„ Tā nu mēs redzējām, ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem

pat no indoeiropiešu pirmtautas.”

PĒTERIS ŠMITS /1869 - 1938/

1   

PĒTERIS ŠMITS

LATVIEŠU MĪTOLOĢIJA
Otrs pārstrādāts izdevums
(3., elektroniskais izdevums)

Pēteris Šmits 1926 © Eraksti 2009 ISBN 978-9984-841-06-9 117 lpp. / ~ 0,97 MB

2   

Priekšvārdi.
Izdot savu „Latviešu mītoloģiju” pārstrādātā veidā biju nodomājis tikai pēc tam, kad būtu iespiedis savu māņu krājumu un V. Manharta (W. Mannhardt) savāktos baltu tautu mītoloģijas avotus; bet ar „Latviešu pasaku un teiku” izdošanu šie divi raksti gan vēl būs jāatliek uz kādiem gadiem. Bet nu pastāvīgi dabūjot pieprasījumus pēc manas „Latviešu mītoloģijas”, es arī vairs negribēju gaidīt, kamēr tiks pabeigti visi iepriekšējie raksti. Ja man būtu lemts visus šos darbus laimīgi pabeigt, tad varbūt pēc tam jau varētu pacelties jautājums par trešo izdevumu. Manas „Latviešu mītoloģijas” pirmais izdevums tika iespiests Maskavā 1918. gadā pašā krievu revolūcijas sākumā, un turklāt vēl nedaudz eksemplāros, no kuŗiem lielākā daļa palika Krievijā. Tā tad Latvijā šī grāmata pieder pie retumiem. Turklāt šis raksts ir sacerēts priekš kādiem desmit gadiem Tālajos austrumos, kur man vēl nebija sasniedzams viens otrs avots, pie kam desmit gadu laikā arī pati mītoloģijas pētīšana ir gājusi uz priekšu. Beidzot šī grāmata ir iespiesta bez manas korrektūras ar dažām rakstu un drukas kļūdām. Tā tad vairāk apstākļi runā jaunam grāmatas izdevumam par labu. Šo rakstu par latviešu mītoloģiju esmu sacerējis visiem izglītotiem latviešu lasītājiem, kas interesējas par latviešu etnografijas jautājumiem. Tādēļ arī esmu piespraudis plašāku ievadu par mītoloģijas teōrijām, un devis dažādus paskaidrojumus, kas mītologiem nebūtu vajadzīgi. Tīšām esmu izlaidis dažus ceremoniju sīkumus, lai grāmata neiznāktu par daudz bieza. Par šādām lietām jau būs bagātīgi materiāli manā māņu krājumā. Zinātnes vajadzībām varētu atstāt pavisam neminētus tos rakstus, kur mītoloģija ir izskaidrota pēc vienpusīgām teōrijām, neretis vēl tīšām sagrozot faktus. Bet lielākā daļa latviešu lasītāju tad nu nevarētu izšķirt, kādām ziņām ticēt un kādām ne. Pārrunājot šādas ziņas, es neesmu minējis pašu autoru vārdus. No svara mums še ir tikai pati lieta, nevis personas, no kuŗām daži varbūt nemaz vairs neturas pie agrākiem uzskatiem. Nav arī mūsu nolūks ielaisties neauglīgā polemikā, jeb uztiept mazāk izglītotiem tautiešiem zinātniskus pētījumus pret viņu gribu. Kā pie daudz senatnes tautām, tā arī pie seniem latviešiem nav trūcis ne pareizu pamācību par godīgu un tikumīgu dzīvi, ne arī labu novērojumu par dabas parādībām, bet kāda augstāka morāle un nopietna zinātne pie viņiem tomēr nav domājama. Ja mēs tomēr savus senču māņus pielīdzinām kristīgai ticībai un mūsu dienu ideālus meklējam tālā aizvēstures laikā, tad mēs pierādām tikai lielu vēstures nepazīšanu. Šādi jūsmotāji par senatni nav sastopami tikai pie mums vien, bet, kā izrādās, arī pie igauņiem (M. J. Eisen, Estnische Mythologie, 7). Tās ir vēl pēdējās atliekas no senākā nacionālā romantisma, kas, vispārīgi ņemot, jau ir jātura par izbeigušos. Pie tā paša romantisma pieder arī senākie uzskati, it kā prūšiem, leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Mūsu dienās gan laikam sajūsma par prūšu Romovi un viņas dieviem būs jau savu laiku nodzīvojusi. Visi mūsu aizvēsturē meklētie brīnumi ir izrādījušies zinātnes gaismā par tukšiem un nepareiziem; bet to vietā mēs esam atraduši citus brīnumus, kādus no iesākuma nemaz nebijām meklējuši. Šie necerētie brīnumi ir īstā latviešu mītoloģija, kas izrādās bagātāka un vecāka, nekā paši latvieši to bija gaidījuši. Prof. P. Šmits.
Rīgā, 14. martā, 1926. g.

3   

Viena vienīga pamata mītoloģijai nemaz nav. Zīmējoties uz šīm teōrijām. citi atkal par bailēm no pērkona. Viņš atzīst trīs reliģijas pamatus: dabas cienīšanu. kamēr beidzot sākuši arvien vairāk antropomorfizēties. Vēl līdz 19. Tā kā šiem māņiem neesot tuvāka sakara ar dvēselēm. 46. mirušo dvēseles). ka pirmais bīstamais spēks pie dabas tautām esot tā sauktais fetišs. kā: dabas spēku mistiskai varai. kas īsti ir latviešu mītoloģija? Veco chroniku autori neizšķīra seno latviešu ticības no citu tautu māņiem. ka arī animātisms jeb animisms plašākā vārda nozīmē nevarot būt pirmais un vecākais mītoloģijas pamats. i. t. negrozāmam liktenim un cilts pirmsenčiem jeb radītājiem. kas pa vecam katrā dievībā meklē tikai kāda senča dvēseli. 1. tad daži mītologi nosauc šo pirmatnīgo ticības pakāpi par preanimismu. Tā kā nu šiem uzskatiem bija ļoti daudz pretinieku. ka viņš atkal ir cēlis godā agrāko filozofu spriedumu. p. šā fetišisma jeb natūrisma teōrijas vietā vēlāku iestājās tā sauktais animisms. Ievērojamais salīdzināmās mītoloģijas pētītājs profesors L. Lai gan par latviešu mītoloģiju ir vairāk rakstīts nekā par citiem mūsu etnografijas jautājumiem. tad atkal. tad nevaru atstāt šādu lietu neapgaismotu pēc jaunākām zinātnes prasībām. ka šim priekšmetam piemīt kāds pārdabīgs spēks. ar ko stāv sakarā analoģijas burvība. jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību”. māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana. otri par ticību mēneša burvības spēkiem. tomēr viņa ir mums vēl ļoti mazi pazīstama. kas pielaiž dažādus dievību cēloņus. Pēdējie atzīst.1. rakstnieki šīs ziņas izpušķoja pēc savas fantazijas un pētnieki lūkoja visu izskaidrot pēc vienpusīgām teōrijām. tad tika spriests. ka dabas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ izlicies. dvēseļu kultu un ticību vienam augstākam dievam.). ka ticība Dievam esot radusies pie cilvēkiem no tikumības apziņas. gadu simteņa vidum etnografi domāja. (Fr. Visiem šiem uzskatiem iŗ daļa taisnības. bet ļaudis tik esot tās turējuši dvēselēm līdzīgas. Arische Religion. Vierkandt. dvēsele). Pirmatnīgais cilvēks esot ticējis ļoti dažādiem māņiem un burvībām. von der Leyen. Pašā pēdējā laikā daži mītologi (Preuss. pazīstamais etnografs Fr. anima. gadu simteņa sākumu tiek arvien vairāk izteiktas šaubas. bet tikai tura tās dvēselēm līdzīgas. ka morālei ar pirmatnīgo ticību neesot bijis nekādu sakaru. Tā kā nu latviešu mītoloģija tiek atkal bieži daudzināta un neretis mēs dabūjam dzirdēt pavisam pretējas domas par dažādiem dieviem. Šröderam pieder tas nopelns. un animātisms. ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām. von Schroeder. Teōrijas par reliģijas izcelšanos. akmens jeb kāda cita lieta tikai tādēļ. kamēr pēdējo laiku mītologi domāja. 1923). ka dievības esot cēlušās no dažādiem iemesliem. tad daži animisti lūkoja savu teōriju pārlabot un paplašināt. Tādā ziņā no animisma izcēlās divas teōrijas: mānisms (no latīņu vārda manes. Karutz) runā atkal par vienu pašu 4    . Viņu uztura ļoti daudz avotu. Ar 20. kuŗi ar laiku izvērtušies par labākiem gariem. pie kādām turas jaunāko laiku mītoloģija. fon Šröders grib tomēr atkal griezties no lielās mītu pamatu dažādības atpakaļ uz vienkāršākiem pirmsākumiem (L. ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta. Sāksim ar tām teōrijām. bet pilnīgas taisnības nav nevienam. līdzināties pašam cilvēkam. Vēl līdz šim mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu. Tādēļ arī mītologi meklēja visos mītu pamatos dabas parādības. lai gan daudz un dažādu sīkumu iztirzāšana mums vēl ir jāatstāj nākamībai. Tikai vēlāku šai pirmatnīgā ticībā attīstījušies dažādi ļauni daimoni. fon der Lejens raksta šā: „Vieni pētītāji izskaidroja mītoloģiju par saules pielūgšanu. Die Götter und Göttersagen der Germanen. Par fetišu turēts kāds koks. Pēc šās teōrijas mītoloģija esot cēlusies vienīgi no mirušu cilvēku dvēseļu kulta (lat.

Šāda ideja cilvēkam varējusi rasties pēc gaismas. stāv ūdenī jeb pat arī slīkst ūdenī. cilvēkiem un zvēriem līdzīgi. Zināma līdzība jau pastāv starp visām dievībām. ka latviešu mītoloģija esot cēlusies no natūrisma un mānisma kopā. Pievedīsim kādus piemērus. gan arī par „mīļām”. sevišķi vēl sieviešu dzimuma. nosaukdami savu teōriju par ēmānismu (no lat. Otri turpretī lūkoja izskaidrot. Vieni palika pie savas pārliecības. noņēmusi „arājiņu” (27842). Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas (1110. bet visas parādības reliģijā tomēr nevaram izskaidrot ar šo jauno teōriju. Vispirms augstākais Dievs.). ka minētās četras mātes stāv viena otrai vēl tuvāku. Ziņas par augšā minētām teōrijām ir pārnākušas gan arī latviešu rakstniecībā. ka Laima nav nekas cits kā Saule. kāds esot mītoloģijā vispārīgi pieņemts. un 1112. Sevišķi abas rūpējas par bāŗiem. ka no katra cilvēka. kādēļ nespeciālistiem gan ir grūti sekot visām šādām mācībām. Latviešu mītoloģiju sāka izskaidrot pēc fetišisma jeb natūrisma. tad rakstnieki dalījās divās daļās.ticības pamatu. izplūst). Nevaram arī vēl priecāties. jo „pati Laima laba sieva. ka Laimas kults būtu maisījums no Saules. kas gādā par kārtību un taisnību pasaulē. bet arī par daudz vienpusīgi iztulkotas. dažā labā ziņā līdzinās Saulei. verba ēmānāre. Pēc tā nu var nākt uz domām. ir sastopamas pie dažādām tautām. katra auga un pat nedzīva priekšmeta izplūstot kāds neredzams iedomāts spēks. Gluži tāpat Laimas māti var pielīdzināt arī Veļu mātei. bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (27494) tāpat kā Veļu māte (27432). Laima. tādēļ nav jābrīnās. vēja un smakas parauga. tāpat kā Veļu māte par mirušiem „viņā saulē”. un tāda ir arī Laima pie latviešiem. Kad nu rakstos parādījās spriedumi. 4. Laima pēc vārda nozīmes ir likteņa lēmēja jeb „mūža licējiņa” (8589). 27457). kad jau pēdējais zinātnē sen bija atmests. kā arī Saule. siltuma. D. Par nelaimīgiem bāŗa bērniem gādā tāpat Laima. Tāpat arī ticība liktenim īsti neietilpst šai ēmānisma teorijā. 1. aukstuma.. Tālāka progresa mītoloģijas jautājumos mūsu populāros rakstos neesmu ievērojis. bet diemžēl par vēlu un nepareizā veidā. ka pirmatnes cilvēkam visi augi un pat nedzīvi priekšmeti izliekoties dzīvi. kas dzimuši saulītē (L. ka zinātniekiem būtu izdevies jau galīgi noskaidrot visu ticības izcelšanās jautājumu. ka viņu animisms esot taisni tāds. kā zināms. cik lieliski mēs varam maldīties. Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte. Līdzīgi Veļu mātei vina liek arī ļaudim mirt (336. un ko atkal uzsveŗ augšā minētais Šröders. ūdens un veļu kulta. 1176. Tautas dziesmās Saule kādos variantos (L. Tautiete žēlojas. 222194. Tā arī jaunais ēmānisms ir gan virzījis šo problēmu uz priekšu. Ja nu arī Laima dažā ziņā līdzinās Saulei. 10932.). un viņi viegli vien novirzās uz vienpusībām. Še nu mēs redzam cik dažādas teōrijas pastāv pie zinātniekiem par reliģijas izcelšanos. Pirmatnes cilvēki esot ticējuši. Kādēļ gan būs jāatstāj priekšroka tiem uzskatiem. 1176. Tikai Laimas kultam tālāku 5    . Vienpusīgais mānisms pārnāca pie mums tik vēl tad. katra zvēra. Veļu mātei un Ūdens mātei. neliekas būt vienkāršs spēka izplūdums. Laima netik vien nospriež nāvi. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas gan par „mātēm”. kādēļ to atkal var tuvināt Ūdens mātei. ka „Laimiņa raganiņa”. Daudzreiz Laima mazgājas ūdenī. turoties pie vienpusīgām teōrijām. kad jau bija nodibinājies augšā minētais animātisms. 6). 4376. kas pielaiž ticībai dažādus pamatus. D. Likteņa dievības. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem. Laimas māte gādā par dzīvajiem „šai saulē”.) ieņem Laimas vietu. ka šīs teōrijas ir ne vien novecojušās.—78. Šis ēmānisms liekas būt pārlabota Vinjoli (Tito Vignoli) teōrija. tad tomēr nevaram vis apgalvot. pati liela naideniece” (1136.

Kā Zevs jeb Jupiters esot uzvarējis Kronu. bet arī: „Ai. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības stāv zemāku un tiek mazāk daudzinātas. Un tomēr šai šaubīgajā jupī mūsu rakstnieki ir atraduši gan mākoņus. jo kristīgos laikos taču vairs nebūs radušies jauni pagānu dievi. meža sargs” (1685. Kāds tautietis tur apprecē pat Zemes mātes. bet arī šis sakars liekas būt dažreiz pārspīlēts. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai. nedz arī „tik ilg’ sišana” nebūt neatgādina īstas tautas dziesmas. ka veļi viņā saulē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem šai saulē un ka cilvēka dvēsele pēc nāves piebiedrojas veļiem. tika turēta par sieviešu patroni. Tā tad Laimas kults gan būs paplašinājies zem Māŗas kulta iespaida. Vidus laikos jumprava Marija. tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama. Šām domām par pierādījumu ņem piemērus no Afrikas un Amerikas iedzimto teikām. Bieži vien tiek daudzināti veļu bērni. Jau sen bija izteiktas domas. Nebūtu tomēr pareizi spriest. Kurzemē un arī pie žemaišiem ir lamu vārds „jupis”. 6    . līdz iesita zemītei”. kādēļ arī meklēja tikai mītu līdzības. Mums turpretī stāsta. jo arī leišiem ir tādi paši veļi (vēlēs) ar Veļu māti (Vēlionā) priekšā. Tautas dziesmu Dievam jeb Debess tēvam līdz ar. ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. Ja nu arī šādas teikas būtu it pareizi uzrakstītas un izskaidrotas bez tendences. kā zināms. Teika par Kronu ir tikai Zeva teikas tālāks izpušķojums. Vajadzīgie mīti arī drīz vien tika sagādāti. Fakts paliek tikai tas. Bet visi pabalsti šim jaunajam atradumam ir tik neveikli. ka par viltojumu še nav ne mazāko šaubu. Par veļiem valda Veļu māte. Ne prōzaiska izskaidrošana. varēja rasties tuvāka līdzība ar Sauli. ka Laimas kults būtu pie mums uzglabājies pirmatnīgā veidā. 1). Kad īsti pirmatnējais dvēseļu kults būs attīstījies par vēlāko veļu kultu. ka tai pašā Kurzemē latvieši vēl mūsu dienās esot dziedājuši ne vien: „Rauj tev jupis. nozīmē ļaunu garu. tā arī Pērkons esot nogāzis no troņa savu vecāko brāli Jupi. ka šis jupis būšot laikam cēlies no Jupitera. ka visi veļi būtu cēlušies tikai no mirušām dvēselēm.” „Pērkons Jupi tik ilg’ sita. Turklāt leišu Laima liekas būt uzglabājusi pirmatnīgo nozīmi. Šādam vērojumam ir arī savs svarīgs iemesls. kādēļ nav un nevar būt grieķiem tādu tautas tradiciju. pēc varianta Veļu mātes meitu (27699). ka Laimas kults pie latviešiem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturiskā laikā. mīļš dieviņi!” Kā tad nu gan viens pats jupis tiem pašiem kurzemniekiem vienreiz var būt lamu vārds un otrreiz „mīļš dieviņš”? Tā pati neveiklība ir redzama arī citos piemēros. Par fonētikas likumiem toreiz neviens neinteresējās. ka tie viņā saulē precējoties. Veļu māti. gan arī kādu senču dvēseli. ka katra cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet viņā saulē un pievienojas veļiem. kā vērojams. tad tas ir attiecināms uz ļoti seniem laikiem. tad tomēr jautājums vēl nebūt nav pietiekoši izšķirts. Nevaram sacīt. Ja viss veļu kults ar visiem sīkumiem ir cēlies no seniem māņiem par dvēselēm. ka veļu kults stāv vistuvākā sakarā ar senču dvēseļu kultu. Ūdens māti un citām dievībām. Ņemsim vēl vienu piemēru par vienpusīgu teōriju maldību.attīstoties. Par mītoloģijas teōrijām šo dziesmu sacerētājs gan nebūs nekā dzirdējis. „Jupis bija liels dieviņis par visiemi dieviņiem. kas jupis esot bijis senāk.Laimu pieder tagad svarīgākā loma latviešu tautas tradicijās. nav vēl galīgi izšķirts jautājums. Arī vecās chronikās trūkst ziņu. ka Laima vispārīgi ienākusi Māŗas vietā. Nav nekādu šaubu. Latvieši senāk ticējuši. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Māŗai. Jupīti. kura ļoti līdzinās Zemes mātei. kas. ka arī latviešu Veļu māte esot kādas ievērojamas sievietes dvēsele. Mūsu populārajos rakstos turpretī mēs lasām. šiem veļiem ir arī savas govis un savi suņi. Tālā senatnē veļu kults gan arī būs cēlies no dvēseļu kulta. Pēc tā nu varam vērot. Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. bet tautas tradicijās mums vairs nav liecību. kur Krons būtu saukts par lielāko dievu. Par jauniem cilvēkiem tiek stāstīts.

viss tika pārspīlēts. turpretī krišana uz zemi ko sliktu. ne leišiem. Chroniku autoru uzdevums bija aizstāvēt un cildināt vācu priesteŗu un bruņinieku rīcību. ja pat krievu un poļu dievi. lai tikai apsegtu pie atgriešanas lietoto varmācību. ka arī par veļiem ir savs valdnieks. p. tā pirmatnīgie cilvēki varēja domāt. Veļu mātes celšanos var izskaidrot daudz vienkāršāki. ne latviešiem. saukdami visas gluži vienkārši par nevāciem (Unteutsche). ka dievu skaits būs tīšām palielināts. kas izvērtušies par dieviem. Dažs labs no šiem dieviem būs bijis pazīstams tikai vienā jeb otrā apgabalā. Šā debess dieva viņas nepiemin ne pie prūšiem. Ļaunie tumsības gari darbojas tikai nakts tumsā un bēg jau projām. kad latvieši jau bija iepazinušies ar kalendāru. latviešu. Tālāku Hūpelim būs taisnība.Ķīniešiem arī ir ļoti daudz tautas varoņu. pāriesim tagad uz chronikām. viņi turēja par savu pienākumu aprakstīt viņu pagānu dievkalpošanu no visriebīgākās puses. Sēšana jāizdara parasti augošā mēnesī. tad domāja. Tādēļ arī latviešu Jods un prūšu Pikuls (Velns) ir ievietoti lielāko dievu starpā. Pēc Zemes mātes. lai uz kāpostiem nerastos pelni. Lietas nepratējs bieži vien var maldīties. Sevišķi chronikas mīl sludināt. Šie autori parasti neprata vietējo valodu un daudzreiz nemaz neizšķīra dažādas šejienas tautas. Kāpšana uz augšu nozīmē ko labu. lai tās labi izdotos. Viņus apvainoja par visnejaukākām lietām. Saules un citu dieviešu analoģijas arī šis valdnieks tika piešķirts sieviešu dzimumam. Dievu vārdi ir uzrakstīti parasti tik nepareizi. ka autori nav pratuši šejienas valodu un 7    . pat ar tīšiem pielikumiem. kuŗiem tautas mītos pieder ļoti svarīga loma. ka daudz no tiem nemaz vairs nav saprotami. sevišķi par daudzdievību” (Topographische Nachrichten. Mazam bērnam pielika grāmatas lapu pie galvas. lai tas būtu labs grāmatas lasītājs. 149. bet ja augšana ir jākavē (p. kas mantots no pašu senčiem un kas aizņemts no kaimiņiem. Iepazinušies ar mītoloģijas pētītāju teōrijām. Latviešu mītoloģijas avoti. ka par daudz gadu tūkstošiem pie veļiem bijusi republika. W. kas cēlies no novērojumiem un kas nācis no tukšiem prātojumiem.). Ļoti veci un pirmatnīgi ir tā sauktie analoģijas burvības māņi. Tā kā pagānu laiku Dievs jeb Debess tēvs līdzinās arī kristīgas ticības Dievam. 1. un ka tad viņi pārgājuši uzreiz uz monarchiju. ka tas būs nešķirmīgs darbos. pie nezālēm. ka pagānu tautas esot pielūgušas Velnu. Bet pēc senatnes paraugiem ir radušies arī gluži jauni māņi. Sveču dienā labprāt lēja sveces. 1774. bet vecos rakstos pēdējie neretis ir sastopami jau sen priekš minēto varoņu dzimšanas. kuŗas livonieši godājuši pagānu laikos. leišu. 2. lai sēkla labi augtu. Pēc tā var skaidri redzēt. Jau pēc pašu chroniku vārdiem var redzēt. Man tas izklausās ļoti ērmoti. p. Ja bērns dzimst vēža dienā. prātodams. I. kas tur ir vecs un kas jauns. tad chronikas cieš par to pilnīgi klusu. Kā ļaudīm bija savi valdnieki virs zemes. Viņš raksta: „Kelchs. kādēļ vietējo tautu ticība bija jātēlo sevišķi tumšās krāsās. kas pasniedz mums visvecākās ziņas par baltu tautu ticību. Jau vecais Hūpelis (A. kamēr varēsim uz tām palaisties. Pirmie Livonijas atgriezēji saprata par maz ļaužu valodu. atvasēm). Riga. tad tādi darbi ir labāk jāizdara dilstošā mēnesī. Pelnu dienā vajadzēja aizvest pelnus uz kāpostu dārzu. Hupel) gluži labi ir sapratis novērtēt šās ziņas. kad gailis ar savu agro dziedāšanu sludina gaismu. Šādi māņi varēja rasties tikai tad. un lai paceltu savus nopelnus. bet viņu ziņas mums vajadzēs uzmanīgi pārbaudīt. un citi piemin dažas dievības. kad nomirusi kāda ievērojama sieviete. ka nav īsti izšķirti prūšu.

tādēļ arī pret savu gribu būs pielaiduši visādas kļūdas. kas savukārt ir cēlies no indoeiropiešu pirmtautas. Tā kā nu baltu tautas. dzīvodamas tālu no Vidus jūras kultūras centra. Turklāt pazīstamais Simons Grūnaus ir vēl tīšām sadomājis visādas lietas par prūšu Romovi. par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas. Einhorns 17. Kritika pārmet viņam nepietiekošu izglītību. bet nemin ne vārdu ne par savu avotu. Dievus viņi meklēja nevis zinātnei. Latvieši. Salīdzinot dažādu indoeiropiešu tautu māņus mītologi ir jau sākuši meklēt pakaļ. Šās jukas vēlākie rakstnieki ir tikai vēl vairāk pavairojuši. Indoeiropiešu pirmtautas mīti. ka vairāk reizes ir atgādinājis. u. nav vēl nekāda pielikuma par latviešu mītoloģiju. tāpat. Stendera gramatikas pirmā izdevumā. kā domājams. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu. kā viņa priekšgājēji augšā minētā žurnālā. ka no tik nedrošiem avotiem latviešu mītoloģija nemaz vairs nav iztirzājama. Lange un piespraudis savas piezīmes klāt. Neievērojot to. sevišķi tautas dziesmas. 3. tad arī baltu mītoloģija. nebūs visai daudz grozījusies un attālinājusies no pirmtautas māņticības. tukšu prātošanu un lepošanos ar savām zināšanām. kādi māņi ir vecāki un kopīgi visām minētām tautām. kā zināms. no kādiem baltu mītoloģija var būt cēlusies. 289. bet dzejai. kas bija iznācis priekš Langes vārdnīcas. ka debesis tiek uzskatītas par tēvu. Tādēļ apskatīsim tuvāku šo indoeiropiešu pirmtautas vērojamo mītoloģiju. ja par tiem nebūtu ieinteresējies J. Ir mums arī kādi novērojumi par tiem pamatiem. Šādā maz lasītā periodiskā izdevumā šie dievi drīz būtu aizmirsti. un 1764. 288. 1. Šādā ceļā ir uzstādīta hipoteze par indoeiropiešu pirmtautas mītoloģiju. Tā tad par latviešu mītoloģiju pēdējos trijos gadu simteņos varam atrast arī drošas ziņas. Latviešu rakstnieki ar Ausekli priekšgalā ir tikai sekojuši Langes un Stendera priekšzīmei. pielīdzināms pāvestam. Pirmo ierosinājumu gan viņš ir dabūjis no vecā Rīgas laikraksta „Gelehrte Beyträge”. Langes laikos mītoloģija vēl nebija nekāda zinātne. c. Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības. gadu simtenī. Bet J. jeb vismaz lietojot tagad viņu vārdus citādā nozīmē (I. Tālāku apskatīsim šo jautājumu vēl sīkāki. Viņu izdomājumi ir diemžēl ieviesušies arī dažos tautas tradiciju krājumos. 17. Lange tomēr ir bijis tik godīgs. Pēc saviem polītiskiem uzskatiem viņš ir reformācijas pretinieks un pāvesta valdības piekritējs. pieder pie baltu tautu zara. gadā jau tiek daudzināti latviešu dievi. kaut arī ne visai pilnīgas ziņas par latviešu mītoloģiju sniedz pazīstamais P. no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. Tur esot valdījis krīvukrīvs. Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca.). zeme par māti. Gluži patiesas. par visām baltu tautām. ir uzglabājušas vecāku un tīrāku valodu nekā citas vēl dzīvās radu tautas.. kur 1761. ka latvieši savus pagānu dievus jau esot aizmirsuši. p. Pēc šādiem faktiem nu varētu domāt. Romove esot bijusi lielākā svētnīca trim augstākiem dieviem. Latviešu mītoloģijai šās ziņas vispirms ir plašāki apstrādājis Jēkabs Lange savā vārdnīcā. ne par ziņu nedrošību. Tā arī pie indoeiropiešu tautām mēs sastopam ne 8    . Bet tik bēdīga tā lieta tomēr nav. kādēļ viņš arī ir vācis materiālus bez kritikas un devis izskaidrojumus pēc brīvas fantazijas. Arī pie seniem prūšiem viņš atrod tādu pašu priesteŗu valdību kā katoļu baznīcā. Šo ziņu patiesību apstiprina dažādas tautas tradicijas.

Tāpat nevar teikt. Tāpat bija savi dievi. pie otriem mēness ir tēvs un saule māte (p. stāvēs vēl tuvu indoeiropiešu 9    . No debess parādībām uz pirmatnīgo cilvēku vislielāko iespaidu ir atstājis pērkons. laulības dzīvi. i. Arī ķīniešu noejamo vietu dieviete un latviešu Mēslu māte (sal. sauli. no kuŗa ir cēlušās dažādas dievības. Bijuši vēl dievi. kuŗas stāv uz zema civīlizācijas stāvokļa. Ar sauli var vēl vest sakarā rīta blāzmas dievieti. kas valdīja par vēju. No šādiem māņiem tad nu arī būs attīstījusies baltu pirmtautas māņticība un. kas uzrauga maucību. Tā tad indoeiropiešu pirmtautas mītoloģija nav vairs atradusies pirmatnīgā preanimisma stāvoklī. pērkonu. t. pie vieniem (p. Tikpat plaši ir izplatīts cits mīts. būs cēlies augšā minētais veļu kults ar dažādām apakšzemes dievībām. pr. Bijušas vēl visādas apgabalu un māju dievības. un tautas dzejnieku fantazija līdz ar patapinātiem citu tautu mītiem tos sajauc vēl vairāk. p. Pie indoeiropiešu tautām pēdējā mītā zināma loma vēl pieder „Debess” jeb „Dieva dēliem” (sal. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti. Mirušām dvēselēm pirmatnīgā cilvēka fantazijā pieder ievērojama loma. mēnesi. pie ģermāņiem un seniem semītiem). Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem neretis arī zemes dievi.vien debess valdnieku jeb tēvu. cilvēka likteni — par visu gādājuši savi dievi. kuŗu arī pazīst daudz indoeiropiešu tautas. tad viņi vispirms parasti ir nozīmējuši debesis. No tām. senču dvēselēm un visādiem dzīves apstākļiem bieži vien samaisās. Tā tad latviešu dievi būs gan vēl tālāku atšķīrušies no pirmatnīgajiem daimoniem. romiešu Sterculinius) nav nekādi izņēmumi mītoloģijā. medību. Šie dievi nav arī vairs ļauni daimoni. Daži dievi dzīvojuši zināmos kalnos. ka visas pirmatnīgās indoeiropiešu dievības būtu cēlušās no dabas spēkiem. ka pēc dievu skaita un dažādības šī mītoloģija būtu nabadzīga. Nav viņiem visiem bijis arī sevišķu nosaukumu. Māņi par dabas spēkiem. Tādā pašā ceļā no baltu mītiem būs atkal cēlusies latviešu mītoloģija.bet kā jau augšā minēts. zveju. kuŗiem stāv pretī „Saules meitas”. tomēr neviens neliedz viņa lielās nozīmes. jo tikai retumis dieva nosaukums sniedzas līdz indoeiropiešu pirmvalodai. Burne. kas cilvēkam palīdzējuši visādos darbos un visādas stāvokļos. ūdeņos un akmeņos. zemi u. seniem grieķiem un romiešiem) saule ir vīriešu un mēness sieviešu dzimuma. The Handbook of Folklore. Dažos apgabalos būs arī bijuši dažādi mazāk ievērojami dievi. t. būs arī gājusi kādu soli uz priekšu. grieķu Dioskūrus). uguni un ūdeni. lopkopību. Jā nu šādi nosaukumi attiecas uz pirmvalodu. Jo vairāk sarežģīta ir civīlizācija. jo lielāka ir tendence uz politeismu” (C. p. kuŗi neretis tiek domāti visādu zvēru veidā. Veļi nāk sakarā ar cilvēkiem virs zemes un paplašina arī dažu dievu darba lauku. zādzību un slepkavību. 4. Salīdzinot dažādu tautu ierašas. Par zemkopību. Mītologi domā. bet pie dažādām tautām mainās abu dzimums. kā jau teikts. mēs atrodam arī dievības. Lai gan pēdējā laika mītologi vairs nepiešķiŗ senču un dvēseļu kultam tik liela vecuma. kā vērojams. S. jo dievu ar zvēru izskatu indoeiropiešu tautām nav samērā daudz. mežos. Pa daļai to jau redzējām pie augšā minētās Laimas. ka saule un mēness esot laulāts pārs. Pazīstamā angļu etnografijas mācības grāmatā ir teikts: „Vienkāršas un neattīstītas tautas. ka šie indoeiropiešu senie dievi nav vēl bijuši pilnīgi antropomorfizēti. London. pielīdzināti cilvēkiem. bet arī kādu zemes valdnieci. 1914). rīta gaismu. Nav tomēr jādomā. pazīst parasti tikai maz sargu dievības. kā tas agrāki tika darīts.

leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. govju un citu vajadzīgu lietu dievi”. lauku jeb tīruma. kur lasām. ka latviešiem bijuši „dažādi dievi un dievietes. kā liekas. kuŗu piesaukuši arāji. Dārzu māte. Citā vietā viņš raksta. dārzu.. ceturtais kuģinieku dievs.. Otrs bijis debess un zemes dievs. Livonum.. kuŗa. citi upēm. sauli. mēnesi. To ievērojot. pērkonu un četrkājus līdz pat vērsim”. kuŗu piesaukuši zvejnieki. aliarumque vicinarum gentium). lauku.. ka pie senajiem prūšiem un leišiem dažādos apgabalos ir bijušas dažādas dievības. sestais bagātības dievs u. lopu. zibeņu. zvaigznes. vēju. pāriesim tagad uz chronikas daudzinātiem baltu tautu dieviem. To ievērojot. mēnesi.Par seno prūšu ticību Pēteris Dusburgs raksta 14. laika. Tāpat viņiem bijis savs pērkona un negaisa dievs. Mosvidijs raksta 1547. Trešā vietā. lopu. vecākās chronikas nepiemin. ne vien latviešu valodai. tikai augšgalieši. . kuŗu piesaukuši ceļotāji.” Pēc šām ziņām mēs redzam ne vien radniecību baltu tautu mītoloģijā. pieminēdams lielākos latviešu dievus. uguns. labības un citu zemes augļu dievs. Nav mums pamata šaubīties.” Par augšgaliešu māņiem raksta kāds jezuītu misionārs 1613. viens zemes dievs. tad nevarēja būt arī tādu priesteŗu. Pie latviešiem sastopam tādu pašu dažādību. 10    . apakš kuŗiem stāv citi dievi. M. kamēr vecākās un drošākās chronikas vēsta par pastāvīgiem asiņainiem kaŗiem baltu tautu starpā. Einhorns raksta: „Viens ir bijis puķu. Jau augšā ir minēts. 17. gadā šā: „Daudzi līdz šim vēl gluži atklāti turas pie elkudievības: citi parāda dievišķu godu kokiem. tārpu un ceļu dievi”. Šādas lietas zina stāstīt sevišķi augšā minētais Simons Grūnaus. jo pēc viņu vārdiem pagāni pielūguši velnus (coluerunt Daemonia pro Diis. I. labības. pr. zibeņus un vējus. bet arī latviešu mītoloģijai ir liela nozīme indoeiropiešu senākās kultūras izpētīšanā. gadu simtenī tiek pieminēts pie latviešiem arī debess dievs. Iepazinušies ar tiem pamatiem. ka šīs ziņas būtu kāda iemesla dēļ tīšām sagrozītas. kā: debess. pr. kā: zivju. Menecius De sacrificiis et idolatria veterum Borussorum. gan nevar būt ne runa. ir cienījuši Ūsiņu. mēnesi un citas radītas lietas. Ceļa māte. dārzu. t. gadā: „Šiem ir dažādi dievi. citi citām lietām. viens debess. kā jau minēts. Meža māte. arī šiem blakus viņiem vēl bijuši citi dievi un dievietes. Tā. ka pie prūšiem. uz kādiem mēs varam pārbaudīt chroniku ziņas par mītoloģiju. kā Jūras māte. Citi pielūdz Pērkunu u. Minētā priesteŗu valdība par vairāk tautām būtu arī kā izņēmums visā ziemeļu Eiropas vēsturē. zirgu. jūras. Jā nu visām baltu tautām nebija vienādas ticības. un tikai kurzemnieki ir pazinuši ķekatas. kas valdījuši par visām minētām tautām. kā: sauli. pērkonu. piektais aku un upju dievs. citi čūskām.. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām. pērkona. par piemēru. t. bet arī pēdējās lielu līdzību ar senajiem indoeiropiešu māņiem. kuŗu piesaukuši mednieki.senajām dievībām. Einhorna ziņas par Baltijas latviešu māņiem. Tāpat arī leiši pēc dažādiem veciem rakstiem esot pielūguši pērkonu. Tāpat ir novērots. gadu simteņa sākumā šā: Maldīdamies viņi tura katru radītu lietu par dievu. ka „latvieši pielūguši sauli. ka indoeiropiešu pirmtautai nebūs bijuši visās vietās gluži vienādi dievi. trešais jūras dievs. Lauka māte. kuŗu piesaukuši sievas un mājas mātes”. Ar šiem citātiem varam salīdzināt P.

28016. Dieva kumeliņam ir šad un tad arī „zvaigžņu deķis mugurā” (17833. 20. Debess tēvs. guļ nakti „liela ceļa maliņā. 9123) un dus launagu (32800). 13232). Es ar savu bāleliņu. 29579.5. bet „gudrs viņa padomiņš”. 11    . gan arī kā „melni vērši” ar „baltiem ragiem” (33862). Bagātie pie Dieviņa Mani stāda kaņepēs. iet sēt „ar sētuvīti” (27953—4. bet neretis arī brauc „kamanās” un „ratos”. 33255). 30074. prūsiski: Deiwas) jeb Debess tēvs ir pēc skaņām un nozīmes rada ne vien ar latīņu vārdu „deus” (dievs). Liec zaļami salapot. Kur būsim citu gadu. Dieviņi. bet arī ar sanskrita „Djāus pitā”. Šie zirgi parādās neretis arī citādos veidos. Viņam ir „plats” (33255) jeb „kupls” (8135) mētelis. 29436.) ar „zobenu” (9097. kādēļ arī citas dievības nekad netiek sauktas par dieviem. Debess tēvs. ceļmalīša krūmiņā” (26060. 33655). p. Pērkon’. p. Pēc vienas tautas dziesmas (33652) viņš ir „mazs vīriņš”. Viņa zirgi ir dažādas spalvas. 32955. pie reizes arī „rudzu rogu cepurīti” (32555). Tā tad latīņu Jupiters saskan ar mūsu tautas dziesmu Dievu. no kā redzam. 2. Tautas dziesmās atrodam daudz un dažādus sīkumus par šo veco Dievu jeb Debess tēvu. Parasti viņš jāj uz zirga. igauniski: taevas. sausu koku. ļaunus ļaudis Dod labiem padzīvot. Dievs. 29176). Viņš līž „līdumu” (28854. Einhorns? Uz šo jautājumu dod mums atbildi mūsu tautas dziesmas. Vēl tagad kādā mīklā Dievs zīmējas uz debesīm. „baltus svārkus” un „baltu spieķi” (32913). šis vecais debess dievs pārgāja pie visām trim baltu tautām kristīga Dieva nozīmē. grieķu „Zeus patēr” un latīņu „Jupiter” jeb „Diespiter”. Līgo Dievis ar Pērkonu. Dievs to zina. „jāj pieguļā” (738. 31754. 28028). simtkājis ezerā” (zvaigzne. visvairāk „pelēkas” krāsas (33532—5). vēzis). 269. Viņš nēsā vēl „jostu” (29436. 33140 v. Šis baltu tautu Dievs (leitiski: Dievas. kā jau minēts. lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis. arī no „zala zīda” (32953. nevis sugas vārds. Latviešu tautas tradicijās Dievs ir tikai īpašvārds. 31167.: Sper. Sodi. ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. sal. kuŗš. gan kā „melni suņi” (33647). 33682. nevis ar Jupi. 33657). gan kā „melni kraukļi” (33690). Vai. 4) un „sudrabots” (33254. sal. 34043. Kas tad nu gan ir bijis tas vecais debess valdnieks jeb Debess tēvs. Dieviņš stāv pagalmā „vībotnīšu krūmiņā” (8050. Debess tēvs un Zemes māte. „Spriks pie Dieva. Dieviņš ne vien līdzinās cilvēkam. Kristīgu ticību pieņemot. kā jau vispārīgi ieslavētie tautas dziesmu zirgi. zaķis. bet dara arī visādus viņa darbus un neretis „lien” viņa „istabā” (19713. 27359. ir meklējams arī latviešu mītoloģijā. Dziržu savu Debess tēvu Mani ar’ meklējam. „zaļu zīžu nēzdodziņu” (33997). spriņģis mežā. 33682). Vārds „dievs” ir aizņemts arī somu valodās (somiski: taivas.). Ko sapņos es redzēju! 9291. v. 33140 v. un kuŗa eksistenci apliecina katoļu priesteris un P.

ka zeme piederot Dievam (1901. Skat. bet jau P. kādu tur patiesībā nav. kā jau ir aizrādīts. kas tev vecam maizi dos?” (33678). nedz arī tik populāra kā mūsu tautas dziesmās. Māŗu un Sauli. Kā Laima. plata māte (zeme). jo tur ir arī skaidri teikts. pa daļai ar kristīgas ticības iespaidu. kur aug „kupls ozoliņš” (34127). Tā. arī „trīs dieniņas. Pa daļai to varam izskaidrot ar pašas dievības pirmatnīgo dabu. Ka Dieva dēli nozīmētu ausekli un vakara zvaigzni. Šāda ienaida iemesli ir dažādi. kuŗš aizrāda. „salauzuši Saules meitas vainadziņu” (34018) jeb „apgāzuši Saules meitas kamaniņas” (34020). A. kopj savu „apiņu dārzu” (19487). Šis Dievs stāv arī viens pats par sevi un nav viņam nekādu skaidru ģeneāloģijas sakaru ar citām . 1). Einhorns pazīst kādu debess un zemes dievu (Gott des Himmels und der Erden). ka Dieva dēli pie indoeiropiešu pirmtautas ir attīstījušies no rīta un vakara zvaigznes. ne māmiņas. dzeŗ kāzās kopā ar ļaudīm (16095. trīs naksniņas ienaidā”. kādēļ arī nevajaga tīšām meklēt mūsu tautas dziesmās tādas lietas. Pie visām minētām tautām Dieva dēliem pieder sūtņu loma Saules un Mēness precībās. Biežāki vainīgi ir tomēr paši Dieva dēli. Mannhardt). ne tev bērnu. bet arī seno grieķu Dioskūrus un seno indiešu Ašvinavus. Vismaz par Dieva dēlu māti nav mums nekādu ziņu. Daži mītoloģijas pētītāji domā. Ar Pērkonu Dievs „līgo” (32955) jeb „danco” (24044). Arī dažādu matronu kults. bet latviešu mītos šādas lietas nav vairs skaidri redzamas. ka tautas dziesmas tura Dievu par tā saukto Dieva dēlu tēvu. traks dēls (laiks). Bērziņam. Šī tautas dziesmu Dieva apģērbs un nodarbošanās gan stipri atgādina paša tautieša apģērbu un saimniecību. kas „nomaukuši Saules meitas gredzentiņu” (34017). kā domā V. Vecākās chronikas daudzina Pērkonu par lielāko baltu dievu. jo vienā variantā viņa saskan ar „Māŗas māti” (33793). turpretī viņa savādie zirgi un viņa sakars ar Sauli un Pērkonu liekas būt atmiņas no tālākas senatnes. būs laikam aizņemta no krieviem. Sevišķi viņam pieder kalni (30336). 10042. Šie Dieva dēli. Viņi jāj parasti uz zirgiem un dažreiz arī paši parādās zirgu veidā. tad nevaram arī vairs itin droši apgalvot. te atbrauca Dieva dēls” (gaisma).dievībām. „Ne tev tēva. vai arī no tā. kas atrodas „pie Dieviņa nama durvu” (19491). Räthsel. citreiz „Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu” (34019). Tautas dzejnieks dzied: „Ne tev sievas. ka jau indoeiropiešu 12    . kuŗu piemin tikai kādas trīs dziesmiņas. Dieva māte. Dieviņš palīdz cilvēkam visās lietās un visos darbos. tas pēc tautas dziesmām nebūt nav pierādāms. Bet pēc man pazīstamiem variantiem šis Dieva dēls nozīmē sauli. akla meita (nakts)”. 9459). Viņš aprunājas ar Laimu. ne tev savas līgaviņas” (33679). nedimdēja. „Nerībēja. kā augšā minēts. Manharts (W. Drīzāk jau tad ir taisnība L. Par Debess tēva sakaru ar Zemes māti liecina tikai vairs sekošā mīkla: „Augsts tēvs (debess). Bielenstein. 1000 Lett. par kuŗu vēl runāsim uz priekšu. vienā dziesmā Dieva māte kaujas ar Velna māti (34054). kā izskaidro H. 134.tura savu „klēti” (8243). Ienaids ar Laimu jeb Dēklu ceļas vai no strīda ļaužu likteni lemjot (9242. kuŗus viņš pats „dara” jeb „audzina” (31777— 80). Pagānu laikos šā Dieva vara gan nebija ne tik liela. varēja pabalstīt šādu dievību. Reiz „Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu” (34016). un „dara alu” (8082). jeb mākoņu dievus. strīdas ar tām un ir sevišķi ar Sauli. kas droši vien būs tas pats tautas dziesmu Dievs. ka pēc kādas mīklas Dieva dēls nozīmējot gaismu. ka „Dievs Laimai (Dēklai) saslaucīja godājamu nēzdaudziņu” (34015). Var jau būt. atgādina ar saviem zirgiem ne vien „Dievo sunelei” pie leišiem. Ja nu Dievam nav bērnu. par piemēru. 32955). iet pat par kalpu (11776) un ir sevišķi vīriešu patrons. tā arī tautas dziesmu Dievs ir jau stipri pārgrozījies zem kristīgas ticības iespaida. Tā tad pie latviešiem Dieva dēli jau būs pārnākuši kā tālāku attīstības mītiskas būtnes. Bīlenšteins.

Visbiežāki tautas dziesmas daudzina vai nu gluži vienkārši Dieva dēlu. ka šis zelta krusts zīmējas uz zvaigznēm. kā jau teikts. Var jau būt. kas pēc V. Diezgan bieži turpretī daudzina Jānīti par Dieva dēlu (32902—9). mirstošais cilvēks sveicina Zemes māti. cik Dieva dēlu īsti ir bijis.) latvieši prasījuši no Zemes mātes arī savas pazudušās lietas. 33976. Pēterīši. tēvs. Ar Dieviņu. kā redzams. Pēc Langes vārdnīcas (L. Zemīt’ mana mūža māte. kas varētu būt atmiņas no senlaikiem. p. Manharta domām esot senāk turēta par augu māti un zvēru radītāju. Šie Dieva dēli ar noteiktiem vārdiem ir attīstījušies. 1. Pēc divām citām dziesmiņām (33967—8) ar daudz variantiem Dievi dēls „zelta krustu vēcināja”. kā arī viņa sakars ar Dieva dēlu. Arī tālāk dvēsele paliek Zemes mātes „glabāšanā”. zem kristīgas ticības iespaida. Šūpo mani. Māte. māmuļiņa.: zvaigžņu sietu) vidū gaisa grozāmies” (33780). Neba mani daudz šūposi. koka saknes meža ceļā). Andružiņi. krustiem zvaigznes debesīs” (32824) un „es redzēju zelta krustu (var. Visas šīs dziesmas par Dieva dēliem ar zināmiem vārdiem. Gana lūdzu Zemes māti. 2). Atvadoties no tēva un mātes. Atlaid manu augumiņu. no kuŗas arī ļaudis izlūdzas ilgāku dzīvi virs zemes. 2. Zemes māte. pie lieliem retumiem un nav attiecināmas uz seniem laikiem. jo „krustiem auga ceļam saknes (t. Rokā maku turēdams: Došu simtu dālderīšu. 27340. Pāvulīši” (33734. Kā Jānīti dažreiz sauc par Dieva dēlu. 1120. Viena dziesmiņa noteic pat gluži skaidri. ka „ziemsvētkos Dievs. Vēlāku viņa gan maz vairs izšķīrās no Veļu mātes. 212. Nav mums nekādu liecību. kuŗu pirmos sākumus tauta laikam jau bijusi aizmirsusi. Tas pats Lange piemin. Labvakar. Glabā manu augumiņu! 27521. kuŗiem esot šādi vārdi: „Mikužiņi. 27730. tā arī vienā dziesmiņā (32) „mīļa Laima” ir „Dieva meita”. Labvakar. ka „Dieviņam četri dēli”. nāk bez šaubām no kristīgas ticības. par Dieva māti un Dieva meitu pieder. i. piedzima. 27406. Tomēr pats krusta nosaukums. lieldienā šūpli kāra” (33295). māmiņa. ka Zemes mātei vēl kalpojušas „svētas 13    . māte. jeb vispārīgi Dieva dēlus. Ne tā mana mūža māte. Šūpos mani Zemes māte Apakš zaļa velēniņa. Viena dziesmiņa stāsta. Pretī Debess tēvam stāv Zemes māte. Zemes māte.pirmtauta esot daudzinājusi Dieva dēlus kā mītiskas būtnes. Glabā manu augumiņu. mīļā māte. Citās dziesmās ir mums vēl skaidrākas liecības par kristīgu ticību. Neretis sastopam arī divus Dieva dēlus (33766. 34023). tomēr īstā apakšzemes jeb „viņas saules” valdiniece liekas būt Zemes māte.

ir aizņemti vārdi. Vecais Stenders turpina. 34009. greznojas un izpilda visādus darbus. Jau augšā mēs redzējām. 33857. Latviešu tautas dziesmas tomēr daudzina daudz vairāk Dievu dēlu (leit. Saule „kūla” Mēnestiņu (33925—7). Svētas meitas ir tomēr bez šaubām jaunāka parādība latviešu mītoloģijā. kad valdīšana par zemi būs pārgājusi vecā Dieva ziņā (1901. jo arī „Dieva zirgi. kam tas gaiši nespīdēja tumšajā naksniņā” (33928). Tālāku mēs dzirdam. gaid’ Saulīti iesēdam” (33799). starp Saules meitu preciniekiem vēl ir pieminēti Auseklis (33745. Mēness atbild: „Tev dieniņa. viņa ir laikam kopīga pie latviešiem. kas iemīlējis rīta zvaigzni (aušrine). kā pie latviešiem. ka Zemes māte esot cēlusies no Veļu mātes. 33836. ir viņu acīs noziegums. izņemot pāra nedrošus piemērus. Dieva rati.). Tādu vietu. p. bet Mēnestiņš lēkādams sajauc Saules audekliņu” (33941). p. un otrkārt tāpat „svēts” (no krievu cвятой). „Saule meta audekliņu”. Arī pie leišiem vecās Žemīnas vietā iŗ ieviesies Žemepatis. iecirst tai svētajā kokā u. kas ir stiprāka. Saulytes dukrytes) precēšanos. kam atņēma Auseklim saderētu līgaviņu” (33950). 6. 33745.1. kā arī „meita” (no vidus vācu meit). Mēness (33865. ka šīs svētās meitas pa naktīm izpildījušas saviem cienītājiem visādus darbus. Pēdējie māņi gan ļoti atgādina Ūsiņu un Mājas kungu.meitas” I. t. kādēļ varam šaubīties. kā liekas. Izņemot Dieva dēlus. IV. 34026).) raksta. Vispārīgi var sacīt. Ausekļa dēli (33946. 34001). man naksniņa” (33909). Saule „bāra” Mēnestiņu. kuŗi pastāvīgi kaitinās.. Mēnesim tomēr ir vairāk jācieš no Saules. Debess dievības. 33849). 23. 555. kas domā. ka vēl viņa laikos Valmieras apriņķī cienīta Zemes māte (Erdgöttin). sevišķi kur senāk nodegusi kāda ēka. „Saul’ sacirta Mēnestiņu ar aso zobentiņu. kas parādās sevišķi savstarpīgā kaitināšanā. ka saule „mūk” un Mēness „dzenas” tai pakaļ (33866). Šī māņticība ir pie šejienes zemniekiem ļoti veca. 33795. Mēness dēli 14    . no kā ceļas nenovēršama nelaime jeb piepēža nāve. ka tas „nosaldēja” Saules sēto „rožu dārzu” (33927). „Viņiem ir ieraša iežogot kādu vecu koku. vilnas un naudas. 1. viņi cienī ļoti augstu: pārkāpt par sētu un noraut tur kādu zemeni jeb aveni. kādam nolūkam uz tā laukuma ir sevišķis ziedojams akmens. Zemes mātes nozīmes ierobežošana būs jau iesākusies priekš kristīgiem laikiem. ka Zemes mātes loma ir palikusi ļoti niecīga un par tuvāku sakaru ar Debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas. Hūpelis (Topographische Nachrichten. ka visi fakti liecina pirmās vecumam par labu. 32955. „kam tas savu augumiņu nakti vien maldināja” (33846) . Latviešu tautas dziesmas daudzina Mēness precēšanos ar Sauli. jeb tukšu laukumu. Bet arī Saule. Tomēr pavisam nepareizi spriež tie rakstnieki. jeb kādu mazu krāsmatu. nav pastāvīga līgava. „Saule laida Mēnesim ar sidraba čakārniņu. un tur ziedot Zemes mātei no pirmā piena. sviesta. Saule senāk bijusi „meita” (33809—10) jeb „brūte” (33869) un Mēness viņai „nojēma vainadziņu” (33810). vai visas šīs ziņas būtu saistāmas ar Zemes māti. lībiešiem un igauņiem”. Pēc leišu dainām Saule naidojas ar savu neuzticamo vīru Mēnesi. kas viņiem ir itin kā mājas sargu dievs. Vecā teika par Saules (arī leitiski un prūsiski „saule”) un Mēness (leitiski „menuo” un prūsiski „menig”) laulības dzīvi ir uzglabājusies tāpat pie leišiem. 1. jo pirmkārt viņas netiek minētas tautas dziesmās. 382. pr.). Dievo sunelei) un Saules meitu (leit. aprīlī viņi tai kauj melnu gaili.

33995). Saules meita ir tā pati. „pin vaiņagu” (33942). Viņa izpilda arī visādus sieviešu darbus. „zīda kleita” un „sudraba vaiņags” (34027).„zelta kronis galviņā. vaska kurpes kājiņā” (33917). Saules apģērbs gan mums atkal atgādina tautietes drēbes un rotas lietas tautas dziesmās. „jungi” (33911). Mēnestiņ’. jaunas meitas. kādus sastopam turklāt ļoti reti. nāk mazas māsiņas kā magonītes” (33896). Šīs debess precības ir atkal ļoti vecs mīts. 33866). kas notiek cilvēka dzīvē (33991) un zina viņa mūžu (33744). Saule tek „par siliņu ratiņos. kā jau redzējām arī mūsu tautas dziesmās. Mēness dēli liekas būt vecas mītiskas būtnes. Saules noiešanu senie latvieši ir svētījuši un nav tad izpildījuši dažādu darbu. 27593. Kaut arī viena tautas dziesma nosauc Sauli par „meitu māti” (33766). Svētījiet. Tautas dzejnieku fantazija piešķiŗ Saulei pie gadījuma arī dažādus radus un kalpus. kuŗas varam attiecināt jau uz indoeiropiešu pirmtautu. redz. un precējamā ir še parasti Saules meita. 33992) jeb „zelta pušķi” (33931) un „sudraba ieloki” (33930—1). Ne svētdienas nesvētīju. Viņa ģērbjas „sudrabota” (33785—4. Dieviņš (34043. par jūriņu laiviņā” (33811). Līdzīgi Laimai viņa gādā par ļaudīm un līdzīgi Veļu mātei aizvada dvēseles uz „viņu sauli”. kuŗam Saule ved arī „vedeklu” (34039. Vēja dēls (33983). kuŗi jau augšā ir minēti kā indiešu Dieva dēli. „kalpi” (33734). nu nāk Saulei trejādi viesi: nāk tēvs. 34014) un jož ap vidu „jostu” (33750. kas indiešu Sūro duhita. nāk māte. kas atkal ir „zelta” (33820). Vecais Stenders gan raksta. nāk bāleliņi. Tālāku viņai ir „zelta kurpes” (33951. Saulītei kalpo „kalponīte” (33805. 6846. austriņā sēdēdama” (33924) un noiet „zeltābolu mētādama” (33881). Nav nekādu šaubu. turpretī ļoti veci mīti ir tie. „jumpraviņas” (33770). Saules apģērbs ir taisīts visvairāk no zelta un sudraba. kas pasaulē notiek. bet nav mums nekādu drošu liecību (sal. tomēr nekur nav runas var Saules meitu tēvu. ka šie radi un kalpi ir vēlāku laiku pielikumi. „Rit’ riti. „pilni pirksti abas rokas zelta grieztu gredzentiņu” (33932). Vējš (33798). Viņa brauc gan kamanās. 6843. Par šādām precībām ir uzglabājušās atmiņas pie vairāk tautām. Ļoti vecas mītiskas būtnes ir turpretī „Saules meitas”./darina sagšas” (4385). kuŗu precē augšā minētie ašvinavi. 7 un 23). „sulainis” (33884) un „stūrmanis” (33890). . 15    . ka pēc latviešu mītoloģijas no Mēness un Saules laulības esot radušās zvaigznes. gan ratos. Pie tāda paša vēlāka Saules mīta paplašinājuma piederēs laikam arī „Saules dēls” (33842). 34024). Pērkons (33891) un Pērkona dēls (33834). ar dažāda skaita un dažādas spalvas zirgiem. 19—22). Kamēr Saule norietēja. izrakstītu „zeltītiemi dzīpariem” (33790). vārtiņus vērti. Kamēr Saule nosapēra Sudrabiņa pirtiņā. Ne Saulīti norietam. 25535. jo Ādažos ir kāds vecs mājas vārds „Mēnesdēls”. Dažreiz „Saule kokles skandināja. Par šo ierašu liecina arī sekošās tautas dziesmas. „balts krekls” (34028) . Viņa. „rasas rotu valkātājas” (5729). ka Saule brauc jūrā ar laivu un ka viņa visu zina. kas būs mantots no indoeiropiešu pirmtautas. Saules kalpi zīmējas arī vēl uz jaunāku laiku amatiem un visi ir nosaukti ar aizņemtiem vārdiem. Viņa nēsā vai nu „zelta sagšu” (33934—5). Viņas ir tādas pašas nenoteiktas mītu būtnes kā Dieva dēli un liekas būt tikai pēdējo pretstati. kamēr precinieki mēdz būt dažādi. Lercha-Puškaiša Pasakas. vai arī Jūras meitu austu sagšu. Dažreiz Saulei ir arī „zīda svārki” (33791. Saule „auž” (83907) jeb „met audeklu” (33941). „velē villānītes” (34025). 33827).(33803. Arī grieķu Hēliades nebūs šķiŗamas no tām pašām Saules meitām.

Stāsta. ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca. par ko bijuši ļoti dusmīgi. kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. p. Turklāt daži mītologi meklē zvaigznēs Dieva dēlus un pēc tautas dziesmām „rīta svaigzne ar vakara tie Mēneša kumeliņi” (33898. 1.).).). 111. R. kuŗa arī tagad atrodas kalna galā. kā: vilnu un ēdamas lietas.1. Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma” un „austra” ir sieviešu kārtas. 16    . Arī tagad vēl ļaudis stāsta. leišu auszra). p. un gulējuši par nakti Austriņa. grieķu ēos jeb auos. B. Par Saules meitu skaitu ir mums atkal ļoti dažādas ziņas. un 160. p. un dāvanu nesēji. 34002. tā atkal Mēnesim ir dēli (22049. zelta kannas mazgājot” (33822. Vairāk indoeiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas. ka Austrenes kalns esot redzams pat jūrā. neredzēdami gaismas. 33805) un „trim” Saules meitām (33943). un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā. 159. velēnieši) kāzas dzēra” (27798. Paši turienieši neesot vairs šiem upuŗiem ticējuši. Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi. R. Austras svētnīca. XV. 33803. Saules meitai līdz ar Zemes māti un Veļu māti ir arī „kapa atslēdziņa” (27519. Pēc tā visa varam vērot. te atkal runā par „divām” (4368. uz krāsmatas. rijā. vilnu un tam līdzīgus upuŗus. Pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas. Veci ļaudis vēl tagad atmin. sept. Kā Saulei ir savas meitas. nevis Ūsiņš. vai ir visas vakarā” (20922). un ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus. Z. ka „Saules meita nomirusi” (2647). Visi minētie vārdi saskan arī ar latviešu Austru. ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu. apr. 1). Šis kalns liekas būt augstākā vietā tai apgabalā. ka „Mēnestiņš zvaigznes skaita. 48. pašā kapsētas vidū.) un Miķēļa (29. Te ziņo. tagad sauktā Radziņa. jo ja „ar saulīti lietus lija”. Pēc dažām dziesmām Saules meita arī „slīkst” (33969. K. ka Saules meitas būtu zvaigznes. Drīzāk gan še būs jādomā par saules gaismu (viena meita) jeb saules stariem (vairāk meitas). kas vakaros slīkst jūrā. ka viņš būtu arī gaismas dievs. Treškārt Ūsiņš pie latviešiem ir zirgu patrons un nav nekādu drošu aizrādījumu. jeb ir noslīkusi. 33983). Pēc tautas dziesmām mēs tikai zinām. Ceturtkārt Ūsiņš ir aizņemts no krievu valodas (Уceнь). 33847. 34010. 2). Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas.).V. Ļaudis sanākuši jau dienu priekš dāvanu nešanas. kuŗi jau arī augšā ir minēti. Ar tādu pašu tiesību mēs varētu turēt Saules meitas par veļiem. Visvairāk tomēr ir apdziedātas gluži vienkārši „Saules meitas” jeb arī vienskaitlī „Saules meita”. tad „Saules meitas (var. kā vērojams. L. tāpat mēs nezinām. 1. Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu. kuŗus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topographische Nachrichten. 1. kas arī pēc fonētikas stāv savstarpīgā radniecībā. III. Hūpelis stāsta. no kādiem avotiem Stenders smēlies šīs ziņas. 33854). Rakstu Krājums. piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas. Aunings turpretī Austras vietā tura Ūsiņu par latviešu rīta blāzmas dievību. latīņu aurora. ka senāk še nākuši „malēnieši” jeb „katoļi” un nesuši pie rīta blāzmas dāvanas. ka Jurģa (23. Jau paši nosaukumi „Austriņš” un „Austrene” skaidri zīmējas uz Austru. bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukta Radziņa) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. aug. jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš” (sal. Bērtuļa (24. kādēļ laikam arī Raunas mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkartu. 34012) un cīrulītis nes Dievam ziņu. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu sešdesmit atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi. ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra. ka „Saulītei viena meita” un tā pati esot „bārenīte”' (4368) un stāvot „vaiņagā” (59741) jeb tiekot tautās „vesta” (13732). 33995).) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nesuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus.

ka „visi četri pērkoni jūrmalā kāzas dzēra”. Arī viena mīkla (Bīlenšteina Nr. Tāpat pēc latviešu un ķīniešu māņiem pērkons sējot arī bekas. 33717. Mums tomēr ir ļoti jāšaubās. dažos variantos arī laiž miglu. kuŗas pin sietus un sijā smalku lietu. astoņiem Pērkoņu brāļiem ir viena māsa. ka tas kalējs. Uz ozolu dievu varētu zīmēties tas apstāklis. Tā arī ķīnieši pazīst piecus pērkonus un četrus vadoņus. Pret to runā arī sekošais piemērs: Kalējs kala debesīs. 33708) un māsa (33708 v.). prūšu Percunis) par lielāko baltu tautu dievu. leišu Perkunas. Daugavā oglis bira: Saule lika meitiņai 17    . rūc un zibina. Tā tad priekšroka iznāk pieciem dēliem.Vecās chronikas tura Pērkonu (arī Pērkonis un Pērkaunis. 5 v. gan arī par „pērēju” (no „pērt”. kuŗi arī sastopami tikai pāra dziesmiņās. 1. No iemīlēta skaitļa 9 gan nebūs pārgājuši uz sešiem un pieciem. p. kamēr par sešiem dēliem ir runa tikai divos variantos. Pēc fonētikas tomēr visiem šiem izskaidrojumiem ir vēl šķēršļi ceļā. tad tā nevar būt īsta tautas dziesma. kādēļ arī šeit var būt atlieka no kāda ļoti veca mīta.). 3—6 un 8) jeb „pieciem brāļiem” (33708—9. 2). gan arī par Veco tēvu. leitiski: pērti. Pērkona dēliem ir pieminēta arī māte (33703. 33718—20). Deviņus dēlus sastopam tikai divās dziesmiņās. Valodnieki ir lūkojuši izskaidrot šo nosaukumu gan par „ļoti augstu dievu”. Dzirkstelītes gaisā lēca: Pieci brāļi vieni māsi Vaiņaciņu kaldināja. Kā tikai pērkonu dzird rūcam. Vienā dziesmā (32486) mēs lasām. daudz negaidāmas līdzības. 432) liecina to pašu: „Kalējs kala debesīs. Abi pēdējie Pērkona nosaukumi ir sastopami arī tautas dziesmās (sal. 24044. bet nevis tikai nejaušs līdzīgs gadījums. 32955. savus starus mētādama”. bet parasti tomēr tautas dziesmas izšķiŗ stingri Pērkonu un Dievu (9133. kas „kala debesīs” jeb „jūriņā”. kas „baŗas” un vajā ļaunus garus.). 7. kā zināms. Pērkona dēlu māsas vietā ir sastopamas arī Pērkona tēva meitas (33699). pēc vienas dziesmiņas trīs (33890). Ausekļam un Saules stūrmaņam. kas vakaros vedusi Pērkonu pirtī un mazgājusi viņu no putekļiem. Līdzīgus dievus mēs vēl sastopam pie krieviem (Перунъ). No pieciem Pērkona dēliem ir vispirms laikam izvērtušies seši (33704. 27339. kuŗas abas turklāt ir varianti. Dieviņš jeb Vecais tēvs kājās”. Vecāks tomēr būs mīts. jo arī leišu mītoloģijā. Tad vēl tautas dziesmās ir runa par „četriem pērkoniem” (32486) un „pieciem Pērkona dēliem” (33704. 1) Pēc šā piemēra var domāt. gan par „ozolu dievu”.: 33700. 61. vai šis Pērkons bijis augstāks par Debess tēvu. 33756. tā ļaudis mēdz sacīt: „Pērkoniņš. ka pērkona debešus tauta sauc par ozoliem. būs vispārīgi ņemot Pērkons. Par to liecina arī sekoša dziesmiņa: Kalējs kala jūriņā. 33704. ogles bira Daugavā” (pērkons un zibens). slaviski пьрати). lai arī pirmais būtu bijis populārāks. Šie brāļi parasti speŗ. Bet ja kādā dziesmiņā (33729) ir teikts par šo kalēju ar oglēm: „Tā jau mūsu silta saule. ) pazīst Pērkona māti. kuŗas esot saderētas Dieva dēlam. Pērēju atkal atgādina „bargais” pērkons. 33709. un 33699. Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netika šķirti un ļaudis neretis sauc Pērkonu gan par Dieviņu. senindiešiem (Pardžanja) un senskandinaviem (Fjörgyn). ka „Pērkonīšiem pieciem brāļiem” ir bijusi viena māsa. kuŗi pārgāja bieži daudzinātā skaitlī „deviņi” (33703—4). (33730. Pērkona māte un meitas liekas būt atkal vēlāku laiku pielikumi. Tomēr arī „Gelehrte Beyträge” (1761. Mītoloģijā ir sastopamas.

kuŗu vecie latvieši turējuši par lietus ūdens apgādātāju debesīs. kas paceļoties mākoņos un nākot atkal par lietu zemē. 30730. tad viņu lūdz „iet gulēt” (2059. 27438.) pūšamie vārdi (Treilands.). Pēdējo piemin tikai māņi (Jelgavas Rakstu krājums.) tautiete lūdz Pērkonu. Starp Saules meitu preciniekiem mēs gan jau sastapām Vēju un Vēja dēlu.Pūra vāku zeltā kalt. 34050—1). Ja saceļas liels vējš. 2866. tā tad nevar būt ne Dievs. Mēnestiņa istabiņu” (34049). 33721. kamēr P. Citā dziesmiņā (33709. 34052. Viņa tiek saukta arī „lielā Vēja māte” un zem viņas valdības stāv „kalponītes” (1350). p. Laurencijs) un Labrenča dienu (10. sv. ne Saule. Uguns kults. 40. Minētā dienā Uguns māte gribot atpūsties (R. ka Dievam un Pērkonam ir dēli. Nr. Rakstu krājums. 6. i. Pēc Einhorna vārdiem Vēja māte gādājusi par laiku. ir tautā ilgāki uzglabājies. Einhorns raksta tikai vispārīgi par kādu uguns dievību. Bet dziesmiņā ir gluži vienkārši sacīts. Vēja dēls (33983) turpretī nav apšaubāms. kur ir „niedru šķieti. 1. K. Lange un Stenders. jo arī Vējš (33789) ir kāda mītiska būtne. p. Jau augšā mēs redzējām. Tas ir izskaidrojums. Aiztais’ savas nama durvis. 1. lai gan Uguns mātes tautas dziesmās neesmu atradis. 610). un leišu Vejopatis liekas būt vecāks par latviešu Vēja māti. bet daudz plašāki tomēr ir pazīstama Vēja māte. B. kā liekas. augustu) sauc arī par uguns dienu. kādēļ tad mājā senāk nekurinājuši nekādas uguns. Turklāt izteikums: „Tā jau mūsu silta saule” nemaz neatgādina tautas dziesmu valodas. Pēc šās dziesmiņas ir lūkots izskaidrot. nevaram piemirst arī varavīksnu. Lange un Stenders un bieži vien to daudzina tautas dziesmas un pūšami vārdi. bet Saulei un Jūras mātei meitas. Viņu jau piemin P. 82. ka šī nav īsta tautas dziesma. kas ir vajadzīgs mītologiem. Lai nedzird sētiņāje Tavus dēlus baŗamies. ka viens Pērkona dēls esot dziedātājs. 7. Vispārīgi šis kalējs parasti strādā Dieva dēlam un Saules meitai. tad tai gadā izceļoties 18    . Vēja māte. jādomā. II. L. kas palīdzētu „šo āriņu trīcināt”. Vēja mātes dēli še būs laikam ņemti no pazīstamās Andersena pasaciņas. Dabas spēku dievības. Einhorns. 1. slauka dievībām ceļu (33985) un griežas vienādi un otrādi. sevišķi nedrīkstējuši cept ābolus. To ievērojot. 30846) jeb „stabulē” (12490) un auž jūrā „baltus audekliņus”. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. Vēja māte gādā par visādiem maziem zvēriem un putniem. lai sūta vienu dēlu. „Dieva namu slaucīdama. putu audi” (31003). Minna Freimane no Cīravas ir vēl piesūtījusi šādu dziesmiņu: Vēja māte. Varavīksna sūcot no upēm un ezeriem ūdeni. lai Pērkona dēls ar savu rūkšanu palīdzētu dziedātājai „trīcināt” laukus. Tautas dziesmās viņa „svilpo” (30806. Uguns mātes vietu ieņem vēlāku Lārancis jeb Labrencis (t. Runājot par pērkonu un lietu. Z. nevis tautas dziedātājiem.

Ar to esot mājas nodrošinātas pret visām uguns briesmām. Cel augstu dūmiņus. dedzi. Pēdējo pazīst nevien Lange. R. Pēc tautas dziesmām ugunij senāk ziedota vista ar cāļiem. Jūras meitu vietā tiek minētas arī Jūras mātes kalponītes (30772). Z. Einhorns un pūšami vārdi. leišiem un prūšiem jau priekš kristīgas ticības pieņemšanas. nātras apakšā. „ko dar’ mani zvejnieciņi” (30917). Ūdens kultā pirmā vieta gan pienāktos Ūdens mātei.). Vasla nav nekāds latviešu vārds un nestāv arī nekādā sakarā ar uguni. L. p. tad ūdens māte ierauj dziļumā. rijiņu kult. ko es došu: Es tev došu baltu vistu Ar visiem cālīšiem. ka uguns kults būs pastāvējis pie latviešiem. febr. nātras un akmeni pēc kādām ceremonijām uz loga. Arī pēc tautas dziesmām Jūras māte palīdz zvejniekiem (30910) un vaicā. B. Gluži tīšām izdomātas ir tās ziņas. uguntiņa. 191) kāds korespondents: „Pa Labrenčiem vēl ļoti daudzās sētās piekopj pagānu laiku ceremoniju. Tu nezini. Palīdzi.). kamēr vastalāvis ir aizņemts no vācu valodas (no vecā vācu „Fastelauendt”. bet viņu piemin tikai divas tautas dziesmas. kuŗas vārds esot uzglabājies vastalāvī. Stenders un tautas dziesmas. Ja cepot ābolus. Viņai ir arī daudz naudas (30911) un jūrā uz akmeņa viņa žāvē „savu zeltu. Turpretī pie leišiem Labrenča vietā. Einhorns to tura par zvejnieku patroni. svētā Agata bijusi uguns patrone. II. Labrenci. ka latviešu uguns dieviete esot bijusi kāda Vasla. Rītā priekš saules lēkta mājas saimnieks.ugunsgrēks. 15. Arī pie igauņiem Labrenča dienā (Lauritse päew) no saules lēkšanas līdz noiešanai nav bijis brīvu uguns kurināt. dodas rijā. neviena neredzēts. 28774. Ūdeni noliek uz rijas krāsns. Māņos vēl atrodam šādu piezīmi: „Kad pēc saulītes norietēšanas iet peldēt. kā redzam no sekoša piemēra: Dedzi. bet pie mūsu augšgaliešiem no pērkona iesperšanas. zemu dzirkstelītes. Lange un vecais Stenders piesauc viņu tikai pēc vārda. 19    . p. kur lasām: „Zvejnieciņa dvēselīte Ūdens mātes rociņā” (9549) un „Es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinot” (30731).) sargā ēkas no ugunsgrēka. Aгафiя 5. Tautietis lūdz Jūras māti: „ Valdi savas kalponītes”. 1. akmeni tam virsū. Viņa šūpo tautu dēlu „ozoliņa laiviņā” (33713) un tautu meita to lūdz: „Sargi manus bāleliņus” (30890). 1. Pie krieviem Agata (cв. 34128. K. tad neaugot vairs āboli. daudz biežāki turpretī tiek daudzināta Jūras māte. Turklāt blakus vecajai Uguns mātei un jaunākajam Labrencim svešā Vasla ir gluži lieka mūsu mītoloģijā. XV. 84. Vienā rokā nes trauku ar ūdeni. lai neizceltos ugunsgrēks. bet arī P. Nr.” (Jelgavas Rakstu krājums. g.” Vienā tautas dziesmā lūdz Labrenci palīgā rijas kult. lai izsargātu mājas no ugunsgrēka. P. Jūras meitas nēsā „baltas sagšas” (30686) jeb „baltas villānes” (30733) un auž sagšas arī Saulei (33790). 33243. sudrabiņu” (30914). otrā akmeni un sauju „dzelzu nātru”. nelaiž mani maliņā” (30772). jeb „ko zvejnieku meitas dara” (30775). kuŗas „sasegušas baltas sagšas. Vēl tagad no Vidzemes Malienas raksta „Latvijai” (1913. Nav šaubu. kā Lazīcijs raksta. skat. Rakstu krājums.

kuŗai ir līdzīgs leišu Upinis dievas. 1. Ticība liktenim jau esot jāmeklē preanimisma māņos. kādēļ arī tūliņ dzimstot tiek nolemts viņa liktenis. Pēc P. Līdz ar Laimu tautas dziesmas daudzina vēl Dēklu un Kārtu kā likteņa dievības. Nav mums iemesla domāt. To apliecina arī mūsu tautas dziesmas. ka ūdens kults ir bijis pie visām trim baltu tautām. Tāpat arī Laimas māte pie latviešiem ir gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam (9223) savu laimi jeb likteni. kur lasām: Ne visiem Laime klāja Savu zīda paladziņu. kam ir padota kopā visa pasaule un katrs cilvēks par sevi. 8. jeb arī būtu aizņemti tikai vēlākos laikos. ka šie māņi būtu cēlušies no Saules cienīšanas. 1107. bet līdzīgi māņi par cilvēka dzimšanu un likteni gan jau būs bijuši pie baltu pirmtautas. Pie daudz tautām pastāv ticība kādam noteiktam liktenim jeb negrozāmam lēmumam. 408. kur gulēt. Cik necik gaismas uz šo jautājumu met tikai vecās rakstu ziņas. un viņa esot attīstījusies tālāku gan zem sapņu iespaida. pēc Lazīcija ziņām. ka uz šo Gaujas māti arī zīmējas sekošais Hūpeļa aizrādījums (Topographische Nachrichten. Noteiktam liktenim ir ticējuši arī latvieši un likteņa lēmēja pie viņiem bijusi Laima. Par visām šām dievībām mēs zinām tikai viņu vārdus. 30685. lai veicinātu auglību. Pēdējā tiek minēta ļoti reti un uzticamās dziesmās arvien kopā ar Laimu. no dvēseļu kulta. tā arī šī likteņa dievība neretis līdzinās vecmātei. lai gan bijis kāds pavārds Layme. gan arī no ticības dieviem. kad jau prūši no baltu cilts bija atšķīrušies. 7500). nav mums tomēr iemesla meklēt še tuvāku līdzību ar trijām seno grieķu moirām jeb parcēm. kamēr vēlāku. kas atgādina leišu Bangpūti (Bangputys). Einhorna vārdiem Laima klājusi dzemdētājām palagu. Mazāk ievērojami ūdens dievi vēl ir šādi: Bangu māte (30865). IV. kuŗa tos savukārt būs mantojusi no indoeiropiešu pirmtautas. un Upes māte (30890). Kā pirmais palīgs bērnam ir vecmāte. p.Vienā tautas dziesmā zvejnieks lūdz „bagātu” Gaujas māti: „Pildi manu ķeselīti” (sal. Nevienā dziesmiņā turpretim nestāv Laima.) : „Dažos apgabalos. tomēr pēc nozīmes viņa tur vairs nav īsti šķirama no Laimas. Kaut gan dažās tautas dziesmās ir sastopamas arī trīs Laimas. Pēc budistu mācības pats Buda nevarot grozīt likteņa lēmumu. zemnieki zināmās svētās dienās mazgājas ar Gaujas ūdeni. Dēkla un Kārta kopā. tad varētu būt. Kaut arī Dēklu šad un tad daudzina par sevi. Tā kā pie prūšiem Laimas dieviete nav droši pierādīta. 20    . Sieviņām vien paklāja Grūtajā dieniņā. Lielākā jeb mazākā mērā tic liktenim ikkatra tauta. par piemēru Gaujenes draudzē. tautas dziesmas un vārdu etimoloģija. Sevišķi likteņa varai tic budisti un muhamedāņi.” Pie leišiem pagānu laiku ūdens dievi nav vēl kritikas pārbaudīti. Bet nav mums iemesla šaubīties. vai senajiem prūšiem patiešām bijis kāds jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. ka viņa ir cēlusies tik vēl tad. Varbūt. Tāpat mēs nevaram droši zināt. svētais Nikolajs esot palicis par jūras dievību. Likteņa dievības. Cilvēka mūžs sākas no dzimšanas. kas atgādina romiešu „tria fata”.

ir grūti šķirt Dēklu no Laimas. kas Laima. kuŗām vēl ir vienāds uzdevums. tā zināja. kur variantos mainās Dēkla ar Laimu. kādēļ arī Kārtu mēdz turēt tikai par Laimas pievārdu. tad Dēklai gan drīzāk būtu lauzta e-skaņa. 8631. 1218. 1216. Kārta. Einhorna izskaidrojums saskan ar tautas dziesmu liecībām. kāda tik vienā piemērā ir atzīmēta. turklāt vēl tikai kopā ar Laimu. 1201. Dēkla. ir mums jāmeklē starpība starp Laimu un Dēklu. 6629. alus ar medu un priede ar egli. atsaucoties uz šādiem piemēriem: Tā ir mana Kārta. šīs domas varam meklēt arī Dēklas etimoloģijā. Pēc šām ziņām Laima stāvētu tuvāki mātei. Laima. bet kas dara ko gatavu jeb. Es tomēr nevaru piebalsot tām domām. Tātad Dēkla nebūtu tāda dieviete. lemešus dēt). gudrajam tevi dzert. 27368. kas zina nolemto mūžu (1204). „Bitītei. 6). desas dēt. 1199. būs gan cēlusies no šūpuļa kāršanas. 1218. Kārti. Ja nu Dēkla būtu cēlusies no cita verba „dēt”. tā arī augšējie piemēri nebūt nepierāda. kur tavi bērniņi?” Kā bite nav identificējama ar meitu. Einhorns stāsta. ka Laima lemj. Laime. žubīte. Vārds „Dēkla” liekas būt cēlies no darbības vārda „dēt” (sal. nevajaga namu liegt. meitiņai. Pogodina hipotezei. Laima. Kārta. Laima. Tāpat trūkst mums pamata Dēklas atvasināšanai no trešās līdzīgā verba nozīmes „zīst”. Kas ceļ mani kalniņā. Šī mūža „kāršana”. tai Dieviņis novēlējis gatavāji ielīgot. ka visas dievības ir cita citai ļoti līdzīgas. ka Dēkla būtu tikai kāds Laimas pievārds. Jo tu biji gan gulējsi. Mēs jau redzējām. Lai nu arī Dēklas etimoloģija būtu kāda būdama.” „Alutiņi. Māte kāra šūpulīti. ka Dēkla būtu gluži tā pati. ka tā „sargājusi” un „iešūpojusi” jaunpiedzimušo bērnu. Tā tikai ir tautas dzejas savādība. Celies. No ūdeņa. no akmiņ’. Kā tu līdzi nedarīji? 10009. Laima. kur P. tā sakot. Laima. šādu piemēru tautas dziesmās ir ļoti daudz.: dori dēt. Dēkla. un profesora A. tā bagāta. tomēr viņa izklausās kā īsts latviešu vārds. Laime.” „Zīlīte. šai līdzībai vajaga būt vēl lielākai. liek. un ka uz to aizrādītu šādas dziesmas: Dēkla. ka līdzīgas lietas tiek savienotas par kādu vienību. nav nekādu pierādījumu. Tā arī tālāku varam vērot. laiž jeb raksta mūžu. 21    . Tā tad taisni šaī ziņā. Nesnauž mana Dēkla. it kā Dēkla būtu cēlusies no svētās Teklas.Par Dēklu tas pats P. no kā tiek atvasināti vārdi „dēls” un „padēklis”. turpina Laimas darbu. kas rada ko gluži jaunu.” „Priede. celies. Kārta vecos rakstos nav sastopama un tautas dziesmās ir minēta gauži reti. medutiņi. bet Dēkla. Cik dažādas lietas mainās tautas dziesmu variantos. Vēl mazāk šai hipotezei noder tādas tautas dziesmas. egle. 9140. kas par Dēklu tik bieži tiek daudzināta (1203. Uz šādu izskaidrojumu var attiecināt sekošu tautas dziesmu: Dēkla manu mūžu kāra. par to var katrs ļoti viegli pārliecināties. Dēkla bērnam. Tu vienādi nedarīji. kādēļ pie tādām dievībām. Laime. Vispārīgi ņemot. it kā gādā par tā izpildīšanu.

Es no savas puses negribētu šo vārdu šķirt no pazīstamās „kārtas”. Jautājums gluži viegli noskaidrotos. Līdz šim mums vēl nav nekādu drošu liecību. nekā Laimai. celti kumeļā. kā izcēlies Kārtas jēdziens mītoloģijā un pats nosaukums valodā. un pēc tām ciltīm. Sekošās tautas dziesmās mēs itin skaidri redzam. kur ļaužu fantazija viņus meklēja. atgādina mums vairāk tālās senatnes uzskatus. pie kam pēdējā. Ja arī tiešām vienai pašai mūsu likteņa dievībai būtu bijuši trīs vārdi: Laima. Būs mīlīgi nodzīvot. kādēļ pēdējās varam izšķirt tikai pēc viņu 22    . kuŗu pamati gan nebūs šķiŗami no trim grieķu moirām un trim romiešu likteņiem. Līdz ar to. Nebūtu tomēr pareizi mākslīgi meklēt starpību tur. kas Laima. bet ne tik daudz pēc iedomātā izskata un darbiem. Kārta. to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot. tad viegli vien no viņas būtu varējušas attīstīties trīs dievības. kā jau augšā minēts. Kārta. mēs viņu tomēr parasti nešķiŗam no pazīstamā vārda „kārta”. 17772 v. Traucies mana māmuliņa! Traucies. tavu kārtumiņu!” pēdējais vārds esot jāpārlabo par „kārumiņu”. kur tāda nav atrodama. Dēkla un Kārta. Tautas tradicijās nav mums nekādu ziņu. nav izskaidrojama ar sausu loģiku. turpretī latviešu Laima. būtu laikam stāvējusi uz trešā plāna. Endzelīns domā (Latviešu valodas vārdnīca II.kārt”. Dēkla un Kārta. Ko Laima nolemj. kas viņus godināja. Arī šāda jauna Kārtas etimoloģija nebūt nerunā pretī maniem agrākiem aizrādījumiem par seno latviešu likteņa dievībām. Laimiņ.Li es augu kalpenēm. ja mums būtu zināma Kārtas pareizā izruna. ka Kārta ir vairāk pielīdzināma Dēklai. kā paši cilvēki ir sākuši mācīties dažādos amatos. Traucies. Laimiņ. Tā arī tik grieķu prātnieki un dzejnieki būs sadalījuši savas trīs moiras noteiktos amatos. Mītoloģijas vēsturē ir piemēri. Drošās tradicijas nemin arī nekā par citu dievību izskatu. Šādām domām par labu runā vēl tas fakts. Laimai kā likteņa lēmējai tad stāvētu blakus Dēkla un Kārta kā mūža kārējas. Arī augšā minētā dziesmiņā: „Kārtiņ. Bet tautas dzeja. kā jau augšā minēts. Bez drošas liecības par savādu Kārtas izrunu. Profesors J. kur no kāda dieva epiteta izceļas ar laiku kāda patstāvīga dievība. arī viņu dievi ir sākti dalīt vairāk speciālitātēs. vārtus celti. Kārtiņ. tavu lēmumiņu! Svešs ar svešu saietas. traucies. tavu kārumiņu” (17770). Laima. ka Kārta būšot drīzāk cēlusies no darbības vārda . Šādas nozīmes varēja viegli tikt samaisītas un ar laiku pat aizmirstas. 201). Tāpat arī trīs senās likteņa dievības būs bijušas viena otrai līdzīgas. 17849 v. Šeit mums ir darīšana tikai ar trim līdzīgām likteņa dievībām.. 17850. un nav tā pati. Senie dievi gan izšķīrās pēc tām vietām. Kā Dēklas nevarējām ar šādiem līdzekļiem identificēt ar Laimu. gluži parasti „kaŗ” mūžu. tāpat to nevaram darīt ar Kārtu. un kāda starpība bijusi starp Saules meitām. kā tas jau redzams citā dziesmā: „Dēkliņ. kā vairāk aizmirsta. kas vēl viena otrai ir ļoti līdzīgas. kā šī Laima izskatījusies. ka Kārta ir kāda dievība pati par sevi. Tā tad Kārta būtu kārta un nozīmētu kādu kārtotāju. tāpat kā Dēklu no dēklas. Mēs jau nezinām arī. tavu kārtumiņu. un Dēkla mūsu tautas dziesmās. kā izšķīrušies Dieva dēli viens no otra.

Tā kā arī leišu dainās Laime „tek basa”. Pуccкiй народъ. kā meitas ietura tīrību. Laimiņa. Grūt' manāmi mūžiņam. Šī Laimas īpašība varēja celties arī vēlāku. Rakstu krājums. kādēļ arī šai ziņā pēdējās nelīdzinās Laimai. peramā slota (1101. Tomēr priekšroka laikam arī šeit piederēs Laimai. 1 v. Laimiņa. Tā kā nu vācieši sevišķas pirtis nav būvējuši. Z. kā jau minēts.). 12681) un nazis (7992) jeb tutens (1213). Neviena no šiem atribūtiem nav ne Dēklai. Arī dzemdētāja to sagaida „matus izlaidusi”. lai gan jau sen viņi pazinuši arī istabu. Izpītiemi matiņiem? 1101. 1. Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri. kādēļ minētās Laimas īpašības ir plašākas nekā pie Māŗas un nebūs laikam no pēdējās aizņemtas. dzīparus.atribūtiem un īpašībām.. p. Laima steidzas pie dzemdētājas ne vien „basām kājām”. dzemdētāja vispirms atraisījusi visus mazglus pie sava apģērba. naudu. ar ko latvieši iepazinušies tuvāk tikai pēc vācu katoļu priesteŗu nomešanās Baltijā. kas šajos piemēros zīmējas uz atsvabināšanos no kavēkļiem. Arī pie pēršanās pirtī pieminēta Laima: „No pirts aizejot uz lāvas jāatstāj garmete un slota. palagu. ne Kārtai. 1116—1119. „Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē. 6. no kuŗas šī īpašība būs pārgājusi uz Māŗu. Dzemdēšana pie seniem latviešiem un krieviem notikusi pirtī pēc vecuvecā paraduma. bet arī ar „izpītiem matiem”. Turklāt Baltijā nometušies vācieši vairs nebūs lietojuši rokas dzirnavas. Māŗai no šiem atribūtiem trūkst peramās slotas un palaga. B. Pie Laimas atribūtiem pieder atslēgas (1112).. K. tad uz Māŗu (1098) šī īpašība būs pārgājusi no Laimas. 1. Kā pirts stāvējusi Laimas un Māŗas uzraudzībā. ar ko palīdzēt dzemdētājām. Ir basāmi kājiņām. Nevaram tomēr it droši sacīt. tā maltuvi pēc tautas dziesmām sargājis visvairāk Dievs. 1099. jo viņi jau sen pazina sudmalas un vējdzirnavas. Visa tā ir senusenā analoģijas burvība. tad Laimes māte nevar tikt iekšā . 1221. L. lai Laimiņa var izpērties” (R. retāki Māŗa un Laima. Laimu lūdz steigties basām kājām. neretis arī par „Māŗas pirti”. kā redzams sekošā dziesmiņā: Nāc. kas ziemu visur tikusi kurināta. 73. Kur. Ausi kājas. kad es lūdzu. Māŗa 1108) un paklāj. 7. kavēsies. Pēc laimīgām radībām pirtī ziedojuši Laimai jeb Māŗai gredzenu. Tautas dziesmas tādēļ sauc pirti par „Laimas pirti”. tad gan pirts sargātāja vispirms būs bijusi Laima. Pēc katoļu tradicijām nav mums nekādu liecību.. vistu jeb pat aitu (1096. kā latvieši un krievi. 1138. tad Laimes mātei aizbeŗ acis” 23    . tad noņēmusi jostu un izpinusi matus (M. vismaz ne tādas. 1141). p. Tāpat arī pie permiešiem. Забылинъ. Pirtī mana līgaviņa Sēd matiņus izlaidusi. prievītus. ka maltuves uzraudzība piederētu pie paša pirmatnīgā Laimas kulta. kad Laimas nozīme sāka paplašināties. tu tecēsi. 533. Tādas atslēgas ir arī Saulei (1110) un Māŗai (13438).). ka Dievam jeb jumpravai Marijai būtu kādi tuvāki sakari ar rokas dzirnavām. Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņa un vērojusi. Laima apjož sievām jostu (1109.

purvs un leja uz ko „zemu un sliktu”. Šādos gadījumos atkal Māŗa netiek minēta. Laimai lejas. 9286). kas laikam ir jāizskaidro gluži vienkārši ar balss uzsvaru dziesmu pantmērā. kā liekas. jo tad devējs nožņaudz savu Laimi. vārtus vērt. kā arī Māŗa. lai gan nereti top minēts arī Dievs. bet nevis ūdenī (19207.. kas viņai nav vēlēta.). 1. p. kuŗai ir „zirgi nosvīduši” meitām „vietas meklējot”. „pie baznīcas” jeb „zem altāŗa stāvēdama” (16041—16042).. Māŗas dziesmas par meitu godu (6623—6628) ir maz pazīstamas un gandrīz bez variantiem. 30336. nevajaga spļaut uz labo pusi. 6629). „sauc”.. Ja pirmais akcents kristu uz Laimas. „kalniņā stāvēdama”.).. tad vai nu viņa pati „tek vārtu vērt” (15297. Z. Rakstu krājums. 6. Laimai atkal pieder pirmā roka priekš Māŗas. purvā (9250. Tāpat Laima. II. Tik „pirmām tautām” Laima pati iet līdza (8811.. kas guļ apakš sliekšņa . 1. 6620. kuŗa ir izplatījusies pa visu Latviju. Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi. ka šī Laimas īpašība būtu aizņemta no Māŗas. tomēr taisni Laimas dziesmas ir še vispopulārākās un pazīstamas dažādos variantos (6618. un Laima ceļ līgavu kumeļā (17849). Tautas dziesmas arvien piemin Dēklu un Kārtu agrāki par Laimu. tā vienā pasakā ir arī runa par vairāk Dēklām (A. lai Laima viņai „liek mūžu” „krēslā”. tad ceļš izdosies laimīgi (J.. p. dzīvojusi lejās. 24    . Kā tautas dziesmas dažreiz daudzina vairāk Laimas. Ja Laima nav varējusi kavēt nelaimīgās precības. 62. „kliedz” un „met ar roku” (18616—18620). Jāņam muiža kalniņā. Māŗa šādā lomā netiek minēta. K. Kalns aizrāda uz ko augstu un labu.. Tā tad nevaram tomēr apgalvot. Māŗai. Kamēr Dievam. Ja turpretim precēšanās notiek pēc Laimas lēmuma. tā tad arī viņas tiešu iespaidu še nevaram meklēt. „Par slieksni neko nevar dot. tikmēr Laima.I. tad Laime atstāsies . „kalnā” jeb kādā kokā sēdēdama. lejā (9217. Ja meita klausa „ļaužu teikumam” un grib iet „sliktā” jeb „nelaimes vietā”. L. tad meita tiks divreiz precēta. Apsalons Sērpilī). 4 un 6). Lai gan še drīzāk būtu jāgaida Māŗas un kristīgas ticības iespaids. tad viņa „gauži raud”.). Pa ceļu ejot. kas jau ir parastā jaunavas aizstāvētāja. Ja Laima lemdama „sēd divus krēslus”. pieder kalni. precībās visai liela loma nepieder. 521). Visvairāk iecienītā šās šķiras dziesmā (6621). Tāpēc ceļojot vajagot mīst tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū. 84. „Tautietis” jeb arājs ir parasti viņas atrasts un novēlēts. bet tik ne labajā.. Pelēce Cirstos). bet uz otrām un trešām sūta savas kalpones (15297. LerchisPuškaitis VII. jo tad aizspļauj Laimei acis (M. tad Laimes mātei nocērt galvu” (R. Laima mainās ar Māŗu. Meita vēlās. kur Laime iet līdz. 9239) jeb uz akmeņa (9158.).). 9286.. tad Laima jeb Dēkla. (jeb) . tad viņu loma blakus parastai Laimai tiek sevišķi uzsvērta. Ceļa gājējam iet līdz Laime pa labo pusi ceļam un Nelaime pa kreiso pusi. gādā par meitu godu un tikumību. 6). 9286). Dievam kalni. Meitām ir jāiet tautās pēc Laimas likuma. vai arī vārtus atveŗ Dēkla jeb Kārta. B. kā jau augšā minēts.. Kad uz sliekšņa cērt žagarus. Laima arī no savas puses „ceļ krēslu” meitai izvēlētā vietā (12294.(Jelgavas Rakstu krājums. tad Dēkla un Kārta tikai ar otru akcentu paliktu it kā pie malas. Ja nu Dēkla un Kārta stāv pirmā vietā. Ūdens pēc analoģijas burvības nozīmē asaras un akmens grūtu mūžu. Pūķis aiznesīs laimi . Jaunavas izprecinot. kā liekas. 15297. Bitei zaļi ozoliņi.

gan arī Laima iet Māŗas „baznīcā” (16042) un stāv „zem altāŗa” (16041). bet arī abu nozīmes paplašināšanai. Šādi piemēri noderēja par pamatu ne vien tuvākiem sakariem starp veco Debess tēvu un Laimu. Tālāku par Laimas istabiņu ir sacīts: Pilna Laimas istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. 9214. ne no dogmām. Ņemsim piemēram šādu dziesmu: Lūdzu Dievu. lūdzu Laimu.) un „sētiņu” (22. 1479. Gan Māŗa „tek basa” kā Laima (1102). 23072). Tad tie visi līgojās. No Laimiņas labu mūžu. 1872. zaļajām palejām” (10. Šādas lietas gan būs aizņemtas no katoļu ticības. v. v. Kaut arī šās „Laimas istabas” vietā variantos daudzina „Māŗas istabu”. „kambari” (20.). 9248. jeb gulēt „zem pagalvja” savā „zaļā zīda palagā” (11871). ne vien Māŗa iet „Laimas pirtī” (1092).: Lūdzu Dieva. Ja nu Māŗa tika daudzināta kopā ar Dievu.: Tur sēdēja mīļa Māŗa Ar Dieviņu runādama. p. Pie reizas līdz ar Māŗu tiek pieminēts arī Dieva dēls (1340.). Tā par piemēru. 1. reiz pat vēl „Māŗas baznīcu” (17889. Še nu gan bez šaubām Laima stāv Māŗas lomā. No Laimas pirts gluži vienkārši varēja attīstīties arī nams un istaba. Gādādams par ļaudīm. zināms. Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību. bet no vienkāršas tautas ticības vidus laikos.). 23). ka Laima varēja dzīvot arī pie sliekšņa. 9183. var. Ar to. Šis nams jeb istabiņa ir izpušķoti „zīlītēm. Tāpat pēc Māŗas priekšzīmes varēja celties sekošais izteikums: Laime gāja par pagalmu Ar Dieviņu runādama. Kad to vienu kustināja. kā p. nav izslēgta iespējamība. lūdzu Laimes. kā jau augšā aizrādīts. Pa daļai pēc pagānu ticības atmiņām jumprava Marija pie katoļiem bija izvērtusies gan par īpašu sieviešu aizstāvi. pakariem. var. kuŗš var būt pārnācis arī no Māŗas. Nosamešu celīšos. 25    . Pēc tautas dziesmām viņas abas ir ļoti grūti šķiramas. „pirti” (16. Laimai ir arī savs „nams” (17889). zināms. 9236. Dievs neretis runājas jeb strādā kopā ar Māŗu (1474. bet arī Laima iet „Māŗas pirtī” (1088). gan arī par likteņa dievību. 9183. Tādā ziņā Marija līdzinājās Laimai un drīz vien palika pie latviešiem populāra. tomēr nav mums pietiekoša iemesla pieņemt. tad arī Laimu varēja nostādīt blakus Dievam. Tādēļ ne vien Māŗa pieņēma Laimas. kuŗš variantos vēl tiek saukts par „istabu”.). 32945.Laimas vārti lejiņā. Sal. bet arī Laima Māŗas īpašības. ka Laima še būtu ieviesusies Māŗas lomā. 4894.

tad šādu sīkumu dēļ viņas vēl nav jūras dievības. ir tiešām jābrīnās. jo katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā saistīts pie saviem tuvākiem. ka tā slīkst ūdenī. Ja nu līdz ar Māŗu arī visas citas vairāk daudzinātās dievības var parādīties arī uz jūras un ūdens. Dieviņš sēd. krievu злдни).Visās tautas tradicijās ir redzams cauri. prūšu mary un leišu māres). ka Māŗa esot jūras dieviete un pats nosaukums vispirms esot nozīmējis jūru. Laba rīta gaidīdami. vecākās chroniku ziņās par latviešiem. Ar precēšanos. Nelaimīgā tautu meita dažreiz vēlās. Tautas fantazijā laime kā liktenis varēja viegli palikt arī par pašu lēmēju un sargeņģeli. Tā tad ne pēc fonētikas. Lai gan Laimas nozīme katoļu laikos ir stipri paplašinājusies. kas nozīmē ko nolemtu jeb noliktu. kā jau augšā minēts. meitiņai. te otram palīgā un kuŗas „zirgi nosvīst” gādājot par ļaudīm. Jau valodā nav meklējama stingra loģika. gan trīs Laimas. bet arī pats liktenis. ne pēc sēmazioloģijas Māŗā nav meklējami kādi tuvāki sakari ar jūru. kas visās baltu valodās nozīmē tikai Kuršu jomu. Baltu valodām ir pašām savs vecs jūras nosaukums (leišu „jūrios”. Dziesmas daudzina arī gan div. Jaunas sievas lūdz Laimu vairāk nekā meitas (1071). sava kaķim”. ka Māŗa nav nekas cits. Tā cēlās ideja par vienu Laimas māti. kā katoļu jumprava Marija. Laba rīta nedevusi. tomēr pati Laima vēl nav pilnīgi antropomorfizēta un vienā otrā tautas dziesmā viņa ir vēl tā pati nenoteiktā likteņa dievība un sievu patrone. bet vecas sievas nelūdz viņas vairs nemaz (1072). kā gan pēdējā laikā varēja rasties tās domas. un bērnu dzīve atkarājas no vecākiem. ka Laima atrodas ūdenī jeb pat slīkst. ne vērojamos seno indoeiropiešu māņos. Ja tad nu tautas dziesmu Dievs un Laima ir palikuši par svarīgākām latviešu dievībām. kamēr jaunākā vārda „liktenis” (kas ir no Laimas licējiņas likts) īstas tautas dziesmas pavisam nepazīst. Laima stāv. kas „tek basa” te vienam. Pat katram cilvēkam ir sava Laima. Laima kā sieviete stāv. radošanos un kopīgu cīņu pret ienaidniekiem ir vienotas veselas tautas. tām abām viena laime” (17767. Laima ir ne vien dievība. nedz arī. tad tas gan itin droši būs noticis zem katoļu ticības iespaida. 1). un šai ziņā pie lietpratējiem nav arī nekādas domu starpības. prūšu „iūrin”). Ūdens. Vīrs dzīvo kopā ar sievu. Arī par serbu likteņa dievieti Sreču ir zināms. kamēr latīņu vārdam „mare” un slavu „more” atbilstošais vārds ir kuršu kāpinieku „mares” (ar īsu a. Turpretī pēc augšā minētiem piemēriem Dieva un Laimas nozīme izskaidrojas gluži vienkārši. Pēc senā ieraduma. Sal. 7996. Šīs dažādās Laimas nozīmes liecina tikai par Laimas kulta pirmatnīgo stāvokli un nebūt nav turamas tikai par tautas dzejnieku fantazijas augli. Dievam sēdot. Šim Dievam kā Debess tēvam varam meklēt pretī Zemes māti. Paruna vēl saka: „Sava laime sunim. bet tik plaši attīstījies Laimas kults ir bez šaubām samērā jauna parādība latviešu mītoloģijā. kā jau 26    . kuŗas uzdevums ir to aizstāvēt pret Nelaimi un Ļaunu dienu. Bet nu laime un liktenis ir paši mītiski jēdzieni. Pēc vienas dziesmiņas Laima var arī nosisties „akmentiņu kaudzītē” (91581). Vēlāku Dievs kā debess valdinieks nāk vēl sakarā ar Sauli. lai Laima grūstu ūdenī Nelaimi jeb Ļaunu dienu (sal. Šādai Dieva un Laimas nozīmei nav pamata ne leišu mītoloģijā. To ievērojot. kuŗa ir uzglabājusies arī tautas tradicijās. Tāpat nebija gaidāms liels debess dieva pārsvars par visām citām dievībām. Tā tad liktenis ir pirmā un vecākā Laimas nozīme. „Bitītei. bet parasti viņa grib. Es iegāju maltuvē. bet pirmatnīgā mītoloģijā gan vēl mazāk. Tautas dziesmās bieži tiek daudzināts. lai arī patiešām noslīktu viņas Laima. Bet katra likteņa dieviete nevarēja rīkoties par sevi.

Miķēļa dienā viņi tur kaujot gaili un lejot vēl tur drusku alus. Mājas kungu pazīst līdz ar minēto Hūpeli arī Lange un pēc Langes vecais Stenders. Reallexikon. fon Hāgemeistera grāmatā „Ziņas par Drustu draudzes baznīcu” (18. Arī citam zemniekam Mīlakšos tāds akmens bijis. un apgāzdamies to pagānu-saimnieku ar abiem dēliem nositis. Einhorns. kas nozīmējot pa daļai pateicību. kas tas augstākais dievs bijis pār citiem. un Dieva vārdus un svēta evanģeliuma mācību pavisam aizmirsuši. Laikam jau ilgu laiku tādu elku-dievu kalpošanu slepeni bija turējuši. kamēr 1739. Schrader. Kad viņš vienu dienu. Kārta arvien tiek piesaukta līdz ar Laimu (9140. p. Pie latviešiem šāds mājas dievs saukts par Mājas kungu. pēc analoģijas burvības atgādina asaras un zīmējas šeit uz nelaimīgu dzīvi. pa daļai lūgumu pēc apsardzības uz priekšu. kuŗu viņš tur barojis. 1. kur esot upurējis. Turpretī sakars ar nāvi jeb nelaimi nekur nav manāms cauri. „Vijciema Lielskripstam bijis liepā Cēlis. atbraucis pie Skripsta.minēts. un viņš tam. 303. 10009. 1. Pēc Langes 27    . kas pēc nozīmes saskan ar leišu dievu „Dimstipatis”. ne P. pirms pats ēdis. p. iekrita vecā tumsībā. Tomēr šī māņticība neesot nebūt vispārēja. un ko par Ašgalvu sauca. ka Valkas apriņķī Mājas kungs vēl viņa laikos bijis pazīstams. p. Šo mītu vēl varēja pabalstīt augšā minētā Saules meitas slīkšana un pašas Saules noiešana jūrā. kas stāvot zem kādas sarga dievības uzraudzības. tad viņi baidoties. To dabūjis zināt Trikātas mācītājs Zirnis. Zemnieki šur un tur pie savām mājām un uz laukiem sakraujot akmeņu kaudzi. un elka-dievu kalpošanai palaidās. tā arī viņa mājai ir parasti kāds mājas jeb pavarda dievs. atkal tādu upurēšanu taisījis un uguni koka apakšā uzkūris. gadā. šis iesācis degt. bet kā jau ir izskaidrots. Kā cilvēkam mēdz būt likteņa dievība. Pēc tās izmeklēšanas tiesa tos akmeņus lika sadauzīt un Viļuma ciemā pēcāk citu saimnieku ielika”. zināms. Hūpelis (Topographische Nachrichten. Viens tautas dziesmu viltotājs ir arī likteni apdziedājis par latviešu dievu. 9. kas ar turpat laikam uzauga pa mežiem dzīvodami. īstās dziesmās šis vārds pavisam netiek minēts. Arī Trikātas apgabalā daudzinātais Cēlis būs bijis tas pats Mājas kungs. kā arī kungs (no gotu valodas) ir aizņemti vārdi.). IV. ikreizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis. Ja šādu krāsmatu sabojājot. 408. Uz to pašu mājas dievu laikam zīmējas kāds aizrādījums H. Turklāt Mājas kungs nevar arī būt visai vecs nosaukums. ar saviem bērniem. ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas. Šis mājas dieva kults stāv daudzreiz tuvu senču kultam. Mājas kungs. no akmeņiem taisītas. Tāpat nav mums iemesla turēt Kārtu par nāves dievieti un salīdzināt to ar Nelaimi. 17850) un vienā variantā ieņem Dēklas vietu (17849). un tādus nedarbus padarījis. saucot to par Mājas kungu un turot to par svētu vietu. kas bija salikti cits uz citu. mežos aizbēguši. Jansons Plāņos). un 19. bet nepiemin viņa ne tautas dziesmas. bet nav mums pietiekoša iemesla domāt. Pirmkārt tā māja (no igauņu valodas). ka saimniecībā notikšot nelaime. 1. „Kad tai postīšanas laikā baznīcas bij sadedzinātas un Dieva-kalpošanu nevarēja turēt. Otrkārt vārds „kungs” tiek lietots dieva nozīmē tik vēl pēc kristīgas ticības priekšzīmes (O. ka tad ļaudis. paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst” (K. gadā tiesas to lietu izmeklēja un atrada. palika bez mācības.). ka pirmais būtu gluži bez šaubām attīstījies no pēdējā. iesākumā 1739.) raksta.

) un vācu „Kornmutter”. gan arī pēc dzīvojamu ēku (nams. Tādā ziņā varētu arī izskaidrot Mājas kungu neminēšanu tautas dziesmās. Lange šo Ciemnieku būs aizņēmies no leišu dieva pie Lazīcija. zemnieks). Pirmkārt var būt. ka baltu tautas nav nemaz uzglabājušas senā mājas dieva vārdu. g. Einhorna un Stendera Lauka māte. p. pirts. Viņa vārdu varēja mainīt gan pēc nometņu (ciems. Lai gan mājas dievs ir ļoti veca un pirmatnīga dievība. Einhorns bija ko dzirdējis par augšgaliešu labības 28    . to P. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām”. Var būt. ir šo vārdu norakstījis no Aleksandra Guagnīna. bet nekādā ziņā še nevaram gaidīt Lauka mātes un Meža mātes. kā zināms. Bergmanis. ka šim dievam nemaz nebija nodibinājies noteikts un pastāvīgs vārds. Līgaviņu audzināja. labības un citu zemes augļu dievs. māja). bet gan dzejnieka A. kuŗš atkal savā vārdā izdevis kādu M. Cēlis jeb Ašgalvis. Pūra „darināšana”. sādža. sala. Manharts minēto dieva nosaukumu izskaidro par leišu „žemininkas” (= latv. nozīmē parasti taisīšanu (sal. Pumpura sacerējums. kā man liekas. kuŗš šo vārdu raksta: „Zemiennik” tāpat arī pie Kelcha. Tas arī ir viss. Einhorns diemžēl neizskaidro. ka šis vārds no cienības un bailēm ir reti daudzināts un tādēļ aizmirsts (sal. sēta.). kuru no Langes ir aizņēmušies vecais Stenders un G. un 28. Pirmā vietā te ir jāmin P. 7729. Meža māte Tai pūriņu darināja. turpretī par V. tomēr ne latviešu Mājas kungs. I. izņemot laikam tikai šādu piemēru: Man pašam Laimes māte. bet diemžēl ziņas par viņām ir ļoti trūcīgas. istaba) nosaukumiem. Pie Langes viņas nav un arī tautas dziesmas viņas nemin. ka P. Pēc tautas dziesmu valodas pūru parasti „šuv” (no krijiem) jeb „dara” un tad „loka” jeb „piedara” pilnu. Ulmanis turpretī nav varējis tautā šādas dievības saklaušināt. Lauka māte. Ceturtkārt var arī būt. Turklāt pūru locīt palīdz tikai Dievs un Laima. 1. Tādēļ ir jādomā. Tā kā drīz pēc tam viņš atkal piemin Lauka māti. Otrkārt Mājas kungu kā populāru un katrā mājā sastopamu dievu laikam arī garīdznieki visvairāk vajāja. Zemkopības dievības. kas var būt noticis aiz dažādiem iemesliem. retāki viņa pielocīšanu. nedz arī leišu Dimstipatis jeb Žeminikas neliekas būt veci vārdi. kuŗa gan laikam jau no indoeiropiešu pirmtautas būs pārnākusi pie baltu tautām. par ko laikam ir runa šai piemērā. Kas gan īsti bijis pie seniem latviešiem tas „puķu. Treškārt abu pirmo iemeslu dēļ Mājas kunga vietā varēja viegli vien iestāties citas dievības. Pēc manām domām tā nav tautas dziesma. 7675. ko mēs par Lauka māti zinām.vārdnīcas Mājas kunga otrs vārds bijis Ciemnieks. 4939. tad uz pēdējo augšā minētais aizrādījums laikam nezīmējas. Etnografisku rakstu krājums. rija. Strijkovska rakstu. Nekādā ziņā še nevar būt runa par Ciemnieku. Manharta izskaidrojumu nav mums iemesla šaubīties. V. Lazīcijs. 27. Latviešiem kā jau zemkopju tautai ir arī vairāk zemkopības dievību. 10. jo ciemu sauc leitiski „kiemas”. kuŗa saskan ar leišu dievu „Laukopatis” jeb „Laukosargas” (pēc Mosvidija kateķisma no 1547.).

B.). didis). bet skaidri tas tomēr dziesmās nav sacīts. ir jāšaubās par Dižas pareizību. ne arī kādas dārza dievības un pats vārds „dārzs” vispirms nozīmēja laidaru (= „laidārzs”. Tā tad Dārza māte būs samērā jauna dievība un ievērojamāka loma viņai arī nebūs piederējusi. 28542. ka šī Diža būs mākslīgs atvasinājums no īpašības vārda „dižs” (leit. Ziemu Jumis pavada vai klētī. kas atgādina vācu „Roggenwolf” jeb „Kornwolf” un Rudzu ruņģis (jau pie Langes) jeb luņgis. kuŗu jau pazīst K. Z. 17. ne arī luņgis nevar būt īsti latviešu vārdi (J. 2) un bērni jumaleņi (28532). acīm redzot. „kuŗu piesaukušas sievas un mājas mātes”. Jumaliņa un jumaleņi gan būs atvasināti pēc somu tautu vārda „Jumala” (dievs) priekšzīmes. Endzelīna un K. bet tautas dziesmās viņa nav sastopama. rudzu. Lange vēl piemin kādu auglības Dievieti Dižu jeb Dizu. 1 u. Pie Glüka un Dīca vārds „ceroklis” stāv sakarā ar darbības vārdu „cerēt”. bet no tās būšot cēlies vārds „dižans”.). Elvers. Tautas dziesmās Ceroklis nav sastopams un vairāk par viņu nekas nav zināms. linu un auzu Jumis.. 4) tiek vēl minēti Jumja māte (28530. 28536. Mülenbacha Latviešu gramatika 8. 29    . Ne ruņgis. Pie aizņemtām zemkopju mītiskām būtnēm ir jāskaita Miežvilks (R. 1. bēriem jeb sirmiem zirgiem un kājās viņam ir zābaki (28525) ar piešiem (28534). Lerchis-Puškaitis. Viņš brauc ar melniem. kas nav šķirams no rudzu nesēja pūķa. „Ceroklis” turpretī ir cēlies no „cerot” un tā tad zīmēsies uz labības cerošanu. VII. p. K.). Jumaliņa (28533 v. kas Diža esot bijusi. I. bet arī pie citām tautām. Varbūt. §. p. P. bet tur gan laikam būs domāts „cerēklis”. gadu simteņa sākuma. Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau izvērtusies par dievību. Līdz ar Jumi un Jumiķi (28517. ja varētu uzticēties. ka pēdējā patiešām Cīravā bijusi pazīstama (A. 28538). §) un atgādina drīzāk kareļu rudzu dievu „Rongoteus”. ka viņš aizņēmies Dižu no Langes un ka pēdējais to tura par tautā nepazīstamu vārdu. ka Langem ir vēl noderējis par priekšzīmi Strijkovska pieminētais leišu „lielais vasaras dievs” Dzidzis Lado. Stenders no savas puses nebūt neaizrāda. kuŗu sastopam augšgaliešu katoļu garīdznieku rakstos ap 17. un ka jumaleņi ir viņu bērni. Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien pie latviešiem. laiddārzs. Varētu būt. Varētu domāt. bet Stenders to uzņem kā itin drošu latviešu dievieti. 1. Senos priekšvēstures laikos gan nebija pie latviešiem ne sevišķas dārzkopības. Lange tomēr saka. Vispārīgi Jumis liekas būt nepilnīgāki antropomorfizējies nekā dažas citas dievības. „govju dārzs”). kas patiesībā ir cēlies no krievu izsaukuma „дидъ ладo”. latviešu tautas teikas un pasakas. Rakstu Krājums. Einhorns vēl pazīst Dārza māti. pie kam tiek šķirts miežu. Einhorna Dārza māti ir aizņēmušies Lange un Stenders. leišiem un baltkrieviem. 28558.dievu Cerokli (rakstītu arī: „Greklicing” un „Cerckticing”). Vārdnīcas priekšrunā (X. ka latvietis vairs nezinot. kur Jumis ir dievība. Pēc Langes izskaidrojuma mums. ka Jumja māte jeb Jumaliņa ir Jumja jeb Jumiķa sieva. dvīnis. vai arī tīrumā zem „pelēka akmeņa” jeb „zaļas velēnas”. 335. No P. Svarīgākā zemkopja dievība pie latviešiem vēlākos laikos bijis Jumis. 28535. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa (28514. ka viņu vēl varētu salīdzināt ar Ceru māti. Spriežot pēc Langes kaislības uz etimoloģiskiem izskaidrojumiem. L. kuŗu ir uzņēmis arī Stenders. 28537. jādomā. Netrūkst arī piemēru. un 31. Abas minētās dievības pēc fonētikas un nozīmes atgādina seno romiešu Cereru (Ceres). 28518. 28551) un valodnieki to salīdzina ar sanskrita vārdu „jama”. kas vispirms nozīmējis divkāršu vārpu.

30    . cūku un varbūt arī citu lopu patroni. Dod man tavu labumiņu. 1). Pēc tautas dziesmām visvairāk Māŗa gādā par govīm. govis mauj: Māŗa laida ābolā. Meitas dzied. govju. nekā Laima. sevišķi sarkanas spalvas. 5). Par govju patroni parasti tura govju Māršaviņu. Māŗas vietā šad un tad vēl sastopam Mārinīti (32449 . ne Stenders. ka viņa tiek biežāki daudzināta govu patrones lomā. Pašu govi. 29056. Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā. Kā Māŗa gādā par govīm. Māršaviņu (7078. kas tomēr no tautas dziesmām nav īsti slēdzams. sal. Einhorns daudzina Lopu māti. 29055. Pēc P. Puiši kliedz. Vispārīgi gan P. Tā kā nu latviešiem bijuši savi zirgu. Par lopkopības dievieti P. Pirmo reizi pusdienā. Einhorna latvieši nereti piesaukuši kopā Māŗu un Lopu māti ar šādiem vārdiem: „O Māŗiņa dārgā. ne arī tautas dziesmas. Kalniņā stāvēdama. Jāņa rītu. gadu simteņa sākumā no katoļu priesteŗiem pie augšgaliešiem minētā govju dieviete „Moschel” būs gan laikam tā pati „Māršala”. o Lopu māmiņa bagātā!” Māŗas vietā sastopam vēl cielaviņu (29180. Visi pēdējie nosaukumi izklausās kā tās pašas Māŗas pamazināmie vārdi.4). 29050. 458) par Piena māti. zirgi zviedz: Dieviņš jāja pieguļā. ka šī Lopu māte zīmējas tikai uz govīm un ir tikai retāks un vecāks govju Māŗas nosaukums. 29176. Māršaliņu (29161. kuŗa līdz ar lakstīgalu (30610. tad vēl neretis arī Laima jeb govju Laima un Dievs.11. Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkus. bet pēdējās nepazīst ne Lange. Arī 17. 32422. Bet var arī būt. 4) palīdz govis ganīt. sauc arī par Māraliņu (28961. Lakstīgala suņus sauca. Piena māte. vai viņiem ir bijusi kāda vispārīga lopu dievība. Māršavu (29174). Tomēr Māŗai jau tādēļ vien še ir jādod priekšroka.). Jūras un Meža mātei blakus varēja arī gluži nevilšus nostādīt Lopu māti. tad varam tomēr šaubīties. Māršu (29173). Lopkopības dievības. tā Dievs par zirgiem. Tā pati Māŗa tiek arī saukta tautas dziesmās un pūšamos vārdos (Nr. tomēr Lauka. Trīs reiz par gadu govis tiek pušķotas. 29181. 29188). Einhorns dod gluži pareizas ziņas par latviešu mītologiju un tīši sagrozījumi pie viņa nav ievēroti. Nav mums tāda pazīstama arī pie leišiem un prūšiem. Dievs un vēl pēdējie vārdi kopā ņemot. 29162. Mīļa Māŗa. 29165) un Māršieviņu (29162 v.

Lai nu arī kā būtu cēlies čūsku kults priekšvēstures laikos. kā raksta augšā minētais D. kuŗas turēja mājās. varbūt arī cielaviņas veidā. ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime. Lasicki) ņem no sava laika biedra (ap 1580. gadā. kas atgādina div kājas. ka dvēseles parādās čūsku veidā. kuŗi pēc viņu māņticības gādājuši par govim. Šis ieradums vēl līdz šai dienai pie daudziem ir uzturējies. noskatās ar cienību. kuŗu viegli varēja pielīdzināt nesaprotamai dvēselei. Turpretī nav jāšaubās. ka tai gadā viss izdosies laimīgi. mana Piena māte”. Hennings raksta par latviešiem 1587. kas sargājušas zalšus un krupjus. jo kad zalšu tēviņu sit. Vecs Vilandes katoļu prāvests Dionīzijs Fabrīcijs raksta ap 1610. ka čūsku slikti ēdinājuši. Nav arī jābrīnās. tad viņi tic. tura čūskas. Kad čūskas ir aizgājušas. Viņas bijušas tik lēnas un tā pieradušas pie mājām. ka ne cilvēkam. Bet ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā jeb nebauda uz galda nolikto ēdienu. gadā par zalšu cienīšanu pie leišiem šā: „Leiši un žemaiši savās mājās zem krāsns. taukas un četrkājainas čūskas. ne lopiem nav kaitējušas un pat viņu bērni spēlējušies ar tām. kur galds stāv. tomēr latviešu mītoloģijā zalšiem nav sakara ne ar veļiem. nometas uz galda un pēc ēdienu baudīšanas iet atkal atpakaļis savās alās. ka zalši nav vis nāvīgi. §). baiļu aizņemti. par piemēru. 31    . ka viņi turējuši čūskas (laikam gan zalšus) un krupjus par dieviem. nevis par nāvīgām čūskām. sauktas „Giuoitos” (gyvatēs). Visas dievības pēc veciem māņiem varējušas darīt cilvēkam labu un ļaunu un tādēļ tikušas ar visādiem ziediem darītas labvēlīgas. gadu par livoniešu māņticību šā: „Tāpat tika cienītas čūskas. ka „brēkiņa” bijusi pie senajiem latviešiem mājas čūsku un krupju sargātāja. Zināmā gada laikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda. un kad kāda nosista. ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalšus. tad sanākušas vecas brēcējas (Breckin) un kliegušas: „Mana Piena māte. jeb kaktā pie lodziņa. Bet kādēļ tad dvēseli pielīdzina taisni čūskai un nevis. Turpretī varam gan šaubīties. Vēl sevišķi sargāt visus zalšus un krupjus senajiem latviešiem gan nebija ne vaļas. Jā viņu turētājam notiek kāda nelaime. Fabrīcijs. gadu) A. kā vēl domājuši 16. Fakts ir tikai tas. tad viņam dažreiz iznāk staklēta miesas daļa (penis). gadu simteņa rakstnieki. Lange turpretī izskaidro. Ka latviešiem tiešām būtu bijušas tādas „brēķiņas”.S. zirgam? Tā tad gan čūska jau pati par sevi būs cilvēkam izlikusies kā kāds pārdabīgs dzīvnieks. tas vēl nebūt neliecina par abu vienādību. tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cerē. žaltys). tas neiznāk ne pēc valodas likumiem (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. tad viņi domā.” Likas katoļu priesteris Prūsijā Jānis Maļeckis (latīniski saukts Maeletius un Menecius) raksta 1551. 31. kāpj pa galdautu augšā. kur viņi gultās un vietās guļ ar tām kopā. kuŗus žemaiši sauc arī „gyvatēs”. ka latvieši būtu ar zalšiem kopā gulējuši. ka čūsku kults esot cēlies no dvēseļu kulta. Viņas nāk ārā. Guagnīna sekošas ziņas par zalšu kultu pie žemaišiem: „Viņi tura itin kā mājas dievus kādas melnas. ka Guagnīns ar Lazīciju stāsta par četrkājainām čūskām. kuŗas cienī kā dievības.” Pazīstamais Lazīcijs (J. Hūpelis aizrāda.” Pēc tā nu skaidri var redzēt. Pēc tā nu senāk domāja daži mītologi. ne arī kāda iemesla. ne arī pēc Henninga vārdiem. Čūsku cienīšana ir sastopama pie daudz tautām no senseniem laikiem un ir arī tautas tradicijās piemēri. Ja zalšiem nesti ēdieni tāpat kā veļiem. ka zalšus senie latvieši turējuši par govju sargiem un ka pati Piena māte dažreiz parādījusies zalša. Stenders vēl paplašina Langes izskaidrojumu un izlabo „brēkiņu” par „brēķiņu”. ka te ir runa par melnajiem zalšiem (leit. kad viņas no savām alām mājās lien pie ēdiena un paēdušas atkal aiziet. Uz tām viņi. ne dvēselēm. Tā tad baltu tautas jau sen zinājušas.

Bez tiem zirgu sargu loma vēl pieder cīrulim (30088. bet viņa laikos šie māņi jau bijuši aizmirsti (Topographische Nachrichten. kā jau minēts.—25. 1. 1. 30162). tā arī Dievs kā vīriešu sargātājs gādā par zirgiem. Dieviņu jeb „vecu vīru” (30062) un citiem vārdiem. Šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas ir ieviesušās arī „Latvju Daiņās”. II. 1. kuŗām ne (R.). 30087) vietā. lai lopkopība labāk izdotos. Z. Tas pats Jurģis arī kādā latviešu tautas dziesmā sargā govis ganos (30057. Juris kā ganu dievs pie igauņiem pārzina arī vilkus. Kā Māŗa sieviešu sargātājas lomā gādā par govīm. tā arī cielaviņa. Otrkārt šādu jaunlaika dieva nozīmi ir sevišķi iemīlējuši dziesmu viltotāji. 3).). p. un 449. p. L. p. Divās dziesmiņās (29946. Šiem trim svētajiem jau katoļu tradicijās ir darīšana ar zirgiem un pie igauņiem viņi visi ir lopu sargātāji ganos. peles meklēdams. B. Citās dziesmās Ūsiņš vēl mainās ar „auziņu baltskarīti” (30053. 30065—68) un strazdu (30069—73). kas zirgu Laime (32501. Tā nebija melna odze. Miķēļa (14087_) un Mārtiņa (30060. kuŗi ir viņa suņi (Dr. Wiedemann. Par šādu Juŗa nozīmi runāsim vēl uz priekšu. XV. bieži vien būs novēroti kūts tuvumā un vesti sakarā ar govju Māŗu jeb Piena māti. v. Pie krieviem Juris ir ne vien ganu dievība. kuŗām ticēt. mušas ķerdama. ir govju sargātāja. kā jau augšā ir minēts. Tortus vārdu ir parakstīta sekošā dziesma: Ūsiņš dieviņš slaistījās Mana staļļa pakaļā. Ar P. p. kas tautas dziesmās ir parasti ieviesies Jurģa (30057—59).: Jupis bija liels dieviņis Par visiemi dieviņiem. Aus dem inneren und äusseren Leben der Ehsten. Ir arī kādas oriģinālas dziesmas par Ūsiņu. bet to starpā ir tik daudz tīši viltotu. 32632). Zirgu dievības. 30087. 32499) esmu vēl ievērojis Zirgu māti. Šādi māņi liekas atkal būt cēlušies no vecām katoļu tradicijām. kuŗu Raunā un Smiltenē sauc arī par zirgu putniņu. Miķēli jeb Mīkāli un sevišķi Mārtiņu. Tā bij' govju Māršaviņa. kuŗa gan laikam būs tā pati. Bīlenšteins vēl pazīst Pieguļas māti. 357. kamēr tautas dziesmas daudzina arī kādu pieguļas personificējumu (30091—4.). sloku (30065). 1. Dieva vietā tautas dziesmas vēl daudzina sekošos zirgu patronus: Jurģi jeb Juri. sauli (sal. A. to apliecina arī sekošā plaši pazīstamā tautas dziesma: Melna odze ietecēja Manā govju laidarā. F. 30084 un 30097). 32    . p. Par pieguļnieku palīgiem tautas dziesmas piemin sloku (30058.ka zalši senāk turēti pie kūtīm. Augšgaliešu zirgu patrons ir augšā minētais Ūsiņš. cīruli (30088). 17. 12. kamēr zilganā cielaviņa. Rakstu krājums. 30089) un dzeltānai cielaviņai (29678—82). Pirmkārt īstās tautas dziesmās „Dievs” nevar būt sugas vārds. 30082. ka nevaram īsti zināt. bet dažos apgabalos arī zirgu patrons. K. 460. J. Ka zaltis. 32446.

gadu simteņa sākumā pie augšgaliešiem augšā minētie katoļu priesteŗi. jeb: „Kuŗu krogu dajādams. Uz tiem cūku celiņiem Cūku dievs utījās. stāvu vien lecināju” (29679). Klusu bija ieradušas (tautas) Elku dievus turēdamas. visvairāk gan viņi mēdza jāt. kuŗš nozīmējis mājas dievu. Viņa iesūtītā Ūziņa dziesma ir šāda: Māršaviņa pienu deva. Tortus arī patiešām grib šķirt zirgu dievu Ūsiņu un bišu dievu Ūziņu. Ja tautietis tomēr saka. 25581. Gluži tāds pats ir izteikums: „Manos zirgos raudzījās”. nedzirdot”. vai aizjūdzu. četrām pavadām. turpretī „citi puikas nevarēja auzu pūra sējumā” (29693). tad tur pavisam citādi apstākļi: Sabaroju kumeliņu Ar divām auziņām. Noturēti nevarēju. Nevarēju noturēt Trim. ka nevarot zirgu noturēt. Pēdējos piemēros mēs redzam īsto senlaiku dzīvi. kas ir aizņemts no vācu „Hûsing”. ka no sākuma ir bijušas divas dievības: Ūsiņš. tautas dzeju un tekošu valodu. Šī savādā „pasateikšanās” ērmotajam „ūsainītim” turklāt vēl „i dzirdoti. ka viņš par savu zirgu bez sevišķa iemesla sacītu ar lepošanos: „Noturēti nevarēju”. izklausās kā neveikls sacerējums. 30078. Kumeliņš ir viņa tuvais draugs un paklausīgais kalps.uz dāldeŗa dancināju” (29657. Nevaram arī gaidīt no senā latvieša. Treilands raksta Ūsiņa vietā Ūziņu.Trīs dieviņi kalnā stāv Apakš kupla ozoliņa. Stenders turpretī runā par kādu bišu dievu Ūsiņu. kuŗu viņš atvasina no ūzām. zirgu Ūsinīti. 33    . kas ir cēlies no krievu „Уceнь”. 23782. Par kumeļu barošanu! Vai izvedu. Nav arī nekādu iemesla šķirt zirgu „izvešanu” no staļļa un „izjūgšanu”. Vispirms Ūsiņu (Usching) piemin 17. Augšā minētais P. jāja nakti” ar savu „dancotāju kumeliņu”. Karlīnes Kuzņecovas vārdā ir iesūtītas šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas: Paldies. Lange savā vārdnīcā tulko Ūsiņu gluži vienkārši par Jurģi. jo zirgi taču nav stallī jūgti. Ūsiņam pasateicu I dzirdoti. Šis seno laiku tautu dēls „jāja dienu. Par savu zirgu jātnieks mēdz lepoties šādiem vārdiem: „Priekšā vien dancināju bajāriņa meitiņām” (29627). Turklāt latvieši senatnē tikai retumis jūdza zirgus ratos. kas „ar pilnu muti sīku dzelžu tek galviņu grozīdams”. vai arī: „Uz šķiliņa riņķi griezu . 29591). Varētu būt. un Ūziņš. nedzirdot: Visas ciema zeltenītes Manos zirgos raudzījās. 30062. 29915. kamēr minētām Ūsiņa dziesmām šādu īpašību nav.

Tenis pulka sivēniņu. bet cilvēks ir bijis vajadzīgs tikai dievu darbības tēlošanai. 34    . L. Bierīts aitām biezu villu. §. ka pēdējā loma viņam bijusi arī pie senajiem žemaišiem. kas ir cēlies no Antonija.) Es arī tikai četras. atkarājas ne vien otra. 16. piecas reizes esmu ievērojis stropu „Latvju Daiņās”. sējuma var redzēt. Pēdējā lasīšana var arī gluži vienkārši būt cēlusies no neskaidrās drukas Stendera gramatikā. Gādā taukus kāpostiņus. Sevišķi prōzaiski izklausās piezīme. kas īsti ir bijis Ūziņš (nevis Ūsiņš) tautas mutē. turpretī ir minētas četras dievības. Bet šī nu nevar būt tautas dziesma ne pēc valodas. No zirgu patroniem pāriesim uz jau augšā minēto cūku patronu Teni. sevišķi cūku patrons un jau Lazīcijs piemin. 13. bet gan „govju Māršaviņu”. bet esot vārījuši cūkas pusgalvu. janvārī. Ziemā tauki kāpostiņi Vislabā barībiņa. 1. Tautas dziesmās par Teni ir atkal daudz nedrošu ziņu (R. bet pēc „Latvju Daiņu” IV. ne arī pēc satura. Arvien vēl paliekam neziņā. Cūku patroni. bet arī trešā un ceturtā rindiņa. Teņa diena ir 17. kā nevienā īstā tautas dziesmā. Dziesmiņa nav dalīta div daļās un no darbības vārda „deva” pirmā rindiņā. Dziesmai trūkst tuvāka tēlojuma no cilvēka dzīves. 4). p. ne pēc pantmēra.). Bet nu darītāja vārdiem ar piedēkli „ulis” piemājo parasti nievājama nozīme (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. daudzina tikai dravas jeb dores. un 17. gādulīti. (Das Volkslied kennt die Bezeichnung strops für Bienenstock nicht. B. Komitejas Rakstu krājums XV. kā zināms. Svētais Antonijs arī rietuma Eiropā ir lopu. lai cūkas labi izdotos. Ūziņš medus pilnu tropu. 58. Z. 29200. Tunni jeb Tanīsu. Ar šādiem materiāliem mītoloģijas pētīšana tiek lielā mērā sarežģīta un kavēta. Tautas dziesmas parasti daudzina nevis tik Māršaviņu kā še. jo tautas dziesmas. Tāpat arī trops ir liels retums tautas dziesmās un ne bez iemesla apgalvo A. kuŗā latvieši nav strādājuši. Tomēr arī šeit atkal sastopam šādu ērmotu dziesmu ar Karlīnes Kuzņecovas parakstu : Tenīsīti. ka ziemā tauki kāpostiņi esot vislabā barībiņa. Tā tad nevis dievi ir ņemti cilvēka dzīves apdziedāšanai. ka tautas dziesmas viņa pavisam nepazīstot. Bīlenšteins. Tāpat krievi un igauņi ir viņu turējuši par cūku patronu. kādēļ arī šeit dieva vietā ir iznācis tauku „gādulis” kāpostiem. 29201. ka vismaz trīs Teņa dziesmas (29194—96) būs īstas.

Tortus ir atradis arī līdzīgu tautas dziesmu: Zirgu Ūsiņš. Tomēr augšā minētais P. Par aitu Annīti K. Kazu Bārbalu pazīst atkal tikai K. Ar pirmās vārdu ir vēl „Latvju Daiņās” ievietota šāda dziesma: Ai. glabātāji. Blūms Augst-Rozē. Līdzīgu patronu mēs nesastopam ne katoļu tradicijās. badījās. Kazu Barbiņa. Citu lopu patroni. Tortu pazīst tikai dialekta Annīti. Tavu žiglu kazlēniņu. Sargat manus kustonīšus No sērgām. Kuzņecova. Šodien lēca. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māŗa gādā par aitām. glabājat manus lopiņus par gaŗām tumšām naksniņām.) bijusi aitu patrone. Kazu Katrīna. Bet pēc tautas māņiem pie latviešiem un igauņiem ir Katrīna (25. Teļu Urbāns. Cūku Tenīss. Citu līdzīgu dziesmu ir iesniedzis J. sargat. Aitu Anniņa. tad jādomā. no vilkiem! 29202.: „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ”. Govu Māršaviņa. Kamēr nebūs pierādīts. kaziņu Bārbaliņa.14. ir iesniegusi Treilandam šādus pūšamus vārdus (Nr. tikmēr arī nevaram viņām piešķirt zinātniskas vērtības. Tortus. laikam tā pati augšējo dziesmu piesūtītāja. 1. no kurienes šās dziesmas nākušas. ka viņu ziņām ir viens pats avots. tomēr par viņiem ir mums tik daudz drošas liecības. Kuzņecova ir vēl iesniegusi divas 29191—2 un P. — tā ziemā. turpretī ideja par patroniem varēja celties vienīgi katoļu laikos. Aitu Annīte. jo gandrīz visas iesākas ar izsaukumu „ai” jeb „ak”. K. nov. kā naksniņā!” šī modernā garīgā valoda gan var attiekties tikai uz jauniem laikiem. Kuzņecova un P. Vēl mazāk ir mums uzticības uz P. svētī manas aitiņas! Ak tu žiglā kazu Bārbele. uzturi manas kaziņas! Ak tu rūpīgais cūku Tenīsīt’. K. vaislini manas cūciņas! Ak jūs visi mīļie sargātāji. — Tie kustoņu gādnieciņi. ka varam izšķirt uzticamas un šaubīgas ziņas. 643): „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ. 29096. Tortus minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. Sal. kā vasarā. tā dienā. Lai gan par Ūsiņu un Teni ir sadomāti daudz nieki. kamēr pie žemaišiem pēc Lazīcija ziņām svētais Vendelīns gādājis par aitām. nevis vispār pazīstamo Anniņu. Tā kā nu vēl K. Kuzņecova ar P. cūku Tenīss. Vakar vēli radījās. spēcini un sargi manus zirdziņus! Ak tu bagātā aitu Annīte. ne arī pie kaimiņu tautām. govju Mārja. Tortus vienu ērmotu dziesmu (29193). kuŗu pārbaudīšanai nav mums vēl nekādu pieturas punktu. 35    . Turklāt vecie tautas svētki nebūt neapstiprina augšējā lūgšanā izsacīto domu. Zirgu Ūsiņš. 29202. Bet ir mums arī tādi patroni. Kuzņecovas dziesmas par dieviem liekas būt vienas personas sacerētas.

kā zināms. bet arī šāda patrone ir mītoloģijā sveša. Annīte. Pēc igauņu māņiem izskaidrojas arī sekošā dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs Tiltiņu grīda. Tādu nieku tautas dziesmās nav un šie vārdi ir salikti tikai atskaņu dēļ.). Wiedemann. 36    . Ņemsim vēl vienu dziesmu par aitu Annīti: Ai Annīte. diese harnt in der Stube auf einen Besen. 369. No Urbāna. zeķītēm. ka Mārtiņu vakarā gājuši vīrieši. Beidzot nav saskaņas arī starp pašām šaubīgajām dziesmām. F. Mīkstai cimd i e m. Gaŗai svārk i e m villainēmi. 39224 v. Var būt. kaziņu Bārbaliņa”. bet pēc P. ka še atkal ir jāmeklē „Katrīnas” un „kaziņas” līdzība par iemeslu. J. Otra puse man ir pazīstama šādā variantā: „Katrīna badu mira. p. novembrī) sievieši („Sie haben eine Führerin.” Var būt. kur atkal atrodam saskaņu starp dažādām ziņām. 30225. visādi izģērbusies. par to mums atkal trūkst liecību. tad tādēļ vien jau ir jāšaubās par viņu īstenību. mēs nonākam itin kā citā pasaulē. Katrīna badastakle. zirgu ūsainīti” (30062). „Paldies. devējiņa. Blūms pazīst kazu Katrīnu. Kuzņecovas aitu Annīte dod vilnu. Tā arī augšējā dziesmā ir teikts. Bez tam vēl div vietās ceturtā zilbe ir gaŗa. 1. Atstājot šaubīgas dziesmas un pārejot uz īstām tautas dziesmām par Katrīnu. Varētu būt. Vistu cepa pelnos. kuŗu pazīst arī igauņi. Kuzņecovas vārdu ir iesūtītas tikai 94 dziesmiņas. Izteikums „dod augt” nav no īstas tautas valodas. Vismaz uz tik nedrošiem pamatiem mēs nevaram celt nekādas mītoloģijas ēkas. kā P. Tortus stāsta. Dod villai gaŗai augt. ka viņas nesaskan ar īstām tautas dziesmām arī pēc satura. gādulīti” (29200). 29192. jo kāda dziesmiņa (32253) nosauc „āzīti” par „Bērtulīti”.„Ai. Ja nu dziesmas par dieviem vēl parasti iesākas ar „ai”. no kuŗām laba daļa daudzina vairāk (pavisam piecus!) dievus. pēc tautas tradicijām sākas īstais sējas laiks.” Dr. Tādu pašu uzsaukumu bez „ai” sastopam sekošos jau minētos piemēros: „Tenīsīti. Kā avīte pēc izrunas līdzinās Annītei. bet vai šim Urbānam bijis sakars ar teļiem. tā arī bārdainā kaza atgādina Bārbalu. Drīzāk gan šādā ceļā mums būs jāmeklē šo dievu celšanās. Tortus Bierītis. Kazu Bārbālas vietā J. Katriņa bezkauņa Apmīžļāja. „ak” un līdzīgām uzrunām. Kadri. „Ai. valodas un pantmēra. Bet nu mēs redzējām. Ar K. ka šī Katrīnas vista stāv sakarā ar Katrīnas zosi. 29192). Turklāt no finīta verba „dod” dziesmiņas pirmā daļā nevar īstā tautas dziesmā atkarāties dziesmas otra daļa. bet Katrīnas vakarā (24. vistu cepa pelnos. Pēc K. nevis mītoloģijā jeb katoļu tradicijās. kā Bērtulim bijis kāds sakars ar āžiem. Vērsi kāva vakarā. pa mājām apkārt. Plaši pazīstama ir šāda tautas dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs. ka kazlēni „badījās” tūliņ kā „radījās”. devējiņa” (29191. Pie igauņiem bijis ieradums.

Einhorns. Lange un Stenders. mežu un kalnu dievības. un pēc pirmā vārdiem viņu piesaukuši mednieki. bet par kazām mums nav nekādu ziņu. ko apliecina kā P. 31790). Einhorns. bet nemin ne Lange. 321. kuŗos nedrīkstēja ne grāvjus rakt. ne zvejot. gādādama par ceļiniekiem. Par livoniešiem raksta B. l^p. Tāpat neizskaidrots paliek Stendera bišu dievs Ūsiņš jeb Ūziņš. par kuŗiem jau ir runāts. gadā: „Viņi ir arī dažus mežus (Büske) par svētumu turējuši. VII. 6 v. ir nedrošas. staļļa pakaļā” (30087 v. un Treilanda Nr. 15. un Treilanda Nr. 34048). kur katrs meža zvērs dzīvo (2657). kas „slaistījies . lopkopības un dravniecības dievības būs gan jau bijušas baltu pirmtautai. būtu tūliņ jāiet bojā un jāmirst. VII. kuŗas piegrieztas kristīgai ticībai. 30478). tā arī tautas dziesmas. Zemkopības. kur nedrīkstējuši cirst neviena koka. 6724).) un „Ūziņu”. bet arī svēti meži. 336. bet vairāk par tām mēs nekā nezinām. 30283. 21). 30623). kuŗus kopa pie mājām un ciemiem un turēja par tik 37    . Bagātā Ceļa māte (31789. 30489).. 51) un Ziedu māti (28253. Stenders pazīst vēl Meža tēvu. kuŗa parādoties krupja veidā (A. I. lai gan P. Einhorns. Runājot par patronēm jeb mātēm pieminēsim šeit vēl bieži daudzināto Miega māti (2053. — Rauga māti. Katrīna turpretī nākot ar lietu un nokausējot Mārtiņa ledu. sevišķi aitu patrone. Zvejniekiem palīdz jau augšā minētās ūdens dievības. I. kuŗas abas ir sastopamas tautas dziesmās un pūšamos vārdos. Arī šiem katoļu svētajiem savukārt ir piešķirtas seno pagānu dievu īpašības. Dusburgs raksta 14. lauki un ūdeņi. Rusovs 1584. Pasakas. ka tam.). kalni un citas vietas. t. ticēdami. Tortus domājas arī tautas dziesmās būt atradis „Ūsiņu dieviņu”.. bet vēlākos laikos tās būs izskauduši katoļu svētie. Par Meža māti saucot arī vanagu (pēc Langes) jeb kādu lielu koku mežā (A. no kuŗiem senāk dabūjuši daimonu atbildes. — Nakts māti (457. Senajiem baltiem būs bijuši ne vien svēti ūdeņi un koki. 32446). kā jau minēts. kuŗa saskan ar leišu dievību „Raugopatis” un Gausas māti (28810). bet arī sauc katru putnu pa vārdam (2675. kuŗu sastopam arī divās tautas dziesmās (2675. kas dod „medus pilnu tropu” (29201). p. neart. bet arī koku cirtējiem (30565) un ganiem (29087. 34058). Citi pielūdza mežus (lucos). L. kas šai iedomātā svētumā nocirstu kādu koku jeb krūmu. kādēļ šos patronus drīz vien pieņem arī citas tautas. kā tikai nosaukumus.Katrīna pie igauņiem bijusi arī lopu.” Augšā minētais Dionīzijs Fabrīcijs ziņo par livoniešiem: „Daži cienī ievērojamus ozolus un citus lielus un kuplus kokus. Tautas dziesmās Meža māte palīdz ne vien medniekiem (30431. LerchisPuškaitis. Latviešu vietu vārdi Birzulis (pazīstams māju vārds) un Lazdona atgādina Lazīcija minētās žemaišu dievības „Birzulis” un „Lasdona”. Lerchis-Puškaitis. kas bijusi lazdu dieviete. Mārtiņš nākot ar aukstumu un uzsaldējot ledu uz upēm. Šādas ierašas Mārtiņa un Katrīnas dienā stāv arī sakarā ar laika zīlēšanu senatnē. Ūdens. Abas šīs dziesmas. teikas un pasakas.” Tāds svēts mežs bijis prūšiem pazīstamā Romove. Meža māti pazīst P. gadu simteņa pirmā pusē par senajiem prūšiem šā: „Viņiem bija arī svēti meži.). Turpretī pēc īstām tautas tradicijām par bitēm gādājusi Bišu māte (30274. 1. No vecajiem rakstniekiem viņu pazīst tikai P. ne Stenders. Viņa ne vien zina. pavisam neguļot (6705. Tā arī pie leišiem Lazīcijs piemin svētus mežus un vienu svētu kalnu pie Neviežas upes.

uz augšu kāpdama. Visdažādākos veidos parādoties rozes slimība. bet ar zālēm nu vajagot lūkot dzīt slimību ārā. Bez dvēseles esot vēl katrā cilvēka miesā kāda dzīva būtne. Ar „asins izliešanu” jeb kādu slimību dvēsele atstāj miesu un cilvēks nomirst. Slimībām esot tā īpašība doties cilvēka miesā iekšā. Drudzis jājot cilvēku kā zirgu. kaula. kuŗš senāk ar savu avotu bijis lielā apgabalā izslavēts (Hupel. Dažreiz šī dvēsele parādās arī citiem cilvēkiem kā putns. Topographische Nachrichten.). tad slimo ved uz pirti. kas sastāv no dvēseles un miesas. zaļā. Daļa dzīvības atrodas arī kaulos. vai arī kā gars jeb suta. melnā. bet tālāki sakari ar dzīvību ir vēl apģērbam. Šīs rozes gan nekur visas nav uzskaitītas. kur ar dzīvības zālēm mirusī miesa tiek atkal atdzīvināta. ka bija grēks tur nogriezt pat zariņu . Arī mūsu dienu valodā neretis atspoguļojas senie uzskati par dzīvām slimībām. bet kad cilvēks pārmērīgi strādādams „saraustoties”. dzīslu. Šādi māņi par māti liekas būt ļoti veci un ir pazīstami arī pie citām tautām. no kā ceļoties lielas vēdera sāpes. Vēl tagad dzird runājam. kur kāda labdare to laita (brauka). Kamēr mātei nekā pāri nedarot. parasti sacīdama arī kādus pūšamos vārdus. pēc otrām viņa stāvot tuvu pie muguras pret muguras kaulu. Ja slimība jau esot iegājusi „kaulos”. Pēc vienām ziņām viņa esot apķērusies ap cilvēka sirdi. 45—47). un slimība esot cēlusies no „sabīšanās”. Pasakas tomēr pazīst gadījumus. dzeltānā. čūska. Visvieglāki slimība tiekot cilvēka miesā. Reiz mērim braucot salūzuši rati un tas nu vairs neticis uz priekšu. tad slimnieks vairs neesot glābjams. 1. Drudzis sacījis. Zemes mātes un Mājas kunga svētie koki. ja viņš sabīstoties. III.svētiem. tas palicis slims. tad māte nākot kā kumoss kaklā. zobu. Kad cilvēks saraustījies. p. matos un spļaudakās. tad jālūkojot viņu kaut kā piemānīt. un tauta daudzina pavisam trīsdeviņas dažādas rozes. tauriņš. p. Šī māte esot līdzīga kaupiņam ar četrām kājām. ka māte brēcot. sarkanā.. iekritīšot šā vīra sviestā un tikšot ieēsts. tad tā esot grūti dziedējama. Austrenes kalns. bet pūšamos vārdos sastopam tomēr deviņas rozes pēc krāsas (baltā. p. Ar mītiem un māņiem ir saistīts arī pats cilvēks. bildei un pat vārdam (P. māgā „spiedējs”. Viņi mēdz pielūgt pērkonu uz kalniem visbiezākos mežos. tad māte paliekot nemierīga un sākot staigāt. jeb dzīvā dvēsele tiek atkal ielaista nomirušā miesā. 117. Dvēsele tiek iedomāta kā dzīvības valdniece. Reiz kāds noklausījies. bijis jāiet atpakaļ. Vājprātība esot kāds ļauns gars. ko sauc par māti. Vīrs nu saņēmis to puteklīti un ielicis vecā tabakas makā. 16. rozi. Par zālēm pret mātes vainu lieto mātes mētras. Kad māte. raibā. Lai no viņa varētu tikt vaļā. kādēļ arī pulsa dzīslu mēdz saukt par dzīvības dzīslu. ka sānos esot „dūrāji”. kuŗu dažreiz varot aizdzīt ar baidīšanu. Mēris ceļojis apkārt un parādījies ļaudīm visādos veidos. pele. deviņvīru spēku un arī citus augus. Lai nemierīgo māti atkal noguldītu. 38    . iekāpjot pašā kaklā. Kas nu to aizticis ar roku jeb arī tik labi uzskatījis. tērauda). zilā. Teikas bieži daudzina slimības par dzīvām būtnēm. Šmits. kā drudzis sarunājies ar kašķi. ka viņš palikšot par puteklīti. deviņas pēc slimajām miesas daļām (smadzeņu. viņa guļot it mierīgi. kašķi. ēdi. Dažreiz varot arī skaidri dzirdēt. un dzīvība visvairāk mīt asinīs. I.” Jau augšā ir minēts Gaujas kults. Dažreiz viņa apķeŗot ar savām kājām cilvēka iekšas un sākot tās žņaugt. Cilvēks mītos.. pelēkā. pirkstā „ēdāji”. Latviešu pasakas un teikas. Še vēl varam aizrādīt uz Zilo kalnu Valmieras tuvumā.

Viņa saule nemīlēja: Šī saulīte man zināma. Pie visām tautām. Mīlē man (i) šī saulīte. Kaut gan viņa saule līdzinās šai pasaulei. lai bērns neiznāktu par atzīdeni. No bērna piedzimšanas līdz nokristīšanai caurām naktīm dedzina istabā uguntiņu un neatstāj bērnu istabā vienu pašu. gurna. 27370. Ar visādām ceremonijām bērns arī tika saņemts. 39    . mazgāts. cik mums ir zināms. Kad slimnieks tuvojies miršanai. kas pēc analoģijas burvības varētu tikt iztulkots nākamajam bērnam par ļaunu. Jau māte uz grūtām kājām nedrīkst neko tādu darīt. „spārni cirsti” . ir pastāvējusi tā pārliecība. lapu). Pasakās ir minēti vairāk gadījumi. tad to sadzenot iekšā. Senču jeb dvēseļu kults. Lai nu tas nenotiktu. 17. kuŗa pāriet kādā citā pasaulē jeb „viņā saulē”. rokas. lai viņam atvieglinātu nāves cīņu. ēdamo mēru un citas līdzīgas. tekošā. apģērbts un guldīts. kur cilvēki redzējuši arī nāvi. Gana laba viņa saule. suņa mēru. nobrīnēt un norunāt. ka cilvēks mirstot vēl galīgi nebeidzas. vienā viņai tiek noņemta izkapts un vēl citā viņa tiek maģiski piesieta pie koka. tad viņam tiek „sari pērti”. čūskas. Tūliņ pēc miršanas mironam aiztaisījuši acis. sitamā. Jau ar pašu miršanu bijuši saistīti visādi māņi. kādēļ pakavēsimies pie tā ilgāki. zemes svaru. iznāktu jau vesela grāmata. Ļoti daudz māņu saistās jau ap paša bērna dzimšanu. Šī māņticība ir izplatījusies pa visu pasauli un Ķīnā vēl pastāv līdz mūsu dienām. ka rozi nedrīkstot slapināt. 27693. Vairāk pasakās nāve tiek piemānīta. kniešamā. krūšu) un deviņas pēc citām īpašībām (caurā. un šai mātei cilvēks nodots arī mirstot. lai to nepārmītu velns. Tāpat „otru pusi” var aprakt tikai zināmās vietās un ievērojot zināmus likumus. Visus šos sīkumus aprakstot. Senāk domājuši. Viņa saule nezināma. ar ļaunām acīm. kur dvēselei mazgāties. attaisīt durvis un logu. naktspamašas. bet atstāj vēl kādu dzīvu garu jeb dvēseli. No māņu slimībām visvairāk daudzina čūskas vainu. Liela nozīme tautas māņos bijusi senču jeb dvēseļu kultam. tomēr dzīve tur ir sliktāka. Zeme. galvas. lai viņš neaizmānītu citus ļaudis uz viņu sauli. tad to izcēluši no gultas un nolikuši zemē uz salmiem. „kakls uzvilkts”.„pinekli griezti”. laumes jeb svētas meitas. Ļoti tālu ir arī pazīstama ieraša. Arī pie bērna zīdīšanas jāievēro zināma kārtība. ko apliecina arī mūsu tautas dziesmas. Tāpat pie daudz tautām bijis parasts pie mirēja gultas nolikt aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni. t. kā jau teikts. raganas. nāvīgā. lai nebūtu skaudīgs. mīkstuma. Nekūkoja dzeguzīte. „ūka uzcelta” u. cilvēkam mirstot. ūdens. lai dvēsele varētu tikt laukā.stilba. pr. Šai laikā bērnu arī visvieglāk var noskaust. ir uzskatīta vispārīgi par māti. tad bērns tiek visādi zāļots un kvēpināts. Lai bērns izaugtu vesels. Nemīlīga dzīvošana: Nedziedāja sīki putni.

kuŗas vai jau virs zemes nolemj cilvēkam nāvi. šķēps. bet tu par viņiem valdīsi. Zeme jeb Nāve viņu . III. ka pie senajiem prūšiem taisni vīrieši bijuši dziedātāji. Šī tautas dziesmu fantazija par cilvēku miršanu mums ļoti atgādina seno grieķu un romiešu uzskatus. ēdiens un ceļa nauda!” To pašu apliecina Dionīzijs Fabrīcijs ar šādiem vārdiem: „Bērēs viņi ir ieraduši žēloties. susekli. kas izbēguši no šās verdzības. peramo slotu. Šo ierašu mēs sastopam jau no visvecākiem laikiem un gandrīz pie visām tautām. Tautas dziesmas mums liecina. turpretī laimi vēlēdami mirušiem. lai mirušie netiktu sodīti ar elles mokām. cirvi un drusku naudas ar šādu raudu dziesmu: „Ej.” Pēc Rīmju chronikas ziņām zemgalieši tikuši uzvārēti 1290. Kaut gan mūsu tagadējās tautas dziesmās mēs sastopam tikai kādas atliekas no senajām raudām. kur ne vairs vācieši par tevi. Še tev ieroči. 27552. viņa medību suņi un vanagi un tā visi tie tikuši sadedzināti. lādēdami grūto verdzību un savu kungu nežēlīgo jūgu. gadā pēc nelaimīgas kaujas ar vāciešiem „sadedzināja savus mirušos un izpildīja raudas (planctus). melodami apgalvo. apģērbuši parasti baltās drēbēs. kas noslēgts 1240. teic ļaunu par labu un slavē mirušos par viņu zādzībām. kuŗi it kā dzimtu priesteŗi. vēl līdz šim laikam liek kapos ēdienu. 1.). I. bet ne vīzes. nekrietnībām un citiem grēkiem. 40    . apāvuši kājas un dažos apgabalos likuši arī baltu mici galvā. laupīšanām. jeb arī no apakšzemes aizsauc mirēju pie sevis. Tādēļ arī neviens negrib labprāt šķirties no šās pasaules un pie nāves grib uzlikt vainu dievībām. Kādā līgumā. zobins jeb dūcis. ka mirēja dvēseli Veļu māte „pieviļ”. nelaimīgais.” Pazīstamais Lazīcijs raksta: „Livonieši. retumis pastalas. gadā. dzērienu. ka uz priekšu vairs neturēšot tulisonus jeb ligasonus (Tulissones vel Ligaschones). tomēr viņas mums ir apliecinātas vēsturē. kuŗi tiek apspiesti grūtā vāciešu verdzībā. gadā starp krustnešiem un seniem prūšiem lasām: „Viņi apsolīja arī. kādēļ arī tautas dziesmās (27420) tiek saukts par viena koka namu. kā ir vispārīgi pieņemts. ja atrodas klāt. p.” Par šo raudu dziesmu dziedāšanu O. viņa visvairāk mīļotais kalps. Bökelis raksta šā: „Raudu dziesmu izpildīšana visur pasaulē ir sieviešu uzdevums. Tādas raudu dziesmas bijušas arī pie latviešiem un seniem prūšiem un vēl tagad ir uzglabājušās pie leišiem. Jau Indriķa chronika stāsta. adatu un pudeli degvīna jeb alus. tabaku un šķiltavas zārkā. no šās dzīves labākā pasaulē. kādā viņus nospieda varmācīgie vācieši.” Bet pēc augšējās ziņas mēs redzējām. ka viņi redzot mirušo pa debesīm jājam uz zirga ar spīdošām bruņām izgreznotu. kuŗā slavējuši mirušā varoņa darbus. vīrieši tur neņem dalības jeb cieš klusu. Zārkā vēl parasti likuši naudu. Ļoti veca paraša ir mirušo apdziedāšana dziesmās un šādas raudu dziesmas. melīgus ļaudis. mirušā „augums” šai pasaulē „zūd” (27407. lai viņā saulē nebūtu grūta staigāšana. ar mednieku vanagu uz rokas un ar lielu pavadoņu pulku aizejam uz citu pasauli. Kad no sārta sākuši celties dūmi. Tikai viņas ir dziedātājas un dzejnieces. Pīpētājiem likuši arī pīpi. kuŗu balsi dzird pie zārka. tad pagānu priesteŗi iesākuši savu raudu dziesmu. bultas. ka kurši 1210. pieder pie visvecākām tautas dziesmām. 27545) un Saule. Līķi nomazgājuši ar siltu ūdeni. un pacēluši acis pret debesīm. par kuŗām ir mums plašākas ziņas. 27577). Mirušam kareivim likti blakus viņa jājams zirgs. stops.. 27443. kur arī bieži sastopam augšā minēto slēpšanu. 874. Pats zārks senos laikos izcirsts siles veidā no resnas priedes (Latvju daiņas. kuŗus viņi dzīvodami padarījuši. „žēlojušies un dziedājuši to pašu raudu dziesmu (iamer sanc). Kājās āvuši kurpes.slēpj” (27445. kuŗu jau dziedājusi Dobele un Raķene.” Plašākas rakstu liecības par šādām raudām ir mums uzglabājušās no senajiem prūšiem. 27549.Klusu un nemīlīgu apakšzemi bez putnu dziesmām daudzina arī mūsu pasakas.

Tālu pazīstama ir sekošā bēŗu ieraša pie veciem latviešiem. lai neapmirstot. Par leišiem ir ziņots.).. 567. Sekošas latviešu ierašas saskan ar igauņu ierašām (F. IV. I. papriekš jānolej viena glāzīte mironam zemē” (L. 1. Kad mājas saimnieks miris. D.” Bēŗu kūķi un bieza putra būs gan laikam pārnākuši no krieviem (M. p.). tad uzcēluši visus cilvēkus. Ja redzamas lopu pēdas. Arī augšā minētā aizrādījumā par raudu dziesmām pie kuršiem un zemgaliešiem. Leben der Ehsten. IV.. p. D. tad tai gadā daudz lopu krītot. 1. uz kuŗām slimnieks miris.). 1. 36. „Iekām līķi veda projām. kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus kājās” (L. 1. J.. Otru dienu gājuši skatīties. „Bēŗu brandvīnu dzerot. I. ka viņi pat mazus bērnus ņēmuši no šūpuļa ārā. tad pavadoņi labāk brauc ar līkumu pa sasnigušo zemes ceļu. III. kviecot” (ibid. D. kādas pēdas pelnos iemītas. 1. Latviešiem bijis līdzīgs ieradums. D. „jo mironam vajagot jaunu asiņu. 1. Забылинъ.). p. bet jākauj allaž kāds lops. 871. 866. bet arī pie senajiem grieķiem (skat.). lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām. kas pirmo reiz dzēra alu. Aus dem . „Bedamā dienā. I. „Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas. Sal. tad leiši gājuši pie visiem lopiem un bitēm un paziņojuši: „Mūsu kungs nomira” (C. Kad slimnieks miris naktī. jā ne vairāk. 875..). p. 865. bieza putra un nogrūsti mieži jeb kūķi (кутья). 3.. 1.). D. 865. 862). kā arī leiši. Daudz bēŗu ierašas pie leišiem un latviešiem ir gluži vienādas. D. Tāda pati māņticība bijusi pie leišiem. nemirstiet. p. 875. 1. D.). 1. „Cūku bērēm nekāva.” „Bēres nevar pavadīt bez asinīm. papriekšu nolēja mironam kādu lāsi zemē” (L. lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot” (L. laikam gan paši kareivji būs apdziedājuši savus kritušos biedrus. 872. p. un jā viņam tās nedodot. 867.).neapmirstot” un lai viņi varētu laikā uzmosties. Pусскiй Hapoдъ. 3. 1. p. p. 310.Pie leišiem vēl tagad vīrieši dažos apgabalos dziedot raudu dziesmas. tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (L. un katrs. Capeller. 865. III.” No citiem latviešu māņiem vēl pieminēsim sekošos. Svarīgākie bēŗu ēdieni bijuši vārīti zirņi. 41    . 865. IV. „Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē.). kas tai mājā gulējuši (L. iznesa no istabas visus stādus un sēklas. Tā latvieši. Schrader. 861. lai sējumiem nekaitētu” (ibid. 1. 1009. 1. jo arī sapņos redzēti zirņi tiek izskaidroti par asarām. No kapsētas atpakaļ braukdami. Zirņi tiek pielīdzināti asarām. Kaip seniej i Lietuvininkai gyveno. Tāpat tas ir Ķīnā pie mandžuriem un lolo un pie dažām tautām Kaukazijā. tad gailis” (ibid. kapsētā nav rūmes. 1. p. sadedzinājuši tās cisas. I. 872. tad mirstot daudz cilvēku. IV. mironam jājot.Līķi uz kapiem vedot. jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot un sīpoli izziedot” (L. Miroņa iespaids uz labības augšanu ir sevišķi redzams sekošā igauņu māņticībā: „Ja ziemā bēŗu braucienam būtu jāiet par kādu tīrumu. 1. IV. „Slimniekam uz nāves gultas guļot. līķi izvadot. Arī parunā mēdz sacīt :„Birst asaras kā zirņi. lai mirējs viņus . „Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu. 1. I. p. I.).). D.). Reallexikon. p. Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un saudzētas” (L. I. sacīdami: Nemirstiet. D. jo tādu pašu to sastopam ne vien pie seniem leišiem (pēc Lazīcija). p. p. IV.). 869. Wiedemann. ar kuŗiem pēruši mājeniekus. p. Ar šiem māņiem stāv sakarā augšā minētā sēklu apmiršana. p. Šī ieraša ir ļoti veca. 862. kad jau iejūgti līķa zirgi. IV. 868. izlej tam pakaļ spanni ūdens. to necēla augšā. „Kas pie līķa rokas liek. I. jo bērēm kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi un cūka. ja cilvēka pēdas. 869. jo citādi varētu labībai notikt liela nelaime.). p. kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām” (L. bērinieki salauzuši eglīšu un paegļu zarus. tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot” (ibid. jo tā esot miroņa daļa. .).

I. Vai tie ēda. IV. Viss tas stāv sakarā ar jau augšā minētām raudu dziesmām. 27754.). To apliecina arī sekošā tautas dziesma: Visu nakti tā māmiņa Ap logiem klausījās. Acu savu netērēju. to darīja īpaši vecas sieviņas. Rakstu krājums. Vai māmiņu daudzināja. un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā” (L. p. D. un R. Raudātāji un raudātājas tiek parasti aicināti par maksu un asaru vietu. kuŗi ar savu pastāvīgo zaļumu varēja noderēt par dzīvības simboliem.. L. Aizvestā līķa vietā. ka miroņa dvēsele klausās. 860. kā jau minēts. jo tad mironim grūta gulēšana asarās” (L.). 1. lai viņu dēļ neraudot. 1. lai tas vēl nāktu atpakaļ (27514—27518). Pasakās un teikās ir vairāk piemēru. 147. I. tas gulēja. XV. 1. IV. D. p. Z. vecie latvieši aprakuši smilšu kalniņos savu 42    . lai nekā aplam nerunā. 1. Nav tomēr jādomā. ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū. kā jau minēts. un mātes mācīja bērnus. p. 872. nemirstiet. 80. IV. 27791. 1. Arī mironam asaras nebija par labu. Tā raudāja. Tik bieži daudzināta raudāšana tomēr nebūt neliecina par lielu jūtelību un raudelību pie seno laiku ļaudim. Būs man grūta gulēšana. 27750. 863. Mana veca māmulīte. Nevienam žēl nebija. tomēr neviens nevēlās. jo tad tiekot kāda vaina” (L. sal. paegli (27657) jeb priežu zaru (27646). 869. I. I. Līķus. Neviens mani neraudāja. p. ko bērēs runā. ir izpildījuši arī zirņi. Vismaz māte arvien raud patiesīgi par sava bērna nāvi. Tādēļ arī ar šiem zariem situši mājeniekiem un dziedājuši: Nemirstiet. 27660.„Tic arī.). tai bij žēl. Kas nomira. K. p. slavēja. 1. vai tie dzēra. kā jau agrāk esmu rakstījis (Etnografisku rakstu krājums. Man actiņu vajadzēja. Nava vietas kapsētā! Es ieliku sav’ māsiņu (bāliņu) Pašā slitas maliņā. D. Tādēļ arī mirušā vārdā tiek dziedāts: Birs dobē asariņas. 27335. B. ka arī tuvinieki nebūtu cits cita žēlojuši. „Pa bēŗu laiku mirušo uzteica. jo „jāsargās no tam. atved mājā eglīti (27659).). kur mirušie laiž kādu ziņu saviem tuviniekiem. Īstas vecu laiku cilvēku jūtas būs drīzāk apdziedātas sekošā dziesmiņā: Nomiruša neraudāju. p. Lai nu arī pakaļpalicēji žēlotu mirošo kā žēlodami. Skuju koku vietā retumis ņemts arī spēka simbols ozols (27666).

1. Caland. I. 27756). bet arī parastās tautas dziesmās (27416. Gandrīz pie visām tautām senāk pastāvēja māņticība. mežos. kas tiek „darīts”. Sestdien apraktai sievietei bijis miroņiem jānes ūdens. ka dvēseles viņā saulē turpinājušas tos pašus darbus.). nevis taisīts (sal. bet arī pievienoties citiem gariem jeb mītiskām būtnēm. „Apglabātam mironam tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu. Ja nu nevaram apgalvot.). ir bijusi roze. 27546. 27357. 27380). Uz kapiem jau diezgan sen ir sākuši stādīt puķes. ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē” (L. Jau no seniem laikiem visvairāk cienītā puķe. Tāpēc tā paruna. pēc vēlāku laiku ticības arī eņģeļiem. 13373). un 103. 18.māju tuvumā. Šeit tomēr var būt arī kāda tumša atmiņa no tāliem senlaikiem. Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami māņi. jo suns un govs ir vecākie mājas lopi. IV. un tautas dziesmas tur min pie reizes vispārīgi „baltu puķi” (27314. W. 876. Uz to pašu ierašu zīmējas veca katoļu leģenda. 1. 102. D. purvos un laukos. Tautas dziesmās jauneklis jeb jaunava arvien izteic cerību. Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājās kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm. Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem. u. III. tā arī zemē apraktie miroņi varēja viegli nonākt apakšzemes valstībā. pēc kuŗas no svētās Magdalēnas asarām esot cēlusies baltā roze. I. bet arī debesīs. tā arī dvēseles varēja ne vien savā starpā satikties. ka uz viņu kapa uzaugšot roze. ar ko Eiropas tautas ir pušķojušas savus kapus. kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. Kā dievi cits citam līdzinās un bieži savā starpā satiekas. kad es miru. bet arī pie citām tautām (Archiv für Religionswissenschaft. p. Tā arī mūsu tautas dziesmās mirušas meitas gana „veļu govis” un viņām palīdz arī „veļu suņi”. tad tāpat varam šaubīties. Tādi paši māņi ir sastopami ne vien pie leišiem. Uz jaunu ļaužu kapiem vācu tautas dziesmās līdz ar rozi tiek daudzināta arī liepa. bet pirms vēl veļu kults pie mums nav galīgi izpētīts. Die vorchristlichen baltischen Totengebräuche). Negribu arī nebūt noliegt. tikai uz katoļu laiku beigām sākuši rakt arī kopējās kapsētās. Visādas dievības ar saviem apakšniekiem piemīt ne vien kalnos. p. Lai es miru. ka veļi būs cēlušies no dvēseļu kulta. Tā arī pie latviešiem ne vien romancēs (13250). ka visi eņģeļi ir dvēseles. ūdenī un apakš zemes. IV. Ir taisnība. ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām stāv pēdējām tuvāku nekā citi gari. Sestdien mani nebediet: Es visiem miroņiem Ūdentiņa nesējiņa. 27422. 12. Etnografisku rakstu krājums. un daudz tautas savos mītos ir tos pārcēluši viņā saulē. mums vajadzētu stingri šķirt drošu 43    . Tāpat arī pāra latviešu romances piemin liepu uz kapa (13250. kādus darījušas šai pasaulē. Ka slīkošo dvēseles ved sakarā ar ūdens putniem. ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs. gan arī „magoni” (27313). Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēka dvēseles. To apliecina arī piemēri no dažādām tautas dziesmām. Cilvēka fantazija meklē visās vietās dzīvas būtnes. kas līdzinās pašam cilvēkam. 27633) aug rozes uz kapiem. vai visi veļi tikuši turēti par dvēselēm. Veļu dzīve viņā saulē. Zārks tautas dziesmās tiek parasti saukts par „mūža namu” (27409. XVII.

). O. Ja saulei spīdot. Kur latviešu māņos ir runa par mirušiem senčiem. K. jo māņi pie 44    . R. B. R. I. 99) raksta. 1. Veļi tiek tautas dziesmās diezgan bieži minēti un parasti vēl sakarā ar mirušo dvēselēm. un tikai otru dienu par bērēm” (L. t. kamēr veļa pamatā sastopam īsu e. Tā arī pie latviešiem „neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja par kāzām. poļu. kaujā kritušais. ka veļi dzeŗot kāzas. ka Kurzemē senāk „kāzās aicināti arī tēvs — māte. B. Brands. kur tautietis apprecē Zemes mātes jeb Veļu mātes meitu (27699). un II. 1. Bökelis raksta: „Nāve tautas dzejā nav nekāda atbaidoša parādība. Lerchis-Puškaitis. XVII. jo dziesmas par mīlestību un precēšanos vispārīgi netiek skaitītas pie visvecāko dziesmu slāņa. mazkrievu. tad senie leiši domājuši.faktu no teōrētiskiem vērojumiem. Primitive Culture) kāds dienvidus Amerikas iedzimtais teicis par mirušo gariem: „viņiem vairs nava nekādu bērnu. Tylor. Nav mums pietiekoša iemesla domāt. d. p. p. Rakstu Krājums. 27798. Pēc Tailora (E. XVI. ka latvieši nesuši savus upuŗus senčiem ar šādiem vārdiem : „Mus si veczake dvesely melami” (mūsu vecāku dvēseles mielojam). Arī J. Arī šeit nav vis runa par dvēseles pārvēršanos velī. Latvietis šai vārdā jūt sakaru ar darbības vārdu celties”. Jau augšā ir pieminēta tautas dziesma. Bez kritikas krājot materiālus tikai jau gatavām teōrijām. Lietavā šur un tur nomirusi jaunava saukta par veļu līgavu. 27526. gadā ceļojis pa Baltiju. mēs tik vēl vairāk sarežģīsim veļu jautājumu. Pētersonu Kārlis (R. bet gan vispārīgi kādu garu. kuŗi drīzāk aizrādītu uz veļu celšanos no dvēselēm. Mölens (Archiv für Religionswissenschaft.” lai gan citādi viņi dzīvojot tāpat kā cilvēki virs zemes. ka pie leišiem mirušie bērni arī veļu valstī paliekot par bērniem. Līdzīgas kāzas. jo daudz māņos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli” (A. italiešu. pēc kuŗiem jauna cilvēka nāve tiek pielīdzināta kāzām. kā jau minēts. lietus līst. Augšā minētais Mölens raksta. lai gan pēc etimoloģijas velis nav šķirams no vecziemeļnieku „valr”. kādēļ šāds izskaidrojums nevar būt pareizs. Veļos ņēma līgaviņu. teikas un pasakas. ka latviešu tautas dziesmas šeit būtu uzglabājušas šās līdzības pirmatnīgāko veidu. kad bijuši nomiruši”. Tautas dziesmas daudzina neretis veļu bērnus (27434. kaulu vīrs ar izkapti viņai nepatīk. kas nozīmē „pūst” (kā vējš) un ir rada ar mūsu vārdu „vējš”. VII. A. v. un tocharu „wäl” mirt. raksta. ja visi veļu bērni būtu miruši cilvēku bērni. To apliecina arī šāda mūsu tautas dziesma ar daudz variantiem: Lietiņš lija saulītē: Velēnieši kāzas dzēra. IV. ka veļiem jau ir piešķirta plašāka nozīme kā dvēselēm. v.—130.). Bet nu pēdējā vārda saknē ir gaŗš e. Über die litauischen Vēlēs) atvasina leišu vārdu „vēlē” no indoeiropiešu darbības vārda saknes „vē-”. Bet šādi aizrādījumi tomēr vēl neizskaidro veļu bērnu nozīmes pie latviešiem. L. rumāņu un albāniešu tautas dziesmām. kas 1673.” Piemērus Bökelis ņem no grieķu. I. Z. 27531). 876. 27527. pazīst daudzas Eiropas tautas un tikai pie leišiem un latviešiem viņas stāv sakarā ar veļiem. No visa tā redzam. Mans bāliņš jauns nomira. Tāpat arī leišu „vēlēs” pēc Kuršata nenozīmē vis tikai mirušo dvēseles. pielīdzināmu laumēm. L. ka dvēsele visādā ziņā paliek par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. bulgāru. bet nav skaidru aizrādījumu. 1. bet nāve ir priecīgas kāzas. un 1674. 123. bet tikai par tautas dzejas optimistiskiem uzskatiem. D. Meulen. tur viņi tomēr par veļiem vairs netiek saukti. krievu. jo viņi ir tikai dvēseles.

kā redzams no šādiem piemēriem: Laime meitas aizmirsusi. Nepareizas turpretī ir tās domas. sevišķi. tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevaram attiecināt uz veco chroniku un tautas tradiciju Zemes māti un Veļu māti. Kaŗa darbus pastrādāja: Citam ņēma mīļu draugu. Pēc Mölena leišu māņos gaiļi. kādēļ arī dvēsele griežas vispirms ar sveicināšanu taisni pie viņas. „kaltē” drēbes (27782) un cep „plāceni” (27411. kas nav cēlušās no dvēselēm. „Soul” (vācu Seele) nozīmē cilvēka jeb citas dzīvas būtnes dvēseli. kā jau augšā minēts. kā arī Veļu māte. ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. Lai gan Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis (10735. „Ghost” (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. augšā veļu līgavu). bet nav vairs nežēlīga pret savām dvēselēm. Veļa māte. kuŗas. Zemes mātes un Veļu mātes meitas varam pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tā tad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. Augstākā apakšzemes valdniece pēc tautas dziesmām ir Zemes māte. suņi un zirgi varot redzēt veļus. bet nevis mirušu cilvēku dvēseles. Tāpat nav mums nekāda iemesla izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. „ghost” un „spirti”. Angļu jaunākie etnografi tagad stingri izšķiŗ vārdus: „soul”. Par „spirti” (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu. 45    . ar „med’s vāceles” palīdzību (27536). ka latviešu tautas tradicijās nav drošu liecību. Turpretī no otras puses mēs redzējām. tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu (27510 v. Veļa māte. redzot veļus (Meulen). 22194. krievu Beликiй четвертокъ). ka veļi ir tomēr cēlušies no dvēselēm. 27525). Kā precētiem veļiem varēja būt savi bērni. taisa tai „vietu” (9246) un „cisas” (27713). tad gan par veļu nozīmi pie leišiem un latviešiem vairs nebūtu nekādu šaubu. 27726. kas nav cēlies no cilvēka jeb dzīvnieka miesas. kā jau augšā ir izskaidrots. Man tomēr vēl paliek šaubas. kas dzimuši Zaļā ceturtdienā. Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upuŗus. Pie latviešiem turpretī Lielajā piektdienā (Beликaя пятницa) dzimuši cilvēki varot redzēt garus. Šie māņi gan laikam būs cēlušies no vārda „вeликiй” līdzības ar „veļu” nosaukumu. Kapa atslēgas tura tāpat Zemes māte. bet tajās latviešu tautas tradicijās. kas ir šķirama no miesas. 27529. ir dievības. Tāpat arī cilvēki. kādēļ leiši sauc minēto dienu par veļu Lieldienu (Vēliu Velykos. Ar to nu gan nav apgāzts senākais vērojums. 27533—4). vai Mölens un Kalands būs stingri pārbaudījuši visas leišu tautas tradicijas.dažādām tautām ne katrreiz ir līdzīgi. tā arī mirušus ļaužu bērnus varēja saukt par veļu bērniem (sal. Meitām vietu taisīdama. Ja tautas tradiciju krājēji būtu stingri turējušies pie tautas valodas un etnografi būtu ievērojuši augšā minēto noteikto terminoloģiju. Pēc visa tā ir jāpieņem. 10789. sal. Veļu māte iedomāj’si: Vīriem sievas apkāvusi. par ko tomēr ir ļoti jāšaubās. to vairs nevar skaidri redzēt. ka veļu valstī ir būtnes. kas mums līdz šim ir pazīstamas. vai tur visur ir bijusi runa taisni par veļiem un nevis par dvēselēm un spokiem. Zemes māte ir gan stingra savā spriedumā. Jā šāda celšanās būtu vērojama priekšvēsturiskos laikos. Par veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti. Miruša cilvēka dvēsele. stāv viņas uzraudzībā jeb „ glabāšanā”. ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem. „priecājas” par ļaužu nāvi. Arī pie latviešiem minētie dzīvnieki var redzēt visādus garus. 27535). „kapa virsu dancodama” (27537—40) un noraisa Laimas kārto šūpuli (1135). „velē galdautu” (27432).

