24. aprīlis, 2014 www.izglitiba-kultura.

lv
5 VIEDOKLIS
Iespējams, ka samērā
atšķirīgi esam svinējuši
nule aizvadītos svētkus,
tomēr ceru, ka ikvienam
izdevies atvilkt elpu no
ikdienas skrējiena, lai
padomātu par dabas un
dzīves plūdumu un ie-
raudzītu lietas dziļāk un
plašākā perspektīvā. Lai
pavērtētu, kāpēc skrie-
nam  – personīgajā un
profesionālajā dzīvē, un
atcerētos, kas īsti ir sva-
rīgs un kuri ir būtiskie
atskaites punkti  – sev
pašam, cilvēkiem apkārt,
sabiedrībai kopumā.
Sets Godins, uzņēmējs,
virknes grāmatu, tostarp
manifesta „Pārtrauciet zagt
sapņus (kam domāta sko-
la?)”, autors, savā blogā ne-
sen rakstīja par punktiem
un to savienošanu. Ja ir
skaidrs, ka tieši spēja sa-
vienot esošās sastāvdaļas
jaunā veidā, atrast kaut
kam vēl nebijušu pielieto-
jumu, ieraudzīt procesus,
kopsakarības vai virzību,
pirms tie kļuvuši visiem
acīmredzami, ir vērtīga
un apbrīnojama īpašība,
pēc kuras mūsdienās vēl
jo lielāka vajadzība, tad
kāpēc mēs kā indivīdi,
organizācijas un sistēmas
(un jo īpaši  – izglītības
sistēmas) esam tā pār-
ņemti ar atsevišķo pun-
ktu krāšanu un tik maz
laika un enerģijas veltām
to izmantošanai? Tiek
vākts aizvien vairāk fak-
tu, zināšanu, aptauju, pār-
baudes darbu, datu  – pat
tad, ja nav ne plānu, ne
prasmju ar savākto kaut
ko iesākt. Vai gan pilna
soma (plaukts, dators) ar
punktiem spēj līdzināties
svaigam skatījumam un
pārdomātai darbībai? Ko
vairāk mācām skolā  – sa-
krāt vai savienot punktus?
Te nu parādās vēl viens
ļoti svarīgs jautājums: ku-
ras ir galvenās darbojošās
personas visā šajā sakrā-
šanas un (vai) savieno-
šanas procesā? Pārskatot
kāda novada avīzi, ar prie-
ku pamanīju izglītībai vel-
tītu sadaļu pāris lappušu
apjomā. Acis apstājās pie
raksta par projektu nedē-
ļas norisi kādā no skolām,
jo tēma (apkārtnes izzinā-
šana) likās saistoša un ak-
tuāla, un gribējās uzzināt
vairāk. Bet tad samulsu,
jo viss stāsts bija par to, ko
darījušas klases  – 2.b to
un 3.c šo, un 7.a vēl kaut
ko, un tā tālāk. Tika citēti
skolotāju izteikumi par to,
kas plānots un kas izda-
rīts, bet nekur nebija sko-
lēnu balss un klātbūtnes.
Tas laikam ir tas darbs
ar…  – grāmatām, vielu,
lāpstām, grābekļiem, da-
toriem, skolēniem, vecā-
kiem, sabiedrību vai vēl
ko, visiem vienā rindā,
par ko lasām atskaitēs un
dzirdam intervijās. Kuri
ir darītāji? Kuri ir tie,
kuriem no šī procesa tiek
gan labums, gan prieks
un  – galu galā  – kuru pēc
tas viss notiek?
Pat ja tradicionāli sau-
cam to visu par mācīša-
nu, tomēr „mācīšana ir
par viņiem, nevis mums;
ne tāpēc, lai darītu mūs
laimīgus un apmierinā-
tus”, kā nesen, viesojo-
ties Rīgā, mums, tas ir,
pedagogiem, atgādināja
Saloniku Aristoteļa uni-
versitātes asociētais pro-
fesors Georgs K.  Zarifs,
un, izvirzot mērķus un
sagaidāmos rezultātus,
jāņem vērā, ka tikai daļu
no tiem var novērtēt uz-
reiz un, iespējams, bū-
tiskākie ir tieši tie, kurus
varam saukt par vēlama-
jiem vai iecerētajiem un
kurus iespējams sasniegt
un pārliecinoši demons-
trēt tikai pēc ilgāka laika
posma, konkrētās mācību
programmas beigām.
Šos rezultātus nevaram
sasniegt mēs; tas ir skolē-
nu ziņā, bet tas ir atkarīgs
no mūsu ieguldījuma, ti-
cības ikviena varēšanai,
spējas būt blakus īstajā
vietā, laikā un daudzumā.
Prasmes paklusēt, kad
tas ir labākais, ko varam
darīt, un drosmes runāt
tad, kad jāiestājas  – par
saviem skolēniem un viņu
nākotni. Droši vien tieši
tas veido vismaz daļu no
saitītēm, kas savieno sa-
krāto zināšanu punktus
un piešķir tiem dzīvību
un jēgu.
Kaut arī dažkārt var
likties citādi, sabiedrībai
rūp, kas notiek skolās, un
tiek meklēti visdažādākie
veidi, kā notiekošo uzla-
bot. Jā, šis ir arī laiks, kad
izglītība nereti tiek saukta
par pakalpojumu, ko kāds
sniedz kādam citam. Pe-
dagogi to uztver atšķirīgi.
Vieniem tas liekas peda-
goga būtību aizvainojoši,
citiem sniedz pamatojumu
formālākai attieksmei pret
darāmo, sak, pasniedzu un
miers; vēl citiem apstiprina
pārliecību, ka katra skolo-
tāja individuālais sniegums
un attieksme ir galvenais,
kas nosaka gan paša, gan
klientu  – skolēnu un viņu
ģimeņu  – ieguvumus un
apmierinātību. Izrādās, ka
no svara ir tas, kādu biz-
nesu kurš iedomājas. Mēs
taču zinām atšķirību starp
darbinieku, kurš atstrādā
savas stundas, un to, kurš
katram klientam sniedz
uzmanību un ieinteresētī-
bu, ir zinošs, pārliecināts
un ar atbildības izjūtu par
savu darāmo. Būtiski ir
tas, ka, kā saka profesore
Iveta Ķestere, varam izvē-
lēties iet vai neiet uz vienu
vai otru veikalu, bet uz
skolu bērnam jāiet, un tas
situāciju maina.
Patiesībā man liekas, ka
šī biznesa retorika ir viens
no veidiem, kā sabiedrība
cenšas atrast argumentus,
lai mudinātu (piespies-
tu?) skolu un skolotājus
būt laipnākiem, smaidīgā-
kiem, iejūtīgākiem, tāpēc
neuzķersimies uz klientu
un pakalpojumu spēlēša-
nas grābekļiem. Padarīsim
redzamākus un dzīvākus
savus labākos, būtiskākos
humānās pedagoģijas un
ētikas principus un tad bū-
sim sastapušies  – vēlmē un
rīcībā labākas skolas vei-
došanā, tas ir  – labāka at-
balsta sniegšanā laimīgāka
un veiksmīgāka ikviena
mūsu sabiedrības jaunā
cilvēka augšanā.
Bet līdz sastapšanās
punktam vēl garš ceļš
ejams. Pagājušajā nedē-
ļā Izglītības un zinātnes
ministrijas rīkotajā darba
grupas sanāksmē pirma-
jos secinājumos dalījās
Ekonomiskās sadarbības
un attīstības organizāci-
jas (OECD) eksperti, kuru
uzdevums ir ar skatu no
malas un plašākām kon-
teksta zināšanām palīdzēt
mums pašiem saskatīt
savas izglītības sistēmas,
šinī gadījumā jo īpaši pe-
dagogu darba samaksas
sistēmas, funkcionalitāti
un uzlabošanas iespējas.
Pedagogu darba samak-
sa  – cik pazīstams un
aktuāls jautājums, taču
ekspertu ziņojumi centās
izsist domāšanu no ieras-
tās gultnes, atgādinot, ka
atbilde uz šo jautājumu
atrodama tikai tad, kad
sabiedrībā ir vienošanās
par to, kāda veida izglītī-
bu mēs vēlamies un kāds
ir kvalitatīvs pedagoga
darbs, jo ne bezkaislīgi
galarezultāti, bet spēja
sniegt atbalstu katra sko-
lēna vajadzībām, pārzinot
un ņemot vērā plašāku
kontekstu un paredzot
grūtības un atstumtības
risku, atspoguļo skolo-
tāja darba kvalitāti. Un
te nu sākās gāganu kari
pašu starpā. Izskatās, ka
daļai izglītības politikas
veidotāju un pedagogu
joprojām liekas, ka izlases
skolēni īpašā skolā, kuru
rezultāti „ir tikpat labi kā
Singapūras skolēniem”,
ir vērtīgāki par tiem tur,
pārējiem, un ka skolēns ir
vērtīgs kā naudas maisiņš
skolas bilancē, apstipri-
not augstu konkurētspēju.
Savukārt pārējās skolas,
kuras ik dienu strādā at-
bilstoši savu skolēnu vaja-
dzībām neatlasot, bet at-
balstot, mulsi klusē; grūti
pagalma komandai sacen-
sties ar Rīgas „Dinamo”…
Kādu nākotni šāda pieeja
sola Latvijas sabiedrībai?
Maikla Fulana un Ma-
rijas Lengvērtijas jau-
nākā pētījuma „A Rich
Seam” ievadā sers Maikls
Berbers saka: pretstatā
20. gadsimta skolai, kuras
uzdevums bija sašķirot,
kuri skolēni derēs augst-
skolai, kuri vairāk vai ma-
zāk kvalifcētiem prak-
tiskiem darbiem, 21.  gad-
simtā šāda šķirošana vairs
nav pieļaujama ne morālu,
ne sociālu, ne ekonomisku
iemeslu pēc. Vai tiešām
mēs turpināsim šķirot,
pārvietot, apzīmēt?
Un tomēr pavasaris nāk
ar labām ziņām. Pirmajā
Brocēnu novada ģimeņu
forumā (un tas tiešām bija
ģimeņu forums, jo klāt
bija gan lieli, gan mazi)
skaistā saulainā sestdienā
dalībnieku bija tik daudz,
ka galvenā rūpe bija sagā-
dāt gana daudz krēslu. Sa-
vukārt Strasbūrā šonedēļ,
24. un 25.  aprīlī, notiks
2.  Januša Korčaka semi-
nārs un Eiropas Padomes
rīkota konference, kurā
tiks apspriests 21.  gadsim-
ta skolotāju manifests, un
tajā ir skaidri pateikts, ka
uzmanības centrā ir bērns
un skolotājiem, vecākiem,
lēmumu pieņēmējiem vie-
tējā, nacionālajā un starp-
tautiskajā līmenī, kā arī
visai sabiedrībai kopā jā-
strādā katra bērna labā.
Ar šo domu par katra
bērna potenciālu tad arī
iesim savos ikdienas dar-
bos, jo viņi patiešām ir
paši svarīgākie.
Kurs skolã ir pats svarïgãkais?
Kã runãjam, rakstãm un domãjam par izglïtïbu
Izskatās, ka daļai izglītības
politikas veidotāju un
pedagogu joprojām liekas,
ka izlases skolēni īpašā
skolā, kuru rezultāti „ir
tikpat labi kā Singapūras
skolēniem”, ir vērtīgāki
par tiem tur, pārējiem,
un ka skolēns ir vērtīgs
kā naudas maisiņš skolas
bilancē, apstiprinot augstu
konkurētspēju.

Biznesa retorika ir viens
no veidiem, kā sabiedrība
cenšas atrast argumentus,
lai mudinātu (piespiestu?)
skolu un skolotājus būt
laipnākiem, smaidīgākiem,
iejūtīgākiem, tāpēc
neuzķersimies uz klientu un
pakalpojumu spēlēšanas
grābekļiem.

AIJA TŪNA IK
Aija Tūna norāda ka, kaut arī dažkārt var likties citā-
di, sabiedrībai rūp, kas notiek skolās, un tiek meklēti
visdažādākie veidi, kā notiekošo uzlabot.
F
O
T
O
:
A
n
d
r
i
s
B
ē
r
z
i
ņ
š
IK_NR_ 8_24_04_14ped.indd 5 4/23/14 5:11 PM

Sign up to vote on this title
UsefulNot useful