Pleskavas un Novgorodas

politiskā iekārta

Ziemeļrietumu Krievzemes zemēs- Pleskavā un Novgorodā valdīja atšķirīga politiskā

iekārta, nekā pārējā Krievzemē. To raksturoja salīdzinoši plašas pilsētnieku politiskās
tiesības, un kņaza varas ierobežotība. Šīs referāta nodaļas mērķis ir analizēt šo savdabīgo
sistēmu un tās vēsturi.
Sāksim analīzi ar Novgorodu.
Novgoroda bija viens no senās Krievzemes galvenajiem centriem. Kopš 9. gadsimta vidus
no turienes valdīja Rjurikoviču dzimtas lielkņazi. Gadsimta beigās, pēc Kijevas ieņemšanas,
lielkņaza sēdeklis tika pārcelts uz turieni, taču, pateicoties savam ģeogrāfiskajam stāvoklim-
Novgoroda atradās pie nozīmīga tirdzniecības ceļa, ko veidoja ar Baltijas jūru savienotās
tuvējās upes un ezeri- tā pastāvīgi palika lielkņazu uzmanības centrā kā "atslēga" uz visas
Krievzemes kontrolēšanu1. To pierāda 10.-11. gadsimta kņazu savstarpējo cīņu analīze- katru
reizi, kad vara Krievzemes ziemeļos un dienvidos nonāca dažādu valdnieku rokās, viss
beidzās ar savstarpēju cīņu un viena kņaza bojāeju. Vēlāk, pēc Kijevas ietekmes
mazināšanās, līdzīgu cīņu veda arī Vladimiras lielkņazi2. Šiem apstākļiem, kā vēlāk redzēsim,
bija ārkārtīgi nozīmīga loma Novgorodas politiskās iekārtas attīstībā.
Lielkņazi, kas kontrolēja Novgorodu, vienalga, vai Kijevas, vai, vēlāk, Vladimiras,
pārvaldīja Novgorodu ar savu radinieku palīdzību. Pētot literatūru, šajā jautājumā var viegli
sapīties- tiek runāts par to, ka Novgorodu pārvaldījuši lielkņazu iecelti pārvaldnieki
(посадник), vienlaikus tiek minēti Novgorodas kņazi. Raksturīgi, ka šie kņazi parasti bijuši
lielkņazu dēli, vēlāk paši kļuvuši par lielkņaziem. Domājams, lielkņazi iecēla savus dēlus par
Novgorodas kņaziem, bet, tie, savukārt, sākotnēji iecēla Novgorodas pārvaldniekus (vēlāk
pārvaldnieki kļūs par Novgorodas bajāru vēlētu institūciju). Atšķirībā, visām pārējām krievu
zemēm, (izņemot, protams, Pleskavu), bija tādi kņazi, kas savas zemes bija saņēmuši
mantojumā, un uz mūžu. Novgorodiešus tāds stāvoklis neapmierināja, arī viņi vēlējās savu
patstāvīgu kņazu. Literatūrā tiek pievērsta uzmanība tam, ka Novgoroda mēģinājusi iegūt
līdzīgu statusu ar pārējām krievu zemēm.

1
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
16. lpp.
2
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
16. lpp.
 Ir pieminams gadījums, kad 1014. gadā Novgorodas kņazs Jaroslavs (vēlākais Kijevas
lielkņazs Jaroslavs Gudrais) atteicies maksāt nodevas savam tēvam uz Kijevu3. Tiesa,
Jaroslavs pats vēlāk kļuva par Kijevas lielkņazu, un, rīkojās līdzīgi iepriekšējiem lielkņaziem,
nosūtot uz Novgorodu savu dēlu Vladimiru, tāpēc, šis ir strīdīgs gadījums, taču, 1102. gadā
gadījās konflikts, kurā patiešām saskatāma Novgorodas tieksme iegūt lielāku patstāvību: Tajā
laikā Kijevas lielkņazs Svjatopolks bija vienojies ar Vladimiru Monomahu (tobrīd
Perejaslavļas kņazu), ka varu Novgorodā iegūs Svjatopolka dēls Jaroslavs, bet tobrīd
Novgorodā valdošais kņazs Mstislavs tiks nosūtīts uz Vladimiru. Tad Mstislavs ieradās
Kijevā ar veselu pulku novgorodiešu, kas pieprasīja, lai Mstislavam atstāj Novgorodas kņaza
troni. Vēlāk, 1132. gadā izcēlās jauns konflikts jau ar Mstislava dēlu Vsevolodu Mstislaviču.
Bija sākusies kārtējā cīņa par Kijevas lielkņaza troni. Vsevolods skaitījās potenciālais
pretendents. Viņš apsolīja novgorodiešiem, ka būs viņu kņazs uz mūžu. Tomēr, par Kijevas
lielkņazu viņam nebija lemts kļūt. Viņa vietā lielkņaza troni ieņēma Jaropolks, kurš 1136.
gadā lika Vsevolodam pāriet no Novgorodas uz Perejaslavļu. Tādā veidā Vsevolods bija
spiests pārkāpt novgorodiešiem doto zvērestu, un, par to, tika no pilsētas izraidīts. Tomēr,
vēlāk Vsevolodam izdevās kļūt par kņazu Pleskavā. Var pieļaut, ka, lai iegūtu sev
novgorodiešu atbalstu, Mstislaviči savulaik bija piešķīruši turienes bajāriem kādas
privilēģijas. Tieši ar Vsevoloda Mstislaviča vārdu tiek saistītas tā dēvētās Novgorodas
brīvības.
Neskatoties uz to, ka, savas aizbraukšanas dēļ, Vsevolods tika izraidīts no Novgorodas,
viņa pēcteči pilsētā baudīja visnotaļ lielu popularitāti. Starp citu, kad 1136. gadā Vsevolodu
izraidīja, Novgorodas bajāri bija viņa pusē, (sacelšanās pret Vsevolodu bija pilsoņu kopienas
dumpis). Jau tajā pašā gadā Vsevoloda atbalstītāji mēģināja nogalināt Svjatoslavu Olgoviču,
kurš bija ieradies valdīt Vsevoloda vietā. Šo atbalstītāju vidū bija gan Novgorodas
pārvaldnieks, gan bajāri. Tajā pašā gadā Novgorodas un Pleskavas pārstāvji devās pie
Vsevoloda un aicināja viņu atgriezties4. Vēlāk, kad Mstislaviču pretinieki Novgorodā
uzzināja, ka Vsevolods ir sācis valdīt Pleskavā, viņi devās uz turieni karagājienā, bet daļa
novgorodiešu pārgāja Vsevoloda pusē. Pats Vsevolods šajā cīņā gāja bojā.
Vēlāk Vsevolods tika kanonizēts (kā Pleskavas Vsevolods), bet 1192. gadā, pēc viņa pīšļu
iegūšanas, 27. novembris, kas bija viņa piemiņas diena, tika noteikts par dienu, kad svinama
novgorodiešu uzvara pār Vladimiru- Suzdaļu 1170. gadā, kas liecina, ka viņš bija palicis
3
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
20. lpp.
4
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
40. lpp.
novgorodiešiem labā atmiņā. Šī cīņa ar Vladimiras- Suzdaļas lielkņazu Andreju Bogoļubski,
kurš gadu iepriekš, (1169. gadā), bija ieņēmis Kijevu, un, tagad, devās uz Novgorodu,
Novgorodā tika uztverta kā cīņa par kņazu Romānu Mstislaviču, tā kņaza pēcteci, ar kuru
novgorodieši saistīja savas privilēģijas, un Novgorodas pārvaldnieku Jakunu. Tāpat, ar
Vsevolodu Mstislaviču tiek saistīts Novgorodas tirgotāju korporācijas nolikums, kas iekļauts
tā sauktajā kņaza Vsevoloda rokrakstā5. Tātad, Mstislaviči, cīņā par Novgorodu, paļāvās arī
uz tirgotāju atbalstu.
Novgorodas bajāri arī pēc Vsevoloda turpināja atbalstīt Mstislavičus. Piemēram, 1149. gadā
viņi atbalstīja Vsevoloda brāli Izjaslavu pret Juriju Dolgorukiju. Tāpat, 1167. gadā
novgorodieši lūdza Kijevas lielkņazu Mstislavu Izjaslaviču atsūtīt uz Novgorodu savu dēlu
par kņazu. Kas bija par iemeslu šim lielajam atbalstam, ko Novgorodiešu (bajāru) vidū
baudīja Mstislaviči? Kā jau es rakstīju augstāk, ar Vsevoloda Mstislaviča vārdu tiek saistītas
"Novgorodas brīvības". Domājams, tas bija tieši viņš, kurš 1132. gadā piekrita, ka
Novgorodas pārvaldnieka amats kļūst par bajāru pārstāvniecības institūciju. Starp citu, par
pārvaldnieku toreiz bajāri izraudzīja Vsevoloda znotu. Ļoti iespējams, ka Mstislaviču kņazi,
atšķirībā no citu dzimtu pārstāvjiem, ļoti labi sadzīvoja un sadarbojās ar Novgorodas
bajāriem. Vēl, lai iegūtu Novgorodas bajāru atbalstu, Mstislaviči izmantoja laulības ar
Novgorodas bajāru meitām (ko gan darīja arī citu kņazu dzimtu pārstāvji, un, jau krietnu
laiku pirms 12. gadsimta). Kopš 12. gadsimta 30. gadiem ir novērojami arī Mstislaviču
mēģinājumi pārvilkt savā pusē Novgorodas Baznīcu. Raksturīgi lieli zemes dāvinājumi
klosteriem, kurus visus veikuši Mstislaviči. Taču, tas viņiem neizdevās, Baznīca pretojās
laicīgās varas ietekmei6. Pētnieki norāda, ka 12. gadsimtā Novgorodā ir novērojama plaša
kņazu zīmogu lietošana, kaut gan, pārējā Krievzemē tajā laikā ir novērojama tieši pretēja
parādība7. Tas netieši liecina par kņazu autoritāti, un, varētu domāt, ka 1136. gada
notikumiem- kņaza padzīšanai- vajadzēja to ietekmēt tieši pretēji, taču, tā nenotika.
Mstislavičiem pretī turējās Novgorodas (un ne tikai Novgorodas) garīdzniecība. Kad pēc
kņaza Mstislava nāves 1132. gadā bija sākusies cīņa par Kijevas lielkņaza troni, Kijevas
metropolīts un Novgorodas bīskaps atbalstīja Mstislaviču konkurentus- Olgovičus, kuru
kņazs (arī Vsevolods) pēc Vsevoloda Mstislaviča izraidīšanas sāka valdīt Novgorodā. Kad
1134. gadā Mstislaviči ar Novgorodas karaspēku devās karagājienā pret Vladimiras-Suzdaļas
zemi, Novgorodā ieradās metropolīts Mihails, kurš tad atrunāja Novgorodiešus no
5
Янин, В. Л. "Очерки истории средневекового Новгорода" 1962. 88.-89. lpp.
6
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
30-31. lpp.
7
Янин, В. Л. "Очерки истории средневекового Новгорода" 1962. 81. lpp.
piedalīšanās šajā karā. 1139. gadā metropolīts atbalstīja Vsevoloda Olgoviča vēlēšanos kļūt
par Kijevas lielkņazu. Novgordas arhibīskaps Nifonts arī bija Olgoviču sabiedrotais. Viņš
neieredzēja Mstislavičus, jo tie bija iejaukušies Baznīcas lietās, būtībā, mēģinājuši pakļaut
Baznīcu laicīgās varas kontrolei. 1147. gadā jaunais Kijevas lielkņazs Izjaslavs Mstislavičs
bija veicinājis sava sabiedrotā Klementa Smoļatiča iecelšanu Kijevas un visas Krievzemes
metropolīta amatā. Tas notika bez saskaņošanas ar Konstantinopoles patriarhātu. Izjaslava
Mstislaviča mēģinājumi iegūt sev sabiedrotos Novgorodas Baznīcā bija visai vāji: viņa
sabiedrotais Arkādijs kļuva par arhibīskapu tikai 1156. gadā, divus gadus pēc viņa nāves8.
1147. gadā Nifonts ar Konstantinopoles patriarha atbalstu cīnījās pret Izjaslava Mstislaviča
mēģinājumu pakļaut sev Baznīcu. Ir ziņas, ka patriarhs šajā sakarā sūtījis Nifontam
apsveikumus, godinot viņu par svēto. Es visu laiku šeit saucu Nifontu par arhibīskapu, bet, šo
titulu viņš ieguva 1148. gadā, domājams, tieši šī paša iemesla dēļ. Tas palielināja viņa
autoritāti, atbrīvoja viņu no pakļautības, pēc viņa un patriarha domām, nelikumīgam
metropolītam, ļāva viņam atskaitīties tieši Konstantinopoles patriarham9. Arhibīskapa tituls
tika piešķirts 1148. gada 1. septembrī pēc Rostovas bīskapa Nestora kņaza Jurija Dolgorukija
klātbūtnē. Tas viss izsauca Izjaslava Mstislaviča pretestību. Jau gadu pēc arhibīskapa titula
iegūšanas Nifonts, pēc Kijevas lielkņaza pavēles, tika ieslodzīts Pečoras klosterī, Kijevā. No
turienes viņu 1150. gadā atbrīvoja Jurijs Dolgorukijs, kurš arī nebija atzinis metropolītu
Klementu10.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, var izdarīt secinājumu, ka Vsevoloda Mstislaviča
izdzīšana no Novgorodas 1136. gadā notika Olgoviču un Mstislaviču dzimtu cīņas rezultātā,
Olgovičiem iegūstot ietekmi ietekmīgajās garīdzniecības aprindās. Toreiz Vsevolods
Mstislavičs tika apsūdzēts dažādos pārkāpumos, piemēram, nerūpējoties par smerdiem
(zemnieki, toreiz, brīvie), gribējis pāriet uz Perejaslavļu, aicinājis novgorodiešus karā, bet
pats bēdzis no kaujas lauka. Tomēr, īstie iemesli, manuprāt, šeit ir skaidri redzami. Apsūdzība
vēlmē pāriet uz Perejaslavļu vispār šķiet aiz matiem pievilkta, jo, tāds bija Kijevas lielkņaza
lēmums.
Par arhibīskapu Nifontu Novgorodā klīda sliktas runas, ka viņš it kā, gribot pārcelties uz
Konstantinopoli. Nav grūti iedomāties, ka pie šo runu izplatīšanās bija vainīgi bajāri,
8
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
43.45. lpp.
9
Голубинский, Е. Е. "История Русской церкви" 264., 310. lpp. pieejams:
https://azbyka.ru/otechnik/Evgenij_Golubinskij/istorija-russkoj-tserkvi-tom-1-chast-1-period-
pervyj-kievskij-ili-do-mongolskij/ [aplūkots 15. 01. 2019.]
10
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
46. lpp.
Mstislaviču atbalstītāji. Bajāru naidīgums pret Nifonu ir bija labi redzams- kad Nifonu
ieslodzīja klosterī, Novgorodas bajāri uzaicināja lielkņazu Izjasalvu ciemos un sarīkoja viņam
greznu pieņemšanu.
Vēsturnieki norāda uz interesantu apstākli- Novgorodas vecākajā hronikā, kas tika rakstīta
valdnieka galmā, nekas nav minēts par Novgorodas privilēģijām, kņazu laulībām ar bajāru
meitām, netiek izmantots epitets "Lielā" Novgoroda, kā tas ir citos dokumentos, piemēram,
Ipatija hronikā11.
Ar laiku, tas ir, 12. gadsimta vidū, Vladimiras-Suzdaļas kņazi sāka veidot alternatīvu
Kijevai varas centru. Jau iepriekš es rakstīju, ka 1169. gadā Vladimiras kņazs Andrejs
Bogoļubskis ieņēma Kijevu. Pēc šī karagājiena viņu atzina par lielkņazu, taču, atšķirībā no
visiem iepriekšējiem lielkņaziem, viņš uz Kijevu nepārcēlās, bet padarīja Vladimiru par
lielkņaza sēdekli.Jau pēc četriem gadiem Kijeva izgāja no Vladimiras kontroles, taču,
Vladimira kļuva par Ziemeļrietumu Krievzemes centru, un, Novgoroda turpmāk atradās tieši
šī centra pakļautībā.
Jau 1170. gadā Andrejs Bogoļubskis uzbruka Novgorodai, taču, vēl to nepakļāva. Tad,
Andrejs nolēma salauzt pilsētas pretestību ar tirdzniecības blokādes palīdzību. Novgorodieši
piekāpās un pieņēma par kņazu Rjuriku Rostislaviču, nākamo Kijevas valdnieku. 12.
gadsimta beigās, pēc cīņas ar Mstislavu Rostislaviču, varu pār Novgorodu ieguva Vsevolods
Lielā ligzda. Novgorodieši atteicās atzīt cīņā par lielkņaza troni zaudējušo Mstislavu, kas
liecina par to, ka viņi apzinājās sevi tieši kā lielkņaza pilsētu, nevis, republiku, kā to dažkārt
mēdz apgalvot. Vēlāk, gan Mstislavam vēl izdevās iegūt novgorodiešu atbalstu, jo Vsevoloda
politika apdraudēja viņu brīvības, taču, Vsevolods tad īstenoja soda ekspedīciju, saņemot
gūstā Novgorodas tirgotājus. Vēlāk, Vsevolodam vēl nācās cīnīties ar citiem pretendentiem
uz Novgorodu, viņš viņus pieveica, 1209. gadā apsolot Novgorodai visas seno kņazu
piešķirtās brīvības un tiesības pašiem tikt galā ar saviem politiskajiem pretiniekiem12. 1240.
gadā Krievzemi pakļāva mongoļi. Vladimiras lielkņazs iebrucēju uzdevumā kļuva par
nodokļu ievācēju, pretī saņemot formāli augstāko varu Krievzemē. Novgorodieši tam
pretojās. Sākotnēji viņiem visu nācās piekāpties, jo lielkņazus atbalstīja mongoļi, taču,
pēdējie nebija ieinteresēti pārāk lielā lielkņaza varenībā, un, gribēja attīstīt Novgorodā
tirdzniecību, kas sniegtu papildus ienākumus, tie atbalsta kņazu savstarpējās cīņas, un, ar

11
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
50. lpp.
12
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
79-94. lpp.
laiku, novgorodiešiem izdevās atgūt savas privilēģijas. Šajā laikā novgoroda sāka slēgt ar
kņaziem līgumus.
Tagad, kad ir apskatīta kņazu un novgorodiešu attiecību loma Novgorodas sevišķā stāvokļa
veidošanā, ir laiks ķerties pie Novgorodas varas institūcijām. Bieži ir dzirdēts, ka Novgorodā
galvenā vara piederēja večei. Bet, vai tas tā bija?
Nenoliedzami, zināma, iespējams, pat, liela loma večei, tiešām, bija.
Sākotnēji, 11.-14. gadsimtā veče nemaz nebija likumdevējinstitūcija, un, pārsvarā darbojās
pēc kņazu iniciatīvas.
Tā, piemēram, 1015. gadā kņazs Jaroslavs Vladimirovičs sasauca veči, lai aicinātu
novgorodiešus karagājienā pret savu konkurentu cīņā par Kijevas lielkņaza troni. Tā pat, lai
aicinātu novgorodiešus karā, 1148. gadā veči sasauca kņazs Izjaslavs Mstislavičs. 12.
gadsimta vidū vienas Mstislaviču dzimta veči vairākkārt sasauca veči, lai cīnītos pret saviem
konkurentiem. Par večēm hronikās dēvēti arī tautas dumpji, piemēram, 1270. gadā, kad
novgorodieši padzina kņazu Jaroslavu. Šo veči, iespējams, bija sasaucis Jaroslava konkurents
kņazs Vasilijs.
Kā likumevējsapulce veče pirmoreiz sanāca 1385. gadā, lai pieņemtu likumdošanas
reformu, kas noteica zemes amatpersonu: pārvaldnieka, arhibīskapa, tūkstošnieka vietu
pilsētas pārvaldē13.
Veči nevar uzskatīt par Novgorodas īpašu iezīmi, avotos ir ziņas par večēm arī citās krievu
zemēs.
Ļoti nozīmīga, kaut arī, maz zināma, institūcija Novgorodā bija pilsoņu savienības, kas
izveidotas uz kopīga zvēresta pamata.
Pirmoreiz tāda savienība izveidojās 1140. gadā, kad kņazs Jurijs Dolgorukijs mēģināja
izdarīt spiedienu uz Novgorodu, ar ekonomiskās blokādes palīdzību. Novgorodieši zvērēja
viens otram, un, vērsās pie Kijevas lielkņaza, un, lūdza nosūtīt uz Novgorodu viņa dēlu
Svjatoslavu. Līdzīga savienība izveidojās, 1168. gadā, kad Novgoroda cīnījās ar Suzdaļas
kņazu Andreju Bogoļubski. Savienība izveidojās, lai padzītu Bogoļubska sabiedroto kņazu
Svjatoslavu, un ieliktu viņa vietā kņazu Romānu Mstislaviču. Līdz 14. gadsimta beigām
drīzāk tieši zvēresta savienības, nevis veče, bija pilsētnieku patstāvīgas politiskās gribas
izpausme, un Novgorodas atšķirīgā iezīme, salīdzinot ar citām krievu zemēm14.

13
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
130-139. lpp.
14
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
365. lpp.
 15. gadsimtā situācija mainījās, un, veče pārvērtās no kņazu organizētas sapulces par
patstāvīgu, ar likumdošanas pilnvarām apveltītu organizāciju. Šajā laikā Novgoroda kļuva par
īstu brīvpilsētu. Pilsēta atradās Lietuvas lielkņaza varā. Lai iegūtu novgorodiešu lojalitāti,
Lietuva turpināja privilēģiju piešķiršanu, it īpaši to veicināja garīdzniecības nepatika pret
Lietuvu- tā orientējās uz Vladimirā esošo Kijevas metropoliju, un Krievzemes vienotības
ideju. Šajā laikā izveidojās no lielkņaza neatkarīgas Novgorodas tiesu institūcijas. Lielkņaza
pārstāvji palika tikai priekšpilsētās. Šajā laikā Novgorodu sāka dēvēt par "Господин
Великий Новгород"15. Attīstījās arī pilsētas simbolika- parādījās valsts zīmogs,utt.
Tālāk par Novgorodas amatpersonām.
Pirmkārt, pārvaldnieks. Viņš bija izpildvaras vadītājs. Visticamāk, līdz 1132. gadam
pārvaldnieku iecēla kņazs. Ar laiku tika noteikts, ka pārvaldniekam jābūt vietējam, vēlāk,
viņu sāka vēlēt no Novgorodas bajāru vidus. Viņš bija pilsētas interešu pārstāvis pie kņaza.
Bez viņa kņazs nevarēja spriest tiesu pār novgorodiešiem, kā arī, piešķirt zemes valdījumus.
Kņaza prombūtnes laikā pārvaldnieks valdīja pilsētā, vadīja karaspēku, un veda diplomātiskās
sarunas ar ārvalstīm. Tāpat, viņš varēja sasaukt veči, un vadīja tās darbu. Līdz 15. gadsimtam
pārvaldniekam nebija noteikta pilnvaru termiņa, viņš valdīja tik ilgi, kamēr veče viņu
atstādināja. 15. gadsimtā tika ieviests pilnvaru termiņš- viens gads. Pārvaldniekam nemaksāja
algu, bet viņš saņēma ienākumus no dienesta zemes valdījumiem.
Tūkstošnieks bija pilsētas karapulka- tūkstoša- priekšnieks. Viņam bija pakļauti atsevišķo
pulka daļu priekšnieki- simtnieki. Atšķirībā no pārvaldnieka, tūkstošnieks nāca no
zemākajiem pilsētnieku slāņiem. Miera laikā tūkstošnieks pildīja policijas funkcijas un vadīja
tirdzniecības tiesu. Kopā ar pārvaldnieku viņš piedalījās diplomātiskajā darbībā, un vadīja
veči. arī viņš guva savus ienākumus no dienesta zemes.
Arhibīskaps. Arhibīskapam bija liela loma pilsētas pārvaldē un ārlietās. Viņam bija sava
tiesa. Tās pārstāvji izskatīja ne tikai ar garīdzniecību saistītās lietas, bet, piedalījās arī laicīgu
personu tiesā. Viņš varēja piedalīties arī večes darbībā. Arhibīskapam bija savs karapulks.
Pastāv teorija par tā saukto valdības padomi, ko veidojušas augstākās pilsētas amatpersonas,
taču, tam nav pierādījumu16.
Novgorodu veidoja piecas teritoriālās organizācijas, jeb, gali, ar savu pašpārvaldi. Trīs galus
apdzīvoja tirgoņi un tā sauktie melnie ļaudis- amatnieki utt, divus- bajāri.

15
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
370-373. lpp.
16
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
232-246. lpp.
 Galos bija savas večes,, kas vēlēja vietējos stārastus un tiesnešus. Katru galu veidoja vēl
sīkākas vienības- simtnieki- pa diviem katrā galā, kas savukārt, dalījās ielās. Novgorodai bija
pakļauti vairāki lauku novadi, un priekšpilsētas. Šīs teritorijas politiski un tiesiski bija
pakļautas Novgorodai, kas nosūtīja uz turieni pārvaldniekus. Priekšpilsētas piedalījās
Novgorodas večes darbībā17.
Novgorodas sabiedrību veidoja vairumā- "melnie ļaudis"- zemnieki, amatnieki, tirgotāji. Vēl
bija bajāri, garīdzniecība, neliels skaits nebrīvo ļaužu- holopu. Ietekmīgākie bija bajāri,
garīdzniecība, un tirgotāji.
Tagad par Pleskavu.
Pleskava sākumā, tā pat, kā Novgoroda bija pakļauta tieši lielkņazam, bet, Novgorodai
nostiprinoties, tā kļuva par priekšpilsētu. 15. gadsimta pirmajā pusē Lietuva padarīja
Pleskavu par lielkņaza pilsētu18. Tas padarīja pilsētu statusā līdzīgu Novgorodai. Domājams,
Lietuvas lielkņazi mēģināja stiprināt savu ietekmi Ziemeļrietumu Krievzemē, un, šajā procesā
lieti noderēja pleskaviešu atbalsts.
Pleskavas iekārta bija līdzīga kā Novgorodā. Tūkstošnieka nebija, pārvaldnieks, kurš tika
vēlēts uz noteiktu termiņu, veica viņa pienākumus. Kņaza loma militāra un policejiska. Kņazs
saņēma atlīdzību par savu dienestu19. Kņaza vara bija spēcīgāka, nekā Novgorodā, iespējams,
tāpēc, ka Pleskava atradās Vācu ordeņa zemju tuvumā, un, tātad, bija ārēji apdraudēta. Otrs
iemesls varētu būt tāds, ka, pleskavieši ļoti gribēja atdalīties no Novgorodas, un, tādi bija
noteikumi. Pleskavas sociālais sastāvs bija līdzīgs, kā Novgorodā.
Tagad, kādus secinājumus var izdarīt no visa šeit aprakstītā?
Novgoroda, un, vēlāk arī Pleskava būtībā bija tādas, kā Krievzemes brīvpilsētas, uzmanīgi,
ar atrunām (kņazu pieaicināšana, utt.), salīdzināmas ar tādām Baltijas jūras reģiona rietumu
daļas pilsētām, kā Lībeka, vai, Hamburga, kas bija tieši pakļautas imperatoram, bet,
pakāpeniski ieguva lielu iekšējo patstāvību. Bieži lietotais bajāru republiku apzīmējums,
šķiet, nav lietojams, abu zemju tiešās pakļautības lielkņazam dēļ, bet, ir redzamas paralēles
ar priviliģētajām impērijas pilsētām rietumos. Šī īpašā iekārta izveidojās, lielkņaziem mēģinot
saglabāt savu kontroli pār abām pilsētām, un, šī iemesla dēļ, tirgojoties ar vietējiem spēkiem.

17
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
251-255. lpp.
18
Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011,
372. lpp.
19
Цечоев В, Власов, В. "История отечественного государства и права. Учебное
пособие." Ростов на Дону, 2003 576. lpp. pieejams: https://lawbook.online/gosudarstva-
prava/pskovskaya-respublika-38624.html [aplūkots 16. 01. 2019.]
 Novgorodas un Pleskavas brīvpilsētu laiks beidzās 15. gadsimta beigās- 16. gadsimta
sākumā, kad tās pakļāva Maskavas valsts.
 Literatūra

1) Севастьянова, О. "Древний Новгород" Москва Санкт Петербург, Альянс Архео, 2011

2) Янин, В. Л. "Очерки истории средневекового Новгорода" Москва Языки славянских
культур, 2008, peejams: http://archnov.com/wp-content/uploads/2015/12/YAnin-V.L.-
Ocherki-istorii-srednevekovgo-Novgoroda.pdf [aplūkots 15. 01. 2019.]
3) Голубинский, Е. Е. "История Русской церкви" pieejams:
https://azbyka.ru/otechnik/Evgenij_Golubinskij/istorija-russkoj-tserkvi-tom-1-chast-1-period-
pervyj-kievskij-ili-do-mongolskij/ [aplūkots 15. 01. 2019.]
4) Цечоев В, Власов, В. "История отечественного государства и права. Учебное
пособие." Ростов на Дону, 2003 pieejams: https://lawbook.online/gosudarstva-
prava/pskovskaya-respublika-38624.html [aplūkots 16. 01. 2019.]