Nokauj manu vīra māti. kas apņēmis kādas četras nedēļas. kūtīs jeb arī citās klusās vietās. tad aiztaisījuši rijas jeb pirts durvis un nevienam nav bijis brīvu skatīties. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks. Nav mums zināms nekāds iemesls. ka nākošais gads būšot neražīgs. Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem. kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. kur gulošu cilvēku apspīdot saule. Katrs dievs. tā arī seno dievu darbība vēl nebija stingri norobežota. bet arī Laimai. Ja gari uzņemti pirtī. Kā starp cilvēkiem senatnē darbi vēl nebija dalīti pēc dažādiem amatiem. kā gari mielojas. tāpat kā ikkuŗš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi. Vēl vairāk Veļu māte līdzinās Saulei. ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām. ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neaizkarti. Turpretī līdzība dažādu dievu starpā ir vienkārši saprotama un gluži dabīga. bet 10. kā liekas. Lai gari varētu redzēt ēst. Mielošanai mēdza nest gaļu. Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas tā sauktajās Dieva dienās jeb veļu laikā. kur cilvēks guļ un tādā ziņā vēstī viņam par nāvi. Zemes mātei un Vēja mātei. Turpretī meklēdami katram apgalvojumam skaidrus un drošus pierādījumus. Mums bija jāatstāj galīgi neizšķirts arī tas jautājums. tad uguns izdziest (27523). tad sienā iespieda kādu skalu. Šāda senlaiku paraša ir sastopama pie daudz tautām. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte (27683). varēja darīt labu. kur viņa pati noiedama var ņemt līdza un „paslēpt” cilvēka dvēseli. un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota. zināms. kas tika godāts. 46    . varēja nākt arī citi veļi. vai visi veļi latviešu un leišu tautas tradicijās ir turami par mirušu cilvēku dvēselēm. bagāta Veļu māte. un kad viņa aizmieg. pirtīs. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni. ka Veļu māte ir vispirmatnīgākā dievība un ka visi dievi ir cēlušies no mirušu cilvēku dvēselēm. Saule stāv sakarā ar „viņas saules valsti”. jeb tikai vispārīgi par apakšzemes gariem? To tiesu jo grūtāki būtu to pašu pamatu meklēt Saules mātei. Meklējot visiem mītiem vienu pašu pamatu kā kādu burvju atslēgu. Pie veļu mielošanas turējušās daudz tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauka augļu novākšanas.Citam mīļu māmuliņu. Tādēļ arī uz nāvi zīmējoties tāds sapnis. 27781. kādēļ Veļu māte būtu turama par dvēseli. sieru un alu. 27579—80) Saule un Zeme stāv ar ļaudīm „ienaidā”. ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradicijām. Pēdējā Saules īpašība saskan pilnīgi arī ar citiem tautas uzskatiem. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. jo arī pēdējā „paslēpj bāleliņu” (27445). Līdzīgi Vēja mātei (27438—9) arī Veļu māte (27440) „klabina” jeb „klauvē” pie „nama durvīm”. Ai. Ja mielotāji redzējuši. biezputru. tad baidījušies. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. Trijās dziesmās (27402. tā vienīgā pamata mēs nevarējām atrast. kuŗām līdz. Jau augšā ir aizrādīts. kādēļ tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. var viegli nākt uz domām. 23177. bet parasti rēķināts ap oktōbŗa mēnesi. ko pērties. ka Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana. Šis laiks nav bijis visur gluži vienāds. rijās. Interesants ir še vēl tas fakts. ar ko var atvērt visas durvis. un pēc pašu cilvēku priekšzīmes sākās arī pie dieviem antropomorfizēšanās un speciālizēšanās. Kad mielasts bijis sataisīts. kuŗi beidzot „dod” savu „augumiņu”. Senie latvieši mielojuši senču dvēseles. tad pirts tikusi izkurināta. kuŗu tad abas „paņem”. Tikai līdz ar augstāku kultūru sāka cilvēki šķiroties pēc dažādām kārtām un amatiem.

564. No Perniģeles pagasta Liepupes draudzē ir mums šāds interesants apraksts par šiem gariem: „Vecie bijuši cilvēku uzskatā. Zabiļins (Pуccкiй Hapoдъ.. kādēļ dvēsele griežas atpakaļ.) ir pilnīga taisnība. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm. jeb kamēr nepienākot tas laiks. jeb arī no to ļauno daimonu iespaida. vecīšiem. kā zināms. 81. ir patstāvīgi apakšzemes gari un netiek turēti par dvēselēm. to runātāji vairs nezināja. kā jau minēts. kas ir atstājušas savus dzīves pienākumus nepabeigtus: ķīlas neizpirktas. mantiniekus pieviltus. Latviešu tautas teikas un pasakas. izrakuši līķus no kapiem. ka visi gari būtu cēlušies no dvēselēm. gar ceļa malu. The Handbook of Folklore. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā). Ēni jeb māži var ļaudim kaitēt. izmērcētas linu saujas lielumā. iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. gariem. ka arī augšā minētie vecīši. un ka ceļotāju dvēseļu ļaunie darbi nāk no atriebības dzīvajiem par viņu pienākumu neizpildīšanu. O. 1.) raksta par krieviem: „Slīkoņus un nokārušos neapraka kapsētās. un ka no pēdējām atkarātos viss ļaunums un labums ļaužu dzīvē. Augšā minētā angļu rokas grāmatā par etnografiju (C. Bet svarīgākais iemesls. 1. Var būt. Lietuvēns. Kāvi. ka visi viņi būtu arī gluži vienādi. taču rupekļus atstāt. p. p. bet nav sacīts. slepkavu un nogalinātu cilvēku dvēseles. 1. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: „Kāvi kaujas”. 26. kuŗu biedrībā viņi ir piespiesti ņemt dalību. un šo ideju vajadzētu vēl tālāku izpētīt. p. 19. kad viņi kaujoties. parādus nesamaksātus. Pēc šā apraksta vecie līdzinās pazīstamajiem vācu „Erdmännchen”. S. tāpat kā arī leišu „kaukas”. tie ir apstākļi. mēŗa un citām sērgām. tad visam apgabalam celtos nelaime.). 47    . kā arī gar sētmalām. jeb personas. tādēļ arī senos laikos ļaudis nelaimes gadījumos. kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē. ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles. Viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem. urgučiem un vēl daudz citiem līdzīgiem vārdiem. 83. VII. 1. — ka bēŗu ceremoniju pirmais uzdevums ir ievest dvēseli garu valsts biedrībā. Viņu vārds „vecie” cēlies no tam. Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi. Burne. tad izceļoties ziemeļa gaisma. Bet ar visu to nebūt nav teikts. pauŗiem. tomēr tikai retis kādā rakstā ir runa taisni par veļu mielošanu. mantu paslēptu. 284. iļģiem. Nelaimīgās dvēseles. ka visiem bijis vecs izskats. un 565." Visu to ievērojot. baigi. bet kas tie kāvi esot.. p. jogi un jodi. Ļaudis ticēja. Ir iemesls domāt Rupjības vajag dzēst. bet gan no bailēm par viņu nedarbiem. ka dvēseles dzīvojot kapos. Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari.) lasām: „Ceļotāji gari Eiropā ir parasti pašslepkavu. lai gan kristīga ticība nebūt nemāca.” (A. bet tas vēl nenozīmē. ja kur apraktu slīkoni jeb nokārušos.Lai gan šo dvēseļu mielojamo laiku. kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus. pēc dažām ziņām esot mirušu kaŗa vīru gari. kas viņus kavē mierīgi dusēt savos kapos. kuŗi. 1. visā pasaulē ir bēŗu ceremoniju neizpildīšana . ka miroņu dvēseļu kults nav vis cēlies no ļaužu mīlestības uz miroņiem. Lerchis-Puškaitis. kā pie neražas. pauri.” Tā arī M. sauc par veļu laiku. ir nogalināta bērna dvēsele. Šrāderam (Reallexikon. kamēr viņa kauli netiekot aprakti.

77—79). Saržants raksta no Blīdenes D. bet pasaku pētītāji tomēr meklē mūsu teikās par Dievu un Velnu kādus piemērus. melniem zirgiem. Šāds Dievs un Velns gan mazāk līdzinās atbilstošām seno āriešu dievībām. Cīņā starp Dievu un Velnu. ne prūši. Šmits. pēdējais nedara nekā ļauna. Pavisam bez pamata ir tie uzskati.) nodaļā. Gan Auseklis dzied. jodu suņi nepajuta. Ļoti vecs mīts liekas būt tas. kādēļ ir izteiktas tās domas. Pasakās nereti ir runa par vairāk velniem. 48). Kamēr Velna vajāšana tautas tradicijās tiek bieži daudzināta. pasakas un teikas. bet kāds piemērs tautas tradicijās par to nav vēl pierādīts. it kā Pērkons „jodus gaiņātu”. bet publicētajās Mirbacha vēstulēs ir daudz kas sagrozīts. kuŗi turklāt vēl nav nebūt īsti ļaunā principa pārstāvji. L. melns. Nav jāšaubās. 85). un arī citos rakstos sastopam tādu izteikumu. kā svētu rakstu ļaunais gars. kas pēc etimoloģijas ir atvasināts no veļa. kamēr Dievs viņu piemāna vienādi ar viltu. Pie dažiem latviešu rakstniekiem no Joda ir iznācis seno latviešu kaŗa dievs. ka jodiem ir arī sakars ar ziemeļa gaismu. Lange to tulko par „Waldteufel” un „Waldgott”. arī daudz vidzemnieki. Tāpat kādā Mirbacha vēstulē ir sacīts. senāk „Vēlinas”). Pie paplašinātiem mītiem par Jodu pieder šādas ziņas no pūšamiem vārdiem: „Joda māte. ka „Pērkonam bijis ienaidnieks Jods”. ka mūsu Jods esot cēlies no leišu vārda „juodas”. ka pērkona laikā Kurzemē mēdzot runāt: „Pērkons Jodu gaiņā”. par ko arī jau ir minēts iepriekšējā (19. kur Velns sacenšas ar Dievu. 48    . Turklāt šādu izteikumu nevaram tā pārtaisīt. jeb vispārīgi kaut kur apakš zemes. tad viņš nevar būt visai vecs vārds. Tā kā nu mūsu Jodu nepazīst ne leiši. satiek uz ceļa jūtēm — nāk no jūras trīs sulaiņi trejdeviņām bultām” (Тpуды. ka jodi tiekot turēti arī par kaŗavīru dvēselēm. tomēr nav tur arī vairs nekādu liecību. kur Pērkons vajā ļaunus garus. ka Pērkons „dīda jodus”. I. Turklāt pie igauņiem „juudas” ir arī kāda ziemeļa gaismas dievība.20. Latviešu kaŗa dievība jau bijusi Kaŗa māte un kādas citas kaŗa dievības mums nav zināmas. Stenders ir uzņēmis tik abas pirmās nozīmes un pieliek vēl klāt. jodu māte vien pajuta” (turpat. Etnografiskām ziņām par latviešiem (I. Lai gan tautas tradicijās Velns vēl nav tik ļauns. kā pie latviešiem. Ir mums vairāk pasakas. tikmēr par Joda vajāšanu mums tomēr trūkst ziņu drošā tautas dzejā. Tādā gadījumā Jods varētu būt priekšvēstures laikos aizņemts Jūdass. Joda tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. Ļaunais gars jeb Velns. 514). jo melna krāsa pēc kristīgas simbolikas nozīmē tumsību un ļaunumu un arī pašu Velnu sauc par „melno vīru” (der schwarze Mann). kuŗu jau sastopam Glüka bībelē. Kāds Kr. Otrs Velna nosaukums ir Jods. Latv. bet attiecības uz mežu un kaŗu nav nekā pierādāmas. Cilvēku ienaidnieks un ļaundaris starp gariem ir Velns (leitiski „Velnias”. VI. ka še esot vecas atmiņas no senā indoeiropiešu duālisma. ka Velns būtu turams par veli. Vispārīgi tiek pieņemts. purvos. tā tad arī Velnu un laikam tāpat vēl Jodu. bet piederēs drīzāk pie ceļojošiem kultūras vārdiem. Pie indoeiropiešu pirmtautas šāds duālisms nav tomēr vērojams un arī latviešu vecajos māņos nav redzams nekāds īsts labā Debess tēva pretinieks. Pēc pasakām Velns dzīvo ezeros. it kā Velns būtu kāds aizņemts vārds un nepiederētu pie vecām baltu valodu saknēm. kāds ir sastopams pie senajiem āriešiem. un saskan ar muļķa stiprinieku jeb milzi citu Eiropas tautu pasakās. kur viņš saskan ar vācu vārdu „Feldteufel”. Bet nu arī igauņu „juudas” un somu „juutas” nozīmē Velnu. bet šī pasaka liekas būt atkal izpušķota. kas samaisījies ar „melno vīru” un atradis vēl tautas etimoloģiju leišu vārdā „juodas”. kuŗu sākumi meklējami pie seno persiešu Ahuramazdas un Arimana (P. „Skrej uz jodu pili.

Velns manā sirdī. Šī ola jānes trīs gadi padusē. tad izskatoties zils un riebīgs. Latviešu pasakas un teikas. kas jāturot ļoti tīra. Tas pats ir jādara. Saimniekam. Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce. 1. tad viņš izskatoties sarkans kā uguns. it kā zvaigznes no debesim kristu. „Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi. peles. tad tas tūliņ jādod pūķim. „Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem. „Ja pūķi redzot mājā ieskrienam. Šilings raksta 1832. Einhorns ne vien raksta par pūķu turēšanu. kaupiņa un dažādu putnu izskatā. gadā: „Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi. Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību. Pūķis parādoties kaķa. Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten. Viņš raksta šā: „Šai tautai ir viens tāds ļauns. bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas. Kad maize tiek cepta. tad septītā gadā viņš izdēšot olu. tad tas aizgāja. Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis. kas fonētiski atbilst vācu vārdam „Puck”. Jupis turpretī Kurzemē ir uzglabājies vēl līdz mūsu dienām parastā izsaukumā: „Parauj Jupis!” Plašāku un drošu ziņu par Jupi mums nav. un kam pēdējais to atļauj. Īstais latviešu vārds. ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. it kā zvaigznes zemē krīt. ka aizdedzina visu saimnieka māju. Bitaks Liteniešos). čūskas. Aprakstīdams šo pūķi. Jau 1610. Kad viņš alu darījis. Pēdējo piemin tikai vecās vārdnīcas un var domāt.. kas ar viņu neturoties. ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. Ja pūķis mana. ja kas tiek vārīts. ka latvieši.. ka viņš netiek labi turēts. kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā. tad no šīs olas iznākšot pūķis” (J. Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu „pukys”. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā. p. lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. riebīgs bagātības elks. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu „Puck”.” Vecais Stenders raksta par pūķi tā: „Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. Žeibe).Šmits. Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis.” Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi. kas gribot. igauņu „puuk” un lībiešu „pūik” jeb „pūk”.” Vecs Tirzas mācītājs K. tad tumši ļaudis saka. ko latvieši par pūķi daudzina.” Plašākas ziņas sniedz P. To nedrīkst arī katrs zināt. bet arī pats viņam tic.” P. gadā raksta Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: „Daži tura savās mājās pūķus (dracones). I. gadā savā grāmatā „Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae”. ir Buzis. IV. viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī . vāciski Drachen).” Pūķi varot arī pats. 207. tad viņam jāsakot savai sievai: „Velns tavā sirdī.) bija ievērojis. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. „Ja redzot pūķi 49    . kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas. kas šo pūķi glabā. vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. un kuŗu daudzi tura līdz šai dienai. tad tutens sienā jāieduŗ. kamēr ne viņš pats. viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. kas citiem zog labību un nes mājā. Skaidrā vakarā liekas. Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P . tad tas paliek tik dusmīgs. viņš piezīmē: „Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties. kur nācis” (A. leiši. kā tik pats saimnieks. tad nav mums nekādu šaubu.No citiem velna nosaukumiem mums vēl ir pazīstami Jupis un Nīkšķis. lai pūķis vairs prom netiekot” (J. Bitaks). ka pūķis naudu un labību nēsājot. Einhorns 1636. izaudzināt. jeb kāds no mājas ļaudim viņu apsmej. ka tas ir tikai gadījuma vārds. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā. un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību. ko visu zogot no tādiem. vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu. 42).

ka Prūsijā ir arī kāds vietas vārds „Burwite”. no kuŗiem arī būs cēlies jau minētais Prūsijas vācu vārds „Burten”. riebējiem. Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu. R. zinteniekiem zavetniekiem. Prūsijas vācu „Burten. pazīst kādus zīmju tulkotājus „burtones” pie prūšiem. 20338. kas pie Fabrīcija ir kareļu rudzu dievs Rongoteus. ka pie senajiem baltiem ne ļaudis. (16072. kā par piemēru: burtnieki. burvji. vilkats un ragana nebūs bijuši nekādi lamu vārdi un nebūs apzīmējuši ne blēžus. tulisoniem un zigenotiem. Še vēl varam pieminēt. tad ir jādomā. un ka tik no garīdznieku puses pēdējie beidzot dabūjuši nicināmu nozīmi. kas. tad jānolaižot biksas un jāsaucot: „Pūķim biksas nokrita!” tad viss nesums paliekot tai vietā (J. zīlnieki. kas būtu sastopams visās trijās baltu valodās. bet būs bijis. ka šie „burti” ir bijuši prūšu priesteŗi. Kāds M. gadu simtenī. lai gan vācieši austruma Prūsijā vēl tagad runā: „Waidler” (burvis). zīlēt). kā man liekas. kuŗi visi zīmējas uz līdzīgiem amatiem. Tā kā nu vēl upuŗu nešana dieviem bija ļoti vienkārša. tomēr nav vēl pierādīts neviens priesteŗa jeb burvja nosaukums. zīlnieki. Senos laikos burtnieks. pūšļotājiem. — „burten”. Burvji. Turpretī burvjiem. kā redzams. arī senajiem prūšiem (sal. jeb Rudzu luņģi. Var domāt. kas dzīvotu tikai no sava amata. vārdotāji. Lai gan ir jau daudz rakstīts par kopīgo priesteŗu valdību par visām baltu tautām. ka senāk šādus dziedināšanas darbus būs izpildījuši tie paši burtnieki un burvji. burvji. laumes. sāls pūtējiem (18309. nebija vēl šķirojušies stingri noteiktās kārtās un amatos. ne arī prūšu valodā. bet sevišķi vecu un vispārīgu nosaukumu viņiem nav. „waideln” (burt) un „Waidelei” (burvība). burt. Augšā minētais polis Jānis Maļeckis raksta. To pūķi. Viņu pārdabīgie spēki būs pa daļai pašu 50    . zāļotājiem. Pretorija raksts latīņu volodā (Deliciae prussicae). Bez šaubām viņiem ir tomēr bijuši savi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. Turpretī gan mūsu burtniekam (20051) līdzīgs vārds ir ne vien leišiem (burtininkas). kādēļ arī par tiem izskaidrojumu nevajadzēs. 20998). ne ļaundaŗus. vismaz viņas nav vispārīgi pazīstamas. runduliņu un rutulīti. ne latvieši. raganas. Liela loma senāk vēl piederējusi laitītājiem (18309. Jau augšā mēs redzējām. kas rudzus velk. un ragana (ragana). 20742—3). kādā Natangas kalna nosaukumā „Laumygarbis”. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. vārdotājiem. Tikpat svešs ir palicis pie leišiem un latviešiem prūšu vaidelots. 21.skrejam. nozīme laumes kalnu. Pie baltu tautu kopīgiem mītiskiem vārdiem vēl ir jāpieskaita laume (arī leitiski laume). Daudzināto prūšu Krivi (Dusburga „Criwe”) nepazīst ne leiši. ne arī dievi. zīlnieki. Šis ruņģis laikam būs tas pats. Tā kā nu Maļeckis stingri neizšķiŗ krievus no baltu tautām un Potrimpus ir taču pēc vecākām ziņām taisni prūšu dievs. vilkati jeb vilkači. spīganas un tiem līdzīgi cilvēki ar pārdabīgiem spēkiem. Spīganas un laumes ir tagad grūti šķiŗamas no raganām un liekas būt tikai apgabalu vārdi. kuŗi „krievu” valodā saukti „Burty”. jeb piederētu noteiktai priesteŗu kārtai. ka priesteŗi. Bitaks). Tāpat pie latviešiem un leišiem nav nekā līdzīga prūšu ligasoniem. sauc arī par Rudzu ruņģi. kuŗu sastopam arī Prūsijā. Latviešiem un leišiem kopīgi ir šādi ļaudis ar pārdabīgām īpašībām: vilkats (vilkatas) jeb vilkacis (vilkakis). zīlniekiem un spīganām pēc skaņu likumiem nav līdzīgu vārdu ne leišu. cēlies 17. vilkati un raganas vēl tagad tiek daudzināti. burvis. Burtininker”. esot piesaukuši Potrimpu. tad nebija arī vajadzīgi nekādi priesteŗi. 20998).

ir cēlusies no darbības vārda „līgt”. Šie sumpurņi esot bijuši citādi gluži kā cilvēki. bet citās vietās (I. raksts: „Druskas iz mūsu teiksmu valsts. Ļaudis neretis būs griezušies pie viņiem pēc palīdzības. XX. 1. Estnische Mythologie. Sumpurņi liekas būt vecas un tālu pazīstamas mītiskas būtnes. izmežģītu kaulu iegrozīšana. kā domājams. ka senie latvieši tādu nekad nav pazinuši. Līgājs un Līgonis. Uz to aizrādot latviešu vārds „līgaviņa” un prūšu priesteŗi „ligasoni”. 1. Lai nu varētu glābties no sumpurņu vajāšanas. p. Kromera un Lazīcija. Eisen. Senie priesteŗi. Dažās pasakās vēl stāsta. zāļošana. kas patiesībā ir cēlies no augšā minētā krievu izsaukuma „дидъ-ладо”. Viņi esot ēduši cilvēkus un dzinušies tiem pēdas ošņādami pakaļ. ka ar savu pārdabīgo spēku viņi var saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. pa daļai ļaužu māņticības piešķirti. Jau 16. Līgo. kādēļ ļaudis varējuši no viņiem izbēgt. par kuŗiem mums nav liecību ne valodniecībā. Svarīgākais viņu uzdevums būs bijis saistīt mirušo dvēseles pie viņas saules. kas bijuši Līgas priesteŗi. Līdz šim mēs esam apskatījuši tādus latviešu dievus un pārdabīgus cilvēkus. Bet nu līgaviņa. 177. Šai pašā nodaļā varam pieminēt arī tā sauktos sumpurņus. 127. saukta Zariņa Kārļa. Lange „Lido” vietā aizrāda uz „Līgo” (II. Līgo. ka Stenders būšot šo ziņu no citurienes ņēmis. būs līdzinājušies Sibirijas tautu šamaniem. 1872. Līga. bet nebija sveši arī citi līdzekļi kā: laitīšana. un II. Brīnumus varēja darīt arī slimnieku uzticība uz slavena burtnieka pārdabīgo spēku. ļaudis esot ačgārni apāvuši vīzes jeb pastalas un piebēruši tās ar pelniem. kamēr pēc chroniku ziņām „Ligaschones” bijuši pie prūšiem raudu dziesmu dziedātāji. Tā tad 51    . par kuŗiem itin droši var teikt. numurā ir ievietots K. kuŗu laikam atradis Juris Alunāns. kas tika izpildīta ar burvībām. jeb vismaz var vērot. gada „Baltijas Vēstneša” 47. Müllera.iedomāti. t. kuŗiem latvieši ir patiešām ticējuši. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem. p. Visas minētās ziņas salīdzinot. tad katrs tāds priesteris bija arī dziedētājs. ka šis Līgo dievs ir pamazām attīstījies no krievu izsauciena „ладо”. mēs redzam. 4) gan pazīst tikai Stendera rakstu par vecāko Līgo dieva avotu. līķus dedzinot. Pie šās šķiras dieviem es pieskaitu tādus. 454. 202—206). kuŗus daudzina mūsu pasakas. p.) it kā uz kādu „ziemeļu tautu” prieka dievību. kur autors Līgo dieva vietā grib ievest Līgas dievieti. Stenders noraksta Langes izskaidrojumu gandrīz vārdu pa vārdam un pieliek vēl klāt gluži noteiktu tulkojumu. J. bet pirmais jau izteic domas. uzkāpjot kādā kokā. Manharts ar Döbneru (Magazin. nedz arī drošās chroniku ziņās. gadu simtenī parādās ziņas pie Strijkovska. Bet mūsu rakstos netrūkst arī tādu dievu. ka ir ticējuši. Ļaudis būs arī domājuši. Tā kā nu visas slimības pēc tautas domām cēlās no ļauniem gariem. ka Līgo ir ziemeļu tautu „prieku dievs” (der Gott der Fröhlichkeit). „Ledo” jeb „Lido”. kas saukti par burtniekiem un burvjiem. ka sumpurņi nevarējuši uz augšu skatīties. 22. ne tautas tradicijās. bet tikai ar suņu galvām. kas tautas atmiņā samaisījušās ar kādām senlaika tautām.) viņš to tomēr izskaidro drīzāk par izsaucienu. 1. tādēļ ka ievas smaka pārspējusi cilvēka pēdu smaku (M. pr. lauztu kaulu siešana u. Līga un Līgājs būs gan laikam visvairāk daudzinātie no šādiem ērmotiem dieviem. Pēc igauņu pasakām sumpurņi (koerakoonlased) nevarējuši atrast bēgošo cilvēku ievas kokā. ka leiši un latvieši esot pielūguši kādu dievu „Lado”. herausgegeben von der LettischLiterärischen Gesellschaft.

Langem par paraugu varēja noderēt arī vecs vietas nosaukums Prūsijā pie Karaļaučiem „Trömpau”. ka arī Trimpus ir kāds dievs. un dzejas mūza. Trimpau. Viens tie ņēma saules meitu. cik man zināms. Bakchus procesija. ka šāda dziesma ir uzņemta „Latvju Daiņās”. Kā no „rugāja” nevaram sacīt: „rugo” . Žēl. kas stāv apakš Trimpus. Tautas dziesmas viņš „prata sasiet. Kā no „mīļais” esot vokātīvs „mīļo”. 52    . Beidzot Līgas un Līgāja vietā ir uzstādīts arī vēl Līgonis. bet arī sieviešu patrone. Trimpum esot bijuši vēl divi dzērāju biedri: jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. pēc kuŗas Trimpus esot latviešu Bakchus un esot laikam rada ar grieķu vārdu „thriambos”. Tā tad Līga ir pieminēta tikai vienā dziesmā. jo „nu tas nedzīvo vairs”.salīdzināt „līgaviņu” un „Ligaschones” un attiecināt abus uz kādu prieku dievieti nav mums ne mazākā pamata. Beidzot ir arī vēl mēģināts uzturēt Līgo dievu. kādas var rasties tikai pie augstākas kultūras. jo latvieši būšot apdzēruši pusi no savu tīrumu ražas. līdz šim vēl nav publicētas. kas senāk ticis rakstīts arī: Trympauwe. ne dzejas mūza. jo dzērienu pagatavošanai esot vajadzīgs arī ūdens. Bet nu „mīļais” ir taču īpašības vārds. kas bijis „pa daļai plānprātis”. Līgas muiža Kandavā šeit arī neder par pierādījumu. Ja viņa bija prūšu. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”. Pirmo reiz sastopam Trimpu Langes vārdnīcā. bet lūko vēl Trimpu atvasināt no pašu latviešu vārdiem „tīrum — pus”. un otrkārt pēc skaņām līdzīgus vārdus atrodam arī somu valodās. tad viņa nevarēja būt ne mīlestības dieviete. Prūšu Potrimpus pēc viņa tulkojuma iznāk latviešu Patrimpus. Lai gan vēsturē un tautas tradicijās nav mums itin nekādu ziņu par dievieti Līgu. Viņš pratis daudz stāstīt „par dieviem un gariem”. Trimpus. Šāda Līga nesaskan arī ar vērojumiem par seno latviešu mītoloģiju. Dziesma esot „vārdu pa vārdam uzrakstīta”. kā jau augšā minēts. 23. jo pirmkārt nezinām šā vārda nozīmes. Dziesmas teicējs esot bijis kāds Manulis Secē. pārrunājot Jāņa dienu. Teikas un „tautas” dziesmas par Līgāju. kamēr dievs Līgājs ir jāskaita pie lietas vārdiem. Stenders ne vien pieņem Langes izskaidrojumu. Otrais Līgas kalponīti. par ko būs runa uz priekšu. Lange tūliņ varēja nākt uz domām. bet par teicēju tomēr par velti prasīt. leišu un latviešu kopīga dieviete no seniem laikiem. Līga esot bijusi ne vien mīlestības dieviete. 13268) mēs atrodam arī Līgu. Pārvēršot Potrimpu par Patrimpu (ar satiksmes vārdu „pa”). Līga un Trimpus. „plānprāša” sacerēta. bet abi pretstati tomēr pieder pie neīstiem dieviem. Vispirms viņa nozīmējusi pavasari jeb pašu dabu. Vispārīgi nebija gaidāms.tā arī no „Līgāja” nevar iznākt „Līgo”. tomēr Zariņu Kārlis atrod Līgai ļoti plašu darba lauku. ka neviena no trim baltu tautām nebūtu uzglabājusi ziņas par šo savu kopīgo dievieti. Latviešu šūpošanās lieldienās un līgošana Jāņa dienā nozīmējot taisni Līgas godināšanu. Kādā par tautas dziesmu dēvētā dziesmiņā (L. ir nostādīti par pretstatiem. Pēdējā nozīmē viņa turpretī būtu drīzāk meklējama mūsu tautas dziesmās. D. tā arī „Līgo” būšot vokātīvs no „Līgājs”. kā pretstats vīriešu jautrības dievam (Trimpum). kas turklāt jau sen miris.

kad tu manus laukus apermoji? Es iesāku savus darbus ar Laimas mātes palīgu un nobeidzu dievu dievu minēdams. un kur runā vidus izloksnē. bet arī viņam ir iesniegts ziņojums no Burtniekiem. Lai tava skaudība . ka Pīkals tur esot pazīstams ļauna gara nozīmē. dārziem. kuŗi atrodas tālu no Latgales robežām. Ne vien Trimpus. Kamēr Līga ar Trimpu jau labu laiku vairs netiek daudzināti par latviešu dieviem. „Pīkols. Trumpe. bet arī Pērkonu gari ir pilnīgi sveši tautas tradicijās.” Šādā ceļā no prūšu Pikula ir izcēlušies latviešu kalnu dievs Pīkals jeb Pīkols un elles dievs Pekols. vai cita labuma!” Šādi modernā valodā sastādīti vārdi nevar zīmēties uz veciem laikiem. 53    . Pirmie latviešu rakstnieki ir radījuši šim dievam vēl ceturto variantu Pikolu ar jaunu „nāves dieva” nozīmi. nevis velns. pļavām. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem. 13) meklē atkal pie latviešiem. lopiem. 526) : „Vai tevi skaudu. samaitā Pērkonu gari! Lai Pērkons sperdams visu ļaunumu no manim aizdzen un tev pašam to deviņķārtīgi uzliek. no pīkolns jeb piekalns (ein Anberg). viņš nāk pie sekošas kombinācijas: „Pekols. Ulmaņa vārdnīcā lasām šādu izskaidrojumu: „Pīkals. Šo prūšu dievu „Gelehrte Beyträge” (1764. kur būtu kopā minēti sešējādi dievi kā šeit: dievu dievs. ir tomēr jāšaubās. Pērkonu gari. elles un tumsības dievs (Pekkols der Gott der Luftgeister. Piktulis. rakstīdams tālāku: „Pikals. Vai šim vārdam bijuši tuvāki sakari ar Potrimpu. dārziem un ganīklām nogriežas. Kā gan Burtniekos. Letten Berggott). ganīklām lidinās! Lai visu. Šādu izskaidrojumu pieņem arī J. vēl uz Maļecka „Pocclus” un „Poccolus”. Pīkals Burtniekos ir ļaunais gars (für den Bösen). kā rudenī niedras purvos. Zinātniskiem nolūkiem šādi vārdi neder.mūžam piemetas pie čīkstoša koka. Velns jeb Jods un prūšu „pickūls” ļauna gara nozīmē ir vairāk kristīgas ticības jēdzieni. Šādas formas nav pat uzņēmuši mūsu pirmie rakstnieki. latviešu kalnu dievs pagānu laikos (der heyd. Trumpa. Trimpus un Laima. Par to pašu Trimpu ir Treilandam iesūtīti šādi pūšami vārdi (VI. 24.” Stenders pieliek atkal kādus sīkumus klāt. ka tu nodēdētu. pļavām. kā pie prūšiem. Jods. Pikols. vai nabagoju ko no tevim. Kā Jodu ir mēģināts izskaidrot par meža jeb kaŗa dievu. ne slaviem. Pīkulis. der Hölle und der Finsterniss. gaisa garu. ne pie mana. tā arī „Pickūls” jeb „Pockulus” senajās chronikās ir ieskaitīts prūšu dievu starpā. vīrietis piesauktu Laimu un tikai beidzot Dievu. Lange. ka darbu sākot. kas aug un dzem. Nepazīstu arī nevienas īstas tautas tradicijas. un tāds nav meklējams arī pie baltu tautām. jo tuvāku liekas stāvam populārie senprūšu pavārdi: Trumpis. varētu tikt lietota augšgaliešu forma „pīkolns” jeb „pīkals”? Ja nu arī tas būtu pieņemams. pagānu dievība (eine heidnische Gottheit). Von pekle die Hölle). kā redzams. Pērkons. Piķis un Pīķis. Pamatodamies. tad tas varētu būt „piekalns” un kāds kalnu dievs. kalnu dievs (der Berggott). un lai Pērkona rūsu mākoņas par taviem laukiem. lai gan arī viņš pēc nedrošības līdzinās Līgai un Trimpum. bet ir lietojuši visvairāk sekošos variantus: Pikolis. Tik daudz un dažādas formas nekādā ziņā nevaram attiecināt uz vienu vārda sakni.” Bet arī šāds izskaidrojums ir ļoti nedrošs. nosauc par zemes dievu un lūko iztulkot par Piekalnu.Trumpow. Pakols. tikmēr Pikolam arī vēl tagad ir piekritēji. Tāpat nevaram pieņemt. Kāda tipiska ļauna dieva nav bijis ne seniem ģermāņiem.” Bet Stenders pazīst arī latviešu pekli jeb elli un prūšu pekles dievu Pikulu. Ulmanis savā vārdnīcā šādu izskaidrojumu nav uzņēmis. Piekalnis.

Pēc Frišbīra (H. skaņas pārstatot. Gerulis atrod līdzīgu pamatu arī latviešu vārdā „kūķis”. kas sastādījis nelielu rakstiņu par „seno prūšu. ka būs pavisam nepareizi uzrakstīti jeb pat izdomāti. nelaime. Kuŗš no šiem desmit vārdiem būtu bijis īstais. jo senais ļauna gara nosaukums prūšu valodā liekas būt dialetiskais „cawx” (leišu kaukas). tā arī prūši tos ņēmuši vispirms no saviem kaimiņiem poļiem. un vēlāku pirmo vairs nedaudzina ne raksti. nedz arī viņam pielīdzinātā piķa. kuŗam G. 28. Pašā rakstā viņš runā vēl vispārīgi par Sarmatijas ierašām un piemin arī sevišķi leišus. Tā tad arī pie prūšiem Pikols nav bijis nekāds vecs pagānu dievs. Tā tad „pekle” un „Pikols” ir īsti slavu vārdi. tāpat kā tos atstājot. Daži dievi izklausās tik ērmoti. ka Pikolam mūsu nedrošajā mītoloģijā ir veseli desmit dažādi nosaukumi. ka prūšu „pyculs” ir cēlies no poļu valodas (poļu pieklo un slavu пыклъ. sūdinus. Lielas jukas latviešu mītoloģijā ir cēlušās no augšā minētā katoļu priesteŗa J. ne tautas parunas. Neviens filologs (skat. bet gan. Pech) un „pīķis” (no vācu Pike) esot Pikola saīsinājumi. bet savā starpā gan laikam būs rada. cepu). 25. šāds salīdzinājums nekādā ziņā nevarēja celties pie latviešiem. ka vārdi „piķis” (no vācu Pick. Vismazāk mums še ir jābrīnās par piķi. bet to drīz izspiež augšā minētais Pokuls. ir lāstu vārdi: „Rauj tevi velns. kā zināms. žemaišus. 1) atrodam sakāmu vārdu: „Kas piķi aizkaŗ. leišu un krievu mītoloģijai. ir Pērkons. Frischbier. kā atšķīries šis dievs no Velna un citiem ļauniem gariem. viņa nevarētu nekā mantot. „Ein Pechvogel” (nelaimes putns). Pakuls. Maļecka. Pokuls. Pokulks un Pakulks. ko pazīst arī latvieši. tas sagānās. kuŗu viņš vēl raksta gluži nepareizi „Pargnus”. livoniešu un citu kaimiņu tautu” dieviem. kas ir cēlies. pie Bernekera un Trautmaņa) nešaubās. piķis!” Daži stāstās dzirdējuši arī: „Rauj tevi pīķis!” Bet nu „piķis” un „pīķis” pēc fonētikas nekādā ziņā nevar būt īsti latviešu vārdi (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. kā jau minēts. Latviešiem. Minētie slavu vārdi ir cēlušies no vērojama senslavu darbības vārda „pekti”. §). „Ich habe Pech” (man ir nelaime). un 31. Tāpat nav mums arī pietiekoša iemesla vārdam „pickūls” meklēt kādu citu sakni. kas savas melnās krāsas (sal. kuŗi pēc etimoloģijas neliekas būt īsti baltu vārdi. kuŗi senāk nepazina tipiska ļaunuma dieva. kuršus un krievus. pundurs. kas ir aizņemta no krievu valodas (пеклo no пекy. . pekle). bet gan kristīgas ticības velns. no kuŗiem neviens nav cik necik dibināts. No šiem vārdiem nebūs šķiŗama latviešu pekle. Jau pie vecā Zīrāka (13. Preussisches Wörterbuch) vēl tagad Prūsijā sauc velnu par Pikellus. Daži rakstnieki tomēr vēl domā. Maļecka dievi: Pergrubis. Lāstu vārdos mēs sastopam velna un piķa vietā vēl dažnedažādus nosaukumus. Ar uzmanību Maļecka ziņas var tomēr izmantot prūšu. elle. Latviešus viņš pavisam nemin un vienīgais viņa dievs. Puškaitis un citi. kāda nozīme būtu turama par vecāko un svarīgāko. Velns. Jā mēs visus šos desmit vārdus izmetam no latviešu mītoloģijas. Tā nu mēs redzējām. Vecs prūšu ļaunais dievs gan vēl liekas būt Patollus. Lazīcijs ir pievienojis tomēr visu Maļecka rakstu savai 54    . vilks..Prūšu valodā mēs sastopam vārdus „pyculs”.Er giebt keinem Teufel ein Pechlicht” (Viņš nedod nevienam velnam piķa lāpas). ir aizņemti no vācu valodas.” Sevišķi vācu parunās piķis stāv velnam tuvu. Kā latvieši pirmos kristīgos termiņus aizņēmušies no krieviem. un „pickūls”. par šādām lietām nav minēts ne pušplēsts vārds. kamēr baltu valodās šim vārdam atbilst verbs „kepti”. Jodu) un lipības dēļ arī pēc kristīgas mācības ir velna simbols. J. tad viņa ar to nav arī nekā zaudējusi.

kuŗus vācieši (Germani) saucot „Erdmännlein”. un ka dievu saucot „Putscetus”. Maļeckis raksta. „Gelehrte Beyträge” (ibid. pie Strijkovska „Parstukai”). Martoputen” un tiem līdzīgi. g. Götingenes rokrakstā (1545) viņš tiek saukts „Marcopele” un pie Pretorija „Markopete”. Pergrūbi. bet Stenders to izskaidro par pavasaŗa dievu un tulko par pumpuru perētāju. kas nav 55    .) to nosauc par „Mārkopulku”. kamēr Lange ar Stenderu ir pārcēluši šos dievus latviešu mītoloģijā. ne viņu pārgrozījumi. pielīdzināms augšā minētam Pargnum. ir tomēr īsti leišu vārdi. Mārkupolu un Bērstūķi. No šiem visvairāk top daudzināti „Putscaetus”. No dažādajām Pergrubŗa etimoloģijām neviena nevar apmierināt valodnieku prasības. ka šis vārds esot cēlies no leišu „pušķis”. Bet viņu gaŗās bārdas dēļ viņus varējuši saukt arī „Barsdukkas”. 61. Pretorijs dod šim vārdam divas etimoloģijas. un pēdējo atkal izskaidrot par kungu un bagātnieku dievu. kādus pēc Frišbīra vēl tagad Prūsijas vācieši sauc par „Markopeten. kas izdevis aprakstu par Ķīnu. p. kā zināms. kā redzams. kas nozīmē priedi. leitiski „pirštukai”. kā šis dieva nosaukums būtu rakstāms un kāda tauta to būtu pielūgusi. M. turas pie Maļecka ziņām. p. Maļecka vārdiem esot vēl bijuši kādi apakšzemes gari „Barstuccae” (Götingenes rokrakstā „Perstucken”. dzīvojis Likā uz prūšu robežām. kuŗi abi še var būt kontaminējušies. bet Stenders viņu izskaidro par īstu latviešu vārdu. norakstīdams Maļecka vārdus. Visus šos izskaidrojumus pieņem arī Stenders un pieliek vēl pāra niekus klāt. kā zināms. ticis iesaukts par „miljonu kungu”. ne arī uz latviešu mītoloģiju. Lazīcijs. kuŗus leiši sauc „bezdus”. Jau A. Pēc tā paša J. kas valdot par svētiem kokiem un birzīm. Šā apraksta dēļ Marko Polo. Profesors Mieržinskis turpretī domā. kas nozīmējot mārku pilnu ar liniem.) pazīst zemes dievu Puškaitu (Puschkaits. Leiši. kādu gluži bez aizrunas nevaram vis pārcelt ne uz prūšu. „Marcoppolus” un „Barstuccae”.) tura to par latviešu lapu un zāles dievu Pergubri. ka šās Sarmatijas tautas esot prūši. livonieši. Īsteni šie gari esot bijuši „Besdukkai”. „Pergrubius”. žemaiši. „Gelehrte Beyträge” (1761. arī vēl tagad sauc apakšzemes vīriņus par „barzdukai”. kur viņš būs pa ausu galam ko dzirdējis par prūšu nakts gariem jeb apakšzemes vīriņiem. Ja nu arī Pretorijam būtu taisnība. ka šai vārdā esot meklējami pasaku mazie vīriņi jeb īkšķīši. Pretorijs (Praetorius) un Strijkovskis. Sevišķi interesants ir augšā minētais kungu un bagātnieku dievs „Marcoppolus” (tāpat pie Lazīcija). 1. Lange šāda kungu dieva pavisam nav uzņēmis. der Gott der Erde). Pēc šādiem faktiem mēs nebūt vēl nezinām.grāmatiņai par žemaišu mītoloģiju. Kuŗš izskaidrojums tad nu ir pareizais? „Barzdukai” un „pirštukai”. ka daudz Sarmatijas tautas pielūdzot kādu „Putscaetus” (Götingenes rokrakstā no 1545. Nav arī vēl izšķirts jautājums. gadā izdotā grāmatā raksta „Pergrubrius” vietā „Pergrubius” un nosauc to par livoniešu dievu. 34. Arī M. Droši vien viņš būs arī pazinis slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254—1323). Markopetu nu varēja viegli samaisīt ar Marko Polo. bet tas ir Pretorija prātojums. vēl pieliek no sevis. kur sevišķi slavē ķīniešu bagātību. tad „Puszaitis” būtu leišu dievs. Lange šā dieva nav atzīmējis. tādēļ ka viņi dzīvojuši apakš irbenājiem. vai arī kāds sagrozīts vārds. Pergrubris jau savu triju r dēļ vien nevar būt latviešu vārds un pēc paša Maļecka vārdiem nav mums arī iemesla attiecināt viņu uz latviešiem. Latviski tomēr neizklausās ne oriģināli. kas vēl nav uzskatāms par faktu. Maļeckis. Pretorijs gan domā. un krievi. „Gelehrte Beyträge” (1764. un tā tad tas būtu vispirms bijis priežu dievs. Eicēdijs raksta: „Marcopolus” un pievieno livoniešu dieviem. kā zināms. kuŗu A. Maropeten. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 1564. kuŗi ir sagrozīti par Puškaiti. vai Pergrubrius būtu prūšu jeb leišu dievs. 1. bet nosauc šo dievu par „Puszaiti”. bet Lange jau izšķiŗ divus latviešu dievus: biržu dievu Pušķeju jeb Pušķeiti un gaisa un putnu dievu Pučķēti. „Puschkaytus”).

gada ir pieminēts kāds seno prūšu. p. aitas skūdami. kas ir tulkots par romiešu Pollūku. Tai pašā augšā minētā aģendā ir sastopams prūšu dievs „Ockopirmus”. Pilnitum un Pilniten). Šis Aukuperons vairs neatgādina Okopirmu ne pēc skaņām. Lange to pārvērš par Gardēdi. Maļeckis to raksta pa priekšu (1551) : „Gardoaetes”. Lange to tura par īstu latviešu vārdu. Vecais Stenders raksta šo vārdu „Auskuts”. H. Arī loģiski nav pieņemams. J. un ūdens dievs Pelvīks. J. ka kāds vācu priesteris būs prasījis kādam jātvingam. Te nu redzam. „Gelehrte Beyträge” (ibid. Minētā aģendā ir vēl pieminēts kāds senprūšu dievs „Bardoayts”.meklējami ne prūšu. Latvieši gan ir ticējuši. gadā. ka šis veselības dievs „Auskauts” būtu latviski saucams „augsts kaujējs” (kāvējs). ka latviski „bērstuki” būtu varbūt „bērniņi” saucami. it kā no viņa pieres nāktu vētras. J. kas nozīmē vispirmo. Vismaz nav domājams. Ņemsim vēl vienu aģendas dievu „Piluuytus” (Götingenes rokrakstos arī: Piltnitus. Narbuta „Auszlawis”) un Jerna (Hiärn) „Aussweytus”. Maļeckis raksta turpretī: „Auschlauis” (T. kādēļ nav mums arī iemesla meklēt vēl kādu citu vēja dievu. Tas nu varēja gluži vienkārši tulkot uzsvērto vārdu un teikt varbūt: ukapirmas. bet Stenders par vēja dievu Gardētu. To pašu noraksta arī Lazīcijs. Auku peere”. g. 26. J. ka šim savādajam dievam ir pie katra rakstnieka savāds nosaukums un arī savāda nozīme. ne arī latviešu valodā. i. Maļeckis to nosauc 1551. Bet arī šāds aitu cirpējs nevarēja apzīmēt dziedniecības dievu. 56    . turēdamies pie otra teksta. ka viņa pareizā izruna un īstā nozīme gan laikam arvien paliks par mīklainu. Langem un Stenderam no tā iznāk latviešu bagātības dievs Pilnītis. 31. tāpat kā Pergrubris esot pumpuru perētājs. kas perē. raksta: „Okkupeernis t. izskaidrodams. ka kāda tauta pielīdzinātu savus dievus putnu mātītēm. kas ir tulkots par Saturnu. ka kādam dievam būtu bijis šāds abstrakts vārds. „Gelehrte Beyträge” (ibid. ne pēc nozīmes. 33) domā. To pieņem arī Stenders. kā sauc viņu augstāko jeb vispirmo dievu. Varam iedomāties. „Autsceutus”. ko latvieši uzskatījuši par lielu nelaimi. kuŗu viņi nosauc par „Bērstūķi”. nevis skuvuši ar skutuvi. „Gelehrte Beyträge” (1764. labāki „Pļautiņš”. kas nozīmējot auku perētāju. Burvji esot gājuši par naktīm apkārt. Tas izrādās par prūšu cilts jātvingu vārdu. Maļecka dēls H.) domā. domādams. „Auscautus” un vēlāku. „Gelehrte Beyträge” (1764. ka latviešiem esot bijis ražas dievs „Pelvetiņš”. Maļeckis un Lazīcijs to nosauc par bagātības dievu „Pilvitus” (pie Jerna „Pelwitus”). kas atbilstot romiešu Cererai. (arī „Awschawtz”) kas ir pielīdzināts romiešu Aiskulāpijam. J. Vēlāku šis dievs laikam no kāda starpnieka drukas kļūdas ir izvērties pie mums par Anšlavu. īsteni sūdaviešu dievs „Auschauts”. Priesteris nu varēja to pieņemt par dieva īpašvārdu. 1.) domā. vēlāku (1563) : „Gardoetes” un nosauc to par jūrnieku dievu. J. atvasinādami to no „bērna” un „stūķa”. 1563. Vārds ir tik tālu sagrozīts. J. Maļecka rakstā tas ir nosaukts debess un zemes dievs „Occopirnus” (pie Lazīcija „Occopirvus”). Vecā prūšu baznīcas aģendā no 1530. ka burvji esot aitas apcirpuši.) rakstā minēts gaisa un mākoņu dievs „Occopirns”. ka šis nozīmējot avju skuvēju. Dažādi dievi vecos rakstos. Vēlāku šis Okupiernis izvēršas pie mums par Aukuperonu. Latviešiem jau bijusi sava Vēja māte. J. „Gelehrte Beyträge" aizrāda uz latviešu zvejnieku dievu „Gardotes”. Lange un Stenders turpretī tura šos barzdukus par kādu latviešu dievu.

Tā tad „Drebkulys” gan būs tikai leišu vārds. Vārdu „Kremata” ir jau sen mēģināts salīdzināt ār čechu vārdu „krmnice”. kas nozīmējot zemes trīču dievu. Tomēr priekš kādiem divdesmit gadiem „Austrumā” parādījās kādas viltotas tautas dziesmas par „Krēmaru” un „Nurķi”. un ka arī senie latvieši turējuši šādas dzīres. kas varbūt nozīmējis drīzāk kādu kūlēju nekā dievu. ka senie leiši un latvieši būtu pazinuši zemes trīces un ka viņiem būtu bijis pat vēl zemes trīču dievs. Manharts aizrāda. ka šie savādie burvji nebūšot nekas cits. 33) tulko par kaņepju un linu dievu „Waizganths”. Ļaskovskis un Lazīcijs piemin kādu leišu auglības dievu „Tiklis”. ir cēlies no drukas kļūdas un vārds ar diviem r saknē nekādā ziņā nevar būt latviešu vārds. Pēdējo nepareizo vārdu sastopam arī Jerna vēsturē. runāt). Tai ziņā turpretī mums nav jāšaubās. kas nozīmējot kūlēju. Tā kā nu Einhorns nebūt nesaka. Lange neapgalvo. Bet nu grūti ir iedomāties.. Pie Stendera turpretī „Drebkuls” ir jau īsts latviešu „zemes trīču dievs. ka ar cūku kūti un cūkas purnu pie latviešiem būs bijuši saistīti kādi māņi. Tā te kāds nepareizi uzrakstīts senprūšu dievs. kuŗu Lange un Stenders tulko par latviešu tiklības dievieti Tiklu. ka senos laikos vecas pagānu tautas pielūgušas kādu dzīŗu dievu Komu (grieķu Komos).Frišbīrs aizrāda. kas tik stipri kuļ. Lange ar Stenderu tura viņu par latviešu līgavu dievu „Veicganti”. Bet nu Krēmars. kā jau teikts. gada tiekot minēti kādi burvji „Pilwitten”. Vārds būšot cēlies no „pilvas” (leitiski. barokļu kūts. kā vēdera runātāji. Bet jau Manharts aizrāda. „Krukis” vietā pie Ļaskovska ir sastopams „Kiauliu Kruke”. kas nabaga zemi tik lieliski kuļ. Einhorns savos rakstos vairāk reiz daudzina. ka Lazīcija grāmatas 1642. Pretorijs 17. tad arī Stendera nelaimīgie salīdzinājumi ar kūmu un kaimiņu ir gluži lieki. lai arī T. Var jau būt. barota cūka. der die arme Erde so gewaltig prügelt. ka šis „Waizganthos” varot būt tikai sagrozījums no cita auglības dieva „Waisgautis”. 8. būs samaisīts ar vēdera runātāju. kādu piemin vecs Insterburgas mācītājs M. kas esot cēlies no vārdiem „veicas gan”. ka Koms būtu latviešu dievs. un poļu vārdu „karmnik”. ka viss trīc” („Drebkuls der Gott des Erdbebens. Vēlāk šī Tikla tiek uzturēta par laulības dievieti. Lazīcijs vēl pazīst pie žemaišiem citu auglības dievību „Waizganthos” (arī pie Kelcha). ka „Drebkuls” būtu īsts latviešu dievs un aizrāda ar pielikto zvaigznīti. Lazīcijs pazīst pie žemaišiem divus cūku dievus: „Kremata” un „Krukis”. gada izdevumā esot ieviesusies „Kremata” vietā drukas kļūda „Kremara”. Narbuts to tura par sava Pramžima citu nosaukumu. ka senajos Prūsijas likumos no 1394. vēders) un „waitiat” (prūsiski. un no šā maisījuma būs radušies augšā divi minētie latviešu dievi. ka „Veicgantis” nevar būt latviešu vārds (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. bet vai „Kremata” un „Krukis” bijuši kādi noteikti dievi. Uz šādu ziņu pamata Stenders arī pie latviešiem atradis dzīŗu dievu Kūmu jeb Komu. Tā tad mēs vēl nebūt nezinām. ka zeme dreb. vai šis žemaišu auglības dievs saukts „Vaicgantus” jeb „Vaisgautis”. kas pēc skaņām esot rada ar vārdiem „kūms” un „kaimiņš”. §. kā domājams. Arī pats dieva nosaukums nebūt nezīmējas uz zemes trīcēšanu. b) un nekādā ziņā nezīmējas uz līgavām. gadu simteņa beigās. A. dass alles zittert”). Pie Langes sastopam par šo pašu dievu sekošu izskaidrojumu: „Drebkuls (*) der Nordische Gott des Erdbebens” (ziemeļnieku zemes trīču dievs). kuŗu „Gelehrte Beyträge” (1764. par to vēl varam šaubīties. Turpretī nav mums ne mazākā iemesla meklēt šādus dievus latviešu mītoloģijā. ka latvieši šā vārda vairs nepazīst. Profesors A. P. Mieržinskis domā. Tā kā nu vēl minēto dziesmu 57    . Juškeviča leišu vārdnīcā atrodas vārds „drebkulys”. kas leišu valodā nozīmē cūkas purnu. No šā vārda nebūs šķiŗams augšā minētā Pretorija „Drebkulis”.

tad kuģnieku dievam Kastoram atbilstošais Potrimpus varēja viegli tikt iztulkots par upju dievu. ka Potrimpum (sal. Patrimpe. Perkuno”. 1. kamēr prefikss a n ir tur svešs. Nav mums tomēr pietiekoša iemesla apšaubīt vairāk aģendas dievus. veselību un dzīvību ir taču gādājis ikkatrs labs dievs. bet ja no desmit dieviem septiņi ir pēc kārtas pareizi tulkoti. ka nevis „Potrympus” un „Bardoayts”. „Potrympus” ir taču tas pats. Maļeckis piemin jūras dievu „Antrimpum” un upju dievu „Potrympum”. Arī H. 1. kamēr mums nebūs par to itin skaidru aizrādījumu. kuŗiem pēc kārtas atbilst Neptūns un Kastors desmit romiešu dievu starpā. Bertuleitis aizrāda gluži pareizi. Var jau būt. 27. ka ceturtā. Patrumpo) nebūtu nekādu sakaru ar upi. kuŗām tad bijuši savi nosaukumi. Frišbīra Prūsijas vācu valodā vārds „Podromp” nozīmē ūdens paņčku jeb peļķi un arī atvaru upē. ka pirmais esot nāves un otrs dzīvības dievs. Tādēļ arī pie senajiem prūšiem nevaram meklēt tādu nāves dievu. J. sauktu „Antrympus” (1761. bet šāds izskaidrojumus ir atkal par abstraktu. 13. Var jau būt.). ka „Potrimm” ir vecs ciema nosaukums Tilzes tuvumā. kā jau augšā minēts. Par labu ļaužu pārtiku. vēl citus variantus: Patrimpo. kā liekas. ka dievs Potrimpus ir cēlies tikai no pārpratuma. Bertuleitis grib grozīt arī aģendas tekstu un pieņem. Ja nu arī Patollus būtu tāds bijis. Grūnaus. tad tālāka pakaļmeklēšana par Krēmara un Nurķa celšanos ir arī gluži lieka. tad H. Profesors G. kas Pretorija „Padrympus”. Visi vēlākie rakstītāji ir turējušies pie aģendas vārdiem un laikam gan ne bez iemesla. Kādā 1418. 58    . kuŗa tomēr pirmā kārtā ir bijusi mirušo dvēseļu valdniece. Bertuleitis domā. Vienkāršāki gan mums izklausītos. Tā ka S. ka no viena paša Potrimpus vārda sagrozījuma būtu cēlušies šie dažādie dievi. p. kur viņš tās dziesmas dzirdējis. ir nostādījis Patollu un Potrimpu blakus. Ne leišiem. Proterijs. Antrimpus un Potrimpus. Pēc H. ka te būšot bijusi viena pati dievība ar dažādām blakus nozīmēm. „Natrimpe| un citus māžus. kas tomēr būtu neparasta parādība indoeiropiešu mītoloģijā. sauktu „Potrimp” (1764. ka še ir runa par trim dažādiem dieviem: Natrimpu. S. Ja Autrimpus bija Neptūns. 61.iesūtītājs nevarēja uzrādīt. Bertuleitis domā. ka viņa laikos ne nadravieši ne žemaiši vairs neesot pielūguši kādu dievu „Padrympus”. ka senie prūši godājuši „Patollu”. kas nozīmē upes atvaru. Autrimpu un Potrimpu. kādēļ Autrimps un Potrimps gan būs jāatstāj. tad grūti būtu pielaist. bet gan „Autrympus” un „Potrympus” būtu tulkojami par romiešu Kastoru un Pollūku. nav bijis nekāda tipiska nāves dieva. gada dokumenā ir teikts. Tā pati vārdnīca vēl liecina. Laikrakstā „Gelehrte Beyträge” mēs sastopam latviešu gaismas un zvaigžņu dievu. ka „Awtrympus” un augšā minētais „Awschawtz” esot bijuši seno sūdaviešu dievi. Septiņpadsmitā gadu simteņa beidzamā pusē raksta M. Gerulis vēl aizrāda. kādēļ Antrimpus būtu cēlies no pārpratuma. Vairākkārt minētās 1530. H. bet nevaram tomēr līdz ar H. Bertuleiti apgalvot. gada aģendas desmit prūšu dievu starpā sastopam vārdus „Autrympus” (Awtrympus) un „Potrympus”. a u un p o prūšu valodā tiek bieži lietoti. ne arī latviešiem. kuŗš savukārt nebūs šķiŗams no Frišbīra „Podromp”. piektā un sestā dieva izskaidrojumi būtu pavisam sajukuši. kur mēs viņam pavisam vairs nevaram sekot. kādēļ kāds tipisks dzīvības dievs būtu mītoloģijā izņēmums. tad tomēr nav mums pamata nostādīt tam blakus kādu dzīvības dievu. un ūdens dievu. Grūnaus runā par trim lielākiem prūšu dieviem: „Patollo. ka piedēkļi n a. H. izņemot Veļu māti.

Tādos apstākļos mīlestības dievībai nav vietas. p. Antrimpus Stenderam ir jūras dievs.p. šim nolūkam nederēja. kuŗš izdevis lielu biezu grāmatu par leišu mītoloģiju (Mitologia Litewska. Stenders šeit nav turējies pie Langes vārdiem. kā jau teikts. nedz arī vērojamā seno baltu mītoloģijā. tad latviešu rakstniecībā pēdējie tomēr nevarēja galīgi nodibināties. kamēr leišu „geda” (kauns) ir atkal sieviešu kārtas. Bet nu Milda (Milda. itin kā Trimpus apakšnieks. mēs atkal nezinām. Wilno 1835). Tā tad visa fantazija par Mildu sastāv tikai no pretrunu ziņām. Pie pirmatnīgām tautām paši tēvi apprecināja savus bērnus un jaunu ļaužu mīlestība nesaskanēja ar tēvu neaprobežoto varu. bet Potrimpus upju un ezeru dievs. ne tautas tradicijās. kas „Potrimps”. leišu un latviešu rakstniekiem. Bet vislielākās jukas par baltu tautu mītoloģiju iesākās ar poļu vēsturnieku Teodoru Narbutu. Caunus. Visderīgākais te nu bija latviešu vārds „kauns”. Var arī viegli izskaidrot. Turpretī mīlestības dievību. sagrozīdams leišu izteikumu: „per amžius”. Kūma. Trimpus un citiem dieviem.) ir teikts. kuŗus visvairāk Lange un Stenders no pārprašanas ievietojuši latviešu mītoloģijā. kam ir sakars ar mīlestību. Sieviešu kārtas vārdi.). 59    . kāds baltu valodās nebūt nav sastopams. t. Kaunos) iedzīvotāju (91. No šiem jauniem dieviem pie latviešiem visvairāk ir pazīstama mīlestības dieviete Milda. Pie ķīniešiem tēvi pat tīšām meklē saprecināt tādus pāŗus. Turklāt Milda ar Kauni ir tik līdzīgi grieķu-romiešu Afrodītei jeb Venērai ar Erosu jeb Amoru. Bet tā kā jau Manharts stingri uzstājās pret Narbuta leišu dieviem. Bez vācu starpniecības ž nebūtu pārvērsts par š. Šāda Narbuta rīkošanās ir noderējusi par priekšzīmi arī dažiem poļu. kas Ausekļa rakstos izvērties par jūras dievu Atrimpu. Šo fantaziju vēl pabalstījušas tās iedomas. Latvieši ar šo dievu ir iepazinušies caur vācu rakstiem un pārgrozījuši to par visaugstāko dievu Pramšānu. grieķ. Likteņa dievību T. bet nevis pie senajiem baltiem. die Milde) ir vecs vācu krustāms vārds. tā tad bija jāmeklē vienkāršs vīriešu kārtas vārds. Pieņemot Mildu par īstu baltu tautu dievieti.). kā Kaunis iekļuvis Amora vietā. kā viņa būtu izšķīrusies no otras mīlestības dievietes Līgas. bet pats ir meklējis ziņas pie Maļecka. 1. it kā Kupīdinu senie romieši būtu saukuši „Caunius”. Narbuts ir sagrozījis visas vecās ziņas pēc sava prāta un vēl pats tīšām pielicis visādas lietas klāt. ne chronikās. jo pēc viņu uzskatiem no jaunu ļaužu mīlestības ceļoties tikai nelaimīgas laulības. p. Tā nu esam apskatījuši visus nedrošos dievus. par Mazāzijas pilsētas Kaunas (lat. Narbuta trešais Romoves dievs ir „Atrimpos”. pie kuŗiem taču vēl pastāvēja pirmatnīgs patriarchāts. kā jau redzējām pie Jupja. kas esot bijusi upju dieva Potrimpa sieva un latviešu Amora Kauņa māte. kuŗām nav pamata ne valodniecībā. varam gan meklēt pie tautām ar augstāku kultūru. 34. Narbuts nosauc „Pramžimas”. Narbuta dievi. Viltojumiem un sagrozījumiem jau allaž grieķu mītoloģija ir noderējusi par paraugu. kur līgavainis ar līgavu viens otru nepazīst. Pie Langes ir „Potrimps” jeb „Patrimpus” latviešu dzērāju dievs. ka „Antrimps” esot laikam tas pats. Pie T. Pirmās rakstu ziņas par šiem dieviem ir meklējamas jau trīs līdz četri simti gadu atpakaļ. 28 T. kā leišu „meilē” un latviešu „mīlestība”. i. Bet turpat tālāku (1764. 1. ka bez šaubām būs izdomāti pēc pēdējo priekšzīmes. par (visu) mūžību.

kā jau minēts. Saules dēls un Pērkona meitas būs arī jāpieskaita pie jaunām un retām dievībām. kā zināms. kamēr pēdējā laikā latviešu mītoloģija tika tēlota par ļoti nabagu. Dievībām tikai sāk līdzināties Nelaime un Ļauna diena.) u. 1. nebūtu izvērties par „Anšlavu” un „Pramžimas” par Pramšānu. 1. Ja turpretī Jupim esot kupla bārda. Nekur īstās tautas tradicijās neatrodam apraksta. Turpretī pilnīgi antropomorfizētus dievus mēs sastopam tikai pie tādām tautām. Saules meitas un Jūras meitas. 1. t. Nekāds izņēmums no šā likuma nav arī augšā minētie Dieva dēli. ir „divi meitas.Narbuts zina arī pastāstīt par Krūmīnes meitu Nijolu. tad tomēr nekur nav runa. kuŗām ir jau bijusi augstāka kultūra. ka še nevar būt īstas. t. Jupis un Ūsiņš tiek nosaukti par dieviem. ka visi dievi ieņemtu vienādu attīstības pakāpi. ne dievietes sugas vārdu nozīmē. Jumja un Jumalas savstarpīgiem sakariem. Senāk. bet ne no paša Narbuta grāmatas.). pāriesim tagad uz vispārīgu pārskatu par latviešu dieviem un viņu izcelšanos. Pie vismazāk attīstītām dievībām ir jāpieskaita Dieva dēli. tieši pārņemts. Pērkona dēli. Ne dēliem tiek kādreiz minēta māte. bija sameklēts liels skaits dažnedažādu latviešu dievu.). Tomēr nav jādomā. Visi šie apšaubāmie nosaukumi ir pārnesti arī latviešu mītoloģijā. Kaŗa dievs viņam ir „Kavas” (12. kas vēl neesot nekādi dievi. Saules un Mēneša. Narbuta „Auszlavis”. Jūras un Laimas kalpones. 60    .) Laima tiek nosaukta par Dieva meitu. Lai gan vienā tautas dziesmā (22. Arī seno krievu dievi nav vēl antropomorfizējušies. Narbuta dievus. ganu dievs „Gonglis” jeb „Gongelis” (110. ne pat noteikta skaitļa. Vissvarīgākais ir še tas fakts ka nav mums itin nekādu ziņu par latviešu dievu ģeneāloģiju. Tā par piemēru. Alunāns.) upju nimfa „Dukņa” (80. gaŗi mati” un Ūsiņam „gaŗas ūsas”. vai dziesmiņa patiešām ir veca un pareizi uzglabājusies. Laima un Jumis ir izskaidrotas tikai par vienkāršām personifikācijām. u. Tikai viltotās jeb sagrozītās tautas tradicijās. bet līdzīgu piemēru un variantu trūkuma dēļ nevaram zināt. ne citu kādu ziņu. Saules meitas. ka tautas valoda nepazīst ne dieva. Pēdējais piemērs. Jupim. ne meitām tēvs. Apskatījuši visus mūsu svarīgākos īstos un neīstos dievus. 29. nedz arī šām līdzīgu ziņu. laikam no latviešu kāviem). ka no šām laulībām būtu cēlies kāds zināms dievs jeb dieviete. skaidri aizrāda uz vācu starpniecību. ir pārnesis pie latviešiem J. 1. Viltotās tautas tradicijās šādas lietas turpretī ir ļoti bieži sastopamas. bet mazāk antropomorfizēta nekā Dievs. 66. Par dievu antropomorfizēšanas nepilnību liecina pa daļai arī tas apstāklis. Mildai ir dēls Kaunis un viens no Pērkona dēliem esot Debesskalis. p. Vecos rakstos un īstās tautas tradicijās turpretī nav ne šo. pr. uguns dieviete „Praurime” (38. kā: Pērkons. Lai gan ir uzglabājušās liecības par Debess tēva un Zemes mātes.) un „Dugna” (83. Bet nu no šādām personifikācijām ir taču cēlušies visi dievi. Tā tad pilnīgi antropomorfizētu dievu nevaram arī meklēt pie latviešiem. Dievu izskats un īpašības. gluži kā pazīstamajā grieķu teikā (63. tad tūliņ redzam. Rasa un Liesma”. kuŗu nolaupījis apakšzemes zemes dievs Paklus. 1. kā jau teikts. vismaz vecas tautas tradicijās. kā zināms. kā šie dievi izskatījušies. no kuŗām mēs atkal nezinām ne vārdu. Šiem dēliem un meitām mēs nezinām nekādu vārdu. Laima ir vairāk noteikta nekā Jumis. Pat īstas dievības. kā redzējām.

Gandrīz katrai pagānu tautai ir bijuši tādi tēli un baltu tautas še nevar būt nekāds izņēmums. Jānis. bet katrai tautai ir tomēr savādi dievu nosaukumi. No cilvēkiem ar pārdabīgiem spēkiem tikai burtnieki. ka par tempļiem tiek sauktas arī vispārīgi svētas vietas bez kādām ēkām. 30. Romove un viņas dievi. (leišu Auszra). ka visu triju baltu tautu mītoloģija. nav mums droši zināms. Latviešu mītoloģijā mēs redzam. ne arī dievu tēlu. Tomēr izrādās. ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. ka šie tēli bijuši kādi ievērojami mākslas darbi. Laima. Jumis. ne par dievu tēliem. Jau augšā ir aizrādīts. kuŗi visi gan laikam jau būs attiecināmi uz indoeiropiešu pirmtautu. Tā iemesla dēļ daži pētītāji ir pārliecināti. Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus. pr. Visām trim tautām kopīgi ir tikai Dievs (leišu Dievas. un jādomā vēl Dieva dēli un Saules meitas. māliem un pat no akmeņiem. šad un tad tiek pieminēti arī tempļi (templa) un dievu tēli (idola). Tikpat vienkārši ir izskaidrojams no krieviem aizņemtais Ūsiņš un no vāciešiem aizņemtais pūķis. ir ļoti līdzīga. prūšu Deivas) un Pērkons (leišu Pērkunas. Tikai nav mums jādomā. Zemes māte. kur nekad nav stāvējušas kristīgas baznīcas. Pērkons. kuŗas leiši nesauc par mātēm. Pie mītoloģijas pētīšanas liela nozīme pieder arī pašiem dievu vārdiem. Tā tad arī mītoloģija līdz ar valodniecību un vēsturi apstiprina to faktu. Tenis un citi. kā jau minēts. jo dzirnkaļi. ka no katoļu tradicijām ir cēlušies Māŗa. ka leišiem un latviešiem ir tomēr pagānu laikos bijuši savi tempļi. ka no trijām baltu tautām vispirms atšķīrušies prūši. Tādēļ ir jādomā. ka visiem senajiem dieviem ir gluži vienkārši un viegli saprotami nosaukumi. no kuŗiem ir vēl pilnīgi līdzīgi sekošie dievu nosaukumi: Laima jeb Laime (arī leitiski Laima jeb Laime). un Austra. 61    . tā tad paši par sevi vien nevar liecināt par baltu tautu mītoloģijas tuvu radniecību. bijuši laikam pie visām trim baltu tautām ar līdzīgiem nosaukumiem. kamēr latvieši ar leišiem vēl dzīvojuši ilgāku laiku kopā. ka ar leišiem mums vēl ir kopīgi vilkati. kā 700 gadu laikā. Es še vēl nepieminu Žemīnas (Žemyna. ne arī par prūšu vārdiem. Krēmars. kur ir runa par baltu tautu dieviem. Šādā veidā uzrakstītus viņus nevaram turēt ne par latviešu. ne par leišu. Patiesībā nav mums pietiekoša iemesla šaubīties ne par tempļiem. t. Tā kā nu vēl prūši ir tuvāku rada leišiem nekā latviešiem. Vai prūšu pavārds „Layme” arī būtu nozīmējis likteņa dievību. no kuŗiem mēs pazīstam tikai vārdus. tad gan mums ir vēl mazāk tiesības pārnest seno prūšu dievus uz latviešu mītoloģiju. tāpat arī Lazdonas un Birzuļa. Bērstūķis. Zemes māte) un Velionas (Veļu mātes). Tāpat augšā ir minēts. Tuvāki mums tomēr stāv leišu dievi. Par leišiem ir mums droši zināms. Puškaitis un citi. kas pagatavoja dzirnavu akmeņus. prūšu Percunis). lai viņi arī būtu bijuši gluži vienkāršas būdiņas. Turpretī pavisam svešādi izklausās mūsu ausim Pergrubris. Mārkupols. Nav arī nekāds brīnums. raganas un laumes. kā: Dievs jeb Debess tēvs. Cēlis. ka baltu tautas neesot pazinušas ne tempļu. varēja arī iztaisīt akmeņa tēlus. Juris. Miķēlis. t. Tāpat arī dievu tēlus daudzina dažādi raksti par vairāk gadu simteņiem. ka šie tēli nav uzglabājušies. Ceroklis. Dēkla u. un chroniku „idola” nozīmējot tikai pašus iedomātus dievus.Chronikās. Veicgantis. Austra. Tēli varēja būt taisīti no koka. vispārīgi ņemot. Nav arī šaubu. jo viņus vajāja muižnieki un garīdznieki ne mazāk.

Ozolā esot bijuši triju dievu tēli: „Patollo. ka visām baltu tautām bijusi viena valdība un viena ticība. Zinātne vēl nav sacījusi sava gala vārdu. Jādomā. ka. Dusburgs būtu kādas lietas tīšām izdomājis. sauktu Prūsijas vācu izloksnē „Kriwūle” un leišu valodā „krivūle” no leišu vārda „kreivas” (sal. Mieržinskis ir aizrādījis. vai „Criwe” ir īpašvārds jeb sugas vārds. kungiem un visas tautas”. ka par visām baltu tautām būtu valdījis viens pats valdnieks. — kur dzīvoja kāds saukts Krive (Criwe). Pirmās un drošākās ziņas par šo svētnīcu mums pasniedz vācu ordeņa priesteris Pēteris Dusburgs 14. Jaunākie pētnieki turpretī aizrāda. — vārdu dabūjusi no Romas. ka nav mums itin nekādu liecību. Tur mēs lasām ne vien par leišu kaŗiem pret latviešiem un prūšiem. ka viņu cienīja arī radu tautas kaimiņos. Tikai pielīdzinādams šādu burtnieku pāvestam Romā. kā jau augšā minēts. P. jo viņš it kā pāvests valdīja par visu savu ticīgo draudzi. Grūnaus 16. jo nav taču vēl pierādīts. Dusburgs varēja gluži netīšām pārspīlēt kriva polītisko varu. Vai tiešām Patolls. kuŗu cienīja kā pāvestu. Grūnaus ar zināmu nolūku ir pielīdzinājis Romoves krivu pāvestam Romā. Viņam bija tik liela vara.Pēc tā nu varēsim arī apskatīt. Profesors A. iedami par šo neticīgo ļaužu robežām. gadu simteņa sākumā. Pat P. bija kāda vieta saukta Romove (Romow). Dusburga „Criwe” esot drīzāki īpašvārds nekā sugas vārds. saviesīga sapulce. piemin vēl. Prūsijas vācu vārds „Krawā” jeb „Krawol”. Daži sīkumi šajos aprakstos saskan gluži vārdu pa vārdam. Grūnava ziņām un pieņēma. gadu simtenī jau zina sīki jo sīki pastāstīt. Šis krivu krivs esot bijis pilnīgi prūšu. kuŗam bijuši padoti citi krivi un visādu šķiru priesteŗi. Turpretī S. Kā slaveni Sibirijas šamani ir pazīstami apgabalos par vairāk simtu verstēm. bet arī leiši un citas Livonijas tautas. Jau augšā ir aizrādīts. gadu simteņa pirmā pusē. prūši) vidū. šādos apstākļos nevar būt ne runa. Paliek tik vēl nenoskaidroti trīs Romoves augstākie dievi. i. ka kādi trīs dievi pie baltu tautām būtu augstāki par citiem. ka Romoves slavenais burtnieks jeb krivs. tiek savukārt atvasināts no augšējās krivūles. kas degusi pie liela ozola. leišu un latviešu valdnieks. ka ne vien viņš pats jeb kāds viņa radinieks. kāds sakars latviešiem varētu būt bijis ar seno prūšu Romovi. Romovē esot uzturēta mūžīga uguns. Ziņneša kūju. tad nav nekāds brīnums. tā ka viņa pavēlēm klausīja ne vien minētās ciltis. Indriķa chronika un Rīmju chronika. Bet ar to vēl nebūt nav teikts. tika ar lielāko godbijību saņemti no valdniekiem. tā tas varēja būt arī ar Romoves krivu. gadu simtenī. un viņus cienī arī kaimiņu tautas. līks. Senākie pētītāji nešaubījās par šām S. gadu simtenī. kuŗš atkal savukārt esot ņemts no skandinavu Eddas. tas ir Nadravā. Lai nu arī šis „Criwe” būtu bijis tikai īpašvārds. 62    . Perkuno”. bet arī par Livonijas un Lietavas cilšu savstarpīgiem nemieriem. nepazīst nekādas kriva varas par Lietavu un Livoniju. Pēc viņa stāstiem Romovē valdījis krivu krivs. ka viņu cienījušas arī Lietavas un Livonijas ciltis. Šīs vienkāršās ziņas nu lieliski paplašina un izpušķo Prūsijas dominikāņu mūks Simons Grūnaus 16. kuŗas ir sarakstītas jau 13. ka arī P. Viņa vēsturē mēs lasām: „šīs māņticīgās tautas (t. ka S. krieviski „кривой). ka krivukrivs valdījis kā pāvests par visām baltu tautām. kas zaļojis vasaru un ziemu. būs nodarbojies arī ar zīlēšanu un slimību dziedēšanu. atkal poliski „krzywy”. prutheni. bet nebūs bijis nekāds priesteris tagadējā vārda nozīmē. Ja krivam bija liela slava pie senajiem prūšiem. Patrimpe. Dusburgs 14. Potrimps un Pērkons bijuši trīs augstākie baltu tautu dievi? Pēc augšējā apraksta mēs redzējām. tomēr nav jāšaubās. bet arī viņa sūtnis ar savu kūju jeb citu zināmu zīmi. uzsvērdams kriva nozīmi pie prūšiem. ka Romoves pastāvīgi zaļais ozols ir aizņemts no Upsalas svētā koka apraksta. ka krivs tiešām valdījis par visām baltu tautām. arī prūšu vēsturē neesot nekādu drošu liecību par kriva darbību un viņas nozīmi. ka Romoves burtnieki bijuši izslavēti plašā apgabalā.

velniem. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti. Romoves nosaukumu. H. 31. Daudzos vārdos ir arī manāma jaunāku laiku fantazija. tad šiem dieviem nevaram piešķirt nekādas nopietnas nozīmes. Kas zīmējas uz vecākiem rakstiem par baltu tautu mītoloģiju. Ļoti dabīgi ir apdziedāta seno latviešu izturēšanās pret dieviem sekošā dziesmiņā: „Kad es gāju jūriņā. ka S. Pūt. bet mēs jau redzējām. Drīzāk mēs še varam gaidīt ēšanu. Šādi vārdi izklausās ļoti šaubīgi. kādēļ nav še tik viegli sameklējami pašu latviešu senie māņi. izteikta modernā valodā. tomēr seno laiku sacerējumu tur ir gauži maz. cik tālu ir grēkojuši uzrakstītāji un pie reizes arī paši teicēji. gan domā. Tā tad nav mums arī iemesla meklēt šādas nopietnas ceremonijas pie senajiem prūšiem. tad gan to starpā nebūtu ieviesies Patolls. dejas un jautras dziesmas nekā svinīgas lūgšanas un nopietnu klusumu. kamēr senās dievības ir tikai retumis sastopamas. daži valodnieki grib atvasināt no īpašības vārda „rāms”. burvjiem. bet trūkst tur tālāku liecību par dievu nozīmi. Pasakas nav arī uzrakstītas īstā un vienkāršā tautas valodā. Materiālu mītoloģijai tur nav daudz un tie paši paģēr rūpīgas kritikas. Pa lielākai daļai tur sastopam garīgas lietas kļūdainā latviešu valodā.Tālāku mēs zinām. kā zināms. ka svarīgākās un kopīgās triju baltu tautu dievības bijušas tikai Dievs jeb Debess tēvs un Pērkons. 30780. Kad izgāju maliņā. Tikai retumis tur atrodam seno laiku domas un tekošu tautas valodu. Paliek vēl kāds vārds ko teikt par tautas tradiciju nozīmi mītoloģijas pētīšanā. Daudz vairāk materiālu par mītoloģiju atrodam teikās un pasakās. Tā kā nu trīs Romoves dievus pazīst tikai vēl S. Neretis pasakās ir runa par 63    . Dažādi nedroši vārdi ir gan bagāti ar dievu nosaukumiem. kuŗš ir laidis tautās daudz melu ziņas. Lai gan pūšamos vārdus daži rakstnieki tura par visvecākām tautas tradicijām. kuŗiem tad gluži vienkārši pielicis vēl no sevis trešo Pērkunu klāt. ka šāds izskaidrojums ir par daudz mākslots. Bertuleitis. bet arī šeit parasti tikai par Dievu. ka Patolls un Potrimps nozīmējot dzīvības un nāves dievus. ļauniem gariem. kā jau augšā minēts. nekā no cienības un godbijības. Jūriņ’ mana māmulīte. leitiski „romus”. lai gan prūšu valodā līdzīgs vārds nav sastopams. Drīzāk ir jādomā. dzeršanu. Grūnaus būs pazinis vecā dokumenta „Patollu” un „Natrimpe”. jūriņa. Ja arī pie prūšiem pēc kristīgās trīsvienības priekšzīmes būtu attīstījušies trīs augstākie dievi. Turklāt lielākā daļa pasaku ir visu kultūras tautu kopīgs īpašums. pakaļā. kas vēlāku samainījās ar kristīgas ticības Pikulu jeb Velnu. tomēr viņu nevaram attiecināt uz kādu svētsvinīgu klusumu pie ziedošanas cermonijām. Tādas svētsvinīgas nopietnības nebija pat seno grieķu svētnīcās un nav arī vēl tagad ķīniešu tempļos. Pūšamos vārdus varam visvairāk izmantot tikai salīdzināšanai ar citām ziņām par mītoloģiju. raganām. tad tādi jau ir augšā apskatīti. Jā arī šāds izskaidrojums būtu pareizs. Ziedošana pie pirmatnīgām tautām tiek arvien izdarīta vairāk no bailēm un pēc veca ieraduma. pūķi. Grūnaus. kuŗiem Pērkons noderētu par trešo biedru. kādēļ nav vairs zināms. 1. aizrādīdami uz svētās birzes klusumu. vilkatiem.

Arī tās pilnīgi pārvalda jaunāki materiāli. bet pēdējā ir stipri sagrozīta pēc jaunāku laiku rakstiem un kaimiņu tautu māņiem. Tikai tautas dziesmās mēs vēl sastopam seno indoeiropiešu mītus par Dieva dēliem un Saules meitām un pazīstamās debess kāzas. t. mēs gan atrodam daudz vairāk ziņas pasakās. kas ir dialektu vārdi. „bāŗa bērnus sildīdama”. kā jau augšā minēts.. kā: sauli. 40. 32. Pēc V. Manharta priekšzīmes arvien vēl mūsu tautas dziesmās tiek meklēti visādi simboli. Par ļauniem gariem un citām līdzīgām lietām. kā zināms. ka pasakās ir ļoti daudz mītoloģijas vielas. kādēļ viņš itin visur meklē un atrod veļus. Visas pasakas pēc viņa domām ir cēlušās no veļiem. Daudz pasaku uzrakstītāji ir iemīlējuša šaubīgos „rūķus” un „nāras”. bet arī ne mazumu grēkots. Neskatoties uz visiem šādiem trūkumiem. Dēklu. Citā pasakā sastopam raganas kopā ar „laumēm” un „spīganām”. Ļoti svarīgas ziņas par seno latviešu ticību mēs atrodam māņos un ierašās.. bet svarīgākos no tiem varam še tomēr visus sameklēt. Lai gan Māŗu pūšamie vārdi daudzina samērā biežāki nekā tautas dziesmas. pērkonu. p. Vienīgi tik tautas dziesmas daudzina trīs likteņa dievības: Laimu. Manharts. Z. bet gan par kādām mītiskām būtnēm pie debess velves.dieviem” un „dievietēm”. bet lai nu mēs varētu kritiski izturēties pret šām pasaku ziņām un izmeklēt no tām vecus un īstus latviešu māņus. izņemot tikai tautas dziesmas. Kā mūsu tautas dziesmas ir mītoloģijai izmantojamas. Līdzīgi Manhartam arī Andželo de Gubernatis meklē pasaku zvēros visādas dabas parādības pie debesīm. mākoņus u. Šādus materiālus tad nu mūsu Lerchis-Puškaitis ir lūkojis kārtot un izskaidrot uz gluži nepareiziem pamatiem. Ja mēs gribam šķirt Dievu no Pērkona un Zemes māti no Veļu mātes tad mums atkal ir jāgriežas pie tautas dziesmām.). tad še neesot vis runa par bāŗa bērniem.. Turēdams turklāt katru pasaku par pašu latviešu ražojumu. pasakas satur tomēr daudz drošu materiālu par latviešu mītoloģiju. Vēlāku. viņas ir uzglabājušas vecākas un skaidrākas ziņas par seno latviešu dieviem un citiem māņiem. Pēdējais ir vēl vairāk aizrāvies no vienpusīgas teōrijas nekā pirmais. Kalniņš. Nevaram gan žēloties. arī pats Manharts ir atsacījies no saviem simboliem. t. kā zināms. pr. atstāstīdams paša Manharta slavas laikā viņa rakstu „Die lettischen Sonnenmythen” tomēr nav baidījies izteikt šaubas par šādu tautas dziesmu tulkošanu (R. par to ir gan daudz rakstīts. tad mums atkal ir jāņem tautas dziesmas palīgā. Arī mītoloģijas jautājumos mums ir jādod priekšroka tautas dziesmām. Kārtu un lielāko daļu no patronēm jeb mātēm mēs neatrodam nekādās citās tradicijās. Turklāt vēl jārēķina kādi tīši grozījumi no uzrakstītājiem un izdomājumi no dažiem viltotājiem. 1. ka pasakās būtu pārāk daudz viltotu dievu. B. Tā tad pašu seno latviešu uzskati ir tikai ar lielu uzmanību izlobāmi no māņiem un ierašām. Nevar liegt. kas atgādina ļoti senu laiku uzskatus. kas pie mums ir ieplūduši no rietumu Eiropas. viņš arī visu izskaidro pēc latviešu uzskatiem. un 41. L. V. K. 1. tautas dziesmu jūru izskaidroja par debess velvi un Daugavu par atmosfairu. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā. tomēr šī pūšamo vārdu Māŗa stāv daudz tuvāku svēto rakstu jumpravai Marijai. Rakstu Krājums. 37. 64    . bet šādas tradicijas ir vēl līdz šim maz krātas un kārtotas. Ja saulīte kavējas. Dēklu un Kārtu. K. bet daži mūsu rakstnieki turpretī vēl tagad meklē šādus simbolus tautas tradicijās. Meldijas un pantmēra sargātas.

kādēļ dzejiskā valodā varēja pie reizas arī abas samaisīt. kas kā zināms. Neskaitāmās tautas dziesmās sastopam pamata domas: nāvei nav nekādas varas par mīlestību” (ibid. Laižos pati upītē Raudavīšu pulciņā.Tikpat nelaimīga ir otra vienpusīgā teōrija. p. Tā nu arī Daugava neesot vis upe. Daugava nav nekas cits kā upe Daugava. kur mirušie sarunājas ar dzīvajiem . vajaga būt arī bagātākai un labākai. Psychologie der Volksdichtung. kā pati „viņa saule” jeb „Saules mātes aploks”. Šādai kungu zemei. (O. lai arī tiem tiek pielīdzinātas slīkušu cilvēku dvēseles. Gluži tāds pats dvēseļu mājoklis esot jūra. Tautas dzejā valda ticība. Tautas dziesmu „Vāczeme” ir gluži vienkārši vāciešu jeb kungu zeme. Bet nu mūsu animisti ir izdomājuši. p. Tā tad arī tautas dziesmu Vāczeme ir gluži vienkārši Vāczeme jeb Vācija. ka arī ceļu uz „viņu sauli” domājas caur šo „Vāczemi”..). 205. Bet nu pastāvīgi daudzināti miroņi ar viņu mājas vietām nevar saskanēt ar to optimisko pasaules uzskatu. nekā paša dziedātāja tēvu zemei. tā viņi savienojas auga veidā un negrib vairs šķirties. un kā viņi kā cilvēki stāvēja viens otram tuvu..tur nevajaga trūkt arī dvēseļu. gan nebūs bijuši Vācijā un no viņiem arī nevaram paģērēt kādu drošu liecību par Vācijas robežām. Böckel. 200. kuŗiem nav kopīga kapa. Tā tad ir gluži dabīgi. 13234. O. ka mirušie kapā dzīvo tālāk. tā viņa nepazīst arī nāves. kas sacerējuši mūsu tautas dziesmas. Sekošā dziesmiņā „raudavīte” jau bez šaubām tiek turēta par dvēseli. nedz atmosfaira. zināms. „Kas virs zemes ir netaisni šķirti. tie sastopas atkal nāvē jaunā veidā un jaunā dzīvībā. kā Manharts gribējis izskaidrot. Visas tādas lietas tik labi saskan ar tautas dzejas dabīgo un veselīgo optimismu un nebūt nav turamas par miroņu kulta pesimistiskiem simboliem. bet gan „viņa saule” jeb dvēseļu mājoklis. Bökelis raksta: „Kā tautas dzeja necienī sajēgumu „nekas” un „nekad”. 65    . Bet nu arī saulīte noiedama iet pār jūru uz vakariem un pēc ļaužu domām laikam gan caur „Vāczemi”. tad. Kā tā melna netecēs. kā jau augšā minēts. kamēr raudaves un gaigalas ir un paliek ūdens putni.). II. kur piemītot mūsu senču dvēseles. 1. valda visās tautas tradicijās. Ja tad nu gandrīz vai visā pasaulē tiek meklēta tikai kapsēta. 30710. Ne brālīša līgaviņa. Mirušu ļaužu dvēseles tad nu arī tiek meklētas ne vien dažādos dzīvniekos. Pie visām tautām ir sastopamas neskaitāmas tautas dziesmas. Tādā pašā ceļā tiek iztulkota sekošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā. Iemīlējušies. ka „Vāczeme” patiešām neesot nekas cits. Tādēļ arī mūsu tautas dziesmas daudzina rozi jeb liepu uz jaunu cilvēku kapiem un viņu nāvi pielīdzina kāzām. 1. uz kurieni brauc parasti pa jūru. Tautas dzejnieki. Pilna dārgu dvēselīšu. pa kuŗu. Tādas pašas dvēseles esot atkal „jūŗas gaigaliņas”. zināms. dažreiz peld Veļu māte. bet arī puķēs un kokos.. Labāk upes raudavīte. it kā tautas dziesmās un māņos būtu runa tikai par senču dvēselēm. uzceļas kā koki un puķes. Slīkušie dzīvo tālāk starp „upes raudavītēm” jeb „jūras gaigaliņām”. izd.

Miglas m. Viņa sākumi ir mums droši vien jāmeklē tālākā aizvēsturē. jo puķu cienīšana nav meklējama pie primitīvām tautām. Kaŗa m. jo pie senajiem baltiem kā indoeiropiešu cilts zara nebūs meklējama mātes fīliācija. 26127. lībiešos un latviešos. bet arī ar citu indoeiropiešu tautu mītiem. leišiem un prūšiem. Nevaram arī sacīt.33. t.). ka ap Kristus laikiem lielāko Vidzemes daļu. (29835. Neviens rakstnieks. cik man zināms. Matronu jeb māšu kults. Miežu m. Bangu māti (30865). (29087. Vēja mātes un Rauga mātes vietā ir sastopami pie leišiem. Pēc vispār pazīstamu matronu priekšzīmes. Bet nu somu mītoloģijas pētītāji domā. kas var būt uzrakstītas tikai pēc citu matronu priekšzīmes. 31363 v. Meža māte. Latviešu Zemes mātes. 27904. Minētais māšu kults latviešu mītoloģijā ir jauna parādība. kas nesaskan ne vien ar leišu un prūšu mītoloģiju. Tā kā pie mūsu radu tautām. Varam vērot. Miega m. (19725). 34119. ka arī pie igauņiem šīs mātes izrādoties par samērā jaunu parādību. Bet ir mums arī. šādā ceļā tad nu viegli būtu izskaidrojama šī jaunā parādība latviešu un igauņu mītoloģijā. 6 v. (29087). Zemes māte. Jūras māte. Veļu māte. ka latviešu māšu vietā arvien būtu atrodami līdzīgi leišu „paši”. 66    . Kapa m. Ūdens māti (Vee-ema) un Maura māti (Muru-ema). Ļekatu māti (tikai māņos) un citas tām līdzīgas. (4124. bet ne viena. Mēŗa m. tad minētā parādība ir turama par sevišķu latviešu mītoloģijas īpašību. tautas dzejnieki varēja piedzejot ari kādas jaunas klāt. kā: Vēja māte. Pēc visa tā nu būtu jāpieņem. Jūras māti (Mere-ema).. Vejopatis un Raugopatis. 3184). kamēr līdzīgu latviešu māšu ir vairāk par četradesmit. Tā tad matronu kulta sākumi mums ir jāmeklē pie Vidzemes seniedzīvotājiem. Tikai par ilgiem gadu simteņiem viņi būs pamazām pārgājuši igauņos. Pēc vecām vēstures ziņām līdzīgs matronu kults vēl pastāvējis pie senajiem galiešiem un ģermāņiem. kā jau minēts. kuŗa gan atgādina augšā minēto Ziedu māti. (6724). (4124). 29181). Ziedu māti (28253). Uguns māte u. (457. Baski. Tā ir ievērojama starpība starp leišu un latviešu mītoloģiju. 26117—8.). Tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekādā ziņā nevarēja celties jaunākos laikos. ja arī ne visu Vidzemi. (2864). ne otra nav plašāki pazīstama un nevar būt arī visai veca. ka mēs šīs mātes esam aizņēmušies no sāmu cilts lībiešiem un igauņiem. pr. Mēslu māte. tā tad „paši” jeb tēvi. kas saskan ar latviešu mātēm. Žemepatis. vēl tagad savās ierašās ir uzglabājuši atmiņas par senāko mātes nozīmi dzimtā. ka šāda mātes fīliācija bijusi pie senajiem piktiem tagadējā Anglijā un pie ibēriešiem uz Francijas un Spānijas robežām. Vēsture liecina. Vispirms nu varētu domāt.). Piena māte. kuŗas parasti tiktu sauktas par mātēm. kur tuvākā radniecība rēķināta pēc mātes. Rūšu m. apdzīvoja šie aborīgini. nav tādu dieviešu. 34141. Laukopatis jeb Laukosargas. un līdz ar jaunām valodas savādībām būs ieviesies pie mums arī šis matronu kults. No šiem „pašiem”. vēl nav lūkojis izskaidrot. Nakts m. 34043. Te vēl varam pieminēt tikai Stendera uzrakstīto Puķu māti. Lapu m. kā jau minēts. Latviešu valoda būs atdalījusies no leišu valodas visvairāk laikam gan zem seno sāmu un Vidzemes aborīginu iespaida. Patiešām pie igauņiem arī sastopam Vēja māti (Tuule-ema). Joda m. (13604. nevis pēc tēva. kādēļ starp mūsu dievībām ir daudz vairāk māšu nekā tēvu. vismaz ar mātes fīliāciju. Krūmu m. man ir pazīstami tikai minētie četri. Pie tādām es gribētu pieskaitīt Naudas māti (11031. kuŗus tura par ibēriešu pēcnākamiem. pie kuŗiem pēc jaunāko zinātnieku domām šis kults esot cēlies no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarchālu dzimtas iekārtu. 1). Lauka mātes. No šādām matronām līdz šim vēl nav pārrunātas sekošas: Briežu māte (1335). ka arī pie latviešiem šis māšu jeb matronu kults būs pārnācis no kādas svešas tautas. kādas šaubīgas mātes pie veciem rakstniekiem.

Senākos laikos nemaz nebija tik viegli šo dienu novērot un nekādi senlaiku svētki šai dienā nav pierādīti. Agrākie rakstnieki meklēja vispirms tikai pēc kāda pagānu dieva. 1.). Viņi svinēti visvairāk pavasarī. ka senāk svinēti trīs lieli svētki. Jāņa diena gan pēc laika. No vairāk indoeiropiešu tautām ir uzglabājušās vecas ziņas.). (27536. Otri tādi senlaiku svētki pie latviešiem būs bijuši Jāņi.—15. lai gan viņa vēl neizšķiŗ visa jautājuma. un daži labi sīkumi Jāņu svinēšanā būs pārnākuši pie latviešiem no krieviem un vāciešiem līdz ar kristīgu ticību (skat. Bet kad un kādi gan bijuši šie senie svētki ? Agrāk domāja. ka senie līgojamie svētki būtu svinēti pavasarī gaŗākajā dienā. ka lielākie svētki bijuši ziemas un vasaras sākumā. K. Burne. Pēdējā laikā šis izskaidrojums pierādījuma trūkuma dēļ ir jau atmests. Visu to ievērojot. Tautas māņi vēl daudzina kādu Rīšu māti. 1. (30653) un Ziemeļa m. ka veļu svētki rudenī ir ļoti veca ieraša gandrīz visā vecā pasaulē. ka „var pierādīt lielus miroņu svētkus plašā saskaņā gandrīz pie visām indoeiropiešu tautām gada ziemas pusē” (Reallexikon. ka veļu mielošana pie latviešiem esot maisījums no katoļu un pagānu ierašām. Tiek pieņemts. (31724). B. 1.(27528). 243. Lai gan par Jāņu svinēšanu ir daudz vairāk rakstīts nekā par citiem visiem latviešu svētkiem. Izsauciens „līgo” nozīmējot gluži vienkārši saules līgošanu jeb lēkšanu. 1. Tad atkal tika gandrīz jau vispārīgi pieņemts. ka Jāņa diena jeb zāļu diena esot bijusi seno latviešu vasaras svētki. p. Šrāders raksta. The handbook of folklore. Tuva sakarā ar mītoloģiju stāv arī dažādu svētku svinēšana. O. ka īstie vasaras svētki bijuši gaŗākā vasaras dienā un ziemas svētki īsākā ziemas dienā. (festum omnium animarum). 3). Bet no otras puses zināms zāļu dienas sakars ar Sauli gan nav noliedzams. kuŗa esot par naktīm vērpusi pie meitu ratiņiem un malusi rokas dzirnaviņas. tomēr šie svētki nav vēl pietiekoši iztirzāti. ir kristīgu svētku diena. Galīgi turpretī gan būs jāatmet tās domas. ka svētkus jau būšot pazinusi pat indoeiropiešu pirmtauta. 1. tomēr veļu svētku sākums rudenī bez šaubām būs meklējams jau no pagānu laikiem. Lai gan Jerns (Hiärn) savā Baltijas vēsturē (37. Trijās tautas dziesmās (33209—33211. jo nav mums par viņiem nekādu tuvāku ziņu. Bet jau 10. ka ļaudis nesot uz kapiem ēdienus un dzērienus.). Svinēšana notikusi pilna mēneša. p. tā kā tautas dziesmas piemin viņas tikai nejaušos gadījumos. bet arī tur trūkst tuvāku aprakstu. Dažas Jāņa dienas ierašas tomēr liekas būt ļoti vecas un var būt mantotas līdz ar citām radu tautām no tālās senatnes. Rakstu krājums. p. Ogu m. retāki jauna mēneša naktīs. jādomā. Āzijā un Afrikā. Z. Tā rakstīja arī par latviešiem. S. Bet jau augšā redzējām. sal. R. rudenī un ziemā. ar ko mielot mirušo dvēseles. Kristīga ticība šo svētku no iesākuma nav atzinusi un pats svētais Augustīns brīnās par to māņticību. ka šāds dievs nav atrasts. Seno laiku svētki. un sakrīt vienā laikā ar rudens ražas beigām. jeb ar gada galu” (C. gan arī pēc nosaukuma. gadu simtenī katoļu baznīca pieņēmusi arī šos miroņu svētkus rudenī un nosaukusi tos par visu dvēseļu svētkiem. Šo dievību darba lauku mēs varam vērot tikai pēc pašiem nosaukumiem. Smilšu m. 980. Augšā minētā angļu grāmatā par etnografiju lasām: „Miroņu gada svētki ir sastopami Eiropā. Šai hipotezei ir bez šaubām daļa patiesības. kuŗam par godu ticis līgots. L. 11. p.) apliecina. Šie svētki stāv zināmā sakarā ar gada laikiem un gada laiku darbiem. kas svinēti Saulei par godu gaŗākajā vasaras dienā. Kaŗa māti gan vēl pazīst Lange (vārdnīcā) un Joda māti Brīvzemnieks (pūšamos vārdos 48. 34. 15. 67    . p.).

) no šiem piemēriem. 32559—60. pie leišiem Saule dej lieldienas sestdienas vakarā. Turklāt īstā līgošana notiek tikai bez saules zāļu dienas naktī. Augšgalieši „līgo” vietā dzied arī „rūtuo” (ruotā) un dažās dziesmās Jānītis mainās ar Sauli (32532. 32865). 32985—8. ka Saule dancojot lieldienas rītā no priekiem par Kristus augšāmcelšanos. lai aug baltas avitiņas” (32749). 33021. stallī. Visas Jāņu ceremonijas zīmējas lielākā vai mazākā mērā uz auglību. 32981. „lai aug viņa kumeliņi” (32694) un mājas māti aplīgo. 8454). 32444. Par Jānīti 68    .21624) ir taisni sacīts. „lai aug govis raibaliņas. iznāk īstā ziedu laikā un pārejā no pavasaŗa darbiem uz vasaras darbiem. 33017. 35495) jeb „Jāņa puķei” (37823. 32973. kur veļi norauj Jāņa naktī papardes ziedu. Pēc pielīdzinājuma Saulei. Uz Saules kultu jau augšā ir aizrādīts. kamēr citos piemēros Saule arī „līgo” (32443. Skopai Jāņa mātei līgotāji uzsauc: „Ja nedosi siera. vai „mirst” (32996). lai gan vispārīgi Saules lomai Jāņa dienā pieder ievērojama vieta. dziesmas vārdiem visvairāk „zied zemīte zilis ziedis” (17608. 32902—9.) un Jāņa sievas „lielu sakti” (32978.). 35445. Jānīti ir atkal mēģināts izskaidrot par veli. kuŗa Jāna vakarā tiek „vesta” (32997—9. kamēr Jānīti parasti sauc par „Dieva dēlu” (32634. un viņa mainās ar Laimu (32542. zālēm. Beidzot Jānīšam tiek vēl daudzināti „zili svārki” (33047. kā: puķēm. Tautas dziesmās Saule vēl mainās ar „Jāņa sievu” jeb „Jāņa māti” (32542. un ar siena pļaušanu sākas ražas ievākšana. bet Jāņu sakaru ar veļu kultu es esmu atradis tikai vienā tautas dziesmā (32408). cf. kas grib ļaudim kaitēt. 33140. Ar auglības svētkiem stāv parasti sakarā arī Saules un fallus kults. kuŗa dažreiz tiek taisni nosaukta par fallu (35691— 5). ozola (Jānītis ir „ozoliņu tērētājs” 32320) un sērmūkšļa zariem. 32672). Arī citur „Jāņa zālei” (35111. 35258.). sal. 32931. mājas tēvam līgotāji liek ozola vaiņagu galvā. Arī Jāņu ugunis kokos un kārtīs laikam būs dedzinātas par aizsardzību pret visu ļaunumu. bet ir mums liecības arī par fallus kultu. Zudušo sievu parasti atrod Pēteŗdienā (32980. Uz to pašu kultu var zīmēties „Jāņa sieva”. Tīrumā. ka Jāņa rītā Saule „rotājas”. 33047. Neretis ir runa par „vienu pašu Jāņa zāli” (32383. 32545. 32387). 32614.) un „melno odzi” (32629. 32990) jeb arī Jāņa rītā saulei lecot (32978. Auglības svētkos darbojas arī burvji. 1. lai aug visa labībiņa” (32552). 35513) ir tāda nozīme. Tādēļ arī „zilgalvītes” vienā dziesmā ir „pirmās Jāņu zāles” (32395) un starp „puķu pušķiem” sauc „zilos” pirmā kārtā (32394). 33009. Uz auglību zīmējas sevišķi divi (33014. Ar rāceņu sēšanu beidzas sējas darbi. 32400. 2). 33156) un maina ar „Dievu” (32532. Pie radu tautām. 33004—6). puķu pušķi un visādas meijas. „pazūd” (32982—90. kūtī. nevis Jāņu rītā jeb pašā dienā. paliks govis ālavīcas” (32459). lai aug mieži. Igauņi domājot. un 34758). lai viņām varētu piešķirt vissvarīgāko nozīmi. 32984. 35008. Jāņa diena. šo „Jāņa zāli” vēl atgādina viens variants par Jānīša „ziliem svārkiem” (sal. Vispirmā kārtā Jāņi ir zemkopības un lopkopības svētki. Šim nolūkam tad arī noder vaiņagi. lai izdotos „labas bites ozolā” (32697) un beidzot vēl „lec kāpostu dārziņā” (32523—4). lai Jānīti varētu turēt par Sauli.). pie bitēm — visur gaida labus augļus. Jānītis arī „iejāj bišu dārziņā” (32517). cf. Bet arī šādu maiņu ir par maz. 32958. 32912. gan arī par „zilzobīti” (32381). kuŗas arī pazīst Saules rotāšanos. kuŗa laikam saukta arī par ziedu dienu (15482). 33046) jeb arī „izgaist” (32980—1). tad tas ir tomēr par maz.) un Saules meitu (33009. Svētki iekrīt ziedu laikā un pats Jānītis „ziedainītis” (33022—33029) stāv allaž sakarā ar zilu krāsu jo t. Viņu sauc gan par „zilgalvīti” (32957). Jāņa ceremonijās Jāņa māte vēl tiek saukta par „kuplu liepu” (32618. raganas un visādi skauģi. 32566). „lai aug rudzi. Bet ja no 927 Jāņa dziesmām tikai nedaudzas aizrāda uz tuviem sakariem starp Jānīti un Sauli. 32967. Pret šiem nu vajaga cīnīties ar visādiem dzīvības un spēka simboliem. piena. pēdējā nezīmējas uz Jāņiem. Pie krieviem Saule rotājas (coлнце играетъ) lieldienas un Pēteŗdienas rītā. Jānītis apjāj laukus.). 32425. dārzā.

Z. tā arī latviešu Jānītis liekas būt vilku valdnieks. Ai. jeb pilnīga atturība. 32509 cf. Vispārīgi fallus kulta svētkos tiek ievērota dzimumu dzīvē vai nu lielāka brīvība. Rakstu krājums. un 28. 660). 34810. kā zināms. Par tādu pašu kārtību liecina vēl daži citi piemēri (34817. 32510. Pie seniem latviešiem zīmējas uz atturību vecā ieraša Jāņa nakti nemaz negulēt (33179—33197). kā redzams. „Lieckio” pie senajiem somiem. puiši. uz to jau ir aizrādījis E.un Jāņa sievu ir laikam arī runa šādā dziesmiņā: „Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja” (32919). kas nozīmē fallu. 69    . 15. puiši. v. Par aizņemšanos liecina ne vien nozīmes vienādība. Glabājat zirgus! Jānītis krūmos. Ka darbības vārds „līgot” ir rada ar leišu „linguoti”. Jānītis nav aizmirsis arī „Dieva suņus” un devis tiem vaļu rīkoties pēc patikšanas. Jāņa zāles tika izlietotas arī nākamības zīlēšanai. sauc arī par Līkona dienu (Līkoni püha). 35650). kādēļ Jāņa naktī nejāj pieguļā un kādēļ tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (Etnografisku rakstu krājums. 35351). Kā pie igauņiem Līkons un Juris valda par vilkiem.). No latviešiem gan laikam būs aizņemts vilku valdnieks „Līkon” pie igauņiem un zāļu un koku dievs. Tie nejāja pieguļā. R. 34980. brāleliņi. 32515. Ziedu svētkiem ir liels svars arī pašā ļaužu dzīvē. 14. Volters. I. Man kaziņu vilks aiznesa Pašā Jāņu vakarā. Lai Krancīša vilks nenesa. Aplīgoju savu Kranci. Citas tautas dziesmas aizrāda arī uz zināmu brīvību šai ziņā (33119. Gudri mani brāleniņi. J. Wiedemann. K. 12814. Šo Trautfetera aizrādījumu ir populārizējis Zariņu Kārlis (Mülleris). bet šādam salīdzinājumam trūkst tuvāku pierādījumu. ka es še no savas puses nevaru pielikt nekā jauna klāt. Trautvetter) raksta Inlandē (1850. 32760. Rīdīs jūsu kumeliņus. Aus dem inneren un äusseren Leben der Ehsten. 33123. kuŗi ir viņa suņi. 32508. Jau kāds Trautfeters (E. Jāņu nakti. 1. p. Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. p. 1. Pašu Jāņu vakariņu Vilks nokoda kumeliņu. 27. 362— 363. C. Tikai līdz Jāņa dienai tika lasītas visādas dziedināmas zāles. 1. ka „līgo” būšot rada ar sanskrita „linggam”. Turklāt Jāņu nakts bija labākais laiks jaunu laužu satiksmei. jo pēc tam visas zāles sākot briest un zaudēt savu spēku. Tā nu arī varam saprast. Jāņa naktī. p. 32502. Jāņu dienu igauņi. L. Jānīts zirgu nojādīja Pieguļnieku meklēdams. Par līgošanu jau ir tik daudz rakstīts.). Vispārīgi igauņi svinējuši Jāņus gandrīz uz matu tāpat kā latvieši (T. Iemaukti rokā. kur neretis notika arī saderināšanās (33078—33134). bet arī līdzīgas skaņas. B.

Visur Juŗa diena ir vismaz senāk bijusi gājēju pārejas laiks uz citu dzīves vietu. Paliek pāri tikai pavasaris. tomēr netrūks tur arī atlieku no seniem pagānu laikiem. lai lopiem labi klātos. somiem un igauņiem. skauģiem un vilkiem. 70    . Vispār pazīstama un laikam arī viena no vecākām ierašām ir „laimes liešana”. kas saskanēja ar viņu dzīves prasībām un dabas apstākļiem. Visas jauna gada ierašas pastāv gandrīz tikai zīlēšanā un nākamības pareģošanā. notiek tikai rudenī jeb pavasarī. Tās pašas jauna gada ceremonijas turpinājuši arī Trijkungu jeb Zvaigznes dienā. Bez šaubām latvieši būs svinējuši arī savu jaunu gadu un proti tādā laikā. Jā cūkgani paglabājuši purna kaulu un vasaru ierakuši cūku ganībā. bet ar vērojumiem vien vēl nebūt nav pierādīta Līgas. 2. kā jau jauni svētki tautas dzīvē. Tagadējie svētki. bet arī pie vāciešiem. Pieguļas māte (pie Bīlenšteina) un personificētā Pieguļa (30091—4. latvieši vārījuši cūkas pusgalvu. Jurī kāvuši gaili un vārījuši olas jeb pentogu. janvārī. tad cūkas mierīgi rakušas zemi un neesot zagušās labībā. Lauku darbu maiņa. Tā tad būtu gluži dabīgi. kā zināms. kad ziemas pārtika ir iztērēta un pārvešanai ir palicis mazāk mantas. 30162) neattiecas uz priekšvēstures laikiem. Kristīgas ticības jauns gads. Juŗa svinēšana ir ne vien līdzīga pie latviešiem un leišiem. kad govis bijušas jāsargā no visāda ļaunuma. Līgāja jeb Līgona eksistence. jo tādai gada dalīšanai nebija nekāda sevišķa pamata. tāpat kā arī igauņi. 20.Pēc šādiem faktiem mums ir tomēr zināms iemesls meklēt pēc kādas pagānu dievības pie seniem latviešiem. Sveču dienā. ievākto lopu barību un pašiem lopiem būtu jāpāriet uz citu dzīves vietu. Tāpat rudenī jaunsgads stāvētu tuvu kopā ar veļu dienām. lai nākamā gadā lietus lītu. krieviem. Teņa dienā. 17. Daudz vecas svētku ierašas gan vēl zīmējas uz senākiem katoļu laikiem. janvāris saukts par Bašķu (no Zebastiāna) dienu. Lai gan dažas Juŗa dienas ceremonijas būs pārnākušas pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. Turpretī par Zemes mātes sakaru ar Juŗa dienu (skat. raganām. Līdz ar to no Jurģa ir sākušies jauni darbi zemkopībā un lopkopībā. Viss tas varētu zīmēties uz senajiem jauna gada jeb pavasaŗa svētkiem. V. Turklāt arājam pavasarī ir jāuzsāk jauni zemes darbi. bet no vecajām pagānu ceremonijām tikai maz kas ir vēl uzglabājies līdz mūsu dienām. kuŗa būtu stāvējusi Jānīša vietā un līdzinātos no vienas puses sanskrita vārdam „linggam” un no otras puses igauņu Līkonam. Vecajos katoļu laikos šai dienā vestas govis arī pie svētīšanas. Citu kādu pierādījumu šeit pavisam nav. Rudens nenoderētu gājējiem. Vakarā notikusi apliešanās ar ūdeni jeb tā sauktā „rumelēšanās”. Šai laikā bijis jāgādā arī par drošību pret burvjiem. jo Juris jeb Jurģis. skandinaviem. Tagadējie svētki pie latviešiem jau visi stāv sakarā ar kristīgu ticību. Šai dienā veci ļaudis vilkuši uz kūts durvīm lietuvēna krustus. nodaļu) mums vēl trūkst tuvāku ziņu. Tas laiks nevarēja būt ne ziemā. Ūsiņš. nedz arī vasarā. nav savienots ar daudz veciem māņiem. Sāksim šo svētku aprakstu ar jaunu gadu. Drīzāk gan „Līkon” un „Lieckio” būs aizņemti gluži vienkārši no izsauciena „līgo”. kaut gan šāda nozīme tautā vairs nav pazīstama. un div ievērojamus svētkus kopā nekur nemēdz svinēt. 35. Kāda zināma latviešu jauna gada jeb pavasaŗa dievība no senajiem pagānu laikiem mums nav pazīstama. ka jauns gads būtu bijis pavasarī un būtu pārgājis uz mūsu laiku Juŗa jeb Jurģa dienu. kuŗiem ar visu iekulto labību. Latvieši Juŗa dienā dzinuši pirmo reiz lopus ganos un vakarā jājuši zirgus pieguļā.

Pazīstamā J. 17. 21. 32233) jeb „padusē” (32224). Meteņami pieci dēli. lai kukaiņi nemaitātu stādus. Pēc vienas dziesmiņas vārdiem Metenim ir arī dēli un meitas. Arī agrāku laiku rakstu liecības skaidri aizrāda. tad par vasaru nākot čūskas mājā. bet tautas dziesmas bieži vien daudzinot. Nav arī vēsturē nekādu aizrādījumu. kaķis. un tad ar astoņām dienām. vastalāvi (32213. 5. kr. Visas meitas malējiņas. kur ar vienkāršo gada vārdu apzīmētu arī jaunu gadu. 3. lai izdodas labi lini (28288. sal. saīsinot svinības līdz desmit. Katra vadus draudze izrīkojusi savas dzīres. Pie latviešiem. Tad vēl aizrāda. Dažās tautas dziesmās Metenis ir arī personificēts. Frischbier. 1. vāciešiem un iguņiem metenim ir vēl sakars ar cūkām. Svētās Agatas dienā. Arī vācieši metenī cepuši dažādus raušus. ka metenī ēdot gaļu. tāpat italiešu carnevale) un nozīmē laiku.). februārī. Viņš „sukājas kaktā” (32221—3). gāja no mājas uz māju. tad astoņām un beidzot trim dienām. zaķis. Meteni tautas dziesmas sauc vēl par miesmeti (32214). un es nezinu nevienā valodā neviena piemēra. lējuši sveces. ka ap Meteņa laiku būtu turēta gada maiņa. Metenī vizinās. 32209. D.: lācis. IV.” Tad baznīca sākusi gādāt par līksmības ierobežošanu. Hoopsa reālleksikonā ir sacīts: „Vastalāvim no sākuma nav nekā kopēja ar gavēšanu. Šim jautājumam ir jāmeklē atbilde kristīgo svētku vēsturē. gads. „kāju” (32233) vai „galvas pusi”. šāda vizināšanās un budēļos iešana metenī var atkal būt aizņemta no krieviem. lai barojas un danco govis (32211. „ļepeškas” (32213. 1). kas zvejniekiem nozīmē nelaimi. kas savukārt ir tulkots no krievu valodas (мясопустъ. kad atmet gaļas (мясо) ēšanu. 32219. 32227). ēd gaļu un tiek saukts par „melnaci” (32214). lāči pamostoties no ziemas miega un nākot pirmo reiz no migas laukā. kā redzams. Latvieši meteņa laikā gājuši arī ķekatās un budēļos. 32210. krievu bļinas). Visi pieci arājiņi. martā. jau no triju kungu dienas sākot. ka krievu mjasopustā vairs gaļas neēdot. Tai dienā nedrīkstot nekā no meža mājā nest. Viņš „brauc par Daugavu” (3220) jeb „nāk par kalnu” (32224) ar „cūkas ausi” (32220). lai sargātu ēkas no pērkona. Bindus jeb kustoņu dienā.februārī. „pelnu dienas gaidīdams”. Šo dienu saukuši arī par vēja dienu un negājuši rijā. 71    . 32218. Metenis. lai vējš jumtus neceļ. „kulītē” (32220. Ģēdurtas dienā. Arī igauņi vizinājušies metenī. kā p. Uz krievu ierašām aizrāda arī meteņa ēdieni. augšgalieši pakaŗot zem jumtiem sāli un svētīto ūdeni. Senos laikos meteni jeb vastalāvi svētījuši kādas četradesmit dienas. it kā metenis nozīmētu jaunu gadu un būtu cēlies no tāda paša vārda. Ja ko atvedot. kas pārģērbušies par budēļiem jeb ķekatām. 32215. 32211. lai augtu gaŗi lini. martā. kā: „pīrāgi” (32213. Krievi ierobežojuši svinamo laiku vispirms ar četrpadsmit. Meteņami piecas meitas. krievu пироги). Pelnu dienā latvieši veduši pelnus dārzā. lai gaiši degot. dzeguze (L. un 412. лепешки) un „griķu karašas” (32213 v. Runā bijis jāsargās. p. ka nepasprūk kāds vārds. 411. ir cēlies no miesnieša. Tikai no pārprašanas ir radušās tās domas. kā leišu „metas”. 1) un sabojātā veidā arī par mietnesi (33466. Latviešu jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svinējuši metenī arī zvejas svētkus. Lielākie dancotāji bija jauni cilvēki. ka šādi nosaukumi un svinības zīmējas tikai uz vastalāvi. 32232) un dej jeb danco. igauņi cūkas kājas. kas bijušas savienotas ar lielu dziedāšanu. Latvieši un Prūsijas vācieši (H. Preussisches Wörterbuch) vārījuši metenī cūkas galvu. p. Bet nu gads un jaunsgads ir divi pavisam dažādi jēdzieni. atdzīvojoties visi kustoņi.

jūnijs. jātin dzijas kamolā un jāvāra lieli kluči jeb ķiļķeni. Pieņemsim tik vēl to. Vasaras svētku meijas varētu būt lietotas pēc Jāņa dienas priekšzīmes. kas dzimuši pulksten 12 naktī no zaļās ceturtdienas uz lielo piektdienu. Bet arī mūsu tautas dziesmas dod savu izskaidrojumu. jo tad kokiem tekot asinis. kas zīmējas uz lopkopību un zemkopību vispārīgi. varot redzēt mirušo cilvēku dvēseles. tura lieldienu par lielākiem svētkiem. Par vispopulārākiem latviešu svētkiem ir jātura Jāņa diena 24. Juŗa jeb Ūsiņa dienā 23. Baltijas vācieši esot sējuši kāpostus. ka viņš arvien tiek tēlots kā skaists jauneklis. Naktī uz šo Māŗas dienu esot pagrabos uz kāpostu galviņām kāpostu sēklas. L. 25 martā. jo tad viņi izziedot. pēc A. 1). Pašā lielā piektdienā staigājuši burvji un raganas ar savām nešļavām. kuŗam „lieldienā šūpuli kāra” (33292 un 33295). jūnijā.: zāļu dienu. Ļaudis. Heniņš. 15. „Ar pavasaŗa Māŗu ļaudis izbeidz vakaros dedzināt uguni un paēd vakariņas ar dienas gaismu” (J. Pūpolu svētdienā latvieši pēruši gan cits citu. lai zirgi labi izdotos. Tai pašā dienā ar dažādiem māņiem lūkojuši aizdzīt blusas. Rakstu krājums. Ģurģa.Kāpostu Māŗas dienā. gan arī savus lopus ar pūpolu zariņiem. sējas laiku. kā zināms. Šī māņticība dibinās uz analoģijas burvības. bet tikai zināmas svinīgas „dienas” un „laikus”. 29. Tomēr nekādas vecas vasaras svētku ceremonijas mums nav pazīstamas un pašiem svētkiem latviešu dzīvē nepieder nekāda ievērojama loma. ka ziemas svētkos esot dzimis Dieva dēls. Debesbraukšanas jeb krusta dienā nedrīkst ne art. latvieši rēķinājuši īsto sējas laiku un no tās dienas arī lakstīgala sākot dziedāt. 25. Vecākas var būt Juŗa dienas ierašas. lai nākošā gadā visi būtu veseli. F. Ja latviešiem pagānu laikos bijusi kāda svinama vasaras diena.). kādēļ viņa arī tikusi saukta „великъ день”. R. Kā senajie auglības svētki viņi jau ir augšā aprakstīti. jūnijā. Jurģa. Krievi. čūskas. Sējas laiks. 32271. Vīdemans raksta. tad tās ceremonijas būs pārnestas uz Jāņa dienu un Juŗa dienu. maijā) nedrīkstot sīpolu stādīt. ne ecēt. „lai telītes ganījās” (32271. martā. Tādēļ būtu jādomā. žurkas. Pie krieviem šī ieraša ir uzglabājusies līdz mūsu dienām. zem zirga siles un pat uz auzām. No Urbāna dienas. ka kādi vasaras svētki jau būtu cēlušies pagānu laikos un būtu savienoti ar daudz māņiem. J. 25. 1) un lai par vasaru odi nekožot (32237). lai Marija to sargātu no aukstuma. 1. tādēļ ka vārdi „krusts” un „krusa” ir līdzīgi. 17. No krieviem būs laikam arī nākusi lieldienu šūpošanās. Juŗa dienā latvieši kāvuši gaili un tecinājuši viņa asinis uz staļļa sliekšņa. sauktā arī par pavasaŗa Māŗu. aprīlī. Arī pats nosaukums nav visai vecs. B. p. ka govis pēc Jāņiem „noraujot pienu” un dzeguze kūkojot tikai līdz Jāņa dienai. ka igauņi šai dienā sataisījuši zemi kāpostu stādīšanai. Zaļā ceturtdienā meklējuši mežā čūskas slimības dziedēšanai. Vasaras svētki pieder pie trim lielajiem baznīcas svētkiem un viņu nosaukums nav tulkots ne no vācu. p. kā cēlusies šī šūpošanās lieldienās. ne arī no krievu valodas. veļu laiku. p. Tur mēs dzirdam. Varētu būt. lai krusa nenosistu lauku. lai aug lielas kāpostu galviņas. Tuvā sakarā ar Jāņa dienu stāv Pēteŗa diena. ka šādi uzskati ieviesušies pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. Bīlenšteina vārdiem esot „zirgu svētdiena”. uguns dienu. kas jāj uz balta zirga. Pēc Hūpeļa. prusakus. Dieva dienas. maija. 39. zvirbuļus un vanagus. kas bijusi itin kā Jāņa atsvēte un saukta laikam arī par lapu dienu (15482). Šūpojoties tādēļ. Pēc tautas dziesmām Jānītis ir „ziedainītis” (33022—9) un nāk 72    . lai aug lini un kaņepes (32263. jo senie latvieši nav pazinuši nekādu „svētku” (no krievu cвятки). kā arī lakstīgalas dziedāšana. Šai dienā nedrīkst griezt neviena kociņa. 32279. no kā ir tulkots augšējais latviešu nosaukums. Ījaba dienā (9. beidzies Vītus dienā. Svētais Juris palicis par zirgu patronu tādēļ.

Pēc diviem pirmajiem piemēriem mēs redzam. meteni) zīmējas drīzāk uz veciem pareizticības svētkiem 2. neilgi pēc Pēteŗdienas. 33111. kad svin Dievmātes drēbju nolikšanu. Pārdot savu vainadziņu. Atlaid manu arājiņu. Igauņi laidenē ievērojuši dažas ceremonijas. kamēr „Pēterītis lapainītis” nāk tikai „ar lapām” (32987. atrodas Pēteŗos. Līdz Pēteŗiem vēl lasītas aizmirstās vai atstātās zāles tējai un slimību dziedēšanai. Jānīti ziedainīti. gausu!” Arī pie igauņiem Jēkabi ir ievērojama diena. Dažās vietās Labrencis saukts arī par uguns dienu. Labrencī nedrīkstējuši kurināt mājā nekādas uguns. 33055. augustā). 33025. Laidainīte nabadzīte Visu ziedu lasītāja. ka laidene atrodas ziedu laika beigās. „Jānīšami zili svārki. kā jau augšā minēts. Nosaukums laidene (sal. tad 73    . laidainīte. kuŗi to sauc par Labrenci un Lāranci. Jānī gāju raudzīties Pēterī dzirdīties Laidainē palaižos Neveiklīša rociņā. laidi rudzus. un ticis dzīvs sadedzināts. laidi rudzus.„ar ziediem”. 33074. 10.. Stenders šo izskaidrojumu ir uzņēmis ar piezīmi. Pēteŗami puspelēki” (33047. Līdz ar Jāņa dienu tautas dziesmas piemin vēl laideni jeb laiddienu (2. 33217. kamēr Marijas debesbraukšanas diena jeb lielā Māŗa ir 15. jūlijā. gadu simtenī pēc Kr. atvasinādams šo vārdu laikam no verba „laisties”. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. Līdz tam pašam laikam retumis vēl kūkojot kādas dzeguzes (2438) un tad pārvēršoties par vēja vanagiem. 33111. 33036. katram bijis jāsaka: „Dievs dod sātu. 1. jo tad Uguns māte gribot atpūsties. Laidi miežus. 34758). Laidi miežus. Jauno maizi pirmo reiz ēdot. Tādu pašu ierašu redzam arī pie latviešiem pēc sekošās tautas dziesmas (14027). kas līdzinās Jāņu ierašām. Laidainē solīties. 25. Pēdējā dziesmiņā to nostāda priekš Labrenča (10. laidi. Pēc sekošām tautas dziesmām mēs redzam. Labrencī ēst un dzert. ka tas ir vidzemnieku vārds. Ai. Še var būt domāta atlaišana jeb nolaišana. kuŗš. ka laidene jeb laidaine patiešām ir Marijas apmeklēšanas diena. dzīvojis 3. latvieši cepuši jaunu maizi un pirmo kukuli nesuši uz lauku ziedam. Jāņos pazudusī Jāņa sieva. augustā. Jānī gāju rādīties. jo pirmie parādās „ziedu cekulā” un otri „rudzu kūlītī” (34758). 33232). Laidi. kā zināms. augustā ir svētā Laurencija diena. sal. kuŗu Lange tulko par Marijas apmeklēšanas dienu. jūlijā). Pēterīti lapainīti. ka tā drīzāk būtu Marijas debesbraukšanas diena. Ulmanis izteic šaubas par vārda nozīmi un domā. Šī pati loma viņam pieder pie latviešiem. kamēr pie augšgaliešiem visas pirmās desmit augusta dienas bijušas „gunis dīnas”. jūlijā. Tādēļ arī šis Laurencijs tiek turēts par uguns patronu. Jēkaba jeb Jēkaupa dienā.

kad senie latvieši mielojuši savu senču dvēseles. Mārtiņa diena senāk svinēta 11. septembrī) mūsu tautas dziesmās nav bieži sastopams un tiek pieminēts gan par zirgu patronu (30052 un 30226 v.). svētīšanai.1. Tautas dziesma (6021) vēl piemin. ir budēļu dienas. lai būtu laba raža.. tad viņš esot paslēpies zosu kūtī. sevišķi aitas. Visur šis laiks tomēr nav bijis vienāds: citur īsāks. Tā izskaidrojas Mārtiņa zoss. sevišķi pirmajam. Ja veļu laiks sācies no Miķēļa. „Rudens Māŗas dienā. Miķēlim Juris ir pielīdzināts kā pūķa uzvarētājam un Nikolajam kā jaunekļu patronam. Arī pie igauņiem ir usglabājušās ļoti līdzīgas ierašas. kam ziedo gaili jeb cāļus. 319. Marijas dzimšanas dienu 8. p. Labrenča dienā arī āboli tiekot gatavi. Ūsiņam un Miķēlim. Kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu. kad latvieši nemērkuši linus. kā jau minēts. kur viņu atraduši tikai pēc zosu kliegšanas. p. Miķēļa un Mārtiņa dienām. Pēc kristīgas ticības simbolikas lielais eņģelis Miķēlis ir kapsētu patrons un pirmais dvēseles sargs tūliņ pēc cilvēka nāves. Mārtiņos. viņš reiz ziemā saticis kailu nabagu un atdevis tam pusi no sava mēteļa. Beidzot vēl Labrencis bijis āžu kujamā diena.bagātu vīru” Katriņu par „badastakli”. L. Pa daļai uz šo mēteli zīmējas Mārtiņa budēļi jeb kūjenieki ar maskām. ir senāk darīts alus. Ar Mārtiņu kopā neretis tiek minēta arī Katriņa (30224— 5. novembrī. Igauņi no Andreja dienas skaitījuši ziemas sākumu. ka vēl tagad varētu brūtgānu iegūt” (J. kā redzams.. bet ja šai dienā ābolus cepot. Būdams pagānu kareivis.tanī gadā izceļoties ugunsgrēks. 74    . No Miķēļa līdz Simjūdam (28. Mārtiņu sauc tautas dziesmas par . ka „no Bērtmaņa kamenīte ziediņā pakārās. Katriņās sievieši. Laikam šā gadījuma dēļ viņa savādais mētelis ar kapuci ticis turēts par viņa svarīgāko relikviju un tiek minēts arī vienā tautas dziesmā (33242). III. 33245—6). kur ticis daudz ēsts un dzerts. XVII. Uz Miķēļiem. 1. Augšgalieši lielā Māŗā gājuši pa parām baznīcā.). Miķēlis (29. augustā) jēru kaujamā. tas varbūt ir nācis no katoļu ticības tradicijām. pirmā oktōbrī. Arī latvieši pazīst Mārtiņa karašas un zirņu pīceņus jeb ķēķus. Bez tam Katriņa turēta arī par aitu dienu. K. 39 . Ar Mārtiņa zosi stāv sakarā arī veca katoļu leģenda. L. gan arī par labības audzinātāju. J. meitas nākušas iekšā gulēt un likušas cerību pie malas. pīrāgi un vīns rietuma Eiropā. tad tai mājā āboli vairs neaugot. sevišķi aŗamo vēršu patrons. tāpat kā Bērtulis (24. jo Miķēlis parasti tiek minēts kopā ar alu. Šie svētki pārnākuši pie latviešiem tikai ar katoļu ticību. bet tagad 10. Ar Juri pieguļa sākas un ar Mārtiņu beidzas. oktōbrī) parasti rēķināts tā saucamais veļu laiks jeb Dieva dienas. Simjūda dienā dvēselēm jeb urgučiem vēl sataisījuši pēdējo maltīti un tad dzinuši viņus atkal projām. Heniņš (R. novembrī. Pie igauņiem Nikolajs ir lopu. B. 1. Pēc tautas dziesmām Mārtiņš ir atkal zirgu patrons.) turpretī tura augšā minēto lielo Māŗu par rudens Māŗu. Z. decembrī ar savu zirgu kultu atkal ļoti līdzinājās Juŗa. Abām minētām dienām pēc jautrības ir līdzīga Andreja diena 30. augustā sauc par lielo Māŗu (pie baltkrieviem Большая Пречистая). Meitas tad zīlējušas preciniekus tāpat kā pie vāciešiem un krieviem. D. Nikolaja jeb Miklāva diena 6. pielīdzināms Jurim. Rakstu krājums. Ansbergs. gadu simtenī pēc Kristus.” Marijas debesbraukšanas dienu 15. laikam vīrieši ģērbušies maskās. kā zināms. citur gaŗāks. septembrī latvieši saukuši par mazo Māŗu tāpat kā arī igauņi. Mārtiņš ir viens no slavenākajiem Francijas svētajiem un esot dzīvojis 4. jo abas. Dažos apgabalos viņi veduši uz baznīcu arī lopus. Pēc tam viņš redzējis Kristu un pieņēmis kristīgu ticību. Pēc katoļu tradicijām abi šie tiek arī tēloti par jātniekiem. Mārtiņa dienai esot pievienojušies seno romiešu rudens svētki. kad latvieši kāvuši aitas.

pa daļai patstāvīgi cēlušies līdzīgos dzīves apstākļos. Vispārīgi šai laikā ievēroti dažādi māņi. rudzu. kā senie latvieši rēķinājuši laiku. lapu jeb sējas m. Pāŗa piemēros (33307. kuŗš saukts par bluķa vakaru jeb „kūķu vakaru” (33505). sila (šilinis). tādēļ arī dzied: „Ziemas svētku vakarā ēdam dzīvu labībiņu” (30299—300). siena. liepu (liepinis) jeb siena (šienavimo m. ka latvieši šai vakarā vēluši bluķi apkārt. ka senāk. viršu) m. veļu jeb zemliku m. p. ziedu jeb papuves m. 36. sila (t.). pēc kā varot vērot nākošās vasaras laiku (33256). Einhorns raksta. 33265. (oktōbris). 33413) ir arī runa par kazas gaļu. Agrākie laika rēķini. lai nākošā gadā augtu laba labība.). lācenītes” un stallī „bērus kumeliņus” (33282—3). (septembris). neguļu ziemas svētku nakti. Lai gan šie mēneši ir mākslīgi saskaņoti ar kalendāra mēnešiem un daži (p. Tālāku dabūjam dzirdēt. Nav nekādu šaubu. Slavu valodās vēl sastopam baložu. Tā arī dažas indiāņu ciltis Amerikā izšķiŗ mēnešus. t. sveču mēnesis (februāris). Jau indoeiropiešu pirmtauta. Pēdējais nosaukums ir aizņemts no krievu valodas (кутя). Kaķus esot svērušas jaunas meitas un „ja svērs kaķis puspodiņu.) bez šaubām ir jauni. Svētku un viņu ierašu izskaidrošanai mums atkal vajaga zināt. rudzu (rugpiutis). kamēr lieldiena „šūpli kāra” (33292). ka šāda laika rēķināšana būs pārgājusi pie senajiem baltiem un no šiem atkal pie latviešiem. Pēdējās ziemas svētku vakaros dziedot (313. (decembris). Par labu laika pazīšanu liecina arī senie mēneša nosaukumi pie latviešiem: ziemas mēnesis (janvāris). (jūlijs). sulu (sultekis). kad labību sēj. 33322. (novembris) un vilku m. mēnešu maiņas tika vēl rūpīgāki novērotas. No šiem mēnešu vārdiem astoņi sekošie saskan pilnīgi ar leišu nosaukumiem: baložu (balandinis). P. izdotos lopi un būtu daudz ābolu. kuŗu tad beidzot sadedzinājuši. ziedu. būšot dalījusi gadu ne vien gada laikos. (maijs). Sēt turpretī grib tikai jaunā mēnesī. Līdzīgus māņus atgādina sekoša dziesma: „Neguļu. sērsnu jeb baložu mēnesis (marts). papuves. Svinēšana sākusies jau iepriekšējā vakarā. 33420) tāpat kā krievi. Uz pagānu laiku ierašām varētu zīmēties „ziemeļa piesaukšana”. rudzus”. Lai koki labi uzturētos. rudens un vilku mēnesi. 33278. siena jeb liepu. (aprīlis). kad vilki skrien baros u. jo latvieši tai dienā vārījuši kūķus (кутья) ar cūkas galvu (33291. Einhorns stāsta.Ziemas svētki ir bez šaubām vieni no svarīgākajiem seno latviešu svētkiem. ka ap ziemas svētkiem latvieši uz krustu ceļa vilkam kazu upurējuši. 33419) un bitēm. kā domā. Varam domāt. 33280). siena jeb liepu m. Zināms sakars ar ziemas svētkiem ir vēl kaķiem (2258. un salnas mēnesis (grodinis). bet arī mēnešos. Zināmu ziemas svētku ceremoniju sauc arī par „vilku gaiņāšanu” un P. tad vess meitas šoruden” (33262). tomēr kādi gan būs cēlušies jau priekšvēsturiskos laikos. kad vēl nebija nekādu kalendāru. salnas un vilku mēnesi. bet būs pa daļai aizņemti. (augusts). Šie nosaukumi nav meklējami indoeiropiešu pirmvalodā. sveču un suņu m. salnas m. No ģermāņu valodām še varam salīdzināt šādus mēnešu nosaukumus: ziemas. 75    . i. tad skuju kokus cērt jaunā un lapu kokus vecā mēnesī. lai mani liniņi veldē nekrīt” (33279). Pēc seno laiku priekšzīmes vēl tagad latviešu zemkopji labi izšķiŗ vecu un jaunu mēnesi. sulu m. Līdz ar kūķiem tautas dziesmās vēl piemin pupas un zirņus (33278). suņu jeb rudzu m. papuves. ka ziemas svētki „bluķi vilka” jeb „bukiem lēca”. mežā „smilgas. kad lapas krīt no kokiem. suņu. sējas (siejos m. kad zāle sāk zaļot. sējas. (jūnijs). lai „pūš” laukos „miežus.

romieši turpretī uz astoņu dienu nedēļu” (O. bet šie skaitļi zīmējas uz visādām lietām. S. novembrim) atkal pusmēnesis. jūnijam). kā jau augšā minēts. Pēc dzērvju aiziešanas vecos laikos vairs neesot launagu ēduši līdz nākamām dzērvēm. 237. The handbook of folklore. patiesībā 14 dienas. oktōbrim) viens mēnesis. p. tomēr šī ideja būs gan pārnākusi no veciem pagānu laikiem. Tautas tradicijās gan tiek daudzinātas trīs dienas. 1.). ka „tad ozola lapas plauka. Jau indoeiropiešu pirmtauta. novembrim) pusmēnesis. 1) No Juŗa (23. Vasaru latvieši iedalījuši šādos piecos laikos. kā tālāku senie latvieši dalījuši mēnesi. saukts par veļu laiku jeb Dieva dienām. Launagu pēc tēvu-tēvu stāstiem atnesušas un aiznesušas dzērves. p. Tautas dzejnieki ir arī novērojuši. 1. ko domā etnografi par šo jautājumu. augustam) pusmēnesis. maija) līdz Vītum (15.). bet vai viņi pazinuši arī kādu nedēļai pielīdzināmu laika dalīšanu. Reallexikon. Senāk. Lauku darbiem latvieši vērojuši laiku ne tikai pēc mēnešiem un svētkiem. Schrader. bet gan ar lakstīgalas dziedamo laiku. Labības sēšana beigusies līdz ar lakstīgalas dziedāšanu. 961. 3) No Mārtiņa līdz Katriņai (25. rakstu krājums. 76    . jūnijam) divi mēneši. pēc kā mēnesis atkal tiek dalīts divās daļās. Reallexikon. janvārī). aprīlim) trīs mēneši jeb 12 nedēļas. Tālā austruma tautas vēl tagad dala mēnesi trijās dekadās. Tā tad nedēļas gaŗumu sastopam no četrām līdz desmit dienām. un 25. 4) No Katriņas līdz sveču dienai (2. p. februārim) 21/2 mēneša jeb 10 nedēļas. Neretis romieši runā arī par deviņām dienām. 5) No Bērtuļa līdz Miķēlim (29. Šis laikmets. 977. bet daudz ciltis rietuma Afrikā rēķina septiņas četru dienu nedēļas. 5) No sveču dienas līdz Jurim (23. I. 1. Līdz ar budismu še ir izplatījusies jauna mēneša un pilna mēneša dienu svinēšana. 2) No Jāņa līdz Jēkaba dienai (25. p. par to mums vēl nav nekādu liecību. bet arī pēc putniem. Senie latvieši bija novērojuši. 1. Turklāt šie skaitļi atrodas daudz tautu tradicijās un nebūt nav turami par sevišķu latviešu īpašumu. kā liekas. 3) No Jēkaba līdz Labrencim (10. Gandrīz visas Eiropas tautas rēķinājušas vasaru no Juŗa līdz Miķēlim un ziemu no Miķēļa līdz Jurim. Tā tad vasara kā arī ziema sākās ar pūķu uzvarētāju svētkiem. deviņas dienas un trīsdeviņas dienas.). rudens. patiesībā 17 dienas. 2) No Simjūda līdz Mārtiņam (10. „Indoeiropieši jau no seniem laikiem dalījuši mēnesi divās daļās. Līdz ar citām indoeiropiešu tautām arī latvieši būs svinējuši pilna mēneša dienas un tā tad vispirms dalījuši mēnesi divās daļās. aprīļa) līdz Jāņa dienai (24. Ļaudis senos laikos iedalījuši gadu vairāk pēc svētkiem nekā pēc mēnešiem. 1. Tomēr sējas laiks nesaskan vis ar lapu mēnesi. jūlijam). kādēļ arī tautas dziesmas sauc lakstīgalu par sējas putnu (Etnogr. Burne. jaungada diena un trīs lielie baznīcas svētki šajos rēķinos nespēlē lielas lomas. Šai laikmetā ir arī sējas laiks no Urbāna (25. kā zinātnieki domā.pr. 24. Citas tautas sauc trīsdesmit dienas par mēnesi un iedala viņu sešās piecu dienu nedēļās. Schrader.). Piecos līdzīgos laikos ir iedalīta arī ziema. bet rāceņu sēšanu uzbeigusi dzeguze ar savu kūkošanu līdz Jāņiem. patiesībā 13 dienas. kokiem un puķēm. Nekādu ziņu nevaram atrast. Tā tas bijis arī pie latviešiem. 1) No Miķēļa līdz Simjūdam (28.). retāki sastopam piecas nedēļas no sešām dienām” (C. vēl skaitīts ziedu laiks no Jāņiem līdz laidenei (2. tad apskatīsim. p. ka koki plaukst apmēram mēneša laikā. Lai gan pēdējā laikā šāda laika rēķināšana zīmējas tikai uz kristīgiem svētkiem. kad atnāca lakstīgala” (turpat 19. No šādas dalīšanas grieķi jau bija pārgājuši uz trīsdesmit dienu mēneša dalīšanu trijās dekadās. 4) No Labrenča līdz Bērtulim (24. jūlijam) viens mēnesis. ar ievu sākot un ar ozolu beidzot. Lai nu mēs nepadotos vienpusīgām hipotezēm. septembrim) piecas nedēļas jeb viens pilnīgs mēnesis. Pavasaris. Ziemas vidu viņi skaitījuši no ziemas svētkiem līdz Teņa dienai (17. augustam) atkal pusmēnesis. „Mēs skaitām parasti četras septiņu dienu nedēļas vienā mēnesī. būšot dalījusi gadu pēc svētkiem (O. ne tikai uz laika rēķinu vien.

bezdarba dienu (не делать) un viņam arī krievu valodā vēl uzglabājusies tāda nozīme. skaita nedēļu. jo pēc dziesmas vārdiem (34145) „piektdien Māŗa sukājās”. Arī nedēļas dienu nosaukumi ir pie mums cēlušies pēc krievu priekšzīmes: pirmdiena. 64. 7511. nemazgājuši mutes. jo visas viņas zīmējas uz pavasaŗa sākumu. Trim pēdējām dienām bijusi arī līdzīga nozīme. Šī ieraša atkal bez šaubām ir nākusi no kristīgas ticības. p.. 34145).pfinztag” (piektā dienā — ceturtdiena). ka . Kad auklas vijot. sākot no pirmdienas. p. tas vēl nav galīgi pierādīts. t. Kad vilnu vērpjot. bet arī piektdienu. marta). martā) un kāpostu Māŗas dienu (25. 1. kamēr piekts vakars ceturtdienas vakara nozīmē ir cēlies no vecvācu vārda . Nedēļa un nedēļas dienas. i. „Šis vārds īsteni nozīmē svētdienu. ne kādu citu darbu sākt”.). tad velnam ķēdes deldot. Tā arī latviešu mandāgs iz aizņemts no vācu „Montag”. Piektdiena kā ciešanas diena ir pie katoļiem gavējama diena un arī krievi senāk viņu turējuši par pussvētdienu. Līdz ar kristīgu ticību šī laika dalīšana beidzot uzvar visu pasauli. 37.). Krodznieks ir ļoti labi izskaidrojis. p. No uzrakstītiem māņiem mēs zinām. Kur un kad ir cēlušies septiņu dienu nedēļa un nedēļas dienu nosaukumi. Nedēļas dienu nosaukumos ir manāms arī vācu iespaids tā pie krieviem. t. nevis mūsu pirmdiena. Pēc tautas dziesmu ziņām senie latvieši piektdienās nesukājuši galvas. par to zinātnieki vēl nav gluži vienis prātis. Donara diena. II.. pēc kuŗām piektdienā esot Ādams apgrēkojies (Jelgavas Rakstu krājums. jo tad „nekas nelaimējoties”. kādēļ pirmā nedēļas diena pie viņiem ir svētdiena. un 85.Pēdējais laiks vēl tiek dalīts ar Ģēdurtas (17. Turpretī ne vien katoļu tautas. 1. Tikai slavu tautas. otrdiena (вторникъ). bet gan ceturtā diena pēc vācu rēķina. bet arī grieķi sāk nedēļu ar svētdienu. No vāciešiem ceturtdienas vakara svētīšanu aizņēmušies latvieši un igauņi. Fakts ir tas. to jau J. Kad nazi trinot. trešdiena. jo nevis trešdiena jeb trešā diena stāv nedēļas vidū. Bet vai jūdi šo ierašu ir aizņēmušies no senajiem babiloniešiem. Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. martā).piektdienā nevajagot ne sēt. Trešdiena ir nosaukta krieviski „сpeдa” (vidus) pēc vācu „Mittwoch” (nedēļas vidus) priekšzīmes. 1. p. protams taču reizā ar kristīgo ticību” (Iz Baltijas vēstures. kā arī pie latviešiem. 34140. Bet pie tam неделья nozīmē laiku no svētdienas līdz svētdienai un šai pēdējā nozīmē mēs latvieši esam dabūjuši šo vārdu no krieviem. pirmdiena). kā zināms. Kā nedēļa pārnākusi pie latviešiem. I. Pēc tautas dziesmām latvieši turējusi cienā ne vien ceturtdienas vakaru. piektdiena (пятницa) un sestdiena. 481.: понедельник (diena pēc svētdienas. ceturtdiena (четвергъ). nevelējuši drēbju un nemazgājuši galdu (14106 —10. II. 130. i. tad nograužot kājas. Hoops. Arī pie grieķiem un romiešiem šāda nedēļa jau ir pārgājusi priekš Kristus dzimšanas. p. Bindus (21. ka pie jūdiem šāda nedēļa līdz ar zabatu jeb svētdienu ir jau ļoti veci. ne art.) un ceturtdienas jeb „piektā” vakarā esot „mīļa Māŗa piedzimusi” (6847). Kā piektā vakara un piektdienas svinēšana stāv sakarā ar kristīgu ticību. Pēc vecā ģermāņu pērkona dieva Donara vācieši sauc ceturtdienu par „Donnerstag”. tad aitas griežoties un precētām sievām 77    . uz to aizrāda arī mūsu tautas tradicijas. Tādēļ vācieši jau no seniem laikiem ir turējuši ceturtdienu par svētu dienu un dažās ierašās vēl līdz šim Vācijā esot uzglabājusies ceturtdienas svētīšana (J.

„Sīpolus vajagot stādīt sestdienā.. bet nekad citās dienās kā otrdienās un ceturtdienās . 1.).. kamēr pie igauņiem otrdiena. Pupas stādīt jeb zirņus sēt vajagot vislabāk sestdien jeb vispārīgi uz nedēļas galu. otrdienās un piektdienās. sal. 6. ceturtdien. tad aitas paliekot dullas... Rakstu krājums. Pēc kādas tautas dziesmas piektdiena vislabāki noderot runāšanai ar kungiem. 1. L. 16. p.).). Piektā vakarā vītas auklas graužot kājas. Rakstu krājums. drāž u. p.. 64. ja maļot. Citās dienās arī nevelējušies” (R. 64.). 14109. Uzrunas dažreiz notikās it negaidot. bet ne pirmdienā jeb otardienā. p. Kumeļš piektu vakariņu. Ja piektā vakarā darot pastalas. Rakstu krājums. 46. 9103... tad paliekot cauras kājas un izceļoties rāšanās.). Tautas dziesma nosauc sestdienu par labu tiesas dienu. 45. „Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie cerētās līgaviņas vecākiem . p. mīksta slota. turpretī nekā nevajagot iesākt pirmdienās. 1. p.. B.)... „Kas pirmdien notiek. Šie māņi nav 78    . sestdienas un svētdienas. 1. To apstiprina arī sekošā tautas dziesma: Piektdien. p. 16. 70. t. Ja skalus laužot.). II. tad atdodot otram visu savu labumu . 31. Ja vērpjot jeb tinot spoles. Zināms sakars ir vēl starp otrdienu un ceturtdienu. Par piektu vakaru māņos ir uzglabājušās šādas ziņas. Kurzemē šajās dienās bijis pieņemts uzrunāt līgavu. 34884. Svētdienā nevar neko dot. tautas. tad aitas klibojot.. 1. Piektdien gāju pie kundziņa. Rakstu krājums.maldoties vīri (Jelgavas Rakstu krājums. t. 1.. Ko manam kumeļam: Pats es dzimu piektu rītu. II. Vienā tautas dziesmā vēl atrodam sekošus māņus par šo „piektu” dienu: Ko var ļaudis man darīt. 1. Brūtes pūru Kurzemē tomēr veduši pirmdienās (R. p. „Kas svētdienā tēš.. ceturtdiena un sestdiena turētas par precību dienām. Rakstu krājums. 6. 31400. II.. tad zogot zirgus (R. 1184. sal. Piektdien galvas nesukā: Otrdien. Tad galviņa jāsukā. Rakstu krājums. Sestdien iešu pie kundziņa Sestdien laba tiesas diena: Silta pirts. nejājiet. tad neaugot stiebros . Svētdienas darbs ilgi nestāvot” (J. Z. Vislaimīgākās dienas dažādiem uzsākumiem esot trešdienas. 63. 147. Piektdien laba runāšana: Es piesēju kunga dusmas Pie piektāja žoga posma. tam Dievs parastā dienā saujā sadedzinās svētdienā kritušās skaidas” (R. tad visu nedēļu nāk sveši” (J. K. jo tad pākstās izaugot tikai viens vai divi graudi. Kad pirmdien sveši cilvēki. Jauka kunga valodiņa. mēdz atkārtoties visu nedēļu .

ka šīs teikas vispirms sākuši sacerēt Arija sektes piekritēji. Tas nozīmē. 1. Ja arī pie indoeiropiešiem kādreiz bijis tāds totemisms. Pasakās cilvēki tiek pārvērsti par zvēriem. it kā katra ļaužu cilts būtu cēlusies no sava totema. kuŗas stāsta par pasaules celšanos un tālāku attīstīšanos. retumis arī auga un nedzīva priekšmeta. leišiem un latviešiem. kas varbūt ir izskaidrojams tādā ziņā. diezgan daudz arī vēl pie poļiem un čechiem. Dēnharts (Oskar 79    . tautas leģendas un seno persiešu duālisma mācības. i. tad tas esot meklējams tālā aizvēstures laikā. Bieži vien zvēri runā un zina labāki paslēptas lietas nekā cilvēki. bet sevišķi lāčiem (2283. Dažas dziesmas stāsta. Mītoloģija neaprobežojas ar dievticību. kur meža zvēri apžēlojas par izliktiem bērniem. Tikai dažādu totemu pēcnācēji varējuši savā starpā precēties. bet dažas ziņas par to ir arī stipri pārspīlētas. Šādās teikās sastopam ne vien Dievu un Velnu. zaķi un vāveri (2315—6. jo pēc dziesmas vārdiem vāvere esot no caunes nopirkusi visu silu (2406. 38. Mežs mūsu tautas dziesmās. vilkiem un ķēvēm dzimst lieli varoņi un stiprinieki. Arī pēc satura šīs teikas. 2392—3. krieviem. atgādina tāpat kristīgu mācību. Tā tad no lielākiem meža zvēriem par vientuļiem ir palikuši tikai lūsis.šķiŗami no kristīgas ticības nedēļas un tādēļ arī nav attiecināmi uz seno latviešu mītologiju priekšvēstures laikos. O. 30433—4). Plaši jo plaši šo jautājumu ir iztirzājuši pazīstamie etnografi A. Šo tuvumu starp zvēriem un cilvēkiem daži mītologi izskaidro par vecām atmiņām no senā totemisma. visvairāk pa pārām kopā. I). nabagam” esot „muiža nodegusi”. (2067. N. Par dažām sievām tiek stāstīts. ka tās it kā būtu dzemdējušas suņus jeb kaķus. Caune ar vāveri esot ienaidā. bet dažreiz arī zvēri parādās cilvēku izskatā. ka abi pirmie ir ļoti plēsīgi. kas par sevi dziesmās pavisam netiek daudzināts. Ūdenī uzturas kopā ūdrs un bebrs. kamēr pēdējais guļ par dienu savā alā. kuŗiem tad arī piederot mežs. Zvēri tiek ne vien pielīdzināti cilvēkiem. t. 30450—1). Kosmogoniskās teikas ir atrastas lielākā jeb mazākā mērā gandrīz pie visām Eiropas tautām. Veselovskis. No ariāņiem šīs mācības pārgājušas uz manichejiem. kāda zvēra. kā arī seno persiešu duālismu. ka vilkam esot „liela tēva zeme”. bet arī jumpravu Mariju. 2668. Tāds totemisms ir gan ļoti plaši pasaulē izplatīts. dvēseļu kultu un ar šiem abiem vienotām ceremonijām vien. Zvēriem un citiem dzīvniekiem pieder ievērojama loma tā sauktajās kosmogoniskās teikās. Biežāki tomēr tiek savienoti lācis un vilks (2067. bet zaķis mitis uz nolīstajiem laukiem (sal. kad ļaudis esot ticējuši. no šiem atkal uz bogomiliem Balkānos. 5). pie tādiem pašiem mītiem vēl pieder tautas prātojumi par dažādiem zvēriem un augiem. apustuļus un citus svētos. Etnografisku rakstu krājums. 2291. Etnografi domā. Draudzīgi sakari pastāv starp vilku un lapsu (2380. Tautas dziesmas daudzina meža zvērus. 2396. ka vilks dzīvojis lielajā senatnes mežā. 2397) kā lielākie plēsīgie zvēri un Velna vajātāji. sesks un āpsis. bet neretis pat nostādīti par tiem augstāku. 35442—5). sāk tos zīdīt un izaudzina lielus. bet visvairāk pie rumāņiem. bet „zaķīšam. kā ir pierādīts. bet no lāčiem. 30505. 35731). izmantodami tam nolūkam svētus rakstus. eņģeļus. jo pazīstamos indoeiropiešu mītos neesot vēl pierādītas nekādas drošas liecības par totemiem. kamēr brieža biedrībā stāv stirna (2661—6. Ir arī piemēri. Lielākie meža zvēri ir brieži un lāči. 3412—3). Meža zvēri mītos.

„Vecos laikos vilkus saukuši par Dievu suņiem. Rumanian bird and beast stories. aha. citu atkal būs sacerējuši pēc jauno paraugu priekšzīmes. ir Juŗa suņi.. bet nodedzinājusi karstu akmeni un iemetusi vilkam mutē. kad vilku no pieres ierauga. Bet Dievs piepēži devis vilkam ar kadaļu pa sāniem — kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļām . Latviešiem ir vairāk šādu pasaku ar dažādiem variantiem. p. Par šās teikas turpinājumu var uzskatīt sekošo variantu: „Dievs atļāvis (vilkam). kā jau bīstams plēsīgs zvērs. Augšā minēto sektu mācība līdz ar savām teikām nākusi no Maz-Āzijas caur Konstantinopoli uz Balkānu pussalu. tur būšot muguras kauls” (Lerchis-Puškaitis. Kad nu Velns gribējis iepūst vilkiem dzīvību. bet tā zīme pie šā lai paliekot. Gājis pie Dieva padoma prasīt. Latviešu māņos. Pēdīgi Velns aizslēpies aiz kāda krūmiņa un sacījis klusītēm: „Ceļaties. Tādēļ. Tādēļ ir visi vilki ar melnu muti līdz šo pašu dienu” (Lerchis-Puškaitis. Lerchis-Puškaitis. to nejauki plosīdams. ka latviešiem pašiem nebūtu bijis nekādu māņu un pasaku par zvēriem un citiem dzīvniekiem. un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam. Dievs esot sacījis. 875. Pēc rumāņu teikām vilki ir Svētā Pēteŗa suņi un stāv viņa zināšanā. VII. Velns kliedzis vairāk reizes: „Ceļaties. Pasakas. ka Dievs radījis cilvēku un iepūtis dzīvību pa nāsīm. VI.). p. Berlin 1907) un M. ko var. 1. p. Viņš arī pats gribējis taisīt cilvēku no māliem. zināms. 190. Gasters (M. 1. 189. Tādēļ „vilkus nevar vis lamāt.). lai ejot vien un dzīvojot un ko viņš būšot vēlēt. „Vilks esot gājis ganos un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež” (V. vilki. Pasakas.. apēdat Velnu!”. Dievs teicis. Ar to. Vilks vecos laikos neesot bijis tāds plēsīgs zvērs kā tagad. London 1915). citu aizņemdamies būs pārgrozījuši pēc savām tradicijām. tad Velna spalvas baida redzētāju” (Lerchis-Puškaitis. Natursagen. kā viņš nu lai maizi pelnījot. VI. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku” (V. kas..). kā liekas.Dähnhardt. Pasakas. lai gūsta.).). neesot vis Dieva. jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. bet cilvēks pats esot viņu sakaitinājis. tad nekas nav iznācis. 292. kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā. Velna taisītas. Šeit uzrakstīšu pasaku par vilka radīšanu. Velns noskatījies. Pēc dažiem variantiem Velns nav vis gribējis radīt cilvēku. Sācis to taisīt no māliem. Pēc 80    . p. Tādēļ arī vilkam esot stīvs muguras kauls. palika acu starpā. VIL. ka vilki palikšot dzīvi. „Paņēmis sētiņas mietu. jā viņš saukšot: „Ceļaties. Tā tad latvieši un leiši būs aizņēmušies šīs teikas visvairāk no krieviem un poļiem. Bet viena saimniece liela laiskuma dēļ neesot vis kukuli devusi. apēdat Dievu!” bet vilki nav nemaz kustējuši. kā jau ir minēts. ja tie gaudo” (V. kuŗus viņš ielicis vilkam starp acīm. pats Dievs valda par vilkiem tāpat kā dažās vācu teikās. 1. bet suni. Gaster. 1. 1. Gaster. bet viņam iznākuši tikai vilki. ka dažu šādu pasaku latvieši būs uzglabājuši no saviem priekšvēstures laikiem. Pēc rumāņu teikas Velnam strādājot nokrituši trīs mati no galvas. vilki. 292. Nav šaubu.). 1.). No šiem Velna matiem vilkam esot spīdošas acis un draudošs izskats (M. Tā viņi vajājot Velnu līdz šai dienai (sal. 876. p. p. Pasakas. Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim. 79—81. Arī latviešiem ir līdzīga teika. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzēties un lūgties. p. kamēr pēc igauņu māņiem viņi. kur atradusi piekritējus vispirms pie gotiem un vēlāk pie slavu tautām un rumāņiem. p. to lai ēdot. Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. vilki. 1. bet Velna radīts. 1. „Tikai 3 spalvas.). kā to esmu dzirdējis Raunā. Svarīgākais zvērs šajās kosmogoniskajās teikās ir vilks. 79. apēdat Velnu!” Te vilki uzreiz augšā un sākuši dzīties Velnam pakaļ. nav teikts. lai gan pūtis no visām pusēm.

p. 1. kā redzams. ko redzam no sekošas tautas dziesmas: Jāņa nakti. Igauņi ticējuši.). p. tad bez laupījuma projām negājis” (870. 81    .).. kā nu nosaukt. 294. p. vilkiem dota atkal liela brīvība. vai jaunajam lopiņam bijušas asinis gar kaklu.. tādēļ šis kādu laiku bijis gluži bez vārda. bet jātnieku ne . Vilks..šādas gaudošanas Dievs esot vilkus ēdinājis ar debess maizi (VII. dod kazu. ka viņš tiek jāts”.). P..): „Ja vilks. Par igauņu māņiem raksta Vīdemans (449. 30166). palīdzējuši Juris un laikam arī Jānis. 1. 28862. Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti. kad beidzas pieguļa un lopu ganīšana (Wiedemann. kā jau teikts. jo šinīs četrās nedēļās vilkam bijis brīvu ņemt un ēst kaut kuŗu lopu.. Arī kāda teika izskaidro šo veco parašu no savas puses. tad šo vairs par ganu negribējuši saukt. 9517. 929—933. 1. nedara nekādas vainas. tas bijis vilkam novēlēts . kur gani un pieguļnieki lūdz Dievu. 1. kam asinis. Ja vilks pie ganiem nākot ar atplēstu muti. Jurģa dienā jākāpj uz rijas augšas un jāskatās: kuŗā pusē gaisā krusts. 874. „Kad vilki nokaucot. kurpretim visā citā gadskārtā tikai to lopu vien bijis brīv ēst. VII. p. p. un 28. „Netīro laikmetā nedrīkstējuši aplam vilku daudzināt. Dieva darbinieku (2363) un Juri (14041.) un pastāvēja četras nedēļas. I. un 871. vedis uz māju un to turējis vairāk gadu. bet pēc igauņu māņiem Juris ēdinot vilkus reiz par mēnesi (Wiedemann. tā arvien vilks to vienu kazlēnu noņēmis. kuŗus Juris grib: tikai tādus. kas viņam jānēsājot līdz Miķēļiem. dzelžus mutē un dzenot katram neatvēlētam lopam gaŗām . kas tai dienā jeb naktī jādarot” (VI. Kaza katru gadu atnesusi pāra kazlēnu.. Vīrs noķēris kazu. Šinī netīro laikmetā vilks varējis ēst.1 p. muti cieti turēdams. Gana puika to redzējis un stāstījis mājā: „Viņš vilka aitu mežā!” No šā vārda „vilka” devuši šim aitu zaglim vārdu: „vilks” (VII. Turpretī visā citā gadskārtā vilkam sēdot jātnieks mugurā. tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot. bijis agrāk par ganu. Kad aitai jēriņš jeb govij teļš radies. lielo kazu” (VII. Vilku uzraudzībā Dievam. caur lopiem skrienot. kuŗu lopu grib. jo tad jātnieks tam mugurā. ka Juŗa dienā vilks dabūjot iemauktus galvā ar riņķi ap purnu. Līdzīgi māņi bijuši ar latviešiem. Rumāņu teikā Pēteris noteicot vilkiem barību reiz par gadu ziemā (Gaster. tādēļ to vilcis gar zemi.. neviens tam neliedzis” (305. Lercha-Puschaiša Pasakās (VII.). p. 871.). Uz šiem māņiem zīmējas ar kāda tautas dziesma (28861).. kā jau augšā ir minēts. dalīsim uz pusēm!” Vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu.) lasām: „Netīro laiks iesākās trešā dienā pēc Miķēļa dienas (29. to esmu jau agrāki izskaidrojis (Etnografisku rakstu krājums. Vilku. p. ka lopa neaiztikšot. 27. bet nezinājuši. p. 29419. 1. tad tas nākot vasaru pie lopiem . 29441. Par Jurģa dienas sakaru ar vilkiem ir vēl šādi māņi: „Jā Jurģa dienā vilku daudzinot. sept. 1. Jurģa dienā jāj Svētais Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus..). To apstiprina arī šāda pasaka: „Viens vīrs Jāņu rītā. p. 877. no pieguļas uz māju nākdams. p. bet kad „vairs gana amatu nav turējis. bāleliņi. 1.. kas vedis dzīvu kazu sev līdz. 1). kuŗiem dzimstot bijušas asinis uz pieres . tad saka. bet ja nācis.. 1. Tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (762. 357. gan redzot.). tad gani zinot. Reiz Bezvārdis paņēmis tik lielu aitu. saticis vilku pretim nākam.).. 1. caur lopiem iedams. tur vilkam bērni” (L. 81. p. Pasakas. uz kuŗu pusi jāejot ēst meklēt. tad lūkojuši. 1. lai viņš slēdz savus suņus „sīkajās ķēdītēs”. Jāņa naktī. Kādēļ vilku daudzina par nekristītu. Bet kā nācis pēc Jāņu dienas. ka nespējis panest. Šis uzprasījis: „Vīrs. iemauktus vilkam galvā licis.). 1. 449. Par vilkiem gādājusi vēl Meža māte. kas bijis novēlēts . Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis.).).

2105) un stāsta pat. 1. bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm” (V. Kā zaķim cēlušās pārplīsušas lūpas. Tikai pie ķīniešiem un viņu kaimiņiem vilku lomu še ieņem lapsa. kā rādās. bet Dievam tikai zaķis. savu spēku. ka pēdējais no tā sevišķi bītos.—3. Beidzot viņš apnika. bet tas neko nelīdzējis VI. lai izdzen ļaunos garus. 1. Tā viņa ielīdusi žagaru blāķī. bet visas viņas. kas pazīst brīvu lāci mežā. tikai pa gaisu laisties vēl ne. Zaķis reiz žēlojies. bet kaķis pamanījis lapsas astes galiņu žagaros. Liec. kas apdāvināts ar pārdabīgu spēku un prātu. bet neretis arī viņu pašu pieviļ citi zvēri.). Velnam bijis īstais zirgs. kā liekas. Mazāk māņu mums ir par lāci.). VI. Šādi māņi gan laikam nebūs nākuši no rietumiem. Bijuši arī daži cilvēki. kas pieņēmuši vilka izskatu un plēsuši lopus. Zaķis pēc latviešu kosmogoniskām teikām esot bijis Dieva zirgs. 1. Tautas dziesmas sauc lāci par „dravnieku” un „brālīti” (30480).). veduši lāci namā. vismaz ne pēdējā laikā. 30579). Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā. kā to dzirdēju Raunā no sava tēva tēva. „Lapsa visas gudrības mācēja. Šādiem vilkatiem ticējušas arī dažas Āzijas tautas. ka arī alu darot. Daudz pasakas un tautas nostāsti piešķiŗ lācim pavisam cilvēka prātu un stāsta. p. par to uzrakstīšu pasaku.). Rīdīs jūsu kumeliņus. sapina tam kājas. 251. No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties. 242. kas mums drīzāk atgādina dīdītāju nomocīto lāci. Rietuma Eiropas pasaciņas tēlo lāci par muļķīgu un neveiklu kustoni. Bitīt'.Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. laida ganīties. taisni celmam virsū. Dievs izdomājis viltu un iemijis Velna zirgu pret savu zaķi. Teikas par vilkatiem ir ļoti vecas un pazīstamas visā Eiropā jau no seniem laikiem. Alutiņa brūverītis Lāci veda namiņā. „Bet darbs tagad Velnam pavisam vairs neveicās. 2098—9. (Dzērve vēl teikusi: „Kruķī kvasti. Lai nu gan vilks vajājot Velnu. savu saldumiņu! 19627. bet šie. Un tad uzkritusi arī tik nelāgi. ka lācis cepot maizi (30525. Par vilku latviešiem ir ļoti daudz teiku un pasaku. p. kuŗi jau augšā ir minēti. Latviešu pasakās un māņos lācim ir parasti pēdējās īpašības. Palaida ganībās. Lapsu visu tautu tradicijās tura par lielu gudrinieci. Pasakas. kas šad un tad to dabū arī savos nagos. 1. No tā laika lapsas astei uzaugušas gaŗas spalvas un kaķim tagad esot bailes no lapsas astes (Lerchis-Puškaitis. zaķis ar visām sapītām kājām prom uz mežu. pieder pie pašu latviešu senajiem uzskatiem. jūdza zaķi nost. 182. Pirmatnes tautas. tura to par svētu zvēru. lācīti. tā sauktie vilkati. Svētelis palaidis arī un šī nu nākusi rūkdama zemē. noturējis to par peli un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. p. bet nav mums tuvāku ziņu. ka palikusi guļam ar atšautu asti. turpretī arvien viņš baidās no lāča. 1174. ka lācis ar sievieti var pat piedzīvot pēcnākamus. Lapsai senāk esot bijusi aste tik gaŗa un glumja kā kvekšķim. Var būt. Nogājusi pie svēteļa (pēc varianta pie dzērves) to gudrību arī izmācīties. ka viņš esot visnespēcīgākais 82    . daudzina mazus bērnus labprāt par „lāča bērniem” (2087. pieder pie ceļojošām tautas tradicijām. Lapsa sabijusies un aizbēgusi. nu jau mācēšu!” lai laižot vaļā. Tādēļ arī latvieši veduši lāci kūtīs. No tā laika zaķim kājas sapītas: viņš tikai lēciņus lec” (VII. kruķī kvasti!” Lapsa gan kruķījusi kvasti. Tur lapsai iešāvies prātā: „Diezgan būs. p.

ka tā aužot audeklu. Šī peles loma liekas gluži dabīga un būs laikam arī ļoti veca. lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos” (Lerchis-Puškaitis. P. turējuši par dzērāju. Pēdējo teiku pazīst arī rumāņi (M. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķa lūpas esot pārsprāgušas „melu ziņas nēsājot” (2308). Lerchis-Puškaitis. Nostāsti par lapsu. gan tad derēs. tikai kurmis un čūska nekā nedarījuši. 1. sapnim un pat dvēselei. 1. 1. zeme būtu gatava. viņš gājis uz ezeru un gribējis slīcināties. p. kas klusu guļ savā alā un skraida gluži nedzirdot.zvērs pasaulē. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai iet pa ceļu. Pasakas. VII. Ja linus sējot sermuliņš pārskrējis pār ceļu. 269. Kad zeme bijusi gatava. plunks. p. „ripa jāsaspiež drusku kopā. Turpretī daži tautas dziesmās minēti māņi par sesku. lai nodedzinātu māju. Bet kādēļ gan taisni caune ir audēja. šaurāka. Tautas dziesmas bieži vien daudzina. tad Dievs licis zvēriem ceļus taisīt. plunks! salēkušas visas ūdenī. kuŗi negrib dot Dievam padomu. lapsas un vanagi. 1.). ezi un kurmi pieder. 50. viņas sabijušās un plunks. Ja viņi nejauši uzejot uz ceļa. p.).). 179. suņi. 314. ievaicādamies. Cilvēki.). 931. kā jau redzējām. un I. Pele pēc tautas dziesmām un māņiem ir miega valdniece un nes bērniem miegu. pie ceļojošām kosmogoniskām teikām. 28301). p. kuŗu nereti sajaucot citi zvēri un putni. ne vāvere jeb kādi putni? Laikam gan tādēļ. Vāveres turpretī latvieši turējuši par ļauniem zvēriem. 83    . Redzēdamas nākam zvēru ar gaŗām ausim. Tā domādams.” ezis atteicis. Tāda pati teika par kurmi ir arī rumāņiem (M. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu. Pasakas. 1. Labāk darīšot sev galu. zaķi. Visi zvēri arī nākuši un strādājuši. p. no tīrām adatām. p. ka sesks „kūpina dūmus” un „dara alu”. „Kad zeme bija radīta.) un igauņi (Wiedemann. viņiem esot brīvu atstāt ceļu un glābt savu dzīvību. kamēr pārplīsušas lūpas (sal.1. V. Par cauni tautas dziesmas stāsta. Pasakas. Šie audekli. varēja viegli tikt pielīdzināta miegam. Arī pie aušanas sauc kādu ietaisi par cauni. vilki. Tā nu zaķis redzējis. sācis smieties un smējies. Caune kā apģērbja gādātāja varēja viegli palikt arī par audēju. Sesku senie latvieši. zīmējas uz zirnekļu tīkliem kokos. Gaster. visi viņu vajājot. Ezera malā sēdējušas vardes. 171. tad netiekot vairs nost. kā liekas. Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesīm. ka caunu ādas jau no seniem laikiem izmantotas cepuŗu taisīšanai un drēbju izgreznošanai. 1. p. VI.). tad izauguši balti lini (28314. Sermuliņus senie latvieši nedrīkstējuši nogalināt un turējuši tos tāpat par Dieva sunīšiem kā vilkus (L. cauni un peli liekas būt atmiņas no pašu latviešu senatnes. Tikai ja uznākot cilvēks. Pele. kas nākušas mājā un nesušas degošas ogles uz jumta. „Tā maza lieta. jo viņi varot dzīvot apakš zemes. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis. kaķi. ka citi baidās arī no viņa. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. kā liekas. bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt un nost skaldīt arī netiktos.” Labi. Par ezi mums ir sekoša kosmogoniska teika. Gaster. kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā. laikam viņa nebēdīgās un plēsīgas dabas dēļ. Līdzīgas teikas ir vēl bulgāriem un krieviem. bet bite to izzina ar viltu. tad tā negājusi apakš debess velves. bet no viņa nebīstoties neviens. Ceļu viņiem nevajagot. Šādam izskaidrojumam nebūt nav vajadzīga kāda vienpusīga animisma teōrija. Rumāņu teikās eža vietā stāv arī Velns un kurmis. 451.

39. Mājas lopi.
Tādas pašas kosmogoniskās teikas kā par meža zvēriem, ir mums arī par mājas lopiem. „Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: „Kur vīri, kur vīri.” Sivēnu izglābuši vērsis ar aunu. Vilks nu lūdzis Ziemeli palīgā, kuŗš uzsūtījis aukstu vēju. Vērsis no aukstuma gribējis glābties būdiņā, bet viņam aizķērušies ragi un būdiņa sagāzusies. „Lopi, redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu” (LerchisPuškaitis, Pasakas, VI, 249. 1. p.). Govis senāk bijušas tikai Velnam, bet visas tās bijušas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem, līdzīgas zirgiem. Dievs uztaisījis sev kūtis un uzlaidis Velna govīm mušas un dundurus virsū. Tā nu Velna govis sabizojušas Dieva kūtīs. Dievs viņām pāršķēlis nagus, iedzinis galvā vadžus par ragiem un nokrāsojis tās dažādās krāsās. Velns nu vairs nevarējis pierādīt, ka tās ir viņa govis (VII, 1160.—1166. 1. p.). Tāpat arī zirgs, kā jau augšā minēts, senāk piederējis Velnam, bet Dievs to iemainījis pret zaķi (arī dzeni), kādēļ zirgam atstāts senais izskats (VII, 1174—5). Kādēļ zirgiem ir jāstrādā, kamēr govis var mierīgi ēst zāli, par to esmu Raunā dzirdējis šādu teiku. Reiz Dievs gribējis tikt pāri par vienu upi un lūdzis zirgu, lai pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Tad viņš lūdzis vērsi, kuŗš tad arī pakalpojis un pārnesis. Tad Dievs nolicis, ka zirgam nekad nebūšot vaļas, bet vēršam būšot brīvu ēst zāli cik patīkot. Tādu pašu teiku pazīst arī leiši un citi latviešu un leišu kaimiņi. Govīm latvieši parasti dod vārdus pēc tām dienām, kad viņas radījušās. Raunā un Smiltenē es esmu dzirdējis visvairāk šādus vārdus: Mandala, Otaļa, Trešala, Cekula, Piektala, Sestala, un Svētala. A. Kasparsons Siguldā ir piezīmējis sekošus nosaukumus, kas nāk no nedēļas dienām: Pirmaļa, Mandala, Mandža, Otaļa, Oča, Trešala, Trešķis, Cekuļa, Piektaļa, Piekša, Sestaļa un Svētaļa. Beidzot no Bauskas apkārtnes Kurzemē man ir pazīstami šādi vārdi: Pirmuļa, Oča, Trese, Cetuļa, Pieča, Sestuļa un Svētuļa. Šāda vārdu došana ir bez šaubām ļoti veca un būs nodibinājusies līdz ar kristīgu ticību. Arī rumāņi nosauc govis pēc nedēļas dienām, pie kam laimīgākās esot tās govis, kas dzimušas pirmdienās un ceturtdienās (M. Gaster, 350.1. p.). Pēc vecu-vecām teikām, kādas ir sastopamas pie daudz tautām, aitas ir Dieva, bet kazas Velna kustoņi. Tā arī latviešu māņos aitas stāv tuvāk Dievam, bet āzim ir sakari ar velnu. Tādēļ laikam arī aitas palīdz ganīt gan „Mīļa Māŗa” (29075), gan arī Krūmu māte (29087). Pēc igauņu māņiem kaza, kā jau Velna lops, baidoties no pērkona (Wiedemann, 450. 1. p.). Pēc kādas teikas aitām pretī stāv cūkas. „Dieviņš audzināja avis, velns cūkas. Kādu dienu Dieviņš cirpa savas avis laidara priekšā. Te pieskrien velns un jautā, kāpēc tā. Dieviņš atteic, ka būšot no aitu vilnas drēbes aust. Velns pārskrien mājā un cērp arī savus lopus, cūkas. Cērp, cērp — nekā nocirpt. Beidzot tas iegrūž cūku dumbrājā un dusmīgi uzbļauj: „Liela brēka, maza vilna.” No tā laika cūkai mazums saru uz muguras, jo velns sarus nocirpis” (L. P. Pasakas, I, 173. 1. p.). Pie igauņiem cūka līdz ar vardi un šķirgāli esot Velna biedri. Par suņa un kaķa ienaidu tiek stāstīts dažādas teikas. Šeit atkal suns esot Dieva un kaķis Velna kustonis. Dažu tautu teikās (kā pie jūdiem, rumāņiem un serbiem) suns ar kaķi dzīvojuši kopā un tikai vēlāku saskaitušies. Pie latviešiem esmu dzirdējis tikai
84   

vienu jaunāku, no vāciem aizņemtu teiku par suņa un kaķa ienaidu. Senāk kaķis esot gājis ganos un suns gulējis mierīgi mājā, bet kaķis reiz nozadzis suņa brīvgrāmatu un nu sunim esot jāstrādā, kamēr kaķis varot dzīvot brīvā. Tādēļ suns kaķa nevarot ieraudzīt. No mācītāja J. Miglenieka Eglūnā esmu uzrakstījis kādu interesantu pasaku par suņa un kaķa ienaidu. Vecos laikos vilks dabūjis no Dieva tādu rakstu, ka viņam ir brīvu staigāt pa visām malām, kur tik viņam patīk. Vilks tomēr baidījies, ka pa mežiem skraidot, varot to rakstu pazaudēt, un tādēļ lūdzis savu draugu suni, lai tas paglabājot to rakstu viņa vietā. Suns arī bijis ar mieru un nolicis vilka rakstu uz krāsns augšas, jo viņš tāpat baidījies to pamest, ložņājot pa krūmiem un brienot pa purviem. Suņa draugs kaķis, redzēdams suņa nolikto rakstu uz krāsns, gribējis to noglabāt drošākā vietā, uznesis uz istabas augšas un aizbāzis aiz jumta spāres. Pele ložņādama pa jumta salmiem, atradusi tur to papīru un sagrauzusi. Reiz vilkam vajadzējis sava raksta, lai pierādītu savas tiesības, un viņš nu prasījis to no suņa atpakaļ. Suns atkal prasījis rakstu no kaķa, kas meklēdams zem spāres atradis, ka pele to bijusi sagrauzusi. Kas beigts, tas beigts. No tā laika nu kaķis ir dusmīgs ar peli, suns ar kaķi un vilks ar suni. Bez savas liecības vilks arī vairs nedrīkst brīvi pa laukiem staigāt un slapstās tagad pa mežiem. Tālu pazīstama ir sekoša teika par suni. „Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz kāda sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu (pēc varianta netīru bērnu). Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot”. Nu gājis suns pie Dieva lūgties. Dievs tad arī atstājis suņa daļu, tik gaŗu vārpu kā suņa muti (L. P. Pasakas, V, 84. 1. p.). Tādu pašu teiku pazīst krievi un pat buŗati Sibirijā. Igauņiem ir vēl sekoša teika par suni un kaķi (Wiedemann, 450. 1. p.). „Govij senāk bijuši pupi visgaŗām vēderam, bet kaķis tos esot noēdis un atstājis tikai četrus, kuŗus suns apklājis ar savām ķepām”. Līdzīgu teiku atminos arī Raunā dzirdējis būt. Pēc kādas vecas teikas kaķis esot cēlies no cimda. „Kad Dievs visus kustoņus jau bijis radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē un no tā gadījies kaķis ar gaŗu gaŗu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ Dievs nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals” (V, 50. 1. p.). Pilnīgāka šī teika ir pie rumāņiem (M. Gaster, 210— 212 1. p.). Ādams gribējis glābt Ievu no Velna uzmācības un taisījies braukt laivā pāri par jūru. Bet Velns pārrunājis Ievu, lai ņemot šo līdza par mājas čūsku. Ādams ar’ bijis ar mieru. Braucot Velns palicis par peli un sācis grauzt laivas dibenu, lai Ādamu noslīcinātu. Pēdējais to pamanījis un sviedis pelei ar savu ādas cimdu, bet cimds palicis par kaķi, kas tūliņ noķēris peli un apēdis. No Velna nu esot kaķim cēlušās dzirkstis spalvā un spožas acis. Par kaķi un žurku stāsta šādu teiku. Kaķis apprecējis žurku un abi sadzīvojuši dažus gadus itin laimīgi. Nelaime izcēlusies no tā, ka kaķis reiz apēdis žurkas sakrātos taukus. Pēc kādas jūdu teikas, kaķis ar peli senāk bijuši draugi. Bet pele reiz melojusi Dievam, ka viņiem neesot ko ēst, gribējusi, lai viņai atļauj apēst kaķi. Dievs par to saskaities un atļāvis kaķim ēst peles. Pie mājas kustoņiem pieder vistas, kuŗas bez šaubām ir aizņemtas no rietumiem, kādēļ arī teikas par viņām nevar atteikties uz baltu pirmtautu. Gailis jau no seniem laikiem tiek turēts par saules simbolu un gaismas sludinātāju, un sarkanais gailis nozīmē uguni. Tādēļ arī Velns un ļauni gari baidās no gaiļa dziedāšanas. Šādi uzskati ir sastopami pie visas Eiropas tautām.

85   

40. Meža putni.
Putnus tautas dziesmas daudzina gan pa diviem, gan arī pa trim kopā, bet pa lielākai daļai nenoteiktās kombinācijās. Biežāki savieno trīs dziedātājus: zīli, žubi un lakstīgalu (2697. 2699. 30619), trīs kraukļu sugas putnus: kraukļus, vārnas un žagatas. (34880—4) un vēl trīs dziedātājus bez tuvāka sakara: lakstīgalu, strazdu un cīruli (2499. 2536. 2541). Pa diviem parasti apdzied zīli ar žubi (2091—3. 2236. 2524—9), teteri ar irbi (2319. 2488. 2548. 2691), griezi ar paipalu (2480—4), vanagu ar pūci (2573—9) un cīruli ar cielavu (2603—4. 2608—13. 2644. 35779). Pirmā roka starp pārām, zināms pieder vanagam un irbei kā puiša precinieka un meitas simbolam, par ko esmu jau agrāk rakstījis (Etnogr. rakstu krājums, I, 23. 1. p.). Līdzīgu lomu vēl velk teteris ar irbi un cīrulis ar cielavu, kamēr krauklis un vārna tēlo nekārtīgu laulības dzīvi. Grieze ar paipalu ir tādēļ savienotas, ka pirmā gādā par rudziem un otra par sienu. Viena no vissvarīgākām kosmogoniskām teikām par putniem ir plaši pazīstamā pasaka par upes rakšanu. Pēc vienas teikas versijas upi rakuši putni kopā ar zvēriem, tāpat kā igauņu pasakā. Citā variantā rakuši tikai putni kā rumāņu teikā (M. Gaster, 176. 1. p.). Lai pasaulē netrūktu ūdens, Dievs pavēlējis zvēriem un putniem rakt upi (v. Daugavu). Zaķis ar lapsu „mērījuši upei ceļu”, kurmis dzinis pa robežu „pirmo vagu”, āpsis racis vagu dziļāki, lācis „klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās”. Uz to pašu teiku laikam zīmējas arī tautas dziesma, pēc kuŗas ir „kurmīts zemes mērnieciņš, čūska šņores vilcējiņa” (26045). Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs nācis apskatīt un uzteicis vispirms lāci un kurmi, kuŗi bijuši pavisam melni ar dubļiem. Dievs tad arī licis viņiem nēsāt par piemiņu tās pašas melnās drēbes. No putniem visčaklāki esot strādājusi zoss ar pīli, kuŗām Dievs tad atvēlējis „upē mazgāties un peldēt”. Citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai „dzert upes ūdeni”. Tikai vālodze un pēc varianta arī klija jeb klijāns, žēlodami savu drēbju, nav strādājuši. Dievs nu tiem aizliedzis dzert upes ūdeni. Viņi varot dzert tikai rasu no lapām un zāles, un sausā laikā kliedzot, „lai lietus lītu, ka varētu no koka lapām padzerties”. Bute strādādama vārtījusies pa smiltīm un Dievs to uzrunājis: „Ak tu, butīte, nabadzīte.” Bet bute šos vārdus izmēdījusi, par ko Dievs viņai atstājis „greizu muti”. Vēzis pa to laiku vēl racies pa dūņām un Dievs prasījis: „Kur tad vēzis?” Vēzis saskaities, ka viņa darbs nav tūliņ ievērots, un atbildējis: „Vai tev acis pakaļā?” Par tādu rupju atbildi Dievs arī nolicis vēzim acis pakaļas pusē. Pie latviešiem šī teika ir uzglabājusies vispilnīgāki un var noderēt par starpnieci starp rumāņu un igauņu variantu. Igauņu teikā tikai vālodze ir laiskais putns, kamēr rumāņu teika stāsta vienā variantā par gārni (Reiher, цапля) un otrā par klijānu. Tā kā nu latviešu variantā ir minēti vālodze un klijāns, tad ir jādomā, ka vispirms nav bijusi runa par vienu putnu vien. Līdzīgas teikas ir arī krieviem un vāciešiem. Te vēl var pieminēt, ka tautas dziesmas sevišķi daudzina vālodzes mākslīgo lizdu, kas parasti tiek taisīta koka staklē (skat. Etnogr. rakstu krājums, I, 25. 1. p.). No visiem Baltijas putniem, kā zināms, vislabāki izstrādātais lizds ir pelēkajam strazdam, sauktam arī par cūku strazdu, kamēr visvienkāršākais laikam būs balodim. Par to arī latviešiem ir kādas interesantas teikas. Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: „Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukšs!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot (L. P. Pasakas, VI, 242. 1. p. Sal. L. D. 2431). Teiku, kā balodis mācījies lizdu taisīt, atstāstīšu pēc sava tēva tēva vārdiem.

86   

Vai tu traka.) un vispārīgi citi putni (VI. 1. 1. Citā variantā par dzeguzi pārvērtusies nelaimīga mātes meita (V. Kā no zvēriem tautas tradicijās visvairāk daudzina vilku. kā var vērot no sekošām tautas dziesmām: Kūkodama dzeguzīte Pras’ ganam kukulīša. Nekūko. 4079. Man vēl nav arājiņa. bet dzeguze esot to lepni atraidījusi un tādēļ vēl tagad dējot olas citu putnu lizdos. ka viņš nemākot pērkļa taisīt. p. Pēc latviešu teikām dzeguze esot cēlusies no tās meitas. p. 87    . Kūkodama dzeguzīte Prasa man kukulīša. P. 1. dar’ pats. Dzird’ es tevi kūkojam. Frišbīra (I. Vairāk tautu teikās dzeguze ir cēlusies no cilvēka.). Dievs sacījis. Man nomira māmuliņa. ka dzeguzes spalvas izskatās kā ar miltiem apbērtas. dzeguzīte. ka vālodze gribējusi mācīt dzeguzei lizdu taisīt. 108. Kristus esot reiz prasījis vienam cietsirdīgam maizniekam maizes. protu. Pēc H. Neviens gauži tā neraud. Pasakas.) vārdiem Austruma Prūsijas vāciešiem esot teika. Kā raud gauži sērdienīte. atrod dzeguzes balsī sēras skaņas. p. protu. 172—3) jeb Velns (VI.” Strazds par to saskaities. Tā ganam pašam nav. Kā kūko dzeguzīte. Kur es ņemšu kukulīti. Tu kūkoji. 2446. bet nemācējis. Retāki arī dzeguze pati ir citu ļaunu cilvēku upuris. bet pēc igauņu teikas nogalināta bārenīte (Wiedemann. Latvieši še pilnīgi līdzinās saviem kaimiņiem un radiem: leišiem un slaviem.). Nedar’ man žēlabiņu. Neviens putns tā nedzied. 1. Nu balodis pats gribējis darīt savu namu tālāku. spurkt! projām. Kūko mana dzeguzīte. es raudāju: Tev nocirta zaļu birzi. 1. Variantos strazda vietā ir vēl minēta žagata (L. lai saucot pelēko strazdu palīgā. V. 100. bet ticis atraidīts. Balodis tikai sēdējis līdzās uz zara un skatījies. tā atkal no putniem dzeguzi. Teika par dzeguzi ir pārgājusi pat kādā kristīgā leģendā. Kad pērklis bijis jau ietaisīts. 242. kā arī leiši. p. Šāda teika laikam cēlusies no tam. 4159. 296. Arī latvieši laikam pazinuši šādu teiku. p. balodis sācis lielīties: „Protu. Dzeguzes kūkošanu katra tauta iztulko savās tradicijās pēc savas dabas.Balodis gājis pie Dieva žēloties. dzeguzīte.). tikmēr slavu un somu tautas. angļiem un vāciešiem dzeguze ir prieka un jautrības putns. 439. dar’ pats!” un aizlaidies. kas citiem darījis kādu ļaunumu. Strazds arī bijis ar mieru un sācis likt kokus krustām šķērsām. uzsaucis balodim: „Dar’ pats. Kamēr pie frančiem. kuŗu apprecējis zaltis (I. Par to nu šis maiznieks pārvērsts par dzeguzi. 966—7). 2445. Bijis jāpaliek mierā ar strazda ietaisīto pērkli.

1.). Latvieši. jūn. Daudz Eiropas tautas tura dzeguzi par precību un dzīves mūža paredzētāju. Kūko. ja dzeguze nākot mājā kūkot. „purvā” (2444. V.) līdz Jāņa (24.). Dzeguze.).—71. „druviņā” (2448. p. 1. jeb viņam visu gadu miegā tekot siekalas. kas tad nokalstot. tad paliek slims” (71. Vispirms laikam tika aizkūkoti tikai dzīves gadi. vāciešiem. tad tur ejot arī zagļi (J. p. bet aizkūkotais tiekot no ļaunuma vaļā. Lai aizkūkošana nekaitētu. 4078) un ja „nav cita koka. turpretī 2441). ka tad dzeguze aizrijoties ar rudzu (pie igauņiem miežu) akotu. Krievi turpretī stāsta. Rakstu krājums. Dzeguzīte dievredzīte Mana mūža licējiņa. ka aizkūkotais tai gadā nevarot vairs skaņi dziedāt. 88    . Tādus māņus sastopam ne vien pie krieviem. ja pirmā maijā varējuši saskaitīt piecus „kukū” (ibid. Pēc latviešu (L. Psychologie der Volksdichtung. „Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties. kā zināms.)„. 9578. Lai dzeguze nevarētu aizkūkot.Birst man gaužas asariņas. p.). Pasakas. kuŗas laikam būs vāciešu ienestas. Tādus pašus māņus mēs sastopam arī latviešu tautas dziesmās. Rakstu krājums. — Divi. mana dzeguzīte. 49. Vācu tautas tradicijas uzkrauj dzeguzei visādas palaidnības un nekrietnības. apr. p. ka dzeguze kūkojot tikai no Tiburcija (14. I. bet gan „birzē” (2439. Es apriebu ganīdama. Rakstu krājums. vācieši un igauņi. jeb arī viņš „nokalstot” (J. II. krievi un vācieši ticējuši. Arī latvieši domājuši. p. nemēdz visai ilgi no vietas kūkot. 248. tad esot jāiekož kādā kokā.). 2448. bet vēlāku aizkūkošanā meklēja arī citus ļaunumus. ja aizkūkotajam neesot naudas klāt. 1. dzeguze nav nekāds mīļais viesis mājas tuvumā. ka tad parādoties septiņas Lielā Lāča zvaigznes. kamēr viņu parunas un pasakas pielīdzina dzeguzi pat Velnam. kuŗas esot tā ļaunā maiznieka bērni. 10074. 4082). Cik gadiņu man dzīvot. tad viņam visu gadu būšot naudas trūkums.) dienai. bet kā igauņi domājuši. „ozolā” (2449) jeb „ziedošā ābelē” (2450. 1. 1. Pēc Jāņiem dzeguze tādēļ vairs nekūkojot. ka dzeguze kūkojusi tikai līdz Jāņiem jeb Pēteŗiem. Austruma Prūsijas vācieši ticējuši. kādēļ dzeguzes nokūkotie gadi nevarēja būt klausītājiem pa prātam. II.). 1. 1. p. kūko niedres galiņā” (2449—50). Māņi vēl stāsta. 70. 915. 70. esot par labu cūkām. jeb kāds mirstot (88. kas esot pārvērsts par dzeguzi. krievu un igauņu māņiem cilvēka aizkūkošana kaitējot lopiem. Tā varbūt cēlās māņi par aizkūkošanu. 16. kuŗus pazīst arī krievi. 1. kā jau putns ar sēru balsi. 4079. 4141. Bet dzeguze nes arī labas ziņas. 1. tad lūkoja tūliņ no rīta apēst „dzeguzes kumosu” (J. Tādēļ arī tautas dziesmas nevēlās. Stāstīja. Jau vidus laikos vācieši pareģojuši savus mūža gadus pēc dzeguzes kūkošanas un franči turējuši par lielu laimi.). Tomēr. frančiem un portugaļiem (O. Viņa skrēja tautiņās. Visu mūžu tautiņās. P. 1.). p. bet arī pie somiem un igauņiem. trīs pie māmiņas. Īstās latviešu tradicijās dzeguze nav nekāds ļaunais putns un ar Velnu viņai ir sakari tikai kādās ceļojošās pasakās. lai dzeguze kūkotu „aŗamā zemītē” (2447—8). tas tika aizkūkots. p. 106. Kas tukšā dūšā dzirdēja pirmo reiz dzeguzi kūkojam. Böckel.

Rakstu krājums. Ies’ projām. Latviešu māņos starks gan ir mājas sargs.). „Ja kādreiz būs beidzis lasīt. Pēterīts. krauklim jāizperinot ziemā. lai gan krauklis nejauki kliedzis. „Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. 89    . tad krauklim lielās piektdienas rītu priekš saules lēkšanas jāpārnesot tik daudz jūras ūdens. kuŗas tam nekā nekaitē” (VII. Šī teika būs laikam nākusi no Vācijas. p. bet viņš mēdz bargi atriebties neviesmīlīgiem mājiniekiem. Arī igauņi stāsta. p. bet nav nekā strādājis.. 1. ka jūra viscaur aizsalusi un krauklim neesot iespējams ūdeni dabūt. ka tur kas čīkst un čēkst. „Visi putni perinājot bērnus vasarā. II. Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. smaga aste” (VII. stārks aiz lielas ziņkārības nevarējis nociesties nepaskatījies. kas esot dzeguzes kalps. p. VII. Var būt. Starks jeb svētelis esot cēlies no cilvēka un bijis senāk Dievam par rokas puisi.). Starka vietā ir še sastopams arī zaķis (I. Dažas tautas tura žagatu par ļaunu putnu. Kad bērni nedēļu veci. stāsta. vāciešiem un igauņiem. ka Dievs to esot sodījis par kādu noziegumu. Kad viņš vēlāku gribējis atkal nomazgāties. 101—2. kas maisā atrodas. p. Velns esot iemijis Dieva kaltu pret savu izkapti un sācis ar to sienu pļaut.). tad Dievs to par sodu iebāzis darvas mucā. Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja. še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam gaŗas. 1168. bet tādēļ ka viņš ēdis maitu. Par dzilnu. ka bērniem nodzerties. lopus saukdama (L. Kad zvēri rakuši upi. 1. kūkodama. iebāzis maisā un devis starkam. ka tā bijusi Velnam par lopu ganu. P. ka tas mīts būs ļoti vecs. lēkādama pa koku zariem. tad Velns pārsitis dzilnai galvu. Neba ilgi tu kūkosi: Atnāks Jānis. tāda nepērta. Krauklis senāk esot bijis balts. ka dzeguzei skrienot līdz viens mazs putniņš. Beidzot vēl pieminēsim. ka krauklis senāk bijis balts. Izdzirdējis starka nedarbu. VII. čūskas un citi. 171. noskatījusies un sākusi par velnu smieties. Gluži tāda pati teika par starku ir arī leišiem. lai tos nes uz dīķi slīcināt. p. Latviešu māņos žagata ir tikai pļāpa un viņas parādīšanās mājā zīmējas uz jaunām ziņām un aprunāšanu. Kraukļa kliegšanu gandrīz visas tautas tulko par nelaimes jeb nāves vēsti. Tā tad jādomā. ka uz to zīmējas arī sakāms vārds: kāda vārna pērta. Gluži līdzīgi māņi par dzeguzi ir vēl ne vien krieviem. Pēc Jāņiem jeb Pēteŗiem dzeguze pārvēršoties par vēja vanagu. tad palikšot atkal par cilvēku” (V. Kuŗa nenopeŗoties. ka tu esi bijis tik ziņkārīgs.Kūko birzē dzeguzīte. tad viņš notraipījies melns ar dubļiem. 1. Kad Dievs ielaidis dundurus Velna lopos un tie saskrējuši Dieva kūtī. 2438.). tad viņa bērniem jāpaliekot par kovārņiem” (III. jeb pēc cita varianta nav ņēmis dalības pie upes rakšanas. izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži. Bet ja dažu gadu gadoties. 72. No tā laika dzilnai esot sarkanums uz galvas un viņa vēl tagad skrienot. Maisu pie dīķa nonesis. starks dzirdējis. vismaz nebūs tikai vāciešu ienests. ka par vasaru jāejot visām vārnām uz jūru mazgāties jeb pērties. Pasakas. „Dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus. Dievs teicis: „Tādēļ. 1. Maisu uz dīķi nesot. bet arī ķīniešiem. jo viņa aicinot vilku uz lopiem. sarkanas kājas un viņš lasa vardes. 1167. sevišķi melno. čūskas. No tā laika krauklis palicis melns un paturējis tādu nejauku balsi. citas atkal skatās uz viņu kā uz prieku vēstnesi un laimes nesēju. tad citi putni nav viņa laiduši klāt pie ūdens. Raunā esmu dzirdējis. 1. lai viņu turētu par racēju. kā: vardes. 180. 1160—7). 1. „Lielā piektdienā kraukļi nesot no jūras ūdeni un kristot savus bērnus” (J. tā paliekot par kovārni. p.).). Par kraukli stāsta. 1172 p. No tās reizes žagatai gaŗa. Žagata. Ganiem tomēr žagata esot kaitīga.

1. 1. „Kad grieze aizgriež. II. ka tas esot ūpis. viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt. Pūci tautas dziesmas tēlo par neglītu. kas tur bļaujot. tad jādomā. Pasakas. tāpat kā dzeguze aizkūko. i. Rakstu krājums. kā Velns šķiļ uguni un kaļ. zinu! Tēraudā un akmenī. 1. kas cilvēku aizkliedz. Dumpis pieder pie tiem putniem. Tāda lielība Dievam nepatikusi.Žagata palaidne. tad kājas nomūkot (nobrūk). p. tad dvaša smird līdz nākošam gadam (J. 1. Vecos laikos Velns reiz noslēpis visu uguni pasaulē. meklējis. pelēķīte. tad paliek dzeltēns” (71. 286. Pūce. kā pati māte! Resnām galvām. Savas vaidošās balss dēļ ūpi tura vispārīgi par nelaimes vēstnesi. Kā vispārīgi putni mācījušies dziedāt. 29431. Ja lakstīgala aizdziedot. p. kas stāv tālāku no tautas mītiem. Pēdējo dziesmu atgādina pasaka par pūci un vanagu (L. platām acim! Tēvā velnā. kad nodomājis vaidēt. Pasakas. Pūcīte. P. 164. tad pieguļniekiem svārki degot (pie ugunskura).). Tā sauca vilku. kas krievu „выпь”. 72. Par bezdelīgu esmu dzirdējis no sava tēva tēva šādu kosmogonisku teiku. tēvā velnā! 30618.). P. L. tad kalni plīsīšot. lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. Vienai mātei bijusi slinka meita un divas govis. 2508. Bezdelīga vispārīgi tiek turēta par Dieva putniņu un ļaudis labprāt ierauga viņu 90    . Kad nu māte prasījusi. No tā laika bezdelīgām ir sarkanums pakaklē un liels robs astē (sal. p. Pasakas. No Vestienas ir mums vēl pazīstama šāda teika par ūpi. sākusi no prieka kliegt: „Zinu. tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās. t. „Ja pīpene aizbrēc. 157—192). Pati Dieva sodījama. VII. tad „balss skabargaina” (ibid. p. 106. p. ja gribot. Ja strazds aizbrēcot. Jā ūziķis aizdzied.” (VI. Rohrdommel).). Lūk.). Tā sauca vilku. par to jau ir sīki rakstīts mūsu pasaku grāmatā (Latviešu pasakas un teikas I. Līdzīgu teiku esmu dzirdējis no sava tēva tēva par dumpi ( выпь. Noskatījusies. Kad dumpis aizbrēc. sācis ķert bezdelīgu ar degošām stangām. 1. p. Dievs meklējis. Kur gani gana. kādēļ še nerunāsim par tādu putnu dziedāšanu. 194. bet ļoti augstprātīgu. V. 1. auti slīd uz papēžiem. bet otru atstājusi bļaujam. Citus putnus nicināja. Tikai no Velna smēdes kūpējuši dūmi. tev smuki bērniņi! — Kā pati māte. Vienreiz viņš nosvilinājis bezdelīgai pakakli. meita atteikusi. Par ūpja vaidēšanu latvieši stāsta šādu pasaku. 1. otrreiz izrāvis astes spalvas. Tā kā nu pēc vārdu skaņām ūpis ir tas pats. bet nevarējis nekur atrast. zeķes. pūcīte. Ūpis to dzirdējis un pateicis visu mātei. Meita reiz paēdinājusi tik vienu govi. bet viņa tomēr izbēgusi. ka šeit viņš nozīmē taisni dumpi. „Ūpis esot lielījies: kad viņš kliegšot. p. tēraudā un akmenī!” Velns to izdzirdis. jeb „izkapts nekožot” (L. P.). Meita no dusmām iemetusi ūpim ar sprunguli par sāniem un tādēļ viņš vēl šodien vaidot (IV.). pūce.). Bezdelīga nu gribējusi Dievam palīdzēt un klusām aizlaidusies uz Velna smēdi. V. tad rokas sagriež” (ibid. jeb pūpiķis aizpūpina. 1179—80.). Arī teikas saturs drīzāk zīmējas uz purvu putnu dumpi nekā uz mežu putnu ūpi. Platu galvu vazājās.).

tautas dziesmas turpretī sauc lakstīgalu parasti par trejvalodi (13872. Par lakstīgalu parasti daudzina.. Latvieši ticējuši. Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas. tautas dziesmas daudzina nereti zīli un žubi. K. — kas ne vien zīlē sējas laiku. ka viņas pārziemojot tepat ezeru ūdeņos. Tā nu esot cēlusies lakstīgala un „dziedājusi deviņām mēlītēm”. kā jau augšā minēts. p.lizdus savu māju paspārnēs. Reiz pamāte viņu tik dikti situsi. 32031. Kārtīga cīnīšanās ar zobeniem un to skaņu pielīdzināšana lakstīgalas dziedāšanai būs gan laikam cēlusies rietuma un dienvidus Eiropā. lai pārvēršot šo par putniņu. p. bet palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. 1. 30614. ka tā „sit” (R. Par zīles un žubes bērniem stāsta. te.. Vēja māte auklē” (2091—3). ka lakstīgala ir sējas putns. Pats lakstīgalas nosaukums. Pēc kādas nepareizi uzrakstītas teikas (VI.) jeb „tricina” (2697.). kā kalpu bērnus ar saimnieka bērniem.. 32058). 158. Ārons no Bērzaunes: „Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums . būs gan laikam aizņemti no vācu bruņiniekiem. 107. 159. ka par ziemu bezdelīgas aizlaižas uz siltām zemēm. Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja. būs laikam nācis no latīņu valodas (lusciniola) un proti jau tanī laikā. L. irbēniņi Agri tek migliņā. — kā vienā piemērā (2690) arī paipala. 91    .) lakstīgala esot cēlusies no vienas nelaimīgas pameitas. 15. 1. Par irbi raksta M. ka lakstīgalai esot trīsdeviņas balsis. spurkt! irbes gaisā! Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. kad latvieši un leiši vēl runājuši vienu valodu (leišu lakštingala). 32058. 6. B. Tautas dziesma salīdzina irbēnus ar starcēniem. Bet vienreiz Pērkons jājis zemu zemu. Kalpu bērni. p. kā jau esmu aizrādījis (15. Kā jau kosmogoniskā teikā te gan Pērkona vietā būs bijis Dievs. Lai tā skaisti padziedātu Zobentiņa galiņā. 195. vācu die Nachtigall schlägt). Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža bogu.). Rakstu krājums. bet biežāki gan pēdējās divas kopā. Zīle ir „liela pareģone” jeb . kas bezdelīgu lizdas izpostot. Pirksim kopā lakstīgalu. Lakstīgalas dziedāšanu tautas dziesmas vismīļāki pielīdzina cīņai ar zobeniem. kamēr zobena skaņu nosauc par lakstīgalas dziedāšanu. 18965). Ļaudis stāsta. kādēļ ticēja. 20727. 17235. p. 21088. Saimnieka svētelīši Ilgi tup ligzdiņā. cik pašām toreiz sirds liela bijusi” (V. ka viņa sākusi lūgt Dievu. Jau augšā mēs redzējām. kā arī minētais dzejnieciskais salīdzinājums (sal. Līdz ar lakstīgalu. Turpretī kārtīga cīņa ar zobeniem. tam metoties uz ģīmja teteŗa raibumi un pat māja varot nodegt Ļaudis agrāk nezināja. 2147. ka tos „Vēja māte šūpo. Jauni puiši bandinieki. 1. Abiem dzied lakstīgala Zobentiņa galiņā. Z. 1.liela dievredzīte” (2581) un nākamības zīlēšanā viņai pieder pirmā loma.

„Kas pirmo reiz redz cielavu uz jumta. ka cīruļi pārziemojot tepat pie mums un paslēpjoties pie ciņiem un akmeņiem zem sniega. meitas simbols. Zīle dzied aparā. 1. Rakstu krājums II. — kas zemē. tāpat kā puisis. dara alu. Līdzīgi zīlei cielava zīlē meitām arī preciniekus. ka viņu pašu noķeŗ vanags (2581—2). kā jau minēts. kādēļ cielavai ir sakars ne tikai ar laidaru. Zīlīte. ja redz uz sausuma. puiša simbols. Līdzīga loma. Zīl' atnesa tādu vēsti. tad to gadu dos govis daudz piena. meitiņa. kā jau minēts. Sargi savu vainaciņu! 29430. 31933. — Zīle dzied tādu dziesmu Laiks meitām rozes šķīt. 29424. tam īsi” (J. Tā sacīja cielaviņa. lai ceļā nesatiktos ar zīli. kad precību ceremonijas vēl līdzinājās laupīšanai. 14061. gādā par govīm. Ko tu. gādā par zirgiem un kaitinās ar skaisto cielavu. tiek pielīdzināts parasti tikai seno laiku preciniekam. Bet „lielā dievredze” tomēr nav visa zinājusi un nevarējusi paredzēt. dzied. Liek ganiem sargāties: Sarg' jēriņu. bet arī ar liniem. tā atkal cielava. klikstīnāji. dzeŗ. tā laba māsiņa. Ko tu man pasacīji? — Es. gādā par zirgiem. Kādu dziesmu zīle dzied. kamēr vanags. Pa pagalmu tecēdama: Būs tai mūsu netiklei Šorudeni precinieki. Kā cīrulis. „Cīrulīts mazputniņš” tautas dziesmās ir puiša simbols. uzņemot kādu gaitu. Tādu ziņu zīl’ atnesa Mūs’ māsai tautās iet. latvieši dzēruši „zīles kannu”. Tā lika ganiem sargāties. Tā iemesla dēļ. p.). Ļaudis ticējuši. Cīrulis. tad piena būs maz. Sargā savu ganībiņu. 14062. kā liekas. Ja sieviete redz pirmo reiz cielavu uz ūdens. tev pasaku. dzeni. 14066. Meitas pūram ir vajadzīgi arī lini. tam tai gadā gaŗi lini. meitas. klausīties. kazlēniņu. meitas simbolu. Šādu ievērību cīrulis laikam ir izpelnījies ar savu agro celšanos un jautro dziedāšanu augstāku un ilgāku par citiem putniem. Bet „labā māsiņa” var ziņot arī nepatīkamu vēsti un sludinājums atkal līdzinās likteņa lēmumam. 29431. žubīte.Eita. Zīle ir „laba māsiņa” un liek ganam sargāties no vilkiem un tautietei no nebēdīgā tautieša. 92    . piešķirta arī žubei un dzenim. 71. kādēļ latvieši ne katrreiz gribējuši satikties ar zīli. Būs brāļam kaŗā iet.

Tur viņi atraduši vecu zirga pinekli. Tādus pašus uzskatus sastopam arī pie igauņiem. p. bet ja neaprokot. kam saldās asinis. Ods gan vēl rauga stāstīt. kuŗa „cilvēku žēlodama. Sava bīstamā koduma dēļ čūsku parasti tura par ļaunu kustoni. tad tai vietā vajagot iespraust sērmūkšļa krustu.izvārot un apēdot.). Bet visi māņi par čūskām ar to nebūtu izskaidroti. Kad čūska aizbēgot. Dievs tomēr savu pinekļa galu iemetis upē. Gaster. Šeit uzrakstīšu no sava tēva tēva dzirdētu pasaku par ceplīti. kam vissaldākās asinis.). Abinieki. Ļoti līdzīgas teikas ir vēl uzrakstītas Krievijā. bet vairāk nevar izteikt. Tā kā pēdējā nereti stāv sakarā ar mirušu ļaužu dvēselēm. „Kādreiz Dievs un Velns gājuši gar upes malu pastaigāt. ka mirušo dvēseles pārvēršas par čūskām un ka arī dvēsele vispārīgi parādās čūskas veidā. Rumānijā un Palestīnā (M. Čūska tad atkal atnākšot. tad varot saprast putnu valodu (L. Pasakas VII.Vismazākais putniņš Baltijā ir mazais ceplītis. saķēris pineklam aiz otra gala un pārrāvis uz pusēm. tad varēja viegli nākt uz domām. bet Velns arī pasteidzies. No citiem zvēriem visvairāk tautas tradicijās tiek daudzināta čūska. 93    . Tā kā miroņus mēdz aprakt zemē un arī čūskas dzīvo apakš zemes virsas. Seno skandinavu teikā Zigurds ēd čūskas gaļu un tūlīt saprot putnu valodu. tad Saulīte trīs dienas smejoties. Pasakas. Šādi māņi ir ļoti veci un tālu izplatīti. tad nu šie stāstījuši. Indijā par to prātojuši jau vairāk gadu simteņu priekš Kristus dzimšanas. dzin! . kas stāv biedrībā ar Velnu jeb ir pat viņa radīta.” 41. Bet ja uz ceļa uzbeŗot smiltis.” Labi. tārpi un kukaiņi. 1272—3). VII. Bet Velns savu pusi nometis uz sausuma un no tās izcēlusies čūska. ka zutis ar čūsku esot tuvu rada” (L.” (I. tad viņš vairs netiekot upē atpakaļ. 1. kur atradušies tikai mazie ceplēni. tam tiekot septiņi grēki piedoti. cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši.. tad es aizbāztu caurumtiņu ar savu augumu. 218—20. Te pielien čūska un saka: „Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst. ka vardei vissaldākās asinis. tad viņš pie mana nama durvu gulētu. Par zuti mēdz vēl stāstīt. kuŗu Dievs paņēmis un gribējis iemest upē. p. aptīšoties ap krustu un nevarēšot vairs projām tikt. Te gadās bezdelīga un saka: „Viņš grib teikt. Bet tāds izskaidrojums bez šaubām ir vienpusīgs. Tad vecais atbildējis: „Ja es būtu mājā bijis. 1. Visi prātoja kopā. kas palicis par zuti. Reiz lācis gājis nejauši gaŗām gar ceplīša pērkli. ka tas pa naktīm nākot no upes laukā un ejot uz tīrumu zirņus ēst. kā caurumtiņu aizbāzt. Jā čūsku nositot un aprokot. Tālu pazīstama ir šāda teika par čūsku. ka tik un tik liels tas zvērs esot bijis. P. Vecais ceplītis nu uzlaidies uz krūmiņa un lēcis arvien augstāku un augstāku. „Tam šķirstam. tad animisti gribēja pierādīt.” To nu dabū zināt bezdelīga. kā: dzin. p. prasīdams: „Vai tik liels bija?” Beidzot bērni esot sacījuši. norauj odam pusžokli. tad viņa trīs dienas raudot. Ja noķeŗot balto jeb sarkano čūsku . Par to vēl tagad mēdz teikt. Pēc ūdens plūdiem ods apņemas to dzīvnieku atrast. 1.. 173. 1194. P. uz kuŗa ūdens plūdos cilvēki. ka čūsku cienīšana esot cēlusies tikai no dvēseles kulta. Kas čūsku nositot. Izmeklējies cauru dienu: „cilvēkam vissaldākās. bet tautas tradicijās viņam piešķiŗ vislielāko dūšu.). lopi un zvēri patvērumu bija atraduši. kam vissaldākās asinis. lai nevarētu pateikt. gadījies nejauši mazs caurumtiņš. Kad vecais ceplītis pārnācis mājā.

ka uguns vairs nav. Kas šo vaiņagu iemanto. 57. 6.).) un arī es esmu ko līdzīgu dzirdējis. tad būšot sausa vasara un maz piena (J. tikmēr zalši viņiem bijuši govju labvēļi. Rakstu krājums. bet tādēļ viņa palikusi akla. 70. 1273—4.). 6. Pa to laiku muša. 1. bet ja redzot uz sausuma. krupji jeb rupuči. Arī vardēm ir māņos sakari ar lopiem. Pasakas. ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūliņ aizmiegot līdz pavasarim”. B. K. p. 1182—5). VII. I. 196. 1. aizmirsusi šo noteikumu: bija aprijusi zvejnieku. Pasakas. 58. No tās tad nu mūsu jūrā esot izcēlušās butes. p. Z. nozagusi un aiznesusi pie Dieva.). ieraudzījusi uguni. 69. Vecos laikos uguns citur neesot bijusi.” No tā laika līdekai jānēsājot galvā visi zvejnieku rīki (L. II. 454. rudenī alā līzdami. tam sprāgst jēri” (R. p. Pirmās ziņas par šādu ārstēšanu mēs atrodam kādā seno grieķu teikā. Nonācis virs zemes. tas paliek laimīgs. Pasakas V. 1. VI. Kamēr čūskas latvieši turējuši par ļauniem kustoņiem. Kad vardi pavasarī pirmo reiz redzot ūdenī. iesitis zirneklim par muguru un zirneklis nokritis no debesīm 94    . 1. Līdzīgus māņus atrodam LerchaPuškaiša pasakās (V. bagāts jeb ļoti gudrs. 455. jeb pat „māte mirstot” (J. ka čūsku galvās esot atrodami dārgi akmeņi. p. P. kuŗam esot dārgs zelta vaiņags galvā. arī ieņēmis to zāli mutē un nogulējis visu cauru ziemu (L. un iesviedusi to jūrā. kas uz uguns tikšot taisīti.). un tos pavisam nebijis brīv sist (VII. 1. Ar laiku. lai lūkotu dabūt uguni. kā liekas. To noskatījies viens puisis. P. R. kā tikai Velnam ellē. bet neviens nevarējis notikt elles dibenā. kas katrai brīvu ēst. tad tai gadā būšot daudz piena. Rakstu krājums. K. 1. Pēc vienām tradicijām viņus vajagot taupīt. L. redz. Latvieši līdz ar igauņiem stāsta. un zalši vairs nav šķirti no čūskām (J. „Kad rupuci nositot. Dievs izrunājies ar visādiem zvēriem. Ķeizariene Katrīna reiz braukusi pa jūru no Vāczemes un ēdusi kādu Vāczemes zivi. Beidzot tomēr saņēmies zirneklis. II. P. Tādas pašas teikas stāsta arī igauņi. Pasakas.). p.. tad noteica. Dievs tad arī atvēlējis viņai ēst no visiem ēdieniem. Čūskām esot arī savs ķēniņš.). p. kur čūska pazīst zāli pret nāvi un atdzīvina citu nosistu čūsku. Šis pasakas motīvs ir sastopams par visiem vidus laikiem. Pa to starpu pamostas arī zirneklis. Rakstu krājums. 1. Zalšiem tautas māņos ir ļoti līdzīgi kaupiņi. tāpat kā zalšiem un kaupiņiem. Katrīnas vietā ir jumprava Marija. Pusi noēdusi. II. 1261—72). un iet tūliņ pie Dieva sūdzēties. Dievs nu saprot. ka tas nav tiesa.). kur kā zināms. bet Dievs dabūjis zināt. „Kad Dievs visas zivis bija radījis. 83. tad govīm notrūkstot piens” (J. „Krupjus jādzen no laidara ārā. p. Jau senie indieši esot ticējuši. Par buti dzirdēju no sava tēva tēva šādu pasaku. nolaidies pa savu valgu zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni augšā.Pēc igauņu teikas sarkanā čūska lielījusies vienā pašā naktī deviņiem cilvēkiem acis aiztaisīt.). jo tie izzīž govis” (R. Rakstu krājums. ka muša zirnekli apzagusi un atļauj tam uz priekšu baroties no mušas gaļas (sal. Z. Tur nu stāstījusi. L. tad viņa paliekot atkal redzīga (Wiedemann.). ka pati iznesusi uguni no elles un prasījusi maksas. Vienreiz zirneklis gribējis Dievam nepareizi apsūdzēt cilvēku. p. Gluži tādi paši pretēji māņi par kaupiņiem ir arī igauņiem (Wiedemann. B. viņš bijis ļoti nokusis un apgūlies. „Zalši. p. Par zirnekli un mušu esmu Raunā dzirdējis šādu pasaku. p. „Kas vardes sit.. kr. VII. Pēc citām ziņām viņi esot govīm kaitīgi un viņus vajagot iznīcināt. bet nav vairs patikusies. Rakstu krājums. II. 109. Bet čūskas vaiņaga laupītājam ratiski dzenoties pakaļā (L. 69). P. 69). 1. ka šķirgālis esot čūskas dakteris un varot atdzīvināt pat gabalos sasistu čūsku. Par līdeku ir šāda teika. 1. Bet jā viņa dabūjot izlīst caur rata rumbu. jo viņi nesot govīm laimi. Bet reiz līdeka . šie māņi ir aizmirsti. šurpu turpu skraidīdama. L. Tā pazīstama rietuma Eiropas teika.

ka reiz viena sieviete. Uzlikta uz pirksta.zemē. Par gnīdu esmu dzirdējis tādu pašu teiku. vai uz zaļām velēnām?” 42. kā Lercha-Puškaiša uzrakstīto (V.” Šie māņi atkal pilnīgi saskan ar sekošo izskaidrojumu par bērza galotni. bet labāk esot iet pavisam uz otru pusi. vai uz leju. vēl tagad viņa rādot. bet ja tiekot iznīcinātas itin visas utis. kādēļ viņš arī ne par velti ir nosaukts par zīlīti. Bauskas apgabalā meitas. bet siena laikā viņas esot pat egles un smilgas galā (Trikātā). esot viņu šā uzrunājušas: „Spindū. kur tu mani vedīsi? Vai uz augšu. Cilvēkam miesā apakš katras spalviņas esot viena uts. Bet gnīda ar to nebijusi mierā: ādā vien kost. tad vasaru ērces nekožot (Lejasciemā). 1. gribējusi kost līdz kaulam. lopus radīdams. cik gaŗš laiks!” Tai brīdī gājis gaŗām Dievs un iemetis viņai galvā sauju utu. Utij un gnīdai atvēlējis cilvēka matos dzīvot. kas esot pilna ar utīm. tad Dievs to pārvērtis par mazu kukainīti. jo viņa rādot tikai uz ļaunu. Gaster. Tad Dievs uzlaidis Velnam blusas. 110—13. bet pēc satura teika ir citāda (M. Latviešiem bija ļoti daudz māņu. kuŗi pa daļai bija mantoti no tālās senatnes. Mārīte. Tad Dievs sadusmojies un piesējis gnīdu pie mata. 306. Koki un citi augi. kas agrāk dzīvojušas zemē (Trikātā).” Ērces dzīvojot eglēs. Kurzemē par margrietiņu jeb spindgrietiņu. 1. Pēc vienas teikas blusas esot Dieva kalpi un odi Velna kalpi. Pēc vienas rumāņu teikas (M. Ja šīs utis iznīcinot. ādu kost un asinis zīst. 105 un VII.). p. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvojot uz visiem ciņiem (Trikātā un Ikšķilē) .). pa daļai atkal aizņemti no kaimiņiem. Gaster. bet Dievs uzkūris uguni un aizdzinis tos ar dūmiem. Velns uzlaidis Dievam odus. 289. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt. Pēc latviešu māņiem šis kukainītis rāda tikai. putnus. tad cilvēkam jāmirstot (Raunā). kas atrodoties miesā. Par ļaunu jeb kaitīgu latvieši viņas netura. p. tad viņam būtu jāmirst (Trikātā). uz kurieni meita aiziešot tautās. Ja zāģētas ozola skaidas iebeŗot kādā traukā un uzlejot drusku ūdeni virsū. lai nespētu līdz kaulam ieēsties. tam ērces uzkrītot. spindū. Ikšķilē meitas sakot uz zīlīti: „Mārīte. Vispārīgi ņemot. „Dievs. Tā kā viņa mācījusi ļaudim tikai ļaunu. zīlēdamas. 86. katram ierādījis savu darbu. Arī šeit seno latvieti vadīja ne tikai praktiskā lietderība. kurp lai cilvēks ejot. 1. No kritiena viņš nu dabūjis pumpu mugurā un vairs nevarot uzkāpt debesīs (VI. 1. Vidzemē viņu biežāki sauc par zīlīti. 95    .). kur mans brūtgāns? — Bērzgalā. Arī vienā rumāņu teikā ods un blusa uzrunā viens otru par māsām. kas stāvēja sakarā ar mežu un viņa kokiem. p. kas stāvot zem eglēm. p. 1188). Dažreiz uz cilvēka miesas gadoties kāda pumpiņa. tad otrā dienā viss trauks esot pilns ar blusām (Raunā). ceļmalā sēdēdama teikusi: „Vai. Par utīm ir atkal vairāk māņu kā par blusām. kā mazā zīlīte.) viņa esot cēlusies no vienas ļaunas skaistules. bet Velns no tām nekā nevarējis atkratīties (V. Ja nu visas utis iznāktu no miesas. Pēc māņu vārdiem neviens cilvēks nevarot dzīvot bez utīm: katram esot zem ādas sava daļa utu (Bērzaunē). Par blusām stāsta. tad tas esot gan cilvēkam par labu. bet arī visādi māņi. Teika stāsta. Pat tāds neievērojams kukainītis. margrietiņa jeb spindgrietiņa (Cocoionella septempunctata) spēlē diezgan svarīgu lomu dažu tautu mītos. ka tās ceļoties no koka skaidām. lai eglītes skujas drusku aizdegas. bērzgalā zaļos svārkos.

Lai gan tautiete labprāt piemin ozolu. Tautas tradicijās bieži daudzina vīrieti stipru kā ozolu un sievieti kuplu kā liepu.. pūri taisīti no liepas krija. viņiem jau tāpat sāp kā tev. „Bet nu bijusi savāda ķibele: tiklīdz kādu koku vajadzējis cirst. pat ne ganu rīkstes. kā jau augšā minēts. Mežs mūsu tautas dziesmās. tas lūdzies žēli jo žēli: „Ko nu mani cirtīsi! Ej pie tā līkā labāk!” Nogājuši pie līkā. D. ka ozols un liepa esot bijuši seno latviešu totemi. Tā latviešu. kamēr praktiskā lietderība ir še maz ievērota. Pasakas. tas Dievam sitot”. Šī starpība starp ozolu un liepu tiek ievērota ne vien tautas dzejā. 1. un kāds seno skitu valdnieks nesis liepu kunga vārdu. bet sievieši glabājuši pienu liepas krija vācelēs. Kas nocērt vecus kokus. p. lauž tā zarus meijām un pie reizes pin arī viņa lapas savā vaiņagā. I.). (J. Ne bez iemesla arī vācu dzejnieks H. kā arī rumāņu tautas dziesmas. D. Daži māņi liecinot.). p. Etnografisku rakstu krājumā I. 173. 18. Ar biškopību nodarbojušies vienīgi vīrieši. Ozols kā jau vīriešu simbols ir turklāt vēl spēka un dzīvības liecinieks. jo tad tām sāpot” (R. kādēļ senie galdi plēsti no liepas koka. 1. I. kuŗi kopuši linus un kaņepes. vai pirti kurinot. kuŗā liekas dzīvoja tālāku mirušā „dvēsele”. Jau 37.). p. 9780). sal. Ozolu un liepu varam droši saukt par lielākajiem un skaistākajiem Latvijas kokiem un šiem tad arī latviešu dzejā un mītoloģijā pieder svarīgāka loma nekā citiem kokiem.). 96    . tomēr viņa biežāki mēdz stāvēt pie liepas. Pēc vispār pazīstamas latviešu teikas. kā jau augšā minēts.. Rakstu krājums. meitai liepas malkas. jo aršana un sēšana jau sen bijusi vīriešu darbs. L. Vīrieši dzēruši alu no ozola kannām. Mājas saimniecība no laika gala stāvējusi sieviešu zināšanā. meitai liepas zariņu” (L. „Ap Bērzauni šai dienā nedrīkstēja ir puķītes noplūkt. kā augšā ir aizrādīts. turpretī liepa pēc dažu dziesmu vārdiem ir arī kapu koks. Daudz simtiem dziesmu daudzina ozolu par vīriešu kārtas un liepu par sieviešu kārtas simbolu (sal. Koku mītos mums krīt acīs tā savādība. bet vispārīgi ozola un liepas cienīšana gan būs mantota no seniem laikiem. II. Var jau būt. Heine nosauc Vāciju par „das Land der Eichen und Linden”. 1.. jo tad kokiem tekot asinis. sevišķi vēl ar svaigām lapām. Rakstu krājums. ka pēdējo liepas nozīmi latvieši ir aizņēmušies no rietumu kaimiņiem. lai gan vīžu auklas vijuši vīrieši. kādēļ dravnieki meklējuši gandrīz tikai ozolus doŗu dēšanai. Vīzes darītas visvairāk no liepas lūkiem un pīšana bijusi sieviešu uzdevums. V. cirst nevar dabūt. „Jaunpiedzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot.. bet arī praktiskā dzīvē. 1. nodaļā ir aizrādīts.).). bet krustmeitai liepas līksti šūpulim (1676. 197. 1. Šāda ozola un liepas izmantošana ir izskaidrojama tikai uz mītoloģijas pamata. 85. kaŗ liepā savu vaiņagu un arī pati sevi nosauc par liepu (4289. 108.kokiem. Ir izteiktas arī domas. 39. uz mirušā jaunekļa jeb jaunavas kapa izaug nereti „kupla liepa” (breite Linde). Latīņu vārds „quercus”. un drēbes velētas parasti ar liepas vāli un pat dzirnavu milns taisīts no liepas koka. Ozola un liepas cienīšana ir plaši pazīstama visā Eiropā. ka koks jūtot arī sāpes. tiek salīdzināts ar latviešu pērkonu. nav bijis brīvu griezt neviena kociņa.. varbūt pat no indoeiropiešu pirmtautas. „Nenolauz kociņiem galotnes. tas atkal: „Ko nu mani cirtīsi? — Ej labāk pie tā greizā!” Dievs redzējis: cilvēkam koka vajaga. kuŗš. Tā vācu.). Krusta dienā. p. p. Krusttēvs cērt savam krustdēlam ozola. var sargāt ļaudis no visāda ļaunuma un nāves. ka totemisms pie indoeiropiešu tautām vēl nekur nav pierādīts. ozols. 6. kā arī latviešu tautas dziesmās. 1. tā tas neiet: atņēmis viņiem valodu” (Lerchis-Puškaitis. sauc kokus pat par laužu brāļiem (Etnografisku rakstu krājums I. pirts slotā puikam iesēja kādu ozola. dažādiem augiem un dzīvniekiem piederēja seno latviešu mītoloģijā ne mazāka loma kā dabas parādībām un senču dvēselēm. kad tu iegriez pirkstā . Veci ļaudis nekad nemeta ugunī pavisam zaļa koka. ņēma vismaz kādu daļu ozola. tādēļ ka tāds koks jūtot sāpes. p. ka kokus tautas dziesmas daudzina labprāt pa trim kopā. un 174. koki senos laikos esot runājuši tāpat kā cilvēki.

Tā kā kļavs jeb kļava pēc tagadējās valodas pieder tāpat pie vīriešu. Šāda oša izlietošana laikam gan atkal būs sakarā ar kādiem māņiem. tā arī Dievs un Laima neliek vis tautietei aiziet tur „kur ļautiņi daudzināja” (8716). Ceturtkārt ozols tiek parasti pielīdzināts puisim. 4104. kamēr ozols vēl meklē līgavu. 20986. 12695. osi. tad ir „laiks meitiņu bildināt” (13768. Visus minētos trīs kokus tautas dziesmas piešķiŗ vīriešu kārtai (sal. kuŗi visi ir puišu koki (32368) un tautietes „bāleliņi” (4104. 30646. 35553. 2827. Man liekas. Ozoliņš lūkojās Gar visām pļavmalām. Kamēr liepa ir ozola pretstats. viņi savā starpā nebūtu varējuši precēties. un kādreiz nostādīts pat blakus par jaunekli precētiem kokiem. tomēr stāv tik bieži kopā ar osi un pēdējais atkal ar kļavu. Treškārt par vienu no svarīgākiem totemisma pamatiem tura pazīstamo eksogāmijas tikumu. kamēr vītols mainās ar ozolu (2827). kā arī pie sieviešu kārtas. Bieži apdziedātā „oša laiva” liecina. 11) un kā kļava lapa katrreiz nekrīt tur. pie kam. ka tāda paša iemesla dēļ arī 97    . tāpat kā senie vācieši. osim un kļavām. 5. kļava. Pirmkārt totemismā pirmā loma pieder zvēriem. 30646. kļavam sieva. kļavam sieva. 1). Liepu tautas dziesmas arvien daudzina par meitu. 3) vietu. kādu šai gadījumā tomēr neredzam. Beidzot dzied pat vēl. ozoliņus” (28216. „kur augusi kļavienā”. Totemus taču uzskata par tēviem un mātēm. 1. Lai arī no šiem trim kokiem bērzs pie reizes ieņem oša (2825. 30552). 19130. Ko jūs divi runājat? — Runājam liepas meitu Ozoliņa dēliņam. tad pastāvot augšā minētajam likumam. Turpretī nav mums nekādu pretrunu un nesaskaņu. ka savā starpā var precēties tikai dažādu totemu pēcnākami. Ošam sieva. kamēr īstais mātes koks ir ābele. ka arī senie latvieši taisījuši savas laivas no oša.kādēļ šādam vērojumam nu vajadzētu drošu pamatu. ka laivas taisītas no oša tādēļ. kamēr augi stāv tikai uz otra plāna. Pāra dziesmiņās kļavs noder zīlēšanai par precībām. Otrkārt katrai ciltij mēdz būt savs totems. ka kļava lapa aiznes cilvēku uz citu zemi (26027). 14976. Osi. 2. tikmēr viņa biedri liekas būt oši un kļavi. ka osi turējuši par „aklo koku”. jeb arī kur viņa pati bija „augdama domājusi” (22364). kāds lielākā jeb mazākā mērā ir sastopams pie visām tautām. ja ozola un liepas cildināšanu izskaidrojam ar vecu koku kultu. Varbūt. Ozolam vien nevaid. 2825. Ozolam vien nevaid. Ja nu visi latvieši būtu cēlušies no vieniem pašiem totemiem. 35524). 32331) jeb kļava (2823. osis un kļavs esot jau precējušies. Neretis tautas dziesmas daudzina kopā „ošus. tad kārtu māņos viņš arī lielas lomas nespēlē. jo aklo jau vislabāki var vadīt pēc sava prāta. Ošam sieva. kā jau minēts. Nule tik ozoliņis Par gravām lūkojās Nolūkoja ievas meitu Ar visiem ziediņiem. bet savs vīriešu un savs sieviešu totems. kļavus. kļava.Kad kļava lapa paliek sarkana jeb nodzeltē. ka minētā kārtība netiek daudz traucēta. kā šai hipotezē. ir sastopami tikai kā izņēmumi.

„Visi kungi svārkus met. Pried’ ar egli lielījāsi Abas kāpti kalniņā. tad šis neatteica nekā. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku. egli un paegli jeb kadiķi. trīs vien nemet”. lai atkal nepaliktu beidzamais pie drēbju nolikšanas. ko tu gaidi? Citi koki salapoja. 2808. vai rudens jau klāt?” Zināt dabūjis.Homēra grieķi taisījuši savus metamos šķēpus no oša. 1. bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties. Priede. Tiem atlika zaļi svārki. un tādēļ nezināju vai ziemelis patiesībā ir projām .). 4651. skaista egle. tad drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies. Paeglīti nabadzīti. Klusiņām klausījos. birr. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu. p. trīs vien nedevuši”. 164. Kad citi koki jautāja. 2820. Kad Saules māte pavasarī visiem kokiem devusi zaļas drānas. ka tepat esot jau aiz vārtiem. Tā arī notika. To nogrūda lejiņā. tad šis it bēdīgi atbildēja: „Esmu neredzīgs. Tie trīs žēli neraudāja. Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu. Priede. Tā tad šie uzskati par aklo osi liekas būt ļoti veci.” Tagad osis. Pabērnīši maliņā. I. nobira pirmais. egle kalniņā. Mātes bērni pie māmiņas. 1. Atbildi uz šo jautājumu dod viena pasaka (Lercha-Puškaiša Pasakas. egle. osi. Skaista priede. Paeglīte vēl skaistāka. Uz tiem pašiem trim skuju kokiem zīmējas vairāk tautas mīklas. kādēļ neapģērbjoties. „Visi kungi jāj 98    . eglei sagšu Paeglei villainīti.. citu pamudināts. Tautas dziesma griežas pie oša ar sekošu jautājumu: Osi. 2826. te osis jau jautāt jautāja: „Kaimiņ’. tas.. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst. bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantētas. Visi koki žēli rauda. birr.. Paeglīte lejiņā. Nr. 172. „Visi rudeņos berus devuši. Tautas dziesmas daudzina kopā ne vien minētos trīs lapu kokus. gan sāka rosīgi un ātri plaukt. lai arī tos varētu vadīt pēc sava prāta. kadiķītis. Vasariņi noejot. 4172. bet arī visus trīs skuju kokus: priedi. 2669. Tie trīs žēli neraudāja. tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. Citi koki salapoja Sudrabiņa lapiņām.

Kad mani vedīs. Ko ap tevi tecināt. pie kam. kād’ likdami. kāds būdamis. Tādēļ arī bērenieki iecirtuši kādā priedē jeb eglē krustu par robežu mirušā dvēselei. 35385). p. kā var vērot pēc dziesmās daudzinātiem „paeglīšu kambaŗiem”. Lai bij laiks. Eglītes bija katrās kāzās trim sievietēm: brūtei. 368. trīs vien nejāj”. Neaudz ceļa maliņā.) un lepojas. kaŗ priedē vaiņagu tāpat kā liepā (6040. ļaudis. Audzi. Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsunītēm. 19172—8). III. eglīte. Senos „stāvu koku namos” sienas laikam pinuši ar paegļu nītīm. Ja būs kupla jumteglīte. eglei bijusi pirmā roka. Brīvzemnieks.kaŗā. bet ēkas. Eita. kam daudz zaru uz visām pusēm . num. Rakstu krājums. es tevi pušķošu. p. jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai . vaicāja kāzenieki dziedādami pēc eglītes. Es kadega ēniņā: 99    . latvieši tomēr cirtuši gandrīz tikai no priedēm. un 188. Pēc kādām retām tautas dziesmām tautu meita liek galvu pie priedes. Vai ir kupla jumteglīte. Pēdējais aizrādījums laikam zīmējas uz seno ierašu. lai nemirstot.. skatīties. Līdzīgas eglītes lietotas arī dziedot uz kāzu galda. Senajos Latvijas mežos gan netrūka nekādu šejienes koku. 18447.). audzi.. sita ar tām uz galdu un dziedāja” (L.. eglēm un retāki arī ozoliem. Tā kā nu tautas dziesmas daudzina skuju kokus par „daiļiem” un bagātiem”. Ja jums nav egles skuja. kuŗi parasti lietoti pamatiem. D. 30650. egle” esot „meitu koki” (12224. Kāzās bijis parasts uz istabas. 18550. 187. num. pēc kuŗas līgavas vedot pušķojušas ceļmalā dažas priedes un egles. 7. pried' ar egli. sal. sal. ka viņi ir palikuši par dzīvības simboliem.). no tāda posma. Priedes skuju neliekat. 18552. Liekat smalku paegliņu. 6119. celiņa malā. num.. kas jau pavasarī nodod savu „nomu” (2821) un kuŗiem ziemu un vasaru ir „zaļi svārki mugurā” (2810—20).. 34. I. (Bīlensteins. R. „Pirms panāksnieki iesāka ēst. D. kā liekas. ka „priede. Šāda materiāla izvēle gan atkal nebūs brīva no māņiem. kā redzams.. Tad būs kupla vedamā. Mazais paeglis ir tomēr viens no vissvarīgākiem sargiem pret ļauniem gariem. 866—9. 922—4. ar egļu skujām kaisījuši bēru māju un pēruši cits citu ar skuju koku zariņiem. 152—4. 1. 1. Liekat skuju. tad arī viegli varam saprast.. Šai eglītei bijis simpatētisks sakars ar līgavu. Beidzot eglīte noderējusi arī pie reizes liepas vietā par šūpuļa līksti (L. Man pietrūka zaļa zīda. Es tev saku. zediņiem jeb riķiem. (kuŗas) . nama (18566) jeb klēts (18551) jumta uzvilkt kādu skuju kociņu.

Ābeles ziedi pēc skaistuma ir pārāki par ievas ziediem.). Ieva balta noziedēja. Aizsmok priede. pēdējie atkal par lazdas ziediem. Lazda zied gavēnī Sarkaniem ziediņiem. 34130. Lazdai kaunu padarīja. ievu un lazdu. Zied' ieviņa ābelīte. Ābelei sudrabiņa. 2775. 9. tomēr ieva še ir par starpnieci.Kadegam.). 100    . Iev’ ar lazdu lielījās. 2775. Kā jau skaistā ziedētāja ābele tiek saukta par Dieva koku. Cietajā mēnesī. Ievai bija balti ziedi. 11436). 26054. un bieži tiek minēta gan ar ābeli (2773. Lazdas zieda nepanāca. Ieva zelta vizuļiem. Par trim ziedošiem kokiem tautas dziesmas daudzina ābeli. 2776. Abas baltas noziedēt. 19543. 2776. Lazd' ar ievu noziedēja Daugaviņas maliņā: Lazda vaŗa pakariem. 6214. Vēl baltāka ābelīte. balta ieva zied. ābels ziedi. Balta. Ziedi ieva ar ābeli Vienā lazdu krūmiņā. 4495. 4522. 2782. Ievas ziedi. Tādēļ laikam arī alus kanna tiek taisīta ne vien no ozola. 5856. bet arī no paegļa (19714. gan arī ar lazdu (2774. Lai gan visus šos trīs kokus tikai retumis apdzied kopā. aizsmok egle. 12719. Lazdas zieda nepanāca: Lazda zied gavēnī. 1. 22418. 2779. sērmokšļam Krustiņš ogas galiņā. Aizsmok mana valodiņa. 5947. 2774. Ieva zied ar ābeli Vienā dārza stūrītī. Ābolnīca Dieva koks. 6112.

Tādēļ laikam arī tautiete žāvējusi savus dzīparus uz ābeles zariem. Kas ābeles galiņā? Kas man deva to meitiņu. 101    . 7121. Kas man deva to ābolu. Kādi ziedi vasarā. Kā pie savas māmuliņas.Ārdi manu valodiņu! 34104. Piestājos pie ābeles. Pinu. Es lauzīšu bērziņos. Lai ved meitu šoruden: Visi zari nolīkuši. Visi šie trīs koki liekas būt arī sieviešu simboli. Kam tu lauzi ābelīti. nenopinu Ābeļ’ ziedu vaiņadziņu. sevišķi vēl ābele un ieva. Kas aug viena māmiņai? 11220. Dievs sod’ tevi. 5930. 4286. 4170. pinu. Ābelīte Dievu lūdza. Birst man gaužas asariņas. tomēr vispārīgi tas nav bijis pieņemts. Sveša māte man’ sūtīja Uz ābeli slotu lauzt. Šim Dieva kokam un mātes simbolam meitas nav gribējušas lauzt zaru. Tie raud gauži valkājot. Ābels ziedu vien neviju. Lauz tu pati ābelē. Tādu viju vaiņadziņu. Sveša māte man’ stellēja Pie ābeles rīkšu griezt. Ābeli tautas dziesmas visvairāk pielīdzina mātei. Pēra mani sveša māte Ar ābeles žagariņu. Dzīpariņus žāvējot. māmuliņa. un līdzīgu salīdzinājumu sastopam arī krievu un vēl dažu citu Eiropas tautas tradicijās. 4282. 4290. Lai gan meitas dažreiz (5856) pinušas ābeles ziedus savos vaiņagos. 32405. Sveša māte mani sūta Pie ābeles slotu griezt Birst ābelei balti ziedi.

9780. Tā brīkšķēs tautu dēls Pa manām rociņām. al’s ar kannu. Alus kannas. visvairāk lietojuši vīrieši. Ai.Ābeļ’ ziedu vainadziņš — Grūts mūžiņš dzīvojot. Ne ieviņas baltu ziedu: Lai es augu kā liepiņa. Es nelaužu liepas zaru. 20650. Es nelauztu ievas zaru. kuŗiem pieder liela loma tautas mītiskos uzskatos. Briku braku. i. 2784. Māmiņ tavu darījumu! Kā ieviņa noziedēja Tautu galda galiņā. 1. Jo es pati kā ieviņa. 19575. Tādēļ laikam arī senlaiku kanna taisīta no ozola un paegļa.). 7224. man dzeŗot. sevišķi vēl medus dzeršanai. Ievai bija balti zieda. 6060. aitiņ. Adi. 19941. man’ meitiņa. Med‘s ar baltu biķerīti. tādiem vīriešu kārtas kokiem. tikmēr ieva ir dziesmās sievas simbols. raksti. t. Es neņemtu ievas ziedu Ne savā rociņā: Es negribu sieva būt Ne savā mūžiņā. 102    . vilniņ’ tavu. 19500—4. un ābeli mātei. Kamēr liepu tautas tradicijās pielīdzina meitai. Tādēļ arī meitas velējušas savas pūra mantas sevišķi tikai ievu ziedu laikā. 19773—6. Med’s ar baltu biķerīti Jaunajām māsiņām. 19502. Kā ieviņa noziedēju. Biķeŗus turpretī tautas dziesmas daudzina parasti no „ābels koka” (11533. Pilna vīra sieva biju Pilnu dzēru biķerīti. biķeŗus turpretī sievieši. 1233. Sievai baltas villainītes. Ābeļ’ koka biķerītis. kā jau augšā minēts. Al’s ar kannu. 21590.

7508. Tad velē pavasari. bet neretis viņš 103    . No kokiem varētu minēt vēl trīs ļaužu labdaŗus: bērzu. māmuliņa. bet labi tas nav bijis. bet tautas dziesmās nav tomēr nekādu liecību. Jau augšā mēs redzējām. 34353. Pavasaru. tautiņās. sal. Lazdiņš velna nebēdāja. ka bērzs mainās ar osi un kļavu. Kad ieviņa balti zied. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda vēza rociņā: Citi koki velna bēga. kādēļ no lazdas latvieši taisījuši savas kūjas un kādēļ lazda ar laiku dabūjusi kūjas nozīmi. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda zaru rociņā. Ej. Lazdiņš ļauna nevēlēja. 5860. vītolu un sērmūksli. Lazda blēņu neturēja. Vaiņaga vīšanā ievas ziediem tāda pati nozīme kā ābeles ziediem: lai nu gan nav bijis gluži aizliegts pīt ievas ziedus vaiņagā (5824. Visus. No tā nu saprotam. adu zeķes. 7221. Es noviju vainadziņu Visādiemi ziediņiem. ka šo koku starpā pastāvētu kāds tuvāks sakars. 5994. sal. Ievas ziedus vien nerāvu.). Jem lazdiņu rociņās: Citi koki blēņas tura. 32407. Ievas ziedus vien nerāvu. māsiņ. 17816. Citi koki ļaunu vēl. Kad ievāji balti zied. Trešo ziedu koku lazdu tautas dziesmas cildina par vistaisnāko un krietnāko koku starpā. Ievas zied. Adu cimdus. 34352. Lai galviņa nesāpēja. 34351.Liec pūrā nevelētu. 7154. Pūrā liku nevelētus. 5856. Lai zied manas villainītes. 34350. Ievas ziedu vien neliku. Lai galviņa nesāpēja. tad velēšu. visus ziedus rāvu. Velē manas villainītes. Kā ieviņas līcītī.

187. 2). I. p. tad bērzs viņu „nolād” (11864. Jāņos liek Jāņa tēvam ozola.). bet arī no bērziem. 1). Viņa lūdz arī savu bāliņu. sal. Bērziņš mani aicināja. 6208). 26525). Es atradu ganu meitu Ar bērziņu baŗamies: Bērziņš lika zaru lauzt. 415. lai tas 104    . vairāk vēl kā ozolu un liepu. Ir arī vēl bargāks sods par galotnītes laušanu. 23748. tad tēvs vai māte mirst.). jeb arī viņa pati „paliek atraitnē” (11864. ka tam griež zarus. 10711. 1. 3) un viņu apprecē vecs vīrs vai atraitnis. Smuidru griezu bērza rīksti. Neviens koks negrib. māmiņa. slotu griezt. Būs atraitņa līgaviņa. Veca vīra līgaviņa? — Tā. ošiem un kļaviem. Meijas cērt ne vien no ozoliem. Kam lauz’ bērza galotnīti. Kupl’ atstāju virsunīti. meitiņa. 5870) un staigā tikai „zem vītola” (6116). 2767. Seno latviešu sētā tautas dziesmas daudzina dažādus kokus. 22093. un 188. 14843. No bērza galotnes atkarājas arī meitas precības (9317—8. Tikai savu galotni bērzs sargā un neļauj to nolauzt. 1. meitiņa. Bērzgaliņš māmiņai. tava vaina. Ja meita nolauž galotni. Lai aug mans arājiņš Sprogainiem matiņiem. Kālabad es.) Ja tautu meita taupa bērza galotni. bet govīm bērza vaiņagu (32347. 2763—6. Par puisēna šūpļa līksti ozola vietā var cirst arī bērzu (L. Nelauz bērza virsaunītes: Lauzīs’ bērza virsaunīti. 18176. „vējiņam vēdināt” (2764) jeb „kur putnam uzmesties” (2765). tad viņas arājam klājas labi. Vītoli aug ne vien pagalmā (9283. Ne kā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait. rauj ziedus jeb plūc lapas. kā lasām „Latvju daiņās” (V. Ja tomēr galotne tiek nolauzta.ieņem arī ozola vietu. 11864. tad „visi bērza radi raud pēc tās vienas galotnītes” (2771. Nāc. p. turpretī bērzs pats atvēl savus zarus slotas žagariem. D.) : „Kad bērza galotni lauž.” Labāk lauzu alkšņa rīksti. 10412—3. bet vairāk gan vītolu. un tautiete uzaug „ vītola pakrēslī” (1796— 700. Galotnīte ir jāatstāj „Dieva dēlam pušķoties” (2766). 34129. 32417. bet arī pie vārtiem (3710. Viņa lauza virsunīti. Jauna meita i būdama.

Sāk vītols grozīties Ar visām dziesmiņām. Saule (v. Vītols būs griezis ļaužu vērību uz sevi ar savu lielo augšanas spēju un ar savām spožām. 6100. 30735. Man uzauga pucenīte Zirgu staļļa galiņā. kā zināms. Vītolā sēdēdama. Tādēļ vītols arī pēc kristīgas ticības mācības tiek turēts par evanģelija simbolu un kādas vītola sugas pūpoli ir ieņēmuši palmu vietu. 29179—80. burvjiem un raganām pastāvīgi tiek izlietoti sērmūkšļa zari. Pēc tā man liekas. Es būt’ sen gulējusi Daugaviņas dibenā. ļauniem gariem. kā jau parastā mājas kokā. bet būs laikam ieviesies līdz ar kristīgo ticību. pīlādzim jeb pucenei. Vītolam. Mīļa Māŗa govis skaita.„vītola gaņģi” taisa (5984). krusti un klūgas. ka paeglim un sērmūkslim tādēļ piemītot tik liels spēks. 33986. Laima) pina vainadziņu. mēdz arī sēdēt visbiežāki daudzinātās dievības: Saule. 29163. Visas manas greznas dziesmas Vītolā sakāpušas. Tautas dziesmas turpretī tikai retumis piemin sērmūksli un vēl retāki apdzied viņa pārdabīgo spēku. Aiz ko auga vītoliņš Glumajām lapiņām? Mīļa Māŗa sviestu sita. Vītolā sēdēdama. dzen atvases un nekāda zaru ciršana vītolam nav kaitīga. kā liekas. ka abiem esot 105    . jo pret velnu. Vītolā. tad arī vītola vainadziņš tiek turēts par vismazvērtīgāko (5882). 1050. Vītolā sēdēdama. tiek vēl piešķirts pārdabīgs spēks pievilkt dziesmas un glābt slīkoni. saulē mirdzošām lapām. Vislielākā loma latviešu pasakās un māņos gan pieder sērmūkslim. Saules meita cimdus ada. 29835. Laima un Māŗa. Lai meita augtu lokana. ka tagadējais sērmūkšļa kults nav attiecināms uz latviešu pagānu laiku mītiem. Pat zemē iebāzts vītola zars. tad viņas šūpulis jākaŗ vītola pazarē un pati jāpeŗ ar vītola žagariņu (1711). Jau augšā mēs redzējām (34130). Ik rītiņus skauģa māte Gaŗām gāja šņaukādama. Kaut Laimiņa nemetusi Vītoliņa žagariņu. 33942. Tā kā nu vītolu sētā bija visvairāk. Vītolā rokas slauka.

bet arī pašiem latviešiem var būt bijuši savi veci analoģijas māņi par apsi. māsiņ. Vidus laiku leģenda stāsta. Apses vien necērtiet. bet alksnis vēl netiek ne tuvu bērzam. Šie māņi stāv ļoti tuvu augšā minētai leģendai. apšu lapa. 30630. Salīdzinājums ar Pilātu un krustu bez šaubām nāk no kristīgas ticības un arī pats nosaukums „pīlādzis” ir aizņemts no lībiešu valodas (lībiski pīlag. kā redzams.„krustiņš ogas galiņā”. 5837. Jau bērzs stāv apakš ozola. Apšu lapu trīcēšana daudz tautām ir izlikusies kā kāda ļaunuma zīme. Es. 34062. kas neesot svētai Māŗai devis nakts mājas. Nevij apšu vainadziņu: Trīsēs tava valodiņa. igauniski pihlakas. apšu lapa. Latviešu tautas dziesmas sauc apsi par velna koku. Ar tautām runājot. Kam nedevi naktes māju. 2759. par ko tad arī ir izcēlušās dažādas teikas. Citi koki un krūmi latviešu tautas dziesmās un māņos tiek minēti daudz retāki nekā pārrunātie četrpadsmit koki. Cauri gāju bērza birzi. ka priekš Kristus esot locījušies visi koki. kuŗam dziesmās nav laba slava. bet viņš tomēr paliek tikai „alksnis”. Ozoliņa meklēdama. Pēc krievu māņiem Jūdass esot pakāries apsē. no kuŗa taisīts Kristus krusts. bet vīksna. kādēļ viņa arī maz tikusi izmantota. drebi. Kas jel tevi drebināja? Vēja māte (v. Cērtiet kļavus. tikai apse esot liegusies. 30631. 109811. 106    . nav piederējusi pie iecienītiem kokiem. Kas jel tevi drebināja? Svēta Māŗa drebināja. ozoliņus. Drebēs jūsu valodiņa. drebi. kādēļ viņai par sodu esot pastāvīgi jātrīcot. Drebi. tev piesaku. Apse vien velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst. 31406. Drebi. Tā par piemēru vīksnas krija un lūks esot dažā ziņā labāki un izturīgāki nekā liepas krija un lūks. Apse vien grabēt grab. mīļa Māŗa) drebināja Apakš tevis stāvēdama. Ar kungiem runājot. somiski pihlaja). Tāpat melnais alksnis noderot labi par lietas koku un dziesmas piemin arī viņa „sudraba lapas” (2758). Visi koki Dieva doti. Pēc kādas teikas pīlādzis esot Pilāta koks. Tādēļ laikam arī apse nederējusi par meiju (32331) un apšu sula turēta par nāvīgu (23276).

34135. 9343. cik esmu ievērojis. ne rīkstēm. parasti neliekas būt mantoti no senajiem pagānu laikiem. un tie paši. izņemot varbūt kādus sīkumus no anoloģijas burvības. Par dažādām zālēm un puķēm ir mums vēl gluži maz māņu sakrāts. ka viņš nederot ne slotām. Ne ērcetis slotu griezt. kuŗām ir skaisti dzeltāni ziedi. nelapoji. Tā Jānīša istabiņa Ar alkšņiem izpušķota. bet pa lielākai daļai gan aizņemti no vāciešiem. Govis dodot daudz piena. ne lūkiem. kas ir uzrakstīti. vērmeles. pr. 11870. Šķetrā kāra slaucenīti. bet gan pārmet. Manis dēļ tu. elksnīti. Vai tam trūka ošu. Šķetrai zaru nelauziet. Mīļa Māŗa govis slauca. Par vībotni esmu piezīmējis šādu dziesmu: Mana māte citas sievas Vībotnēm izārstēja. naktskāļi u. Arī tautas dziesmās man nav izdevies atrast kādas svarīgākas ziņas par zāļu māņiem un tautas medicīnu. jaunas meitas. kuŗas dabūjušas savu vārdu no pienam līdzīgās baltās sulas. Ne ar’ viju vaiņadziņu. ka no alkšņa ņēmuši rustu krāsošanai un taisījuši kārbas ogu lasīšanai. Jauni puiši. dadži un 107    . Kad es bērza nedabūtu. Ne no tevis slotas griezu. tikai vēl pabērzim un šķetrai (salix pentandra) ir mītiska nozīme. Tautas dziesmas nepiemin. 9778. Sviests iznākot labs. ja ēdot daudz pieneņu (leontodona taraxacum). baldrijāns. Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst. t. Vai ar kuplu ozoliņu? 32678.Es nelauztu alkšņa rīksti. Ērkšķi. Treji pieci vakariņi Vībotnītes sutināja. bērzu. ja govim dodot sviestenes (trollius europaeus). No citiem tautas dziesmās apdziedātiem kokiem. Par pabērzi neminiet: Tur gulēja svēta Māŗa Zaļā zīda kučiņā. 29168. Visi koki lieti der. 30628. Uz to jau aizrāda arī paši tautas medicīnā lietojamie augu nosaukumi kā: vībotne. Jaunas meitas dzīvodamas. Vai lapoji. 30627.

p. pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. „kad ļautiņi neredzēja” (32411). Tās pašas saknes lietotas ar otra cilvēka pieburšanai (Lercha-Puškaiša Pasakas. 1). 15. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju. Variantos vēl tiek pieminēti dzeltāni (32415. Pēc tautas māņiem sakne ar pieciem stariem esot Dieva roka (Gotteshand. 6). tad tas tūlīt jānoraujot. ja sieviete apēdot velna roku. 58. Kaut arī par dažām dievībām varam vērot. Bet kā jau nekas pasaulē nestāv uz vietas. jo leišu daiņas vēl nav pilnīgi sakrātas un tās pašas uzrakstītās pastāv pa lielum lielai daļai no samērā jaunāko laiku romancēm. kā liekas. Ar katru jaunu kultūras strāvu ir ienesti jauni dzīves uzskati un jauni mīti. Raunā stāsta.. p. Rakstu krājums. igauņiem un Prūsijas vāciešiem kāds čūskulājs jeb dzeguzīte (kāda orchis suga) lietota dažādos precību māņos. Pie latviešiem. Rakstu krājums. igauniski jumala-käpad). „pašā nakts vidiņā” (32412. p. Dievs). p. vilki. leišiem un igauņiem. mēs arī varēsim saprast. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši. Tiklīdz kā zieds pilnīgi izplaucis. igauniski jūda-käpad). II. tā arī nav jādomā. ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem pat no indoeiropiešu pirmtautas. tas visu zina. tomēr pašās latviešu tradicijās parasti trūkst liecību par šo dievību pirmatnīgo nozīmi. lāči un citi zvēri. Tā nu mēs redzējām. „zelta miglu miglodama” (32414). ka katrā latviešu mītā un dievībā mēs nevaram meklēt visvecākos mītoloģijas pamatus. Latviešiem atkal vairāk ir bijis jāsatiekas ar svešiem kaimiņiem nekā leišiem. 58. 43. VI. 1. 4) un pat zili ziedi (32415. cik tālu sēdēdams var aizsniegt . Pēc dziesmas vārdiem šo ziedu grib noraut veļi jeb Joda māte (32408). bet pēc māņu ziņām ziedus apēdot čūskas. Tādēļ arī latviešu mītologa pirmais uzdevums ir sakrāt drošas ziņas par pašu latviešu 108    . bet vēlāku. kādēļ pēdējie vienu otru sentēvu mītu ir arī uzglabājuši tīrākā veidā. ka tās ir cēlušās no dabas parādībām (p. tā atkal mītologs atrod bagātākus materiālus latviešu mītoloģijā. kādēļ nevaram apgalvot.nātres dažreiz izlikti kūtīs un laidaros. Visu to ievērojot. p. Līdzīgi māņi. V. kamēr latviešu tradicijas liekas pie reizes būt plašākas un pilnīgākas. tad „tas lai iet un apsēžas Jāņu nakti pie svētās papardes un apvelk ar sarkano krītu riņķī. Paparde ziedot tikai Jāņa naktī (32408—15). visu paredz. ir pazīstami vai visā Eiropā. Par to arī nemaz nav jābrīnās. kuŗu sauc gan par Māŗas papardi (32399). 106. citādi nelabais to nozog” (LerchaPuškaiša Pasakas. bet otra sakne ar trim jeb četriem stariem esot velna roka (Teufelshand. ka latviešu mītoloģija būtu palikusi bez pārmaiņām.). 1. p.). kādas latviešu tautas dziesmu krājumos pieder pie retumiem. II. Šim augam ir divstarainas saknes. Ļoti līdzīgi māņi par papardi ir sastopami arī pie krieviem. 1. veļi). senču dvēselēm (p.). Vismaz latviešu tautas dziesmas dod mums daudz vairāk materiāla mītoloģijai nekā mums pazīstamās leišu daiņas. Daudz veci māņi ir aizmirsti un jauni ir nākuši tai vietā. un J. No zālēm latviešu mītoloģijā visvairāk tiek daudzināta paparde. šādus vārdus runājot: „es visu vēlos” (J.). apēdot Dieva roku. „Kas to ziedu iemanto. 1. viņa paliekot atkal vesela. Jā kāds cilvēks grib dabūt papardes ziedu. tad viņa paliekot neauglīga. gan arī par svēto papardi (32408. ar „sudraba ziediem” (32415). Kā valodnieks atrod vecākas liecības leišu valodā. lai sargātu govis no ļauniem gariem un raganām.. ka visi šie māņi būtu cēlušies pie pašiem latviešiem.

Tautas dzejā visi viņi ir kādas mistiskas būtnes. zināms. Jau vecais Barona tēvs ir devis par tiem gluži pareizu spriedumu (L. Taisni tautas uzskati uz dabu ir vissvarīgākā viela mītoloģijas pētītājam. Ne vien kosmogoniskās teikas. Bet tā spriežot. bet tādus ievērojot. Gauži maz pie mums ir vēl griezta vērība uz somu cilšu mītoloģiju. un tā tad daži tās tura gluži vienkārši par tautas dzejnieku fantazijas augļiem. 138. ne ar senču dvēselēm. mums būtu sīki jo sīki jāapraksta arī senās kāzas. pareģošanas un buršanas līdzekļiem. Šie māņi tad arī labāki ir apskatāmi kāzu aprakstos. Viens otrs sīkums par viņiem būs varbūt cēlies no tautas dziesmu sacerētājiem. dzeguzi un ozolu. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas. vilku. Ņemsim par piemēru Sauli. bet neliecina vis par pašu tautu un viņu mītu tuvāku radniecību. dzīvniekiem un dažādi simpatētiski līdzekļi nekādā ziņā nav izslēdzami no mītoloģijas darba lauka. Mītoloģijas salīdzināšanā ir līdz šim stipri pārspīlēta latviešu māņu radniecība ar prūšu. Kā tad lai mēs vēl šaubāmies par to māņu piederību mītoloģijai.). grieķu un seno indiešu mītiem. Dažs domā. vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus. gan prātnieki. daļu no dzejnieku fantazijas un arī daļu no tautas prātniecības. nedz arī par tik pirmatnīgu kā senāk. p. svešādu uzskatu. Pie pēdējiem pieder latviešu māņi par slimībām. bet arī dažas pasakas ar budisma mācībām. vispirms ir jāpētī mītu salīdzinātajiem. taisnību sakot. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes. vārdošanu un tautas medicīnu. ka seno latviešu analoģijas burvība ar visādiem simpatētiskiem līdzekļiem piederot drīzāk pie dzejas un pavisam neattiecoties uz latviešu agrāko ticību. Pēdējos esmu aprakstījis drīzāk par maz nekā par daudz. Bet ja šādas teikas un pasakas viena otra tauta ir piesavinājusies..” No savas puses es te vēl gribētu piebilst. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas. Daudz mītos mēs varēsim atrast daļu no analoģijas burvības. „Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu. kādēļ savs un svešs dažu reiz grūti izšķiŗami. Plašāki šo jautājumu neesmu 109    . sevišķi ar pareģošanu un dziedēšanas līdzekļiem. 1. kur daudz ko ir grozījuši gan dzejnieki. baltu tautu māņi līdzinās vairāk seno romiešu mītiem nekā grieķu un indiešu mītoloģijai. ka lielum-lielā daļa no pūšamiem vārdiem nav palikuši par visas tautas īpašumu un. ienācējiem. tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem. Kā jau pirmajā plašākā rakstā par latviešu mītoloģiju daža laba svarīga ziņa būs arī nejauši izlaista. I. Ar daudz māņiem ir savienotas seno latviešu kāzu ceremonijas. mēs varētu vai ikkatru mītu atšķirt no mītoloģijas. Pievedīšu no tā še tikai pāŗa teikumus. kādēļ arī jautājumus par mītu celšanos esmu pārrunājis tikai pie viena otra gadījuma. kā jau svešnieki. lai gan ne vien pēdējās ir daudz lietas aizņēmušās no seniem baltiem. otru jautājumu neesmu apskatījis arī ar nodomu. Daudz tautas dziesmu ziņas par dažādiem kokiem un dzīvniekiem nestāvot sakarā ne ar dieviem. bet neviena vēl nav gluži noteikta un pilnīgi antropomorfizēta dievība.senajiem māņiem un dieviem. mūsu rakstos turpretī tiek pārspīlēti arī vēl vecie uzskati. kas. Latvieši.. tad viņas arī jau pieder pie tās tautas mītoloģijas. Vispārīgi ņemot. kas ir pašas tautas dzejnieku apdziedāti? Tā tad māņi par kokiem. veli. D. būs gan laikam tīšām sacerētas un ar nodomu laistas tautās. nebija grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt . Zinātnieki gan jau sen vairs netura senās indiešu kultūras ne par tik vecu. kam vienāds raksturs ar pašu māņiem. sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem vāciešiem. svešādas dabas. bet arī latvieši ir stāvējuši zem somu tautu iespaida. Vienu. Līdzība starp romiešu un baltu mītiem pastāv arī tikai kopīgā vienkāršībā un lauksaimnieciskā raksturā. bet tautas dziesmas ir tomēr visas tautas piederums un pie tur aprādītiem dzīves uzskatiem ir turējusies visa tauta. Turpretī mītu attīstīšanās vēsture pieder drīzāk pie mītoloģijas salīdzinātāja darba lauka.

17. 99. 45. 31. 109. Aunings. G. Austrene 16. 80. Bebrs 79. 100. Barons. 70. Alksnis 104. 47. 54. 44. 107. 74. 72. 88. Ābele 88. Ādams 77. 51.11. 1. 87.). 44. 101. Bierītis 34. 16. 20. 72. Budisms 76. 50. Tautas mutē ir vēl uzglabājušies daudz un dažādi senlaiku māņi. 109. 32. Aisti (jeb balti) 9. 85. 48. 50. Bērstūķi 55. kuŗi mūsu dienās ir vēl glābjami no aizmirstības. v. H. 77. Ādaži 15. Animātisms 4. Anglija 66. 36. Bazilisks 49. 12. 34. Ansbergs. 33. 44. J. 63. 38. Bauska 84. Agata 19. Apse 106. Amors 59. Alfabētisks priekšmetu rādītājs. 73. p. 35. Bīlenšteins (A. Brēķiņa 31. 61. 103. Alunāns. 61. Auseklis (dzejnieks) 8. 101. 53. 44. Bīlenšteins. Aušrine 14. 93. 59. Augšgalieši (latgalieši) 10. 35. Blīdene 48. 48. Babilonieši 77. 67. 109. 65. Blusa 72. Bašķu diena 70. 104. Augustīns 67.iztirzājis. Aiskulāpijs 56. Apsalons. 50. 26. Birzulis 37. 110. S. Agatas diena 71. Ašgalvis 27. Autrimpus 58. Bertuleitis. Austra 16. Baigi 47. 91. 51. Animisms 4. Skaitlļi nozīmē lappuses. 28. Bielenstein) 17. 66. 71. Austriņš 15. 59. Afrika 6. Bērtulis 36. Baltkrievi 29. 67. ir vajadzīgs plašāks izglītotu tautiešu pabalsts. Ārons. Bezdelīga 90. 5. 59. Bērzs 95. 110. Briežu māte 66. p. Albānieši 44. 82. Andersens 18 . 76. Bergmanis. 16. 102. 97. 93. 87. 46. 12. 14. K. 61. Bitaks. L. 32. 58. Baski 66. 17. 29. 67. 106. Atzīdenis 39. 74. 75. 58. 24. J. 23. tādēļ ka materiāli par analoģijas burvību ir vēl vispārīgi maz krāti. 7. B. 85. 74. 49. 37. Andreja diena 74. Annīte 35. Budisti 20. bet arī etnografijai un kultūras vēsturei vispārīgi. 103. Bindus diena 71. E. Balodis 86. Antonijs (Tanīss. 196—8. 61. Balti (jeb aisti) 3. 75. Bangu māte 22. 109. 96. D. Auos 16. 110    . Daža laba no šādām ziņām ir no svara ne tikai latviešu mītoloģijai. Börne (C. Bangpūtis 20. 74. 57. Bekas 17. 28. 62. K. Afrodīte 59. 109. A. kā jau jaunai zinātnei. Latviešu mītoloģijai. 56. Bērziņš. Aušra 16. Ašvinavi 12. Angļi 9. 76. Amerika 6. Bērtuļa diena 16. Tādēļ arī šā raksta pirmais nolūks bija modināt lasītāju mīlestību uz veco tautas ticību. 75. Bišu māte 37. 95. Bogomili 79. Baltija 10. Bernekers. Briedis 79. 8. 91. 60. Andruža 13. 93. 28. 29. 30. Ārieši 48. 9. 52. 411—2 1. Pa daļai ir uz tiem jau aizrādījis vecais Barons (L. 5. J. 63. 19. Bērzaune . Āzija 67. Arimans 48. 76. H. Aukuperons 56. Budēlis 71. A. Arijs 79. 113. Barbiņa) 36. Analoģijas burvība 72. Ā. 15. Atrimps 59. 95. Anšlavs 56. 9. 68. 52. 74. 67. Tunnis. Juris. Bökelis (Otto Böckel) 40. 19. Baložu mēnesis 75. Aurora 16. 12. 77. 106. Tenis) 34. 83. 66. 54. 106. Burne) 47. Antropomorfizēšanās 4. Apmiršana 41. Auseklis (rīta zvaigzne) 12. Ahuramazda 48. Brīvzemnieks (Treilands) 67. M. J. 28. I. Ausekļa dēli 14. 95. Bites 41. 53. sistēmātizēti un salīdzināti. Antrimpus 20. 10. 36. Buda 20. 86. 60. 60. Aizdziedāšana 90. Brands. un V. Bārbala (Bārbele. Balkāni 79. 97. 107. 10.

Einhorns. 34. 94. 93. Dieva suns 69. 56. Döbners 51. 82. 16. Burtnieki 53. 60. 29. 22. 63. 18. Fetišisms 5. 10. 73. 98. 111    . 74. Minna. Endzelīns. 41. (M. 80. 30. 37. 27. Fjörgyn 17. 22. 57. 18. dzeltānā. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 55. 72. 56. 58. 106. 105. Dēkla 12. Čūskas vaina 39. Cerera (Ceres) 29. Dumpis 90. Dieva roka 108. Frišbīrs (H. 101. Fallus kults 68. 84. 40. 81. 26. D. 22. Ērce 95. 42. Č. 53. 27. 64. J. 69. Dievmāte 73. 38. Ēdāji 38. 78. J. 12. 15. spoks) 45. S. 37. 91. 6. 10. Djāus pitā 11. Cirsti 24. 68. 95. 23. 83. 65. 51. G. 72. Ceroklis 29. 108. Elvers. 11.38. 71. 28. 23. F. Eisen) 3. 15. 25. E. 57. 24. 31. 70. 84. 37. 82. 48. Duālisms 48. Dubulti 71. 8. 64. 108. Diža (Diza) 29. 48. 9. 93. 38. Dīcs. Ēmānisms 5. 17. 29. 49. Dievs 4. Bute 86. Eizens. Daugava 17. Ceplītis 93. Dukņa 60. 6. Carnevale 71. 89. 61. 31. 88. Eross 59. 21. Daimons 4. 79. 47. 100. Drebkulis 57. 14. 73. 50. Ciemnieks 28. 32. Ceļa māte 10. Freimane. 47. 43. 79. 17. 88. 19. 86. Debesskalis 61. 17. Ceru māte 29. 11. Drusti 27. 13. 86. 32. 94. J. Caland. 71. 104. 13. P. 12. 90. 65. 49. 71. Debess tēvs 6. Ēns (māžs. 51. Fīrkants (Vierkandt) 5. 101. 85. Feldteufel 48. 85. Fetišs 4. Dzeguzīte (čūskulājs. 83. Burtnieks 31. Franči 87. 60. 13. Cīrulis 16. 25. 57. 54. 61. C. 28. 68. 49. 87. Dobele 40. 20. 16. 60. 109. 109.Bulgāri 44. 93. Dimstipatis 27. 70. 105. 28. 89. Eglūna 85. 61. Diespiter 11. 9. Dārza māte 29. 50. Caune 83. 20. Dzilna 89. 44. Dievu tēli 61. 37. 19. 99. Egle 21. 55. 28. 90. 18. Dusburgs. Dvēsele 4. 31. Dieva māte 12. Dūrāji 38. 24. 32. Buŗati 85. 18. 61. skat. Ceturtdiena 77. 26. Burne skat. Burvis 50. Ezis 83. Dēnharts (O. 96. 5. 51. 108. Börne. Cielaviņa 30. 62. 94. C. 75. 30. 95. Ē. M. 40. Pēteris. 7.. Drudzis 38. 42. 72. 78. Fabrīcijs. 41. 32. 92. Dzērve 76. Čūska 10. 63. Erdmännchen 47. 68. Čechi 57. Dzidzis Lado 29. K. 69. 55. 83. 96. 64. 83. 51. 89. Edda 62. 31. Dioskūri 9 12. Dieva meita 13. 92 Cielaviņa. Capeller. 76. 61. 61. 87. 7. 35. 48. Donars 77. 29. 46. 11. 83. Francija 66. 87. 100. orchis) 108. 20. 25. Frichbier) 54. 86. Dähnhardt) 80. 21. 61. Dieva dēli 9. 50. 63. 74. 86. 45. Dzeguze 39. Dionīzijs. 79. 67. 5. 21. 31. Dieva dienas 74. 18. Cīrava 18. 13. 61. Kalands. 29. 12. Buzis 49. 81. Dieva koks 100. Cēlis 27. 62. 14. 97. 29. 64. 79. 13. 58. Ēos 16. 39. 14. 76. 27.

54. 22. Jūras māte 10. 106. 20. Kapa māte 66. W. J. Jumala 29. 27. 28. 27. 98. 66. W. 76. 89. Gausas māte 37. 48. 96. 71. 60. Galieši 66. Simons 8. Jūdass 48. G. Ieva (pirmā sieviete) 85. 60. 33. 64. 54. Gaigala 65. 49. 16. 49. 74. 70. 93. S. Jāņa sieva 68. 32. Irbe 86. Jūras meitas 15. Ī. 71. Gaujene 20. 81. Karaļauči 53. Glüks. Juudas 57. 31. 96. 81. K. Juris (Jurģis) 32. 72. 68. 35. 68. Katoļu ticība 8. Jūdi 77. 20. 52. 9. 61. 17. 95. 73. Hennings. Kaŗa māte 48. Insterburga 57. Kalands (Caland. Jumiķis 29. 56. 46. Götingene 55. Jānis 13. 77. Kastors 58. 73. 20. Jupis 6. 67. 60. Heniņš. Kaķis 26. 89. 26. 10. 16. 25. 67. 48. 70. Jumja māte 29. 71. 63. Ikšķile 95. Jurģa diena 16. 139. 31. Jāņa diena 30. 70. 88. H. skat. 48. A. 71. 77.) 45. 44. 76. 18. 23. H. Juutas 57. 66. 41. Katrīna 35. Homērs 98. 69. Gaujas māte 20. Hûsing 33. 81. 84. 72. 63. 67. 112    . H. Karucs (Karutz) 5. 20.G. 66. 61. Hupel) 7. 83. E. 84. Italieši 44. Ģ. 83. 62. 37. Aleksandrs 28. 25. 53. 72. 32. 14. Jods 7. 71. Grieķi 6. 16. 61. 36. 81. 75. 69. 80. 108. Kakla uzvilkšana 39. 62. 84. Goti 27. 81. 76. Grūnaus. 49. 76. Gubernatis. 12. 66. 88. 89. 58. 69. 51. 108. 103. 94. Ģermāņi 9. 16. 79. Indieši 12. 72. 76. Gasters. 86. 75. 15. Jerns. 66. 13. Gerulis. Jodi 47. 11. M. 67. 14. 49. 29. 9. Hoops. 68. 66. 70. 49. Indoeiropieši 8. 57. 15. 102. 31. 14. 26. 80. 20. Hiärn. 77. 43. 50. 77. 48. 19. 83. 35. 27. 108. J. 73. 29. Kareļi 29. 80. 60. 70. 32. 64. 72. 53. A. 104. 11. Ījaba diena 72. Jēkaba (Jēkaupa) diena 73. 74. Jupiters 6. Gnīda 95. 61. 80. 67. 11. 77. 49. Heine. 44. von 27. Jumis 29. 19. 48. 71. 46. I. Andželo de 64. 109. K. 94. 59. 69. 32. 57. 57. Ģēdurtas diena 71. Igauņi 3. 81. 33. 27. 109. 45. 108. 73. Joda māte 48. 70. 67. 72. 69. Hāgemeisters. Gardēdis 56. Jāņa māte 68. 85. K. 79. Jumaliņa 29. 93. Gailis 7.36. 40. 78. Jātvingi 56. 37. Kasparsons. Jaunsgads 70. 85. Juškevičs. 84. 74. 74. Jansons. 85. Gaņģelis 60. 15. 11. Indriķa chronika 40. 72. 75. Hūpelis (A. 82. 30. 71. 77. 85. 58. 12. Ieva 51. Kašķis 38. Guagnīns. Jerns (Hiärn) 56. Kalniņš. Ibērieši 66. Kandava 52. 10. Iļģi 47. 94. Jogi 47. 59. 107. 100. 42. 54. 85. 61. Indiāņi 76. 19. 91. J. 38. 52. 41. 60. 75. Gauja 20. 74.

70. 34. 84. 64. 60. 80. Lazda 37. 94. L. 91. 76. 95. 68. skat. 31.13. 46. 54. 17. 76. 70. 62. 50. 77. 37. Lārancis . 33. Kosmogoniskas teikas 79. 66. Ķīnieši 7. Kustoņu diena 72. 77. 13. Lauka māte 10. 37. 86. 105. 16. 84. Laukopatis 28. Livonieši 7. 7. 53. 86. 40. Kupīdins 59. 52. 106. J. 87.. 71. 70. 104. 30. 69. 28. 21. 51. 27. 100. 80. 74. Līgonis 51. 38. 72. von der Leyen) 4. Kurši 26. 61. 79. 70. 59. 62. 86. 106. Kovārnis 89. 37. 67. 106. 82. Laima 5. 79. Ķ. Krišana 7. 51. 5. 70. Ļaunās acis 39. 43. 22. 93. 18. 55. 83. 53. 19. 12. 89. 103. 19. 96. 49. 75. 78. Krūmu māte 72. 10. Labrencis (Lārancis) 18. Laitītājs 50. 26. 14. 113. 20. Līgošana 52. 83. Lielā piektdiena 72. 54. 61. 104. 44. 36. Kuršu joma 26. Lejens (Fr. Krodznieks. 66. 37. 16. Kuzņecova. 63. 61. 106. 28. 55. Kelchs 7. 7. 86. 76. 24. 29. 61. 53. Labrenča diena 18. Līgo 12. 66. 31. Kornmutter 28. 50. 68. Lange. 102. 41. 28. 35. 6. 54. 46. 108. Krupis. 25. 46. 90. 29. Ķekatas 10. 63. 49. Lado 51. 54. 40. 19. 29. 95. 6. Lielā Māŗa 73. 57. Kornwolf 29. 58. 68. Liepu mēnesis 75. Livonija 7. 45. 11. 24. Krēmars 57. 53. 14. 99. 104. 57. 83. 65. Lika 40. Kauna 59. 68. 14. 20. 43. 21. 15. 70. 62. 34. Līgas muiža 52. 60. 74. 80. Kurzeme 6. 75. 48. Liepa 27. 55. Ļekatu māte 66. 101. 83. 100. Liesma 79. Lopu māte 30. 68. Kurzemnieki 6. 73. 41. 62. 51. Kāpšana 7. 38. 64. Ļaskovskis 57. 91. 106. 91. Laiddiena (Laidene) 73. Krons 6. 72. 24. 96. 77. 71. 108. Līga 51. 11. 35. 11. 99. 61. 19. 41. 33. 10. 52. 57. 57. 19. 37. 54. 55. 48. 82. 75. 96. 80. 96. 20. 68. 45. 5. 59. 61. 10. 70. 67. 67. 9. Laume 39. 84. Liktenis 4. 27. 97. 28. 73. 86. Kaukas (prūšu cawx) 47. 98. Krievi 32. 86. 90. Lerchis-Puškaitis 24. 44. 107. kaupiņš. 30. 30. Kāvi 47. 93. Kūms 57. 73. 69. 89. 70. 89. Lieldiena 13. 53. 61. Latgalieši. 65. 22. Līdeka 94. 52. 89. 27. Lejasciems 95. Karlīne. 33. (skat. 90. 82. 88. Līgajs 51. 91. 56. 15. 26.) 72. 32. 79. 71. 37. 55. 92. 59. Liepupe 47. Ļ. 44. Kurmis 83. 55. Laukosargas 28. Līkon 69. 23. 40. 87. Lapu diena 73. 102. 106. 13. Lapsa 79. 17. Jēkabs 8. J. Kromers 51. Katrīna (ķeizariene) 94. 52. 67. 28. 10. 45. Laurencijs. 87. 24. 77. 109. 73. Klijāns 86. 44. Krivu krivs 62. Latīņi 4. Latgale 53. 54. Kristus 66. augšgalieši 10. 40. 69. 68. 61. 74. 72. 75. 108. 52. 103. Lietava 44. 44. 87. Kārta 20. 70. 27. 77. 51. 101. 53. 42. Lolo 41. 33. 9. Kristīga ticība 3. 9. 37. 28. 105. 83. 42. 66. 40. 45. 25. 58. Lazīcijs) 31. 56. 18. 67. 27. 42. Kaunis 59. Krustdiena (debesbraukšanas d. 6. 79. 39. 50. 61. 68. 12. 97. Fr. 26. 29. 48. Līķu dedzināšana 40. 49. 113    . 88. Lazdona 37. 19. Ligasons 50. 27. Lakstīgala 30. 23. 72. 106. 14. 47. 32. Lībieši 14. 74. 72. 64. 82. Koms 57. Konstantinopole 80. 68. 31. 74. 52. 74.36. 34. Lido 51. 47. Krive 50. 6. 89. 49. 22. 76. 85. Lazīcijs 19. Lācis 71. Linggam 69. Labrencis) 18. 74. 37. 8. 71. 31. Kāpostu Māŗa 72. 51. 75. 72. Krauklis 11. 12. 40. 71. 29. 60. 84. 82. Lārancis (sal. 60. 51. Kaukazija 41. 44. 20. M. skat. 103. 96. Litene 4. 12. 26. 97. Leiši 3. 64. Ļauna diena 26. 62. Lietuvēns 47. 47. Koki 4. Kļavs 97. Kuršats. Lasicki. 56. Labrencis. 47. 71. 69. 50. 76. 49. 84. 86. 23. skat. 28. 48. Ledo 51. 86. Lapu māte 67. 51. 68. Kaupiņš (krupis) 38. 59. 109.

Magdalēna 43. Maeletius (skat. Laļeckis) 31. Maliena 19. Maļeckis, Jānis (arī Menecius un Maeletius) 31. 50. 53. 54. 55. 56. 58. 59. Maļeckis, H. 56. Mandžuri 41. Manharts, V. (W. Mannhardt) 3. 12. 13. 28. 51. 57. 59. 64. 65. Manicheji 79. Manulis 52. Marko Polo 55. Maura māte 66. Mazā Māŗa 74. Mazkrievi 44. Mājas kungs 14. 27. 28. 38. Mājas lopi mītos 84. 85. Mānisms 4. 5. 6. Marija 6. 23. 25. 26. 64. 72. 73. 74. 79. 94. Mārkupols 55. 61. Mārsnēni 16. Māršaviņa 30. 32. 34. 35. Mārtiņa diena 37. 74. 76. Mārtiņš 32. 36. 37. 74. Māŗa 6. 12. 23. 24. 25. 26. 30. 32. 35. 61. 64. 77. 84. Māte 38. Māžs 47. 58. Menecius (skat. Maļeckis) 31. Mere-ema 66. Metenis 71. 73. Meža māte 10. 28. 30. 37. 66. 69. 81. 82. 98. Meža tēvs 37. Mežs 4. 6. 9. 11. 13. 27. 3. 38. 43. 48. 72. 75. 79. 81. 82. 84. 85. 95. 96. 99. Mēness 4. 7. 9. 10. 12. 14. 15. 16. 18. 49. 60. 67. 75. 76. 81. Mēness dēli 15. Mēris 38. 47. Mēŗa māte 67. Mēslu māte 9. 66. Miega māte 37. 67. Mieržinskis, A. 55. 57. 62. Miesmetis 71. Miežu māte 67. Miežvilks 29. Miglas māte 67. Miglenieks, J. 85. Mikuža 13. Miķēlis (Mīkālis) 32. 61. 74. Miķēļa diena 16. 27. 74. 76. 81. Milda 59. 60. Millers, K. 51. 52. 69. Mirbachs 48. Mīkālis, skat. Miķēlis. Moiras 20. 22. Morāle 3. 4. Mosvidijs, M. 10. 28. Moschel 30. Mölens (R. v. d. Meulen) 44. 45. Muhamedāņi 20. Murgi 4. Muru-ema 66. Muša 32. 84. 94. Mülenbachs, K. 29. 31. 34. 54. 57.

N. Nadrava 62. Nadravieši 58. Nakts māte 37. 67. Narbuts, T. 56. 57. 59. 60. Natanga 50. Natrimpus 58. Natūrisms 4. 5. Naudas māte 66. Nāra 64. Nāve 5. 6. 14. 27. 39. 40. 41. 42. 43. 44. 45. 46. 47. 65. 74. 89. 94. 96. Nedēļa 76. 77. 78. 79. Nelaime 14. 24. 26. 27. 31. 47. 49. 54. 56. 60. 71. 83. 85. 89. 90. Neptūns 58. Nevāci 7. Nevieža 37. Nikolaja (Miklāva) diena) 74. Nikolajs 20. Nīkšķis 49. Nobrīnēšana 39. Norunāšana 39. Noskaušana 39. Nurķis 57. 58.

O. Ods 95. Ogu māte 67. Osis 97. 98. Otardiena 78. Ozols 12. 17. 19. 25. 33. 38. 42. 62. 68. 76. 88. 95. 96. 97. 99. 100. 102. 104. 106. 107. 109.

P. Pabērzis 107. Paeglis 41. 42. 98. 99. 100. 102. 105. Paklus 60. Pakols 53. Palestīna 93. Paparde 68. 108. Papuves mēnesis 75. Parces 20. Pardžanja 17. Pargnus 54. 55. Pastara diena 41. Patollus 54. 58. 62. 63. Pauŗi 47. Pavasaŗa Māŗa 72. Pāvils 13. Pele 32. 38. 49. 83. 85. Pelēce, M. 24. Pelnu diena 7. 71. Pelvīks 57. Pergrubis 54. 55. 56. 61. Permieši 23. Perniģele 47. Persieši 48. 79. Peruns 17. Pērkona dēli 15. 17. 18. 60. 61. Pērkona māte 17. Pērkons 4. 6. 9. 10. 11. 12. 15. 17. 18. 19. 38. 48. 53. 54. 60. 61. 62. 63. 64. 65. 71. 84. 91. 96. Pēteŗdiena 68. 73. Pēteris 13. 73. 80. 81. 89. Pētersons, K. 44. Pieguļas māte 32. 70. Piektdiena 77. 78. Piekts vakars 77. 78. Piena māte 30. 31. 32. 66. Pikti 66. Piktulis 54. Pikols 53. 54. Pikuls 7. 53. 63. Piķis 54. Pilnītis 57. Pieneklu griešana 30. Pirmdiena 78. Pīkuls 53. Pīķis 54. Pilāts 106. Plāņi 27. Podromp 58. Pogodins, A. 21. Politeisms 9. Pollūks 56. 58. Poļi 7. 44. 54. 57. 59. 79. 80. Portugaļi 88. Potrimm 58. Potrimpus 20. 50. 52. 53. 58. 59. 62. 63. Pramšāns 60. Pramžims 57. 59. 60. Praurima 60. Preanimisms 4. 9. 20. Preiss (Preuss) 5. Pretorijs (M. Praetorius) 50. 55. 57. 58. Priede 21. 40. 41. 55. 98. 99. 100. Prūsija 31. 50. 53. 54. 55. 57. 58. 62. 71. 87. 88. 108. Prūši 3. 7. 8. 10. 17. 19. 20. 26. 30. 37. 40. 41. 48. 50. 51. 52. 53. 54. 55. 56. 57. 58. 61. 62. 63. 66. Puck 49. Pukys 49. Puķu māte 66. Pumpurs, A. 28. Puškaitis 54. 55. 61. Puuk 49. Pūce 86. 90. Pūk 49. Pūķis 24. 29. 49. 50. 61. 63. 74. 76. Pūpolu svētdiena 72. Pūšļotājs 50. R. 114   

Ragaciems 71. Ragana 5. 39. 50. 51. 61. 63. 64. 68. 70. 72. 105. 108. Raķene 40. Rasa 60. Raudas 40. 41. 42. 52. Rauduve 65. Rauga māte 37. 66. Raugopatis 37. 66. Rauna 16. 32. 47. 80. 83. 84. 85. 89. 94. 95. 108. Riebējs 50. Rīga 49. Rīmju chronika 40. 62. Rīšu māte 67. Roggenwolf 29. Roma 62. Romieši 9. 20. 22. 40. 56. 58. 59. 74. 76. 77. 109. Romove 8. 37. 59. 61. 62. 63. Rongoteus 29. 50. Roze (puķe) 43. 65. 92. Roze (slimība) 38. 39. Rudens Māŗa 74. Rudzu mēnesis 75. Rudzu ruņģis (luņģis) 50. Rumāņi 44. 79. 80. 81.83. 84. 85. 86. 95. 96. Rusovs, B. 37. Rūķis 64. Rūšu māte 67.

S. Salnas mēnesis 75. Sanskrits 11. 16. 29. 69. 70. Sapņi 4. 11. 20. 41. Saraustīšanās 38. Sarmatija 54. 55. Saru pēršana 39. Saržants. K. 48. Saturns 56. Saule 4.5. 6. 7.9. 10. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 23. 26. 27. 32. 39. 40. 44. 46. 60. 64. 65. 67. 68. 69. 85. 89. 93. 98. 105. 109. Saules dēls 15. 60. Saules meitas 9. 12. 14. 15. 16. 18. 22. 27. 45. 49. 52. 60. 61. 64. 68. 69. Saules stūrmanis 17. Sāls pūtējs 50. Sāmi 66. Sece 52. Semīti 9. Senču jeb dvēseļu kults 39. 40. 41. 42. 43. Serbi 27. 84. Sermulis 83. Sesks 79. 83. Sestdiena 43. 68. 77. Sējas mēnesis 75. 76. Sērmūkslis (pīlādzis, pucene) 68. 93. 103. 105. Sērpils 24. Sibirija 51. 62. 85. Siena mēnesis 75. Sigulda 84. Sila mēnesis 75. Simjūda diena 74. 76.. Skandinavi 17. 62. 70. 93. Skiti 96. Slavi 17. 26. 53. 54. 75. 77. Slimības 38. 51. Sloka 32. Smilšu māte 67. Smiltene 32. 47. 84. Somi 11. 29. 48. 52. 66. 69. 70. 87. 88. 106. 109. Spānija 66. Spārnu ciršana 39. Spiedējs 39. Spīgana 50. 64. Spoks, skat. ēns. Sreča 27. Stārks 89. Stenders, vecais, 8. 14. 16. 18. 19. 27. 28. 29. 30. 31. 33. 34. 37. 48. 49. 51. 52. 53. 55. 56. 57. 59. 66. 73. Sterculinius 9. Stirna 79. Strazds 32. 86. 87. 90. Strijkovskis, M. 28. 29. 51. 55. Sulu mēnesis 7. Sumpurņi 51. Suns 6. 26. 30. 32. 40. 43. 45. 49. 69. 79. 80. 81. 82. 83. 84. 85. Suņu mēnesis 75. Suņa mērs 39. Sūdini (sūdavieši) 56. 58. Sūro duhita 15. Sveču diena 7. 71. 77. Sveču mēnesis 75. Svētas meitas 14. 39. Svētdiena 15. 72. 77. 78. 80.

Š. Šamans 51. 62 . Šilings, K. 49. Šķetra 107.

T. Tailors (E. B. Tylor) 44. Tanīss (sal. Antonijs) 34. Tekla 21. Tempļi 61. 63. Tenis (sal. Antonijs) 34. 61. Teņa diena 70. 76. Tiburcija diena 88. Tikla 57. Tiklis 57. Tikumība 4. 24. Tilze 58. Tirza 49. Tochari 44. Tortus, P. 32. 33. 35. 36. 37. Totemisms 79. 96. 97. Trautfeters (E. C. von Trautvetter) 69. Trautmanis, R. 54. Treilands (Brīvzemnieks) 18. 33. 35. 37. 53. Trešdiena 77. 78. Tria fata 20. 22. Trijkungu diena 70. 71. Trikāta 27. 95. Trimpus 52. 53. 59. Tulisons 40. 50. Tunnis (sal. Antonijs) 34. Tuule-ema 66.

U. Uguns diena 26. 72. Uguns māte 46. 66. 74. Ulmanis, Kr. 28. 53. 73. Upes 10. Upes māte 20. Upinis dievas 20. Upsala 62. Urbāna diena 72. 76. Urbāns 35. 36. Urguči 47. 74. Ušas 16. Ū.

115   

Ūdens 37. Ūdens māte 5. 6. 19. 66. Ūdrs 79. Ūpis 90. Ūsiņš 10. 14. 16. 32. 33. 34. 35. 36. 37. 60. 61. 70. 72. 74. Ūziņš 33. 34. 37.

V. Vaidelots 50. Vakara zvaigzne 12. 16. Valka 27. Valmiera 14. 38. Valr 44. Vanags 37. 40. 72. 73. 83. 86. 89. 90. 92. Varavīksna 18. Varde 83. 84. 89. 93. 94. Vasaras svētki 67. 72. Vasla 25. Vastalāvis 19. 71. Vācieši 23. 40. 49. 50. 55. 61. 67. 70. 71. 72. 74. 77. 86. 87. 88. 89. 97. 107. 108. 109. Vācija 65. 77. 89. 96. Vāczeme 65. 94. Vājprātība 38. Vālodze 86. 87. Vārdotājs 50. Vārna 86. 89. Vāvere 79. 83. Vecziemeļnieki 44. Vee-ema 66. Veicgantis 57. 61. Vejopatis 18. 66. Veliona 61. Velna koks 106. Velna māte 12. Velna roka 108. Velns 7. 10. 39. 48. 49. 53. 54. 63. 78. 79. 80. 82. 83. 84. 85. 87. 88. 89. 90. 93.94. 95. 105. Veļu kults 5. 6. 9. 44. 68. 72. 109. Veļu laiks 46. 67. 72. 74. Veļu māte 5. 6. 7. 13. 14. 15. 16. 40. 45. 46. 58. 61. 64. 65. 66. Veļu mēnesis 46. 75. Vendelīns 35. Venēcija 55. Venēra 59. Veselovskis, A. N. 80. Vēja dēls 15. 18. Vēja diena 71. Vēja māte 18. 46. 56. 66. 91. 106. Vējš 15. 18. 44. 71. Vērsis 10. 11. 36. 75. 84. Vēzis 11. 86. Vidzeme 17. 19. 66. 95. Vidzemnieki 48. 73. Vijciems 27. Vilande 31. Vilkats (vilkacis) 50. 51. 61. 63. 82. Vilks 32. 35. 54. 69. 70. 75. 76. 79. 80. 81. 82. 84. 85. 87. 88. 90. 92. 108. 109. Vilku mēnesis 75. Vinjoli (Tito Vignoli) 5. Viņa saule 5. 6. 39. 40. 41. 43. 65. Vīdemanis (Dr. F. J. Wiedemann) 32. 37. 41. 69. 72. 81. 83. 84. 85. 87. 94. Vītols 97. 103. 104. 105. Vītus diena 72. 76. Volters, E. 69.

W. Wiedemann, skat. Vīdemanis.

Z. Zabiļins, M. 23. 41. 47. Zaķis 11. 71. 79. 82. 83. 84. 86. 89.. Zaltis 31. 32. 87. 94. Zaļā ceturtdiena 45. 72. Zariņu Kārlis (Milleris) 52. 69. Zavetnieks 50. Zāļotājs 50. Zāļu diena 67. 68. 72. Zebastiāna (Bašķu) diena 71. Zemes māte 6. 7. 11. 12. 13. 14. 16. 26. 38. 44. 45. 46. 60. 61. 64. 66. 70. Zemes svars 39. Zemgalieši 40. 41. Zevs 6. Ziedu diena 68. Ziedu māte 37. 66. Ziedu mēnesis 75. Ziemas mēnesis 75. Ziemas svētki 67. 72. 75. 76. Ziemeļa māte 67. Zigenots 50. Zigurds 93. Zilais kalns 38. Zinātne 3. 8. Zintenieks 50. Zirgs 11. 12. 14. 15. 16. 24. 26. 29. 30. 31. 32. 33. 38. 40. 41. 45. 48. 69. 70. 72. 78. 82. 84. 92. Zirgu māte 32. Zirgu putniņš 32. Zirneklis 94. Zīle 91. 92. Zīlēšana 37. 62. 69. 70. 91. 97. Zīlīte 21. 25. 92. 95. Zīlnieks 50. Zīrāks 54. Zvaigznes 10. 11. 12. 13. 14. 16. 49. 88. Zvaigznes diena 70. Zvejas svētki 71.

Ž. Žagata 86. 87. 89. 90. Žeibe, A. 50. Žemaiši 6. 31. 34. 35. 37. 54. 55. 57. 58. Žemepatis 14. 66. Žemininkas 28. Žemīna 14. 61.

116   

Meža putni 86 41. Debess spēku dievības 18 8. Zirgu dievības 32 13. Līga. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti 50 22. Cilvēks mītos 38 17. Mājas kungs 27 10. Veļu dzīve viņā saulē 43 19. Meža zvēri mītos 79 39. Līgo. Teōrijas par reliģijas izcelšanos 3 2. Abinieki. Zemkopības dievības 28 11. Romove un viņas dievi 61 31. Debess dievības 14 7. Ūdens. Debess tēvs un Zemes māte 11 6. Nedēļa un nedēļas dienas 77 38. Matronu jeb māšu kults 66 34. Mājas lopi 84 40. Latviešu mītoloģijas avoti 7 3. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti 63 32. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti 9 5. Pikols 53 25. Ļaunais gars jeb Velns 48 21. Dievu izskats un īpašības 60 30. tārpi un kukaiņi 93 42. Maļecka dievi: Pergrubis. Nelaimīgās dvēseles 47 20. Seno laiku svētk 67i 35. Lopkopības dievības 30 12. Senču jeb dvēseļu kults 39 18. mežu un kalnu dievības 37 16. Agrākie laiku rēķini 75 37. Citu lopu patroni 35 15. Puškaitis un citi 54 26. Narbuta dievi 59 29. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā 64 33. Dažādi dievi vecos rakstos 56 27. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju 108 Alfabētisks priekšmetu rādītājs 110 117    . Trimpus 52 24. Indoeiropiešu pirmtautas mīti 8 4. Antrimpus un Potrimpus 58 28. J. Koki un citi augi 95 43. Līgājs un Līgonis 51 23. Likteņa dievības 20 9.Saturs Priekšvārds 3 1. Cūku patroni 34 14. Tagadējie svētki 70 36. T.

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful