ATBRUŅOŠANĀS STARPKARU LAIKĀ

Ievads

Šī referāta mērķis ir analizēt atbruņošanās politiku pasaulē laikā starp Pirmo un Otro
pasaules kariem. Tā ietvaros tiks analizēti gan atbruņošanās teorētiskie aspekti, proti,
starpkaru laika atbruņošanās ideju izcelsme, gan praktiskā puse- sarunas par atbruņošanos,
un, attiecīgie līgumi, un, to izpildes aspekti.
Jāuzsver, ka šis referāts neaprobežosies tikai ar Eiropu vien, atbruņošanās jautājums
šajā laikā ir pasaules mēroga jautājums.
Referāta noslēgumā tiks sniegta analīze par atbruņošanās politikas rezultātiem.

Atbruņošanās: sākums

Nebija nekāds noslēpums, ka, pirms kara Eiropas valstu starpā notika bruņošanās
sacensība. Valstis bruņojās, cerot tā atturēt pretinieku no uzbrukuma, tomēr, karš izcēlās. Šis
karš bija nepieredzēti postošs, un, daudzi uzskatīja, ka otru tādu karu pasaule nepārdzīvos.
Neņemot vērā citus apstākļus, kas noveda līdz karam- Austroungārijas erchercoga
slepkavību, mobilizācijas plānus, utt., jau Pirmā pasaules kara laikā pauda dažādi sabiedriskie
aktīvisti- sociālisti, sieviešu aktīvistes utt. sāka aģitēt par atbruņošanos1. Cita starpā, viņi
adresēja savu aģitāciju arī Savienoto Valstu prezidentam Vudro Vilsonam, kura personā arī
guva atbalstu. Laikā, kad karš vēl pilnā sparā notika un Amerika tajā piedalījās, Vilsons
publiski sludināja, ka, bruņošanās, un, pārāk liels bruņojuma apjoms ir potenciālie kara
izraisītāji, un, ka, valstīm ir jāatbruņojas, taču, vienlaikus, viņš īstenoja tādu politiku, kas bija
vērsta uz pašu ASV kara flotes nostiprināšanu: 1916. gadā viņš parakstīja Flotes likumu, kas
bija paredzēts modernākas kara flotes izveidošanai uz 1920-to gadu sākumu2.
Pie praktiskākiem pasākumiem atbruņošanās lietā nonāca pēc kara beigām, sākoties
Versaļas miera procesam. Prezidents Vilsons, pats personīgi ieradās Eiropā, un, aktīvi

1
https://www.encyclopedia.com/defense/energy-government-and-defense-
magazines/disarmament-and-arms-control-1898-1945 [aplūkots: 06. 05. 2019.]
2
Bear, G. W. One hundred years of U. S. Navy, 1890-1990 60. lpp. Pieejams:
https://books.google.lv/books?id=9gl-xT-
swcUC&printsec=frontcover&hl=lv&source=gbs_book_other_versions#v=onepage&q&f=fa
lse [aplūkots 07. 05. 2019.]
uzstājās par jauniem starptautiskās kārtības principiem, kas novērstu turpmākus karus, un, šo
principu vidū bija arī atbruņošanās. Tiesa, gan Vilsona izpildījumā, gan, kā vēlāk redzēsim,
arī turpmāk noslēgtajos atbruņošanās līgumos, šis princips bija visai neskaidrs un neprecīzs-
bruņojuma samazināšanai ir jānotiek līdz absolūtam minimumam, kas savienojams ar
nacionālo drošību, tas ir, ar aizsardzības vajadzībām. Šī nacionālās drošības apjoma
noteikšana, protams, ir sarežģīta un ne sevišķi precīza nodarbe.
1919. gada 28. jūnijā tika parakstīts Versaļas miera līgums. Tā 5. daļa paredzēja
Vācijas armijas atbruņošanās un turpmākas bruņošanās ierobežošanas noteikumus. Lai gan,
šie noteikumi paredzēja praktiskus mērus tikai Vācijas atbruņošanā, un bija paredzēta, lai
novērstu Vācijas, kā kara zaudētājas, iespējas uzsākt jaunu uzbrukumu un revanšēties,
vismaz, vārdos, tā bija iecerēta arī kā pamudinājums pārējām valstīm atbruņoties arī pašām3.
Vācu atbruņošanās noteikumi bija bargi. Vācijai bija jādemobilizē visi karaklausībā
iesauktie, un jāsamazina armijas skaitliskais sastāvs līdz 100 000 vīru, saglabājot, maksimāli,
septiņas kājinieku, un, trīs kavalērijas divīzijas. Līgums paredzēja arī Vācijas ģenerālštāba
atlaišanu. Tika ierobežots kara skolu skaits. Tika uzspiesti noteikumi, kas ierobežoja civilo
atbalstu armijai, policija samazināta līdz pirmskara līmenim, ierobežojot tās iespējamo
palielināšanu nākotnē ar iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tika aizliegts veidot paramilitāras
organizācijas. Vācijai tika aizliegs ražot ķīmiskos ieročus, tankus, bruņumašīnas, lidmašīnas.
Vācu flote tika ierobežota līdz 36 kuģiem, tai tika aizliegtas zemūdenes, kā arī, tajā
nedrīkstēja dienēt vairāk par 15 000 vīriem, ieskaitot virsniekus, administrāciju, krasta
apsardzi, un signālstacijas. Gaisa spēki tika aizliegti pilnībā, un, tika noteikti ierobežojumi
bruņojuma tirdzniecībai4. Jāpiebilst, ka, lai gan, citas valstis, kā mēs redzēsim turpmāk, vēlāk
tiešām īstenoja vairākus atbruņošanās pasākumus, tomēr, tās nekad neuzņēmās tik lielas
saistības šajā jomā, kā tās, kas bija uzspiestas Vācijai.
Vācija, protams, ar šiem noteikumiem nebija mierā, un, turpmākajos gados mēģināja
izvairīties no to pildīšanas. Tā, 1922. gadā tā noslēdza Rapallo līgumu ar Padomju Krieviju,
kas deva tai iespēju Krievijas teritorijā apmācīt savu militāro personālu, kā arī, izmēģināt
ķīmiskos ieročus. Tāpat, jānorāda, ka sabiedrotajiem trūka mehānismu, kas ļautu tiem
efektīvi kontrolēt Vācijas atbruņošanos, un, vajadzības gadījumā, to piespiest turēties pie

3
Treaty of Versailles part V Military, naval and air clauses pieejams:
https://www.loc.gov/law/help/us-treaties/bevans/m-ust000002-0043.pdf [skatīts 07. 05.
2019.]
4
Treaty of Versailles part V Military, naval and air clauses pieejams:
https://www.loc.gov/law/help/us-treaties/bevans/m-ust000002-0043.pdf [skatīts 07. 05.
2019.]
miera noteikumiem. Tiesa, bruņojuma kontroles funkcijas bija piešķirtas Tautu Savienībai,
kurā Vācija ar Versaļas līguma noteikumiem bija piespiesta iestāties, taču, tās pilnvaras bija
ļoti stipri ierobežotas. Šo problēmu komentēja Francijas valdības pārstāvji, apgalvojot, ka, ja
Savienības pārstāvji lūgs vāciešiem iespēju pārbaudīt viņu bruņotos spēkus, tad, pēdējie gluži
taisnīgi varēs viņiem šo iespēju atteikt, jo, miera līgums neparedz viņiem pienākumu sniegt
sabiedrotajiem pieeju militārajiem objektiem5. Oficiāli gan Vācija iestājās par vispārēju
atbruņošanos, bet, tikai tāpēc, ka, viņu jaunā ģeopolitiskā stāvokļa dēļ, ilgtermiņā tas bija
izdevīgi- ja Vācija likvidētu veco bruņu tehniku, bet, ar laiku, kārtīgi īstenojot citus miera
līguma punktus, izdotos panākt jaunas tehnikas ražošanas aizlieguma atcelšanu, bet,
vienlaikus, atbruņošanās pasākumus būtu īstenojušas arī citas valstis, tad, Vācija izrādītos
spēcīgāka6.
Līdzīgi miera līgumi tika uzspiesti arī pārējām karā zaudējušajām valstīm- Austrijai,
Ungārijai, Bulgārijai, un, Turcijai. Es neiedziļināšos katrai zaudētājvalstīm uzspiestajos
bruņojuma ierobežošanas noteikumos, galvenais, kas te jāievēro- šie līgumi, protams,
paredzēja vienpusēju zaudētāju atbruņošanos, taču, vienlaikus tika deklarēts, ka, ar laiku tiem
jākalpo par stimulu atbruņoties visiem, arī tiem, kas šajā pēdējā karā bija uzvarējuši, un, tiem,
kas kara rezultātā bija no jauna, vai, atkārtoti kļuvuši par starptautiskās dzīves dalībniekiem,
kā Baltijas valstīm, Polijai, Čehoslovākijai u. c.
Versaļas miera līgumā bija iekļauta arī Tautu Savienības harta, un, tās 8. pantā tika
pasludināts uzdevums tiekties pēc vispārējas atbruņošanās. Šis pants uzdeva Tautu
Savienības Padomei izstrādāt detalizētu atbruņošanās plānu katrai valstij, ņemot vērā jau
iepriekš minēto nacionālajai drošībai vajadzīgo minimumu, izejot no katras valsts ģeogrāfiskā
stāvokļa un specifiskajiem apstākļiem, Šos plānus bija paredzēts pārskatīt reizi desmit gados.
Atbruņošanās plānā paredzētie bruņoto spēku parametri nedrīkstēja tikt pārkāpti bez
konsultācijas ar Savienības Padomi. Tāpat, bija paredzēts, ka, Savienības dalībvalstīm ir
savstarpēji jāapmainās ar informāciju par savu bruņojuma līmeni, plāniem, kā arī, par savu
rūpniecību, ciktāl tā nodarbojas ar bruņojuma ražošanu, vai, ir piemērojama militāriem
mērķiem7.

5
Kisindžers, H. Diplomātija Rīga, "Jumava", 2001., 270. lpp.
6
Kisindžers, H. Diplomātija Rīga, "Jumava", 2001., 270.-271. lpp.
7
Treaty of Versailles part V Military, naval and air clauses pieejams:
https://www.loc.gov/law/help/us-treaties/bevans/m-ust000002-0043.pdf [skatīts 07. 05.
2019.]
 Šeit aprakstītie pasākumi tika veikti tieši pēc kara, un, pārsvarā, skāra kara zaudētājus.
Turpmākajās nodaļās mēs redzēsim, kā augšminētie noteikumi tika pildīti, un kā atbruņoties
sāka tās valstis, kam tas netika uzspiests ar miera noteikumiem.

Vašingtonas konference

Vašingtonas konference bija pirmais pasākums pēc Versaļas miera līguma

parakstīšanas, kad valstis oficiāli sprieda par atbruņošanos. Konference tika sarīkota pēc ASV
iniciatīvas, un notika laikā no 1921. gada 12. novembra, līdz 1922. gada 6. februārim.
Konferencē piedalījās Savienotās Valstis, Lielbritānija, Ķīna, Japāna, Francija, Nīderlande,
Beļģija, Itālija, un Portugāle, tāpat, piedalījās delegāti no britu dominioniem, kā arī, viens
delegāts, kurš uzstājās Indijas vārdā. Sasaucot konferenci, amerikāņi cerēja panākt sev
labvēlīgu vienošanos jautājumā par jūras un sauszemes bruņojumu, nostiprināt
jaunizveidojušos lielvalstu spēku samēru Ķīnā un Klusā okeāna baseinā.8. Mūs šī referāta
ietvaros interesē sarunas par bruņojumu.
Atbruņošanās sakarā šeit ir pieminams tā dēvētais Piecu pakts. Tas bija līgums starp
ASV, Lielbritāniju, Japānu, Franciju, un Itāliju, kas paredzēja ierobežot jūras bruņojumu.
Līgums tika parakstīts apstākļos, kad jau vairākus gadus pēc kara, vienlaikus publiski
skandinot atbruņošanās idejas, lielvalstis, būtībā, bija sākušas jaunu bruņošanās sacensību
kara flotes jomā. Eiropas valstis un amerikāņi tikko bija uzzinājuši par to, ka Japāna projektē
un būvē jaunus un modernus kreiserus, kas bruņu un artilērijas jaudas ziņā pārspēja rietumu
valstu rīcībā esošos. Saskaņā ar šo līgumu tika noteikta atsevišķu kuģu veidu tonnāža
konkrētām valstīm. Šīs tonnāžas proporcijas bija noteiktas par labu amerikāņiem un britiem,
tādējādi nodrošinot viņu dominanci jūrā, turklāt, kopējā flotes tonnāža tā arī netika
noregulēta, kas bija izdevīgi britiem, kam tobrīd bija tobrīd vislielākā flote.9 Bez tam, notika
sarunas arī zemūdens flotes jautājumā. Zemūdeņu sarunu gaitā atgriezās vecā britu un franču
sāncensība. Briti pieprasīja, lai Francija vairāk samazina savu zemūdens floti, tādējādi,
mēģinot kompensēt savu kuģu skaita samazināšanu saskaņā ar iepriekšējo vienošanos. Briti
pēc pēdējā kara piemēra norādīja uz neierobežota zemūdeņu kara bīstamību un, uzskatīja, ka
Francijas rīcībā ir tik liela zemūdens flote, ka tā apdraud Lielbritāniju vairāk, nekā Vācija.
Franči, savukārt, pieprasīja vienlīdzību starp viņu un britu zemūdens flotēm, jo, uzskatīja, ka
tikai laba zemūdens flote var nodrošināt viņu teritorijas drošību. Līdzīga bija arī Itālijas un
8
http://www.historicus.ru/diplomatiya_razorujeniya/ [skatīts: 07. 05. 2019.]
9
http://www.historicus.ru/diplomatiya_razorujeniya/ [skatīts: 07. 05. 2019.]
Japānas pozīcija. Amerikāņi nostājās britu pusē, un piedāvāja Francijai kvotu 60 000 tonnu,
ko Francija noraidīja. Tā sarunas izjuka, un zemūdens flote palika vispār bez
ierobežojumiem10.
Konferencē tika apspriests arī jautājums par sauszemes karaspēka iespējamo
samazināšanu, kas bija cieši saistīts ar jūras spēku sarunām. Kā vienu no argumentiem pret
Francijas zemūdens flotes kvotas palielināšanu, briti izvirzīja to faktu, ka franču sauszemes
karaspēks, kuru veidoja 800 000 vīru un 2000 lidmašīnu, ir daudz lielāks, nekā vajadzīgs, lai
aizsargātu valsti no Vācijas uzbrukuma. Briti uzskatīja, ka šis karaspēks ir vērsts pret viņiem.
Francija piekrita samazināt savu sauszemes karaspēku, ja sabiedrotie (briti un amerikāņi)
piekritīs sniegt tai garantijas vācu uzbrukuma gadījumā. Šis franču piedāvājums tika
noraidīts, un, sarunas šajā jautājumā izjuka, turklāt, pēc tam, franči vēl pieprasīja tālāk
samazināt britu līnijkuģu floti11.
Kā redzams, lielvalstu savstarpējās pretrunas bija tik lielas, ka traucēja atbruņošanās
politikas praktiskai īstenošanai.

Tautu Savienības atbruņošanās konferences

rīkošana

Pēc Tautu Savienības 1928. gada informācijas, par pīti visām runām par atbruņošanos,
karaspēka apjomi kopš kara beigām ne tikai nebija samazinājušies, bet, pat, bija pieauguši.
Nepareizi būtu uzskatīt, ka, kopš Vudro Vilsona 14 punktiem pasauli pārņēma pacifisma un
atbruņošanās apsēstība. Runu par bruņojuma samazināšanu kā miera garantiju un atteikšanos
no kara kā ārpolitikas līdzekļa 1920-tajos gados patiešām netrūka, taču, paralēli saglabājās tā
pati vecā valstu savstarpējā neuzticēšanās un sacensība par ietekmi, un, līdz ar to, arī tieksme
pēc bruņošanās.
Redzot augšminētās problēmas, Tautu Savienības vadība 1925.gada 25. septembrī
izsludināja gatavošanos starptautiskai konferencei par atbruņošanās jautājumu. Turpmāko

10
Безруков, Д. А. Вашингтонская конференция по ограничению морских вооружений
как фактор зарождения потенциальных узлов противоречий в Азиатско
Тихоокеанском регионе pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/vashingtonskaya-
konferentsiya-po-ogranicheniyu-morskih-vooruzheniy-kak-faktor-zarozhdeniya-
potentsialnyh-uzlov-protivorechiy-v [aplūkots 07. 05. 2019.]
11
Корф, С. А. Современные записки. Итоги Вашингтонской конференции (Письмо из
Вашингтона) 1922 191.-194. lpp. pieejams: http://www.emigrantika.ru/news/227-bookv
[aplūkots 07. 05. 2019.]
divu gadu laikā dažādas Savienības komisijas un apakškomisijas par šo jautājumu diskutēja.
Gan pašā konferencē, gan, tās sagatavošanas komisijā tika nolemts pieaicināt arī Amerikas
Savienotās Valstis un Padomju Savienību, no kurām neviena tobrīd nebija Tautu Savienības
dalībvalsts12.
Pirmā Sagatavošanas komisijas sesija tika atklāta 1926. gada maijā. Vācijas pārstāvis
grāfs Bernstorfs uzstājās ar runu, kurā atgādināja, ka Versaļas miera līguma uzspiestā Vācijas
atbruņošanās bija paredzēta kā stimuls atbruņoties arī pārējai pasaulei. Viņš nepatiesi
uzsvēra, ka vācu tauta tagad esot pilnībā atbruņota, un, tās bruņotie spēki nevarot pat
nodrošināt paši savas zemes aizsardzību, ko paredz Tautu Savienības harta, tagad esot laiks
ķerties pie atbruņošanās arī pārējām Versaļas līguma parakstītājvalstīm13. Protams, Vācijas
atbruņošanās tika sludināta kā piemērs pārējām valstīm, bet, viņš aizmirsa pieminēt to, ka
Vācija tika vairākkārt pārkāpusi Versaļas atbruņošanās noteikumus kaut vai jau iepriekš
pieminētā Rapallo līguma ietvaros, Krievijā izmēģinot kaujas gāzes. Te grāfs Bernstorfs arī
norādīja, ka, ja vispārēja atbruņošanās nav iespējama, tad Vācijas līdztiesība esot jāpanāk,
ļaujot tai atkal bruņoties.
Francija piedāvāja miera uzturēšanas nolūkā izveidot starptautisku armiju, kamēr,
briti piedāvāja samazināt aviāciju un zemūdens floti. Francijas delegāti piedāvāja uzskaitīt ne
tikai bruņojumu, bet arī, visu ekonomisko potenciālu, ko katra valsts varētu izmantot kara
vajadzībām. Briti to noraidīja. Rezultātā franči ieteica nodot visus priekšlikumus redakcijas
komisijai, kas tad izstrādātu tādu projektu, kuram visi varētu piekrist.
Pirmās trīs Sagatavošanas komisijas sesijās nekādi lēmumi pieņemti netika. Jautājumu
par atbruņošanās konvenciju bija paredzēts izlemt Tautu Savienības 8. sesijā 1927. gada
septembrī. Nedēļu pirms sesijas britu pārstāvis Savienībā lords Sesils atkāpās no amata. Viņš
neticēja, ka šajās sesijās var tikt sasniegts kāds pozitīvs rezultāts.
Sagatavošanas komisija izstrādāja Atbruņošanās konvencijas projektu un iesniedza to
Tautu Savienības sesijā izskatīšanai, taču, projekts tika izskatīts tikai pirmajā lasījumā. Katrai
valstij šajā projektā tika piedāvāts pašai izstrādāt savu bruņojuma politiku atbilstoši savam
ģeogrāfiskajam stāvoklim, savām aizsardzības vajadzībām14. Tātad, katra valsts pilnīgi
patstāvīgi varētu noteikt, cik daudz tai ir jāatbruņojas, ja vispār tas jādara. Tas, principā,
padarīja atbruņošanās ideju visai bezjēdzīgu un tukšu.

12
http://www.historicus.ru/diplomatiya_razorujeniya/ [skatīts: 07. 05. 2019.]
13
Tur pat
14
Tur pat
 Vēl pieminams ir Briāna-Kelloga pakts, kas paredzēja atteikšanos no kara kā
ārpolitikas instrumenta. Šī pakta iniciatīva piederēja frančiem. 1927. gadā Parīzē ieradās
vairāki tūkstoši amerikāņu kara veterānu, kurus par godu Amerikas iesaistes karā desmitajai
gadadienai bija uzaicinājis Briāns, un viņš izmantoja gadījumu, lai paziņotu par savu gatavību
parakstīt ar ASV jebkuru vienošanos, kas nostādītu karu "ārpus likuma"15. Pēc tam Briāns
nodeva ASV vēstniekam Francijā oficiālu notu ar atbilstoša līguma projektu. Te jāuzsver, ka
šis līgums paredzēja tieši atteikšanos no kara Francijas un ASV savstarpējās attiecībās, bet,
neko praktisku atbruņošanās jomā nedeva. Kāpēc tāds līgums? Francijas valdībai tas bija
vajadzīgs, lai izskatītos, ka tā kaut ko ir panākusi16. Amerikāņi atbildēja, ka tādu piedāvājumu
labprāt pieņemtu, bet, neuzskata par iespējamu to slēgt tikai ar vienu pašu Franciju- līgumam
jābūt globālam, tajā jāiesaistās visām galvenajām lielvarām, kurām šajā paktā jāpasludina
pilnīga atteikšanās no kara kā ārpolitikas līdzekļa. Franciju šāda amerikāņu atbilde
neapmierināja. Pirmkārt, tas varēja apdraudēt Francijas jau agrāk izveidoto alianšu sistēmu ar
Centrāleiropas valstīm, otrkārt, tas grāva Tautu Savienības reputāciju, pretnostatot tai jaunu
apvienību, ko vienoja šis pakts par atteikšanos no kara17.
Francija mēģināja pierunāt Ameriku mainīt pakta noteikumus, noslēgt divpusēju
paktu, kas aizliegtu jebkādu uzbrukuma karu. Turpmāk tam varētu pievienoties arī citas
valstis, kuras to gribētu. Šajā franču variantā bija iekļauts punkts, kas noteica, ka pakts
neatceļ agrāk noslēgtās savienības, un, neanulē starptautiskās saistības, kas izriet no Tautu
Savienības hartas un citiem starptautiskiem līgumiem18. Te ir acīmredzama pretruna- Francija
no vienas puses piedāvāja līgumu, kas aizliedz uzbrūkošu karadarbību, bet, no otras puses,
gribēja saglabāt savas alianses, kas neizbēgami spieda Franciju karot, tajā skaitā, īstenot
uzbrūkošu karadarbību, jo, šīs alianses paredzēja, ka Francijai ir jāpalīdz saviem
Centrāleiropas partneriem aizsargāties uzbrukuma gadījumā. Grūti iedomāties, kā Francija
varētu palīdzēt, piemēram, Čehoslovākijai Vācijas uzbrukuma gadījumā, neīstenojot
uzbrūkošu karadarbību pret Vāciju. Šeit izskatās, ka Francija, vai nu, mēģināja saglabāt sev
tiesības tomēr izmantot armiju kā ārpolitikas līdzekli, vai arī, pārvērst savas Centrāleiropas
alianses par tīru formalitāti. Zinot Francijas nedraudzīgās attiecības ar Vāciju, visticamākais
ir pirmais variants. Amerikāņu valsts sekretārs Kellogs arī redzēja šo pretrunu, un paziņoja
francūžiem, ka Amerika nevar parakstīt tādu līgumu, kas neparedz pilnīgu un kategorisku
atteikšanos no kara. 1928. gada 13. aprīlī amerikāņu vēstnieki Lielbritānijā, Japānā, Itālijā, un
15
Tur pat
16
Kisindžers, H. Diplomātija Rīga, "Jumava", 2001., 296. lpp.
17
http://www.historicus.ru/diplomatiya_razorujeniya/ [skatīts: 07. 05. 2019.]
18
Tur pat
Vācijā iesniedz šo valstu valdībām oficiālas notas franču-amerikāņu pakta projekta sakarā, kā
arī, sākotnējo Briāna-Kelloga pakta projektu, franču-amerikāņu diplomātisko saraksti un
amerikāņu variantu līgumam par kara aizliegumu19.
Pirmā uz to visu atbildēja Vācija. Tā izteica atbalstu amerikāņu projektam, kurā bija
paredzēts kolektīvs visu lielvalstu līgums ar pilnīgu atteikšanos no kara. Tas bija pats par sevi
saprotams, jo, demonstrējot absolūtu miermīlību, Vācija varēja novērst uzvarētājvalstu
uzmanību no tās atbruņošanās noteikumu pārkāpumiem.
Britiem nepatika aktīvās amerikāņu-franču sarunas, jo tās nozīmēja Amerikas lomas
pieaugumu pasaules politikā un britu, un, Tautu Savienības lomas mazināšanos. Briti 1928.
gada maijā paziņoja francūžiem, ka atbalsta franču projektu, apgalvojot, ka starp abiem pakta
variantiem neesot būtisku atšķirību20 (pēc būtības dīvains apgalvojums, atšķirība tur ir liela),
tā cerot nostiprināt savas attiecības ar Franciju. Tiesa gan, vienlaikus briti arī paziņoja, ka
saglabā tiesības, pievienojoties paktam par kara aizliegumu, iekļaut tur īpašus noteikumus,
kas dod viņiem iespēju pēc saviem ieskatiem interpretēt pakta uzliktos pienākumus tajos
reģionos, kuros Lielbritānijai ir sevišķas intereses21. Tā amerikāņi atdūrās pret angļu-franču
sienu, un, lai galīgi neizgāztos, nolēma piekāpties- līguma gala variantā tika iekļauts
noteikums, kas atļāva karu aizsardzības nolūkā. 1928. gada 27. augustā šis līgums- Parīzes
pakts, arī Briāna-Kelloga pakts, tika parakstīts. Drīz vien to ratificēja lielākā daļa pasaules
valstu22. Pakta pirmais pants paredzēja, ka valstis, kas to parakstījušas, izslēdz karu kā
starptautisku strīdu risināšanas metodi un atsakās no kara savās savstarpējās attiecībās. Otrais
pants noteica, ka visu strīdu risināšanā valstis izmantos tikai mierīgus līdzekļus. Trešais pants
paredzēja, ka paktam var pievienoties jebkura valsts, kas to grib23. Vēlāk Tautu Savienība
pieņēma Ģenerālo aktu par arbitrāžu mierīgai konfliktu noregulēšanai, kas paredzēja tiesas un
arbitrāžas procesu strīdu noregulēšanai starp Briāna-Kelloga pakta dalībvalstīm.

Ženēvas atbruņošanās konference

19
Tur pat
20
Tur pat
21
Tur pat
22
Kisindžers, H. Diplomātija Rīga, "Jumava", 2001., 297. lpp.
23
Пакт Бриана Келлога pieejams: http://docs.cntd.ru/document/901786550 [skatīts: 08. 05.
2019.]
 Te nu mēs, beidzot, nonākam pie iepriekšējās nodaļas sākumā minētās konferences.
Tautu Savienības bruņojuma samazināšanas un ierobežošanas konference Ženēvā, kura tika
gatavota vairāku gadu garumā, beidzot tika sasaukta 1932. gada 2. februārī. Tā turpinājās
veselus trīs gadus, līdz pat 1934. gadam, un, tajā piedalījās 63 pasaules valstis. Jāuzsver, ka,
lai gan, konference tika sasaukta pēc Tautu Savienības Padomes lēmuma, uz to tika
uzaicinātas un piedalījās deviņas valstis, kas Savienībā neietilpa- PSRS, ASV, Afganistāna,
Brazīlija, Ēģipte, Kostarika, Meksika, Ekvadora, un Turcija.
Arī šajā konferencē, tā pat, kā iepriekšējos atbruņošanās sarunu raundos, bija
novērojama atsevišķu valstu cīņa par savu stratēģisko pozīciju saglabāšanu un nostiprināšanu.
Francija jau atkal pacēla jautājumu par starptautisko armiju24. Neapšaubāmi, tā bija vērsta
pret Vāciju, no kuras Francija baidījās jau kopš pašiem Versaļas laikiem. Francija zināja, ka
Vācija atgūst spēkus, un, ka tai blakus austrumos ir samērā vājas valstis, kas nespēj Vāciju
līdzsvarot. Ja starptautiskajā armijā dominētu pati Francija, tas varētu būtu labs līdzeklis pret
naidīgo kaimiņu.
Vācija, savukārt, uzstājās ar līdztiesības ideju bruņojuma jomā, kas, ignorējot vācu
pārkāpumus pie savas atbruņošanās, nozīmētu, ka būt jāatļauj viņiem darīt tieši pretējo-
bruņoties. Jau 1932. gadā Vācija uz laiku atstāja atbruņošanās konferenci, taču, tika ievilināta
atpakaļ solot līdztiesību. Jau gadu vēlāk, 1933. gada 14. oktobrī šoreiz jau nacistu vadītā
Vācija aizies no konferences pavisam, kā arī, izstāsies no Tautu Savienības25.
Lielbritānijas delegācijas mērķis bija panākt, lai jebkuri atbruņošanās mēri nenāktu
par ļaunu tās dominancei jūrās un impērijas pozīcijām vispār. Šim mērķim kalpoja tā sauktais
Makdonalda plāns, kuru briti iesniedza 1933. gada martā, un, kas paredzēja Eiropas valstu
sauszemes karaspēka maksimālos limitus, un, deva britiem un amerikāņiem priekšrocības
gaisa spēku un flotes ziņā. Šis plāns tika pieņemts 1933. gada 3. jūnijā Ženēvas konferences
Ģenerālajā asamblejā kā nākamās Atbruņošanās konvencijas pamats26.
Savus plānus par atbruņošanos iesniedza arī Padomju Savienība.
Atgriezīsimies pie Vācijas. Tūlīt pēc savas aiziešanas no Atbruņošanās konferences,
vācieši piedāvāja ierobežot savu armiju ar trīssimt tūkstošiem vīru, un Vācijas gaisa spēkus-
ar pusi no tā, kas bija Francijai27. Tas bija vilinošs piedāvājums, kas novērsa uzmanību no tā
fakta, ka Vācija jau bija atmetusi Versaļas līguma noteiktos ierobežojumus. Francija to
noraidīja. tā pasludināja, ka pati rūpēsies par savu drošību. Lielbritānija turpināja uzstāt uz
24
Tur pat
25
Kisindžers, H. Diplomātija Rīga, "Jumava", 2001., 302., 308. lpp.
26
http://www.historicus.ru/diplomatiya_razorujeniya/ [skatīts: 07. 05. 2019.]
27
Kisindžers, H. Diplomātija Rīga, "Jumava", 2001., 309. lpp.
atbruņošanos, kā miera garantiju pasaulei28, tiesa, nemaz nedomājot atteikties no savām
interesēm un vājināt savas pozīcijas, tā pat, kā visas valstis vienmēr ir darījušas, briti vispirms
skatījās, kā varētu atbruņot citus, nevis, pašiem sevi. Tiesa, jau novembrī no britu puses
izskanēja arī citi vārdi- ja reiz atbruņošanos panākt neizdodas, tad, britiem esot visas tiesības
domāt ne tikai par gaisa spēkiem, bet arī par floti un armiju29. Tā Ženēvas sarunas bija
izjukušas.
Turpmāk atbruņošanās ideja vēl ieskanējās ik pa laikam, taču, arvien skaļāk sāka
runāt arī atbruņošanās pretinieki- Čērčils un citi. Lielbritānijas oficiālā nostāja palika par labu
atbruņošanās idejai līdz Čehoslovākijas okupācijai 1939. gada martā, bet, pēc tam arī tā savu
nostāju mainīja.

Secinājumi

Atbruņošanās ideja radās loģisku apsvērumu dēļ, jo, pirms Pirmā pasaules kara
Eiropu bija pārņēmusi bruņošanās sacensība. Ideja oriģināli nāk no kreisajām aprindām, taču,
kara rezultātā to uztvēra daudz plašāks cilvēku loks. Tomēr, ar laiku tā cieta neveiksmi, jo,
valstis tā arī nespēja pārvarēt savu egoistisko nacionālo interešu un savstarpējās
neuzticēšanās tradīcijas, vai, zaudētāju gadījumā, atteikties no revanšisma.
Visā atbruņošanās sarunu laikā katra valsts vilka "deķi" uz savu pusi, un tādējādi
zaudēja jebkādu iespēju panākt nopietnu vienošanos. Par atbruņošanos tika daudz runāts,
acīmredzot, jo, pēc kara tas bija populāri, taču, valstsvīri, domājams, šīs idejas neuztvēra diez
ko nopietni, drīzāk, izmantoja šo jautājumu tikai savas popularitātes celšanai. Iespējams,
mazliet citādi ir ar britiem, kuri no atbruņošanās nevarēja atteikties vāl ilgi pēc Ženēvas
sarunu izjukšanas, tomēr, arī viņu rīcībā var manīt nekonsekvenci un nespēju pārvarēt vecos
politikas principus, piemēram, kad notika sarunas ar Franciju.
Galu galā, atbruņošanās prasīja augstāku izpratni un morālos standartus, nekā tie, kas
bija raksturīgi tā laika Eiropas politiķiem. Tā bija utopiska ideja, kas tā laika apstākļos
nevarēja tikt īstenota.
Avoti, literatūra, un interneta resursi

Avoti:

28
Tur pat
29
Tur pat
 1) Treaty of Versailles part V Military, naval and air clauses pieejams:
https://www.loc.gov/law/help/us-treaties/bevans/m-ust000002-0043.pdf [skatīts 07. 05.
2019.]
2) Пакт Бриана Келлога pieejams: http://docs.cntd.ru/document/901786550 [skatīts: 08. 05.
2019.]
3) Корф, С. А. Современные записки. Итоги Вашингтонской конференции (Письмо из
Вашингтона) 1922 191.-194. lpp. pieejams: http://www.emigrantika.ru/news/227-bookv
[aplūkots 07. 05. 2019.]

Literatūra:
1) Kisindžers, H. Diplomātija Rīga, "Jumava", 2001.
2) Bear, G. W. One hundred years of U. S. Navy, 1890-1990 60. lpp. Pieejams:
https://books.google.lv/books?id=9gl-xT-
swcUC&printsec=frontcover&hl=lv&source=gbs_book_other_versions#v=onepage&q&f=fa
lse [aplūkots 07. 05. 2019.]

Interneta resursi:
1) http://www.historicus.ru/diplomatiya_razorujeniya/
2) Безруков, Д. А. Вашингтонская конференция по ограничению морских вооружений
как фактор зарождения потенциальных узлов противоречий в Азиатско
Тихоокеанском регионе pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/vashingtonskaya-
konferentsiya-po-ogranicheniyu-morskih-vooruzheniy-kak-faktor-zarozhdeniya-
potentsialnyh-uzlov-protivorechiy-v [aplūkots 07. 05. 2019.]
3) https://www.encyclopedia.com/defense/energy-government-and-defense-
magazines/disarmament-and-arms-control-1898-1945 [aplūkots: 06. 05. 2019.]