SARKANVĒDERA UGUNSKRUPIS

Sarkanvēdera ugunskrupis ir līdz 45 mm garš bezastains abinieks.

Mugurpuse zaļgani pelēka vai brūngana ar tumšzaļiem un melniem
plankumiem, vēders zilgani melns vai zilganpelēks, klāts ar sarkaniem vai
oranžiem plankumiem un dažkart arī baltiem punktiem. Ar peldplēvem
savienoti tikai pakaļkāju pirksti. Redzokļi trīsstūraini, kas ir raksturīga
ugunskrupja pazīme. Bungādiņu nav. Tēviņam ir iekšējie rezonatori, nārsta
laikā tēviņš izceļas ar ļoti melodisku dziedāšanu un izdod tīrskanīgu saucienu
“kuk”, kas mazliet atgādina zvanu skaņu, ne velti ugunskrupja zviedriskais
nosaukums nozīmē "pulksteņvarde". Uzskata, ka ugunskrupju koris atgādinot
attālas suņu rejas.

Sarkanvēdera ugunskrupis visu aktivitātes periodu no maija līdz

septembrim mājo ūdenstilpnēs: dīķos, nelielos ezeros, grāvjos, vecupēs, dažkārt
arī purvu ūdeņos, bet nekad – ūdenstilpnēs ar starauju tecējumu un smilšainiem
krastiem. Sarkanvēdera ugunskrupis ir aktīvs dienā un arī vakaros, kad tā balss
dzirdama visbiežāk.

Ziemu ugunskrupis pavada uz sauszemes – iedobumos zem koku saknēm,

bedrēs, vecās alās, pagrabos un tamlīdzīgās vietās.

Sarkanvēdera ugunskrupis barojas ar kukaiņiem, to kāpuriem, gliemjiem

un tārpiem, kurus iegūst ūdenī un ūdenstilpnes dibenā.

Sarkanvēdera ugunskrupis ir īpaši saudzējams. Iekļauts Latvijas, Lietuvas

un Baltijas Sarkanajā grāmatā. Latvijā tas sastopams Bauskas un Daugavpils
apkartnē, netālu no Lietuvas robežas.