī citos piemēros. bet arī šis sakars liekas būt dažreiz pārspīlēts. Un tomēr šai šaubīgajā jupī mūsu rakstnieki ir atraduši gan mākoņus. Kurzemē un arī pie žemaišiem ir lamu vārds „jupis”. Nav nekādu šaubu. ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. kas. Jau sen bija izteiktas domas. pēc varianta Veļu mātes meitu (27699). Par fonētikas likumiem toreiz neviens neinteresējās. šiem veļiem ir arī savas govis un savi suņi. kas jupis esot bijis senāk. 1). Par veļiem valda Veļu māte. 6    . Ņemsim vēl vienu piemēru par vienpusīgu teōriju maldību. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Māŗai. Mums turpretī stāsta. ka visi veļi būtu cēlušies tikai no mirušām dvēselēm. ka Laimas kults būtu pie mums uzglabājies pirmatnīgā veidā. ka katra cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet viņā saulē un pievienojas veļiem. Bet visi pabalsti šim jaunajam atradumam ir tik neveikli. Ja viss veļu kults ar visiem sīkumiem ir cēlies no seniem māņiem par dvēselēm. Teika par Kronu ir tikai Zeva teikas tālāks izpušķojums. Latvieši senāk ticējuši. Kā Zevs jeb Jupiters esot uzvarējis Kronu. Nebūtu tomēr pareizi spriest. Kāds tautietis tur apprecē pat Zemes mātes. Mūsu populārajos rakstos turpretī mēs lasām.Laimu pieder tagad svarīgākā loma latviešu tautas tradicijās. Šām domām par pierādījumu ņem piemērus no Afrikas un Amerikas iedzimto teikām. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības stāv zemāku un tiek mazāk daudzinātas. ka šis jupis būšot laikam cēlies no Jupitera. Ja nu arī šādas teikas būtu it pareizi uzrakstītas un izskaidrotas bez tendences. Šādam vērojumam ir arī savs svarīgs iemesls. nozīmē ļaunu garu. gan arī kādu senču dvēseli. Veļu māti. ka veļu kults stāv vistuvākā sakarā ar senču dvēseļu kultu. Kad īsti pirmatnējais dvēseļu kults būs attīstījies par vēlāko veļu kultu. Jupīti. Nevaram sacīt. ka Laimas kults pie latviešiem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturiskā laikā. ka Laima vispārīgi ienākusi Māŗas vietā. ka veļi viņā saulē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem šai saulē un ka cilvēka dvēsele pēc nāves piebiedrojas veļiem. ka tie viņā saulē precējoties. meža sargs” (1685. Tālā senatnē veļu kults gan arī būs cēlies no dvēseļu kulta.

). prātodams. Jau pēc pašu chroniku vārdiem var redzēt. tad domāja. kamēr varēsim uz tām palaisties. kuŗiem tautas mītos pieder ļoti svarīga loma. pat ar tīšiem pielikumiem. leišu. Saules un citu dieviešu analoģijas arī šis valdnieks tika piešķirts sieviešu dzimumam. viss tika pārspīlēts. tad tādi darbi ir labāk jāizdara dilstošā mēnesī. latviešu. kas izvērtušies par dieviem. Pēc Zemes mātes. bet vecos rakstos pēdējie neretis ir sastopami jau sen priekš minēto varoņu dzimšanas. Chroniku autoru uzdevums bija aizstāvēt un cildināt vācu priesteŗu un bruņinieku rīcību. lai uz kāpostiem nerastos pelni. kas mantots no pašu senčiem un kas aizņemts no kaimiņiem. 1. ka daudz no tiem nemaz vairs nav saprotami. Latviešu mītoloģijas avoti. sevišķi par daudzdievību” (Topographische Nachrichten. Viņus apvainoja par visnejaukākām lietām. ka dievu skaits būs tīšām palielināts. Tālāku Hūpelim būs taisnība. 2. ka pagānu tautas esot pielūgušas Velnu. un ka tad viņi pārgājuši uzreiz uz monarchiju. Ja bērns dzimst vēža dienā. un citi piemin dažas dievības. Veļu mātes celšanos var izskaidrot daudz vienkāršāki. ka arī par veļiem ir savs valdnieks. kad nomirusi kāda ievērojama sieviete. kad latvieši jau bija iepazinušies ar kalendāru. Pirmie Livonijas atgriezēji saprata par maz ļaužu valodu. Pelnu dienā vajadzēja aizvest pelnus uz kāpostu dārzu. ne latviešiem. ka autori nav pratuši šejienas valodu un 7    . Bet pēc senatnes paraugiem ir radušies arī gluži jauni māņi. W. Man tas izklausās ļoti ērmoti. Tā kā pagānu laiku Dievs jeb Debess tēvs līdzinās arī kristīgas ticības Dievam. Šādi māņi varēja rasties tikai tad. pie nezālēm. ne leišiem. atvasēm). ka tas būs nešķirmīgs darbos. Sveču dienā labprāt lēja sveces. Ļaunie tumsības gari darbojas tikai nakts tumsā un bēg jau projām. bet viņu ziņas mums vajadzēs uzmanīgi pārbaudīt. Tādēļ arī latviešu Jods un prūšu Pikuls (Velns) ir ievietoti lielāko dievu starpā. Kā ļaudīm bija savi valdnieki virs zemes. Lietas nepratējs bieži vien var maldīties. Dievu vārdi ir uzrakstīti parasti tik nepareizi. p. Viņš raksta: „Kelchs. 1774. un lai paceltu savus nopelnus. lai tas būtu labs grāmatas lasītājs. lai sēkla labi augtu. Sēšana jāizdara parasti augošā mēnesī. saukdami visas gluži vienkārši par nevāciem (Unteutsche). lai tikai apsegtu pie atgriešanas lietoto varmācību. Šā debess dieva viņas nepiemin ne pie prūšiem. kas cēlies no novērojumiem un kas nācis no tukšiem prātojumiem. lai tās labi izdotos. Iepazinušies ar mītoloģijas pētītāju teōrijām. Kāpšana uz augšu nozīmē ko labu. kuŗas livonieši godājuši pagānu laikos. tad chronikas cieš par to pilnīgi klusu. kādēļ vietējo tautu ticība bija jātēlo sevišķi tumšās krāsās. ja pat krievu un poļu dievi. kas tur ir vecs un kas jauns. Riga. viņi turēja par savu pienākumu aprakstīt viņu pagānu dievkalpošanu no visriebīgākās puses. Mazam bērnam pielika grāmatas lapu pie galvas. kas pasniedz mums visvecākās ziņas par baltu tautu ticību. pāriesim tagad uz chronikām. ka par daudz gadu tūkstošiem pie veļiem bijusi republika. 149. Hupel) gluži labi ir sapratis novērtēt šās ziņas. tā pirmatnīgie cilvēki varēja domāt. Jau vecais Hūpelis (A.Ķīniešiem arī ir ļoti daudz tautas varoņu. Dažs labs no šiem dieviem būs bijis pazīstams tikai vienā jeb otrā apgabalā. p. Pēc tā var skaidri redzēt. ka nav īsti izšķirti prūšu. Sevišķi chronikas mīl sludināt. bet ja augšana ir jākavē (p. Ļoti veci un pirmatnīgi ir tā sauktie analoģijas burvības māņi. I. kad gailis ar savu agro dziedāšanu sludina gaismu. turpretī krišana uz zemi ko sliktu. Šie autori parasti neprata vietējo valodu un daudzreiz nemaz neizšķīra dažādas šejienas tautas.

1. ja par tiem nebūtu ieinteresējies J. Kritika pārmet viņam nepietiekošu izglītību. Latviešu rakstnieki ar Ausekli priekšgalā ir tikai sekojuši Langes un Stendera priekšzīmei. gadā jau tiek daudzināti latviešu dievi. Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca. Pēc saviem polītiskiem uzskatiem viņš ir reformācijas pretinieks un pāvesta valdības piekritējs. bet nemin ne vārdu ne par savu avotu. kā zināms. Pirmo ierosinājumu gan viņš ir dabūjis no vecā Rīgas laikraksta „Gelehrte Beyträge”. Pēc šādiem faktiem nu varētu domāt. jeb vismaz lietojot tagad viņu vārdus citādā nozīmē (I. ka vairāk reizes ir atgādinājis. pieder pie baltu tautu zara. gadu simtenī. Dievus viņi meklēja nevis zinātnei.). ka latvieši savus pagānu dievus jau esot aizmirsuši. Turklāt pazīstamais Simons Grūnaus ir vēl tīšām sadomājis visādas lietas par prūšu Romovi. kādi māņi ir vecāki un kopīgi visām minētām tautām. Stendera gramatikas pirmā izdevumā. kas bija iznācis priekš Langes vārdnīcas. no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. no kādiem baltu mītoloģija var būt cēlusies. nebūs visai daudz grozījusies un attālinājusies no pirmtautas māņticības. c. Tā tad par latviešu mītoloģiju pēdējos trijos gadu simteņos varam atrast arī drošas ziņas. tad arī baltu mītoloģija. ir uzglabājušas vecāku un tīrāku valodu nekā citas vēl dzīvās radu tautas. Šās jukas vēlākie rakstnieki ir tikai vēl vairāk pavairojuši.tādēļ arī pret savu gribu būs pielaiduši visādas kļūdas. Bet J. Šādā ceļā ir uzstādīta hipoteze par indoeiropiešu pirmtautas mītoloģiju.. Neievērojot to. Gluži patiesas. Latviešu mītoloģijai šās ziņas vispirms ir plašāki apstrādājis Jēkabs Lange savā vārdnīcā. Lange tomēr ir bijis tik godīgs. sevišķi tautas dziesmas. 288. Tur esot valdījis krīvukrīvs. 17. ka debesis tiek uzskatītas par tēvu. dzīvodamas tālu no Vidus jūras kultūras centra. Lange un piespraudis savas piezīmes klāt. Šo ziņu patiesību apstiprina dažādas tautas tradicijas. ne par ziņu nedrošību. Ir mums arī kādi novērojumi par tiem pamatiem. p. pielīdzināms pāvestam. Indoeiropiešu pirmtautas mīti. Arī pie seniem prūšiem viņš atrod tādu pašu priesteŗu valdību kā katoļu baznīcā. bet dzejai. tāpat. kā viņa priekšgājēji augšā minētā žurnālā. ka no tik nedrošiem avotiem latviešu mītoloģija nemaz vairs nav iztirzājama. tukšu prātošanu un lepošanos ar savām zināšanām. zeme par māti. par visām baltu tautām. 289. Latvieši. Tā arī pie indoeiropiešu tautām mēs sastopam ne 8    . Tā kā nu baltu tautas. Romove esot bijusi lielākā svētnīca trim augstākiem dieviem. u. kaut arī ne visai pilnīgas ziņas par latviešu mītoloģiju sniedz pazīstamais P. kādēļ viņš arī ir vācis materiālus bez kritikas un devis izskaidrojumus pēc brīvas fantazijas. par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas. un 1764. kā domājams. Langes laikos mītoloģija vēl nebija nekāda zinātne. Bet tik bēdīga tā lieta tomēr nav. Tālāku apskatīsim šo jautājumu vēl sīkāki. Šādā maz lasītā periodiskā izdevumā šie dievi drīz būtu aizmirsti. kas savukārt ir cēlies no indoeiropiešu pirmtautas. Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības. Viņu izdomājumi ir diemžēl ieviesušies arī dažos tautas tradiciju krājumos. Salīdzinot dažādu indoeiropiešu tautu māņus mītologi ir jau sākuši meklēt pakaļ. kur 1761. Tādēļ apskatīsim tuvāku šo indoeiropiešu pirmtautas vērojamo mītoloģiju. Einhorns 17. nav vēl nekāda pielikuma par latviešu mītoloģiju. 3. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu.

uguni un ūdeni. grieķu Dioskūrus). Šie dievi nav arī vairs ļauni daimoni. Tādā pašā ceļā no baltu mītiem būs atkal cēlusies latviešu mītoloģija. 1914). ka šie indoeiropiešu senie dievi nav vēl bijuši pilnīgi antropomorfizēti.bet kā jau augšā minēts.vien debess valdnieku jeb tēvu. Veļi nāk sakarā ar cilvēkiem virs zemes un paplašina arī dažu dievu darba lauku. un tautas dzejnieku fantazija līdz ar patapinātiem citu tautu mītiem tos sajauc vēl vairāk. kuŗu arī pazīst daudz indoeiropiešu tautas. ūdeņos un akmeņos. Tā tad indoeiropiešu pirmtautas mītoloģija nav vairs atradusies pirmatnīgā preanimisma stāvoklī. Pazīstamā angļu etnografijas mācības grāmatā ir teikts: „Vienkāršas un neattīstītas tautas. kā tas agrāki tika darīts. No šādiem māņiem tad nu arī būs attīstījusies baltu pirmtautas māņticība un. p. jo tikai retumis dieva nosaukums sniedzas līdz indoeiropiešu pirmvalodai. t. kas cilvēkam palīdzējuši visādos darbos un visādas stāvokļos. rīta gaismu. kā vērojams. Nav tomēr jādomā. romiešu Sterculinius) nav nekādi izņēmumi mītoloģijā. pie vieniem (p. Pie indoeiropiešu tautām pēdējā mītā zināma loma vēl pieder „Debess” jeb „Dieva dēliem” (sal. Daži dievi dzīvojuši zināmos kalnos. mēs atrodam arī dievības. pr. ka visas pirmatnīgās indoeiropiešu dievības būtu cēlušās no dabas spēkiem. Tikpat plaši ir izplatīts cits mīts. zādzību un slepkavību. ka saule un mēness esot laulāts pārs. sauli. i. jo lielāka ir tendence uz politeismu” (C. Arī ķīniešu noejamo vietu dieviete un latviešu Mēslu māte (sal. cilvēka likteni — par visu gādājuši savi dievi. kuŗas stāv uz zema civīlizācijas stāvokļa. No debess parādībām uz pirmatnīgo cilvēku vislielāko iespaidu ir atstājis pērkons. Pa daļai to jau redzējām pie augšā minētās Laimas. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti. Burne. Par zemkopību. S. Bijuši vēl dievi. Jā nu šādi nosaukumi attiecas uz pirmvalodu. 4. kuŗiem stāv pretī „Saules meitas”. kas uzrauga maucību. pielīdzināti cilvēkiem. Tāpat nevar teikt. bet pie dažādām tautām mainās abu dzimums. pazīst parasti tikai maz sargu dievības. jo dievu ar zvēru izskatu indoeiropiešu tautām nav samērā daudz. London. lopkopību. Lai gan pēdējā laika mītologi vairs nepiešķiŗ senču un dvēseļu kultam tik liela vecuma. medību. t. tomēr neviens neliedz viņa lielās nozīmes. zveju. no kuŗa ir cēlušās dažādas dievības. Mītologi domā. Salīdzinot dažādu tautu ierašas. p. mežos. būs cēlies augšā minētais veļu kults ar dažādām apakšzemes dievībām. kā jau teikts. Bijušas vēl visādas apgabalu un māju dievības. kuŗi neretis tiek domāti visādu zvēru veidā. Tā tad latviešu dievi būs gan vēl tālāku atšķīrušies no pirmatnīgajiem daimoniem. No tām. mēnesi. bet arī kādu zemes valdnieci. tad viņi vispirms parasti ir nozīmējuši debesis. pie otriem mēness ir tēvs un saule māte (p. Tāpat bija savi dievi. seniem grieķiem un romiešiem) saule ir vīriešu un mēness sieviešu dzimuma. ka pēc dievu skaita un dažādības šī mītoloģija būtu nabadzīga. Jo vairāk sarežģīta ir civīlizācija. Dažos apgabalos būs arī bijuši dažādi mazāk ievērojami dievi. Ar sauli var vēl vest sakarā rīta blāzmas dievieti. The Handbook of Folklore. laulības dzīvi. kas valdīja par vēju. Mirušām dvēselēm pirmatnīgā cilvēka fantazijā pieder ievērojama loma. būs arī gājusi kādu soli uz priekšu. senču dvēselēm un visādiem dzīves apstākļiem bieži vien samaisās. pērkonu. stāvēs vēl tuvu indoeiropiešu 9    . Māņi par dabas spēkiem. Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem neretis arī zemes dievi. zemi u. Nav viņiem visiem bijis arī sevišķu nosaukumu. pie ģermāņiem un seniem semītiem).

kā: sauli. pērkonu un četrkājus līdz pat vērsim”. par piemēru. Iepazinušies ar tiem pamatiem. . jūras. Minētā priesteŗu valdība par vairāk tautām būtu arī kā izņēmums visā ziemeļu Eiropas vēsturē. tikai augšgalieši. 10    . dārzu. Jā nu visām baltu tautām nebija vienādas ticības. zibeņus un vējus. gadā: „Šiem ir dažādi dievi. gan nevar būt ne runa. sestais bagātības dievs u. mēnesi.senajām dievībām. Otrs bijis debess un zemes dievs. kā jau minēts. Livonum. kuŗu piesaukuši mednieki. viens debess. pr. ka šīs ziņas būtu kāda iemesla dēļ tīšām sagrozītas. pieminēdams lielākos latviešu dievus. gadā šā: „Daudzi līdz šim vēl gluži atklāti turas pie elkudievības: citi parāda dievišķu godu kokiem. Ar šiem citātiem varam salīdzināt P. vēju. arī šiem blakus viņiem vēl bijuši citi dievi un dievietes. kuŗu piesaukuši arāji. Menecius De sacrificiis et idolatria veterum Borussorum. zibeņu. mēnesi un citas radītas lietas. Tāpat viņiem bijis savs pērkona un negaisa dievs. labības. To ievērojot. ka pie senajiem prūšiem un leišiem dažādos apgabalos ir bijušas dažādas dievības. Citā vietā viņš raksta. ir cienījuši Ūsiņu. kuŗa. I. Trešā vietā. kā: zivju. gadu simtenī tiek pieminēts pie latviešiem arī debess dievs. Dārzu māte. lauku jeb tīruma. kuŗu piesaukuši sievas un mājas mātes”. apakš kuŗiem stāv citi dievi..Par seno prūšu ticību Pēteris Dusburgs raksta 14. viens zemes dievs. Einhorna ziņas par Baltijas latviešu māņiem. uz kādiem mēs varam pārbaudīt chroniku ziņas par mītoloģiju. kuŗu piesaukuši ceļotāji.” Par augšgaliešu māņiem raksta kāds jezuītu misionārs 1613. ceturtais kuģinieku dievs. Tāpat ir novērots. pāriesim tagad uz chronikas daudzinātiem baltu tautu dieviem. trešais jūras dievs. lauku. To ievērojot. tārpu un ceļu dievi”. Jau augšā ir minēts. pērkonu. gadu simteņa sākumā šā: Maldīdamies viņi tura katru radītu lietu par dievu. ne vien latviešu valodai. sauli. bet arī pēdējās lielu līdzību ar senajiem indoeiropiešu māņiem. ka latviešiem bijuši „dažādi dievi un dievietes. Pie latviešiem sastopam tādu pašu dažādību. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām. citi citām lietām. dārzu.. kur lasām. zirgu. lopu. Meža māte. zvaigznes.. pr. tad nevarēja būt arī tādu priesteŗu. uguns.” Pēc šām ziņām mēs redzam ne vien radniecību baltu tautu mītoloģijā. ka pie prūšiem. kā liekas. citi čūskām. Citi pielūdz Pērkunu u. Šādas lietas zina stāstīt sevišķi augšā minētais Simons Grūnaus. citi upēm. bet arī latviešu mītoloģijai ir liela nozīme indoeiropiešu senākās kultūras izpētīšanā. Lauka māte.. leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Ceļa māte. kā: debess. piektais aku un upju dievs. Nav mums pamata šaubīties. govju un citu vajadzīgu lietu dievi”. ka „latvieši pielūguši sauli. Tā. t. lopu. M. kā Jūras māte. t. labības un citu zemes augļu dievs. jo pēc viņu vārdiem pagāni pielūguši velnus (coluerunt Daemonia pro Diis. kamēr vecākās un drošākās chronikas vēsta par pastāvīgiem asiņainiem kaŗiem baltu tautu starpā. aliarumque vicinarum gentium). Einhorns raksta: „Viens ir bijis puķu. Tāpat arī leiši pēc dažādiem veciem rakstiem esot pielūguši pērkonu. pērkona. Mosvidijs raksta 1547. un tikai kurzemnieki ir pazinuši ķekatas. 17.. ka indoeiropiešu pirmtautai nebūs bijuši visās vietās gluži vienādi dievi. kas valdījuši par visām minētām tautām. mēnesi. laika. kuŗu piesaukuši zvejnieki. vecākās chronikas nepiemin.

bet neretis arī brauc „kamanās” un „ratos”. igauniski: taevas. vēzis). „baltus svārkus” un „baltu spieķi” (32913). Pēc vienas tautas dziesmas (33652) viņš ir „mazs vīriņš”. visvairāk „pelēkas” krāsas (33532—5). nevis ar Jupi. Dievs. „Spriks pie Dieva. kā jau minēts. un kuŗa eksistenci apliecina katoļu priesteris un P. 29579. Viņš nēsā vēl „jostu” (29436. ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. zaķis. Vēl tagad kādā mīklā Dievs zīmējas uz debesīm. 33682. Līgo Dievis ar Pērkonu. gan kā „melni kraukļi” (33690). Viņa zirgi ir dažādas spalvas. 11    . Liec zaļami salapot. Pērkon’. Viņš līž „līdumu” (28854. 29436. ir meklējams arī latviešu mītoloģijā. simtkājis ezerā” (zvaigzne.) ar „zobenu” (9097. 28016. 9123) un dus launagu (32800). lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis. „jāj pieguļā” (738. Einhorns? Uz šo jautājumu dod mums atbildi mūsu tautas dziesmas. Kur būsim citu gadu. 33255). Ko sapņos es redzēju! 9291. Šie zirgi parādās neretis arī citādos veidos. 33682). 33140 v. 29176). 27359. kādēļ arī citas dievības nekad netiek sauktas par dieviem. Sodi. grieķu „Zeus patēr” un latīņu „Jupiter” jeb „Diespiter”. sal.). bet dara arī visādus viņa darbus un neretis „lien” viņa „istabā” (19713. iet sēt „ar sētuvīti” (27953—4. Vārds „dievs” ir aizņemts arī somu valodās (somiski: taivas. Parasti viņš jāj uz zirga. no kā redzam.: Sper. šis vecais debess dievs pārgāja pie visām trim baltu tautām kristīga Dieva nozīmē. bet „gudrs viņa padomiņš”. kuŗš. Latviešu tautas tradicijās Dievs ir tikai īpašvārds. 32955. 34043. ceļmalīša krūmiņā” (26060. 33657). „zaļu zīžu nēzdodziņu” (33997). pie reizes arī „rudzu rogu cepurīti” (32555). Kas tad nu gan ir bijis tas vecais debess valdnieks jeb Debess tēvs. 33655). Debess tēvs. Šis baltu tautu Dievs (leitiski: Dievas. Tautas dziesmās atrodam daudz un dažādus sīkumus par šo veco Dievu jeb Debess tēvu. Vai. Debess tēvs un Zemes māte. Debess tēvs. Kristīgu ticību pieņemot. bet arī ar sanskrita „Djāus pitā”. 20. p. guļ nakti „liela ceļa maliņā. v. sausu koku. kā jau vispārīgi ieslavētie tautas dziesmu zirgi. 31754. 33140 v. 2. ļaunus ļaudis Dod labiem padzīvot. Bagātie pie Dieviņa Mani stāda kaņepēs. Tā tad latīņu Jupiters saskan ar mūsu tautas dziesmu Dievu. Viņam ir „plats” (33255) jeb „kupls” (8135) mētelis. 28028). Dieviņš stāv pagalmā „vībotnīšu krūmiņā” (8050. gan arī kā „melni vērši” ar „baltiem ragiem” (33862). p. Dieviņš ne vien līdzinās cilvēkam. Dziržu savu Debess tēvu Mani ar’ meklējam. prūsiski: Deiwas) jeb Debess tēvs ir pēc skaņām un nozīmes rada ne vien ar latīņu vārdu „deus” (dievs). Dievs to zina. gan kā „melni suņi” (33647). Dieva kumeliņam ir šad un tad arī „zvaigžņu deķis mugurā” (17833. 13232).5. 31167. 4) un „sudrabots” (33254. arī no „zala zīda” (32953. 269. Es ar savu bāleliņu. 30074. Dieviņi. sal. spriņģis mežā. nevis sugas vārds.

citreiz „Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu” (34019). kādu tur patiesībā nav. kas tev vecam maizi dos?” (33678). akla meita (nakts)”.dievībām. Pa daļai to varam izskaidrot ar pašas dievības pirmatnīgo dabu. ka „Dievs Laimai (Dēklai) saslaucīja godājamu nēzdaudziņu” (34015). Ja nu Dievam nav bērnu. Reiz „Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu” (34016). Par Debess tēva sakaru ar Zemes māti liecina tikai vairs sekošā mīkla: „Augsts tēvs (debess).tura savu „klēti” (8243). kas atrodas „pie Dieviņa nama durvu” (19491). 9459). 32955). Dieva māte. kā augšā minēts. Bērziņam. nedz arī tik populāra kā mūsu tautas dziesmās. Bet pēc man pazīstamiem variantiem šis Dieva dēls nozīmē sauli. Viņi jāj parasti uz zirgiem un dažreiz arī paši parādās zirgu veidā. Pie visām minētām tautām Dieva dēliem pieder sūtņu loma Saules un Mēness precībās. kuŗu piemin tikai kādas trīs dziesmiņas. Vismaz par Dieva dēlu māti nav mums nekādu ziņu. Skat. Var jau būt. arī „trīs dieniņas. turpretī viņa savādie zirgi un viņa sakars ar Sauli un Pērkonu liekas būt atmiņas no tālākas senatnes. par kuŗu vēl runāsim uz priekšu. vienā dziesmā Dieva māte kaujas ar Velna māti (34054). Viņš aprunājas ar Laimu. kur aug „kupls ozoliņš” (34127). traks dēls (laiks). kas droši vien būs tas pats tautas dziesmu Dievs. Ka Dieva dēli nozīmētu ausekli un vakara zvaigzni. Dieviņš palīdz cilvēkam visās lietās un visos darbos. tad nevaram arī vairs itin droši apgalvot. Vecākās chronikas daudzina Pērkonu par lielāko baltu dievu. bet latviešu mītos šādas lietas nav vairs skaidri redzamas. trīs naksniņas ienaidā”. kādēļ arī nevajaga tīšām meklēt mūsu tautas dziesmās tādas lietas. Šī tautas dziesmu Dieva apģērbs un nodarbošanās gan stipri atgādina paša tautieša apģērbu un saimniecību. bet arī seno grieķu Dioskūrus un seno indiešu Ašvinavus. Einhorns pazīst kādu debess un zemes dievu (Gott des Himmels und der Erden). Tā tad pie latviešiem Dieva dēli jau būs pārnākuši kā tālāku attīstības mītiskas būtnes. te atbrauca Dieva dēls” (gaisma). „Ne tev tēva. Mannhardt). Biežāki vainīgi ir tomēr paši Dieva dēli. 1). pa daļai ar kristīgas ticības iespaidu. Šāda ienaida iemesli ir dažādi. un „dara alu” (8082). jo tur ir arī skaidri teikts. Räthsel. Bielenstein. „Nerībēja. kuŗš aizrāda. „salauzuši Saules meitas vainadziņu” (34018) jeb „apgāzuši Saules meitas kamaniņas” (34020). Kā Laima. Arī dažādu matronu kults. tas pēc tautas dziesmām nebūt nav pierādāms. ka zeme piederot Dievam (1901. ne māmiņas. atgādina ar saviem zirgiem ne vien „Dievo sunelei” pie leišiem. Daži mītoloģijas pētītāji domā. Tautas dzejnieks dzied: „Ne tev sievas. plata māte (zeme). kā domā V. ne tev savas līgaviņas” (33679). Ienaids ar Laimu jeb Dēklu ceļas vai no strīda ļaužu likteni lemjot (9242. 10042. jo vienā variantā viņa saskan ar „Māŗas māti” (33793). kā jau ir aizrādīts. vai arī no tā. kopj savu „apiņu dārzu” (19487). ka tautas dziesmas tura Dievu par tā saukto Dieva dēlu tēvu. ka jau indoeiropiešu 12    . kā izskaidro H. Tā. Māŗu un Sauli. Pagānu laikos šā Dieva vara gan nebija ne tik liela. A. jeb mākoņu dievus. Ar Pērkonu Dievs „līgo” (32955) jeb „danco” (24044). ka Dieva dēli pie indoeiropiešu pirmtautas ir attīstījušies no rīta un vakara zvaigznes. kuŗus viņš pats „dara” jeb „audzina” (31777— 80). Sevišķi viņam pieder kalni (30336). par piemēru. tā arī tautas dziesmu Dievs ir jau stipri pārgrozījies zem kristīgas ticības iespaida. ka pēc kādas mīklas Dieva dēls nozīmējot gaismu. Šie Dieva dēli. ne tev bērnu. kas „nomaukuši Saules meitas gredzentiņu” (34017). Manharts (W. Bīlenšteins. dzeŗ kāzās kopā ar ļaudīm (16095. iet pat par kalpu (11776) un ir sevišķi vīriešu patrons. būs laikam aizņemta no krieviem. varēja pabalstīt šādu dievību. strīdas ar tām un ir sevišķi ar Sauli. Drīzāk jau tad ir taisnība L. 134. bet jau P. Šis Dievs stāv arī viens pats par sevi un nav viņam nekādu skaidru ģeneāloģijas sakaru ar citām . nedimdēja. 1000 Lett.

Šūpos mani Zemes māte Apakš zaļa velēniņa. Vēlāku viņa gan maz vairs izšķīrās no Veļu mātes. kā arī viņa sakars ar Dieva dēlu. koka saknes meža ceļā). krustiem zvaigznes debesīs” (32824) un „es redzēju zelta krustu (var. ka Zemes mātei vēl kalpojušas „svētas 13    . māte. Gana lūdzu Zemes māti. Andružiņi. Arī tālāk dvēsele paliek Zemes mātes „glabāšanā”. Pretī Debess tēvam stāv Zemes māte. māmuļiņa. Neba mani daudz šūposi. Atlaid manu augumiņu. Zemes māte. Citās dziesmās ir mums vēl skaidrākas liecības par kristīgu ticību. tēvs. ka „Dieviņam četri dēli”. māmiņa. mīļā māte. Māte.pirmtauta esot daudzinājusi Dieva dēlus kā mītiskas būtnes. kā jau teikts. Zemīt’ mana mūža māte. 27406. kuŗu pirmos sākumus tauta laikam jau bijusi aizmirsusi. Pēc divām citām dziesmiņām (33967—8) ar daudz variantiem Dievi dēls „zelta krustu vēcināja”. p. Kā Jānīti dažreiz sauc par Dieva dēlu. Var jau būt. Diezgan bieži turpretī daudzina Jānīti par Dieva dēlu (32902—9). 27730. Nav mums nekādu liecību. no kuŗas arī ļaudis izlūdzas ilgāku dzīvi virs zemes. Neretis sastopam arī divus Dieva dēlus (33766. 33976. kas varētu būt atmiņas no senlaikiem. kā redzams.) latvieši prasījuši no Zemes mātes arī savas pazudušās lietas. i. Visas šīs dziesmas par Dieva dēliem ar zināmiem vārdiem. Pāvulīši” (33734. ka šis zelta krusts zīmējas uz zvaigznēm. Atvadoties no tēva un mātes. Rokā maku turēdams: Došu simtu dālderīšu. 27340. kuŗiem esot šādi vārdi: „Mikužiņi. 2. par Dieva māti un Dieva meitu pieder. Viena dziesmiņa stāsta. jeb vispārīgi Dieva dēlus. Pēterīši. nāk bez šaubām no kristīgas ticības. Manharta domām esot senāk turēta par augu māti un zvēru radītāju. Labvakar. piedzima. lieldienā šūpli kāra” (33295). Ar Dieviņu. tomēr īstā apakšzemes jeb „viņas saules” valdiniece liekas būt Zemes māte. Ne tā mana mūža māte. Zemes māte. Labvakar. Glabā manu augumiņu. tā arī vienā dziesmiņā (32) „mīļa Laima” ir „Dieva meita”. ka „ziemsvētkos Dievs. Visbiežāki tautas dziesmas daudzina vai nu gluži vienkārši Dieva dēlu. Pēc Langes vārdnīcas (L. 1120. mirstošais cilvēks sveicina Zemes māti. zem kristīgas ticības iespaida. jo „krustiem auga ceļam saknes (t. Šie Dieva dēli ar noteiktiem vārdiem ir attīstījušies. Šūpo mani. Viena dziesmiņa noteic pat gluži skaidri. 1. cik Dieva dēlu īsti ir bijis. 2). pie lieliem retumiem un nav attiecināmas uz seniem laikiem. 212. Glabā manu augumiņu! 27521. Tomēr pats krusta nosaukums. Tas pats Lange piemin. kas pēc V. 34023).: zvaigžņu sietu) vidū gaisa grozāmies” (33780).

kā liekas. Latviešu tautas dziesmas tomēr daudzina daudz vairāk Dievu dēlu (leit. kas ir stiprāka. Zemes mātes nozīmes ierobežošana būs jau iesākusies priekš kristīgiem laikiem. Dieva rati. Arī pie leišiem vecās Žemīnas vietā iŗ ieviesies Žemepatis. Mēness (33865. Pēc leišu dainām Saule naidojas ar savu neuzticamo vīru Mēnesi. ka visi fakti liecina pirmās vecumam par labu. Pēdējie māņi gan ļoti atgādina Ūsiņu un Mājas kungu. viņa ir laikam kopīga pie latviešiem. Vecā teika par Saules (arī leitiski un prūsiski „saule”) un Mēness (leitiski „menuo” un prūsiski „menig”) laulības dzīvi ir uzglabājusies tāpat pie leišiem. no kā ceļas nenovēršama nelaime jeb piepēža nāve. 1. Saule „bāra” Mēnestiņu. 382.).. IV. izņemot pāra nedrošus piemērus. jeb kādu mazu krāsmatu. Jau augšā mēs redzējām. ka Zemes mātes loma ir palikusi ļoti niecīga un par tuvāku sakaru ar Debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas.). Svētas meitas ir tomēr bez šaubām jaunāka parādība latviešu mītoloģijā. kad valdīšana par zemi būs pārgājusi vecā Dieva ziņā (1901. Izņemot Dieva dēlus. un otrkārt tāpat „svēts” (no krievu cвятой). gaid’ Saulīti iesēdam” (33799). ka Zemes māte esot cēlusies no Veļu mātes. „Saule laida Mēnesim ar sidraba čakārniņu. ir aizņemti vārdi. Saulytes dukrytes) precēšanos. p. Debess dievības. sviesta. kas parādās sevišķi savstarpīgā kaitināšanā. Saule „kūla” Mēnestiņu (33925—7). p. 6. nav pastāvīga līgava. Mēnesim tomēr ir vairāk jācieš no Saules. 1. starp Saules meitu preciniekiem vēl ir pieminēti Auseklis (33745. Šī māņticība ir pie šejienes zemniekiem ļoti veca. Tālāku mēs dzirdam. pr. „Saule meta audekliņu”. „Viņiem ir ieraša iežogot kādu vecu koku. Vecais Stenders turpina. aprīlī viņi tai kauj melnu gaili. viņi cienī ļoti augstu: pārkāpt par sētu un noraut tur kādu zemeni jeb aveni. bet Mēnestiņš lēkādams sajauc Saules audekliņu” (33941). Ausekļa dēli (33946. kuŗi pastāvīgi kaitinās. Saule senāk bijusi „meita” (33809—10) jeb „brūte” (33869) un Mēness viņai „nojēma vainadziņu” (33810). 34001). jo pirmkārt viņas netiek minētas tautas dziesmās. greznojas un izpilda visādus darbus. ka šīs svētās meitas pa naktīm izpildījušas saviem cienītājiem visādus darbus. Mēness dēli 14    . t. 23. Hūpelis (Topographische Nachrichten. ir viņu acīs noziegums. Tādu vietu. 32955. man naksniņa” (33909). 33857. vai visas šīs ziņas būtu saistāmas ar Zemes māti. lībiešiem un igauņiem”. kā pie latviešiem. kādam nolūkam uz tā laukuma ir sevišķis ziedojams akmens. 34026). „Saul’ sacirta Mēnestiņu ar aso zobentiņu. Latviešu tautas dziesmas daudzina Mēness precēšanos ar Sauli. Vispārīgi var sacīt. 33849). 555. kādēļ varam šaubīties.1. jeb tukšu laukumu. Dievo sunelei) un Saules meitu (leit. Bet arī Saule. un tur ziedot Zemes mātei no pirmā piena. jo arī „Dieva zirgi. kas viņiem ir itin kā mājas sargu dievs. sevišķi kur senāk nodegusi kāda ēka. kā arī „meita” (no vidus vācu meit). kas domā. iecirst tai svētajā kokā u. ka saule „mūk” un Mēness „dzenas” tai pakaļ (33866). 33745. kam tas gaiši nespīdēja tumšajā naksniņā” (33928). 33795.meitas” I. ka tas „nosaldēja” Saules sēto „rožu dārzu” (33927). kam atņēma Auseklim saderētu līgaviņu” (33950). ka vēl viņa laikos Valmieras apriņķī cienīta Zemes māte (Erdgöttin). 34009. 33836.) raksta. „kam tas savu augumiņu nakti vien maldināja” (33846) . Mēness atbild: „Tev dieniņa. kas iemīlējis rīta zvaigzni (aušrine). Tomēr pavisam nepareizi spriež tie rakstnieki. vilnas un naudas.

kamēr precinieki mēdz būt dažādi. „pilni pirksti abas rokas zelta grieztu gredzentiņu” (33932). kuŗas varam attiecināt jau uz indoeiropiešu pirmtautu. Saules apģērbs ir taisīts visvairāk no zelta un sudraba. nāk mazas māsiņas kā magonītes” (33896). „jumpraviņas” (33770). Pie tāda paša vēlāka Saules mīta paplašinājuma piederēs laikam arī „Saules dēls” (33842). Līdzīgi Laimai viņa gādā par ļaudīm un līdzīgi Veļu mātei aizvada dvēseles uz „viņu sauli”. 27593. „velē villānītes” (34025). 15    . Kamēr Saule norietēja. Tālāku viņai ir „zelta kurpes” (33951. Svētījiet. kuŗam Saule ved arī „vedeklu” (34039. Kamēr Saule nosapēra Sudrabiņa pirtiņā. 7 un 23). kas pasaulē notiek. Saule tek „par siliņu ratiņos. kā jau redzējām arī mūsu tautas dziesmās. ka Saule brauc jūrā ar laivu un ka viņa visu zina. Saules kalpi zīmējas arī vēl uz jaunāku laiku amatiem un visi ir nosaukti ar aizņemtiem vārdiem. Vējš (33798). 33866). izrakstītu „zeltītiemi dzīpariem” (33790). gan ratos. Viņa nēsā vai nu „zelta sagšu” (33934—5). 19—22)./darina sagšas” (4385). par jūriņu laiviņā” (33811). Saule „auž” (83907) jeb „met audeklu” (33941). Pērkons (33891) un Pērkona dēls (33834). Viņa. redz. Mēnestiņ’. vaska kurpes kājiņā” (33917). turpretī ļoti veci mīti ir tie. austriņā sēdēdama” (33924) un noiet „zeltābolu mētādama” (33881). „balts krekls” (34028) . kas būs mantots no indoeiropiešu pirmtautas.(33803. Lercha-Puškaiša Pasakas. Par šādām precībām ir uzglabājušās atmiņas pie vairāk tautām. Arī grieķu Hēliades nebūs šķiŗamas no tām pašām Saules meitām. Nav nekādu šaubu. „zīda kleita” un „sudraba vaiņags” (34027). 6843. Dažreiz „Saule kokles skandināja. jaunas meitas. 33995). Par šo ierašu liecina arī sekošās tautas dziesmas. 33827). kuŗu precē augšā minētie ašvinavi. „rasas rotu valkātājas” (5729). „pin vaiņagu” (33942). Ne Saulīti norietam. jo Ādažos ir kāds vecs mājas vārds „Mēnesdēls”. „jungi” (33911). Saules apģērbs gan mums atkal atgādina tautietes drēbes un rotas lietas tautas dziesmās. Saules noiešanu senie latvieši ir svētījuši un nav tad izpildījuši dažādu darbu. ka šie radi un kalpi ir vēlāku laiku pielikumi. Kaut arī viena tautas dziesma nosauc Sauli par „meitu māti” (33766). Mēness dēli liekas būt vecas mītiskas būtnes. „kalpi” (33734). Dieviņš (34043. ar dažāda skaita un dažādas spalvas zirgiem. nāk bāleliņi. „Rit’ riti. Ļoti vecas mītiskas būtnes ir turpretī „Saules meitas”. kas indiešu Sūro duhita. „sulainis” (33884) un „stūrmanis” (33890).„zelta kronis galviņā. tomēr nekur nav runas var Saules meitu tēvu. Viņa izpilda arī visādus sieviešu darbus. 34014) un jož ap vidu „jostu” (33750. Saulītei kalpo „kalponīte” (33805. ka pēc latviešu mītoloģijas no Mēness un Saules laulības esot radušās zvaigznes. Ne svētdienas nesvētīju. nāk māte. kas notiek cilvēka dzīvē (33991) un zina viņa mūžu (33744). kuŗi jau augšā ir minēti kā indiešu Dieva dēli. Tautas dzejnieku fantazija piešķiŗ Saulei pie gadījuma arī dažādus radus un kalpus. 6846. vai arī Jūras meitu austu sagšu. vārtiņus vērti. nu nāk Saulei trejādi viesi: nāk tēvs. 33992) jeb „zelta pušķi” (33931) un „sudraba ieloki” (33930—1). kas atkal ir „zelta” (33820). Šīs debess precības ir atkal ļoti vecs mīts. Viņa ģērbjas „sudrabota” (33785—4. Dažreiz Saulei ir arī „zīda svārki” (33791. . un precējamā ir še parasti Saules meita. kādus sastopam turklāt ļoti reti. Vecais Stenders gan raksta. 34024). Viņa brauc gan kamanās. Saules meita ir tā pati. Viņas ir tādas pašas nenoteiktas mītu būtnes kā Dieva dēli un liekas būt tikai pēdējo pretstati. bet nav mums nekādu drošu liecību (sal. Vēja dēls (33983). 25535.

33854). un 160.) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nesuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus. ka „Saulītei viena meita” un tā pati esot „bārenīte”' (4368) un stāvot „vaiņagā” (59741) jeb tiekot tautās „vesta” (13732). 33803. B. kuŗus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topographische Nachrichten. tā atkal Mēnesim ir dēli (22049. 1. K. kas arī pēc fonētikas stāv savstarpīgā radniecībā. ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu. Aunings turpretī Austras vietā tura Ūsiņu par latviešu rīta blāzmas dievību. p. 34012) un cīrulītis nes Dievam ziņu. Jau paši nosaukumi „Austriņš” un „Austrene” skaidri zīmējas uz Austru. 16    . ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra. ka Austrenes kalns esot redzams pat jūrā. uz krāsmatas. XV. un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā. velēnieši) kāzas dzēra” (27798. p. vilnu un tam līdzīgus upuŗus. Pēc tautas dziesmām mēs tikai zinām. Pēc dažām dziesmām Saules meita arī „slīkst” (33969. ka Saules meitas būtu zvaigznes. tagad sauktā Radziņa. 159. ka Jurģa (23. no kādiem avotiem Stenders smēlies šīs ziņas. sept. ka „Mēnestiņš zvaigznes skaita. 111. Bērtuļa (24. kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. 48. un gulējuši par nakti Austriņa.V. 33847. Visi minētie vārdi saskan arī ar latviešu Austru. Visvairāk tomēr ir apdziedātas gluži vienkārši „Saules meitas” jeb arī vienskaitlī „Saules meita”.). pašā kapsētas vidū. p. Hūpelis stāsta. Šis kalns liekas būt augstākā vietā tai apgabalā. Ar tādu pašu tiesību mēs varētu turēt Saules meitas par veļiem. Paši turienieši neesot vairs šiem upuŗiem ticējuši. ka senāk še nākuši „malēnieši” jeb „katoļi” un nesuši pie rīta blāzmas dāvanas. Turklāt daži mītologi meklē zvaigznēs Dieva dēlus un pēc tautas dziesmām „rīta svaigzne ar vakara tie Mēneša kumeliņi” (33898. 34002. Drīzāk gan še būs jādomā par saules gaismu (viena meita) jeb saules stariem (vairāk meitas). Pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas.). III. Pēc tā visa varam vērot. kuŗi jau arī augšā ir minēti. bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukta Radziņa) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. leišu auszra). Arī tagad vēl ļaudis stāsta. 33983). par ko bijuši ļoti dusmīgi.1. Treškārt Ūsiņš pie latviešiem ir zirgu patrons un nav nekādu drošu aizrādījumu. nevis Ūsiņš.). Te ziņo. un dāvanu nesēji. tad „Saules meitas (var. R. piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu sešdesmit atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi. apr. latīņu aurora. te atkal runā par „divām” (4368. Rakstu Krājums. jo ja „ar saulīti lietus lija”. aug. 2). ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca.) un Miķēļa (29. un ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus. jeb ir noslīkusi. Vairāk indoeiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas. tāpat mēs nezinām. neredzēdami gaismas. 1. 33995). 1. 34010. jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš” (sal. 33805) un „trim” Saules meitām (33943). Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu. ka „Saules meita nomirusi” (2647). vai ir visas vakarā” (20922). Ceturtkārt Ūsiņš ir aizņemts no krievu valodas (Уceнь). zelta kannas mazgājot” (33822. R. kas vakaros slīkst jūrā.). Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma” un „austra” ir sieviešu kārtas. Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas. grieķu ēos jeb auos. kā: vilnu un ēdamas lietas. rijā. Par Saules meitu skaitu ir mums atkal ļoti dažādas ziņas. kā vērojams. Veci ļaudis vēl tagad atmin. L. kādēļ laikam arī Raunas mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkartu. kuŗa arī tagad atrodas kalna galā. Stāsta. Ļaudis sanākuši jau dienu priekš dāvanu nešanas. 1). Austras svētnīca. Kā Saulei ir savas meitas. ka viņš būtu arī gaismas dievs. Z. Saules meitai līdz ar Zemes māti un Veļu māti ir arī „kapa atslēdziņa” (27519. Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi.

Līdzīgus dievus mēs vēl sastopam pie krieviem (Перунъ). Par to liecina arī sekoša dziesmiņa: Kalējs kala jūriņā. Vienā dziesmā (32486) mēs lasām. 5 v. Tā arī ķīnieši pazīst piecus pērkonus un četrus vadoņus. ka pērkona debešus tauta sauc par ozoliem. Šie brāļi parasti speŗ. bet nevis tikai nejaušs līdzīgs gadījums. 7. 33718—20). Kā tikai pērkonu dzird rūcam. Pēc fonētikas tomēr visiem šiem izskaidrojumiem ir vēl šķēršļi ceļā. No iemīlēta skaitļa 9 gan nebūs pārgājuši uz sešiem un pieciem. slaviski пьрати). Dzirkstelītes gaisā lēca: Pieci brāļi vieni māsi Vaiņaciņu kaldināja. 33717. 27339. Bet ja kādā dziesmiņā (33729) ir teikts par šo kalēju ar oglēm: „Tā jau mūsu silta saule.). Uz ozolu dievu varētu zīmēties tas apstāklis. Tāpat pēc latviešu un ķīniešu māņiem pērkons sējot arī bekas. Mītoloģijā ir sastopamas. lai arī pirmais būtu bijis populārāks. kuŗi arī sastopami tikai pāra dziesmiņās. leitiski: pērti. kuŗas pin sietus un sijā smalku lietu. tā ļaudis mēdz sacīt: „Pērkoniņš. gan arī par Veco tēvu. un 33699. kuŗi pārgāja bieži daudzinātā skaitlī „deviņi” (33703—4). 33756. savus starus mētādama”. p. Daugavā oglis bira: Saule lika meitiņai 17    . Valodnieki ir lūkojuši izskaidrot šo nosaukumu gan par „ļoti augstu dievu”. ka „visi četri pērkoni jūrmalā kāzas dzēra”. 432) liecina to pašu: „Kalējs kala debesīs. Tomēr arī „Gelehrte Beyträge” (1761. 61. 3—6 un 8) jeb „pieciem brāļiem” (33708—9. Arī viena mīkla (Bīlenšteina Nr. kas „baŗas” un vajā ļaunus garus. 1. kuŗas abas turklāt ir varianti. prūšu Percunis) par lielāko baltu tautu dievu. Dieviņš jeb Vecais tēvs kājās”. gan par „ozolu dievu”. leišu Perkunas.). kas „kala debesīs” jeb „jūriņā”. 33704. Mums tomēr ir ļoti jāšaubās. ka „Pērkonīšiem pieciem brāļiem” ir bijusi viena māsa. Deviņus dēlus sastopam tikai divās dziesmiņās. gan arī par „pērēju” (no „pērt”. tad tā nevar būt īsta tautas dziesma. Abi pēdējie Pērkona nosaukumi ir sastopami arī tautas dziesmās (sal. dažos variantos arī laiž miglu. senindiešiem (Pardžanja) un senskandinaviem (Fjörgyn). 2). kamēr par sešiem dēliem ir runa tikai divos variantos. 24044. kas vakaros vedusi Pērkonu pirtī un mazgājusi viņu no putekļiem. Pērkona māte un meitas liekas būt atkal vēlāku laiku pielikumi.: 33700. kā zināms. pēc vienas dziesmiņas trīs (33890). 33709. 1) Pēc šā piemēra var domāt. astoņiem Pērkoņu brāļiem ir viena māsa.Vecās chronikas tura Pērkonu (arī Pērkonis un Pērkaunis. daudz negaidāmas līdzības. Pret to runā arī sekošais piemērs: Kalējs kala debesīs. bet parasti tomēr tautas dziesmas izšķiŗ stingri Pērkonu un Dievu (9133. Tad vēl tautas dziesmās ir runa par „četriem pērkoniem” (32486) un „pieciem Pērkona dēliem” (33704. rūc un zibina. jo arī leišu mītoloģijā. ) pazīst Pērkona māti. ogles bira Daugavā” (pērkons un zibens). Pērkona dēlu māsas vietā ir sastopamas arī Pērkona tēva meitas (33699). kādēļ arī šeit var būt atlieka no kāda ļoti veca mīta. ka tas kalējs. 33708) un māsa (33708 v. Pērēju atkal atgādina „bargais” pērkons. 32955. Tā tad priekšroka iznāk pieciem dēliem. Pērkona dēliem ir pieminēta arī māte (33703. Ausekļam un Saules stūrmaņam. vai šis Pērkons bijis augstāks par Debess tēvu. No pieciem Pērkona dēliem ir vispirms laikam izvērtušies seši (33704. Vecāks tomēr būs mīts. kuŗas esot saderētas Dieva dēlam. Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netika šķirti un ļaudis neretis sauc Pērkonu gan par Dieviņu. būs vispārīgi ņemot Pērkons.). (33730.

Starp Saules meitu preciniekiem mēs gan jau sastapām Vēju un Vēja dēlu. Einhorns raksta tikai vispārīgi par kādu uguns dievību. 30730. K. un leišu Vejopatis liekas būt vecāks par latviešu Vēja māti. Minētā dienā Uguns māte gribot atpūsties (R. sevišķi nedrīkstējuši cept ābolus. kur ir „niedru šķieti.) pūšamie vārdi (Treilands. Lange un Stenders. Pēdējo piemin tikai māņi (Jelgavas Rakstu krājums. Viņa tiek saukta arī „lielā Vēja māte” un zem viņas valdības stāv „kalponītes” (1350). kamēr P. Lai nedzird sētiņāje Tavus dēlus baŗamies. ir tautā ilgāki uzglabājies. 30846) jeb „stabulē” (12490) un auž jūrā „baltus audekliņus”. 610). tā tad nevar būt ne Dievs. Lange un Stenders un bieži vien to daudzina tautas dziesmas un pūšami vārdi. Turklāt izteikums: „Tā jau mūsu silta saule” nemaz neatgādina tautas dziesmu valodas.Pūra vāku zeltā kalt. Pēc Einhorna vārdiem Vēja māte gādājusi par laiku. „Dieva namu slaucīdama. jo arī Vējš (33789) ir kāda mītiska būtne. Dabas spēku dievības. Ja saceļas liels vējš. Tas ir izskaidrojums. kas paceļoties mākoņos un nākot atkal par lietu zemē. augustu) sauc arī par uguns dienu. Z. ka Dievam un Pērkonam ir dēli. Vēja māte gādā par visādiem maziem zvēriem un putniem. 1. Einhorns. Uguns kults. ka viens Pērkona dēls esot dziedātājs. Citā dziesmiņā (33709. sv. Vispārīgi šis kalējs parasti strādā Dieva dēlam un Saules meitai. p. lai Pērkona dēls ar savu rūkšanu palīdzētu dziedātājai „trīcināt” laukus. ne Saule. kā liekas.) tautiete lūdz Pērkonu. Varavīksna sūcot no upēm un ezeriem ūdeni. 7. Nr. slauka dievībām ceļu (33985) un griežas vienādi un otrādi. bet daudz plašāki tomēr ir pazīstama Vēja māte. i. Mēnestiņa istabiņu” (34049). 1. nevis tautas dziedātājiem. tad tai gadā izceļoties 18    . Uguns mātes vietu ieņem vēlāku Lārancis jeb Labrencis (t. 40. Runājot par pērkonu un lietu. B. 1. putu audi” (31003). Aiztais’ savas nama durvis. jādomā. To ievērojot. 33721. Rakstu krājums. lai sūta vienu dēlu. 2866.). 6. 27438. 34052. Laurencijs) un Labrenča dienu (10. Minna Freimane no Cīravas ir vēl piesūtījusi šādu dziesmiņu: Vēja māte. Viņu jau piemin P. Vēja dēls (33983) turpretī nav apšaubāms. ka šī nav īsta tautas dziesma. kādēļ tad mājā senāk nekurinājuši nekādas uguns. II. Jau augšā mēs redzējām. Bet dziesmiņā ir gluži vienkārši sacīts. Tautas dziesmās viņa „svilpo” (30806. 34050—1). Vēja mātes dēli še būs laikam ņemti no pazīstamās Andersena pasaciņas. tad viņu lūdz „iet gulēt” (2059. kas palīdzētu „šo āriņu trīcināt”. L. Vēja māte. nevaram piemirst arī varavīksnu. 82. Pēc šās dziesmiņas ir lūkots izskaidrot. bet Saulei un Jūras mātei meitas. kuŗu vecie latvieši turējuši par lietus ūdens apgādātāju debesīs. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. lai gan Uguns mātes tautas dziesmās neesmu atradis. kas ir vajadzīgs mītologiem. p.

1. bet pie mūsu augšgaliešiem no pērkona iesperšanas. sudrabiņu” (30914). Labrenci. 33243. Turpretī pie leišiem Labrenča vietā. „ko dar’ mani zvejnieciņi” (30917).). Z. Einhorns to tura par zvejnieku patroni. kuŗas vārds esot uzglabājies vastalāvī.).) sargā ēkas no ugunsgrēka. Pie krieviem Agata (cв. Arī pēc tautas dziesmām Jūras māte palīdz zvejniekiem (30910) un vaicā. g. Vēl tagad no Vidzemes Malienas raksta „Latvijai” (1913. kamēr vastalāvis ir aizņemts no vācu valodas (no vecā vācu „Fastelauendt”. Ar to esot mājas nodrošinātas pret visām uguns briesmām. B. Pēdējo pazīst nevien Lange. Lange un vecais Stenders piesauc viņu tikai pēc vārda. nātras un akmeni pēc kādām ceremonijām uz loga. 84. p. neviena neredzēts. Vasla nav nekāds latviešu vārds un nestāv arī nekādā sakarā ar uguni. Ja cepot ābolus. Jūras meitas nēsā „baltas sagšas” (30686) jeb „baltas villānes” (30733) un auž sagšas arī Saulei (33790). II. Tu nezini. ko es došu: Es tev došu baltu vistu Ar visiem cālīšiem. bet arī P. Stenders un tautas dziesmas.” Vienā tautas dziesmā lūdz Labrenci palīgā rijas kult. kuŗas „sasegušas baltas sagšas. Palīdzi. akmeni tam virsū. kā redzam no sekoša piemēra: Dedzi.” (Jelgavas Rakstu krājums. bet viņu piemin tikai divas tautas dziesmas. nelaiž mani maliņā” (30772). R. febr. zemu dzirkstelītes. svētā Agata bijusi uguns patrone. Cel augstu dūmiņus. Ūdens kultā pirmā vieta gan pienāktos Ūdens mātei. Aгафiя 5. ka latviešu uguns dieviete esot bijusi kāda Vasla. 34128. ka uguns kults būs pastāvējis pie latviešiem. 19    . 191) kāds korespondents: „Pa Labrenčiem vēl ļoti daudzās sētās piekopj pagānu laiku ceremoniju. rijiņu kult. K. Ūdeni noliek uz rijas krāsns. Gluži tīšām izdomātas ir tās ziņas. Einhorns un pūšami vārdi. lai izsargātu mājas no ugunsgrēka. tad ūdens māte ierauj dziļumā. leišiem un prūšiem jau priekš kristīgas ticības pieņemšanas. dodas rijā. Arī pie igauņiem Labrenča dienā (Lauritse päew) no saules lēkšanas līdz noiešanai nav bijis brīvu uguns kurināt. skat. nātras apakšā. 1. Jūras meitu vietā tiek minētas arī Jūras mātes kalponītes (30772). Rītā priekš saules lēkta mājas saimnieks. Nr. jeb „ko zvejnieku meitas dara” (30775). L. Viņa šūpo tautu dēlu „ozoliņa laiviņā” (33713) un tautu meita to lūdz: „Sargi manus bāleliņus” (30890). Pēc tautas dziesmām ugunij senāk ziedota vista ar cāļiem. XV. otrā akmeni un sauju „dzelzu nātru”. Viņai ir arī daudz naudas (30911) un jūrā uz akmeņa viņa žāvē „savu zeltu. lai neizceltos ugunsgrēks. Vienā rokā nes trauku ar ūdeni. daudz biežāki turpretī tiek daudzināta Jūras māte. 15. p. uguntiņa. Nav šaubu. 28774. Rakstu krājums. P. kur lasām: „Zvejnieciņa dvēselīte Ūdens mātes rociņā” (9549) un „Es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinot” (30731). dedzi. Turklāt blakus vecajai Uguns mātei un jaunākajam Labrencim svešā Vasla ir gluži lieka mūsu mītoloģijā. Tautietis lūdz Jūras māti: „ Valdi savas kalponītes”. kā Lazīcijs raksta. tad neaugot vairs āboli. Māņos vēl atrodam šādu piezīmi: „Kad pēc saulītes norietēšanas iet peldēt.ugunsgrēks.

7500).” Pie leišiem pagānu laiku ūdens dievi nav vēl kritikas pārbaudīti. kas atgādina leišu Bangpūti (Bangputys). svētais Nikolajs esot palicis par jūras dievību. Kā pirmais palīgs bērnam ir vecmāte. Ticība liktenim jau esot jāmeklē preanimisma māņos. pēc Lazīcija ziņām.) : „Dažos apgabalos. nav mums tomēr iemesla meklēt še tuvāku līdzību ar trijām seno grieķu moirām jeb parcēm. Bet nav mums iemesla šaubīties. Tā kā pie prūšiem Laimas dieviete nav droši pierādīta. Cik necik gaismas uz šo jautājumu met tikai vecās rakstu ziņas. Tāpat mēs nevaram droši zināt. Varbūt. Lielākā jeb mazākā mērā tic liktenim ikkatra tauta. lai gan bijis kāds pavārds Layme. kuŗai ir līdzīgs leišu Upinis dievas. ka viņa ir cēlusies tik vēl tad. Tāpat arī Laimas māte pie latviešiem ir gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam (9223) savu laimi jeb likteni. To apliecina arī mūsu tautas dziesmas. ka šie māņi būtu cēlušies no Saules cienīšanas. 408. Pēc P. ka uz šo Gaujas māti arī zīmējas sekošais Hūpeļa aizrādījums (Topographische Nachrichten.Vienā tautas dziesmā zvejnieks lūdz „bagātu” Gaujas māti: „Pildi manu ķeselīti” (sal. kas atgādina romiešu „tria fata”. vai senajiem prūšiem patiešām bijis kāds jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. Likteņa dievības. tomēr pēc nozīmes viņa tur vairs nav īsti šķirama no Laimas. Kaut gan dažās tautas dziesmās ir sastopamas arī trīs Laimas. Noteiktam liktenim ir ticējuši arī latvieši un likteņa lēmēja pie viņiem bijusi Laima. kur lasām: Ne visiem Laime klāja Savu zīda paladziņu. kam ir padota kopā visa pasaule un katrs cilvēks par sevi. Einhorna vārdiem Laima klājusi dzemdētājām palagu. lai veicinātu auglību. Sevišķi likteņa varai tic budisti un muhamedāņi. Pēdējā tiek minēta ļoti reti un uzticamās dziesmās arvien kopā ar Laimu. bet līdzīgi māņi par cilvēka dzimšanu un likteni gan jau būs bijuši pie baltu pirmtautas. zemnieki zināmās svētās dienās mazgājas ar Gaujas ūdeni. Līdz ar Laimu tautas dziesmas daudzina vēl Dēklu un Kārtu kā likteņa dievības. kuŗa tos savukārt būs mantojusi no indoeiropiešu pirmtautas. tad varētu būt. tautas dziesmas un vārdu etimoloģija. Pie daudz tautām pastāv ticība kādam noteiktam liktenim jeb negrozāmam lēmumam. ka ūdens kults ir bijis pie visām trim baltu tautām. Sieviņām vien paklāja Grūtajā dieniņā. Cilvēka mūžs sākas no dzimšanas. kad jau prūši no baltu cilts bija atšķīrušies. Nav mums iemesla domāt. 1. IV. Par visām šām dievībām mēs zinām tikai viņu vārdus. par piemēru Gaujenes draudzē. Mazāk ievērojami ūdens dievi vēl ir šādi: Bangu māte (30865). kur gulēt. un viņa esot attīstījusies tālāku gan zem sapņu iespaida. Dēkla un Kārta kopā. p. Nevienā dziesmiņā turpretim nestāv Laima. tā arī šī likteņa dievība neretis līdzinās vecmātei. kamēr vēlāku. jeb arī būtu aizņemti tikai vēlākos laikos. no dvēseļu kulta. Kaut arī Dēklu šad un tad daudzina par sevi. 30685. gan arī no ticības dieviem. 20    . 8. Pēc budistu mācības pats Buda nevarot grozīt likteņa lēmumu. 1107. kādēļ arī tūliņ dzimstot tiek nolemts viņa liktenis. un Upes māte (30890).

lemešus dēt). 1218. bet Dēkla. „Bitītei. Einhorns stāsta. celies. šīs domas varam meklēt arī Dēklas etimoloģijā. Šī mūža „kāršana”. meitiņai. 8631. kas rada ko gluži jaunu. Mēs jau redzējām. 1199. kuŗām vēl ir vienāds uzdevums.Par Dēklu tas pats P. kādēļ arī Kārtu mēdz turēt tikai par Laimas pievārdu. 27368. Laime. Laime. ka Dēkla būtu tikai kāds Laimas pievārds. it kā gādā par tā izpildīšanu. Tā tikai ir tautas dzejas savādība. no kā tiek atvasināti vārdi „dēls” un „padēklis”. 1218. Laima. ka tā „sargājusi” un „iešūpojusi” jaunpiedzimušo bērnu. Tā arī tālāku varam vērot. Vēl mazāk šai hipotezei noder tādas tautas dziesmas. ka līdzīgas lietas tiek savienotas par kādu vienību. Laime. Dēkla bērnam.” „Priede. medutiņi. kur tavi bērniņi?” Kā bite nav identificējama ar meitu. Tā tad taisni šaī ziņā. 1216. bet kas dara ko gatavu jeb. tā zināja. Tu vienādi nedarīji. tomēr viņa izklausās kā īsts latviešu vārds. Lai nu arī Dēklas etimoloģija būtu kāda būdama.” „Alutiņi. Dēkla. nevajaga namu liegt. tai Dieviņis novēlējis gatavāji ielīgot. 21    . tad Dēklai gan drīzāk būtu lauzta e-skaņa.” „Zīlīte. un ka uz to aizrādītu šādas dziesmas: Dēkla. Es tomēr nevaru piebalsot tām domām. kas par Dēklu tik bieži tiek daudzināta (1203. Kārta vecos rakstos nav sastopama un tautas dziesmās ir minēta gauži reti. Laima. Māte kāra šūpulīti. ka Dēkla būtu gluži tā pati. kur variantos mainās Dēkla ar Laimu. ir grūti šķirt Dēklu no Laimas. Nesnauž mana Dēkla. ka visas dievības ir cita citai ļoti līdzīgas. Kārti. 1201. Jo tu biji gan gulējsi. Laima. gudrajam tevi dzert. alus ar medu un priede ar egli. turklāt vēl tikai kopā ar Laimu. egle. Laima. Ja nu Dēkla būtu cēlusies no cita verba „dēt”. 6629. kas Laima. Tātad Dēkla nebūtu tāda dieviete. no akmiņ’. tā sakot. kur P. Uz šādu izskaidrojumu var attiecināt sekošu tautas dziesmu: Dēkla manu mūžu kāra. un profesora A. ka Laima lemj. šai līdzībai vajaga būt vēl lielākai. it kā Dēkla būtu cēlusies no svētās Teklas. tā bagāta. Cik dažādas lietas mainās tautas dziesmu variantos. Vārds „Dēkla” liekas būt cēlies no darbības vārda „dēt” (sal. Kā tu līdzi nedarīji? 10009. tā arī augšējie piemēri nebūt nepierāda. Laima. liek. 9140. Kas ceļ mani kalniņā. Kārta. 6). atsaucoties uz šādiem piemēriem: Tā ir mana Kārta. būs gan cēlusies no šūpuļa kāršanas. nav nekādu pierādījumu. ir mums jāmeklē starpība starp Laimu un Dēklu.: dori dēt. Vispārīgi ņemot. Celies. kas zina nolemto mūžu (1204). Einhorna izskaidrojums saskan ar tautas dziesmu liecībām. šādu piemēru tautas dziesmās ir ļoti daudz. kādēļ pie tādām dievībām. turpina Laimas darbu. Tāpat trūkst mums pamata Dēklas atvasināšanai no trešās līdzīgā verba nozīmes „zīst”. par to var katrs ļoti viegli pārliecināties. žubīte. kāda tik vienā piemērā ir atzīmēta. Dēkla. desas dēt. Pēc šām ziņām Laima stāvētu tuvāki mātei. No ūdeņa. Kārta. laiž jeb raksta mūžu. Pogodina hipotezei.

Endzelīns domā (Latviešu valodas vārdnīca II. tad viegli vien no viņas būtu varējušas attīstīties trīs dievības. bet ne tik daudz pēc iedomātā izskata un darbiem. Līdz šim mums vēl nav nekādu drošu liecību. Tā arī tik grieķu prātnieki un dzejnieki būs sadalījuši savas trīs moiras noteiktos amatos. būtu laikam stāvējusi uz trešā plāna. Drošās tradicijas nemin arī nekā par citu dievību izskatu. 17850. kādēļ pēdējās varam izšķirt tikai pēc viņu 22    . Laimiņ. Dēkla un Kārta. kā vairāk aizmirsta. nekā Laimai. kā jau augšā minēts.Li es augu kalpenēm. 17772 v. Kārta. Kā Dēklas nevarējām ar šādiem līdzekļiem identificēt ar Laimu. Mēs jau nezinām arī. Arī augšā minētā dziesmiņā: „Kārtiņ. Laima. Tā tad Kārta būtu kārta un nozīmētu kādu kārtotāju. celti kumeļā. un kāda starpība bijusi starp Saules meitām. ja mums būtu zināma Kārtas pareizā izruna. Senie dievi gan izšķīrās pēc tām vietām.. gluži parasti „kaŗ” mūžu. to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot. kas vēl viena otrai ir ļoti līdzīgas. Jautājums gluži viegli noskaidrotos. traucies. Sekošās tautas dziesmās mēs itin skaidri redzam. Šeit mums ir darīšana tikai ar trim līdzīgām likteņa dievībām. atgādina mums vairāk tālās senatnes uzskatus. un pēc tām ciltīm. kā izcēlies Kārtas jēdziens mītoloģijā un pats nosaukums valodā. kā paši cilvēki ir sākuši mācīties dažādos amatos. vārtus celti. ka Kārta ir vairāk pielīdzināma Dēklai. Dēkla un Kārta. kuŗu pamati gan nebūs šķiŗami no trim grieķu moirām un trim romiešu likteņiem. Mītoloģijas vēsturē ir piemēri. turpretī latviešu Laima. kas Laima. Tautas tradicijās nav mums nekādu ziņu. Šādām domām par labu runā vēl tas fakts. kā tas jau redzams citā dziesmā: „Dēkliņ. kur ļaužu fantazija viņus meklēja. pie kam pēdējā. 201). tāpat to nevaram darīt ar Kārtu. Arī šāda jauna Kārtas etimoloģija nebūt nerunā pretī maniem agrākiem aizrādījumiem par seno latviešu likteņa dievībām. un nav tā pati. Kārtiņ. Būs mīlīgi nodzīvot. Traucies. Es no savas puses negribētu šo vārdu šķirt no pazīstamās „kārtas”. kas viņus godināja. un Dēkla mūsu tautas dziesmās. ka Kārta būšot drīzāk cēlusies no darbības vārda . Kārta. kā izšķīrušies Dieva dēli viens no otra. ka Kārta ir kāda dievība pati par sevi. Laimiņ. Līdz ar to. kā jau augšā minēts. tavu kārtumiņu. Laimai kā likteņa lēmējai tad stāvētu blakus Dēkla un Kārta kā mūža kārējas. Traucies mana māmuliņa! Traucies. tāpat kā Dēklu no dēklas. Profesors J. arī viņu dievi ir sākti dalīt vairāk speciālitātēs. Ja arī tiešām vienai pašai mūsu likteņa dievībai būtu bijuši trīs vārdi: Laima. kā šī Laima izskatījusies. 17849 v. kur tāda nav atrodama. tavu lēmumiņu! Svešs ar svešu saietas. Bet tautas dzeja. mēs viņu tomēr parasti nešķiŗam no pazīstamā vārda „kārta”. kur no kāda dieva epiteta izceļas ar laiku kāda patstāvīga dievība. Bez drošas liecības par savādu Kārtas izrunu. Šādas nozīmes varēja viegli tikt samaisītas un ar laiku pat aizmirstas. nav izskaidrojama ar sausu loģiku. Nebūtu tomēr pareizi mākslīgi meklēt starpību tur. tavu kārtumiņu!” pēdējais vārds esot jāpārlabo par „kārumiņu”. tavu kārumiņu” (17770). Tāpat arī trīs senās likteņa dievības būs bijušas viena otrai līdzīgas. Ko Laima nolemj.kārt”.

kā latvieši un krievi. vistu jeb pat aitu (1096. Neviena no šiem atribūtiem nav ne Dēklai. Šī Laimas īpašība varēja celties arī vēlāku. Nevaram tomēr it droši sacīt. tad Laimes mātei aizbeŗ acis” 23    . 1099.atribūtiem un īpašībām. ne Kārtai. kā jau minēts. ka Dievam jeb jumpravai Marijai būtu kādi tuvāki sakari ar rokas dzirnavām. jo viņi jau sen pazina sudmalas un vējdzirnavas. 73. vismaz ne tādas. p. naudu. Ausi kājas. bet arī ar „izpītiem matiem”. Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņa un vērojusi. L. Pēc laimīgām radībām pirtī ziedojuši Laimai jeb Māŗai gredzenu. no kuŗas šī īpašība būs pārgājusi uz Māŗu.. Pуccкiй народъ. Laimiņa. tad noņēmusi jostu un izpinusi matus (M. Pēc katoļu tradicijām nav mums nekādu liecību. ar ko latvieši iepazinušies tuvāk tikai pēc vācu katoļu priesteŗu nomešanās Baltijā. kas ziemu visur tikusi kurināta. kā redzams sekošā dziesmiņā: Nāc. Tomēr priekšroka laikam arī šeit piederēs Laimai. Visa tā ir senusenā analoģijas burvība. 1138. kādēļ minētās Laimas īpašības ir plašākas nekā pie Māŗas un nebūs laikam no pēdējās aizņemtas. Rakstu krājums. tad Laimes māte nevar tikt iekšā . Izpītiemi matiņiem? 1101.). tad gan pirts sargātāja vispirms būs bijusi Laima. Tā kā nu vācieši sevišķas pirtis nav būvējuši. Turklāt Baltijā nometušies vācieši vairs nebūs lietojuši rokas dzirnavas. neretis arī par „Māŗas pirti”. Dzemdēšana pie seniem latviešiem un krieviem notikusi pirtī pēc vecuvecā paraduma. retāki Māŗa un Laima. Tādas atslēgas ir arī Saulei (1110) un Māŗai (13438).). lai Laimiņa var izpērties” (R. Ir basāmi kājiņām. Tautas dziesmas tādēļ sauc pirti par „Laimas pirti”. p. K. 1116—1119. B. Tā kā arī leišu dainās Laime „tek basa”. kad Laimas nozīme sāka paplašināties. kavēsies. kādēļ arī šai ziņā pēdējās nelīdzinās Laimai. 7. 1 v. kā meitas ietura tīrību. Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri. tā maltuvi pēc tautas dziesmām sargājis visvairāk Dievs. tad uz Māŗu (1098) šī īpašība būs pārgājusi no Laimas. Pirtī mana līgaviņa Sēd matiņus izlaidusi. Laimiņa. ka maltuves uzraudzība piederētu pie paša pirmatnīgā Laimas kulta. 1. kas šajos piemēros zīmējas uz atsvabināšanos no kavēkļiem. peramā slota (1101. 1. lai gan jau sen viņi pazinuši arī istabu. „Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē. prievītus. 12681) un nazis (7992) jeb tutens (1213). kad es lūdzu. dzemdētāja vispirms atraisījusi visus mazglus pie sava apģērba. Arī dzemdētāja to sagaida „matus izlaidusi”. Z. Arī pie pēršanās pirtī pieminēta Laima: „No pirts aizejot uz lāvas jāatstāj garmete un slota. palagu. tu tecēsi. Māŗai no šiem atribūtiem trūkst peramās slotas un palaga. Kā pirts stāvējusi Laimas un Māŗas uzraudzībā. Kur. Laimu lūdz steigties basām kājām. 1141). Māŗa 1108) un paklāj. 533. Laima steidzas pie dzemdētājas ne vien „basām kājām”.. Grūt' manāmi mūžiņam. 1221. Забылинъ. ar ko palīdzēt dzemdētājām. dzīparus.. Tāpat arī pie permiešiem. Pie Laimas atribūtiem pieder atslēgas (1112). 6. Laima apjož sievām jostu (1109.

„kliedz” un „met ar roku” (18616—18620). Šādos gadījumos atkal Māŗa netiek minēta. lejā (9217. Ja pirmais akcents kristu uz Laimas. purvā (9250. Ja Laima lemdama „sēd divus krēslus”. tad ceļš izdosies laimīgi (J. Visvairāk iecienītā šās šķiras dziesmā (6621). 9286. kā jau augšā minēts. 1. „pie baznīcas” jeb „zem altāŗa stāvēdama” (16041—16042). Apsalons Sērpilī). Māŗa šādā lomā netiek minēta. 1. tad Laima jeb Dēkla.. 521). „sauc”. 9239) jeb uz akmeņa (9158. kas viņai nav vēlēta. tomēr taisni Laimas dziesmas ir še vispopulārākās un pazīstamas dažādos variantos (6618. vārtus vērt. 30336. kā liekas. 15297. kur Laime iet līdz. Laima mainās ar Māŗu. K. L. precībās visai liela loma nepieder. Ja meita klausa „ļaužu teikumam” un grib iet „sliktā” jeb „nelaimes vietā”. Lai gan še drīzāk būtu jāgaida Māŗas un kristīgas ticības iespaids. Meita vēlās. jo tad aizspļauj Laimei acis (M. Ūdens pēc analoģijas burvības nozīmē asaras un akmens grūtu mūžu. 84. jo tad devējs nožņaudz savu Laimi. Z. dzīvojusi lejās. tā vienā pasakā ir arī runa par vairāk Dēklām (A. tad vai nu viņa pati „tek vārtu vērt” (15297. kas laikam ir jāizskaidro gluži vienkārši ar balss uzsvaru dziesmu pantmērā. Dievam kalni... „Par slieksni neko nevar dot. tikmēr Laima.).. 62.. kā liekas. Ja turpretim precēšanās notiek pēc Laimas lēmuma. Meitām ir jāiet tautās pēc Laimas likuma. ka šī Laimas īpašība būtu aizņemta no Māŗas. Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi. Tā tad nevaram tomēr apgalvot. lai Laima viņai „liek mūžu” „krēslā”. kas jau ir parastā jaunavas aizstāvētāja. LerchisPuškaitis VII. Laimai atkal pieder pirmā roka priekš Māŗas. Ja Laima nav varējusi kavēt nelaimīgās precības. „kalnā” jeb kādā kokā sēdēdama. bet tik ne labajā... pieder kalni. Kad uz sliekšņa cērt žagarus. nevajaga spļaut uz labo pusi. Laimai lejas. bet nevis ūdenī (19207... tad Laime atstāsies . purvs un leja uz ko „zemu un sliktu”. Māŗas dziesmas par meitu godu (6623—6628) ir maz pazīstamas un gandrīz bez variantiem. 9286). II. Ja nu Dēkla un Kārta stāv pirmā vietā. kas guļ apakš sliekšņa . tā tad arī viņas tiešu iespaidu še nevaram meklēt. tad Laimes mātei nocērt galvu” (R. Tautas dziesmas arvien piemin Dēklu un Kārtu agrāki par Laimu.).. gādā par meitu godu un tikumību. p. 9286). Tāpēc ceļojot vajagot mīst tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū. tad viņu loma blakus parastai Laimai tiek sevišķi uzsvērta. Kalns aizrāda uz ko augstu un labu. „Tautietis” jeb arājs ir parasti viņas atrasts un novēlēts. „kalniņā stāvēdama”. tad viņa „gauži raud”. kā arī Māŗa. vai arī vārtus atveŗ Dēkla jeb Kārta. 6620. lai gan nereti top minēts arī Dievs. tad meita tiks divreiz precēta.). kuŗai ir „zirgi nosvīduši” meitām „vietas meklējot”.I. Rakstu krājums. kuŗa ir izplatījusies pa visu Latviju. 4 un 6). Pūķis aiznesīs laimi . 6629). (jeb) . 6. Bitei zaļi ozoliņi. Kā tautas dziesmas dažreiz daudzina vairāk Laimas. un Laima ceļ līgavu kumeļā (17849). Pa ceļu ejot. Pelēce Cirstos). Tik „pirmām tautām” Laima pati iet līdza (8811. Kamēr Dievam. B. tad Dēkla un Kārta tikai ar otru akcentu paliktu it kā pie malas. Laima arī no savas puses „ceļ krēslu” meitai izvēlētā vietā (12294. Tāpat Laima.). bet uz otrām un trešām sūta savas kalpones (15297. 6). Jaunavas izprecinot.). p. Jāņam muiža kalniņā. Māŗai.(Jelgavas Rakstu krājums. 24    . Ceļa gājējam iet līdz Laime pa labo pusi ceļam un Nelaime pa kreiso pusi.

Tad tie visi līgojās. var. Tādēļ ne vien Māŗa pieņēma Laimas. bet arī abu nozīmes paplašināšanai. Tādā ziņā Marija līdzinājās Laimai un drīz vien palika pie latviešiem populāra. Gan Māŗa „tek basa” kā Laima (1102).) un „sētiņu” (22. kuŗš variantos vēl tiek saukts par „istabu”. Gādādams par ļaudīm. Šādas lietas gan būs aizņemtas no katoļu ticības. bet arī Laima Māŗas īpašības. tomēr nav mums pietiekoša iemesla pieņemt. 23). lūdzu Laimes. kuŗš var būt pārnācis arī no Māŗas. Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību. Ja nu Māŗa tika daudzināta kopā ar Dievu. Šādi piemēri noderēja par pamatu ne vien tuvākiem sakariem starp veco Debess tēvu un Laimu. 9236. 9214. nav izslēgta iespējamība.Laimas vārti lejiņā. Še nu gan bez šaubām Laima stāv Māŗas lomā. gan arī Laima iet Māŗas „baznīcā” (16042) un stāv „zem altāŗa” (16041). 9183. v. bet arī Laima iet „Māŗas pirtī” (1088). gan arī par likteņa dievību.). kā p. 32945. No Laimas pirts gluži vienkārši varēja attīstīties arī nams un istaba. v. lūdzu Laimu. No Laimiņas labu mūžu.: Tur sēdēja mīļa Māŗa Ar Dieviņu runādama. pakariem. 25    .: Lūdzu Dieva. jeb gulēt „zem pagalvja” savā „zaļā zīda palagā” (11871). Tāpat pēc Māŗas priekšzīmes varēja celties sekošais izteikums: Laime gāja par pagalmu Ar Dieviņu runādama. Pēc tautas dziesmām viņas abas ir ļoti grūti šķiramas.). 9183. 1479. Šis nams jeb istabiņa ir izpušķoti „zīlītēm. „pirti” (16. p. Laimai ir arī savs „nams” (17889). var. Ņemsim piemēram šādu dziesmu: Lūdzu Dievu. Kaut arī šās „Laimas istabas” vietā variantos daudzina „Māŗas istabu”. 9248. ka Laima še būtu ieviesusies Māŗas lomā. Sal. zināms. Kad to vienu kustināja. ne no dogmām. Pa daļai pēc pagānu ticības atmiņām jumprava Marija pie katoļiem bija izvērtusies gan par īpašu sieviešu aizstāvi.). Pie reizas līdz ar Māŗu tiek pieminēts arī Dieva dēls (1340. zaļajām palejām” (10. Nosamešu celīšos. kā jau augšā aizrādīts. 23072). ne vien Māŗa iet „Laimas pirtī” (1092). Tālāku par Laimas istabiņu ir sacīts: Pilna Laimas istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. tad arī Laimu varēja nostādīt blakus Dievam. Ar to. 4894. Dievs neretis runājas jeb strādā kopā ar Māŗu (1474. reiz pat vēl „Māŗas baznīcu” (17889. 1. bet no vienkāršas tautas ticības vidus laikos. Tā par piemēru. ka Laima varēja dzīvot arī pie sliekšņa. „kambari” (20. zināms.). 1872.

tad šādu sīkumu dēļ viņas vēl nav jūras dievības. Ja tad nu tautas dziesmu Dievs un Laima ir palikuši par svarīgākām latviešu dievībām. Laima stāv. Baltu valodām ir pašām savs vecs jūras nosaukums (leišu „jūrios”. kā jau augšā minēts. Vēlāku Dievs kā debess valdinieks nāk vēl sakarā ar Sauli. Tautas fantazijā laime kā liktenis varēja viegli palikt arī par pašu lēmēju un sargeņģeli. lai Laima grūstu ūdenī Nelaimi jeb Ļaunu dienu (sal. Dziesmas daudzina arī gan div. kā jau 26    . krievu злдни). tad tas gan itin droši būs noticis zem katoļu ticības iespaida. ka tā slīkst ūdenī. Vīrs dzīvo kopā ar sievu. tomēr pati Laima vēl nav pilnīgi antropomorfizēta un vienā otrā tautas dziesmā viņa ir vēl tā pati nenoteiktā likteņa dievība un sievu patrone. Laba rīta nedevusi. kamēr latīņu vārdam „mare” un slavu „more” atbilstošais vārds ir kuršu kāpinieku „mares” (ar īsu a. Ja nu līdz ar Māŗu arī visas citas vairāk daudzinātās dievības var parādīties arī uz jūras un ūdens. gan trīs Laimas. kā katoļu jumprava Marija. bet arī pats liktenis. Ūdens. bet tik plaši attīstījies Laimas kults ir bez šaubām samērā jauna parādība latviešu mītoloģijā. Arī par serbu likteņa dievieti Sreču ir zināms. Jaunas sievas lūdz Laimu vairāk nekā meitas (1071). prūšu mary un leišu māres). Tā tad liktenis ir pirmā un vecākā Laimas nozīme. Šim Dievam kā Debess tēvam varam meklēt pretī Zemes māti. tām abām viena laime” (17767. Ar precēšanos. Tā cēlās ideja par vienu Laimas māti. kuŗas uzdevums ir to aizstāvēt pret Nelaimi un Ļaunu dienu.Visās tautas tradicijās ir redzams cauri. sava kaķim”. kas nozīmē ko nolemtu jeb noliktu. Bet nu laime un liktenis ir paši mītiski jēdzieni. nedz arī. kamēr jaunākā vārda „liktenis” (kas ir no Laimas licējiņas likts) īstas tautas dziesmas pavisam nepazīst. Pēc vienas dziesmiņas Laima var arī nosisties „akmentiņu kaudzītē” (91581). Tāpat nebija gaidāms liels debess dieva pārsvars par visām citām dievībām. Es iegāju maltuvē. un bērnu dzīve atkarājas no vecākiem. kā gan pēdējā laikā varēja rasties tās domas. ka Laima atrodas ūdenī jeb pat slīkst. „Bitītei. ne vērojamos seno indoeiropiešu māņos. kas „tek basa” te vienam. Laima kā sieviete stāv. Paruna vēl saka: „Sava laime sunim. Jau valodā nav meklējama stingra loģika. Dievam sēdot. 1). ir tiešām jābrīnās. Tautas dziesmās bieži tiek daudzināts. Tā tad ne pēc fonētikas. meitiņai. Laima ir ne vien dievība. bet parasti viņa grib. Lai gan Laimas nozīme katoļu laikos ir stipri paplašinājusies. To ievērojot. kas visās baltu valodās nozīmē tikai Kuršu jomu. Šādai Dieva un Laimas nozīmei nav pamata ne leišu mītoloģijā. bet vecas sievas nelūdz viņas vairs nemaz (1072). Dieviņš sēd. Pat katram cilvēkam ir sava Laima. vecākās chroniku ziņās par latviešiem. 7996. Šīs dažādās Laimas nozīmes liecina tikai par Laimas kulta pirmatnīgo stāvokli un nebūt nav turamas tikai par tautas dzejnieku fantazijas augli. te otram palīgā un kuŗas „zirgi nosvīst” gādājot par ļaudīm. Bet katra likteņa dieviete nevarēja rīkoties par sevi. Sal. ka Māŗa nav nekas cits. kuŗa ir uzglabājusies arī tautas tradicijās. radošanos un kopīgu cīņu pret ienaidniekiem ir vienotas veselas tautas. Pēc senā ieraduma. bet pirmatnīgā mītoloģijā gan vēl mazāk. Turpretī pēc augšā minētiem piemēriem Dieva un Laimas nozīme izskaidrojas gluži vienkārši. Nelaimīgā tautu meita dažreiz vēlās. lai arī patiešām noslīktu viņas Laima. jo katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā saistīts pie saviem tuvākiem. prūšu „iūrin”). ka Māŗa esot jūras dieviete un pats nosaukums vispirms esot nozīmējis jūru. un šai ziņā pie lietpratējiem nav arī nekādas domu starpības. Laba rīta gaidīdami. ne pēc sēmazioloģijas Māŗā nav meklējami kādi tuvāki sakari ar jūru.

10009. 303. Arī citam zemniekam Mīlakšos tāds akmens bijis. Pirmkārt tā māja (no igauņu valodas). Schrader. ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas. un ko par Ašgalvu sauca. mežos aizbēguši. 1. bet nepiemin viņa ne tautas dziesmas. pirms pats ēdis. Uz to pašu mājas dievu laikam zīmējas kāds aizrādījums H. Pēc Langes 27    . no akmeņiem taisītas. ikreizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis. bet nav mums pietiekoša iemesla domāt. un Dieva vārdus un svēta evanģeliuma mācību pavisam aizmirsuši. Jansons Plāņos). Šo mītu vēl varēja pabalstīt augšā minētā Saules meitas slīkšana un pašas Saules noiešana jūrā. IV. atkal tādu upurēšanu taisījis un uguni koka apakšā uzkūris. 17850) un vienā variantā ieņem Dēklas vietu (17849). ka tad ļaudis. Mājas kungu pazīst līdz ar minēto Hūpeli arī Lange un pēc Langes vecais Stenders. un 19. un apgāzdamies to pagānu-saimnieku ar abiem dēliem nositis. Einhorns. un elka-dievu kalpošanai palaidās. tad viņi baidoties. īstās dziesmās šis vārds pavisam netiek minēts. kur esot upurējis. Reallexikon. Pie latviešiem šāds mājas dievs saukts par Mājas kungu. tā arī viņa mājai ir parasti kāds mājas jeb pavarda dievs.) raksta. Kā cilvēkam mēdz būt likteņa dievība. kas pēc nozīmes saskan ar leišu dievu „Dimstipatis”. ar saviem bērniem. Viens tautas dziesmu viltotājs ir arī likteni apdziedājis par latviešu dievu. 1. kas nozīmējot pa daļai pateicību. atbraucis pie Skripsta. ka pirmais būtu gluži bez šaubām attīstījies no pēdējā.). Pēc tās izmeklēšanas tiesa tos akmeņus lika sadauzīt un Viļuma ciemā pēcāk citu saimnieku ielika”. 9. saucot to par Mājas kungu un turot to par svētu vietu. ka saimniecībā notikšot nelaime. fon Hāgemeistera grāmatā „Ziņas par Drustu draudzes baznīcu” (18. 408. paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst” (K. bet kā jau ir izskaidrots. iesākumā 1739. „Vijciema Lielskripstam bijis liepā Cēlis. Otrkārt vārds „kungs” tiek lietots dieva nozīmē tik vēl pēc kristīgas ticības priekšzīmes (O. Kad viņš vienu dienu. „Kad tai postīšanas laikā baznīcas bij sadedzinātas un Dieva-kalpošanu nevarēja turēt. p. un viņš tam. ne P. un tādus nedarbus padarījis.minēts. Laikam jau ilgu laiku tādu elku-dievu kalpošanu slepeni bija turējuši.). palika bez mācības. Miķēļa dienā viņi tur kaujot gaili un lejot vēl tur drusku alus. zināms. gadā tiesas to lietu izmeklēja un atrada. Hūpelis (Topographische Nachrichten. To dabūjis zināt Trikātas mācītājs Zirnis. Tomēr šī māņticība neesot nebūt vispārēja. pēc analoģijas burvības atgādina asaras un zīmējas šeit uz nelaimīgu dzīvi. p. kamēr 1739. kā arī kungs (no gotu valodas) ir aizņemti vārdi. kas bija salikti cits uz citu. gadā. kas tas augstākais dievs bijis pār citiem. Ja šādu krāsmatu sabojājot. šis iesācis degt. Turklāt Mājas kungs nevar arī būt visai vecs nosaukums. ka Valkas apriņķī Mājas kungs vēl viņa laikos bijis pazīstams. p. Šis mājas dieva kults stāv daudzreiz tuvu senču kultam. iekrita vecā tumsībā. Mājas kungs. Turpretī sakars ar nāvi jeb nelaimi nekur nav manāms cauri. Tāpat nav mums iemesla turēt Kārtu par nāves dievieti un salīdzināt to ar Nelaimi. 1. kas stāvot zem kādas sarga dievības uzraudzības. pa daļai lūgumu pēc apsardzības uz priekšu. kuŗu viņš tur barojis. kas ar turpat laikam uzauga pa mežiem dzīvodami. Zemnieki šur un tur pie savām mājām un uz laukiem sakraujot akmeņu kaudzi. Kārta arvien tiek piesaukta līdz ar Laimu (9140. Arī Trikātas apgabalā daudzinātais Cēlis būs bijis tas pats Mājas kungs.

Pirmā vietā te ir jāmin P. par ko laikam ir runa šai piemērā. ko mēs par Lauka māti zinām. Tā kā drīz pēc tam viņš atkal piemin Lauka māti. Manharts minēto dieva nosaukumu izskaidro par leišu „žemininkas” (= latv. Turklāt pūru locīt palīdz tikai Dievs un Laima. tomēr ne latviešu Mājas kungs. Lai gan mājas dievs ir ļoti veca un pirmatnīga dievība. kuŗš šo vārdu raksta: „Zemiennik” tāpat arī pie Kelcha. māja). Pūra „darināšana”. g. to P. kuŗa saskan ar leišu dievu „Laukopatis” jeb „Laukosargas” (pēc Mosvidija kateķisma no 1547. Pirmkārt var būt. sala.) un vācu „Kornmutter”. turpretī par V. Tādā ziņā varētu arī izskaidrot Mājas kungu neminēšanu tautas dziesmās. Treškārt abu pirmo iemeslu dēļ Mājas kunga vietā varēja viegli vien iestāties citas dievības. ka šim dievam nemaz nebija nodibinājies noteikts un pastāvīgs vārds. Nekādā ziņā še nevar būt runa par Ciemnieku. jo ciemu sauc leitiski „kiemas”. Etnografisku rakstu krājums. Einhorna un Stendera Lauka māte. p. gan arī pēc dzīvojamu ēku (nams. ka baltu tautas nav nemaz uzglabājušas senā mājas dieva vārdu. Cēlis jeb Ašgalvis. Meža māte Tai pūriņu darināja. kuŗš atkal savā vārdā izdevis kādu M. Var būt. Pēc manām domām tā nav tautas dziesma. ka šis vārds no cienības un bailēm ir reti daudzināts un tādēļ aizmirsts (sal. nedz arī leišu Dimstipatis jeb Žeminikas neliekas būt veci vārdi. Viņa vārdu varēja mainīt gan pēc nometņu (ciems. kā man liekas.vārdnīcas Mājas kunga otrs vārds bijis Ciemnieks. sēta. Ceturtkārt var arī būt. bet diemžēl ziņas par viņām ir ļoti trūcīgas. Lazīcijs. Pumpura sacerējums. labības un citu zemes augļu dievs. nozīmē parasti taisīšanu (sal. Pēc tautas dziesmu valodas pūru parasti „šuv” (no krijiem) jeb „dara” un tad „loka” jeb „piedara” pilnu. Pie Langes viņas nav un arī tautas dziesmas viņas nemin. Otrkārt Mājas kungu kā populāru un katrā mājā sastopamu dievu laikam arī garīdznieki visvairāk vajāja. Einhorns bija ko dzirdējis par augšgaliešu labības 28    . 4939. Strijkovska rakstu. Einhorns diemžēl neizskaidro. Kas gan īsti bijis pie seniem latviešiem tas „puķu. kuru no Langes ir aizņēmušies vecais Stenders un G. rija. zemnieks). Latviešiem kā jau zemkopju tautai ir arī vairāk zemkopības dievību.). bet gan dzejnieka A. Lange šo Ciemnieku būs aizņēmies no leišu dieva pie Lazīcija. kas var būt noticis aiz dažādiem iemesliem. istaba) nosaukumiem. 27. Manharta izskaidrojumu nav mums iemesla šaubīties. V. pirts. retāki viņa pielocīšanu. tad uz pēdējo augšā minētais aizrādījums laikam nezīmējas. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām”. bet nekādā ziņā še nevaram gaidīt Lauka mātes un Meža mātes. izņemot laikam tikai šādu piemēru: Man pašam Laimes māte. 7729. Tādēļ ir jādomā. ir šo vārdu norakstījis no Aleksandra Guagnīna. Bergmanis. 7675. 1. Līgaviņu audzināja. Tas arī ir viss. sādža. kā zināms. Zemkopības dievības.). Lauka māte. I. 10. Ulmanis turpretī nav varējis tautā šādas dievības saklaušināt. un 28. kuŗa gan laikam jau no indoeiropiešu pirmtautas būs pārnākusi pie baltu tautām. ka P.

Lange vēl piemin kādu auglības Dievieti Dižu jeb Dizu. 28538). No P. bet arī pie citām tautām. ka šī Diža būs mākslīgs atvasinājums no īpašības vārda „dižs” (leit. Endzelīna un K. 1 u. 1. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa (28514. ka Langem ir vēl noderējis par priekšzīmi Strijkovska pieminētais leišu „lielais vasaras dievs” Dzidzis Lado. Ne ruņgis. 2) un bērni jumaleņi (28532). I. kuŗu jau pazīst K. 28558. bēriem jeb sirmiem zirgiem un kājās viņam ir zābaki (28525) ar piešiem (28534). p. VII. latviešu tautas teikas un pasakas. „govju dārzs”). Pie Glüka un Dīca vārds „ceroklis” stāv sakarā ar darbības vārdu „cerēt”. kuŗu sastopam augšgaliešu katoļu garīdznieku rakstos ap 17. Lerchis-Puškaitis. ka pēdējā patiešām Cīravā bijusi pazīstama (A. Elvers. Jumaliņa un jumaleņi gan būs atvasināti pēc somu tautu vārda „Jumala” (dievs) priekšzīmes. kur Jumis ir dievība. Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien pie latviešiem. Lange tomēr saka. §. §) un atgādina drīzāk kareļu rudzu dievu „Rongoteus”. bet tautas dziesmās viņa nav sastopama. 335. Pēc Langes izskaidrojuma mums. ne arī kādas dārza dievības un pats vārds „dārzs” vispirms nozīmēja laidaru (= „laidārzs”. Varētu domāt. 28551) un valodnieki to salīdzina ar sanskrita vārdu „jama”. linu un auzu Jumis.). Netrūkst arī piemēru. 28518. kas Diža esot bijusi. 1. vai arī tīrumā zem „pelēka akmeņa” jeb „zaļas velēnas”.). leišiem un baltkrieviem. kuŗu ir uzņēmis arī Stenders.. Spriežot pēc Langes kaislības uz etimoloģiskiem izskaidrojumiem. un ka jumaleņi ir viņu bērni. Vispārīgi Jumis liekas būt nepilnīgāki antropomorfizējies nekā dažas citas dievības. dvīnis. acīm redzot. ka Jumja māte jeb Jumaliņa ir Jumja jeb Jumiķa sieva. 28537. Einhorns vēl pazīst Dārza māti.dievu Cerokli (rakstītu arī: „Greklicing” un „Cerckticing”). L. „Ceroklis” turpretī ir cēlies no „cerot” un tā tad zīmēsies uz labības cerošanu. 28535. Vārdnīcas priekšrunā (X. Z. K. kas vispirms nozīmējis divkāršu vārpu. Viņš brauc ar melniem. un 31. 28542. Jumaliņa (28533 v. ka latvietis vairs nezinot. bet Stenders to uzņem kā itin drošu latviešu dievieti. kas patiesībā ir cēlies no krievu izsaukuma „дидъ ладo”. didis). bet tur gan laikam būs domāts „cerēklis”. 29    . Varētu būt. Senos priekšvēstures laikos gan nebija pie latviešiem ne sevišķas dārzkopības. gadu simteņa sākuma. Stenders no savas puses nebūt neaizrāda. ka viņu vēl varētu salīdzināt ar Ceru māti. Līdz ar Jumi un Jumiķi (28517. laiddārzs. kas nav šķirams no rudzu nesēja pūķa. p. ir jāšaubās par Dižas pareizību. ka viņš aizņēmies Dižu no Langes un ka pēdējais to tura par tautā nepazīstamu vārdu. ja varētu uzticēties. Tautas dziesmās Ceroklis nav sastopams un vairāk par viņu nekas nav zināms. Tā tad Dārza māte būs samērā jauna dievība un ievērojamāka loma viņai arī nebūs piederējusi. P. ne arī luņgis nevar būt īsti latviešu vārdi (J. Ziemu Jumis pavada vai klētī. 17. „kuŗu piesaukušas sievas un mājas mātes”.). Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau izvērtusies par dievību. Varbūt. B. jādomā. bet skaidri tas tomēr dziesmās nav sacīts. Einhorna Dārza māti ir aizņēmušies Lange un Stenders. Mülenbacha Latviešu gramatika 8. rudzu. Svarīgākā zemkopja dievība pie latviešiem vēlākos laikos bijis Jumis. 28536. Abas minētās dievības pēc fonētikas un nozīmes atgādina seno romiešu Cereru (Ceres). kas atgādina vācu „Roggenwolf” jeb „Kornwolf” un Rudzu ruņģis (jau pie Langes) jeb luņgis. pie kam tiek šķirts miežu. 4) tiek vēl minēti Jumja māte (28530. Pie aizņemtām zemkopju mītiskām būtnēm ir jāskaita Miežvilks (R. bet no tās būšot cēlies vārds „dižans”. Rakstu Krājums.

29165) un Māršieviņu (29162 v. Meitas dzied. zirgi zviedz: Dieviņš jāja pieguļā. ne arī tautas dziesmas. Trīs reiz par gadu govis tiek pušķotas. Puiši kliedz. tad varam tomēr šaubīties. Kā Māŗa gādā par govīm. govju. Pēc tautas dziesmām visvairāk Māŗa gādā par govīm. Einhorns dod gluži pareizas ziņas par latviešu mītologiju un tīši sagrozījumi pie viņa nav ievēroti. Jāņa rītu. Mīļa Māŗa. o Lopu māmiņa bagātā!” Māŗas vietā sastopam vēl cielaviņu (29180. 29162. Tomēr Māŗai jau tādēļ vien še ir jādod priekšroka.4). Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā. Kalniņā stāvēdama. Māršavu (29174). Visi pēdējie nosaukumi izklausās kā tās pašas Māŗas pamazināmie vārdi. 29176. Tā pati Māŗa tiek arī saukta tautas dziesmās un pūšamos vārdos (Nr. Tā kā nu latviešiem bijuši savi zirgu. sevišķi sarkanas spalvas. Pirmo reizi pusdienā.). Par govju patroni parasti tura govju Māršaviņu. 29050. Arī 17. Jūras un Meža mātei blakus varēja arī gluži nevilšus nostādīt Lopu māti. kuŗa līdz ar lakstīgalu (30610. cūku un varbūt arī citu lopu patroni. Einhorns daudzina Lopu māti. 32422. Dod man tavu labumiņu. Piena māte. tā Dievs par zirgiem. Māŗas vietā šad un tad vēl sastopam Mārinīti (32449 . Pēc P. nekā Laima. Pašu govi. 29055. 1). ka šī Lopu māte zīmējas tikai uz govīm un ir tikai retāks un vecāks govju Māŗas nosaukums. Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkus. Bet var arī būt. 5). ne Stenders. kas tomēr no tautas dziesmām nav īsti slēdzams. 4) palīdz govis ganīt. Lakstīgala suņus sauca. 29056. sauc arī par Māraliņu (28961. tomēr Lauka. Māršu (29173).11. ka viņa tiek biežāki daudzināta govu patrones lomā. Par lopkopības dievieti P. Lopkopības dievības. Māršaliņu (29161. Einhorna latvieši nereti piesaukuši kopā Māŗu un Lopu māti ar šādiem vārdiem: „O Māŗiņa dārgā. Nav mums tāda pazīstama arī pie leišiem un prūšiem. 458) par Piena māti. tad vēl neretis arī Laima jeb govju Laima un Dievs. Dievs un vēl pēdējie vārdi kopā ņemot. Vispārīgi gan P. 30    . vai viņiem ir bijusi kāda vispārīga lopu dievība. sal. 29188). govis mauj: Māŗa laida ābolā. 29181. gadu simteņa sākumā no katoļu priesteŗiem pie augšgaliešiem minētā govju dieviete „Moschel” būs gan laikam tā pati „Māršala”. Māršaviņu (7078. bet pēdējās nepazīst ne Lange.

kuŗas turēja mājās. ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime. tas neiznāk ne pēc valodas likumiem (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. ne lopiem nav kaitējušas un pat viņu bērni spēlējušies ar tām. mana Piena māte”. Bet ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā jeb nebauda uz galda nolikto ēdienu. Bet kādēļ tad dvēseli pielīdzina taisni čūskai un nevis. Uz tām viņi. ka te ir runa par melnajiem zalšiem (leit. Tā tad baltu tautas jau sen zinājušas. Nav arī jābrīnās. Čūsku cienīšana ir sastopama pie daudz tautām no senseniem laikiem un ir arī tautas tradicijās piemēri. tad viņi tic. Zināmā gada laikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda. kuŗi pēc viņu māņticības gādājuši par govim. Fakts ir tikai tas. kad viņas no savām alām mājās lien pie ēdiena un paēdušas atkal aiziet. tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cerē. Visas dievības pēc veciem māņiem varējušas darīt cilvēkam labu un ļaunu un tādēļ tikušas ar visādiem ziediem darītas labvēlīgas. ka viņi turējuši čūskas (laikam gan zalšus) un krupjus par dieviem. Šis ieradums vēl līdz šai dienai pie daudziem ir uzturējies.” Pazīstamais Lazīcijs (J. kuŗu viegli varēja pielīdzināt nesaprotamai dvēselei.S. zirgam? Tā tad gan čūska jau pati par sevi būs cilvēkam izlikusies kā kāds pārdabīgs dzīvnieks. 31. Lai nu arī kā būtu cēlies čūsku kults priekšvēstures laikos. ka čūsku kults esot cēlies no dvēseļu kulta. ka Guagnīns ar Lazīciju stāsta par četrkājainām čūskām. ne dvēselēm. noskatās ar cienību. kā vēl domājuši 16. kuŗus žemaiši sauc arī „gyvatēs”. Lange turpretī izskaidro. tomēr latviešu mītoloģijā zalšiem nav sakara ne ar veļiem. tas vēl nebūt neliecina par abu vienādību. nometas uz galda un pēc ēdienu baudīšanas iet atkal atpakaļis savās alās. kur galds stāv. tad sanākušas vecas brēcējas (Breckin) un kliegušas: „Mana Piena māte. un kad kāda nosista. kāpj pa galdautu augšā. gadu simteņa rakstnieki. Hūpelis aizrāda. tura čūskas. Viņas nāk ārā. nevis par nāvīgām čūskām. Pēc tā nu senāk domāja daži mītologi. kur viņi gultās un vietās guļ ar tām kopā. Turpretī nav jāšaubās. Jā viņu turētājam notiek kāda nelaime. ka tai gadā viss izdosies laimīgi. Turpretī varam gan šaubīties. gadā par zalšu cienīšanu pie leišiem šā: „Leiši un žemaiši savās mājās zem krāsns. Vēl sevišķi sargāt visus zalšus un krupjus senajiem latviešiem gan nebija ne vaļas. gadā. varbūt arī cielaviņas veidā. ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalšus. §). ka ne cilvēkam. jo kad zalšu tēviņu sit. jeb kaktā pie lodziņa. ka latvieši būtu ar zalšiem kopā gulējuši. Viņas bijušas tik lēnas un tā pieradušas pie mājām. Hennings raksta par latviešiem 1587.” Pēc tā nu skaidri var redzēt. ka zalši nav vis nāvīgi. sauktas „Giuoitos” (gyvatēs).” Likas katoļu priesteris Prūsijā Jānis Maļeckis (latīniski saukts Maeletius un Menecius) raksta 1551. ne arī pēc Henninga vārdiem. gadu) A. Guagnīna sekošas ziņas par zalšu kultu pie žemaišiem: „Viņi tura itin kā mājas dievus kādas melnas. tad viņi domā. 31    . kas sargājušas zalšus un krupjus. Lasicki) ņem no sava laika biedra (ap 1580. ka čūsku slikti ēdinājuši. ka zalšus senie latvieši turējuši par govju sargiem un ka pati Piena māte dažreiz parādījusies zalša. kuŗas cienī kā dievības. baiļu aizņemti. Ka latviešiem tiešām būtu bijušas tādas „brēķiņas”. ka „brēkiņa” bijusi pie senajiem latviešiem mājas čūsku un krupju sargātāja. par piemēru. žaltys). tad viņam dažreiz iznāk staklēta miesas daļa (penis). ne arī kāda iemesla. ka dvēseles parādās čūsku veidā. Stenders vēl paplašina Langes izskaidrojumu un izlabo „brēkiņu” par „brēķiņu”. Kad čūskas ir aizgājušas. kas atgādina div kājas. gadu par livoniešu māņticību šā: „Tāpat tika cienītas čūskas. Vecs Vilandes katoļu prāvests Dionīzijs Fabrīcijs raksta ap 1610. kā raksta augšā minētais D. Ja zalšiem nesti ēdieni tāpat kā veļiem. taukas un četrkājainas čūskas. Fabrīcijs.

). J. p. p. Šiem trim svētajiem jau katoļu tradicijās ir darīšana ar zirgiem un pie igauņiem viņi visi ir lopu sargātāji ganos. Dieva vietā tautas dziesmas vēl daudzina sekošos zirgu patronus: Jurģi jeb Juri. Miķēli jeb Mīkāli un sevišķi Mārtiņu. Tas pats Jurģis arī kādā latviešu tautas dziesmā sargā govis ganos (30057. kas tautas dziesmās ir parasti ieviesies Jurģa (30057—59). peles meklēdams. Par šādu Juŗa nozīmi runāsim vēl uz priekšu. 32499) esmu vēl ievērojis Zirgu māti. 1. Citās dziesmās Ūsiņš vēl mainās ar „auziņu baltskarīti” (30053. Dieviņu jeb „vecu vīru” (30062) un citiem vārdiem.). bieži vien būs novēroti kūts tuvumā un vesti sakarā ar govju Māŗu jeb Piena māti.: Jupis bija liels dieviņis Par visiemi dieviņiem. ir govju sargātāja. Zirgu dievības. kuŗu Raunā un Smiltenē sauc arī par zirgu putniņu.). 30084 un 30097). Kā Māŗa sieviešu sargātājas lomā gādā par govīm. kamēr zilganā cielaviņa. 17. kā jau augšā ir minēts. 30089) un dzeltānai cielaviņai (29678—82).—25. bet viņa laikos šie māņi jau bijuši aizmirsti (Topographische Nachrichten. p. v. 30162). 12. tā arī Dievs kā vīriešu sargātājs gādā par zirgiem. Z. Divās dziesmiņās (29946. K. 32632). 30087. A. 1. kuŗa gan laikam būs tā pati. un 449. Otrkārt šādu jaunlaika dieva nozīmi ir sevišķi iemīlējuši dziesmu viltotāji. ka nevaram īsti zināt. kuŗām ticēt. F. Bez tiem zirgu sargu loma vēl pieder cīrulim (30088. 1. 357. sloku (30065). B. Šādi māņi liekas atkal būt cēlušies no vecām katoļu tradicijām. Rakstu krājums. Šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas ir ieviesušās arī „Latvju Daiņās”. Par pieguļnieku palīgiem tautas dziesmas piemin sloku (30058. II. Augšgaliešu zirgu patrons ir augšā minētais Ūsiņš. 1. 30082. XV. Ka zaltis. tā arī cielaviņa. cīruli (30088). Juris kā ganu dievs pie igauņiem pārzina arī vilkus. p. Tā bij' govju Māršaviņa. Pirmkārt īstās tautas dziesmās „Dievs” nevar būt sugas vārds. 32446. to apliecina arī sekošā plaši pazīstamā tautas dziesma: Melna odze ietecēja Manā govju laidarā. kuŗām ne (R. Pie krieviem Juris ir ne vien ganu dievība. Miķēļa (14087_) un Mārtiņa (30060. kas zirgu Laime (32501. L. 460. mušas ķerdama. 32    . kuŗi ir viņa suņi (Dr. p. Tortus vārdu ir parakstīta sekošā dziesma: Ūsiņš dieviņš slaistījās Mana staļļa pakaļā. 3). lai lopkopība labāk izdotos. Tā nebija melna odze. Wiedemann. bet dažos apgabalos arī zirgu patrons. kamēr tautas dziesmas daudzina arī kādu pieguļas personificējumu (30091—4. Ar P. bet to starpā ir tik daudz tīši viltotu. Aus dem inneren und äusseren Leben der Ehsten. sauli (sal.ka zalši senāk turēti pie kūtīm. 30065—68) un strazdu (30069—73). Ir arī kādas oriģinālas dziesmas par Ūsiņu. 30087) vietā. Bīlenšteins vēl pazīst Pieguļas māti. kā jau minēts.

Nav arī nekādu iemesla šķirt zirgu „izvešanu” no staļļa un „izjūgšanu”. jāja nakti” ar savu „dancotāju kumeliņu”. Šis seno laiku tautu dēls „jāja dienu. tad tur pavisam citādi apstākļi: Sabaroju kumeliņu Ar divām auziņām. gadu simteņa sākumā pie augšgaliešiem augšā minētie katoļu priesteŗi. Klusu bija ieradušas (tautas) Elku dievus turēdamas. 23782. kas ir aizņemts no vācu „Hûsing”. jeb: „Kuŗu krogu dajādams. 30078. Kumeliņš ir viņa tuvais draugs un paklausīgais kalps. Šī savādā „pasateikšanās” ērmotajam „ūsainītim” turklāt vēl „i dzirdoti. Ūsiņam pasateicu I dzirdoti. stāvu vien lecināju” (29679). ka no sākuma ir bijušas divas dievības: Ūsiņš. turpretī „citi puikas nevarēja auzu pūra sējumā” (29693). Lange savā vārdnīcā tulko Ūsiņu gluži vienkārši par Jurģi. Augšā minētais P. Tortus arī patiešām grib šķirt zirgu dievu Ūsiņu un bišu dievu Ūziņu. vai arī: „Uz šķiliņa riņķi griezu . Noturēti nevarēju. 30062. kuŗu viņš atvasina no ūzām.uz dāldeŗa dancināju” (29657. un Ūziņš. Pēdējos piemēros mēs redzam īsto senlaiku dzīvi. kas „ar pilnu muti sīku dzelžu tek galviņu grozīdams”. Ja tautietis tomēr saka. nedzirdot: Visas ciema zeltenītes Manos zirgos raudzījās. 29915. Varētu būt. vai aizjūdzu. kas ir cēlies no krievu „Уceнь”. tautas dzeju un tekošu valodu.Trīs dieviņi kalnā stāv Apakš kupla ozoliņa. 25581. kuŗš nozīmējis mājas dievu. 29591). Nevaram arī gaidīt no senā latvieša. Uz tiem cūku celiņiem Cūku dievs utījās. ka viņš par savu zirgu bez sevišķa iemesla sacītu ar lepošanos: „Noturēti nevarēju”. ka nevarot zirgu noturēt. Nevarēju noturēt Trim. Karlīnes Kuzņecovas vārdā ir iesūtītas šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas: Paldies. Par savu zirgu jātnieks mēdz lepoties šādiem vārdiem: „Priekšā vien dancināju bajāriņa meitiņām” (29627). kamēr minētām Ūsiņa dziesmām šādu īpašību nav. 33    . nedzirdot”. visvairāk gan viņi mēdza jāt. Gluži tāds pats ir izteikums: „Manos zirgos raudzījās”. jo zirgi taču nav stallī jūgti. Vispirms Ūsiņu (Usching) piemin 17. Turklāt latvieši senatnē tikai retumis jūdza zirgus ratos. zirgu Ūsinīti. Stenders turpretī runā par kādu bišu dievu Ūsiņu. četrām pavadām. Par kumeļu barošanu! Vai izvedu. Treilands raksta Ūsiņa vietā Ūziņu. izklausās kā neveikls sacerējums. Viņa iesūtītā Ūziņa dziesma ir šāda: Māršaviņa pienu deva.

janvārī. Bīlenšteins. 16. lai cūkas labi izdotos. 1. kādēļ arī šeit dieva vietā ir iznācis tauku „gādulis” kāpostiem. Bierīts aitām biezu villu. Svētais Antonijs arī rietuma Eiropā ir lopu. Teņa diena ir 17. Tāpat arī trops ir liels retums tautas dziesmās un ne bez iemesla apgalvo A. Tunni jeb Tanīsu. §. Cūku patroni. jo tautas dziesmas. ka tautas dziesmas viņa pavisam nepazīstot. Tomēr arī šeit atkal sastopam šādu ērmotu dziesmu ar Karlīnes Kuzņecovas parakstu : Tenīsīti. kas ir cēlies no Antonija. Ar šādiem materiāliem mītoloģijas pētīšana tiek lielā mērā sarežģīta un kavēta. atkarājas ne vien otra. un 17. B. Tāpat krievi un igauņi ir viņu turējuši par cūku patronu. piecas reizes esmu ievērojis stropu „Latvju Daiņās”. Komitejas Rakstu krājums XV. (Das Volkslied kennt die Bezeichnung strops für Bienenstock nicht. 29200. ka ziemā tauki kāpostiņi esot vislabā barībiņa. kā zināms. kas īsti ir bijis Ūziņš (nevis Ūsiņš) tautas mutē. Dziesmiņa nav dalīta div daļās un no darbības vārda „deva” pirmā rindiņā. daudzina tikai dravas jeb dores. No zirgu patroniem pāriesim uz jau augšā minēto cūku patronu Teni. turpretī ir minētas četras dievības. Dziesmai trūkst tuvāka tēlojuma no cilvēka dzīves.Tenis pulka sivēniņu. Ziemā tauki kāpostiņi Vislabā barībiņa. ne arī pēc satura. bet gan „govju Māršaviņu”. bet cilvēks ir bijis vajadzīgs tikai dievu darbības tēlošanai. bet pēc „Latvju Daiņu” IV. 4). bet esot vārījuši cūkas pusgalvu. kā nevienā īstā tautas dziesmā. bet arī trešā un ceturtā rindiņa. p. ka pēdējā loma viņam bijusi arī pie senajiem žemaišiem. Arvien vēl paliekam neziņā. Bet nu darītāja vārdiem ar piedēkli „ulis” piemājo parasti nievājama nozīme (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. 13. Tā tad nevis dievi ir ņemti cilvēka dzīves apdziedāšanai. 58. L. 29201. Bet šī nu nevar būt tautas dziesma ne pēc valodas. kuŗā latvieši nav strādājuši. ka vismaz trīs Teņa dziesmas (29194—96) būs īstas. 34    .). Ūziņš medus pilnu tropu. Tautas dziesmās par Teni ir atkal daudz nedrošu ziņu (R. gādulīti. ne pēc pantmēra. sevišķi cūku patrons un jau Lazīcijs piemin. Pēdējā lasīšana var arī gluži vienkārši būt cēlusies no neskaidrās drukas Stendera gramatikā. Z. sējuma var redzēt. Tautas dziesmas parasti daudzina nevis tik Māršaviņu kā še. Sevišķi prōzaiski izklausās piezīme.) Es arī tikai četras. Gādā taukus kāpostiņus.

nevis vispār pazīstamo Anniņu. Aitu Annīte. Aitu Anniņa. Lai gan par Ūsiņu un Teni ir sadomāti daudz nieki. Šodien lēca. glabātāji. Bet ir mums arī tādi patroni. ka viņu ziņām ir viens pats avots. — tā ziemā. no kurienes šās dziesmas nākušas. K. Tortus minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. Kuzņecovas dziesmas par dieviem liekas būt vienas personas sacerētas. Ar pirmās vārdu ir vēl „Latvju Daiņās” ievietota šāda dziesma: Ai.: „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ”. uzturi manas kaziņas! Ak tu rūpīgais cūku Tenīsīt’. 643): „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ. Teļu Urbāns. spēcini un sargi manus zirdziņus! Ak tu bagātā aitu Annīte. vaislini manas cūciņas! Ak jūs visi mīļie sargātāji. Zirgu Ūsiņš. Sargat manus kustonīšus No sērgām. svētī manas aitiņas! Ak tu žiglā kazu Bārbele. K. Citu līdzīgu dziesmu ir iesniedzis J. Kazu Bārbalu pazīst atkal tikai K. Cūku Tenīss. ir iesniegusi Treilandam šādus pūšamus vārdus (Nr. tā dienā. Tavu žiglu kazlēniņu. tikmēr arī nevaram viņām piešķirt zinātniskas vērtības. jo gandrīz visas iesākas ar izsaukumu „ai” jeb „ak”. 1. Tomēr augšā minētais P. kaziņu Bārbaliņa. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māŗa gādā par aitām. Līdzīgu patronu mēs nesastopam ne katoļu tradicijās. Tortu pazīst tikai dialekta Annīti. Blūms Augst-Rozē. kā naksniņā!” šī modernā garīgā valoda gan var attiekties tikai uz jauniem laikiem. 29202. turpretī ideja par patroniem varēja celties vienīgi katoļu laikos. badījās. Govu Māršaviņa. kuŗu pārbaudīšanai nav mums vēl nekādu pieturas punktu.14. laikam tā pati augšējo dziesmu piesūtītāja. 35    . Kazu Barbiņa. Kuzņecova ir vēl iesniegusi divas 29191—2 un P. Kuzņecova ar P. Tortus. ka varam izšķirt uzticamas un šaubīgas ziņas. Sal. tad jādomā. kamēr pie žemaišiem pēc Lazīcija ziņām svētais Vendelīns gādājis par aitām. — Tie kustoņu gādnieciņi. Kuzņecova un P. sargat. 29096. tomēr par viņiem ir mums tik daudz drošas liecības. Kazu Katrīna. cūku Tenīss. Tortus ir atradis arī līdzīgu tautas dziesmu: Zirgu Ūsiņš. no vilkiem! 29202. Tortus vienu ērmotu dziesmu (29193). glabājat manus lopiņus par gaŗām tumšām naksniņām. ne arī pie kaimiņu tautām. Bet pēc tautas māņiem pie latviešiem un igauņiem ir Katrīna (25. Tā kā nu vēl K.) bijusi aitu patrone. nov. Vēl mazāk ir mums uzticības uz P. govju Mārja. Kamēr nebūs pierādīts. kā vasarā. Turklāt vecie tautas svētki nebūt neapstiprina augšējā lūgšanā izsacīto domu. Par aitu Annīti K. Citu lopu patroni. Kuzņecova. Vakar vēli radījās.

1. Kadri. J. ka še atkal ir jāmeklē „Katrīnas” un „kaziņas” līdzība par iemeslu. kaziņu Bārbaliņa”. novembrī) sievieši („Sie haben eine Führerin. Katriņa bezkauņa Apmīžļāja. bet arī šāda patrone ir mītoloģijā sveša. Kā avīte pēc izrunas līdzinās Annītei. 39224 v. Vērsi kāva vakarā. ka kazlēni „badījās” tūliņ kā „radījās”. pēc tautas tradicijām sākas īstais sējas laiks. Dod villai gaŗai augt. 29192). Otra puse man ir pazīstama šādā variantā: „Katrīna badu mira. Gaŗai svārk i e m villainēmi. Var būt. zirgu ūsainīti” (30062). Blūms pazīst kazu Katrīnu. Tādu pašu uzsaukumu bez „ai” sastopam sekošos jau minētos piemēros: „Tenīsīti. F. Ar K. Ja nu dziesmas par dieviem vēl parasti iesākas ar „ai”. No Urbāna. kā P. Kuzņecovas vārdu ir iesūtītas tikai 94 dziesmiņas. bet Katrīnas vakarā (24.” Var būt. valodas un pantmēra. vistu cepa pelnos. bet vai šim Urbānam bijis sakars ar teļiem. devējiņa. Ņemsim vēl vienu dziesmu par aitu Annīti: Ai Annīte. Kuzņecovas aitu Annīte dod vilnu. Izteikums „dod augt” nav no īstas tautas valodas. Tā arī augšējā dziesmā ir teikts. kuŗu pazīst arī igauņi.„Ai. Wiedemann. zeķītēm. „Paldies. Pie igauņiem bijis ieradums. kur atkal atrodam saskaņu starp dažādām ziņām.). Tortus stāsta. bet pēc P. mēs nonākam itin kā citā pasaulē. ka šī Katrīnas vista stāv sakarā ar Katrīnas zosi.” Dr. no kuŗām laba daļa daudzina vairāk (pavisam piecus!) dievus. devējiņa” (29191. 36    . ka Mārtiņu vakarā gājuši vīrieši. nevis mītoloģijā jeb katoļu tradicijās. ka viņas nesaskan ar īstām tautas dziesmām arī pēc satura. Mīkstai cimd i e m. p. Katrīna badastakle. Varētu būt. jo kāda dziesmiņa (32253) nosauc „āzīti” par „Bērtulīti”. Bez tam vēl div vietās ceturtā zilbe ir gaŗa. Tortus Bierītis. „ak” un līdzīgām uzrunām. tad tādēļ vien jau ir jāšaubās par viņu īstenību. Annīte. Vismaz uz tik nedrošiem pamatiem mēs nevaram celt nekādas mītoloģijas ēkas. Tādu nieku tautas dziesmās nav un šie vārdi ir salikti tikai atskaņu dēļ. Pēc igauņu māņiem izskaidrojas arī sekošā dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs Tiltiņu grīda. 30225. Pēc K. Beidzot nav saskaņas arī starp pašām šaubīgajām dziesmām. Atstājot šaubīgas dziesmas un pārejot uz īstām tautas dziesmām par Katrīnu. Vistu cepa pelnos. „Ai. Kazu Bārbālas vietā J. gādulīti” (29200). kā Bērtulim bijis kāds sakars ar āžiem. pa mājām apkārt. Drīzāk gan šādā ceļā mums būs jāmeklē šo dievu celšanās. tā arī bārdainā kaza atgādina Bārbalu. kā zināms. par to mums atkal trūkst liecību. 29192. Turklāt no finīta verba „dod” dziesmiņas pirmā daļā nevar īstā tautas dziesmā atkarāties dziesmas otra daļa. diese harnt in der Stube auf einen Besen. 369. Bet nu mēs redzējām. Plaši pazīstama ir šāda tautas dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs. visādi izģērbusies.

Tautas dziesmās Meža māte palīdz ne vien medniekiem (30431. kas šai iedomātā svētumā nocirstu kādu koku jeb krūmu. ne zvejot. bet nemin ne Lange. Lerchis-Puškaitis. neart. Katrīna turpretī nākot ar lietu un nokausējot Mārtiņa ledu. Arī šiem katoļu svētajiem savukārt ir piešķirtas seno pagānu dievu īpašības. Latviešu vietu vārdi Birzulis (pazīstams māju vārds) un Lazdona atgādina Lazīcija minētās žemaišu dievības „Birzulis” un „Lasdona”. un Treilanda Nr. 34048). staļļa pakaļā” (30087 v. I.Katrīna pie igauņiem bijusi arī lopu. 31790). 21). ne Stenders. kā jau minēts. I. Ūdens. bet par kazām mums nav nekādu ziņu. lai gan P. pavisam neguļot (6705.” Tāds svēts mežs bijis prūšiem pazīstamā Romove. Šādas ierašas Mārtiņa un Katrīnas dienā stāv arī sakarā ar laika zīlēšanu senatnē. Einhorns. gadā: „Viņi ir arī dažus mežus (Büske) par svētumu turējuši. kādēļ šos patronus drīz vien pieņem arī citas tautas. 30283. Bagātā Ceļa māte (31789.). kalni un citas vietas. Runājot par patronēm jeb mātēm pieminēsim šeit vēl bieži daudzināto Miega māti (2053. Dusburgs raksta 14. bet arī sauc katru putnu pa vārdam (2675. Viņa ne vien zina. lopkopības un dravniecības dievības būs gan jau bijušas baltu pirmtautai. Zemkopības. kuŗu sastopam arī divās tautas dziesmās (2675. ticēdami. Mārtiņš nākot ar aukstumu un uzsaldējot ledu uz upēm. l^p. 30489). Tā arī pie leišiem Lazīcijs piemin svētus mežus un vienu svētu kalnu pie Neviežas upes. 32446). gādādama par ceļiniekiem. 34058). No vecajiem rakstniekiem viņu pazīst tikai P. gadu simteņa pirmā pusē par senajiem prūšiem šā: „Viņiem bija arī svēti meži. Par Meža māti saucot arī vanagu (pēc Langes) jeb kādu lielu koku mežā (A. kas „slaistījies . 1. kuŗas piegrieztas kristīgai ticībai. p.. Meža māti pazīst P.” Augšā minētais Dionīzijs Fabrīcijs ziņo par livoniešiem: „Daži cienī ievērojamus ozolus un citus lielus un kuplus kokus. Lange un Stenders. sevišķi aitu patrone.) un „Ūziņu”. bet vēlākos laikos tās būs izskauduši katoļu svētie. kuŗa parādoties krupja veidā (A. būtu tūliņ jāiet bojā un jāmirst. ka tam. 336. bet vairāk par tām mēs nekā nezinām. Senajiem baltiem būs bijuši ne vien svēti ūdeņi un koki. Par livoniešiem raksta B. — Rauga māti. kuŗa saskan ar leišu dievību „Raugopatis” un Gausas māti (28810). tā arī tautas dziesmas. kur nedrīkstējuši cirst neviena koka. Tāpat neizskaidrots paliek Stendera bišu dievs Ūsiņš jeb Ūziņš. un Treilanda Nr. un pēc pirmā vārdiem viņu piesaukuši mednieki. Einhorns. Turpretī pēc īstām tautas tradicijām par bitēm gādājusi Bišu māte (30274. 15. mežu un kalnu dievības. lauki un ūdeņi. VII. Zvejniekiem palīdz jau augšā minētās ūdens dievības. kuŗos nedrīkstēja ne grāvjus rakt. kā tikai nosaukumus. kas dod „medus pilnu tropu” (29201). teikas un pasakas. — Nakts māti (457. bet arī koku cirtējiem (30565) un ganiem (29087. 51) un Ziedu māti (28253. 6 v. 6724). L. kuŗus kopa pie mājām un ciemiem un turēja par tik 37    . Einhorns. kur katrs meža zvērs dzīvo (2657).). Stenders pazīst vēl Meža tēvu. kas bijusi lazdu dieviete. ir nedrošas. ko apliecina kā P. VII.. Tortus domājas arī tautas dziesmās būt atradis „Ūsiņu dieviņu”. kuŗas abas ir sastopamas tautas dziesmās un pūšamos vārdos. Rusovs 1584. t. 30478). Abas šīs dziesmas. 30623). 321. Pasakas. bet arī svēti meži. Citi pielūdza mežus (lucos). no kuŗiem senāk dabūjuši daimonu atbildes. par kuŗiem jau ir runāts. LerchisPuškaitis.

. 38    . deviņvīru spēku un arī citus augus. kas sastāv no dvēseles un miesas. Dažreiz šī dvēsele parādās arī citiem cilvēkiem kā putns. kādēļ arī pulsa dzīslu mēdz saukt par dzīvības dzīslu. kur ar dzīvības zālēm mirusī miesa tiek atkal atdzīvināta. vai arī kā gars jeb suta. bet kad cilvēks pārmērīgi strādādams „saraustoties”. raibā. tad māte nākot kā kumoss kaklā. Ar mītiem un māņiem ir saistīts arī pats cilvēks. Ar „asins izliešanu” jeb kādu slimību dvēsele atstāj miesu un cilvēks nomirst. melnā. Kas nu to aizticis ar roku jeb arī tik labi uzskatījis. 117. bet tālāki sakari ar dzīvību ir vēl apģērbam. Pēc vienām ziņām viņa esot apķērusies ap cilvēka sirdi. ka viņš palikšot par puteklīti. kašķi. tad māte paliekot nemierīga un sākot staigāt. bildei un pat vārdam (P. un slimība esot cēlusies no „sabīšanās”. Vīrs nu saņēmis to puteklīti un ielicis vecā tabakas makā. tad slimo ved uz pirti. III. Par zālēm pret mātes vainu lieto mātes mētras. Dažreiz viņa apķeŗot ar savām kājām cilvēka iekšas un sākot tās žņaugt. uz augšu kāpdama. rozi. pirkstā „ēdāji”. zobu. Pasakas tomēr pazīst gadījumus. Šīs rozes gan nekur visas nav uzskaitītas. no kā ceļoties lielas vēdera sāpes. parasti sacīdama arī kādus pūšamos vārdus. tērauda). pele. matos un spļaudakās. p. Slimībām esot tā īpašība doties cilvēka miesā iekšā. Kamēr mātei nekā pāri nedarot. Drudzis sacījis. Reiz mērim braucot salūzuši rati un tas nu vairs neticis uz priekšu. bijis jāiet atpakaļ. bet ar zālēm nu vajagot lūkot dzīt slimību ārā. zaļā. zilā. čūska.svētiem. Zemes mātes un Mājas kunga svētie koki. 16. dzeltānā. pelēkā. jeb dzīvā dvēsele tiek atkal ielaista nomirušā miesā. Šādi māņi par māti liekas būt ļoti veci un ir pazīstami arī pie citām tautām. kuŗš senāk ar savu avotu bijis lielā apgabalā izslavēts (Hupel. Bez dvēseles esot vēl katrā cilvēka miesā kāda dzīva būtne. 45—47). Teikas bieži daudzina slimības par dzīvām būtnēm. Dažreiz varot arī skaidri dzirdēt. Latviešu pasakas un teikas. māgā „spiedējs”.). tad slimnieks vairs neesot glābjams. Vēl tagad dzird runājam. pēc otrām viņa stāvot tuvu pie muguras pret muguras kaulu. Kad māte. I. kaula. Ja slimība jau esot iegājusi „kaulos”. Lai no viņa varētu tikt vaļā. Viņi mēdz pielūgt pērkonu uz kalniem visbiezākos mežos. Šī māte esot līdzīga kaupiņam ar četrām kājām. Še vēl varam aizrādīt uz Zilo kalnu Valmieras tuvumā. Reiz kāds noklausījies. tas palicis slims. kur kāda labdare to laita (brauka). Drudzis jājot cilvēku kā zirgu. Cilvēks mītos. tad jālūkojot viņu kaut kā piemānīt. ka māte brēcot. dzīslu. un tauta daudzina pavisam trīsdeviņas dažādas rozes. kā drudzis sarunājies ar kašķi. Šmits. ka sānos esot „dūrāji”. ēdi. sarkanā. 1. Topographische Nachrichten. Lai nemierīgo māti atkal noguldītu. Kad cilvēks saraustījies. un dzīvība visvairāk mīt asinīs. iekāpjot pašā kaklā. Arī mūsu dienu valodā neretis atspoguļojas senie uzskati par dzīvām slimībām. Visdažādākos veidos parādoties rozes slimība. Austrenes kalns. p.. p. bet pūšamos vārdos sastopam tomēr deviņas rozes pēc krāsas (baltā. ko sauc par māti. tauriņš. Vājprātība esot kāds ļauns gars. kuŗu dažreiz varot aizdzīt ar baidīšanu.” Jau augšā ir minēts Gaujas kults. ka bija grēks tur nogriezt pat zariņu . iekritīšot šā vīra sviestā un tikšot ieēsts. deviņas pēc slimajām miesas daļām (smadzeņu. Visvieglāki slimība tiekot cilvēka miesā. ja viņš sabīstoties. Mēris ceļojis apkārt un parādījies ļaudīm visādos veidos. tad tā esot grūti dziedējama. Dvēsele tiek iedomāta kā dzīvības valdniece. Daļa dzīvības atrodas arī kaulos. viņa guļot it mierīgi.

Šai laikā bērnu arī visvieglāk var noskaust. ūdens. ir uzskatīta vispārīgi par māti. apģērbts un guldīts. Pasakās ir minēti vairāk gadījumi. Jau māte uz grūtām kājām nedrīkst neko tādu darīt. čūskas. kādēļ pakavēsimies pie tā ilgāki. laumes jeb svētas meitas.„pinekli griezti”. ka rozi nedrīkstot slapināt. t. ka cilvēks mirstot vēl galīgi nebeidzas. mazgāts. Nemīlīga dzīvošana: Nedziedāja sīki putni. ko apliecina arī mūsu tautas dziesmas. vienā viņai tiek noņemta izkapts un vēl citā viņa tiek maģiski piesieta pie koka. No bērna piedzimšanas līdz nokristīšanai caurām naktīm dedzina istabā uguntiņu un neatstāj bērnu istabā vienu pašu. tad viņam tiek „sari pērti”. lai viņam atvieglinātu nāves cīņu. Visus šos sīkumus aprakstot. tomēr dzīve tur ir sliktāka. cik mums ir zināms. Kad slimnieks tuvojies miršanai. tad to izcēluši no gultas un nolikuši zemē uz salmiem. Kaut gan viņa saule līdzinās šai pasaulei. attaisīt durvis un logu. „spārni cirsti” . Viņa saule nemīlēja: Šī saulīte man zināma. Lai bērns izaugtu vesels. Lai nu tas nenotiktu. naktspamašas. tad bērns tiek visādi zāļots un kvēpināts. lai bērns neiznāktu par atzīdeni. Ļoti daudz māņu saistās jau ap paša bērna dzimšanu. Liela nozīme tautas māņos bijusi senču jeb dvēseļu kultam. Senču jeb dvēseļu kults. pr. 27693. Tāpat pie daudz tautām bijis parasts pie mirēja gultas nolikt aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni. Tāpat „otru pusi” var aprakt tikai zināmās vietās un ievērojot zināmus likumus. kur dvēselei mazgāties. 27370. Arī pie bērna zīdīšanas jāievēro zināma kārtība. rokas. sitamā. mīkstuma. zemes svaru. cilvēkam mirstot. raganas. ir pastāvējusi tā pārliecība. tad to sadzenot iekšā. No māņu slimībām visvairāk daudzina čūskas vainu. lai dvēsele varētu tikt laukā. un šai mātei cilvēks nodots arī mirstot. bet atstāj vēl kādu dzīvu garu jeb dvēseli. krūšu) un deviņas pēc citām īpašībām (caurā. kuŗa pāriet kādā citā pasaulē jeb „viņā saulē”. Ar visādām ceremonijām bērns arī tika saņemts. nāvīgā. Jau ar pašu miršanu bijuši saistīti visādi māņi. Zeme. gurna. lapu). Vairāk pasakās nāve tiek piemānīta. „ūka uzcelta” u. „kakls uzvilkts”. iznāktu jau vesela grāmata. galvas. lai nebūtu skaudīgs. ēdamo mēru un citas līdzīgas. suņa mēru. kur cilvēki redzējuši arī nāvi.stilba. Ļoti tālu ir arī pazīstama ieraša. Mīlē man (i) šī saulīte. lai viņš neaizmānītu citus ļaudis uz viņu sauli. 17. Senāk domājuši. Šī māņticība ir izplatījusies pa visu pasauli un Ķīnā vēl pastāv līdz mūsu dienām. ar ļaunām acīm. nobrīnēt un norunāt. kā jau teikts. 39    . Tūliņ pēc miršanas mironam aiztaisījuši acis. lai to nepārmītu velns. Pie visām tautām. Nekūkoja dzeguzīte. Viņa saule nezināma. kniešamā. Gana laba viņa saule. tekošā. kas pēc analoģijas burvības varētu tikt iztulkots nākamajam bērnam par ļaunu.

bet ne vīzes. gadā pēc nelaimīgas kaujas ar vāciešiem „sadedzināja savus mirušos un izpildīja raudas (planctus). kādā viņus nospieda varmācīgie vācieši. lai mirušie netiktu sodīti ar elles mokām. ar mednieku vanagu uz rokas un ar lielu pavadoņu pulku aizejam uz citu pasauli. kuŗi tiek apspiesti grūtā vāciešu verdzībā. Zeme jeb Nāve viņu . kuŗu jau dziedājusi Dobele un Raķene. p. pieder pie visvecākām tautas dziesmām. cirvi un drusku naudas ar šādu raudu dziesmu: „Ej. „žēlojušies un dziedājuši to pašu raudu dziesmu (iamer sanc). Šī tautas dziesmu fantazija par cilvēku miršanu mums ļoti atgādina seno grieķu un romiešu uzskatus. Šo ierašu mēs sastopam jau no visvecākiem laikiem un gandrīz pie visām tautām. Ļoti veca paraša ir mirušo apdziedāšana dziesmās un šādas raudu dziesmas. kuŗas vai jau virs zemes nolemj cilvēkam nāvi. kuŗi it kā dzimtu priesteŗi. kur arī bieži sastopam augšā minēto slēpšanu. ka pie senajiem prūšiem taisni vīrieši bijuši dziedātāji. 27549. Tikai viņas ir dziedātājas un dzejnieces.Klusu un nemīlīgu apakšzemi bez putnu dziesmām daudzina arī mūsu pasakas. ka mirēja dvēseli Veļu māte „pieviļ”. 27577). Tādēļ arī neviens negrib labprāt šķirties no šās pasaules un pie nāves grib uzlikt vainu dievībām. adatu un pudeli degvīna jeb alus. apāvuši kājas un dažos apgabalos likuši arī baltu mici galvā. kādēļ arī tautas dziesmās (27420) tiek saukts par viena koka namu. Jau Indriķa chronika stāsta. un pacēluši acis pret debesīm. kuŗus viņi dzīvodami padarījuši. Kad no sārta sākuši celties dūmi. gadā. Kādā līgumā. ka uz priekšu vairs neturēšot tulisonus jeb ligasonus (Tulissones vel Ligaschones). 27443. jeb arī no apakšzemes aizsauc mirēju pie sevis. kur ne vairs vācieši par tevi. vīrieši tur neņem dalības jeb cieš klusu. mirušā „augums” šai pasaulē „zūd” (27407. 40    .slēpj” (27445. 1.. ka kurši 1210. Līķi nomazgājuši ar siltu ūdeni. šķēps. III.” Bet pēc augšējās ziņas mēs redzējām. gadā starp krustnešiem un seniem prūšiem lasām: „Viņi apsolīja arī. Kājās āvuši kurpes. 27545) un Saule. vēl līdz šim laikam liek kapos ēdienu. Bökelis raksta šā: „Raudu dziesmu izpildīšana visur pasaulē ir sieviešu uzdevums. Kaut gan mūsu tagadējās tautas dziesmās mēs sastopam tikai kādas atliekas no senajām raudām.” Par šo raudu dziesmu dziedāšanu O. Mirušam kareivim likti blakus viņa jājams zirgs. apģērbuši parasti baltās drēbēs. par kuŗām ir mums plašākas ziņas. zobins jeb dūcis. ēdiens un ceļa nauda!” To pašu apliecina Dionīzijs Fabrīcijs ar šādiem vārdiem: „Bērēs viņi ir ieraduši žēloties. kuŗu balsi dzird pie zārka. kā ir vispārīgi pieņemts. Pīpētājiem likuši arī pīpi.” Pazīstamais Lazīcijs raksta: „Livonieši. teic ļaunu par labu un slavē mirušos par viņu zādzībām. peramo slotu. melīgus ļaudis. lai viņā saulē nebūtu grūta staigāšana. viņa visvairāk mīļotais kalps. nelaimīgais. kas izbēguši no šās verdzības. dzērienu. kuŗā slavējuši mirušā varoņa darbus. retumis pastalas. nekrietnībām un citiem grēkiem.” Plašākas rakstu liecības par šādām raudām ir mums uzglabājušās no senajiem prūšiem. no šās dzīves labākā pasaulē. Zārkā vēl parasti likuši naudu. Tautas dziesmas mums liecina. tomēr viņas mums ir apliecinātas vēsturē.). I. laupīšanām. viņa medību suņi un vanagi un tā visi tie tikuši sadedzināti. susekli. turpretī laimi vēlēdami mirušiem. Še tev ieroči. tabaku un šķiltavas zārkā. Tādas raudu dziesmas bijušas arī pie latviešiem un seniem prūšiem un vēl tagad ir uzglabājušās pie leišiem. melodami apgalvo.” Pēc Rīmju chronikas ziņām zemgalieši tikuši uzvārēti 1290. kas noslēgts 1240. 874. tad pagānu priesteŗi iesākuši savu raudu dziesmu. bultas. ja atrodas klāt. ka viņi redzot mirušo pa debesīm jājam uz zirga ar spīdošām bruņām izgreznotu. 27552. stops. Pats zārks senos laikos izcirsts siles veidā no resnas priedes (Latvju daiņas. lādēdami grūto verdzību un savu kungu nežēlīgo jūgu. bet tu par viņiem valdīsi.

). Забылинъ. 41    . 872. Capeller. I. tad uzcēluši visus cilvēkus. 3. laikam gan paši kareivji būs apdziedājuši savus kritušos biedrus. 869. 1. Šī ieraša ir ļoti veca. 862).).). 36. 866. D.Līķi uz kapiem vedot. 865. kādas pēdas pelnos iemītas. 875. D. „Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas. Arī augšā minētā aizrādījumā par raudu dziesmām pie kuršiem un zemgaliešiem. Svarīgākie bēŗu ēdieni bijuši vārīti zirņi.. D. lai sējumiem nekaitētu” (ibid. IV.). Sal. papriekš jānolej viena glāzīte mironam zemē” (L. kapsētā nav rūmes.). „Cūku bērēm nekāva. 871. Tāda pati māņticība bijusi pie leišiem. IV. p. jo citādi varētu labībai notikt liela nelaime. 1. un katrs. 869.). I. I. kviecot” (ibid. 3. p. 1. p. „Bēŗu brandvīnu dzerot. Kaip seniej i Lietuvininkai gyveno.). IV. iznesa no istabas visus stādus un sēklas. No kapsētas atpakaļ braukdami. lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām. IV.). „Kas pie līķa rokas liek. un jā viņam tās nedodot.). p. līķi izvadot. Par leišiem ir ziņots. 310.. Aus dem . „Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu. jo tādu pašu to sastopam ne vien pie seniem leišiem (pēc Lazīcija). jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot un sīpoli izziedot” (L. Schrader.Pie leišiem vēl tagad vīrieši dažos apgabalos dziedot raudu dziesmas.). IV. tad gailis” (ibid.).). Kad mājas saimnieks miris. Ja redzamas lopu pēdas. 867. p. 1. D. Latviešiem bijis līdzīgs ieradums. „Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē. 868. 567. Tālu pazīstama ir sekošā bēŗu ieraša pie veciem latviešiem. mironam jājot. nemirstiet. III. p. p. lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot” (L. D.” „Bēres nevar pavadīt bez asinīm.” Bēŗu kūķi un bieza putra būs gan laikam pārnākuši no krieviem (M. „jo mironam vajagot jaunu asiņu. papriekšu nolēja mironam kādu lāsi zemē” (L. jo tā esot miroņa daļa. I. IV. 861. ja cilvēka pēdas. p. Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un saudzētas” (L. kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām” (L. IV. kas pirmo reiz dzēra alu. Arī parunā mēdz sacīt :„Birst asaras kā zirņi. 865. Daudz bēŗu ierašas pie leišiem un latviešiem ir gluži vienādas. 1. Tāpat tas ir Ķīnā pie mandžuriem un lolo un pie dažām tautām Kaukazijā. Kad slimnieks miris naktī. I. lai mirējs viņus . p. „Iekām līķi veda projām. jo arī sapņos redzēti zirņi tiek izskaidroti par asarām. 1. Sekošas latviešu ierašas saskan ar igauņu ierašām (F. lai neapmirstot. p. 862. 1. J. D. p. 1. D. p. „Slimniekam uz nāves gultas guļot. D.” No citiem latviešu māņiem vēl pieminēsim sekošos. jo bērēm kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi un cūka. 1. 1. ar kuŗiem pēruši mājeniekus. ka viņi pat mazus bērnus ņēmuši no šūpuļa ārā. 865. tad tai gadā daudz lopu krītot. 872. „Bedamā dienā. I. Miroņa iespaids uz labības augšanu ir sevišķi redzams sekošā igauņu māņticībā: „Ja ziemā bēŗu braucienam būtu jāiet par kādu tīrumu. sacīdami: Nemirstiet. Zirņi tiek pielīdzināti asarām. kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus kājās” (L.neapmirstot” un lai viņi varētu laikā uzmosties. 1. D. I. 1. . izlej tam pakaļ spanni ūdens. to necēla augšā. p. p. bieza putra un nogrūsti mieži jeb kūķi (кутья). bet arī pie senajiem grieķiem (skat. uz kuŗām slimnieks miris. p. Otru dienu gājuši skatīties. bērinieki salauzuši eglīšu un paegļu zarus. tad leiši gājuši pie visiem lopiem un bitēm un paziņojuši: „Mūsu kungs nomira” (C. kas tai mājā gulējuši (L. kā arī leiši.). Reallexikon. tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot” (ibid. Ar šiem māņiem stāv sakarā augšā minētā sēklu apmiršana.. III. Tā latvieši. 1. p. 1. Pусскiй Hapoдъ. bet jākauj allaž kāds lops. tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (L. 875.). kad jau iejūgti līķa zirgi. tad mirstot daudz cilvēku. jā ne vairāk. 1. 1009. 865.). Wiedemann. Leben der Ehsten. tad pavadoņi labāk brauc ar līkumu pa sasnigušo zemes ceļu..). I. sadedzinājuši tās cisas..

Z. slavēja. jo „jāsargās no tam. 80. Man actiņu vajadzēja. lai viņu dēļ neraudot. 147. vai tie dzēra. Viss tas stāv sakarā ar jau augšā minētām raudu dziesmām. un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā” (L. ir izpildījuši arī zirņi. Raudātāji un raudātājas tiek parasti aicināti par maksu un asaru vietu. tas gulēja. Vismaz māte arvien raud patiesīgi par sava bērna nāvi.. Tā raudāja. p. to darīja īpaši vecas sieviņas.„Tic arī. 27660. Vai māmiņu daudzināja. Arī mironam asaras nebija par labu. 1. p. ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū. kuŗi ar savu pastāvīgo zaļumu varēja noderēt par dzīvības simboliem. 863. atved mājā eglīti (27659). jo tad mironim grūta gulēšana asarās” (L. p. To apliecina arī sekošā tautas dziesma: Visu nakti tā māmiņa Ap logiem klausījās. B. Kas nomira. 27335. XV. IV. Būs man grūta gulēšana. Tādēļ arī ar šiem zariem situši mājeniekiem un dziedājuši: Nemirstiet. I. p. kā jau minēts. Tādēļ arī mirušā vārdā tiek dziedāts: Birs dobē asariņas. L. 860. 1. Lai nu arī pakaļpalicēji žēlotu mirošo kā žēlodami. 869. ka arī tuvinieki nebūtu cits cita žēlojuši. IV. kā jau minēts. 1. Mana veca māmulīte. 27791. I. K. Rakstu krājums. I. Nava vietas kapsētā! Es ieliku sav’ māsiņu (bāliņu) Pašā slitas maliņā. 27754. Aizvestā līķa vietā. 872. Acu savu netērēju. lai tas vēl nāktu atpakaļ (27514—27518). sal. kā jau agrāk esmu rakstījis (Etnografisku rakstu krājums. jo tad tiekot kāda vaina” (L. p. kur mirušie laiž kādu ziņu saviem tuviniekiem. D. Neviens mani neraudāja. tai bij žēl. nemirstiet. Pasakās un teikās ir vairāk piemēru. Tik bieži daudzināta raudāšana tomēr nebūt neliecina par lielu jūtelību un raudelību pie seno laiku ļaudim. un R. un mātes mācīja bērnus. D. p.). Vai tie ēda. Nav tomēr jādomā. tomēr neviens nevēlās. ka miroņa dvēsele klausās. Skuju koku vietā retumis ņemts arī spēka simbols ozols (27666). 1. Līķus. paegli (27657) jeb priežu zaru (27646). 1. ko bērēs runā.). D. I. 1. Īstas vecu laiku cilvēku jūtas būs drīzāk apdziedātas sekošā dziesmiņā: Nomiruša neraudāju. vecie latvieši aprakuši smilšu kalniņos savu 42    . lai nekā aplam nerunā. Nevienam žēl nebija. 27750. „Pa bēŗu laiku mirušo uzteica.).). IV.

ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām stāv pēdējām tuvāku nekā citi gari. Uz jaunu ļaužu kapiem vācu tautas dziesmās līdz ar rozi tiek daudzināta arī liepa. kas tiek „darīts”. ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs. un tautas dziesmas tur min pie reizes vispārīgi „baltu puķi” (27314. III. 27546. 27756). tā arī dvēseles varēja ne vien savā starpā satikties. Caland. bet arī pie citām tautām (Archiv für Religionswissenschaft. Cilvēka fantazija meklē visās vietās dzīvas būtnes. kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. mums vajadzētu stingri šķirt drošu 43    . Negribu arī nebūt noliegt. Sestdien mani nebediet: Es visiem miroņiem Ūdentiņa nesējiņa.). Ka slīkošo dvēseles ved sakarā ar ūdens putniem. tā arī zemē apraktie miroņi varēja viegli nonākt apakšzemes valstībā. kad es miru. 1. Uz to pašu ierašu zīmējas veca katoļu leģenda. Etnografisku rakstu krājums. u. 12. bet arī parastās tautas dziesmās (27416. un 103. To apliecina arī piemēri no dažādām tautas dziesmām. vai visi veļi tikuši turēti par dvēselēm. Jau no seniem laikiem visvairāk cienītā puķe.). I. 102. kādus darījušas šai pasaulē. un daudz tautas savos mītos ir tos pārcēluši viņā saulē. ka uz viņu kapa uzaugšot roze. pēc vēlāku laiku ticības arī eņģeļiem. ka visi eņģeļi ir dvēseles. 1. Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami māņi.māju tuvumā. Visādas dievības ar saviem apakšniekiem piemīt ne vien kalnos. D. IV. 27633) aug rozes uz kapiem. 27357. ar ko Eiropas tautas ir pušķojušas savus kapus. ūdenī un apakš zemes. Kā dievi cits citam līdzinās un bieži savā starpā satiekas. Lai es miru. Ja nu nevaram apgalvot. IV. Uz kapiem jau diezgan sen ir sākuši stādīt puķes. tad tāpat varam šaubīties. tikai uz katoļu laiku beigām sākuši rakt arī kopējās kapsētās. 18. Tāpēc tā paruna. jo suns un govs ir vecākie mājas lopi. I. Tā arī pie latviešiem ne vien romancēs (13250). purvos un laukos. ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē” (L. Veļu dzīve viņā saulē. Die vorchristlichen baltischen Totengebräuche). Sestdien apraktai sievietei bijis miroņiem jānes ūdens. pēc kuŗas no svētās Magdalēnas asarām esot cēlusies baltā roze. Ir taisnība. ir bijusi roze. ka veļi būs cēlušies no dvēseļu kulta. 27422. Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēka dvēseles. Tāpat arī pāra latviešu romances piemin liepu uz kapa (13250. „Apglabātam mironam tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu. W. p. Tādi paši māņi ir sastopami ne vien pie leišiem. Tā arī mūsu tautas dziesmās mirušas meitas gana „veļu govis” un viņām palīdz arī „veļu suņi”. bet arī pievienoties citiem gariem jeb mītiskām būtnēm. bet arī debesīs. gan arī „magoni” (27313). Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājās kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm. ka dvēseles viņā saulē turpinājušas tos pašus darbus. mežos. 13373). 27380). XVII. Zārks tautas dziesmās tiek parasti saukts par „mūža namu” (27409. 876. p. kas līdzinās pašam cilvēkam. bet pirms vēl veļu kults pie mums nav galīgi izpētīts. nevis taisīts (sal. Gandrīz pie visām tautām senāk pastāvēja māņticība. Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem. Tautas dziesmās jauneklis jeb jaunava arvien izteic cerību. Šeit tomēr var būt arī kāda tumša atmiņa no tāliem senlaikiem.

27798. ka veļiem jau ir piešķirta plašāka nozīme kā dvēselēm. 1. 123. bulgāru. K. Tā arī pie latviešiem „neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja par kāzām. kā jau minēts. kaulu vīrs ar izkapti viņai nepatīk. Arī šeit nav vis runa par dvēseles pārvēršanos velī. tur viņi tomēr par veļiem vairs netiek saukti. jo māņi pie 44    .faktu no teōrētiskiem vērojumiem. Mans bāliņš jauns nomira. v. kādēļ šāds izskaidrojums nevar būt pareizs. ka dvēsele visādā ziņā paliek par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. Veļi tiek tautas dziesmās diezgan bieži minēti un parasti vēl sakarā ar mirušo dvēselēm. p. Z. Tylor. Nav mums pietiekoša iemesla domāt. kad bijuši nomiruši”. pielīdzināmu laumēm. IV. un II. To apliecina arī šāda mūsu tautas dziesma ar daudz variantiem: Lietiņš lija saulītē: Velēnieši kāzas dzēra. un tikai otru dienu par bērēm” (L. mēs tik vēl vairāk sarežģīsim veļu jautājumu. kur tautietis apprecē Zemes mātes jeb Veļu mātes meitu (27699). A. gadā ceļojis pa Baltiju. lai gan pēc etimoloģijas velis nav šķirams no vecziemeļnieku „valr”. XVI. B. Brands. Tautas dziesmas daudzina neretis veļu bērnus (27434. kuŗi drīzāk aizrādītu uz veļu celšanos no dvēselēm. teikas un pasakas. ka Kurzemē senāk „kāzās aicināti arī tēvs — māte. kamēr veļa pamatā sastopam īsu e. 1. Jau augšā ir pieminēta tautas dziesma. t. bet gan vispārīgi kādu garu. italiešu. kaujā kritušais. Kur latviešu māņos ir runa par mirušiem senčiem. jo dziesmas par mīlestību un precēšanos vispārīgi netiek skaitītas pie visvecāko dziesmu slāņa. VII. 27526.” lai gan citādi viņi dzīvojot tāpat kā cilvēki virs zemes. krievu. Bez kritikas krājot materiālus tikai jau gatavām teōrijām. Rakstu Krājums. Tāpat arī leišu „vēlēs” pēc Kuršata nenozīmē vis tikai mirušo dvēseles. R. bet nav skaidru aizrādījumu. Über die litauischen Vēlēs) atvasina leišu vārdu „vēlē” no indoeiropiešu darbības vārda saknes „vē-”. mazkrievu. D. Pēc Tailora (E. Veļos ņēma līgaviņu. un 1674. 99) raksta. L. lietus līst. raksta.—130. 27527. bet tikai par tautas dzejas optimistiskiem uzskatiem. Ja saulei spīdot. kas 1673. rumāņu un albāniešu tautas dziesmām. Lietavā šur un tur nomirusi jaunava saukta par veļu līgavu. ka pie leišiem mirušie bērni arī veļu valstī paliekot par bērniem. I. Bet nu pēdējā vārda saknē ir gaŗš e. pēc kuŗiem jauna cilvēka nāve tiek pielīdzināta kāzām.). Līdzīgas kāzas. kas nozīmē „pūst” (kā vējš) un ir rada ar mūsu vārdu „vējš”. un tocharu „wäl” mirt. d. B. v. ja visi veļu bērni būtu miruši cilvēku bērni. jo viņi ir tikai dvēseles. Pētersonu Kārlis (R. L. Bökelis raksta: „Nāve tautas dzejā nav nekāda atbaidoša parādība. Latvietis šai vārdā jūt sakaru ar darbības vārdu celties”. Bet šādi aizrādījumi tomēr vēl neizskaidro veļu bērnu nozīmes pie latviešiem. ka latviešu tautas dziesmas šeit būtu uzglabājušas šās līdzības pirmatnīgāko veidu. poļu. 27531). Mölens (Archiv für Religionswissenschaft. I. ka veļi dzeŗot kāzas.” Piemērus Bökelis ņem no grieķu. p. 1. 876. R. Lerchis-Puškaitis. Primitive Culture) kāds dienvidus Amerikas iedzimtais teicis par mirušo gariem: „viņiem vairs nava nekādu bērnu. jo daudz māņos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli” (A. O. Meulen. tad senie leiši domājuši. bet nāve ir priecīgas kāzas.). No visa tā redzam. XVII. Arī J. pazīst daudzas Eiropas tautas un tikai pie leišiem un latviešiem viņas stāv sakarā ar veļiem. Augšā minētais Mölens raksta. ka latvieši nesuši savus upuŗus senčiem ar šādiem vārdiem : „Mus si veczake dvesely melami” (mūsu vecāku dvēseles mielojam).

kas mums līdz šim ir pazīstamas. ir dievības. to vairs nevar skaidri redzēt. kā jau augšā ir izskaidrots. bet tajās latviešu tautas tradicijās. Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upuŗus. krievu Beликiй четвертокъ). Par „spirti” (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu. „kaltē” drēbes (27782) un cep „plāceni” (27411. vai Mölens un Kalands būs stingri pārbaudījuši visas leišu tautas tradicijas. kas nav cēlušās no dvēselēm. 27533—4). ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. ar „med’s vāceles” palīdzību (27536). bet nav vairs nežēlīga pret savām dvēselēm. Jā šāda celšanās būtu vērojama priekšvēsturiskos laikos. suņi un zirgi varot redzēt veļus. Angļu jaunākie etnografi tagad stingri izšķiŗ vārdus: „soul”. Šie māņi gan laikam būs cēlušies no vārda „вeликiй” līdzības ar „veļu” nosaukumu. 27529. Pēc visa tā ir jāpieņem. ka veļu valstī ir būtnes. „kapa virsu dancodama” (27537—40) un noraisa Laimas kārto šūpuli (1135). kas nav cēlies no cilvēka jeb dzīvnieka miesas. Kā precētiem veļiem varēja būt savi bērni. Arī pie latviešiem minētie dzīvnieki var redzēt visādus garus. Kaŗa darbus pastrādāja: Citam ņēma mīļu draugu. Meitām vietu taisīdama. par ko tomēr ir ļoti jāšaubās. Tāpat nav mums nekāda iemesla izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. tad gan par veļu nozīmi pie leišiem un latviešiem vairs nebūtu nekādu šaubu. ka veļi ir tomēr cēlušies no dvēselēm. Ja tautas tradiciju krājēji būtu stingri turējušies pie tautas valodas un etnografi būtu ievērojuši augšā minēto noteikto terminoloģiju. augšā veļu līgavu). kas dzimuši Zaļā ceturtdienā. Zemes mātes un Veļu mātes meitas varam pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tā tad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. „velē galdautu” (27432). tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu (27510 v. taisa tai „vietu” (9246) un „cisas” (27713). Par veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti. tā arī mirušus ļaužu bērnus varēja saukt par veļu bērniem (sal. Lai gan Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis (10735. „Soul” (vācu Seele) nozīmē cilvēka jeb citas dzīvas būtnes dvēseli. Veļu māte iedomāj’si: Vīriem sievas apkāvusi. 27726. Tāpat arī cilvēki. vai tur visur ir bijusi runa taisni par veļiem un nevis par dvēselēm un spokiem. 10789. tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevaram attiecināt uz veco chroniku un tautas tradiciju Zemes māti un Veļu māti. kā arī Veļu māte. ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem. sal. 27535). „ghost” un „spirti”. Nepareizas turpretī ir tās domas. Zemes māte ir gan stingra savā spriedumā.dažādām tautām ne katrreiz ir līdzīgi. Turpretī no otras puses mēs redzējām. kā redzams no šādiem piemēriem: Laime meitas aizmirsusi. kādēļ leiši sauc minēto dienu par veļu Lieldienu (Vēliu Velykos. Veļa māte. 45    . Augstākā apakšzemes valdniece pēc tautas dziesmām ir Zemes māte. 22194. Man tomēr vēl paliek šaubas. kuŗas. Pēc Mölena leišu māņos gaiļi. sevišķi. ka latviešu tautas tradicijās nav drošu liecību. Kapa atslēgas tura tāpat Zemes māte. Veļa māte. „Ghost” (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. stāv viņas uzraudzībā jeb „ glabāšanā”. 27525). Miruša cilvēka dvēsele. „priecājas” par ļaužu nāvi. kādēļ arī dvēsele griežas vispirms ar sveicināšanu taisni pie viņas. Pie latviešiem turpretī Lielajā piektdienā (Beликaя пятницa) dzimuši cilvēki varot redzēt garus. redzot veļus (Meulen). kā jau augšā minēts. Ar to nu gan nav apgāzts senākais vērojums. bet nevis mirušu cilvēku dvēseles. kas ir šķirama no miesas.

kas apņēmis kādas četras nedēļas. Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem. jo arī pēdējā „paslēpj bāleliņu” (27445). ka Veļu māte ir vispirmatnīgākā dievība un ka visi dievi ir cēlušies no mirušu cilvēku dvēselēm. Nav mums zināms nekāds iemesls. un pēc pašu cilvēku priekšzīmes sākās arī pie dieviem antropomorfizēšanās un speciālizēšanās. Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas tā sauktajās Dieva dienās jeb veļu laikā. Saule stāv sakarā ar „viņas saules valsti”. Turpretī līdzība dažādu dievu starpā ir vienkārši saprotama un gluži dabīga. kūtīs jeb arī citās klusās vietās. kur viņa pati noiedama var ņemt līdza un „paslēpt” cilvēka dvēseli. kas tika godāts. Zemes mātei un Vēja mātei. tā arī seno dievu darbība vēl nebija stingri norobežota. Tikai līdz ar augstāku kultūru sāka cilvēki šķiroties pēc dažādām kārtām un amatiem. vai visi veļi latviešu un leišu tautas tradicijās ir turami par mirušu cilvēku dvēselēm. Jau augšā ir aizrādīts. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana. 27781. 23177. Ja gari uzņemti pirtī. un kad viņa aizmieg. sieru un alu. biezputru. ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām. un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte (27683). zināms. kuŗi beidzot „dod” savu „augumiņu”. bet parasti rēķināts ap oktōbŗa mēnesi. Vēl vairāk Veļu māte līdzinās Saulei. Pie veļu mielošanas turējušās daudz tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauka augļu novākšanas. Interesants ir še vēl tas fakts. bet arī Laimai. tad sienā iespieda kādu skalu. Meklējot visiem mītiem vienu pašu pamatu kā kādu burvju atslēgu. Līdzīgi Vēja mātei (27438—9) arī Veļu māte (27440) „klabina” jeb „klauvē” pie „nama durvīm”. bagāta Veļu māte. kur gulošu cilvēku apspīdot saule. ar ko var atvērt visas durvis. Ai. ko pērties. Pēdējā Saules īpašība saskan pilnīgi arī ar citiem tautas uzskatiem. tad baidījušies. kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. Šis laiks nav bijis visur gluži vienāds. kādēļ tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. varēja nākt arī citi veļi. pirtīs. tā vienīgā pamata mēs nevarējām atrast. kā liekas. ka nākošais gads būšot neražīgs. ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neaizkarti. rijās. Tādēļ arī uz nāvi zīmējoties tāds sapnis. kā gari mielojas. bet 10. varēja darīt labu. Ja mielotāji redzējuši. ka Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei. Kā starp cilvēkiem senatnē darbi vēl nebija dalīti pēc dažādiem amatiem. ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradicijām. tad uguns izdziest (27523). Mums bija jāatstāj galīgi neizšķirts arī tas jautājums. Senie latvieši mielojuši senču dvēseles. Mielošanai mēdza nest gaļu. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. jeb tikai vispārīgi par apakšzemes gariem? To tiesu jo grūtāki būtu to pašu pamatu meklēt Saules mātei.Citam mīļu māmuliņu. 46    . tad pirts tikusi izkurināta. Katrs dievs. kādēļ Veļu māte būtu turama par dvēseli. Šāda senlaiku paraša ir sastopama pie daudz tautām. Kad mielasts bijis sataisīts. tad aiztaisījuši rijas jeb pirts durvis un nevienam nav bijis brīvu skatīties. Nokauj manu vīra māti. Turpretī meklēdami katram apgalvojumam skaidrus un drošus pierādījumus. tāpat kā ikkuŗš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni. Trijās dziesmās (27402. var viegli nākt uz domām. kuŗām līdz. Lai gari varētu redzēt ēst. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks. 27579—80) Saule un Zeme stāv ar ļaudīm „ienaidā”. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. kuŗu tad abas „paņem”. kur cilvēks guļ un tādā ziņā vēstī viņam par nāvi.

564. mantu paslēptu. p. 47    . Bet ar visu to nebūt nav teikts.Lai gan šo dvēseļu mielojamo laiku. kā zināms. pauŗiem. Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi. mēŗa un citām sērgām. kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē. izrakuši līķus no kapiem. — ka bēŗu ceremoniju pirmais uzdevums ir ievest dvēseli garu valsts biedrībā. kas ir atstājušas savus dzīves pienākumus nepabeigtus: ķīlas neizpirktas. kuŗi. 1. bet nav sacīts. gariem. tādēļ arī senos laikos ļaudis nelaimes gadījumos. p. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm.) lasām: „Ceļotāji gari Eiropā ir parasti pašslepkavu. mantiniekus pieviltus. iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. ka visiem bijis vecs izskats. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā).) raksta par krieviem: „Slīkoņus un nokārušos neapraka kapsētās. ir patstāvīgi apakšzemes gari un netiek turēti par dvēselēm. Lietuvēns. Viņu vārds „vecie” cēlies no tam. 1. Bet svarīgākais iemesls. kādēļ dvēsele griežas atpakaļ. Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. kā pie neražas. Augšā minētā angļu rokas grāmatā par etnografiju (C. kad viņi kaujoties. 1." Visu to ievērojot. Kāvi. Šrāderam (Reallexikon. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: „Kāvi kaujas”. visā pasaulē ir bēŗu ceremoniju neizpildīšana . 83. lai gan kristīga ticība nebūt nemāca. parādus nesamaksātus. izmērcētas linu saujas lielumā.” (A. un ka no pēdējām atkarātos viss ļaunums un labums ļaužu dzīvē. tie ir apstākļi. gar ceļa malu. baigi. Viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem.) ir pilnīga taisnība. 284. un 565. The Handbook of Folklore. taču rupekļus atstāt. kas viņus kavē mierīgi dusēt savos kapos. jeb kamēr nepienākot tas laiks. iļģiem. slepkavu un nogalinātu cilvēku dvēseles. Ir iemesls domāt Rupjības vajag dzēst. bet kas tie kāvi esot. bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari. ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles. Var būt. 81. un ka ceļotāju dvēseļu ļaunie darbi nāk no atriebības dzīvajiem par viņu pienākumu neizpildīšanu. 1. kā jau minēts. jeb arī no to ļauno daimonu iespaida. ka visi viņi būtu arī gluži vienādi. ka miroņu dvēseļu kults nav vis cēlies no ļaužu mīlestības uz miroņiem. O. S. Lerchis-Puškaitis. urgučiem un vēl daudz citiem līdzīgiem vārdiem. 1. 26. 19. Burne. vecīšiem. ka visi gari būtu cēlušies no dvēselēm. Ēni jeb māži var ļaudim kaitēt. kuŗu biedrībā viņi ir piespiesti ņemt dalību. pauri. sauc par veļu laiku. No Perniģeles pagasta Liepupes draudzē ir mums šāds interesants apraksts par šiem gariem: „Vecie bijuši cilvēku uzskatā.. bet gan no bailēm par viņu nedarbiem.” Tā arī M. Nelaimīgās dvēseles. p. tad izceļoties ziemeļa gaisma. ir nogalināta bērna dvēsele.). pēc dažām ziņām esot mirušu kaŗa vīru gari. Pēc šā apraksta vecie līdzinās pazīstamajiem vācu „Erdmännchen”. Zabiļins (Pуccкiй Hapoдъ. kamēr viņa kauli netiekot aprakti. jeb personas. jogi un jodi. bet tas vēl nenozīmē. ka dvēseles dzīvojot kapos. ja kur apraktu slīkoni jeb nokārušos. tad visam apgabalam celtos nelaime.. tomēr tikai retis kādā rakstā ir runa taisni par veļu mielošanu. tāpat kā arī leišu „kaukas”. Ļaudis ticēja. VII. p. ka arī augšā minētie vecīši. Latviešu tautas teikas un pasakas. kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus. to runātāji vairs nezināja. un šo ideju vajadzētu vēl tālāku izpētīt. kā arī gar sētmalām.

jodu māte vien pajuta” (turpat. 48). kur Pērkons vajā ļaunus garus. it kā Velns būtu kāds aizņemts vārds un nepiederētu pie vecām baltu valodu saknēm. kur Velns sacenšas ar Dievu. kur viņš saskan ar vācu vārdu „Feldteufel”. Cilvēku ienaidnieks un ļaundaris starp gariem ir Velns (leitiski „Velnias”. Turklāt šādu izteikumu nevaram tā pārtaisīt. Stenders ir uzņēmis tik abas pirmās nozīmes un pieliek vēl klāt. ka „Pērkonam bijis ienaidnieks Jods”. melns. satiek uz ceļa jūtēm — nāk no jūras trīs sulaiņi trejdeviņām bultām” (Тpуды. kas pēc etimoloģijas ir atvasināts no veļa. bet šī pasaka liekas būt atkal izpušķota. L. Tādā gadījumā Jods varētu būt priekšvēstures laikos aizņemts Jūdass. Latv. 77—79). tad viņš nevar būt visai vecs vārds. kuŗi turklāt vēl nav nebūt īsti ļaunā principa pārstāvji. Pasakās nereti ir runa par vairāk velniem. Gan Auseklis dzied. melniem zirgiem. Ļoti vecs mīts liekas būt tas. Tā kā nu mūsu Jodu nepazīst ne leiši. kā pie latviešiem. it kā Pērkons „jodus gaiņātu”. tomēr nav tur arī vairs nekādu liecību. Bet nu arī igauņu „juudas” un somu „juutas” nozīmē Velnu. kādēļ ir izteiktas tās domas. ne prūši. Kamēr Velna vajāšana tautas tradicijās tiek bieži daudzināta. jo melna krāsa pēc kristīgas simbolikas nozīmē tumsību un ļaunumu un arī pašu Velnu sauc par „melno vīru” (der schwarze Mann). Latviešu kaŗa dievība jau bijusi Kaŗa māte un kādas citas kaŗa dievības mums nav zināmas. Ir mums vairāk pasakas. Pie dažiem latviešu rakstniekiem no Joda ir iznācis seno latviešu kaŗa dievs. Pavisam bez pamata ir tie uzskati. pēdējais nedara nekā ļauna. Šmits. bet kāds piemērs tautas tradicijās par to nav vēl pierādīts. Etnografiskām ziņām par latviešiem (I. bet publicētajās Mirbacha vēstulēs ir daudz kas sagrozīts. arī daudz vidzemnieki. bet pasaku pētītāji tomēr meklē mūsu teikās par Dievu un Velnu kādus piemērus. kas samaisījies ar „melno vīru” un atradis vēl tautas etimoloģiju leišu vārdā „juodas”. kāds ir sastopams pie senajiem āriešiem. Otrs Velna nosaukums ir Jods. ka mūsu Jods esot cēlies no leišu vārda „juodas”. Tāpat kādā Mirbacha vēstulē ir sacīts. tā tad arī Velnu un laikam tāpat vēl Jodu. jeb vispārīgi kaut kur apakš zemes. 48    . tikmēr par Joda vajāšanu mums tomēr trūkst ziņu drošā tautas dzejā. „Skrej uz jodu pili. Kāds Kr. un arī citos rakstos sastopam tādu izteikumu. Lai gan tautas tradicijās Velns vēl nav tik ļauns. Pēc pasakām Velns dzīvo ezeros. bet attiecības uz mežu un kaŗu nav nekā pierādāmas. Cīņā starp Dievu un Velnu. ka pērkona laikā Kurzemē mēdzot runāt: „Pērkons Jodu gaiņā”. ka jodiem ir arī sakars ar ziemeļa gaismu. Šāds Dievs un Velns gan mazāk līdzinās atbilstošām seno āriešu dievībām. par ko arī jau ir minēts iepriekšējā (19. kā svētu rakstu ļaunais gars. purvos. pasakas un teikas. jodu suņi nepajuta. Joda tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. VI. Turklāt pie igauņiem „juudas” ir arī kāda ziemeļa gaismas dievība. Vispārīgi tiek pieņemts. kuŗu jau sastopam Glüka bībelē. un saskan ar muļķa stiprinieku jeb milzi citu Eiropas tautu pasakās. ka Pērkons „dīda jodus”. 514). ka jodi tiekot turēti arī par kaŗavīru dvēselēm. Pie paplašinātiem mītiem par Jodu pieder šādas ziņas no pūšamiem vārdiem: „Joda māte. I. 85). Pie indoeiropiešu pirmtautas šāds duālisms nav tomēr vērojams un arī latviešu vecajos māņos nav redzams nekāds īsts labā Debess tēva pretinieks. senāk „Vēlinas”). kamēr Dievs viņu piemāna vienādi ar viltu. Ļaunais gars jeb Velns.) nodaļā. bet piederēs drīzāk pie ceļojošiem kultūras vārdiem. Nav jāšaubās. kuŗu sākumi meklējami pie seno persiešu Ahuramazdas un Arimana (P. ka še esot vecas atmiņas no senā indoeiropiešu duālisma.20. Saržants raksta no Blīdenes D. Lange to tulko par „Waldteufel” un „Waldgott”. ka Velns būtu turams par veli.

tad tas tūliņ jādod pūķim. 207. kaupiņa un dažādu putnu izskatā. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi. ir Buzis. kas jāturot ļoti tīra. To nedrīkst arī katrs zināt. kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke. Skaidrā vakarā liekas. bet arī pats viņam tic. „Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem. un kam pēdējais to atļauj.” Vecais Stenders raksta par pūķi tā: „Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību.” P. Einhorns 1636. tad tas aizgāja. viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. Aprakstīdams šo pūķi. kā tik pats saimnieks. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. lai pūķis vairs prom netiekot” (J. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis. ko visu zogot no tādiem. Žeibe). vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu.” Vecs Tirzas mācītājs K. leiši. IV. Kad maize tiek cepta. Īstais latviešu vārds. kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī . Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina. Einhorns ne vien raksta par pūķu turēšanu. „Ja redzot pūķi 49    . Bitaks Liteniešos). ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. Velns manā sirdī.” Pūķi varot arī pats. kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā. Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis. viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. gadā raksta Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: „Daži tura savās mājās pūķus (dracones). tad izskatoties zils un riebīgs. ka tas ir tikai gadījuma vārds. ja kas tiek vārīts. „Ja pūķi redzot mājā ieskrienam. kas ar viņu neturoties. Jupis turpretī Kurzemē ir uzglabājies vēl līdz mūsu dienām parastā izsaukumā: „Parauj Jupis!” Plašāku un drošu ziņu par Jupi mums nav. it kā zvaigznes no debesim kristu. kas fonētiski atbilst vācu vārdam „Puck”. Pūķis parādoties kaķa. vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. kas šo pūķi glabā. Viņš raksta šā: „Šai tautai ir viens tāds ļauns. p. tad viņš izskatoties sarkans kā uguns. it kā zvaigznes zemē krīt. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas. Ja pūķis mana.Šmits.. Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten. Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P . bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu „Puck”. Bitaks). 1. ko latvieši par pūķi daudzina. un kuŗu daudzi tura līdz šai dienai. tad nav mums nekādu šaubu. I. kas gribot.No citiem velna nosaukumiem mums vēl ir pazīstami Jupis un Nīkšķis. ka viņš netiek labi turēts. izaudzināt. Kad viņš alu darījis. tad no šīs olas iznākšot pūķis” (J.” Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā. kamēr ne viņš pats. lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. „Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi. Tas pats ir jādara. kas citiem zog labību un nes mājā. Saimniekam. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā. Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību. un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību. Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu „pukys”. tad tas paliek tik dusmīgs. gadā: „Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi. jeb kāds no mājas ļaudim viņu apsmej. ka latvieši. gadā savā grāmatā „Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae”. vāciski Drachen). Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā.) bija ievērojis. Šilings raksta 1832. ka pūķis naudu un labību nēsājot. 42). Šī ola jānes trīs gadi padusē. tad viņam jāsakot savai sievai: „Velns tavā sirdī. čūskas. Pēdējo piemin tikai vecās vārdnīcas un var domāt. peles. tad tutens sienā jāieduŗ. tad tumši ļaudis saka. Latviešu pasakas un teikas. kur nācis” (A. viņš piezīmē: „Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties.. ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. ka aizdedzina visu saimnieka māju. tad septītā gadā viņš izdēšot olu. Jau 1610. igauņu „puuk” un lībiešu „pūik” jeb „pūk”. riebīgs bagātības elks.” Plašākas ziņas sniedz P.

— „burten”. kā par piemēru: burtnieki. Pretorija raksts latīņu volodā (Deliciae prussicae). vārdotājiem. laumes. Burvji. Burtininker”. vilkati jeb vilkači. Bitaks). spīganas un tiem līdzīgi cilvēki ar pārdabīgiem spēkiem.skrejam. runduliņu un rutulīti. 21. kas dzīvotu tikai no sava amata. un ka tik no garīdznieku puses pēdējie beidzot dabūjuši nicināmu nozīmi. kuŗi visi zīmējas uz līdzīgiem amatiem. vilkati un raganas vēl tagad tiek daudzināti. bet būs bijis. sauc arī par Rudzu ruņģi. nebija vēl šķirojušies stingri noteiktās kārtās un amatos. ka Prūsijā ir arī kāds vietas vārds „Burwite”. Pie baltu tautu kopīgiem mītiskiem vārdiem vēl ir jāpieskaita laume (arī leitiski laume). Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu. 20998). „waideln” (burt) un „Waidelei” (burvība). Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. Senos laikos burtnieks. Prūsijas vācu „Burten. (16072. kas būtu sastopams visās trijās baltu valodās. To pūķi. kuŗu sastopam arī Prūsijā. 20338. tad ir jādomā. R. Liela loma senāk vēl piederējusi laitītājiem (18309. zinteniekiem zavetniekiem. kādēļ arī par tiem izskaidrojumu nevajadzēs. un ragana (ragana). 20998). kā man liekas. zīlnieki. Tāpat pie latviešiem un leišiem nav nekā līdzīga prūšu ligasoniem. Še vēl varam pieminēt. Jau augšā mēs redzējām. ka priesteŗi. zīlnieki. Turpretī gan mūsu burtniekam (20051) līdzīgs vārds ir ne vien leišiem (burtininkas). lai gan vācieši austruma Prūsijā vēl tagad runā: „Waidler” (burvis). Viņu pārdabīgie spēki būs pa daļai pašu 50    . zīlniekiem un spīganām pēc skaņu likumiem nav līdzīgu vārdu ne leišu. Augšā minētais polis Jānis Maļeckis raksta. zāļotājiem. pazīst kādus zīmju tulkotājus „burtones” pie prūšiem. ka pie senajiem baltiem ne ļaudis. Tā kā nu Maļeckis stingri neizšķiŗ krievus no baltu tautām un Potrimpus ir taču pēc vecākām ziņām taisni prūšu dievs. no kuŗiem arī būs cēlies jau minētais Prūsijas vācu vārds „Burten”. sāls pūtējiem (18309. arī senajiem prūšiem (sal. Kāds M. burvji. esot piesaukuši Potrimpu. zīlēt). tulisoniem un zigenotiem. kas rudzus velk. Lai gan ir jau daudz rakstīts par kopīgo priesteŗu valdību par visām baltu tautām. ka senāk šādus dziedināšanas darbus būs izpildījuši tie paši burtnieki un burvji. Šis ruņģis laikam būs tas pats. riebējiem. bet sevišķi vecu un vispārīgu nosaukumu viņiem nav. raganas. vārdotāji. burvis. vismaz viņas nav vispārīgi pazīstamas. burvji. kas pie Fabrīcija ir kareļu rudzu dievs Rongoteus. kā redzams. Daudzināto prūšu Krivi (Dusburga „Criwe”) nepazīst ne leiši. jeb Rudzu luņģi. tomēr nav vēl pierādīts neviens priesteŗa jeb burvja nosaukums. ne ļaundaŗus. tad jānolaižot biksas un jāsaucot: „Pūķim biksas nokrita!” tad viss nesums paliekot tai vietā (J. ne latvieši. kuŗi „krievu” valodā saukti „Burty”. Var domāt. ne arī prūšu valodā. burt. Spīganas un laumes ir tagad grūti šķiŗamas no raganām un liekas būt tikai apgabalu vārdi. Tā kā nu vēl upuŗu nešana dieviem bija ļoti vienkārša. cēlies 17. vilkats un ragana nebūs bijuši nekādi lamu vārdi un nebūs apzīmējuši ne blēžus. Tikpat svešs ir palicis pie leišiem un latviešiem prūšu vaidelots. zīlnieki. Bez šaubām viņiem ir tomēr bijuši savi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. kādā Natangas kalna nosaukumā „Laumygarbis”. Turpretī burvjiem. Latviešiem un leišiem kopīgi ir šādi ļaudis ar pārdabīgām īpašībām: vilkats (vilkatas) jeb vilkacis (vilkakis). 20742—3). ka šie „burti” ir bijuši prūšu priesteŗi. ne arī dievi. tad nebija arī vajadzīgi nekādi priesteŗi. jeb piederētu noteiktai priesteŗu kārtai. gadu simtenī. kas. nozīme laumes kalnu. pūšļotājiem.

Senie priesteŗi. kur autors Līgo dieva vietā grib ievest Līgas dievieti. ka ir ticējuši. 127. ka leiši un latvieši esot pielūguši kādu dievu „Lado”. herausgegeben von der LettischLiterärischen Gesellschaft. Šai pašā nodaļā varam pieminēt arī tā sauktos sumpurņus. pr. Tā kā nu visas slimības pēc tautas domām cēlās no ļauniem gariem. ka senie latvieši tādu nekad nav pazinuši. 454. p. ka sumpurņi nevarējuši uz augšu skatīties. J. pa daļai ļaužu māņticības piešķirti. numurā ir ievietots K. 1. 4) gan pazīst tikai Stendera rakstu par vecāko Līgo dieva avotu. gadu simtenī parādās ziņas pie Strijkovska. Tā tad 51    . Līga un Līgājs būs gan laikam visvairāk daudzinātie no šādiem ērmotiem dieviem. tad katrs tāds priesteris bija arī dziedētājs. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem. 202—206). p. kuŗu laikam atradis Juris Alunāns. p. Ļaudis neretis būs griezušies pie viņiem pēc palīdzības.iedomāti. ka šis Līgo dievs ir pamazām attīstījies no krievu izsauciena „ладо”. 1872. Līdz šim mēs esam apskatījuši tādus latviešu dievus un pārdabīgus cilvēkus. mēs redzam. kuŗus daudzina mūsu pasakas. kas patiesībā ir cēlies no augšā minētā krievu izsaukuma „дидъ-ладо”. Uz to aizrādot latviešu vārds „līgaviņa” un prūšu priesteŗi „ligasoni”. XX. Svarīgākais viņu uzdevums būs bijis saistīt mirušo dvēseles pie viņas saules. kas tika izpildīta ar burvībām. Līgo. kuŗiem latvieši ir patiešām ticējuši.) it kā uz kādu „ziemeļu tautu” prieka dievību.) viņš to tomēr izskaidro drīzāk par izsaucienu. lauztu kaulu siešana u. par kuŗiem mums nav liecību ne valodniecībā. nedz arī drošās chroniku ziņās. jeb vismaz var vērot. 22. Bet nu līgaviņa. Jau 16. 1. bet pirmais jau izteic domas. Lange „Lido” vietā aizrāda uz „Līgo” (II. Sumpurņi liekas būt vecas un tālu pazīstamas mītiskas būtnes. kas saukti par burtniekiem un burvjiem. ka Stenders būšot šo ziņu no citurienes ņēmis. gada „Baltijas Vēstneša” 47. ne tautas tradicijās. bet tikai ar suņu galvām. Kromera un Lazīcija. Bet mūsu rakstos netrūkst arī tādu dievu. Līga. tādēļ ka ievas smaka pārspējusi cilvēka pēdu smaku (M. saukta Zariņa Kārļa. Pēc igauņu pasakām sumpurņi (koerakoonlased) nevarējuši atrast bēgošo cilvēku ievas kokā. Lai nu varētu glābties no sumpurņu vajāšanas. Līgo. kas bijuši Līgas priesteŗi. 1. bet citās vietās (I. kas tautas atmiņā samaisījušās ar kādām senlaika tautām. būs līdzinājušies Sibirijas tautu šamaniem. Ļaudis būs arī domājuši. kādēļ ļaudis varējuši no viņiem izbēgt. Müllera. Eisen. Šie sumpurņi esot bijuši citādi gluži kā cilvēki. Manharts ar Döbneru (Magazin. bet nebija sveši arī citi līdzekļi kā: laitīšana. „Ledo” jeb „Lido”. Dažās pasakās vēl stāsta. t. izmežģītu kaulu iegrozīšana. uzkāpjot kādā kokā. ir cēlusies no darbības vārda „līgt”. Estnische Mythologie. ka Līgo ir ziemeļu tautu „prieku dievs” (der Gott der Fröhlichkeit). ka ar savu pārdabīgo spēku viņi var saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. raksts: „Druskas iz mūsu teiksmu valsts. Visas minētās ziņas salīdzinot. ļaudis esot ačgārni apāvuši vīzes jeb pastalas un piebēruši tās ar pelniem. par kuŗiem itin droši var teikt. zāļošana. līķus dedzinot. Pie šās šķiras dieviem es pieskaitu tādus. Līgājs un Līgonis. kamēr pēc chroniku ziņām „Ligaschones” bijuši pie prūšiem raudu dziesmu dziedātāji. kā domājams. 177. Viņi esot ēduši cilvēkus un dzinušies tiem pēdas ošņādami pakaļ. Brīnumus varēja darīt arī slimnieku uzticība uz slavena burtnieka pārdabīgo spēku. un II. Stenders noraksta Langes izskaidrojumu gandrīz vārdu pa vārdam un pieliek vēl klāt gluži noteiktu tulkojumu.

līdz šim vēl nav publicētas. kas bijis „pa daļai plānprātis”. Kā no „rugāja” nevaram sacīt: „rugo” . Teikas un „tautas” dziesmas par Līgāju. „plānprāša” sacerēta. pēc kuŗas Trimpus esot latviešu Bakchus un esot laikam rada ar grieķu vārdu „thriambos”. Latviešu šūpošanās lieldienās un līgošana Jāņa dienā nozīmējot taisni Līgas godināšanu. tā arī „Līgo” būšot vokātīvs no „Līgājs”.salīdzināt „līgaviņu” un „Ligaschones” un attiecināt abus uz kādu prieku dievieti nav mums ne mazākā pamata. Bakchus procesija. Šāda Līga nesaskan arī ar vērojumiem par seno latviešu mītoloģiju. Vispirms viņa nozīmējusi pavasari jeb pašu dabu. jo pirmkārt nezinām šā vārda nozīmes. kā jau augšā minēts. bet par teicēju tomēr par velti prasīt. jo latvieši būšot apdzēruši pusi no savu tīrumu ražas. Prūšu Potrimpus pēc viņa tulkojuma iznāk latviešu Patrimpus. Līgas muiža Kandavā šeit arī neder par pierādījumu. kamēr dievs Līgājs ir jāskaita pie lietas vārdiem. un dzejas mūza. Žēl. Stenders ne vien pieņem Langes izskaidrojumu. kā pretstats vīriešu jautrības dievam (Trimpum). par ko būs runa uz priekšu. Viens tie ņēma saules meitu. Lai gan vēsturē un tautas tradicijās nav mums itin nekādu ziņu par dievieti Līgu. cik man zināms. ka šāda dziesma ir uzņemta „Latvju Daiņās”. Līga un Trimpus. Otrais Līgas kalponīti. D. jo „nu tas nedzīvo vairs”. Langem par paraugu varēja noderēt arī vecs vietas nosaukums Prūsijā pie Karaļaučiem „Trömpau”. Trimpau. ir nostādīti par pretstatiem. ne dzejas mūza. Līga esot bijusi ne vien mīlestības dieviete. 23. bet lūko vēl Trimpu atvasināt no pašu latviešu vārdiem „tīrum — pus”. Dziesma esot „vārdu pa vārdam uzrakstīta”. Ja viņa bija prūšu. Vispārīgi nebija gaidāms. pārrunājot Jāņa dienu. leišu un latviešu kopīga dieviete no seniem laikiem. Beidzot ir arī vēl mēģināts uzturēt Līgo dievu. kas senāk ticis rakstīts arī: Trympauwe. Trimpum esot bijuši vēl divi dzērāju biedri: jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. tad viņa nevarēja būt ne mīlestības dieviete. 13268) mēs atrodam arī Līgu. Pārvēršot Potrimpu par Patrimpu (ar satiksmes vārdu „pa”). kas stāv apakš Trimpus. kādas var rasties tikai pie augstākas kultūras. bet arī sieviešu patrone. Lange tūliņ varēja nākt uz domām. Beidzot Līgas un Līgāja vietā ir uzstādīts arī vēl Līgonis. Pirmo reiz sastopam Trimpu Langes vārdnīcā. kas turklāt jau sen miris. Tautas dziesmas viņš „prata sasiet. Kā no „mīļais” esot vokātīvs „mīļo”. 52    . Viņš pratis daudz stāstīt „par dieviem un gariem”.tā arī no „Līgāja” nevar iznākt „Līgo”. Dziesmas teicējs esot bijis kāds Manulis Secē. Trimpus. ka arī Trimpus ir kāds dievs. ka neviena no trim baltu tautām nebūtu uzglabājusi ziņas par šo savu kopīgo dievieti. jo dzērienu pagatavošanai esot vajadzīgs arī ūdens. un otrkārt pēc skaņām līdzīgus vārdus atrodam arī somu valodās. Kādā par tautas dziesmu dēvētā dziesmiņā (L. Pēdējā nozīmē viņa turpretī būtu drīzāk meklējama mūsu tautas dziesmās. tomēr Zariņu Kārlis atrod Līgai ļoti plašu darba lauku. Tā tad Līga ir pieminēta tikai vienā dziesmā. bet abi pretstati tomēr pieder pie neīstiem dieviem. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”. Bet nu „mīļais” ir taču īpašības vārds.

Kamēr Līga ar Trimpu jau labu laiku vairs netiek daudzināti par latviešu dieviem. Kā Jodu ir mēģināts izskaidrot par meža jeb kaŗa dievu. 13) meklē atkal pie latviešiem. Tik daudz un dažādas formas nekādā ziņā nevaram attiecināt uz vienu vārda sakni. Šo prūšu dievu „Gelehrte Beyträge” (1764. Velns jeb Jods un prūšu „pickūls” ļauna gara nozīmē ir vairāk kristīgas ticības jēdzieni. ganīklām lidinās! Lai visu. lai gan arī viņš pēc nedrošības līdzinās Līgai un Trimpum. un tāds nav meklējams arī pie baltu tautām.” Šādā ceļā no prūšu Pikula ir izcēlušies latviešu kalnu dievs Pīkals jeb Pīkols un elles dievs Pekols. latviešu kalnu dievs pagānu laikos (der heyd. Ne vien Trimpus. Pīkals Burtniekos ir ļaunais gars (für den Bösen). „Pīkols. Pakols. Lai tava skaudība . Lange. pagānu dievība (eine heidnische Gottheit). Šādu izskaidrojumu pieņem arī J.” Bet arī šāds izskaidrojums ir ļoti nedrošs. pļavām. Jods. Pamatodamies. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem.mūžam piemetas pie čīkstoša koka. vai cita labuma!” Šādi modernā valodā sastādīti vārdi nevar zīmēties uz veciem laikiem. jo tuvāku liekas stāvam populārie senprūšu pavārdi: Trumpis. gaisa garu. ne slaviem. no pīkolns jeb piekalns (ein Anberg). Ulmaņa vārdnīcā lasām šādu izskaidrojumu: „Pīkals. un kur runā vidus izloksnē. varētu tikt lietota augšgaliešu forma „pīkolns” jeb „pīkals”? Ja nu arī tas būtu pieņemams. 526) : „Vai tevi skaudu. Piktulis. ka Pīkals tur esot pazīstams ļauna gara nozīmē. Letten Berggott). rakstīdams tālāku: „Pikals. Kāda tipiska ļauna dieva nav bijis ne seniem ģermāņiem. Von pekle die Hölle). tā arī „Pickūls” jeb „Pockulus” senajās chronikās ir ieskaitīts prūšu dievu starpā. Šādas formas nav pat uzņēmuši mūsu pirmie rakstnieki. Tāpat nevaram pieņemt. kalnu dievs (der Berggott). viņš nāk pie sekošas kombinācijas: „Pekols. kā rudenī niedras purvos. dārziem. 53    . 24.” Stenders pieliek atkal kādus sīkumus klāt. ir tomēr jāšaubās. Par to pašu Trimpu ir Treilandam iesūtīti šādi pūšami vārdi (VI. der Hölle und der Finsterniss. samaitā Pērkonu gari! Lai Pērkons sperdams visu ļaunumu no manim aizdzen un tev pašam to deviņķārtīgi uzliek. bet ir lietojuši visvairāk sekošos variantus: Pikolis. Pīkulis. ne pie mana. vai nabagoju ko no tevim. pļavām. nevis velns. ka darbu sākot. Pikols. Zinātniskiem nolūkiem šādi vārdi neder. un lai Pērkona rūsu mākoņas par taviem laukiem. Pirmie latviešu rakstnieki ir radījuši šim dievam vēl ceturto variantu Pikolu ar jaunu „nāves dieva” nozīmi. kas aug un dzem. Pērkons. lopiem. Kā gan Burtniekos. Piekalnis. Nepazīstu arī nevienas īstas tautas tradicijas. bet arī viņam ir iesniegts ziņojums no Burtniekiem. Trumpa. kuŗi atrodas tālu no Latgales robežām.” Bet Stenders pazīst arī latviešu pekli jeb elli un prūšu pekles dievu Pikulu. ka tu nodēdētu. Vai šim vārdam bijuši tuvāki sakari ar Potrimpu. Trumpe. Trimpus un Laima. Piķis un Pīķis.Trumpow. kad tu manus laukus apermoji? Es iesāku savus darbus ar Laimas mātes palīgu un nobeidzu dievu dievu minēdams. bet arī Pērkonu gari ir pilnīgi sveši tautas tradicijās. tikmēr Pikolam arī vēl tagad ir piekritēji. vēl uz Maļecka „Pocclus” un „Poccolus”. nosauc par zemes dievu un lūko iztulkot par Piekalnu. kā pie prūšiem. Ulmanis savā vārdnīcā šādu izskaidrojumu nav uzņēmis. Pērkonu gari. elles un tumsības dievs (Pekkols der Gott der Luftgeister. kur būtu kopā minēti sešējādi dievi kā šeit: dievu dievs. tad tas varētu būt „piekalns” un kāds kalnu dievs. vīrietis piesauktu Laimu un tikai beidzot Dievu. kā redzams. dārziem un ganīklām nogriežas.

. Velns. jo senais ļauna gara nosaukums prūšu valodā liekas būt dialetiskais „cawx” (leišu kaukas). Kuŗš no šiem desmit vārdiem būtu bijis īstais. skaņas pārstatot. Tā tad „pekle” un „Pikols” ir īsti slavu vārdi. Daži rakstnieki tomēr vēl domā. un „pickūls”. kas ir cēlies. Latviešiem. No šiem vārdiem nebūs šķiŗama latviešu pekle. pundurs. nelaime. tas sagānās. bet gan. ko pazīst arī latvieši. kāda nozīme būtu turama par vecāko un svarīgāko. tad viņa ar to nav arī nekā zaudējusi. par šādām lietām nav minēts ne pušplēsts vārds. Maļecka dievi: Pergrubis. §). kas sastādījis nelielu rakstiņu par „seno prūšu. Vecs prūšu ļaunais dievs gan vēl liekas būt Patollus. Lielas jukas latviešu mītoloģijā ir cēlušās no augšā minētā katoļu priesteŗa J. 1) atrodam sakāmu vārdu: „Kas piķi aizkaŗ. Pakuls. Frischbier. kamēr baltu valodās šim vārdam atbilst verbs „kepti”. Ar uzmanību Maļecka ziņas var tomēr izmantot prūšu. Pokulks un Pakulks. J. leišu un krievu mītoloģijai. ir lāstu vārdi: „Rauj tevi velns. Minētie slavu vārdi ir cēlušies no vērojama senslavu darbības vārda „pekti”. ir aizņemti no vācu valodas. 28. Pašā rakstā viņš runā vēl vispārīgi par Sarmatijas ierašām un piemin arī sevišķi leišus. Neviens filologs (skat. no kuŗiem neviens nav cik necik dibināts. bet to drīz izspiež augšā minētais Pokuls. Vismazāk mums še ir jābrīnās par piķi. „Ein Pechvogel” (nelaimes putns). pekle).Prūšu valodā mēs sastopam vārdus „pyculs”. piķis!” Daži stāstās dzirdējuši arī: „Rauj tevi pīķis!” Bet nu „piķis” un „pīķis” pēc fonētikas nekādā ziņā nevar būt īsti latviešu vārdi (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. ka vārdi „piķis” (no vācu Pick. 25. un 31. pie Bernekera un Trautmaņa) nešaubās.” Sevišķi vācu parunās piķis stāv velnam tuvu. kas ir aizņemta no krievu valodas (пеклo no пекy. kuŗam G.Er giebt keinem Teufel ein Pechlicht” (Viņš nedod nevienam velnam piķa lāpas). ka Pikolam mūsu nedrošajā mītoloģijā ir veseli desmit dažādi nosaukumi. žemaišus. ka prūšu „pyculs” ir cēlies no poļu valodas (poļu pieklo un slavu пыклъ. kuŗu viņš vēl raksta gluži nepareizi „Pargnus”. Jodu) un lipības dēļ arī pēc kristīgas mācības ir velna simbols. Pokuls. ka būs pavisam nepareizi uzrakstīti jeb pat izdomāti. Puškaitis un citi. sūdinus. tā arī prūši tos ņēmuši vispirms no saviem kaimiņiem poļiem. Latviešus viņš pavisam nemin un vienīgais viņa dievs. bet savā starpā gan laikam būs rada. Daži dievi izklausās tik ērmoti. Lazīcijs ir pievienojis tomēr visu Maļecka rakstu savai 54    . ir Pērkons. vilks. Kā latvieši pirmos kristīgos termiņus aizņēmušies no krieviem. kā atšķīries šis dievs no Velna un citiem ļauniem gariem. Gerulis atrod līdzīgu pamatu arī latviešu vārdā „kūķis”. „Ich habe Pech” (man ir nelaime). elle. un vēlāku pirmo vairs nedaudzina ne raksti. cepu). livoniešu un citu kaimiņu tautu” dieviem. Jau pie vecā Zīrāka (13. Tāpat nav mums arī pietiekoša iemesla vārdam „pickūls” meklēt kādu citu sakni. Maļecka. kas savas melnās krāsas (sal.. Pēc Frišbīra (H. kuršus un krievus. Tā tad arī pie prūšiem Pikols nav bijis nekāds vecs pagānu dievs. Tā nu mēs redzējām. Jā mēs visus šos desmit vārdus izmetam no latviešu mītoloģijas. nedz arī viņam pielīdzinātā piķa. kuŗi senāk nepazina tipiska ļaunuma dieva. kuŗi pēc etimoloģijas neliekas būt īsti baltu vārdi. kā zināms. Preussisches Wörterbuch) vēl tagad Prūsijā sauc velnu par Pikellus. bet gan kristīgas ticības velns. tāpat kā tos atstājot. ne tautas parunas. Lāstu vārdos mēs sastopam velna un piķa vietā vēl dažnedažādus nosaukumus. Pech) un „pīķis” (no vācu Pike) esot Pikola saīsinājumi. kā jau minēts. šāds salīdzinājums nekādā ziņā nevarēja celties pie latviešiem. viņa nevarētu nekā mantot.

„Puschkaytus”). Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 1564. Pergrubris jau savu triju r dēļ vien nevar būt latviešu vārds un pēc paša Maļecka vārdiem nav mums arī iemesla attiecināt viņu uz latviešiem. tad „Puszaitis” būtu leišu dievs. ticis iesaukts par „miljonu kungu”. ka šai vārdā esot meklējami pasaku mazie vīriņi jeb īkšķīši. vēl pieliek no sevis. Arī M.) tura to par latviešu lapu un zāles dievu Pergubri. kas nozīmējot mārku pilnu ar liniem. kuŗus leiši sauc „bezdus”. No šiem visvairāk top daudzināti „Putscaetus”. un tā tad tas būtu vispirms bijis priežu dievs. Lange šā dieva nav atzīmējis. kādus pēc Frišbīra vēl tagad Prūsijas vācieši sauc par „Markopeten. kas vēl nav uzskatāms par faktu. 34. bet tas ir Pretorija prātojums. bet Lange jau izšķiŗ divus latviešu dievus: biržu dievu Pušķeju jeb Pušķeiti un gaisa un putnu dievu Pučķēti. Šā apraksta dēļ Marko Polo. un krievi. Latviski tomēr neizklausās ne oriģināli. ka šās Sarmatijas tautas esot prūši. Īsteni šie gari esot bijuši „Besdukkai”. livonieši. Visus šos izskaidrojumus pieņem arī Stenders un pieliek vēl pāra niekus klāt. „Marcoppolus” un „Barstuccae”. kā šis dieva nosaukums būtu rakstāms un kāda tauta to būtu pielūgusi. Profesors Mieržinskis turpretī domā. kas nav 55    . kuŗi ir sagrozīti par Puškaiti. kā zināms. pie Strijkovska „Parstukai”). dzīvojis Likā uz prūšu robežām. Maļeckis raksta. „Gelehrte Beyträge” (ibid. kas izdevis aprakstu par Ķīnu. Maropeten. kur viņš būs pa ausu galam ko dzirdējis par prūšu nakts gariem jeb apakšzemes vīriņiem. kuŗus vācieši (Germani) saucot „Erdmännlein”. ne viņu pārgrozījumi. No dažādajām Pergrubŗa etimoloģijām neviena nevar apmierināt valodnieku prasības. p. „Gelehrte Beyträge” (1761. vai Pergrubrius būtu prūšu jeb leišu dievs. bet nosauc šo dievu par „Puszaiti”. leitiski „pirštukai”. Pēc šādiem faktiem mēs nebūt vēl nezinām.grāmatiņai par žemaišu mītoloģiju. Pēc tā paša J. bet Stenders to izskaidro par pavasaŗa dievu un tulko par pumpuru perētāju. kā zināms. gadā izdotā grāmatā raksta „Pergrubrius” vietā „Pergrubius” un nosauc to par livoniešu dievu. Bet viņu gaŗās bārdas dēļ viņus varējuši saukt arī „Barsdukkas”. M. Ja nu arī Pretorijam būtu taisnība. Pretorijs gan domā. Maļeckis. kuŗu A. kā zināms. Lazīcijs. Leiši. Pretorijs (Praetorius) un Strijkovskis. ka šis vārds esot cēlies no leišu „pušķis”. Nav arī vēl izšķirts jautājums. kas nozīmē priedi. Markopetu nu varēja viegli samaisīt ar Marko Polo. der Gott der Erde). Droši vien viņš būs arī pazinis slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254—1323). ne arī uz latviešu mītoloģiju. bet Stenders viņu izskaidro par īstu latviešu vārdu. žemaiši. kamēr Lange ar Stenderu ir pārcēluši šos dievus latviešu mītoloģijā. ir tomēr īsti leišu vārdi. Götingenes rokrakstā (1545) viņš tiek saukts „Marcopele” un pie Pretorija „Markopete”. p. tādēļ ka viņi dzīvojuši apakš irbenājiem. Lange šāda kungu dieva pavisam nav uzņēmis. norakstīdams Maļecka vārdus. Maļecka vārdiem esot vēl bijuši kādi apakšzemes gari „Barstuccae” (Götingenes rokrakstā „Perstucken”. Kuŗš izskaidrojums tad nu ir pareizais? „Barzdukai” un „pirštukai”. kas valdot par svētiem kokiem un birzīm. „Pergrubius”. 61. Eicēdijs raksta: „Marcopolus” un pievieno livoniešu dieviem. 1. kuŗi abi še var būt kontaminējušies. Jau A. g. arī vēl tagad sauc apakšzemes vīriņus par „barzdukai”. Mārkupolu un Bērstūķi. ka daudz Sarmatijas tautas pielūdzot kādu „Putscaetus” (Götingenes rokrakstā no 1545. pielīdzināms augšā minētam Pargnum. 1. Pretorijs dod šim vārdam divas etimoloģijas. „Gelehrte Beyträge” (1764.) to nosauc par „Mārkopulku”. turas pie Maļecka ziņām. kā redzams. kur sevišķi slavē ķīniešu bagātību. un ka dievu saucot „Putscetus”. un pēdējo atkal izskaidrot par kungu un bagātnieku dievu.) pazīst zemes dievu Puškaitu (Puschkaits. Martoputen” un tiem līdzīgi. kādu gluži bez aizrunas nevaram vis pārcelt ne uz prūšu. Pergrūbi. Sevišķi interesants ir augšā minētais kungu un bagātnieku dievs „Marcoppolus” (tāpat pie Lazīcija). vai arī kāds sagrozīts vārds.

kas nozīmē vispirmo. izskaidrodams. Auku peere”. 33) domā. domādams. Maļeckis raksta turpretī: „Auschlauis” (T. Vēlāku šis dievs laikam no kāda starpnieka drukas kļūdas ir izvērties pie mums par Anšlavu. labāki „Pļautiņš”. Arī loģiski nav pieņemams. 31. Vēlāku šis Okupiernis izvēršas pie mums par Aukuperonu. atvasinādami to no „bērna” un „stūķa”. kuŗu viņi nosauc par „Bērstūķi”. kas ir tulkots par Saturnu. Varam iedomāties. Lange un Stenders turpretī tura šos barzdukus par kādu latviešu dievu. Narbuta „Auszlawis”) un Jerna (Hiärn) „Aussweytus”. Tas izrādās par prūšu cilts jātvingu vārdu. J. aitas skūdami. H. To pašu noraksta arī Lazīcijs. ka latviešiem esot bijis ražas dievs „Pelvetiņš”. ka burvji esot aitas apcirpuši. ne pēc nozīmes. Vārds ir tik tālu sagrozīts. Bet arī šāds aitu cirpējs nevarēja apzīmēt dziedniecības dievu.meklējami ne prūšu. Langem un Stenderam no tā iznāk latviešu bagātības dievs Pilnītis. Maļeckis to nosauc 1551.) rakstā minēts gaisa un mākoņu dievs „Occopirns”. Maļeckis un Lazīcijs to nosauc par bagātības dievu „Pilvitus” (pie Jerna „Pelwitus”). J. ka šis nozīmējot avju skuvēju. īsteni sūdaviešu dievs „Auschauts”. „Auscautus” un vēlāku. p. Tai pašā augšā minētā aģendā ir sastopams prūšu dievs „Ockopirmus”. J. Maļeckis to raksta pa priekšu (1551) : „Gardoaetes”. bet Stenders par vēja dievu Gardētu. J. Vecā prūšu baznīcas aģendā no 1530. Minētā aģendā ir vēl pieminēts kāds senprūšu dievs „Bardoayts”. i. ka kāds vācu priesteris būs prasījis kādam jātvingam. J. (arī „Awschawtz”) kas ir pielīdzināts romiešu Aiskulāpijam. raksta: „Okkupeernis t. turēdamies pie otra teksta. kas perē. Vecais Stenders raksta šo vārdu „Auskuts”. „Gelehrte Beyträge” (1764. „Gelehrte Beyträge” (1764. kādēļ nav mums arī iemesla meklēt vēl kādu citu vēja dievu. Te nu redzam. ko latvieši uzskatījuši par lielu nelaimi. kas nozīmējot auku perētāju. Ņemsim vēl vienu aģendas dievu „Piluuytus” (Götingenes rokrakstos arī: Piltnitus. g. 26. To pieņem arī Stenders. Priesteris nu varēja to pieņemt par dieva īpašvārdu. J. Burvji esot gājuši par naktīm apkārt. Maļecka rakstā tas ir nosaukts debess un zemes dievs „Occopirnus” (pie Lazīcija „Occopirvus”). Pilnitum un Pilniten). Lange to pārvērš par Gardēdi. ka latviski „bērstuki” būtu varbūt „bērniņi” saucami. Latviešiem jau bijusi sava Vēja māte. kā sauc viņu augstāko jeb vispirmo dievu. un ūdens dievs Pelvīks. nevis skuvuši ar skutuvi. 1.) domā. „Gelehrte Beyträge” (ibid. Lange to tura par īstu latviešu vārdu. vēlāku (1563) : „Gardoetes” un nosauc to par jūrnieku dievu.) domā. tāpat kā Pergrubris esot pumpuru perētājs. ka šim savādajam dievam ir pie katra rakstnieka savāds nosaukums un arī savāda nozīme. Maļecka dēls H. ka šis veselības dievs „Auskauts” būtu latviski saucams „augsts kaujējs” (kāvējs). kas atbilstot romiešu Cererai. Latvieši gan ir ticējuši. „Gelehrte Beyträge" aizrāda uz latviešu zvejnieku dievu „Gardotes”. it kā no viņa pieres nāktu vētras. 1563. ka viņa pareizā izruna un īstā nozīme gan laikam arvien paliks par mīklainu. gadā. „Autsceutus”. Vismaz nav domājams. ne arī latviešu valodā. 56    . ka kāda tauta pielīdzinātu savus dievus putnu mātītēm. Šis Aukuperons vairs neatgādina Okopirmu ne pēc skaņām. kas ir tulkots par romiešu Pollūku. Dažādi dievi vecos rakstos. ka kādam dievam būtu bijis šāds abstrakts vārds. gada ir pieminēts kāds seno prūšu. J. „Gelehrte Beyträge” (ibid. J. Tas nu varēja gluži vienkārši tulkot uzsvērto vārdu un teikt varbūt: ukapirmas.

kā jau teikts. kas pēc skaņām esot rada ar vārdiem „kūms” un „kaimiņš”. par to vēl varam šaubīties. kas esot cēlies no vārdiem „veicas gan”. kas nozīmējot zemes trīču dievu. „Krukis” vietā pie Ļaskovska ir sastopams „Kiauliu Kruke”. lai arī T. Tā kā nu Einhorns nebūt nesaka. ka senos laikos vecas pagānu tautas pielūgušas kādu dzīŗu dievu Komu (grieķu Komos). Arī pats dieva nosaukums nebūt nezīmējas uz zemes trīcēšanu. ka Koms būtu latviešu dievs. un ka arī senie latvieši turējuši šādas dzīres. kādu piemin vecs Insterburgas mācītājs M. Ļaskovskis un Lazīcijs piemin kādu leišu auglības dievu „Tiklis”. Vārdu „Kremata” ir jau sen mēģināts salīdzināt ār čechu vārdu „krmnice”. dass alles zittert”). kas varbūt nozīmējis drīzāk kādu kūlēju nekā dievu. būs samaisīts ar vēdera runātāju. Lazīcijs vēl pazīst pie žemaišiem citu auglības dievību „Waizganthos” (arī pie Kelcha). Mieržinskis domā. Pie Stendera turpretī „Drebkuls” ir jau īsts latviešu „zemes trīču dievs. ka latvieši šā vārda vairs nepazīst. kuŗu Lange un Stenders tulko par latviešu tiklības dievieti Tiklu. kā vēdera runātāji. ir cēlies no drukas kļūdas un vārds ar diviem r saknē nekādā ziņā nevar būt latviešu vārds. vai šis žemaišu auglības dievs saukts „Vaicgantus” jeb „Vaisgautis”. 8. No šā vārda nebūs šķiŗams augšā minētā Pretorija „Drebkulis”. ka „Drebkuls” būtu īsts latviešu dievs un aizrāda ar pielikto zvaigznīti. Lange neapgalvo. ka viss trīc” („Drebkuls der Gott des Erdbebens. Narbuts to tura par sava Pramžima citu nosaukumu. barokļu kūts. tad arī Stendera nelaimīgie salīdzinājumi ar kūmu un kaimiņu ir gluži lieki. kas nozīmējot kūlēju. barota cūka. Pretorijs 17. Vēlāk šī Tikla tiek uzturēta par laulības dievieti. Bet jau Manharts aizrāda. Profesors A. vēders) un „waitiat” (prūsiski. kas nabaga zemi tik lieliski kuļ. ka senajos Prūsijas likumos no 1394. Bet nu Krēmars. ka šis „Waizganthos” varot būt tikai sagrozījums no cita auglības dieva „Waisgautis”. Tomēr priekš kādiem divdesmit gadiem „Austrumā” parādījās kādas viltotas tautas dziesmas par „Krēmaru” un „Nurķi”. Uz šādu ziņu pamata Stenders arī pie latviešiem atradis dzīŗu dievu Kūmu jeb Komu. Tā te kāds nepareizi uzrakstīts senprūšu dievs. kas leišu valodā nozīmē cūkas purnu. bet vai „Kremata” un „Krukis” bijuši kādi noteikti dievi. Tai ziņā turpretī mums nav jāšaubās. Bet nu grūti ir iedomāties. gada izdevumā esot ieviesusies „Kremata” vietā drukas kļūda „Kremara”. A. Pie Langes sastopam par šo pašu dievu sekošu izskaidrojumu: „Drebkuls (*) der Nordische Gott des Erdbebens” (ziemeļnieku zemes trīču dievs). ka Lazīcija grāmatas 1642. Lange ar Stenderu tura viņu par latviešu līgavu dievu „Veicganti”. Var jau būt. 33) tulko par kaņepju un linu dievu „Waizganths”. §. ka zeme dreb.Frišbīrs aizrāda. Pēdējo nepareizo vārdu sastopam arī Jerna vēsturē.. Vārds būšot cēlies no „pilvas” (leitiski. gada tiekot minēti kādi burvji „Pilwitten”. gadu simteņa beigās. b) un nekādā ziņā nezīmējas uz līgavām. Turpretī nav mums ne mazākā iemesla meklēt šādus dievus latviešu mītoloģijā. ka šie savādie burvji nebūšot nekas cits. der die arme Erde so gewaltig prügelt. Manharts aizrāda. ka ar cūku kūti un cūkas purnu pie latviešiem būs bijuši saistīti kādi māņi. kuŗu „Gelehrte Beyträge” (1764. Einhorns savos rakstos vairāk reiz daudzina. runāt). P. un no šā maisījuma būs radušies augšā divi minētie latviešu dievi. Tā kā nu vēl minēto dziesmu 57    . kas tik stipri kuļ. Tā tad mēs vēl nebūt nezinām. un poļu vārdu „karmnik”. kā domājams. ka „Veicgantis” nevar būt latviešu vārds (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. Lazīcijs pazīst pie žemaišiem divus cūku dievus: „Kremata” un „Krukis”. ka senie leiši un latvieši būtu pazinuši zemes trīces un ka viņiem būtu bijis pat vēl zemes trīču dievs. Tā tad „Drebkulys” gan būs tikai leišu vārds. Juškeviča leišu vārdnīcā atrodas vārds „drebkulys”.

ka „Potrimm” ir vecs ciema nosaukums Tilzes tuvumā. a u un p o prūšu valodā tiek bieži lietoti. Patrumpo) nebūtu nekādu sakaru ar upi. ka viņa laikos ne nadravieši ne žemaiši vairs neesot pielūguši kādu dievu „Padrympus”. kā liekas. kas nozīmē upes atvaru. H. Nav mums tomēr pietiekoša iemesla apšaubīt vairāk aģendas dievus. veselību un dzīvību ir taču gādājis ikkatrs labs dievs. ka nevis „Potrympus” un „Bardoayts”. tad grūti būtu pielaist. 61. kuŗiem pēc kārtas atbilst Neptūns un Kastors desmit romiešu dievu starpā. J. sauktu „Antrympus” (1761. sauktu „Potrimp” (1764. kamēr mums nebūs par to itin skaidru aizrādījumu. Pēc H. 58    . Bertuleitis aizrāda gluži pareizi. tad tomēr nav mums pamata nostādīt tam blakus kādu dzīvības dievu. Laikrakstā „Gelehrte Beyträge” mēs sastopam latviešu gaismas un zvaigžņu dievu. Ja Autrimpus bija Neptūns. Vienkāršāki gan mums izklausītos. kādēļ Antrimpus būtu cēlies no pārpratuma. Grūnaus. Septiņpadsmitā gadu simteņa beidzamā pusē raksta M. ka pirmais esot nāves un otrs dzīvības dievs. kādēļ kāds tipisks dzīvības dievs būtu mītoloģijā izņēmums. kādēļ Autrimps un Potrimps gan būs jāatstāj. bet ja no desmit dieviem septiņi ir pēc kārtas pareizi tulkoti. Visi vēlākie rakstītāji ir turējušies pie aģendas vārdiem un laikam gan ne bez iemesla. Grūnaus runā par trim lielākiem prūšu dieviem: „Patollo. kuŗām tad bijuši savi nosaukumi. p. Gerulis vēl aizrāda. ka Potrimpum (sal. ka še ir runa par trim dažādiem dieviem: Natrimpu. ka te būšot bijusi viena pati dievība ar dažādām blakus nozīmēm.iesūtītājs nevarēja uzrādīt. piektā un sestā dieva izskaidrojumi būtu pavisam sajukuši. kur mēs viņam pavisam vairs nevaram sekot. kur viņš tās dziesmas dzirdējis. kuŗš savukārt nebūs šķiŗams no Frišbīra „Podromp”. kas tomēr būtu neparasta parādība indoeiropiešu mītoloģijā. bet gan „Autrympus” un „Potrympus” būtu tulkojami par romiešu Kastoru un Pollūku. Patrimpe. Ne leišiem. bet šāds izskaidrojumus ir atkal par abstraktu. ne arī latviešiem. Var jau būt.). ka dievs Potrimpus ir cēlies tikai no pārpratuma. kuŗa tomēr pirmā kārtā ir bijusi mirušo dvēseļu valdniece. Bertuleitis domā. kamēr prefikss a n ir tur svešs. Arī H. vēl citus variantus: Patrimpo. 13. bet nevaram tomēr līdz ar H. ir nostādījis Patollu un Potrimpu blakus. gada aģendas desmit prūšu dievu starpā sastopam vārdus „Autrympus” (Awtrympus) un „Potrympus”. Par labu ļaužu pārtiku. ka senie prūši godājuši „Patollu”. Tā ka S. Autrimpu un Potrimpu. S. Vairākkārt minētās 1530. H. Var jau būt. „Natrimpe| un citus māžus. 1. gada dokumenā ir teikts. Kādā 1418. ka no viena paša Potrimpus vārda sagrozījuma būtu cēlušies šie dažādie dievi. 1. Ja nu arī Patollus būtu tāds bijis. Bertuleitis grib grozīt arī aģendas tekstu un pieņem. izņemot Veļu māti. tad tālāka pakaļmeklēšana par Krēmara un Nurķa celšanos ir arī gluži lieka. Antrimpus un Potrimpus. Bertuleitis domā. Tā pati vārdnīca vēl liecina. nav bijis nekāda tipiska nāves dieva. un ūdens dievu. 27. Tādēļ arī pie senajiem prūšiem nevaram meklēt tādu nāves dievu. Profesors G. ka piedēkļi n a. Maļeckis piemin jūras dievu „Antrimpum” un upju dievu „Potrympum”. Proterijs. ka „Awtrympus” un augšā minētais „Awschawtz” esot bijuši seno sūdaviešu dievi. kas Pretorija „Padrympus”. tad H. Frišbīra Prūsijas vācu valodā vārds „Podromp” nozīmē ūdens paņčku jeb peļķi un arī atvaru upē. Bertuleiti apgalvot. Perkuno”. tad kuģnieku dievam Kastoram atbilstošais Potrimpus varēja viegli tikt iztulkots par upju dievu. kā jau augšā minēts. ka ceturtā. „Potrympus” ir taču tas pats.

sagrozīdams leišu izteikumu: „per amžius”. Trimpus un citiem dieviem. grieķ. Pirmās rakstu ziņas par šiem dieviem ir meklējamas jau trīs līdz četri simti gadu atpakaļ. kā jau teikts. Bet vislielākās jukas par baltu tautu mītoloģiju iesākās ar poļu vēsturnieku Teodoru Narbutu. Caunus. kā leišu „meilē” un latviešu „mīlestība”. Bet nu Milda (Milda. die Milde) ir vecs vācu krustāms vārds. bet nevis pie senajiem baltiem. Pie ķīniešiem tēvi pat tīšām meklē saprecināt tādus pāŗus. Bez vācu starpniecības ž nebūtu pārvērsts par š. Narbuta trešais Romoves dievs ir „Atrimpos”. Pie T. varam gan meklēt pie tautām ar augstāku kultūru. mēs atkal nezinām. ka bez šaubām būs izdomāti pēc pēdējo priekšzīmes. Likteņa dievību T. Bet turpat tālāku (1764. 1. pie kuŗiem taču vēl pastāvēja pirmatnīgs patriarchāts. t. Šo fantaziju vēl pabalstījušas tās iedomas. tad latviešu rakstniecībā pēdējie tomēr nevarēja galīgi nodibināties. jo pēc viņu uzskatiem no jaunu ļaužu mīlestības ceļoties tikai nelaimīgas laulības. bet pats ir meklējis ziņas pie Maļecka. kā Kaunis iekļuvis Amora vietā. bet Potrimpus upju un ezeru dievs. kāds baltu valodās nebūt nav sastopams. Narbuts ir sagrozījis visas vecās ziņas pēc sava prāta un vēl pats tīšām pielicis visādas lietas klāt. Antrimpus Stenderam ir jūras dievs. Visderīgākais te nu bija latviešu vārds „kauns”.p. kā viņa būtu izšķīrusies no otras mīlestības dievietes Līgas. Pie Langes ir „Potrimps” jeb „Patrimpus” latviešu dzērāju dievs. kas Ausekļa rakstos izvērties par jūras dievu Atrimpu. kas „Potrimps”. Var arī viegli izskaidrot. Viltojumiem un sagrozījumiem jau allaž grieķu mītoloģija ir noderējusi par paraugu. Turklāt Milda ar Kauni ir tik līdzīgi grieķu-romiešu Afrodītei jeb Venērai ar Erosu jeb Amoru. kur līgavainis ar līgavu viens otru nepazīst.) ir teikts. leišu un latviešu rakstniekiem. Stenders šeit nav turējies pie Langes vārdiem. kam ir sakars ar mīlestību. kā jau redzējām pie Jupja. 28 T. kuŗš izdevis lielu biezu grāmatu par leišu mītoloģiju (Mitologia Litewska. Pieņemot Mildu par īstu baltu tautu dievieti. itin kā Trimpus apakšnieks. tā tad bija jāmeklē vienkāršs vīriešu kārtas vārds. Tā nu esam apskatījuši visus nedrošos dievus. Narbuts nosauc „Pramžimas”. Narbuta dievi. Kūma. Latvieši ar šo dievu ir iepazinušies caur vācu rakstiem un pārgrozījuši to par visaugstāko dievu Pramšānu. ne tautas tradicijās. Tā tad visa fantazija par Mildu sastāv tikai no pretrunu ziņām. Bet tā kā jau Manharts stingri uzstājās pret Narbuta leišu dieviem. par (visu) mūžību. Turpretī mīlestības dievību. kuŗus visvairāk Lange un Stenders no pārprašanas ievietojuši latviešu mītoloģijā. it kā Kupīdinu senie romieši būtu saukuši „Caunius”. par Mazāzijas pilsētas Kaunas (lat. Kaunos) iedzīvotāju (91. Pie pirmatnīgām tautām paši tēvi apprecināja savus bērnus un jaunu ļaužu mīlestība nesaskanēja ar tēvu neaprobežoto varu.). ka „Antrimps” esot laikam tas pats. p. kas esot bijusi upju dieva Potrimpa sieva un latviešu Amora Kauņa māte. Wilno 1835). p. 1. Šāda Narbuta rīkošanās ir noderējusi par priekšzīmi arī dažiem poļu. ne chronikās. i. Sieviešu kārtas vārdi. kamēr leišu „geda” (kauns) ir atkal sieviešu kārtas.). šim nolūkam nederēja. nedz arī vērojamā seno baltu mītoloģijā. 34. No šiem jauniem dieviem pie latviešiem visvairāk ir pazīstama mīlestības dieviete Milda. kuŗām nav pamata ne valodniecībā. 59    . Tādos apstākļos mīlestības dievībai nav vietas.

Saules un Mēneša. ir „divi meitas. 1. Kaŗa dievs viņam ir „Kavas” (12. nedz arī šām līdzīgu ziņu. Jūras un Laimas kalpones. p. ka še nevar būt īstas. vai dziesmiņa patiešām ir veca un pareizi uzglabājusies. vismaz vecas tautas tradicijās. pāriesim tagad uz vispārīgu pārskatu par latviešu dieviem un viņu izcelšanos. Pērkona dēli. Rasa un Liesma”. Ne dēliem tiek kādreiz minēta māte. t. kas vēl neesot nekādi dievi. Arī seno krievu dievi nav vēl antropomorfizējušies. Jupis un Ūsiņš tiek nosaukti par dieviem. kā zināms. kamēr pēdējā laikā latviešu mītoloģija tika tēlota par ļoti nabagu. uguns dieviete „Praurime” (38. Vissvarīgākais ir še tas fakts ka nav mums itin nekādu ziņu par latviešu dievu ģeneāloģiju. ka visi dievi ieņemtu vienādu attīstības pakāpi. skaidri aizrāda uz vācu starpniecību. Tomēr nav jādomā. ne pat noteikta skaitļa. 1. kā šie dievi izskatījušies.Narbuts zina arī pastāstīt par Krūmīnes meitu Nijolu. Ja turpretī Jupim esot kupla bārda. tad tomēr nekur nav runa. Dievībām tikai sāk līdzināties Nelaime un Ļauna diena. gluži kā pazīstamajā grieķu teikā (63. Alunāns. Lai gan ir uzglabājušās liecības par Debess tēva un Zemes mātes.) un „Dugna” (83.) upju nimfa „Dukņa” (80. ka tautas valoda nepazīst ne dieva. Pie vismazāk attīstītām dievībām ir jāpieskaita Dieva dēli. ganu dievs „Gonglis” jeb „Gongelis” (110. Saules meitas un Jūras meitas. Jumja un Jumalas savstarpīgiem sakariem. bija sameklēts liels skaits dažnedažādu latviešu dievu. bet līdzīgu piemēru un variantu trūkuma dēļ nevaram zināt. ne dievietes sugas vārdu nozīmē. pr. tad tūliņ redzam. Turpretī pilnīgi antropomorfizētus dievus mēs sastopam tikai pie tādām tautām. gaŗi mati” un Ūsiņam „gaŗas ūsas”. kā redzējām. Dievu izskats un īpašības. Tā par piemēru. kuŗām ir jau bijusi augstāka kultūra. Nekāds izņēmums no šā likuma nav arī augšā minētie Dieva dēli. kuŗu nolaupījis apakšzemes zemes dievs Paklus. Nekur īstās tautas tradicijās neatrodam apraksta. Narbuta „Auszlavis”. Tikai viltotās jeb sagrozītās tautas tradicijās. t. Lai gan vienā tautas dziesmā (22. Pēdējais piemērs. bet ne no paša Narbuta grāmatas. 29.) u. Laima ir vairāk noteikta nekā Jumis.). Saules meitas.) Laima tiek nosaukta par Dieva meitu. Apskatījuši visus mūsu svarīgākos īstos un neīstos dievus. Narbuta dievus. bet mazāk antropomorfizēta nekā Dievs. nebūtu izvērties par „Anšlavu” un „Pramžimas” par Pramšānu. 1.). Visi šie apšaubāmie nosaukumi ir pārnesti arī latviešu mītoloģijā. tieši pārņemts. kā zināms. Šiem dēliem un meitām mēs nezinām nekādu vārdu. Tā tad pilnīgi antropomorfizētu dievu nevaram arī meklēt pie latviešiem. 66. ka no šām laulībām būtu cēlies kāds zināms dievs jeb dieviete. Saules dēls un Pērkona meitas būs arī jāpieskaita pie jaunām un retām dievībām. kā jau teikts. Mildai ir dēls Kaunis un viens no Pērkona dēliem esot Debesskalis. kā: Pērkons. 1. Bet nu no šādām personifikācijām ir taču cēlušies visi dievi. no kuŗām mēs atkal nezinām ne vārdu. Par dievu antropomorfizēšanas nepilnību liecina pa daļai arī tas apstāklis. Senāk. u. ne meitām tēvs. Laima un Jumis ir izskaidrotas tikai par vienkāršām personifikācijām. laikam no latviešu kāviem). 60    . Viltotās tautas tradicijās šādas lietas turpretī ir ļoti bieži sastopamas. ne citu kādu ziņu. Jupim. Pat īstas dievības. kā jau minēts. ir pārnesis pie latviešiem J. Vecos rakstos un īstās tautas tradicijās turpretī nav ne šo. 1.

ir ļoti līdzīga. lai viņi arī būtu bijuši gluži vienkāršas būdiņas. prūšu Deivas) un Pērkons (leišu Pērkunas. no kuŗiem ir vēl pilnīgi līdzīgi sekošie dievu nosaukumi: Laima jeb Laime (arī leitiski Laima jeb Laime). Zemes māte. Tikpat vienkārši ir izskaidrojams no krieviem aizņemtais Ūsiņš un no vāciešiem aizņemtais pūķis. ka šie tēli bijuši kādi ievērojami mākslas darbi. Visām trim tautām kopīgi ir tikai Dievs (leišu Dievas. šad un tad tiek pieminēti arī tempļi (templa) un dievu tēli (idola). Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus. ka ar leišiem mums vēl ir kopīgi vilkati. ne par dievu tēliem. 30. Austra. kur nekad nav stāvējušas kristīgas baznīcas. Veicgantis. Pērkons. Tā tad arī mītoloģija līdz ar valodniecību un vēsturi apstiprina to faktu.Chronikās. Dēkla u. māliem un pat no akmeņiem. no kuŗiem mēs pazīstam tikai vārdus. Puškaitis un citi. un Austra. Es še vēl nepieminu Žemīnas (Žemyna. kur ir runa par baltu tautu dieviem. vispārīgi ņemot. tāpat arī Lazdonas un Birzuļa. ne arī par prūšu vārdiem. Ceroklis. Tenis un citi. Bērstūķis. varēja arī iztaisīt akmeņa tēlus. ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. (leišu Auszra). Jānis. Nav arī šaubu. raganas un laumes. Tuvāki mums tomēr stāv leišu dievi. kamēr latvieši ar leišiem vēl dzīvojuši ilgāku laiku kopā. jo viņus vajāja muižnieki un garīdznieki ne mazāk. Jumis. Šādā veidā uzrakstītus viņus nevaram turēt ne par latviešu. ka visu triju baltu tautu mītoloģija. kā: Dievs jeb Debess tēvs. un jādomā vēl Dieva dēli un Saules meitas. Pie mītoloģijas pētīšanas liela nozīme pieder arī pašiem dievu vārdiem. Jau augšā ir aizrādīts. t. 61    . Krēmars. Cēlis. Tēli varēja būt taisīti no koka. ka visiem senajiem dieviem ir gluži vienkārši un viegli saprotami nosaukumi. nav mums droši zināms. Miķēlis. Tā kā nu vēl prūši ir tuvāku rada leišiem nekā latviešiem. ka no katoļu tradicijām ir cēlušies Māŗa. Tādēļ ir jādomā. bijuši laikam pie visām trim baltu tautām ar līdzīgiem nosaukumiem. Latviešu mītoloģijā mēs redzam. ka baltu tautas neesot pazinušas ne tempļu. Romove un viņas dievi. Tāpat arī dievu tēlus daudzina dažādi raksti par vairāk gadu simteņiem. Tā iemesla dēļ daži pētītāji ir pārliecināti. bet katrai tautai ir tomēr savādi dievu nosaukumi. Mārkupols. Zemes māte) un Velionas (Veļu mātes). Tikai nav mums jādomā. un chroniku „idola” nozīmējot tikai pašus iedomātus dievus. Tomēr izrādās. Gandrīz katrai pagānu tautai ir bijuši tādi tēli un baltu tautas še nevar būt nekāds izņēmums. kā jau minēts. ne par leišu. ka par tempļiem tiek sauktas arī vispārīgi svētas vietas bez kādām ēkām. Juris. kā 700 gadu laikā. Nav arī nekāds brīnums. t. tā tad paši par sevi vien nevar liecināt par baltu tautu mītoloģijas tuvu radniecību. Vai prūšu pavārds „Layme” arī būtu nozīmējis likteņa dievību. ka šie tēli nav uzglabājušies. Laima. pr. Patiesībā nav mums pietiekoša iemesla šaubīties ne par tempļiem. kuŗi visi gan laikam jau būs attiecināmi uz indoeiropiešu pirmtautu. Tāpat augšā ir minēts. No cilvēkiem ar pārdabīgiem spēkiem tikai burtnieki. ka no trijām baltu tautām vispirms atšķīrušies prūši. ne arī dievu tēlu. Turpretī pavisam svešādi izklausās mūsu ausim Pergrubris. Par leišiem ir mums droši zināms. prūšu Percunis). ka leišiem un latviešiem ir tomēr pagānu laikos bijuši savi tempļi. tad gan mums ir vēl mazāk tiesības pārnest seno prūšu dievus uz latviešu mītoloģiju. kas pagatavoja dzirnavu akmeņus. jo dzirnkaļi. kuŗas leiši nesauc par mātēm.

Pat P. atkal poliski „krzywy”. bet arī viņa sūtnis ar savu kūju jeb citu zināmu zīmi. Ozolā esot bijuši triju dievu tēli: „Patollo. tas ir Nadravā. Mieržinskis ir aizrādījis. Ziņneša kūju. Jaunākie pētnieki turpretī aizrāda. ka viņu cienīja arī radu tautas kaimiņos. kuŗas ir sarakstītas jau 13. Jau augšā ir aizrādīts. Dusburga „Criwe” esot drīzāki īpašvārds nekā sugas vārds. ka Romoves burtnieki bijuši izslavēti plašā apgabalā. Grūnaus ar zināmu nolūku ir pielīdzinājis Romoves krivu pāvestam Romā. Senākie pētītāji nešaubījās par šām S. Perkuno”. Viņa vēsturē mēs lasām: „šīs māņticīgās tautas (t. tiek savukārt atvasināts no augšējās krivūles. Dusburgs 14. ka krivukrivs valdījis kā pāvests par visām baltu tautām. sauktu Prūsijas vācu izloksnē „Kriwūle” un leišu valodā „krivūle” no leišu vārda „kreivas” (sal. Viņam bija tik liela vara. bet arī par Livonijas un Lietavas cilšu savstarpīgiem nemieriem. Patrimpe. jo viņš it kā pāvests valdīja par visu savu ticīgo draudzi. tā ka viņa pavēlēm klausīja ne vien minētās ciltis. gadu simtenī. ka S. līks. Potrimps un Pērkons bijuši trīs augstākie baltu tautu dievi? Pēc augšējā apraksta mēs redzējām. Pēc viņa stāstiem Romovē valdījis krivu krivs. leišu un latviešu valdnieks. krieviski „кривой). Zinātne vēl nav sacījusi sava gala vārdu. Bet ar to vēl nebūt nav teikts. Šīs vienkāršās ziņas nu lieliski paplašina un izpušķo Prūsijas dominikāņu mūks Simons Grūnaus 16. piemin vēl. Grūnaus 16. kungiem un visas tautas”. Dusburgs būtu kādas lietas tīšām izdomājis. kuŗu cienīja kā pāvestu. — vārdu dabūjusi no Romas. kuŗš atkal savukārt esot ņemts no skandinavu Eddas. tad nav nekāds brīnums. bet nebūs bijis nekāds priesteris tagadējā vārda nozīmē. kas zaļojis vasaru un ziemu. 62    . prutheni. nepazīst nekādas kriva varas par Lietavu un Livoniju. tika ar lielāko godbijību saņemti no valdniekiem. prūši) vidū. ka nav mums itin nekādu liecību. ka visām baltu tautām bijusi viena valdība un viena ticība. arī prūšu vēsturē neesot nekādu drošu liecību par kriva darbību un viņas nozīmi. kuŗam bijuši padoti citi krivi un visādu šķiru priesteŗi. — kur dzīvoja kāds saukts Krive (Criwe). ka kādi trīs dievi pie baltu tautām būtu augstāki par citiem. ka Romoves slavenais burtnieks jeb krivs. Indriķa chronika un Rīmju chronika. Grūnava ziņām un pieņēma. ka ne vien viņš pats jeb kāds viņa radinieks. uzsvērdams kriva nozīmi pie prūšiem. ka viņu cienījušas arī Lietavas un Livonijas ciltis. gadu simteņa sākumā. tā tas varēja būt arī ar Romoves krivu. Jādomā. būs nodarbojies arī ar zīlēšanu un slimību dziedēšanu. Kā slaveni Sibirijas šamani ir pazīstami apgabalos par vairāk simtu verstēm. Pirmās un drošākās ziņas par šo svētnīcu mums pasniedz vācu ordeņa priesteris Pēteris Dusburgs 14. un viņus cienī arī kaimiņu tautas. gadu simtenī. ka Romoves pastāvīgi zaļais ozols ir aizņemts no Upsalas svētā koka apraksta. vai „Criwe” ir īpašvārds jeb sugas vārds. Paliek tik vēl nenoskaidroti trīs Romoves augstākie dievi. Prūsijas vācu vārds „Krawā” jeb „Krawol”. tomēr nav jāšaubās. šādos apstākļos nevar būt ne runa. gadu simteņa pirmā pusē. Tikai pielīdzinādams šādu burtnieku pāvestam Romā. ka krivs tiešām valdījis par visām baltu tautām. kāds sakars latviešiem varētu būt bijis ar seno prūšu Romovi. Vai tiešām Patolls. Lai nu arī šis „Criwe” būtu bijis tikai īpašvārds. saviesīga sapulce. Dusburgs varēja gluži netīšām pārspīlēt kriva polītisko varu. Tur mēs lasām ne vien par leišu kaŗiem pret latviešiem un prūšiem. bet arī leiši un citas Livonijas tautas. ka par visām baltu tautām būtu valdījis viens pats valdnieks. iedami par šo neticīgo ļaužu robežām. kā jau augšā minēts. Profesors A. kas degusi pie liela ozola. Turpretī S. Daži sīkumi šajos aprakstos saskan gluži vārdu pa vārdam. jo nav taču vēl pierādīts. P. i. Ja krivam bija liela slava pie senajiem prūšiem. Romovē esot uzturēta mūžīga uguns.Pēc tā nu varēsim arī apskatīt. ka. ka arī P. bija kāda vieta saukta Romove (Romow). Šis krivu krivs esot bijis pilnīgi prūšu. gadu simtenī jau zina sīki jo sīki pastāstīt.

Kas zīmējas uz vecākiem rakstiem par baltu tautu mītoloģiju. kamēr senās dievības ir tikai retumis sastopamas. kādēļ nav vairs zināms. dzeršanu. Lai gan pūšamos vārdus daži rakstnieki tura par visvecākām tautas tradicijām. 30780. pakaļā. vilkatiem. leitiski „romus”. Ja arī pie prūšiem pēc kristīgās trīsvienības priekšzīmes būtu attīstījušies trīs augstākie dievi. Grūnaus būs pazinis vecā dokumenta „Patollu” un „Natrimpe”. kādēļ nav še tik viegli sameklējami pašu latviešu senie māņi. Tādas svētsvinīgas nopietnības nebija pat seno grieķu svētnīcās un nav arī vēl tagad ķīniešu tempļos. izteikta modernā valodā. velniem. daži valodnieki grib atvasināt no īpašības vārda „rāms”. ka S. tad tādi jau ir augšā apskatīti. Pūšamos vārdus varam visvairāk izmantot tikai salīdzināšanai ar citām ziņām par mītoloģiju. tad gan to starpā nebūtu ieviesies Patolls. Ziedošana pie pirmatnīgām tautām tiek arvien izdarīta vairāk no bailēm un pēc veca ieraduma. Romoves nosaukumu. Neretis pasakās ir runa par 63    . Jā arī šāds izskaidrojums būtu pareizs. 1. lai gan prūšu valodā līdzīgs vārds nav sastopams. dejas un jautras dziesmas nekā svinīgas lūgšanas un nopietnu klusumu. Daudzos vārdos ir arī manāma jaunāku laiku fantazija. Tikai retumis tur atrodam seno laiku domas un tekošu tautas valodu. cik tālu ir grēkojuši uzrakstītāji un pie reizes arī paši teicēji. Materiālu mītoloģijai tur nav daudz un tie paši paģēr rūpīgas kritikas. tomēr viņu nevaram attiecināt uz kādu svētsvinīgu klusumu pie ziedošanas cermonijām. gan domā. Pūt. aizrādīdami uz svētās birzes klusumu. Dažādi nedroši vārdi ir gan bagāti ar dievu nosaukumiem. bet trūkst tur tālāku liecību par dievu nozīmi. ka šāds izskaidrojums ir par daudz mākslots. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti. Ļoti dabīgi ir apdziedāta seno latviešu izturēšanās pret dieviem sekošā dziesmiņā: „Kad es gāju jūriņā. ļauniem gariem. kuŗš ir laidis tautās daudz melu ziņas. Grūnaus. kuŗiem Pērkons noderētu par trešo biedru. tomēr seno laiku sacerējumu tur ir gauži maz. kas vēlāku samainījās ar kristīgas ticības Pikulu jeb Velnu. Tā kā nu trīs Romoves dievus pazīst tikai vēl S. Pa lielākai daļai tur sastopam garīgas lietas kļūdainā latviešu valodā. Drīzāk ir jādomā.Tālāku mēs zinām. bet arī šeit parasti tikai par Dievu. Turklāt lielākā daļa pasaku ir visu kultūras tautu kopīgs īpašums. Drīzāk mēs še varam gaidīt ēšanu. ka Patolls un Potrimps nozīmējot dzīvības un nāves dievus. Kad izgāju maliņā. Bertuleitis. Tā tad nav mums arī iemesla meklēt šādas nopietnas ceremonijas pie senajiem prūšiem. Pasakas nav arī uzrakstītas īstā un vienkāršā tautas valodā. Daudz vairāk materiālu par mītoloģiju atrodam teikās un pasakās. kuŗiem tad gluži vienkārši pielicis vēl no sevis trešo Pērkunu klāt. burvjiem. 31. Paliek vēl kāds vārds ko teikt par tautas tradiciju nozīmi mītoloģijas pētīšanā. H. pūķi. raganām. kā zināms. jūriņa. Šādi vārdi izklausās ļoti šaubīgi. ka svarīgākās un kopīgās triju baltu tautu dievības bijušas tikai Dievs jeb Debess tēvs un Pērkons. kā jau augšā minēts. bet mēs jau redzējām. nekā no cienības un godbijības. Jūriņ’ mana māmulīte. tad šiem dieviem nevaram piešķirt nekādas nopietnas nozīmes.

tomēr šī pūšamo vārdu Māŗa stāv daudz tuvāku svēto rakstu jumpravai Marijai. Turēdams turklāt katru pasaku par pašu latviešu ražojumu. Tā tad pašu seno latviešu uzskati ir tikai ar lielu uzmanību izlobāmi no māņiem un ierašām. „bāŗa bērnus sildīdama”. kādēļ viņš itin visur meklē un atrod veļus. kā zināms. 64    . Nevar liegt. K. Neskatoties uz visiem šādiem trūkumiem. tad mums atkal ir jāņem tautas dziesmas palīgā. bet daži mūsu rakstnieki turpretī vēl tagad meklē šādus simbolus tautas tradicijās. Ja mēs gribam šķirt Dievu no Pērkona un Zemes māti no Veļu mātes tad mums atkal ir jāgriežas pie tautas dziesmām. Līdzīgi Manhartam arī Andželo de Gubernatis meklē pasaku zvēros visādas dabas parādības pie debesīm. Arī mītoloģijas jautājumos mums ir jādod priekšroka tautas dziesmām. t. Manharta priekšzīmes arvien vēl mūsu tautas dziesmās tiek meklēti visādi simboli.. arī pats Manharts ir atsacījies no saviem simboliem. t. Ļoti svarīgas ziņas par seno latviešu ticību mēs atrodam māņos un ierašās. Dēklu un Kārtu. kā zināms. Par ļauniem gariem un citām līdzīgām lietām. Dēklu. kas atgādina ļoti senu laiku uzskatus.dieviem” un „dievietēm”.. atstāstīdams paša Manharta slavas laikā viņa rakstu „Die lettischen Sonnenmythen” tomēr nav baidījies izteikt šaubas par šādu tautas dziesmu tulkošanu (R. pērkonu. bet arī ne mazumu grēkots. viņas ir uzglabājušas vecākas un skaidrākas ziņas par seno latviešu dieviem un citiem māņiem. bet svarīgākos no tiem varam še tomēr visus sameklēt. 1. viņš arī visu izskaidro pēc latviešu uzskatiem. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā. L. Z. kas pie mums ir ieplūduši no rietumu Eiropas.). Kalniņš. Pēc V. Kā mūsu tautas dziesmas ir mītoloģijai izmantojamas. par to ir gan daudz rakstīts. Vēlāku. pasakas satur tomēr daudz drošu materiālu par latviešu mītoloģiju. Nevaram gan žēloties. tautas dziesmu jūru izskaidroja par debess velvi un Daugavu par atmosfairu. Tikai tautas dziesmās mēs vēl sastopam seno indoeiropiešu mītus par Dieva dēliem un Saules meitām un pazīstamās debess kāzas. Šādus materiālus tad nu mūsu Lerchis-Puškaitis ir lūkojis kārtot un izskaidrot uz gluži nepareiziem pamatiem. Kārtu un lielāko daļu no patronēm jeb mātēm mēs neatrodam nekādās citās tradicijās. mēs gan atrodam daudz vairāk ziņas pasakās. bet gan par kādām mītiskām būtnēm pie debess velves. Citā pasakā sastopam raganas kopā ar „laumēm” un „spīganām”.. kā: sauli. B. Vienīgi tik tautas dziesmas daudzina trīs likteņa dievības: Laimu. Manharts. un 41. Lai gan Māŗu pūšamie vārdi daudzina samērā biežāki nekā tautas dziesmas. p. Pēdējais ir vēl vairāk aizrāvies no vienpusīgas teōrijas nekā pirmais. kā jau augšā minēts. Rakstu Krājums. Turklāt vēl jārēķina kādi tīši grozījumi no uzrakstītājiem un izdomājumi no dažiem viltotājiem. 40. Meldijas un pantmēra sargātas. Visas pasakas pēc viņa domām ir cēlušās no veļiem. ka pasakās ir ļoti daudz mītoloģijas vielas. kas ir dialektu vārdi. V. mākoņus u. bet lai nu mēs varētu kritiski izturēties pret šām pasaku ziņām un izmeklēt no tām vecus un īstus latviešu māņus. 1. bet šādas tradicijas ir vēl līdz šim maz krātas un kārtotas. K. izņemot tikai tautas dziesmas. Ja saulīte kavējas. tad še neesot vis runa par bāŗa bērniem. pr. 32. Arī tās pilnīgi pārvalda jaunāki materiāli. bet pēdējā ir stipri sagrozīta pēc jaunāku laiku rakstiem un kaimiņu tautu māņiem. Daudz pasaku uzrakstītāji ir iemīlējuša šaubīgos „rūķus” un „nāras”. ka pasakās būtu pārāk daudz viltotu dievu. 37.

p. nekā paša dziedātāja tēvu zemei. Labāk upes raudavīte.Tikpat nelaimīga ir otra vienpusīgā teōrija. Laižos pati upītē Raudavīšu pulciņā. Šādai kungu zemei. Bet nu pastāvīgi daudzināti miroņi ar viņu mājas vietām nevar saskanēt ar to optimisko pasaules uzskatu. vajaga būt arī bagātākai un labākai. Tādas pašas dvēseles esot atkal „jūŗas gaigaliņas”. valda visās tautas tradicijās. 13234. Tādā pašā ceļā tiek iztulkota sekošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā. uzceļas kā koki un puķes. Ja tad nu gandrīz vai visā pasaulē tiek meklēta tikai kapsēta.. 1. pa kuŗu. uz kurieni brauc parasti pa jūru. kā pati „viņa saule” jeb „Saules mātes aploks”. 205. Daugava nav nekas cits kā upe Daugava. kā Manharts gribējis izskaidrot.tur nevajaga trūkt arī dvēseļu. Tādēļ arī mūsu tautas dziesmas daudzina rozi jeb liepu uz jaunu cilvēku kapiem un viņu nāvi pielīdzina kāzām. ka „Vāczeme” patiešām neesot nekas cits. O. Tautas dziesmu „Vāczeme” ir gluži vienkārši vāciešu jeb kungu zeme. zināms. Gluži tāds pats dvēseļu mājoklis esot jūra. kas kā zināms. it kā tautas dziesmās un māņos būtu runa tikai par senču dvēselēm. Visas tādas lietas tik labi saskan ar tautas dzejas dabīgo un veselīgo optimismu un nebūt nav turamas par miroņu kulta pesimistiskiem simboliem.. 1. un kā viņi kā cilvēki stāvēja viens otram tuvu. kuŗiem nav kopīga kapa.. Tautas dzejā valda ticība. Mirušu ļaužu dvēseles tad nu arī tiek meklētas ne vien dažādos dzīvniekos. kādēļ dzejiskā valodā varēja pie reizas arī abas samaisīt.). kur piemītot mūsu senču dvēseles. Kā tā melna netecēs. bet arī puķēs un kokos. kas sacerējuši mūsu tautas dziesmas. Neskaitāmās tautas dziesmās sastopam pamata domas: nāvei nav nekādas varas par mīlestību” (ibid. Bökelis raksta: „Kā tautas dzeja necienī sajēgumu „nekas” un „nekad”. tie sastopas atkal nāvē jaunā veidā un jaunā dzīvībā. ka arī ceļu uz „viņu sauli” domājas caur šo „Vāczemi”. lai arī tiem tiek pielīdzinātas slīkušu cilvēku dvēseles. p. Tā nu arī Daugava neesot vis upe. bet gan „viņa saule” jeb dvēseļu mājoklis. 200. zināms. tā viņi savienojas auga veidā un negrib vairs šķirties. izd. Bet nu mūsu animisti ir izdomājuši. tā viņa nepazīst arī nāves. Pilna dārgu dvēselīšu. Tā tad ir gluži dabīgi. Ne brālīša līgaviņa. Psychologie der Volksdichtung. Böckel.). Sekošā dziesmiņā „raudavīte” jau bez šaubām tiek turēta par dvēseli. „Kas virs zemes ir netaisni šķirti. kur mirušie sarunājas ar dzīvajiem . (O. kā jau augšā minēts. Slīkušie dzīvo tālāk starp „upes raudavītēm” jeb „jūras gaigaliņām”. II. Tautas dzejnieki. Pie visām tautām ir sastopamas neskaitāmas tautas dziesmas. Iemīlējušies. gan nebūs bijuši Vācijā un no viņiem arī nevaram paģērēt kādu drošu liecību par Vācijas robežām. Tā tad arī tautas dziesmu Vāczeme ir gluži vienkārši Vāczeme jeb Vācija. kamēr raudaves un gaigalas ir un paliek ūdens putni. nedz atmosfaira. dažreiz peld Veļu māte. ka mirušie kapā dzīvo tālāk. 30710. Bet nu arī saulīte noiedama iet pār jūru uz vakariem un pēc ļaužu domām laikam gan caur „Vāczemi”. tad. 65    .

Nevaram arī sacīt. Ūdens māti (Vee-ema) un Maura māti (Muru-ema). lībiešos un latviešos. Jūras māti (Mere-ema). Tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekādā ziņā nevarēja celties jaunākos laikos. 6 v. (4124. 26117—8.). kamēr līdzīgu latviešu māšu ir vairāk par četradesmit. kas var būt uzrakstītas tikai pēc citu matronu priekšzīmes. Vēsture liecina. Te vēl varam pieminēt tikai Stendera uzrakstīto Puķu māti. ka ap Kristus laikiem lielāko Vidzemes daļu. Tā tad matronu kulta sākumi mums ir jāmeklē pie Vidzemes seniedzīvotājiem. (29087). Mēslu māte. nevis pēc tēva. Krūmu m. Zemes māte. 27904. (19725). kā: Vēja māte. Matronu jeb māšu kults. ka latviešu māšu vietā arvien būtu atrodami līdzīgi leišu „paši”. (2864). Tikai par ilgiem gadu simteņiem viņi būs pamazām pārgājuši igauņos. pie kuŗiem pēc jaunāko zinātnieku domām šis kults esot cēlies no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarchālu dzimtas iekārtu. (4124). Miežu m.). Vispirms nu varētu domāt. 34141. (13604. 34119. Rūšu m. Lauka mātes. Mēŗa m. ka arī pie latviešiem šis māšu jeb matronu kults būs pārnācis no kādas svešas tautas. pr. (6724). 26127. jo puķu cienīšana nav meklējama pie primitīvām tautām. Miega m. Veļu māte. ja arī ne visu Vidzemi. kā jau minēts. tautas dzejnieki varēja piedzejot ari kādas jaunas klāt. (457. Kapa m. Lapu m. Tā ir ievērojama starpība starp leišu un latviešu mītoloģiju. kur tuvākā radniecība rēķināta pēc mātes. Nakts m. Jūras māte. tā tad „paši” jeb tēvi. Laukopatis jeb Laukosargas. (29087. kādas šaubīgas mātes pie veciem rakstniekiem. Miglas m. Pie tādām es gribētu pieskaitīt Naudas māti (11031. Viņa sākumi ir mums droši vien jāmeklē tālākā aizvēsturē. Ziedu māti (28253). Neviens rakstnieks. Pēc vispār pazīstamu matronu priekšzīmes. kas saskan ar latviešu mātēm. ka arī pie igauņiem šīs mātes izrādoties par samērā jaunu parādību. 31363 v. bet ne viena. Varam vērot. Vēja mātes un Rauga mātes vietā ir sastopami pie leišiem. kuŗa gan atgādina augšā minēto Ziedu māti.. Tā kā pie mūsu radu tautām. vēl tagad savās ierašās ir uzglabājuši atmiņas par senāko mātes nozīmi dzimtā. Minētais māšu kults latviešu mītoloģijā ir jauna parādība. Pēc visa tā nu būtu jāpieņem. kādēļ starp mūsu dievībām ir daudz vairāk māšu nekā tēvu. Kaŗa m. Joda m. 66    . Baski. vismaz ar mātes fīliāciju. kā jau minēts. kas nesaskan ne vien ar leišu un prūšu mītoloģiju. Latviešu valoda būs atdalījusies no leišu valodas visvairāk laikam gan zem seno sāmu un Vidzemes aborīginu iespaida. ka mēs šīs mātes esam aizņēmušies no sāmu cilts lībiešiem un igauņiem. Žemepatis. No šādām matronām līdz šim vēl nav pārrunātas sekošas: Briežu māte (1335). t. 3184). vēl nav lūkojis izskaidrot.). 34043. Meža māte.33. Bet nu somu mītoloģijas pētītāji domā. Vejopatis un Raugopatis. cik man zināms. bet arī ar citu indoeiropiešu tautu mītiem. leišiem un prūšiem. apdzīvoja šie aborīgini. Piena māte. Ļekatu māti (tikai māņos) un citas tām līdzīgas. un līdz ar jaunām valodas savādībām būs ieviesies pie mums arī šis matronu kults. ka šāda mātes fīliācija bijusi pie senajiem piktiem tagadējā Anglijā un pie ibēriešiem uz Francijas un Spānijas robežām. jo pie senajiem baltiem kā indoeiropiešu cilts zara nebūs meklējama mātes fīliācija. Uguns māte u. kuŗas parasti tiktu sauktas par mātēm. nav tādu dieviešu. 1). 29181). Bangu māti (30865). man ir pazīstami tikai minētie četri. Latviešu Zemes mātes. Patiešām pie igauņiem arī sastopam Vēja māti (Tuule-ema). (29835. tad minētā parādība ir turama par sevišķu latviešu mītoloģijas īpašību. No šiem „pašiem”. šādā ceļā tad nu viegli būtu izskaidrojama šī jaunā parādība latviešu un igauņu mītoloģijā. Bet ir mums arī. kuŗus tura par ibēriešu pēcnākamiem. Pēc vecām vēstures ziņām līdzīgs matronu kults vēl pastāvējis pie senajiem galiešiem un ģermāņiem. ne otra nav plašāki pazīstama un nevar būt arī visai veca.

R.). 1. Lai gan Jerns (Hiärn) savā Baltijas vēsturē (37. ka Jāņa diena jeb zāļu diena esot bijusi seno latviešu vasaras svētki. Lai gan par Jāņu svinēšanu ir daudz vairāk rakstīts nekā par citiem visiem latviešu svētkiem. The handbook of folklore. S. ar ko mielot mirušo dvēseles. Pēdējā laikā šis izskaidrojums pierādījuma trūkuma dēļ ir jau atmests. Rakstu krājums. Tautas māņi vēl daudzina kādu Rīšu māti. bet arī tur trūkst tuvāku aprakstu. ka ļaudis nesot uz kapiem ēdienus un dzērienus. 980. Tuva sakarā ar mītoloģiju stāv arī dažādu svētku svinēšana. ka īstie vasaras svētki bijuši gaŗākā vasaras dienā un ziemas svētki īsākā ziemas dienā. Šo dievību darba lauku mēs varam vērot tikai pēc pašiem nosaukumiem.) apliecina. Šie svētki stāv zināmā sakarā ar gada laikiem un gada laiku darbiem. ka senie līgojamie svētki būtu svinēti pavasarī gaŗākajā dienā. kuŗa esot par naktīm vērpusi pie meitu ratiņiem un malusi rokas dzirnaviņas. O. Tiek pieņemts. ka veļu svētki rudenī ir ļoti veca ieraša gandrīz visā vecā pasaulē. Viņi svinēti visvairāk pavasarī. Dažas Jāņa dienas ierašas tomēr liekas būt ļoti vecas un var būt mantotas līdz ar citām radu tautām no tālās senatnes. Tā rakstīja arī par latviešiem. tā kā tautas dziesmas piemin viņas tikai nejaušos gadījumos. (30653) un Ziemeļa m. Galīgi turpretī gan būs jāatmet tās domas. Trijās tautas dziesmās (33209—33211. rudenī un ziemā. jeb ar gada galu” (C. (31724). p. (27536.). p. p. Tad atkal tika gandrīz jau vispārīgi pieņemts. 34. 67    . Izsauciens „līgo” nozīmējot gluži vienkārši saules līgošanu jeb lēkšanu. Smilšu m. Burne. 1. Šai hipotezei ir bez šaubām daļa patiesības. gadu simtenī katoļu baznīca pieņēmusi arī šos miroņu svētkus rudenī un nosaukusi tos par visu dvēseļu svētkiem. sal. K.). jo nav mums par viņiem nekādu tuvāku ziņu. 3). Augšā minētā angļu grāmatā par etnografiju lasām: „Miroņu gada svētki ir sastopami Eiropā. Visu to ievērojot. (festum omnium animarum). Bet kad un kādi gan bijuši šie senie svētki ? Agrāk domāja. 1. No vairāk indoeiropiešu tautām ir uzglabājušās vecas ziņas. ka lielākie svētki bijuši ziemas un vasaras sākumā. Agrākie rakstnieki meklēja vispirms tikai pēc kāda pagānu dieva.). gan arī pēc nosaukuma. Šrāders raksta. Otri tādi senlaiku svētki pie latviešiem būs bijuši Jāņi. p. 1. Senākos laikos nemaz nebija tik viegli šo dienu novērot un nekādi senlaiku svētki šai dienā nav pierādīti.(27528). ka senāk svinēti trīs lieli svētki. ka svētkus jau būšot pazinusi pat indoeiropiešu pirmtauta. Z. 11. un daži labi sīkumi Jāņu svinēšanā būs pārnākuši pie latviešiem no krieviem un vāciešiem līdz ar kristīgu ticību (skat. Ogu m. 1. B. 243. Seno laiku svētki. ka šāds dievs nav atrasts. tomēr veļu svētku sākums rudenī bez šaubām būs meklējams jau no pagānu laikiem. p. Bet jau augšā redzējām. kuŗam par godu ticis līgots. retāki jauna mēneša naktīs. Bet jau 10. ka „var pierādīt lielus miroņu svētkus plašā saskaņā gandrīz pie visām indoeiropiešu tautām gada ziemas pusē” (Reallexikon. jādomā. ka veļu mielošana pie latviešiem esot maisījums no katoļu un pagānu ierašām. kas svinēti Saulei par godu gaŗākajā vasaras dienā.—15. tomēr šie svētki nav vēl pietiekoši iztirzāti. ir kristīgu svētku diena. Jāņa diena gan pēc laika. Kristīga ticība šo svētku no iesākuma nav atzinusi un pats svētais Augustīns brīnās par to māņticību. Svinēšana notikusi pilna mēneša. Bet no otras puses zināms zāļu dienas sakars ar Sauli gan nav noliedzams. Āzijā un Afrikā. Kaŗa māti gan vēl pazīst Lange (vārdnīcā) un Joda māti Brīvzemnieks (pūšamos vārdos 48. lai gan viņa vēl neizšķiŗ visa jautājuma. 15. un sakrīt vienā laikā ar rudens ražas beigām. L.

32967. nevis Jāņu rītā jeb pašā dienā. Augšgalieši „līgo” vietā dzied arī „rūtuo” (ruotā) un dažās dziesmās Jānītis mainās ar Sauli (32532. dziesmas vārdiem visvairāk „zied zemīte zilis ziedis” (17608. zālēm. „lai aug viņa kumeliņi” (32694) un mājas māti aplīgo. lai gan vispārīgi Saules lomai Jāņa dienā pieder ievērojama vieta. lai aug baltas avitiņas” (32749). Uz to pašu kultu var zīmēties „Jāņa sieva”.) un Jāņa sievas „lielu sakti” (32978. 1. „pazūd” (32982—90. 32387). 32559—60. cf. kūtī. kā: puķēm. Turklāt īstā līgošana notiek tikai bez saules zāļu dienas naktī. Tādēļ arī „zilgalvītes” vienā dziesmā ir „pirmās Jāņu zāles” (32395) un starp „puķu pušķiem” sauc „zilos” pirmā kārtā (32394). 32902—9. 32990) jeb arī Jāņa rītā saulei lecot (32978. kuŗa laikam saukta arī par ziedu dienu (15482). Jānītis apjāj laukus. „lai aug rudzi. 33047. tad tas ir tomēr par maz. Zudušo sievu parasti atrod Pēteŗdienā (32980. 33140. pie bitēm — visur gaida labus augļus. lai aug mieži. paliks govis ālavīcas” (32459). Svētki iekrīt ziedu laikā un pats Jānītis „ziedainītis” (33022—33029) stāv allaž sakarā ar zilu krāsu jo t. 32444. vai „mirst” (32996). 33004—6). Uz Saules kultu jau augšā ir aizrādīts. un ar siena pļaušanu sākas ražas ievākšana.). 32614. Arī citur „Jāņa zālei” (35111. 32985—8. Visas Jāņu ceremonijas zīmējas lielākā vai mazākā mērā uz auglību. dārzā. un viņa mainās ar Laimu (32542. Vispirmā kārtā Jāņi ir zemkopības un lopkopības svētki. bet Jāņu sakaru ar veļu kultu es esmu atradis tikai vienā tautas dziesmā (32408). 33009. Bet arī šādu maiņu ir par maz. Par Jānīti 68    .) no šiem piemēriem. 8454). lai aug visa labībiņa” (32552). kas grib ļaudim kaitēt. Jānīti ir atkal mēģināts izskaidrot par veli. kuŗa dažreiz tiek taisni nosaukta par fallu (35691— 5). Šim nolūkam tad arī noder vaiņagi. pēdējā nezīmējas uz Jāņiem. lai viņām varētu piešķirt vissvarīgāko nozīmi. un 34758). Pēc pielīdzinājuma Saulei. stallī. kur veļi norauj Jāņa naktī papardes ziedu.21624) ir taisni sacīts. ka Saule dancojot lieldienas rītā no priekiem par Kristus augšāmcelšanos. 32672). Tautas dziesmās Saule vēl mainās ar „Jāņa sievu” jeb „Jāņa māti” (32542. „lai aug govis raibaliņas. iznāk īstā ziedu laikā un pārejā no pavasaŗa darbiem uz vasaras darbiem. šo „Jāņa zāli” vēl atgādina viens variants par Jānīša „ziliem svārkiem” (sal. Igauņi domājot. bet ir mums liecības arī par fallus kultu. 32973. Jāņa ceremonijās Jāņa māte vēl tiek saukta par „kuplu liepu” (32618. 33046) jeb arī „izgaist” (32980—1). 32931.). 32545. ka Jāņa rītā Saule „rotājas”. 32912. 32425. 35445. gan arī par „zilzobīti” (32381). pie leišiem Saule dej lieldienas sestdienas vakarā. Auglības svētkos darbojas arī burvji.) un „melno odzi” (32629. Arī Jāņu ugunis kokos un kārtīs laikam būs dedzinātas par aizsardzību pret visu ļaunumu. lai izdotos „labas bites ozolā” (32697) un beidzot vēl „lec kāpostu dārziņā” (32523—4). 33021. 32400. Pie radu tautām. Jāņa diena. 32958. cf. 32981. Neretis ir runa par „vienu pašu Jāņa zāli” (32383. 32566). 33156) un maina ar „Dievu” (32532. ozola (Jānītis ir „ozoliņu tērētājs” 32320) un sērmūkšļa zariem. Uz auglību zīmējas sevišķi divi (33014. Ar rāceņu sēšanu beidzas sējas darbi. kamēr citos piemēros Saule arī „līgo” (32443. Tīrumā. kamēr Jānīti parasti sauc par „Dieva dēlu” (32634. sal.). 32865).) un Saules meitu (33009. Beidzot Jānīšam tiek vēl daudzināti „zili svārki” (33047. lai Jānīti varētu turēt par Sauli. 35495) jeb „Jāņa puķei” (37823. Pret šiem nu vajaga cīnīties ar visādiem dzīvības un spēka simboliem. 35008. 32984. 33017. Jānītis arī „iejāj bišu dārziņā” (32517). Viņu sauc gan par „zilgalvīti” (32957). kuŗas arī pazīst Saules rotāšanos. Pie krieviem Saule rotājas (coлнце играетъ) lieldienas un Pēteŗdienas rītā. Ar auglības svētkiem stāv parasti sakarā arī Saules un fallus kults.). piena. 35258. kuŗa Jāna vakarā tiek „vesta” (32997—9. Skopai Jāņa mātei līgotāji uzsauc: „Ja nedosi siera. raganas un visādi skauģi. 35513) ir tāda nozīme. mājas tēvam līgotāji liek ozola vaiņagu galvā. puķu pušķi un visādas meijas. Bet ja no 927 Jāņa dziesmām tikai nedaudzas aizrāda uz tuviem sakariem starp Jānīti un Sauli. 2).

14. C. jo pēc tam visas zāles sākot briest un zaudēt savu spēku. Iemaukti rokā. Wiedemann. 12814. 27. Man kaziņu vilks aiznesa Pašā Jāņu vakarā. kuŗi ir viņa suņi. Tā nu arī varam saprast. Volters. v. Jāņa naktī. Ai. kā zināms. kādēļ Jāņa naktī nejāj pieguļā un kādēļ tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (Etnografisku rakstu krājums. 32508. 32515. p. Citas tautas dziesmas aizrāda arī uz zināmu brīvību šai ziņā (33119. Aplīgoju savu Kranci. tā arī latviešu Jānītis liekas būt vilku valdnieks. 1. No latviešiem gan laikam būs aizņemts vilku valdnieks „Līkon” pie igauņiem un zāļu un koku dievs. puiši. Jānīts zirgu nojādīja Pieguļnieku meklēdams. 1. p. 32502. Kā pie igauņiem Līkons un Juris valda par vilkiem. J. I. 362— 363. Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. Lai Krancīša vilks nenesa. Jau kāds Trautfeters (E. Par līgošanu jau ir tik daudz rakstīts. Vispārīgi fallus kulta svētkos tiek ievērota dzimumu dzīvē vai nu lielāka brīvība. kur neretis notika arī saderināšanās (33078—33134). 32510. „Lieckio” pie senajiem somiem. Jānītis nav aizmirsis arī „Dieva suņus” un devis tiem vaļu rīkoties pēc patikšanas. 33123. brāleliņi. 32760. Pašu Jāņu vakariņu Vilks nokoda kumeliņu. kas nozīmē fallu. ka „līgo” būšot rada ar sanskrita „linggam”.). Ka darbības vārds „līgot” ir rada ar leišu „linguoti”. 35650). Ziedu svētkiem ir liels svars arī pašā ļaužu dzīvē. 69    . jeb pilnīga atturība. bet arī līdzīgas skaņas. 660). K.un Jāņa sievu ir laikam arī runa šādā dziesmiņā: „Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja” (32919). 34810. Jāņa zāles tika izlietotas arī nākamības zīlēšanai. puiši. un 28. bet šādam salīdzinājumam trūkst tuvāku pierādījumu. Glabājat zirgus! Jānītis krūmos. uz to jau ir aizrādījis E. Šo Trautfetera aizrādījumu ir populārizējis Zariņu Kārlis (Mülleris). Trautvetter) raksta Inlandē (1850. Vispārīgi igauņi svinējuši Jāņus gandrīz uz matu tāpat kā latvieši (T. p.). sauc arī par Līkona dienu (Līkoni püha). Tie nejāja pieguļā. Rīdīs jūsu kumeliņus. Rakstu krājums. B. Par tādu pašu kārtību liecina vēl daži citi piemēri (34817. Par aizņemšanos liecina ne vien nozīmes vienādība. 15. Z. Jāņu nakti. 34980. Turklāt Jāņu nakts bija labākais laiks jaunu laužu satiksmei. 32509 cf. kā redzams. Pie seniem latviešiem zīmējas uz atturību vecā ieraša Jāņa nakti nemaz negulēt (33179—33197). Aus dem inneren un äusseren Leben der Ehsten. Gudri mani brāleniņi. Tikai līdz Jāņa dienai tika lasītas visādas dziedināmas zāles. L. ka es še no savas puses nevaru pielikt nekā jauna klāt. R. 1. 35351). Jāņu dienu igauņi.

Daudz vecas svētku ierašas gan vēl zīmējas uz senākiem katoļu laikiem. nav savienots ar daudz veciem māņiem. Tās pašas jauna gada ceremonijas turpinājuši arī Trijkungu jeb Zvaigznes dienā. Turpretī par Zemes mātes sakaru ar Juŗa dienu (skat. ka jauns gads būtu bijis pavasarī un būtu pārgājis uz mūsu laiku Juŗa jeb Jurģa dienu. Tā tad būtu gluži dabīgi. Kristīgas ticības jauns gads. Sveču dienā. raganām. 35. lai lopiem labi klātos. 70    . Šai laikā bijis jāgādā arī par drošību pret burvjiem. latvieši vārījuši cūkas pusgalvu. Lauku darbu maiņa. 20. Sāksim šo svētku aprakstu ar jaunu gadu. kaut gan šāda nozīme tautā vairs nav pazīstama. bet ar vērojumiem vien vēl nebūt nav pierādīta Līgas. Drīzāk gan „Līkon” un „Lieckio” būs aizņemti gluži vienkārši no izsauciena „līgo”. Ūsiņš. kad govis bijušas jāsargā no visāda ļaunuma. lai nākamā gadā lietus lītu. Vispār pazīstama un laikam arī viena no vecākām ierašām ir „laimes liešana”. janvāris saukts par Bašķu (no Zebastiāna) dienu. Visas jauna gada ierašas pastāv gandrīz tikai zīlēšanā un nākamības pareģošanā. Līgāja jeb Līgona eksistence. Tagadējie svētki. Citu kādu pierādījumu šeit pavisam nav. kā jau jauni svētki tautas dzīvē. Viss tas varētu zīmēties uz senajiem jauna gada jeb pavasaŗa svētkiem.Pēc šādiem faktiem mums ir tomēr zināms iemesls meklēt pēc kādas pagānu dievības pie seniem latviešiem. 2. Paliek pāri tikai pavasaris. Teņa dienā. 30162) neattiecas uz priekšvēstures laikiem. nodaļu) mums vēl trūkst tuvāku ziņu. jo Juris jeb Jurģis. somiem un igauņiem. Jā cūkgani paglabājuši purna kaulu un vasaru ierakuši cūku ganībā. Rudens nenoderētu gājējiem. kuŗiem ar visu iekulto labību. tomēr netrūks tur arī atlieku no seniem pagānu laikiem. krieviem. kad ziemas pārtika ir iztērēta un pārvešanai ir palicis mazāk mantas. kas saskanēja ar viņu dzīves prasībām un dabas apstākļiem. jo tādai gada dalīšanai nebija nekāda sevišķa pamata. Bez šaubām latvieši būs svinējuši arī savu jaunu gadu un proti tādā laikā. Visur Juŗa diena ir vismaz senāk bijusi gājēju pārejas laiks uz citu dzīves vietu. Jurī kāvuši gaili un vārījuši olas jeb pentogu. Līdz ar to no Jurģa ir sākušies jauni darbi zemkopībā un lopkopībā. notiek tikai rudenī jeb pavasarī. Tagadējie svētki pie latviešiem jau visi stāv sakarā ar kristīgu ticību. Šai dienā veci ļaudis vilkuši uz kūts durvīm lietuvēna krustus. Pieguļas māte (pie Bīlenšteina) un personificētā Pieguļa (30091—4. bet no vecajām pagānu ceremonijām tikai maz kas ir vēl uzglabājies līdz mūsu dienām. Juŗa svinēšana ir ne vien līdzīga pie latviešiem un leišiem. V. Tas laiks nevarēja būt ne ziemā. Turklāt arājam pavasarī ir jāuzsāk jauni zemes darbi. Lai gan dažas Juŗa dienas ceremonijas būs pārnākušas pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. 17. bet arī pie vāciešiem. ievākto lopu barību un pašiem lopiem būtu jāpāriet uz citu dzīves vietu. kā zināms. tāpat kā arī igauņi. Tāpat rudenī jaunsgads stāvētu tuvu kopā ar veļu dienām. janvārī. Vakarā notikusi apliešanās ar ūdeni jeb tā sauktā „rumelēšanās”. skandinaviem. nedz arī vasarā. kuŗa būtu stāvējusi Jānīša vietā un līdzinātos no vienas puses sanskrita vārdam „linggam” un no otras puses igauņu Līkonam. un div ievērojamus svētkus kopā nekur nemēdz svinēt. skauģiem un vilkiem. Latvieši Juŗa dienā dzinuši pirmo reiz lopus ganos un vakarā jājuši zirgus pieguļā. Kāda zināma latviešu jauna gada jeb pavasaŗa dievība no senajiem pagānu laikiem mums nav pazīstama. Vecajos katoļu laikos šai dienā vestas govis arī pie svētīšanas. tad cūkas mierīgi rakušas zemi un neesot zagušās labībā.

kas zvejniekiem nozīmē nelaimi.februārī. Meteni tautas dziesmas sauc vēl par miesmeti (32214). лепешки) un „griķu karašas” (32213 v. Latvieši un Prūsijas vācieši (H. martā. gads. kā: „pīrāgi” (32213. lai augtu gaŗi lini. ēd gaļu un tiek saukts par „melnaci” (32214). 5. Runā bijis jāsargās. saīsinot svinības līdz desmit. kā leišu „metas”. kr. krievu bļinas). 32227). lai izdodas labi lini (28288. Pelnu dienā latvieši veduši pelnus dārzā. 32233) jeb „padusē” (32224). Pēc vienas dziesmiņas vārdiem Metenim ir arī dēli un meitas. ka krievu mjasopustā vairs gaļas neēdot. Krievi ierobežojuši svinamo laiku vispirms ar četrpadsmit. Metenī vizinās. Tikai no pārprašanas ir radušās tās domas. un es nezinu nevienā valodā neviena piemēra. Meteņami pieci dēli. Latviešu jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svinējuši metenī arī zvejas svētkus. igauņi cūkas kājas. Senos laikos meteni jeb vastalāvi svētījuši kādas četradesmit dienas. 32215. sal. tad astoņām un beidzot trim dienām. 32219. un tad ar astoņām dienām. 17. IV. Tai dienā nedrīkstot nekā no meža mājā nest. „kulītē” (32220. 1). D. 32209. tāpat italiešu carnevale) un nozīmē laiku. Uz krievu ierašām aizrāda arī meteņa ēdieni. Lielākie dancotāji bija jauni cilvēki. 32232) un dej jeb danco. Ģēdurtas dienā. Viņš „sukājas kaktā” (32221—3). kas pārģērbušies par budēļiem jeb ķekatām. Arī vācieši metenī cepuši dažādus raušus. Viņš „brauc par Daugavu” (3220) jeb „nāk par kalnu” (32224) ar „cūkas ausi” (32220). lai barojas un danco govis (32211. p. Metenis. vastalāvi (32213. lējuši sveces. kā redzams. Šo dienu saukuši arī par vēja dienu un negājuši rijā. bet tautas dziesmas bieži vien daudzinot. vāciešiem un iguņiem metenim ir vēl sakars ar cūkām. Visi pieci arājiņi. kas bijušas savienotas ar lielu dziedāšanu. lāči pamostoties no ziemas miega un nākot pirmo reiz no migas laukā. kas savukārt ir tulkots no krievu valodas (мясопустъ. Latvieši meteņa laikā gājuši arī ķekatās un budēļos. gāja no mājas uz māju. un 412. Katra vadus draudze izrīkojusi savas dzīres. ka ap Meteņa laiku būtu turēta gada maiņa. „kāju” (32233) vai „galvas pusi”. „pelnu dienas gaidīdams”. Frischbier.” Tad baznīca sākusi gādāt par līksmības ierobežošanu. ka metenī ēdot gaļu. kaķis. Šim jautājumam ir jāmeklē atbilde kristīgo svētku vēsturē. 1. 21. Dažās tautas dziesmās Metenis ir arī personificēts. lai gaiši degot. Arī igauņi vizinājušies metenī. dzeguze (L. 32218. Pie latviešiem. kad atmet gaļas (мясо) ēšanu. Meteņami piecas meitas. lai kukaiņi nemaitātu stādus. 3. Bet nu gads un jaunsgads ir divi pavisam dažādi jēdzieni. Nav arī vēsturē nekādu aizrādījumu. 32210. 411. 1) un sabojātā veidā arī par mietnesi (33466. tad par vasaru nākot čūskas mājā. šāda vizināšanās un budēļos iešana metenī var atkal būt aizņemta no krieviem. zaķis. Bindus jeb kustoņu dienā. lai vējš jumtus neceļ. februārī. Svētās Agatas dienā. lai sargātu ēkas no pērkona. Ja ko atvedot. it kā metenis nozīmētu jaunu gadu un būtu cēlies no tāda paša vārda. ka nepasprūk kāds vārds.: lācis. „ļepeškas” (32213. kā p. atdzīvojoties visi kustoņi. 32211. 71    . Preussisches Wörterbuch) vārījuši metenī cūkas galvu. Arī agrāku laiku rakstu liecības skaidri aizrāda. Visas meitas malējiņas. martā. krievu пироги).). Tad vēl aizrāda. kur ar vienkāršo gada vārdu apzīmētu arī jaunu gadu. jau no triju kungu dienas sākot. ir cēlies no miesnieša. p. ka šādi nosaukumi un svinības zīmējas tikai uz vastalāvi. augšgalieši pakaŗot zem jumtiem sāli un svētīto ūdeni. Pazīstamā J. Hoopsa reālleksikonā ir sacīts: „Vastalāvim no sākuma nav nekā kopēja ar gavēšanu.

Pašā lielā piektdienā staigājuši burvji un raganas ar savām nešļavām. varot redzēt mirušo cilvēku dvēseles. Svētais Juris palicis par zirgu patronu tādēļ. Zaļā ceturtdienā meklējuši mežā čūskas slimības dziedēšanai. No krieviem būs laikam arī nākusi lieldienu šūpošanās. jo tad kokiem tekot asinis. p. Debesbraukšanas jeb krusta dienā nedrīkst ne art. Vīdemans raksta. Tuvā sakarā ar Jāņa dienu stāv Pēteŗa diena. zem zirga siles un pat uz auzām. ka govis pēc Jāņiem „noraujot pienu” un dzeguze kūkojot tikai līdz Jāņa dienai. R. žurkas. jūnijā. Ja latviešiem pagānu laikos bijusi kāda svinama vasaras diena. 39. Sējas laiks. kuŗam „lieldienā šūpuli kāra” (33292 un 33295). Ģurģa. lai zirgi labi izdotos. Ījaba dienā (9. 1) un lai par vasaru odi nekožot (32237). tādēļ ka vārdi „krusts” un „krusa” ir līdzīgi. Pieņemsim tik vēl to. F. Ļaudis. tura lieldienu par lielākiem svētkiem. Vasaras svētku meijas varētu būt lietotas pēc Jāņa dienas priekšzīmes. ka viņš arvien tiek tēlots kā skaists jauneklis. B. veļu laiku. Bīlenšteina vārdiem esot „zirgu svētdiena”. jūnijs. Šī māņticība dibinās uz analoģijas burvības. maijā) nedrīkstot sīpolu stādīt. martā. zvirbuļus un vanagus. kas dzimuši pulksten 12 naktī no zaļās ceturtdienas uz lielo piektdienu. 25. Pēc Hūpeļa. ne ecēt. Rakstu krājums. Arī pats nosaukums nav visai vecs. lai aug lielas kāpostu galviņas. 1. tad tās ceremonijas būs pārnestas uz Jāņa dienu un Juŗa dienu. Tai pašā dienā ar dažādiem māņiem lūkojuši aizdzīt blusas. p. čūskas. bet tikai zināmas svinīgas „dienas” un „laikus”.). kā arī lakstīgalas dziedāšana. ka šādi uzskati ieviesušies pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. kas jāj uz balta zirga. aprīlī. jātin dzijas kamolā un jāvāra lieli kluči jeb ķiļķeni. 17. Vasaras svētki pieder pie trim lielajiem baznīcas svētkiem un viņu nosaukums nav tulkots ne no vācu. gan arī savus lopus ar pūpolu zariņiem.: zāļu dienu. Pūpolu svētdienā latvieši pēruši gan cits citu. 25 martā. jūnijā. Tomēr nekādas vecas vasaras svētku ceremonijas mums nav pazīstamas un pašiem svētkiem latviešu dzīvē nepieder nekāda ievērojama loma. Varētu būt. pēc A. Tādēļ būtu jādomā. Jurģa. ka kādi vasaras svētki jau būtu cēlušies pagānu laikos un būtu savienoti ar daudz māņiem. prusakus. Kā senajie auglības svētki viņi jau ir augšā aprakstīti. lai aug lini un kaņepes (32263. Pēc tautas dziesmām Jānītis ir „ziedainītis” (33022—9) un nāk 72    . jo senie latvieši nav pazinuši nekādu „svētku” (no krievu cвятки). ka ziemas svētkos esot dzimis Dieva dēls. Vecākas var būt Juŗa dienas ierašas. Juŗa jeb Ūsiņa dienā 23. Tur mēs dzirdam. Šai dienā nedrīkst griezt neviena kociņa. No Urbāna dienas. kādēļ viņa arī tikusi saukta „великъ день”. 32271. lai Marija to sargātu no aukstuma. Juŗa dienā latvieši kāvuši gaili un tecinājuši viņa asinis uz staļļa sliekšņa. „lai telītes ganījās” (32271. kā cēlusies šī šūpošanās lieldienās. kas bijusi itin kā Jāņa atsvēte un saukta laikam arī par lapu dienu (15482). Šūpojoties tādēļ. sējas laiku. Naktī uz šo Māŗas dienu esot pagrabos uz kāpostu galviņām kāpostu sēklas. L. p. maija. J. 32279.Kāpostu Māŗas dienā. Krievi. sauktā arī par pavasaŗa Māŗu. 29. jo tad viņi izziedot. kas zīmējas uz lopkopību un zemkopību vispārīgi. uguns dienu. ka igauņi šai dienā sataisījuši zemi kāpostu stādīšanai. Pie krieviem šī ieraša ir uzglabājusies līdz mūsu dienām. Baltijas vācieši esot sējuši kāpostus. 1). „Ar pavasaŗa Māŗu ļaudis izbeidz vakaros dedzināt uguni un paēd vakariņas ar dienas gaismu” (J. 15. Bet arī mūsu tautas dziesmas dod savu izskaidrojumu. Dieva dienas. Heniņš. lai nākošā gadā visi būtu veseli. kā zināms. lai krusa nenosistu lauku. Par vispopulārākiem latviešu svētkiem ir jātura Jāņa diena 24. ne arī no krievu valodas. 25. beidzies Vītus dienā. no kā ir tulkots augšējais latviešu nosaukums. latvieši rēķinājuši īsto sējas laiku un no tās dienas arī lakstīgala sākot dziedāt.

Dažās vietās Labrencis saukts arī par uguns dienu. jūlijā. Ulmanis izteic šaubas par vārda nozīmi un domā. gadu simtenī pēc Kr. augustā). Labrencī ēst un dzert. Laidi miežus. Tādu pašu ierašu redzam arī pie latviešiem pēc sekošās tautas dziesmas (14027). Nosaukums laidene (sal. kamēr pie augšgaliešiem visas pirmās desmit augusta dienas bijušas „gunis dīnas”. Laidi miežus.. Še var būt domāta atlaišana jeb nolaišana. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. Laidi. Pēc diviem pirmajiem piemēriem mēs redzam. Laidainīte nabadzīte Visu ziedu lasītāja. augustā. sal. Laidainē solīties. ka laidene atrodas ziedu laika beigās. jo pirmie parādās „ziedu cekulā” un otri „rudzu kūlītī” (34758). 33025. Atlaid manu arājiņu. jūlijā. 33036. un ticis dzīvs sadedzināts. tad 73    . Līdz tam pašam laikam retumis vēl kūkojot kādas dzeguzes (2438) un tad pārvēršoties par vēja vanagiem. laidi rudzus. atrodas Pēteŗos. dzīvojis 3. katram bijis jāsaka: „Dievs dod sātu. 33111. 33232). Igauņi laidenē ievērojuši dažas ceremonijas. augustā ir svētā Laurencija diena. Jauno maizi pirmo reiz ēdot. jūlijā). kā jau augšā minēts. kuŗi to sauc par Labrenci un Lāranci. Jānīti ziedainīti.„ar ziediem”. Stenders šo izskaidrojumu ir uzņēmis ar piezīmi. Pēc sekošām tautas dziesmām mēs redzam. kuŗš. laidi. kad svin Dievmātes drēbju nolikšanu. 1. Jānī gāju rādīties. 25. gausu!” Arī pie igauņiem Jēkabi ir ievērojama diena. ka laidene jeb laidaine patiešām ir Marijas apmeklēšanas diena. 10. 34758). kā zināms. 33055. ka tas ir vidzemnieku vārds. 33074. Pēteŗami puspelēki” (33047. ka tā drīzāk būtu Marijas debesbraukšanas diena. latvieši cepuši jaunu maizi un pirmo kukuli nesuši uz lauku ziedam. Līdz Pēteŗiem vēl lasītas aizmirstās vai atstātās zāles tējai un slimību dziedēšanai. 33111. atvasinādams šo vārdu laikam no verba „laisties”. laidi rudzus. Tādēļ arī šis Laurencijs tiek turēts par uguns patronu. Pēdējā dziesmiņā to nostāda priekš Labrenča (10. neilgi pēc Pēteŗdienas. Šī pati loma viņam pieder pie latviešiem. Jānī gāju raudzīties Pēterī dzirdīties Laidainē palaižos Neveiklīša rociņā. kamēr „Pēterītis lapainītis” nāk tikai „ar lapām” (32987. kamēr Marijas debesbraukšanas diena jeb lielā Māŗa ir 15. kuŗu Lange tulko par Marijas apmeklēšanas dienu. Jēkaba jeb Jēkaupa dienā. meteni) zīmējas drīzāk uz veciem pareizticības svētkiem 2. „Jānīšami zili svārki. Labrencī nedrīkstējuši kurināt mājā nekādas uguns. jo tad Uguns māte gribot atpūsties. laidainīte. 33217. Līdz ar Jāņa dienu tautas dziesmas piemin vēl laideni jeb laiddienu (2. Pārdot savu vainadziņu. kas līdzinās Jāņu ierašām. Jāņos pazudusī Jāņa sieva. Ai. Pēterīti lapainīti.

III. Dažos apgabalos viņi veduši uz baznīcu arī lopus. Šie svētki pārnākuši pie latviešiem tikai ar katoļu ticību. kad latvieši nemērkuši linus. 39 . Nikolaja jeb Miklāva diena 6. 1. Ar Mārtiņa zosi stāv sakarā arī veca katoļu leģenda. kad senie latvieši mielojuši savu senču dvēseles. kam ziedo gaili jeb cāļus. Pēc katoļu tradicijām abi šie tiek arī tēloti par jātniekiem. D. 1.bagātu vīru” Katriņu par „badastakli”. kā redzams.). sevišķi pirmajam. Ansbergs. Beidzot vēl Labrencis bijis āžu kujamā diena. Katriņās sievieši. Ūsiņam un Miķēlim. Augšgalieši lielā Māŗā gājuši pa parām baznīcā. svētīšanai. kur ticis daudz ēsts un dzerts. kā jau minēts. jo abas. pirmā oktōbrī..1. tad viņš esot paslēpies zosu kūtī.. Miķēlis (29. Tā izskaidrojas Mārtiņa zoss. Būdams pagānu kareivis. Simjūda dienā dvēselēm jeb urgučiem vēl sataisījuši pēdējo maltīti un tad dzinuši viņus atkal projām. ir budēļu dienas. Tautas dziesma (6021) vēl piemin. p. Ar Mārtiņu kopā neretis tiek minēta arī Katriņa (30224— 5. Meitas tad zīlējušas preciniekus tāpat kā pie vāciešiem un krieviem. tad tai mājā āboli vairs neaugot. L. decembrī ar savu zirgu kultu atkal ļoti līdzinājās Juŗa. kā zināms. novembrī. Pa daļai uz šo mēteli zīmējas Mārtiņa budēļi jeb kūjenieki ar maskām. kad latvieši kāvuši aitas.). kur viņu atraduši tikai pēc zosu kliegšanas. sevišķi aŗamo vēršu patrons. bet ja šai dienā ābolus cepot. augustā sauc par lielo Māŗu (pie baltkrieviem Большая Пречистая). p. augustā) jēru kaujamā. Pēc kristīgas ticības simbolikas lielais eņģelis Miķēlis ir kapsētu patrons un pirmais dvēseles sargs tūliņ pēc cilvēka nāves. Pie igauņiem Nikolajs ir lopu. novembrī. 319. Mārtiņš ir viens no slavenākajiem Francijas svētajiem un esot dzīvojis 4. lai būtu laba raža. Ja veļu laiks sācies no Miķēļa. Uz Miķēļiem. B. laikam vīrieši ģērbušies maskās. bet tagad 10. Miķēļa un Mārtiņa dienām. pīrāgi un vīns rietuma Eiropā. XVII. sevišķi aitas. 74    . Rakstu krājums. „Rudens Māŗas dienā. Pēc tam viņš redzējis Kristu un pieņēmis kristīgu ticību. tāpat kā Bērtulis (24. Z.tanī gadā izceļoties ugunsgrēks. tas varbūt ir nācis no katoļu ticības tradicijām. Pēc tautas dziesmām Mārtiņš ir atkal zirgu patrons. Heniņš (R. ka „no Bērtmaņa kamenīte ziediņā pakārās. septembrī latvieši saukuši par mazo Māŗu tāpat kā arī igauņi. 33245—6). Arī latvieši pazīst Mārtiņa karašas un zirņu pīceņus jeb ķēķus. ir senāk darīts alus. jo Miķēlis parasti tiek minēts kopā ar alu. septembrī) mūsu tautas dziesmās nav bieži sastopams un tiek pieminēts gan par zirgu patronu (30052 un 30226 v. Kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu. Mārtiņa dienai esot pievienojušies seno romiešu rudens svētki. K. meitas nākušas iekšā gulēt un likušas cerību pie malas. L. Igauņi no Andreja dienas skaitījuši ziemas sākumu.) turpretī tura augšā minēto lielo Māŗu par rudens Māŗu. Laikam šā gadījuma dēļ viņa savādais mētelis ar kapuci ticis turēts par viņa svarīgāko relikviju un tiek minēts arī vienā tautas dziesmā (33242). gadu simtenī pēc Kristus. Mārtiņa diena senāk svinēta 11. pielīdzināms Jurim. Mārtiņu sauc tautas dziesmas par . viņš reiz ziemā saticis kailu nabagu un atdevis tam pusi no sava mēteļa. Labrenča dienā arī āboli tiekot gatavi. gan arī par labības audzinātāju. citur gaŗāks. Bez tam Katriņa turēta arī par aitu dienu. Miķēlim Juris ir pielīdzināts kā pūķa uzvarētājam un Nikolajam kā jaunekļu patronam. oktōbrī) parasti rēķināts tā saucamais veļu laiks jeb Dieva dienas. Ar Juri pieguļa sākas un ar Mārtiņu beidzas. Abām minētām dienām pēc jautrības ir līdzīga Andreja diena 30. Arī pie igauņiem ir usglabājušās ļoti līdzīgas ierašas. Marijas dzimšanas dienu 8. ka vēl tagad varētu brūtgānu iegūt” (J. Visur šis laiks tomēr nav bijis vienāds: citur īsāks. Mārtiņos.” Marijas debesbraukšanas dienu 15. J. No Miķēļa līdz Simjūdam (28.

tad skuju kokus cērt jaunā un lapu kokus vecā mēnesī. siena jeb liepu. būšot dalījusi gadu ne vien gada laikos. Slavu valodās vēl sastopam baložu. sveču mēnesis (februāris). jo latvieši tai dienā vārījuši kūķus (кутья) ar cūkas galvu (33291. Varam domāt. kad zāle sāk zaļot. 33420) tāpat kā krievi. siena. Līdz ar kūķiem tautas dziesmās vēl piemin pupas un zirņus (33278). tādēļ arī dzied: „Ziemas svētku vakarā ēdam dzīvu labībiņu” (30299—300). 33322. kā senie latvieši rēķinājuši laiku. Pāŗa piemēros (33307. mežā „smilgas. rudzus”. lai nākošā gadā augtu laba labība. 75    . 33278. mēnešu maiņas tika vēl rūpīgāki novērotas. papuves. liepu (liepinis) jeb siena (šienavimo m.). kad vilki skrien baros u. (augusts). Svētku un viņu ierašu izskaidrošanai mums atkal vajaga zināt. Šie nosaukumi nav meklējami indoeiropiešu pirmvalodā. (oktōbris). suņu.) bez šaubām ir jauni. viršu) m. tomēr kādi gan būs cēlušies jau priekšvēsturiskos laikos. 36. Agrākie laika rēķini. sējas (siejos m. Jau indoeiropiešu pirmtauta. Pēdējais nosaukums ir aizņemts no krievu valodas (кутя). kamēr lieldiena „šūpli kāra” (33292). Sēt turpretī grib tikai jaunā mēnesī. (jūnijs). suņu jeb rudzu m. ka senāk. ka ziemas svētki „bluķi vilka” jeb „bukiem lēca”. 33265. Lai koki labi uzturētos. ziedu jeb papuves m. kad lapas krīt no kokiem. kuŗu tad beidzot sadedzinājuši. (novembris) un vilku m. t. Uz pagānu laiku ierašām varētu zīmēties „ziemeļa piesaukšana”. sveču un suņu m. p. Svinēšana sākusies jau iepriekšējā vakarā. ka ap ziemas svētkiem latvieši uz krustu ceļa vilkam kazu upurējuši. un salnas mēnesis (grodinis). salnas m. sila (šilinis). 33413) ir arī runa par kazas gaļu. lai mani liniņi veldē nekrīt” (33279). siena jeb liepu m. lācenītes” un stallī „bērus kumeliņus” (33282—3). ka šāda laika rēķināšana būs pārgājusi pie senajiem baltiem un no šiem atkal pie latviešiem. kā domā. sila (t. Einhorns raksta. salnas un vilku mēnesi. (jūlijs). 33419) un bitēm. neguļu ziemas svētku nakti. kuŗš saukts par bluķa vakaru jeb „kūķu vakaru” (33505). Einhorns stāsta.Ziemas svētki ir bez šaubām vieni no svarīgākajiem seno latviešu svētkiem. i. 33280). Zināms sakars ar ziemas svētkiem ir vēl kaķiem (2258. lai „pūš” laukos „miežus. rudens un vilku mēnesi. sulu (sultekis). sulu m. pēc kā varot vērot nākošās vasaras laiku (33256). ziedu. kad labību sēj. papuves. ka latvieši šai vakarā vēluši bluķi apkārt. Tālāku dabūjam dzirdēt. tad vess meitas šoruden” (33262). Par labu laika pazīšanu liecina arī senie mēneša nosaukumi pie latviešiem: ziemas mēnesis (janvāris). P. (decembris). (maijs). Pēdējās ziemas svētku vakaros dziedot (313. Līdzīgus māņus atgādina sekoša dziesma: „Neguļu. (aprīlis). sējas. bet būs pa daļai aizņemti. izdotos lopi un būtu daudz ābolu. Zināmu ziemas svētku ceremoniju sauc arī par „vilku gaiņāšanu” un P. Tā arī dažas indiāņu ciltis Amerikā izšķiŗ mēnešus. veļu jeb zemliku m. rudzu. No ģermāņu valodām še varam salīdzināt šādus mēnešu nosaukumus: ziemas. sērsnu jeb baložu mēnesis (marts).). Vispārīgi šai laikā ievēroti dažādi māņi. (septembris). Nav nekādu šaubu. Lai gan šie mēneši ir mākslīgi saskaņoti ar kalendāra mēnešiem un daži (p. rudzu (rugpiutis). Pēc seno laiku priekšzīmes vēl tagad latviešu zemkopji labi izšķiŗ vecu un jaunu mēnesi. No šiem mēnešu vārdiem astoņi sekošie saskan pilnīgi ar leišu nosaukumiem: baložu (balandinis). Kaķus esot svērušas jaunas meitas un „ja svērs kaķis puspodiņu. lapu jeb sējas m. pa daļai patstāvīgi cēlušies līdzīgos dzīves apstākļos. bet arī mēnešos. kad vēl nebija nekādu kalendāru.

jūlijam) viens mēnesis. Schrader.). 237. p.pr. aprīļa) līdz Jāņa dienai (24. 2) No Simjūda līdz Mārtiņam (10. 1. Gandrīz visas Eiropas tautas rēķinājušas vasaru no Juŗa līdz Miķēlim un ziemu no Miķēļa līdz Jurim. tomēr šī ideja būs gan pārnākusi no veciem pagānu laikiem. kokiem un puķēm. I. septembrim) piecas nedēļas jeb viens pilnīgs mēnesis. 2) No Jāņa līdz Jēkaba dienai (25. jūlijam). novembrim) atkal pusmēnesis. 1) No Miķēļa līdz Simjūdam (28. bet gan ar lakstīgalas dziedamo laiku. 1. Piecos līdzīgos laikos ir iedalīta arī ziema. 3) No Mārtiņa līdz Katriņai (25. kad atnāca lakstīgala” (turpat 19. vēl skaitīts ziedu laiks no Jāņiem līdz laidenei (2. patiesībā 17 dienas. bet vai viņi pazinuši arī kādu nedēļai pielīdzināmu laika dalīšanu. 977. augustam) atkal pusmēnesis. „Mēs skaitām parasti četras septiņu dienu nedēļas vienā mēnesī. Tā tad vasara kā arī ziema sākās ar pūķu uzvarētāju svētkiem. ko domā etnografi par šo jautājumu.). Pavasaris. Līdz ar budismu še ir izplatījusies jauna mēneša un pilna mēneša dienu svinēšana. patiesībā 13 dienas. kādēļ arī tautas dziesmas sauc lakstīgalu par sējas putnu (Etnogr. p. 1. jaungada diena un trīs lielie baznīcas svētki šajos rēķinos nespēlē lielas lomas. ar ievu sākot un ar ozolu beidzot. S. p. 1. „Indoeiropieši jau no seniem laikiem dalījuši mēnesi divās daļās. novembrim) pusmēnesis. Senāk. būšot dalījusi gadu pēc svētkiem (O. bet daudz ciltis rietuma Afrikā rēķina septiņas četru dienu nedēļas. Līdz ar citām indoeiropiešu tautām arī latvieši būs svinējuši pilna mēneša dienas un tā tad vispirms dalījuši mēnesi divās daļās. The handbook of folklore. ka „tad ozola lapas plauka. Jau indoeiropiešu pirmtauta. Šai laikmetā ir arī sējas laiks no Urbāna (25. kā zinātnieki domā. Tautas dzejnieki ir arī novērojuši. 5) No sveču dienas līdz Jurim (23. Lauku darbiem latvieši vērojuši laiku ne tikai pēc mēnešiem un svētkiem. Pēc dzērvju aiziešanas vecos laikos vairs neesot launagu ēduši līdz nākamām dzērvēm. 961. Tautas tradicijās gan tiek daudzinātas trīs dienas. 4) No Katriņas līdz sveču dienai (2. Reallexikon. janvārī). tad apskatīsim. rakstu krājums.). p. Tā tas bijis arī pie latviešiem. 5) No Bērtuļa līdz Miķēlim (29. aprīlim) trīs mēneši jeb 12 nedēļas. Ziemas vidu viņi skaitījuši no ziemas svētkiem līdz Teņa dienai (17. rudens. p. Launagu pēc tēvu-tēvu stāstiem atnesušas un aiznesušas dzērves. Šis laikmets. Neretis romieši runā arī par deviņām dienām.). bet rāceņu sēšanu uzbeigusi dzeguze ar savu kūkošanu līdz Jāņiem. un 25. Tālā austruma tautas vēl tagad dala mēnesi trijās dekadās. bet šie skaitļi zīmējas uz visādām lietām. kā liekas. jūnijam). Reallexikon. saukts par veļu laiku jeb Dieva dienām. jūnijam) divi mēneši. Tomēr sējas laiks nesaskan vis ar lapu mēnesi. 1. No šādas dalīšanas grieķi jau bija pārgājuši uz trīsdesmit dienu mēneša dalīšanu trijās dekadās. Lai gan pēdējā laikā šāda laika rēķināšana zīmējas tikai uz kristīgiem svētkiem. Tā tad nedēļas gaŗumu sastopam no četrām līdz desmit dienām. par to mums vēl nav nekādu liecību. Burne. 1) No Juŗa (23. Senie latvieši bija novērojuši. februārim) 21/2 mēneša jeb 10 nedēļas. Schrader.). ka koki plaukst apmēram mēneša laikā. Labības sēšana beigusies līdz ar lakstīgalas dziedāšanu. kā jau augšā minēts. Lai nu mēs nepadotos vienpusīgām hipotezēm. oktōbrim) viens mēnesis. 76    . Turklāt šie skaitļi atrodas daudz tautu tradicijās un nebūt nav turami par sevišķu latviešu īpašumu. Nekādu ziņu nevaram atrast. ne tikai uz laika rēķinu vien. augustam) pusmēnesis. maija) līdz Vītum (15. 24. deviņas dienas un trīsdeviņas dienas. bet arī pēc putniem. Vasaru latvieši iedalījuši šādos piecos laikos. Ļaudis senos laikos iedalījuši gadu vairāk pēc svētkiem nekā pēc mēnešiem. pēc kā mēnesis atkal tiek dalīts divās daļās. retāki sastopam piecas nedēļas no sešām dienām” (C. 3) No Jēkaba līdz Labrencim (10. 4) No Labrenča līdz Bērtulim (24. patiesībā 14 dienas. romieši turpretī uz astoņu dienu nedēļu” (O. kā tālāku senie latvieši dalījuši mēnesi. Citas tautas sauc trīsdesmit dienas par mēnesi un iedala viņu sešās piecu dienu nedēļās.

481. Tā arī latviešu mandāgs iz aizņemts no vācu „Montag”. tad velnam ķēdes deldot. kā zināms. Pēc tautas dziesmu ziņām senie latvieši piektdienās nesukājuši galvas. bezdarba dienu (не делать) un viņam arī krievu valodā vēl uzglabājusies tāda nozīme. Nedēļa un nedēļas dienas. Arī nedēļas dienu nosaukumi ir pie mums cēlušies pēc krievu priekšzīmes: pirmdiena. martā) un kāpostu Māŗas dienu (25. p. tad aitas griežoties un precētām sievām 77    . t.). nemazgājuši mutes. i. Kad nazi trinot. uz to aizrāda arī mūsu tautas tradicijas. jo nevis trešdiena jeb trešā diena stāv nedēļas vidū. i. ka pie jūdiem šāda nedēļa līdz ar zabatu jeb svētdienu ir jau ļoti veci. 1. 7511. Bet vai jūdi šo ierašu ir aizņēmušies no senajiem babiloniešiem. Šī ieraša atkal bez šaubām ir nākusi no kristīgas ticības.. nevelējuši drēbju un nemazgājuši galdu (14106 —10. „Šis vārds īsteni nozīmē svētdienu. jo visas viņas zīmējas uz pavasaŗa sākumu. Bindus (21. Pēc tautas dziesmām latvieši turējusi cienā ne vien ceturtdienas vakaru. Turpretī ne vien katoļu tautas. II. marta). 64.) un ceturtdienas jeb „piektā” vakarā esot „mīļa Māŗa piedzimusi” (6847). Līdz ar kristīgu ticību šī laika dalīšana beidzot uzvar visu pasauli. No uzrakstītiem māņiem mēs zinām. Kur un kad ir cēlušies septiņu dienu nedēļa un nedēļas dienu nosaukumi. piektdiena (пятницa) un sestdiena. No vāciešiem ceturtdienas vakara svētīšanu aizņēmušies latvieši un igauņi. p. I. tas vēl nav galīgi pierādīts. protams taču reizā ar kristīgo ticību” (Iz Baltijas vēstures. 1. Trim pēdējām dienām bijusi arī līdzīga nozīme. jo tad „nekas nelaimējoties”. t. kā arī pie latviešiem. Hoops. otrdiena (вторникъ).. jo pēc dziesmas vārdiem (34145) „piektdien Māŗa sukājās”. 130. kādēļ pirmā nedēļas diena pie viņiem ir svētdiena. pēc kuŗām piektdienā esot Ādams apgrēkojies (Jelgavas Rakstu krājums. Kā nedēļa pārnākusi pie latviešiem. kamēr piekts vakars ceturtdienas vakara nozīmē ir cēlies no vecvācu vārda . bet arī piektdienu. un 85. Kad vilnu vērpjot. par to zinātnieki vēl nav gluži vienis prātis. Fakts ir tas. skaita nedēļu. bet arī grieķi sāk nedēļu ar svētdienu.: понедельник (diena pēc svētdienas.Pēdējais laiks vēl tiek dalīts ar Ģēdurtas (17. 1. sākot no pirmdienas. to jau J. pirmdiena). Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. Tādēļ vācieši jau no seniem laikiem ir turējuši ceturtdienu par svētu dienu un dažās ierašās vēl līdz šim Vācijā esot uzglabājusies ceturtdienas svētīšana (J. p. Pēc vecā ģermāņu pērkona dieva Donara vācieši sauc ceturtdienu par „Donnerstag”. ne art. Arī pie grieķiem un romiešiem šāda nedēļa jau ir pārgājusi priekš Kristus dzimšanas. II. Kā piektā vakara un piektdienas svinēšana stāv sakarā ar kristīgu ticību.). ne kādu citu darbu sākt”. Bet pie tam неделья nozīmē laiku no svētdienas līdz svētdienai un šai pēdējā nozīmē mēs latvieši esam dabūjuši šo vārdu no krieviem. 34145). ceturtdiena (четвергъ). bet gan ceturtā diena pēc vācu rēķina. Tikai slavu tautas. Trešdiena ir nosaukta krieviski „сpeдa” (vidus) pēc vācu „Mittwoch” (nedēļas vidus) priekšzīmes. Krodznieks ir ļoti labi izskaidrojis. p. 37. Donara diena.pfinztag” (piektā dienā — ceturtdiena). Piektdiena kā ciešanas diena ir pie katoļiem gavējama diena un arī krievi senāk viņu turējuši par pussvētdienu. p. tad nograužot kājas. martā). Kad auklas vijot. Nedēļas dienu nosaukumos ir manāms arī vācu iespaids tā pie krieviem. trešdiena. nevis mūsu pirmdiena.piektdienā nevajagot ne sēt. ka . 34140.

). 70. Rakstu krājums. To apstiprina arī sekošā tautas dziesma: Piektdien. K. Rakstu krājums. Kumeļš piektu vakariņu.. kamēr pie igauņiem otrdiena. Svētdienas darbs ilgi nestāvot” (J. Pupas stādīt jeb zirņus sēt vajagot vislabāk sestdien jeb vispārīgi uz nedēļas galu. Piektdien galvas nesukā: Otrdien. Šie māņi nav 78    . tad zogot zirgus (R. sal. tad aitas paliekot dullas. Kad pirmdien sveši cilvēki. 16. 14109. Rakstu krājums. sestdienas un svētdienas. ceturtdien. tad paliekot cauras kājas un izceļoties rāšanās. 46. 31. ceturtdiena un sestdiena turētas par precību dienām. Ko manam kumeļam: Pats es dzimu piektu rītu.. 1. 6. tad aitas klibojot.). 1. bet ne pirmdienā jeb otardienā. tad atdodot otram visu savu labumu .). ja maļot.).. 34884. Rakstu krājums. Piektdien laba runāšana: Es piesēju kunga dusmas Pie piektāja žoga posma. Svētdienā nevar neko dot. Sestdien iešu pie kundziņa Sestdien laba tiesas diena: Silta pirts. Par piektu vakaru māņos ir uzglabājušās šādas ziņas. „Kas pirmdien notiek.). 1.maldoties vīri (Jelgavas Rakstu krājums. Ja skalus laužot. otrdienās un piektdienās. 45. 1. II. Zināms sakars ir vēl starp otrdienu un ceturtdienu.. t. p. 63. „Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie cerētās līgaviņas vecākiem . 1. 16. Pēc kādas tautas dziesmas piektdiena vislabāki noderot runāšanai ar kungiem. 1. 1184. nejājiet. p. Citās dienās arī nevelējušies” (R. Piektdien gāju pie kundziņa. bet nekad citās dienās kā otrdienās un ceturtdienās . tad neaugot stiebros . 6. Ja vērpjot jeb tinot spoles..). mīksta slota. turpretī nekā nevajagot iesākt pirmdienās.. Tad galviņa jāsukā. 147. p. Vislaimīgākās dienas dažādiem uzsākumiem esot trešdienas.. „Sīpolus vajagot stādīt sestdienā. p. Brūtes pūru Kurzemē tomēr veduši pirmdienās (R. sal. 9103. II. Uzrunas dažreiz notikās it negaidot. B. 64. 64.. II. p.). Rakstu krājums. Rakstu krājums. t.. jo tad pākstās izaugot tikai viens vai divi graudi. Jauka kunga valodiņa. drāž u. mēdz atkārtoties visu nedēļu . 1. p. L.. tautas. Tautas dziesma nosauc sestdienu par labu tiesas dienu. tam Dievs parastā dienā saujā sadedzinās svētdienā kritušās skaidas” (R.. p.. 31400. „Kas svētdienā tēš. Z. Vienā tautas dziesmā vēl atrodam sekošus māņus par šo „piektu” dienu: Ko var ļaudis man darīt... tad visu nedēļu nāk sveši” (J. Piektā vakarā vītas auklas graužot kājas. Kurzemē šajās dienās bijis pieņemts uzrunāt līgavu. Ja piektā vakarā darot pastalas.

ka tās it kā būtu dzemdējušas suņus jeb kaķus. kāda zvēra. Bieži vien zvēri runā un zina labāki paslēptas lietas nekā cilvēki. jo pazīstamos indoeiropiešu mītos neesot vēl pierādītas nekādas drošas liecības par totemiem. bet visvairāk pie rumāņiem. bet zaķis mitis uz nolīstajiem laukiem (sal. pie tādiem pašiem mītiem vēl pieder tautas prātojumi par dažādiem zvēriem un augiem. Etnografisku rakstu krājums. izmantodami tam nolūkam svētus rakstus. Ir arī piemēri. Kosmogoniskās teikas ir atrastas lielākā jeb mazākā mērā gandrīz pie visām Eiropas tautām. kā arī seno persiešu duālismu. Etnografi domā. kur meža zvēri apžēlojas par izliktiem bērniem. bet „zaķīšam. 2392—3. Šādās teikās sastopam ne vien Dievu un Velnu. jo pēc dziesmas vārdiem vāvere esot no caunes nopirkusi visu silu (2406. Veselovskis. kas varbūt ir izskaidrojams tādā ziņā. 2397) kā lielākie plēsīgie zvēri un Velna vajātāji. 38. Caune ar vāveri esot ienaidā. Tā tad no lielākiem meža zvēriem par vientuļiem ir palikuši tikai lūsis. 2291. 2668. Tāds totemisms ir gan ļoti plaši pasaulē izplatīts. leišiem un latviešiem. retumis arī auga un nedzīva priekšmeta. Zvēriem un citiem dzīvniekiem pieder ievērojama loma tā sauktajās kosmogoniskās teikās. ka šīs teikas vispirms sākuši sacerēt Arija sektes piekritēji. Biežāki tomēr tiek savienoti lācis un vilks (2067. Ūdenī uzturas kopā ūdrs un bebrs. Mītoloģija neaprobežojas ar dievticību. No ariāņiem šīs mācības pārgājušas uz manichejiem. 5). Lielākie meža zvēri ir brieži un lāči. Ja arī pie indoeiropiešiem kādreiz bijis tāds totemisms. vilkiem un ķēvēm dzimst lieli varoņi un stiprinieki. 30450—1). Meža zvēri mītos. bet no lāčiem. bet sevišķi lāčiem (2283. bet dažreiz arī zvēri parādās cilvēku izskatā. nabagam” esot „muiža nodegusi”. Plaši jo plaši šo jautājumu ir iztirzājuši pazīstamie etnografi A. Tautas dziesmas daudzina meža zvērus. kamēr pēdējais guļ par dienu savā alā. 35442—5). 3412—3). N. dvēseļu kultu un ar šiem abiem vienotām ceremonijām vien. O. Tas nozīmē.šķiŗami no kristīgas ticības nedēļas un tādēļ arī nav attiecināmi uz seno latviešu mītologiju priekšvēstures laikos. Arī pēc satura šīs teikas. apustuļus un citus svētos. kamēr brieža biedrībā stāv stirna (2661—6. 2396. tad tas esot meklējams tālā aizvēstures laikā. ka vilks dzīvojis lielajā senatnes mežā. I). zaķi un vāveri (2315—6. Dažas dziesmas stāsta. i. Zvēri tiek ne vien pielīdzināti cilvēkiem. sāk tos zīdīt un izaudzina lielus. atgādina tāpat kristīgu mācību. (2067. Dēnharts (Oskar 79    . bet arī jumpravu Mariju. no šiem atkal uz bogomiliem Balkānos. diezgan daudz arī vēl pie poļiem un čechiem. kad ļaudis esot ticējuši. bet dažas ziņas par to ir arī stipri pārspīlētas. 1. 35731). 30505. kas par sevi dziesmās pavisam netiek daudzināts. eņģeļus. tautas leģendas un seno persiešu duālisma mācības. visvairāk pa pārām kopā. krieviem. Par dažām sievām tiek stāstīts. sesks un āpsis. bet neretis pat nostādīti par tiem augstāku. Tikai dažādu totemu pēcnācēji varējuši savā starpā precēties. it kā katra ļaužu cilts būtu cēlusies no sava totema. 30433—4). ka vilkam esot „liela tēva zeme”. Mežs mūsu tautas dziesmās. ka abi pirmie ir ļoti plēsīgi. Šo tuvumu starp zvēriem un cilvēkiem daži mītologi izskaidro par vecām atmiņām no senā totemisma. Draudzīgi sakari pastāv starp vilku un lapsu (2380. kā ir pierādīts. kuŗiem tad arī piederot mežs. Pasakās cilvēki tiek pārvērsti par zvēriem. t. kuŗas stāsta par pasaules celšanos un tālāku attīstīšanos.

p. Kad nu Velns gribējis iepūst vilkiem dzīvību. 292. bet viņam iznākuši tikai vilki.. 292. Velns kliedzis vairāk reizes: „Ceļaties. 1. bet tā zīme pie šā lai paliekot. p. lai ejot vien un dzīvojot un ko viņš būšot vēlēt. kad vilku no pieres ierauga. Vilks vecos laikos neesot bijis tāds plēsīgs zvērs kā tagad. 189. Pasakas.). 1. 190. jā viņš saukšot: „Ceļaties.). 79—81. bet suni. Tādēļ arī vilkam esot stīvs muguras kauls. Latviešiem ir vairāk šādu pasaku ar dažādiem variantiem. to nejauki plosīdams. tad Velna spalvas baida redzētāju” (Lerchis-Puškaitis. bet cilvēks pats esot viņu sakaitinājis. ka latviešiem pašiem nebūtu bijis nekādu māņu un pasaku par zvēriem un citiem dzīvniekiem.Dähnhardt. Nav šaubu. Gaster. Latviešu māņos. aha. kā jau bīstams plēsīgs zvērs. VIL. Bet viena saimniece liela laiskuma dēļ neesot vis kukuli devusi. palika acu starpā.). to lai ēdot. kā viņš nu lai maizi pelnījot. p. No šiem Velna matiem vilkam esot spīdošas acis un draudošs izskats (M. lai gan pūtis no visām pusēm. Tā viņi vajājot Velnu līdz šai dienai (sal. Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. vilki. kur atradusi piekritējus vispirms pie gotiem un vēlāk pie slavu tautām un rumāņiem. apēdat Dievu!” bet vilki nav nemaz kustējuši. Tādēļ. Tādēļ ir visi vilki ar melnu muti līdz šo pašu dienu” (Lerchis-Puškaitis. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzēties un lūgties. kā to esmu dzirdējis Raunā. p. Šeit uzrakstīšu pasaku par vilka radīšanu. Velns noskatījies. Arī latviešiem ir līdzīga teika.). 1. 79. apēdat Velnu!”. Gaster. Pēdīgi Velns aizslēpies aiz kāda krūmiņa un sacījis klusītēm: „Ceļaties. kā jau ir minēts. 1. Viņš arī pats gribējis taisīt cilvēku no māliem. 1. kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā. Lerchis-Puškaitis. p. vilki. Bet Dievs piepēži devis vilkam ar kadaļu pa sāniem — kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļām . „Vecos laikos vilkus saukuši par Dievu suņiem. Pēc dažiem variantiem Velns nav vis gribējis radīt cilvēku. VII. ko var. 1. Pēc rumāņu teikām vilki ir Svētā Pēteŗa suņi un stāv viņa zināšanā..). ka Dievs radījis cilvēku un iepūtis dzīvību pa nāsīm. Pasakas.). ja tie gaudo” (V. London 1915). Pēc rumāņu teikas Velnam strādājot nokrituši trīs mati no galvas.. 1. p. Pasakas. tad nekas nav iznācis. nav teikts. Rumanian bird and beast stories. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku” (V. bet Velna radīts. kamēr pēc igauņu māņiem viņi. un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam. Gasters (M. „Vilks esot gājis ganos un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. Velna taisītas. Pasakas. citu aizņemdamies būs pārgrozījuši pēc savām tradicijām. bet nodedzinājusi karstu akmeni un iemetusi vilkam mutē.). jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Dievs esot sacījis. Augšā minēto sektu mācība līdz ar savām teikām nākusi no Maz-Āzijas caur Konstantinopoli uz Balkānu pussalu. 876. VI. VI. kas. Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim. 875. Tā tad latvieši un leiši būs aizņēmušies šīs teikas visvairāk no krieviem un poļiem. „Tikai 3 spalvas. vilki. kā liekas. Natursagen. Par šās teikas turpinājumu var uzskatīt sekošo variantu: „Dievs atļāvis (vilkam). Pēc 80    . „Paņēmis sētiņas mietu. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež” (V. 1. Berlin 1907) un M. tur būšot muguras kauls” (Lerchis-Puškaitis. zināms. citu atkal būs sacerējuši pēc jauno paraugu priekšzīmes. ka dažu šādu pasaku latvieši būs uzglabājuši no saviem priekšvēstures laikiem. ka vilki palikšot dzīvi. lai gūsta. Svarīgākais zvērs šajās kosmogoniskajās teikās ir vilks. ir Juŗa suņi. Sācis to taisīt no māliem. Ar to. apēdat Velnu!” Te vilki uzreiz augšā un sākuši dzīties Velnam pakaļ. p. p. Dievs teicis. pats Dievs valda par vilkiem tāpat kā dažās vācu teikās. Gājis pie Dieva padoma prasīt. Tādēļ „vilkus nevar vis lamāt.). neesot vis Dieva. kuŗus viņš ielicis vilkam starp acīm.

kā redzams. ko redzam no sekošas tautas dziesmas: Jāņa nakti. 81    . 1. p. p.). Arī kāda teika izskaidro šo veco parašu no savas puses. tā arvien vilks to vienu kazlēnu noņēmis. dzelžus mutē un dzenot katram neatvēlētam lopam gaŗām . 1. 1.) lasām: „Netīro laiks iesākās trešā dienā pēc Miķēļa dienas (29. tas bijis vilkam novēlēts . Reiz Bezvārdis paņēmis tik lielu aitu.1 p.. 1. Jurģa dienā jāj Svētais Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus. kam asinis. kā jau augšā ir minēts. kas tai dienā jeb naktī jādarot” (VI.): „Ja vilks. Gana puika to redzējis un stāstījis mājā: „Viņš vilka aitu mežā!” No šā vārda „vilka” devuši šim aitu zaglim vārdu: „vilks” (VII. Jāņa naktī. bet kad „vairs gana amatu nav turējis. kā jau teikts. To apstiprina arī šāda pasaka: „Viens vīrs Jāņu rītā. kuŗiem dzimstot bijušas asinis uz pieres . muti cieti turēdams. Vilku. jo šinīs četrās nedēļās vilkam bijis brīvu ņemt un ēst kaut kuŗu lopu. ka nespējis panest. p.). Tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (762. lielo kazu” (VII. Vilku uzraudzībā Dievam. 29441. 1.. 27. Lercha-Puschaiša Pasakās (VII. lai viņš slēdz savus suņus „sīkajās ķēdītēs”. „Netīro laikmetā nedrīkstējuši aplam vilku daudzināt. Dieva darbinieku (2363) un Juri (14041. kuŗu lopu grib. 1. tad šo vairs par ganu negribējuši saukt... bijis agrāk par ganu. Pasakas. gan redzot. Uz šiem māņiem zīmējas ar kāda tautas dziesma (28861). Par vilkiem gādājusi vēl Meža māte. tad tas nākot vasaru pie lopiem . kuŗus Juris grib: tikai tādus. 871. 1. 9517. dalīsim uz pusēm!” Vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu. palīdzējuši Juris un laikam arī Jānis. Līdzīgi māņi bijuši ar latviešiem. 294. neviens tam neliedzis” (305. tad lūkojuši. 1. Vilks. Ja vilks pie ganiem nākot ar atplēstu muti. I. 1. 30166). p. bāleliņi. kad beidzas pieguļa un lopu ganīšana (Wiedemann. Šinī netīro laikmetā vilks varējis ēst.šādas gaudošanas Dievs esot vilkus ēdinājis ar debess maizi (VII... saticis vilku pretim nākam. VII. Šis uzprasījis: „Vīrs.). Igauņi ticējuši.).). kā nu nosaukt. kurpretim visā citā gadskārtā tikai to lopu vien bijis brīv ēst. bet ja nācis. jo tad jātnieks tam mugurā. 357. p. Vīrs noķēris kazu. Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti. 81. no pieguļas uz māju nākdams. Kad aitai jēriņš jeb govij teļš radies. kas bijis novēlēts .) un pastāvēja četras nedēļas. Jurģa dienā jākāpj uz rijas augšas un jāskatās: kuŗā pusē gaisā krusts.. caur lopiem skrienot. vilkiem dota atkal liela brīvība. tādēļ šis kādu laiku bijis gluži bez vārda.).. nedara nekādas vainas. P. 877. p. kas vedis dzīvu kazu sev līdz. ka Juŗa dienā vilks dabūjot iemauktus galvā ar riņķi ap purnu. Par igauņu māņiem raksta Vīdemans (449. vai jaunajam lopiņam bijušas asinis gar kaklu. 1. tad gani zinot. ka viņš tiek jāts”. p. p. sept. Kādēļ vilku daudzina par nekristītu.. Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis. bet jātnieku ne . Par Jurģa dienas sakaru ar vilkiem ir vēl šādi māņi: „Jā Jurģa dienā vilku daudzinot. un 28. tādēļ to vilcis gar zemi. p. p. p. vedis uz māju un to turējis vairāk gadu.). kur gani un pieguļnieki lūdz Dievu.). Kaza katru gadu atnesusi pāra kazlēnu. bet pēc igauņu māņiem Juris ēdinot vilkus reiz par mēnesi (Wiedemann. dod kazu. tur vilkam bērni” (L. iemauktus vilkam galvā licis. Turpretī visā citā gadskārtā vilkam sēdot jātnieks mugurā. ka lopa neaiztikšot. 929—933. tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot. 28862. Rumāņu teikā Pēteris noteicot vilkiem barību reiz par gadu ziemā (Gaster. „Kad vilki nokaucot. to esmu jau agrāki izskaidrojis (Etnografisku rakstu krājums. tad saka. caur lopiem iedams. 874. 29419. uz kuŗu pusi jāejot ēst meklēt. kas viņam jānēsājot līdz Miķēļiem.). Bet kā nācis pēc Jāņu dienas. 1. bet nezinājuši.. 1).. un 871. 449. tad bez laupījuma projām negājis” (870.)..).

Nogājusi pie svēteļa (pēc varianta pie dzērves) to gudrību arī izmācīties. kas pieņēmuši vilka izskatu un plēsuši lopus. Tikai pie ķīniešiem un viņu kaimiņiem vilku lomu še ieņem lapsa. Un tad uzkritusi arī tik nelāgi. 1. 2105) un stāsta pat. kruķī kvasti!” Lapsa gan kruķījusi kvasti. bet Dievam tikai zaķis. 2098—9.). Liec.). Tur lapsai iešāvies prātā: „Diezgan būs. sapina tam kājas. lācīti. bet šie. p. 1. 1174. Tā viņa ielīdusi žagaru blāķī. tā sauktie vilkati. Par vilku latviešiem ir ļoti daudz teiku un pasaku. daudzina mazus bērnus labprāt par „lāča bērniem” (2087. bet nav mums tuvāku ziņu. Rietuma Eiropas pasaciņas tēlo lāci par muļķīgu un neveiklu kustoni.). kā liekas. Lapsa sabijusies un aizbēgusi. No tā laika lapsas astei uzaugušas gaŗas spalvas un kaķim tagad esot bailes no lapsas astes (Lerchis-Puškaitis. ka lācis cepot maizi (30525. noturējis to par peli un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. Bijuši arī daži cilvēki. Velnam bijis īstais zirgs. (Dzērve vēl teikusi: „Kruķī kvasti. laida ganīties. bet visas viņas. Daudz pasakas un tautas nostāsti piešķiŗ lācim pavisam cilvēka prātu un stāsta. Šādi māņi gan laikam nebūs nākuši no rietumiem. Palaida ganībās. tikai pa gaisu laisties vēl ne. Svētelis palaidis arī un šī nu nākusi rūkdama zemē. ka viņš esot visnespēcīgākais 82    . par to uzrakstīšu pasaku. Dievs izdomājis viltu un iemijis Velna zirgu pret savu zaķi. Pasakas. Zaķis pēc latviešu kosmogoniskām teikām esot bijis Dieva zirgs.—3. VI. jūdza zaķi nost. Latviešu pasakās un māņos lācim ir parasti pēdējās īpašības.Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. Rīdīs jūsu kumeliņus. tura to par svētu zvēru. kas mums drīzāk atgādina dīdītāju nomocīto lāci. zaķis ar visām sapītām kājām prom uz mežu. Kā zaķim cēlušās pārplīsušas lūpas. kas šad un tad to dabū arī savos nagos. Pirmatnes tautas. 30579). „Lapsa visas gudrības mācēja. kuŗi jau augšā ir minēti. nu jau mācēšu!” lai laižot vaļā. 251. Tādēļ arī latvieši veduši lāci kūtīs. No tā laika zaķim kājas sapītas: viņš tikai lēciņus lec” (VII. 182. ka palikusi guļam ar atšautu asti. vismaz ne pēdējā laikā. savu saldumiņu! 19627. Mazāk māņu mums ir par lāci. pieder pie ceļojošām tautas tradicijām. 1. Zaķis reiz žēlojies. „Bet darbs tagad Velnam pavisam vairs neveicās. No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā.). Teikas par vilkatiem ir ļoti vecas un pazīstamas visā Eiropā jau no seniem laikiem. kas pazīst brīvu lāci mežā. kas apdāvināts ar pārdabīgu spēku un prātu. p. 242. Var būt. Lapsai senāk esot bijusi aste tik gaŗa un glumja kā kvekšķim. Šādiem vilkatiem ticējušas arī dažas Āzijas tautas. Lai nu gan vilks vajājot Velnu. ka lācis ar sievieti var pat piedzīvot pēcnākamus. kā rādās. turpretī arvien viņš baidās no lāča. p. p. kā to dzirdēju Raunā no sava tēva tēva. veduši lāci namā. Alutiņa brūverītis Lāci veda namiņā. Bitīt'. Beidzot viņš apnika. 1. savu spēku. bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm” (V. pieder pie pašu latviešu senajiem uzskatiem. ka arī alu darot. Lapsu visu tautu tradicijās tura par lielu gudrinieci. bet neretis arī viņu pašu pieviļ citi zvēri. bet tas neko nelīdzējis VI. bet kaķis pamanījis lapsas astes galiņu žagaros. ka pēdējais no tā sevišķi bītos. Tautas dziesmas sauc lāci par „dravnieku” un „brālīti” (30480). lai izdzen ļaunos garus. taisni celmam virsū.

Pasakas. p. 171. 269. Cilvēki. kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā. varēja viegli tikt pielīdzināta miegam. 179. p.). lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos” (Lerchis-Puškaitis. Tikai ja uznākot cilvēks. Vāveres turpretī latvieši turējuši par ļauniem zvēriem. suņi. V. VII.). sapnim un pat dvēselei. Caune kā apģērbja gādātāja varēja viegli palikt arī par audēju. kā jau redzējām. Par cauni tautas dziesmas stāsta. Pele. Gaster. 1. lapsas un vanagi. „ripa jāsaspiež drusku kopā. Tāda pati teika par kurmi ir arī rumāņiem (M. 83    . un I. p. kas klusu guļ savā alā un skraida gluži nedzirdot. ka sesks „kūpina dūmus” un „dara alu”.zvērs pasaulē. zeme būtu gatava. Visi zvēri arī nākuši un strādājuši. Pasakas. kas nākušas mājā un nesušas degošas ogles uz jumta. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķa lūpas esot pārsprāgušas „melu ziņas nēsājot” (2308). Ja linus sējot sermuliņš pārskrējis pār ceļu. sācis smieties un smējies.). Pele pēc tautas dziesmām un māņiem ir miega valdniece un nes bērniem miegu. Sermuliņus senie latvieši nedrīkstējuši nogalināt un turējuši tos tāpat par Dieva sunīšiem kā vilkus (L. jo viņi varot dzīvot apakš zemes. 1. Redzēdamas nākam zvēru ar gaŗām ausim. cauni un peli liekas būt atmiņas no pašu latviešu senatnes. ievaicādamies. tad Dievs licis zvēriem ceļus taisīt. ezi un kurmi pieder.). „Kad zeme bija radīta. p. kā liekas. tad netiekot vairs nost.). Ezera malā sēdējušas vardes. Līdzīgas teikas ir vēl bulgāriem un krieviem. plunks! salēkušas visas ūdenī. Pasakas. turējuši par dzērāju. Ja viņi nejauši uzejot uz ceļa. Nostāsti par lapsu. gan tad derēs. 1. Labāk darīšot sev galu. Kad zeme bijusi gatava. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai iet pa ceļu. kaķi. P. Sesku senie latvieši. 1. tikai kurmis un čūska nekā nedarījuši. 50. p. Tā domādams. Rumāņu teikās eža vietā stāv arī Velns un kurmis.) un igauņi (Wiedemann. zaķi. kamēr pārplīsušas lūpas (sal. laikam viņa nebēdīgās un plēsīgas dabas dēļ. tad tā negājusi apakš debess velves. visi viņu vajājot. Turpretī daži tautas dziesmās minēti māņi par sesku. ka tā aužot audeklu. VI. Gaster. p. Šādam izskaidrojumam nebūt nav vajadzīga kāda vienpusīga animisma teōrija. ka citi baidās arī no viņa. zīmējas uz zirnekļu tīkliem kokos. Tā nu zaķis redzējis. kā liekas.” Labi. kuŗi negrib dot Dievam padomu. 1. „Tā maza lieta. no tīrām adatām. 314. ka caunu ādas jau no seniem laikiem izmantotas cepuŗu taisīšanai un drēbju izgreznošanai. Par ezi mums ir sekoša kosmogoniska teika. Lerchis-Puškaitis. p. viņš gājis uz ezeru un gribējis slīcināties. šaurāka. Šī peles loma liekas gluži dabīga un būs laikam arī ļoti veca. Tautas dziesmas bieži vien daudzina. Bet kādēļ gan taisni caune ir audēja. pie ceļojošām kosmogoniskām teikām. kuŗu nereti sajaucot citi zvēri un putni. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu. Šie audekli. bet no viņa nebīstoties neviens. 1. 28301). Arī pie aušanas sauc kādu ietaisi par cauni. bet bite to izzina ar viltu.” ezis atteicis. plunks. tad izauguši balti lini (28314. Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesīm. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis. vilki. viņiem esot brīvu atstāt ceļu un glābt savu dzīvību.1. viņas sabijušās un plunks. ne vāvere jeb kādi putni? Laikam gan tādēļ. Pēdējo teiku pazīst arī rumāņi (M. 451. lai nodedzinātu māju. 931. bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt un nost skaldīt arī netiktos. Ceļu viņiem nevajagot.

39. Mājas lopi.
Tādas pašas kosmogoniskās teikas kā par meža zvēriem, ir mums arī par mājas lopiem. „Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: „Kur vīri, kur vīri.” Sivēnu izglābuši vērsis ar aunu. Vilks nu lūdzis Ziemeli palīgā, kuŗš uzsūtījis aukstu vēju. Vērsis no aukstuma gribējis glābties būdiņā, bet viņam aizķērušies ragi un būdiņa sagāzusies. „Lopi, redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu” (LerchisPuškaitis, Pasakas, VI, 249. 1. p.). Govis senāk bijušas tikai Velnam, bet visas tās bijušas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem, līdzīgas zirgiem. Dievs uztaisījis sev kūtis un uzlaidis Velna govīm mušas un dundurus virsū. Tā nu Velna govis sabizojušas Dieva kūtīs. Dievs viņām pāršķēlis nagus, iedzinis galvā vadžus par ragiem un nokrāsojis tās dažādās krāsās. Velns nu vairs nevarējis pierādīt, ka tās ir viņa govis (VII, 1160.—1166. 1. p.). Tāpat arī zirgs, kā jau augšā minēts, senāk piederējis Velnam, bet Dievs to iemainījis pret zaķi (arī dzeni), kādēļ zirgam atstāts senais izskats (VII, 1174—5). Kādēļ zirgiem ir jāstrādā, kamēr govis var mierīgi ēst zāli, par to esmu Raunā dzirdējis šādu teiku. Reiz Dievs gribējis tikt pāri par vienu upi un lūdzis zirgu, lai pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Tad viņš lūdzis vērsi, kuŗš tad arī pakalpojis un pārnesis. Tad Dievs nolicis, ka zirgam nekad nebūšot vaļas, bet vēršam būšot brīvu ēst zāli cik patīkot. Tādu pašu teiku pazīst arī leiši un citi latviešu un leišu kaimiņi. Govīm latvieši parasti dod vārdus pēc tām dienām, kad viņas radījušās. Raunā un Smiltenē es esmu dzirdējis visvairāk šādus vārdus: Mandala, Otaļa, Trešala, Cekula, Piektala, Sestala, un Svētala. A. Kasparsons Siguldā ir piezīmējis sekošus nosaukumus, kas nāk no nedēļas dienām: Pirmaļa, Mandala, Mandža, Otaļa, Oča, Trešala, Trešķis, Cekuļa, Piektaļa, Piekša, Sestaļa un Svētaļa. Beidzot no Bauskas apkārtnes Kurzemē man ir pazīstami šādi vārdi: Pirmuļa, Oča, Trese, Cetuļa, Pieča, Sestuļa un Svētuļa. Šāda vārdu došana ir bez šaubām ļoti veca un būs nodibinājusies līdz ar kristīgu ticību. Arī rumāņi nosauc govis pēc nedēļas dienām, pie kam laimīgākās esot tās govis, kas dzimušas pirmdienās un ceturtdienās (M. Gaster, 350.1. p.). Pēc vecu-vecām teikām, kādas ir sastopamas pie daudz tautām, aitas ir Dieva, bet kazas Velna kustoņi. Tā arī latviešu māņos aitas stāv tuvāk Dievam, bet āzim ir sakari ar velnu. Tādēļ laikam arī aitas palīdz ganīt gan „Mīļa Māŗa” (29075), gan arī Krūmu māte (29087). Pēc igauņu māņiem kaza, kā jau Velna lops, baidoties no pērkona (Wiedemann, 450. 1. p.). Pēc kādas teikas aitām pretī stāv cūkas. „Dieviņš audzināja avis, velns cūkas. Kādu dienu Dieviņš cirpa savas avis laidara priekšā. Te pieskrien velns un jautā, kāpēc tā. Dieviņš atteic, ka būšot no aitu vilnas drēbes aust. Velns pārskrien mājā un cērp arī savus lopus, cūkas. Cērp, cērp — nekā nocirpt. Beidzot tas iegrūž cūku dumbrājā un dusmīgi uzbļauj: „Liela brēka, maza vilna.” No tā laika cūkai mazums saru uz muguras, jo velns sarus nocirpis” (L. P. Pasakas, I, 173. 1. p.). Pie igauņiem cūka līdz ar vardi un šķirgāli esot Velna biedri. Par suņa un kaķa ienaidu tiek stāstīts dažādas teikas. Šeit atkal suns esot Dieva un kaķis Velna kustonis. Dažu tautu teikās (kā pie jūdiem, rumāņiem un serbiem) suns ar kaķi dzīvojuši kopā un tikai vēlāku saskaitušies. Pie latviešiem esmu dzirdējis tikai
84   

vienu jaunāku, no vāciem aizņemtu teiku par suņa un kaķa ienaidu. Senāk kaķis esot gājis ganos un suns gulējis mierīgi mājā, bet kaķis reiz nozadzis suņa brīvgrāmatu un nu sunim esot jāstrādā, kamēr kaķis varot dzīvot brīvā. Tādēļ suns kaķa nevarot ieraudzīt. No mācītāja J. Miglenieka Eglūnā esmu uzrakstījis kādu interesantu pasaku par suņa un kaķa ienaidu. Vecos laikos vilks dabūjis no Dieva tādu rakstu, ka viņam ir brīvu staigāt pa visām malām, kur tik viņam patīk. Vilks tomēr baidījies, ka pa mežiem skraidot, varot to rakstu pazaudēt, un tādēļ lūdzis savu draugu suni, lai tas paglabājot to rakstu viņa vietā. Suns arī bijis ar mieru un nolicis vilka rakstu uz krāsns augšas, jo viņš tāpat baidījies to pamest, ložņājot pa krūmiem un brienot pa purviem. Suņa draugs kaķis, redzēdams suņa nolikto rakstu uz krāsns, gribējis to noglabāt drošākā vietā, uznesis uz istabas augšas un aizbāzis aiz jumta spāres. Pele ložņādama pa jumta salmiem, atradusi tur to papīru un sagrauzusi. Reiz vilkam vajadzējis sava raksta, lai pierādītu savas tiesības, un viņš nu prasījis to no suņa atpakaļ. Suns atkal prasījis rakstu no kaķa, kas meklēdams zem spāres atradis, ka pele to bijusi sagrauzusi. Kas beigts, tas beigts. No tā laika nu kaķis ir dusmīgs ar peli, suns ar kaķi un vilks ar suni. Bez savas liecības vilks arī vairs nedrīkst brīvi pa laukiem staigāt un slapstās tagad pa mežiem. Tālu pazīstama ir sekoša teika par suni. „Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz kāda sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu (pēc varianta netīru bērnu). Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot”. Nu gājis suns pie Dieva lūgties. Dievs tad arī atstājis suņa daļu, tik gaŗu vārpu kā suņa muti (L. P. Pasakas, V, 84. 1. p.). Tādu pašu teiku pazīst krievi un pat buŗati Sibirijā. Igauņiem ir vēl sekoša teika par suni un kaķi (Wiedemann, 450. 1. p.). „Govij senāk bijuši pupi visgaŗām vēderam, bet kaķis tos esot noēdis un atstājis tikai četrus, kuŗus suns apklājis ar savām ķepām”. Līdzīgu teiku atminos arī Raunā dzirdējis būt. Pēc kādas vecas teikas kaķis esot cēlies no cimda. „Kad Dievs visus kustoņus jau bijis radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē un no tā gadījies kaķis ar gaŗu gaŗu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ Dievs nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals” (V, 50. 1. p.). Pilnīgāka šī teika ir pie rumāņiem (M. Gaster, 210— 212 1. p.). Ādams gribējis glābt Ievu no Velna uzmācības un taisījies braukt laivā pāri par jūru. Bet Velns pārrunājis Ievu, lai ņemot šo līdza par mājas čūsku. Ādams ar’ bijis ar mieru. Braucot Velns palicis par peli un sācis grauzt laivas dibenu, lai Ādamu noslīcinātu. Pēdējais to pamanījis un sviedis pelei ar savu ādas cimdu, bet cimds palicis par kaķi, kas tūliņ noķēris peli un apēdis. No Velna nu esot kaķim cēlušās dzirkstis spalvā un spožas acis. Par kaķi un žurku stāsta šādu teiku. Kaķis apprecējis žurku un abi sadzīvojuši dažus gadus itin laimīgi. Nelaime izcēlusies no tā, ka kaķis reiz apēdis žurkas sakrātos taukus. Pēc kādas jūdu teikas, kaķis ar peli senāk bijuši draugi. Bet pele reiz melojusi Dievam, ka viņiem neesot ko ēst, gribējusi, lai viņai atļauj apēst kaķi. Dievs par to saskaities un atļāvis kaķim ēst peles. Pie mājas kustoņiem pieder vistas, kuŗas bez šaubām ir aizņemtas no rietumiem, kādēļ arī teikas par viņām nevar atteikties uz baltu pirmtautu. Gailis jau no seniem laikiem tiek turēts par saules simbolu un gaismas sludinātāju, un sarkanais gailis nozīmē uguni. Tādēļ arī Velns un ļauni gari baidās no gaiļa dziedāšanas. Šādi uzskati ir sastopami pie visas Eiropas tautām.

85   

40. Meža putni.
Putnus tautas dziesmas daudzina gan pa diviem, gan arī pa trim kopā, bet pa lielākai daļai nenoteiktās kombinācijās. Biežāki savieno trīs dziedātājus: zīli, žubi un lakstīgalu (2697. 2699. 30619), trīs kraukļu sugas putnus: kraukļus, vārnas un žagatas. (34880—4) un vēl trīs dziedātājus bez tuvāka sakara: lakstīgalu, strazdu un cīruli (2499. 2536. 2541). Pa diviem parasti apdzied zīli ar žubi (2091—3. 2236. 2524—9), teteri ar irbi (2319. 2488. 2548. 2691), griezi ar paipalu (2480—4), vanagu ar pūci (2573—9) un cīruli ar cielavu (2603—4. 2608—13. 2644. 35779). Pirmā roka starp pārām, zināms pieder vanagam un irbei kā puiša precinieka un meitas simbolam, par ko esmu jau agrāk rakstījis (Etnogr. rakstu krājums, I, 23. 1. p.). Līdzīgu lomu vēl velk teteris ar irbi un cīrulis ar cielavu, kamēr krauklis un vārna tēlo nekārtīgu laulības dzīvi. Grieze ar paipalu ir tādēļ savienotas, ka pirmā gādā par rudziem un otra par sienu. Viena no vissvarīgākām kosmogoniskām teikām par putniem ir plaši pazīstamā pasaka par upes rakšanu. Pēc vienas teikas versijas upi rakuši putni kopā ar zvēriem, tāpat kā igauņu pasakā. Citā variantā rakuši tikai putni kā rumāņu teikā (M. Gaster, 176. 1. p.). Lai pasaulē netrūktu ūdens, Dievs pavēlējis zvēriem un putniem rakt upi (v. Daugavu). Zaķis ar lapsu „mērījuši upei ceļu”, kurmis dzinis pa robežu „pirmo vagu”, āpsis racis vagu dziļāki, lācis „klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās”. Uz to pašu teiku laikam zīmējas arī tautas dziesma, pēc kuŗas ir „kurmīts zemes mērnieciņš, čūska šņores vilcējiņa” (26045). Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs nācis apskatīt un uzteicis vispirms lāci un kurmi, kuŗi bijuši pavisam melni ar dubļiem. Dievs tad arī licis viņiem nēsāt par piemiņu tās pašas melnās drēbes. No putniem visčaklāki esot strādājusi zoss ar pīli, kuŗām Dievs tad atvēlējis „upē mazgāties un peldēt”. Citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai „dzert upes ūdeni”. Tikai vālodze un pēc varianta arī klija jeb klijāns, žēlodami savu drēbju, nav strādājuši. Dievs nu tiem aizliedzis dzert upes ūdeni. Viņi varot dzert tikai rasu no lapām un zāles, un sausā laikā kliedzot, „lai lietus lītu, ka varētu no koka lapām padzerties”. Bute strādādama vārtījusies pa smiltīm un Dievs to uzrunājis: „Ak tu, butīte, nabadzīte.” Bet bute šos vārdus izmēdījusi, par ko Dievs viņai atstājis „greizu muti”. Vēzis pa to laiku vēl racies pa dūņām un Dievs prasījis: „Kur tad vēzis?” Vēzis saskaities, ka viņa darbs nav tūliņ ievērots, un atbildējis: „Vai tev acis pakaļā?” Par tādu rupju atbildi Dievs arī nolicis vēzim acis pakaļas pusē. Pie latviešiem šī teika ir uzglabājusies vispilnīgāki un var noderēt par starpnieci starp rumāņu un igauņu variantu. Igauņu teikā tikai vālodze ir laiskais putns, kamēr rumāņu teika stāsta vienā variantā par gārni (Reiher, цапля) un otrā par klijānu. Tā kā nu latviešu variantā ir minēti vālodze un klijāns, tad ir jādomā, ka vispirms nav bijusi runa par vienu putnu vien. Līdzīgas teikas ir arī krieviem un vāciešiem. Te vēl var pieminēt, ka tautas dziesmas sevišķi daudzina vālodzes mākslīgo lizdu, kas parasti tiek taisīta koka staklē (skat. Etnogr. rakstu krājums, I, 25. 1. p.). No visiem Baltijas putniem, kā zināms, vislabāki izstrādātais lizds ir pelēkajam strazdam, sauktam arī par cūku strazdu, kamēr visvienkāršākais laikam būs balodim. Par to arī latviešiem ir kādas interesantas teikas. Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: „Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukšs!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot (L. P. Pasakas, VI, 242. 1. p. Sal. L. D. 2431). Teiku, kā balodis mācījies lizdu taisīt, atstāstīšu pēc sava tēva tēva vārdiem.

86   

) vārdiem Austruma Prūsijas vāciešiem esot teika. 108. uzsaucis balodim: „Dar’ pats. V. Pasakas. 242. Dzeguzes kūkošanu katra tauta iztulko savās tradicijās pēc savas dabas. 172—3) jeb Velns (VI. 966—7). 1.” Strazds par to saskaities. Kristus esot reiz prasījis vienam cietsirdīgam maizniekam maizes. Nedar’ man žēlabiņu. Kā no zvēriem tautas tradicijās visvairāk daudzina vilku. p. Kūko mana dzeguzīte. ka vālodze gribējusi mācīt dzeguzei lizdu taisīt. bet ticis atraidīts. kas citiem darījis kādu ļaunumu. Arī latvieši laikam pazinuši šādu teiku. 2445. 4079. Strazds arī bijis ar mieru un sācis likt kokus krustām šķērsām. 296. atrod dzeguzes balsī sēras skaņas. protu. 1. Kūkodama dzeguzīte Prasa man kukulīša. Retāki arī dzeguze pati ir citu ļaunu cilvēku upuris. Tu kūkoji. Pēc H. angļiem un vāciešiem dzeguze ir prieka un jautrības putns.) un vispārīgi citi putni (VI. Tā ganam pašam nav. dzeguzīte. dzeguzīte. Dievs sacījis. kuŗu apprecējis zaltis (I. Šāda teika laikam cēlusies no tam. lai saucot pelēko strazdu palīgā. Kamēr pie frančiem. kā arī leiši. bet pēc igauņu teikas nogalināta bārenīte (Wiedemann. 439. protu. spurkt! projām. 1. bet dzeguze esot to lepni atraidījusi un tādēļ vēl tagad dējot olas citu putnu lizdos.). Dzird’ es tevi kūkojam. kā var vērot no sekošām tautas dziesmām: Kūkodama dzeguzīte Pras’ ganam kukulīša. P. 87    . Pēc latviešu teikām dzeguze esot cēlusies no tās meitas.). bet nemācējis. Man nomira māmuliņa. Bijis jāpaliek mierā ar strazda ietaisīto pērkli. Citā variantā par dzeguzi pārvērtusies nelaimīga mātes meita (V. Teika par dzeguzi ir pārgājusi pat kādā kristīgā leģendā. Par to nu šis maiznieks pārvērsts par dzeguzi. 1. tā atkal no putniem dzeguzi. Latvieši še pilnīgi līdzinās saviem kaimiņiem un radiem: leišiem un slaviem. Frišbīra (I. p. Balodis tikai sēdējis līdzās uz zara un skatījies. ka viņš nemākot pērkļa taisīt. dar’ pats. es raudāju: Tev nocirta zaļu birzi. 100. p. Kā raud gauži sērdienīte. dar’ pats!” un aizlaidies. Kā kūko dzeguzīte. Man vēl nav arājiņa. 1. p. tikmēr slavu un somu tautas. balodis sācis lielīties: „Protu. p. Nu balodis pats gribējis darīt savu namu tālāku. Kad pērklis bijis jau ietaisīts. Vairāk tautu teikās dzeguze ir cēlusies no cilvēka. 4159. Kur es ņemšu kukulīti.Balodis gājis pie Dieva žēloties. Variantos strazda vietā ir vēl minēta žagata (L. Vai tu traka.). Nekūko. 2446. Neviens gauži tā neraud. ka dzeguzes spalvas izskatās kā ar miltiem apbērtas. Neviens putns tā nedzied.

ka tad dzeguze aizrijoties ar rudzu (pie igauņiem miežu) akotu. 1. ja dzeguze nākot mājā kūkot.Birst man gaužas asariņas. tad paliek slims” (71. kā jau putns ar sēru balsi. kuŗas laikam būs vāciešu ienestas. bet aizkūkotais tiekot no ļaunuma vaļā. jeb kāds mirstot (88.)„. Austruma Prūsijas vācieši ticējuši. Dzeguze. ka dzeguze kūkojusi tikai līdz Jāņiem jeb Pēteŗiem. Vācu tautas tradicijas uzkrauj dzeguzei visādas palaidnības un nekrietnības. Visu mūžu tautiņās. krievi un vācieši ticējuši. kas tad nokalstot. II.) līdz Jāņa (24. Stāstīja. Kas tukšā dūšā dzirdēja pirmo reiz dzeguzi kūkojam. p.). ka aizkūkotais tai gadā nevarot vairs skaņi dziedāt.). ja aizkūkotajam neesot naudas klāt. Tādus māņus sastopam ne vien pie krieviem. p. Krievi turpretī stāsta.). Māņi vēl stāsta. Es apriebu ganīdama. ka tad parādoties septiņas Lielā Lāča zvaigznes. „purvā” (2444. 10074. 1. tad lūkoja tūliņ no rīta apēst „dzeguzes kumosu” (J. kuŗas esot tā ļaunā maiznieka bērni. Tādus pašus māņus mēs sastopam arī latviešu tautas dziesmās. dzeguze nav nekāds mīļais viesis mājas tuvumā. tad viņam visu gadu būšot naudas trūkums.). nemēdz visai ilgi no vietas kūkot.). turpretī 2441). kādēļ dzeguzes nokūkotie gadi nevarēja būt klausītājiem pa prātam. bet vēlāku aizkūkošanā meklēja arī citus ļaunumus. p. 1. 70. jūn. 16. 1. tad esot jāiekož kādā kokā. Rakstu krājums. „druviņā” (2448. bet arī pie somiem un igauņiem. Īstās latviešu tradicijās dzeguze nav nekāds ļaunais putns un ar Velnu viņai ir sakari tikai kādās ceļojošās pasakās. Vispirms laikam tika aizkūkoti tikai dzīves gadi. Viņa skrēja tautiņās. Lai aizkūkošana nekaitētu. p. lai dzeguze kūkotu „aŗamā zemītē” (2447—8). 1. 1. Böckel. Jau vidus laikos vācieši pareģojuši savus mūža gadus pēc dzeguzes kūkošanas un franči turējuši par lielu laimi. Cik gadiņu man dzīvot. krievu un igauņu māņiem cilvēka aizkūkošana kaitējot lopiem. bet gan „birzē” (2439. 49. p. frančiem un portugaļiem (O. Tā varbūt cēlās māņi par aizkūkošanu. esot par labu cūkām. 1. 1. Kūko. vāciešiem. tad tur ejot arī zagļi (J. 88    . Arī latvieši domājuši. P. vācieši un igauņi. tas tika aizkūkots.) dienai. Lai dzeguze nevarētu aizkūkot. 9578. Pasakas. 4141. Bet dzeguze nes arī labas ziņas. ka dzeguze kūkojot tikai no Tiburcija (14. V. 1. trīs pie māmiņas.). Dzeguzīte dievredzīte Mana mūža licējiņa. p. 1. kas esot pārvērsts par dzeguzi. „Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties. kuŗus pazīst arī krievi. Pēc Jāņiem dzeguze tādēļ vairs nekūkojot. p. 4082). p. Psychologie der Volksdichtung. 915. Daudz Eiropas tautas tura dzeguzi par precību un dzīves mūža paredzētāju. 2448.). bet kā igauņi domājuši. „ozolā” (2449) jeb „ziedošā ābelē” (2450. mana dzeguzīte. — Divi. Latvieši. 70.—71. apr. Rakstu krājums. kamēr viņu parunas un pasakas pielīdzina dzeguzi pat Velnam. 4079. 106. I. 248. Pēc latviešu (L. ja pirmā maijā varējuši saskaitīt piecus „kukū” (ibid. Tādēļ arī tautas dziesmas nevēlās. Tomēr. jeb viņam visu gadu miegā tekot siekalas. 4078) un ja „nav cita koka. Rakstu krājums. II. kūko niedres galiņā” (2449—50). jeb arī viņš „nokalstot” (J.). kā zināms.

No tās reizes žagatai gaŗa. iebāzis maisā un devis starkam. 2438. 1172 p. Kuŗa nenopeŗoties. krauklim jāizperinot ziemā. sarkanas kājas un viņš lasa vardes. Dažas tautas tura žagatu par ļaunu putnu. tad Velns pārsitis dzilnai galvu. jeb pēc cita varianta nav ņēmis dalības pie upes rakšanas. Raunā esmu dzirdējis. čūskas un citi. „Dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus. tad viņš notraipījies melns ar dubļiem. vismaz nebūs tikai vāciešu ienests. tā paliekot par kovārni. starks dzirdējis. tad citi putni nav viņa laiduši klāt pie ūdens. 1. kas maisā atrodas. 1168. tad krauklim lielās piektdienas rītu priekš saules lēkšanas jāpārnesot tik daudz jūras ūdens. Ies’ projām. 72. II. ka tā bijusi Velnam par lopu ganu. 89    .). še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam gaŗas.). kūkodama. Žagata. 171. lēkādama pa koku zariem. Maisu pie dīķa nonesis. Par dzilnu. tāda nepērta. Beidzot vēl pieminēsim. p. Kad zvēri rakuši upi. jo viņa aicinot vilku uz lopiem. 1167. Tā tad jādomā. Gluži līdzīgi māņi par dzeguzi ir vēl ne vien krieviem.. Šī teika būs laikam nākusi no Vācijas. Dievs teicis: „Tādēļ. Par kraukli stāsta. lai tos nes uz dīķi slīcināt. No tā laika dzilnai esot sarkanums uz galvas un viņa vēl tagad skrienot. p. lopus saukdama (L. ka dzeguzei skrienot līdz viens mazs putniņš. Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. čūskas. tad viņa bērniem jāpaliekot par kovārņiem” (III. 1. Starka vietā ir še sastopams arī zaķis (I. Neba ilgi tu kūkosi: Atnāks Jānis. Maisu uz dīķi nesot. noskatījusies un sākusi par velnu smieties. tad Dievs to par sodu iebāzis darvas mucā. Kraukļa kliegšanu gandrīz visas tautas tulko par nelaimes jeb nāves vēsti. kuŗas tam nekā nekaitē” (VII. Kad viņš vēlāku gribējis atkal nomazgāties. Krauklis senāk esot bijis balts.). ka Dievs to esot sodījis par kādu noziegumu. No tā laika krauklis palicis melns un paturējis tādu nejauku balsi. Pēterīts. ka bērniem nodzerties. Kad bērni nedēļu veci. Arī igauņi stāsta. vāciešiem un igauņiem. 180. 1. bet nav nekā strādājis. ka par vasaru jāejot visām vārnām uz jūru mazgāties jeb pērties. stārks aiz lielas ziņkārības nevarējis nociesties nepaskatījies. „Ja kādreiz būs beidzis lasīt. kas esot dzeguzes kalps. tad palikšot atkal par cilvēku” (V. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja. 1. Ganiem tomēr žagata esot kaitīga. ka uz to zīmējas arī sakāms vārds: kāda vārna pērta. 1. Pēc Jāņiem jeb Pēteŗiem dzeguze pārvēršoties par vēja vanagu. Bet ja dažu gadu gadoties. ka tas mīts būs ļoti vecs. bet viņš mēdz bargi atriebties neviesmīlīgiem mājiniekiem.Kūko birzē dzeguzīte. bet arī ķīniešiem. P. smaga aste” (VII. Izdzirdējis starka nedarbu. „Lielā piektdienā kraukļi nesot no jūras ūdeni un kristot savus bērnus” (J. sevišķi melno. Kad Dievs ielaidis dundurus Velna lopos un tie saskrējuši Dieva kūtī. p. Gluži tāda pati teika par starku ir arī leišiem. ka krauklis senāk bijis balts. izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži. VII. Starks jeb svētelis esot cēlies no cilvēka un bijis senāk Dievam par rokas puisi. Rakstu krājums. „Visi putni perinājot bērnus vasarā. 1. Velns esot iemijis Dieva kaltu pret savu izkapti un sācis ar to sienu pļaut. p. stāsta. Var būt. 101—2.). Pasakas. 1160—7). Latviešu māņos starks gan ir mājas sargs. p. p. VII. ka tu esi bijis tik ziņkārīgs. Latviešu māņos žagata ir tikai pļāpa un viņas parādīšanās mājā zīmējas uz jaunām ziņām un aprunāšanu. lai viņu turētu par racēju.). citas atkal skatās uz viņu kā uz prieku vēstnesi un laimes nesēju. ka tur kas čīkst un čēkst. ka jūra viscaur aizsalusi un krauklim neesot iespējams ūdeni dabūt. „Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. bet tādēļ ka viņš ēdis maitu. Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. lai gan krauklis nejauki kliedzis.). kā: vardes.

Pēdējo dziesmu atgādina pasaka par pūci un vanagu (L.). bet nevarējis nekur atrast. Pūcīte.). 106.). tad jādomā. p. Par ūpja vaidēšanu latvieši stāsta šādu pasaku. No tā laika bezdelīgām ir sarkanums pakaklē un liels robs astē (sal. viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt. tad paliek dzeltēns” (71. Kur gani gana. Kā vispārīgi putni mācījušies dziedāt. kas stāv tālāku no tautas mītiem. P. 1. tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās. Dumpis pieder pie tiem putniem. Vecos laikos Velns reiz noslēpis visu uguni pasaulē. tad dvaša smird līdz nākošam gadam (J. kad nodomājis vaidēt. kas cilvēku aizkliedz. Arī teikas saturs drīzāk zīmējas uz purvu putnu dumpi nekā uz mežu putnu ūpi. sācis ķert bezdelīgu ar degošām stangām. Meita reiz paēdinājusi tik vienu govi. Kad dumpis aizbrēc. Vienai mātei bijusi slinka meita un divas govis.).). p. 1. Jā ūziķis aizdzied. tēvā velnā! 30618. meklējis. 286. Kad nu māte prasījusi.). jeb „izkapts nekožot” (L. Līdzīgu teiku esmu dzirdējis no sava tēva tēva par dumpi ( выпь. meita atteikusi. Bezdelīga vispārīgi tiek turēta par Dieva putniņu un ļaudis labprāt ierauga viņu 90    . ka šeit viņš nozīmē taisni dumpi. platām acim! Tēvā velnā. 1179—80. Pati Dieva sodījama. tāpat kā dzeguze aizkūko. p. Platu galvu vazājās. 1. Ja strazds aizbrēcot. V. bet otru atstājusi bļaujam. tēraudā un akmenī!” Velns to izdzirdis. tad kalni plīsīšot. 29431. „Ja pīpene aizbrēc. Meita no dusmām iemetusi ūpim ar sprunguli par sāniem un tādēļ viņš vēl šodien vaidot (IV. zeķes. otrreiz izrāvis astes spalvas.).). bet ļoti augstprātīgu.Žagata palaidne. tev smuki bērniņi! — Kā pati māte. kas tur bļaujot. 2508. tad kājas nomūkot (nobrūk). bet viņa tomēr izbēgusi. „Ūpis esot lielījies: kad viņš kliegšot. Tāda lielība Dievam nepatikusi. auti slīd uz papēžiem. No Vestienas ir mums vēl pazīstama šāda teika par ūpi. P. kā Velns šķiļ uguni un kaļ. i. kādēļ še nerunāsim par tādu putnu dziedāšanu. Bezdelīga nu gribējusi Dievam palīdzēt un klusām aizlaidusies uz Velna smēdi. Pūci tautas dziesmas tēlo par neglītu. Vienreiz viņš nosvilinājis bezdelīgai pakakli. zinu! Tēraudā un akmenī. Pasakas. p. VII. 1. 164. Tikai no Velna smēdes kūpējuši dūmi. 194. Tā sauca vilku. pūcīte. 72. Dievs meklējis. p. jeb pūpiķis aizpūpina. L. Rakstu krājums. Lūk. tad „balss skabargaina” (ibid. 1. Noskatījusies. P. Pūce.). Ūpis to dzirdējis un pateicis visu mātei. kā pati māte! Resnām galvām. Tā sauca vilku. Ja lakstīgala aizdziedot. 1. Pasakas. „Kad grieze aizgriež. ka tas esot ūpis. t. Par bezdelīgu esmu dzirdējis no sava tēva tēva šādu kosmogonisku teiku. pelēķīte. II.” (VI. 1. Tā kā nu pēc vārdu skaņām ūpis ir tas pats. Rohrdommel). ja gribot. Savas vaidošās balss dēļ ūpi tura vispārīgi par nelaimes vēstnesi. par to jau ir sīki rakstīts mūsu pasaku grāmatā (Latviešu pasakas un teikas I. sākusi no prieka kliegt: „Zinu. kas krievu „выпь”. lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. Pasakas. Citus putnus nicināja. 157—192). p. pūce. tad pieguļniekiem svārki degot (pie ugunskura). V. tad rokas sagriež” (ibid. p.

2147. te. p. kad latvieši un leiši vēl runājuši vienu valodu (leišu lakštingala). Pēc kādas nepareizi uzrakstītas teikas (VI. Ļaudis stāsta. L. 32058. 1. Abiem dzied lakstīgala Zobentiņa galiņā. 158. 30614. Jauni puiši bandinieki. bet palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. Rakstu krājums. kā arī minētais dzejnieciskais salīdzinājums (sal. 1. ka viņas pārziemojot tepat ezeru ūdeņos. Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža bogu. ka viņa sākusi lūgt Dievu. Lai tā skaisti padziedātu Zobentiņa galiņā. — kā vienā piemērā (2690) arī paipala. ka par ziemu bezdelīgas aizlaižas uz siltām zemēm. Turpretī kārtīga cīņa ar zobeniem. Reiz pamāte viņu tik dikti situsi. būs gan laikam aizņemti no vācu bruņiniekiem. 32031. 1. Lakstīgalas dziedāšanu tautas dziesmas vismīļāki pielīdzina cīņai ar zobeniem. 6. Bet vienreiz Pērkons jājis zemu zemu. 195. — kas ne vien zīlē sējas laiku. Kārtīga cīnīšanās ar zobeniem un to skaņu pielīdzināšana lakstīgalas dziedāšanai būs gan laikam cēlusies rietuma un dienvidus Eiropā. kamēr zobena skaņu nosauc par lakstīgalas dziedāšanu. tam metoties uz ģīmja teteŗa raibumi un pat māja varot nodegt Ļaudis agrāk nezināja. K. ka tos „Vēja māte šūpo. 21088. 18965). vācu die Nachtigall schlägt). p. kas bezdelīgu lizdas izpostot. irbēniņi Agri tek migliņā. Par lakstīgalu parasti daudzina. p. Tautas dziesma salīdzina irbēnus ar starcēniem. 159. 20727. Tā nu esot cēlusies lakstīgala un „dziedājusi deviņām mēlītēm”. kā kalpu bērnus ar saimnieka bērniem. Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja.).) jeb „tricina” (2697. B.) lakstīgala esot cēlusies no vienas nelaimīgas pameitas.). Līdz ar lakstīgalu. Saimnieka svētelīši Ilgi tup ligzdiņā. Par irbi raksta M. Par zīles un žubes bērniem stāsta. kādēļ ticēja. lai pārvēršot šo par putniņu.. 107. Kā jau kosmogoniskā teikā te gan Pērkona vietā būs bijis Dievs.lizdus savu māju paspārnēs. kā jau augšā minēts.. p. tautas dziesmas daudzina nereti zīli un žubi. Pirksim kopā lakstīgalu. ka tā „sit” (R. kā jau esmu aizrādījis (15. ka lakstīgala ir sējas putns. Vēja māte auklē” (2091—3). 15. 32058). spurkt! irbes gaisā! Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. Z. bet biežāki gan pēdējās divas kopā.. Latvieši ticējuši. 91    . cik pašām toreiz sirds liela bijusi” (V. tautas dziesmas turpretī sauc lakstīgalu parasti par trejvalodi (13872. Ārons no Bērzaunes: „Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums . Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas. 1.liela dievredzīte” (2581) un nākamības zīlēšanā viņai pieder pirmā loma. ka lakstīgalai esot trīsdeviņas balsis. Pats lakstīgalas nosaukums. Kalpu bērni. Zīle ir „liela pareģone” jeb . 17235. būs laikam nācis no latīņu valodas (lusciniola) un proti jau tanī laikā. Jau augšā mēs redzējām.

ja redz uz sausuma. gādā par zirgiem. dzeni. uzņemot kādu gaitu.Eita. Zīle ir „laba māsiņa” un liek ganam sargāties no vilkiem un tautietei no nebēdīgā tautieša. tā atkal cielava. Šādu ievērību cīrulis laikam ir izpelnījies ar savu agro celšanos un jautro dziedāšanu augstāku un ilgāku par citiem putniem. 14061. dara alu. Tā sacīja cielaviņa. p. lai ceļā nesatiktos ar zīli. kad precību ceremonijas vēl līdzinājās laupīšanai. Kādu dziesmu zīle dzied. kazlēniņu. Zīlīte. Zīle dzied aparā. gādā par zirgiem un kaitinās ar skaisto cielavu. Bet „labā māsiņa” var ziņot arī nepatīkamu vēsti un sludinājums atkal līdzinās likteņa lēmumam. bet arī ar liniem. Rakstu krājums II. 14062. kamēr vanags. Tā iemesla dēļ. ka cīruļi pārziemojot tepat pie mums un paslēpjoties pie ciņiem un akmeņiem zem sniega. kādēļ cielavai ir sakars ne tikai ar laidaru. puiša simbols. Līdzīga loma. dzeŗ. Kā cīrulis. kādēļ latvieši ne katrreiz gribējuši satikties ar zīli. 31933. Bet „lielā dievredze” tomēr nav visa zinājusi un nevarējusi paredzēt. 14066. tāpat kā puisis. 1. piešķirta arī žubei un dzenim. kā jau minēts. Ko tu man pasacīji? — Es. tad to gadu dos govis daudz piena. meitiņa. žubīte. dzied. Līdzīgi zīlei cielava zīlē meitām arī preciniekus. — Zīle dzied tādu dziesmu Laiks meitām rozes šķīt. Zīl' atnesa tādu vēsti. 29431.). Ja sieviete redz pirmo reiz cielavu uz ūdens. kā liekas. tā laba māsiņa. tam tai gadā gaŗi lini. tiek pielīdzināts parasti tikai seno laiku preciniekam. Tādu ziņu zīl’ atnesa Mūs’ māsai tautās iet. latvieši dzēruši „zīles kannu”. Cīrulis. „Cīrulīts mazputniņš” tautas dziesmās ir puiša simbols. 92    . tad piena būs maz. „Kas pirmo reiz redz cielavu uz jumta. Tā lika ganiem sargāties. Ko tu. 71. gādā par govīm. — kas zemē. meitas. Būs brāļam kaŗā iet. meitas simbolu. tam īsi” (J. Sargi savu vainaciņu! 29430. Meitas pūram ir vajadzīgi arī lini. klausīties. kā jau minēts. Ļaudis ticējuši. Sargā savu ganībiņu. Liek ganiem sargāties: Sarg' jēriņu. ka viņu pašu noķeŗ vanags (2581—2). 29424. Pa pagalmu tecēdama: Būs tai mūsu netiklei Šorudeni precinieki. klikstīnāji. meitas simbols. tev pasaku.

lai nevarētu pateikt. 1272—3). tad tai vietā vajagot iespraust sērmūkšļa krustu. Par to vēl tagad mēdz teikt.. tad varēja viegli nākt uz domām. tad varot saprast putnu valodu (L. tad viņš pie mana nama durvu gulētu. Indijā par to prātojuši jau vairāk gadu simteņu priekš Kristus dzimšanas. kas palicis par zuti. „Tam šķirstam. ka tik un tik liels tas zvērs esot bijis. Par zuti mēdz vēl stāstīt. aptīšoties ap krustu un nevarēšot vairs projām tikt. tad animisti gribēja pierādīt. Pēc ūdens plūdiem ods apņemas to dzīvnieku atrast. Šeit uzrakstīšu no sava tēva tēva dzirdētu pasaku par ceplīti. No citiem zvēriem visvairāk tautas tradicijās tiek daudzināta čūska. Pasakas VII. 218—20. kā: dzin. bet vairāk nevar izteikt. ka mirušo dvēseles pārvēršas par čūskām un ka arī dvēsele vispārīgi parādās čūskas veidā.” To nu dabū zināt bezdelīga. Visi prātoja kopā. dzin! . cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši. Tā kā pēdējā nereti stāv sakarā ar mirušu ļaužu dvēselēm. tad viņš vairs netiekot upē atpakaļ.. tad Saulīte trīs dienas smejoties.). Šādi māņi ir ļoti veci un tālu izplatīti. prasīdams: „Vai tik liels bija?” Beidzot bērni esot sacījuši. tad viņa trīs dienas raudot. Seno skandinavu teikā Zigurds ēd čūskas gaļu un tūlīt saprot putnu valodu. 1. Čūska tad atkal atnākšot. Kad čūska aizbēgot. Reiz lācis gājis nejauši gaŗām gar ceplīša pērkli. p. Bet tāds izskaidrojums bez šaubām ir vienpusīgs. Sava bīstamā koduma dēļ čūsku parasti tura par ļaunu kustoni. kuŗa „cilvēku žēlodama. p. p. uz kuŗa ūdens plūdos cilvēki. Te gadās bezdelīga un saka: „Viņš grib teikt. Bet visi māņi par čūskām ar to nebūtu izskaidroti. 173. P. Gaster. lopi un zvēri patvērumu bija atraduši. bet Velns arī pasteidzies. tam tiekot septiņi grēki piedoti. Abinieki. Kad vecais ceplītis pārnācis mājā. kā caurumtiņu aizbāzt. Tā kā miroņus mēdz aprakt zemē un arī čūskas dzīvo apakš zemes virsas. kur atradušies tikai mazie ceplēni.izvārot un apēdot. norauj odam pusžokli. kam vissaldākās asinis. kuŗu Dievs paņēmis un gribējis iemest upē. kam saldās asinis. VII. 93    . „Kādreiz Dievs un Velns gājuši gar upes malu pastaigāt. Tur viņi atraduši vecu zirga pinekli. saķēris pineklam aiz otra gala un pārrāvis uz pusēm. bet ja neaprokot.” 41. kam vissaldākās asinis.Vismazākais putniņš Baltijā ir mazais ceplītis. ka vardei vissaldākās asinis. tārpi un kukaiņi. 1194. gadījies nejauši mazs caurumtiņš. Izmeklējies cauru dienu: „cilvēkam vissaldākās. Te pielien čūska un saka: „Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst.).” Labi. tad nu šie stāstījuši.). Tādus pašus uzskatus sastopam arī pie igauņiem. P. Ods gan vēl rauga stāstīt. Jā čūsku nositot un aprokot. ka tas pa naktīm nākot no upes laukā un ejot uz tīrumu zirņus ēst. tad es aizbāztu caurumtiņu ar savu augumu. Ļoti līdzīgas teikas ir vēl uzrakstītas Krievijā. Bet ja uz ceļa uzbeŗot smiltis. Bet Velns savu pusi nometis uz sausuma un no tās izcēlusies čūska. kas stāv biedrībā ar Velnu jeb ir pat viņa radīta.” (I. Dievs tomēr savu pinekļa galu iemetis upē. Tālu pazīstama ir šāda teika par čūsku. Rumānijā un Palestīnā (M. ka zutis ar čūsku esot tuvu rada” (L. Tad vecais atbildējis: „Ja es būtu mājā bijis. ka čūsku cienīšana esot cēlusies tikai no dvēseles kulta. 1. 1. Kas čūsku nositot. Ja noķeŗot balto jeb sarkano čūsku . Pasakas. bet tautas tradicijās viņam piešķiŗ vislielāko dūšu. Vecais ceplītis nu uzlaidies uz krūmiņa un lēcis arvien augstāku un augstāku.

kas katrai brīvu ēst. šie māņi ir aizmirsti. tam sprāgst jēri” (R. ka tas nav tiesa.). aizmirsusi šo noteikumu: bija aprijusi zvejnieku. P. Z. L. VII. Čūskām esot arī savs ķēniņš. Pasakas V. 1. bet tādēļ viņa palikusi akla. Pasakas. Vienreiz zirneklis gribējis Dievam nepareizi apsūdzēt cilvēku. bet Dievs dabūjis zināt. Dievs nu saprot. Kad vardi pavasarī pirmo reiz redzot ūdenī. tāpat kā zalšiem un kaupiņiem. iesitis zirneklim par muguru un zirneklis nokritis no debesīm 94    . K. tad noteica. nozagusi un aiznesusi pie Dieva. bet ja redzot uz sausuma. 83. Beidzot tomēr saņēmies zirneklis.. Vecos laikos uguns citur neesot bijusi. kr. Bet reiz līdeka . p. šurpu turpu skraidīdama.). 57. p. 1. 1. 1. 454. Nonācis virs zemes. ka pati iznesusi uguni no elles un prasījusi maksas. 1182—5). No tās tad nu mūsu jūrā esot izcēlušās butes. Katrīnas vietā ir jumprava Marija. II.” No tā laika līdekai jānēsājot galvā visi zvejnieku rīki (L.). Par zirnekli un mušu esmu Raunā dzirdējis šādu pasaku.Pēc igauņu teikas sarkanā čūska lielījusies vienā pašā naktī deviņiem cilvēkiem acis aiztaisīt. p. ka uguns vairs nav. un tos pavisam nebijis brīv sist (VII. Arī vardēm ir māņos sakari ar lopiem. kas uz uguns tikšot taisīti. p. 109. Jau senie indieši esot ticējuši. 196. Bet čūskas vaiņaga laupītājam ratiski dzenoties pakaļā (L. Kamēr čūskas latvieši turējuši par ļauniem kustoņiem. ka čūsku galvās esot atrodami dārgi akmeņi. Šis pasakas motīvs ir sastopams par visiem vidus laikiem. Līdzīgus māņus atrodam LerchaPuškaiša pasakās (V.). VI. Par buti dzirdēju no sava tēva tēva šādu pasaku. B. Rakstu krājums. 58. R. jo tie izzīž govis” (R. To noskatījies viens puisis. II. Rakstu krājums. kur kā zināms. p. tas paliek laimīgs. 455. „Kad rupuci nositot. p. VII. B. Rakstu krājums. Rakstu krājums. ka šķirgālis esot čūskas dakteris un varot atdzīvināt pat gabalos sasistu čūsku. kuŗam esot dārgs zelta vaiņags galvā. Ar laiku. bagāts jeb ļoti gudrs. P.).. p. Pusi noēdusi. Z. jeb pat „māte mirstot” (J. p. Pasakas. 6. Rakstu krājums. un iesviedusi to jūrā. „Zalši. kur čūska pazīst zāli pret nāvi un atdzīvina citu nosistu čūsku. arī ieņēmis to zāli mutē un nogulējis visu cauru ziemu (L. p. P. L. ka muša zirnekli apzagusi un atļauj tam uz priekšu baroties no mušas gaļas (sal. K. Kas šo vaiņagu iemanto. kā liekas. Pasakas. Latvieši līdz ar igauņiem stāsta. 69. 6. Ķeizariene Katrīna reiz braukusi pa jūru no Vāczemes un ēdusi kādu Vāczemes zivi. ieraudzījusi uguni. 69). un iet tūliņ pie Dieva sūdzēties. Gluži tādi paši pretēji māņi par kaupiņiem ir arī igauņiem (Wiedemann. Tur nu stāstījusi. „Kad Dievs visas zivis bija radījis. „Krupjus jādzen no laidara ārā.). Tādas pašas teikas stāsta arī igauņi. bet neviens nevarējis notikt elles dibenā. rudenī alā līzdami. I. Tā pazīstama rietuma Eiropas teika. Pēc vienām tradicijām viņus vajagot taupīt. viņš bijis ļoti nokusis un apgūlies. L. 1. Pa to starpu pamostas arī zirneklis.). Dievs izrunājies ar visādiem zvēriem. tad govīm notrūkstot piens” (J. tad tai gadā būšot daudz piena. Par līdeku ir šāda teika.). tad būšot sausa vasara un maz piena (J. p. un zalši vairs nav šķirti no čūskām (J. redz. tad viņa paliekot atkal redzīga (Wiedemann. 70. 69). Pirmās ziņas par šādu ārstēšanu mēs atrodam kādā seno grieķu teikā. tikmēr zalši viņiem bijuši govju labvēļi. ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūliņ aizmiegot līdz pavasarim”. Zalšiem tautas māņos ir ļoti līdzīgi kaupiņi. 1261—72). Pēc citām ziņām viņi esot govīm kaitīgi un viņus vajagot iznīcināt. nolaidies pa savu valgu zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni augšā. krupji jeb rupuči. 1. 1.). „Kas vardes sit. Bet jā viņa dabūjot izlīst caur rata rumbu.) un arī es esmu ko līdzīgu dzirdējis. bet nav vairs patikusies. jo viņi nesot govīm laimi. 1. P. Dievs tad arī atvēlējis viņai ēst no visiem ēdieniem. 1273—4. II. kā tikai Velnam ellē. Pa to laiku muša. II. lai lūkotu dabūt uguni. 1.

p. Pēc vienas rumāņu teikas (M. Gaster. kas stāvot zem eglēm. bet labāk esot iet pavisam uz otru pusi. ādu kost un asinis zīst. „Dievs. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt. esot viņu šā uzrunājušas: „Spindū.” Šie māņi atkal pilnīgi saskan ar sekošo izskaidrojumu par bērza galotni. bet arī visādi māņi. Pat tāds neievērojams kukainītis. 1. 1. kas esot pilna ar utīm. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvojot uz visiem ciņiem (Trikātā un Ikšķilē) . Cilvēkam miesā apakš katras spalviņas esot viena uts. No kritiena viņš nu dabūjis pumpu mugurā un vairs nevarot uzkāpt debesīs (VI. kurp lai cilvēks ejot. ceļmalā sēdēdama teikusi: „Vai. Par gnīdu esmu dzirdējis tādu pašu teiku. Pēc vienas teikas blusas esot Dieva kalpi un odi Velna kalpi. ka tās ceļoties no koka skaidām. spindū. 306. 86. Tā kā viņa mācījusi ļaudim tikai ļaunu. tad viņam būtu jāmirst (Trikātā).). Mārīte. tad cilvēkam jāmirstot (Raunā). Ja zāģētas ozola skaidas iebeŗot kādā traukā un uzlejot drusku ūdeni virsū. Ja šīs utis iznīcinot. Bet gnīda ar to nebijusi mierā: ādā vien kost. bet pēc satura teika ir citāda (M. bērzgalā zaļos svārkos. lai eglītes skujas drusku aizdegas. 1. kā mazā zīlīte. kuŗi pa daļai bija mantoti no tālās senatnes. kur mans brūtgāns? — Bērzgalā.) viņa esot cēlusies no vienas ļaunas skaistules. zīlēdamas. bet Velns no tām nekā nevarējis atkratīties (V. bet siena laikā viņas esot pat egles un smilgas galā (Trikātā). kādēļ viņš arī ne par velti ir nosaukts par zīlīti. margrietiņa jeb spindgrietiņa (Cocoionella septempunctata) spēlē diezgan svarīgu lomu dažu tautu mītos.). gribējusi kost līdz kaulam. bet ja tiekot iznīcinātas itin visas utis. Tad Dievs sadusmojies un piesējis gnīdu pie mata.” Ērces dzīvojot eglēs. p. 289. tad otrā dienā viss trauks esot pilns ar blusām (Raunā). tam ērces uzkrītot. p. Pēc māņu vārdiem neviens cilvēks nevarot dzīvot bez utīm: katram esot zem ādas sava daļa utu (Bērzaunē). jo viņa rādot tikai uz ļaunu. Velns uzlaidis Dievam odus. Vispārīgi ņemot. lopus radīdams.zemē. Gaster. Utij un gnīdai atvēlējis cilvēka matos dzīvot. kas agrāk dzīvojušas zemē (Trikātā). Teika stāsta. Par ļaunu jeb kaitīgu latvieši viņas netura. vēl tagad viņa rādot. Latviešiem bija ļoti daudz māņu. kur tu mani vedīsi? Vai uz augšu. 95    . Uzlikta uz pirksta. uz kurieni meita aiziešot tautās. pa daļai atkal aizņemti no kaimiņiem. vai uz zaļām velēnām?” 42. lai nespētu līdz kaulam ieēsties. cik gaŗš laiks!” Tai brīdī gājis gaŗām Dievs un iemetis viņai galvā sauju utu. 105 un VII. Bauskas apgabalā meitas. kas atrodoties miesā. Arī vienā rumāņu teikā ods un blusa uzrunā viens otru par māsām. Vidzemē viņu biežāki sauc par zīlīti. Tad Dievs uzlaidis Velnam blusas. ka reiz viena sieviete. tad tas esot gan cilvēkam par labu. Par utīm ir atkal vairāk māņu kā par blusām. Pēc latviešu māņiem šis kukainītis rāda tikai. Ikšķilē meitas sakot uz zīlīti: „Mārīte. putnus. kā Lercha-Puškaiša uzrakstīto (V. Par blusām stāsta. tad Dievs to pārvērtis par mazu kukainīti. katram ierādījis savu darbu. vai uz leju. Kurzemē par margrietiņu jeb spindgrietiņu. 1.). 110—13. kas stāvēja sakarā ar mežu un viņa kokiem. p. 1188). bet Dievs uzkūris uguni un aizdzinis tos ar dūmiem. Dažreiz uz cilvēka miesas gadoties kāda pumpiņa. Ja nu visas utis iznāktu no miesas. tad vasaru ērces nekožot (Lejasciemā). Koki un citi augi. Arī šeit seno latvieti vadīja ne tikai praktiskā lietderība.

Ozols kā jau vīriešu simbols ir turklāt vēl spēka un dzīvības liecinieks. II. p. tādēļ ka tāds koks jūtot sāpes. tiek salīdzināts ar latviešu pērkonu. kuŗā liekas dzīvoja tālāku mirušā „dvēsele”. pat ne ganu rīkstes. Tā latviešu. D. „Nenolauz kociņiem galotnes. Ne bez iemesla arī vācu dzejnieks H. kad tu iegriez pirkstā . ka pēdējo liepas nozīmi latvieši ir aizņēmušies no rietumu kaimiņiem. Ar biškopību nodarbojušies vienīgi vīrieši. Pēc vispār pazīstamas latviešu teikas. un 174. ka ozols un liepa esot bijuši seno latviešu totemi. Lai gan tautiete labprāt piemin ozolu. bet sievieši glabājuši pienu liepas krija vācelēs. Mājas saimniecība no laika gala stāvējusi sieviešu zināšanā. kādēļ senie galdi plēsti no liepas koka. Veci ļaudis nekad nemeta ugunī pavisam zaļa koka. koki senos laikos esot runājuši tāpat kā cilvēki. tas atkal: „Ko nu mani cirtīsi? — Ej labāk pie tā greizā!” Dievs redzējis: cilvēkam koka vajaga. Heine nosauc Vāciju par „das Land der Eichen und Linden”.. Šāda ozola un liepas izmantošana ir izskaidrojama tikai uz mītoloģijas pamata. meitai liepas malkas.. viņiem jau tāpat sāp kā tev. Koku mītos mums krīt acīs tā savādība. 9780). Krusta dienā. bet arī praktiskā dzīvē. Var jau būt. I. kādēļ dravnieki meklējuši gandrīz tikai ozolus doŗu dēšanai.). varbūt pat no indoeiropiešu pirmtautas. Ozola un liepas cienīšana ir plaši pazīstama visā Eiropā. Tautas tradicijās bieži daudzina vīrieti stipru kā ozolu un sievieti kuplu kā liepu. uz mirušā jaunekļa jeb jaunavas kapa izaug nereti „kupla liepa” (breite Linde). bet vispārīgi ozola un liepas cienīšana gan būs mantota no seniem laikiem. Rakstu krājums. ozols. tas lūdzies žēli jo žēli: „Ko nu mani cirtīsi! Ej pie tā līkā labāk!” Nogājuši pie līkā. var sargāt ļaudis no visāda ļaunuma un nāves. p.). ka koks jūtot arī sāpes. Pasakas. Daudz simtiem dziesmu daudzina ozolu par vīriešu kārtas un liepu par sieviešu kārtas simbolu (sal. bet krustmeitai liepas līksti šūpulim (1676. 173. 1. 197. meitai liepas zariņu” (L. 6. kā augšā ir aizrādīts. 1. kuŗš. 1. I. kuŗi kopuši linus un kaņepes. ka totemisms pie indoeiropiešu tautām vēl nekur nav pierādīts. tas Dievam sitot”. dažādiem augiem un dzīvniekiem piederēja seno latviešu mītoloģijā ne mazāka loma kā dabas parādībām un senču dvēselēm. Rakstu krājums. Tā vācu. 85. „Bet nu bijusi savāda ķibele: tiklīdz kādu koku vajadzējis cirst.).). ka kokus tautas dziesmas daudzina labprāt pa trim kopā. kā arī latviešu tautas dziesmās. kā arī rumāņu tautas dziesmas.). tomēr viņa biežāki mēdz stāvēt pie liepas. tā tas neiet: atņēmis viņiem valodu” (Lerchis-Puškaitis. p. „Ap Bērzauni šai dienā nedrīkstēja ir puķītes noplūkt. lauž tā zarus meijām un pie reizes pin arī viņa lapas savā vaiņagā. 1. Daži māņi liecinot. Jau 37. un kāds seno skitu valdnieks nesis liepu kunga vārdu. pūri taisīti no liepas krija. kamēr praktiskā lietderība ir še maz ievērota. lai gan vīžu auklas vijuši vīrieši. (J. Vīrieši dzēruši alu no ozola kannām. nav bijis brīvu griezt neviena kociņa. sauc kokus pat par laužu brāļiem (Etnografisku rakstu krājums I. 18. 96    . p. p. 1. Ir izteiktas arī domas. sal. un drēbes velētas parasti ar liepas vāli un pat dzirnavu milns taisīts no liepas koka.). V. sevišķi vēl ar svaigām lapām.. jo tad tām sāpot” (R. nodaļā ir aizrādīts.. cirst nevar dabūt. Mežs mūsu tautas dziesmās. kā jau augšā minēts. Kas nocērt vecus kokus. Etnografisku rakstu krājumā I. jo aršana un sēšana jau sen bijusi vīriešu darbs.kokiem. Krusttēvs cērt savam krustdēlam ozola. p. kaŗ liepā savu vaiņagu un arī pati sevi nosauc par liepu (4289. 39. pirts slotā puikam iesēja kādu ozola. turpretī liepa pēc dažu dziesmu vārdiem ir arī kapu koks. Vīzes darītas visvairāk no liepas lūkiem un pīšana bijusi sieviešu uzdevums. ņēma vismaz kādu daļu ozola.). Latīņu vārds „quercus”. kā jau augšā minēts. D. Ozolu un liepu varam droši saukt par lielākajiem un skaistākajiem Latvijas kokiem un šiem tad arī latviešu dzejā un mītoloģijā pieder svarīgāka loma nekā citiem kokiem. Šī starpība starp ozolu un liepu tiek ievērota ne vien tautas dzejā. „Jaunpiedzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot. vai pirti kurinot. jo tad kokiem tekot asinis. 108. L.. 1.

Tā kā kļavs jeb kļava pēc tagadējās valodas pieder tāpat pie vīriešu. ka laivas taisītas no oša tādēļ. tomēr stāv tik bieži kopā ar osi un pēdējais atkal ar kļavu. 5. 4104. Liepu tautas dziesmas arvien daudzina par meitu. Nule tik ozoliņis Par gravām lūkojās Nolūkoja ievas meitu Ar visiem ziediņiem. Visus minētos trīs kokus tautas dziesmas piešķiŗ vīriešu kārtai (sal. osim un kļavām. kļavus. 1. Turpretī nav mums nekādu pretrunu un nesaskaņu. bet savs vīriešu un savs sieviešu totems. kādu šai gadījumā tomēr neredzam. kā šai hipotezē. kļava.Kad kļava lapa paliek sarkana jeb nodzeltē. kamēr vītols mainās ar ozolu (2827). kamēr augi stāv tikai uz otra plāna. ir sastopami tikai kā izņēmumi. Kamēr liepa ir ozola pretstats. osi.kādēļ šādam vērojumam nu vajadzētu drošu pamatu. Ozoliņš lūkojās Gar visām pļavmalām. ka arī senie latvieši taisījuši savas laivas no oša. kamēr īstais mātes koks ir ābele. ka osi turējuši par „aklo koku”. 2. 32331) jeb kļava (2823. un kādreiz nostādīts pat blakus par jaunekli precētiem kokiem. Bieži apdziedātā „oša laiva” liecina. Lai arī no šiem trim kokiem bērzs pie reizes ieņem oša (2825. 30552). kļavam sieva. jo aklo jau vislabāki var vadīt pēc sava prāta. 30646. Neretis tautas dziesmas daudzina kopā „ošus. Ošam sieva. Treškārt par vienu no svarīgākiem totemisma pamatiem tura pazīstamo eksogāmijas tikumu. kuŗi visi ir puišu koki (32368) un tautietes „bāleliņi” (4104. kā arī pie sieviešu kārtas. 35524). ja ozola un liepas cildināšanu izskaidrojam ar vecu koku kultu. 19130. 30646. 3) vietu. kļavam sieva. Ceturtkārt ozols tiek parasti pielīdzināts puisim. tad kārtu māņos viņš arī lielas lomas nespēlē. Pāra dziesmiņās kļavs noder zīlēšanai par precībām. 14976. tikmēr viņa biedri liekas būt oši un kļavi. 35553. ka kļava lapa aiznes cilvēku uz citu zemi (26027). pie kam. tāpat kā senie vācieši. Pirmkārt totemismā pirmā loma pieder zvēriem. jeb arī kur viņa pati bija „augdama domājusi” (22364). kļava. Ošam sieva. osis un kļavs esot jau precējušies. tad pastāvot augšā minētajam likumam. Ozolam vien nevaid. tā arī Dievs un Laima neliek vis tautietei aiziet tur „kur ļautiņi daudzināja” (8716). ka minētā kārtība netiek daudz traucēta. 2825. ka savā starpā var precēties tikai dažādu totemu pēcnākami. Osi. tad ir „laiks meitiņu bildināt” (13768. Totemus taču uzskata par tēviem un mātēm. 11) un kā kļava lapa katrreiz nekrīt tur. Varbūt. Ko jūs divi runājat? — Runājam liepas meitu Ozoliņa dēliņam. Otrkārt katrai ciltij mēdz būt savs totems. „kur augusi kļavienā”. kāds lielākā jeb mazākā mērā ir sastopams pie visām tautām. ozoliņus” (28216. 20986. kā jau minēts. kamēr ozols vēl meklē līgavu. Ja nu visi latvieši būtu cēlušies no vieniem pašiem totemiem. Ozolam vien nevaid. Šāda oša izlietošana laikam gan atkal būs sakarā ar kādiem māņiem. viņi savā starpā nebūtu varējuši precēties. 1). 12695. ka tāda paša iemesla dēļ arī 97    . Man liekas. 2827. Beidzot dzied pat vēl.

bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu. 1. tas. tad šis it bēdīgi atbildēja: „Esmu neredzīgs.. nobira pirmais. skaista egle. ka tepat esot jau aiz vārtiem. bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantētas. Tiem atlika zaļi svārki.. egli un paegli jeb kadiķi.Homēra grieķi taisījuši savus metamos šķēpus no oša. p. gan sāka rosīgi un ātri plaukt. Kad Saules māte pavasarī visiem kokiem devusi zaļas drānas. 2669. Paeglīti nabadzīti. Tautas dziesma griežas pie oša ar sekošu jautājumu: Osi. egle kalniņā. Tautas dziesmas daudzina kopā ne vien minētos trīs lapu kokus. lai arī tos varētu vadīt pēc sava prāta. tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. Citi koki salapoja Sudrabiņa lapiņām. Tie trīs žēli neraudāja. Mātes bērni pie māmiņas. Uz tiem pašiem trim skuju kokiem zīmējas vairāk tautas mīklas. To nogrūda lejiņā. Atbildi uz šo jautājumu dod viena pasaka (Lercha-Puškaiša Pasakas. 2820.” Tagad osis. 164. te osis jau jautāt jautāja: „Kaimiņ’. Pabērnīši maliņā. tad šis neatteica nekā. egle. Tā tad šie uzskati par aklo osi liekas būt ļoti veci. kadiķītis. 1. Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu. birr. Klusiņām klausījos. 172. „Visi rudeņos berus devuši. bet arī visus trīs skuju kokus: priedi. birr.. Paeglīte lejiņā. ko tu gaidi? Citi koki salapoja. Pried’ ar egli lielījāsi Abas kāpti kalniņā. Visi koki žēli rauda. trīs vien nedevuši”. Tie trīs žēli neraudāja. Nr. citu pamudināts. osi. Tā arī notika. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst.). 2826. tad drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies. Paeglīte vēl skaistāka. 4172. kādēļ neapģērbjoties. 2808. Priede. Skaista priede. 4651. Vasariņi noejot. lai atkal nepaliktu beidzamais pie drēbju nolikšanas. „Visi kungi svārkus met. trīs vien nemet”. Kad citi koki jautāja. eglei sagšu Paeglei villainīti. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku. „Visi kungi jāj 98    . I. un tādēļ nezināju vai ziemelis patiesībā ir projām . vai rudens jau klāt?” Zināt dabūjis. Priede.

. Kāzās bijis parasts uz istabas. num. Priedes skuju neliekat. eglēm un retāki arī ozoliem. Brīvzemnieks. sal. Tā kā nu tautas dziesmas daudzina skuju kokus par „daiļiem” un bagātiem”. Ja jums nav egles skuja. kād’ likdami. jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai . 18550. Līdzīgas eglītes lietotas arī dziedot uz kāzu galda.). Lai bij laiks. 152—4.. pie kam.. audzi. skatīties. eglīte. kā liekas. 866—9. lai nemirstot. p. kaŗ priedē vaiņagu tāpat kā liepā (6040. Vai ir kupla jumteglīte. Es kadega ēniņā: 99    . Pēdējais aizrādījums laikam zīmējas uz seno ierašu. Tādēļ arī bērenieki iecirtuši kādā priedē jeb eglē krustu par robežu mirušā dvēselei. bet ēkas. (Bīlensteins. kuŗi parasti lietoti pamatiem. Eglītes bija katrās kāzās trim sievietēm: brūtei. Pēc kādām retām tautas dziesmām tautu meita liek galvu pie priedes. ļaudis. 187. 922—4. Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsunītēm. num.. no tāda posma. Beidzot eglīte noderējusi arī pie reizes liepas vietā par šūpuļa līksti (L.) un lepojas. „Pirms panāksnieki iesāka ēst. Kad mani vedīs. Es tev saku. kā redzams. trīs vien nejāj”. ka „priede. 368. Eita. ar egļu skujām kaisījuši bēru māju un pēruši cits citu ar skuju koku zariņiem. 1. p..). un 188. Liekat smalku paegliņu. Mazais paeglis ir tomēr viens no vissvarīgākiem sargiem pret ļauniem gariem. D. III. Liekat skuju. tad arī viegli varam saprast. 30650. celiņa malā. eglei bijusi pirmā roka. kam daudz zaru uz visām pusēm . sita ar tām uz galdu un dziedāja” (L. pried' ar egli. num. 18447. D. vaicāja kāzenieki dziedādami pēc eglītes. 35385). zediņiem jeb riķiem. 19172—8). Neaudz ceļa maliņā.. ka viņi ir palikuši par dzīvības simboliem. 7. R. Senos „stāvu koku namos” sienas laikam pinuši ar paegļu nītīm.kaŗā. I. Senajos Latvijas mežos gan netrūka nekādu šejienes koku. 1. egle” esot „meitu koki” (12224. 18552. Rakstu krājums. es tevi pušķošu. Ko ap tevi tecināt. kāds būdamis. Šai eglītei bijis simpatētisks sakars ar līgavu. Tad būs kupla vedamā. kas jau pavasarī nodod savu „nomu” (2821) un kuŗiem ziemu un vasaru ir „zaļi svārki mugurā” (2810—20). 6119. sal. (kuŗas) .. Ja būs kupla jumteglīte. latvieši tomēr cirtuši gandrīz tikai no priedēm. Šāda materiāla izvēle gan atkal nebūs brīva no māņiem. 34. Audzi. kā var vērot pēc dziesmās daudzinātiem „paeglīšu kambaŗiem”. nama (18566) jeb klēts (18551) jumta uzvilkt kādu skuju kociņu. Man pietrūka zaļa zīda. pēc kuŗas līgavas vedot pušķojušas ceļmalā dažas priedes un egles.

Ābelei sudrabiņa. 2776. Lazdas zieda nepanāca: Lazda zied gavēnī. Lazda zied gavēnī Sarkaniem ziediņiem. Zied' ieviņa ābelīte. Lazd' ar ievu noziedēja Daugaviņas maliņā: Lazda vaŗa pakariem. Tādēļ laikam arī alus kanna tiek taisīta ne vien no ozola. Lazdas zieda nepanāca. bet arī no paegļa (19714. 11436). Ievas ziedi. 19543. Aizsmok priede. 34130.). 100    . 1. Ābeles ziedi pēc skaistuma ir pārāki par ievas ziediem. Lai gan visus šos trīs kokus tikai retumis apdzied kopā. Ieva balta noziedēja. ābels ziedi. pēdējie atkal par lazdas ziediem. 4522. Vēl baltāka ābelīte. Ievai bija balti ziedi. aizsmok egle. Ieva zied ar ābeli Vienā dārza stūrītī. 2776. Aizsmok mana valodiņa. Ieva zelta vizuļiem. Abas baltas noziedēt. ievu un lazdu. Balta. Lazdai kaunu padarīja. Ābolnīca Dieva koks. balta ieva zied. Cietajā mēnesī. 2775. 5947. 2775. 9. 2779. un bieži tiek minēta gan ar ābeli (2773. Kā jau skaistā ziedētāja ābele tiek saukta par Dieva koku. Par trim ziedošiem kokiem tautas dziesmas daudzina ābeli. gan arī ar lazdu (2774. 22418. 4495. 5856.). 2774. 6214. sērmokšļam Krustiņš ogas galiņā. Iev’ ar lazdu lielījās. 6112.Kadegam. 12719. 26054. Ziedi ieva ar ābeli Vienā lazdu krūmiņā. tomēr ieva še ir par starpnieci. 2782.

nenopinu Ābeļ’ ziedu vaiņadziņu. un līdzīgu salīdzinājumu sastopam arī krievu un vēl dažu citu Eiropas tautas tradicijās. 101    . sevišķi vēl ābele un ieva. Kas ābeles galiņā? Kas man deva to meitiņu. Šim Dieva kokam un mātes simbolam meitas nav gribējušas lauzt zaru. Es lauzīšu bērziņos. Piestājos pie ābeles. Pēra mani sveša māte Ar ābeles žagariņu. Sveša māte man’ sūtīja Uz ābeli slotu lauzt. Kas man deva to ābolu. Tādu viju vaiņadziņu. Kādi ziedi vasarā. pinu. Dzīpariņus žāvējot. Sveša māte man’ stellēja Pie ābeles rīkšu griezt. 4286. Dievs sod’ tevi. 4282. Pinu.Ārdi manu valodiņu! 34104. 4290. 32405. Kā pie savas māmuliņas. 7121. māmuliņa. Ābels ziedu vien neviju. Kas aug viena māmiņai? 11220. Tie raud gauži valkājot. Lai ved meitu šoruden: Visi zari nolīkuši. 4170. Tādēļ laikam arī tautiete žāvējusi savus dzīparus uz ābeles zariem. Kam tu lauzi ābelīti. Sveša māte mani sūta Pie ābeles slotu griezt Birst ābelei balti ziedi. tomēr vispārīgi tas nav bijis pieņemts. Lauz tu pati ābelē. Ābeli tautas dziesmas visvairāk pielīdzina mātei. Birst man gaužas asariņas. 5930. Ābelīte Dievu lūdza. Lai gan meitas dažreiz (5856) pinušas ābeles ziedus savos vaiņagos. Visi šie trīs koki liekas būt arī sieviešu simboli.

Alus kannas. Jo es pati kā ieviņa. 7224. 2784. Al’s ar kannu. Es nelaužu liepas zaru. kuŗiem pieder liela loma tautas mītiskos uzskatos. biķeŗus turpretī sievieši. 9780. 19502. Med‘s ar baltu biķerīti. man dzeŗot. Māmiņ tavu darījumu! Kā ieviņa noziedēja Tautu galda galiņā. i. Tādēļ arī meitas velējušas savas pūra mantas sevišķi tikai ievu ziedu laikā. Kā ieviņa noziedēju. raksti.Ābeļ’ ziedu vainadziņš — Grūts mūžiņš dzīvojot. 1. aitiņ. Ievai bija balti zieda. tādiem vīriešu kārtas kokiem. Es nelauztu ievas zaru. 19575. Es neņemtu ievas ziedu Ne savā rociņā: Es negribu sieva būt Ne savā mūžiņā. Pilna vīra sieva biju Pilnu dzēru biķerīti. man’ meitiņa. Kamēr liepu tautas tradicijās pielīdzina meitai. 21590. al’s ar kannu. Briku braku. Ne ieviņas baltu ziedu: Lai es augu kā liepiņa. 19773—6.). Med’s ar baltu biķerīti Jaunajām māsiņām. Ai. 1233. 102    . 6060. kā jau augšā minēts. Biķeŗus turpretī tautas dziesmas daudzina parasti no „ābels koka” (11533. 20650. Ābeļ’ koka biķerītis. Tādēļ laikam arī senlaiku kanna taisīta no ozola un paegļa. vilniņ’ tavu. Sievai baltas villainītes. un ābeli mātei. visvairāk lietojuši vīrieši. sevišķi vēl medus dzeršanai. t. 19941. tikmēr ieva ir dziesmās sievas simbols. Tā brīkšķēs tautu dēls Pa manām rociņām. 19500—4. Adi.

Kad ieviņa balti zied.). Jau augšā mēs redzējām. 7508. Lazdiņš velna nebēdāja. Ievas ziedu vien neliku. visus ziedus rāvu. māmuliņa. 32407. Pavasaru. bet labi tas nav bijis. Es noviju vainadziņu Visādiemi ziediņiem. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda vēza rociņā: Citi koki velna bēga. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda zaru rociņā. adu zeķes. Trešo ziedu koku lazdu tautas dziesmas cildina par vistaisnāko un krietnāko koku starpā. 5856. Lazda blēņu neturēja. No kokiem varētu minēt vēl trīs ļaužu labdaŗus: bērzu. ka šo koku starpā pastāvētu kāds tuvāks sakars. Visus. 5860. bet neretis viņš 103    . Lai zied manas villainītes. 34350. Lai galviņa nesāpēja. Jem lazdiņu rociņās: Citi koki blēņas tura. 34352. Lazdiņš ļauna nevēlēja. No tā nu saprotam. bet tautas dziesmās nav tomēr nekādu liecību. Adu cimdus. tad velēšu. 34351. Lai galviņa nesāpēja. 7154. 34353. Ievas zied. sal.Liec pūrā nevelētu. Ievas ziedus vien nerāvu. kādēļ no lazdas latvieši taisījuši savas kūjas un kādēļ lazda ar laiku dabūjusi kūjas nozīmi. Citi koki ļaunu vēl. Velē manas villainītes. sal. Vaiņaga vīšanā ievas ziediem tāda pati nozīme kā ābeles ziediem: lai nu gan nav bijis gluži aizliegts pīt ievas ziedus vaiņagā (5824. 7221. Ievas ziedus vien nerāvu. Kad ievāji balti zied. 5994. tautiņās. 17816. vītolu un sērmūksli. Pūrā liku nevelētus. Ej. Tad velē pavasari. Kā ieviņas līcītī. ka bērzs mainās ar osi un kļavu. māsiņ.

1. Es atradu ganu meitu Ar bērziņu baŗamies: Bērziņš lika zaru lauzt. Kālabad es. Jāņos liek Jāņa tēvam ozola. 2763—6. bet arī pie vārtiem (3710.). tad viņas arājam klājas labi. No bērza galotnes atkarājas arī meitas precības (9317—8. Ir arī vēl bargāks sods par galotnītes laušanu. 10412—3.). 6208). Smuidru griezu bērza rīksti. 5870) un staigā tikai „zem vītola” (6116). meitiņa. 2). kā lasām „Latvju daiņās” (V. lai tas 104    . tad bērzs viņu „nolād” (11864. 32417. Kupl’ atstāju virsunīti. bet vairāk gan vītolu. 1). 11864. ka tam griež zarus. Ne kā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait. Neviens koks negrib.” Labāk lauzu alkšņa rīksti. Galotnīte ir jāatstāj „Dieva dēlam pušķoties” (2766). tad „visi bērza radi raud pēc tās vienas galotnītes” (2771. turpretī bērzs pats atvēl savus zarus slotas žagariem. Kam lauz’ bērza galotnīti. Seno latviešu sētā tautas dziesmas daudzina dažādus kokus. Viņa lauza virsunīti. Ja tomēr galotne tiek nolauzta. D. tad tēvs vai māte mirst. rauj ziedus jeb plūc lapas. p. Tikai savu galotni bērzs sargā un neļauj to nolauzt. Būs atraitņa līgaviņa. un 188. 34129. Vītoli aug ne vien pagalmā (9283.) Ja tautu meita taupa bērza galotni. 1. Lai aug mans arājiņš Sprogainiem matiņiem. jeb arī viņa pati „paliek atraitnē” (11864. vairāk vēl kā ozolu un liepu. 14843. 18176. Ja meita nolauž galotni.) : „Kad bērza galotni lauž. 3) un viņu apprecē vecs vīrs vai atraitnis. 10711. Nāc. 2767. tava vaina. Meijas cērt ne vien no ozoliem. meitiņa. bet arī no bērziem. 23748. I. 187. sal. Nelauz bērza virsaunītes: Lauzīs’ bērza virsaunīti. bet govīm bērza vaiņagu (32347. „vējiņam vēdināt” (2764) jeb „kur putnam uzmesties” (2765). Bērziņš mani aicināja. slotu griezt. 415. Veca vīra līgaviņa? — Tā. Viņa lūdz arī savu bāliņu. māmiņa. 22093. un tautiete uzaug „ vītola pakrēslī” (1796— 700. p. Jauna meita i būdama. 26525). Par puisēna šūpļa līksti ozola vietā var cirst arī bērzu (L. ošiem un kļaviem.ieņem arī ozola vietu. Bērzgaliņš māmiņai.

Ik rītiņus skauģa māte Gaŗām gāja šņaukādama. pīlādzim jeb pucenei. Laima) pina vainadziņu.„vītola gaņģi” taisa (5984). 29835. mēdz arī sēdēt visbiežāki daudzinātās dievības: Saule. 30735. krusti un klūgas. Kaut Laimiņa nemetusi Vītoliņa žagariņu. Saules meita cimdus ada. Aiz ko auga vītoliņš Glumajām lapiņām? Mīļa Māŗa sviestu sita. Man uzauga pucenīte Zirgu staļļa galiņā. tad viņas šūpulis jākaŗ vītola pazarē un pati jāpeŗ ar vītola žagariņu (1711). bet būs laikam ieviesies līdz ar kristīgo ticību. 6100. ka abiem esot 105    . Vītolā. 1050. kā liekas. burvjiem un raganām pastāvīgi tiek izlietoti sērmūkšļa zari. Pēc tā man liekas. tiek vēl piešķirts pārdabīgs spēks pievilkt dziesmas un glābt slīkoni. Vītolā sēdēdama. Saule (v. Laima un Māŗa. Vītols būs griezis ļaužu vērību uz sevi ar savu lielo augšanas spēju un ar savām spožām. Sāk vītols grozīties Ar visām dziesmiņām. Vislielākā loma latviešu pasakās un māņos gan pieder sērmūkslim. tad arī vītola vainadziņš tiek turēts par vismazvērtīgāko (5882). kā jau parastā mājas kokā. 29163. ļauniem gariem. 33986. Es būt’ sen gulējusi Daugaviņas dibenā. Vītolā sēdēdama. Vītolā rokas slauka. Tā kā nu vītolu sētā bija visvairāk. Vītolam. saulē mirdzošām lapām. jo pret velnu. Vītolā sēdēdama. Tādēļ vītols arī pēc kristīgas ticības mācības tiek turēts par evanģelija simbolu un kādas vītola sugas pūpoli ir ieņēmuši palmu vietu. dzen atvases un nekāda zaru ciršana vītolam nav kaitīga. 33942. Lai meita augtu lokana. Pat zemē iebāzts vītola zars. ka tagadējais sērmūkšļa kults nav attiecināms uz latviešu pagānu laiku mītiem. 29179—80. ka paeglim un sērmūkslim tādēļ piemītot tik liels spēks. Jau augšā mēs redzējām (34130). Visas manas greznas dziesmas Vītolā sakāpušas. Tautas dziesmas turpretī tikai retumis piemin sērmūksli un vēl retāki apdzied viņa pārdabīgo spēku. Mīļa Māŗa govis skaita. kā zināms.

34062. 2759. Nevij apšu vainadziņu: Trīsēs tava valodiņa. Es. bet arī pašiem latviešiem var būt bijuši savi veci analoģijas māņi par apsi. tev piesaku. apšu lapa. Latviešu tautas dziesmas sauc apsi par velna koku. 31406.„krustiņš ogas galiņā”. bet viņš tomēr paliek tikai „alksnis”. Tādēļ laikam arī apse nederējusi par meiju (32331) un apšu sula turēta par nāvīgu (23276). Pēc krievu māņiem Jūdass esot pakāries apsē. Citi koki un krūmi latviešu tautas dziesmās un māņos tiek minēti daudz retāki nekā pārrunātie četrpadsmit koki. apšu lapa. Apses vien necērtiet. par ko tad arī ir izcēlušās dažādas teikas. tikai apse esot liegusies. kuŗam dziesmās nav laba slava. 106    . Šie māņi stāv ļoti tuvu augšā minētai leģendai. Apse vien grabēt grab. Drebi. Kam nedevi naktes māju. Kas jel tevi drebināja? Svēta Māŗa drebināja. Cauri gāju bērza birzi. mīļa Māŗa) drebināja Apakš tevis stāvēdama. kādēļ viņa arī maz tikusi izmantota. bet alksnis vēl netiek ne tuvu bērzam. māsiņ. Ozoliņa meklēdama. Drebēs jūsu valodiņa. 109811. Ar kungiem runājot. 30630. kādēļ viņai par sodu esot pastāvīgi jātrīcot. Apse vien velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst. Vidus laiku leģenda stāsta. Drebi. igauniski pihlakas. Visi koki Dieva doti. Tā par piemēru vīksnas krija un lūks esot dažā ziņā labāki un izturīgāki nekā liepas krija un lūks. drebi. Salīdzinājums ar Pilātu un krustu bez šaubām nāk no kristīgas ticības un arī pats nosaukums „pīlādzis” ir aizņemts no lībiešu valodas (lībiski pīlag. Pēc kādas teikas pīlādzis esot Pilāta koks. ozoliņus. Ar tautām runājot. ka priekš Kristus esot locījušies visi koki. no kuŗa taisīts Kristus krusts. nav piederējusi pie iecienītiem kokiem. somiski pihlaja). kas neesot svētai Māŗai devis nakts mājas. Kas jel tevi drebināja? Vēja māte (v. Jau bērzs stāv apakš ozola. 5837. drebi. 30631. Apšu lapu trīcēšana daudz tautām ir izlikusies kā kāda ļaunuma zīme. kā redzams. bet vīksna. Cērtiet kļavus. Tāpat melnais alksnis noderot labi par lietas koku un dziesmas piemin arī viņa „sudraba lapas” (2758).

Arī tautas dziesmās man nav izdevies atrast kādas svarīgākas ziņas par zāļu māņiem un tautas medicīnu. Tā Jānīša istabiņa Ar alkšņiem izpušķota. jaunas meitas. bērzu. kas ir uzrakstīti. izņemot varbūt kādus sīkumus no anoloģijas burvības. elksnīti. Vai tam trūka ošu. 30627. Govis dodot daudz piena. Par vībotni esmu piezīmējis šādu dziesmu: Mana māte citas sievas Vībotnēm izārstēja. Šķetrā kāra slaucenīti. ne lūkiem. Vai lapoji. parasti neliekas būt mantoti no senajiem pagānu laikiem. Šķetrai zaru nelauziet. Mīļa Māŗa govis slauca. ja ēdot daudz pieneņu (leontodona taraxacum). 11870. 9778. pr. Jauni puiši. Ne no tevis slotas griezu. t. ne rīkstēm. Vai ar kuplu ozoliņu? 32678. Par pabērzi neminiet: Tur gulēja svēta Māŗa Zaļā zīda kučiņā. kuŗām ir skaisti dzeltāni ziedi. naktskāļi u. Kad es bērza nedabūtu.Es nelauztu alkšņa rīksti. 9343. baldrijāns. ka no alkšņa ņēmuši rustu krāsošanai un taisījuši kārbas ogu lasīšanai. Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst. No citiem tautas dziesmās apdziedātiem kokiem. Treji pieci vakariņi Vībotnītes sutināja. 34135. Ne ar’ viju vaiņadziņu. Jaunas meitas dzīvodamas. ka viņš nederot ne slotām. Ne ērcetis slotu griezt. Sviests iznākot labs. bet gan pārmet. Uz to jau aizrāda arī paši tautas medicīnā lietojamie augu nosaukumi kā: vībotne. ja govim dodot sviestenes (trollius europaeus). un tie paši. cik esmu ievērojis. 29168. vērmeles. bet pa lielākai daļai gan aizņemti no vāciešiem. kuŗas dabūjušas savu vārdu no pienam līdzīgās baltās sulas. 30628. Visi koki lieti der. nelapoji. Manis dēļ tu. Tautas dziesmas nepiemin. dadži un 107    . Ērkšķi. tikai vēl pabērzim un šķetrai (salix pentandra) ir mītiska nozīme. Par dažādām zālēm un puķēm ir mums vēl gluži maz māņu sakrāts.

kādēļ nevaram apgalvot.). kamēr latviešu tradicijas liekas pie reizes būt plašākas un pilnīgākas. viņa paliekot atkal vesela. igauniski jumala-käpad). Pēc tautas māņiem sakne ar pieciem stariem esot Dieva roka (Gotteshand. 15. Pie latviešiem. jo leišu daiņas vēl nav pilnīgi sakrātas un tās pašas uzrakstītās pastāv pa lielum lielai daļai no samērā jaunāko laiku romancēm. kādas latviešu tautas dziesmu krājumos pieder pie retumiem. 1). 4) un pat zili ziedi (32415. kuŗu sauc gan par Māŗas papardi (32399). lai sargātu govis no ļauniem gariem un raganām. „zelta miglu miglodama” (32414). 58. Vismaz latviešu tautas dziesmas dod mums daudz vairāk materiāla mītoloģijai nekā mums pazīstamās leišu daiņas. lāči un citi zvēri. p. Pēc dziesmas vārdiem šo ziedu grib noraut veļi jeb Joda māte (32408). ka latviešu mītoloģija būtu palikusi bez pārmaiņām. p. ka visi šie māņi būtu cēlušies pie pašiem latviešiem. 106. senču dvēselēm (p. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju. Latviešiem atkal vairāk ir bijis jāsatiekas ar svešiem kaimiņiem nekā leišiem. Variantos vēl tiek pieminēti dzeltāni (32415. tā atkal mītologs atrod bagātākus materiālus latviešu mītoloģijā. Bet kā jau nekas pasaulē nestāv uz vietas. Rakstu krājums. Tā nu mēs redzējām. p. „pašā nakts vidiņā” (32412. II. Raunā stāsta. Tiklīdz kā zieds pilnīgi izplaucis. 1.nātres dažreiz izlikti kūtīs un laidaros. Tās pašas saknes lietotas ar otra cilvēka pieburšanai (Lercha-Puškaiša Pasakas. cik tālu sēdēdams var aizsniegt . V. 43.. 1. bet vēlāku. No zālēm latviešu mītoloģijā visvairāk tiek daudzināta paparde. VI. ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem pat no indoeiropiešu pirmtautas. Kaut arī par dažām dievībām varam vērot. bet pēc māņu ziņām ziedus apēdot čūskas. tad viņa paliekot neauglīga.). gan arī par svēto papardi (32408. tad „tas lai iet un apsēžas Jāņu nakti pie svētās papardes un apvelk ar sarkano krītu riņķī. Visu to ievērojot. tad tas tūlīt jānoraujot. Dievs). Paparde ziedot tikai Jāņa naktī (32408—15). 1. „kad ļautiņi neredzēja” (32411). bet otra sakne ar trim jeb četriem stariem esot velna roka (Teufelshand. p. tomēr pašās latviešu tradicijās parasti trūkst liecību par šo dievību pirmatnīgo nozīmi. vilki. apēdot Dieva roku. igauņiem un Prūsijas vāciešiem kāds čūskulājs jeb dzeguzīte (kāda orchis suga) lietota dažādos precību māņos. Ļoti līdzīgi māņi par papardi ir sastopami arī pie krieviem. tā arī nav jādomā. p. „Kas to ziedu iemanto. visu paredz. Kā valodnieks atrod vecākas liecības leišu valodā. leišiem un igauņiem. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši. Rakstu krājums. šādus vārdus runājot: „es visu vēlos” (J. ka katrā latviešu mītā un dievībā mēs nevaram meklēt visvecākos mītoloģijas pamatus. pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. 1.). Šim augam ir divstarainas saknes. mēs arī varēsim saprast. Līdzīgi māņi. un J. citādi nelabais to nozog” (LerchaPuškaiša Pasakas.. kādēļ pēdējie vienu otru sentēvu mītu ir arī uzglabājuši tīrākā veidā. tas visu zina. igauniski jūda-käpad). Jā kāds cilvēks grib dabūt papardes ziedu. Tādēļ arī latviešu mītologa pirmais uzdevums ir sakrāt drošas ziņas par pašu latviešu 108    . Daudz veci māņi ir aizmirsti un jauni ir nākuši tai vietā.). veļi). 58. ja sieviete apēdot velna roku. kā liekas. Ar katru jaunu kultūras strāvu ir ienesti jauni dzīves uzskati un jauni mīti. ka tās ir cēlušās no dabas parādībām (p. Par to arī nemaz nav jābrīnās. ar „sudraba ziediem” (32415). II. 6). p. ir pazīstami vai visā Eiropā.

„Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu. bet tautas dziesmas ir tomēr visas tautas piederums un pie tur aprādītiem dzīves uzskatiem ir turējusies visa tauta. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas. Ņemsim par piemēru Sauli. tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem.. gan prātnieki. sevišķi ar pareģošanu un dziedēšanas līdzekļiem. 1. nebija grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt . Līdzība starp romiešu un baltu mītiem pastāv arī tikai kopīgā vienkāršībā un lauksaimnieciskā raksturā. bet neliecina vis par pašu tautu un viņu mītu tuvāku radniecību. vilku. svešādas dabas. mums būtu sīki jo sīki jāapraksta arī senās kāzas. Turpretī mītu attīstīšanās vēsture pieder drīzāk pie mītoloģijas salīdzinātāja darba lauka. ne ar senču dvēselēm. Kā tad lai mēs vēl šaubāmies par to māņu piederību mītoloģijai. bet tādus ievērojot. kādēļ arī jautājumus par mītu celšanos esmu pārrunājis tikai pie viena otra gadījuma. vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus. ka seno latviešu analoģijas burvība ar visādiem simpatētiskiem līdzekļiem piederot drīzāk pie dzejas un pavisam neattiecoties uz latviešu agrāko ticību. Viens otrs sīkums par viņiem būs varbūt cēlies no tautas dziesmu sacerētājiem. Mītoloģijas salīdzināšanā ir līdz šim stipri pārspīlēta latviešu māņu radniecība ar prūšu. tad viņas arī jau pieder pie tās tautas mītoloģijas. p. kas. Pie pēdējiem pieder latviešu māņi par slimībām. Vienu. nedz arī par tik pirmatnīgu kā senāk. dzīvniekiem un dažādi simpatētiski līdzekļi nekādā ziņā nav izslēdzami no mītoloģijas darba lauka. Vispārīgi ņemot. 138. daļu no dzejnieku fantazijas un arī daļu no tautas prātniecības. kādēļ savs un svešs dažu reiz grūti izšķiŗami. Gauži maz pie mums ir vēl griezta vērība uz somu cilšu mītoloģiju.” No savas puses es te vēl gribētu piebilst. lai gan ne vien pēdējās ir daudz lietas aizņēmušās no seniem baltiem. Daudz tautas dziesmu ziņas par dažādiem kokiem un dzīvniekiem nestāvot sakarā ne ar dieviem. pareģošanas un buršanas līdzekļiem. Pievedīšu no tā še tikai pāŗa teikumus.. un tā tad daži tās tura gluži vienkārši par tautas dzejnieku fantazijas augļiem. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas. Pēdējos esmu aprakstījis drīzāk par maz nekā par daudz. kas ir pašas tautas dzejnieku apdziedāti? Tā tad māņi par kokiem. otru jautājumu neesmu apskatījis arī ar nodomu. bet arī dažas pasakas ar budisma mācībām. Bet ja šādas teikas un pasakas viena otra tauta ir piesavinājusies. kur daudz ko ir grozījuši gan dzejnieki. kā jau svešnieki. Šie māņi tad arī labāki ir apskatāmi kāzu aprakstos. veli. Zinātnieki gan jau sen vairs netura senās indiešu kultūras ne par tik vecu. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes. Kā jau pirmajā plašākā rakstā par latviešu mītoloģiju daža laba svarīga ziņa būs arī nejauši izlaista. Tautas dzejā visi viņi ir kādas mistiskas būtnes. bet arī latvieši ir stāvējuši zem somu tautu iespaida. grieķu un seno indiešu mītiem. Ar daudz māņiem ir savienotas seno latviešu kāzu ceremonijas. Latvieši. Plašāki šo jautājumu neesmu 109    . Daudz mītos mēs varēsim atrast daļu no analoģijas burvības. Bet tā spriežot. ienācējiem. Taisni tautas uzskati uz dabu ir vissvarīgākā viela mītoloģijas pētītājam. taisnību sakot. sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem vāciešiem. mūsu rakstos turpretī tiek pārspīlēti arī vēl vecie uzskati. ka lielum-lielā daļa no pūšamiem vārdiem nav palikuši par visas tautas īpašumu un. būs gan laikam tīšām sacerētas un ar nodomu laistas tautās. bet neviena vēl nav gluži noteikta un pilnīgi antropomorfizēta dievība. dzeguzi un ozolu. vārdošanu un tautas medicīnu. Dažs domā. D. svešādu uzskatu. I. vispirms ir jāpētī mītu salīdzinātajiem.). zināms. mēs varētu vai ikkatru mītu atšķirt no mītoloģijas. baltu tautu māņi līdzinās vairāk seno romiešu mītiem nekā grieķu un indiešu mītoloģijai. Ne vien kosmogoniskās teikas.senajiem māņiem un dieviem. Jau vecais Barona tēvs ir devis par tiem gluži pareizu spriedumu (L. kam vienāds raksturs ar pašu māņiem.

Balti (jeb aisti) 3. 32. G. 93. Baložu mēnesis 75. J. 67. 102. 53. Apsalons. Ā. 60. Bērzaune . Pa daļai ir uz tiem jau aizrādījis vecais Barons (L. 73. 75. Annīte 35. D. K. 49. 62. Ārieši 48. 104. 24. 5. bet arī etnografijai un kultūras vēsturei vispārīgi. 44. Budisti 20. 76. kā jau jaunai zinātnei. 46. 74. 67. 109. Barbiņa) 36. 106. Bergmanis. 109. Auos 16. Daža laba no šādām ziņām ir no svara ne tikai latviešu mītoloģijai. Brēķiņa 31. Budēlis 71. 95. Bierītis 34. 35. Bertuleitis. 56. I. Ārons. 97. 77. 28. Juris. 12. 68. 93. tādēļ ka materiāli par analoģijas burvību ir vēl vispārīgi maz krāti. 60. Baski 66. Austrene 16. Augšgalieši (latgalieši) 10. Bauska 84. H. Apse 106. 57. 110. Budisms 76. 48. Auseklis (dzejnieks) 8. 30. Baltija 10. sistēmātizēti un salīdzināti. Bašķu diena 70. 109. 87. 9. 67. Animātisms 4. 44. Bērtulis 36. Bindus diena 71. 19. 52. Bazilisks 49. 19. Briedis 79. S. 61. Ausekļa dēli 14. Barons. Aurora 16. Antrimpus 20. Bielenstein) 17. 66. p. B. 44. 74. 50. Anšlavs 56. Tenis) 34. v. Amerika 6. 75. 28. 37. Bangpūtis 20. Austra 16. Auseklis (rīta zvaigzne) 12. A. Bitaks. 1. 33. Bīlenšteins (A. 16. Analoģijas burvība 72. 16. 77. L. 82. Bīlenšteins. Andruža 13. 72.).iztirzājis. 107. E. Aušra 16. 85. kuŗi mūsu dienās ir vēl glābjami no aizmirstības. 61. 20. Aukuperons 56. Aizdziedāšana 90. Animisms 4. Tunnis. 14. J. Augustīns 67. 91. 38. 26. 74. 70. Austriņš 15. 96. 15. 54. Ašgalvis 27. 28. Ahuramazda 48. 95. Autrimpus 58. 59. Angļi 9. ir vajadzīgs plašāks izglītotu tautiešu pabalsts. 10. 50. 12. 97. 91. Balodis 86. Bangu māte 22. Bērzs 95. 196—8. Afrika 6. 74. Anglija 66. Aunings. Burne) 47. 113. Brands. Apmiršana 41. Alunāns. A. Tādēļ arī šā raksta pirmais nolūks bija modināt lasītāju mīlestību uz veco tautas ticību. p. Bebrs 79. 80. Ādaži 15. 74. Aiskulāpijs 56. 59. 59. 65. 48. Bērtuļa diena 16. 45. 93. Börne (C. 103. 52. 32. Latviešu mītoloģijai. 101. 44. 7. Albānieši 44. J. H. 85. 29. 5. 53. 87. Arijs 79. Balkāni 79. 31. Alksnis 104. 9. 101. Blīdene 48. 28. 110    . 76. Brīvzemnieks (Treilands) 67. Baltkrievi 29. 72. 109. 71. Tautas mutē ir vēl uzglabājušies daudz un dažādi senlaiku māņi. Arimans 48. Bārbala (Bārbele. Amors 59. Birzulis 37. 61. 107. Buda 20. Bites 41. Aisti (jeb balti) 9. Ābele 88. Bekas 17. 83. 109. 67. Ansbergs. 23. un V. Bökelis (Otto Böckel) 40. Ašvinavi 12. Baigi 47. Skaitlļi nozīmē lappuses. 99. 34. 47. 58. Bogomili 79. Andreja diena 74. M. 106. Bišu māte 37. 58. Babilonieši 77. 51. 54. 411—2 1. Ādams 77. K. 66. 10. Briežu māte 66. Agatas diena 71. 36. Aušrine 14. 60. 17. Atzīdenis 39. Antropomorfizēšanās 4. Afrodīte 59. 50. 17. 63. 100. 103. 75. Atrimps 59. 106. J. Bezdelīga 90. Andersens 18 . 110. 35. Alfabētisks priekšmetu rādītājs. 88. 63. 51. Āzija 67. Blusa 72. Bērziņš. 29. 86. Agata 19. 61. Antonijs (Tanīss. 12. 76. 36. 95. Bernekers.11. 8. Bērstūķi 55.

Carnevale 71. 56. skat. 50. 68. 24. 83. 92. 47. 16. 85. Dūrāji 38. 16. 5. Buŗati 85. 58. 51. 69. 64. 19. 34. Pēteris. 101. 60. 14. 15. 93. Ē. Dieva roka 108. 49. D. Eross 59. 98. 40. 106. 5. 47. 97. 76. orchis) 108. 63. Diespiter 11. 41. 12. 42. 18. 63. 93. 86. Dusburgs. Fīrkants (Vierkandt) 5. 24. Drebkulis 57. 83. 38. 8. Eisen) 3. Burvis 50. Dieva māte 12. 108. 31. 101. Dzilna 89. 31. 92 Cielaviņa. 20. 90. Daugava 17. Egle 21. Eizens. Daimons 4. 104. 95. 9. Ezis 83. 61. 10. 7. 14. 20. 39. 76. 71. Burtnieki 53. 21. 38. Kalands. 70. 43. (M. 78. 13. 49. 74. Dārza māte 29. 73. Cirsti 24. Dzeguzīte (čūskulājs. Caland. 26. Debesskalis 61. 32. 87. 6. Dzērve 76. Fallus kults 68. Čūskas vaina 39.38. Freimane. 61. 108. 37. 18. 17. 111    . Dioskūri 9 12. 12. 95. 51. 42. 35. 57. 22. 93. 23. 86. 55. Dzidzis Lado 29. 10. 48. 61. 78. 71. 75. 18. Caune 83. 63. Dionīzijs. 64. Drudzis 38. 70. 44. 105. 74. Dvēsele 4. Edda 62. 61. 87. 17. 25. 27. 94. 73. 48. 27. 64. Ēmānisms 5. 19. Ceroklis 29. Elvers. Ceplītis 93. Francija 66. 11. 99. Dēkla 12. Erdmännchen 47. P. 64. 48. Čechi 57. 37. Ceturtdiena 77. 65. Feldteufel 48. Dēnharts (O. 88. Dievu tēli 61. Cielaviņa 30. Dieva suns 69. 11. Dieva dienas 74. 61. 37. Capeller. 72. 32. Frišbīrs (H. 32. Djāus pitā 11. 81. J. 29. 100. Fetišisms 5. 58. 83. Börne. 28. 7. Dieva meita 13. 26. Burne skat. 72. Drusti 27. 22. 88. 83. Diža (Diza) 29. 37. Franči 87. Döbners 51. Dzeguze 39. Ceļa māte 10. 68. 69. 94. C. Debess tēvs 6. Ērce 95. J. 79. 21. 20. 62. 60. 100. 29. 90. 82. Dähnhardt) 80. 28. 25. 109. M. Dīcs. 21. spoks) 45. 29. 11. Ciemnieks 28. 23. 67. 57. 65. 45. 15. 91. 41. Čūska 10. 82. 40. 108. 51. Burtnieks 31. Cīrulis 16. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 55. 60. 29.Bulgāri 44. 32. 9. 25. Duālisms 48. 6. C. 87. Dievmāte 73. 89. 30. 13. 109. 89. Dukņa 60. Dumpis 90. K. Dimstipatis 27. 61. Ēos 16. Dievs 4. 29. Ēdāji 38. 14. Eglūna 85. 17. 49. 89. 31. Fabrīcijs. Cīrava 18. J.. Frichbier) 54. 28. Bute 86. Einhorns. 28. 61. 83. 62. 86. 81. Endzelīns. G. 51. S. 56. Ceru māte 29. 13. 31. Buzis 49. 72. 79. Dobele 40. 96. 12. 96. 18. 105. Cēlis 27. 54. 84. Fetišs 4. F. 18. 86. Dubulti 71. 55. dzeltānā. 13. Minna. Dieva dēli 9. 94. 57. Dieva koks 100. 53. 85. 50. 22. Cerera (Ceres) 29. Fjörgyn 17. Ēns (māžs. 27. 79. 30. 13. 68. 31. 84. 61. Donars 77. Č. 80. 79. 71. 50. E. 46.

Jāņa māte 68. 31. 71. 108. G. Gardēdis 56.G. 53. 76. 11. H. Igauņi 3. 66. 100. M. 72. 46. 104. 81. 38. Jurģa diena 16. Indieši 12. 15. Kalands (Caland. Hennings. 69. 74. 71. 20. 73. Hūpelis (A. 59. Jūras meitas 15. 25. Jupiters 6. 76. Indoeiropieši 8. 94. Grieķi 6. Jerns (Hiärn) 56. 109. S. Ieva 51. 32. Kašķis 38. Galieši 66. 11. A. 68. Grūnaus. 67. 83. 81. W. 109. 79. 61. 70. 57. 30. 74. 16. 71. 77. 37. 56. 98. Hoops. Kalniņš. Iļģi 47. Kaŗa māte 48. 58. 69. Homērs 98. 67. 106. 96. 67. A. 33. Ieva (pirmā sieviete) 85. 9. 18. 66. 54. 16. Kasparsons. Andželo de 64. 14. 69. 72. Katoļu ticība 8. 27. Jēkaba (Jēkaupa) diena 73. 70. skat. 57. 61. Ģēdurtas diena 71. 60. 94. 53. Italieši 44. 80. 27. Juutas 57. 27. 28. 96. 89. 14. 62. Gnīda 95. 58. 13. J. 20. Simons 8. 64. Kapa māte 66. 67. Jumiķis 29. Indriķa chronika 40. Gaņģelis 60. 75. 70. 77. 44. 15. 77. 68. Hupel) 7. Karucs (Karutz) 5. 81. 63. 71. 77. Gausas māte 37. Ījaba diena 72. 33. 61. Glüks. 41. Ibērieši 66. 84. Kaķis 26. 73. 77. 29. Jerns. 72. 85. Jumis 29. Jāņa sieva 68. 75. 78. 46. 66. Gaujene 20. 76. 12. Ģ. 48. W. 93. 71. Heine. 69. 94. 76. 16. 73. Joda māte 48. E. 60. 15. 89. 85.) 45. 48. 83. Juudas 57. 72. 62. 40. 48. 72. 88. 82. 71. 51. 49. Insterburga 57. 93. Katrīna 35. Jaunsgads 70. 68. 89. 41. 48. 81. Gaigala 65. 32. Jātvingi 56. 69. 84. H. 70. 49. 50. Ģermāņi 9. Hāgemeisters. 72. 16. 17. 70. 61. Jupis 6. 31. 49. 108. 75.36. Jāņa diena 30. 12. Jumala 29. 11. 77. Irbe 86. Indiāņi 76. Gaujas māte 20. 32. 26. Jodi 47. 49. 75. 139. K. 91. Jānis 13. 23. 20. 59. Goti 27. 52. 48. 35. 74. Kareļi 29. 83. Gubernatis. 60. 19. 31. 74. 84. 64. Jumaliņa 29. 22. I. K. 60. 103. 76. Jumja māte 29. Götingene 55. 37. 86. 108. 81. 81. 80. K. 60. 74. 88. Jūdi 77. Jansons. 32. 49. 25. Gauja 20. 85. Jūdass 48. 45. 70. 102. 66. 54. 49. Gasters. 20. 19. 85. Jūras māte 10. Juškevičs. Aleksandrs 28. 66. H. Gailis 7. 10. J. Kakla uzvilkšana 39. Gerulis. Ī. Hiärn. 27. 11. 57. 95. 36. 10. Ikšķile 95. 61. 85. 67. 80. 52. Jods 7. Kandava 52. 43. Guagnīns. 71. 84. J. 73. 108. Karaļauči 53. 80. 67. Heniņš. 9. 79. 112    . 19. 42. 66. 72. 107. Hûsing 33. 63. 44. 54. 35. 14. Jogi 47. von 27. 20. Juris (Jurģis) 32. 29. 26. Kastors 58.

26. Līgo 12. Jēkabs 8. 23. 103. 76. 108. 12. 42. 71. 20. 43. Krustdiena (debesbraukšanas d. 21. 82. 25. 45. 87. 74. 46. 72. 32. 100. Lazda 37. 72. 102. 83. 57. Lolo 41. 29. 16. Laurencijs. 38. 83. Ļauna diena 26. 76. Lielā Māŗa 73. 32.. 17. 33. Kurši 26. 101. 51. 93. 101. 40. 66. 89. 84. Lido 51. 77. 67. 22. 29. 70. 52. 16. 6. 9. 19. 8. 31. 63. Kustoņu diena 72. 87. 42. 106. Kļavs 97. Lauka māte 10. 40. 28. Ķ. 55. 28. skat. 67. 100. 86. 40. 30. 60. 51. 28. Kurmis 83. Krievi 32. 82. kaupiņš. 89. 98. 41. 72. 77. Latgale 53. 57. 68. 54. Ķīnieši 7. Kaunis 59. J. 30. 109. 34. 34. 48. Ļaunās acis 39. Lazīcijs) 31. 24. 68. 43. Ķekatas 10. 37. Lieldiena 13. 44. 59. 37. Laukosargas 28. 67. 56. 26. 49. 75. Ļ. 14. 61. 55. 78. 84. 37. 44. 74. Krišana 7. 54. 96. Krodznieks. Lārancis (sal. 70. 93. 52. Liepa 27. 103. Kaupiņš (krupis) 38. Lerchis-Puškaitis 24. 104. 65. Ļekatu māte 66. Kūms 57. 79. 105. 71. Kromers 51. J. 61. von der Leyen) 4. 10. Laima 5. 97. 38. 53. 72. 83. 79. 106. 84. 96. 86. 68. 59. 70. 96. 44. 61. Kāpšana 7. 54. 13. 6. 88. Kornmutter 28. Krauklis 11. 18. 85. Ļaskovskis 57. 71. 74. 28. 73. 67. 73. Laitītājs 50. 80. 80. 75. Kovārnis 89. 19. Linggam 69. 83. Līgošana 52. 87. 22. 91. M. 59. 27.36. 70. Kauna 59. 89. Lietuvēns 47. Labrenča diena 18. 20. 99. 70. 68. 61. Kristīga ticība 3. 82. 37. Ligasons 50. 96. Lejens (Fr. 44. 52. 14. 103. Labrencis (Lārancis) 18. 62. Krupis. Lazīcijs 19. 47. 86. 86. 77. 48. 62. skat. Līgas muiža 52. 77. 29. 74. 40. Krēmars 57. 41. Laukopatis 28. 90. 72. 102. 55. 113. 86. Karlīne. 61. 86. 113    . (skat. 28. Kuzņecova. 75. 70. 29. 12. 20. 95. 104. 18. Kāvi 47. Lado 51. Katrīna (ķeizariene) 94. 53. 45. 51. Lietava 44. 61. 87. 76. 54. 26. 79. 33. 62. 84. 10. 77. 44. 57. 58. 66. Latīņi 4. 25. 91. 74. 19. 106. 55. Laume 39. 17. Lange. Līga 51. 27. Krons 6. 7. 52. 64. 108. 53. 26. 69. 68. 37. 99. 56. 92. Koms 57. 19. 68. 64. 90. 10. 91. Krive 50. 89. 74. 11. 60. 79.) 72. Liepu mēnesis 75. 76. 106. Kristus 66. 53. 42. 68. 69. 69. 55. 62. 106. Līgonis 51. 31. 40. 12. 41. 40. Kaukazija 41. 109. 74. 66. Kārta 20. 27. 23. 61. 61. 11. 108. 31. 12. 72. 27. augšgalieši 10. Laiddiena (Laidene) 73. 57. 58. Lakstīgala 30. 90. 82. Leiši 3. Kurzeme 6. 6. 71. Liesma 79. Kāpostu Māŗa 72. Līgajs 51. 28. 56. 49. 80. 75. 60. 10. 51. 94. 70. 45. Lapu māte 67. Kuršats. 34. Labrencis) 18. 68. 106. 5. 53. 51. 11. 84. L. Lapsa 79. 51. Konstantinopole 80. 46. 88. 64. 89. Koki 4. 97. 69. Liktenis 4. 61. Līdeka 94. 15. 49. 91. Lācis 71. 96. 7. 52. 37. Latgalieši. 76. 14. 13. Liepupe 47. Krūmu māte 72. Lazdona 37. Līķu dedzināšana 40. 9. Livonija 7. 24. 46. 47. 107. 50. 48. 39. 29. Kosmogoniskas teikas 79. Livonieši 7. 68. Lārancis . 50. Fr. 24. 24. 65. 27. Krivu krivs 62. 106. 73. 35. 27. 70. 49. 5. 50. 62. 70. 104. Lībieši 14. 54. 83. 15. 30. 37. 66. 73. 48. 23. 20. Lopu māte 30. 19. 35. Lielā piektdiena 72. 31. Kupīdins 59. Lasicki. 59. 67. Kelchs 7. 45. Klijāns 86. Kornwolf 29. 95. Lapu diena 73. 86. 82. 33. 64. 21. 19. 60. 55. Lika 40. 71. 14. 54. 28. 63. Lejasciems 95. 68. 105. 33. Kaukas (prūšu cawx) 47. 53. 71. 75. 6. 51. 36. 80. Līkon 69. 44. Kuršu joma 26. 97. 50. Kurzemnieki 6. 47. Labrencis. 47. Ledo 51. 9. 22. skat. 52. Litene 4. 86. 49.13. 37.

Magdalēna 43. Maeletius (skat. Laļeckis) 31. Maliena 19. Maļeckis, Jānis (arī Menecius un Maeletius) 31. 50. 53. 54. 55. 56. 58. 59. Maļeckis, H. 56. Mandžuri 41. Manharts, V. (W. Mannhardt) 3. 12. 13. 28. 51. 57. 59. 64. 65. Manicheji 79. Manulis 52. Marko Polo 55. Maura māte 66. Mazā Māŗa 74. Mazkrievi 44. Mājas kungs 14. 27. 28. 38. Mājas lopi mītos 84. 85. Mānisms 4. 5. 6. Marija 6. 23. 25. 26. 64. 72. 73. 74. 79. 94. Mārkupols 55. 61. Mārsnēni 16. Māršaviņa 30. 32. 34. 35. Mārtiņa diena 37. 74. 76. Mārtiņš 32. 36. 37. 74. Māŗa 6. 12. 23. 24. 25. 26. 30. 32. 35. 61. 64. 77. 84. Māte 38. Māžs 47. 58. Menecius (skat. Maļeckis) 31. Mere-ema 66. Metenis 71. 73. Meža māte 10. 28. 30. 37. 66. 69. 81. 82. 98. Meža tēvs 37. Mežs 4. 6. 9. 11. 13. 27. 3. 38. 43. 48. 72. 75. 79. 81. 82. 84. 85. 95. 96. 99. Mēness 4. 7. 9. 10. 12. 14. 15. 16. 18. 49. 60. 67. 75. 76. 81. Mēness dēli 15. Mēris 38. 47. Mēŗa māte 67. Mēslu māte 9. 66. Miega māte 37. 67. Mieržinskis, A. 55. 57. 62. Miesmetis 71. Miežu māte 67. Miežvilks 29. Miglas māte 67. Miglenieks, J. 85. Mikuža 13. Miķēlis (Mīkālis) 32. 61. 74. Miķēļa diena 16. 27. 74. 76. 81. Milda 59. 60. Millers, K. 51. 52. 69. Mirbachs 48. Mīkālis, skat. Miķēlis. Moiras 20. 22. Morāle 3. 4. Mosvidijs, M. 10. 28. Moschel 30. Mölens (R. v. d. Meulen) 44. 45. Muhamedāņi 20. Murgi 4. Muru-ema 66. Muša 32. 84. 94. Mülenbachs, K. 29. 31. 34. 54. 57.

N. Nadrava 62. Nadravieši 58. Nakts māte 37. 67. Narbuts, T. 56. 57. 59. 60. Natanga 50. Natrimpus 58. Natūrisms 4. 5. Naudas māte 66. Nāra 64. Nāve 5. 6. 14. 27. 39. 40. 41. 42. 43. 44. 45. 46. 47. 65. 74. 89. 94. 96. Nedēļa 76. 77. 78. 79. Nelaime 14. 24. 26. 27. 31. 47. 49. 54. 56. 60. 71. 83. 85. 89. 90. Neptūns 58. Nevāci 7. Nevieža 37. Nikolaja (Miklāva) diena) 74. Nikolajs 20. Nīkšķis 49. Nobrīnēšana 39. Norunāšana 39. Noskaušana 39. Nurķis 57. 58.

O. Ods 95. Ogu māte 67. Osis 97. 98. Otardiena 78. Ozols 12. 17. 19. 25. 33. 38. 42. 62. 68. 76. 88. 95. 96. 97. 99. 100. 102. 104. 106. 107. 109.

P. Pabērzis 107. Paeglis 41. 42. 98. 99. 100. 102. 105. Paklus 60. Pakols 53. Palestīna 93. Paparde 68. 108. Papuves mēnesis 75. Parces 20. Pardžanja 17. Pargnus 54. 55. Pastara diena 41. Patollus 54. 58. 62. 63. Pauŗi 47. Pavasaŗa Māŗa 72. Pāvils 13. Pele 32. 38. 49. 83. 85. Pelēce, M. 24. Pelnu diena 7. 71. Pelvīks 57. Pergrubis 54. 55. 56. 61. Permieši 23. Perniģele 47. Persieši 48. 79. Peruns 17. Pērkona dēli 15. 17. 18. 60. 61. Pērkona māte 17. Pērkons 4. 6. 9. 10. 11. 12. 15. 17. 18. 19. 38. 48. 53. 54. 60. 61. 62. 63. 64. 65. 71. 84. 91. 96. Pēteŗdiena 68. 73. Pēteris 13. 73. 80. 81. 89. Pētersons, K. 44. Pieguļas māte 32. 70. Piektdiena 77. 78. Piekts vakars 77. 78. Piena māte 30. 31. 32. 66. Pikti 66. Piktulis 54. Pikols 53. 54. Pikuls 7. 53. 63. Piķis 54. Pilnītis 57. Pieneklu griešana 30. Pirmdiena 78. Pīkuls 53. Pīķis 54. Pilāts 106. Plāņi 27. Podromp 58. Pogodins, A. 21. Politeisms 9. Pollūks 56. 58. Poļi 7. 44. 54. 57. 59. 79. 80. Portugaļi 88. Potrimm 58. Potrimpus 20. 50. 52. 53. 58. 59. 62. 63. Pramšāns 60. Pramžims 57. 59. 60. Praurima 60. Preanimisms 4. 9. 20. Preiss (Preuss) 5. Pretorijs (M. Praetorius) 50. 55. 57. 58. Priede 21. 40. 41. 55. 98. 99. 100. Prūsija 31. 50. 53. 54. 55. 57. 58. 62. 71. 87. 88. 108. Prūši 3. 7. 8. 10. 17. 19. 20. 26. 30. 37. 40. 41. 48. 50. 51. 52. 53. 54. 55. 56. 57. 58. 61. 62. 63. 66. Puck 49. Pukys 49. Puķu māte 66. Pumpurs, A. 28. Puškaitis 54. 55. 61. Puuk 49. Pūce 86. 90. Pūk 49. Pūķis 24. 29. 49. 50. 61. 63. 74. 76. Pūpolu svētdiena 72. Pūšļotājs 50. R. 114   

Ragaciems 71. Ragana 5. 39. 50. 51. 61. 63. 64. 68. 70. 72. 105. 108. Raķene 40. Rasa 60. Raudas 40. 41. 42. 52. Rauduve 65. Rauga māte 37. 66. Raugopatis 37. 66. Rauna 16. 32. 47. 80. 83. 84. 85. 89. 94. 95. 108. Riebējs 50. Rīga 49. Rīmju chronika 40. 62. Rīšu māte 67. Roggenwolf 29. Roma 62. Romieši 9. 20. 22. 40. 56. 58. 59. 74. 76. 77. 109. Romove 8. 37. 59. 61. 62. 63. Rongoteus 29. 50. Roze (puķe) 43. 65. 92. Roze (slimība) 38. 39. Rudens Māŗa 74. Rudzu mēnesis 75. Rudzu ruņģis (luņģis) 50. Rumāņi 44. 79. 80. 81.83. 84. 85. 86. 95. 96. Rusovs, B. 37. Rūķis 64. Rūšu māte 67.

S. Salnas mēnesis 75. Sanskrits 11. 16. 29. 69. 70. Sapņi 4. 11. 20. 41. Saraustīšanās 38. Sarmatija 54. 55. Saru pēršana 39. Saržants. K. 48. Saturns 56. Saule 4.5. 6. 7.9. 10. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 23. 26. 27. 32. 39. 40. 44. 46. 60. 64. 65. 67. 68. 69. 85. 89. 93. 98. 105. 109. Saules dēls 15. 60. Saules meitas 9. 12. 14. 15. 16. 18. 22. 27. 45. 49. 52. 60. 61. 64. 68. 69. Saules stūrmanis 17. Sāls pūtējs 50. Sāmi 66. Sece 52. Semīti 9. Senču jeb dvēseļu kults 39. 40. 41. 42. 43. Serbi 27. 84. Sermulis 83. Sesks 79. 83. Sestdiena 43. 68. 77. Sējas mēnesis 75. 76. Sērmūkslis (pīlādzis, pucene) 68. 93. 103. 105. Sērpils 24. Sibirija 51. 62. 85. Siena mēnesis 75. Sigulda 84. Sila mēnesis 75. Simjūda diena 74. 76.. Skandinavi 17. 62. 70. 93. Skiti 96. Slavi 17. 26. 53. 54. 75. 77. Slimības 38. 51. Sloka 32. Smilšu māte 67. Smiltene 32. 47. 84. Somi 11. 29. 48. 52. 66. 69. 70. 87. 88. 106. 109. Spānija 66. Spārnu ciršana 39. Spiedējs 39. Spīgana 50. 64. Spoks, skat. ēns. Sreča 27. Stārks 89. Stenders, vecais, 8. 14. 16. 18. 19. 27. 28. 29. 30. 31. 33. 34. 37. 48. 49. 51. 52. 53. 55. 56. 57. 59. 66. 73. Sterculinius 9. Stirna 79. Strazds 32. 86. 87. 90. Strijkovskis, M. 28. 29. 51. 55. Sulu mēnesis 7. Sumpurņi 51. Suns 6. 26. 30. 32. 40. 43. 45. 49. 69. 79. 80. 81. 82. 83. 84. 85. Suņu mēnesis 75. Suņa mērs 39. Sūdini (sūdavieši) 56. 58. Sūro duhita 15. Sveču diena 7. 71. 77. Sveču mēnesis 75. Svētas meitas 14. 39. Svētdiena 15. 72. 77. 78. 80.

Š. Šamans 51. 62 . Šilings, K. 49. Šķetra 107.

T. Tailors (E. B. Tylor) 44. Tanīss (sal. Antonijs) 34. Tekla 21. Tempļi 61. 63. Tenis (sal. Antonijs) 34. 61. Teņa diena 70. 76. Tiburcija diena 88. Tikla 57. Tiklis 57. Tikumība 4. 24. Tilze 58. Tirza 49. Tochari 44. Tortus, P. 32. 33. 35. 36. 37. Totemisms 79. 96. 97. Trautfeters (E. C. von Trautvetter) 69. Trautmanis, R. 54. Treilands (Brīvzemnieks) 18. 33. 35. 37. 53. Trešdiena 77. 78. Tria fata 20. 22. Trijkungu diena 70. 71. Trikāta 27. 95. Trimpus 52. 53. 59. Tulisons 40. 50. Tunnis (sal. Antonijs) 34. Tuule-ema 66.

U. Uguns diena 26. 72. Uguns māte 46. 66. 74. Ulmanis, Kr. 28. 53. 73. Upes 10. Upes māte 20. Upinis dievas 20. Upsala 62. Urbāna diena 72. 76. Urbāns 35. 36. Urguči 47. 74. Ušas 16. Ū.

115   

Ūdens 37. Ūdens māte 5. 6. 19. 66. Ūdrs 79. Ūpis 90. Ūsiņš 10. 14. 16. 32. 33. 34. 35. 36. 37. 60. 61. 70. 72. 74. Ūziņš 33. 34. 37.

V. Vaidelots 50. Vakara zvaigzne 12. 16. Valka 27. Valmiera 14. 38. Valr 44. Vanags 37. 40. 72. 73. 83. 86. 89. 90. 92. Varavīksna 18. Varde 83. 84. 89. 93. 94. Vasaras svētki 67. 72. Vasla 25. Vastalāvis 19. 71. Vācieši 23. 40. 49. 50. 55. 61. 67. 70. 71. 72. 74. 77. 86. 87. 88. 89. 97. 107. 108. 109. Vācija 65. 77. 89. 96. Vāczeme 65. 94. Vājprātība 38. Vālodze 86. 87. Vārdotājs 50. Vārna 86. 89. Vāvere 79. 83. Vecziemeļnieki 44. Vee-ema 66. Veicgantis 57. 61. Vejopatis 18. 66. Veliona 61. Velna koks 106. Velna māte 12. Velna roka 108. Velns 7. 10. 39. 48. 49. 53. 54. 63. 78. 79. 80. 82. 83. 84. 85. 87. 88. 89. 90. 93.94. 95. 105. Veļu kults 5. 6. 9. 44. 68. 72. 109. Veļu laiks 46. 67. 72. 74. Veļu māte 5. 6. 7. 13. 14. 15. 16. 40. 45. 46. 58. 61. 64. 65. 66. Veļu mēnesis 46. 75. Vendelīns 35. Venēcija 55. Venēra 59. Veselovskis, A. N. 80. Vēja dēls 15. 18. Vēja diena 71. Vēja māte 18. 46. 56. 66. 91. 106. Vējš 15. 18. 44. 71. Vērsis 10. 11. 36. 75. 84. Vēzis 11. 86. Vidzeme 17. 19. 66. 95. Vidzemnieki 48. 73. Vijciems 27. Vilande 31. Vilkats (vilkacis) 50. 51. 61. 63. 82. Vilks 32. 35. 54. 69. 70. 75. 76. 79. 80. 81. 82. 84. 85. 87. 88. 90. 92. 108. 109. Vilku mēnesis 75. Vinjoli (Tito Vignoli) 5. Viņa saule 5. 6. 39. 40. 41. 43. 65. Vīdemanis (Dr. F. J. Wiedemann) 32. 37. 41. 69. 72. 81. 83. 84. 85. 87. 94. Vītols 97. 103. 104. 105. Vītus diena 72. 76. Volters, E. 69.

W. Wiedemann, skat. Vīdemanis.

Z. Zabiļins, M. 23. 41. 47. Zaķis 11. 71. 79. 82. 83. 84. 86. 89.. Zaltis 31. 32. 87. 94. Zaļā ceturtdiena 45. 72. Zariņu Kārlis (Milleris) 52. 69. Zavetnieks 50. Zāļotājs 50. Zāļu diena 67. 68. 72. Zebastiāna (Bašķu) diena 71. Zemes māte 6. 7. 11. 12. 13. 14. 16. 26. 38. 44. 45. 46. 60. 61. 64. 66. 70. Zemes svars 39. Zemgalieši 40. 41. Zevs 6. Ziedu diena 68. Ziedu māte 37. 66. Ziedu mēnesis 75. Ziemas mēnesis 75. Ziemas svētki 67. 72. 75. 76. Ziemeļa māte 67. Zigenots 50. Zigurds 93. Zilais kalns 38. Zinātne 3. 8. Zintenieks 50. Zirgs 11. 12. 14. 15. 16. 24. 26. 29. 30. 31. 32. 33. 38. 40. 41. 45. 48. 69. 70. 72. 78. 82. 84. 92. Zirgu māte 32. Zirgu putniņš 32. Zirneklis 94. Zīle 91. 92. Zīlēšana 37. 62. 69. 70. 91. 97. Zīlīte 21. 25. 92. 95. Zīlnieks 50. Zīrāks 54. Zvaigznes 10. 11. 12. 13. 14. 16. 49. 88. Zvaigznes diena 70. Zvejas svētki 71.

Ž. Žagata 86. 87. 89. 90. Žeibe, A. 50. Žemaiši 6. 31. 34. 35. 37. 54. 55. 57. 58. Žemepatis 14. 66. Žemininkas 28. Žemīna 14. 61.

116   

Baltu jeb aistu pirmtautas mīti 9 5. Citu lopu patroni 35 15. Lopkopības dievības 30 12. Antrimpus un Potrimpus 58 28. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti 63 32. Trimpus 52 24. Cūku patroni 34 14. Maļecka dievi: Pergrubis. Mājas kungs 27 10. Agrākie laiku rēķini 75 37. Pikols 53 25. Likteņa dievības 20 9. Ļaunais gars jeb Velns 48 21. Romove un viņas dievi 61 31. Ūdens. Tagadējie svētki 70 36. J. Seno laiku svētk 67i 35. Dažādi dievi vecos rakstos 56 27. Debess spēku dievības 18 8.Saturs Priekšvārds 3 1. Veļu dzīve viņā saulē 43 19. Puškaitis un citi 54 26. tārpi un kukaiņi 93 42. Mājas lopi 84 40. Matronu jeb māšu kults 66 34. Zirgu dievības 32 13. Senču jeb dvēseļu kults 39 18. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā 64 33. Līgājs un Līgonis 51 23. Līga. Līgo. Nelaimīgās dvēseles 47 20. Narbuta dievi 59 29. Indoeiropiešu pirmtautas mīti 8 4. T. Teōrijas par reliģijas izcelšanos 3 2. Nedēļa un nedēļas dienas 77 38. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti 50 22. Latviešu mītoloģijas avoti 7 3. mežu un kalnu dievības 37 16. Cilvēks mītos 38 17. Meža zvēri mītos 79 39. Debess dievības 14 7. Meža putni 86 41. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju 108 Alfabētisks priekšmetu rādītājs 110 117    . Debess tēvs un Zemes māte 11 6. Abinieki. Zemkopības dievības 28 11. Koki un citi augi 95 43. Dievu izskats un īpašības 60 30.

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful