You are on page 1of 29

VIRZIENRĀDĪTĀJI NO NISARGADATTA MAHARADŽA

Ramešs Balsekars

Maharadžs norāda uz Mūžīgo Patiesību, kas IR – pirms vēl laiks bija

Priekšvārds

Domā! Kas notika tavas mātes dzemdē? No kā attīstījās ķermenis ar kauliem. M: Un kas tas ir? A: Es. Vai tu gribi teikt. ka nespēja pat apzināties savas dabiskās fiziskās funkcijas. ja neatzītu savu lielo gandarījumu. Kur te kādas neskaidrības? M: Vai ar to tiek domāts šis objekts. ir tas pats. smadzenēm un muskuļiem deviņu mēnešu laikā? Vai tas nebija spermatozoīds. jeb tas ir kāds cits? A: Tas. kas ir ‘nepareizi’. M: Tu runā par to. Es redzu sevi. saki man. un atzīšos. Es melotu. par kuru tu sevi uzskati. A: Jā. kuru tu atceries. es biju tas bērns. Iegremdējies pēc iespējas senākā pagātnē. spēja vien raudāt. ka ‘es’. kurš piedzima tavai mātei. vai piekritīsi. kurš tagad ir tik lepns par . kas savienojoties ar olšūnu aizsāka jaunu dzīvību. Lepnums Par Paveikto “Esmu smagi strādājis un šobrīd uzskatu sevi par ļoti veiksmīgu vīru. un kurš reiz bija tik bezpalīdzīgs. ka zīdainis. diezgan pašapmierināts. kas ir ‘pareizi’ un. arī lepnumu par paveikto. Viņš bija vecumā virs četrdesmit. kas ir manā priekšā? Kādas ir tavas agrīnākās bērnības atmiņas par šo objektu. ko pieredzēji kā zīdainis. Turpmākā saruna starp abiem risinājās šādi: Majaradžs: Pirms mēs skaidrojam. Ja iedomāsies tagad vēl senāku pagātni. ka tas esi tu? A: Tu redzi mani.1. piedzīvojot šī procesa laikā daudzos riskus? Šinī riskantajā periodā. ko atceros varētu būt mātes glāsti un mīļošana. A: (pēc minūtes vai divām) Agrākais. M: Un tu domā. ka šodienas veiksmīgais vīrs ir tas pats bezpalīdzīgais zīdainis. lūdzu. M: Vēl pirms tas bērns ieguva savu ķermeni un bija dzimis. M: Labi. un. kas uzdod šos jautājumus? Apmeklētājs: (mazliet izbijies) Kādēļ šāds jautājums? Protams. kurš izjuzdams izsalkumu un sāpes. Tas ‘es’. kas sēž tavā priekšā. kas sargāja šo jauno dzīvību? Vai tad tas nav tas pats niecīgais spermatozoīds. pašpārliecināts un pat mazliet agresīvs. asinīm. ir tas pats. neapšaubāmi. M: Tu nesaproti. kas biji tu? A: Es nesaprotu. Vai tas būtu nepareizi?” Kādā vakarā kāds ārzemju apmeklētājs šādi uzrunāja Šrī Nisargadatta.

taču nekāds ‘kaut kas’. Noskaidro. Ser. un šo fizisko formu veido un uztur pieci elementi. vai patiešām vari būt lepns par saviem ‘sasniegumiem’. ka nekad agrāk par šīm lietām neesmu domājis. kuras esi man pavēris. kas dzīvas būtnes dara dzīvas. ka ķermeņa izcelsme – no vīrieša spermatozoīda un sievietes olšūnas – patiesībā ir vecāku patērētā ēdiena esence. tas.šī apziņa pati par sevi nav ierobežota laikā. tad atskārtīsi. tomēr atzīšos. ko satur ēdiens. tas bieži ir kādas būtnes ķermenis. M: Ja šinī lietā iedziļināsies. M: Vienmēr laipni. . Varbūt tad tev būs kāda nojēga par savu patieso identitāti. uz ko tu mani vedini domāt. kurus man esi uzdevis. tāpēc jūtos gandrīz apdullis savā neziņā par šīm jaunajām sfērām. M: Tu patiešām esi. Es atkal atnākšu tevi apciemot. M: Precīzi. dodies vēl dziļāk un pārbaudi. vai šī eksistence . ka esi piedzimis tieši šiem vecākiem? A: Baidos. kur nu vēl to. Tad apsver. ka es sāku saprast. bez kura tu pat nezinātu. turklāt. A: Domāju. kas kļuvis par barību kādai citai būtnei. A: Jā protams. ka eksistē. Visbeidzot. kā tikai šis barību saturošais ķermenis. tomēr es taču esmu kaut kas vairāk.saviem sasniegumiem? Un kurš pieprasīja tieši tevi? Tava māte? Tēvs? Vai viņi par savu dēlu speciāli prasīja tieši tevi? Vai tev ir kāds sakars ar to. A: Es patiešām apdomāšu šos jautājumus. ka eksistē ārpasaule. kas ir tas. ka nekad neesmu par to domājis. Padomā par to.

kas nav Pats. Saules atspulgu var ieraudzīt tikai skaidrā rasas lāsē. tā ir ierobežota laikā. un to var uzturēt tikai ar ēdienu. Apziņa dzīvo veselā ķermenī un pamet to. tā radot šo dualitātes sajūtu. ir esamības sajūta. ir vien šķietamība. tai vajadzētu būt materiālas dabas. ko prāts nespēj šķērsot. Absolūts atspoguļojas katrā indivīdā kā apzināšanās. Apziņas neesamībā. tādejādi tīrā Apzināšanās kļūst par sevis apzināšanos jeb apziņu. tā izzūd. Tādējādi izpaustā apziņa ir vienīgā saikne ar Absolūtu. Apzināšanās kļūst par apziņu tikai tad. Taču arī šis redzējums. bez nepieciešamības uzturēt jebko citu. apziņā (Četanā). ko uzskata par nesasniedzamu. un šis organisms ir fiziskais ķermenis. Absolūtais stāvoklis ir bez sākuma un beigām. Šīs apziņas manifestēšanās cilvēkos rada šo atšķirtā ‘Es’ ideju. ka pati ‘Es’ ideja ir neesoša. Kad forma ir radīta. kas dzīvas būtnes dara dzīvas – šī spēja izjust sajūtas un reaģēt uz kairinājumiem? Kas ir tas. Absolūtās Apzināšanās atspulgs vienlaicīgi un automātiski parādās matērijā. Kas ir tas. beidz eksistēt. kas atspoguļota kā apziņa. ka apziņas dabu un funkcionēšanu parasti var novērot ikdienišķos rituālu laikā gulēšanas.Vienīgais ‘Kapitāls’ Maharadžs bieži apgalvojis. Turpretī tīrā Apzināšanās. Starp tīro Apzināšanos un apzināšanos. kas satur piecus elementus. tajā ir kalni un . Apziņa . savu Dievu. Taču saskaņā ar Maharadža teikto. Tā tiešām ir apziņa. kas darbina ķermeņa fizisko materiālu. viņš papildina. jo kolīdz fiziskais apvalks. kad tas mirst un sāk pūt. ka apziņa ir vienīgais ‘kapitāls’ ar ko piedzimst dzīvas būtnes. Saules atspulgs rasas pilienā nav tas pats. Maharadžs nereti saka. ka apziņa ir Absolūtās Apzināšanās atspulgs uz matērijas virsmas. saka Maharadžs. nevis dubļainā. kurā manifestēties. ka piedzimst apziņa. nemaz nerunājot par pasaules eksistēšanu ar visiem tās iemītniekiem. sapņojot un esot nomodā. Kad cilvēks ar savu apziņu ir viens un uztver to kā savu Ātmā. un tai tiek iedvesta dzīvība (Prāna). tas ir vienīgais ‘kapitāls’ ar ko dzīvas būtnes ierodas pasaulē. jo tā kļūst par vienīgo instrumentu caur kuru dzīva būtne var gūt iluzoro atbrīvi no ‘individualitātes’. zināšana par klātesamību. kas saule! Izpaustā apziņa ir ierobežota laikā. kas manifestējoties individuālās formās. jo bez fiziskās formas tā nevar pastāvēt. Lai gan apziņa ir Absolūta atspulgs. kad tā atstarojas pret objektu. Kas ir šīs dzīvinošās apziņas īstā substance? Nepārprotami. apziņa – tas ir šis aktivizējošais gars. ir intervāls. protams. kurai vajag organismu. nav pat nekādas eksistēšanas vai klātesamības sajūtas. Dziļā miega laikā apziņa nonāk pilnīgā miera stāvoklī.2. Tā tas notiek tāpēc. tāda kāda tā ir. pastāvīgi projicējot un izšķīdinot neskaitāmas formas. viņš var cerēt sasniegt to. Izpaustā apziņa var eksistēt tikmēr. Ir būtiski saprast. no kuriem sastāv arī fiziskais ķermenis. kas atšķir dzīvu cilvēku no miruša? Tā. ne arī atbrīvi. par ko tā sevi uzskata. Sapņu laikā vien niecīga apziņas druska uzsāk kustību – pirms vēl pamošanās pilnībā notikusi – tad acumirklī šinī apziņas druskā rodas visa pasaule. tām piešķir šķietamo esamību. kurā tā mīt. kamēr tās mītne – ķermenis tiek turēts veselā un dzīvotspējīgā stāvoklī. Objektīvā pasaule atrodas nepārtrauktā plūsmā. Reālā situācija ir tāda. Nav arī nekādu ideju ne par važām.

uztvērējam jābūt kaut kam atšķirīgam no tā. upes un ezeri. sapņu pasaule un sapņu tēli izzūd. ieskaitot arī sapņotāju pašu. un saskarsmē ar apziņu. kad dziļā miega stāvoklis tāpat kā sapņu stāvoklis beidzas. ka par sevi mēs esam raduši domāt kā par ķermeņiem. Tādejādi. ko uztveram. bet gan klātesamība pati par sevi. Turklāt pašam sapņotājam par sapnī notiekošo nav pilnīgi nekādas teikšanas! Citiem vārdiem. Tāpēc mums rodas grūtības pieņemt jeb pat izprast īsto pozīciju. Iedomājies. . taču tā ir nevis ‘manis’ klātesamība. ko tas uztver. svarīgi ir izprast. un apziņa atkal parādās? Tūlītējā sajūta. Patiesībā tā ir apziņa. Šis ir neapstrīdams fakts. Tomēr jau pavisam drīz prāts pārņem vadību un rada šo ‘Es’ – konceptu un ķermeņa apziņu. jo nepārprotami mēs nevaram būt tas. kas parādās. ka savā sākotnējā neskartajā stāvoklī mēs esam tīrā esamība-apzināšanāssvētlaime. kāds piemīt šai apziņai. rodas jauna dzīvā pasaule. vienā acumirklī un ar vienu vienīgu kustību apziņas druskā. Kas notiek tad. Ja mēs varam to aptvert. kuriem ir apziņa. šo apbrīnojamo spēku. Kad sapņotājs pamostas. ir esības un klātesamība sajūta. ka dzimšana un nāve nav nekas cits kā sākums un beigas apziņas kustības plūsmā. ar atmiņas un iztēles palīdzību. ko mēs tikai novērojam (jo esam pilnībā šķirti no tās) neskaitāmās kustības apziņā.lejas. kas interpretēti kā notikumi laikā un telpā. mēs atskārtīsim arī to. Maharadžs mums atkārtoti saka. saka Maharadžs. pilsētas un ciemi ar ēkām un dažāda vecuma cilvēkiem. kuras nieka druska satur un projicē veselu universu. kas manifestējusies neskaitāmos ķermeņos.

jo to tu droši vien jau esi pārpārēm saņēmis no saviem radiem un draugiem. Maharadžs: (Pēc tam. mans draugs? Jeb tev neatliek nekas cits kā vārtīties tanī. ne ‘tevis’. Kas tieši man jādara? M: Darīt? Darīt? Pilnīgi neko: Skaties uz pārejošo kā pārejošo. ko tev vairs neiznāks no viņa saņemt? Ielāgo. taču tā arī ne reizi neieraudzīt dzīvi tās patiesajā gaismā. gan citiem. Tas. pateicoties nejaušībai. Tomēr atkal un atkal man nākas atgriezties pie traģiskā fakta. vai tu vēl esi ar mani? . ko tavs dēls nepiedzīvos turpmāko gadu laikā? Vai arī tu patiesi sēro par to patīkamo un ērto. paskaidro sīkāk to. nav arī ‘citu’. un tas. un man ir gandrīz neiespējami filozofiskā mierā pieņemt viņa bojāeju. Kā rādās. Zinu. un es redzu sevi atspoguļotu ikvienā. ko tikko teici. ka tad. atkal ir vien. ar kuriem parasti šādā nepatīkamā situācijā tiek meklēts mierinājums gan sev. ka bērns piedzima par puiku. ka viņa ieņemšana kā tāda bija tīrā nejaušība? Un tas. Vai tev ir drosme. Katram tas būtu jāsaprot un jāsaņem drosme dzīvot ar šo izpratni. ko tu sauc par savām sērām? A: Piedod man. lai gan es tevis teikto vēl pilnībā neizprotu. ko tu tik būtiski izteici. Tu esi atsedzis manas eksistences būtību. viss šis vēl ir pagaidām ir vien raugoties no aplamā skatpunkta. Kādēļ? Kādēļ? Es nebeidzu sev uzdot šo jautājumu. baudot patīkamo un pārdzīvojot sāpīgo. es jūtos izbijies un satricināts.3. ka neesmu pirmais. Vai jebkad esi paskatījies ‘sērām’ tieši sejā un mēģinājis saprast. ko tu dēvē par savu ‘dēlu’. kāpēc nežēlīgajam liktenim. var iet pa dzīvi gadu pēc gada. ka viņam būs noteikts liktenis? Vai tas nav fakts. uz nereālo kā nereālo. ka jums būs dēls – noteikts ķermenis – un. tās izraisītās bēdas nav iespējams remdināt. Maharadž. Par ko tieši tu sēro? Vai par dažām patīkamajām pieredzēm un daudzām sāpīgajām pieredzēm. notikums. ja tās intelektuāli izanalizēsi. un tu aptversi savu īsto būtību. kas īsti tas ir? Kāda tuvinieka vai kaut kā mīļa zaudējums nevar neizraisīt bēdas. bija tikai sagadīšanās. kad ar aizvērtām acīm pavadījis minūti vai divas) Ir nelietderīgi un pilnīgi bezjēdzīgi sacīt. ka auglis izdzīvoja daudzos riskus. Ser. tas. kas piedzīvo šādu smagu zaudējumu. kad ‘sevis’ nav klāt (‘manis’ kā indivīda). Un kopš nāve ir pilnīga iznīcība ar absolūtu pabeigtību. atrodoties mātes dzemdē. Lūdzu. Nāves Sejā Apmeklētājs: Pirms pāris dienām mans vienīgais dēls aizgāja bojā auto avārijā. Kas tad ir šī īstā perspektīva? Tā ir šī: Nav ne ‘manis’. ka mēs visi kādu dienu mirsim. un tagad šim notikumam ir pienākušas beigas. vajadzēja viņam atņemt pilnīgi visu. uz neīsto kā neīsto. Sāc visu no sākuma: Vai tu un tava sieva vienojāties ar kādu. Apzinos arī. Citiem vārdiem sakot. pie manis tu neesi nācis pēc līdzjūtības vien. Tātad. ka es sēroju tāpēc. Tomēr pat šīs nomācošās bēdas neilgs. mana dēla dzīves plaukumā. Tu minēji savas sēras. es netieku pāri savām bēdām. Savā prātā esmu izmeklējies pēc dažnedažādiem iespējamiem risinājumiem. pār kuru tev nevienu brīdi nebija nekādas teikšanas. izrādās ir dzīves zelta atslēga. šādas būtnes nemaz neeksistē. atkal izrādījās nejaušība. Atceries.

Tu esi pāri laikam un telpai. Tas ir pats – apziņa. ka šinī pasaulē nav nekā tāda. iespējams pat līdzi juzdams.A: Es baidos. vadoties pēc aplamās perspektīvas? M: Ā. ka tu neesi ne indivīds. Tikai ko gan tu biji domājis ar to. apbrīnodams un izbaudīdams to. . citādi tu esi bezlaicīgs. Tiklīdz tu sapratīsi. ‘Persona’ kā tāda nemaz nevar eksistēt. Atceries. Lūdzu. protams. ko kāds uzskata par savu personu. ne arī persona. ar kuriem tu saskaries šinī punktā. tu to skatīsi no ārpuses. ko tu saki. Maini savu skatpunktu. kuru tu uzskati par sevi kā daļu pasaules – patiesībā sapņu pasaules – kuru tu uztver kā parādību savā apziņā. ne arī būšana par to vai šo. kā tu vērotu teātra skatuvi vai filmu uz ekrāna. bet dziļākajā būtībā paliekot nesatricināms. ka tas viss vēl bija. bez telpas un pieredžu neievainojams. nu re! Tagad mēs tuvojamies patiesībai. Tas. ko tu vari saukt par savu. kas kļūdaini tic. un skaties uz visu šo teātri no malas. un joprojām esmu apstulbis. tā. Kamēr vien tu identificējies ar ķermeni-prātu tu esi ievainojams un tiec pakļauts ciešanām. Es. ir vien iztēles produkts. saproti to kā patiesību. nevis būšana par tēvu vai par dēlu. Ārpus prāta ir tikai būšana. ka ir persona. šinī šeit un tagad. tu neesi prāts. sekoju līdzi tam. Saredzi šo personu. Saproti šo un beidz sērot. bet prāts nav nekas cits kā apziņas saturs. kuru tā apzinās kā sevi. un no šīs ilūzijas tad pašam arī nākas ciest. Neskaties uz pasauli kā kaut ko ārpus sevis.

kura netiek apzināta. tās parādīšanās ilgums ir atkarīgs no dzīves ilguma. Apziņā pasaule parādās un pazūd: un katram no mums ir tiesības teikt: Viss. atšķiras atkarībā no atšķirīgajām laika skalām. Kā parādība apziņā. Universs ir pilns ar gaismu. Tie abi ir tā pati apziņa. ka tāda ir tās daba – kā viļņiem būt jūras virspusē. Personīgais – Vyakti. tas ir. taču to nevar saskatīt tikmēr. ‘Es’ var tikt aplūkots caur trīs aspektiem: 1. kā vien tikai tāpēc. jebkam. viena miera stāvoklī. kas ir parādība apziņā. Var teikt. un realitātē tas nepastāv. Konceptualizēšanas process tātad ir sekojošs: Tīrajā Esamībā paceļas Apziņa. kas vēršas pie apziņas. ārpus jebkādas sensorās uztveres vai pieredzes un sevi neapjautošs. Prāta līmenī. ir manss. protams. ‘tu’ un ‘viņš’ ir tikai parādības apziņā – tās visas būtībā ir ‘Es’. stingri uzsverot. Bezpersoniskais – Avyakta (neizpaustais). 2. kā ‘Es esmu’. kas ir. ka pasaule neeksistētu. tāpat kā tu vari būt pie apziņas (katrai dzīvai būtnei ir apziņa). ka šāds dalījums ir tīri teorētisks. Dažkārt kāds drosmīgāks apmeklētājs to uzdot jau pašas sarunas sākumā. Es esmu šeit. Citiem vārdiem. Indivīds cilvēka ķermeņa formā vienmēr ir objekts. . kurā apziņa sevi manifestē. un atkal parādās nomoda stāvoklī. un tas. ir Es. viss. bet nevis pastāv. Bez tā. Izpaustais un Neizpaustais ir Viens Vai ‘Es’ ir vienmēr klātesoša vienība. Viņš saka. apziņa (kā klāt-esamība) ir subjekts. Super-personīgais – Vyakta (izpaustais) kas ir Absolūtā atspulgs apziņā. ka viņš tos uzrunā nevis kā persona citu personu. Viss manifestētais visums. un 3. un tikai Tīrajā Apzināšanās Augstākais (Avyakta) var tikt kontaktēts. ‘Es’. ko atklāj dienas gaisma ir individuālā persona (Vyakti). psihosomatiskais aparāts. tāpat kā pēc būtības nav starpības starp gaismu un dienas gaismu. Parādību ilgums. ka dziļā miega laikā pasaule izzūd. un tam nepastāv nekāda realitāte. šinī sakarā Maharadžs saviem klausītājiem atgādina. un pēc visām beigām. kamēr centrālā tēma joprojām paliek stingri noenkurota. bez noteikta iemesla vai kādas nozīmes. pirms visa iesākuma. skaidrojot tās dabu. kas ir fizisko un vitālo procesu mehānisms. ka pasaule parādās. pasaule ir visa zināmā kopums nezināmā potencialitātē. Ārējais pats (Vyakti) ir tā mūsu būtības daļa. ārējais pats (Vyakti) tiek attēlots caur fizisko ķermeni. ka apzināšanās nāk no Absolūta (Avyakta) un izplatās iekšējā sevī (Vyakta). eksistē vienīgi apziņā. kas piešķirts dzīvai būtnei – vien dažas stundas insektam un miljards gadu Brahmas. bet gan kā apziņa. Veids. Būtībā nav starpības starp izpausto (Vyakta) un neizpausto (Avyakta). kādā Maharadžs izskaidro šīs grandiozās zināšanas. Nav tā. un ķermenis nevar būt dzīvs bez apziņas) ir pierādījums to pamatidentitātei iekš Absolūta. Taču Maharadžs bieži atkārto. otra kustībā – abas viena otru apzinošas. iekšējais pats (Vyakta) caur apziņu. reiz ir jābeidzas. tomēr jautājuma būtība paliek nemainīga. Maharadža skaidro. un to abu savstarpējā atkarība (apziņa nevar parādīties bez ķermeņa aparāta. Višnū un Mahešvara trīsvienībai! Galu galā tomēr. kas ir. kamēr tā netiek atspoguļota pret virsmu kā dienas gaisma. dažādi cilvēki to izsaka dažādiem vārdiem. lai būtu par liecinieku visam notiekošajam.4. kas parādās dažādos līmeņos – izpaustajā un neizpaustajā? Šis jautājums dažādākajos veidos bieži tiek uzdots Maharadžam. ir patiesi apbrīnojams savā aspektu daudzveidībā. Absolūtais ‘Es’. tajā pašā laikā tam ir iespējams to neapzināties. paskaidro Mahardžs.

nesabojāta un neiekrāsota. jo nekas objektīvs. Tanī pašā laikā. Kad prāts dzīro. kad prāts gavē. neduāli neesamībā. Tāpēc Maharadžs atkal un atkal saka.Nekāda Absolūta ‘pieredze’ kā tāda nav iespējama. tas atspoguļo Realitāti. Kad prāts ir mierīgs. Individuālās personas kontakts ar Absolūta apzināšanos var notikt vienīgi tad. ka ar apziņu ir nepieciešams būt vienā veselumā. vēl vienā veidā norāda Maharadžs. Absolūts šai pieredzei nodrošina iespējamību. kas savā būtībā ir tīrā subjektivitāte. šis stāvoklis kļūst par ‘personu’. tā fizisku formu. kad aplūkoti jēdzieniski un dievišķi savienoti. Realitāte ienāk. mūs atkārtoti brīdina Maharadžs. kļūst par pieredzēšanu. kad prāts ‘gavē’. kad tas ir pašidentifikācijas sagrozīts un sabojāts. . tomēr ir būtiski izšķirt starp Absolūto apzināšanos un apziņu. Tādējādi mēs esam tas. Realitāte pazūd. ko varētu attiecināt uz Absolūtu. nesavienojami atšķirīgi. tas tiek saukts par personu (Vyakti). sekojošā apziņa kļūst par ‘klāt-esamību’. nav iespējams. kad notiek pašidentifikācija ar objektu. Kaut arī šīs atšķirības ir tikai jēdzieniskas. kas ir visu pieredžu pieredzošais līdzeklis. šķietamās pasaules nav. kā dziļā miega laikā. Apzināšanās. taču mēs esam. jo konceptualizēšanas process tad apstājas. un paliek tikai Realitāte. kad to iekrāso esamības sajūta. kontaktā ar objektu. kad jēdzieniski neaptverti. kas ir šķietamā pasaule un otrādi – duāli esamībā. kurā parādās universs. tā ir Augstākais. pats to īsteno. Tā ir iekšējā sevis apziņa. Viens ir tikai otra atspulgs. kamēr tā paliek savā neskartajā tīrībā. Absolūts. Īstenībā ir tikai viens stāvoklis. Kad objektivizēšana nenotiek. Taču saules atspulgs rasas pilienā nav pati saule. kad prāts ir pilnīgi nekustīgs tas izšķīst.

un tai nevajag ne cēloni. Tas. tu esi vien kavējis laiku? Taču tanī rītā. kura pakļauta trīs Gunām. Turklāt. Pārsvarā Maharadžs negaida uz saviem klausītājiem. Viņa domāšana ir pilnīga domāšana. vai tiek gaidīta atbilde. Maharadžs pēkšņi sacīja: Vai maz pastāv jebkāda atšķirība starp ‘apzināšanos’ un ‘apziņu’? Pie šāda Maharadža jautājuma. kad viņš uzsāk runu – var teikt skaļo domāšanu – klāt ir tikai trīs vai četri cilvēki. Kad barības-ķermenis ir iznīcināts. Vēl jo vairāk var tikai pabrīnīties. jo pamostoties. tās ir jēdzienisku priekšstatu produkts. Apzināšanās un Apziņa Izcila iezīme Maharadža sarunām ar apmeklētājiem ir spēcīgi pārņemošā pilnīgas spontanitātes sajūta. Apzināšanās ir apziņas avots. piemēram. kā šādi. tas vienmēr tiecas rast lietu pirmsākumu pašās lietās. taču tikai pamostoties. Mahardžs uzjautrinoši ķiķinot piemin: Par ko gan es runāju? Tikai par vienu tēmu. neviens nemirst – ķermenis. kad biju atnācis apciemot Maharadžu. nav apziņas (tā atrodas miera stāvoklī). sasaistot visu kopā un ieliekot īstajā perspektīvā. Taču viņam tas itin neko nemaina. vēl pirms telpas un laika jēdziena. Ielāgo. ko mēs sauca par domām. ja viņš tā ir izvēlējies. to pašu tēmu – tu un Es. kas tām ikreiz piedod uzmundrinošu svaigumu. Pēc savas dabas prāts ir virzīts uz āru. tā ir apzināšanās atspulgs pret matērijas virsmu. ka lielisks garīgais vingrinājums ir sēdēt klusi un vērot to. . Kad tas tiek virzīts uz iekšējo pirmsākumu. taču Maharadža izteiksmes veidam piemīt tāds unikāls elastīgums. Dziļā miegā. Maharadžs iesaka. ko baro un ierobežo barības-ķermenis. ārējā pasaule. Kādu rītu. kļūst brīva no tām. īstenībā nevar zināt. Apzināšanās nesatur domas. Tēmas nekad nav iepriekš izvēlētas. Apzināšanās ir pirmatnējais oriģinālais stāvoklis. ka pati zināšana par būšanu pie apziņas jau ir kustība uz Apzināšanos. apstājas. un Dievs. kas iziet ārpus pragmatisma. atsaucot atmiņā to. izraisot dualitātes stāvokli. kas parādās uz prāta virsmas. ikdienu. apziņa ir kaut kas. bet apzināšanās noteikti ir. un apziņa. Taču viņš var arī teikt: Kāpēc tu neatbildi? Vai visu šo laiku klausoties manās runās. līdz ar to paceļas arī "Es esmu" sajūta. viņš turpināja. ka bez manis vēl bija atnākuši vien divi cilvēki. turpretī. Maharadžs mums nekad neļauj aizmirst. tiek apjausts. kas aizved uz Apzināšanos – šo pamateksistenci. Viņš iezīmēja. ir kā sīki vilnīši uz ūdens virsmas. Apziņai piemīt forma. sajaucās atkal ar tiem tad. kas viņam pašam iešāvies prātā. un ar dedzību izklāstīt tam savas mācības pamatus. lai aizsāktu jebkuru tematu. Taču apzināšanās bez apziņas var būt. Citkārt. un nepārtrauktā uzmanība uz apziņas plūsmu ir tā. es apsēdos. ne arī uzturēšanu. viņš vadījis pa divām nodarbībām dienā daudzu pēdējo gadu laikā. Domas vienmēr noved pie identifikācijas jeb nosodīšanas. Viņa prāts ir veselums. negaidot atbildi. tas ir gandrīz kā jaunas dzīves aizsākums. Maharadžs skaidro. izņemot svētdienas. ka apzināšanās nāk no Absolūta. Baidoties Maharadža domu plūsmas izjaukšanu. arī apziņa izzūd. ka notikusi gulēšana. kas veidots no pieciem elementiem.5. to-kas-ir-dzīvemīlestība-prieks. Tā vienkārši ir. Taču kolīdz uz šī sākotnējā vienotā stāvokļa paceļas apziņas ideja. vai arī viņš tikai skaļi domā. ‘Es esmu’. kas stāv ceļā patiesajai izpratnei. Apzināšanās aizstāj apziņu. kas ir doma apziņā. atklāju. kad ķermenis ir bez dzīvības. Dažkārt viņa mazā bēniņistaba apmēram piecpadsmit minūšu laikā tiek maksimāli piepildīta. ka apziņa pati ir mūsu pastāvīgais pavadonis. Viņš var pat uzsākt sarunu ar savu vienīgo apmeklētāju. bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. un tādēļ ir ārpus trīs Gunām (Guņātīta). Nav iespējams domāt par apziņu atšķirti no apzināšanās: tāpat kā nav iespējams saules atspulgs bez pašas saules. atbildētājs var sākt vilcināties.

kad tajā nenotiek viļņošanās. un tad izzudīs.Tieši tāpat kā ūdens ir rāms. kad tanī nav domu. Rāmi vēro to parādīšanos un izzušanu. kas kā nevēlami viesi tikuši ignorēti. prāts ir rāms. . kad tas ir pasīvs un pilnībā atvērts uztverei. bez iejaukšanās vai vērtēšanas. šis ‘dziļais’ nezināmais tiks iedrošināts iznākt uz apziņas virsmas un atbrīvot tās neizmantotās enerģijas. parādīsies visvisādi attēli. bet nepievelc vai neatgrūd tos. kas tev ļaus izprast šo dzīvības izcelsmes mistēriju. tie tur brīdi uzkavēsies. Šī klusi vērojošā attieksme dos rezultātu. saka Maharadžs. Tava prāta spogulī. Esi modrs. Tādējādi esot sevī. vien kā bezkaislīgam pieredzētājam pieredzot prāta plūsmu. šinī ‘Esamībā’. pakāpeniski aizvadot prom nevajadzīgās domas.

kas visu šo gadu laikā. M: Kad tu lieto vārdu ‘es’. Tāpat kā tu zini. kurš šinī pasaulē var stāties pretī jebkam un jebkuram. nekad nav mainījusies. kas atrodas ārpus tava ķermeņa uzbūvei. tu sevi neuzskatīji neparko citu. kur tev ir ‘važas’? A: Ļauj atzīties. kad tu biji jauneklis. tu domāji par sevi. Un tas. ka esmu apmierināts ar savu lomu tanī. ko tavas sajūtas ir uztvērušas un tavs prāts ir iztulkojis. ka tā ir telpas un laika kombinācija. M: Nu labi. Tas tēls. Ko tu domā ar ‘važām’. nav nekas cits. nekā visi iepriekšējie.6. mazliet atmaidzis. kā vien parādība tavā apziņā. Tā ir konstantā klātesamības sajūta. kas rada važas. man nav noteiktas idejas par sevi. kad lietoju vārdu ‘es’. kolīdz es ieraugu savu ķermeni un citus apkārtesošos objektus. ka tu eksistē. ka kaut arī pasaule. gadiem ejot ir nepārtraukti mainījusies. Pašlaik tavs paštēls krietni vien atšķiras no tā. kā par tādu. kā to dara vairums cilvēku – bez noteikta mērķa. Kopš tā laika esmu vēlējies noskaidrot. ka eksistēju. ka varēji tikt galā ar pāris ziloņiem. kādā tad tu sevi saskatīsi būs pavisam citāds. kad tu mosties. un kas tās radījis? Ja esi apmierināts ar šo pasauli. savu eksistenci. kā vien bērnu. Iesim tālāk. Esmu dziļi pārliecināts par to. un. ‘Es esmu’. Kurš no šiem tēliem ir īstais ‘tu’? Vai esi jebkad par to domājis? Vai ir kāda noteikta identitāte. ka esi laimīgs un veiksmīgs vīrs. kuru tu uzskati par reālu. . sajūta. bez mazākās vajadzības gūt apstiprinājumu no citiem. ar veidu kā tā ar tevi ir apgājusies. Tu sēdi manā priekšā. gana reāla. atzīšos. Šī parādība apziņā tiek interpretēta kā notikums. ka mana personība sāk eksistēt. šo nevis individuālo personu. Maharadžs: Noskaidrosim par ko tieši mēs runājam. Iedomājies sevi desmit un divdesmit gadus uz priekšu. Es teiktu. tas vēl nav fakts. bet joprojām izbaudot dzīvi. kura paliekot kopā ar tevi visu šo laiku. vai tu nejūti savu apzinošo klātesamību. un. es nezinātu. ka redzi objektu. Vēlāk. un tās sniegtās baudas. tīrās rutīnas vadīti. bet gan pašu klātesamību? A: Jā. un apziņa tik tikko pārņem tevi. ka kaut kur lasīju. M: Kad tu saki. Tā ir tavs nemainīgais tēls. man šķiet. un. ir palikusi nemainīta un nemaināma? A: Tagad. ka tu eksistē. ar tik lielu spēku savās rokās. kad to piemini. Šī sajūta jeb ‘Es esmu’ izjūta. kā neesamībā tu nebūtu spējīgs sajust savu eksistenci? A: Ja es būtu aizmidzis vai nebūtu pie apziņas. dzīvi pašu es saskatu kā važas. Saki man. ko tu vari saukt par sevi pašu. ka tad. kā tu sevi saredzēji iepriekš. patiesībā notiek tas. ir kaut kas. kā iespējams tas. ka vēl ir jābūt kaut kam vairāk kā tikai iešanai pa dzīvi tā. kādu tieši tu sevi iztēlojies? Kad tu biji bērns. ka telpa un laiks izraisa šo atkarību. ka jebkura ‘es’ ideja. palicis nemainīgs. ka tavas maņas ir reaģējušas uz ārējo kairinājumu avotu. Pašā pirmajā mirklī no rīta. ka tu esi un. ko esmu uzturējis. un biji gana priecīgs spēlēties ar savām rotaļlietām. un nešaubīgi to zini. M: Precīzi. TELPAS UN LAIKA VAŽAS Apmeklētājs: Atceros. tas tā ir. es piekrītu. un tu domā. kamēr viss pārējais ir nerimstoši mainījies. No šī viedokļa raugoties. Tagad tu esi savā pusmūžā. kurš aplaimots ar jauku ģimeni.

bez pagātnes vai nākotnes. un kā tādi. bez telpas-laika kombinācijas. kur gan visā šinī procesā parādos ‘es’ kā indivīds? M: Tieši šeit ir tas klupšanas akmens. notiek tas. objektīvais universs izzūd. kas ir). tavi meklējumi izbeidzas. sauktu par telpu un laiku. taču patiesībā šī vispirms ir nomoda un klātbūtnes sajūta – šeit un tagad. Citiem vārdiem. kā par atsevišķu personību. šādi radot ilguma ilūziju. Kolīdz parādās ‘es’ doma. izjūtas un uztvērumi kustās virknē viens aiz otra. jo tiem pašiem par sevi nav nekādas neatkarīgas eksistences. Taču. ka pastāv tāds mentālais stāvoklis. A: Man šķiet. Ja iedomājies sevi kā kaut ko momentānu. ka viss. es izprotu tevis teikto. kas nāk līdzi apziņai. Un atsevišķās personības ideja izriet no telpas un laika ilūzijas. tur ir kāda skaidra izjūta. ko tu uzskati par sevi ir balstīts vienīgi atmiņās un cerībās. un padara manifestēšanos uztveramu. kā dziļā miega laikā. ko tu īsteni vari sacīt. ir: ‘Es esmu’ (kas nozīmē to.kas izplests telpā un ilgumā. un tu stāvi savrup pilnībā zinošs par aplamo kā aplamo. ir tie vaininieki? Viss. tikai līdzeklis manifestēšanās uztveršanai. tikmēr kamēr kāds sevi iedomājas kā atsevišķu būtni. Mēs eksistējam tikai kā viens otra objekti. tikai tanī apziņā. ka es saprotu. Visa ‘eksistence’ ir nepārtraukts objektivizēšanas process. Man jāsēž klusi un jāmēģina absorbēt šo pilnībā jauno domāšanu. ka ir tas. M: Vai tagad tu redzi. Aptvert šo nozīmē visu meklējumu beigas. Kad tu aptver. Vai joprojām seko man? A: Jā. personu. tad kur gan ir personība? Pamēģini šo un atklāj pats. nekāda manifestēšanās apziņā nerastos. kur domas. . tie ir tikai instruments. Tāpēc. Visa esošā manifestēšanās ir atkarīga no šo divu. Atmiņās un cerībās ir šī pagātne un nākotne. Kad objektivizēšana apstājas. bezpersoniskā realitātes kopaina nevar tikt saredzēta. ka telpa un laiks. Personība šeit sāk pastāvēt tikai atmiņas dēļ – pagātni identificējot ar tagadni un projicējot to tālāk nākotnē. kas tiek novērots. sajūta vai uztvērumi. Apziņā vienlaicīgi var tikt atspoguļota tikai viena doma. ko dēvē par ‘važām’. kas mūs uztver. cieši savijušos atribūtu kombinācijas.

kā tu redzi objektus. gan uztveršanu apziņa veic apziņā. Pat ja objektivizēšanas normālais process ir noticis. Džnānī uztvērums ir vēl pirms jebkādām interpretācijām. Džnānī šo uztver tā. svētas vai nešķīstas. M: Kas tev liek domāt. ko domāju. bet es neredzu”. kurš redz tā. Tās visas sakņojās vēlmē būt laimīgam. jeb iekšējā-redzēšana. Džnānī savā redzējumā to ir piefiksējis un saredzējis aplamo kā aplamo. Abus. apmeklētāja. ne arī objekta. kas atrodas tavā priekšā. Maharadžs: Visas domas. to uztveršana ir tas. kas ir atšķirīgs no objekta. Īsumā var teikt. ka tava jautājuma būtībā ir: Kā lietas uztver Džnānī. muļķīgu jautājumu. ka tam. kas redz. Un šī tad arī ir muļķīgā atbilde uz tavu muļķīgo jautājumu. lai uzdotu kādu. Citiem vārdiem. un. Tā kā šodien ir mana apmeklējuma pēdējā diena.7. objekti patiesībā ir vien to uztveršana. esmu vēlējusies noskaidrot. KĀ PASAULI REDZ DŽNĀNĪ Kāda dāma. ka Džnānī redzēšana ir veseluma-redzēšana. kādā gradācijā katra no trīs Gunām valda. tikai ‘redzēšana’. gan redzētais ir objekti. ka pavada sava Bombejas apmeklējuma pēdējo dienu. kad saku: „Es redzu. . Taču tas patiesībā nav tavs īstais jautājums. Tamas rada savaldību un perversiju. gan radīšanu. kas tāds.enerģiju un kaislības. es uzdrošinājos tev uzdot šo samērā muļķīgo jautājumu. jeb intuitīvā redzēšana. kā es redzu lietas piemīt kāda īpaša nozīmība. Šis ir tas. Kad objekts tiek redzēts kā objekts. un no tā. kas tiek redzēts. nāk no sevis. Mēģini saprast. ka es jūs vispār redzu kā objektus? Tu pieņem. ka pati apziņas funkcionēšana. kas objekti ir. un tavi vārdi radās it kā paši no sevi bez jebkādas sagatavošanās. Mēģini izprast šo. izmantojot izdevību. jautāja pēc Maharadža atļaujas. ko tu palaid garām. viņasprāt. vēlmes. kā redzēšanai būtu jānotiek? Lūdzu atceries. ka nav ne subjekta. bet Sattva rada harmoniju un pamudinājumu darīt citus laimīgus. ka fiziski gan redzētājs. Radžas . tāpēc to pamats ir ‘Es esmu’ sajūta. rada vien iedarbību apziņā. būtu jābūt subjektam. redzēšana bez jebkādas objektīvas kvalitātes – un tā ir brīvība no važām. Tātad kāds ir tavs jautājums? Apmeklētājs: Visu šo dienu laikā – kas diemžēl pārāk ātri paskrējušas – kamēr tu runāji. Džnānī savā nedalītajā redzēšanā ir uztvēris. Šķiet. Pretēji tātad. To kvalitāte atšķiras atkarībā no cilvēka psihes (Antahkarana). kas ir sensoro spēju radītas.

Kas ir tas. un nekāds turpmākais progress nav iespējams pirms tas nav sperts. Lai gan intelektuālis saprot to. ‘būšana’. Citiem vārdiem. ir patiesība. kas nav pakļauts nekādām pārmaiņām. ka eksistence pati par sevi nav bezlaicīga un bez-telpas. un intelektuālis ir pietiekami gudrs. kas mūs uztver. vispirms jāanalizē pati problēma. Tiem Maharadžs iedod mantru. ko tās iezīmē. kā parādības tanī konkrētajā apziņā. Vai tu intuitīvi nejūti. viņš saka: Bezlaicīgi. ir kā sunim savas astes ķeršana. gaiss. lai uzņemtu zināšanas. Ar intelektuāļiem Maharadžs apietas citādi. jo tad patiesības meklējumi izbeigsies. ko dažādās reliģijas izplata ētiskos un morālos kodeksus. ko var aptvert. ticībā var būt pārbagāti. šis konstantais faktors. PATIESĪBAS PIERĀDĪJUMI Vai patiesību ir iespējams pierādīt? Maharadžs dažkārt. saka Maharadžs. kuras būtība ir tīrā subjektivitāte. ka ‘mēs’ (kas meklē Realitātes pierādījumus) paši eksistējam. ka ikvienam gudram cilvēkam ir jāatzīst ‘Es esmu’. ir meklētājs pats. nav iespējams meklēt patiesību kā objektu. it kā pats sev. Kad šādi jautājumi tiek uzdoti Maharadžam. bet ne vārdos izteikt. kas spētu pieņemt Guru vārdus kā paša Dieva patiesību. Un šai ticībai jābūt tādai. ir objekts. kā kaut ko tādu. Kā Maharadžs to izskaidro: Tu nevari ‘nopirkt’ patiesību. kā kaut kas. Pierādījumi pēc būtības ir kaut kas telpai un laikam pakļauts. Viss šis process. ierobežoti un sensori . lai gan viņam nepieciešami pierādījumi. kā arī metafiziskos konceptus. ko viņš patiesībā meklē. viņš nespēj atbildēt. Jebkurš mēģinājums atrast patiesības pierādījumus būs saistīts ar prāta sašķelšanu objektos un subjektos. Mēs visi ‘eksistējam’ tikai kā objekti. ko vēlos pateikt? Viņš vaicā. kas ir vienīgā patiesība. līdz viņu psihe būs pietiekami attīrīta. kas attiektos uz patiesību. bez-telpas un sensori neuztverami ir tas. viņš tos atspēko sacīdams: Pierādi man. Maharadžs saka. taču Realitāte ir. ka ir krāsas. ko zina katra dzīva būtne. bet patiesība nav objekts. tikai tad es ticēšu visiem taviem burvīgajiem varavīksnes aprakstiem. Ticība ir pats pirmais solis. Vai tad patiesībā ir kāds pierādījums tam. viņš saka. Meklējot atrisinājumu šai mīklai. mūsu mēģinājumi līdzinās ēnas centieniem rast savas substances pierādījumus! Tādejādi Maharadžs mūs mudina saredzēt aplamo kā aplamo. meklētājam jābūt arī ticībai. Turklāt. tādi kuri var nebūt apdāvināti ar spēcīgu intelektu. tomēr būtībā viņš paliek neapgaismots. Jebkas. to nevar arī aprakstīt. kas mēs esam. kāda ir šī pozīcija? Tas. jo patiesība nav aptverama. Vai acs var saredzēt pati sevi? Lūdzu saproti. Aklais varētu teikt: Pierādi man. kas tiek meklēts. Savās runās Maharadžs bagātīgi izgaismo šo šķietamo strupceļu. un kas ir vienīgais iespējamais ‘pierādījums’. Londona vai Ņujorka! Visur. Vai esi izpratis to. ūdens. pārejoši. Var vien uzvedināt vai norādīt uz to. Vai patiesība var tikt aptverta intelektuāli? Bez spēcīga intelekta. ko liek skandēt un meditēt ar to. Cilvēki ar vienkāršākiem prātiem. Tomēr eksistence vien nevar tikt pielīdzināta patiesībai tā vienkāršā iemesla dēļ. tieši kādi pierādījumi viņu apmierinātu. Tas. ka ir kaut kas tāds kā Bombeja. kam trūkst pierādījumu Patiesībai vai Realitātei? Vai mēs skaidri izprotam to. jo nav itin nekā objektīva. mēdz uzdot šo jautājumu. un atbilde nebūs patiesība. kas būtu autoritatīvi sertificēts un apzīmogots kā ‘Patiesība’. kas mēs esam? Visa eksistence ir objektīva. ir tā pati zeme. kas tam palīdzētu aptvert patiesības pamatbūtību. saka Maharadžs. kas nav uztveres objekts kāda cita prātā? Kad mēs meklējam patiesības pierādījumus. lai to zinātu. uguns un gaiss.8. šī apzinošās klātesamības sajūta.

kas tu biji pirms ieguvi savu fizisko formu. . kas mēs šķietami esam kā atsevišķi objekti. Apdomā. un jebkādi pierādījumi relatīvās eksistences ietvaros. var būt tikai nepatiesība.uztverami ir tas. Vai tad tev par kaut ko bija nepieciešami kādi pierādījums? Jautājums par pierādījumiem paceļas vienīgi relatīvajā eksistencē.

kuri pēc goda izrādīšanas Maharadžam. lai dialogs noritētu raitāk. ka vairāki cilvēki viņam uzstājīgi lūguši. ārēji rāms un kluss. kad tu nemeditē? A: Es domāju par Kungu un redzu viņu ikvienā un it visā. Pabeidzis savu stāstāmo. un viņa acīs atkal parādās pazīstamais spīdums. kādā Maharadžs varētu viņam palīdzēt. kurš tagad bija jau miris. pievērtām acīm. Bezrūpīgā pašapmierinātībā. un ka viņš ir atnācis apmeklēt Maharadžu tikai tāpēc. Vairākums apmeklētāju īsumā izklāsta nepieciešamos faktus par sevi. un pie sevis smaidot. cik sen ir viņa garīgie meklējumi. jo šim mirdzumam bieži seko Maharadža verbālie uzbrukumi ar ko viņš dažkārt nolaiž gaisu tukšajiem pieņēmumiem un iznīcina ilūzijas. Reiz. Maharadžs. kurā viņš tic. ienāca divi pusmūža vīri. Parasti jaunajiem apmeklētājam viņš lūdz pastāstīt par sevi kaut ko vairāk – ģimenes biogrāfiju. Mēs. it kā tas būtu kāds milzīgs atklājums pat priekš Maharadža. es bieži gūstu patīkamas vīzijas. viņš palūkojās apkārt. un vienmēr kopš tā laika ir vēlējušies sēdēt pie viņa kājām un klausīties viņā. (Maharadžs klausās atbildē ar uzjautrinošu izteiksmi. kad nodarbībai tūlīt bija jāsākas. regulārie apmeklētāji zinājām. Maharadžs: Un tad. kuriem nav nekas jautājums. un viņam tika pateikts. ka Rāma ir it visā. apsēdās. ka viņš esot valdības amatpersona. ka esot sasniedzis stāvokli. ko pastāvīgie apmeklētāji jau labi pazina. ka daudzu gadu garumā viņam bijis Guru. nodarbošanos vai profesiju. Tad viņš stāstīja. kas tam sekos. kāda veida Sādhana tikusi praktizēta. ir Rāma. Tiem. stāstīdams Maharadžam. lai atnākot vismaz uz vienu no viņa nodarbībām – un te nu viņš bija! Maharadžs tad jautāja apmeklētājam. Viņš ir ieradies šeit tikai. un garīgās lietas viņu īpaši neinteresējot. Šādās situācijās Maharadžs pasmaida un pamāj. un caur šo Sādhanu viņš esot sasniedzis mieru un vārdos neaprakstāmu prieku. un. kurās redzu savu iemīļoto Kungu Rāmu. kuram šīs lietas ļoti interesēja. šim apmeklētājam pieklājīgi pajautāja. Pēc tam. ES ESMU RĀMA Dažādu motīvu vadīti pie Maharadža ierodas visdažādākie cilvēki. lai atvestu savu brāli. ka viss. ka ir lasījuši viņa grāmatu „Es Esmu Tas”. Visu šo viņš izteica tā. ka viņam ne no viena neko nevajag. No sava Guru viņš bija saņēmis a Nāma mantru. Sarunu tad turpināja brālis.9. ka viņu dialogi attiecīgi spētu apgaismot arī citus apmeklētājus. sacīdams. Maharadža izvaicāšanas nolūks ir noskaidrot. vai ir veids. Viņa lūpas izveidojās jautājumā) . TU ESI RĀMA. kad savu ceļabiedru viņš bija iepazīstinājis kā savu brāli. taču vienlaicīgi arī pārliecināties. kādā veidā un ar kādu metodi viņš spētu palīdzēt katram apmeklētājam individuāli. viņš apsēdās. ir paredzēts sēdēt tālāk aizmugurē. un kādi ir viņa apmeklējuma konkrētie iemesli. Sekojot sava Guru norādēm. un es esmu iegrimis svētlaimē. ka pēc iespējas biežāka tās atkārtošana ir labākā Sādhanā. un daudzi no viņiem min. tieši to viņš arī bija darījis. Atbildot vīrietis rezignēti pamāja ar labo roku. un vai viņš cer caur to kaut ko sasniegt? Apmeklētājs: Kad sēžu meditācijā. aicinot sēsties tuvāk tā. viņš pats devās prom. vai viņa Sādhanā ir kāds īpašs mērķis. vien ar dzirksteļojošu spīdumu acīs. Viens no viņiem sacīja Maharadžam. lai redzētu kādu iespaidu tas ir atstājis uz klausītājiem.

bet es esmu tikai nabaga cilvēks. tikai parasts cilvēks. ko gadu laikā esi uzkrājis. kas ir sevi atdevis Rāmai. kad sēdi meditācijā un gūstot vīzijas ar Rāmu. ka sirsnība un viņa dedzīgā vēlēšanās atkal apciemot viņu arī bija tā atļauja. M: Jebkurā gadījumā. ko šī ‘atdošanās’ patiešām nozīmē. lai gan dzimis kā princis. ir mentāls vai garīgs. vai tas būtu kas līdzīgs tam. bija tāpat kā tu. es teiktu. kas pūš. un kas es būšu pēc tam. un dzert vēsu ūdeni? A: Tu nevari šos divus salīdzināt. Vai tu zini. ko tu jūti. un kas mirs? Kas ‘es’ esmu? Šīs bija tās zināšanas. Rāmu sunī un Rāmu ziedā. Pa šo laiku apmeklētājs bija sapratis. ko jūt kāds. kas dod man klātesamības sajūtu? Cik tas viss vēl ilgs? Kas ‘es’ biju pirms radās šis ķermenis. M: Miers un prieks. vai tava Sādhanā dod tev iespēju skaidri izprast savu īsto dabu? A: Kāda nozīmē šādai sarunai? Rāma ir Dievs. kad šis ķermenis sadalīsies? Kas patiesībā ‘piedzima’. M: Atdošanās pati par sevi ir ļoti laba un efektīva Sādhanā. lai gan šis jau pēc būtības ir cits temats. kas pārvērta Rāmu no cilvēka par dievu. Jā. kad man bija zināšana par to. veidā.M: Un ko tu domā ar ‘Rāmu’? A: Es nesaprotu jautājumu. Bet ir skaidri jāsaprot. kad tika pienācīgi iniciēts un ievadīts zināšanās. ko tieši tu domā ar Rāmu? Un kā tieši tu redzi Rāmu? Savā tradicionālajā pozā ar šaujamo loku plecā. ka viņa Sādhanā kaut kas pietrūka. un bultām bultu makā? A: (Diezgan apjucis). kas pēc garas un nogurdinošas pastaigas svelmējošā saulē beidzot var atpūsties plata koka ēnā un baudīt vieglu vēju. kas viņam nepieciešama. . kurā viņš to praktizēja – bez īpašas garīgo meklējumu dziļākās jēgas apdomāšanas. Domā šādi: Kas ir mana īstā daba? Kas ir tas ‘kapitāls’ ar ko esmu dzimis. man šķiet. M: Kad tu redzi Rāmu manī. sevis zināšana. Maharadžs mīloši atbildēja viņam. bet otrs. Rāma ir Rāma. ka Rāma. jo viens ir fizisks. Viņš atmeta savu izlikšanos par apgaismotu cilvēku un ļoti pazemīgi pieprasīja Maharadžam atļauju savas nākamās Bombejas apmeklējuma laikā atkal viņu apciemot. un kas ir palicis – uzticams un nemainīgs – ar mani kopš brīža. ko viņam deva viedais Vasishtha? Un kādas zināšanas Vasishtha sniedza jaunajam Rāmam? Vai tas nebija Ātma-Džnāna. ka es eksistēju? Kā es tiku pie šī ķermeņa uzbūves kopā ar Prānu (dzīvības spēku) un šīs apziņas. un kļuva par dievu tikai tad. savas īstās dabas zināšana? Es ieteiktu tev atmest visus iluzoros konceptus. un sākt ar tevis paša sevi.

Viņš sacīja. kurš tanī rītā bija parādījies presē. tavs jautājums nemaz nerastos. kas būtu ierobežots). ka viņa teiktais ir vitāli svarīgs. ko tu domā. Maharadžs cenšas ievērot to. Šinī brīdī kāds apmeklētājs teica: „Jā Maharadž. tā nav vis verbāla diskusija vien. tā. lai mēs ‘pagriežam’ savu uzmanību atpakaļ. un abi apklusa. Tāpēc. Tikai tad tā būs totālā uztvere. redzēšana no avota – redzēšana nevis no manifestētā fenomena skatpunkta. ir parādība apziņā. Tas. ka minētais vīrs ir nevainojams džentlmenis. kas mēs bijām pirms šis ķermeņa-prāta komplekts bija dzimis. atgriezās Maharadžs. ka šo cilvēku pazinis personīgi. ka tu saproti manu domu. un prāta interpretētais. Šādu tēlu rašanās. viņš iesaucās: „Muļķības! Nevar būt. un tā izprašanai ir vajadzīga (Manana) apdomāšana un meditatīva iedziļināšanās. bet gan no kopējās redzēšanas avota. un atgriežamies zīdaiņa vecumā. nevis caur integrālo uztveršanu. Kad viņam tika atstāstīts par pretrunīgajiem viedokļiem.” Tad viņš turpināja skaidrot objektivizēšanas procesu. Un te ir tā kļūda: šinī procesā izpratne nav absolūta. bet gan redzēšana no iekšas. abi pilnībā bija viņu pašu mentāli radīti. un būtībā nesaistīti ar objektu t. bet maigi to noraida un pavērš diskusiju atpakaļ pie sākotnējās tēmas. sajuzdams pēkšņo klusumu. ka viedokļu formēšanās notikusi caur personīgo skatupunktu. Un ja pastāv atbrīve kā tāda (būtībā nav indivīda. kas šķiet ir pie vainas apzinātas dzīves izkropļošanai?” Maharadžs pavērsa savu skatienu uz jautātāju. kuru uztverošais objekts (t. tā ir atbrīve no šī koncepta ‘es’ un ‘cits’. un. Bet kā gan var atbrīvoties no nepārtrauktās teoretizēšanas. kas ir nepieciešams. Ir nepieciešama veselā redzēšana. Dažkārt Maharadžam kādu darīšanu dēļ uz brīdi nākas pamest istabu. Kāpēc šāda atšķirība starp diviem viedokļiem? Viņš pajautāja. Viss.10. Kad starp šiem diviem gatavojās izcelties strīds. un ka runāt par viņu sliktu. ir apmelojoši.i. ir pārstāt radīt automātiskus teorētiskus vērtējumus par lietām kā objektiem. Šis patiesi ir tas.. saka Maharadžs.s. un iedomājamies. kas ir sadalīta prāta redzēšana. nepārtraukti esot iesaistītiem vienīgi mentālajos tēlos. Maharadžs noslēdza sacīdams. tavu maņu uztvertais. ja tu būtu to sapratis. viņš ārkārtīgi uzjautrinājās. kas ir noticis. korektā redzēšana un aptveršana. sakot. . Kāds cits nekavējoties oponēja runātājam. lai mēs pārstātu teoretizēt par citiem. saka Maharadžs. un pagriezt savu uzmanību atpakaļ uz subjektīvo avotu. kāds iesāka runāt par kādu politiķi. Un kolīdz kāds uzdod neatbilstošu jautājumu. nevis individuālā prāta redzēšana. lai diskutēšana virzītos korektā argumenta ietvaros. rodas duālistiskās atšķirtspējas funkcionēšanas rezultātā – šis ‘es’ un šis ‘cits’. pajautāja. attēloto personu. Abi šī paša cilvēka atveidojumi radās abu redzētāju iztēlē. tu) uzskata par kaut ko atšķirtu no sevis. pirms viņa jautājums bija pārtulkots no marati. šī dualitāte – ‘es’ un ‘cits’ – ir važas. es skaidri saprotu. un ka viņš esot iedomīgs blēdis. Maharadžs stingri. IZTĒLES TĒLI Neskatoties uz diskusiju tematu. Tomēr Maharadžs. kas izplesta telpā-laikā un objektivizēta pasaulē. un pa šo īso starplaiku. ko varētu saukt par visu grēku grēku. Tad viņš teica.

Kurš ir īstais tu? Kurš no šiem atšķirīgajiem tēliem? Viņš jautāja. kas dzirdēt viņa vibrējošo balsi.11. vai ne?” Piebilzdams: Taču. šovs tev ir beidzies! Vai tu spēj uztvert. atkarībā no mainīgajiem apstākļiem. teica: „Esmu labs aktieris. Kādu rītu starp pastāvīgajiem klausītājiem bija arī kāds Eiropā ļoti zināms aktieris. ka tas tā ir. un jaunas dekorācijas tiek saslietas nebeidzamajām situācijām. kas izspēlē jebkura personāža lomu šinī pasaulē? Jeb. kad neko citu negribas. tas nebeidz ik pa laikam mainīties. Maharadžs skaidroja. Jā. Kamēr aktieris brīnījās. viņš teica. turklāt. Bet tas. ko pavada piemēroti žesti. Tāpēc klausīties viņa sarunu ierakstus nav gluži tas pats. es rakstu scenāriju un režisēju aktierus. Viņš aprakstīja visus zināmos dzīves posmus. ka tu esi novērtējis šo manu nelielo uzstāšanos. vai tu patiešām saproti uz ko es vedinu? Es zinu. kad pilns veselības. Stāstot kādu atgadījumu vai diskutējot par kādu tēmu. Viņš bija vienkārši apburts. kas izpilda miljons cilvēku lomu. bet arī veidoju skatuvi un iekārtojumu. kam seko grūtā maizes pelnīšana un rūpes par ģimeni. un runājot viņš brīvi žestikulē. UN ŠOVS TURPINĀS Lai cik pārsteidzoši tas arī nešķistu. kāds cilvēkam piemīt: esot zīdainim. ka tēls. kas cilvēkam par sevi ir izveidots ir neuzticams. jaunas lomas tiek piešķirtas. tad kā mīlestības pieviltajam. kaut gan viņš nesaprata ne vārda no valodas. zīžot krūti. ko pats sev esi piešķīris. kurā tik iedarbīgi runāja Maharadžs. ka ikviens no jums to pašu var teikt par sevi. es esmu vienīgais aktieris. Es ne tikai tēloju. Taču ironija slēpjas tur. ar viltīgu mirdzumu acīs. spēka un apņēmības iekarot pasauli. viņa vaibsti spontāni reaģē uz viņa vārdiem un darbībām. Viņa vaibsti ir kustīgi. ko tu tikko redzēji nav pat kripata no tā visa. Vai es neesmu brīnišķīgs aktieris/režisors/producents? Tomēr patiesība. un viņa acis ir lielas un izteiksmīgas. un pat nespēj kontrolēt savas ķermeņa funkcijas. un visbeidzot kā vecam slimam cilvēkam. kolīdz tu ar dziļu pārliecību spēj izjust. viņš piebilda. Viņa runa ir ļoti artikulēta. kas knapi spēj atvērt muti. ir tāda. un profesionālais aktieris bija absolūti šokēts. šis šovs nekad nebeidzas! Scenārijs tiek nepārtraukti rakstīts. Viss universs ir mana skatuve. vai labāk ieslodzīsi sevi limitētajā viena gabala lomā. ka. Maharadžs ir lielisks aktieris. uz ko es esmu spējīgs. Viņš tiktiešām ir spožs aktieris. aprakstot tēlu. „Nekad iepriekš netiku redzējis tik lielisku uzstāšanos”. dzīvodams un mirdams šinī nožēlojamajā lomā? . Maharadžs. Tā bija tīrā drāma! Mēs klausījāmies viņā apstulbinošā apbrīnā. tad tīņa gados. un skaņu efekti piemērojās viņa aprakstītajiem dzīves posmiem. Maharadža stāstījumu pavadīja arī dažādas darbības. ka tas esi tikai tu.

man ir vēl viens pēdējais jautājums. ka ir pamatīgi uztvēruši to. kamēr apziņa sāk kustēties un paceļas pirmā ‘Es esmu’ doma. kas varētu kaut ko jautāt! Un apziņa ir tikai koncepts. tad tie ziņkārības vadīti. atsevišķu gabaliņu. ko tikko dzirdēji. Taču ir arī daudz tādu. kurš tev varētu būt prātā. Ar līdzjūtību. ka jautātājs šo domu nemaz nav sapratis. Būtībā tas ir viens un tas pats stāvoklis.” Pēdējais jautājums bieži ir saistīts ar numenona manifestēšanos fenomenā. kas ir konceptuālās pseido-vienības iekrāsots? Patiešām. ka tu nemaz neesi aptvēris to. Numenons ir kā (tikai kā koncepts. ar atzinību par jautātāja atklātību. Atbildot uz Maharadža jautāto. Un es nedomāju fizisko. domāšana atsedz pati sevi. ka meklētājs pats. grib zināt ‘kāpēc’? Atbilde tikpat labi varētu būt: Kāpēc nē? Patiesībā nav iespējams rasties nekādam jautājumam – ne kāpēc. Tātad esam nonākuši pie šī: Bez apziņas apakš-sfēras klāt-esamības nav manifestēšanās. lai noskaidrotu. vai kā viens gaismas avots. jo tā atsedz tipisko domāšanas veidu. dzirdēji kā atsevišķs klausītājs. vai šis-kas-ir. kuri ir dziļi ieinteresēti tēmā.. jeb drīzāk. neklausīdamies ar savu un Gurū vienotību. vai viņi patiešām ir sapratuši to. kam gan šis jautājums radās? Kur tas radās? Vai tas neradās tam ‘tu’. šīs iedomātās pseidovienības. kurš uzskata sevi par būtni ar neatkarīgu eksistenci? Un vai tas neradās apziņā? Apziņas klāt-neesamībā nebūtu būtnes. tad veselums sadalās dualitātē un uzsākas universa manifestēšanās. Kad iekrāsota ar esamības sajūtu. Citādi šis jautājums nemaz nebūtu radies. Mans jautājums ir: Kāpēc pirmā doma pacēlās un kāpēc vispār manifestēšanās uzsākās? Tad Maharadžs noraugās jautātājā ar izteiksmi. motori u. Vēl viena neveiksme! Tad Mahradžs maigi saka: Baidos. un tādējādi nav arī pseidobūtnes. ar kuru jautātājs šķietami ir sapratis tematu. ne arī kāpēc nē – jo nav nemaz jautātāja kā tāda. tie neatšķiras. jo ja viņu vidū kāds par Maharadžu izsakās ar ievērību. bet neieklausījies veselajā.12.. esmu to skaidri sapratis. par ko runā Maharadžs. kad šī būtne izzūd. tikai tad.. un ‘apziņa’ pati. MANIFESTĒŠANĀS IR SAPNIS Liels skaits nejaušo apmeklētāju ierodas pie Maharadža tikai pēc Daršana. Manifestēšanās ir kā sapnis. Daži no viņiem ir apmeklējuši vairākas sarunas. Padomā. taču tā tas nav. individuālo Guru. ir meklētais! Tavs jautājums turklāt nozīmē to. tādām kā lampas.c. Tomēr kaut kādā ziņā es drīzāk pat esmu apmierināts ar šādu jautāšanu. kas iet cauri vairākām ‘ierīcēm’. kas atspoguļots uz neskaitāmiem spoguļiem – apziņa pati manifestē sevi caur miljoniem dzīvu būtņu. ka Absolūts-numenons neapzinās savu apzināšanos līdz brīdim. Kāpēc sapnis notiek? . Vai tagad saredzi savu jautājumu īstajā perspektīvā? Ēna grib zināt ‘kāpēc’? Viens no personāžiem. mistērija izgaist tā vienkāršā iemesla dēļ. kā arī ar devu uzjautrinājuma par pārliecību. par ko īsti iet runa. Tu dzirdēji to. par ko Maharadžs tik dedzīgi runā. tāpat kā viļņi uz ūdens virsmas. vien koncepts. bet gan Sadgurū. lai savām acīm pārliecinātos. tu esi teicis. lai padarītu komunikāciju iespējamu) elektriskās strāvas avots. tas ir Absolūts bez apzināšanās klātesamības. kurš vienlaicīgi izpilda vairākas lomas vienā monoizrādē. un bez jebkādas fenomenālas eksistences. Taču. Jautātājs var sacīt: Maharadž. ir divas atšķirīgas ‘lietas’. tu dzirdēji vārdus ar individuāli sadalītu prātu tā vietā. kas norāda uz vairākām reakcijām. ko es stāstu kā kaudzi mazu. ventilatori. ka pēc būtības manifestētais un ne-manifestētais. Maharadž. kas mīt tevī pašā. kas uzdots ar mērķi. ko viņš ir centies nodot. ko izspēlē aktieris. un viņi patiesi tic. Šajos apstākļos. bet galvenokārt ar vilšanos. kāds no viņiem atbild: „Jā. ir vien koncepts pilnīgi bez jebkādas objektīvas kvalitātes. manifestēšanās parādās apziņā ar saviem ierobežojumiem. nolemj iegriezties. Fenomeni ir tikai numenona* spoguļošanās. Tādējādi pilnīgi visu manifestēšanos es saucu par ‘neauglīgās sievietes bērnu’. un šis-kas-mēs-esam var jebkad tikt saprasts ar prātu. lai klausītos to nozīmē ar veselu prātu. kad bezkrāsas un neierobežota.

. kas ir par pamatu vai cēloni fenomena uztveramajam saturam.*numenos ir pieredzei netveramais.

Domāju. lai kas tas arī nebūtu. no dalījuma ... Visu pēcpusdienu. Lasīšanas gaitā bija sajūta. ko tu vēlies uzzināt. ka esmu transformējis Dievu par konceptu. it kā būtu zaudējis prātu. M: Saki. Man pietiek naudas. un mans prāts vai esība vai. ko es saku sev. nē. Viņš stāstīja. ka mīlestība ir tikai koncepts. A: Meditācijas laikā diezgan bieži manā sirdī parādās spēcīgi pārņemošas. protams. M: Patiesībā. Vēlos uzzināt. Vārdu ‘mīlestība’ es noteikti nebiju domājis kā ‘naida’ pretmetu. kas ir tas. es bieži. kad rokās paņēmu grāmatas. lūdzu. jo neesmu no grāmatu lasītājiem. ka neviens vārds nespēj adekvāti aprakstīt ‘Dievu’. M: Tas ir labi.13. Ko tieši tu domā ar meditāciju? A: Es nemaz nezinu.‘es’ un ‘citi’. ka starp šiem abiem nepastāv būtiskas atšķirības. Jūtu. MĪLESTĪBA UN DIEVS Kādā vakarā diskusiju uzsāka kāds jauns kanādietis. kas tas ir. ko citu. M: Cik ilgi tu būsi Bombejā? A: Es nemaz nezinu. vienmēr esmu bijis dziļi ieinteresēts Mīlestības un Dieva jautājumā. Maharadžs: Tu vēl esi tik jauns. Ko tu domāji ar vārdu ‘mīlestība’? Vai tu domāji ‘mīlestību’ kā ‘naida’ pretmetu? Jeb tu domāji. kurš bija ģērbies lungi un plānā kurtā. vakaru un nakti nepārtraukti lasīdams. Vienā no šādiem brīžiem es sajutu spēcīgu iedvesmu doties uz Indiju – un te nu es esmu. aizvērtām acīm. Brīdī. cik sevi atceros. M: Un vai tur ir kas nepareizs? A: (Smiedamies) Tagad pēc tevis teiktā. . Es esmu Tas pirmo sējumu. Es jutos tā.mīlestība ir Dievs. Es Esmu Tas. Reti gadās izplānot lietas. kādā vecumā aizsākās tavi garīgie meklējumi? Apmeklētājs: Ser. Es tikai sēžu sakrustotām kājām. viņš izskatījās knapi pārsniedzis tīņa vecumu. ekstātiskas mīlestības un izlīstošas labsajūtas sajūtas. kas attur no diskriminācijas. tad arī Dievs ir koncepts. sēžot tavā priekšā. Bet tagad es domāju. Vai tev ir kādi konkrēti jautājumi? A: Kad nolaidos Bombejā. Un tas. Un man vienmēr bijusi stingra pārliecība. A: Nē. Es biju pārliecināts. kas mani aizveda uz grāmatnīcu. Pavirša pāris lapu pāršķiršana viņā pamudinājusi vēlmi satikt Maharadžu personīgi. saplūst ar telpu. šķiet kā zaimošana. ka ir divdesmit trīs gadus vecs. ja tas tā ir. un domu process pakāpeniski apstājas. ko biju izjutis meditācijas laikā. Es nezinu. tu teici . ka pirms pāris dienām kādā Bombejas grāmatnīcā esot atklājis grāmatu. un šeit. Lai gan viņš minēja. turpini. un palieku pilnīgi kluss. biju ļoti apjucis cilvēks. it kā es runātu pats ar sevi. Kad es sēžu meditācijā. ka mīlestība ir Dievs. it kā milzīgs svars būtu noņemts no manis. Patiešām nezinu. ka ķermenis ir tik relaksēts. manī vairs nav vainas apziņas par to. ka tas gandrīz pilnībā izkūst. es izjutu to pašu spēcīgi pārņemošo enerģiju. es jūtos tā. Kaklā viņš nēsāja elegantu sudraba krustiņu smalkā ķēdītē. un man ir biļete atpakaļceļam. M: Pagaidi. lai taupīgi izdzīvotu apmēram piecpadsmit dienas. ka mīlestība ir kas tāds. viņš tikai pirms pāris stundām bija pabeidzis lasīt grāmatas abus sējumus. lai gan. un.

vai tā nav mīlestība? A: Tagad es saprotu. nav nekas cits. Vai arī tu mani pārbaudi? Protams. Kas tad īsti ir šis ‘Dievs’. kad zini visu. Tādi apgalvojumi kā: Pirms Ābrahams bija.M: Citiem vārdiem. tagad ir kristālskaidri.” Kad viņš aizgāja. Maharadžs kādu brīdi sēdēja aizvērtām acīm. pareizi. kas tiek domāts ar ‘Dievs ir man tuvāk nekā es pats sev’. par ko tu runā? Vai tad viņš nav apziņa pati – esamības sajūta. un kāds ir tās mērķis? M: Lūgšana. M: Atceries. Tas ir skaidrs. es nezinu. Meklējot tu atklāj to. Maharadž. ka Es esmu tas – Es esmu. taču bieži iedomājos par viņu. Kas vēl ir palicis nepadarīts? Vai anulējams? Un kurš ir tas. izsista ārā no eksistences. kas tev piemīt – pateicoties kurai. ko tu jebkādiem līdzekļiem tiecies saglabāt? Meklēšana pati ir Dievs. tik skaidrs. A: Kas tad ir lūgšana. Tad jaunais kanādietis ar pateicības un prieka pildītām asarām acīs paklanījās Maharadža priekšā. un jaunais puisis atbildēja: ”Godīgi sakot. apzinošā klātbūtne. un tai līdzi aiziet arī dualitāte. A: Es būšu. Es un mans tēvs esam viens. Es esmu tas Es esmu. patiesi. Jo. ka tagad viss šķiet skaidrs? A: Nē. Es biju. ka ‘tu’ esi ārpus šī prāta-ķermeņa komplekta. kādu Sādhanā veiksi. ar vismaigāko smaidu uz lūpām. Mahradžs jautāja viņam. kas šķita būtiski. lai iegūtu atbrīvi no ‘važām’? A: Ai. kā tas pamatā tiek uztverts. kas es vienmēr esmu bijis un kas vienmēr būs. ka tagad es zinu un esmu atskārtis. Apziņa aiziet tad. Kas ir tas. ko biju lasījis Bībelē. un vienmēr tas esi bijis. ka es esmu izbrīnīts par to. kad pienāk ķermeņa gals (jo tā ir laikā ierobežota). kā tās esamība. Es tik tikko spēju sadzirdēt viņa vārdus. tu spēj uzdot šos jautājumus? ‘Es esmu’ pats ir Dievs. Tad maigi sacīja: „Rets gadījums”. tās nav šķirtas tikai konceptuāli. . A: Tagad viss ir tik skaidrs. ja tu neapzinātos. nē! Nevis ‘šķiet’. Patiesībā. Tagad. kā prasīšana pēc kaut kā. Patiešām tu esi tas. Tagad tu patiesi par mani smejies. Vairāki apgalvojumi. it kā liela kaudze mēslu būtu pēkšņi izmēzta no manas sistēmas. Bet kas tad ir tas ‘Dievs’. Nekad vairs netiku jauno kanādieti redzējis. M: Vai tu gribi teikt. ka tas vienmēr nav bijis tik skaidrs. bet iepriekš neskaidri. M: Labi. ka nav nekādu citu pierādījumu Realitātei. kas to darīs? Un kāda mērķa vadīts? M: Lieliski! Vienkārši esi. vai viņš nāktu vēlreiz. kuram man būtu jālūdzas? M: Parunāsim par lūgšanu vēlāk. vai tad pasaule tev eksistētu? Vai tad Dieva ideja eksistētu? Un apziņa tevī un manī – vai tad tās atšķiras? Vai meklējot neaptveramu vienotību. kas ir apziņas un manifestācijas pamats. esamība vienotībā? A: Jā. ko tu mīli visvairāk? Vai tas nav šis ‘Es esmu’. lūgšana nozīmē kopību – savienošanos – Jogu.

arī visu Gītas lasītāju identitāte. saturēja daudz kļūdu. kas mums tagad no viņa mācības saglabājies. ka Buda pats runāja tikai māgadī valodā. lai tu atmestu identificēšanos ar ķermeņa-prāta komplektu. un tas. ko viņš pierakstīja noteikti bija vadoties pēc viņa paša izpratnes un interpretācijas par dzirdēto. Pirmā bija šokējoša iesaukšanās. kas pauda atbildes apstiprinājumu. kas skaidri norādīja. kuram tā dod dzīvīgumu – lai zināšanas. Kamēr viņa formulēja savu jautājumu. no ‘absolūtā manifestēšanās ir es pats’ skatupunkta.i. tev patiešām atvērtos. tas. ka tu esi dzīvīgā apziņa – Krišnas-apziņa – nevis fenomenālais objekts. un tādējādi. reiz ir ticis nodots caur daudzām rokām. Esmu dzirdējis. lai kādi svētie reliģiskie teksti tiktu pierakstīti. ka Gīta. Tad tu saprastu. ka Višva. t. iespējams. Tad Maharadžs uzmeta apstiprinošu skatienu plaukstu ‘sasitējam’ un turpināja: M: Lielākā daļa reliģisko grāmatu. ir garīgā meklētāja vissvarīgākais padomdevējs. un par to. kurus viņš ir pieņēmis. nevis no fenomena skatupunkta. es lasīju no Ardžunā skatupunkta. Taču būtiskākā atšķirība Gītā ir tāda. kuras viņam vajadzēja ielikt vārdos. Es tev lieku to lasīt no tāda viedokļa. kuras labā Kungs bija tik žēlīgs. Otrā bija pēkšņs plaukstu sasišanas darbības reflekss.rūpa-daršan. no kura tu lasi šo grāmatu? Cits apmeklētājs: Ser. ko Kungs Krišņa parādīja Ardžunam bija ne tikai viņa paša Svarūpa. kas tos pēc tam pierakstīja. apdomā. ko lasītājs konkrētā gadījumā lasa un mēģina asimilēt var būt stipri atšķirīgs no tā. tā nav daiļliteratūra. kur viņš pats ir visas manifestēšanās avots.14. GĪTAS LASĪŠANAS SKATUPUNKTS Kādā no nodarbībām kāda dižciltīga izskata dāma vēlējās jautāt par Bhagavadgītu. Abi iesaistītie apmeklētāji visnotaļ sakautrējās par savu pēkšņo artikulēšanu. vai nav vēl kādas citas atbildes. kas acīmredzami apzīmēja kaut ko līdzīgu Arhimeda saucienam „Eurēka!”. un izmantotie vārdi ne vienmēr varēja būt paši adekvātākie. Pēc viņa sākotnēji rakstītā vairāki citi cilvēki pēc tam varēja darināt kopijas. bet viņa mācības tikušas pierakstītas palī vai sanskritā. Kad Maharadžs skatījās apkārt. kas precīzi paustu viņa domas. kurš dzīvoja pasaulē. ka tas ir ļoti svarīgs padomdevējs garīgajam meklētājam. lai izklāstītu Gītu. kas varēja tikt izdarīts tikai daudzus gadu vēlāk. Apgaismotajam cilvēkam noteikti bija domas. un tas. Šī ir Gītas unikalitāte. kas ir Gītā. Mans jautājums ir: Kas tas par skatupunktu. es prasu. M: Kāpēc nelasīt Gītu no Kunga Krišņas skatupunkta? Šis ieteikums vienlaicīgi izraisīja divos apmeklētājos divas dažādas pārsteiguma reakcijas. bet gan no numenona. kam tikai nebija jānotiek. iespējams. lai cik arī apgaismots arī nebūtu cilvēks. Iedomājies. kāds skaits atveidojumu un papildinājumu šajā ilgā periodā varēja rasties? Vai tad tas ir kāds brīnums. viņa teiktais atbilst noteiktiem priekšstatiem. kad es tev lieku lasīt Gītu no Kunga Krišņas skatupunkta. bija tikai vispārīga ņurdoņa. ka abas reakcijas bija pilnīgi pretējas viena otrai. domājams. Maharadžs pēkšņi viņai vaicāja: „No kāda skatupunkta tu lasi Gītu”? Apmeklētāja: No skatupunkta. Citiem vārdiem. ka Kungs Krišņa ir runājis no tāda skatupunkta. ko patiesībā teica vai gribēja pateikt Buda? Šajos apstākļos. Skolotāja vārdus varēja dzirdēt cilvēks. bet Svarūpa – īstā identitāte – Ardžuna pats. kas nākušas no dažādiem pētniekiem gadsimtu laikā. Maharadžs: Kāpēc tu sniedz tik muļķīgu atbildi? Protams. Tomēr. Ja vēl šim pievieno nejaušās vai tīšās interpolācijas. ka ir tik atšķirīgi viedokļi un strīdi par to. ka šis ieteikums ir līdzvērtīgs zaimošanai. Tagad. par ko runāju. lasot to. . un tās jau. ko skolotājs sākotnēji bija domājis izteikt. atstāsta apgaismota cilvēka teikto. nav grūti saprast problēmu. teica Maharadžs.

lasi Gītu no kunga Krišnas skatupunkta. kas kļūdaini ir identificējusi sevi ar ķermeņa-prāta uzbūvi. ēna. kā Krišnas-apziņa. atskārtīs savu īsto dabu un saplūdīs ar savu avotu. tā ir tikai ilūzija. jo viņam nav autonomas eksistences. tad tu atskārsi. apziņa. ka fenomens nevar tapt ‘atbrīvots’. Ja Gīta tiek lasīta šādā garā. .Īsumā.

Visi klusēja. 5.” Maharadžs noklausījās atbildi un piesardzīgi pasmaidīja. patiesībā viņš nebija sapratis. 3. kas vienmēr ir klātesošs. Nav citu važu kā šķirtā ‘es’ un ‘mans’ šinī manifestēšanās vienotībā un funkcionēšanā. aklu jaunieti. es atgriezīšos savā sākotnējā stāvoklī. kā es teicu. Nav atlicis nekāda darāmā. es neesmu apziņa.i. ka šī sīkā apziņas druska satur visu universu. vai ‘mans’. Visbeidzot. Tiklīdz tas ir skaidri izprasts. ja apziņa ir ierobežota laikā un nav mūžīga. Ir skaidrs. Visbeidzot esmu sapratis. Uz to jauneklis pārliecinoši atbildēja: „Jā”. tik vienkāršu. ka tu esi visu šo bildi padarījis man tik skaidru. Un kāpēc daži no mums – pavisam nedaudzi – to saredz acumirklī. un. 1. ka vairums no mums nespēj redzēt un just dinamisko patiesības manifestēšanos. Nodarbības beigās. tai nepiemistu dzīvīgums. Šis ķermenis-ar-apziņu ir tas. nav vairs nekā cita ko darīt. 2. Kāpēc ir tā. tādējādi. kas ir iegūtas caur apziņu nevar būt patiesas. tā kā ķermeņa eksistence ir pārejoša. nav patiesi – patiesība ir vienīgi nezināmajā. jebkuras zināšanas. un pajautāja: „Ko tu tagad darīsi?” Atbilde bija: „Ser. kad tas sev atvēlētā laika beigās izzudīs. Tomēr apziņa nevar eksistēt bez fiziskā ķermeņa. iespējams tāpēc ka viņu uzjautrināja fakts. . un noteikti arī ne fiziskā uzbūve. Maharadž. un. Tad viņš kategoriskā veidā turpināja saprotami skaidrot tēmu: Zināšana Es esmu jeb apziņa ir vienīgais ‘kapitāls’. man nav īsto vārdu. un tad runāja: Maharadž. un tik ātri. kas tam tiek dots.. un. pirms es biju ‘dzimis’. kurā mitinās šī apziņa. Citiem vārdiem. ‘es’ nemaz neesmu ‘dzimis’. Kad šī esamība nav klāt. 2. ka ir sapratis. vien divas reizes bija apmeklējis viņa nodarbības. kas dzīvai būtnei piemīt. ne arī ‘Dieva’. nevis ‘tu’ – tikai tas. Neviens neizrunāja ne vārda. Pēc kāda laika. un ka pats šis jēdziens ir tikai ilūzija) viņš jautāja: Vai tu esi sapratis. kā zināšana un ignorance ir zināšanas sfērā. ko Maharadžs atkal un atkal sniedz. Pēc šo vārdu izteikšanas Maharadžs apklusa un aizvēra acis. Mazā bēniņistaba šķita ieslīgstam starojošā mierā. bet. no rīta un atkal tās pašas dienas vakarā. Tu man teici. ‘Es esmu’. ir pilnībā noraidāmas. ko tieši viņš ir sapratis. kam kaut kas būtu jādara. ka ir tikai viens ‘Es’ – nevis ‘es’. Tāpēc. Maharadžs uz viņu paskatījās sapratnes un mīlestības acīm. Jo bez apziņas. kas šis jaunietis teica ardievas Maharadžs viņam pajautāja. ne arī ārpasaules. kas es biju pirms man bija šī ‘Es esmu’ zināšana kopā ar ķermeni. vai viņš ir sapratis par ko šis viss bija. Patiesībā nav nekādas ‘būtnes’. ko es mēģinu pateikt? Šis jautājums bija adresēts visiem klausītājiem. un bija atgriezies atpakaļ ‘atbrīvots’. esmu sapratis tevi pilnībā. kā tas ir dziļā miegā.. nav ne ķermeņa. 3. ‘Dzīvošana’ turpināsies”. kas pavisam nesen. tās jāpiedāvā Brahmanam kā ziedojums – Brahmans kā apziņa. ka šis ķermenis-ar-apziņu ir radies bez manas ziņas un līdzdalības. es vēlējos noskaidrot. jeb. lai izteiktu savu pateicību tev par to. kurā Maharadžs atkārtoti uzsvēra savas mācības pamatidejas (ka apzinošā klātbūtne. vai Īšvara.. 4. kad Maharadžs atvēra acis un mēs visi atgriezāmies normālajā stāvoklī. tādi savstarpēji saistītie pretpoli. ir sākotnējais jēdziens. lai gan runātājs atbildēja. esamība. es esmu sapratis tavus vārdus intelektuāli. t. ko ar absolūtu pārliecību izteica aklais jaunietis. viņš apsēdās uz brīdi kluss. bet tad kāds teica: „Jā. ka. Kad Maharadžs pats viņam pajautāja. AKLAIS JAUNIETIS AR ĪSTO REDZĒJUMU Reiz kāda garāka dialoga laikā. Es varu rezumēt tavu mācību šādi: Tu liki man atcerēties.15. bet ne manifestācijā. vai Dievs. 4. 1. uz kura parādās arī viss pārējais. vai jebkāds cits vārds. tādējādi. arī apziņa ir pārejoša. tādējādi. Tad viņš ar dziļu pateicību paklanījās Maharadžam un aizgāja. kas ir ‘dzimis’ un ir ierobežots laikā. būšana. Dzirdot šos vārdus. kas ir. kāds vērsa uzmanību uz nabadzīgu.

Aklais jaunietis patiesībā nebija akls. teica Maharadžs. Tikai retajam tāds piemīt. . Viņam bija īstais redzējums.