2.

Bibliotka: vsture un msdienas dadu disciplnu ptjumos

95

GR M A T N I E C B A S U N I D EJ U V S T U R E

Raivis Bievskis
Latvijas Universittes Vstures un filozofijas fakukltte
Raivis.Bicevskis@lu.lv

Vcu filozofisk tradcija starp

bibliotku un jdzienu vsturi Latvij un Baltij:
J. G. Hmanis un G. Teihmillers
Kopsavilkums. Johans Georgs Hmanis (1730-1788) un Gustavs Teihmillers (1832-1888) ir
divi vcu filozofisks tradcijas atirgu paaudu un laikmetu prstvji, kuru dzves un
domanas svargi posmi tiei saistti ar Latvijas un Baltijas kultrvsturisko vidi. Lai cik dadi
ir viu ietie cei filozofij, tomr vienojoais motvs ir ciea pret runto un rakstto vrdu un
valodas vsturi, kas ir ne tikai kultras atmias, bet ar pasaules valodiska tvruma jaunu
iespju krtuve. Prts ir valoda, logoss aiz iem Hmaa vrdiem slpjas ne tikai via
valodas un pieredzes teorijas, un ne tikai Teihmillera domanas vsturisks dimensijas
atklana jdzienu vstures ptjumos, bet ar valodas un pieredzes iespju tlknodoanas
problma, kuras risinjum bibliotkai un grmatniecbai ir milzga nozme ar msdiens.
1. LASANAS GUDRBA. UNIVERSLBIBLIOTKA UN PIRMVALODA:
J. G. HMANIS, G. TEIHMILLERS
Eiropas kultras laiktelp lastjs aizvien bijis grtas izvles priek starp Hrakleita
nicinto daudzzinanu un gudrbu. Zint visu un zint vajadzgo labai dzvei o spriedzi
var simbolizt liels Aleksandrijas bibliotkas pretstats mjas bibliotkai, Bibliotheca
Universalis1 un Bibliotheca selecta2 pretstats vai pretstats starp Borhesa bibliotkas baiso
bezgalgumu3, kur izvrsties pasaules grmatas objektivittes ilziju vl nezaudjum vai
jau zaudjum interpetcijm4 un dzves galguma noteikto vajadzgo grmatu, kas atstj
vietu intmai, personiskai izvlei (hortuli animae).5

1
2
3
4
5

Piemrs: Konrds Gesners Bibliotheca Universalis (1545/1548)

Piemrs: Antonio Posevino Bibliotheca selecta (1593)
Borhess H. L. Bbeles bibliotka // Borhess H. L. Ststi. Rga, 2002. 65-73. lpp.
Piemrs: Blumenberg H. Die Lesbarkeit der Welt. Frankfurt a. M., 1993.
Piemrs ai 15. un 16. gadsimt aizsktajai liturisko grmatu personalizanai stundu grmats (dads Eiropas valods
sauktm par livres dheurs, horae, primer, libri dore) ir: Das Gebetsbuch der Margarete von Rodemacher. Hrsg. von K.

96

spriedze ietver nordi uz to, ka bibliotk krtais un lastais vl jiesavina, jpadara

par savjo. norde ir ne tikai pasaprotams atgdinjums par paa pieredzes
nepiecieambu vai aicinjums domt paam. Last iesavinana ir iespjams aizskums
savam vrdam, kas lasms veidojot savu dzvi. Lastais atmodina paa valodu. Prliecba, ka
viss ir uzrakstts, ms izncina vai prvr vzijs6, bet uzraksttaj ietvertais noslpumainais
aicinjums runt paam, kas dzves galgum un neprskatmb ienes apzintas dzves
iespjambas apsoljumu, auj piedzimt no jauna, otrreiz un atklj savas identittes veidojamo
jomu. Last ir jga, ja lasa dzvei, ja lasana kst par dzvoanas elementu, dzves
instrumentu.
Vcu domtjs Johans Georgs Hmanis (1730-1788) noteikti pieskaitms
daudzlastjiem un taj pa laik paa dzves gudrbas mekltjiem. Vsturiskajai
providencei un liktenim labpaticis, ka Hmanis, kura gargais mantojums odien tiek skatts
k viens no nozmgkajiem ieguldjumiem 18. un 19. gadsimta. mijas liel vcu literatras
laikmeta un vcu idelisma un romantisma laikmeta sagatavoan, ciei saistts ar vsturisko
telpu, ko odien dv par Latviju. saikne nav ietverama tikai un viengi biogrfisku faktu un
laika gadaskaitu izteiksm. Gadi, kurus Hmanis laik no 1752. ldz 1767. gadam ar
prtraukumiem pavada Rg, Jelgav, Latvijas lauku muis, ir rkrtgi nozmgs laika posms
via dzv. pa laika un telpas konstelcija, kur vi nonk pc studijm dzimts
Knigsbergas Universitt Albertn, nomoda sapiem par dzvi, nkotni un aizrautgajm
sarunm draugu lok, rada rezonansi Hmaa manuskriptos un uzmetumos, kurus var
uzlkot par via garg mantojuma kodolu. Vi atstj laika liecbu apmram 900 lappuu
biezs piezmju grmats, kas tapuas no 1753. ldz 1756. gadam. Tajs ierakstti jaunkie
grmatu izdevumi no Rgas, Grnhofas, Mtavas bibliotkm un grmatncm. os ierakstus
var vrtt k Hmaa ples apgt visu sava laika grmatnozari. s ples turpins t. s. Biga
katalog, kur atspoguojas Hmaa mjas bibliotkas saturs.7 Un tomr daudzlastjs
Hmanis vis krtaj un lastaj mekl nordi dzvi veidojoajam un uzturoajam vrdam, kas
izrunjams sav dzv, eit un tagad.
Krtais un lastais ir vsturiskais mantojums, kas dareiz prsteidz nesagatavotu k
liktenis, bet iepazts atklj vl neizmantotas iespjas, kas paveras lastpratjam un dzves
spku przintjam. Daudzzinana nav aunums, ja vsturi uztver nopietni. Viens ds
minjums bija 19. gadsimta historisms. Dzvei ir nepiecieama ar vsturiska arheoloija,
uzmanga hermeneitika, jo dzve pati ir laik, ir vsturiska. Dabas grmatas lasanai paralli
paveras vstures imanent bezgalba, interpretjot tekstus un dzves formas. Gustavs
Teihmillers (1832-1888) sava laika redzamko filozofu (Diltejs, Loce) sarunbiedrs, dzves
otraj pus Tartu Universittes profesors un latvieu filozofijas varbt vl nenovrttais
iniciators ienes Baltijas telp jdzienu vstures, domanas vstures skatjumu, kas paredz

6
7

Kratzsch. 2. Aufl. Berlin, 1978. norise norda uz konkrtm vsturiskm saiknm un saturiskm sasaucm ar vcu
mistiku, ar personisko vienotbu ar transcendenci.
Borhess H. L. Bbeles bibliotka // Borhess H. L. Ststi. Rga, 2002. 72. lpp.
Par Biga priekvsturi, Hmaa un Johana Gothelfa Lindnera bibliotkm sk.: Nadler J. Johann Georg Hamann. Der Zeuge
des Corpus mysticum. Salzburg, 1949. 262.-270. lpp.

97

plau vsturisko kompetenci orientcijas spju veidoanai tagadn. Bet ar vi vsturisko

tekstu bibliotkas przintjs mekl taj vl saklausmo, tekstos saglabto pasaules un
cilvka redzjumu, kas nevis priekmetisko un objektiviz iekjo, personisko pieredzi, bet
gan izvirza to filozofijas uzmanbas centr.
Hmanis un Teihmillers katrs sav laiktelp prdom spriedzi starp daudzzinanu,
sakrto un tikai sev mekljamo pieredzi. Lai cik dadi ir viu ietie cei filosofij, tomr
vienojoais motvs ir ciea pret runto un rakstto vrdu un valodas vsturi, kas ir ne tikai
kultras atmias, bet ar pasaules valodiska tvruma jaunu iespju krtuve. Prts ir valoda,
logoss aiz iem Hmaa vrdiem slpjas ne tikai via valodas un pieredzes teorijas, un ne
tikai Teihmillera domanas vsturisks dimensijas atklana jdzienu vstures ptjumos, bet
ar valodas un pieredzes iespju tlknodoanas problma, kuras risinjum bibliotkai un
grmatniecbai ir milzga nozme ar msdiens.
2. ZIEMEU MAGS?
Vcu kultras un valsts darbinieks Frdrihs Karls fon Mozers, kur savulaik plejs
Hmani pietuvint Hesenes troprincesei un padart viu par princeses veck dla skolotju
un audzintju, bija ar tas, kur 18. gadsimta 60. gadu skum nodv Hmani par Ziemeu
magu, laikam gan domjot, ka Hmanis glui k Austrumu gudrie pamanjis zvaigzni, kurai
sekot apgaismbas laikmet, kas cilvku radikli atstjis vienu ar sevi un savu ievainojamo, un
trauslo prta spju caurskatt noslpumus sev pa, sabiedrb un pasaul. Ziemeu magam
k skaldam btu jiet pie cilvkiem, jsas pie viu ugunskuriem un ststos apburot
klaustjus, atkal jiededz to sirds spks, cerba un pavba dzvei. Ziemeu mags Hmanis8

J. G. Hmanis odien guvis lielu ievrbu. Par o interesi liecina ne tikai pdjo gadu plaais ptjumu un sekundrliteratras
klsts (skat. plao informciju un bibliogrfiju Hmaa mjaslap www.johann-georg-hamann.de, kas darbojas kop 2000.
gada). Par to liecina ar Internacionlais Hmaa kolokvijs (darbojas kop 1976. gada), kas apvieno teologus, filosofus,
literatras teortius, ermnistus. Kolokvija sistemtiskie uzstdjumi ir augsti: Hmanis pastvg dialog ar Kanta filosofiju
un Bbeli, un kristietbas tradciju spjis iezmt jaunas atbildes uz Eiropas domanas lielajiem jautjumiem. Pdjais kolokvijs
(Reliija un sabiedrba) norisinjs 2006. gada septembr Hall pie Zles un turpinja iepriekjo kolokviju darbu (1976,
1980, 1982, 1985, 1988, 1992, 1996, 2002). Nkoais (desmitais) kolokvijs, kas pai pievrssies Hmaa epistolrajam
mantojumam, plnots 2010. gada septembr Interdisciplinraj Eiropas apgaismbas ptniecbas centr un Interdisciplinraj
pitisma ptniecbas centr Hall pie Zles. Hmaa darbu saret konteksta un stila komplictbas skaidrinanai odien ir
daudz palgliteratras. Bez sekundrliteratras par via mekljumu atseviiem aspektiem jnorda savulaik izveidotie
Hmaa pamatdarbu komentri (Hamanns Hauptschriften erklrt. Hrsg. von F. Blanke und L. Schreiner. Bd. 1. Gtersloh,
1956; Bd. 2. Gtersloh, 1959; Bd. 4. Gtersloh, 1963; Bd. 5. Gtersloh, 1962; Bd. 7. Gtersloh, 1956). Tpat obrd
pieejami plai ptjumi par Hmaa recepcijas un interpetcijas vsturi, kas paldz redzt Hmani pla Eiropas vstures un
domanas kontekst.
Neskatoties uz Hmaa saistbu ar Latviju, par via filosofiskajiem mekljumiem latviski rakstts gaum maz. Skat. lit.
sarakstu izdevum: Ideju vsture Latvij. Antoloija. / Sast. un zin. red. E. Buceniece. Rga, 1995. 327. lpp. Prskatu par
Hmaa dzvi un filosofiju un via darbu fragmentus skat.: ibid., 321.337. lpp. Sk. ar: Bievskis R. 18th 19th Century
German Philosophy in Latvia within the Context of European Philosophical and Theological Tradition: Hamann and Herder //
Humanities and Social Sciences Latvia 2 (48) 2006. P. 4.-26; Bievskis R. Hmanis: skotnes pieredze, pieredzes skotne //
Filosofisks idejas Latvij, Eiropas vrtbas un latvisk identitte. Letonikas II kongresa materilu krjums. Pirm grmata. FSI:
Rga, 2008. 9.-22. lpp.
si par Hmaa saikni ar Latviju: pc nepabeigtajm studijm Knigsberg (vi stud tiesbu un valsts zintnes, filosofiju,
teoloiju, valodas un literatru) 1752. gad Hmanis dodas uz Vidzemi, lai uzemtos mjskolotja pienkumus ieemui,
pc tam enerl Vitena (Witten) mui Zemgal. 1756. gad Hmanis uzsk darbu bru Brensu tirdzniecbas nam (ar
Johanu Kristofu Berensu (Johann Christoph Berens) vi ir pazstams jau studiju laik Knigsberg). Brensu uzdevum

98

tik tiem ir runjis un iespjis uzrunt. Jau ilgu laiku vi ir bijis pazstams Eiropas kultras
vstur k Vtras un dziu un romantisma literatras laikmeta sagatavotjs, vcu idelisma
filozofijas ldzveidotjs, Herdera, Kanta kritisks sarunbiedrs, Hgea, Gtes, Jakob, ellinga,
Kirkegora acs augstu vrtts domtjs. Patiesi nevar teikt, ka via nozme btu tikusi
noklusta, jo tlt pc via nves gan Hgelis, gan Gte runja par Hmaa darbu izdoanas
nozmgumu, acmredzot bdami prliecinti, ka via aktualitte Eiropas filozofij vl tikai
pieaugs.9
Teiktais tomr nevar aizsegt apstkli, ka Hmaa darbi ldz pat 20. gadsimtam ir
bijui izslgti no akadmisks filozofijas tekstu kanona. Ldz ar dzves filozofiju un V.
Dilteju,10 ar racionalittes robeu apzinanos un tematizciju Hmanis tiek atklts no jauna.
Tau ar tad via devum (ldzgi k Herdera filozofiskaj mantojum) vairk tiek saskatts
intuitvs potencils un nevis ilglaicgi veidojuos filozofisko problmu iespjamie risinjumi.
Otra lnija Hmaa izpratn tpat iezmjas 20. gadsimta skum Ernsts Jingers (Jnger) un
Karls mits saskata vi nozmgu un vl neatkltu kultras filozofu, kam daudz kas sakms
par Eiropas kultras krzes iemesliem.11 20. gadsimt pazstams ar Ernsta Krka
nacionlsocilistiskaj Vcij radtais Hmaa tls un k replika uz to ir Jesajas Berlina sniegt
Hmaa interpretcija, kur vcu domtjs saskatts k iracionlisma aizscjs apgaismbas
pan.12
Skatjums uz Hmani msdiens ir radikli mainjies, pateicoties gan Hmaa darbu
izdoanai, komentanai un interpretanai, ko 20. gadsimt uzsk Jozefs Ndlers13 un via

Hmanis dodas uz Londonu (17571758), kur, lasot Bbeli, prvrt visu savu dzvi. is pagrieziens, ko vi piedzvo 1758.
gada mart un aprl, maina k Hmanis izsaks savs "Prdoms par manu dzves ceu" (1759) visu via dzves skatjumu,
nosaka visu tlko dzves un prdomu ievirzi. Pc apmram gadu ilgas prombtnes vi atkal ir Rg, tau jau 1759. gada
janvr (pc nesaskam ar J. K. Brensu, kas nosaka ar precbu neizdoanos ar Brensu msu Katrnu 1758. gada decembr)
vi atstj Rgu un dodas uz Knigsbergu. Pc neilgas uzturans Frankfurt pie Mainas Hmanis atgrieas Kurzem, kur
pavada laiku no 1765. gada ldz 1767. gadam, lai tad atkal dotos uz Knigsbergu.
9
Gte run par cienjamo ietekmgo vru, kur mums toreiz bija liels noslpums un tds vi palicis msu tvzemei. Goethe
J. W. Dichtung und Wahrheit. Gesamtausgabe. Bd. 24. Mnchen 1962. S. 64. Sal.: Henkel A. Goethe und Hamann.
Ergnzende Bemerkungen zu einem Geistergesprch Euphorion 77. Heidelberg, 1983, S. 453469. Skat. Hgea lielo
Hmaa darbu recenziju: Hegel G. W. F. Hamanns Schriften Smtliche Werke. Bd. XI: Berliner Schriften. Hamburg, 1956,
S. 221294.
10
Dilthey W. Johann Georg Hamann Gesammelte Schriften. Bd. XI: Vom Aufgang des geschichtlichen Bewutseins.
Jugendaufstze und Erinnerungen. Leipzig/Berlin, 1936, S. 139.
11
Jnger E. Smtliche Werke. Band 9. Das Abenteuerliche Herz. Stuttgart, 1979. Skat.: Gajek B. Ernst Jnger und Johann
Georg Hamann Etudes Germaniques Nr. 51 (1996). S. 677692; Gajek B. Ernst Jngers Hamann Erlebnis
Verwandtschaften. Jnger-Studien. Bd. 2. Hrsg. von G. Figal und G. Knapp. Tbingen, 2003, S. 5373. aj lnij
iederas, k iet, ar Gerhards Nbels (Nebel G. Hamann. Stuttgart, 1973).
12
Skat.: Berlin I. The Magus of North. London, 1993 (Berlin I. Der Magus in Norden: J. G. Hamann und der Ursprung des
modernen Irrationalismus. Hrsg. von H. Hardy. Aus dem Engl. von J. Hagestedt. Berlin, 1995).
13
J. Ndlera galvenais veikums ir Hmaa darbu kritiskais izdevums: Hamann J. G. Smtliche Werke. Hist-krit. Ausgabe von J.
Nadler. Bd. 1-6, Wien 1949-1957 (Bd. 6: Der Schlssel: abecelich geordnete Erluterung von Namen, Begriffen, Zitaten).
(Nachdruck: Brockhaus Verlag Herder Verlag/Wien 2000).
Pie citiem ievrojamiem veikumiem Hmaa ptniecb jatzm Hmaa vstuu izdevums: Johann Georg Hamann,
Briefwechsel. Bd. 1-3. Hrsg. von Walther Ziesemer und Arthur Henkel. Wiesbaden, 1955-1957. Bd. 4-7. Hrsg. von Arthur
Henkel. Wiesbaden 1959, Frankfurt am Main, 1965-1979. Johann Georg Hamann, Briefwechsel (1751-1788). (Sk. ar:
Lexikologisches System und Konkordanzen mit Thesaurus. Bd. I Lexikologisches System. Hrsg. von Angelo Pupi. Vorwort
von Roberto Busa SJ. Verarbeitungen von Chiara Colombo und Maria Silva. Firenze 2001.) Var nordt vl uz Hmaa agrno

99

sekotji, gan citai filozofijas nostdu konstelcijai pagjuaj gadsimt. odien Hmanis ir
pieejamks k vl nekad agrk.
3. UZTVERE, VALODA, DZVE
Tiesa gan, jautjums par Hmaa filozofiski reliisko mekljumu avotiem un
jgenzi, via veidot filozofiski konceptul arsenla uzslojumiem un problmu
tematizcijas savdabgumu nav vienkrs ar tagad un tas ar nedrkst tikt vienkrots, tpat
k nav viegli rast ceu via darbu interpretcijai un izsekot via prdomu radtajai ietekmei
uz turpmko filozofiju.
Tomr Hmaa mantojums 20. gadsimt izrdjies nozmgs daudzu jomu
prstvjiem.14 Literatrzintns vi aktualizts ne tikai k "vtras un dziu" laikmeta
literatras un romantisma sagatavotjs, bet ar k rakstbas un teksta teortiis. 20. gadsimta
noslguma evaliskaj teoloij var runt par zinmu "Hmaa renesansi", saskatot via
darbos Pvila un Lutera teoloijas dzias uztveres un izpratnes pdas 18. gadsimta
apgaismbas apstkos.15 Filozofij pai uzsvrta Hmaa vieta I. Kanta kritisks filozofijas, F.
H. Jakobi filozofiski reliisko mekljumu un vcu idelisma izraists kustbas kontekst,16
apgaismbas kritikas17 un Srena Kirkegora eksistencili reliisko prdomu kontekst,18 k ar

darbu kritisko jaunizdevumu: Johann Georg Hamann, Londoner Schriften. Hrsg. von Oswald Beyer und Bernd Weissenborn.
Historisch-kritische Neuausgabe. Mnchen, 1993. Tpat jatzm di izdevumi: Johann Georg Hamann, Entkleidung und
Verklrung. Eine Auswahl aus Schriften und Briefen des Magus in Norden. Hrsg. von Martin Seils. Berlin 1963. Zweite,
berarbeitete und erweiterte Aufl. Wuppertal 1987; Johann Georg Hamann, Schriften zur Sprache. Einleitung und
Anmerkungen von Josef Simon. Frankfurt a.M. 1967; Johann Georg Hamann, Sokratische Denkwrdigkeiten. Aesthetica in
nuce. Mit einem Kommentar hrsg. von Sven-Aage Jrgensen. Stuttgart 1968; Johann Georg Hamann, Kreuz und Kritik.
Johann Georg Hamanns Letztes Blatt. Text und Interpretation. Hrsg. von O. Bayer. Tbingen: Mohr 1983; Vom Magus im
Norden und der Verwegenheit des Geistes. Ein Hamann-Brevier. Mit einem Nachwort hrsg. von Stefan Majetschak. Mnchen
1988. 2. Aufl. Bonn 1993; Johann Georg Hamann, Kleeblatt hellenistischer Briefe. Text hrsg. und kommentiert von Karlheinz
Lhrer. Frankfurt a.M.1994; Daphne. Nachdruck der von Johann Georg Hamann, Johann Gotthelf Linder u.a.
herausgegebenen Knigsberger Zeitschrift (1749-1750). Mit einem Nachwort von Joseph Kohnen. Frankfurt a. M., 1991.
14
No biogrfisks literatras jatzm Hmaa darbu kritisk izdevuma izveidotja Jozefa Ndlera joprojm svargo ptjumu
"Johans Georgs Hmanis. Corpus mysticum liecinieks" (Nadler J. Johann Georg Hamann. Der Zeuge des Corpus mysticum.
Salzburg, 1949). Skat., piem., ar: Jrgensen S.-A. Johann Georg Hamann. Stuttgart, 1976; Bayer O. Zeitgenosse im
Widerspruch. Johann Georg Hamann als radikaler Auklrer. Mnchen, 1988; Grnder K. Johann Georg Hamann // Neue
Deutsche Biographie. Bd. 7. Berlin, 1966. S. 573-577; Simon J. Johann Georg Hamann // Lexikon fr Theologie und Kirche.
Bd. IV. Freiburg, 1995. Sp. 1164 f.
15
"Cik gan liels zaudjums [msu laikam] ir tas, ka vra [Lutera] gars .. ir tik dzii zem aizmirstbas pelniem", raksta Hmanis.
Cit. no: Wilhelm Dilthey, Johann Georg Hamann // Wilhelm Dilthey, Gesammelte Schriften. Bd. XI Vom Aufgang des
geschichtlichen Bewusstseins. Jugendaufstze und Erinnerungen. Leipzig/Berlin, 1936. S. 1-39. Sal.: Martin Seils, Hamann
und Luther // Die Gegenwrtigkeit Johann Georg Hamanns. Acta der achten Internationalen Hamann-Kolloquiums an der
Martin-Luther-Universitt Halle-Wittenberg 2002. Hrsg. von Bernhard Gajek. Frankfurt am Main, 2005. S. 427-440.
16
Skat., piem.: Renate Knoll, Johann Georg Hamann und Friedrich Heinrich Jacobi. Heidelberg, 1963; Axel Weishoff, Wider den
Purismus der Vernunft. J. G. Hamanns sakralrhetorischer Ansatz zu einer Metakritik des Kantischen Kritizismus. Wiesbaden,
1998; Johann Georg Hamann. "der hellste Kopf seiner Zeit". Hrsg. von Oswald Bayer. Tbingen, 1998; The Cambridge
Companion to German Idealism. Ed. by Karl Ameriks. Cambridge, 2000; Oswald Bayer, Vernunft ist Sprache. Hamanns
Metakritik Kants. Stuttgart/Bad-Cannstadt, 2002.
17
Skat., piem.: Rudolf Unger, Hamann und die Aufklrung. Studien zur Vorgeschichte des romantischen Geistes im 18.
Jahrhundert. Bd. 1-2. Halle an der Saale, 1925 (Nachdruck: Darmstadt, 1963); Johann Georg Hamann und die Krise der
Aufklrung. Acta der fnften Internationalen Hamann-Koloquiums in Mnster i. W. 1988. Hrsg. von Bernhard Gajek und
Albert Meier. Frankfurt am Main, 1990. Hmaa un apgaismbas attiecbas tagad tiek skattas daudz diferenctk: Hmanis

100

valodas filozofijas kontekst ar nordm uz 20. gadsimta filozofiju.19 Tiesa, neskatoties uz

piemintajiem kontekstiem, nevar neatzt, ka ilgi pastvjusi vcu domtja izslgana no
sistemtiski filozofiskas domu apmaias. Via devum (ldzgi k Herdera filozofiskaj
mantojum) vairk ticis saskatts intuitvs potencils, nevis filozofisku problmu iespjami
risinjumi. Jteic, ka nostja ir ar via paa darbu savdabg stila un pieejas veida
noteikta.20 Un tomr it pai 20. gadsimta filozofijas liktenis pardjis, ka Hmaa mekljumi
dabrd pat prsteidzoi dzii ietiekuies Eiropas domanas centrlajos jautjumos par
racionlas izzias un Atklsmes, par prta un ticbas attiecbm. Tdjdi Hmaa filozofisk
devuma izptei ir vl daudz uzdevumu. Pirmkrt jau tpc, ka vcu domtja jautjumiem ir
dzias saknes un sarets vsturiskais liktenis un tie iekauti noris, kam pieder ar vl 21.
gadsimta skuma situcija k Eiropas filozofij un teoloij, t eiropeisk cilvka sevis un
pasaules izpratn un dzves orientcij kopum. 20. gadsimta nogales Hmaa ptnieku
interpretcijs vairkkrt nordts uz to, ka via uzmanbas centr bijui racionalitte un
prts, to btba, robeas un sniegtspja. T ir problma, ko Hmanis izteicis un ietvris
minjumos tematizt valodu, juteklbu, pieredzes vispr un reliiskas pieredzes btbu. Te
Hmaa devums ir nozmgs veidojot racionalittes izpratni, kas sniegtos vipus instrumentli
redukcionistiskai ts prpraanai.

tiek skatts ar k vlnas pret sevi kritiski un parefleksvi noskaotas apgaismbas prstvis. Skat.: Manfred Beetz, Hamanns
Interesse an Anthropologie // Die Gegenwrtigkeit Johann Georg Hamanns. Acta der achten Internationalen HamannKolloquiums an der Martin-Luther-Universitt Halle-Wittenberg 2002. Hrsg. von Bernhard Gajek. Frankfurt am Main, 2005. S.
111 ff.
18
Skat. S. Kirkegora izteikumus par Hmani "Nosldzoaj nezintniskaj pcvrd": "Mana pamatdoma bija, ka msu
laikmet aiz daudzajm zinanm ir ticis aizmirsts, ko nozm eksistt, un ko nozm iekjs (Innerlichkeit), un ka tdjdi
radies prpratums starp spekulciju un kristietbu .. Es nolmu atkpties, cik tlu tas ir iespjams, lai ne par tru nonktu pie
reliiskas eksistanas, nemaz nerunjot par kristgi reliiozas eksistanas sasnieganu. Ja aizmirsts, ko nozm eksistt
reliiozi, tad acmredzot aizmirsts, ko nozm eksistt cilvciski: tas bija ttad jatsedz." aj ce Kirkegors atzst, ka" negribu
slpt, ka es apbrnoju Hmani, lai ar jatzst, ka via domu elasticittei trkst vienmrguma un prdabiskajam spriedzes
spkam apvalda .. tau [Hman] ir nija skotnjums..." (Sren Kierkegaard, Abschliessende unwissenschaftliche Nachschrift
// Gesammelte Werke. Hrsg. von Emmanuel Hirsch. Bd. 16. Gtersloh, 1962. S. 242 ff. Skk skat., piem.: Joachim Ringleben,
Sren Kierkegaard als Hamann-Leser // Die Gegenwrtigkeit Johann Georg Hamanns. Acta der achten Internationalen
Hamann-Kolloquiums an der Martin-Luther-Universitt Halle-Wittenberg 2002. Hrsg. von Bernhard Gajek. Frankfurt am
Main, 2005. S. 455-465).
19
Skat., piem.: Jozefa Smona (Josef Simon) izdoto Hmaa darbu par valodu priekvrdu: Josef Simon, Einleitung // Johann
Georg Hamann, Schriften zur Sprache. Frankfurt am Main, 1967. Sal., piem., ar: Georg Baudler, Im Worte sehen Das
Sprachdenken Johann Georg Hamanns. Bonn, 1970; Josef Simon, Hamann und die gegenwrtige Sprachphilosophie //
Johann Georg Hamann. Acta der zweiten Internationalen Hamann-Colloquiums im Herder-Institut zu Marburg am Lahn
1982. Hrsg. von Bernhard Gajek, Marburg, 1987. S. 9 ff.; Josef Simon, Zeichen und Sprache bei Kant, Hamann und heute //
Die Gegenwrtigkeit Johann Georg Hamanns. Acta der achten Internationalen Hamann-Kolloquiums an der Martin-LutherUniversitt Halle-Wittenberg 2002. Hrsg. von Bernhard Gajek. Frankfurt am Main, 2005. S. 21-36.
Hmanis L. Vitgenteina un M. Heidegera filosofijas kontekst pai skatts: Markus-Ekkehard Locker, Hamann
Wittgenstein: Towards Pre-Critical Biblical Hermeneutics // The Loyola Schools Review. School of Humanities II (2003). p. 115131; Daniel O. Dahlstrom, The Linguistic Abyss and the Theology of Interpretation: Heidegger and Hamann on Language //
Midwest Modern Languages Association. Nov. (1986); Knut-Martin Stnkel, Zusage. Die Sprache bei Hamann und Heidegger
// Zeitschrift fr Systematische Theologie und Religionsphilosophie 46 (2004). S. 26-55.
20
Hmaa saretaj izteiksmes stil var saskatt apzintu nodomu paust sava laikmeta sabiedrbas kritiku. Valoda (ar
filosofisk valoda) nevar bt izsvrta, sakrtota un mierga, ja tda nav sabiedrba, kur valoda izskan. Sal.: Josef Simon,
Einleitung // Johann Georg Hamann, Schriften zur Sprache. Frankfurt am Main, 1967.

101

problma Hmaa darbos savijas ar citu tmu: indivdu starp nepastarpintu

transcendences pieredzi un vsturisko mantojumu, tradciju un sabiedrbu. o jautjumu
saretb, ko paspilgtina Hmaa prdomu iekautba laikmeta domu apmai, via
rakstbas veids un via individualitte (k to atzmja jau G. V. F. Hgelis piezms par
Hmaa darbiem21), tomr jaatpazst uzdevumi, kas ir btiski un neatliekami ar odien. Starp
tiem ir msu sevis, pasaules un transcendences izpratnes vsturiski jgentiskas izptes
uzdevums, kas ciei saistts ar savas identittes, vrtbu un dzves jgas eksplictu vai
neeksplictu izpratni galju filozofisku un teoloisku jautjumu horizont.
J. G. Hmanis "Ziemeu mags", "Sprediotjs tuksnes", "sava laika gaik galva"
atstjis filozofisku mantojumu, kas ietver sev gan spcgu argumentciju polemik ar
laikmeta filozofiskajiem strvojumiem, gan dabrd ar lielm grtbm atifrjamas nordes
uz kristgs ticbas pieredzi un vsturisko tradciju. Vilhelms Diltejs savulaik rakstja: "Hmanis
tvra reliiju k faktiskumu, kura skotne ir vipus abstraktas domanas un kura vrtba un
nozme nepakaujas prta kontrolei, [..] vi dzidomgi un patiesi saskatja reliijas iekjo
saikni ar valodu un poziju".22 Reliija k faktiskums Hmanim pirmm krtm nozm
"transcendentu dzves izjtu" (k to nosauc Diltejs) vipus apgaismbas laikmet izveidojus
pretmeta starp gargu brvbu un tradciju. "izjta" ietver pastvgu jebkuras ikdienas
pieredzes skatjumu transcendent attiecb pret Dievu. ds skatjums, kas tuvs kristgs
Eiropas mistiskajai tradcijai, savu pirmo izpausmi rod Hmaa Londonas laika (1757/1758)
rokrakstos. Te vcu domtjs jau ieskic vairkas savu turpmko mekljumu pamatlnijas.
Ikdienas dzves pasaule, juteklisk pasaule atkljas viam k transcendences tls. Cilvka
izzias spja neprkpj juteklisks pasaules robeas, bet tpc vl nevar noliegt jebkuru
jutekliskaj pieredz sakotu transcendences tvrumu. Hmanis raksta: ".. visa msu izzia ir
.. jutekliska, figurla un prts rjo lietu tlus padara par abstraktiem, gargiem un
augstkiem jdzieniem."23 ie jdzieni, kuros domjam pdjs kopsakarbas, ir un var bt
tikai tli, jtu pieredzes projekcijas, metaforas. Hmanis tpc nekoncentrjas uz tiem, bet uz
juteklisko pieredzi k transcendences tvrumu tlos. "Visskks lietas esba balsts uz tieu
iespaidu, nevis uz prta sldzieniem."24 Te paveras ar cits, racionli jdzieniskai izziai
vipusjs ce pie transcendences. Juteki ir stenie transcendences izzias instrumenti.
atzia balsts uz Hmaa filozofisko nostdni, ko var nosaukt par via
"fundamentlesttiku", proti, mcbu par Atklsmes jutekliskumu. Cilvkam Atklsme

21

Skat.: Georg Wilhelm Friedrich Hegel, Hamanns Schriften // Georg Wilhelm Friedrich Hegel, Smtliche Werke. Neue kritische
Ausgabe. Hrsg. von Johannes Hoffmeister. Bd. 11 Berliner Schriften 1818-1831. Hamburg, 1956. S. 221-294.
22
Wilhelm Dilthey, Johann Georg Hamann // Wilhelm Dilthey, Gesammelte Schriften. Bd. XI Vom Aufgang des geschichtlichen
Bewusstseins. Jugendaufstze und Erinnerungen. Leipzig/Berlin, 1936. S. 1-39.
23
Sal. Hmaa izteikumus par savu laikmetu, kam raksturga "[..] relu priekmetu vardarbga izrbana, prvrot tos par
kailiem jdzieniem un tikai domjamm pazmm, par trm pardbm un fenomeniem; abstraktu zmju un formulu, terisku
teoriju un vziju patvarga un patvaga transsubstantizcija" (Johans Georgs Hmanis, Lidojo vstule // Ideju vsture Latvij.
Antoloija. Sast. un zin. red. Ella Buciniece. Rga, 1995. 330. lpp.).
24
Johans Georgs Hmanis, Vstule toidelam // Ideju vsture Latvij. Antoloija. Sast. un zin. red. Ella Buciniece. Rga, 1995.
330. lpp.

102

pieejama caur juteku pastarpintiem tliem.25 ie tli var tikt interpretti k sava veida
arhetipiski pieredzes tli jeb formas. Pc Hmaa domm, tas ir veids k cilvkam pieejama
transcendence. Vi uzsver, ka kristgs ticbas btbai pieder nojauta par pastvgu dzvi
brnum, absolt noslpum. Pastvg dzve noslpum nepieauj sapratnes noteiksmju
veidotas patiesbas par o noslpumu. Tdjdi cilvka racionl izzia un domana paliek
principili ierobeota transcendences absolt noslpuma priek. Ms dzvojam noslpum.
To nevar skaidrint racionlas izzias ce. Bet te paveras nepastarpint juteklisk pasaule
k neatklts (vai drzk gan aizmirsts), tlos un ldzbs izzinos ce pie transcendences.26
"Tlos pastv visa cilvka izzias un svtlaimes bagtba."27 os tlus tvert nevar sapratne, bet
gan "cilvks vis savu spku skotnj totalitt" (Diltejs). Liekot akcentu uz juteklisko
pasauli Hmanis acmredzot vlas nordt uz ce pie transcendences apjautas nepiecieamo
visa cilvka neiramo vienbu, kas ietver sev k juteklbu, t personisko, dzii individulo.
Tdjdi vi plas saskatt kristgs ticbas dogmas dzvinoo pieredzes pamatu. is ce nav
sves mistikai. Tiesa, Hmanis te ir atvrts ar tendencei, kas paralli via mekljumiem un ar
vlk rod izpausmi Jakobi un leiermahera reliijas filozofij, kas uzsver jtu nozmi
reliiskaj pieredz. Attstot savu mcbu par juteklisko pieredzi un transcendences izziu
tlos, Hmanim tdjdi izdodas reliisks dzves pieredz saskatt cilvka esambas btiskas
noteiksmes, kurs transcendent dzves izjta savijas ar jutekliski pastarpintu, dzii
individuli iekrsotu cilvka "bt" veselumu. Vcu domtjs run par skotnju cilvcisko
stvokli, kur radusies reliija, valoda, pozija. stvoka aprakst var saklaust minjumu
eksplict cilvka cilvciskumu. o uzdevumu neapaubmi var uzlkot k vienu no
centrlajiem Hmaa prdomu motviem. Via valodiskie mekljumi un jaundarinjumi liel
mr izprotami ar k jaunas filozofiskas valodas mekljumi da uzdevuma veikanai.
4. PRINCIPIUM COINCIDENTEAE OPPOSITORUM
Savdabg veid akcentjot juteklbas nozmi, Hmanim izdodas ieviest 18. gadsimta
nogales racionalittes problemtik jaunus nozmgus aspektus. Vi uzskata, ka I. Kanta
"Tr prta kritik" veikt juteklbas un sapratnes analze palikusi pusce. Sapratnes un
juteklbas vienotba pieredz palikusi neatklta sav btb. T atsedzama, sniedzot jaunas
premisas k juteklbas, t sapratnes sfru izpratnei. Hmanis norda uz valodu k problmu,
kas palikusi steni netematizta gan Kanta kritiski transcendentlaj filozofij, gan citos
laikmeta filozofiskajos strvojumos. Valoda ir tas principilais aspekts, bez kura nav
iespjama nedz pieredze, nedz domana. "Ttad paliek vl viens pamatjautjums: k
iespjama domanas spja? K iespjams izdomt .. pirms pieredzes vai bez ts, ar pieredzi
un pri tai? Un tad nav vajadzga nekda dedukcija, lai pierdtu valodas eneoloisko

25

Sekundrliteratr atrodams samr liels ptjumu skaits par Hmaa esttiku, via veikto esttikas reteoloizciju. Skat.,
piem.: Walter Ruprechter, Thesen zur Gegenwrtigkeit von Hamanns sthetik // Die Gegenwrtigkeit Johann Georg
Hamanns. Acta der achten Internationalen Hamann-Kolloquiums an der Martin-Luther-Universitt Halle-Wittenberg 2002.
Hrsg. von Bernhard Gajek. Frankfurt am Main, 2005. S. 233-244.
26
Sal.: Pvila pirmo vstuli korintieiem: "Ms tagad visu redzam mklaini, k spogul, bet tad vaigu vaig" (1. Kor. 13, 12).
27
Johans Georgs Hmanis, Filologa krusta kari // Ideju vsture Latvij. Antoloija. Sast. un zin. red. Ella Buciniece. Rga, 1995.
328. lpp.

103

prioritti attiecb pret loisko spriedumu un sldzienu..."28 Kd vstul Frdriham Jakobi

Hmanis raksta: "Prts ir valoda: logos." To saprast viam iet viens no btiskkajiem
filozofiskajiem uzdevumiem. Jem vr, ka valodas problmu Hmanis redz vienot
veselum ar juteklbas, uztveres, pieredzes vispr problmu. Vcu domtjs akcent valodas
principilo jutekliskumu, ts iekautbu jutekliskaj pieredz.29 Tpc valodas btba nevar
tikt atklta tikai valodas zmju racionl interpretcij. Valodisks vienbas ir iekautas
jutekliskaj pieredz. "Runt nozm tulkot no eeu valodas cilvku valod, t. n., domas
vrdos, lietas nosaukumos, tlus zms, kas var bt potiskas vai kriptoloiskas, vsturiskas vai
simboliskas vai hieroglifiskas un filozofiskas vai raksturojoas".30 Te redzams slptais
Hmaa prdomu potencils via prdomas virzs no arhetipisku pieredzes tlu
"prtulkoanas", ietveranas valod pie hermeneitiskas valodas filosofijas.31
Valoda visciekaj veid saistta ar domanu. Pc Hmaa domm, valoda ar ir
"prta jutekliska eksistence".32 Un te vi asi iebilst Kanta minjumam analizt juteklbas
vrojuma formas atsevii no sapratnes kategorijm. Juteklbas un sapratnes k divu izzias
saku noirana Hmanim ir nepieemama.33 Jatzst, ka vloties rast konceptulos ldzekus
vienota visas izzias stumbra saskatanai un aprioro un aposterioro elementu vienotbas
pieredz tematizcijai,34 Hmanis nerespekt Kanta "Tr prta kritikas" pakpenisko
analzes veidu un Kanta transcendentls filozofijas aptveroo nodomu atsegt jgpilnas
cilvcisks pasaules iespjambas nosacjumus. Tau jatzst ar tas, ka Hmaa intucijas paver
ar Kanta filozofij neizpttas cilvka esambas iespjas.

28

Johans Georgs Hmanis, Tr prta prisma metakritika // Ideju vsture Latvij. Antoloija. Sast. un zin. red. Ella Buciniece.
Rga, 1995. 334. lpp.
29
"Tr prta prisma metakritik" Hmanis raksta: "Vrdam ttad piemt gan esttiska, gan loiska spja. K redzami un
dzirdami priekmeti tie ldz ar to elementiem pieder pie juteklbas un vrojuma, tau saska ar to lietojumu un nozmes garu
tie pieder pie sapratnes un jdzieniem. Ldz ar to vrdi ir tiklab tri un empriski vrojumi, k ar tri un empriski jdzieni:
empriski td, kacaur tiem darbojas redzes vai dzirdes sajta, tri td, ka to nozmi nenosaka nekas tds, kas tiek noteikts
k piedergs m sajtm" (Johans Georgs Hmanis, Tr prta prisma metakritika // Ideju vsture Latvij. Antoloija. Sast. un
zin. red. Ella Buciniece. Rga, 1995. 336. lpp.). Vrda, zmes, valodas problemtikas neatrisintb Hmanis saskata
racionalittes btbas ldzinjo noteiksmju nepietiekambu.
30
Johann Georg Hamann: Sokratische Denkwrdigkeiten. Aesthetica in nuce. Mit einem Kommentar hrsg. von Sven-Aage
Jorgensen. Stuttgart, 1968. S. 87 ff.
31
Sal.: Josef Simon, Zeichen und Sprache bei Kant, Hamann und heute // Die Gegenwrtigkeit Johann Georg Hamanns. Acta
der achten Internationalen Hamann-Kolloquiums an der Martin-Luther-Universitt Halle-Wittenberg 2002. Hrsg. von
Bernhard Gajek. Frankfurt am Main, 2005. S. 21 ff.; Eric Achermann, Hamanns Insistieren auf der sinnlichen Wirkkraft der
Zeichen // Die Gegenwrtigkeit Johann Georg Hamanns. Acta der achten Internationalen Hamann-Kolloquiums an der
Martin-Luther-Universitt Halle-Wittenberg 2002. Hrsg. von Bernhard Gajek. Frankfurt am Main, 2005. S. 37 ff.
32
Friedrich Ueberweg, Grundriss der Geschichte der Philosophie. III Teil: Die Philosophie der Neuzeit bis zum Ende des
Achtzehnten Jahrhunderts. 12. Aufl., vllig neubearbeitet von Max Frischeisen-Khler und Willy Moog. Berlin, 1924. S. 614.
Ptniecb pastv plaa literatra par Hmaa izteikto Kanta "Tr prta kritikas" kritiku ("Metakritik ber den Purism der
reinen Vernunft" (1784), patstvg izdevum pirmoreiz izdota 1800. gad Leipcig). Skat., piem. Tbingenes teoloijas
profesora Osvalda Baijera (Oswald Bayer) ilggadjos ptjumus, kas apkopoti darb "Prts ir valoda. Hmaa Kanta
metakritika" (Oswald Bayer, Vernunf ist Sprache. Hamanns Metakritik Kants. Stuttgart/Bad-Cannstadt, 2002). grmata
daudzos aspekots ir paraugs Hmaa skatjumam pla Eiropas filosofiski teoloisks tradcijas kontekst.
33
Johans Georgs Hmanis, Tr prta prisma metakritika // Ideju vsture Latvij. Antoloija. Sast. un zin. red. Ella Buciniece.
Rga, 1995. 335. lpp.
34
Sal.: ibid.

104

Savos minjumos atklt racionalittes btbu, kur vienot, nesaraujam veselum

savijusies juteklba, sapratne, visprgais un individulais, valoda un prts, Hmanis liel mr
paliek intuciju lmen, kuram pietrkst jaunu filozofisku ldzeku. Tomr os ldzekus vi
nemitgi mekl gan savdabgos individulos valodiskos mekljumos, gan vroties pie
filozofiski teoloisks tradcijas. 1781. gada 27. apra vstul Herderam Hmanis rakstja:
"Nekas neiet vieglks par lcienu no vienas galjbas uz otru, un nekas neiet tik grts k
to apvienoana vidj lielum".35 Mcba par coincidenteae oppositorum visu pretstatu
sakrianu, viam iet "viengais visu pretrunu pietiekamais pamats un to atrisinanas un
nokrtoanas stenais process, lai dartu galu visai vesel saprta un trs nesaprtbas cai."36
Mcbu par principium coincidenteae oppositorum savulaik pai izstrdja kardinls Kzu
Nikolauss (Nicolaus Cusanus) (1401-1464), pievroties izzias problmai.37 Tau izzias
tematizcijai izcil vlno viduslaiku domtja darbos bija noteikts mris. "Nevis dabas
izzias d, bet gan Dieva izzias d Kzu Nikolauss prdomja izziu, ts nosacjumus un
robeas."38 di vi iekaujas viduslaiku sholastiski mistiskaj tradcij. "Ja vi saka, ka visa
izzia balsts mran un visa mrana ir mrt un mra saldzinana, tad ar to vi vlas
izcelt absolto bezgalg, dievi nesaldzinmbu un pretmetus, kuros balsts visas galgs,
saldzinoi mrjos izzias jomas noteiksmes, atcelt coincidentia oppositorum princip. Tas ir
senais negatvs teoloijas princips, kas no Pseidodionsija Areopagta laikiem k platonisks
pavediens caurvij sholastisko zintni un tiek no jauna dialektiski saasints Kzu Nikolausa
mcb."39 Hmanis, minot atkal iedzvint mcbu par coincidentia oppositorum, iekaujas
saretaj metafizikas likten kop vlno viduslaiku sholastikas un mistikas. Transcendences
neizzinmba ar sapratnes racionli kategorilajiem ldzekiem un transcendences
nepastarpinta kltesamba cilvka izzias, juanas un pieredzes kopum spju pa kodol ir
premisas, kas veidojuas ar filozofisko prdomu spriedzes lauku Vcij 18. gadsimta

35

Vstul Herderam Hmanis turpina: ".. man nav izdevies sameklt Dordno Bruno rakstu De Uno, kur vi izklsta savu
principium coincidentiae, kur man jau gadiem ir prt.." (Johans Georgs Hmanis, Vstule Herderam // Ideju vsture Latvij.
Antoloija. Sast. un zin. red. Ella Buciniece. Rga, 1995. S. 329. o mcbu, ko Hmanis piedv Bruno, izveidojis Kzu
Nikolauss. Skat.: Reiner Rricht, Johann Georg Hamann und Nicolaus von Kues // Johann Georg Hamann. Acta des
Internationalen Hamann-Colloquiums in Lneburg 1976. Mit einem Vorwort von Arthur Henkel hrsg. von Bernhard Gajek.
Frankfurt am Main, 1979. S. 277 ff. Par Kzu Nikolausa atstt mantojuma un vcu idelisma tapanas laika filosofu
attiecbm, k ar par dadajiem pastarpinjumiem, ar kuru paldzbu vcu idelisma prstvji iepazins ar Nikolausa filosofiju
skat.: Josef Stallmach, Anstze neuzeitlichen Philosophierens bei Cusanus // Mitteilungen und Forschungsbeitrge der
Cusanus-Gesellschaft Bd. 4. Mainz, 1964. S. 340 ff.
36
Johans Georgs Hmanis, Vstule Herderam // Ideju vsture Latvij. Antoloija. Sast. un zin. red. Ella Buciniece. Rga, 1995.
329. lpp.
37
Skat. Hans-Ulrich Baumgarten, Nikolaus von Kues' Theorie der Wahrnehmung // Philosophisches Jahrbuch der GrresGesellschaft 106/ II (1999). S. 299-311; Hans-Georg Gadamer, Nicolaus Cusanus und die Gegenwart // Hans Georg
Gadamer, Gesammelte Werke Bd. 4. Neuere Philosophie II Probleme und Gestalten. Tbingen, 1987. S. 297-305.
38
Hans-Georg Gadamer, Nicolaus Cusanus und die Gegenwart // Hans Georg Gadamer, Gesammelte Werke Bd. 4. Neuere
Philosophie II Probleme und Gestalten. Tbingen, 1987. S. 298. Sal.: Kurt Flasch, Nikolaus von Kues. Geschichte einer
Entwicklung. Vorlesungen zur Einfhrung in seine Philosophie. Frankfurt am Main, 1998. S. 44-70.
39
Hans-Georg Gadamer, Nicolaus Cusanus und die Gegenwart // Hans Georg Gadamer, Gesammelte Werke Bd. 4. Neuere
Philosophie II Probleme und Gestalten. Tbingen, 1987. S. 298.
Te paveras plas prdomu loks, kam raksta ietvaros vairs nevar pieskarties. Taj iekaujas k vcu idelisma avotu un intenu
izpte, t Hmaa mistisks reliiozittes un filosofisko prdomu padziinta analze Eiropas filosofiski teoloisks tradcijas
kontekst.

105

noslgum un 19. gadsimta skum. Te jmin k K. L. Reinholda (Reinhold)

elementrfilozofija, J. G. Fihtes zintnes mcba, t vlkie ellinga, Helderlna un Hgea
mekljumi. J. G. Hmanis neapaubmi bija viens no dzikajiem s filozofisks kustbas
sagatavotjiem.
5. SAVS VRDS
Hmaa ievrojam nozme Eiropas domanas vstur ir atzta, tomr via
mantojuma prdomana turpins. s prdomas atgrieas ar pie via domas temporls
topogrfijas pie laiktelpas, kur un kurai Hmanis rakstja. Hmaa cea aizskums ir
topoloisks triptihs Knigsberga, Rga, Londona.
Hmaa mantojuma przintjs B. Gajeks raksta: Vienmr atkal ir prsteidzoi
redzt, k visi [Hmaa] dzv ietie domu gjieni aizskas no Londonas dienasgrmatas, via
paa prdzvojuma izpausmes.40 Pc Londonas, atkal esot Rg un tad Knigsberg Hmanis
savu domanu izprot ar k cilvka individualizcijas cea filozofiju. Caur notikumiem,
piederbu vietai, telpai, laikam, pieredzei un ts prrvumiem, cilvkiem, tradcijai, valodai un
tliem cilvks uzklausa nepazstam Dieva aicinjumu tapt par neatkrtojamu, vienreizju
vrdu, burtu pasaules grmat. Leibnica doma par mondm, vienreizjm substancm, kas
kop veido pasauli, pards ar Hmanim, lai ar cit veidol; jnorda ar uz pastarpinou
apstkli: Leibnics un Hmanis abi lasjui Jakobu Bmi. Pieredze cilvku individu un via
dzves uzdevums ir atpazt pieredz savu vrdu, kas vi pats ir nezinm Dieva priek. K to
Hmanis izvrss tlt pc Londonas?
Sav pirmaj publictaj darb Sokratisks cldomas Hmanis Sokrata person
ietver savu jauno pclondonas laika dzves noskaojumu. Sokrats atzst, ka vi nezina. Es
zinu, ka es nezinu ir via atbilde uz Apollona tempa sien iekalto uzrakstu Izzini pats
sevi! Zint nezinanu ir Sokrata gudrba un te vi ir pat priek lielajiem cilvka siru
pazinjiem antkaj tradij Sofoklam un Eiripdam. Te top skaidrs, ka Hmanis netuvina
Sokrata nezinanu via vrdiem sakot seno un jauno laiku skeptiiem.
Sokrata nezinana ir ieklausans sev. Te Hmanis grib bt izprasts oti labi. Ko
nozm ieklausties sev? Sokrats pats ir te domts norises liecinieks, jo run par daimonu,
kur vi mdzot ieklausties. Hmanis saka: Sokrata daimons ir Vrds, kas run msos, kad
esam nonkui ldz savas nezinanas patiesai atzanai. Tas sniedz cilvkam pavisam cita
veida pamatu nek minjums prvart nezinanu autonoma prta ietami dros
zinans. Sokrats ieklauss daimona bals un sav nezinan aicina ldzpilsous atstt
sofistu labirintus un ar atklt iekjo balsi sev. T nav tikvien k sirdsapzias balss, bet gan
balss no msu sirds dziumiem. Nezinanas viet daimons nesniedz zinanas, bet tas ir
nezinmais Dievs un cilvks ir daimona (vl nesaklaust Vrda) dzirdtjs, k Hmaa

40

Gajek B. Sprache beim jungen Hamann. Bern, 1967. S. 72-73.

106

pozciju formul G. Baudlers,41 un dzve ir minjums saklaust, ko daimons saka, un

atbildt uz teikto.
Saklausana un atbilde te ir viens un tas pats. Konversija, ko dzv rada nezinana
un ieklausans iekj vrd, ir pavrsiens, kas noliek cilvku uz iekjs pils veidoanas
cea. T ir identitte, kas run uz mums klusaj, vl saklausmaj daimona bals. Tas ir
msu katra individulais un vl atkljamais vrds, kur ms uzrun nezinmais Dievs.
Hgea un Gtes doma, ka Hmaa darbi ir jizdod, lai ar tiem iepazstas jaun
paaudze, iepriekteikt gaism, iet, ir bijusi tlredzga. Hmaa darbus nav viegli last,
tomr tas ir pu vrts.
Knigsberga, Rga, Londona ar m kultrvsturiskajm ainavm skas Hmaa ce
pie pasaules un sevis. Ms savukrt jautsim sev: Kdas ir msu pieredzes vietas un laiks? Vai
esam tajos jau atpazinui savu vrdu?42

6. JDZIENU VSTURE K KULTRAS ARHEOLOIJA?

Savs vrds ir vsturiski pastarpints, lai ar is apstklis neizska visu par to. No citas
vsturisks situcijas o domas pavedienu uztver Gustavs Teihmillers, kura dzves un darbbas
laiks Baltij saistts ar Trbatas (Tartu) Universitti43 un kur kst par pirm akadmiski
pilntiesgi izgltot latvieu filozofa Jkaba Oa (1860-1920) filozofisko mentoru.
No Hmaa laiktelpas prceoties uz 19. gadsimta noslguma filozofisko ainavu k
viena no btiskm Eiropas filozofijas iezmm jkonstat filozofisks domas
institucionalizans kpinjums. Starp J. G. Hmaa un G. Teihmillera laiku ir lielais vcu
klasikas, idelisma un romantisma laikmets, tau 19. gadsimta gait intensv perioda
bram nevaldms produktivittes straume iepldusi sazarotos, savstarpji prmijas
veidojoos, tau ar konfliktjoos atzaros.
o filozofisko ainavu grti aptvert vien skatjum un gandrz neiespjami raksturot
tikai daos vrdos. T ir ptta, tomr vl ptma k vcu kultras savdabg konstelcija, bet
ar k eiropeisk gara vsture. Par nordm s ainavas iepazan var kalpot dai ar G.
Teihmilleru un via Baltijas telp ienests filozofisk briedumu saistti aspekti. Abas

41

Baudler G. Im Worte sehen. Das Sprachdenken Johann Georg Hamanns. Bonn, 1970.
Dadas pieejas Hmaa mantojumam redzamas izdevum: Rede, da ich Dich sehe! Wortwechsel mit Johann Georg
Hamann. Hrsg. von Susanne Schulte. Aachen, 2007. Hmanis var mudint kt kreatvam, tau nav jaizmirst ar akadmisks
ptniecbas veikums via sareti uzbvto tekstu izpratn. Tos arhiv B. Gajeka veidotais izdevums Acta der Internationalen
Hamann-Kolloquiums (sk. 5. piez.).
43
Gustavs Teihmillers dzimis Braunveig, studiju gadus pavada Berln (kur stud pie . Trendelenburga un citu starp
iepazstas ar V. Dilteju) un Tbingen, promocijas darbu aizstv Hall (1856), bet habilitcijas darbu Getingen (1860), kur
privtdocenta darbbas laik aktvi iesaists domu apmai ar R. H. Loci, H. Riteru un ietekm vlko Nobela prmijas lauretu
R. Eikenu; 1863. gad kst par Bzeles Universittes filozofijas profesoru, bet 1871. gad dodas uz Tartu Universitti, kuras
profesora amat pavada savas dzves gadus ldz nvei 1888. gad. ie fakti atano gan tikai Teihmillera dzves akadmisko
topoloiju.
42

107

pamatstraumes, kurs izvras filozofija un zintne pc Hgea nves (1831), ir: jaunas
antropoloijas mekljumi (lai ar neizveidojas un neinstitucionalizjas vienota zintne
antropoloija44) un tradicionls metafizikas prveide, kas atspoguojas intensvajos,
eklektiskajos, drosmgajos un prgalvgajos mekljumos, kuru liecinieki ir Imanuels Hermans
Fihte (1796-1879), Kristins Hermans Veise (1801-1866), Rdolfs Hermans Loce (1817-1881),
Gustavs Teodors Fehners (1801-1887), neokantisma celmlaui un daudzi citi. Pieredzes
prbagtba iet prpludinm domanas vienmr tpatgo struktru. stenbas pieredze ir
lauks, kas juzar. Bet kas ir stenb? Vcu idelisms gan prdom no jauna un iekauj sev
grieu un kristgs kultras metafiziku un tomr mina to savienot ar jaunlaiku zintnes
pieredzes pretenzijm.45 Teihmillera filozofiskie mekljumi te ir pavisam tuvu laikmeta
tendencei sniegt jauna pasaules skatjuma filozofisku pamatojumu. Tas nevar ne elpot, nedz
runt bez metafizikas46 lai ar kda metafizika izrdtos. Paralli un sabalsojoties ar o
sistemtisko uzstdjumu diskusijas tolaik prvietojas historisma spriedzes lauk. Vsturisks
apzias dzimana un izvrans caur akademiztajm garazintnm ir norise, kur
Teihmillers iesaists ar jdzienu vstures ptjumiem. Abos aspektos gan filozofiski
sistemtiskaj, gan vsturiski hermeneitiskaj nozmgs via sarunbiedrs ir Vilhelms Diltejs
(1833-1911). Studiju gados Berln kopg skolotja dolfa Trendelenburga (1802-1872)
pasprn, kad Berlnes Universitt doc Leopolds fon Ranke (1795-1889), Augusts Bekhs
(1785-1867) u.c., veidojas draugu loks, kuram pieder gan Teihmillers, gan Diltejs.47
7. SUBSTANCIONLS VIENBAS METAFIZIKA
G. Teihmillera pienesums laikmeta filozofijai gan vl jpta.48 49 Svargi iet
pakvties pie aspekta, kas apslpti pavadjis izziasteortiskos un apkopojot ar vienu
apzmjumu daudzveidgos apzias problemtikai pievrsts pieejas apzias
fenomenalittes ptjumus 19. un 20. gadsimta mij. is aspekts savieno sistemtiskos un
vsturiskos ptjumus, kuriem filozofija bija nodevusies 19. gadsimta gait. Trs uztveres,
trs domanas, trs apzias problmtika atkal un atkal no jauna dados veidos atklj
savu vsturisko dimensiju. Izziasteorija izrds paplainma kultras filozofijas,
hermeneitikas, domanas un dzves formu vstures, antropoloijas virzien. Tas ar noticis
20. gadsimta filozofij. G. Teihmillers te pards k svargs s norises liecinieks un
ldzveidotjs. Via Bzeles kolis F. Ne k norda K. Bermess50 atsaucas uz darbu

44

Par to sk.: Marquard O. Von der Unvermeidlichkeit der Geisteswissenschaften // Marquard O. Apologie des Zuflligen.
Philosophische Studien. Stuttgart, 1987. S. 98-116. Pirmpublicjums izdevum: Anspruch und Herausforderung der
Geisteswissenschaften. Jahresversammlung der Westdeutschen Rektorenkonferenz 1985. Hrsg. von Westdeutschen
Rektorenkonferenz. Bonn, 1985. S. 47-67.
45
Geschichte der Philosophie in Text und Darstellung. Bd. 7: 19. Jahrhundert. Positivismus, Historismus, Hermeneutik. Hrsg.
von M. Riedel. Stuttgart, 1981. S. 11.
46
Teichmuller G. Die wirkliche und die scheinbare Welt. Eine neue Grundlegung der Metaphysik. Breslau, 1882. S. IX.
47
Kerckhoven G. van., Lessing H.-U., Ossenkop A. Wilhelm Dilthey. Freiburg/Mnchen, 2008. S. 15.
48
Schwenke H. Zurck zur Wirklichkeit. Bewusstsein und Erkenntnis bei Gustav Teichmller. Basel, 2006.
49
Teichmller G. Logik und Kategorienlehre. Aus dem handschriftlichen Nachlass hrsg. von W. Szykarski // Archiv fr
spiritualistische Philosophie und ihre Geschichte. Bd. 1 (1939). S. 1-272.
50
Bermes Chr. Welt als Thema der Philosophie. Hamburg, 2004. S. 10. Nes 1888. gada rudens piezmes.

108

sten un ietam pasaule, iezmjot ceu Eiropas ldzinjs domanas kritikai

perspektvism51. Pats Teihmillers jaun metafizikas pamatojum (t skan darba
apakvirsraksts) gan drzk iekaujas pasaules izziasteortiskas atganas proces, kur
iederas (daudzu citu minjumu starp) gan empiriokriticisma dabisks pasaules jdziens
(R. Avenariuss), gan Dilteja vsturisks pasaules hermeneitika, gan fenomenoloijas
vlnais auglis dzvespasaule (Lebenswelt).
Darb "Jaunais psiholoijas un loikas pamatojums" Teihmillers raksta: "Es atgrieos
vienkr un visprg cilvces filozofij, kas personb atzst stenu btbu un es, ko katrs
pazst, noliek viends tiesbs ar visu, kas eksist k substance."52 Teihmillera personlisms ir
mcba par es primro substancionalitti. Jaun izzias teorij is ce raksturgs 19.
gadsimta otrs puses un 20. gadsimta skuma filozofisko strvojumu ptjumos un jaun
metafizik ir jnojauc tas metafiziskais projektvisms, kas savos jdzienos ietverto projicjis
uz ru, piedvjot patstvgu esambu tam, kas izrds es saturs vai veikums.
Teihmillers uzsver, ka skumpunkts katram nojgumam par esambu ir sevis apzia.
Apzia ir atirga no izzias, kas piederas teortiskajai sfrai. Sekojot tradcijai to var saukt
par iekjo uztveri (innere Sinn). Iekjs uztveres saturu vienalga, vai ms jtam, vai
kustamies, vai gribam var ik brdi semiotiski izteikt ar tai koordintu teortisks sfras
saturu td pa veid k rakstiski izsakm runto, vai smaras uztvrums tiek izteikts ar
dzirdamu vrdu, vai k aptaustta lode tiek semiotiski identificta ar acij redzamo, lai ar visi
ie saturi ir nesaldzinmi un tikai koordincijas d tos var semiotiski izteikt.53 Iekjs
uztveres, sevis apzias analz vi vlas atklt es nereducjambu, pao esambas veidu.
Esamba var tikt atklta apzias analz: katram pieejam iekj pieredze var paststt, kas ir
esamba un substance, raksta Teihmillers darb "sten un ietam pasaule."54 Es, kas paliek
sev idents, izpauas apzias funkciju un izpausmju daudzjdb. Tau es nav vienkri aktu
un saturu ievietne. Es ar nav reducjams uz atsevim apzias funkcijm. Es nav funkciju
un aktu rezultts, produkts vai iznkums. No apzias funkcijm nevar uzbvt es. To
kombincijas neizsaka "es". Tas nav nedz tra izzia, nedz griba, juana, kustba atsevii.
Un tomr es ir katr sav element viss. Visas funkcijas savienotas ar pau saikni, kas pati no
tm atiras un nav uz tm reducjama. To nevar identifict ar es jdzienu. Jdziens ir
tikai semiotisks apzmjums kaut kam no t atirgam.55 o saikni var saukt par
"substancionlo vienotbu."56 Es ir substancionla esamba, substance, apzias funkcijas ir

51

Par perspektvismu ikdienas un filozofiski izziasteortisk interpretcij Teihmillers pai run sts un ietams pasaules
2. grmat (Die wirkliche und die scheinbare Welt. Eine neue Grundlegung der Metaphysik. Breslau, 1882. S. 183 ff.).
52
ir G. Teihmillera darba "Psiholoijas un loikas jaunais pamatojums" (Teichmller G. Neue Grundegung. der Psychologie
und Logik) (1889) centrl doma, kas izteikta ar darb: Teichmller G. Religionsphilosophie. Breslau, 1886. Savulaik
Teihmillera sniegto kristietbas izpratni minja koncentrti atainot E. Tenmans: Tennmann E. Gustav Teichmllers
Philosophie des Christentums. Tartu, 1931.
53
Teichmller G. Die wirkliche und die scheinbare Welt. Eine neue Grundlegung der Metaphysik. Breslau, 1882. S. 104.
54
Teichmller G. Die wirkliche und die scheinbare Welt. Neue Grundlegung der Metaphysik. Breslau, 1882. Jauns izdevums:
Teichmller G. Die wirkliche und die scheinbare Welt. Neue Grundlegung der Metaphysik. 2007.
55
Teichmller G. Die wirkliche und die scheinbare Welt. Eine neue Grundlegung der Metaphysik. Breslau, 1882. S. 104.
56
o Teihmillera domu analiz un savs filosofiskajs prdoms uztver Jkabs Osis. Skat.: J. Oze, Personalizm i projektivizm v
metafizike Lotce. c. 184-245.

109

tikai akcidentlas. Es k in se esse ir apzias funkciju un saturu saiknes pamats. Funkcijas ir

tikai in alio esse (esamba cit), lai ar tm ir sava esamba. Es vienotba nav lietu vienotba.57
Visas es noteiksmes, kas pardjus Eiropas filozofijas vstur (domana, griba, atoms,
monde) Teihmillers atzst par vismaz daji maldgm, jo ts aizvien priekstatjuas es k
objektu. Substances jdziena izcelsmes analz un kritik vi vlas pardt, ka uz es nav
attiecinmi jdzieni, kas raduies rjo lietu vrojum. Lietas saem savu substancionalitti
tikai no es substancionalittes, kas ir skotnja un pirms tm. Tpc tikai paa es atklana k
nepastarpint sevis apzias dotuma atklana, var atklt ar to savdabgo vienbu, kas piemt
es. Filozofs uzsver, ka domana ir tikai viena no apzias funkcijm. Apzia nav izzia.
Domana un domtais gan sakrt, bet ne domjoais un domtais, domjoais ir vl ar
jtoais, galu gal veselums, es veselums, kas ir vairk par domanu. To izsaka
nepastarpinta apzia, kas nav samekljama spriedumu ce. Es jdziens tpc ir tikai es
izzia, nevis pats es. Raksturgi, ka ldz ar m prdomm Teihmillera darbos pards es
veikuma un laika problemtika, kas izvras laika secguma un subjektivittes prdzvojuma
laiciskuma analz. T Teihmillera personlistiskaj metafizik ved pie Absolta, kas attiecas
pret atseviajm substancm tpat k ts katra attiecas pret savm funkcijm. K es nav
tuka abstrakcija, t ar Absolts nav abstrakcija, bet persona.
8. METAFIZIKA UN JDZIENU VSTURE
Iepazstoties ar Teihmillera izzias teorijas un metafizikas domu gaitu, redzams, ka
taj izpauas ne tikai agrn personlisma idejas, bet atbalsojas ilglaicga Aristotea
metafizikas prveide58, kas norisa Eiropas filozofiski teoloisks tradcijas vstur.59
Teihmillers pats izvr ilggadjus jdzienu vstures ptjumus, kas iekaujas historisma
gultn.60 ie ptjumi ir ne tikai pienesums perspektvu maiai skatjum uz filozofijas vsturi.
Ideju vstures, problmu vstures (V. Vindelbands) lauk Teihmillers ir viens no s pieejas
veidotjiem. Aristotea ptniecb61, domanas formu analz vi ieskic Eiropas filozofijas
jdzienu vstures grandiozu ainu. Uz iem ptjumiem balstts Teihmillera prdoms izskan
principil Augustna personlisma nostdne par iekjo papasaules pieredzi. Teihmillera
doma par pao es esambas veidu izteic to virzbu, kas attstjs vcu viduslaiku dominiku
skol, Meistara Ekharta, Dtrihs no Freibergas u. c. trakttos, proti, jauna prta un esambas
koncepcijas, jaunas metafizikas nodoms, kas vrss pret naturlistisku pasaules ainu un btu
balstts kristgs mistikas pieredz.62 Tpat saklausmas Leibnica un vcu idelisma, pirmm

57

Sal.: Teichmuller G. Die wirkliche und die scheinbare Welt. Eine neue Grundlegung der Metaphysik. Breslau, 1882. S. 346.
Par to skat. Siewerth G. Das Schicksal der Metaphysik von Thomas von Aquin zu Heidegger. 3. Aufl. Einsiedeln, 2003.
59
Sal. Burkharta Mojzia, Kurta Flaa u. c. Bohumas viduslaiku domanas izptes skolas prstvju darbus.
60
Teichmller G. Studien zur Geschichte der Begriffe. Berlin, 1874; Teichmller G. Neue Studien zur Geschichte der Begriffe. 3
Bde. Gotha, 1876-1879; citi antk laikmeta domanai pievrstie ptjumi: Teichmller G. Literarische Fehden im IV.
Jahrhundert vor Christus. 2 Bde. Breslau, 1881/1884.
61
Teichmller G. Aristotelische Forschungen. Bd. I.: Beitrge zur Poetik des Aristoteles. Halle, 1867; Teichmller G.
Aristotelische Forschungen. Bd. II.: Aristoteles Philosophie der Kunst. Halle, 1869; Teichmller G. Aristotelische
Forschungen. Bd. III.: Geschichte des Begriffs der Parusie. Halle, 1873.
62
Par to sk.: Rademacher H. Fichtes Begriff des Absoluten. Frankfurt a. M., 1970.
58

110

krtm Fihtes63 idejas, kas paas balsts kristgaj filozofiski teoloiskaj mantojum. Daudz
vsturiski un sistemtiski nozmga atrodams analizjot Teihmillera prdomas via
laikabiedru un 19. un 20. gadsimta mijas un 20. gadsimta skuma filozofiskajs iestrds,
piemram, vlk kristg personlisma mcbu (F. Ebners, E. Grizebahs) kontekst.
Taj aspekt, kur iet patiesi filozofiski relevants Gustava Teihmillera prdoms ar
odien, savijas izziasteortiskais un sistemtiskais ar kultrvsturisko un kultrsaku
arheoloisko skatjumu. Teihmillera izzias teorija un personlistisk metafizika sav analz,
es, apzias, individul es nereducjambas, es pa esambas veida un es saiknes ar Absoltu
problemtik var saskatt Eiropas filozofiski teoloiskaj tradcij tapuu un atkljuos sevis
un pasaules izpratni, uz tiem tradcijas pastarpintiem sevis un pasaules izpratnes aspektiem,
no k nevaram vairs atteikties, jo ie aspekti ir kuvui par msu pasaules satvara elementiem.
Tdjdi kristgais mantojums ir kuvis par msu sevis un pasaules redzjuma dau. Tikai
kristietba... uzmodinjusi ms, liekot uzsvaru uz personu, uz Es un tpc rkojusies vsturiski
un nevis [vairs] mitoloiski. Kristietba atkljusi stenu, t. i. personisku Dievu un nevis vairs
tikai Dieva ... ideju.64 Teihmillers norda uz grieu filozofijas ontoloijas un kristietbas
personls iekjs pieredzes savienojambas problmu. Tdjdi vi iezm problmu loku,
kas ks aktuls ne tikai 20. gadsimta skuma protestantiskajai teoloijai, bet ar radikliem
aizskumiem filozofij; piemrs ir agrno Freiburgas lekciju (1919-1923) M. Heidegers.
Kristietbas vl metafiziski atsedzamais pasaules un cilvka redzjums ir ilglaicgas vsturiskas
norises elements un ts atvrt, varbt vl nezinm perspektva, kas k pagjuais tagad
kuvis par msu mantojumu. T var bt pamats nkotnes iespjm un izvlm, lai ar ts vairs
nebs tik vien k reiz pieredzt un teikt bijga saglabana. Pieredzes un vrda saikne ir
jveido aizvien no jauna paiem. To sav veid uzsvris gan J. G. Hmanis starp jau pateikto
un ikreiz no jauna sakmo, gan G. Teihmillers starp jdzienu vstures pagtni un taj
saklausmo jauno skumu.
Summary. Philosophers Johann Georg Hamann (1730-1788) and Gustav Teichmller
(1832-1888) represent two different generations and ages of German philosophical
traditions, but significant time periods of their lives and thinking they have been closely
related to cultural history of Latvia and Baltic. However different were their philosophical
thoughts they were united in respect to spoken and written word and history of language,
which is depository of new possibilities not only of memory of culture but also of
understanding of the world. Human mind is language, logos these words by Hamann reveal
not only his theories of language and experience and discovery of historic dimensions in
Teichmllers research of history of concepts, but also highlights the problem of passing on
language and experience and important role libraries and publishing play in it today.

63
64

Sal.: J. G. Fichte, Wissenschaftslehre (1804), (1810).

Teichmuller G. Die wirkliche und die scheinbare Welt. Eine neue Grundlegung der Metaphysik. Breslau, 1882. S. 348.