„ Tā nu mēs redzējām, ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem

pat no indoeiropiešu pirmtautas.”

PĒTERIS ŠMITS /1869 - 1938/

1   

PĒTERIS ŠMITS

LATVIEŠU MĪTOLOĢIJA
Otrs pārstrādāts izdevums
(3., elektroniskais izdevums)

Pēteris Šmits 1926 © Eraksti 2009 ISBN 978-9984-841-06-9 117 lpp. / ~ 0,97 MB

2   

Priekšvārdi.
Izdot savu „Latviešu mītoloģiju” pārstrādātā veidā biju nodomājis tikai pēc tam, kad būtu iespiedis savu māņu krājumu un V. Manharta (W. Mannhardt) savāktos baltu tautu mītoloģijas avotus; bet ar „Latviešu pasaku un teiku” izdošanu šie divi raksti gan vēl būs jāatliek uz kādiem gadiem. Bet nu pastāvīgi dabūjot pieprasījumus pēc manas „Latviešu mītoloģijas”, es arī vairs negribēju gaidīt, kamēr tiks pabeigti visi iepriekšējie raksti. Ja man būtu lemts visus šos darbus laimīgi pabeigt, tad varbūt pēc tam jau varētu pacelties jautājums par trešo izdevumu. Manas „Latviešu mītoloģijas” pirmais izdevums tika iespiests Maskavā 1918. gadā pašā krievu revolūcijas sākumā, un turklāt vēl nedaudz eksemplāros, no kuŗiem lielākā daļa palika Krievijā. Tā tad Latvijā šī grāmata pieder pie retumiem. Turklāt šis raksts ir sacerēts priekš kādiem desmit gadiem Tālajos austrumos, kur man vēl nebija sasniedzams viens otrs avots, pie kam desmit gadu laikā arī pati mītoloģijas pētīšana ir gājusi uz priekšu. Beidzot šī grāmata ir iespiesta bez manas korrektūras ar dažām rakstu un drukas kļūdām. Tā tad vairāk apstākļi runā jaunam grāmatas izdevumam par labu. Šo rakstu par latviešu mītoloģiju esmu sacerējis visiem izglītotiem latviešu lasītājiem, kas interesējas par latviešu etnografijas jautājumiem. Tādēļ arī esmu piespraudis plašāku ievadu par mītoloģijas teōrijām, un devis dažādus paskaidrojumus, kas mītologiem nebūtu vajadzīgi. Tīšām esmu izlaidis dažus ceremoniju sīkumus, lai grāmata neiznāktu par daudz bieza. Par šādām lietām jau būs bagātīgi materiāli manā māņu krājumā. Zinātnes vajadzībām varētu atstāt pavisam neminētus tos rakstus, kur mītoloģija ir izskaidrota pēc vienpusīgām teōrijām, neretis vēl tīšām sagrozot faktus. Bet lielākā daļa latviešu lasītāju tad nu nevarētu izšķirt, kādām ziņām ticēt un kādām ne. Pārrunājot šādas ziņas, es neesmu minējis pašu autoru vārdus. No svara mums še ir tikai pati lieta, nevis personas, no kuŗām daži varbūt nemaz vairs neturas pie agrākiem uzskatiem. Nav arī mūsu nolūks ielaisties neauglīgā polemikā, jeb uztiept mazāk izglītotiem tautiešiem zinātniskus pētījumus pret viņu gribu. Kā pie daudz senatnes tautām, tā arī pie seniem latviešiem nav trūcis ne pareizu pamācību par godīgu un tikumīgu dzīvi, ne arī labu novērojumu par dabas parādībām, bet kāda augstāka morāle un nopietna zinātne pie viņiem tomēr nav domājama. Ja mēs tomēr savus senču māņus pielīdzinām kristīgai ticībai un mūsu dienu ideālus meklējam tālā aizvēstures laikā, tad mēs pierādām tikai lielu vēstures nepazīšanu. Šādi jūsmotāji par senatni nav sastopami tikai pie mums vien, bet, kā izrādās, arī pie igauņiem (M. J. Eisen, Estnische Mythologie, 7). Tās ir vēl pēdējās atliekas no senākā nacionālā romantisma, kas, vispārīgi ņemot, jau ir jātura par izbeigušos. Pie tā paša romantisma pieder arī senākie uzskati, it kā prūšiem, leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Mūsu dienās gan laikam sajūsma par prūšu Romovi un viņas dieviem būs jau savu laiku nodzīvojusi. Visi mūsu aizvēsturē meklētie brīnumi ir izrādījušies zinātnes gaismā par tukšiem un nepareiziem; bet to vietā mēs esam atraduši citus brīnumus, kādus no iesākuma nemaz nebijām meklējuši. Šie necerētie brīnumi ir īstā latviešu mītoloģija, kas izrādās bagātāka un vecāka, nekā paši latvieši to bija gaidījuši. Prof. P. Šmits.
Rīgā, 14. martā, 1926. g.

3   

kas īsti ir latviešu mītoloģija? Veco chroniku autori neizšķīra seno latviešu ticības no citu tautu māņiem. anima.1. Ievērojamais salīdzināmās mītoloģijas pētītājs profesors L. ka viņš atkal ir cēlis godā agrāko filozofu spriedumu. ka pirmais bīstamais spēks pie dabas tautām esot tā sauktais fetišs. 1. ar ko stāv sakarā analoģijas burvība. Die Götter und Göttersagen der Germanen. kas pielaiž dažādus dievību cēloņus.). Tā kā nu latviešu mītoloģija tiek atkal bieži daudzināta un neretis mēs dabūjam dzirdēt pavisam pretējas domas par dažādiem dieviem. gadu simteņa vidum etnografi domāja. akmens jeb kāda cita lieta tikai tādēļ. māņticīga mirušo dvēseļu cienīšana. t. Zīmējoties uz šīm teōrijām. Šröderam pieder tas nopelns. tad daži mītologi nosauc šo pirmatnīgo ticības pakāpi par preanimismu. Viņu uztura ļoti daudz avotu. Vēl līdz šim mums trūkst drošas atbildes uz jautājumu. Vēl līdz 19. i. ka dievības esot cēlušās no dažādiem iemesliem. kas pa vecam katrā dievībā meklē tikai kāda senča dvēseli. tomēr viņa ir mums vēl ļoti mazi pazīstama. Tādā ziņā no animisma izcēlās divas teōrijas: mānisms (no latīņu vārda manes. mirušo dvēseles). negrozāmam liktenim un cilts pirmsenčiem jeb radītājiem. Pēdējie atzīst. Viena vienīga pamata mītoloģijai nemaz nav. Arische Religion. p. ka morālei ar pirmatnīgo ticību neesot bijis nekādu sakaru. pazīstamais etnografs Fr. kamēr pēdējo laiku mītologi domāja. ka arī animātisms jeb animisms plašākā vārda nozīmē nevarot būt pirmais un vecākais mītoloģijas pamats. lai gan daudz un dažādu sīkumu iztirzāšana mums vēl ir jāatstāj nākamībai. Tā kā šiem māņiem neesot tuvāka sakara ar dvēselēm. Sāksim ar tām teōrijām. fon der Lejens raksta šā: „Vieni pētītāji izskaidroja mītoloģiju par saules pielūgšanu. ka viņa esot cēlusies no meža noslēpumiem un šausmām. Visiem šiem uzskatiem iŗ daļa taisnības. Tā kā nu šiem uzskatiem bija ļoti daudz pretinieku. jo viņa ir nešķirami saistīta ar pašas dvēseles dažādību”. tad nevaru atstāt šādu lietu neapgaismotu pēc jaunākām zinātnes prasībām. fon Šröders grib tomēr atkal griezties no lielās mītu pamatu dažādības atpakaļ uz vienkāršākiem pirmsākumiem (L. 46. Pašā pēdējā laikā daži mītologi (Preuss. gadu simteņa sākumu tiek arvien vairāk izteiktas šaubas. Karutz) runā atkal par vienu pašu 4    . dvēseļu kultu un ticību vienam augstākam dievam. pie kādām turas jaunāko laiku mītoloģija. Teōrijas par reliģijas izcelšanos. ka dabas cilvēkam kaut kāda iemesla dēļ izlicies. rakstnieki šīs ziņas izpušķoja pēc savas fantazijas un pētnieki lūkoja visu izskaidrot pēc vienpusīgām teōrijām. (Fr. ka šim priekšmetam piemīt kāds pārdabīgs spēks. citi atkal par bailēm no pērkona. Tādēļ arī mītologi meklēja visos mītu pamatos dabas parādības. bet ļaudis tik esot tās turējuši dvēselēm līdzīgas. bet tikai tura tās dvēselēm līdzīgas. Pirmatnīgais cilvēks esot ticējis ļoti dažādiem māņiem un burvībām. otri par ticību mēneša burvības spēkiem. 1923). von der Leyen. tad tika spriests. Par fetišu turēts kāds koks. bet pilnīgas taisnības nav nevienam. Lai gan par latviešu mītoloģiju ir vairāk rakstīts nekā par citiem mūsu etnografijas jautājumiem. Tikai vēlāku šai pirmatnīgā ticībā attīstījušies dažādi ļauni daimoni. tad daži animisti lūkoja savu teōriju pārlabot un paplašināt. Pēc šās teōrijas mītoloģija esot cēlusies vienīgi no mirušu cilvēku dvēseļu kulta (lat. ka ticība Dievam esot radusies pie cilvēkiem no tikumības apziņas. Vierkandt. ka viņu esot radījušas sapņu bailes un murgi jeb ar bailēm maisīta. šā fetišisma jeb natūrisma teōrijas vietā vēlāku iestājās tā sauktais animisms. kuŗi ar laiku izvērtušies par labākiem gariem. von Schroeder. tad atkal. Viņš atzīst trīs reliģijas pamatus: dabas cienīšanu. kā: dabas spēku mistiskai varai. līdzināties pašam cilvēkam. dvēsele). un animātisms. Ar 20. kamēr beidzot sākuši arvien vairāk antropomorfizēties.

aukstuma. Vieni palika pie savas pārliecības. kādēļ nespeciālistiem gan ir grūti sekot visām šādām mācībām. un ko atkal uzsveŗ augšā minētais Šröders. Sevišķi Laima palīdz tiem bērniem. 1176. Vienpusīgais mānisms pārnāca pie mums tik vēl tad. jo „pati Laima laba sieva. katra zvēra. Šis ēmānisms liekas būt pārlabota Vinjoli (Tito Vignoli) teōrija. Laima netik vien nospriež nāvi. Šāda ideja cilvēkam varējusi rasties pēc gaismas. 222194. Ziņas par augšā minētām teōrijām ir pārnākušas gan arī latviešu rakstniecībā. tāpat kā Veļu māte par mirušiem „viņā saulē”. kad jau bija nodibinājies augšā minētais animātisms. ka minētās četras mātes stāv viena otrai vēl tuvāku. Pievedīsim kādus piemērus. Pēc tā nu var nākt uz domām. kas gādā par kārtību un taisnību pasaulē. Sevišķi abas rūpējas par bāŗiem. 1. ka viņu animisms esot taisni tāds. Laima. cilvēkiem un zvēriem līdzīgi. noņēmusi „arājiņu” (27842). dažā labā ziņā līdzinās Saulei. bet diemžēl par vēlu un nepareizā veidā. 1176.ticības pamatu.. Laima pēc vārda nozīmes ir likteņa lēmēja jeb „mūža licējiņa” (8589). Par nelaimīgiem bāŗa bērniem gādā tāpat Laima. Veļu mātei un Ūdens mātei. tad tomēr nevaram vis apgalvot. ka šīs teōrijas ir ne vien novecojušās. Neretis abas tiek līdzīgi sauktas gan par „mātēm”. ka „Laimiņa raganiņa”. Tikai Laimas kultam tālāku 5    . D. ka Laimas kults būtu maisījums no Saules. kā arī Saule. Tāpat arī ticība liktenim īsti neietilpst šai ēmānisma teorijā. pati liela naideniece” (1136. katra auga un pat nedzīva priekšmeta izplūstot kāds neredzams iedomāts spēks. ka no katra cilvēka. bet arī par daudz vienpusīgi iztulkotas. 10932. kad jau pēdējais zinātnē sen bija atmests. Zināma līdzība jau pastāv starp visām dievībām. siltuma. Tā arī jaunais ēmānisms ir gan virzījis šo problēmu uz priekšu. 4. bet sagaida arī vēl mirušo dvēseli (27494) tāpat kā Veļu māte (27432). Latviešu mītoloģiju sāka izskaidrot pēc fetišisma jeb natūrisma. 4376.—78. izplūst). ka latviešu mītoloģija esot cēlusies no natūrisma un mānisma kopā. Nevaram arī vēl priecāties. kas pielaiž ticībai dažādus pamatus. Laimas māte gādā par dzīvajiem „šai saulē”.) ieņem Laimas vietu. verba ēmānāre. Tālāka progresa mītoloģijas jautājumos mūsu populāros rakstos neesmu ievērojis. tādēļ nav jābrīnās. un tāda ir arī Laima pie latviešiem. 27457). kādēļ to atkal var tuvināt Ūdens mātei. gan arī par „mīļām”. nosaukdami savu teōriju par ēmānismu (no lat. Tautiete žēlojas. ka zinātniekiem būtu izdevies jau galīgi noskaidrot visu ticības izcelšanās jautājumu. tad rakstnieki dalījās divās daļās. ūdens un veļu kulta. ir sastopamas pie dažādām tautām. kas dzimuši saulītē (L. sevišķi vēl sieviešu dzimuma. Arī ļaunu mūžu novēl Laimas māte. Kad nu rakstos parādījās spriedumi. Kādēļ gan būs jāatstāj priekšroka tiem uzskatiem. ka Laima nav nekas cits kā Saule. turoties pie vienpusīgām teōrijām. stāv ūdenī jeb pat arī slīkst ūdenī. Še nu mēs redzam cik dažādas teōrijas pastāv pie zinātniekiem par reliģijas izcelšanos. Otri turpretī lūkoja izskaidrot. un viņi viegli vien novirzās uz vienpusībām. kā zināms. Ja nu arī Laima dažā ziņā līdzinās Saulei. cik lieliski mēs varam maldīties. neliekas būt vienkāršs spēka izplūdums.). Daudzreiz Laima mazgājas ūdenī. Gluži tāpat Laimas māti var pielīdzināt arī Veļu mātei. Laima ar Sauli palīdz arī dzemdētājām un šim nolūkam abas nēsā atslēgas (1110. Tautas dziesmās Saule kādos variantos (L. un 1112. D. 6).). Likteņa dievības. Pirmatnes cilvēki esot ticējuši. Vispirms augstākais Dievs. Līdzīgi Veļu mātei vina liek arī ļaudim mirt (336. kāds esot mītoloģijā vispārīgi pieņemts. vēja un smakas parauga. ka pirmatnes cilvēkam visi augi un pat nedzīvi priekšmeti izliekoties dzīvi. bet visas parādības reliģijā tomēr nevaram izskaidrot ar šo jauno teōriju.

Tāpat arī pie leišiem Laimai ir daudz mazāka nozīme nekā mūsu tautas dziesmu Laimai. kas jupis esot bijis senāk. Pēc tā nu varam vērot. Teika par Kronu ir tikai Zeva teikas tālāks izpušķojums. Bet visi pabalsti šim jaunajam atradumam ir tik neveikli. Latvieši senāk ticējuši. bet tautas tradicijās mums vairs nav liecību. ka arī latviešu Veļu māte esot kādas ievērojamas sievietes dvēsele. Nevaram sacīt. kura ļoti līdzinās Zemes mātei. Šādam vērojumam ir arī savs svarīgs iemesls. tad tas ir attiecināms uz ļoti seniem laikiem. „Jupis bija liels dieviņis par visiemi dieviņiem. Ne prōzaiska izskaidrošana. pēc varianta Veļu mātes meitu (27699). Ūdens māti un citām dievībām. tā arī Pērkons esot nogāzis no troņa savu vecāko brāli Jupi. Bieži vien tiek daudzināti veļu bērni. Kad īsti pirmatnējais dvēseļu kults būs attīstījies par vēlāko veļu kultu. Tāda nozīme ir arī mūsu tautas dziesmu Māŗai. Vidus laikos jumprava Marija. varēja rasties tuvāka līdzība ar Sauli. kas. ka katra cilvēka dvēsele pēc nāves aiziet viņā saulē un pievienojas veļiem. Mūsu populārajos rakstos turpretī mēs lasām. Par fonētikas likumiem toreiz neviens neinteresējās. bet arī: „Ai. tā kā starpība starp abām tagad nav viegli novērojama. Šām domām par pierādījumu ņem piemērus no Afrikas un Amerikas iedzimto teikām. Kā Zevs jeb Jupiters esot uzvarējis Kronu. Veļu māti. ka šis jupis būšot laikam cēlies no Jupitera. ka veļi viņā saulē ir ļoti līdzīgi cilvēkiem šai saulē un ka cilvēka dvēsele pēc nāves piebiedrojas veļiem. līdz iesita zemītei”. kur Krons būtu saukts par lielāko dievu. gan arī kādu senču dvēseli. Ja viss veļu kults ar visiem sīkumiem ir cēlies no seniem māņiem par dvēselēm. Mums turpretī stāsta. ka Laimas kults pie latviešiem būs attīstījies sevišķi vēl vēsturiskā laikā. Tā tad Laimas kults gan būs paplašinājies zem Māŗas kulta iespaida. Arī vecās chronikās trūkst ziņu. 6    . Kurzemē un arī pie žemaišiem ir lamu vārds „jupis”. Pēdējā atkal visos sīkumos līdzinās Laimai. bet arī šis sakars liekas būt dažreiz pārspīlēts. ka veļu kults stāv vistuvākā sakarā ar senču dvēseļu kultu. mīļš dieviņi!” Kā tad nu gan viens pats jupis tiem pašiem kurzemniekiem vienreiz var būt lamu vārds un otrreiz „mīļš dieviņš”? Tā pati neveiklība ir redzama arī citos piemēros. nozīmē ļaunu garu. Un tomēr šai šaubīgajā jupī mūsu rakstnieki ir atraduši gan mākoņus. Ja nu arī šādas teikas būtu it pareizi uzrakstītas un izskaidrotas bez tendences.” „Pērkons Jupi tik ilg’ sita. Pie citām tautām turpretī likteņa dievības stāv zemāku un tiek mazāk daudzinātas. Par mītoloģijas teōrijām šo dziesmu sacerētājs gan nebūs nekā dzirdējis. Tālā senatnē veļu kults gan arī būs cēlies no dvēseļu kulta. Nav nekādu šaubu. šiem veļiem ir arī savas govis un savi suņi. Ņemsim vēl vienu piemēru par vienpusīgu teōriju maldību. jo arī leišiem ir tādi paši veļi (vēlēs) ar Veļu māti (Vēlionā) priekšā. nedz arī „tik ilg’ sišana” nebūt neatgādina īstas tautas dziesmas. ka tie viņā saulē precējoties. Tautas dziesmu Dievam jeb Debess tēvam līdz ar. Par jauniem cilvēkiem tiek stāstīts. Par veļiem valda Veļu māte.attīstoties. kādēļ arī meklēja tikai mītu līdzības. Jau sen bija izteiktas domas. tika turēta par sieviešu patroni. kā zināms. ka tai pašā Kurzemē latvieši vēl mūsu dienās esot dziedājuši ne vien: „Rauj tev jupis. kā vērojams. Nebūtu tomēr pareizi spriest. ka par viltojumu še nav ne mazāko šaubu. nav vēl galīgi izšķirts jautājums. Vajadzīgie mīti arī drīz vien tika sagādāti. Turklāt leišu Laima liekas būt uzglabājusi pirmatnīgo nozīmi.Laimu pieder tagad svarīgākā loma latviešu tautas tradicijās. ka visi veļi būtu cēlušies tikai no mirušām dvēselēm. Kāds tautietis tur apprecē pat Zemes mātes. 1). ka Laima būtu viena no lielākām latviešu dievietēm. Fakts paliek tikai tas. tad tomēr jautājums vēl nebūt nav pietiekoši izšķirts. ka Laimas kults būtu pie mums uzglabājies pirmatnīgā veidā. ka Laima vispārīgi ienākusi Māŗas vietā. jo kristīgos laikos taču vairs nebūs radušies jauni pagānu dievi. meža sargs” (1685. Jupīti. kādēļ nav un nevar būt grieķiem tādu tautas tradiciju.

tad tādi darbi ir labāk jāizdara dilstošā mēnesī. ne latviešiem. Jau pēc pašu chroniku vārdiem var redzēt. lai tikai apsegtu pie atgriešanas lietoto varmācību. Pēc Zemes mātes. latviešu. kas mantots no pašu senčiem un kas aizņemts no kaimiņiem. p. Tā kā pagānu laiku Dievs jeb Debess tēvs līdzinās arī kristīgas ticības Dievam. Šā debess dieva viņas nepiemin ne pie prūšiem. saukdami visas gluži vienkārši par nevāciem (Unteutsche). Viņus apvainoja par visnejaukākām lietām. Bet pēc senatnes paraugiem ir radušies arī gluži jauni māņi. Ļaunie tumsības gari darbojas tikai nakts tumsā un bēg jau projām. un lai paceltu savus nopelnus. pāriesim tagad uz chronikām. un ka tad viņi pārgājuši uzreiz uz monarchiju. Pelnu dienā vajadzēja aizvest pelnus uz kāpostu dārzu. ka arī par veļiem ir savs valdnieks. Dievu vārdi ir uzrakstīti parasti tik nepareizi. 1774. Kāpšana uz augšu nozīmē ko labu. Tālāku Hūpelim būs taisnība. kas izvērtušies par dieviem. Viņš raksta: „Kelchs.). ka daudz no tiem nemaz vairs nav saprotami. bet ja augšana ir jākavē (p. W. p. Ja bērns dzimst vēža dienā. Lietas nepratējs bieži vien var maldīties. Kā ļaudīm bija savi valdnieki virs zemes. kad gailis ar savu agro dziedāšanu sludina gaismu. pat ar tīšiem pielikumiem. kādēļ vietējo tautu ticība bija jātēlo sevišķi tumšās krāsās. Saules un citu dieviešu analoģijas arī šis valdnieks tika piešķirts sieviešu dzimumam. 1. viss tika pārspīlēts. turpretī krišana uz zemi ko sliktu. kamēr varēsim uz tām palaisties. Jau vecais Hūpelis (A. kas cēlies no novērojumiem un kas nācis no tukšiem prātojumiem. Ļoti veci un pirmatnīgi ir tā sauktie analoģijas burvības māņi. ka par daudz gadu tūkstošiem pie veļiem bijusi republika. kad nomirusi kāda ievērojama sieviete. kas pasniedz mums visvecākās ziņas par baltu tautu ticību. Šādi māņi varēja rasties tikai tad. ka autori nav pratuši šejienas valodu un 7    . Hupel) gluži labi ir sapratis novērtēt šās ziņas. ne leišiem. tad domāja. Man tas izklausās ļoti ērmoti. ka nav īsti izšķirti prūšu. Veļu mātes celšanos var izskaidrot daudz vienkāršāki. lai sēkla labi augtu. 2. Iepazinušies ar mītoloģijas pētītāju teōrijām. Sveču dienā labprāt lēja sveces. viņi turēja par savu pienākumu aprakstīt viņu pagānu dievkalpošanu no visriebīgākās puses. tā pirmatnīgie cilvēki varēja domāt. ka pagānu tautas esot pielūgušas Velnu. bet vecos rakstos pēdējie neretis ir sastopami jau sen priekš minēto varoņu dzimšanas. I. kad latvieši jau bija iepazinušies ar kalendāru. bet viņu ziņas mums vajadzēs uzmanīgi pārbaudīt. Šie autori parasti neprata vietējo valodu un daudzreiz nemaz neizšķīra dažādas šejienas tautas. atvasēm). tad chronikas cieš par to pilnīgi klusu. sevišķi par daudzdievību” (Topographische Nachrichten. kas tur ir vecs un kas jauns. Sevišķi chronikas mīl sludināt. Tādēļ arī latviešu Jods un prūšu Pikuls (Velns) ir ievietoti lielāko dievu starpā. kuŗiem tautas mītos pieder ļoti svarīga loma. Latviešu mītoloģijas avoti. Pirmie Livonijas atgriezēji saprata par maz ļaužu valodu. Sēšana jāizdara parasti augošā mēnesī. Riga. prātodams. lai uz kāpostiem nerastos pelni. ka tas būs nešķirmīgs darbos. un citi piemin dažas dievības. kuŗas livonieši godājuši pagānu laikos. Dažs labs no šiem dieviem būs bijis pazīstams tikai vienā jeb otrā apgabalā. Chroniku autoru uzdevums bija aizstāvēt un cildināt vācu priesteŗu un bruņinieku rīcību. Mazam bērnam pielika grāmatas lapu pie galvas. pie nezālēm. ja pat krievu un poļu dievi. lai tas būtu labs grāmatas lasītājs. ka dievu skaits būs tīšām palielināts. 149. leišu. lai tās labi izdotos.Ķīniešiem arī ir ļoti daudz tautas varoņu. Pēc tā var skaidri redzēt.

1. 17. sevišķi tautas dziesmas. ne par ziņu nedrošību. kādi māņi ir vecāki un kopīgi visām minētām tautām. Pēc saviem polītiskiem uzskatiem viņš ir reformācijas pretinieks un pāvesta valdības piekritējs.tādēļ arī pret savu gribu būs pielaiduši visādas kļūdas. Bet J. dzīvodamas tālu no Vidus jūras kultūras centra. p. tad arī baltu mītoloģija. no kuŗas viņš daudz lietas norakstījis gluži vārdu pa vārdam. Pēc šādiem faktiem nu varētu domāt. ka latvieši savus pagānu dievus jau esot aizmirsuši. Viņš tik ir paplašinājis pēdējā uzsākto darbu. zeme par māti. kā domājams. Tā kā nu baltu tautas. Tā tad par latviešu mītoloģiju pēdējos trijos gadu simteņos varam atrast arī drošas ziņas.. Langes laikos mītoloģija vēl nebija nekāda zinātne. kaut arī ne visai pilnīgas ziņas par latviešu mītoloģiju sniedz pazīstamais P. kā viņa priekšgājēji augšā minētā žurnālā. Arī pie seniem prūšiem viņš atrod tādu pašu priesteŗu valdību kā katoļu baznīcā. gadu simtenī. ka debesis tiek uzskatītas par tēvu. un 1764. bet nemin ne vārdu ne par savu avotu. c. nav vēl nekāda pielikuma par latviešu mītoloģiju. nebūs visai daudz grozījusies un attālinājusies no pirmtautas māņticības. Turklāt pazīstamais Simons Grūnaus ir vēl tīšām sadomājis visādas lietas par prūšu Romovi. gadā jau tiek daudzināti latviešu dievi. Dievus viņi meklēja nevis zinātnei. kādēļ viņš arī ir vācis materiālus bez kritikas un devis izskaidrojumus pēc brīvas fantazijas. Tādēļ apskatīsim tuvāku šo indoeiropiešu pirmtautas vērojamo mītoloģiju. 289. kas bija iznācis priekš Langes vārdnīcas. Šādā ceļā ir uzstādīta hipoteze par indoeiropiešu pirmtautas mītoloģiju. kas savukārt ir cēlies no indoeiropiešu pirmtautas. Pirmo ierosinājumu gan viņš ir dabūjis no vecā Rīgas laikraksta „Gelehrte Beyträge”. Tālāku apskatīsim šo jautājumu vēl sīkāki. Kritika pārmet viņam nepietiekošu izglītību. Einhorns 17. kā zināms. Latvieši. Stendera gramatikas pirmā izdevumā. ka vairāk reizes ir atgādinājis. 3. Latviešu mītoloģijai šās ziņas vispirms ir plašāki apstrādājis Jēkabs Lange savā vārdnīcā. 288. kur 1761. Bet tik bēdīga tā lieta tomēr nav.). Tur esot valdījis krīvukrīvs. tāpat. Šās jukas vēlākie rakstnieki ir tikai vēl vairāk pavairojuši. no kādiem baltu mītoloģija var būt cēlusies. Lange tomēr ir bijis tik godīgs. Ir mums arī kādi novērojumi par tiem pamatiem. par vecāko un svarīgāko latviešu mītoloģijas avotu tomēr parasti tura zināmo pielikumu pie vecā Stendera gramatikas. Romove esot bijusi lielākā svētnīca trim augstākiem dieviem. Latviešu rakstnieki ar Ausekli priekšgalā ir tikai sekojuši Langes un Stendera priekšzīmei. Salīdzinot dažādu indoeiropiešu tautu māņus mītologi ir jau sākuši meklēt pakaļ. par visām baltu tautām. u. Viņu izdomājumi ir diemžēl ieviesušies arī dažos tautas tradiciju krājumos. pielīdzināms pāvestam. ir uzglabājušas vecāku un tīrāku valodu nekā citas vēl dzīvās radu tautas. Lange un piespraudis savas piezīmes klāt. Gluži patiesas. Svarīgākais Stendera avots par latviešu mītoloģiju ir bijusi Langes vārdnīca. bet dzejai. ka no tik nedrošiem avotiem latviešu mītoloģija nemaz vairs nav iztirzājama. Šādā maz lasītā periodiskā izdevumā šie dievi drīz būtu aizmirsti. Indoeiropiešu pirmtautas mīti. Šo ziņu patiesību apstiprina dažādas tautas tradicijas. Tā arī pie indoeiropiešu tautām mēs sastopam ne 8    . tukšu prātošanu un lepošanos ar savām zināšanām. Neievērojot to. pieder pie baltu tautu zara. jeb vismaz lietojot tagad viņu vārdus citādā nozīmē (I. ja par tiem nebūtu ieinteresējies J. Gandrīz pie visām tautām pasaulē atradīsim kādas liecības.

i. pērkonu. cilvēka likteni — par visu gādājuši savi dievi. Pa daļai to jau redzējām pie augšā minētās Laimas. Pie indoeiropiešu tautām pēdējā mītā zināma loma vēl pieder „Debess” jeb „Dieva dēliem” (sal. pielīdzināti cilvēkiem. ka šie indoeiropiešu senie dievi nav vēl bijuši pilnīgi antropomorfizēti. Šie dievi nav arī vairs ļauni daimoni. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti. jo lielāka ir tendence uz politeismu” (C. pazīst parasti tikai maz sargu dievības. pr. tad viņi vispirms parasti ir nozīmējuši debesis. romiešu Sterculinius) nav nekādi izņēmumi mītoloģijā. kā vērojams. Par zemkopību. ūdeņos un akmeņos. pie otriem mēness ir tēvs un saule māte (p. medību. senču dvēselēm un visādiem dzīves apstākļiem bieži vien samaisās. Lai gan pēdējā laika mītologi vairs nepiešķiŗ senču un dvēseļu kultam tik liela vecuma. No debess parādībām uz pirmatnīgo cilvēku vislielāko iespaidu ir atstājis pērkons. kuŗi neretis tiek domāti visādu zvēru veidā.bet kā jau augšā minēts. uguni un ūdeni. zādzību un slepkavību. Māņi par dabas spēkiem. būs cēlies augšā minētais veļu kults ar dažādām apakšzemes dievībām. Tā tad latviešu dievi būs gan vēl tālāku atšķīrušies no pirmatnīgajiem daimoniem. p. Daži dievi dzīvojuši zināmos kalnos. sauli. kā tas agrāki tika darīts. London. mēnesi. t. no kuŗa ir cēlušās dažādas dievības. mēs atrodam arī dievības. p. Tāpat bija savi dievi. jo tikai retumis dieva nosaukums sniedzas līdz indoeiropiešu pirmvalodai. seniem grieķiem un romiešiem) saule ir vīriešu un mēness sieviešu dzimuma. Mītologi domā. jo dievu ar zvēru izskatu indoeiropiešu tautām nav samērā daudz. mežos. Jā nu šādi nosaukumi attiecas uz pirmvalodu. kuŗiem stāv pretī „Saules meitas”. bet pie dažādām tautām mainās abu dzimums. The Handbook of Folklore. Mirušām dvēselēm pirmatnīgā cilvēka fantazijā pieder ievērojama loma. Salīdzinot dažādu tautu ierašas. grieķu Dioskūrus). No šādiem māņiem tad nu arī būs attīstījusies baltu pirmtautas māņticība un. 1914). tomēr neviens neliedz viņa lielās nozīmes. stāvēs vēl tuvu indoeiropiešu 9    . Burne. pie vieniem (p. Dažos apgabalos būs arī bijuši dažādi mazāk ievērojami dievi. kā jau teikts. No tām. zveju. rīta gaismu. Nav viņiem visiem bijis arī sevišķu nosaukumu. lopkopību. ka pēc dievu skaita un dažādības šī mītoloģija būtu nabadzīga. ka visas pirmatnīgās indoeiropiešu dievības būtu cēlušās no dabas spēkiem. Tā tad indoeiropiešu pirmtautas mītoloģija nav vairs atradusies pirmatnīgā preanimisma stāvoklī.vien debess valdnieku jeb tēvu. kas valdīja par vēju. Veļi nāk sakarā ar cilvēkiem virs zemes un paplašina arī dažu dievu darba lauku. kuŗu arī pazīst daudz indoeiropiešu tautas. Nav tomēr jādomā. laulības dzīvi. 4. Tikpat plaši ir izplatīts cits mīts. būs arī gājusi kādu soli uz priekšu. Tādā pašā ceļā no baltu mītiem būs atkal cēlusies latviešu mītoloģija. kas uzrauga maucību. Tāpat nevar teikt. S. kas cilvēkam palīdzējuši visādos darbos un visādas stāvokļos. Ar sauli var vēl vest sakarā rīta blāzmas dievieti. kuŗas stāv uz zema civīlizācijas stāvokļa. Bijušas vēl visādas apgabalu un māju dievības. un tautas dzejnieku fantazija līdz ar patapinātiem citu tautu mītiem tos sajauc vēl vairāk. t. bet arī kādu zemes valdnieci. Bijuši vēl dievi. zemi u. Pazīstamā angļu etnografijas mācības grāmatā ir teikts: „Vienkāršas un neattīstītas tautas. Pēdējai tomēr pieder mazāka loma un viņas vietu ieņem neretis arī zemes dievi. ka saule un mēness esot laulāts pārs. Arī ķīniešu noejamo vietu dieviete un latviešu Mēslu māte (sal. Jo vairāk sarežģīta ir civīlizācija. pie ģermāņiem un seniem semītiem).

To ievērojot. sestais bagātības dievs u. kā: zivju. Tāpat viņiem bijis savs pērkona un negaisa dievs. kā: debess. pērkonu un četrkājus līdz pat vērsim”. apakš kuŗiem stāv citi dievi. pāriesim tagad uz chronikas daudzinātiem baltu tautu dieviem. bet arī latviešu mītoloģijai ir liela nozīme indoeiropiešu senākās kultūras izpētīšanā. pieminēdams lielākos latviešu dievus. Minētā priesteŗu valdība par vairāk tautām būtu arī kā izņēmums visā ziemeļu Eiropas vēsturē..Par seno prūšu ticību Pēteris Dusburgs raksta 14. Ceļa māte. gadā: „Šiem ir dažādi dievi. Ar šiem citātiem varam salīdzināt P. tad nevarēja būt arī tādu priesteŗu. jūras. M. zibeņu. vecākās chronikas nepiemin. bet arī pēdējās lielu līdzību ar senajiem indoeiropiešu māņiem. viens debess. labības. pērkona. t.. ceturtais kuģinieku dievs. gadu simtenī tiek pieminēts pie latviešiem arī debess dievs. kā liekas. Mosvidijs raksta 1547. govju un citu vajadzīgu lietu dievi”. Tā. lopu. 10    . Lauka māte.” Par augšgaliešu māņiem raksta kāds jezuītu misionārs 1613. viens zemes dievs. Citā vietā viņš raksta. kur lasām. vēju. Iepazinušies ar tiem pamatiem. leišiem un latviešiem būtu bijusi gluži vienāda mītoloģija. Menecius De sacrificiis et idolatria veterum Borussorum. par piemēru. ka indoeiropiešu pirmtautai nebūs bijuši visās vietās gluži vienādi dievi. mēnesi. kuŗu piesaukuši zvejnieki. Nav mums pamata šaubīties. gadu simteņa sākumā šā: Maldīdamies viņi tura katru radītu lietu par dievu. pr. mēnesi. Dārzu māte. Trešā vietā. laika. mēnesi un citas radītas lietas. To ievērojot. jo pēc viņu vārdiem pagāni pielūguši velnus (coluerunt Daemonia pro Diis. lauku. gadā šā: „Daudzi līdz šim vēl gluži atklāti turas pie elkudievības: citi parāda dievišķu godu kokiem. un tikai kurzemnieki ir pazinuši ķekatas. arī šiem blakus viņiem vēl bijuši citi dievi un dievietes. kas valdījuši par visām minētām tautām. . trešais jūras dievs. ka pie prūšiem. ka latviešiem bijuši „dažādi dievi un dievietes. aliarumque vicinarum gentium). lopu. Citi pielūdz Pērkunu u. Jau augšā ir minēts. ka „latvieši pielūguši sauli. kuŗu piesaukuši arāji. Meža māte. zvaigznes. Tāpat ir novērots. citi upēm. zirgu. citi čūskām. pērkonu... kuŗu piesaukuši mednieki. tārpu un ceļu dievi”. dārzu. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām. Pie latviešiem sastopam tādu pašu dažādību. citi citām lietām. ka šīs ziņas būtu kāda iemesla dēļ tīšām sagrozītas. kuŗu piesaukuši ceļotāji. dārzu. sauli. gan nevar būt ne runa. ne vien latviešu valodai. uguns. Einhorns raksta: „Viens ir bijis puķu. kā Jūras māte. zibeņus un vējus.senajām dievībām. 17. kamēr vecākās un drošākās chronikas vēsta par pastāvīgiem asiņainiem kaŗiem baltu tautu starpā. lauku jeb tīruma. labības un citu zemes augļu dievs. kuŗu piesaukuši sievas un mājas mātes”. pr.” Pēc šām ziņām mēs redzam ne vien radniecību baltu tautu mītoloģijā. kā jau minēts. piektais aku un upju dievs. I. Otrs bijis debess un zemes dievs.. Tāpat arī leiši pēc dažādiem veciem rakstiem esot pielūguši pērkonu. Livonum. t. uz kādiem mēs varam pārbaudīt chroniku ziņas par mītoloģiju. kā: sauli. tikai augšgalieši. ir cienījuši Ūsiņu. kuŗa. Šādas lietas zina stāstīt sevišķi augšā minētais Simons Grūnaus. Einhorna ziņas par Baltijas latviešu māņiem. ka pie senajiem prūšiem un leišiem dažādos apgabalos ir bijušas dažādas dievības. Jā nu visām baltu tautām nebija vienādas ticības.

„baltus svārkus” un „baltu spieķi” (32913). ka dabas parādības un viņu dievības senāk parasti apzīmētas ar vienu pašu vārdu. no kā redzam. Liec zaļami salapot. 34043. gan kā „melni suņi” (33647). gan arī kā „melni vērši” ar „baltiem ragiem” (33862). Vārds „dievs” ir aizņemts arī somu valodās (somiski: taivas. 2. v. Vai. Parasti viņš jāj uz zirga. prūsiski: Deiwas) jeb Debess tēvs ir pēc skaņām un nozīmes rada ne vien ar latīņu vārdu „deus” (dievs). ceļmalīša krūmiņā” (26060. bet arī ar sanskrita „Djāus pitā”. vēzis).). p. lībiski: tövas) un nozīmē tur tikai debesis. gan kā „melni kraukļi” (33690). visvairāk „pelēkas” krāsas (33532—5). Viņš līž „līdumu” (28854. Debess tēvs. Dievs. 29176). Tā tad latīņu Jupiters saskan ar mūsu tautas dziesmu Dievu. 29579. Dziržu savu Debess tēvu Mani ar’ meklējam. 30074.) ar „zobenu” (9097. 4) un „sudrabots” (33254. kuŗš. Latviešu tautas tradicijās Dievs ir tikai īpašvārds. 29436. Šie zirgi parādās neretis arī citādos veidos. 20. 11    . sal. „jāj pieguļā” (738. 33655). 33682). zaķis. Dieva kumeliņam ir šad un tad arī „zvaigžņu deķis mugurā” (17833. Bagātie pie Dieviņa Mani stāda kaņepēs. igauniski: taevas. Kur būsim citu gadu. 33255). Debess tēvs un Zemes māte. 33140 v. p. kādēļ arī citas dievības nekad netiek sauktas par dieviem. Pēc vienas tautas dziesmas (33652) viņš ir „mazs vīriņš”. Viņam ir „plats” (33255) jeb „kupls” (8135) mētelis. 28028). iet sēt „ar sētuvīti” (27953—4. Šis baltu tautu Dievs (leitiski: Dievas. grieķu „Zeus patēr” un latīņu „Jupiter” jeb „Diespiter”.: Sper. kā jau vispārīgi ieslavētie tautas dziesmu zirgi. Einhorns? Uz šo jautājumu dod mums atbildi mūsu tautas dziesmas. un kuŗa eksistenci apliecina katoļu priesteris un P. ļaunus ļaudis Dod labiem padzīvot. bet neretis arī brauc „kamanās” un „ratos”. Es ar savu bāleliņu. 27359. Kas tad nu gan ir bijis tas vecais debess valdnieks jeb Debess tēvs. Dieviņš ne vien līdzinās cilvēkam. arī no „zala zīda” (32953. simtkājis ezerā” (zvaigzne. Ko sapņos es redzēju! 9291. Pērkon’. Sodi. 28016. 33140 v. Līgo Dievis ar Pērkonu. 13232). bet dara arī visādus viņa darbus un neretis „lien” viņa „istabā” (19713. bet „gudrs viņa padomiņš”. spriņģis mežā. 31167. Viņš nēsā vēl „jostu” (29436. „zaļu zīžu nēzdodziņu” (33997). „Spriks pie Dieva. Vēl tagad kādā mīklā Dievs zīmējas uz debesīm. Dievs to zina. 33682. 269. Dieviņš stāv pagalmā „vībotnīšu krūmiņā” (8050. 33657). Tautas dziesmās atrodam daudz un dažādus sīkumus par šo veco Dievu jeb Debess tēvu. 31754. Viņa zirgi ir dažādas spalvas.5. nevis sugas vārds. 32955. 9123) un dus launagu (32800). ir meklējams arī latviešu mītoloģijā. nevis ar Jupi. Debess tēvs. Dieviņi. sausu koku. sal. guļ nakti „liela ceļa maliņā. Kristīgu ticību pieņemot. šis vecais debess dievs pārgāja pie visām trim baltu tautām kristīga Dieva nozīmē. kā jau minēts. pie reizes arī „rudzu rogu cepurīti” (32555).

Einhorns pazīst kādu debess un zemes dievu (Gott des Himmels und der Erden). Dieva māte. Mannhardt). tā arī tautas dziesmu Dievs ir jau stipri pārgrozījies zem kristīgas ticības iespaida. ka tautas dziesmas tura Dievu par tā saukto Dieva dēlu tēvu. 1000 Lett. bet arī seno grieķu Dioskūrus un seno indiešu Ašvinavus. jo vienā variantā viņa saskan ar „Māŗas māti” (33793). vai arī no tā. Räthsel. vienā dziesmā Dieva māte kaujas ar Velna māti (34054). kādu tur patiesībā nav.tura savu „klēti” (8243). un „dara alu” (8082). Šis Dievs stāv arī viens pats par sevi un nav viņam nekādu skaidru ģeneāloģijas sakaru ar citām . trīs naksniņas ienaidā”. A. kas „nomaukuši Saules meitas gredzentiņu” (34017). Bielenstein. Šie Dieva dēli. tas pēc tautas dziesmām nebūt nav pierādāms. „salauzuši Saules meitas vainadziņu” (34018) jeb „apgāzuši Saules meitas kamaniņas” (34020). 134. Vecākās chronikas daudzina Pērkonu par lielāko baltu dievu. bet latviešu mītos šādas lietas nav vairs skaidri redzamas. Viņš aprunājas ar Laimu. atgādina ar saviem zirgiem ne vien „Dievo sunelei” pie leišiem. kā augšā minēts. nedimdēja. strīdas ar tām un ir sevišķi ar Sauli. Ka Dieva dēli nozīmētu ausekli un vakara zvaigzni. Ar Pērkonu Dievs „līgo” (32955) jeb „danco” (24044). Biežāki vainīgi ir tomēr paši Dieva dēli. 10042. ka „Dievs Laimai (Dēklai) saslaucīja godājamu nēzdaudziņu” (34015). kā domā V. kuŗu piemin tikai kādas trīs dziesmiņas. nedz arī tik populāra kā mūsu tautas dziesmās. akla meita (nakts)”. Skat. Pie visām minētām tautām Dieva dēliem pieder sūtņu loma Saules un Mēness precībās. arī „trīs dieniņas. Reiz „Saule laida Mēnešam ar sudraba akmentiņu” (34016). Vismaz par Dieva dēlu māti nav mums nekādu ziņu. Tā tad pie latviešiem Dieva dēli jau būs pārnākuši kā tālāku attīstības mītiskas būtnes. Var jau būt. Tautas dzejnieks dzied: „Ne tev sievas. varēja pabalstīt šādu dievību. Sevišķi viņam pieder kalni (30336). Bet pēc man pazīstamiem variantiem šis Dieva dēls nozīmē sauli. kā jau ir aizrādīts. Bīlenšteins.dievībām. ka pēc kādas mīklas Dieva dēls nozīmējot gaismu. plata māte (zeme). dzeŗ kāzās kopā ar ļaudīm (16095. ne tev savas līgaviņas” (33679). kas tev vecam maizi dos?” (33678). ka Dieva dēli pie indoeiropiešu pirmtautas ir attīstījušies no rīta un vakara zvaigznes. kopj savu „apiņu dārzu” (19487). kā izskaidro H. ka jau indoeiropiešu 12    . turpretī viņa savādie zirgi un viņa sakars ar Sauli un Pērkonu liekas būt atmiņas no tālākas senatnes. Bērziņam. 1). 32955). kādēļ arī nevajaga tīšām meklēt mūsu tautas dziesmās tādas lietas. kur aug „kupls ozoliņš” (34127). Ja nu Dievam nav bērnu. Viņi jāj parasti uz zirgiem un dažreiz arī paši parādās zirgu veidā. kuŗš aizrāda. jeb mākoņu dievus. kas droši vien būs tas pats tautas dziesmu Dievs. kuŗus viņš pats „dara” jeb „audzina” (31777— 80). Par Debess tēva sakaru ar Zemes māti liecina tikai vairs sekošā mīkla: „Augsts tēvs (debess). Māŗu un Sauli. jo tur ir arī skaidri teikts. par kuŗu vēl runāsim uz priekšu. par piemēru. kas atrodas „pie Dieviņa nama durvu” (19491). Pa daļai to varam izskaidrot ar pašas dievības pirmatnīgo dabu. Dieviņš palīdz cilvēkam visās lietās un visos darbos. citreiz „Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobentiņu” (34019). Ienaids ar Laimu jeb Dēklu ceļas vai no strīda ļaužu likteni lemjot (9242. „Nerībēja. būs laikam aizņemta no krieviem. Kā Laima. Šāda ienaida iemesli ir dažādi. pa daļai ar kristīgas ticības iespaidu. Pagānu laikos šā Dieva vara gan nebija ne tik liela. Daži mītoloģijas pētītāji domā. traks dēls (laiks). iet pat par kalpu (11776) un ir sevišķi vīriešu patrons. Arī dažādu matronu kults. Drīzāk jau tad ir taisnība L. Šī tautas dziesmu Dieva apģērbs un nodarbošanās gan stipri atgādina paša tautieša apģērbu un saimniecību. ka zeme piederot Dievam (1901. bet jau P. te atbrauca Dieva dēls” (gaisma). Manharts (W. ne māmiņas. „Ne tev tēva. ne tev bērnu. Tā. tad nevaram arī vairs itin droši apgalvot. 9459).

kā arī viņa sakars ar Dieva dēlu. tēvs. p. 34023). Pretī Debess tēvam stāv Zemes māte. Neretis sastopam arī divus Dieva dēlus (33766. Neba mani daudz šūposi. Viena dziesmiņa stāsta. Labvakar. Manharta domām esot senāk turēta par augu māti un zvēru radītāju. jeb vispārīgi Dieva dēlus. Atlaid manu augumiņu. 2). Šie Dieva dēli ar noteiktiem vārdiem ir attīstījušies. mīļā māte. 2. lieldienā šūpli kāra” (33295). kuŗiem esot šādi vārdi: „Mikužiņi. kā jau teikts. Visas šīs dziesmas par Dieva dēliem ar zināmiem vārdiem. 1. 212. Citās dziesmās ir mums vēl skaidrākas liecības par kristīgu ticību.) latvieši prasījuši no Zemes mātes arī savas pazudušās lietas. Māte.: zvaigžņu sietu) vidū gaisa grozāmies” (33780). Vēlāku viņa gan maz vairs izšķīrās no Veļu mātes. krustiem zvaigznes debesīs” (32824) un „es redzēju zelta krustu (var. ka „ziemsvētkos Dievs. 27730. ka „Dieviņam četri dēli”. Arī tālāk dvēsele paliek Zemes mātes „glabāšanā”. 27340. cik Dieva dēlu īsti ir bijis. no kuŗas arī ļaudis izlūdzas ilgāku dzīvi virs zemes. māmiņa. māte. Andružiņi. kas varētu būt atmiņas no senlaikiem. Rokā maku turēdams: Došu simtu dālderīšu. 27406. Glabā manu augumiņu! 27521. zem kristīgas ticības iespaida. ka Zemes mātei vēl kalpojušas „svētas 13    . Šūpos mani Zemes māte Apakš zaļa velēniņa. Gana lūdzu Zemes māti. Pēc divām citām dziesmiņām (33967—8) ar daudz variantiem Dievi dēls „zelta krustu vēcināja”. tomēr īstā apakšzemes jeb „viņas saules” valdiniece liekas būt Zemes māte. kas pēc V. Pēterīši. mirstošais cilvēks sveicina Zemes māti. Pāvulīši” (33734. Ne tā mana mūža māte. Var jau būt. ka šis zelta krusts zīmējas uz zvaigznēm. Tas pats Lange piemin. 1120. jo „krustiem auga ceļam saknes (t. par Dieva māti un Dieva meitu pieder. i. Diezgan bieži turpretī daudzina Jānīti par Dieva dēlu (32902—9). Zemes māte. kuŗu pirmos sākumus tauta laikam jau bijusi aizmirsusi. nāk bez šaubām no kristīgas ticības. Zemīt’ mana mūža māte. piedzima. Zemes māte. Ar Dieviņu. Visbiežāki tautas dziesmas daudzina vai nu gluži vienkārši Dieva dēlu. kā redzams. koka saknes meža ceļā). Viena dziesmiņa noteic pat gluži skaidri.pirmtauta esot daudzinājusi Dieva dēlus kā mītiskas būtnes. Nav mums nekādu liecību. Pēc Langes vārdnīcas (L. 33976. tā arī vienā dziesmiņā (32) „mīļa Laima” ir „Dieva meita”. Šūpo mani. Glabā manu augumiņu. Labvakar. Tomēr pats krusta nosaukums. Atvadoties no tēva un mātes. māmuļiņa. Kā Jānīti dažreiz sauc par Dieva dēlu. pie lieliem retumiem un nav attiecināmas uz seniem laikiem.

) raksta. Jau augšā mēs redzējām. kuŗi pastāvīgi kaitinās. izņemot pāra nedrošus piemērus. Saule „bāra” Mēnestiņu. Svētas meitas ir tomēr bez šaubām jaunāka parādība latviešu mītoloģijā. Latviešu tautas dziesmas tomēr daudzina daudz vairāk Dievu dēlu (leit. Arī pie leišiem vecās Žemīnas vietā iŗ ieviesies Žemepatis. viņi cienī ļoti augstu: pārkāpt par sētu un noraut tur kādu zemeni jeb aveni. „Saule meta audekliņu”. Zemes mātes nozīmes ierobežošana būs jau iesākusies priekš kristīgiem laikiem. un tur ziedot Zemes mātei no pirmā piena. ka saule „mūk” un Mēness „dzenas” tai pakaļ (33866). 34026). Dievo sunelei) un Saules meitu (leit. Saule senāk bijusi „meita” (33809—10) jeb „brūte” (33869) un Mēness viņai „nojēma vainadziņu” (33810). Mēnesim tomēr ir vairāk jācieš no Saules. Hūpelis (Topographische Nachrichten. p. Tādu vietu. ka Zemes mātes loma ir palikusi ļoti niecīga un par tuvāku sakaru ar Debess tēvu nav vairs uzglabājušās nekādas plašākas ziņas. kā liekas. 555. 6. jo arī „Dieva zirgi. nav pastāvīga līgava. 382. Tomēr pavisam nepareizi spriež tie rakstnieki. kas iemīlējis rīta zvaigzni (aušrine). jo pirmkārt viņas netiek minētas tautas dziesmās. ir aizņemti vārdi. aprīlī viņi tai kauj melnu gaili. Mēness dēli 14    . pr. ka šīs svētās meitas pa naktīm izpildījušas saviem cienītājiem visādus darbus. 23. 32955.1. Debess dievības. p. kā pie latviešiem. Latviešu tautas dziesmas daudzina Mēness precēšanos ar Sauli. t. bet Mēnestiņš lēkādams sajauc Saules audekliņu” (33941).). 33836. jeb kādu mazu krāsmatu. kādam nolūkam uz tā laukuma ir sevišķis ziedojams akmens. Mēness atbild: „Tev dieniņa.. no kā ceļas nenovēršama nelaime jeb piepēža nāve. 34009. greznojas un izpilda visādus darbus. iecirst tai svētajā kokā u. Ausekļa dēli (33946. 33849). un otrkārt tāpat „svēts” (no krievu cвятой). kad valdīšana par zemi būs pārgājusi vecā Dieva ziņā (1901. Šī māņticība ir pie šejienes zemniekiem ļoti veca. vai visas šīs ziņas būtu saistāmas ar Zemes māti. kam atņēma Auseklim saderētu līgaviņu” (33950). ka Zemes māte esot cēlusies no Veļu mātes. kas viņiem ir itin kā mājas sargu dievs. gaid’ Saulīti iesēdam” (33799). 33745. kā arī „meita” (no vidus vācu meit). „Viņiem ir ieraša iežogot kādu vecu koku. 33857. Dieva rati. 1. lībiešiem un igauņiem”. „Saule laida Mēnesim ar sidraba čakārniņu. Saulytes dukrytes) precēšanos. Mēness (33865. ka vēl viņa laikos Valmieras apriņķī cienīta Zemes māte (Erdgöttin). starp Saules meitu preciniekiem vēl ir pieminēti Auseklis (33745. Bet arī Saule. Vispārīgi var sacīt. Pēdējie māņi gan ļoti atgādina Ūsiņu un Mājas kungu. „Saul’ sacirta Mēnestiņu ar aso zobentiņu. ka visi fakti liecina pirmās vecumam par labu. Vecā teika par Saules (arī leitiski un prūsiski „saule”) un Mēness (leitiski „menuo” un prūsiski „menig”) laulības dzīvi ir uzglabājusies tāpat pie leišiem. 33795. kam tas gaiši nespīdēja tumšajā naksniņā” (33928). kādēļ varam šaubīties. ka tas „nosaldēja” Saules sēto „rožu dārzu” (33927). ir viņu acīs noziegums.). IV. „kam tas savu augumiņu nakti vien maldināja” (33846) . 1. man naksniņa” (33909). Pēc leišu dainām Saule naidojas ar savu neuzticamo vīru Mēnesi.meitas” I. kas domā. vilnas un naudas. 34001). viņa ir laikam kopīga pie latviešiem. Saule „kūla” Mēnestiņu (33925—7). sviesta. Vecais Stenders turpina. sevišķi kur senāk nodegusi kāda ēka. jeb tukšu laukumu. Izņemot Dieva dēlus. Tālāku mēs dzirdam. kas parādās sevišķi savstarpīgā kaitināšanā. kas ir stiprāka.

Saules apģērbs ir taisīts visvairāk no zelta un sudraba. 7 un 23). kuŗam Saule ved arī „vedeklu” (34039. austriņā sēdēdama” (33924) un noiet „zeltābolu mētādama” (33881). Saule tek „par siliņu ratiņos. Līdzīgi Laimai viņa gādā par ļaudīm un līdzīgi Veļu mātei aizvada dvēseles uz „viņu sauli”. turpretī ļoti veci mīti ir tie. 33995). Ne svētdienas nesvētīju. gan ratos. kuŗu precē augšā minētie ašvinavi. Viņa. redz. Svētījiet. nāk mazas māsiņas kā magonītes” (33896). 6843. 33827). kas būs mantots no indoeiropiešu pirmtautas. Tālāku viņai ir „zelta kurpes” (33951. 27593. „balts krekls” (34028) . Lercha-Puškaiša Pasakas. Saulītei kalpo „kalponīte” (33805. Pērkons (33891) un Pērkona dēls (33834). „zīda kleita” un „sudraba vaiņags” (34027). bet nav mums nekādu drošu liecību (sal. „Rit’ riti. „jungi” (33911). 34014) un jož ap vidu „jostu” (33750. nāk bāleliņi. Saules meita ir tā pati. 15    . nāk māte. Vējš (33798). jo Ādažos ir kāds vecs mājas vārds „Mēnesdēls”. „velē villānītes” (34025). jaunas meitas. Vēja dēls (33983). Ļoti vecas mītiskas būtnes ir turpretī „Saules meitas”. Nav nekādu šaubu. kuŗas varam attiecināt jau uz indoeiropiešu pirmtautu. ka šie radi un kalpi ir vēlāku laiku pielikumi. 33866). ka pēc latviešu mītoloģijas no Mēness un Saules laulības esot radušās zvaigznes. kas atkal ir „zelta” (33820). kuŗi jau augšā ir minēti kā indiešu Dieva dēli. un precējamā ir še parasti Saules meita. Mēness dēli liekas būt vecas mītiskas būtnes. Dažreiz Saulei ir arī „zīda svārki” (33791. „pin vaiņagu” (33942). kādus sastopam turklāt ļoti reti. Vecais Stenders gan raksta. nu nāk Saulei trejādi viesi: nāk tēvs. 33992) jeb „zelta pušķi” (33931) un „sudraba ieloki” (33930—1). Šīs debess precības ir atkal ļoti vecs mīts. vaska kurpes kājiņā” (33917). kā jau redzējām arī mūsu tautas dziesmās. „rasas rotu valkātājas” (5729). kamēr precinieki mēdz būt dažādi. 25535. kas indiešu Sūro duhita. ka Saule brauc jūrā ar laivu un ka viņa visu zina. Viņas ir tādas pašas nenoteiktas mītu būtnes kā Dieva dēli un liekas būt tikai pēdējo pretstati. Dieviņš (34043. ar dažāda skaita un dažādas spalvas zirgiem.„zelta kronis galviņā. Viņa nēsā vai nu „zelta sagšu” (33934—5). „pilni pirksti abas rokas zelta grieztu gredzentiņu” (33932). Par šo ierašu liecina arī sekošās tautas dziesmas. Ne Saulīti norietam. Kamēr Saule norietēja. Viņa ģērbjas „sudrabota” (33785—4. 34024). Dažreiz „Saule kokles skandināja. par jūriņu laiviņā” (33811). tomēr nekur nav runas var Saules meitu tēvu. Saules kalpi zīmējas arī vēl uz jaunāku laiku amatiem un visi ir nosaukti ar aizņemtiem vārdiem. Pie tāda paša vēlāka Saules mīta paplašinājuma piederēs laikam arī „Saules dēls” (33842). . „kalpi” (33734). Tautas dzejnieku fantazija piešķiŗ Saulei pie gadījuma arī dažādus radus un kalpus. Saules noiešanu senie latvieši ir svētījuši un nav tad izpildījuši dažādu darbu. „jumpraviņas” (33770). 6846. Kamēr Saule nosapēra Sudrabiņa pirtiņā. 19—22). Kaut arī viena tautas dziesma nosauc Sauli par „meitu māti” (33766). Viņa izpilda arī visādus sieviešu darbus. izrakstītu „zeltītiemi dzīpariem” (33790). „sulainis” (33884) un „stūrmanis” (33890). Par šādām precībām ir uzglabājušās atmiņas pie vairāk tautām. kas pasaulē notiek. kas notiek cilvēka dzīvē (33991) un zina viņa mūžu (33744). Mēnestiņ’. Viņa brauc gan kamanās. vārtiņus vērti. Arī grieķu Hēliades nebūs šķiŗamas no tām pašām Saules meitām./darina sagšas” (4385). vai arī Jūras meitu austu sagšu.(33803. Saule „auž” (83907) jeb „met audeklu” (33941). Saules apģērbs gan mums atkal atgādina tautietes drēbes un rotas lietas tautas dziesmās.

). Z. 34002. pašā kapsētas vidū. Otrkārt pēc fonētikas nav nekādu šaubu. un 160. Jau paši nosaukumi „Austriņš” un „Austrene” skaidri zīmējas uz Austru. velēnieši) kāzas dzēra” (27798. R. tā atkal Mēnesim ir dēli (22049. Par Saules meitu skaitu ir mums atkal ļoti dažādas ziņas. 33805) un „trim” Saules meitām (33943). Aunings turpretī Austras vietā tura Ūsiņu par latviešu rīta blāzmas dievību. p. Viņu sauc parasti par veco Austrenes kapsētu un gadu sešdesmit atpakaļ tur vēl esot aprakti līķi. 1). 159. Ļaudis sanākuši jau dienu priekš dāvanu nešanas. Šis kalns liekas būt augstākā vietā tai apgabalā. 1. Pirmkārt šī dievība pie visām minētām tautām ir sieviešu kārtas. piecēlušies tikai pēc saules lēkšanas. zelta kannas mazgājot” (33822. B. bijusi Raunas Mārsnēnu Austriņa (tagad iesaukta Radziņa) mājas zemē uz neliela kalna blakus Austriņa ezeram. 1. Pēc dažām dziesmām Saules meita arī „slīkst” (33969. Ar tādu pašu tiesību mēs varētu turēt Saules meitas par veļiem. kas arī pēc fonētikas stāv savstarpīgā radniecībā. Arī tagad vēl ļaudis stāsta. vai ir visas vakarā” (20922). ka „Saules meita nomirusi” (2647). ka ar leišu Aušru un citām minētām rīta blāzmas dievietēm saskan Austra. kas vakaros slīkst jūrā. 34010. kā: vilnu un ēdamas lietas. 1. grieķu ēos jeb auos. Te ziņo. L. ka šī Austrene bijusi visā Vidzemē ieslavēta Austras svētnīca. un ka kuģinieki pēc tā vērojot ceļus.1. 33847. Turklāt daži mītologi meklē zvaigznēs Dieva dēlus un pēc tautas dziesmām „rīta svaigzne ar vakara tie Mēneša kumeliņi” (33898. Bērtuļa (24.). Visvairāk tomēr ir apdziedātas gluži vienkārši „Saules meitas” jeb arī vienskaitlī „Saules meita”. Kā Saulei ir savas meitas. un dāvanu nesēji.) dienās te zemnieki sanākuši no tāliem apgabaliem (aus abgelegenen Gegenden) un nesuši uz krāsmatas (auf einem Steinhaufen) vaskus. p. rijā. ka Jurģa (23. ka „Mēnestiņš zvaigznes skaita. Paši turienieši neesot vairs šiem upuŗiem ticējuši. ka viņš būtu arī gaismas dievs.V. Pret pēdējo izskaidrojumu tomēr runā vairāk apstākļi. par ko bijuši ļoti dusmīgi. kuŗi jau arī augšā ir minēti. kādēļ laikam arī Raunas mācītāji atstājuši veco krāsmatu neaizkartu. sept. XV.). jeb ir noslīkusi. neredzēdami gaismas. ka Austrenes kalns esot redzams pat jūrā. te atkal runā par „divām” (4368.) un Miķēļa (29. 16    . Pēc tā visa varam vērot. 111. Hūpelis stāsta. aug. latīņu aurora. 33983). Pie visām minētām tautām šis vārds nozīmē arī dievību un turklāt sieviešu kārtas. tad „Saules meitas (var. kur sastopam vēl sevišķi daudz dieviešu. ka Saules meitas būtu zvaigznes. tāpat mēs nezinām. apr. no kādiem avotiem Stenders smēlies šīs ziņas. Stāsta. kuŗus tad vēlāku saņēmuši nabagi (Topographische Nachrichten. 33995). 48. nevis Ūsiņš. Austras svētnīca. p. R. 33854).). uz krāsmatas. un gulējuši par nakti Austriņa. Vairāk indoeiropiešu valodās rīta blāzmai ir līdzīgs nosaukums (sanskrita ušas. Rakstu Krājums. K. Arī abi rīta gaismas nosaukumi latviešu valodā „rīta blāzma” un „austra” ir sieviešu kārtas. vilnu un tam līdzīgus upuŗus. ka „Saulītei viena meita” un tā pati esot „bārenīte”' (4368) un stāvot „vaiņagā” (59741) jeb tiekot tautās „vesta” (13732). III. Saules meitai līdz ar Zemes māti un Veļu māti ir arī „kapa atslēdziņa” (27519. ka viens palaidnīgs puika reiz aiztaisījis par nakti rijas logu. 33803. Veci ļaudis vēl tagad atmin. un tāda ir jāgaida arī latviešu valodā. jo ja „ar saulīti lietus lija”. Visi minētie vārdi saskan arī ar latviešu Austru. 34012) un cīrulītis nes Dievam ziņu. Pēc tautas dziesmām mēs tikai zinām. ka senāk še nākuši „malēnieši” jeb „katoļi” un nesuši pie rīta blāzmas dāvanas. kuŗa arī tagad atrodas kalna galā. jo ir sastopams tikai uz krievu robežām un vienīgi ar nedabīgo pamazināmo piedēkli „iņš” (sal. tagad sauktā Radziņa. Ceturtkārt Ūsiņš ir aizņemts no krievu valodas (Уceнь). leišu auszra). 2). kā vērojams. Drīzāk gan še būs jādomā par saules gaismu (viena meita) jeb saules stariem (vairāk meitas). Treškārt Ūsiņš pie latviešiem ir zirgu patrons un nav nekādu drošu aizrādījumu.

Vecāks tomēr būs mīts. Vienā dziesmā (32486) mēs lasām. un 33699. Deviņus dēlus sastopam tikai divās dziesmiņās. 33756. Līdzīgus dievus mēs vēl sastopam pie krieviem (Перунъ). 33709. ka „visi četri pērkoni jūrmalā kāzas dzēra”. 5 v. 33718—20). kādēļ arī šeit var būt atlieka no kāda ļoti veca mīta. kamēr par sešiem dēliem ir runa tikai divos variantos.).). būs vispārīgi ņemot Pērkons. Pret to runā arī sekošais piemērs: Kalējs kala debesīs. Pērkona māte un meitas liekas būt atkal vēlāku laiku pielikumi. Tā arī ķīnieši pazīst piecus pērkonus un četrus vadoņus. Mītoloģijā ir sastopamas. No iemīlēta skaitļa 9 gan nebūs pārgājuši uz sešiem un pieciem. Daugavā oglis bira: Saule lika meitiņai 17    . Tomēr arī „Gelehrte Beyträge” (1761. gan arī par „pērēju” (no „pērt”. Tad vēl tautas dziesmās ir runa par „četriem pērkoniem” (32486) un „pieciem Pērkona dēliem” (33704. bet parasti tomēr tautas dziesmas izšķiŗ stingri Pērkonu un Dievu (9133. kas „kala debesīs” jeb „jūriņā”. Pērēju atkal atgādina „bargais” pērkons. Dzirkstelītes gaisā lēca: Pieci brāļi vieni māsi Vaiņaciņu kaldināja. ka „Pērkonīšiem pieciem brāļiem” ir bijusi viena māsa. kuŗas esot saderētas Dieva dēlam. Kā tikai pērkonu dzird rūcam. bet nevis tikai nejaušs līdzīgs gadījums. astoņiem Pērkoņu brāļiem ir viena māsa. Pērkona dēlu māsas vietā ir sastopamas arī Pērkona tēva meitas (33699). ka pērkona debešus tauta sauc par ozoliem. 61. No pieciem Pērkona dēliem ir vispirms laikam izvērtušies seši (33704. slaviski пьрати). gan arī par Veco tēvu. 2). 3—6 un 8) jeb „pieciem brāļiem” (33708—9. kā zināms. Arī viena mīkla (Bīlenšteina Nr. Pēc fonētikas tomēr visiem šiem izskaidrojumiem ir vēl šķēršļi ceļā. ka tas kalējs. ogles bira Daugavā” (pērkons un zibens). tā ļaudis mēdz sacīt: „Pērkoniņš. 33704. Pērkona dēliem ir pieminēta arī māte (33703. kas vakaros vedusi Pērkonu pirtī un mazgājusi viņu no putekļiem. 33708) un māsa (33708 v. leišu Perkunas. Tāpat pēc latviešu un ķīniešu māņiem pērkons sējot arī bekas. ) pazīst Pērkona māti. 1. dažos variantos arī laiž miglu. kas „baŗas” un vajā ļaunus garus.: 33700. kuŗi arī sastopami tikai pāra dziesmiņās. Valodnieki ir lūkojuši izskaidrot šo nosaukumu gan par „ļoti augstu dievu”. (33730. 1) Pēc šā piemēra var domāt. Uz ozolu dievu varētu zīmēties tas apstāklis. Bet ja kādā dziesmiņā (33729) ir teikts par šo kalēju ar oglēm: „Tā jau mūsu silta saule. lai arī pirmais būtu bijis populārāks. vai šis Pērkons bijis augstāks par Debess tēvu. gan par „ozolu dievu”. jo arī leišu mītoloģijā. kuŗas pin sietus un sijā smalku lietu. Ausekļam un Saules stūrmaņam. p.). Par to liecina arī sekoša dziesmiņa: Kalējs kala jūriņā. Šie brāļi parasti speŗ. daudz negaidāmas līdzības. rūc un zibina. savus starus mētādama”. kuŗi pārgāja bieži daudzinātā skaitlī „deviņi” (33703—4). Pēdējā laikā Pērkons un Dievs vairs netika šķirti un ļaudis neretis sauc Pērkonu gan par Dieviņu. senindiešiem (Pardžanja) un senskandinaviem (Fjörgyn). Dieviņš jeb Vecais tēvs kājās”. Tā tad priekšroka iznāk pieciem dēliem.Vecās chronikas tura Pērkonu (arī Pērkonis un Pērkaunis. Mums tomēr ir ļoti jāšaubās. prūšu Percunis) par lielāko baltu tautu dievu. 33717. tad tā nevar būt īsta tautas dziesma. pēc vienas dziesmiņas trīs (33890). Abi pēdējie Pērkona nosaukumi ir sastopami arī tautas dziesmās (sal. 432) liecina to pašu: „Kalējs kala debesīs. kuŗas abas turklāt ir varianti. 27339. 32955. 24044. leitiski: pērti. 7.

Pēc Einhorna vārdiem Vēja māte gādājusi par laiku. ne Saule. ka Dievam un Pērkonam ir dēli. Ja saceļas liels vējš. Einhorns raksta tikai vispārīgi par kādu uguns dievību. 1.). 30846) jeb „stabulē” (12490) un auž jūrā „baltus audekliņus”. 40. kas palīdzētu „šo āriņu trīcināt”. 33721. Bet dziesmiņā ir gluži vienkārši sacīts. bet daudz plašāki tomēr ir pazīstama Vēja māte. Pēc šās dziesmiņas ir lūkots izskaidrot. sv. 82. Viņa tiek saukta arī „lielā Vēja māte” un zem viņas valdības stāv „kalponītes” (1350). tad tai gadā izceļoties 18    . Laurencijs) un Labrenča dienu (10. Z. Lange un Stenders. tad viņu lūdz „iet gulēt” (2059. Minētā dienā Uguns māte gribot atpūsties (R. kas paceļoties mākoņos un nākot atkal par lietu zemē. Einhorns. lai sūta vienu dēlu. lai gan Uguns mātes tautas dziesmās neesmu atradis. Nr. Viņu jau piemin P. augustu) sauc arī par uguns dienu. nevaram piemirst arī varavīksnu. Minna Freimane no Cīravas ir vēl piesūtījusi šādu dziesmiņu: Vēja māte. Lai nedzird sētiņāje Tavus dēlus baŗamies. Citā dziesmiņā (33709. kur ir „niedru šķieti. Vispārīgi šis kalējs parasti strādā Dieva dēlam un Saules meitai. Turklāt izteikums: „Tā jau mūsu silta saule” nemaz neatgādina tautas dziesmu valodas. Runājot par pērkonu un lietu. Uguns mātes vietu ieņem vēlāku Lārancis jeb Labrencis (t. Vēja mātes dēli še būs laikam ņemti no pazīstamās Andersena pasaciņas. Dabas spēku dievības. II. Vēja māte gādā par visādiem maziem zvēriem un putniem. 1. 2866.Pūra vāku zeltā kalt. un leišu Vejopatis liekas būt vecāks par latviešu Vēja māti. Tas ir izskaidrojums. putu audi” (31003). 7. bet Saulei un Jūras mātei meitas. L. Uguns kults. 34052. slauka dievībām ceļu (33985) un griežas vienādi un otrādi. K. B. jādomā. Rakstu krājums. Vēja māte. Starp Saules meitu preciniekiem mēs gan jau sastapām Vēju un Vēja dēlu.) pūšamie vārdi (Treilands. kuŗu vecie latvieši turējuši par lietus ūdens apgādātāju debesīs.) tautiete lūdz Pērkonu. kādēļ tad mājā senāk nekurinājuši nekādas uguns. „Dieva namu slaucīdama. ir tautā ilgāki uzglabājies. Vēja dēls (33983) turpretī nav apšaubāms. 34050—1). jo arī Vējš (33789) ir kāda mītiska būtne. sevišķi nedrīkstējuši cept ābolus. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. i. ka šī nav īsta tautas dziesma. lai Pērkona dēls ar savu rūkšanu palīdzētu dziedātājai „trīcināt” laukus. Lange un Stenders un bieži vien to daudzina tautas dziesmas un pūšami vārdi. 1. Aiztais’ savas nama durvis. kas ir vajadzīgs mītologiem. To ievērojot. Jau augšā mēs redzējām. ka viens Pērkona dēls esot dziedātājs. p. 610). 30730. kā liekas. p. tā tad nevar būt ne Dievs. Pēdējo piemin tikai māņi (Jelgavas Rakstu krājums. Varavīksna sūcot no upēm un ezeriem ūdeni. 6. nevis tautas dziedātājiem. Mēnestiņa istabiņu” (34049). Tautas dziesmās viņa „svilpo” (30806. 27438. kamēr P.

kamēr vastalāvis ir aizņemts no vācu valodas (no vecā vācu „Fastelauendt”. Gluži tīšām izdomātas ir tās ziņas. ko es došu: Es tev došu baltu vistu Ar visiem cālīšiem. Viņa šūpo tautu dēlu „ozoliņa laiviņā” (33713) un tautu meita to lūdz: „Sargi manus bāleliņus” (30890). Māņos vēl atrodam šādu piezīmi: „Kad pēc saulītes norietēšanas iet peldēt. lai neizceltos ugunsgrēks. Stenders un tautas dziesmas. neviena neredzēts. B. svētā Agata bijusi uguns patrone. Einhorns un pūšami vārdi. Labrenci. 191) kāds korespondents: „Pa Labrenčiem vēl ļoti daudzās sētās piekopj pagānu laiku ceremoniju. Ja cepot ābolus. Pie krieviem Agata (cв. ka uguns kults būs pastāvējis pie latviešiem. kā Lazīcijs raksta. K. 1. 19    . akmeni tam virsū. bet arī P. 84. leišiem un prūšiem jau priekš kristīgas ticības pieņemšanas. dodas rijā. 28774. Tu nezini. „ko dar’ mani zvejnieciņi” (30917). Lange un vecais Stenders piesauc viņu tikai pēc vārda. 34128. uguntiņa. Jūras meitu vietā tiek minētas arī Jūras mātes kalponītes (30772). nelaiž mani maliņā” (30772). Vēl tagad no Vidzemes Malienas raksta „Latvijai” (1913. XV. Nav šaubu. Rakstu krājums. Arī pēc tautas dziesmām Jūras māte palīdz zvejniekiem (30910) un vaicā. nātras apakšā. L. rijiņu kult. otrā akmeni un sauju „dzelzu nātru”. dedzi. bet viņu piemin tikai divas tautas dziesmas. g. skat. II. Jūras meitas nēsā „baltas sagšas” (30686) jeb „baltas villānes” (30733) un auž sagšas arī Saulei (33790).” (Jelgavas Rakstu krājums. Vasla nav nekāds latviešu vārds un nestāv arī nekādā sakarā ar uguni. Pēc tautas dziesmām ugunij senāk ziedota vista ar cāļiem. Ūdens kultā pirmā vieta gan pienāktos Ūdens mātei. R. Cel augstu dūmiņus. 33243. tad ūdens māte ierauj dziļumā. kā redzam no sekoša piemēra: Dedzi. bet pie mūsu augšgaliešiem no pērkona iesperšanas. Turklāt blakus vecajai Uguns mātei un jaunākajam Labrencim svešā Vasla ir gluži lieka mūsu mītoloģijā. sudrabiņu” (30914). Ar to esot mājas nodrošinātas pret visām uguns briesmām. nātras un akmeni pēc kādām ceremonijām uz loga. kuŗas vārds esot uzglabājies vastalāvī. Einhorns to tura par zvejnieku patroni.ugunsgrēks. Rītā priekš saules lēkta mājas saimnieks. lai izsargātu mājas no ugunsgrēka.) sargā ēkas no ugunsgrēka. Turpretī pie leišiem Labrenča vietā.” Vienā tautas dziesmā lūdz Labrenci palīgā rijas kult. Viņai ir arī daudz naudas (30911) un jūrā uz akmeņa viņa žāvē „savu zeltu. febr. Arī pie igauņiem Labrenča dienā (Lauritse päew) no saules lēkšanas līdz noiešanai nav bijis brīvu uguns kurināt. Tautietis lūdz Jūras māti: „ Valdi savas kalponītes”. Palīdzi. kuŗas „sasegušas baltas sagšas. jeb „ko zvejnieku meitas dara” (30775). p. daudz biežāki turpretī tiek daudzināta Jūras māte. Z. kur lasām: „Zvejnieciņa dvēselīte Ūdens mātes rociņā” (9549) un „Es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinot” (30731).). Pēdējo pazīst nevien Lange. ka latviešu uguns dieviete esot bijusi kāda Vasla. Nr. 1. p. Aгафiя 5. 15.). tad neaugot vairs āboli. Vienā rokā nes trauku ar ūdeni. zemu dzirkstelītes. Ūdeni noliek uz rijas krāsns. P.

IV. Mazāk ievērojami ūdens dievi vēl ir šādi: Bangu māte (30865). tad varētu būt. Kaut gan dažās tautas dziesmās ir sastopamas arī trīs Laimas. Pie daudz tautām pastāv ticība kādam noteiktam liktenim jeb negrozāmam lēmumam. Likteņa dievības. vai senajiem prūšiem patiešām bijis kāds jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. lai veicinātu auglību. Noteiktam liktenim ir ticējuši arī latvieši un likteņa lēmēja pie viņiem bijusi Laima. Līdz ar Laimu tautas dziesmas daudzina vēl Dēklu un Kārtu kā likteņa dievības. kas atgādina leišu Bangpūti (Bangputys). tā arī šī likteņa dievība neretis līdzinās vecmātei. par piemēru Gaujenes draudzē. kamēr vēlāku. 20    . Varbūt. 1107. Bet nav mums iemesla šaubīties.) : „Dažos apgabalos. Kaut arī Dēklu šad un tad daudzina par sevi. Tāpat mēs nevaram droši zināt. ka šie māņi būtu cēlušies no Saules cienīšanas. Dēkla un Kārta kopā. p. kādēļ arī tūliņ dzimstot tiek nolemts viņa liktenis. Pēdējā tiek minēta ļoti reti un uzticamās dziesmās arvien kopā ar Laimu. 1. 30685. kuŗa tos savukārt būs mantojusi no indoeiropiešu pirmtautas. ka viņa ir cēlusies tik vēl tad. 8. kuŗai ir līdzīgs leišu Upinis dievas. Ticība liktenim jau esot jāmeklē preanimisma māņos. tomēr pēc nozīmes viņa tur vairs nav īsti šķirama no Laimas. Par visām šām dievībām mēs zinām tikai viņu vārdus. lai gan bijis kāds pavārds Layme. Tā kā pie prūšiem Laimas dieviete nav droši pierādīta. kur lasām: Ne visiem Laime klāja Savu zīda paladziņu. tautas dziesmas un vārdu etimoloģija.” Pie leišiem pagānu laiku ūdens dievi nav vēl kritikas pārbaudīti. Tāpat arī Laimas māte pie latviešiem ir gādājusi par dzemdētājām un nolēmusi katram jaunpiedzimušam bērnam (9223) savu laimi jeb likteni. kur gulēt. kam ir padota kopā visa pasaule un katrs cilvēks par sevi. Nav mums iemesla domāt. pēc Lazīcija ziņām. kas atgādina romiešu „tria fata”. Cik necik gaismas uz šo jautājumu met tikai vecās rakstu ziņas. To apliecina arī mūsu tautas dziesmas. 408. svētais Nikolajs esot palicis par jūras dievību. un Upes māte (30890). nav mums tomēr iemesla meklēt še tuvāku līdzību ar trijām seno grieķu moirām jeb parcēm. Cilvēka mūžs sākas no dzimšanas. jeb arī būtu aizņemti tikai vēlākos laikos. Kā pirmais palīgs bērnam ir vecmāte. kad jau prūši no baltu cilts bija atšķīrušies. gan arī no ticības dieviem. ka ūdens kults ir bijis pie visām trim baltu tautām. un viņa esot attīstījusies tālāku gan zem sapņu iespaida. Pēc budistu mācības pats Buda nevarot grozīt likteņa lēmumu. ka uz šo Gaujas māti arī zīmējas sekošais Hūpeļa aizrādījums (Topographische Nachrichten. no dvēseļu kulta.Vienā tautas dziesmā zvejnieks lūdz „bagātu” Gaujas māti: „Pildi manu ķeselīti” (sal. Lielākā jeb mazākā mērā tic liktenim ikkatra tauta. Sevišķi likteņa varai tic budisti un muhamedāņi. Einhorna vārdiem Laima klājusi dzemdētājām palagu. Nevienā dziesmiņā turpretim nestāv Laima. 7500). Sieviņām vien paklāja Grūtajā dieniņā. zemnieki zināmās svētās dienās mazgājas ar Gaujas ūdeni. bet līdzīgi māņi par cilvēka dzimšanu un likteni gan jau būs bijuši pie baltu pirmtautas. Pēc P.

bet kas dara ko gatavu jeb. kur tavi bērniņi?” Kā bite nav identificējama ar meitu. Tāpat trūkst mums pamata Dēklas atvasināšanai no trešās līdzīgā verba nozīmes „zīst”. Einhorns stāsta. ir mums jāmeklē starpība starp Laimu un Dēklu. nevajaga namu liegt. būs gan cēlusies no šūpuļa kāršanas. kādēļ pie tādām dievībām. egle. atsaucoties uz šādiem piemēriem: Tā ir mana Kārta. Nesnauž mana Dēkla. ka Laima lemj. kas zina nolemto mūžu (1204). nav nekādu pierādījumu. kas rada ko gluži jaunu. no kā tiek atvasināti vārdi „dēls” un „padēklis”. gudrajam tevi dzert. 8631. it kā Dēkla būtu cēlusies no svētās Teklas. žubīte. Dēkla. un profesora A. kuŗām vēl ir vienāds uzdevums. desas dēt. kur P. Jo tu biji gan gulējsi. šādu piemēru tautas dziesmās ir ļoti daudz. Pēc šām ziņām Laima stāvētu tuvāki mātei.: dori dēt. Kārta. kādēļ arī Kārtu mēdz turēt tikai par Laimas pievārdu. kāda tik vienā piemērā ir atzīmēta. Kārti. Tā arī tālāku varam vērot. lemešus dēt). Dēkla bērnam. Laima. Dēkla. Vēl mazāk šai hipotezei noder tādas tautas dziesmas. šai līdzībai vajaga būt vēl lielākai. šīs domas varam meklēt arī Dēklas etimoloģijā. Māte kāra šūpulīti. alus ar medu un priede ar egli. no akmiņ’. Tā tikai ir tautas dzejas savādība. ka līdzīgas lietas tiek savienotas par kādu vienību. turpina Laimas darbu. Šī mūža „kāršana”. 9140. 1199. un ka uz to aizrādītu šādas dziesmas: Dēkla.” „Priede. 27368. Tu vienādi nedarīji. kur variantos mainās Dēkla ar Laimu. Ja nu Dēkla būtu cēlusies no cita verba „dēt”. tā bagāta. 6629. Kārta vecos rakstos nav sastopama un tautas dziesmās ir minēta gauži reti. 1201. Vārds „Dēkla” liekas būt cēlies no darbības vārda „dēt” (sal. 6). ir grūti šķirt Dēklu no Laimas. Vispārīgi ņemot. Cik dažādas lietas mainās tautas dziesmu variantos. ka visas dievības ir cita citai ļoti līdzīgas. 1216. ka tā „sargājusi” un „iešūpojusi” jaunpiedzimušo bērnu. Einhorna izskaidrojums saskan ar tautas dziesmu liecībām. Tā tad taisni šaī ziņā. tad Dēklai gan drīzāk būtu lauzta e-skaņa. it kā gādā par tā izpildīšanu. tomēr viņa izklausās kā īsts latviešu vārds. Es tomēr nevaru piebalsot tām domām. bet Dēkla. liek. medutiņi. ka Dēkla būtu gluži tā pati. kas Laima. 1218. tā sakot.” „Zīlīte. par to var katrs ļoti viegli pārliecināties. Tātad Dēkla nebūtu tāda dieviete. turklāt vēl tikai kopā ar Laimu. No ūdeņa. Kārta. meitiņai. Uz šādu izskaidrojumu var attiecināt sekošu tautas dziesmu: Dēkla manu mūžu kāra. Laima. Pogodina hipotezei.Par Dēklu tas pats P. tā arī augšējie piemēri nebūt nepierāda. celies. Laime. Kas ceļ mani kalniņā. Kā tu līdzi nedarīji? 10009. tā zināja. laiž jeb raksta mūžu. Lai nu arī Dēklas etimoloģija būtu kāda būdama. 21    .” „Alutiņi. Celies. Laime. tai Dieviņis novēlējis gatavāji ielīgot. 1218. kas par Dēklu tik bieži tiek daudzināta (1203. Laima. Laima. Laime. „Bitītei. Mēs jau redzējām. ka Dēkla būtu tikai kāds Laimas pievārds. Laima.

Traucies. Šādas nozīmes varēja viegli tikt samaisītas un ar laiku pat aizmirstas. Laimiņ.kārt”. Bet tautas dzeja. kā vairāk aizmirsta. Arī augšā minētā dziesmiņā: „Kārtiņ. un kāda starpība bijusi starp Saules meitām. Dēkla un Kārta. Šādām domām par labu runā vēl tas fakts. nekā Laimai. Traucies mana māmuliņa! Traucies. Senie dievi gan izšķīrās pēc tām vietām. 17850. ja mums būtu zināma Kārtas pareizā izruna. kā jau augšā minēts. tavu kārtumiņu. tāpat to nevaram darīt ar Kārtu. un nav tā pati. mēs viņu tomēr parasti nešķiŗam no pazīstamā vārda „kārta”. kā tas jau redzams citā dziesmā: „Dēkliņ. pie kam pēdējā. Ja arī tiešām vienai pašai mūsu likteņa dievībai būtu bijuši trīs vārdi: Laima. Tāpat arī trīs senās likteņa dievības būs bijušas viena otrai līdzīgas. vārtus celti. ka Kārta ir vairāk pielīdzināma Dēklai. kur tāda nav atrodama. Laima. 201). Nebūtu tomēr pareizi mākslīgi meklēt starpību tur. arī viņu dievi ir sākti dalīt vairāk speciālitātēs. Laimiņ. kā izcēlies Kārtas jēdziens mītoloģijā un pats nosaukums valodā. Kā Dēklas nevarējām ar šādiem līdzekļiem identificēt ar Laimu. Mēs jau nezinām arī. ka Kārta ir kāda dievība pati par sevi. tavu lēmumiņu! Svešs ar svešu saietas. to varbūt Dēkla palīdz izpildīt un Kārta nokārtot. atgādina mums vairāk tālās senatnes uzskatus. kā jau augšā minēts. kādēļ pēdējās varam izšķirt tikai pēc viņu 22    . kas vēl viena otrai ir ļoti līdzīgas. kā paši cilvēki ir sākuši mācīties dažādos amatos. Endzelīns domā (Latviešu valodas vārdnīca II. Profesors J. Kārtiņ. Mītoloģijas vēsturē ir piemēri. traucies. bet ne tik daudz pēc iedomātā izskata un darbiem. kā izšķīrušies Dieva dēli viens no otra. Tā arī tik grieķu prātnieki un dzejnieki būs sadalījuši savas trīs moiras noteiktos amatos. un pēc tām ciltīm. Bez drošas liecības par savādu Kārtas izrunu. un Dēkla mūsu tautas dziesmās. 17849 v. kā šī Laima izskatījusies. Arī šāda jauna Kārtas etimoloģija nebūt nerunā pretī maniem agrākiem aizrādījumiem par seno latviešu likteņa dievībām. tāpat kā Dēklu no dēklas. Ko Laima nolemj. kas viņus godināja. Līdz ar to. tad viegli vien no viņas būtu varējušas attīstīties trīs dievības. turpretī latviešu Laima.. gluži parasti „kaŗ” mūžu. Tā tad Kārta būtu kārta un nozīmētu kādu kārtotāju. kur ļaužu fantazija viņus meklēja. tavu kārumiņu” (17770). celti kumeļā. ka Kārta būšot drīzāk cēlusies no darbības vārda . nav izskaidrojama ar sausu loģiku. Sekošās tautas dziesmās mēs itin skaidri redzam. Es no savas puses negribētu šo vārdu šķirt no pazīstamās „kārtas”. kuŗu pamati gan nebūs šķiŗami no trim grieķu moirām un trim romiešu likteņiem. tavu kārtumiņu!” pēdējais vārds esot jāpārlabo par „kārumiņu”. Dēkla un Kārta. Drošās tradicijas nemin arī nekā par citu dievību izskatu. Šeit mums ir darīšana tikai ar trim līdzīgām likteņa dievībām. Tautas tradicijās nav mums nekādu ziņu. būtu laikam stāvējusi uz trešā plāna. Kārta. Līdz šim mums vēl nav nekādu drošu liecību. Būs mīlīgi nodzīvot.Li es augu kalpenēm. kur no kāda dieva epiteta izceļas ar laiku kāda patstāvīga dievība. Kārta. 17772 v. kas Laima. Jautājums gluži viegli noskaidrotos. Laimai kā likteņa lēmējai tad stāvētu blakus Dēkla un Kārta kā mūža kārējas.

kādēļ minētās Laimas īpašības ir plašākas nekā pie Māŗas un nebūs laikam no pēdējās aizņemtas. kā redzams sekošā dziesmiņā: Nāc. kā latvieši un krievi. Neviena no šiem atribūtiem nav ne Dēklai. L. 1221. tā maltuvi pēc tautas dziesmām sargājis visvairāk Dievs.atribūtiem un īpašībām. Visa tā ir senusenā analoģijas burvība. kas ziemu visur tikusi kurināta. Kur. 12681) un nazis (7992) jeb tutens (1213). Z. lai gan jau sen viņi pazinuši arī istabu. Pēc katoļu tradicijām nav mums nekādu liecību. B. 1138. ar ko palīdzēt dzemdētājām. 1099. Māŗai no šiem atribūtiem trūkst peramās slotas un palaga. 1 v. tu tecēsi. Ir basāmi kājiņām. 533. kādēļ arī šai ziņā pēdējās nelīdzinās Laimai. kavēsies. Māŗa 1108) un paklāj. vistu jeb pat aitu (1096. dzīparus. vismaz ne tādas. retāki Māŗa un Laima. ka Dievam jeb jumpravai Marijai būtu kādi tuvāki sakari ar rokas dzirnavām. Pirtī mana līgaviņa Sēd matiņus izlaidusi.. Laimiņa. lai Laimiņa var izpērties” (R. no kuŗas šī īpašība būs pārgājusi uz Māŗu. Arī dzemdētāja to sagaida „matus izlaidusi”. Забылинъ. Rakstu krājums. kad es lūdzu. Tautas dziesmas tādēļ sauc pirti par „Laimas pirti”. Grūt' manāmi mūžiņam. naudu. tad gan pirts sargātāja vispirms būs bijusi Laima. 73. prievītus. tad uz Māŗu (1098) šī īpašība būs pārgājusi no Laimas. 1141). dzemdētāja vispirms atraisījusi visus mazglus pie sava apģērba. Tomēr priekšroka laikam arī šeit piederēs Laimai. ne Kārtai. 7. Pēc tautas māņiem Laima mitusi pie istabas sliekšņa un vērojusi. K. 1116—1119. Ausi kājas. bet arī ar „izpītiem matiem”.. Šī Laimas īpašība varēja celties arī vēlāku. Nevaram tomēr it droši sacīt. Laimu lūdz steigties basām kājām. 1. neretis arī par „Māŗas pirti”. kā jau minēts. kā meitas ietura tīrību. Izpītiemi matiņiem? 1101. Laima steidzas pie dzemdētājas ne vien „basām kājām”. tad noņēmusi jostu un izpinusi matus (M. Pie Laimas atribūtiem pieder atslēgas (1112).). Tā kā nu vācieši sevišķas pirtis nav būvējuši. p. jo viņi jau sen pazina sudmalas un vējdzirnavas. Laima apjož sievām jostu (1109. Kā pirts stāvējusi Laimas un Māŗas uzraudzībā. p. peramā slota (1101. 6. tad Laimes mātei aizbeŗ acis” 23    . tad Laimes māte nevar tikt iekšā . Tā kā arī leišu dainās Laime „tek basa”. Pуccкiй народъ.). Dzemdēšana pie seniem latviešiem un krieviem notikusi pirtī pēc vecuvecā paraduma.. Tādas atslēgas ir arī Saulei (1110) un Māŗai (13438). kad Laimas nozīme sāka paplašināties. Laimiņa. Kad saslaucītos mēslus izsviež par slieksni pāri. ka maltuves uzraudzība piederētu pie paša pirmatnīgā Laimas kulta. palagu. Tāpat arī pie permiešiem. kas šajos piemēros zīmējas uz atsvabināšanos no kavēkļiem. Pēc laimīgām radībām pirtī ziedojuši Laimai jeb Māŗai gredzenu. Arī pie pēršanās pirtī pieminēta Laima: „No pirts aizejot uz lāvas jāatstāj garmete un slota. 1. ar ko latvieši iepazinušies tuvāk tikai pēc vācu katoļu priesteŗu nomešanās Baltijā. „Kad istabu slaukot smiltis atstāj paslieksnē. Turklāt Baltijā nometušies vācieši vairs nebūs lietojuši rokas dzirnavas.

kur Laime iet līdz. 6). 24    . tikmēr Laima. kā jau augšā minēts. un Laima ceļ līgavu kumeļā (17849). 521). „Tautietis” jeb arājs ir parasti viņas atrasts un novēlēts.. precībās visai liela loma nepieder. kā liekas. Ja Laima lemdama „sēd divus krēslus”. 9239) jeb uz akmeņa (9158. kas guļ apakš sliekšņa . Kamēr Dievam. pieder kalni. nevajaga spļaut uz labo pusi. „pie baznīcas” jeb „zem altāŗa stāvēdama” (16041—16042). (jeb) . Šādos gadījumos atkal Māŗa netiek minēta. Laima arī no savas puses „ceļ krēslu” meitai izvēlētā vietā (12294. Tik „pirmām tautām” Laima pati iet līdza (8811. tā tad arī viņas tiešu iespaidu še nevaram meklēt. tad viņu loma blakus parastai Laimai tiek sevišķi uzsvērta. p.). tā vienā pasakā ir arī runa par vairāk Dēklām (A. Pūķis aiznesīs laimi . kas jau ir parastā jaunavas aizstāvētāja. K. 6629). Māŗai.. Apsalons Sērpilī). dzīvojusi lejās. ka šī Laimas īpašība būtu aizņemta no Māŗas. lai gan nereti top minēts arī Dievs. 9286). Dievam kalni. L. Ceļa gājējam iet līdz Laime pa labo pusi ceļam un Nelaime pa kreiso pusi. Ja turpretim precēšanās notiek pēc Laimas lēmuma. purvs un leja uz ko „zemu un sliktu”. tad Dēkla un Kārta tikai ar otru akcentu paliktu it kā pie malas. kā liekas. 9286. 30336. 6. tad Laime atstāsies . 15297. Meitām ir jāiet tautās pēc Laimas likuma. lai Laima viņai „liek mūžu” „krēslā”. 6620. B. „kalnā” jeb kādā kokā sēdēdama. Lai gan še drīzāk būtu jāgaida Māŗas un kristīgas ticības iespaids. tad ceļš izdosies laimīgi (J.. vārtus vērt. kas viņai nav vēlēta. Pa ceļu ejot. Māŗa šādā lomā netiek minēta.I. tad viņa „gauži raud”. tad Laima jeb Dēkla. Ja meita klausa „ļaužu teikumam” un grib iet „sliktā” jeb „nelaimes vietā”. kā arī Māŗa. p. Bitei zaļi ozoliņi. Laimai atkal pieder pirmā roka priekš Māŗas. Ja nu Dēkla un Kārta stāv pirmā vietā. jo tad devējs nožņaudz savu Laimi. Jaunavas izprecinot. 62. Tā tad nevaram tomēr apgalvot.(Jelgavas Rakstu krājums. Laimai lejas. kuŗa ir izplatījusies pa visu Latviju.. vai arī vārtus atveŗ Dēkla jeb Kārta.). LerchisPuškaitis VII. tad Laimes mātei nocērt galvu” (R.. Tāpēc ceļojot vajagot mīst tikai kreisajā pusē Nelaimei virsū. Kad uz sliekšņa cērt žagarus. tad meita tiks divreiz precēta.. 4 un 6). Kalns aizrāda uz ko augstu un labu. Māŗas dziesmas par meitu godu (6623—6628) ir maz pazīstamas un gandrīz bez variantiem.). Jāņam muiža kalniņā. „sauc”.. Meita vēlās. Ūdens pēc analoģijas burvības nozīmē asaras un akmens grūtu mūžu. Pelēce Cirstos). Tautas dziesmas arvien piemin Dēklu un Kārtu agrāki par Laimu. Ja pirmais akcents kristu uz Laimas. 1. „kliedz” un „met ar roku” (18616—18620).). „Par slieksni neko nevar dot. purvā (9250. Kad uz sliekšņa cērt ar asu cirvi. „kalniņā stāvēdama”.. 84. tad vai nu viņa pati „tek vārtu vērt” (15297. Z.. 1. bet tik ne labajā. bet nevis ūdenī (19207. bet uz otrām un trešām sūta savas kalpones (15297. Rakstu krājums.). tomēr taisni Laimas dziesmas ir še vispopulārākās un pazīstamas dažādos variantos (6618. 9286).. II. Kā tautas dziesmas dažreiz daudzina vairāk Laimas. kas laikam ir jāizskaidro gluži vienkārši ar balss uzsvaru dziesmu pantmērā. lejā (9217. Tāpat Laima. Ja Laima nav varējusi kavēt nelaimīgās precības. Laima mainās ar Māŗu. jo tad aizspļauj Laimei acis (M. Visvairāk iecienītā šās šķiras dziesmā (6621). kuŗai ir „zirgi nosvīduši” meitām „vietas meklējot”. gādā par meitu godu un tikumību.

Dievs neretis runājas jeb strādā kopā ar Māŗu (1474.). „kambari” (20. Tāpat pēc Māŗas priekšzīmes varēja celties sekošais izteikums: Laime gāja par pagalmu Ar Dieviņu runādama. Šādas lietas gan būs aizņemtas no katoļu ticības. Nosamešu celīšos. 9236. bet no vienkāršas tautas ticības vidus laikos. p. 1872.). „pirti” (16. Ja nu Māŗa tika daudzināta kopā ar Dievu. pakariem. Pie reizas līdz ar Māŗu tiek pieminēts arī Dieva dēls (1340. 9183. nav izslēgta iespējamība. No Laimiņas labu mūžu. zināms. Gan Māŗa „tek basa” kā Laima (1102). Sal. ne vien Māŗa iet „Laimas pirtī” (1092). 1479. kuŗš variantos vēl tiek saukts par „istabu”. v. Tā par piemēru. Še nu gan bez šaubām Laima stāv Māŗas lomā. 25    . Abus divus mīļi lūdzu: No Dieviņa veselību. 32945. gan arī Laima iet Māŗas „baznīcā” (16042) un stāv „zem altāŗa” (16041). Pēc tautas dziesmām viņas abas ir ļoti grūti šķiramas. tomēr nav mums pietiekoša iemesla pieņemt. Tādā ziņā Marija līdzinājās Laimai un drīz vien palika pie latviešiem populāra. jeb gulēt „zem pagalvja” savā „zaļā zīda palagā” (11871). lūdzu Laimu. Kad to vienu kustināja. Šādi piemēri noderēja par pamatu ne vien tuvākiem sakariem starp veco Debess tēvu un Laimu. Tad tie visi līgojās. kā p.) un „sētiņu” (22. Kaut arī šās „Laimas istabas” vietā variantos daudzina „Māŗas istabu”. Gādādams par ļaudīm. Pa daļai pēc pagānu ticības atmiņām jumprava Marija pie katoļiem bija izvērtusies gan par īpašu sieviešu aizstāvi. 4894. 9183. zaļajām palejām” (10. Ar to. bet arī Laima iet „Māŗas pirtī” (1088). bet arī abu nozīmes paplašināšanai. Ņemsim piemēram šādu dziesmu: Lūdzu Dievu. 23). 9248. tad arī Laimu varēja nostādīt blakus Dievam. kuŗš var būt pārnācis arī no Māŗas. 1. Šis nams jeb istabiņa ir izpušķoti „zīlītēm.). Laimai ir arī savs „nams” (17889).: Tur sēdēja mīļa Māŗa Ar Dieviņu runādama. 23072).). ne no dogmām. v. ka Laima varēja dzīvot arī pie sliekšņa. lūdzu Laimes. No Laimas pirts gluži vienkārši varēja attīstīties arī nams un istaba. var.Laimas vārti lejiņā. zināms. var. gan arī par likteņa dievību. bet arī Laima Māŗas īpašības. 9214.: Lūdzu Dieva. Tādēļ ne vien Māŗa pieņēma Laimas. kā jau augšā aizrādīts. Tālāku par Laimas istabiņu ir sacīts: Pilna Laimas istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. reiz pat vēl „Māŗas baznīcu” (17889. ka Laima še būtu ieviesusies Māŗas lomā.

Pēc senā ieraduma. sava kaķim”. Dieviņš sēd. Vīrs dzīvo kopā ar sievu. ka Māŗa nav nekas cits. bet vecas sievas nelūdz viņas vairs nemaz (1072). Laba rīta nedevusi. Bet nu laime un liktenis ir paši mītiski jēdzieni. bet tik plaši attīstījies Laimas kults ir bez šaubām samērā jauna parādība latviešu mītoloģijā. Turpretī pēc augšā minētiem piemēriem Dieva un Laimas nozīme izskaidrojas gluži vienkārši. un šai ziņā pie lietpratējiem nav arī nekādas domu starpības. Šīs dažādās Laimas nozīmes liecina tikai par Laimas kulta pirmatnīgo stāvokli un nebūt nav turamas tikai par tautas dzejnieku fantazijas augli. Laima kā sieviete stāv. Jau valodā nav meklējama stingra loģika. Laba rīta gaidīdami. kā jau 26    . Tā cēlās ideja par vienu Laimas māti. Pat katram cilvēkam ir sava Laima. Pēc vienas dziesmiņas Laima var arī nosisties „akmentiņu kaudzītē” (91581). Paruna vēl saka: „Sava laime sunim. vecākās chroniku ziņās par latviešiem. Bet katra likteņa dieviete nevarēja rīkoties par sevi. te otram palīgā un kuŗas „zirgi nosvīst” gādājot par ļaudīm. „Bitītei. Laima stāv. Tautas dziesmās bieži tiek daudzināts. ka Laima atrodas ūdenī jeb pat slīkst. Tā tad ne pēc fonētikas. ne pēc sēmazioloģijas Māŗā nav meklējami kādi tuvāki sakari ar jūru. kā jau augšā minēts. Tāpat nebija gaidāms liels debess dieva pārsvars par visām citām dievībām. kā gan pēdējā laikā varēja rasties tās domas. kā katoļu jumprava Marija. bet arī pats liktenis. Jaunas sievas lūdz Laimu vairāk nekā meitas (1071). kuŗas uzdevums ir to aizstāvēt pret Nelaimi un Ļaunu dienu. Arī par serbu likteņa dievieti Sreču ir zināms. tām abām viena laime” (17767. bet parasti viņa grib. Nelaimīgā tautu meita dažreiz vēlās. tad šādu sīkumu dēļ viņas vēl nav jūras dievības. Ja tad nu tautas dziesmu Dievs un Laima ir palikuši par svarīgākām latviešu dievībām. nedz arī. 7996. Šādai Dieva un Laimas nozīmei nav pamata ne leišu mītoloģijā. Laima ir ne vien dievība. Sal. Es iegāju maltuvē. un bērnu dzīve atkarājas no vecākiem. Tautas fantazijā laime kā liktenis varēja viegli palikt arī par pašu lēmēju un sargeņģeli. ka tā slīkst ūdenī. To ievērojot. prūšu mary un leišu māres). kas visās baltu valodās nozīmē tikai Kuršu jomu. prūšu „iūrin”). meitiņai. Tā tad liktenis ir pirmā un vecākā Laimas nozīme. lai arī patiešām noslīktu viņas Laima. Šim Dievam kā Debess tēvam varam meklēt pretī Zemes māti. kas „tek basa” te vienam. Baltu valodām ir pašām savs vecs jūras nosaukums (leišu „jūrios”. kamēr jaunākā vārda „liktenis” (kas ir no Laimas licējiņas likts) īstas tautas dziesmas pavisam nepazīst. kamēr latīņu vārdam „mare” un slavu „more” atbilstošais vārds ir kuršu kāpinieku „mares” (ar īsu a. jo katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā saistīts pie saviem tuvākiem. kas nozīmē ko nolemtu jeb noliktu. Vēlāku Dievs kā debess valdinieks nāk vēl sakarā ar Sauli. bet pirmatnīgā mītoloģijā gan vēl mazāk. Lai gan Laimas nozīme katoļu laikos ir stipri paplašinājusies. lai Laima grūstu ūdenī Nelaimi jeb Ļaunu dienu (sal. tad tas gan itin droši būs noticis zem katoļu ticības iespaida. krievu злдни). tomēr pati Laima vēl nav pilnīgi antropomorfizēta un vienā otrā tautas dziesmā viņa ir vēl tā pati nenoteiktā likteņa dievība un sievu patrone. 1).Visās tautas tradicijās ir redzams cauri. Dievam sēdot. ka Māŗa esot jūras dieviete un pats nosaukums vispirms esot nozīmējis jūru. Ar precēšanos. Dziesmas daudzina arī gan div. kuŗa ir uzglabājusies arī tautas tradicijās. gan trīs Laimas. radošanos un kopīgu cīņu pret ienaidniekiem ir vienotas veselas tautas. Ūdens. ne vērojamos seno indoeiropiešu māņos. ir tiešām jābrīnās. Ja nu līdz ar Māŗu arī visas citas vairāk daudzinātās dievības var parādīties arī uz jūras un ūdens.

Otrkārt vārds „kungs” tiek lietots dieva nozīmē tik vēl pēc kristīgas ticības priekšzīmes (O. ikreizes no sava ēdiena un dzēriena upurējis. kas pēc nozīmes saskan ar leišu dievu „Dimstipatis”. kas nozīmējot pa daļai pateicību. Tomēr šī māņticība neesot nebūt vispārēja. ka tad ļaudis. Kad viņš vienu dienu. pirms pats ēdis. Tāpat nav mums iemesla turēt Kārtu par nāves dievieti un salīdzināt to ar Nelaimi. 1. un Dieva vārdus un svēta evanģeliuma mācību pavisam aizmirsuši. bet nepiemin viņa ne tautas dziesmas. bet kā jau ir izskaidrots. gadā tiesas to lietu izmeklēja un atrada. „Kad tai postīšanas laikā baznīcas bij sadedzinātas un Dieva-kalpošanu nevarēja turēt. p. un apgāzdamies to pagānu-saimnieku ar abiem dēliem nositis. Hūpelis (Topographische Nachrichten. Pēc tās izmeklēšanas tiesa tos akmeņus lika sadauzīt un Viļuma ciemā pēcāk citu saimnieku ielika”. un elka-dievu kalpošanai palaidās. ka tam saimniekam Viļuma Jāņam 13 tādas elka dievu bildes apakš liela koka bijušas. tā arī viņa mājai ir parasti kāds mājas jeb pavarda dievs. Pirmkārt tā māja (no igauņu valodas). Schrader. kamēr 1739. 1. Jansons Plāņos). Ja šādu krāsmatu sabojājot. 303. un 19.minēts. fon Hāgemeistera grāmatā „Ziņas par Drustu draudzes baznīcu” (18. p. pa daļai lūgumu pēc apsardzības uz priekšu. Arī Trikātas apgabalā daudzinātais Cēlis būs bijis tas pats Mājas kungs. IV. kuŗu viņš tur barojis. kas ar turpat laikam uzauga pa mežiem dzīvodami. „Vijciema Lielskripstam bijis liepā Cēlis. Mājas kungs. gadā. To dabūjis zināt Trikātas mācītājs Zirnis. zināms. ka saimniecībā notikšot nelaime. un tādus nedarbus padarījis. paņēmis pirmais cirvi un pavēlējis liepu nocirst” (K. Laikam jau ilgu laiku tādu elku-dievu kalpošanu slepeni bija turējuši. saucot to par Mājas kungu un turot to par svētu vietu. ar saviem bērniem. ka pirmais būtu gluži bez šaubām attīstījies no pēdējā. Arī citam zemniekam Mīlakšos tāds akmens bijis. p. Miķēļa dienā viņi tur kaujot gaili un lejot vēl tur drusku alus. Uz to pašu mājas dievu laikam zīmējas kāds aizrādījums H.). atbraucis pie Skripsta. kas stāvot zem kādas sarga dievības uzraudzības. kur esot upurējis. no akmeņiem taisītas. 1. iekrita vecā tumsībā. pēc analoģijas burvības atgādina asaras un zīmējas šeit uz nelaimīgu dzīvi. palika bez mācības. Turpretī sakars ar nāvi jeb nelaimi nekur nav manāms cauri. 17850) un vienā variantā ieņem Dēklas vietu (17849). Kārta arvien tiek piesaukta līdz ar Laimu (9140. Einhorns. Pēc Langes 27    . mežos aizbēguši. īstās dziesmās šis vārds pavisam netiek minēts. ne P. kas bija salikti cits uz citu. 10009. Reallexikon. kas tas augstākais dievs bijis pār citiem. atkal tādu upurēšanu taisījis un uguni koka apakšā uzkūris.) raksta. Zemnieki šur un tur pie savām mājām un uz laukiem sakraujot akmeņu kaudzi. ka Valkas apriņķī Mājas kungs vēl viņa laikos bijis pazīstams. Turklāt Mājas kungs nevar arī būt visai vecs nosaukums. Šo mītu vēl varēja pabalstīt augšā minētā Saules meitas slīkšana un pašas Saules noiešana jūrā. Šis mājas dieva kults stāv daudzreiz tuvu senču kultam. un ko par Ašgalvu sauca. bet nav mums pietiekoša iemesla domāt. 9. Kā cilvēkam mēdz būt likteņa dievība. Mājas kungu pazīst līdz ar minēto Hūpeli arī Lange un pēc Langes vecais Stenders. 408. šis iesācis degt. Viens tautas dziesmu viltotājs ir arī likteni apdziedājis par latviešu dievu. un viņš tam. kā arī kungs (no gotu valodas) ir aizņemti vārdi.). iesākumā 1739. tad viņi baidoties. Pie latviešiem šāds mājas dievs saukts par Mājas kungu.

Var būt. ka šis vārds no cienības un bailēm ir reti daudzināts un tādēļ aizmirsts (sal. Strijkovska rakstu. bet nekādā ziņā še nevaram gaidīt Lauka mātes un Meža mātes. Lange šo Ciemnieku būs aizņēmies no leišu dieva pie Lazīcija. Einhorns diemžēl neizskaidro. I. Lauka māte. retāki viņa pielocīšanu. tad uz pēdējo augšā minētais aizrādījums laikam nezīmējas. Kas gan īsti bijis pie seniem latviešiem tas „puķu. kuŗš atkal savā vārdā izdevis kādu M.vārdnīcas Mājas kunga otrs vārds bijis Ciemnieks. Pirmā vietā te ir jāmin P.). pirts. Pēc manām domām tā nav tautas dziesma. jo ciemu sauc leitiski „kiemas”. 10. ka baltu tautas nav nemaz uzglabājušas senā mājas dieva vārdu. Lazīcijs. kuŗš šo vārdu raksta: „Zemiennik” tāpat arī pie Kelcha. Lai gan mājas dievs ir ļoti veca un pirmatnīga dievība. Etnografisku rakstu krājums.) un vācu „Kornmutter”. Tas arī ir viss. ka šim dievam nemaz nebija nodibinājies noteikts un pastāvīgs vārds.). Līgaviņu audzināja. 27. par ko laikam ir runa šai piemērā. istaba) nosaukumiem. Tā kā drīz pēc tam viņš atkal piemin Lauka māti. gan arī pēc dzīvojamu ēku (nams. Pumpura sacerējums. bet gan dzejnieka A. zemnieks). Tādā ziņā varētu arī izskaidrot Mājas kungu neminēšanu tautas dziesmās. kā man liekas. g. ir šo vārdu norakstījis no Aleksandra Guagnīna. Manharta izskaidrojumu nav mums iemesla šaubīties. 7675. ka P. nedz arī leišu Dimstipatis jeb Žeminikas neliekas būt veci vārdi. ko mēs par Lauka māti zinām. turpretī par V. un 28. kuru no Langes ir aizņēmušies vecais Stenders un G. izņemot laikam tikai šādu piemēru: Man pašam Laimes māte. to P. Treškārt abu pirmo iemeslu dēļ Mājas kunga vietā varēja viegli vien iestāties citas dievības. Pēc tautas dziesmu valodas pūru parasti „šuv” (no krijiem) jeb „dara” un tad „loka” jeb „piedara” pilnu. Viņa vārdu varēja mainīt gan pēc nometņu (ciems. Tādēļ ir jādomā. labības un citu zemes augļu dievs. 4939. Manharts minēto dieva nosaukumu izskaidro par leišu „žemininkas” (= latv. Zemkopības dievības. Pūra „darināšana”. Einhorns bija ko dzirdējis par augšgaliešu labības 28    . sādža. bet diemžēl ziņas par viņām ir ļoti trūcīgas. Latviešiem kā jau zemkopju tautai ir arī vairāk zemkopības dievību. Ulmanis turpretī nav varējis tautā šādas dievības saklaušināt. Cēlis jeb Ašgalvis. Ceturtkārt var arī būt. māja). V. Meža māte Tai pūriņu darināja. Otrkārt Mājas kungu kā populāru un katrā mājā sastopamu dievu laikam arī garīdznieki visvairāk vajāja. kuŗu pielūguši ar sevišķām ceremonijām”. sala. Einhorna un Stendera Lauka māte. kuŗa gan laikam jau no indoeiropiešu pirmtautas būs pārnākusi pie baltu tautām. tomēr ne latviešu Mājas kungs. nozīmē parasti taisīšanu (sal. kuŗa saskan ar leišu dievu „Laukopatis” jeb „Laukosargas” (pēc Mosvidija kateķisma no 1547. rija. Pie Langes viņas nav un arī tautas dziesmas viņas nemin. 1. Turklāt pūru locīt palīdz tikai Dievs un Laima. p. kas var būt noticis aiz dažādiem iemesliem. 7729. Bergmanis. sēta. kā zināms. Nekādā ziņā še nevar būt runa par Ciemnieku. Pirmkārt var būt.

29    . ka viņu vēl varētu salīdzināt ar Ceru māti. kur Jumis ir dievība. Varētu būt. Viņš brauc ar melniem. Pie aizņemtām zemkopju mītiskām būtnēm ir jāskaita Miežvilks (R.). Senos priekšvēstures laikos gan nebija pie latviešiem ne sevišķas dārzkopības. ne arī luņgis nevar būt īsti latviešu vārdi (J. jādomā. 28518. L. Lerchis-Puškaitis. 17. Rakstu Krājums. kas patiesībā ir cēlies no krievu izsaukuma „дидъ ладo”. ja varētu uzticēties. Z. Pie latviešiem un baltkrieviem šī vārpa ir jau izvērtusies par dievību. Einhorna Dārza māti ir aizņēmušies Lange un Stenders. Einhorns vēl pazīst Dārza māti. Spriežot pēc Langes kaislības uz etimoloģiskiem izskaidrojumiem. bēriem jeb sirmiem zirgiem un kājās viņam ir zābaki (28525) ar piešiem (28534). kuŗu ir uzņēmis arī Stenders. kas atgādina vācu „Roggenwolf” jeb „Kornwolf” un Rudzu ruņģis (jau pie Langes) jeb luņgis. 28536. ka Jumja māte jeb Jumaliņa ir Jumja jeb Jumiķa sieva. Vispārīgi Jumis liekas būt nepilnīgāki antropomorfizējies nekā dažas citas dievības. „kuŗu piesaukušas sievas un mājas mātes”. Jumaliņa (28533 v. 28542. Varbūt. ka viņš aizņēmies Dižu no Langes un ka pēdējais to tura par tautā nepazīstamu vārdu. rudzu. kuŗu sastopam augšgaliešu katoļu garīdznieku rakstos ap 17. I. bet tur gan laikam būs domāts „cerēklis”. „Ceroklis” turpretī ir cēlies no „cerot” un tā tad zīmēsies uz labības cerošanu. bet arī pie citām tautām. Netrūkst arī piemēru. Lange vēl piemin kādu auglības Dievieti Dižu jeb Dizu. un 31.dievu Cerokli (rakstītu arī: „Greklicing” un „Cerckticing”). Ne ruņgis. §. kas nav šķirams no rudzu nesēja pūķa. 4) tiek vēl minēti Jumja māte (28530. p.). ka šī Diža būs mākslīgs atvasinājums no īpašības vārda „dižs” (leit. ka latvietis vairs nezinot. 28551) un valodnieki to salīdzina ar sanskrita vārdu „jama”. didis). Jumaliņa un jumaleņi gan būs atvasināti pēc somu tautu vārda „Jumala” (dievs) priekšzīmes. vai arī tīrumā zem „pelēka akmeņa” jeb „zaļas velēnas”. p. bet no tās būšot cēlies vārds „dižans”. VII. 2) un bērni jumaleņi (28532). §) un atgādina drīzāk kareļu rudzu dievu „Rongoteus”. B. Vārdnīcas priekšrunā (X. linu un auzu Jumis. 1 u. dvīnis. latviešu tautas teikas un pasakas. pie kam tiek šķirts miežu. Stenders no savas puses nebūt neaizrāda. Šāda divžuburu vārpa noderējusi par bagātības un laimes zīmi ne vien pie latviešiem. Pēc Langes izskaidrojuma mums. bet Stenders to uzņem kā itin drošu latviešu dievieti. kas Diža esot bijusi. laiddārzs. Abas minētās dievības pēc fonētikas un nozīmes atgādina seno romiešu Cereru (Ceres). Elvers.). Svarīgākā zemkopja dievība pie latviešiem vēlākos laikos bijis Jumis. ir jāšaubās par Dižas pareizību. ne arī kādas dārza dievības un pats vārds „dārzs” vispirms nozīmēja laidaru (= „laidārzs”. bet tautas dziesmās viņa nav sastopama. 28537. Vairāk dziesmiņās jumis ir gluži vienkārši divžuburu vārpa (28514. Ziemu Jumis pavada vai klētī. acīm redzot. 28558. Pie Glüka un Dīca vārds „ceroklis” stāv sakarā ar darbības vārdu „cerēt”. Varētu domāt. ka Langem ir vēl noderējis par priekšzīmi Strijkovska pieminētais leišu „lielais vasaras dievs” Dzidzis Lado. kuŗu jau pazīst K. 1. P. Līdz ar Jumi un Jumiķi (28517. „govju dārzs”). ka pēdējā patiešām Cīravā bijusi pazīstama (A. Lange tomēr saka. 335. 28535. Mülenbacha Latviešu gramatika 8. Endzelīna un K. bet skaidri tas tomēr dziesmās nav sacīts. un ka jumaleņi ir viņu bērni. 1. kas vispirms nozīmējis divkāršu vārpu. leišiem un baltkrieviem. Tā tad Dārza māte būs samērā jauna dievība un ievērojamāka loma viņai arī nebūs piederējusi. Tautas dziesmās Ceroklis nav sastopams un vairāk par viņu nekas nav zināms. K. 28538). gadu simteņa sākuma. No P..

tomēr Lauka. Dod man tavu labumiņu. 29056. tad vēl neretis arī Laima jeb govju Laima un Dievs. sevišķi sarkanas spalvas. nekā Laima. zirgi zviedz: Dieviņš jāja pieguļā. 30    . Māŗas vietā šad un tad vēl sastopam Mārinīti (32449 . Piena māte. Pēc P. Arī 17. Tomēr Māŗai jau tādēļ vien še ir jādod priekšroka. Meitas dzied. Māršavu (29174). 29055. Einhorns dod gluži pareizas ziņas par latviešu mītologiju un tīši sagrozījumi pie viņa nav ievēroti. 29181. govis mauj: Māŗa laida ābolā. Trīs reiziņas pa gadiņu Savas govis appušķoju: Vasarsvētkus. 458) par Piena māti.11. Māršu (29173). ne arī tautas dziesmas. Einhorna latvieši nereti piesaukuši kopā Māŗu un Lopu māti ar šādiem vārdiem: „O Māŗiņa dārgā. Pašu govi. bet pēdējās nepazīst ne Lange. Trīs reiz par gadu govis tiek pušķotas. Dievs un vēl pēdējie vārdi kopā ņemot. 29188). Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā. ka viņa tiek biežāki daudzināta govu patrones lomā. Nav mums tāda pazīstama arī pie leišiem un prūšiem. Māršaviņu (7078. tā Dievs par zirgiem. Par govju patroni parasti tura govju Māršaviņu. Visi pēdējie nosaukumi izklausās kā tās pašas Māŗas pamazināmie vārdi. Māršaliņu (29161. Pēc tautas dziesmām visvairāk Māŗa gādā par govīm. 1). vai viņiem ir bijusi kāda vispārīga lopu dievība.4). kas tomēr no tautas dziesmām nav īsti slēdzams. Kalniņā stāvēdama. cūku un varbūt arī citu lopu patroni. tad varam tomēr šaubīties. 29176. Pirmo reizi pusdienā. govju. ne Stenders. kuŗa līdz ar lakstīgalu (30610.). Lopkopības dievības. Par lopkopības dievieti P. sauc arī par Māraliņu (28961. Kā Māŗa gādā par govīm. Puiši kliedz. o Lopu māmiņa bagātā!” Māŗas vietā sastopam vēl cielaviņu (29180. Jūras un Meža mātei blakus varēja arī gluži nevilšus nostādīt Lopu māti. Einhorns daudzina Lopu māti. gadu simteņa sākumā no katoļu priesteŗiem pie augšgaliešiem minētā govju dieviete „Moschel” būs gan laikam tā pati „Māršala”. 29165) un Māršieviņu (29162 v. Bet var arī būt. Tā pati Māŗa tiek arī saukta tautas dziesmās un pūšamos vārdos (Nr. ka šī Lopu māte zīmējas tikai uz govīm un ir tikai retāks un vecāks govju Māŗas nosaukums. 29050. Tā kā nu latviešiem bijuši savi zirgu. 5). Jāņa rītu. 4) palīdz govis ganīt. 32422. 29162. Lakstīgala suņus sauca. sal. Mīļa Māŗa. Vispārīgi gan P.

Fabrīcijs. ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalšus. 31    . ka čūsku slikti ēdinājuši. kas sargājušas zalšus un krupjus. ne arī kāda iemesla. tad sanākušas vecas brēcējas (Breckin) un kliegušas: „Mana Piena māte. kas atgādina div kājas. kuŗas cienī kā dievības. jeb kaktā pie lodziņa. gadu simteņa rakstnieki. Bet kādēļ tad dvēseli pielīdzina taisni čūskai un nevis. ka viņi turējuši čūskas (laikam gan zalšus) un krupjus par dieviem. sauktas „Giuoitos” (gyvatēs). 31. Turpretī varam gan šaubīties. ka zalši nav vis nāvīgi. Visas dievības pēc veciem māņiem varējušas darīt cilvēkam labu un ļaunu un tādēļ tikušas ar visādiem ziediem darītas labvēlīgas. kad viņas no savām alām mājās lien pie ēdiena un paēdušas atkal aiziet. ka tai gadā viņiem notikšot liela nelaime. ka latvieši būtu ar zalšiem kopā gulējuši. ne lopiem nav kaitējušas un pat viņu bērni spēlējušies ar tām. Nav arī jābrīnās. nevis par nāvīgām čūskām. ne dvēselēm. tas vēl nebūt neliecina par abu vienādību. Viņas bijušas tik lēnas un tā pieradušas pie mājām. ka te ir runa par melnajiem zalšiem (leit. ka dvēseles parādās čūsku veidā. §). Jā viņu turētājam notiek kāda nelaime. taukas un četrkājainas čūskas. ka „brēkiņa” bijusi pie senajiem latviešiem mājas čūsku un krupju sargātāja. Lasicki) ņem no sava laika biedra (ap 1580. gadā par zalšu cienīšanu pie leišiem šā: „Leiši un žemaiši savās mājās zem krāsns. ka zalšus senie latvieši turējuši par govju sargiem un ka pati Piena māte dažreiz parādījusies zalša. Viņas nāk ārā. Lange turpretī izskaidro. kā vēl domājuši 16. tad viņam dažreiz iznāk staklēta miesas daļa (penis).” Likas katoļu priesteris Prūsijā Jānis Maļeckis (latīniski saukts Maeletius un Menecius) raksta 1551. mana Piena māte”. varbūt arī cielaviņas veidā.S. Hūpelis aizrāda. baiļu aizņemti. noskatās ar cienību. zirgam? Tā tad gan čūska jau pati par sevi būs cilvēkam izlikusies kā kāds pārdabīgs dzīvnieks. gadu par livoniešu māņticību šā: „Tāpat tika cienītas čūskas. kur galds stāv. ne arī pēc Henninga vārdiem. Zināmā gada laikā burtnieki ar lūgšanām sauc viņas pie galda. žaltys). gadā. kuŗi pēc viņu māņticības gādājuši par govim. tad viņi tic. Ka latviešiem tiešām būtu bijušas tādas „brēķiņas”. tad cilvēki priecīgi apēd iesāktos ēdienus un cerē. Pēc tā nu senāk domāja daži mītologi. kā raksta augšā minētais D. kuŗu viegli varēja pielīdzināt nesaprotamai dvēselei. tura čūskas. Lai nu arī kā būtu cēlies čūsku kults priekšvēstures laikos.” Pēc tā nu skaidri var redzēt. kuŗus žemaiši sauc arī „gyvatēs”. Tā tad baltu tautas jau sen zinājušas. Vecs Vilandes katoļu prāvests Dionīzijs Fabrīcijs raksta ap 1610. Bet ja pēc burtnieku lūgšanām čūskas nenāk laukā jeb nebauda uz galda nolikto ēdienu. tomēr latviešu mītoloģijā zalšiem nav sakara ne ar veļiem. gadu) A.” Pazīstamais Lazīcijs (J. ka čūsku kults esot cēlies no dvēseļu kulta. Šis ieradums vēl līdz šai dienai pie daudziem ir uzturējies. Uz tām viņi. kur viņi gultās un vietās guļ ar tām kopā. kāpj pa galdautu augšā. Čūsku cienīšana ir sastopama pie daudz tautām no senseniem laikiem un ir arī tautas tradicijās piemēri. ka ne cilvēkam. tas neiznāk ne pēc valodas likumiem (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. Stenders vēl paplašina Langes izskaidrojumu un izlabo „brēkiņu” par „brēķiņu”. un kad kāda nosista. jo kad zalšu tēviņu sit. Fakts ir tikai tas. ka tai gadā viss izdosies laimīgi. Guagnīna sekošas ziņas par zalšu kultu pie žemaišiem: „Viņi tura itin kā mājas dievus kādas melnas. nometas uz galda un pēc ēdienu baudīšanas iet atkal atpakaļis savās alās. Kad čūskas ir aizgājušas. ka Guagnīns ar Lazīciju stāsta par četrkājainām čūskām. Vēl sevišķi sargāt visus zalšus un krupjus senajiem latviešiem gan nebija ne vaļas. Ja zalšiem nesti ēdieni tāpat kā veļiem. tad viņi domā. Hennings raksta par latviešiem 1587. par piemēru. Turpretī nav jāšaubās. kuŗas turēja mājās.

1. 30162). K. Tas pats Jurģis arī kādā latviešu tautas dziesmā sargā govis ganos (30057. un 449.: Jupis bija liels dieviņis Par visiemi dieviņiem. Dieva vietā tautas dziesmas vēl daudzina sekošos zirgu patronus: Jurģi jeb Juri. Par pieguļnieku palīgiem tautas dziesmas piemin sloku (30058. Ir arī kādas oriģinālas dziesmas par Ūsiņu. 17. mušas ķerdama. 12. Aus dem inneren und äusseren Leben der Ehsten. 32632). p. kuŗām ticēt. 30087. 30065—68) un strazdu (30069—73). Bīlenšteins vēl pazīst Pieguļas māti. Dieviņu jeb „vecu vīru” (30062) un citiem vārdiem. p. 3). kuŗi ir viņa suņi (Dr. Juris kā ganu dievs pie igauņiem pārzina arī vilkus. Kā Māŗa sieviešu sargātājas lomā gādā par govīm. A. XV. p.—25. bet viņa laikos šie māņi jau bijuši aizmirsti (Topographische Nachrichten. 32499) esmu vēl ievērojis Zirgu māti. 30087) vietā. kā jau minēts. p. cīruli (30088). L. Z. Šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas ir ieviesušās arī „Latvju Daiņās”. Rakstu krājums. Šādi māņi liekas atkal būt cēlušies no vecām katoļu tradicijām.ka zalši senāk turēti pie kūtīm. Pie krieviem Juris ir ne vien ganu dievība.). kamēr tautas dziesmas daudzina arī kādu pieguļas personificējumu (30091—4. Tā nebija melna odze. sauli (sal. 357. Šiem trim svētajiem jau katoļu tradicijās ir darīšana ar zirgiem un pie igauņiem viņi visi ir lopu sargātāji ganos. 32    . II. Ka zaltis. peles meklēdams. Miķēli jeb Mīkāli un sevišķi Mārtiņu. Citās dziesmās Ūsiņš vēl mainās ar „auziņu baltskarīti” (30053. 1. Tā bij' govju Māršaviņa.). kuŗu Raunā un Smiltenē sauc arī par zirgu putniņu. Bez tiem zirgu sargu loma vēl pieder cīrulim (30088. 32446. 30082. Zirgu dievības. Ar P. ir govju sargātāja. Par šādu Juŗa nozīmi runāsim vēl uz priekšu. 460. kā jau augšā ir minēts. to apliecina arī sekošā plaši pazīstamā tautas dziesma: Melna odze ietecēja Manā govju laidarā. bet dažos apgabalos arī zirgu patrons. Wiedemann.). sloku (30065). p. bieži vien būs novēroti kūts tuvumā un vesti sakarā ar govju Māŗu jeb Piena māti. 1. Pirmkārt īstās tautas dziesmās „Dievs” nevar būt sugas vārds. kuŗām ne (R. Tortus vārdu ir parakstīta sekošā dziesma: Ūsiņš dieviņš slaistījās Mana staļļa pakaļā. Augšgaliešu zirgu patrons ir augšā minētais Ūsiņš. F. v. 30084 un 30097). bet to starpā ir tik daudz tīši viltotu. tā arī Dievs kā vīriešu sargātājs gādā par zirgiem. tā arī cielaviņa. kas tautas dziesmās ir parasti ieviesies Jurģa (30057—59). 1. kas zirgu Laime (32501. lai lopkopība labāk izdotos. Otrkārt šādu jaunlaika dieva nozīmi ir sevišķi iemīlējuši dziesmu viltotāji. kamēr zilganā cielaviņa. Divās dziesmiņās (29946. J. B. kuŗa gan laikam būs tā pati. 30089) un dzeltānai cielaviņai (29678—82). Miķēļa (14087_) un Mārtiņa (30060. ka nevaram īsti zināt.

vai aizjūdzu. Uz tiem cūku celiņiem Cūku dievs utījās. Viņa iesūtītā Ūziņa dziesma ir šāda: Māršaviņa pienu deva. Šis seno laiku tautu dēls „jāja dienu. 29591). Turklāt latvieši senatnē tikai retumis jūdza zirgus ratos. stāvu vien lecināju” (29679). Lange savā vārdnīcā tulko Ūsiņu gluži vienkārši par Jurģi. 33    . gadu simteņa sākumā pie augšgaliešiem augšā minētie katoļu priesteŗi. Gluži tāds pats ir izteikums: „Manos zirgos raudzījās”. Tortus arī patiešām grib šķirt zirgu dievu Ūsiņu un bišu dievu Ūziņu. 23782. tautas dzeju un tekošu valodu. vai arī: „Uz šķiliņa riņķi griezu . Kumeliņš ir viņa tuvais draugs un paklausīgais kalps. kas ir cēlies no krievu „Уceнь”. tad tur pavisam citādi apstākļi: Sabaroju kumeliņu Ar divām auziņām. kuŗu viņš atvasina no ūzām. Ja tautietis tomēr saka. Nevaram arī gaidīt no senā latvieša. un Ūziņš. Stenders turpretī runā par kādu bišu dievu Ūsiņu. Nav arī nekādu iemesla šķirt zirgu „izvešanu” no staļļa un „izjūgšanu”. ka viņš par savu zirgu bez sevišķa iemesla sacītu ar lepošanos: „Noturēti nevarēju”. Nevarēju noturēt Trim. jeb: „Kuŗu krogu dajādams. kas ir aizņemts no vācu „Hûsing”. kas „ar pilnu muti sīku dzelžu tek galviņu grozīdams”. izklausās kā neveikls sacerējums. Karlīnes Kuzņecovas vārdā ir iesūtītas šādas nedrošas Ūsiņa dziesmas: Paldies. turpretī „citi puikas nevarēja auzu pūra sējumā” (29693). visvairāk gan viņi mēdza jāt. ka nevarot zirgu noturēt. Varētu būt. Augšā minētais P. Treilands raksta Ūsiņa vietā Ūziņu. 30062. četrām pavadām. Ūsiņam pasateicu I dzirdoti. 29915.Trīs dieviņi kalnā stāv Apakš kupla ozoliņa. kamēr minētām Ūsiņa dziesmām šādu īpašību nav. jāja nakti” ar savu „dancotāju kumeliņu”. Vispirms Ūsiņu (Usching) piemin 17. 25581. Klusu bija ieradušas (tautas) Elku dievus turēdamas. Par kumeļu barošanu! Vai izvedu. 30078. nedzirdot: Visas ciema zeltenītes Manos zirgos raudzījās. nedzirdot”. Pēdējos piemēros mēs redzam īsto senlaiku dzīvi. Noturēti nevarēju. Šī savādā „pasateikšanās” ērmotajam „ūsainītim” turklāt vēl „i dzirdoti. ka no sākuma ir bijušas divas dievības: Ūsiņš. zirgu Ūsinīti. jo zirgi taču nav stallī jūgti. Par savu zirgu jātnieks mēdz lepoties šādiem vārdiem: „Priekšā vien dancināju bajāriņa meitiņām” (29627). kuŗš nozīmējis mājas dievu.uz dāldeŗa dancināju” (29657.

Dziesmai trūkst tuvāka tēlojuma no cilvēka dzīves. ka pēdējā loma viņam bijusi arī pie senajiem žemaišiem. ne pēc pantmēra. Ziemā tauki kāpostiņi Vislabā barībiņa. Pēdējā lasīšana var arī gluži vienkārši būt cēlusies no neskaidrās drukas Stendera gramatikā. kas īsti ir bijis Ūziņš (nevis Ūsiņš) tautas mutē. §. bet arī trešā un ceturtā rindiņa. 34    . ka tautas dziesmas viņa pavisam nepazīstot. daudzina tikai dravas jeb dores. No zirgu patroniem pāriesim uz jau augšā minēto cūku patronu Teni. Gādā taukus kāpostiņus. Tunni jeb Tanīsu. Svētais Antonijs arī rietuma Eiropā ir lopu. bet esot vārījuši cūkas pusgalvu. lai cūkas labi izdotos. ne arī pēc satura. Sevišķi prōzaiski izklausās piezīme. kas ir cēlies no Antonija.) Es arī tikai četras. Tāpat arī trops ir liels retums tautas dziesmās un ne bez iemesla apgalvo A.Tenis pulka sivēniņu. Bet nu darītāja vārdiem ar piedēkli „ulis” piemājo parasti nievājama nozīme (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. atkarājas ne vien otra. 4). 13.). turpretī ir minētas četras dievības. Tā tad nevis dievi ir ņemti cilvēka dzīves apdziedāšanai. 58. Tomēr arī šeit atkal sastopam šādu ērmotu dziesmu ar Karlīnes Kuzņecovas parakstu : Tenīsīti. L. Ūziņš medus pilnu tropu. Ar šādiem materiāliem mītoloģijas pētīšana tiek lielā mērā sarežģīta un kavēta. Z. piecas reizes esmu ievērojis stropu „Latvju Daiņās”. B. jo tautas dziesmas. sevišķi cūku patrons un jau Lazīcijs piemin. Bet šī nu nevar būt tautas dziesma ne pēc valodas. Bierīts aitām biezu villu. gādulīti. un 17. 29200. Tautas dziesmas parasti daudzina nevis tik Māršaviņu kā še. bet cilvēks ir bijis vajadzīgs tikai dievu darbības tēlošanai. bet pēc „Latvju Daiņu” IV. sējuma var redzēt. (Das Volkslied kennt die Bezeichnung strops für Bienenstock nicht. 29201. Teņa diena ir 17. p. kā nevienā īstā tautas dziesmā. kādēļ arī šeit dieva vietā ir iznācis tauku „gādulis” kāpostiem. ka vismaz trīs Teņa dziesmas (29194—96) būs īstas. ka ziemā tauki kāpostiņi esot vislabā barībiņa. bet gan „govju Māršaviņu”. 1. janvārī. 16. Cūku patroni. kuŗā latvieši nav strādājuši. Arvien vēl paliekam neziņā. Tautas dziesmās par Teni ir atkal daudz nedrošu ziņu (R. Dziesmiņa nav dalīta div daļās un no darbības vārda „deva” pirmā rindiņā. Tāpat krievi un igauņi ir viņu turējuši par cūku patronu. kā zināms. Bīlenšteins. Komitejas Rakstu krājums XV.

kā naksniņā!” šī modernā garīgā valoda gan var attiekties tikai uz jauniem laikiem. Bet pēc tautas māņiem pie latviešiem un igauņiem ir Katrīna (25. govju Mārja. 643): „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ. glabātāji. Vakar vēli radījās. Kuzņecova. K. jo gandrīz visas iesākas ar izsaukumu „ai” jeb „ak”. Tortus minēto aitu vilnas sargātāju Bierīti. uzturi manas kaziņas! Ak tu rūpīgais cūku Tenīsīt’. vaislini manas cūciņas! Ak jūs visi mīļie sargātāji. Kazu Barbiņa. Kazu Katrīna. spēcini un sargi manus zirdziņus! Ak tu bagātā aitu Annīte. Citu līdzīgu dziesmu ir iesniedzis J. laikam tā pati augšējo dziesmu piesūtītāja. ir iesniegusi Treilandam šādus pūšamus vārdus (Nr. Kamēr nebūs pierādīts. ka viņu ziņām ir viens pats avots. Aitu Annīte. Kuzņecova ar P. no kurienes šās dziesmas nākušas. Cūku Tenīss. Sal. Tortus vienu ērmotu dziesmu (29193). Tomēr augšā minētais P. kuŗu pārbaudīšanai nav mums vēl nekādu pieturas punktu. tad jādomā. Tortu pazīst tikai dialekta Annīti. Zirgu Ūsiņš. turpretī ideja par patroniem varēja celties vienīgi katoļu laikos. glabājat manus lopiņus par gaŗām tumšām naksniņām. Citu lopu patroni. kaziņu Bārbaliņa. 29096. K. cūku Tenīss. Turklāt vecie tautas svētki nebūt neapstiprina augšējā lūgšanā izsacīto domu. Tortus ir atradis arī līdzīgu tautas dziesmu: Zirgu Ūsiņš. Lai gan par Ūsiņu un Teni ir sadomāti daudz nieki. Kuzņecova un P. Uzticamās tautas dziesmās tikai Dievs un Māŗa gādā par aitām. tikmēr arī nevaram viņām piešķirt zinātniskas vērtības. Tā kā nu vēl K. 1. tā dienā. 35    . Vēl mazāk ir mums uzticības uz P. Ar pirmās vārdu ir vēl „Latvju Daiņās” ievietota šāda dziesma: Ai. Sargat manus kustonīšus No sērgām. Par aitu Annīti K. Teļu Urbāns. — tā ziemā. Kuzņecova ir vēl iesniegusi divas 29191—2 un P. Bet ir mums arī tādi patroni. Tortus.) bijusi aitu patrone. ka varam izšķirt uzticamas un šaubīgas ziņas. nov. kā vasarā. sargat. Aitu Anniņa.14. no vilkiem! 29202. Blūms Augst-Rozē. svētī manas aitiņas! Ak tu žiglā kazu Bārbele. — Tie kustoņu gādnieciņi.: „Ak tu stiprais zirgu Ūsiņ”. 29202. Šodien lēca. nevis vispār pazīstamo Anniņu. ne arī pie kaimiņu tautām. Līdzīgu patronu mēs nesastopam ne katoļu tradicijās. Kuzņecovas dziesmas par dieviem liekas būt vienas personas sacerētas. tomēr par viņiem ir mums tik daudz drošas liecības. Govu Māršaviņa. kamēr pie žemaišiem pēc Lazīcija ziņām svētais Vendelīns gādājis par aitām. badījās. Kazu Bārbalu pazīst atkal tikai K. Tavu žiglu kazlēniņu.

Annīte. ka kazlēni „badījās” tūliņ kā „radījās”. Turklāt no finīta verba „dod” dziesmiņas pirmā daļā nevar īstā tautas dziesmā atkarāties dziesmas otra daļa. devējiņa. no kuŗām laba daļa daudzina vairāk (pavisam piecus!) dievus. 29192. tā arī bārdainā kaza atgādina Bārbalu. ka viņas nesaskan ar īstām tautas dziesmām arī pēc satura. visādi izģērbusies. Ar K. 36    . Wiedemann. Pie igauņiem bijis ieradums. Vērsi kāva vakarā. Blūms pazīst kazu Katrīnu. gādulīti” (29200). Kuzņecovas aitu Annīte dod vilnu. 29192). Katrīna badastakle. Tādu nieku tautas dziesmās nav un šie vārdi ir salikti tikai atskaņu dēļ. Pēc K. ka še atkal ir jāmeklē „Katrīnas” un „kaziņas” līdzība par iemeslu. Tortus Bierītis. bet arī šāda patrone ir mītoloģijā sveša. valodas un pantmēra. Atstājot šaubīgas dziesmas un pārejot uz īstām tautas dziesmām par Katrīnu. vistu cepa pelnos. Drīzāk gan šādā ceļā mums būs jāmeklē šo dievu celšanās. par to mums atkal trūkst liecību. Plaši pazīstama ir šāda tautas dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs. jo kāda dziesmiņa (32253) nosauc „āzīti” par „Bērtulīti”. mēs nonākam itin kā citā pasaulē. kur atkal atrodam saskaņu starp dažādām ziņām. p. diese harnt in der Stube auf einen Besen.). pēc tautas tradicijām sākas īstais sējas laiks. Vismaz uz tik nedrošiem pamatiem mēs nevaram celt nekādas mītoloģijas ēkas. Bez tam vēl div vietās ceturtā zilbe ir gaŗa. ka šī Katrīnas vista stāv sakarā ar Katrīnas zosi. F. Ņemsim vēl vienu dziesmu par aitu Annīti: Ai Annīte.” Dr. pa mājām apkārt. devējiņa” (29191. „Ai. Mīkstai cimd i e m. Dod villai gaŗai augt. Beidzot nav saskaņas arī starp pašām šaubīgajām dziesmām. J. Tortus stāsta. Kā avīte pēc izrunas līdzinās Annītei. Otra puse man ir pazīstama šādā variantā: „Katrīna badu mira. Izteikums „dod augt” nav no īstas tautas valodas. tad tādēļ vien jau ir jāšaubās par viņu īstenību. Tādu pašu uzsaukumu bez „ai” sastopam sekošos jau minētos piemēros: „Tenīsīti. Pēc igauņu māņiem izskaidrojas arī sekošā dziesma par Katrīnu: Mārtiņš labs vīrs Tiltiņu grīda. 39224 v. Varētu būt. „ak” un līdzīgām uzrunām. bet pēc P. Var būt. 369. kā Bērtulim bijis kāds sakars ar āžiem. No Urbāna. kā P. Kadri. Kuzņecovas vārdu ir iesūtītas tikai 94 dziesmiņas. „Paldies. Bet nu mēs redzējām. ka Mārtiņu vakarā gājuši vīrieši. Vistu cepa pelnos. 30225. Katriņa bezkauņa Apmīžļāja. bet vai šim Urbānam bijis sakars ar teļiem. nevis mītoloģijā jeb katoļu tradicijās. Kazu Bārbālas vietā J. kaziņu Bārbaliņa”. Tā arī augšējā dziesmā ir teikts.” Var būt. zirgu ūsainīti” (30062). novembrī) sievieši („Sie haben eine Führerin.„Ai. zeķītēm. Ja nu dziesmas par dieviem vēl parasti iesākas ar „ai”. kuŗu pazīst arī igauņi. 1. Gaŗai svārk i e m villainēmi. bet Katrīnas vakarā (24. kā zināms.

bet arī sauc katru putnu pa vārdam (2675. Zemkopības. Dusburgs raksta 14. Katrīna turpretī nākot ar lietu un nokausējot Mārtiņa ledu. bet arī svēti meži. kuŗas abas ir sastopamas tautas dziesmās un pūšamos vārdos. sevišķi aitu patrone. ko apliecina kā P. tā arī tautas dziesmas. ne Stenders. bet arī koku cirtējiem (30565) un ganiem (29087. mežu un kalnu dievības. bet vēlākos laikos tās būs izskauduši katoļu svētie. Viņa ne vien zina. 30478).Katrīna pie igauņiem bijusi arī lopu. Lange un Stenders. kādēļ šos patronus drīz vien pieņem arī citas tautas. pavisam neguļot (6705. ne zvejot. 336.” Tāds svēts mežs bijis prūšiem pazīstamā Romove. 6 v. no kuŗiem senāk dabūjuši daimonu atbildes. lopkopības un dravniecības dievības būs gan jau bijušas baltu pirmtautai. Arī šiem katoļu svētajiem savukārt ir piešķirtas seno pagānu dievu īpašības... kas šai iedomātā svētumā nocirstu kādu koku jeb krūmu. kas bijusi lazdu dieviete. kuŗas piegrieztas kristīgai ticībai. kur nedrīkstējuši cirst neviena koka.). teikas un pasakas. L. 21). 34048). 32446). bet vairāk par tām mēs nekā nezinām. staļļa pakaļā” (30087 v. neart.” Augšā minētais Dionīzijs Fabrīcijs ziņo par livoniešiem: „Daži cienī ievērojamus ozolus un citus lielus un kuplus kokus.) un „Ūziņu”. Tautas dziesmās Meža māte palīdz ne vien medniekiem (30431. 321. ticēdami. Abas šīs dziesmas. 30283. Lerchis-Puškaitis. kas „slaistījies . Einhorns. kā jau minēts. būtu tūliņ jāiet bojā un jāmirst. p. l^p. Meža māti pazīst P. Ūdens. kalni un citas vietas. kuŗa saskan ar leišu dievību „Raugopatis” un Gausas māti (28810). gadu simteņa pirmā pusē par senajiem prūšiem šā: „Viņiem bija arī svēti meži. 15.). Latviešu vietu vārdi Birzulis (pazīstams māju vārds) un Lazdona atgādina Lazīcija minētās žemaišu dievības „Birzulis” un „Lasdona”. bet nemin ne Lange. 34058). Tā arī pie leišiem Lazīcijs piemin svētus mežus un vienu svētu kalnu pie Neviežas upes. — Rauga māti. 30623). Rusovs 1584. Par Meža māti saucot arī vanagu (pēc Langes) jeb kādu lielu koku mežā (A. VII. Senajiem baltiem būs bijuši ne vien svēti ūdeņi un koki. No vecajiem rakstniekiem viņu pazīst tikai P. un Treilanda Nr. Einhorns. kā tikai nosaukumus. par kuŗiem jau ir runāts. Runājot par patronēm jeb mātēm pieminēsim šeit vēl bieži daudzināto Miega māti (2053. Citi pielūdza mežus (lucos). kuŗus kopa pie mājām un ciemiem un turēja par tik 37    . — Nakts māti (457. gadā: „Viņi ir arī dažus mežus (Büske) par svētumu turējuši. kas dod „medus pilnu tropu” (29201). Tortus domājas arī tautas dziesmās būt atradis „Ūsiņu dieviņu”. Pasakas. I. gādādama par ceļiniekiem. ir nedrošas. 1. Turpretī pēc īstām tautas tradicijām par bitēm gādājusi Bišu māte (30274. un Treilanda Nr. Bagātā Ceļa māte (31789. Par livoniešiem raksta B. Tāpat neizskaidrots paliek Stendera bišu dievs Ūsiņš jeb Ūziņš. bet par kazām mums nav nekādu ziņu. lauki un ūdeņi. Mārtiņš nākot ar aukstumu un uzsaldējot ledu uz upēm. Zvejniekiem palīdz jau augšā minētās ūdens dievības. 6724). I. lai gan P. LerchisPuškaitis. Stenders pazīst vēl Meža tēvu. 30489). un pēc pirmā vārdiem viņu piesaukuši mednieki. kuŗu sastopam arī divās tautas dziesmās (2675. kuŗa parādoties krupja veidā (A. Einhorns. Šādas ierašas Mārtiņa un Katrīnas dienā stāv arī sakarā ar laika zīlēšanu senatnē. t. 31790). kuŗos nedrīkstēja ne grāvjus rakt. kur katrs meža zvērs dzīvo (2657). VII. 51) un Ziedu māti (28253. ka tam.

kādēļ arī pulsa dzīslu mēdz saukt par dzīvības dzīslu. uz augšu kāpdama. kur ar dzīvības zālēm mirusī miesa tiek atkal atdzīvināta. kašķi. bet ar zālēm nu vajagot lūkot dzīt slimību ārā. Dvēsele tiek iedomāta kā dzīvības valdniece. deviņas pēc slimajām miesas daļām (smadzeņu. parasti sacīdama arī kādus pūšamos vārdus. iekāpjot pašā kaklā. I. Par zālēm pret mātes vainu lieto mātes mētras. p. ka māte brēcot. Latviešu pasakas un teikas. zobu. Ar mītiem un māņiem ir saistīts arī pats cilvēks. Teikas bieži daudzina slimības par dzīvām būtnēm. kur kāda labdare to laita (brauka). Kad māte. kaula. Vīrs nu saņēmis to puteklīti un ielicis vecā tabakas makā. Šī māte esot līdzīga kaupiņam ar četrām kājām. Viņi mēdz pielūgt pērkonu uz kalniem visbiezākos mežos. zilā. Kas nu to aizticis ar roku jeb arī tik labi uzskatījis. Vēl tagad dzird runājam. Visdažādākos veidos parādoties rozes slimība. Kad cilvēks saraustījies. raibā. Pēc vienām ziņām viņa esot apķērusies ap cilvēka sirdi. bijis jāiet atpakaļ. 1. zaļā. p. bildei un pat vārdam (P. Zemes mātes un Mājas kunga svētie koki. ko sauc par māti. III. pirkstā „ēdāji”. Kamēr mātei nekā pāri nedarot. tas palicis slims. Šādi māņi par māti liekas būt ļoti veci un ir pazīstami arī pie citām tautām. ēdi. Lai no viņa varētu tikt vaļā. ka sānos esot „dūrāji”. matos un spļaudakās. un dzīvība visvairāk mīt asinīs. Cilvēks mītos. tauriņš. ka bija grēks tur nogriezt pat zariņu . un slimība esot cēlusies no „sabīšanās”.). kas sastāv no dvēseles un miesas. Slimībām esot tā īpašība doties cilvēka miesā iekšā. Ja slimība jau esot iegājusi „kaulos”. pēc otrām viņa stāvot tuvu pie muguras pret muguras kaulu. tad māte nākot kā kumoss kaklā. Šmits. čūska. bet kad cilvēks pārmērīgi strādādams „saraustoties”. pelēkā. 16. tad slimnieks vairs neesot glābjams. un tauta daudzina pavisam trīsdeviņas dažādas rozes. Arī mūsu dienu valodā neretis atspoguļojas senie uzskati par dzīvām slimībām. Dažreiz šī dvēsele parādās arī citiem cilvēkiem kā putns. Austrenes kalns. p. ja viņš sabīstoties. Bez dvēseles esot vēl katrā cilvēka miesā kāda dzīva būtne. ka viņš palikšot par puteklīti.. rozi. 117. Reiz kāds noklausījies. tad tā esot grūti dziedējama. Vājprātība esot kāds ļauns gars. melnā. bet pūšamos vārdos sastopam tomēr deviņas rozes pēc krāsas (baltā. Pasakas tomēr pazīst gadījumus. kuŗš senāk ar savu avotu bijis lielā apgabalā izslavēts (Hupel. Ar „asins izliešanu” jeb kādu slimību dvēsele atstāj miesu un cilvēks nomirst. iekritīšot šā vīra sviestā un tikšot ieēsts. kuŗu dažreiz varot aizdzīt ar baidīšanu. dzeltānā. Daļa dzīvības atrodas arī kaulos. tad māte paliekot nemierīga un sākot staigāt. dzīslu. tad jālūkojot viņu kaut kā piemānīt. pele. vai arī kā gars jeb suta. 45—47).. Drudzis sacījis. Topographische Nachrichten. 38    . tērauda). sarkanā. viņa guļot it mierīgi.svētiem. tad slimo ved uz pirti. Reiz mērim braucot salūzuši rati un tas nu vairs neticis uz priekšu. deviņvīru spēku un arī citus augus. Mēris ceļojis apkārt un parādījies ļaudīm visādos veidos. Šīs rozes gan nekur visas nav uzskaitītas. māgā „spiedējs”. jeb dzīvā dvēsele tiek atkal ielaista nomirušā miesā. Dažreiz viņa apķeŗot ar savām kājām cilvēka iekšas un sākot tās žņaugt. Dažreiz varot arī skaidri dzirdēt.” Jau augšā ir minēts Gaujas kults. Visvieglāki slimība tiekot cilvēka miesā. Drudzis jājot cilvēku kā zirgu. Še vēl varam aizrādīt uz Zilo kalnu Valmieras tuvumā. bet tālāki sakari ar dzīvību ir vēl apģērbam. Lai nemierīgo māti atkal noguldītu. no kā ceļoties lielas vēdera sāpes. kā drudzis sarunājies ar kašķi.

tad viņam tiek „sari pērti”. Pie visām tautām. No māņu slimībām visvairāk daudzina čūskas vainu. ir pastāvējusi tā pārliecība. kādēļ pakavēsimies pie tā ilgāki. kniešamā. Viņa saule nezināma. Viņa saule nemīlēja: Šī saulīte man zināma. krūšu) un deviņas pēc citām īpašībām (caurā. Liela nozīme tautas māņos bijusi senču jeb dvēseļu kultam. tad bērns tiek visādi zāļots un kvēpināts. Vairāk pasakās nāve tiek piemānīta. Tāpat pie daudz tautām bijis parasts pie mirēja gultas nolikt aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni. ka cilvēks mirstot vēl galīgi nebeidzas. Pasakās ir minēti vairāk gadījumi. ko apliecina arī mūsu tautas dziesmas.stilba. lai dvēsele varētu tikt laukā. kas pēc analoģijas burvības varētu tikt iztulkots nākamajam bērnam par ļaunu. kur dvēselei mazgāties. lai to nepārmītu velns. suņa mēru. sitamā. Kaut gan viņa saule līdzinās šai pasaulei. Nekūkoja dzeguzīte. t. apģērbts un guldīts. mīkstuma. Senču jeb dvēseļu kults. ir uzskatīta vispārīgi par māti. nobrīnēt un norunāt. „kakls uzvilkts”. 17. „ūka uzcelta” u. 27370. cilvēkam mirstot. naktspamašas. Kad slimnieks tuvojies miršanai. vienā viņai tiek noņemta izkapts un vēl citā viņa tiek maģiski piesieta pie koka. cik mums ir zināms. Ļoti tālu ir arī pazīstama ieraša. Lai bērns izaugtu vesels. kā jau teikts. kuŗa pāriet kādā citā pasaulē jeb „viņā saulē”. bet atstāj vēl kādu dzīvu garu jeb dvēseli. kur cilvēki redzējuši arī nāvi. Šai laikā bērnu arī visvieglāk var noskaust. 27693. lai bērns neiznāktu par atzīdeni. Mīlē man (i) šī saulīte. Arī pie bērna zīdīšanas jāievēro zināma kārtība. tad to izcēluši no gultas un nolikuši zemē uz salmiem. Senāk domājuši. ka rozi nedrīkstot slapināt. gurna. nāvīgā. čūskas. „spārni cirsti” . Jau ar pašu miršanu bijuši saistīti visādi māņi. lai viņš neaizmānītu citus ļaudis uz viņu sauli. 39    . Visus šos sīkumus aprakstot. tomēr dzīve tur ir sliktāka. un šai mātei cilvēks nodots arī mirstot. raganas. tekošā. tad to sadzenot iekšā. pr. Ļoti daudz māņu saistās jau ap paša bērna dzimšanu. Tāpat „otru pusi” var aprakt tikai zināmās vietās un ievērojot zināmus likumus. Šī māņticība ir izplatījusies pa visu pasauli un Ķīnā vēl pastāv līdz mūsu dienām. ēdamo mēru un citas līdzīgas. rokas. lapu). laumes jeb svētas meitas. Zeme.„pinekli griezti”. ar ļaunām acīm. mazgāts. Gana laba viņa saule. Tūliņ pēc miršanas mironam aiztaisījuši acis. lai viņam atvieglinātu nāves cīņu. lai nebūtu skaudīgs. galvas. Ar visādām ceremonijām bērns arī tika saņemts. zemes svaru. Jau māte uz grūtām kājām nedrīkst neko tādu darīt. No bērna piedzimšanas līdz nokristīšanai caurām naktīm dedzina istabā uguntiņu un neatstāj bērnu istabā vienu pašu. attaisīt durvis un logu. ūdens. Lai nu tas nenotiktu. Nemīlīga dzīvošana: Nedziedāja sīki putni. iznāktu jau vesela grāmata.

Tikai viņas ir dziedātājas un dzejnieces.” Bet pēc augšējās ziņas mēs redzējām. vēl līdz šim laikam liek kapos ēdienu.” Pazīstamais Lazīcijs raksta: „Livonieši. bet ne vīzes. Pīpētājiem likuši arī pīpi. Tādēļ arī neviens negrib labprāt šķirties no šās pasaules un pie nāves grib uzlikt vainu dievībām. dzērienu. ar mednieku vanagu uz rokas un ar lielu pavadoņu pulku aizejam uz citu pasauli. pieder pie visvecākām tautas dziesmām. bet tu par viņiem valdīsi. Pats zārks senos laikos izcirsts siles veidā no resnas priedes (Latvju daiņas. 27577). gadā pēc nelaimīgas kaujas ar vāciešiem „sadedzināja savus mirušos un izpildīja raudas (planctus). tomēr viņas mums ir apliecinātas vēsturē. par kuŗām ir mums plašākas ziņas. Ļoti veca paraša ir mirušo apdziedāšana dziesmās un šādas raudu dziesmas. kas izbēguši no šās verdzības. kuŗi it kā dzimtu priesteŗi. 27443. Kādā līgumā. gadā. kuŗu balsi dzird pie zārka. III. Kaut gan mūsu tagadējās tautas dziesmās mēs sastopam tikai kādas atliekas no senajām raudām. apģērbuši parasti baltās drēbēs.slēpj” (27445. melodami apgalvo. turpretī laimi vēlēdami mirušiem. Līķi nomazgājuši ar siltu ūdeni. mirušā „augums” šai pasaulē „zūd” (27407. teic ļaunu par labu un slavē mirušos par viņu zādzībām.” Pēc Rīmju chronikas ziņām zemgalieši tikuši uzvārēti 1290. un pacēluši acis pret debesīm. gadā starp krustnešiem un seniem prūšiem lasām: „Viņi apsolīja arī. 27545) un Saule. melīgus ļaudis. kādā viņus nospieda varmācīgie vācieši. ēdiens un ceļa nauda!” To pašu apliecina Dionīzijs Fabrīcijs ar šādiem vārdiem: „Bērēs viņi ir ieraduši žēloties. Jau Indriķa chronika stāsta. ka mirēja dvēseli Veļu māte „pieviļ”. 40    . ka pie senajiem prūšiem taisni vīrieši bijuši dziedātāji. adatu un pudeli degvīna jeb alus. susekli. viņa visvairāk mīļotais kalps. p. I. Bökelis raksta šā: „Raudu dziesmu izpildīšana visur pasaulē ir sieviešu uzdevums. Kājās āvuši kurpes. kur ne vairs vācieši par tevi. lādēdami grūto verdzību un savu kungu nežēlīgo jūgu. Zeme jeb Nāve viņu . lai viņā saulē nebūtu grūta staigāšana. 27549. kuŗu jau dziedājusi Dobele un Raķene. ka kurši 1210.Klusu un nemīlīgu apakšzemi bez putnu dziesmām daudzina arī mūsu pasakas. kuŗus viņi dzīvodami padarījuši. kuŗā slavējuši mirušā varoņa darbus. 27552. Šo ierašu mēs sastopam jau no visvecākiem laikiem un gandrīz pie visām tautām. zobins jeb dūcis. vīrieši tur neņem dalības jeb cieš klusu. nelaimīgais. peramo slotu. lai mirušie netiktu sodīti ar elles mokām. stops. tabaku un šķiltavas zārkā. no šās dzīves labākā pasaulē. tad pagānu priesteŗi iesākuši savu raudu dziesmu. Tādas raudu dziesmas bijušas arī pie latviešiem un seniem prūšiem un vēl tagad ir uzglabājušās pie leišiem. ka uz priekšu vairs neturēšot tulisonus jeb ligasonus (Tulissones vel Ligaschones). ka viņi redzot mirušo pa debesīm jājam uz zirga ar spīdošām bruņām izgreznotu.” Par šo raudu dziesmu dziedāšanu O. Kad no sārta sākuši celties dūmi. kur arī bieži sastopam augšā minēto slēpšanu. jeb arī no apakšzemes aizsauc mirēju pie sevis. retumis pastalas.. cirvi un drusku naudas ar šādu raudu dziesmu: „Ej. viņa medību suņi un vanagi un tā visi tie tikuši sadedzināti.” Plašākas rakstu liecības par šādām raudām ir mums uzglabājušās no senajiem prūšiem. „žēlojušies un dziedājuši to pašu raudu dziesmu (iamer sanc). 1. kuŗi tiek apspiesti grūtā vāciešu verdzībā. kādēļ arī tautas dziesmās (27420) tiek saukts par viena koka namu. bultas. kā ir vispārīgi pieņemts. kas noslēgts 1240. ja atrodas klāt.). Šī tautas dziesmu fantazija par cilvēku miršanu mums ļoti atgādina seno grieķu un romiešu uzskatus. 874. nekrietnībām un citiem grēkiem. Zārkā vēl parasti likuši naudu. kuŗas vai jau virs zemes nolemj cilvēkam nāvi. laupīšanām. apāvuši kājas un dažos apgabalos likuši arī baltu mici galvā. Še tev ieroči. Mirušam kareivim likti blakus viņa jājams zirgs. šķēps. Tautas dziesmas mums liecina.

kapsētā nav rūmes.). lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot” (L. p. tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt” (L. kviecot” (ibid. p. 861. 1. „Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē. to necēla augšā.). lai mirējs viņus . 3. Aus dem . 1. jo citādi varētu labībai notikt liela nelaime.Līķi uz kapiem vedot. nemirstiet. tad mirstot daudz cilvēku. „Iekām līķi veda projām. 1. p.” No citiem latviešu māņiem vēl pieminēsim sekošos. 1. jā ne vairāk. 868.). p.Pie leišiem vēl tagad vīrieši dažos apgabalos dziedot raudu dziesmas.. jo bērēm kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi un cūka. 865. Latviešiem bijis līdzīgs ieradums. Svarīgākie bēŗu ēdieni bijuši vārīti zirņi. p. kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus gulošus lopus kājās” (L. IV. I. I. bērinieki salauzuši eglīšu un paegļu zarus. IV. 1.). kādas pēdas pelnos iemītas. Miroņa iespaids uz labības augšanu ir sevišķi redzams sekošā igauņu māņticībā: „Ja ziemā bēŗu braucienam būtu jāiet par kādu tīrumu. 1. ja cilvēka pēdas.). 1. „Cūku bērēm nekāva. „Bēŗu brandvīnu dzerot. Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un saudzētas” (L. I. jo tādu pašu to sastopam ne vien pie seniem leišiem (pēc Lazīcija). 41    . lai neapmirstot. p. J.). ar kuŗiem pēruši mājeniekus. III. 1. Tālu pazīstama ir sekošā bēŗu ieraša pie veciem latviešiem. 871. tad tai gadā daudz lopu krītot. „Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas. un jā viņam tās nedodot.). 1. 1. uz kuŗām slimnieks miris. Otru dienu gājuši skatīties.. p. jo tā esot miroņa daļa. tad gailis” (ibid.. 869. Daudz bēŗu ierašas pie leišiem un latviešiem ir gluži vienādas. Ar šiem māņiem stāv sakarā augšā minētā sēklu apmiršana. 875. p. p. Zirņi tiek pielīdzināti asarām.). 1009. p. tad pavadoņi labāk brauc ar līkumu pa sasnigušo zemes ceļu. Capeller. D. 310. 869. 865. papriekš jānolej viena glāzīte mironam zemē” (L.). „Kas pie līķa rokas liek.). p. 865. D. Tāda pati māņticība bijusi pie leišiem. tad uzcēluši visus cilvēkus.). jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot un sīpoli izziedot” (L. 1. tad leiši gājuši pie visiem lopiem un bitēm un paziņojuši: „Mūsu kungs nomira” (C. 3. No kapsētas atpakaļ braukdami. līķi izvadot. 875. „jo mironam vajagot jaunu asiņu. bet arī pie senajiem grieķiem (skat. Tā latvieši. un katrs. p. I. IV. 36. 862. laikam gan paši kareivji būs apdziedājuši savus kritušos biedrus. IV. „Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu.). „Slimniekam uz nāves gultas guļot. Ja redzamas lopu pēdas. Leben der Ehsten. ka viņi pat mazus bērnus ņēmuši no šūpuļa ārā. p. Reallexikon. 1.neapmirstot” un lai viņi varētu laikā uzmosties.). lai mirons pastarā dienā zina ceļu uz mājām. IV. kā arī leiši. Kad mājas saimnieks miris. kad jau iejūgti līķa zirgi. D. Pусскiй Hapoдъ. Par leišiem ir ziņots. I. D. 872. Arī parunā mēdz sacīt :„Birst asaras kā zirņi.. sacīdami: Nemirstiet. D. I.” Bēŗu kūķi un bieza putra būs gan laikam pārnākuši no krieviem (M.” „Bēres nevar pavadīt bez asinīm. „Bedamā dienā.. D. sadedzinājuši tās cisas. IV. Šī ieraša ir ļoti veca. 567.).). jo arī sapņos redzēti zirņi tiek izskaidroti par asarām. Wiedemann. lai sējumiem nekaitētu” (ibid. Kad slimnieks miris naktī. iznesa no istabas visus stādus un sēklas. . papriekšu nolēja mironam kādu lāsi zemē” (L. Sekošas latviešu ierašas saskan ar igauņu ierašām (F. IV. kas pirmo reiz dzēra alu. kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām” (L. Sal. izlej tam pakaļ spanni ūdens. p. 862). Kaip seniej i Lietuvininkai gyveno. D. Забылинъ. mironam jājot. 867. kas tai mājā gulējuši (L. I. p. I. Tāpat tas ir Ķīnā pie mandžuriem un lolo un pie dažām tautām Kaukazijā. 1. D. III. Arī augšā minētā aizrādījumā par raudu dziesmām pie kuršiem un zemgaliešiem. 866. tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot” (ibid. 865. bet jākauj allaž kāds lops. 872.). D. 1. p. 1. Schrader. bieza putra un nogrūsti mieži jeb kūķi (кутья).

Pasakās un teikās ir vairāk piemēru. 1. Tik bieži daudzināta raudāšana tomēr nebūt neliecina par lielu jūtelību un raudelību pie seno laiku ļaudim.„Tic arī. 27754. IV. IV. kā jau minēts.). tas gulēja. ka arī tuvinieki nebūtu cits cita žēlojuši.. ir izpildījuši arī zirņi. Man actiņu vajadzēja. jo „jāsargās no tam. 27660. 27750. lai viņu dēļ neraudot. Nevienam žēl nebija. vecie latvieši aprakuši smilšu kalniņos savu 42    . kuŗi ar savu pastāvīgo zaļumu varēja noderēt par dzīvības simboliem. un mātes mācīja bērnus. Viss tas stāv sakarā ar jau augšā minētām raudu dziesmām. 860. un R. kā jau agrāk esmu rakstījis (Etnografisku rakstu krājums.). Lai nu arī pakaļpalicēji žēlotu mirošo kā žēlodami. K. D. Acu savu netērēju. nemirstiet. I. Raudātāji un raudātājas tiek parasti aicināti par maksu un asaru vietu. p. Skuju koku vietā retumis ņemts arī spēka simbols ozols (27666). D. jo tad tiekot kāda vaina” (L. 27335. ka miroņa dvēsele klausās. I. I. p. p. p. atved mājā eglīti (27659). 1. Tā raudāja. p. Kas nomira. 1. ko bērēs runā. sal. IV.). 1. B. slavēja. Vai māmiņu daudzināja. „Pa bēŗu laiku mirušo uzteica. Aizvestā līķa vietā. jo tad mironim grūta gulēšana asarās” (L. un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā” (L. 1. Tādēļ arī ar šiem zariem situši mājeniekiem un dziedājuši: Nemirstiet. ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū. Būs man grūta gulēšana. 869. paegli (27657) jeb priežu zaru (27646). kā jau minēts. tai bij žēl. Īstas vecu laiku cilvēku jūtas būs drīzāk apdziedātas sekošā dziesmiņā: Nomiruša neraudāju. Vai tie ēda. Z. D. lai nekā aplam nerunā. Neviens mani neraudāja. p. To apliecina arī sekošā tautas dziesma: Visu nakti tā māmiņa Ap logiem klausījās. Rakstu krājums. lai tas vēl nāktu atpakaļ (27514—27518). Arī mironam asaras nebija par labu. 863.). Nava vietas kapsētā! Es ieliku sav’ māsiņu (bāliņu) Pašā slitas maliņā. to darīja īpaši vecas sieviņas. vai tie dzēra. tomēr neviens nevēlās. Vismaz māte arvien raud patiesīgi par sava bērna nāvi. L. kur mirušie laiž kādu ziņu saviem tuviniekiem. Tādēļ arī mirušā vārdā tiek dziedāts: Birs dobē asariņas. 147. Līķus. I. 872. XV. Mana veca māmulīte. 27791. 80. Nav tomēr jādomā. 1.

pēc kuŗas no svētās Magdalēnas asarām esot cēlusies baltā roze. ka dvēseles viņā saulē turpinājušas tos pašus darbus. kad es miru. kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā. Tā arī mūsu tautas dziesmās mirušas meitas gana „veļu govis” un viņām palīdz arī „veļu suņi”. ka veļi būs cēlušies no dvēseļu kulta. Die vorchristlichen baltischen Totengebräuche). Ka slīkošo dvēseles ved sakarā ar ūdens putniem.māju tuvumā. tā arī dvēseles varēja ne vien savā starpā satikties. tā arī zemē apraktie miroņi varēja viegli nonākt apakšzemes valstībā. Etnografisku rakstu krājums. 27357. un daudz tautas savos mītos ir tos pārcēluši viņā saulē. Ar visiem šiem gariem varēja satikties arī cilvēka dvēseles. nevis taisīts (sal.). u. 102. ka uz viņu kapa uzaugšot roze. ka dažam bijis ilgi kapu vārti jāvaktē” (L. XVII. ka miroņiem esot no ledus jāēvelē sniegs. un tautas dziesmas tur min pie reizes vispārīgi „baltu puķi” (27314. ūdenī un apakš zemes. ka visi eņģeļi ir dvēseles.). I. 18. bet arī pievienoties citiem gariem jeb mītiskām būtnēm. 27546. Negribu arī nebūt noliegt. bet arī parastās tautas dziesmās (27416. Turpretī sadedzināto līķu dvēseles domājās kāpjam līdz ar dūmiem uz debesīm. mums vajadzētu stingri šķirt drošu 43    . p. ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām stāv pēdējām tuvāku nekā citi gari. mežos. Ja nu nevaram apgalvot. un 103. 1. Tāpēc tā paruna. Tā arī pie latviešiem ne vien romancēs (13250). 27380). Tāpat arī pāra latviešu romances piemin liepu uz kapa (13250. purvos un laukos. 13373). Sestdien apraktai sievietei bijis miroņiem jānes ūdens. Uz jaunu ļaužu kapiem vācu tautas dziesmās līdz ar rozi tiek daudzināta arī liepa. Kā dievi cits citam līdzinās un bieži savā starpā satiekas. kas tiek „darīts”. 1. Visādas dievības ar saviem apakšniekiem piemīt ne vien kalnos. Ir taisnība. kas līdzinās pašam cilvēkam. To apliecina arī piemēri no dažādām tautas dziesmām. kādus darījušas šai pasaulē. Caland. Zārks tautas dziesmās tiek parasti saukts par „mūža namu” (27409. III. IV. ar ko Eiropas tautas ir pušķojušas savus kapus. 27422. Veļu dzīve viņā saulē. „Apglabātam mironam tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu. Uz to pašu ierašu zīmējas veca katoļu leģenda. tikai uz katoļu laiku beigām sākuši rakt arī kopējās kapsētās. D. 27756). Lai es miru. IV. I. W. pēc vēlāku laiku ticības arī eņģeļiem. Sestdien mani nebediet: Es visiem miroņiem Ūdentiņa nesējiņa. Tautas dziesmās jauneklis jeb jaunava arvien izteic cerību. 12. bet arī pie citām tautām (Archiv für Religionswissenschaft. Uz kapiem jau diezgan sen ir sākuši stādīt puķes. p. Šeit tomēr var būt arī kāda tumša atmiņa no tāliem senlaikiem. 27633) aug rozes uz kapiem. vai visi veļi tikuši turēti par dvēselēm. tad tāpat varam šaubīties. Dvēsele pēc cilvēka nāves pievienojas veļiem. Gandrīz pie visām tautām senāk pastāvēja māņticība. Laikam gan visiem latviešiem būs pazīstami māņi. Tādi paši māņi ir sastopami ne vien pie leišiem. Cilvēka fantazija meklē visās vietās dzīvas būtnes. bet arī debesīs. gan arī „magoni” (27313). ir bijusi roze. jo suns un govs ir vecākie mājas lopi. 876. bet pirms vēl veļu kults pie mums nav galīgi izpētīts. Jau no seniem laikiem visvairāk cienītā puķe.

ka dvēsele visādā ziņā paliek par veli un ka visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. ka veļi dzeŗot kāzas. Lerchis-Puškaitis. pēc kuŗiem jauna cilvēka nāve tiek pielīdzināta kāzām. 123. D. Arī J. Pēc Tailora (E. raksta. Augšā minētais Mölens raksta. XVI. kas 1673. krievu. No visa tā redzam. XVII. Jau augšā ir pieminēta tautas dziesma. Kur latviešu māņos ir runa par mirušiem senčiem. Primitive Culture) kāds dienvidus Amerikas iedzimtais teicis par mirušo gariem: „viņiem vairs nava nekādu bērnu. 1. t.—130. un II. 27531). jo viņi ir tikai dvēseles. L. IV. bulgāru. ka pie leišiem mirušie bērni arī veļu valstī paliekot par bērniem. p. ka Kurzemē senāk „kāzās aicināti arī tēvs — māte. Tylor. v. p. teikas un pasakas. Pētersonu Kārlis (R. d. mazkrievu.). Latvietis šai vārdā jūt sakaru ar darbības vārdu celties”. 99) raksta. Brands. tur viņi tomēr par veļiem vairs netiek saukti. ka veļiem jau ir piešķirta plašāka nozīme kā dvēselēm. 876.). R. Mans bāliņš jauns nomira. I. Tāpat arī leišu „vēlēs” pēc Kuršata nenozīmē vis tikai mirušo dvēseles. kas nozīmē „pūst” (kā vējš) un ir rada ar mūsu vārdu „vējš”. Bet šādi aizrādījumi tomēr vēl neizskaidro veļu bērnu nozīmes pie latviešiem. L. 27527. lai gan pēc etimoloģijas velis nav šķirams no vecziemeļnieku „valr”. ka latvieši nesuši savus upuŗus senčiem ar šādiem vārdiem : „Mus si veczake dvesely melami” (mūsu vecāku dvēseles mielojam). un 1674. poļu. R. bet nāve ir priecīgas kāzas. 27798. 27526. un tikai otru dienu par bērēm” (L. kad bijuši nomiruši”. pielīdzināmu laumēm. Arī šeit nav vis runa par dvēseles pārvēršanos velī. Bez kritikas krājot materiālus tikai jau gatavām teōrijām. Veļos ņēma līgaviņu. Veļi tiek tautas dziesmās diezgan bieži minēti un parasti vēl sakarā ar mirušo dvēselēm. To apliecina arī šāda mūsu tautas dziesma ar daudz variantiem: Lietiņš lija saulītē: Velēnieši kāzas dzēra. ka latviešu tautas dziesmas šeit būtu uzglabājušas šās līdzības pirmatnīgāko veidu.” Piemērus Bökelis ņem no grieķu. bet nav skaidru aizrādījumu. Lietavā šur un tur nomirusi jaunava saukta par veļu līgavu. A. jo dziesmas par mīlestību un precēšanos vispārīgi netiek skaitītas pie visvecāko dziesmu slāņa. Bet nu pēdējā vārda saknē ir gaŗš e. bet tikai par tautas dzejas optimistiskiem uzskatiem.faktu no teōrētiskiem vērojumiem. O. Tā arī pie latviešiem „neprecējušos cilvēku pirmo bēŗu dienu dēvēja par kāzām. kādēļ šāds izskaidrojums nevar būt pareizs. jo daudz māņos un pasakās veļi jeb gari „veļas kā kamoli” (A. gadā ceļojis pa Baltiju. kaujā kritušais. Mölens (Archiv für Religionswissenschaft. bet gan vispārīgi kādu garu. Bökelis raksta: „Nāve tautas dzejā nav nekāda atbaidoša parādība. tad senie leiši domājuši. Rakstu Krājums. kā jau minēts.” lai gan citādi viņi dzīvojot tāpat kā cilvēki virs zemes. Ja saulei spīdot. Līdzīgas kāzas. 1. Meulen. italiešu. kamēr veļa pamatā sastopam īsu e. rumāņu un albāniešu tautas dziesmām. I. Nav mums pietiekoša iemesla domāt. pazīst daudzas Eiropas tautas un tikai pie leišiem un latviešiem viņas stāv sakarā ar veļiem. lietus līst. kaulu vīrs ar izkapti viņai nepatīk. ja visi veļu bērni būtu miruši cilvēku bērni. un tocharu „wäl” mirt. Tautas dziesmas daudzina neretis veļu bērnus (27434. K. jo māņi pie 44    . kuŗi drīzāk aizrādītu uz veļu celšanos no dvēselēm. Über die litauischen Vēlēs) atvasina leišu vārdu „vēlē” no indoeiropiešu darbības vārda saknes „vē-”. mēs tik vēl vairāk sarežģīsim veļu jautājumu. VII. v. kur tautietis apprecē Zemes mātes jeb Veļu mātes meitu (27699). 1. Z. B. B.

Viņa pati ir arī nāvētāja un nokauj savus upuŗus. kādēļ leiši sauc minēto dienu par veļu Lieldienu (Vēliu Velykos. 27533—4). par ko tomēr ir ļoti jāšaubās. kas mums līdz šim ir pazīstamas. bet tajās latviešu tautas tradicijās. tā arī mirušus ļaužu bērnus varēja saukt par veļu bērniem (sal. Tāpat nav mums nekāda iemesla izskaidrot veļu govis un veļu suņus par sprāgušām govīm un suņiem. ar „med’s vāceles” palīdzību (27536). 45    . Meitām vietu taisīdama. ka arī Veļu māte esot labsirdīga un neesot nekāda nāvētāja. kā arī Veļu māte. bet nevis mirušu cilvēku dvēseles. sal. Šie māņi gan laikam būs cēlušies no vārda „вeликiй” līdzības ar „veļu” nosaukumu. ka mirušo dvēseles pārvērstos par veļiem. Man tomēr vēl paliek šaubas. ka veļu valstī ir būtnes. vai Mölens un Kalands būs stingri pārbaudījuši visas leišu tautas tradicijas. 22194. Lai gan Veļu māte „gaida” mirušo dvēseli pie sevis (10735. tad tomēr nekādā ziņā to vairs nevaram attiecināt uz veco chroniku un tautas tradiciju Zemes māti un Veļu māti. Tāpat arī cilvēki. ir dievības. kā jau augšā ir izskaidrots. stāv viņas uzraudzībā jeb „ glabāšanā”. sevišķi. augšā veļu līgavu).dažādām tautām ne katrreiz ir līdzīgi. 10789. suņi un zirgi varot redzēt veļus. Nepareizas turpretī ir tās domas. 27726. Ar to nu gan nav apgāzts senākais vērojums. „Soul” (vācu Seele) nozīmē cilvēka jeb citas dzīvas būtnes dvēseli. krievu Beликiй четвертокъ). „priecājas” par ļaužu nāvi. Veļa māte. vai tur visur ir bijusi runa taisni par veļiem un nevis par dvēselēm un spokiem. „kaltē” drēbes (27782) un cep „plāceni” (27411. Par „spirti” (latīņu spiritus) sauc spoku jeb ēnu. tad gan par veļu nozīmi pie leišiem un latviešiem vairs nebūtu nekādu šaubu. taisa tai „vietu” (9246) un „cisas” (27713). ka latviešu tautas tradicijās nav drošu liecību. Augstākā apakšzemes valdniece pēc tautas dziesmām ir Zemes māte. 27525). bet nav vairs nežēlīga pret savām dvēselēm. „Ghost” (vācu Geist) ir velis jeb dvēsele pēc nāves. Pie latviešiem turpretī Lielajā piektdienā (Beликaя пятницa) dzimuši cilvēki varot redzēt garus. tomēr viņa „viļ” dvēseli ar viltu (27510 v. Kapa atslēgas tura tāpat Zemes māte. Turpretī no otras puses mēs redzējām. to vairs nevar skaidri redzēt. Kā precētiem veļiem varēja būt savi bērni. ka veļi ir tomēr cēlušies no dvēselēm. kādēļ arī dvēsele griežas vispirms ar sveicināšanu taisni pie viņas. redzot veļus (Meulen). kas ir šķirama no miesas. Veļu māte iedomāj’si: Vīriem sievas apkāvusi. Pēc Mölena leišu māņos gaiļi. Jā šāda celšanās būtu vērojama priekšvēsturiskos laikos. Pēc visa tā ir jāpieņem. kuŗas. Arī pie latviešiem minētie dzīvnieki var redzēt visādus garus. Kaŗa darbus pastrādāja: Citam ņēma mīļu draugu. Veļa māte. „velē galdautu” (27432). Zemes māte ir gan stingra savā spriedumā. kā redzams no šādiem piemēriem: Laime meitas aizmirsusi. 27535). Ja tautas tradiciju krājēji būtu stingri turējušies pie tautas valodas un etnografi būtu ievērojuši augšā minēto noteikto terminoloģiju. Angļu jaunākie etnografi tagad stingri izšķiŗ vārdus: „soul”. kas nav cēlies no cilvēka jeb dzīvnieka miesas. kas nav cēlušās no dvēselēm. Miruša cilvēka dvēsele. „ghost” un „spirti”. Zemes mātes un Veļu mātes meitas varam pielīdzināt Saules un Jūras meitām un tā tad arī šķirt no mirušo ļaužu dvēselēm. kā jau augšā minēts. „kapa virsu dancodama” (27537—40) un noraisa Laimas kārto šūpuli (1135). Par veļiem valda Zemes māte ar Veļu māti. kas dzimuši Zaļā ceturtdienā. 27529.

27579—80) Saule un Zeme stāv ar ļaudīm „ienaidā”. Nav mums zināms nekāds iemesls. un tiem atstāts arī silts ūdens un peramā slota. kuŗi beidzot „dod” savu „augumiņu”. Pie veļu mielošanas turējušās daudz tautas no seniem laikiem un parasti rudenī pēc lauka augļu novākšanas. bagāta Veļu māte. un kad viņa aizmieg. tad sienā iespieda kādu skalu. kā gari mielojas. zināms. varēja darīt labu. Ja mielotāji redzējuši. varēja nākt arī citi veļi. Turpretī meklēdami katram apgalvojumam skaidrus un drošus pierādījumus. Nokauj manu vīra māti. ka nākošais gads būšot neražīgs. 46    .Citam mīļu māmuliņu. bet 10. kur viņa pati noiedama var ņemt līdza un „paslēpt” cilvēka dvēseli. ka Veļu māte ir vispirmatnīgākā dievība un ka visi dievi ir cēlušies no mirušu cilvēku dvēselēm. Trijās dziesmās (27402. ko pērties. kuŗu tad abas „paņem”. bet parasti rēķināts ap oktōbŗa mēnesi. tad aiztaisījuši rijas jeb pirts durvis un nevienam nav bijis brīvu skatīties. Vēl vairāk Veļu māte līdzinās Saulei. pirtīs. gadu simteņa sākumā katoļi tos tomēr pieņēmuši. 27781. Senie latvieši mielojuši senču dvēseles. 23177. Kā starp cilvēkiem senatnē darbi vēl nebija dalīti pēc dažādiem amatiem. ar ko var atvērt visas durvis. Mielošanai mēdza nest gaļu. kādēļ Veļu māte būtu turama par dvēseli. ir cik necik pārmainījusies pēc katoļu tradicijām. kuŗām līdz. tāpat kā ikkuŗš aizkaitināts dievs varēja atriebties ar nāvi. ka Veļu māte dažā ziņā līdzinās ne vien Zemes mātei. Zemes mātei un Vēja mātei. Kad mielasts bijis sataisīts. kur cilvēks guļ un tādā ziņā vēstī viņam par nāvi. kūtīs jeb arī citās klusās vietās. ka pēc mielošanas ar slotām un skaliem dzinuši atkal garus projām. Mums bija jāatstāj galīgi neizšķirts arī tas jautājums. jo arī pēdējā „paslēpj bāleliņu” (27445). Tādēļ arī uz nāvi zīmējoties tāds sapnis. Veļu māte nāk no jūras un brauc tur tāpat kā Jūras māte (27683). kādēļ tas arī senāk saukts par veļu jeb zemliku mēnesi. Meklējot visiem mītiem vienu pašu pamatu kā kādu burvju atslēgu. Kristīgā baznīca senāk izturējusies naidīgi pret šiem pagānu svētkiem. vai visi veļi latviešu un leišu tautas tradicijās ir turami par mirušu cilvēku dvēselēm. tā vienīgā pamata mēs nevarējām atrast. Pēdējā Saules īpašība saskan pilnīgi arī ar citiem tautas uzskatiem. kur gulošu cilvēku apspīdot saule. Saule stāv sakarā ar „viņas saules valsti”. kas apņēmis kādas četras nedēļas. Garu atstātās mielasta atliekas esot atkal paši apēduši. bet arī Laimai. Tikai līdz ar augstāku kultūru sāka cilvēki šķiroties pēc dažādām kārtām un amatiem. jeb tikai vispārīgi par apakšzemes gariem? To tiesu jo grūtāki būtu to pašu pamatu meklēt Saules mātei. Arī pie latviešiem šī dvēseļu mielošana. sieru un alu. tad baidījušies. Ēdienus nesis parasti pats saimnieks. kamēr no tiem vēl nebija neviens nekā baudījis. Katrs dievs. Līdzīgi Vēja mātei (27438—9) arī Veļu māte (27440) „klabina” jeb „klauvē” pie „nama durvīm”. Ja gari uzņemti pirtī. kā liekas. Ai. un pēc pašu cilvēku priekšzīmes sākās arī pie dieviem antropomorfizēšanās un speciālizēšanās. tā arī seno dievu darbība vēl nebija stingri norobežota. Kā Uguns māte viņa sargā arī uguni. Šāda senlaiku paraša ir sastopama pie daudz tautām. tad uguns izdziest (27523). rijās. Turpretī līdzība dažādu dievu starpā ir vienkārši saprotama un gluži dabīga. Interesants ir še vēl tas fakts. ka visi ēdieni un dzērieni palikuši pavisam neaizkarti. tad pirts tikusi izkurināta. Šis laiks nav bijis visur gluži vienāds. Lai gari varētu redzēt ēst. kas tika godāts. Mirušo dvēseles tikušas ēdinātas tā sauktajās Dieva dienās jeb veļu laikā. biezputru. Jau augšā ir aizrādīts. var viegli nākt uz domām.

Augšā minētā angļu rokas grāmatā par etnografiju (C. Šrāderam (Reallexikon.. Tā tad lietuvēni un kāvi tiek izskaidroti pilnīgi par mirušu cilvēku dvēselēm. 83. ja kur apraktu slīkoni jeb nokārušos. jeb personas.” Tā arī M.) ir pilnīga taisnība. urgučiem un vēl daudz citiem līdzīgiem vārdiem. kamēr viņa kauli netiekot aprakti. — ka bēŗu ceremoniju pirmais uzdevums ir ievest dvēseli garu valsts biedrībā. 1. izmērcētas linu saujas lielumā. iļģiem. tādēļ arī senos laikos ļaudis nelaimes gadījumos. pēc dažām ziņām esot mirušu kaŗa vīru gari. Pēdējās parādās neretis arī par ēniem (Smiltenē) jeb māžiem (Raunā). taču rupekļus atstāt. lai gan kristīga ticība nebūt nemāca. mantu paslēptu. kas ir atstājušas savus dzīves pienākumus nepabeigtus: ķīlas neizpirktas. ir nogalināta bērna dvēsele. Lietuvēns. baigi. Pēc šā apraksta vecie līdzinās pazīstamajiem vācu „Erdmännchen”. pauri.) raksta par krieviem: „Slīkoņus un nokārušos neapraka kapsētās. kuŗi. bet gan no bailēm par viņu nedarbiem." Visu to ievērojot. Arī es esmu Raunā dzirdējis par ziemeļa gaismu izteikumu: „Kāvi kaujas”. bet kas tie kāvi esot. izrakuši līķus no kapiem. jeb arī no to ļauno daimonu iespaida. ka arī augšā minētie vecīši. 1. Mielojamos viesus sauc par dvēselēm. S. kā arī gar sētmalām. Ļaudis ticēja. bet nav sacīts. tad visam apgabalam celtos nelaime. p. parādus nesamaksātus.). un šo ideju vajadzētu vēl tālāku izpētīt. 564. tad izceļoties ziemeļa gaisma. 1. kā jau minēts. kā pie neražas. ka visi gari būtu cēlušies no dvēselēm. gar ceļa malu. vecīšiem.Lai gan šo dvēseļu mielojamo laiku. ka visiem bijis vecs izskats. bet tas vēl nenozīmē.” (A. gariem. Bet svarīgākais iemesls. p. ka visi viņi būtu arī gluži vienādi. ka miroņu dvēseļu kults nav vis cēlies no ļaužu mīlestības uz miroņiem. Ir iemesls domāt Rupjības vajag dzēst. jeb kamēr nepienākot tas laiks. Lerchis-Puškaitis. to runātāji vairs nezināja. Zabiļins (Pуccкiй Hapoдъ. O. VII. Kāvi. Viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem. mēŗa un citām sērgām. kad viņi kaujoties. visā pasaulē ir bēŗu ceremoniju neizpildīšana . Nelaimīgās dvēseles. Daudz šādi gari ir gan ļoti līdzīgi. p. bet viņi nav tomēr tipiski ļauni gari. iļģi un urguči ir tādi paši gari kā ēni jeb māži. 1. Var būt. kādēļ dvēsele griežas atpakaļ. kas viņus kavē mierīgi dusēt savos kapos. 47    . ka visi ēni jeb māži būtu tikai dvēseles.) lasām: „Ceļotāji gari Eiropā ir parasti pašslepkavu. pauŗiem. 81. un ka no pēdējām atkarātos viss ļaunums un labums ļaužu dzīvē. kuŗu biedrībā viņi ir piespiesti ņemt dalību. The Handbook of Folklore.. ir patstāvīgi apakšzemes gari un netiek turēti par dvēselēm. 26. ka dvēseles dzīvojot kapos. p. Burne. tāpat kā arī leišu „kaukas”. tomēr tikai retis kādā rakstā ir runa taisni par veļu mielošanu. jogi un jodi. un 565. Ēni jeb māži var ļaudim kaitēt. tie ir apstākļi. un ka ceļotāju dvēseļu ļaunie darbi nāk no atriebības dzīvajiem par viņu pienākumu neizpildīšanu. Viņu vārds „vecie” cēlies no tam. kas tikmēr dzīvojot pasaulē un mokot cilvēkus. mantiniekus pieviltus. 1. sauc par veļu laiku. 19. Latviešu tautas teikas un pasakas. 284. No Perniģeles pagasta Liepupes draudzē ir mums šāds interesants apraksts par šiem gariem: „Vecie bijuši cilvēku uzskatā. kā zināms. slepkavu un nogalinātu cilvēku dvēseles. Bet ar visu to nebūt nav teikts. kur viņam pēc Laimas lēmuma būtu jāmirst dabīgā nāvē.

Pēc pasakām Velns dzīvo ezeros. ka Velns būtu turams par veli. Saržants raksta no Blīdenes D.) nodaļā. 85). par ko arī jau ir minēts iepriekšējā (19. bet attiecības uz mežu un kaŗu nav nekā pierādāmas. kas samaisījies ar „melno vīru” un atradis vēl tautas etimoloģiju leišu vārdā „juodas”. bet pasaku pētītāji tomēr meklē mūsu teikās par Dievu un Velnu kādus piemērus. Vispārīgi tiek pieņemts. Pie indoeiropiešu pirmtautas šāds duālisms nav tomēr vērojams un arī latviešu vecajos māņos nav redzams nekāds īsts labā Debess tēva pretinieks. kādēļ ir izteiktas tās domas. bet publicētajās Mirbacha vēstulēs ir daudz kas sagrozīts. Pie paplašinātiem mītiem par Jodu pieder šādas ziņas no pūšamiem vārdiem: „Joda māte. Tāpat kādā Mirbacha vēstulē ir sacīts. tad viņš nevar būt visai vecs vārds. Lai gan tautas tradicijās Velns vēl nav tik ļauns. Šāds Dievs un Velns gan mazāk līdzinās atbilstošām seno āriešu dievībām. Lange to tulko par „Waldteufel” un „Waldgott”. kas pēc etimoloģijas ir atvasināts no veļa. satiek uz ceļa jūtēm — nāk no jūras trīs sulaiņi trejdeviņām bultām” (Тpуды. Latviešu kaŗa dievība jau bijusi Kaŗa māte un kādas citas kaŗa dievības mums nav zināmas. senāk „Vēlinas”). un arī citos rakstos sastopam tādu izteikumu. it kā Velns būtu kāds aizņemts vārds un nepiederētu pie vecām baltu valodu saknēm. Etnografiskām ziņām par latviešiem (I. Turklāt šādu izteikumu nevaram tā pārtaisīt. jeb vispārīgi kaut kur apakš zemes. kāds ir sastopams pie senajiem āriešiem. „Skrej uz jodu pili. ka pērkona laikā Kurzemē mēdzot runāt: „Pērkons Jodu gaiņā”. Kamēr Velna vajāšana tautas tradicijās tiek bieži daudzināta. ne prūši. ka še esot vecas atmiņas no senā indoeiropiešu duālisma. 77—79). I. pēdējais nedara nekā ļauna. kamēr Dievs viņu piemāna vienādi ar viltu. kur Pērkons vajā ļaunus garus. Turklāt pie igauņiem „juudas” ir arī kāda ziemeļa gaismas dievība. Otrs Velna nosaukums ir Jods. 48    . jodu māte vien pajuta” (turpat. Stenders ir uzņēmis tik abas pirmās nozīmes un pieliek vēl klāt. ka Pērkons „dīda jodus”. melniem zirgiem. purvos. 48). Bet nu arī igauņu „juudas” un somu „juutas” nozīmē Velnu. Pie dažiem latviešu rakstniekiem no Joda ir iznācis seno latviešu kaŗa dievs. kur Velns sacenšas ar Dievu. pasakas un teikas. ka jodiem ir arī sakars ar ziemeļa gaismu. Cilvēku ienaidnieks un ļaundaris starp gariem ir Velns (leitiski „Velnias”. melns. kā svētu rakstu ļaunais gars. jo melna krāsa pēc kristīgas simbolikas nozīmē tumsību un ļaunumu un arī pašu Velnu sauc par „melno vīru” (der schwarze Mann). jodu suņi nepajuta. kuŗu sākumi meklējami pie seno persiešu Ahuramazdas un Arimana (P. ka jodi tiekot turēti arī par kaŗavīru dvēselēm. tikmēr par Joda vajāšanu mums tomēr trūkst ziņu drošā tautas dzejā. Kāds Kr. ka mūsu Jods esot cēlies no leišu vārda „juodas”. Pasakās nereti ir runa par vairāk velniem. Pavisam bez pamata ir tie uzskati. Ļaunais gars jeb Velns. arī daudz vidzemnieki. kur viņš saskan ar vācu vārdu „Feldteufel”. tomēr nav tur arī vairs nekādu liecību. bet piederēs drīzāk pie ceļojošiem kultūras vārdiem. ka „Pērkonam bijis ienaidnieks Jods”. Joda tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem. bet šī pasaka liekas būt atkal izpušķota. 514). Nav jāšaubās. kuŗu jau sastopam Glüka bībelē. un saskan ar muļķa stiprinieku jeb milzi citu Eiropas tautu pasakās. bet kāds piemērs tautas tradicijās par to nav vēl pierādīts. kā pie latviešiem. Ļoti vecs mīts liekas būt tas. L. Tādā gadījumā Jods varētu būt priekšvēstures laikos aizņemts Jūdass. Ir mums vairāk pasakas. Cīņā starp Dievu un Velnu. it kā Pērkons „jodus gaiņātu”. kuŗi turklāt vēl nav nebūt īsti ļaunā principa pārstāvji. tā tad arī Velnu un laikam tāpat vēl Jodu. Tā kā nu mūsu Jodu nepazīst ne leiši. Gan Auseklis dzied. Šmits. Latv. VI.20.

vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. Jupis turpretī Kurzemē ir uzglabājies vēl līdz mūsu dienām parastā izsaukumā: „Parauj Jupis!” Plašāku un drošu ziņu par Jupi mums nav.” P. Saimniekam. kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā.” Pūķi varot arī pats. tad tas paliek tik dusmīgs. čūskas. Velns manā sirdī. tad tas tūliņ jādod pūķim. un kuŗu daudzi tura līdz šai dienai. kaupiņa un dažādu putnu izskatā. Tas pats ir jādara. Latviešu pasakas un teikas. Žeibe). „Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem. bet arī pats viņam tic. tad no šīs olas iznākšot pūķis” (J. „Ja pūķi redzot mājā ieskrienam.” Vecais Stenders raksta par pūķi tā: „Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. Viņš raksta šā: „Šai tautai ir viens tāds ļauns. Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce. un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību. igauņu „puuk” un lībiešu „pūik” jeb „pūk”. tad tumši ļaudis saka. ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. ka pūķis naudu un labību nēsājot. riebīgs bagātības elks. viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. ir Buzis. gadā savā grāmatā „Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae”. Kad viņš alu darījis. Jau 1610. ko visu zogot no tādiem. 207. un kam pēdējais to atļauj.” Vecs Tirzas mācītājs K. kā tik pats saimnieks. peles. tad tutens sienā jāieduŗ. Aprakstīdams šo pūķi. Kad maize tiek cepta. izaudzināt. tad nav mums nekādu šaubu. ko latvieši par pūķi daudzina. Einhorns 1636. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi. Šilings raksta 1832. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā. Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten. kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī .. To nedrīkst arī katrs zināt. kas gribot. jeb kāds no mājas ļaudim viņu apsmej. lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. IV. 1. kas citiem zog labību un nes mājā. tad septītā gadā viņš izdēšot olu. ka viņš netiek labi turēts. it kā zvaigznes no debesim kristu. viņš piezīmē: „Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties. kamēr ne viņš pats. Bitaks Liteniešos). viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. tad viņam jāsakot savai sievai: „Velns tavā sirdī. Skaidrā vakarā liekas. I. kas ar viņu neturoties. vāciski Drachen).No citiem velna nosaukumiem mums vēl ir pazīstami Jupis un Nīkšķis. ka tas ir tikai gadījuma vārds. kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke. „Ja redzot pūķi 49    . Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību. lai pūķis vairs prom netiekot” (J. gadā: „Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi. tad tas aizgāja. ka aizdedzina visu saimnieka māju. vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu. ja kas tiek vārīts. Pūķis parādoties kaķa. Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina. Īstais latviešu vārds. Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P . bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas. leiši. tad viņš izskatoties sarkans kā uguns. Šī ola jānes trīs gadi padusē. ka latvieši. Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu „pukys”. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. Einhorns ne vien raksta par pūķu turēšanu. kur nācis” (A. Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis.” Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā..” Plašākas ziņas sniedz P.Šmits. kas šo pūķi glabā. Ja pūķis mana. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā. „Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi. ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas. kas fonētiski atbilst vācu vārdam „Puck”. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu „Puck”. Bitaks). p. Pēdējo piemin tikai vecās vārdnīcas un var domāt. 42). gadā raksta Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: „Daži tura savās mājās pūķus (dracones). tad izskatoties zils un riebīgs. it kā zvaigznes zemē krīt. kas jāturot ļoti tīra.) bija ievērojis.

ne arī prūšu valodā. ka priesteŗi. bet būs bijis. kādā Natangas kalna nosaukumā „Laumygarbis”. Kāds M. kuŗi visi zīmējas uz līdzīgiem amatiem. sāls pūtējiem (18309. ka senāk šādus dziedināšanas darbus būs izpildījuši tie paši burtnieki un burvji. 20742—3). burvji. Turpretī gan mūsu burtniekam (20051) līdzīgs vārds ir ne vien leišiem (burtininkas). Bitaks). sauc arī par Rudzu ruņģi. tad nebija arī vajadzīgi nekādi priesteŗi. bet sevišķi vecu un vispārīgu nosaukumu viņiem nav. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. Šis ruņģis laikam būs tas pats. kas rudzus velk. vārdotāji. zīlēt). Turpretī burvjiem. vārdotājiem. ka šie „burti” ir bijuši prūšu priesteŗi. Viņu pārdabīgie spēki būs pa daļai pašu 50    . (16072. zīlnieki. kā man liekas. jeb piederētu noteiktai priesteŗu kārtai. runduliņu un rutulīti. lai gan vācieši austruma Prūsijā vēl tagad runā: „Waidler” (burvis). zīlniekiem un spīganām pēc skaņu likumiem nav līdzīgu vārdu ne leišu. Burtininker”. spīganas un tiem līdzīgi cilvēki ar pārdabīgiem spēkiem. Burvji. burt. un ragana (ragana). esot piesaukuši Potrimpu. 20998).skrejam. ne arī dievi. zīlnieki. un ka tik no garīdznieku puses pēdējie beidzot dabūjuši nicināmu nozīmi. vilkati jeb vilkači. Tāpat pie latviešiem un leišiem nav nekā līdzīga prūšu ligasoniem. Tā kā nu Maļeckis stingri neizšķiŗ krievus no baltu tautām un Potrimpus ir taču pēc vecākām ziņām taisni prūšu dievs. cēlies 17. raganas. kā redzams. pūšļotājiem. kas pie Fabrīcija ir kareļu rudzu dievs Rongoteus. Spīganas un laumes ir tagad grūti šķiŗamas no raganām un liekas būt tikai apgabalu vārdi. vilkats un ragana nebūs bijuši nekādi lamu vārdi un nebūs apzīmējuši ne blēžus. kā par piemēru: burtnieki. no kuŗiem arī būs cēlies jau minētais Prūsijas vācu vārds „Burten”. kuŗu sastopam arī Prūsijā. jeb Rudzu luņģi. gadu simtenī. Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu. kas. Prūsijas vācu „Burten. Senos laikos burtnieks. laumes. Pretorija raksts latīņu volodā (Deliciae prussicae). zāļotājiem. 20998). tad ir jādomā. tad jānolaižot biksas un jāsaucot: „Pūķim biksas nokrita!” tad viss nesums paliekot tai vietā (J. Daudzināto prūšu Krivi (Dusburga „Criwe”) nepazīst ne leiši. kas būtu sastopams visās trijās baltu valodās. 21. R. Augšā minētais polis Jānis Maļeckis raksta. tomēr nav vēl pierādīts neviens priesteŗa jeb burvja nosaukums. ka Prūsijā ir arī kāds vietas vārds „Burwite”. Var domāt. Še vēl varam pieminēt. nozīme laumes kalnu. — „burten”. Tikpat svešs ir palicis pie leišiem un latviešiem prūšu vaidelots. Pie baltu tautu kopīgiem mītiskiem vārdiem vēl ir jāpieskaita laume (arī leitiski laume). zinteniekiem zavetniekiem. Latviešiem un leišiem kopīgi ir šādi ļaudis ar pārdabīgām īpašībām: vilkats (vilkatas) jeb vilkacis (vilkakis). ne ļaundaŗus. Jau augšā mēs redzējām. pazīst kādus zīmju tulkotājus „burtones” pie prūšiem. Tā kā nu vēl upuŗu nešana dieviem bija ļoti vienkārša. vismaz viņas nav vispārīgi pazīstamas. ka pie senajiem baltiem ne ļaudis. tulisoniem un zigenotiem. kādēļ arī par tiem izskaidrojumu nevajadzēs. „waideln” (burt) un „Waidelei” (burvība). Bez šaubām viņiem ir tomēr bijuši savi starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti. nebija vēl šķirojušies stingri noteiktās kārtās un amatos. To pūķi. 20338. kuŗi „krievu” valodā saukti „Burty”. kas dzīvotu tikai no sava amata. Liela loma senāk vēl piederējusi laitītājiem (18309. vilkati un raganas vēl tagad tiek daudzināti. arī senajiem prūšiem (sal. burvis. zīlnieki. burvji. ne latvieši. Lai gan ir jau daudz rakstīts par kopīgo priesteŗu valdību par visām baltu tautām. riebējiem.

Lai nu varētu glābties no sumpurņu vajāšanas. Bet mūsu rakstos netrūkst arī tādu dievu. „Ledo” jeb „Lido”. līķus dedzinot. 454. 1. Visas minētās ziņas salīdzinot. kas patiesībā ir cēlies no augšā minētā krievu izsaukuma „дидъ-ладо”. Pie šās šķiras dieviem es pieskaitu tādus. kuŗiem latvieši ir patiešām ticējuši. Svarīgākais viņu uzdevums būs bijis saistīt mirušo dvēseles pie viņas saules. Brīnumus varēja darīt arī slimnieku uzticība uz slavena burtnieka pārdabīgo spēku. Līdz šim mēs esam apskatījuši tādus latviešu dievus un pārdabīgus cilvēkus. Stenders noraksta Langes izskaidrojumu gandrīz vārdu pa vārdam un pieliek vēl klāt gluži noteiktu tulkojumu.) viņš to tomēr izskaidro drīzāk par izsaucienu. bet nebija sveši arī citi līdzekļi kā: laitīšana. Šai pašā nodaļā varam pieminēt arī tā sauktos sumpurņus. ka Stenders būšot šo ziņu no citurienes ņēmis. J. kas tika izpildīta ar burvībām. 4) gan pazīst tikai Stendera rakstu par vecāko Līgo dieva avotu. herausgegeben von der LettischLiterärischen Gesellschaft. ka sumpurņi nevarējuši uz augšu skatīties. ka šis Līgo dievs ir pamazām attīstījies no krievu izsauciena „ладо”. Ļaudis neretis būs griezušies pie viņiem pēc palīdzības. Uz to aizrādot latviešu vārds „līgaviņa” un prūšu priesteŗi „ligasoni”.) it kā uz kādu „ziemeļu tautu” prieka dievību. Pēc igauņu pasakām sumpurņi (koerakoonlased) nevarējuši atrast bēgošo cilvēku ievas kokā. kas bijuši Līgas priesteŗi. gada „Baltijas Vēstneša” 47. Eisen. kuŗus daudzina mūsu pasakas. Kromera un Lazīcija. tādēļ ka ievas smaka pārspējusi cilvēka pēdu smaku (M. pa daļai ļaužu māņticības piešķirti. p. 22. Līgo. par kuŗiem mums nav liecību ne valodniecībā. ka ar savu pārdabīgo spēku viņi var saukt labos garus palīgā un apmierināt ļaunos garus. Senie priesteŗi. izmežģītu kaulu iegrozīšana. bet citās vietās (I. Līgājs un Līgonis. 1. kur autors Līgo dieva vietā grib ievest Līgas dievieti. Šie sumpurņi esot bijuši citādi gluži kā cilvēki.iedomāti. Līga. Sumpurņi liekas būt vecas un tālu pazīstamas mītiskas būtnes. ka Līgo ir ziemeļu tautu „prieku dievs” (der Gott der Fröhlichkeit). jeb vismaz var vērot. tad katrs tāds priesteris bija arī dziedētājs. Estnische Mythologie. Tā tad 51    . mēs redzam. bet pirmais jau izteic domas. Müllera. bet tikai ar suņu galvām. nedz arī drošās chroniku ziņās. ir cēlusies no darbības vārda „līgt”. Bet nu līgaviņa. Dažās pasakās vēl stāsta. 127. kā domājams. 177. Lange „Lido” vietā aizrāda uz „Līgo” (II. kamēr pēc chroniku ziņām „Ligaschones” bijuši pie prūšiem raudu dziesmu dziedātāji. par kuŗiem itin droši var teikt. 1. ka senie latvieši tādu nekad nav pazinuši. Līga un Līgājs būs gan laikam visvairāk daudzinātie no šādiem ērmotiem dieviem. kas tautas atmiņā samaisījušās ar kādām senlaika tautām. ka leiši un latvieši esot pielūguši kādu dievu „Lado”. ļaudis esot ačgārni apāvuši vīzes jeb pastalas un piebēruši tās ar pelniem. p. ne tautas tradicijās. Dziedēšana bija cīņa pret ļauniem gariem. kādēļ ļaudis varējuši no viņiem izbēgt. Ļaudis būs arī domājuši. raksts: „Druskas iz mūsu teiksmu valsts. pr. numurā ir ievietots K. 1872. ka ir ticējuši. gadu simtenī parādās ziņas pie Strijkovska. saukta Zariņa Kārļa. zāļošana. kuŗu laikam atradis Juris Alunāns. p. un II. Tā kā nu visas slimības pēc tautas domām cēlās no ļauniem gariem. Līgo. Jau 16. kas saukti par burtniekiem un burvjiem. būs līdzinājušies Sibirijas tautu šamaniem. Viņi esot ēduši cilvēkus un dzinušies tiem pēdas ošņādami pakaļ. lauztu kaulu siešana u. XX. Manharts ar Döbneru (Magazin. 202—206). t. uzkāpjot kādā kokā.

Ja viņa bija prūšu. tomēr Zariņu Kārlis atrod Līgai ļoti plašu darba lauku. Šāda Līga nesaskan arī ar vērojumiem par seno latviešu mītoloģiju. Trimpau. jo latvieši būšot apdzēruši pusi no savu tīrumu ražas. Lai gan vēsturē un tautas tradicijās nav mums itin nekādu ziņu par dievieti Līgu. kas stāv apakš Trimpus. jo dzērienu pagatavošanai esot vajadzīgs arī ūdens. „plānprāša” sacerēta. cik man zināms. Dziesma esot „vārdu pa vārdam uzrakstīta”. Žēl. tā arī „Līgo” būšot vokātīvs no „Līgājs”. pārrunājot Jāņa dienu. Līga un Trimpus. Dziesmas teicējs esot bijis kāds Manulis Secē. Kā no „mīļais” esot vokātīvs „mīļo”. Latviešu šūpošanās lieldienās un līgošana Jāņa dienā nozīmējot taisni Līgas godināšanu. kādas var rasties tikai pie augstākas kultūras. ir nostādīti par pretstatiem. Bet nu „mīļais” ir taču īpašības vārds. Līga esot bijusi ne vien mīlestības dieviete. Beidzot ir arī vēl mēģināts uzturēt Līgo dievu. jo pirmkārt nezinām šā vārda nozīmes. bet arī sieviešu patrone. Kā no „rugāja” nevaram sacīt: „rugo” . Prūšu Potrimpus pēc viņa tulkojuma iznāk latviešu Patrimpus. un otrkārt pēc skaņām līdzīgus vārdus atrodam arī somu valodās. kas bijis „pa daļai plānprātis”. ka arī Trimpus ir kāds dievs. kas senāk ticis rakstīts arī: Trympauwe. ka neviena no trim baltu tautām nebūtu uzglabājusi ziņas par šo savu kopīgo dievieti. Pēdējā nozīmē viņa turpretī būtu drīzāk meklējama mūsu tautas dziesmās. Līgas muiža Kandavā šeit arī neder par pierādījumu. Trimpus. kā pretstats vīriešu jautrības dievam (Trimpum). ne dzejas mūza. bet abi pretstati tomēr pieder pie neīstiem dieviem. D. Viens tie ņēma saules meitu.salīdzināt „līgaviņu” un „Ligaschones” un attiecināt abus uz kādu prieku dievieti nav mums ne mazākā pamata. Kādā par tautas dziesmu dēvētā dziesmiņā (L. pēc kuŗas Trimpus esot latviešu Bakchus un esot laikam rada ar grieķu vārdu „thriambos”. Vispārīgi nebija gaidāms. Bakchus procesija.tā arī no „Līgāja” nevar iznākt „Līgo”. Teikas un „tautas” dziesmas par Līgāju. jo „nu tas nedzīvo vairs”. 52    . un dzejas mūza. kamēr dievs Līgājs ir jāskaita pie lietas vārdiem. tad viņa nevarēja būt ne mīlestības dieviete. leišu un latviešu kopīga dieviete no seniem laikiem. 23. bet par teicēju tomēr par velti prasīt. 13268) mēs atrodam arī Līgu. Vispirms viņa nozīmējusi pavasari jeb pašu dabu. kas turklāt jau sen miris. par ko būs runa uz priekšu. Otrais Līgas kalponīti. Stenders ne vien pieņem Langes izskaidrojumu. kā jau augšā minēts. ka šāda dziesma ir uzņemta „Latvju Daiņās”. Lange tūliņ varēja nākt uz domām. Tā tad Līga ir pieminēta tikai vienā dziesmā. Langem par paraugu varēja noderēt arī vecs vietas nosaukums Prūsijā pie Karaļaučiem „Trömpau”. Tautas dziesmas viņš „prata sasiet. Beidzot Līgas un Līgāja vietā ir uzstādīts arī vēl Līgonis. Pirmo reiz sastopam Trimpu Langes vārdnīcā. Pārvēršot Potrimpu par Patrimpu (ar satiksmes vārdu „pa”). bet lūko vēl Trimpu atvasināt no pašu latviešu vārdiem „tīrum — pus”. līdz šim vēl nav publicētas. Viņš pratis daudz stāstīt „par dieviem un gariem”. Trimpum esot bijuši vēl divi dzērāju biedri: jūras dievs Antrimpus un upju dievs Potrimpus. ka tās tika par vienu vienīgu dziesmu”.

der Hölle und der Finsterniss. Trumpe. vai cita labuma!” Šādi modernā valodā sastādīti vārdi nevar zīmēties uz veciem laikiem. dārziem. lai gan arī viņš pēc nedrošības līdzinās Līgai un Trimpum. gaisa garu. Pīkals Burtniekos ir ļaunais gars (für den Bösen). no pīkolns jeb piekalns (ein Anberg). tikmēr Pikolam arī vēl tagad ir piekritēji. pagānu dievība (eine heidnische Gottheit). vai nabagoju ko no tevim. Jods. Pikols. Velns jeb Jods un prūšu „pickūls” ļauna gara nozīmē ir vairāk kristīgas ticības jēdzieni. jo tuvāku liekas stāvam populārie senprūšu pavārdi: Trumpis. 526) : „Vai tevi skaudu.” Šādā ceļā no prūšu Pikula ir izcēlušies latviešu kalnu dievs Pīkals jeb Pīkols un elles dievs Pekols. viņš nāk pie sekošas kombinācijas: „Pekols. ganīklām lidinās! Lai visu. varētu tikt lietota augšgaliešu forma „pīkolns” jeb „pīkals”? Ja nu arī tas būtu pieņemams. vīrietis piesauktu Laimu un tikai beidzot Dievu. vēl uz Maļecka „Pocclus” un „Poccolus”. kuŗi atrodas tālu no Latgales robežām. Pirmie latviešu rakstnieki ir radījuši šim dievam vēl ceturto variantu Pikolu ar jaunu „nāves dieva” nozīmi. ka Pīkals tur esot pazīstams ļauna gara nozīmē.Trumpow. Lai tava skaudība . Tāpat nevaram pieņemt. rakstīdams tālāku: „Pikals. Kāpēc tu sūtīji Jodu man virsū? Nolādēts tamdēļ tu esi! Lai Trimpus no taviem laukiem. pļavām. kā rudenī niedras purvos. Zinātniskiem nolūkiem šādi vārdi neder. Letten Berggott). kā redzams. ka darbu sākot. Piķis un Pīķis. un tāds nav meklējams arī pie baltu tautām. ka tu nodēdētu. Kā gan Burtniekos. Pērkons. Vai šim vārdam bijuši tuvāki sakari ar Potrimpu. Piekalnis. un lai Pērkona rūsu mākoņas par taviem laukiem. nosauc par zemes dievu un lūko iztulkot par Piekalnu. tā arī „Pickūls” jeb „Pockulus” senajās chronikās ir ieskaitīts prūšu dievu starpā. kalnu dievs (der Berggott). Ulmaņa vārdnīcā lasām šādu izskaidrojumu: „Pīkals. Kamēr Līga ar Trimpu jau labu laiku vairs netiek daudzināti par latviešu dieviem. Pamatodamies. tad tas varētu būt „piekalns” un kāds kalnu dievs. kā pie prūšiem. pļavām. latviešu kalnu dievs pagānu laikos (der heyd. Šo prūšu dievu „Gelehrte Beyträge” (1764. kur būtu kopā minēti sešējādi dievi kā šeit: dievu dievs. kas aug un dzem. lopiem. Kā Jodu ir mēģināts izskaidrot par meža jeb kaŗa dievu. Pīkulis. bet arī Pērkonu gari ir pilnīgi sveši tautas tradicijās. Von pekle die Hölle). Ulmanis savā vārdnīcā šādu izskaidrojumu nav uzņēmis. ir tomēr jāšaubās. 13) meklē atkal pie latviešiem. Nepazīstu arī nevienas īstas tautas tradicijas.mūžam piemetas pie čīkstoša koka.” Bet arī šāds izskaidrojums ir ļoti nedrošs. ne pie mana. 53    . Par to pašu Trimpu ir Treilandam iesūtīti šādi pūšami vārdi (VI. Piktulis. 24. nevis velns. Kāda tipiska ļauna dieva nav bijis ne seniem ģermāņiem.” Stenders pieliek atkal kādus sīkumus klāt. kad tu manus laukus apermoji? Es iesāku savus darbus ar Laimas mātes palīgu un nobeidzu dievu dievu minēdams. Pērkonu gari. „Pīkols. ne slaviem. Šādu izskaidrojumu pieņem arī J.” Bet Stenders pazīst arī latviešu pekli jeb elli un prūšu pekles dievu Pikulu. un kur runā vidus izloksnē. bet arī viņam ir iesniegts ziņojums no Burtniekiem. Trimpus un Laima. elles un tumsības dievs (Pekkols der Gott der Luftgeister. bet ir lietojuši visvairāk sekošos variantus: Pikolis. dārziem un ganīklām nogriežas. Šādas formas nav pat uzņēmuši mūsu pirmie rakstnieki. samaitā Pērkonu gari! Lai Pērkons sperdams visu ļaunumu no manim aizdzen un tev pašam to deviņķārtīgi uzliek. Trumpa. Pakols. Tik daudz un dažādas formas nekādā ziņā nevaram attiecināt uz vienu vārda sakni. Ne vien Trimpus. Lange.

kā atšķīries šis dievs no Velna un citiem ļauniem gariem.. kuŗu viņš vēl raksta gluži nepareizi „Pargnus”. par šādām lietām nav minēts ne pušplēsts vārds. §). pundurs. skaņas pārstatot. kā jau minēts. ir lāstu vārdi: „Rauj tevi velns. kuŗi senāk nepazina tipiska ļaunuma dieva.Prūšu valodā mēs sastopam vārdus „pyculs”. 28. bet gan. Pakuls. Lielas jukas latviešu mītoloģijā ir cēlušās no augšā minētā katoļu priesteŗa J. viņa nevarētu nekā mantot. tas sagānās. „Ein Pechvogel” (nelaimes putns). elle. žemaišus. vilks. nelaime. Jā mēs visus šos desmit vārdus izmetam no latviešu mītoloģijas. Kā latvieši pirmos kristīgos termiņus aizņēmušies no krieviem. ir aizņemti no vācu valodas. Latviešiem. Frischbier. ir Pērkons. un vēlāku pirmo vairs nedaudzina ne raksti. Tāpat nav mums arī pietiekoša iemesla vārdam „pickūls” meklēt kādu citu sakni. Kuŗš no šiem desmit vārdiem būtu bijis īstais. kā zināms. Velns. . Maļecka dievi: Pergrubis. kas savas melnās krāsas (sal. un 31. Jodu) un lipības dēļ arī pēc kristīgas mācības ir velna simbols. šāds salīdzinājums nekādā ziņā nevarēja celties pie latviešiem. Pašā rakstā viņš runā vēl vispārīgi par Sarmatijas ierašām un piemin arī sevišķi leišus. 1) atrodam sakāmu vārdu: „Kas piķi aizkaŗ. piķis!” Daži stāstās dzirdējuši arī: „Rauj tevi pīķis!” Bet nu „piķis” un „pīķis” pēc fonētikas nekādā ziņā nevar būt īsti latviešu vārdi (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. ka vārdi „piķis” (no vācu Pick. pekle). Ar uzmanību Maļecka ziņas var tomēr izmantot prūšu. ko pazīst arī latvieši. Pech) un „pīķis” (no vācu Pike) esot Pikola saīsinājumi. tad viņa ar to nav arī nekā zaudējusi. kamēr baltu valodās šim vārdam atbilst verbs „kepti”. Tā tad „pekle” un „Pikols” ir īsti slavu vārdi. pie Bernekera un Trautmaņa) nešaubās. Vismazāk mums še ir jābrīnās par piķi. J. un „pickūls”. Puškaitis un citi. sūdinus. Minētie slavu vārdi ir cēlušies no vērojama senslavu darbības vārda „pekti”. bet gan kristīgas ticības velns. kuŗam G. tāpat kā tos atstājot. Pokuls. Preussisches Wörterbuch) vēl tagad Prūsijā sauc velnu par Pikellus. ne tautas parunas. kuršus un krievus. Lāstu vārdos mēs sastopam velna un piķa vietā vēl dažnedažādus nosaukumus. Neviens filologs (skat. Tā nu mēs redzējām. kāda nozīme būtu turama par vecāko un svarīgāko. Lazīcijs ir pievienojis tomēr visu Maļecka rakstu savai 54    . Pokulks un Pakulks. kuŗi pēc etimoloģijas neliekas būt īsti baltu vārdi.” Sevišķi vācu parunās piķis stāv velnam tuvu. tā arī prūši tos ņēmuši vispirms no saviem kaimiņiem poļiem. Maļecka. „Ich habe Pech” (man ir nelaime). nedz arī viņam pielīdzinātā piķa. kas ir cēlies. ka būs pavisam nepareizi uzrakstīti jeb pat izdomāti. leišu un krievu mītoloģijai. cepu). kas ir aizņemta no krievu valodas (пеклo no пекy. bet to drīz izspiež augšā minētais Pokuls. Pēc Frišbīra (H. ka Pikolam mūsu nedrošajā mītoloģijā ir veseli desmit dažādi nosaukumi. kas sastādījis nelielu rakstiņu par „seno prūšu. jo senais ļauna gara nosaukums prūšu valodā liekas būt dialetiskais „cawx” (leišu kaukas). Daži dievi izklausās tik ērmoti. livoniešu un citu kaimiņu tautu” dieviem. Daži rakstnieki tomēr vēl domā. Tā tad arī pie prūšiem Pikols nav bijis nekāds vecs pagānu dievs. Vecs prūšu ļaunais dievs gan vēl liekas būt Patollus. No šiem vārdiem nebūs šķiŗama latviešu pekle. no kuŗiem neviens nav cik necik dibināts. Gerulis atrod līdzīgu pamatu arī latviešu vārdā „kūķis”. ka prūšu „pyculs” ir cēlies no poļu valodas (poļu pieklo un slavu пыклъ. 25. Jau pie vecā Zīrāka (13. bet savā starpā gan laikam būs rada.Er giebt keinem Teufel ein Pechlicht” (Viņš nedod nevienam velnam piķa lāpas). Latviešus viņš pavisam nemin un vienīgais viņa dievs.

Maropeten. arī vēl tagad sauc apakšzemes vīriņus par „barzdukai”. pielīdzināms augšā minētam Pargnum. M. Arī M. bet nosauc šo dievu par „Puszaiti”. pie Strijkovska „Parstukai”). bet Stenders to izskaidro par pavasaŗa dievu un tulko par pumpuru perētāju. gadā izdotā grāmatā raksta „Pergrubrius” vietā „Pergrubius” un nosauc to par livoniešu dievu. kā zināms. 34. 1. leitiski „pirštukai”. dzīvojis Likā uz prūšu robežām. „Puschkaytus”). ne viņu pārgrozījumi. p. Götingenes rokrakstā (1545) viņš tiek saukts „Marcopele” un pie Pretorija „Markopete”. bet Stenders viņu izskaidro par īstu latviešu vārdu. kuŗi ir sagrozīti par Puškaiti. vai arī kāds sagrozīts vārds. kas valdot par svētiem kokiem un birzīm. kuŗi abi še var būt kontaminējušies. kā redzams. Nav arī vēl izšķirts jautājums. kur viņš būs pa ausu galam ko dzirdējis par prūšu nakts gariem jeb apakšzemes vīriņiem. „Marcoppolus” un „Barstuccae”. Latviski tomēr neizklausās ne oriģināli.) to nosauc par „Mārkopulku”. Ja nu arī Pretorijam būtu taisnība. Pretorijs (Praetorius) un Strijkovskis. kuŗus vācieši (Germani) saucot „Erdmännlein”. un tā tad tas būtu vispirms bijis priežu dievs. bet tas ir Pretorija prātojums. ka šās Sarmatijas tautas esot prūši. Markopetu nu varēja viegli samaisīt ar Marko Polo. Lange šāda kungu dieva pavisam nav uzņēmis. 61. Profesors Mieržinskis turpretī domā. Lange šā dieva nav atzīmējis. turas pie Maļecka ziņām. p. un pēdējo atkal izskaidrot par kungu un bagātnieku dievu. Visus šos izskaidrojumus pieņem arī Stenders un pieliek vēl pāra niekus klāt. Šā apraksta dēļ Marko Polo. kamēr Lange ar Stenderu ir pārcēluši šos dievus latviešu mītoloģijā. kuŗu A. Īsteni šie gari esot bijuši „Besdukkai”. Lazīcijs. Pretorijs gan domā. Martoputen” un tiem līdzīgi.) pazīst zemes dievu Puškaitu (Puschkaits. kas nav 55    . 1. Pēc tā paša J. „Pergrubius”. „Gelehrte Beyträge” (ibid. kas nozīmē priedi. bet Lange jau izšķiŗ divus latviešu dievus: biržu dievu Pušķeju jeb Pušķeiti un gaisa un putnu dievu Pučķēti. tad „Puszaitis” būtu leišu dievs. Pretorijs dod šim vārdam divas etimoloģijas. kas vēl nav uzskatāms par faktu. kā šis dieva nosaukums būtu rakstāms un kāda tauta to būtu pielūgusi. No šiem visvairāk top daudzināti „Putscaetus”. ka šai vārdā esot meklējami pasaku mazie vīriņi jeb īkšķīši. „Gelehrte Beyträge” (1764. vai Pergrubrius būtu prūšu jeb leišu dievs. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 1564. ka šis vārds esot cēlies no leišu „pušķis”. Maļeckis raksta. žemaiši. kas nozīmējot mārku pilnu ar liniem. der Gott der Erde).grāmatiņai par žemaišu mītoloģiju. Mārkupolu un Bērstūķi. kā zināms. Kuŗš izskaidrojums tad nu ir pareizais? „Barzdukai” un „pirštukai”. livonieši. Droši vien viņš būs arī pazinis slaveno Venēcijas ceļotāju Marko Polo (1254—1323). g. Jau A. un ka dievu saucot „Putscetus”. ir tomēr īsti leišu vārdi. ka daudz Sarmatijas tautas pielūdzot kādu „Putscaetus” (Götingenes rokrakstā no 1545. „Gelehrte Beyträge” (1761. kādus pēc Frišbīra vēl tagad Prūsijas vācieši sauc par „Markopeten. norakstīdams Maļecka vārdus. Pergrubris jau savu triju r dēļ vien nevar būt latviešu vārds un pēc paša Maļecka vārdiem nav mums arī iemesla attiecināt viņu uz latviešiem. ne arī uz latviešu mītoloģiju. kā zināms. Bet viņu gaŗās bārdas dēļ viņus varējuši saukt arī „Barsdukkas”. No dažādajām Pergrubŗa etimoloģijām neviena nevar apmierināt valodnieku prasības. Maļecka vārdiem esot vēl bijuši kādi apakšzemes gari „Barstuccae” (Götingenes rokrakstā „Perstucken”. Pēc šādiem faktiem mēs nebūt vēl nezinām. Eicēdijs raksta: „Marcopolus” un pievieno livoniešu dieviem. kuŗus leiši sauc „bezdus”. kur sevišķi slavē ķīniešu bagātību. Maļeckis. vēl pieliek no sevis. Leiši. un krievi. kas izdevis aprakstu par Ķīnu.) tura to par latviešu lapu un zāles dievu Pergubri. Pergrūbi. ticis iesaukts par „miljonu kungu”. kādu gluži bez aizrunas nevaram vis pārcelt ne uz prūšu. tādēļ ka viņi dzīvojuši apakš irbenājiem. Sevišķi interesants ir augšā minētais kungu un bagātnieku dievs „Marcoppolus” (tāpat pie Lazīcija).

ka šis nozīmējot avju skuvēju. „Gelehrte Beyträge” (1764. ka viņa pareizā izruna un īstā nozīme gan laikam arvien paliks par mīklainu. ka latviešiem esot bijis ražas dievs „Pelvetiņš”. Vecais Stenders raksta šo vārdu „Auskuts”. i. it kā no viņa pieres nāktu vētras. Varam iedomāties. 26. kādēļ nav mums arī iemesla meklēt vēl kādu citu vēja dievu.meklējami ne prūšu. kas ir tulkots par Saturnu. Tai pašā augšā minētā aģendā ir sastopams prūšu dievs „Ockopirmus”. Vēlāku šis Okupiernis izvēršas pie mums par Aukuperonu. J. J. kas ir tulkots par romiešu Pollūku. ka kāds vācu priesteris būs prasījis kādam jātvingam. Lange to tura par īstu latviešu vārdu. īsteni sūdaviešu dievs „Auschauts”. Dažādi dievi vecos rakstos. J. vēlāku (1563) : „Gardoetes” un nosauc to par jūrnieku dievu. nevis skuvuši ar skutuvi. domādams. (arī „Awschawtz”) kas ir pielīdzināts romiešu Aiskulāpijam. 56    . Auku peere”. Maļeckis to nosauc 1551. J. Latvieši gan ir ticējuši. Latviešiem jau bijusi sava Vēja māte. Lange to pārvērš par Gardēdi. Vismaz nav domājams. ka šis veselības dievs „Auskauts” būtu latviski saucams „augsts kaujējs” (kāvējs). ka kādam dievam būtu bijis šāds abstrakts vārds. kas nozīmējot auku perētāju. 1563. kā sauc viņu augstāko jeb vispirmo dievu. Arī loģiski nav pieņemams. kuŗu viņi nosauc par „Bērstūķi”. ne pēc nozīmes. Ņemsim vēl vienu aģendas dievu „Piluuytus” (Götingenes rokrakstos arī: Piltnitus. J. „Gelehrte Beyträge" aizrāda uz latviešu zvejnieku dievu „Gardotes”. To pieņem arī Stenders. atvasinādami to no „bērna” un „stūķa”. J. Minētā aģendā ir vēl pieminēts kāds senprūšu dievs „Bardoayts”. Maļeckis to raksta pa priekšu (1551) : „Gardoaetes”. Maļeckis raksta turpretī: „Auschlauis” (T. kas nozīmē vispirmo. Šis Aukuperons vairs neatgādina Okopirmu ne pēc skaņām. aitas skūdami. bet Stenders par vēja dievu Gardētu. Tas izrādās par prūšu cilts jātvingu vārdu. Langem un Stenderam no tā iznāk latviešu bagātības dievs Pilnītis. „Gelehrte Beyträge” (1764. ka burvji esot aitas apcirpuši. Narbuta „Auszlawis”) un Jerna (Hiärn) „Aussweytus”.) domā. kas atbilstot romiešu Cererai. Bet arī šāds aitu cirpējs nevarēja apzīmēt dziedniecības dievu. g. Maļecka dēls H. Vārds ir tik tālu sagrozīts. Maļecka rakstā tas ir nosaukts debess un zemes dievs „Occopirnus” (pie Lazīcija „Occopirvus”). H. „Autsceutus”. raksta: „Okkupeernis t. kas perē. „Gelehrte Beyträge” (ibid. un ūdens dievs Pelvīks. J. ka kāda tauta pielīdzinātu savus dievus putnu mātītēm. „Auscautus” un vēlāku.) domā. p. labāki „Pļautiņš”. gadā. tāpat kā Pergrubris esot pumpuru perētājs. ka latviski „bērstuki” būtu varbūt „bērniņi” saucami. Tas nu varēja gluži vienkārši tulkot uzsvērto vārdu un teikt varbūt: ukapirmas. ka šim savādajam dievam ir pie katra rakstnieka savāds nosaukums un arī savāda nozīme. To pašu noraksta arī Lazīcijs. gada ir pieminēts kāds seno prūšu. Priesteris nu varēja to pieņemt par dieva īpašvārdu. turēdamies pie otra teksta.) rakstā minēts gaisa un mākoņu dievs „Occopirns”. 33) domā. J. izskaidrodams. Burvji esot gājuši par naktīm apkārt. ne arī latviešu valodā. Te nu redzam. 31. „Gelehrte Beyträge” (ibid. ko latvieši uzskatījuši par lielu nelaimi. 1. Lange un Stenders turpretī tura šos barzdukus par kādu latviešu dievu. Vēlāku šis dievs laikam no kāda starpnieka drukas kļūdas ir izvērties pie mums par Anšlavu. Pilnitum un Pilniten). Maļeckis un Lazīcijs to nosauc par bagātības dievu „Pilvitus” (pie Jerna „Pelwitus”). Vecā prūšu baznīcas aģendā no 1530.

Tā tad mēs vēl nebūt nezinām. Ļaskovskis un Lazīcijs piemin kādu leišu auglības dievu „Tiklis”. ka senie leiši un latvieši būtu pazinuši zemes trīces un ka viņiem būtu bijis pat vēl zemes trīču dievs. kuŗu Lange un Stenders tulko par latviešu tiklības dievieti Tiklu. ka latvieši šā vārda vairs nepazīst. kas pēc skaņām esot rada ar vārdiem „kūms” un „kaimiņš”. ka zeme dreb. Vārds būšot cēlies no „pilvas” (leitiski. bet vai „Kremata” un „Krukis” bijuši kādi noteikti dievi. un poļu vārdu „karmnik”. barota cūka. Tā tad „Drebkulys” gan būs tikai leišu vārds. vēders) un „waitiat” (prūsiski. barokļu kūts. Arī pats dieva nosaukums nebūt nezīmējas uz zemes trīcēšanu. runāt). Profesors A. Pie Langes sastopam par šo pašu dievu sekošu izskaidrojumu: „Drebkuls (*) der Nordische Gott des Erdbebens” (ziemeļnieku zemes trīču dievs). Manharts aizrāda. Lange neapgalvo. tad arī Stendera nelaimīgie salīdzinājumi ar kūmu un kaimiņu ir gluži lieki. Bet jau Manharts aizrāda. kas varbūt nozīmējis drīzāk kādu kūlēju nekā dievu. ka „Drebkuls” būtu īsts latviešu dievs un aizrāda ar pielikto zvaigznīti. Lazīcijs vēl pazīst pie žemaišiem citu auglības dievību „Waizganthos” (arī pie Kelcha). No šā vārda nebūs šķiŗams augšā minētā Pretorija „Drebkulis”. ka „Veicgantis” nevar būt latviešu vārds (Endzelīna un Mülenbacha Latviešu gramatika. Bet nu grūti ir iedomāties. Lazīcijs pazīst pie žemaišiem divus cūku dievus: „Kremata” un „Krukis”. kuŗu „Gelehrte Beyträge” (1764. der die arme Erde so gewaltig prügelt. gada izdevumā esot ieviesusies „Kremata” vietā drukas kļūda „Kremara”. Narbuts to tura par sava Pramžima citu nosaukumu. ir cēlies no drukas kļūdas un vārds ar diviem r saknē nekādā ziņā nevar būt latviešu vārds. un no šā maisījuma būs radušies augšā divi minētie latviešu dievi. Vēlāk šī Tikla tiek uzturēta par laulības dievieti.Frišbīrs aizrāda. gadu simteņa beigās. ka viss trīc” („Drebkuls der Gott des Erdbebens. Turpretī nav mums ne mazākā iemesla meklēt šādus dievus latviešu mītoloģijā. kādu piemin vecs Insterburgas mācītājs M. ka ar cūku kūti un cūkas purnu pie latviešiem būs bijuši saistīti kādi māņi. „Krukis” vietā pie Ļaskovska ir sastopams „Kiauliu Kruke”. 8. Tai ziņā turpretī mums nav jāšaubās. Tomēr priekš kādiem divdesmit gadiem „Austrumā” parādījās kādas viltotas tautas dziesmas par „Krēmaru” un „Nurķi”. Tā kā nu Einhorns nebūt nesaka. Lange ar Stenderu tura viņu par latviešu līgavu dievu „Veicganti”. kas esot cēlies no vārdiem „veicas gan”. kā jau teikts. ka Lazīcija grāmatas 1642. Bet nu Krēmars. Tā kā nu vēl minēto dziesmu 57    . par to vēl varam šaubīties. kas nozīmējot zemes trīču dievu. Vārdu „Kremata” ir jau sen mēģināts salīdzināt ār čechu vārdu „krmnice”. P. kas nabaga zemi tik lieliski kuļ. Uz šādu ziņu pamata Stenders arī pie latviešiem atradis dzīŗu dievu Kūmu jeb Komu. kas tik stipri kuļ. Pie Stendera turpretī „Drebkuls” ir jau īsts latviešu „zemes trīču dievs. Mieržinskis domā. ka senos laikos vecas pagānu tautas pielūgušas kādu dzīŗu dievu Komu (grieķu Komos). Tā te kāds nepareizi uzrakstīts senprūšu dievs. kas leišu valodā nozīmē cūkas purnu. būs samaisīts ar vēdera runātāju. dass alles zittert”). Juškeviča leišu vārdnīcā atrodas vārds „drebkulys”. Var jau būt. kas nozīmējot kūlēju. gada tiekot minēti kādi burvji „Pilwitten”. 33) tulko par kaņepju un linu dievu „Waizganths”.. Pretorijs 17. Pēdējo nepareizo vārdu sastopam arī Jerna vēsturē. b) un nekādā ziņā nezīmējas uz līgavām. Einhorns savos rakstos vairāk reiz daudzina. ka šie savādie burvji nebūšot nekas cits. ka šis „Waizganthos” varot būt tikai sagrozījums no cita auglības dieva „Waisgautis”. vai šis žemaišu auglības dievs saukts „Vaicgantus” jeb „Vaisgautis”. lai arī T. §. ka Koms būtu latviešu dievs. kā vēdera runātāji. un ka arī senie latvieši turējuši šādas dzīres. ka senajos Prūsijas likumos no 1394. A. kā domājams.

Vienkāršāki gan mums izklausītos. ka „Awtrympus” un augšā minētais „Awschawtz” esot bijuši seno sūdaviešu dievi. kuŗiem pēc kārtas atbilst Neptūns un Kastors desmit romiešu dievu starpā. ka no viena paša Potrimpus vārda sagrozījuma būtu cēlušies šie dažādie dievi. Bertuleitis domā. ne arī latviešiem. bet gan „Autrympus” un „Potrympus” būtu tulkojami par romiešu Kastoru un Pollūku. Patrumpo) nebūtu nekādu sakaru ar upi. kuŗš savukārt nebūs šķiŗams no Frišbīra „Podromp”. Nav mums tomēr pietiekoša iemesla apšaubīt vairāk aģendas dievus. 61. 27. Tā pati vārdnīca vēl liecina. „Natrimpe| un citus māžus. gada dokumenā ir teikts. tad tomēr nav mums pamata nostādīt tam blakus kādu dzīvības dievu. Laikrakstā „Gelehrte Beyträge” mēs sastopam latviešu gaismas un zvaigžņu dievu. Visi vēlākie rakstītāji ir turējušies pie aģendas vārdiem un laikam gan ne bez iemesla. Bertuleitis grib grozīt arī aģendas tekstu un pieņem. Profesors G. Autrimpu un Potrimpu. tad kuģnieku dievam Kastoram atbilstošais Potrimpus varēja viegli tikt iztulkots par upju dievu. Bertuleitis domā. kas tomēr būtu neparasta parādība indoeiropiešu mītoloģijā. ka pirmais esot nāves un otrs dzīvības dievs. Grūnaus runā par trim lielākiem prūšu dieviem: „Patollo. kā liekas. vēl citus variantus: Patrimpo. Septiņpadsmitā gadu simteņa beidzamā pusē raksta M. 1. ka te būšot bijusi viena pati dievība ar dažādām blakus nozīmēm. S. kādēļ Autrimps un Potrimps gan būs jāatstāj. Vairākkārt minētās 1530. Par labu ļaužu pārtiku. „Potrympus” ir taču tas pats. kuŗa tomēr pirmā kārtā ir bijusi mirušo dvēseļu valdniece. Var jau būt. kamēr mums nebūs par to itin skaidru aizrādījumu. ka še ir runa par trim dažādiem dieviem: Natrimpu. tad tālāka pakaļmeklēšana par Krēmara un Nurķa celšanos ir arī gluži lieka. bet šāds izskaidrojumus ir atkal par abstraktu. H. Proterijs. tad grūti būtu pielaist. Perkuno”. izņemot Veļu māti. ka piedēkļi n a. sauktu „Antrympus” (1761. kādēļ kāds tipisks dzīvības dievs būtu mītoloģijā izņēmums. kādēļ Antrimpus būtu cēlies no pārpratuma. Grūnaus. Maļeckis piemin jūras dievu „Antrimpum” un upju dievu „Potrympum”. Bertuleitis aizrāda gluži pareizi. Bertuleiti apgalvot. kamēr prefikss a n ir tur svešs. tad H. ka „Potrimm” ir vecs ciema nosaukums Tilzes tuvumā. Kādā 1418. Frišbīra Prūsijas vācu valodā vārds „Podromp” nozīmē ūdens paņčku jeb peļķi un arī atvaru upē. Gerulis vēl aizrāda. Var jau būt. Patrimpe. Pēc H. ka nevis „Potrympus” un „Bardoayts”. ir nostādījis Patollu un Potrimpu blakus. Antrimpus un Potrimpus. kuŗām tad bijuši savi nosaukumi. kā jau augšā minēts. Ja nu arī Patollus būtu tāds bijis. Ne leišiem. kur mēs viņam pavisam vairs nevaram sekot. a u un p o prūšu valodā tiek bieži lietoti. kas Pretorija „Padrympus”. Arī H. 13. ka dievs Potrimpus ir cēlies tikai no pārpratuma. kur viņš tās dziesmas dzirdējis. H.). kas nozīmē upes atvaru. Tā ka S.iesūtītājs nevarēja uzrādīt. nav bijis nekāda tipiska nāves dieva. un ūdens dievu. ka viņa laikos ne nadravieši ne žemaiši vairs neesot pielūguši kādu dievu „Padrympus”. 58    . bet ja no desmit dieviem septiņi ir pēc kārtas pareizi tulkoti. J. 1. piektā un sestā dieva izskaidrojumi būtu pavisam sajukuši. p. Tādēļ arī pie senajiem prūšiem nevaram meklēt tādu nāves dievu. sauktu „Potrimp” (1764. ka Potrimpum (sal. bet nevaram tomēr līdz ar H. gada aģendas desmit prūšu dievu starpā sastopam vārdus „Autrympus” (Awtrympus) un „Potrympus”. veselību un dzīvību ir taču gādājis ikkatrs labs dievs. Ja Autrimpus bija Neptūns. ka senie prūši godājuši „Patollu”. ka ceturtā.

kamēr leišu „geda” (kauns) ir atkal sieviešu kārtas. Tā nu esam apskatījuši visus nedrošos dievus. kas esot bijusi upju dieva Potrimpa sieva un latviešu Amora Kauņa māte. Bet vislielākās jukas par baltu tautu mītoloģiju iesākās ar poļu vēsturnieku Teodoru Narbutu. bet nevis pie senajiem baltiem. varam gan meklēt pie tautām ar augstāku kultūru. Narbuta trešais Romoves dievs ir „Atrimpos”. Pie Langes ir „Potrimps” jeb „Patrimpus” latviešu dzērāju dievs. Viltojumiem un sagrozījumiem jau allaž grieķu mītoloģija ir noderējusi par paraugu. kuŗām nav pamata ne valodniecībā. pie kuŗiem taču vēl pastāvēja pirmatnīgs patriarchāts. Antrimpus Stenderam ir jūras dievs. Likteņa dievību T. Narbuts nosauc „Pramžimas”. Visderīgākais te nu bija latviešu vārds „kauns”. kas „Potrimps”. kā Kaunis iekļuvis Amora vietā. i. tā tad bija jāmeklē vienkāršs vīriešu kārtas vārds. Bez vācu starpniecības ž nebūtu pārvērsts par š. 34. Pieņemot Mildu par īstu baltu tautu dievieti. p. Kūma. Wilno 1835). par (visu) mūžību.). Pie pirmatnīgām tautām paši tēvi apprecināja savus bērnus un jaunu ļaužu mīlestība nesaskanēja ar tēvu neaprobežoto varu. Latvieši ar šo dievu ir iepazinušies caur vācu rakstiem un pārgrozījuši to par visaugstāko dievu Pramšānu. kam ir sakars ar mīlestību. Narbuts ir sagrozījis visas vecās ziņas pēc sava prāta un vēl pats tīšām pielicis visādas lietas klāt. Tā tad visa fantazija par Mildu sastāv tikai no pretrunu ziņām. sagrozīdams leišu izteikumu: „per amžius”. Stenders šeit nav turējies pie Langes vārdiem. leišu un latviešu rakstniekiem. 1. kur līgavainis ar līgavu viens otru nepazīst. No šiem jauniem dieviem pie latviešiem visvairāk ir pazīstama mīlestības dieviete Milda. grieķ. die Milde) ir vecs vācu krustāms vārds. itin kā Trimpus apakšnieks.). kā jau teikts. Šāda Narbuta rīkošanās ir noderējusi par priekšzīmi arī dažiem poļu. Narbuta dievi. 28 T. Var arī viegli izskaidrot. kāds baltu valodās nebūt nav sastopams. Bet nu Milda (Milda. jo pēc viņu uzskatiem no jaunu ļaužu mīlestības ceļoties tikai nelaimīgas laulības. Bet tā kā jau Manharts stingri uzstājās pret Narbuta leišu dieviem. Turpretī mīlestības dievību. ka bez šaubām būs izdomāti pēc pēdējo priekšzīmes. kuŗš izdevis lielu biezu grāmatu par leišu mītoloģiju (Mitologia Litewska.) ir teikts. par Mazāzijas pilsētas Kaunas (lat. 1. ka „Antrimps” esot laikam tas pats. Turklāt Milda ar Kauni ir tik līdzīgi grieķu-romiešu Afrodītei jeb Venērai ar Erosu jeb Amoru. Kaunos) iedzīvotāju (91. Bet turpat tālāku (1764. kas Ausekļa rakstos izvērties par jūras dievu Atrimpu. ne chronikās. 59    . Pie ķīniešiem tēvi pat tīšām meklē saprecināt tādus pāŗus. kā jau redzējām pie Jupja. Caunus. kā viņa būtu izšķīrusies no otras mīlestības dievietes Līgas. šim nolūkam nederēja. Tādos apstākļos mīlestības dievībai nav vietas.p. bet Potrimpus upju un ezeru dievs. it kā Kupīdinu senie romieši būtu saukuši „Caunius”. kuŗus visvairāk Lange un Stenders no pārprašanas ievietojuši latviešu mītoloģijā. Pie T. ne tautas tradicijās. Trimpus un citiem dieviem. Šo fantaziju vēl pabalstījušas tās iedomas. kā leišu „meilē” un latviešu „mīlestība”. bet pats ir meklējis ziņas pie Maļecka. mēs atkal nezinām. Pirmās rakstu ziņas par šiem dieviem ir meklējamas jau trīs līdz četri simti gadu atpakaļ. nedz arī vērojamā seno baltu mītoloģijā. Sieviešu kārtas vārdi. t. tad latviešu rakstniecībā pēdējie tomēr nevarēja galīgi nodibināties. p.

1. kā zināms. kā jau minēts. Lai gan vienā tautas dziesmā (22.) Laima tiek nosaukta par Dieva meitu.Narbuts zina arī pastāstīt par Krūmīnes meitu Nijolu. Šiem dēliem un meitām mēs nezinām nekādu vārdu. Tikai viltotās jeb sagrozītās tautas tradicijās. ka tautas valoda nepazīst ne dieva. 1. Bet nu no šādām personifikācijām ir taču cēlušies visi dievi. ka visi dievi ieņemtu vienādu attīstības pakāpi. t. 60    . Ne dēliem tiek kādreiz minēta māte. 66. kā: Pērkons. tad tomēr nekur nav runa.). kuŗām ir jau bijusi augstāka kultūra. Mildai ir dēls Kaunis un viens no Pērkona dēliem esot Debesskalis. kas vēl neesot nekādi dievi. Arī seno krievu dievi nav vēl antropomorfizējušies. ganu dievs „Gonglis” jeb „Gongelis” (110. Senāk. bet mazāk antropomorfizēta nekā Dievs. Apskatījuši visus mūsu svarīgākos īstos un neīstos dievus. Alunāns. u. ir pārnesis pie latviešiem J. kā redzējām. vai dziesmiņa patiešām ir veca un pareizi uzglabājusies. Rasa un Liesma”. ne meitām tēvs. Narbuta dievus. p. kā zināms. Kaŗa dievs viņam ir „Kavas” (12. ka no šām laulībām būtu cēlies kāds zināms dievs jeb dieviete.) u. gluži kā pazīstamajā grieķu teikā (63. Saules meitas. 29. nedz arī šām līdzīgu ziņu. vismaz vecas tautas tradicijās. Jumja un Jumalas savstarpīgiem sakariem. bet līdzīgu piemēru un variantu trūkuma dēļ nevaram zināt. Ja turpretī Jupim esot kupla bārda. Dievu izskats un īpašības. Dievībām tikai sāk līdzināties Nelaime un Ļauna diena. pr. laikam no latviešu kāviem). Lai gan ir uzglabājušās liecības par Debess tēva un Zemes mātes. gaŗi mati” un Ūsiņam „gaŗas ūsas”. Turpretī pilnīgi antropomorfizētus dievus mēs sastopam tikai pie tādām tautām. Tā tad pilnīgi antropomorfizētu dievu nevaram arī meklēt pie latviešiem. Saules dēls un Pērkona meitas būs arī jāpieskaita pie jaunām un retām dievībām. Viltotās tautas tradicijās šādas lietas turpretī ir ļoti bieži sastopamas. ne dievietes sugas vārdu nozīmē. ne citu kādu ziņu. Jupis un Ūsiņš tiek nosaukti par dieviem. Saules meitas un Jūras meitas. Visi šie apšaubāmie nosaukumi ir pārnesti arī latviešu mītoloģijā. Laima un Jumis ir izskaidrotas tikai par vienkāršām personifikācijām. ir „divi meitas. t. 1. ne pat noteikta skaitļa. Laima ir vairāk noteikta nekā Jumis. Pat īstas dievības. Jūras un Laimas kalpones. Nekāds izņēmums no šā likuma nav arī augšā minētie Dieva dēli. 1. Tā par piemēru. kā šie dievi izskatījušies. tieši pārņemts. bija sameklēts liels skaits dažnedažādu latviešu dievu. skaidri aizrāda uz vācu starpniecību. bet ne no paša Narbuta grāmatas. Jupim. Par dievu antropomorfizēšanas nepilnību liecina pa daļai arī tas apstāklis. kamēr pēdējā laikā latviešu mītoloģija tika tēlota par ļoti nabagu. Pērkona dēli. kuŗu nolaupījis apakšzemes zemes dievs Paklus. Pēdējais piemērs. Vecos rakstos un īstās tautas tradicijās turpretī nav ne šo. Pie vismazāk attīstītām dievībām ir jāpieskaita Dieva dēli. Tomēr nav jādomā.) un „Dugna” (83.).) upju nimfa „Dukņa” (80. kā jau teikts. 1. uguns dieviete „Praurime” (38. pāriesim tagad uz vispārīgu pārskatu par latviešu dieviem un viņu izcelšanos. ka še nevar būt īstas. no kuŗām mēs atkal nezinām ne vārdu. Nekur īstās tautas tradicijās neatrodam apraksta. Saules un Mēneša. Vissvarīgākais ir še tas fakts ka nav mums itin nekādu ziņu par latviešu dievu ģeneāloģiju. tad tūliņ redzam. Narbuta „Auszlavis”. nebūtu izvērties par „Anšlavu” un „Pramžimas” par Pramšānu.

ka šie tēli nav uzglabājušies. Patiesībā nav mums pietiekoša iemesla šaubīties ne par tempļiem. Turpretī pavisam svešādi izklausās mūsu ausim Pergrubris. kuŗi visi gan laikam jau būs attiecināmi uz indoeiropiešu pirmtautu. kas pagatavoja dzirnavu akmeņus. Zemes māte. t. Jau augšā ir aizrādīts. jo viņus vajāja muižnieki un garīdznieki ne mazāk. t. ka no katoļu tradicijām ir cēlušies Māŗa. no kuŗiem ir vēl pilnīgi līdzīgi sekošie dievu nosaukumi: Laima jeb Laime (arī leitiski Laima jeb Laime). (leišu Auszra). prūšu Deivas) un Pērkons (leišu Pērkunas. Tā iemesla dēļ daži pētītāji ir pārliecināti. bijuši laikam pie visām trim baltu tautām ar līdzīgiem nosaukumiem. māliem un pat no akmeņiem. Ceroklis. tā tad paši par sevi vien nevar liecināt par baltu tautu mītoloģijas tuvu radniecību. ne par dievu tēliem.Chronikās. un chroniku „idola” nozīmējot tikai pašus iedomātus dievus. Arī latvieši daudzina daudz vecus baznīcas kalnus. Tomēr izrādās. Laima. Dēkla u. ka visu triju baltu tautu mītoloģija. Pie mītoloģijas pētīšanas liela nozīme pieder arī pašiem dievu vārdiem. Puškaitis un citi. varēja arī iztaisīt akmeņa tēlus. ne arī dievu tēlu. ka leišiem un latviešiem ir tomēr pagānu laikos bijuši savi tempļi. tāpat arī Lazdonas un Birzuļa. kuŗas leiši nesauc par mātēm. Tikai nav mums jādomā. Zemes māte) un Velionas (Veļu mātes). nav mums droši zināms. kā: Dievs jeb Debess tēvs. No cilvēkiem ar pārdabīgiem spēkiem tikai burtnieki. jo dzirnkaļi. Gandrīz katrai pagānu tautai ir bijuši tādi tēli un baltu tautas še nevar būt nekāds izņēmums. vispārīgi ņemot. ne arī par prūšu vārdiem. kamēr latvieši ar leišiem vēl dzīvojuši ilgāku laiku kopā. Pērkons. 30. ka visiem senajiem dieviem ir gluži vienkārši un viegli saprotami nosaukumi. Tēli varēja būt taisīti no koka. bet katrai tautai ir tomēr savādi dievu nosaukumi. kur ir runa par baltu tautu dieviem. prūšu Percunis). Krēmars. tad gan mums ir vēl mazāk tiesības pārnest seno prūšu dievus uz latviešu mītoloģiju. Tāpat augšā ir minēts. kā jau minēts. Visām trim tautām kopīgi ir tikai Dievs (leišu Dievas. Jumis. pr. Tikpat vienkārši ir izskaidrojams no krieviem aizņemtais Ūsiņš un no vāciešiem aizņemtais pūķis. 61    . Es še vēl nepieminu Žemīnas (Žemyna. Vai prūšu pavārds „Layme” arī būtu nozīmējis likteņa dievību. lai viņi arī būtu bijuši gluži vienkāršas būdiņas. kur nekad nav stāvējušas kristīgas baznīcas. ir ļoti līdzīga. Nav arī nekāds brīnums. Tenis un citi. ka šie tēli bijuši kādi ievērojami mākslas darbi. Juris. Nav arī šaubu. ka no trijām baltu tautām vispirms atšķīrušies prūši. Tā kā nu vēl prūši ir tuvāku rada leišiem nekā latviešiem. raganas un laumes. Miķēlis. Cēlis. Tā tad arī mītoloģija līdz ar valodniecību un vēsturi apstiprina to faktu. Jānis. un Austra. ka par tempļiem tiek sauktas arī vispārīgi svētas vietas bez kādām ēkām. ne par leišu. Latviešu mītoloģijā mēs redzam. no kuŗiem mēs pazīstam tikai vārdus. Veicgantis. Tuvāki mums tomēr stāv leišu dievi. Romove un viņas dievi. Šādā veidā uzrakstītus viņus nevaram turēt ne par latviešu. Par leišiem ir mums droši zināms. un jādomā vēl Dieva dēli un Saules meitas. Tāpat arī dievu tēlus daudzina dažādi raksti par vairāk gadu simteņiem. Mārkupols. ka ar leišiem mums vēl ir kopīgi vilkati. ka viņi saukuši par baznīcām (bažnyčia) arī savu pagānu dievu tempļus. Tādēļ ir jādomā. kā 700 gadu laikā. šad un tad tiek pieminēti arī tempļi (templa) un dievu tēli (idola). ka baltu tautas neesot pazinušas ne tempļu. Bērstūķis. Austra.

leišu un latviešu valdnieks. kuŗš atkal savukārt esot ņemts no skandinavu Eddas. Ja krivam bija liela slava pie senajiem prūšiem. saviesīga sapulce. gadu simteņa pirmā pusē. Mieržinskis ir aizrādījis. Daži sīkumi šajos aprakstos saskan gluži vārdu pa vārdam. atkal poliski „krzywy”. Lai nu arī šis „Criwe” būtu bijis tikai īpašvārds. Šis krivu krivs esot bijis pilnīgi prūšu. P. ka kādi trīs dievi pie baltu tautām būtu augstāki par citiem.Pēc tā nu varēsim arī apskatīt. Šīs vienkāršās ziņas nu lieliski paplašina un izpušķo Prūsijas dominikāņu mūks Simons Grūnaus 16. jo nav taču vēl pierādīts. gadu simtenī. Viņa vēsturē mēs lasām: „šīs māņticīgās tautas (t. Dusburgs 14. tika ar lielāko godbijību saņemti no valdniekiem. un viņus cienī arī kaimiņu tautas. ka krivs tiešām valdījis par visām baltu tautām. Jau augšā ir aizrādīts. kuŗu cienīja kā pāvestu. būs nodarbojies arī ar zīlēšanu un slimību dziedēšanu. tiek savukārt atvasināts no augšējās krivūles. ka viņu cienījušas arī Lietavas un Livonijas ciltis. tā tas varēja būt arī ar Romoves krivu. Dusburgs būtu kādas lietas tīšām izdomājis. gadu simtenī. Grūnaus ar zināmu nolūku ir pielīdzinājis Romoves krivu pāvestam Romā. sauktu Prūsijas vācu izloksnē „Kriwūle” un leišu valodā „krivūle” no leišu vārda „kreivas” (sal. uzsvērdams kriva nozīmi pie prūšiem. Kā slaveni Sibirijas šamani ir pazīstami apgabalos par vairāk simtu verstēm. krieviski „кривой). ka Romoves slavenais burtnieks jeb krivs. Viņam bija tik liela vara. ka S. gadu simtenī jau zina sīki jo sīki pastāstīt. Patrimpe. Tur mēs lasām ne vien par leišu kaŗiem pret latviešiem un prūšiem. bet nebūs bijis nekāds priesteris tagadējā vārda nozīmē. ka ne vien viņš pats jeb kāds viņa radinieks. Senākie pētītāji nešaubījās par šām S. prūši) vidū. ka Romoves burtnieki bijuši izslavēti plašā apgabalā. Vai tiešām Patolls. kuŗas ir sarakstītas jau 13. ka krivukrivs valdījis kā pāvests par visām baltu tautām. kā jau augšā minēts. Prūsijas vācu vārds „Krawā” jeb „Krawol”. Ziņneša kūju. vai „Criwe” ir īpašvārds jeb sugas vārds. tad nav nekāds brīnums. — vārdu dabūjusi no Romas. prutheni. ka nav mums itin nekādu liecību. Turpretī S. Pēc viņa stāstiem Romovē valdījis krivu krivs. kuŗam bijuši padoti citi krivi un visādu šķiru priesteŗi. Profesors A. bet arī viņa sūtnis ar savu kūju jeb citu zināmu zīmi. kāds sakars latviešiem varētu būt bijis ar seno prūšu Romovi. ka visām baltu tautām bijusi viena valdība un viena ticība. — kur dzīvoja kāds saukts Krive (Criwe). Zinātne vēl nav sacījusi sava gala vārdu. Pirmās un drošākās ziņas par šo svētnīcu mums pasniedz vācu ordeņa priesteris Pēteris Dusburgs 14. Grūnava ziņām un pieņēma. ka. bet arī par Livonijas un Lietavas cilšu savstarpīgiem nemieriem. kas zaļojis vasaru un ziemu. Bet ar to vēl nebūt nav teikts. iedami par šo neticīgo ļaužu robežām. Ozolā esot bijuši triju dievu tēli: „Patollo. Romovē esot uzturēta mūžīga uguns. gadu simteņa sākumā. bet arī leiši un citas Livonijas tautas. nepazīst nekādas kriva varas par Lietavu un Livoniju. ka par visām baltu tautām būtu valdījis viens pats valdnieks. kungiem un visas tautas”. tā ka viņa pavēlēm klausīja ne vien minētās ciltis. Grūnaus 16. ka arī P. Tikai pielīdzinādams šādu burtnieku pāvestam Romā. Perkuno”. Jādomā. i. Potrimps un Pērkons bijuši trīs augstākie baltu tautu dievi? Pēc augšējā apraksta mēs redzējām. tas ir Nadravā. līks. bija kāda vieta saukta Romove (Romow). Dusburgs varēja gluži netīšām pārspīlēt kriva polītisko varu. Indriķa chronika un Rīmju chronika. 62    . kas degusi pie liela ozola. arī prūšu vēsturē neesot nekādu drošu liecību par kriva darbību un viņas nozīmi. ka Romoves pastāvīgi zaļais ozols ir aizņemts no Upsalas svētā koka apraksta. Jaunākie pētnieki turpretī aizrāda. jo viņš it kā pāvests valdīja par visu savu ticīgo draudzi. ka viņu cienīja arī radu tautas kaimiņos. Paliek tik vēl nenoskaidroti trīs Romoves augstākie dievi. piemin vēl. tomēr nav jāšaubās. šādos apstākļos nevar būt ne runa. Pat P. Dusburga „Criwe” esot drīzāki īpašvārds nekā sugas vārds.

ka svarīgākās un kopīgās triju baltu tautu dievības bijušas tikai Dievs jeb Debess tēvs un Pērkons. Kas zīmējas uz vecākiem rakstiem par baltu tautu mītoloģiju. tomēr seno laiku sacerējumu tur ir gauži maz. kuŗš ir laidis tautās daudz melu ziņas. bet mēs jau redzējām. bet arī šeit parasti tikai par Dievu. tad šiem dieviem nevaram piešķirt nekādas nopietnas nozīmes. Kad izgāju maliņā. Neretis pasakās ir runa par 63    . leitiski „romus”. Grūnaus. jūriņa. lai gan prūšu valodā līdzīgs vārds nav sastopams. Lai gan pūšamos vārdus daži rakstnieki tura par visvecākām tautas tradicijām. ka šāds izskaidrojums ir par daudz mākslots. dejas un jautras dziesmas nekā svinīgas lūgšanas un nopietnu klusumu. Tikai retumis tur atrodam seno laiku domas un tekošu tautas valodu. kuŗiem Pērkons noderētu par trešo biedru. izteikta modernā valodā. Materiālu mītoloģijai tur nav daudz un tie paši paģēr rūpīgas kritikas. tomēr viņu nevaram attiecināt uz kādu svētsvinīgu klusumu pie ziedošanas cermonijām. 1. Pasakas nav arī uzrakstītas īstā un vienkāršā tautas valodā. Tā kā nu trīs Romoves dievus pazīst tikai vēl S. tad gan to starpā nebūtu ieviesies Patolls. gan domā. Grūnaus būs pazinis vecā dokumenta „Patollu” un „Natrimpe”. Pa lielākai daļai tur sastopam garīgas lietas kļūdainā latviešu valodā. vilkatiem.Tālāku mēs zinām. pakaļā. Dažādi nedroši vārdi ir gan bagāti ar dievu nosaukumiem. kamēr senās dievības ir tikai retumis sastopamas. aizrādīdami uz svētās birzes klusumu. Ļoti dabīgi ir apdziedāta seno latviešu izturēšanās pret dieviem sekošā dziesmiņā: „Kad es gāju jūriņā. Romoves nosaukumu. kā zināms. Tā tad nav mums arī iemesla meklēt šādas nopietnas ceremonijas pie senajiem prūšiem. Turklāt lielākā daļa pasaku ir visu kultūras tautu kopīgs īpašums. Jūriņ’ mana māmulīte. daži valodnieki grib atvasināt no īpašības vārda „rāms”. velniem. raganām. Šādi vārdi izklausās ļoti šaubīgi. bet trūkst tur tālāku liecību par dievu nozīmi. 30780. ļauniem gariem. kā jau augšā minēts. Jā arī šāds izskaidrojums būtu pareizs. nekā no cienības un godbijības. Pūšamos vārdus varam visvairāk izmantot tikai salīdzināšanai ar citām ziņām par mītoloģiju. H. ka Patolls un Potrimps nozīmējot dzīvības un nāves dievus. Bertuleitis. Daudzos vārdos ir arī manāma jaunāku laiku fantazija. kādēļ nav vairs zināms. Ja arī pie prūšiem pēc kristīgās trīsvienības priekšzīmes būtu attīstījušies trīs augstākie dievi. Ziedošana pie pirmatnīgām tautām tiek arvien izdarīta vairāk no bailēm un pēc veca ieraduma. Drīzāk mēs še varam gaidīt ēšanu. Drīzāk ir jādomā. Tādas svētsvinīgas nopietnības nebija pat seno grieķu svētnīcās un nav arī vēl tagad ķīniešu tempļos. kādēļ nav še tik viegli sameklējami pašu latviešu senie māņi. Pūt. ka S. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti. dzeršanu. 31. tad tādi jau ir augšā apskatīti. burvjiem. cik tālu ir grēkojuši uzrakstītāji un pie reizes arī paši teicēji. kas vēlāku samainījās ar kristīgas ticības Pikulu jeb Velnu. Paliek vēl kāds vārds ko teikt par tautas tradiciju nozīmi mītoloģijas pētīšanā. kuŗiem tad gluži vienkārši pielicis vēl no sevis trešo Pērkunu klāt. pūķi. Daudz vairāk materiālu par mītoloģiju atrodam teikās un pasakās.

tad mums atkal ir jāņem tautas dziesmas palīgā. Pēdējais ir vēl vairāk aizrāvies no vienpusīgas teōrijas nekā pirmais. Vēlāku. 64    . kā zināms. Arī tās pilnīgi pārvalda jaunāki materiāli. Ja mēs gribam šķirt Dievu no Pērkona un Zemes māti no Veļu mātes tad mums atkal ir jāgriežas pie tautas dziesmām. kas ir dialektu vārdi.. kā zināms.. 1. pērkonu. kā: sauli. Turēdams turklāt katru pasaku par pašu latviešu ražojumu. t. bet lai nu mēs varētu kritiski izturēties pret šām pasaku ziņām un izmeklēt no tām vecus un īstus latviešu māņus. „bāŗa bērnus sildīdama”. Rakstu Krājums. mākoņus u. mēs gan atrodam daudz vairāk ziņas pasakās. bet šādas tradicijas ir vēl līdz šim maz krātas un kārtotas. Līdzīgi Manhartam arī Andželo de Gubernatis meklē pasaku zvēros visādas dabas parādības pie debesīm. Kā mūsu tautas dziesmas ir mītoloģijai izmantojamas. Par ļauniem gariem un citām līdzīgām lietām. 1. Manharta priekšzīmes arvien vēl mūsu tautas dziesmās tiek meklēti visādi simboli. Visas pasakas pēc viņa domām ir cēlušās no veļiem. K. Tikai tautas dziesmās mēs vēl sastopam seno indoeiropiešu mītus par Dieva dēliem un Saules meitām un pazīstamās debess kāzas. kā jau augšā minēts. ka pasakās ir ļoti daudz mītoloģijas vielas. Daudz pasaku uzrakstītāji ir iemīlējuša šaubīgos „rūķus” un „nāras”. Lai gan Māŗu pūšamie vārdi daudzina samērā biežāki nekā tautas dziesmas. 40. Kārtu un lielāko daļu no patronēm jeb mātēm mēs neatrodam nekādās citās tradicijās. bet arī ne mazumu grēkots. atstāstīdams paša Manharta slavas laikā viņa rakstu „Die lettischen Sonnenmythen” tomēr nav baidījies izteikt šaubas par šādu tautas dziesmu tulkošanu (R. L. izņemot tikai tautas dziesmas. Meldijas un pantmēra sargātas.). p. Nevaram gan žēloties. Dēklu un Kārtu. Nevar liegt. Neskatoties uz visiem šādiem trūkumiem. kas atgādina ļoti senu laiku uzskatus. Z. 37. Kalniņš. tautas dziesmu jūru izskaidroja par debess velvi un Daugavu par atmosfairu. kas pie mums ir ieplūduši no rietumu Eiropas. Ja saulīte kavējas. Arī mītoloģijas jautājumos mums ir jādod priekšroka tautas dziesmām. Šādus materiālus tad nu mūsu Lerchis-Puškaitis ir lūkojis kārtot un izskaidrot uz gluži nepareiziem pamatiem. t. V. bet daži mūsu rakstnieki turpretī vēl tagad meklē šādus simbolus tautas tradicijās. 32. bet pēdējā ir stipri sagrozīta pēc jaunāku laiku rakstiem un kaimiņu tautu māņiem. Vienīgi tik tautas dziesmas daudzina trīs likteņa dievības: Laimu. par to ir gan daudz rakstīts. arī pats Manharts ir atsacījies no saviem simboliem. Tā tad pašu seno latviešu uzskati ir tikai ar lielu uzmanību izlobāmi no māņiem un ierašām. viņš arī visu izskaidro pēc latviešu uzskatiem.. Manharts. tad še neesot vis runa par bāŗa bērniem.dieviem” un „dievietēm”. Citā pasakā sastopam raganas kopā ar „laumēm” un „spīganām”. viņas ir uzglabājušas vecākas un skaidrākas ziņas par seno latviešu dieviem un citiem māņiem. Pēc V. un 41. Turklāt vēl jārēķina kādi tīši grozījumi no uzrakstītājiem un izdomājumi no dažiem viltotājiem. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā. B. Dēklu. pr. ka pasakās būtu pārāk daudz viltotu dievu. Ļoti svarīgas ziņas par seno latviešu ticību mēs atrodam māņos un ierašās. K. pasakas satur tomēr daudz drošu materiālu par latviešu mītoloģiju. bet gan par kādām mītiskām būtnēm pie debess velves. kādēļ viņš itin visur meklē un atrod veļus. tomēr šī pūšamo vārdu Māŗa stāv daudz tuvāku svēto rakstu jumpravai Marijai. bet svarīgākos no tiem varam še tomēr visus sameklēt.

Bökelis raksta: „Kā tautas dzeja necienī sajēgumu „nekas” un „nekad”. Böckel. kā pati „viņa saule” jeb „Saules mātes aploks”. nekā paša dziedātāja tēvu zemei. Gluži tāds pats dvēseļu mājoklis esot jūra. ka „Vāczeme” patiešām neesot nekas cits. uzceļas kā koki un puķes. Laižos pati upītē Raudavīšu pulciņā. Tā tad ir gluži dabīgi.tur nevajaga trūkt arī dvēseļu. 65    . 205. kas kā zināms. nedz atmosfaira. tie sastopas atkal nāvē jaunā veidā un jaunā dzīvībā. un kā viņi kā cilvēki stāvēja viens otram tuvu. II. Pilna dārgu dvēselīšu. bet arī puķēs un kokos. Tautas dzejā valda ticība. O. Bet nu mūsu animisti ir izdomājuši. kuŗiem nav kopīga kapa. Tādā pašā ceļā tiek iztulkota sekošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā. Ja tad nu gandrīz vai visā pasaulē tiek meklēta tikai kapsēta. zināms. vajaga būt arī bagātākai un labākai. gan nebūs bijuši Vācijā un no viņiem arī nevaram paģērēt kādu drošu liecību par Vācijas robežām. Daugava nav nekas cits kā upe Daugava. „Kas virs zemes ir netaisni šķirti. p. valda visās tautas tradicijās. Kā tā melna netecēs.. kas sacerējuši mūsu tautas dziesmas.. (O. Tautas dzejnieki. pa kuŗu. ka mirušie kapā dzīvo tālāk. p. Psychologie der Volksdichtung. kā jau augšā minēts. 13234. tā viņa nepazīst arī nāves. Bet nu arī saulīte noiedama iet pār jūru uz vakariem un pēc ļaužu domām laikam gan caur „Vāczemi”. ka arī ceļu uz „viņu sauli” domājas caur šo „Vāczemi”. Ne brālīša līgaviņa. Labāk upes raudavīte. dažreiz peld Veļu māte. 30710..). kur mirušie sarunājas ar dzīvajiem . Šādai kungu zemei. Pie visām tautām ir sastopamas neskaitāmas tautas dziesmas. Visas tādas lietas tik labi saskan ar tautas dzejas dabīgo un veselīgo optimismu un nebūt nav turamas par miroņu kulta pesimistiskiem simboliem. kur piemītot mūsu senču dvēseles.Tikpat nelaimīga ir otra vienpusīgā teōrija. Iemīlējušies. Bet nu pastāvīgi daudzināti miroņi ar viņu mājas vietām nevar saskanēt ar to optimisko pasaules uzskatu.). tad. kamēr raudaves un gaigalas ir un paliek ūdens putni. 1. kā Manharts gribējis izskaidrot. izd. Mirušu ļaužu dvēseles tad nu arī tiek meklētas ne vien dažādos dzīvniekos. Tā nu arī Daugava neesot vis upe. kādēļ dzejiskā valodā varēja pie reizas arī abas samaisīt. zināms. tā viņi savienojas auga veidā un negrib vairs šķirties. Sekošā dziesmiņā „raudavīte” jau bez šaubām tiek turēta par dvēseli. it kā tautas dziesmās un māņos būtu runa tikai par senču dvēselēm. 200. Tādas pašas dvēseles esot atkal „jūŗas gaigaliņas”. Tautas dziesmu „Vāczeme” ir gluži vienkārši vāciešu jeb kungu zeme. Slīkušie dzīvo tālāk starp „upes raudavītēm” jeb „jūras gaigaliņām”. 1. Tā tad arī tautas dziesmu Vāczeme ir gluži vienkārši Vāczeme jeb Vācija. Tādēļ arī mūsu tautas dziesmas daudzina rozi jeb liepu uz jaunu cilvēku kapiem un viņu nāvi pielīdzina kāzām. bet gan „viņa saule” jeb dvēseļu mājoklis. uz kurieni brauc parasti pa jūru. Neskaitāmās tautas dziesmās sastopam pamata domas: nāvei nav nekādas varas par mīlestību” (ibid. lai arī tiem tiek pielīdzinātas slīkušu cilvēku dvēseles.

(4124. kā jau minēts. kamēr līdzīgu latviešu māšu ir vairāk par četradesmit. Miega m.). Pēc visa tā nu būtu jāpieņem. Piena māte. Miglas m. ka mēs šīs mātes esam aizņēmušies no sāmu cilts lībiešiem un igauņiem. (19725). kā: Vēja māte.33. Lapu m. Krūmu m. kas nesaskan ne vien ar leišu un prūšu mītoloģiju. 1). (13604. Varam vērot. Mēŗa m. nevis pēc tēva. nav tādu dieviešu. man ir pazīstami tikai minētie četri. šādā ceļā tad nu viegli būtu izskaidrojama šī jaunā parādība latviešu un igauņu mītoloģijā. kuŗus tura par ibēriešu pēcnākamiem. ne otra nav plašāki pazīstama un nevar būt arī visai veca. vēl tagad savās ierašās ir uzglabājuši atmiņas par senāko mātes nozīmi dzimtā. 27904. Tā kā pie mūsu radu tautām. Kaŗa m. lībiešos un latviešos. Latviešu valoda būs atdalījusies no leišu valodas visvairāk laikam gan zem seno sāmu un Vidzemes aborīginu iespaida. jo puķu cienīšana nav meklējama pie primitīvām tautām. Baski. Tā ir ievērojama starpība starp leišu un latviešu mītoloģiju. (29087). Kapa m. bet ne viena. ka šāda mātes fīliācija bijusi pie senajiem piktiem tagadējā Anglijā un pie ibēriešiem uz Francijas un Spānijas robežām. (2864). kādas šaubīgas mātes pie veciem rakstniekiem. tā tad „paši” jeb tēvi. Patiešām pie igauņiem arī sastopam Vēja māti (Tuule-ema). bet arī ar citu indoeiropiešu tautu mītiem. pie kuŗiem pēc jaunāko zinātnieku domām šis kults esot cēlies no kādas Eiropas pirmtautas ar matriarchālu dzimtas iekārtu. Vispirms nu varētu domāt. Latviešu Zemes mātes. kuŗa gan atgādina augšā minēto Ziedu māti. Laukopatis jeb Laukosargas. kā jau minēts. Tikai par ilgiem gadu simteņiem viņi būs pamazām pārgājuši igauņos. (4124). Vēsture liecina. Mēslu māte. pr. Meža māte. (29835. Pie tādām es gribētu pieskaitīt Naudas māti (11031. leišiem un prūšiem. ka latviešu māšu vietā arvien būtu atrodami līdzīgi leišu „paši”. 34043. tautas dzejnieki varēja piedzejot ari kādas jaunas klāt. kuŗas parasti tiktu sauktas par mātēm. apdzīvoja šie aborīgini. t.). Viņa sākumi ir mums droši vien jāmeklē tālākā aizvēsturē. Ūdens māti (Vee-ema) un Maura māti (Muru-ema). (29087. 34119. Miežu m. kādēļ starp mūsu dievībām ir daudz vairāk māšu nekā tēvu. 31363 v. Nevaram arī sacīt. Ziedu māti (28253). Neviens rakstnieks. Matronu jeb māšu kults. ka arī pie latviešiem šis māšu jeb matronu kults būs pārnācis no kādas svešas tautas. Bet nu somu mītoloģijas pētītāji domā. vēl nav lūkojis izskaidrot. 6 v. ka ap Kristus laikiem lielāko Vidzemes daļu. kur tuvākā radniecība rēķināta pēc mātes. un līdz ar jaunām valodas savādībām būs ieviesies pie mums arī šis matronu kults. ja arī ne visu Vidzemi. 3184). 66    . Žemepatis. Veļu māte. Pēc vecām vēstures ziņām līdzīgs matronu kults vēl pastāvējis pie senajiem galiešiem un ģermāņiem. Jūras māte. Bangu māti (30865). ka arī pie igauņiem šīs mātes izrādoties par samērā jaunu parādību. No šādām matronām līdz šim vēl nav pārrunātas sekošas: Briežu māte (1335). Nakts m. 34141. Bet ir mums arī. cik man zināms. 26127. No šiem „pašiem”. (6724). Pēc vispār pazīstamu matronu priekšzīmes. (457. jo pie senajiem baltiem kā indoeiropiešu cilts zara nebūs meklējama mātes fīliācija.. Tā tad matronu kulta sākumi mums ir jāmeklē pie Vidzemes seniedzīvotājiem. Te vēl varam pieminēt tikai Stendera uzrakstīto Puķu māti. Tik tālu attīstījies matronu kults pie latviešiem nekādā ziņā nevarēja celties jaunākos laikos. Vejopatis un Raugopatis. kas var būt uzrakstītas tikai pēc citu matronu priekšzīmes. Rūšu m. vismaz ar mātes fīliāciju.). Ļekatu māti (tikai māņos) un citas tām līdzīgas. kas saskan ar latviešu mātēm. Uguns māte u. 29181). Joda m. Lauka mātes. Vēja mātes un Rauga mātes vietā ir sastopami pie leišiem. Jūras māti (Mere-ema). tad minētā parādība ir turama par sevišķu latviešu mītoloģijas īpašību. Minētais māšu kults latviešu mītoloģijā ir jauna parādība. 26117—8. Zemes māte.

Pēdējā laikā šis izskaidrojums pierādījuma trūkuma dēļ ir jau atmests. 1. Bet jau augšā redzējām. (30653) un Ziemeļa m. bet arī tur trūkst tuvāku aprakstu. ir kristīgu svētku diena. Jāņa diena gan pēc laika.). p. Kristīga ticība šo svētku no iesākuma nav atzinusi un pats svētais Augustīns brīnās par to māņticību. Bet kad un kādi gan bijuši šie senie svētki ? Agrāk domāja. un sakrīt vienā laikā ar rudens ražas beigām. kas svinēti Saulei par godu gaŗākajā vasaras dienā. R. ka Jāņa diena jeb zāļu diena esot bijusi seno latviešu vasaras svētki. 34. K. ka svētkus jau būšot pazinusi pat indoeiropiešu pirmtauta. Rakstu krājums. rudenī un ziemā. Āzijā un Afrikā. Tā rakstīja arī par latviešiem. S. Burne. Senākos laikos nemaz nebija tik viegli šo dienu novērot un nekādi senlaiku svētki šai dienā nav pierādīti. The handbook of folklore. Lai gan Jerns (Hiärn) savā Baltijas vēsturē (37. ka veļu svētki rudenī ir ļoti veca ieraša gandrīz visā vecā pasaulē. jādomā. 67    . ka šāds dievs nav atrasts. Šrāders raksta. tomēr veļu svētku sākums rudenī bez šaubām būs meklējams jau no pagānu laikiem. un daži labi sīkumi Jāņu svinēšanā būs pārnākuši pie latviešiem no krieviem un vāciešiem līdz ar kristīgu ticību (skat. ka īstie vasaras svētki bijuši gaŗākā vasaras dienā un ziemas svētki īsākā ziemas dienā.). Šai hipotezei ir bez šaubām daļa patiesības. ka ļaudis nesot uz kapiem ēdienus un dzērienus.(27528). Tautas māņi vēl daudzina kādu Rīšu māti. tā kā tautas dziesmas piemin viņas tikai nejaušos gadījumos. 1.). Dažas Jāņa dienas ierašas tomēr liekas būt ļoti vecas un var būt mantotas līdz ar citām radu tautām no tālās senatnes. 1. kuŗa esot par naktīm vērpusi pie meitu ratiņiem un malusi rokas dzirnaviņas. Svinēšana notikusi pilna mēneša.—15. Smilšu m. (festum omnium animarum). Šie svētki stāv zināmā sakarā ar gada laikiem un gada laiku darbiem. 980. Tad atkal tika gandrīz jau vispārīgi pieņemts. sal. p. Šo dievību darba lauku mēs varam vērot tikai pēc pašiem nosaukumiem. Izsauciens „līgo” nozīmējot gluži vienkārši saules līgošanu jeb lēkšanu. Viņi svinēti visvairāk pavasarī. No vairāk indoeiropiešu tautām ir uzglabājušās vecas ziņas. 1. (27536. 1. Z. Galīgi turpretī gan būs jāatmet tās domas. tomēr šie svētki nav vēl pietiekoši iztirzāti. Bet no otras puses zināms zāļu dienas sakars ar Sauli gan nav noliedzams. ka veļu mielošana pie latviešiem esot maisījums no katoļu un pagānu ierašām. gadu simtenī katoļu baznīca pieņēmusi arī šos miroņu svētkus rudenī un nosaukusi tos par visu dvēseļu svētkiem. B. Ogu m. O. Trijās tautas dziesmās (33209—33211. Tiek pieņemts. Augšā minētā angļu grāmatā par etnografiju lasām: „Miroņu gada svētki ir sastopami Eiropā. 243. retāki jauna mēneša naktīs. Agrākie rakstnieki meklēja vispirms tikai pēc kāda pagānu dieva. ka lielākie svētki bijuši ziemas un vasaras sākumā. 11. p. gan arī pēc nosaukuma. Visu to ievērojot. p. 3). jeb ar gada galu” (C. lai gan viņa vēl neizšķiŗ visa jautājuma. Seno laiku svētki.). Kaŗa māti gan vēl pazīst Lange (vārdnīcā) un Joda māti Brīvzemnieks (pūšamos vārdos 48. Otri tādi senlaiku svētki pie latviešiem būs bijuši Jāņi. ka senie līgojamie svētki būtu svinēti pavasarī gaŗākajā dienā. ka senāk svinēti trīs lieli svētki. p.) apliecina. (31724). ar ko mielot mirušo dvēseles. Bet jau 10. kuŗam par godu ticis līgots. Lai gan par Jāņu svinēšanu ir daudz vairāk rakstīts nekā par citiem visiem latviešu svētkiem. Tuva sakarā ar mītoloģiju stāv arī dažādu svētku svinēšana. 15. L. ka „var pierādīt lielus miroņu svētkus plašā saskaņā gandrīz pie visām indoeiropiešu tautām gada ziemas pusē” (Reallexikon. jo nav mums par viņiem nekādu tuvāku ziņu.

iznāk īstā ziedu laikā un pārejā no pavasaŗa darbiem uz vasaras darbiem. Tautas dziesmās Saule vēl mainās ar „Jāņa sievu” jeb „Jāņa māti” (32542. 32985—8. kuŗas arī pazīst Saules rotāšanos. Visas Jāņu ceremonijas zīmējas lielākā vai mazākā mērā uz auglību. 32981. 32958. cf. Beidzot Jānīšam tiek vēl daudzināti „zili svārki” (33047. stallī. ozola (Jānītis ir „ozoliņu tērētājs” 32320) un sērmūkšļa zariem. dziesmas vārdiem visvairāk „zied zemīte zilis ziedis” (17608. 33046) jeb arī „izgaist” (32980—1). nevis Jāņu rītā jeb pašā dienā. pie leišiem Saule dej lieldienas sestdienas vakarā. tad tas ir tomēr par maz. Igauņi domājot. Bet arī šādu maiņu ir par maz. mājas tēvam līgotāji liek ozola vaiņagu galvā. 32984. sal. 32902—9. 32912. lai aug visa labībiņa” (32552). Augšgalieši „līgo” vietā dzied arī „rūtuo” (ruotā) un dažās dziesmās Jānītis mainās ar Sauli (32532. Arī citur „Jāņa zālei” (35111. Uz auglību zīmējas sevišķi divi (33014. lai aug mieži. „lai aug viņa kumeliņi” (32694) un mājas māti aplīgo. lai gan vispārīgi Saules lomai Jāņa dienā pieder ievērojama vieta. „pazūd” (32982—90. Pēc pielīdzinājuma Saulei. Ar rāceņu sēšanu beidzas sējas darbi. 35495) jeb „Jāņa puķei” (37823. 2). šo „Jāņa zāli” vēl atgādina viens variants par Jānīša „ziliem svārkiem” (sal. piena. „lai aug rudzi. Pie krieviem Saule rotājas (coлнце играетъ) lieldienas un Pēteŗdienas rītā. 33009. Pret šiem nu vajaga cīnīties ar visādiem dzīvības un spēka simboliem. pie bitēm — visur gaida labus augļus. pēdējā nezīmējas uz Jāņiem.). 33156) un maina ar „Dievu” (32532. 32400. Arī Jāņu ugunis kokos un kārtīs laikam būs dedzinātas par aizsardzību pret visu ļaunumu. 35258. vai „mirst” (32996). lai aug baltas avitiņas” (32749). 1. lai viņām varētu piešķirt vissvarīgāko nozīmi. puķu pušķi un visādas meijas. 8454). Turklāt īstā līgošana notiek tikai bez saules zāļu dienas naktī. 32444. Jāņa ceremonijās Jāņa māte vēl tiek saukta par „kuplu liepu” (32618. Zudušo sievu parasti atrod Pēteŗdienā (32980. Skopai Jāņa mātei līgotāji uzsauc: „Ja nedosi siera. 32545. Svētki iekrīt ziedu laikā un pats Jānītis „ziedainītis” (33022—33029) stāv allaž sakarā ar zilu krāsu jo t. kamēr Jānīti parasti sauc par „Dieva dēlu” (32634. Šim nolūkam tad arī noder vaiņagi. 33004—6). Auglības svētkos darbojas arī burvji. Jāņa diena. Jānīti ir atkal mēģināts izskaidrot par veli. un viņa mainās ar Laimu (32542. 35513) ir tāda nozīme. 32387). 33047. kamēr citos piemēros Saule arī „līgo” (32443. Viņu sauc gan par „zilgalvīti” (32957). 32566). 32967.) un „melno odzi” (32629. Par Jānīti 68    . un ar siena pļaušanu sākas ražas ievākšana.) un Saules meitu (33009. „lai aug govis raibaliņas. Jānītis apjāj laukus.). Tīrumā. bet Jāņu sakaru ar veļu kultu es esmu atradis tikai vienā tautas dziesmā (32408).). 35008. 32865). raganas un visādi skauģi. 33021. 33017. kuŗa laikam saukta arī par ziedu dienu (15482). gan arī par „zilzobīti” (32381). ka Saule dancojot lieldienas rītā no priekiem par Kristus augšāmcelšanos. Jānītis arī „iejāj bišu dārziņā” (32517). kuŗa Jāna vakarā tiek „vesta” (32997—9. Pie radu tautām. kā: puķēm. ka Jāņa rītā Saule „rotājas”. paliks govis ālavīcas” (32459). 32559—60. kas grib ļaudim kaitēt. Tādēļ arī „zilgalvītes” vienā dziesmā ir „pirmās Jāņu zāles” (32395) un starp „puķu pušķiem” sauc „zilos” pirmā kārtā (32394). Ar auglības svētkiem stāv parasti sakarā arī Saules un fallus kults. Vispirmā kārtā Jāņi ir zemkopības un lopkopības svētki. cf.) un Jāņa sievas „lielu sakti” (32978. Uz Saules kultu jau augšā ir aizrādīts. kur veļi norauj Jāņa naktī papardes ziedu. lai izdotos „labas bites ozolā” (32697) un beidzot vēl „lec kāpostu dārziņā” (32523—4). 32931. bet ir mums liecības arī par fallus kultu. 32672). 32614. 32425. un 34758). 32973.) no šiem piemēriem. zālēm. 32990) jeb arī Jāņa rītā saulei lecot (32978. Bet ja no 927 Jāņa dziesmām tikai nedaudzas aizrāda uz tuviem sakariem starp Jānīti un Sauli. Neretis ir runa par „vienu pašu Jāņa zāli” (32383. lai Jānīti varētu turēt par Sauli. Uz to pašu kultu var zīmēties „Jāņa sieva”. kūtī. kuŗa dažreiz tiek taisni nosaukta par fallu (35691— 5). 33140.). 35445.21624) ir taisni sacīts. dārzā.

Jānīts zirgu nojādīja Pieguļnieku meklēdams. 1. 32510. jeb pilnīga atturība. Gudri mani brāleniņi. Ai. B. Wiedemann. Jāņa zāles tika izlietotas arī nākamības zīlēšanai. 32502. 14. sauc arī par Līkona dienu (Līkoni püha). tā arī latviešu Jānītis liekas būt vilku valdnieks. Ziedu svētkiem ir liels svars arī pašā ļaužu dzīvē. 35650). Tikai līdz Jāņa dienai tika lasītas visādas dziedināmas zāles. Glabājat zirgus! Jānītis krūmos. puiši. 15. No latviešiem gan laikam būs aizņemts vilku valdnieks „Līkon” pie igauņiem un zāļu un koku dievs. bet šādam salīdzinājumam trūkst tuvāku pierādījumu. Jāņa naktī. Par aizņemšanos liecina ne vien nozīmes vienādība. 27. Rakstu krājums. Jāņu nakti. Turklāt Jāņu nakts bija labākais laiks jaunu laužu satiksmei. Vispārīgi fallus kulta svētkos tiek ievērota dzimumu dzīvē vai nu lielāka brīvība. L. Pie seniem latviešiem zīmējas uz atturību vecā ieraša Jāņa nakti nemaz negulēt (33179—33197). kas nozīmē fallu. 32508. 34980. brāleliņi. Tā nu arī varam saprast. kur neretis notika arī saderināšanās (33078—33134). 660). „Lieckio” pie senajiem somiem. Trautvetter) raksta Inlandē (1850. Vispārīgi igauņi svinējuši Jāņus gandrīz uz matu tāpat kā latvieši (T. Aus dem inneren un äusseren Leben der Ehsten. Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca. ka „līgo” būšot rada ar sanskrita „linggam”. Man kaziņu vilks aiznesa Pašā Jāņu vakarā. kādēļ Jāņa naktī nejāj pieguļā un kādēļ tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (Etnografisku rakstu krājums. 362— 363. J. Jānītis nav aizmirsis arī „Dieva suņus” un devis tiem vaļu rīkoties pēc patikšanas.).). Citas tautas dziesmas aizrāda arī uz zināmu brīvību šai ziņā (33119. p. 32515. 32760. Lai Krancīša vilks nenesa. kā zināms. 32509 cf. Kā pie igauņiem Līkons un Juris valda par vilkiem. Ka darbības vārds „līgot” ir rada ar leišu „linguoti”. 1. R. un 28. Par tādu pašu kārtību liecina vēl daži citi piemēri (34817. Rīdīs jūsu kumeliņus. bet arī līdzīgas skaņas. Iemaukti rokā. p. 1. 33123.un Jāņa sievu ir laikam arī runa šādā dziesmiņā: „Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja” (32919). v. 34810. Pašu Jāņu vakariņu Vilks nokoda kumeliņu. Par līgošanu jau ir tik daudz rakstīts. Z. kā redzams. kuŗi ir viņa suņi. puiši. Volters. K. 35351). C. 12814. Tie nejāja pieguļā. uz to jau ir aizrādījis E. Šo Trautfetera aizrādījumu ir populārizējis Zariņu Kārlis (Mülleris). p. 69    . Jau kāds Trautfeters (E. ka es še no savas puses nevaru pielikt nekā jauna klāt. jo pēc tam visas zāles sākot briest un zaudēt savu spēku. I. Jāņu dienu igauņi. Aplīgoju savu Kranci.

Jurī kāvuši gaili un vārījuši olas jeb pentogu. Paliek pāri tikai pavasaris. krieviem. Citu kādu pierādījumu šeit pavisam nav. Tas laiks nevarēja būt ne ziemā. janvāris saukts par Bašķu (no Zebastiāna) dienu. Sveču dienā. kad ziemas pārtika ir iztērēta un pārvešanai ir palicis mazāk mantas. Bez šaubām latvieši būs svinējuši arī savu jaunu gadu un proti tādā laikā. Līdz ar to no Jurģa ir sākušies jauni darbi zemkopībā un lopkopībā. Lai gan dažas Juŗa dienas ceremonijas būs pārnākušas pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. ievākto lopu barību un pašiem lopiem būtu jāpāriet uz citu dzīves vietu. kuŗiem ar visu iekulto labību. tomēr netrūks tur arī atlieku no seniem pagānu laikiem. Šai laikā bijis jāgādā arī par drošību pret burvjiem. Pieguļas māte (pie Bīlenšteina) un personificētā Pieguļa (30091—4. Turklāt arājam pavasarī ir jāuzsāk jauni zemes darbi. lai lopiem labi klātos. 35. kad govis bijušas jāsargā no visāda ļaunuma. bet arī pie vāciešiem. lai nākamā gadā lietus lītu. tāpat kā arī igauņi. bet no vecajām pagānu ceremonijām tikai maz kas ir vēl uzglabājies līdz mūsu dienām. kaut gan šāda nozīme tautā vairs nav pazīstama. kā zināms. Teņa dienā. latvieši vārījuši cūkas pusgalvu. un div ievērojamus svētkus kopā nekur nemēdz svinēt. Vecajos katoļu laikos šai dienā vestas govis arī pie svētīšanas. Vakarā notikusi apliešanās ar ūdeni jeb tā sauktā „rumelēšanās”. V. Šai dienā veci ļaudis vilkuši uz kūts durvīm lietuvēna krustus. somiem un igauņiem. jo Juris jeb Jurģis. 2. nav savienots ar daudz veciem māņiem. Viss tas varētu zīmēties uz senajiem jauna gada jeb pavasaŗa svētkiem. notiek tikai rudenī jeb pavasarī. Juŗa svinēšana ir ne vien līdzīga pie latviešiem un leišiem. Visur Juŗa diena ir vismaz senāk bijusi gājēju pārejas laiks uz citu dzīves vietu. kuŗa būtu stāvējusi Jānīša vietā un līdzinātos no vienas puses sanskrita vārdam „linggam” un no otras puses igauņu Līkonam. 17. Tās pašas jauna gada ceremonijas turpinājuši arī Trijkungu jeb Zvaigznes dienā. Rudens nenoderētu gājējiem. Līgāja jeb Līgona eksistence. jo tādai gada dalīšanai nebija nekāda sevišķa pamata. Turpretī par Zemes mātes sakaru ar Juŗa dienu (skat. Visas jauna gada ierašas pastāv gandrīz tikai zīlēšanā un nākamības pareģošanā. janvārī. nedz arī vasarā. kā jau jauni svētki tautas dzīvē. Drīzāk gan „Līkon” un „Lieckio” būs aizņemti gluži vienkārši no izsauciena „līgo”. 20. Daudz vecas svētku ierašas gan vēl zīmējas uz senākiem katoļu laikiem. Tagadējie svētki. Kristīgas ticības jauns gads. nodaļu) mums vēl trūkst tuvāku ziņu. skauģiem un vilkiem. tad cūkas mierīgi rakušas zemi un neesot zagušās labībā. ka jauns gads būtu bijis pavasarī un būtu pārgājis uz mūsu laiku Juŗa jeb Jurģa dienu. bet ar vērojumiem vien vēl nebūt nav pierādīta Līgas. Ūsiņš. Tāpat rudenī jaunsgads stāvētu tuvu kopā ar veļu dienām. 30162) neattiecas uz priekšvēstures laikiem. Tā tad būtu gluži dabīgi. Lauku darbu maiņa. Jā cūkgani paglabājuši purna kaulu un vasaru ierakuši cūku ganībā. kas saskanēja ar viņu dzīves prasībām un dabas apstākļiem. Latvieši Juŗa dienā dzinuši pirmo reiz lopus ganos un vakarā jājuši zirgus pieguļā. skandinaviem.Pēc šādiem faktiem mums ir tomēr zināms iemesls meklēt pēc kādas pagānu dievības pie seniem latviešiem. Sāksim šo svētku aprakstu ar jaunu gadu. 70    . Tagadējie svētki pie latviešiem jau visi stāv sakarā ar kristīgu ticību. Vispār pazīstama un laikam arī viena no vecākām ierašām ir „laimes liešana”. raganām. Kāda zināma latviešu jauna gada jeb pavasaŗa dievība no senajiem pagānu laikiem mums nav pazīstama.

Meteni tautas dziesmas sauc vēl par miesmeti (32214). 21. kas savukārt ir tulkots no krievu valodas (мясопустъ. ēd gaļu un tiek saukts par „melnaci” (32214). Uz krievu ierašām aizrāda arī meteņa ēdieni. lai gaiši degot. Šo dienu saukuši arī par vēja dienu un negājuši rijā. krievu bļinas). augšgalieši pakaŗot zem jumtiem sāli un svētīto ūdeni. 32209. kas pārģērbušies par budēļiem jeb ķekatām. лепешки) un „griķu karašas” (32213 v. 32218. Lielākie dancotāji bija jauni cilvēki. Tikai no pārprašanas ir radušās tās domas. kā p. „ļepeškas” (32213. sal. Tad vēl aizrāda. lai vējš jumtus neceļ. Metenī vizinās. Pelnu dienā latvieši veduši pelnus dārzā. saīsinot svinības līdz desmit. Arī vācieši metenī cepuši dažādus raušus.).” Tad baznīca sākusi gādāt par līksmības ierobežošanu. Arī agrāku laiku rakstu liecības skaidri aizrāda. un tad ar astoņām dienām. 411. „pelnu dienas gaidīdams”. kā redzams. lai sargātu ēkas no pērkona. ka metenī ēdot gaļu. 1. Latvieši meteņa laikā gājuši arī ķekatās un budēļos. kā: „pīrāgi” (32213. ka nepasprūk kāds vārds. Preussisches Wörterbuch) vārījuši metenī cūkas galvu. „kāju” (32233) vai „galvas pusi”. lai barojas un danco govis (32211. Nav arī vēsturē nekādu aizrādījumu. Tai dienā nedrīkstot nekā no meža mājā nest. un es nezinu nevienā valodā neviena piemēra. igauņi cūkas kājas. it kā metenis nozīmētu jaunu gadu un būtu cēlies no tāda paša vārda. Frischbier. Bindus jeb kustoņu dienā. 1) un sabojātā veidā arī par mietnesi (33466. 32215. kas zvejniekiem nozīmē nelaimi. kas bijušas savienotas ar lielu dziedāšanu. vastalāvi (32213. zaķis. lai kukaiņi nemaitātu stādus. Ja ko atvedot. 32219. „kulītē” (32220. atdzīvojoties visi kustoņi. Viņš „brauc par Daugavu” (3220) jeb „nāk par kalnu” (32224) ar „cūkas ausi” (32220). 3. Hoopsa reālleksikonā ir sacīts: „Vastalāvim no sākuma nav nekā kopēja ar gavēšanu. Pazīstamā J. Katra vadus draudze izrīkojusi savas dzīres. 32211. 32232) un dej jeb danco. vāciešiem un iguņiem metenim ir vēl sakars ar cūkām. Pēc vienas dziesmiņas vārdiem Metenim ir arī dēli un meitas. 17. lai augtu gaŗi lini. Visas meitas malējiņas. 5. Svētās Agatas dienā. 32210. Šim jautājumam ir jāmeklē atbilde kristīgo svētku vēsturē. Meteņami pieci dēli. ka ap Meteņa laiku būtu turēta gada maiņa. kaķis. IV.februārī. lai izdodas labi lini (28288. lāči pamostoties no ziemas miega un nākot pirmo reiz no migas laukā. tad par vasaru nākot čūskas mājā. tāpat italiešu carnevale) un nozīmē laiku. 1). D. martā. Bet nu gads un jaunsgads ir divi pavisam dažādi jēdzieni. Visi pieci arājiņi. Krievi ierobežojuši svinamo laiku vispirms ar četrpadsmit. lējuši sveces. ka krievu mjasopustā vairs gaļas neēdot. kr. kā leišu „metas”. un 412. ka šādi nosaukumi un svinības zīmējas tikai uz vastalāvi. 32227). dzeguze (L. bet tautas dziesmas bieži vien daudzinot. Runā bijis jāsargās. Latviešu jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svinējuši metenī arī zvejas svētkus. Meteņami piecas meitas. 71    . Ģēdurtas dienā. ir cēlies no miesnieša. Pie latviešiem. jau no triju kungu dienas sākot. p. krievu пироги). 32233) jeb „padusē” (32224). Metenis. šāda vizināšanās un budēļos iešana metenī var atkal būt aizņemta no krieviem. p. gāja no mājas uz māju. Latvieši un Prūsijas vācieši (H. Viņš „sukājas kaktā” (32221—3). tad astoņām un beidzot trim dienām. februārī. kur ar vienkāršo gada vārdu apzīmētu arī jaunu gadu. Dažās tautas dziesmās Metenis ir arī personificēts. gads. Arī igauņi vizinājušies metenī. martā. Senos laikos meteni jeb vastalāvi svētījuši kādas četradesmit dienas. kad atmet gaļas (мясо) ēšanu.: lācis.

: zāļu dienu. jo senie latvieši nav pazinuši nekādu „svētku” (no krievu cвятки). 25. ne ecēt. Tomēr nekādas vecas vasaras svētku ceremonijas mums nav pazīstamas un pašiem svētkiem latviešu dzīvē nepieder nekāda ievērojama loma. Pūpolu svētdienā latvieši pēruši gan cits citu. Bīlenšteina vārdiem esot „zirgu svētdiena”. Dieva dienas. ka ziemas svētkos esot dzimis Dieva dēls. jūnijs. Arī pats nosaukums nav visai vecs. sējas laiku. p. 25. uguns dienu. Šai dienā nedrīkst griezt neviena kociņa. Vecākas var būt Juŗa dienas ierašas. 32279. Pašā lielā piektdienā staigājuši burvji un raganas ar savām nešļavām. Vasaras svētku meijas varētu būt lietotas pēc Jāņa dienas priekšzīmes. tad tās ceremonijas būs pārnestas uz Jāņa dienu un Juŗa dienu. Ījaba dienā (9. latvieši rēķinājuši īsto sējas laiku un no tās dienas arī lakstīgala sākot dziedāt. Juŗa jeb Ūsiņa dienā 23. „lai telītes ganījās” (32271. prusakus. p. tura lieldienu par lielākiem svētkiem. 39. „Ar pavasaŗa Māŗu ļaudis izbeidz vakaros dedzināt uguni un paēd vakariņas ar dienas gaismu” (J. jūnijā. Kā senajie auglības svētki viņi jau ir augšā aprakstīti. kā cēlusies šī šūpošanās lieldienās. kā zināms. Jurģa. lai aug lini un kaņepes (32263. No krieviem būs laikam arī nākusi lieldienu šūpošanās. Naktī uz šo Māŗas dienu esot pagrabos uz kāpostu galviņām kāpostu sēklas. zem zirga siles un pat uz auzām. Pēc Hūpeļa. 1. maijā) nedrīkstot sīpolu stādīt. ka viņš arvien tiek tēlots kā skaists jauneklis. varot redzēt mirušo cilvēku dvēseles. Vasaras svētki pieder pie trim lielajiem baznīcas svētkiem un viņu nosaukums nav tulkots ne no vācu.). Bet arī mūsu tautas dziesmas dod savu izskaidrojumu. Heniņš. jūnijā. J. 15. veļu laiku. Pieņemsim tik vēl to. p. Juŗa dienā latvieši kāvuši gaili un tecinājuši viņa asinis uz staļļa sliekšņa. Pēc tautas dziesmām Jānītis ir „ziedainītis” (33022—9) un nāk 72    . 25 martā. Tur mēs dzirdam. aprīlī. kas dzimuši pulksten 12 naktī no zaļās ceturtdienas uz lielo piektdienu. Šī māņticība dibinās uz analoģijas burvības. pēc A. Zaļā ceturtdienā meklējuši mežā čūskas slimības dziedēšanai. gan arī savus lopus ar pūpolu zariņiem. Ļaudis. lai nākošā gadā visi būtu veseli. Par vispopulārākiem latviešu svētkiem ir jātura Jāņa diena 24. kādēļ viņa arī tikusi saukta „великъ день”. Tai pašā dienā ar dažādiem māņiem lūkojuši aizdzīt blusas. No Urbāna dienas. Pie krieviem šī ieraša ir uzglabājusies līdz mūsu dienām. Ja latviešiem pagānu laikos bijusi kāda svinama vasaras diena. 1) un lai par vasaru odi nekožot (32237). lai aug lielas kāpostu galviņas. Debesbraukšanas jeb krusta dienā nedrīkst ne art. ka šādi uzskati ieviesušies pie latviešiem līdz ar kristīgu ticību. Sējas laiks. Svētais Juris palicis par zirgu patronu tādēļ. jo tad viņi izziedot. 1). B. Vīdemans raksta. jātin dzijas kamolā un jāvāra lieli kluči jeb ķiļķeni. martā. 32271. ka igauņi šai dienā sataisījuši zemi kāpostu stādīšanai. jo tad kokiem tekot asinis. sauktā arī par pavasaŗa Māŗu. kas zīmējas uz lopkopību un zemkopību vispārīgi. Tādēļ būtu jādomā. žurkas. beidzies Vītus dienā. čūskas. F.Kāpostu Māŗas dienā. 17. no kā ir tulkots augšējais latviešu nosaukums. Krievi. maija. Varētu būt. Rakstu krājums. kas jāj uz balta zirga. R. Tuvā sakarā ar Jāņa dienu stāv Pēteŗa diena. kā arī lakstīgalas dziedāšana. bet tikai zināmas svinīgas „dienas” un „laikus”. kas bijusi itin kā Jāņa atsvēte un saukta laikam arī par lapu dienu (15482). ka govis pēc Jāņiem „noraujot pienu” un dzeguze kūkojot tikai līdz Jāņa dienai. lai zirgi labi izdotos. Šūpojoties tādēļ. ka kādi vasaras svētki jau būtu cēlušies pagānu laikos un būtu savienoti ar daudz māņiem. 29. Ģurģa. zvirbuļus un vanagus. ne arī no krievu valodas. Baltijas vācieši esot sējuši kāpostus. kuŗam „lieldienā šūpuli kāra” (33292 un 33295). L. tādēļ ka vārdi „krusts” un „krusa” ir līdzīgi. lai Marija to sargātu no aukstuma. lai krusa nenosistu lauku.

Jānī gāju rādīties. kas līdzinās Jāņu ierašām. Pēc sekošām tautas dziesmām mēs redzam. Laidi miežus. Laidainīte nabadzīte Visu ziedu lasītāja. Pēdējā dziesmiņā to nostāda priekš Labrenča (10. 10. Līdz tam pašam laikam retumis vēl kūkojot kādas dzeguzes (2438) un tad pārvēršoties par vēja vanagiem.„ar ziediem”. kuŗš. laidi rudzus. augustā ir svētā Laurencija diena. jo pirmie parādās „ziedu cekulā” un otri „rudzu kūlītī” (34758). 33217. Labrencī ēst un dzert. Labrencī nedrīkstējuši kurināt mājā nekādas uguns. gausu!” Arī pie igauņiem Jēkabi ir ievērojama diena. ka tas ir vidzemnieku vārds. Pēc diviem pirmajiem piemēriem mēs redzam. jūlijā. tad 73    . 33055. Stenders šo izskaidrojumu ir uzņēmis ar piezīmi. Laidi miežus. katram bijis jāsaka: „Dievs dod sātu. Jauno maizi pirmo reiz ēdot. Nosaukums laidene (sal. laidi rudzus. meteni) zīmējas drīzāk uz veciem pareizticības svētkiem 2. 1. Līdz Pēteŗiem vēl lasītas aizmirstās vai atstātās zāles tējai un slimību dziedēšanai. 25. Ulmanis izteic šaubas par vārda nozīmi un domā. 33111. atvasinādams šo vārdu laikam no verba „laisties”. ka laidene jeb laidaine patiešām ir Marijas apmeklēšanas diena. Tādu pašu ierašu redzam arī pie latviešiem pēc sekošās tautas dziesmas (14027). jūlijā. kamēr Marijas debesbraukšanas diena jeb lielā Māŗa ir 15. dzīvojis 3. sal. kamēr „Pēterītis lapainītis” nāk tikai „ar lapām” (32987. 33111. gadu simtenī pēc Kr. kuŗi to sauc par Labrenci un Lāranci. 33025. kamēr pie augšgaliešiem visas pirmās desmit augusta dienas bijušas „gunis dīnas”. „Jānīšami zili svārki. Pēteŗami puspelēki” (33047. 33074. 33036. neilgi pēc Pēteŗdienas. kā zināms. laidainīte. Pēterīti lapainīti. Jāņos pazudusī Jāņa sieva. kuŗu Lange tulko par Marijas apmeklēšanas dienu. atrodas Pēteŗos. Laidainē solīties. un ticis dzīvs sadedzināts. Līdz ar Jāņa dienu tautas dziesmas piemin vēl laideni jeb laiddienu (2. kā jau augšā minēts. ka laidene atrodas ziedu laika beigās. Ja šai dienā kuŗot mājā uguni. Dažās vietās Labrencis saukts arī par uguns dienu. Atlaid manu arājiņu.. Jānīti ziedainīti. kad svin Dievmātes drēbju nolikšanu. Jānī gāju raudzīties Pēterī dzirdīties Laidainē palaižos Neveiklīša rociņā. jo tad Uguns māte gribot atpūsties. latvieši cepuši jaunu maizi un pirmo kukuli nesuši uz lauku ziedam. Pārdot savu vainadziņu. Ai. Jēkaba jeb Jēkaupa dienā. Laidi. Tādēļ arī šis Laurencijs tiek turēts par uguns patronu. 33232). ka tā drīzāk būtu Marijas debesbraukšanas diena. laidi. Igauņi laidenē ievērojuši dažas ceremonijas. augustā. jūlijā). augustā). Šī pati loma viņam pieder pie latviešiem. 34758). Še var būt domāta atlaišana jeb nolaišana.

pirmā oktōbrī. „Rudens Māŗas dienā.). septembrī latvieši saukuši par mazo Māŗu tāpat kā arī igauņi. Laikam šā gadījuma dēļ viņa savādais mētelis ar kapuci ticis turēts par viņa svarīgāko relikviju un tiek minēts arī vienā tautas dziesmā (33242). Miķēlis (29. Dažos apgabalos viņi veduši uz baznīcu arī lopus. Labrenča dienā arī āboli tiekot gatavi. Tautas dziesma (6021) vēl piemin.. Ūsiņam un Miķēlim. J. Ansbergs. pielīdzināms Jurim. ir senāk darīts alus. Pēc tam viņš redzējis Kristu un pieņēmis kristīgu ticību. Mārtiņš ir viens no slavenākajiem Francijas svētajiem un esot dzīvojis 4. tad tai mājā āboli vairs neaugot. Igauņi no Andreja dienas skaitījuši ziemas sākumu. novembrī. ir budēļu dienas. Simjūda dienā dvēselēm jeb urgučiem vēl sataisījuši pēdējo maltīti un tad dzinuši viņus atkal projām. augustā sauc par lielo Māŗu (pie baltkrieviem Большая Пречистая). Pēc katoļu tradicijām abi šie tiek arī tēloti par jātniekiem. kā redzams. augustā) jēru kaujamā. kad senie latvieši mielojuši savu senču dvēseles. 39 . Katriņās sievieši. laikam vīrieši ģērbušies maskās. Ja veļu laiks sācies no Miķēļa. kad latvieši nemērkuši linus. No Miķēļa līdz Simjūdam (28. p. Bez tam Katriņa turēta arī par aitu dienu. 33245—6). B. Ar Mārtiņa zosi stāv sakarā arī veca katoļu leģenda. p.). Beidzot vēl Labrencis bijis āžu kujamā diena. gadu simtenī pēc Kristus. sevišķi aitas. 1. Mārtiņa dienai esot pievienojušies seno romiešu rudens svētki. kur ticis daudz ēsts un dzerts. sevišķi pirmajam.1. 319. meitas nākušas iekšā gulēt un likušas cerību pie malas. 74    . Visur šis laiks tomēr nav bijis vienāds: citur īsāks. D. XVII. kā jau minēts. Būdams pagānu kareivis. kad latvieši kāvuši aitas. Meitas tad zīlējušas preciniekus tāpat kā pie vāciešiem un krieviem. Mārtiņos. novembrī. svētīšanai.” Marijas debesbraukšanas dienu 15. Augšgalieši lielā Māŗā gājuši pa parām baznīcā. septembrī) mūsu tautas dziesmās nav bieži sastopams un tiek pieminēts gan par zirgu patronu (30052 un 30226 v. ka „no Bērtmaņa kamenīte ziediņā pakārās. Kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu. Mārtiņu sauc tautas dziesmas par . Pēc tautas dziesmām Mārtiņš ir atkal zirgu patrons. Ar Juri pieguļa sākas un ar Mārtiņu beidzas. jo Miķēlis parasti tiek minēts kopā ar alu. Arī pie igauņiem ir usglabājušās ļoti līdzīgas ierašas. Tā izskaidrojas Mārtiņa zoss.tanī gadā izceļoties ugunsgrēks. Pie igauņiem Nikolajs ir lopu. kur viņu atraduši tikai pēc zosu kliegšanas. K. 1. jo abas. Mārtiņa diena senāk svinēta 11. Šie svētki pārnākuši pie latviešiem tikai ar katoļu ticību. Pa daļai uz šo mēteli zīmējas Mārtiņa budēļi jeb kūjenieki ar maskām. Miķēlim Juris ir pielīdzināts kā pūķa uzvarētājam un Nikolajam kā jaunekļu patronam. Heniņš (R. viņš reiz ziemā saticis kailu nabagu un atdevis tam pusi no sava mēteļa. bet ja šai dienā ābolus cepot. tāpat kā Bērtulis (24. gan arī par labības audzinātāju. sevišķi aŗamo vēršu patrons. lai būtu laba raža.. decembrī ar savu zirgu kultu atkal ļoti līdzinājās Juŗa. bet tagad 10.) turpretī tura augšā minēto lielo Māŗu par rudens Māŗu. kā zināms. Marijas dzimšanas dienu 8. kam ziedo gaili jeb cāļus. III. oktōbrī) parasti rēķināts tā saucamais veļu laiks jeb Dieva dienas. L. tas varbūt ir nācis no katoļu ticības tradicijām. Miķēļa un Mārtiņa dienām. Rakstu krājums. ka vēl tagad varētu brūtgānu iegūt” (J. pīrāgi un vīns rietuma Eiropā. citur gaŗāks. Arī latvieši pazīst Mārtiņa karašas un zirņu pīceņus jeb ķēķus. Nikolaja jeb Miklāva diena 6. L. Pēc kristīgas ticības simbolikas lielais eņģelis Miķēlis ir kapsētu patrons un pirmais dvēseles sargs tūliņ pēc cilvēka nāves. Abām minētām dienām pēc jautrības ir līdzīga Andreja diena 30. Uz Miķēļiem. Z.bagātu vīru” Katriņu par „badastakli”. tad viņš esot paslēpies zosu kūtī. Ar Mārtiņu kopā neretis tiek minēta arī Katriņa (30224— 5.

Par labu laika pazīšanu liecina arī senie mēneša nosaukumi pie latviešiem: ziemas mēnesis (janvāris). Zināms sakars ar ziemas svētkiem ir vēl kaķiem (2258. jo latvieši tai dienā vārījuši kūķus (кутья) ar cūkas galvu (33291. lai nākošā gadā augtu laba labība. P. bet būs pa daļai aizņemti. 33413) ir arī runa par kazas gaļu. Kaķus esot svērušas jaunas meitas un „ja svērs kaķis puspodiņu. Svētku un viņu ierašu izskaidrošanai mums atkal vajaga zināt. (maijs). mēnešu maiņas tika vēl rūpīgāki novērotas. 33420) tāpat kā krievi. 33265. ziedu jeb papuves m. 33419) un bitēm. salnas un vilku mēnesi. Tālāku dabūjam dzirdēt. lapu jeb sējas m. neguļu ziemas svētku nakti. Tā arī dažas indiāņu ciltis Amerikā izšķiŗ mēnešus. 36. (jūnijs).Ziemas svētki ir bez šaubām vieni no svarīgākajiem seno latviešu svētkiem. No ģermāņu valodām še varam salīdzināt šādus mēnešu nosaukumus: ziemas. kuŗš saukts par bluķa vakaru jeb „kūķu vakaru” (33505). Agrākie laika rēķini. siena jeb liepu. mežā „smilgas.) bez šaubām ir jauni. ka latvieši šai vakarā vēluši bluķi apkārt. siena. 33280). p. sila (šilinis). Pēc seno laiku priekšzīmes vēl tagad latviešu zemkopji labi izšķiŗ vecu un jaunu mēnesi.). sulu (sultekis). izdotos lopi un būtu daudz ābolu. siena jeb liepu m. Sēt turpretī grib tikai jaunā mēnesī. (aprīlis). Pēdējās ziemas svētku vakaros dziedot (313. suņu jeb rudzu m. sveču mēnesis (februāris). (septembris). (augusts). sējas (siejos m. sējas. rudzu. Šie nosaukumi nav meklējami indoeiropiešu pirmvalodā. suņu. rudens un vilku mēnesi. kā domā. papuves. (jūlijs). bet arī mēnešos. tādēļ arī dzied: „Ziemas svētku vakarā ēdam dzīvu labībiņu” (30299—300). Līdzīgus māņus atgādina sekoša dziesma: „Neguļu. ka ziemas svētki „bluķi vilka” jeb „bukiem lēca”. kā senie latvieši rēķinājuši laiku. kuŗu tad beidzot sadedzinājuši. i. Svinēšana sākusies jau iepriekšējā vakarā. Einhorns raksta. kad vilki skrien baros u. tomēr kādi gan būs cēlušies jau priekšvēsturiskos laikos. un salnas mēnesis (grodinis). sveču un suņu m. ka ap ziemas svētkiem latvieši uz krustu ceļa vilkam kazu upurējuši. Slavu valodās vēl sastopam baložu. ziedu. tad skuju kokus cērt jaunā un lapu kokus vecā mēnesī. viršu) m. 33278. Nav nekādu šaubu. Lai koki labi uzturētos. Līdz ar kūķiem tautas dziesmās vēl piemin pupas un zirņus (33278). papuves. kamēr lieldiena „šūpli kāra” (33292). Varam domāt. rudzus”. ka šāda laika rēķināšana būs pārgājusi pie senajiem baltiem un no šiem atkal pie latviešiem. sulu m. kad labību sēj. (novembris) un vilku m. Pēdējais nosaukums ir aizņemts no krievu valodas (кутя). Pāŗa piemēros (33307. Einhorns stāsta. kad zāle sāk zaļot. pēc kā varot vērot nākošās vasaras laiku (33256). t. sila (t. lācenītes” un stallī „bērus kumeliņus” (33282—3). Zināmu ziemas svētku ceremoniju sauc arī par „vilku gaiņāšanu” un P. lai mani liniņi veldē nekrīt” (33279). 75    . 33322. tad vess meitas šoruden” (33262).). veļu jeb zemliku m. Vispārīgi šai laikā ievēroti dažādi māņi. Jau indoeiropiešu pirmtauta. pa daļai patstāvīgi cēlušies līdzīgos dzīves apstākļos. (oktōbris). salnas m. rudzu (rugpiutis). Lai gan šie mēneši ir mākslīgi saskaņoti ar kalendāra mēnešiem un daži (p. kad lapas krīt no kokiem. liepu (liepinis) jeb siena (šienavimo m. ka senāk. kad vēl nebija nekādu kalendāru. lai „pūš” laukos „miežus. Uz pagānu laiku ierašām varētu zīmēties „ziemeļa piesaukšana”. būšot dalījusi gadu ne vien gada laikos. (decembris). sērsnu jeb baložu mēnesis (marts). No šiem mēnešu vārdiem astoņi sekošie saskan pilnīgi ar leišu nosaukumiem: baložu (balandinis).

augustam) pusmēnesis. 1.pr. februārim) 21/2 mēneša jeb 10 nedēļas. p. 1. Labības sēšana beigusies līdz ar lakstīgalas dziedāšanu. patiesībā 17 dienas. un 25. Reallexikon.). tomēr šī ideja būs gan pārnākusi no veciem pagānu laikiem. I. No šādas dalīšanas grieķi jau bija pārgājuši uz trīsdesmit dienu mēneša dalīšanu trijās dekadās. Tautas tradicijās gan tiek daudzinātas trīs dienas. Tālā austruma tautas vēl tagad dala mēnesi trijās dekadās. Reallexikon. p. 977. Citas tautas sauc trīsdesmit dienas par mēnesi un iedala viņu sešās piecu dienu nedēļās. Piecos līdzīgos laikos ir iedalīta arī ziema. patiesībā 14 dienas. aprīļa) līdz Jāņa dienai (24. jūlijam). bet šie skaitļi zīmējas uz visādām lietām. p. 1. vēl skaitīts ziedu laiks no Jāņiem līdz laidenei (2. bet vai viņi pazinuši arī kādu nedēļai pielīdzināmu laika dalīšanu. ar ievu sākot un ar ozolu beidzot. novembrim) pusmēnesis. 24. Neretis romieši runā arī par deviņām dienām. p. bet rāceņu sēšanu uzbeigusi dzeguze ar savu kūkošanu līdz Jāņiem. aprīlim) trīs mēneši jeb 12 nedēļas. Ļaudis senos laikos iedalījuši gadu vairāk pēc svētkiem nekā pēc mēnešiem. patiesībā 13 dienas. The handbook of folklore. Senāk. oktōbrim) viens mēnesis. 76    . 5) No Bērtuļa līdz Miķēlim (29. 961. maija) līdz Vītum (15. 5) No sveču dienas līdz Jurim (23. 2) No Simjūda līdz Mārtiņam (10. Turklāt šie skaitļi atrodas daudz tautu tradicijās un nebūt nav turami par sevišķu latviešu īpašumu. kokiem un puķēm.). retāki sastopam piecas nedēļas no sešām dienām” (C.). Lai nu mēs nepadotos vienpusīgām hipotezēm. 4) No Katriņas līdz sveču dienai (2. deviņas dienas un trīsdeviņas dienas. 4) No Labrenča līdz Bērtulim (24. augustam) atkal pusmēnesis. Gandrīz visas Eiropas tautas rēķinājušas vasaru no Juŗa līdz Miķēlim un ziemu no Miķēļa līdz Jurim. 237.). romieši turpretī uz astoņu dienu nedēļu” (O. kā liekas. Lauku darbiem latvieši vērojuši laiku ne tikai pēc mēnešiem un svētkiem. kā zinātnieki domā. Pēc dzērvju aiziešanas vecos laikos vairs neesot launagu ēduši līdz nākamām dzērvēm. 1. saukts par veļu laiku jeb Dieva dienām. bet daudz ciltis rietuma Afrikā rēķina septiņas četru dienu nedēļas. 1) No Miķēļa līdz Simjūdam (28. Šis laikmets. Tā tas bijis arī pie latviešiem. Tā tad vasara kā arī ziema sākās ar pūķu uzvarētāju svētkiem. bet gan ar lakstīgalas dziedamo laiku. Launagu pēc tēvu-tēvu stāstiem atnesušas un aiznesušas dzērves. Burne. Lai gan pēdējā laikā šāda laika rēķināšana zīmējas tikai uz kristīgiem svētkiem. Jau indoeiropiešu pirmtauta. Tautas dzejnieki ir arī novērojuši. ka „tad ozola lapas plauka. ne tikai uz laika rēķinu vien. 3) No Mārtiņa līdz Katriņai (25. septembrim) piecas nedēļas jeb viens pilnīgs mēnesis. „Mēs skaitām parasti četras septiņu dienu nedēļas vienā mēnesī. pēc kā mēnesis atkal tiek dalīts divās daļās. kad atnāca lakstīgala” (turpat 19. Vasaru latvieši iedalījuši šādos piecos laikos. bet arī pēc putniem. 2) No Jāņa līdz Jēkaba dienai (25. Tomēr sējas laiks nesaskan vis ar lapu mēnesi. jūlijam) viens mēnesis. 3) No Jēkaba līdz Labrencim (10. rakstu krājums. jūnijam) divi mēneši. 1) No Juŗa (23. Līdz ar citām indoeiropiešu tautām arī latvieši būs svinējuši pilna mēneša dienas un tā tad vispirms dalījuši mēnesi divās daļās. S. tad apskatīsim. novembrim) atkal pusmēnesis.). par to mums vēl nav nekādu liecību. Pavasaris. Schrader. p. 1. būšot dalījusi gadu pēc svētkiem (O. rudens. ka koki plaukst apmēram mēneša laikā. Tā tad nedēļas gaŗumu sastopam no četrām līdz desmit dienām. Līdz ar budismu še ir izplatījusies jauna mēneša un pilna mēneša dienu svinēšana. Šai laikmetā ir arī sējas laiks no Urbāna (25. jaungada diena un trīs lielie baznīcas svētki šajos rēķinos nespēlē lielas lomas. kādēļ arī tautas dziesmas sauc lakstīgalu par sējas putnu (Etnogr. janvārī). Nekādu ziņu nevaram atrast. kā tālāku senie latvieši dalījuši mēnesi. Schrader. ko domā etnografi par šo jautājumu. Ziemas vidu viņi skaitījuši no ziemas svētkiem līdz Teņa dienai (17. jūnijam). „Indoeiropieši jau no seniem laikiem dalījuši mēnesi divās daļās. kā jau augšā minēts. Senie latvieši bija novērojuši.

. nemazgājuši mutes. marta). Kad vilnu vērpjot. No vāciešiem ceturtdienas vakara svētīšanu aizņēmušies latvieši un igauņi. martā) un kāpostu Māŗas dienu (25. 481. bet arī piektdienu. 64. p. Tādēļ vācieši jau no seniem laikiem ir turējuši ceturtdienu par svētu dienu un dažās ierašās vēl līdz šim Vācijā esot uzglabājusies ceturtdienas svētīšana (J. Trim pēdējām dienām bijusi arī līdzīga nozīme. 1. Kur un kad ir cēlušies septiņu dienu nedēļa un nedēļas dienu nosaukumi. Arī nedēļas dienu nosaukumi ir pie mums cēlušies pēc krievu priekšzīmes: pirmdiena. 1. un 85. 7511. Kā nedēļa pārnākusi pie latviešiem. martā). jo tad „nekas nelaimējoties”. to jau J.pfinztag” (piektā dienā — ceturtdiena). Kad auklas vijot. Tikai slavu tautas. Nedēļas dienu nosaukumos ir manāms arī vācu iespaids tā pie krieviem. tad aitas griežoties un precētām sievām 77    .) un ceturtdienas jeb „piektā” vakarā esot „mīļa Māŗa piedzimusi” (6847). ne art. tad velnam ķēdes deldot.). i. 130. Nedēļa un nedēļas dienas. II. jo nevis trešdiena jeb trešā diena stāv nedēļas vidū. ka .piektdienā nevajagot ne sēt. Trešdiena ir nosaukta krieviski „сpeдa” (vidus) pēc vācu „Mittwoch” (nedēļas vidus) priekšzīmes. Arī pie grieķiem un romiešiem šāda nedēļa jau ir pārgājusi priekš Kristus dzimšanas. 34140. No uzrakstītiem māņiem mēs zinām. kamēr piekts vakars ceturtdienas vakara nozīmē ir cēlies no vecvācu vārda . jo pēc dziesmas vārdiem (34145) „piektdien Māŗa sukājās”. protams taču reizā ar kristīgo ticību” (Iz Baltijas vēstures. piektdiena (пятницa) un sestdiena. p. p. Pēc vecā ģermāņu pērkona dieva Donara vācieši sauc ceturtdienu par „Donnerstag”. jo visas viņas zīmējas uz pavasaŗa sākumu. trešdiena. ka pie jūdiem šāda nedēļa līdz ar zabatu jeb svētdienu ir jau ļoti veci. ceturtdiena (четвергъ). Krodznieks ir ļoti labi izskaidrojis. Donara diena.. Reallexikon der Germanischen Altertumskunde. Tā arī latviešu mandāgs iz aizņemts no vācu „Montag”. bet gan ceturtā diena pēc vācu rēķina. p. Pēc tautas dziesmu ziņām senie latvieši piektdienās nesukājuši galvas. Pēc tautas dziesmām latvieši turējusi cienā ne vien ceturtdienas vakaru. Kad nazi trinot. sākot no pirmdienas.). 1. par to zinātnieki vēl nav gluži vienis prātis. II. otrdiena (вторникъ). p. uz to aizrāda arī mūsu tautas tradicijas. Šī ieraša atkal bez šaubām ir nākusi no kristīgas ticības. Turpretī ne vien katoļu tautas. bezdarba dienu (не делать) un viņam arī krievu valodā vēl uzglabājusies tāda nozīme. Bindus (21. kādēļ pirmā nedēļas diena pie viņiem ir svētdiena. tad nograužot kājas. i. nevelējuši drēbju un nemazgājuši galdu (14106 —10. Līdz ar kristīgu ticību šī laika dalīšana beidzot uzvar visu pasauli. t. bet arī grieķi sāk nedēļu ar svētdienu. Piektdiena kā ciešanas diena ir pie katoļiem gavējama diena un arī krievi senāk viņu turējuši par pussvētdienu. 34145). „Šis vārds īsteni nozīmē svētdienu. Bet pie tam неделья nozīmē laiku no svētdienas līdz svētdienai un šai pēdējā nozīmē mēs latvieši esam dabūjuši šo vārdu no krieviem. Fakts ir tas. kā zināms. pirmdiena). Hoops. t.Pēdējais laiks vēl tiek dalīts ar Ģēdurtas (17. 37. Bet vai jūdi šo ierašu ir aizņēmušies no senajiem babiloniešiem. ne kādu citu darbu sākt”. skaita nedēļu.: понедельник (diena pēc svētdienas. pēc kuŗām piektdienā esot Ādams apgrēkojies (Jelgavas Rakstu krājums. I. tas vēl nav galīgi pierādīts. Kā piektā vakara un piektdienas svinēšana stāv sakarā ar kristīgu ticību. kā arī pie latviešiem. nevis mūsu pirmdiena.

Vienā tautas dziesmā vēl atrodam sekošus māņus par šo „piektu” dienu: Ko var ļaudis man darīt. Piektdien galvas nesukā: Otrdien.). 16. sal.. jo tad pākstās izaugot tikai viens vai divi graudi. kamēr pie igauņiem otrdiena. Pēc kādas tautas dziesmas piektdiena vislabāki noderot runāšanai ar kungiem. Ko manam kumeļam: Pats es dzimu piektu rītu.. Ja skalus laužot. Piektdien laba runāšana: Es piesēju kunga dusmas Pie piektāja žoga posma.). 6. Rakstu krājums. 1. „Sīpolus vajagot stādīt sestdienā.. p. 70. Rakstu krājums. Svētdienā nevar neko dot. p. drāž u. turpretī nekā nevajagot iesākt pirmdienās. tad aitas klibojot. K. Sestdien iešu pie kundziņa Sestdien laba tiesas diena: Silta pirts. 147. Kad pirmdien sveši cilvēki. Vislaimīgākās dienas dažādiem uzsākumiem esot trešdienas.. 6. Brūtes pūru Kurzemē tomēr veduši pirmdienās (R. tad paliekot cauras kājas un izceļoties rāšanās. tad zogot zirgus (R. L. 14109. Kurzemē šajās dienās bijis pieņemts uzrunāt līgavu. Par piektu vakaru māņos ir uzglabājušās šādas ziņas.. 45.. p.. „Kas svētdienā tēš.. nejājiet. tautas. 34884. 31. 1. „Kas pirmdien notiek. 9103. p. 1. sal. 1184. 1. Rakstu krājums. II.). Rakstu krājums. tad atdodot otram visu savu labumu . 1. Tautas dziesma nosauc sestdienu par labu tiesas dienu.. 63. 46. mēdz atkārtoties visu nedēļu ..). II.).). B.. bet ne pirmdienā jeb otardienā. Tad galviņa jāsukā. p. t. Piektā vakarā vītas auklas graužot kājas.. ceturtdien. Šie māņi nav 78    .. Jauka kunga valodiņa. tam Dievs parastā dienā saujā sadedzinās svētdienā kritušās skaidas” (R. Ja piektā vakarā darot pastalas. 64. Kumeļš piektu vakariņu.. bet nekad citās dienās kā otrdienās un ceturtdienās . sestdienas un svētdienas. Svētdienas darbs ilgi nestāvot” (J. ceturtdiena un sestdiena turētas par precību dienām. t. 64. Ja vērpjot jeb tinot spoles. p. Rakstu krājums. Z. 1.maldoties vīri (Jelgavas Rakstu krājums. ja maļot. tad visu nedēļu nāk sveši” (J. tad aitas paliekot dullas. Uzrunas dažreiz notikās it negaidot. To apstiprina arī sekošā tautas dziesma: Piektdien. Piektdien gāju pie kundziņa. p. 31400. Rakstu krājums.). tad neaugot stiebros . Citās dienās arī nevelējušies” (R. „Uzrunātāja ieradās otrdienas vai ceturtdienas rītā pie cerētās līgaviņas vecākiem . 16. II. 1. otrdienās un piektdienās. Pupas stādīt jeb zirņus sēt vajagot vislabāk sestdien jeb vispārīgi uz nedēļas galu. Zināms sakars ir vēl starp otrdienu un ceturtdienu. mīksta slota.

atgādina tāpat kristīgu mācību. Arī pēc satura šīs teikas. ka vilkam esot „liela tēva zeme”. 5). jo pazīstamos indoeiropiešu mītos neesot vēl pierādītas nekādas drošas liecības par totemiem. (2067. Ir arī piemēri. tad tas esot meklējams tālā aizvēstures laikā. Plaši jo plaši šo jautājumu ir iztirzājuši pazīstamie etnografi A. 2392—3. kad ļaudis esot ticējuši. Draudzīgi sakari pastāv starp vilku un lapsu (2380. Biežāki tomēr tiek savienoti lācis un vilks (2067. kas par sevi dziesmās pavisam netiek daudzināts. Veselovskis. sāk tos zīdīt un izaudzina lielus. kā ir pierādīts. pie tādiem pašiem mītiem vēl pieder tautas prātojumi par dažādiem zvēriem un augiem. sesks un āpsis. Ūdenī uzturas kopā ūdrs un bebrs. tautas leģendas un seno persiešu duālisma mācības. Ja arī pie indoeiropiešiem kādreiz bijis tāds totemisms. kuŗiem tad arī piederot mežs. I). kamēr brieža biedrībā stāv stirna (2661—6. zaķi un vāveri (2315—6. Zvēriem un citiem dzīvniekiem pieder ievērojama loma tā sauktajās kosmogoniskās teikās. kuŗas stāsta par pasaules celšanos un tālāku attīstīšanos. leišiem un latviešiem. no šiem atkal uz bogomiliem Balkānos. 2397) kā lielākie plēsīgie zvēri un Velna vajātāji. Caune ar vāveri esot ienaidā. Tikai dažādu totemu pēcnācēji varējuši savā starpā precēties. kamēr pēdējais guļ par dienu savā alā. bet zaķis mitis uz nolīstajiem laukiem (sal. Par dažām sievām tiek stāstīts. dvēseļu kultu un ar šiem abiem vienotām ceremonijām vien. Pasakās cilvēki tiek pārvērsti par zvēriem.šķiŗami no kristīgas ticības nedēļas un tādēļ arī nav attiecināmi uz seno latviešu mītologiju priekšvēstures laikos. bet sevišķi lāčiem (2283. bet no lāčiem. kur meža zvēri apžēlojas par izliktiem bērniem. 2291. Dēnharts (Oskar 79    . ka šīs teikas vispirms sākuši sacerēt Arija sektes piekritēji. 38. 30433—4). Šo tuvumu starp zvēriem un cilvēkiem daži mītologi izskaidro par vecām atmiņām no senā totemisma. jo pēc dziesmas vārdiem vāvere esot no caunes nopirkusi visu silu (2406. 2396. 30505. apustuļus un citus svētos. it kā katra ļaužu cilts būtu cēlusies no sava totema. Tā tad no lielākiem meža zvēriem par vientuļiem ir palikuši tikai lūsis. N. Mežs mūsu tautas dziesmās. krieviem. Dažas dziesmas stāsta. kas varbūt ir izskaidrojams tādā ziņā. Tāds totemisms ir gan ļoti plaši pasaulē izplatīts. 35442—5). Tautas dziesmas daudzina meža zvērus. ka abi pirmie ir ļoti plēsīgi. i. nabagam” esot „muiža nodegusi”. Bieži vien zvēri runā un zina labāki paslēptas lietas nekā cilvēki. 35731). eņģeļus. Meža zvēri mītos. Šādās teikās sastopam ne vien Dievu un Velnu. t. 1. Mītoloģija neaprobežojas ar dievticību. visvairāk pa pārām kopā. Etnografisku rakstu krājums. 30450—1). diezgan daudz arī vēl pie poļiem un čechiem. izmantodami tam nolūkam svētus rakstus. Tas nozīmē. retumis arī auga un nedzīva priekšmeta. bet dažas ziņas par to ir arī stipri pārspīlētas. 2668. ka tās it kā būtu dzemdējušas suņus jeb kaķus. Zvēri tiek ne vien pielīdzināti cilvēkiem. bet neretis pat nostādīti par tiem augstāku. O. bet „zaķīšam. Lielākie meža zvēri ir brieži un lāči. 3412—3). bet dažreiz arī zvēri parādās cilvēku izskatā. bet arī jumpravu Mariju. No ariāņiem šīs mācības pārgājušas uz manichejiem. vilkiem un ķēvēm dzimst lieli varoņi un stiprinieki. kāda zvēra. Etnografi domā. bet visvairāk pie rumāņiem. ka vilks dzīvojis lielajā senatnes mežā. kā arī seno persiešu duālismu. Kosmogoniskās teikas ir atrastas lielākā jeb mazākā mērā gandrīz pie visām Eiropas tautām.

Nu vilks palicis lepns: netaupījis vairs ne cilvēka. citu aizņemdamies būs pārgrozījuši pēc savām tradicijām. Gaster. Arī latviešiem ir līdzīga teika. pats Dievs valda par vilkiem tāpat kā dažās vācu teikās. Tā tad latvieši un leiši būs aizņēmušies šīs teikas visvairāk no krieviem un poļiem. Nav šaubu. 1.). VII. Latviešu māņos.). 1. vilki. p. Sācis to taisīt no māliem. 1.). Kad nu Velns gribējis iepūst vilkiem dzīvību. Natursagen. 1. Dievs esot sacījis. vilki. „Tikai 3 spalvas. 190. Tādēļ ir visi vilki ar melnu muti līdz šo pašu dienu” (Lerchis-Puškaitis. ja tie gaudo” (V. Un vienu svētdienu nogājis pie baznīcas durvim. p. 1. un tūliņ uzklupis vienam cilvēkam. bet viņam iznākuši tikai vilki. 189. Lerchis-Puškaitis.). kad ļaudis patlaban nākuši no baznīcas ārā. Pēc 80    . aha. jā viņš saukšot: „Ceļaties. No šiem Velna matiem vilkam esot spīdošas acis un draudošs izskats (M. Ar to. kuŗus viņš ielicis vilkam starp acīm. apēdat Dievu!” bet vilki nav nemaz kustējuši. Bet Dievs piepēži devis vilkam ar kadaļu pa sāniem — kukuriski vien aizsprādzis lielu gabalu un palaidis cilvēku vaļām . lai ejot vien un dzīvojot un ko viņš būšot vēlēt. Svarīgākais zvērs šajās kosmogoniskajās teikās ir vilks. Pasakas. 292.Dähnhardt. London 1915). ir Juŗa suņi. p. ka dažu šādu pasaku latvieši būs uzglabājuši no saviem priekšvēstures laikiem. ka Dievs radījis cilvēku un iepūtis dzīvību pa nāsīm. bet Velna radīts.).). Latviešiem ir vairāk šādu pasaku ar dažādiem variantiem. palika acu starpā. „Vecos laikos vilkus saukuši par Dievu suņiem. zināms. Tā viņi vajājot Velnu līdz šai dienai (sal. kā jau bīstams plēsīgs zvērs. Augšā minēto sektu mācība līdz ar savām teikām nākusi no Maz-Āzijas caur Konstantinopoli uz Balkānu pussalu. 1. to lai ēdot. Šeit uzrakstīšu pasaku par vilka radīšanu. Tādēļ „vilkus nevar vis lamāt. Viņš arī pats gribējis taisīt cilvēku no māliem. Dievs teicis. Gasters (M. tur būšot muguras kauls” (Lerchis-Puškaitis. p. Vilks nu esot gājis pie Dieva sūdzēties un lūgties. Velns noskatījies. Rumanian bird and beast stories. citu atkal būs sacerējuši pēc jauno paraugu priekšzīmes. ka latviešiem pašiem nebūtu bijis nekādu māņu un pasaku par zvēriem un citiem dzīvniekiem. Bet viena saimniece liela laiskuma dēļ neesot vis kukuli devusi. Pēc rumāņu teikas Velnam strādājot nokrituši trīs mati no galvas. ko var. Tādēļ arī vilkam esot stīvs muguras kauls. 1. apēdat Velnu!” Te vilki uzreiz augšā un sākuši dzīties Velnam pakaļ. to nejauki plosīdams. Velna taisītas. nav teikts. kā jau ir minēts. kamēr pēc igauņu māņiem viņi. neesot vis Dieva. Berlin 1907) un M. bet nodedzinājusi karstu akmeni un iemetusi vilkam mutē. kur atradusi piekritējus vispirms pie gotiem un vēlāk pie slavu tautām un rumāņiem. Vilki par to tad ik rītu skaitījuši zināmā vietā pātarus un gaudodami dziedājuši dziesmas tā ap brokasta laiku” (V. kā liekas. Velns kliedzis vairāk reizes: „Ceļaties. Tādēļ. Par šās teikas turpinājumu var uzskatīt sekošo variantu: „Dievs atļāvis (vilkam).). bet suni. Pasakas. bet cilvēks pats esot viņu sakaitinājis. tad nekas nav iznācis.. Pēc rumāņu teikām vilki ir Svētā Pēteŗa suņi un stāv viņa zināšanā. Vilks vecos laikos neesot bijis tāds plēsīgs zvērs kā tagad. Gaster. Gājis pie Dieva padoma prasīt. „Vilks esot gājis ganos un viņam esot vajadzējis ikrīta siltu kukuli cept. bet tā zīme pie šā lai paliekot. vilki. p. kas. Tādēļ vēl šo baltu dienu vilki pa gabalam no cilvēka baidās un ceļu griež” (V.). Pasakas. kā viņš nu lai maizi pelnījot. kā to esmu dzirdējis Raunā. 875. Pēc dažiem variantiem Velns nav vis gribējis radīt cilvēku. lai gūsta.. 292. kad vilku no pieres ierauga. 1. p. p. 79. p. 79—81. apēdat Velnu!”. lai gan pūtis no visām pusēm. „Paņēmis sētiņas mietu. VI. jo toreiz pats Dievs viņus labi esot ieredzējis. Pēdīgi Velns aizslēpies aiz kāda krūmiņa un sacījis klusītēm: „Ceļaties. VIL.. 876. VI. Pasakas. ka vilki palikšot dzīvi. tad Velna spalvas baida redzētāju” (Lerchis-Puškaitis.

.): „Ja vilks. jo šinīs četrās nedēļās vilkam bijis brīvu ņemt un ēst kaut kuŗu lopu. Kādēļ vilku daudzina par nekristītu. Vilku uzraudzībā Dievam. Dieva darbinieku (2363) un Juri (14041. 877. kurpretim visā citā gadskārtā tikai to lopu vien bijis brīv ēst. p. tad izvēlot no vecajiem vienu pavēlētāju un tas tad katram vilkam pasakot. lai viņš slēdz savus suņus „sīkajās ķēdītēs”. 30166). sept. dalīsim uz pusēm!” Vilks palaidis kazu vaļā un pats aizskrējis uz mežu. Igauņi ticējuši. 294. Jurģa dienā jākāpj uz rijas augšas un jāskatās: kuŗā pusē gaisā krusts. 1. p. p. p.. 1. Ja vilks pie ganiem nākot ar atplēstu muti. p. p. p.)..) un pastāvēja četras nedēļas. 1. Turpretī visā citā gadskārtā vilkam sēdot jātnieks mugurā. kas vedis dzīvu kazu sev līdz. bet kad „vairs gana amatu nav turējis. Jāņa naktī. caur lopiem iedams. 1. tur vilkam bērni” (L. un 871. 449. tad lūkojuši.). palīdzējuši Juris un laikam arī Jānis. Vilks. Gana puika to redzējis un stāstījis mājā: „Viņš vilka aitu mežā!” No šā vārda „vilka” devuši šim aitu zaglim vārdu: „vilks” (VII. ka Juŗa dienā vilks dabūjot iemauktus galvā ar riņķi ap purnu. p.). tad gani zinot. saticis vilku pretim nākam. I. muti cieti turēdams. no pieguļas uz māju nākdams. 29441. bijis agrāk par ganu. 874. 29419. lielo kazu” (VII. 1). tas bijis vilkam novēlēts .). kā jau teikts.).) lasām: „Netīro laiks iesākās trešā dienā pēc Miķēļa dienas (29. tādēļ šis kādu laiku bijis gluži bez vārda. tad tas nākot vasaru pie lopiem . 28862. bet ja nācis. „Netīro laikmetā nedrīkstējuši aplam vilku daudzināt.).1 p. Šis uzprasījis: „Vīrs. caur lopiem skrienot. 357. 1. Vienreiz vīrs ņēmis un abus kazlēnus Jāņu vakaram nokāvis.). 9517. dzelžus mutē un dzenot katram neatvēlētam lopam gaŗām .. to esmu jau agrāki izskaidrojis (Etnografisku rakstu krājums. Rumāņu teikā Pēteris noteicot vilkiem barību reiz par gadu ziemā (Gaster. VII. Vīrs noķēris kazu. bet pēc igauņu māņiem Juris ēdinot vilkus reiz par mēnesi (Wiedemann..). kur gani un pieguļnieki lūdz Dievu. kas bijis novēlēts . tādēļ to vilcis gar zemi. tā arvien vilks to vienu kazlēnu noņēmis. 929—933. Par Jurģa dienas sakaru ar vilkiem ir vēl šādi māņi: „Jā Jurģa dienā vilku daudzinot. 81    . kā jau augšā ir minēts. To apstiprina arī šāda pasaka: „Viens vīrs Jāņu rītā.. Vilku. p.. 1. vai jaunajam lopiņam bijušas asinis gar kaklu. ka nespējis panest. un 28. kas viņam jānēsājot līdz Miķēļiem. tad saka. ko redzam no sekošas tautas dziesmas: Jāņa nakti. p. vedis uz māju un to turējis vairāk gadu. bet nezinājuši. Par vilkiem gādājusi vēl Meža māte. kā redzams. Lercha-Puschaiša Pasakās (VII.. kuŗiem dzimstot bijušas asinis uz pieres . Arī kāda teika izskaidro šo veco parašu no savas puses. bāleliņi.. Jurģa dienā jāj Svētais Juris ar vilku caur lopu ganībām un tam atļauj ķert tikai tos kustoņus. jo tad jātnieks tam mugurā. Par igauņu māņiem raksta Vīdemans (449. kuŗus Juris grib: tikai tādus. 1. Uz šiem māņiem zīmējas ar kāda tautas dziesma (28861). Kad aitai jēriņš jeb govij teļš radies. Pasakas. 1. 1. kā nu nosaukt.). Kaza katru gadu atnesusi pāra kazlēnu. 1.. Šinī netīro laikmetā vilks varējis ēst. 871. 81.). nedara nekādas vainas.šādas gaudošanas Dievs esot vilkus ēdinājis ar debess maizi (VII. Tautas dziesmas sauc vilku par Dieva suni (762. bet jātnieku ne . iemauktus vilkam galvā licis.. p. kuŗu lopu grib. Bet kā nācis pēc Jāņu dienas. kam asinis. dod kazu. 1. uz kuŗu pusi jāejot ēst meklēt. ka lopa neaiztikšot. vilkiem dota atkal liela brīvība. kas tai dienā jeb naktī jādarot” (VI. tad šo vairs par ganu negribējuši saukt. Reiz Bezvārdis paņēmis tik lielu aitu.). neviens tam neliedzis” (305. gan redzot. „Kad vilki nokaucot. P. 27. kad beidzas pieguļa un lopu ganīšana (Wiedemann. Bet tad necik ilgi pēc Jāņu dienas vilks aiznesis arī pašu māti. ka viņš tiek jāts”. Līdzīgi māņi bijuši ar latviešiem. tad bez laupījuma projām negājis” (870..

kruķī kvasti!” Lapsa gan kruķījusi kvasti. Pirmatnes tautas. ka viņš esot visnespēcīgākais 82    . Bitīt'. kas apdāvināts ar pārdabīgu spēku un prātu. ka arī alu darot.). Tā viņa ielīdusi žagaru blāķī. „Lapsa visas gudrības mācēja. 30579). 1. kas mums drīzāk atgādina dīdītāju nomocīto lāci. savu saldumiņu! 19627. Alutiņa brūverītis Lāci veda namiņā. p. pieder pie pašu latviešu senajiem uzskatiem. Tikai pie ķīniešiem un viņu kaimiņiem vilku lomu še ieņem lapsa. 1. Rietuma Eiropas pasaciņas tēlo lāci par muļķīgu un neveiklu kustoni.). Mazāk māņu mums ir par lāci. bet visas viņas. Kā zaķim cēlušās pārplīsušas lūpas. sapina tam kājas. tā sauktie vilkati. 1. Velnam bijis īstais zirgs. Bijuši arī daži cilvēki. 182. p. taisni celmam virsū. Latviešu pasakās un māņos lācim ir parasti pēdējās īpašības. bet Dievam tikai zaķis. nu jau mācēšu!” lai laižot vaļā. pieder pie ceļojošām tautas tradicijām. Svētelis paņēmis lapsu aiz pakauša un nesis gaisā. turpretī arvien viņš baidās no lāča. daudzina mazus bērnus labprāt par „lāča bērniem” (2087. zaķis ar visām sapītām kājām prom uz mežu. kā to dzirdēju Raunā no sava tēva tēva. laida ganīties. ka lācis ar sievieti var pat piedzīvot pēcnākamus. p. kuŗi jau augšā ir minēti. ka lācis cepot maizi (30525. Svētelis palaidis arī un šī nu nākusi rūkdama zemē.). ka pēdējais no tā sevišķi bītos. Nogājusi pie svēteļa (pēc varianta pie dzērves) to gudrību arī izmācīties. bet neretis arī viņu pašu pieviļ citi zvēri. Zaķis reiz žēlojies.—3. Tautas dziesmas sauc lāci par „dravnieku” un „brālīti” (30480). jūdza zaķi nost. Lapsu visu tautu tradicijās tura par lielu gudrinieci. Un tad uzkritusi arī tik nelāgi. p. bet nav mums tuvāku ziņu. 2098—9. lācīti. Beidzot viņš apnika.Nejājiet pieguļā: Meža māte suņus sauca.). (Dzērve vēl teikusi: „Kruķī kvasti. Lai nu gan vilks vajājot Velnu. Var būt. bet kaķis pamanījis lapsas astes galiņu žagaros. Teikas par vilkatiem ir ļoti vecas un pazīstamas visā Eiropā jau no seniem laikiem. bet šie. No tā laika lapsas astei uzaugušas gaŗas spalvas un kaķim tagad esot bailes no lapsas astes (Lerchis-Puškaitis. 242. Zaķis pēc latviešu kosmogoniskām teikām esot bijis Dieva zirgs. Tādēļ arī latvieši veduši lāci kūtīs. 251. Lapsa sabijusies un aizbēgusi. veduši lāci namā. No tā laika zaķim kājas sapītas: viņš tikai lēciņus lec” (VII. Palaida ganībās. Pasakas. kas pieņēmuši vilka izskatu un plēsuši lopus. bet visas vēl šodien staigā ar atšautām astēm” (V. Šādiem vilkatiem ticējušas arī dažas Āzijas tautas. kā liekas. Par vilku latviešiem ir ļoti daudz teiku un pasaku. Liec. „Bet darbs tagad Velnam pavisam vairs neveicās. kas šad un tad to dabū arī savos nagos. vismaz ne pēdējā laikā. No tā laika nevienai lapsai vairs nenācis prātā pa gaisu laisties. noturējis to par peli un lēcis ar nagiem un zobiem virsū. Tur lapsai iešāvies prātā: „Diezgan būs. par to uzrakstīšu pasaku. Lapsai senāk esot bijusi aste tik gaŗa un glumja kā kvekšķim. Dievs izdomājis viltu un iemijis Velna zirgu pret savu zaķi. Rīdīs jūsu kumeliņus. bet tas neko nelīdzējis VI. ka palikusi guļam ar atšautu asti. tura to par svētu zvēru. savu spēku. 2105) un stāsta pat. Šādi māņi gan laikam nebūs nākuši no rietumiem. kā rādās. tikai pa gaisu laisties vēl ne. kas pazīst brīvu lāci mežā. 1174. VI. lai izdzen ļaunos garus. Daudz pasakas un tautas nostāsti piešķiŗ lācim pavisam cilvēka prātu un stāsta. 1.

Pasakas. p. bet nevar apakš debess apaļuma pabāzt un nost skaldīt arī netiktos. ka tā aužot audeklu. sācis smieties un smējies. lapsas un vanagi. Caune kā apģērbja gādātāja varēja viegli palikt arī par audēju.” ezis atteicis.). vilki. tad izauguši balti lini (28314. Pele pēc tautas dziesmām un māņiem ir miega valdniece un nes bērniem miegu. „Kad zeme bija radīta. zīmējas uz zirnekļu tīkliem kokos. Labāk darīšot sev galu. Pele. „Tā maza lieta. Tāda pati teika par kurmi ir arī rumāņiem (M. 269.). jo viņi varot dzīvot apakš zemes. viņiem esot brīvu atstāt ceļu un glābt savu dzīvību. plunks.). 1. laikam viņa nebēdīgās un plēsīgas dabas dēļ. Ja viņi nejauši uzejot uz ceļa. viņš gājis uz ezeru un gribējis slīcināties. Arī pie aušanas sauc kādu ietaisi par cauni. VII. Par cauni tautas dziesmas stāsta. kamēr pārplīsušas lūpas (sal. 83    . tad Dievs licis zvēriem ceļus taisīt. p. Sesku senie latvieši. Dievs tūliņ saspiedis ripu mazāku un nu viegli jo viegli pabāzis apakš debesīm. 1. kā jau redzējām. 50. 451. pie ceļojošām kosmogoniskām teikām. Pēc tautas dziesmas vārdiem zaķa lūpas esot pārsprāgušas „melu ziņas nēsājot” (2308). Rumāņu teikās eža vietā stāv arī Velns un kurmis. Sermuliņus senie latvieši nedrīkstējuši nogalināt un turējuši tos tāpat par Dieva sunīšiem kā vilkus (L. Tikai ja uznākot cilvēks. bet bite to izzina ar viltu. p. 1. Par ezi mums ir sekoša kosmogoniska teika. šaurāka. „ripa jāsaspiež drusku kopā. Pasakas. Kad zeme bijusi gatava. Gaster. Tā nu zaķis redzējis. Pasakas. kā liekas. tad tā negājusi apakš debess velves.1. Pēdējo teiku pazīst arī rumāņi (M. lai nodedzinātu māju. Cilvēki. Gaster. sapnim un pat dvēselei. ka sesks „kūpina dūmus” un „dara alu”. Tautas dziesmas bieži vien daudzina. ka caunu ādas jau no seniem laikiem izmantotas cepuŗu taisīšanai un drēbju izgreznošanai. kuŗi negrib dot Dievam padomu. tad netiekot vairs nost. bet no viņa nebīstoties neviens. suņi. tikai kurmis un čūska nekā nedarījuši. zaķi. ievaicādamies. zeme būtu gatava. V. 1. varēja viegli tikt pielīdzināta miegam. kaķi. p. no tīrām adatām. p. un I. plunks! salēkušas visas ūdenī. Tā domādams.). kuŗu nereti sajaucot citi zvēri un putni. Nostāsti par lapsu. kā liekas. Ezera malā sēdējušas vardes. Līdzīgas teikas ir vēl bulgāriem un krieviem. Turpretī daži tautas dziesmās minēti māņi par sesku. Šādam izskaidrojumam nebūt nav vajadzīga kāda vienpusīga animisma teōrija. 28301). turējuši par dzērāju. 931. Vāveres turpretī latvieši turējuši par ļauniem zvēriem. kas nākušas mājā un nesušas degošas ogles uz jumta. ne vāvere jeb kādi putni? Laikam gan tādēļ.” Labi. Ja linus sējot sermuliņš pārskrējis pār ceļu.zvērs pasaulē. Ceļu viņiem nevajagot. Kur nu tādu lielu ripu likt? Pašu laiku pienācis arī ezis. Bet kādēļ gan taisni caune ir audēja. Šī peles loma liekas gluži dabīga un būs laikam arī ļoti veca. lai neviens uzbrucējs viņam netuvotos” (Lerchis-Puškaitis. viņas sabijušās un plunks. 1. Visi zvēri arī nākuši un strādājuši. Lerchis-Puškaitis. visi viņu vajājot. kas te par nelaimi īsti esot? Tā un tā. Šie audekli. p. 179. P.) un igauņi (Wiedemann. ka citi baidās arī no viņa. Bet Dievs par tādu gudru galvu ezim dāvinājis varenu apģērbu. gan tad derēs. ezi un kurmi pieder. p. 1. Dievs tādēļ aizliedzis kurmim un čūskai iet pa ceļu. 171. kas klusu guļ savā alā un skraida gluži nedzirdot. VI. Redzēdamas nākam zvēru ar gaŗām ausim. 314.). cauni un peli liekas būt atmiņas no pašu latviešu senatnes. Tikai kopā spiežot vietām krunkas gadījušās: tie ir tagadējie kalni un lejas.

39. Mājas lopi.
Tādas pašas kosmogoniskās teikas kā par meža zvēriem, ir mums arī par mājas lopiem. „Senos vecos laikos visi māju lopi draudzīgi dzīvojuši kopā. Tiem bijusi mežā būdiņa, sūnām taisīta. Bet ir še tiem nebijis ilgi miers, jo būdiņu uzgājis vilks un tīkojis pēc taukā sivēna. Kādu dienu, kad sivēns sildījies būdiņā pie uguns, vilks to nokampis un rāvis laukā. Bet sivēns, no pirmām bailēm atjēdzies, neganti saucis: „Kur vīri, kur vīri.” Sivēnu izglābuši vērsis ar aunu. Vilks nu lūdzis Ziemeli palīgā, kuŗš uzsūtījis aukstu vēju. Vērsis no aukstuma gribējis glābties būdiņā, bet viņam aizķērušies ragi un būdiņa sagāzusies. „Lopi, redzēdami, ka nu citādi nevar glābties no posta, gājuši dzīvot pie cilvēkiem, kur tie palikuši vēl līdz šo baltu dienu” (LerchisPuškaitis, Pasakas, VI, 249. 1. p.). Govis senāk bijušas tikai Velnam, bet visas tās bijušas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem, līdzīgas zirgiem. Dievs uztaisījis sev kūtis un uzlaidis Velna govīm mušas un dundurus virsū. Tā nu Velna govis sabizojušas Dieva kūtīs. Dievs viņām pāršķēlis nagus, iedzinis galvā vadžus par ragiem un nokrāsojis tās dažādās krāsās. Velns nu vairs nevarējis pierādīt, ka tās ir viņa govis (VII, 1160.—1166. 1. p.). Tāpat arī zirgs, kā jau augšā minēts, senāk piederējis Velnam, bet Dievs to iemainījis pret zaķi (arī dzeni), kādēļ zirgam atstāts senais izskats (VII, 1174—5). Kādēļ zirgiem ir jāstrādā, kamēr govis var mierīgi ēst zāli, par to esmu Raunā dzirdējis šādu teiku. Reiz Dievs gribējis tikt pāri par vienu upi un lūdzis zirgu, lai pārnesot. Zirgs atbildējis: „Man nav vaļas, man jāēd.” Tad viņš lūdzis vērsi, kuŗš tad arī pakalpojis un pārnesis. Tad Dievs nolicis, ka zirgam nekad nebūšot vaļas, bet vēršam būšot brīvu ēst zāli cik patīkot. Tādu pašu teiku pazīst arī leiši un citi latviešu un leišu kaimiņi. Govīm latvieši parasti dod vārdus pēc tām dienām, kad viņas radījušās. Raunā un Smiltenē es esmu dzirdējis visvairāk šādus vārdus: Mandala, Otaļa, Trešala, Cekula, Piektala, Sestala, un Svētala. A. Kasparsons Siguldā ir piezīmējis sekošus nosaukumus, kas nāk no nedēļas dienām: Pirmaļa, Mandala, Mandža, Otaļa, Oča, Trešala, Trešķis, Cekuļa, Piektaļa, Piekša, Sestaļa un Svētaļa. Beidzot no Bauskas apkārtnes Kurzemē man ir pazīstami šādi vārdi: Pirmuļa, Oča, Trese, Cetuļa, Pieča, Sestuļa un Svētuļa. Šāda vārdu došana ir bez šaubām ļoti veca un būs nodibinājusies līdz ar kristīgu ticību. Arī rumāņi nosauc govis pēc nedēļas dienām, pie kam laimīgākās esot tās govis, kas dzimušas pirmdienās un ceturtdienās (M. Gaster, 350.1. p.). Pēc vecu-vecām teikām, kādas ir sastopamas pie daudz tautām, aitas ir Dieva, bet kazas Velna kustoņi. Tā arī latviešu māņos aitas stāv tuvāk Dievam, bet āzim ir sakari ar velnu. Tādēļ laikam arī aitas palīdz ganīt gan „Mīļa Māŗa” (29075), gan arī Krūmu māte (29087). Pēc igauņu māņiem kaza, kā jau Velna lops, baidoties no pērkona (Wiedemann, 450. 1. p.). Pēc kādas teikas aitām pretī stāv cūkas. „Dieviņš audzināja avis, velns cūkas. Kādu dienu Dieviņš cirpa savas avis laidara priekšā. Te pieskrien velns un jautā, kāpēc tā. Dieviņš atteic, ka būšot no aitu vilnas drēbes aust. Velns pārskrien mājā un cērp arī savus lopus, cūkas. Cērp, cērp — nekā nocirpt. Beidzot tas iegrūž cūku dumbrājā un dusmīgi uzbļauj: „Liela brēka, maza vilna.” No tā laika cūkai mazums saru uz muguras, jo velns sarus nocirpis” (L. P. Pasakas, I, 173. 1. p.). Pie igauņiem cūka līdz ar vardi un šķirgāli esot Velna biedri. Par suņa un kaķa ienaidu tiek stāstīts dažādas teikas. Šeit atkal suns esot Dieva un kaķis Velna kustonis. Dažu tautu teikās (kā pie jūdiem, rumāņiem un serbiem) suns ar kaķi dzīvojuši kopā un tikai vēlāku saskaitušies. Pie latviešiem esmu dzirdējis tikai
84   

vienu jaunāku, no vāciem aizņemtu teiku par suņa un kaķa ienaidu. Senāk kaķis esot gājis ganos un suns gulējis mierīgi mājā, bet kaķis reiz nozadzis suņa brīvgrāmatu un nu sunim esot jāstrādā, kamēr kaķis varot dzīvot brīvā. Tādēļ suns kaķa nevarot ieraudzīt. No mācītāja J. Miglenieka Eglūnā esmu uzrakstījis kādu interesantu pasaku par suņa un kaķa ienaidu. Vecos laikos vilks dabūjis no Dieva tādu rakstu, ka viņam ir brīvu staigāt pa visām malām, kur tik viņam patīk. Vilks tomēr baidījies, ka pa mežiem skraidot, varot to rakstu pazaudēt, un tādēļ lūdzis savu draugu suni, lai tas paglabājot to rakstu viņa vietā. Suns arī bijis ar mieru un nolicis vilka rakstu uz krāsns augšas, jo viņš tāpat baidījies to pamest, ložņājot pa krūmiem un brienot pa purviem. Suņa draugs kaķis, redzēdams suņa nolikto rakstu uz krāsns, gribējis to noglabāt drošākā vietā, uznesis uz istabas augšas un aizbāzis aiz jumta spāres. Pele ložņādama pa jumta salmiem, atradusi tur to papīru un sagrauzusi. Reiz vilkam vajadzējis sava raksta, lai pierādītu savas tiesības, un viņš nu prasījis to no suņa atpakaļ. Suns atkal prasījis rakstu no kaķa, kas meklēdams zem spāres atradis, ka pele to bijusi sagrauzusi. Kas beigts, tas beigts. No tā laika nu kaķis ir dusmīgs ar peli, suns ar kaķi un vilks ar suni. Bez savas liecības vilks arī vairs nedrīkst brīvi pa laukiem staigāt un slapstās tagad pa mežiem. Tālu pazīstama ir sekoša teika par suni. „Agrāk cilvēkam nemaz nevajadzējis tik daudz maizes dēļ pūlēties un zūdīties. Tad labības stiebriem jau no pirmās posmas augušas gaŗas vārpas visapkārt cita pie citas. Bet reiz kāda sieva neprātībā noslaucījusi ar maizes riecienu netīru galdu (pēc varianta netīru bērnu). Dievs par to sadusmojies un nemaz negribējis maizes vairs dot”. Nu gājis suns pie Dieva lūgties. Dievs tad arī atstājis suņa daļu, tik gaŗu vārpu kā suņa muti (L. P. Pasakas, V, 84. 1. p.). Tādu pašu teiku pazīst krievi un pat buŗati Sibirijā. Igauņiem ir vēl sekoša teika par suni un kaķi (Wiedemann, 450. 1. p.). „Govij senāk bijuši pupi visgaŗām vēderam, bet kaķis tos esot noēdis un atstājis tikai četrus, kuŗus suns apklājis ar savām ķepām”. Līdzīgu teiku atminos arī Raunā dzirdējis būt. Pēc kādas vecas teikas kaķis esot cēlies no cimda. „Kad Dievs visus kustoņus jau bijis radījis, tad kaķa vēl nebijis. Nu nosviedis savu cimdu zemē un no tā gadījies kaķis ar gaŗu gaŗu purnu. Bet tāds purns nejauki izskatījies, tādēļ Dievs nocirtis purnu īsāku un radījis no nocirstā gabaliņa susuriņu. Tādēļ kaķis susuriņa neēdot, jo tas viņa paša purna gals” (V, 50. 1. p.). Pilnīgāka šī teika ir pie rumāņiem (M. Gaster, 210— 212 1. p.). Ādams gribējis glābt Ievu no Velna uzmācības un taisījies braukt laivā pāri par jūru. Bet Velns pārrunājis Ievu, lai ņemot šo līdza par mājas čūsku. Ādams ar’ bijis ar mieru. Braucot Velns palicis par peli un sācis grauzt laivas dibenu, lai Ādamu noslīcinātu. Pēdējais to pamanījis un sviedis pelei ar savu ādas cimdu, bet cimds palicis par kaķi, kas tūliņ noķēris peli un apēdis. No Velna nu esot kaķim cēlušās dzirkstis spalvā un spožas acis. Par kaķi un žurku stāsta šādu teiku. Kaķis apprecējis žurku un abi sadzīvojuši dažus gadus itin laimīgi. Nelaime izcēlusies no tā, ka kaķis reiz apēdis žurkas sakrātos taukus. Pēc kādas jūdu teikas, kaķis ar peli senāk bijuši draugi. Bet pele reiz melojusi Dievam, ka viņiem neesot ko ēst, gribējusi, lai viņai atļauj apēst kaķi. Dievs par to saskaities un atļāvis kaķim ēst peles. Pie mājas kustoņiem pieder vistas, kuŗas bez šaubām ir aizņemtas no rietumiem, kādēļ arī teikas par viņām nevar atteikties uz baltu pirmtautu. Gailis jau no seniem laikiem tiek turēts par saules simbolu un gaismas sludinātāju, un sarkanais gailis nozīmē uguni. Tādēļ arī Velns un ļauni gari baidās no gaiļa dziedāšanas. Šādi uzskati ir sastopami pie visas Eiropas tautām.

85   

40. Meža putni.
Putnus tautas dziesmas daudzina gan pa diviem, gan arī pa trim kopā, bet pa lielākai daļai nenoteiktās kombinācijās. Biežāki savieno trīs dziedātājus: zīli, žubi un lakstīgalu (2697. 2699. 30619), trīs kraukļu sugas putnus: kraukļus, vārnas un žagatas. (34880—4) un vēl trīs dziedātājus bez tuvāka sakara: lakstīgalu, strazdu un cīruli (2499. 2536. 2541). Pa diviem parasti apdzied zīli ar žubi (2091—3. 2236. 2524—9), teteri ar irbi (2319. 2488. 2548. 2691), griezi ar paipalu (2480—4), vanagu ar pūci (2573—9) un cīruli ar cielavu (2603—4. 2608—13. 2644. 35779). Pirmā roka starp pārām, zināms pieder vanagam un irbei kā puiša precinieka un meitas simbolam, par ko esmu jau agrāk rakstījis (Etnogr. rakstu krājums, I, 23. 1. p.). Līdzīgu lomu vēl velk teteris ar irbi un cīrulis ar cielavu, kamēr krauklis un vārna tēlo nekārtīgu laulības dzīvi. Grieze ar paipalu ir tādēļ savienotas, ka pirmā gādā par rudziem un otra par sienu. Viena no vissvarīgākām kosmogoniskām teikām par putniem ir plaši pazīstamā pasaka par upes rakšanu. Pēc vienas teikas versijas upi rakuši putni kopā ar zvēriem, tāpat kā igauņu pasakā. Citā variantā rakuši tikai putni kā rumāņu teikā (M. Gaster, 176. 1. p.). Lai pasaulē netrūktu ūdens, Dievs pavēlējis zvēriem un putniem rakt upi (v. Daugavu). Zaķis ar lapsu „mērījuši upei ceļu”, kurmis dzinis pa robežu „pirmo vagu”, āpsis racis vagu dziļāki, lācis „klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās”. Uz to pašu teiku laikam zīmējas arī tautas dziesma, pēc kuŗas ir „kurmīts zemes mērnieciņš, čūska šņores vilcējiņa” (26045). Kad upe bijusi izrakta, tad Dievs nācis apskatīt un uzteicis vispirms lāci un kurmi, kuŗi bijuši pavisam melni ar dubļiem. Dievs tad arī licis viņiem nēsāt par piemiņu tās pašas melnās drēbes. No putniem visčaklāki esot strādājusi zoss ar pīli, kuŗām Dievs tad atvēlējis „upē mazgāties un peldēt”. Citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai „dzert upes ūdeni”. Tikai vālodze un pēc varianta arī klija jeb klijāns, žēlodami savu drēbju, nav strādājuši. Dievs nu tiem aizliedzis dzert upes ūdeni. Viņi varot dzert tikai rasu no lapām un zāles, un sausā laikā kliedzot, „lai lietus lītu, ka varētu no koka lapām padzerties”. Bute strādādama vārtījusies pa smiltīm un Dievs to uzrunājis: „Ak tu, butīte, nabadzīte.” Bet bute šos vārdus izmēdījusi, par ko Dievs viņai atstājis „greizu muti”. Vēzis pa to laiku vēl racies pa dūņām un Dievs prasījis: „Kur tad vēzis?” Vēzis saskaities, ka viņa darbs nav tūliņ ievērots, un atbildējis: „Vai tev acis pakaļā?” Par tādu rupju atbildi Dievs arī nolicis vēzim acis pakaļas pusē. Pie latviešiem šī teika ir uzglabājusies vispilnīgāki un var noderēt par starpnieci starp rumāņu un igauņu variantu. Igauņu teikā tikai vālodze ir laiskais putns, kamēr rumāņu teika stāsta vienā variantā par gārni (Reiher, цапля) un otrā par klijānu. Tā kā nu latviešu variantā ir minēti vālodze un klijāns, tad ir jādomā, ka vispirms nav bijusi runa par vienu putnu vien. Līdzīgas teikas ir arī krieviem un vāciešiem. Te vēl var pieminēt, ka tautas dziesmas sevišķi daudzina vālodzes mākslīgo lizdu, kas parasti tiek taisīta koka staklē (skat. Etnogr. rakstu krājums, I, 25. 1. p.). No visiem Baltijas putniem, kā zināms, vislabāki izstrādātais lizds ir pelēkajam strazdam, sauktam arī par cūku strazdu, kamēr visvienkāršākais laikam būs balodim. Par to arī latviešiem ir kādas interesantas teikas. Iesākumā balodis olas dējis zemē. Bet lapsa vienreiz izēdusi olas. Par to balodis briesmīgi sūdzējies: „Puspūru pautu piedēju! puspūru pautu piedēju — tukšs!” Un tā viņš vēl šodien daudzinot (L. P. Pasakas, VI, 242. 1. p. Sal. L. D. 2431). Teiku, kā balodis mācījies lizdu taisīt, atstāstīšu pēc sava tēva tēva vārdiem.

86   

2445. 172—3) jeb Velns (VI. kā var vērot no sekošām tautas dziesmām: Kūkodama dzeguzīte Pras’ ganam kukulīša. 2446. Pēc latviešu teikām dzeguze esot cēlusies no tās meitas. kas citiem darījis kādu ļaunumu. p. bet dzeguze esot to lepni atraidījusi un tādēļ vēl tagad dējot olas citu putnu lizdos. p. Šāda teika laikam cēlusies no tam. protu. Arī latvieši laikam pazinuši šādu teiku. Tu kūkoji. dar’ pats. Kā no zvēriem tautas tradicijās visvairāk daudzina vilku. Man nomira māmuliņa. protu. Strazds arī bijis ar mieru un sācis likt kokus krustām šķērsām. p. kā arī leiši. tā atkal no putniem dzeguzi. Nekūko. Kristus esot reiz prasījis vienam cietsirdīgam maizniekam maizes. Dzird’ es tevi kūkojam. balodis sācis lielīties: „Protu. Pasakas. 100. Kur es ņemšu kukulīti. Balodis tikai sēdējis līdzās uz zara un skatījies. uzsaucis balodim: „Dar’ pats. 1. atrod dzeguzes balsī sēras skaņas. 1. Kad pērklis bijis jau ietaisīts. Retāki arī dzeguze pati ir citu ļaunu cilvēku upuris. dzeguzīte. dar’ pats!” un aizlaidies. 966—7).) un vispārīgi citi putni (VI.). tikmēr slavu un somu tautas. ka viņš nemākot pērkļa taisīt. es raudāju: Tev nocirta zaļu birzi. 4079.). Variantos strazda vietā ir vēl minēta žagata (L. Kā kūko dzeguzīte.Balodis gājis pie Dieva žēloties.). Dievs sacījis. Nedar’ man žēlabiņu. ka dzeguzes spalvas izskatās kā ar miltiem apbērtas. lai saucot pelēko strazdu palīgā. 1. p. Neviens gauži tā neraud. p. 4159. 242. kuŗu apprecējis zaltis (I. bet ticis atraidīts. 1. Frišbīra (I. Kūko mana dzeguzīte. Kamēr pie frančiem. spurkt! projām. bet pēc igauņu teikas nogalināta bārenīte (Wiedemann. Kā raud gauži sērdienīte. Par to nu šis maiznieks pārvērsts par dzeguzi. 87    . V. angļiem un vāciešiem dzeguze ir prieka un jautrības putns. P. dzeguzīte. 439. Teika par dzeguzi ir pārgājusi pat kādā kristīgā leģendā. Pēc H. Dzeguzes kūkošanu katra tauta iztulko savās tradicijās pēc savas dabas. 1. Tā ganam pašam nav.” Strazds par to saskaities. Neviens putns tā nedzied. bet nemācējis. 296. Citā variantā par dzeguzi pārvērtusies nelaimīga mātes meita (V.) vārdiem Austruma Prūsijas vāciešiem esot teika. Bijis jāpaliek mierā ar strazda ietaisīto pērkli. Vairāk tautu teikās dzeguze ir cēlusies no cilvēka. 108. Latvieši še pilnīgi līdzinās saviem kaimiņiem un radiem: leišiem un slaviem. Nu balodis pats gribējis darīt savu namu tālāku. Vai tu traka. ka vālodze gribējusi mācīt dzeguzei lizdu taisīt. Kūkodama dzeguzīte Prasa man kukulīša. Man vēl nav arājiņa.

tad paliek slims” (71. II. bet vēlāku aizkūkošanā meklēja arī citus ļaunumus.). Es apriebu ganīdama.)„. Rakstu krājums. ja pirmā maijā varējuši saskaitīt piecus „kukū” (ibid. Austruma Prūsijas vācieši ticējuši. bet aizkūkotais tiekot no ļaunuma vaļā. trīs pie māmiņas. tad tur ejot arī zagļi (J. 9578. 16. kūko niedres galiņā” (2449—50). Vispirms laikam tika aizkūkoti tikai dzīves gadi. Pēc Jāņiem dzeguze tādēļ vairs nekūkojot. nemēdz visai ilgi no vietas kūkot. jeb viņam visu gadu miegā tekot siekalas. ka aizkūkotais tai gadā nevarot vairs skaņi dziedāt. Rakstu krājums. Lai dzeguze nevarētu aizkūkot. Tā varbūt cēlās māņi par aizkūkošanu. Daudz Eiropas tautas tura dzeguzi par precību un dzīves mūža paredzētāju. P. 4078) un ja „nav cita koka. ja dzeguze nākot mājā kūkot.—71. kā jau putns ar sēru balsi. krievu un igauņu māņiem cilvēka aizkūkošana kaitējot lopiem. p. Īstās latviešu tradicijās dzeguze nav nekāds ļaunais putns un ar Velnu viņai ir sakari tikai kādās ceļojošās pasakās. p. p. kā zināms. ka tad dzeguze aizrijoties ar rudzu (pie igauņiem miežu) akotu. turpretī 2441).). Dzeguze. Bet dzeguze nes arī labas ziņas. ka tad parādoties septiņas Lielā Lāča zvaigznes. 2448. Cik gadiņu man dzīvot. Tādēļ arī tautas dziesmas nevēlās. Psychologie der Volksdichtung. Tomēr. 1. Visu mūžu tautiņās. frančiem un portugaļiem (O. 88    . 1. 1. „purvā” (2444. Lai aizkūkošana nekaitētu. 1. kuŗas laikam būs vāciešu ienestas. Kūko. Latvieši. Viņa skrēja tautiņās. 106. 1. kas esot pārvērsts par dzeguzi. tas tika aizkūkots.). dzeguze nav nekāds mīļais viesis mājas tuvumā. 1.). „Kad vēl nav dzirdējis dzeguzi kūkojam un iet upē mazgāties. vācieši un igauņi. 49. jeb arī viņš „nokalstot” (J. Māņi vēl stāsta. lai dzeguze kūkotu „aŗamā zemītē” (2447—8). Pēc latviešu (L.). bet kā igauņi domājuši. vāciešiem. Rakstu krājums. p. „ozolā” (2449) jeb „ziedošā ābelē” (2450. 4079. tad viņam visu gadu būšot naudas trūkums. p. kuŗas esot tā ļaunā maiznieka bērni. apr. 70.). V. Vācu tautas tradicijas uzkrauj dzeguzei visādas palaidnības un nekrietnības. kas tad nokalstot. p. jūn. ka dzeguze kūkojot tikai no Tiburcija (14.) dienai. Kas tukšā dūšā dzirdēja pirmo reiz dzeguzi kūkojam. Pasakas. tad lūkoja tūliņ no rīta apēst „dzeguzes kumosu” (J. Tādus pašus māņus mēs sastopam arī latviešu tautas dziesmās. p. 4141. I. kādēļ dzeguzes nokūkotie gadi nevarēja būt klausītājiem pa prātam. Arī latvieši domājuši. Jau vidus laikos vācieši pareģojuši savus mūža gadus pēc dzeguzes kūkošanas un franči turējuši par lielu laimi. Dzeguzīte dievredzīte Mana mūža licējiņa. krievi un vācieši ticējuši. ka dzeguze kūkojusi tikai līdz Jāņiem jeb Pēteŗiem. jeb kāds mirstot (88. 1. 915. mana dzeguzīte. 10074. bet arī pie somiem un igauņiem. 1.) līdz Jāņa (24. Krievi turpretī stāsta. Böckel. esot par labu cūkām. II. 248. kuŗus pazīst arī krievi. — Divi. 1. Tādus māņus sastopam ne vien pie krieviem.Birst man gaužas asariņas.). p.). 1. tad esot jāiekož kādā kokā. „druviņā” (2448. bet gan „birzē” (2439. 4082). kamēr viņu parunas un pasakas pielīdzina dzeguzi pat Velnam. Stāstīja. 70. ja aizkūkotajam neesot naudas klāt.

Dažas tautas tura žagatu par ļaunu putnu. čūskas un citi. lai viņu turētu par racēju. Dievs teicis: „Tādēļ. citas atkal skatās uz viņu kā uz prieku vēstnesi un laimes nesēju. bet viņš mēdz bargi atriebties neviesmīlīgiem mājiniekiem. kas esot dzeguzes kalps. tad krauklim lielās piektdienas rītu priekš saules lēkšanas jāpārnesot tik daudz jūras ūdens. stāsta. Gluži tāda pati teika par starku ir arī leišiem. Rakstu krājums. lēkādama pa koku zariem. vāciešiem un igauņiem.). VII. Ies’ projām.). kūkodama. lai tos nes uz dīķi slīcināt. tad palikšot atkal par cilvēku” (V. lai gan krauklis nejauki kliedzis. 101—2. bet nav nekā strādājis. 1160—7). ka Dievs to esot sodījis par kādu noziegumu. VII. tad Velns pārsitis dzilnai galvu. p. 1. 180. „Lielā piektdienā kraukļi nesot no jūras ūdeni un kristot savus bērnus” (J. Par dzilnu. sarkanas kājas un viņš lasa vardes. sevišķi melno. „Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. Velns esot iemijis Dieva kaltu pret savu izkapti un sācis ar to sienu pļaut. ka jūra viscaur aizsalusi un krauklim neesot iespējams ūdeni dabūt. iebāzis maisā un devis starkam. 171. Gluži līdzīgi māņi par dzeguzi ir vēl ne vien krieviem. Maisu pie dīķa nonesis. II. p. čūskas. ka bērniem nodzerties.Kūko birzē dzeguzīte. starks dzirdējis. p. Kuŗa nenopeŗoties. kas maisā atrodas. lopus saukdama (L. No tā laika dzilnai esot sarkanums uz galvas un viņa vēl tagad skrienot. Bet ja dažu gadu gadoties. kā: vardes. ka tā bijusi Velnam par lopu ganu. p. Kad bērni nedēļu veci. stārks aiz lielas ziņkārības nevarējis nociesties nepaskatījies. Var būt. jeb pēc cita varianta nav ņēmis dalības pie upes rakšanas. p. Ganiem tomēr žagata esot kaitīga. Starks jeb svētelis esot cēlies no cilvēka un bijis senāk Dievam par rokas puisi. Pēc Jāņiem jeb Pēteŗiem dzeguze pārvēršoties par vēja vanagu. izlīda no tā visi tur ieslodzītie mūdži. jo viņa aicinot vilku uz lopiem. Kad viņš vēlāku gribējis atkal nomazgāties. bet tādēļ ka viņš ēdis maitu. p. tad viņš notraipījies melns ar dubļiem. noskatījusies un sākusi par velnu smieties. ka tur kas čīkst un čēkst. Krauklis senāk esot bijis balts. 1172 p. tā paliekot par kovārni. Izdzirdējis starka nedarbu.).). ka tu esi bijis tik ziņkārīgs. Par kraukli stāsta. 89    . Pasakas. Raunā esmu dzirdējis.). še tev šie sarkanie zābaki un ej nu salasīt visus palaistos mūdžus!” No tā laika starkam gaŗas. 1. Latviešu māņos starks gan ir mājas sargs. tāda nepērta. 1. ka uz to zīmējas arī sakāms vārds: kāda vārna pērta. tad Dievs to par sodu iebāzis darvas mucā. Pēterīts. 1168. Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. Starka vietā ir še sastopams arī zaķis (I. 1. ka dzeguzei skrienot līdz viens mazs putniņš. „Dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus. 1. Tā tad jādomā. ka tas mīts būs ļoti vecs. smaga aste” (VII. Beidzot vēl pieminēsim.. ka krauklis senāk bijis balts. No tā laika krauklis palicis melns un paturējis tādu nejauku balsi. 1. „Visi putni perinājot bērnus vasarā. Arī igauņi stāsta. kuŗas tam nekā nekaitē” (VII. P. Latviešu māņos žagata ir tikai pļāpa un viņas parādīšanās mājā zīmējas uz jaunām ziņām un aprunāšanu. Kad Dievs ielaidis dundurus Velna lopos un tie saskrējuši Dieva kūtī. tad viņa bērniem jāpaliekot par kovārņiem” (III. 1167. Neba ilgi tu kūkosi: Atnāks Jānis. 72. „Ja kādreiz būs beidzis lasīt. vismaz nebūs tikai vāciešu ienests. Šī teika būs laikam nākusi no Vācijas. Kad zvēri rakuši upi. ka par vasaru jāejot visām vārnām uz jūru mazgāties jeb pērties. tad citi putni nav viņa laiduši klāt pie ūdens. Žagata. Maisu uz dīķi nesot. krauklim jāizperinot ziemā. Tikdrīz kā viņš maisu attaisīja. Kraukļa kliegšanu gandrīz visas tautas tulko par nelaimes jeb nāves vēsti. 2438. bet arī ķīniešiem.). Starks aizgājis ar tukšu maisu pie Dieva atpakaļ. No tās reizes žagatai gaŗa.

P. tad kalni plīsīšot. Jā ūziķis aizdzied. 157—192). bet otru atstājusi bļaujam. zinu! Tēraudā un akmenī. V. L. Pūce. kas tur bļaujot.). 1.). Pasakas. jeb „izkapts nekožot” (L. tēraudā un akmenī!” Velns to izdzirdis. 1. meklējis. ja gribot. Ja strazds aizbrēcot. bet viņa tomēr izbēgusi. Kad nu māte prasījusi. Rohrdommel). 1179—80. Bezdelīga nu gribējusi Dievam palīdzēt un klusām aizlaidusies uz Velna smēdi. Bezdelīga vispārīgi tiek turēta par Dieva putniņu un ļaudis labprāt ierauga viņu 90    . pelēķīte.). 1. Līdzīgu teiku esmu dzirdējis no sava tēva tēva par dumpi ( выпь. kā Velns šķiļ uguni un kaļ. Rakstu krājums. kā pati māte! Resnām galvām. tad jādomā. Pasakas. Vecos laikos Velns reiz noslēpis visu uguni pasaulē. 106. No tā laika bezdelīgām ir sarkanums pakaklē un liels robs astē (sal. p. p. viņš aizliedzis ūpim virs zemes kliegt. tev smuki bērniņi! — Kā pati māte. p. Pēdējo dziesmu atgādina pasaka par pūci un vanagu (L. Tikai no Velna smēdes kūpējuši dūmi. par to jau ir sīki rakstīts mūsu pasaku grāmatā (Latviešu pasakas un teikas I. tad dvaša smird līdz nākošam gadam (J. Par bezdelīgu esmu dzirdējis no sava tēva tēva šādu kosmogonisku teiku. ka šeit viņš nozīmē taisni dumpi. 2508.). sācis ķert bezdelīgu ar degošām stangām. No Vestienas ir mums vēl pazīstama šāda teika par ūpi. 1. meita atteikusi. p. Dievs meklējis.). zeķes. ka tas esot ūpis. „Kad grieze aizgriež. pūce. Tā sauca vilku. kas krievu „выпь”. 1.Žagata palaidne. otrreiz izrāvis astes spalvas. p. tāpat kā dzeguze aizkūko. Pūcīte. Meita reiz paēdinājusi tik vienu govi.). Dumpis pieder pie tiem putniem. tad paliek dzeltēns” (71. Ūpis to dzirdējis un pateicis visu mātei. 1. kas stāv tālāku no tautas mītiem. tēvā velnā! 30618. Ja lakstīgala aizdziedot. Tāda lielība Dievam nepatikusi. bet nevarējis nekur atrast. 164. t. Meita no dusmām iemetusi ūpim ar sprunguli par sāniem un tādēļ viņš vēl šodien vaidot (IV. p. Pūci tautas dziesmas tēlo par neglītu. platām acim! Tēvā velnā. tad kājas nomūkot (nobrūk). Par ūpja vaidēšanu latvieši stāsta šādu pasaku. i. Pati Dieva sodījama. sākusi no prieka kliegt: „Zinu. Vienai mātei bijusi slinka meita un divas govis. 1.). kas cilvēku aizkliedz. „Ūpis esot lielījies: kad viņš kliegšot. p. VII. jeb pūpiķis aizpūpina. P. kādēļ še nerunāsim par tādu putnu dziedāšanu. bet ļoti augstprātīgu. P. kad nodomājis vaidēt. Kur gani gana. Citus putnus nicināja. Pasakas. tad pieguļniekiem svārki degot (pie ugunskura).). „Ja pīpene aizbrēc. tad „balss skabargaina” (ibid. Platu galvu vazājās. tad rokas sagriež” (ibid.). pūcīte. lai tad iebāžot galvu dūņās un tad varot izkliegties. Tā sauca vilku. 29431. 194. Kā vispārīgi putni mācījušies dziedāt. Vienreiz viņš nosvilinājis bezdelīgai pakakli. 72. II. Kad dumpis aizbrēc. 286. Tā kā nu pēc vārdu skaņām ūpis ir tas pats.” (VI. Arī teikas saturs drīzāk zīmējas uz purvu putnu dumpi nekā uz mežu putnu ūpi. V. Noskatījusies. tādēļ vēl šodien ūpis galvu grūžot dūņās. Lūk. auti slīd uz papēžiem. Savas vaidošās balss dēļ ūpi tura vispārīgi par nelaimes vēstnesi.

cik pašām toreiz sirds liela bijusi” (V. Līdz ko sagriezis kumeļu gar meža bogu. vācu die Nachtigall schlägt). 20727. Kārtīga cīnīšanās ar zobeniem un to skaņu pielīdzināšana lakstīgalas dziedāšanai būs gan laikam cēlusies rietuma un dienvidus Eiropā. te. 32031. 15. 30614. 195. — kā vienā piemērā (2690) arī paipala. Zīle ir „liela pareģone” jeb . 1. bet palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. 21088. 32058. L. ka lakstīgala ir sējas putns. Par lakstīgalu parasti daudzina. kad latvieši un leiši vēl runājuši vienu valodu (leišu lakštingala). Abiem dzied lakstīgala Zobentiņa galiņā. kas bezdelīgu lizdas izpostot. 107.lizdus savu māju paspārnēs. 91    . Pirksim kopā lakstīgalu. 1. kā jau esmu aizrādījis (15.). ka viņa sākusi lūgt Dievu. — kas ne vien zīlē sējas laiku. Ļaudis stāsta.. ka lakstīgalai esot trīsdeviņas balsis. Turpretī kārtīga cīņa ar zobeniem. tautas dziesmas daudzina nereti zīli un žubi. p. kamēr zobena skaņu nosauc par lakstīgalas dziedāšanu. 2147. B. Pēc kādas nepareizi uzrakstītas teikas (VI. 18965).. Vēja māte auklē” (2091—3). Z.. 1. Tautas dziesma salīdzina irbēnus ar starcēniem.) jeb „tricina” (2697. Ārons no Bērzaunes: „Pašā iesākumā irbes bijušas lielas: sirds vien bijusi tik liela kā tagad viss augums . Lakstīgalas dziedāšanu tautas dziesmas vismīļāki pielīdzina cīņai ar zobeniem. 32058). Pats lakstīgalas nosaukums.liela dievredzīte” (2581) un nākamības zīlēšanā viņai pieder pirmā loma. Latvieši ticējuši.) lakstīgala esot cēlusies no vienas nelaimīgas pameitas. 158. Zobentiņu galiņā Lakstīgala tricināja. 17235. p. Par zīles un žubes bērniem stāsta. 6. kā kalpu bērnus ar saimnieka bērniem. kādēļ ticēja. spurkt! irbes gaisā! Pērkona kumeļš briesmīgi sabijies. Par irbi raksta M. Kā jau kosmogoniskā teikā te gan Pērkona vietā būs bijis Dievs. Pērkons dusmās saķēris irbes un saujā saspiedis tik mazas. Kalpu bērni. Lai tā skaisti padziedātu Zobentiņa galiņā. Saimnieka svētelīši Ilgi tup ligzdiņā.). tautas dziesmas turpretī sauc lakstīgalu parasti par trejvalodi (13872. Jau augšā mēs redzējām. 1. Līdz ar lakstīgalu. tam metoties uz ģīmja teteŗa raibumi un pat māja varot nodegt Ļaudis agrāk nezināja. p. Reiz pamāte viņu tik dikti situsi. Tā nu esot cēlusies lakstīgala un „dziedājusi deviņām mēlītēm”. K. būs laikam nācis no latīņu valodas (lusciniola) un proti jau tanī laikā. bet biežāki gan pēdējās divas kopā. Rakstu krājums. lai pārvēršot šo par putniņu. 159. Jauni puiši bandinieki. būs gan laikam aizņemti no vācu bruņiniekiem. kā jau augšā minēts. ka tos „Vēja māte šūpo. Bet vienreiz Pērkons jājis zemu zemu. irbēniņi Agri tek migliņā. ka viņas pārziemojot tepat ezeru ūdeņos. kā arī minētais dzejnieciskais salīdzinājums (sal. ka par ziemu bezdelīgas aizlaižas uz siltām zemēm. ka tā „sit” (R. p.

bet arī ar liniem. dzeŗ. gādā par zirgiem un kaitinās ar skaisto cielavu. kad precību ceremonijas vēl līdzinājās laupīšanai. 14062. Ko tu man pasacīji? — Es. tev pasaku. Zīle dzied aparā. klikstīnāji. meitas simbols. gādā par zirgiem. Tā lika ganiem sargāties. Ko tu. ja redz uz sausuma. Tādu ziņu zīl’ atnesa Mūs’ māsai tautās iet. Līdzīga loma. kādēļ latvieši ne katrreiz gribējuši satikties ar zīli. Liek ganiem sargāties: Sarg' jēriņu. kazlēniņu.Eita. tad piena būs maz. Līdzīgi zīlei cielava zīlē meitām arī preciniekus. latvieši dzēruši „zīles kannu”. dzied. — Zīle dzied tādu dziesmu Laiks meitām rozes šķīt. Būs brāļam kaŗā iet. gādā par govīm. 31933. piešķirta arī žubei un dzenim. Ļaudis ticējuši. tam īsi” (J. 14066. kā jau minēts. ka viņu pašu noķeŗ vanags (2581—2). lai ceļā nesatiktos ar zīli. kādēļ cielavai ir sakars ne tikai ar laidaru. Cīrulis. Tā sacīja cielaviņa. Pa pagalmu tecēdama: Būs tai mūsu netiklei Šorudeni precinieki. klausīties. kamēr vanags. Kādu dziesmu zīle dzied. uzņemot kādu gaitu. Bet „lielā dievredze” tomēr nav visa zinājusi un nevarējusi paredzēt. puiša simbols. Zīl' atnesa tādu vēsti.). Meitas pūram ir vajadzīgi arī lini. tam tai gadā gaŗi lini. Šādu ievērību cīrulis laikam ir izpelnījies ar savu agro celšanos un jautro dziedāšanu augstāku un ilgāku par citiem putniem. Zīlīte. — kas zemē. dara alu. meitiņa. „Cīrulīts mazputniņš” tautas dziesmās ir puiša simbols. tiek pielīdzināts parasti tikai seno laiku preciniekam. 14061. meitas simbolu. „Kas pirmo reiz redz cielavu uz jumta. Ja sieviete redz pirmo reiz cielavu uz ūdens. tā laba māsiņa. kā liekas. dzeni. Sargi savu vainaciņu! 29430. 29424. tā atkal cielava. tāpat kā puisis. Sargā savu ganībiņu. kā jau minēts. meitas. žubīte. ka cīruļi pārziemojot tepat pie mums un paslēpjoties pie ciņiem un akmeņiem zem sniega. 92    . Bet „labā māsiņa” var ziņot arī nepatīkamu vēsti un sludinājums atkal līdzinās likteņa lēmumam. Kā cīrulis. p. Zīle ir „laba māsiņa” un liek ganam sargāties no vilkiem un tautietei no nebēdīgā tautieša. 1. Tā iemesla dēļ. 29431. tad to gadu dos govis daudz piena. 71. Rakstu krājums II.

ka čūsku cienīšana esot cēlusies tikai no dvēseles kulta.Vismazākais putniņš Baltijā ir mazais ceplītis. Dievs tomēr savu pinekļa galu iemetis upē. kam saldās asinis.). Tad vecais atbildējis: „Ja es būtu mājā bijis. kur atradušies tikai mazie ceplēni. Kad čūska aizbēgot. Ja noķeŗot balto jeb sarkano čūsku . tad viņa trīs dienas raudot. Gaster. Jā čūsku nositot un aprokot. bet tautas tradicijās viņam piešķiŗ vislielāko dūšu. Izmeklējies cauru dienu: „cilvēkam vissaldākās. ka mirušo dvēseles pārvēršas par čūskām un ka arī dvēsele vispārīgi parādās čūskas veidā. P. norauj odam pusžokli. Ods gan vēl rauga stāstīt. tad varēja viegli nākt uz domām. p. ka vardei vissaldākās asinis. Bet ja uz ceļa uzbeŗot smiltis. kā: dzin. 173. Bet visi māņi par čūskām ar to nebūtu izskaidroti. ka tik un tik liels tas zvērs esot bijis. kā caurumtiņu aizbāzt. lopi un zvēri patvērumu bija atraduši. Šeit uzrakstīšu no sava tēva tēva dzirdētu pasaku par ceplīti. prasīdams: „Vai tik liels bija?” Beidzot bērni esot sacījuši. kam vissaldākās asinis.” (I. Pasakas.. bet vairāk nevar izteikt. 1. Pēc ūdens plūdiem ods apņemas to dzīvnieku atrast. Abinieki. tad tai vietā vajagot iespraust sērmūkšļa krustu. saķēris pineklam aiz otra gala un pārrāvis uz pusēm.izvārot un apēdot. ka tas pa naktīm nākot no upes laukā un ejot uz tīrumu zirņus ēst. Kas čūsku nositot. bet ja neaprokot. kas stāv biedrībā ar Velnu jeb ir pat viņa radīta. Tā kā miroņus mēdz aprakt zemē un arī čūskas dzīvo apakš zemes virsas.). ka zutis ar čūsku esot tuvu rada” (L. Vecais ceplītis nu uzlaidies uz krūmiņa un lēcis arvien augstāku un augstāku. tad viņš vairs netiekot upē atpakaļ.). Šādi māņi ir ļoti veci un tālu izplatīti. tad varot saprast putnu valodu (L. tārpi un kukaiņi. uz kuŗa ūdens plūdos cilvēki. Tālu pazīstama ir šāda teika par čūsku. Pasakas VII. lai nevarētu pateikt. Bet tāds izskaidrojums bez šaubām ir vienpusīgs. bet Velns arī pasteidzies. Seno skandinavu teikā Zigurds ēd čūskas gaļu un tūlīt saprot putnu valodu. aptīšoties ap krustu un nevarēšot vairs projām tikt. tad animisti gribēja pierādīt. tad viņš pie mana nama durvu gulētu. kam vissaldākās asinis. Reiz lācis gājis nejauši gaŗām gar ceplīša pērkli.” To nu dabū zināt bezdelīga. VII. Indijā par to prātojuši jau vairāk gadu simteņu priekš Kristus dzimšanas. tad nu šie stāstījuši. 1272—3). tam tiekot septiņi grēki piedoti. dzin! . No citiem zvēriem visvairāk tautas tradicijās tiek daudzināta čūska. Te pielien čūska un saka: „Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst. cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši. kas palicis par zuti. Te gadās bezdelīga un saka: „Viņš grib teikt. „Tam šķirstam. Par zuti mēdz vēl stāstīt. kuŗu Dievs paņēmis un gribējis iemest upē. P. Kad vecais ceplītis pārnācis mājā. 218—20. Bet Velns savu pusi nometis uz sausuma un no tās izcēlusies čūska. Rumānijā un Palestīnā (M. 1..” 41. Tur viņi atraduši vecu zirga pinekli. p. tad es aizbāztu caurumtiņu ar savu augumu. 1194. p. Ļoti līdzīgas teikas ir vēl uzrakstītas Krievijā. Par to vēl tagad mēdz teikt.” Labi. tad Saulīte trīs dienas smejoties. Sava bīstamā koduma dēļ čūsku parasti tura par ļaunu kustoni. „Kādreiz Dievs un Velns gājuši gar upes malu pastaigāt. Čūska tad atkal atnākšot. gadījies nejauši mazs caurumtiņš. 93    . kuŗa „cilvēku žēlodama. Tā kā pēdējā nereti stāv sakarā ar mirušu ļaužu dvēselēm. Tādus pašus uzskatus sastopam arī pie igauņiem. Visi prātoja kopā. 1.

ka pati iznesusi uguni no elles un prasījusi maksas.) un arī es esmu ko līdzīgu dzirdējis. un iet tūliņ pie Dieva sūdzēties. šie māņi ir aizmirsti. 69). Pa to starpu pamostas arī zirneklis. B. kur kā zināms. iesitis zirneklim par muguru un zirneklis nokritis no debesīm 94    . 1.). II. 70. ka šķirgālis esot čūskas dakteris un varot atdzīvināt pat gabalos sasistu čūsku. I. „Zalši. šurpu turpu skraidīdama. L. „Kad Dievs visas zivis bija radījis. kur čūska pazīst zāli pret nāvi un atdzīvina citu nosistu čūsku. Beidzot tomēr saņēmies zirneklis. aizmirsusi šo noteikumu: bija aprijusi zvejnieku. Rakstu krājums. 6. ieraudzījusi uguni. K. L. II.). ka čūsku galvās esot atrodami dārgi akmeņi. nozagusi un aiznesusi pie Dieva. „Kad rupuci nositot. Vienreiz zirneklis gribējis Dievam nepareizi apsūdzēt cilvēku. 69). Par zirnekli un mušu esmu Raunā dzirdējis šādu pasaku.). Dievs izrunājies ar visādiem zvēriem. p. P. „Kas vardes sit. Ar laiku. un zalši vairs nav šķirti no čūskām (J. Latvieši līdz ar igauņiem stāsta. tad tai gadā būšot daudz piena. Zalšiem tautas māņos ir ļoti līdzīgi kaupiņi.). bet ja redzot uz sausuma. tikmēr zalši viņiem bijuši govju labvēļi. 454. Līdzīgus māņus atrodam LerchaPuškaiša pasakās (V. Kad vardi pavasarī pirmo reiz redzot ūdenī. p. 83. 1. jo tie izzīž govis” (R. p. 1182—5). 58. Ķeizariene Katrīna reiz braukusi pa jūru no Vāczemes un ēdusi kādu Vāczemes zivi. Z. 6. Pa to laiku muša. kr. 1. Par līdeku ir šāda teika. kas uz uguns tikšot taisīti. Vecos laikos uguns citur neesot bijusi. 69. L. Pasakas. Kas šo vaiņagu iemanto. 1. Pasakas V. p. Pirmās ziņas par šādu ārstēšanu mēs atrodam kādā seno grieķu teikā. Pasakas.” No tā laika līdekai jānēsājot galvā visi zvejnieku rīki (L. bagāts jeb ļoti gudrs. „Krupjus jādzen no laidara ārā. 57.. R. Šis pasakas motīvs ir sastopams par visiem vidus laikiem. jo viņi nesot govīm laimi. K. rudenī alā līzdami. Kamēr čūskas latvieši turējuši par ļauniem kustoņiem. arī ieņēmis to zāli mutē un nogulējis visu cauru ziemu (L. II.). un iesviedusi to jūrā. 455.).. 1.). un tos pavisam nebijis brīv sist (VII. Pusi noēdusi. Pēc citām ziņām viņi esot govīm kaitīgi un viņus vajagot iznīcināt. Jau senie indieši esot ticējuši. p. tad govīm notrūkstot piens” (J.). No tās tad nu mūsu jūrā esot izcēlušās butes. Bet jā viņa dabūjot izlīst caur rata rumbu. Bet reiz līdeka . p. ieņemot tādu zālīti mutē un tad tūliņ aizmiegot līdz pavasarim”. 1. tam sprāgst jēri” (R. P. kā liekas. p. Tur nu stāstījusi. 109. Rakstu krājums. Rakstu krājums. Pēc vienām tradicijām viņus vajagot taupīt. p. 1261—72). Rakstu krājums. B. kuŗam esot dārgs zelta vaiņags galvā. Gluži tādi paši pretēji māņi par kaupiņiem ir arī igauņiem (Wiedemann. p.Pēc igauņu teikas sarkanā čūska lielījusies vienā pašā naktī deviņiem cilvēkiem acis aiztaisīt. krupji jeb rupuči. tad būšot sausa vasara un maz piena (J. VII. lai lūkotu dabūt uguni. P. bet neviens nevarējis notikt elles dibenā. bet Dievs dabūjis zināt. Nonācis virs zemes. Pasakas. Par buti dzirdēju no sava tēva tēva šādu pasaku. 1273—4. bet tādēļ viņa palikusi akla. II. Dievs nu saprot. To noskatījies viens puisis. VII. nolaidies pa savu valgu zemē un ar lielām pūlēm uznesis uguni augšā. 196. jeb pat „māte mirstot” (J. 1. 1. viņš bijis ļoti nokusis un apgūlies. Katrīnas vietā ir jumprava Marija. Bet čūskas vaiņaga laupītājam ratiski dzenoties pakaļā (L. redz. ka tas nav tiesa. VI. tad viņa paliekot atkal redzīga (Wiedemann. Z. tāpat kā zalšiem un kaupiņiem. ka muša zirnekli apzagusi un atļauj tam uz priekšu baroties no mušas gaļas (sal. Čūskām esot arī savs ķēniņš. p. bet nav vairs patikusies. tas paliek laimīgs. ka uguns vairs nav. P. kā tikai Velnam ellē. Dievs tad arī atvēlējis viņai ēst no visiem ēdieniem. Tādas pašas teikas stāsta arī igauņi. Arī vardēm ir māņos sakari ar lopiem. Tā pazīstama rietuma Eiropas teika.). kas katrai brīvu ēst. Rakstu krājums. 1. tad noteica.

Utij un gnīdai atvēlējis cilvēka matos dzīvot. ka reiz viena sieviete. putnus. Auzu plaukstamā laikā blusas dzīvojot uz visiem ciņiem (Trikātā un Ikšķilē) . gribējusi kost līdz kaulam. Ja zāģētas ozola skaidas iebeŗot kādā traukā un uzlejot drusku ūdeni virsū. Tad Dievs sadusmojies un piesējis gnīdu pie mata. p. „Dievs. Latviešiem bija ļoti daudz māņu. ka tās ceļoties no koka skaidām. Uzlikta uz pirksta. Par gnīdu esmu dzirdējis tādu pašu teiku. kas stāvot zem eglēm. kur mans brūtgāns? — Bērzgalā. kā mazā zīlīte. Par ļaunu jeb kaitīgu latvieši viņas netura. Vidzemē viņu biežāki sauc par zīlīti. kā Lercha-Puškaiša uzrakstīto (V. Teika stāsta. Gaster. cik gaŗš laiks!” Tai brīdī gājis gaŗām Dievs un iemetis viņai galvā sauju utu. 289. 306. 86.). zīlēdamas. kas stāvēja sakarā ar mežu un viņa kokiem. Dažreiz uz cilvēka miesas gadoties kāda pumpiņa. Tad Dievs uzlaidis Velnam blusas. Pēc māņu vārdiem neviens cilvēks nevarot dzīvot bez utīm: katram esot zem ādas sava daļa utu (Bērzaunē).) viņa esot cēlusies no vienas ļaunas skaistules. kas esot pilna ar utīm. No kritiena viņš nu dabūjis pumpu mugurā un vairs nevarot uzkāpt debesīs (VI. bet ja tiekot iznīcinātas itin visas utis. Bauskas apgabalā meitas. 1. bet labāk esot iet pavisam uz otru pusi.” Ērces dzīvojot eglēs. tad tas esot gan cilvēkam par labu. Velns uzlaidis Dievam odus. kuŗi pa daļai bija mantoti no tālās senatnes. Vispārīgi ņemot. tad vasaru ērces nekožot (Lejasciemā). tad otrā dienā viss trauks esot pilns ar blusām (Raunā). Pat tāds neievērojams kukainītis. bērzgalā zaļos svārkos. lai eglītes skujas drusku aizdegas. margrietiņa jeb spindgrietiņa (Cocoionella septempunctata) spēlē diezgan svarīgu lomu dažu tautu mītos. Par utīm ir atkal vairāk māņu kā par blusām. Pēc vienas teikas blusas esot Dieva kalpi un odi Velna kalpi. 105 un VII. p.zemē. jo viņa rādot tikai uz ļaunu. Cilvēkam miesā apakš katras spalviņas esot viena uts. Arī vienā rumāņu teikā ods un blusa uzrunā viens otru par māsām. katram ierādījis savu darbu. tad cilvēkam jāmirstot (Raunā). Bet gnīda ar to nebijusi mierā: ādā vien kost. Ja nu visas utis iznāktu no miesas. tad viņam būtu jāmirst (Trikātā). 1. pa daļai atkal aizņemti no kaimiņiem. bet siena laikā viņas esot pat egles un smilgas galā (Trikātā). p. p. Ja šīs utis iznīcinot. Pēc latviešu māņiem šis kukainītis rāda tikai. vēl tagad viņa rādot. 1. Par blusām stāsta. Ikšķilē meitas sakot uz zīlīti: „Mārīte. bet Dievs uzkūris uguni un aizdzinis tos ar dūmiem. Gaster. ceļmalā sēdēdama teikusi: „Vai. tad Dievs to pārvērtis par mazu kukainīti. kurp lai cilvēks ejot. Tā kā viņa mācījusi ļaudim tikai ļaunu.” Šie māņi atkal pilnīgi saskan ar sekošo izskaidrojumu par bērza galotni. Kurzemē par margrietiņu jeb spindgrietiņu. Gavēnī vajagot zem eglītes uguni kurināt. bet pēc satura teika ir citāda (M.). uz kurieni meita aiziešot tautās. 95    . kas agrāk dzīvojušas zemē (Trikātā). kur tu mani vedīsi? Vai uz augšu. esot viņu šā uzrunājušas: „Spindū. kas atrodoties miesā. 110—13. bet arī visādi māņi. vai uz leju. 1. tam ērces uzkrītot. bet Velns no tām nekā nevarējis atkratīties (V. 1188).). lopus radīdams. Mārīte. Pēc vienas rumāņu teikas (M. ādu kost un asinis zīst. spindū. Koki un citi augi. vai uz zaļām velēnām?” 42. kādēļ viņš arī ne par velti ir nosaukts par zīlīti. Arī šeit seno latvieti vadīja ne tikai praktiskā lietderība. lai nespētu līdz kaulam ieēsties.

Tautas tradicijās bieži daudzina vīrieti stipru kā ozolu un sievieti kuplu kā liepu. 1.. Ar biškopību nodarbojušies vienīgi vīrieši.). Lai gan tautiete labprāt piemin ozolu. sevišķi vēl ar svaigām lapām. uz mirušā jaunekļa jeb jaunavas kapa izaug nereti „kupla liepa” (breite Linde). lauž tā zarus meijām un pie reizes pin arī viņa lapas savā vaiņagā. kā jau augšā minēts. bet sievieši glabājuši pienu liepas krija vācelēs. p. kā arī latviešu tautas dziesmās. L. Šāda ozola un liepas izmantošana ir izskaidrojama tikai uz mītoloģijas pamata. Rakstu krājums. 6. p. Etnografisku rakstu krājumā I. II. Tā latviešu. bet krustmeitai liepas līksti šūpulim (1676. Jau 37. Rakstu krājums. 18. Ozola un liepas cienīšana ir plaši pazīstama visā Eiropā. Ozolu un liepu varam droši saukt par lielākajiem un skaistākajiem Latvijas kokiem un šiem tad arī latviešu dzejā un mītoloģijā pieder svarīgāka loma nekā citiem kokiem. tomēr viņa biežāki mēdz stāvēt pie liepas. Heine nosauc Vāciju par „das Land der Eichen und Linden”. D. tas lūdzies žēli jo žēli: „Ko nu mani cirtīsi! Ej pie tā līkā labāk!” Nogājuši pie līkā. ka kokus tautas dziesmas daudzina labprāt pa trim kopā. kā arī rumāņu tautas dziesmas. Krusttēvs cērt savam krustdēlam ozola. ka totemisms pie indoeiropiešu tautām vēl nekur nav pierādīts. Ne bez iemesla arī vācu dzejnieks H. ņēma vismaz kādu daļu ozola. tādēļ ka tāds koks jūtot sāpes. kaŗ liepā savu vaiņagu un arī pati sevi nosauc par liepu (4289. sauc kokus pat par laužu brāļiem (Etnografisku rakstu krājums I. nav bijis brīvu griezt neviena kociņa. kā jau augšā minēts.).). Koku mītos mums krīt acīs tā savādība. bet vispārīgi ozola un liepas cienīšana gan būs mantota no seniem laikiem. 85. pat ne ganu rīkstes. kuŗi kopuši linus un kaņepes. (J. kādēļ senie galdi plēsti no liepas koka. Šī starpība starp ozolu un liepu tiek ievērota ne vien tautas dzejā. un 174. Pēc vispār pazīstamas latviešu teikas. viņiem jau tāpat sāp kā tev. Vīzes darītas visvairāk no liepas lūkiem un pīšana bijusi sieviešu uzdevums. Daudz simtiem dziesmu daudzina ozolu par vīriešu kārtas un liepu par sieviešu kārtas simbolu (sal. meitai liepas zariņu” (L.. „Nenolauz kociņiem galotnes. kuŗā liekas dzīvoja tālāku mirušā „dvēsele”. Krusta dienā. p.. Ozols kā jau vīriešu simbols ir turklāt vēl spēka un dzīvības liecinieks. dažādiem augiem un dzīvniekiem piederēja seno latviešu mītoloģijā ne mazāka loma kā dabas parādībām un senču dvēselēm. I. jo tad kokiem tekot asinis. tiek salīdzināts ar latviešu pērkonu. un kāds seno skitu valdnieks nesis liepu kunga vārdu. koki senos laikos esot runājuši tāpat kā cilvēki. 1.. 9780). sal. tas atkal: „Ko nu mani cirtīsi? — Ej labāk pie tā greizā!” Dievs redzējis: cilvēkam koka vajaga. „Jaunpiedzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot. 173.). kā augšā ir aizrādīts. 96    . Mežs mūsu tautas dziesmās. kādēļ dravnieki meklējuši gandrīz tikai ozolus doŗu dēšanai. Var jau būt. Ir izteiktas arī domas. 1. „Bet nu bijusi savāda ķibele: tiklīdz kādu koku vajadzējis cirst. Pasakas. V. ka koks jūtot arī sāpes. lai gan vīžu auklas vijuši vīrieši. meitai liepas malkas.). Latīņu vārds „quercus”. kuŗš. kamēr praktiskā lietderība ir še maz ievērota. Daži māņi liecinot. Vīrieši dzēruši alu no ozola kannām. vai pirti kurinot. 1. 108. D. kad tu iegriez pirkstā . pūri taisīti no liepas krija. ka ozols un liepa esot bijuši seno latviešu totemi. p. bet arī praktiskā dzīvē.). cirst nevar dabūt. p.). Tā vācu. un drēbes velētas parasti ar liepas vāli un pat dzirnavu milns taisīts no liepas koka. pirts slotā puikam iesēja kādu ozola. p. jo tad tām sāpot” (R.kokiem. ka pēdējo liepas nozīmi latvieši ir aizņēmušies no rietumu kaimiņiem. tā tas neiet: atņēmis viņiem valodu” (Lerchis-Puškaitis. Mājas saimniecība no laika gala stāvējusi sieviešu zināšanā. var sargāt ļaudis no visāda ļaunuma un nāves. 197. I. ozols.. Kas nocērt vecus kokus. „Ap Bērzauni šai dienā nedrīkstēja ir puķītes noplūkt. jo aršana un sēšana jau sen bijusi vīriešu darbs. tas Dievam sitot”. 1. 1. nodaļā ir aizrādīts. 39. turpretī liepa pēc dažu dziesmu vārdiem ir arī kapu koks. varbūt pat no indoeiropiešu pirmtautas. Veci ļaudis nekad nemeta ugunī pavisam zaļa koka.

14976. ja ozola un liepas cildināšanu izskaidrojam ar vecu koku kultu. 2. kamēr vītols mainās ar ozolu (2827). jo aklo jau vislabāki var vadīt pēc sava prāta. tad ir „laiks meitiņu bildināt” (13768. Ozolam vien nevaid. kāds lielākā jeb mazākā mērā ir sastopams pie visām tautām. ka osi turējuši par „aklo koku”. kļava. kļavam sieva. kuŗi visi ir puišu koki (32368) un tautietes „bāleliņi” (4104. ozoliņus” (28216. Osi. Ko jūs divi runājat? — Runājam liepas meitu Ozoliņa dēliņam. tad kārtu māņos viņš arī lielas lomas nespēlē. Ozolam vien nevaid. Treškārt par vienu no svarīgākiem totemisma pamatiem tura pazīstamo eksogāmijas tikumu. viņi savā starpā nebūtu varējuši precēties. 20986. kā jau minēts. ka tāda paša iemesla dēļ arī 97    . Varbūt. bet savs vīriešu un savs sieviešu totems. 12695. tā arī Dievs un Laima neliek vis tautietei aiziet tur „kur ļautiņi daudzināja” (8716). Pāra dziesmiņās kļavs noder zīlēšanai par precībām. kamēr ozols vēl meklē līgavu. Beidzot dzied pat vēl. Pirmkārt totemismā pirmā loma pieder zvēriem. kļava. Otrkārt katrai ciltij mēdz būt savs totems. Bieži apdziedātā „oša laiva” liecina. kādu šai gadījumā tomēr neredzam. tikmēr viņa biedri liekas būt oši un kļavi. 1). ka arī senie latvieši taisījuši savas laivas no oša. osis un kļavs esot jau precējušies. osim un kļavām. kā arī pie sieviešu kārtas. Neretis tautas dziesmas daudzina kopā „ošus. 4104. 1.Kad kļava lapa paliek sarkana jeb nodzeltē. 30646. tāpat kā senie vācieši. 30646. Nule tik ozoliņis Par gravām lūkojās Nolūkoja ievas meitu Ar visiem ziediņiem. kļavus. kā šai hipotezē. un kādreiz nostādīts pat blakus par jaunekli precētiem kokiem. 5. Ozoliņš lūkojās Gar visām pļavmalām. Šāda oša izlietošana laikam gan atkal būs sakarā ar kādiem māņiem. kļavam sieva. 2825. Liepu tautas dziesmas arvien daudzina par meitu. tad pastāvot augšā minētajam likumam. Ošam sieva. Totemus taču uzskata par tēviem un mātēm. Tā kā kļavs jeb kļava pēc tagadējās valodas pieder tāpat pie vīriešu.kādēļ šādam vērojumam nu vajadzētu drošu pamatu. Kamēr liepa ir ozola pretstats. ir sastopami tikai kā izņēmumi. tomēr stāv tik bieži kopā ar osi un pēdējais atkal ar kļavu. Ja nu visi latvieši būtu cēlušies no vieniem pašiem totemiem. kamēr īstais mātes koks ir ābele. 35553. 3) vietu. Turpretī nav mums nekādu pretrunu un nesaskaņu. osi. „kur augusi kļavienā”. 32331) jeb kļava (2823. ka minētā kārtība netiek daudz traucēta. 11) un kā kļava lapa katrreiz nekrīt tur. 2827. Ceturtkārt ozols tiek parasti pielīdzināts puisim. 19130. ka laivas taisītas no oša tādēļ. Lai arī no šiem trim kokiem bērzs pie reizes ieņem oša (2825. pie kam. Ošam sieva. jeb arī kur viņa pati bija „augdama domājusi” (22364). ka savā starpā var precēties tikai dažādu totemu pēcnākami. Visus minētos trīs kokus tautas dziesmas piešķiŗ vīriešu kārtai (sal. 30552). kamēr augi stāv tikai uz otra plāna. 35524). ka kļava lapa aiznes cilvēku uz citu zemi (26027). Man liekas.

172. Citi koki salapoja Sudrabiņa lapiņām. gan sāka rosīgi un ātri plaukt. Paeglīte vēl skaistāka. lai arī tos varētu vadīt pēc sava prāta. Atbildi uz šo jautājumu dod viena pasaka (Lercha-Puškaiša Pasakas. Uz tiem pašiem trim skuju kokiem zīmējas vairāk tautas mīklas. te osis jau jautāt jautāja: „Kaimiņ’. egle kalniņā. un tādēļ nezināju vai ziemelis patiesībā ir projām . Kad Saules māte pavasarī visiem kokiem devusi zaļas drānas. 2826.Homēra grieķi taisījuši savus metamos šķēpus no oša. To nogrūda lejiņā. 2669. „Visi kungi svārkus met. ka tepat esot jau aiz vārtiem. Tautas dziesma griežas pie oša ar sekošu jautājumu: Osi. 1. tad šis it bēdīgi atbildēja: „Esmu neredzīgs. Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu. p. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu. tad drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies. Pried’ ar egli lielījāsi Abas kāpti kalniņā. Nr. Priede. 2820. vai rudens jau klāt?” Zināt dabūjis. eglei sagšu Paeglei villainīti. 164. 1. nobira pirmais. skaista egle. tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails.).. Tā tad šie uzskati par aklo osi liekas būt ļoti veci. Kad citi koki jautāja. 4651. bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties. lai atkal nepaliktu beidzamais pie drēbju nolikšanas. Tie trīs žēli neraudāja. Tā arī notika.. tas. Paeglīte lejiņā. osi. Tie trīs žēli neraudāja. 4172. 2808. kādēļ neapģērbjoties. Paeglīti nabadzīti. Skaista priede. Klusiņām klausījos. trīs vien nemet”. citu pamudināts.. birr. Priede. tad šis neatteica nekā. trīs vien nedevuši”. bet arī visus trīs skuju kokus: priedi. ko tu gaidi? Citi koki salapoja. Tiem atlika zaļi svārki. „Visi rudeņos berus devuši. „Visi kungi jāj 98    . Tautas dziesmas daudzina kopā ne vien minētos trīs lapu kokus. birr. egli un paegli jeb kadiķi. kadiķītis. I. egle. Mātes bērni pie māmiņas. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst. Pabērnīši maliņā. bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantētas. Visi koki žēli rauda. Vasariņi noejot. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku.” Tagad osis.

152—4. tad arī viegli varam saprast. ka „priede. Vai ir kupla jumteglīte. p. Tādēļ arī bērenieki iecirtuši kādā priedē jeb eglē krustu par robežu mirušā dvēselei. Es tev saku. num. sal. Kad mani vedīs. kuŗi parasti lietoti pamatiem. Kāzās bijis parasts uz istabas. trīs vien nejāj”.. Līdzīgas eglītes lietotas arī dziedot uz kāzu galda. sita ar tām uz galdu un dziedāja” (L. bet ēkas. ka viņi ir palikuši par dzīvības simboliem.. vaicāja kāzenieki dziedādami pēc eglītes. Ja jums nav egles skuja. Brīvzemnieks. 922—4. kā liekas. num. 35385). Lai bij laiks. skatīties. Ko ap tevi tecināt. 368.. (Bīlensteins. zediņiem jeb riķiem. Pēdējais aizrādījums laikam zīmējas uz seno ierašu. eglīte. D. Eita. pie kam. Ja būs kupla jumteglīte..). 7. Rakstu krājums. 34. D.. 1. I. ļaudis. no tāda posma. Pēc kādām retām tautas dziesmām tautu meita liek galvu pie priedes. 866—9. Tad būs kupla vedamā. kā redzams. kam daudz zaru uz visām pusēm . p. kā var vērot pēc dziesmās daudzinātiem „paeglīšu kambaŗiem”. „Pirms panāksnieki iesāka ēst.. Liekat smalku paegliņu. es tevi pušķošu. Liekat skuju. 1. Tā kā nu tautas dziesmas daudzina skuju kokus par „daiļiem” un bagātiem”. un 188. kas jau pavasarī nodod savu „nomu” (2821) un kuŗiem ziemu un vasaru ir „zaļi svārki mugurā” (2810—20). eglēm un retāki arī ozoliem. Eglītes bija katrās kāzās trim sievietēm: brūtei. R. kāds būdamis. Priedes skuju neliekat. Šai eglītei bijis simpatētisks sakars ar līgavu. Man pietrūka zaļa zīda. pēc kuŗas līgavas vedot pušķojušas ceļmalā dažas priedes un egles. num. Šāda materiāla izvēle gan atkal nebūs brīva no māņiem. Senos „stāvu koku namos” sienas laikam pinuši ar paegļu nītīm. Mazais paeglis ir tomēr viens no vissvarīgākiem sargiem pret ļauniem gariem. 30650.). latvieši tomēr cirtuši gandrīz tikai no priedēm. Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsunītēm. kaŗ priedē vaiņagu tāpat kā liepā (6040. Es kadega ēniņā: 99    . ar egļu skujām kaisījuši bēru māju un pēruši cits citu ar skuju koku zariņiem. Beidzot eglīte noderējusi arī pie reizes liepas vietā par šūpuļa līksti (L. III. 19172—8). 187. 18550. egle” esot „meitu koki” (12224. (kuŗas) . lai nemirstot. jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai . Audzi. Neaudz ceļa maliņā. pried' ar egli.kaŗā. 18447. audzi. kād’ likdami. nama (18566) jeb klēts (18551) jumta uzvilkt kādu skuju kociņu.) un lepojas. celiņa malā. sal. 6119. eglei bijusi pirmā roka. 18552. Senajos Latvijas mežos gan netrūka nekādu šejienes koku..

Ieva balta noziedēja. Aizsmok mana valodiņa. Ābeles ziedi pēc skaistuma ir pārāki par ievas ziediem. 11436). gan arī ar lazdu (2774. 100    . sērmokšļam Krustiņš ogas galiņā.Kadegam. Cietajā mēnesī.). Ieva zied ar ābeli Vienā dārza stūrītī. Aizsmok priede. aizsmok egle. 2776. Lazdas zieda nepanāca: Lazda zied gavēnī. Kā jau skaistā ziedētāja ābele tiek saukta par Dieva koku. 2775. ievu un lazdu. Par trim ziedošiem kokiem tautas dziesmas daudzina ābeli. Ābolnīca Dieva koks. Ābelei sudrabiņa. 19543. Balta. 12719. 26054. Ievai bija balti ziedi. 5856. pēdējie atkal par lazdas ziediem. 2774. bet arī no paegļa (19714. Vēl baltāka ābelīte. 34130. 9. 1. Lazdas zieda nepanāca. 6112. 2779. Iev’ ar lazdu lielījās. 2775. 22418. Ziedi ieva ar ābeli Vienā lazdu krūmiņā. 5947. 2776. 4522. 2782. Ievas ziedi. Lazd' ar ievu noziedēja Daugaviņas maliņā: Lazda vaŗa pakariem. ābels ziedi. Lai gan visus šos trīs kokus tikai retumis apdzied kopā. 4495. Zied' ieviņa ābelīte.). un bieži tiek minēta gan ar ābeli (2773. Lazda zied gavēnī Sarkaniem ziediņiem. Lazdai kaunu padarīja. Abas baltas noziedēt. tomēr ieva še ir par starpnieci. Tādēļ laikam arī alus kanna tiek taisīta ne vien no ozola. balta ieva zied. 6214. Ieva zelta vizuļiem.

Dzīpariņus žāvējot. Sveša māte man’ stellēja Pie ābeles rīkšu griezt. Sveša māte mani sūta Pie ābeles slotu griezt Birst ābelei balti ziedi. Kā pie savas māmuliņas. 4170. māmuliņa. Birst man gaužas asariņas. Tādu viju vaiņadziņu. Lauz tu pati ābelē. sevišķi vēl ābele un ieva. 5930. Lai ved meitu šoruden: Visi zari nolīkuši. pinu. Kādi ziedi vasarā. Pinu. tomēr vispārīgi tas nav bijis pieņemts. Kas aug viena māmiņai? 11220. Ābelīte Dievu lūdza. Tie raud gauži valkājot. Visi šie trīs koki liekas būt arī sieviešu simboli. nenopinu Ābeļ’ ziedu vaiņadziņu. Piestājos pie ābeles. 4286. Ābeli tautas dziesmas visvairāk pielīdzina mātei. Dievs sod’ tevi. un līdzīgu salīdzinājumu sastopam arī krievu un vēl dažu citu Eiropas tautas tradicijās. 101    . Kas man deva to ābolu. Es lauzīšu bērziņos. Kas ābeles galiņā? Kas man deva to meitiņu. Pēra mani sveša māte Ar ābeles žagariņu. Ābels ziedu vien neviju. Kam tu lauzi ābelīti. Tādēļ laikam arī tautiete žāvējusi savus dzīparus uz ābeles zariem. 4282. 32405. Lai gan meitas dažreiz (5856) pinušas ābeles ziedus savos vaiņagos. 7121. 4290.Ārdi manu valodiņu! 34104. Sveša māte man’ sūtīja Uz ābeli slotu lauzt. Šim Dieva kokam un mātes simbolam meitas nav gribējušas lauzt zaru.

Ievai bija balti zieda. tikmēr ieva ir dziesmās sievas simbols. Med’s ar baltu biķerīti Jaunajām māsiņām. Al’s ar kannu. biķeŗus turpretī sievieši. 21590. Tādēļ arī meitas velējušas savas pūra mantas sevišķi tikai ievu ziedu laikā. 19773—6. 20650.Ābeļ’ ziedu vainadziņš — Grūts mūžiņš dzīvojot. Alus kannas. Biķeŗus turpretī tautas dziesmas daudzina parasti no „ābels koka” (11533. Ai. Pilna vīra sieva biju Pilnu dzēru biķerīti. aitiņ. Sievai baltas villainītes. visvairāk lietojuši vīrieši. 7224. un ābeli mātei. 102    . 6060. Kamēr liepu tautas tradicijās pielīdzina meitai. Kā ieviņa noziedēju. raksti. 1. Tādēļ laikam arī senlaiku kanna taisīta no ozola un paegļa. Med‘s ar baltu biķerīti. 19941. Briku braku. Es nelauztu ievas zaru. man dzeŗot. Es nelaužu liepas zaru. 19500—4. Adi. man’ meitiņa.). i. 2784. kuŗiem pieder liela loma tautas mītiskos uzskatos. vilniņ’ tavu. Ne ieviņas baltu ziedu: Lai es augu kā liepiņa. 1233. t. 19575. al’s ar kannu. Es neņemtu ievas ziedu Ne savā rociņā: Es negribu sieva būt Ne savā mūžiņā. Tā brīkšķēs tautu dēls Pa manām rociņām. Māmiņ tavu darījumu! Kā ieviņa noziedēja Tautu galda galiņā. Ābeļ’ koka biķerītis. sevišķi vēl medus dzeršanai. kā jau augšā minēts. Jo es pati kā ieviņa. tādiem vīriešu kārtas kokiem. 9780. 19502.

34352. Jem lazdiņu rociņās: Citi koki blēņas tura. sal. 7221. tautiņās. Tad velē pavasari. bet tautas dziesmās nav tomēr nekādu liecību. bet labi tas nav bijis. Pūrā liku nevelētus. Citi koki ļaunu vēl. adu zeķes. 5860. māmuliņa. 34353. No tā nu saprotam. Adu cimdus. Lazdiņš ļauna nevēlēja. Trešo ziedu koku lazdu tautas dziesmas cildina par vistaisnāko un krietnāko koku starpā. ka šo koku starpā pastāvētu kāds tuvāks sakars. bet neretis viņš 103    . Velē manas villainītes. 17816. Kad ievāji balti zied. Ej. Lai zied manas villainītes. No kokiem varētu minēt vēl trīs ļaužu labdaŗus: bērzu. Es noviju vainadziņu Visādiemi ziediņiem. ka bērzs mainās ar osi un kļavu. 5856. Visus. Kad ieviņa balti zied. 7154. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda zaru rociņā. 5994. Ievas ziedu vien neliku. Vaiņaga vīšanā ievas ziediem tāda pati nozīme kā ābeles ziediem: lai nu gan nav bijis gluži aizliegts pīt ievas ziedus vaiņagā (5824. 32407. Ievas zied. Lazdiņš velna nebēdāja. vītolu un sērmūksli. māsiņ. sal. Lai galviņa nesāpēja. tad velēšu. Ievas ziedus vien nerāvu. Ievas ziedus vien nerāvu. 7508. Jau augšā mēs redzējām. Lazda blēņu neturēja. visus ziedus rāvu. Lai galviņa nesāpēja.Liec pūrā nevelētu. 34351. Kā ieviņas līcītī. Pavasaru. 34350. Tumšu nakti ceļu gāju Lazda vēza rociņā: Citi koki velna bēga. kādēļ no lazdas latvieši taisījuši savas kūjas un kādēļ lazda ar laiku dabūjusi kūjas nozīmi.).

ka tam griež zarus. 6208). sal.) : „Kad bērza galotni lauž. slotu griezt. Lai aug mans arājiņš Sprogainiem matiņiem. bet arī no bērziem. Meijas cērt ne vien no ozoliem. Viņa lūdz arī savu bāliņu. 10412—3. Nelauz bērza virsaunītes: Lauzīs’ bērza virsaunīti. Bērziņš mani aicināja. Jāņos liek Jāņa tēvam ozola. Būs atraitņa līgaviņa. Par puisēna šūpļa līksti ozola vietā var cirst arī bērzu (L. Vītoli aug ne vien pagalmā (9283. 1). bet govīm bērza vaiņagu (32347. rauj ziedus jeb plūc lapas. Viņa lauza virsunīti. Bērzgaliņš māmiņai. 3) un viņu apprecē vecs vīrs vai atraitnis. 1. 187. 14843. 2). 22093. 5870) un staigā tikai „zem vītola” (6116).) Ja tautu meita taupa bērza galotni. 11864. „vējiņam vēdināt” (2764) jeb „kur putnam uzmesties” (2765). Kam lauz’ bērza galotnīti. tad viņas arājam klājas labi. 18176. Ne kā bērza galoksniņu: Alkšņa rīkste man nekait. un 188. tad tēvs vai māte mirst. No bērza galotnes atkarājas arī meitas precības (9317—8. 34129. Galotnīte ir jāatstāj „Dieva dēlam pušķoties” (2766). Jauna meita i būdama. 26525). māmiņa. p. meitiņa. Tikai savu galotni bērzs sargā un neļauj to nolauzt. I. Neviens koks negrib. 2767. ošiem un kļaviem. 415.). bet vairāk gan vītolu. tad „visi bērza radi raud pēc tās vienas galotnītes” (2771. 23748. 2763—6. Ir arī vēl bargāks sods par galotnītes laušanu. vairāk vēl kā ozolu un liepu. jeb arī viņa pati „paliek atraitnē” (11864. Smuidru griezu bērza rīksti. Ja tomēr galotne tiek nolauzta. D.ieņem arī ozola vietu. p. tava vaina. 1. un tautiete uzaug „ vītola pakrēslī” (1796— 700. meitiņa. kā lasām „Latvju daiņās” (V.). turpretī bērzs pats atvēl savus zarus slotas žagariem. Veca vīra līgaviņa? — Tā. 10711. Es atradu ganu meitu Ar bērziņu baŗamies: Bērziņš lika zaru lauzt. Ja meita nolauž galotni. Kālabad es. Kupl’ atstāju virsunīti. 32417. Seno latviešu sētā tautas dziesmas daudzina dažādus kokus. Nāc. bet arī pie vārtiem (3710. tad bērzs viņu „nolād” (11864.” Labāk lauzu alkšņa rīksti. lai tas 104    .

kā zināms. 29835. 29179—80. Mīļa Māŗa govis skaita. 6100. Vītolā. 29163. kā jau parastā mājas kokā. burvjiem un raganām pastāvīgi tiek izlietoti sērmūkšļa zari. 1050. krusti un klūgas. Es būt’ sen gulējusi Daugaviņas dibenā. ka paeglim un sērmūkslim tādēļ piemītot tik liels spēks. ļauniem gariem. 30735. kā liekas. mēdz arī sēdēt visbiežāki daudzinātās dievības: Saule. Tā kā nu vītolu sētā bija visvairāk. Pēc tā man liekas. saulē mirdzošām lapām. Vītolam. 33942. 33986. dzen atvases un nekāda zaru ciršana vītolam nav kaitīga.„vītola gaņģi” taisa (5984). Man uzauga pucenīte Zirgu staļļa galiņā. Aiz ko auga vītoliņš Glumajām lapiņām? Mīļa Māŗa sviestu sita. Pat zemē iebāzts vītola zars. Vītolā sēdēdama. Vislielākā loma latviešu pasakās un māņos gan pieder sērmūkslim. Lai meita augtu lokana. tad arī vītola vainadziņš tiek turēts par vismazvērtīgāko (5882). tad viņas šūpulis jākaŗ vītola pazarē un pati jāpeŗ ar vītola žagariņu (1711). Vītolā sēdēdama. pīlādzim jeb pucenei. bet būs laikam ieviesies līdz ar kristīgo ticību. Kaut Laimiņa nemetusi Vītoliņa žagariņu. Sāk vītols grozīties Ar visām dziesmiņām. ka tagadējais sērmūkšļa kults nav attiecināms uz latviešu pagānu laiku mītiem. tiek vēl piešķirts pārdabīgs spēks pievilkt dziesmas un glābt slīkoni. Saules meita cimdus ada. Laima) pina vainadziņu. Tādēļ vītols arī pēc kristīgas ticības mācības tiek turēts par evanģelija simbolu un kādas vītola sugas pūpoli ir ieņēmuši palmu vietu. Saule (v. jo pret velnu. Tautas dziesmas turpretī tikai retumis piemin sērmūksli un vēl retāki apdzied viņa pārdabīgo spēku. Vītols būs griezis ļaužu vērību uz sevi ar savu lielo augšanas spēju un ar savām spožām. Visas manas greznas dziesmas Vītolā sakāpušas. Ik rītiņus skauģa māte Gaŗām gāja šņaukādama. Jau augšā mēs redzējām (34130). Vītolā sēdēdama. ka abiem esot 105    . Laima un Māŗa. Vītolā rokas slauka.

bet vīksna. kādēļ viņai par sodu esot pastāvīgi jātrīcot. Cērtiet kļavus. Kas jel tevi drebināja? Svēta Māŗa drebināja. 5837. Jau bērzs stāv apakš ozola. nav piederējusi pie iecienītiem kokiem. Es.„krustiņš ogas galiņā”. Vidus laiku leģenda stāsta. drebi. Latviešu tautas dziesmas sauc apsi par velna koku. Nevij apšu vainadziņu: Trīsēs tava valodiņa. Citi koki un krūmi latviešu tautas dziesmās un māņos tiek minēti daudz retāki nekā pārrunātie četrpadsmit koki. mīļa Māŗa) drebināja Apakš tevis stāvēdama. Drebi. 106    . no kuŗa taisīts Kristus krusts. Ar tautām runājot. Kas jel tevi drebināja? Vēja māte (v. ozoliņus. igauniski pihlakas. Salīdzinājums ar Pilātu un krustu bez šaubām nāk no kristīgas ticības un arī pats nosaukums „pīlādzis” ir aizņemts no lībiešu valodas (lībiski pīlag. apšu lapa. Ozoliņa meklēdama. Apšu lapu trīcēšana daudz tautām ir izlikusies kā kāda ļaunuma zīme. Pēc kādas teikas pīlādzis esot Pilāta koks. ka priekš Kristus esot locījušies visi koki. bet viņš tomēr paliek tikai „alksnis”. Ar kungiem runājot. kā redzams. Šie māņi stāv ļoti tuvu augšā minētai leģendai. Apses vien necērtiet. Drebi. apšu lapa. somiski pihlaja). Kam nedevi naktes māju. 30631. tev piesaku. kādēļ viņa arī maz tikusi izmantota. Pēc krievu māņiem Jūdass esot pakāries apsē. 109811. 34062. tikai apse esot liegusies. drebi. bet arī pašiem latviešiem var būt bijuši savi veci analoģijas māņi par apsi. Apse vien grabēt grab. kuŗam dziesmās nav laba slava. Apse vien velna dota: Visi koki čaukstēt čaukst. kas neesot svētai Māŗai devis nakts mājas. Tāpat melnais alksnis noderot labi par lietas koku un dziesmas piemin arī viņa „sudraba lapas” (2758). 31406. Drebēs jūsu valodiņa. Cauri gāju bērza birzi. par ko tad arī ir izcēlušās dažādas teikas. Visi koki Dieva doti. 30630. bet alksnis vēl netiek ne tuvu bērzam. 2759. māsiņ. Tā par piemēru vīksnas krija un lūks esot dažā ziņā labāki un izturīgāki nekā liepas krija un lūks. Tādēļ laikam arī apse nederējusi par meiju (32331) un apšu sula turēta par nāvīgu (23276).

kuŗas dabūjušas savu vārdu no pienam līdzīgās baltās sulas. Jaunas meitas dzīvodamas. ne lūkiem. 30627. kas ir uzrakstīti. Šķetrā kāra slaucenīti. cik esmu ievērojis. ka no alkšņa ņēmuši rustu krāsošanai un taisījuši kārbas ogu lasīšanai. Ērkšķi. Manis dēļ tu. Duj kociņi nederēja: Neder alksnis lūku plēst. Kad es bērza nedabūtu. 34135. nelapoji. Visi koki lieti der. naktskāļi u. Vai lapoji. baldrijāns. un tie paši. t. izņemot varbūt kādus sīkumus no anoloģijas burvības. ja govim dodot sviestenes (trollius europaeus). pr. Par dažādām zālēm un puķēm ir mums vēl gluži maz māņu sakrāts. No citiem tautas dziesmās apdziedātiem kokiem. tikai vēl pabērzim un šķetrai (salix pentandra) ir mītiska nozīme. bērzu. Sviests iznākot labs. bet pa lielākai daļai gan aizņemti no vāciešiem. ja ēdot daudz pieneņu (leontodona taraxacum). Mīļa Māŗa govis slauca. Ne ar’ viju vaiņadziņu. dadži un 107    . Ne no tevis slotas griezu. Par pabērzi neminiet: Tur gulēja svēta Māŗa Zaļā zīda kučiņā. jaunas meitas. Uz to jau aizrāda arī paši tautas medicīnā lietojamie augu nosaukumi kā: vībotne. Tautas dziesmas nepiemin. ne rīkstēm. Treji pieci vakariņi Vībotnītes sutināja. Arī tautas dziesmās man nav izdevies atrast kādas svarīgākas ziņas par zāļu māņiem un tautas medicīnu. Šķetrai zaru nelauziet. 30628. vērmeles. ka viņš nederot ne slotām. Vai tam trūka ošu. 9778. Vai ar kuplu ozoliņu? 32678. 9343. parasti neliekas būt mantoti no senajiem pagānu laikiem. 11870. Par vībotni esmu piezīmējis šādu dziesmu: Mana māte citas sievas Vībotnēm izārstēja. elksnīti. kuŗām ir skaisti dzeltāni ziedi. Tā Jānīša istabiņa Ar alkšņiem izpušķota. 29168.Es nelauztu alkšņa rīksti. bet gan pārmet. Govis dodot daudz piena. Ne ērcetis slotu griezt. Jauni puiši.

ar „sudraba ziediem” (32415). igauniski jumala-käpad). tā atkal mītologs atrod bagātākus materiālus latviešu mītoloģijā. apēdot Dieva roku. ka katrā latviešu mītā un dievībā mēs nevaram meklēt visvecākos mītoloģijas pamatus. Tiklīdz kā zieds pilnīgi izplaucis. leišiem un igauņiem. 1. 1. bet otra sakne ar trim jeb četriem stariem esot velna roka (Teufelshand. p. „pašā nakts vidiņā” (32412. tad „tas lai iet un apsēžas Jāņu nakti pie svētās papardes un apvelk ar sarkano krītu riņķī. Bet kā jau nekas pasaulē nestāv uz vietas. p.). 58. Kā valodnieks atrod vecākas liecības leišu valodā. II. cik tālu sēdēdams var aizsniegt . veļi). Pēc dziesmas vārdiem šo ziedu grib noraut veļi jeb Joda māte (32408). bet vēlāku. Raunā stāsta. 6). „kad ļautiņi neredzēja” (32411). 43. Tādēļ arī latviešu mītologa pirmais uzdevums ir sakrāt drošas ziņas par pašu latviešu 108    . tā arī nav jādomā. kuŗu sauc gan par Māŗas papardi (32399). Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju.). kādēļ nevaram apgalvot. ka latviešu mītoloģija būtu palikusi bez pārmaiņām. Bet papardes zieds jāiekaļ krustiņā un jāglabā cieši jo cieši. bet pēc māņu ziņām ziedus apēdot čūskas. Variantos vēl tiek pieminēti dzeltāni (32415. Par to arī nemaz nav jābrīnās. ir pazīstami vai visā Eiropā. Tā nu mēs redzējām. Jā kāds cilvēks grib dabūt papardes ziedu. Pēc tautas māņiem sakne ar pieciem stariem esot Dieva roka (Gotteshand. No zālēm latviešu mītoloģijā visvairāk tiek daudzināta paparde. p. kādēļ pēdējie vienu otru sentēvu mītu ir arī uzglabājuši tīrākā veidā. senču dvēselēm (p. 1). citādi nelabais to nozog” (LerchaPuškaiša Pasakas.). Līdzīgi māņi. p. jo leišu daiņas vēl nav pilnīgi sakrātas un tās pašas uzrakstītās pastāv pa lielum lielai daļai no samērā jaunāko laiku romancēm. tad tas tūlīt jānoraujot. 15. kamēr latviešu tradicijas liekas pie reizes būt plašākas un pilnīgākas. 1.nātres dažreiz izlikti kūtīs un laidaros. „zelta miglu miglodama” (32414). 4) un pat zili ziedi (32415. visu paredz. 58. V. kā liekas. Paparde ziedot tikai Jāņa naktī (32408—15). ka visi šie māņi būtu cēlušies pie pašiem latviešiem. II. Šim augam ir divstarainas saknes. lāči un citi zvēri. igauniski jūda-käpad). Tās pašas saknes lietotas ar otra cilvēka pieburšanai (Lercha-Puškaiša Pasakas. un J. Rakstu krājums. p. ka tās ir cēlušās no dabas parādībām (p. Latviešiem atkal vairāk ir bijis jāsatiekas ar svešiem kaimiņiem nekā leišiem. Dievs). Ļoti līdzīgi māņi par papardi ir sastopami arī pie krieviem. Visu to ievērojot. tas visu zina. viņa paliekot atkal vesela. Pie latviešiem. vilki. „Kas to ziedu iemanto. Kaut arī par dažām dievībām varam vērot. Daudz veci māņi ir aizmirsti un jauni ir nākuši tai vietā. šādus vārdus runājot: „es visu vēlos” (J. p. igauņiem un Prūsijas vāciešiem kāds čūskulājs jeb dzeguzīte (kāda orchis suga) lietota dažādos precību māņos. Ar katru jaunu kultūras strāvu ir ienesti jauni dzīves uzskati un jauni mīti. pat caur aizslēgtām durvim tāds ietiek un var par neredzamu apkārt staigāt. 1. kādas latviešu tautas dziesmu krājumos pieder pie retumiem. ja sieviete apēdot velna roku. tad viņa paliekot neauglīga. mēs arī varēsim saprast.. Vismaz latviešu tautas dziesmas dod mums daudz vairāk materiāla mītoloģijai nekā mums pazīstamās leišu daiņas. 106. Rakstu krājums.). tomēr pašās latviešu tradicijās parasti trūkst liecību par šo dievību pirmatnīgo nozīmi. lai sargātu govis no ļauniem gariem un raganām. ka viens otrs mīts jeb mānis pie latviešiem var būt uzglabājies par gadu tūkstošiem pat no indoeiropiešu pirmtautas. VI.. gan arī par svēto papardi (32408.

Mītoloģijas salīdzināšanā ir līdz šim stipri pārspīlēta latviešu māņu radniecība ar prūšu. sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem vāciešiem. Bet tā spriežot. bet neliecina vis par pašu tautu un viņu mītu tuvāku radniecību. bet tautas dziesmas ir tomēr visas tautas piederums un pie tur aprādītiem dzīves uzskatiem ir turējusies visa tauta.). veli. Šie māņi tad arī labāki ir apskatāmi kāzu aprakstos. Daudz mītos mēs varēsim atrast daļu no analoģijas burvības. kādēļ savs un svešs dažu reiz grūti izšķiŗami. bet arī dažas pasakas ar budisma mācībām. Bet ja šādas teikas un pasakas viena otra tauta ir piesavinājusies. lai gan ne vien pēdējās ir daudz lietas aizņēmušās no seniem baltiem. dzīvniekiem un dažādi simpatētiski līdzekļi nekādā ziņā nav izslēdzami no mītoloģijas darba lauka. vilku. Taisni tautas uzskati uz dabu ir vissvarīgākā viela mītoloģijas pētītājam. tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem. kas ir pašas tautas dzejnieku apdziedāti? Tā tad māņi par kokiem. mums būtu sīki jo sīki jāapraksta arī senās kāzas. Daudz tautas dziesmu ziņas par dažādiem kokiem un dzīvniekiem nestāvot sakarā ne ar dieviem. p. daļu no dzejnieku fantazijas un arī daļu no tautas prātniecības. Ne vien kosmogoniskās teikas. Pie pēdējiem pieder latviešu māņi par slimībām. ka seno latviešu analoģijas burvība ar visādiem simpatētiskiem līdzekļiem piederot drīzāk pie dzejas un pavisam neattiecoties uz latviešu agrāko ticību. Latvieši. otru jautājumu neesmu apskatījis arī ar nodomu. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas. Tautas dzejā visi viņi ir kādas mistiskas būtnes. Ņemsim par piemēru Sauli. vārdošanu un tautas medicīnu. I. kas. ne ar senču dvēselēm. D. Gauži maz pie mums ir vēl griezta vērība uz somu cilšu mītoloģiju.” No savas puses es te vēl gribētu piebilst. pareģošanas un buršanas līdzekļiem. Dažs domā. bet neviena vēl nav gluži noteikta un pilnīgi antropomorfizēta dievība. mēs varētu vai ikkatru mītu atšķirt no mītoloģijas. Jau vecais Barona tēvs ir devis par tiem gluži pareizu spriedumu (L. nedz arī par tik pirmatnīgu kā senāk. 138. kādēļ arī jautājumus par mītu celšanos esmu pārrunājis tikai pie viena otra gadījuma. mūsu rakstos turpretī tiek pārspīlēti arī vēl vecie uzskati. kur daudz ko ir grozījuši gan dzejnieki. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes. bet arī latvieši ir stāvējuši zem somu tautu iespaida. vispirms ir jāpētī mītu salīdzinātajiem. Plašāki šo jautājumu neesmu 109    . Kā jau pirmajā plašākā rakstā par latviešu mītoloģiju daža laba svarīga ziņa būs arī nejauši izlaista. Ar daudz māņiem ir savienotas seno latviešu kāzu ceremonijas. ka lielum-lielā daļa no pūšamiem vārdiem nav palikuši par visas tautas īpašumu un. un tā tad daži tās tura gluži vienkārši par tautas dzejnieku fantazijas augļiem. baltu tautu māņi līdzinās vairāk seno romiešu mītiem nekā grieķu un indiešu mītoloģijai. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas. Pēdējos esmu aprakstījis drīzāk par maz nekā par daudz. Turpretī mītu attīstīšanās vēsture pieder drīzāk pie mītoloģijas salīdzinātāja darba lauka. būs gan laikam tīšām sacerētas un ar nodomu laistas tautās. Vienu.senajiem māņiem un dieviem. Viens otrs sīkums par viņiem būs varbūt cēlies no tautas dziesmu sacerētājiem. sevišķi ar pareģošanu un dziedēšanas līdzekļiem. Kā tad lai mēs vēl šaubāmies par to māņu piederību mītoloģijai. zināms. vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus. „Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu. Līdzība starp romiešu un baltu mītiem pastāv arī tikai kopīgā vienkāršībā un lauksaimnieciskā raksturā.. nebija grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt . svešādas dabas. gan prātnieki. dzeguzi un ozolu. tad viņas arī jau pieder pie tās tautas mītoloģijas. Pievedīšu no tā še tikai pāŗa teikumus. svešādu uzskatu. ienācējiem. Zinātnieki gan jau sen vairs netura senās indiešu kultūras ne par tik vecu. kam vienāds raksturs ar pašu māņiem. Vispārīgi ņemot. taisnību sakot. kā jau svešnieki. 1. bet tādus ievērojot. grieķu un seno indiešu mītiem..

5. Bielenstein) 17. 51. 24. E. Tautas mutē ir vēl uzglabājušies daudz un dažādi senlaiku māņi. 87. 63. 66. Blīdene 48. sistēmātizēti un salīdzināti. D. 110    . 110. 70. L. 93. Bērtuļa diena 16. Animātisms 4. 103. Bebrs 79. 23. 86. 16. 57. 50. 74. Afrika 6. 75. Bernekers. Ārieši 48. 35. Austriņš 15. 113. Börne (C. 29. 53. K. Arijs 79. Anglija 66. 50. 29. Brīvzemnieks (Treilands) 67. Tādēļ arī šā raksta pirmais nolūks bija modināt lasītāju mīlestību uz veco tautas ticību. 76. B. Aušrine 14. Balkāni 79. 75. 59. Augustīns 67. 20. Bangu māte 22. 47. 91. 66. 36. Alfabētisks priekšmetu rādītājs. Budisms 76. 37. Autrimpus 58. 67. 14. un V. 58. Bezdelīga 90. 60. p. 73. 46. Āzija 67. 76. 67. 34. Bergmanis. Baski 66. 44. 52. Burne) 47. 15. 74. 59. 17. Barons. 8. Bites 41. 95. Ā. M. Baltija 10. Antrimpus 20. 62. 75. Buda 20. Annīte 35. A. 16. 61. H. Ausekļa dēli 14. 85. Aunings. 63. 9. Bazilisks 49. 104. Austra 16. 71. 60. Bērstūķi 55. Bauska 84. Analoģijas burvība 72. 106. 74. Tunnis. 12. Aurora 16.). Anšlavs 56. Aizdziedāšana 90. 97. 44. A. Aušra 16. 85. 7. 28. Barbiņa) 36. K. 48. 68. Alunāns. Apmiršana 41. Bogomili 79. Auseklis (rīta zvaigzne) 12. Ašvinavi 12. 32. Bangpūtis 20. Bīlenšteins (A. 67. kā jau jaunai zinātnei. 72. 5. Apse 106. 93. Pa daļai ir uz tiem jau aizrādījis vecais Barons (L. 74. Balodis 86. Blusa 72. 76.iztirzājis. 80. 106. 110. 1. 44. 109. Amors 59. Bitaks. Atzīdenis 39. Brands. Budisti 20. 17. Ārons. Ašgalvis 27. 95. p. Atrimps 59. 12. 101. 50.11. Ādaži 15. 59. Andersens 18 . Bekas 17. 77. I. Tenis) 34. 93. Andreja diena 74. H. 45. Andruža 13. Briedis 79. Juris. 109. 54. 35. Auos 16. 32. Daža laba no šādām ziņām ir no svara ne tikai latviešu mītoloģijai. S. kuŗi mūsu dienās ir vēl glābjami no aizmirstības. 82. Bindus diena 71. 56. 31. Austrene 16. 196—8. ir vajadzīgs plašāks izglītotu tautiešu pabalsts. Budēlis 71. Ansbergs. 44. 54. 83. 88. Bērzaune . Bierītis 34. 107. Bīlenšteins. 103. Antonijs (Tanīss. 60. 58. Agatas diena 71. 26. 61. Angļi 9. 107. Animisms 4. Bērzs 95. 411—2 1. Balti (jeb aisti) 3. J. 48. 51. Bišu māte 37. Babilonieši 77. Agata 19. 72. Albānieši 44. Aiskulāpijs 56. 77. 19. 74. G. 52. 65. 106. Ābele 88. Bertuleitis. 49. Afrodīte 59. Amerika 6. 101. 109. Bērtulis 36. 109. 53. 28. Bārbala (Bārbele. 30. Bērziņš. Skaitlļi nozīmē lappuses. bet arī etnografijai un kultūras vēsturei vispārīgi. 10. 61. 38. Bökelis (Otto Böckel) 40. Augšgalieši (latgalieši) 10. 33. Ahuramazda 48. Aukuperons 56. Baltkrievi 29. 19. J. Arimans 48. 28. Baigi 47. 99. Briežu māte 66. 87. 100. J. 109. Bašķu diena 70. Auseklis (dzejnieks) 8. 91. 28. Birzulis 37. Aisti (jeb balti) 9. 95. v. 10. 67. 36. 12. 9. Ādams 77. 96. 61. Antropomorfizēšanās 4. Latviešu mītoloģijai. Alksnis 104. tādēļ ka materiāli par analoģijas burvību ir vēl vispārīgi maz krāti. Baložu mēnesis 75. 97. Apsalons. Brēķiņa 31. J. 102.

21. 41. 48. 96. 20. Franči 87. 28. Eicēdijs (Augustinus Eucaedius) 55. 18. 13. D. Ceturtdiena 77. Ezis 83. 83. 14. J. 89. 69. F. Dievu tēli 61. 37. 88. 47. 16. Dārza māte 29. 94. 18. Cerera (Ceres) 29. 100. 97. Dvēsele 4. 37. 58. 9. 98. 105. 31. Dūrāji 38. 49. Fetišisms 5. 22. Dēkla 12. dzeltānā. 108. 50. 73. 79. 83. Erdmännchen 47. Feldteufel 48. 81. 109. 83. 62. Caune 83. 19. Döbners 51. 55. 87. 15. Ē. 39. 32. 5. 51. Drudzis 38. 17. 83. J. Freimane. 78. 50. C. Dähnhardt) 80. 61. 12. 61. 27. 101. 94. Dukņa 60. 13. Ērce 95. 60. 12. 67. 5. 38. Drebkulis 57. Donars 77. 72. 22. 21. 54. 40. 44. 32. 63. 60. Cīrulis 16. 32. 20. 20. 41. 27. 35. 86. 51. 79.38. 68. Eglūna 85. Ceru māte 29. Eross 59. 11. Carnevale 71. Francija 66. Čūskas vaina 39. 72. 91. 61. 10. Dimstipatis 27. 19. 22. Dzidzis Lado 29. 31. Dzeguze 39. Cēlis 27. Dzeguzīte (čūskulājs. Dionīzijs. 23. 64. 27. P. G. Egle 21. 31. 87. 108. 93. 85. 109. Cielaviņa 30. 94. Dieva dienas 74. 84. 76. 17. Minna. 11. 38. 14. 61. 61. 85. 71. 61. Fetišs 4. Dioskūri 9 12. S. Pēteris. Čūska 10. 86. 83. 42. 70. 89. 104. 29. 28. Buzis 49. 7. 61. Dievs 4. 95. Einhorns. 13. 57. 86. 57. 68. Eisen) 3. Dēnharts (O. 43. 31. 23. (M. 21. 105. Dieva koks 100. 13. Dzērve 76. 72. 71. 90. Dieva māte 12. Č. Dzilna 89. Burtnieki 53. 60. 56. Bute 86. E. 29. 82. 49. 31. 74. C. 18. Čechi 57. 65. J. 13. 80. Ēmānisms 5. 84. 29.Bulgāri 44. Elvers. Fallus kults 68. Burne skat. Dusburgs. Cirsti 24. Eizens. 93. 108. Debess tēvs 6. Fīrkants (Vierkandt) 5. spoks) 45. 14. 26. 48. 24. 15.. Burvis 50. Kalands. 34. 51. Cīrava 18. 17. 12. orchis) 108. 58. 75. 87. 74. 8. Diespiter 11. Ēos 16. 6. 25. Dīcs. 69. Dievmāte 73. 63. Daimons 4. 81. 57. 64. Frišbīrs (H. 96. Dieva meita 13. 92. Frichbier) 54. 100. Caland. 93. Edda 62. Börne. 48. 55. Ceļa māte 10. 11. 37. 90. Endzelīns. 10. Debesskalis 61. Dumpis 90. 28. Daugava 17. Ceroklis 29. Drusti 27. Capeller. M. 53. Duālisms 48. 49. 61. 89. 78. 51. 64. Buŗati 85. Fabrīcijs. 26. 111    . 76. 64. 86. 24. 32. Ēdāji 38. Dieva roka 108. Dieva dēli 9. 6. 28. 47. 95. 63. Dobele 40. 30. skat. K. 45. 56. 25. 73. 9. Diža (Diza) 29. Ceplītis 93. 29. 101. 18. Ciemnieks 28. 92 Cielaviņa. Djāus pitā 11. 106. 25. 40. 65. 79. Burtnieks 31. 42. 16. 88. 68. 30. 18. Fjörgyn 17. 37. 7. 50. 46. 71. 29. Ēns (māžs. Dieva suns 69. 82. 62. 79. 70. 99. Dubulti 71.

Gauja 20. 35. 56. 50. H. 13. Iļģi 47. 72. Ibērieši 66. Jupiters 6. 88. Jūdi 77. Kakla uzvilkšana 39. 63. 33. J. 31. 27. 94. 61.G. Kastors 58. 82. Jansons. Guagnīns. 73. Kareļi 29. Jūras meitas 15. 62. 66. 72. 14. 61. 20. 86. 49. 85. 58. Götingene 55. 26. 9. skat. 17. Hûsing 33. 70. Italieši 44. Gubernatis. 29. Irbe 86. 67. 66. 68. 80. 75. 93. 32. Ieva (pirmā sieviete) 85. Ģēdurtas diena 71. Galieši 66. Kašķis 38. 67. Kapa māte 66. 70. Indieši 12. 108. 69. 106. Ikšķile 95. von 27. 74. J. 35. 49. Jāņa sieva 68. Jupis 6. 77. Juutas 57. Jodi 47. 89.36. 48. 32. Andželo de 64. 68. 76. 69. 112    . W. 12. Kaķis 26. 73. 72. 46. 70. 11. 48. 71. 76. 60. Jumaliņa 29. 73. 85. Katrīna 35. I. 81. 73. 19. 83. 48. 16. 75. 36. 71.) 45. 70. 83. 62. Kalniņš. 60. Jumis 29. Jogi 47. 93. 108. Jēkaba (Jēkaupa) diena 73. Hupel) 7. 83. 44. 84. 48. 30. 52. 66. 69. 33. Ī. 108. 89. 74. Jerns. 81. Karaļauči 53. 98. Jods 7. 16. 64. Jerns (Hiärn) 56. 49. Jātvingi 56. Heniņš. 79. Grieķi 6. 67. 49. Jāņa māte 68. Jūdass 48. 68. 74. 89. 96. 43. Gerulis. 70. 15. 15. 85. 72. 71. J. 57. 59. 76. 60. 84. 20. Gausas māte 37. 72. K. 104. 53. 14. 9. 100. 81. Heine. Gasters. Gaņģelis 60. 41. Kalands (Caland. 12. Jānis 13. 10. Aleksandrs 28. 49. 22. Hūpelis (A. 27. 15. H. S. 25. 76. 108. 20. Kaŗa māte 48. 67. Glüks. Juris (Jurģis) 32. 66. Jumiķis 29. 57. 139. 20. Kandava 52. A. Ģermāņi 9. 26. 74. Hennings. 78. 71. K. 66. 57. 52. Hiärn. 29. Goti 27. 32. 48. 81. 72. 38. 64. 66. 74. 19. 69. 72. 71. 70. 61. Gailis 7. 84. 77. 18. Indiāņi 76. Hoops. 95. 45. Juškevičs. Hāgemeisters. 71. 79. 41. 81. 54. 25. Joda māte 48. 103. E. 23. Katoļu ticība 8. Jurģa diena 16. 59. Gardēdis 56. 53. 54. 94. 54. 61. 28. 76. 77. 42. Gnīda 95. 69. 67. Gaujene 20. 67. Jūras māte 10. 71. 109. 96. Simons 8. 11. 37. 60. 44. 32. Igauņi 3. Gaujas māte 20. 63. Homērs 98. Gaigala 65. 40. 19. Jāņa diena 30. 14. 85. 85. 60. 77. Insterburga 57. 10. 61. 88. H. Indriķa chronika 40. W. K. 109. Indoeiropieši 8. 80. 94. Juudas 57. 20. Kasparsons. 16. 107. Jumala 29. 80. 31. G. 51. 27. 75. Ījaba diena 72. 75. 102. Jaunsgads 70. Karucs (Karutz) 5. 77. 81. 84. A. 58. 11. Ieva 51. Grūnaus. Jumja māte 29. 27. 37. Ģ. 46. 16. 91. M. 80. 77. 49. 31. 11.

41. 73. Lejasciems 95. 74. 68. 12. Lielā piektdiena 72. 55. 70. 71. 65. 73. Līgo 12. 68. skat. 89. 29. 29. 24. 31. Līdeka 94. Lakstīgala 30. 57. 41. Kornwolf 29. Krauklis 11. Līga 51. 12. (skat. 20. Kaukazija 41. 38. 51. Lopu māte 30. Līgonis 51. 48. 68. 87. 27. 37. 35. 23. Kuršats. 22. Kurmis 83. L. 97. 51. 87. 19. 50. 54. 26. 84. 100. 74. 33. 39. 14. 98. 47. 109. 68. 15. 59. 41. 37. 17. 84. 75. 74. 19. 94. 106. 18. Liktenis 4. 9. 89. Krēmars 57. 53. Kārta 20. Lazdona 37. 54. Ļ. 96. 45. Kristīga ticība 3. 28. Koms 57. 44. 93. 68. Krive 50. 76. 84. 72. 61. Kustoņu diena 72. 55. 68. 13. Linggam 69. 57. 72. 16. 66. Lībieši 14. 79. 83. 49. 35. 106. 106. Krustdiena (debesbraukšanas d. 83. 97. 62. 47. 27. 20. 61. 10. 40. Līgošana 52. 104. Lietava 44. 76. 104. 30. 101. Ļauna diena 26. 23. 29. 71. 38. Ļaskovskis 57. 24. 91. 71. 51. Livonieši 7. 34. 52. 9. 8. 45. 14. 88. Kurši 26. 70. 26. kaupiņš. 23. 69. 37. 34. 6. 57. 22. 19. Lieldiena 13. 28. Latgale 53. Livonija 7. 70. 62. 82. 64. 49. 52. 108. 109. Ķīnieši 7. Laiddiena (Laidene) 73. 45. 53. von der Leyen) 4. 85. 7. 89. 91. 70. 29. 50. Ļaunās acis 39. 87. Laukosargas 28. 67. 50. Klijāns 86. 58. Kovārnis 89. 106. 69. 53. 56. 96. 67. 106. Līgas muiža 52.) 72. Labrencis) 18. 44. 19. 60. 86. 48. 11. 90. 6. Krivu krivs 62. 49. 86. Jēkabs 8. 34. 102. 86. 12. 44. 28. Liepa 27. 10. 40. Lange. 70. 5. 77. Kļavs 97. Lietuvēns 47. 10. 73. 26. 113. 25. 82. 71. Lazīcijs) 31. 89. 20. 103. Kristus 66. 44. 74. 97. 76. 24. 107. 49. 25. 47. 74. 51. 57. 56. 10. Laume 39. 61. 70. 80. Kromers 51. 71. Kauna 59. 17. Kosmogoniskas teikas 79. 59. Lido 51. 26. 20. 28. Kurzemnieki 6. Lazīcijs 19. 46. Laitītājs 50. Liesma 79. Lolo 41. 86. 44. 103. Koki 4. Kuršu joma 26. 63. Lado 51. Kāvi 47. 68. 65. Lārancis (sal. 72. 5. 84. 40. 80. 108. 24. 6. 99. Lazda 37. 96. 68. Kurzeme 6. 30. 61. Karlīne. Līgajs 51. 48. J. Krišana 7. Kāpostu Māŗa 72. 75. Kaupiņš (krupis) 38. Līķu dedzināšana 40. 33. 37. 40. J. Krūmu māte 72. 63. 93. 108. 51. 55. 96. 43. Lācis 71. Līkon 69. 45. Labrenča diena 18. 27. 75. 79. 27. 103. 68. 104. Lejens (Fr. 75.36. 11. Krievi 32. Lārancis . 52. 101. 72. 51. 16. 70. 95. Lielā Māŗa 73. 59. 9. Laima 5. Lapu māte 67. 18. 70. 32. 105. 74. Labrencis. 52. Kāpšana 7. 86. 52. Krupis. 102. 47. 22. 54. 42. 72. 92. Kupīdins 59. 27. Lapu diena 73. Lauka māte 10. 86. 91. 69. 46. 82. 84. Lasicki. skat. 99. 79. 64. 80. 89. 30. Liepu mēnesis 75. 73. 37.13. 76. 54. Fr. 71. 62. 40. 86. 88. 19. 31. 60. 32. 69. 64. 33. Latgalieši. augšgalieši 10. 77. 72. 87. 83. Kuzņecova. 37. 53. 67. 77. M. 61. Lerchis-Puškaitis 24. Kaukas (prūšu cawx) 47. 50. Liepupe 47. 58. 53. 82. 61. 106. Kornmutter 28. 37. 79. 31. 53. Krodznieks. 14. 28. 37. 77. 59. 76. 28. Ķ. 51. 83. 6. 61. 7. 40. 54. 15. Krons 6. 62. 52. 113    . 64. 36. 14. 46. 11. 78. 43. Ķekatas 10. 66. 55. 44. 75. Ledo 51. 42. 21. Labrencis (Lārancis) 18. 60. 100. 33. Kelchs 7. 21. 31. 74. 82. 49. Leiši 3. Latīņi 4. Ļekatu māte 66. 62. 105. 56. 68. Ligasons 50. Lika 40. 29. 77. 91. Katrīna (ķeizariene) 94. Laukopatis 28. 67. 70. Konstantinopole 80.. 12. Laurencijs. 28. Kaunis 59. 61. 106. 27. Lapsa 79. 83. 67. 54. 96. Litene 4. skat. 55. 48. 55. 66. 42. 86. Kūms 57. 60. 19. 90. 61. 80. 66. 90. 13. 95.

Magdalēna 43. Maeletius (skat. Laļeckis) 31. Maliena 19. Maļeckis, Jānis (arī Menecius un Maeletius) 31. 50. 53. 54. 55. 56. 58. 59. Maļeckis, H. 56. Mandžuri 41. Manharts, V. (W. Mannhardt) 3. 12. 13. 28. 51. 57. 59. 64. 65. Manicheji 79. Manulis 52. Marko Polo 55. Maura māte 66. Mazā Māŗa 74. Mazkrievi 44. Mājas kungs 14. 27. 28. 38. Mājas lopi mītos 84. 85. Mānisms 4. 5. 6. Marija 6. 23. 25. 26. 64. 72. 73. 74. 79. 94. Mārkupols 55. 61. Mārsnēni 16. Māršaviņa 30. 32. 34. 35. Mārtiņa diena 37. 74. 76. Mārtiņš 32. 36. 37. 74. Māŗa 6. 12. 23. 24. 25. 26. 30. 32. 35. 61. 64. 77. 84. Māte 38. Māžs 47. 58. Menecius (skat. Maļeckis) 31. Mere-ema 66. Metenis 71. 73. Meža māte 10. 28. 30. 37. 66. 69. 81. 82. 98. Meža tēvs 37. Mežs 4. 6. 9. 11. 13. 27. 3. 38. 43. 48. 72. 75. 79. 81. 82. 84. 85. 95. 96. 99. Mēness 4. 7. 9. 10. 12. 14. 15. 16. 18. 49. 60. 67. 75. 76. 81. Mēness dēli 15. Mēris 38. 47. Mēŗa māte 67. Mēslu māte 9. 66. Miega māte 37. 67. Mieržinskis, A. 55. 57. 62. Miesmetis 71. Miežu māte 67. Miežvilks 29. Miglas māte 67. Miglenieks, J. 85. Mikuža 13. Miķēlis (Mīkālis) 32. 61. 74. Miķēļa diena 16. 27. 74. 76. 81. Milda 59. 60. Millers, K. 51. 52. 69. Mirbachs 48. Mīkālis, skat. Miķēlis. Moiras 20. 22. Morāle 3. 4. Mosvidijs, M. 10. 28. Moschel 30. Mölens (R. v. d. Meulen) 44. 45. Muhamedāņi 20. Murgi 4. Muru-ema 66. Muša 32. 84. 94. Mülenbachs, K. 29. 31. 34. 54. 57.

N. Nadrava 62. Nadravieši 58. Nakts māte 37. 67. Narbuts, T. 56. 57. 59. 60. Natanga 50. Natrimpus 58. Natūrisms 4. 5. Naudas māte 66. Nāra 64. Nāve 5. 6. 14. 27. 39. 40. 41. 42. 43. 44. 45. 46. 47. 65. 74. 89. 94. 96. Nedēļa 76. 77. 78. 79. Nelaime 14. 24. 26. 27. 31. 47. 49. 54. 56. 60. 71. 83. 85. 89. 90. Neptūns 58. Nevāci 7. Nevieža 37. Nikolaja (Miklāva) diena) 74. Nikolajs 20. Nīkšķis 49. Nobrīnēšana 39. Norunāšana 39. Noskaušana 39. Nurķis 57. 58.

O. Ods 95. Ogu māte 67. Osis 97. 98. Otardiena 78. Ozols 12. 17. 19. 25. 33. 38. 42. 62. 68. 76. 88. 95. 96. 97. 99. 100. 102. 104. 106. 107. 109.

P. Pabērzis 107. Paeglis 41. 42. 98. 99. 100. 102. 105. Paklus 60. Pakols 53. Palestīna 93. Paparde 68. 108. Papuves mēnesis 75. Parces 20. Pardžanja 17. Pargnus 54. 55. Pastara diena 41. Patollus 54. 58. 62. 63. Pauŗi 47. Pavasaŗa Māŗa 72. Pāvils 13. Pele 32. 38. 49. 83. 85. Pelēce, M. 24. Pelnu diena 7. 71. Pelvīks 57. Pergrubis 54. 55. 56. 61. Permieši 23. Perniģele 47. Persieši 48. 79. Peruns 17. Pērkona dēli 15. 17. 18. 60. 61. Pērkona māte 17. Pērkons 4. 6. 9. 10. 11. 12. 15. 17. 18. 19. 38. 48. 53. 54. 60. 61. 62. 63. 64. 65. 71. 84. 91. 96. Pēteŗdiena 68. 73. Pēteris 13. 73. 80. 81. 89. Pētersons, K. 44. Pieguļas māte 32. 70. Piektdiena 77. 78. Piekts vakars 77. 78. Piena māte 30. 31. 32. 66. Pikti 66. Piktulis 54. Pikols 53. 54. Pikuls 7. 53. 63. Piķis 54. Pilnītis 57. Pieneklu griešana 30. Pirmdiena 78. Pīkuls 53. Pīķis 54. Pilāts 106. Plāņi 27. Podromp 58. Pogodins, A. 21. Politeisms 9. Pollūks 56. 58. Poļi 7. 44. 54. 57. 59. 79. 80. Portugaļi 88. Potrimm 58. Potrimpus 20. 50. 52. 53. 58. 59. 62. 63. Pramšāns 60. Pramžims 57. 59. 60. Praurima 60. Preanimisms 4. 9. 20. Preiss (Preuss) 5. Pretorijs (M. Praetorius) 50. 55. 57. 58. Priede 21. 40. 41. 55. 98. 99. 100. Prūsija 31. 50. 53. 54. 55. 57. 58. 62. 71. 87. 88. 108. Prūši 3. 7. 8. 10. 17. 19. 20. 26. 30. 37. 40. 41. 48. 50. 51. 52. 53. 54. 55. 56. 57. 58. 61. 62. 63. 66. Puck 49. Pukys 49. Puķu māte 66. Pumpurs, A. 28. Puškaitis 54. 55. 61. Puuk 49. Pūce 86. 90. Pūk 49. Pūķis 24. 29. 49. 50. 61. 63. 74. 76. Pūpolu svētdiena 72. Pūšļotājs 50. R. 114   

Ragaciems 71. Ragana 5. 39. 50. 51. 61. 63. 64. 68. 70. 72. 105. 108. Raķene 40. Rasa 60. Raudas 40. 41. 42. 52. Rauduve 65. Rauga māte 37. 66. Raugopatis 37. 66. Rauna 16. 32. 47. 80. 83. 84. 85. 89. 94. 95. 108. Riebējs 50. Rīga 49. Rīmju chronika 40. 62. Rīšu māte 67. Roggenwolf 29. Roma 62. Romieši 9. 20. 22. 40. 56. 58. 59. 74. 76. 77. 109. Romove 8. 37. 59. 61. 62. 63. Rongoteus 29. 50. Roze (puķe) 43. 65. 92. Roze (slimība) 38. 39. Rudens Māŗa 74. Rudzu mēnesis 75. Rudzu ruņģis (luņģis) 50. Rumāņi 44. 79. 80. 81.83. 84. 85. 86. 95. 96. Rusovs, B. 37. Rūķis 64. Rūšu māte 67.

S. Salnas mēnesis 75. Sanskrits 11. 16. 29. 69. 70. Sapņi 4. 11. 20. 41. Saraustīšanās 38. Sarmatija 54. 55. Saru pēršana 39. Saržants. K. 48. Saturns 56. Saule 4.5. 6. 7.9. 10. 12. 13. 14. 15. 16. 17. 18. 19. 20. 23. 26. 27. 32. 39. 40. 44. 46. 60. 64. 65. 67. 68. 69. 85. 89. 93. 98. 105. 109. Saules dēls 15. 60. Saules meitas 9. 12. 14. 15. 16. 18. 22. 27. 45. 49. 52. 60. 61. 64. 68. 69. Saules stūrmanis 17. Sāls pūtējs 50. Sāmi 66. Sece 52. Semīti 9. Senču jeb dvēseļu kults 39. 40. 41. 42. 43. Serbi 27. 84. Sermulis 83. Sesks 79. 83. Sestdiena 43. 68. 77. Sējas mēnesis 75. 76. Sērmūkslis (pīlādzis, pucene) 68. 93. 103. 105. Sērpils 24. Sibirija 51. 62. 85. Siena mēnesis 75. Sigulda 84. Sila mēnesis 75. Simjūda diena 74. 76.. Skandinavi 17. 62. 70. 93. Skiti 96. Slavi 17. 26. 53. 54. 75. 77. Slimības 38. 51. Sloka 32. Smilšu māte 67. Smiltene 32. 47. 84. Somi 11. 29. 48. 52. 66. 69. 70. 87. 88. 106. 109. Spānija 66. Spārnu ciršana 39. Spiedējs 39. Spīgana 50. 64. Spoks, skat. ēns. Sreča 27. Stārks 89. Stenders, vecais, 8. 14. 16. 18. 19. 27. 28. 29. 30. 31. 33. 34. 37. 48. 49. 51. 52. 53. 55. 56. 57. 59. 66. 73. Sterculinius 9. Stirna 79. Strazds 32. 86. 87. 90. Strijkovskis, M. 28. 29. 51. 55. Sulu mēnesis 7. Sumpurņi 51. Suns 6. 26. 30. 32. 40. 43. 45. 49. 69. 79. 80. 81. 82. 83. 84. 85. Suņu mēnesis 75. Suņa mērs 39. Sūdini (sūdavieši) 56. 58. Sūro duhita 15. Sveču diena 7. 71. 77. Sveču mēnesis 75. Svētas meitas 14. 39. Svētdiena 15. 72. 77. 78. 80.

Š. Šamans 51. 62 . Šilings, K. 49. Šķetra 107.

T. Tailors (E. B. Tylor) 44. Tanīss (sal. Antonijs) 34. Tekla 21. Tempļi 61. 63. Tenis (sal. Antonijs) 34. 61. Teņa diena 70. 76. Tiburcija diena 88. Tikla 57. Tiklis 57. Tikumība 4. 24. Tilze 58. Tirza 49. Tochari 44. Tortus, P. 32. 33. 35. 36. 37. Totemisms 79. 96. 97. Trautfeters (E. C. von Trautvetter) 69. Trautmanis, R. 54. Treilands (Brīvzemnieks) 18. 33. 35. 37. 53. Trešdiena 77. 78. Tria fata 20. 22. Trijkungu diena 70. 71. Trikāta 27. 95. Trimpus 52. 53. 59. Tulisons 40. 50. Tunnis (sal. Antonijs) 34. Tuule-ema 66.

U. Uguns diena 26. 72. Uguns māte 46. 66. 74. Ulmanis, Kr. 28. 53. 73. Upes 10. Upes māte 20. Upinis dievas 20. Upsala 62. Urbāna diena 72. 76. Urbāns 35. 36. Urguči 47. 74. Ušas 16. Ū.

115   

Ūdens 37. Ūdens māte 5. 6. 19. 66. Ūdrs 79. Ūpis 90. Ūsiņš 10. 14. 16. 32. 33. 34. 35. 36. 37. 60. 61. 70. 72. 74. Ūziņš 33. 34. 37.

V. Vaidelots 50. Vakara zvaigzne 12. 16. Valka 27. Valmiera 14. 38. Valr 44. Vanags 37. 40. 72. 73. 83. 86. 89. 90. 92. Varavīksna 18. Varde 83. 84. 89. 93. 94. Vasaras svētki 67. 72. Vasla 25. Vastalāvis 19. 71. Vācieši 23. 40. 49. 50. 55. 61. 67. 70. 71. 72. 74. 77. 86. 87. 88. 89. 97. 107. 108. 109. Vācija 65. 77. 89. 96. Vāczeme 65. 94. Vājprātība 38. Vālodze 86. 87. Vārdotājs 50. Vārna 86. 89. Vāvere 79. 83. Vecziemeļnieki 44. Vee-ema 66. Veicgantis 57. 61. Vejopatis 18. 66. Veliona 61. Velna koks 106. Velna māte 12. Velna roka 108. Velns 7. 10. 39. 48. 49. 53. 54. 63. 78. 79. 80. 82. 83. 84. 85. 87. 88. 89. 90. 93.94. 95. 105. Veļu kults 5. 6. 9. 44. 68. 72. 109. Veļu laiks 46. 67. 72. 74. Veļu māte 5. 6. 7. 13. 14. 15. 16. 40. 45. 46. 58. 61. 64. 65. 66. Veļu mēnesis 46. 75. Vendelīns 35. Venēcija 55. Venēra 59. Veselovskis, A. N. 80. Vēja dēls 15. 18. Vēja diena 71. Vēja māte 18. 46. 56. 66. 91. 106. Vējš 15. 18. 44. 71. Vērsis 10. 11. 36. 75. 84. Vēzis 11. 86. Vidzeme 17. 19. 66. 95. Vidzemnieki 48. 73. Vijciems 27. Vilande 31. Vilkats (vilkacis) 50. 51. 61. 63. 82. Vilks 32. 35. 54. 69. 70. 75. 76. 79. 80. 81. 82. 84. 85. 87. 88. 90. 92. 108. 109. Vilku mēnesis 75. Vinjoli (Tito Vignoli) 5. Viņa saule 5. 6. 39. 40. 41. 43. 65. Vīdemanis (Dr. F. J. Wiedemann) 32. 37. 41. 69. 72. 81. 83. 84. 85. 87. 94. Vītols 97. 103. 104. 105. Vītus diena 72. 76. Volters, E. 69.

W. Wiedemann, skat. Vīdemanis.

Z. Zabiļins, M. 23. 41. 47. Zaķis 11. 71. 79. 82. 83. 84. 86. 89.. Zaltis 31. 32. 87. 94. Zaļā ceturtdiena 45. 72. Zariņu Kārlis (Milleris) 52. 69. Zavetnieks 50. Zāļotājs 50. Zāļu diena 67. 68. 72. Zebastiāna (Bašķu) diena 71. Zemes māte 6. 7. 11. 12. 13. 14. 16. 26. 38. 44. 45. 46. 60. 61. 64. 66. 70. Zemes svars 39. Zemgalieši 40. 41. Zevs 6. Ziedu diena 68. Ziedu māte 37. 66. Ziedu mēnesis 75. Ziemas mēnesis 75. Ziemas svētki 67. 72. 75. 76. Ziemeļa māte 67. Zigenots 50. Zigurds 93. Zilais kalns 38. Zinātne 3. 8. Zintenieks 50. Zirgs 11. 12. 14. 15. 16. 24. 26. 29. 30. 31. 32. 33. 38. 40. 41. 45. 48. 69. 70. 72. 78. 82. 84. 92. Zirgu māte 32. Zirgu putniņš 32. Zirneklis 94. Zīle 91. 92. Zīlēšana 37. 62. 69. 70. 91. 97. Zīlīte 21. 25. 92. 95. Zīlnieks 50. Zīrāks 54. Zvaigznes 10. 11. 12. 13. 14. 16. 49. 88. Zvaigznes diena 70. Zvejas svētki 71.

Ž. Žagata 86. 87. 89. 90. Žeibe, A. 50. Žemaiši 6. 31. 34. 35. 37. 54. 55. 57. 58. Žemepatis 14. 66. Žemininkas 28. Žemīna 14. 61.

116   

Puškaitis un citi 54 26. Mājas lopi 84 40. Indoeiropiešu pirmtautas mīti 8 4. Meža putni 86 41. Baltu jeb aistu pirmtautas mīti 9 5. Likteņa dievības 20 9. Ļaunais gars jeb Velns 48 21. Nedēļa un nedēļas dienas 77 38. Veļu dzīve viņā saulē 43 19. Maļecka dievi: Pergrubis. mežu un kalnu dievības 37 16. Pikols 53 25. Tagadējie svētki 70 36. Matronu jeb māšu kults 66 34. Seno laiku svētk 67i 35. Narbuta dievi 59 29. Cūku patroni 34 14. Cilvēks mītos 38 17. Debess tēvs un Zemes māte 11 6. Ūdens. Teōrijas par reliģijas izcelšanos 3 2. Citu lopu patroni 35 15. Koki un citi augi 95 43. Nelaimīgās dvēseles 47 20. Trimpus 52 24. Abinieki. T. J. tārpi un kukaiņi 93 42. Debess dievības 14 7. Zirgu dievības 32 13.Saturs Priekšvārds 3 1. Debess spēku dievības 18 8. Dažādas mītoloģijas teōrijas tautas tradiciju izskaidrošanā 64 33. Senču jeb dvēseļu kults 39 18. Antrimpus un Potrimpus 58 28. Mājas kungs 27 10. Starpnieki starp cilvēkiem un garu valsti 50 22. Lopkopības dievības 30 12. Dažādi dievi vecos rakstos 56 27. Vispārīgs pārskats par latviešu mītoloģiju 108 Alfabētisks priekšmetu rādītājs 110 117    . Līga. Romove un viņas dievi 61 31. Līgo. Līgājs un Līgonis 51 23. Tautas tradicijas kā mītoloģijas avoti 63 32. Zemkopības dievības 28 11. Agrākie laiku rēķini 75 37. Latviešu mītoloģijas avoti 7 3. Dievu izskats un īpašības 60 30. Meža zvēri mītos 79 39.

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful