„ Tā nu mēs redzējām, ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem

pat no indoeiropiešu pirmtautas.”

PĒTERIS ŠMITS /1869 - 1938/

1   

PĒTERIS ŠMITS

LATVIEŠU MĪTOLOĢIJA
Otrs pārstrādāts izdevums
(3., elektroniskais izdevums)

Pēteris Šmits 1926 © Eraksti 2009 ISBN 978-9984-841-06-9 117 lpp. / ~ 0,97 MB

2   

Priekšvārdi.
Izdot savu „Latviešu mītoloģiju” pārstrādātā veidā biju nodomājis tikai pēc tam, kad būtu iespiedis savu māņu krājumu un V. Manharta (W. Mannhardt) savāktos baltu tautu mītoloģijas avotus; bet ar „Latviešu pasaku un teiku” izdošanu šie divi raksti gan vēl būs jāatliek uz kādiem gadiem. Bet nu pastāvīgi dabūjot pieprasījumus pēc manas „Latviešu mītoloģijas”, es arī vairs negribēju gaidīt, kamēr tiks pabeigti visi iepriekšējie raksti. Ja man būtu lemts visus šos darbus laimīgi pabeigt, tad varbūt pēc tam jau varētu pacelties jautājums par trešo izdevumu. Manas „Latviešu mītoloģijas” pirmais izdevums tika iespiests Maskavā 1918. gadā pašā krievu revolūcijas sākumā, un turklāt vēl nedaudz eksemplāros, no kuŗiem lielākā daļa palika Krievijā. Tā tad Latvijā šī grāmata pieder pie retumiem. Turklāt šis raksts ir sacerēts priekš kādiem desmit gadiem Tālajos austrumos, kur man vēl nebija sasniedzams viens otrs avots, pie kam desmit gadu laikā arī pati mītoloģijas pētīšana ir gājusi uz priekšu. Beidzot šī grāmata ir iespiesta bez manas korrektūras ar dažām rakstu un drukas kļūdām. Tā tad vairāk apstākļi runā jaunam grāmatas izdevumam par labu. Šo rakstu par latviešu mītoloģiju esmu sacerējis visiem izglītotiem latviešu lasītājiem, kas interesējas par latviešu etnografijas jautājumiem. Tādēļ arī esmu piespraudis plašāku ievadu par mītoloģijas teōrijām, un devis dažādus paskaidrojumus, kas mītologiem nebūtu vajadzīgi. Tīšām esmu izlaidis dažus ceremoniju sīkumus, lai grāmata neiznāktu par daudz bieza. Par šādām lietām jau būs bagātīgi materiāli manā māņu krājumā. Zinātnes vajadzībām varētu atstāt pavisam neminētus tos rakstus, kur mītoloģija ir izskaidrota pēc vienpusīgām teōrijām, neretis vēl tīšām sagrozot faktus. Bet lielākā daļa latviešu lasītāju tad nu nevarētu izšķirt, kādām ziņām ticēt un kādām ne. Pārrunājot šādas ziņas, es neesmu minējis pašu autoru vārdus. No svara mums še ir tikai pati lieta, nevis personas, no kuŗām daži varbūt nemaz vairs neturas pie agrākiem uzskatiem. Nav arī mūsu nolūks ielaisties neauglīgā polemikā, jeb uztiept mazāk izglītotiem tautiešiem zinātniskus pētījumus pret viņu gribu. Kā pie daudz senatnes tautām, tā arī pie seniem latviešiem nav trūcis ne pareizu pamācību par godīgu un tikumīgu dzīvi, ne arī labu novērojumu par dabas parādībām, bet kāda augstāka morāle un nopietna zinātne pie viņiem tomēr nav domājama. Ja mēs tomēr savus senču māņus pielīdzinām kristīgai ticībai un mūsu dienu ideālus meklējam tālā aizvēstures laikā, tad mēs pierādām tikai lielu vēstures nepazīšanu. Šādi jūsmotāji par senatni nav sastopami tikai pie mums vien, bet, kā izrādās, arī pie igauņiem (M. J. Eisen, Estnische Mythologie, 7). Tās ir vēl pēdējās atliekas no senākā nacionālā romantisma, kas, vispārīgi ņemot, jau ir jātura par izbeigušos. Pie tā paša romantisma pieder arī senākie uzskati, it kā prūšiem, leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Mūsu dienās gan laikam sajūsma par prūšu Romovi un viņas dieviem būs jau savu laiku nodzīvojusi. Visi mūsu aizvēsturē meklētie brīnumi ir izrādījušies zinātnes gaismā par tukšiem un nepareiziem; bet to vietā mēs esam atraduši citus brīnumus, kādus no iesākuma nemaz nebijām meklējuši. Šie necerētie brīnumi ir īstā latviešu mītoloģija, kas izrādās bagātāka un vecāka, nekā paši latvieši to bija gaidījuši. Prof. P. Šmits.
Rīgā, 14. martā, 1926. g.

3   

t. Pēc šās teōrijas mītoloģija esot cēlusies vienīgi no mirušu cilvēku dvēseļu kulta (lat. un animātisms. kas pa vecam katrā dievībā meklē tikai kāda senča dvēseli. Vēl līdz 19. p. von Schroeder. 1. šā fetišisma jeb natūrisma teōrijas vietā vēlāku iestājās tā sauktais animisms. Tādēļ arī mītologi meklēja visos mītu pamatos dabas parādības. bet ļaudis tik esot tās turējuši dvēselēm līdzīgas. ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām. fon Šröders grib tomēr atkal griezties no lielās mītu pamatu dažādības atpakaļ uz vienkāršākiem pirmsākumiem (L. Pašā pēdējā laikā daži mītologi (Preuss. Tā kā šiem māņiem neesot tuvāka sakara ar dvēselēm. ka šim priekšmetam piemīt kāds pārdabīgs spēks. Visiem šiem uzskatiem iŗ daļa taisnības. ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta. ka ticība Dievam esot radusies pie cilvēkiem no tikumības apziņas. kamēr pēdējo laiku mītologi domāja. tad daži mītologi nosauc šo pirmatnīgo ticības pakāpi par preanimismu. gadu simteņa vidum etnografi domāja. Tikai vēlāku šai pirmatnīgā ticībā attīstījušies dažādi ļauni daimoni. ar ko stāv sakarā analoģijas burvība. Tā kā nu šiem uzskatiem bija ļoti daudz pretinieku. ka arī animātisms jeb animisms plašākā vārda nozīmē nevarot būt pirmais un vecākais mītoloģijas pamats. ka dabas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ izlicies. anima. pazīstamais etnografs Fr. kas pielaiž dažādus dievību cēloņus. Šröderam pieder tas nopelns. Tādā ziņā no animisma izcēlās divas teōrijas: mānisms (no latīņu vārda manes. kamēr beidzot sākuši arvien vairāk antropomorfizēties. bet pilnīgas taisnības nav nevienam. lai gan daudz un dažādu sīkumu iztirzāšana mums vēl ir jāatstāj nākamībai. Teōrijas par reliģijas izcelšanos. ka pirmais bīstamais spēks pie dabas tautām esot tā sauktais fetišs. Die Götter und Göttersagen der Germanen. tomēr viņa ir mums vēl ļoti mazi pazīstama. Viņš atzīst trīs reliģijas pamatus: dabas cienīšanu. i. tad nevaru atstāt šādu lietu neapgaismotu pēc jaunākām zinātnes prasībām. tad daži animisti lūkoja savu teōriju pārlabot un paplašināt. Tā kā nu latviešu mītoloģija tiek atkal bieži daudzināta un neretis mēs dabūjam dzirdēt pavisam pretējas domas par dažādiem dieviem. Pēdējie atzīst. ka morālei ar pirmatnīgo ticību neesot bijis nekādu sakaru. Ar 20. kā: dabas spēku mistiskai varai. Ievērojamais salīdzināmās mītoloģijas pētītājs profesors L. dvēsele). 46. Pirmatnīgais cilvēks esot ticējis ļoti dažādiem māņiem un burvībām. tad atkal. (Fr. jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību”.1. Par fetišu turēts kāds koks. Vierkandt. kuŗi ar laiku izvērtušies par labākiem gariem. ka dievības esot cēlušās no dažādiem iemesliem. ka viņš atkal ir cēlis godā agrāko filozofu spriedumu. kas īsti ir latviešu mītoloģija? Veco chroniku autori neizšķīra seno latviešu ticības no citu tautu māņiem. rakstnieki šīs ziņas izpušķoja pēc savas fantazijas un pētnieki lūkoja visu izskaidrot pēc vienpusīgām teōrijām. pie kādām turas jaunāko laiku mītoloģija. akmens jeb kāda cita lieta tikai tādēļ. Karutz) runā atkal par vienu pašu 4    . fon der Lejens raksta šā: „Vieni pētītāji izskaidroja mītoloģiju par saules pielūgšanu. von der Leyen. tad tika spriests. mirušo dvēseles). Vēl līdz šim mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu. Zīmējoties uz šīm teōrijām. Lai gan par latviešu mītoloģiju ir vairāk rakstīts nekā par citiem mūsu etnografijas jautājumiem. līdzināties pašam cilvēkam. Arische Religion. gadu simteņa sākumu tiek arvien vairāk izteiktas šaubas. Viņu uztura ļoti daudz avotu. bet tikai tura tās dvēselēm līdzīgas. otri par ticību mēneša burvības spēkiem. Sāksim ar tām teōrijām. māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana.). Viena vienīga pamata mītoloģijai nemaz nav. 1923). dvēseļu kultu un ticību vienam augstākam dievam. citi atkal par bailēm no pērkona. negrozāmam liktenim un cilts pirmsenčiem jeb radītājiem.

tādēļ nav jābrīnās. stāv ūdenī jeb pat arī slīkst ūdenī. bet arī par daudz vienpusīgi iztulkotas. jo „pati Laima laba sieva. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas gan par „mātēm”. Otri turpretī lūkoja izskaidrot. Nevaram arī vēl priecāties. izplūst). tad rakstnieki dalījās divās daļās. ka šīs teōrijas ir ne vien novecojušās.) ieņem Laimas vietu. kā zināms. 10932. 1. Sevišķi abas rūpējas par bāŗiem. kas dzimuši saulītē (L. kā arī Saule. nosaukdami savu teōriju par ēmānismu (no lat. cilvēkiem un zvēriem līdzīgi. Vispirms augstākais Dievs. Līdzīgi Veļu mātei vina liek arī ļaudim mirt (336. Vienpusīgais mānisms pārnāca pie mums tik vēl tad.. tad tomēr nevaram vis apgalvot. ka Laimas kults būtu maisījums no Saules. un viņi viegli vien novirzās uz vienpusībām. ka no katra cilvēka. Laimas māte gādā par dzīvajiem „šai saulē”. ka zinātniekiem būtu izdevies jau galīgi noskaidrot visu ticības izcelšanās jautājumu. 1176. Tāpat arī ticība liktenim īsti neietilpst šai ēmānisma teorijā. 1176. D. Ziņas par augšā minētām teōrijām ir pārnākušas gan arī latviešu rakstniecībā. Kad nu rakstos parādījās spriedumi. Zināma līdzība jau pastāv starp visām dievībām. Veļu mātei un Ūdens mātei. katra auga un pat nedzīva priekšmeta izplūstot kāds neredzams iedomāts spēks.ticības pamatu. ka viņu animisms esot taisni tāds. 4. Laima netik vien nospriež nāvi. Tautas dziesmās Saule kādos variantos (L. Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte. 6). kāds esot mītoloģijā vispārīgi pieņemts. Tā arī jaunais ēmānisms ir gan virzījis šo problēmu uz priekšu. ūdens un veļu kulta.). Tautiete žēlojas. un tāda ir arī Laima pie latviešiem. Likteņa dievības. gan arī par „mīļām”. kādēļ to atkal var tuvināt Ūdens mātei. Vieni palika pie savas pārliecības. Laima pēc vārda nozīmes ir likteņa lēmēja jeb „mūža licējiņa” (8589). katra zvēra.). siltuma. ka pirmatnes cilvēkam visi augi un pat nedzīvi priekšmeti izliekoties dzīvi. Še nu mēs redzam cik dažādas teōrijas pastāv pie zinātniekiem par reliģijas izcelšanos. Pēc tā nu var nākt uz domām. vēja un smakas parauga. ka latviešu mītoloģija esot cēlusies no natūrisma un mānisma kopā. Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas (1110. 27457). aukstuma. cik lieliski mēs varam maldīties. sevišķi vēl sieviešu dzimuma. Par nelaimīgiem bāŗa bērniem gādā tāpat Laima. Šis ēmānisms liekas būt pārlabota Vinjoli (Tito Vignoli) teōrija. Laima. bet visas parādības reliģijā tomēr nevaram izskaidrot ar šo jauno teōriju. ka minētās četras mātes stāv viena otrai vēl tuvāku. Gluži tāpat Laimas māti var pielīdzināt arī Veļu mātei. neliekas būt vienkāršs spēka izplūdums. Daudzreiz Laima mazgājas ūdenī. Tikai Laimas kultam tālāku 5    . Kādēļ gan būs jāatstāj priekšroka tiem uzskatiem. verba ēmānāre. D. kas pielaiž ticībai dažādus pamatus. kādēļ nespeciālistiem gan ir grūti sekot visām šādām mācībām. noņēmusi „arājiņu” (27842). ir sastopamas pie dažādām tautām. ka Laima nav nekas cits kā Saule. bet diemžēl par vēlu un nepareizā veidā. bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (27494) tāpat kā Veļu māte (27432). tāpat kā Veļu māte par mirušiem „viņā saulē”. pati liela naideniece” (1136. dažā labā ziņā līdzinās Saulei. un 1112. turoties pie vienpusīgām teōrijām. kad jau pēdējais zinātnē sen bija atmests. 222194. ka „Laimiņa raganiņa”. Pirmatnes cilvēki esot ticējuši. Ja nu arī Laima dažā ziņā līdzinās Saulei.—78. Šāda ideja cilvēkam varējusi rasties pēc gaismas. kas gādā par kārtību un taisnību pasaulē. un ko atkal uzsveŗ augšā minētais Šröders. Latviešu mītoloģiju sāka izskaidrot pēc fetišisma jeb natūrisma. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem. kad jau bija nodibinājies augšā minētais animātisms. 4376. Pievedīsim kādus piemērus. Tālāka progresa mītoloģijas jautājumos mūsu populāros rakstos neesmu ievērojis.

tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama. bet arī šis sakars liekas būt dažreiz pārspīlēts. kas. šiem veļiem ir arī savas govis un savi suņi. līdz iesita zemītei”. tika turēta par sieviešu patroni. jo kristīgos laikos taču vairs nebūs radušies jauni pagānu dievi. Tā tad Laimas kults gan būs paplašinājies zem Māŗas kulta iespaida. ka Laima vispārīgi ienākusi Māŗas vietā. Arī vecās chronikās trūkst ziņu. Jau sen bija izteiktas domas. „Jupis bija liels dieviņis par visiemi dieviņiem. Šām domām par pierādījumu ņem piemērus no Afrikas un Amerikas iedzimto teikām. 1). Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. Nevaram sacīt. tā arī Pērkons esot nogāzis no troņa savu vecāko brāli Jupi. ka tai pašā Kurzemē latvieši vēl mūsu dienās esot dziedājuši ne vien: „Rauj tev jupis. nozīmē ļaunu garu. Vajadzīgie mīti arī drīz vien tika sagādāti. Veļu māti. Ņemsim vēl vienu piemēru par vienpusīgu teōriju maldību. Un tomēr šai šaubīgajā jupī mūsu rakstnieki ir atraduši gan mākoņus. kura ļoti līdzinās Zemes mātei. Par veļiem valda Veļu māte. kā vērojams. Par fonētikas likumiem toreiz neviens neinteresējās. Šādam vērojumam ir arī savs svarīgs iemesls. tad tas ir attiecināms uz ļoti seniem laikiem.attīstoties. tad tomēr jautājums vēl nebūt nav pietiekoši izšķirts. ka tie viņā saulē precējoties. 6    . Turklāt leišu Laima liekas būt uzglabājusi pirmatnīgo nozīmi.” „Pērkons Jupi tik ilg’ sita. ka šis jupis būšot laikam cēlies no Jupitera. Vidus laikos jumprava Marija. ka katra cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet viņā saulē un pievienojas veļiem. Par mītoloģijas teōrijām šo dziesmu sacerētājs gan nebūs nekā dzirdējis. Kā Zevs jeb Jupiters esot uzvarējis Kronu. nav vēl galīgi izšķirts jautājums. Par jauniem cilvēkiem tiek stāstīts. Nebūtu tomēr pareizi spriest. Teika par Kronu ir tikai Zeva teikas tālāks izpušķojums. bet arī: „Ai. bet tautas tradicijās mums vairs nav liecību. kur Krons būtu saukts par lielāko dievu. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Māŗai. Ne prōzaiska izskaidrošana. Mūsu populārajos rakstos turpretī mēs lasām. Jupīti. nedz arī „tik ilg’ sišana” nebūt neatgādina īstas tautas dziesmas. Mums turpretī stāsta. kas jupis esot bijis senāk. Ūdens māti un citām dievībām. meža sargs” (1685. ka Laimas kults pie latviešiem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturiskā laikā. ka arī latviešu Veļu māte esot kādas ievērojamas sievietes dvēsele. gan arī kādu senču dvēseli. Bet visi pabalsti šim jaunajam atradumam ir tik neveikli. Kāds tautietis tur apprecē pat Zemes mātes. Tautas dziesmu Dievam jeb Debess tēvam līdz ar. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai. jo arī leišiem ir tādi paši veļi (vēlēs) ar Veļu māti (Vēlionā) priekšā. kādēļ nav un nevar būt grieķiem tādu tautas tradiciju. Ja nu arī šādas teikas būtu it pareizi uzrakstītas un izskaidrotas bez tendences. Kad īsti pirmatnējais dvēseļu kults būs attīstījies par vēlāko veļu kultu. Bieži vien tiek daudzināti veļu bērni. Latvieši senāk ticējuši. ka par viltojumu še nav ne mazāko šaubu. Pēc tā nu varam vērot. kā zināms. Kurzemē un arī pie žemaišiem ir lamu vārds „jupis”. kādēļ arī meklēja tikai mītu līdzības. pēc varianta Veļu mātes meitu (27699). ka veļi viņā saulē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem šai saulē un ka cilvēka dvēsele pēc nāves piebiedrojas veļiem. ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. ka visi veļi būtu cēlušies tikai no mirušām dvēselēm. varēja rasties tuvāka līdzība ar Sauli. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības stāv zemāku un tiek mazāk daudzinātas. mīļš dieviņi!” Kā tad nu gan viens pats jupis tiem pašiem kurzemniekiem vienreiz var būt lamu vārds un otrreiz „mīļš dieviņš”? Tā pati neveiklība ir redzama arī citos piemēros. Fakts paliek tikai tas. Ja viss veļu kults ar visiem sīkumiem ir cēlies no seniem māņiem par dvēselēm.Laimu pieder tagad svarīgākā loma latviešu tautas tradicijās. ka veļu kults stāv vistuvākā sakarā ar senču dvēseļu kultu. Nav nekādu šaubu. Tālā senatnē veļu kults gan arī būs cēlies no dvēseļu kulta. ka Laimas kults būtu pie mums uzglabājies pirmatnīgā veidā.

kuŗas livonieši godājuši pagānu laikos. ka pagānu tautas esot pielūgušas Velnu. Pēc tā var skaidri redzēt. tad tādi darbi ir labāk jāizdara dilstošā mēnesī. Pēc Zemes mātes. Ļoti veci un pirmatnīgi ir tā sauktie analoģijas burvības māņi. I. Tā kā pagānu laiku Dievs jeb Debess tēvs līdzinās arī kristīgas ticības Dievam. Šā debess dieva viņas nepiemin ne pie prūšiem. kas mantots no pašu senčiem un kas aizņemts no kaimiņiem. Latviešu mītoloģijas avoti. viss tika pārspīlēts. bet ja augšana ir jākavē (p. 2. bet viņu ziņas mums vajadzēs uzmanīgi pārbaudīt. prātodams. kas tur ir vecs un kas jauns. kas cēlies no novērojumiem un kas nācis no tukšiem prātojumiem. lai sēkla labi augtu. un citi piemin dažas dievības. Sevišķi chronikas mīl sludināt. ka par daudz gadu tūkstošiem pie veļiem bijusi republika. Kā ļaudīm bija savi valdnieki virs zemes. ka dievu skaits būs tīšām palielināts. lai tikai apsegtu pie atgriešanas lietoto varmācību. Pirmie Livonijas atgriezēji saprata par maz ļaužu valodu. lai tas būtu labs grāmatas lasītājs. sevišķi par daudzdievību” (Topographische Nachrichten. pat ar tīšiem pielikumiem. Veļu mātes celšanos var izskaidrot daudz vienkāršāki. Jau pēc pašu chroniku vārdiem var redzēt. pie nezālēm. Šādi māņi varēja rasties tikai tad. Chroniku autoru uzdevums bija aizstāvēt un cildināt vācu priesteŗu un bruņinieku rīcību. Tādēļ arī latviešu Jods un prūšu Pikuls (Velns) ir ievietoti lielāko dievu starpā. Jau vecais Hūpelis (A. un lai paceltu savus nopelnus. Viņš raksta: „Kelchs. p. kas pasniedz mums visvecākās ziņas par baltu tautu ticību. kad latvieši jau bija iepazinušies ar kalendāru. Bet pēc senatnes paraugiem ir radušies arī gluži jauni māņi.). tad domāja. Mazam bērnam pielika grāmatas lapu pie galvas. ja pat krievu un poļu dievi. Dažs labs no šiem dieviem būs bijis pazīstams tikai vienā jeb otrā apgabalā. ne leišiem. un ka tad viņi pārgājuši uzreiz uz monarchiju. Sēšana jāizdara parasti augošā mēnesī. ne latviešiem. Šie autori parasti neprata vietējo valodu un daudzreiz nemaz neizšķīra dažādas šejienas tautas. kas izvērtušies par dieviem. turpretī krišana uz zemi ko sliktu. latviešu. ka autori nav pratuši šejienas valodu un 7    . kuŗiem tautas mītos pieder ļoti svarīga loma. saukdami visas gluži vienkārši par nevāciem (Unteutsche). Ja bērns dzimst vēža dienā. kamēr varēsim uz tām palaisties. Viņus apvainoja par visnejaukākām lietām. Iepazinušies ar mītoloģijas pētītāju teōrijām. leišu. viņi turēja par savu pienākumu aprakstīt viņu pagānu dievkalpošanu no visriebīgākās puses. Saules un citu dieviešu analoģijas arī šis valdnieks tika piešķirts sieviešu dzimumam. ka nav īsti izšķirti prūšu. 1. tad chronikas cieš par to pilnīgi klusu. lai tās labi izdotos. tā pirmatnīgie cilvēki varēja domāt. pāriesim tagad uz chronikām. ka tas būs nešķirmīgs darbos. atvasēm). bet vecos rakstos pēdējie neretis ir sastopami jau sen priekš minēto varoņu dzimšanas.Ķīniešiem arī ir ļoti daudz tautas varoņu. Sveču dienā labprāt lēja sveces. Man tas izklausās ļoti ērmoti. Ļaunie tumsības gari darbojas tikai nakts tumsā un bēg jau projām. lai uz kāpostiem nerastos pelni. p. Tālāku Hūpelim būs taisnība. W. kad gailis ar savu agro dziedāšanu sludina gaismu. 1774. kad nomirusi kāda ievērojama sieviete. ka daudz no tiem nemaz vairs nav saprotami. Dievu vārdi ir uzrakstīti parasti tik nepareizi. Hupel) gluži labi ir sapratis novērtēt šās ziņas. 149. Pelnu dienā vajadzēja aizvest pelnus uz kāpostu dārzu. Lietas nepratējs bieži vien var maldīties. Riga. ka arī par veļiem ir savs valdnieks. kādēļ vietējo tautu ticība bija jātēlo sevišķi tumšās krāsās. Kāpšana uz augšu nozīmē ko labu.

kaut arī ne visai pilnīgas ziņas par latviešu mītoloģiju sniedz pazīstamais P. Pirmo ierosinājumu gan viņš ir dabūjis no vecā Rīgas laikraksta „Gelehrte Beyträge”. sevišķi tautas dziesmas. Pēc šādiem faktiem nu varētu domāt. Arī pie seniem prūšiem viņš atrod tādu pašu priesteŗu valdību kā katoļu baznīcā. Lange un piespraudis savas piezīmes klāt. c. Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca. Latviešu mītoloģijai šās ziņas vispirms ir plašāki apstrādājis Jēkabs Lange savā vārdnīcā. kā viņa priekšgājēji augšā minētā žurnālā. kā domājams. ka no tik nedrošiem avotiem latviešu mītoloģija nemaz vairs nav iztirzājama. Šādā maz lasītā periodiskā izdevumā šie dievi drīz būtu aizmirsti. tāpat. Šādā ceļā ir uzstādīta hipoteze par indoeiropiešu pirmtautas mītoloģiju. no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. ne par ziņu nedrošību. Ir mums arī kādi novērojumi par tiem pamatiem. Langes laikos mītoloģija vēl nebija nekāda zinātne. Dievus viņi meklēja nevis zinātnei. Neievērojot to. 1. ka latvieši savus pagānu dievus jau esot aizmirsuši. gadā jau tiek daudzināti latviešu dievi. par visām baltu tautām. Stendera gramatikas pirmā izdevumā. par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas. Salīdzinot dažādu indoeiropiešu tautu māņus mītologi ir jau sākuši meklēt pakaļ..). tukšu prātošanu un lepošanos ar savām zināšanām. Pēc saviem polītiskiem uzskatiem viņš ir reformācijas pretinieks un pāvesta valdības piekritējs. kādēļ viņš arī ir vācis materiālus bez kritikas un devis izskaidrojumus pēc brīvas fantazijas. jeb vismaz lietojot tagad viņu vārdus citādā nozīmē (I. pieder pie baltu tautu zara. kas bija iznācis priekš Langes vārdnīcas. no kādiem baltu mītoloģija var būt cēlusies. u. 289. p. tad arī baltu mītoloģija. un 1764. Tā kā nu baltu tautas. Bet tik bēdīga tā lieta tomēr nav. dzīvodamas tālu no Vidus jūras kultūras centra. ja par tiem nebūtu ieinteresējies J. 3. ir uzglabājušas vecāku un tīrāku valodu nekā citas vēl dzīvās radu tautas. Turklāt pazīstamais Simons Grūnaus ir vēl tīšām sadomājis visādas lietas par prūšu Romovi. kā zināms. 288. Šo ziņu patiesību apstiprina dažādas tautas tradicijas. ka vairāk reizes ir atgādinājis. Tādēļ apskatīsim tuvāku šo indoeiropiešu pirmtautas vērojamo mītoloģiju. Latviešu rakstnieki ar Ausekli priekšgalā ir tikai sekojuši Langes un Stendera priekšzīmei. Romove esot bijusi lielākā svētnīca trim augstākiem dieviem. nebūs visai daudz grozījusies un attālinājusies no pirmtautas māņticības. pielīdzināms pāvestam. Tā arī pie indoeiropiešu tautām mēs sastopam ne 8    . Lange tomēr ir bijis tik godīgs. Latvieši. bet dzejai. Tur esot valdījis krīvukrīvs. bet nemin ne vārdu ne par savu avotu. Indoeiropiešu pirmtautas mīti.tādēļ arī pret savu gribu būs pielaiduši visādas kļūdas. ka debesis tiek uzskatītas par tēvu. kādi māņi ir vecāki un kopīgi visām minētām tautām. Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības. Gluži patiesas. nav vēl nekāda pielikuma par latviešu mītoloģiju. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu. Tālāku apskatīsim šo jautājumu vēl sīkāki. gadu simtenī. kur 1761. Tā tad par latviešu mītoloģiju pēdējos trijos gadu simteņos varam atrast arī drošas ziņas. Kritika pārmet viņam nepietiekošu izglītību. kas savukārt ir cēlies no indoeiropiešu pirmtautas. Einhorns 17. zeme par māti. Šās jukas vēlākie rakstnieki ir tikai vēl vairāk pavairojuši. Bet J. 17. Viņu izdomājumi ir diemžēl ieviesušies arī dažos tautas tradiciju krājumos.

No šādiem māņiem tad nu arī būs attīstījusies baltu pirmtautas māņticība un. rīta gaismu. Šie dievi nav arī vairs ļauni daimoni. No tām. jo lielāka ir tendence uz politeismu” (C. Daži dievi dzīvojuši zināmos kalnos. mēs atrodam arī dievības. zemi u. Jā nu šādi nosaukumi attiecas uz pirmvalodu. bet pie dažādām tautām mainās abu dzimums. p. lopkopību. Mirušām dvēselēm pirmatnīgā cilvēka fantazijā pieder ievērojama loma. Pazīstamā angļu etnografijas mācības grāmatā ir teikts: „Vienkāršas un neattīstītas tautas. pazīst parasti tikai maz sargu dievības. būs arī gājusi kādu soli uz priekšu. The Handbook of Folklore. pie otriem mēness ir tēvs un saule māte (p. ka saule un mēness esot laulāts pārs. Tikpat plaši ir izplatīts cits mīts. no kuŗa ir cēlušās dažādas dievības. 4. mežos. Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem neretis arī zemes dievi. ūdeņos un akmeņos. kas uzrauga maucību. jo tikai retumis dieva nosaukums sniedzas līdz indoeiropiešu pirmvalodai. sauli. stāvēs vēl tuvu indoeiropiešu 9    . Tāpat nevar teikt. Tādā pašā ceļā no baltu mītiem būs atkal cēlusies latviešu mītoloģija. jo dievu ar zvēru izskatu indoeiropiešu tautām nav samērā daudz. uguni un ūdeni. pielīdzināti cilvēkiem. kas cilvēkam palīdzējuši visādos darbos un visādas stāvokļos. zveju. ka pēc dievu skaita un dažādības šī mītoloģija būtu nabadzīga. Nav tomēr jādomā. pērkonu. S. Nav viņiem visiem bijis arī sevišķu nosaukumu. Ar sauli var vēl vest sakarā rīta blāzmas dievieti. kuŗas stāv uz zema civīlizācijas stāvokļa. t. medību. Tā tad latviešu dievi būs gan vēl tālāku atšķīrušies no pirmatnīgajiem daimoniem. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti. Lai gan pēdējā laika mītologi vairs nepiešķiŗ senču un dvēseļu kultam tik liela vecuma. kuŗi neretis tiek domāti visādu zvēru veidā. grieķu Dioskūrus). ka šie indoeiropiešu senie dievi nav vēl bijuši pilnīgi antropomorfizēti. Tā tad indoeiropiešu pirmtautas mītoloģija nav vairs atradusies pirmatnīgā preanimisma stāvoklī. London. Māņi par dabas spēkiem. Salīdzinot dažādu tautu ierašas. pr. Tāpat bija savi dievi. Burne. un tautas dzejnieku fantazija līdz ar patapinātiem citu tautu mītiem tos sajauc vēl vairāk. kuŗiem stāv pretī „Saules meitas”. zādzību un slepkavību. p. Pa daļai to jau redzējām pie augšā minētās Laimas. Veļi nāk sakarā ar cilvēkiem virs zemes un paplašina arī dažu dievu darba lauku. tad viņi vispirms parasti ir nozīmējuši debesis.bet kā jau augšā minēts. kā jau teikts.vien debess valdnieku jeb tēvu. Jo vairāk sarežģīta ir civīlizācija. tomēr neviens neliedz viņa lielās nozīmes. Bijušas vēl visādas apgabalu un māju dievības. Dažos apgabalos būs arī bijuši dažādi mazāk ievērojami dievi. ka visas pirmatnīgās indoeiropiešu dievības būtu cēlušās no dabas spēkiem. cilvēka likteni — par visu gādājuši savi dievi. Pie indoeiropiešu tautām pēdējā mītā zināma loma vēl pieder „Debess” jeb „Dieva dēliem” (sal. seniem grieķiem un romiešiem) saule ir vīriešu un mēness sieviešu dzimuma. t. Bijuši vēl dievi. Arī ķīniešu noejamo vietu dieviete un latviešu Mēslu māte (sal. pie vieniem (p. bet arī kādu zemes valdnieci. laulības dzīvi. kuŗu arī pazīst daudz indoeiropiešu tautas. romiešu Sterculinius) nav nekādi izņēmumi mītoloģijā. kā tas agrāki tika darīts. i. 1914). kā vērojams. kas valdīja par vēju. No debess parādībām uz pirmatnīgo cilvēku vislielāko iespaidu ir atstājis pērkons. senču dvēselēm un visādiem dzīves apstākļiem bieži vien samaisās. būs cēlies augšā minētais veļu kults ar dažādām apakšzemes dievībām. Par zemkopību. pie ģermāņiem un seniem semītiem). mēnesi. Mītologi domā.

vecākās chronikas nepiemin. kuŗu piesaukuši zvejnieki. jūras. tikai augšgalieši. viens debess. kamēr vecākās un drošākās chronikas vēsta par pastāvīgiem asiņainiem kaŗiem baltu tautu starpā. vēju. Trešā vietā. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām. dārzu. tad nevarēja būt arī tādu priesteŗu. mēnesi un citas radītas lietas. Livonum. labības. sestais bagātības dievs u. kā: debess.” Pēc šām ziņām mēs redzam ne vien radniecību baltu tautu mītoloģijā. kuŗa. ka šīs ziņas būtu kāda iemesla dēļ tīšām sagrozītas. gadu simteņa sākumā šā: Maldīdamies viņi tura katru radītu lietu par dievu. kā: sauli.” Par augšgaliešu māņiem raksta kāds jezuītu misionārs 1613. uz kādiem mēs varam pārbaudīt chroniku ziņas par mītoloģiju. Tāpat arī leiši pēc dažādiem veciem rakstiem esot pielūguši pērkonu. gadā: „Šiem ir dažādi dievi. lopu.. citi upēm. To ievērojot. Šādas lietas zina stāstīt sevišķi augšā minētais Simons Grūnaus. laika. labības un citu zemes augļu dievs. ka pie prūšiem. Einhorns raksta: „Viens ir bijis puķu. Dārzu māte. Tāpat viņiem bijis savs pērkona un negaisa dievs. leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. zibeņu. Citi pielūdz Pērkunu u. kas valdījuši par visām minētām tautām.. uguns. pr. zvaigznes. ka indoeiropiešu pirmtautai nebūs bijuši visās vietās gluži vienādi dievi. piektais aku un upju dievs. lauku jeb tīruma. citi citām lietām. Tā. Menecius De sacrificiis et idolatria veterum Borussorum. kuŗu piesaukuši ceļotāji. apakš kuŗiem stāv citi dievi. 17. Nav mums pamata šaubīties. Jā nu visām baltu tautām nebija vienādas ticības. jo pēc viņu vārdiem pagāni pielūguši velnus (coluerunt Daemonia pro Diis. mēnesi. Jau augšā ir minēts. gadu simtenī tiek pieminēts pie latviešiem arī debess dievs. ne vien latviešu valodai. lopu. Citā vietā viņš raksta. t. pāriesim tagad uz chronikas daudzinātiem baltu tautu dieviem. aliarumque vicinarum gentium). mēnesi.Par seno prūšu ticību Pēteris Dusburgs raksta 14. viens zemes dievs. tārpu un ceļu dievi”. I. bet arī pēdējās lielu līdzību ar senajiem indoeiropiešu māņiem. pr. sauli. Iepazinušies ar tiem pamatiem. Mosvidijs raksta 1547. kā jau minēts. par piemēru. bet arī latviešu mītoloģijai ir liela nozīme indoeiropiešu senākās kultūras izpētīšanā. kā liekas. Pie latviešiem sastopam tādu pašu dažādību. 10    . ceturtais kuģinieku dievs. kuŗu piesaukuši arāji. dārzu. Ceļa māte. kur lasām. govju un citu vajadzīgu lietu dievi”. Tāpat ir novērots. t. gadā šā: „Daudzi līdz šim vēl gluži atklāti turas pie elkudievības: citi parāda dievišķu godu kokiem.senajām dievībām. trešais jūras dievs. Meža māte. lauku. zibeņus un vējus. kuŗu piesaukuši mednieki. pērkonu un četrkājus līdz pat vērsim”. kā Jūras māte. pērkonu. ir cienījuši Ūsiņu. citi čūskām. ka latviešiem bijuši „dažādi dievi un dievietes. zirgu.. ka pie senajiem prūšiem un leišiem dažādos apgabalos ir bijušas dažādas dievības. Lauka māte.. un tikai kurzemnieki ir pazinuši ķekatas. To ievērojot. Otrs bijis debess un zemes dievs. Einhorna ziņas par Baltijas latviešu māņiem. gan nevar būt ne runa. M. kā: zivju. .. pērkona. kuŗu piesaukuši sievas un mājas mātes”. ka „latvieši pielūguši sauli. arī šiem blakus viņiem vēl bijuši citi dievi un dievietes. Minētā priesteŗu valdība par vairāk tautām būtu arī kā izņēmums visā ziemeļu Eiropas vēsturē. pieminēdams lielākos latviešu dievus. Ar šiem citātiem varam salīdzināt P.

„jāj pieguļā” (738. Dieviņi. zaķis. Pēc vienas tautas dziesmas (33652) viņš ir „mazs vīriņš”. „zaļu zīžu nēzdodziņu” (33997). 11    . 30074. „Spriks pie Dieva. arī no „zala zīda” (32953. 33140 v. „baltus svārkus” un „baltu spieķi” (32913). 33140 v. kā jau minēts. Dieviņš ne vien līdzinās cilvēkam. 31167. 29436. sausu koku. pie reizes arī „rudzu rogu cepurīti” (32555). grieķu „Zeus patēr” un latīņu „Jupiter” jeb „Diespiter”. Sodi. Bagātie pie Dieviņa Mani stāda kaņepēs. Šis baltu tautu Dievs (leitiski: Dievas. kā jau vispārīgi ieslavētie tautas dziesmu zirgi. Viņam ir „plats” (33255) jeb „kupls” (8135) mētelis. simtkājis ezerā” (zvaigzne. Liec zaļami salapot. Vārds „dievs” ir aizņemts arī somu valodās (somiski: taivas. Es ar savu bāleliņu. bet „gudrs viņa padomiņš”. 28028). lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis. Dieva kumeliņam ir šad un tad arī „zvaigžņu deķis mugurā” (17833. 13232). 29176). 20. 33657). un kuŗa eksistenci apliecina katoļu priesteris un P. Debess tēvs un Zemes māte. Debess tēvs. kuŗš.) ar „zobenu” (9097. nevis ar Jupi. nevis sugas vārds. 27359. ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. ļaunus ļaudis Dod labiem padzīvot. 33255). Parasti viņš jāj uz zirga. gan kā „melni kraukļi” (33690). 4) un „sudrabots” (33254. Dieviņš stāv pagalmā „vībotnīšu krūmiņā” (8050. Viņa zirgi ir dažādas spalvas. Tautas dziesmās atrodam daudz un dažādus sīkumus par šo veco Dievu jeb Debess tēvu. Tā tad latīņu Jupiters saskan ar mūsu tautas dziesmu Dievu.: Sper. prūsiski: Deiwas) jeb Debess tēvs ir pēc skaņām un nozīmes rada ne vien ar latīņu vārdu „deus” (dievs). Dievs. sal. Debess tēvs. Kur būsim citu gadu. spriņģis mežā. Viņš līž „līdumu” (28854.). 2. iet sēt „ar sētuvīti” (27953—4. vēzis). ir meklējams arī latviešu mītoloģijā. 269. Einhorns? Uz šo jautājumu dod mums atbildi mūsu tautas dziesmas. v. Vai. Viņš nēsā vēl „jostu” (29436. Šie zirgi parādās neretis arī citādos veidos. guļ nakti „liela ceļa maliņā. Līgo Dievis ar Pērkonu. 34043. Pērkon’. Latviešu tautas tradicijās Dievs ir tikai īpašvārds. šis vecais debess dievs pārgāja pie visām trim baltu tautām kristīga Dieva nozīmē. no kā redzam. 31754. visvairāk „pelēkas” krāsas (33532—5).5. 28016. bet arī ar sanskrita „Djāus pitā”. Kristīgu ticību pieņemot. 32955. Dziržu savu Debess tēvu Mani ar’ meklējam. bet dara arī visādus viņa darbus un neretis „lien” viņa „istabā” (19713. Vēl tagad kādā mīklā Dievs zīmējas uz debesīm. 9123) un dus launagu (32800). 29579. p. p. sal. Ko sapņos es redzēju! 9291. Dievs to zina. 33682). igauniski: taevas. gan kā „melni suņi” (33647). Kas tad nu gan ir bijis tas vecais debess valdnieks jeb Debess tēvs. gan arī kā „melni vērši” ar „baltiem ragiem” (33862). bet neretis arī brauc „kamanās” un „ratos”. 33655). 33682. kādēļ arī citas dievības nekad netiek sauktas par dieviem. ceļmalīša krūmiņā” (26060.

„Ne tev tēva. un „dara alu” (8082). kā izskaidro H. jeb mākoņu dievus. „Nerībēja. 32955). Daži mītoloģijas pētītāji domā.dievībām. Par Debess tēva sakaru ar Zemes māti liecina tikai vairs sekošā mīkla: „Augsts tēvs (debess). par piemēru. kopj savu „apiņu dārzu” (19487). Arī dažādu matronu kults. Bielenstein. Vismaz par Dieva dēlu māti nav mums nekādu ziņu. ka Dieva dēli pie indoeiropiešu pirmtautas ir attīstījušies no rīta un vakara zvaigznes. 1000 Lett. kuŗš aizrāda. kas tev vecam maizi dos?” (33678). Skat. jo tur ir arī skaidri teikts. Ar Pērkonu Dievs „līgo” (32955) jeb „danco” (24044). Dieviņš palīdz cilvēkam visās lietās un visos darbos. ka tautas dziesmas tura Dievu par tā saukto Dieva dēlu tēvu. kur aug „kupls ozoliņš” (34127). ne tev savas līgaviņas” (33679). Māŗu un Sauli. Ja nu Dievam nav bērnu. kas atrodas „pie Dieviņa nama durvu” (19491). Dieva māte. Tā tad pie latviešiem Dieva dēli jau būs pārnākuši kā tālāku attīstības mītiskas būtnes. kādēļ arī nevajaga tīšām meklēt mūsu tautas dziesmās tādas lietas. Kā Laima. Šāda ienaida iemesli ir dažādi. Vecākās chronikas daudzina Pērkonu par lielāko baltu dievu. atgādina ar saviem zirgiem ne vien „Dievo sunelei” pie leišiem. ka „Dievs Laimai (Dēklai) saslaucīja godājamu nēzdaudziņu” (34015). bet latviešu mītos šādas lietas nav vairs skaidri redzamas. kā jau ir aizrādīts. Ka Dieva dēli nozīmētu ausekli un vakara zvaigzni. Viņš aprunājas ar Laimu. Pie visām minētām tautām Dieva dēliem pieder sūtņu loma Saules un Mēness precībās. tas pēc tautas dziesmām nebūt nav pierādāms. kādu tur patiesībā nav. kas droši vien būs tas pats tautas dziesmu Dievs. Einhorns pazīst kādu debess un zemes dievu (Gott des Himmels und der Erden).tura savu „klēti” (8243). ka zeme piederot Dievam (1901. Bet pēc man pazīstamiem variantiem šis Dieva dēls nozīmē sauli. Šie Dieva dēli. par kuŗu vēl runāsim uz priekšu. Tā. Bīlenšteins. plata māte (zeme). jo vienā variantā viņa saskan ar „Māŗas māti” (33793). varēja pabalstīt šādu dievību. Viņi jāj parasti uz zirgiem un dažreiz arī paši parādās zirgu veidā. arī „trīs dieniņas. Mannhardt). Bērziņam. „salauzuši Saules meitas vainadziņu” (34018) jeb „apgāzuši Saules meitas kamaniņas” (34020). kas „nomaukuši Saules meitas gredzentiņu” (34017). Šis Dievs stāv arī viens pats par sevi un nav viņam nekādu skaidru ģeneāloģijas sakaru ar citām . turpretī viņa savādie zirgi un viņa sakars ar Sauli un Pērkonu liekas būt atmiņas no tālākas senatnes. strīdas ar tām un ir sevišķi ar Sauli. vai arī no tā. ne māmiņas. 1). ka pēc kādas mīklas Dieva dēls nozīmējot gaismu. Šī tautas dziesmu Dieva apģērbs un nodarbošanās gan stipri atgādina paša tautieša apģērbu un saimniecību. citreiz „Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu” (34019). tad nevaram arī vairs itin droši apgalvot. trīs naksniņas ienaidā”. Pagānu laikos šā Dieva vara gan nebija ne tik liela. dzeŗ kāzās kopā ar ļaudīm (16095. Sevišķi viņam pieder kalni (30336). bet arī seno grieķu Dioskūrus un seno indiešu Ašvinavus. Drīzāk jau tad ir taisnība L. bet jau P. nedimdēja. ne tev bērnu. nedz arī tik populāra kā mūsu tautas dziesmās. vienā dziesmā Dieva māte kaujas ar Velna māti (34054). Biežāki vainīgi ir tomēr paši Dieva dēli. tā arī tautas dziesmu Dievs ir jau stipri pārgrozījies zem kristīgas ticības iespaida. 10042. būs laikam aizņemta no krieviem. Räthsel. 134. pa daļai ar kristīgas ticības iespaidu. ka jau indoeiropiešu 12    . A. kā augšā minēts. iet pat par kalpu (11776) un ir sevišķi vīriešu patrons. Tautas dzejnieks dzied: „Ne tev sievas. traks dēls (laiks). akla meita (nakts)”. Ienaids ar Laimu jeb Dēklu ceļas vai no strīda ļaužu likteni lemjot (9242. te atbrauca Dieva dēls” (gaisma). kā domā V. kuŗu piemin tikai kādas trīs dziesmiņas. Manharts (W. kuŗus viņš pats „dara” jeb „audzina” (31777— 80). Pa daļai to varam izskaidrot ar pašas dievības pirmatnīgo dabu. Reiz „Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu” (34016). Var jau būt. 9459).

1120. kuŗu pirmos sākumus tauta laikam jau bijusi aizmirsusi. 2. Neba mani daudz šūposi. Labvakar. kā redzams. Viena dziesmiņa stāsta. kā arī viņa sakars ar Dieva dēlu. ka Zemes mātei vēl kalpojušas „svētas 13    . tā arī vienā dziesmiņā (32) „mīļa Laima” ir „Dieva meita”. kas pēc V. Pēterīši. mīļā māte. 1. 34023). Manharta domām esot senāk turēta par augu māti un zvēru radītāju. Pretī Debess tēvam stāv Zemes māte. Šūpos mani Zemes māte Apakš zaļa velēniņa. i. cik Dieva dēlu īsti ir bijis. Tomēr pats krusta nosaukums. Visbiežāki tautas dziesmas daudzina vai nu gluži vienkārši Dieva dēlu. tēvs. Atlaid manu augumiņu. jo „krustiem auga ceļam saknes (t. ka šis zelta krusts zīmējas uz zvaigznēm. Ar Dieviņu. Diezgan bieži turpretī daudzina Jānīti par Dieva dēlu (32902—9). zem kristīgas ticības iespaida. 27340. krustiem zvaigznes debesīs” (32824) un „es redzēju zelta krustu (var. Andružiņi. Pēc divām citām dziesmiņām (33967—8) ar daudz variantiem Dievi dēls „zelta krustu vēcināja”. Šūpo mani. pie lieliem retumiem un nav attiecināmas uz seniem laikiem. no kuŗas arī ļaudis izlūdzas ilgāku dzīvi virs zemes. Gana lūdzu Zemes māti. koka saknes meža ceļā). mirstošais cilvēks sveicina Zemes māti. kā jau teikts. Zemes māte. Citās dziesmās ir mums vēl skaidrākas liecības par kristīgu ticību. Rokā maku turēdams: Došu simtu dālderīšu. Atvadoties no tēva un mātes. Māte. tomēr īstā apakšzemes jeb „viņas saules” valdiniece liekas būt Zemes māte. ka „Dieviņam četri dēli”. Ne tā mana mūža māte. nāk bez šaubām no kristīgas ticības. piedzima. Neretis sastopam arī divus Dieva dēlus (33766. jeb vispārīgi Dieva dēlus.pirmtauta esot daudzinājusi Dieva dēlus kā mītiskas būtnes. lieldienā šūpli kāra” (33295). māte. p. Zemes māte. par Dieva māti un Dieva meitu pieder. Tas pats Lange piemin. ka „ziemsvētkos Dievs. Pēc Langes vārdnīcas (L. Visas šīs dziesmas par Dieva dēliem ar zināmiem vārdiem. Glabā manu augumiņu. Kā Jānīti dažreiz sauc par Dieva dēlu. Var jau būt. Zemīt’ mana mūža māte. Šie Dieva dēli ar noteiktiem vārdiem ir attīstījušies. māmuļiņa.: zvaigžņu sietu) vidū gaisa grozāmies” (33780). 212. Arī tālāk dvēsele paliek Zemes mātes „glabāšanā”. kuŗiem esot šādi vārdi: „Mikužiņi. Labvakar.) latvieši prasījuši no Zemes mātes arī savas pazudušās lietas. Viena dziesmiņa noteic pat gluži skaidri. Pāvulīši” (33734. 33976. 27406. Glabā manu augumiņu! 27521. Vēlāku viņa gan maz vairs izšķīrās no Veļu mātes. 27730. māmiņa. Nav mums nekādu liecību. kas varētu būt atmiņas no senlaikiem. 2).

Jau augšā mēs redzējām. ir aizņemti vārdi. Pēdējie māņi gan ļoti atgādina Ūsiņu un Mājas kungu. kad valdīšana par zemi būs pārgājusi vecā Dieva ziņā (1901. p. Tomēr pavisam nepareizi spriež tie rakstnieki. Debess dievības.). Mēness dēli 14    . Svētas meitas ir tomēr bez šaubām jaunāka parādība latviešu mītoloģijā. vai visas šīs ziņas būtu saistāmas ar Zemes māti. Latviešu tautas dziesmas tomēr daudzina daudz vairāk Dievu dēlu (leit. vilnas un naudas. kuŗi pastāvīgi kaitinās. un otrkārt tāpat „svēts” (no krievu cвятой). Dieva rati. Tālāku mēs dzirdam. kam tas gaiši nespīdēja tumšajā naksniņā” (33928). aprīlī viņi tai kauj melnu gaili. kas viņiem ir itin kā mājas sargu dievs. 6. 34009. „Saule meta audekliņu”. ka Zemes māte esot cēlusies no Veļu mātes. kādēļ varam šaubīties. viņi cienī ļoti augstu: pārkāpt par sētu un noraut tur kādu zemeni jeb aveni. no kā ceļas nenovēršama nelaime jeb piepēža nāve. izņemot pāra nedrošus piemērus. pr. iecirst tai svētajā kokā u. kā liekas. kas parādās sevišķi savstarpīgā kaitināšanā. Vispārīgi var sacīt. bet Mēnestiņš lēkādams sajauc Saules audekliņu” (33941). ka visi fakti liecina pirmās vecumam par labu. jeb tukšu laukumu. lībiešiem un igauņiem”. Saule senāk bijusi „meita” (33809—10) jeb „brūte” (33869) un Mēness viņai „nojēma vainadziņu” (33810). Saule „bāra” Mēnestiņu. jo pirmkārt viņas netiek minētas tautas dziesmās. kas ir stiprāka. ka Zemes mātes loma ir palikusi ļoti niecīga un par tuvāku sakaru ar Debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas. man naksniņa” (33909). 555. 33857. kā arī „meita” (no vidus vācu meit). Izņemot Dieva dēlus. viņa ir laikam kopīga pie latviešiem. IV. 34026). Hūpelis (Topographische Nachrichten. gaid’ Saulīti iesēdam” (33799). jeb kādu mazu krāsmatu.) raksta. Mēness (33865. ka saule „mūk” un Mēness „dzenas” tai pakaļ (33866).1. nav pastāvīga līgava. p. ka vēl viņa laikos Valmieras apriņķī cienīta Zemes māte (Erdgöttin). Šī māņticība ir pie šejienes zemniekiem ļoti veca. kā pie latviešiem. 33849).). Mēnesim tomēr ir vairāk jācieš no Saules. jo arī „Dieva zirgi. Tādu vietu. Latviešu tautas dziesmas daudzina Mēness precēšanos ar Sauli. 1. Pēc leišu dainām Saule naidojas ar savu neuzticamo vīru Mēnesi. „Saul’ sacirta Mēnestiņu ar aso zobentiņu. „Viņiem ir ieraša iežogot kādu vecu koku. un tur ziedot Zemes mātei no pirmā piena. 382. Vecais Stenders turpina. Bet arī Saule. ir viņu acīs noziegums. kas domā. Ausekļa dēli (33946. ka tas „nosaldēja” Saules sēto „rožu dārzu” (33927). kam atņēma Auseklim saderētu līgaviņu” (33950). Dievo sunelei) un Saules meitu (leit. „Saule laida Mēnesim ar sidraba čakārniņu. Saulytes dukrytes) precēšanos. Arī pie leišiem vecās Žemīnas vietā iŗ ieviesies Žemepatis.. sviesta. Saule „kūla” Mēnestiņu (33925—7). 33745. 32955. Mēness atbild: „Tev dieniņa. Zemes mātes nozīmes ierobežošana būs jau iesākusies priekš kristīgiem laikiem. 34001). 33795. Vecā teika par Saules (arī leitiski un prūsiski „saule”) un Mēness (leitiski „menuo” un prūsiski „menig”) laulības dzīvi ir uzglabājusies tāpat pie leišiem. „kam tas savu augumiņu nakti vien maldināja” (33846) . kādam nolūkam uz tā laukuma ir sevišķis ziedojams akmens. 23. greznojas un izpilda visādus darbus. ka šīs svētās meitas pa naktīm izpildījušas saviem cienītājiem visādus darbus. starp Saules meitu preciniekiem vēl ir pieminēti Auseklis (33745. sevišķi kur senāk nodegusi kāda ēka. kas iemīlējis rīta zvaigzni (aušrine).meitas” I. 1. t. 33836.

Tālāku viņai ir „zelta kurpes” (33951. Saulītei kalpo „kalponīte” (33805. Saule tek „par siliņu ratiņos. kas būs mantots no indoeiropiešu pirmtautas. Saules noiešanu senie latvieši ir svētījuši un nav tad izpildījuši dažādu darbu. „balts krekls” (34028) . Saules apģērbs gan mums atkal atgādina tautietes drēbes un rotas lietas tautas dziesmās. ka šie radi un kalpi ir vēlāku laiku pielikumi. 7 un 23). Nav nekādu šaubu. Viņa. Dieviņš (34043. Dažreiz Saulei ir arī „zīda svārki” (33791. „jumpraviņas” (33770). jaunas meitas. Svētījiet. 33866). austriņā sēdēdama” (33924) un noiet „zeltābolu mētādama” (33881). 34014) un jož ap vidu „jostu” (33750. Viņa ģērbjas „sudrabota” (33785—4. „jungi” (33911). kā jau redzējām arī mūsu tautas dziesmās. Saule „auž” (83907) jeb „met audeklu” (33941). kas indiešu Sūro duhita. „kalpi” (33734). Pie tāda paša vēlāka Saules mīta paplašinājuma piederēs laikam arī „Saules dēls” (33842). 33992) jeb „zelta pušķi” (33931) un „sudraba ieloki” (33930—1). vaska kurpes kājiņā” (33917). Viņa brauc gan kamanās. 6846. 15    . Šīs debess precības ir atkal ļoti vecs mīts. 33827). kas atkal ir „zelta” (33820).(33803. „sulainis” (33884) un „stūrmanis” (33890). ar dažāda skaita un dažādas spalvas zirgiem. izrakstītu „zeltītiemi dzīpariem” (33790). „pin vaiņagu” (33942). Ne svētdienas nesvētīju. bet nav mums nekādu drošu liecību (sal. „rasas rotu valkātājas” (5729). un precējamā ir še parasti Saules meita. 27593. kādus sastopam turklāt ļoti reti. „velē villānītes” (34025). kas pasaulē notiek. Viņas ir tādas pašas nenoteiktas mītu būtnes kā Dieva dēli un liekas būt tikai pēdējo pretstati. vārtiņus vērti. Kaut arī viena tautas dziesma nosauc Sauli par „meitu māti” (33766). Viņa izpilda arī visādus sieviešu darbus. jo Ādažos ir kāds vecs mājas vārds „Mēnesdēls”. Par šo ierašu liecina arī sekošās tautas dziesmas. „zīda kleita” un „sudraba vaiņags” (34027). kas notiek cilvēka dzīvē (33991) un zina viņa mūžu (33744). ka Saule brauc jūrā ar laivu un ka viņa visu zina. nāk māte. Mēnestiņ’. ka pēc latviešu mītoloģijas no Mēness un Saules laulības esot radušās zvaigznes. 34024). kuŗi jau augšā ir minēti kā indiešu Dieva dēli. Tautas dzejnieku fantazija piešķiŗ Saulei pie gadījuma arī dažādus radus un kalpus. 6843. Vecais Stenders gan raksta. Dažreiz „Saule kokles skandināja. kuŗu precē augšā minētie ašvinavi. Arī grieķu Hēliades nebūs šķiŗamas no tām pašām Saules meitām. turpretī ļoti veci mīti ir tie. Ļoti vecas mītiskas būtnes ir turpretī „Saules meitas”. Viņa nēsā vai nu „zelta sagšu” (33934—5). nāk mazas māsiņas kā magonītes” (33896). Par šādām precībām ir uzglabājušās atmiņas pie vairāk tautām. redz. nāk bāleliņi. Saules kalpi zīmējas arī vēl uz jaunāku laiku amatiem un visi ir nosaukti ar aizņemtiem vārdiem. 25535. gan ratos. 19—22). Kamēr Saule nosapēra Sudrabiņa pirtiņā. Ne Saulīti norietam. „pilni pirksti abas rokas zelta grieztu gredzentiņu” (33932). Kamēr Saule norietēja. Līdzīgi Laimai viņa gādā par ļaudīm un līdzīgi Veļu mātei aizvada dvēseles uz „viņu sauli”. tomēr nekur nav runas var Saules meitu tēvu. 33995). . „Rit’ riti. Vējš (33798). Vēja dēls (33983). kuŗas varam attiecināt jau uz indoeiropiešu pirmtautu. par jūriņu laiviņā” (33811). vai arī Jūras meitu austu sagšu. Saules apģērbs ir taisīts visvairāk no zelta un sudraba. kuŗam Saule ved arī „vedeklu” (34039. Saules meita ir tā pati. Pērkons (33891) un Pērkona dēls (33834). kamēr precinieki mēdz būt dažādi. Lercha-Puškaiša Pasakas. nu nāk Saulei trejādi viesi: nāk tēvs.„zelta kronis galviņā. Mēness dēli liekas būt vecas mītiskas būtnes./darina sagšas” (4385).

Ar tādu pašu tiesību mēs varētu turēt Saules meitas par veļiem. apr. un gulējuši par nakti Austriņa. Pēc tā visa varam vērot. kas arī pēc fonētikas stāv savstarpīgā radniecībā.). tā atkal Mēnesim ir dēli (22049. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu sešdesmit atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi. 1. ka senāk še nākuši „malēnieši” jeb „katoļi” un nesuši pie rīta blāzmas dāvanas. III. Visi minētie vārdi saskan arī ar latviešu Austru. B. ka „Mēnestiņš zvaigznes skaita. Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma” un „austra” ir sieviešu kārtas. Treškārt Ūsiņš pie latviešiem ir zirgu patrons un nav nekādu drošu aizrādījumu. un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā. kuŗus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topographische Nachrichten. kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. par ko bijuši ļoti dusmīgi. p. rijā. nevis Ūsiņš. ka „Saulītei viena meita” un tā pati esot „bārenīte”' (4368) un stāvot „vaiņagā” (59741) jeb tiekot tautās „vesta” (13732). Pēc tautas dziesmām mēs tikai zinām. Kā Saulei ir savas meitas. pašā kapsētas vidū. 33995). bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukta Radziņa) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. aug. tāpat mēs nezinām. 48. kuŗa arī tagad atrodas kalna galā. velēnieši) kāzas dzēra” (27798. leišu auszra). ka „Saules meita nomirusi” (2647). tad „Saules meitas (var. neredzēdami gaismas. Austras svētnīca. 2). p. un dāvanu nesēji. kas vakaros slīkst jūrā. Visvairāk tomēr ir apdziedātas gluži vienkārši „Saules meitas” jeb arī vienskaitlī „Saules meita”.1. zelta kannas mazgājot” (33822. Ceturtkārt Ūsiņš ir aizņemts no krievu valodas (Уceнь). Par Saules meitu skaitu ir mums atkal ļoti dažādas ziņas. un ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus. jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš” (sal. Aunings turpretī Austras vietā tura Ūsiņu par latviešu rīta blāzmas dievību. 16    . Arī tagad vēl ļaudis stāsta. 1). kā vērojams. vilnu un tam līdzīgus upuŗus. vai ir visas vakarā” (20922). kuŗi jau arī augšā ir minēti. K. Turklāt daži mītologi meklē zvaigznēs Dieva dēlus un pēc tautas dziesmām „rīta svaigzne ar vakara tie Mēneša kumeliņi” (33898. 34012) un cīrulītis nes Dievam ziņu. ka Jurģa (23. Ļaudis sanākuši jau dienu priekš dāvanu nešanas. latīņu aurora. 34010. Drīzāk gan še būs jādomā par saules gaismu (viena meita) jeb saules stariem (vairāk meitas). grieķu ēos jeb auos. ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra. ka viņš būtu arī gaismas dievs. Z. ka Austrenes kalns esot redzams pat jūrā. Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu. Pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas. Stāsta. kādēļ laikam arī Raunas mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkartu. Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi. piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas. Saules meitai līdz ar Zemes māti un Veļu māti ir arī „kapa atslēdziņa” (27519. ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu. R.) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nesuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus. no kādiem avotiem Stenders smēlies šīs ziņas.). uz krāsmatas. Veci ļaudis vēl tagad atmin. 33854). L. 1. 111. R. jo ja „ar saulīti lietus lija”. Paši turienieši neesot vairs šiem upuŗiem ticējuši.). sept. 33803. 33805) un „trim” Saules meitām (33943). Šis kalns liekas būt augstākā vietā tai apgabalā. 1. Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas. un 160. ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca. kā: vilnu un ēdamas lietas.V.) un Miķēļa (29. Pēc dažām dziesmām Saules meita arī „slīkst” (33969. 33847. 33983). tagad sauktā Radziņa. Hūpelis stāsta. Vairāk indoeiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas. XV. p. Rakstu Krājums. jeb ir noslīkusi. Bērtuļa (24. 34002. te atkal runā par „divām” (4368. ka Saules meitas būtu zvaigznes. 159. Te ziņo. Jau paši nosaukumi „Austriņš” un „Austrene” skaidri zīmējas uz Austru.).

Dzirkstelītes gaisā lēca: Pieci brāļi vieni māsi Vaiņaciņu kaldināja. 24044. 33704. ka „Pērkonīšiem pieciem brāļiem” ir bijusi viena māsa. Abi pēdējie Pērkona nosaukumi ir sastopami arī tautas dziesmās (sal. Pērkona dēlu māsas vietā ir sastopamas arī Pērkona tēva meitas (33699). kādēļ arī šeit var būt atlieka no kāda ļoti veca mīta. kamēr par sešiem dēliem ir runa tikai divos variantos. Valodnieki ir lūkojuši izskaidrot šo nosaukumu gan par „ļoti augstu dievu”. kas „baŗas” un vajā ļaunus garus. prūšu Percunis) par lielāko baltu tautu dievu.: 33700. būs vispārīgi ņemot Pērkons. bet parasti tomēr tautas dziesmas izšķiŗ stingri Pērkonu un Dievu (9133. kuŗas abas turklāt ir varianti. 27339. Daugavā oglis bira: Saule lika meitiņai 17    . 33756. Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netika šķirti un ļaudis neretis sauc Pērkonu gan par Dieviņu.). 1. Ausekļam un Saules stūrmaņam. kas vakaros vedusi Pērkonu pirtī un mazgājusi viņu no putekļiem. 7. Tad vēl tautas dziesmās ir runa par „četriem pērkoniem” (32486) un „pieciem Pērkona dēliem” (33704. ka tas kalējs. kas „kala debesīs” jeb „jūriņā”. Tomēr arī „Gelehrte Beyträge” (1761. gan arī par „pērēju” (no „pērt”. No pieciem Pērkona dēliem ir vispirms laikam izvērtušies seši (33704.). 33717. ka pērkona debešus tauta sauc par ozoliem. leitiski: pērti. ka „visi četri pērkoni jūrmalā kāzas dzēra”. No iemīlēta skaitļa 9 gan nebūs pārgājuši uz sešiem un pieciem. ogles bira Daugavā” (pērkons un zibens). lai arī pirmais būtu bijis populārāks. Arī viena mīkla (Bīlenšteina Nr. 33708) un māsa (33708 v. astoņiem Pērkoņu brāļiem ir viena māsa. Deviņus dēlus sastopam tikai divās dziesmiņās. slaviski пьрати). Bet ja kādā dziesmiņā (33729) ir teikts par šo kalēju ar oglēm: „Tā jau mūsu silta saule. kuŗi pārgāja bieži daudzinātā skaitlī „deviņi” (33703—4). Šie brāļi parasti speŗ. dažos variantos arī laiž miglu. savus starus mētādama”. 1) Pēc šā piemēra var domāt. 2). kuŗas esot saderētas Dieva dēlam. Pērkona dēliem ir pieminēta arī māte (33703. kuŗi arī sastopami tikai pāra dziesmiņās. Tāpat pēc latviešu un ķīniešu māņiem pērkons sējot arī bekas. Līdzīgus dievus mēs vēl sastopam pie krieviem (Перунъ). Kā tikai pērkonu dzird rūcam. 61. 32955. Dieviņš jeb Vecais tēvs kājās”. tā ļaudis mēdz sacīt: „Pērkoniņš. vai šis Pērkons bijis augstāks par Debess tēvu. p. Vecāks tomēr būs mīts. kā zināms. jo arī leišu mītoloģijā. Pērēju atkal atgādina „bargais” pērkons. Par to liecina arī sekoša dziesmiņa: Kalējs kala jūriņā. Tā arī ķīnieši pazīst piecus pērkonus un četrus vadoņus.). daudz negaidāmas līdzības. Pret to runā arī sekošais piemērs: Kalējs kala debesīs. pēc vienas dziesmiņas trīs (33890). Pērkona māte un meitas liekas būt atkal vēlāku laiku pielikumi. leišu Perkunas. Vienā dziesmā (32486) mēs lasām. gan par „ozolu dievu”. ) pazīst Pērkona māti. tad tā nevar būt īsta tautas dziesma. Uz ozolu dievu varētu zīmēties tas apstāklis. 33709. 3—6 un 8) jeb „pieciem brāļiem” (33708—9. (33730. Pēc fonētikas tomēr visiem šiem izskaidrojumiem ir vēl šķēršļi ceļā. Mums tomēr ir ļoti jāšaubās. Tā tad priekšroka iznāk pieciem dēliem. rūc un zibina. Mītoloģijā ir sastopamas. un 33699. kuŗas pin sietus un sijā smalku lietu. gan arī par Veco tēvu. senindiešiem (Pardžanja) un senskandinaviem (Fjörgyn). 432) liecina to pašu: „Kalējs kala debesīs. 33718—20).Vecās chronikas tura Pērkonu (arī Pērkonis un Pērkaunis. bet nevis tikai nejaušs līdzīgs gadījums. 5 v.

1. Vispārīgi šis kalējs parasti strādā Dieva dēlam un Saules meitai. Nr. Lange un Stenders. augustu) sauc arī par uguns dienu. 34050—1). putu audi” (31003).). lai gan Uguns mātes tautas dziesmās neesmu atradis. Lai nedzird sētiņāje Tavus dēlus baŗamies. 7. Varavīksna sūcot no upēm un ezeriem ūdeni. bet Saulei un Jūras mātei meitas. kuŗu vecie latvieši turējuši par lietus ūdens apgādātāju debesīs. kas palīdzētu „šo āriņu trīcināt”. lai sūta vienu dēlu. ir tautā ilgāki uzglabājies. Minna Freimane no Cīravas ir vēl piesūtījusi šādu dziesmiņu: Vēja māte. To ievērojot.) pūšamie vārdi (Treilands. Pēc Einhorna vārdiem Vēja māte gādājusi par laiku. „Dieva namu slaucīdama. tad viņu lūdz „iet gulēt” (2059. Pēdējo piemin tikai māņi (Jelgavas Rakstu krājums. 2866. II. K. Aiztais’ savas nama durvis.Pūra vāku zeltā kalt. kādēļ tad mājā senāk nekurinājuši nekādas uguns. 33721. p. i. kas ir vajadzīgs mītologiem. Starp Saules meitu preciniekiem mēs gan jau sastapām Vēju un Vēja dēlu. ne Saule. tā tad nevar būt ne Dievs. 6. Vēja māte gādā par visādiem maziem zvēriem un putniem. Vēja mātes dēli še būs laikam ņemti no pazīstamās Andersena pasaciņas. kamēr P. Dabas spēku dievības. kas paceļoties mākoņos un nākot atkal par lietu zemē. Laurencijs) un Labrenča dienu (10. kā liekas. Viņa tiek saukta arī „lielā Vēja māte” un zem viņas valdības stāv „kalponītes” (1350).) tautiete lūdz Pērkonu. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. jādomā. ka viens Pērkona dēls esot dziedātājs. Vēja dēls (33983) turpretī nav apšaubāms. 30846) jeb „stabulē” (12490) un auž jūrā „baltus audekliņus”. Rakstu krājums. slauka dievībām ceļu (33985) un griežas vienādi un otrādi. Viņu jau piemin P. kur ir „niedru šķieti. ka Dievam un Pērkonam ir dēli. p. Tautas dziesmās viņa „svilpo” (30806. Einhorns. Vēja māte. Uguns mātes vietu ieņem vēlāku Lārancis jeb Labrencis (t. Citā dziesmiņā (33709. 27438. ka šī nav īsta tautas dziesma. Einhorns raksta tikai vispārīgi par kādu uguns dievību. bet daudz plašāki tomēr ir pazīstama Vēja māte. 1. tad tai gadā izceļoties 18    . 82. Runājot par pērkonu un lietu. sevišķi nedrīkstējuši cept ābolus. lai Pērkona dēls ar savu rūkšanu palīdzētu dziedātājai „trīcināt” laukus. Turklāt izteikums: „Tā jau mūsu silta saule” nemaz neatgādina tautas dziesmu valodas. Jau augšā mēs redzējām. nevis tautas dziedātājiem. Mēnestiņa istabiņu” (34049). L. Lange un Stenders un bieži vien to daudzina tautas dziesmas un pūšami vārdi. 40. sv. 610). Minētā dienā Uguns māte gribot atpūsties (R. Tas ir izskaidrojums. B. 30730. Bet dziesmiņā ir gluži vienkārši sacīts. Z. Pēc šās dziesmiņas ir lūkots izskaidrot. 34052. Uguns kults. 1. nevaram piemirst arī varavīksnu. un leišu Vejopatis liekas būt vecāks par latviešu Vēja māti. jo arī Vējš (33789) ir kāda mītiska būtne. Ja saceļas liels vējš.

neviena neredzēts. svētā Agata bijusi uguns patrone. 15. B. Stenders un tautas dziesmas. Pie krieviem Agata (cв.” Vienā tautas dziesmā lūdz Labrenci palīgā rijas kult. Rakstu krājums. p.). Vienā rokā nes trauku ar ūdeni. Cel augstu dūmiņus. Pēc tautas dziesmām ugunij senāk ziedota vista ar cāļiem. jeb „ko zvejnieku meitas dara” (30775). XV. Arī pie igauņiem Labrenča dienā (Lauritse päew) no saules lēkšanas līdz noiešanai nav bijis brīvu uguns kurināt. bet viņu piemin tikai divas tautas dziesmas. daudz biežāki turpretī tiek daudzināta Jūras māte. dedzi. 191) kāds korespondents: „Pa Labrenčiem vēl ļoti daudzās sētās piekopj pagānu laiku ceremoniju. P. Einhorns un pūšami vārdi. ka latviešu uguns dieviete esot bijusi kāda Vasla. 28774. Nav šaubu. Jūras meitu vietā tiek minētas arī Jūras mātes kalponītes (30772). lai izsargātu mājas no ugunsgrēka. Gluži tīšām izdomātas ir tās ziņas. Vēl tagad no Vidzemes Malienas raksta „Latvijai” (1913. 19    . Ūdens kultā pirmā vieta gan pienāktos Ūdens mātei. kuŗas „sasegušas baltas sagšas.). tad ūdens māte ierauj dziļumā. febr. 33243. Arī pēc tautas dziesmām Jūras māte palīdz zvejniekiem (30910) un vaicā. Vasla nav nekāds latviešu vārds un nestāv arī nekādā sakarā ar uguni. 1.” (Jelgavas Rakstu krājums. 34128. Palīdzi. nātras un akmeni pēc kādām ceremonijām uz loga. II. lai neizceltos ugunsgrēks. 84. nelaiž mani maliņā” (30772). kur lasām: „Zvejnieciņa dvēselīte Ūdens mātes rociņā” (9549) un „Es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinot” (30731). sudrabiņu” (30914). „ko dar’ mani zvejnieciņi” (30917). kā Lazīcijs raksta. K. uguntiņa. L. otrā akmeni un sauju „dzelzu nātru”. ka uguns kults būs pastāvējis pie latviešiem. p. Labrenci. kamēr vastalāvis ir aizņemts no vācu valodas (no vecā vācu „Fastelauendt”. Nr. Viņai ir arī daudz naudas (30911) un jūrā uz akmeņa viņa žāvē „savu zeltu. Pēdējo pazīst nevien Lange. kā redzam no sekoša piemēra: Dedzi. zemu dzirkstelītes.) sargā ēkas no ugunsgrēka. g. Einhorns to tura par zvejnieku patroni. bet arī P. akmeni tam virsū. leišiem un prūšiem jau priekš kristīgas ticības pieņemšanas. Ar to esot mājas nodrošinātas pret visām uguns briesmām. Tautietis lūdz Jūras māti: „ Valdi savas kalponītes”. Turpretī pie leišiem Labrenča vietā. dodas rijā. Rītā priekš saules lēkta mājas saimnieks.ugunsgrēks. nātras apakšā. ko es došu: Es tev došu baltu vistu Ar visiem cālīšiem. Māņos vēl atrodam šādu piezīmi: „Kad pēc saulītes norietēšanas iet peldēt. bet pie mūsu augšgaliešiem no pērkona iesperšanas. skat. Tu nezini. kuŗas vārds esot uzglabājies vastalāvī. rijiņu kult. tad neaugot vairs āboli. Z. Turklāt blakus vecajai Uguns mātei un jaunākajam Labrencim svešā Vasla ir gluži lieka mūsu mītoloģijā. Ūdeni noliek uz rijas krāsns. Jūras meitas nēsā „baltas sagšas” (30686) jeb „baltas villānes” (30733) un auž sagšas arī Saulei (33790). Viņa šūpo tautu dēlu „ozoliņa laiviņā” (33713) un tautu meita to lūdz: „Sargi manus bāleliņus” (30890). R. Aгафiя 5. Lange un vecais Stenders piesauc viņu tikai pēc vārda. 1. Ja cepot ābolus.

Kaut arī Dēklu šad un tad daudzina par sevi. Tā kā pie prūšiem Laimas dieviete nav droši pierādīta. nav mums tomēr iemesla meklēt še tuvāku līdzību ar trijām seno grieķu moirām jeb parcēm. tomēr pēc nozīmes viņa tur vairs nav īsti šķirama no Laimas. Cik necik gaismas uz šo jautājumu met tikai vecās rakstu ziņas. Mazāk ievērojami ūdens dievi vēl ir šādi: Bangu māte (30865). 1107. Dēkla un Kārta kopā. Noteiktam liktenim ir ticējuši arī latvieši un likteņa lēmēja pie viņiem bijusi Laima. kuŗa tos savukārt būs mantojusi no indoeiropiešu pirmtautas. ka ūdens kults ir bijis pie visām trim baltu tautām. ka uz šo Gaujas māti arī zīmējas sekošais Hūpeļa aizrādījums (Topographische Nachrichten. p. 20    . gan arī no ticības dieviem. Pēdējā tiek minēta ļoti reti un uzticamās dziesmās arvien kopā ar Laimu. Līdz ar Laimu tautas dziesmas daudzina vēl Dēklu un Kārtu kā likteņa dievības. Pēc P. Tāpat arī Laimas māte pie latviešiem ir gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam (9223) savu laimi jeb likteni. svētais Nikolajs esot palicis par jūras dievību. lai gan bijis kāds pavārds Layme. un viņa esot attīstījusies tālāku gan zem sapņu iespaida. kamēr vēlāku. tautas dziesmas un vārdu etimoloģija. Nav mums iemesla domāt. ka viņa ir cēlusies tik vēl tad. kas atgādina romiešu „tria fata”. Cilvēka mūžs sākas no dzimšanas. Lielākā jeb mazākā mērā tic liktenim ikkatra tauta. 1. kur gulēt. tā arī šī likteņa dievība neretis līdzinās vecmātei.Vienā tautas dziesmā zvejnieks lūdz „bagātu” Gaujas māti: „Pildi manu ķeselīti” (sal. 30685. IV. par piemēru Gaujenes draudzē. kad jau prūši no baltu cilts bija atšķīrušies. Kā pirmais palīgs bērnam ir vecmāte. un Upes māte (30890). Tāpat mēs nevaram droši zināt. Einhorna vārdiem Laima klājusi dzemdētājām palagu. jeb arī būtu aizņemti tikai vēlākos laikos. Bet nav mums iemesla šaubīties. 7500). kam ir padota kopā visa pasaule un katrs cilvēks par sevi. 408. Likteņa dievības. zemnieki zināmās svētās dienās mazgājas ar Gaujas ūdeni. Kaut gan dažās tautas dziesmās ir sastopamas arī trīs Laimas. pēc Lazīcija ziņām. To apliecina arī mūsu tautas dziesmas. kuŗai ir līdzīgs leišu Upinis dievas. no dvēseļu kulta. ka šie māņi būtu cēlušies no Saules cienīšanas. vai senajiem prūšiem patiešām bijis kāds jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. kas atgādina leišu Bangpūti (Bangputys). tad varētu būt.” Pie leišiem pagānu laiku ūdens dievi nav vēl kritikas pārbaudīti. kur lasām: Ne visiem Laime klāja Savu zīda paladziņu. kādēļ arī tūliņ dzimstot tiek nolemts viņa liktenis.) : „Dažos apgabalos. Pēc budistu mācības pats Buda nevarot grozīt likteņa lēmumu. lai veicinātu auglību. Pie daudz tautām pastāv ticība kādam noteiktam liktenim jeb negrozāmam lēmumam. Sieviņām vien paklāja Grūtajā dieniņā. bet līdzīgi māņi par cilvēka dzimšanu un likteni gan jau būs bijuši pie baltu pirmtautas. Par visām šām dievībām mēs zinām tikai viņu vārdus. Nevienā dziesmiņā turpretim nestāv Laima. Sevišķi likteņa varai tic budisti un muhamedāņi. Ticība liktenim jau esot jāmeklē preanimisma māņos. Varbūt. 8.

Kā tu līdzi nedarīji? 10009. laiž jeb raksta mūžu. lemešus dēt). ka Laima lemj. Laima. alus ar medu un priede ar egli. turklāt vēl tikai kopā ar Laimu. nevajaga namu liegt. Laime. 1199. ka Dēkla būtu tikai kāds Laimas pievārds. Tu vienādi nedarīji. it kā Dēkla būtu cēlusies no svētās Teklas. 6). Laima.” „Alutiņi. 6629. liek. Uz šādu izskaidrojumu var attiecināt sekošu tautas dziesmu: Dēkla manu mūžu kāra. Laima. Mēs jau redzējām. Laima. meitiņai. ka tā „sargājusi” un „iešūpojusi” jaunpiedzimušo bērnu. Es tomēr nevaru piebalsot tām domām. Cik dažādas lietas mainās tautas dziesmu variantos. Kārti. bet Dēkla. kas zina nolemto mūžu (1204). Pēc šām ziņām Laima stāvētu tuvāki mātei. ka līdzīgas lietas tiek savienotas par kādu vienību. Vispārīgi ņemot. kur variantos mainās Dēkla ar Laimu. kur tavi bērniņi?” Kā bite nav identificējama ar meitu. 1201. kāda tik vienā piemērā ir atzīmēta. tad Dēklai gan drīzāk būtu lauzta e-skaņa. it kā gādā par tā izpildīšanu. nav nekādu pierādījumu. 1218. kādēļ pie tādām dievībām. Kārta vecos rakstos nav sastopama un tautas dziesmās ir minēta gauži reti. ka Dēkla būtu gluži tā pati. kuŗām vēl ir vienāds uzdevums. Šī mūža „kāršana”. Dēkla. šai līdzībai vajaga būt vēl lielākai. kas par Dēklu tik bieži tiek daudzināta (1203. par to var katrs ļoti viegli pārliecināties. No ūdeņa. Ja nu Dēkla būtu cēlusies no cita verba „dēt”. šādu piemēru tautas dziesmās ir ļoti daudz. būs gan cēlusies no šūpuļa kāršanas.Par Dēklu tas pats P. Einhorns stāsta. no kā tiek atvasināti vārdi „dēls” un „padēklis”.: dori dēt. un profesora A. un ka uz to aizrādītu šādas dziesmas: Dēkla. Dēkla bērnam. Laime. Tāpat trūkst mums pamata Dēklas atvasināšanai no trešās līdzīgā verba nozīmes „zīst”. „Bitītei. Vārds „Dēkla” liekas būt cēlies no darbības vārda „dēt” (sal. Einhorna izskaidrojums saskan ar tautas dziesmu liecībām. Laime. kas Laima. Jo tu biji gan gulējsi. Vēl mazāk šai hipotezei noder tādas tautas dziesmas. Pogodina hipotezei. atsaucoties uz šādiem piemēriem: Tā ir mana Kārta. ir mums jāmeklē starpība starp Laimu un Dēklu. Tā arī tālāku varam vērot. tā zināja. Tātad Dēkla nebūtu tāda dieviete. desas dēt. 27368. ka visas dievības ir cita citai ļoti līdzīgas. egle. Kārta. Māte kāra šūpulīti. tomēr viņa izklausās kā īsts latviešu vārds. 8631. Laima. turpina Laimas darbu. gudrajam tevi dzert. tā arī augšējie piemēri nebūt nepierāda. šīs domas varam meklēt arī Dēklas etimoloģijā. kādēļ arī Kārtu mēdz turēt tikai par Laimas pievārdu. Lai nu arī Dēklas etimoloģija būtu kāda būdama. Dēkla. Nesnauž mana Dēkla. kas rada ko gluži jaunu. 21    .” „Priede. Kas ceļ mani kalniņā. Tā tad taisni šaī ziņā. celies. Kārta. tā bagāta. 1218. 1216. žubīte. medutiņi. Tā tikai ir tautas dzejas savādība. ir grūti šķirt Dēklu no Laimas. 9140. tā sakot. Celies. bet kas dara ko gatavu jeb.” „Zīlīte. kur P. tai Dieviņis novēlējis gatavāji ielīgot. no akmiņ’.

Šādas nozīmes varēja viegli tikt samaisītas un ar laiku pat aizmirstas. Tāpat arī trīs senās likteņa dievības būs bijušas viena otrai līdzīgas. kur ļaužu fantazija viņus meklēja. Laima. kādēļ pēdējās varam izšķirt tikai pēc viņu 22    . Būs mīlīgi nodzīvot. un Dēkla mūsu tautas dziesmās. Arī augšā minētā dziesmiņā: „Kārtiņ. Jautājums gluži viegli noskaidrotos. mēs viņu tomēr parasti nešķiŗam no pazīstamā vārda „kārta”. kā jau augšā minēts.kārt”.. tavu kārumiņu” (17770). Traucies mana māmuliņa! Traucies. Es no savas puses negribētu šo vārdu šķirt no pazīstamās „kārtas”. kas Laima. to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot. Mēs jau nezinām arī. Bet tautas dzeja. Līdz ar to. turpretī latviešu Laima. un pēc tām ciltīm. Tā tad Kārta būtu kārta un nozīmētu kādu kārtotāju. traucies. kā šī Laima izskatījusies. nav izskaidrojama ar sausu loģiku. kā paši cilvēki ir sākuši mācīties dažādos amatos. Traucies. ka Kārta ir kāda dievība pati par sevi. 17850. kas viņus godināja. Arī šāda jauna Kārtas etimoloģija nebūt nerunā pretī maniem agrākiem aizrādījumiem par seno latviešu likteņa dievībām. Endzelīns domā (Latviešu valodas vārdnīca II. atgādina mums vairāk tālās senatnes uzskatus. ka Kārta būšot drīzāk cēlusies no darbības vārda . vārtus celti. kas vēl viena otrai ir ļoti līdzīgas. un kāda starpība bijusi starp Saules meitām. Laimiņ. Ko Laima nolemj. kā vairāk aizmirsta. Dēkla un Kārta. Šādām domām par labu runā vēl tas fakts. Nebūtu tomēr pareizi mākslīgi meklēt starpību tur. 17849 v. 201). Senie dievi gan izšķīrās pēc tām vietām. kā izšķīrušies Dieva dēli viens no otra. kā tas jau redzams citā dziesmā: „Dēkliņ. Kā Dēklas nevarējām ar šādiem līdzekļiem identificēt ar Laimu. kur tāda nav atrodama. tavu lēmumiņu! Svešs ar svešu saietas. un nav tā pati. bet ne tik daudz pēc iedomātā izskata un darbiem. Tautas tradicijās nav mums nekādu ziņu. nekā Laimai. Sekošās tautas dziesmās mēs itin skaidri redzam. Mītoloģijas vēsturē ir piemēri. Profesors J. gluži parasti „kaŗ” mūžu. ka Kārta ir vairāk pielīdzināma Dēklai. arī viņu dievi ir sākti dalīt vairāk speciālitātēs. kā jau augšā minēts. Laimiņ. Līdz šim mums vēl nav nekādu drošu liecību. Šeit mums ir darīšana tikai ar trim līdzīgām likteņa dievībām. tāpat kā Dēklu no dēklas. tavu kārtumiņu!” pēdējais vārds esot jāpārlabo par „kārumiņu”. tad viegli vien no viņas būtu varējušas attīstīties trīs dievības. kur no kāda dieva epiteta izceļas ar laiku kāda patstāvīga dievība. Tā arī tik grieķu prātnieki un dzejnieki būs sadalījuši savas trīs moiras noteiktos amatos. Ja arī tiešām vienai pašai mūsu likteņa dievībai būtu bijuši trīs vārdi: Laima. Dēkla un Kārta. 17772 v. celti kumeļā. Kārtiņ. tāpat to nevaram darīt ar Kārtu. pie kam pēdējā. kuŗu pamati gan nebūs šķiŗami no trim grieķu moirām un trim romiešu likteņiem. ja mums būtu zināma Kārtas pareizā izruna. būtu laikam stāvējusi uz trešā plāna. Kārta. Laimai kā likteņa lēmējai tad stāvētu blakus Dēkla un Kārta kā mūža kārējas.Li es augu kalpenēm. tavu kārtumiņu. Kārta. Bez drošas liecības par savādu Kārtas izrunu. kā izcēlies Kārtas jēdziens mītoloģijā un pats nosaukums valodā. Drošās tradicijas nemin arī nekā par citu dievību izskatu.

1138. ar ko latvieši iepazinušies tuvāk tikai pēc vācu katoļu priesteŗu nomešanās Baltijā. ar ko palīdzēt dzemdētājām. 533. Dzemdēšana pie seniem latviešiem un krieviem notikusi pirtī pēc vecuvecā paraduma.. ka Dievam jeb jumpravai Marijai būtu kādi tuvāki sakari ar rokas dzirnavām. no kuŗas šī īpašība būs pārgājusi uz Māŗu. Laimiņa. retāki Māŗa un Laima. 7. Laima steidzas pie dzemdētājas ne vien „basām kājām”. 1221. naudu. tad gan pirts sargātāja vispirms būs bijusi Laima. Kā pirts stāvējusi Laimas un Māŗas uzraudzībā. 1099. kad Laimas nozīme sāka paplašināties. kādēļ arī šai ziņā pēdējās nelīdzinās Laimai. kādēļ minētās Laimas īpašības ir plašākas nekā pie Māŗas un nebūs laikam no pēdējās aizņemtas. Ausi kājas. Māŗai no šiem atribūtiem trūkst peramās slotas un palaga. Tā kā arī leišu dainās Laime „tek basa”. 6. B. dzīparus. Nevaram tomēr it droši sacīt. Laima apjož sievām jostu (1109. Kur. neretis arī par „Māŗas pirti”.. K. kas ziemu visur tikusi kurināta. Забылинъ. L. kā redzams sekošā dziesmiņā: Nāc. peramā slota (1101. kā jau minēts. dzemdētāja vispirms atraisījusi visus mazglus pie sava apģērba. Tāpat arī pie permiešiem. Pуccкiй народъ. kā meitas ietura tīrību. 1 v. 73. Māŗa 1108) un paklāj. lai Laimiņa var izpērties” (R. Izpītiemi matiņiem? 1101. jo viņi jau sen pazina sudmalas un vējdzirnavas. Pēc katoļu tradicijām nav mums nekādu liecību. tad noņēmusi jostu un izpinusi matus (M.atribūtiem un īpašībām. 12681) un nazis (7992) jeb tutens (1213). Visa tā ir senusenā analoģijas burvība. tā maltuvi pēc tautas dziesmām sargājis visvairāk Dievs. Grūt' manāmi mūžiņam. 1. 1116—1119. tu tecēsi. Tautas dziesmas tādēļ sauc pirti par „Laimas pirti”. Laimiņa. ka maltuves uzraudzība piederētu pie paša pirmatnīgā Laimas kulta. Tādas atslēgas ir arī Saulei (1110) un Māŗai (13438). p. Turklāt Baltijā nometušies vācieši vairs nebūs lietojuši rokas dzirnavas.). Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņa un vērojusi. Arī dzemdētāja to sagaida „matus izlaidusi”. kas šajos piemēros zīmējas uz atsvabināšanos no kavēkļiem. Pie Laimas atribūtiem pieder atslēgas (1112). kavēsies. tad Laimes māte nevar tikt iekšā .. Laimu lūdz steigties basām kājām. ne Kārtai. p. Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri. vismaz ne tādas. Ir basāmi kājiņām. palagu. lai gan jau sen viņi pazinuši arī istabu. kā latvieši un krievi. 1141). bet arī ar „izpītiem matiem”.). Šī Laimas īpašība varēja celties arī vēlāku. kad es lūdzu. tad Laimes mātei aizbeŗ acis” 23    . Neviena no šiem atribūtiem nav ne Dēklai. tad uz Māŗu (1098) šī īpašība būs pārgājusi no Laimas. Tā kā nu vācieši sevišķas pirtis nav būvējuši. Arī pie pēršanās pirtī pieminēta Laima: „No pirts aizejot uz lāvas jāatstāj garmete un slota. Rakstu krājums. prievītus. „Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē. Tomēr priekšroka laikam arī šeit piederēs Laimai. Z. Pēc laimīgām radībām pirtī ziedojuši Laimai jeb Māŗai gredzenu. vistu jeb pat aitu (1096. 1. Pirtī mana līgaviņa Sēd matiņus izlaidusi.

jo tad aizspļauj Laimei acis (M. „sauc”. 6620.. kas viņai nav vēlēta. 1. Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi. 62. kā jau augšā minēts. Tāpēc ceļojot vajagot mīst tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū. 1. 9286. Pūķis aiznesīs laimi . tad vai nu viņa pati „tek vārtu vērt” (15297. Lai gan še drīzāk būtu jāgaida Māŗas un kristīgas ticības iespaids. precībās visai liela loma nepieder. dzīvojusi lejās. Ūdens pēc analoģijas burvības nozīmē asaras un akmens grūtu mūžu. kas guļ apakš sliekšņa . Ja Laima lemdama „sēd divus krēslus”. tad Dēkla un Kārta tikai ar otru akcentu paliktu it kā pie malas. ka šī Laimas īpašība būtu aizņemta no Māŗas. kuŗai ir „zirgi nosvīduši” meitām „vietas meklējot”. 30336. jo tad devējs nožņaudz savu Laimi. Māŗai. p. Meitām ir jāiet tautās pēc Laimas likuma. Dievam kalni. Tautas dziesmas arvien piemin Dēklu un Kārtu agrāki par Laimu. 6629). vai arī vārtus atveŗ Dēkla jeb Kārta. „kalniņā stāvēdama”. 4 un 6). kā liekas. 84. 9239) jeb uz akmeņa (9158.. Kā tautas dziesmas dažreiz daudzina vairāk Laimas. purvs un leja uz ko „zemu un sliktu”. „Tautietis” jeb arājs ir parasti viņas atrasts un novēlēts. un Laima ceļ līgavu kumeļā (17849).).). LerchisPuškaitis VII. (jeb) . „pie baznīcas” jeb „zem altāŗa stāvēdama” (16041—16042).. tad meita tiks divreiz precēta. kur Laime iet līdz. 521). Pelēce Cirstos). tā tad arī viņas tiešu iespaidu še nevaram meklēt.. Ja meita klausa „ļaužu teikumam” un grib iet „sliktā” jeb „nelaimes vietā”. Šādos gadījumos atkal Māŗa netiek minēta. Rakstu krājums. Māŗas dziesmas par meitu godu (6623—6628) ir maz pazīstamas un gandrīz bez variantiem. lai gan nereti top minēts arī Dievs. Ja pirmais akcents kristu uz Laimas. 6). Ja nu Dēkla un Kārta stāv pirmā vietā.).I. 9286).). bet uz otrām un trešām sūta savas kalpones (15297.). Tik „pirmām tautām” Laima pati iet līdza (8811. Meita vēlās. II. 9286). Z. bet nevis ūdenī (19207. Kamēr Dievam. Apsalons Sērpilī). tad Laima jeb Dēkla. „kalnā” jeb kādā kokā sēdēdama. Ja Laima nav varējusi kavēt nelaimīgās precības. purvā (9250. Laimai lejas. 15297. tad viņa „gauži raud”. nevajaga spļaut uz labo pusi. „kliedz” un „met ar roku” (18616—18620). Tā tad nevaram tomēr apgalvot.. Tāpat Laima. kā arī Māŗa. tikmēr Laima. Kalns aizrāda uz ko augstu un labu.. Bitei zaļi ozoliņi. lai Laima viņai „liek mūžu” „krēslā”. Pa ceļu ejot. kas laikam ir jāizskaidro gluži vienkārši ar balss uzsvaru dziesmu pantmērā. Māŗa šādā lomā netiek minēta. kas jau ir parastā jaunavas aizstāvētāja. pieder kalni. kā liekas. „Par slieksni neko nevar dot. tomēr taisni Laimas dziesmas ir še vispopulārākās un pazīstamas dažādos variantos (6618. 24    .. Jaunavas izprecinot. Kad uz sliekšņa cērt žagarus. Laima arī no savas puses „ceļ krēslu” meitai izvēlētā vietā (12294. bet tik ne labajā. L. Ceļa gājējam iet līdz Laime pa labo pusi ceļam un Nelaime pa kreiso pusi.. Jāņam muiža kalniņā. vārtus vērt. Visvairāk iecienītā šās šķiras dziesmā (6621). lejā (9217. tad Laimes mātei nocērt galvu” (R. tad ceļš izdosies laimīgi (J. gādā par meitu godu un tikumību. Laima mainās ar Māŗu. B. Ja turpretim precēšanās notiek pēc Laimas lēmuma.. K.(Jelgavas Rakstu krājums.. kuŗa ir izplatījusies pa visu Latviju. Laimai atkal pieder pirmā roka priekš Māŗas. tā vienā pasakā ir arī runa par vairāk Dēklām (A. tad Laime atstāsies . p. tad viņu loma blakus parastai Laimai tiek sevišķi uzsvērta. 6.

lūdzu Laimes. 1479. Tāpat pēc Māŗas priekšzīmes varēja celties sekošais izteikums: Laime gāja par pagalmu Ar Dieviņu runādama. Ar to. zināms. bet arī Laima iet „Māŗas pirtī” (1088). p. zināms. 32945. Tālāku par Laimas istabiņu ir sacīts: Pilna Laimas istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. Kaut arī šās „Laimas istabas” vietā variantos daudzina „Māŗas istabu”. tomēr nav mums pietiekoša iemesla pieņemt. gan arī Laima iet Māŗas „baznīcā” (16042) un stāv „zem altāŗa” (16041). No Laimiņas labu mūžu.Laimas vārti lejiņā. 1. 9183. Ja nu Māŗa tika daudzināta kopā ar Dievu. 9248. ne vien Māŗa iet „Laimas pirtī” (1092). Dievs neretis runājas jeb strādā kopā ar Māŗu (1474. Šādi piemēri noderēja par pamatu ne vien tuvākiem sakariem starp veco Debess tēvu un Laimu. „pirti” (16. ka Laima varēja dzīvot arī pie sliekšņa. 23). No Laimas pirts gluži vienkārši varēja attīstīties arī nams un istaba. Laimai ir arī savs „nams” (17889). var.). zaļajām palejām” (10. tad arī Laimu varēja nostādīt blakus Dievam. Še nu gan bez šaubām Laima stāv Māŗas lomā. „kambari” (20. Gādādams par ļaudīm. nav izslēgta iespējamība.). kā jau augšā aizrādīts. Tādā ziņā Marija līdzinājās Laimai un drīz vien palika pie latviešiem populāra. kā p. Nosamešu celīšos. var. 9183. Pa daļai pēc pagānu ticības atmiņām jumprava Marija pie katoļiem bija izvērtusies gan par īpašu sieviešu aizstāvi. Sal.) un „sētiņu” (22. Gan Māŗa „tek basa” kā Laima (1102). reiz pat vēl „Māŗas baznīcu” (17889. gan arī par likteņa dievību. Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību. 1872. ne no dogmām. 4894. Ņemsim piemēram šādu dziesmu: Lūdzu Dievu.: Tur sēdēja mīļa Māŗa Ar Dieviņu runādama. Šis nams jeb istabiņa ir izpušķoti „zīlītēm. Tad tie visi līgojās.). 23072). Kad to vienu kustināja. Pēc tautas dziesmām viņas abas ir ļoti grūti šķiramas. v. bet arī abu nozīmes paplašināšanai. pakariem. lūdzu Laimu. 9236.). Tā par piemēru. ka Laima še būtu ieviesusies Māŗas lomā. Tādēļ ne vien Māŗa pieņēma Laimas. bet arī Laima Māŗas īpašības. v. bet no vienkāršas tautas ticības vidus laikos. kuŗš var būt pārnācis arī no Māŗas. 25    . 9214. kuŗš variantos vēl tiek saukts par „istabu”.: Lūdzu Dieva. jeb gulēt „zem pagalvja” savā „zaļā zīda palagā” (11871). Pie reizas līdz ar Māŗu tiek pieminēts arī Dieva dēls (1340. Šādas lietas gan būs aizņemtas no katoļu ticības.

ne vērojamos seno indoeiropiešu māņos. Baltu valodām ir pašām savs vecs jūras nosaukums (leišu „jūrios”. Šādai Dieva un Laimas nozīmei nav pamata ne leišu mītoloģijā. Nelaimīgā tautu meita dažreiz vēlās. tomēr pati Laima vēl nav pilnīgi antropomorfizēta un vienā otrā tautas dziesmā viņa ir vēl tā pati nenoteiktā likteņa dievība un sievu patrone. bet parasti viņa grib. krievu злдни). un šai ziņā pie lietpratējiem nav arī nekādas domu starpības. Laima ir ne vien dievība. Ja nu līdz ar Māŗu arī visas citas vairāk daudzinātās dievības var parādīties arī uz jūras un ūdens. Šīs dažādās Laimas nozīmes liecina tikai par Laimas kulta pirmatnīgo stāvokli un nebūt nav turamas tikai par tautas dzejnieku fantazijas augli. bet vecas sievas nelūdz viņas vairs nemaz (1072). ka Laima atrodas ūdenī jeb pat slīkst. bet pirmatnīgā mītoloģijā gan vēl mazāk.Visās tautas tradicijās ir redzams cauri. Tā cēlās ideja par vienu Laimas māti. Es iegāju maltuvē. Ūdens. Vēlāku Dievs kā debess valdinieks nāk vēl sakarā ar Sauli. Jaunas sievas lūdz Laimu vairāk nekā meitas (1071). Paruna vēl saka: „Sava laime sunim. ka Māŗa nav nekas cits. Pēc senā ieraduma. Turpretī pēc augšā minētiem piemēriem Dieva un Laimas nozīme izskaidrojas gluži vienkārši. kā jau augšā minēts. nedz arī. Tāpat nebija gaidāms liels debess dieva pārsvars par visām citām dievībām. Vīrs dzīvo kopā ar sievu. Šim Dievam kā Debess tēvam varam meklēt pretī Zemes māti. Laima kā sieviete stāv. 7996. kuŗas uzdevums ir to aizstāvēt pret Nelaimi un Ļaunu dienu. te otram palīgā un kuŗas „zirgi nosvīst” gādājot par ļaudīm. Bet nu laime un liktenis ir paši mītiski jēdzieni. Arī par serbu likteņa dievieti Sreču ir zināms. Dievam sēdot. To ievērojot. ka Māŗa esot jūras dieviete un pats nosaukums vispirms esot nozīmējis jūru. ka tā slīkst ūdenī. prūšu „iūrin”). Tā tad ne pēc fonētikas. kā gan pēdējā laikā varēja rasties tās domas. kuŗa ir uzglabājusies arī tautas tradicijās. Ja tad nu tautas dziesmu Dievs un Laima ir palikuši par svarīgākām latviešu dievībām. Laba rīta gaidīdami. tad tas gan itin droši būs noticis zem katoļu ticības iespaida. Laba rīta nedevusi. Pat katram cilvēkam ir sava Laima. „Bitītei. 1). ir tiešām jābrīnās. Dziesmas daudzina arī gan div. tad šādu sīkumu dēļ viņas vēl nav jūras dievības. vecākās chroniku ziņās par latviešiem. radošanos un kopīgu cīņu pret ienaidniekiem ir vienotas veselas tautas. bet arī pats liktenis. kā jau 26    . Ar precēšanos. kā katoļu jumprava Marija. kas „tek basa” te vienam. Lai gan Laimas nozīme katoļu laikos ir stipri paplašinājusies. meitiņai. jo katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā saistīts pie saviem tuvākiem. Bet katra likteņa dieviete nevarēja rīkoties par sevi. Dieviņš sēd. un bērnu dzīve atkarājas no vecākiem. lai Laima grūstu ūdenī Nelaimi jeb Ļaunu dienu (sal. Laima stāv. prūšu mary un leišu māres). Jau valodā nav meklējama stingra loģika. Sal. tām abām viena laime” (17767. kamēr latīņu vārdam „mare” un slavu „more” atbilstošais vārds ir kuršu kāpinieku „mares” (ar īsu a. kas visās baltu valodās nozīmē tikai Kuršu jomu. Pēc vienas dziesmiņas Laima var arī nosisties „akmentiņu kaudzītē” (91581). Tā tad liktenis ir pirmā un vecākā Laimas nozīme. bet tik plaši attīstījies Laimas kults ir bez šaubām samērā jauna parādība latviešu mītoloģijā. Tautas fantazijā laime kā liktenis varēja viegli palikt arī par pašu lēmēju un sargeņģeli. Tautas dziesmās bieži tiek daudzināts. kamēr jaunākā vārda „liktenis” (kas ir no Laimas licējiņas likts) īstas tautas dziesmas pavisam nepazīst. ne pēc sēmazioloģijas Māŗā nav meklējami kādi tuvāki sakari ar jūru. kas nozīmē ko nolemtu jeb noliktu. lai arī patiešām noslīktu viņas Laima. gan trīs Laimas. sava kaķim”.

paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst” (K. Einhorns. pa daļai lūgumu pēc apsardzības uz priekšu. 9. 1. Jansons Plāņos). To dabūjis zināt Trikātas mācītājs Zirnis. p. un elka-dievu kalpošanai palaidās. tad viņi baidoties. „Vijciema Lielskripstam bijis liepā Cēlis. zināms. kas bija salikti cits uz citu. 303. 17850) un vienā variantā ieņem Dēklas vietu (17849). Ja šādu krāsmatu sabojājot. atkal tādu upurēšanu taisījis un uguni koka apakšā uzkūris.). tā arī viņa mājai ir parasti kāds mājas jeb pavarda dievs. 1. kas tas augstākais dievs bijis pār citiem. Turklāt Mājas kungs nevar arī būt visai vecs nosaukums. un tādus nedarbus padarījis. bet kā jau ir izskaidrots. pēc analoģijas burvības atgādina asaras un zīmējas šeit uz nelaimīgu dzīvi. ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas. un ko par Ašgalvu sauca. Mājas kungu pazīst līdz ar minēto Hūpeli arī Lange un pēc Langes vecais Stenders.) raksta. saucot to par Mājas kungu un turot to par svētu vietu. 10009. Tomēr šī māņticība neesot nebūt vispārēja. pirms pats ēdis. fon Hāgemeistera grāmatā „Ziņas par Drustu draudzes baznīcu” (18. iekrita vecā tumsībā. kuŗu viņš tur barojis. kas nozīmējot pa daļai pateicību. p. Turpretī sakars ar nāvi jeb nelaimi nekur nav manāms cauri. un 19. p. Laikam jau ilgu laiku tādu elku-dievu kalpošanu slepeni bija turējuši. Viens tautas dziesmu viltotājs ir arī likteni apdziedājis par latviešu dievu. Pēc Langes 27    . Reallexikon. 408. mežos aizbēguši. Arī Trikātas apgabalā daudzinātais Cēlis būs bijis tas pats Mājas kungs. kas pēc nozīmes saskan ar leišu dievu „Dimstipatis”. ka Valkas apriņķī Mājas kungs vēl viņa laikos bijis pazīstams. Mājas kungs.minēts. Šis mājas dieva kults stāv daudzreiz tuvu senču kultam. Pirmkārt tā māja (no igauņu valodas). bet nav mums pietiekoša iemesla domāt. Schrader. Kad viņš vienu dienu. un Dieva vārdus un svēta evanģeliuma mācību pavisam aizmirsuši. kur esot upurējis. Arī citam zemniekam Mīlakšos tāds akmens bijis. „Kad tai postīšanas laikā baznīcas bij sadedzinātas un Dieva-kalpošanu nevarēja turēt. Pie latviešiem šāds mājas dievs saukts par Mājas kungu. Šo mītu vēl varēja pabalstīt augšā minētā Saules meitas slīkšana un pašas Saules noiešana jūrā. un apgāzdamies to pagānu-saimnieku ar abiem dēliem nositis. un viņš tam. ka saimniecībā notikšot nelaime. kas ar turpat laikam uzauga pa mežiem dzīvodami. šis iesācis degt. no akmeņiem taisītas. Kārta arvien tiek piesaukta līdz ar Laimu (9140. kamēr 1739. Zemnieki šur un tur pie savām mājām un uz laukiem sakraujot akmeņu kaudzi. Uz to pašu mājas dievu laikam zīmējas kāds aizrādījums H. Tāpat nav mums iemesla turēt Kārtu par nāves dievieti un salīdzināt to ar Nelaimi. Hūpelis (Topographische Nachrichten. ne P. iesākumā 1739. 1. Miķēļa dienā viņi tur kaujot gaili un lejot vēl tur drusku alus. ar saviem bērniem. IV. kā arī kungs (no gotu valodas) ir aizņemti vārdi. bet nepiemin viņa ne tautas dziesmas. ka tad ļaudis. kas stāvot zem kādas sarga dievības uzraudzības. atbraucis pie Skripsta. ka pirmais būtu gluži bez šaubām attīstījies no pēdējā. gadā tiesas to lietu izmeklēja un atrada. ikreizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis. Kā cilvēkam mēdz būt likteņa dievība. Pēc tās izmeklēšanas tiesa tos akmeņus lika sadauzīt un Viļuma ciemā pēcāk citu saimnieku ielika”. palika bez mācības. Otrkārt vārds „kungs” tiek lietots dieva nozīmē tik vēl pēc kristīgas ticības priekšzīmes (O.). gadā. īstās dziesmās šis vārds pavisam netiek minēts.

Etnografisku rakstu krājums. Pirmkārt var būt. kuŗš atkal savā vārdā izdevis kādu M. Lange šo Ciemnieku būs aizņēmies no leišu dieva pie Lazīcija. nedz arī leišu Dimstipatis jeb Žeminikas neliekas būt veci vārdi. Turklāt pūru locīt palīdz tikai Dievs un Laima. I. Latviešiem kā jau zemkopju tautai ir arī vairāk zemkopības dievību. kuŗš šo vārdu raksta: „Zemiennik” tāpat arī pie Kelcha. kā man liekas. Cēlis jeb Ašgalvis. Pēc manām domām tā nav tautas dziesma. Lai gan mājas dievs ir ļoti veca un pirmatnīga dievība. ka šis vārds no cienības un bailēm ir reti daudzināts un tādēļ aizmirsts (sal. Tādā ziņā varētu arī izskaidrot Mājas kungu neminēšanu tautas dziesmās. Manharta izskaidrojumu nav mums iemesla šaubīties. sala.vārdnīcas Mājas kunga otrs vārds bijis Ciemnieks. Einhorns diemžēl neizskaidro. par ko laikam ir runa šai piemērā. ir šo vārdu norakstījis no Aleksandra Guagnīna. kuru no Langes ir aizņēmušies vecais Stenders un G. 27. to P. ka baltu tautas nav nemaz uzglabājušas senā mājas dieva vārdu. sādža. Einhorna un Stendera Lauka māte. 7729. jo ciemu sauc leitiski „kiemas”. V. un 28. Pūra „darināšana”. Meža māte Tai pūriņu darināja. retāki viņa pielocīšanu. p. Pie Langes viņas nav un arī tautas dziesmas viņas nemin. Var būt. bet nekādā ziņā še nevaram gaidīt Lauka mātes un Meža mātes. gan arī pēc dzīvojamu ēku (nams. Lauka māte. 7675. labības un citu zemes augļu dievs. kas var būt noticis aiz dažādiem iemesliem. Ceturtkārt var arī būt. 10. ka P. Zemkopības dievības. Otrkārt Mājas kungu kā populāru un katrā mājā sastopamu dievu laikam arī garīdznieki visvairāk vajāja. Manharts minēto dieva nosaukumu izskaidro par leišu „žemininkas” (= latv. Kas gan īsti bijis pie seniem latviešiem tas „puķu. kuŗa saskan ar leišu dievu „Laukopatis” jeb „Laukosargas” (pēc Mosvidija kateķisma no 1547. Strijkovska rakstu. Tas arī ir viss. sēta. Ulmanis turpretī nav varējis tautā šādas dievības saklaušināt.). Nekādā ziņā še nevar būt runa par Ciemnieku. Pumpura sacerējums. tad uz pēdējo augšā minētais aizrādījums laikam nezīmējas. Tā kā drīz pēc tam viņš atkal piemin Lauka māti. Pirmā vietā te ir jāmin P. ko mēs par Lauka māti zinām. 4939. 1. nozīmē parasti taisīšanu (sal. Treškārt abu pirmo iemeslu dēļ Mājas kunga vietā varēja viegli vien iestāties citas dievības. ka šim dievam nemaz nebija nodibinājies noteikts un pastāvīgs vārds. turpretī par V. tomēr ne latviešu Mājas kungs. Einhorns bija ko dzirdējis par augšgaliešu labības 28    . Lazīcijs. kā zināms. istaba) nosaukumiem. māja). kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām”. Līgaviņu audzināja.) un vācu „Kornmutter”. rija. Pēc tautas dziesmu valodas pūru parasti „šuv” (no krijiem) jeb „dara” un tad „loka” jeb „piedara” pilnu. pirts. zemnieks). Tādēļ ir jādomā. bet diemžēl ziņas par viņām ir ļoti trūcīgas. g. bet gan dzejnieka A. izņemot laikam tikai šādu piemēru: Man pašam Laimes māte.). Bergmanis. Viņa vārdu varēja mainīt gan pēc nometņu (ciems. kuŗa gan laikam jau no indoeiropiešu pirmtautas būs pārnākusi pie baltu tautām.

Endzelīna un K. 28538). P. ne arī luņgis nevar būt īsti latviešu vārdi (J. I. ka šī Diža būs mākslīgs atvasinājums no īpašības vārda „dižs” (leit. kas atgādina vācu „Roggenwolf” jeb „Kornwolf” un Rudzu ruņģis (jau pie Langes) jeb luņgis.. gadu simteņa sākuma. Jumaliņa un jumaleņi gan būs atvasināti pēc somu tautu vārda „Jumala” (dievs) priekšzīmes. 17. Jumaliņa (28533 v. ka Jumja māte jeb Jumaliņa ir Jumja jeb Jumiķa sieva. 28542. jādomā. Elvers. Līdz ar Jumi un Jumiķi (28517. Stenders no savas puses nebūt neaizrāda. kuŗu ir uzņēmis arī Stenders. Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau izvērtusies par dievību. Einhorna Dārza māti ir aizņēmušies Lange un Stenders. No P. Varētu būt. ka viņu vēl varētu salīdzināt ar Ceru māti. p. kas nav šķirams no rudzu nesēja pūķa. 28535. bēriem jeb sirmiem zirgiem un kājās viņam ir zābaki (28525) ar piešiem (28534). Pie Glüka un Dīca vārds „ceroklis” stāv sakarā ar darbības vārdu „cerēt”. Vārdnīcas priekšrunā (X. „Ceroklis” turpretī ir cēlies no „cerot” un tā tad zīmēsies uz labības cerošanu.). Pie aizņemtām zemkopju mītiskām būtnēm ir jāskaita Miežvilks (R. 4) tiek vēl minēti Jumja māte (28530. bet skaidri tas tomēr dziesmās nav sacīts. K. pie kam tiek šķirts miežu. Ne ruņgis. 28551) un valodnieki to salīdzina ar sanskrita vārdu „jama”. „kuŗu piesaukušas sievas un mājas mātes”. Varētu domāt. Mülenbacha Latviešu gramatika 8. Svarīgākā zemkopja dievība pie latviešiem vēlākos laikos bijis Jumis. B. 28536. VII. Tautas dziesmās Ceroklis nav sastopams un vairāk par viņu nekas nav zināms. 1.). Ziemu Jumis pavada vai klētī.dievu Cerokli (rakstītu arī: „Greklicing” un „Cerckticing”). Lange vēl piemin kādu auglības Dievieti Dižu jeb Dizu. kas vispirms nozīmējis divkāršu vārpu. latviešu tautas teikas un pasakas. Z. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa (28514. Tā tad Dārza māte būs samērā jauna dievība un ievērojamāka loma viņai arī nebūs piederējusi. ka latvietis vairs nezinot. ka viņš aizņēmies Dižu no Langes un ka pēdējais to tura par tautā nepazīstamu vārdu. 28518. Spriežot pēc Langes kaislības uz etimoloģiskiem izskaidrojumiem. linu un auzu Jumis. 2) un bērni jumaleņi (28532). Netrūkst arī piemēru. leišiem un baltkrieviem. laiddārzs. „govju dārzs”). L. Viņš brauc ar melniem. un ka jumaleņi ir viņu bērni. Lerchis-Puškaitis. Pēc Langes izskaidrojuma mums. kas patiesībā ir cēlies no krievu izsaukuma „дидъ ладo”. 335. §) un atgādina drīzāk kareļu rudzu dievu „Rongoteus”. ka pēdējā patiešām Cīravā bijusi pazīstama (A. Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien pie latviešiem. 29    . p.). kuŗu sastopam augšgaliešu katoļu garīdznieku rakstos ap 17. 1 u. Vispārīgi Jumis liekas būt nepilnīgāki antropomorfizējies nekā dažas citas dievības. Rakstu Krājums. bet Stenders to uzņem kā itin drošu latviešu dievieti. 28558. Varbūt. 1. Senos priekšvēstures laikos gan nebija pie latviešiem ne sevišķas dārzkopības. bet arī pie citām tautām. un 31. didis). acīm redzot. ir jāšaubās par Dižas pareizību. rudzu. bet tur gan laikam būs domāts „cerēklis”. bet tautas dziesmās viņa nav sastopama. vai arī tīrumā zem „pelēka akmeņa” jeb „zaļas velēnas”. 28537. ka Langem ir vēl noderējis par priekšzīmi Strijkovska pieminētais leišu „lielais vasaras dievs” Dzidzis Lado. kas Diža esot bijusi. dvīnis. ja varētu uzticēties. §. kuŗu jau pazīst K. ne arī kādas dārza dievības un pats vārds „dārzs” vispirms nozīmēja laidaru (= „laidārzs”. Lange tomēr saka. Abas minētās dievības pēc fonētikas un nozīmes atgādina seno romiešu Cereru (Ceres). Einhorns vēl pazīst Dārza māti. kur Jumis ir dievība. bet no tās būšot cēlies vārds „dižans”.

ka šī Lopu māte zīmējas tikai uz govīm un ir tikai retāks un vecāks govju Māŗas nosaukums. nekā Laima. Tā pati Māŗa tiek arī saukta tautas dziesmās un pūšamos vārdos (Nr. ka viņa tiek biežāki daudzināta govu patrones lomā. Par govju patroni parasti tura govju Māršaviņu. Visi pēdējie nosaukumi izklausās kā tās pašas Māŗas pamazināmie vārdi. ne arī tautas dziesmas. Pašu govi. vai viņiem ir bijusi kāda vispārīga lopu dievība. Einhorns dod gluži pareizas ziņas par latviešu mītologiju un tīši sagrozījumi pie viņa nav ievēroti. Kalniņā stāvēdama. Māršaviņu (7078. 29055. Mīļa Māŗa. govis mauj: Māŗa laida ābolā. Māršavu (29174). tā Dievs par zirgiem. kuŗa līdz ar lakstīgalu (30610. Pēc P. Einhorns daudzina Lopu māti. sal. 29050. gadu simteņa sākumā no katoļu priesteŗiem pie augšgaliešiem minētā govju dieviete „Moschel” būs gan laikam tā pati „Māršala”. tad varam tomēr šaubīties. Kā Māŗa gādā par govīm. Pēc tautas dziesmām visvairāk Māŗa gādā par govīm. 29162. tomēr Lauka. sevišķi sarkanas spalvas. 4) palīdz govis ganīt. kas tomēr no tautas dziesmām nav īsti slēdzams.). Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā. Pirmo reizi pusdienā. Māršaliņu (29161. Tomēr Māŗai jau tādēļ vien še ir jādod priekšroka. Par lopkopības dievieti P. 458) par Piena māti. 32422. cūku un varbūt arī citu lopu patroni. Vispārīgi gan P.11. 29176. 5). Puiši kliedz. Piena māte. 29181. zirgi zviedz: Dieviņš jāja pieguļā.4). Jāņa rītu. Tā kā nu latviešiem bijuši savi zirgu. 29056. Lopkopības dievības. Dod man tavu labumiņu. Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkus. sauc arī par Māraliņu (28961. o Lopu māmiņa bagātā!” Māŗas vietā sastopam vēl cielaviņu (29180. Dievs un vēl pēdējie vārdi kopā ņemot. Bet var arī būt. Meitas dzied. Lakstīgala suņus sauca. Māŗas vietā šad un tad vēl sastopam Mārinīti (32449 . tad vēl neretis arī Laima jeb govju Laima un Dievs. Arī 17. govju. 29165) un Māršieviņu (29162 v. 30    . bet pēdējās nepazīst ne Lange. 29188). Jūras un Meža mātei blakus varēja arī gluži nevilšus nostādīt Lopu māti. Māršu (29173). Nav mums tāda pazīstama arī pie leišiem un prūšiem. Trīs reiz par gadu govis tiek pušķotas. ne Stenders. Einhorna latvieši nereti piesaukuši kopā Māŗu un Lopu māti ar šādiem vārdiem: „O Māŗiņa dārgā. 1).

noskatās ar cienību. nevis par nāvīgām čūskām. par piemēru. Bet kādēļ tad dvēseli pielīdzina taisni čūskai un nevis. Viņas nāk ārā. kad viņas no savām alām mājās lien pie ēdiena un paēdušas atkal aiziet. Hennings raksta par latviešiem 1587. Viņas bijušas tik lēnas un tā pieradušas pie mājām. ne arī pēc Henninga vārdiem. 31. Fabrīcijs. Turpretī varam gan šaubīties. kuŗas turēja mājās. ne lopiem nav kaitējušas un pat viņu bērni spēlējušies ar tām. baiļu aizņemti. ne dvēselēm. taukas un četrkājainas čūskas. Hūpelis aizrāda. Guagnīna sekošas ziņas par zalšu kultu pie žemaišiem: „Viņi tura itin kā mājas dievus kādas melnas. 31    . gadā par zalšu cienīšanu pie leišiem šā: „Leiši un žemaiši savās mājās zem krāsns. Čūsku cienīšana ir sastopama pie daudz tautām no senseniem laikiem un ir arī tautas tradicijās piemēri. ka te ir runa par melnajiem zalšiem (leit. Visas dievības pēc veciem māņiem varējušas darīt cilvēkam labu un ļaunu un tādēļ tikušas ar visādiem ziediem darītas labvēlīgas. varbūt arī cielaviņas veidā. Vēl sevišķi sargāt visus zalšus un krupjus senajiem latviešiem gan nebija ne vaļas. tad viņam dažreiz iznāk staklēta miesas daļa (penis). ka latvieši būtu ar zalšiem kopā gulējuši. tad viņi tic. sauktas „Giuoitos” (gyvatēs). Ja zalšiem nesti ēdieni tāpat kā veļiem. tomēr latviešu mītoloģijā zalšiem nav sakara ne ar veļiem. kas atgādina div kājas. žaltys). Pēc tā nu senāk domāja daži mītologi. Lasicki) ņem no sava laika biedra (ap 1580. ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalšus.S. ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime. kuŗi pēc viņu māņticības gādājuši par govim. gadu simteņa rakstnieki. Stenders vēl paplašina Langes izskaidrojumu un izlabo „brēkiņu” par „brēķiņu”. gadu par livoniešu māņticību šā: „Tāpat tika cienītas čūskas. tad sanākušas vecas brēcējas (Breckin) un kliegušas: „Mana Piena māte.” Likas katoļu priesteris Prūsijā Jānis Maļeckis (latīniski saukts Maeletius un Menecius) raksta 1551. kuŗu viegli varēja pielīdzināt nesaprotamai dvēselei. Bet ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā jeb nebauda uz galda nolikto ēdienu. kas sargājušas zalšus un krupjus. kā raksta augšā minētais D. kur galds stāv. Zināmā gada laikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda. ka zalšus senie latvieši turējuši par govju sargiem un ka pati Piena māte dažreiz parādījusies zalša. mana Piena māte”. §). Tā tad baltu tautas jau sen zinājušas. zirgam? Tā tad gan čūska jau pati par sevi būs cilvēkam izlikusies kā kāds pārdabīgs dzīvnieks. gadā. gadu) A. kā vēl domājuši 16. Fakts ir tikai tas. ne arī kāda iemesla. kuŗus žemaiši sauc arī „gyvatēs”. tura čūskas. tas neiznāk ne pēc valodas likumiem (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. Lange turpretī izskaidro. kuŗas cienī kā dievības. Uz tām viņi. un kad kāda nosista. Ka latviešiem tiešām būtu bijušas tādas „brēķiņas”. tas vēl nebūt neliecina par abu vienādību. Jā viņu turētājam notiek kāda nelaime. Lai nu arī kā būtu cēlies čūsku kults priekšvēstures laikos. ka ne cilvēkam. jeb kaktā pie lodziņa. ka tai gadā viss izdosies laimīgi. Kad čūskas ir aizgājušas.” Pazīstamais Lazīcijs (J. nometas uz galda un pēc ēdienu baudīšanas iet atkal atpakaļis savās alās. kur viņi gultās un vietās guļ ar tām kopā. ka čūsku slikti ēdinājuši. tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cerē. Vecs Vilandes katoļu prāvests Dionīzijs Fabrīcijs raksta ap 1610. Turpretī nav jāšaubās. ka Guagnīns ar Lazīciju stāsta par četrkājainām čūskām. Nav arī jābrīnās. tad viņi domā.” Pēc tā nu skaidri var redzēt. kāpj pa galdautu augšā. ka „brēkiņa” bijusi pie senajiem latviešiem mājas čūsku un krupju sargātāja. Šis ieradums vēl līdz šai dienai pie daudziem ir uzturējies. ka dvēseles parādās čūsku veidā. ka zalši nav vis nāvīgi. ka čūsku kults esot cēlies no dvēseļu kulta. ka viņi turējuši čūskas (laikam gan zalšus) un krupjus par dieviem. jo kad zalšu tēviņu sit.

Otrkārt šādu jaunlaika dieva nozīmi ir sevišķi iemīlējuši dziesmu viltotāji. 30087) vietā. 32    . Dieva vietā tautas dziesmas vēl daudzina sekošos zirgu patronus: Jurģi jeb Juri. A. Ar P. p. kas zirgu Laime (32501. Tas pats Jurģis arī kādā latviešu tautas dziesmā sargā govis ganos (30057. Miķēli jeb Mīkāli un sevišķi Mārtiņu. 30087. 1. J. 30082. Tā nebija melna odze. Pirmkārt īstās tautas dziesmās „Dievs” nevar būt sugas vārds. 30084 un 30097). 1.). Pie krieviem Juris ir ne vien ganu dievība. Aus dem inneren und äusseren Leben der Ehsten. p. 460. K. Par pieguļnieku palīgiem tautas dziesmas piemin sloku (30058.: Jupis bija liels dieviņis Par visiemi dieviņiem. un 449. 30065—68) un strazdu (30069—73). tā arī cielaviņa. Tā bij' govju Māršaviņa. kuŗām ne (R. Kā Māŗa sieviešu sargātājas lomā gādā par govīm. sloku (30065). Dieviņu jeb „vecu vīru” (30062) un citiem vārdiem. Ir arī kādas oriģinālas dziesmas par Ūsiņu. kā jau minēts. v. Par šādu Juŗa nozīmi runāsim vēl uz priekšu. 30162). Zirgu dievības. kuŗām ticēt. 30089) un dzeltānai cielaviņai (29678—82).). 32499) esmu vēl ievērojis Zirgu māti. Augšgaliešu zirgu patrons ir augšā minētais Ūsiņš. ka nevaram īsti zināt. to apliecina arī sekošā plaši pazīstamā tautas dziesma: Melna odze ietecēja Manā govju laidarā. 17. Wiedemann. Ka zaltis. sauli (sal. kamēr tautas dziesmas daudzina arī kādu pieguļas personificējumu (30091—4. bet viņa laikos šie māņi jau bijuši aizmirsti (Topographische Nachrichten. bet dažos apgabalos arī zirgu patrons. Bīlenšteins vēl pazīst Pieguļas māti. Šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas ir ieviesušās arī „Latvju Daiņās”. XV.ka zalši senāk turēti pie kūtīm. p. p. kuŗa gan laikam būs tā pati. II. Rakstu krājums. 32632). ir govju sargātāja. Miķēļa (14087_) un Mārtiņa (30060. L. 3). F. p. kamēr zilganā cielaviņa. B. 32446. 357. peles meklēdams. Bez tiem zirgu sargu loma vēl pieder cīrulim (30088. Divās dziesmiņās (29946. kuŗu Raunā un Smiltenē sauc arī par zirgu putniņu. kuŗi ir viņa suņi (Dr. bet to starpā ir tik daudz tīši viltotu. Z. kas tautas dziesmās ir parasti ieviesies Jurģa (30057—59). mušas ķerdama. cīruli (30088). Citās dziesmās Ūsiņš vēl mainās ar „auziņu baltskarīti” (30053. Juris kā ganu dievs pie igauņiem pārzina arī vilkus. bieži vien būs novēroti kūts tuvumā un vesti sakarā ar govju Māŗu jeb Piena māti. 1. Šiem trim svētajiem jau katoļu tradicijās ir darīšana ar zirgiem un pie igauņiem viņi visi ir lopu sargātāji ganos. 12. kā jau augšā ir minēts. lai lopkopība labāk izdotos. tā arī Dievs kā vīriešu sargātājs gādā par zirgiem. Tortus vārdu ir parakstīta sekošā dziesma: Ūsiņš dieviņš slaistījās Mana staļļa pakaļā.). Šādi māņi liekas atkal būt cēlušies no vecām katoļu tradicijām.—25. 1.

Karlīnes Kuzņecovas vārdā ir iesūtītas šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas: Paldies. nedzirdot: Visas ciema zeltenītes Manos zirgos raudzījās. zirgu Ūsinīti. Turklāt latvieši senatnē tikai retumis jūdza zirgus ratos. Par kumeļu barošanu! Vai izvedu. Lange savā vārdnīcā tulko Ūsiņu gluži vienkārši par Jurģi. Stenders turpretī runā par kādu bišu dievu Ūsiņu. 29591). Uz tiem cūku celiņiem Cūku dievs utījās. gadu simteņa sākumā pie augšgaliešiem augšā minētie katoļu priesteŗi. Šis seno laiku tautu dēls „jāja dienu. Pēdējos piemēros mēs redzam īsto senlaiku dzīvi. Ūsiņam pasateicu I dzirdoti. Noturēti nevarēju. Šī savādā „pasateikšanās” ērmotajam „ūsainītim” turklāt vēl „i dzirdoti. Vispirms Ūsiņu (Usching) piemin 17. Ja tautietis tomēr saka. Klusu bija ieradušas (tautas) Elku dievus turēdamas. Varētu būt. četrām pavadām. jo zirgi taču nav stallī jūgti. ka viņš par savu zirgu bez sevišķa iemesla sacītu ar lepošanos: „Noturēti nevarēju”. turpretī „citi puikas nevarēja auzu pūra sējumā” (29693). vai arī: „Uz šķiliņa riņķi griezu . Nevaram arī gaidīt no senā latvieša. Nav arī nekādu iemesla šķirt zirgu „izvešanu” no staļļa un „izjūgšanu”. stāvu vien lecināju” (29679).Trīs dieviņi kalnā stāv Apakš kupla ozoliņa. nedzirdot”. Kumeliņš ir viņa tuvais draugs un paklausīgais kalps. 30078. kuŗu viņš atvasina no ūzām. izklausās kā neveikls sacerējums. Par savu zirgu jātnieks mēdz lepoties šādiem vārdiem: „Priekšā vien dancināju bajāriņa meitiņām” (29627). tautas dzeju un tekošu valodu. ka nevarot zirgu noturēt.uz dāldeŗa dancināju” (29657. 25581. kas ir aizņemts no vācu „Hûsing”. 30062. kas ir cēlies no krievu „Уceнь”. vai aizjūdzu. Viņa iesūtītā Ūziņa dziesma ir šāda: Māršaviņa pienu deva. 23782. tad tur pavisam citādi apstākļi: Sabaroju kumeliņu Ar divām auziņām. Nevarēju noturēt Trim. Gluži tāds pats ir izteikums: „Manos zirgos raudzījās”. jeb: „Kuŗu krogu dajādams. 29915. Tortus arī patiešām grib šķirt zirgu dievu Ūsiņu un bišu dievu Ūziņu. ka no sākuma ir bijušas divas dievības: Ūsiņš. Augšā minētais P. kas „ar pilnu muti sīku dzelžu tek galviņu grozīdams”. visvairāk gan viņi mēdza jāt. jāja nakti” ar savu „dancotāju kumeliņu”. un Ūziņš. kamēr minētām Ūsiņa dziesmām šādu īpašību nav. 33    . kuŗš nozīmējis mājas dievu. Treilands raksta Ūsiņa vietā Ūziņu.

No zirgu patroniem pāriesim uz jau augšā minēto cūku patronu Teni. Sevišķi prōzaiski izklausās piezīme. janvārī. 16. Komitejas Rakstu krājums XV. 13. Tāpat arī trops ir liels retums tautas dziesmās un ne bez iemesla apgalvo A. Bet nu darītāja vārdiem ar piedēkli „ulis” piemājo parasti nievājama nozīme (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. bet cilvēks ir bijis vajadzīgs tikai dievu darbības tēlošanai. 1. (Das Volkslied kennt die Bezeichnung strops für Bienenstock nicht. Tautas dziesmas parasti daudzina nevis tik Māršaviņu kā še. Tunni jeb Tanīsu. kas īsti ir bijis Ūziņš (nevis Ūsiņš) tautas mutē. 34    . gādulīti. lai cūkas labi izdotos. 29201. kā nevienā īstā tautas dziesmā. Bet šī nu nevar būt tautas dziesma ne pēc valodas. Gādā taukus kāpostiņus. L. jo tautas dziesmas. atkarājas ne vien otra. bet gan „govju Māršaviņu”. 58. Ūziņš medus pilnu tropu. sējuma var redzēt.Tenis pulka sivēniņu. Z. Teņa diena ir 17. ka vismaz trīs Teņa dziesmas (29194—96) būs īstas. ne pēc pantmēra. kā zināms. Ziemā tauki kāpostiņi Vislabā barībiņa. piecas reizes esmu ievērojis stropu „Latvju Daiņās”. turpretī ir minētas četras dievības. 29200. ka tautas dziesmas viņa pavisam nepazīstot. daudzina tikai dravas jeb dores. §. Dziesmiņa nav dalīta div daļās un no darbības vārda „deva” pirmā rindiņā. B. Arvien vēl paliekam neziņā. Svētais Antonijs arī rietuma Eiropā ir lopu. ka pēdējā loma viņam bijusi arī pie senajiem žemaišiem. Pēdējā lasīšana var arī gluži vienkārši būt cēlusies no neskaidrās drukas Stendera gramatikā. bet esot vārījuši cūkas pusgalvu.). bet arī trešā un ceturtā rindiņa. bet pēc „Latvju Daiņu” IV. ne arī pēc satura.) Es arī tikai četras. Bierīts aitām biezu villu. p. sevišķi cūku patrons un jau Lazīcijs piemin. Tomēr arī šeit atkal sastopam šādu ērmotu dziesmu ar Karlīnes Kuzņecovas parakstu : Tenīsīti. kuŗā latvieši nav strādājuši. Bīlenšteins. 4). ka ziemā tauki kāpostiņi esot vislabā barībiņa. Ar šādiem materiāliem mītoloģijas pētīšana tiek lielā mērā sarežģīta un kavēta. Dziesmai trūkst tuvāka tēlojuma no cilvēka dzīves. kas ir cēlies no Antonija. Tāpat krievi un igauņi ir viņu turējuši par cūku patronu. Tā tad nevis dievi ir ņemti cilvēka dzīves apdziedāšanai. Cūku patroni. Tautas dziesmās par Teni ir atkal daudz nedrošu ziņu (R. un 17. kādēļ arī šeit dieva vietā ir iznācis tauku „gādulis” kāpostiem.

svētī manas aitiņas! Ak tu žiglā kazu Bārbele. 35    . Tortu pazīst tikai dialekta Annīti. tomēr par viņiem ir mums tik daudz drošas liecības. Kazu Bārbalu pazīst atkal tikai K.: „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ”. Blūms Augst-Rozē. tā dienā. Šodien lēca. Bet ir mums arī tādi patroni. Līdzīgu patronu mēs nesastopam ne katoļu tradicijās. K. Cūku Tenīss. Kuzņecova ar P. kā naksniņā!” šī modernā garīgā valoda gan var attiekties tikai uz jauniem laikiem. tikmēr arī nevaram viņām piešķirt zinātniskas vērtības. Par aitu Annīti K. nov. no vilkiem! 29202. uzturi manas kaziņas! Ak tu rūpīgais cūku Tenīsīt’. Sargat manus kustonīšus No sērgām. Vēl mazāk ir mums uzticības uz P. Tortus. ka varam izšķirt uzticamas un šaubīgas ziņas. Tomēr augšā minētais P. Kuzņecova un P. Ar pirmās vārdu ir vēl „Latvju Daiņās” ievietota šāda dziesma: Ai. — tā ziemā. ka viņu ziņām ir viens pats avots. badījās. turpretī ideja par patroniem varēja celties vienīgi katoļu laikos. nevis vispār pazīstamo Anniņu. — Tie kustoņu gādnieciņi. glabātāji. no kurienes šās dziesmas nākušas. Bet pēc tautas māņiem pie latviešiem un igauņiem ir Katrīna (25. Vakar vēli radījās. Govu Māršaviņa. Kazu Barbiņa. 29202. ne arī pie kaimiņu tautām. kuŗu pārbaudīšanai nav mums vēl nekādu pieturas punktu. Kuzņecova ir vēl iesniegusi divas 29191—2 un P.14. ir iesniegusi Treilandam šādus pūšamus vārdus (Nr. Kuzņecovas dziesmas par dieviem liekas būt vienas personas sacerētas. Kamēr nebūs pierādīts. Tā kā nu vēl K. jo gandrīz visas iesākas ar izsaukumu „ai” jeb „ak”. Teļu Urbāns. Tavu žiglu kazlēniņu. kā vasarā. Kuzņecova. Zirgu Ūsiņš. Lai gan par Ūsiņu un Teni ir sadomāti daudz nieki. Aitu Annīte. govju Mārja. tad jādomā. Tortus vienu ērmotu dziesmu (29193). 1. sargat. cūku Tenīss. laikam tā pati augšējo dziesmu piesūtītāja. K. Tortus ir atradis arī līdzīgu tautas dziesmu: Zirgu Ūsiņš. kaziņu Bārbaliņa. 643): „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ. kamēr pie žemaišiem pēc Lazīcija ziņām svētais Vendelīns gādājis par aitām. Citu līdzīgu dziesmu ir iesniedzis J. glabājat manus lopiņus par gaŗām tumšām naksniņām. Turklāt vecie tautas svētki nebūt neapstiprina augšējā lūgšanā izsacīto domu. spēcini un sargi manus zirdziņus! Ak tu bagātā aitu Annīte.) bijusi aitu patrone. Tortus minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. Aitu Anniņa. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māŗa gādā par aitām. Sal. vaislini manas cūciņas! Ak jūs visi mīļie sargātāji. Kazu Katrīna. 29096. Citu lopu patroni.

devējiņa” (29191. Bet nu mēs redzējām. bet pēc P. Kazu Bārbālas vietā J. diese harnt in der Stube auf einen Besen. Drīzāk gan šādā ceļā mums būs jāmeklē šo dievu celšanās. devējiņa. Plaši pazīstama ir šāda tautas dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs. Tortus stāsta. Vērsi kāva vakarā. ka Mārtiņu vakarā gājuši vīrieši. kā P. kā Bērtulim bijis kāds sakars ar āžiem. Pēc K. 30225. gādulīti” (29200). 369. bet vai šim Urbānam bijis sakars ar teļiem. Blūms pazīst kazu Katrīnu. zirgu ūsainīti” (30062). ka šī Katrīnas vista stāv sakarā ar Katrīnas zosi. pēc tautas tradicijām sākas īstais sējas laiks. p. Otra puse man ir pazīstama šādā variantā: „Katrīna badu mira. Ņemsim vēl vienu dziesmu par aitu Annīti: Ai Annīte. Kadri. Pie igauņiem bijis ieradums. 36    . no kuŗām laba daļa daudzina vairāk (pavisam piecus!) dievus. ka kazlēni „badījās” tūliņ kā „radījās”. ka še atkal ir jāmeklē „Katrīnas” un „kaziņas” līdzība par iemeslu.„Ai. Atstājot šaubīgas dziesmas un pārejot uz īstām tautas dziesmām par Katrīnu. Ja nu dziesmas par dieviem vēl parasti iesākas ar „ai”. valodas un pantmēra. 39224 v. Vismaz uz tik nedrošiem pamatiem mēs nevaram celt nekādas mītoloģijas ēkas. Kā avīte pēc izrunas līdzinās Annītei. Pēc igauņu māņiem izskaidrojas arī sekošā dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs Tiltiņu grīda. Katriņa bezkauņa Apmīžļāja. 1. „Paldies. tā arī bārdainā kaza atgādina Bārbalu. vistu cepa pelnos. Var būt. Annīte. zeķītēm. No Urbāna. nevis mītoloģijā jeb katoļu tradicijās.). bet Katrīnas vakarā (24. Vistu cepa pelnos. kā zināms. Kuzņecovas aitu Annīte dod vilnu. Kuzņecovas vārdu ir iesūtītas tikai 94 dziesmiņas. Tortus Bierītis. bet arī šāda patrone ir mītoloģijā sveša. „ak” un līdzīgām uzrunām. Beidzot nav saskaņas arī starp pašām šaubīgajām dziesmām. Ar K. Tādu nieku tautas dziesmās nav un šie vārdi ir salikti tikai atskaņu dēļ. „Ai. Gaŗai svārk i e m villainēmi. Dod villai gaŗai augt. jo kāda dziesmiņa (32253) nosauc „āzīti” par „Bērtulīti”. Katrīna badastakle. F. Bez tam vēl div vietās ceturtā zilbe ir gaŗa. ka viņas nesaskan ar īstām tautas dziesmām arī pēc satura. Tā arī augšējā dziesmā ir teikts. par to mums atkal trūkst liecību. pa mājām apkārt. novembrī) sievieši („Sie haben eine Führerin. tad tādēļ vien jau ir jāšaubās par viņu īstenību. kaziņu Bārbaliņa”. 29192.” Dr. J. kur atkal atrodam saskaņu starp dažādām ziņām. mēs nonākam itin kā citā pasaulē. 29192). Mīkstai cimd i e m.” Var būt. Tādu pašu uzsaukumu bez „ai” sastopam sekošos jau minētos piemēros: „Tenīsīti. Turklāt no finīta verba „dod” dziesmiņas pirmā daļā nevar īstā tautas dziesmā atkarāties dziesmas otra daļa. Wiedemann. kuŗu pazīst arī igauņi. visādi izģērbusies. Varētu būt. Izteikums „dod augt” nav no īstas tautas valodas.

30489). kuŗas piegrieztas kristīgai ticībai. I. kas šai iedomātā svētumā nocirstu kādu koku jeb krūmu. teikas un pasakas.. 34058). Bagātā Ceļa māte (31789.Katrīna pie igauņiem bijusi arī lopu. Einhorns. kur nedrīkstējuši cirst neviena koka. Dusburgs raksta 14. neart.). ka tam. bet arī svēti meži. 30478). l^p. kur katrs meža zvērs dzīvo (2657).” Augšā minētais Dionīzijs Fabrīcijs ziņo par livoniešiem: „Daži cienī ievērojamus ozolus un citus lielus un kuplus kokus. Latviešu vietu vārdi Birzulis (pazīstams māju vārds) un Lazdona atgādina Lazīcija minētās žemaišu dievības „Birzulis” un „Lasdona”. kuŗa saskan ar leišu dievību „Raugopatis” un Gausas māti (28810). mežu un kalnu dievības. lopkopības un dravniecības dievības būs gan jau bijušas baltu pirmtautai. gadā: „Viņi ir arī dažus mežus (Büske) par svētumu turējuši. 30623). bet vēlākos laikos tās būs izskauduši katoļu svētie. kā jau minēts. No vecajiem rakstniekiem viņu pazīst tikai P. kuŗas abas ir sastopamas tautas dziesmās un pūšamos vārdos. — Nakts māti (457. kuŗos nedrīkstēja ne grāvjus rakt. kādēļ šos patronus drīz vien pieņem arī citas tautas. Runājot par patronēm jeb mātēm pieminēsim šeit vēl bieži daudzināto Miega māti (2053. būtu tūliņ jāiet bojā un jāmirst. gadu simteņa pirmā pusē par senajiem prūšiem šā: „Viņiem bija arī svēti meži. un Treilanda Nr. bet nemin ne Lange. kā tikai nosaukumus. t. p. Šādas ierašas Mārtiņa un Katrīnas dienā stāv arī sakarā ar laika zīlēšanu senatnē. VII. Meža māti pazīst P. par kuŗiem jau ir runāts. Arī šiem katoļu svētajiem savukārt ir piešķirtas seno pagānu dievu īpašības. bet vairāk par tām mēs nekā nezinām. Senajiem baltiem būs bijuši ne vien svēti ūdeņi un koki.. staļļa pakaļā” (30087 v. Tāpat neizskaidrots paliek Stendera bišu dievs Ūsiņš jeb Ūziņš. Par livoniešiem raksta B. Tautas dziesmās Meža māte palīdz ne vien medniekiem (30431.) un „Ūziņu”. kuŗus kopa pie mājām un ciemiem un turēja par tik 37    . ko apliecina kā P. kas bijusi lazdu dieviete. 336. — Rauga māti. Turpretī pēc īstām tautas tradicijām par bitēm gādājusi Bišu māte (30274. ne zvejot. Lerchis-Puškaitis. tā arī tautas dziesmas. Rusovs 1584. Pasakas. kuŗa parādoties krupja veidā (A. I. ticēdami. Einhorns. LerchisPuškaitis. bet par kazām mums nav nekādu ziņu. L. kalni un citas vietas. Stenders pazīst vēl Meža tēvu. lauki un ūdeņi. 30283. Par Meža māti saucot arī vanagu (pēc Langes) jeb kādu lielu koku mežā (A. Tortus domājas arī tautas dziesmās būt atradis „Ūsiņu dieviņu”. Viņa ne vien zina. lai gan P.).” Tāds svēts mežs bijis prūšiem pazīstamā Romove. kas „slaistījies . un pēc pirmā vārdiem viņu piesaukuši mednieki. 15. Katrīna turpretī nākot ar lietu un nokausējot Mārtiņa ledu. bet arī sauc katru putnu pa vārdam (2675. Citi pielūdza mežus (lucos). Ūdens. 34048). 21). Zvejniekiem palīdz jau augšā minētās ūdens dievības. Abas šīs dziesmas. Mārtiņš nākot ar aukstumu un uzsaldējot ledu uz upēm. 6 v. ir nedrošas. VII. 6724). 51) un Ziedu māti (28253. Einhorns. 321. bet arī koku cirtējiem (30565) un ganiem (29087. no kuŗiem senāk dabūjuši daimonu atbildes. kas dod „medus pilnu tropu” (29201). gādādama par ceļiniekiem. 31790). 1. kuŗu sastopam arī divās tautas dziesmās (2675. Zemkopības. ne Stenders. pavisam neguļot (6705. Lange un Stenders. un Treilanda Nr. Tā arī pie leišiem Lazīcijs piemin svētus mežus un vienu svētu kalnu pie Neviežas upes. 32446). sevišķi aitu patrone.

rozi. matos un spļaudakās. Reiz kāds noklausījies. deviņas pēc slimajām miesas daļām (smadzeņu. 45—47). I. bildei un pat vārdam (P. iekāpjot pašā kaklā. Dažreiz šī dvēsele parādās arī citiem cilvēkiem kā putns. pelēkā. bet tālāki sakari ar dzīvību ir vēl apģērbam. bet ar zālēm nu vajagot lūkot dzīt slimību ārā. kuŗu dažreiz varot aizdzīt ar baidīšanu. Par zālēm pret mātes vainu lieto mātes mētras. ka bija grēks tur nogriezt pat zariņu . no kā ceļoties lielas vēdera sāpes. sarkanā. tērauda). p. Drudzis sacījis. viņa guļot it mierīgi. Pasakas tomēr pazīst gadījumus. p. Viņi mēdz pielūgt pērkonu uz kalniem visbiezākos mežos. tad māte nākot kā kumoss kaklā. Mēris ceļojis apkārt un parādījies ļaudīm visādos veidos. Lai no viņa varētu tikt vaļā. kādēļ arī pulsa dzīslu mēdz saukt par dzīvības dzīslu. zilā. Teikas bieži daudzina slimības par dzīvām būtnēm. Ar mītiem un māņiem ir saistīts arī pats cilvēks. Kad cilvēks saraustījies. kaula. melnā. ka māte brēcot. Ja slimība jau esot iegājusi „kaulos”. p. dzeltānā. III. Arī mūsu dienu valodā neretis atspoguļojas senie uzskati par dzīvām slimībām. kuŗš senāk ar savu avotu bijis lielā apgabalā izslavēts (Hupel.svētiem. Vājprātība esot kāds ļauns gars. Dažreiz viņa apķeŗot ar savām kājām cilvēka iekšas un sākot tās žņaugt. Šī māte esot līdzīga kaupiņam ar četrām kājām. čūska.. ko sauc par māti. tauriņš. kā drudzis sarunājies ar kašķi. Cilvēks mītos. kur kāda labdare to laita (brauka). Zemes mātes un Mājas kunga svētie koki. tad slimnieks vairs neesot glābjams. vai arī kā gars jeb suta. pēc otrām viņa stāvot tuvu pie muguras pret muguras kaulu. tad jālūkojot viņu kaut kā piemānīt. tad māte paliekot nemierīga un sākot staigāt.” Jau augšā ir minēts Gaujas kults. Austrenes kalns. māgā „spiedējs”.). Kad māte. un tauta daudzina pavisam trīsdeviņas dažādas rozes. zobu. 38    . Vēl tagad dzird runājam. ja viņš sabīstoties. Šādi māņi par māti liekas būt ļoti veci un ir pazīstami arī pie citām tautām. Slimībām esot tā īpašība doties cilvēka miesā iekšā. dzīslu. Bez dvēseles esot vēl katrā cilvēka miesā kāda dzīva būtne. iekritīšot šā vīra sviestā un tikšot ieēsts. Dvēsele tiek iedomāta kā dzīvības valdniece. Latviešu pasakas un teikas. ēdi. jeb dzīvā dvēsele tiek atkal ielaista nomirušā miesā. Šīs rozes gan nekur visas nav uzskaitītas. 16. Kamēr mātei nekā pāri nedarot. un dzīvība visvairāk mīt asinīs. ka viņš palikšot par puteklīti. bijis jāiet atpakaļ. Dažreiz varot arī skaidri dzirdēt. Kas nu to aizticis ar roku jeb arī tik labi uzskatījis. 1. pirkstā „ēdāji”. parasti sacīdama arī kādus pūšamos vārdus. pele. Daļa dzīvības atrodas arī kaulos. un slimība esot cēlusies no „sabīšanās”. zaļā. Visdažādākos veidos parādoties rozes slimība. Pēc vienām ziņām viņa esot apķērusies ap cilvēka sirdi. bet pūšamos vārdos sastopam tomēr deviņas rozes pēc krāsas (baltā. kas sastāv no dvēseles un miesas. Visvieglāki slimība tiekot cilvēka miesā. tad tā esot grūti dziedējama.. bet kad cilvēks pārmērīgi strādādams „saraustoties”. Šmits. ka sānos esot „dūrāji”. Topographische Nachrichten. 117. uz augšu kāpdama. Reiz mērim braucot salūzuši rati un tas nu vairs neticis uz priekšu. Vīrs nu saņēmis to puteklīti un ielicis vecā tabakas makā. kur ar dzīvības zālēm mirusī miesa tiek atkal atdzīvināta. Ar „asins izliešanu” jeb kādu slimību dvēsele atstāj miesu un cilvēks nomirst. tad slimo ved uz pirti. Drudzis jājot cilvēku kā zirgu. kašķi. Lai nemierīgo māti atkal noguldītu. Še vēl varam aizrādīt uz Zilo kalnu Valmieras tuvumā. raibā. tas palicis slims. deviņvīru spēku un arī citus augus.

attaisīt durvis un logu. tad viņam tiek „sari pērti”. Pie visām tautām. Lai nu tas nenotiktu. Viņa saule nemīlēja: Šī saulīte man zināma. Ļoti daudz māņu saistās jau ap paša bērna dzimšanu. kniešamā. „ūka uzcelta” u. Mīlē man (i) šī saulīte. Ļoti tālu ir arī pazīstama ieraša. tad to sadzenot iekšā. kas pēc analoģijas burvības varētu tikt iztulkots nākamajam bērnam par ļaunu. mazgāts. 17. Šī māņticība ir izplatījusies pa visu pasauli un Ķīnā vēl pastāv līdz mūsu dienām. lapu). nāvīgā. Gana laba viņa saule. ka rozi nedrīkstot slapināt. un šai mātei cilvēks nodots arī mirstot. iznāktu jau vesela grāmata. Kaut gan viņa saule līdzinās šai pasaulei. kā jau teikts. Nekūkoja dzeguzīte. Tūliņ pēc miršanas mironam aiztaisījuši acis. apģērbts un guldīts. Viņa saule nezināma. Visus šos sīkumus aprakstot. lai viņš neaizmānītu citus ļaudis uz viņu sauli. kuŗa pāriet kādā citā pasaulē jeb „viņā saulē”. Tāpat „otru pusi” var aprakt tikai zināmās vietās un ievērojot zināmus likumus. Kad slimnieks tuvojies miršanai. kur dvēselei mazgāties. sitamā. lai dvēsele varētu tikt laukā. vienā viņai tiek noņemta izkapts un vēl citā viņa tiek maģiski piesieta pie koka. tomēr dzīve tur ir sliktāka. ka cilvēks mirstot vēl galīgi nebeidzas. pr. kādēļ pakavēsimies pie tā ilgāki. bet atstāj vēl kādu dzīvu garu jeb dvēseli. 27693. 39    . lai bērns neiznāktu par atzīdeni. Senču jeb dvēseļu kults. Jau ar pašu miršanu bijuši saistīti visādi māņi. lai viņam atvieglinātu nāves cīņu. Nemīlīga dzīvošana: Nedziedāja sīki putni. galvas. ir pastāvējusi tā pārliecība.„pinekli griezti”. „kakls uzvilkts”. ko apliecina arī mūsu tautas dziesmas. krūšu) un deviņas pēc citām īpašībām (caurā.stilba. mīkstuma. nobrīnēt un norunāt. Lai bērns izaugtu vesels. gurna. ar ļaunām acīm. cilvēkam mirstot. Šai laikā bērnu arī visvieglāk var noskaust. tad bērns tiek visādi zāļots un kvēpināts. tad to izcēluši no gultas un nolikuši zemē uz salmiem. Vairāk pasakās nāve tiek piemānīta. Jau māte uz grūtām kājām nedrīkst neko tādu darīt. ir uzskatīta vispārīgi par māti. Liela nozīme tautas māņos bijusi senču jeb dvēseļu kultam. t. tekošā. raganas. No māņu slimībām visvairāk daudzina čūskas vainu. „spārni cirsti” . kur cilvēki redzējuši arī nāvi. ēdamo mēru un citas līdzīgas. laumes jeb svētas meitas. rokas. naktspamašas. cik mums ir zināms. ūdens. No bērna piedzimšanas līdz nokristīšanai caurām naktīm dedzina istabā uguntiņu un neatstāj bērnu istabā vienu pašu. lai to nepārmītu velns. Pasakās ir minēti vairāk gadījumi. lai nebūtu skaudīgs. suņa mēru. Tāpat pie daudz tautām bijis parasts pie mirēja gultas nolikt aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni. Zeme. Arī pie bērna zīdīšanas jāievēro zināma kārtība. Senāk domājuši. zemes svaru. 27370. Ar visādām ceremonijām bērns arī tika saņemts. čūskas.

” Pazīstamais Lazīcijs raksta: „Livonieši. Kājās āvuši kurpes. laupīšanām. ēdiens un ceļa nauda!” To pašu apliecina Dionīzijs Fabrīcijs ar šādiem vārdiem: „Bērēs viņi ir ieraduši žēloties. tad pagānu priesteŗi iesākuši savu raudu dziesmu. Tautas dziesmas mums liecina.” Bet pēc augšējās ziņas mēs redzējām. dzērienu. Mirušam kareivim likti blakus viņa jājams zirgs. ka viņi redzot mirušo pa debesīm jājam uz zirga ar spīdošām bruņām izgreznotu.). no šās dzīves labākā pasaulē. stops.. kā ir vispārīgi pieņemts. III. tomēr viņas mums ir apliecinātas vēsturē. kas izbēguši no šās verdzības. Pīpētājiem likuši arī pīpi. vīrieši tur neņem dalības jeb cieš klusu. par kuŗām ir mums plašākas ziņas. Tādas raudu dziesmas bijušas arī pie latviešiem un seniem prūšiem un vēl tagad ir uzglabājušās pie leišiem. gadā pēc nelaimīgas kaujas ar vāciešiem „sadedzināja savus mirušos un izpildīja raudas (planctus). nekrietnībām un citiem grēkiem. zobins jeb dūcis. Šī tautas dziesmu fantazija par cilvēku miršanu mums ļoti atgādina seno grieķu un romiešu uzskatus. kuŗu balsi dzird pie zārka. bultas. viņa visvairāk mīļotais kalps. adatu un pudeli degvīna jeb alus. mirušā „augums” šai pasaulē „zūd” (27407. apāvuši kājas un dažos apgabalos likuši arī baltu mici galvā. lai mirušie netiktu sodīti ar elles mokām. jeb arī no apakšzemes aizsauc mirēju pie sevis. Šo ierašu mēs sastopam jau no visvecākiem laikiem un gandrīz pie visām tautām. kuŗā slavējuši mirušā varoņa darbus. gadā starp krustnešiem un seniem prūšiem lasām: „Viņi apsolīja arī. lādēdami grūto verdzību un savu kungu nežēlīgo jūgu. cirvi un drusku naudas ar šādu raudu dziesmu: „Ej. un pacēluši acis pret debesīm. Ļoti veca paraša ir mirušo apdziedāšana dziesmās un šādas raudu dziesmas. Pats zārks senos laikos izcirsts siles veidā no resnas priedes (Latvju daiņas. Kad no sārta sākuši celties dūmi. 27443. bet tu par viņiem valdīsi.” Par šo raudu dziesmu dziedāšanu O. tabaku un šķiltavas zārkā. 874. kuŗi tiek apspiesti grūtā vāciešu verdzībā. Bökelis raksta šā: „Raudu dziesmu izpildīšana visur pasaulē ir sieviešu uzdevums.” Pēc Rīmju chronikas ziņām zemgalieši tikuši uzvārēti 1290. apģērbuši parasti baltās drēbēs. 27545) un Saule. gadā. Kaut gan mūsu tagadējās tautas dziesmās mēs sastopam tikai kādas atliekas no senajām raudām. retumis pastalas. kādā viņus nospieda varmācīgie vācieši. 1. peramo slotu. šķēps. lai viņā saulē nebūtu grūta staigāšana. kur ne vairs vācieši par tevi. Kādā līgumā. turpretī laimi vēlēdami mirušiem.Klusu un nemīlīgu apakšzemi bez putnu dziesmām daudzina arī mūsu pasakas. Jau Indriķa chronika stāsta. Še tev ieroči. kas noslēgts 1240. ka pie senajiem prūšiem taisni vīrieši bijuši dziedātāji. 27577). Līķi nomazgājuši ar siltu ūdeni. pieder pie visvecākām tautas dziesmām.slēpj” (27445. melodami apgalvo. melīgus ļaudis. nelaimīgais. kur arī bieži sastopam augšā minēto slēpšanu. Tādēļ arī neviens negrib labprāt šķirties no šās pasaules un pie nāves grib uzlikt vainu dievībām. kuŗus viņi dzīvodami padarījuši. kuŗi it kā dzimtu priesteŗi. kuŗu jau dziedājusi Dobele un Raķene. p. teic ļaunu par labu un slavē mirušos par viņu zādzībām. Zeme jeb Nāve viņu . ar mednieku vanagu uz rokas un ar lielu pavadoņu pulku aizejam uz citu pasauli. kādēļ arī tautas dziesmās (27420) tiek saukts par viena koka namu. vēl līdz šim laikam liek kapos ēdienu. ka uz priekšu vairs neturēšot tulisonus jeb ligasonus (Tulissones vel Ligaschones). ka mirēja dvēseli Veļu māte „pieviļ”. kuŗas vai jau virs zemes nolemj cilvēkam nāvi.” Plašākas rakstu liecības par šādām raudām ir mums uzglabājušās no senajiem prūšiem. susekli. 27549. ja atrodas klāt. Zārkā vēl parasti likuši naudu. viņa medību suņi un vanagi un tā visi tie tikuši sadedzināti. Tikai viņas ir dziedātājas un dzejnieces. „žēlojušies un dziedājuši to pašu raudu dziesmu (iamer sanc). 40    . 27552. bet ne vīzes. I. ka kurši 1210.

kad jau iejūgti līķa zirgi. p. D. uz kuŗām slimnieks miris. jā ne vairāk. p. 3. IV. tad pavadoņi labāk brauc ar līkumu pa sasnigušo zemes ceļu. Tāpat tas ir Ķīnā pie mandžuriem un lolo un pie dažām tautām Kaukazijā. D. 865.). D. D. 865. Ar šiem māņiem stāv sakarā augšā minētā sēklu apmiršana. D.Līķi uz kapiem vedot. Tā latvieši.). 862). Tāda pati māņticība bijusi pie leišiem. Sekošas latviešu ierašas saskan ar igauņu ierašām (F. Забылинъ.). 869.). 1.neapmirstot” un lai viņi varētu laikā uzmosties. 872. p.. lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām. 1. Šī ieraša ir ļoti veca. Ja redzamas lopu pēdas. IV. 1.). „Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē. 1. papriekšu nolēja mironam kādu lāsi zemē” (L. p. „Cūku bērēm nekāva. un katrs. 862. „jo mironam vajagot jaunu asiņu. Tālu pazīstama ir sekošā bēŗu ieraša pie veciem latviešiem. 1. Arī parunā mēdz sacīt :„Birst asaras kā zirņi. 1. 1. p. jo bērēm kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi un cūka. 1. No kapsētas atpakaļ braukdami. p. Kad mājas saimnieks miris.Pie leišiem vēl tagad vīrieši dažos apgabalos dziedot raudu dziesmas. 865. lai sējumiem nekaitētu” (ibid. „Iekām līķi veda projām. Capeller. 867. 1.). papriekš jānolej viena glāzīte mironam zemē” (L. Schrader. tad uzcēluši visus cilvēkus. 869. „Bēŗu brandvīnu dzerot. kādas pēdas pelnos iemītas. p. Wiedemann. p..). 872. lai neapmirstot. Zirņi tiek pielīdzināti asarām. p. tad mirstot daudz cilvēku. sadedzinājuši tās cisas. 567. „Bedamā dienā. „Slimniekam uz nāves gultas guļot. ja cilvēka pēdas. nemirstiet. J. 875. 866. Otru dienu gājuši skatīties. Kad slimnieks miris naktī.. jo citādi varētu labībai notikt liela nelaime.” No citiem latviešu māņiem vēl pieminēsim sekošos. D.). I. lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot” (L. I. kā arī leiši. bet jākauj allaž kāds lops..). p. Latviešiem bijis līdzīgs ieradums. „Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas. Aus dem . p. p.). Arī augšā minētā aizrādījumā par raudu dziesmām pie kuršiem un zemgaliešiem. . kas pirmo reiz dzēra alu.).” Bēŗu kūķi un bieza putra būs gan laikam pārnākuši no krieviem (M. I. Svarīgākie bēŗu ēdieni bijuši vārīti zirņi. IV. kviecot” (ibid. p.). un jā viņam tās nedodot. laikam gan paši kareivji būs apdziedājuši savus kritušos biedrus. 310. IV. kas tai mājā gulējuši (L. 1. jo tā esot miroņa daļa. III. bērinieki salauzuši eglīšu un paegļu zarus. kapsētā nav rūmes. 875. „Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu. 1. p. 41    . I. p. tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (L. IV. kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus kājās” (L. 865. „Kas pie līķa rokas liek.” „Bēres nevar pavadīt bez asinīm. mironam jājot. 3. tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot” (ibid. sacīdami: Nemirstiet. ka viņi pat mazus bērnus ņēmuši no šūpuļa ārā. iznesa no istabas visus stādus un sēklas. jo arī sapņos redzēti zirņi tiek izskaidroti par asarām. 36.). Sal. D. 1. to necēla augšā. tad tai gadā daudz lopu krītot. 861. IV. Daudz bēŗu ierašas pie leišiem un latviešiem ir gluži vienādas. I. III. 1. tad leiši gājuši pie visiem lopiem un bitēm un paziņojuši: „Mūsu kungs nomira” (C.). jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot un sīpoli izziedot” (L. līķi izvadot. Miroņa iespaids uz labības augšanu ir sevišķi redzams sekošā igauņu māņticībā: „Ja ziemā bēŗu braucienam būtu jāiet par kādu tīrumu. D.. I. ar kuŗiem pēruši mājeniekus. IV. Kaip seniej i Lietuvininkai gyveno. kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām” (L. izlej tam pakaļ spanni ūdens. D. I. 1. bieza putra un nogrūsti mieži jeb kūķi (кутья). 1.). Reallexikon. jo tādu pašu to sastopam ne vien pie seniem leišiem (pēc Lazīcija).). Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un saudzētas” (L. p. 1009. lai mirējs viņus . tad gailis” (ibid. I. 868. 871. Par leišiem ir ziņots. Pусскiй Hapoдъ. bet arī pie senajiem grieķiem (skat. Leben der Ehsten.

p. p. ko bērēs runā. 1.. 863. un mātes mācīja bērnus. kā jau minēts. p. kā jau minēts. kuŗi ar savu pastāvīgo zaļumu varēja noderēt par dzīvības simboliem. K. ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū. tai bij žēl. I. 147. Neviens mani neraudāja. IV.„Tic arī. Tā raudāja. XV. B. ka arī tuvinieki nebūtu cits cita žēlojuši. vecie latvieši aprakuši smilšu kalniņos savu 42    . jo tad tiekot kāda vaina” (L. atved mājā eglīti (27659). 27754. lai tas vēl nāktu atpakaļ (27514—27518). nemirstiet. Nevienam žēl nebija. paegli (27657) jeb priežu zaru (27646). 869. 27791. Z. p. Tik bieži daudzināta raudāšana tomēr nebūt neliecina par lielu jūtelību un raudelību pie seno laiku ļaudim. p. 27750. Vismaz māte arvien raud patiesīgi par sava bērna nāvi. 860. Pasakās un teikās ir vairāk piemēru. slavēja. tas gulēja. to darīja īpaši vecas sieviņas. Raudātāji un raudātājas tiek parasti aicināti par maksu un asaru vietu. Arī mironam asaras nebija par labu. 27335. Vai māmiņu daudzināja. 27660. 1. L. 1. Skuju koku vietā retumis ņemts arī spēka simbols ozols (27666). Aizvestā līķa vietā. ka miroņa dvēsele klausās.). D.). IV. Acu savu netērēju. Īstas vecu laiku cilvēku jūtas būs drīzāk apdziedātas sekošā dziesmiņā: Nomiruša neraudāju. tomēr neviens nevēlās. I. To apliecina arī sekošā tautas dziesma: Visu nakti tā māmiņa Ap logiem klausījās. I. Līķus. kur mirušie laiž kādu ziņu saviem tuviniekiem. 80. 1. jo tad mironim grūta gulēšana asarās” (L. Rakstu krājums. D. vai tie dzēra.). 1. Mana veca māmulīte. IV. un R. jo „jāsargās no tam. Lai nu arī pakaļpalicēji žēlotu mirošo kā žēlodami. Viss tas stāv sakarā ar jau augšā minētām raudu dziesmām.). 1. Tādēļ arī ar šiem zariem situši mājeniekiem un dziedājuši: Nemirstiet. D. Man actiņu vajadzēja. Nav tomēr jādomā. 872. un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā” (L. p. lai viņu dēļ neraudot. kā jau agrāk esmu rakstījis (Etnografisku rakstu krājums. Tādēļ arī mirušā vārdā tiek dziedāts: Birs dobē asariņas. I. „Pa bēŗu laiku mirušo uzteica. Vai tie ēda. lai nekā aplam nerunā. Nava vietas kapsētā! Es ieliku sav’ māsiņu (bāliņu) Pašā slitas maliņā. ir izpildījuši arī zirņi. Kas nomira. Būs man grūta gulēšana. sal.

ar ko Eiropas tautas ir pušķojušas savus kapus. pēc kuŗas no svētās Magdalēnas asarām esot cēlusies baltā roze. tad tāpat varam šaubīties. W. 27357. 27546. 18. bet arī parastās tautas dziesmās (27416. 13373). tikai uz katoļu laiku beigām sākuši rakt arī kopējās kapsētās. Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājās kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm. ūdenī un apakš zemes. D. Lai es miru.). Etnografisku rakstu krājums. Cilvēka fantazija meklē visās vietās dzīvas būtnes. I. ka uz viņu kapa uzaugšot roze. 876. 102. Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami māņi. Veļu dzīve viņā saulē.māju tuvumā. tā arī zemē apraktie miroņi varēja viegli nonākt apakšzemes valstībā. Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem. Negribu arī nebūt noliegt. Kā dievi cits citam līdzinās un bieži savā starpā satiekas. p. kad es miru. III.). Šeit tomēr var būt arī kāda tumša atmiņa no tāliem senlaikiem. 27756). kas līdzinās pašam cilvēkam. Visādas dievības ar saviem apakšniekiem piemīt ne vien kalnos. 27422. mežos. Caland. kādus darījušas šai pasaulē. pēc vēlāku laiku ticības arī eņģeļiem. IV. vai visi veļi tikuši turēti par dvēselēm. Uz kapiem jau diezgan sen ir sākuši stādīt puķes. IV. Sestdien apraktai sievietei bijis miroņiem jānes ūdens. Jau no seniem laikiem visvairāk cienītā puķe. purvos un laukos. u. Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēka dvēseles. p. ka visi eņģeļi ir dvēseles. bet arī pie citām tautām (Archiv für Religionswissenschaft. ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē” (L. gan arī „magoni” (27313). Tautas dziesmās jauneklis jeb jaunava arvien izteic cerību. un daudz tautas savos mītos ir tos pārcēluši viņā saulē. Uz jaunu ļaužu kapiem vācu tautas dziesmās līdz ar rozi tiek daudzināta arī liepa. bet arī debesīs. XVII. Tā arī pie latviešiem ne vien romancēs (13250). ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām stāv pēdējām tuvāku nekā citi gari. Sestdien mani nebediet: Es visiem miroņiem Ūdentiņa nesējiņa. mums vajadzētu stingri šķirt drošu 43    . Uz to pašu ierašu zīmējas veca katoļu leģenda. 27380). nevis taisīts (sal. kas tiek „darīts”. jo suns un govs ir vecākie mājas lopi. 1. bet pirms vēl veļu kults pie mums nav galīgi izpētīts. 12. To apliecina arī piemēri no dažādām tautas dziesmām. Zārks tautas dziesmās tiek parasti saukts par „mūža namu” (27409. tā arī dvēseles varēja ne vien savā starpā satikties. I. Ka slīkošo dvēseles ved sakarā ar ūdens putniem. Tāpēc tā paruna. Ja nu nevaram apgalvot. Tādi paši māņi ir sastopami ne vien pie leišiem. bet arī pievienoties citiem gariem jeb mītiskām būtnēm. Die vorchristlichen baltischen Totengebräuche). Tāpat arī pāra latviešu romances piemin liepu uz kapa (13250. un 103. ir bijusi roze. 27633) aug rozes uz kapiem. 1. ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs. Ir taisnība. un tautas dziesmas tur min pie reizes vispārīgi „baltu puķi” (27314. ka dvēseles viņā saulē turpinājušas tos pašus darbus. Gandrīz pie visām tautām senāk pastāvēja māņticība. kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. Tā arī mūsu tautas dziesmās mirušas meitas gana „veļu govis” un viņām palīdz arī „veļu suņi”. ka veļi būs cēlušies no dvēseļu kulta. „Apglabātam mironam tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu.

ka latviešu tautas dziesmas šeit būtu uzglabājušas šās līdzības pirmatnīgāko veidu. pielīdzināmu laumēm. poļu. Brands. kad bijuši nomiruši”. kamēr veļa pamatā sastopam īsu e. raksta. rumāņu un albāniešu tautas dziesmām. kas 1673.” Piemērus Bökelis ņem no grieķu. 1. No visa tā redzam.” lai gan citādi viņi dzīvojot tāpat kā cilvēki virs zemes. IV. 123. krievu. kur tautietis apprecē Zemes mātes jeb Veļu mātes meitu (27699). bulgāru. p. I. 99) raksta. kādēļ šāds izskaidrojums nevar būt pareizs. B.). Tylor. t. italiešu. jo dziesmas par mīlestību un precēšanos vispārīgi netiek skaitītas pie visvecāko dziesmu slāņa. kaujā kritušais. tur viņi tomēr par veļiem vairs netiek saukti. 27526. A. VII. ka veļi dzeŗot kāzas. Līdzīgas kāzas. Tāpat arī leišu „vēlēs” pēc Kuršata nenozīmē vis tikai mirušo dvēseles. Arī šeit nav vis runa par dvēseles pārvēršanos velī. ka veļiem jau ir piešķirta plašāka nozīme kā dvēselēm. gadā ceļojis pa Baltiju. Mans bāliņš jauns nomira. bet nāve ir priecīgas kāzas. kā jau minēts. bet gan vispārīgi kādu garu. ja visi veļu bērni būtu miruši cilvēku bērni. un II. mazkrievu. XVII. Mölens (Archiv für Religionswissenschaft. B. Jau augšā ir pieminēta tautas dziesma. mēs tik vēl vairāk sarežģīsim veļu jautājumu. lai gan pēc etimoloģijas velis nav šķirams no vecziemeļnieku „valr”. Arī J. kuŗi drīzāk aizrādītu uz veļu celšanos no dvēselēm. un tocharu „wäl” mirt. bet nav skaidru aizrādījumu. Über die litauischen Vēlēs) atvasina leišu vārdu „vēlē” no indoeiropiešu darbības vārda saknes „vē-”. jo māņi pie 44    . bet tikai par tautas dzejas optimistiskiem uzskatiem. 1. tad senie leiši domājuši. Nav mums pietiekoša iemesla domāt. ka pie leišiem mirušie bērni arī veļu valstī paliekot par bērniem. Bet nu pēdējā vārda saknē ir gaŗš e. un 1674. ka Kurzemē senāk „kāzās aicināti arī tēvs — māte. pēc kuŗiem jauna cilvēka nāve tiek pielīdzināta kāzām. Kur latviešu māņos ir runa par mirušiem senčiem. K. R.—130. lietus līst.). Meulen. Tautas dziesmas daudzina neretis veļu bērnus (27434. Rakstu Krājums. 27798. Primitive Culture) kāds dienvidus Amerikas iedzimtais teicis par mirušo gariem: „viņiem vairs nava nekādu bērnu. Z. XVI. Lietavā šur un tur nomirusi jaunava saukta par veļu līgavu. p. Veļi tiek tautas dziesmās diezgan bieži minēti un parasti vēl sakarā ar mirušo dvēselēm. Pētersonu Kārlis (R. 27527. jo daudz māņos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli” (A. D. L. kas nozīmē „pūst” (kā vējš) un ir rada ar mūsu vārdu „vējš”. jo viņi ir tikai dvēseles. ka dvēsele visādā ziņā paliek par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. ka latvieši nesuši savus upuŗus senčiem ar šādiem vārdiem : „Mus si veczake dvesely melami” (mūsu vecāku dvēseles mielojam). kaulu vīrs ar izkapti viņai nepatīk. 1. teikas un pasakas. pazīst daudzas Eiropas tautas un tikai pie leišiem un latviešiem viņas stāv sakarā ar veļiem. 27531). un tikai otru dienu par bērēm” (L. Bet šādi aizrādījumi tomēr vēl neizskaidro veļu bērnu nozīmes pie latviešiem. O.faktu no teōrētiskiem vērojumiem. Tā arī pie latviešiem „neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja par kāzām. Veļos ņēma līgaviņu. I. L. v. d. To apliecina arī šāda mūsu tautas dziesma ar daudz variantiem: Lietiņš lija saulītē: Velēnieši kāzas dzēra. Latvietis šai vārdā jūt sakaru ar darbības vārdu celties”. Bökelis raksta: „Nāve tautas dzejā nav nekāda atbaidoša parādība. Augšā minētais Mölens raksta. Pēc Tailora (E. v. R. Lerchis-Puškaitis. 876. Bez kritikas krājot materiālus tikai jau gatavām teōrijām. Ja saulei spīdot.

Lai gan Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis (10735. Miruša cilvēka dvēsele. Zemes māte ir gan stingra savā spriedumā. Arī pie latviešiem minētie dzīvnieki var redzēt visādus garus. tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu (27510 v. ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem. tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevaram attiecināt uz veco chroniku un tautas tradiciju Zemes māti un Veļu māti. Pēc Mölena leišu māņos gaiļi. kas mums līdz šim ir pazīstamas. vai Mölens un Kalands būs stingri pārbaudījuši visas leišu tautas tradicijas. „kaltē” drēbes (27782) un cep „plāceni” (27411. kuŗas. Pēc visa tā ir jāpieņem. Kaŗa darbus pastrādāja: Citam ņēma mīļu draugu. kas ir šķirama no miesas. kā redzams no šādiem piemēriem: Laime meitas aizmirsusi. Nepareizas turpretī ir tās domas. 27533—4). kā jau augšā minēts. suņi un zirgi varot redzēt veļus. Šie māņi gan laikam būs cēlušies no vārda „вeликiй” līdzības ar „veļu” nosaukumu. Veļu māte iedomāj’si: Vīriem sievas apkāvusi. Pie latviešiem turpretī Lielajā piektdienā (Beликaя пятницa) dzimuši cilvēki varot redzēt garus. kā arī Veļu māte. Par veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti. ir dievības. „Ghost” (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. „priecājas” par ļaužu nāvi. 27726. taisa tai „vietu” (9246) un „cisas” (27713). krievu Beликiй четвертокъ). vai tur visur ir bijusi runa taisni par veļiem un nevis par dvēselēm un spokiem. Ja tautas tradiciju krājēji būtu stingri turējušies pie tautas valodas un etnografi būtu ievērojuši augšā minēto noteikto terminoloģiju. „velē galdautu” (27432). sal. kas dzimuši Zaļā ceturtdienā. Kā precētiem veļiem varēja būt savi bērni. augšā veļu līgavu). Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upuŗus. Angļu jaunākie etnografi tagad stingri izšķiŗ vārdus: „soul”. 27525). 27535). 45    . Zemes mātes un Veļu mātes meitas varam pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tā tad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. kā jau augšā ir izskaidrots. Veļa māte. Ar to nu gan nav apgāzts senākais vērojums. Jā šāda celšanās būtu vērojama priekšvēsturiskos laikos. tā arī mirušus ļaužu bērnus varēja saukt par veļu bērniem (sal. kādēļ leiši sauc minēto dienu par veļu Lieldienu (Vēliu Velykos. bet tajās latviešu tautas tradicijās. Tāpat nav mums nekāda iemesla izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. Tāpat arī cilvēki. kādēļ arī dvēsele griežas vispirms ar sveicināšanu taisni pie viņas. 10789. ar „med’s vāceles” palīdzību (27536). ka latviešu tautas tradicijās nav drošu liecību.dažādām tautām ne katrreiz ir līdzīgi. Augstākā apakšzemes valdniece pēc tautas dziesmām ir Zemes māte. Par „spirti” (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu. Man tomēr vēl paliek šaubas. kas nav cēlies no cilvēka jeb dzīvnieka miesas. bet nav vairs nežēlīga pret savām dvēselēm. bet nevis mirušu cilvēku dvēseles. sevišķi. ka veļu valstī ir būtnes. Kapa atslēgas tura tāpat Zemes māte. „kapa virsu dancodama” (27537—40) un noraisa Laimas kārto šūpuli (1135). Turpretī no otras puses mēs redzējām. Meitām vietu taisīdama. to vairs nevar skaidri redzēt. Veļa māte. ka veļi ir tomēr cēlušies no dvēselēm. par ko tomēr ir ļoti jāšaubās. 27529. 22194. kas nav cēlušās no dvēselēm. redzot veļus (Meulen). „Soul” (vācu Seele) nozīmē cilvēka jeb citas dzīvas būtnes dvēseli. tad gan par veļu nozīmi pie leišiem un latviešiem vairs nebūtu nekādu šaubu. stāv viņas uzraudzībā jeb „ glabāšanā”. „ghost” un „spirti”.

kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. kur viņa pati noiedama var ņemt līdza un „paslēpt” cilvēka dvēseli. jo arī pēdējā „paslēpj bāleliņu” (27445). 27781. kā liekas. tāpat kā ikkuŗš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi. kas apņēmis kādas četras nedēļas. ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām. Zemes mātei un Vēja mātei. ka Veļu māte ir vispirmatnīgākā dievība un ka visi dievi ir cēlušies no mirušu cilvēku dvēselēm. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte (27683). Tādēļ arī uz nāvi zīmējoties tāds sapnis. vai visi veļi latviešu un leišu tautas tradicijās ir turami par mirušu cilvēku dvēselēm. tā vienīgā pamata mēs nevarējām atrast. tad aiztaisījuši rijas jeb pirts durvis un nevienam nav bijis brīvu skatīties. sieru un alu. Pēdējā Saules īpašība saskan pilnīgi arī ar citiem tautas uzskatiem. tad uguns izdziest (27523). rijās. ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neaizkarti. Ja gari uzņemti pirtī. Tikai līdz ar augstāku kultūru sāka cilvēki šķiroties pēc dažādām kārtām un amatiem. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks. bet parasti rēķināts ap oktōbŗa mēnesi. Meklējot visiem mītiem vienu pašu pamatu kā kādu burvju atslēgu. ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradicijām. Ja mielotāji redzējuši. Lai gari varētu redzēt ēst. Līdzīgi Vēja mātei (27438—9) arī Veļu māte (27440) „klabina” jeb „klauvē” pie „nama durvīm”. kas tika godāts. ko pērties. Interesants ir še vēl tas fakts. kur cilvēks guļ un tādā ziņā vēstī viņam par nāvi. kur gulošu cilvēku apspīdot saule. 46    . kādēļ Veļu māte būtu turama par dvēseli. ka Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei. Turpretī līdzība dažādu dievu starpā ir vienkārši saprotama un gluži dabīga. Nokauj manu vīra māti. Mums bija jāatstāj galīgi neizšķirts arī tas jautājums. varēja darīt labu. kuŗu tad abas „paņem”. Trijās dziesmās (27402. jeb tikai vispārīgi par apakšzemes gariem? To tiesu jo grūtāki būtu to pašu pamatu meklēt Saules mātei. tad pirts tikusi izkurināta. Vēl vairāk Veļu māte līdzinās Saulei. Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas tā sauktajās Dieva dienās jeb veļu laikā. biezputru.Citam mīļu māmuliņu. zināms. Saule stāv sakarā ar „viņas saules valsti”. un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota. bet arī Laimai. kā gari mielojas. tā arī seno dievu darbība vēl nebija stingri norobežota. Nav mums zināms nekāds iemesls. Jau augšā ir aizrādīts. 27579—80) Saule un Zeme stāv ar ļaudīm „ienaidā”. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. Turpretī meklēdami katram apgalvojumam skaidrus un drošus pierādījumus. Kad mielasts bijis sataisīts. Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem. Pie veļu mielošanas turējušās daudz tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauka augļu novākšanas. Mielošanai mēdza nest gaļu. kuŗi beidzot „dod” savu „augumiņu”. kādēļ tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. Ai. Šāda senlaiku paraša ir sastopama pie daudz tautām. varēja nākt arī citi veļi. kūtīs jeb arī citās klusās vietās. ar ko var atvērt visas durvis. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. Šis laiks nav bijis visur gluži vienāds. Katrs dievs. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni. tad baidījušies. Kā starp cilvēkiem senatnē darbi vēl nebija dalīti pēc dažādiem amatiem. 23177. var viegli nākt uz domām. bet 10. un kad viņa aizmieg. tad sienā iespieda kādu skalu. pirtīs. bagāta Veļu māte. kuŗām līdz. un pēc pašu cilvēku priekšzīmes sākās arī pie dieviem antropomorfizēšanās un speciālizēšanās. ka nākošais gads būšot neražīgs. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana. Senie latvieši mielojuši senču dvēseles.

19. izrakuši līķus no kapiem. tad visam apgabalam celtos nelaime. bet nav sacīts.. The Handbook of Folklore. iļģiem. ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles. 564.Lai gan šo dvēseļu mielojamo laiku.) lasām: „Ceļotāji gari Eiropā ir parasti pašslepkavu. bet gan no bailēm par viņu nedarbiem. kad viņi kaujoties. p.” (A. kuŗu biedrībā viņi ir piespiesti ņemt dalību. kas ir atstājušas savus dzīves pienākumus nepabeigtus: ķīlas neizpirktas. iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. un šo ideju vajadzētu vēl tālāku izpētīt. pauri. kā zināms. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā). Viņu vārds „vecie” cēlies no tam. kuŗi. 1. jogi un jodi. kā arī gar sētmalām. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm. ka dvēseles dzīvojot kapos. Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. kādēļ dvēsele griežas atpakaļ. kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus. ka miroņu dvēseļu kults nav vis cēlies no ļaužu mīlestības uz miroņiem. un 565.). 1. ka visi gari būtu cēlušies no dvēselēm. tad izceļoties ziemeļa gaisma. tomēr tikai retis kādā rakstā ir runa taisni par veļu mielošanu. Nelaimīgās dvēseles. Šrāderam (Reallexikon. kā pie neražas. lai gan kristīga ticība nebūt nemāca. Viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem. 1. ka visiem bijis vecs izskats. to runātāji vairs nezināja. bet kas tie kāvi esot. ka arī augšā minētie vecīši. Burne. Bet svarīgākais iemesls. ir nogalināta bērna dvēsele. Ēni jeb māži var ļaudim kaitēt. kā jau minēts. izmērcētas linu saujas lielumā. visā pasaulē ir bēŗu ceremoniju neizpildīšana . mantiniekus pieviltus. bet tas vēl nenozīmē. 1. Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi.) ir pilnīga taisnība. ir patstāvīgi apakšzemes gari un netiek turēti par dvēselēm. — ka bēŗu ceremoniju pirmais uzdevums ir ievest dvēseli garu valsts biedrībā. Zabiļins (Pуccкiй Hapoдъ. Latviešu tautas teikas un pasakas. mantu paslēptu. vecīšiem. Ļaudis ticēja. VII. 47    . taču rupekļus atstāt. kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē. Ir iemesls domāt Rupjības vajag dzēst. Bet ar visu to nebūt nav teikts. bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari. jeb arī no to ļauno daimonu iespaida. Pēc šā apraksta vecie līdzinās pazīstamajiem vācu „Erdmännchen”. un ka ceļotāju dvēseļu ļaunie darbi nāk no atriebības dzīvajiem par viņu pienākumu neizpildīšanu. kas viņus kavē mierīgi dusēt savos kapos. un ka no pēdējām atkarātos viss ļaunums un labums ļaužu dzīvē. slepkavu un nogalinātu cilvēku dvēseles. parādus nesamaksātus. mēŗa un citām sērgām. O. jeb kamēr nepienākot tas laiks. jeb personas. p. Lerchis-Puškaitis. p. Augšā minētā angļu rokas grāmatā par etnografiju (C. kamēr viņa kauli netiekot aprakti. 26." Visu to ievērojot. 83. 81. sauc par veļu laiku. urgučiem un vēl daudz citiem līdzīgiem vārdiem.) raksta par krieviem: „Slīkoņus un nokārušos neapraka kapsētās. 284.” Tā arī M. tādēļ arī senos laikos ļaudis nelaimes gadījumos. ja kur apraktu slīkoni jeb nokārušos. ka visi viņi būtu arī gluži vienādi. Var būt. tāpat kā arī leišu „kaukas”.. pauŗiem. gar ceļa malu. pēc dažām ziņām esot mirušu kaŗa vīru gari. 1. Kāvi. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: „Kāvi kaujas”. Lietuvēns. p. No Perniģeles pagasta Liepupes draudzē ir mums šāds interesants apraksts par šiem gariem: „Vecie bijuši cilvēku uzskatā. baigi. tie ir apstākļi. gariem. S.

par ko arī jau ir minēts iepriekšējā (19. pasakas un teikas. tikmēr par Joda vajāšanu mums tomēr trūkst ziņu drošā tautas dzejā. Šāds Dievs un Velns gan mazāk līdzinās atbilstošām seno āriešu dievībām. Pēc pasakām Velns dzīvo ezeros. kādēļ ir izteiktas tās domas. kuŗi turklāt vēl nav nebūt īsti ļaunā principa pārstāvji. bet kāds piemērs tautas tradicijās par to nav vēl pierādīts. jeb vispārīgi kaut kur apakš zemes. jodu māte vien pajuta” (turpat. ka pērkona laikā Kurzemē mēdzot runāt: „Pērkons Jodu gaiņā”. 77—79). bet šī pasaka liekas būt atkal izpušķota. 514). kuŗu sākumi meklējami pie seno persiešu Ahuramazdas un Arimana (P. bet piederēs drīzāk pie ceļojošiem kultūras vārdiem. kāds ir sastopams pie senajiem āriešiem. Cilvēku ienaidnieks un ļaundaris starp gariem ir Velns (leitiski „Velnias”. Pie indoeiropiešu pirmtautas šāds duālisms nav tomēr vērojams un arī latviešu vecajos māņos nav redzams nekāds īsts labā Debess tēva pretinieks. L. Joda tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. ka „Pērkonam bijis ienaidnieks Jods”. „Skrej uz jodu pili. melniem zirgiem. Lai gan tautas tradicijās Velns vēl nav tik ļauns. kur viņš saskan ar vācu vārdu „Feldteufel”. kuŗu jau sastopam Glüka bībelē. Latviešu kaŗa dievība jau bijusi Kaŗa māte un kādas citas kaŗa dievības mums nav zināmas. kamēr Dievs viņu piemāna vienādi ar viltu. Latv. Pie paplašinātiem mītiem par Jodu pieder šādas ziņas no pūšamiem vārdiem: „Joda māte. Ir mums vairāk pasakas. kur Velns sacenšas ar Dievu. Lange to tulko par „Waldteufel” un „Waldgott”. un arī citos rakstos sastopam tādu izteikumu. Šmits. bet attiecības uz mežu un kaŗu nav nekā pierādāmas. 48). Pasakās nereti ir runa par vairāk velniem. 48    . bet publicētajās Mirbacha vēstulēs ir daudz kas sagrozīts. Pavisam bez pamata ir tie uzskati.) nodaļā. tad viņš nevar būt visai vecs vārds. Kāds Kr. pēdējais nedara nekā ļauna. kas samaisījies ar „melno vīru” un atradis vēl tautas etimoloģiju leišu vārdā „juodas”. Etnografiskām ziņām par latviešiem (I. ka mūsu Jods esot cēlies no leišu vārda „juodas”. arī daudz vidzemnieki. Turklāt pie igauņiem „juudas” ir arī kāda ziemeļa gaismas dievība. Nav jāšaubās. Bet nu arī igauņu „juudas” un somu „juutas” nozīmē Velnu. melns. ka jodiem ir arī sakars ar ziemeļa gaismu. Turklāt šādu izteikumu nevaram tā pārtaisīt. kā pie latviešiem. ne prūši. kā svētu rakstu ļaunais gars. Tāpat kādā Mirbacha vēstulē ir sacīts. it kā Pērkons „jodus gaiņātu”. VI.20. purvos. jo melna krāsa pēc kristīgas simbolikas nozīmē tumsību un ļaunumu un arī pašu Velnu sauc par „melno vīru” (der schwarze Mann). ka jodi tiekot turēti arī par kaŗavīru dvēselēm. ka Pērkons „dīda jodus”. Cīņā starp Dievu un Velnu. Saržants raksta no Blīdenes D. Stenders ir uzņēmis tik abas pirmās nozīmes un pieliek vēl klāt. I. ka še esot vecas atmiņas no senā indoeiropiešu duālisma. satiek uz ceļa jūtēm — nāk no jūras trīs sulaiņi trejdeviņām bultām” (Тpуды. Tādā gadījumā Jods varētu būt priekšvēstures laikos aizņemts Jūdass. 85). Pie dažiem latviešu rakstniekiem no Joda ir iznācis seno latviešu kaŗa dievs. Vispārīgi tiek pieņemts. it kā Velns būtu kāds aizņemts vārds un nepiederētu pie vecām baltu valodu saknēm. ka Velns būtu turams par veli. Otrs Velna nosaukums ir Jods. bet pasaku pētītāji tomēr meklē mūsu teikās par Dievu un Velnu kādus piemērus. Ļoti vecs mīts liekas būt tas. kur Pērkons vajā ļaunus garus. Gan Auseklis dzied. jodu suņi nepajuta. Ļaunais gars jeb Velns. Kamēr Velna vajāšana tautas tradicijās tiek bieži daudzināta. tā tad arī Velnu un laikam tāpat vēl Jodu. senāk „Vēlinas”). Tā kā nu mūsu Jodu nepazīst ne leiši. tomēr nav tur arī vairs nekādu liecību. kas pēc etimoloģijas ir atvasināts no veļa. un saskan ar muļķa stiprinieku jeb milzi citu Eiropas tautu pasakās.

Kad viņš alu darījis. tad septītā gadā viņš izdēšot olu. tad viņam jāsakot savai sievai: „Velns tavā sirdī. 1. gadā: „Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi. Jau 1610. vāciski Drachen). tad izskatoties zils un riebīgs. „Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi. kaupiņa un dažādu putnu izskatā.” Plašākas ziņas sniedz P. kas jāturot ļoti tīra. Šilings raksta 1832. Žeibe). ko latvieši par pūķi daudzina. vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu. Šī ola jānes trīs gadi padusē. ka tas ir tikai gadījuma vārds. tad tutens sienā jāieduŗ. ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. čūskas. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis. Bitaks Liteniešos). un kuŗu daudzi tura līdz šai dienai. gadā savā grāmatā „Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae”. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. kas gribot.. ja kas tiek vārīts. lai pūķis vairs prom netiekot” (J. Pēdējo piemin tikai vecās vārdnīcas un var domāt. bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas. kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā. jeb kāds no mājas ļaudim viņu apsmej. ko visu zogot no tādiem. viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. 207.” Pūķi varot arī pats. Tas pats ir jādara. To nedrīkst arī katrs zināt. Kad maize tiek cepta. p. kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī . Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu „pukys”. bet arī pats viņam tic. Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten. kā tik pats saimnieks. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu „Puck”. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi. „Ja redzot pūķi 49    . „Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem. kas fonētiski atbilst vācu vārdam „Puck”. 42). Ja pūķis mana. tad viņš izskatoties sarkans kā uguns. it kā zvaigznes zemē krīt. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā. lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. Viņš raksta šā: „Šai tautai ir viens tāds ļauns.. Latviešu pasakas un teikas. kur nācis” (A.Šmits. leiši.” Vecs Tirzas mācītājs K. ka latvieši. ka viņš netiek labi turēts. izaudzināt. vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis. riebīgs bagātības elks. un kam pēdējais to atļauj. Pūķis parādoties kaķa. viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. Aprakstīdams šo pūķi. kas ar viņu neturoties. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā. tad no šīs olas iznākšot pūķis” (J. Skaidrā vakarā liekas. Bitaks).) bija ievērojis. tad tumši ļaudis saka. kamēr ne viņš pats. „Ja pūķi redzot mājā ieskrienam. peles. kas šo pūķi glabā. Einhorns ne vien raksta par pūķu turēšanu. Einhorns 1636. Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas. Saimniekam. viņš piezīmē: „Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties. tad tas paliek tik dusmīgs. igauņu „puuk” un lībiešu „pūik” jeb „pūk”. tad tas tūliņ jādod pūķim. tad nav mums nekādu šaubu. kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke. Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P . gadā raksta Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: „Daži tura savās mājās pūķus (dracones). un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību. Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību.” Vecais Stenders raksta par pūķi tā: „Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. ka aizdedzina visu saimnieka māju. kas citiem zog labību un nes mājā. I. Jupis turpretī Kurzemē ir uzglabājies vēl līdz mūsu dienām parastā izsaukumā: „Parauj Jupis!” Plašāku un drošu ziņu par Jupi mums nav.No citiem velna nosaukumiem mums vēl ir pazīstami Jupis un Nīkšķis. IV. Īstais latviešu vārds. Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina.” Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā. tad tas aizgāja. Velns manā sirdī. ir Buzis. ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. it kā zvaigznes no debesim kristu. ka pūķis naudu un labību nēsājot.” P.

Burtininker”. cēlies 17. jeb piederētu noteiktai priesteŗu kārtai. ne arī prūšu valodā. tad ir jādomā. kā par piemēru: burtnieki. Viņu pārdabīgie spēki būs pa daļai pašu 50    . burvji. kādā Natangas kalna nosaukumā „Laumygarbis”. tad jānolaižot biksas un jāsaucot: „Pūķim biksas nokrita!” tad viss nesums paliekot tai vietā (J. nebija vēl šķirojušies stingri noteiktās kārtās un amatos. un ka tik no garīdznieku puses pēdējie beidzot dabūjuši nicināmu nozīmi. vismaz viņas nav vispārīgi pazīstamas. Jau augšā mēs redzējām. Kāds M. Spīganas un laumes ir tagad grūti šķiŗamas no raganām un liekas būt tikai apgabalu vārdi. esot piesaukuši Potrimpu. sauc arī par Rudzu ruņģi. ka senāk šādus dziedināšanas darbus būs izpildījuši tie paši burtnieki un burvji. no kuŗiem arī būs cēlies jau minētais Prūsijas vācu vārds „Burten”. kuŗi „krievu” valodā saukti „Burty”. laumes. vilkats un ragana nebūs bijuši nekādi lamu vārdi un nebūs apzīmējuši ne blēžus.skrejam. Daudzināto prūšu Krivi (Dusburga „Criwe”) nepazīst ne leiši. vilkati un raganas vēl tagad tiek daudzināti. Še vēl varam pieminēt. tomēr nav vēl pierādīts neviens priesteŗa jeb burvja nosaukums. pūšļotājiem. zīlnieki. zīlnieki. kuŗu sastopam arī Prūsijā. To pūķi. kas būtu sastopams visās trijās baltu valodās. zinteniekiem zavetniekiem. ka šie „burti” ir bijuši prūšu priesteŗi. „waideln” (burt) un „Waidelei” (burvība). zīlniekiem un spīganām pēc skaņu likumiem nav līdzīgu vārdu ne leišu. kas rudzus velk. sāls pūtējiem (18309. ne ļaundaŗus. burvji. bet būs bijis. vilkati jeb vilkači. Lai gan ir jau daudz rakstīts par kopīgo priesteŗu valdību par visām baltu tautām. Pretorija raksts latīņu volodā (Deliciae prussicae). 21. kas. vārdotāji. Var domāt. tulisoniem un zigenotiem. zīlēt). ne arī dievi. Tā kā nu vēl upuŗu nešana dieviem bija ļoti vienkārša. Liela loma senāk vēl piederējusi laitītājiem (18309. Prūsijas vācu „Burten. kā man liekas. ka priesteŗi. un ragana (ragana). ka pie senajiem baltiem ne ļaudis. nozīme laumes kalnu. 20742—3). 20998). 20998). Bitaks). Turpretī gan mūsu burtniekam (20051) līdzīgs vārds ir ne vien leišiem (burtininkas). R. arī senajiem prūšiem (sal. kas pie Fabrīcija ir kareļu rudzu dievs Rongoteus. riebējiem. ka Prūsijā ir arī kāds vietas vārds „Burwite”. lai gan vācieši austruma Prūsijā vēl tagad runā: „Waidler” (burvis). kuŗi visi zīmējas uz līdzīgiem amatiem. spīganas un tiem līdzīgi cilvēki ar pārdabīgiem spēkiem. Latviešiem un leišiem kopīgi ir šādi ļaudis ar pārdabīgām īpašībām: vilkats (vilkatas) jeb vilkacis (vilkakis). raganas. jeb Rudzu luņģi. Pie baltu tautu kopīgiem mītiskiem vārdiem vēl ir jāpieskaita laume (arī leitiski laume). Senos laikos burtnieks. bet sevišķi vecu un vispārīgu nosaukumu viņiem nav. Turpretī burvjiem. Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu. Tikpat svešs ir palicis pie leišiem un latviešiem prūšu vaidelots. pazīst kādus zīmju tulkotājus „burtones” pie prūšiem. zāļotājiem. runduliņu un rutulīti. vārdotājiem. Tāpat pie latviešiem un leišiem nav nekā līdzīga prūšu ligasoniem. ne latvieši. 20338. gadu simtenī. kas dzīvotu tikai no sava amata. — „burten”. Burvji. Šis ruņģis laikam būs tas pats. tad nebija arī vajadzīgi nekādi priesteŗi. Tā kā nu Maļeckis stingri neizšķiŗ krievus no baltu tautām un Potrimpus ir taču pēc vecākām ziņām taisni prūšu dievs. kādēļ arī par tiem izskaidrojumu nevajadzēs. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. burt. burvis. Bez šaubām viņiem ir tomēr bijuši savi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. kā redzams. (16072. Augšā minētais polis Jānis Maļeckis raksta. zīlnieki.

Līgo. ka šis Līgo dievs ir pamazām attīstījies no krievu izsauciena „ладо”. Brīnumus varēja darīt arī slimnieku uzticība uz slavena burtnieka pārdabīgo spēku. kas saukti par burtniekiem un burvjiem. ka Līgo ir ziemeļu tautu „prieku dievs” (der Gott der Fröhlichkeit). bet nebija sveši arī citi līdzekļi kā: laitīšana. saukta Zariņa Kārļa. nedz arī drošās chroniku ziņās. būs līdzinājušies Sibirijas tautu šamaniem. J. Estnische Mythologie. kuŗus daudzina mūsu pasakas. zāļošana. 4) gan pazīst tikai Stendera rakstu par vecāko Līgo dieva avotu. Sumpurņi liekas būt vecas un tālu pazīstamas mītiskas būtnes. kas patiesībā ir cēlies no augšā minētā krievu izsaukuma „дидъ-ладо”. t. Šie sumpurņi esot bijuši citādi gluži kā cilvēki. kuŗu laikam atradis Juris Alunāns. Svarīgākais viņu uzdevums būs bijis saistīt mirušo dvēseles pie viņas saules. ne tautas tradicijās. pa daļai ļaužu māņticības piešķirti. 1872. 1. Lai nu varētu glābties no sumpurņu vajāšanas. 22. p. Šai pašā nodaļā varam pieminēt arī tā sauktos sumpurņus. „Ledo” jeb „Lido”. Uz to aizrādot latviešu vārds „līgaviņa” un prūšu priesteŗi „ligasoni”. tad katrs tāds priesteris bija arī dziedētājs.iedomāti. Jau 16. par kuŗiem mums nav liecību ne valodniecībā. ka Stenders būšot šo ziņu no citurienes ņēmis. Līga un Līgājs būs gan laikam visvairāk daudzinātie no šādiem ērmotiem dieviem. 1. kur autors Līgo dieva vietā grib ievest Līgas dievieti. lauztu kaulu siešana u. 177. ka leiši un latvieši esot pielūguši kādu dievu „Lado”. un II. kas tautas atmiņā samaisījušās ar kādām senlaika tautām. Ļaudis būs arī domājuši. numurā ir ievietots K. bet citās vietās (I. herausgegeben von der LettischLiterärischen Gesellschaft. gada „Baltijas Vēstneša” 47. līķus dedzinot. Viņi esot ēduši cilvēkus un dzinušies tiem pēdas ošņādami pakaļ. Lange „Lido” vietā aizrāda uz „Līgo” (II. pr. p. Senie priesteŗi. uzkāpjot kādā kokā. Müllera. izmežģītu kaulu iegrozīšana. ka sumpurņi nevarējuši uz augšu skatīties. Līdz šim mēs esam apskatījuši tādus latviešu dievus un pārdabīgus cilvēkus. 454. ka ir ticējuši. Visas minētās ziņas salīdzinot. ka senie latvieši tādu nekad nav pazinuši. kamēr pēc chroniku ziņām „Ligaschones” bijuši pie prūšiem raudu dziesmu dziedātāji. Pēc igauņu pasakām sumpurņi (koerakoonlased) nevarējuši atrast bēgošo cilvēku ievas kokā. ir cēlusies no darbības vārda „līgt”. ļaudis esot ačgārni apāvuši vīzes jeb pastalas un piebēruši tās ar pelniem. mēs redzam. bet tikai ar suņu galvām. kādēļ ļaudis varējuši no viņiem izbēgt. Manharts ar Döbneru (Magazin. Kromera un Lazīcija. Dažās pasakās vēl stāsta. 202—206). Eisen. tādēļ ka ievas smaka pārspējusi cilvēka pēdu smaku (M. par kuŗiem itin droši var teikt. Tā tad 51    . jeb vismaz var vērot. 127. 1. kuŗiem latvieši ir patiešām ticējuši.) viņš to tomēr izskaidro drīzāk par izsaucienu. kas bijuši Līgas priesteŗi. Pie šās šķiras dieviem es pieskaitu tādus. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem.) it kā uz kādu „ziemeļu tautu” prieka dievību. Bet nu līgaviņa. Bet mūsu rakstos netrūkst arī tādu dievu. gadu simtenī parādās ziņas pie Strijkovska. ka ar savu pārdabīgo spēku viņi var saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. Līgājs un Līgonis. Ļaudis neretis būs griezušies pie viņiem pēc palīdzības. XX. Stenders noraksta Langes izskaidrojumu gandrīz vārdu pa vārdam un pieliek vēl klāt gluži noteiktu tulkojumu. Līga. raksts: „Druskas iz mūsu teiksmu valsts. bet pirmais jau izteic domas. Līgo. Tā kā nu visas slimības pēc tautas domām cēlās no ļauniem gariem. kas tika izpildīta ar burvībām. kā domājams. p.

tad viņa nevarēja būt ne mīlestības dieviete. pēc kuŗas Trimpus esot latviešu Bakchus un esot laikam rada ar grieķu vārdu „thriambos”. Pārvēršot Potrimpu par Patrimpu (ar satiksmes vārdu „pa”). Bet nu „mīļais” ir taču īpašības vārds. Bakchus procesija. kas bijis „pa daļai plānprātis”. Lai gan vēsturē un tautas tradicijās nav mums itin nekādu ziņu par dievieti Līgu. Dziesmas teicējs esot bijis kāds Manulis Secē. kā pretstats vīriešu jautrības dievam (Trimpum). tomēr Zariņu Kārlis atrod Līgai ļoti plašu darba lauku. Pēdējā nozīmē viņa turpretī būtu drīzāk meklējama mūsu tautas dziesmās. un dzejas mūza. Otrais Līgas kalponīti. Prūšu Potrimpus pēc viņa tulkojuma iznāk latviešu Patrimpus. Kā no „mīļais” esot vokātīvs „mīļo”. jo latvieši būšot apdzēruši pusi no savu tīrumu ražas.tā arī no „Līgāja” nevar iznākt „Līgo”. ka šāda dziesma ir uzņemta „Latvju Daiņās”. ka neviena no trim baltu tautām nebūtu uzglabājusi ziņas par šo savu kopīgo dievieti.salīdzināt „līgaviņu” un „Ligaschones” un attiecināt abus uz kādu prieku dievieti nav mums ne mazākā pamata. Vispirms viņa nozīmējusi pavasari jeb pašu dabu. 13268) mēs atrodam arī Līgu. kas senāk ticis rakstīts arī: Trympauwe. Šāda Līga nesaskan arī ar vērojumiem par seno latviešu mītoloģiju. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”. bet par teicēju tomēr par velti prasīt. jo „nu tas nedzīvo vairs”. Pirmo reiz sastopam Trimpu Langes vārdnīcā. Trimpau. „plānprāša” sacerēta. Tautas dziesmas viņš „prata sasiet. Beidzot Līgas un Līgāja vietā ir uzstādīts arī vēl Līgonis. Teikas un „tautas” dziesmas par Līgāju. cik man zināms. Tā tad Līga ir pieminēta tikai vienā dziesmā. Stenders ne vien pieņem Langes izskaidrojumu. kamēr dievs Līgājs ir jāskaita pie lietas vārdiem. Trimpum esot bijuši vēl divi dzērāju biedri: jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. Vispārīgi nebija gaidāms. un otrkārt pēc skaņām līdzīgus vārdus atrodam arī somu valodās. Līga esot bijusi ne vien mīlestības dieviete. līdz šim vēl nav publicētas. pārrunājot Jāņa dienu. Langem par paraugu varēja noderēt arī vecs vietas nosaukums Prūsijā pie Karaļaučiem „Trömpau”. kas stāv apakš Trimpus. Līgas muiža Kandavā šeit arī neder par pierādījumu. bet abi pretstati tomēr pieder pie neīstiem dieviem. 52    . bet arī sieviešu patrone. ka arī Trimpus ir kāds dievs. ne dzejas mūza. Ja viņa bija prūšu. kādas var rasties tikai pie augstākas kultūras. Dziesma esot „vārdu pa vārdam uzrakstīta”. Lange tūliņ varēja nākt uz domām. Latviešu šūpošanās lieldienās un līgošana Jāņa dienā nozīmējot taisni Līgas godināšanu. par ko būs runa uz priekšu. kā jau augšā minēts. tā arī „Līgo” būšot vokātīvs no „Līgājs”. D. Viņš pratis daudz stāstīt „par dieviem un gariem”. jo dzērienu pagatavošanai esot vajadzīgs arī ūdens. bet lūko vēl Trimpu atvasināt no pašu latviešu vārdiem „tīrum — pus”. Trimpus. kas turklāt jau sen miris. 23. Žēl. jo pirmkārt nezinām šā vārda nozīmes. Līga un Trimpus. ir nostādīti par pretstatiem. Kā no „rugāja” nevaram sacīt: „rugo” . Kādā par tautas dziesmu dēvētā dziesmiņā (L. leišu un latviešu kopīga dieviete no seniem laikiem. Beidzot ir arī vēl mēģināts uzturēt Līgo dievu. Viens tie ņēma saules meitu.

ka darbu sākot. Pikols. 53    . Kā gan Burtniekos. Kamēr Līga ar Trimpu jau labu laiku vairs netiek daudzināti par latviešu dieviem. rakstīdams tālāku: „Pikals.” Stenders pieliek atkal kādus sīkumus klāt. elles un tumsības dievs (Pekkols der Gott der Luftgeister. lopiem. ka Pīkals tur esot pazīstams ļauna gara nozīmē. Lange. Vai šim vārdam bijuši tuvāki sakari ar Potrimpu. vai nabagoju ko no tevim. vēl uz Maļecka „Pocclus” un „Poccolus”. Kā Jodu ir mēģināts izskaidrot par meža jeb kaŗa dievu. Pirmie latviešu rakstnieki ir radījuši šim dievam vēl ceturto variantu Pikolu ar jaunu „nāves dieva” nozīmi. latviešu kalnu dievs pagānu laikos (der heyd. un lai Pērkona rūsu mākoņas par taviem laukiem. der Hölle und der Finsterniss. Trimpus un Laima. samaitā Pērkonu gari! Lai Pērkons sperdams visu ļaunumu no manim aizdzen un tev pašam to deviņķārtīgi uzliek. vai cita labuma!” Šādi modernā valodā sastādīti vārdi nevar zīmēties uz veciem laikiem. ganīklām lidinās! Lai visu. kur būtu kopā minēti sešējādi dievi kā šeit: dievu dievs. bet ir lietojuši visvairāk sekošos variantus: Pikolis. gaisa garu. nosauc par zemes dievu un lūko iztulkot par Piekalnu. kas aug un dzem. Piķis un Pīķis. ne pie mana. no pīkolns jeb piekalns (ein Anberg). Kāda tipiska ļauna dieva nav bijis ne seniem ģermāņiem. tikmēr Pikolam arī vēl tagad ir piekritēji. ir tomēr jāšaubās. nevis velns. Ne vien Trimpus. tā arī „Pickūls” jeb „Pockulus” senajās chronikās ir ieskaitīts prūšu dievu starpā.Trumpow. Ulmaņa vārdnīcā lasām šādu izskaidrojumu: „Pīkals. un kur runā vidus izloksnē. Pīkals Burtniekos ir ļaunais gars (für den Bösen). bet arī viņam ir iesniegts ziņojums no Burtniekiem. dārziem. ne slaviem. Lai tava skaudība . Trumpa. Piktulis. 526) : „Vai tevi skaudu.” Bet Stenders pazīst arī latviešu pekli jeb elli un prūšu pekles dievu Pikulu. un tāds nav meklējams arī pie baltu tautām. Tik daudz un dažādas formas nekādā ziņā nevaram attiecināt uz vienu vārda sakni.” Šādā ceļā no prūšu Pikula ir izcēlušies latviešu kalnu dievs Pīkals jeb Pīkols un elles dievs Pekols. Zinātniskiem nolūkiem šādi vārdi neder. dārziem un ganīklām nogriežas. pagānu dievība (eine heidnische Gottheit). pļavām. kuŗi atrodas tālu no Latgales robežām. jo tuvāku liekas stāvam populārie senprūšu pavārdi: Trumpis. ka tu nodēdētu. Letten Berggott). Piekalnis. kalnu dievs (der Berggott). lai gan arī viņš pēc nedrošības līdzinās Līgai un Trimpum. Pamatodamies. kad tu manus laukus apermoji? Es iesāku savus darbus ar Laimas mātes palīgu un nobeidzu dievu dievu minēdams. „Pīkols. Ulmanis savā vārdnīcā šādu izskaidrojumu nav uzņēmis. Von pekle die Hölle). Velns jeb Jods un prūšu „pickūls” ļauna gara nozīmē ir vairāk kristīgas ticības jēdzieni. viņš nāk pie sekošas kombinācijas: „Pekols.mūžam piemetas pie čīkstoša koka. kā redzams. tad tas varētu būt „piekalns” un kāds kalnu dievs. Trumpe. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem.” Bet arī šāds izskaidrojums ir ļoti nedrošs. Pīkulis. bet arī Pērkonu gari ir pilnīgi sveši tautas tradicijās. Par to pašu Trimpu ir Treilandam iesūtīti šādi pūšami vārdi (VI. kā rudenī niedras purvos. 13) meklē atkal pie latviešiem. Pērkonu gari. kā pie prūšiem. Šādas formas nav pat uzņēmuši mūsu pirmie rakstnieki. 24. varētu tikt lietota augšgaliešu forma „pīkolns” jeb „pīkals”? Ja nu arī tas būtu pieņemams. pļavām. vīrietis piesauktu Laimu un tikai beidzot Dievu. Pakols. Jods. Tāpat nevaram pieņemt. Nepazīstu arī nevienas īstas tautas tradicijas. Šādu izskaidrojumu pieņem arī J. Pērkons. Šo prūšu dievu „Gelehrte Beyträge” (1764.

cepu). Gerulis atrod līdzīgu pamatu arī latviešu vārdā „kūķis”.. Pašā rakstā viņš runā vēl vispārīgi par Sarmatijas ierašām un piemin arī sevišķi leišus. Neviens filologs (skat. Pokulks un Pakulks. un 31. Maļecka dievi: Pergrubis. Pakuls. Minētie slavu vārdi ir cēlušies no vērojama senslavu darbības vārda „pekti”. kas savas melnās krāsas (sal. kas sastādījis nelielu rakstiņu par „seno prūšu. Daži dievi izklausās tik ērmoti. 25. nedz arī viņam pielīdzinātā piķa. elle. piķis!” Daži stāstās dzirdējuši arī: „Rauj tevi pīķis!” Bet nu „piķis” un „pīķis” pēc fonētikas nekādā ziņā nevar būt īsti latviešu vārdi (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. kā jau minēts. kas ir aizņemta no krievu valodas (пеклo no пекy. 1) atrodam sakāmu vārdu: „Kas piķi aizkaŗ. un „pickūls”. Lāstu vārdos mēs sastopam velna un piķa vietā vēl dažnedažādus nosaukumus. jo senais ļauna gara nosaukums prūšu valodā liekas būt dialetiskais „cawx” (leišu kaukas). bet gan kristīgas ticības velns. Tā nu mēs redzējām. žemaišus. Ar uzmanību Maļecka ziņas var tomēr izmantot prūšu. tā arī prūši tos ņēmuši vispirms no saviem kaimiņiem poļiem. Pech) un „pīķis” (no vācu Pike) esot Pikola saīsinājumi. ka prūšu „pyculs” ir cēlies no poļu valodas (poļu pieklo un slavu пыклъ. ka būs pavisam nepareizi uzrakstīti jeb pat izdomāti. kāda nozīme būtu turama par vecāko un svarīgāko. bet savā starpā gan laikam būs rada. un vēlāku pirmo vairs nedaudzina ne raksti. bet to drīz izspiež augšā minētais Pokuls. skaņas pārstatot. J. ne tautas parunas. 28. Jau pie vecā Zīrāka (13. sūdinus. ko pazīst arī latvieši. tas sagānās. livoniešu un citu kaimiņu tautu” dieviem. pekle). Tāpat nav mums arī pietiekoša iemesla vārdam „pickūls” meklēt kādu citu sakni.” Sevišķi vācu parunās piķis stāv velnam tuvu. kamēr baltu valodās šim vārdam atbilst verbs „kepti”. Lazīcijs ir pievienojis tomēr visu Maļecka rakstu savai 54    . kā zināms. kuŗi senāk nepazina tipiska ļaunuma dieva. Daži rakstnieki tomēr vēl domā. par šādām lietām nav minēts ne pušplēsts vārds. Pokuls. no kuŗiem neviens nav cik necik dibināts. kuŗu viņš vēl raksta gluži nepareizi „Pargnus”. ir aizņemti no vācu valodas. Velns. „Ich habe Pech” (man ir nelaime). šāds salīdzinājums nekādā ziņā nevarēja celties pie latviešiem. ka Pikolam mūsu nedrošajā mītoloģijā ir veseli desmit dažādi nosaukumi. Kuŗš no šiem desmit vārdiem būtu bijis īstais. Tā tad arī pie prūšiem Pikols nav bijis nekāds vecs pagānu dievs. nelaime. pundurs. ir lāstu vārdi: „Rauj tevi velns. leišu un krievu mītoloģijai. Jā mēs visus šos desmit vārdus izmetam no latviešu mītoloģijas. Lielas jukas latviešu mītoloģijā ir cēlušās no augšā minētā katoļu priesteŗa J. No šiem vārdiem nebūs šķiŗama latviešu pekle. ka vārdi „piķis” (no vācu Pick. Vismazāk mums še ir jābrīnās par piķi. tad viņa ar to nav arī nekā zaudējusi. Tā tad „pekle” un „Pikols” ir īsti slavu vārdi. bet gan. kā atšķīries šis dievs no Velna un citiem ļauniem gariem. Puškaitis un citi. viņa nevarētu nekā mantot. §). Pēc Frišbīra (H. Kā latvieši pirmos kristīgos termiņus aizņēmušies no krieviem. Vecs prūšu ļaunais dievs gan vēl liekas būt Patollus. . kuŗam G. kuršus un krievus. Jodu) un lipības dēļ arī pēc kristīgas mācības ir velna simbols. vilks.Er giebt keinem Teufel ein Pechlicht” (Viņš nedod nevienam velnam piķa lāpas). Preussisches Wörterbuch) vēl tagad Prūsijā sauc velnu par Pikellus. kas ir cēlies. ir Pērkons. Latviešiem. Maļecka. tāpat kā tos atstājot. „Ein Pechvogel” (nelaimes putns). Latviešus viņš pavisam nemin un vienīgais viņa dievs. kuŗi pēc etimoloģijas neliekas būt īsti baltu vārdi.Prūšu valodā mēs sastopam vārdus „pyculs”. Frischbier. pie Bernekera un Trautmaņa) nešaubās.

Arī M. kā zināms. „Pergrubius”. vai Pergrubrius būtu prūšu jeb leišu dievs. Droši vien viņš būs arī pazinis slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254—1323). kuŗi ir sagrozīti par Puškaiti.) to nosauc par „Mārkopulku”. Mārkupolu un Bērstūķi. vēl pieliek no sevis. „Puschkaytus”). Maļecka vārdiem esot vēl bijuši kādi apakšzemes gari „Barstuccae” (Götingenes rokrakstā „Perstucken”.) pazīst zemes dievu Puškaitu (Puschkaits. kuŗus leiši sauc „bezdus”. Šā apraksta dēļ Marko Polo. der Gott der Erde). „Gelehrte Beyträge” (ibid. kas valdot par svētiem kokiem un birzīm. kuŗu A. ka šis vārds esot cēlies no leišu „pušķis”. „Marcoppolus” un „Barstuccae”. vai arī kāds sagrozīts vārds. No dažādajām Pergrubŗa etimoloģijām neviena nevar apmierināt valodnieku prasības. p. Pēc tā paša J. tādēļ ka viņi dzīvojuši apakš irbenājiem. livonieši. dzīvojis Likā uz prūšu robežām. bet Stenders to izskaidro par pavasaŗa dievu un tulko par pumpuru perētāju. norakstīdams Maļecka vārdus. Maļeckis raksta. ticis iesaukts par „miljonu kungu”. tad „Puszaitis” būtu leišu dievs.grāmatiņai par žemaišu mītoloģiju. kas nozīmē priedi. bet Stenders viņu izskaidro par īstu latviešu vārdu. Pretorijs gan domā. Martoputen” un tiem līdzīgi. Visus šos izskaidrojumus pieņem arī Stenders un pieliek vēl pāra niekus klāt. kā redzams.) tura to par latviešu lapu un zāles dievu Pergubri. 1. Latviski tomēr neizklausās ne oriģināli. Lange šāda kungu dieva pavisam nav uzņēmis. bet Lange jau izšķiŗ divus latviešu dievus: biržu dievu Pušķeju jeb Pušķeiti un gaisa un putnu dievu Pučķēti. bet nosauc šo dievu par „Puszaiti”. Bet viņu gaŗās bārdas dēļ viņus varējuši saukt arī „Barsdukkas”. pie Strijkovska „Parstukai”). kas nav 55    . pielīdzināms augšā minētam Pargnum. un ka dievu saucot „Putscetus”. „Gelehrte Beyträge” (1764. un krievi. leitiski „pirštukai”. kas vēl nav uzskatāms par faktu. Lange šā dieva nav atzīmējis. arī vēl tagad sauc apakšzemes vīriņus par „barzdukai”. turas pie Maļecka ziņām. Markopetu nu varēja viegli samaisīt ar Marko Polo. kamēr Lange ar Stenderu ir pārcēluši šos dievus latviešu mītoloģijā. žemaiši. Pretorijs dod šim vārdam divas etimoloģijas. kādu gluži bez aizrunas nevaram vis pārcelt ne uz prūšu. kas nozīmējot mārku pilnu ar liniem. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 1564. Pēc šādiem faktiem mēs nebūt vēl nezinām. un tā tad tas būtu vispirms bijis priežu dievs. kas izdevis aprakstu par Ķīnu. Maropeten. kur sevišķi slavē ķīniešu bagātību. Nav arī vēl izšķirts jautājums. kuŗi abi še var būt kontaminējušies. ka šai vārdā esot meklējami pasaku mazie vīriņi jeb īkšķīši. kādus pēc Frišbīra vēl tagad Prūsijas vācieši sauc par „Markopeten. ka šās Sarmatijas tautas esot prūši. ka daudz Sarmatijas tautas pielūdzot kādu „Putscaetus” (Götingenes rokrakstā no 1545. Sevišķi interesants ir augšā minētais kungu un bagātnieku dievs „Marcoppolus” (tāpat pie Lazīcija). un pēdējo atkal izskaidrot par kungu un bagātnieku dievu. Eicēdijs raksta: „Marcopolus” un pievieno livoniešu dieviem. Kuŗš izskaidrojums tad nu ir pareizais? „Barzdukai” un „pirštukai”. Pergrubris jau savu triju r dēļ vien nevar būt latviešu vārds un pēc paša Maļecka vārdiem nav mums arī iemesla attiecināt viņu uz latviešiem. Lazīcijs. Īsteni šie gari esot bijuši „Besdukkai”. kur viņš būs pa ausu galam ko dzirdējis par prūšu nakts gariem jeb apakšzemes vīriņiem. ir tomēr īsti leišu vārdi. g. gadā izdotā grāmatā raksta „Pergrubrius” vietā „Pergrubius” un nosauc to par livoniešu dievu. Leiši. Profesors Mieržinskis turpretī domā. Pretorijs (Praetorius) un Strijkovskis. No šiem visvairāk top daudzināti „Putscaetus”. Jau A. p. Pergrūbi. 34. bet tas ir Pretorija prātojums. 61. kā zināms. ne viņu pārgrozījumi. M. ne arī uz latviešu mītoloģiju. Maļeckis. kā šis dieva nosaukums būtu rakstāms un kāda tauta to būtu pielūgusi. 1. kuŗus vācieši (Germani) saucot „Erdmännlein”. Götingenes rokrakstā (1545) viņš tiek saukts „Marcopele” un pie Pretorija „Markopete”. Ja nu arī Pretorijam būtu taisnība. kā zināms. „Gelehrte Beyträge” (1761.

Lange to tura par īstu latviešu vārdu. Vismaz nav domājams.) domā. To pieņem arī Stenders. Maļecka rakstā tas ir nosaukts debess un zemes dievs „Occopirnus” (pie Lazīcija „Occopirvus”). Minētā aģendā ir vēl pieminēts kāds senprūšu dievs „Bardoayts”. Latvieši gan ir ticējuši. 1. kas nozīmējot auku perētāju. ne pēc nozīmes. To pašu noraksta arī Lazīcijs. domādams. Tas izrādās par prūšu cilts jātvingu vārdu. 56    . Bet arī šāds aitu cirpējs nevarēja apzīmēt dziedniecības dievu. un ūdens dievs Pelvīks. J. J. (arī „Awschawtz”) kas ir pielīdzināts romiešu Aiskulāpijam. J. 1563. „Gelehrte Beyträge” (1764. Arī loģiski nav pieņemams. ka kādam dievam būtu bijis šāds abstrakts vārds. kā sauc viņu augstāko jeb vispirmo dievu. Tai pašā augšā minētā aģendā ir sastopams prūšu dievs „Ockopirmus”. Maļeckis un Lazīcijs to nosauc par bagātības dievu „Pilvitus” (pie Jerna „Pelwitus”). ko latvieši uzskatījuši par lielu nelaimi. Vēlāku šis Okupiernis izvēršas pie mums par Aukuperonu. kādēļ nav mums arī iemesla meklēt vēl kādu citu vēja dievu. Latviešiem jau bijusi sava Vēja māte. Vecais Stenders raksta šo vārdu „Auskuts”.) rakstā minēts gaisa un mākoņu dievs „Occopirns”. Pilnitum un Pilniten). ka šis nozīmējot avju skuvēju. ka latviešiem esot bijis ražas dievs „Pelvetiņš”. „Gelehrte Beyträge” (ibid. kas perē. Vēlāku šis dievs laikam no kāda starpnieka drukas kļūdas ir izvērties pie mums par Anšlavu. vēlāku (1563) : „Gardoetes” un nosauc to par jūrnieku dievu. g. gadā. i. Auku peere”. „Gelehrte Beyträge” (1764. kas ir tulkots par Saturnu. Langem un Stenderam no tā iznāk latviešu bagātības dievs Pilnītis. labāki „Pļautiņš”. „Autsceutus”. Vecā prūšu baznīcas aģendā no 1530. 31. Maļeckis raksta turpretī: „Auschlauis” (T. Maļeckis to nosauc 1551. Maļecka dēls H. kas atbilstot romiešu Cererai. H. „Gelehrte Beyträge” (ibid. īsteni sūdaviešu dievs „Auschauts”. ka šim savādajam dievam ir pie katra rakstnieka savāds nosaukums un arī savāda nozīme. aitas skūdami. J. Varam iedomāties. kas nozīmē vispirmo. J. tāpat kā Pergrubris esot pumpuru perētājs. atvasinādami to no „bērna” un „stūķa”. Vārds ir tik tālu sagrozīts. Tas nu varēja gluži vienkārši tulkot uzsvērto vārdu un teikt varbūt: ukapirmas. turēdamies pie otra teksta. J. „Auscautus” un vēlāku.meklējami ne prūšu. Narbuta „Auszlawis”) un Jerna (Hiärn) „Aussweytus”. nevis skuvuši ar skutuvi. Maļeckis to raksta pa priekšu (1551) : „Gardoaetes”. Šis Aukuperons vairs neatgādina Okopirmu ne pēc skaņām. kas ir tulkots par romiešu Pollūku. it kā no viņa pieres nāktu vētras. 33) domā. J. ka burvji esot aitas apcirpuši. Ņemsim vēl vienu aģendas dievu „Piluuytus” (Götingenes rokrakstos arī: Piltnitus. ka latviski „bērstuki” būtu varbūt „bērniņi” saucami. Burvji esot gājuši par naktīm apkārt. 26. Te nu redzam.) domā. Lange to pārvērš par Gardēdi. ka kāds vācu priesteris būs prasījis kādam jātvingam. ne arī latviešu valodā. p. Dažādi dievi vecos rakstos. J. ka šis veselības dievs „Auskauts” būtu latviski saucams „augsts kaujējs” (kāvējs). ka kāda tauta pielīdzinātu savus dievus putnu mātītēm. gada ir pieminēts kāds seno prūšu. kuŗu viņi nosauc par „Bērstūķi”. izskaidrodams. ka viņa pareizā izruna un īstā nozīme gan laikam arvien paliks par mīklainu. bet Stenders par vēja dievu Gardētu. „Gelehrte Beyträge" aizrāda uz latviešu zvejnieku dievu „Gardotes”. raksta: „Okkupeernis t. Priesteris nu varēja to pieņemt par dieva īpašvārdu. Lange un Stenders turpretī tura šos barzdukus par kādu latviešu dievu.

ka latvieši šā vārda vairs nepazīst. Lange neapgalvo. kā domājams. un ka arī senie latvieši turējuši šādas dzīres. Pie Stendera turpretī „Drebkuls” ir jau īsts latviešu „zemes trīču dievs. 8. No šā vārda nebūs šķiŗams augšā minētā Pretorija „Drebkulis”. kuŗu Lange un Stenders tulko par latviešu tiklības dievieti Tiklu. Arī pats dieva nosaukums nebūt nezīmējas uz zemes trīcēšanu. Juškeviča leišu vārdnīcā atrodas vārds „drebkulys”. kādu piemin vecs Insterburgas mācītājs M. Var jau būt. Bet nu grūti ir iedomāties. un poļu vārdu „karmnik”. Tā te kāds nepareizi uzrakstīts senprūšu dievs. tad arī Stendera nelaimīgie salīdzinājumi ar kūmu un kaimiņu ir gluži lieki. un no šā maisījuma būs radušies augšā divi minētie latviešu dievi. ka šis „Waizganthos” varot būt tikai sagrozījums no cita auglības dieva „Waisgautis”. kas tik stipri kuļ. kas pēc skaņām esot rada ar vārdiem „kūms” un „kaimiņš”. Pretorijs 17. dass alles zittert”). Tai ziņā turpretī mums nav jāšaubās. ka „Veicgantis” nevar būt latviešu vārds (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. kas esot cēlies no vārdiem „veicas gan”. Ļaskovskis un Lazīcijs piemin kādu leišu auglības dievu „Tiklis”. ka ar cūku kūti un cūkas purnu pie latviešiem būs bijuši saistīti kādi māņi. ir cēlies no drukas kļūdas un vārds ar diviem r saknē nekādā ziņā nevar būt latviešu vārds. ka zeme dreb. Lazīcijs vēl pazīst pie žemaišiem citu auglības dievību „Waizganthos” (arī pie Kelcha). ka Lazīcija grāmatas 1642. „Krukis” vietā pie Ļaskovska ir sastopams „Kiauliu Kruke”. kas varbūt nozīmējis drīzāk kādu kūlēju nekā dievu. Tomēr priekš kādiem divdesmit gadiem „Austrumā” parādījās kādas viltotas tautas dziesmas par „Krēmaru” un „Nurķi”. Vārds būšot cēlies no „pilvas” (leitiski. Einhorns savos rakstos vairāk reiz daudzina. Lazīcijs pazīst pie žemaišiem divus cūku dievus: „Kremata” un „Krukis”. Tā kā nu vēl minēto dziesmu 57    . būs samaisīts ar vēdera runātāju. kas nabaga zemi tik lieliski kuļ. kā jau teikts. Tā tad „Drebkulys” gan būs tikai leišu vārds. Tā tad mēs vēl nebūt nezinām. barokļu kūts. lai arī T. Uz šādu ziņu pamata Stenders arī pie latviešiem atradis dzīŗu dievu Kūmu jeb Komu. 33) tulko par kaņepju un linu dievu „Waizganths”. gada tiekot minēti kādi burvji „Pilwitten”. kas leišu valodā nozīmē cūkas purnu. kuŗu „Gelehrte Beyträge” (1764. ka senos laikos vecas pagānu tautas pielūgušas kādu dzīŗu dievu Komu (grieķu Komos). ka Koms būtu latviešu dievs. kā vēdera runātāji. Narbuts to tura par sava Pramžima citu nosaukumu. runāt). Tā kā nu Einhorns nebūt nesaka. vai šis žemaišu auglības dievs saukts „Vaicgantus” jeb „Vaisgautis”. gadu simteņa beigās. b) un nekādā ziņā nezīmējas uz līgavām. gada izdevumā esot ieviesusies „Kremata” vietā drukas kļūda „Kremara”. ka „Drebkuls” būtu īsts latviešu dievs un aizrāda ar pielikto zvaigznīti. bet vai „Kremata” un „Krukis” bijuši kādi noteikti dievi. ka viss trīc” („Drebkuls der Gott des Erdbebens. Vārdu „Kremata” ir jau sen mēģināts salīdzināt ār čechu vārdu „krmnice”. vēders) un „waitiat” (prūsiski. ka senajos Prūsijas likumos no 1394. Turpretī nav mums ne mazākā iemesla meklēt šādus dievus latviešu mītoloģijā.. der die arme Erde so gewaltig prügelt. Lange ar Stenderu tura viņu par latviešu līgavu dievu „Veicganti”.Frišbīrs aizrāda. Bet nu Krēmars. barota cūka. par to vēl varam šaubīties. Manharts aizrāda. kas nozīmējot zemes trīču dievu. A. Pie Langes sastopam par šo pašu dievu sekošu izskaidrojumu: „Drebkuls (*) der Nordische Gott des Erdbebens” (ziemeļnieku zemes trīču dievs). kas nozīmējot kūlēju. P. Bet jau Manharts aizrāda. §. Vēlāk šī Tikla tiek uzturēta par laulības dievieti. Pēdējo nepareizo vārdu sastopam arī Jerna vēsturē. Profesors A. Mieržinskis domā. ka senie leiši un latvieši būtu pazinuši zemes trīces un ka viņiem būtu bijis pat vēl zemes trīču dievs. ka šie savādie burvji nebūšot nekas cits.

Maļeckis piemin jūras dievu „Antrimpum” un upju dievu „Potrympum”. Bertuleitis domā. Septiņpadsmitā gadu simteņa beidzamā pusē raksta M. tad kuģnieku dievam Kastoram atbilstošais Potrimpus varēja viegli tikt iztulkots par upju dievu. kā jau augšā minēts. ka dievs Potrimpus ir cēlies tikai no pārpratuma. Tā pati vārdnīca vēl liecina. H. Laikrakstā „Gelehrte Beyträge” mēs sastopam latviešu gaismas un zvaigžņu dievu. Ja Autrimpus bija Neptūns. Visi vēlākie rakstītāji ir turējušies pie aģendas vārdiem un laikam gan ne bez iemesla. kādēļ kāds tipisks dzīvības dievs būtu mītoloģijā izņēmums. 27. kas Pretorija „Padrympus”. Bertuleitis grib grozīt arī aģendas tekstu un pieņem. Gerulis vēl aizrāda. a u un p o prūšu valodā tiek bieži lietoti. nav bijis nekāda tipiska nāves dieva. Profesors G. ka nevis „Potrympus” un „Bardoayts”. H. ir nostādījis Patollu un Potrimpu blakus. izņemot Veļu māti. Arī H. Vienkāršāki gan mums izklausītos.). ka piedēkļi n a. kuŗš savukārt nebūs šķiŗams no Frišbīra „Podromp”. kur mēs viņam pavisam vairs nevaram sekot. „Natrimpe| un citus māžus. Pēc H. sauktu „Potrimp” (1764. ka te būšot bijusi viena pati dievība ar dažādām blakus nozīmēm. bet šāds izskaidrojumus ir atkal par abstraktu. 13. Tā ka S. ka „Awtrympus” un augšā minētais „Awschawtz” esot bijuši seno sūdaviešu dievi. kādēļ Antrimpus būtu cēlies no pārpratuma. un ūdens dievu. Var jau būt. Bertuleiti apgalvot. Grūnaus runā par trim lielākiem prūšu dieviem: „Patollo. ka ceturtā. tad H. 61. kā liekas. ka pirmais esot nāves un otrs dzīvības dievs. ne arī latviešiem. piektā un sestā dieva izskaidrojumi būtu pavisam sajukuši. Antrimpus un Potrimpus. tad grūti būtu pielaist. kuŗa tomēr pirmā kārtā ir bijusi mirušo dvēseļu valdniece. tad tomēr nav mums pamata nostādīt tam blakus kādu dzīvības dievu. kuŗām tad bijuši savi nosaukumi.iesūtītājs nevarēja uzrādīt. kamēr prefikss a n ir tur svešs. kas nozīmē upes atvaru. Frišbīra Prūsijas vācu valodā vārds „Podromp” nozīmē ūdens paņčku jeb peļķi un arī atvaru upē. veselību un dzīvību ir taču gādājis ikkatrs labs dievs. Autrimpu un Potrimpu. Nav mums tomēr pietiekoša iemesla apšaubīt vairāk aģendas dievus. Ne leišiem. 1. Proterijs. „Potrympus” ir taču tas pats. kamēr mums nebūs par to itin skaidru aizrādījumu. Ja nu arī Patollus būtu tāds bijis. 58    . S. ka senie prūši godājuši „Patollu”. Perkuno”. Bertuleitis domā. kādēļ Autrimps un Potrimps gan būs jāatstāj. ka Potrimpum (sal. Par labu ļaužu pārtiku. Patrumpo) nebūtu nekādu sakaru ar upi. gada dokumenā ir teikts. ka „Potrimm” ir vecs ciema nosaukums Tilzes tuvumā. ka viņa laikos ne nadravieši ne žemaiši vairs neesot pielūguši kādu dievu „Padrympus”. Patrimpe. J. bet nevaram tomēr līdz ar H. ka še ir runa par trim dažādiem dieviem: Natrimpu. Bertuleitis aizrāda gluži pareizi. Kādā 1418. kuŗiem pēc kārtas atbilst Neptūns un Kastors desmit romiešu dievu starpā. bet ja no desmit dieviem septiņi ir pēc kārtas pareizi tulkoti. tad tālāka pakaļmeklēšana par Krēmara un Nurķa celšanos ir arī gluži lieka. gada aģendas desmit prūšu dievu starpā sastopam vārdus „Autrympus” (Awtrympus) un „Potrympus”. kur viņš tās dziesmas dzirdējis. Var jau būt. 1. bet gan „Autrympus” un „Potrympus” būtu tulkojami par romiešu Kastoru un Pollūku. p. Tādēļ arī pie senajiem prūšiem nevaram meklēt tādu nāves dievu. Vairākkārt minētās 1530. sauktu „Antrympus” (1761. kas tomēr būtu neparasta parādība indoeiropiešu mītoloģijā. ka no viena paša Potrimpus vārda sagrozījuma būtu cēlušies šie dažādie dievi. vēl citus variantus: Patrimpo. Grūnaus.

tad latviešu rakstniecībā pēdējie tomēr nevarēja galīgi nodibināties. kā jau teikts. Bet turpat tālāku (1764. Latvieši ar šo dievu ir iepazinušies caur vācu rakstiem un pārgrozījuši to par visaugstāko dievu Pramšānu. Pie Langes ir „Potrimps” jeb „Patrimpus” latviešu dzērāju dievs. p. Caunus. t. Var arī viegli izskaidrot. Šo fantaziju vēl pabalstījušas tās iedomas. kā leišu „meilē” un latviešu „mīlestība”. Pie ķīniešiem tēvi pat tīšām meklē saprecināt tādus pāŗus. 59    . Bet vislielākās jukas par baltu tautu mītoloģiju iesākās ar poļu vēsturnieku Teodoru Narbutu. kas „Potrimps”. Narbuts nosauc „Pramžimas”. itin kā Trimpus apakšnieks. kam ir sakars ar mīlestību. bet nevis pie senajiem baltiem. kuŗām nav pamata ne valodniecībā. it kā Kupīdinu senie romieši būtu saukuši „Caunius”. Stenders šeit nav turējies pie Langes vārdiem. kas esot bijusi upju dieva Potrimpa sieva un latviešu Amora Kauņa māte. Tā nu esam apskatījuši visus nedrošos dievus. kāds baltu valodās nebūt nav sastopams. kuŗš izdevis lielu biezu grāmatu par leišu mītoloģiju (Mitologia Litewska. Viltojumiem un sagrozījumiem jau allaž grieķu mītoloģija ir noderējusi par paraugu. kur līgavainis ar līgavu viens otru nepazīst.) ir teikts. kā Kaunis iekļuvis Amora vietā. Pieņemot Mildu par īstu baltu tautu dievieti. varam gan meklēt pie tautām ar augstāku kultūru. bet pats ir meklējis ziņas pie Maļecka. 1. ne tautas tradicijās. kā jau redzējām pie Jupja. Narbuts ir sagrozījis visas vecās ziņas pēc sava prāta un vēl pats tīšām pielicis visādas lietas klāt. kā viņa būtu izšķīrusies no otras mīlestības dievietes Līgas.). ka bez šaubām būs izdomāti pēc pēdējo priekšzīmes. nedz arī vērojamā seno baltu mītoloģijā. Kūma. kamēr leišu „geda” (kauns) ir atkal sieviešu kārtas. Tādos apstākļos mīlestības dievībai nav vietas. bet Potrimpus upju un ezeru dievs. par (visu) mūžību. Pie pirmatnīgām tautām paši tēvi apprecināja savus bērnus un jaunu ļaužu mīlestība nesaskanēja ar tēvu neaprobežoto varu. šim nolūkam nederēja. Trimpus un citiem dieviem. Bet tā kā jau Manharts stingri uzstājās pret Narbuta leišu dieviem. die Milde) ir vecs vācu krustāms vārds. grieķ. Pie T. sagrozīdams leišu izteikumu: „per amžius”. Narbuta dievi. pie kuŗiem taču vēl pastāvēja pirmatnīgs patriarchāts. p. ne chronikās. ka „Antrimps” esot laikam tas pats. Sieviešu kārtas vārdi. kuŗus visvairāk Lange un Stenders no pārprašanas ievietojuši latviešu mītoloģijā. Pirmās rakstu ziņas par šiem dieviem ir meklējamas jau trīs līdz četri simti gadu atpakaļ. i. Narbuta trešais Romoves dievs ir „Atrimpos”. Likteņa dievību T. 1. Wilno 1835). Bet nu Milda (Milda. mēs atkal nezinām. par Mazāzijas pilsētas Kaunas (lat. Turpretī mīlestības dievību. 28 T. Bez vācu starpniecības ž nebūtu pārvērsts par š. Antrimpus Stenderam ir jūras dievs. Tā tad visa fantazija par Mildu sastāv tikai no pretrunu ziņām. kas Ausekļa rakstos izvērties par jūras dievu Atrimpu. Turklāt Milda ar Kauni ir tik līdzīgi grieķu-romiešu Afrodītei jeb Venērai ar Erosu jeb Amoru. Šāda Narbuta rīkošanās ir noderējusi par priekšzīmi arī dažiem poļu.p. Kaunos) iedzīvotāju (91. jo pēc viņu uzskatiem no jaunu ļaužu mīlestības ceļoties tikai nelaimīgas laulības. Visderīgākais te nu bija latviešu vārds „kauns”. 34.). No šiem jauniem dieviem pie latviešiem visvairāk ir pazīstama mīlestības dieviete Milda. tā tad bija jāmeklē vienkāršs vīriešu kārtas vārds. leišu un latviešu rakstniekiem.

ganu dievs „Gonglis” jeb „Gongelis” (110. 66. Jūras un Laimas kalpones. uguns dieviete „Praurime” (38. Narbuta dievus. Laima ir vairāk noteikta nekā Jumis. ne pat noteikta skaitļa. kuŗām ir jau bijusi augstāka kultūra. bet līdzīgu piemēru un variantu trūkuma dēļ nevaram zināt. kā: Pērkons. Pie vismazāk attīstītām dievībām ir jāpieskaita Dieva dēli. t. Nekāds izņēmums no šā likuma nav arī augšā minētie Dieva dēli. Saules meitas un Jūras meitas. Lai gan ir uzglabājušās liecības par Debess tēva un Zemes mātes. Saules meitas. ne meitām tēvs. Saules dēls un Pērkona meitas būs arī jāpieskaita pie jaunām un retām dievībām. ir pārnesis pie latviešiem J. 1. Mildai ir dēls Kaunis un viens no Pērkona dēliem esot Debesskalis. 1. Tikai viltotās jeb sagrozītās tautas tradicijās. Vecos rakstos un īstās tautas tradicijās turpretī nav ne šo. Ja turpretī Jupim esot kupla bārda. Senāk. Dievībām tikai sāk līdzināties Nelaime un Ļauna diena. Jumja un Jumalas savstarpīgiem sakariem. nedz arī šām līdzīgu ziņu. p.) upju nimfa „Dukņa” (80. ne citu kādu ziņu. Jupim. tad tomēr nekur nav runa. Kaŗa dievs viņam ir „Kavas” (12. 1. ka no šām laulībām būtu cēlies kāds zināms dievs jeb dieviete. bet ne no paša Narbuta grāmatas. gaŗi mati” un Ūsiņam „gaŗas ūsas”. Jupis un Ūsiņš tiek nosaukti par dieviem. tad tūliņ redzam. bija sameklēts liels skaits dažnedažādu latviešu dievu. Vissvarīgākais ir še tas fakts ka nav mums itin nekādu ziņu par latviešu dievu ģeneāloģiju. kā redzējām.Narbuts zina arī pastāstīt par Krūmīnes meitu Nijolu.). tieši pārņemts. ne dievietes sugas vārdu nozīmē. Nekur īstās tautas tradicijās neatrodam apraksta. Rasa un Liesma”. kā šie dievi izskatījušies. Pat īstas dievības.) Laima tiek nosaukta par Dieva meitu. bet mazāk antropomorfizēta nekā Dievs. Narbuta „Auszlavis”. Arī seno krievu dievi nav vēl antropomorfizējušies. skaidri aizrāda uz vācu starpniecību.). ka visi dievi ieņemtu vienādu attīstības pakāpi. no kuŗām mēs atkal nezinām ne vārdu. Lai gan vienā tautas dziesmā (22. Dievu izskats un īpašības. Tā par piemēru. Visi šie apšaubāmie nosaukumi ir pārnesti arī latviešu mītoloģijā. kā zināms. nebūtu izvērties par „Anšlavu” un „Pramžimas” par Pramšānu. vismaz vecas tautas tradicijās. kas vēl neesot nekādi dievi. ka še nevar būt īstas. Saules un Mēneša. t. pr. 60    . kamēr pēdējā laikā latviešu mītoloģija tika tēlota par ļoti nabagu. Tā tad pilnīgi antropomorfizētu dievu nevaram arī meklēt pie latviešiem. Alunāns. Apskatījuši visus mūsu svarīgākos īstos un neīstos dievus. Pēdējais piemērs. laikam no latviešu kāviem). Ne dēliem tiek kādreiz minēta māte. vai dziesmiņa patiešām ir veca un pareizi uzglabājusies. kuŗu nolaupījis apakšzemes zemes dievs Paklus. kā jau minēts. u.) u. Šiem dēliem un meitām mēs nezinām nekādu vārdu. Viltotās tautas tradicijās šādas lietas turpretī ir ļoti bieži sastopamas. 29. Laima un Jumis ir izskaidrotas tikai par vienkāršām personifikācijām. pāriesim tagad uz vispārīgu pārskatu par latviešu dieviem un viņu izcelšanos. Turpretī pilnīgi antropomorfizētus dievus mēs sastopam tikai pie tādām tautām. Tomēr nav jādomā. gluži kā pazīstamajā grieķu teikā (63. kā zināms. Pērkona dēli.) un „Dugna” (83. Bet nu no šādām personifikācijām ir taču cēlušies visi dievi. kā jau teikts. ka tautas valoda nepazīst ne dieva. 1. ir „divi meitas. 1. Par dievu antropomorfizēšanas nepilnību liecina pa daļai arī tas apstāklis.

prūšu Percunis). 61    . Vai prūšu pavārds „Layme” arī būtu nozīmējis likteņa dievību. tā tad paši par sevi vien nevar liecināt par baltu tautu mītoloģijas tuvu radniecību. māliem un pat no akmeņiem. Tāpat augšā ir minēts. Visām trim tautām kopīgi ir tikai Dievs (leišu Dievas. Tādēļ ir jādomā. Tā kā nu vēl prūši ir tuvāku rada leišiem nekā latviešiem. šad un tad tiek pieminēti arī tempļi (templa) un dievu tēli (idola). lai viņi arī būtu bijuši gluži vienkāršas būdiņas. Cēlis. ka baltu tautas neesot pazinušas ne tempļu. ka no katoļu tradicijām ir cēlušies Māŗa. Patiesībā nav mums pietiekoša iemesla šaubīties ne par tempļiem. Jau augšā ir aizrādīts. Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus. Tēli varēja būt taisīti no koka. kur nekad nav stāvējušas kristīgas baznīcas. kas pagatavoja dzirnavu akmeņus. kā: Dievs jeb Debess tēvs. Krēmars. Šādā veidā uzrakstītus viņus nevaram turēt ne par latviešu. Latviešu mītoloģijā mēs redzam. Gandrīz katrai pagānu tautai ir bijuši tādi tēli un baltu tautas še nevar būt nekāds izņēmums. pr. Tomēr izrādās. ne arī par prūšu vārdiem. kā 700 gadu laikā. ka leišiem un latviešiem ir tomēr pagānu laikos bijuši savi tempļi. nav mums droši zināms. No cilvēkiem ar pārdabīgiem spēkiem tikai burtnieki. Mārkupols. Austra. Tāpat arī dievu tēlus daudzina dažādi raksti par vairāk gadu simteņiem. Turpretī pavisam svešādi izklausās mūsu ausim Pergrubris. kamēr latvieši ar leišiem vēl dzīvojuši ilgāku laiku kopā. Nav arī šaubu. un Austra. ka no trijām baltu tautām vispirms atšķīrušies prūši. jo viņus vajāja muižnieki un garīdznieki ne mazāk. Tikpat vienkārši ir izskaidrojams no krieviem aizņemtais Ūsiņš un no vāciešiem aizņemtais pūķis. no kuŗiem ir vēl pilnīgi līdzīgi sekošie dievu nosaukumi: Laima jeb Laime (arī leitiski Laima jeb Laime). Pērkons. Ceroklis. ne arī dievu tēlu. t. un jādomā vēl Dieva dēli un Saules meitas. Tikai nav mums jādomā. tāpat arī Lazdonas un Birzuļa. Veicgantis. kuŗas leiši nesauc par mātēm. prūšu Deivas) un Pērkons (leišu Pērkunas. Laima. bet katrai tautai ir tomēr savādi dievu nosaukumi. Tenis un citi. Dēkla u. no kuŗiem mēs pazīstam tikai vārdus. Tā iemesla dēļ daži pētītāji ir pārliecināti. kā jau minēts. Zemes māte) un Velionas (Veļu mātes). ka šie tēli bijuši kādi ievērojami mākslas darbi. ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. ne par dievu tēliem. (leišu Auszra). Pie mītoloģijas pētīšanas liela nozīme pieder arī pašiem dievu vārdiem. kur ir runa par baltu tautu dieviem. varēja arī iztaisīt akmeņa tēlus. jo dzirnkaļi. Tā tad arī mītoloģija līdz ar valodniecību un vēsturi apstiprina to faktu. Miķēlis. Puškaitis un citi. Tuvāki mums tomēr stāv leišu dievi. Par leišiem ir mums droši zināms. Es še vēl nepieminu Žemīnas (Žemyna. Juris. Nav arī nekāds brīnums. ka šie tēli nav uzglabājušies. Romove un viņas dievi. ka ar leišiem mums vēl ir kopīgi vilkati. vispārīgi ņemot. kuŗi visi gan laikam jau būs attiecināmi uz indoeiropiešu pirmtautu. t. raganas un laumes. ka visu triju baltu tautu mītoloģija. ne par leišu. bijuši laikam pie visām trim baltu tautām ar līdzīgiem nosaukumiem.Chronikās. Zemes māte. Jumis. un chroniku „idola” nozīmējot tikai pašus iedomātus dievus. Jānis. ka visiem senajiem dieviem ir gluži vienkārši un viegli saprotami nosaukumi. ir ļoti līdzīga. ka par tempļiem tiek sauktas arī vispārīgi svētas vietas bez kādām ēkām. tad gan mums ir vēl mazāk tiesības pārnest seno prūšu dievus uz latviešu mītoloģiju. 30. Bērstūķis.

Dusburgs būtu kādas lietas tīšām izdomājis. Jau augšā ir aizrādīts. Viņam bija tik liela vara. Ozolā esot bijuši triju dievu tēli: „Patollo. Lai nu arī šis „Criwe” būtu bijis tikai īpašvārds. i. jo nav taču vēl pierādīts. būs nodarbojies arī ar zīlēšanu un slimību dziedēšanu. šādos apstākļos nevar būt ne runa. Romovē esot uzturēta mūžīga uguns. Vai tiešām Patolls. tas ir Nadravā. Grūnava ziņām un pieņēma. Ja krivam bija liela slava pie senajiem prūšiem. kas zaļojis vasaru un ziemu. Šīs vienkāršās ziņas nu lieliski paplašina un izpušķo Prūsijas dominikāņu mūks Simons Grūnaus 16. Indriķa chronika un Rīmju chronika. bet arī viņa sūtnis ar savu kūju jeb citu zināmu zīmi. kāds sakars latviešiem varētu būt bijis ar seno prūšu Romovi. leišu un latviešu valdnieks. iedami par šo neticīgo ļaužu robežām. Prūsijas vācu vārds „Krawā” jeb „Krawol”. Mieržinskis ir aizrādījis. bet arī leiši un citas Livonijas tautas. ka S. un viņus cienī arī kaimiņu tautas. Bet ar to vēl nebūt nav teikts. Grūnaus 16. — kur dzīvoja kāds saukts Krive (Criwe). krieviski „кривой). piemin vēl. ka Romoves burtnieki bijuši izslavēti plašā apgabalā. kuŗu cienīja kā pāvestu. gadu simtenī. ka krivukrivs valdījis kā pāvests par visām baltu tautām. gadu simtenī jau zina sīki jo sīki pastāstīt. bet nebūs bijis nekāds priesteris tagadējā vārda nozīmē. gadu simteņa pirmā pusē. bet arī par Livonijas un Lietavas cilšu savstarpīgiem nemieriem. Senākie pētītāji nešaubījās par šām S. vai „Criwe” ir īpašvārds jeb sugas vārds. Šis krivu krivs esot bijis pilnīgi prūšu. Kā slaveni Sibirijas šamani ir pazīstami apgabalos par vairāk simtu verstēm. Perkuno”. kuŗš atkal savukārt esot ņemts no skandinavu Eddas. atkal poliski „krzywy”. sauktu Prūsijas vācu izloksnē „Kriwūle” un leišu valodā „krivūle” no leišu vārda „kreivas” (sal. ka visām baltu tautām bijusi viena valdība un viena ticība. saviesīga sapulce. Jādomā. ka viņu cienīja arī radu tautas kaimiņos. ka arī P. — vārdu dabūjusi no Romas. tiek savukārt atvasināts no augšējās krivūles. jo viņš it kā pāvests valdīja par visu savu ticīgo draudzi. Ziņneša kūju. kungiem un visas tautas”. Dusburgs varēja gluži netīšām pārspīlēt kriva polītisko varu. Turpretī S. ka. prūši) vidū. ka nav mums itin nekādu liecību. Tur mēs lasām ne vien par leišu kaŗiem pret latviešiem un prūšiem. nepazīst nekādas kriva varas par Lietavu un Livoniju. gadu simteņa sākumā. Zinātne vēl nav sacījusi sava gala vārdu. gadu simtenī. Paliek tik vēl nenoskaidroti trīs Romoves augstākie dievi. Daži sīkumi šajos aprakstos saskan gluži vārdu pa vārdam. 62    . Pat P. tomēr nav jāšaubās. ka kādi trīs dievi pie baltu tautām būtu augstāki par citiem. Viņa vēsturē mēs lasām: „šīs māņticīgās tautas (t.Pēc tā nu varēsim arī apskatīt. bija kāda vieta saukta Romove (Romow). uzsvērdams kriva nozīmi pie prūšiem. kā jau augšā minēts. Dusburgs 14. arī prūšu vēsturē neesot nekādu drošu liecību par kriva darbību un viņas nozīmi. prutheni. ka viņu cienījušas arī Lietavas un Livonijas ciltis. Dusburga „Criwe” esot drīzāki īpašvārds nekā sugas vārds. līks. kuŗas ir sarakstītas jau 13. tā ka viņa pavēlēm klausīja ne vien minētās ciltis. ka Romoves slavenais burtnieks jeb krivs. Pirmās un drošākās ziņas par šo svētnīcu mums pasniedz vācu ordeņa priesteris Pēteris Dusburgs 14. P. Tikai pielīdzinādams šādu burtnieku pāvestam Romā. ka krivs tiešām valdījis par visām baltu tautām. Patrimpe. kuŗam bijuši padoti citi krivi un visādu šķiru priesteŗi. tad nav nekāds brīnums. ka par visām baltu tautām būtu valdījis viens pats valdnieks. Grūnaus ar zināmu nolūku ir pielīdzinājis Romoves krivu pāvestam Romā. ka ne vien viņš pats jeb kāds viņa radinieks. kas degusi pie liela ozola. Pēc viņa stāstiem Romovē valdījis krivu krivs. Potrimps un Pērkons bijuši trīs augstākie baltu tautu dievi? Pēc augšējā apraksta mēs redzējām. Profesors A. tika ar lielāko godbijību saņemti no valdniekiem. Jaunākie pētnieki turpretī aizrāda. tā tas varēja būt arī ar Romoves krivu. ka Romoves pastāvīgi zaļais ozols ir aizņemts no Upsalas svētā koka apraksta.

burvjiem. Ziedošana pie pirmatnīgām tautām tiek arvien izdarīta vairāk no bailēm un pēc veca ieraduma. velniem. Neretis pasakās ir runa par 63    . Paliek vēl kāds vārds ko teikt par tautas tradiciju nozīmi mītoloģijas pētīšanā.Tālāku mēs zinām. Daudz vairāk materiālu par mītoloģiju atrodam teikās un pasakās. Lai gan pūšamos vārdus daži rakstnieki tura par visvecākām tautas tradicijām. ļauniem gariem. izteikta modernā valodā. daži valodnieki grib atvasināt no īpašības vārda „rāms”. Grūnaus. ka šāds izskaidrojums ir par daudz mākslots. 31. Drīzāk ir jādomā. Dažādi nedroši vārdi ir gan bagāti ar dievu nosaukumiem. Tā kā nu trīs Romoves dievus pazīst tikai vēl S. tad šiem dieviem nevaram piešķirt nekādas nopietnas nozīmes. Ļoti dabīgi ir apdziedāta seno latviešu izturēšanās pret dieviem sekošā dziesmiņā: „Kad es gāju jūriņā. kuŗiem Pērkons noderētu par trešo biedru. kamēr senās dievības ir tikai retumis sastopamas. Bertuleitis. Jūriņ’ mana māmulīte. bet trūkst tur tālāku liecību par dievu nozīmi. pakaļā. Pūt. tad gan to starpā nebūtu ieviesies Patolls. Tādas svētsvinīgas nopietnības nebija pat seno grieķu svētnīcās un nav arī vēl tagad ķīniešu tempļos. aizrādīdami uz svētās birzes klusumu. cik tālu ir grēkojuši uzrakstītāji un pie reizes arī paši teicēji. kas vēlāku samainījās ar kristīgas ticības Pikulu jeb Velnu. dzeršanu. lai gan prūšu valodā līdzīgs vārds nav sastopams. nekā no cienības un godbijības. Tā tad nav mums arī iemesla meklēt šādas nopietnas ceremonijas pie senajiem prūšiem. 1. 30780. Turklāt lielākā daļa pasaku ir visu kultūras tautu kopīgs īpašums. Jā arī šāds izskaidrojums būtu pareizs. jūriņa. tomēr viņu nevaram attiecināt uz kādu svētsvinīgu klusumu pie ziedošanas cermonijām. dejas un jautras dziesmas nekā svinīgas lūgšanas un nopietnu klusumu. kādēļ nav še tik viegli sameklējami pašu latviešu senie māņi. ka Patolls un Potrimps nozīmējot dzīvības un nāves dievus. tomēr seno laiku sacerējumu tur ir gauži maz. pūķi. tad tādi jau ir augšā apskatīti. Šādi vārdi izklausās ļoti šaubīgi. Kad izgāju maliņā. raganām. Romoves nosaukumu. Drīzāk mēs še varam gaidīt ēšanu. gan domā. H. leitiski „romus”. bet mēs jau redzējām. kādēļ nav vairs zināms. ka svarīgākās un kopīgās triju baltu tautu dievības bijušas tikai Dievs jeb Debess tēvs un Pērkons. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti. ka S. Ja arī pie prūšiem pēc kristīgās trīsvienības priekšzīmes būtu attīstījušies trīs augstākie dievi. kuŗš ir laidis tautās daudz melu ziņas. bet arī šeit parasti tikai par Dievu. kuŗiem tad gluži vienkārši pielicis vēl no sevis trešo Pērkunu klāt. Pa lielākai daļai tur sastopam garīgas lietas kļūdainā latviešu valodā. Materiālu mītoloģijai tur nav daudz un tie paši paģēr rūpīgas kritikas. kā zināms. vilkatiem. Daudzos vārdos ir arī manāma jaunāku laiku fantazija. Kas zīmējas uz vecākiem rakstiem par baltu tautu mītoloģiju. Pasakas nav arī uzrakstītas īstā un vienkāršā tautas valodā. kā jau augšā minēts. Pūšamos vārdus varam visvairāk izmantot tikai salīdzināšanai ar citām ziņām par mītoloģiju. Grūnaus būs pazinis vecā dokumenta „Patollu” un „Natrimpe”. Tikai retumis tur atrodam seno laiku domas un tekošu tautas valodu.

kas pie mums ir ieplūduši no rietumu Eiropas. tad še neesot vis runa par bāŗa bērniem. Nevaram gan žēloties. pasakas satur tomēr daudz drošu materiālu par latviešu mītoloģiju. bet lai nu mēs varētu kritiski izturēties pret šām pasaku ziņām un izmeklēt no tām vecus un īstus latviešu māņus. t. bet daži mūsu rakstnieki turpretī vēl tagad meklē šādus simbolus tautas tradicijās. bet šādas tradicijas ir vēl līdz šim maz krātas un kārtotas. 32. pr. Vienīgi tik tautas dziesmas daudzina trīs likteņa dievības: Laimu. bet pēdējā ir stipri sagrozīta pēc jaunāku laiku rakstiem un kaimiņu tautu māņiem. 64    . 37.dieviem” un „dievietēm”. Lai gan Māŗu pūšamie vārdi daudzina samērā biežāki nekā tautas dziesmas. ka pasakās būtu pārāk daudz viltotu dievu.). 40. Turklāt vēl jārēķina kādi tīši grozījumi no uzrakstītājiem un izdomājumi no dažiem viltotājiem. Nevar liegt. ka pasakās ir ļoti daudz mītoloģijas vielas. mēs gan atrodam daudz vairāk ziņas pasakās. Kalniņš. tomēr šī pūšamo vārdu Māŗa stāv daudz tuvāku svēto rakstu jumpravai Marijai. Ļoti svarīgas ziņas par seno latviešu ticību mēs atrodam māņos un ierašās. Manharta priekšzīmes arvien vēl mūsu tautas dziesmās tiek meklēti visādi simboli. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā. L.. Līdzīgi Manhartam arī Andželo de Gubernatis meklē pasaku zvēros visādas dabas parādības pie debesīm. Dēklu un Kārtu. Citā pasakā sastopam raganas kopā ar „laumēm” un „spīganām”. Vēlāku. bet gan par kādām mītiskām būtnēm pie debess velves. Visas pasakas pēc viņa domām ir cēlušās no veļiem. K. Meldijas un pantmēra sargātas. izņemot tikai tautas dziesmas. Neskatoties uz visiem šādiem trūkumiem. Tā tad pašu seno latviešu uzskati ir tikai ar lielu uzmanību izlobāmi no māņiem un ierašām. bet svarīgākos no tiem varam še tomēr visus sameklēt. Tikai tautas dziesmās mēs vēl sastopam seno indoeiropiešu mītus par Dieva dēliem un Saules meitām un pazīstamās debess kāzas.. kā zināms. un 41. kādēļ viņš itin visur meklē un atrod veļus. kas ir dialektu vārdi. 1. p. Ja mēs gribam šķirt Dievu no Pērkona un Zemes māti no Veļu mātes tad mums atkal ir jāgriežas pie tautas dziesmām. Manharts. Pēdējais ir vēl vairāk aizrāvies no vienpusīgas teōrijas nekā pirmais. viņas ir uzglabājušas vecākas un skaidrākas ziņas par seno latviešu dieviem un citiem māņiem. K. Kārtu un lielāko daļu no patronēm jeb mātēm mēs neatrodam nekādās citās tradicijās. Daudz pasaku uzrakstītāji ir iemīlējuša šaubīgos „rūķus” un „nāras”. 1. Arī mītoloģijas jautājumos mums ir jādod priekšroka tautas dziesmām. B. par to ir gan daudz rakstīts. kā jau augšā minēts. Rakstu Krājums.. tad mums atkal ir jāņem tautas dziesmas palīgā. Dēklu. pērkonu. Z. bet arī ne mazumu grēkots. Šādus materiālus tad nu mūsu Lerchis-Puškaitis ir lūkojis kārtot un izskaidrot uz gluži nepareiziem pamatiem. „bāŗa bērnus sildīdama”. kas atgādina ļoti senu laiku uzskatus. Kā mūsu tautas dziesmas ir mītoloģijai izmantojamas. Ja saulīte kavējas. mākoņus u. atstāstīdams paša Manharta slavas laikā viņa rakstu „Die lettischen Sonnenmythen” tomēr nav baidījies izteikt šaubas par šādu tautas dziesmu tulkošanu (R. kā zināms. Arī tās pilnīgi pārvalda jaunāki materiāli. viņš arī visu izskaidro pēc latviešu uzskatiem. arī pats Manharts ir atsacījies no saviem simboliem. Par ļauniem gariem un citām līdzīgām lietām. Turēdams turklāt katru pasaku par pašu latviešu ražojumu. kā: sauli. Pēc V. V. tautas dziesmu jūru izskaidroja par debess velvi un Daugavu par atmosfairu. t.

Slīkušie dzīvo tālāk starp „upes raudavītēm” jeb „jūras gaigaliņām”. O. un kā viņi kā cilvēki stāvēja viens otram tuvu. Bet nu mūsu animisti ir izdomājuši. nedz atmosfaira. tad. Mirušu ļaužu dvēseles tad nu arī tiek meklētas ne vien dažādos dzīvniekos. vajaga būt arī bagātākai un labākai. ka arī ceļu uz „viņu sauli” domājas caur šo „Vāczemi”. Pie visām tautām ir sastopamas neskaitāmas tautas dziesmas. Pilna dārgu dvēselīšu. Laižos pati upītē Raudavīšu pulciņā. Tādas pašas dvēseles esot atkal „jūŗas gaigaliņas”. II. tā viņi savienojas auga veidā un negrib vairs šķirties. 200. Tādā pašā ceļā tiek iztulkota sekošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā.). Tā tad ir gluži dabīgi. kamēr raudaves un gaigalas ir un paliek ūdens putni. valda visās tautas tradicijās. Bet nu pastāvīgi daudzināti miroņi ar viņu mājas vietām nevar saskanēt ar to optimisko pasaules uzskatu.. kur piemītot mūsu senču dvēseles. Tautas dzejnieki. „Kas virs zemes ir netaisni šķirti. kuŗiem nav kopīga kapa. Tautas dziesmu „Vāczeme” ir gluži vienkārši vāciešu jeb kungu zeme. (O. ka mirušie kapā dzīvo tālāk. Tautas dzejā valda ticība. Bet nu arī saulīte noiedama iet pār jūru uz vakariem un pēc ļaužu domām laikam gan caur „Vāczemi”. Sekošā dziesmiņā „raudavīte” jau bez šaubām tiek turēta par dvēseli. Tā nu arī Daugava neesot vis upe. bet gan „viņa saule” jeb dvēseļu mājoklis.tur nevajaga trūkt arī dvēseļu. kādēļ dzejiskā valodā varēja pie reizas arī abas samaisīt. 205. nekā paša dziedātāja tēvu zemei. tie sastopas atkal nāvē jaunā veidā un jaunā dzīvībā. Psychologie der Volksdichtung. Kā tā melna netecēs. kā jau augšā minēts. Ne brālīša līgaviņa. Visas tādas lietas tik labi saskan ar tautas dzejas dabīgo un veselīgo optimismu un nebūt nav turamas par miroņu kulta pesimistiskiem simboliem. Gluži tāds pats dvēseļu mājoklis esot jūra. 1. tā viņa nepazīst arī nāves. p. bet arī puķēs un kokos. zināms. ka „Vāczeme” patiešām neesot nekas cits. Bökelis raksta: „Kā tautas dzeja necienī sajēgumu „nekas” un „nekad”.. 1. Tā tad arī tautas dziesmu Vāczeme ir gluži vienkārši Vāczeme jeb Vācija. it kā tautas dziesmās un māņos būtu runa tikai par senču dvēselēm. kā Manharts gribējis izskaidrot. gan nebūs bijuši Vācijā un no viņiem arī nevaram paģērēt kādu drošu liecību par Vācijas robežām. 30710.). kas sacerējuši mūsu tautas dziesmas. 13234. Labāk upes raudavīte. Iemīlējušies. kur mirušie sarunājas ar dzīvajiem . Daugava nav nekas cits kā upe Daugava. p. Neskaitāmās tautas dziesmās sastopam pamata domas: nāvei nav nekādas varas par mīlestību” (ibid. uzceļas kā koki un puķes. Šādai kungu zemei. 65    . kā pati „viņa saule” jeb „Saules mātes aploks”. Tādēļ arī mūsu tautas dziesmas daudzina rozi jeb liepu uz jaunu cilvēku kapiem un viņu nāvi pielīdzina kāzām.. Böckel. izd. dažreiz peld Veļu māte. Ja tad nu gandrīz vai visā pasaulē tiek meklēta tikai kapsēta. uz kurieni brauc parasti pa jūru. kas kā zināms. zināms.Tikpat nelaimīga ir otra vienpusīgā teōrija. lai arī tiem tiek pielīdzinātas slīkušu cilvēku dvēseles. pa kuŗu.

Baski. Jūras māti (Mere-ema). Jūras māte. 26127. (29835. Latviešu valoda būs atdalījusies no leišu valodas visvairāk laikam gan zem seno sāmu un Vidzemes aborīginu iespaida. lībiešos un latviešos. Neviens rakstnieks. tautas dzejnieki varēja piedzejot ari kādas jaunas klāt. vēl nav lūkojis izskaidrot. Mēŗa m. (19725). ka mēs šīs mātes esam aizņēmušies no sāmu cilts lībiešiem un igauņiem. Bet nu somu mītoloģijas pētītāji domā. kā: Vēja māte. 31363 v. ka latviešu māšu vietā arvien būtu atrodami līdzīgi leišu „paši”. kuŗas parasti tiktu sauktas par mātēm. Žemepatis. Miega m. 34119. Miežu m. man ir pazīstami tikai minētie četri. Lauka mātes. šādā ceļā tad nu viegli būtu izskaidrojama šī jaunā parādība latviešu un igauņu mītoloģijā. Pēc vecām vēstures ziņām līdzīgs matronu kults vēl pastāvējis pie senajiem galiešiem un ģermāņiem. 66    . 34043. 6 v. Joda m. Matronu jeb māšu kults. pie kuŗiem pēc jaunāko zinātnieku domām šis kults esot cēlies no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarchālu dzimtas iekārtu. Patiešām pie igauņiem arī sastopam Vēja māti (Tuule-ema). t. apdzīvoja šie aborīgini. nevis pēc tēva. Rūšu m. ja arī ne visu Vidzemi. bet ne viena. Tikai par ilgiem gadu simteņiem viņi būs pamazām pārgājuši igauņos. Mēslu māte. pr. (4124. (4124). (29087). Bet ir mums arī. Kaŗa m. Ziedu māti (28253). (457. un līdz ar jaunām valodas savādībām būs ieviesies pie mums arī šis matronu kults. ka ap Kristus laikiem lielāko Vidzemes daļu. Tā tad matronu kulta sākumi mums ir jāmeklē pie Vidzemes seniedzīvotājiem. Miglas m. jo pie senajiem baltiem kā indoeiropiešu cilts zara nebūs meklējama mātes fīliācija. vismaz ar mātes fīliāciju. ne otra nav plašāki pazīstama un nevar būt arī visai veca. Bangu māti (30865). No šiem „pašiem”. ka arī pie igauņiem šīs mātes izrādoties par samērā jaunu parādību. kas var būt uzrakstītas tikai pēc citu matronu priekšzīmes. Veļu māte. Lapu m. Latviešu Zemes mātes. 34141. Vejopatis un Raugopatis. Ļekatu māti (tikai māņos) un citas tām līdzīgas. (6724). Tā kā pie mūsu radu tautām. kā jau minēts. ka šāda mātes fīliācija bijusi pie senajiem piktiem tagadējā Anglijā un pie ibēriešiem uz Francijas un Spānijas robežām. kas saskan ar latviešu mātēm. 26117—8. tā tad „paši” jeb tēvi. Vēsture liecina. Vispirms nu varētu domāt. jo puķu cienīšana nav meklējama pie primitīvām tautām. kuŗus tura par ibēriešu pēcnākamiem. tad minētā parādība ir turama par sevišķu latviešu mītoloģijas īpašību. Tā ir ievērojama starpība starp leišu un latviešu mītoloģiju. Laukopatis jeb Laukosargas.. Zemes māte.33. Viņa sākumi ir mums droši vien jāmeklē tālākā aizvēsturē. nav tādu dieviešu. Uguns māte u. kur tuvākā radniecība rēķināta pēc mātes. Ūdens māti (Vee-ema) un Maura māti (Muru-ema). Varam vērot. kuŗa gan atgādina augšā minēto Ziedu māti. cik man zināms. Kapa m.).). Pēc visa tā nu būtu jāpieņem. 29181). Tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekādā ziņā nevarēja celties jaunākos laikos. 3184). Minētais māšu kults latviešu mītoloģijā ir jauna parādība. 27904. Pie tādām es gribētu pieskaitīt Naudas māti (11031. No šādām matronām līdz šim vēl nav pārrunātas sekošas: Briežu māte (1335). Nevaram arī sacīt. Krūmu m. kādēļ starp mūsu dievībām ir daudz vairāk māšu nekā tēvu. Te vēl varam pieminēt tikai Stendera uzrakstīto Puķu māti. (29087. 1). kā jau minēts. kamēr līdzīgu latviešu māšu ir vairāk par četradesmit. Nakts m. (2864). kas nesaskan ne vien ar leišu un prūšu mītoloģiju. bet arī ar citu indoeiropiešu tautu mītiem.). Meža māte. kādas šaubīgas mātes pie veciem rakstniekiem. Piena māte. leišiem un prūšiem. (13604. Vēja mātes un Rauga mātes vietā ir sastopami pie leišiem. Pēc vispār pazīstamu matronu priekšzīmes. ka arī pie latviešiem šis māšu jeb matronu kults būs pārnācis no kādas svešas tautas. vēl tagad savās ierašās ir uzglabājuši atmiņas par senāko mātes nozīmi dzimtā.

(27528). Senākos laikos nemaz nebija tik viegli šo dienu novērot un nekādi senlaiku svētki šai dienā nav pierādīti. Āzijā un Afrikā. B.). 11. ka „var pierādīt lielus miroņu svētkus plašā saskaņā gandrīz pie visām indoeiropiešu tautām gada ziemas pusē” (Reallexikon. ar ko mielot mirušo dvēseles. Šie svētki stāv zināmā sakarā ar gada laikiem un gada laiku darbiem. Viņi svinēti visvairāk pavasarī. Šai hipotezei ir bez šaubām daļa patiesības. ka ļaudis nesot uz kapiem ēdienus un dzērienus. Visu to ievērojot. L. 67    . Tuva sakarā ar mītoloģiju stāv arī dažādu svētku svinēšana. Kristīga ticība šo svētku no iesākuma nav atzinusi un pats svētais Augustīns brīnās par to māņticību. p. p. Burne. sal. lai gan viņa vēl neizšķiŗ visa jautājuma.).). Otri tādi senlaiku svētki pie latviešiem būs bijuši Jāņi. jo nav mums par viņiem nekādu tuvāku ziņu. kuŗam par godu ticis līgots. O. ka veļu svētki rudenī ir ļoti veca ieraša gandrīz visā vecā pasaulē. Pēdējā laikā šis izskaidrojums pierādījuma trūkuma dēļ ir jau atmests. 1. (30653) un Ziemeļa m. tā kā tautas dziesmas piemin viņas tikai nejaušos gadījumos. p.) apliecina. Izsauciens „līgo” nozīmējot gluži vienkārši saules līgošanu jeb lēkšanu. 1. Rakstu krājums. Agrākie rakstnieki meklēja vispirms tikai pēc kāda pagānu dieva. ka šāds dievs nav atrasts. 1. tomēr šie svētki nav vēl pietiekoši iztirzāti. Svinēšana notikusi pilna mēneša.). Galīgi turpretī gan būs jāatmet tās domas. tomēr veļu svētku sākums rudenī bez šaubām būs meklējams jau no pagānu laikiem. The handbook of folklore. ka svētkus jau būšot pazinusi pat indoeiropiešu pirmtauta. Tautas māņi vēl daudzina kādu Rīšu māti. Lai gan Jerns (Hiärn) savā Baltijas vēsturē (37. Z. Bet no otras puses zināms zāļu dienas sakars ar Sauli gan nav noliedzams. ka lielākie svētki bijuši ziemas un vasaras sākumā. ka senie līgojamie svētki būtu svinēti pavasarī gaŗākajā dienā. Bet jau 10. (festum omnium animarum). (27536. Bet jau augšā redzējām. 34. 243. bet arī tur trūkst tuvāku aprakstu.—15. K. Smilšu m. 15. 1. Šrāders raksta. gadu simtenī katoļu baznīca pieņēmusi arī šos miroņu svētkus rudenī un nosaukusi tos par visu dvēseļu svētkiem. jādomā. Augšā minētā angļu grāmatā par etnografiju lasām: „Miroņu gada svētki ir sastopami Eiropā. 3). ka veļu mielošana pie latviešiem esot maisījums no katoļu un pagānu ierašām. Seno laiku svētki. Jāņa diena gan pēc laika. Tā rakstīja arī par latviešiem. kas svinēti Saulei par godu gaŗākajā vasaras dienā. p. gan arī pēc nosaukuma. jeb ar gada galu” (C. Lai gan par Jāņu svinēšanu ir daudz vairāk rakstīts nekā par citiem visiem latviešu svētkiem. Kaŗa māti gan vēl pazīst Lange (vārdnīcā) un Joda māti Brīvzemnieks (pūšamos vārdos 48. ka īstie vasaras svētki bijuši gaŗākā vasaras dienā un ziemas svētki īsākā ziemas dienā. (31724). un daži labi sīkumi Jāņu svinēšanā būs pārnākuši pie latviešiem no krieviem un vāciešiem līdz ar kristīgu ticību (skat. retāki jauna mēneša naktīs. Tad atkal tika gandrīz jau vispārīgi pieņemts. ka senāk svinēti trīs lieli svētki. Šo dievību darba lauku mēs varam vērot tikai pēc pašiem nosaukumiem. S. No vairāk indoeiropiešu tautām ir uzglabājušās vecas ziņas. un sakrīt vienā laikā ar rudens ražas beigām. Trijās tautas dziesmās (33209—33211. ka Jāņa diena jeb zāļu diena esot bijusi seno latviešu vasaras svētki. p. ir kristīgu svētku diena. Bet kad un kādi gan bijuši šie senie svētki ? Agrāk domāja. Dažas Jāņa dienas ierašas tomēr liekas būt ļoti vecas un var būt mantotas līdz ar citām radu tautām no tālās senatnes. rudenī un ziemā. kuŗa esot par naktīm vērpusi pie meitu ratiņiem un malusi rokas dzirnaviņas. 1. Tiek pieņemts. 980. Ogu m. R.

2). puķu pušķi un visādas meijas. Uz Saules kultu jau augšā ir aizrādīts. vai „mirst” (32996). Pie radu tautām. zālēm.21624) ir taisni sacīts. lai Jānīti varētu turēt par Sauli. 33046) jeb arī „izgaist” (32980—1). 33047. lai izdotos „labas bites ozolā” (32697) un beidzot vēl „lec kāpostu dārziņā” (32523—4). kuŗa dažreiz tiek taisni nosaukta par fallu (35691— 5). „lai aug govis raibaliņas. kūtī. mājas tēvam līgotāji liek ozola vaiņagu galvā. 35513) ir tāda nozīme. paliks govis ālavīcas” (32459). šo „Jāņa zāli” vēl atgādina viens variants par Jānīša „ziliem svārkiem” (sal. 32984. „pazūd” (32982—90. Tīrumā. kur veļi norauj Jāņa naktī papardes ziedu.). 33004—6). iznāk īstā ziedu laikā un pārejā no pavasaŗa darbiem uz vasaras darbiem. Jānīti ir atkal mēģināts izskaidrot par veli. 33017. dārzā. 32967. Visas Jāņu ceremonijas zīmējas lielākā vai mazākā mērā uz auglību. 32545. 32400. 1. Par Jānīti 68    . Jāņa ceremonijās Jāņa māte vēl tiek saukta par „kuplu liepu” (32618. Pret šiem nu vajaga cīnīties ar visādiem dzīvības un spēka simboliem. un viņa mainās ar Laimu (32542. 32425. „lai aug rudzi. kuŗa Jāna vakarā tiek „vesta” (32997—9. Pēc pielīdzinājuma Saulei. kuŗa laikam saukta arī par ziedu dienu (15482). 32559—60. Bet ja no 927 Jāņa dziesmām tikai nedaudzas aizrāda uz tuviem sakariem starp Jānīti un Sauli. 32981. Jānītis apjāj laukus. Šim nolūkam tad arī noder vaiņagi. Tādēļ arī „zilgalvītes” vienā dziesmā ir „pirmās Jāņu zāles” (32395) un starp „puķu pušķiem” sauc „zilos” pirmā kārtā (32394). pēdējā nezīmējas uz Jāņiem. Arī Jāņu ugunis kokos un kārtīs laikam būs dedzinātas par aizsardzību pret visu ļaunumu.) no šiem piemēriem. Ar auglības svētkiem stāv parasti sakarā arī Saules un fallus kults. lai viņām varētu piešķirt vissvarīgāko nozīmi. Tautas dziesmās Saule vēl mainās ar „Jāņa sievu” jeb „Jāņa māti” (32542. lai gan vispārīgi Saules lomai Jāņa dienā pieder ievērojama vieta. Auglības svētkos darbojas arī burvji.). 32672). un 34758). 33021. 32958. 32990) jeb arī Jāņa rītā saulei lecot (32978. Jānītis arī „iejāj bišu dārziņā” (32517). 32973. 32865). dziesmas vārdiem visvairāk „zied zemīte zilis ziedis” (17608. Augšgalieši „līgo” vietā dzied arī „rūtuo” (ruotā) un dažās dziesmās Jānītis mainās ar Sauli (32532. Uz auglību zīmējas sevišķi divi (33014. Arī citur „Jāņa zālei” (35111. kamēr citos piemēros Saule arī „līgo” (32443. Skopai Jāņa mātei līgotāji uzsauc: „Ja nedosi siera. un ar siena pļaušanu sākas ražas ievākšana. piena. 32985—8. raganas un visādi skauģi. lai aug visa labībiņa” (32552). 35495) jeb „Jāņa puķei” (37823. cf. Zudušo sievu parasti atrod Pēteŗdienā (32980. Beidzot Jānīšam tiek vēl daudzināti „zili svārki” (33047. cf.) un Saules meitu (33009. nevis Jāņu rītā jeb pašā dienā. 32931.) un „melno odzi” (32629. kas grib ļaudim kaitēt. 32566). 33156) un maina ar „Dievu” (32532.) un Jāņa sievas „lielu sakti” (32978. Igauņi domājot. Jāņa diena. ozola (Jānītis ir „ozoliņu tērētājs” 32320) un sērmūkšļa zariem. ka Jāņa rītā Saule „rotājas”. kā: puķēm. lai aug baltas avitiņas” (32749). 33009. Neretis ir runa par „vienu pašu Jāņa zāli” (32383. Svētki iekrīt ziedu laikā un pats Jānītis „ziedainītis” (33022—33029) stāv allaž sakarā ar zilu krāsu jo t. pie leišiem Saule dej lieldienas sestdienas vakarā. bet Jāņu sakaru ar veļu kultu es esmu atradis tikai vienā tautas dziesmā (32408). Ar rāceņu sēšanu beidzas sējas darbi. gan arī par „zilzobīti” (32381). Uz to pašu kultu var zīmēties „Jāņa sieva”. 32912. 35445. kamēr Jānīti parasti sauc par „Dieva dēlu” (32634. 32902—9. ka Saule dancojot lieldienas rītā no priekiem par Kristus augšāmcelšanos. Turklāt īstā līgošana notiek tikai bez saules zāļu dienas naktī. stallī.). Viņu sauc gan par „zilgalvīti” (32957). sal. Bet arī šādu maiņu ir par maz. 33140. „lai aug viņa kumeliņi” (32694) un mājas māti aplīgo. 35008. kuŗas arī pazīst Saules rotāšanos. 32387). 32614. lai aug mieži. 8454). 35258.). pie bitēm — visur gaida labus augļus. tad tas ir tomēr par maz. Pie krieviem Saule rotājas (coлнце играетъ) lieldienas un Pēteŗdienas rītā. Vispirmā kārtā Jāņi ir zemkopības un lopkopības svētki. 32444. bet ir mums liecības arī par fallus kultu.

). No latviešiem gan laikam būs aizņemts vilku valdnieks „Līkon” pie igauņiem un zāļu un koku dievs. puiši. Jānītis nav aizmirsis arī „Dieva suņus” un devis tiem vaļu rīkoties pēc patikšanas. J. Pašu Jāņu vakariņu Vilks nokoda kumeliņu. ka es še no savas puses nevaru pielikt nekā jauna klāt. 14. 32508. Lai Krancīša vilks nenesa. Ka darbības vārds „līgot” ir rada ar leišu „linguoti”. 32515. uz to jau ir aizrādījis E. 32509 cf. R. jo pēc tam visas zāles sākot briest un zaudēt savu spēku. Jāņu nakti. Man kaziņu vilks aiznesa Pašā Jāņu vakarā. Pie seniem latviešiem zīmējas uz atturību vecā ieraša Jāņa nakti nemaz negulēt (33179—33197). Vispārīgi fallus kulta svētkos tiek ievērota dzimumu dzīvē vai nu lielāka brīvība. Šo Trautfetera aizrādījumu ir populārizējis Zariņu Kārlis (Mülleris). Par aizņemšanos liecina ne vien nozīmes vienādība. Jau kāds Trautfeters (E. kuŗi ir viņa suņi. tā arī latviešu Jānītis liekas būt vilku valdnieks. kas nozīmē fallu. brāleliņi. 1. 35351). C. 32510. K. 32760. Jānīts zirgu nojādīja Pieguļnieku meklēdams. Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. Ai. Wiedemann. Rakstu krājums. 12814. 1. Z. Tā nu arī varam saprast. un 28. Tie nejāja pieguļā. Kā pie igauņiem Līkons un Juris valda par vilkiem. Aus dem inneren un äusseren Leben der Ehsten. kā zināms. p. 15. Ziedu svētkiem ir liels svars arī pašā ļaužu dzīvē. 34980. „Lieckio” pie senajiem somiem. kur neretis notika arī saderināšanās (33078—33134). Tikai līdz Jāņa dienai tika lasītas visādas dziedināmas zāles. Volters. 660). bet šādam salīdzinājumam trūkst tuvāku pierādījumu. Citas tautas dziesmas aizrāda arī uz zināmu brīvību šai ziņā (33119. I. 34810. 35650). sauc arī par Līkona dienu (Līkoni püha). 32502. p. Turklāt Jāņu nakts bija labākais laiks jaunu laužu satiksmei. L. ka „līgo” būšot rada ar sanskrita „linggam”.). 362— 363. Glabājat zirgus! Jānītis krūmos. bet arī līdzīgas skaņas. puiši.un Jāņa sievu ir laikam arī runa šādā dziesmiņā: „Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja” (32919). 69    . kādēļ Jāņa naktī nejāj pieguļā un kādēļ tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (Etnografisku rakstu krājums. Iemaukti rokā. B. Jāņa zāles tika izlietotas arī nākamības zīlēšanai. Aplīgoju savu Kranci. p. Rīdīs jūsu kumeliņus. Jāņu dienu igauņi. Trautvetter) raksta Inlandē (1850. Gudri mani brāleniņi. 1. Vispārīgi igauņi svinējuši Jāņus gandrīz uz matu tāpat kā latvieši (T. kā redzams. Jāņa naktī. Par tādu pašu kārtību liecina vēl daži citi piemēri (34817. jeb pilnīga atturība. Par līgošanu jau ir tik daudz rakstīts. v. 27. 33123.

Bez šaubām latvieši būs svinējuši arī savu jaunu gadu un proti tādā laikā. Šai laikā bijis jāgādā arī par drošību pret burvjiem. 30162) neattiecas uz priekšvēstures laikiem. Paliek pāri tikai pavasaris. Tā tad būtu gluži dabīgi. Drīzāk gan „Līkon” un „Lieckio” būs aizņemti gluži vienkārši no izsauciena „līgo”. Līgāja jeb Līgona eksistence. Rudens nenoderētu gājējiem. kas saskanēja ar viņu dzīves prasībām un dabas apstākļiem. Lauku darbu maiņa. somiem un igauņiem. un div ievērojamus svētkus kopā nekur nemēdz svinēt. Šai dienā veci ļaudis vilkuši uz kūts durvīm lietuvēna krustus. skauģiem un vilkiem. Vakarā notikusi apliešanās ar ūdeni jeb tā sauktā „rumelēšanās”. Juŗa svinēšana ir ne vien līdzīga pie latviešiem un leišiem. Tās pašas jauna gada ceremonijas turpinājuši arī Trijkungu jeb Zvaigznes dienā. 70    . janvāris saukts par Bašķu (no Zebastiāna) dienu. Lai gan dažas Juŗa dienas ceremonijas būs pārnākušas pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. bet no vecajām pagānu ceremonijām tikai maz kas ir vēl uzglabājies līdz mūsu dienām. kuŗiem ar visu iekulto labību. Daudz vecas svētku ierašas gan vēl zīmējas uz senākiem katoļu laikiem. Sveču dienā. Kristīgas ticības jauns gads. kā zināms. Tagadējie svētki pie latviešiem jau visi stāv sakarā ar kristīgu ticību. Līdz ar to no Jurģa ir sākušies jauni darbi zemkopībā un lopkopībā. V.Pēc šādiem faktiem mums ir tomēr zināms iemesls meklēt pēc kādas pagānu dievības pie seniem latviešiem. jo tādai gada dalīšanai nebija nekāda sevišķa pamata. ievākto lopu barību un pašiem lopiem būtu jāpāriet uz citu dzīves vietu. Tagadējie svētki. kad ziemas pārtika ir iztērēta un pārvešanai ir palicis mazāk mantas. Citu kādu pierādījumu šeit pavisam nav. nav savienots ar daudz veciem māņiem. latvieši vārījuši cūkas pusgalvu. Pieguļas māte (pie Bīlenšteina) un personificētā Pieguļa (30091—4. Teņa dienā. tāpat kā arī igauņi. Turklāt arājam pavasarī ir jāuzsāk jauni zemes darbi. Ūsiņš. kā jau jauni svētki tautas dzīvē. skandinaviem. ka jauns gads būtu bijis pavasarī un būtu pārgājis uz mūsu laiku Juŗa jeb Jurģa dienu. Latvieši Juŗa dienā dzinuši pirmo reiz lopus ganos un vakarā jājuši zirgus pieguļā. Kāda zināma latviešu jauna gada jeb pavasaŗa dievība no senajiem pagānu laikiem mums nav pazīstama. jo Juris jeb Jurģis. raganām. Vispār pazīstama un laikam arī viena no vecākām ierašām ir „laimes liešana”. Tas laiks nevarēja būt ne ziemā. 2. Turpretī par Zemes mātes sakaru ar Juŗa dienu (skat. lai nākamā gadā lietus lītu. krieviem. Visur Juŗa diena ir vismaz senāk bijusi gājēju pārejas laiks uz citu dzīves vietu. Visas jauna gada ierašas pastāv gandrīz tikai zīlēšanā un nākamības pareģošanā. Vecajos katoļu laikos šai dienā vestas govis arī pie svētīšanas. tomēr netrūks tur arī atlieku no seniem pagānu laikiem. nodaļu) mums vēl trūkst tuvāku ziņu. 35. bet ar vērojumiem vien vēl nebūt nav pierādīta Līgas. 17. Sāksim šo svētku aprakstu ar jaunu gadu. 20. kaut gan šāda nozīme tautā vairs nav pazīstama. Tāpat rudenī jaunsgads stāvētu tuvu kopā ar veļu dienām. kad govis bijušas jāsargā no visāda ļaunuma. lai lopiem labi klātos. tad cūkas mierīgi rakušas zemi un neesot zagušās labībā. kuŗa būtu stāvējusi Jānīša vietā un līdzinātos no vienas puses sanskrita vārdam „linggam” un no otras puses igauņu Līkonam. Jurī kāvuši gaili un vārījuši olas jeb pentogu. Viss tas varētu zīmēties uz senajiem jauna gada jeb pavasaŗa svētkiem. bet arī pie vāciešiem. janvārī. Jā cūkgani paglabājuši purna kaulu un vasaru ierakuši cūku ganībā. notiek tikai rudenī jeb pavasarī. nedz arī vasarā.

IV. Dažās tautas dziesmās Metenis ir arī personificēts. Lielākie dancotāji bija jauni cilvēki. Runā bijis jāsargās. 1). 1. Arī vācieši metenī cepuši dažādus raušus. ka nepasprūk kāds vārds. vāciešiem un iguņiem metenim ir vēl sakars ar cūkām. Katra vadus draudze izrīkojusi savas dzīres.februārī. Tad vēl aizrāda. lai sargātu ēkas no pērkona. un tad ar astoņām dienām. Viņš „sukājas kaktā” (32221—3). lai gaiši degot. 32219. Pazīstamā J. lai vējš jumtus neceļ. igauņi cūkas kājas. krievu пироги). 17. Bindus jeb kustoņu dienā. it kā metenis nozīmētu jaunu gadu un būtu cēlies no tāda paša vārda. 1) un sabojātā veidā arī par mietnesi (33466. D. kā redzams. Pelnu dienā latvieši veduši pelnus dārzā. kā p. „pelnu dienas gaidīdams”. 411. Tikai no pārprašanas ir radušās tās domas. kaķis. dzeguze (L. 32232) un dej jeb danco. kas pārģērbušies par budēļiem jeb ķekatām. Meteni tautas dziesmas sauc vēl par miesmeti (32214). 3. vastalāvi (32213. gads. kas bijušas savienotas ar lielu dziedāšanu. lai augtu gaŗi lini. jau no triju kungu dienas sākot. Hoopsa reālleksikonā ir sacīts: „Vastalāvim no sākuma nav nekā kopēja ar gavēšanu. „kulītē” (32220. lējuši sveces. Šo dienu saukuši arī par vēja dienu un negājuši rijā. šāda vizināšanās un budēļos iešana metenī var atkal būt aizņemta no krieviem. gāja no mājas uz māju. Latvieši un Prūsijas vācieši (H. augšgalieši pakaŗot zem jumtiem sāli un svētīto ūdeni. kas zvejniekiem nozīmē nelaimi. lai barojas un danco govis (32211. Nav arī vēsturē nekādu aizrādījumu. „ļepeškas” (32213. martā. kad atmet gaļas (мясо) ēšanu. Metenis. Visi pieci arājiņi. un 412. ka krievu mjasopustā vairs gaļas neēdot. 32233) jeb „padusē” (32224). 32210. Visas meitas malējiņas. lāči pamostoties no ziemas miega un nākot pirmo reiz no migas laukā. Svētās Agatas dienā. Viņš „brauc par Daugavu” (3220) jeb „nāk par kalnu” (32224) ar „cūkas ausi” (32220). 71    . Frischbier. Pēc vienas dziesmiņas vārdiem Metenim ir arī dēli un meitas. Latviešu jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svinējuši metenī arī zvejas svētkus. Latvieši meteņa laikā gājuši arī ķekatās un budēļos. p. 5. krievu bļinas).” Tad baznīca sākusi gādāt par līksmības ierobežošanu. zaķis. Metenī vizinās. kā: „pīrāgi” (32213. februārī. ka šādi nosaukumi un svinības zīmējas tikai uz vastalāvi. Meteņami piecas meitas. Tai dienā nedrīkstot nekā no meža mājā nest. Ģēdurtas dienā. Arī igauņi vizinājušies metenī. bet tautas dziesmas bieži vien daudzinot. Senos laikos meteni jeb vastalāvi svētījuši kādas četradesmit dienas. 32218. ir cēlies no miesnieša. Pie latviešiem. „kāju” (32233) vai „galvas pusi”. atdzīvojoties visi kustoņi. Šim jautājumam ir jāmeklē atbilde kristīgo svētku vēsturē. ka ap Meteņa laiku būtu turēta gada maiņa.: lācis. 32211. ka metenī ēdot gaļu. Ja ko atvedot. Bet nu gads un jaunsgads ir divi pavisam dažādi jēdzieni. ēd gaļu un tiek saukts par „melnaci” (32214). 32227). Meteņami pieci dēli.). Arī agrāku laiku rakstu liecības skaidri aizrāda. p. tad par vasaru nākot čūskas mājā. un es nezinu nevienā valodā neviena piemēra. kur ar vienkāršo gada vārdu apzīmētu arī jaunu gadu. kā leišu „metas”. Uz krievu ierašām aizrāda arī meteņa ēdieni. лепешки) un „griķu karašas” (32213 v. 21. lai kukaiņi nemaitātu stādus. tad astoņām un beidzot trim dienām. lai izdodas labi lini (28288. saīsinot svinības līdz desmit. martā. kas savukārt ir tulkots no krievu valodas (мясопустъ. sal. kr. 32215. Preussisches Wörterbuch) vārījuši metenī cūkas galvu. tāpat italiešu carnevale) un nozīmē laiku. 32209. Krievi ierobežojuši svinamo laiku vispirms ar četrpadsmit.

Zaļā ceturtdienā meklējuši mežā čūskas slimības dziedēšanai. lai krusa nenosistu lauku. Tuvā sakarā ar Jāņa dienu stāv Pēteŗa diena. ka ziemas svētkos esot dzimis Dieva dēls. jātin dzijas kamolā un jāvāra lieli kluči jeb ķiļķeni. maija. beidzies Vītus dienā. Arī pats nosaukums nav visai vecs. Kā senajie auglības svētki viņi jau ir augšā aprakstīti. Pēc Hūpeļa. Tādēļ būtu jādomā. maijā) nedrīkstot sīpolu stādīt. Juŗa dienā latvieši kāvuši gaili un tecinājuši viņa asinis uz staļļa sliekšņa. Vasaras svētku meijas varētu būt lietotas pēc Jāņa dienas priekšzīmes. kuŗam „lieldienā šūpuli kāra” (33292 un 33295). 1). jo tad viņi izziedot. Sējas laiks. Debesbraukšanas jeb krusta dienā nedrīkst ne art. čūskas. 1) un lai par vasaru odi nekožot (32237). ka šādi uzskati ieviesušies pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. ne arī no krievu valodas. zem zirga siles un pat uz auzām. lai nākošā gadā visi būtu veseli. uguns dienu. Bet arī mūsu tautas dziesmas dod savu izskaidrojumu. Pūpolu svētdienā latvieši pēruši gan cits citu. bet tikai zināmas svinīgas „dienas” un „laikus”. 32271. No krieviem būs laikam arī nākusi lieldienu šūpošanās. Pēc tautas dziesmām Jānītis ir „ziedainītis” (33022—9) un nāk 72    . Šī māņticība dibinās uz analoģijas burvības. gan arī savus lopus ar pūpolu zariņiem. lai aug lini un kaņepes (32263. lai Marija to sargātu no aukstuma. kas bijusi itin kā Jāņa atsvēte un saukta laikam arī par lapu dienu (15482). No Urbāna dienas. Vasaras svētki pieder pie trim lielajiem baznīcas svētkiem un viņu nosaukums nav tulkots ne no vācu.: zāļu dienu. p. Tur mēs dzirdam. tad tās ceremonijas būs pārnestas uz Jāņa dienu un Juŗa dienu. J. p. jūnijs. jo tad kokiem tekot asinis. Baltijas vācieši esot sējuši kāpostus. kā arī lakstīgalas dziedāšana. pēc A. R. no kā ir tulkots augšējais latviešu nosaukums. 1. B. Vīdemans raksta. F. martā. 39. varot redzēt mirušo cilvēku dvēseles. jūnijā. Jurģa. Pie krieviem šī ieraša ir uzglabājusies līdz mūsu dienām. tura lieldienu par lielākiem svētkiem. Ījaba dienā (9. Rakstu krājums. ka kādi vasaras svētki jau būtu cēlušies pagānu laikos un būtu savienoti ar daudz māņiem. Dieva dienas. Ja latviešiem pagānu laikos bijusi kāda svinama vasaras diena. latvieši rēķinājuši īsto sējas laiku un no tās dienas arī lakstīgala sākot dziedāt. kas zīmējas uz lopkopību un zemkopību vispārīgi. Svētais Juris palicis par zirgu patronu tādēļ. lai aug lielas kāpostu galviņas. 32279. „lai telītes ganījās” (32271. sauktā arī par pavasaŗa Māŗu. „Ar pavasaŗa Māŗu ļaudis izbeidz vakaros dedzināt uguni un paēd vakariņas ar dienas gaismu” (J. lai zirgi labi izdotos. Šai dienā nedrīkst griezt neviena kociņa. 25 martā. Ļaudis. Bīlenšteina vārdiem esot „zirgu svētdiena”. Tomēr nekādas vecas vasaras svētku ceremonijas mums nav pazīstamas un pašiem svētkiem latviešu dzīvē nepieder nekāda ievērojama loma. 17. prusakus. L. veļu laiku. 25.). 15. 25. kas dzimuši pulksten 12 naktī no zaļās ceturtdienas uz lielo piektdienu. aprīlī. Par vispopulārākiem latviešu svētkiem ir jātura Jāņa diena 24. zvirbuļus un vanagus. sējas laiku. Ģurģa. kā cēlusies šī šūpošanās lieldienās. Pašā lielā piektdienā staigājuši burvji un raganas ar savām nešļavām. žurkas. Varētu būt. p. ka igauņi šai dienā sataisījuši zemi kāpostu stādīšanai. Naktī uz šo Māŗas dienu esot pagrabos uz kāpostu galviņām kāpostu sēklas. ne ecēt. Šūpojoties tādēļ. Vecākas var būt Juŗa dienas ierašas.Kāpostu Māŗas dienā. jūnijā. tādēļ ka vārdi „krusts” un „krusa” ir līdzīgi. kas jāj uz balta zirga. Pieņemsim tik vēl to. Heniņš. kā zināms. ka govis pēc Jāņiem „noraujot pienu” un dzeguze kūkojot tikai līdz Jāņa dienai. ka viņš arvien tiek tēlots kā skaists jauneklis. Tai pašā dienā ar dažādiem māņiem lūkojuši aizdzīt blusas. Juŗa jeb Ūsiņa dienā 23. 29. kādēļ viņa arī tikusi saukta „великъ день”. Krievi. jo senie latvieši nav pazinuši nekādu „svētku” (no krievu cвятки).

kā zināms. laidi rudzus.. Līdz Pēteŗiem vēl lasītas aizmirstās vai atstātās zāles tējai un slimību dziedēšanai. Laidi miežus. augustā ir svētā Laurencija diena. 1. sal. 10. 33232). Līdz ar Jāņa dienu tautas dziesmas piemin vēl laideni jeb laiddienu (2. kas līdzinās Jāņu ierašām. laidi.„ar ziediem”. Pēterīti lapainīti. laidi rudzus. 33036. atrodas Pēteŗos. neilgi pēc Pēteŗdienas. 34758). Labrencī ēst un dzert. Jānī gāju rādīties. katram bijis jāsaka: „Dievs dod sātu. jūlijā. dzīvojis 3. laidainīte. Laidainē solīties. kamēr Marijas debesbraukšanas diena jeb lielā Māŗa ir 15. Laidi miežus. Līdz tam pašam laikam retumis vēl kūkojot kādas dzeguzes (2438) un tad pārvēršoties par vēja vanagiem. Nosaukums laidene (sal. kā jau augšā minēts. Jānī gāju raudzīties Pēterī dzirdīties Laidainē palaižos Neveiklīša rociņā. Atlaid manu arājiņu. 33025. Laidainīte nabadzīte Visu ziedu lasītāja. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. jūlijā). jo tad Uguns māte gribot atpūsties. kad svin Dievmātes drēbju nolikšanu. Jauno maizi pirmo reiz ēdot. kamēr pie augšgaliešiem visas pirmās desmit augusta dienas bijušas „gunis dīnas”. Tādu pašu ierašu redzam arī pie latviešiem pēc sekošās tautas dziesmas (14027). Šī pati loma viņam pieder pie latviešiem. jo pirmie parādās „ziedu cekulā” un otri „rudzu kūlītī” (34758). kuŗi to sauc par Labrenci un Lāranci. jūlijā. Tādēļ arī šis Laurencijs tiek turēts par uguns patronu. Labrencī nedrīkstējuši kurināt mājā nekādas uguns. 33074. meteni) zīmējas drīzāk uz veciem pareizticības svētkiem 2. 33111. gausu!” Arī pie igauņiem Jēkabi ir ievērojama diena. „Jānīšami zili svārki. augustā). atvasinādams šo vārdu laikam no verba „laisties”. Pēdējā dziesmiņā to nostāda priekš Labrenča (10. kamēr „Pēterītis lapainītis” nāk tikai „ar lapām” (32987. gadu simtenī pēc Kr. 25. latvieši cepuši jaunu maizi un pirmo kukuli nesuši uz lauku ziedam. Pēc sekošām tautas dziesmām mēs redzam. ka tā drīzāk būtu Marijas debesbraukšanas diena. Pārdot savu vainadziņu. ka laidene jeb laidaine patiešām ir Marijas apmeklēšanas diena. Pēteŗami puspelēki” (33047. tad 73    . un ticis dzīvs sadedzināts. Dažās vietās Labrencis saukts arī par uguns dienu. Igauņi laidenē ievērojuši dažas ceremonijas. Še var būt domāta atlaišana jeb nolaišana. 33055. 33217. augustā. Ai. Laidi. Pēc diviem pirmajiem piemēriem mēs redzam. kuŗš. Stenders šo izskaidrojumu ir uzņēmis ar piezīmi. Ulmanis izteic šaubas par vārda nozīmi un domā. Jāņos pazudusī Jāņa sieva. Jēkaba jeb Jēkaupa dienā. kuŗu Lange tulko par Marijas apmeklēšanas dienu. ka tas ir vidzemnieku vārds. Jānīti ziedainīti. ka laidene atrodas ziedu laika beigās. 33111.

Miķēlis (29. kā zināms. D. Katriņās sievieši. oktōbrī) parasti rēķināts tā saucamais veļu laiks jeb Dieva dienas. Mārtiņa diena senāk svinēta 11. L. Beidzot vēl Labrencis bijis āžu kujamā diena. Ar Juri pieguļa sākas un ar Mārtiņu beidzas. ka „no Bērtmaņa kamenīte ziediņā pakārās. Visur šis laiks tomēr nav bijis vienāds: citur īsāks. 33245—6). 1. septembrī) mūsu tautas dziesmās nav bieži sastopams un tiek pieminēts gan par zirgu patronu (30052 un 30226 v. 39 . Ūsiņam un Miķēlim. Arī latvieši pazīst Mārtiņa karašas un zirņu pīceņus jeb ķēķus. sevišķi pirmajam. Augšgalieši lielā Māŗā gājuši pa parām baznīcā. gan arī par labības audzinātāju. Mārtiņš ir viens no slavenākajiem Francijas svētajiem un esot dzīvojis 4. kad latvieši nemērkuši linus. Ar Mārtiņa zosi stāv sakarā arī veca katoļu leģenda. tas varbūt ir nācis no katoļu ticības tradicijām. Pēc kristīgas ticības simbolikas lielais eņģelis Miķēlis ir kapsētu patrons un pirmais dvēseles sargs tūliņ pēc cilvēka nāves. jo abas. kā redzams. tad viņš esot paslēpies zosu kūtī. sevišķi aitas. novembrī. Pie igauņiem Nikolajs ir lopu. Mārtiņu sauc tautas dziesmas par .bagātu vīru” Katriņu par „badastakli”. Miķēļa un Mārtiņa dienām. pielīdzināms Jurim. lai būtu laba raža. Laikam šā gadījuma dēļ viņa savādais mētelis ar kapuci ticis turēts par viņa svarīgāko relikviju un tiek minēts arī vienā tautas dziesmā (33242). Marijas dzimšanas dienu 8. gadu simtenī pēc Kristus. laikam vīrieši ģērbušies maskās. Pēc katoļu tradicijām abi šie tiek arī tēloti par jātniekiem. No Miķēļa līdz Simjūdam (28. Mārtiņa dienai esot pievienojušies seno romiešu rudens svētki. kur viņu atraduši tikai pēc zosu kliegšanas. kad senie latvieši mielojuši savu senču dvēseles. novembrī. 74    . svētīšanai. kad latvieši kāvuši aitas. Mārtiņos. p.” Marijas debesbraukšanas dienu 15. L. bet ja šai dienā ābolus cepot. Heniņš (R. Pa daļai uz šo mēteli zīmējas Mārtiņa budēļi jeb kūjenieki ar maskām. Ansbergs. septembrī latvieši saukuši par mazo Māŗu tāpat kā arī igauņi. Kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu. K. pirmā oktōbrī.. Simjūda dienā dvēselēm jeb urgučiem vēl sataisījuši pēdējo maltīti un tad dzinuši viņus atkal projām. Ja veļu laiks sācies no Miķēļa. decembrī ar savu zirgu kultu atkal ļoti līdzinājās Juŗa. tāpat kā Bērtulis (24. tad tai mājā āboli vairs neaugot. III. p. Miķēlim Juris ir pielīdzināts kā pūķa uzvarētājam un Nikolajam kā jaunekļu patronam.tanī gadā izceļoties ugunsgrēks. Rakstu krājums.) turpretī tura augšā minēto lielo Māŗu par rudens Māŗu. ka vēl tagad varētu brūtgānu iegūt” (J. kam ziedo gaili jeb cāļus. meitas nākušas iekšā gulēt un likušas cerību pie malas. 1. Pēc tautas dziesmām Mārtiņš ir atkal zirgu patrons. 319. Šie svētki pārnākuši pie latviešiem tikai ar katoļu ticību. Dažos apgabalos viņi veduši uz baznīcu arī lopus. jo Miķēlis parasti tiek minēts kopā ar alu. Uz Miķēļiem. Nikolaja jeb Miklāva diena 6. Abām minētām dienām pēc jautrības ir līdzīga Andreja diena 30. viņš reiz ziemā saticis kailu nabagu un atdevis tam pusi no sava mēteļa. citur gaŗāks. augustā) jēru kaujamā. sevišķi aŗamo vēršu patrons. Labrenča dienā arī āboli tiekot gatavi. Bez tam Katriņa turēta arī par aitu dienu. ir senāk darīts alus. Arī pie igauņiem ir usglabājušās ļoti līdzīgas ierašas. Pēc tam viņš redzējis Kristu un pieņēmis kristīgu ticību.). augustā sauc par lielo Māŗu (pie baltkrieviem Большая Пречистая). bet tagad 10. J. B.). XVII. ir budēļu dienas. Tautas dziesma (6021) vēl piemin.1. Ar Mārtiņu kopā neretis tiek minēta arī Katriņa (30224— 5. Igauņi no Andreja dienas skaitījuši ziemas sākumu. kur ticis daudz ēsts un dzerts. Tā izskaidrojas Mārtiņa zoss. Meitas tad zīlējušas preciniekus tāpat kā pie vāciešiem un krieviem. Būdams pagānu kareivis.. Z. „Rudens Māŗas dienā. pīrāgi un vīns rietuma Eiropā. kā jau minēts.

Lai koki labi uzturētos. sila (šilinis). lai nākošā gadā augtu laba labība. P. tad skuju kokus cērt jaunā un lapu kokus vecā mēnesī. 36. tad vess meitas šoruden” (33262). Zināms sakars ar ziemas svētkiem ir vēl kaķiem (2258. Nav nekādu šaubu. Pāŗa piemēros (33307. neguļu ziemas svētku nakti. Sēt turpretī grib tikai jaunā mēnesī. Pēdējās ziemas svētku vakaros dziedot (313. ziedu. Zināmu ziemas svētku ceremoniju sauc arī par „vilku gaiņāšanu” un P. Par labu laika pazīšanu liecina arī senie mēneša nosaukumi pie latviešiem: ziemas mēnesis (janvāris). rudens un vilku mēnesi. rudzu (rugpiutis). kā domā.) bez šaubām ir jauni. ka senāk. rudzus”. Līdz ar kūķiem tautas dziesmās vēl piemin pupas un zirņus (33278). bet būs pa daļai aizņemti. pēc kā varot vērot nākošās vasaras laiku (33256). suņu. ka ap ziemas svētkiem latvieši uz krustu ceļa vilkam kazu upurējuši. un salnas mēnesis (grodinis). jo latvieši tai dienā vārījuši kūķus (кутья) ar cūkas galvu (33291. Einhorns stāsta. sila (t. 33280). Vispārīgi šai laikā ievēroti dažādi māņi. (decembris). sveču mēnesis (februāris). tādēļ arī dzied: „Ziemas svētku vakarā ēdam dzīvu labībiņu” (30299—300). sērsnu jeb baložu mēnesis (marts). p. siena jeb liepu m. Uz pagānu laiku ierašām varētu zīmēties „ziemeļa piesaukšana”. Svinēšana sākusies jau iepriekšējā vakarā. sulu (sultekis). izdotos lopi un būtu daudz ābolu. suņu jeb rudzu m. liepu (liepinis) jeb siena (šienavimo m. pa daļai patstāvīgi cēlušies līdzīgos dzīves apstākļos. 33278. (septembris). ka latvieši šai vakarā vēluši bluķi apkārt. kuŗu tad beidzot sadedzinājuši. Līdzīgus māņus atgādina sekoša dziesma: „Neguļu. sveču un suņu m. sulu m. kad vēl nebija nekādu kalendāru. Kaķus esot svērušas jaunas meitas un „ja svērs kaķis puspodiņu. ziedu jeb papuves m. ka šāda laika rēķināšana būs pārgājusi pie senajiem baltiem un no šiem atkal pie latviešiem. (jūlijs). kā senie latvieši rēķinājuši laiku. kad vilki skrien baros u. Svētku un viņu ierašu izskaidrošanai mums atkal vajaga zināt. sējas (siejos m. bet arī mēnešos. kad zāle sāk zaļot. 33265. salnas un vilku mēnesi. Tālāku dabūjam dzirdēt. Tā arī dažas indiāņu ciltis Amerikā izšķiŗ mēnešus. mēnešu maiņas tika vēl rūpīgāki novērotas. siena jeb liepu. Šie nosaukumi nav meklējami indoeiropiešu pirmvalodā. (maijs). sējas. Einhorns raksta. (novembris) un vilku m. lai „pūš” laukos „miežus. lapu jeb sējas m. būšot dalījusi gadu ne vien gada laikos. Varam domāt. Agrākie laika rēķini.Ziemas svētki ir bez šaubām vieni no svarīgākajiem seno latviešu svētkiem. (aprīlis). Slavu valodās vēl sastopam baložu. kuŗš saukts par bluķa vakaru jeb „kūķu vakaru” (33505).). ka ziemas svētki „bluķi vilka” jeb „bukiem lēca”. kad lapas krīt no kokiem. tomēr kādi gan būs cēlušies jau priekšvēsturiskos laikos. rudzu. Jau indoeiropiešu pirmtauta. (jūnijs). (augusts). veļu jeb zemliku m. viršu) m. papuves. kad labību sēj. salnas m. Lai gan šie mēneši ir mākslīgi saskaņoti ar kalendāra mēnešiem un daži (p. 33413) ir arī runa par kazas gaļu. 33419) un bitēm. papuves. No šiem mēnešu vārdiem astoņi sekošie saskan pilnīgi ar leišu nosaukumiem: baložu (balandinis). kamēr lieldiena „šūpli kāra” (33292).). mežā „smilgas. i. t. 33322. Pēdējais nosaukums ir aizņemts no krievu valodas (кутя). (oktōbris). siena. lācenītes” un stallī „bērus kumeliņus” (33282—3). 75    . Pēc seno laiku priekšzīmes vēl tagad latviešu zemkopji labi izšķiŗ vecu un jaunu mēnesi. lai mani liniņi veldē nekrīt” (33279). 33420) tāpat kā krievi. No ģermāņu valodām še varam salīdzināt šādus mēnešu nosaukumus: ziemas.

). tad apskatīsim. oktōbrim) viens mēnesis. „Mēs skaitām parasti četras septiņu dienu nedēļas vienā mēnesī.). bet daudz ciltis rietuma Afrikā rēķina septiņas četru dienu nedēļas. Piecos līdzīgos laikos ir iedalīta arī ziema. 4) No Labrenča līdz Bērtulim (24. jūlijam). Turklāt šie skaitļi atrodas daudz tautu tradicijās un nebūt nav turami par sevišķu latviešu īpašumu. 2) No Simjūda līdz Mārtiņam (10. pēc kā mēnesis atkal tiek dalīts divās daļās. Līdz ar budismu še ir izplatījusies jauna mēneša un pilna mēneša dienu svinēšana. tomēr šī ideja būs gan pārnākusi no veciem pagānu laikiem. 1. būšot dalījusi gadu pēc svētkiem (O. bet arī pēc putniem. p. 5) No sveču dienas līdz Jurim (23. bet vai viņi pazinuši arī kādu nedēļai pielīdzināmu laika dalīšanu. romieši turpretī uz astoņu dienu nedēļu” (O. Ziemas vidu viņi skaitījuši no ziemas svētkiem līdz Teņa dienai (17. Tautas tradicijās gan tiek daudzinātas trīs dienas. retāki sastopam piecas nedēļas no sešām dienām” (C. 24. I. jūlijam) viens mēnesis. vēl skaitīts ziedu laiks no Jāņiem līdz laidenei (2. Vasaru latvieši iedalījuši šādos piecos laikos. kā zinātnieki domā. Reallexikon. Citas tautas sauc trīsdesmit dienas par mēnesi un iedala viņu sešās piecu dienu nedēļās. 5) No Bērtuļa līdz Miķēlim (29. The handbook of folklore. rudens. Senāk. Reallexikon. Tautas dzejnieki ir arī novērojuši. Tā tad nedēļas gaŗumu sastopam no četrām līdz desmit dienām. p. novembrim) pusmēnesis. Gandrīz visas Eiropas tautas rēķinājušas vasaru no Juŗa līdz Miķēlim un ziemu no Miķēļa līdz Jurim. Pēc dzērvju aiziešanas vecos laikos vairs neesot launagu ēduši līdz nākamām dzērvēm. 237. ko domā etnografi par šo jautājumu. ka „tad ozola lapas plauka. maija) līdz Vītum (15. patiesībā 13 dienas. Schrader. Pavasaris. Lai gan pēdējā laikā šāda laika rēķināšana zīmējas tikai uz kristīgiem svētkiem. Schrader. Tomēr sējas laiks nesaskan vis ar lapu mēnesi. p.). jaungada diena un trīs lielie baznīcas svētki šajos rēķinos nespēlē lielas lomas. 1. 977. saukts par veļu laiku jeb Dieva dienām. kā tālāku senie latvieši dalījuši mēnesi.pr. 3) No Jēkaba līdz Labrencim (10. Šai laikmetā ir arī sējas laiks no Urbāna (25. Neretis romieši runā arī par deviņām dienām. Ļaudis senos laikos iedalījuši gadu vairāk pēc svētkiem nekā pēc mēnešiem. Launagu pēc tēvu-tēvu stāstiem atnesušas un aiznesušas dzērves. Nekādu ziņu nevaram atrast. 76    . 1) No Juŗa (23. kad atnāca lakstīgala” (turpat 19. 1. 1. No šādas dalīšanas grieķi jau bija pārgājuši uz trīsdesmit dienu mēneša dalīšanu trijās dekadās. kā jau augšā minēts. Senie latvieši bija novērojuši. janvārī). 4) No Katriņas līdz sveču dienai (2. patiesībā 14 dienas. Jau indoeiropiešu pirmtauta. kokiem un puķēm. Labības sēšana beigusies līdz ar lakstīgalas dziedāšanu. „Indoeiropieši jau no seniem laikiem dalījuši mēnesi divās daļās. ne tikai uz laika rēķinu vien. Tālā austruma tautas vēl tagad dala mēnesi trijās dekadās. p. un 25. 961. ka koki plaukst apmēram mēneša laikā. septembrim) piecas nedēļas jeb viens pilnīgs mēnesis.).). jūnijam). aprīļa) līdz Jāņa dienai (24. kā liekas. augustam) pusmēnesis. ar ievu sākot un ar ozolu beidzot. deviņas dienas un trīsdeviņas dienas. bet šie skaitļi zīmējas uz visādām lietām. Burne. bet gan ar lakstīgalas dziedamo laiku. februārim) 21/2 mēneša jeb 10 nedēļas. Tā tad vasara kā arī ziema sākās ar pūķu uzvarētāju svētkiem. par to mums vēl nav nekādu liecību. 1. rakstu krājums. novembrim) atkal pusmēnesis. Šis laikmets. 1) No Miķēļa līdz Simjūdam (28. Lai nu mēs nepadotos vienpusīgām hipotezēm. Līdz ar citām indoeiropiešu tautām arī latvieši būs svinējuši pilna mēneša dienas un tā tad vispirms dalījuši mēnesi divās daļās. patiesībā 17 dienas. kādēļ arī tautas dziesmas sauc lakstīgalu par sējas putnu (Etnogr. S. jūnijam) divi mēneši. Tā tas bijis arī pie latviešiem. Lauku darbiem latvieši vērojuši laiku ne tikai pēc mēnešiem un svētkiem. 3) No Mārtiņa līdz Katriņai (25. bet rāceņu sēšanu uzbeigusi dzeguze ar savu kūkošanu līdz Jāņiem. augustam) atkal pusmēnesis. 2) No Jāņa līdz Jēkaba dienai (25. p. aprīlim) trīs mēneši jeb 12 nedēļas.

Pēdējais laiks vēl tiek dalīts ar Ģēdurtas (17. ne kādu citu darbu sākt”. nevelējuši drēbju un nemazgājuši galdu (14106 —10. Pēc tautas dziesmām latvieši turējusi cienā ne vien ceturtdienas vakaru. Arī nedēļas dienu nosaukumi ir pie mums cēlušies pēc krievu priekšzīmes: pirmdiena. bet arī piektdienu. t. kā arī pie latviešiem. Kā piektā vakara un piektdienas svinēšana stāv sakarā ar kristīgu ticību.piektdienā nevajagot ne sēt. Krodznieks ir ļoti labi izskaidrojis. p. ceturtdiena (четвергъ). bezdarba dienu (не делать) un viņam arī krievu valodā vēl uzglabājusies tāda nozīme. 130. tad nograužot kājas. i. 37. Nedēļas dienu nosaukumos ir manāms arī vācu iespaids tā pie krieviem. Turpretī ne vien katoļu tautas. nevis mūsu pirmdiena. otrdiena (вторникъ). tad velnam ķēdes deldot. Kad vilnu vērpjot.. pēc kuŗām piektdienā esot Ādams apgrēkojies (Jelgavas Rakstu krājums. Pēc vecā ģermāņu pērkona dieva Donara vācieši sauc ceturtdienu par „Donnerstag”. tad aitas griežoties un precētām sievām 77    . protams taču reizā ar kristīgo ticību” (Iz Baltijas vēstures. un 85. Līdz ar kristīgu ticību šī laika dalīšana beidzot uzvar visu pasauli. skaita nedēļu. martā) un kāpostu Māŗas dienu (25. 1. kamēr piekts vakars ceturtdienas vakara nozīmē ir cēlies no vecvācu vārda . 34140. Arī pie grieķiem un romiešiem šāda nedēļa jau ir pārgājusi priekš Kristus dzimšanas. to jau J. par to zinātnieki vēl nav gluži vienis prātis. uz to aizrāda arī mūsu tautas tradicijas. Hoops. Trim pēdējām dienām bijusi arī līdzīga nozīme. Tādēļ vācieši jau no seniem laikiem ir turējuši ceturtdienu par svētu dienu un dažās ierašās vēl līdz šim Vācijā esot uzglabājusies ceturtdienas svētīšana (J. nemazgājuši mutes. t. jo nevis trešdiena jeb trešā diena stāv nedēļas vidū.) un ceturtdienas jeb „piektā” vakarā esot „mīļa Māŗa piedzimusi” (6847). martā). 64. jo visas viņas zīmējas uz pavasaŗa sākumu. Reallexikon der Germanischen Altertumskunde.pfinztag” (piektā dienā — ceturtdiena). Kad nazi trinot. bet arī grieķi sāk nedēļu ar svētdienu. Kad auklas vijot. Tikai slavu tautas. kādēļ pirmā nedēļas diena pie viņiem ir svētdiena. trešdiena.. tas vēl nav galīgi pierādīts. piektdiena (пятницa) un sestdiena. Piektdiena kā ciešanas diena ir pie katoļiem gavējama diena un arī krievi senāk viņu turējuši par pussvētdienu. Pēc tautas dziesmu ziņām senie latvieši piektdienās nesukājuši galvas. Bindus (21. p. kā zināms. ne art. 481. I. p. II.). jo pēc dziesmas vārdiem (34145) „piektdien Māŗa sukājās”. Kā nedēļa pārnākusi pie latviešiem. sākot no pirmdienas. 1. ka pie jūdiem šāda nedēļa līdz ar zabatu jeb svētdienu ir jau ļoti veci. No vāciešiem ceturtdienas vakara svētīšanu aizņēmušies latvieši un igauņi. i. Bet pie tam неделья nozīmē laiku no svētdienas līdz svētdienai un šai pēdējā nozīmē mēs latvieši esam dabūjuši šo vārdu no krieviem.: понедельник (diena pēc svētdienas. Bet vai jūdi šo ierašu ir aizņēmušies no senajiem babiloniešiem. Fakts ir tas. Trešdiena ir nosaukta krieviski „сpeдa” (vidus) pēc vācu „Mittwoch” (nedēļas vidus) priekšzīmes. marta). „Šis vārds īsteni nozīmē svētdienu. Donara diena. p. pirmdiena). Tā arī latviešu mandāgs iz aizņemts no vācu „Montag”. 34145). Kur un kad ir cēlušies septiņu dienu nedēļa un nedēļas dienu nosaukumi.). No uzrakstītiem māņiem mēs zinām. p. jo tad „nekas nelaimējoties”. Nedēļa un nedēļas dienas. bet gan ceturtā diena pēc vācu rēķina. 1. 7511. II. ka . Šī ieraša atkal bez šaubām ir nākusi no kristīgas ticības.

Piektā vakarā vītas auklas graužot kājas. drāž u.. 64. tad atdodot otram visu savu labumu . tad zogot zirgus (R. Citās dienās arī nevelējušies” (R. ceturtdien. tad visu nedēļu nāk sveši” (J. 34884. „Kas svētdienā tēš. Kurzemē šajās dienās bijis pieņemts uzrunāt līgavu. Tautas dziesma nosauc sestdienu par labu tiesas dienu. Par piektu vakaru māņos ir uzglabājušās šādas ziņas. 9103. Sestdien iešu pie kundziņa Sestdien laba tiesas diena: Silta pirts. turpretī nekā nevajagot iesākt pirmdienās. tad neaugot stiebros .). p.. „Kas pirmdien notiek. Tad galviņa jāsukā. Ja piektā vakarā darot pastalas.). Svētdienā nevar neko dot. Rakstu krājums. kamēr pie igauņiem otrdiena. 6. tautas. sestdienas un svētdienas. II.. 1. ja maļot.. Ko manam kumeļam: Pats es dzimu piektu rītu. Šie māņi nav 78    . 1. 1. 31400. 70. „Sīpolus vajagot stādīt sestdienā. sal. p. Piektdien laba runāšana: Es piesēju kunga dusmas Pie piektāja žoga posma. 1. tad paliekot cauras kājas un izceļoties rāšanās. II.. p. 16.). jo tad pākstās izaugot tikai viens vai divi graudi. Vislaimīgākās dienas dažādiem uzsākumiem esot trešdienas. To apstiprina arī sekošā tautas dziesma: Piektdien. mīksta slota. L. t. Svētdienas darbs ilgi nestāvot” (J. Uzrunas dažreiz notikās it negaidot. ceturtdiena un sestdiena turētas par precību dienām. K. Rakstu krājums. Rakstu krājums. Pupas stādīt jeb zirņus sēt vajagot vislabāk sestdien jeb vispārīgi uz nedēļas galu. Rakstu krājums.. Piektdien galvas nesukā: Otrdien.. Pēc kādas tautas dziesmas piektdiena vislabāki noderot runāšanai ar kungiem.. Jauka kunga valodiņa. B. 147. II. bet ne pirmdienā jeb otardienā.. bet nekad citās dienās kā otrdienās un ceturtdienās .. 45. 6.). 1. p. 1. p.). Vienā tautas dziesmā vēl atrodam sekošus māņus par šo „piektu” dienu: Ko var ļaudis man darīt. 16. tad aitas klibojot. 31. p. sal.. tam Dievs parastā dienā saujā sadedzinās svētdienā kritušās skaidas” (R. p. 14109. Ja vērpjot jeb tinot spoles. mēdz atkārtoties visu nedēļu . Ja skalus laužot. tad aitas paliekot dullas. „Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie cerētās līgaviņas vecākiem .maldoties vīri (Jelgavas Rakstu krājums. Rakstu krājums... 1184.. 63.). t. Z. Zināms sakars ir vēl starp otrdienu un ceturtdienu. 1. nejājiet. Brūtes pūru Kurzemē tomēr veduši pirmdienās (R. Kad pirmdien sveši cilvēki. Kumeļš piektu vakariņu.). otrdienās un piektdienās. 64. Rakstu krājums. 46. Piektdien gāju pie kundziņa.

atgādina tāpat kristīgu mācību. leišiem un latviešiem. Ir arī piemēri. Par dažām sievām tiek stāstīts. kur meža zvēri apžēlojas par izliktiem bērniem. kuŗiem tad arī piederot mežs. 3412—3). Etnografi domā. bet „zaķīšam. Ja arī pie indoeiropiešiem kādreiz bijis tāds totemisms. kamēr brieža biedrībā stāv stirna (2661—6. no šiem atkal uz bogomiliem Balkānos. dvēseļu kultu un ar šiem abiem vienotām ceremonijām vien. 35731). bet sevišķi lāčiem (2283. Tā tad no lielākiem meža zvēriem par vientuļiem ir palikuši tikai lūsis. 2291. Meža zvēri mītos. bet arī jumpravu Mariju. Zvēri tiek ne vien pielīdzināti cilvēkiem. Pasakās cilvēki tiek pārvērsti par zvēriem. bet zaķis mitis uz nolīstajiem laukiem (sal. izmantodami tam nolūkam svētus rakstus. Šādās teikās sastopam ne vien Dievu un Velnu. vilkiem un ķēvēm dzimst lieli varoņi un stiprinieki. Tikai dažādu totemu pēcnācēji varējuši savā starpā precēties. Arī pēc satura šīs teikas. tautas leģendas un seno persiešu duālisma mācības. Ūdenī uzturas kopā ūdrs un bebrs. it kā katra ļaužu cilts būtu cēlusies no sava totema. bet dažreiz arī zvēri parādās cilvēku izskatā. Lielākie meža zvēri ir brieži un lāči. 35442—5). apustuļus un citus svētos. Zvēriem un citiem dzīvniekiem pieder ievērojama loma tā sauktajās kosmogoniskās teikās. t. ka vilkam esot „liela tēva zeme”. Šo tuvumu starp zvēriem un cilvēkiem daži mītologi izskaidro par vecām atmiņām no senā totemisma. 2397) kā lielākie plēsīgie zvēri un Velna vajātāji. N. Tas nozīmē. bet dažas ziņas par to ir arī stipri pārspīlētas. eņģeļus. kāda zvēra. nabagam” esot „muiža nodegusi”. kamēr pēdējais guļ par dienu savā alā. zaķi un vāveri (2315—6. ka šīs teikas vispirms sākuši sacerēt Arija sektes piekritēji. Draudzīgi sakari pastāv starp vilku un lapsu (2380. Dažas dziesmas stāsta. Etnografisku rakstu krājums. kas par sevi dziesmās pavisam netiek daudzināts. Mītoloģija neaprobežojas ar dievticību. visvairāk pa pārām kopā. jo pēc dziesmas vārdiem vāvere esot no caunes nopirkusi visu silu (2406. Caune ar vāveri esot ienaidā. ka tās it kā būtu dzemdējušas suņus jeb kaķus. i. Tāds totemisms ir gan ļoti plaši pasaulē izplatīts. I). sāk tos zīdīt un izaudzina lielus. Mežs mūsu tautas dziesmās. ka abi pirmie ir ļoti plēsīgi. (2067. kuŗas stāsta par pasaules celšanos un tālāku attīstīšanos. ka vilks dzīvojis lielajā senatnes mežā. 30505. 2668. bet neretis pat nostādīti par tiem augstāku. 38. retumis arī auga un nedzīva priekšmeta. kas varbūt ir izskaidrojams tādā ziņā. kā arī seno persiešu duālismu. 1. kad ļaudis esot ticējuši. sesks un āpsis. O. 2396. 2392—3. jo pazīstamos indoeiropiešu mītos neesot vēl pierādītas nekādas drošas liecības par totemiem. Tautas dziesmas daudzina meža zvērus. kā ir pierādīts. bet no lāčiem. Biežāki tomēr tiek savienoti lācis un vilks (2067. Kosmogoniskās teikas ir atrastas lielākā jeb mazākā mērā gandrīz pie visām Eiropas tautām. pie tādiem pašiem mītiem vēl pieder tautas prātojumi par dažādiem zvēriem un augiem. 5). tad tas esot meklējams tālā aizvēstures laikā. Dēnharts (Oskar 79    . 30433—4). 30450—1). Bieži vien zvēri runā un zina labāki paslēptas lietas nekā cilvēki. No ariāņiem šīs mācības pārgājušas uz manichejiem. bet visvairāk pie rumāņiem.šķiŗami no kristīgas ticības nedēļas un tādēļ arī nav attiecināmi uz seno latviešu mītologiju priekšvēstures laikos. Veselovskis. Plaši jo plaši šo jautājumu ir iztirzājuši pazīstamie etnografi A. diezgan daudz arī vēl pie poļiem un čechiem. krieviem.

Svarīgākais zvērs šajās kosmogoniskajās teikās ir vilks. Dievs teicis. Pēc 80    . p. Pēdīgi Velns aizslēpies aiz kāda krūmiņa un sacījis klusītēm: „Ceļaties. Nav šaubu. Pasakas. Bet viena saimniece liela laiskuma dēļ neesot vis kukuli devusi. Velns noskatījies. Viņš arī pats gribējis taisīt cilvēku no māliem.Dähnhardt. Berlin 1907) un M. 190. p.. Gājis pie Dieva padoma prasīt. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež” (V. Pēc rumāņu teikām vilki ir Svētā Pēteŗa suņi un stāv viņa zināšanā. bet suni. Lerchis-Puškaitis. apēdat Velnu!” Te vilki uzreiz augšā un sākuši dzīties Velnam pakaļ. apēdat Dievu!” bet vilki nav nemaz kustējuši.). Tādēļ ir visi vilki ar melnu muti līdz šo pašu dienu” (Lerchis-Puškaitis. Tādēļ „vilkus nevar vis lamāt. aha. ka Dievs radījis cilvēku un iepūtis dzīvību pa nāsīm. Velna taisītas. jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis.). 292. 876. bet viņam iznākuši tikai vilki. 1. kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā. Tā tad latvieši un leiši būs aizņēmušies šīs teikas visvairāk no krieviem un poļiem. tad Velna spalvas baida redzētāju” (Lerchis-Puškaitis.). VI.). Šeit uzrakstīšu pasaku par vilka radīšanu. tad nekas nav iznācis. vilki. kā liekas. lai ejot vien un dzīvojot un ko viņš būšot vēlēt. lai gan pūtis no visām pusēm. Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. vilki. jā viņš saukšot: „Ceļaties.). 189. bet tā zīme pie šā lai paliekot. Bet Dievs piepēži devis vilkam ar kadaļu pa sāniem — kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļām ..). p. bet cilvēks pats esot viņu sakaitinājis. 79—81. to lai ēdot. Par šās teikas turpinājumu var uzskatīt sekošo variantu: „Dievs atļāvis (vilkam). Gasters (M. Sācis to taisīt no māliem. kā jau ir minēts. p. palika acu starpā. Augšā minēto sektu mācība līdz ar savām teikām nākusi no Maz-Āzijas caur Konstantinopoli uz Balkānu pussalu. Gaster. Pēc dažiem variantiem Velns nav vis gribējis radīt cilvēku. un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam. lai gūsta. ja tie gaudo” (V. Pasakas. Tādēļ arī vilkam esot stīvs muguras kauls. Gaster. Kad nu Velns gribējis iepūst vilkiem dzīvību. apēdat Velnu!”. p. No šiem Velna matiem vilkam esot spīdošas acis un draudošs izskats (M. kad vilku no pieres ierauga. Pasakas. nav teikts. Velns kliedzis vairāk reizes: „Ceļaties. „Vilks esot gājis ganos un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. citu aizņemdamies būs pārgrozījuši pēc savām tradicijām.). 1. Latviešiem ir vairāk šādu pasaku ar dažādiem variantiem. Rumanian bird and beast stories. Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim. kā jau bīstams plēsīgs zvērs. „Tikai 3 spalvas. „Paņēmis sētiņas mietu. kā viņš nu lai maizi pelnījot. ko var. kamēr pēc igauņu māņiem viņi. 79. to nejauki plosīdams. bet nodedzinājusi karstu akmeni un iemetusi vilkam mutē. citu atkal būs sacerējuši pēc jauno paraugu priekšzīmes. 875. „Vecos laikos vilkus saukuši par Dievu suņiem. London 1915). p. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzēties un lūgties. 1. VII. ka dažu šādu pasaku latvieši būs uzglabājuši no saviem priekšvēstures laikiem. kur atradusi piekritējus vispirms pie gotiem un vēlāk pie slavu tautām un rumāņiem. neesot vis Dieva. Dievs esot sacījis. Pēc rumāņu teikas Velnam strādājot nokrituši trīs mati no galvas. tur būšot muguras kauls” (Lerchis-Puškaitis. ka vilki palikšot dzīvi. Ar to.). vilki.. Tā viņi vajājot Velnu līdz šai dienai (sal. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku” (V. VIL. bet Velna radīts. Arī latviešiem ir līdzīga teika. VI. Tādēļ. Pasakas. Vilks vecos laikos neesot bijis tāds plēsīgs zvērs kā tagad. 1. Latviešu māņos. 1. kā to esmu dzirdējis Raunā. pats Dievs valda par vilkiem tāpat kā dažās vācu teikās. p. kuŗus viņš ielicis vilkam starp acīm. Natursagen. ir Juŗa suņi. kas. ka latviešiem pašiem nebūtu bijis nekādu māņu un pasaku par zvēriem un citiem dzīvniekiem. 1. zināms. 292. p. 1. 1.

tādēļ to vilcis gar zemi. P. 449. kā redzams. Šinī netīro laikmetā vilks varējis ēst. 81    . kurpretim visā citā gadskārtā tikai to lopu vien bijis brīv ēst. ka lopa neaiztikšot.. 28862. p. p. vilkiem dota atkal liela brīvība.). Dieva darbinieku (2363) un Juri (14041. caur lopiem skrienot. kad beidzas pieguļa un lopu ganīšana (Wiedemann. uz kuŗu pusi jāejot ēst meklēt. p. kam asinis. bet ja nācis. 874. kā jau teikts. p. muti cieti turēdams.šādas gaudošanas Dievs esot vilkus ēdinājis ar debess maizi (VII. Kad aitai jēriņš jeb govij teļš radies.) lasām: „Netīro laiks iesākās trešā dienā pēc Miķēļa dienas (29.). jo šinīs četrās nedēļās vilkam bijis brīvu ņemt un ēst kaut kuŗu lopu. 929—933. kuŗu lopu grib. kā nu nosaukt. Vīrs noķēris kazu. 1. 1. Tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (762. kur gani un pieguļnieki lūdz Dievu. 877. tad gani zinot. Jurģa dienā jāj Svētais Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus. Ja vilks pie ganiem nākot ar atplēstu muti..1 p. un 28. no pieguļas uz māju nākdams. Šis uzprasījis: „Vīrs. ka Juŗa dienā vilks dabūjot iemauktus galvā ar riņķi ap purnu. sept. 9517. 1. tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot. Par igauņu māņiem raksta Vīdemans (449. p. Vilku. gan redzot. 27. p.). 1). lai viņš slēdz savus suņus „sīkajās ķēdītēs”. 357. bijis agrāk par ganu. 871. ko redzam no sekošas tautas dziesmas: Jāņa nakti. 1.). Gana puika to redzējis un stāstījis mājā: „Viņš vilka aitu mežā!” No šā vārda „vilka” devuši šim aitu zaglim vārdu: „vilks” (VII. to esmu jau agrāki izskaidrojis (Etnografisku rakstu krājums. bet nezinājuši. lielo kazu” (VII.). 29441. kas vedis dzīvu kazu sev līdz. 81. saticis vilku pretim nākam. Par vilkiem gādājusi vēl Meža māte. tādēļ šis kādu laiku bijis gluži bez vārda. tā arvien vilks to vienu kazlēnu noņēmis. p.. tad lūkojuši.. 29419. Līdzīgi māņi bijuši ar latviešiem. 1. bet jātnieku ne . 1. 1. Igauņi ticējuši.). Vilks. 1. p. tas bijis vilkam novēlēts . ka viņš tiek jāts”. kuŗus Juris grib: tikai tādus. Kaza katru gadu atnesusi pāra kazlēnu. Uz šiem māņiem zīmējas ar kāda tautas dziesma (28861).) un pastāvēja četras nedēļas. Bet kā nācis pēc Jāņu dienas. Turpretī visā citā gadskārtā vilkam sēdot jātnieks mugurā. tad šo vairs par ganu negribējuši saukt.. iemauktus vilkam galvā licis.. I. VII. vedis uz māju un to turējis vairāk gadu. Arī kāda teika izskaidro šo veco parašu no savas puses. neviens tam neliedzis” (305. tad saka.). Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti. palīdzējuši Juris un laikam arī Jānis. Kādēļ vilku daudzina par nekristītu. p. vai jaunajam lopiņam bijušas asinis gar kaklu.. kuŗiem dzimstot bijušas asinis uz pieres . Jāņa naktī. jo tad jātnieks tam mugurā..). kā jau augšā ir minēts. tur vilkam bērni” (L. 1. 294.). Reiz Bezvārdis paņēmis tik lielu aitu. bet kad „vairs gana amatu nav turējis. bet pēc igauņu māņiem Juris ēdinot vilkus reiz par mēnesi (Wiedemann.). Par Jurģa dienas sakaru ar vilkiem ir vēl šādi māņi: „Jā Jurģa dienā vilku daudzinot.. 1. kas bijis novēlēts . Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis. kas viņam jānēsājot līdz Miķēļiem. p. Lercha-Puschaiša Pasakās (VII. 1.): „Ja vilks. Pasakas.. „Kad vilki nokaucot. dalīsim uz pusēm!” Vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu. Rumāņu teikā Pēteris noteicot vilkiem barību reiz par gadu ziemā (Gaster. Jurģa dienā jākāpj uz rijas augšas un jāskatās: kuŗā pusē gaisā krusts. Vilku uzraudzībā Dievam. tad bez laupījuma projām negājis” (870. tad tas nākot vasaru pie lopiem .. kas tai dienā jeb naktī jādarot” (VI. dod kazu. nedara nekādas vainas. un 871. To apstiprina arī šāda pasaka: „Viens vīrs Jāņu rītā. 30166)..). dzelžus mutē un dzenot katram neatvēlētam lopam gaŗām . ka nespējis panest. p. bāleliņi. caur lopiem iedams. „Netīro laikmetā nedrīkstējuši aplam vilku daudzināt.

kā liekas. No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties. Palaida ganībās.Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. kas šad un tad to dabū arī savos nagos. ka viņš esot visnespēcīgākais 82    . 1. Svētelis palaidis arī un šī nu nākusi rūkdama zemē. jūdza zaķi nost. „Bet darbs tagad Velnam pavisam vairs neveicās. p. Lapsai senāk esot bijusi aste tik gaŗa un glumja kā kvekšķim. bet kaķis pamanījis lapsas astes galiņu žagaros. VI. Lai nu gan vilks vajājot Velnu. kruķī kvasti!” Lapsa gan kruķījusi kvasti. 251. Tādēļ arī latvieši veduši lāci kūtīs. Pasakas. p.).). No tā laika zaķim kājas sapītas: viņš tikai lēciņus lec” (VII. savu spēku. savu saldumiņu! 19627. p. Dievs izdomājis viltu un iemijis Velna zirgu pret savu zaķi. ka arī alu darot. Daudz pasakas un tautas nostāsti piešķiŗ lācim pavisam cilvēka prātu un stāsta. No tā laika lapsas astei uzaugušas gaŗas spalvas un kaķim tagad esot bailes no lapsas astes (Lerchis-Puškaitis. „Lapsa visas gudrības mācēja. 2105) un stāsta pat. tā sauktie vilkati. kas mums drīzāk atgādina dīdītāju nomocīto lāci. pieder pie ceļojošām tautas tradicijām. Un tad uzkritusi arī tik nelāgi. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā. 30579). Rīdīs jūsu kumeliņus. Zaķis reiz žēlojies. zaķis ar visām sapītām kājām prom uz mežu. kuŗi jau augšā ir minēti. Bitīt'. bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm” (V. ka lācis ar sievieti var pat piedzīvot pēcnākamus. Pirmatnes tautas. Šādi māņi gan laikam nebūs nākuši no rietumiem. kas pieņēmuši vilka izskatu un plēsuši lopus. Kā zaķim cēlušās pārplīsušas lūpas. Bijuši arī daži cilvēki. Nogājusi pie svēteļa (pēc varianta pie dzērves) to gudrību arī izmācīties. laida ganīties. sapina tam kājas. Zaķis pēc latviešu kosmogoniskām teikām esot bijis Dieva zirgs. turpretī arvien viņš baidās no lāča. lai izdzen ļaunos garus.). Latviešu pasakās un māņos lācim ir parasti pēdējās īpašības. Lapsa sabijusies un aizbēgusi.). 242. Mazāk māņu mums ir par lāci. p. Tikai pie ķīniešiem un viņu kaimiņiem vilku lomu še ieņem lapsa. ka pēdējais no tā sevišķi bītos. Par vilku latviešiem ir ļoti daudz teiku un pasaku. kas pazīst brīvu lāci mežā. Beidzot viņš apnika. veduši lāci namā. Tautas dziesmas sauc lāci par „dravnieku” un „brālīti” (30480). 1174. tikai pa gaisu laisties vēl ne. pieder pie pašu latviešu senajiem uzskatiem. lācīti.—3. kas apdāvināts ar pārdabīgu spēku un prātu. 1. ka lācis cepot maizi (30525. daudzina mazus bērnus labprāt par „lāča bērniem” (2087. vismaz ne pēdējā laikā. ka palikusi guļam ar atšautu asti. tura to par svētu zvēru. Teikas par vilkatiem ir ļoti vecas un pazīstamas visā Eiropā jau no seniem laikiem. bet šie. Alutiņa brūverītis Lāci veda namiņā. 1. Liec. noturējis to par peli un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. bet Dievam tikai zaķis. (Dzērve vēl teikusi: „Kruķī kvasti. par to uzrakstīšu pasaku. kā to dzirdēju Raunā no sava tēva tēva. Velnam bijis īstais zirgs. bet nav mums tuvāku ziņu. bet neretis arī viņu pašu pieviļ citi zvēri. bet tas neko nelīdzējis VI. nu jau mācēšu!” lai laižot vaļā. Var būt. 2098—9. 1. Tā viņa ielīdusi žagaru blāķī. bet visas viņas. Tur lapsai iešāvies prātā: „Diezgan būs. Šādiem vilkatiem ticējušas arī dažas Āzijas tautas. kā rādās. Rietuma Eiropas pasaciņas tēlo lāci par muļķīgu un neveiklu kustoni. taisni celmam virsū. Lapsu visu tautu tradicijās tura par lielu gudrinieci. 182.

Nostāsti par lapsu. Tautas dziesmas bieži vien daudzina. kamēr pārplīsušas lūpas (sal. „ripa jāsaspiež drusku kopā. 1. vilki. 1. tad Dievs licis zvēriem ceļus taisīt. Lerchis-Puškaitis. un I. Arī pie aušanas sauc kādu ietaisi par cauni. 171. P. Sesku senie latvieši. 931. 314. Ja linus sējot sermuliņš pārskrējis pār ceļu.” ezis atteicis. Līdzīgas teikas ir vēl bulgāriem un krieviem. bet no viņa nebīstoties neviens.). bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt un nost skaldīt arī netiktos. Ezera malā sēdējušas vardes. gan tad derēs. Tā nu zaķis redzējis. kas nākušas mājā un nesušas degošas ogles uz jumta. 83    . kā jau redzējām. p. „Tā maza lieta. cauni un peli liekas būt atmiņas no pašu latviešu senatnes. VII. p. Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesīm. 28301). „Kad zeme bija radīta. Sermuliņus senie latvieši nedrīkstējuši nogalināt un turējuši tos tāpat par Dieva sunīšiem kā vilkus (L. kuŗi negrib dot Dievam padomu. ievaicādamies.). no tīrām adatām. tikai kurmis un čūska nekā nedarījuši. 1.) un igauņi (Wiedemann. Tā domādams. 269. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķa lūpas esot pārsprāgušas „melu ziņas nēsājot” (2308). 451. zaķi. ka sesks „kūpina dūmus” un „dara alu”. Turpretī daži tautas dziesmās minēti māņi par sesku. ka citi baidās arī no viņa. Ja viņi nejauši uzejot uz ceļa. lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos” (Lerchis-Puškaitis. šaurāka. Tāda pati teika par kurmi ir arī rumāņiem (M. ezi un kurmi pieder.). zīmējas uz zirnekļu tīkliem kokos.). lapsas un vanagi. viņiem esot brīvu atstāt ceļu un glābt savu dzīvību. Pasakas. 50. kaķi. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. Šī peles loma liekas gluži dabīga un būs laikam arī ļoti veca. kas klusu guļ savā alā un skraida gluži nedzirdot. Par cauni tautas dziesmas stāsta. Pele pēc tautas dziesmām un māņiem ir miega valdniece un nes bērniem miegu. kā liekas. Par ezi mums ir sekoša kosmogoniska teika. Pele. Šādam izskaidrojumam nebūt nav vajadzīga kāda vienpusīga animisma teōrija. Bet kādēļ gan taisni caune ir audēja. kuŗu nereti sajaucot citi zvēri un putni. 1. Ceļu viņiem nevajagot. bet bite to izzina ar viltu. laikam viņa nebēdīgās un plēsīgas dabas dēļ. turējuši par dzērāju. Gaster.” Labi. tad tā negājusi apakš debess velves. visi viņu vajājot.1. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu. Caune kā apģērbja gādātāja varēja viegli palikt arī par audēju. Pasakas. Kad zeme bijusi gatava. plunks! salēkušas visas ūdenī. suņi. Tikai ja uznākot cilvēks.). lai nodedzinātu māju.zvērs pasaulē. p. sapnim un pat dvēselei. Rumāņu teikās eža vietā stāv arī Velns un kurmis. 179. 1. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai iet pa ceļu. viņas sabijušās un plunks. zeme būtu gatava. Vāveres turpretī latvieši turējuši par ļauniem zvēriem. pie ceļojošām kosmogoniskām teikām. jo viņi varot dzīvot apakš zemes. tad izauguši balti lini (28314. Pasakas. Cilvēki. 1. Gaster. kā liekas. V. varēja viegli tikt pielīdzināta miegam. tad netiekot vairs nost. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis. Redzēdamas nākam zvēru ar gaŗām ausim. p. ka caunu ādas jau no seniem laikiem izmantotas cepuŗu taisīšanai un drēbju izgreznošanai. viņš gājis uz ezeru un gribējis slīcināties. Pēdējo teiku pazīst arī rumāņi (M. plunks. VI. p. ne vāvere jeb kādi putni? Laikam gan tādēļ. p. p. Labāk darīšot sev galu. sācis smieties un smējies. Šie audekli. Visi zvēri arī nākuši un strādājuši. ka tā aužot audeklu. kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā.

39. Mājas lopi.
Tādas pašas kosmogoniskās teikas kā par meža zvēriem, ir mums arī par mājas lopiem. „Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: „Kur vīri, kur vīri.” Sivēnu izglābuši vērsis ar aunu. Vilks nu lūdzis Ziemeli palīgā, kuŗš uzsūtījis aukstu vēju. Vērsis no aukstuma gribējis glābties būdiņā, bet viņam aizķērušies ragi un būdiņa sagāzusies. „Lopi, redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu” (LerchisPuškaitis, Pasakas, VI, 249. 1. p.). Govis senāk bijušas tikai Velnam, bet visas tās bijušas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem, līdzīgas zirgiem. Dievs uztaisījis sev kūtis un uzlaidis Velna govīm mušas un dundurus virsū. Tā nu Velna govis sabizojušas Dieva kūtīs. Dievs viņām pāršķēlis nagus, iedzinis galvā vadžus par ragiem un nokrāsojis tās dažādās krāsās. Velns nu vairs nevarējis pierādīt, ka tās ir viņa govis (VII, 1160.—1166. 1. p.). Tāpat arī zirgs, kā jau augšā minēts, senāk piederējis Velnam, bet Dievs to iemainījis pret zaķi (arī dzeni), kādēļ zirgam atstāts senais izskats (VII, 1174—5). Kādēļ zirgiem ir jāstrādā, kamēr govis var mierīgi ēst zāli, par to esmu Raunā dzirdējis šādu teiku. Reiz Dievs gribējis tikt pāri par vienu upi un lūdzis zirgu, lai pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Tad viņš lūdzis vērsi, kuŗš tad arī pakalpojis un pārnesis. Tad Dievs nolicis, ka zirgam nekad nebūšot vaļas, bet vēršam būšot brīvu ēst zāli cik patīkot. Tādu pašu teiku pazīst arī leiši un citi latviešu un leišu kaimiņi. Govīm latvieši parasti dod vārdus pēc tām dienām, kad viņas radījušās. Raunā un Smiltenē es esmu dzirdējis visvairāk šādus vārdus: Mandala, Otaļa, Trešala, Cekula, Piektala, Sestala, un Svētala. A. Kasparsons Siguldā ir piezīmējis sekošus nosaukumus, kas nāk no nedēļas dienām: Pirmaļa, Mandala, Mandža, Otaļa, Oča, Trešala, Trešķis, Cekuļa, Piektaļa, Piekša, Sestaļa un Svētaļa. Beidzot no Bauskas apkārtnes Kurzemē man ir pazīstami šādi vārdi: Pirmuļa, Oča, Trese, Cetuļa, Pieča, Sestuļa un Svētuļa. Šāda vārdu došana ir bez šaubām ļoti veca un būs nodibinājusies līdz ar kristīgu ticību. Arī rumāņi nosauc govis pēc nedēļas dienām, pie kam laimīgākās esot tās govis, kas dzimušas pirmdienās un ceturtdienās (M. Gaster, 350.1. p.). Pēc vecu-vecām teikām, kādas ir sastopamas pie daudz tautām, aitas ir Dieva, bet kazas Velna kustoņi. Tā arī latviešu māņos aitas stāv tuvāk Dievam, bet āzim ir sakari ar velnu. Tādēļ laikam arī aitas palīdz ganīt gan „Mīļa Māŗa” (29075), gan arī Krūmu māte (29087). Pēc igauņu māņiem kaza, kā jau Velna lops, baidoties no pērkona (Wiedemann, 450. 1. p.). Pēc kādas teikas aitām pretī stāv cūkas. „Dieviņš audzināja avis, velns cūkas. Kādu dienu Dieviņš cirpa savas avis laidara priekšā. Te pieskrien velns un jautā, kāpēc tā. Dieviņš atteic, ka būšot no aitu vilnas drēbes aust. Velns pārskrien mājā un cērp arī savus lopus, cūkas. Cērp, cērp — nekā nocirpt. Beidzot tas iegrūž cūku dumbrājā un dusmīgi uzbļauj: „Liela brēka, maza vilna.” No tā laika cūkai mazums saru uz muguras, jo velns sarus nocirpis” (L. P. Pasakas, I, 173. 1. p.). Pie igauņiem cūka līdz ar vardi un šķirgāli esot Velna biedri. Par suņa un kaķa ienaidu tiek stāstīts dažādas teikas. Šeit atkal suns esot Dieva un kaķis Velna kustonis. Dažu tautu teikās (kā pie jūdiem, rumāņiem un serbiem) suns ar kaķi dzīvojuši kopā un tikai vēlāku saskaitušies. Pie latviešiem esmu dzirdējis tikai
84   

vienu jaunāku, no vāciem aizņemtu teiku par suņa un kaķa ienaidu. Senāk kaķis esot gājis ganos un suns gulējis mierīgi mājā, bet kaķis reiz nozadzis suņa brīvgrāmatu un nu sunim esot jāstrādā, kamēr kaķis varot dzīvot brīvā. Tādēļ suns kaķa nevarot ieraudzīt. No mācītāja J. Miglenieka Eglūnā esmu uzrakstījis kādu interesantu pasaku par suņa un kaķa ienaidu. Vecos laikos vilks dabūjis no Dieva tādu rakstu, ka viņam ir brīvu staigāt pa visām malām, kur tik viņam patīk. Vilks tomēr baidījies, ka pa mežiem skraidot, varot to rakstu pazaudēt, un tādēļ lūdzis savu draugu suni, lai tas paglabājot to rakstu viņa vietā. Suns arī bijis ar mieru un nolicis vilka rakstu uz krāsns augšas, jo viņš tāpat baidījies to pamest, ložņājot pa krūmiem un brienot pa purviem. Suņa draugs kaķis, redzēdams suņa nolikto rakstu uz krāsns, gribējis to noglabāt drošākā vietā, uznesis uz istabas augšas un aizbāzis aiz jumta spāres. Pele ložņādama pa jumta salmiem, atradusi tur to papīru un sagrauzusi. Reiz vilkam vajadzējis sava raksta, lai pierādītu savas tiesības, un viņš nu prasījis to no suņa atpakaļ. Suns atkal prasījis rakstu no kaķa, kas meklēdams zem spāres atradis, ka pele to bijusi sagrauzusi. Kas beigts, tas beigts. No tā laika nu kaķis ir dusmīgs ar peli, suns ar kaķi un vilks ar suni. Bez savas liecības vilks arī vairs nedrīkst brīvi pa laukiem staigāt un slapstās tagad pa mežiem. Tālu pazīstama ir sekoša teika par suni. „Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz kāda sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu (pēc varianta netīru bērnu). Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot”. Nu gājis suns pie Dieva lūgties. Dievs tad arī atstājis suņa daļu, tik gaŗu vārpu kā suņa muti (L. P. Pasakas, V, 84. 1. p.). Tādu pašu teiku pazīst krievi un pat buŗati Sibirijā. Igauņiem ir vēl sekoša teika par suni un kaķi (Wiedemann, 450. 1. p.). „Govij senāk bijuši pupi visgaŗām vēderam, bet kaķis tos esot noēdis un atstājis tikai četrus, kuŗus suns apklājis ar savām ķepām”. Līdzīgu teiku atminos arī Raunā dzirdējis būt. Pēc kādas vecas teikas kaķis esot cēlies no cimda. „Kad Dievs visus kustoņus jau bijis radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē un no tā gadījies kaķis ar gaŗu gaŗu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ Dievs nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals” (V, 50. 1. p.). Pilnīgāka šī teika ir pie rumāņiem (M. Gaster, 210— 212 1. p.). Ādams gribējis glābt Ievu no Velna uzmācības un taisījies braukt laivā pāri par jūru. Bet Velns pārrunājis Ievu, lai ņemot šo līdza par mājas čūsku. Ādams ar’ bijis ar mieru. Braucot Velns palicis par peli un sācis grauzt laivas dibenu, lai Ādamu noslīcinātu. Pēdējais to pamanījis un sviedis pelei ar savu ādas cimdu, bet cimds palicis par kaķi, kas tūliņ noķēris peli un apēdis. No Velna nu esot kaķim cēlušās dzirkstis spalvā un spožas acis. Par kaķi un žurku stāsta šādu teiku. Kaķis apprecējis žurku un abi sadzīvojuši dažus gadus itin laimīgi. Nelaime izcēlusies no tā, ka kaķis reiz apēdis žurkas sakrātos taukus. Pēc kādas jūdu teikas, kaķis ar peli senāk bijuši draugi. Bet pele reiz melojusi Dievam, ka viņiem neesot ko ēst, gribējusi, lai viņai atļauj apēst kaķi. Dievs par to saskaities un atļāvis kaķim ēst peles. Pie mājas kustoņiem pieder vistas, kuŗas bez šaubām ir aizņemtas no rietumiem, kādēļ arī teikas par viņām nevar atteikties uz baltu pirmtautu. Gailis jau no seniem laikiem tiek turēts par saules simbolu un gaismas sludinātāju, un sarkanais gailis nozīmē uguni. Tādēļ arī Velns un ļauni gari baidās no gaiļa dziedāšanas. Šādi uzskati ir sastopami pie visas Eiropas tautām.

85   

40. Meža putni.
Putnus tautas dziesmas daudzina gan pa diviem, gan arī pa trim kopā, bet pa lielākai daļai nenoteiktās kombinācijās. Biežāki savieno trīs dziedātājus: zīli, žubi un lakstīgalu (2697. 2699. 30619), trīs kraukļu sugas putnus: kraukļus, vārnas un žagatas. (34880—4) un vēl trīs dziedātājus bez tuvāka sakara: lakstīgalu, strazdu un cīruli (2499. 2536. 2541). Pa diviem parasti apdzied zīli ar žubi (2091—3. 2236. 2524—9), teteri ar irbi (2319. 2488. 2548. 2691), griezi ar paipalu (2480—4), vanagu ar pūci (2573—9) un cīruli ar cielavu (2603—4. 2608—13. 2644. 35779). Pirmā roka starp pārām, zināms pieder vanagam un irbei kā puiša precinieka un meitas simbolam, par ko esmu jau agrāk rakstījis (Etnogr. rakstu krājums, I, 23. 1. p.). Līdzīgu lomu vēl velk teteris ar irbi un cīrulis ar cielavu, kamēr krauklis un vārna tēlo nekārtīgu laulības dzīvi. Grieze ar paipalu ir tādēļ savienotas, ka pirmā gādā par rudziem un otra par sienu. Viena no vissvarīgākām kosmogoniskām teikām par putniem ir plaši pazīstamā pasaka par upes rakšanu. Pēc vienas teikas versijas upi rakuši putni kopā ar zvēriem, tāpat kā igauņu pasakā. Citā variantā rakuši tikai putni kā rumāņu teikā (M. Gaster, 176. 1. p.). Lai pasaulē netrūktu ūdens, Dievs pavēlējis zvēriem un putniem rakt upi (v. Daugavu). Zaķis ar lapsu „mērījuši upei ceļu”, kurmis dzinis pa robežu „pirmo vagu”, āpsis racis vagu dziļāki, lācis „klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās”. Uz to pašu teiku laikam zīmējas arī tautas dziesma, pēc kuŗas ir „kurmīts zemes mērnieciņš, čūska šņores vilcējiņa” (26045). Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs nācis apskatīt un uzteicis vispirms lāci un kurmi, kuŗi bijuši pavisam melni ar dubļiem. Dievs tad arī licis viņiem nēsāt par piemiņu tās pašas melnās drēbes. No putniem visčaklāki esot strādājusi zoss ar pīli, kuŗām Dievs tad atvēlējis „upē mazgāties un peldēt”. Citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai „dzert upes ūdeni”. Tikai vālodze un pēc varianta arī klija jeb klijāns, žēlodami savu drēbju, nav strādājuši. Dievs nu tiem aizliedzis dzert upes ūdeni. Viņi varot dzert tikai rasu no lapām un zāles, un sausā laikā kliedzot, „lai lietus lītu, ka varētu no koka lapām padzerties”. Bute strādādama vārtījusies pa smiltīm un Dievs to uzrunājis: „Ak tu, butīte, nabadzīte.” Bet bute šos vārdus izmēdījusi, par ko Dievs viņai atstājis „greizu muti”. Vēzis pa to laiku vēl racies pa dūņām un Dievs prasījis: „Kur tad vēzis?” Vēzis saskaities, ka viņa darbs nav tūliņ ievērots, un atbildējis: „Vai tev acis pakaļā?” Par tādu rupju atbildi Dievs arī nolicis vēzim acis pakaļas pusē. Pie latviešiem šī teika ir uzglabājusies vispilnīgāki un var noderēt par starpnieci starp rumāņu un igauņu variantu. Igauņu teikā tikai vālodze ir laiskais putns, kamēr rumāņu teika stāsta vienā variantā par gārni (Reiher, цапля) un otrā par klijānu. Tā kā nu latviešu variantā ir minēti vālodze un klijāns, tad ir jādomā, ka vispirms nav bijusi runa par vienu putnu vien. Līdzīgas teikas ir arī krieviem un vāciešiem. Te vēl var pieminēt, ka tautas dziesmas sevišķi daudzina vālodzes mākslīgo lizdu, kas parasti tiek taisīta koka staklē (skat. Etnogr. rakstu krājums, I, 25. 1. p.). No visiem Baltijas putniem, kā zināms, vislabāki izstrādātais lizds ir pelēkajam strazdam, sauktam arī par cūku strazdu, kamēr visvienkāršākais laikam būs balodim. Par to arī latviešiem ir kādas interesantas teikas. Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: „Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukšs!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot (L. P. Pasakas, VI, 242. 1. p. Sal. L. D. 2431). Teiku, kā balodis mācījies lizdu taisīt, atstāstīšu pēc sava tēva tēva vārdiem.

86   

1. ka dzeguzes spalvas izskatās kā ar miltiem apbērtas. Teika par dzeguzi ir pārgājusi pat kādā kristīgā leģendā. Pēc H. 296. kas citiem darījis kādu ļaunumu. Man nomira māmuliņa. dar’ pats!” un aizlaidies.) vārdiem Austruma Prūsijas vāciešiem esot teika.). p. Tu kūkoji. kuŗu apprecējis zaltis (I. p. Bijis jāpaliek mierā ar strazda ietaisīto pērkli. Strazds arī bijis ar mieru un sācis likt kokus krustām šķērsām. Retāki arī dzeguze pati ir citu ļaunu cilvēku upuris. Kā kūko dzeguzīte. angļiem un vāciešiem dzeguze ir prieka un jautrības putns. Vairāk tautu teikās dzeguze ir cēlusies no cilvēka. Latvieši še pilnīgi līdzinās saviem kaimiņiem un radiem: leišiem un slaviem. spurkt! projām. Kristus esot reiz prasījis vienam cietsirdīgam maizniekam maizes. Balodis tikai sēdējis līdzās uz zara un skatījies. 966—7). p. bet nemācējis. 2446. 439. dzeguzīte. p. Nekūko. Pasakas. Šāda teika laikam cēlusies no tam. 1. Kad pērklis bijis jau ietaisīts. Man vēl nav arājiņa. Kā raud gauži sērdienīte. Kūkodama dzeguzīte Prasa man kukulīša. V. Nu balodis pats gribējis darīt savu namu tālāku. protu. 4079.Balodis gājis pie Dieva žēloties.). kā arī leiši. ka vālodze gribējusi mācīt dzeguzei lizdu taisīt. Pēc latviešu teikām dzeguze esot cēlusies no tās meitas. Vai tu traka. 1. protu.) un vispārīgi citi putni (VI. Kūko mana dzeguzīte. 242. atrod dzeguzes balsī sēras skaņas. Kā no zvēriem tautas tradicijās visvairāk daudzina vilku.). Kur es ņemšu kukulīti. bet pēc igauņu teikas nogalināta bārenīte (Wiedemann. Par to nu šis maiznieks pārvērsts par dzeguzi. Dievs sacījis. 2445. P. 172—3) jeb Velns (VI. Neviens gauži tā neraud. ka viņš nemākot pērkļa taisīt. 87    . 4159. bet ticis atraidīts. Dzird’ es tevi kūkojam. bet dzeguze esot to lepni atraidījusi un tādēļ vēl tagad dējot olas citu putnu lizdos. lai saucot pelēko strazdu palīgā. Arī latvieši laikam pazinuši šādu teiku. Tā ganam pašam nav. 100. 108. dzeguzīte. Kamēr pie frančiem. balodis sācis lielīties: „Protu. uzsaucis balodim: „Dar’ pats. Variantos strazda vietā ir vēl minēta žagata (L. 1. dar’ pats. p. tā atkal no putniem dzeguzi. Neviens putns tā nedzied.” Strazds par to saskaities. kā var vērot no sekošām tautas dziesmām: Kūkodama dzeguzīte Pras’ ganam kukulīša. es raudāju: Tev nocirta zaļu birzi. Citā variantā par dzeguzi pārvērtusies nelaimīga mātes meita (V. Frišbīra (I. Nedar’ man žēlabiņu. tikmēr slavu un somu tautas. Dzeguzes kūkošanu katra tauta iztulko savās tradicijās pēc savas dabas. 1.

bet aizkūkotais tiekot no ļaunuma vaļā. Dzeguzīte dievredzīte Mana mūža licējiņa. kā zināms. Visu mūžu tautiņās. Tādēļ arī tautas dziesmas nevēlās. Tomēr. Arī latvieši domājuši. trīs pie māmiņas. 1. p. kūko niedres galiņā” (2449—50). Cik gadiņu man dzīvot.). kuŗas laikam būs vāciešu ienestas. p. jūn. Dzeguze. kādēļ dzeguzes nokūkotie gadi nevarēja būt klausītājiem pa prātam. ja dzeguze nākot mājā kūkot. p. kuŗus pazīst arī krievi. frančiem un portugaļiem (O. p. 1. Kūko. Lai aizkūkošana nekaitētu. 1. 70. Tā varbūt cēlās māņi par aizkūkošanu. 1. p. Māņi vēl stāsta. kā jau putns ar sēru balsi. jeb arī viņš „nokalstot” (J. 915. bet kā igauņi domājuši. tad tur ejot arī zagļi (J. 1. Vācu tautas tradicijas uzkrauj dzeguzei visādas palaidnības un nekrietnības. Tādus māņus sastopam ne vien pie krieviem. dzeguze nav nekāds mīļais viesis mājas tuvumā. 1. 4078) un ja „nav cita koka.) līdz Jāņa (24. bet gan „birzē” (2439. krievu un igauņu māņiem cilvēka aizkūkošana kaitējot lopiem. 88    . Pasakas. Viņa skrēja tautiņās. Rakstu krājums. II. 1. kamēr viņu parunas un pasakas pielīdzina dzeguzi pat Velnam. apr. ja aizkūkotajam neesot naudas klāt. 106. ka tad parādoties septiņas Lielā Lāča zvaigznes. vāciešiem. ka aizkūkotais tai gadā nevarot vairs skaņi dziedāt. 1. jeb viņam visu gadu miegā tekot siekalas. lai dzeguze kūkotu „aŗamā zemītē” (2447—8).). „Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties. Pēc Jāņiem dzeguze tādēļ vairs nekūkojot. ka dzeguze kūkojusi tikai līdz Jāņiem jeb Pēteŗiem. Böckel. Rakstu krājums. Īstās latviešu tradicijās dzeguze nav nekāds ļaunais putns un ar Velnu viņai ir sakari tikai kādās ceļojošās pasakās. p.—71. V. Es apriebu ganīdama. esot par labu cūkām. 2448. Stāstīja. 49. tad esot jāiekož kādā kokā. „ozolā” (2449) jeb „ziedošā ābelē” (2450. Pēc latviešu (L. 1.). bet arī pie somiem un igauņiem. Lai dzeguze nevarētu aizkūkot. nemēdz visai ilgi no vietas kūkot.Birst man gaužas asariņas.). Kas tukšā dūšā dzirdēja pirmo reiz dzeguzi kūkojam. ka dzeguze kūkojot tikai no Tiburcija (14. Jau vidus laikos vācieši pareģojuši savus mūža gadus pēc dzeguzes kūkošanas un franči turējuši par lielu laimi. 10074. 4082). — Divi. „druviņā” (2448. ka tad dzeguze aizrijoties ar rudzu (pie igauņiem miežu) akotu. P. vācieši un igauņi. bet vēlāku aizkūkošanā meklēja arī citus ļaunumus.).). 4141. I. 4079.) dienai. kuŗas esot tā ļaunā maiznieka bērni. p. 16. jeb kāds mirstot (88. kas tad nokalstot. Vispirms laikam tika aizkūkoti tikai dzīves gadi. Daudz Eiropas tautas tura dzeguzi par precību un dzīves mūža paredzētāju. Austruma Prūsijas vācieši ticējuši. kas esot pārvērsts par dzeguzi.)„. mana dzeguzīte. Bet dzeguze nes arī labas ziņas.). p. „purvā” (2444. krievi un vācieši ticējuši. tas tika aizkūkots. tad paliek slims” (71. Rakstu krājums. ja pirmā maijā varējuši saskaitīt piecus „kukū” (ibid. 248. Latvieši. tad lūkoja tūliņ no rīta apēst „dzeguzes kumosu” (J. turpretī 2441). tad viņam visu gadu būšot naudas trūkums. 70. 1. Tādus pašus māņus mēs sastopam arī latviešu tautas dziesmās. II. Psychologie der Volksdichtung. 9578. Krievi turpretī stāsta.).

kā: vardes. „Ja kādreiz būs beidzis lasīt. ka dzeguzei skrienot līdz viens mazs putniņš. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja. 171. ka par vasaru jāejot visām vārnām uz jūru mazgāties jeb pērties. kuŗas tam nekā nekaitē” (VII. 72. sevišķi melno. 1. Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. Var būt. 1172 p. Maisu uz dīķi nesot. starks dzirdējis. No tās reizes žagatai gaŗa.).). jeb pēc cita varianta nav ņēmis dalības pie upes rakšanas. stāsta. čūskas un citi. II. „Dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus. ka tu esi bijis tik ziņkārīgs. čūskas. krauklim jāizperinot ziemā. tad viņš notraipījies melns ar dubļiem. tad palikšot atkal par cilvēku” (V. tad viņa bērniem jāpaliekot par kovārņiem” (III. p.). Kraukļa kliegšanu gandrīz visas tautas tulko par nelaimes jeb nāves vēsti. Gluži līdzīgi māņi par dzeguzi ir vēl ne vien krieviem. Kad viņš vēlāku gribējis atkal nomazgāties. Tā tad jādomā. ka krauklis senāk bijis balts. No tā laika dzilnai esot sarkanums uz galvas un viņa vēl tagad skrienot. lai gan krauklis nejauki kliedzis. 1. ka tas mīts būs ļoti vecs. jo viņa aicinot vilku uz lopiem. kūkodama. ka tur kas čīkst un čēkst. P. smaga aste” (VII. Gluži tāda pati teika par starku ir arī leišiem. 1168. Starks jeb svētelis esot cēlies no cilvēka un bijis senāk Dievam par rokas puisi. Par dzilnu. vāciešiem un igauņiem. Kad zvēri rakuši upi. citas atkal skatās uz viņu kā uz prieku vēstnesi un laimes nesēju. stārks aiz lielas ziņkārības nevarējis nociesties nepaskatījies. 1. 101—2. Kuŗa nenopeŗoties.). 89    .Kūko birzē dzeguzīte. tāda nepērta. tad Dievs to par sodu iebāzis darvas mucā. tad Velns pārsitis dzilnai galvu. Izdzirdējis starka nedarbu. 2438. Pēterīts. Arī igauņi stāsta. ka jūra viscaur aizsalusi un krauklim neesot iespējams ūdeni dabūt. kas maisā atrodas. VII. Bet ja dažu gadu gadoties. p. p. lai viņu turētu par racēju. p.). 1160—7). Pasakas. izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži. Krauklis senāk esot bijis balts. p. „Visi putni perinājot bērnus vasarā. Ies’ projām. tad citi putni nav viņa laiduši klāt pie ūdens. 1167. lai tos nes uz dīķi slīcināt. bet viņš mēdz bargi atriebties neviesmīlīgiem mājiniekiem. Latviešu māņos starks gan ir mājas sargs. Latviešu māņos žagata ir tikai pļāpa un viņas parādīšanās mājā zīmējas uz jaunām ziņām un aprunāšanu. ka tā bijusi Velnam par lopu ganu. 1. Rakstu krājums. bet nav nekā strādājis. bet arī ķīniešiem. Par kraukli stāsta. Pēc Jāņiem jeb Pēteŗiem dzeguze pārvēršoties par vēja vanagu. ka Dievs to esot sodījis par kādu noziegumu. iebāzis maisā un devis starkam. ka uz to zīmējas arī sakāms vārds: kāda vārna pērta. Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. tad krauklim lielās piektdienas rītu priekš saules lēkšanas jāpārnesot tik daudz jūras ūdens. „Lielā piektdienā kraukļi nesot no jūras ūdeni un kristot savus bērnus” (J. Maisu pie dīķa nonesis.. lēkādama pa koku zariem. Raunā esmu dzirdējis. 180. Dievs teicis: „Tādēļ. še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam gaŗas. ka bērniem nodzerties. Kad Dievs ielaidis dundurus Velna lopos un tie saskrējuši Dieva kūtī. 1. noskatījusies un sākusi par velnu smieties. Velns esot iemijis Dieva kaltu pret savu izkapti un sācis ar to sienu pļaut. Šī teika būs laikam nākusi no Vācijas.). Kad bērni nedēļu veci. Ganiem tomēr žagata esot kaitīga. Neba ilgi tu kūkosi: Atnāks Jānis. p. VII. Dažas tautas tura žagatu par ļaunu putnu. No tā laika krauklis palicis melns un paturējis tādu nejauku balsi. kas esot dzeguzes kalps. Starka vietā ir še sastopams arī zaķis (I. Žagata. vismaz nebūs tikai vāciešu ienests. „Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. 1. lopus saukdama (L. tā paliekot par kovārni. Beidzot vēl pieminēsim. bet tādēļ ka viņš ēdis maitu. sarkanas kājas un viņš lasa vardes.

Kad dumpis aizbrēc.Žagata palaidne. Tā sauca vilku. Noskatījusies. t. Dievs meklējis.). tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās. p. p. p. Lūk. ka šeit viņš nozīmē taisni dumpi.). Pūcīte. bet ļoti augstprātīgu. L. platām acim! Tēvā velnā. II. zeķes. auti slīd uz papēžiem. pūce. Citus putnus nicināja. Jā ūziķis aizdzied. 194. Pūce. otrreiz izrāvis astes spalvas. tēvā velnā! 30618. V. Ja strazds aizbrēcot. kā pati māte! Resnām galvām. tad kājas nomūkot (nobrūk). Kā vispārīgi putni mācījušies dziedāt.). Kur gani gana. par to jau ir sīki rakstīts mūsu pasaku grāmatā (Latviešu pasakas un teikas I. meklējis. No tā laika bezdelīgām ir sarkanums pakaklē un liels robs astē (sal. Kad nu māte prasījusi. bet otru atstājusi bļaujam. 72. Pati Dieva sodījama. kas tur bļaujot. P. sākusi no prieka kliegt: „Zinu. lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. bet nevarējis nekur atrast. Bezdelīga vispārīgi tiek turēta par Dieva putniņu un ļaudis labprāt ierauga viņu 90    . Meita no dusmām iemetusi ūpim ar sprunguli par sāniem un tādēļ viņš vēl šodien vaidot (IV. Platu galvu vazājās. 1. Savas vaidošās balss dēļ ūpi tura vispārīgi par nelaimes vēstnesi. 1.” (VI. tad „balss skabargaina” (ibid. 1. Tāda lielība Dievam nepatikusi. tad dvaša smird līdz nākošam gadam (J. zinu! Tēraudā un akmenī. Tikai no Velna smēdes kūpējuši dūmi. p. sācis ķert bezdelīgu ar degošām stangām. ja gribot. tad jādomā. 286. Par ūpja vaidēšanu latvieši stāsta šādu pasaku. P.). Vienai mātei bijusi slinka meita un divas govis. tad rokas sagriež” (ibid. tad paliek dzeltēns” (71.). 2508. Tā sauca vilku. p. kas stāv tālāku no tautas mītiem. tad pieguļniekiem svārki degot (pie ugunskura). Tā kā nu pēc vārdu skaņām ūpis ir tas pats. viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt. Pēdējo dziesmu atgādina pasaka par pūci un vanagu (L. 1179—80. jeb pūpiķis aizpūpina.). ka tas esot ūpis. jeb „izkapts nekožot” (L. 1. Rohrdommel). 1. meita atteikusi. P. Līdzīgu teiku esmu dzirdējis no sava tēva tēva par dumpi ( выпь. Pasakas. pūcīte. i. Bezdelīga nu gribējusi Dievam palīdzēt un klusām aizlaidusies uz Velna smēdi. Ja lakstīgala aizdziedot. Pasakas. tēraudā un akmenī!” Velns to izdzirdis. Vecos laikos Velns reiz noslēpis visu uguni pasaulē. Pasakas.). „Ūpis esot lielījies: kad viņš kliegšot. 1. 164. Meita reiz paēdinājusi tik vienu govi. Rakstu krājums. kas krievu „выпь”. Pūci tautas dziesmas tēlo par neglītu. kad nodomājis vaidēt. „Ja pīpene aizbrēc. 106. 1. Ūpis to dzirdējis un pateicis visu mātei. p. Vienreiz viņš nosvilinājis bezdelīgai pakakli. tev smuki bērniņi! — Kā pati māte.). kas cilvēku aizkliedz. Dumpis pieder pie tiem putniem. 157—192). Arī teikas saturs drīzāk zīmējas uz purvu putnu dumpi nekā uz mežu putnu ūpi. Par bezdelīgu esmu dzirdējis no sava tēva tēva šādu kosmogonisku teiku. bet viņa tomēr izbēgusi. pelēķīte. No Vestienas ir mums vēl pazīstama šāda teika par ūpi. p. 29431. tad kalni plīsīšot. VII.). kādēļ še nerunāsim par tādu putnu dziedāšanu. V. kā Velns šķiļ uguni un kaļ. tāpat kā dzeguze aizkūko. „Kad grieze aizgriež.

Turpretī kārtīga cīņa ar zobeniem. ka viņas pārziemojot tepat ezeru ūdeņos. 21088. 1. spurkt! irbes gaisā! Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies.) lakstīgala esot cēlusies no vienas nelaimīgas pameitas. Pats lakstīgalas nosaukums. ka lakstīgala ir sējas putns. Vēja māte auklē” (2091—3). p. Lakstīgalas dziedāšanu tautas dziesmas vismīļāki pielīdzina cīņai ar zobeniem. Kārtīga cīnīšanās ar zobeniem un to skaņu pielīdzināšana lakstīgalas dziedāšanai būs gan laikam cēlusies rietuma un dienvidus Eiropā. 1. Par zīles un žubes bērniem stāsta. Latvieši ticējuši. Zīle ir „liela pareģone” jeb .. 30614. 6. cik pašām toreiz sirds liela bijusi” (V. būs gan laikam aizņemti no vācu bruņiniekiem. 91    . ka viņa sākusi lūgt Dievu. Lai tā skaisti padziedātu Zobentiņa galiņā. Par lakstīgalu parasti daudzina.). 17235. kā jau augšā minēts. Pēc kādas nepareizi uzrakstītas teikas (VI. 32058). Ārons no Bērzaunes: „Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums . Jau augšā mēs redzējām.. kā jau esmu aizrādījis (15. Tautas dziesma salīdzina irbēnus ar starcēniem. Reiz pamāte viņu tik dikti situsi.) jeb „tricina” (2697. lai pārvēršot šo par putniņu. te. Kalpu bērni.liela dievredzīte” (2581) un nākamības zīlēšanā viņai pieder pirmā loma. būs laikam nācis no latīņu valodas (lusciniola) un proti jau tanī laikā. kad latvieši un leiši vēl runājuši vienu valodu (leišu lakštingala). 15. 18965). 32058.. 158. — kā vienā piemērā (2690) arī paipala. p. p. ka tos „Vēja māte šūpo. Abiem dzied lakstīgala Zobentiņa galiņā. 20727. kādēļ ticēja.). kā kalpu bērnus ar saimnieka bērniem. 159. Jauni puiši bandinieki. ka lakstīgalai esot trīsdeviņas balsis. — kas ne vien zīlē sējas laiku. Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja. L. Par irbi raksta M. 107. tautas dziesmas daudzina nereti zīli un žubi. p. kas bezdelīgu lizdas izpostot. K. Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža bogu. vācu die Nachtigall schlägt). 1. ka tā „sit” (R. 32031. Kā jau kosmogoniskā teikā te gan Pērkona vietā būs bijis Dievs. irbēniņi Agri tek migliņā. Līdz ar lakstīgalu. B. Saimnieka svētelīši Ilgi tup ligzdiņā. 1. kamēr zobena skaņu nosauc par lakstīgalas dziedāšanu. Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas. Z. Pirksim kopā lakstīgalu. Tā nu esot cēlusies lakstīgala un „dziedājusi deviņām mēlītēm”. 2147. bet biežāki gan pēdējās divas kopā. ka par ziemu bezdelīgas aizlaižas uz siltām zemēm. 195.lizdus savu māju paspārnēs. kā arī minētais dzejnieciskais salīdzinājums (sal. Rakstu krājums. tautas dziesmas turpretī sauc lakstīgalu parasti par trejvalodi (13872. tam metoties uz ģīmja teteŗa raibumi un pat māja varot nodegt Ļaudis agrāk nezināja. Bet vienreiz Pērkons jājis zemu zemu. Ļaudis stāsta. bet palīdz arī ganiem un pieguļniekiem.

Līdzīgi zīlei cielava zīlē meitām arī preciniekus. 31933. lai ceļā nesatiktos ar zīli. meitas simbolu. Kā cīrulis. „Cīrulīts mazputniņš” tautas dziesmās ir puiša simbols. dzeŗ. p. Zīle ir „laba māsiņa” un liek ganam sargāties no vilkiem un tautietei no nebēdīgā tautieša. Bet „lielā dievredze” tomēr nav visa zinājusi un nevarējusi paredzēt. Tā sacīja cielaviņa.). tā laba māsiņa. Sargā savu ganībiņu. Zīl' atnesa tādu vēsti. meitiņa. gādā par zirgiem. Pa pagalmu tecēdama: Būs tai mūsu netiklei Šorudeni precinieki. „Kas pirmo reiz redz cielavu uz jumta. 29424. 14061. 1. klausīties. — kas zemē. 14062. 14066. meitas. Līdzīga loma. Tādu ziņu zīl’ atnesa Mūs’ māsai tautās iet. Sargi savu vainaciņu! 29430. kā liekas. piešķirta arī žubei un dzenim. kādēļ cielavai ir sakars ne tikai ar laidaru. tā atkal cielava. tad to gadu dos govis daudz piena. klikstīnāji. Ko tu man pasacīji? — Es. kad precību ceremonijas vēl līdzinājās laupīšanai. ka cīruļi pārziemojot tepat pie mums un paslēpjoties pie ciņiem un akmeņiem zem sniega. puiša simbols. meitas simbols. Būs brāļam kaŗā iet. Cīrulis. Tā iemesla dēļ. tam tai gadā gaŗi lini. tam īsi” (J.Eita. kazlēniņu. dzied. tiek pielīdzināts parasti tikai seno laiku preciniekam. kā jau minēts. uzņemot kādu gaitu. Ko tu. — Zīle dzied tādu dziesmu Laiks meitām rozes šķīt. bet arī ar liniem. gādā par govīm. tad piena būs maz. kā jau minēts. ka viņu pašu noķeŗ vanags (2581—2). ja redz uz sausuma. dara alu. tev pasaku. tāpat kā puisis. žubīte. Ļaudis ticējuši. Rakstu krājums II. kādēļ latvieši ne katrreiz gribējuši satikties ar zīli. kamēr vanags. 92    . 71. Bet „labā māsiņa” var ziņot arī nepatīkamu vēsti un sludinājums atkal līdzinās likteņa lēmumam. Zīle dzied aparā. latvieši dzēruši „zīles kannu”. Zīlīte. Meitas pūram ir vajadzīgi arī lini. Kādu dziesmu zīle dzied. Ja sieviete redz pirmo reiz cielavu uz ūdens. gādā par zirgiem un kaitinās ar skaisto cielavu. Šādu ievērību cīrulis laikam ir izpelnījies ar savu agro celšanos un jautro dziedāšanu augstāku un ilgāku par citiem putniem. Tā lika ganiem sargāties. dzeni. 29431. Liek ganiem sargāties: Sarg' jēriņu.

tad es aizbāztu caurumtiņu ar savu augumu.. Dievs tomēr savu pinekļa galu iemetis upē.” 41. Tad vecais atbildējis: „Ja es būtu mājā bijis. Tādus pašus uzskatus sastopam arī pie igauņiem. 93    . Bet ja uz ceļa uzbeŗot smiltis. 1. „Tam šķirstam. Šādi māņi ir ļoti veci un tālu izplatīti. 218—20. kur atradušies tikai mazie ceplēni. Par zuti mēdz vēl stāstīt. tad varēja viegli nākt uz domām. tad viņa trīs dienas raudot.izvārot un apēdot. Rumānijā un Palestīnā (M. kam vissaldākās asinis. ka čūsku cienīšana esot cēlusies tikai no dvēseles kulta. Izmeklējies cauru dienu: „cilvēkam vissaldākās. dzin! . 1272—3). gadījies nejauši mazs caurumtiņš. kuŗu Dievs paņēmis un gribējis iemest upē. cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši. Tālu pazīstama ir šāda teika par čūsku. Pasakas. Gaster. Visi prātoja kopā. Sava bīstamā koduma dēļ čūsku parasti tura par ļaunu kustoni. Bet Velns savu pusi nometis uz sausuma un no tās izcēlusies čūska. 1194. bet Velns arī pasteidzies. lai nevarētu pateikt. Kad čūska aizbēgot. aptīšoties ap krustu un nevarēšot vairs projām tikt. kas stāv biedrībā ar Velnu jeb ir pat viņa radīta. kam vissaldākās asinis. p.” To nu dabū zināt bezdelīga. No citiem zvēriem visvairāk tautas tradicijās tiek daudzināta čūska. tad animisti gribēja pierādīt. ka mirušo dvēseles pārvēršas par čūskām un ka arī dvēsele vispārīgi parādās čūskas veidā. p. saķēris pineklam aiz otra gala un pārrāvis uz pusēm. tārpi un kukaiņi. P. Tā kā miroņus mēdz aprakt zemē un arī čūskas dzīvo apakš zemes virsas. Pasakas VII. uz kuŗa ūdens plūdos cilvēki. 173. Indijā par to prātojuši jau vairāk gadu simteņu priekš Kristus dzimšanas. tad nu šie stāstījuši. Pēc ūdens plūdiem ods apņemas to dzīvnieku atrast.).).. kam saldās asinis. „Kādreiz Dievs un Velns gājuši gar upes malu pastaigāt. tad Saulīte trīs dienas smejoties. Ļoti līdzīgas teikas ir vēl uzrakstītas Krievijā. kuŗa „cilvēku žēlodama. kā: dzin. Te pielien čūska un saka: „Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst. Jā čūsku nositot un aprokot. ka tas pa naktīm nākot no upes laukā un ejot uz tīrumu zirņus ēst. Ja noķeŗot balto jeb sarkano čūsku . Bet visi māņi par čūskām ar to nebūtu izskaidroti. Abinieki. prasīdams: „Vai tik liels bija?” Beidzot bērni esot sacījuši.Vismazākais putniņš Baltijā ir mazais ceplītis.” (I.” Labi. Tur viņi atraduši vecu zirga pinekli. Seno skandinavu teikā Zigurds ēd čūskas gaļu un tūlīt saprot putnu valodu. Tā kā pēdējā nereti stāv sakarā ar mirušu ļaužu dvēselēm. Ods gan vēl rauga stāstīt. Par to vēl tagad mēdz teikt. Bet tāds izskaidrojums bez šaubām ir vienpusīgs. Reiz lācis gājis nejauši gaŗām gar ceplīša pērkli. kas palicis par zuti. lopi un zvēri patvērumu bija atraduši. tad viņš vairs netiekot upē atpakaļ. bet ja neaprokot. kā caurumtiņu aizbāzt. 1. tad viņš pie mana nama durvu gulētu. tad varot saprast putnu valodu (L. ka zutis ar čūsku esot tuvu rada” (L. ka tik un tik liels tas zvērs esot bijis. norauj odam pusžokli. tad tai vietā vajagot iespraust sērmūkšļa krustu.). Kas čūsku nositot. Šeit uzrakstīšu no sava tēva tēva dzirdētu pasaku par ceplīti. bet tautas tradicijās viņam piešķiŗ vislielāko dūšu. bet vairāk nevar izteikt. tam tiekot septiņi grēki piedoti. ka vardei vissaldākās asinis. p. Vecais ceplītis nu uzlaidies uz krūmiņa un lēcis arvien augstāku un augstāku. 1. Čūska tad atkal atnākšot. Kad vecais ceplītis pārnācis mājā. VII. P. Te gadās bezdelīga un saka: „Viņš grib teikt.

Ķeizariene Katrīna reiz braukusi pa jūru no Vāczemes un ēdusi kādu Vāczemes zivi. No tās tad nu mūsu jūrā esot izcēlušās butes.). aizmirsusi šo noteikumu: bija aprijusi zvejnieku. Pa to laiku muša. 6. 1. 1. Z. 69). tad viņa paliekot atkal redzīga (Wiedemann. Latvieši līdz ar igauņiem stāsta. 1.) un arī es esmu ko līdzīgu dzirdējis. tad tai gadā būšot daudz piena. 454. Pasakas. p. lai lūkotu dabūt uguni. p. Ar laiku. bagāts jeb ļoti gudrs.Pēc igauņu teikas sarkanā čūska lielījusies vienā pašā naktī deviņiem cilvēkiem acis aiztaisīt.).). p. B. šie māņi ir aizmirsti. jeb pat „māte mirstot” (J. krupji jeb rupuči.). p. K. To noskatījies viens puisis. 196. Pusi noēdusi. bet Dievs dabūjis zināt. „Kad rupuci nositot.). Tā pazīstama rietuma Eiropas teika. Līdzīgus māņus atrodam LerchaPuškaiša pasakās (V.. Kas šo vaiņagu iemanto. L. 58. 69. 109. 1. kur čūska pazīst zāli pret nāvi un atdzīvina citu nosistu čūsku. Vecos laikos uguns citur neesot bijusi. L. Pasakas V.). II. Pasakas. ka muša zirnekli apzagusi un atļauj tam uz priekšu baroties no mušas gaļas (sal. Vienreiz zirneklis gribējis Dievam nepareizi apsūdzēt cilvēku. Bet čūskas vaiņaga laupītājam ratiski dzenoties pakaļā (L. p. Šis pasakas motīvs ir sastopams par visiem vidus laikiem. p. P. jo viņi nesot govīm laimi. Čūskām esot arī savs ķēniņš. tāpat kā zalšiem un kaupiņiem.). arī ieņēmis to zāli mutē un nogulējis visu cauru ziemu (L. Rakstu krājums. ieraudzījusi uguni. Par buti dzirdēju no sava tēva tēva šādu pasaku. kas uz uguns tikšot taisīti. II. Kamēr čūskas latvieši turējuši par ļauniem kustoņiem. 1. VII. ka pati iznesusi uguni no elles un prasījusi maksas. Pa to starpu pamostas arī zirneklis. VI. p. Pasakas. Z. „Kad Dievs visas zivis bija radījis. tas paliek laimīgs. un zalši vairs nav šķirti no čūskām (J. Par zirnekli un mušu esmu Raunā dzirdējis šādu pasaku. „Zalši. 57. kr. ka čūsku galvās esot atrodami dārgi akmeņi. Beidzot tomēr saņēmies zirneklis. Pirmās ziņas par šādu ārstēšanu mēs atrodam kādā seno grieķu teikā. P. nozagusi un aiznesusi pie Dieva. bet neviens nevarējis notikt elles dibenā. Katrīnas vietā ir jumprava Marija. nolaidies pa savu valgu zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni augšā. 70. tad noteica. 83. Pēc vienām tradicijām viņus vajagot taupīt. 69). šurpu turpu skraidīdama..). P. 1. II. I. Dievs nu saprot. kas katrai brīvu ēst. redz. bet tādēļ viņa palikusi akla. „Krupjus jādzen no laidara ārā. iesitis zirneklim par muguru un zirneklis nokritis no debesīm 94    .). kuŗam esot dārgs zelta vaiņags galvā. p. K. un iet tūliņ pie Dieva sūdzēties. „Kas vardes sit. L. un iesviedusi to jūrā. R. P. ka šķirgālis esot čūskas dakteris un varot atdzīvināt pat gabalos sasistu čūsku. tikmēr zalši viņiem bijuši govju labvēļi. kā tikai Velnam ellē. 1261—72). 1. Rakstu krājums. viņš bijis ļoti nokusis un apgūlies. p. Dievs izrunājies ar visādiem zvēriem. tad govīm notrūkstot piens” (J.” No tā laika līdekai jānēsājot galvā visi zvejnieku rīki (L. ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūliņ aizmiegot līdz pavasarim”. bet nav vairs patikusies. Arī vardēm ir māņos sakari ar lopiem. II. tad būšot sausa vasara un maz piena (J. tam sprāgst jēri” (R. Rakstu krājums. 1273—4. Tur nu stāstījusi. 1. Jau senie indieši esot ticējuši. B. 1182—5). kur kā zināms. ka uguns vairs nav. 6. Gluži tādi paši pretēji māņi par kaupiņiem ir arī igauņiem (Wiedemann. Pēc citām ziņām viņi esot govīm kaitīgi un viņus vajagot iznīcināt. 1. Rakstu krājums. un tos pavisam nebijis brīv sist (VII. Nonācis virs zemes. VII. Par līdeku ir šāda teika. Bet reiz līdeka . Bet jā viņa dabūjot izlīst caur rata rumbu. rudenī alā līzdami. kā liekas. Rakstu krājums. Tādas pašas teikas stāsta arī igauņi. Zalšiem tautas māņos ir ļoti līdzīgi kaupiņi. p. Dievs tad arī atvēlējis viņai ēst no visiem ēdieniem. ka tas nav tiesa. jo tie izzīž govis” (R. bet ja redzot uz sausuma. Kad vardi pavasarī pirmo reiz redzot ūdenī. 455.

Pēc vienas teikas blusas esot Dieva kalpi un odi Velna kalpi. 306. Pēc māņu vārdiem neviens cilvēks nevarot dzīvot bez utīm: katram esot zem ādas sava daļa utu (Bērzaunē).). kas agrāk dzīvojušas zemē (Trikātā). vēl tagad viņa rādot. Par gnīdu esmu dzirdējis tādu pašu teiku. margrietiņa jeb spindgrietiņa (Cocoionella septempunctata) spēlē diezgan svarīgu lomu dažu tautu mītos. 289. cik gaŗš laiks!” Tai brīdī gājis gaŗām Dievs un iemetis viņai galvā sauju utu. p.zemē. Bet gnīda ar to nebijusi mierā: ādā vien kost. Pēc vienas rumāņu teikas (M. tad vasaru ērces nekožot (Lejasciemā). 1188). tad tas esot gan cilvēkam par labu. vai uz leju. Tā kā viņa mācījusi ļaudim tikai ļaunu. 1. katram ierādījis savu darbu. putnus. p. ceļmalā sēdēdama teikusi: „Vai. Koki un citi augi. tam ērces uzkrītot. Arī vienā rumāņu teikā ods un blusa uzrunā viens otru par māsām. kā mazā zīlīte. pa daļai atkal aizņemti no kaimiņiem. jo viņa rādot tikai uz ļaunu. 86. Dažreiz uz cilvēka miesas gadoties kāda pumpiņa. bet pēc satura teika ir citāda (M. Gaster. Bauskas apgabalā meitas.). Gaster. „Dievs. 105 un VII. Ja nu visas utis iznāktu no miesas. bet Velns no tām nekā nevarējis atkratīties (V. kas stāvēja sakarā ar mežu un viņa kokiem.” Ērces dzīvojot eglēs. kas stāvot zem eglēm. Par ļaunu jeb kaitīgu latvieši viņas netura. 1.” Šie māņi atkal pilnīgi saskan ar sekošo izskaidrojumu par bērza galotni. Par utīm ir atkal vairāk māņu kā par blusām. Teika stāsta. p. 110—13. lai eglītes skujas drusku aizdegas. kuŗi pa daļai bija mantoti no tālās senatnes. lai nespētu līdz kaulam ieēsties. Tad Dievs uzlaidis Velnam blusas. Pat tāds neievērojams kukainītis. esot viņu šā uzrunājušas: „Spindū. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt. Ja zāģētas ozola skaidas iebeŗot kādā traukā un uzlejot drusku ūdeni virsū. tad cilvēkam jāmirstot (Raunā). Ja šīs utis iznīcinot. tad Dievs to pārvērtis par mazu kukainīti. kur tu mani vedīsi? Vai uz augšu. ka tās ceļoties no koka skaidām. bērzgalā zaļos svārkos. Tad Dievs sadusmojies un piesējis gnīdu pie mata. p. kas atrodoties miesā. kur mans brūtgāns? — Bērzgalā. Mārīte. Vispārīgi ņemot. ādu kost un asinis zīst.). ka reiz viena sieviete. No kritiena viņš nu dabūjis pumpu mugurā un vairs nevarot uzkāpt debesīs (VI. Latviešiem bija ļoti daudz māņu. Uzlikta uz pirksta. tad otrā dienā viss trauks esot pilns ar blusām (Raunā). uz kurieni meita aiziešot tautās. Par blusām stāsta. bet labāk esot iet pavisam uz otru pusi. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvojot uz visiem ciņiem (Trikātā un Ikšķilē) . bet ja tiekot iznīcinātas itin visas utis. Ikšķilē meitas sakot uz zīlīti: „Mārīte. lopus radīdams. Velns uzlaidis Dievam odus.) viņa esot cēlusies no vienas ļaunas skaistules. bet siena laikā viņas esot pat egles un smilgas galā (Trikātā). Utij un gnīdai atvēlējis cilvēka matos dzīvot. vai uz zaļām velēnām?” 42. Pēc latviešu māņiem šis kukainītis rāda tikai. zīlēdamas. kā Lercha-Puškaiša uzrakstīto (V. kas esot pilna ar utīm. bet Dievs uzkūris uguni un aizdzinis tos ar dūmiem. Arī šeit seno latvieti vadīja ne tikai praktiskā lietderība. kurp lai cilvēks ejot. tad viņam būtu jāmirst (Trikātā). Kurzemē par margrietiņu jeb spindgrietiņu. 1. kādēļ viņš arī ne par velti ir nosaukts par zīlīti. Vidzemē viņu biežāki sauc par zīlīti. 1. Cilvēkam miesā apakš katras spalviņas esot viena uts. 95    . spindū. gribējusi kost līdz kaulam. bet arī visādi māņi.

p. viņiem jau tāpat sāp kā tev. var sargāt ļaudis no visāda ļaunuma un nāves.). varbūt pat no indoeiropiešu pirmtautas. ka koks jūtot arī sāpes. Koku mītos mums krīt acīs tā savādība. Krusttēvs cērt savam krustdēlam ozola. nodaļā ir aizrādīts. II. p. kādēļ dravnieki meklējuši gandrīz tikai ozolus doŗu dēšanai. sevišķi vēl ar svaigām lapām. Lai gan tautiete labprāt piemin ozolu. pūri taisīti no liepas krija. vai pirti kurinot. bet krustmeitai liepas līksti šūpulim (1676. cirst nevar dabūt. kuŗš. „Bet nu bijusi savāda ķibele: tiklīdz kādu koku vajadzējis cirst. tā tas neiet: atņēmis viņiem valodu” (Lerchis-Puškaitis. Latīņu vārds „quercus”. ņēma vismaz kādu daļu ozola. koki senos laikos esot runājuši tāpat kā cilvēki. Mežs mūsu tautas dziesmās. 1. tiek salīdzināts ar latviešu pērkonu. Vīrieši dzēruši alu no ozola kannām. kā jau augšā minēts. ka kokus tautas dziesmas daudzina labprāt pa trim kopā. 96    . D. sauc kokus pat par laužu brāļiem (Etnografisku rakstu krājums I. „Jaunpiedzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot.). 108. 1.. Krusta dienā.). ozols.kokiem. 18. lai gan vīžu auklas vijuši vīrieši. Tautas tradicijās bieži daudzina vīrieti stipru kā ozolu un sievieti kuplu kā liepu. Ozolu un liepu varam droši saukt par lielākajiem un skaistākajiem Latvijas kokiem un šiem tad arī latviešu dzejā un mītoloģijā pieder svarīgāka loma nekā citiem kokiem. kādēļ senie galdi plēsti no liepas koka. Šāda ozola un liepas izmantošana ir izskaidrojama tikai uz mītoloģijas pamata. jo tad kokiem tekot asinis. tomēr viņa biežāki mēdz stāvēt pie liepas. Etnografisku rakstu krājumā I. Ozols kā jau vīriešu simbols ir turklāt vēl spēka un dzīvības liecinieks. Jau 37. tas Dievam sitot”. 39. kad tu iegriez pirkstā . Tā vācu. Var jau būt. 1. Daži māņi liecinot. Ar biškopību nodarbojušies vienīgi vīrieši. 6. 1. kuŗi kopuši linus un kaņepes. p.). un kāds seno skitu valdnieks nesis liepu kunga vārdu. jo aršana un sēšana jau sen bijusi vīriešu darbs. 9780). 173. Kas nocērt vecus kokus. Mājas saimniecība no laika gala stāvējusi sieviešu zināšanā. 1. p. „Nenolauz kociņiem galotnes. p. 197. nav bijis brīvu griezt neviena kociņa. meitai liepas zariņu” (L. Daudz simtiem dziesmu daudzina ozolu par vīriešu kārtas un liepu par sieviešu kārtas simbolu (sal.. pat ne ganu rīkstes. kā jau augšā minēts. V. Šī starpība starp ozolu un liepu tiek ievērota ne vien tautas dzejā. pirts slotā puikam iesēja kādu ozola. un 174. Ne bez iemesla arī vācu dzejnieks H. tas atkal: „Ko nu mani cirtīsi? — Ej labāk pie tā greizā!” Dievs redzējis: cilvēkam koka vajaga. Ozola un liepas cienīšana ir plaši pazīstama visā Eiropā. I. uz mirušā jaunekļa jeb jaunavas kapa izaug nereti „kupla liepa” (breite Linde). Pasakas. Tā latviešu. D. kā arī latviešu tautas dziesmās. 1. I. Ir izteiktas arī domas. dažādiem augiem un dzīvniekiem piederēja seno latviešu mītoloģijā ne mazāka loma kā dabas parādībām un senču dvēselēm. bet arī praktiskā dzīvē. tas lūdzies žēli jo žēli: „Ko nu mani cirtīsi! Ej pie tā līkā labāk!” Nogājuši pie līkā. kamēr praktiskā lietderība ir še maz ievērota.. Vīzes darītas visvairāk no liepas lūkiem un pīšana bijusi sieviešu uzdevums. tādēļ ka tāds koks jūtot sāpes. kā arī rumāņu tautas dziesmas. bet sievieši glabājuši pienu liepas krija vācelēs. meitai liepas malkas. ka totemisms pie indoeiropiešu tautām vēl nekur nav pierādīts. turpretī liepa pēc dažu dziesmu vārdiem ir arī kapu koks. Pēc vispār pazīstamas latviešu teikas. „Ap Bērzauni šai dienā nedrīkstēja ir puķītes noplūkt. kuŗā liekas dzīvoja tālāku mirušā „dvēsele”.). (J.). 85. Veci ļaudis nekad nemeta ugunī pavisam zaļa koka. ka pēdējo liepas nozīmi latvieši ir aizņēmušies no rietumu kaimiņiem. bet vispārīgi ozola un liepas cienīšana gan būs mantota no seniem laikiem. Rakstu krājums. p. sal. Rakstu krājums.). kaŗ liepā savu vaiņagu un arī pati sevi nosauc par liepu (4289.. jo tad tām sāpot” (R.. lauž tā zarus meijām un pie reizes pin arī viņa lapas savā vaiņagā. Heine nosauc Vāciju par „das Land der Eichen und Linden”. ka ozols un liepa esot bijuši seno latviešu totemi. kā augšā ir aizrādīts. un drēbes velētas parasti ar liepas vāli un pat dzirnavu milns taisīts no liepas koka. L.

Pirmkārt totemismā pirmā loma pieder zvēriem. ka osi turējuši par „aklo koku”. 2825. Ošam sieva. bet savs vīriešu un savs sieviešu totems. osis un kļavs esot jau precējušies. Neretis tautas dziesmas daudzina kopā „ošus. Otrkārt katrai ciltij mēdz būt savs totems. ka laivas taisītas no oša tādēļ. Tā kā kļavs jeb kļava pēc tagadējās valodas pieder tāpat pie vīriešu. kamēr īstais mātes koks ir ābele. 20986. kādu šai gadījumā tomēr neredzam. kļavam sieva. Ozoliņš lūkojās Gar visām pļavmalām. kļavus. „kur augusi kļavienā”. tad ir „laiks meitiņu bildināt” (13768. kāds lielākā jeb mazākā mērā ir sastopams pie visām tautām. ozoliņus” (28216. ja ozola un liepas cildināšanu izskaidrojam ar vecu koku kultu. Ozolam vien nevaid. tad pastāvot augšā minētajam likumam. 1. Man liekas. 19130. kamēr ozols vēl meklē līgavu. 32331) jeb kļava (2823. viņi savā starpā nebūtu varējuši precēties. 30552). 35524). Lai arī no šiem trim kokiem bērzs pie reizes ieņem oša (2825.Kad kļava lapa paliek sarkana jeb nodzeltē. ir sastopami tikai kā izņēmumi. 3) vietu. kā arī pie sieviešu kārtas. kuŗi visi ir puišu koki (32368) un tautietes „bāleliņi” (4104. Šāda oša izlietošana laikam gan atkal būs sakarā ar kādiem māņiem. 4104. Osi. Nule tik ozoliņis Par gravām lūkojās Nolūkoja ievas meitu Ar visiem ziediņiem. Totemus taču uzskata par tēviem un mātēm. kļava. 2827. kamēr vītols mainās ar ozolu (2827). tāpat kā senie vācieši. Visus minētos trīs kokus tautas dziesmas piešķiŗ vīriešu kārtai (sal. tad kārtu māņos viņš arī lielas lomas nespēlē. kļavam sieva. 14976. Beidzot dzied pat vēl. ka tāda paša iemesla dēļ arī 97    . 12695. kļava. kā jau minēts. kamēr augi stāv tikai uz otra plāna. 30646. osim un kļavām. Liepu tautas dziesmas arvien daudzina par meitu. Bieži apdziedātā „oša laiva” liecina. Treškārt par vienu no svarīgākiem totemisma pamatiem tura pazīstamo eksogāmijas tikumu. 11) un kā kļava lapa katrreiz nekrīt tur. kā šai hipotezē. Ošam sieva. Ozolam vien nevaid. Turpretī nav mums nekādu pretrunu un nesaskaņu. tomēr stāv tik bieži kopā ar osi un pēdējais atkal ar kļavu. pie kam. Ceturtkārt ozols tiek parasti pielīdzināts puisim. jo aklo jau vislabāki var vadīt pēc sava prāta. un kādreiz nostādīts pat blakus par jaunekli precētiem kokiem. 5. 30646. Pāra dziesmiņās kļavs noder zīlēšanai par precībām. tikmēr viņa biedri liekas būt oši un kļavi. Kamēr liepa ir ozola pretstats. Ja nu visi latvieši būtu cēlušies no vieniem pašiem totemiem. jeb arī kur viņa pati bija „augdama domājusi” (22364). Varbūt. 35553. ka savā starpā var precēties tikai dažādu totemu pēcnākami. ka arī senie latvieši taisījuši savas laivas no oša. ka minētā kārtība netiek daudz traucēta. Ko jūs divi runājat? — Runājam liepas meitu Ozoliņa dēliņam. 1). osi. ka kļava lapa aiznes cilvēku uz citu zemi (26027). 2.kādēļ šādam vērojumam nu vajadzētu drošu pamatu. tā arī Dievs un Laima neliek vis tautietei aiziet tur „kur ļautiņi daudzināja” (8716).

” Tagad osis. Skaista priede.. 2669. birr. 2826. skaista egle. „Visi kungi svārkus met. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst. Atbildi uz šo jautājumu dod viena pasaka (Lercha-Puškaiša Pasakas. „Visi rudeņos berus devuši. Pried’ ar egli lielījāsi Abas kāpti kalniņā. To nogrūda lejiņā. 2808. Tā tad šie uzskati par aklo osi liekas būt ļoti veci. Paeglīti nabadzīti. Kad Saules māte pavasarī visiem kokiem devusi zaļas drānas. te osis jau jautāt jautāja: „Kaimiņ’. Kad citi koki jautāja. lai arī tos varētu vadīt pēc sava prāta. citu pamudināts. „Visi kungi jāj 98    . Tā arī notika. Nr. p. 1. Paeglīte lejiņā. birr. osi. 172. lai atkal nepaliktu beidzamais pie drēbju nolikšanas. Tautas dziesmas daudzina kopā ne vien minētos trīs lapu kokus... 164. ka tepat esot jau aiz vārtiem. nobira pirmais. Tautas dziesma griežas pie oša ar sekošu jautājumu: Osi. Klusiņām klausījos. Priede. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku. egli un paegli jeb kadiķi. bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantētas. Pabērnīši maliņā. Tie trīs žēli neraudāja. tad drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies. 1. eglei sagšu Paeglei villainīti. kadiķītis. gan sāka rosīgi un ātri plaukt.). tas.Homēra grieķi taisījuši savus metamos šķēpus no oša. Mātes bērni pie māmiņas. vai rudens jau klāt?” Zināt dabūjis. tad šis it bēdīgi atbildēja: „Esmu neredzīgs. Tiem atlika zaļi svārki. egle. Paeglīte vēl skaistāka. trīs vien nemet”. Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu. I. bet arī visus trīs skuju kokus: priedi. Visi koki žēli rauda. egle kalniņā. Tie trīs žēli neraudāja. Vasariņi noejot. 2820. bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties. Priede. tad šis neatteica nekā. kādēļ neapģērbjoties. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu. 4651. Citi koki salapoja Sudrabiņa lapiņām. un tādēļ nezināju vai ziemelis patiesībā ir projām . 4172. ko tu gaidi? Citi koki salapoja. Uz tiem pašiem trim skuju kokiem zīmējas vairāk tautas mīklas. tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. trīs vien nedevuši”.

Ja būs kupla jumteglīte. Pēc kādām retām tautas dziesmām tautu meita liek galvu pie priedes. eglei bijusi pirmā roka.. Pēdējais aizrādījums laikam zīmējas uz seno ierašu. Ja jums nav egles skuja. ka „priede. 34. Tādēļ arī bērenieki iecirtuši kādā priedē jeb eglē krustu par robežu mirušā dvēselei. Kāzās bijis parasts uz istabas. D. Rakstu krājums. 368. sal. Senos „stāvu koku namos” sienas laikam pinuši ar paegļu nītīm. Tā kā nu tautas dziesmas daudzina skuju kokus par „daiļiem” un bagātiem”. Tad būs kupla vedamā.. kas jau pavasarī nodod savu „nomu” (2821) un kuŗiem ziemu un vasaru ir „zaļi svārki mugurā” (2810—20). 18447. Es kadega ēniņā: 99    . (Bīlensteins. pēc kuŗas līgavas vedot pušķojušas ceļmalā dažas priedes un egles. zediņiem jeb riķiem.. kā var vērot pēc dziesmās daudzinātiem „paeglīšu kambaŗiem”. no tāda posma. audzi. kaŗ priedē vaiņagu tāpat kā liepā (6040.). ļaudis. skatīties. 18552. kā liekas. kād’ likdami. eglēm un retāki arī ozoliem. Lai bij laiks. p. Man pietrūka zaļa zīda. pried' ar egli. eglīte. Liekat smalku paegliņu. 6119. Es tev saku. 187. (kuŗas) . kāds būdamis.) un lepojas. Eglītes bija katrās kāzās trim sievietēm: brūtei. Brīvzemnieks. num. kam daudz zaru uz visām pusēm . 922—4. 18550. num. 35385). lai nemirstot. 30650. 7. Ko ap tevi tecināt.. kuŗi parasti lietoti pamatiem. Neaudz ceļa maliņā. I. Liekat skuju. Līdzīgas eglītes lietotas arī dziedot uz kāzu galda. p. es tevi pušķošu. vaicāja kāzenieki dziedādami pēc eglītes. celiņa malā. bet ēkas. ar egļu skujām kaisījuši bēru māju un pēruši cits citu ar skuju koku zariņiem. „Pirms panāksnieki iesāka ēst. jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai . Šāda materiāla izvēle gan atkal nebūs brīva no māņiem. Kad mani vedīs. III... 19172—8). Senajos Latvijas mežos gan netrūka nekādu šejienes koku. D. num. Eita. Beidzot eglīte noderējusi arī pie reizes liepas vietā par šūpuļa līksti (L. R. ka viņi ir palikuši par dzīvības simboliem. un 188. nama (18566) jeb klēts (18551) jumta uzvilkt kādu skuju kociņu. kā redzams. Šai eglītei bijis simpatētisks sakars ar līgavu. 866—9.). Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsunītēm. latvieši tomēr cirtuši gandrīz tikai no priedēm.kaŗā. 1.. sita ar tām uz galdu un dziedāja” (L. Mazais paeglis ir tomēr viens no vissvarīgākiem sargiem pret ļauniem gariem. 152—4. Priedes skuju neliekat. 1. egle” esot „meitu koki” (12224. pie kam. tad arī viegli varam saprast. Vai ir kupla jumteglīte. trīs vien nejāj”. Audzi. sal.

11436). 5947. Kā jau skaistā ziedētāja ābele tiek saukta par Dieva koku. sērmokšļam Krustiņš ogas galiņā. Lai gan visus šos trīs kokus tikai retumis apdzied kopā. 2775. 6214.Kadegam. Aizsmok mana valodiņa. ābels ziedi. Tādēļ laikam arī alus kanna tiek taisīta ne vien no ozola. 2775. 2782. 5856. tomēr ieva še ir par starpnieci. Ābelei sudrabiņa. Par trim ziedošiem kokiem tautas dziesmas daudzina ābeli. aizsmok egle. Lazda zied gavēnī Sarkaniem ziediņiem. Lazd' ar ievu noziedēja Daugaviņas maliņā: Lazda vaŗa pakariem. ievu un lazdu. 34130. 2779. 9.). balta ieva zied. Iev’ ar lazdu lielījās. Zied' ieviņa ābelīte. Balta. Ieva balta noziedēja. gan arī ar lazdu (2774. Vēl baltāka ābelīte. Ziedi ieva ar ābeli Vienā lazdu krūmiņā. 6112. Ieva zied ar ābeli Vienā dārza stūrītī. Ievas ziedi. 2776. Lazdai kaunu padarīja. Ieva zelta vizuļiem. un bieži tiek minēta gan ar ābeli (2773. 2776. Lazdas zieda nepanāca: Lazda zied gavēnī. 4522. pēdējie atkal par lazdas ziediem. Ābolnīca Dieva koks. 4495. Abas baltas noziedēt. bet arī no paegļa (19714.). Cietajā mēnesī. 1. Lazdas zieda nepanāca. 26054. 100    . Ābeles ziedi pēc skaistuma ir pārāki par ievas ziediem. Ievai bija balti ziedi. 19543. 22418. Aizsmok priede. 12719. 2774.

4290. Sveša māte mani sūta Pie ābeles slotu griezt Birst ābelei balti ziedi. Lauz tu pati ābelē. Piestājos pie ābeles. Ābels ziedu vien neviju.Ārdi manu valodiņu! 34104. Ābelīte Dievu lūdza. 4286. Dzīpariņus žāvējot. Sveša māte man’ sūtīja Uz ābeli slotu lauzt. Lai ved meitu šoruden: Visi zari nolīkuši. 7121. Visi šie trīs koki liekas būt arī sieviešu simboli. 5930. Kas aug viena māmiņai? 11220. sevišķi vēl ābele un ieva. Pinu. pinu. Tādu viju vaiņadziņu. nenopinu Ābeļ’ ziedu vaiņadziņu. Pēra mani sveša māte Ar ābeles žagariņu. Kam tu lauzi ābelīti. Sveša māte man’ stellēja Pie ābeles rīkšu griezt. māmuliņa. 32405. Lai gan meitas dažreiz (5856) pinušas ābeles ziedus savos vaiņagos. 4282. Kas man deva to ābolu. Tie raud gauži valkājot. un līdzīgu salīdzinājumu sastopam arī krievu un vēl dažu citu Eiropas tautas tradicijās. Ābeli tautas dziesmas visvairāk pielīdzina mātei. Kā pie savas māmuliņas. Birst man gaužas asariņas. Šim Dieva kokam un mātes simbolam meitas nav gribējušas lauzt zaru. 101    . Kas ābeles galiņā? Kas man deva to meitiņu. 4170. Tādēļ laikam arī tautiete žāvējusi savus dzīparus uz ābeles zariem. Dievs sod’ tevi. Es lauzīšu bērziņos. tomēr vispārīgi tas nav bijis pieņemts. Kādi ziedi vasarā.

visvairāk lietojuši vīrieši. un ābeli mātei. Kā ieviņa noziedēju. al’s ar kannu.Ābeļ’ ziedu vainadziņš — Grūts mūžiņš dzīvojot. 19500—4. 19773—6. man dzeŗot. Tādēļ laikam arī senlaiku kanna taisīta no ozola un paegļa. tikmēr ieva ir dziesmās sievas simbols. Es neņemtu ievas ziedu Ne savā rociņā: Es negribu sieva būt Ne savā mūžiņā. 102    . Es nelaužu liepas zaru. Ievai bija balti zieda. Al’s ar kannu. 19941. 1. 19502.). 7224. Med‘s ar baltu biķerīti. Med’s ar baltu biķerīti Jaunajām māsiņām. tādiem vīriešu kārtas kokiem. Biķeŗus turpretī tautas dziesmas daudzina parasti no „ābels koka” (11533. 1233. sevišķi vēl medus dzeršanai. Ai. Sievai baltas villainītes. i. vilniņ’ tavu. Ābeļ’ koka biķerītis. Alus kannas. Briku braku. Kamēr liepu tautas tradicijās pielīdzina meitai. Jo es pati kā ieviņa. Ne ieviņas baltu ziedu: Lai es augu kā liepiņa. kā jau augšā minēts. Pilna vīra sieva biju Pilnu dzēru biķerīti. biķeŗus turpretī sievieši. Tādēļ arī meitas velējušas savas pūra mantas sevišķi tikai ievu ziedu laikā. raksti. kuŗiem pieder liela loma tautas mītiskos uzskatos. 21590. 6060. Es nelauztu ievas zaru. Adi. t. 9780. aitiņ. Māmiņ tavu darījumu! Kā ieviņa noziedēja Tautu galda galiņā. man’ meitiņa. 19575. Tā brīkšķēs tautu dēls Pa manām rociņām. 20650. 2784.

bet neretis viņš 103    . kādēļ no lazdas latvieši taisījuši savas kūjas un kādēļ lazda ar laiku dabūjusi kūjas nozīmi. sal. Lazdiņš ļauna nevēlēja. Citi koki ļaunu vēl. 5860. 7508. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda vēza rociņā: Citi koki velna bēga. 34350. Lai galviņa nesāpēja. Lazdiņš velna nebēdāja. Lazda blēņu neturēja. visus ziedus rāvu. Ievas ziedus vien nerāvu. 34352. Ievas zied. ka šo koku starpā pastāvētu kāds tuvāks sakars. Ievas ziedu vien neliku. Adu cimdus. Vaiņaga vīšanā ievas ziediem tāda pati nozīme kā ābeles ziediem: lai nu gan nav bijis gluži aizliegts pīt ievas ziedus vaiņagā (5824. 7221. 5994. No tā nu saprotam. Jau augšā mēs redzējām. Kā ieviņas līcītī. 34353. Kad ieviņa balti zied. adu zeķes. Ievas ziedus vien nerāvu. māsiņ. Trešo ziedu koku lazdu tautas dziesmas cildina par vistaisnāko un krietnāko koku starpā. Jem lazdiņu rociņās: Citi koki blēņas tura. Lai galviņa nesāpēja.Liec pūrā nevelētu.). tad velēšu. Pūrā liku nevelētus. Pavasaru. ka bērzs mainās ar osi un kļavu. Ej. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda zaru rociņā. 32407. tautiņās. bet labi tas nav bijis. 17816. 5856. sal. vītolu un sērmūksli. Visus. Es noviju vainadziņu Visādiemi ziediņiem. Tad velē pavasari. bet tautas dziesmās nav tomēr nekādu liecību. 7154. No kokiem varētu minēt vēl trīs ļaužu labdaŗus: bērzu. māmuliņa. Lai zied manas villainītes. 34351. Velē manas villainītes. Kad ievāji balti zied.

Viņa lūdz arī savu bāliņu. 1. tad „visi bērza radi raud pēc tās vienas galotnītes” (2771. jeb arī viņa pati „paliek atraitnē” (11864. ošiem un kļaviem. „vējiņam vēdināt” (2764) jeb „kur putnam uzmesties” (2765). Lai aug mans arājiņš Sprogainiem matiņiem. sal. Kālabad es. 3) un viņu apprecē vecs vīrs vai atraitnis. ka tam griež zarus.). un 188. Par puisēna šūpļa līksti ozola vietā var cirst arī bērzu (L. 5870) un staigā tikai „zem vītola” (6116).ieņem arī ozola vietu. 11864. 10711. 32417. Smuidru griezu bērza rīksti. Nāc. Seno latviešu sētā tautas dziesmas daudzina dažādus kokus. Ja tomēr galotne tiek nolauzta. Galotnīte ir jāatstāj „Dieva dēlam pušķoties” (2766). D. lai tas 104    . 2). Es atradu ganu meitu Ar bērziņu baŗamies: Bērziņš lika zaru lauzt. Ir arī vēl bargāks sods par galotnītes laušanu. Ne kā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait. slotu griezt. 2767. 10412—3.) Ja tautu meita taupa bērza galotni. Ja meita nolauž galotni. 1. 34129. Veca vīra līgaviņa? — Tā. p. tava vaina. rauj ziedus jeb plūc lapas. 2763—6.) : „Kad bērza galotni lauž. tad viņas arājam klājas labi. 18176. 6208). vairāk vēl kā ozolu un liepu. 22093. 1). Tikai savu galotni bērzs sargā un neļauj to nolauzt. turpretī bērzs pats atvēl savus zarus slotas žagariem. 415. bet arī no bērziem. Meijas cērt ne vien no ozoliem. bet govīm bērza vaiņagu (32347. Neviens koks negrib. meitiņa. meitiņa. māmiņa. bet arī pie vārtiem (3710. Jauna meita i būdama. Kam lauz’ bērza galotnīti. 23748. bet vairāk gan vītolu. 26525). tad tēvs vai māte mirst. 187.). kā lasām „Latvju daiņās” (V. Būs atraitņa līgaviņa. Nelauz bērza virsaunītes: Lauzīs’ bērza virsaunīti. Bērzgaliņš māmiņai. I. Jāņos liek Jāņa tēvam ozola. Kupl’ atstāju virsunīti. Bērziņš mani aicināja. No bērza galotnes atkarājas arī meitas precības (9317—8. tad bērzs viņu „nolād” (11864. p. Vītoli aug ne vien pagalmā (9283. 14843.” Labāk lauzu alkšņa rīksti. Viņa lauza virsunīti. un tautiete uzaug „ vītola pakrēslī” (1796— 700.

Lai meita augtu lokana. Pat zemē iebāzts vītola zars. ka abiem esot 105    . Vislielākā loma latviešu pasakās un māņos gan pieder sērmūkslim. Vītolā sēdēdama. 33986. Sāk vītols grozīties Ar visām dziesmiņām.„vītola gaņģi” taisa (5984). Visas manas greznas dziesmas Vītolā sakāpušas. ka tagadējais sērmūkšļa kults nav attiecināms uz latviešu pagānu laiku mītiem. kā zināms. Vītolā sēdēdama. Vītolā sēdēdama. Vītolā rokas slauka. Saules meita cimdus ada. pīlādzim jeb pucenei. Vītols būs griezis ļaužu vērību uz sevi ar savu lielo augšanas spēju un ar savām spožām. dzen atvases un nekāda zaru ciršana vītolam nav kaitīga. kā liekas. mēdz arī sēdēt visbiežāki daudzinātās dievības: Saule. jo pret velnu. Laima) pina vainadziņu. saulē mirdzošām lapām. Jau augšā mēs redzējām (34130). Man uzauga pucenīte Zirgu staļļa galiņā. Mīļa Māŗa govis skaita. Es būt’ sen gulējusi Daugaviņas dibenā. Aiz ko auga vītoliņš Glumajām lapiņām? Mīļa Māŗa sviestu sita. bet būs laikam ieviesies līdz ar kristīgo ticību. Vītolam. 33942. Tautas dziesmas turpretī tikai retumis piemin sērmūksli un vēl retāki apdzied viņa pārdabīgo spēku. Kaut Laimiņa nemetusi Vītoliņa žagariņu. tiek vēl piešķirts pārdabīgs spēks pievilkt dziesmas un glābt slīkoni. Tādēļ vītols arī pēc kristīgas ticības mācības tiek turēts par evanģelija simbolu un kādas vītola sugas pūpoli ir ieņēmuši palmu vietu. Laima un Māŗa. tad arī vītola vainadziņš tiek turēts par vismazvērtīgāko (5882). 29163. Pēc tā man liekas. Ik rītiņus skauģa māte Gaŗām gāja šņaukādama. ka paeglim un sērmūkslim tādēļ piemītot tik liels spēks. kā jau parastā mājas kokā. Saule (v. krusti un klūgas. 29179—80. tad viņas šūpulis jākaŗ vītola pazarē un pati jāpeŗ ar vītola žagariņu (1711). 30735. 6100. ļauniem gariem. Vītolā. Tā kā nu vītolu sētā bija visvairāk. 29835. 1050. burvjiem un raganām pastāvīgi tiek izlietoti sērmūkšļa zari.

109811. Drebēs jūsu valodiņa. Ar kungiem runājot. bet viņš tomēr paliek tikai „alksnis”. Nevij apšu vainadziņu: Trīsēs tava valodiņa. drebi. kādēļ viņa arī maz tikusi izmantota. 31406. Latviešu tautas dziesmas sauc apsi par velna koku. 106    . nav piederējusi pie iecienītiem kokiem. Pēc krievu māņiem Jūdass esot pakāries apsē. Jau bērzs stāv apakš ozola. par ko tad arī ir izcēlušās dažādas teikas. Apse vien velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst. māsiņ. Salīdzinājums ar Pilātu un krustu bez šaubām nāk no kristīgas ticības un arī pats nosaukums „pīlādzis” ir aizņemts no lībiešu valodas (lībiski pīlag. 30631. Tā par piemēru vīksnas krija un lūks esot dažā ziņā labāki un izturīgāki nekā liepas krija un lūks. Kas jel tevi drebināja? Svēta Māŗa drebināja. Visi koki Dieva doti. igauniski pihlakas. Kam nedevi naktes māju. tev piesaku. Tādēļ laikam arī apse nederējusi par meiju (32331) un apšu sula turēta par nāvīgu (23276). tikai apse esot liegusies. Citi koki un krūmi latviešu tautas dziesmās un māņos tiek minēti daudz retāki nekā pārrunātie četrpadsmit koki. 30630. kas neesot svētai Māŗai devis nakts mājas. 5837. Apses vien necērtiet. Vidus laiku leģenda stāsta. no kuŗa taisīts Kristus krusts. Kas jel tevi drebināja? Vēja māte (v. Pēc kādas teikas pīlādzis esot Pilāta koks. apšu lapa. ozoliņus.„krustiņš ogas galiņā”. Es. Tāpat melnais alksnis noderot labi par lietas koku un dziesmas piemin arī viņa „sudraba lapas” (2758). apšu lapa. Cērtiet kļavus. mīļa Māŗa) drebināja Apakš tevis stāvēdama. drebi. Apse vien grabēt grab. bet arī pašiem latviešiem var būt bijuši savi veci analoģijas māņi par apsi. Šie māņi stāv ļoti tuvu augšā minētai leģendai. Cauri gāju bērza birzi. bet vīksna. somiski pihlaja). Ar tautām runājot. kā redzams. Drebi. Drebi. ka priekš Kristus esot locījušies visi koki. 34062. kuŗam dziesmās nav laba slava. Apšu lapu trīcēšana daudz tautām ir izlikusies kā kāda ļaunuma zīme. 2759. bet alksnis vēl netiek ne tuvu bērzam. kādēļ viņai par sodu esot pastāvīgi jātrīcot. Ozoliņa meklēdama.

Manis dēļ tu. 30628. parasti neliekas būt mantoti no senajiem pagānu laikiem. cik esmu ievērojis. pr. ne rīkstēm. naktskāļi u. ka no alkšņa ņēmuši rustu krāsošanai un taisījuši kārbas ogu lasīšanai. bet gan pārmet. bet pa lielākai daļai gan aizņemti no vāciešiem. ja ēdot daudz pieneņu (leontodona taraxacum). 34135. Tautas dziesmas nepiemin. Šķetrā kāra slaucenīti. bērzu. Šķetrai zaru nelauziet. Par vībotni esmu piezīmējis šādu dziesmu: Mana māte citas sievas Vībotnēm izārstēja. Visi koki lieti der. Ne ērcetis slotu griezt. Ērkšķi. Ne ar’ viju vaiņadziņu. Sviests iznākot labs. Mīļa Māŗa govis slauca. Ne no tevis slotas griezu. ka viņš nederot ne slotām. Par dažādām zālēm un puķēm ir mums vēl gluži maz māņu sakrāts. jaunas meitas. 29168. kuŗas dabūjušas savu vārdu no pienam līdzīgās baltās sulas. Tā Jānīša istabiņa Ar alkšņiem izpušķota. Treji pieci vakariņi Vībotnītes sutināja.Es nelauztu alkšņa rīksti. Uz to jau aizrāda arī paši tautas medicīnā lietojamie augu nosaukumi kā: vībotne. Kad es bērza nedabūtu. Vai ar kuplu ozoliņu? 32678. un tie paši. Vai lapoji. t. Arī tautas dziesmās man nav izdevies atrast kādas svarīgākas ziņas par zāļu māņiem un tautas medicīnu. 11870. Par pabērzi neminiet: Tur gulēja svēta Māŗa Zaļā zīda kučiņā. ne lūkiem. nelapoji. ja govim dodot sviestenes (trollius europaeus). tikai vēl pabērzim un šķetrai (salix pentandra) ir mītiska nozīme. dadži un 107    . baldrijāns. 9778. Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst. 9343. Jaunas meitas dzīvodamas. elksnīti. No citiem tautas dziesmās apdziedātiem kokiem. Jauni puiši. kas ir uzrakstīti. vērmeles. izņemot varbūt kādus sīkumus no anoloģijas burvības. Vai tam trūka ošu. 30627. kuŗām ir skaisti dzeltāni ziedi. Govis dodot daudz piena.

ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem pat no indoeiropiešu pirmtautas. „kad ļautiņi neredzēja” (32411). šādus vārdus runājot: „es visu vēlos” (J. kamēr latviešu tradicijas liekas pie reizes būt plašākas un pilnīgākas. veļi). vilki. leišiem un igauņiem. Tās pašas saknes lietotas ar otra cilvēka pieburšanai (Lercha-Puškaiša Pasakas. „zelta miglu miglodama” (32414). gan arī par svēto papardi (32408. p.). Paparde ziedot tikai Jāņa naktī (32408—15). Jā kāds cilvēks grib dabūt papardes ziedu. igauniski jumala-käpad). tā arī nav jādomā. Par to arī nemaz nav jābrīnās. apēdot Dieva roku. Pie latviešiem. Variantos vēl tiek pieminēti dzeltāni (32415. Latviešiem atkal vairāk ir bijis jāsatiekas ar svešiem kaimiņiem nekā leišiem. cik tālu sēdēdams var aizsniegt . igauniski jūda-käpad). ka visi šie māņi būtu cēlušies pie pašiem latviešiem. 58. 43. „pašā nakts vidiņā” (32412. tad tas tūlīt jānoraujot. p. 1. Līdzīgi māņi. Raunā stāsta. mēs arī varēsim saprast. ka tās ir cēlušās no dabas parādībām (p. 106. 15. lāči un citi zvēri. Pēc dziesmas vārdiem šo ziedu grib noraut veļi jeb Joda māte (32408). bet otra sakne ar trim jeb četriem stariem esot velna roka (Teufelshand. tomēr pašās latviešu tradicijās parasti trūkst liecību par šo dievību pirmatnīgo nozīmi. pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. p. 58. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju. bet vēlāku. senču dvēselēm (p. kādēļ pēdējie vienu otru sentēvu mītu ir arī uzglabājuši tīrākā veidā. tā atkal mītologs atrod bagātākus materiālus latviešu mītoloģijā. lai sargātu govis no ļauniem gariem un raganām. Šim augam ir divstarainas saknes. II. kādēļ nevaram apgalvot. Ar katru jaunu kultūras strāvu ir ienesti jauni dzīves uzskati un jauni mīti. Visu to ievērojot. ar „sudraba ziediem” (32415). Rakstu krājums. ka katrā latviešu mītā un dievībā mēs nevaram meklēt visvecākos mītoloģijas pamatus. II.. kuŗu sauc gan par Māŗas papardi (32399). 1. Ļoti līdzīgi māņi par papardi ir sastopami arī pie krieviem. kādas latviešu tautas dziesmu krājumos pieder pie retumiem.nātres dažreiz izlikti kūtīs un laidaros. Bet kā jau nekas pasaulē nestāv uz vietas. Tā nu mēs redzējām. p. ir pazīstami vai visā Eiropā. Daudz veci māņi ir aizmirsti un jauni ir nākuši tai vietā. Pēc tautas māņiem sakne ar pieciem stariem esot Dieva roka (Gotteshand. ka latviešu mītoloģija būtu palikusi bez pārmaiņām. 4) un pat zili ziedi (32415. 6). Tiklīdz kā zieds pilnīgi izplaucis. kā liekas. bet pēc māņu ziņām ziedus apēdot čūskas. tad „tas lai iet un apsēžas Jāņu nakti pie svētās papardes un apvelk ar sarkano krītu riņķī. un J. tas visu zina. VI. citādi nelabais to nozog” (LerchaPuškaiša Pasakas. 1.. No zālēm latviešu mītoloģijā visvairāk tiek daudzināta paparde. igauņiem un Prūsijas vāciešiem kāds čūskulājs jeb dzeguzīte (kāda orchis suga) lietota dažādos precību māņos. Kā valodnieks atrod vecākas liecības leišu valodā. Vismaz latviešu tautas dziesmas dod mums daudz vairāk materiāla mītoloģijai nekā mums pazīstamās leišu daiņas. jo leišu daiņas vēl nav pilnīgi sakrātas un tās pašas uzrakstītās pastāv pa lielum lielai daļai no samērā jaunāko laiku romancēm. „Kas to ziedu iemanto. Rakstu krājums. 1). Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši. tad viņa paliekot neauglīga. Kaut arī par dažām dievībām varam vērot. p. 1.). viņa paliekot atkal vesela. visu paredz. V. ja sieviete apēdot velna roku. p. Dievs).). Tādēļ arī latviešu mītologa pirmais uzdevums ir sakrāt drošas ziņas par pašu latviešu 108    .).

. Ar daudz māņiem ir savienotas seno latviešu kāzu ceremonijas. 1. Bet ja šādas teikas un pasakas viena otra tauta ir piesavinājusies. Vienu.). 138. baltu tautu māņi līdzinās vairāk seno romiešu mītiem nekā grieķu un indiešu mītoloģijai. nedz arī par tik pirmatnīgu kā senāk. nebija grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt . sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem vāciešiem. un tā tad daži tās tura gluži vienkārši par tautas dzejnieku fantazijas augļiem. I. Dažs domā. svešādu uzskatu. bet tādus ievērojot. būs gan laikam tīšām sacerētas un ar nodomu laistas tautās. Zinātnieki gan jau sen vairs netura senās indiešu kultūras ne par tik vecu. mēs varētu vai ikkatru mītu atšķirt no mītoloģijas. Pie pēdējiem pieder latviešu māņi par slimībām. tad viņas arī jau pieder pie tās tautas mītoloģijas. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes. grieķu un seno indiešu mītiem. kā jau svešnieki. Vispārīgi ņemot. vārdošanu un tautas medicīnu. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas. vispirms ir jāpētī mītu salīdzinātajiem. kas. Mītoloģijas salīdzināšanā ir līdz šim stipri pārspīlēta latviešu māņu radniecība ar prūšu. gan prātnieki. ka lielum-lielā daļa no pūšamiem vārdiem nav palikuši par visas tautas īpašumu un. p. bet neviena vēl nav gluži noteikta un pilnīgi antropomorfizēta dievība. Tautas dzejā visi viņi ir kādas mistiskas būtnes. Pievedīšu no tā še tikai pāŗa teikumus. Jau vecais Barona tēvs ir devis par tiem gluži pareizu spriedumu (L. Bet tā spriežot. bet arī dažas pasakas ar budisma mācībām. vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus. Kā tad lai mēs vēl šaubāmies par to māņu piederību mītoloģijai. dzeguzi un ozolu. Daudz tautas dziesmu ziņas par dažādiem kokiem un dzīvniekiem nestāvot sakarā ne ar dieviem. Taisni tautas uzskati uz dabu ir vissvarīgākā viela mītoloģijas pētītājam. D. tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem. otru jautājumu neesmu apskatījis arī ar nodomu. sevišķi ar pareģošanu un dziedēšanas līdzekļiem. Gauži maz pie mums ir vēl griezta vērība uz somu cilšu mītoloģiju. zināms. vilku. bet arī latvieši ir stāvējuši zem somu tautu iespaida. taisnību sakot. Ne vien kosmogoniskās teikas. pareģošanas un buršanas līdzekļiem. Pēdējos esmu aprakstījis drīzāk par maz nekā par daudz. Viens otrs sīkums par viņiem būs varbūt cēlies no tautas dziesmu sacerētājiem. Kā jau pirmajā plašākā rakstā par latviešu mītoloģiju daža laba svarīga ziņa būs arī nejauši izlaista. Plašāki šo jautājumu neesmu 109    . kam vienāds raksturs ar pašu māņiem. Līdzība starp romiešu un baltu mītiem pastāv arī tikai kopīgā vienkāršībā un lauksaimnieciskā raksturā. Daudz mītos mēs varēsim atrast daļu no analoģijas burvības. ienācējiem. ka seno latviešu analoģijas burvība ar visādiem simpatētiskiem līdzekļiem piederot drīzāk pie dzejas un pavisam neattiecoties uz latviešu agrāko ticību.. kādēļ savs un svešs dažu reiz grūti izšķiŗami. mūsu rakstos turpretī tiek pārspīlēti arī vēl vecie uzskati. Turpretī mītu attīstīšanās vēsture pieder drīzāk pie mītoloģijas salīdzinātāja darba lauka. kas ir pašas tautas dzejnieku apdziedāti? Tā tad māņi par kokiem. „Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu. daļu no dzejnieku fantazijas un arī daļu no tautas prātniecības. Latvieši. kādēļ arī jautājumus par mītu celšanos esmu pārrunājis tikai pie viena otra gadījuma. svešādas dabas. ne ar senču dvēselēm. veli. mums būtu sīki jo sīki jāapraksta arī senās kāzas. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas. Šie māņi tad arī labāki ir apskatāmi kāzu aprakstos.senajiem māņiem un dieviem. bet tautas dziesmas ir tomēr visas tautas piederums un pie tur aprādītiem dzīves uzskatiem ir turējusies visa tauta.” No savas puses es te vēl gribētu piebilst. dzīvniekiem un dažādi simpatētiski līdzekļi nekādā ziņā nav izslēdzami no mītoloģijas darba lauka. lai gan ne vien pēdējās ir daudz lietas aizņēmušās no seniem baltiem. Ņemsim par piemēru Sauli. bet neliecina vis par pašu tautu un viņu mītu tuvāku radniecību. kur daudz ko ir grozījuši gan dzejnieki.

50. M. 58. 44. 50. 74. 109. 95. 101. 75. 62. Bezdelīga 90. 59. 35. 14. Atzīdenis 39. Balkāni 79. 53. B. Bērtulis 36. 51. Ahuramazda 48. 67. 97. Ašvinavi 12. Ašgalvis 27. Tenis) 34. G. 100. Tautas mutē ir vēl uzglabājušies daudz un dažādi senlaiku māņi. Afrika 6. Aunings. p. 49. Bērzaune . Budēlis 71. 76. Bitaks. Baigi 47. un V. 76. 107. 59. 28. Austra 16. 12. 82. Bekas 17. Bārbala (Bārbele. Antrimpus 20. Bērzs 95. 109. 48. 10. 45. Agatas diena 71. 5. 103. 34. 30. Buda 20. 44. 50. 72. Animisms 4. 61. 28. 87. Aušrine 14. 32. 57. Amors 59.). Brands. 28. 109. 113. 36. 106. Barbiņa) 36.11. 68. Bangpūtis 20. Apsalons. 33. Blusa 72. Bērstūķi 55. Bökelis (Otto Böckel) 40. 36. 23. Baski 66. Aiskulāpijs 56. 71. Bišu māte 37. 66. 67. Austrene 16. Ābele 88. Autrimpus 58. 19. 31. Antonijs (Tanīss. H. 19. Brēķiņa 31. Tādēļ arī šā raksta pirmais nolūks bija modināt lasītāju mīlestību uz veco tautas ticību. 37. 60. Annīte 35. Ādaži 15. I. Bērziņš. 51. 12. 110. 110    . Apmiršana 41. Anšlavs 56. 91. 58. 91. 95. Tunnis. A. Atrimps 59. 17. Bernekers. Animātisms 4. 74. 60. 44. 411—2 1. Arijs 79. Baložu mēnesis 75. 65. Juris. Baltkrievi 29. 29. Alunāns. 63. K. Bašķu diena 70. 80. 47. Bites 41. 24. 54. Austriņš 15. 88. Baltija 10. 5. Andersens 18 . 107. Bebrs 79. 109. Aisti (jeb balti) 9. 97. Bergmanis. Skaitlļi nozīmē lappuses.iztirzājis. 38. 8. Andruža 13. Börne (C. 74. 10. J. 109. Bindus diena 71. J. 60. 74. Brīvzemnieks (Treilands) 67. Auos 16. 67. Augustīns 67. Apse 106. Blīdene 48. Auseklis (rīta zvaigzne) 12. S. 75. Alfabētisks priekšmetu rādītājs. Āzija 67. 104. 52. 196—8. Bielenstein) 17. Bauska 84. Bērtuļa diena 16. Bogomili 79. 85. p. 66. 85. E. 29. Amerika 6. Bīlenšteins (A. 16. Bangu māte 22. K. D. 56. A. 102. Alksnis 104. Budisms 76. H. Bierītis 34. Ādams 77. 77. Ansbergs. Antropomorfizēšanās 4. Ā. 32. Daža laba no šādām ziņām ir no svara ne tikai latviešu mītoloģijai. Angļi 9. Birzulis 37. Babilonieši 77. 87. 46. 12. Pa daļai ir uz tiem jau aizrādījis vecais Barons (L. 67. 35. v. 95. Balti (jeb aisti) 3. Briedis 79. 93. Bertuleitis. tādēļ ka materiāli par analoģijas burvību ir vēl vispārīgi maz krāti. Briežu māte 66. 9. Ārons. 20. Analoģijas burvība 72. 83. Auseklis (dzejnieks) 8. Barons. Budisti 20. J. Albānieši 44. Anglija 66. 53. Bazilisks 49. 74. 72. 61. 73. 93. 110. Arimans 48. 63. 59. Ausekļa dēli 14. bet arī etnografijai un kultūras vēsturei vispārīgi. 103. 86. J. Aizdziedāšana 90. Bīlenšteins. Augšgalieši (latgalieši) 10. 9. 61. kuŗi mūsu dienās ir vēl glābjami no aizmirstības. 77. L. Aukuperons 56. 52. Afrodīte 59. 7. Ārieši 48. 28. kā jau jaunai zinātnei. 96. Latviešu mītoloģijai. 75. 48. 101. 54. 61. Burne) 47. 93. 16. Aušra 16. 26. ir vajadzīgs plašāks izglītotu tautiešu pabalsts. 76. 106. 44. Andreja diena 74. 15. 70. 106. Agata 19. 99. Balodis 86. Aurora 16. sistēmātizēti un salīdzināti. 17. 1.

23. E. Carnevale 71. 92 Cielaviņa. Dievs 4. Edda 62. Ciemnieks 28. 6. Buŗati 85. Burtnieks 31. C. 40. Debess tēvs 6. Egle 21. 60. 26. 57. Dieva dienas 74. 109. Dieva meita 13. Dieva dēli 9. 11. 27. 69. 16. 57. 96. Ēos 16. Dzērve 76. 18. Dārza māte 29. 18. Dieva māte 12. 83. 56. 48. 24. 42. 87. 101. 90. 82. 49. 79. Minna.Bulgāri 44. 34. Ēmānisms 5. Feldteufel 48. 73. Cīrava 18. 24. 25. 86. 28. 61. C. Ē. 27. Čūskas vaina 39. Franči 87. 23. 72. 5. 54. 31. 108. Dēnharts (O. 93. 89. 37. 13. 18. 21. 86. Čūska 10. 94. Ēdāji 38. Ceplītis 93. 31. 71. 11. 43. Ceru māte 29. Fetišisms 5. Eisen) 3. 63. 95. Ēns (māžs. 81. 76. 37. 22. K. 14. 41. 5. Dubulti 71. 50. Djāus pitā 11. Cielaviņa 30. Börne. 83. 70. Diža (Diza) 29. 100. 61. 76. 19. 18. 28. spoks) 45. Ceroklis 29. 45. 62. Erdmännchen 47. Dzeguze 39. Cīrulis 16. 88. 51. 47. Endzelīns. Ceturtdiena 77. 78. 101. 64. Drebkulis 57. Cirsti 24. 61. 22. 9. 63. 14. Fīrkants (Vierkandt) 5. Capeller. 40. 74. Dähnhardt) 80. 48. Dioskūri 9 12. 91. Francija 66. 22. 35. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 55. 51. 50. 13. 80. 12. 82. Burne skat. 61. J. 47. 89. 29. Dionīzijs. Dzidzis Lado 29. 79. 104. Drudzis 38. Buzis 49. Dumpis 90. J. 108. 84. 32. 105. 25. Dīcs. 97. 65. 51. Č. 21. 74. 88. Drusti 27. 25. Ezis 83. Dusburgs. 30. 37. Cerera (Ceres) 29. G. 60. Elvers. 83. Dēkla 12. Fallus kults 68. 105. 61. 20. 53. 89. 27. 31. 61. 20. 64. 83. 11. Fabrīcijs. 99. J. 60. 41. 20. 106. Freimane. M. 15. Ceļa māte 10. 48. 8. 10. Caland. 6. 13. 9. 15. Döbners 51. 70. Eizens. 29. 26. 7. Dieva koks 100. 58. 55. Donars 77. 92. skat. 58. Dievu tēli 61. 57. 95. 12. 68. Caune 83. 50. 67. 14. 96. Dūrāji 38. 94. 12. 73. 93. 49. 19. Dieva roka 108. 46. 51. Burtnieki 53. Dievmāte 73. Eross 59. 86. orchis) 108. 39. 38. 13. Duālisms 48. 100. 55. 49. 108. 81. 72. Daimons 4. 93. Pēteris. 85. Dieva suns 69. 98. Dobele 40. 79. Frichbier) 54. 31. (M. 10. 21. F. 28. Fetišs 4. Debesskalis 61. Dimstipatis 27.38. 29. 69. 94. Burvis 50. 84. dzeltānā. Dukņa 60. 30. 56. 64. 44. Einhorns. Dzilna 89. Čechi 57. 75. 61. Cēlis 27. S. 111    .. 32. 71. 63. 42. Daugava 17. Dvēsele 4. 79. P. 32. 17. 68. 86. Fjörgyn 17. 78. 13. 68. 87. 64. Frišbīrs (H. 32. 17. 7. 37. 65. 87. 17. 109. 83. 71. Dzeguzīte (čūskulājs. 90. 29. 72. Bute 86. 18. Diespiter 11. 31. D. 85. Ērce 95. Kalands. 29. 16. 61. 28. 38. 62. Eglūna 85.

80. 72. 77. Jāņa māte 68. 58. 139. 61. Galieši 66. Juris (Jurģis) 32. Indriķa chronika 40. Joda māte 48. 69. Heine. 56. Simons 8. 106. Jaunsgads 70. 84. 37. 37. 49. Jerns. 69. 72. Jūras meitas 15. 73. 71. J. Ījaba diena 72. 66. Goti 27. Aleksandrs 28. 15. 48. 14. 79. Kandava 52. 74. 12. 112    . Indiāņi 76. Jumja māte 29. 60. 80. Jūras māte 10. I. 72. 89. Grūnaus. Karaļauči 53. 107. 16.) 45. 78. 83. G. Jupiters 6. 84. Jēkaba (Jēkaupa) diena 73. 17. 29. 94. 60. A. 38. 85. 67. Kaķis 26. 48. 30. 81. 72. 73. Insterburga 57. K. 68. W. 70. Kapa māte 66. 66. 20. Gasters. Heniņš. 69. 61. 32. 11. 88. 71. 19. 50. 25. A. H. 66. 77. 54. 94. 20. 31. 102. Kalands (Caland. 10. 19. 29. 76. Homērs 98. 31. 70. 71. 40. Guagnīns. 83. 85. 41. H. Karucs (Karutz) 5. Kašķis 38. Kastors 58. J. 14. 81. 98. 71. 42. 79. 69. 15. Jumala 29. 35. 84. 61. 109. 19. 93. 23. Jumaliņa 29. 81. Jūdass 48. 74. 14. 76. Kalniņš. Götingene 55. Gardēdis 56. 73. Ieva (pirmā sieviete) 85. 71. 48. 61. 67. 52. Hennings. 49. von 27. 16. Jāņa sieva 68. 81. 41. 20. 36. 32. 64. Ieva 51. 80. 91. Gaujas māte 20. Gausas māte 37. 72. Gailis 7. 54. Hāgemeisters. Juudas 57. 53. 66. 77. 48. 81.36. 75. Gnīda 95. Jansons. 93. 77. 75. 89. Gaņģelis 60. 67. 85. E. 57. 12. 74. 70. 76. Igauņi 3. 80. 100. 54. Juutas 57. 31. 33. Hūpelis (A. 74. 48. J. 51. 85. 26. 62. 27. Indieši 12. 77. K. 49. 64. 18. 44. 15. 70. 11. 59. Jodi 47. 13. Jumiķis 29. 108. 108. 59. Irbe 86. 81. Ģ. 46. Kasparsons. 67. 49. W. 20. 44. Italieši 44. 63. 25. 60. Iļģi 47. 76. 43. Andželo de 64. 95. Gerulis. 82. Juškevičs. 70. Jods 7. Jerns (Hiärn) 56. S. 73. Kareļi 29. Ģēdurtas diena 71. Jupis 6. 108. Hupel) 7. 68. 9.G. Jogi 47. K. skat. Gaujene 20. 32. Gaigala 65. 72. 75. 58. 60. 83. 22. 96. Ikšķile 95. 72. 66. Ģermāņi 9. H. 71. 35. 27. 67. Hoops. Jūdi 77. 9. 75. 62. 52. 76. 84. 86. 66. 89. Ī. 109. 32. 108. 67. 63. 57. Katoļu ticība 8. Indoeiropieši 8. 71. 16. 60. Hûsing 33. 45. 88. M. 103. 26. Jānis 13. 104. Jurģa diena 16. 53. Glüks. Gubernatis. 33. 69. 96. 94. 61. Katrīna 35. Jātvingi 56. 57. 49. 16. Jumis 29. 74. 10. 77. 27. Grieķi 6. 20. Gauja 20. Kaŗa māte 48. Kakla uzvilkšana 39. 70. Jāņa diena 30. Ibērieši 66. 27. 68. 46. 28. 11. Hiärn. 49. 11. 85.

68. Kāvi 47. 20. 36. 104. Līgošana 52. Koki 4. 21. 50. 79. Kristus 66. 109. 100. 87. 18. 103. 24. 69. 91. 61. 17. Konstantinopole 80. 44. 44. Ķīnieši 7. 66. L. Kelchs 7. 44. 31. 28. 70. skat. Lielā piektdiena 72. Līgas muiža 52. 96. J. 6. 76. 91. Labrencis. 40. 74. Lado 51. 12. 29. 96. 107. M. 91. 46. 12. 55. 70. Līgonis 51. 97. Līgajs 51. 79. 10. 20. 84. 20. 70. 24. 92. 62. 75. 45. 60. 29. 89. 96. 105. Liepupe 47. 98. 19. 41. Laume 39. 42. Ķ. 50. 63. 83. 86. 106. 83. 85. 19. 74. Laurencijs. 27. 49. 45. 29. 106. 25. 33. 49. 74. 11. Laima 5. 51. 37. 28. 31. 97. 16. 106. 61. Lapsa 79. 90. 69. Laitītājs 50. 53. Kāpostu Māŗa 72. Lībieši 14. 80. 68. Fr. Kosmogoniskas teikas 79. 89. 51. Ķekatas 10. 70. 50. Lauka māte 10. 49.36. skat. 26. kaupiņš. 51. 30. Litene 4. 87. 21. 64. Kuršats. 89. 57. 11. 61. Liepu mēnesis 75. 29. Līkon 69. 37. Laukopatis 28. Kuzņecova. 90. 88. Krievi 32. 27. Kuršu joma 26. 103. 86. 14. 93. 65. 61. 67. Latīņi 4. 91. Lazdona 37. 62. 66. Kāpšana 7. Kļavs 97. 100. 37. 80. Liesma 79. Līgo 12. Lielā Māŗa 73. 71. 18. 46. 72. 72. J. 72. 68. 62. 64. 70. 51. 54. 87. Ļaunās acis 39. 82. 32. 60. 70. 56. 27. 19. 29. 60. 84. 24. 75. 101. 17. 68. 26. 39. Karlīne. 67. 33. 43. 31. 73. 6. 5. 84. 13. 97. 40. 55. 12. 35. 74. 75. 104. 28. 34. 40. 63. Lārancis . 52. 22. 40. 49. 8. 47. 52. 60. 54.13. 76. Kaukazija 41. 25. Kovārnis 89. Lietuvēns 47. 48. 52. 22. Lieldiena 13. 73. 82. 40. 83. Krēmars 57. 53. 42. 72. 73. Lange. 59. 53. 102. 26. 108. Lietava 44. 30. 48.. 54. 86. 83. Liktenis 4. Līķu dedzināšana 40. Linggam 69. Krauklis 11. 84. 55. 68. 71. 74. 51. 77. 75. 78. Katrīna (ķeizariene) 94. 5. Lolo 41. Kārta 20. 42. Kristīga ticība 3. von der Leyen) 4. 67. 9. 103. 106. 69. Ledo 51. 49. 64. Laukosargas 28. 15. 43. 51. 19. 6. 58. 68. 96. Krodznieks. Kupīdins 59. 62. 68. 70. 34. 10. Lācis 71. Lazīcijs) 31. 90. 62. Kurmis 83. Kurzemnieki 6. 93. 46. 99. 67. 23. 59. 58. 44. 65. 14. 71. 61. 54. Kornmutter 28. 12. 70. Kustoņu diena 72. 19. Labrencis) 18. 57. Lasicki. 23. 56. Krūmu māte 72. 59. 72. 108. 74. Livonieši 7. Lazda 37. 99. Kaupiņš (krupis) 38. Krivu krivs 62. Labrenča diena 18. 71. 9. 54. 68. 77. 34. Krupis. 44. 37. 47. 84. 28. 37. 27. Lejens (Fr. 64. 101. 86. 10. 13. Kaunis 59. 95. 55. 80. augšgalieši 10. 37. 61. 82. 71. 31. 106. 41. 56. 57. Lido 51. 22. 51. Koms 57. 106. Krons 6. 57. Laiddiena (Laidene) 73. 52. 82. 59. 95. 45. 70. 6. Latgale 53. Ļauna diena 26. 71. 102. 30. 41. 86. Kromers 51. 53. 61. 61. 23. 38. 26. 88. Lika 40. 76. 74. 66. 28. 9. Lapu diena 73. 33. 96. 40. 38. Latgalieši. 20. 75. 77. 68. 24. Lapu māte 67. 7. 113    . 76. 47. 45. 48. 68. 28. Labrencis (Lārancis) 18. 47. Lopu māte 30. Kornwolf 29. 113. 72. 33. 105. 7. Kurzeme 6. 76. 94. 106. 80. 14. Kauna 59. 79. 14. Lārancis (sal. 54. 10. Klijāns 86. 37. Livonija 7. 28. 109. Leiši 3.) 72. (skat. 11. 53. Krustdiena (debesbraukšanas d. 37. Ļekatu māte 66. Ļ. 61. 44. 66. 69. Jēkabs 8. 50. Līdeka 94. 104. 89. 27. 77. 53. Ļaskovskis 57. Līga 51. 52. Liepa 27. Kurši 26. 79. Lazīcijs 19. skat. 86. 32. Krive 50. 52. Lejasciems 95. 83. Krišana 7. 35. 87. 55. Kūms 57. 82. 77. 86. 27. Lerchis-Puškaitis 24. Ligasons 50. 15. 86. 48. 108. 89. 19. Kaukas (prūšu cawx) 47. 55. Lakstīgala 30. 73. 16. 67.

Magdalēna 43. Maeletius (skat. Laļeckis) 31. Maliena 19. Maļeckis, Jānis (arī Menecius un Maeletius) 31. 50. 53. 54. 55. 56. 58. 59. Maļeckis, H. 56. Mandžuri 41. Manharts, V. (W. Mannhardt) 3. 12. 13. 28. 51. 57. 59. 64. 65. Manicheji 79. Manulis 52. Marko Polo 55. Maura māte 66. Mazā Māŗa 74. Mazkrievi 44. Mājas kungs 14. 27. 28. 38. Mājas lopi mītos 84. 85. Mānisms 4. 5. 6. Marija 6. 23. 25. 26. 64. 72. 73. 74. 79. 94. Mārkupols 55. 61. Mārsnēni 16. Māršaviņa 30. 32. 34. 35. Mārtiņa diena 37. 74. 76. Mārtiņš 32. 36. 37. 74. Māŗa 6. 12. 23. 24. 25. 26. 30. 32. 35. 61. 64. 77. 84. Māte 38. Māžs 47. 58. Menecius (skat. Maļeckis) 31. Mere-ema 66. Metenis 71. 73. Meža māte 10. 28. 30. 37. 66. 69. 81. 82. 98. Meža tēvs 37. Mežs 4. 6. 9. 11. 13. 27. 3. 38. 43. 48. 72. 75. 79. 81. 82. 84. 85. 95. 96. 99. Mēness 4. 7. 9. 10. 12. 14. 15. 16. 18. 49. 60. 67. 75. 76. 81. Mēness dēli 15. Mēris 38. 47. Mēŗa māte 67. Mēslu māte 9. 66. Miega māte 37. 67. Mieržinskis, A. 55. 57. 62. Miesmetis 71. Miežu māte 67. Miežvilks 29. Miglas māte 67. Miglenieks, J. 85. Mikuža 13. Miķēlis (Mīkālis) 32. 61. 74. Miķēļa diena 16. 27. 74. 76. 81. Milda 59. 60. Millers, K. 51. 52. 69. Mirbachs 48. Mīkālis, skat. Miķēlis. Moiras 20. 22. Morāle 3. 4. Mosvidijs, M. 10. 28. Moschel 30. Mölens (R. v. d. Meulen) 44. 45. Muhamedāņi 20. Murgi 4. Muru-ema 66. Muša 32. 84. 94. Mülenbachs, K. 29. 31. 34. 54. 57.

N. Nadrava 62. Nadravieši 58. Nakts māte 37. 67. Narbuts, T. 56. 57. 59. 60. Natanga 50. Natrimpus 58. Natūrisms 4. 5. Naudas māte 66. Nāra 64. Nāve 5. 6. 14. 27. 39. 40. 41. 42. 43. 44. 45. 46. 47. 65. 74. 89. 94. 96. Nedēļa 76. 77. 78. 79. Nelaime 14. 24. 26. 27. 31. 47. 49. 54. 56. 60. 71. 83. 85. 89. 90. Neptūns 58. Nevāci 7. Nevieža 37. Nikolaja (Miklāva) diena) 74. Nikolajs 20. Nīkšķis 49. Nobrīnēšana 39. Norunāšana 39. Noskaušana 39. Nurķis 57. 58.

O. Ods 95. Ogu māte 67. Osis 97. 98. Otardiena 78. Ozols 12. 17. 19. 25. 33. 38. 42. 62. 68. 76. 88. 95. 96. 97. 99. 100. 102. 104. 106. 107. 109.

P. Pabērzis 107. Paeglis 41. 42. 98. 99. 100. 102. 105. Paklus 60. Pakols 53. Palestīna 93. Paparde 68. 108. Papuves mēnesis 75. Parces 20. Pardžanja 17. Pargnus 54. 55. Pastara diena 41. Patollus 54. 58. 62. 63. Pauŗi 47. Pavasaŗa Māŗa 72. Pāvils 13. Pele 32. 38. 49. 83. 85. Pelēce, M. 24. Pelnu diena 7. 71. Pelvīks 57. Pergrubis 54. 55. 56. 61. Permieši 23. Perniģele 47. Persieši 48. 79. Peruns 17. Pērkona dēli 15. 17. 18. 60. 61. Pērkona māte 17. Pērkons 4. 6. 9. 10. 11. 12. 15. 17. 18. 19. 38. 48. 53. 54. 60. 61. 62. 63. 64. 65. 71. 84. 91. 96. Pēteŗdiena 68. 73. Pēteris 13. 73. 80. 81. 89. Pētersons, K. 44. Pieguļas māte 32. 70. Piektdiena 77. 78. Piekts vakars 77. 78. Piena māte 30. 31. 32. 66. Pikti 66. Piktulis 54. Pikols 53. 54. Pikuls 7. 53. 63. Piķis 54. Pilnītis 57. Pieneklu griešana 30. Pirmdiena 78. Pīkuls 53. Pīķis 54. Pilāts 106. Plāņi 27. Podromp 58. Pogodins, A. 21. Politeisms 9. Pollūks 56. 58. Poļi 7. 44. 54. 57. 59. 79. 80. Portugaļi 88. Potrimm 58. Potrimpus 20. 50. 52. 53. 58. 59. 62. 63. Pramšāns 60. Pramžims 57. 59. 60. Praurima 60. Preanimisms 4. 9. 20. Preiss (Preuss) 5. Pretorijs (M. Praetorius) 50. 55. 57. 58. Priede 21. 40. 41. 55. 98. 99. 100. Prūsija 31. 50. 53. 54. 55. 57. 58. 62. 71. 87. 88. 108. Prūši 3. 7. 8. 10. 17. 19. 20. 26. 30. 37. 40. 41. 48. 50. 51. 52. 53. 54. 55. 56. 57. 58. 61. 62. 63. 66. Puck 49. Pukys 49. Puķu māte 66. Pumpurs, A. 28. Puškaitis 54. 55. 61. Puuk 49. Pūce 86. 90. Pūk 49. Pūķis 24. 29. 49. 50. 61. 63. 74. 76. Pūpolu svētdiena 72. Pūšļotājs 50. R. 114   

Ragaciems 71. Ragana 5. 39. 50. 51. 61. 63. 64. 68. 70. 72. 105. 108. Raķene 40. Rasa 60. Raudas 40. 41. 42. 52. Rauduve 65. Rauga māte 37. 66. Raugopatis 37. 66. Rauna 16. 32. 47. 80. 83. 84. 85. 89. 94. 95. 108. Riebējs 50. Rīga 49. Rīmju chronika 40. 62. Rīšu māte 67. Roggenwolf 29. Roma 62. Romieši 9. 20. 22. 40. 56. 58. 59. 74. 76. 77. 109. Romove 8. 37. 59. 61. 62. 63. Rongoteus 29. 50. Roze (puķe) 43. 65. 92. Roze (slimība) 38. 39. Rudens Māŗa 74. Rudzu mēnesis 75. Rudzu ruņģis (luņģis) 50. Rumāņi 44. 79. 80. 81.83. 84. 85. 86. 95. 96. Rusovs, B. 37. Rūķis 64. Rūšu māte 67.

S. Salnas mēnesis 75. Sanskrits 11. 16. 29. 69. 70. Sapņi 4. 11. 20. 41. Saraustīšanās 38. Sarmatija 54. 55. Saru pēršana 39. Saržants. K. 48. Saturns 56. Saule 4.5. 6. 7.9. 10. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 23. 26. 27. 32. 39. 40. 44. 46. 60. 64. 65. 67. 68. 69. 85. 89. 93. 98. 105. 109. Saules dēls 15. 60. Saules meitas 9. 12. 14. 15. 16. 18. 22. 27. 45. 49. 52. 60. 61. 64. 68. 69. Saules stūrmanis 17. Sāls pūtējs 50. Sāmi 66. Sece 52. Semīti 9. Senču jeb dvēseļu kults 39. 40. 41. 42. 43. Serbi 27. 84. Sermulis 83. Sesks 79. 83. Sestdiena 43. 68. 77. Sējas mēnesis 75. 76. Sērmūkslis (pīlādzis, pucene) 68. 93. 103. 105. Sērpils 24. Sibirija 51. 62. 85. Siena mēnesis 75. Sigulda 84. Sila mēnesis 75. Simjūda diena 74. 76.. Skandinavi 17. 62. 70. 93. Skiti 96. Slavi 17. 26. 53. 54. 75. 77. Slimības 38. 51. Sloka 32. Smilšu māte 67. Smiltene 32. 47. 84. Somi 11. 29. 48. 52. 66. 69. 70. 87. 88. 106. 109. Spānija 66. Spārnu ciršana 39. Spiedējs 39. Spīgana 50. 64. Spoks, skat. ēns. Sreča 27. Stārks 89. Stenders, vecais, 8. 14. 16. 18. 19. 27. 28. 29. 30. 31. 33. 34. 37. 48. 49. 51. 52. 53. 55. 56. 57. 59. 66. 73. Sterculinius 9. Stirna 79. Strazds 32. 86. 87. 90. Strijkovskis, M. 28. 29. 51. 55. Sulu mēnesis 7. Sumpurņi 51. Suns 6. 26. 30. 32. 40. 43. 45. 49. 69. 79. 80. 81. 82. 83. 84. 85. Suņu mēnesis 75. Suņa mērs 39. Sūdini (sūdavieši) 56. 58. Sūro duhita 15. Sveču diena 7. 71. 77. Sveču mēnesis 75. Svētas meitas 14. 39. Svētdiena 15. 72. 77. 78. 80.

Š. Šamans 51. 62 . Šilings, K. 49. Šķetra 107.

T. Tailors (E. B. Tylor) 44. Tanīss (sal. Antonijs) 34. Tekla 21. Tempļi 61. 63. Tenis (sal. Antonijs) 34. 61. Teņa diena 70. 76. Tiburcija diena 88. Tikla 57. Tiklis 57. Tikumība 4. 24. Tilze 58. Tirza 49. Tochari 44. Tortus, P. 32. 33. 35. 36. 37. Totemisms 79. 96. 97. Trautfeters (E. C. von Trautvetter) 69. Trautmanis, R. 54. Treilands (Brīvzemnieks) 18. 33. 35. 37. 53. Trešdiena 77. 78. Tria fata 20. 22. Trijkungu diena 70. 71. Trikāta 27. 95. Trimpus 52. 53. 59. Tulisons 40. 50. Tunnis (sal. Antonijs) 34. Tuule-ema 66.

U. Uguns diena 26. 72. Uguns māte 46. 66. 74. Ulmanis, Kr. 28. 53. 73. Upes 10. Upes māte 20. Upinis dievas 20. Upsala 62. Urbāna diena 72. 76. Urbāns 35. 36. Urguči 47. 74. Ušas 16. Ū.

115   

Ūdens 37. Ūdens māte 5. 6. 19. 66. Ūdrs 79. Ūpis 90. Ūsiņš 10. 14. 16. 32. 33. 34. 35. 36. 37. 60. 61. 70. 72. 74. Ūziņš 33. 34. 37.

V. Vaidelots 50. Vakara zvaigzne 12. 16. Valka 27. Valmiera 14. 38. Valr 44. Vanags 37. 40. 72. 73. 83. 86. 89. 90. 92. Varavīksna 18. Varde 83. 84. 89. 93. 94. Vasaras svētki 67. 72. Vasla 25. Vastalāvis 19. 71. Vācieši 23. 40. 49. 50. 55. 61. 67. 70. 71. 72. 74. 77. 86. 87. 88. 89. 97. 107. 108. 109. Vācija 65. 77. 89. 96. Vāczeme 65. 94. Vājprātība 38. Vālodze 86. 87. Vārdotājs 50. Vārna 86. 89. Vāvere 79. 83. Vecziemeļnieki 44. Vee-ema 66. Veicgantis 57. 61. Vejopatis 18. 66. Veliona 61. Velna koks 106. Velna māte 12. Velna roka 108. Velns 7. 10. 39. 48. 49. 53. 54. 63. 78. 79. 80. 82. 83. 84. 85. 87. 88. 89. 90. 93.94. 95. 105. Veļu kults 5. 6. 9. 44. 68. 72. 109. Veļu laiks 46. 67. 72. 74. Veļu māte 5. 6. 7. 13. 14. 15. 16. 40. 45. 46. 58. 61. 64. 65. 66. Veļu mēnesis 46. 75. Vendelīns 35. Venēcija 55. Venēra 59. Veselovskis, A. N. 80. Vēja dēls 15. 18. Vēja diena 71. Vēja māte 18. 46. 56. 66. 91. 106. Vējš 15. 18. 44. 71. Vērsis 10. 11. 36. 75. 84. Vēzis 11. 86. Vidzeme 17. 19. 66. 95. Vidzemnieki 48. 73. Vijciems 27. Vilande 31. Vilkats (vilkacis) 50. 51. 61. 63. 82. Vilks 32. 35. 54. 69. 70. 75. 76. 79. 80. 81. 82. 84. 85. 87. 88. 90. 92. 108. 109. Vilku mēnesis 75. Vinjoli (Tito Vignoli) 5. Viņa saule 5. 6. 39. 40. 41. 43. 65. Vīdemanis (Dr. F. J. Wiedemann) 32. 37. 41. 69. 72. 81. 83. 84. 85. 87. 94. Vītols 97. 103. 104. 105. Vītus diena 72. 76. Volters, E. 69.

W. Wiedemann, skat. Vīdemanis.

Z. Zabiļins, M. 23. 41. 47. Zaķis 11. 71. 79. 82. 83. 84. 86. 89.. Zaltis 31. 32. 87. 94. Zaļā ceturtdiena 45. 72. Zariņu Kārlis (Milleris) 52. 69. Zavetnieks 50. Zāļotājs 50. Zāļu diena 67. 68. 72. Zebastiāna (Bašķu) diena 71. Zemes māte 6. 7. 11. 12. 13. 14. 16. 26. 38. 44. 45. 46. 60. 61. 64. 66. 70. Zemes svars 39. Zemgalieši 40. 41. Zevs 6. Ziedu diena 68. Ziedu māte 37. 66. Ziedu mēnesis 75. Ziemas mēnesis 75. Ziemas svētki 67. 72. 75. 76. Ziemeļa māte 67. Zigenots 50. Zigurds 93. Zilais kalns 38. Zinātne 3. 8. Zintenieks 50. Zirgs 11. 12. 14. 15. 16. 24. 26. 29. 30. 31. 32. 33. 38. 40. 41. 45. 48. 69. 70. 72. 78. 82. 84. 92. Zirgu māte 32. Zirgu putniņš 32. Zirneklis 94. Zīle 91. 92. Zīlēšana 37. 62. 69. 70. 91. 97. Zīlīte 21. 25. 92. 95. Zīlnieks 50. Zīrāks 54. Zvaigznes 10. 11. 12. 13. 14. 16. 49. 88. Zvaigznes diena 70. Zvejas svētki 71.

Ž. Žagata 86. 87. 89. 90. Žeibe, A. 50. Žemaiši 6. 31. 34. 35. 37. 54. 55. 57. 58. Žemepatis 14. 66. Žemininkas 28. Žemīna 14. 61.

116   

Līga. Pikols 53 25. Citu lopu patroni 35 15. T. Agrākie laiku rēķini 75 37. Senču jeb dvēseļu kults 39 18. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā 64 33. Seno laiku svētk 67i 35. Mājas kungs 27 10. Zirgu dievības 32 13. Nelaimīgās dvēseles 47 20. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju 108 Alfabētisks priekšmetu rādītājs 110 117    . Trimpus 52 24. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti 63 32. Cūku patroni 34 14. Debess tēvs un Zemes māte 11 6. mežu un kalnu dievības 37 16. Zemkopības dievības 28 11. Koki un citi augi 95 43. Matronu jeb māšu kults 66 34. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti 9 5. Latviešu mītoloģijas avoti 7 3. Antrimpus un Potrimpus 58 28. Līgājs un Līgonis 51 23. Debess spēku dievības 18 8. Veļu dzīve viņā saulē 43 19. Ļaunais gars jeb Velns 48 21. Narbuta dievi 59 29. Ūdens. tārpi un kukaiņi 93 42. Nedēļa un nedēļas dienas 77 38. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti 50 22. Debess dievības 14 7. J. Cilvēks mītos 38 17. Likteņa dievības 20 9. Indoeiropiešu pirmtautas mīti 8 4.Saturs Priekšvārds 3 1. Lopkopības dievības 30 12. Meža putni 86 41. Līgo. Puškaitis un citi 54 26. Dažādi dievi vecos rakstos 56 27. Romove un viņas dievi 61 31. Abinieki. Meža zvēri mītos 79 39. Maļecka dievi: Pergrubis. Mājas lopi 84 40. Teōrijas par reliģijas izcelšanos 3 2. Tagadējie svētki 70 36. Dievu izskats un īpašības 60 30.

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful