„ Tā nu mēs redzējām, ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem

pat no indoeiropiešu pirmtautas.”

PĒTERIS ŠMITS /1869 - 1938/

1   

PĒTERIS ŠMITS

LATVIEŠU MĪTOLOĢIJA
Otrs pārstrādāts izdevums
(3., elektroniskais izdevums)

Pēteris Šmits 1926 © Eraksti 2009 ISBN 978-9984-841-06-9 117 lpp. / ~ 0,97 MB

2   

Priekšvārdi.
Izdot savu „Latviešu mītoloģiju” pārstrādātā veidā biju nodomājis tikai pēc tam, kad būtu iespiedis savu māņu krājumu un V. Manharta (W. Mannhardt) savāktos baltu tautu mītoloģijas avotus; bet ar „Latviešu pasaku un teiku” izdošanu šie divi raksti gan vēl būs jāatliek uz kādiem gadiem. Bet nu pastāvīgi dabūjot pieprasījumus pēc manas „Latviešu mītoloģijas”, es arī vairs negribēju gaidīt, kamēr tiks pabeigti visi iepriekšējie raksti. Ja man būtu lemts visus šos darbus laimīgi pabeigt, tad varbūt pēc tam jau varētu pacelties jautājums par trešo izdevumu. Manas „Latviešu mītoloģijas” pirmais izdevums tika iespiests Maskavā 1918. gadā pašā krievu revolūcijas sākumā, un turklāt vēl nedaudz eksemplāros, no kuŗiem lielākā daļa palika Krievijā. Tā tad Latvijā šī grāmata pieder pie retumiem. Turklāt šis raksts ir sacerēts priekš kādiem desmit gadiem Tālajos austrumos, kur man vēl nebija sasniedzams viens otrs avots, pie kam desmit gadu laikā arī pati mītoloģijas pētīšana ir gājusi uz priekšu. Beidzot šī grāmata ir iespiesta bez manas korrektūras ar dažām rakstu un drukas kļūdām. Tā tad vairāk apstākļi runā jaunam grāmatas izdevumam par labu. Šo rakstu par latviešu mītoloģiju esmu sacerējis visiem izglītotiem latviešu lasītājiem, kas interesējas par latviešu etnografijas jautājumiem. Tādēļ arī esmu piespraudis plašāku ievadu par mītoloģijas teōrijām, un devis dažādus paskaidrojumus, kas mītologiem nebūtu vajadzīgi. Tīšām esmu izlaidis dažus ceremoniju sīkumus, lai grāmata neiznāktu par daudz bieza. Par šādām lietām jau būs bagātīgi materiāli manā māņu krājumā. Zinātnes vajadzībām varētu atstāt pavisam neminētus tos rakstus, kur mītoloģija ir izskaidrota pēc vienpusīgām teōrijām, neretis vēl tīšām sagrozot faktus. Bet lielākā daļa latviešu lasītāju tad nu nevarētu izšķirt, kādām ziņām ticēt un kādām ne. Pārrunājot šādas ziņas, es neesmu minējis pašu autoru vārdus. No svara mums še ir tikai pati lieta, nevis personas, no kuŗām daži varbūt nemaz vairs neturas pie agrākiem uzskatiem. Nav arī mūsu nolūks ielaisties neauglīgā polemikā, jeb uztiept mazāk izglītotiem tautiešiem zinātniskus pētījumus pret viņu gribu. Kā pie daudz senatnes tautām, tā arī pie seniem latviešiem nav trūcis ne pareizu pamācību par godīgu un tikumīgu dzīvi, ne arī labu novērojumu par dabas parādībām, bet kāda augstāka morāle un nopietna zinātne pie viņiem tomēr nav domājama. Ja mēs tomēr savus senču māņus pielīdzinām kristīgai ticībai un mūsu dienu ideālus meklējam tālā aizvēstures laikā, tad mēs pierādām tikai lielu vēstures nepazīšanu. Šādi jūsmotāji par senatni nav sastopami tikai pie mums vien, bet, kā izrādās, arī pie igauņiem (M. J. Eisen, Estnische Mythologie, 7). Tās ir vēl pēdējās atliekas no senākā nacionālā romantisma, kas, vispārīgi ņemot, jau ir jātura par izbeigušos. Pie tā paša romantisma pieder arī senākie uzskati, it kā prūšiem, leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Mūsu dienās gan laikam sajūsma par prūšu Romovi un viņas dieviem būs jau savu laiku nodzīvojusi. Visi mūsu aizvēsturē meklētie brīnumi ir izrādījušies zinātnes gaismā par tukšiem un nepareiziem; bet to vietā mēs esam atraduši citus brīnumus, kādus no iesākuma nemaz nebijām meklējuši. Šie necerētie brīnumi ir īstā latviešu mītoloģija, kas izrādās bagātāka un vecāka, nekā paši latvieši to bija gaidījuši. Prof. P. Šmits.
Rīgā, 14. martā, 1926. g.

3   

Viņu uztura ļoti daudz avotu. mirušo dvēseles). anima. negrozāmam liktenim un cilts pirmsenčiem jeb radītājiem. Ar 20. ka ticība Dievam esot radusies pie cilvēkiem no tikumības apziņas. kamēr pēdējo laiku mītologi domāja. Teōrijas par reliģijas izcelšanos. (Fr.1. gadu simteņa vidum etnografi domāja. Viena vienīga pamata mītoloģijai nemaz nav. bet ļaudis tik esot tās turējuši dvēselēm līdzīgas. tad atkal. Tā kā nu latviešu mītoloģija tiek atkal bieži daudzināta un neretis mēs dabūjam dzirdēt pavisam pretējas domas par dažādiem dieviem. akmens jeb kāda cita lieta tikai tādēļ. ka dabas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ izlicies. kuŗi ar laiku izvērtušies par labākiem gariem. Visiem šiem uzskatiem iŗ daļa taisnības. rakstnieki šīs ziņas izpušķoja pēc savas fantazijas un pētnieki lūkoja visu izskaidrot pēc vienpusīgām teōrijām. Vierkandt. Ievērojamais salīdzināmās mītoloģijas pētītājs profesors L. kas pa vecam katrā dievībā meklē tikai kāda senča dvēseli. ar ko stāv sakarā analoģijas burvība. Tā kā nu šiem uzskatiem bija ļoti daudz pretinieku. Vēl līdz šim mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu. ka dievības esot cēlušās no dažādiem iemesliem. 1923). Šröderam pieder tas nopelns. lai gan daudz un dažādu sīkumu iztirzāšana mums vēl ir jāatstāj nākamībai. kas pielaiž dažādus dievību cēloņus. ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām. tad daži animisti lūkoja savu teōriju pārlabot un paplašināt. līdzināties pašam cilvēkam. ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta. bet tikai tura tās dvēselēm līdzīgas. Tikai vēlāku šai pirmatnīgā ticībā attīstījušies dažādi ļauni daimoni. Viņš atzīst trīs reliģijas pamatus: dabas cienīšanu. Pēc šās teōrijas mītoloģija esot cēlusies vienīgi no mirušu cilvēku dvēseļu kulta (lat. ka morālei ar pirmatnīgo ticību neesot bijis nekādu sakaru. gadu simteņa sākumu tiek arvien vairāk izteiktas šaubas. tad nevaru atstāt šādu lietu neapgaismotu pēc jaunākām zinātnes prasībām. ka arī animātisms jeb animisms plašākā vārda nozīmē nevarot būt pirmais un vecākais mītoloģijas pamats. Tādā ziņā no animisma izcēlās divas teōrijas: mānisms (no latīņu vārda manes. kā: dabas spēku mistiskai varai. ka pirmais bīstamais spēks pie dabas tautām esot tā sauktais fetišs. citi atkal par bailēm no pērkona. Zīmējoties uz šīm teōrijām. tad daži mītologi nosauc šo pirmatnīgo ticības pakāpi par preanimismu. fon Šröders grib tomēr atkal griezties no lielās mītu pamatu dažādības atpakaļ uz vienkāršākiem pirmsākumiem (L. Karutz) runā atkal par vienu pašu 4    .). p. ka viņš atkal ir cēlis godā agrāko filozofu spriedumu. un animātisms. von der Leyen. māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana. Arische Religion. von Schroeder. Tādēļ arī mītologi meklēja visos mītu pamatos dabas parādības. tomēr viņa ir mums vēl ļoti mazi pazīstama. Die Götter und Göttersagen der Germanen. 1. Pašā pēdējā laikā daži mītologi (Preuss. Tā kā šiem māņiem neesot tuvāka sakara ar dvēselēm. Pirmatnīgais cilvēks esot ticējis ļoti dažādiem māņiem un burvībām. dvēsele). pazīstamais etnografs Fr. 46. Sāksim ar tām teōrijām. tad tika spriests. bet pilnīgas taisnības nav nevienam. šā fetišisma jeb natūrisma teōrijas vietā vēlāku iestājās tā sauktais animisms. Lai gan par latviešu mītoloģiju ir vairāk rakstīts nekā par citiem mūsu etnografijas jautājumiem. dvēseļu kultu un ticību vienam augstākam dievam. i. ka šim priekšmetam piemīt kāds pārdabīgs spēks. otri par ticību mēneša burvības spēkiem. kamēr beidzot sākuši arvien vairāk antropomorfizēties. Pēdējie atzīst. pie kādām turas jaunāko laiku mītoloģija. Vēl līdz 19. Par fetišu turēts kāds koks. fon der Lejens raksta šā: „Vieni pētītāji izskaidroja mītoloģiju par saules pielūgšanu. kas īsti ir latviešu mītoloģija? Veco chroniku autori neizšķīra seno latviešu ticības no citu tautu māņiem. jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību”. t.

D. Zināma līdzība jau pastāv starp visām dievībām. ka viņu animisms esot taisni tāds. Še nu mēs redzam cik dažādas teōrijas pastāv pie zinātniekiem par reliģijas izcelšanos. Laima pēc vārda nozīmes ir likteņa lēmēja jeb „mūža licējiņa” (8589). ka pirmatnes cilvēkam visi augi un pat nedzīvi priekšmeti izliekoties dzīvi. 27457).). kas gādā par kārtību un taisnību pasaulē. tāpat kā Veļu māte par mirušiem „viņā saulē”. Pēc tā nu var nākt uz domām. bet visas parādības reliģijā tomēr nevaram izskaidrot ar šo jauno teōriju. ka minētās četras mātes stāv viena otrai vēl tuvāku. ka „Laimiņa raganiņa”. ka Laima nav nekas cits kā Saule. kas pielaiž ticībai dažādus pamatus. Laimas māte gādā par dzīvajiem „šai saulē”. ka zinātniekiem būtu izdevies jau galīgi noskaidrot visu ticības izcelšanās jautājumu. Kādēļ gan būs jāatstāj priekšroka tiem uzskatiem. tādēļ nav jābrīnās. kad jau bija nodibinājies augšā minētais animātisms. neliekas būt vienkāršs spēka izplūdums. Otri turpretī lūkoja izskaidrot. nosaukdami savu teōriju par ēmānismu (no lat. 4376. dažā labā ziņā līdzinās Saulei. turoties pie vienpusīgām teōrijām. Likteņa dievības. 6). noņēmusi „arājiņu” (27842). Vienpusīgais mānisms pārnāca pie mums tik vēl tad. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas gan par „mātēm”. kāds esot mītoloģijā vispārīgi pieņemts. ūdens un veļu kulta. Daudzreiz Laima mazgājas ūdenī. Gluži tāpat Laimas māti var pielīdzināt arī Veļu mātei. Pirmatnes cilvēki esot ticējuši.ticības pamatu. kā zināms. Nevaram arī vēl priecāties. katra auga un pat nedzīva priekšmeta izplūstot kāds neredzams iedomāts spēks. siltuma. sevišķi vēl sieviešu dzimuma. aukstuma.. Tautas dziesmās Saule kādos variantos (L.—78. un tāda ir arī Laima pie latviešiem. Vieni palika pie savas pārliecības. un ko atkal uzsveŗ augšā minētais Šröders. cilvēkiem un zvēriem līdzīgi. bet arī par daudz vienpusīgi iztulkotas. 1176. 1176. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem. Veļu mātei un Ūdens mātei. kā arī Saule. 222194. Tikai Laimas kultam tālāku 5    . Ja nu arī Laima dažā ziņā līdzinās Saulei. Līdzīgi Veļu mātei vina liek arī ļaudim mirt (336. un viņi viegli vien novirzās uz vienpusībām. un 1112. 1. bet diemžēl par vēlu un nepareizā veidā. izplūst). Laima netik vien nospriež nāvi. kad jau pēdējais zinātnē sen bija atmests. 4. Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas (1110. stāv ūdenī jeb pat arī slīkst ūdenī. cik lieliski mēs varam maldīties. Vispirms augstākais Dievs. vēja un smakas parauga. Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte. Pievedīsim kādus piemērus. Tālāka progresa mītoloģijas jautājumos mūsu populāros rakstos neesmu ievērojis. ka latviešu mītoloģija esot cēlusies no natūrisma un mānisma kopā. ir sastopamas pie dažādām tautām. Latviešu mītoloģiju sāka izskaidrot pēc fetišisma jeb natūrisma. ka šīs teōrijas ir ne vien novecojušās. gan arī par „mīļām”.) ieņem Laimas vietu. tad rakstnieki dalījās divās daļās. Kad nu rakstos parādījās spriedumi. Tāpat arī ticība liktenim īsti neietilpst šai ēmānisma teorijā. Par nelaimīgiem bāŗa bērniem gādā tāpat Laima. jo „pati Laima laba sieva. ka no katra cilvēka. Laima. katra zvēra. tad tomēr nevaram vis apgalvot. kādēļ to atkal var tuvināt Ūdens mātei. Šāda ideja cilvēkam varējusi rasties pēc gaismas. Tā arī jaunais ēmānisms ir gan virzījis šo problēmu uz priekšu. bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (27494) tāpat kā Veļu māte (27432). Tautiete žēlojas. Ziņas par augšā minētām teōrijām ir pārnākušas gan arī latviešu rakstniecībā. kādēļ nespeciālistiem gan ir grūti sekot visām šādām mācībām. D. pati liela naideniece” (1136. Sevišķi abas rūpējas par bāŗiem. Šis ēmānisms liekas būt pārlabota Vinjoli (Tito Vignoli) teōrija.). kas dzimuši saulītē (L. 10932. verba ēmānāre. ka Laimas kults būtu maisījums no Saules.

Laimu pieder tagad svarīgākā loma latviešu tautas tradicijās. Arī vecās chronikās trūkst ziņu. Un tomēr šai šaubīgajā jupī mūsu rakstnieki ir atraduši gan mākoņus. Turklāt leišu Laima liekas būt uzglabājusi pirmatnīgo nozīmi. ka šis jupis būšot laikam cēlies no Jupitera. Jau sen bija izteiktas domas. Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai. ka tie viņā saulē precējoties. ka veļi viņā saulē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem šai saulē un ka cilvēka dvēsele pēc nāves piebiedrojas veļiem. 1). Kad īsti pirmatnējais dvēseļu kults būs attīstījies par vēlāko veļu kultu. Ne prōzaiska izskaidrošana. ka Laimas kults pie latviešiem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturiskā laikā. tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama. Latvieši senāk ticējuši. Nevaram sacīt. Tautas dziesmu Dievam jeb Debess tēvam līdz ar. bet arī šis sakars liekas būt dažreiz pārspīlēts. Ņemsim vēl vienu piemēru par vienpusīgu teōriju maldību. Vidus laikos jumprava Marija. ka visi veļi būtu cēlušies tikai no mirušām dvēselēm. jo kristīgos laikos taču vairs nebūs radušies jauni pagānu dievi. bet arī: „Ai. tā arī Pērkons esot nogāzis no troņa savu vecāko brāli Jupi. Par veļiem valda Veļu māte. varēja rasties tuvāka līdzība ar Sauli. tad tomēr jautājums vēl nebūt nav pietiekoši izšķirts. Par jauniem cilvēkiem tiek stāstīts. Vajadzīgie mīti arī drīz vien tika sagādāti. ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. gan arī kādu senču dvēseli. ka Laima vispārīgi ienākusi Māŗas vietā. Tā tad Laimas kults gan būs paplašinājies zem Māŗas kulta iespaida. meža sargs” (1685. Ja viss veļu kults ar visiem sīkumiem ir cēlies no seniem māņiem par dvēselēm. bet tautas tradicijās mums vairs nav liecību. ka Laimas kults būtu pie mums uzglabājies pirmatnīgā veidā. Kā Zevs jeb Jupiters esot uzvarējis Kronu. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības stāv zemāku un tiek mazāk daudzinātas.” „Pērkons Jupi tik ilg’ sita. Jupīti. Par fonētikas likumiem toreiz neviens neinteresējās. Šām domām par pierādījumu ņem piemērus no Afrikas un Amerikas iedzimto teikām. kura ļoti līdzinās Zemes mātei. Nav nekādu šaubu. Mūsu populārajos rakstos turpretī mēs lasām. kur Krons būtu saukts par lielāko dievu. Kāds tautietis tur apprecē pat Zemes mātes. Mums turpretī stāsta. Kurzemē un arī pie žemaišiem ir lamu vārds „jupis”. Ja nu arī šādas teikas būtu it pareizi uzrakstītas un izskaidrotas bez tendences. Bet visi pabalsti šim jaunajam atradumam ir tik neveikli. kā zināms. šiem veļiem ir arī savas govis un savi suņi. kā vērojams. tika turēta par sieviešu patroni. Šādam vērojumam ir arī savs svarīgs iemesls. Teika par Kronu ir tikai Zeva teikas tālāks izpušķojums. 6    . nedz arī „tik ilg’ sišana” nebūt neatgādina īstas tautas dziesmas. nav vēl galīgi izšķirts jautājums.attīstoties. Tālā senatnē veļu kults gan arī būs cēlies no dvēseļu kulta. „Jupis bija liels dieviņis par visiemi dieviņiem. Ūdens māti un citām dievībām. Fakts paliek tikai tas. ka tai pašā Kurzemē latvieši vēl mūsu dienās esot dziedājuši ne vien: „Rauj tev jupis. Bieži vien tiek daudzināti veļu bērni. kādēļ arī meklēja tikai mītu līdzības. mīļš dieviņi!” Kā tad nu gan viens pats jupis tiem pašiem kurzemniekiem vienreiz var būt lamu vārds un otrreiz „mīļš dieviņš”? Tā pati neveiklība ir redzama arī citos piemēros. Veļu māti. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Māŗai. kas. līdz iesita zemītei”. jo arī leišiem ir tādi paši veļi (vēlēs) ar Veļu māti (Vēlionā) priekšā. ka katra cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet viņā saulē un pievienojas veļiem. ka par viltojumu še nav ne mazāko šaubu. tad tas ir attiecināms uz ļoti seniem laikiem. kas jupis esot bijis senāk. kādēļ nav un nevar būt grieķiem tādu tautas tradiciju. ka arī latviešu Veļu māte esot kādas ievērojamas sievietes dvēsele. Pēc tā nu varam vērot. Nebūtu tomēr pareizi spriest. nozīmē ļaunu garu. pēc varianta Veļu mātes meitu (27699). ka veļu kults stāv vistuvākā sakarā ar senču dvēseļu kultu. Par mītoloģijas teōrijām šo dziesmu sacerētājs gan nebūs nekā dzirdējis.

kādēļ vietējo tautu ticība bija jātēlo sevišķi tumšās krāsās. ka nav īsti izšķirti prūšu. Tālāku Hūpelim būs taisnība. Tā kā pagānu laiku Dievs jeb Debess tēvs līdzinās arī kristīgas ticības Dievam. Šādi māņi varēja rasties tikai tad. Man tas izklausās ļoti ērmoti. Saules un citu dieviešu analoģijas arī šis valdnieks tika piešķirts sieviešu dzimumam. kamēr varēsim uz tām palaisties. Chroniku autoru uzdevums bija aizstāvēt un cildināt vācu priesteŗu un bruņinieku rīcību. tad tādi darbi ir labāk jāizdara dilstošā mēnesī. kas mantots no pašu senčiem un kas aizņemts no kaimiņiem. saukdami visas gluži vienkārši par nevāciem (Unteutsche). lai tikai apsegtu pie atgriešanas lietoto varmācību. ka daudz no tiem nemaz vairs nav saprotami. 1774. un citi piemin dažas dievības. pie nezālēm. ja pat krievu un poļu dievi. Pēc Zemes mātes. p. Ja bērns dzimst vēža dienā. tad chronikas cieš par to pilnīgi klusu. Sēšana jāizdara parasti augošā mēnesī. ka autori nav pratuši šejienas valodu un 7    . bet vecos rakstos pēdējie neretis ir sastopami jau sen priekš minēto varoņu dzimšanas. viņi turēja par savu pienākumu aprakstīt viņu pagānu dievkalpošanu no visriebīgākās puses. Ļoti veci un pirmatnīgi ir tā sauktie analoģijas burvības māņi. 2. latviešu. Dievu vārdi ir uzrakstīti parasti tik nepareizi. prātodams. Riga. Pēc tā var skaidri redzēt. Jau pēc pašu chroniku vārdiem var redzēt. Mazam bērnam pielika grāmatas lapu pie galvas. Iepazinušies ar mītoloģijas pētītāju teōrijām. ne leišiem. un ka tad viņi pārgājuši uzreiz uz monarchiju. tā pirmatnīgie cilvēki varēja domāt. kas pasniedz mums visvecākās ziņas par baltu tautu ticību. pat ar tīšiem pielikumiem. bet viņu ziņas mums vajadzēs uzmanīgi pārbaudīt. Ļaunie tumsības gari darbojas tikai nakts tumsā un bēg jau projām. W. kas cēlies no novērojumiem un kas nācis no tukšiem prātojumiem. Veļu mātes celšanos var izskaidrot daudz vienkāršāki. kas tur ir vecs un kas jauns. Latviešu mītoloģijas avoti. bet ja augšana ir jākavē (p. kad gailis ar savu agro dziedāšanu sludina gaismu. lai uz kāpostiem nerastos pelni. ka dievu skaits būs tīšām palielināts. Pelnu dienā vajadzēja aizvest pelnus uz kāpostu dārzu. Šā debess dieva viņas nepiemin ne pie prūšiem. ka tas būs nešķirmīgs darbos. lai tās labi izdotos. 1. atvasēm). Sveču dienā labprāt lēja sveces. Hupel) gluži labi ir sapratis novērtēt šās ziņas. I. lai sēkla labi augtu. kad nomirusi kāda ievērojama sieviete. leišu. Viņus apvainoja par visnejaukākām lietām. pāriesim tagad uz chronikām. kuŗas livonieši godājuši pagānu laikos. Pirmie Livonijas atgriezēji saprata par maz ļaužu valodu. Jau vecais Hūpelis (A. sevišķi par daudzdievību” (Topographische Nachrichten. viss tika pārspīlēts. Sevišķi chronikas mīl sludināt. 149. Kā ļaudīm bija savi valdnieki virs zemes. tad domāja. ka arī par veļiem ir savs valdnieks.). kas izvērtušies par dieviem. ka pagānu tautas esot pielūgušas Velnu. Lietas nepratējs bieži vien var maldīties. Šie autori parasti neprata vietējo valodu un daudzreiz nemaz neizšķīra dažādas šejienas tautas. Tādēļ arī latviešu Jods un prūšu Pikuls (Velns) ir ievietoti lielāko dievu starpā. Viņš raksta: „Kelchs. kad latvieši jau bija iepazinušies ar kalendāru. lai tas būtu labs grāmatas lasītājs. Dažs labs no šiem dieviem būs bijis pazīstams tikai vienā jeb otrā apgabalā. Kāpšana uz augšu nozīmē ko labu.Ķīniešiem arī ir ļoti daudz tautas varoņu. p. turpretī krišana uz zemi ko sliktu. kuŗiem tautas mītos pieder ļoti svarīga loma. un lai paceltu savus nopelnus. ne latviešiem. ka par daudz gadu tūkstošiem pie veļiem bijusi republika. Bet pēc senatnes paraugiem ir radušies arī gluži jauni māņi.

bet dzejai. Bet J. gadu simtenī. Latviešu rakstnieki ar Ausekli priekšgalā ir tikai sekojuši Langes un Stendera priekšzīmei. bet nemin ne vārdu ne par savu avotu. Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības. no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. Tā kā nu baltu tautas. Turklāt pazīstamais Simons Grūnaus ir vēl tīšām sadomājis visādas lietas par prūšu Romovi. un 1764. Latviešu mītoloģijai šās ziņas vispirms ir plašāki apstrādājis Jēkabs Lange savā vārdnīcā. Pēc šādiem faktiem nu varētu domāt. Neievērojot to. tukšu prātošanu un lepošanos ar savām zināšanām. tāpat. Romove esot bijusi lielākā svētnīca trim augstākiem dieviem. Šo ziņu patiesību apstiprina dažādas tautas tradicijas. kaut arī ne visai pilnīgas ziņas par latviešu mītoloģiju sniedz pazīstamais P. Tur esot valdījis krīvukrīvs.tādēļ arī pret savu gribu būs pielaiduši visādas kļūdas. Salīdzinot dažādu indoeiropiešu tautu māņus mītologi ir jau sākuši meklēt pakaļ. kas savukārt ir cēlies no indoeiropiešu pirmtautas. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu. kā zināms. kā domājams. Tālāku apskatīsim šo jautājumu vēl sīkāki. Šās jukas vēlākie rakstnieki ir tikai vēl vairāk pavairojuši. kādēļ viņš arī ir vācis materiālus bez kritikas un devis izskaidrojumus pēc brīvas fantazijas. Lange un piespraudis savas piezīmes klāt. sevišķi tautas dziesmas. c. Ir mums arī kādi novērojumi par tiem pamatiem. Latvieši. no kādiem baltu mītoloģija var būt cēlusies. pielīdzināms pāvestam. kas bija iznācis priekš Langes vārdnīcas. par visām baltu tautām. u. Dievus viņi meklēja nevis zinātnei. ka latvieši savus pagānu dievus jau esot aizmirsuši. tad arī baltu mītoloģija. jeb vismaz lietojot tagad viņu vārdus citādā nozīmē (I. nebūs visai daudz grozījusies un attālinājusies no pirmtautas māņticības.. Kritika pārmet viņam nepietiekošu izglītību. pieder pie baltu tautu zara. nav vēl nekāda pielikuma par latviešu mītoloģiju. ka vairāk reizes ir atgādinājis. kā viņa priekšgājēji augšā minētā žurnālā. Viņu izdomājumi ir diemžēl ieviesušies arī dažos tautas tradiciju krājumos. Tādēļ apskatīsim tuvāku šo indoeiropiešu pirmtautas vērojamo mītoloģiju.). Lange tomēr ir bijis tik godīgs. Tā tad par latviešu mītoloģiju pēdējos trijos gadu simteņos varam atrast arī drošas ziņas. 1. ka debesis tiek uzskatītas par tēvu. Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca. Šādā ceļā ir uzstādīta hipoteze par indoeiropiešu pirmtautas mītoloģiju. 289. Šādā maz lasītā periodiskā izdevumā šie dievi drīz būtu aizmirsti. p. Arī pie seniem prūšiem viņš atrod tādu pašu priesteŗu valdību kā katoļu baznīcā. Pēc saviem polītiskiem uzskatiem viņš ir reformācijas pretinieks un pāvesta valdības piekritējs. Langes laikos mītoloģija vēl nebija nekāda zinātne. ne par ziņu nedrošību. Indoeiropiešu pirmtautas mīti. kādi māņi ir vecāki un kopīgi visām minētām tautām. 288. Bet tik bēdīga tā lieta tomēr nav. dzīvodamas tālu no Vidus jūras kultūras centra. par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas. Tā arī pie indoeiropiešu tautām mēs sastopam ne 8    . ja par tiem nebūtu ieinteresējies J. ir uzglabājušas vecāku un tīrāku valodu nekā citas vēl dzīvās radu tautas. Gluži patiesas. zeme par māti. 3. Pirmo ierosinājumu gan viņš ir dabūjis no vecā Rīgas laikraksta „Gelehrte Beyträge”. Stendera gramatikas pirmā izdevumā. kur 1761. Einhorns 17. gadā jau tiek daudzināti latviešu dievi. 17. ka no tik nedrošiem avotiem latviešu mītoloģija nemaz vairs nav iztirzājama.

tad viņi vispirms parasti ir nozīmējuši debesis. kuŗiem stāv pretī „Saules meitas”. jo tikai retumis dieva nosaukums sniedzas līdz indoeiropiešu pirmvalodai. Veļi nāk sakarā ar cilvēkiem virs zemes un paplašina arī dažu dievu darba lauku. No šādiem māņiem tad nu arī būs attīstījusies baltu pirmtautas māņticība un. Tā tad latviešu dievi būs gan vēl tālāku atšķīrušies no pirmatnīgajiem daimoniem. Tāpat nevar teikt. bet arī kādu zemes valdnieci. medību. Tikpat plaši ir izplatīts cits mīts. i. Ar sauli var vēl vest sakarā rīta blāzmas dievieti. The Handbook of Folklore. p. 1914). ka šie indoeiropiešu senie dievi nav vēl bijuši pilnīgi antropomorfizēti. ka saule un mēness esot laulāts pārs. Dažos apgabalos būs arī bijuši dažādi mazāk ievērojami dievi. Bijušas vēl visādas apgabalu un māju dievības. No tām. seniem grieķiem un romiešiem) saule ir vīriešu un mēness sieviešu dzimuma. p. mežos. Daži dievi dzīvojuši zināmos kalnos. Mirušām dvēselēm pirmatnīgā cilvēka fantazijā pieder ievērojama loma. t. pie otriem mēness ir tēvs un saule māte (p. kas cilvēkam palīdzējuši visādos darbos un visādas stāvokļos. Bijuši vēl dievi. pr. mēs atrodam arī dievības. t. Burne. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti. zveju. ka visas pirmatnīgās indoeiropiešu dievības būtu cēlušās no dabas spēkiem. zādzību un slepkavību. kā tas agrāki tika darīts. kuŗas stāv uz zema civīlizācijas stāvokļa. ūdeņos un akmeņos. senču dvēselēm un visādiem dzīves apstākļiem bieži vien samaisās.vien debess valdnieku jeb tēvu. un tautas dzejnieku fantazija līdz ar patapinātiem citu tautu mītiem tos sajauc vēl vairāk. kas uzrauga maucību. Arī ķīniešu noejamo vietu dieviete un latviešu Mēslu māte (sal. kas valdīja par vēju. Tā tad indoeiropiešu pirmtautas mītoloģija nav vairs atradusies pirmatnīgā preanimisma stāvoklī. Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem neretis arī zemes dievi. kā jau teikts. pie ģermāņiem un seniem semītiem). Lai gan pēdējā laika mītologi vairs nepiešķiŗ senču un dvēseļu kultam tik liela vecuma. ka pēc dievu skaita un dažādības šī mītoloģija būtu nabadzīga. No debess parādībām uz pirmatnīgo cilvēku vislielāko iespaidu ir atstājis pērkons. pērkonu. Nav viņiem visiem bijis arī sevišķu nosaukumu. laulības dzīvi. pie vieniem (p. kuŗu arī pazīst daudz indoeiropiešu tautas. Pazīstamā angļu etnografijas mācības grāmatā ir teikts: „Vienkāršas un neattīstītas tautas. lopkopību. Pa daļai to jau redzējām pie augšā minētās Laimas. Mītologi domā. uguni un ūdeni. Šie dievi nav arī vairs ļauni daimoni. Par zemkopību. jo dievu ar zvēru izskatu indoeiropiešu tautām nav samērā daudz. mēnesi. Tādā pašā ceļā no baltu mītiem būs atkal cēlusies latviešu mītoloģija. tomēr neviens neliedz viņa lielās nozīmes. cilvēka likteni — par visu gādājuši savi dievi. Jā nu šādi nosaukumi attiecas uz pirmvalodu. bet pie dažādām tautām mainās abu dzimums. Nav tomēr jādomā. London. Māņi par dabas spēkiem. 4. jo lielāka ir tendence uz politeismu” (C. sauli. Salīdzinot dažādu tautu ierašas. pielīdzināti cilvēkiem. Pie indoeiropiešu tautām pēdējā mītā zināma loma vēl pieder „Debess” jeb „Dieva dēliem” (sal. S. no kuŗa ir cēlušās dažādas dievības. kā vērojams. būs arī gājusi kādu soli uz priekšu. būs cēlies augšā minētais veļu kults ar dažādām apakšzemes dievībām. romiešu Sterculinius) nav nekādi izņēmumi mītoloģijā. kuŗi neretis tiek domāti visādu zvēru veidā. stāvēs vēl tuvu indoeiropiešu 9    . pazīst parasti tikai maz sargu dievības. rīta gaismu. Jo vairāk sarežģīta ir civīlizācija. Tāpat bija savi dievi. zemi u.bet kā jau augšā minēts. grieķu Dioskūrus).

Tāpat viņiem bijis savs pērkona un negaisa dievs. kur lasām. Meža māte. lauku. Nav mums pamata šaubīties. jo pēc viņu vārdiem pagāni pielūguši velnus (coluerunt Daemonia pro Diis. ka šīs ziņas būtu kāda iemesla dēļ tīšām sagrozītas. mēnesi. pērkona. vēju. sauli. aliarumque vicinarum gentium). Jau augšā ir minēts. Citā vietā viņš raksta. Tāpat ir novērots. t. kuŗu piesaukuši zvejnieki. Ceļa māte. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām. mēnesi un citas radītas lietas.” Pēc šām ziņām mēs redzam ne vien radniecību baltu tautu mītoloģijā. gadu simtenī tiek pieminēts pie latviešiem arī debess dievs. citi upēm. kā Jūras māte. pērkonu un četrkājus līdz pat vērsim”. un tikai kurzemnieki ir pazinuši ķekatas. jūras.. citi citām lietām. I. 10    . kamēr vecākās un drošākās chronikas vēsta par pastāvīgiem asiņainiem kaŗiem baltu tautu starpā. Otrs bijis debess un zemes dievs. dārzu. apakš kuŗiem stāv citi dievi. Lauka māte. govju un citu vajadzīgu lietu dievi”.senajām dievībām. . kuŗu piesaukuši sievas un mājas mātes”. dārzu. ne vien latviešu valodai. pr. pāriesim tagad uz chronikas daudzinātiem baltu tautu dieviem. kā liekas.” Par augšgaliešu māņiem raksta kāds jezuītu misionārs 1613. Minētā priesteŗu valdība par vairāk tautām būtu arī kā izņēmums visā ziemeļu Eiropas vēsturē. pr. lauku jeb tīruma. 17. ka indoeiropiešu pirmtautai nebūs bijuši visās vietās gluži vienādi dievi. par piemēru. labības un citu zemes augļu dievs. kā: sauli.. laika. kā: zivju. sestais bagātības dievs u.. ir cienījuši Ūsiņu. tārpu un ceļu dievi”. Livonum. lopu. labības. kā: debess. gadu simteņa sākumā šā: Maldīdamies viņi tura katru radītu lietu par dievu. bet arī latviešu mītoloģijai ir liela nozīme indoeiropiešu senākās kultūras izpētīšanā. zibeņus un vējus. tad nevarēja būt arī tādu priesteŗu. leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. uz kādiem mēs varam pārbaudīt chroniku ziņas par mītoloģiju. trešais jūras dievs. kuŗu piesaukuši arāji. To ievērojot. kuŗu piesaukuši mednieki. To ievērojot. ka latviešiem bijuši „dažādi dievi un dievietes.Par seno prūšu ticību Pēteris Dusburgs raksta 14. lopu. arī šiem blakus viņiem vēl bijuši citi dievi un dievietes. zirgu. Tā. zvaigznes. M. kas valdījuši par visām minētām tautām. viens zemes dievs. Pie latviešiem sastopam tādu pašu dažādību. Einhorna ziņas par Baltijas latviešu māņiem. ka „latvieši pielūguši sauli. Citi pielūdz Pērkunu u. ka pie senajiem prūšiem un leišiem dažādos apgabalos ir bijušas dažādas dievības. citi čūskām. Einhorns raksta: „Viens ir bijis puķu. viens debess. Tāpat arī leiši pēc dažādiem veciem rakstiem esot pielūguši pērkonu. Mosvidijs raksta 1547. pieminēdams lielākos latviešu dievus. bet arī pēdējās lielu līdzību ar senajiem indoeiropiešu māņiem. Trešā vietā. Ar šiem citātiem varam salīdzināt P. zibeņu. Dārzu māte. Šādas lietas zina stāstīt sevišķi augšā minētais Simons Grūnaus. kā jau minēts. ceturtais kuģinieku dievs. Menecius De sacrificiis et idolatria veterum Borussorum. gadā: „Šiem ir dažādi dievi.. ka pie prūšiem. kuŗa. Iepazinušies ar tiem pamatiem. kuŗu piesaukuši ceļotāji. gadā šā: „Daudzi līdz šim vēl gluži atklāti turas pie elkudievības: citi parāda dievišķu godu kokiem.. mēnesi. pērkonu. vecākās chronikas nepiemin. piektais aku un upju dievs. t. uguns. Jā nu visām baltu tautām nebija vienādas ticības. gan nevar būt ne runa. tikai augšgalieši.

spriņģis mežā. visvairāk „pelēkas” krāsas (33532—5). bet arī ar sanskrita „Djāus pitā”. ir meklējams arī latviešu mītoloģijā. 2.). Vēl tagad kādā mīklā Dievs zīmējas uz debesīm. gan kā „melni kraukļi” (33690). Latviešu tautas tradicijās Dievs ir tikai īpašvārds. Kristīgu ticību pieņemot. sal. 33255). 29436. Kas tad nu gan ir bijis tas vecais debess valdnieks jeb Debess tēvs. gan kā „melni suņi” (33647). arī no „zala zīda” (32953. kā jau minēts. Šis baltu tautu Dievs (leitiski: Dievas. 33657). Tā tad latīņu Jupiters saskan ar mūsu tautas dziesmu Dievu. bet „gudrs viņa padomiņš”.5. 30074. 34043. nevis ar Jupi. ceļmalīša krūmiņā” (26060. Einhorns? Uz šo jautājumu dod mums atbildi mūsu tautas dziesmas.: Sper. Liec zaļami salapot. simtkājis ezerā” (zvaigzne. bet dara arī visādus viņa darbus un neretis „lien” viņa „istabā” (19713.) ar „zobenu” (9097. guļ nakti „liela ceļa maliņā. 31754. Debess tēvs. „baltus svārkus” un „baltu spieķi” (32913). 28016. Pērkon’. ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. 27359. Viņa zirgi ir dažādas spalvas. kā jau vispārīgi ieslavētie tautas dziesmu zirgi. Ko sapņos es redzēju! 9291. 269. 29579. „Spriks pie Dieva. sausu koku. 33140 v. Sodi. ļaunus ļaudis Dod labiem padzīvot. 9123) un dus launagu (32800). Vai. Es ar savu bāleliņu. Debess tēvs. Līgo Dievis ar Pērkonu. iet sēt „ar sētuvīti” (27953—4. sal. „zaļu zīžu nēzdodziņu” (33997). 33655). Debess tēvs un Zemes māte. p. Viņš līž „līdumu” (28854. Dievs to zina. zaķis. pie reizes arī „rudzu rogu cepurīti” (32555). Dievs. Dziržu savu Debess tēvu Mani ar’ meklējam. 13232). nevis sugas vārds. 29176). lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis. prūsiski: Deiwas) jeb Debess tēvs ir pēc skaņām un nozīmes rada ne vien ar latīņu vārdu „deus” (dievs). Kur būsim citu gadu. Viņš nēsā vēl „jostu” (29436. šis vecais debess dievs pārgāja pie visām trim baltu tautām kristīga Dieva nozīmē. „jāj pieguļā” (738. 33682. grieķu „Zeus patēr” un latīņu „Jupiter” jeb „Diespiter”. 31167. p. Dieva kumeliņam ir šad un tad arī „zvaigžņu deķis mugurā” (17833. gan arī kā „melni vērši” ar „baltiem ragiem” (33862). Dieviņš ne vien līdzinās cilvēkam. igauniski: taevas. un kuŗa eksistenci apliecina katoļu priesteris un P. 4) un „sudrabots” (33254. Dieviņi. 33140 v. Dieviņš stāv pagalmā „vībotnīšu krūmiņā” (8050. Viņam ir „plats” (33255) jeb „kupls” (8135) mētelis. Tautas dziesmās atrodam daudz un dažādus sīkumus par šo veco Dievu jeb Debess tēvu. bet neretis arī brauc „kamanās” un „ratos”. 32955. Bagātie pie Dieviņa Mani stāda kaņepēs. vēzis). 33682). no kā redzam. Šie zirgi parādās neretis arī citādos veidos. kādēļ arī citas dievības nekad netiek sauktas par dieviem. 11    . 20. Vārds „dievs” ir aizņemts arī somu valodās (somiski: taivas. kuŗš. Parasti viņš jāj uz zirga. v. Pēc vienas tautas dziesmas (33652) viņš ir „mazs vīriņš”. 28028).

Ienaids ar Laimu jeb Dēklu ceļas vai no strīda ļaužu likteni lemjot (9242. ka jau indoeiropiešu 12    . ka zeme piederot Dievam (1901. par piemēru. Bielenstein. Bet pēc man pazīstamiem variantiem šis Dieva dēls nozīmē sauli. ne tev savas līgaviņas” (33679). 9459). kas tev vecam maizi dos?” (33678). Viņi jāj parasti uz zirgiem un dažreiz arī paši parādās zirgu veidā. 1).tura savu „klēti” (8243). „Ne tev tēva. Šis Dievs stāv arī viens pats par sevi un nav viņam nekādu skaidru ģeneāloģijas sakaru ar citām . trīs naksniņas ienaidā”. kā domā V. te atbrauca Dieva dēls” (gaisma). 32955). 10042. arī „trīs dieniņas. Bērziņam. 134. citreiz „Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu” (34019). kas „nomaukuši Saules meitas gredzentiņu” (34017). Šie Dieva dēli. būs laikam aizņemta no krieviem. Arī dažādu matronu kults. Vecākās chronikas daudzina Pērkonu par lielāko baltu dievu. Sevišķi viņam pieder kalni (30336). vai arī no tā. kuŗus viņš pats „dara” jeb „audzina” (31777— 80). Manharts (W. Šāda ienaida iemesli ir dažādi. Par Debess tēva sakaru ar Zemes māti liecina tikai vairs sekošā mīkla: „Augsts tēvs (debess). plata māte (zeme).dievībām. Kā Laima. Bīlenšteins. turpretī viņa savādie zirgi un viņa sakars ar Sauli un Pērkonu liekas būt atmiņas no tālākas senatnes. tā arī tautas dziesmu Dievs ir jau stipri pārgrozījies zem kristīgas ticības iespaida. vienā dziesmā Dieva māte kaujas ar Velna māti (34054). tas pēc tautas dziesmām nebūt nav pierādāms. varēja pabalstīt šādu dievību. Daži mītoloģijas pētītāji domā. Reiz „Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu” (34016). Räthsel. ka „Dievs Laimai (Dēklai) saslaucīja godājamu nēzdaudziņu” (34015). Drīzāk jau tad ir taisnība L. Tā tad pie latviešiem Dieva dēli jau būs pārnākuši kā tālāku attīstības mītiskas būtnes. kā jau ir aizrādīts. bet latviešu mītos šādas lietas nav vairs skaidri redzamas. ka pēc kādas mīklas Dieva dēls nozīmējot gaismu. Māŗu un Sauli. ka tautas dziesmas tura Dievu par tā saukto Dieva dēlu tēvu. kuŗu piemin tikai kādas trīs dziesmiņas. nedimdēja. kuŗš aizrāda. Pie visām minētām tautām Dieva dēliem pieder sūtņu loma Saules un Mēness precībās. tad nevaram arī vairs itin droši apgalvot. Ar Pērkonu Dievs „līgo” (32955) jeb „danco” (24044). ne tev bērnu. pa daļai ar kristīgas ticības iespaidu. Tā. Dieviņš palīdz cilvēkam visās lietās un visos darbos. A. Dieva māte. iet pat par kalpu (11776) un ir sevišķi vīriešu patrons. Einhorns pazīst kādu debess un zemes dievu (Gott des Himmels und der Erden). traks dēls (laiks). Pa daļai to varam izskaidrot ar pašas dievības pirmatnīgo dabu. bet jau P. ka Dieva dēli pie indoeiropiešu pirmtautas ir attīstījušies no rīta un vakara zvaigznes. par kuŗu vēl runāsim uz priekšu. kā augšā minēts. kā izskaidro H. Mannhardt). jo tur ir arī skaidri teikts. kopj savu „apiņu dārzu” (19487). kādēļ arī nevajaga tīšām meklēt mūsu tautas dziesmās tādas lietas. akla meita (nakts)”. kur aug „kupls ozoliņš” (34127). jeb mākoņu dievus. Skat. 1000 Lett. Var jau būt. Pagānu laikos šā Dieva vara gan nebija ne tik liela. nedz arī tik populāra kā mūsu tautas dziesmās. bet arī seno grieķu Dioskūrus un seno indiešu Ašvinavus. kas atrodas „pie Dieviņa nama durvu” (19491). Vismaz par Dieva dēlu māti nav mums nekādu ziņu. kas droši vien būs tas pats tautas dziesmu Dievs. Viņš aprunājas ar Laimu. „salauzuši Saules meitas vainadziņu” (34018) jeb „apgāzuši Saules meitas kamaniņas” (34020). dzeŗ kāzās kopā ar ļaudīm (16095. kādu tur patiesībā nav. Biežāki vainīgi ir tomēr paši Dieva dēli. un „dara alu” (8082). Tautas dzejnieks dzied: „Ne tev sievas. ne māmiņas. strīdas ar tām un ir sevišķi ar Sauli. Šī tautas dziesmu Dieva apģērbs un nodarbošanās gan stipri atgādina paša tautieša apģērbu un saimniecību. Ja nu Dievam nav bērnu. atgādina ar saviem zirgiem ne vien „Dievo sunelei” pie leišiem. Ka Dieva dēli nozīmētu ausekli un vakara zvaigzni. jo vienā variantā viņa saskan ar „Māŗas māti” (33793). „Nerībēja.

Ne tā mana mūža māte. Vēlāku viņa gan maz vairs izšķīrās no Veļu mātes. Citās dziesmās ir mums vēl skaidrākas liecības par kristīgu ticību. Viena dziesmiņa stāsta. nāk bez šaubām no kristīgas ticības. 34023). jo „krustiem auga ceļam saknes (t. 1120.) latvieši prasījuši no Zemes mātes arī savas pazudušās lietas. 27340. Pēterīši. 2. Neba mani daudz šūposi. ka „Dieviņam četri dēli”. tomēr īstā apakšzemes jeb „viņas saules” valdiniece liekas būt Zemes māte. Tas pats Lange piemin. Labvakar. Arī tālāk dvēsele paliek Zemes mātes „glabāšanā”. Kā Jānīti dažreiz sauc par Dieva dēlu. mirstošais cilvēks sveicina Zemes māti. māte. jeb vispārīgi Dieva dēlus.pirmtauta esot daudzinājusi Dieva dēlus kā mītiskas būtnes. Diezgan bieži turpretī daudzina Jānīti par Dieva dēlu (32902—9). ka „ziemsvētkos Dievs. Pēc Langes vārdnīcas (L. Andružiņi. krustiem zvaigznes debesīs” (32824) un „es redzēju zelta krustu (var. pie lieliem retumiem un nav attiecināmas uz seniem laikiem. Atvadoties no tēva un mātes. māmuļiņa. 212. koka saknes meža ceļā). cik Dieva dēlu īsti ir bijis. kā redzams. kā arī viņa sakars ar Dieva dēlu. 1. Šūpo mani. Pretī Debess tēvam stāv Zemes māte. Manharta domām esot senāk turēta par augu māti un zvēru radītāju. Pēc divām citām dziesmiņām (33967—8) ar daudz variantiem Dievi dēls „zelta krustu vēcināja”. Šūpos mani Zemes māte Apakš zaļa velēniņa. Zemīt’ mana mūža māte. 27730. Zemes māte. p. kā jau teikts. Glabā manu augumiņu. par Dieva māti un Dieva meitu pieder. Šie Dieva dēli ar noteiktiem vārdiem ir attīstījušies. Māte. Tomēr pats krusta nosaukums. kuŗiem esot šādi vārdi: „Mikužiņi. Visas šīs dziesmas par Dieva dēliem ar zināmiem vārdiem. mīļā māte. Labvakar. 2). Atlaid manu augumiņu. kas pēc V. 33976. piedzima. Glabā manu augumiņu! 27521. Var jau būt. ka Zemes mātei vēl kalpojušas „svētas 13    . ka šis zelta krusts zīmējas uz zvaigznēm. tēvs. tā arī vienā dziesmiņā (32) „mīļa Laima” ir „Dieva meita”. no kuŗas arī ļaudis izlūdzas ilgāku dzīvi virs zemes. zem kristīgas ticības iespaida. lieldienā šūpli kāra” (33295). i. Gana lūdzu Zemes māti. 27406. māmiņa. Viena dziesmiņa noteic pat gluži skaidri. Nav mums nekādu liecību. kuŗu pirmos sākumus tauta laikam jau bijusi aizmirsusi. Pāvulīši” (33734. Ar Dieviņu. Zemes māte. Rokā maku turēdams: Došu simtu dālderīšu. Neretis sastopam arī divus Dieva dēlus (33766. Visbiežāki tautas dziesmas daudzina vai nu gluži vienkārši Dieva dēlu.: zvaigžņu sietu) vidū gaisa grozāmies” (33780). kas varētu būt atmiņas no senlaikiem.

Dievo sunelei) un Saules meitu (leit. Saulytes dukrytes) precēšanos. IV. Ausekļa dēli (33946. man naksniņa” (33909). ka vēl viņa laikos Valmieras apriņķī cienīta Zemes māte (Erdgöttin). Mēness atbild: „Tev dieniņa. „Saul’ sacirta Mēnestiņu ar aso zobentiņu. pr.).. kad valdīšana par zemi būs pārgājusi vecā Dieva ziņā (1901. Mēness dēli 14    . kas domā.) raksta. Saule senāk bijusi „meita” (33809—10) jeb „brūte” (33869) un Mēness viņai „nojēma vainadziņu” (33810). ka Zemes mātes loma ir palikusi ļoti niecīga un par tuvāku sakaru ar Debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas. un otrkārt tāpat „svēts” (no krievu cвятой). ka Zemes māte esot cēlusies no Veļu mātes. 33857. „Saule laida Mēnesim ar sidraba čakārniņu. Pēdējie māņi gan ļoti atgādina Ūsiņu un Mājas kungu. „kam tas savu augumiņu nakti vien maldināja” (33846) . 33849). Svētas meitas ir tomēr bez šaubām jaunāka parādība latviešu mītoloģijā. Mēnesim tomēr ir vairāk jācieš no Saules. ir viņu acīs noziegums. ka saule „mūk” un Mēness „dzenas” tai pakaļ (33866). Arī pie leišiem vecās Žemīnas vietā iŗ ieviesies Žemepatis. 33745. greznojas un izpilda visādus darbus. aprīlī viņi tai kauj melnu gaili. Latviešu tautas dziesmas daudzina Mēness precēšanos ar Sauli. 33795. jo pirmkārt viņas netiek minētas tautas dziesmās. no kā ceļas nenovēršama nelaime jeb piepēža nāve. Debess dievības. 382. vai visas šīs ziņas būtu saistāmas ar Zemes māti. jeb tukšu laukumu.meitas” I. Vecā teika par Saules (arī leitiski un prūsiski „saule”) un Mēness (leitiski „menuo” un prūsiski „menig”) laulības dzīvi ir uzglabājusies tāpat pie leišiem. ka šīs svētās meitas pa naktīm izpildījušas saviem cienītājiem visādus darbus. Tādu vietu. kam tas gaiši nespīdēja tumšajā naksniņā” (33928). kas parādās sevišķi savstarpīgā kaitināšanā. Saule „bāra” Mēnestiņu. jo arī „Dieva zirgi.). 1. nav pastāvīga līgava. kas ir stiprāka. Pēc leišu dainām Saule naidojas ar savu neuzticamo vīru Mēnesi. gaid’ Saulīti iesēdam” (33799). 6. 33836. ka tas „nosaldēja” Saules sēto „rožu dārzu” (33927). jeb kādu mazu krāsmatu. vilnas un naudas. Zemes mātes nozīmes ierobežošana būs jau iesākusies priekš kristīgiem laikiem. sviesta. Jau augšā mēs redzējām. Tomēr pavisam nepareizi spriež tie rakstnieki. kā liekas. Hūpelis (Topographische Nachrichten. bet Mēnestiņš lēkādams sajauc Saules audekliņu” (33941). Mēness (33865. t. un tur ziedot Zemes mātei no pirmā piena. Dieva rati. Latviešu tautas dziesmas tomēr daudzina daudz vairāk Dievu dēlu (leit. Vecais Stenders turpina. Šī māņticība ir pie šejienes zemniekiem ļoti veca. Tālāku mēs dzirdam. kādēļ varam šaubīties. kā pie latviešiem. 34026). sevišķi kur senāk nodegusi kāda ēka. izņemot pāra nedrošus piemērus. p.1. Vispārīgi var sacīt. starp Saules meitu preciniekiem vēl ir pieminēti Auseklis (33745. iecirst tai svētajā kokā u. kā arī „meita” (no vidus vācu meit). ka visi fakti liecina pirmās vecumam par labu. „Viņiem ir ieraša iežogot kādu vecu koku. kam atņēma Auseklim saderētu līgaviņu” (33950). 34009. 555. 32955. kuŗi pastāvīgi kaitinās. viņi cienī ļoti augstu: pārkāpt par sētu un noraut tur kādu zemeni jeb aveni. Saule „kūla” Mēnestiņu (33925—7). Bet arī Saule. kas viņiem ir itin kā mājas sargu dievs. kādam nolūkam uz tā laukuma ir sevišķis ziedojams akmens. p. Izņemot Dieva dēlus. 23. viņa ir laikam kopīga pie latviešiem. 34001). lībiešiem un igauņiem”. kas iemīlējis rīta zvaigzni (aušrine). „Saule meta audekliņu”. ir aizņemti vārdi. 1.

Dažreiz „Saule kokles skandināja. bet nav mums nekādu drošu liecību (sal. Viņa ģērbjas „sudrabota” (33785—4. kamēr precinieki mēdz būt dažādi. Pie tāda paša vēlāka Saules mīta paplašinājuma piederēs laikam arī „Saules dēls” (33842). kas atkal ir „zelta” (33820). Kaut arī viena tautas dziesma nosauc Sauli par „meitu māti” (33766). 6843. „velē villānītes” (34025). „zīda kleita” un „sudraba vaiņags” (34027). un precējamā ir še parasti Saules meita. kuŗas varam attiecināt jau uz indoeiropiešu pirmtautu. ka Saule brauc jūrā ar laivu un ka viņa visu zina. Kamēr Saule norietēja. Kamēr Saule nosapēra Sudrabiņa pirtiņā. 15    . Viņa brauc gan kamanās. 34014) un jož ap vidu „jostu” (33750. Viņa nēsā vai nu „zelta sagšu” (33934—5). kuŗu precē augšā minētie ašvinavi. Viņa izpilda arī visādus sieviešu darbus. ar dažāda skaita un dažādas spalvas zirgiem. 33995). 33866). „Rit’ riti. vārtiņus vērti. Ne svētdienas nesvētīju. Saules apģērbs ir taisīts visvairāk no zelta un sudraba. kuŗam Saule ved arī „vedeklu” (34039. Saules apģērbs gan mums atkal atgādina tautietes drēbes un rotas lietas tautas dziesmās. Vēja dēls (33983). „balts krekls” (34028) . gan ratos.(33803. Saules noiešanu senie latvieši ir svētījuši un nav tad izpildījuši dažādu darbu. turpretī ļoti veci mīti ir tie. „pilni pirksti abas rokas zelta grieztu gredzentiņu” (33932). austriņā sēdēdama” (33924) un noiet „zeltābolu mētādama” (33881). Pērkons (33891) un Pērkona dēls (33834). Dažreiz Saulei ir arī „zīda svārki” (33791. Saule „auž” (83907) jeb „met audeklu” (33941). Mēness dēli liekas būt vecas mītiskas būtnes. kā jau redzējām arī mūsu tautas dziesmās. nu nāk Saulei trejādi viesi: nāk tēvs. „rasas rotu valkātājas” (5729). par jūriņu laiviņā” (33811). Šīs debess precības ir atkal ļoti vecs mīts. kas pasaulē notiek. Ļoti vecas mītiskas būtnes ir turpretī „Saules meitas”. 6846. Saule tek „par siliņu ratiņos. Līdzīgi Laimai viņa gādā par ļaudīm un līdzīgi Veļu mātei aizvada dvēseles uz „viņu sauli”. Dieviņš (34043. kas indiešu Sūro duhita. 33992) jeb „zelta pušķi” (33931) un „sudraba ieloki” (33930—1). vai arī Jūras meitu austu sagšu. 25535. 7 un 23). Tautas dzejnieku fantazija piešķiŗ Saulei pie gadījuma arī dažādus radus un kalpus. jo Ādažos ir kāds vecs mājas vārds „Mēnesdēls”. izrakstītu „zeltītiemi dzīpariem” (33790). nāk mazas māsiņas kā magonītes” (33896). tomēr nekur nav runas var Saules meitu tēvu. Viņa. „sulainis” (33884) un „stūrmanis” (33890). „jumpraviņas” (33770). jaunas meitas. Vecais Stenders gan raksta. Ne Saulīti norietam. . kas notiek cilvēka dzīvē (33991) un zina viņa mūžu (33744)./darina sagšas” (4385). ka pēc latviešu mītoloģijas no Mēness un Saules laulības esot radušās zvaigznes. Arī grieķu Hēliades nebūs šķiŗamas no tām pašām Saules meitām. Vējš (33798). Saules kalpi zīmējas arī vēl uz jaunāku laiku amatiem un visi ir nosaukti ar aizņemtiem vārdiem. vaska kurpes kājiņā” (33917). „pin vaiņagu” (33942). Tālāku viņai ir „zelta kurpes” (33951. nāk bāleliņi. Mēnestiņ’. 33827). 34024). kādus sastopam turklāt ļoti reti. „kalpi” (33734). Par šo ierašu liecina arī sekošās tautas dziesmas. Nav nekādu šaubu. „jungi” (33911). nāk māte.„zelta kronis galviņā. Svētījiet. 27593. ka šie radi un kalpi ir vēlāku laiku pielikumi. Saules meita ir tā pati. Par šādām precībām ir uzglabājušās atmiņas pie vairāk tautām. redz. Viņas ir tādas pašas nenoteiktas mītu būtnes kā Dieva dēli un liekas būt tikai pēdējo pretstati. kuŗi jau augšā ir minēti kā indiešu Dieva dēli. 19—22). kas būs mantots no indoeiropiešu pirmtautas. Lercha-Puškaiša Pasakas. Saulītei kalpo „kalponīte” (33805.

1). Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas. rijā. Drīzāk gan še būs jādomā par saules gaismu (viena meita) jeb saules stariem (vairāk meitas). Pēc tautas dziesmām mēs tikai zinām. ka „Saulītei viena meita” un tā pati esot „bārenīte”' (4368) un stāvot „vaiņagā” (59741) jeb tiekot tautās „vesta” (13732). Ceturtkārt Ūsiņš ir aizņemts no krievu valodas (Уceнь). Visvairāk tomēr ir apdziedātas gluži vienkārši „Saules meitas” jeb arī vienskaitlī „Saules meita”. Hūpelis stāsta. vai ir visas vakarā” (20922). velēnieši) kāzas dzēra” (27798. 33805) un „trim” Saules meitām (33943). aug. un 160. 33854). 33803. Austras svētnīca.1. ka Austrenes kalns esot redzams pat jūrā. Par Saules meitu skaitu ir mums atkal ļoti dažādas ziņas. p. kuŗi jau arī augšā ir minēti. Aunings turpretī Austras vietā tura Ūsiņu par latviešu rīta blāzmas dievību. Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma” un „austra” ir sieviešu kārtas. 48. Saules meitai līdz ar Zemes māti un Veļu māti ir arī „kapa atslēdziņa” (27519. kuŗus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topographische Nachrichten. tad „Saules meitas (var. 1. Pēc tā visa varam vērot. ka „Mēnestiņš zvaigznes skaita. R. Rakstu Krājums. 159. Kā Saulei ir savas meitas. ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu. L. tā atkal Mēnesim ir dēli (22049. jo ja „ar saulīti lietus lija”. ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra. 34010. ka Saules meitas būtu zvaigznes. Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi. leišu auszra). un gulējuši par nakti Austriņa. un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā. 33847. kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu sešdesmit atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi. 16    . neredzēdami gaismas. Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu. ka „Saules meita nomirusi” (2647). Visi minētie vārdi saskan arī ar latviešu Austru. Ar tādu pašu tiesību mēs varētu turēt Saules meitas par veļiem. Paši turienieši neesot vairs šiem upuŗiem ticējuši. Arī tagad vēl ļaudis stāsta. Bērtuļa (24. p. sept. bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukta Radziņa) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. Ļaudis sanākuši jau dienu priekš dāvanu nešanas. Z. 1. B. grieķu ēos jeb auos. ka senāk še nākuši „malēnieši” jeb „katoļi” un nesuši pie rīta blāzmas dāvanas. kādēļ laikam arī Raunas mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkartu. ka viņš būtu arī gaismas dievs. ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca. vilnu un tam līdzīgus upuŗus.).). kā vērojams. tagad sauktā Radziņa. Turklāt daži mītologi meklē zvaigznēs Dieva dēlus un pēc tautas dziesmām „rīta svaigzne ar vakara tie Mēneša kumeliņi” (33898.V. jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš” (sal. piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas.). te atkal runā par „divām” (4368. Pēc dažām dziesmām Saules meita arī „slīkst” (33969. zelta kannas mazgājot” (33822. 2). tāpat mēs nezinām. 33995).). Pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas. par ko bijuši ļoti dusmīgi. p. Stāsta. kuŗa arī tagad atrodas kalna galā. pašā kapsētas vidū. Vairāk indoeiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas. R. XV. 33983). K. latīņu aurora. uz krāsmatas. Šis kalns liekas būt augstākā vietā tai apgabalā. kas arī pēc fonētikas stāv savstarpīgā radniecībā. 34002. kas vakaros slīkst jūrā. ka Jurģa (23. un dāvanu nesēji. 111. no kādiem avotiem Stenders smēlies šīs ziņas. 1. apr. 34012) un cīrulītis nes Dievam ziņu. Jau paši nosaukumi „Austriņš” un „Austrene” skaidri zīmējas uz Austru. III.) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nesuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus. nevis Ūsiņš.) un Miķēļa (29. jeb ir noslīkusi. Te ziņo. Treškārt Ūsiņš pie latviešiem ir zirgu patrons un nav nekādu drošu aizrādījumu. kā: vilnu un ēdamas lietas. Veci ļaudis vēl tagad atmin. un ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus.

ka „visi četri pērkoni jūrmalā kāzas dzēra”. 61. Šie brāļi parasti speŗ. kā zināms. kuŗi pārgāja bieži daudzinātā skaitlī „deviņi” (33703—4). dažos variantos arī laiž miglu. daudz negaidāmas līdzības. Pērkona dēlu māsas vietā ir sastopamas arī Pērkona tēva meitas (33699). Līdzīgus dievus mēs vēl sastopam pie krieviem (Перунъ). ) pazīst Pērkona māti. gan arī par „pērēju” (no „pērt”. kuŗas esot saderētas Dieva dēlam. Pēc fonētikas tomēr visiem šiem izskaidrojumiem ir vēl šķēršļi ceļā. Pērkona māte un meitas liekas būt atkal vēlāku laiku pielikumi. būs vispārīgi ņemot Pērkons. vai šis Pērkons bijis augstāks par Debess tēvu. leišu Perkunas. Mītoloģijā ir sastopamas. 32955. 5 v. Tad vēl tautas dziesmās ir runa par „četriem pērkoniem” (32486) un „pieciem Pērkona dēliem” (33704. rūc un zibina. ka „Pērkonīšiem pieciem brāļiem” ir bijusi viena māsa. Par to liecina arī sekoša dziesmiņa: Kalējs kala jūriņā. Arī viena mīkla (Bīlenšteina Nr. ogles bira Daugavā” (pērkons un zibens). senindiešiem (Pardžanja) un senskandinaviem (Fjörgyn). Dzirkstelītes gaisā lēca: Pieci brāļi vieni māsi Vaiņaciņu kaldināja. kādēļ arī šeit var būt atlieka no kāda ļoti veca mīta. Pērkona dēliem ir pieminēta arī māte (33703. 1. Tā tad priekšroka iznāk pieciem dēliem. kuŗi arī sastopami tikai pāra dziesmiņās. leitiski: pērti. 33756. astoņiem Pērkoņu brāļiem ir viena māsa. p. jo arī leišu mītoloģijā. un 33699. Daugavā oglis bira: Saule lika meitiņai 17    . 33708) un māsa (33708 v. prūšu Percunis) par lielāko baltu tautu dievu. kas „kala debesīs” jeb „jūriņā”. gan par „ozolu dievu”. tā ļaudis mēdz sacīt: „Pērkoniņš. Valodnieki ir lūkojuši izskaidrot šo nosaukumu gan par „ļoti augstu dievu”. kas „baŗas” un vajā ļaunus garus. Mums tomēr ir ļoti jāšaubās. ka pērkona debešus tauta sauc par ozoliem. (33730.). Tomēr arī „Gelehrte Beyträge” (1761. 3—6 un 8) jeb „pieciem brāļiem” (33708—9.: 33700.). 27339. Ausekļam un Saules stūrmaņam. Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netika šķirti un ļaudis neretis sauc Pērkonu gan par Dieviņu. gan arī par Veco tēvu. Bet ja kādā dziesmiņā (33729) ir teikts par šo kalēju ar oglēm: „Tā jau mūsu silta saule. bet parasti tomēr tautas dziesmas izšķiŗ stingri Pērkonu un Dievu (9133. No iemīlēta skaitļa 9 gan nebūs pārgājuši uz sešiem un pieciem. Pret to runā arī sekošais piemērs: Kalējs kala debesīs. Vienā dziesmā (32486) mēs lasām. savus starus mētādama”. 33704. Tāpat pēc latviešu un ķīniešu māņiem pērkons sējot arī bekas. pēc vienas dziesmiņas trīs (33890). kas vakaros vedusi Pērkonu pirtī un mazgājusi viņu no putekļiem. Uz ozolu dievu varētu zīmēties tas apstāklis. bet nevis tikai nejaušs līdzīgs gadījums. Abi pēdējie Pērkona nosaukumi ir sastopami arī tautas dziesmās (sal. lai arī pirmais būtu bijis populārāks. ka tas kalējs. 24044. Kā tikai pērkonu dzird rūcam. 7. No pieciem Pērkona dēliem ir vispirms laikam izvērtušies seši (33704. kuŗas abas turklāt ir varianti.). 33709. slaviski пьрати). 33717. 1) Pēc šā piemēra var domāt. Vecāks tomēr būs mīts. 33718—20). 432) liecina to pašu: „Kalējs kala debesīs. Dieviņš jeb Vecais tēvs kājās”. 2). Tā arī ķīnieši pazīst piecus pērkonus un četrus vadoņus. kuŗas pin sietus un sijā smalku lietu. Pērēju atkal atgādina „bargais” pērkons. kamēr par sešiem dēliem ir runa tikai divos variantos. Deviņus dēlus sastopam tikai divās dziesmiņās. tad tā nevar būt īsta tautas dziesma.Vecās chronikas tura Pērkonu (arī Pērkonis un Pērkaunis.

30730. 34052.Pūra vāku zeltā kalt. Einhorns raksta tikai vispārīgi par kādu uguns dievību. ka viens Pērkona dēls esot dziedātājs. i. p. Dabas spēku dievības. 27438. 40. Ja saceļas liels vējš. sevišķi nedrīkstējuši cept ābolus. Citā dziesmiņā (33709. Rakstu krājums. Uguns kults. jādomā. 1. tad tai gadā izceļoties 18    . Lange un Stenders un bieži vien to daudzina tautas dziesmas un pūšami vārdi. Viņu jau piemin P.) tautiete lūdz Pērkonu. ne Saule. lai sūta vienu dēlu. „Dieva namu slaucīdama. kādēļ tad mājā senāk nekurinājuši nekādas uguns. Bet dziesmiņā ir gluži vienkārši sacīts. Tautas dziesmās viņa „svilpo” (30806. Vēja māte. lai Pērkona dēls ar savu rūkšanu palīdzētu dziedātājai „trīcināt” laukus. kamēr P. Nr. kas palīdzētu „šo āriņu trīcināt”. Jau augšā mēs redzējām. 2866. p. kas paceļoties mākoņos un nākot atkal par lietu zemē. Einhorns. Turklāt izteikums: „Tā jau mūsu silta saule” nemaz neatgādina tautas dziesmu valodas. 82. sv. Lai nedzird sētiņāje Tavus dēlus baŗamies. 7.). Starp Saules meitu preciniekiem mēs gan jau sastapām Vēju un Vēja dēlu. Vispārīgi šis kalējs parasti strādā Dieva dēlam un Saules meitai. Pēc šās dziesmiņas ir lūkots izskaidrot. Z. Pēdējo piemin tikai māņi (Jelgavas Rakstu krājums. Tas ir izskaidrojums. Viņa tiek saukta arī „lielā Vēja māte” un zem viņas valdības stāv „kalponītes” (1350). 34050—1). Mēnestiņa istabiņu” (34049). Uguns mātes vietu ieņem vēlāku Lārancis jeb Labrencis (t. kuŗu vecie latvieši turējuši par lietus ūdens apgādātāju debesīs. B. II. kas ir vajadzīgs mītologiem. un leišu Vejopatis liekas būt vecāks par latviešu Vēja māti. bet daudz plašāki tomēr ir pazīstama Vēja māte. ir tautā ilgāki uzglabājies. tā tad nevar būt ne Dievs. 610). To ievērojot. lai gan Uguns mātes tautas dziesmās neesmu atradis. nevis tautas dziedātājiem. jo arī Vējš (33789) ir kāda mītiska būtne. Varavīksna sūcot no upēm un ezeriem ūdeni. 6. Runājot par pērkonu un lietu. augustu) sauc arī par uguns dienu. bet Saulei un Jūras mātei meitas. L. 1. Minētā dienā Uguns māte gribot atpūsties (R. ka šī nav īsta tautas dziesma. Vēja mātes dēli še būs laikam ņemti no pazīstamās Andersena pasaciņas. putu audi” (31003).) pūšamie vārdi (Treilands. 1. Vēja dēls (33983) turpretī nav apšaubāms. ka Dievam un Pērkonam ir dēli. K. Aiztais’ savas nama durvis. 33721. Vēja māte gādā par visādiem maziem zvēriem un putniem. 30846) jeb „stabulē” (12490) un auž jūrā „baltus audekliņus”. tad viņu lūdz „iet gulēt” (2059. nevaram piemirst arī varavīksnu. slauka dievībām ceļu (33985) un griežas vienādi un otrādi. kur ir „niedru šķieti. Lange un Stenders. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. kā liekas. Pēc Einhorna vārdiem Vēja māte gādājusi par laiku. Minna Freimane no Cīravas ir vēl piesūtījusi šādu dziesmiņu: Vēja māte. Laurencijs) un Labrenča dienu (10.

Ar to esot mājas nodrošinātas pret visām uguns briesmām. P. 28774. Pēdējo pazīst nevien Lange. Vienā rokā nes trauku ar ūdeni. 33243. Nav šaubu. Ūdens kultā pirmā vieta gan pienāktos Ūdens mātei. 1. Pēc tautas dziesmām ugunij senāk ziedota vista ar cāļiem. kuŗas „sasegušas baltas sagšas. bet viņu piemin tikai divas tautas dziesmas. lai neizceltos ugunsgrēks. K. 191) kāds korespondents: „Pa Labrenčiem vēl ļoti daudzās sētās piekopj pagānu laiku ceremoniju. neviena neredzēts. jeb „ko zvejnieku meitas dara” (30775). 34128. kamēr vastalāvis ir aizņemts no vācu valodas (no vecā vācu „Fastelauendt”. zemu dzirkstelītes.” (Jelgavas Rakstu krājums. kuŗas vārds esot uzglabājies vastalāvī. bet pie mūsu augšgaliešiem no pērkona iesperšanas. tad neaugot vairs āboli. Lange un vecais Stenders piesauc viņu tikai pēc vārda.). „ko dar’ mani zvejnieciņi” (30917). dodas rijā. nātras apakšā.” Vienā tautas dziesmā lūdz Labrenci palīgā rijas kult. Viņai ir arī daudz naudas (30911) un jūrā uz akmeņa viņa žāvē „savu zeltu. ko es došu: Es tev došu baltu vistu Ar visiem cālīšiem. skat.ugunsgrēks. Gluži tīšām izdomātas ir tās ziņas. Palīdzi. svētā Agata bijusi uguns patrone. Turklāt blakus vecajai Uguns mātei un jaunākajam Labrencim svešā Vasla ir gluži lieka mūsu mītoloģijā. otrā akmeni un sauju „dzelzu nātru”. Pie krieviem Agata (cв. Jūras meitu vietā tiek minētas arī Jūras mātes kalponītes (30772). 1. ka latviešu uguns dieviete esot bijusi kāda Vasla. Jūras meitas nēsā „baltas sagšas” (30686) jeb „baltas villānes” (30733) un auž sagšas arī Saulei (33790).) sargā ēkas no ugunsgrēka. Turpretī pie leišiem Labrenča vietā. Einhorns to tura par zvejnieku patroni. Einhorns un pūšami vārdi. R. kur lasām: „Zvejnieciņa dvēselīte Ūdens mātes rociņā” (9549) un „Es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinot” (30731). daudz biežāki turpretī tiek daudzināta Jūras māte. Arī pēc tautas dziesmām Jūras māte palīdz zvejniekiem (30910) un vaicā. II. p. akmeni tam virsū. Vasla nav nekāds latviešu vārds un nestāv arī nekādā sakarā ar uguni. ka uguns kults būs pastāvējis pie latviešiem. leišiem un prūšiem jau priekš kristīgas ticības pieņemšanas. Aгафiя 5. rijiņu kult. Cel augstu dūmiņus. bet arī P. Ūdeni noliek uz rijas krāsns. febr. Stenders un tautas dziesmas. B. 15. dedzi. Tautietis lūdz Jūras māti: „ Valdi savas kalponītes”. Nr.). Māņos vēl atrodam šādu piezīmi: „Kad pēc saulītes norietēšanas iet peldēt. Tu nezini. XV. Labrenci. nelaiž mani maliņā” (30772). tad ūdens māte ierauj dziļumā. lai izsargātu mājas no ugunsgrēka. L. sudrabiņu” (30914). Rakstu krājums. Rītā priekš saules lēkta mājas saimnieks. kā Lazīcijs raksta. Z. p. 19    . Ja cepot ābolus. Vēl tagad no Vidzemes Malienas raksta „Latvijai” (1913. g. uguntiņa. kā redzam no sekoša piemēra: Dedzi. 84. Viņa šūpo tautu dēlu „ozoliņa laiviņā” (33713) un tautu meita to lūdz: „Sargi manus bāleliņus” (30890). nātras un akmeni pēc kādām ceremonijām uz loga. Arī pie igauņiem Labrenča dienā (Lauritse päew) no saules lēkšanas līdz noiešanai nav bijis brīvu uguns kurināt.

30685. 20    . IV. 7500). no dvēseļu kulta. p. kādēļ arī tūliņ dzimstot tiek nolemts viņa liktenis. kad jau prūši no baltu cilts bija atšķīrušies. tad varētu būt. kur lasām: Ne visiem Laime klāja Savu zīda paladziņu. kas atgādina leišu Bangpūti (Bangputys). un viņa esot attīstījusies tālāku gan zem sapņu iespaida. Kā pirmais palīgs bērnam ir vecmāte. Tāpat arī Laimas māte pie latviešiem ir gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam (9223) savu laimi jeb likteni. ka uz šo Gaujas māti arī zīmējas sekošais Hūpeļa aizrādījums (Topographische Nachrichten. jeb arī būtu aizņemti tikai vēlākos laikos. kur gulēt. tautas dziesmas un vārdu etimoloģija. zemnieki zināmās svētās dienās mazgājas ar Gaujas ūdeni. ka ūdens kults ir bijis pie visām trim baltu tautām. 408. Dēkla un Kārta kopā. ka šie māņi būtu cēlušies no Saules cienīšanas. Lielākā jeb mazākā mērā tic liktenim ikkatra tauta. pēc Lazīcija ziņām.” Pie leišiem pagānu laiku ūdens dievi nav vēl kritikas pārbaudīti. Cik necik gaismas uz šo jautājumu met tikai vecās rakstu ziņas. nav mums tomēr iemesla meklēt še tuvāku līdzību ar trijām seno grieķu moirām jeb parcēm. Bet nav mums iemesla šaubīties. Pēc budistu mācības pats Buda nevarot grozīt likteņa lēmumu. Nevienā dziesmiņā turpretim nestāv Laima. 1107. vai senajiem prūšiem patiešām bijis kāds jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. Sevišķi likteņa varai tic budisti un muhamedāņi.) : „Dažos apgabalos. Pēdējā tiek minēta ļoti reti un uzticamās dziesmās arvien kopā ar Laimu. Līdz ar Laimu tautas dziesmas daudzina vēl Dēklu un Kārtu kā likteņa dievības. Pie daudz tautām pastāv ticība kādam noteiktam liktenim jeb negrozāmam lēmumam. Noteiktam liktenim ir ticējuši arī latvieši un likteņa lēmēja pie viņiem bijusi Laima. Tā kā pie prūšiem Laimas dieviete nav droši pierādīta. lai gan bijis kāds pavārds Layme. kas atgādina romiešu „tria fata”. Sieviņām vien paklāja Grūtajā dieniņā. Mazāk ievērojami ūdens dievi vēl ir šādi: Bangu māte (30865). gan arī no ticības dieviem. un Upes māte (30890). lai veicinātu auglību. tomēr pēc nozīmes viņa tur vairs nav īsti šķirama no Laimas.Vienā tautas dziesmā zvejnieks lūdz „bagātu” Gaujas māti: „Pildi manu ķeselīti” (sal. kuŗa tos savukārt būs mantojusi no indoeiropiešu pirmtautas. Tāpat mēs nevaram droši zināt. 8. Par visām šām dievībām mēs zinām tikai viņu vārdus. To apliecina arī mūsu tautas dziesmas. svētais Nikolajs esot palicis par jūras dievību. Likteņa dievības. Kaut gan dažās tautas dziesmās ir sastopamas arī trīs Laimas. kam ir padota kopā visa pasaule un katrs cilvēks par sevi. 1. tā arī šī likteņa dievība neretis līdzinās vecmātei. Pēc P. Cilvēka mūžs sākas no dzimšanas. par piemēru Gaujenes draudzē. ka viņa ir cēlusies tik vēl tad. kamēr vēlāku. Nav mums iemesla domāt. bet līdzīgi māņi par cilvēka dzimšanu un likteni gan jau būs bijuši pie baltu pirmtautas. Varbūt. Kaut arī Dēklu šad un tad daudzina par sevi. Ticība liktenim jau esot jāmeklē preanimisma māņos. Einhorna vārdiem Laima klājusi dzemdētājām palagu. kuŗai ir līdzīgs leišu Upinis dievas.

Dēkla. šai līdzībai vajaga būt vēl lielākai. kāda tik vienā piemērā ir atzīmēta. Mēs jau redzējām. Kas ceļ mani kalniņā. Laima. Pēc šām ziņām Laima stāvētu tuvāki mātei. Tā arī tālāku varam vērot. Māte kāra šūpulīti.” „Alutiņi. Laime. 8631. un profesora A. laiž jeb raksta mūžu. lemešus dēt). alus ar medu un priede ar egli. Kā tu līdzi nedarīji? 10009. šīs domas varam meklēt arī Dēklas etimoloģijā. kas rada ko gluži jaunu. 9140.Par Dēklu tas pats P.: dori dēt. tā zināja. 21    . kur tavi bērniņi?” Kā bite nav identificējama ar meitu. turpina Laimas darbu. žubīte. nevajaga namu liegt. Laime. kur variantos mainās Dēkla ar Laimu. meitiņai. „Bitītei. turklāt vēl tikai kopā ar Laimu. no kā tiek atvasināti vārdi „dēls” un „padēklis”. 6). Tā tikai ir tautas dzejas savādība. nav nekādu pierādījumu. ka visas dievības ir cita citai ļoti līdzīgas.” „Priede. Tu vienādi nedarīji. ka līdzīgas lietas tiek savienotas par kādu vienību. ka Laima lemj. medutiņi. it kā gādā par tā izpildīšanu. Laima. Ja nu Dēkla būtu cēlusies no cita verba „dēt”. 1218. ka tā „sargājusi” un „iešūpojusi” jaunpiedzimušo bērnu. no akmiņ’. ir mums jāmeklē starpība starp Laimu un Dēklu. Dēkla bērnam. tai Dieviņis novēlējis gatavāji ielīgot. 27368. ka Dēkla būtu tikai kāds Laimas pievārds. Es tomēr nevaru piebalsot tām domām. Einhorns stāsta. desas dēt. šādu piemēru tautas dziesmās ir ļoti daudz. kuŗām vēl ir vienāds uzdevums. tad Dēklai gan drīzāk būtu lauzta e-skaņa. Tā tad taisni šaī ziņā. kādēļ arī Kārtu mēdz turēt tikai par Laimas pievārdu. Vārds „Dēkla” liekas būt cēlies no darbības vārda „dēt” (sal. Pogodina hipotezei. liek. kādēļ pie tādām dievībām. Laima. Nesnauž mana Dēkla. Tātad Dēkla nebūtu tāda dieviete. par to var katrs ļoti viegli pārliecināties. kur P. Tāpat trūkst mums pamata Dēklas atvasināšanai no trešās līdzīgā verba nozīmes „zīst”. Vispārīgi ņemot. Uz šādu izskaidrojumu var attiecināt sekošu tautas dziesmu: Dēkla manu mūžu kāra. Kārti. bet kas dara ko gatavu jeb. egle. Laima. Laima. Kārta. Jo tu biji gan gulējsi. kas zina nolemto mūžu (1204). Kārta vecos rakstos nav sastopama un tautas dziesmās ir minēta gauži reti. Dēkla. būs gan cēlusies no šūpuļa kāršanas. Cik dažādas lietas mainās tautas dziesmu variantos. 1199. ka Dēkla būtu gluži tā pati. it kā Dēkla būtu cēlusies no svētās Teklas. Kārta. Vēl mazāk šai hipotezei noder tādas tautas dziesmas. kas par Dēklu tik bieži tiek daudzināta (1203. gudrajam tevi dzert. Celies. ir grūti šķirt Dēklu no Laimas. kas Laima. tā bagāta. 1218. 1201. tomēr viņa izklausās kā īsts latviešu vārds. celies. Lai nu arī Dēklas etimoloģija būtu kāda būdama. tā sakot. Einhorna izskaidrojums saskan ar tautas dziesmu liecībām. 1216. Laime.” „Zīlīte. bet Dēkla. 6629. atsaucoties uz šādiem piemēriem: Tā ir mana Kārta. tā arī augšējie piemēri nebūt nepierāda. un ka uz to aizrādītu šādas dziesmas: Dēkla. No ūdeņa. Šī mūža „kāršana”.

tavu kārtumiņu. Tā arī tik grieķu prātnieki un dzejnieki būs sadalījuši savas trīs moiras noteiktos amatos. gluži parasti „kaŗ” mūžu.. Dēkla un Kārta. Kā Dēklas nevarējām ar šādiem līdzekļiem identificēt ar Laimu. nekā Laimai. ka Kārta būšot drīzāk cēlusies no darbības vārda . tāpat kā Dēklu no dēklas. Mītoloģijas vēsturē ir piemēri. vārtus celti. turpretī latviešu Laima.kārt”. traucies. Laima. 17772 v. Šeit mums ir darīšana tikai ar trim līdzīgām likteņa dievībām. un nav tā pati. Traucies mana māmuliņa! Traucies. tad viegli vien no viņas būtu varējušas attīstīties trīs dievības. kā šī Laima izskatījusies. Laimai kā likteņa lēmējai tad stāvētu blakus Dēkla un Kārta kā mūža kārējas. Jautājums gluži viegli noskaidrotos. Kārta. ka Kārta ir vairāk pielīdzināma Dēklai. Tā tad Kārta būtu kārta un nozīmētu kādu kārtotāju. Es no savas puses negribētu šo vārdu šķirt no pazīstamās „kārtas”. kur tāda nav atrodama. Mēs jau nezinām arī. Šādas nozīmes varēja viegli tikt samaisītas un ar laiku pat aizmirstas. atgādina mums vairāk tālās senatnes uzskatus. 17850. būtu laikam stāvējusi uz trešā plāna. Līdz ar to. kas viņus godināja. kā jau augšā minēts. Profesors J. kādēļ pēdējās varam izšķirt tikai pēc viņu 22    . kā izšķīrušies Dieva dēli viens no otra. kā jau augšā minēts. tavu kārumiņu” (17770). tavu lēmumiņu! Svešs ar svešu saietas. kas Laima. Tautas tradicijās nav mums nekādu ziņu. mēs viņu tomēr parasti nešķiŗam no pazīstamā vārda „kārta”. Arī šāda jauna Kārtas etimoloģija nebūt nerunā pretī maniem agrākiem aizrādījumiem par seno latviešu likteņa dievībām. arī viņu dievi ir sākti dalīt vairāk speciālitātēs. Laimiņ. Traucies. un Dēkla mūsu tautas dziesmās. Bez drošas liecības par savādu Kārtas izrunu. kuŗu pamati gan nebūs šķiŗami no trim grieķu moirām un trim romiešu likteņiem.Li es augu kalpenēm. Būs mīlīgi nodzīvot. Senie dievi gan izšķīrās pēc tām vietām. to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot. ja mums būtu zināma Kārtas pareizā izruna. Sekošās tautas dziesmās mēs itin skaidri redzam. un kāda starpība bijusi starp Saules meitām. kā tas jau redzams citā dziesmā: „Dēkliņ. kā vairāk aizmirsta. 201). kā izcēlies Kārtas jēdziens mītoloģijā un pats nosaukums valodā. kas vēl viena otrai ir ļoti līdzīgas. Kārta. Laimiņ. tavu kārtumiņu!” pēdējais vārds esot jāpārlabo par „kārumiņu”. Arī augšā minētā dziesmiņā: „Kārtiņ. Līdz šim mums vēl nav nekādu drošu liecību. 17849 v. Bet tautas dzeja. pie kam pēdējā. tāpat to nevaram darīt ar Kārtu. Nebūtu tomēr pareizi mākslīgi meklēt starpību tur. Tāpat arī trīs senās likteņa dievības būs bijušas viena otrai līdzīgas. kur ļaužu fantazija viņus meklēja. Endzelīns domā (Latviešu valodas vārdnīca II. Ja arī tiešām vienai pašai mūsu likteņa dievībai būtu bijuši trīs vārdi: Laima. kur no kāda dieva epiteta izceļas ar laiku kāda patstāvīga dievība. Šādām domām par labu runā vēl tas fakts. kā paši cilvēki ir sākuši mācīties dažādos amatos. nav izskaidrojama ar sausu loģiku. celti kumeļā. ka Kārta ir kāda dievība pati par sevi. Dēkla un Kārta. Ko Laima nolemj. Drošās tradicijas nemin arī nekā par citu dievību izskatu. un pēc tām ciltīm. bet ne tik daudz pēc iedomātā izskata un darbiem. Kārtiņ.

Z. dzemdētāja vispirms atraisījusi visus mazglus pie sava apģērba. 1221. Laima apjož sievām jostu (1109. 1138. kas šajos piemēros zīmējas uz atsvabināšanos no kavēkļiem. neretis arī par „Māŗas pirti”. Pēc katoļu tradicijām nav mums nekādu liecību. Tā kā nu vācieši sevišķas pirtis nav būvējuši. „Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē. Pirtī mana līgaviņa Sēd matiņus izlaidusi. ar ko latvieši iepazinušies tuvāk tikai pēc vācu katoļu priesteŗu nomešanās Baltijā. Laima steidzas pie dzemdētājas ne vien „basām kājām”. kavēsies. tad Laimes māte nevar tikt iekšā . bet arī ar „izpītiem matiem”. Arī pie pēršanās pirtī pieminēta Laima: „No pirts aizejot uz lāvas jāatstāj garmete un slota. Tādas atslēgas ir arī Saulei (1110) un Māŗai (13438). L. p.atribūtiem un īpašībām. Arī dzemdētāja to sagaida „matus izlaidusi”. Turklāt Baltijā nometušies vācieši vairs nebūs lietojuši rokas dzirnavas. Visa tā ir senusenā analoģijas burvība. 1116—1119. kā jau minēts. Laimiņa. tu tecēsi. Māŗai no šiem atribūtiem trūkst peramās slotas un palaga. vismaz ne tādas. K. 6.. Laimu lūdz steigties basām kājām. tad Laimes mātei aizbeŗ acis” 23    . Tomēr priekšroka laikam arī šeit piederēs Laimai. Māŗa 1108) un paklāj. Izpītiemi matiņiem? 1101.). Забылинъ. jo viņi jau sen pazina sudmalas un vējdzirnavas. ne Kārtai. prievītus. Ausi kājas. 1. Pie Laimas atribūtiem pieder atslēgas (1112). no kuŗas šī īpašība būs pārgājusi uz Māŗu. kā latvieši un krievi. Nevaram tomēr it droši sacīt. tad noņēmusi jostu un izpinusi matus (M. B. tā maltuvi pēc tautas dziesmām sargājis visvairāk Dievs. palagu. 1099. Laimiņa. Kā pirts stāvējusi Laimas un Māŗas uzraudzībā. Ir basāmi kājiņām. kā redzams sekošā dziesmiņā: Nāc. kad Laimas nozīme sāka paplašināties. 533. vistu jeb pat aitu (1096. Grūt' manāmi mūžiņam. peramā slota (1101. kad es lūdzu. kā meitas ietura tīrību. Neviena no šiem atribūtiem nav ne Dēklai. 73. Tāpat arī pie permiešiem. naudu. Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri. 1 v. retāki Māŗa un Laima. tad uz Māŗu (1098) šī īpašība būs pārgājusi no Laimas. Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņa un vērojusi.. 7. lai Laimiņa var izpērties” (R. 12681) un nazis (7992) jeb tutens (1213). p. Tautas dziesmas tādēļ sauc pirti par „Laimas pirti”. ka Dievam jeb jumpravai Marijai būtu kādi tuvāki sakari ar rokas dzirnavām. tad gan pirts sargātāja vispirms būs bijusi Laima. dzīparus.). Pēc laimīgām radībām pirtī ziedojuši Laimai jeb Māŗai gredzenu. kādēļ arī šai ziņā pēdējās nelīdzinās Laimai. Dzemdēšana pie seniem latviešiem un krieviem notikusi pirtī pēc vecuvecā paraduma. Kur. Rakstu krājums. ar ko palīdzēt dzemdētājām. kādēļ minētās Laimas īpašības ir plašākas nekā pie Māŗas un nebūs laikam no pēdējās aizņemtas.. ka maltuves uzraudzība piederētu pie paša pirmatnīgā Laimas kulta. Šī Laimas īpašība varēja celties arī vēlāku. lai gan jau sen viņi pazinuši arī istabu. kas ziemu visur tikusi kurināta. 1. 1141). Pуccкiй народъ. Tā kā arī leišu dainās Laime „tek basa”.

p. tad Dēkla un Kārta tikai ar otru akcentu paliktu it kā pie malas.. Bitei zaļi ozoliņi. tad viņu loma blakus parastai Laimai tiek sevišķi uzsvērta. Ja nu Dēkla un Kārta stāv pirmā vietā. 9286). Laima arī no savas puses „ceļ krēslu” meitai izvēlētā vietā (12294. kā arī Māŗa. „kalniņā stāvēdama”. 9286. ka šī Laimas īpašība būtu aizņemta no Māŗas. Kamēr Dievam.. pieder kalni. vārtus vērt. tikmēr Laima. lai gan nereti top minēts arī Dievs. 15297.). 9239) jeb uz akmeņa (9158. tomēr taisni Laimas dziesmas ir še vispopulārākās un pazīstamas dažādos variantos (6618. kā liekas. tad ceļš izdosies laimīgi (J. 6620.. Māŗas dziesmas par meitu godu (6623—6628) ir maz pazīstamas un gandrīz bez variantiem. vai arī vārtus atveŗ Dēkla jeb Kārta. Visvairāk iecienītā šās šķiras dziesmā (6621). Ceļa gājējam iet līdz Laime pa labo pusi ceļam un Nelaime pa kreiso pusi. Kā tautas dziesmas dažreiz daudzina vairāk Laimas.). Pa ceļu ejot. kuŗa ir izplatījusies pa visu Latviju. Ūdens pēc analoģijas burvības nozīmē asaras un akmens grūtu mūžu. L... 1. purvs un leja uz ko „zemu un sliktu”. kas jau ir parastā jaunavas aizstāvētāja. tā vienā pasakā ir arī runa par vairāk Dēklām (A. tad viņa „gauži raud”. Apsalons Sērpilī). 521). Ja Laima nav varējusi kavēt nelaimīgās precības. tad Laime atstāsies . jo tad aizspļauj Laimei acis (M. 24    . Pelēce Cirstos). K.. Ja pirmais akcents kristu uz Laimas. kuŗai ir „zirgi nosvīduši” meitām „vietas meklējot”. Pūķis aiznesīs laimi . „kalnā” jeb kādā kokā sēdēdama. p. Māŗai.(Jelgavas Rakstu krājums. kur Laime iet līdz. Ja Laima lemdama „sēd divus krēslus”. Jaunavas izprecinot. precībās visai liela loma nepieder. Tautas dziesmas arvien piemin Dēklu un Kārtu agrāki par Laimu. Šādos gadījumos atkal Māŗa netiek minēta. Lai gan še drīzāk būtu jāgaida Māŗas un kristīgas ticības iespaids. kas laikam ir jāizskaidro gluži vienkārši ar balss uzsvaru dziesmu pantmērā.). 84.. tad Laimes mātei nocērt galvu” (R. kā liekas. lai Laima viņai „liek mūžu” „krēslā”. Jāņam muiža kalniņā. dzīvojusi lejās. bet uz otrām un trešām sūta savas kalpones (15297. Laimai atkal pieder pirmā roka priekš Māŗas. Ja meita klausa „ļaužu teikumam” un grib iet „sliktā” jeb „nelaimes vietā”. Meitām ir jāiet tautās pēc Laimas likuma. Tik „pirmām tautām” Laima pati iet līdza (8811. un Laima ceļ līgavu kumeļā (17849). Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi. (jeb) .I. Tāpēc ceļojot vajagot mīst tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū.. B. bet nevis ūdenī (19207. Laima mainās ar Māŗu. 6. jo tad devējs nožņaudz savu Laimi. kas guļ apakš sliekšņa . Tā tad nevaram tomēr apgalvot. bet tik ne labajā. tad meita tiks divreiz precēta. 6629). 6). Ja turpretim precēšanās notiek pēc Laimas lēmuma. Laimai lejas. Rakstu krājums. 62. Māŗa šādā lomā netiek minēta. Kad uz sliekšņa cērt žagarus.. 4 un 6).. Tāpat Laima. tad vai nu viņa pati „tek vārtu vērt” (15297. „sauc”. purvā (9250. „pie baznīcas” jeb „zem altāŗa stāvēdama” (16041—16042). „Tautietis” jeb arājs ir parasti viņas atrasts un novēlēts. Dievam kalni. LerchisPuškaitis VII.). tad Laima jeb Dēkla. Z. Meita vēlās. Kalns aizrāda uz ko augstu un labu. 9286). nevajaga spļaut uz labo pusi. tā tad arī viņas tiešu iespaidu še nevaram meklēt. kas viņai nav vēlēta. 30336. II. „kliedz” un „met ar roku” (18616—18620). 1. „Par slieksni neko nevar dot. gādā par meitu godu un tikumību. kā jau augšā minēts.). lejā (9217.

23). 9236. 25    . 9248. ka Laima varēja dzīvot arī pie sliekšņa. „pirti” (16. bet arī abu nozīmes paplašināšanai. Tā par piemēru. No Laimiņas labu mūžu. Šis nams jeb istabiņa ir izpušķoti „zīlītēm. tad arī Laimu varēja nostādīt blakus Dievam. v. Ar to. lūdzu Laimu. Sal. 9214. 1872. ne vien Māŗa iet „Laimas pirtī” (1092). zināms. Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību. jeb gulēt „zem pagalvja” savā „zaļā zīda palagā” (11871).: Lūdzu Dieva. v.) un „sētiņu” (22. Tad tie visi līgojās. ka Laima še būtu ieviesusies Māŗas lomā. zaļajām palejām” (10.). Ņemsim piemēram šādu dziesmu: Lūdzu Dievu. Šādas lietas gan būs aizņemtas no katoļu ticības. Tādā ziņā Marija līdzinājās Laimai un drīz vien palika pie latviešiem populāra. bet arī Laima Māŗas īpašības. Dievs neretis runājas jeb strādā kopā ar Māŗu (1474. var. 9183. ne no dogmām. 1479. 4894. 23072). gan arī Laima iet Māŗas „baznīcā” (16042) un stāv „zem altāŗa” (16041). Pēc tautas dziesmām viņas abas ir ļoti grūti šķiramas. kā jau augšā aizrādīts. tomēr nav mums pietiekoša iemesla pieņemt. Še nu gan bez šaubām Laima stāv Māŗas lomā. bet arī Laima iet „Māŗas pirtī” (1088). gan arī par likteņa dievību. Šādi piemēri noderēja par pamatu ne vien tuvākiem sakariem starp veco Debess tēvu un Laimu. 32945. Laimai ir arī savs „nams” (17889).Laimas vārti lejiņā. Pie reizas līdz ar Māŗu tiek pieminēts arī Dieva dēls (1340. reiz pat vēl „Māŗas baznīcu” (17889.: Tur sēdēja mīļa Māŗa Ar Dieviņu runādama.). Nosamešu celīšos. kuŗš variantos vēl tiek saukts par „istabu”. Tālāku par Laimas istabiņu ir sacīts: Pilna Laimas istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. bet no vienkāršas tautas ticības vidus laikos. Kad to vienu kustināja. No Laimas pirts gluži vienkārši varēja attīstīties arī nams un istaba. kā p. lūdzu Laimes. 1. kuŗš var būt pārnācis arī no Māŗas. Tādēļ ne vien Māŗa pieņēma Laimas. Ja nu Māŗa tika daudzināta kopā ar Dievu. Pa daļai pēc pagānu ticības atmiņām jumprava Marija pie katoļiem bija izvērtusies gan par īpašu sieviešu aizstāvi. Gādādams par ļaudīm. zināms. Gan Māŗa „tek basa” kā Laima (1102). p. pakariem. Kaut arī šās „Laimas istabas” vietā variantos daudzina „Māŗas istabu”. Tāpat pēc Māŗas priekšzīmes varēja celties sekošais izteikums: Laime gāja par pagalmu Ar Dieviņu runādama. var. „kambari” (20. 9183.).). nav izslēgta iespējamība.

Paruna vēl saka: „Sava laime sunim. krievu злдни). prūšu mary un leišu māres). un bērnu dzīve atkarājas no vecākiem. kā jau augšā minēts. vecākās chroniku ziņās par latviešiem. kā jau 26    . te otram palīgā un kuŗas „zirgi nosvīst” gādājot par ļaudīm. Laima kā sieviete stāv. ir tiešām jābrīnās. Šīs dažādās Laimas nozīmes liecina tikai par Laimas kulta pirmatnīgo stāvokli un nebūt nav turamas tikai par tautas dzejnieku fantazijas augli. radošanos un kopīgu cīņu pret ienaidniekiem ir vienotas veselas tautas. Tautas fantazijā laime kā liktenis varēja viegli palikt arī par pašu lēmēju un sargeņģeli. Dieviņš sēd. Laba rīta nedevusi. Ar precēšanos. jo katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā saistīts pie saviem tuvākiem. Tāpat nebija gaidāms liels debess dieva pārsvars par visām citām dievībām. Nelaimīgā tautu meita dažreiz vēlās. Jau valodā nav meklējama stingra loģika. tomēr pati Laima vēl nav pilnīgi antropomorfizēta un vienā otrā tautas dziesmā viņa ir vēl tā pati nenoteiktā likteņa dievība un sievu patrone. ka tā slīkst ūdenī. ne pēc sēmazioloģijas Māŗā nav meklējami kādi tuvāki sakari ar jūru. „Bitītei. kas nozīmē ko nolemtu jeb noliktu. Sal. sava kaķim”. Bet katra likteņa dieviete nevarēja rīkoties par sevi. kamēr jaunākā vārda „liktenis” (kas ir no Laimas licējiņas likts) īstas tautas dziesmas pavisam nepazīst. Tā tad liktenis ir pirmā un vecākā Laimas nozīme. lai Laima grūstu ūdenī Nelaimi jeb Ļaunu dienu (sal. bet parasti viņa grib. kas visās baltu valodās nozīmē tikai Kuršu jomu. bet arī pats liktenis. un šai ziņā pie lietpratējiem nav arī nekādas domu starpības. tad šādu sīkumu dēļ viņas vēl nav jūras dievības. 1). Dziesmas daudzina arī gan div. Jaunas sievas lūdz Laimu vairāk nekā meitas (1071). Tautas dziesmās bieži tiek daudzināts. Pat katram cilvēkam ir sava Laima. Dievam sēdot. Ja tad nu tautas dziesmu Dievs un Laima ir palikuši par svarīgākām latviešu dievībām. ne vērojamos seno indoeiropiešu māņos. Tā tad ne pēc fonētikas. nedz arī. Es iegāju maltuvē. Tā cēlās ideja par vienu Laimas māti. kā gan pēdējā laikā varēja rasties tās domas. ka Laima atrodas ūdenī jeb pat slīkst. Pēc vienas dziesmiņas Laima var arī nosisties „akmentiņu kaudzītē” (91581).Visās tautas tradicijās ir redzams cauri. kuŗa ir uzglabājusies arī tautas tradicijās. tām abām viena laime” (17767. Laba rīta gaidīdami. To ievērojot. Bet nu laime un liktenis ir paši mītiski jēdzieni. Pēc senā ieraduma. gan trīs Laimas. lai arī patiešām noslīktu viņas Laima. ka Māŗa esot jūras dieviete un pats nosaukums vispirms esot nozīmējis jūru. Laima ir ne vien dievība. Vīrs dzīvo kopā ar sievu. Turpretī pēc augšā minētiem piemēriem Dieva un Laimas nozīme izskaidrojas gluži vienkārši. bet tik plaši attīstījies Laimas kults ir bez šaubām samērā jauna parādība latviešu mītoloģijā. meitiņai. Ja nu līdz ar Māŗu arī visas citas vairāk daudzinātās dievības var parādīties arī uz jūras un ūdens. kamēr latīņu vārdam „mare” un slavu „more” atbilstošais vārds ir kuršu kāpinieku „mares” (ar īsu a. 7996. tad tas gan itin droši būs noticis zem katoļu ticības iespaida. bet pirmatnīgā mītoloģijā gan vēl mazāk. kuŗas uzdevums ir to aizstāvēt pret Nelaimi un Ļaunu dienu. Baltu valodām ir pašām savs vecs jūras nosaukums (leišu „jūrios”. Vēlāku Dievs kā debess valdinieks nāk vēl sakarā ar Sauli. Arī par serbu likteņa dievieti Sreču ir zināms. Laima stāv. kā katoļu jumprava Marija. Šādai Dieva un Laimas nozīmei nav pamata ne leišu mītoloģijā. Ūdens. prūšu „iūrin”). Lai gan Laimas nozīme katoļu laikos ir stipri paplašinājusies. bet vecas sievas nelūdz viņas vairs nemaz (1072). kas „tek basa” te vienam. Šim Dievam kā Debess tēvam varam meklēt pretī Zemes māti. ka Māŗa nav nekas cits.

Einhorns. Mājas kungs. Uz to pašu mājas dievu laikam zīmējas kāds aizrādījums H. kas tas augstākais dievs bijis pār citiem. 303. mežos aizbēguši. no akmeņiem taisītas. ar saviem bērniem. Hūpelis (Topographische Nachrichten. saucot to par Mājas kungu un turot to par svētu vietu. bet kā jau ir izskaidrots. Šis mājas dieva kults stāv daudzreiz tuvu senču kultam. šis iesācis degt. kuŗu viņš tur barojis. Tāpat nav mums iemesla turēt Kārtu par nāves dievieti un salīdzināt to ar Nelaimi. Arī citam zemniekam Mīlakšos tāds akmens bijis. Miķēļa dienā viņi tur kaujot gaili un lejot vēl tur drusku alus. un Dieva vārdus un svēta evanģeliuma mācību pavisam aizmirsuši. 9. ikreizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis.). un elka-dievu kalpošanai palaidās. „Kad tai postīšanas laikā baznīcas bij sadedzinātas un Dieva-kalpošanu nevarēja turēt. Jansons Plāņos). atkal tādu upurēšanu taisījis un uguni koka apakšā uzkūris.minēts. kas ar turpat laikam uzauga pa mežiem dzīvodami. pirms pats ēdis. ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas. kas bija salikti cits uz citu. ka tad ļaudis. ka saimniecībā notikšot nelaime. iesākumā 1739.) raksta. paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst” (K. Laikam jau ilgu laiku tādu elku-dievu kalpošanu slepeni bija turējuši. Ja šādu krāsmatu sabojājot. 408. Viens tautas dziesmu viltotājs ir arī likteni apdziedājis par latviešu dievu. Kad viņš vienu dienu. p. Turpretī sakars ar nāvi jeb nelaimi nekur nav manāms cauri. 1. un viņš tam. tā arī viņa mājai ir parasti kāds mājas jeb pavarda dievs. ne P. ka Valkas apriņķī Mājas kungs vēl viņa laikos bijis pazīstams. „Vijciema Lielskripstam bijis liepā Cēlis. atbraucis pie Skripsta. pēc analoģijas burvības atgādina asaras un zīmējas šeit uz nelaimīgu dzīvi. kur esot upurējis. un tādus nedarbus padarījis. un 19. pa daļai lūgumu pēc apsardzības uz priekšu. Tomēr šī māņticība neesot nebūt vispārēja. kamēr 1739. gadā tiesas to lietu izmeklēja un atrada. 17850) un vienā variantā ieņem Dēklas vietu (17849). Reallexikon. un ko par Ašgalvu sauca. gadā. iekrita vecā tumsībā. kas stāvot zem kādas sarga dievības uzraudzības. Kārta arvien tiek piesaukta līdz ar Laimu (9140. Kā cilvēkam mēdz būt likteņa dievība. IV. kā arī kungs (no gotu valodas) ir aizņemti vārdi. 10009. To dabūjis zināt Trikātas mācītājs Zirnis. Mājas kungu pazīst līdz ar minēto Hūpeli arī Lange un pēc Langes vecais Stenders. kas nozīmējot pa daļai pateicību. 1. Pēc Langes 27    . p. palika bez mācības. Turklāt Mājas kungs nevar arī būt visai vecs nosaukums. ka pirmais būtu gluži bez šaubām attīstījies no pēdējā. Pirmkārt tā māja (no igauņu valodas). Schrader. Zemnieki šur un tur pie savām mājām un uz laukiem sakraujot akmeņu kaudzi. bet nav mums pietiekoša iemesla domāt. Otrkārt vārds „kungs” tiek lietots dieva nozīmē tik vēl pēc kristīgas ticības priekšzīmes (O. fon Hāgemeistera grāmatā „Ziņas par Drustu draudzes baznīcu” (18. Pie latviešiem šāds mājas dievs saukts par Mājas kungu. bet nepiemin viņa ne tautas dziesmas. tad viņi baidoties. Pēc tās izmeklēšanas tiesa tos akmeņus lika sadauzīt un Viļuma ciemā pēcāk citu saimnieku ielika”. Šo mītu vēl varēja pabalstīt augšā minētā Saules meitas slīkšana un pašas Saules noiešana jūrā. Arī Trikātas apgabalā daudzinātais Cēlis būs bijis tas pats Mājas kungs. īstās dziesmās šis vārds pavisam netiek minēts.). p. 1. zināms. kas pēc nozīmes saskan ar leišu dievu „Dimstipatis”. un apgāzdamies to pagānu-saimnieku ar abiem dēliem nositis.

Tādēļ ir jādomā. g. Pumpura sacerējums. 7729. kuŗš šo vārdu raksta: „Zemiennik” tāpat arī pie Kelcha. Lai gan mājas dievs ir ļoti veca un pirmatnīga dievība. sala. Lange šo Ciemnieku būs aizņēmies no leišu dieva pie Lazīcija. V. ka baltu tautas nav nemaz uzglabājušas senā mājas dieva vārdu. Einhorna un Stendera Lauka māte. sēta. par ko laikam ir runa šai piemērā. kas var būt noticis aiz dažādiem iemesliem. kuru no Langes ir aizņēmušies vecais Stenders un G. zemnieks). Pēc tautas dziesmu valodas pūru parasti „šuv” (no krijiem) jeb „dara” un tad „loka” jeb „piedara” pilnu. Otrkārt Mājas kungu kā populāru un katrā mājā sastopamu dievu laikam arī garīdznieki visvairāk vajāja.) un vācu „Kornmutter”. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām”. Pirmā vietā te ir jāmin P. Pēc manām domām tā nav tautas dziesma. Manharta izskaidrojumu nav mums iemesla šaubīties. Nekādā ziņā še nevar būt runa par Ciemnieku. Einhorns bija ko dzirdējis par augšgaliešu labības 28    . ir šo vārdu norakstījis no Aleksandra Guagnīna. istaba) nosaukumiem. Lazīcijs. 27. Manharts minēto dieva nosaukumu izskaidro par leišu „žemininkas” (= latv. Ceturtkārt var arī būt. 4939. bet gan dzejnieka A. Tādā ziņā varētu arī izskaidrot Mājas kungu neminēšanu tautas dziesmās. Bergmanis. Var būt. p. tomēr ne latviešu Mājas kungs.). retāki viņa pielocīšanu. Tas arī ir viss.vārdnīcas Mājas kunga otrs vārds bijis Ciemnieks. sādža. kā man liekas. Ulmanis turpretī nav varējis tautā šādas dievības saklaušināt. Treškārt abu pirmo iemeslu dēļ Mājas kunga vietā varēja viegli vien iestāties citas dievības. 1. Etnografisku rakstu krājums. Pūra „darināšana”. Kas gan īsti bijis pie seniem latviešiem tas „puķu. ka šim dievam nemaz nebija nodibinājies noteikts un pastāvīgs vārds. turpretī par V. ko mēs par Lauka māti zinām. labības un citu zemes augļu dievs. Strijkovska rakstu. gan arī pēc dzīvojamu ēku (nams. izņemot laikam tikai šādu piemēru: Man pašam Laimes māte. to P. ka P. kuŗa saskan ar leišu dievu „Laukopatis” jeb „Laukosargas” (pēc Mosvidija kateķisma no 1547.). tad uz pēdējo augšā minētais aizrādījums laikam nezīmējas. Zemkopības dievības. 7675. Pie Langes viņas nav un arī tautas dziesmas viņas nemin. Lauka māte. I. nozīmē parasti taisīšanu (sal. Einhorns diemžēl neizskaidro. un 28. Pirmkārt var būt. jo ciemu sauc leitiski „kiemas”. Turklāt pūru locīt palīdz tikai Dievs un Laima. kuŗa gan laikam jau no indoeiropiešu pirmtautas būs pārnākusi pie baltu tautām. ka šis vārds no cienības un bailēm ir reti daudzināts un tādēļ aizmirsts (sal. Viņa vārdu varēja mainīt gan pēc nometņu (ciems. Cēlis jeb Ašgalvis. Meža māte Tai pūriņu darināja. māja). bet nekādā ziņā še nevaram gaidīt Lauka mātes un Meža mātes. pirts. Līgaviņu audzināja. bet diemžēl ziņas par viņām ir ļoti trūcīgas. 10. nedz arī leišu Dimstipatis jeb Žeminikas neliekas būt veci vārdi. kā zināms. Tā kā drīz pēc tam viņš atkal piemin Lauka māti. rija. kuŗš atkal savā vārdā izdevis kādu M. Latviešiem kā jau zemkopju tautai ir arī vairāk zemkopības dievību.

Senos priekšvēstures laikos gan nebija pie latviešiem ne sevišķas dārzkopības. I. 2) un bērni jumaleņi (28532). Ne ruņgis. Einhorna Dārza māti ir aizņēmušies Lange un Stenders. 28558. 28538). ka šī Diža būs mākslīgs atvasinājums no īpašības vārda „dižs” (leit.). rudzu. Jumaliņa (28533 v. ka viņš aizņēmies Dižu no Langes un ka pēdējais to tura par tautā nepazīstamu vārdu. ka Langem ir vēl noderējis par priekšzīmi Strijkovska pieminētais leišu „lielais vasaras dievs” Dzidzis Lado. dvīnis. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa (28514. Lange vēl piemin kādu auglības Dievieti Dižu jeb Dizu. Rakstu Krājums. bet tautas dziesmās viņa nav sastopama. „govju dārzs”). Varētu būt. §. pie kam tiek šķirts miežu. 28536. kas vispirms nozīmējis divkāršu vārpu. kas atgādina vācu „Roggenwolf” jeb „Kornwolf” un Rudzu ruņģis (jau pie Langes) jeb luņgis. K.). kas Diža esot bijusi. Mülenbacha Latviešu gramatika 8. 1 u. 29    . ka latvietis vairs nezinot. Endzelīna un K.. p. un ka jumaleņi ir viņu bērni. kuŗu ir uzņēmis arī Stenders. didis). kuŗu sastopam augšgaliešu katoļu garīdznieku rakstos ap 17. Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien pie latviešiem. 28542. Z. Pie aizņemtām zemkopju mītiskām būtnēm ir jāskaita Miežvilks (R. VII. Elvers. bēriem jeb sirmiem zirgiem un kājās viņam ir zābaki (28525) ar piešiem (28534). ir jāšaubās par Dižas pareizību. Ziemu Jumis pavada vai klētī. ne arī luņgis nevar būt īsti latviešu vārdi (J. §) un atgādina drīzāk kareļu rudzu dievu „Rongoteus”. acīm redzot. Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau izvērtusies par dievību. laiddārzs. 335. L. 1. ka Jumja māte jeb Jumaliņa ir Jumja jeb Jumiķa sieva. bet Stenders to uzņem kā itin drošu latviešu dievieti. bet skaidri tas tomēr dziesmās nav sacīts. Varbūt. Tā tad Dārza māte būs samērā jauna dievība un ievērojamāka loma viņai arī nebūs piederējusi. 17. Vispārīgi Jumis liekas būt nepilnīgāki antropomorfizējies nekā dažas citas dievības. linu un auzu Jumis. Pēc Langes izskaidrojuma mums. 28518. kuŗu jau pazīst K. 4) tiek vēl minēti Jumja māte (28530. bet arī pie citām tautām.dievu Cerokli (rakstītu arī: „Greklicing” un „Cerckticing”). kur Jumis ir dievība.). jādomā. Varētu domāt. Svarīgākā zemkopja dievība pie latviešiem vēlākos laikos bijis Jumis. leišiem un baltkrieviem. p. „kuŗu piesaukušas sievas un mājas mātes”. kas patiesībā ir cēlies no krievu izsaukuma „дидъ ладo”. ka viņu vēl varētu salīdzināt ar Ceru māti. Spriežot pēc Langes kaislības uz etimoloģiskiem izskaidrojumiem. Tautas dziesmās Ceroklis nav sastopams un vairāk par viņu nekas nav zināms. gadu simteņa sākuma. ka pēdējā patiešām Cīravā bijusi pazīstama (A. Abas minētās dievības pēc fonētikas un nozīmes atgādina seno romiešu Cereru (Ceres). Jumaliņa un jumaleņi gan būs atvasināti pēc somu tautu vārda „Jumala” (dievs) priekšzīmes. Vārdnīcas priekšrunā (X. B. Viņš brauc ar melniem. vai arī tīrumā zem „pelēka akmeņa” jeb „zaļas velēnas”. Pie Glüka un Dīca vārds „ceroklis” stāv sakarā ar darbības vārdu „cerēt”. 28537. 1. Einhorns vēl pazīst Dārza māti. 28535. un 31. Lange tomēr saka. ne arī kādas dārza dievības un pats vārds „dārzs” vispirms nozīmēja laidaru (= „laidārzs”. kas nav šķirams no rudzu nesēja pūķa. No P. 28551) un valodnieki to salīdzina ar sanskrita vārdu „jama”. Stenders no savas puses nebūt neaizrāda. bet tur gan laikam būs domāts „cerēklis”. Lerchis-Puškaitis. bet no tās būšot cēlies vārds „dižans”. latviešu tautas teikas un pasakas. ja varētu uzticēties. Līdz ar Jumi un Jumiķi (28517. Netrūkst arī piemēru. P. „Ceroklis” turpretī ir cēlies no „cerot” un tā tad zīmēsies uz labības cerošanu.

Piena māte. Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā. Dievs un vēl pēdējie vārdi kopā ņemot. Tā kā nu latviešiem bijuši savi zirgu. o Lopu māmiņa bagātā!” Māŗas vietā sastopam vēl cielaviņu (29180. 29055. Meitas dzied. bet pēdējās nepazīst ne Lange. Tomēr Māŗai jau tādēļ vien še ir jādod priekšroka. gadu simteņa sākumā no katoļu priesteŗiem pie augšgaliešiem minētā govju dieviete „Moschel” būs gan laikam tā pati „Māršala”. Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkus. govis mauj: Māŗa laida ābolā. tad varam tomēr šaubīties. Einhorna latvieši nereti piesaukuši kopā Māŗu un Lopu māti ar šādiem vārdiem: „O Māŗiņa dārgā. tad vēl neretis arī Laima jeb govju Laima un Dievs. Jāņa rītu. 458) par Piena māti. Tā pati Māŗa tiek arī saukta tautas dziesmās un pūšamos vārdos (Nr. 29188). Kalniņā stāvēdama. zirgi zviedz: Dieviņš jāja pieguļā. ne arī tautas dziesmas.). 29056. Einhorns dod gluži pareizas ziņas par latviešu mītologiju un tīši sagrozījumi pie viņa nav ievēroti. Pirmo reizi pusdienā. Pēc P. Jūras un Meža mātei blakus varēja arī gluži nevilšus nostādīt Lopu māti. 29162. kas tomēr no tautas dziesmām nav īsti slēdzams. Lakstīgala suņus sauca. Māršu (29173). Kā Māŗa gādā par govīm. Pašu govi. ne Stenders. Mīļa Māŗa. Trīs reiz par gadu govis tiek pušķotas. 4) palīdz govis ganīt. Pēc tautas dziesmām visvairāk Māŗa gādā par govīm. vai viņiem ir bijusi kāda vispārīga lopu dievība. kuŗa līdz ar lakstīgalu (30610. Lopkopības dievības. Māŗas vietā šad un tad vēl sastopam Mārinīti (32449 . tomēr Lauka. 29050. nekā Laima. Visi pēdējie nosaukumi izklausās kā tās pašas Māŗas pamazināmie vārdi. 1).11. Vispārīgi gan P. cūku un varbūt arī citu lopu patroni. Puiši kliedz. Māršaliņu (29161. Arī 17. Nav mums tāda pazīstama arī pie leišiem un prūšiem. ka šī Lopu māte zīmējas tikai uz govīm un ir tikai retāks un vecāks govju Māŗas nosaukums. 32422. 29181. ka viņa tiek biežāki daudzināta govu patrones lomā. sevišķi sarkanas spalvas. Dod man tavu labumiņu. govju. Par lopkopības dievieti P. 29165) un Māršieviņu (29162 v. sauc arī par Māraliņu (28961. Bet var arī būt. Einhorns daudzina Lopu māti. sal. tā Dievs par zirgiem. 30    . Māršaviņu (7078. 5). Par govju patroni parasti tura govju Māršaviņu.4). Māršavu (29174). 29176.

nometas uz galda un pēc ēdienu baudīšanas iet atkal atpakaļis savās alās. ne dvēselēm. Viņas nāk ārā. Ka latviešiem tiešām būtu bijušas tādas „brēķiņas”. kāpj pa galdautu augšā. noskatās ar cienību. kad viņas no savām alām mājās lien pie ēdiena un paēdušas atkal aiziet. ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalšus. taukas un četrkājainas čūskas. Lasicki) ņem no sava laika biedra (ap 1580. Vēl sevišķi sargāt visus zalšus un krupjus senajiem latviešiem gan nebija ne vaļas. Bet ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā jeb nebauda uz galda nolikto ēdienu. Hennings raksta par latviešiem 1587. mana Piena māte”. tas neiznāk ne pēc valodas likumiem (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. sauktas „Giuoitos” (gyvatēs). gadu par livoniešu māņticību šā: „Tāpat tika cienītas čūskas. jo kad zalšu tēviņu sit. jeb kaktā pie lodziņa. Turpretī varam gan šaubīties. Turpretī nav jāšaubās. Zināmā gada laikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda. gadu) A. ne lopiem nav kaitējušas un pat viņu bērni spēlējušies ar tām. ka Guagnīns ar Lazīciju stāsta par četrkājainām čūskām. kuŗu viegli varēja pielīdzināt nesaprotamai dvēselei. ne arī kāda iemesla.” Pazīstamais Lazīcijs (J. tad viņam dažreiz iznāk staklēta miesas daļa (penis). ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime. kur galds stāv. Visas dievības pēc veciem māņiem varējušas darīt cilvēkam labu un ļaunu un tādēļ tikušas ar visādiem ziediem darītas labvēlīgas. Šis ieradums vēl līdz šai dienai pie daudziem ir uzturējies. tura čūskas. tas vēl nebūt neliecina par abu vienādību. ka čūsku slikti ēdinājuši. Fabrīcijs. Lange turpretī izskaidro. ka tai gadā viss izdosies laimīgi. ka viņi turējuši čūskas (laikam gan zalšus) un krupjus par dieviem. Stenders vēl paplašina Langes izskaidrojumu un izlabo „brēkiņu” par „brēķiņu”. 31    . tad sanākušas vecas brēcējas (Breckin) un kliegušas: „Mana Piena māte. žaltys). Uz tām viņi. tad viņi domā.S. gadu simteņa rakstnieki. zirgam? Tā tad gan čūska jau pati par sevi būs cilvēkam izlikusies kā kāds pārdabīgs dzīvnieks. Kad čūskas ir aizgājušas. Jā viņu turētājam notiek kāda nelaime. tad viņi tic. ne arī pēc Henninga vārdiem. ka zalšus senie latvieši turējuši par govju sargiem un ka pati Piena māte dažreiz parādījusies zalša. kuŗi pēc viņu māņticības gādājuši par govim. Vecs Vilandes katoļu prāvests Dionīzijs Fabrīcijs raksta ap 1610. kuŗas cienī kā dievības. Fakts ir tikai tas. ka čūsku kults esot cēlies no dvēseļu kulta. kā vēl domājuši 16. ka zalši nav vis nāvīgi. Nav arī jābrīnās.” Pēc tā nu skaidri var redzēt. varbūt arī cielaviņas veidā. Pēc tā nu senāk domāja daži mītologi. Guagnīna sekošas ziņas par zalšu kultu pie žemaišiem: „Viņi tura itin kā mājas dievus kādas melnas. kuŗus žemaiši sauc arī „gyvatēs”. Lai nu arī kā būtu cēlies čūsku kults priekšvēstures laikos. tomēr latviešu mītoloģijā zalšiem nav sakara ne ar veļiem. 31. un kad kāda nosista. Tā tad baltu tautas jau sen zinājušas. Bet kādēļ tad dvēseli pielīdzina taisni čūskai un nevis. kas sargājušas zalšus un krupjus. ka ne cilvēkam. ka „brēkiņa” bijusi pie senajiem latviešiem mājas čūsku un krupju sargātāja. Čūsku cienīšana ir sastopama pie daudz tautām no senseniem laikiem un ir arī tautas tradicijās piemēri. kur viņi gultās un vietās guļ ar tām kopā.” Likas katoļu priesteris Prūsijā Jānis Maļeckis (latīniski saukts Maeletius un Menecius) raksta 1551. tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cerē. Ja zalšiem nesti ēdieni tāpat kā veļiem. ka latvieši būtu ar zalšiem kopā gulējuši. Viņas bijušas tik lēnas un tā pieradušas pie mājām. baiļu aizņemti. §). Hūpelis aizrāda. kuŗas turēja mājās. ka dvēseles parādās čūsku veidā. ka te ir runa par melnajiem zalšiem (leit. kas atgādina div kājas. gadā par zalšu cienīšanu pie leišiem šā: „Leiši un žemaiši savās mājās zem krāsns. gadā. kā raksta augšā minētais D. par piemēru. nevis par nāvīgām čūskām.

tā arī cielaviņa. 32499) esmu vēl ievērojis Zirgu māti. kā jau augšā ir minēts. 30162). Dieviņu jeb „vecu vīru” (30062) un citiem vārdiem. 30089) un dzeltānai cielaviņai (29678—82).). p. Otrkārt šādu jaunlaika dieva nozīmi ir sevišķi iemīlējuši dziesmu viltotāji.: Jupis bija liels dieviņis Par visiemi dieviņiem. un 449. Šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas ir ieviesušās arī „Latvju Daiņās”. bet dažos apgabalos arī zirgu patrons.). 460. Juris kā ganu dievs pie igauņiem pārzina arī vilkus. bet to starpā ir tik daudz tīši viltotu. Ar P. Bez tiem zirgu sargu loma vēl pieder cīrulim (30088. 1. cīruli (30088). ka nevaram īsti zināt. mušas ķerdama. Kā Māŗa sieviešu sargātājas lomā gādā par govīm. v. 1. Wiedemann.). K. p. Tā bij' govju Māršaviņa. Dieva vietā tautas dziesmas vēl daudzina sekošos zirgu patronus: Jurģi jeb Juri. Zirgu dievības. XV. Ka zaltis. 30065—68) un strazdu (30069—73). 32446. sauli (sal. Tā nebija melna odze. peles meklēdams. lai lopkopība labāk izdotos. to apliecina arī sekošā plaši pazīstamā tautas dziesma: Melna odze ietecēja Manā govju laidarā. kamēr tautas dziesmas daudzina arī kādu pieguļas personificējumu (30091—4. Aus dem inneren und äusseren Leben der Ehsten. L. B. Citās dziesmās Ūsiņš vēl mainās ar „auziņu baltskarīti” (30053. kā jau minēts. 30082. kuŗām ticēt. 30084 un 30097). 3).ka zalši senāk turēti pie kūtīm. Ir arī kādas oriģinālas dziesmas par Ūsiņu. kuŗām ne (R. 32632). ir govju sargātāja. Šādi māņi liekas atkal būt cēlušies no vecām katoļu tradicijām. J. Pie krieviem Juris ir ne vien ganu dievība. Divās dziesmiņās (29946. 1. p. 30087. 12. kuŗi ir viņa suņi (Dr. 357. kuŗu Raunā un Smiltenē sauc arī par zirgu putniņu. Tas pats Jurģis arī kādā latviešu tautas dziesmā sargā govis ganos (30057. Pirmkārt īstās tautas dziesmās „Dievs” nevar būt sugas vārds. bet viņa laikos šie māņi jau bijuši aizmirsti (Topographische Nachrichten. 17. Šiem trim svētajiem jau katoļu tradicijās ir darīšana ar zirgiem un pie igauņiem viņi visi ir lopu sargātāji ganos. II. p. Par pieguļnieku palīgiem tautas dziesmas piemin sloku (30058. kas zirgu Laime (32501. kamēr zilganā cielaviņa. Rakstu krājums. sloku (30065). Par šādu Juŗa nozīmi runāsim vēl uz priekšu. 1. Miķēli jeb Mīkāli un sevišķi Mārtiņu. kas tautas dziesmās ir parasti ieviesies Jurģa (30057—59). Bīlenšteins vēl pazīst Pieguļas māti.—25. p. A. tā arī Dievs kā vīriešu sargātājs gādā par zirgiem. Tortus vārdu ir parakstīta sekošā dziesma: Ūsiņš dieviņš slaistījās Mana staļļa pakaļā. Z. F. bieži vien būs novēroti kūts tuvumā un vesti sakarā ar govju Māŗu jeb Piena māti. kuŗa gan laikam būs tā pati. Miķēļa (14087_) un Mārtiņa (30060. 30087) vietā. 32    . Augšgaliešu zirgu patrons ir augšā minētais Ūsiņš.

jāja nakti” ar savu „dancotāju kumeliņu”. Kumeliņš ir viņa tuvais draugs un paklausīgais kalps. 25581. Ja tautietis tomēr saka. kas ir aizņemts no vācu „Hûsing”. Šis seno laiku tautu dēls „jāja dienu. Klusu bija ieradušas (tautas) Elku dievus turēdamas. 30078. 29591). jo zirgi taču nav stallī jūgti. Ūsiņam pasateicu I dzirdoti. ka nevarot zirgu noturēt. gadu simteņa sākumā pie augšgaliešiem augšā minētie katoļu priesteŗi. Gluži tāds pats ir izteikums: „Manos zirgos raudzījās”. nedzirdot: Visas ciema zeltenītes Manos zirgos raudzījās. kas „ar pilnu muti sīku dzelžu tek galviņu grozīdams”. Par savu zirgu jātnieks mēdz lepoties šādiem vārdiem: „Priekšā vien dancināju bajāriņa meitiņām” (29627). stāvu vien lecināju” (29679). tautas dzeju un tekošu valodu. Nav arī nekādu iemesla šķirt zirgu „izvešanu” no staļļa un „izjūgšanu”. četrām pavadām. 33    .Trīs dieviņi kalnā stāv Apakš kupla ozoliņa. 29915. zirgu Ūsinīti. vai aizjūdzu. Uz tiem cūku celiņiem Cūku dievs utījās. Turklāt latvieši senatnē tikai retumis jūdza zirgus ratos. kuŗš nozīmējis mājas dievu. Par kumeļu barošanu! Vai izvedu. Stenders turpretī runā par kādu bišu dievu Ūsiņu. Karlīnes Kuzņecovas vārdā ir iesūtītas šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas: Paldies. 30062. Viņa iesūtītā Ūziņa dziesma ir šāda: Māršaviņa pienu deva. jeb: „Kuŗu krogu dajādams. turpretī „citi puikas nevarēja auzu pūra sējumā” (29693). izklausās kā neveikls sacerējums. ka viņš par savu zirgu bez sevišķa iemesla sacītu ar lepošanos: „Noturēti nevarēju”. kamēr minētām Ūsiņa dziesmām šādu īpašību nav. un Ūziņš. tad tur pavisam citādi apstākļi: Sabaroju kumeliņu Ar divām auziņām. Augšā minētais P. Tortus arī patiešām grib šķirt zirgu dievu Ūsiņu un bišu dievu Ūziņu. Vispirms Ūsiņu (Usching) piemin 17. ka no sākuma ir bijušas divas dievības: Ūsiņš. Treilands raksta Ūsiņa vietā Ūziņu. Varētu būt. Šī savādā „pasateikšanās” ērmotajam „ūsainītim” turklāt vēl „i dzirdoti. Pēdējos piemēros mēs redzam īsto senlaiku dzīvi. visvairāk gan viņi mēdza jāt. Noturēti nevarēju. kas ir cēlies no krievu „Уceнь”. vai arī: „Uz šķiliņa riņķi griezu .uz dāldeŗa dancināju” (29657. 23782. Nevarēju noturēt Trim. kuŗu viņš atvasina no ūzām. Nevaram arī gaidīt no senā latvieša. nedzirdot”. Lange savā vārdnīcā tulko Ūsiņu gluži vienkārši par Jurģi.

Gādā taukus kāpostiņus. ne pēc pantmēra.) Es arī tikai četras. Teņa diena ir 17. bet arī trešā un ceturtā rindiņa. ka vismaz trīs Teņa dziesmas (29194—96) būs īstas. Svētais Antonijs arī rietuma Eiropā ir lopu. lai cūkas labi izdotos. 58. Komitejas Rakstu krājums XV. gādulīti. L. Tomēr arī šeit atkal sastopam šādu ērmotu dziesmu ar Karlīnes Kuzņecovas parakstu : Tenīsīti. kādēļ arī šeit dieva vietā ir iznācis tauku „gādulis” kāpostiem. ka tautas dziesmas viņa pavisam nepazīstot. kas ir cēlies no Antonija. ne arī pēc satura. Tā tad nevis dievi ir ņemti cilvēka dzīves apdziedāšanai. sējuma var redzēt. Ūziņš medus pilnu tropu. bet gan „govju Māršaviņu”. Tāpat arī trops ir liels retums tautas dziesmās un ne bez iemesla apgalvo A. bet esot vārījuši cūkas pusgalvu. Dziesmai trūkst tuvāka tēlojuma no cilvēka dzīves. Bierīts aitām biezu villu. sevišķi cūku patrons un jau Lazīcijs piemin. kas īsti ir bijis Ūziņš (nevis Ūsiņš) tautas mutē. Tautas dziesmas parasti daudzina nevis tik Māršaviņu kā še. Pēdējā lasīšana var arī gluži vienkārši būt cēlusies no neskaidrās drukas Stendera gramatikā. piecas reizes esmu ievērojis stropu „Latvju Daiņās”. Tautas dziesmās par Teni ir atkal daudz nedrošu ziņu (R. janvārī. Sevišķi prōzaiski izklausās piezīme. 1. 16. Arvien vēl paliekam neziņā. kā nevienā īstā tautas dziesmā. atkarājas ne vien otra.). No zirgu patroniem pāriesim uz jau augšā minēto cūku patronu Teni. Tāpat krievi un igauņi ir viņu turējuši par cūku patronu. (Das Volkslied kennt die Bezeichnung strops für Bienenstock nicht. kuŗā latvieši nav strādājuši. Z. Ar šādiem materiāliem mītoloģijas pētīšana tiek lielā mērā sarežģīta un kavēta. 29200. Bīlenšteins. Bet šī nu nevar būt tautas dziesma ne pēc valodas. 29201. jo tautas dziesmas. turpretī ir minētas četras dievības. Tunni jeb Tanīsu. bet cilvēks ir bijis vajadzīgs tikai dievu darbības tēlošanai. daudzina tikai dravas jeb dores. 13. p. 4). un 17. ka pēdējā loma viņam bijusi arī pie senajiem žemaišiem. kā zināms. Dziesmiņa nav dalīta div daļās un no darbības vārda „deva” pirmā rindiņā. §. Ziemā tauki kāpostiņi Vislabā barībiņa. B. bet pēc „Latvju Daiņu” IV. Bet nu darītāja vārdiem ar piedēkli „ulis” piemājo parasti nievājama nozīme (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika.Tenis pulka sivēniņu. Cūku patroni. ka ziemā tauki kāpostiņi esot vislabā barībiņa. 34    .

vaislini manas cūciņas! Ak jūs visi mīļie sargātāji. Par aitu Annīti K. kā naksniņā!” šī modernā garīgā valoda gan var attiekties tikai uz jauniem laikiem. Kuzņecova. Kazu Barbiņa. Aitu Anniņa. Tomēr augšā minētais P. tomēr par viņiem ir mums tik daudz drošas liecības. Bet pēc tautas māņiem pie latviešiem un igauņiem ir Katrīna (25. Kuzņecova ar P. tad jādomā. Tortus ir atradis arī līdzīgu tautas dziesmu: Zirgu Ūsiņš. tā dienā. ka viņu ziņām ir viens pats avots. Kazu Bārbalu pazīst atkal tikai K. spēcini un sargi manus zirdziņus! Ak tu bagātā aitu Annīte.) bijusi aitu patrone. sargat. K. Bet ir mums arī tādi patroni. kaziņu Bārbaliņa.: „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ”. kuŗu pārbaudīšanai nav mums vēl nekādu pieturas punktu. Aitu Annīte. Tortu pazīst tikai dialekta Annīti. Tortus minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. Govu Māršaviņa. 1. govju Mārja. glabātāji. nevis vispār pazīstamo Anniņu. no kurienes šās dziesmas nākušas. — Tie kustoņu gādnieciņi. Kamēr nebūs pierādīts. cūku Tenīss. Tortus. Vēl mazāk ir mums uzticības uz P. Kuzņecova un P. Teļu Urbāns. Tā kā nu vēl K. kamēr pie žemaišiem pēc Lazīcija ziņām svētais Vendelīns gādājis par aitām. ir iesniegusi Treilandam šādus pūšamus vārdus (Nr. Tortus vienu ērmotu dziesmu (29193). 29096. 29202. uzturi manas kaziņas! Ak tu rūpīgais cūku Tenīsīt’. tikmēr arī nevaram viņām piešķirt zinātniskas vērtības. svētī manas aitiņas! Ak tu žiglā kazu Bārbele. Citu lopu patroni. — tā ziemā. Šodien lēca. Ar pirmās vārdu ir vēl „Latvju Daiņās” ievietota šāda dziesma: Ai. Sargat manus kustonīšus No sērgām. Lai gan par Ūsiņu un Teni ir sadomāti daudz nieki. Kuzņecova ir vēl iesniegusi divas 29191—2 un P. Tavu žiglu kazlēniņu. 35    . Līdzīgu patronu mēs nesastopam ne katoļu tradicijās. nov. Blūms Augst-Rozē. kā vasarā. Kazu Katrīna. Cūku Tenīss. K. Citu līdzīgu dziesmu ir iesniedzis J. Kuzņecovas dziesmas par dieviem liekas būt vienas personas sacerētas. ka varam izšķirt uzticamas un šaubīgas ziņas. laikam tā pati augšējo dziesmu piesūtītāja. ne arī pie kaimiņu tautām. no vilkiem! 29202. Sal. turpretī ideja par patroniem varēja celties vienīgi katoļu laikos. Turklāt vecie tautas svētki nebūt neapstiprina augšējā lūgšanā izsacīto domu. Vakar vēli radījās.14. Zirgu Ūsiņš. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māŗa gādā par aitām. badījās. jo gandrīz visas iesākas ar izsaukumu „ai” jeb „ak”. glabājat manus lopiņus par gaŗām tumšām naksniņām. 643): „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ.

kā Bērtulim bijis kāds sakars ar āžiem. nevis mītoloģijā jeb katoļu tradicijās. Tādu nieku tautas dziesmās nav un šie vārdi ir salikti tikai atskaņu dēļ. Annīte. Ja nu dziesmas par dieviem vēl parasti iesākas ar „ai”. kaziņu Bārbaliņa”. Izteikums „dod augt” nav no īstas tautas valodas. Otra puse man ir pazīstama šādā variantā: „Katrīna badu mira. Wiedemann. gādulīti” (29200). Kā avīte pēc izrunas līdzinās Annītei. Katriņa bezkauņa Apmīžļāja. Vismaz uz tik nedrošiem pamatiem mēs nevaram celt nekādas mītoloģijas ēkas. Mīkstai cimd i e m. kuŗu pazīst arī igauņi. Tortus stāsta. F. Dod villai gaŗai augt. Kazu Bārbālas vietā J. bet vai šim Urbānam bijis sakars ar teļiem. Ņemsim vēl vienu dziesmu par aitu Annīti: Ai Annīte. pa mājām apkārt. Plaši pazīstama ir šāda tautas dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs. Beidzot nav saskaņas arī starp pašām šaubīgajām dziesmām. valodas un pantmēra. no kuŗām laba daļa daudzina vairāk (pavisam piecus!) dievus.” Dr. bet pēc P. diese harnt in der Stube auf einen Besen. tad tādēļ vien jau ir jāšaubās par viņu īstenību. Ar K. p. Tā arī augšējā dziesmā ir teikts. Gaŗai svārk i e m villainēmi. Atstājot šaubīgas dziesmas un pārejot uz īstām tautas dziesmām par Katrīnu. ka šī Katrīnas vista stāv sakarā ar Katrīnas zosi. Bet nu mēs redzējām. zeķītēm. jo kāda dziesmiņa (32253) nosauc „āzīti” par „Bērtulīti”. tā arī bārdainā kaza atgādina Bārbalu. novembrī) sievieši („Sie haben eine Führerin.„Ai. kur atkal atrodam saskaņu starp dažādām ziņām. ka viņas nesaskan ar īstām tautas dziesmām arī pēc satura. Pie igauņiem bijis ieradums. Vērsi kāva vakarā. Vistu cepa pelnos. kā zināms. vistu cepa pelnos. visādi izģērbusies. Kadri. Turklāt no finīta verba „dod” dziesmiņas pirmā daļā nevar īstā tautas dziesmā atkarāties dziesmas otra daļa. Drīzāk gan šādā ceļā mums būs jāmeklē šo dievu celšanās. ka Mārtiņu vakarā gājuši vīrieši. Varētu būt. ka še atkal ir jāmeklē „Katrīnas” un „kaziņas” līdzība par iemeslu. Pēc igauņu māņiem izskaidrojas arī sekošā dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs Tiltiņu grīda. 369. bet arī šāda patrone ir mītoloģijā sveša. zirgu ūsainīti” (30062). bet Katrīnas vakarā (24. J. 39224 v. Tortus Bierītis. Bez tam vēl div vietās ceturtā zilbe ir gaŗa. devējiņa” (29191. Var būt. 36    . mēs nonākam itin kā citā pasaulē. devējiņa. 29192). par to mums atkal trūkst liecību.” Var būt. 29192. pēc tautas tradicijām sākas īstais sējas laiks. 1. Kuzņecovas aitu Annīte dod vilnu. No Urbāna. „ak” un līdzīgām uzrunām.). Kuzņecovas vārdu ir iesūtītas tikai 94 dziesmiņas. „Paldies. 30225. „Ai. Katrīna badastakle. ka kazlēni „badījās” tūliņ kā „radījās”. kā P. Pēc K. Tādu pašu uzsaukumu bez „ai” sastopam sekošos jau minētos piemēros: „Tenīsīti. Blūms pazīst kazu Katrīnu.

Einhorns. un Treilanda Nr. Lerchis-Puškaitis. mežu un kalnu dievības. 6 v. l^p. Stenders pazīst vēl Meža tēvu. I. par kuŗiem jau ir runāts. kuŗa parādoties krupja veidā (A. ne Stenders. kuŗas piegrieztas kristīgai ticībai. Viņa ne vien zina. 34058). kā tikai nosaukumus. Citi pielūdza mežus (lucos). 336. Abas šīs dziesmas. un pēc pirmā vārdiem viņu piesaukuši mednieki. Pasakas. 30478).). ko apliecina kā P. kuŗus kopa pie mājām un ciemiem un turēja par tik 37    . Turpretī pēc īstām tautas tradicijām par bitēm gādājusi Bišu māte (30274.” Augšā minētais Dionīzijs Fabrīcijs ziņo par livoniešiem: „Daži cienī ievērojamus ozolus un citus lielus un kuplus kokus. 30283. kas bijusi lazdu dieviete. 30489).. bet arī koku cirtējiem (30565) un ganiem (29087. 321. būtu tūliņ jāiet bojā un jāmirst. ka tam.) un „Ūziņu”. bet par kazām mums nav nekādu ziņu. pavisam neguļot (6705. kas „slaistījies . gadu simteņa pirmā pusē par senajiem prūšiem šā: „Viņiem bija arī svēti meži. 15. Mārtiņš nākot ar aukstumu un uzsaldējot ledu uz upēm. Tāpat neizskaidrots paliek Stendera bišu dievs Ūsiņš jeb Ūziņš. ir nedrošas. teikas un pasakas. Arī šiem katoļu svētajiem savukārt ir piešķirtas seno pagānu dievu īpašības. staļļa pakaļā” (30087 v. lopkopības un dravniecības dievības būs gan jau bijušas baltu pirmtautai. Tautas dziesmās Meža māte palīdz ne vien medniekiem (30431. 34048). Senajiem baltiem būs bijuši ne vien svēti ūdeņi un koki. — Nakts māti (457. Šādas ierašas Mārtiņa un Katrīnas dienā stāv arī sakarā ar laika zīlēšanu senatnē. kuŗos nedrīkstēja ne grāvjus rakt. Par Meža māti saucot arī vanagu (pēc Langes) jeb kādu lielu koku mežā (A. p. kas dod „medus pilnu tropu” (29201). No vecajiem rakstniekiem viņu pazīst tikai P. 6724). un Treilanda Nr. kas šai iedomātā svētumā nocirstu kādu koku jeb krūmu. kā jau minēts. kuŗu sastopam arī divās tautas dziesmās (2675. LerchisPuškaitis. no kuŗiem senāk dabūjuši daimonu atbildes. ticēdami. gādādama par ceļiniekiem. bet arī sauc katru putnu pa vārdam (2675. tā arī tautas dziesmas. Meža māti pazīst P. Rusovs 1584. Einhorns. kuŗa saskan ar leišu dievību „Raugopatis” un Gausas māti (28810). ne zvejot. 51) un Ziedu māti (28253.). Bagātā Ceļa māte (31789. L.” Tāds svēts mežs bijis prūšiem pazīstamā Romove. 31790). Latviešu vietu vārdi Birzulis (pazīstams māju vārds) un Lazdona atgādina Lazīcija minētās žemaišu dievības „Birzulis” un „Lasdona”. lauki un ūdeņi. Lange un Stenders. — Rauga māti. lai gan P. bet nemin ne Lange. kur nedrīkstējuši cirst neviena koka. t. 1. Ūdens. Runājot par patronēm jeb mātēm pieminēsim šeit vēl bieži daudzināto Miega māti (2053. 21). bet vairāk par tām mēs nekā nezinām. Katrīna turpretī nākot ar lietu un nokausējot Mārtiņa ledu. VII. Zvejniekiem palīdz jau augšā minētās ūdens dievības. I. Zemkopības. kur katrs meža zvērs dzīvo (2657).Katrīna pie igauņiem bijusi arī lopu. 32446). bet vēlākos laikos tās būs izskauduši katoļu svētie. kalni un citas vietas. gadā: „Viņi ir arī dažus mežus (Büske) par svētumu turējuši. Einhorns.. VII. bet arī svēti meži. Par livoniešiem raksta B. neart. Tortus domājas arī tautas dziesmās būt atradis „Ūsiņu dieviņu”. kuŗas abas ir sastopamas tautas dziesmās un pūšamos vārdos. Dusburgs raksta 14. Tā arī pie leišiem Lazīcijs piemin svētus mežus un vienu svētu kalnu pie Neviežas upes. 30623). kādēļ šos patronus drīz vien pieņem arī citas tautas. sevišķi aitu patrone.

Reiz mērim braucot salūzuši rati un tas nu vairs neticis uz priekšu. tas palicis slims. ēdi. zilā. kas sastāv no dvēseles un miesas. Slimībām esot tā īpašība doties cilvēka miesā iekšā. kur kāda labdare to laita (brauka). Lai nemierīgo māti atkal noguldītu. māgā „spiedējs”. Reiz kāds noklausījies.. Šīs rozes gan nekur visas nav uzskaitītas. Arī mūsu dienu valodā neretis atspoguļojas senie uzskati par dzīvām slimībām. Bez dvēseles esot vēl katrā cilvēka miesā kāda dzīva būtne. Šmits. kādēļ arī pulsa dzīslu mēdz saukt par dzīvības dzīslu.” Jau augšā ir minēts Gaujas kults. bildei un pat vārdam (P. I. jeb dzīvā dvēsele tiek atkal ielaista nomirušā miesā. Mēris ceļojis apkārt un parādījies ļaudīm visādos veidos. tad jālūkojot viņu kaut kā piemānīt. 45—47). zaļā. Dažreiz šī dvēsele parādās arī citiem cilvēkiem kā putns. Dažreiz viņa apķeŗot ar savām kājām cilvēka iekšas un sākot tās žņaugt. Šādi māņi par māti liekas būt ļoti veci un ir pazīstami arī pie citām tautām. zobu. tad slimo ved uz pirti. Ar mītiem un māņiem ir saistīts arī pats cilvēks. pirkstā „ēdāji”. kaula. bet kad cilvēks pārmērīgi strādādams „saraustoties”. pēc otrām viņa stāvot tuvu pie muguras pret muguras kaulu. ka viņš palikšot par puteklīti. ko sauc par māti. Lai no viņa varētu tikt vaļā. Pēc vienām ziņām viņa esot apķērusies ap cilvēka sirdi. Austrenes kalns. uz augšu kāpdama. Teikas bieži daudzina slimības par dzīvām būtnēm. kuŗš senāk ar savu avotu bijis lielā apgabalā izslavēts (Hupel. kuŗu dažreiz varot aizdzīt ar baidīšanu.). Vēl tagad dzird runājam. tērauda). Še vēl varam aizrādīt uz Zilo kalnu Valmieras tuvumā. parasti sacīdama arī kādus pūšamos vārdus. vai arī kā gars jeb suta. tad māte nākot kā kumoss kaklā. deviņvīru spēku un arī citus augus. iekāpjot pašā kaklā. melnā. III. sarkanā. Latviešu pasakas un teikas. bet tālāki sakari ar dzīvību ir vēl apģērbam. bijis jāiet atpakaļ. deviņas pēc slimajām miesas daļām (smadzeņu. Par zālēm pret mātes vainu lieto mātes mētras. Drudzis jājot cilvēku kā zirgu. 1. matos un spļaudakās. Ja slimība jau esot iegājusi „kaulos”. dzīslu. bet pūšamos vārdos sastopam tomēr deviņas rozes pēc krāsas (baltā. čūska. ka sānos esot „dūrāji”. Kad cilvēks saraustījies. ja viņš sabīstoties. pele. kur ar dzīvības zālēm mirusī miesa tiek atkal atdzīvināta. p. 38    . 117. ka bija grēks tur nogriezt pat zariņu . rozi. no kā ceļoties lielas vēdera sāpes. Dvēsele tiek iedomāta kā dzīvības valdniece. Topographische Nachrichten. Daļa dzīvības atrodas arī kaulos. Cilvēks mītos. viņa guļot it mierīgi.. un slimība esot cēlusies no „sabīšanās”. p. Kamēr mātei nekā pāri nedarot. pelēkā. ka māte brēcot. tauriņš. tad slimnieks vairs neesot glābjams. Vājprātība esot kāds ļauns gars. Kad māte. kašķi. p. bet ar zālēm nu vajagot lūkot dzīt slimību ārā. un dzīvība visvairāk mīt asinīs. raibā. tad tā esot grūti dziedējama. Dažreiz varot arī skaidri dzirdēt. 16.svētiem. Visvieglāki slimība tiekot cilvēka miesā. Vīrs nu saņēmis to puteklīti un ielicis vecā tabakas makā. dzeltānā. Viņi mēdz pielūgt pērkonu uz kalniem visbiezākos mežos. Drudzis sacījis. iekritīšot šā vīra sviestā un tikšot ieēsts. kā drudzis sarunājies ar kašķi. tad māte paliekot nemierīga un sākot staigāt. Ar „asins izliešanu” jeb kādu slimību dvēsele atstāj miesu un cilvēks nomirst. Kas nu to aizticis ar roku jeb arī tik labi uzskatījis. un tauta daudzina pavisam trīsdeviņas dažādas rozes. Pasakas tomēr pazīst gadījumus. Zemes mātes un Mājas kunga svētie koki. Šī māte esot līdzīga kaupiņam ar četrām kājām. Visdažādākos veidos parādoties rozes slimība.

Viņa saule nemīlēja: Šī saulīte man zināma. Vairāk pasakās nāve tiek piemānīta. suņa mēru. Pasakās ir minēti vairāk gadījumi. Nekūkoja dzeguzīte. 17. čūskas. ir pastāvējusi tā pārliecība. Tūliņ pēc miršanas mironam aiztaisījuši acis. Jau māte uz grūtām kājām nedrīkst neko tādu darīt. lapu). tad to sadzenot iekšā. No māņu slimībām visvairāk daudzina čūskas vainu. laumes jeb svētas meitas. pr. Liela nozīme tautas māņos bijusi senču jeb dvēseļu kultam. lai bērns neiznāktu par atzīdeni. Zeme. kur cilvēki redzējuši arī nāvi. Nemīlīga dzīvošana: Nedziedāja sīki putni. Šai laikā bērnu arī visvieglāk var noskaust. Ar visādām ceremonijām bērns arī tika saņemts. cik mums ir zināms. ar ļaunām acīm. Tāpat „otru pusi” var aprakt tikai zināmās vietās un ievērojot zināmus likumus. iznāktu jau vesela grāmata. Viņa saule nezināma. 27693. Pie visām tautām. ēdamo mēru un citas līdzīgas. raganas. galvas. sitamā. Kad slimnieks tuvojies miršanai. Senāk domājuši. bet atstāj vēl kādu dzīvu garu jeb dvēseli.„pinekli griezti”. Kaut gan viņa saule līdzinās šai pasaulei. ūdens. tad bērns tiek visādi zāļots un kvēpināts. kuŗa pāriet kādā citā pasaulē jeb „viņā saulē”. Arī pie bērna zīdīšanas jāievēro zināma kārtība. Tāpat pie daudz tautām bijis parasts pie mirēja gultas nolikt aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni. lai viņš neaizmānītu citus ļaudis uz viņu sauli. lai viņam atvieglinātu nāves cīņu. lai to nepārmītu velns. kas pēc analoģijas burvības varētu tikt iztulkots nākamajam bērnam par ļaunu. ir uzskatīta vispārīgi par māti. Jau ar pašu miršanu bijuši saistīti visādi māņi. t. vienā viņai tiek noņemta izkapts un vēl citā viņa tiek maģiski piesieta pie koka. kādēļ pakavēsimies pie tā ilgāki. tekošā. un šai mātei cilvēks nodots arī mirstot. Mīlē man (i) šī saulīte. lai dvēsele varētu tikt laukā. kniešamā. tad to izcēluši no gultas un nolikuši zemē uz salmiem. naktspamašas. No bērna piedzimšanas līdz nokristīšanai caurām naktīm dedzina istabā uguntiņu un neatstāj bērnu istabā vienu pašu. „ūka uzcelta” u. 39    . Ļoti daudz māņu saistās jau ap paša bērna dzimšanu. „kakls uzvilkts”. mazgāts. Gana laba viņa saule. zemes svaru. tomēr dzīve tur ir sliktāka. krūšu) un deviņas pēc citām īpašībām (caurā. kā jau teikts. ka cilvēks mirstot vēl galīgi nebeidzas. Ļoti tālu ir arī pazīstama ieraša. nāvīgā. Šī māņticība ir izplatījusies pa visu pasauli un Ķīnā vēl pastāv līdz mūsu dienām. mīkstuma. Lai bērns izaugtu vesels. ko apliecina arī mūsu tautas dziesmas. ka rozi nedrīkstot slapināt. Senču jeb dvēseļu kults. „spārni cirsti” . 27370. cilvēkam mirstot.stilba. gurna. kur dvēselei mazgāties. Visus šos sīkumus aprakstot. rokas. lai nebūtu skaudīgs. tad viņam tiek „sari pērti”. apģērbts un guldīts. nobrīnēt un norunāt. attaisīt durvis un logu. Lai nu tas nenotiktu.

Līķi nomazgājuši ar siltu ūdeni.” Plašākas rakstu liecības par šādām raudām ir mums uzglabājušās no senajiem prūšiem. vēl līdz šim laikam liek kapos ēdienu. tad pagānu priesteŗi iesākuši savu raudu dziesmu.slēpj” (27445. kādēļ arī tautas dziesmās (27420) tiek saukts par viena koka namu. bet tu par viņiem valdīsi. Šī tautas dziesmu fantazija par cilvēku miršanu mums ļoti atgādina seno grieķu un romiešu uzskatus. I.). retumis pastalas. viņa visvairāk mīļotais kalps. Zārkā vēl parasti likuši naudu. Kādā līgumā. kuŗu jau dziedājusi Dobele un Raķene.Klusu un nemīlīgu apakšzemi bez putnu dziesmām daudzina arī mūsu pasakas. ar mednieku vanagu uz rokas un ar lielu pavadoņu pulku aizejam uz citu pasauli. viņa medību suņi un vanagi un tā visi tie tikuši sadedzināti. kas izbēguši no šās verdzības. no šās dzīves labākā pasaulē. tomēr viņas mums ir apliecinātas vēsturē. 27545) un Saule. Ļoti veca paraša ir mirušo apdziedāšana dziesmās un šādas raudu dziesmas.” Pēc Rīmju chronikas ziņām zemgalieši tikuši uzvārēti 1290. „žēlojušies un dziedājuši to pašu raudu dziesmu (iamer sanc). Tādēļ arī neviens negrib labprāt šķirties no šās pasaules un pie nāves grib uzlikt vainu dievībām. 40    . Pats zārks senos laikos izcirsts siles veidā no resnas priedes (Latvju daiņas. kas noslēgts 1240. ka uz priekšu vairs neturēšot tulisonus jeb ligasonus (Tulissones vel Ligaschones).. gadā. lai viņā saulē nebūtu grūta staigāšana. 1. kuŗā slavējuši mirušā varoņa darbus. pieder pie visvecākām tautas dziesmām. kuŗu balsi dzird pie zārka. un pacēluši acis pret debesīm. lādēdami grūto verdzību un savu kungu nežēlīgo jūgu. p. jeb arī no apakšzemes aizsauc mirēju pie sevis. bultas. cirvi un drusku naudas ar šādu raudu dziesmu: „Ej. ēdiens un ceļa nauda!” To pašu apliecina Dionīzijs Fabrīcijs ar šādiem vārdiem: „Bērēs viņi ir ieraduši žēloties. tabaku un šķiltavas zārkā. melīgus ļaudis. Tikai viņas ir dziedātājas un dzejnieces. Jau Indriķa chronika stāsta. peramo slotu. ka kurši 1210. Tādas raudu dziesmas bijušas arī pie latviešiem un seniem prūšiem un vēl tagad ir uzglabājušās pie leišiem. bet ne vīzes. kuŗas vai jau virs zemes nolemj cilvēkam nāvi. apģērbuši parasti baltās drēbēs. vīrieši tur neņem dalības jeb cieš klusu. kur arī bieži sastopam augšā minēto slēpšanu. susekli. Šo ierašu mēs sastopam jau no visvecākiem laikiem un gandrīz pie visām tautām. nekrietnībām un citiem grēkiem. Mirušam kareivim likti blakus viņa jājams zirgs. Kad no sārta sākuši celties dūmi. dzērienu. zobins jeb dūcis. adatu un pudeli degvīna jeb alus. Kājās āvuši kurpes. 27577). 874. mirušā „augums” šai pasaulē „zūd” (27407. gadā pēc nelaimīgas kaujas ar vāciešiem „sadedzināja savus mirušos un izpildīja raudas (planctus). Tautas dziesmas mums liecina.” Pazīstamais Lazīcijs raksta: „Livonieši. Še tev ieroči. 27443. apāvuši kājas un dažos apgabalos likuši arī baltu mici galvā. laupīšanām. ka pie senajiem prūšiem taisni vīrieši bijuši dziedātāji. kuŗus viņi dzīvodami padarījuši. gadā starp krustnešiem un seniem prūšiem lasām: „Viņi apsolīja arī. lai mirušie netiktu sodīti ar elles mokām. ka viņi redzot mirušo pa debesīm jājam uz zirga ar spīdošām bruņām izgreznotu. 27549. Pīpētājiem likuši arī pīpi. ja atrodas klāt. kā ir vispārīgi pieņemts. kuŗi tiek apspiesti grūtā vāciešu verdzībā. kuŗi it kā dzimtu priesteŗi. kur ne vairs vācieši par tevi. Kaut gan mūsu tagadējās tautas dziesmās mēs sastopam tikai kādas atliekas no senajām raudām. par kuŗām ir mums plašākas ziņas. kādā viņus nospieda varmācīgie vācieši. III. Bökelis raksta šā: „Raudu dziesmu izpildīšana visur pasaulē ir sieviešu uzdevums. teic ļaunu par labu un slavē mirušos par viņu zādzībām. turpretī laimi vēlēdami mirušiem. nelaimīgais. Zeme jeb Nāve viņu .” Bet pēc augšējās ziņas mēs redzējām.” Par šo raudu dziesmu dziedāšanu O. stops. ka mirēja dvēseli Veļu māte „pieviļ”. 27552. šķēps. melodami apgalvo.

uz kuŗām slimnieks miris. „Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas. „jo mironam vajagot jaunu asiņu. tad mirstot daudz cilvēku.). D. 1. papriekšu nolēja mironam kādu lāsi zemē” (L. līķi izvadot. kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus kājās” (L. jo citādi varētu labībai notikt liela nelaime.” Bēŗu kūķi un bieza putra būs gan laikam pārnākuši no krieviem (M. p.).). 1. lai neapmirstot. p.” „Bēres nevar pavadīt bez asinīm. IV. ka viņi pat mazus bērnus ņēmuši no šūpuļa ārā. 1. kā arī leiši. bērinieki salauzuši eglīšu un paegļu zarus. IV.Pie leišiem vēl tagad vīrieši dažos apgabalos dziedot raudu dziesmas. 1. IV.). I. tad tai gadā daudz lopu krītot.). 875. III. Tāda pati māņticība bijusi pie leišiem. 871. jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot un sīpoli izziedot” (L. Par leišiem ir ziņots. p. bet jākauj allaž kāds lops. 1. Leben der Ehsten. Kaip seniej i Lietuvininkai gyveno. 865. Tālu pazīstama ir sekošā bēŗu ieraša pie veciem latviešiem. 1. 866. Daudz bēŗu ierašas pie leišiem un latviešiem ir gluži vienādas. p. „Cūku bērēm nekāva. No kapsētas atpakaļ braukdami. D.. I. I. p. p. Svarīgākie bēŗu ēdieni bijuši vārīti zirņi. Capeller. tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot” (ibid. D. 41    . jo arī sapņos redzēti zirņi tiek izskaidroti par asarām. Tā latvieši. lai sējumiem nekaitētu” (ibid. Wiedemann. Ja redzamas lopu pēdas. Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un saudzētas” (L. 865. Arī augšā minētā aizrādījumā par raudu dziesmām pie kuršiem un zemgaliešiem.neapmirstot” un lai viņi varētu laikā uzmosties. 862. iznesa no istabas visus stādus un sēklas. p. nemirstiet. D. 867.). p. p. p.. Zirņi tiek pielīdzināti asarām. 869. lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām. p. tad gailis” (ibid. 36. Забылинъ. Miroņa iespaids uz labības augšanu ir sevišķi redzams sekošā igauņu māņticībā: „Ja ziemā bēŗu braucienam būtu jāiet par kādu tīrumu. lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot” (L. 865. Aus dem .). 1.). 872. p. 1. 1. I. p. Šī ieraša ir ļoti veca. jo tā esot miroņa daļa. 868. 865. Sal. D. Otru dienu gājuši skatīties. kas pirmo reiz dzēra alu. tad pavadoņi labāk brauc ar līkumu pa sasnigušo zemes ceļu. kviecot” (ibid. . I. 869. D. lai mirējs viņus . tad leiši gājuši pie visiem lopiem un bitēm un paziņojuši: „Mūsu kungs nomira” (C. IV. J. 1. 1.).. „Bēŗu brandvīnu dzerot. Arī parunā mēdz sacīt :„Birst asaras kā zirņi. p. izlej tam pakaļ spanni ūdens. un jā viņam tās nedodot. un katrs. laikam gan paši kareivji būs apdziedājuši savus kritušos biedrus. IV. IV.. jā ne vairāk. p.” No citiem latviešu māņiem vēl pieminēsim sekošos. 1. 875. IV. I. D. ja cilvēka pēdas. 310. bieza putra un nogrūsti mieži jeb kūķi (кутья). Sekošas latviešu ierašas saskan ar igauņu ierašām (F. kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām” (L. mironam jājot. Tāpat tas ir Ķīnā pie mandžuriem un lolo un pie dažām tautām Kaukazijā. „Bedamā dienā.). Kad mājas saimnieks miris.). D. „Iekām līķi veda projām. Kad slimnieks miris naktī. ar kuŗiem pēruši mājeniekus. D. 3. p. Latviešiem bijis līdzīgs ieradums. kapsētā nav rūmes. I. papriekš jānolej viena glāzīte mironam zemē” (L.Līķi uz kapiem vedot. sadedzinājuši tās cisas. jo bērēm kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi un cūka. 3. tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (L. to necēla augšā.). Schrader. 861. kas tai mājā gulējuši (L.. 862). 1. Ar šiem māņiem stāv sakarā augšā minētā sēklu apmiršana. kādas pēdas pelnos iemītas. 567. jo tādu pašu to sastopam ne vien pie seniem leišiem (pēc Lazīcija). 1009. „Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu. „Kas pie līķa rokas liek. 872. bet arī pie senajiem grieķiem (skat.). tad uzcēluši visus cilvēkus.). 1. Reallexikon. I. Pусскiй Hapoдъ. kad jau iejūgti līķa zirgi.). 1. sacīdami: Nemirstiet. III. „Slimniekam uz nāves gultas guļot. „Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē.).

kā jau minēts. To apliecina arī sekošā tautas dziesma: Visu nakti tā māmiņa Ap logiem klausījās. Kas nomira. 1. Lai nu arī pakaļpalicēji žēlotu mirošo kā žēlodami. B. D. 1. Būs man grūta gulēšana. Skuju koku vietā retumis ņemts arī spēka simbols ozols (27666). Nav tomēr jādomā. Acu savu netērēju. Tā raudāja. 863. I. slavēja. IV. 860. Vai māmiņu daudzināja. 27335. XV. vai tie dzēra. p. ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū. Līķus. 80. ka arī tuvinieki nebūtu cits cita žēlojuši. tas gulēja. Vismaz māte arvien raud patiesīgi par sava bērna nāvi. I. 1. un R. I. Man actiņu vajadzēja. L. jo „jāsargās no tam. D. p. 872.).. Rakstu krājums.). vecie latvieši aprakuši smilšu kalniņos savu 42    . lai tas vēl nāktu atpakaļ (27514—27518). Tādēļ arī ar šiem zariem situši mājeniekiem un dziedājuši: Nemirstiet. paegli (27657) jeb priežu zaru (27646). jo tad mironim grūta gulēšana asarās” (L. un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā” (L. Viss tas stāv sakarā ar jau augšā minētām raudu dziesmām. I. Tādēļ arī mirušā vārdā tiek dziedāts: Birs dobē asariņas. 1. atved mājā eglīti (27659). ir izpildījuši arī zirņi. Tik bieži daudzināta raudāšana tomēr nebūt neliecina par lielu jūtelību un raudelību pie seno laiku ļaudim. Nevienam žēl nebija. Īstas vecu laiku cilvēku jūtas būs drīzāk apdziedātas sekošā dziesmiņā: Nomiruša neraudāju. tomēr neviens nevēlās. Vai tie ēda. Mana veca māmulīte. K. IV. Arī mironam asaras nebija par labu. Raudātāji un raudātājas tiek parasti aicināti par maksu un asaru vietu. lai nekā aplam nerunā. Aizvestā līķa vietā. 27750. 147. kā jau minēts. lai viņu dēļ neraudot. „Pa bēŗu laiku mirušo uzteica. Neviens mani neraudāja.„Tic arī. sal.). ka miroņa dvēsele klausās. Pasakās un teikās ir vairāk piemēru. Nava vietas kapsētā! Es ieliku sav’ māsiņu (bāliņu) Pašā slitas maliņā. tai bij žēl. kā jau agrāk esmu rakstījis (Etnografisku rakstu krājums. nemirstiet. 1. p. 1. 27754. 27660. IV.). p. p. jo tad tiekot kāda vaina” (L. 27791. kur mirušie laiž kādu ziņu saviem tuviniekiem. 869. D. un mātes mācīja bērnus. to darīja īpaši vecas sieviņas. kuŗi ar savu pastāvīgo zaļumu varēja noderēt par dzīvības simboliem. Z. p. ko bērēs runā.

bet pirms vēl veļu kults pie mums nav galīgi izpētīts. Etnografisku rakstu krājums. Gandrīz pie visām tautām senāk pastāvēja māņticība. kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. XVII. Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēka dvēseles. gan arī „magoni” (27313). 1. Die vorchristlichen baltischen Totengebräuche). p. tikai uz katoļu laiku beigām sākuši rakt arī kopējās kapsētās. Šeit tomēr var būt arī kāda tumša atmiņa no tāliem senlaikiem. IV. tad tāpat varam šaubīties. kas tiek „darīts”. Ja nu nevaram apgalvot. Tādi paši māņi ir sastopami ne vien pie leišiem. Lai es miru. bet arī debesīs. I. Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājās kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm. 27357. W. 18. Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem. mums vajadzētu stingri šķirt drošu 43    . kādus darījušas šai pasaulē. Veļu dzīve viņā saulē. Cilvēka fantazija meklē visās vietās dzīvas būtnes. Jau no seniem laikiem visvairāk cienītā puķe. 13373). 1. 27546. Tā arī mūsu tautas dziesmās mirušas meitas gana „veļu govis” un viņām palīdz arī „veļu suņi”. Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami māņi. Uz jaunu ļaužu kapiem vācu tautas dziesmās līdz ar rozi tiek daudzināta arī liepa. 876. 27380). ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs. u. To apliecina arī piemēri no dažādām tautas dziesmām. p. Tāpēc tā paruna. Sestdien apraktai sievietei bijis miroņiem jānes ūdens. ka veļi būs cēlušies no dvēseļu kulta. bet arī parastās tautas dziesmās (27416. 27756). ka uz viņu kapa uzaugšot roze. bet arī pievienoties citiem gariem jeb mītiskām būtnēm. „Apglabātam mironam tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu. kad es miru. 102. Tautas dziesmās jauneklis jeb jaunava arvien izteic cerību. ūdenī un apakš zemes. bet arī pie citām tautām (Archiv für Religionswissenschaft.māju tuvumā. Kā dievi cits citam līdzinās un bieži savā starpā satiekas. Uz to pašu ierašu zīmējas veca katoļu leģenda. Visādas dievības ar saviem apakšniekiem piemīt ne vien kalnos. mežos. Uz kapiem jau diezgan sen ir sākuši stādīt puķes. 27422. 12. Caland. purvos un laukos. Zārks tautas dziesmās tiek parasti saukts par „mūža namu” (27409. III. ka visi eņģeļi ir dvēseles. kas līdzinās pašam cilvēkam. ar ko Eiropas tautas ir pušķojušas savus kapus. un daudz tautas savos mītos ir tos pārcēluši viņā saulē. Ir taisnība. 27633) aug rozes uz kapiem. Tā arī pie latviešiem ne vien romancēs (13250). I. ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām stāv pēdējām tuvāku nekā citi gari. Ka slīkošo dvēseles ved sakarā ar ūdens putniem. pēc vēlāku laiku ticības arī eņģeļiem.). ka dvēseles viņā saulē turpinājušas tos pašus darbus. pēc kuŗas no svētās Magdalēnas asarām esot cēlusies baltā roze. ir bijusi roze. ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē” (L. tā arī zemē apraktie miroņi varēja viegli nonākt apakšzemes valstībā. tā arī dvēseles varēja ne vien savā starpā satikties. un tautas dziesmas tur min pie reizes vispārīgi „baltu puķi” (27314. Tāpat arī pāra latviešu romances piemin liepu uz kapa (13250. D. nevis taisīts (sal. jo suns un govs ir vecākie mājas lopi. Negribu arī nebūt noliegt.). un 103. vai visi veļi tikuši turēti par dvēselēm. Sestdien mani nebediet: Es visiem miroņiem Ūdentiņa nesējiņa. IV.

pēc kuŗiem jauna cilvēka nāve tiek pielīdzināta kāzām. Lietavā šur un tur nomirusi jaunava saukta par veļu līgavu. ka Kurzemē senāk „kāzās aicināti arī tēvs — māte. Tautas dziesmas daudzina neretis veļu bērnus (27434. ka pie leišiem mirušie bērni arī veļu valstī paliekot par bērniem. bet nāve ir priecīgas kāzas. bet tikai par tautas dzejas optimistiskiem uzskatiem. 27527. 1. kaulu vīrs ar izkapti viņai nepatīk. ja visi veļu bērni būtu miruši cilvēku bērni. 27798. jo māņi pie 44    . D. 27531). Primitive Culture) kāds dienvidus Amerikas iedzimtais teicis par mirušo gariem: „viņiem vairs nava nekādu bērnu. raksta. Arī J. XVI. bet nav skaidru aizrādījumu.). Augšā minētais Mölens raksta. Mölens (Archiv für Religionswissenschaft. kas nozīmē „pūst” (kā vējš) un ir rada ar mūsu vārdu „vējš”. mazkrievu. jo daudz māņos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli” (A. tad senie leiši domājuši. ka veļi dzeŗot kāzas.faktu no teōrētiskiem vērojumiem. gadā ceļojis pa Baltiju. Kur latviešu māņos ir runa par mirušiem senčiem. tur viņi tomēr par veļiem vairs netiek saukti. XVII. jo dziesmas par mīlestību un precēšanos vispārīgi netiek skaitītas pie visvecāko dziesmu slāņa. rumāņu un albāniešu tautas dziesmām. teikas un pasakas. VII. lietus līst. Jau augšā ir pieminēta tautas dziesma. bulgāru. I. un II. Tāpat arī leišu „vēlēs” pēc Kuršata nenozīmē vis tikai mirušo dvēseles. R. pielīdzināmu laumēm. 1. Ja saulei spīdot.). B. 27526. un tikai otru dienu par bērēm” (L. t. Lerchis-Puškaitis. L. R. un 1674. Latvietis šai vārdā jūt sakaru ar darbības vārdu celties”. O. B. Veļi tiek tautas dziesmās diezgan bieži minēti un parasti vēl sakarā ar mirušo dvēselēm. kuŗi drīzāk aizrādītu uz veļu celšanos no dvēselēm. p. A. krievu. p. Brands. kamēr veļa pamatā sastopam īsu e. pazīst daudzas Eiropas tautas un tikai pie leišiem un latviešiem viņas stāv sakarā ar veļiem. kaujā kritušais. 123. Bet šādi aizrādījumi tomēr vēl neizskaidro veļu bērnu nozīmes pie latviešiem. jo viņi ir tikai dvēseles. mēs tik vēl vairāk sarežģīsim veļu jautājumu. lai gan pēc etimoloģijas velis nav šķirams no vecziemeļnieku „valr”. v. Meulen. ka latviešu tautas dziesmas šeit būtu uzglabājušas šās līdzības pirmatnīgāko veidu. v. Līdzīgas kāzas. poļu. Pēc Tailora (E. Nav mums pietiekoša iemesla domāt. L. Bökelis raksta: „Nāve tautas dzejā nav nekāda atbaidoša parādība. ka veļiem jau ir piešķirta plašāka nozīme kā dvēselēm. d. 99) raksta. IV.—130.” lai gan citādi viņi dzīvojot tāpat kā cilvēki virs zemes. No visa tā redzam. Pētersonu Kārlis (R. I. Tylor. Über die litauischen Vēlēs) atvasina leišu vārdu „vēlē” no indoeiropiešu darbības vārda saknes „vē-”. kad bijuši nomiruši”. Veļos ņēma līgaviņu. 1. Bez kritikas krājot materiālus tikai jau gatavām teōrijām. kā jau minēts. Mans bāliņš jauns nomira. un tocharu „wäl” mirt. kādēļ šāds izskaidrojums nevar būt pareizs. ka dvēsele visādā ziņā paliek par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. kur tautietis apprecē Zemes mātes jeb Veļu mātes meitu (27699). italiešu.” Piemērus Bökelis ņem no grieķu. kas 1673. Bet nu pēdējā vārda saknē ir gaŗš e. K. 876. bet gan vispārīgi kādu garu. Rakstu Krājums. Tā arī pie latviešiem „neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja par kāzām. To apliecina arī šāda mūsu tautas dziesma ar daudz variantiem: Lietiņš lija saulītē: Velēnieši kāzas dzēra. Arī šeit nav vis runa par dvēseles pārvēršanos velī. ka latvieši nesuši savus upuŗus senčiem ar šādiem vārdiem : „Mus si veczake dvesely melami” (mūsu vecāku dvēseles mielojam). Z.

augšā veļu līgavu). Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upuŗus. ka veļi ir tomēr cēlušies no dvēselēm. Pēc visa tā ir jāpieņem. Tāpat arī cilvēki. „kapa virsu dancodama” (27537—40) un noraisa Laimas kārto šūpuli (1135). 10789. bet tajās latviešu tautas tradicijās. tad gan par veļu nozīmi pie leišiem un latviešiem vairs nebūtu nekādu šaubu. ka veļu valstī ir būtnes. kādēļ arī dvēsele griežas vispirms ar sveicināšanu taisni pie viņas. vai tur visur ir bijusi runa taisni par veļiem un nevis par dvēselēm un spokiem. ir dievības. kuŗas. kas nav cēlies no cilvēka jeb dzīvnieka miesas. Jā šāda celšanās būtu vērojama priekšvēsturiskos laikos. 22194. redzot veļus (Meulen). 27533—4). Augstākā apakšzemes valdniece pēc tautas dziesmām ir Zemes māte. stāv viņas uzraudzībā jeb „ glabāšanā”. „priecājas” par ļaužu nāvi. to vairs nevar skaidri redzēt. ka latviešu tautas tradicijās nav drošu liecību. 45    . kas nav cēlušās no dvēselēm. 27529. Meitām vietu taisīdama. kā jau augšā ir izskaidrots. par ko tomēr ir ļoti jāšaubās. kas ir šķirama no miesas. „Ghost” (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. kā redzams no šādiem piemēriem: Laime meitas aizmirsusi. tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu (27510 v. Angļu jaunākie etnografi tagad stingri izšķiŗ vārdus: „soul”. kas mums līdz šim ir pazīstamas. tā arī mirušus ļaužu bērnus varēja saukt par veļu bērniem (sal. Arī pie latviešiem minētie dzīvnieki var redzēt visādus garus. Kā precētiem veļiem varēja būt savi bērni. Man tomēr vēl paliek šaubas. taisa tai „vietu” (9246) un „cisas” (27713). sal. Turpretī no otras puses mēs redzējām. Ar to nu gan nav apgāzts senākais vērojums. Nepareizas turpretī ir tās domas. „ghost” un „spirti”. Zemes mātes un Veļu mātes meitas varam pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tā tad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. Kapa atslēgas tura tāpat Zemes māte. ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. Veļa māte. Kaŗa darbus pastrādāja: Citam ņēma mīļu draugu. „velē galdautu” (27432). Pēc Mölena leišu māņos gaiļi.dažādām tautām ne katrreiz ir līdzīgi. 27726. sevišķi. vai Mölens un Kalands būs stingri pārbaudījuši visas leišu tautas tradicijas. „kaltē” drēbes (27782) un cep „plāceni” (27411. kādēļ leiši sauc minēto dienu par veļu Lieldienu (Vēliu Velykos. ar „med’s vāceles” palīdzību (27536). bet nevis mirušu cilvēku dvēseles. Šie māņi gan laikam būs cēlušies no vārda „вeликiй” līdzības ar „veļu” nosaukumu. Par veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti. Miruša cilvēka dvēsele. Tāpat nav mums nekāda iemesla izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. Pie latviešiem turpretī Lielajā piektdienā (Beликaя пятницa) dzimuši cilvēki varot redzēt garus. kā jau augšā minēts. ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem. tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevaram attiecināt uz veco chroniku un tautas tradiciju Zemes māti un Veļu māti. Veļa māte. 27525). kā arī Veļu māte. Zemes māte ir gan stingra savā spriedumā. suņi un zirgi varot redzēt veļus. Par „spirti” (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu. 27535). kas dzimuši Zaļā ceturtdienā. Lai gan Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis (10735. „Soul” (vācu Seele) nozīmē cilvēka jeb citas dzīvas būtnes dvēseli. Ja tautas tradiciju krājēji būtu stingri turējušies pie tautas valodas un etnografi būtu ievērojuši augšā minēto noteikto terminoloģiju. Veļu māte iedomāj’si: Vīriem sievas apkāvusi. bet nav vairs nežēlīga pret savām dvēselēm. krievu Beликiй четвертокъ).

tāpat kā ikkuŗš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi. Līdzīgi Vēja mātei (27438—9) arī Veļu māte (27440) „klabina” jeb „klauvē” pie „nama durvīm”. sieru un alu. Kad mielasts bijis sataisīts. bet parasti rēķināts ap oktōbŗa mēnesi. Saule stāv sakarā ar „viņas saules valsti”. tad uguns izdziest (27523). Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem. Vēl vairāk Veļu māte līdzinās Saulei. un pēc pašu cilvēku priekšzīmes sākās arī pie dieviem antropomorfizēšanās un speciālizēšanās. tā vienīgā pamata mēs nevarējām atrast. ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradicijām. kuŗi beidzot „dod” savu „augumiņu”. kā gari mielojas. Tādēļ arī uz nāvi zīmējoties tāds sapnis. 27579—80) Saule un Zeme stāv ar ļaudīm „ienaidā”. Mielošanai mēdza nest gaļu. rijās. varēja nākt arī citi veļi. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. tad aiztaisījuši rijas jeb pirts durvis un nevienam nav bijis brīvu skatīties. kādēļ Veļu māte būtu turama par dvēseli. Pēdējā Saules īpašība saskan pilnīgi arī ar citiem tautas uzskatiem. bet 10. ka Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei. jeb tikai vispārīgi par apakšzemes gariem? To tiesu jo grūtāki būtu to pašu pamatu meklēt Saules mātei. Tikai līdz ar augstāku kultūru sāka cilvēki šķiroties pēc dažādām kārtām un amatiem. varēja darīt labu. kas apņēmis kādas četras nedēļas. Katrs dievs. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni. kas tika godāts. tad baidījušies. Lai gari varētu redzēt ēst. Meklējot visiem mītiem vienu pašu pamatu kā kādu burvju atslēgu. Turpretī meklēdami katram apgalvojumam skaidrus un drošus pierādījumus. kūtīs jeb arī citās klusās vietās. Ai. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana. ar ko var atvērt visas durvis. vai visi veļi latviešu un leišu tautas tradicijās ir turami par mirušu cilvēku dvēselēm. Interesants ir še vēl tas fakts. ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām. biezputru. Kā starp cilvēkiem senatnē darbi vēl nebija dalīti pēc dažādiem amatiem. ka nākošais gads būšot neražīgs. 27781. kā liekas. Nokauj manu vīra māti. Trijās dziesmās (27402. jo arī pēdējā „paslēpj bāleliņu” (27445). bet arī Laimai. var viegli nākt uz domām. Zemes mātei un Vēja mātei. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte (27683). Ēdienus nesis parasti pats saimnieks. Mums bija jāatstāj galīgi neizšķirts arī tas jautājums.Citam mīļu māmuliņu. bagāta Veļu māte. Nav mums zināms nekāds iemesls. Pie veļu mielošanas turējušās daudz tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauka augļu novākšanas. Turpretī līdzība dažādu dievu starpā ir vienkārši saprotama un gluži dabīga. kuŗām līdz. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. kuŗu tad abas „paņem”. Šāda senlaiku paraša ir sastopama pie daudz tautām. Senie latvieši mielojuši senču dvēseles. ko pērties. tā arī seno dievu darbība vēl nebija stingri norobežota. tad pirts tikusi izkurināta. kur gulošu cilvēku apspīdot saule. un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota. tad sienā iespieda kādu skalu. pirtīs. Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas tā sauktajās Dieva dienās jeb veļu laikā. Šis laiks nav bijis visur gluži vienāds. 23177. kur cilvēks guļ un tādā ziņā vēstī viņam par nāvi. zināms. kādēļ tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. Ja gari uzņemti pirtī. ka Veļu māte ir vispirmatnīgākā dievība un ka visi dievi ir cēlušies no mirušu cilvēku dvēselēm. kur viņa pati noiedama var ņemt līdza un „paslēpt” cilvēka dvēseli. kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neaizkarti. Jau augšā ir aizrādīts. un kad viņa aizmieg. Ja mielotāji redzējuši. 46    .

ka visi gari būtu cēlušies no dvēselēm. urgučiem un vēl daudz citiem līdzīgiem vārdiem. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā). Viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem. Augšā minētā angļu rokas grāmatā par etnografiju (C. kā zināms. — ka bēŗu ceremoniju pirmais uzdevums ir ievest dvēseli garu valsts biedrībā. p. vecīšiem.) lasām: „Ceļotāji gari Eiropā ir parasti pašslepkavu. tāpat kā arī leišu „kaukas”. Šrāderam (Reallexikon.Lai gan šo dvēseļu mielojamo laiku. kā pie neražas. Bet svarīgākais iemesls. kā arī gar sētmalām. sauc par veļu laiku." Visu to ievērojot. VII. un ka no pēdējām atkarātos viss ļaunums un labums ļaužu dzīvē.” (A. Viņu vārds „vecie” cēlies no tam. mantu paslēptu. bet gan no bailēm par viņu nedarbiem.) ir pilnīga taisnība. p. 26. p. tomēr tikai retis kādā rakstā ir runa taisni par veļu mielošanu. Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. mēŗa un citām sērgām. to runātāji vairs nezināja. mantiniekus pieviltus. 1. taču rupekļus atstāt. 1. S. pēc dažām ziņām esot mirušu kaŗa vīru gari. Lietuvēns. iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. tad visam apgabalam celtos nelaime. pauri. 83. gariem. gar ceļa malu. Ir iemesls domāt Rupjības vajag dzēst. No Perniģeles pagasta Liepupes draudzē ir mums šāds interesants apraksts par šiem gariem: „Vecie bijuši cilvēku uzskatā. 19.” Tā arī M. The Handbook of Folklore. bet tas vēl nenozīmē. izmērcētas linu saujas lielumā. baigi. izrakuši līķus no kapiem. kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus. ja kur apraktu slīkoni jeb nokārušos. ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles. un šo ideju vajadzētu vēl tālāku izpētīt. slepkavu un nogalinātu cilvēku dvēseles. bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari. tad izceļoties ziemeļa gaisma. 1. jeb arī no to ļauno daimonu iespaida. 47    . ir nogalināta bērna dvēsele. iļģiem. Bet ar visu to nebūt nav teikts. ka visiem bijis vecs izskats. bet nav sacīts. Var būt. kuŗu biedrībā viņi ir piespiesti ņemt dalību. kuŗi.) raksta par krieviem: „Slīkoņus un nokārušos neapraka kapsētās. Ļaudis ticēja. ir patstāvīgi apakšzemes gari un netiek turēti par dvēselēm. Burne. lai gan kristīga ticība nebūt nemāca. ka dvēseles dzīvojot kapos. kad viņi kaujoties. un ka ceļotāju dvēseļu ļaunie darbi nāk no atriebības dzīvajiem par viņu pienākumu neizpildīšanu. Zabiļins (Pуccкiй Hapoдъ..). tādēļ arī senos laikos ļaudis nelaimes gadījumos. 81.. Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi. un 565. jeb kamēr nepienākot tas laiks. Latviešu tautas teikas un pasakas. 1. tie ir apstākļi. p. 1. kamēr viņa kauli netiekot aprakti. parādus nesamaksātus. ka miroņu dvēseļu kults nav vis cēlies no ļaužu mīlestības uz miroņiem. Pēc šā apraksta vecie līdzinās pazīstamajiem vācu „Erdmännchen”. kā jau minēts. 284. 564. bet kas tie kāvi esot. kādēļ dvēsele griežas atpakaļ. Ēni jeb māži var ļaudim kaitēt. Nelaimīgās dvēseles. pauŗiem. ka arī augšā minētie vecīši. kas ir atstājušas savus dzīves pienākumus nepabeigtus: ķīlas neizpirktas. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm. jeb personas. jogi un jodi. O. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: „Kāvi kaujas”. ka visi viņi būtu arī gluži vienādi. Lerchis-Puškaitis. kas viņus kavē mierīgi dusēt savos kapos. kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē. Kāvi. visā pasaulē ir bēŗu ceremoniju neizpildīšana .

Pie indoeiropiešu pirmtautas šāds duālisms nav tomēr vērojams un arī latviešu vecajos māņos nav redzams nekāds īsts labā Debess tēva pretinieks. Tā kā nu mūsu Jodu nepazīst ne leiši. Šmits. Latv. Cīņā starp Dievu un Velnu. kuŗu jau sastopam Glüka bībelē. ka jodi tiekot turēti arī par kaŗavīru dvēselēm. 85). bet publicētajās Mirbacha vēstulēs ir daudz kas sagrozīts. par ko arī jau ir minēts iepriekšējā (19. ka Pērkons „dīda jodus”. 77—79). bet piederēs drīzāk pie ceļojošiem kultūras vārdiem. ka Velns būtu turams par veli. Turklāt šādu izteikumu nevaram tā pārtaisīt. VI. Stenders ir uzņēmis tik abas pirmās nozīmes un pieliek vēl klāt. kā pie latviešiem. kur Velns sacenšas ar Dievu. kas pēc etimoloģijas ir atvasināts no veļa. Pie paplašinātiem mītiem par Jodu pieder šādas ziņas no pūšamiem vārdiem: „Joda māte. satiek uz ceļa jūtēm — nāk no jūras trīs sulaiņi trejdeviņām bultām” (Тpуды. kas samaisījies ar „melno vīru” un atradis vēl tautas etimoloģiju leišu vārdā „juodas”. tikmēr par Joda vajāšanu mums tomēr trūkst ziņu drošā tautas dzejā. Tādā gadījumā Jods varētu būt priekšvēstures laikos aizņemts Jūdass. 514). kāds ir sastopams pie senajiem āriešiem. bet kāds piemērs tautas tradicijās par to nav vēl pierādīts. it kā Velns būtu kāds aizņemts vārds un nepiederētu pie vecām baltu valodu saknēm. pēdējais nedara nekā ļauna. un saskan ar muļķa stiprinieku jeb milzi citu Eiropas tautu pasakās. Turklāt pie igauņiem „juudas” ir arī kāda ziemeļa gaismas dievība. I. purvos. Cilvēku ienaidnieks un ļaundaris starp gariem ir Velns (leitiski „Velnias”. Saržants raksta no Blīdenes D. Pie dažiem latviešu rakstniekiem no Joda ir iznācis seno latviešu kaŗa dievs. kur viņš saskan ar vācu vārdu „Feldteufel”. Gan Auseklis dzied. Bet nu arī igauņu „juudas” un somu „juutas” nozīmē Velnu. jodu suņi nepajuta. kur Pērkons vajā ļaunus garus. kādēļ ir izteiktas tās domas. jo melna krāsa pēc kristīgas simbolikas nozīmē tumsību un ļaunumu un arī pašu Velnu sauc par „melno vīru” (der schwarze Mann). Kamēr Velna vajāšana tautas tradicijās tiek bieži daudzināta. Vispārīgi tiek pieņemts. ka jodiem ir arī sakars ar ziemeļa gaismu. it kā Pērkons „jodus gaiņātu”. Ļaunais gars jeb Velns. jeb vispārīgi kaut kur apakš zemes. Lange to tulko par „Waldteufel” un „Waldgott”. tad viņš nevar būt visai vecs vārds. Latviešu kaŗa dievība jau bijusi Kaŗa māte un kādas citas kaŗa dievības mums nav zināmas. Joda tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. bet attiecības uz mežu un kaŗu nav nekā pierādāmas. Otrs Velna nosaukums ir Jods. ne prūši. kamēr Dievs viņu piemāna vienādi ar viltu. kuŗi turklāt vēl nav nebūt īsti ļaunā principa pārstāvji. ka pērkona laikā Kurzemē mēdzot runāt: „Pērkons Jodu gaiņā”. Lai gan tautas tradicijās Velns vēl nav tik ļauns. pasakas un teikas. Kāds Kr. ka „Pērkonam bijis ienaidnieks Jods”. „Skrej uz jodu pili. ka mūsu Jods esot cēlies no leišu vārda „juodas”. Šāds Dievs un Velns gan mazāk līdzinās atbilstošām seno āriešu dievībām. Tāpat kādā Mirbacha vēstulē ir sacīts.20. Pasakās nereti ir runa par vairāk velniem. kuŗu sākumi meklējami pie seno persiešu Ahuramazdas un Arimana (P. senāk „Vēlinas”). arī daudz vidzemnieki. jodu māte vien pajuta” (turpat. melniem zirgiem. 48    .) nodaļā. tā tad arī Velnu un laikam tāpat vēl Jodu. un arī citos rakstos sastopam tādu izteikumu. kā svētu rakstu ļaunais gars. 48). Pavisam bez pamata ir tie uzskati. Ir mums vairāk pasakas. L. bet šī pasaka liekas būt atkal izpušķota. ka še esot vecas atmiņas no senā indoeiropiešu duālisma. melns. Etnografiskām ziņām par latviešiem (I. Nav jāšaubās. Ļoti vecs mīts liekas būt tas. tomēr nav tur arī vairs nekādu liecību. bet pasaku pētītāji tomēr meklē mūsu teikās par Dievu un Velnu kādus piemērus. Pēc pasakām Velns dzīvo ezeros.

viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. Bitaks). Velns manā sirdī. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis. kas gribot. gadā raksta Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: „Daži tura savās mājās pūķus (dracones). tad viņš izskatoties sarkans kā uguns. kas šo pūķi glabā. vāciski Drachen). tad tutens sienā jāieduŗ. lai pūķis vairs prom netiekot” (J.Šmits. Šī ola jānes trīs gadi padusē. bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas. kas citiem zog labību un nes mājā. Tas pats ir jādara. Žeibe). viņš piezīmē: „Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties. ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. Jau 1610. ka tas ir tikai gadījuma vārds. vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. gadā: „Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi. Bitaks Liteniešos). un kam pēdējais to atļauj. un kuŗu daudzi tura līdz šai dienai. ko visu zogot no tādiem. p. kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī . Jupis turpretī Kurzemē ir uzglabājies vēl līdz mūsu dienām parastā izsaukumā: „Parauj Jupis!” Plašāku un drošu ziņu par Jupi mums nav. Šilings raksta 1832. kamēr ne viņš pats. it kā zvaigznes zemē krīt. Ja pūķis mana. Kad viņš alu darījis. leiši. Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību. tad nav mums nekādu šaubu. kaupiņa un dažādu putnu izskatā.. Kad maize tiek cepta. „Ja redzot pūķi 49    . Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis. it kā zvaigznes no debesim kristu. Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P . Latviešu pasakas un teikas. riebīgs bagātības elks. Einhorns 1636. ka pūķis naudu un labību nēsājot. tad izskatoties zils un riebīgs. igauņu „puuk” un lībiešu „pūik” jeb „pūk”.” Pūķi varot arī pats. I. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas. kas ar viņu neturoties. tad tumši ļaudis saka. Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten. 207. Īstais latviešu vārds.) bija ievērojis. „Ja pūķi redzot mājā ieskrienam. IV. 42). kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā. Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu „pukys”. Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce. ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību.” P. ka aizdedzina visu saimnieka māju. ka latvieši. tad viņam jāsakot savai sievai: „Velns tavā sirdī. kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke. tad tas paliek tik dusmīgs. ja kas tiek vārīts. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā. „Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi. Pūķis parādoties kaķa. lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu. tad no šīs olas iznākšot pūķis” (J. peles. kur nācis” (A. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi. Aprakstīdams šo pūķi. Viņš raksta šā: „Šai tautai ir viens tāds ļauns. To nedrīkst arī katrs zināt. kā tik pats saimnieks. Pēdējo piemin tikai vecās vārdnīcas un var domāt. ir Buzis. bet arī pats viņam tic. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu „Puck”. ka viņš netiek labi turēts.” Vecs Tirzas mācītājs K. „Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem. ko latvieši par pūķi daudzina. čūskas. gadā savā grāmatā „Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae”. kas fonētiski atbilst vācu vārdam „Puck”. tad tas aizgāja. Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina. tad septītā gadā viņš izdēšot olu.” Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā. tad tas tūliņ jādod pūķim. jeb kāds no mājas ļaudim viņu apsmej.. Saimniekam. izaudzināt. Skaidrā vakarā liekas. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā.No citiem velna nosaukumiem mums vēl ir pazīstami Jupis un Nīkšķis.” Vecais Stenders raksta par pūķi tā: „Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. Einhorns ne vien raksta par pūķu turēšanu. 1.” Plašākas ziņas sniedz P. viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. kas jāturot ļoti tīra.

Viņu pārdabīgie spēki būs pa daļai pašu 50    . zīlnieki. ne arī dievi. ka priesteŗi. nozīme laumes kalnu. burt. vilkats un ragana nebūs bijuši nekādi lamu vārdi un nebūs apzīmējuši ne blēžus. kā redzams. Daudzināto prūšu Krivi (Dusburga „Criwe”) nepazīst ne leiši. Spīganas un laumes ir tagad grūti šķiŗamas no raganām un liekas būt tikai apgabalu vārdi. ka senāk šādus dziedināšanas darbus būs izpildījuši tie paši burtnieki un burvji. vismaz viņas nav vispārīgi pazīstamas. ne ļaundaŗus. pūšļotājiem.skrejam. tad nebija arī vajadzīgi nekādi priesteŗi. Latviešiem un leišiem kopīgi ir šādi ļaudis ar pārdabīgām īpašībām: vilkats (vilkatas) jeb vilkacis (vilkakis). Bez šaubām viņiem ir tomēr bijuši savi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. ka šie „burti” ir bijuši prūšu priesteŗi. spīganas un tiem līdzīgi cilvēki ar pārdabīgiem spēkiem. Turpretī burvjiem. Var domāt. vilkati jeb vilkači. zinteniekiem zavetniekiem. pazīst kādus zīmju tulkotājus „burtones” pie prūšiem. Bitaks). Kāds M. zīlēt). raganas. Tā kā nu Maļeckis stingri neizšķiŗ krievus no baltu tautām un Potrimpus ir taču pēc vecākām ziņām taisni prūšu dievs. kas. lai gan vācieši austruma Prūsijā vēl tagad runā: „Waidler” (burvis). no kuŗiem arī būs cēlies jau minētais Prūsijas vācu vārds „Burten”. Senos laikos burtnieks. kas rudzus velk. cēlies 17. tad ir jādomā. kādēļ arī par tiem izskaidrojumu nevajadzēs. vilkati un raganas vēl tagad tiek daudzināti. 20998). bet sevišķi vecu un vispārīgu nosaukumu viņiem nav. kas dzīvotu tikai no sava amata. tulisoniem un zigenotiem. Lai gan ir jau daudz rakstīts par kopīgo priesteŗu valdību par visām baltu tautām. arī senajiem prūšiem (sal. Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu. To pūķi. Šis ruņģis laikam būs tas pats. gadu simtenī. runduliņu un rutulīti. zīlnieki. „waideln” (burt) un „Waidelei” (burvība). vārdotājiem. 20742—3). Burtininker”. kas būtu sastopams visās trijās baltu valodās. zīlnieki. bet būs bijis. burvji. zāļotājiem. jeb Rudzu luņģi. nebija vēl šķirojušies stingri noteiktās kārtās un amatos. Turpretī gan mūsu burtniekam (20051) līdzīgs vārds ir ne vien leišiem (burtininkas). (16072. un ragana (ragana). vārdotāji. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. tomēr nav vēl pierādīts neviens priesteŗa jeb burvja nosaukums. Tā kā nu vēl upuŗu nešana dieviem bija ļoti vienkārša. burvis. sāls pūtējiem (18309. Pretorija raksts latīņu volodā (Deliciae prussicae). ne arī prūšu valodā. laumes. kuŗi „krievu” valodā saukti „Burty”. Jau augšā mēs redzējām. kuŗu sastopam arī Prūsijā. Tikpat svešs ir palicis pie leišiem un latviešiem prūšu vaidelots. zīlniekiem un spīganām pēc skaņu likumiem nav līdzīgu vārdu ne leišu. ne latvieši. burvji. Še vēl varam pieminēt. Liela loma senāk vēl piederējusi laitītājiem (18309. Augšā minētais polis Jānis Maļeckis raksta. 20998). riebējiem. Pie baltu tautu kopīgiem mītiskiem vārdiem vēl ir jāpieskaita laume (arī leitiski laume). Prūsijas vācu „Burten. — „burten”. tad jānolaižot biksas un jāsaucot: „Pūķim biksas nokrita!” tad viss nesums paliekot tai vietā (J. kas pie Fabrīcija ir kareļu rudzu dievs Rongoteus. 20338. kā par piemēru: burtnieki. kādā Natangas kalna nosaukumā „Laumygarbis”. kuŗi visi zīmējas uz līdzīgiem amatiem. un ka tik no garīdznieku puses pēdējie beidzot dabūjuši nicināmu nozīmi. sauc arī par Rudzu ruņģi. kā man liekas. ka pie senajiem baltiem ne ļaudis. jeb piederētu noteiktai priesteŗu kārtai. esot piesaukuši Potrimpu. Tāpat pie latviešiem un leišiem nav nekā līdzīga prūšu ligasoniem. R. Burvji. ka Prūsijā ir arī kāds vietas vārds „Burwite”. 21.

kas bijuši Līgas priesteŗi. Līga. būs līdzinājušies Sibirijas tautu šamaniem. kuŗu laikam atradis Juris Alunāns. Līga un Līgājs būs gan laikam visvairāk daudzinātie no šādiem ērmotiem dieviem. 1. ka senie latvieši tādu nekad nav pazinuši. ne tautas tradicijās. kas saukti par burtniekiem un burvjiem. J. ka ir ticējuši. Brīnumus varēja darīt arī slimnieku uzticība uz slavena burtnieka pārdabīgo spēku. Ļaudis neretis būs griezušies pie viņiem pēc palīdzības. gada „Baltijas Vēstneša” 47. Līgājs un Līgonis. kādēļ ļaudis varējuši no viņiem izbēgt. 22. Uz to aizrādot latviešu vārds „līgaviņa” un prūšu priesteŗi „ligasoni”. t. ir cēlusies no darbības vārda „līgt”. Tā tad 51    . Pie šās šķiras dieviem es pieskaitu tādus. 4) gan pazīst tikai Stendera rakstu par vecāko Līgo dieva avotu. ka šis Līgo dievs ir pamazām attīstījies no krievu izsauciena „ладо”. Viņi esot ēduši cilvēkus un dzinušies tiem pēdas ošņādami pakaļ.) viņš to tomēr izskaidro drīzāk par izsaucienu. p. Šai pašā nodaļā varam pieminēt arī tā sauktos sumpurņus. tādēļ ka ievas smaka pārspējusi cilvēka pēdu smaku (M. un II. kas patiesībā ir cēlies no augšā minētā krievu izsaukuma „дидъ-ладо”. Līdz šim mēs esam apskatījuši tādus latviešu dievus un pārdabīgus cilvēkus. Stenders noraksta Langes izskaidrojumu gandrīz vārdu pa vārdam un pieliek vēl klāt gluži noteiktu tulkojumu. par kuŗiem itin droši var teikt. numurā ir ievietots K. Sumpurņi liekas būt vecas un tālu pazīstamas mītiskas būtnes. 177.iedomāti. ka ar savu pārdabīgo spēku viņi var saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. p. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem. bet tikai ar suņu galvām. kā domājams. uzkāpjot kādā kokā. kas tika izpildīta ar burvībām. Manharts ar Döbneru (Magazin. lauztu kaulu siešana u. gadu simtenī parādās ziņas pie Strijkovska. izmežģītu kaulu iegrozīšana. Lange „Lido” vietā aizrāda uz „Līgo” (II. Dažās pasakās vēl stāsta. Līgo. tad katrs tāds priesteris bija arī dziedētājs. XX. pa daļai ļaužu māņticības piešķirti. 127. mēs redzam. kuŗiem latvieši ir patiešām ticējuši. Svarīgākais viņu uzdevums būs bijis saistīt mirušo dvēseles pie viņas saules. bet pirmais jau izteic domas. saukta Zariņa Kārļa. Müllera. Lai nu varētu glābties no sumpurņu vajāšanas. Visas minētās ziņas salīdzinot. 1. herausgegeben von der LettischLiterärischen Gesellschaft. kas tautas atmiņā samaisījušās ar kādām senlaika tautām. 1872. Līgo. Bet nu līgaviņa. kamēr pēc chroniku ziņām „Ligaschones” bijuši pie prūšiem raudu dziesmu dziedātāji. Estnische Mythologie. Tā kā nu visas slimības pēc tautas domām cēlās no ļauniem gariem. Šie sumpurņi esot bijuši citādi gluži kā cilvēki. ka Stenders būšot šo ziņu no citurienes ņēmis. bet nebija sveši arī citi līdzekļi kā: laitīšana. pr. Pēc igauņu pasakām sumpurņi (koerakoonlased) nevarējuši atrast bēgošo cilvēku ievas kokā. kur autors Līgo dieva vietā grib ievest Līgas dievieti. līķus dedzinot. ka sumpurņi nevarējuši uz augšu skatīties. 454. p. nedz arī drošās chroniku ziņās. Ļaudis būs arī domājuši. Jau 16. kuŗus daudzina mūsu pasakas. „Ledo” jeb „Lido”. bet citās vietās (I. jeb vismaz var vērot. Bet mūsu rakstos netrūkst arī tādu dievu. par kuŗiem mums nav liecību ne valodniecībā.) it kā uz kādu „ziemeļu tautu” prieka dievību. 202—206). Kromera un Lazīcija. 1. ka leiši un latvieši esot pielūguši kādu dievu „Lado”. zāļošana. Eisen. ļaudis esot ačgārni apāvuši vīzes jeb pastalas un piebēruši tās ar pelniem. ka Līgo ir ziemeļu tautu „prieku dievs” (der Gott der Fröhlichkeit). raksts: „Druskas iz mūsu teiksmu valsts. Senie priesteŗi.

23. ir nostādīti par pretstatiem. „plānprāša” sacerēta. Beidzot ir arī vēl mēģināts uzturēt Līgo dievu. līdz šim vēl nav publicētas. ka arī Trimpus ir kāds dievs. Dziesmas teicējs esot bijis kāds Manulis Secē. kas turklāt jau sen miris. Pēdējā nozīmē viņa turpretī būtu drīzāk meklējama mūsu tautas dziesmās. leišu un latviešu kopīga dieviete no seniem laikiem. Trimpum esot bijuši vēl divi dzērāju biedri: jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”. Trimpau.tā arī no „Līgāja” nevar iznākt „Līgo”. bet arī sieviešu patrone. Tā tad Līga ir pieminēta tikai vienā dziesmā.salīdzināt „līgaviņu” un „Ligaschones” un attiecināt abus uz kādu prieku dievieti nav mums ne mazākā pamata. Žēl. ne dzejas mūza. un otrkārt pēc skaņām līdzīgus vārdus atrodam arī somu valodās. Prūšu Potrimpus pēc viņa tulkojuma iznāk latviešu Patrimpus. un dzejas mūza. Teikas un „tautas” dziesmas par Līgāju. tomēr Zariņu Kārlis atrod Līgai ļoti plašu darba lauku. Bet nu „mīļais” ir taču īpašības vārds. D. par ko būs runa uz priekšu. Līga esot bijusi ne vien mīlestības dieviete. Līgas muiža Kandavā šeit arī neder par pierādījumu. Viņš pratis daudz stāstīt „par dieviem un gariem”. Bakchus procesija. tad viņa nevarēja būt ne mīlestības dieviete. kā jau augšā minēts. Pārvēršot Potrimpu par Patrimpu (ar satiksmes vārdu „pa”). kādas var rasties tikai pie augstākas kultūras. jo pirmkārt nezinām šā vārda nozīmes. 52    . tā arī „Līgo” būšot vokātīvs no „Līgājs”. Pirmo reiz sastopam Trimpu Langes vārdnīcā. 13268) mēs atrodam arī Līgu. Dziesma esot „vārdu pa vārdam uzrakstīta”. kas senāk ticis rakstīts arī: Trympauwe. Latviešu šūpošanās lieldienās un līgošana Jāņa dienā nozīmējot taisni Līgas godināšanu. ka šāda dziesma ir uzņemta „Latvju Daiņās”. bet abi pretstati tomēr pieder pie neīstiem dieviem. ka neviena no trim baltu tautām nebūtu uzglabājusi ziņas par šo savu kopīgo dievieti. Kādā par tautas dziesmu dēvētā dziesmiņā (L. Tautas dziesmas viņš „prata sasiet. Trimpus. Viens tie ņēma saules meitu. Lange tūliņ varēja nākt uz domām. Otrais Līgas kalponīti. Lai gan vēsturē un tautas tradicijās nav mums itin nekādu ziņu par dievieti Līgu. Kā no „mīļais” esot vokātīvs „mīļo”. bet lūko vēl Trimpu atvasināt no pašu latviešu vārdiem „tīrum — pus”. kā pretstats vīriešu jautrības dievam (Trimpum). jo latvieši būšot apdzēruši pusi no savu tīrumu ražas. Ja viņa bija prūšu. Kā no „rugāja” nevaram sacīt: „rugo” . cik man zināms. Līga un Trimpus. jo dzērienu pagatavošanai esot vajadzīgs arī ūdens. pēc kuŗas Trimpus esot latviešu Bakchus un esot laikam rada ar grieķu vārdu „thriambos”. Stenders ne vien pieņem Langes izskaidrojumu. bet par teicēju tomēr par velti prasīt. pārrunājot Jāņa dienu. Vispirms viņa nozīmējusi pavasari jeb pašu dabu. kamēr dievs Līgājs ir jāskaita pie lietas vārdiem. kas bijis „pa daļai plānprātis”. Langem par paraugu varēja noderēt arī vecs vietas nosaukums Prūsijā pie Karaļaučiem „Trömpau”. Šāda Līga nesaskan arī ar vērojumiem par seno latviešu mītoloģiju. kas stāv apakš Trimpus. jo „nu tas nedzīvo vairs”. Vispārīgi nebija gaidāms. Beidzot Līgas un Līgāja vietā ir uzstādīts arī vēl Līgonis.

latviešu kalnu dievs pagānu laikos (der heyd. un tāds nav meklējams arī pie baltu tautām. 526) : „Vai tevi skaudu. Trumpa. vīrietis piesauktu Laimu un tikai beidzot Dievu. tā arī „Pickūls” jeb „Pockulus” senajās chronikās ir ieskaitīts prūšu dievu starpā. Piķis un Pīķis. viņš nāk pie sekošas kombinācijas: „Pekols. pļavām. tad tas varētu būt „piekalns” un kāds kalnu dievs. Kamēr Līga ar Trimpu jau labu laiku vairs netiek daudzināti par latviešu dieviem. Von pekle die Hölle). 53    . Pamatodamies. kā pie prūšiem. Jods. ka Pīkals tur esot pazīstams ļauna gara nozīmē. nevis velns. ne slaviem. 13) meklē atkal pie latviešiem. Vai šim vārdam bijuši tuvāki sakari ar Potrimpu. Pērkonu gari. Nepazīstu arī nevienas īstas tautas tradicijas. Ne vien Trimpus. 24. Lai tava skaudība . kuŗi atrodas tālu no Latgales robežām. kur būtu kopā minēti sešējādi dievi kā šeit: dievu dievs. lopiem. ir tomēr jāšaubās. Pirmie latviešu rakstnieki ir radījuši šim dievam vēl ceturto variantu Pikolu ar jaunu „nāves dieva” nozīmi. Šādas formas nav pat uzņēmuši mūsu pirmie rakstnieki. kad tu manus laukus apermoji? Es iesāku savus darbus ar Laimas mātes palīgu un nobeidzu dievu dievu minēdams.” Šādā ceļā no prūšu Pikula ir izcēlušies latviešu kalnu dievs Pīkals jeb Pīkols un elles dievs Pekols. Tāpat nevaram pieņemt. Kā Jodu ir mēģināts izskaidrot par meža jeb kaŗa dievu. Lange. kas aug un dzem. kalnu dievs (der Berggott). pagānu dievība (eine heidnische Gottheit). Šādu izskaidrojumu pieņem arī J.mūžam piemetas pie čīkstoša koka. vēl uz Maļecka „Pocclus” un „Poccolus”. kā rudenī niedras purvos. Pikols. vai nabagoju ko no tevim. bet arī Pērkonu gari ir pilnīgi sveši tautas tradicijās. lai gan arī viņš pēc nedrošības līdzinās Līgai un Trimpum. rakstīdams tālāku: „Pikals. pļavām. samaitā Pērkonu gari! Lai Pērkons sperdams visu ļaunumu no manim aizdzen un tev pašam to deviņķārtīgi uzliek. gaisa garu.Trumpow. Trimpus un Laima. Pīkals Burtniekos ir ļaunais gars (für den Bösen). Pērkons. Piktulis. dārziem. Velns jeb Jods un prūšu „pickūls” ļauna gara nozīmē ir vairāk kristīgas ticības jēdzieni. bet ir lietojuši visvairāk sekošos variantus: Pikolis.” Bet Stenders pazīst arī latviešu pekli jeb elli un prūšu pekles dievu Pikulu. vai cita labuma!” Šādi modernā valodā sastādīti vārdi nevar zīmēties uz veciem laikiem. Par to pašu Trimpu ir Treilandam iesūtīti šādi pūšami vārdi (VI. un lai Pērkona rūsu mākoņas par taviem laukiem. ka darbu sākot. ganīklām lidinās! Lai visu. jo tuvāku liekas stāvam populārie senprūšu pavārdi: Trumpis. der Hölle und der Finsterniss. Letten Berggott). Piekalnis. Trumpe. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem. un kur runā vidus izloksnē. Kāda tipiska ļauna dieva nav bijis ne seniem ģermāņiem. Kā gan Burtniekos. nosauc par zemes dievu un lūko iztulkot par Piekalnu. Pīkulis. Ulmanis savā vārdnīcā šādu izskaidrojumu nav uzņēmis. elles un tumsības dievs (Pekkols der Gott der Luftgeister.” Bet arī šāds izskaidrojums ir ļoti nedrošs. bet arī viņam ir iesniegts ziņojums no Burtniekiem. ka tu nodēdētu. Šo prūšu dievu „Gelehrte Beyträge” (1764. Pakols. kā redzams. „Pīkols. Zinātniskiem nolūkiem šādi vārdi neder. ne pie mana. varētu tikt lietota augšgaliešu forma „pīkolns” jeb „pīkals”? Ja nu arī tas būtu pieņemams. dārziem un ganīklām nogriežas. Tik daudz un dažādas formas nekādā ziņā nevaram attiecināt uz vienu vārda sakni. Ulmaņa vārdnīcā lasām šādu izskaidrojumu: „Pīkals.” Stenders pieliek atkal kādus sīkumus klāt. tikmēr Pikolam arī vēl tagad ir piekritēji. no pīkolns jeb piekalns (ein Anberg).

piķis!” Daži stāstās dzirdējuši arī: „Rauj tevi pīķis!” Bet nu „piķis” un „pīķis” pēc fonētikas nekādā ziņā nevar būt īsti latviešu vārdi (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. kas ir aizņemta no krievu valodas (пеклo no пекy. ir Pērkons. Maļecka dievi: Pergrubis. Minētie slavu vārdi ir cēlušies no vērojama senslavu darbības vārda „pekti”. Latviešus viņš pavisam nemin un vienīgais viņa dievs. elle. §). Frischbier. Daži dievi izklausās tik ērmoti. viņa nevarētu nekā mantot. Lāstu vārdos mēs sastopam velna un piķa vietā vēl dažnedažādus nosaukumus. Jodu) un lipības dēļ arī pēc kristīgas mācības ir velna simbols. pundurs. pekle). skaņas pārstatot.. J. kamēr baltu valodās šim vārdam atbilst verbs „kepti”. kuŗi pēc etimoloģijas neliekas būt īsti baltu vārdi. No šiem vārdiem nebūs šķiŗama latviešu pekle. ir aizņemti no vācu valodas. tāpat kā tos atstājot. un vēlāku pirmo vairs nedaudzina ne raksti. Pēc Frišbīra (H. bet savā starpā gan laikam būs rada. nedz arī viņam pielīdzinātā piķa. kā zināms. vilks. ka Pikolam mūsu nedrošajā mītoloģijā ir veseli desmit dažādi nosaukumi. livoniešu un citu kaimiņu tautu” dieviem. Gerulis atrod līdzīgu pamatu arī latviešu vārdā „kūķis”. un „pickūls”. Lazīcijs ir pievienojis tomēr visu Maļecka rakstu savai 54    . leišu un krievu mītoloģijai.Er giebt keinem Teufel ein Pechlicht” (Viņš nedod nevienam velnam piķa lāpas). ka vārdi „piķis” (no vācu Pick. Pašā rakstā viņš runā vēl vispārīgi par Sarmatijas ierašām un piemin arī sevišķi leišus. tad viņa ar to nav arī nekā zaudējusi. Vismazāk mums še ir jābrīnās par piķi. Daži rakstnieki tomēr vēl domā. Pech) un „pīķis” (no vācu Pike) esot Pikola saīsinājumi. kā jau minēts. Neviens filologs (skat. Tā tad „pekle” un „Pikols” ir īsti slavu vārdi. šāds salīdzinājums nekādā ziņā nevarēja celties pie latviešiem.Prūšu valodā mēs sastopam vārdus „pyculs”. Pokulks un Pakulks. un 31. žemaišus. Kā latvieši pirmos kristīgos termiņus aizņēmušies no krieviem. Tā nu mēs redzējām. jo senais ļauna gara nosaukums prūšu valodā liekas būt dialetiskais „cawx” (leišu kaukas). Maļecka. tā arī prūši tos ņēmuši vispirms no saviem kaimiņiem poļiem. tas sagānās. Lielas jukas latviešu mītoloģijā ir cēlušās no augšā minētā katoļu priesteŗa J. Tāpat nav mums arī pietiekoša iemesla vārdam „pickūls” meklēt kādu citu sakni. kuŗu viņš vēl raksta gluži nepareizi „Pargnus”. bet to drīz izspiež augšā minētais Pokuls.” Sevišķi vācu parunās piķis stāv velnam tuvu. Tā tad arī pie prūšiem Pikols nav bijis nekāds vecs pagānu dievs. Pakuls. no kuŗiem neviens nav cik necik dibināts. Velns. „Ein Pechvogel” (nelaimes putns). Preussisches Wörterbuch) vēl tagad Prūsijā sauc velnu par Pikellus. kuršus un krievus. Ar uzmanību Maļecka ziņas var tomēr izmantot prūšu. Puškaitis un citi. kas ir cēlies. Latviešiem. Pokuls. sūdinus. ka prūšu „pyculs” ir cēlies no poļu valodas (poļu pieklo un slavu пыклъ. kā atšķīries šis dievs no Velna un citiem ļauniem gariem. ir lāstu vārdi: „Rauj tevi velns. Vecs prūšu ļaunais dievs gan vēl liekas būt Patollus. par šādām lietām nav minēts ne pušplēsts vārds. ka būs pavisam nepareizi uzrakstīti jeb pat izdomāti. 1) atrodam sakāmu vārdu: „Kas piķi aizkaŗ. Jā mēs visus šos desmit vārdus izmetam no latviešu mītoloģijas. bet gan kristīgas ticības velns. kas savas melnās krāsas (sal. 28. „Ich habe Pech” (man ir nelaime). Jau pie vecā Zīrāka (13. . kāda nozīme būtu turama par vecāko un svarīgāko. ko pazīst arī latvieši. 25. ne tautas parunas. kuŗam G. Kuŗš no šiem desmit vārdiem būtu bijis īstais. nelaime. kuŗi senāk nepazina tipiska ļaunuma dieva. cepu). bet gan. kas sastādījis nelielu rakstiņu par „seno prūšu. pie Bernekera un Trautmaņa) nešaubās.

) to nosauc par „Mārkopulku”. kuŗi abi še var būt kontaminējušies. un ka dievu saucot „Putscetus”. kā zināms. Lange šāda kungu dieva pavisam nav uzņēmis. Leiši. Nav arī vēl izšķirts jautājums. Maļecka vārdiem esot vēl bijuši kādi apakšzemes gari „Barstuccae” (Götingenes rokrakstā „Perstucken”. Latviski tomēr neizklausās ne oriģināli. kā zināms.) pazīst zemes dievu Puškaitu (Puschkaits. Martoputen” un tiem līdzīgi. Pergrūbi. ir tomēr īsti leišu vārdi. Kuŗš izskaidrojums tad nu ir pareizais? „Barzdukai” un „pirštukai”. ka šis vārds esot cēlies no leišu „pušķis”. žemaiši. bet Stenders viņu izskaidro par īstu latviešu vārdu. 34. kas nozīmē priedi. 1. un krievi. ka daudz Sarmatijas tautas pielūdzot kādu „Putscaetus” (Götingenes rokrakstā no 1545. Jau A. un tā tad tas būtu vispirms bijis priežu dievs. leitiski „pirštukai”. Pergrubris jau savu triju r dēļ vien nevar būt latviešu vārds un pēc paša Maļecka vārdiem nav mums arī iemesla attiecināt viņu uz latviešiem. Markopetu nu varēja viegli samaisīt ar Marko Polo. dzīvojis Likā uz prūšu robežām. kādus pēc Frišbīra vēl tagad Prūsijas vācieši sauc par „Markopeten. kuŗus leiši sauc „bezdus”. bet Lange jau izšķiŗ divus latviešu dievus: biržu dievu Pušķeju jeb Pušķeiti un gaisa un putnu dievu Pučķēti. Maropeten. kā zināms. vai Pergrubrius būtu prūšu jeb leišu dievs. gadā izdotā grāmatā raksta „Pergrubrius” vietā „Pergrubius” un nosauc to par livoniešu dievu. „Gelehrte Beyträge” (1764. kas nav 55    . No dažādajām Pergrubŗa etimoloģijām neviena nevar apmierināt valodnieku prasības. No šiem visvairāk top daudzināti „Putscaetus”. kā šis dieva nosaukums būtu rakstāms un kāda tauta to būtu pielūgusi. Arī M. tādēļ ka viņi dzīvojuši apakš irbenājiem. Pēc tā paša J. Īsteni šie gari esot bijuši „Besdukkai”. Maļeckis. norakstīdams Maļecka vārdus. pie Strijkovska „Parstukai”). Profesors Mieržinskis turpretī domā. p.grāmatiņai par žemaišu mītoloģiju. ka šās Sarmatijas tautas esot prūši. kur sevišķi slavē ķīniešu bagātību. ticis iesaukts par „miljonu kungu”. „Marcoppolus” un „Barstuccae”. pielīdzināms augšā minētam Pargnum. bet tas ir Pretorija prātojums. kuŗu A. p. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 1564. kuŗus vācieši (Germani) saucot „Erdmännlein”. Bet viņu gaŗās bārdas dēļ viņus varējuši saukt arī „Barsdukkas”. kuŗi ir sagrozīti par Puškaiti. bet nosauc šo dievu par „Puszaiti”. kur viņš būs pa ausu galam ko dzirdējis par prūšu nakts gariem jeb apakšzemes vīriņiem. Lange šā dieva nav atzīmējis. Götingenes rokrakstā (1545) viņš tiek saukts „Marcopele” un pie Pretorija „Markopete”. Šā apraksta dēļ Marko Polo. ne viņu pārgrozījumi. kas vēl nav uzskatāms par faktu. Visus šos izskaidrojumus pieņem arī Stenders un pieliek vēl pāra niekus klāt. „Puschkaytus”). kā redzams. M. Droši vien viņš būs arī pazinis slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254—1323). ne arī uz latviešu mītoloģiju. bet Stenders to izskaidro par pavasaŗa dievu un tulko par pumpuru perētāju. arī vēl tagad sauc apakšzemes vīriņus par „barzdukai”. un pēdējo atkal izskaidrot par kungu un bagātnieku dievu. 1.) tura to par latviešu lapu un zāles dievu Pergubri. turas pie Maļecka ziņām. Pretorijs gan domā. 61. Pēc šādiem faktiem mēs nebūt vēl nezinām. vēl pieliek no sevis. kas izdevis aprakstu par Ķīnu. Eicēdijs raksta: „Marcopolus” un pievieno livoniešu dieviem. Pretorijs (Praetorius) un Strijkovskis. Mārkupolu un Bērstūķi. tad „Puszaitis” būtu leišu dievs. kamēr Lange ar Stenderu ir pārcēluši šos dievus latviešu mītoloģijā. kādu gluži bez aizrunas nevaram vis pārcelt ne uz prūšu. „Gelehrte Beyträge” (1761. Lazīcijs. livonieši. der Gott der Erde). g. Sevišķi interesants ir augšā minētais kungu un bagātnieku dievs „Marcoppolus” (tāpat pie Lazīcija). kas nozīmējot mārku pilnu ar liniem. vai arī kāds sagrozīts vārds. kas valdot par svētiem kokiem un birzīm. Pretorijs dod šim vārdam divas etimoloģijas. „Gelehrte Beyträge” (ibid. ka šai vārdā esot meklējami pasaku mazie vīriņi jeb īkšķīši. Ja nu arī Pretorijam būtu taisnība. „Pergrubius”. Maļeckis raksta.

labāki „Pļautiņš”. ko latvieši uzskatījuši par lielu nelaimi. Vismaz nav domājams. Ņemsim vēl vienu aģendas dievu „Piluuytus” (Götingenes rokrakstos arī: Piltnitus. Šis Aukuperons vairs neatgādina Okopirmu ne pēc skaņām. Maļeckis to nosauc 1551. Maļecka rakstā tas ir nosaukts debess un zemes dievs „Occopirnus” (pie Lazīcija „Occopirvus”). To pašu noraksta arī Lazīcijs. Vēlāku šis Okupiernis izvēršas pie mums par Aukuperonu. ka latviski „bērstuki” būtu varbūt „bērniņi” saucami. ka latviešiem esot bijis ražas dievs „Pelvetiņš”. tāpat kā Pergrubris esot pumpuru perētājs. atvasinādami to no „bērna” un „stūķa”. un ūdens dievs Pelvīks.) rakstā minēts gaisa un mākoņu dievs „Occopirns”. kas perē. Latvieši gan ir ticējuši. g. 26. J. Tas nu varēja gluži vienkārši tulkot uzsvērto vārdu un teikt varbūt: ukapirmas. (arī „Awschawtz”) kas ir pielīdzināts romiešu Aiskulāpijam. ka kāds vācu priesteris būs prasījis kādam jātvingam.) domā. ka viņa pareizā izruna un īstā nozīme gan laikam arvien paliks par mīklainu. ka šim savādajam dievam ir pie katra rakstnieka savāds nosaukums un arī savāda nozīme. Auku peere”. Bet arī šāds aitu cirpējs nevarēja apzīmēt dziedniecības dievu. kuŗu viņi nosauc par „Bērstūķi”. Vārds ir tik tālu sagrozīts. Te nu redzam. 56    . kas ir tulkots par Saturnu. H. J. gadā. To pieņem arī Stenders. ka kāda tauta pielīdzinātu savus dievus putnu mātītēm. ka šis nozīmējot avju skuvēju. Vecais Stenders raksta šo vārdu „Auskuts”. 1. „Gelehrte Beyträge” (ibid. nevis skuvuši ar skutuvi. īsteni sūdaviešu dievs „Auschauts”. it kā no viņa pieres nāktu vētras. Narbuta „Auszlawis”) un Jerna (Hiärn) „Aussweytus”. „Gelehrte Beyträge” (1764. Langem un Stenderam no tā iznāk latviešu bagātības dievs Pilnītis. Varam iedomāties. Maļeckis to raksta pa priekšu (1551) : „Gardoaetes”. Vecā prūšu baznīcas aģendā no 1530. raksta: „Okkupeernis t. 31.) domā. Maļeckis raksta turpretī: „Auschlauis” (T. J. Burvji esot gājuši par naktīm apkārt. „Gelehrte Beyträge" aizrāda uz latviešu zvejnieku dievu „Gardotes”. Pilnitum un Pilniten). kā sauc viņu augstāko jeb vispirmo dievu. „Gelehrte Beyträge” (ibid. Priesteris nu varēja to pieņemt par dieva īpašvārdu. Arī loģiski nav pieņemams. domādams. kas nozīmējot auku perētāju. ne arī latviešu valodā. 33) domā. gada ir pieminēts kāds seno prūšu. „Auscautus” un vēlāku. 1563. vēlāku (1563) : „Gardoetes” un nosauc to par jūrnieku dievu. p. Tai pašā augšā minētā aģendā ir sastopams prūšu dievs „Ockopirmus”. kādēļ nav mums arī iemesla meklēt vēl kādu citu vēja dievu. Tas izrādās par prūšu cilts jātvingu vārdu. kas atbilstot romiešu Cererai. ne pēc nozīmes. Maļeckis un Lazīcijs to nosauc par bagātības dievu „Pilvitus” (pie Jerna „Pelwitus”). ka burvji esot aitas apcirpuši. bet Stenders par vēja dievu Gardētu. „Autsceutus”. Vēlāku šis dievs laikam no kāda starpnieka drukas kļūdas ir izvērties pie mums par Anšlavu. J. J. ka kādam dievam būtu bijis šāds abstrakts vārds. J. Maļecka dēls H. Lange to tura par īstu latviešu vārdu. Minētā aģendā ir vēl pieminēts kāds senprūšu dievs „Bardoayts”. J. „Gelehrte Beyträge” (1764.meklējami ne prūšu. turēdamies pie otra teksta. izskaidrodams. kas ir tulkots par romiešu Pollūku. kas nozīmē vispirmo. Latviešiem jau bijusi sava Vēja māte. J. Lange un Stenders turpretī tura šos barzdukus par kādu latviešu dievu. i. Dažādi dievi vecos rakstos. ka šis veselības dievs „Auskauts” būtu latviski saucams „augsts kaujējs” (kāvējs). aitas skūdami. Lange to pārvērš par Gardēdi.

ka Koms būtu latviešu dievs. gada izdevumā esot ieviesusies „Kremata” vietā drukas kļūda „Kremara”. Pie Langes sastopam par šo pašu dievu sekošu izskaidrojumu: „Drebkuls (*) der Nordische Gott des Erdbebens” (ziemeļnieku zemes trīču dievs). Tā kā nu Einhorns nebūt nesaka. Juškeviča leišu vārdnīcā atrodas vārds „drebkulys”.. Lazīcijs vēl pazīst pie žemaišiem citu auglības dievību „Waizganthos” (arī pie Kelcha). Pēdējo nepareizo vārdu sastopam arī Jerna vēsturē. kas tik stipri kuļ. b) un nekādā ziņā nezīmējas uz līgavām. bet vai „Kremata” un „Krukis” bijuši kādi noteikti dievi. kas pēc skaņām esot rada ar vārdiem „kūms” un „kaimiņš”. Vārdu „Kremata” ir jau sen mēģināts salīdzināt ār čechu vārdu „krmnice”. 8. vai šis žemaišu auglības dievs saukts „Vaicgantus” jeb „Vaisgautis”. un no šā maisījuma būs radušies augšā divi minētie latviešu dievi. Profesors A. Var jau būt. ka viss trīc” („Drebkuls der Gott des Erdbebens. Pretorijs 17. Vēlāk šī Tikla tiek uzturēta par laulības dievieti. §. runāt). Bet jau Manharts aizrāda. kā vēdera runātāji. kuŗu „Gelehrte Beyträge” (1764. Tā kā nu vēl minēto dziesmu 57    . ka latvieši šā vārda vairs nepazīst. ka senajos Prūsijas likumos no 1394. būs samaisīts ar vēdera runātāju. ka šis „Waizganthos” varot būt tikai sagrozījums no cita auglības dieva „Waisgautis”. gadu simteņa beigās. Lazīcijs pazīst pie žemaišiem divus cūku dievus: „Kremata” un „Krukis”. Bet nu grūti ir iedomāties. Vārds būšot cēlies no „pilvas” (leitiski. Pie Stendera turpretī „Drebkuls” ir jau īsts latviešu „zemes trīču dievs. 33) tulko par kaņepju un linu dievu „Waizganths”. kādu piemin vecs Insterburgas mācītājs M. barokļu kūts. vēders) un „waitiat” (prūsiski. Tā te kāds nepareizi uzrakstīts senprūšu dievs. Tomēr priekš kādiem divdesmit gadiem „Austrumā” parādījās kādas viltotas tautas dziesmas par „Krēmaru” un „Nurķi”. ka „Veicgantis” nevar būt latviešu vārds (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. kas nabaga zemi tik lieliski kuļ. ka ar cūku kūti un cūkas purnu pie latviešiem būs bijuši saistīti kādi māņi. Narbuts to tura par sava Pramžima citu nosaukumu. un ka arī senie latvieši turējuši šādas dzīres. barota cūka. kas nozīmējot zemes trīču dievu. ka Lazīcija grāmatas 1642. Einhorns savos rakstos vairāk reiz daudzina. un poļu vārdu „karmnik”. kā jau teikts. Uz šādu ziņu pamata Stenders arī pie latviešiem atradis dzīŗu dievu Kūmu jeb Komu. der die arme Erde so gewaltig prügelt. „Krukis” vietā pie Ļaskovska ir sastopams „Kiauliu Kruke”. lai arī T. kas nozīmējot kūlēju.Frišbīrs aizrāda. Bet nu Krēmars. ka „Drebkuls” būtu īsts latviešu dievs un aizrāda ar pielikto zvaigznīti. tad arī Stendera nelaimīgie salīdzinājumi ar kūmu un kaimiņu ir gluži lieki. kas leišu valodā nozīmē cūkas purnu. kas varbūt nozīmējis drīzāk kādu kūlēju nekā dievu. gada tiekot minēti kādi burvji „Pilwitten”. dass alles zittert”). kā domājams. Arī pats dieva nosaukums nebūt nezīmējas uz zemes trīcēšanu. P. Tā tad mēs vēl nebūt nezinām. Mieržinskis domā. Lange neapgalvo. Tā tad „Drebkulys” gan būs tikai leišu vārds. ka senos laikos vecas pagānu tautas pielūgušas kādu dzīŗu dievu Komu (grieķu Komos). No šā vārda nebūs šķiŗams augšā minētā Pretorija „Drebkulis”. kuŗu Lange un Stenders tulko par latviešu tiklības dievieti Tiklu. Ļaskovskis un Lazīcijs piemin kādu leišu auglības dievu „Tiklis”. par to vēl varam šaubīties. ka zeme dreb. A. Manharts aizrāda. Lange ar Stenderu tura viņu par latviešu līgavu dievu „Veicganti”. Turpretī nav mums ne mazākā iemesla meklēt šādus dievus latviešu mītoloģijā. ka senie leiši un latvieši būtu pazinuši zemes trīces un ka viņiem būtu bijis pat vēl zemes trīču dievs. ka šie savādie burvji nebūšot nekas cits. ir cēlies no drukas kļūdas un vārds ar diviem r saknē nekādā ziņā nevar būt latviešu vārds. Tai ziņā turpretī mums nav jāšaubās. kas esot cēlies no vārdiem „veicas gan”.

27. Kādā 1418. Tā ka S. 1. Laikrakstā „Gelehrte Beyträge” mēs sastopam latviešu gaismas un zvaigžņu dievu. sauktu „Potrimp” (1764. bet nevaram tomēr līdz ar H. Par labu ļaužu pārtiku. a u un p o prūšu valodā tiek bieži lietoti. Nav mums tomēr pietiekoša iemesla apšaubīt vairāk aģendas dievus. Var jau būt. kas tomēr būtu neparasta parādība indoeiropiešu mītoloģijā. 1. tad H. kuŗām tad bijuši savi nosaukumi. Antrimpus un Potrimpus. ka še ir runa par trim dažādiem dieviem: Natrimpu. gada dokumenā ir teikts. Patrimpe. kamēr mums nebūs par to itin skaidru aizrādījumu. Bertuleiti apgalvot. kuŗiem pēc kārtas atbilst Neptūns un Kastors desmit romiešu dievu starpā. kur mēs viņam pavisam vairs nevaram sekot. bet ja no desmit dieviem septiņi ir pēc kārtas pareizi tulkoti. Gerulis vēl aizrāda. ka senie prūši godājuši „Patollu”. Vienkāršāki gan mums izklausītos. kā jau augšā minēts. Vairākkārt minētās 1530. ka dievs Potrimpus ir cēlies tikai no pārpratuma. ir nostādījis Patollu un Potrimpu blakus. Bertuleitis grib grozīt arī aģendas tekstu un pieņem. kuŗš savukārt nebūs šķiŗams no Frišbīra „Podromp”. Bertuleitis domā. Ne leišiem. tad grūti būtu pielaist. veselību un dzīvību ir taču gādājis ikkatrs labs dievs. ka te būšot bijusi viena pati dievība ar dažādām blakus nozīmēm. ka nevis „Potrympus” un „Bardoayts”. Frišbīra Prūsijas vācu valodā vārds „Podromp” nozīmē ūdens paņčku jeb peļķi un arī atvaru upē. ka pirmais esot nāves un otrs dzīvības dievs. Maļeckis piemin jūras dievu „Antrimpum” un upju dievu „Potrympum”. ka piedēkļi n a. ka „Potrimm” ir vecs ciema nosaukums Tilzes tuvumā. tad tālāka pakaļmeklēšana par Krēmara un Nurķa celšanos ir arī gluži lieka. kuŗa tomēr pirmā kārtā ir bijusi mirušo dvēseļu valdniece. p. vēl citus variantus: Patrimpo. 58    . un ūdens dievu. Arī H. tad tomēr nav mums pamata nostādīt tam blakus kādu dzīvības dievu. Patrumpo) nebūtu nekādu sakaru ar upi. piektā un sestā dieva izskaidrojumi būtu pavisam sajukuši. Grūnaus. H. Profesors G. kamēr prefikss a n ir tur svešs. „Potrympus” ir taču tas pats. kādēļ Antrimpus būtu cēlies no pārpratuma. izņemot Veļu māti. sauktu „Antrympus” (1761. kur viņš tās dziesmas dzirdējis. Var jau būt. ka Potrimpum (sal. Grūnaus runā par trim lielākiem prūšu dieviem: „Patollo. Pēc H. Tādēļ arī pie senajiem prūšiem nevaram meklēt tādu nāves dievu. bet šāds izskaidrojumus ir atkal par abstraktu. Proterijs. ka „Awtrympus” un augšā minētais „Awschawtz” esot bijuši seno sūdaviešu dievi. kas Pretorija „Padrympus”. 13. ne arī latviešiem.). nav bijis nekāda tipiska nāves dieva. Visi vēlākie rakstītāji ir turējušies pie aģendas vārdiem un laikam gan ne bez iemesla. Ja nu arī Patollus būtu tāds bijis. Bertuleitis aizrāda gluži pareizi. Tā pati vārdnīca vēl liecina. kā liekas. gada aģendas desmit prūšu dievu starpā sastopam vārdus „Autrympus” (Awtrympus) un „Potrympus”. „Natrimpe| un citus māžus. bet gan „Autrympus” un „Potrympus” būtu tulkojami par romiešu Kastoru un Pollūku. 61. tad kuģnieku dievam Kastoram atbilstošais Potrimpus varēja viegli tikt iztulkots par upju dievu. kas nozīmē upes atvaru. kādēļ kāds tipisks dzīvības dievs būtu mītoloģijā izņēmums. Ja Autrimpus bija Neptūns. Bertuleitis domā. S. ka no viena paša Potrimpus vārda sagrozījuma būtu cēlušies šie dažādie dievi. ka ceturtā. Autrimpu un Potrimpu.iesūtītājs nevarēja uzrādīt. H. kādēļ Autrimps un Potrimps gan būs jāatstāj. J. Perkuno”. ka viņa laikos ne nadravieši ne žemaiši vairs neesot pielūguši kādu dievu „Padrympus”. Septiņpadsmitā gadu simteņa beidzamā pusē raksta M.

Bet tā kā jau Manharts stingri uzstājās pret Narbuta leišu dieviem. Narbuta dievi. p. ka „Antrimps” esot laikam tas pats. par (visu) mūžību. Pirmās rakstu ziņas par šiem dieviem ir meklējamas jau trīs līdz četri simti gadu atpakaļ. Narbuts nosauc „Pramžimas”. Latvieši ar šo dievu ir iepazinušies caur vācu rakstiem un pārgrozījuši to par visaugstāko dievu Pramšānu. Narbuta trešais Romoves dievs ir „Atrimpos”. 34. pie kuŗiem taču vēl pastāvēja pirmatnīgs patriarchāts. 28 T. 1. šim nolūkam nederēja.). jo pēc viņu uzskatiem no jaunu ļaužu mīlestības ceļoties tikai nelaimīgas laulības.p. kas „Potrimps”. p. kas Ausekļa rakstos izvērties par jūras dievu Atrimpu. bet Potrimpus upju un ezeru dievs. Wilno 1835). Šāda Narbuta rīkošanās ir noderējusi par priekšzīmi arī dažiem poļu. kuŗām nav pamata ne valodniecībā. ne chronikās. Antrimpus Stenderam ir jūras dievs. kā jau redzējām pie Jupja. Pie Langes ir „Potrimps” jeb „Patrimpus” latviešu dzērāju dievs. varam gan meklēt pie tautām ar augstāku kultūru. Narbuts ir sagrozījis visas vecās ziņas pēc sava prāta un vēl pats tīšām pielicis visādas lietas klāt. Bet nu Milda (Milda. Bez vācu starpniecības ž nebūtu pārvērsts par š. Tā nu esam apskatījuši visus nedrošos dievus. Var arī viegli izskaidrot. Pie T. par Mazāzijas pilsētas Kaunas (lat. kā viņa būtu izšķīrusies no otras mīlestības dievietes Līgas. leišu un latviešu rakstniekiem. 1. Turklāt Milda ar Kauni ir tik līdzīgi grieķu-romiešu Afrodītei jeb Venērai ar Erosu jeb Amoru.). bet pats ir meklējis ziņas pie Maļecka. it kā Kupīdinu senie romieši būtu saukuši „Caunius”. grieķ. t. kā Kaunis iekļuvis Amora vietā. Stenders šeit nav turējies pie Langes vārdiem. Bet vislielākās jukas par baltu tautu mītoloģiju iesākās ar poļu vēsturnieku Teodoru Narbutu. Caunus. nedz arī vērojamā seno baltu mītoloģijā. kas esot bijusi upju dieva Potrimpa sieva un latviešu Amora Kauņa māte. kuŗš izdevis lielu biezu grāmatu par leišu mītoloģiju (Mitologia Litewska. ka bez šaubām būs izdomāti pēc pēdējo priekšzīmes. sagrozīdams leišu izteikumu: „per amžius”. bet nevis pie senajiem baltiem. No šiem jauniem dieviem pie latviešiem visvairāk ir pazīstama mīlestības dieviete Milda. Sieviešu kārtas vārdi. kamēr leišu „geda” (kauns) ir atkal sieviešu kārtas. 59    . Visderīgākais te nu bija latviešu vārds „kauns”. i. ne tautas tradicijās. Kūma.) ir teikts. Turpretī mīlestības dievību. kur līgavainis ar līgavu viens otru nepazīst. Likteņa dievību T. Šo fantaziju vēl pabalstījušas tās iedomas. Tādos apstākļos mīlestības dievībai nav vietas. kam ir sakars ar mīlestību. kuŗus visvairāk Lange un Stenders no pārprašanas ievietojuši latviešu mītoloģijā. Pieņemot Mildu par īstu baltu tautu dievieti. Bet turpat tālāku (1764. Trimpus un citiem dieviem. die Milde) ir vecs vācu krustāms vārds. itin kā Trimpus apakšnieks. mēs atkal nezinām. tā tad bija jāmeklē vienkāršs vīriešu kārtas vārds. Pie ķīniešiem tēvi pat tīšām meklē saprecināt tādus pāŗus. Pie pirmatnīgām tautām paši tēvi apprecināja savus bērnus un jaunu ļaužu mīlestība nesaskanēja ar tēvu neaprobežoto varu. kā jau teikts. Kaunos) iedzīvotāju (91. Tā tad visa fantazija par Mildu sastāv tikai no pretrunu ziņām. kāds baltu valodās nebūt nav sastopams. Viltojumiem un sagrozījumiem jau allaž grieķu mītoloģija ir noderējusi par paraugu. kā leišu „meilē” un latviešu „mīlestība”. tad latviešu rakstniecībā pēdējie tomēr nevarēja galīgi nodibināties.

Ne dēliem tiek kādreiz minēta māte. Pat īstas dievības. t. Arī seno krievu dievi nav vēl antropomorfizējušies. no kuŗām mēs atkal nezinām ne vārdu. 66. tieši pārņemts. ne citu kādu ziņu. kuŗu nolaupījis apakšzemes zemes dievs Paklus. 1. Bet nu no šādām personifikācijām ir taču cēlušies visi dievi. 29. Saules dēls un Pērkona meitas būs arī jāpieskaita pie jaunām un retām dievībām. kuŗām ir jau bijusi augstāka kultūra. Saules meitas. Lai gan ir uzglabājušās liecības par Debess tēva un Zemes mātes. ir „divi meitas. Laima un Jumis ir izskaidrotas tikai par vienkāršām personifikācijām. 1.). kā redzējām. Ja turpretī Jupim esot kupla bārda. Jupis un Ūsiņš tiek nosaukti par dieviem. bet ne no paša Narbuta grāmatas. t. kā zināms. kā jau minēts. Alunāns. ne dievietes sugas vārdu nozīmē. Jupim.) upju nimfa „Dukņa” (80. Dievu izskats un īpašības. ganu dievs „Gonglis” jeb „Gongelis” (110. kā šie dievi izskatījušies. Tikai viltotās jeb sagrozītās tautas tradicijās.Narbuts zina arī pastāstīt par Krūmīnes meitu Nijolu. gluži kā pazīstamajā grieķu teikā (63. 1. skaidri aizrāda uz vācu starpniecību. vai dziesmiņa patiešām ir veca un pareizi uzglabājusies. ka tautas valoda nepazīst ne dieva. Senāk.). Tā tad pilnīgi antropomorfizētu dievu nevaram arī meklēt pie latviešiem. ne meitām tēvs. kas vēl neesot nekādi dievi. bet mazāk antropomorfizēta nekā Dievs. Nekāds izņēmums no šā likuma nav arī augšā minētie Dieva dēli. Vissvarīgākais ir še tas fakts ka nav mums itin nekādu ziņu par latviešu dievu ģeneāloģiju. Pie vismazāk attīstītām dievībām ir jāpieskaita Dieva dēli. kamēr pēdējā laikā latviešu mītoloģija tika tēlota par ļoti nabagu. 1. ir pārnesis pie latviešiem J. Lai gan vienā tautas dziesmā (22. kā zināms. Šiem dēliem un meitām mēs nezinām nekādu vārdu. Narbuta dievus. nebūtu izvērties par „Anšlavu” un „Pramžimas” par Pramšānu. kā jau teikts. Par dievu antropomorfizēšanas nepilnību liecina pa daļai arī tas apstāklis. Pērkona dēli. Kaŗa dievs viņam ir „Kavas” (12. ka no šām laulībām būtu cēlies kāds zināms dievs jeb dieviete. p. Turpretī pilnīgi antropomorfizētus dievus mēs sastopam tikai pie tādām tautām. Jūras un Laimas kalpones. tad tūliņ redzam. Viltotās tautas tradicijās šādas lietas turpretī ir ļoti bieži sastopamas. nedz arī šām līdzīgu ziņu. Pēdējais piemērs. u. 1. pāriesim tagad uz vispārīgu pārskatu par latviešu dieviem un viņu izcelšanos. Visi šie apšaubāmie nosaukumi ir pārnesti arī latviešu mītoloģijā.) u. Nekur īstās tautas tradicijās neatrodam apraksta. tad tomēr nekur nav runa. Laima ir vairāk noteikta nekā Jumis. gaŗi mati” un Ūsiņam „gaŗas ūsas”. ka še nevar būt īstas. Narbuta „Auszlavis”.) un „Dugna” (83. Vecos rakstos un īstās tautas tradicijās turpretī nav ne šo. bet līdzīgu piemēru un variantu trūkuma dēļ nevaram zināt. vismaz vecas tautas tradicijās. Tomēr nav jādomā. laikam no latviešu kāviem). ne pat noteikta skaitļa. bija sameklēts liels skaits dažnedažādu latviešu dievu. pr. Apskatījuši visus mūsu svarīgākos īstos un neīstos dievus. Rasa un Liesma”. Jumja un Jumalas savstarpīgiem sakariem. uguns dieviete „Praurime” (38. Mildai ir dēls Kaunis un viens no Pērkona dēliem esot Debesskalis. Tā par piemēru. Dievībām tikai sāk līdzināties Nelaime un Ļauna diena. kā: Pērkons. 60    . Saules meitas un Jūras meitas. Saules un Mēneša. ka visi dievi ieņemtu vienādu attīstības pakāpi.) Laima tiek nosaukta par Dieva meitu.

Tēli varēja būt taisīti no koka. Dēkla u. Jānis. no kuŗiem ir vēl pilnīgi līdzīgi sekošie dievu nosaukumi: Laima jeb Laime (arī leitiski Laima jeb Laime). vispārīgi ņemot. jo viņus vajāja muižnieki un garīdznieki ne mazāk. Par leišiem ir mums droši zināms. tā tad paši par sevi vien nevar liecināt par baltu tautu mītoloģijas tuvu radniecību. Tuvāki mums tomēr stāv leišu dievi. ir ļoti līdzīga. kā: Dievs jeb Debess tēvs. Tāpat augšā ir minēts. Romove un viņas dievi. kuŗi visi gan laikam jau būs attiecināmi uz indoeiropiešu pirmtautu. ne par leišu. Austra. un chroniku „idola” nozīmējot tikai pašus iedomātus dievus. nav mums droši zināms. t. ka baltu tautas neesot pazinušas ne tempļu. Šādā veidā uzrakstītus viņus nevaram turēt ne par latviešu. ka par tempļiem tiek sauktas arī vispārīgi svētas vietas bez kādām ēkām. Patiesībā nav mums pietiekoša iemesla šaubīties ne par tempļiem. Zemes māte. Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus. un jādomā vēl Dieva dēli un Saules meitas. ne par dievu tēliem. ka visiem senajiem dieviem ir gluži vienkārši un viegli saprotami nosaukumi. (leišu Auszra). Visām trim tautām kopīgi ir tikai Dievs (leišu Dievas. ka ar leišiem mums vēl ir kopīgi vilkati. Latviešu mītoloģijā mēs redzam. Jumis. Miķēlis. kā 700 gadu laikā. Laima. ka visu triju baltu tautu mītoloģija. kuŗas leiši nesauc par mātēm. Zemes māte) un Velionas (Veļu mātes). Nav arī šaubu. jo dzirnkaļi. Juris. ka no trijām baltu tautām vispirms atšķīrušies prūši. ka šie tēli nav uzglabājušies. tāpat arī Lazdonas un Birzuļa. bet katrai tautai ir tomēr savādi dievu nosaukumi. Ceroklis. Pērkons. ne arī par prūšu vārdiem. prūšu Deivas) un Pērkons (leišu Pērkunas.Chronikās. Tādēļ ir jādomā. ka šie tēli bijuši kādi ievērojami mākslas darbi. no kuŗiem mēs pazīstam tikai vārdus. ne arī dievu tēlu. pr. bijuši laikam pie visām trim baltu tautām ar līdzīgiem nosaukumiem. kā jau minēts. t. Turpretī pavisam svešādi izklausās mūsu ausim Pergrubris. Cēlis. māliem un pat no akmeņiem. kur nekad nav stāvējušas kristīgas baznīcas. Tā tad arī mītoloģija līdz ar valodniecību un vēsturi apstiprina to faktu. prūšu Percunis). Gandrīz katrai pagānu tautai ir bijuši tādi tēli un baltu tautas še nevar būt nekāds izņēmums. Tikai nav mums jādomā. kas pagatavoja dzirnavu akmeņus. un Austra. 61    . Krēmars. 30. ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. Es še vēl nepieminu Žemīnas (Žemyna. Vai prūšu pavārds „Layme” arī būtu nozīmējis likteņa dievību. Veicgantis. Jau augšā ir aizrādīts. šad un tad tiek pieminēti arī tempļi (templa) un dievu tēli (idola). No cilvēkiem ar pārdabīgiem spēkiem tikai burtnieki. kamēr latvieši ar leišiem vēl dzīvojuši ilgāku laiku kopā. varēja arī iztaisīt akmeņa tēlus. lai viņi arī būtu bijuši gluži vienkāršas būdiņas. Mārkupols. Tāpat arī dievu tēlus daudzina dažādi raksti par vairāk gadu simteņiem. Tomēr izrādās. Tikpat vienkārši ir izskaidrojams no krieviem aizņemtais Ūsiņš un no vāciešiem aizņemtais pūķis. ka leišiem un latviešiem ir tomēr pagānu laikos bijuši savi tempļi. Nav arī nekāds brīnums. Pie mītoloģijas pētīšanas liela nozīme pieder arī pašiem dievu vārdiem. kur ir runa par baltu tautu dieviem. tad gan mums ir vēl mazāk tiesības pārnest seno prūšu dievus uz latviešu mītoloģiju. Puškaitis un citi. Bērstūķis. Tā iemesla dēļ daži pētītāji ir pārliecināti. Tā kā nu vēl prūši ir tuvāku rada leišiem nekā latviešiem. raganas un laumes. Tenis un citi. ka no katoļu tradicijām ir cēlušies Māŗa.

Pirmās un drošākās ziņas par šo svētnīcu mums pasniedz vācu ordeņa priesteris Pēteris Dusburgs 14. Pēc viņa stāstiem Romovē valdījis krivu krivs. bija kāda vieta saukta Romove (Romow). kas zaļojis vasaru un ziemu. Grūnava ziņām un pieņēma. ka nav mums itin nekādu liecību. Dusburgs 14. tā ka viņa pavēlēm klausīja ne vien minētās ciltis. Indriķa chronika un Rīmju chronika. ka kādi trīs dievi pie baltu tautām būtu augstāki par citiem. tā tas varēja būt arī ar Romoves krivu. bet arī leiši un citas Livonijas tautas. kas degusi pie liela ozola. Dusburgs varēja gluži netīšām pārspīlēt kriva polītisko varu. leišu un latviešu valdnieks. — vārdu dabūjusi no Romas. Ja krivam bija liela slava pie senajiem prūšiem. ka Romoves pastāvīgi zaļais ozols ir aizņemts no Upsalas svētā koka apraksta. Šis krivu krivs esot bijis pilnīgi prūšu. Dusburga „Criwe” esot drīzāki īpašvārds nekā sugas vārds. Lai nu arī šis „Criwe” būtu bijis tikai īpašvārds. iedami par šo neticīgo ļaužu robežām. Profesors A. krieviski „кривой). sauktu Prūsijas vācu izloksnē „Kriwūle” un leišu valodā „krivūle” no leišu vārda „kreivas” (sal. tas ir Nadravā. Viņam bija tik liela vara. i. prūši) vidū. arī prūšu vēsturē neesot nekādu drošu liecību par kriva darbību un viņas nozīmi. Jādomā. kuŗu cienīja kā pāvestu. jo viņš it kā pāvests valdīja par visu savu ticīgo draudzi. Potrimps un Pērkons bijuši trīs augstākie baltu tautu dievi? Pēc augšējā apraksta mēs redzējām. ka par visām baltu tautām būtu valdījis viens pats valdnieks. tad nav nekāds brīnums. ka krivukrivs valdījis kā pāvests par visām baltu tautām. bet arī par Livonijas un Lietavas cilšu savstarpīgiem nemieriem. ka viņu cienījušas arī Lietavas un Livonijas ciltis. Jau augšā ir aizrādīts. Ziņneša kūju. 62    . ka. ka krivs tiešām valdījis par visām baltu tautām. Šīs vienkāršās ziņas nu lieliski paplašina un izpušķo Prūsijas dominikāņu mūks Simons Grūnaus 16. Daži sīkumi šajos aprakstos saskan gluži vārdu pa vārdam. kuŗas ir sarakstītas jau 13. kungiem un visas tautas”. kuŗš atkal savukārt esot ņemts no skandinavu Eddas. Tikai pielīdzinādams šādu burtnieku pāvestam Romā. līks.Pēc tā nu varēsim arī apskatīt. Turpretī S. bet arī viņa sūtnis ar savu kūju jeb citu zināmu zīmi. Senākie pētītāji nešaubījās par šām S. vai „Criwe” ir īpašvārds jeb sugas vārds. Tur mēs lasām ne vien par leišu kaŗiem pret latviešiem un prūšiem. bet nebūs bijis nekāds priesteris tagadējā vārda nozīmē. prutheni. kuŗam bijuši padoti citi krivi un visādu šķiru priesteŗi. Dusburgs būtu kādas lietas tīšām izdomājis. Vai tiešām Patolls. Kā slaveni Sibirijas šamani ir pazīstami apgabalos par vairāk simtu verstēm. ka S. ka ne vien viņš pats jeb kāds viņa radinieks. nepazīst nekādas kriva varas par Lietavu un Livoniju. Grūnaus ar zināmu nolūku ir pielīdzinājis Romoves krivu pāvestam Romā. tika ar lielāko godbijību saņemti no valdniekiem. gadu simtenī. gadu simtenī. gadu simteņa sākumā. tomēr nav jāšaubās. — kur dzīvoja kāds saukts Krive (Criwe). P. uzsvērdams kriva nozīmi pie prūšiem. Viņa vēsturē mēs lasām: „šīs māņticīgās tautas (t. tiek savukārt atvasināts no augšējās krivūles. ka Romoves burtnieki bijuši izslavēti plašā apgabalā. Pat P. Jaunākie pētnieki turpretī aizrāda. saviesīga sapulce. Grūnaus 16. ka arī P. kā jau augšā minēts. Patrimpe. ka viņu cienīja arī radu tautas kaimiņos. Perkuno”. Paliek tik vēl nenoskaidroti trīs Romoves augstākie dievi. Mieržinskis ir aizrādījis. šādos apstākļos nevar būt ne runa. ka visām baltu tautām bijusi viena valdība un viena ticība. būs nodarbojies arī ar zīlēšanu un slimību dziedēšanu. un viņus cienī arī kaimiņu tautas. Zinātne vēl nav sacījusi sava gala vārdu. jo nav taču vēl pierādīts. Ozolā esot bijuši triju dievu tēli: „Patollo. gadu simteņa pirmā pusē. ka Romoves slavenais burtnieks jeb krivs. piemin vēl. Prūsijas vācu vārds „Krawā” jeb „Krawol”. gadu simtenī jau zina sīki jo sīki pastāstīt. Romovē esot uzturēta mūžīga uguns. Bet ar to vēl nebūt nav teikts. kāds sakars latviešiem varētu būt bijis ar seno prūšu Romovi. atkal poliski „krzywy”.

Dažādi nedroši vārdi ir gan bagāti ar dievu nosaukumiem. ļauniem gariem. jūriņa. Tā tad nav mums arī iemesla meklēt šādas nopietnas ceremonijas pie senajiem prūšiem. tad gan to starpā nebūtu ieviesies Patolls. bet arī šeit parasti tikai par Dievu. Pūšamos vārdus varam visvairāk izmantot tikai salīdzināšanai ar citām ziņām par mītoloģiju. pakaļā. Paliek vēl kāds vārds ko teikt par tautas tradiciju nozīmi mītoloģijas pētīšanā. Materiālu mītoloģijai tur nav daudz un tie paši paģēr rūpīgas kritikas. Grūnaus. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti. Tādas svētsvinīgas nopietnības nebija pat seno grieķu svētnīcās un nav arī vēl tagad ķīniešu tempļos. dejas un jautras dziesmas nekā svinīgas lūgšanas un nopietnu klusumu. kā zināms. Grūnaus būs pazinis vecā dokumenta „Patollu” un „Natrimpe”. kādēļ nav vairs zināms. Tā kā nu trīs Romoves dievus pazīst tikai vēl S. Ziedošana pie pirmatnīgām tautām tiek arvien izdarīta vairāk no bailēm un pēc veca ieraduma. kas vēlāku samainījās ar kristīgas ticības Pikulu jeb Velnu. ka S. Kas zīmējas uz vecākiem rakstiem par baltu tautu mītoloģiju. kā jau augšā minēts. Turklāt lielākā daļa pasaku ir visu kultūras tautu kopīgs īpašums. aizrādīdami uz svētās birzes klusumu. pūķi. tad tādi jau ir augšā apskatīti. gan domā. Daudzos vārdos ir arī manāma jaunāku laiku fantazija. cik tālu ir grēkojuši uzrakstītāji un pie reizes arī paši teicēji. Bertuleitis. Šādi vārdi izklausās ļoti šaubīgi. Jā arī šāds izskaidrojums būtu pareizs. Ja arī pie prūšiem pēc kristīgās trīsvienības priekšzīmes būtu attīstījušies trīs augstākie dievi. leitiski „romus”. nekā no cienības un godbijības. dzeršanu. kuŗš ir laidis tautās daudz melu ziņas. Ļoti dabīgi ir apdziedāta seno latviešu izturēšanās pret dieviem sekošā dziesmiņā: „Kad es gāju jūriņā. velniem. kādēļ nav še tik viegli sameklējami pašu latviešu senie māņi. 1. bet mēs jau redzējām. Pa lielākai daļai tur sastopam garīgas lietas kļūdainā latviešu valodā. bet trūkst tur tālāku liecību par dievu nozīmi. Lai gan pūšamos vārdus daži rakstnieki tura par visvecākām tautas tradicijām. tomēr viņu nevaram attiecināt uz kādu svētsvinīgu klusumu pie ziedošanas cermonijām. tad šiem dieviem nevaram piešķirt nekādas nopietnas nozīmes. Pūt. raganām. 30780. ka Patolls un Potrimps nozīmējot dzīvības un nāves dievus. burvjiem. Romoves nosaukumu. Drīzāk mēs še varam gaidīt ēšanu. kamēr senās dievības ir tikai retumis sastopamas. kuŗiem tad gluži vienkārši pielicis vēl no sevis trešo Pērkunu klāt. tomēr seno laiku sacerējumu tur ir gauži maz. Daudz vairāk materiālu par mītoloģiju atrodam teikās un pasakās. Kad izgāju maliņā. Jūriņ’ mana māmulīte. ka svarīgākās un kopīgās triju baltu tautu dievības bijušas tikai Dievs jeb Debess tēvs un Pērkons. kuŗiem Pērkons noderētu par trešo biedru. Pasakas nav arī uzrakstītas īstā un vienkāršā tautas valodā. H. ka šāds izskaidrojums ir par daudz mākslots. Tikai retumis tur atrodam seno laiku domas un tekošu tautas valodu. Neretis pasakās ir runa par 63    . 31. Drīzāk ir jādomā. lai gan prūšu valodā līdzīgs vārds nav sastopams. izteikta modernā valodā. vilkatiem.Tālāku mēs zinām. daži valodnieki grib atvasināt no īpašības vārda „rāms”.

kā zināms. K. arī pats Manharts ir atsacījies no saviem simboliem. atstāstīdams paša Manharta slavas laikā viņa rakstu „Die lettischen Sonnenmythen” tomēr nav baidījies izteikt šaubas par šādu tautas dziesmu tulkošanu (R. Pēc V. Nevaram gan žēloties. B. viņš arī visu izskaidro pēc latviešu uzskatiem. Līdzīgi Manhartam arī Andželo de Gubernatis meklē pasaku zvēros visādas dabas parādības pie debesīm. Šādus materiālus tad nu mūsu Lerchis-Puškaitis ir lūkojis kārtot un izskaidrot uz gluži nepareiziem pamatiem. bet lai nu mēs varētu kritiski izturēties pret šām pasaku ziņām un izmeklēt no tām vecus un īstus latviešu māņus. Ļoti svarīgas ziņas par seno latviešu ticību mēs atrodam māņos un ierašās. ka pasakās ir ļoti daudz mītoloģijas vielas. pr. Kalniņš. tad še neesot vis runa par bāŗa bērniem. Kā mūsu tautas dziesmas ir mītoloģijai izmantojamas. 1. 64    . Par ļauniem gariem un citām līdzīgām lietām. kas ir dialektu vārdi. Rakstu Krājums. bet daži mūsu rakstnieki turpretī vēl tagad meklē šādus simbolus tautas tradicijās. Arī tās pilnīgi pārvalda jaunāki materiāli. Manharta priekšzīmes arvien vēl mūsu tautas dziesmās tiek meklēti visādi simboli. kā: sauli. tautas dziesmu jūru izskaidroja par debess velvi un Daugavu par atmosfairu. Visas pasakas pēc viņa domām ir cēlušās no veļiem. par to ir gan daudz rakstīts. Pēdējais ir vēl vairāk aizrāvies no vienpusīgas teōrijas nekā pirmais. 1.. Turklāt vēl jārēķina kādi tīši grozījumi no uzrakstītājiem un izdomājumi no dažiem viltotājiem. 37. „bāŗa bērnus sildīdama”. Meldijas un pantmēra sargātas. Manharts. Citā pasakā sastopam raganas kopā ar „laumēm” un „spīganām”. ka pasakās būtu pārāk daudz viltotu dievu. Arī mītoloģijas jautājumos mums ir jādod priekšroka tautas dziesmām. Tikai tautas dziesmās mēs vēl sastopam seno indoeiropiešu mītus par Dieva dēliem un Saules meitām un pazīstamās debess kāzas. Nevar liegt.. Vēlāku. Tā tad pašu seno latviešu uzskati ir tikai ar lielu uzmanību izlobāmi no māņiem un ierašām.dieviem” un „dievietēm”. kas atgādina ļoti senu laiku uzskatus. Dēklu. Kārtu un lielāko daļu no patronēm jeb mātēm mēs neatrodam nekādās citās tradicijās. t. K. L. V. Ja mēs gribam šķirt Dievu no Pērkona un Zemes māti no Veļu mātes tad mums atkal ir jāgriežas pie tautas dziesmām. kā zināms. Neskatoties uz visiem šādiem trūkumiem. Turēdams turklāt katru pasaku par pašu latviešu ražojumu. 40.). p. Ja saulīte kavējas. un 41. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā. bet pēdējā ir stipri sagrozīta pēc jaunāku laiku rakstiem un kaimiņu tautu māņiem. Z. 32. Daudz pasaku uzrakstītāji ir iemīlējuša šaubīgos „rūķus” un „nāras”. bet svarīgākos no tiem varam še tomēr visus sameklēt. bet gan par kādām mītiskām būtnēm pie debess velves. bet arī ne mazumu grēkots. kādēļ viņš itin visur meklē un atrod veļus. mākoņus u. kas pie mums ir ieplūduši no rietumu Eiropas. Dēklu un Kārtu. tad mums atkal ir jāņem tautas dziesmas palīgā. pērkonu. tomēr šī pūšamo vārdu Māŗa stāv daudz tuvāku svēto rakstu jumpravai Marijai. izņemot tikai tautas dziesmas. bet šādas tradicijas ir vēl līdz šim maz krātas un kārtotas. Vienīgi tik tautas dziesmas daudzina trīs likteņa dievības: Laimu. t. pasakas satur tomēr daudz drošu materiālu par latviešu mītoloģiju.. mēs gan atrodam daudz vairāk ziņas pasakās. kā jau augšā minēts. Lai gan Māŗu pūšamie vārdi daudzina samērā biežāki nekā tautas dziesmas. viņas ir uzglabājušas vecākas un skaidrākas ziņas par seno latviešu dieviem un citiem māņiem.

. kā Manharts gribējis izskaidrot.). vajaga būt arī bagātākai un labākai. 13234. Iemīlējušies. p. 30710. ka mirušie kapā dzīvo tālāk. pa kuŗu. nedz atmosfaira. Tautas dziesmu „Vāczeme” ir gluži vienkārši vāciešu jeb kungu zeme. Tā tad ir gluži dabīgi. Sekošā dziesmiņā „raudavīte” jau bez šaubām tiek turēta par dvēseli. O.tur nevajaga trūkt arī dvēseļu. 1. Mirušu ļaužu dvēseles tad nu arī tiek meklētas ne vien dažādos dzīvniekos. 65    . bet gan „viņa saule” jeb dvēseļu mājoklis. kur piemītot mūsu senču dvēseles. kas sacerējuši mūsu tautas dziesmas. izd. nekā paša dziedātāja tēvu zemei. (O. Psychologie der Volksdichtung. Ja tad nu gandrīz vai visā pasaulē tiek meklēta tikai kapsēta. valda visās tautas tradicijās. uzceļas kā koki un puķes. II. Tā tad arī tautas dziesmu Vāczeme ir gluži vienkārši Vāczeme jeb Vācija. un kā viņi kā cilvēki stāvēja viens otram tuvu. kamēr raudaves un gaigalas ir un paliek ūdens putni. tā viņa nepazīst arī nāves. Bet nu mūsu animisti ir izdomājuši. dažreiz peld Veļu māte. Pilna dārgu dvēselīšu. tā viņi savienojas auga veidā un negrib vairs šķirties. Tautas dzejā valda ticība. Ne brālīša līgaviņa. Neskaitāmās tautas dziesmās sastopam pamata domas: nāvei nav nekādas varas par mīlestību” (ibid. Bet nu arī saulīte noiedama iet pār jūru uz vakariem un pēc ļaužu domām laikam gan caur „Vāczemi”. ka arī ceļu uz „viņu sauli” domājas caur šo „Vāczemi”..Tikpat nelaimīga ir otra vienpusīgā teōrija. zināms. Tā nu arī Daugava neesot vis upe. Tādas pašas dvēseles esot atkal „jūŗas gaigaliņas”. Bet nu pastāvīgi daudzināti miroņi ar viņu mājas vietām nevar saskanēt ar to optimisko pasaules uzskatu. Tādēļ arī mūsu tautas dziesmas daudzina rozi jeb liepu uz jaunu cilvēku kapiem un viņu nāvi pielīdzina kāzām. Gluži tāds pats dvēseļu mājoklis esot jūra. Kā tā melna netecēs. ka „Vāczeme” patiešām neesot nekas cits. zināms. lai arī tiem tiek pielīdzinātas slīkušu cilvēku dvēseles. Visas tādas lietas tik labi saskan ar tautas dzejas dabīgo un veselīgo optimismu un nebūt nav turamas par miroņu kulta pesimistiskiem simboliem. tie sastopas atkal nāvē jaunā veidā un jaunā dzīvībā. 205. it kā tautas dziesmās un māņos būtu runa tikai par senču dvēselēm. Slīkušie dzīvo tālāk starp „upes raudavītēm” jeb „jūras gaigaliņām”. 1. kā jau augšā minēts. Laižos pati upītē Raudavīšu pulciņā. Böckel. tad. Bökelis raksta: „Kā tautas dzeja necienī sajēgumu „nekas” un „nekad”. 200. Tautas dzejnieki. kā pati „viņa saule” jeb „Saules mātes aploks”.. p. bet arī puķēs un kokos. Tādā pašā ceļā tiek iztulkota sekošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā. Daugava nav nekas cits kā upe Daugava. Labāk upes raudavīte. Šādai kungu zemei. kas kā zināms. kuŗiem nav kopīga kapa. Pie visām tautām ir sastopamas neskaitāmas tautas dziesmas. „Kas virs zemes ir netaisni šķirti. kur mirušie sarunājas ar dzīvajiem . kādēļ dzejiskā valodā varēja pie reizas arī abas samaisīt. gan nebūs bijuši Vācijā un no viņiem arī nevaram paģērēt kādu drošu liecību par Vācijas robežām.). uz kurieni brauc parasti pa jūru.

Latviešu valoda būs atdalījusies no leišu valodas visvairāk laikam gan zem seno sāmu un Vidzemes aborīginu iespaida. kuŗa gan atgādina augšā minēto Ziedu māti. 29181). (6724). Vispirms nu varētu domāt. Mēŗa m. Ziedu māti (28253). kuŗus tura par ibēriešu pēcnākamiem. vēl nav lūkojis izskaidrot. (19725). (29087). ka latviešu māšu vietā arvien būtu atrodami līdzīgi leišu „paši”. kādas šaubīgas mātes pie veciem rakstniekiem. 27904. šādā ceļā tad nu viegli būtu izskaidrojama šī jaunā parādība latviešu un igauņu mītoloģijā. vēl tagad savās ierašās ir uzglabājuši atmiņas par senāko mātes nozīmi dzimtā. (13604. Lapu m. cik man zināms. leišiem un prūšiem. ka ap Kristus laikiem lielāko Vidzemes daļu. Varam vērot. jo puķu cienīšana nav meklējama pie primitīvām tautām. ka arī pie latviešiem šis māšu jeb matronu kults būs pārnācis no kādas svešas tautas. Viņa sākumi ir mums droši vien jāmeklē tālākā aizvēsturē. Patiešām pie igauņiem arī sastopam Vēja māti (Tuule-ema). kādēļ starp mūsu dievībām ir daudz vairāk māšu nekā tēvu. Meža māte.. Laukopatis jeb Laukosargas. ja arī ne visu Vidzemi. Žemepatis. 34043. 1). (457.). (4124). Rūšu m. Bet ir mums arī.). bet ne viena. Minētais māšu kults latviešu mītoloģijā ir jauna parādība. ka šāda mātes fīliācija bijusi pie senajiem piktiem tagadējā Anglijā un pie ibēriešiem uz Francijas un Spānijas robežām. 3184). Tā kā pie mūsu radu tautām. Jūras māte. Tā ir ievērojama starpība starp leišu un latviešu mītoloģiju. kamēr līdzīgu latviešu māšu ir vairāk par četradesmit. Veļu māte. Kaŗa m. Miglas m. lībiešos un latviešos. 34141. Baski. 6 v. Krūmu m.). nav tādu dieviešu. man ir pazīstami tikai minētie četri. Pēc vecām vēstures ziņām līdzīgs matronu kults vēl pastāvējis pie senajiem galiešiem un ģermāņiem. un līdz ar jaunām valodas savādībām būs ieviesies pie mums arī šis matronu kults. Pie tādām es gribētu pieskaitīt Naudas māti (11031. Nakts m. Vēja mātes un Rauga mātes vietā ir sastopami pie leišiem. 66    .33. kur tuvākā radniecība rēķināta pēc mātes. bet arī ar citu indoeiropiešu tautu mītiem. kā jau minēts. 31363 v. (2864). ne otra nav plašāki pazīstama un nevar būt arī visai veca. Ļekatu māti (tikai māņos) un citas tām līdzīgas. Miežu m. Jūras māti (Mere-ema). (29087. kuŗas parasti tiktu sauktas par mātēm. 26117—8. Mēslu māte. Kapa m. kas saskan ar latviešu mātēm. Tikai par ilgiem gadu simteņiem viņi būs pamazām pārgājuši igauņos. Vejopatis un Raugopatis. Miega m. Piena māte. Lauka mātes. Neviens rakstnieks. Pēc visa tā nu būtu jāpieņem. nevis pēc tēva. Tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekādā ziņā nevarēja celties jaunākos laikos. ka arī pie igauņiem šīs mātes izrādoties par samērā jaunu parādību. tautas dzejnieki varēja piedzejot ari kādas jaunas klāt. Pēc vispār pazīstamu matronu priekšzīmes. tā tad „paši” jeb tēvi. 34119. Te vēl varam pieminēt tikai Stendera uzrakstīto Puķu māti. Bet nu somu mītoloģijas pētītāji domā. kā jau minēts. jo pie senajiem baltiem kā indoeiropiešu cilts zara nebūs meklējama mātes fīliācija. kas var būt uzrakstītas tikai pēc citu matronu priekšzīmes. 26127. Bangu māti (30865). Joda m. (4124. No šādām matronām līdz šim vēl nav pārrunātas sekošas: Briežu māte (1335). Nevaram arī sacīt. Zemes māte. No šiem „pašiem”. t. Vēsture liecina. Tā tad matronu kulta sākumi mums ir jāmeklē pie Vidzemes seniedzīvotājiem. pie kuŗiem pēc jaunāko zinātnieku domām šis kults esot cēlies no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarchālu dzimtas iekārtu. Latviešu Zemes mātes. (29835. ka mēs šīs mātes esam aizņēmušies no sāmu cilts lībiešiem un igauņiem. apdzīvoja šie aborīgini. kas nesaskan ne vien ar leišu un prūšu mītoloģiju. Uguns māte u. Matronu jeb māšu kults. Ūdens māti (Vee-ema) un Maura māti (Muru-ema). pr. vismaz ar mātes fīliāciju. tad minētā parādība ir turama par sevišķu latviešu mītoloģijas īpašību. kā: Vēja māte.

Tā rakstīja arī par latviešiem. ka senāk svinēti trīs lieli svētki. The handbook of folklore. 34. jādomā. ka „var pierādīt lielus miroņu svētkus plašā saskaņā gandrīz pie visām indoeiropiešu tautām gada ziemas pusē” (Reallexikon. ka īstie vasaras svētki bijuši gaŗākā vasaras dienā un ziemas svētki īsākā ziemas dienā. 1. 1. p. gan arī pēc nosaukuma. un sakrīt vienā laikā ar rudens ražas beigām. 11. No vairāk indoeiropiešu tautām ir uzglabājušās vecas ziņas. 243. ka svētkus jau būšot pazinusi pat indoeiropiešu pirmtauta. Seno laiku svētki.—15. Visu to ievērojot. ka veļu mielošana pie latviešiem esot maisījums no katoļu un pagānu ierašām. kuŗa esot par naktīm vērpusi pie meitu ratiņiem un malusi rokas dzirnaviņas. L. Izsauciens „līgo” nozīmējot gluži vienkārši saules līgošanu jeb lēkšanu. lai gan viņa vēl neizšķiŗ visa jautājuma. tomēr šie svētki nav vēl pietiekoši iztirzāti. 1. B. Smilšu m. ar ko mielot mirušo dvēseles. (festum omnium animarum). Rakstu krājums. Augšā minētā angļu grāmatā par etnografiju lasām: „Miroņu gada svētki ir sastopami Eiropā. 15. Kristīga ticība šo svētku no iesākuma nav atzinusi un pats svētais Augustīns brīnās par to māņticību. Galīgi turpretī gan būs jāatmet tās domas. Tiek pieņemts. tomēr veļu svētku sākums rudenī bez šaubām būs meklējams jau no pagānu laikiem. ka lielākie svētki bijuši ziemas un vasaras sākumā. Šie svētki stāv zināmā sakarā ar gada laikiem un gada laiku darbiem. tā kā tautas dziesmas piemin viņas tikai nejaušos gadījumos. 1. Z. 980. Ogu m. p. Šai hipotezei ir bez šaubām daļa patiesības. Lai gan par Jāņu svinēšanu ir daudz vairāk rakstīts nekā par citiem visiem latviešu svētkiem. kuŗam par godu ticis līgots. jeb ar gada galu” (C. R. (31724).(27528). 3). S. Jāņa diena gan pēc laika. Bet jau 10. jo nav mums par viņiem nekādu tuvāku ziņu. Otri tādi senlaiku svētki pie latviešiem būs bijuši Jāņi. ir kristīgu svētku diena. Āzijā un Afrikā. p. retāki jauna mēneša naktīs. sal. Burne. rudenī un ziemā. (27536. kas svinēti Saulei par godu gaŗākajā vasaras dienā. Pēdējā laikā šis izskaidrojums pierādījuma trūkuma dēļ ir jau atmests. Šo dievību darba lauku mēs varam vērot tikai pēc pašiem nosaukumiem. Senākos laikos nemaz nebija tik viegli šo dienu novērot un nekādi senlaiku svētki šai dienā nav pierādīti. Tuva sakarā ar mītoloģiju stāv arī dažādu svētku svinēšana. (30653) un Ziemeļa m. ka veļu svētki rudenī ir ļoti veca ieraša gandrīz visā vecā pasaulē.). Tautas māņi vēl daudzina kādu Rīšu māti.). Trijās tautas dziesmās (33209—33211. Bet kad un kādi gan bijuši šie senie svētki ? Agrāk domāja.) apliecina. Bet jau augšā redzējām. p. ka šāds dievs nav atrasts. un daži labi sīkumi Jāņu svinēšanā būs pārnākuši pie latviešiem no krieviem un vāciešiem līdz ar kristīgu ticību (skat.). ka Jāņa diena jeb zāļu diena esot bijusi seno latviešu vasaras svētki. ka senie līgojamie svētki būtu svinēti pavasarī gaŗākajā dienā. Agrākie rakstnieki meklēja vispirms tikai pēc kāda pagānu dieva. ka ļaudis nesot uz kapiem ēdienus un dzērienus. bet arī tur trūkst tuvāku aprakstu.). gadu simtenī katoļu baznīca pieņēmusi arī šos miroņu svētkus rudenī un nosaukusi tos par visu dvēseļu svētkiem. p. Viņi svinēti visvairāk pavasarī. Kaŗa māti gan vēl pazīst Lange (vārdnīcā) un Joda māti Brīvzemnieks (pūšamos vārdos 48. K. O. Bet no otras puses zināms zāļu dienas sakars ar Sauli gan nav noliedzams. Dažas Jāņa dienas ierašas tomēr liekas būt ļoti vecas un var būt mantotas līdz ar citām radu tautām no tālās senatnes. Tad atkal tika gandrīz jau vispārīgi pieņemts. 1. Svinēšana notikusi pilna mēneša. Lai gan Jerns (Hiärn) savā Baltijas vēsturē (37. 67    . Šrāders raksta.

lai aug mieži. lai izdotos „labas bites ozolā” (32697) un beidzot vēl „lec kāpostu dārziņā” (32523—4). Tādēļ arī „zilgalvītes” vienā dziesmā ir „pirmās Jāņu zāles” (32395) un starp „puķu pušķiem” sauc „zilos” pirmā kārtā (32394). Neretis ir runa par „vienu pašu Jāņa zāli” (32383. ka Saule dancojot lieldienas rītā no priekiem par Kristus augšāmcelšanos. Šim nolūkam tad arī noder vaiņagi. Vispirmā kārtā Jāņi ir zemkopības un lopkopības svētki. „lai aug viņa kumeliņi” (32694) un mājas māti aplīgo. 32614. Jāņa ceremonijās Jāņa māte vēl tiek saukta par „kuplu liepu” (32618. Tīrumā. kur veļi norauj Jāņa naktī papardes ziedu. 32931. 32973. sal. 33009. Zudušo sievu parasti atrod Pēteŗdienā (32980. 33140. kuŗa Jāna vakarā tiek „vesta” (32997—9. kas grib ļaudim kaitēt. Ar auglības svētkiem stāv parasti sakarā arī Saules un fallus kults. 1. Visas Jāņu ceremonijas zīmējas lielākā vai mazākā mērā uz auglību. kuŗa dažreiz tiek taisni nosaukta par fallu (35691— 5).) un Saules meitu (33009. Beidzot Jānīšam tiek vēl daudzināti „zili svārki” (33047. 35495) jeb „Jāņa puķei” (37823. Pie krieviem Saule rotājas (coлнце играетъ) lieldienas un Pēteŗdienas rītā. Arī citur „Jāņa zālei” (35111. pie leišiem Saule dej lieldienas sestdienas vakarā. cf. 33046) jeb arī „izgaist” (32980—1). 35513) ir tāda nozīme.) un „melno odzi” (32629. kamēr Jānīti parasti sauc par „Dieva dēlu” (32634. Tautas dziesmās Saule vēl mainās ar „Jāņa sievu” jeb „Jāņa māti” (32542. kuŗas arī pazīst Saules rotāšanos. lai viņām varētu piešķirt vissvarīgāko nozīmi. bet Jāņu sakaru ar veļu kultu es esmu atradis tikai vienā tautas dziesmā (32408). cf. Viņu sauc gan par „zilgalvīti” (32957). Bet ja no 927 Jāņa dziesmām tikai nedaudzas aizrāda uz tuviem sakariem starp Jānīti un Sauli.). 32545. Uz auglību zīmējas sevišķi divi (33014. bet ir mums liecības arī par fallus kultu. 35258. 32400. 8454). kuŗa laikam saukta arī par ziedu dienu (15482). ka Jāņa rītā Saule „rotājas”. Turklāt īstā līgošana notiek tikai bez saules zāļu dienas naktī. un viņa mainās ar Laimu (32542. 32387).). Svētki iekrīt ziedu laikā un pats Jānītis „ziedainītis” (33022—33029) stāv allaž sakarā ar zilu krāsu jo t. paliks govis ālavīcas” (32459). Augšgalieši „līgo” vietā dzied arī „rūtuo” (ruotā) un dažās dziesmās Jānītis mainās ar Sauli (32532. lai gan vispārīgi Saules lomai Jāņa dienā pieder ievērojama vieta.). tad tas ir tomēr par maz. Jāņa diena. raganas un visādi skauģi. Par Jānīti 68    . ozola (Jānītis ir „ozoliņu tērētājs” 32320) un sērmūkšļa zariem. 35008. Igauņi domājot. zālēm. 32984. „lai aug rudzi. Jānītis arī „iejāj bišu dārziņā” (32517). Ar rāceņu sēšanu beidzas sējas darbi. Pret šiem nu vajaga cīnīties ar visādiem dzīvības un spēka simboliem. 33017. iznāk īstā ziedu laikā un pārejā no pavasaŗa darbiem uz vasaras darbiem.21624) ir taisni sacīts. 32672). kā: puķēm.). Arī Jāņu ugunis kokos un kārtīs laikam būs dedzinātas par aizsardzību pret visu ļaunumu. 33156) un maina ar „Dievu” (32532. 32967. 33004—6). 32958. 35445. 2). 32425. 32566). Skopai Jāņa mātei līgotāji uzsauc: „Ja nedosi siera. un ar siena pļaušanu sākas ražas ievākšana. 32444. mājas tēvam līgotāji liek ozola vaiņagu galvā. 32902—9. 32865). 32981. stallī. dārzā. un 34758). „pazūd” (32982—90. „lai aug govis raibaliņas. Bet arī šādu maiņu ir par maz. 33021. piena. 32985—8. lai Jānīti varētu turēt par Sauli. lai aug visa labībiņa” (32552). Uz to pašu kultu var zīmēties „Jāņa sieva”. šo „Jāņa zāli” vēl atgādina viens variants par Jānīša „ziliem svārkiem” (sal. 33047. Auglības svētkos darbojas arī burvji. pēdējā nezīmējas uz Jāņiem. 32990) jeb arī Jāņa rītā saulei lecot (32978. pie bitēm — visur gaida labus augļus. Jānītis apjāj laukus. dziesmas vārdiem visvairāk „zied zemīte zilis ziedis” (17608. Uz Saules kultu jau augšā ir aizrādīts. puķu pušķi un visādas meijas. 32559—60. Pēc pielīdzinājuma Saulei. kūtī.) no šiem piemēriem. kamēr citos piemēros Saule arī „līgo” (32443. Pie radu tautām. 32912. gan arī par „zilzobīti” (32381). vai „mirst” (32996). Jānīti ir atkal mēģināts izskaidrot par veli. lai aug baltas avitiņas” (32749). nevis Jāņu rītā jeb pašā dienā.) un Jāņa sievas „lielu sakti” (32978.

uz to jau ir aizrādījis E. Pie seniem latviešiem zīmējas uz atturību vecā ieraša Jāņa nakti nemaz negulēt (33179—33197).un Jāņa sievu ir laikam arī runa šādā dziesmiņā: „Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja” (32919). Tikai līdz Jāņa dienai tika lasītas visādas dziedināmas zāles. Rīdīs jūsu kumeliņus. Pašu Jāņu vakariņu Vilks nokoda kumeliņu. Aplīgoju savu Kranci. un 28. v. 362— 363. sauc arī par Līkona dienu (Līkoni püha). Tā nu arī varam saprast. kā redzams. kā zināms. 32508. Ka darbības vārds „līgot” ir rada ar leišu „linguoti”. Jāņa zāles tika izlietotas arī nākamības zīlēšanai. Par tādu pašu kārtību liecina vēl daži citi piemēri (34817. bet šādam salīdzinājumam trūkst tuvāku pierādījumu. 69    . 12814. puiši. Gudri mani brāleniņi. Jānītis nav aizmirsis arī „Dieva suņus” un devis tiem vaļu rīkoties pēc patikšanas. Iemaukti rokā. ka es še no savas puses nevaru pielikt nekā jauna klāt. Vispārīgi igauņi svinējuši Jāņus gandrīz uz matu tāpat kā latvieši (T. 660). Turklāt Jāņu nakts bija labākais laiks jaunu laužu satiksmei. C. jo pēc tam visas zāles sākot briest un zaudēt savu spēku. 35351). Šo Trautfetera aizrādījumu ir populārizējis Zariņu Kārlis (Mülleris). kur neretis notika arī saderināšanās (33078—33134). p. 32509 cf. p. Vispārīgi fallus kulta svētkos tiek ievērota dzimumu dzīvē vai nu lielāka brīvība. Volters.). Jānīts zirgu nojādīja Pieguļnieku meklēdams. Jāņa naktī. Rakstu krājums. 14. jeb pilnīga atturība. Man kaziņu vilks aiznesa Pašā Jāņu vakarā. Jāņu nakti. Jāņu dienu igauņi. „Lieckio” pie senajiem somiem. 15. 35650). No latviešiem gan laikam būs aizņemts vilku valdnieks „Līkon” pie igauņiem un zāļu un koku dievs.). 32760. Ziedu svētkiem ir liels svars arī pašā ļaužu dzīvē. 33123. p. kādēļ Jāņa naktī nejāj pieguļā un kādēļ tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (Etnografisku rakstu krājums. Trautvetter) raksta Inlandē (1850. Aus dem inneren un äusseren Leben der Ehsten. 1. kuŗi ir viņa suņi. 32502. Kā pie igauņiem Līkons un Juris valda par vilkiem. Z. bet arī līdzīgas skaņas. Citas tautas dziesmas aizrāda arī uz zināmu brīvību šai ziņā (33119. 27. brāleliņi. 1. 1. Lai Krancīša vilks nenesa. J. Par aizņemšanos liecina ne vien nozīmes vienādība. B. puiši. Wiedemann. Ai. kas nozīmē fallu. Tie nejāja pieguļā. R. 32510. 32515. 34810. Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. tā arī latviešu Jānītis liekas būt vilku valdnieks. Par līgošanu jau ir tik daudz rakstīts. Glabājat zirgus! Jānītis krūmos. Jau kāds Trautfeters (E. L. I. ka „līgo” būšot rada ar sanskrita „linggam”. K. 34980.

kuŗa būtu stāvējusi Jānīša vietā un līdzinātos no vienas puses sanskrita vārdam „linggam” un no otras puses igauņu Līkonam. 20. Vecajos katoļu laikos šai dienā vestas govis arī pie svētīšanas. Tāpat rudenī jaunsgads stāvētu tuvu kopā ar veļu dienām. Bez šaubām latvieši būs svinējuši arī savu jaunu gadu un proti tādā laikā. Paliek pāri tikai pavasaris. 35. Lauku darbu maiņa. Lai gan dažas Juŗa dienas ceremonijas būs pārnākušas pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. Tagadējie svētki. kaut gan šāda nozīme tautā vairs nav pazīstama. Citu kādu pierādījumu šeit pavisam nav. lai lopiem labi klātos. tāpat kā arī igauņi. Visur Juŗa diena ir vismaz senāk bijusi gājēju pārejas laiks uz citu dzīves vietu. un div ievērojamus svētkus kopā nekur nemēdz svinēt. Šai laikā bijis jāgādā arī par drošību pret burvjiem. Teņa dienā. kā zināms. nav savienots ar daudz veciem māņiem. ievākto lopu barību un pašiem lopiem būtu jāpāriet uz citu dzīves vietu. kad ziemas pārtika ir iztērēta un pārvešanai ir palicis mazāk mantas. 17. Vispār pazīstama un laikam arī viena no vecākām ierašām ir „laimes liešana”. Tas laiks nevarēja būt ne ziemā. Tās pašas jauna gada ceremonijas turpinājuši arī Trijkungu jeb Zvaigznes dienā. lai nākamā gadā lietus lītu. 2. Jā cūkgani paglabājuši purna kaulu un vasaru ierakuši cūku ganībā. 30162) neattiecas uz priekšvēstures laikiem. Vakarā notikusi apliešanās ar ūdeni jeb tā sauktā „rumelēšanās”. jo Juris jeb Jurģis. bet no vecajām pagānu ceremonijām tikai maz kas ir vēl uzglabājies līdz mūsu dienām. Sveču dienā. bet ar vērojumiem vien vēl nebūt nav pierādīta Līgas. tad cūkas mierīgi rakušas zemi un neesot zagušās labībā. skauģiem un vilkiem. Pieguļas māte (pie Bīlenšteina) un personificētā Pieguļa (30091—4. krieviem. somiem un igauņiem. notiek tikai rudenī jeb pavasarī. 70    . Tagadējie svētki pie latviešiem jau visi stāv sakarā ar kristīgu ticību. jo tādai gada dalīšanai nebija nekāda sevišķa pamata. Sāksim šo svētku aprakstu ar jaunu gadu.Pēc šādiem faktiem mums ir tomēr zināms iemesls meklēt pēc kādas pagānu dievības pie seniem latviešiem. Visas jauna gada ierašas pastāv gandrīz tikai zīlēšanā un nākamības pareģošanā. Šai dienā veci ļaudis vilkuši uz kūts durvīm lietuvēna krustus. tomēr netrūks tur arī atlieku no seniem pagānu laikiem. Daudz vecas svētku ierašas gan vēl zīmējas uz senākiem katoļu laikiem. bet arī pie vāciešiem. Kāda zināma latviešu jauna gada jeb pavasaŗa dievība no senajiem pagānu laikiem mums nav pazīstama. ka jauns gads būtu bijis pavasarī un būtu pārgājis uz mūsu laiku Juŗa jeb Jurģa dienu. Jurī kāvuši gaili un vārījuši olas jeb pentogu. raganām. nedz arī vasarā. kas saskanēja ar viņu dzīves prasībām un dabas apstākļiem. Tā tad būtu gluži dabīgi. Latvieši Juŗa dienā dzinuši pirmo reiz lopus ganos un vakarā jājuši zirgus pieguļā. Līgāja jeb Līgona eksistence. latvieši vārījuši cūkas pusgalvu. Viss tas varētu zīmēties uz senajiem jauna gada jeb pavasaŗa svētkiem. janvārī. Rudens nenoderētu gājējiem. kuŗiem ar visu iekulto labību. kad govis bijušas jāsargā no visāda ļaunuma. janvāris saukts par Bašķu (no Zebastiāna) dienu. V. nodaļu) mums vēl trūkst tuvāku ziņu. skandinaviem. Kristīgas ticības jauns gads. Līdz ar to no Jurģa ir sākušies jauni darbi zemkopībā un lopkopībā. Ūsiņš. Turpretī par Zemes mātes sakaru ar Juŗa dienu (skat. Juŗa svinēšana ir ne vien līdzīga pie latviešiem un leišiem. kā jau jauni svētki tautas dzīvē. Turklāt arājam pavasarī ir jāuzsāk jauni zemes darbi. Drīzāk gan „Līkon” un „Lieckio” būs aizņemti gluži vienkārši no izsauciena „līgo”.

kr. tāpat italiešu carnevale) un nozīmē laiku. 32215. kaķis. sal. saīsinot svinības līdz desmit. ir cēlies no miesnieša. 32211. lai kukaiņi nemaitātu stādus. Viņš „brauc par Daugavu” (3220) jeb „nāk par kalnu” (32224) ar „cūkas ausi” (32220). IV. Ģēdurtas dienā. 32210. Krievi ierobežojuši svinamo laiku vispirms ar četrpadsmit. kur ar vienkāršo gada vārdu apzīmētu arī jaunu gadu. 32233) jeb „padusē” (32224).: lācis. jau no triju kungu dienas sākot. lai gaiši degot. Arī agrāku laiku rakstu liecības skaidri aizrāda. Metenī vizinās. un 412. lai sargātu ēkas no pērkona. un tad ar astoņām dienām.februārī. Pelnu dienā latvieši veduši pelnus dārzā. 1) un sabojātā veidā arī par mietnesi (33466. gāja no mājas uz māju. lējuši sveces. šāda vizināšanās un budēļos iešana metenī var atkal būt aizņemta no krieviem. zaķis. tad par vasaru nākot čūskas mājā. kad atmet gaļas (мясо) ēšanu. februārī. p. 32218. Lielākie dancotāji bija jauni cilvēki. 32219. Meteņami piecas meitas. un es nezinu nevienā valodā neviena piemēra. Meteņami pieci dēli. Uz krievu ierašām aizrāda arī meteņa ēdieni. gads. kā p. krievu bļinas). kas bijušas savienotas ar lielu dziedāšanu. „ļepeškas” (32213. Šim jautājumam ir jāmeklē atbilde kristīgo svētku vēsturē. ka ap Meteņa laiku būtu turēta gada maiņa. 32209. vastalāvi (32213. Pie latviešiem. lai izdodas labi lini (28288. lai vējš jumtus neceļ. „kāju” (32233) vai „galvas pusi”. Arī vācieši metenī cepuši dažādus raušus. ka metenī ēdot gaļu. 32232) un dej jeb danco. Senos laikos meteni jeb vastalāvi svētījuši kādas četradesmit dienas. kā: „pīrāgi” (32213. it kā metenis nozīmētu jaunu gadu un būtu cēlies no tāda paša vārda. Hoopsa reālleksikonā ir sacīts: „Vastalāvim no sākuma nav nekā kopēja ar gavēšanu. 411. D. Šo dienu saukuši arī par vēja dienu un negājuši rijā. p. Runā bijis jāsargās. Latviešu jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svinējuši metenī arī zvejas svētkus. ēd gaļu un tiek saukts par „melnaci” (32214). „pelnu dienas gaidīdams”. kas pārģērbušies par budēļiem jeb ķekatām. Ja ko atvedot. krievu пироги). kā leišu „metas”. Frischbier. Bet nu gads un jaunsgads ir divi pavisam dažādi jēdzieni.). 1). kā redzams. Katra vadus draudze izrīkojusi savas dzīres. martā. Latvieši meteņa laikā gājuši arī ķekatās un budēļos. лепешки) un „griķu karašas” (32213 v. kas zvejniekiem nozīmē nelaimi. augšgalieši pakaŗot zem jumtiem sāli un svētīto ūdeni. Viņš „sukājas kaktā” (32221—3). Svētās Agatas dienā. dzeguze (L. Latvieši un Prūsijas vācieši (H. Metenis. 17. 71    . vāciešiem un iguņiem metenim ir vēl sakars ar cūkām. Arī igauņi vizinājušies metenī. 3. Tad vēl aizrāda. Visi pieci arājiņi. Nav arī vēsturē nekādu aizrādījumu. 32227). lāči pamostoties no ziemas miega un nākot pirmo reiz no migas laukā. kas savukārt ir tulkots no krievu valodas (мясопустъ. Bindus jeb kustoņu dienā. Meteni tautas dziesmas sauc vēl par miesmeti (32214). Tai dienā nedrīkstot nekā no meža mājā nest. igauņi cūkas kājas. Tikai no pārprašanas ir radušās tās domas. ka nepasprūk kāds vārds. ka šādi nosaukumi un svinības zīmējas tikai uz vastalāvi. Visas meitas malējiņas. ka krievu mjasopustā vairs gaļas neēdot. lai augtu gaŗi lini. 5. Preussisches Wörterbuch) vārījuši metenī cūkas galvu. lai barojas un danco govis (32211. Dažās tautas dziesmās Metenis ir arī personificēts.” Tad baznīca sākusi gādāt par līksmības ierobežošanu. Pēc vienas dziesmiņas vārdiem Metenim ir arī dēli un meitas. 21. bet tautas dziesmas bieži vien daudzinot. martā. „kulītē” (32220. tad astoņām un beidzot trim dienām. 1. atdzīvojoties visi kustoņi. Pazīstamā J.

jūnijs. jātin dzijas kamolā un jāvāra lieli kluči jeb ķiļķeni. „lai telītes ganījās” (32271. Tai pašā dienā ar dažādiem māņiem lūkojuši aizdzīt blusas. jo tad viņi izziedot. 1. R. 25. „Ar pavasaŗa Māŗu ļaudis izbeidz vakaros dedzināt uguni un paēd vakariņas ar dienas gaismu” (J.Kāpostu Māŗas dienā. ka govis pēc Jāņiem „noraujot pienu” un dzeguze kūkojot tikai līdz Jāņa dienai. 17. Bīlenšteina vārdiem esot „zirgu svētdiena”. lai zirgi labi izdotos. Kā senajie auglības svētki viņi jau ir augšā aprakstīti. Vecākas var būt Juŗa dienas ierašas. p. tad tās ceremonijas būs pārnestas uz Jāņa dienu un Juŗa dienu. Rakstu krājums. Pēc Hūpeļa. Svētais Juris palicis par zirgu patronu tādēļ.: zāļu dienu. Tādēļ būtu jādomā. Vasaras svētku meijas varētu būt lietotas pēc Jāņa dienas priekšzīmes. latvieši rēķinājuši īsto sējas laiku un no tās dienas arī lakstīgala sākot dziedāt. ne arī no krievu valodas. 39. lai krusa nenosistu lauku. jūnijā. No Urbāna dienas. sējas laiku. kas zīmējas uz lopkopību un zemkopību vispārīgi. Jurģa. Juŗa jeb Ūsiņa dienā 23. ka igauņi šai dienā sataisījuši zemi kāpostu stādīšanai. ka kādi vasaras svētki jau būtu cēlušies pagānu laikos un būtu savienoti ar daudz māņiem. J. jo senie latvieši nav pazinuši nekādu „svētku” (no krievu cвятки). Dieva dienas. kuŗam „lieldienā šūpuli kāra” (33292 un 33295). beidzies Vītus dienā. ne ecēt. Pūpolu svētdienā latvieši pēruši gan cits citu. maijā) nedrīkstot sīpolu stādīt. no kā ir tulkots augšējais latviešu nosaukums. Tomēr nekādas vecas vasaras svētku ceremonijas mums nav pazīstamas un pašiem svētkiem latviešu dzīvē nepieder nekāda ievērojama loma. maija. kas jāj uz balta zirga. Debesbraukšanas jeb krusta dienā nedrīkst ne art. lai nākošā gadā visi būtu veseli. kā zināms. Vīdemans raksta. bet tikai zināmas svinīgas „dienas” un „laikus”. gan arī savus lopus ar pūpolu zariņiem. aprīlī. Šī māņticība dibinās uz analoģijas burvības. jūnijā. sauktā arī par pavasaŗa Māŗu. B. Šūpojoties tādēļ. varot redzēt mirušo cilvēku dvēseles. 15. p. Juŗa dienā latvieši kāvuši gaili un tecinājuši viņa asinis uz staļļa sliekšņa. kā cēlusies šī šūpošanās lieldienās. F. Krievi. tura lieldienu par lielākiem svētkiem. Baltijas vācieši esot sējuši kāpostus. kā arī lakstīgalas dziedāšana. ka šādi uzskati ieviesušies pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. lai aug lini un kaņepes (32263. ka viņš arvien tiek tēlots kā skaists jauneklis. pēc A. Vasaras svētki pieder pie trim lielajiem baznīcas svētkiem un viņu nosaukums nav tulkots ne no vācu. Arī pats nosaukums nav visai vecs. 1). žurkas. veļu laiku. Sējas laiks. Naktī uz šo Māŗas dienu esot pagrabos uz kāpostu galviņām kāpostu sēklas. Varētu būt. Pie krieviem šī ieraša ir uzglabājusies līdz mūsu dienām. 32279. Tur mēs dzirdam.). Pieņemsim tik vēl to. 25 martā. p. lai aug lielas kāpostu galviņas. kas dzimuši pulksten 12 naktī no zaļās ceturtdienas uz lielo piektdienu. Ģurģa. Heniņš. Šai dienā nedrīkst griezt neviena kociņa. Ļaudis. Ījaba dienā (9. Bet arī mūsu tautas dziesmas dod savu izskaidrojumu. 25. čūskas. lai Marija to sargātu no aukstuma. ka ziemas svētkos esot dzimis Dieva dēls. Pašā lielā piektdienā staigājuši burvji un raganas ar savām nešļavām. uguns dienu. zvirbuļus un vanagus. Tuvā sakarā ar Jāņa dienu stāv Pēteŗa diena. martā. zem zirga siles un pat uz auzām. Zaļā ceturtdienā meklējuši mežā čūskas slimības dziedēšanai. 32271. kādēļ viņa arī tikusi saukta „великъ день”. jo tad kokiem tekot asinis. Pēc tautas dziesmām Jānītis ir „ziedainītis” (33022—9) un nāk 72    . prusakus. Ja latviešiem pagānu laikos bijusi kāda svinama vasaras diena. kas bijusi itin kā Jāņa atsvēte un saukta laikam arī par lapu dienu (15482). L. 29. No krieviem būs laikam arī nākusi lieldienu šūpošanās. tādēļ ka vārdi „krusts” un „krusa” ir līdzīgi. Par vispopulārākiem latviešu svētkiem ir jātura Jāņa diena 24. 1) un lai par vasaru odi nekožot (32237).

1. 25. 33036. tad 73    . augustā). Pēc sekošām tautas dziesmām mēs redzam. jūlijā. Še var būt domāta atlaišana jeb nolaišana. kamēr pie augšgaliešiem visas pirmās desmit augusta dienas bijušas „gunis dīnas”. Jāņos pazudusī Jāņa sieva. Labrencī nedrīkstējuši kurināt mājā nekādas uguns. kuŗu Lange tulko par Marijas apmeklēšanas dienu. Laidainīte nabadzīte Visu ziedu lasītāja. kuŗi to sauc par Labrenci un Lāranci. gadu simtenī pēc Kr. Jānī gāju rādīties. laidainīte. kamēr „Pēterītis lapainītis” nāk tikai „ar lapām” (32987. Laidi miežus. atrodas Pēteŗos. Pēterīti lapainīti. kamēr Marijas debesbraukšanas diena jeb lielā Māŗa ir 15. laidi. Pēteŗami puspelēki” (33047. Atlaid manu arājiņu. Nosaukums laidene (sal. meteni) zīmējas drīzāk uz veciem pareizticības svētkiem 2. Jauno maizi pirmo reiz ēdot. Tādēļ arī šis Laurencijs tiek turēts par uguns patronu. latvieši cepuši jaunu maizi un pirmo kukuli nesuši uz lauku ziedam. kad svin Dievmātes drēbju nolikšanu. laidi rudzus. 10. Dažās vietās Labrencis saukts arī par uguns dienu. Līdz ar Jāņa dienu tautas dziesmas piemin vēl laideni jeb laiddienu (2. 33055. ka tas ir vidzemnieku vārds. augustā ir svētā Laurencija diena. Pēc diviem pirmajiem piemēriem mēs redzam. atvasinādams šo vārdu laikam no verba „laisties”. neilgi pēc Pēteŗdienas. un ticis dzīvs sadedzināts. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. Šī pati loma viņam pieder pie latviešiem. 33074. Laidainē solīties. Pārdot savu vainadziņu. Labrencī ēst un dzert. kā zināms. Līdz Pēteŗiem vēl lasītas aizmirstās vai atstātās zāles tējai un slimību dziedēšanai. laidi rudzus. ka tā drīzāk būtu Marijas debesbraukšanas diena. Igauņi laidenē ievērojuši dažas ceremonijas. dzīvojis 3. „Jānīšami zili svārki. 33111. ka laidene atrodas ziedu laika beigās. augustā.„ar ziediem”. 33111. sal. jūlijā. Jānī gāju raudzīties Pēterī dzirdīties Laidainē palaižos Neveiklīša rociņā. gausu!” Arī pie igauņiem Jēkabi ir ievērojama diena. Stenders šo izskaidrojumu ir uzņēmis ar piezīmi. katram bijis jāsaka: „Dievs dod sātu. Ai. jo pirmie parādās „ziedu cekulā” un otri „rudzu kūlītī” (34758). Tādu pašu ierašu redzam arī pie latviešiem pēc sekošās tautas dziesmas (14027). jo tad Uguns māte gribot atpūsties. Ulmanis izteic šaubas par vārda nozīmi un domā. 33232). kas līdzinās Jāņu ierašām. Jēkaba jeb Jēkaupa dienā. Jānīti ziedainīti. 33025. 34758). Pēdējā dziesmiņā to nostāda priekš Labrenča (10. 33217. kuŗš. kā jau augšā minēts. Laidi. ka laidene jeb laidaine patiešām ir Marijas apmeklēšanas diena.. Laidi miežus. Līdz tam pašam laikam retumis vēl kūkojot kādas dzeguzes (2438) un tad pārvēršoties par vēja vanagiem. jūlijā).

kur viņu atraduši tikai pēc zosu kliegšanas. Ar Juri pieguļa sākas un ar Mārtiņu beidzas. Bez tam Katriņa turēta arī par aitu dienu. oktōbrī) parasti rēķināts tā saucamais veļu laiks jeb Dieva dienas. Arī pie igauņiem ir usglabājušās ļoti līdzīgas ierašas. kad latvieši nemērkuši linus. kam ziedo gaili jeb cāļus. kur ticis daudz ēsts un dzerts. novembrī.bagātu vīru” Katriņu par „badastakli”. septembrī latvieši saukuši par mazo Māŗu tāpat kā arī igauņi. pīrāgi un vīns rietuma Eiropā. Pa daļai uz šo mēteli zīmējas Mārtiņa budēļi jeb kūjenieki ar maskām. XVII. tas varbūt ir nācis no katoļu ticības tradicijām. tad viņš esot paslēpies zosu kūtī. Miķēlis (29. Marijas dzimšanas dienu 8. Z. Mārtiņa dienai esot pievienojušies seno romiešu rudens svētki.1. Ja veļu laiks sācies no Miķēļa. Labrenča dienā arī āboli tiekot gatavi. p. augustā) jēru kaujamā. augustā sauc par lielo Māŗu (pie baltkrieviem Большая Пречистая). 74    . ir senāk darīts alus. III.) turpretī tura augšā minēto lielo Māŗu par rudens Māŗu. pirmā oktōbrī. bet ja šai dienā ābolus cepot. Ūsiņam un Miķēlim. viņš reiz ziemā saticis kailu nabagu un atdevis tam pusi no sava mēteļa. decembrī ar savu zirgu kultu atkal ļoti līdzinājās Juŗa. Ar Mārtiņa zosi stāv sakarā arī veca katoļu leģenda. gadu simtenī pēc Kristus. Rakstu krājums.” Marijas debesbraukšanas dienu 15. Kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu.tanī gadā izceļoties ugunsgrēks. laikam vīrieši ģērbušies maskās. Pie igauņiem Nikolajs ir lopu. Miķēlim Juris ir pielīdzināts kā pūķa uzvarētājam un Nikolajam kā jaunekļu patronam. Tautas dziesma (6021) vēl piemin. kā jau minēts. Pēc katoļu tradicijām abi šie tiek arī tēloti par jātniekiem. 1. sevišķi pirmajam. K. kā zināms. Ansbergs. 1. citur gaŗāks. p. Pēc tautas dziesmām Mārtiņš ir atkal zirgu patrons. gan arī par labības audzinātāju. Abām minētām dienām pēc jautrības ir līdzīga Andreja diena 30. kā redzams. Simjūda dienā dvēselēm jeb urgučiem vēl sataisījuši pēdējo maltīti un tad dzinuši viņus atkal projām. L. Visur šis laiks tomēr nav bijis vienāds: citur īsāks. ir budēļu dienas. Nikolaja jeb Miklāva diena 6. 319. Mārtiņos. Tā izskaidrojas Mārtiņa zoss. „Rudens Māŗas dienā. Mārtiņu sauc tautas dziesmas par . kad latvieši kāvuši aitas. tāpat kā Bērtulis (24. sevišķi aitas. Būdams pagānu kareivis. tad tai mājā āboli vairs neaugot. jo abas. 33245—6). Šie svētki pārnākuši pie latviešiem tikai ar katoļu ticību. Heniņš (R. Beidzot vēl Labrencis bijis āžu kujamā diena. Igauņi no Andreja dienas skaitījuši ziemas sākumu. septembrī) mūsu tautas dziesmās nav bieži sastopams un tiek pieminēts gan par zirgu patronu (30052 un 30226 v. Pēc tam viņš redzējis Kristu un pieņēmis kristīgu ticību. Miķēļa un Mārtiņa dienām.). B. L. Arī latvieši pazīst Mārtiņa karašas un zirņu pīceņus jeb ķēķus. Mārtiņa diena senāk svinēta 11. Katriņās sievieši. ka vēl tagad varētu brūtgānu iegūt” (J. Meitas tad zīlējušas preciniekus tāpat kā pie vāciešiem un krieviem. 39 . Augšgalieši lielā Māŗā gājuši pa parām baznīcā.. Dažos apgabalos viņi veduši uz baznīcu arī lopus. kad senie latvieši mielojuši savu senču dvēseles. Laikam šā gadījuma dēļ viņa savādais mētelis ar kapuci ticis turēts par viņa svarīgāko relikviju un tiek minēts arī vienā tautas dziesmā (33242). Mārtiņš ir viens no slavenākajiem Francijas svētajiem un esot dzīvojis 4. lai būtu laba raža.). Ar Mārtiņu kopā neretis tiek minēta arī Katriņa (30224— 5. meitas nākušas iekšā gulēt un likušas cerību pie malas. No Miķēļa līdz Simjūdam (28. svētīšanai.. D. sevišķi aŗamo vēršu patrons. Pēc kristīgas ticības simbolikas lielais eņģelis Miķēlis ir kapsētu patrons un pirmais dvēseles sargs tūliņ pēc cilvēka nāves. pielīdzināms Jurim. jo Miķēlis parasti tiek minēts kopā ar alu. J. bet tagad 10. novembrī. Uz Miķēļiem. ka „no Bērtmaņa kamenīte ziediņā pakārās.

33413) ir arī runa par kazas gaļu. rudzus”. ka ap ziemas svētkiem latvieši uz krustu ceļa vilkam kazu upurējuši. lai nākošā gadā augtu laba labība. jo latvieši tai dienā vārījuši kūķus (кутья) ar cūkas galvu (33291. Jau indoeiropiešu pirmtauta. 33278. Līdzīgus māņus atgādina sekoša dziesma: „Neguļu. Agrākie laika rēķini. ziedu. Vispārīgi šai laikā ievēroti dažādi māņi. suņu. Pēdējās ziemas svētku vakaros dziedot (313. ka senāk. No šiem mēnešu vārdiem astoņi sekošie saskan pilnīgi ar leišu nosaukumiem: baložu (balandinis). Uz pagānu laiku ierašām varētu zīmēties „ziemeļa piesaukšana”. (oktōbris). kad lapas krīt no kokiem. Einhorns raksta. ka latvieši šai vakarā vēluši bluķi apkārt. (jūnijs).) bez šaubām ir jauni.Ziemas svētki ir bez šaubām vieni no svarīgākajiem seno latviešu svētkiem. siena jeb liepu m. liepu (liepinis) jeb siena (šienavimo m. kad vilki skrien baros u. Nav nekādu šaubu. sila (t. sējas (siejos m. 36. kuŗš saukts par bluķa vakaru jeb „kūķu vakaru” (33505). rudens un vilku mēnesi. Svētku un viņu ierašu izskaidrošanai mums atkal vajaga zināt. lai „pūš” laukos „miežus. i. kuŗu tad beidzot sadedzinājuši. ka šāda laika rēķināšana būs pārgājusi pie senajiem baltiem un no šiem atkal pie latviešiem. Svinēšana sākusies jau iepriekšējā vakarā. (jūlijs). Pēc seno laiku priekšzīmes vēl tagad latviešu zemkopji labi izšķiŗ vecu un jaunu mēnesi. rudzu. lai mani liniņi veldē nekrīt” (33279). kā senie latvieši rēķinājuši laiku. sējas. papuves. Par labu laika pazīšanu liecina arī senie mēneša nosaukumi pie latviešiem: ziemas mēnesis (janvāris). mēnešu maiņas tika vēl rūpīgāki novērotas. pa daļai patstāvīgi cēlušies līdzīgos dzīves apstākļos. Līdz ar kūķiem tautas dziesmās vēl piemin pupas un zirņus (33278). Lai gan šie mēneši ir mākslīgi saskaņoti ar kalendāra mēnešiem un daži (p. 33265. un salnas mēnesis (grodinis). izdotos lopi un būtu daudz ābolu. kad zāle sāk zaļot. 33419) un bitēm. veļu jeb zemliku m. 33280). viršu) m. p. lapu jeb sējas m. kad vēl nebija nekādu kalendāru. kā domā. Tā arī dažas indiāņu ciltis Amerikā izšķiŗ mēnešus. Varam domāt. pēc kā varot vērot nākošās vasaras laiku (33256). sērsnu jeb baložu mēnesis (marts). (septembris). 75    .). tad skuju kokus cērt jaunā un lapu kokus vecā mēnesī. Šie nosaukumi nav meklējami indoeiropiešu pirmvalodā. Tālāku dabūjam dzirdēt. bet arī mēnešos. siena. mežā „smilgas. tādēļ arī dzied: „Ziemas svētku vakarā ēdam dzīvu labībiņu” (30299—300). Sēt turpretī grib tikai jaunā mēnesī. (aprīlis). papuves. tomēr kādi gan būs cēlušies jau priekšvēsturiskos laikos. sulu m. kamēr lieldiena „šūpli kāra” (33292). (maijs). Zināms sakars ar ziemas svētkiem ir vēl kaķiem (2258. salnas un vilku mēnesi. (augusts). Einhorns stāsta. suņu jeb rudzu m. Slavu valodās vēl sastopam baložu. Kaķus esot svērušas jaunas meitas un „ja svērs kaķis puspodiņu. 33420) tāpat kā krievi. rudzu (rugpiutis). Pāŗa piemēros (33307. t. salnas m. bet būs pa daļai aizņemti. tad vess meitas šoruden” (33262). sveču un suņu m. (novembris) un vilku m. 33322. Pēdējais nosaukums ir aizņemts no krievu valodas (кутя). neguļu ziemas svētku nakti. sveču mēnesis (februāris). sulu (sultekis). Lai koki labi uzturētos. No ģermāņu valodām še varam salīdzināt šādus mēnešu nosaukumus: ziemas. Zināmu ziemas svētku ceremoniju sauc arī par „vilku gaiņāšanu” un P. lācenītes” un stallī „bērus kumeliņus” (33282—3). (decembris). būšot dalījusi gadu ne vien gada laikos.). P. ka ziemas svētki „bluķi vilka” jeb „bukiem lēca”. ziedu jeb papuves m. kad labību sēj. siena jeb liepu. sila (šilinis).

kokiem un puķēm. 1) No Juŗa (23. Pēc dzērvju aiziešanas vecos laikos vairs neesot launagu ēduši līdz nākamām dzērvēm. rudens. Ļaudis senos laikos iedalījuši gadu vairāk pēc svētkiem nekā pēc mēnešiem. deviņas dienas un trīsdeviņas dienas. aprīlim) trīs mēneši jeb 12 nedēļas. Reallexikon. 1. 977. bet vai viņi pazinuši arī kādu nedēļai pielīdzināmu laika dalīšanu.). Turklāt šie skaitļi atrodas daudz tautu tradicijās un nebūt nav turami par sevišķu latviešu īpašumu. septembrim) piecas nedēļas jeb viens pilnīgs mēnesis. 1) No Miķēļa līdz Simjūdam (28. 1. Senie latvieši bija novērojuši. p. jūnijam) divi mēneši. būšot dalījusi gadu pēc svētkiem (O. 4) No Labrenča līdz Bērtulim (24. romieši turpretī uz astoņu dienu nedēļu” (O. Līdz ar citām indoeiropiešu tautām arī latvieši būs svinējuši pilna mēneša dienas un tā tad vispirms dalījuši mēnesi divās daļās. jūlijam). Lai gan pēdējā laikā šāda laika rēķināšana zīmējas tikai uz kristīgiem svētkiem. Pavasaris. jaungada diena un trīs lielie baznīcas svētki šajos rēķinos nespēlē lielas lomas. Tautas dzejnieki ir arī novērojuši. augustam) atkal pusmēnesis. maija) līdz Vītum (15. novembrim) atkal pusmēnesis. p. 24. bet rāceņu sēšanu uzbeigusi dzeguze ar savu kūkošanu līdz Jāņiem. ka „tad ozola lapas plauka. 4) No Katriņas līdz sveču dienai (2. Neretis romieši runā arī par deviņām dienām. ko domā etnografi par šo jautājumu. un 25. Ziemas vidu viņi skaitījuši no ziemas svētkiem līdz Teņa dienai (17. Tā tas bijis arī pie latviešiem. p. kā tālāku senie latvieši dalījuši mēnesi. Schrader. Nekādu ziņu nevaram atrast. kā liekas. vēl skaitīts ziedu laiks no Jāņiem līdz laidenei (2. 1. patiesībā 17 dienas. patiesībā 13 dienas. rakstu krājums. 961. Gandrīz visas Eiropas tautas rēķinājušas vasaru no Juŗa līdz Miķēlim un ziemu no Miķēļa līdz Jurim. Burne. p. retāki sastopam piecas nedēļas no sešām dienām” (C. Šis laikmets. No šādas dalīšanas grieķi jau bija pārgājuši uz trīsdesmit dienu mēneša dalīšanu trijās dekadās. kā zinātnieki domā. Tā tad vasara kā arī ziema sākās ar pūķu uzvarētāju svētkiem. bet šie skaitļi zīmējas uz visādām lietām. Tālā austruma tautas vēl tagad dala mēnesi trijās dekadās. bet arī pēc putniem. 237. kādēļ arī tautas dziesmas sauc lakstīgalu par sējas putnu (Etnogr. Jau indoeiropiešu pirmtauta.pr. Citas tautas sauc trīsdesmit dienas par mēnesi un iedala viņu sešās piecu dienu nedēļās. tomēr šī ideja būs gan pārnākusi no veciem pagānu laikiem. saukts par veļu laiku jeb Dieva dienām. Šai laikmetā ir arī sējas laiks no Urbāna (25. Līdz ar budismu še ir izplatījusies jauna mēneša un pilna mēneša dienu svinēšana. Piecos līdzīgos laikos ir iedalīta arī ziema. The handbook of folklore. bet gan ar lakstīgalas dziedamo laiku. 2) No Jāņa līdz Jēkaba dienai (25. „Indoeiropieši jau no seniem laikiem dalījuši mēnesi divās daļās. par to mums vēl nav nekādu liecību.). „Mēs skaitām parasti četras septiņu dienu nedēļas vienā mēnesī. 3) No Jēkaba līdz Labrencim (10. Launagu pēc tēvu-tēvu stāstiem atnesušas un aiznesušas dzērves. Reallexikon. 1. janvārī). kad atnāca lakstīgala” (turpat 19. aprīļa) līdz Jāņa dienai (24. Tā tad nedēļas gaŗumu sastopam no četrām līdz desmit dienām. Tomēr sējas laiks nesaskan vis ar lapu mēnesi. 5) No Bērtuļa līdz Miķēlim (29. augustam) pusmēnesis. Schrader. ka koki plaukst apmēram mēneša laikā. 1. patiesībā 14 dienas. jūnijam). p.).). novembrim) pusmēnesis. ar ievu sākot un ar ozolu beidzot. jūlijam) viens mēnesis. S. Senāk. Vasaru latvieši iedalījuši šādos piecos laikos. 5) No sveču dienas līdz Jurim (23. tad apskatīsim. Lai nu mēs nepadotos vienpusīgām hipotezēm. ne tikai uz laika rēķinu vien.). oktōbrim) viens mēnesis. 2) No Simjūda līdz Mārtiņam (10. Tautas tradicijās gan tiek daudzinātas trīs dienas. 3) No Mārtiņa līdz Katriņai (25. februārim) 21/2 mēneša jeb 10 nedēļas. Labības sēšana beigusies līdz ar lakstīgalas dziedāšanu. kā jau augšā minēts. Lauku darbiem latvieši vērojuši laiku ne tikai pēc mēnešiem un svētkiem. pēc kā mēnesis atkal tiek dalīts divās daļās. bet daudz ciltis rietuma Afrikā rēķina septiņas četru dienu nedēļas. I. 76    .

piektdiena (пятницa) un sestdiena. 130. Kur un kad ir cēlušies septiņu dienu nedēļa un nedēļas dienu nosaukumi. bet arī piektdienu. Šī ieraša atkal bez šaubām ir nākusi no kristīgas ticības. Pēc tautas dziesmām latvieši turējusi cienā ne vien ceturtdienas vakaru. 64. martā).. i. ceturtdiena (четвергъ). kā zināms. trešdiena. Hoops. sākot no pirmdienas. p.) un ceturtdienas jeb „piektā” vakarā esot „mīļa Māŗa piedzimusi” (6847). kā arī pie latviešiem.piektdienā nevajagot ne sēt. kādēļ pirmā nedēļas diena pie viņiem ir svētdiena. Tikai slavu tautas. bet arī grieķi sāk nedēļu ar svētdienu.Pēdējais laiks vēl tiek dalīts ar Ģēdurtas (17.pfinztag” (piektā dienā — ceturtdiena). No vāciešiem ceturtdienas vakara svētīšanu aizņēmušies latvieši un igauņi. p. par to zinātnieki vēl nav gluži vienis prātis. p. skaita nedēļu. bet gan ceturtā diena pēc vācu rēķina. ne art.). t. nevis mūsu pirmdiena. pirmdiena). I. jo pēc dziesmas vārdiem (34145) „piektdien Māŗa sukājās”. No uzrakstītiem māņiem mēs zinām. Tādēļ vācieši jau no seniem laikiem ir turējuši ceturtdienu par svētu dienu un dažās ierašās vēl līdz šim Vācijā esot uzglabājusies ceturtdienas svētīšana (J. 1. Kad auklas vijot. Krodznieks ir ļoti labi izskaidrojis. jo tad „nekas nelaimējoties”. Kā piektā vakara un piektdienas svinēšana stāv sakarā ar kristīgu ticību. Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. Bindus (21. Kā nedēļa pārnākusi pie latviešiem. i. jo nevis trešdiena jeb trešā diena stāv nedēļas vidū. martā) un kāpostu Māŗas dienu (25. tad nograužot kājas. Bet pie tam неделья nozīmē laiku no svētdienas līdz svētdienai un šai pēdējā nozīmē mēs latvieši esam dabūjuši šo vārdu no krieviem. tad aitas griežoties un precētām sievām 77    .: понедельник (diena pēc svētdienas. Bet vai jūdi šo ierašu ir aizņēmušies no senajiem babiloniešiem. 34145).. tad velnam ķēdes deldot. 37. nevelējuši drēbju un nemazgājuši galdu (14106 —10. jo visas viņas zīmējas uz pavasaŗa sākumu. marta). Donara diena. otrdiena (вторникъ). Līdz ar kristīgu ticību šī laika dalīšana beidzot uzvar visu pasauli. nemazgājuši mutes. Kad vilnu vērpjot. Arī pie grieķiem un romiešiem šāda nedēļa jau ir pārgājusi priekš Kristus dzimšanas. Piektdiena kā ciešanas diena ir pie katoļiem gavējama diena un arī krievi senāk viņu turējuši par pussvētdienu. t. 1. uz to aizrāda arī mūsu tautas tradicijas. pēc kuŗām piektdienā esot Ādams apgrēkojies (Jelgavas Rakstu krājums. Nedēļas dienu nosaukumos ir manāms arī vācu iespaids tā pie krieviem. bezdarba dienu (не делать) un viņam arī krievu valodā vēl uzglabājusies tāda nozīme. kamēr piekts vakars ceturtdienas vakara nozīmē ir cēlies no vecvācu vārda . „Šis vārds īsteni nozīmē svētdienu. Nedēļa un nedēļas dienas. 1. ka . ne kādu citu darbu sākt”. ka pie jūdiem šāda nedēļa līdz ar zabatu jeb svētdienu ir jau ļoti veci. 7511. Arī nedēļas dienu nosaukumi ir pie mums cēlušies pēc krievu priekšzīmes: pirmdiena. Turpretī ne vien katoļu tautas. II. p. p. to jau J. tas vēl nav galīgi pierādīts. Fakts ir tas. II. Trešdiena ir nosaukta krieviski „сpeдa” (vidus) pēc vācu „Mittwoch” (nedēļas vidus) priekšzīmes.). 34140. Pēc vecā ģermāņu pērkona dieva Donara vācieši sauc ceturtdienu par „Donnerstag”. Pēc tautas dziesmu ziņām senie latvieši piektdienās nesukājuši galvas. Trim pēdējām dienām bijusi arī līdzīga nozīme. un 85. 481. Kad nazi trinot. protams taču reizā ar kristīgo ticību” (Iz Baltijas vēstures. Tā arī latviešu mandāgs iz aizņemts no vācu „Montag”.

.maldoties vīri (Jelgavas Rakstu krājums. Rakstu krājums. tad aitas klibojot. tad paliekot cauras kājas un izceļoties rāšanās. sal. L. Uzrunas dažreiz notikās it negaidot. 31.. p.). ceturtdiena un sestdiena turētas par precību dienām. 9103.. 1184. tad aitas paliekot dullas. tad zogot zirgus (R. t. Tad galviņa jāsukā. Pupas stādīt jeb zirņus sēt vajagot vislabāk sestdien jeb vispārīgi uz nedēļas galu. 34884.). sestdienas un svētdienas.. Jauka kunga valodiņa. kamēr pie igauņiem otrdiena. 1. Svētdienā nevar neko dot. Rakstu krājums.. 63. Svētdienas darbs ilgi nestāvot” (J. mīksta slota.. 64. Kad pirmdien sveši cilvēki. K. turpretī nekā nevajagot iesākt pirmdienās. 31400. p. Ko manam kumeļam: Pats es dzimu piektu rītu. t.). 70. p. Par piektu vakaru māņos ir uzglabājušās šādas ziņas. Vislaimīgākās dienas dažādiem uzsākumiem esot trešdienas. Brūtes pūru Kurzemē tomēr veduši pirmdienās (R. tad neaugot stiebros . Rakstu krājums... Tautas dziesma nosauc sestdienu par labu tiesas dienu. 14109. 1. 16. Piektā vakarā vītas auklas graužot kājas. Rakstu krājums. 45. otrdienās un piektdienās. Zināms sakars ir vēl starp otrdienu un ceturtdienu. 16. 1. Rakstu krājums. II. „Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie cerētās līgaviņas vecākiem . „Sīpolus vajagot stādīt sestdienā. Ja piektā vakarā darot pastalas. drāž u. Pēc kādas tautas dziesmas piektdiena vislabāki noderot runāšanai ar kungiem. 1. „Kas svētdienā tēš. Sestdien iešu pie kundziņa Sestdien laba tiesas diena: Silta pirts. bet nekad citās dienās kā otrdienās un ceturtdienās . Piektdien laba runāšana: Es piesēju kunga dusmas Pie piektāja žoga posma. To apstiprina arī sekošā tautas dziesma: Piektdien. 6. Kumeļš piektu vakariņu. 1. sal.). B. Z. tad atdodot otram visu savu labumu . Ja vērpjot jeb tinot spoles.. 6. ja maļot.). Kurzemē šajās dienās bijis pieņemts uzrunāt līgavu. Rakstu krājums. 64. bet ne pirmdienā jeb otardienā.. p. p. tad visu nedēļu nāk sveši” (J.. II. Ja skalus laužot. „Kas pirmdien notiek.). 1. II. jo tad pākstās izaugot tikai viens vai divi graudi. Citās dienās arī nevelējušies” (R. p. ceturtdien. tautas. 147. p.. 46. Vienā tautas dziesmā vēl atrodam sekošus māņus par šo „piektu” dienu: Ko var ļaudis man darīt. Šie māņi nav 78    ..). nejājiet. Piektdien galvas nesukā: Otrdien. 1. Piektdien gāju pie kundziņa.. tam Dievs parastā dienā saujā sadedzinās svētdienā kritušās skaidas” (R. mēdz atkārtoties visu nedēļu .

leišiem un latviešiem. ka šīs teikas vispirms sākuši sacerēt Arija sektes piekritēji. bet visvairāk pie rumāņiem. Ja arī pie indoeiropiešiem kādreiz bijis tāds totemisms. ka vilkam esot „liela tēva zeme”. t. bet dažas ziņas par to ir arī stipri pārspīlētas. Tautas dziesmas daudzina meža zvērus. bet arī jumpravu Mariju. visvairāk pa pārām kopā. O. 30505. izmantodami tam nolūkam svētus rakstus. nabagam” esot „muiža nodegusi”. Tas nozīmē. Mežs mūsu tautas dziesmās. Bieži vien zvēri runā un zina labāki paslēptas lietas nekā cilvēki. Tāds totemisms ir gan ļoti plaši pasaulē izplatīts. ka abi pirmie ir ļoti plēsīgi. Lielākie meža zvēri ir brieži un lāči. kā ir pierādīts. atgādina tāpat kristīgu mācību. eņģeļus. krieviem. bet sevišķi lāčiem (2283. zaķi un vāveri (2315—6. Ūdenī uzturas kopā ūdrs un bebrs. sāk tos zīdīt un izaudzina lielus. Caune ar vāveri esot ienaidā. Zvēri tiek ne vien pielīdzināti cilvēkiem. 35731). kamēr pēdējais guļ par dienu savā alā. (2067. 30450—1). jo pēc dziesmas vārdiem vāvere esot no caunes nopirkusi visu silu (2406. 2668. Meža zvēri mītos. kamēr brieža biedrībā stāv stirna (2661—6. no šiem atkal uz bogomiliem Balkānos. N. vilkiem un ķēvēm dzimst lieli varoņi un stiprinieki. Šādās teikās sastopam ne vien Dievu un Velnu. Draudzīgi sakari pastāv starp vilku un lapsu (2380. Dēnharts (Oskar 79    . it kā katra ļaužu cilts būtu cēlusies no sava totema. 3412—3). kur meža zvēri apžēlojas par izliktiem bērniem. tad tas esot meklējams tālā aizvēstures laikā. diezgan daudz arī vēl pie poļiem un čechiem. Arī pēc satura šīs teikas. bet „zaķīšam. sesks un āpsis. pie tādiem pašiem mītiem vēl pieder tautas prātojumi par dažādiem zvēriem un augiem. 35442—5). Etnografisku rakstu krājums. Tikai dažādu totemu pēcnācēji varējuši savā starpā precēties. kuŗiem tad arī piederot mežs. bet neretis pat nostādīti par tiem augstāku. kas varbūt ir izskaidrojams tādā ziņā. Pasakās cilvēki tiek pārvērsti par zvēriem. Šo tuvumu starp zvēriem un cilvēkiem daži mītologi izskaidro par vecām atmiņām no senā totemisma. i. 2291. 1. Plaši jo plaši šo jautājumu ir iztirzājuši pazīstamie etnografi A. 2397) kā lielākie plēsīgie zvēri un Velna vajātāji. Veselovskis. 38. I). Biežāki tomēr tiek savienoti lācis un vilks (2067. No ariāņiem šīs mācības pārgājušas uz manichejiem. Zvēriem un citiem dzīvniekiem pieder ievērojama loma tā sauktajās kosmogoniskās teikās. Mītoloģija neaprobežojas ar dievticību. tautas leģendas un seno persiešu duālisma mācības. Par dažām sievām tiek stāstīts. bet dažreiz arī zvēri parādās cilvēku izskatā. Kosmogoniskās teikas ir atrastas lielākā jeb mazākā mērā gandrīz pie visām Eiropas tautām. kā arī seno persiešu duālismu. apustuļus un citus svētos. kad ļaudis esot ticējuši. bet no lāčiem. 2396. Dažas dziesmas stāsta. ka tās it kā būtu dzemdējušas suņus jeb kaķus. 5). 2392—3. bet zaķis mitis uz nolīstajiem laukiem (sal. jo pazīstamos indoeiropiešu mītos neesot vēl pierādītas nekādas drošas liecības par totemiem. dvēseļu kultu un ar šiem abiem vienotām ceremonijām vien. 30433—4). kas par sevi dziesmās pavisam netiek daudzināts. Tā tad no lielākiem meža zvēriem par vientuļiem ir palikuši tikai lūsis. kuŗas stāsta par pasaules celšanos un tālāku attīstīšanos.šķiŗami no kristīgas ticības nedēļas un tādēļ arī nav attiecināmi uz seno latviešu mītologiju priekšvēstures laikos. Etnografi domā. Ir arī piemēri. kāda zvēra. ka vilks dzīvojis lielajā senatnes mežā. retumis arī auga un nedzīva priekšmeta.

. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzēties un lūgties. bet viņam iznākuši tikai vilki. bet Velna radīts. nav teikts. ko var. Bet viena saimniece liela laiskuma dēļ neesot vis kukuli devusi. p. 875. kuŗus viņš ielicis vilkam starp acīm. Velns kliedzis vairāk reizes: „Ceļaties. 1. lai gūsta. bet nodedzinājusi karstu akmeni un iemetusi vilkam mutē. p. Pēc rumāņu teikām vilki ir Svētā Pēteŗa suņi un stāv viņa zināšanā.). 1. 1.). Dievs teicis. kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā.).).). to nejauki plosīdams. citu atkal būs sacerējuši pēc jauno paraugu priekšzīmes. Pēdīgi Velns aizslēpies aiz kāda krūmiņa un sacījis klusītēm: „Ceļaties. Augšā minēto sektu mācība līdz ar savām teikām nākusi no Maz-Āzijas caur Konstantinopoli uz Balkānu pussalu. Dievs esot sacījis. 79—81. Velns noskatījies. 189.). 292. Lerchis-Puškaitis. Gaster. apēdat Velnu!” Te vilki uzreiz augšā un sākuši dzīties Velnam pakaļ. ja tie gaudo” (V. 1. VIL. Gājis pie Dieva padoma prasīt. zināms. VI. 292. vilki. 1. Vilks vecos laikos neesot bijis tāds plēsīgs zvērs kā tagad. ka Dievs radījis cilvēku un iepūtis dzīvību pa nāsīm. VI. pats Dievs valda par vilkiem tāpat kā dažās vācu teikās. tur būšot muguras kauls” (Lerchis-Puškaitis. p. jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. 1. Par šās teikas turpinājumu var uzskatīt sekošo variantu: „Dievs atļāvis (vilkam). kur atradusi piekritējus vispirms pie gotiem un vēlāk pie slavu tautām un rumāņiem. Pēc 80    . Pasakas. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku” (V. 190. Šeit uzrakstīšu pasaku par vilka radīšanu. Gasters (M. aha. „Paņēmis sētiņas mietu. kamēr pēc igauņu māņiem viņi.. Pasakas. jā viņš saukšot: „Ceļaties. tad nekas nav iznācis. Tādēļ ir visi vilki ar melnu muti līdz šo pašu dienu” (Lerchis-Puškaitis. kā jau ir minēts. „Tikai 3 spalvas.). 1.. kā to esmu dzirdējis Raunā. p. kā viņš nu lai maizi pelnījot. Tā tad latvieši un leiši būs aizņēmušies šīs teikas visvairāk no krieviem un poļiem. bet suni. 79. „Vilks esot gājis ganos un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. Arī latviešiem ir līdzīga teika. Nav šaubu. palika acu starpā. VII. citu aizņemdamies būs pārgrozījuši pēc savām tradicijām. Kad nu Velns gribējis iepūst vilkiem dzīvību. Tādēļ. lai gan pūtis no visām pusēm. Velna taisītas. neesot vis Dieva. Berlin 1907) un M. ir Juŗa suņi. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež” (V.). Latviešiem ir vairāk šādu pasaku ar dažādiem variantiem. Bet Dievs piepēži devis vilkam ar kadaļu pa sāniem — kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļām . Ar to. Rumanian bird and beast stories. apēdat Dievu!” bet vilki nav nemaz kustējuši. Natursagen. kā jau bīstams plēsīgs zvērs. Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. kad vilku no pieres ierauga. ka dažu šādu pasaku latvieši būs uzglabājuši no saviem priekšvēstures laikiem. p. vilki. apēdat Velnu!”. p. Pasakas. p. Pēc rumāņu teikas Velnam strādājot nokrituši trīs mati no galvas. to lai ēdot. Viņš arī pats gribējis taisīt cilvēku no māliem. Tādēļ „vilkus nevar vis lamāt. Svarīgākais zvērs šajās kosmogoniskajās teikās ir vilks. bet cilvēks pats esot viņu sakaitinājis. Sācis to taisīt no māliem. 1. Tādēļ arī vilkam esot stīvs muguras kauls. vilki. Pasakas. ka latviešiem pašiem nebūtu bijis nekādu māņu un pasaku par zvēriem un citiem dzīvniekiem. tad Velna spalvas baida redzētāju” (Lerchis-Puškaitis.Dähnhardt. kas. Tā viņi vajājot Velnu līdz šai dienai (sal. Pēc dažiem variantiem Velns nav vis gribējis radīt cilvēku. un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam. Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim. Gaster. p. 876. lai ejot vien un dzīvojot un ko viņš būšot vēlēt. Latviešu māņos. ka vilki palikšot dzīvi. kā liekas. No šiem Velna matiem vilkam esot spīdošas acis un draudošs izskats (M. „Vecos laikos vilkus saukuši par Dievu suņiem. bet tā zīme pie šā lai paliekot. London 1915).

sept. 449. to esmu jau agrāki izskaidrojis (Etnografisku rakstu krājums. tādēļ šis kādu laiku bijis gluži bez vārda.). kā redzams. 9517. kuŗu lopu grib. p. 357. I.). tad tas nākot vasaru pie lopiem . neviens tam neliedzis” (305. 1. To apstiprina arī šāda pasaka: „Viens vīrs Jāņu rītā.. Kādēļ vilku daudzina par nekristītu.. Šis uzprasījis: „Vīrs. ko redzam no sekošas tautas dziesmas: Jāņa nakti.). caur lopiem skrienot.).). 877. kā jau teikts. caur lopiem iedams. kad beidzas pieguļa un lopu ganīšana (Wiedemann. lielo kazu” (VII. tad šo vairs par ganu negribējuši saukt. Kad aitai jēriņš jeb govij teļš radies. tur vilkam bērni” (L. 1. iemauktus vilkam galvā licis. p. p. 1. Uz šiem māņiem zīmējas ar kāda tautas dziesma (28861). kas vedis dzīvu kazu sev līdz. Jurģa dienā jāj Svētais Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus. vilkiem dota atkal liela brīvība. Lercha-Puschaiša Pasakās (VII.. tad lūkojuši. nedara nekādas vainas. Jāņa naktī.. kas tai dienā jeb naktī jādarot” (VI. Jurģa dienā jākāpj uz rijas augšas un jāskatās: kuŗā pusē gaisā krusts. tad bez laupījuma projām negājis” (870. 1. Turpretī visā citā gadskārtā vilkam sēdot jātnieks mugurā. Šinī netīro laikmetā vilks varējis ēst. kas viņam jānēsājot līdz Miķēļiem..) lasām: „Netīro laiks iesākās trešā dienā pēc Miķēļa dienas (29.. p. kuŗiem dzimstot bijušas asinis uz pieres . Kaza katru gadu atnesusi pāra kazlēnu. p. kam asinis. 81    . p. p. Tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (762. Par igauņu māņiem raksta Vīdemans (449.. dod kazu. bet pēc igauņu māņiem Juris ēdinot vilkus reiz par mēnesi (Wiedemann.). saticis vilku pretim nākam. 1. Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis. Par vilkiem gādājusi vēl Meža māte. Reiz Bezvārdis paņēmis tik lielu aitu. 81. jo tad jātnieks tam mugurā. 1. kas bijis novēlēts .šādas gaudošanas Dievs esot vilkus ēdinājis ar debess maizi (VII. 871. vedis uz māju un to turējis vairāk gadu. p. ka viņš tiek jāts”. 1. Par Jurģa dienas sakaru ar vilkiem ir vēl šādi māņi: „Jā Jurģa dienā vilku daudzinot. p.). Bet kā nācis pēc Jāņu dienas. Vilku uzraudzībā Dievam. Dieva darbinieku (2363) un Juri (14041.). no pieguļas uz māju nākdams. bijis agrāk par ganu. ka nespējis panest. 1. „Kad vilki nokaucot. 1. bet jātnieku ne . kā jau augšā ir minēts. tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot. Rumāņu teikā Pēteris noteicot vilkiem barību reiz par gadu ziemā (Gaster. 874. 27. dalīsim uz pusēm!” Vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu. uz kuŗu pusi jāejot ēst meklēt.. 929—933. Vilks. tad gani zinot. Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti. muti cieti turēdams. 1. Ja vilks pie ganiem nākot ar atplēstu muti.. Gana puika to redzējis un stāstījis mājā: „Viņš vilka aitu mežā!” No šā vārda „vilka” devuši šim aitu zaglim vārdu: „vilks” (VII. un 28.. bet kad „vairs gana amatu nav turējis. tā arvien vilks to vienu kazlēnu noņēmis.): „Ja vilks.). tas bijis vilkam novēlēts .). 29441. 29419. kurpretim visā citā gadskārtā tikai to lopu vien bijis brīv ēst.) un pastāvēja četras nedēļas.. P. kā nu nosaukt. Vilku. 1). p.). Arī kāda teika izskaidro šo veco parašu no savas puses. jo šinīs četrās nedēļās vilkam bijis brīvu ņemt un ēst kaut kuŗu lopu. „Netīro laikmetā nedrīkstējuši aplam vilku daudzināt. p. 28862. kuŗus Juris grib: tikai tādus.1 p. tādēļ to vilcis gar zemi. 30166). lai viņš slēdz savus suņus „sīkajās ķēdītēs”. ka Juŗa dienā vilks dabūjot iemauktus galvā ar riņķi ap purnu. Vīrs noķēris kazu. bāleliņi. bet ja nācis. un 871. Igauņi ticējuši. 1. bet nezinājuši. Pasakas. vai jaunajam lopiņam bijušas asinis gar kaklu.. ka lopa neaiztikšot. palīdzējuši Juris un laikam arī Jānis. Līdzīgi māņi bijuši ar latviešiem. dzelžus mutē un dzenot katram neatvēlētam lopam gaŗām . gan redzot. kur gani un pieguļnieki lūdz Dievu. VII. 294. tad saka.

ka palikusi guļam ar atšautu asti. (Dzērve vēl teikusi: „Kruķī kvasti. kā liekas. daudzina mazus bērnus labprāt par „lāča bērniem” (2087. 251. Tur lapsai iešāvies prātā: „Diezgan būs. vismaz ne pēdējā laikā. kas apdāvināts ar pārdabīgu spēku un prātu.). ka lācis cepot maizi (30525. Tautas dziesmas sauc lāci par „dravnieku” un „brālīti” (30480). 2105) un stāsta pat. 242. bet neretis arī viņu pašu pieviļ citi zvēri. kā to dzirdēju Raunā no sava tēva tēva. bet tas neko nelīdzējis VI.—3. bet visas viņas. kas šad un tad to dabū arī savos nagos. Latviešu pasakās un māņos lācim ir parasti pēdējās īpašības. ka lācis ar sievieti var pat piedzīvot pēcnākamus. Par vilku latviešiem ir ļoti daudz teiku un pasaku. veduši lāci namā. Rīdīs jūsu kumeliņus. Var būt.). Alutiņa brūverītis Lāci veda namiņā. noturējis to par peli un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. laida ganīties. bet šie. Lapsa sabijusies un aizbēgusi. kas mums drīzāk atgādina dīdītāju nomocīto lāci. Palaida ganībās. savu spēku. Pasakas. tura to par svētu zvēru. turpretī arvien viņš baidās no lāča. Pirmatnes tautas. 30579). Šādiem vilkatiem ticējušas arī dažas Āzijas tautas. Tikai pie ķīniešiem un viņu kaimiņiem vilku lomu še ieņem lapsa. bet nav mums tuvāku ziņu.Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. Teikas par vilkatiem ir ļoti vecas un pazīstamas visā Eiropā jau no seniem laikiem. Beidzot viņš apnika. tā sauktie vilkati. p. pieder pie pašu latviešu senajiem uzskatiem. p. ka viņš esot visnespēcīgākais 82    . Un tad uzkritusi arī tik nelāgi. zaķis ar visām sapītām kājām prom uz mežu. Lapsai senāk esot bijusi aste tik gaŗa un glumja kā kvekšķim. 1. jūdza zaķi nost. kas pazīst brīvu lāci mežā. Zaķis reiz žēlojies. kuŗi jau augšā ir minēti. sapina tam kājas. Tādēļ arī latvieši veduši lāci kūtīs. Lai nu gan vilks vajājot Velnu. Dievs izdomājis viltu un iemijis Velna zirgu pret savu zaķi. tikai pa gaisu laisties vēl ne. 2098—9. No tā laika zaķim kājas sapītas: viņš tikai lēciņus lec” (VII. nu jau mācēšu!” lai laižot vaļā. kas pieņēmuši vilka izskatu un plēsuši lopus. p. Liec. par to uzrakstīšu pasaku. ka pēdējais no tā sevišķi bītos. kā rādās.). Bitīt'. 1174. 1. Kā zaķim cēlušās pārplīsušas lūpas. savu saldumiņu! 19627. Bijuši arī daži cilvēki. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā. VI. Šādi māņi gan laikam nebūs nākuši no rietumiem. p. No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties. ka arī alu darot. pieder pie ceļojošām tautas tradicijām. Daudz pasakas un tautas nostāsti piešķiŗ lācim pavisam cilvēka prātu un stāsta. 182. Mazāk māņu mums ir par lāci. Lapsu visu tautu tradicijās tura par lielu gudrinieci. „Lapsa visas gudrības mācēja. lai izdzen ļaunos garus. Svētelis palaidis arī un šī nu nākusi rūkdama zemē. taisni celmam virsū. No tā laika lapsas astei uzaugušas gaŗas spalvas un kaķim tagad esot bailes no lapsas astes (Lerchis-Puškaitis. Zaķis pēc latviešu kosmogoniskām teikām esot bijis Dieva zirgs. Velnam bijis īstais zirgs. bet Dievam tikai zaķis. bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm” (V. 1. kruķī kvasti!” Lapsa gan kruķījusi kvasti. 1.). Nogājusi pie svēteļa (pēc varianta pie dzērves) to gudrību arī izmācīties. „Bet darbs tagad Velnam pavisam vairs neveicās. Rietuma Eiropas pasaciņas tēlo lāci par muļķīgu un neveiklu kustoni. bet kaķis pamanījis lapsas astes galiņu žagaros. Tā viņa ielīdusi žagaru blāķī. lācīti.

bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt un nost skaldīt arī netiktos. ka tā aužot audeklu. 1. Pele. Šī peles loma liekas gluži dabīga un būs laikam arī ļoti veca. lai nodedzinātu māju. p. Sesku senie latvieši. VII. Tā domādams. p. Par ezi mums ir sekoša kosmogoniska teika.” Labi. kā liekas. Gaster.). Pasakas. Šie audekli. ka caunu ādas jau no seniem laikiem izmantotas cepuŗu taisīšanai un drēbju izgreznošanai. tikai kurmis un čūska nekā nedarījuši. ka citi baidās arī no viņa. Tikai ja uznākot cilvēks. lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos” (Lerchis-Puškaitis. sapnim un pat dvēselei. p. „Kad zeme bija radīta. kā liekas. Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesīm. zīmējas uz zirnekļu tīkliem kokos. plunks. Lerchis-Puškaitis. ezi un kurmi pieder. Pasakas. p. šaurāka. Tautas dziesmas bieži vien daudzina. kuŗi negrib dot Dievam padomu.). varēja viegli tikt pielīdzināta miegam. 1. Šādam izskaidrojumam nebūt nav vajadzīga kāda vienpusīga animisma teōrija.zvērs pasaulē. Ezera malā sēdējušas vardes. ka sesks „kūpina dūmus” un „dara alu”. viņiem esot brīvu atstāt ceļu un glābt savu dzīvību. Ceļu viņiem nevajagot. Ja linus sējot sermuliņš pārskrējis pār ceļu. 1.” ezis atteicis. lapsas un vanagi. Caune kā apģērbja gādātāja varēja viegli palikt arī par audēju. Redzēdamas nākam zvēru ar gaŗām ausim. Turpretī daži tautas dziesmās minēti māņi par sesku. 50. suņi. kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā. turējuši par dzērāju. bet no viņa nebīstoties neviens. sācis smieties un smējies. zeme būtu gatava. no tīrām adatām. Tāda pati teika par kurmi ir arī rumāņiem (M. 171. kaķi. kuŗu nereti sajaucot citi zvēri un putni. p. zaķi.) un igauņi (Wiedemann. un I. VI. Kad zeme bijusi gatava. Pasakas. laikam viņa nebēdīgās un plēsīgas dabas dēļ. Sermuliņus senie latvieši nedrīkstējuši nogalināt un turējuši tos tāpat par Dieva sunīšiem kā vilkus (L. 931. Par cauni tautas dziesmas stāsta. 179. 451. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu. 28301). Vāveres turpretī latvieši turējuši par ļauniem zvēriem. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas. kas klusu guļ savā alā un skraida gluži nedzirdot. Rumāņu teikās eža vietā stāv arī Velns un kurmis. kas nākušas mājā un nesušas degošas ogles uz jumta. V. tad netiekot vairs nost. kamēr pārplīsušas lūpas (sal. 314. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai iet pa ceļu.). „ripa jāsaspiež drusku kopā. ievaicādamies. p. gan tad derēs. tad tā negājusi apakš debess velves. tad Dievs licis zvēriem ceļus taisīt. p.). Arī pie aušanas sauc kādu ietaisi par cauni. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķa lūpas esot pārsprāgušas „melu ziņas nēsājot” (2308). kā jau redzējām. Nostāsti par lapsu. Ja viņi nejauši uzejot uz ceļa. viņš gājis uz ezeru un gribējis slīcināties. jo viņi varot dzīvot apakš zemes. 269. pie ceļojošām kosmogoniskām teikām. 1. viņas sabijušās un plunks.). Pēdējo teiku pazīst arī rumāņi (M. Bet kādēļ gan taisni caune ir audēja. vilki. plunks! salēkušas visas ūdenī. Gaster. Pele pēc tautas dziesmām un māņiem ir miega valdniece un nes bērniem miegu. ne vāvere jeb kādi putni? Laikam gan tādēļ. „Tā maza lieta. 1. 83    . Labāk darīšot sev galu.1. Cilvēki. visi viņu vajājot. Visi zvēri arī nākuši un strādājuši. cauni un peli liekas būt atmiņas no pašu latviešu senatnes. Līdzīgas teikas ir vēl bulgāriem un krieviem. P. bet bite to izzina ar viltu. 1. Tā nu zaķis redzējis. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis. tad izauguši balti lini (28314.

39. Mājas lopi.
Tādas pašas kosmogoniskās teikas kā par meža zvēriem, ir mums arī par mājas lopiem. „Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: „Kur vīri, kur vīri.” Sivēnu izglābuši vērsis ar aunu. Vilks nu lūdzis Ziemeli palīgā, kuŗš uzsūtījis aukstu vēju. Vērsis no aukstuma gribējis glābties būdiņā, bet viņam aizķērušies ragi un būdiņa sagāzusies. „Lopi, redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu” (LerchisPuškaitis, Pasakas, VI, 249. 1. p.). Govis senāk bijušas tikai Velnam, bet visas tās bijušas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem, līdzīgas zirgiem. Dievs uztaisījis sev kūtis un uzlaidis Velna govīm mušas un dundurus virsū. Tā nu Velna govis sabizojušas Dieva kūtīs. Dievs viņām pāršķēlis nagus, iedzinis galvā vadžus par ragiem un nokrāsojis tās dažādās krāsās. Velns nu vairs nevarējis pierādīt, ka tās ir viņa govis (VII, 1160.—1166. 1. p.). Tāpat arī zirgs, kā jau augšā minēts, senāk piederējis Velnam, bet Dievs to iemainījis pret zaķi (arī dzeni), kādēļ zirgam atstāts senais izskats (VII, 1174—5). Kādēļ zirgiem ir jāstrādā, kamēr govis var mierīgi ēst zāli, par to esmu Raunā dzirdējis šādu teiku. Reiz Dievs gribējis tikt pāri par vienu upi un lūdzis zirgu, lai pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Tad viņš lūdzis vērsi, kuŗš tad arī pakalpojis un pārnesis. Tad Dievs nolicis, ka zirgam nekad nebūšot vaļas, bet vēršam būšot brīvu ēst zāli cik patīkot. Tādu pašu teiku pazīst arī leiši un citi latviešu un leišu kaimiņi. Govīm latvieši parasti dod vārdus pēc tām dienām, kad viņas radījušās. Raunā un Smiltenē es esmu dzirdējis visvairāk šādus vārdus: Mandala, Otaļa, Trešala, Cekula, Piektala, Sestala, un Svētala. A. Kasparsons Siguldā ir piezīmējis sekošus nosaukumus, kas nāk no nedēļas dienām: Pirmaļa, Mandala, Mandža, Otaļa, Oča, Trešala, Trešķis, Cekuļa, Piektaļa, Piekša, Sestaļa un Svētaļa. Beidzot no Bauskas apkārtnes Kurzemē man ir pazīstami šādi vārdi: Pirmuļa, Oča, Trese, Cetuļa, Pieča, Sestuļa un Svētuļa. Šāda vārdu došana ir bez šaubām ļoti veca un būs nodibinājusies līdz ar kristīgu ticību. Arī rumāņi nosauc govis pēc nedēļas dienām, pie kam laimīgākās esot tās govis, kas dzimušas pirmdienās un ceturtdienās (M. Gaster, 350.1. p.). Pēc vecu-vecām teikām, kādas ir sastopamas pie daudz tautām, aitas ir Dieva, bet kazas Velna kustoņi. Tā arī latviešu māņos aitas stāv tuvāk Dievam, bet āzim ir sakari ar velnu. Tādēļ laikam arī aitas palīdz ganīt gan „Mīļa Māŗa” (29075), gan arī Krūmu māte (29087). Pēc igauņu māņiem kaza, kā jau Velna lops, baidoties no pērkona (Wiedemann, 450. 1. p.). Pēc kādas teikas aitām pretī stāv cūkas. „Dieviņš audzināja avis, velns cūkas. Kādu dienu Dieviņš cirpa savas avis laidara priekšā. Te pieskrien velns un jautā, kāpēc tā. Dieviņš atteic, ka būšot no aitu vilnas drēbes aust. Velns pārskrien mājā un cērp arī savus lopus, cūkas. Cērp, cērp — nekā nocirpt. Beidzot tas iegrūž cūku dumbrājā un dusmīgi uzbļauj: „Liela brēka, maza vilna.” No tā laika cūkai mazums saru uz muguras, jo velns sarus nocirpis” (L. P. Pasakas, I, 173. 1. p.). Pie igauņiem cūka līdz ar vardi un šķirgāli esot Velna biedri. Par suņa un kaķa ienaidu tiek stāstīts dažādas teikas. Šeit atkal suns esot Dieva un kaķis Velna kustonis. Dažu tautu teikās (kā pie jūdiem, rumāņiem un serbiem) suns ar kaķi dzīvojuši kopā un tikai vēlāku saskaitušies. Pie latviešiem esmu dzirdējis tikai
84   

vienu jaunāku, no vāciem aizņemtu teiku par suņa un kaķa ienaidu. Senāk kaķis esot gājis ganos un suns gulējis mierīgi mājā, bet kaķis reiz nozadzis suņa brīvgrāmatu un nu sunim esot jāstrādā, kamēr kaķis varot dzīvot brīvā. Tādēļ suns kaķa nevarot ieraudzīt. No mācītāja J. Miglenieka Eglūnā esmu uzrakstījis kādu interesantu pasaku par suņa un kaķa ienaidu. Vecos laikos vilks dabūjis no Dieva tādu rakstu, ka viņam ir brīvu staigāt pa visām malām, kur tik viņam patīk. Vilks tomēr baidījies, ka pa mežiem skraidot, varot to rakstu pazaudēt, un tādēļ lūdzis savu draugu suni, lai tas paglabājot to rakstu viņa vietā. Suns arī bijis ar mieru un nolicis vilka rakstu uz krāsns augšas, jo viņš tāpat baidījies to pamest, ložņājot pa krūmiem un brienot pa purviem. Suņa draugs kaķis, redzēdams suņa nolikto rakstu uz krāsns, gribējis to noglabāt drošākā vietā, uznesis uz istabas augšas un aizbāzis aiz jumta spāres. Pele ložņādama pa jumta salmiem, atradusi tur to papīru un sagrauzusi. Reiz vilkam vajadzējis sava raksta, lai pierādītu savas tiesības, un viņš nu prasījis to no suņa atpakaļ. Suns atkal prasījis rakstu no kaķa, kas meklēdams zem spāres atradis, ka pele to bijusi sagrauzusi. Kas beigts, tas beigts. No tā laika nu kaķis ir dusmīgs ar peli, suns ar kaķi un vilks ar suni. Bez savas liecības vilks arī vairs nedrīkst brīvi pa laukiem staigāt un slapstās tagad pa mežiem. Tālu pazīstama ir sekoša teika par suni. „Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz kāda sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu (pēc varianta netīru bērnu). Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot”. Nu gājis suns pie Dieva lūgties. Dievs tad arī atstājis suņa daļu, tik gaŗu vārpu kā suņa muti (L. P. Pasakas, V, 84. 1. p.). Tādu pašu teiku pazīst krievi un pat buŗati Sibirijā. Igauņiem ir vēl sekoša teika par suni un kaķi (Wiedemann, 450. 1. p.). „Govij senāk bijuši pupi visgaŗām vēderam, bet kaķis tos esot noēdis un atstājis tikai četrus, kuŗus suns apklājis ar savām ķepām”. Līdzīgu teiku atminos arī Raunā dzirdējis būt. Pēc kādas vecas teikas kaķis esot cēlies no cimda. „Kad Dievs visus kustoņus jau bijis radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē un no tā gadījies kaķis ar gaŗu gaŗu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ Dievs nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals” (V, 50. 1. p.). Pilnīgāka šī teika ir pie rumāņiem (M. Gaster, 210— 212 1. p.). Ādams gribējis glābt Ievu no Velna uzmācības un taisījies braukt laivā pāri par jūru. Bet Velns pārrunājis Ievu, lai ņemot šo līdza par mājas čūsku. Ādams ar’ bijis ar mieru. Braucot Velns palicis par peli un sācis grauzt laivas dibenu, lai Ādamu noslīcinātu. Pēdējais to pamanījis un sviedis pelei ar savu ādas cimdu, bet cimds palicis par kaķi, kas tūliņ noķēris peli un apēdis. No Velna nu esot kaķim cēlušās dzirkstis spalvā un spožas acis. Par kaķi un žurku stāsta šādu teiku. Kaķis apprecējis žurku un abi sadzīvojuši dažus gadus itin laimīgi. Nelaime izcēlusies no tā, ka kaķis reiz apēdis žurkas sakrātos taukus. Pēc kādas jūdu teikas, kaķis ar peli senāk bijuši draugi. Bet pele reiz melojusi Dievam, ka viņiem neesot ko ēst, gribējusi, lai viņai atļauj apēst kaķi. Dievs par to saskaities un atļāvis kaķim ēst peles. Pie mājas kustoņiem pieder vistas, kuŗas bez šaubām ir aizņemtas no rietumiem, kādēļ arī teikas par viņām nevar atteikties uz baltu pirmtautu. Gailis jau no seniem laikiem tiek turēts par saules simbolu un gaismas sludinātāju, un sarkanais gailis nozīmē uguni. Tādēļ arī Velns un ļauni gari baidās no gaiļa dziedāšanas. Šādi uzskati ir sastopami pie visas Eiropas tautām.

85   

40. Meža putni.
Putnus tautas dziesmas daudzina gan pa diviem, gan arī pa trim kopā, bet pa lielākai daļai nenoteiktās kombinācijās. Biežāki savieno trīs dziedātājus: zīli, žubi un lakstīgalu (2697. 2699. 30619), trīs kraukļu sugas putnus: kraukļus, vārnas un žagatas. (34880—4) un vēl trīs dziedātājus bez tuvāka sakara: lakstīgalu, strazdu un cīruli (2499. 2536. 2541). Pa diviem parasti apdzied zīli ar žubi (2091—3. 2236. 2524—9), teteri ar irbi (2319. 2488. 2548. 2691), griezi ar paipalu (2480—4), vanagu ar pūci (2573—9) un cīruli ar cielavu (2603—4. 2608—13. 2644. 35779). Pirmā roka starp pārām, zināms pieder vanagam un irbei kā puiša precinieka un meitas simbolam, par ko esmu jau agrāk rakstījis (Etnogr. rakstu krājums, I, 23. 1. p.). Līdzīgu lomu vēl velk teteris ar irbi un cīrulis ar cielavu, kamēr krauklis un vārna tēlo nekārtīgu laulības dzīvi. Grieze ar paipalu ir tādēļ savienotas, ka pirmā gādā par rudziem un otra par sienu. Viena no vissvarīgākām kosmogoniskām teikām par putniem ir plaši pazīstamā pasaka par upes rakšanu. Pēc vienas teikas versijas upi rakuši putni kopā ar zvēriem, tāpat kā igauņu pasakā. Citā variantā rakuši tikai putni kā rumāņu teikā (M. Gaster, 176. 1. p.). Lai pasaulē netrūktu ūdens, Dievs pavēlējis zvēriem un putniem rakt upi (v. Daugavu). Zaķis ar lapsu „mērījuši upei ceļu”, kurmis dzinis pa robežu „pirmo vagu”, āpsis racis vagu dziļāki, lācis „klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās”. Uz to pašu teiku laikam zīmējas arī tautas dziesma, pēc kuŗas ir „kurmīts zemes mērnieciņš, čūska šņores vilcējiņa” (26045). Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs nācis apskatīt un uzteicis vispirms lāci un kurmi, kuŗi bijuši pavisam melni ar dubļiem. Dievs tad arī licis viņiem nēsāt par piemiņu tās pašas melnās drēbes. No putniem visčaklāki esot strādājusi zoss ar pīli, kuŗām Dievs tad atvēlējis „upē mazgāties un peldēt”. Citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai „dzert upes ūdeni”. Tikai vālodze un pēc varianta arī klija jeb klijāns, žēlodami savu drēbju, nav strādājuši. Dievs nu tiem aizliedzis dzert upes ūdeni. Viņi varot dzert tikai rasu no lapām un zāles, un sausā laikā kliedzot, „lai lietus lītu, ka varētu no koka lapām padzerties”. Bute strādādama vārtījusies pa smiltīm un Dievs to uzrunājis: „Ak tu, butīte, nabadzīte.” Bet bute šos vārdus izmēdījusi, par ko Dievs viņai atstājis „greizu muti”. Vēzis pa to laiku vēl racies pa dūņām un Dievs prasījis: „Kur tad vēzis?” Vēzis saskaities, ka viņa darbs nav tūliņ ievērots, un atbildējis: „Vai tev acis pakaļā?” Par tādu rupju atbildi Dievs arī nolicis vēzim acis pakaļas pusē. Pie latviešiem šī teika ir uzglabājusies vispilnīgāki un var noderēt par starpnieci starp rumāņu un igauņu variantu. Igauņu teikā tikai vālodze ir laiskais putns, kamēr rumāņu teika stāsta vienā variantā par gārni (Reiher, цапля) un otrā par klijānu. Tā kā nu latviešu variantā ir minēti vālodze un klijāns, tad ir jādomā, ka vispirms nav bijusi runa par vienu putnu vien. Līdzīgas teikas ir arī krieviem un vāciešiem. Te vēl var pieminēt, ka tautas dziesmas sevišķi daudzina vālodzes mākslīgo lizdu, kas parasti tiek taisīta koka staklē (skat. Etnogr. rakstu krājums, I, 25. 1. p.). No visiem Baltijas putniem, kā zināms, vislabāki izstrādātais lizds ir pelēkajam strazdam, sauktam arī par cūku strazdu, kamēr visvienkāršākais laikam būs balodim. Par to arī latviešiem ir kādas interesantas teikas. Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: „Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukšs!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot (L. P. Pasakas, VI, 242. 1. p. Sal. L. D. 2431). Teiku, kā balodis mācījies lizdu taisīt, atstāstīšu pēc sava tēva tēva vārdiem.

86   

uzsaucis balodim: „Dar’ pats. Kamēr pie frančiem. Man nomira māmuliņa. 296. ka viņš nemākot pērkļa taisīt. Nekūko. Bijis jāpaliek mierā ar strazda ietaisīto pērkli. Kur es ņemšu kukulīti. p. balodis sācis lielīties: „Protu. kā arī leiši. 966—7). ka dzeguzes spalvas izskatās kā ar miltiem apbērtas. p. Pēc latviešu teikām dzeguze esot cēlusies no tās meitas. p. Vairāk tautu teikās dzeguze ir cēlusies no cilvēka. P. lai saucot pelēko strazdu palīgā. Dzird’ es tevi kūkojam. ka vālodze gribējusi mācīt dzeguzei lizdu taisīt. V. Dzeguzes kūkošanu katra tauta iztulko savās tradicijās pēc savas dabas. protu. Teika par dzeguzi ir pārgājusi pat kādā kristīgā leģendā. atrod dzeguzes balsī sēras skaņas. protu. dar’ pats!” un aizlaidies. 4079. Nedar’ man žēlabiņu. Neviens putns tā nedzied. dzeguzīte. Pēc H. Nu balodis pats gribējis darīt savu namu tālāku. bet dzeguze esot to lepni atraidījusi un tādēļ vēl tagad dējot olas citu putnu lizdos. Balodis tikai sēdējis līdzās uz zara un skatījies. Variantos strazda vietā ir vēl minēta žagata (L. Kā raud gauži sērdienīte.).). Kūkodama dzeguzīte Prasa man kukulīša. Kā kūko dzeguzīte. Šāda teika laikam cēlusies no tam. Dievs sacījis. Neviens gauži tā neraud. Kā no zvēriem tautas tradicijās visvairāk daudzina vilku. Par to nu šis maiznieks pārvērsts par dzeguzi.” Strazds par to saskaities. spurkt! projām.Balodis gājis pie Dieva žēloties. bet ticis atraidīts. bet pēc igauņu teikas nogalināta bārenīte (Wiedemann. Tu kūkoji. Man vēl nav arājiņa. 100. bet nemācējis. es raudāju: Tev nocirta zaļu birzi. p. 439. Kūko mana dzeguzīte. kā var vērot no sekošām tautas dziesmām: Kūkodama dzeguzīte Pras’ ganam kukulīša. 1.) un vispārīgi citi putni (VI. Arī latvieši laikam pazinuši šādu teiku. 1.). tikmēr slavu un somu tautas. p. Pasakas. 108. kas citiem darījis kādu ļaunumu. Frišbīra (I. 1. 1. Citā variantā par dzeguzi pārvērtusies nelaimīga mātes meita (V.) vārdiem Austruma Prūsijas vāciešiem esot teika. Retāki arī dzeguze pati ir citu ļaunu cilvēku upuris. Kad pērklis bijis jau ietaisīts. 4159. 87    . 2446. Strazds arī bijis ar mieru un sācis likt kokus krustām šķērsām. dzeguzīte. 172—3) jeb Velns (VI. 1. Tā ganam pašam nav. tā atkal no putniem dzeguzi. Latvieši še pilnīgi līdzinās saviem kaimiņiem un radiem: leišiem un slaviem. Vai tu traka. angļiem un vāciešiem dzeguze ir prieka un jautrības putns. dar’ pats. kuŗu apprecējis zaltis (I. 2445. 242. Kristus esot reiz prasījis vienam cietsirdīgam maizniekam maizes.

Lai dzeguze nevarētu aizkūkot. frančiem un portugaļiem (O. Stāstīja. Austruma Prūsijas vācieši ticējuši. Jau vidus laikos vācieši pareģojuši savus mūža gadus pēc dzeguzes kūkošanas un franči turējuši par lielu laimi.). Pēc Jāņiem dzeguze tādēļ vairs nekūkojot. ja aizkūkotajam neesot naudas klāt. Tādēļ arī tautas dziesmas nevēlās. 1. p. 88    . Krievi turpretī stāsta. 2448.Birst man gaužas asariņas. ka dzeguze kūkojot tikai no Tiburcija (14. trīs pie māmiņas. vācieši un igauņi. ka tad dzeguze aizrijoties ar rudzu (pie igauņiem miežu) akotu. Tā varbūt cēlās māņi par aizkūkošanu. Arī latvieši domājuši. Pasakas. Rakstu krājums. 16. 1. jeb viņam visu gadu miegā tekot siekalas. kādēļ dzeguzes nokūkotie gadi nevarēja būt klausītājiem pa prātam. p. esot par labu cūkām. p. p. Lai aizkūkošana nekaitētu. ka dzeguze kūkojusi tikai līdz Jāņiem jeb Pēteŗiem. apr. tad esot jāiekož kādā kokā. tad tur ejot arī zagļi (J. Kūko. II. Dzeguzīte dievredzīte Mana mūža licējiņa. p. 1. 1. jeb arī viņš „nokalstot” (J. tad viņam visu gadu būšot naudas trūkums. krievi un vācieši ticējuši. ja pirmā maijā varējuši saskaitīt piecus „kukū” (ibid. krievu un igauņu māņiem cilvēka aizkūkošana kaitējot lopiem. Latvieši. 70. bet kā igauņi domājuši. ka tad parādoties septiņas Lielā Lāča zvaigznes. tad paliek slims” (71. kuŗas esot tā ļaunā maiznieka bērni. turpretī 2441). Bet dzeguze nes arī labas ziņas. 106. 70. bet arī pie somiem un igauņiem. 4079. Vispirms laikam tika aizkūkoti tikai dzīves gadi. kūko niedres galiņā” (2449—50).)„. Tomēr. Māņi vēl stāsta. I. 1. jūn. mana dzeguzīte. kā zināms. 1. 1.). 915. Visu mūžu tautiņās. nemēdz visai ilgi no vietas kūkot. Cik gadiņu man dzīvot. 49.).—71.).). bet gan „birzē” (2439. lai dzeguze kūkotu „aŗamā zemītē” (2447—8).) līdz Jāņa (24. p. Dzeguze. kamēr viņu parunas un pasakas pielīdzina dzeguzi pat Velnam. bet aizkūkotais tiekot no ļaunuma vaļā. 248. dzeguze nav nekāds mīļais viesis mājas tuvumā. 9578. V. II. Böckel. Tādus māņus sastopam ne vien pie krieviem. 4141. jeb kāds mirstot (88. kā jau putns ar sēru balsi. kas esot pārvērsts par dzeguzi. — Divi. Psychologie der Volksdichtung. „ozolā” (2449) jeb „ziedošā ābelē” (2450. 1. kas tad nokalstot. „druviņā” (2448. „Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties.). „purvā” (2444. kuŗas laikam būs vāciešu ienestas. ja dzeguze nākot mājā kūkot. 1. Īstās latviešu tradicijās dzeguze nav nekāds ļaunais putns un ar Velnu viņai ir sakari tikai kādās ceļojošās pasakās. Vācu tautas tradicijas uzkrauj dzeguzei visādas palaidnības un nekrietnības. 1.). Tādus pašus māņus mēs sastopam arī latviešu tautas dziesmās. 10074. Viņa skrēja tautiņās. bet vēlāku aizkūkošanā meklēja arī citus ļaunumus. vāciešiem. ka aizkūkotais tai gadā nevarot vairs skaņi dziedāt. kuŗus pazīst arī krievi. Daudz Eiropas tautas tura dzeguzi par precību un dzīves mūža paredzētāju. 4082). p. tad lūkoja tūliņ no rīta apēst „dzeguzes kumosu” (J. p. 4078) un ja „nav cita koka.). Es apriebu ganīdama. Rakstu krājums. Pēc latviešu (L. tas tika aizkūkots. Rakstu krājums. Kas tukšā dūšā dzirdēja pirmo reiz dzeguzi kūkojam.) dienai. P.

„Dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus. tad viņa bērniem jāpaliekot par kovārņiem” (III. Šī teika būs laikam nākusi no Vācijas. Tā tad jādomā. ka dzeguzei skrienot līdz viens mazs putniņš. Par dzilnu. tad viņš notraipījies melns ar dubļiem. sarkanas kājas un viņš lasa vardes. Kad viņš vēlāku gribējis atkal nomazgāties. 1. 171. 1. Žagata. ka tas mīts būs ļoti vecs. tāda nepērta. iebāzis maisā un devis starkam. p. 1168. Kad zvēri rakuši upi. Par kraukli stāsta. 1172 p.).). še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam gaŗas. Dažas tautas tura žagatu par ļaunu putnu. Pēc Jāņiem jeb Pēteŗiem dzeguze pārvēršoties par vēja vanagu. Raunā esmu dzirdējis. p. Gluži līdzīgi māņi par dzeguzi ir vēl ne vien krieviem. „Lielā piektdienā kraukļi nesot no jūras ūdeni un kristot savus bērnus” (J. Starks jeb svētelis esot cēlies no cilvēka un bijis senāk Dievam par rokas puisi. p. ka uz to zīmējas arī sakāms vārds: kāda vārna pērta. Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. kā: vardes. ka jūra viscaur aizsalusi un krauklim neesot iespējams ūdeni dabūt. kūkodama. krauklim jāizperinot ziemā. tad krauklim lielās piektdienas rītu priekš saules lēkšanas jāpārnesot tik daudz jūras ūdens. II. 1. čūskas un citi. izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži. 1. smaga aste” (VII. Latviešu māņos starks gan ir mājas sargs. ka tā bijusi Velnam par lopu ganu. „Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. Kuŗa nenopeŗoties. ka krauklis senāk bijis balts. Beidzot vēl pieminēsim. Dievs teicis: „Tādēļ. p. kuŗas tam nekā nekaitē” (VII. Bet ja dažu gadu gadoties. vāciešiem un igauņiem. tad Dievs to par sodu iebāzis darvas mucā. „Visi putni perinājot bērnus vasarā. ka tur kas čīkst un čēkst. 1167. Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. Izdzirdējis starka nedarbu. 2438. stāsta. No tā laika dzilnai esot sarkanums uz galvas un viņa vēl tagad skrienot. starks dzirdējis.). bet viņš mēdz bargi atriebties neviesmīlīgiem mājiniekiem. Maisu uz dīķi nesot.). lēkādama pa koku zariem. 89    . ka Dievs to esot sodījis par kādu noziegumu. Ganiem tomēr žagata esot kaitīga. Ies’ projām. sevišķi melno. 180. 1. Gluži tāda pati teika par starku ir arī leišiem. tā paliekot par kovārni.). 101—2.). Arī igauņi stāsta. lai gan krauklis nejauki kliedzis. jeb pēc cita varianta nav ņēmis dalības pie upes rakšanas. Kad bērni nedēļu veci. bet tādēļ ka viņš ēdis maitu. ka par vasaru jāejot visām vārnām uz jūru mazgāties jeb pērties. kas maisā atrodas. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja. Velns esot iemijis Dieva kaltu pret savu izkapti un sācis ar to sienu pļaut. ka tu esi bijis tik ziņkārīgs. tad Velns pārsitis dzilnai galvu. lopus saukdama (L. 1. citas atkal skatās uz viņu kā uz prieku vēstnesi un laimes nesēju. noskatījusies un sākusi par velnu smieties. jo viņa aicinot vilku uz lopiem. No tās reizes žagatai gaŗa. p. VII. „Ja kādreiz būs beidzis lasīt. bet arī ķīniešiem.. Rakstu krājums. čūskas. Var būt. Latviešu māņos žagata ir tikai pļāpa un viņas parādīšanās mājā zīmējas uz jaunām ziņām un aprunāšanu. 72. lai viņu turētu par racēju. vismaz nebūs tikai vāciešu ienests. 1160—7). kas esot dzeguzes kalps. bet nav nekā strādājis. No tā laika krauklis palicis melns un paturējis tādu nejauku balsi. stārks aiz lielas ziņkārības nevarējis nociesties nepaskatījies. tad citi putni nav viņa laiduši klāt pie ūdens. Pēterīts. ka bērniem nodzerties. Maisu pie dīķa nonesis. lai tos nes uz dīķi slīcināt. Krauklis senāk esot bijis balts. Starka vietā ir še sastopams arī zaķis (I. Kraukļa kliegšanu gandrīz visas tautas tulko par nelaimes jeb nāves vēsti. Pasakas. Neba ilgi tu kūkosi: Atnāks Jānis. tad palikšot atkal par cilvēku” (V. P. p. VII.Kūko birzē dzeguzīte. Kad Dievs ielaidis dundurus Velna lopos un tie saskrējuši Dieva kūtī.

tad kājas nomūkot (nobrūk). 1. Pasakas.). sācis ķert bezdelīgu ar degošām stangām. Vecos laikos Velns reiz noslēpis visu uguni pasaulē. kādēļ še nerunāsim par tādu putnu dziedāšanu. Dumpis pieder pie tiem putniem. p.).). „Ja pīpene aizbrēc. bet ļoti augstprātīgu. Lūk. „Kad grieze aizgriež. Bezdelīga nu gribējusi Dievam palīdzēt un klusām aizlaidusies uz Velna smēdi. P. tev smuki bērniņi! — Kā pati māte. par to jau ir sīki rakstīts mūsu pasaku grāmatā (Latviešu pasakas un teikas I.). Tāda lielība Dievam nepatikusi. ja gribot.). Noskatījusies. Ūpis to dzirdējis un pateicis visu mātei. Vienreiz viņš nosvilinājis bezdelīgai pakakli. 1. V. 286. 157—192). tad „balss skabargaina” (ibid. Par ūpja vaidēšanu latvieši stāsta šādu pasaku. Pēdējo dziesmu atgādina pasaka par pūci un vanagu (L. Par bezdelīgu esmu dzirdējis no sava tēva tēva šādu kosmogonisku teiku.” (VI. 1. Vienai mātei bijusi slinka meita un divas govis. 164. zinu! Tēraudā un akmenī. Dievs meklējis.). Kā vispārīgi putni mācījušies dziedāt. p. i. Platu galvu vazājās. kā pati māte! Resnām galvām.). Meita no dusmām iemetusi ūpim ar sprunguli par sāniem un tādēļ viņš vēl šodien vaidot (IV. Savas vaidošās balss dēļ ūpi tura vispārīgi par nelaimes vēstnesi. Tā sauca vilku. 1. 2508. p. Arī teikas saturs drīzāk zīmējas uz purvu putnu dumpi nekā uz mežu putnu ūpi. V. tēraudā un akmenī!” Velns to izdzirdis. Pūce. kas stāv tālāku no tautas mītiem. 1. ka šeit viņš nozīmē taisni dumpi. 106. tad jādomā. p. No Vestienas ir mums vēl pazīstama šāda teika par ūpi. tad rokas sagriež” (ibid. Pūcīte. platām acim! Tēvā velnā. bet nevarējis nekur atrast. t. Pasakas. kas krievu „выпь”. meita atteikusi. jeb „izkapts nekožot” (L. Rohrdommel). tāpat kā dzeguze aizkūko. Rakstu krājums. No tā laika bezdelīgām ir sarkanums pakaklē un liels robs astē (sal. tad paliek dzeltēns” (71. Tikai no Velna smēdes kūpējuši dūmi. Bezdelīga vispārīgi tiek turēta par Dieva putniņu un ļaudis labprāt ierauga viņu 90    . Pati Dieva sodījama. L. kad nodomājis vaidēt. Tā kā nu pēc vārdu skaņām ūpis ir tas pats. pūce. bet viņa tomēr izbēgusi. viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt. P.Žagata palaidne. Kad dumpis aizbrēc. lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. zeķes. Līdzīgu teiku esmu dzirdējis no sava tēva tēva par dumpi ( выпь. Ja strazds aizbrēcot. tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās. tad pieguļniekiem svārki degot (pie ugunskura). II. sākusi no prieka kliegt: „Zinu. Tā sauca vilku. VII. tad dvaša smird līdz nākošam gadam (J. 194. 29431. pūcīte. pelēķīte. Ja lakstīgala aizdziedot. Kad nu māte prasījusi. 72. Pasakas. Kur gani gana. kas cilvēku aizkliedz. tad kalni plīsīšot. otrreiz izrāvis astes spalvas. p.). bet otru atstājusi bļaujam. auti slīd uz papēžiem. jeb pūpiķis aizpūpina. Jā ūziķis aizdzied. p. ka tas esot ūpis. 1. Meita reiz paēdinājusi tik vienu govi. Pūci tautas dziesmas tēlo par neglītu. kā Velns šķiļ uguni un kaļ. tēvā velnā! 30618. P. 1179—80. p. „Ūpis esot lielījies: kad viņš kliegšot. kas tur bļaujot. 1. Citus putnus nicināja.). meklējis.

Latvieši ticējuši. būs laikam nācis no latīņu valodas (lusciniola) un proti jau tanī laikā. Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas. Ārons no Bērzaunes: „Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums . Par irbi raksta M. 158. Līdz ar lakstīgalu. ka tā „sit” (R. 159..). Pēc kādas nepareizi uzrakstītas teikas (VI. kādēļ ticēja. Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža bogu. B. Jau augšā mēs redzējām. ka viņas pārziemojot tepat ezeru ūdeņos. kad latvieši un leiši vēl runājuši vienu valodu (leišu lakštingala). bet biežāki gan pēdējās divas kopā. ka lakstīgalai esot trīsdeviņas balsis. kā jau augšā minēts. Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja.). 17235. ka viņa sākusi lūgt Dievu. 1. ka lakstīgala ir sējas putns.. būs gan laikam aizņemti no vācu bruņiniekiem. p. Rakstu krājums. Pirksim kopā lakstīgalu. lai pārvēršot šo par putniņu. Ļaudis stāsta. 32058).) jeb „tricina” (2697. 20727. Kā jau kosmogoniskā teikā te gan Pērkona vietā būs bijis Dievs.lizdus savu māju paspārnēs. tautas dziesmas turpretī sauc lakstīgalu parasti par trejvalodi (13872. Kārtīga cīnīšanās ar zobeniem un to skaņu pielīdzināšana lakstīgalas dziedāšanai būs gan laikam cēlusies rietuma un dienvidus Eiropā. ka par ziemu bezdelīgas aizlaižas uz siltām zemēm. 1. 107. 91    . 15.) lakstīgala esot cēlusies no vienas nelaimīgas pameitas.liela dievredzīte” (2581) un nākamības zīlēšanā viņai pieder pirmā loma. Pats lakstīgalas nosaukums. kamēr zobena skaņu nosauc par lakstīgalas dziedāšanu. Reiz pamāte viņu tik dikti situsi. p. kas bezdelīgu lizdas izpostot. p. vācu die Nachtigall schlägt). Turpretī kārtīga cīņa ar zobeniem. tam metoties uz ģīmja teteŗa raibumi un pat māja varot nodegt Ļaudis agrāk nezināja. Kalpu bērni. Z. — kas ne vien zīlē sējas laiku. Zīle ir „liela pareģone” jeb . Tā nu esot cēlusies lakstīgala un „dziedājusi deviņām mēlītēm”. 32058. kā jau esmu aizrādījis (15. K. Saimnieka svētelīši Ilgi tup ligzdiņā. 1. irbēniņi Agri tek migliņā. Abiem dzied lakstīgala Zobentiņa galiņā. 2147. Lai tā skaisti padziedātu Zobentiņa galiņā. 18965). Par lakstīgalu parasti daudzina. 30614. spurkt! irbes gaisā! Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. — kā vienā piemērā (2690) arī paipala. Vēja māte auklē” (2091—3). p. Bet vienreiz Pērkons jājis zemu zemu. 1. 6. ka tos „Vēja māte šūpo. cik pašām toreiz sirds liela bijusi” (V. Lakstīgalas dziedāšanu tautas dziesmas vismīļāki pielīdzina cīņai ar zobeniem. Tautas dziesma salīdzina irbēnus ar starcēniem.. bet palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. te. Par zīles un žubes bērniem stāsta. Jauni puiši bandinieki. L. 21088. 195. kā arī minētais dzejnieciskais salīdzinājums (sal. 32031. kā kalpu bērnus ar saimnieka bērniem. tautas dziesmas daudzina nereti zīli un žubi.

gādā par zirgiem un kaitinās ar skaisto cielavu. meitas. dzied. gādā par zirgiem. Bet „lielā dievredze” tomēr nav visa zinājusi un nevarējusi paredzēt.). ka viņu pašu noķeŗ vanags (2581—2). Bet „labā māsiņa” var ziņot arī nepatīkamu vēsti un sludinājums atkal līdzinās likteņa lēmumam. p. tam īsi” (J. tad to gadu dos govis daudz piena. Ko tu. Zīle ir „laba māsiņa” un liek ganam sargāties no vilkiem un tautietei no nebēdīgā tautieša. dzeŗ. kā jau minēts. uzņemot kādu gaitu. ja redz uz sausuma. bet arī ar liniem. puiša simbols. Rakstu krājums II. 29431. 29424. Zīlīte. Šādu ievērību cīrulis laikam ir izpelnījies ar savu agro celšanos un jautro dziedāšanu augstāku un ilgāku par citiem putniem. Ko tu man pasacīji? — Es. piešķirta arī žubei un dzenim. 1. Pa pagalmu tecēdama: Būs tai mūsu netiklei Šorudeni precinieki. kādēļ cielavai ir sakars ne tikai ar laidaru. Kā cīrulis. — kas zemē. Līdzīgi zīlei cielava zīlē meitām arī preciniekus. žubīte. kā jau minēts. tā laba māsiņa. Kādu dziesmu zīle dzied. kad precību ceremonijas vēl līdzinājās laupīšanai. meitiņa. gādā par govīm. 14061. 14062. lai ceļā nesatiktos ar zīli. Sargā savu ganībiņu. Cīrulis. tev pasaku. ka cīruļi pārziemojot tepat pie mums un paslēpjoties pie ciņiem un akmeņiem zem sniega. „Kas pirmo reiz redz cielavu uz jumta. 14066. 92    . dara alu. klikstīnāji. Tā sacīja cielaviņa. dzeni. Ja sieviete redz pirmo reiz cielavu uz ūdens.Eita. kazlēniņu. Tādu ziņu zīl’ atnesa Mūs’ māsai tautās iet. Tā iemesla dēļ. 71. Liek ganiem sargāties: Sarg' jēriņu. klausīties. latvieši dzēruši „zīles kannu”. Zīle dzied aparā. tam tai gadā gaŗi lini. „Cīrulīts mazputniņš” tautas dziesmās ir puiša simbols. kādēļ latvieši ne katrreiz gribējuši satikties ar zīli. tā atkal cielava. Tā lika ganiem sargāties. Būs brāļam kaŗā iet. tad piena būs maz. kā liekas. tāpat kā puisis. 31933. Līdzīga loma. — Zīle dzied tādu dziesmu Laiks meitām rozes šķīt. Zīl' atnesa tādu vēsti. kamēr vanags. Ļaudis ticējuši. meitas simbols. meitas simbolu. Meitas pūram ir vajadzīgi arī lini. Sargi savu vainaciņu! 29430. tiek pielīdzināts parasti tikai seno laiku preciniekam.

„Kādreiz Dievs un Velns gājuši gar upes malu pastaigāt. Tur viņi atraduši vecu zirga pinekli. 1. p. Tā kā miroņus mēdz aprakt zemē un arī čūskas dzīvo apakš zemes virsas. kā: dzin. tad viņa trīs dienas raudot. „Tam šķirstam. Šādi māņi ir ļoti veci un tālu izplatīti. tad viņš vairs netiekot upē atpakaļ. VII.. Kad vecais ceplītis pārnācis mājā. Bet visi māņi par čūskām ar to nebūtu izskaidroti. P. ka čūsku cienīšana esot cēlusies tikai no dvēseles kulta. bet tautas tradicijās viņam piešķiŗ vislielāko dūšu. tad viņš pie mana nama durvu gulētu. Čūska tad atkal atnākšot. Te pielien čūska un saka: „Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst. bet Velns arī pasteidzies.” 41. kam saldās asinis.Vismazākais putniņš Baltijā ir mazais ceplītis. Pēc ūdens plūdiem ods apņemas to dzīvnieku atrast. cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši. Tad vecais atbildējis: „Ja es būtu mājā bijis. bet ja neaprokot. kam vissaldākās asinis. uz kuŗa ūdens plūdos cilvēki. Abinieki. Sava bīstamā koduma dēļ čūsku parasti tura par ļaunu kustoni. Ja noķeŗot balto jeb sarkano čūsku .). bet vairāk nevar izteikt. kur atradušies tikai mazie ceplēni. tad animisti gribēja pierādīt. tam tiekot septiņi grēki piedoti. P. ka tik un tik liels tas zvērs esot bijis.. tad tai vietā vajagot iespraust sērmūkšļa krustu. Tā kā pēdējā nereti stāv sakarā ar mirušu ļaužu dvēselēm. Par zuti mēdz vēl stāstīt. Bet ja uz ceļa uzbeŗot smiltis. Jā čūsku nositot un aprokot. tārpi un kukaiņi. Gaster. Seno skandinavu teikā Zigurds ēd čūskas gaļu un tūlīt saprot putnu valodu. prasīdams: „Vai tik liels bija?” Beidzot bērni esot sacījuši. Te gadās bezdelīga un saka: „Viņš grib teikt. Visi prātoja kopā. 1. Bet tāds izskaidrojums bez šaubām ir vienpusīgs.). Kas čūsku nositot. tad nu šie stāstījuši. Šeit uzrakstīšu no sava tēva tēva dzirdētu pasaku par ceplīti. ka mirušo dvēseles pārvēršas par čūskām un ka arī dvēsele vispārīgi parādās čūskas veidā.izvārot un apēdot. gadījies nejauši mazs caurumtiņš. dzin! . 1194. saķēris pineklam aiz otra gala un pārrāvis uz pusēm. Indijā par to prātojuši jau vairāk gadu simteņu priekš Kristus dzimšanas. p.” To nu dabū zināt bezdelīga. Par to vēl tagad mēdz teikt. ka zutis ar čūsku esot tuvu rada” (L. kas stāv biedrībā ar Velnu jeb ir pat viņa radīta. ka tas pa naktīm nākot no upes laukā un ejot uz tīrumu zirņus ēst. lai nevarētu pateikt. tad es aizbāztu caurumtiņu ar savu augumu.” (I. Tālu pazīstama ir šāda teika par čūsku. norauj odam pusžokli. Pasakas VII. Vecais ceplītis nu uzlaidies uz krūmiņa un lēcis arvien augstāku un augstāku. kā caurumtiņu aizbāzt. kuŗa „cilvēku žēlodama.” Labi. Kad čūska aizbēgot. 218—20. tad varot saprast putnu valodu (L. Ļoti līdzīgas teikas ir vēl uzrakstītas Krievijā. Ods gan vēl rauga stāstīt. p. tad Saulīte trīs dienas smejoties.). Tādus pašus uzskatus sastopam arī pie igauņiem. kas palicis par zuti. Rumānijā un Palestīnā (M. 93    . tad varēja viegli nākt uz domām. Reiz lācis gājis nejauši gaŗām gar ceplīša pērkli. kam vissaldākās asinis. lopi un zvēri patvērumu bija atraduši. Dievs tomēr savu pinekļa galu iemetis upē. 173. aptīšoties ap krustu un nevarēšot vairs projām tikt. kuŗu Dievs paņēmis un gribējis iemest upē. ka vardei vissaldākās asinis. 1272—3). Pasakas. 1. Izmeklējies cauru dienu: „cilvēkam vissaldākās. Bet Velns savu pusi nometis uz sausuma un no tās izcēlusies čūska. No citiem zvēriem visvairāk tautas tradicijās tiek daudzināta čūska.

). Zalšiem tautas māņos ir ļoti līdzīgi kaupiņi. aizmirsusi šo noteikumu: bija aprijusi zvejnieku. p. tad govīm notrūkstot piens” (J. 1. p. Tur nu stāstījusi. 1273—4. jeb pat „māte mirstot” (J. 58. Z. 6. 69. 1182—5). bet tādēļ viņa palikusi akla. Z. 6. šie māņi ir aizmirsti. Rakstu krājums. Līdzīgus māņus atrodam LerchaPuškaiša pasakās (V. 1. ka tas nav tiesa. kas uz uguns tikšot taisīti. Pirmās ziņas par šādu ārstēšanu mēs atrodam kādā seno grieķu teikā. 69). I. nolaidies pa savu valgu zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni augšā. Bet čūskas vaiņaga laupītājam ratiski dzenoties pakaļā (L. ka muša zirnekli apzagusi un atļauj tam uz priekšu baroties no mušas gaļas (sal. P. bet ja redzot uz sausuma. kas katrai brīvu ēst. B.). 454. iesitis zirneklim par muguru un zirneklis nokritis no debesīm 94    . nozagusi un aiznesusi pie Dieva. 1. Tā pazīstama rietuma Eiropas teika. Čūskām esot arī savs ķēniņš. Bet reiz līdeka . 1. p. Rakstu krājums. rudenī alā līzdami. lai lūkotu dabūt uguni. Dievs tad arī atvēlējis viņai ēst no visiem ēdieniem. un iesviedusi to jūrā. Tādas pašas teikas stāsta arī igauņi. Kas šo vaiņagu iemanto. krupji jeb rupuči. Dievs izrunājies ar visādiem zvēriem. II. Pēc citām ziņām viņi esot govīm kaitīgi un viņus vajagot iznīcināt. kā liekas. 1. K. 1261—72). Šis pasakas motīvs ir sastopams par visiem vidus laikiem. jo viņi nesot govīm laimi.Pēc igauņu teikas sarkanā čūska lielījusies vienā pašā naktī deviņiem cilvēkiem acis aiztaisīt. redz. bet neviens nevarējis notikt elles dibenā. Gluži tādi paši pretēji māņi par kaupiņiem ir arī igauņiem (Wiedemann. Vienreiz zirneklis gribējis Dievam nepareizi apsūdzēt cilvēku. 69). To noskatījies viens puisis. B. p. 1. un tos pavisam nebijis brīv sist (VII.” No tā laika līdekai jānēsājot galvā visi zvejnieku rīki (L. tam sprāgst jēri” (R. tad viņa paliekot atkal redzīga (Wiedemann. p. 109.). kr. Pasakas. un iet tūliņ pie Dieva sūdzēties. P. VII. 57.. p. Pasakas. Par līdeku ir šāda teika. 196. ka uguns vairs nav. Kad vardi pavasarī pirmo reiz redzot ūdenī. Bet jā viņa dabūjot izlīst caur rata rumbu. Pa to starpu pamostas arī zirneklis. Jau senie indieši esot ticējuši. 70. kur čūska pazīst zāli pret nāvi un atdzīvina citu nosistu čūsku. Dievs nu saprot. II. Nonācis virs zemes. tad būšot sausa vasara un maz piena (J. Ar laiku. p.. kur kā zināms. „Zalši. Pusi noēdusi. „Kas vardes sit.). L.). No tās tad nu mūsu jūrā esot izcēlušās butes. ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūliņ aizmiegot līdz pavasarim”. ieraudzījusi uguni. tad noteica. p. Pasakas V. p. un zalši vairs nav šķirti no čūskām (J. Rakstu krājums. Latvieši līdz ar igauņiem stāsta. Rakstu krājums. kuŗam esot dārgs zelta vaiņags galvā. Rakstu krājums. kā tikai Velnam ellē. Arī vardēm ir māņos sakari ar lopiem. Pēc vienām tradicijām viņus vajagot taupīt. „Kad Dievs visas zivis bija radījis. L. VI. R. jo tie izzīž govis” (R. tikmēr zalši viņiem bijuši govju labvēļi.). ka pati iznesusi uguni no elles un prasījusi maksas. ka šķirgālis esot čūskas dakteris un varot atdzīvināt pat gabalos sasistu čūsku. Ķeizariene Katrīna reiz braukusi pa jūru no Vāczemes un ēdusi kādu Vāczemes zivi. tāpat kā zalšiem un kaupiņiem. bet nav vairs patikusies. Par buti dzirdēju no sava tēva tēva šādu pasaku. 455. P. Vecos laikos uguns citur neesot bijusi. Pasakas. K. 1. tad tai gadā būšot daudz piena. Kamēr čūskas latvieši turējuši par ļauniem kustoņiem. Par zirnekli un mušu esmu Raunā dzirdējis šādu pasaku. bet Dievs dabūjis zināt. tas paliek laimīgs.) un arī es esmu ko līdzīgu dzirdējis.). L. VII.). viņš bijis ļoti nokusis un apgūlies. II. bagāts jeb ļoti gudrs. Katrīnas vietā ir jumprava Marija. „Kad rupuci nositot. „Krupjus jādzen no laidara ārā. II. šurpu turpu skraidīdama.). P. 83. 1. arī ieņēmis to zāli mutē un nogulējis visu cauru ziemu (L. ka čūsku galvās esot atrodami dārgi akmeņi. p. Pa to laiku muša. Beidzot tomēr saņēmies zirneklis. 1.

bērzgalā zaļos svārkos.). 289. 86. kā Lercha-Puškaiša uzrakstīto (V. bet labāk esot iet pavisam uz otru pusi. zīlēdamas.). Ja zāģētas ozola skaidas iebeŗot kādā traukā un uzlejot drusku ūdeni virsū. spindū. Kurzemē par margrietiņu jeb spindgrietiņu. vēl tagad viņa rādot. vai uz leju. Par blusām stāsta. Latviešiem bija ļoti daudz māņu. kuŗi pa daļai bija mantoti no tālās senatnes.” Šie māņi atkal pilnīgi saskan ar sekošo izskaidrojumu par bērza galotni. kur mans brūtgāns? — Bērzgalā. 1. p. Vispārīgi ņemot. margrietiņa jeb spindgrietiņa (Cocoionella septempunctata) spēlē diezgan svarīgu lomu dažu tautu mītos. tad cilvēkam jāmirstot (Raunā). p.zemē. kā mazā zīlīte. 1. jo viņa rādot tikai uz ļaunu. kas atrodoties miesā. bet arī visādi māņi. 105 un VII. Arī vienā rumāņu teikā ods un blusa uzrunā viens otru par māsām. „Dievs.). kas esot pilna ar utīm. tad Dievs to pārvērtis par mazu kukainīti. Uzlikta uz pirksta. pa daļai atkal aizņemti no kaimiņiem. bet Velns no tām nekā nevarējis atkratīties (V. Arī šeit seno latvieti vadīja ne tikai praktiskā lietderība. Par ļaunu jeb kaitīgu latvieši viņas netura. kas agrāk dzīvojušas zemē (Trikātā). bet ja tiekot iznīcinātas itin visas utis. tad otrā dienā viss trauks esot pilns ar blusām (Raunā). Utij un gnīdai atvēlējis cilvēka matos dzīvot. Velns uzlaidis Dievam odus. bet Dievs uzkūris uguni un aizdzinis tos ar dūmiem. Pat tāds neievērojams kukainītis. lopus radīdams. tad tas esot gan cilvēkam par labu. lai nespētu līdz kaulam ieēsties. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvojot uz visiem ciņiem (Trikātā un Ikšķilē) . lai eglītes skujas drusku aizdegas. 1. tam ērces uzkrītot. cik gaŗš laiks!” Tai brīdī gājis gaŗām Dievs un iemetis viņai galvā sauju utu. kurp lai cilvēks ejot. Tad Dievs sadusmojies un piesējis gnīdu pie mata. ādu kost un asinis zīst. p. Pēc māņu vārdiem neviens cilvēks nevarot dzīvot bez utīm: katram esot zem ādas sava daļa utu (Bērzaunē). bet pēc satura teika ir citāda (M. uz kurieni meita aiziešot tautās. Gaster. katram ierādījis savu darbu. putnus. ceļmalā sēdēdama teikusi: „Vai. bet siena laikā viņas esot pat egles un smilgas galā (Trikātā). Pēc vienas rumāņu teikas (M. Cilvēkam miesā apakš katras spalviņas esot viena uts. ka tās ceļoties no koka skaidām.) viņa esot cēlusies no vienas ļaunas skaistules. ka reiz viena sieviete. kādēļ viņš arī ne par velti ir nosaukts par zīlīti. Teika stāsta. gribējusi kost līdz kaulam. 306.” Ērces dzīvojot eglēs. No kritiena viņš nu dabūjis pumpu mugurā un vairs nevarot uzkāpt debesīs (VI. Dažreiz uz cilvēka miesas gadoties kāda pumpiņa. Tā kā viņa mācījusi ļaudim tikai ļaunu. Bauskas apgabalā meitas. Ja šīs utis iznīcinot. 110—13. vai uz zaļām velēnām?” 42. Par gnīdu esmu dzirdējis tādu pašu teiku. kas stāvēja sakarā ar mežu un viņa kokiem. Ja nu visas utis iznāktu no miesas. tad vasaru ērces nekožot (Lejasciemā). Tad Dievs uzlaidis Velnam blusas. Ikšķilē meitas sakot uz zīlīti: „Mārīte. Pēc latviešu māņiem šis kukainītis rāda tikai. kur tu mani vedīsi? Vai uz augšu. 1188). p. Par utīm ir atkal vairāk māņu kā par blusām. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt. 95    . kas stāvot zem eglēm. esot viņu šā uzrunājušas: „Spindū. Mārīte. Vidzemē viņu biežāki sauc par zīlīti. Gaster. 1. tad viņam būtu jāmirst (Trikātā). Bet gnīda ar to nebijusi mierā: ādā vien kost. Pēc vienas teikas blusas esot Dieva kalpi un odi Velna kalpi. Koki un citi augi.

meitai liepas zariņu” (L.. kā augšā ir aizrādīts. var sargāt ļaudis no visāda ļaunuma un nāves. kuŗš. nav bijis brīvu griezt neviena kociņa. varbūt pat no indoeiropiešu pirmtautas. pūri taisīti no liepas krija.). bet arī praktiskā dzīvē. Pasakas. tas lūdzies žēli jo žēli: „Ko nu mani cirtīsi! Ej pie tā līkā labāk!” Nogājuši pie līkā. kamēr praktiskā lietderība ir še maz ievērota. cirst nevar dabūt. kuŗā liekas dzīvoja tālāku mirušā „dvēsele”. Var jau būt. Šāda ozola un liepas izmantošana ir izskaidrojama tikai uz mītoloģijas pamata. bet sievieši glabājuši pienu liepas krija vācelēs. „Ap Bērzauni šai dienā nedrīkstēja ir puķītes noplūkt. 39. ka totemisms pie indoeiropiešu tautām vēl nekur nav pierādīts.). kad tu iegriez pirkstā . viņiem jau tāpat sāp kā tev.kokiem. Daudz simtiem dziesmu daudzina ozolu par vīriešu kārtas un liepu par sieviešu kārtas simbolu (sal. 173. ozols. p. 85. 1. bet vispārīgi ozola un liepas cienīšana gan būs mantota no seniem laikiem. sal. (J. uz mirušā jaunekļa jeb jaunavas kapa izaug nereti „kupla liepa” (breite Linde). kādēļ senie galdi plēsti no liepas koka. kā jau augšā minēts. un 174. jo aršana un sēšana jau sen bijusi vīriešu darbs. Šī starpība starp ozolu un liepu tiek ievērota ne vien tautas dzejā. Krusta dienā. bet krustmeitai liepas līksti šūpulim (1676. 1. 108. Daži māņi liecinot. p. tas atkal: „Ko nu mani cirtīsi? — Ej labāk pie tā greizā!” Dievs redzējis: cilvēkam koka vajaga. 9780). Kas nocērt vecus kokus.). kā arī rumāņu tautas dziesmas. 6.). 1. 197. tādēļ ka tāds koks jūtot sāpes.). ka ozols un liepa esot bijuši seno latviešu totemi.. jo tad tām sāpot” (R. ka pēdējo liepas nozīmi latvieši ir aizņēmušies no rietumu kaimiņiem. Pēc vispār pazīstamas latviešu teikas. dažādiem augiem un dzīvniekiem piederēja seno latviešu mītoloģijā ne mazāka loma kā dabas parādībām un senču dvēselēm. Mājas saimniecība no laika gala stāvējusi sieviešu zināšanā. nodaļā ir aizrādīts. Heine nosauc Vāciju par „das Land der Eichen und Linden”. sauc kokus pat par laužu brāļiem (Etnografisku rakstu krājums I. lauž tā zarus meijām un pie reizes pin arī viņa lapas savā vaiņagā. Tā latviešu. tomēr viņa biežāki mēdz stāvēt pie liepas. Krusttēvs cērt savam krustdēlam ozola. Ar biškopību nodarbojušies vienīgi vīrieši.). Mežs mūsu tautas dziesmās. tas Dievam sitot”. „Bet nu bijusi savāda ķibele: tiklīdz kādu koku vajadzējis cirst. Rakstu krājums. D. tiek salīdzināts ar latviešu pērkonu. Koku mītos mums krīt acīs tā savādība. Vīrieši dzēruši alu no ozola kannām. kā jau augšā minēts. sevišķi vēl ar svaigām lapām. V. Vīzes darītas visvairāk no liepas lūkiem un pīšana bijusi sieviešu uzdevums. Lai gan tautiete labprāt piemin ozolu. ņēma vismaz kādu daļu ozola. ka kokus tautas dziesmas daudzina labprāt pa trim kopā. Ir izteiktas arī domas. turpretī liepa pēc dažu dziesmu vārdiem ir arī kapu koks. „Nenolauz kociņiem galotnes. 1. ka koks jūtot arī sāpes. Ozols kā jau vīriešu simbols ir turklāt vēl spēka un dzīvības liecinieks. II. Rakstu krājums. p.. D. kuŗi kopuši linus un kaņepes. 1. Ne bez iemesla arī vācu dzejnieks H.). Tā vācu. 96    . p. jo tad kokiem tekot asinis. un kāds seno skitu valdnieks nesis liepu kunga vārdu. koki senos laikos esot runājuši tāpat kā cilvēki. Ozolu un liepu varam droši saukt par lielākajiem un skaistākajiem Latvijas kokiem un šiem tad arī latviešu dzejā un mītoloģijā pieder svarīgāka loma nekā citiem kokiem. 18. kā arī latviešu tautas dziesmās. kaŗ liepā savu vaiņagu un arī pati sevi nosauc par liepu (4289. Etnografisku rakstu krājumā I. kādēļ dravnieki meklējuši gandrīz tikai ozolus doŗu dēšanai. lai gan vīžu auklas vijuši vīrieši. meitai liepas malkas. „Jaunpiedzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot. pirts slotā puikam iesēja kādu ozola. Latīņu vārds „quercus”. pat ne ganu rīkstes.. I. Ozola un liepas cienīšana ir plaši pazīstama visā Eiropā. p. Veci ļaudis nekad nemeta ugunī pavisam zaļa koka. tā tas neiet: atņēmis viņiem valodu” (Lerchis-Puškaitis. un drēbes velētas parasti ar liepas vāli un pat dzirnavu milns taisīts no liepas koka. Tautas tradicijās bieži daudzina vīrieti stipru kā ozolu un sievieti kuplu kā liepu. Jau 37. I.. L. p. vai pirti kurinot. 1.

kļavam sieva. jo aklo jau vislabāki var vadīt pēc sava prāta. Osi. Beidzot dzied pat vēl. osis un kļavs esot jau precējušies. Varbūt. kamēr ozols vēl meklē līgavu. Ošam sieva. Šāda oša izlietošana laikam gan atkal būs sakarā ar kādiem māņiem. tad ir „laiks meitiņu bildināt” (13768. ka laivas taisītas no oša tādēļ. osi. „kur augusi kļavienā”. kā šai hipotezē. ka savā starpā var precēties tikai dažādu totemu pēcnākami. bet savs vīriešu un savs sieviešu totems. Neretis tautas dziesmas daudzina kopā „ošus. jeb arī kur viņa pati bija „augdama domājusi” (22364). kādu šai gadījumā tomēr neredzam. ka tāda paša iemesla dēļ arī 97    . 11) un kā kļava lapa katrreiz nekrīt tur. tāpat kā senie vācieši. osim un kļavām. 2825. kļava. 35553. 14976. 30646. tā arī Dievs un Laima neliek vis tautietei aiziet tur „kur ļautiņi daudzināja” (8716). ka arī senie latvieši taisījuši savas laivas no oša. 20986. kamēr augi stāv tikai uz otra plāna. ka minētā kārtība netiek daudz traucēta. 30552). kā arī pie sieviešu kārtas. ozoliņus” (28216. kā jau minēts. kuŗi visi ir puišu koki (32368) un tautietes „bāleliņi” (4104. un kādreiz nostādīts pat blakus par jaunekli precētiem kokiem. Turpretī nav mums nekādu pretrunu un nesaskaņu.kādēļ šādam vērojumam nu vajadzētu drošu pamatu. kļavam sieva. 1. viņi savā starpā nebūtu varējuši precēties. kāds lielākā jeb mazākā mērā ir sastopams pie visām tautām. 5. Nule tik ozoliņis Par gravām lūkojās Nolūkoja ievas meitu Ar visiem ziediņiem. Pāra dziesmiņās kļavs noder zīlēšanai par precībām. Kamēr liepa ir ozola pretstats. Ozolam vien nevaid. 2. Lai arī no šiem trim kokiem bērzs pie reizes ieņem oša (2825. kļavus. Liepu tautas dziesmas arvien daudzina par meitu. Ošam sieva. kamēr vītols mainās ar ozolu (2827). tad kārtu māņos viņš arī lielas lomas nespēlē. ka kļava lapa aiznes cilvēku uz citu zemi (26027). ka osi turējuši par „aklo koku”. 19130. Tā kā kļavs jeb kļava pēc tagadējās valodas pieder tāpat pie vīriešu. Treškārt par vienu no svarīgākiem totemisma pamatiem tura pazīstamo eksogāmijas tikumu. Ozoliņš lūkojās Gar visām pļavmalām. 12695. kļava. tad pastāvot augšā minētajam likumam. 1). 35524). tikmēr viņa biedri liekas būt oši un kļavi. Man liekas. kamēr īstais mātes koks ir ābele. 30646. Totemus taču uzskata par tēviem un mātēm. Ko jūs divi runājat? — Runājam liepas meitu Ozoliņa dēliņam.Kad kļava lapa paliek sarkana jeb nodzeltē. 4104. tomēr stāv tik bieži kopā ar osi un pēdējais atkal ar kļavu. Visus minētos trīs kokus tautas dziesmas piešķiŗ vīriešu kārtai (sal. pie kam. Ja nu visi latvieši būtu cēlušies no vieniem pašiem totemiem. Pirmkārt totemismā pirmā loma pieder zvēriem. Ceturtkārt ozols tiek parasti pielīdzināts puisim. Ozolam vien nevaid. 32331) jeb kļava (2823. ir sastopami tikai kā izņēmumi. ja ozola un liepas cildināšanu izskaidrojam ar vecu koku kultu. Otrkārt katrai ciltij mēdz būt savs totems. 2827. Bieži apdziedātā „oša laiva” liecina. 3) vietu.

Pried’ ar egli lielījāsi Abas kāpti kalniņā.. lai atkal nepaliktu beidzamais pie drēbju nolikšanas. Mātes bērni pie māmiņas. birr. 2808. Citi koki salapoja Sudrabiņa lapiņām.. 172. 2669. 164.. 2826. bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties. Nr. Kad Saules māte pavasarī visiem kokiem devusi zaļas drānas.Homēra grieķi taisījuši savus metamos šķēpus no oša. kādēļ neapģērbjoties. Klusiņām klausījos. Priede. tad šis it bēdīgi atbildēja: „Esmu neredzīgs. Tie trīs žēli neraudāja. Priede. Visi koki žēli rauda. „Visi kungi svārkus met. egle. citu pamudināts. Tā tad šie uzskati par aklo osi liekas būt ļoti veci. 4172. Kad citi koki jautāja. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst. nobira pirmais. kadiķītis. To nogrūda lejiņā. skaista egle. lai arī tos varētu vadīt pēc sava prāta.” Tagad osis. „Visi rudeņos berus devuši. egle kalniņā. bet arī visus trīs skuju kokus: priedi. osi. Skaista priede. Tie trīs žēli neraudāja. 4651. tad šis neatteica nekā. bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantētas. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu. 1. Paeglīte lejiņā. 1. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku. ko tu gaidi? Citi koki salapoja. Tautas dziesmas daudzina kopā ne vien minētos trīs lapu kokus. tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. I. trīs vien nemet”. eglei sagšu Paeglei villainīti.). Atbildi uz šo jautājumu dod viena pasaka (Lercha-Puškaiša Pasakas. un tādēļ nezināju vai ziemelis patiesībā ir projām . Tautas dziesma griežas pie oša ar sekošu jautājumu: Osi. Pabērnīši maliņā. Vasariņi noejot. ka tepat esot jau aiz vārtiem. trīs vien nedevuši”. Paeglīte vēl skaistāka. „Visi kungi jāj 98    . Tā arī notika. p. vai rudens jau klāt?” Zināt dabūjis. egli un paegli jeb kadiķi. 2820. tas. Paeglīti nabadzīti. Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu. te osis jau jautāt jautāja: „Kaimiņ’. Uz tiem pašiem trim skuju kokiem zīmējas vairāk tautas mīklas. tad drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies. birr. Tiem atlika zaļi svārki. gan sāka rosīgi un ātri plaukt.

pried' ar egli. Priedes skuju neliekat. audzi. zediņiem jeb riķiem. un 188. Ja būs kupla jumteglīte. Ko ap tevi tecināt. Tad būs kupla vedamā. Neaudz ceļa maliņā. D. trīs vien nejāj”. sita ar tām uz galdu un dziedāja” (L.. p. III. celiņa malā.. Eita. eglēm un retāki arī ozoliem. Lai bij laiks. Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsunītēm. Audzi.kaŗā. Kāzās bijis parasts uz istabas. Kad mani vedīs. Es tev saku. Līdzīgas eglītes lietotas arī dziedot uz kāzu galda. pēc kuŗas līgavas vedot pušķojušas ceļmalā dažas priedes un egles. kā redzams. Pēc kādām retām tautas dziesmām tautu meita liek galvu pie priedes. Liekat smalku paegliņu. ka viņi ir palikuši par dzīvības simboliem. Ja jums nav egles skuja. (kuŗas) . p. Liekat skuju. Šāda materiāla izvēle gan atkal nebūs brīva no māņiem. kā liekas. Beidzot eglīte noderējusi arī pie reizes liepas vietā par šūpuļa līksti (L. kam daudz zaru uz visām pusēm . eglei bijusi pirmā roka. kāds būdamis. 18550. num. Tā kā nu tautas dziesmas daudzina skuju kokus par „daiļiem” un bagātiem”. 187. Pēdējais aizrādījums laikam zīmējas uz seno ierašu.). Es kadega ēniņā: 99    . kaŗ priedē vaiņagu tāpat kā liepā (6040. R. lai nemirstot. I. latvieši tomēr cirtuši gandrīz tikai no priedēm. 7. 19172—8). Šai eglītei bijis simpatētisks sakars ar līgavu. Mazais paeglis ir tomēr viens no vissvarīgākiem sargiem pret ļauniem gariem. num. nama (18566) jeb klēts (18551) jumta uzvilkt kādu skuju kociņu. jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai . 30650. kā var vērot pēc dziesmās daudzinātiem „paeglīšu kambaŗiem”. 866—9. Vai ir kupla jumteglīte. bet ēkas. Tādēļ arī bērenieki iecirtuši kādā priedē jeb eglē krustu par robežu mirušā dvēselei. vaicāja kāzenieki dziedādami pēc eglītes. ļaudis. sal.. 34. 18447. no tāda posma. 152—4.) un lepojas. Eglītes bija katrās kāzās trim sievietēm: brūtei. 1.. egle” esot „meitu koki” (12224. 368. Senos „stāvu koku namos” sienas laikam pinuši ar paegļu nītīm. tad arī viegli varam saprast. num. ar egļu skujām kaisījuši bēru māju un pēruši cits citu ar skuju koku zariņiem. kuŗi parasti lietoti pamatiem. Brīvzemnieks. pie kam.). (Bīlensteins. 35385). „Pirms panāksnieki iesāka ēst. 6119. kād’ likdami. es tevi pušķošu... 18552. skatīties. D.. 922—4. Rakstu krājums. Man pietrūka zaļa zīda. sal. ka „priede. eglīte. Senajos Latvijas mežos gan netrūka nekādu šejienes koku. kas jau pavasarī nodod savu „nomu” (2821) un kuŗiem ziemu un vasaru ir „zaļi svārki mugurā” (2810—20). 1.

5856. 2776. 4522. Lazda zied gavēnī Sarkaniem ziediņiem. bet arī no paegļa (19714. 1. 6214. 2775. pēdējie atkal par lazdas ziediem. Kā jau skaistā ziedētāja ābele tiek saukta par Dieva koku. Ziedi ieva ar ābeli Vienā lazdu krūmiņā. Lai gan visus šos trīs kokus tikai retumis apdzied kopā. Lazdas zieda nepanāca: Lazda zied gavēnī. 2774. 19543.).Kadegam. 2776. 22418.). Ābeles ziedi pēc skaistuma ir pārāki par ievas ziediem. Aizsmok priede. Ieva zelta vizuļiem. Aizsmok mana valodiņa. aizsmok egle. 2779. Vēl baltāka ābelīte. gan arī ar lazdu (2774. 5947. Lazdai kaunu padarīja. 9. Ieva zied ar ābeli Vienā dārza stūrītī. Zied' ieviņa ābelīte. 4495. Ievai bija balti ziedi. ievu un lazdu. Par trim ziedošiem kokiem tautas dziesmas daudzina ābeli. tomēr ieva še ir par starpnieci. Lazdas zieda nepanāca. Ieva balta noziedēja. Lazd' ar ievu noziedēja Daugaviņas maliņā: Lazda vaŗa pakariem. ābels ziedi. Tādēļ laikam arī alus kanna tiek taisīta ne vien no ozola. 6112. 2775. un bieži tiek minēta gan ar ābeli (2773. 34130. Ābolnīca Dieva koks. 100    . 26054. balta ieva zied. 12719. 11436). 2782. Abas baltas noziedēt. Cietajā mēnesī. Iev’ ar lazdu lielījās. Ievas ziedi. Balta. sērmokšļam Krustiņš ogas galiņā. Ābelei sudrabiņa.

4286. Sveša māte mani sūta Pie ābeles slotu griezt Birst ābelei balti ziedi. Dievs sod’ tevi. 5930. 4282. 4170. tomēr vispārīgi tas nav bijis pieņemts.Ārdi manu valodiņu! 34104. 7121. Dzīpariņus žāvējot. Pinu. Ābelīte Dievu lūdza. Tādu viju vaiņadziņu. Lai ved meitu šoruden: Visi zari nolīkuši. Kas ābeles galiņā? Kas man deva to meitiņu. 101    . sevišķi vēl ābele un ieva. Tādēļ laikam arī tautiete žāvējusi savus dzīparus uz ābeles zariem. Šim Dieva kokam un mātes simbolam meitas nav gribējušas lauzt zaru. pinu. māmuliņa. Ābeli tautas dziesmas visvairāk pielīdzina mātei. un līdzīgu salīdzinājumu sastopam arī krievu un vēl dažu citu Eiropas tautas tradicijās. Visi šie trīs koki liekas būt arī sieviešu simboli. Kādi ziedi vasarā. 32405. Pēra mani sveša māte Ar ābeles žagariņu. Piestājos pie ābeles. Ābels ziedu vien neviju. 4290. Lai gan meitas dažreiz (5856) pinušas ābeles ziedus savos vaiņagos. Es lauzīšu bērziņos. Sveša māte man’ stellēja Pie ābeles rīkšu griezt. Birst man gaužas asariņas. Kas man deva to ābolu. nenopinu Ābeļ’ ziedu vaiņadziņu. Kam tu lauzi ābelīti. Tie raud gauži valkājot. Lauz tu pati ābelē. Kas aug viena māmiņai? 11220. Sveša māte man’ sūtīja Uz ābeli slotu lauzt. Kā pie savas māmuliņas.

Ievai bija balti zieda.Ābeļ’ ziedu vainadziņš — Grūts mūžiņš dzīvojot. tikmēr ieva ir dziesmās sievas simbols. tādiem vīriešu kārtas kokiem.). Ābeļ’ koka biķerītis. t. 9780. 19575. aitiņ. Māmiņ tavu darījumu! Kā ieviņa noziedēja Tautu galda galiņā. 2784. Al’s ar kannu. Es nelaužu liepas zaru. sevišķi vēl medus dzeršanai. Kā ieviņa noziedēju. 19502. i. Tādēļ laikam arī senlaiku kanna taisīta no ozola un paegļa. Tādēļ arī meitas velējušas savas pūra mantas sevišķi tikai ievu ziedu laikā. Es nelauztu ievas zaru. 6060. 1233. 102    . Tā brīkšķēs tautu dēls Pa manām rociņām. 19773—6. Jo es pati kā ieviņa. al’s ar kannu. Es neņemtu ievas ziedu Ne savā rociņā: Es negribu sieva būt Ne savā mūžiņā. Ai. Biķeŗus turpretī tautas dziesmas daudzina parasti no „ābels koka” (11533. man dzeŗot. Sievai baltas villainītes. Adi. 19941. Kamēr liepu tautas tradicijās pielīdzina meitai. Ne ieviņas baltu ziedu: Lai es augu kā liepiņa. 7224. man’ meitiņa. raksti. 1. Alus kannas. visvairāk lietojuši vīrieši. vilniņ’ tavu. Briku braku. Pilna vīra sieva biju Pilnu dzēru biķerīti. kā jau augšā minēts. kuŗiem pieder liela loma tautas mītiskos uzskatos. un ābeli mātei. Med’s ar baltu biķerīti Jaunajām māsiņām. 20650. 21590. 19500—4. Med‘s ar baltu biķerīti. biķeŗus turpretī sievieši.

Citi koki ļaunu vēl. 5994. 34352. visus ziedus rāvu.). sal. 32407. vītolu un sērmūksli. ka šo koku starpā pastāvētu kāds tuvāks sakars. Lai galviņa nesāpēja. No tā nu saprotam. adu zeķes.Liec pūrā nevelētu. Pavasaru. tad velēšu. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda vēza rociņā: Citi koki velna bēga. Jem lazdiņu rociņās: Citi koki blēņas tura. Lazdiņš velna nebēdāja. bet neretis viņš 103    . Ej. No kokiem varētu minēt vēl trīs ļaužu labdaŗus: bērzu. Kad ieviņa balti zied. Jau augšā mēs redzējām. sal. Lai zied manas villainītes. Lazda blēņu neturēja. Lai galviņa nesāpēja. Adu cimdus. māsiņ. Visus. 7221. 34353. ka bērzs mainās ar osi un kļavu. Vaiņaga vīšanā ievas ziediem tāda pati nozīme kā ābeles ziediem: lai nu gan nav bijis gluži aizliegts pīt ievas ziedus vaiņagā (5824. bet tautas dziesmās nav tomēr nekādu liecību. Ievas ziedus vien nerāvu. Lazdiņš ļauna nevēlēja. 5856. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda zaru rociņā. bet labi tas nav bijis. kādēļ no lazdas latvieši taisījuši savas kūjas un kādēļ lazda ar laiku dabūjusi kūjas nozīmi. Ievas ziedu vien neliku. Velē manas villainītes. māmuliņa. Kad ievāji balti zied. Ievas ziedus vien nerāvu. Trešo ziedu koku lazdu tautas dziesmas cildina par vistaisnāko un krietnāko koku starpā. 17816. 7508. 5860. 34350. Kā ieviņas līcītī. Tad velē pavasari. Es noviju vainadziņu Visādiemi ziediņiem. 34351. Ievas zied. tautiņās. Pūrā liku nevelētus. 7154.

slotu griezt. meitiņa. p. Veca vīra līgaviņa? — Tā. Kam lauz’ bērza galotnīti. un 188. No bērza galotnes atkarājas arī meitas precības (9317—8.ieņem arī ozola vietu. Par puisēna šūpļa līksti ozola vietā var cirst arī bērzu (L. Viņa lūdz arī savu bāliņu. tava vaina. ka tam griež zarus. Smuidru griezu bērza rīksti. D. 11864. „vējiņam vēdināt” (2764) jeb „kur putnam uzmesties” (2765). tad viņas arājam klājas labi. lai tas 104    . 32417. Vītoli aug ne vien pagalmā (9283. 26525). Kupl’ atstāju virsunīti.). Ne kā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait. 6208). Ja meita nolauž galotni. bet vairāk gan vītolu. 18176. Nelauz bērza virsaunītes: Lauzīs’ bērza virsaunīti. Nāc. Lai aug mans arājiņš Sprogainiem matiņiem. jeb arī viņa pati „paliek atraitnē” (11864. 415. 5870) un staigā tikai „zem vītola” (6116). vairāk vēl kā ozolu un liepu. māmiņa. tad tēvs vai māte mirst. 14843. Ja tomēr galotne tiek nolauzta. p. 2767. 10412—3. tad „visi bērza radi raud pēc tās vienas galotnītes” (2771.). 2).” Labāk lauzu alkšņa rīksti. 1. Jāņos liek Jāņa tēvam ozola. Galotnīte ir jāatstāj „Dieva dēlam pušķoties” (2766). Seno latviešu sētā tautas dziesmas daudzina dažādus kokus. I. Kālabad es. Meijas cērt ne vien no ozoliem. 34129. 2763—6. Es atradu ganu meitu Ar bērziņu baŗamies: Bērziņš lika zaru lauzt. Bērziņš mani aicināja. bet arī pie vārtiem (3710. 3) un viņu apprecē vecs vīrs vai atraitnis. Ir arī vēl bargāks sods par galotnītes laušanu. 10711. kā lasām „Latvju daiņās” (V. bet govīm bērza vaiņagu (32347. Tikai savu galotni bērzs sargā un neļauj to nolauzt. rauj ziedus jeb plūc lapas. Jauna meita i būdama. 23748. sal. Bērzgaliņš māmiņai. Viņa lauza virsunīti. tad bērzs viņu „nolād” (11864.) Ja tautu meita taupa bērza galotni. Būs atraitņa līgaviņa. 187. bet arī no bērziem. meitiņa. 22093. 1. turpretī bērzs pats atvēl savus zarus slotas žagariem. Neviens koks negrib. 1). ošiem un kļaviem.) : „Kad bērza galotni lauž. un tautiete uzaug „ vītola pakrēslī” (1796— 700.

tiek vēl piešķirts pārdabīgs spēks pievilkt dziesmas un glābt slīkoni. Laima un Māŗa. Jau augšā mēs redzējām (34130). kā jau parastā mājas kokā. ka abiem esot 105    . burvjiem un raganām pastāvīgi tiek izlietoti sērmūkšļa zari. 29179—80. Sāk vītols grozīties Ar visām dziesmiņām. saulē mirdzošām lapām. Vītolā sēdēdama. 1050. jo pret velnu. 29163. pīlādzim jeb pucenei. dzen atvases un nekāda zaru ciršana vītolam nav kaitīga. Pat zemē iebāzts vītola zars. Kaut Laimiņa nemetusi Vītoliņa žagariņu. Pēc tā man liekas. Visas manas greznas dziesmas Vītolā sakāpušas. Laima) pina vainadziņu. Ik rītiņus skauģa māte Gaŗām gāja šņaukādama. krusti un klūgas. Lai meita augtu lokana. ka paeglim un sērmūkslim tādēļ piemītot tik liels spēks. Es būt’ sen gulējusi Daugaviņas dibenā. Vītolam. 33942. Tā kā nu vītolu sētā bija visvairāk. Aiz ko auga vītoliņš Glumajām lapiņām? Mīļa Māŗa sviestu sita. kā zināms. ka tagadējais sērmūkšļa kults nav attiecināms uz latviešu pagānu laiku mītiem. Vislielākā loma latviešu pasakās un māņos gan pieder sērmūkslim. Saule (v. Man uzauga pucenīte Zirgu staļļa galiņā. tad viņas šūpulis jākaŗ vītola pazarē un pati jāpeŗ ar vītola žagariņu (1711). Saules meita cimdus ada. Tādēļ vītols arī pēc kristīgas ticības mācības tiek turēts par evanģelija simbolu un kādas vītola sugas pūpoli ir ieņēmuši palmu vietu. 33986.„vītola gaņģi” taisa (5984). Vītolā sēdēdama. mēdz arī sēdēt visbiežāki daudzinātās dievības: Saule. ļauniem gariem. Vītols būs griezis ļaužu vērību uz sevi ar savu lielo augšanas spēju un ar savām spožām. Vītolā rokas slauka. 6100. kā liekas. Vītolā sēdēdama. 29835. 30735. Mīļa Māŗa govis skaita. bet būs laikam ieviesies līdz ar kristīgo ticību. Tautas dziesmas turpretī tikai retumis piemin sērmūksli un vēl retāki apdzied viņa pārdabīgo spēku. tad arī vītola vainadziņš tiek turēts par vismazvērtīgāko (5882). Vītolā.

Ozoliņa meklēdama. Jau bērzs stāv apakš ozola. drebi. Kas jel tevi drebināja? Vēja māte (v. Tāpat melnais alksnis noderot labi par lietas koku un dziesmas piemin arī viņa „sudraba lapas” (2758). drebi. kā redzams. kas neesot svētai Māŗai devis nakts mājas. ozoliņus. Kas jel tevi drebināja? Svēta Māŗa drebināja. Es. Pēc kādas teikas pīlādzis esot Pilāta koks. māsiņ. somiski pihlaja). apšu lapa. kādēļ viņai par sodu esot pastāvīgi jātrīcot. bet vīksna. Cērtiet kļavus. Šie māņi stāv ļoti tuvu augšā minētai leģendai. no kuŗa taisīts Kristus krusts. Tādēļ laikam arī apse nederējusi par meiju (32331) un apšu sula turēta par nāvīgu (23276). apšu lapa. 31406. Ar kungiem runājot. 5837.„krustiņš ogas galiņā”. Latviešu tautas dziesmas sauc apsi par velna koku. ka priekš Kristus esot locījušies visi koki. 30631. tev piesaku. tikai apse esot liegusies. Tā par piemēru vīksnas krija un lūks esot dažā ziņā labāki un izturīgāki nekā liepas krija un lūks. 2759. Pēc krievu māņiem Jūdass esot pakāries apsē. 106    . Drebi. par ko tad arī ir izcēlušās dažādas teikas. Apse vien velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst. Apšu lapu trīcēšana daudz tautām ir izlikusies kā kāda ļaunuma zīme. kādēļ viņa arī maz tikusi izmantota. kuŗam dziesmās nav laba slava. bet alksnis vēl netiek ne tuvu bērzam. Vidus laiku leģenda stāsta. Citi koki un krūmi latviešu tautas dziesmās un māņos tiek minēti daudz retāki nekā pārrunātie četrpadsmit koki. nav piederējusi pie iecienītiem kokiem. Drebi. Apses vien necērtiet. 109811. Visi koki Dieva doti. Ar tautām runājot. igauniski pihlakas. 34062. Nevij apšu vainadziņu: Trīsēs tava valodiņa. Salīdzinājums ar Pilātu un krustu bez šaubām nāk no kristīgas ticības un arī pats nosaukums „pīlādzis” ir aizņemts no lībiešu valodas (lībiski pīlag. Drebēs jūsu valodiņa. Kam nedevi naktes māju. 30630. Cauri gāju bērza birzi. bet arī pašiem latviešiem var būt bijuši savi veci analoģijas māņi par apsi. bet viņš tomēr paliek tikai „alksnis”. Apse vien grabēt grab. mīļa Māŗa) drebināja Apakš tevis stāvēdama.

pr. bet gan pārmet. Kad es bērza nedabūtu. parasti neliekas būt mantoti no senajiem pagānu laikiem. bet pa lielākai daļai gan aizņemti no vāciešiem. Visi koki lieti der. jaunas meitas. ka viņš nederot ne slotām. Mīļa Māŗa govis slauca. t. 30628. ka no alkšņa ņēmuši rustu krāsošanai un taisījuši kārbas ogu lasīšanai. ne rīkstēm. Vai tam trūka ošu. dadži un 107    . Arī tautas dziesmās man nav izdevies atrast kādas svarīgākas ziņas par zāļu māņiem un tautas medicīnu. Treji pieci vakariņi Vībotnītes sutināja. vērmeles. Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst. tikai vēl pabērzim un šķetrai (salix pentandra) ir mītiska nozīme. nelapoji. Vai lapoji. ja govim dodot sviestenes (trollius europaeus).Es nelauztu alkšņa rīksti. Tā Jānīša istabiņa Ar alkšņiem izpušķota. kas ir uzrakstīti. 9343. un tie paši. Manis dēļ tu. naktskāļi u. Tautas dziesmas nepiemin. 11870. baldrijāns. Par vībotni esmu piezīmējis šādu dziesmu: Mana māte citas sievas Vībotnēm izārstēja. 30627. izņemot varbūt kādus sīkumus no anoloģijas burvības. kuŗām ir skaisti dzeltāni ziedi. kuŗas dabūjušas savu vārdu no pienam līdzīgās baltās sulas. Ne ar’ viju vaiņadziņu. Govis dodot daudz piena. cik esmu ievērojis. elksnīti. 9778. Vai ar kuplu ozoliņu? 32678. ja ēdot daudz pieneņu (leontodona taraxacum). Šķetrā kāra slaucenīti. Ne no tevis slotas griezu. Ērkšķi. Par dažādām zālēm un puķēm ir mums vēl gluži maz māņu sakrāts. Jaunas meitas dzīvodamas. ne lūkiem. 34135. Par pabērzi neminiet: Tur gulēja svēta Māŗa Zaļā zīda kučiņā. 29168. bērzu. Sviests iznākot labs. No citiem tautas dziesmās apdziedātiem kokiem. Šķetrai zaru nelauziet. Uz to jau aizrāda arī paši tautas medicīnā lietojamie augu nosaukumi kā: vībotne. Jauni puiši. Ne ērcetis slotu griezt.

kā liekas. p. kādēļ pēdējie vienu otru sentēvu mītu ir arī uzglabājuši tīrākā veidā. tas visu zina. 1. II. Tādēļ arī latviešu mītologa pirmais uzdevums ir sakrāt drošas ziņas par pašu latviešu 108    . viņa paliekot atkal vesela. 4) un pat zili ziedi (32415. Vismaz latviešu tautas dziesmas dod mums daudz vairāk materiāla mītoloģijai nekā mums pazīstamās leišu daiņas. Tā nu mēs redzējām. 1. Variantos vēl tiek pieminēti dzeltāni (32415. Dievs). citādi nelabais to nozog” (LerchaPuškaiša Pasakas. Šim augam ir divstarainas saknes. p. ka visi šie māņi būtu cēlušies pie pašiem latviešiem. tā atkal mītologs atrod bagātākus materiālus latviešu mītoloģijā. 58. ja sieviete apēdot velna roku. „Kas to ziedu iemanto.). Ļoti līdzīgi māņi par papardi ir sastopami arī pie krieviem. Kā valodnieks atrod vecākas liecības leišu valodā. 43. p. Visu to ievērojot. jo leišu daiņas vēl nav pilnīgi sakrātas un tās pašas uzrakstītās pastāv pa lielum lielai daļai no samērā jaunāko laiku romancēm. 6). Paparde ziedot tikai Jāņa naktī (32408—15). lāči un citi zvēri. ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem pat no indoeiropiešu pirmtautas. VI. šādus vārdus runājot: „es visu vēlos” (J. kādas latviešu tautas dziesmu krājumos pieder pie retumiem. Daudz veci māņi ir aizmirsti un jauni ir nākuši tai vietā. Līdzīgi māņi. tad tas tūlīt jānoraujot. bet vēlāku. 1). 1. ar „sudraba ziediem” (32415). Latviešiem atkal vairāk ir bijis jāsatiekas ar svešiem kaimiņiem nekā leišiem. visu paredz. Pēc tautas māņiem sakne ar pieciem stariem esot Dieva roka (Gotteshand.). senču dvēselēm (p. Pēc dziesmas vārdiem šo ziedu grib noraut veļi jeb Joda māte (32408). No zālēm latviešu mītoloģijā visvairāk tiek daudzināta paparde. veļi). leišiem un igauņiem. Kaut arī par dažām dievībām varam vērot. p.. un J. tomēr pašās latviešu tradicijās parasti trūkst liecību par šo dievību pirmatnīgo nozīmi. ka latviešu mītoloģija būtu palikusi bez pārmaiņām. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju. kādēļ nevaram apgalvot. Raunā stāsta. Tiklīdz kā zieds pilnīgi izplaucis. Pie latviešiem. kamēr latviešu tradicijas liekas pie reizes būt plašākas un pilnīgākas. Rakstu krājums. 15. Tās pašas saknes lietotas ar otra cilvēka pieburšanai (Lercha-Puškaiša Pasakas. cik tālu sēdēdams var aizsniegt . pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. tā arī nav jādomā. 58. bet pēc māņu ziņām ziedus apēdot čūskas. lai sargātu govis no ļauniem gariem un raganām. apēdot Dieva roku. „pašā nakts vidiņā” (32412. Jā kāds cilvēks grib dabūt papardes ziedu. V. Par to arī nemaz nav jābrīnās. ka tās ir cēlušās no dabas parādībām (p. ir pazīstami vai visā Eiropā. p. gan arī par svēto papardi (32408. igauniski jumala-käpad). mēs arī varēsim saprast. „kad ļautiņi neredzēja” (32411). II.). bet otra sakne ar trim jeb četriem stariem esot velna roka (Teufelshand.. Bet kā jau nekas pasaulē nestāv uz vietas. igauniski jūda-käpad). 1. tad „tas lai iet un apsēžas Jāņu nakti pie svētās papardes un apvelk ar sarkano krītu riņķī. Rakstu krājums. tad viņa paliekot neauglīga. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši. vilki.). ka katrā latviešu mītā un dievībā mēs nevaram meklēt visvecākos mītoloģijas pamatus. igauņiem un Prūsijas vāciešiem kāds čūskulājs jeb dzeguzīte (kāda orchis suga) lietota dažādos precību māņos. Ar katru jaunu kultūras strāvu ir ienesti jauni dzīves uzskati un jauni mīti. kuŗu sauc gan par Māŗas papardi (32399). p.nātres dažreiz izlikti kūtīs un laidaros. „zelta miglu miglodama” (32414). 106.

Zinātnieki gan jau sen vairs netura senās indiešu kultūras ne par tik vecu. bet neliecina vis par pašu tautu un viņu mītu tuvāku radniecību. Daudz mītos mēs varēsim atrast daļu no analoģijas burvības. Mītoloģijas salīdzināšanā ir līdz šim stipri pārspīlēta latviešu māņu radniecība ar prūšu. svešādu uzskatu. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas. Ar daudz māņiem ir savienotas seno latviešu kāzu ceremonijas. Gauži maz pie mums ir vēl griezta vērība uz somu cilšu mītoloģiju. zināms.. vārdošanu un tautas medicīnu. mēs varētu vai ikkatru mītu atšķirt no mītoloģijas. kas. Dažs domā. Pievedīšu no tā še tikai pāŗa teikumus. veli. „Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu.. Taisni tautas uzskati uz dabu ir vissvarīgākā viela mītoloģijas pētītājam. tad viņas arī jau pieder pie tās tautas mītoloģijas. bet arī latvieši ir stāvējuši zem somu tautu iespaida. kādēļ savs un svešs dažu reiz grūti izšķiŗami. ka lielum-lielā daļa no pūšamiem vārdiem nav palikuši par visas tautas īpašumu un. lai gan ne vien pēdējās ir daudz lietas aizņēmušās no seniem baltiem. gan prātnieki. Ņemsim par piemēru Sauli. daļu no dzejnieku fantazijas un arī daļu no tautas prātniecības. un tā tad daži tās tura gluži vienkārši par tautas dzejnieku fantazijas augļiem. bet neviena vēl nav gluži noteikta un pilnīgi antropomorfizēta dievība. ne ar senču dvēselēm. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas. Viens otrs sīkums par viņiem būs varbūt cēlies no tautas dziesmu sacerētājiem. Ne vien kosmogoniskās teikas. tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem. taisnību sakot. D.). kam vienāds raksturs ar pašu māņiem. kādēļ arī jautājumus par mītu celšanos esmu pārrunājis tikai pie viena otra gadījuma. Līdzība starp romiešu un baltu mītiem pastāv arī tikai kopīgā vienkāršībā un lauksaimnieciskā raksturā. pareģošanas un buršanas līdzekļiem. svešādas dabas. Bet ja šādas teikas un pasakas viena otra tauta ir piesavinājusies. Šie māņi tad arī labāki ir apskatāmi kāzu aprakstos. 138. Latvieši. Vienu. Kā tad lai mēs vēl šaubāmies par to māņu piederību mītoloģijai. dzīvniekiem un dažādi simpatētiski līdzekļi nekādā ziņā nav izslēdzami no mītoloģijas darba lauka. kas ir pašas tautas dzejnieku apdziedāti? Tā tad māņi par kokiem. Bet tā spriežot. ka seno latviešu analoģijas burvība ar visādiem simpatētiskiem līdzekļiem piederot drīzāk pie dzejas un pavisam neattiecoties uz latviešu agrāko ticību. mūsu rakstos turpretī tiek pārspīlēti arī vēl vecie uzskati. Tautas dzejā visi viņi ir kādas mistiskas būtnes. dzeguzi un ozolu. vilku. baltu tautu māņi līdzinās vairāk seno romiešu mītiem nekā grieķu un indiešu mītoloģijai. Kā jau pirmajā plašākā rakstā par latviešu mītoloģiju daža laba svarīga ziņa būs arī nejauši izlaista.senajiem māņiem un dieviem. vispirms ir jāpētī mītu salīdzinātajiem. Turpretī mītu attīstīšanās vēsture pieder drīzāk pie mītoloģijas salīdzinātāja darba lauka. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes. p. sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem vāciešiem. kur daudz ko ir grozījuši gan dzejnieki. sevišķi ar pareģošanu un dziedēšanas līdzekļiem. bet tautas dziesmas ir tomēr visas tautas piederums un pie tur aprādītiem dzīves uzskatiem ir turējusies visa tauta. nebija grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt .” No savas puses es te vēl gribētu piebilst. otru jautājumu neesmu apskatījis arī ar nodomu. vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus. nedz arī par tik pirmatnīgu kā senāk. grieķu un seno indiešu mītiem. Plašāki šo jautājumu neesmu 109    . Pie pēdējiem pieder latviešu māņi par slimībām. bet tādus ievērojot. bet arī dažas pasakas ar budisma mācībām. 1. mums būtu sīki jo sīki jāapraksta arī senās kāzas. Vispārīgi ņemot. ienācējiem. I. Jau vecais Barona tēvs ir devis par tiem gluži pareizu spriedumu (L. Pēdējos esmu aprakstījis drīzāk par maz nekā par daudz. Daudz tautas dziesmu ziņas par dažādiem kokiem un dzīvniekiem nestāvot sakarā ne ar dieviem. kā jau svešnieki. būs gan laikam tīšām sacerētas un ar nodomu laistas tautās.

46. Ādaži 15. 91. 65. 62. 44. Birzulis 37. 45. Bērziņš. Bernekers. H. 61. 71. Andreja diena 74. 74. Latviešu mītoloģijai. Bangpūtis 20. Ašvinavi 12. Augšgalieši (latgalieši) 10.). Daža laba no šādām ziņām ir no svara ne tikai latviešu mītoloģijai. Barbiņa) 36. Ā. Aušrine 14. Bökelis (Otto Böckel) 40. v. 52. 107. 110. 48. 85. Brands. Ausekļa dēli 14. 57. Bišu māte 37. Bangu māte 22. Antrimpus 20. 95. 97. 103. 411—2 1. Balti (jeb aisti) 3. 29. Albānieši 44. Barons. 75. 12. p. 33. Arimans 48. Agata 19. Augustīns 67. J. tādēļ ka materiāli par analoģijas burvību ir vēl vispārīgi maz krāti. Bērtuļa diena 16. Apse 106. Ahuramazda 48. 101. 60. 74. 16. 30. 38. 61. D. 17. 28. 93. 102. Antonijs (Tanīss. Pa daļai ir uz tiem jau aizrādījis vecais Barons (L. 106. Bindus diena 71. Angļi 9. Bazilisks 49. 100. 109. 28. 77. Buda 20. 106. 109. Anšlavs 56. Bērzs 95. Skaitlļi nozīmē lappuses. Animisms 4. Juris. 31. 17. 29. 110. Ašgalvis 27. 66. 9. Auseklis (rīta zvaigzne) 12. Bertuleitis. 24. Tautas mutē ir vēl uzglabājušies daudz un dažādi senlaiku māņi. Alksnis 104. 49. 104. 82. 107. Brēķiņa 31. 109. 93. 72. 54. Bērstūķi 55. Briežu māte 66. 59. Agatas diena 71. Ābele 88. 70. Budisti 20. J. 53. 10. 93. Baložu mēnesis 75. 106. 44. J. 44. Burne) 47. Balkāni 79. un V. 35. 58. 44. Balodis 86. 19. Arijs 79. Bīlenšteins (A. 1. bet arī etnografijai un kultūras vēsturei vispārīgi. 109. Budisms 76. Bebrs 79. 85. 66. Ārieši 48. 19. E. 50. Antropomorfizēšanās 4. Bērzaune . 35. 77. 76. 87. 28. 50. Autrimpus 58. 75. 54. Austriņš 15. 63. 37. A. kā jau jaunai zinātnei. Bašķu diena 70. 110    . 60. 67. 109. 36. Börne (C. 23. 73. 67. 34. 67. 68. Aušra 16. 47. p. Baigi 47. B. Bauska 84. 51. 88. 80. 32. Ādams 77.iztirzājis. Andersens 18 . J. 86. 5. Blīdene 48. 96. Apsalons. 36. Bitaks. 99. Baltkrievi 29. 63. Anglija 66. Auos 16. Analoģijas burvība 72. Bērtulis 36. 20. 58. Tunnis. 74. Annīte 35. 61. kuŗi mūsu dienās ir vēl glābjami no aizmirstības. Apmiršana 41. 56. 76. Aizdziedāšana 90. S. 76. Budēlis 71. Andruža 13. 74. Blusa 72. 67. Bīlenšteins. Babilonieši 77. Ansbergs. 101. 26. 15. Aukuperons 56. 74. 61. 9. 91. Amerika 6. 5. 59. A. 59. Tenis) 34. Atrimps 59. Alunāns. Brīvzemnieks (Treilands) 67. 32. Ārons. M. K. Aurora 16. 95. Atzīdenis 39. 12. 113. 48. 10. 12. Briedis 79. Baski 66. I. Bogomili 79. G. Bekas 17. Afrodīte 59. 8. Animātisms 4. Bites 41. Aunings. sistēmātizēti un salīdzināti. 14. H. 196—8. 52. 95. Aisti (jeb balti) 9. 60. Āzija 67. Amors 59. ir vajadzīgs plašāks izglītotu tautiešu pabalsts. 87. 53. 7. L. Tādēļ arī šā raksta pirmais nolūks bija modināt lasītāju mīlestību uz veco tautas ticību.11. Auseklis (dzejnieks) 8. Afrika 6. 72. 51. Bezdelīga 90. Baltija 10. Bārbala (Bārbele. 83. 103. Aiskulāpijs 56. 97. Bierītis 34. 75. 16. 28. K. Bergmanis. Bielenstein) 17. Alfabētisks priekšmetu rādītājs. 50. Austra 16. Austrene 16.

11. 80. 51. 18.38. 37. 105. 8. 108. Francija 66. F. 44. 94. Freimane. 17. spoks) 45. Djāus pitā 11. orchis) 108. 109. 51. 54. 27. Dēnharts (O. 31. Diespiter 11. Dūrāji 38. Cēlis 27. Diža (Diza) 29. 100. 32. Dzērve 76. 95. Börne. Dubulti 71. 63. Ēmānisms 5. 37. 95. 30. 68. 22. 61. 79. 79. Drebkulis 57. Ceplītis 93. Fetišisms 5. Fallus kults 68. 35. 25. 26. 41. 94. 83. 18. 50. Dievu tēli 61. 101. 7. Cirsti 24. Dieva koks 100. 51. 91. 71. 69. 10. Debess tēvs 6. 31. J. 45. 57. 32. Dieva dienas 74. 10. 24. Dumpis 90. 11. 58. 30. 12. 98. 24. 18. Erdmännchen 47. 72. 60. 22. Carnevale 71. 20. D. 97. Dvēsele 4. 6. 62. 83. Dievs 4. 48. Dzidzis Lado 29. Pēteris. Endzelīns. 50. Ezis 83. 85. 109. 76. J. Einhorns. 29. Dähnhardt) 80. 104. Kalands. 7. 38. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 55. Capeller. 78. 64. Fetišs 4. 58. S. 49. 89. Dieva māte 12. 23. Daimons 4. 100. Daugava 17. 86. Cīrava 18. Burtnieks 31. 41. 42. 6. 13. 57. 40. Dobele 40. Ceroklis 29. 76. skat. 111    . 86. 32. 73. 49. 64. 11. Buzis 49. 74. 64. Minna. C. 51. Burvis 50. 69. 22. 14. 31. 49. Čūska 10. 5. 68. 25. Fjörgyn 17. 29. 83. Ceru māte 29. 85. 73. 96. 93. Ciemnieks 28. Dzeguzīte (čūskulājs. 43. 71. 34. Dīcs. Burne skat. 14. Dionīzijs. 29. P. Dēkla 12. 105. 61. 48. 18. Fīrkants (Vierkandt) 5. Frichbier) 54. 5. Eisen) 3. Dimstipatis 27. Frišbīrs (H. 106. Dieva suns 69. 55. 23. Dusburgs. J. 64. 56. 12. Dieva meita 13. 13. 90. Dievmāte 73. 63. Cerera (Ceres) 29. Ērce 95. 81. 108. Ceļa māte 10. 61. M. 14. 9. 81. 17. 39. Dārza māte 29. Donars 77. 57. 25. 93. 29. 21. 29. 89. 16.Bulgāri 44. 101. 40. 65. 88. Burtnieki 53. 84. Ē. 46. 82. 72.. 20. 63. 60. Dzeguze 39. 13. (M. 70. 87. Debesskalis 61. Buŗati 85. 28. 88. 28. dzeltānā. Eglūna 85. Franči 87. 61. 99. 26. Elvers. 87. 96. 61. 31. 50. 13. Caune 83. K. Cielaviņa 30. 87. 15. Čūskas vaina 39. Egle 21. Dioskūri 9 12. 83. 75. 27. 38. 86. 93. 37. 32. 82. 15. Edda 62. 61. 47. Duālisms 48. 53. 16. 21. Dieva roka 108. Dzilna 89. 27. 70. Eross 59. 19. 12. 65. 78. 13. 86. C. 17. Eizens. 42. Caland. 28. Bute 86. 74. 94. Feldteufel 48. 83. 61. 48. Ēns (māžs. 92 Cielaviņa. 56. 62. 72. 60. Č. 28. 20. G. 47. 71. 19. 84. 61. 37. 79. 18. 55. Ēdāji 38. 108. 9. 92. 68. Drusti 27. Dukņa 60. Ceturtdiena 77. Fabrīcijs. 79. 89. Dieva dēli 9. 67. 90. 31. Döbners 51. 21. Drudzis 38. Cīrulis 16. Ēos 16. E. Čechi 57.

K. 66. 41. Gasters. 58. 93. 31. 25. 67. Jāņa sieva 68. 77. 69. Kalniņš. Kasparsons. Goti 27. 88. 67. 28. Igauņi 3. 73. 45. Joda māte 48. 96. Gailis 7. W. 11. Jumaliņa 29. 27. 61. 54. 80. Kandava 52. 68. Karucs (Karutz) 5. Jumis 29. 20. 31. Jumala 29. 66. 29. 77. 20. Jāņa māte 68. 77. Ģ. J. 10. 32. Kašķis 38. 49. Jogi 47. 70. Kareļi 29. 19. H. M. 19. 60. Gubernatis.36. 16. Hiärn. 63. 17. A. 85. 66. 76. 71. 69. 108. 27. Grieķi 6. 29. Hupel) 7. 76. 60. Götingene 55. 60. 43. 14. 40. Gaujas māte 20. 77. skat. 57. 46. 75. 37. Hoops. 73. Ieva (pirmā sieviete) 85. 50. 76. Ibērieši 66. 69. 56. 72. 74. 74. 20. Jodi 47. 12. 81. 79. W. 67. 85. Homērs 98. Kakla uzvilkšana 39. 73. 60. 53. A. 9. 85. 16. 71. Jūdass 48. Jātvingi 56. 49. 48. 49. 94. 59. 81. 96. Kaŗa māte 48. 98. 70. Katoļu ticība 8. Jānis 13. Jansons. Jēkaba (Jēkaupa) diena 73. 72. 61. 48. 66. Jaunsgads 70. 76. 54. Hūpelis (A. 38. Ģēdurtas diena 71. 94. 84. 108. 67. 86. 63. Guagnīns. 31. 71. 67. 61. 12. 77. 36. 61. 27. Jūras meitas 15. 52. Gausas māte 37. 74. Jerns. Jurģa diena 16. Gaujene 20. 16. 75. 33. 20. 48. H. 81. von 27. 91. 16. 64. Gnīda 95. 108. 85. 84. Ī. 60. 67. 25. Heniņš. 27. 15. 75. 106. Aleksandrs 28. 109. 44. Glüks. 82. 14. H. Ījaba diena 72. Jūras māte 10. J. 109. 95. 84. 72. Kalands (Caland. Jumiķis 29. 74. Juškevičs. 52. 26. 18. 89. 70. 10. Gardēdis 56. Jumja māte 29. Insterburga 57. 81. 89. 80. 103. 13. Ikšķile 95. 66.G. 61. Gaņģelis 60. G. 66. Irbe 86. 83. 49. 80. 22. 46. 48. 72. 89. 14. Hûsing 33. Jupis 6. Grūnaus. 80. 54. Indieši 12. 83. Juudas 57. 68. Juris (Jurģis) 32. Kastors 58. 93. 53. 64. Gaigala 65. 72. 73. 15. Ieva 51. 70. 70. E. 35. 33. 57. 139. 37. 62. Ģermāņi 9. 20. 70. 76. 88. Gauja 20. 81. 112    . Galieši 66. 30. 15. 11. 19. 35. 104. Karaļauči 53. 11. 84. 74. Katrīna 35. 94. 44. Jods 7. Hennings. S. Jūdi 77. 83. 49. 108. 32. 85. 59. 102. 79. 32. 68. 58. 49. 69. Indriķa chronika 40. Hāgemeisters. 48. K. Italieši 44. 71. Andželo de 64. 75. 100. K. 42. 62. Gerulis. I. 71. Indoeiropieši 8. 78. 41. 51. 26. Heine. Jāņa diena 30. Jerns (Hiärn) 56. Kapa māte 66. 9. 77. 57. 81. 72. 72.) 45. 71. 71. Juutas 57. Kaķis 26. 32. Simons 8. Indiāņi 76. J. 69. 11. 107. Jupiters 6. Iļģi 47. 23.

Labrenča diena 18. 70. Ļaunās acis 39. Kornmutter 28. 74. 62. 72. 64. Karlīne. Koms 57. 109. 42. Kromers 51. 34. 10. 71. Latgale 53. 106. 103. 95. 73. 82. 82. 93. 102. 72. 54. 16. 88. 51. 41. 45. 29. 82. 55. 23. 90.13. 24. Laukopatis 28. Lasicki. 77. 50. Ķekatas 10. Lazda 37. 54. 27. Ķīnieši 7. Kornwolf 29. 89. Lazīcijs) 31. 61. 83. 34. 55. skat. 108. 32. 52. 22. 70. 91. 77. 64. Lācis 71. 15. 31. 98. Krēmars 57. skat. Kūms 57. 62. 18. 54. 72. 97. 96. 29. 12. 77. 67. 107. 73. Lazīcijs 19. 101. 67. 11. 53. Krodznieks. Krūmu māte 72. Jēkabs 8. Latgalieši. 77. 69. Laitītājs 50. 87. 84. 27. Ligasons 50. 20. Kustoņu diena 72. 49. 71. 96. Laima 5. 28. 85. 54. Krišana 7. 37. 7. 75. Labrencis) 18. 68. 88. 55. Latīņi 4. 70.) 72. 86. 6. 70. 31. Lazdona 37. 55. 68. 49. 29. Liepa 27. Katrīna (ķeizariene) 94. 14. 50. Kelchs 7. 30. 91. 52. Kāpostu Māŗa 72. 48. 37. 79. 66. 23. 68. 49. 47. 72. 49. 27. 91. 57. 61. 37. Lārancis (sal. 61. Krivu krivs 62. Kuršu joma 26. 18. 61. Laume 39. 60. 57. Leiši 3. 89. 106. 35. 71. Kauna 59. Lietava 44. 16. 57. 72. 14. 14. 62. 52. 32. 54. 75. 80. 26. 71. 102. 77. 69. 46. 19. 17. 106. 27. 37. 36. 70. 59. 46. 79. 34. 74. 47. Kuršats. 28. 26. Litene 4.36. 28. 13. 37. Kārta 20. 44. Liesma 79. 92. 80. Kļavs 97. 83. 89. 59. 19. 9. 106. 56. 5. 19. Kristus 66. 80. 87. Ļ. Kaupiņš (krupis) 38. 29. 75. 89. 48. Lakstīgala 30. Kurzeme 6. 108. 70. Kaukas (prūšu cawx) 47. 61. 54. 71. 104. 7. 12. Līgas muiža 52. 46. 31. 20. 40. 61. 43. 75. 60. Kaunis 59. 113    . 28. 37. (skat. Lopu māte 30. 50. 84. Līgo 12. Lapsa 79. Livonija 7. 68. 45. Liepupe 47. 33. 66. 40. Kāpšana 7. 52. 44. 47. Līga 51. 94. 33. 52. 97. 53. 37. 41. 87. 45. L. Līgonis 51. 33. Konstantinopole 80. 53. 68. 25. 70. 74. 76. J. 9. Lapu māte 67. 62. 11. 58. 44. 69. Kovārnis 89. 78. 41. Lauka māte 10. 24. Lerchis-Puškaitis 24. 60. Lārancis . Līdeka 94. 19. 76. 68. Lejens (Fr. 79. 38. 100. 51. 63. 27. 8. 84. 76. 106. 9. Lielā Māŗa 73. 89. Kuzņecova. 106. 76. 11. 40. 62. 6. skat. 91. 90. 13. 51. 48. Līkon 69. Kāvi 47. 86. Krauklis 11. 74. 93. Labrencis. 82. 28. 68. augšgalieši 10. 17. 39. Lolo 41. 97. 23. 105. Lika 40. Liepu mēnesis 75. 83. Liktenis 4. 10. 96. 19. 49. Lado 51. 40. 80. 84. 61. Laurencijs. 69. 56. 30. 30. 82. 68. Kurzemnieki 6. 51. 87. 83. 56. 40. Lange. Fr. Kaukazija 41. Krupis. Kristīga ticība 3. 86. 38. 25. 28. 58. 15. Klijāns 86. Krievi 32. 68. Lietuvēns 47. Līgajs 51. 51. 42. Lejasciems 95. 6. Kupīdins 59. 74. 68. 53. Kurmis 83. Līķu dedzināšana 40. 27. 103. 21. 99. 67. J. 12. 50. 29. 10. 86. 66. 66. Ļaskovskis 57. 59. 86. 60. Laiddiena (Laidene) 73. 57. von der Leyen) 4. M. 86. 10. 67. 67. 35. 86. 19. Ļekatu māte 66. Krustdiena (debesbraukšanas d. 45. 53. 55. 47. 90. 84. 51. 79. Labrencis (Lārancis) 18. 108. 44. 28. Līgošana 52. 95. 61. 43. 70. 48. Ļauna diena 26. 14. 33. 40. 76. Lieldiena 13. 20. 61. 21. 65. 96. 51. Kurši 26. Krons 6. 106. 71. 44. Linggam 69. 42. 105. 73. 22. 59. 74.. 5. Lībieši 14. Kosmogoniskas teikas 79. Koki 4. 96. 20. 83. 104. Ķ. Ledo 51. 101. 6. 26. 103. Krive 50. 75. kaupiņš. 64. Laukosargas 28. 100. 109. 86. Lapu diena 73. 73. Lido 51. 64. 24. 104. 24. 113. 26. 37. 55. 53. 63. 52. 44. 12. 72. 65. 70. 99. Lielā piektdiena 72. 74. 31. Livonieši 7. 22.

Magdalēna 43. Maeletius (skat. Laļeckis) 31. Maliena 19. Maļeckis, Jānis (arī Menecius un Maeletius) 31. 50. 53. 54. 55. 56. 58. 59. Maļeckis, H. 56. Mandžuri 41. Manharts, V. (W. Mannhardt) 3. 12. 13. 28. 51. 57. 59. 64. 65. Manicheji 79. Manulis 52. Marko Polo 55. Maura māte 66. Mazā Māŗa 74. Mazkrievi 44. Mājas kungs 14. 27. 28. 38. Mājas lopi mītos 84. 85. Mānisms 4. 5. 6. Marija 6. 23. 25. 26. 64. 72. 73. 74. 79. 94. Mārkupols 55. 61. Mārsnēni 16. Māršaviņa 30. 32. 34. 35. Mārtiņa diena 37. 74. 76. Mārtiņš 32. 36. 37. 74. Māŗa 6. 12. 23. 24. 25. 26. 30. 32. 35. 61. 64. 77. 84. Māte 38. Māžs 47. 58. Menecius (skat. Maļeckis) 31. Mere-ema 66. Metenis 71. 73. Meža māte 10. 28. 30. 37. 66. 69. 81. 82. 98. Meža tēvs 37. Mežs 4. 6. 9. 11. 13. 27. 3. 38. 43. 48. 72. 75. 79. 81. 82. 84. 85. 95. 96. 99. Mēness 4. 7. 9. 10. 12. 14. 15. 16. 18. 49. 60. 67. 75. 76. 81. Mēness dēli 15. Mēris 38. 47. Mēŗa māte 67. Mēslu māte 9. 66. Miega māte 37. 67. Mieržinskis, A. 55. 57. 62. Miesmetis 71. Miežu māte 67. Miežvilks 29. Miglas māte 67. Miglenieks, J. 85. Mikuža 13. Miķēlis (Mīkālis) 32. 61. 74. Miķēļa diena 16. 27. 74. 76. 81. Milda 59. 60. Millers, K. 51. 52. 69. Mirbachs 48. Mīkālis, skat. Miķēlis. Moiras 20. 22. Morāle 3. 4. Mosvidijs, M. 10. 28. Moschel 30. Mölens (R. v. d. Meulen) 44. 45. Muhamedāņi 20. Murgi 4. Muru-ema 66. Muša 32. 84. 94. Mülenbachs, K. 29. 31. 34. 54. 57.

N. Nadrava 62. Nadravieši 58. Nakts māte 37. 67. Narbuts, T. 56. 57. 59. 60. Natanga 50. Natrimpus 58. Natūrisms 4. 5. Naudas māte 66. Nāra 64. Nāve 5. 6. 14. 27. 39. 40. 41. 42. 43. 44. 45. 46. 47. 65. 74. 89. 94. 96. Nedēļa 76. 77. 78. 79. Nelaime 14. 24. 26. 27. 31. 47. 49. 54. 56. 60. 71. 83. 85. 89. 90. Neptūns 58. Nevāci 7. Nevieža 37. Nikolaja (Miklāva) diena) 74. Nikolajs 20. Nīkšķis 49. Nobrīnēšana 39. Norunāšana 39. Noskaušana 39. Nurķis 57. 58.

O. Ods 95. Ogu māte 67. Osis 97. 98. Otardiena 78. Ozols 12. 17. 19. 25. 33. 38. 42. 62. 68. 76. 88. 95. 96. 97. 99. 100. 102. 104. 106. 107. 109.

P. Pabērzis 107. Paeglis 41. 42. 98. 99. 100. 102. 105. Paklus 60. Pakols 53. Palestīna 93. Paparde 68. 108. Papuves mēnesis 75. Parces 20. Pardžanja 17. Pargnus 54. 55. Pastara diena 41. Patollus 54. 58. 62. 63. Pauŗi 47. Pavasaŗa Māŗa 72. Pāvils 13. Pele 32. 38. 49. 83. 85. Pelēce, M. 24. Pelnu diena 7. 71. Pelvīks 57. Pergrubis 54. 55. 56. 61. Permieši 23. Perniģele 47. Persieši 48. 79. Peruns 17. Pērkona dēli 15. 17. 18. 60. 61. Pērkona māte 17. Pērkons 4. 6. 9. 10. 11. 12. 15. 17. 18. 19. 38. 48. 53. 54. 60. 61. 62. 63. 64. 65. 71. 84. 91. 96. Pēteŗdiena 68. 73. Pēteris 13. 73. 80. 81. 89. Pētersons, K. 44. Pieguļas māte 32. 70. Piektdiena 77. 78. Piekts vakars 77. 78. Piena māte 30. 31. 32. 66. Pikti 66. Piktulis 54. Pikols 53. 54. Pikuls 7. 53. 63. Piķis 54. Pilnītis 57. Pieneklu griešana 30. Pirmdiena 78. Pīkuls 53. Pīķis 54. Pilāts 106. Plāņi 27. Podromp 58. Pogodins, A. 21. Politeisms 9. Pollūks 56. 58. Poļi 7. 44. 54. 57. 59. 79. 80. Portugaļi 88. Potrimm 58. Potrimpus 20. 50. 52. 53. 58. 59. 62. 63. Pramšāns 60. Pramžims 57. 59. 60. Praurima 60. Preanimisms 4. 9. 20. Preiss (Preuss) 5. Pretorijs (M. Praetorius) 50. 55. 57. 58. Priede 21. 40. 41. 55. 98. 99. 100. Prūsija 31. 50. 53. 54. 55. 57. 58. 62. 71. 87. 88. 108. Prūši 3. 7. 8. 10. 17. 19. 20. 26. 30. 37. 40. 41. 48. 50. 51. 52. 53. 54. 55. 56. 57. 58. 61. 62. 63. 66. Puck 49. Pukys 49. Puķu māte 66. Pumpurs, A. 28. Puškaitis 54. 55. 61. Puuk 49. Pūce 86. 90. Pūk 49. Pūķis 24. 29. 49. 50. 61. 63. 74. 76. Pūpolu svētdiena 72. Pūšļotājs 50. R. 114   

Ragaciems 71. Ragana 5. 39. 50. 51. 61. 63. 64. 68. 70. 72. 105. 108. Raķene 40. Rasa 60. Raudas 40. 41. 42. 52. Rauduve 65. Rauga māte 37. 66. Raugopatis 37. 66. Rauna 16. 32. 47. 80. 83. 84. 85. 89. 94. 95. 108. Riebējs 50. Rīga 49. Rīmju chronika 40. 62. Rīšu māte 67. Roggenwolf 29. Roma 62. Romieši 9. 20. 22. 40. 56. 58. 59. 74. 76. 77. 109. Romove 8. 37. 59. 61. 62. 63. Rongoteus 29. 50. Roze (puķe) 43. 65. 92. Roze (slimība) 38. 39. Rudens Māŗa 74. Rudzu mēnesis 75. Rudzu ruņģis (luņģis) 50. Rumāņi 44. 79. 80. 81.83. 84. 85. 86. 95. 96. Rusovs, B. 37. Rūķis 64. Rūšu māte 67.

S. Salnas mēnesis 75. Sanskrits 11. 16. 29. 69. 70. Sapņi 4. 11. 20. 41. Saraustīšanās 38. Sarmatija 54. 55. Saru pēršana 39. Saržants. K. 48. Saturns 56. Saule 4.5. 6. 7.9. 10. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 23. 26. 27. 32. 39. 40. 44. 46. 60. 64. 65. 67. 68. 69. 85. 89. 93. 98. 105. 109. Saules dēls 15. 60. Saules meitas 9. 12. 14. 15. 16. 18. 22. 27. 45. 49. 52. 60. 61. 64. 68. 69. Saules stūrmanis 17. Sāls pūtējs 50. Sāmi 66. Sece 52. Semīti 9. Senču jeb dvēseļu kults 39. 40. 41. 42. 43. Serbi 27. 84. Sermulis 83. Sesks 79. 83. Sestdiena 43. 68. 77. Sējas mēnesis 75. 76. Sērmūkslis (pīlādzis, pucene) 68. 93. 103. 105. Sērpils 24. Sibirija 51. 62. 85. Siena mēnesis 75. Sigulda 84. Sila mēnesis 75. Simjūda diena 74. 76.. Skandinavi 17. 62. 70. 93. Skiti 96. Slavi 17. 26. 53. 54. 75. 77. Slimības 38. 51. Sloka 32. Smilšu māte 67. Smiltene 32. 47. 84. Somi 11. 29. 48. 52. 66. 69. 70. 87. 88. 106. 109. Spānija 66. Spārnu ciršana 39. Spiedējs 39. Spīgana 50. 64. Spoks, skat. ēns. Sreča 27. Stārks 89. Stenders, vecais, 8. 14. 16. 18. 19. 27. 28. 29. 30. 31. 33. 34. 37. 48. 49. 51. 52. 53. 55. 56. 57. 59. 66. 73. Sterculinius 9. Stirna 79. Strazds 32. 86. 87. 90. Strijkovskis, M. 28. 29. 51. 55. Sulu mēnesis 7. Sumpurņi 51. Suns 6. 26. 30. 32. 40. 43. 45. 49. 69. 79. 80. 81. 82. 83. 84. 85. Suņu mēnesis 75. Suņa mērs 39. Sūdini (sūdavieši) 56. 58. Sūro duhita 15. Sveču diena 7. 71. 77. Sveču mēnesis 75. Svētas meitas 14. 39. Svētdiena 15. 72. 77. 78. 80.

Š. Šamans 51. 62 . Šilings, K. 49. Šķetra 107.

T. Tailors (E. B. Tylor) 44. Tanīss (sal. Antonijs) 34. Tekla 21. Tempļi 61. 63. Tenis (sal. Antonijs) 34. 61. Teņa diena 70. 76. Tiburcija diena 88. Tikla 57. Tiklis 57. Tikumība 4. 24. Tilze 58. Tirza 49. Tochari 44. Tortus, P. 32. 33. 35. 36. 37. Totemisms 79. 96. 97. Trautfeters (E. C. von Trautvetter) 69. Trautmanis, R. 54. Treilands (Brīvzemnieks) 18. 33. 35. 37. 53. Trešdiena 77. 78. Tria fata 20. 22. Trijkungu diena 70. 71. Trikāta 27. 95. Trimpus 52. 53. 59. Tulisons 40. 50. Tunnis (sal. Antonijs) 34. Tuule-ema 66.

U. Uguns diena 26. 72. Uguns māte 46. 66. 74. Ulmanis, Kr. 28. 53. 73. Upes 10. Upes māte 20. Upinis dievas 20. Upsala 62. Urbāna diena 72. 76. Urbāns 35. 36. Urguči 47. 74. Ušas 16. Ū.

115   

Ūdens 37. Ūdens māte 5. 6. 19. 66. Ūdrs 79. Ūpis 90. Ūsiņš 10. 14. 16. 32. 33. 34. 35. 36. 37. 60. 61. 70. 72. 74. Ūziņš 33. 34. 37.

V. Vaidelots 50. Vakara zvaigzne 12. 16. Valka 27. Valmiera 14. 38. Valr 44. Vanags 37. 40. 72. 73. 83. 86. 89. 90. 92. Varavīksna 18. Varde 83. 84. 89. 93. 94. Vasaras svētki 67. 72. Vasla 25. Vastalāvis 19. 71. Vācieši 23. 40. 49. 50. 55. 61. 67. 70. 71. 72. 74. 77. 86. 87. 88. 89. 97. 107. 108. 109. Vācija 65. 77. 89. 96. Vāczeme 65. 94. Vājprātība 38. Vālodze 86. 87. Vārdotājs 50. Vārna 86. 89. Vāvere 79. 83. Vecziemeļnieki 44. Vee-ema 66. Veicgantis 57. 61. Vejopatis 18. 66. Veliona 61. Velna koks 106. Velna māte 12. Velna roka 108. Velns 7. 10. 39. 48. 49. 53. 54. 63. 78. 79. 80. 82. 83. 84. 85. 87. 88. 89. 90. 93.94. 95. 105. Veļu kults 5. 6. 9. 44. 68. 72. 109. Veļu laiks 46. 67. 72. 74. Veļu māte 5. 6. 7. 13. 14. 15. 16. 40. 45. 46. 58. 61. 64. 65. 66. Veļu mēnesis 46. 75. Vendelīns 35. Venēcija 55. Venēra 59. Veselovskis, A. N. 80. Vēja dēls 15. 18. Vēja diena 71. Vēja māte 18. 46. 56. 66. 91. 106. Vējš 15. 18. 44. 71. Vērsis 10. 11. 36. 75. 84. Vēzis 11. 86. Vidzeme 17. 19. 66. 95. Vidzemnieki 48. 73. Vijciems 27. Vilande 31. Vilkats (vilkacis) 50. 51. 61. 63. 82. Vilks 32. 35. 54. 69. 70. 75. 76. 79. 80. 81. 82. 84. 85. 87. 88. 90. 92. 108. 109. Vilku mēnesis 75. Vinjoli (Tito Vignoli) 5. Viņa saule 5. 6. 39. 40. 41. 43. 65. Vīdemanis (Dr. F. J. Wiedemann) 32. 37. 41. 69. 72. 81. 83. 84. 85. 87. 94. Vītols 97. 103. 104. 105. Vītus diena 72. 76. Volters, E. 69.

W. Wiedemann, skat. Vīdemanis.

Z. Zabiļins, M. 23. 41. 47. Zaķis 11. 71. 79. 82. 83. 84. 86. 89.. Zaltis 31. 32. 87. 94. Zaļā ceturtdiena 45. 72. Zariņu Kārlis (Milleris) 52. 69. Zavetnieks 50. Zāļotājs 50. Zāļu diena 67. 68. 72. Zebastiāna (Bašķu) diena 71. Zemes māte 6. 7. 11. 12. 13. 14. 16. 26. 38. 44. 45. 46. 60. 61. 64. 66. 70. Zemes svars 39. Zemgalieši 40. 41. Zevs 6. Ziedu diena 68. Ziedu māte 37. 66. Ziedu mēnesis 75. Ziemas mēnesis 75. Ziemas svētki 67. 72. 75. 76. Ziemeļa māte 67. Zigenots 50. Zigurds 93. Zilais kalns 38. Zinātne 3. 8. Zintenieks 50. Zirgs 11. 12. 14. 15. 16. 24. 26. 29. 30. 31. 32. 33. 38. 40. 41. 45. 48. 69. 70. 72. 78. 82. 84. 92. Zirgu māte 32. Zirgu putniņš 32. Zirneklis 94. Zīle 91. 92. Zīlēšana 37. 62. 69. 70. 91. 97. Zīlīte 21. 25. 92. 95. Zīlnieks 50. Zīrāks 54. Zvaigznes 10. 11. 12. 13. 14. 16. 49. 88. Zvaigznes diena 70. Zvejas svētki 71.

Ž. Žagata 86. 87. 89. 90. Žeibe, A. 50. Žemaiši 6. 31. 34. 35. 37. 54. 55. 57. 58. Žemepatis 14. 66. Žemininkas 28. Žemīna 14. 61.

116   

Zirgu dievības 32 13. Pikols 53 25. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti 9 5. Likteņa dievības 20 9. Nelaimīgās dvēseles 47 20. J. mežu un kalnu dievības 37 16. Latviešu mītoloģijas avoti 7 3. Lopkopības dievības 30 12. Matronu jeb māšu kults 66 34. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti 50 22. Dievu izskats un īpašības 60 30. Mājas kungs 27 10. Veļu dzīve viņā saulē 43 19. Cilvēks mītos 38 17. Debess dievības 14 7. T. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti 63 32. Narbuta dievi 59 29.Saturs Priekšvārds 3 1. Nedēļa un nedēļas dienas 77 38. Cūku patroni 34 14. Līga. Meža putni 86 41. Dažādi dievi vecos rakstos 56 27. Indoeiropiešu pirmtautas mīti 8 4. Antrimpus un Potrimpus 58 28. Puškaitis un citi 54 26. Citu lopu patroni 35 15. Senču jeb dvēseļu kults 39 18. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā 64 33. Debess tēvs un Zemes māte 11 6. Agrākie laiku rēķini 75 37. Līgo. Teōrijas par reliģijas izcelšanos 3 2. Līgājs un Līgonis 51 23. Seno laiku svētk 67i 35. Debess spēku dievības 18 8. Zemkopības dievības 28 11. Maļecka dievi: Pergrubis. Meža zvēri mītos 79 39. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju 108 Alfabētisks priekšmetu rādītājs 110 117    . tārpi un kukaiņi 93 42. Ļaunais gars jeb Velns 48 21. Ūdens. Trimpus 52 24. Tagadējie svētki 70 36. Romove un viņas dievi 61 31. Koki un citi augi 95 43. Mājas lopi 84 40. Abinieki.

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful