Uz saulaino tāli.

Tur, kur gaisma aust – uz turieni jādodas. Šīs vēlēšanas bija atskaites punkts. Jaunatnei ir
dota pietiekami vērienīga pārstāvniecība. Būs kļūdas – jo cilvēks ir tas, kurš kļūdās, bet būs arī
ideālisms un jauna pieeja sen sasāpējušiem jautājumiem. Jaunā paaudze līdz šim bija pārāk
daudz klusējusi, tagad tai tiek dots vārds. Pasakiet to – pasakiet, kas mums rūp – ka mums
svarīgāks par visu ir godīgums un taisnīgums, atklātība. Lai kādas idejas mēs pārstāvētu – pats
svarīgākais ir saglabāt šos ideālus. Vienmēr ir jāatceras, ka mēs nespēsim sakārtot lielas lietas, ja
netiekam galā ar mazajām, ja tiks atrisinātas iekšējās problēmas, tiksiet galā ar kopīgajām.
Sāciet ar sevi, jaunie tautas pārstāvji, un arī valsts mainīsies, arī tauta jums sekos - „uz saulaino
tāli”, kā to rakstījis Vilis Plūdons.
Nav korekti salīdzināt mūsdienu situāciju ar 1905. gadu. Tad nebija Latvijas valsts, tad
tikai nesen politiskajos procesos bija sākusi iejaukties arī jauno latviešu inteliģence. Šobrīd mēs
esam aizvadījuši jau 10. Latvijas Saeimas vēlēšanas – bet principiem un virzībai ir jābūt tādai
pašai, kā toreiz. Par cilvēku līdztiesību, par katra atbildību attiecībā pret likumu, par latviešu
stāvokļa uzlabošanos, pret „necilvēcīgu” privilēģiju pastāvēšanu. Daudzi vīlās gan toreiz – 1905.
gadā, gan tagad pēc vēlēšanām – individuālas ambīcijas un egoisms ir tas, kas izposta un izkropļo
kopīgo ideju. Bet tik pat lielā mērā to izkropļo necilvēcīgums, negodīgums un amoralitāte.
Pēteris Dardzāns, vēlākais Imantas pulka pulkvedis, savos memuāros raksta par Raiņa attieksmi,
pret to, kā viņu nodeva paša partijas biedri, kurus, viņaprāt, pats bija pievērsis „idejai”. Bet kā
bija ar pašu Raini? Vai viņš spēja noturēt savu ētisko stāju līdz galam, lai pieprasītu valsts
prezidenta amatu?
Par Raini daudz rakstīts un daudz tiks rakstīts – daudz kas ir pārspīlēts. Tomēr es uzskatu,
ka visam ir savas likumsakarības. Arī šim mūsu tautas dižgaram bija savas vājības – savi spoki, kas
viņu vajāja – viens no tādiem bija saspīlētās attiecības ar laulāto draugu. Arī pati Aspazija to
nenoliedza, bet viņa ticēja, ka Rainim ir augstāka misija, ka tādi „sīkumi” uz viņu neattiecas, pati
sev lika noticēt, ka viņai jābūt paklausīgai (par spīti savam raksturam), lai vīrs var iznest savu
misiju. Rainis nekļuva par prezidentu – par to tautas tribūnu, kuru viņš tik ļoti vēlējās sevī
saskatīt. Par spīti savai atpazīstamībai un stingrajai stājai – viņš tika izsviests no politiskās elites.
Protams, tam var būt arī citi cēloņi – bet vai tas būtu atbildis Raiņā paša ideāliem, ka tik augstu
amatu ieņemtu cilvēks, kas nevar sakārtot savas ģimenes attiecības? Vai viņa iekšējā dilemma,
ko varbūt viņš pats nesaskatīja, nebūtu viņu pilnībā diskriditējusi sabiedrības acīs? Vai viņa
„aizrautības” vai „aizraušanās” nebūtu viņu iznīcinājusi kā vienu no latviešu lielākajiem
literātiem?
Ar karstu sirdi un vēsu prātu ir jāiet ceļš uz ideālu. Tā ir manu pēdējo dienu atziņa.
Saglabāt savu sirdsapziņu tīru par spīti visam – jo vai ar negodīgumu, netaisnību un kaislību
pārņemtu rīcību, kas būtu novedusi pie mūsu mērķa, mēs paši sevi spētu savās acīs attaisnot.
Teikšu konkrētāk – vai latviska Latvija, kas panākta ar netiklību, negodīgumu un egoismu ir tā
vērta? Neticu, ka var sasniegt mērķi ar jebkuriem līdzekļiem – pats mērķis pat nav pats
svarīgākais – tas nosaka tikai virzību – svarīgākai ir pareizā ceļa izvēle, lai cik grūts tas arī nebūtu.
Vēlu Jums visiem – tautas kalpiem – saglabāt savu sirdsapziņu tīru un paldies jau iepriekš par
pareizā ceļa izvēli.
 Indoeiropiešu pirmdzimtene.

1. Referāta mērķi
2. Uzdevumi
3. Ievads
4. Iztirzājums
4.1. Arguments
4.2. Arguments
4.3. Arguments
5. Secinājumi
6. Izmanotā literatūra