No Perfekcionisma Uz Mīlestību

Šo e-grāmatu Jūs drīkstat lejupielādēt, attēlot un lasīt Jūsu
e-grāmatu lasīšanas ierīcēs tikai un vienīgi Jūsu personīgai

lietošanai. Jums nav tiesības e-grāmatu vai kādu tās daļu repro-
ducēt (tai skaitā drukāt), dāvināt, pārdot, patapināt (aizdot
lietošanā), izīrēt, iznomāt, publiskot, publiski izpildīt, pārraidīt,
pārsūtīt vai jebkādi citādi to izplatīt citai personai, vai piešķirt
e-grāmatas lietošanas atļauju citai personai. Jums nav tiesī-
bas grozīt e-grāmatas saturu, tai skaitā, bet ne tikai grozīt vai
dzēst jebkuras e-grāmatas autortiesību norādes, e-grāmatas
lietošanas norādes, juridiskās atrunas u.tml. Jums nav tiesības
apiet, grozīt, pārvarēt u.tml. jebkurus e-grāmatas aizsardzības
līdzekļus.
E-grāmatā ir izmantoti aizsardzības līdzekļi, kas ļauj
Apgādam aizsargāt e-grāmatas saturu, neietekmējot e-grā-
matas lietošanas ērtību. E-grāmatas datne ir iezīmēta ar Jūsu
personiskajiem un pirkuma datiem.
Veltīta manai meitai Katrīnai,
kuras piedzimšana lika man saprast,
ka nekad nebūšu perfekta
elīna zelčāne
no
perfekcionisma
uz
Kā izkļūt no perfekcionisma slazda

un iegūt vieglumu attiecībās ar
· bērniem
· partneri
· līdzcilvēkiem
158 (035)
Ze 370
Ilzes Isakas vāka dizains

Vāka attēla avots © istockphoto.com/bowie15
Elīna Zelčāne
NO PERFEKCIONISMA UZ MĪLESTĪBU
Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja VIJA KILBLOKA

Redaktors Gints Tenbergs
Mākslinieciskais redaktors Aigars Truhins
Projekta vadītāja Meldra Bērziņa
Šis ir ar autortiesībām aizsargāts darbs. Darba reproducēšana

vai jebkāda cita neatļauta izmantošana ir autortiesību pārkāpums.
Par autortiesību pārkāpšanu ir paredzēta atbildība
Krimināllikuma 148. pantā.
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA,

K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.
Red. nr. R-264-E.
© Elīna Zelčāne, 2015

© Literārā apdare, izdevums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC, 2015
ISBN 978-9934-0-5519-5

SATURS
Ievads......................................................................................... 9
1. NODAĻA. Perfekcionisms. Kas to rada un baro?
Mīlestība – mūsu dzīves alfa un omega................................... 13
Kāpēc mēs kļūstam par perfekcionistiem?............................... 17
Perfekcionisms – vainas apziņas labākais draugs...................... 22
Būt atbildīgam, bet ne vainīgam.............................................. 25
Mans ceļš pretī labās meitenes tēlam....................................... 28
Mīlestība – tik viegla un reizē grūta........................................ 33
Dzīvot tagadnē – ko tas nozīmē?............................................. 35
Mīlestību nevar iemācīt, bet to var apgūt................................. 37
Kā iemīlēt sevi?....................................................................... 43
2. NODAĻA. Perfekcionisms attiecībās ar bērniem

Bērniem vajag mīlošus, nevis ideālus vecākus.......................... 53
Kāpēc bērniem nepieciešamas robežas?................................... 59
Gribu visu un tūlīt jeb Kā sadzīvot ar bērna
neapmierinātību...................................................................... 65
Laika ir maz, bet bērns čammājas.
Kāda ir alternatīva steigai?...................................................... 73
Ko darīt, ja bērns negrib kārtot mantas
un palīdzēt vecākiem?............................................................. 83
Ko iesākt ar dusmām, lai nenodarītu pāri sev
un bērniem?............................................................................ 88
Kā pārdzīvot bērnu slimošanu?................................................ 97
Bērns mīl mūs, nevis mūsu tēlu............................................. 103
3. NODAĻA. Perfekcionisms partnerattiecībās

Bailes būt nemīlētam............................................................. 107
Princis baltajā zirgā, kurš tā arī neatjāja................................. 109
7
Elīna Zelčāne. NO PERFEKCIONISMA UZ MĪLESTĪBU
Ietekmes saglabāšana – mans drošības garants....................... 113

Labs, labāks, vislabākais......................................................... 119
Attiecības kā projekts............................................................ 122
Seksualitāte un perfekcionisms.............................................. 125
Kā ienest vieglumu attiecībās?............................................... 129
4. NODAĻA. Perfekcionisms attiecībās ar līdzcilvēkiem

Mēs nevaram būt labi visiem................................................. 135
Perfekcionisms darba attiecībās............................................. 137
Mana “sakārtotā dzīve”.......................................................... 145
Perfektā mājsaimniece........................................................... 150
Man liekas, ka tev liekas, jeb Mana reakcija
uz pašas iedomām................................................................. 155
Nobeigums............................................................................ 161

IEVADS
Pirms nolēmu uzrakstīt šo grāmatu, es kādu laiku šaubījos
par tās iespējamo pienesumu. Jau ir daudz lasāmvielas par to,
kā “pareizi” dzīvot un veidot attiecības, un man nebija ilūziju,
ka spēšu pateikt kaut ko radikāli jaunu. Ikreiz, kad man radās
ideja par grāmatu, es sevi apturēju, jautājot: “Kādēļ tev tas?” Es
nevēlējos būt otrās šķiras mākslinieks, kurš rada nevis oriģinālu,
bet ražo kolāžas no jau esošām lietām.
Tā nu mans radošais gars turpināja cīņu ar iekšējo kritiķi,
līdz es sapratu, ka mans mērķis nav otrreiz izgudrot velosipēdu
vai pārspēt tos, kuri sīki un smalki aprakstījuši velosipēda dar-
bības principus. Es nerakstu par to, ko esmu izlasījusi, to jūs
varat izlasīt paši. Es rakstu par savu pieredzi un secinājumiem,
pie kuriem esmu nonākusi pēc neskaitāmu kļūdu pieļaušanas.
Savā ziņā šī grāmata ir mans pašizpētes projekts. Kad esmu
uzlikusi savus pārdzīvojumus uz papīra, es varu uz tiem paska-
tīties it kā no malas. Rakstīšana ir kā lūkošanās labi apgaismotā
spogulī – tā palīdz skaidrāk ieraudzīt gan skaisto, gan neglīto.
Bet galvenais – caur atklātību un plīvura noņemšanu tā palīdz
ieskatīties realitātei tieši acīs un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
Es rakstu, jo jūtu iekšēju nepieciešamību rakstīt. Un tomēr
es nerakstu tikai sev. Brīžos, kad pār mani nāk kāda atklāsme un
izdodas šo dzīvi mazliet labāk saprast vai sajust, enerģijas kāpums
ir tik liels, ka gribas tajā ar kādu dalīties.
Ja esat perfekcionists, kuram gribas visu izdarīt izcili, un jums
ir grūti atslābt, jo pārāk uztraucaties par to, vai būsiet pietiekami
labs vai laba citu acīs, šī grāmata, iespējams, var jums noderēt.
Tajā jūs atradīsiet manas pārdomas par to, kāpēc mēs kļūstam
par perfekcionistiem, kā atbrīvoties no perfekcionisma slazda un
iemācīties dzīvot vieglāk. Mana alternatīva perfekcionismam ir
dzīve, kuras kvalitāte tiek mērīta ne tikai sasniegtajos rezultātos,
9
bet arī spējā izbaudīt procesu. Vieglums, uz kuru es aicinu, neiz-

slēdz mērķtiecību un tiekšanos pēc pilnības; vieglums ļauj mīlēt
sevi un dzīvi arī starpposmā, kad aizelsušies skrienam no punkta
A uz punktu B.
Šī grāmata ir par cilvēcisko mīlestību, kura nekad nav pilnīga
un uz kuru mēs varam tikai tiekties. Šī grāmata ir aicinājums
mīlēt nepilnīgo un nebaidīties no kļūdām. Un, protams, tā ir
par attiecībām, kurās mēs reizēm mīlam, reizēm manipulējam
ar mīlestību, bet gandrīz vienmēr gaidām mīlestību no citiem.
Grāmatas nosaukums “No perfekcionisma uz mīlestību” pauž
manu pārliecību par to, ka ideāls ir tikai māns, kurš realitātē
nav sasniedzams. Pat ja uz īsu mirkli šķiet, ka esam sasnieguši
virsotni, tajā nav iespējams noturēties. Tiecoties pēc ideāla, mēs
zaudējam kontakta kvalitāti ar otru, jo esam pārāk aizņemti ar
sevi un savu uzstādījumu. Savukārt, ja mums neizdodas sasniegt
savus iedomātos standartus, mēs slīgstam vainas apziņā un arī
šajā gadījumā esam vairāk koncentrēti uz sevis sodīšanu, nevis
patiesu kontaktu ar otru.
Arī es pati ilgu laiku centos būt ideāla mamma un sieva. Tikai
pēc 10 gadu kopdzīves ar savu vīru un trešā bērna piedzimšanas
sapratu, ka problēma ir nevis manis izvēlētajā ceļā uz mērķi, bet
pašā mērķī. Es sapratu, ka man ir jāiet nevis uz priekšu, bet atpakaļ.
Jo mīlestība ir nevis kaut kas tāls un neiegūts, bet gan tuvs un kaut
kad pazaudēts. Mīlestība visu laiku ir mūsos, tikai reizēm tā mēdz
paslēpties ļoti dziļi, un tad mēs to meklējam nevis sevī, bet pasaulē.
Grāmatas pirmajā nodaļā esmu iekļāvusi vairāk teorētisku
pārdomu par perfekcionisma ēnas pusēm, bet nākamajās noda-
ļās mēģinu ar praktisku piemēru palīdzību parādīt, kā iespējams
izkļūt no perfekcionisma slazda un atrast ceļu pretī mīlestībai.
Es gribētu, lai šī grāmata ir nevis kā lekcija par pasaules gud-
rībām, bet kā gara un sirsnīga saruna pie tējas tases, kurā mēs katrs
ieejam savā vertikālē, lai kopīgi satiktos uz kādas horizontāles.
Es nesolu, ka grāmata sniegs atbildes uz visiem jautājumiem,
taču ļoti ceru, ka pēc tās izlasīšanas jūs sāksiet sev uzdot jautā-
jumus, kurus iepriekš nebijāt uzdevuši.
1. NODAĻA
PERFEKCIONISMS.
KAS TO RADA UN BARO?
MĪLESTĪBA – MŪSU DZĪVES
ALFA UN OMEGA
Pirms pievēršos perfekcionismam, es vēlos nedaudz paru-

nāt par mīlestību, jo tieši mīlestības trūkums mūs padara par
perfekcionistiem un tikai ar mīlestības spēku mēs spējam
atbrīvoties no perfekcionisma slazda.
Es redzu mīlestību kā mūsu dzīves alfu un omegu. Manu-
prāt, jebkurš cilvēks piedzimstot ir kā tīrs mīlestības poten-
ciāls, spējīgs mīlēt gan sevi, gan apkārtējos. Un apzinātā vai
neapzinātā veidā mēs visi tiecamies uz mīlestību kā savas
dzīves galamērķi. Pa vidu mēs bieži vien nomaldāmies, izejot
cauri katrs saviem labirintiem, jo ceļi uz mīlestību ir tikpat
dažādi, cik dažādi esam mēs.
Domājot par to, kā shematiski atainot cilvēka dzīvi, es
to iztēlojos kā kardiogrammu – ar savu sākumu, beigām un
nebeidzamiem kāpumiem un kritumiem starp tiem. Ja mums
paveicas, tad tiekam ieņemti mīlestībā, ja paveicas mazliet
vairāk, mēs varam izaugt un iegūt pieredzi vidē, kurā valda
mīlestība, bet, ja paši pie tā piestrādājam, tad mīlestība kļūst
ne tikai par mūsu izejas punktu, bet arī par galamērķi.
Taču ne visiem tā veicas, un dažiem mīlestība ir jāmeklē
bez pavadoņiem un parauga, kā mīlēt. Gadās arī tā, ka tas, ko
sākotnēji esam uzskatījuši par mīlestību, vēlāk izrādās tikai
atspulgs greizajā spogulī. Mūsu skaistā un sakārtotā dzīve var
pēkšņi sabrukt, un var nākties savu laimi būvēt no jauna, tikai
nu jau no citiem materiāliem un pēc cita projekta.
Mēs nevaram izmainīt savu izejas punktu, iegūt citus
vecākus, draugus un pieredzi, taču varam ietekmēt to, kāds
13
būs mūsu galamērķis. Kas paliks pāri no mūsu veiksmēm un

zaudējumiem? Ko būsim atstājuši un paņēmuši sev līdzi, kad
mūsu sirds beigs pukstēt? Mēs ierodamies šajā pasaulē un
vēlāk aizejam no tās, taču mīlestība paliek. Tā turpina dzī-
vot, ietērpta dzejā, iekrāsota mākslas darbos un smiedamās
ar mūsu bērnu smiekliem.
Nav nekā vienkāršāka un vienlaikus arī sarežģītāka par
mīlestību. Tā māca mūs kļūt lieliem, darot mazas lietas, un
būt maziem, darot kaut ko lielu. Mīlestība ir mūsu dzīves alfa
un omega, bet pa vidu ir brīvā griba un mūsu pašu noaustais
dzīves audekls.
Vēstures grāmatās, kurās aprakstīts cilvēka ceļš no Homo
habilis uz Homo sapiens, galvenais uzsvars tiek likts uz intelekta
attīstību un spēju radīt visdažādākos palīglīdzekļus dabas un
citu cilvēku pakļaušanai. No zinātnes viedokļa raugoties, mēs
kļūstam aizvien attīstītāki un attīstītāki. Bet vai arī mūsu dvē-
sele attīstās tikpat strauji kā prāts? Mēs daudz vairāk enerģijas
tērējam tam, lai panāktu, ka mūs mīl citi, nevis tam, lai vairotu
mīlestību paši savā sirdī.
Es ticu, ka mēs tā pa īstam dzīvojam tikai tad, kad mīlam,
kad nepaliekam iestrēguši sevī, bet tiekamies ar pasauli dodot
un radot. Kāds rada ar vārdu, cits – ar otas triepienu, bet vēl
kāds rada bērnus vai stāda puķes. Manuprāt, tieši mīlestības
piestrāvotā radīšanā slēpjas cilvēka vitalitāte un dzīvotgriba.
Un nav svarīgi, kas ir tas, ko radām un atdodam, daudz svarī-
gāks ir pats princips – būt ne tikai ņēmējam un patērētājam,
bet arī devējam un radītājam.
Mīlestība allaž atrodas mūsu dzīves centrā. Savā ziņā
jebkuru mūsu rīcības aktu nosaka vai nu mīlestība, vai bailes.
Ja mūs vada mīlestība, mēs esam kā radošs un dodošs avots,
bet, ja mūs vada bailes, mēs esam kā akacis, kas grib sevī iesūkt
lietas, cilvēkus un attiecības. Jo lielāka ir nedrošība, jo lielāka
14
PERFEKCIONISMS. KAS TO RADA UN BARO?
arī vēlme pakļaut apkārtējo pasauli, cerot, ka vara mazinās

bailes un kompensēs mīlestības trūkumu.
Cilvēka dzīve nav tikai lineārs nogrieznis vai faktu vir
knējums, kas noslēdzas ar kapakmenī iegravētiem gada skait-
ļiem. Mūsu dzīves ceļam ir sava redzamā daļa, kas atspoguļo
uzvarētās un zaudētās cīņas, taču tam cauri vijas arī citiem
neredzams un vienīgi mums pašiem zināms dvēseles ceļš. Ceļa
galā izšķirošais ir nevis tas, cik augstu esam kāpuši un cik
zemu krituši, bet gan tas, kas šajā laikā noticis ar mūsu dvēseli.
Vai esam izmantojuši mums doto pieredzi, lai mācītos mīlēt,
vai arī esam vainojuši likteni, ka tas mums mīlestību nav devis?
Kā teicis slavenais franču filozofs Žans Pols Sartrs, “brīvība
ir tas, ko tu dari ar to, kas ir izdarīts tev”.
Manuprāt, tieši spēja apzināti izvēlēties savu attieksmi
padara mūs par savas dzīves režisoriem. Mēs nevaram pārrak
stīt jau uzrakstīto scenāriju, nevaram izmainīt savu dzīvi tā, lai
tajā nepaliktu nekādas pagātnes pēdas, taču varam izvēlēties
savas dzīves turpinājumu no šī brīža. Es atzīstu, ka traģē-
diju pārvērst komēdijā var būt ļoti grūti gluži tāpat kā radīt
mūziku, ja tavai vijolei palikusi tikai viena stīga. Un tomēr es
ticu, ka tas ir iespējams.
Kad biju maza, vecmāmiņa bieži teica – nespļauj Dievi-
ņam acīs. Tas bija aicinājums negausties par dzīves sīkumiem,
bet novērtēt to, kas man ir dots. Šo atziņu vēl dziļāk izpratu,
iepazīstoties ar kādu puisi, kurš pēc negadījuma bija zaudējis
visu – mājas, ģimeni un cerību, ka jelkad varēs kustināt rokas
un kājas.
Tā kā ģimene par puisi nevēlējās rūpēties, viņš tika ievie-
tots pansionātā, kur vadīja savas dienas, neceļoties no gultas.
Viņš būtu varējis kļūt par kašķīgu īgņu, kurš ienīst savu dzīvi
un pasauli, tomēr tā nenotika. Šis puisis kļuva par dzīvesprie-
cīgu un mīlestības piepildītu cilvēku. Spējīgs kustināt vienīgi
15
galvu, viņš iemācījās rakstīt uz tastatūras ar kociņu mutē.

Tagad šis cilvēks vēlas pamatīgāk apgūt datoru, iemācīties
angļu valodu un pat komponēt mūziku. Bet pats svarīgākais
ir tas, ka, par spīti skarbajai dzīves realitātei, viņš spēj mīlēt
un piedot tiem, kuri nav spējuši viņam atbildēt ar mīlestību.
Skatoties uz šādiem cilvēkiem, manī rodas jautājums: no
kurienes gan nāk šis iekšējais spēks? Kā tas iespējams, ka
nezāļu pilnajā laukā, kurā ir tik maz gaismas un siltuma, mīles-
tības sēkliņa neiznīkst, bet uzdīgst, aug un vairojas? Manuprāt,
atbilde slēpjas tajā, ka mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis. Jo
tieši tad, kad mīlam, mūsos atklājas neizmērojams potenciāls
un mēs kļūstam par savas dzīves radītājiem.
Es ticu, ka, gluži tāpat kā ābola sēkliņā ir ielikta pro
gramma, kas tai ļauj izaugt par ābeli un radīt augļus, tā arī
mūsos ir iesēta mīlestības sēkla, lai mēs to audzētu un dotu
mīlestību tālāk. Tomēr mūs īpašus padara tas, ka mēs neesam
roboti un mums katram ir dota arī brīvā griba. Mēs varam
sekot savam dabiskajam stāvoklim un mīlēt, bet varam arī
nemīlēt un izvēlēties citu ceļu.
Nocietinot savu sirdi, mēs aizveram durvis uz pasauli un
kļūstam līdzīgi putnam, kurš tiek turēts krātiņā. Iesprostotais
putns var izjust prieku, ieraugot savu saimnieku, viņš var just
apmierinājumu, kad trauciņā tiek iebērta barība, un jautri
čivināt, ieguvis jaunu rotaļlietu, nemaz nenojaušot, ka iespē-
jams dzīvot arī citādi. Tomēr, ja krātiņa durvis tiktu atstātas
vaļā, putnā atdzīvotos viņa dabiskais instinkts celties spārnos.
Izjutis, ko nozīmē lidot, putns vairs negribētu dzīvot krātiņā
un būt laimīgs, jo zinātu, kas ir brīvība.
Arī mēs varam just zināmu apmierinājumu ar dzīvi pat
tad, ja nesekojam mīlestības aicinājumam un dzīvojam pašuz-
celtajā zelta būrī. Kādu laiku pietiek, ja esam bagāti vai ietek-
mīgi, taču pienāk brīdis, kad jūtam – kaut kā trūkst. Arvien
16
jaunu un jaunu trofeju iegūšana mūs vairs nepiepilda, un mēs

sākam meklēt veidus, kā pabarot savu dvēseli.
Ja vien mums izdodas uz brīdi pieklusināt savu prātu
un ieklausīties sirdī, mēs sadzirdam, kā kāda klusa balss mūs
aicina atgriezties pie sava dabiskā stāvokļa. Tā ir mīlestības
sēkliņa mūsos, kas vēlas izlauzties, vēlas ne tikai ņemt, bet arī
dot, ne tikai patērēt, bet arī radīt.
Meklēt ceļu pretī mīlestībai ir daudz grūtāk, ja iepriekš
neviens nav ieminis pēdas vai iedevis kompasu, taču tas nav
neiespējami. Es ticu cilvēka spējai mainīties un tam, ka mūsu
sirds ir vislabākais navigators.
KĀPĒC MĒS KĻŪSTAM

PAR PERFEKCIONISTIEM?
Mums katram ir citāda mīlestības pieredze. Kādam tā

saistās ar siltumu un pieņemšanu, citam ir kā atalgojums par
to, ka esi bijis labs, bet vēl kādam tā ir tikai vārds, ar kuru tiek
manipulēts pēc vajadzības.
Atšķirīgā mīlestības pieredze, ko esam izjutuši bērnībā,
lielā mērā nosaka, cik dažādos veidos mēs meklējam mīlestību
tad, kad jau esam pieauguši. Arī perfekcionisms jeb nepār-
traukti centieni būt ideālam, manuprāt, ir ceļš pretī mīlestībai.
Visbiežāk tas ir neapzināts veids, kā mēs ar saviem darbiem
mēģinām pierādīt, ka esam tā vērti, lai mūs mīlētu. Jo ideālāki
esam un retāk kļūdāmies, jo augstāka ir varbūtība, ka tiksim
pieņemti un saņemsim atzinību.
Ikkatrā no mums ir ilgas pēc mīlestības. Kad esam mazi,
mēs spējam atklāti paust savas vajadzības: ja esam apbēdināti,
mēs raudam, nebaidoties būt vāji, ja vēlamies kādu samīļot,
tiecamies pēc viņa, nedomājot par iespējamo atraidījumu.
17
Diemžēl, pieaugot un vairākkārt “apdedzinoties”, kļūstam

piesardzīgi. Mēs joprojām ilgojamies pēc mīlestības, taču
neuzdrošināmies to prasīt tik atklāti. Mēs sākam manipulēt,
izmantojam apkārtceļus un reizēm visu tik ļoti sarežģījam, ka
apmaldāmies pašu radītajos labirintos.
Mēs meklējam mīlestību, taču, lai to atrastu, mums no
tās jāattālinās. Līdzīgi kā Sprīdītis devās ceļā, lai meklētu
laimīgo zemi, tā arī mēs dodamies ceļā, lai pēc tam atgriez-
tos mājās. Iepazinuši, kas nav mīlestība, mēs saprotam, kas
tā ir. Tāpēc neviens ceļš nav nepareizs, kamēr vien tas nav
beidzies. Arī perfekcionisms var būt lielisks apkārtceļš, lai
iepazītu mīlestību.
Ja mēs jautātu vecākiem, ar kādiem nosacījumiem viņi
mīl savus bērnus, lielākā daļa atbildētu, ka mīl savus bērnus
ar beznosacījumu mīlestību, vienkārši tāpēc, ka viņi ir, nevis
tāpēc, ka bērni ir paklausīgi, talantīgi vai gudri. Un es ticu, ka
vairums no vecākiem dziļi sirdī tiešām mīl savus bērnus katru
dienu, stundu un minūti. Problēma ir tajā, ka vecāki bieži vien
aizmirst savas emocijas izrādīt bērniem.
Bērni var būt labi aprūpēti un pieskatīti, vecāki var pat
veltīt pietiekami daudz laika, lai kopīgi spēlētos, mācītos vai
pārrunātu dienas notikumus, taču ikdienas komunikācijā ne
reti pietrūkst sarunu par jūtām. Bērnam tiek jautāts par to, kā
gāja bērnudārzā vai skolā, ko jaunu viņš iemācījās un ko ēda
pusdienās, bet ne vienmēr – par to, ko bērns pārdzīvoja. Pie-
mēram, ja bērns, pārnācis no dārziņa, stāsta par kādu konfliktu
grupiņā, vecāki bieži vien uzņemas detektīva lomu, cenšoties
noskaidrot, ko kurš teicis, ko darījis, kā uz to reaģējusi audzi-
nātāja utt. Vārdu sakot, tiek analizēti fakti un apstākļi, bet ne
vienmēr bērnam tiek pajautāts, kā viņš tajā brīdī jutās. Ar laiku
bērnā veidojas ieradums koncentrēties nevis uz savu iekšējo
pasauli, bet uz to, kā viņam vajadzēja vai nevajadzēja rīkoties.
18
Vecākiem, kuri nedalās savās emocijās un neizrāda tās

bērnam, var nešķist svarīgi painteresēties, kas notiek bērna
sirsniņā. Un tā var būt nevis tāpēc, ka bērns viņiem ir vien-
aldzīgs, bet tāpēc, ka vecākiem pašiem nav šīs emocionālās
pieredzes – dalīties savos pārdzīvojumos. Iespējams, viņi ir
auguši tādā ģimenē, kurā mīlestība tika izrādīta vienīgi ar
darbiem, lieki par to nerunājot.
Ja bērnam ir bijusi pieredze, ka vecāki “atdzīvojas” un
izrāda patiesas emocijas vien situācijās, kad bērns kaut ko
īpašu sasniedz vai piepilda vecāku gaidas, ir liela varbūtība,
ka pieaugot šis cilvēks turpinās tiekties pēc ideāla, jo ticēs, ka
tas ir veids, kā saņemt apkārtējo mīlestību.
Iedomājieties šādu ikdienas situāciju. Vecāki noguruši
pārrodas no darba. Kamēr mamma gatavo vakariņas, bērns
savā nodabā zīmē. Kad viņš nes zīmējumu parādīt mammai,
viņa aši uzmet tam acis un pēc īsa komentāra – “Skaisti!” –
turpina gatavot ēdienu. Nākamās dienas vakarā bērns stāsta,
kā viņam pagājusi diena; tētis noklausās stāstījumu, uzdod
dažus jautājumus, bet viņa sejā ir lasāms, ka viņam nav diez
cik lielas intereses. Un tā ikdienas komunikācija norit dienu
no dienas. Vecāki ir kopā ar bērnu, bet viņos trūkst dzirksts,
kuru bērns tik ļoti gaida. Un tagad iedomājieties citu situā-
ciju. Bērns ir bijis ļoti čakls un palīdzējis vecmāmiņai izravēt
dārzu vai arī skolotāja viņu ir paslavējusi par labām sekmēm. Ir
noticis kaut kas īpašs, un vecāku sejas uzreiz atdzīvojas. Bērns
pamana emocijas, un viņam gribas, lai vecāku acis nepārstāj
mirdzēt. Šajā brīdī bērns saprot, ka, tiecoties pēc panākumiem
un iepriecinot vecākus, viņš saņems pretī tik ļoti kāroto uzma-
nību un mīlestību.
Pati par sevi tiekšanās pēc panākumiem nav nekas slikts,
taču ir jānošķir mērķtiecība no perfekcionisma. Mērķtie-
cīga cilvēka vektors ir vērsts uz meistarību un gandarījumu
19
par padarīto. Mērķtiecīgs cilvēks pilnveidojas, lai uzvarētu

sevi, viņš nepārtraukti izkopj savas spējas un kļūdas uztver
kā iespēju augt un attīstīties. Turpretī perfekcionists tiecas
uzvarēt citus, viņš nekad nav apmierināts ar sevi un nav gatavs
samierināties ar kļūdām. Mērķtiecīgs cilvēks salīdzina savus
sasniegumus tagadnē un pagātnē un vienmēr ir ceļā uz pilnību,
turpretī perfekcionistam galvenais ir nevis izaugsme, bet spēja
sasniegt ideālu nekavējoties.
Atšķirība ir arī tajā, ka mērķtiecīgs cilvēks, kuram ir sap-
nis, to sasniedzot, spēj izjust prieku, pat ja apkārtējiem tas
neko nenozīmē. Perfekcionista prieks ir tiešā veidā atkarīgs no
tā, vai viņa sasniegumus novērtēs un atzīs apkārtējie. Turklāt
perfekcionists, uzklausot vērtējumu, to izlaiž caur īpašu filtru,
sadzirdot tikai kritiku, nevis komplimentus.
Redzot tikai ārējās izpausmes, perfekcionismu reizēm var
sajaukt ar pedantismu, taču arī šajā gadījumā pastāv atšķirības.
Pedantisks cilvēks tiecas pēc ideālas kārtības tāpēc, ka viņam
pašam tas ir vajadzīgs. Turpretī perfekcionists vēlas būt ideāls
citu acīs.
Perfekcionists bieži vien dzīvo pēc principa “visu vai
neko” – vai nu es izdaru kaut ko ideāli, vai nedaru vispār.
Šī iemesla dēļ perfekcionisti bieži iekrīt galējībās. Viņi var
uzsākt dzelžainu diētu, bet, ja neizdodas to pilnībā ievērot,
var krist otrā galējībā un pieēsties kūkas. Vai, piemēram, var
uzsākt kādu grandiozu projektu un, nespējot sasniegt uzstādī-
tos mērķus, vienkārši atmest visam ar roku, nevis samierināties
ar viduvējību.
Cilvēki, kuri tiecas pēc ideāla rezultāta, bieži kavē ter-
miņus un nespēj pielikt punktu, jo pārlieku koncentrējas uz
detaļām, vēloties noslīpēt katru sīkumu. Lai cik daudz laika
arī būtu viņu rīcībā, tā allaž ir par maz, jo vienmēr atrodas
kaut kas uzlabojams.
20
Vecāki, kuri ļoti daudz kritizē bērnu un neļauj viņam

kļūdīties, var sekmēt to, ka bērns izaugot kļūs perfekcionists.
Šāds cilvēks mēra savu vērtību produktivitātē un sasniegu-
mos, nespējot baudīt procesu. Viņš ir atkarīgs no apkārtējo
vērtējuma, tāpēc bieži vien nedzīvo autentisku dzīvi, bet dara
to, kas citiem šķiet labs un pareizs.
Ja bērns nespēj attaisnot uz viņu liktās cerības, viņam
rodas mazvērtības kompleksi. Grūti ir gan tiem bērniem, kuru
vecāki izvirza pārlieku augstus standartus un neļauj noslī-
dēt līdz viduvējībai, gan tiem, kuru spējām kaut ko sasniegt
neviens netic. Abos gadījumos bērns tiecas būt ideāls, lai
kādam kaut ko pierādītu. Viņam svarīgāk par būšanu pašam
ir būt atbilstošam citu gaidām vai kādam iedomātam stan-
dartam.
Vēlme visiem izpatikt rada pastāvīgu spriedzi. Nespējot
atslābināties paša spēkiem, cilvēks var meklēt alternatīvus vei-
dus, kā atbrīvoties, tāpēc nereti perfekcionisti nonāk alkoho-
lisma vai citu atkarību gūstā. Daudzi sāk slimot. Ja cilvēks ir
slims, viņam ir lielisks attaisnojums, kāpēc darbi nav izdarīti
laikā vai tik labi, kā vajadzētu. Kaut arī apzināti cilvēks nevēlas
slimot, bailes par neizdošanos ir tik lielas, ka zemapziņa uz
to noreaģē ar pēkšņām galvassāpēm vai citiem simptomiem.
Dzīve nav viegla nedz pašam perfekcionistam, nedz viņa
tuviniekiem, jo perfekcionists vēlas ne tikai pats būt ideāls, bet
padarīt ideālu arī pasauli ap sevi. Viņš ļoti viegli ierauga savas
un citu kļūdas, bet, koncentrējoties uz trūkumiem, var nepama-
nīt un noniecināt labo, ko uztver kā pašu par sevi saprotamu.
Ar laiku šāds uzvedības modelis var kļūt tik pierasts, ka
mēs no tā nespējam atbrīvoties pat tad, kad saprotam – apkār-
tējie no mums nemaz negaida, lai esam ideāli. Mēs neuz-
drošināmies būt nepilnīgi, jo baidāmies no noraidījuma un
mīlestības zuduma. Pat tad, ja mūsu prāts saka: neviens nav
21
ideāls un arī mums tādiem nav jābūt, ir grūti pārkāpt pāri

emocionālajai barjerai, jo mums taču nav pieredzes, kā tas
ir – būt nepilnīgam un tomēr mīlētam.
PERFEKCIONISMS – VAINAS APZIŅAS

LABĀKAIS DRAUGS
Tieksme būt ideālam iet roku rokā ar nepārtrauktu paš-

kritiku un vainas apziņu par to, ka neizdodas būt tik labam,
cik gribētos.
“Pats esi vainīgs!” – domāju, ka šos vārdus bērnībā dzir-
dējuši daudzi. No mazām dienām mūs māca, ka nevajag vien-
mēr vainot citus, bet pašiem atzīt savu vainu. Mēs gribam,
lai mūsu bērni iemācās uzņemties atbildību par savas rīcības
sekām un iegūst veselīgu paškritiku, taču bieži vien gadās, ka
iemācām bērniem būt nevis atbildīgiem, bet vainīgiem. Tas
notiek tāpēc, ka pārlieku koncentrējamies nevis uz procesu
un labajām iecerēm, bet uz rezultātu un pieļautajām kļūdām,
liekot bērniem saprast, ka kļūdīties ir slikti.
Nereti “sliktai uzvedībai” seko arī sods, un bērna galvā
izveidojas loģiska ķēdīte: kļūdīties = būt vainīgam = saņemt
sodu. Un šajā gadījumā nav izšķirošas nozīmes tam, vai sods
ir fizisks vai morāls. Arī nicinošs skatiens var iedragāt bērna
pašcieņu.
Atbildīgs bērns, apgāzis puķu vāzi, aizies pēc lupatas un
ūdeni saslaucīs. Vainīgs bērns samelos, ka to izdarījis kaķis,
vai sāks meklēt attaisnojumus savai rīcībai. Bieži vien bērni
sāk melot tieši tāpēc, ka nespēj pieņemt savu nepilnīgumu.
Bērni grib būt labi, jo tieši tādus viņus visvairāk mīl.
Ko parasti dara vecāki, ja saprot, ka bērns viņiem melo
un izliekas labāks, nekā patiesībā ir? Viņi sāk bērnu strostēt,
22
liek atzīties un beigu beigās atmodina bērnā vainas izjūtu.

Bērns, kurš meklējis pieņemšanu un mīlestību, saprot, ka tā
iegūstama vai nu nekļūdoties, vai – kļūdas gadījumā – vainojot
sevi par nodarīto.
Nereti šādai attieksmei pievienojas arī noteikta vērtību
sistēma, kuru vecāki cenšas nodot saviem bērniem, stāstot, ka
nav labi sevi pārāk lielīt un plātīties ar sasniegumiem, labāk
būt pieticīgam, runājot par sevi, cerot, ka labu par mums pa
teiks kāds cits. Arī es augu ar pārprastu pazemības apziņu,
uzskatot, ka tiekšanās pēc panākumiem ir laba, bet lepošanās
ar tiem – kaut kas slikts.
Ja bērnībā mūsu soģi bija vecāki un skolotāji, tad pieau-
got mēs kļūstam par soģiem paši sev. Mēs paši sev uzstādām
augstus standartus un paši sevi vainojam, ja neizdodas tos
sasniegt. No vienas puses – mēs ceram izpirkt savu vainu ar
sevis sodīšanu, no otras puses – mums gribas, lai kāds mūs
pažēlo, jo ir taču tik grūti dzīvot zem smagā vainas apziņas
sloga. Un tad mēs sākam sevi publiski noniecināt. Varētu ras
ties jautājums: kāpēc cilvēkam, kurš tiecas pēc pilnības, būtu
vajadzīgs radīt negatīvu paštēlu? Paradoksālākais šajā situācijā
ir tas, ka ar sevis noniecināšanu cilvēks patiesībā vēlas spodri-
nāt savu tēlu. Ar frāzēm “nav jau nekas īpašs”, “es varēju labāk”
perfekcionists pēc atgriezeniskās saites principa cer saņemt
uzmundrinājumu, kas pateiktu, ka ir jau labi, ka nevajag sevi
tā kritizēt utt.
Bailes no ārēja nosodījuma un kritikas ir tik lielas, ka cil-
vēks izvēlas pasteigties un pats sevi nokritizēt, lai tikai to neiz-
darītu kāds cits. Reizēm perfekcionists tiešām jūtas tā, kā runā,
taču var būt arī situācijas, kad paškritika ir tikai manipulācijas
veids. Apkārtējie bieži uzķeras uz šī āķa un tiešām sāk runāt
to, ko perfekcionists vēlas dzirdēt. Tā ir kā savstarpēja spēle,
kurā abas puses apmierina savas vajadzības – perfekcionists ir
23
ieguvis kāroto atzinību, bet viņa žēlotājs un slavinātājs sajūtas

“labs”, jo ir paglaudījis kādu pa spalvai.
Taču ne vienmēr mēs dzirdam par sevi tikai labus vārdus.
Ir reizes, kad ne vien paši sevi nosodām, bet to dara arī citi.
Kritika nav patīkama nevienam cilvēkam, pat “psiholoģiski
visveselākajam”, bet jo īpaši grūti to “sagremot” ir perfekcio-
nistam, kura uzmanības antenas ir noregulētas uz kritikas
frekvencēm.
Cilvēks, kurš pieradis sevi bieži vainot, nespēj būt objek-
tīvs un pret viņu vērsto kritiku izvērtēt ar vēsu prātu. Šāds
cilvēks neprot nošķirt savu atbildību no svešas, jo pārvērtē savu
nozīmīgumu situācijas radīšanā. Piemēram, cilvēks, kurš tiecas
būt ideāls darbinieks, pēc neveiksmīga mēģinājuma pārdot
kādu produktu var vainot sevi par nepietiekami labo sagata-
vošanos, nepietiekami dziļām zināšanām, nepietiekami trenē-
tām pārliecināšanas spējām utt., aizmirstot, ka sava loma ir arī
pašai produkta kvalitātei, kompānijas kopējam tēlam, klienta
vajadzībām u. c. Ja paškritikai pievienojas arī kāds aizrādījums
no priekšniecības puses, vainas apziņa perfekcionistu aprok kā
sniega lavīna, kurā pazūd robeža starp privāto un profesio-
nālo atzīšanu, cilvēka darbu un viņa būtību. Ja es esmu pieļā-
vis kļūdu, es pats kļūstu par kļūdu un kaut ko nepilnvērtīgu.
Atbildības sadalīšanas problēmas rodas arī tad, ja per-
fekcionists no vainīgā kļūst par kāda vainotāju. Tam, kurš
pakļuvis zem perfekcionista lupas, bieži vien tiek uzvelta
neadekvāti liela kritikas nasta un pieprasīta atbildība, kuru
“vainīgais” nemaz nav spējīgs uzņemties. Bieži viss beidzas
ar to, ka perfekcionists izvēlas pats paveikt kādu uzdevumu,
nevis uzticēt to citiem.
Vēloties, lai pasaule ap viņu ir ideāla, perfekcionists nepār-
traukti ir spiests kontrolēt sevi un apkārtējos. Bet pārmērīga
kontrole, kā zināms, padara mūs par tādiem kā robotiem, kuri
24
traucas no punkta A uz punktu B, nespējot izbaudīt procesu

šajā ceļā. Taču tas, kas tajā notiek, ir īstā dzīve, un mēs to
palaižam garām, gatavojoties dzīvot.
Ko darīt, lai atbrīvotos no vainas apziņas? Saprast, ka
kļūdoties mēs pilnveidojamies, un ielaist savā sirdī vairāk
mīlestības un viegluma. Par to, kā to izdarīt, runāšu vēlāk,
bet pagaidām varu teikt, ka pirmais un galvenais priekšno-
teikums ir izdarīt izvēli par labu mīlestībai. Ceļš no lēmuma
pieņemšanas līdz pirmajiem augļiem nav viegls un ātrs, taču,
ja esam sev pateikuši, ka gribam mainīties, mums atkal un
atkal jākāpj atpakaļ uz nospraustā ceļa pat tad, ja gadās no tā
noslīdēt un iebraukt grāvī.
BŪT ATBILDĪGAM, BET NE VAINĪGAM
Es gribētu nedaudz pakavēties pie jēdzieniem vaina un

atbildība, jo, manuprāt, daudzos no mums, to skaitā arī manī
pašā, ir pārāk daudz vainas apziņas, kuru vēršam pret sevi un
citiem, bet nepietiekami daudz atbildības.
Atbildība nozīmē savas rīcības izvērtēšanu un noteiktu
darbību kopumu, kas vērsts uz to, lai rastu risinājumu kādai
problēmsituācijai un nepieļautu līdzīgu kļūdu atkārtošanos.
Atbildība ir konkrēta, konstruktīva un vērsta uz noteiktu
objektu, proti, ir kaut kas, par ko esmu atbildīgs.
Vainas apziņa ir pārliecība, ka ir izdarīts kaut kas nepa-
reizs, un to pavada kauns un nožēla. Vainas apziņa primāri ir
vērsta uz sevis sodīšanu. Šajā gadījumā cilvēks nevis uzņemas
atbildību, izdara to, kas darāms, un iet tālāk, bet paliek pagāt-
nes situācijā un turpina sevi “grauzt”.
Vainas apziņa bieži ir nekonkrēta, un mēs varam jus-
ties vainīgi, tā īsti pat nesaprotot, par ko tieši. Kad jūtamies
25
vainīgi, mums ir kauns, bet tad vieglākais risinājums ir kā

strausam iebāzt galvu smiltīs un izvairīties no jaunas piere-
dzes, lai tikai atkal nekļūdītos. Vēl viens veids, kā mazināt
vainas sajūtu, – sākt vainot citus.
Turpretī atbildība prasa būt drosmīgiem un atzīt savas
kļūdas. Uzņemoties atbildību, mēs aizveram durvis uz pagātni
un turpinām dzīvot šodienā, darot to, kas ir mūsu spēkos.
Vai no vainas apziņas ir kāds labums mums pašiem vai
tiem, kuriem esam nodarījuši pāri? Nē, jo sevis vainošana neko
neatrisina. Tas, ka mēs mocīsimies vainas apziņā, nekādā veidā
nepalīdzēs cilvēkiem, kurus esam sāpinājuši. Sevis vainošana
nepalīdzēs atjaunot tiltus, kurus esam sagrāvuši; tieši otrādi –
tā vilks mūs atpakaļ pagātnē, kurā tāpat neko nevar mainīt.
Ir normāli just nožēlu par izdarīto un pavadīt kādu laiku
pārdomās, lai izanalizētu notikušā iemeslus, taču pienāk brīdis,
kurā mums jāizdara izvēle – piedot sev un iet tālāk vai turpināt
mocīties pašpārmetumos, nesniedzot nekādu pienesumu nedz
sev, nedz pasaulei.
Kamēr esam spēcīgas vainas apziņas varā, mūsu uztveres
lauks ir ļoti sašaurināts un mēs paliekam iestrēguši sevī, īsti
nespējot pieslēgties apkārtējai pasaulei. Mēs nevaram būt brīvi
un radoši, nevaram būt produktīvi, jo visa mūsu uzmanība ir
koncentrēta pagātnē.
Minēšu kādu piemēru. Pirms vairākiem gadiem es ar sa
tiksmes autobusu, kurā atradās man nepazīstami cilvēki, devos
uz Viļņu. Pusceļā mēs apstājāmies, lai izkustinātu kājas. Kādai
sievietei, kura tikko bija izkāpusi no autobusa, kļuva slikti.
Viņa kļuva pavisam bāla un teica, ka tūlīt noģībs. Tobrīd es
stāvēju viņai līdzās un, dzirdot brīdinājumu par ģībšanu, tik
ļoti nobijos, ka pagāju vairākus soļus sāņus. Pēc mirkļa sieviete
tiešām noģība un noslīdēja uz zemes blakus autobusam. Es
steidzos meklēt kādu, kurš varētu sievietei palīdzēt. Diemžēl
26
pati pie sievietes nepiegāju, jo manī joprojām bija neizprotama

pretestība.
Šim notikumam, protams, sekoja kauns un vainas apziņa.
Es vēl ilgi nespēju sev piedot, ka tā rīkojos. Sieviete noteikti
sasitās, bet es izvēlējos pakļauties savām bailēm, nevis palī-
dzēju. Es apzinājos, ka bailes no ģībstošiem cilvēkiem manī ir
no bērnības, kad koncerta laikā kāda ģībstoša meitene uzkrita
man virsū. Es sapratu, ka notikumā pie autobusa mana reakcija
bija spontāna un es nepieņēmu apzinātu lēmumu, tomēr tas
man nešķita attaisnojums.
Pēc neilga laika radās līdzīga situācija, kad, viesojoties
slimnīcā, pamanīju, kā kāda paciente sāk slīdēt ārā no ratiņ-
krēsla. Sākumā es centos viņu pieturēt, bet tad manā galvā
iešāvās doma, ka sievietei, iespējams, kļuvis slikti un viņa var
nomirt. Es tik ļoti nobijos, ka jau atkal atkāpos sāņus un devos
meklēt medmāsu.
Pēc šī atgadījuma sapratu, ka man ir jāuzņemas atbil-
dība un jāsāk strādāt ar savām bailēm, lai citā reizē es spētu
uzvesties adekvātāk. Es apzinājos, ka vainas apziņa man nav
palīdzējusi kļūt nedz drosmīgākai, nedz iejūtīgākai. Tā ir bijusi
pilnīgi tukša enerģijas izniekošana bez jebkāda labuma. Laikā,
ko es pavadīju, “graužot sevi”, es būtu varējusi dziļāk iepazīt
savas bailes no ģībstošiem cilvēkiem vai atkārtot teorētisko
kursu pirmās palīdzības sniegšanā.
Reizēm mani bērni izdara ko tādu, no kā paši nobīstas.
Piemēram, vecākā meita, skrienot ar mazo māsu pa kāpnēm,
viņu nejauši pagrūda, rezultātā mazā māsiņa nokrita un stipri
pārsita lūpu. Ieraugot asinis uz māsas sejas, vecākā meita nobi-
jās un aizskrēja prom, lai gan būtu varējusi mazajai palīdzēt.
Pēc šī gadījuma es viņu sarāju, taču tad aizdomājos, ka pati
esmu rīkojusies līdzīgi. Un šoreiz man vajadzēja nevis vainot
bērnu, bet gan viņu iedrošināt uzņemties atbildību un stāstīt
27
par to, ka mēs visi varam kļūdīties, taču svarīgi ir censties

vērst situāciju par labu.
Es mācos no savas pieredzes, no saviem bērniem un, kaut
arī nezinu, cik daudz drosmes man būtu, ja atkal nāktos palī-
dzēt kādam ģībstošam cilvēkam, ļoti ceru, ka darbs ar sevi
būs nesis kādus rezultātus, mazinot bailes un vainas sajūtu,
vienlaikus vairojot drosmi un atbildību.
Budisti māca, ka mūsu enerģija ir tur, kur ir mūsu uzma-
nība. Pievēršot kaut kam savu uzmanību, mēs atdodam tam
arī savu enerģiju. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai
savu enerģiju izlietojam tam, lai mīlētu sevi un pasauli, vai
tam, lai meklētu vainīgo un nodarbotos ar sodīšanu.
Ceļš no ideālisma uz mīlestību ir lēns, un tajā ir jāmācās
pieņemt gan savu, gan citu nepilnību. Mēs nevaram izmai-
nīt pagātni un izlabot savas un savu vecāku pieļautās kļūdas,
taču varam uz pagātnes situācijām paskatīties caur mīlestības
prizmu.
Katrā savas dzīves mirklī mēs spējam citiem iedot tikai
to, kas ir mūsos. Ja mūsos būs vainas apziņa, mēs arī citiem
liksim justies vainīgiem. Turpretī, ja pieņemsim un mīlēsim
sevi, mums būs vieglāk pieņemt un mīlēt citus. Jo ne jau vaina,
bet mīlestība padara mūs labākus.
MANS CEĻŠ PRETĪ

LABĀS MEITENES TĒLAM
Es uzskatu, ka perfekcionisma pirmie iedīgļi nāk no

ģimenes, tomēr arī apkārtējai videi ir liela nozīme, jo īpaši
gadījumos, ja bērns ļoti agri tiek socializēts. Vide var mazi-
nāt sajūtu, ka tev jābūt labam, lai tevi mīlētu, taču var arī to
pastiprināt.
28
Manā dzīvē vide ir spēlējusi ļoti būtisku lomu. Sava

perfekcionisma iedīgļus es saskatu, jau atceroties sevi divu
gadu vecumā, kad uzsāku bērnudārza gaitas. Šķiršanās no
mājām man bija liels pārdzīvojums. Šajā vecumā es vēl nespēju
aptvert, ko nozīmē fakts, ka mammai jāstrādā. Emocionāli es
jutu vien to, ka tieku atstāta svešā, nedraudzīgā vidē. Joprojām
spilgtā atmiņā palikusi aina, kad mamma iet ārā pa bērnudārza
vārtiņiem, bet es ar saraudātām acīm, pieplakusi pie loga, viņai
māju, cerot, ka mamma tomēr neaizies un atgriezīsies. Taču
mamma aiziet un pat neatskatās.
Lūkojoties uz šo situāciju tagad, es saprotu, ka mamma
mani ļoti mīlēja. Ja viņa būtu apstājusies un ieraudzījusi
manas saraudātās acis, viņai būtu vēl grūtāk aiziet, bet man
šķiršanās brīdis tiktu tikai paildzināts. Viņai bija jāiet uz
darbu tāpat kā visiem vecākiem, bet man bija jāiemācās būt
patstāvīgai. Tā bija diezgan skarba pieredze tik agrā vecumā,
taču tāda bija dzīves realitāte. Domāju, ka mamma nojauta
par maniem pārdzīvojumiem, taču mēs par to nerunājām.
Mēs apspriedām ikdienas notikumus, taču emocijas patu-
rējām katra sevī.
Sāpīgo šķiršanos vēl vairāk pastiprināja fakts, ka savā gru-
piņā biju tāda kā atstumtā. Mamma mani bija atstājusi, bērni
nepieņēma, un man neatlika nekas cits kā ar saviem darbiem
parādīt, ka esmu tā vērta, lai mani mīlētu. Kad ieguvu savu
pirmo draudzeni, kura mani neatstūma, bet aizstāvēja, es biju
gatava darīt visu, lai viņu nezaudētu. Man bija jābūt īpašai,
lai saglabātu viņas interesi par sevi. Drīz vien manā galvā
izveidojās modelis: jo vairāk manī būs īpašību, ar kurām varu
izcelties, jo vairāk tikšu pamanīta. Tas bija mana perfekcio-
nisma sākums.
Es centos pielāgoties pasaulei, kaut ko izdarot un tad
vērojot, kāda būs apkārtējo reakcija. Ja man izdevās izvilināt
29
emocijas, rezultāts bija sasniegts, ja ne, es mēģināju citos vei-

dos nonākt uzmanības centrā un iegūt atzinību.
Pamatskolas laikā man tas izdevās, izmantojot manu
dīvainajo humora izjūtu un izklaidējot klasesbiedrus. Biju
tāds kā klases āksts, un uzmanība, kuru saņēmu, bija drīzāk
ar negatīvu, nevis pozitīvu nokrāsu. Mani pieņēma nevis tāpēc,
ka biju skaista, talantīga vai kā citādi pārāka, bet tāpēc, ka
manā kompānijā apkārtējiem bija jautri.
Kādu laiku pozitīvās uzmanības trūkumu es spēju kom-
pensēt dažādos alternatīvos veidos, tomēr pienāca brīdis, kad
man gribējās sevi parādīt labākā gaismā. Mana stiprā puse
bija prāts, tāpēc vidusskolas laikā manas pašizpausmes bija
saistītas ar intelektuālo dzīves sfēru. Es centos izveidot labās
meitenes tēlu skolotāju acīs, labi mācoties, piedaloties dažādos
konkursos un iesaistoties sabiedriskajās aktivitātēs.
Tajā laikā es vēl nesapratu, kāpēc man ir tik svarīgi sevi
apliecināt un tiekties uz panākumiem. Šobrīd apzinos, ka
attiecībās ar skolotājiem es mēģināju apmierināt vajadzības,
kuras nebiju līdz galam apmierinājusi ģimenē. Skolotājus es
identificēju ar vecākiem, tāpēc gaidīju no viņiem ne tikai zinā-
šanas, bet arī atzinību, mīlestību un īpašu attieksmi.
Bērnībā man bija tuvas attiecības ar mammu, taču tētis
manā dzīvē iesaistījās tikai epizodiski – viņa uzmanību saņēmu
galvenokārt svētkos. Ikdienā komunikācija aprobežojās ar
frāzēm “kā iet?” un “nāc ēst!”. Savā filozofijas pasniedzējā,
kurš bija viens no maniem mīļākajiem skolotājiem, es saska-
tīju tās īpašības un attieksmi, kuras no tēta nesaņēmu. Mani
sadzirdēja, saprata, un – pats galvenais – es jutos vērtīga un
vajadzīga. Es nevēlējos zaudēt šo sajūtu, tāpēc man bija jātur-
pina būt labai meitenei un jātiecas pēc pašas uzstādītā ideāla.
Es iestājos augstskolā un turpināju visu darīt pareizi –
mācījos bez neviena “parāda”, tikai labi un teicami. Man tas
30
likās pašsaprotami līdz brīdim, kad ar izcilību pabeidzu augst-

skolu, ieguvu Filozofijas maģistra grādu un, turot rokās savu
sarkano diplomu, domāju: vai esmu laimīga? Vai tas ir tas, pēc
kā es visus šos gadus esmu tiekusies?
Man, protams, bija prieks par saviem sasniegumiem, un es
novērtēju plašās zināšanas, kuras biju ieguvusi, tomēr neizjutu
dziļu emocionālu piepildījumu. Mans prāts bija pabarots, bet
dvēselei kaut kā joprojām pietrūka. Un tad es apprecējos.
Man šķita, ka ģimene būs tā, kas sniegs man emocionālu
labsajūtu un aizpildīs tukšos dvēseles nostūrus. Es gribēju
būt tā vērta, lai mani mīlētu, tāpēc, nodibinot ģimeni, mana
tiekšanās uz ideālu izpaudās centienos visu laiku apliecināt,
cik labi es pildu mājsaimnieces un sievas lomu un ka “bez
manis viss apstātos”.
Jo labāku vērtējumu saņēmu, jo vairāk man šķita, ka mani
mīl. Es biju kā lokomotīve un lepojos ar savu spēju būt tik
stipra un varoša. Katru reizi, kad manus pūliņus novērtēja
vīrs vai kāds cits no apkārtējiem, man gribējās savam vilciena
sastāvam piekabināt vēl vienu vagonu un parādīt, ka spēju
izdarīt vēl vairāk. Ģimenes dzīve lielā mērā pabaroja manu
izsalkušo dvēseli, taču ar laiku ikdienas rutīna lika meklēt
jaunus izaicinājumus. Man atkal vajadzēja kādu virsotni, ko
iekarot, kādu sasniegumu, kurš liktu man justies īpašai citu acīs.
Es sāku studēt psihoterapiju. Man gribējās “izglābt pa
sauli” un padarīt cilvēkus laimīgus. Kas gan varēja būt vēl
cēlāks par strādāšanu citu labā? Tikai tagad es saprotu, ka
manu izvēli palīdzēt citiem patiesībā diktēja manis pašas
vajadzība pēc mīlestības. Tā nebija tikai nesavtīga vēlme dot,
man bija svarīga arī atgriezeniskā saite un apliecinājums, ka
esmu laba meitene.
Strādājot ar saviem pirmajiem klientiem, es ļoti centos
viņus “izārstēt” pēc iespējas īsākā laikā, tādējādi uzņemoties
31
pārāk lielu atbildību un neļaujot klientiem pašiem nonākt

pie savu vajadzību apzināšanās. Tagad saprotu, ka būt labam
terapeitam ne vienmēr nozīmē būt labam klientu acīs.
Visbeidzot es kļuvu par mammu. Kad piedzima pirmais
bērns, man bija ilūzija, ka varu izdarīt visu pareizi, vajag tikai
izlasīt pietiekami daudz grāmatu par bērnu audzināšanu. Pie-
dzimstot otrajam bērnam, būt par ideālu mammu jau bija
kļuvis grūtāk, tomēr es vēl aizvien ticēju, ka tas ir labojams, ja
apgūšu attiecīgas tehnikas, kā savaldīties stresa situācijās un
iegūt iekšēju mieru. Taču pēc trešā bērna piedzimšanas mans
ideālās mammas tēls sabruka pavisam. Es sapratu, ka dzīve
aizrit, kamēr tai gatavojos, un bērni izaug, kamēr prātoju, kā
viņus pareizāk audzināt. Tā vietā, lai visu mūžu meklētu savu
īsto ceļu, es sāku novērtēt to ceļu, pa kuru tobrīd jau gāju.
Es apzinos, ka mana tieksme uz ideālu ļāva sasniegt dau-
dzus mērķus un atrast sevī spēku un izturību grūtību brīžos,
taču perfekcionisms man ir arī daudz nodarījis pāri. Visvairāk
ir žēl laika, kurā varēju vienkārši dzīvot un baudīt attiecības,
nevis iespringt, lai kādam kaut ko pierādītu. Paradoksālākais
ir tas, ka vispozitīvāko atgriezenisko saiti esmu saņēmusi tieši
tad, kad esmu atslābusi un baudījusi procesu, nevis tiekusies
uz rezultātu.
Es nevarētu teikt, ka šobrīd apkārtējo viedoklis man vairs
nav svarīgs un esmu kļuvusi pašpietiekama. Nebūt ne! Man
joprojām ir patīkami gūt atzinību, un reizēm es mazliet par
daudz uztraucos, ko citi par mani domās, taču esmu ceļā uz to,
lai perfekcionisms manā dzīvē mazinātos un kļūtu apzināts.
Katrā ziņā esmu sākusi vairāk sajust, ko vēlas mana sirds, un
daudz biežāk spēju apstāties un baudīt notiekošo. Esmu ceļā
no ideālisma uz mīlestību un apzinos, ka zināt vēl nenozīmē
varēt.
32
MĪLESTĪBA – TIK VIEGLA

UN REIZĒ GRŪTA
Ceļš pretī mīlestībai ir kā mācīšanās peldēt. Sākumā šķiet

ļoti grūti atraut kājas no pamatnes, jo ir bail zaudēt kontroli
pār situāciju. Ir grūti uzticēties saviem spēkiem un pieņemt
domu, ka ļaušanās palīdz vairāk nekā saspringšana, taču pakā-
peniska pozitīvas pieredzes krāšana ar laiku rada nepieciešamo
drošības sajūtu, un tad tas vienkārši notiek – tu peldi.
Man peldēt iemācīja trenere, kura mani nesteidzināja,
bet ļāva soli pa solim sajust, cik daudz es varu un ko vēl ne
varu. Līdzīgi ir arī ar mīlestību. Vispirms ir jāiepazīst savas
bailes, jāmēģina saprast, ko visvairāk gaidām un no kā bēgam
attiecībās, un tikai tad varam sākt drupināt perfekcionisma
skafandru un atklāt savu trauslo dvēseli.
Kaut arī reizēm man mīlestības ir trūcis, mana pieredze
ir bijusi ļoti daudzpusīga, un esmu iepazinusi arī mīlestības
gaišo pusi. Man ir bijusi iespēja izjust, ko nozīmē beznosa-
cījumu mīlestība, un augt vidē, kurā gandrīz vienmēr ir bijis
kāds, kam pieglausties.
Man vislabākā mīlestības skolotāja bija mana vecmamma.
Kad izdarīju kādu nedarbu un vecāki mani sabāra, es vienmēr
varēju aizskriet uz vecmammas istabu un saņemt tur savu devu
siltuma un mīlestības. Viņa nelasīja man morāli, jo zināja, ka
to jau izdarījis kāds cits. Viņa vienkārši noglāstīja man galvu
un ļāva justies pieņemtai. Protams, bija dažas reizes, kad arī
vecmamma pakratīja pirkstu vai izmeta tādu frāzi kā “Dieviņš
visu redz”, taču viņa nekad neatteica, kad man bija vajadzīgs
mīļums. Pat ja nokritu no krēsla un sasitos, jo neklausīju vec-
mammas ieteikumam nedīdīties, viņa nekad neteica: “Nu re,
pati vainīga, es taču brīdināju!” Viņa vienkārši papūta manu
nobrāzto celi un samīļoja.
33
Visvairāk prātā palikusi vecmammas pieeja, ko es no

saucu – “Vispirms mīlestība, pēc tam audzināšana”. Ar retiem
izņēmumiem bērni paši ļoti labi saprot, ka ir izdarījuši ko
sliktu. Arī es, pastrādājusi kādu nedarbu, jutos vainīga un,
ierāvusies sevī, gaidīju, kad mani sāks vainot pieaugušie. Taču
vecmamma nesāka ar pārmetumiem. Viņa sāka ar mīlestību
un tikai tad, kad biju nomierinājusies, runāja ar mani par
notikušo.
Maniem bērniem nav iespējas augt kopā ar vecvecākiem,
tāpēc man vienlaikus jābūt gan tai, kas nosprauž robežas un
pasaka kādu skarbāku vārdu, gan tai, kas sniedz bērniem
mīlestību un pieņemšanu. Ne vienmēr tas izdodas. Ir reizes,
kad pārlieku aizraujos ar bērnu audzināšanu, aizmirstot vien-
kāršo patiesību, ka vislabākais audzinātājs ir pašas piemērs.
No vienas puses, nav nekā vienkāršāka par mīlestību. Lai
mīlētu, nav jāmācās augstās skolās, un mīlestība ir pieejama
ikvienam. No otras puses, mīlēt ir ļoti grūti, jo mīlestībai ik
brīdi ir jācīnās ar mūsu egoismu, nepacietību un vēlmi visu
kontrolēt. Pareizāk sakot, grūti ir tikmēr, kamēr mēs gribam
mīlēt, bet mums neizdodas; tad, kad mūsu sirds beidzot atve-
ras mīlestībai, kļūst viegli.
Būtu noderīgi, ja mīlestību, tāpat kā ķīmiju vai ģeogrāfiju,
varētu apgūt skolā, diemžēl vienīgā skola, kur to var iemā-
cīties, ir dzīves skola, bet tajā kļūt par teicamnieku izdodas
tikai retajam, turklāt tas prasa nevis gadus, bet gadu desmitus.
Kaut gan teorētiski mēs saprotam, ka vislabākās mīles-
tības mācību stundas gūstam tieši grūtos brīžos, ir jābūt
nedaudz trakam, lai apzināti tiektos pēc ciešanām. Vismaz
es brīžos, kad man fiziski vai garīgi ļoti sāp, nespēju saglabāt
iekšējo mieru un būt pateicīga liktenim par iespēju augt. Kad
grūtības jau ir garām, es varu filozofēt par to jēgu un meklēt
ieguvumus, taču brīdī, kad manā dzīvē iestājies melnais posms,
34
esmu dusmīga, neapmierināta un vēlos, lai šis stāvoklis pēc

iespējas ātrāk beigtos.
Agrāk man likās, ka, vairoties no ciešanām un tiecoties
pēc vieglas un skaistas dzīves, es liedzu sev iespēju iemācīties
mīlēt. Man šķita, ka garīgu briedumu iespējams sasniegt vien
tad, kad apzināti meklēju grūtības, lai mācītos tās pārvarēt.
Tagad es sliecos domāt, ka mīlestības pieredze ir gūstama ik
brīdi un nav vienmēr jādodas tuksnesī, lai atrastu ceļu atpakaļ
pie sevis. Arī ikdienas rutīna ir lielisks skolotājs.
DZĪVOT TAGADNĒ – KO TAS NOZĪMĒ?
Katra diena, vienalga, vai tā ir iekrāsota maigu ceriņziedu

krāsā vai piķa melnumā, ir iespēja. Iespēja labāk iepazīt sevi
un pasauli, iespēja mīlēt un sajust mīlestību. Mēs varam šo
iespēju izmantot un mācīties paši vai arī ignorēt un ļaut, lai
to visu mums iemāca dzīves līkloči.
Manā dzīvē ir bijuši un joprojām ir periodi, kad jūtos kā
veiksminiece – uzlabojas finansiālā situācija, parādās jaunas
karjeras iespējas un izdodas pat pašmaukt garām ceļa poli-
cistiem. Ja ilgāku laiku veicas, es sāku pierast pie labās dzīves
un uzskatīt to par pašsaprotamu. Reizēm manī pat iezogas
pārākuma sajūta un tad... kāds “tur augšā” man atgādina, ka
ir laiks mazliet piezemēties, lai atkal iemācītos priecāties par
sīkumiem un pateikties par tiem.
Mans mērķis vairs nav idealizēts stāvoklis, kas jāsasniedz,
bet process, kurā ikvienu dzīves notikumu es mācos izdzīvot
šeit un tagad, pieņemot man sniegtās dāvanas un pārbaudī-
jumus nevis kā apbalvojumu vai sodu, bet kā pieredzi, kas
man ir dota, lai es no tās mācītos. Ja, piemēram, mani bērni
ilgstoši slimo, es nespēju pilnvērtīgi izdzīvot tagadnes brīdi.
35
Man gribas “patīt filmu uz priekšu” un sākt dzīvot no epizodes,

kurā bērni atkal ir veseli. Taču tā nenotiek. Jo vairāk baidos
no slimības, jo biežāk tā mani piemeklē. Mani pārņem sajūta,
it kā kāds man liktu atkal un atkal atgriezties iepriekšējā epi-
zodē, līdz es iemācīšos pieņemt arī šo scenārija daļu.
Esmu sapratusi, ka pilnasinīgi dzīvot tagadnē, kura nav
gluži tāda, kā es vēlētos, nozīmē pieņemt un iemīlēt dzīvi tās
nepilnīgumā. Nevis melot sev, ka viss ir kārtībā, bet priecāties
par labajām lietām un skumt par sliktajām, kā to dara bērni.
Bērni raud, ja viņiem sāp, taču viņi neieslīgst depresijā un,
tikuši galā ar skumjām, ir gatavi atkal meklēt prieku.
Dzīvot tagadnē nozīmē nebēgt no savām emocijām, vien-
alga, vai tās būtu skumjas, bailes vai dusmas, bet pieņemt tās
kā daļu no sevis. Tas nozīmē neizlikties stiprākai, nekā esmu,
bet uzdrošināties palūgt mīlestību no citiem, ja tās trūkst. Pat
Jēzus, kuru bieži pieminam kā garīgas pilnības etalonu, nāves
priekšvakarā, lūdzoties Ģetzemanes dārzā, juta bailes un šau-
bas. Šis Bībeles fragments man palīdz brīžos, kad aptveru, ka,
sava perfekcionisma vadīta, šaustu sevi par to, ka esmu tikai
cilvēks, nevis Dievs.
Dzīvot tagadnē nozīmē atstāt pagātni aiz muguras, bet
tas nav iespējams, ja turam sevī naidu vai aizvainojumu. Lai
dzīvotu tagadnē, ir jāspēj piedot tiem, kuri mūs sāpinājuši,
un atvainoties tiem, kurus esam sāpinājuši mēs. Jo īpaši grūti
piedot ir tad, ja vainīgais nemaz nejūt nožēlu un nelūdz piedo-
šanu. Varētu rasties jautājums: kāpēc būtu jāpiepūlas kāda dēļ,
kuram mūsu piedošana nav neko vērta? Tāpēc, ka piedošana
ir vajadzīga mums pašiem. Ja esam piedevuši, esam novēluši
akmeni no krūtīm, esam atlaiduši vaļā pagātni un atbrīvojuši
savā sirdī vietu kaut kam jaunam.
Ir jāspēj piedot arī sev, jo vainas apziņa mūs nepārtraukti
velk atpakaļ pagātnē. Ja vakar mēs pieļāvām kļūdu, tātad vēl
nebijām izauguši līdz šodienas pieredzei. Ja šodien darām
36
labāko, uz ko esam spējīgi, tas vēl nenozīmē, ka rīt to neuzska-

tīsim par kļūdu. Tāpēc neizniekosim šodienu, lai grauztu sevi,
labāk izmantosim to, lai augtu un gūtu arvien jaunu pieredzi.
Dzīvot tagadnē nozīmē ne tikai atstāt pagātni aiz muguras,
bet arī pieņemt faktu, ka nespējam pilnībā kontrolēt nākotni.
Mēs varam kalt plānus un darīt visu iespējamo, lai rītdiena
būtu prognozējama, bet vienmēr var gadīties kaut kas tāds,
kas nav mūsu varā. Tāpēc dzīvot tagadnē nozīmē neatlikt uz
vēlāku laiku lietas, kas ir mums svarīgas, jo īpaši – mīlestību.
Taču nepietiek tikai ar to, ka mēs pieņemam dzīvi tādu,
kāda tā ir. Ir svarīgi pieņemt arī sevi, un tas nebūt nav tik
viegli, kā izklausās. Sevis pieņemšana prasa drosmi būt pašiem
brīžos, kad apkārtējie no mums sagaida ko citu. Necensties
izpatikt, glaimot vai liekuļot, lai izpelnītos labvēlību, bet
spēt pacelt galvu un mīlēt sevi pat tad, kad esam “mēslos līdz
ausīm”. Jo kā gan citādi lai mēs no tiem izkļūtu, ja ne ar ticību
saviem spēkiem?
Perfekcionisms no mums prasa, lai mēs būtu ideāli, tur-
pretī mīlestība –, lai mēs būtu īsti. Mīlestība ir grūta, kamēr
spēlējam lomas, bet tā kļūst viegla, kad esam patiesi un ejam
pasaulē ar atvērtu sirdi.
MĪLESTĪBU NEVAR IEMĀCĪT,

BET TO VAR APGŪT
Cīņa ar tumsu ir mazefektīva, ja paliekam tumsā un tie-

camies to uzvarēt. Daudz lielākas cerības mazināt tumsu ir
tad, ja vairojam gaismu. Gaisma izgaismo tumsu, un ar tumsu
vairs nevajag cīnīties. Līdzīgi ir ar perfekcionismu mūsos. Mēs
varam ar to cīnīties, bet, ja neaizpildīsim tā vietu ar mīlestību,
perfekcionisms pie mums atgriezīsies kā bumerangs.
37
Kā jau iepriekš minēju, perfekcionisms ir neapzināts

veids, kā mēs ar saviem darbiem mēģinām pierādīt, ka esam tā
vērti, lai mūs mīlētu. Ja mūsos trūkst mīlestības un mēs nemī-
lam sevi, mums nepārtraukti ir vajadzīga mīlestība no citiem,
un tās vienmēr ir par maz. Lai saņemtu vairāk mīlestības, mēs
cenšamies to nopelnīt, tiecoties būt ideāli vecāki, partneri vai
darbinieki. Turpretī, ja mīlestību meklējam pirmām kārtām
sevī un tikai tad pasaulē, tad arī mūsu labsajūta ir atkarīga
pirmām kārtām no mums pašiem. No citiem saņemta mīles-
tība vairs nav pašmērķis, bet ļoti patīkama atbilde mīlestībai,
kuru kādam esam dāvājuši.
Ir skaidrs, ka mīlestības māksla nav vienkārši prasme vai
talants. Tā nelīdzinās satiksmes noteikumiem, kurus kāds var
mums iemācīt vienreiz un uz visiem laikiem, tā nav arī gluži
Dieva dāvana, kā, piemēram, muzikālā dzirde, kura dažiem
ir dota no dzimšanas, turpretī citiem ir ļoti daudz jāstrādā,
lai to attīstītu. Mīlestība vairāk līdzinās saulei, kura ir vien-
līdz pieejama ikvienam. Izsakoties līdzībās, varētu teikt, ka
mūsu sirds ir kā dārzs, kurā ir iesēta mīlestības sēkla, un, ja
vien mēs ļaujam mīlestības saulei pār mums spīdēt, arī mūsu
sirds pamazām piepildās ar mīlestību. Taču daži no mums,
baidoties kļūt ievainojami, ir sacēluši barikādes un augstus
žogus, citi neļauj mīlestības sēkliņai uzdīgt, jo ir apseguši to
ar biezu egoisma kārtu vai citiem uzslāņojumiem, bet vēl citi,
perfekcionisma vadīti, mīlestības maigo ziedu vietā mēģina
izaudzēt baobabus.
Arī es agrāk biju tipiska baobabu audzētāja. Man likās,
ka īsta mīlestība vienmēr ir saistīta ar uzupurēšanos un ziedo-
šanos citu labā, sevi nobīdot kaut kur aizmugurējā plānā. Es
gribēju paveikt kaut ko lielu un pārmetu sev, ka man trūkst
Mātes Terēzes pazemības un pašaizliedzības. Es gribēju glābt
pasauli, bet, pārņemta ar grandiozajām idejām, palaidu garām
38
ikdienas sīkos notikumus, kuros būtu varējusi šo mīlestību

mācīties. Piemēram, varēju pamanīt mammas nogurumu un
palīdzēt viņai nomizot kartupeļus vakariņām. Tā vietā sēdēju
virtuvē un filozofēju par to, kā nākotnē strādāšu par cietuma
psihologu un glābšu ieslodzīto dvēseles, lai viņi varētu atgriez-
ties normālā dzīvē.
Šobrīd mana attieksme pret uzupurēšanos un ziedoša-
nos ir mainījusies. Ja vēlme kalpot citiem nāk no tīras sirds,
negaidot neko pretī un dodot tāpēc, ka ir, ko dot, tad tā ir
atbalstāma. Taču, ja es veltu savu dzīvi citiem, cerot, ka viņi
man būs bezgala pateicīgi un dziedās slavas dziesmas manam
ego, tad tas ir tikai vēl viens pašapliecināšanās un atzinības
gūšanas veids.
Ja man sagribas izdarīt kaut ko labu, pajautāju sev: vai es
to darītu arī tad, ja neviens par to neuzzinātu un es paliktu
anonīma? Ja atbilde ir jā, tad es pieņemu šo izaicinājumu. Ja
atbilde ir nē, es turpinu dialogu ar sevi, lai saprastu, kāpēc man
ir svarīgi būt labai meitenei. Ir reizes, kad es atpazīstu savu
ieinteresētību, un tad mani “labie darbi” vairs nav dalīšanās
mīlestībā, bet vienīgi sabiedrisko attiecību gājiens. Ja es to
daru pavisam apzināti, nemelojot sev un citiem, tā kļūst par
manu izvēles brīvību. Ja es izliekos labāka nekā patiesībā esmu,
tad tā kļūst par liekulību, kas ir tālu no mīlestības.
Mīlestība sākas ar mazajām lietām. Mēs, protams, varam
iesaistīties arī lielos projektos un kļūt par misionāriem, taču
vispirms mums jāiemācās mīlēt savus tuvos. Mani ļoti uzrunā
mistiķa Ošo sacītais, ka “viegli ir mīlēt visu pasauli, patiesi
grūti ir mīlēt reālu cilvēku”. Cilvēki, ar kuriem dienu dienā
kontaktējamies, nav ideāli, viņiem ir savas nepilnības, kas var
mūs kaitināt, viņi mēdz mūs pievilt un sāpināt, taču tieši tas
arī ir vislielākais izaicinājums – mīlēt cilvēku tādu, kāds viņš
ir, nevis tādu, kādu mēs vēlamies viņu redzēt.
39
Bet kā to izdarīt? Kā iemācīties mīlēt nepilnīgo? No

savas pieredzes varu teikt, ka iemīlēt un pieņemt citus mēs
varam tikai tad, kad iemīlam un pieņemam sevi. Tikai tad,
kad vismaz daļēji iemācījos sadzīvot ar savām nepilnībām,
man kļuva vieglāk samierināties ar to, ka arī citi nav ideāli. Es
apzinos, ka esmu tikai pašā ceļa sākumā, un joprojām ir daudz
situāciju, kas mani sadusmo un kaitina, taču soli pa solim
man izdodas iemantot mieru gadījumos, kuros iepriekš būtu
“uzsprāgusi”.
Pusaudzes gados mani ļoti kaitināja mans tētis un viņa
demonstratīvā uzvedība. Ja viņš kaut ko stāstīja, tas tika krietni
izpušķots un pārvērsts par Minhauzena cienīgu notikumu.
Es neatceros viesības, kurās tētis necenstos izcelties un pie-
vērst sev uzmanību. Viņam vienmēr ir bijis svarīgi darīt “lielas
lietas”, jo ar tām iespējams “paspīdēt” un saņemt apkārtējo
atzinību. Ja tētim radās problēmas ar veselību, arī tās tika pa
sniegtas ļoti demonstratīvi, ieņemot upura pozīciju un gaidot,
ka apkārtējie, līdzjūtības vadīti, sniegs viņam tik ļoti ilgoto
mīlestību.
Iepazīstot sevi, es vienlaikus labāk iepazinu arī tēti, un
man kļuva saprotamāka viņa rīcība. Tētis savā uzvedības mo
delī izmantoja tos pašus uzmanības gūšanas mehānismus, kas
savulaik bija tik pazīstami man. Arī es agrāk mēdzu pārspīlēt
vai manipulēt, lai iegūtu kāroto uzmanību. Ne tik izteikti kā
viņš, un tomēr... Studējot psihoterapiju, esmu iemācījusies būt
tiešāka, palūgt mīlestību, ja man tās trūkst, vai atklāti pateikt,
ka gribu uz brīdi sajusties kā maza meitene, par kuru kāds
rūpējas. Taču manam tētim nav bijusi pieredze, kāda ir man.
Viņš joprojām dzīvo, izmantojot sev pazīstamo un ierasto
uzvedības modeli. Viņš neatzīstas savā vājumā vai vientulībā,
bet izmanto savu slimību, lai iegūtu tuvību. Viņš nerunā tieši
par savām jūtām, jo, iespējams, līdz galam tās neatpazīst.
40
Apkārtējos cilvēkos mūs bieži vien kaitina tās īpašības,

kuras nespējam pieņemt sevī. Kopš mācos sadzīvot ar savām
ēnas pusēm, manī ir mazāk dusmu un aizkaitinājuma, sasto-
poties ar citu nepilnībām. Es vairs nedusmojos uz savu tēti, jo
saprotu, ka viņš neprot citādi palūgt mīlestību. Kā jau jebkurā
cilvēkā, arī tētī joprojām ir īpašības, kas mani spēj satracināt,
taču šīs dusmas ir virspusējas un pārejošas un tās neaizēno
sirdī mītošo mīlestību. Vai es varu viņu pārveidot un iemācīt
rīkoties citādi? Diez vai... Taču es varu mācīties tēti mīlēt un
pieņemt par spīti viņa nepilnībām, gluži tāpat kā es mācos
mīlēt un pieņemt sevi.
Lielu ieguldījumu sevis mīlestībā un pieņemšanā man
ir devuši mani bērni. Līdz bērnu piedzimšanai man likās, ka
esmu diezgan labestīga un miermīlīga būtne. Taču, kad viņi
paaugās un sākās visādi niķi un stiķi, es jutu, ka šai monētai
ir ne tikai gaišā, bet arī tumšā puse. Manī parādījās dusmas,
es nevarēju samierināties ar to, ka nekontrolēju situāciju savās
mājās, ka manos labajos padomos neviens neklausās utt. Es
iepazinu savu ēnas pusi, kuru man bija grūti pieņemt un iemī-
lēt. Es taču tiecos pēc ideāla un gribēju būt vislabākā mamma.
Kā gan varēju sevi mīlēt, ja gadījās uzbļaut bērniem vai kādreiz
pat uzšaut pa dibenu?
Atceros, kā vienreiz sakliedzu uz savu vecāko meitiņu,
jo viņa aiz neuzmanības bija ievērusi mazās māsas pirkstus
durvīs. Pēc tam es viņai atvainojos, sakot, ka biju ļoti satraukta,
tāpēc tā sadusmojos, taču es viņu ļoti mīlu. Uz to mana mei-
tiņa atbildēja: “Es netīšām ievēru māsiņai pirkstus durvīs, un
tu netīšām uz mani sadusmojies. Es zinu, ka tu mani mīli.”
Viņa pieņēma mani ar visām manām dusmām un ar to mācīja
man pieņemt pašai sevi.
Es neesmu ideāla mamma, es bieži kļūdos, un arī mani
bērni nav ideāli un drīkst kļūdīties. Mīlestība neizslēdz
41
konfliktus, taču tā neiestrēgst konfliktos un vienmēr meklē

ceļu uz saprašanos.
Es vēroju, cik brīvi bērni pāriet no vienas emociju gam-
mas pie nākamās. Viņi var plēst viens otru aiz matiem, bet jau
pēc brīža kopīgi smieties. Kamēr vien vecāki neiemāca bēr-
niem justies vainīgiem par viņu “negatīvajām” emocijām, bērni
ir brīvi un mīl sevi ar visām gaišajām un tumšajām pusēm.
Emocijas pašas par sevi nav ne sliktas, ne labas. Dusmo-
ties ir tikpat normāli kā priecāties. Taču emociju izpausmes
gan var būt pieņemamas un nepieņemamas. Agrāk es jutos
vainīga par to, ka manī vispār ir vieta tādām emocijām kā dus-
mas, aizkaitinājums vai neiecietība, bet tagad es varu kritizēt
sevi tikai par neadekvātu uzvedību, nevis par pašām emocijām.
Emocijas ļauj mums apzināties savas vajadzības. Ja mani
sadusmo tas, ka bērni mani nesadzird pēc pirmā aicinājuma,
varbūt ir vērts padomāt, cik sadzirdēta es jūtos savās partnerat-
tiecībās. Ja spēju sakliegt par sulas glāzi, kas izlieta uz paklāja,
iespējams, es vienkārši esmu nogurusi no nebeidzamajiem
mājas darbiem un man gribas ar kādu padalīt savu atbildības
nastu. Aiz katras situācijas, kas mūsos izraisa dusmas, ir kāda
neapmierināta vajadzība. Es dusmojos, jo kaut ko vēlos, taču
nesaņemu. Tieši tāpēc ir tik svarīgi vispirms “tikt galā” ar sevi
un apzināties savas vajadzības un tikai pēc tam mēģināt “tikt
galā” ar citiem. Ne vienmēr un ne visas vajadzības mēs spējam
apmierināt, taču reizēm kļūst vieglāk no tā vien, ka saprotam,
kurā brīdī problēmas cēlonis ir citos un kurā – mūsos pašos.
Jo vairāk mēs mīlēsim sevi un jo labāk zināsim, ko mūsu
dvēselei patiešām vajag, jo vairāk mīlestības spēsim izstarot uz
āru. Mēs varam mīlēt nepilnīgo pasaulē, ja mīlam nepilnīgo
sevī. Tāpēc nebaidīsimies no savām ēnām, jo tās var kļūt par
mūsu sabiedrotajiem. Iespējams, melnais vilks, no kura bēgam,
patiesībā ir tikai izbadējies kucēns, kurš ilgojas pēc mīlestības.
42
KĀ IEMĪLĒT SEVI?
Ar prātu mēs visi zinām, cik svarīgi ir sevi mīlēt, taču

mīlestībai nepietiek tikai ar prātu, ir vajadzīga arī sirds, kurā
mājo ticība, ka esam mīlestības vērti. Diemžēl daudziem šī
ticība ir iedragāta. Cilvēkam var būt grūti sevi iemīlēt, ja bēr-
nībā viņš nav guvis apliecinājumu, ka ir mīlestības cienīgs
un vērtīgs tikai tāpēc vien, ka viņš ir. Reizēm mums vajag,
lai vispirms mūs iemīl kāds cits, un tikai tad varam noticēt
mīlestības spēkam un iemīlēt sevi.
Ja vecāki nav mūs mīlējuši brīžos, kad uzvedamies slikti
un neatbilstoši cerētajam, tad pieaugot mēs nespējam mīlēt
sevi, ja neatbilstam sevis iedomātajam standartam, kādiem
mums vajadzētu būt. Mēs tiecamies pēc ideāla, jo mīlestību
uztveram kā atalgojumu. Iespējams, vecāki mums ir iegalvo-
juši, ka būsim vērtīgi tikai tad, kad iegūsim noteiktu statusu
sabiedrībā un sasniegsim noteiktus mērķus.
Atšķirībā no beznosacījuma mīlestības, kas nav atka-
rīga no “tāpēc, ka”, par mīlestību sauktās nosacījuma jūtas
aktualizējas vienīgi tad, ja rodas noteikti apstākļi, proti, mūs
mīl, ja esam tādi, kādus mūs vēlas redzēt. Tieši tāpēc cilvēki
tik izmisīgi cenšas radīt apstākļus, kuros būtu visi mīlestības
priekšnosacījumi. Bet kas notiek, ja mums neizdodas būt tik
skaistiem, veiksmīgiem vai bagātiem, kā bijām cerējuši? Tad
ir grūti noticēt, ka kāds mūs varētu iemīlēt, jo pirmām kārtām
nespējam iemīlēt paši sevi.
Var arī gadīties, ka, labu gribot, vecāki ir tik ļoti apkarojuši
bērna veselīgo egoismu, ka pieaudzis šis cilvēks vairs nespēj
skaidri apzināties savas vajadzības, bet dzīvo, lai apmieri-
nātu savu tuvinieku vajadzības. Šādi cilvēki parasti ļoti viegli
pakļaujas citiem un par savu uzdevumu uzskata padarīt lai-
mīgus apkārtējos. Pirmajā mirklī tas varbūt izklausās cēli,
43
tomēr neviens no mums nav avots, kurš spēj tikai dot un dot.
Mums katram reizi pa reizei gribas arī saņemt mīlestību. Ja
cenšamies sev iestāstīt, ka mums to nevajag, mēs tikai krājam
sevī neapmierinātību, kas kādā brīdī var izlauzties uz āru kā
mežonīgs zvērs.
Iedomājieties sievieti, kura visu savu dzīvi ir dzīvojusi,
tikai lai kalpotu vīram un bērniem, atbīdot savas vajadzības
otrā plānā. Viņa nespēj pārdzīvot faktu, ka bērni ir izauguši
un vairs nevēlas tik ciešas attiecības ar mammu. Viņa turpina
bērnus kontrolēt, reizēm pat izmanto dažādas manipulācijas,
lai iegūtu kāroto uzmanību, un visbeidzot var pat kļūt nikna,
jo “nepateicīgie bērni” nevelta mātei tik daudz laika, cik viņa
savulaik veltīja bērniem. Vēl sliktāk ir tad, ja šo sievieti pamet
arī vīrs, un tas bieži vien sakrīt ar pusmūžu un bērnu aiziešanu.
Visas apspiestās emocijas, neīstenotie sapņi un gadiem krātā
neapmierinātība kā vulkāns pēkšņi laužas uz āru. Ja cilvēks,
kuram esam upurējuši savu dzīvi, mums paziņo, ka viņam
vairs nevajag mūsu rūpes un mīlestību, mīlestība var strauji
pāraugt agresijā.
Mēs varam ziedot savu dzīvi citiem, taču mums jāap-
zinās, no kā atsakāmies. Ja esam sasnieguši tādu garīgu
briedumu, ka spējam kalpot citiem ar nesavtīgu mīlestību,
neviens atraidījums nespēs mūs izsist no līdzsvara, taču, ja
savas dzīves nolikšana malā ir saistīta ar pārprastu sociālo
lomu, mēs vairs nedzīvojam autentisku dzīvi un kādā brīdī
varam smagi vilties.
Mīlestība pret sevi ir ļoti svarīga, un to nevajadzētu sa
jaukt ar egoismu. Egoistam šķiet, ka tas, ko vēlas viņš, ir sva-
rīgāks par to, ko vēlas citi. Mīloša attieksme ir tad, ja cits ir
tikpat svarīgs kā es. Mīlēt tuvāko kā sevi pašu un sevi pašu
kā savu tuvāko – manuprāt, tieši šajos vārdos visprecīzāk tiek
atklāta mīlestības būtība.
44
Kaut arī ikdienas valodā mēs egoistus bieži vien saucam

par patmīlīgiem cilvēkiem, īstenībā egoistam ir ļoti grūti būt
attiecībās pašam ar sevi. Viņš neatrod laimi sevī, tāpēc meklē
arvien jaunus un jaunus veidus, kā atrast to kaut kur ārpusē.
Egoists nemīl pats sevi, viņš gaida, ka mīlestību viņam sniegs
citi, un vēlas būt vienīgi ņēmējs. Cilvēks, kurš mīl sevi tāpat
kā citus, ir spējīgs gan ņemt, gan dot, jo mīlestība ir dialogs.
Ja runājam par sevis mīlestību, tad tas vien, ka izlasām
kādu labu grāmatu par pozitīvo domāšanu vai apmeklējam
kādu pašapziņas celšanas semināru, neko daudz nemaina
mūsu dzīvē. Mēs saprotam, ka sevi vairāk jāmīl, bet pēc pāris
sevis lutināšanas kūrēm enerģija apsīkst, un mēs atgriežamies
sākotnējā stāvoklī. Tas notiek tāpēc, ka savā būtībā neesam
mainījušies. Mēs varbūt esam nomainījuši garderobi vai frā-
zes, ar kurām uzrunājam sevi spogulī, taču tas viss ir tikai
čaula, bet kodols ir palicis vecais.
Manuprāt, lai ilgtermiņā mainītu attieksmi pret sevi,
mums ir jātēmē dziļāk un jāmeklē salūzušais zobrats mūsu
esības centrā. Ne jau liekie kilogrami vai neīstenotās ambī-
cijas darbā ir tās, kas neļauj sevi mīlēt. Tie ir tikai sekundāri
iemesli, kurus parasti izmantojam kā atrunu. Problēma ir tajā,
ka esam pazaudējuši savas eksistences jēgu un vairs neuztve-
ram sevi kā vērtību, kas ir svarīga neatkarīgi no dažādiem
ārējiem faktoriem.
Cilvēks, kurš sevi nemīl, ir koncentrējies uz savām nepie-
ņemamajām daļām, bet neredz sevi kā veselumu un daļu no
vēl lielāka veseluma. Šāds cilvēks domā par to, kāds viņš ir, bet
ne vienmēr spēj atbildēt uz jautājumu, kas un kāpēc viņš ir.
Es nesaku, ka eksistē viena pareizā atbilde uz jautājumu,
kāpēc mēs esam. Kāds šo atbildi atrod reliģijā, cits – senču
gudrībās, bet vēl kāds rada pats savu patiesību. Mums pat var
nebūt konkrētas atbildes, taču ir svarīgi ticēt, ka mūsu dzīve
45
ir vērtība ar plusa zīmi, pat ja atsevišķi tās elementi nes sevī

mīnusa zīmi.
Atceros, kā vidusskolas laikā reiz piegāju pie sava filozo-
fijas skolotāja un jautāju viņam: “Skolotāj, jūs esat tik gudrs
cilvēks, vai jūs varat man pateikt, kāda ir dzīves jēga?” Tovakar
mēs ilgi runājām, un es vairs neatceros visu, ko viņš man teica,
taču prātā iespiedusies skolotāja izteiktā doma, ka dzīves jēga
ir dzīvošanas procesā.
Vidusskolas laikā šāda atbilde mani neapmierināja, jo biju
koncentrējusies uz mērķa un rezultāta meklēšanu. Man likās,
ka noteikti jābūt kādam virsuzdevumam un nepietiek tikai
ar procesu. Tagad es to saprotu labāk un lielā mērā varu pie-
krist. Ticu, ka esmu ieradusies šajā pasaulē, lai mācītos mīlēt
un izkoptu savu dvēseli. Tas ir process, kas notiek ik dienu,
vienalga, vai esmu darbā, ar saviem tuvajiem vai vienatnē. Var
jau būt, ka ir kāda man nezināma jēga un uzdevums arī ārpus
šī procesa, taču es to nevaru piepildīt citādi, kā vien dzīvojot
šeit un tagad un mācoties no ikdienas situācijām.
Ja uztveru dzīvi kā mīlestības skolu, man ir vieglāk pie-
ņemt savas kļūdas, jo esmu šeit, lai gūtu pieredzi un pilnvei-
dotos. Man ir vieglāk samierināties ar “melnajām dienām”,
jo, dzīvojot mūžīgā leiputrijā, kurā visas manas vēlmes tiktu
apmierinātas, es diez vai iepazītu, kas ir līdzjūtība vai pie-
došana.
Lai iemīlētu sevi, vispirms ir jāgrib dzīvot. Albērs Kamī
“Mītā par Sīsifu” rakstīja, ka pašnāvības problēma ir vienīgā
patiesi nopietnā filozofiskā problēma. Un tas tik tiešām ir
pats būtiskākais jautājums, uz kuru mums katram ir jāatbild:
vai mana dzīve, par spīti absurdam un daudzajām grūtībām,
ir dzīvošanas vērta? Tā vispirms ir atbildes meklēšana uz jau-
tājumu, vai manai dzīvei ir jēga, nevis uz jautājumu, kāda ir
manas dzīves jēga.
46
Jautājums par dzīves jēgu ir nesaraujami saistīts ar nāves

apjausmu, jo tikai iepretim nebūtībai mēs spējam skaidrāk
apzināties, ko nozīmē būt. Domājot par to, cik smalka robeža
šķir dzīvi no nāves, man prātā nāk ebreju izcelsmes ārsta un
psihoterapeita Viktora Frankla darbs “Izdzīvošanas māksla”.
Viktors Frankls pēc koncentrācijas nometnē pavadītiem trim
gadiem nonāca pie secinājuma, ka jēgu ir iespējams atrast pat
visnecilvēcīgākajos apstākļos, lai cik šaura būtu tā josliņa, pa
kuru mums atļauts staigāt. Tieši jēga ir tā, kas cilvēkam šajā
situācijā palīdz izdzīvot un izturēt ārējo bezjēdzību.
Frankls savā grāmatā raksta par ieslodzītajiem, kuri
iepriekš bija vārgi un slimīgi, bet koncentrācijas nometnē
kļuva daudz spēcīgāki un veselāki, jo viņi zināja, ka būt slimam
nozīmē taisnu ceļu uz gāzes kameru, savukārt tie, kuri padevās
un zaudēja jēgu, nomira vispirms garīgi un pēc tam arī fiziski.
Jautājums ir tikai par to, vai mēs izvēlamies šo jēgu mek-
lēt vai nemeklēt, proti, vai vēlamies piedalīties savas dzīves
radīšanā vai atstāt to tikai ārēju apstākļu varā.
Ja esam pieņēmuši lēmumu dzīvot, nevis mirt, mēs esam
spēruši pirmo soli pretī sevis mīlēšanai.
Otrais solis ir pieņemt, ka dzīvei, kuru vēlamies dzīvot, ir
kāda jēga. Vienam tā būs universāla jēga, citam – individuāla,
taču ir svarīgi, lai būtu kāds kopsaucējs, kas piešķir mūsu
dzīvei veseluma izjūtu.
Trešais solis ir pieņemt, ka ir lietas, ko varam, un lietas,
ko nevaram izmainīt. Ja reiz esam nolēmuši dzīvot un teikt
“jā” nākotnei, ir jāspēj pateikt arī “jā” pagātnei.
Esmu piedzimusi kā Jāņa un Vilhelmīnes meita un nevaru
to mainīt; esmu gājusi bērnudārzā, kurā par piečurātām bik-
sēm tiku publiski kaunināta, un nevaru to mainīt; es nesu sevī
noteiktu ģenētisku informāciju un nevaru to mainīt. Viss, kas
ar mani līdz šim ir noticis, viss, par ko esmu sevi izveidojusi,
47
ir daļa no manas dzīves. Izvēloties turpināt savu stāstu, man

ir jāpieņem arī tā sākums. Tas nenozīmē, ka pagātnes vezums
man visu laiku jāvelk līdzi, – es varu pārgriezt saiti, kas mūs
vieno, un atstāt vezumu pagātnē, taču nevaru savu pagātni
padarīt par nebijušu.
Tas, ko varu darīt, ir mainīt savu dzīvi no šī brīža. Mēs
neesam “gatavi produkti”, bet ar savām izvēlēm ik mirkli
radām sevi no jauna. Mūsu sākuma pozīcijas nav vienādas –
kāds ir piedzimis ar līkām kājām, cits – ar taisnām, tomēr
tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai to, kas mums ir dots,
izmantosim, lai būvētu vai lai grautu.
Mums vienmēr ir izvēle, kam pievērst uzmanību – tam, kā
mums trūkst, vai tam, kas mums pieder. Čīkstēšana nemaina
mūsu stāvokli, no žēlošanās mēs nekļūstam nedz laimīgāki,
nedz veselāki. Lai uzlabotu savas dzīves kvalitāti, mums
jāiemācās efektīvāk izmantot esošos resursus un jāizmaina
uzmanības fokuss. Zvirbulis, kurš iemīlēs sevi kā zvirbuli, būs
daudz laimīgāks nekā zvirbulis, kurš visu mūžu pārdzīvos, ka
nav gulbis.
Kad esam sakārtojuši attiecības ar savu pagātni, ceturtais
solis ceļā uz sevis iemīlēšanu ir sava ķermeņa un dvēseles
iepazīšana. Ir grūti pieņemt un iemīlēt to, ko mēs nepazīs-
tam. Lai cilvēks saprastu, kā viņš vēlas nodzīvot dzīvi, kura
viņam ir dota, vispirms ir jāiemācās sevi sajust. Dvēseliski
sevis iepazīšana izpaužas kā savu vajadzību un sapņu, rakstura
un interešu apzināšanās, savu izgaismoto un neizgaismoto
šķautņu izpēte.
Līdzīgi ir arī ar ķermeņa iepazīšanu. Man ir jāierauga
ne tikai savas dažādo formu ausis un brangie gurni, bet arī
savas skaistās krūtis un šķelmīgais smaids. Man ir jāiemācās
būt kontaktā ar savu ķermeni un rūpēties par to, jo tikai tad
ķermenis varēs man pateikt, kas tam patīk un kas ne.
48
Mēs nevaram sevi iepazīt un līdz ar to arī iemīlēt, ja ne

veltām sev laiku. Ir vajadzīgs laiks, lai sajustu, laiks, lai pado-
mātu, un laiks, lai rūpētos par savu fizisko un garīgo veselību.
Kāds mācītājs man reiz teica, ka ļoti svarīgi ir atrast svēt-
dienu savā dzīvē. Šī “svētdiena” var iekrist pirmdienas rītā vai
trešdienas pēcpusdienā, taču ir svarīgi, lai es laiku pa laikam
atcerētos ne tikai par cilvēcīgajām attiecībām, bet arī par iek-
šējo dialogu ar sevi.
Kad esam izdarījuši izvēli par labu dzīvei un piešķīruši tai
jēgu, kad esam sakārtojuši attiecības ar pagātni un iepazinuši
sevi, pēdējais un grūtākais solis, kas mums jāpaveic, ir sevis
pieņemšana.
Man sevi pieņemt ir palīdzējušas atklātas sarunas ar drau-
giem un domubiedriem. Kamēr biju noslēgusies sevī, man
likās, ka es vienīgā esmu “kaut kāda neriktīga”. Ieraugot, ka arī
citiem cilvēkiem ir savas ēnas puses un nepilnības, es sapratu,
ka būt nepilnīgai ir normāli. Mēs katrs esam unikāls un katrs
sevi pilnveidojam, ejot pa citu attīstības ceļu. Man vienmēr ir
izvēle – nepieņemt sevi un būt allaž neapmierinātai ar dzīvi
vai pieņemt sevi un iet pretī mīlestībai. Es varu mainīties un
pilnveidoties, taču šobrīd esmu tāda, kāda esmu, un esmu
pateicīga Dievam par to, ka man ir tik daudz dots. Sevis pie-
ņemšana man nozīmē “nespļaut Dieviņam acīs”, kā reiz teica
mana vecmāmiņa.
Tikai pēc tam, kad esam atraduši savu dzīvotgribu un vis-
maz nedaudz pietuvojušies nojausmai, ka paši esam savas dzī-
ves autori, mēs varam sākt praktiski nodarboties ar pašapziņas
“pumpēšanu”. Var, protams, sākt arī no otra gala, piemēram,
mainīt tēlu un garderobi, tomēr, ja dvēsele paliks izsalkusi,
sakārtotā “fasāde” mūs nepadarīs laimīgus.
Manis minētie soļi nav obligāti jāizdara hronoloģiskā
secībā, jo daudzi procesi mūsos notiek paralēli, taču svarīgi
tos atcerēties kā pieturas punktus.
49
Tātad – lai iemīlētu sevi,

1) ir jāgrib dzīvot, nevis mirt;
2) ir jānotic, ka dzīvei ir jēga;
3) ir jāpieņem, ka pastāv lietas, kuras nespējam mainīt;
4) ir jāiepazīst sava dvēsele un ķermenis;
5) ir jāpieņem sevi.
Mīlestība pret sevi nerodas vienā dienā. Pat ja mums

izdodas atrast savas eksistences jēgu, ceļš no sevis sodīšanas
līdz sevis pieņemšanai var būt garš un nelīdzens.
Ja uz jautājumu “Vai es sevi mīlu?” būtu jāatbild ar “jā”
vai “nē”, es drīzāk teiktu “jā”. Tomēr es joprojām mācos sevi
pieņemt un ik pa laikam cīnos ar perfekcionismu, kurš mēdz
par sevi atgādināt tieši tajos brīžos, kad šķiet – beidzot esmu
no tā atbrīvojusies.
Es nevaru iedot recepti vai desmit soļu programmu, kā
iemīlēt sevi, taču varu aicināt koncentrēties ne tik daudz uz
ārēju apstākļu radīšanu, cik uz iekšēju sarunu ar sevi un savas
individuālās jēgas atrašanu.
Mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis, tā jau ir mūsos, tikai
reizēm aprakta ļoti dziļi.
2. NODAĻA
PERFEKCIONISMS ATTIECĪBĀS
AR BĒRNIEM
BĒRNIEM VAJAG MĪLOŠUS,
NEVIS IDEĀLUS VECĀKUS
Domas par to, kā labāk audzināt bērnus, mēdz būt krasi

atšķirīgas. Daži vecāki uzskata, ka jau no pirmajām dienām
bērns jāradina pie stingras disciplīnas un noteikumiem, savu-
kārt citi neaizraujas ar robežu nospraušanu, uzskatot, ka jeb-
kuri ierobežojumi kavē bērna individualitātes attīstību. Arī
es ilgi meklēju pareizāko audzināšanas veidu, gan pievelkot
grožus stingrāk, gan palaižot tos mazliet vaļīgāk. Man bija
grūti atbildēt uz jautājumu, kā pareizāk audzināt bērnus,
kamēr nebiju sev uzdevusi jautājumus: kāpēc bērns vispār
būtu jāaudzina, un kāds ir audzināšanas mērķis?
Skatoties uz bērnu audzināšanu sociālā aspektā, viss ir
diezgan skaidrs – audzināšanas mērķis ir bērnu socializēt,
padarot vieglāku dzīvi sabiedrībā gan viņam pašam, gan
sabiedrībai kopā ar viņu. Sociālajā plānā audzināšanai vaja-
dzētu būt vērstai uz bērna veiksmīgu integrāciju vidē, līdz
ar to tā ietver diezgan konkrētas lietas – palīdzēt bērnam
veidot attiecības ar vienaudžiem un pieaugušajiem, iemācīt
viņu rūpēties par sevi, palīdzēt apgūt ikdienā nepieciešamas
prasmes u. tml.
Mazliet grūtāk ir ar garīgo plānu. Audzināšanas garīgais
aspekts ir saistīts ar orientācijas un noteiktu vērtību došanu
bērnam. Šeit nav nekā konkrēta, ko vajadzētu viņam iemācīt,
taču šis audzināšanas aspekts ir ne mazāk svarīgs, jo palīdz
bērnam veidot personību un atrast savu vietu pasaulē.
Audzinot mēs sagatavojam bērnu patstāvīgai dzīvei. Sim-
boliski izsakoties, līdz pat pusaudža gadiem un reizēm mazliet
53
ilgāk mēs kārtojam sava bērna “ceļasomu”. Mēs tajā ieliekam

dažādas prasmes, savu dzīves pieredzi, vērtības un, pašiem
negribot, iemetam arī pa kādam akmenim. Mēs katrs gribam
dot saviem bērniem pašu labāko, taču atklāts paliek jautājums:
kas gan ir vislabākais un vajadzīgākais?
Kam ir jābūt bērna ceļasomā? Iedosim par maz – būs citi,
kas šo somu piepildīs, un varbūt ar ne to labāko. Iedosim par
daudz, un bērns, būdams mūsu uzmanības nospiests, kopā ar
nevajadzīgo izmetīs arī noderīgo.
Mēs varam daudz diskutēt par to, ko un cik daudz dot
savam bērnam, tomēr ir viena lieta, kuru, manuprāt, nevar
iedot par daudz un bez kuras viss pārējais ceļasomas saturs
zaudē vērtību. Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir kā saules gaisma. Ja augam pietrūkst saules,
nav nozīmes, cik skābā vai sārmainā augsnē tas iestādīts. Augs
nīkuļos un nenesīs augļus. Gluži tāpat arī bērnam pats svarī-
gākais ir “saules gaisma” – mīlestība un sirds siltums.
Eksperimentējot un vērojot savu bērnu reakciju, es nonācu
pie secinājuma, ka audzināšanas metodēm ir otršķirīga loma;
primārais ir mūsu attieksme pret bērnu. Ja mums nav laika,
lai nodarbotos ar saviem bērniem, un trūkst mīlestības, mēs
varam izmēģināt visas iespējamās metodes un tomēr ciest
neveiksmi. Savukārt, ja attiecamies pret saviem bērniem ar
patiesu, ne tikai deklaratīvu mīlestību, mūsu atvases to sajūt
un tiecas pēc kontakta ar mums.
Mēs varam būt konservatīvi vai liberāli, ar stingriem prin-
cipiem vai mīkstu sirdi, tomēr galvenais ir tas, cik svarīgas
mums ir attiecības ar bērnu un cik klātesoši esam brīžos,
kurus pavadām ar savām atvasēm. Mēs neesam klātesoši, ja,
spēlējoties ar bērnu, nepārtraukti runājam pa mobilo telefonu
vai “sēžam” sociālajos tīklos. Klātesamība ir kontakta kvalitāte,
kurā otrs nepazūd starp fona trokšņiem, bet tiek sadzirdēts,
uzklausīts un ievērots.
54
PERFEKCIONISMS ATTIECĪBĀS AR BĒRNIEM
Kaut arī mēs visi sirdī mīlam savus bērnus, realizēt šo

mīlestību dzīvē ne vienmēr ir tik viegli, jo mīlestība prasa
pacietību un spēju paskatīties uz pasauli ar bērna acīm. Ir
jāatrod laiks, lai, steidzoties uz darbu, atbildētu uz bērna “muļ-
ķīgajiem” jautājumiem vai papūstu nobrāzto celi, pat ja bērns
nokritis “savas vainas pēc”. Ir jābūt pacietīgiem un uz bērnu
kļūdām jāreaģē ne tikai ar frāzi “Es taču teicu, ka tā būs!”, bet
jāpalīdz viņam mācīties un pilnveidoties.
Katram droši vien ir kāds tēls, kādam viņam vajadzētu
būt kā vecākam, taču realitātē mēs bieži vien nespējam pārlēkt
pār latiņu, kuru paši esam uzstādījuši, jo esam pārāk nogu-
ruši, aizņemti utt. Tam visam, protams, ir savs pamats, tomēr
dažādās atrunas nemazina vainas sajūtu, kuru piedzīvojam
reizēs, kad nevietā sakliedzam uz bērnu vai izturamies pavirši.
Analizējot savu dzīvi, esmu secinājusi, ka kļūstu aizkai-
tināta, ja pārāk daudz gaidu no bērniem un pati no sevis.
Neatbilstība starp iedomāto un reālo rada iekšēju spriedzi,
un tad atkarībā no situācijas es vai nu atrodu vainīgo ārpusē
(piemēram, vainīgs ir bērns, kurš no rīta pārāk lēni ģērbjas,
tāpēc es esmu spiesta kavēties), vai arī vainu vēršu pret sevi
(piemēram, es jau atkal neprotu plānot savu laiku, bet man
trūkst gribasspēka, lai celtos agrāk).
Nespējot atslābt un dusmojoties par savām un citu kļū-
dām, es mēdzu upurēt tagadni labākas nākotnes vārdā, cerot,
ka reiz pienāks tā diena, kad varēšu izbaudīt kontaktu ar bēr-
niem, nevis allaž cīnīties par kārtību, noteikumiem un varu.
Tikai tad, kad piedzima mans trešais bērns, es sapratu, ka
šāda diena nepienāks, ja vien pati nemainīšu savu attieksmi.
Lai atgādinātu sev, cik svarīgi ir dzīvot tagadnē, esmu
novietojusi tualetē korķa tāfeli, uz kuras ik pa laikam piestip-
rinu sev svarīgus domu graudus. Pēdējā laikā man aktuāla ir
kāda vēdiskā atziņa par mieru: “Miers nenozīmē būt vietā, kur
55
nav trokšņu, problēmu vai smaga darba. Miers nozīmē atrasties

pa vidu tam visam un būt ar mieru sirdī.”
Kaut arī manā dzīvē netrūkst problēmu, kuras es varētu
risināt, es mācos pārnest savas uzmanības fokusu no problē-
mām uz attiecībām un saspringtos brīžos sev atgādinu – tā
gadās, bet dzīve ar to nebeidzas. Šajā ziņā man ļoti palīdz
vīrs, kurš dzīvi tver daudz vieglāk nekā es. Ja esmu pārlieku
“uzvilkusies” un nododos neauglīgām diskusijām par to, kāpēc
viss ir tik slikti, viņš noņem klapes no manām acīm un parāda,
ka līdzās problēmām eksistē arī daudz kas cits. Piemēram,
bērnu slimošanas laikā man ir raksturīgi iekrist perfekcio-
nisma slazdā. Es tik ļoti cenšos būt ideāla mamma un kon-
centrējos uz problēmas risinājumu, ka mēdzu pazaudēt pašu
galveno – attiecības ar savu bērnu. Manas domas ir aizņem-
tas ar slimības apkarošanu, bet bērna emocionālās vajadzības
tiek nobīdītas otrā plānā. Tā vietā, lai vienkārši paspēlētos ar
bērnu un būtu klātesoša, es kļūstu nervoza un lasu morāli par
to, ka vilnas zeķes atkal ir kaut kur nomētātas vai laikā nav
izšņaukts deguns.
Tā kā esmu izteikta problēmu risinātāja, mainīt savu
attieksmi nav viegli, tomēr soli pa solim man tas izdodas,
ja vien dodu sev laiku un neprasu no sevis mainīties tagad
un tūlīt. Es vairs neceru, ka mana māja būs ideālā kārtībā
un bērni savā starpā neplēsīsies, apzinos, ka nevaru bērnus
izolēt no vīrusiem un pasargāt no nobrāztiem ceļiem. Tāda
ir dzīve, un to nevar kā palagu izgludināt gludu, bez nevienas
krunciņas.
Ir grūti saglabāt pacietību, jau desmito reizi atkārtojot
vienu un to pašu. Ir grūti saglabāt iecietību brīžos, kad mēle
tā vien niez pateikt “ar kuru galu tu domā?”, tomēr man
palīdz apziņa, ka tā vienmēr ir mana izvēle, kā reaģēt uz
situāciju. Es drīkstu būt dusmīga un satraukusies, man, gluži
56
tāpat kā bērniem, ir tiesības paust savu neapmierinātību, taču

jautājums ir šāds: vai es gribu to darīt, un kāds galu galā būs
ieguvums?
Griba var rasties tur, kur ir brīvība. Ja tiecos būt perfekta
mamma un neļauju sev dusmoties, es neesmu brīva. Es spiežu
sevi “būt labai”, bet, tā kā neļauju sev just to, ko jūtu, un lieku
just to, ko nejūtu, dusmas tikai pieņemas spēkā. Savukārt, ja
reizēm atļauju sev rīkoties nepareizi, dusmas pāriet daudz
ātrāk un galu galā nodara mazāk ļaunuma gan bērniem, gan
man pašai.
Kad kārtējo reizi, ieraduma dzīta, grasos lasīt morāli,
es sev jautāju: vai mērķis, par kuru cīnos, ir tik svarīgs, lai
mums atvēlēto laiku pavadītu strīdos un mīlestības vietā sētu
dusmas? Vai es tiešām šobrīd gribu pierādīt savu taisnību?
Ir, protams, robežas, kuras es neļauju pārkāpt, tomēr tas, vai
bērni aizies gulēt deviņos vai pusdesmitos, man vairs nešķiet
tik būtiski, lai kašķētos.
Galu galā agrāk vai vēlāk mēs visi apgūstam ikdienā
nepieciešamās prasmes – iemācāmies laikus aiziet uz tualeti,
neēdam ar pirkstiem un arī veikalā nekrītam gar zemi, ja
nevaram nopirkt kāroto lietu.
Kamēr strādāju pilnas slodzes darbu, ar bērniem biju kopā
nepilnu stundu no rīta un trīs četras stundas vakarā. Daļu
no šī laika pavadīju, gatavojot ēdienu un tīrot māju, vēl daļa
aizgāja, kladzinot, ka laiks savākt mantas un tīrīt zobus. Un,
ja to pārdomāju, tad varbūt tikai pārdesmit minūtes biju tā
pa īstam klātesoša.
Šobrīd es cenšos, lai manas klātesamības minūšu kļūtu
vairāk un es spētu palikt attiecībās arī tad, ja bērni niķo-
jas un neklausa. Es mācos aiz problēmas nepazaudēt bērnu
un pamanīt, ko viņš vēlas man pateikt brīdī, kad niķojas vai
nesadarbojas. Tas, protams, nav viegli, un es ļoti bieži zaudēju
57
pacietību, taču nevis vainoju sevi par to, ka neesmu pietiekami

laba mamma, bet gan priecājos par katru mazo solīti, ko man
izdodas spert mīlestības virzienā. Es joprojām izjūtu neatbil-
stību starp vēlamo un reālo, taču šī plaisa man vairs nešķiet tik
liela, kāda tā bija pirms pāris gadiem, jo esmu sākusi strādāt,
lai pieņemtu sevi un citus.
Ja neprasīsim saviem bērniem būt ideāliem un mīlēsim
viņus tādus, kādi viņi ir, arī bērni mums piedos, ja reizēm rīko-
simies nepareizi. Bērniem vajag mīlošus, nevis ideālus vecākus.
Vecāki, kas ir pārāk “pareizi” un nekad nekļūdās vai, pareizāk
sakot, rada iespaidu, ka nekad nekļūdās, bērnos var pamodi-
nāt nepilnvērtības sajūtu. Tāpēc vecākiem nevajag baidīties
atzīt savas kļūdas, bet tieši otrādi – vajag parādīt bērniem,
ka kļūdīties ir normāli, taču par katru situāciju ir jāuzņemas
atbildība un jālūdz piedošana, ja esam kādam nodarījuši pāri.
Atteikšanās no perfekcionisma nenozīmē apstāšanos
attīstībā. Pārstājot dzīties pēc ideāla, mēs atbrīvojam savā
sirdī vietu mīlestībai un laiku, kuru līdz šim veltījām sevis un
citu pārveidošanai, varam veltīt sevis un citu pieņemšanai.
Pārmaiņas sākas tad, kad pieņemam dzīvi tās nepilnīgumā,
un par labākiem vecākiem mēs kļūstam tad, kad pārstājam
par katru cenu pieprasīt nekļūdīgumu no sevis.
Turpmākajās lappusēs es dalīšos savā pieredzē, lai ar reā-
liem piemēriem uzskatāmāk demonstrētu, cik grūti ir būt
ideālai mammai un cik daudz enerģijas no mums paņem cen-
tieni visu izdarīt pareizi. Es stāstīšu par savām kļūdām un
veiksmēm un pārdomām piedāvāšu secinājumus, pie kuriem
esmu nonākusi.
Neuztveriet manas atziņas kā recepti. Nav divu vienādu
situāciju. Ir tikai līdzīgi jautājumi, kurus mēs visi uzdodam.
Iespējams, mana pieredze un izmantotie risinājumi palīdzēs
jums atrast pašiem savas atbildes.
58
KĀPĒC BĒRNIEM NEPIECIEŠAMAS

ROBEŽAS?
Spēja būt jūtīgam pret savām un otra robežām ir ļoti būtiska

veiksmīgu attiecību veidošanā starp vecākiem un bērniem. Robežas
mēs novelkam ne tikai tāpēc, lai būtu vieglāk audzināt bērnus, bet
arī tāpēc, lai bērniem būtu vieglāk augt un attīstīties. Kas ir grū
tākais robežu noteikšanā, un kāpēc bērni robežas tomēr pārkāpj?
Brīvība un atbildība
Robežu novilkšana ir veids, kā brīvības sfēra tiek sasaistīta
ar atbildības sfēru. Nosakot robežas, mēs palīdzam bērnam
uzņemties tik daudz atbildības, cik viņš tajā brīdī spēj, un
pieņemam viņa vietā tos lēmumus, kurus bērns pats nespēj
pieņemt.
Robežas ļauj bērnam saprast, ka pieaugušais rūpējas par
viņu. Pieaugušā noteiktie “rāmji” bērnam ir nepieciešami, jo
viņš pats nespēj sevi ierobežot. Mazs bērns ir spējīgs pats izda-
rīt izvēli attiecībā uz savām interesēm, gaumi, fizisko tuvību
un citām ar bērna personīgo telpu saistītām lietām, taču nespēj
sev noteikt robežas, kas saistītas ar disciplīnu un sevis ierobe-
žošanu. Pateikt, ka šodien es vilkšu zilo kreklu, nevis sarkano,
nav tas pats, kas, veikalā stāvot pie saldumu stenda, pateikt, ka
šoreiz šokolādes vietā prātīgāk būtu ņemt burkānus.
Dažiem vecākiem varbūt šķiet, ka viņu bērni būtu daudz
laimīgāki, ja pieaugušie viņiem neuzliktu nekādas robežas,
un ka disciplīna ir nepieciešama vienīgi tāpēc, lai vecākiem
būtu vieglāk tikt galā ar bērniem. Taču īstenībā robežas un
disciplīna ir vajadzīgas tādēļ, lai bērniem šajā pasaulē būtu
vieglāk un drošāk dzīvot.
Ja pieaugušais nav spējīgs vai nevēlas nospraust robežas,
tas nozīmē, ka viņš visu atbildību uzliek bērnam. Bērns vairs
59
nejūtas drošs un pasargāts, jo ir iemests pasaulē, kura tajā

brīdī bērnam ir pārāk plaša un kurā nevalda nekādi notei-
kumi.
Piemēram, ja mazam bērnam atļauj negulēt pusdienlaiku
vai pārāk ilgi palikt nomodā vakarā, bērns kļūst kašķīgs un
neapmierināts ar dzīvi. Ja vecāki nenosprauž robežas attie-
cībā uz to, cik daudz laika bērns pavada pie televizora, kādu
uzturu lieto vai kā izturas pret apkārtējiem, tas viss ietekmē
gan bērna fizisko un emocionālo veselību, gan viņa spēju
socializēties.
Ir skaidrs, ka robežas ir nepieciešamas, tomēr atklāts
paliek jautājums, cik stingrām jābūt šīm robežām. Vai ir
kāds zelta vidusceļš, pa kuru ejot iespējams kļūt par ideālu
mammu?
Mana pieredze liek domāt, ka šāds vidusceļš nav kaut kas
nofiksējams un statisks. Tas vienmēr ir dinamisks, un robežas,
kuras vēl pirms kāda laika deva bērnam drošību, šodien jau
var kļūt traucējošas.
Skaidrs ir tikai tas, ka robežām ir jāmainās līdz ar bērna
augšanu, turklāt tās jānosaka, vadoties ne tikai pēc vecum-
posma īpatnībām, bet arī pēc bērna individualitātes. Manas
vecākās meitas atbildības līmenis auga daudz ātrāk nekā mana
dēla atbildības līmenis, tāpēc arī viņiem piešķirtais brīvības
apjoms vienā un tajā pašā vecumā atšķīrās.
Nosakot robežas saviem bērniem, es esmu centusies ievē-
rot principu, lai vārds “nedrīkst” no manas mutes neskanētu
biežāk kā vārds “drīkst”. Bērnam augot, ir daudz kā tāda, ko
nākas viņam aizliegt, lai viņu pasargātu, taču katrām desmit
situācijām, kurās aizliedzam bērnam kaut ko darīt, mums pretī
jāliek vismaz desmit situācijas, kurās bērnu iedrošinām rīko-
ties un pamēģināt ko jaunu.
60
Stingras un vājas robežas

Ne vienmēr mēs spējam robežas novilkt pareizajā vietā
ar pirmo piegājienu. Ir reizes, kad pārcenšamies ar savu vēlmi
visu kontrolēt, un reizes, kad, labu gribot, atļaujam bērniem
vairāk, nekā vajadzētu. Labā ziņa ir tā, ka bērni ar savu uzve-
dību mums pasaka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā.
Ja esam bērnu pārlieku ierobežojuši, sākotnēji viņš mums
pretojas, bet, redzot, ka savu nepanāks, var kļūt pasīvs un
neieinteresēts. Bērni, kuri zina, ka par sliktu uzvedību saņems
sodu, mājās parasti neizrāda savu agresiju, bet dara to kādā
citā vidē, piemēram, bērnudārzā.
Izmaiņas uzvedībā, kas var norādīt uz pārāk stingrām
robežām:
• bērns nevēlas uzņemties iniciatīvu un būt radošs;
• bērns baidās izlemt patstāvīgi un allaž gaida pieaugušo
atļauju,
• bērna uzvedība var krasi atšķirties atkarībā no cilvē-
kiem, ar kuriem viņš ir kopā;
• bērns slapina gultā vai ir tendēts nodarīt sev sāpes, jo
neuzdrošinās paust agresiju uz āru.
Turpretī, ja robežas ir pārāk vājas un nenoteiktas, bērns
var speciāli mūs izaicināt, “uzprasoties”, lai mēs viņu “nolie-
kam pie vietas”. Bērns ilgojas pēc vecāku autoritātes, jo notei-
kumi nozīmē arī rūpes un uzmanību. Savukārt pārāk liela
brīvības došana bieži vien nozīmē vienaldzību un neiesaistī-
šanos bērna dzīvē.
Izmaiņas uzvedībā, kas var norādīt uz pārāk vājām robe-
žām:
• bērnam raksturīga provokatīva uzvedība;
• bērnam trūkst empātijas, viņš nerēķinās ar citiem;
• bērnam ir grūtības ar savas rīcības izvērtēšanu, viņš
neprot atzīt savas kļūdas un atvainoties;
61
• bērns ir viegli aizkaitināms un nepacietīgs, viņš uzstāda

prasības, taču, iegūstot gribēto, nejūt gandarījumu.
Audzinot savus bērnus, man nācies iekrist abās šajās galē
jībās, un parasti tās seko viena otrai – ja esmu bijusi pret
bērniem pārāk stingra un prasīga, tad mēdzu justies vainīga,
tāpēc palaižu grožus vaļīgāk, un dažkārt iznāk tā, ka pavisam
izlaižu tos no rokām. Savukārt, ja pamanu sevī paviršību un
kontroles zudumu pār bērnu dzīvi, pirmais, ko daru – savelku
grožus stingrāk un glābju, ko varu.
Kas šādos brīžos notiek ar bērniem? Viņi, protams, ir
samulsuši, jo vecāki ir pēkšņi mainījuši spēles noteikumus.
Bērniem ir raksturīgi pārkāpt robežas, lai pārbaudītu, vai tās
joprojām ir turpat. Ja robežas ir neskaidras vai nepastāvīgas,
vēlme pārbaudīt to esamību ir īpaši stipra. Ar laiku bērni
iemācās izmantot situāciju savā labā un, zinot vecāku vājās
vietas, sāk ar tiem manipulēt.
Piemēram, ja esmu nevietā sakliegusi uz bērniem un man
gribas izlīgt ar viņiem, es parasti atvainojos un meklēju veidu,
kā nolīdzināt asumus mūsu starpā. Ko dara bērni? Viņi ar
aizvainotu sejas izteiksmi pieprasa kādu gardumiņu, jo citādi
bēdas neiešot prom. Pēdējā laikā es gan cenšos neuzķerties
uz šī āķa. Man ir svarīgi bērniem iemācīt, ka vainu nevar
izpirkt ar materiālām lietām un dāvanām, bet gan ar atklātu
izrunāšanos.
Zelta vidusceļu atrast nav vienkārši. Zelta vidusceļš neno-
zīmē dažām vēlmēm izdabāt, bet citas ignorēt. Tas nozīmē
vienmēr uzklausīt bērnu un aprunāties ar viņu par to, ko viņš
vēlas, taču ne vienmēr apmierināt visas viņa prasības. Cie-
nīt bērnu nozīmē cienīt viņa vēlmes. Bet cienīt nenozīmē
vienmēr piekrist. Cienīt nozīmē attiekties pret bērnu kā pret
līdzvērtīgu. Nevajag jaukt divas lietas – līdzvērtību un līdz-
tiesību. Bērns ir tikpat svarīgs ģimenes loceklis kā jebkurš
62
cits, viņa emocijas un vēlmes nav mazāk vērtīgas kā mūsējās,

un šādā ziņā bērns ir līdzvērtīgs, tomēr viņš nav līdztiesīgs,
jo tiesības ietver sevī arī noteiktus pienākumus, ko bērns vēl
nespēj uzņemties. Līdzvērtība piedzimst kopā ar bērnu, bet
līdz līdztiesībai ir jāizaug.
Robežas un savstarpēja cieņa

Līdz šim es vairāk rakstīju par tām robežām, kuras novelk
vecāki, taču robežas mēdz noteikt arī bērni, un tās ir ne mazāk
svarīgas.
Viena no šādām robežām ir fiziskā tuvība. Piemēram,
ja ciemos atbraukusi radu tante par katru cenu grib sabu-
čot bērnu, bet bērns to nevēlas, uzmākšanās ar mīļumu var
nozīmēt bērna robežu aizskārumu. Ir bērni, kuri ļoti labprāt
komunicē ar svešiniekiem, bet citi bērni ir daudz rezervētāki.
Bērns var nospraust robežas arī attiecībā uz savu perso-
nīgo telpu un mantām. Manai vecākajai meitai, piemēram, ir
ļoti svarīgi, lai no viņas krūzītes neviens cits nedzertu. Kaut arī
man tas var šķist maznozīmīgi, es respektēju meitas lūgumu
un viņas krūzi nevienam, jo īpaši brālim, nedodu.
Reizēm bērni mēdz diezgan strikti novilkt robežu arī
attiecībā uz savām interesēm, pasakot, piemēram, ka viņi
labprāt spēlēs basketbolu, bet nekādā ziņā nenodarbosies ar
dejošanu. Taču ne visi bērni uzreiz saprot, ko viņi grib un ko
ne. Ja bērns neizrāda savu nostāju, iniciatīvu parasti uzņe-
mas vecāki. Visbiežāk bērni kļūst par vecāku nepiepildīto
ambīciju upuriem tieši tajos gadījumos, kad vecāki neredz
robežu starp sevi un bērniem un uztver bērnus kā savas dzīves
turpinātājus.
Piemēram, ja tēvs ir sportists, viņam var šķist, ka bēr-
nam arī noteikti ir jāsporto, vai – tieši otrādi – ja mamma,
63
piemēram, ir ļoti vēlējusies spēlēt vijoli, bet viņai tas kaut kādu
iemeslu dēļ nav izdevies, var gadīties, ka viņa par katru cenu
centīsies piespiest bērnu iet uz mūzikas skolu, lai tādējādi
bērns piepildītu sapņus, kurus mamma nav īstenojusi.
Ja mēs ļoti vēlamies, lai mūsu bērni kaut ko darītu vai
nedarītu, uzdosim sev jautājumus: kāpēc mēs to vēlamies, un
kas ir izraisījis šo vēlmi? Tas, protams, nenozīmē, ka, apzi-
noties – impulss nācis no mums, nevis no bērna –, šī vēlme
būtu “jānogriež kā ar nazi”. Runa ir par mūsu ietekmes stip-
rumu – vai mēs tikai virzām un iepazīstinām bērnu ar kādu
lietu vai arī piespiežam viņu darīt kaut ko konkrētu, jo mums
to gribas.
Savā laikā es netiku mūzikas skolā, jo, pēc skolotājas
sacītā, man nebija talanta. Man ieteica dejot, spēlēt bumbu vai
darīt ko citu, tikai nevērt vaļā muti. Kad mani bērni apguva
pirmās dziesmiņas, es viņus aizsūtīju uz mazo vokālistu kon-
kursu, labi apzinoties, ka viņi varbūt nav paši talantīgākie.
Zinu, ka darīju to sevis, nevis bērnu dēļ, taču man bija svarīgi
pierādīt, ka ar pacietību un gribasspēku pat lāci var iemācīt
dziedāt. Skatoties, kā bērni stāv uz lielās skatuves un dzied,
es caur viņiem izdzīvoju pieredzi, kura man savā laikā tika
laupīta.
Pēc konkursa bērni atzina, ka viņiem paticis uzstāties,
taču daudz vairāk viņus interesē citas nodarbes, nevis dziedā-
šana. Ja es neredzētu robežu starp sevi un bērniem, es varētu
arī turpmāk izmantot viņus savu nepiepildīto sapņu īsteno-
šanai, tomēr man daudz svarīgāk šķiet sajust, ko vēlas paši
bērni, un ievērot viņu nospraustās robežas.
Vecākiem ir jābūt iejūtīgiem attiecībā pret savu bērnu
robežām, bet tāpat arī bērniem ir jārēķinās ar vecāku robežām.
Bērni mācās no tā, ko redz, tāpēc vislabāk ir izturēties pret
bērniem tā, kā mēs vēlamies, lai viņi izturētos pret mums.
64
Secinājumi
• Robežas ir vajadzīgas, lai bērns nenodarītu pāri sev un citiem
un ar savu brīvību neierobežotu citu brīvību.
• Jo vecāks kļūst bērns, jo vairāk viņš grib saprast, kāpēc kaut
ko nedrīkst. Vairs īsti nepietiek ar atsaukšanos vienīgi uz
savu autoritāti vai frāzi “tāpēc, ka es tā teicu”. Ja izdodas
atrast argumentus, kas bērnu pārliecina, viņam ir vieglāk
ievērot robežas.
• Ja gribam ieaudzināt bērnā cieņu, vispirms mums pašiem
jāiemācās cienīt sevi un bērnu.
GRIBU VISU UN TŪLĪT JEB KĀ SADZĪVOT

AR BĒRNA NEAPMIERINĀTĪBU
Problēma, ar kuru es bieži saskaros, ir bērnu nespēja samie

rināties ar to, ka es viņiem nenopērku kāroto lietu vai neapmie
rinu viņu vajadzības ikreiz, kad viņiem kaut ko sagribas. Ir
grūti atrast ideālo līdzsvaru starp pakļaušanos bērnam un savu
noteikumu uzstādīšanu. Ko darīt, ja bērns neprot paciesties un
niķojas, nedabūjis kāroto? Kā pieradināt bērnu pie noteikumiem,
bet nekļūt par gramofonu, kurš visu laiku atkārto vārdu “nē”?
Iepirkšanās bez niķiem

Bērnus uz veikalu esmu ņēmusi līdzi jau kopš mazotnes.
Kaut arī man ir izdevies izvairīties no situācijām, kad bērns,
nedabūjis savu, krīt gar zemi un kliedz, daži starpgadījumi
tomēr ir bijuši.
Mums ir noruna, ka katrā iepirkšanās reizē bērni var
izvēlēties vienu gardumiņu. Parasti viņi šo vienošanos ievēro,
taču kādā iepirkšanās reizē pirms Ziemassvētkiem, kad vei-
kalu plaukti bija pārpildīti ar spīdīgām saldumu pakām
un citiem našķiem, mans trīsgadīgais dēls sāka raudāt, jo,
65
aizbildinoties ar pārāk augsto cenu, es atteicos viņam pirkt

šokolādes salaveci. Viņš stāvēja pie salaveču stenda un negāja
tālāk, visu laiku atkārtojot “Bet es gribu!”. Es centos skaidrot,
ka man nav tik daudz naudas, mēģināju piedāvāt salaveča
vietā kaut ko citu un pat biju gatava apsolīt, ka nopirkšu
viņam to uz Ziemassvētkiem, taču nekas nelīdzēja. Mana
dēla sarūgtinājums bija tik liels, ka viņš turpināja raudāt un
nekustējās ne no vietas.
Man jau sāka kļūt neērti no citiem veikala apmeklētājiem
un likās, ka es tūlīt padošos, taču tad prātā ienāca kāda doma –
es sabēru savā saujā kaudzi ar sīknaudu un teicu: “Šī ir nauda,
par kuru tu drīksti sev izvēlēties kādu kārumu. Ja turpināsi
raudāt, es pa vienai monētai likšu atpakaļ makā, un naudiņas
paliks arvien mazāk.” Šņuksti turpinājās, kamēr makā ieripoja
pirmās divas monētas, bet pēc tam pierima. Par atlikušo naudu
viņš nopirka sev šokolādes medaļu. Citās reizēs, kad mans
trīsgadnieks atkal mēģināja “savilkt lūpu”, es atgādināju, kādi
ir noteikumi, – vai nu viņš iekļaujas manis noteiktajā summā,
vai nedabū neko. Šos noteikumus izmantoju jau ilgāku laiku,
un pagaidām tie darbojas labi.
Kādā citā reizē, staigājot pa pilsētu un ieraugot saldējuma
pārdevēju, bērni sāka dīkt, ka vēlas saldējumu. Es paskaidroju,
ka šeit, uz ielas, saldējums maksā divreiz dārgāk nekā veikalā,
taču bērni nebija gatavi paciesties. Tad es izteicu viņiem pie-
dāvājumu – pirkt vienu saldējumu uz abiem šeit vai katram
savu – veikalā. Bērni izvēlējās ēst kopīgu saldējumu, bet uzreiz.
Naudas ziņā tas man neko nemainīja, taču bērniem tika dota
izvēles iespēja un pieredze lēmumu pieņemšanā.
Ir bijušas arī reizes, kad kompromisi nav iespējami un
bērniem nākas samierināties ar striktu “nē”. Parasti gan
šādās situācijās es bērnus laicīgi brīdinu, piemēram, sakot,
ka šoreiz plānoju iegādāties vienīgi piena paku vai maizes
66
kukuli, nepērkot neko lieku. Sākumā bērni vēl centās pārbau-

dīt robežas un ar bēdīgu sejas izteiksmi skatījās uz šokolādes
batoniņiem, bet tagad viņi zina, ka mēdz būt arī “tukšās”
iepirkšanās.
Naudas vērtību palīdz apzināties arī spēlēšanās “veikalos”.
Bērnam tiek izsniegta nauda, bet tās nepietiek, lai nopirktu
visu, tāpēc viņam ir jāizvēlas. Vislabāk, ja bērns šajā spēlē
ieņem mammas vai tēta lomu, bet pieaugušais spēlē bērnu.
Tādējādi bērns ar spēles palīdzību mācās saprast, ka visu vien-
mēr nevar dabūt.
Es cenšos bērniem stāstīt arī par savām vēlmēm un sajū-
tām. Piemēram, ejot garām veikalam, kurā pārdod rokasso-
miņas, saku, ka ļoti vēlētos nopirkt dzelteno somu, diemžēl
šobrīd nevaru to atļauties. Ja man izdosies sakrāt naudiņu,
varbūt es šo somu nopirkšu kaut kad vēlāk. Tādējādi bērni
redz, ka pieaugušie ierobežo ne tikai bērnu, bet arī savas
vēlmes.
Kaut arī daudzi vecāki cenšas neņemt bērnus līdzi uz
veikalu, uzskatot, ka lielveikalu pilnie plaukti tikai rada nevē-
lamu kārdinājumu, mana pieeja nedaudz atšķiras. Pirmkārt,
jau tīri praktiski man bieži vien nav, kur bērnus atstāt, otrkārt,
es uzskatu, ka bērniem ir jāmācās dzīvot pasaulē, kurā ir ļoti
daudz izvēļu, bet ierobežotas iespējas.
Agrāk es bieži domāju par to, vai mana nostāja nav pārāk
skarba, vai, konfrontējot bērnus ar realitāti, necenšos viņus
pāragri pataisīt par maziem pieaugušajiem, kuriem ir jābūt
saprotošiem, atbildīgiem un jāapzinās naudas vērtība. Taču
mūsu izvēles rīkoties tā vai citādi vienmēr nosaka radoša pie-
lāgošanās konkrētai situācijai. Es apzinos, ka man ir tik daudz
naudas, cik ir, un ar bērniem uz veikalu būs jāiet arī turpmāk.
Mans mērķis ir nevis atrast teorētiski labāko risinājumu, bet
labāko no reāli iespējamajiem.
67
Secinājumi
• Ja bērns ir atpūties un paēdis, iepirkšanās laikā viņš būs
daudz mierīgāks. Diemžēl bieži vien iepirkšanās notiek tieši
vakarā, kad bērns ir noguris un izsalcis. Šādās reizēs palīdz
kāda ābola vai cepumiņa apēšana pirms veikala apmeklē-
juma un iepirkumu saraksta sastādīšana, lai process nori-
tētu operatīvāk. Tas attiecas arī uz mums pašiem, jo piere-
dze rāda, ka, ejot uz veikalu ar tukšu vēderu, mēs atpakaļ
nākam ar smagāku tīkliņu nekā tad, ja dodamies iepirkties
paēduši.
• Pirms ieiet veikalā, ir vērts atkārtot noteikumus – manā gadī-
jumā tas ir viens gardums, kas nemaksā vairāk par 50 cen-
tiem.
• Jau 2,5–3 gadu vecumā bērniem var sākt mācīt naudas vēr-
tību, stāstot, piemēram, ka šokolādes tāfelīte maksā tikpat,
cik trīs biezpiensieriņi, vai ka kārumiem mēs drīkstam tērēt
tikai noteiktu naudas summu, citādi nepietiks maizei. Lielā-
kiem bērniem, kuri jau prot skaitīt, var iedot plānoto summu
un ļaut pašiem maksāt. Tāpat ir vērts stāstīt par citiem izde-
vumiem ģimenes budžetā, piemēram, maksu par elektrību,
ūdeni utt. Starp citu, skaidrojums, ka, ja naktī atstājam
tualetē gaismu, mēs esam spiesti atdot elektrības onkuļiem
naudu, par kuru varējām nopirkt divas šokolādes konfektes,
ir diezgan laba motivācija, lai bērni lieku reizi pārbaudītu, vai
gaisma tiešām ir izslēgta.
• Ja bērns jutīs, ka ar čīkstēšanu un niķošanos iespējams
panākt savu, viņš šo metodi izmantos arī turpmāk. Jo īpaši
tas attiecas uz veikaliem un citām publiskām vietām. Vecāku
bailes no apkārtējo vērtējuma ir manipulēšanas ierocis
bērnu rokās, turpretī, ja vecāki dažas reizes iztur 5 minūšu
“presingu” un nemaina savu nostāju par spīti niķiem, bērns
iemācās, ka ar niķošanos neko nevar panākt.
68
Jaunais lego un Āfrikas bērni

Brīvdienu vakaros televīzijā parasti rāda bērnu filmas.
Filmu starplaikos tiek demonstrētas reklāmas, kurās vizuļo
dažnedažādas jaunās paaudzes rotaļlietas. Protams, pēc šādām
reklāmām bērnu acis iedzirkstas un seko jautājums: “Mammu,
vai nopirksi man tādu?”
Agrāk es centos vārdiski skaidrot, ka mums jau tā ir daudz
rotaļlietu un tās ir dārgas, taču mani argumenti bērnus tā īsti
nepārliecināja. Tad es nolēmu sniegt viņiem vizuālu mate-
riālu – es atradu YouTube video, kurā tiek parādīti izkāmējušie
Āfrikas bērni spēlējamies ar tukšu plastmasas pudeli, kas ir
pārveidota par automašīnu. Tai cauri izdurti divi kociņi, bet
to galos no korķīšiem uztaisīti riteņi. Demonstrējot video,
es stāstīju, ka Āfrikā bērniem vispār nav rotaļlietu un viņi
spēlējas ar to, ko atrod. Jauna lego vietā es piedāvāju uzmeis-
tarot kaut ko pašiem, bet naudiņu ziedot bērniem, kuriem
nav nevienas rotaļlietas.
Nezinu, vai tas liecina par iedzimtu empātiju vai ko citu,
bet šis video “nostrādāja”. Naudiņa gan tika nevis pārskaitīta
uz Āfriku, bet ziedota nabadzīgajiem bērniem Latvijā. Kopš
tās reizes, ieraudzījuši veikalos pie kases kastīti ar lūgumu
ziedot naudu kādam, kuram klājas grūti, mani bērni vienmēr
atgādina, ka vajag tajā iemest kādus centus.
Starp citu, stāsts par Āfrikas bērniem palīdz arī tad, ja
bērni spēlējas ar ēdienu. Redzot pa zemi izmētātu maizi, es
atgādinu, ka kādam pasaulē šobrīd vispār nav ko ēst, un mācu
bērniem būt pateicīgiem par to, kas viņiem ir dots.
Iepazīšanās ar Āfrikas bērnu dzīvi nemazina vēlmi pēc
jaunām rotaļlietām – tās joprojām ir ļoti kārdinošas, taču soli
pa solim bērni mācās pieņemt faktu, ka nevar dabūt visu un
uzreiz. Savukārt es mācos būt radoša un veidot rotaļlietas
kopā ar bērniem.
69
Es zinu, ka nekad nesasniegšu idilli, kurā bērni labprā-

tīgi atteiksies no materiālajiem labumiem, izvēloties spēlēties
vienīgi ar kastaņiem un ozolzīlēm. Skaistas lietas mūs ātri
savaldzina. Taču man ļoti gribētos, lai mēs kopīgi iemācītos
saistīt savu laimi ne tik daudz ar patērēšanu, cik ar sajūtām
un attiecībām.
Secinājumi
• Bērnam svarīgāks ir pārsteigums un piedzīvojums, nevis
konkrētā lieta. Par kaut ko jaunu var kļūt arī kaut kas vecs,
kam pievienota izdoma un kas tapis kopīgi ar vecākiem
(kartona kastes, kas pārtop vilcienā, vai princešu svārki no
veciem aizkariem).
• Lai cik daudz mēs bērnam dotu, viņš vienmēr gribēs vēl un
vēl. Mūsu uzdevums ir nevis panākt, lai bērns negribētu jau-
nas mantas, bet lai viņš iemācītos spēlēties neatkarīgi no tā,
vai par spēļmantiņām tiek izmantoti lego klucīši vai jūrmalā
salasīti akmentiņi. Jebkurš radošs un aktīvs process ir labāks
par pasīvu lūkošanos TV ekrānā vai datora monitorā.
Pārslēgšanās no svētkiem uz ikdienas rutīnu

Pārslēgties no svētkiem uz ikdienu ir grūti ne tikai bēr-
niem, bet arī pieaugušajiem. Mums visiem ir pazīstama sajūta,
kad pēc labi pavadītas nedēļas nogales pirmdienas rītā nu
nemaz negribas celties, lai ietu uz darbu, vai arī pēc ieilgušas
ballītes otrā dienā ir slinkums mazgāt trauku kalnus. Tomēr
mēs to darām, jo esam atbildīgi un saprotam, ka dzīve nesastāv
tikai no svētkiem. Arī bērniem bieži vien nākas pārslēgties no
svētkiem uz ikdienu, taču viņiem to izdarīt ir vēl grūtāk nekā
mums, jo bērnu atbildības līmenis nav tik augsts, turklāt viņi
nesaprot, kāpēc svētkiem būtu jābeidzas.
Atceros savas meitas piecu gadu ballīti. Es noīrēju viņai
piepūšamo atrakciju un cukurvates automātu. Es izcepu lielu
70
torti un uzaicināju daudz viesu. Manuprāt, ballīte tiešām bija

izdevusies, taču, kad viesi izklīda, mana jaukā princesīte pār-
vērtās par mazu raganiņu. Viņa kļuva kašķīga, nevēlējās ar
mani sarunāties un bija tik pārskaitusies, ka garāmejot bez
jebkāda iemesla pat iespēra kaķim.
Es saskaitos un sāku lasīt morāli par to, cik negodīgi viņa
izturas un ka domā tikai par sevi, nenovērtējot citu pūles.
Man vienlaikus bija dusmas uz bērnu un dusmas uz sevi. Es
pārmetu sev, ka neesmu pietiekami laba mamma, jo neesmu
ieaudzinājusi savā meitā pateicības jūtas un spēju iejusties otra
ādā. Man šķita, ka šis ir piemērots brīdis, lai sāktu audzinā-
šanu, taču, atskatoties uz situāciju ar šībrīža acīm, es saprotu,
ka man vajadzēja aizrādīt tikai par kaķi.
Audzināšanai ir jēga tikai tad, ja bērns ir mierīgs un spēj
uztvert sacīto. Šajā situācijā mana agresija izraisīja pat vēl lie-
lāku agresiju no meitas puses. Tikai tad, kad biju distancējusies
no šī notikuma, es spēju izanalizēt savu rīcību un motivāciju.
Mani tajā brīdī vadīja perfekcionisms – es gribēju noorga-
nizēt ideālu ballīti un vēlējos, lai visi tajā jūtas ideāli. Varbūt
tieši tāpēc mani tik ļoti izsita no līdzsvara meitas niķi dienas
beigās. Tie man parādīja – lai arī kā censtos, es nespēju visu
kontrolēt. Mana meita uzvedās saskaņā ar to, kā viņa tobrīd
jutās, nevis tā, kā es biju ieplānojusi.
Uzreiz teikšu, ka nav tādas brīnummetodes, kas pārslēg-
šanos no svētkiem uz ikdienu padarītu nesāpīgu. Ir tikai paņē-
mieni, kā palīdzēt bērniem labāk tikt galā ar viņu emocijām.
Viena no primārajām metodēm ir uzklausīt bērnu un pieņemt
viņa emocijas, saglabājot iekšēju mieru.
Tas, protams, ir grūti, ja bērns mūs nepārtraukti izaicina,
lai izprovocētu konfliktu un tādējādi izlādētu savas emocijas.
Ja vien mūsu pacietības mērs to ļauj, ir labi būt bērnam līdzās,
piedāvājot savu atbalstu, bet nerājot bērnu par viņa niķiem
71
(izņēmums, protams, ir robežu pārkāpšana, manā gadījumā –

sišana kaķim, ko nedrīkst pieļaut).
Jo mierīgāki un nosvērtāki būsim paši, jo vieglāk arī bēr-
nam būs tikt galā ar savām sakāpinātajām emocijām. Gal-
venais ir nesteidzināt bērnu un nepieprasīt, lai viņš tūlīt pat
nomierinās un beidz činkstēt. Vecāku uzstājība var radīt bērnā
tikai pretestību un spītu.
Ļoti svarīga ir fiziskā atpūta. Ja bērns ir pārguris, pastāv
daudz lielāka varbūtība, ka sāksies niķošanās, tāpēc vēlams
ievērot bērnam ierasto režīmu, tostarp arī gulēt diendusu.
Ir arī daži praktiski paņēmieni, kurus reizēm izmantoju.
Lai paildzinātu svētku sajūtu pēc dzimšanas dienas vai Zie-
massvētkiem, kādu dāvanu var atstāt neizsaiņotu un atvērt to
tikai pēc pasākuma beigām. Tāpat var darīt ar kārumiem –
piemēram, saglabāt kaut ko īpaši garšīgu pirmdienas rītam,
kad tik ļoti negribēsies celties, lai dotos ikdienas gaitās.
Kā pārejas posmu starp svētkiem un ikdienu es izman-
toju ballītē uzņemto fotogrāfiju aplūkošanu vai aprunāšanos
ar bērnu par to, ko viņš vēlētos darīt kādā no nākamajiem
pasākumiem. Sapņošana par kaut ko skaistu nākotnē palīdz
uzbūvēt tiltu starp prieka mirkļiem un tik ļoti nepārdzīvot
par ikdienas atgriešanos.
Secinājumi
• Pārslēgšanos no svētkiem uz ikdienu nevar padarīt vieglu, to
var tikai atvieglot.
• Bērna agresiju nevajag apspiest, bet pieņemt, saglabājot mieru.
• Kad mūsu pacietības mērs ir gandrīz pilns, mēs varam sev
atgādināt, ka bērni niķojas nevis tāpēc, ka ir slikti, bet tāpēc,
ka viņiem trūkst resursu, lai tiktu galā ar savām emocijām. Ar
laiku viņi izaugs un to iemācīsies tāpat kā mēs. Labākais, ko
varam darīt bērnu labā, ir vienkārši būt viņiem līdzās, neizsa-
kot vērtējumu.
72
LAIKA IR MAZ, BET BĒRNS ČAMMĀJAS.

KĀDA IR ALTERNATĪVA STEIGAI?
Kārtējo reizi, kad man nākas pacelt balsi, lai skubinātu bēr
nus nečammāties vai paklausīt pēc pirmā aicinājuma, es vienlai
kus dusmojos ne tikai uz bērniem, bet arī pati uz sevi. Es nevēlos
steidzināt dzīvi un ienest tajā stresu, tomēr atkal un atkal attopos
kaut kur skrienam. Kā iemantot mieru un iemācīties dzīvot rāmāk
par spīti straujajam laika ritumam?
Saplānot laiku tā, lai paliktu

arī laiks dzīvošanai
Iekams nebiju kļuvusi par mammu, no rītiem man pietika
ar 45 minūtēm, lai sataisītos un izietu no mājām. Līdz ar
bērnu ienākšanu manā dzīvē un bērnudārza gaitu uzsākšanu
es sāku celties arvien agrāk un agrāk. Man šķita, ka steigšanās
problēma tiks atrisināta kvantitatīvi – atvēlot vairāk laika –,
taču pieredzes uzkrāšanās gaitā sapratu, ka jāmaina ne tikai
modinātāja laiks, bet arī ieradumi, piemēram, jāsagatavo drē-
bes jau vakarā un jādod bērniem skaidri noteikumi.
Ilgu laiku dzīvoju kā uzvilkts pulkstenis. Es steidzināju
bērnus, lai viņi laikus nokļūtu dārziņā, es steidzos, dodoties
no dārziņa uz pulciņiem, un visbeidzot, pat gulēt ejot, skubi-
nāju bērnus ātrāk vilkt pidžamas, lai iekļautos vismaz deviņu
stundu miega režīmā. Vēl joprojām es pārāk bieži attopos
kaut kur skrienam, taču galvenā atšķirība starp mani šodien
un mani pirms pāris gadiem ir tā, ka apzinos savu brīvību un
spēju izvēlēties – steigties vai ne.
Apzināties savu brīvību man palīdzēja citu vecāku piere-
dze. Es iepazinu mammas, kuras ir daudz mierīgākas nekā es
un spēj “neuzsprāgt” brīžos, kad bērni viņas mēģina izvest no
pacietības. Es iepazinu arī mammas, kuras var uzšaut bērnam
73
pa muti tikai tāpēc, ka viņš ir iekāpis peļķē un saslapinājis

bikšu galus. Es vēroju ģimenes spēļu laukumos un sabiedris-
kajā transportā, pludmalē un kafejnīcās un pārliecinājos, cik
dažādas var būt reakcijas uz ļoti līdzīgām situācijām.
Miers vai stress ir mūsu izvēle, nevis neizbēgama reakcija
uz situāciju. Panākt, lai bērns mūs sadzirdētu un sāktu sadar-
boties, var ar kliegšanu un draudēšanu, ar šantāžu un dažādu
labumu piesolīšanu, bet to var panākt, arī mierīgi sarunājoties.
Ja vien bērnam nav kādas medicīniska rakstura problēmas,
manuprāt, tādas frāzes kā “ar tevi jau nevar normāli saru-
nāties”, “nekas cits jau uz tevi neiedarbojas...”, “visi bērni kā
bērni, bet tu...” neatspoguļo patiesību. Daudz vieglāk ir novelt
savu atbildību, meklējot attaisnojumu bērna uzvedības pro
blēmām saspringtā darba grafikā vai objektīvā laika trūkumā,
taču grūtāk ir uzņemties pilnu atbildību un pateikt – es pati
esmu tā, kura rada stresu un steigu savā dzīvē.
Vai brīvības apzināšanās man palīdz nesteigties un dzīvot
mierīgāk? Teikšu godīgi – ne vienmēr. Zināt vēl nenozīmē
varēt un saprast savas kļūdas vēl nenozīmē spēt nekļūdīties,
taču apzināšanās, ka es pati veidoju savu dzīvi un izdaru izvē-
les, mazina bezspēcības sajūtu laika priekšā un sniedz lielāku
atbildības apziņu. Tā vienmēr ir mana izvēle – turpināt skriet
vai apstāties un padomāt, vai tas, kam pakaļ es skrienu, ir tā
vērts, lai tik daudz ko upurētu.
Es nevaru iegūt visu. Reizēm nākas izšķirties, kas attiecī-
gajā brīdī ir pareizāk – paspēt laikus uz nodarbību, pa ceļam
trīs reizes sakliedzot uz bērnu par čammāšanos, vai neaiziet
uz nodarbību vispār. Perfektā mamma, par kādu es neapzi-
nāti vēlos būt, protams, nevēlas pieņemt nevienu no varian-
tiem. Ideāli būtu paspēt paveikt plānoto, vienlaikus saglabājot
mieru, taču, tā kā dzīve nav ideāla, mums ir jāizvēlas prioritātes
un jānodefinē savas galvenās vērtības.
74
Atceros, kā rudenī, uzsākot jauno mācību gadu, es saplā-

noju savas vecākās meitas nodarbību grafiku tā, ka viņai nedēļā
palika tikai viena brīva pēcpusdiena. Man šķita, ka centieni
savai atvasei sniegt vispusīgu attīstību dos cerēto gandarī-
jumu, taču rezultāts bija nepārtraukta steiga. Man bija jāpaspēj
laikus atgriezties no darba, lai aizvestu viņu uz pulciņiem.
Es mēdzu braucot pārkāpt ātrumu un dusmojos, ja gadījās
iekļūt sastrēgumā. Savukārt viņai bieži nācās steigā ģērbties,
skriet uz mašīnu un pēc tam teciņus doties tālāk, jo starplaiks
starp dejošanas un mākslas skolas nodarbībām bija par īsu,
lai normālā tempā nokļūtu no vienas vietas otrā. Par laimi, es
laikus sapratu, ka ar savu pārlieku lielo cenšanos būt ideālai
mammai esmu “iebraukusi auzās” un šāds grafiks nesniedz
prieku nedz man, nedz bērnam.
Vēl viena tipiska situācija, kurā izpaužas mana steiga, ir
došanās ar bērniem atpūsties – piemēram, uz spēļu laukumu.
Spēļu laukums no mūsu mājām atrodas pusstundas gājiena
attālumā. Ja ir labs laiks, uz turieni dodamies nevis ar mašīnu,
bet kājām. Kaut arī iecere ir vairot prieku, nereti gadās, ka
kopīgi pavadītais laiks paiet ķildojoties un vairojas nevis pozi-
tīvas emocijas, bet stress. Pastāstīšu par dažām kļūdām, kuras
bieži pieļauju.
Pirmkārt, es mēdzu steidzināt bērnus. Manā uztverē mēr-
ķis ir nokļūt spēļu laukumā, ceļš ir tikai starpposms starp
punktu A un punktu B. Bērnu uztvere atšķiras ar to, ka viņi
dzīvi nedala mērķos un starpposmos, bet bauda to kā vienotu
procesu. Tieši tāpēc gājiens uz spēļu laukumu viņiem nav
tikai ceļš, tā ir pati dzīve. Ar skubināšanu iet ātrāk un nevērot
katru smilgu ceļmalā es laupu bērniem skaisto pasaules izzi-
ņas procesu. Ja man izdodas pamanīt savu steigu, es apstājos
un kopā ar bērniem mācos baudīt procesu, taču tas tik bieži
aizmirstas...
75
Reizēs, kad laika tiešām nav daudz, labāk ir neizvirzīt

nesasniedzamus mērķus, bet pavadīt laiku tuvāk pie mājas,
toties mierīgi. Esmu piedzīvojusi reizes, kad īsā laika posmā
tik daudz ko gribas paspēt, ka mēs aulekšojam no vienas vie-
tas uz citu, tā īsti neko neizbaudot, tikai “ievelkot ķeksīti”,
ka esam bijuši gan spēļu laukumā, gan parkā, gan iepirkties.
Otrkārt, es ne vienmēr pietiekamu uzmanību pievēršu
bērnu fiziskajām vajadzībām – slāpēm, nogurumam, vajadzī-
bai uz tualeti utt. Piemēram, ja pastaigā dodamies īsi pirms
diendusas, tad nav nekāds brīnums, ka, atpakaļ nākot, bērns ir
saguris un varbūt pat niķīgs. Mums, pieaugušajiem, ir vieglāk
paciesties, ja gribas dzert vai čurāt, bet bērnam pacietības mērs
ir daudz mazāks. Mums ir jāmāca mazajiem paciesties, taču
jādara tas atbilstoši viņu vecumam.
Treškārt, gadās, ka, sēžot spēļu laukumā, es paskatos pulk-
stenī un pēkšņi saprotu, ka tūlīt pat jādodas prom. Ja bērns
spēlējas, bet mātei vai tēvam ir jādodas prom, par to ir laicīgi
jābrīdina. Es parasti kā atskaites punktu izmantoju piecas
minūtes – vispirms pasaku, ka palikušas piecas minūtes, tad
trīs un visbeidzot, ka palikusi tikai minūte. Citās reizēs es
izmantoju smilšu pulksteni, sakot, ka dosimies prom tad, kad
visas smiltiņas būs izbirušas.
Galu galā esmu nonākusi pie slēdziena, ka stress rada
stresu, bet miers rada mieru. Ja es uz bērna niķošanos un
dusmām reaģēju ar dusmām, rodas apburtais loks, un rezultātā
mēs sākam viens otru vainot. Turpretī, ja man izdodas saglabāt
mieru un pieņemt bērnu negatīvās emocijas bez balss pacel-
šanas vai pārmetumiem, agresīvā enerģija ātri vien noplok un
bērni pārņem manu mieru.
Iepriekš es bieži meklēju attaisnojumus savai nespējai
iekļauties laikā – pārāk daudz pienākumu, neplānoti sastrē-
gumi vai pēdējā brīdī pazuduši cimdi. Šobrīd es apzinos, ka
76
dažādie sarežģījumi ir nevis kaut kas ārkārtējs, bet daļa no

dzīves, un ar tiem ir jārēķinās. Gluži kā, plānojot budžetu, ir
jāatliek nauda neparedzētiem izdevumiem, tā arī, plānojot
laiku, ir jārēķinās, ka vienmēr var rasties novirzes no iece-
rētā grafika. Un tā ir mana izvēle, ko darīt ar laiku, kas man
dots, – izplānot līdz pēdējai minūtei un censties izpildīt mak-
simālo programmu vai samierināties ar mazāk intensīvu, bet
izjustāku dzīves ritmu, kurā ir laiks arī pauzēm un mākoņu
vērošanai.
Esmu secinājusi, ka manai steigai ir 3 galvenie iemesli –
nepareiza un bērnu ritmam neatbilstoša laika plānošana,
vēlme izdarīt pārāk daudz pārāk īsā laika posmā, kā arī manis
pašas nepacietība un nemācēšana dzīvot šeit un tagad.
Vispirms gribu mazliet pastāstīt par bērnu ritmu. Pirm-
kārt, ir ļoti svarīgi, lai bērnam katru dienu būtu aptuveni
vienāds celšanās un gulētiešanas laiks, kas atbilst vecuma īpat-
nībām. Ja organisms ir pieradis pie noteikta režīma, tas pasaka
bērnam priekšā, kad ir laiks gulēt un kad – celties. Gulētiešana
un celšanās tad nav jāpārvērš par piespiedu procesu, jo notiek
saskaņā ar organisma vajadzībām.
Otrkārt, jebkurai pārejai starp vienu un otru darbību ir
jādod laiks. Gluži tāpat kā vakaros bērnam ir nepieciešami
savi rituāli, piemēram, samīļošanās un pasaciņa, arī no rītiem
vajadzīgs starpposms, lai bērns sagatavotos jaunai dienai. Ja
nedodu bērniem šo laiku un prasu, lai viņi gluži kā karavīri
pēc pirmā uzaicinājuma lēktu ārā no gultas un sāktu ģērbties,
rezultātā viņi ir niķīgi un neapmierināti. Veltot piecas liekas
minūtes pamošanās rituālam, es izvairos no desmit minūtēm
kašķēšanās. Jāatceras arī, ka katrs bērns ir atšķirīgs, ar savu
temperamentu un tempu, kādā viņš dzīvo. Mana vecākā meita
ir daudz straujāka un spēj ātrāk pārslēgties no vienas nodarbes
uz citu nekā dēls – viņam vajag vairāk laika.
77
Treškārt, bērniem ir vajadzīga noteikta lietu kārtība un

rutīna šī vārda pozitīvā nozīmē. Bērnam ir svarīgi zināt, kas
notiks tālāk un ar ko viņš var rēķināties. Ja esmu haotiska un
vienu dienu uzstādu vienus noteikumus, bet otru dienu citus,
bērns vairs nezina, ko no manis gaidīt. Tā, piemēram, parasti
es bērniem mācu ēdot nesteigties un ēst lēnām, nepiebāžot
pilnu muti un kārtīgi sakošļājot ēdienu. Taču reizēm mēdzu
prasīt no viņiem pilnīgi pretējo. Ja man ir maz laika, es mudinu
bērnus ēst ātrāk un nečammāties. Līdzīga situācija ir arī ar
nākšanu mājās no bērnudārza. Reizēm es bērnam dodu daudz
laika, lai viņš atvadītos no draugiem, parādītu man dienā tapu-
šos zīmējumus un nesteidzīgi saģērbtos, bet citreiz uzspiežu
viņam savu steidzīgo ritmu, ignorējot viņa tābrīža vajadzības.
Es nevaru vienmēr tikai pakļauties bērnam, var būt arī
situācijas, kad ierastā rutīna ir jāmaina un bērnam jāspēj pie-
lāgoties manām prasībām, taču nav normāli, ja šādas “ārkārtas
situācijas” rodas katru otro vai trešo dienu. Ja pārāk bieži pie
ķeru sevi neievērojam ikdienas ritmu, es zinu, ka pienācis laiks
izvērtēt savu laika plānošanu un noteikt prioritātes.
Tieši nemainīga lietu kārtība un skaidri noteikumi ir
tie, kas padara iespējamu bērnudārza sistēmu. Bērns zina,
ko no viņa gaida un ko viņš var sagaidīt no audzinātājām.
Audzinātājām, lai saģērbtu divdesmit bērnus pastaigai, ir dots
aptuveni tikpat daudz laika, cik mums, lai saģērbtu vienu vai
divus bērnus. Laika bērnudārzā nav vairāk – tas vienkārši tiek
efektīvāk plānots un izmantots.
Ja ir pareizi saplānots laiks, var izdarīt daudz, taču ir jāuz
manās arī no otras galējības, kad kļūstam paši par sava laika
ķīlniekiem un mums vairs neatliek laika vienkārši dzīvot un
būt. Te runa ir par brīvo laiku, kurš patiešām ir brīvs, nevis tiek
aizpildīts ar kārtējām “brīvā laika nodarbēm”. Lai bērns attīs-
tītos, mums nevajag viņu visu laiku attīstīt. Ir jāļauj viņam arī
78
vienkārši rotaļāties un priecāties par lēkājošiem saules zaķī-

šiem uz istabas sienām. Īpaši svarīgi šie nesteidzīgie brīži ir
emocionālās inteliģences attīstībai, jo emocijas ir jāsajūt, tāpēc
ir vajadzīgs laiks, lai saprastu pats sevi, un vēl vairāk laika, lai
mēģinātu izprast apkārtējos.
Līdztekus bērnu ritmam neatbilstošai laika plānošanai
un pārblīvētam grafikam vēl viens steigas iemesls ir manis
pašas nemācēšana dzīvot šeit un tagad. Kaut arī teorētiski
es saprotu, cik svarīgi ir būt klātesošai katrā atsevišķā mirklī
un nedomāt par turpmākajiem plāniem, ir grūti mainīt dzī-
vesveidu, ja pārdesmit savas dzīves gadus esmu orientējusies
uz nākotni un vairāk nodarbojusies ar dzīves plānošanu nekā
pašu dzīvošanu.
Šajā ziņā bērni ir lieliski skolotāji, jo rotaļājoties viņi ir
tik klātesoši, ka aizmirst ne tikai paēst, bet pat pačurāt. Man
daudz biežāk gadās tā, ka darbā domāju par mājām un mājās –
par darbu. Es nespēju pilnvērtīgi izbaudīt atpūtu, jo raizējos
par nākotnē darāmajiem darbiem. Gribēdama kontrolēt savu
dzīvi, es steidzos notikumiem pa priekšu, un, lai arī ko darītu,
pa galvu vienmēr šaudās domas, kam nav tiešas saistības ar
tobrīd notiekošo.
Tajos retajos brīžos, kad man izdodas aizmirsties un kon
centrēties tikai uz tagadni, es uz mirkli sajūtu, kāda ir atšķirība
starp dažādu lomu spēlēšanu savā dzīvē un patiesu dzīvošanu.
Spēlējot mātes, sievas vai darbinieces lomu, esmu orientēta uz
gaidām, kuras citiem ir pret mani vai man pašai pret sevi. Ir
kaut kas, kas man ir jādara, un es to daru. Ja esmu vienkārši
es pati un ar prieku ļaujos kaut kam, kas mani tajā brīdī ir
aizrāvis, nav nekādu latiņu, kuras es vai kāds cits būtu man
uzstādījis.
Es varu lēkāt ar bērniem pa ūdeni, jo man kā mammai
ir pienākums atrasties ūdenī un neatstāt viņus vienus, bet es
79
varu arī vienkārši lēkāt pa viļņiem un izbaudīt procesu. Es varu

doties uz veikalu pēc maizes, uztverot ceļu tikai kā izniekotu
laiku, bet varu arī priecāties par skaisto ainavu, sajūtot vēju
matos un klausoties putnu dziesmās. Dzīvot tagadnē neno-
zīmē darīt tikai to, kas man patīk, bet atrast patiku un baudu
no procesa arī tajā, kas man jādara.
Secinājumi
• Bērna attīstībai ļoti svarīgs ir nemainīgs dienas režīms un
skaidri noteikumi, taču noteikumiem vajadzētu iezīmēt tikai
uzvedības rāmi, nevis pārņemt tās saturu. Brīvība, rotaļī-
gums un spontanitāte dzimst tur, kur pieaugušie pārlieku
neiejaucas ar saviem noteikumiem.
• Mēs ne vienmēr varam izvēlēties, cik daudz brīvā laika mums
būs, taču varam izvēlēties, kā šo laiku pavadīt. Reizēm mēs
iegūstam vairāk, izvēloties mazāk.
• Steiga varbūt ļauj daudz ko izdarīt, bet neļauj sajust un
izbaudīt. Ja neatvēlam vietu emocijām, mēs neatvēlam vietu
tagadnei.
Čammāšanās kā pretestības veids

Esmu pamanījusi, ka reizēm mani bērni spēj saģērbties
ļoti ātri, bet citreiz viņi to dara uzspēlēti lēnā tempā. Kājas
pēkšņi kļūst tik ļenganas, ka nevar trāpīt zeķbiksēs, bet rokas
tik neveiklas, ka nevar aiztaisīt rāvējslēdzēju vai aizpogāt pogas.
Vērojot bērnu uzvedību dažādās situācijās, esmu nonā-
kusi pie slēdziena, ka viņi šādu gliemeža taktiku izmanto, lai
demonstrētu savu pretestību. Bērni ir tik lēni, jo nevēlas doties
turp, kur vēlos viņus vest, vai arī vēlas ilgāk uzkavēties esošajā
vietā. Uzskatāms piemērs ir ģērbšanās, lai dotos uz bērnu-
dārzu, pie ārsta vai pastaigā tad, kad to negribas. Pavisam cits
temps vērojams, ja gatavojamies braukt ciemos, izklaidēties
vai darīt ko citu bērniem tīkamu.
80
Čammāšanās vērojama arī tad, ja bērns ir iztraucēts kāda

procesa vidū un viņam netiek ļauts pabeigt iesākto. Es savu
varu demonstrēju, atraujot bērnu no viņa nodarbēm, bet bērns
uz to atbild, nepildot manu lūgumu ģērbties ātrāk. Būtībā tā
ir cīņa par varu, tikai katrs izmanto tos ieročus, kas ir viņa
arsenālā.
Ja esmu sliktā noskaņojumā un tiešām steidzos, parasti
šī varas demonstrēšana beidzas ar kašķi no bērna puses un
dusmu izrādīšanu no manas puses. Taču, ja atrodu laiku, lai
aprunātos ar bērnu un uzklausītu viņa emocijas, lielākoties
mums izdodas vienoties un atrast kādu kompromisu.
Agrāk es daudz enerģijas tērēju, lai tiktu galā ar čammā-
šanos, bet tagad daļu no šīs enerģijas veltu tam, lai saprastu,
kam un kāpēc īsti mans bērns pretojas. Varbūt tas ir vienkārši
slinkums vai nogurums, bet varbūt bērns izvairās no kādas
nepatīkamas pieredzes? Ja atceros savas bērnudārza gaitas,
tad mana nevēlēšanās turp doties bija saistīta ar vientulības
sajūtu un pāridarījumiem, ko tur saņēmu.
Bērnu pretestību nevajag ignorēt, taču pret to nevajag
izturēties arī pārāk iecietīgi. Reizēm pietiek ar to, ja dodam
bērnam laiku un mācām viņu saprast, ka maizei ir ne tikai
mīkstums, bet arī garoziņa.
Kad mana meita sāka nodarboties ar mākslas vingro-
šanu, sākumā viņai viss patika. Taču pēc dažām nodarbībām
vingrojumi kļuva sarežģītāki, nācās vairāk piepūlēties, un līdz
ar pirmajām grūtībām radās arī pretestība. Meita paziņoja,
ka vairs nevēlas vingrot. Mēs pārrunājām to, kas viņai patīk
un kas nepatīk, un es paskaidroju, ka jebkuru sasniegumu
pamatā vienmēr ir liels darbs. Stāstīju, ka arī jebkurā citā
pulciņā, lai iegūtu meistarību, būtu daudz jāstrādā, un rādīju
viņai internetā iedvesmojošus mākslas vingrotāju priekšne-
sumus. Mēs norunājām, ka meita apmeklēs nodarbības līdz
81
gada beigām un nākamajā rudenī varēs izlemt, vai vēlas tur-

pināt vai ne.
Mazā vecumā bērnam vēl ir grūti sevi iekšēji discipli-
nēt, tāpēc vecākiem ir jābūt īpaši vērīgiem un jāsaprot, vai
pretestība nozīmē tikai pretošanos grūtībām vai arī preto-
šanos nodarbībām kā tādām. Marķieris, kuru es izmantoju,
ir bērnu prieks. Ja brīžos, kad bērnam kaut kas izdodas, viņš
jūt prieku un patiku nodarboties ar konkrēto lietu, vaina ir
“maizes garoziņā”. Bet, ja bērnam negaršo arī “mīkstums” un
viņš uz nodarbībām vienmēr dodas ar garu ģīmi, iespējams,
bērns nav savā īstajā vietā.
Minēšu vēl kādu piemēru, kad pretestība izpaužas kā
čammāšanās. Mūsu mājās zobu tīrīšana un pidžamu vilkšana
ir nodarbes, pret kurām bērni izrāda pretestību, jo nevēlas
doties pie miera. Gandrīz katru vakaru viņi mēģina novilcināt
gulētiešanas laiku, taču, kad atgādinu viņiem noteikumus, viņi
ir spiesti izvēlēties savu turpmāko rīcību un samierināties ar
sekām. Noteikumi ir šādi: ja bērni gultās būs jau deviņos, tētis
lasīs garo pasaku, ja vēlāk, tad – īso pasaku. Tā kā maniem
bērniem ļoti patīk pasakas, parasti viņi izvēlas pārāk nevil-
cināties. Ir, protams, arī reizes, kad viņi izvēlas palikt vispār
bez pasakas, jo grib līdz galam noskatīties kādu filmu, taču
galvenais, manuprāt, ir tas, ka mēs sadalām atbildību uz pusēm
un bērniem ir iespēja izdarīt izvēli.
Grūtāk sadzīvot ar bērna čammāšanos ir tad, kad viņš
nav gatavs sadarboties un mums patiešām ir laikus jāpaspēj uz
vilcienu vai pie ārsta. Ja nav laika gariem dialogiem un alter-
natīvu piedāvāšanai, es izmantoju metodi, kura, manuprāt, nav
īsti pareiza, tomēr, retu reizi pielietota, darbojas efektīvi – tā
ir bērnu uzpirkšana, piesolot kādus labumus, vai draudēšana,
solot bērnam atņemt kādu no privilēģijām.
Kāpēc es ikdienā neatbalstu bērnu audzināšanu ar pātagu
un cepumu? Tāpēc, ka abos gadījumos vecāku sūtītais vēstījums
82
izklausās šādi: “Dari to, ko es gribu”... un tad attiecīgi tiek pie-

solīts vai nu sods, vai atalgojums. Šāds audzināšanas modelis
neveicina atbildības uzņemšanos. Bērns klausa nevis tāpēc,
ka ir sapratis, bet tāpēc, ka baidās vai vēlas gūt kādu savtīgu
labumu. Tā vietā, lai piespiestu bērnu paklausīt, mums vairāk
enerģijas būtu jāiegulda tajā, lai bērns pats saprastu, kādas
sekas radīs attiecīgā rīcība.
Secinājumi
• Bērna čammāšanās ir simptoms, kuru nevajag censties uzreiz
likvidēt; jāmēģina saprast, kāpēc bērns pretojas. Reizēm
mums ir jāpalīdz bērnam, piemēram, iedrošinot, atbalstot vai
nepārslogojot, bet reizēm jāpalīdz pašiem sev, jo bērns ar
savu uzvedību mūs atspoguļo un māca dzīvot rāmāk.
• Teorētiski mēs varam spriest par pareizām un ne tik pareizām
audzināšanas metodēm, taču praktiski bieži nākas izvēlēties
nevis lielāko no labumiem, bet mazāko no ļaunumiem. Par
labākiem vecākiem mēs varam kļūt, tikai kļūdoties un māco-
ties no pašu kļūdām.
KO DARĪT, JA BĒRNS NEGRIB KĀRTOT

MANTAS UN PALĪDZĒT VECĀKIEM?
Esmu dzirdējusi teicienu, ka kārtot māju, kurā ir bērni, ir tas

pats, kas tīrīt sniegu, kamēr snieg. Varētu jau atslābt un dzīvot
“hroniskā nekārtībā”, taču tad pastāv risks, ka, arī bērniem paau
goties, mēs turpināsim vākt aiz viņiem. Kā ieaudzināt bērnos
kārtības mīlestību, lai tā būtu dabiska un nepiespiesta?
Rūķītis un rotaļlietu kārtošana

Laika gaitā mūsu mājās ir uzkrājies ļoti daudz rotaļ-
lietu. Diemžēl mantu nolikšana vietā vēl nenotiek tik labi,
83
kā gribētos. Ir “čaklās dienas”, kad bērni cenšas izpelnīties

vecāku uzslavu un kā bitītes visu noliek vietā, taču biežāk ir
“slinkās dienas”, kad strādāt tik ļoti negribas, ka pēkšņi pa
rādās liels nogurums vai sāk sāpēt kājas.
Ja bērni atsakās savākt rotaļlietas, es izmantoju stāstu par
rūķīti, kurš naktī atnāk, saliek visu maisā un aiznes uz mežu
mazajiem rūķīšiem paspēlēties. Pēc kāda laika viņš atnes rotaļ-
lietas atpakaļ, taču nekad nevar zināt, cik ilgs laiks var paiet.
Reāli tas notiek šādi: es salieku izmētātās rotaļlietas maisā
un nolieku kādā dziļākā plauktā. Nākamajā dienā, protams,
ir “lielā sāpe”, ka mašīnas un lelles ir kaut kur pazudušas,
taču bērni stāstu par rūķīti uztver ļoti reālistiski, tāpēc pie-
ņem rotaļlietu pazušanu kā neapstrīdamu faktu. Ir dienas, kad
mantas paliek nesavāktas un arī es pati esmu pārāk nogurusi,
lai darītu to bērnu vietā. Tad man nākas aizbildināties, ka
rūķītis laikam ir aizbraucis kaut kur ciemos, tāpēc nav pie
mums atnācis.
Pēdējā laikā gan stāsts par rūķīti vairs nav vajadzīgs, jo
mūsu mājās ir uzradusies pašiem sava gadu veca “rūķu mei-
tene”, kurai ļoti patīk visu uz grīdas atrasto izmest miskastē.
Kopš mazā māsa ir iemācījusies staigāt, viņas mīļākie gala-
mērķi ir miskaste un tualetes pods. Viņa kārtības mīlestību
cenšas ieaudzināt ne tikai brālī un māsā, bet arī vecākos, jo
miskastē ir ielidojusi arī nevietā nolikta TV pults un mašīnas
atslēgas.
Personīgais piemērs un pārdomāta

lietu kārtība
Esmu sapratusi arī to, ka nevaru bērniem iemācīt kārtību,
ja pati neesmu īpaši kārtīga. Kāpēc gan viņiem būtu jāsaloka
un kaudzītē jānoliek drēbes, ja mammas un tēta drēbes sames-
tas uz dīvāna? Es mēdzu dusmoties uz bērniem par nevietā
84
noliktām cepurēm, bet pati bieži vien nezinu, kur ir mans

telefons un kāpēc atkal nekur nevaru atrast savas vilnas zeķes.
Ja gribam bērniem iemācīt kārtības mīlestību, mums
jārāda piemērs. Ja gribam būt prasīgi pret bērniem, mums
jābūt tikpat prasīgiem pret sevi, taču, ja vēlamies kādreiz
paslinkot, būsim godīgi un atļausim to arī saviem bērniem.
Esmu dzirdējusi dažus vecākus sakām: “Mēs abi ar
vīru esam ļoti kārtīgi, bet bērns vienalga ir nekārtīgs. Kā lai
iemācām viņam sakārtot savas mantas?” Man šķiet, ka šajā
gadījumā ļoti svarīgs ir ieradums. Gluži tāpat kā mēs mācām
bērnus pēc tualetes apmeklējuma un pirms ēšanas nomazgāt
rokas, mēs veidojam viņos arī ieradumu rūpēties par kārtību.
Jebkura regulāri atkārtota darbība ar laiku “iesakņojas”, un
bērns to sāk praktizēt jau bez mudināšanas, taču tam vaja-
dzīga liela vecāku pacietība. Nevajag gaidīt, ka bērns kārtības
mīlestību izrādīs jau otrajā vai trešajā dzīves gadā.
Mazi bērni var tīri labi dzīvot arī nekārtīgā mājā, un
viņiem nav iekšējas nepieciešamības pēc tā, lai viss būtu salikts
savās vietās. Tāpēc vecāku pienākums ir ne tikai mudināt bēr-
nus būt kārtīgiem, bet arī skaidrot, kāpēc mājas kārtošana ir
nepieciešama. Šeit var minēt argumentus par to, ka mēs ietau-
pīsim laiku, ja nebūs jāmeklē pazudušas lietas, jo tās stāvēs
noteiktā vietā, turklāt istabā nekrāsies putekļi, būs svaigāks
gaiss utt. Tāpat svarīgi ar bērnu pārrunāt to, ka koplietošanas
telpās jāņem vērā visu intereses, jo vienam nekārtība netraucē,
bet citam traucē. Ja runa ir par bērnu istabu, tad tur noteikumi
var būt pielaidīgāki.
Manā mājā kārtība “klibo” tā iemesla dēļ, ka man nav
pieticis pacietības šim audzinošajam darbam. Es esmu izvir-
zījusi noteikumus, bet nesekoju līdzi tam, lai tie tiktu ievēroti.
Tikai tad, kad kājas jau sāk ķerties aiz izmētātām rotaļlietām,
es attopos un secinu, ka mājā valda haoss. Bērnudārzā, kur ir
85
20 un vairāk bērnu, viss ir savās vietās tieši tāpēc, ka šeit valda

ļoti stingra sistēma un noteikumi. Bērns zina, kur jāatrodas
zīmuļiem, kur – galda spēlēm, un, ja viņš aizmirst mantas
nolikt vietā, audzinātāja uzreiz par to atgādina.
Lai ieaudzinātu bērnos kārtību, tam ir jāvelta laiks. Mana
kļūda ir tā, ka es šim pienākumam pievēršos tikai īsi pirms
gulētiešanas vai – sliktākajā gadījumā – tikai nedēļas nogalēs.
Brīdī, kad izmētāto mantu ir ļoti daudz, bērnam nolaižas
rokas, redzot lielo darba apjomu. Viņam nav nekāda prieka to
visu kārtot, un tā rezultātā izveidojas pieredze, ka mantu kār-
tošana ir kaut kas nogurdinošs un nepatīkams. Daudz vieglāk
būtu, ja mantas sakārtotu uzreiz pēc spēlēšanās. Arī mums,
pieaugušajiem, taču ir patīkamāk nomazgāt pāris šķīvju tūlīt
pēc ēšanas nekā berzt veselu trauku kalnu ar jau apkaltušām
ēdiena atliekām.
Kārtības ziņā es esmu ļoti tālu no perfektās mammas
un mājsaimnieces, tomēr dīvainā kārtā šī ir viena no reta-
jām jomām, kurā man ir viegli samierināties ar neatbilstību
ideālam. Daudz svarīgāk man šķiet ieaudzināt bērnos ētiskās
vērtības. Varbūt tāpēc, ka man pašai netīra dvēsele nedod
mieru vairāk nekā netīra grīda.
Es cenšos dzīvot pēc principa, ka nekalpoju mājai, bet
māja kalpo man. No tā, vai mani svārki karājas uz krēsla malas
vai ir iekārti skapī, manas dzīves kvalitāte nemainās. Taču, ja
man jābrokasto pie lipīga galda un maniem nevietā atstātajiem
dokumentiem kāds ir uzmetis putras kleksi, es jūtos slikti un
dzīves kvalitāte cieš.
Mans “kārtības minimums”, kuru ir izdevies ieaudzināt
arī bērnos, ir virsdrēbju un apavu nolikšana savās vietās, galda
notīrīšana, ja gadījies kaut ko izliet, un – vairumā gadījumu –
arī netīro drēbju ielikšana veļas grozā. Ar pārējo iet kā nu
kuru reizi.
86
Tiem, kuri sirgst ar perfekcionismu, es iesaku uzdot sev

dažus jautājumus. Vai vēlme radīt ideālu kārtību mājās rodas
no manis paša iekšējās vajadzības vai arī citu iemeslu dēļ, proti,
lai atstātu labu iespaidu uz apkārtējiem? Kāpēc man ir tik
svarīgi atstāt labu iespaidu? Un, kas notiktu, ja to neizdotos
radīt, – varbūt par mani domātu sliktāk, nekā es gribu, lai
par mani domā?
Par sevi varu teikt tā – lipīgu galdu es notīru, jo man per-
sonīgi tas traucē, bet glāzes spodrinu, lai atstātu labu iespaidu
uz ciemiņiem. Kaut arī man patīk, ka par mani domā labāk,
nekā ir īstenībā, es arī mācos sevi pieņemt tādu, kāda esmu.
Ar tuvākiem draugiem es varu atļauties nebūt perfekta, bet
ir cilvēki, kuru klātbūtnē joprojām gribas staigāt atglaustiem
matiem un baltā priekšautiņā.
Reizēm, kad vēlos sakārtot māju, bet ir slinkums to darīt,
es uzaicinu ciemos kādu ļoti kārtīgu draugu. Gaidot viņu, es
varu saņemties, un beigu beigās gandarījums ir dubults – gan
par tīro māju, gan satikto draugu. Vēl es sevi mēdzu motivēt
ar kādu kārumu. Man ļoti garšo karameļu eklēri, bet ikdienā
neatļaujos tos bieži ēst. Ja zinu, ka gaidāms kāds nogurdinošs
darbiņš, es nopērku pāri šo kūciņu un apņemos tās ēst tikai
pēc paveiktā darba. Un tā tiešām ir īsta bauda – sēdēt tīrā un
smaržīgā virtuvē, dzert smaržīgu kafiju un piekost klāt mutē
kūstošu karameļu eklēru.
Arī bērnus es reizēm palutinu, ja viņi ir bijuši čakli un
palīdzējuši man uzkopšanas darbos. Es neatbalstu principu,
ka par netīro zeķu iemešanu veļas grozā pienākas atlīdzība.
Manuprāt, veicot ikdienas darbus, nekāds atalgojums nav vaja-
dzīgs. Taču, ja ir pabeigta lielā sestdienas tīrīšana, tad gan mēs
visi esam pelnījuši kādu gardumu.
87
Secinājumi
• Lai ieaudzinātu bērnā kādu ieradumu, mums jādisciplinē ne
tikai bērns, bet arī sevi.
• Jo mazāk mantu, jo lielāka iespēja uzturēt kārtību.
• Kārtību palīdz uzturēt funkcionāls mājokļa iekārtojums, kurā
katrai lietai ir sava vieta. Mācīsimies no bērnudārziem!
• Savu lietu sakārtošanai ir jākļūst par ikdienas rutīnu. Gar-
dumi vai citas dāvanas ir nevis priekšnoteikums, lai māja
tiktu sakārtota, bet pateicība, kurai nav jābūt regulārai vai
obligātai.
KO IESĀKT AR DUSMĀM,
LAI NENODARĪTU PĀRI SEV UN BĒRNIEM?
Es ļoti labi zinu, cik negatīvu ietekmi uz veselību atstāj

dusmu apspiešana un paturēšana sevī. Es zinu arī to, cik daudz
lieka spēju sarunāt un izdarīt dusmu brīžos, sāpinot savus bērnus
un pati sevi. Bet ko darīt ar dusmām, lai neviens neciestu un
dusmas mūs piemeklētu retāk?
Nevis cīnīties ar dusmām, bet iepazīt tās

Lai cik dīvaini tas būtu, bet es visvairāk dusmojos tieši
uz tiem, kurus visvairāk mīlu. Aptuveni 70 % gadījumu, kad
esmu dusmīga, manas dusmas tiešā vai netiešā veidā ir saistītas
ar bērniem, aptuveni 20 % gadījumu – ar manu vīru, un tikai
10 % gadījumu manu dusmu iemesls meklējams ārpus mājas.
Kad pirmais etaps ir beidzies un jau esmu sadusmojusies
uz saviem tuvajiem, sākas otrais etaps, kurā es sāku dusmoties
uz sevi par to, ka dusmojos uz viņiem. Trešajā etapā, kad esmu
jau nomierinājusies, es meklēju izlīgšanas iespējas ar bērniem
vai vīru, bet līdz ceturtajam etapam, kurā vajadzētu izlīgt pašai
ar sevi, es bieži vien nenonāku.
88
Manā gadījumā šis pēdējais posms iztrūkst tāpēc, ka visu

dzīvi esmu bijusi orientēta uz attiecībām ar citiem, bet ne uz
attiecībām pašai ar sevi. Man ir bijis svarīgi nodibināt labu
kontaktu ar apkārtējiem, izvairīties no konfliktiem un radīt
sadarbības iespējas, taču cena par šīm “labajām attiecībām”
nereti ir konflikti manī pašā.
Ilgu laiku es dzīvoju ar pārliecību, ka tiekšanās izmainīt
citus ir slikta, bet tiekšanās izmainīt sevi – laba. Šobrīd es
arvien vairāk sliecos domāt, ka arī sevis laušana un mainīšana
var būt tikpat agresīva rīcība kā cenšanās izmainīt citus. Ja es
mainos un attīstos tāpēc, ka jūtu iekšēju nepieciešamību, šis
process notiek dabiski, taču, ja mēģinu būt “labāka” nekā attie-
cīgajā brīdī spēju un mēģinu nedusmoties, kaut arī man iekšā
viss vārās, es esmu agresīva pret sevi. Ir, protams, situācijas,
kurās man nākas pašai sev “iedot pa muti”, jo situācija ir pārāk
nokaitēta, taču, domājot par savas personības ilgtermiņa attīs-
tību, mīlestība un sevis pieņemšana spēj radīt vairāk pozitīvu
izmaiņu nekā sevis piespiešana un “izaugsme par katru cenu”.
Runāt par dusmām varētu daudz un plaši, taču šoreiz
es gribu pievērsties tiem 70 % savu dusmu, kas ir saistītas
ar bērniem, jo tieši šajā attiecību modelī visspilgtāk parādās
manas bailes un vēlme pēc kontroles.
Ir vecāki, kuri dusmas mēģina mazināt, cenšoties kaut ko
izdarīt ar dusmu cēloni, proti, bērnu. Viņi vēlas nevis sadzir-
dēt un saprast savu bērnu, bet tikt ar viņu galā. Varbūt šis
salīdzinājums izklausās pārāk skarbs, bet reizēm vecāki vēlas
saņemt padomu, kā rīkoties, lai bērni izpildītu viņu pavēles,
līdzīgi kā to dara dresēti suņi. Kā man panākt, lai bērns mani
klausītu? Kā pārtraukt viņa dusmu lēkmes? Vai ir pareizi, ja es
bērnam dodu saldumus katru reizi, kad vēlos, lai viņš izdara
to, ko viņam lūdzu? Daudz retāk tiek jautāts par to, kā saprast,
ko vēlas mans bērns, un kā nodibināt labu kontaktu ar viņu.
89
Citi vecāki vainu meklē sevī. Viņi nenosoda bērnus, bet

nosoda sevi par nespēju savaldīties brīžos, kad bērni atkal
ir “uzvilkušies”. Viņi cīnās ar savām dusmām un ļoti cen-
šas nomierināties, taču tas neizdodas. Jo vairāk dusmām tiek
uzlikts “tabu”, jo vairāk tās laužas uz āru. Pat ja ārēji izdodas
būt perfektiem vecākiem, apspiestās emocijas ar laiku var
izpausties dažādās psihosomatiskās saslimšanās.
Arī man ik pa laikam ir tendence iekrist vienā vai otrā
galējībā, jo tas taču ir tik ierasti – vienmēr meklēt vainīgo.
Abos gadījumos problēma ir tā, ka mēs mēģinām mainīt sevi
vai bērnus, mazināt savas vai bērnu dusmas, taču baidāmies
paskatīties dusmām acīs un iepazīt tās tuvāk, jo zinām, ka dus-
moties ir slikti. Dusmas tiek uzskatītas par negatīvām emo
cijām, kuras nevajadzētu just, bet, ja reiz gadījies tās sajust,
tad ātri jāmēģina no tām aizbēgt.
Iemācoties tā vai citādi tikt galā ar dusmām, mēs iemācā-
mies apieties ar sekām, taču dusmu rašanās biežums nemazi-
nās, jo neesam neko izdarījuši ar to cēloņiem. Dziļā elpošana
vai skaitīšana līdz desmit ir noderīga negaidītos brīžos, kad
dusmas uzliesmo pēkšņi, taču, ja tās jau simto reizi parādās
vienās un tajās pašās situācijās, acīmredzot nepietiek tikai ar
atslābināšanās tehnikām, lai kaut ko mainītu. Problēmu rada
tas, ka pastāv pārāk liela plaisa starp pasauli, kāda tā ir, un
pasauli, kādu mēs to vēlētos redzēt. Šai plaisai pa vidu gluži
kā vulkāns vārās mūsu dusmas, neļaujot uzbūvēt tiltu starp
vēlamo un esošo.
No savas pieredzes varu teikt, ka vislabākā stratēģija, kā
mazināt dusmu nozīmi savā dzīvē, ir nevis cīnīties ar dusmām,
bet ielaist tās savas uzmanības lokā un ieraudzīt, kas aiz tām
stāv.
Kad biju maza, man bieži bija puņķi un es mēdzu par to
dusmoties. Kādā anatomijas stundā uzzināju, ka īstenībā ar
90
puņķiem no organisma tiek izvadīti vīrusi un toksīni, tāpēc

savā ziņā tie nāk par labu mūsu veselībai. Ar dusmām ir
līdzīgi – brīdī, kad to ir par daudz, tās ir traucējošas, taču, ja
paskatās dziļāk, tad arī dusmas pilda kādu mūsu organismam
vajadzīgu funkciju.
Dusmas rodas, ja nesaņemam gaidīto vai saņemam kaut
ko, ko nevēlamies vai kā rezultātā tiekam apdraudēti. Dusmas
mums signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, tāpēc pēc katras
dusmu epizodes mums vajadzētu mirkli apstāties un pajautāt
sev: kā man šobrīd trūkst vai ir par daudz? Varbūt es ļauju, ka
tiek pārkāptas manas robežas? Varbūt man vajadzīgs atbalsts
vai sapratne?
Ja dusmojos uz bērniem par to, ka viņi mani neklausa
vai dara viens otram pāri, nespēju pieņemt faktu, ka kaut kas
nenotiek pēc mana ieplānotā scenārija un es nekontrolēju
situāciju. Savukārt vēlme kontrolēt rodas no bailēm. Tās ir
visdažādāko veidu bailes, piemēram, bailes kļūdīties un tikt
nosodītam, bailes būt nemīlētam, bailes no vientulības un pat
tik eksistenciālas bailes kā bailes nebūt. Jo lielākas ir iekšējās
bailes, jo vairāk nepieciešama ārēja situāciju kontrole.
Reizēs, kad veltu laiku dziļākai savu dusmu analīzei, es
gandrīz vienmēr “aizrokos” līdz savām pamatvajadzībām un
saprotu, ka jebkuru atsevišķo dusmu epizodi iespējams reducēt
līdz vajadzībai pēc drošības un mīlestības.
Problēma ir nevis apstāklī, ka es vēlos to, ko man neva-
jadzētu vēlēties, bet gan tajā, ka uzlieku atbildību par savu
labsajūtu citiem un ceru, ka, attiecīgi rīkojoties, sasniegšu
noteiktu rezultātu. Piemēram, ja man ļoti gribas mieru un
klusumu, es sāku dusmoties uz bērniem par to, ka viņi ir
pārāk skaļi. Man jau tā trūkst miera, bet ar savām dusmām
es vēl vairāk uzkurinu iekšējo uguni, un rezultātā nemiers
manī tikai pieaug. Brīdī, kad dusmojos, es neapzinos, ka pati
91
sevi uzkurinu, jo man šķiet, ka pie visa ir vainīgi bērni, kuri

nespēj netrokšņot. Pareizāk būtu atrast mieru vispirms sevī
un tikai tad meklēt to ārpusē. Miers, kā zināms, vairo mieru,
bet dusmas vairo dusmas.
Diemžēl vai par laimi, bet cilvēku nevar reducēt līdz
principam “stimuls – reakcija”. Tur, kur ir brīvība, nevar būt
absolūtas kontroles. Pasaule tā ir uzbūvēta. Cilvēks tā ir uzbū-
vēts. Un es dzīvoju brīvā pasaulē, nevis perfekti izstrādātā
datorprogrammā. Pat ja ietērpšu savus bērnus bruņuvestēs,
es nevarēšu garantēt viņu drošību par 100 %. Pat ja atteikšos
no miega un 24 stundas veltīšu savai izaugsmei, es vienalga
nebūšu tik perfekta, lai nekad nekļūdītos un visi mani mīlētu
un klausītu.
Es joprojām šad tad mēdzu sadusmoties uz lietu par to, ka
tas līst tieši tad, kad biju nolēmusi iet sauļoties, bet šīs dusmas
uzplaiksnī un pāriet, jo es apzinos – mana dusmošanās uz
lietu nepadarīs dienu saulaināku. Ja līdzīgu attieksmi izdodas
iemantot arī attiecībās ar bērniem, dzīve kļūst vieglāka.
Tas izdodas brīžos, kad jūtos atpūtusies un harmonijā ar
sevi, taču šādi brīži ir retāki, nekā es vēlētos. Ja darbā veicas
un partnerattiecībās saņemu gaidīto, man nav vēlmes kaut
ko kompensēt ar bērnu kontrolēšanu. Taču, ja dzīvē ir posms,
kurā skrienu kā ar pieri sienā, tad attiecībās ar bērniem kļūstu
īpaši nervoza.
Ja es ļoti bieži dusmojos uz bērniem, tas nozīmē, ka
neesmu apmierināta pati ar savu dzīvi. Man liekas, ka citi ir
tie, kuri mani padara laimīgu vai nelaimīgu un kontrolē manu
garastāvokli un dzīvi kopumā. Taču dusmas var būt arī kā
projekcija – es nespēju pieņemt kaut ko sevī, tāpēc piedēvēju
to citiem un tad dusmojos uz viņiem, lai nebūtu jādusmojas
uz sevi. Piemēram, ja esmu neapmierināta ar savu slinkumu,
mani sadusmo bērnu nevēlēšanās ievērot kārtību; ja esmu
92
ieņēmusi upura lomu, mani tracina, ka bērni sūdzas un neprot

uzņemties atbildību par savu rīcību.
Jo apzinātākas kļūst manas dusmas, jo vieglāk man ir tās
vadīt – nevis apspiest vai ļaut tām nekontrolēti lauzties uz
āru, bet pavērst situācijai atbilstošā virzienā. Ir situācijas, kad
vajag izkliegties, un situācijas, kurās klusums pasaka vairāk
nekā vārdi. Ir situācijas, kurās dusmas var tikt transformētas
kādā darbībā, un situācijas, kurās vajag vienkārši izraudāties.
Dusmas ir kā sargsuns. Ja tās tiek atstātas savā vaļā un
netiek nekādā veidā ierobežotas, tās var nodarīt pāri citiem.
Ja dusmas gluži kā suni piesien pārāk īsā ķēdē, tās vairs nespēj
pildīt savu aizsargfunkciju. Agresija tiek ierobežota, taču, ja
sunim gadās norauties no ķēdes, sekas ir neprognozējamas.
Vidusceļš, uz kuru es tiecos, ir dusmas, kuras ir mūsu draugs,
nevis ienaidnieks; mēs esam šādu dusmu saimnieki un spējam
pār tām valdīt gluži kā pār mācītu suni.
Secinājumi
• Dusmas pašas par sevi nav sliktas, tās palīdz ieraudzīt mūsu
neapmierinātās vajadzības. Ja spējam uz savām dusmām
paskatīties kā uz sabiedroto, nevis tikai kā uz ienaidnieku,
agresīvā enerģija mūsos mazinās un tās vietu ieņem uz mērķi
vērsta darbība.
• Kaut arī dusmas bieži izpaužas ļoti agresīvā veidā, dusmojo-
ties mēs tikai rūpējamies par sevi vai citiem. Ja ieraugām aiz
dusmām savu dziļāko mērķi, mēs varam izvēlēties arī citus
līdzekļus tā sasniegšanai.
• Alternatīva bērnu audzināšanai ar dusmām ir audzināšana
ar gudrību, mīlestību un pacietību. Emocionālā un fiziskā
vardarbība ir efektīva, bet ar negatīvu zīmi – tās rezultāts ir
iebiedēts bērns, kurš nespēj pats uzņemties atbildību, bet
pakļaujas stiprākajam. Audzināšana pēc principa “ko sēsi, to
pļausi” jeb cēloņu–seku likuma veido neatkarīgu personību,
kura rīkojas noteiktā veidā nevis tāpēc, ka baidās, bet tāpēc,
ka izprot situāciju.
93
Pēriens un tā alternatīvas
Es neatbalstu bērnu pēršanu, tomēr ir bijušas reizes, kad
esmu “uzšāvusi” saviem vecākajiem bērniem pa dibenu vai
spēcīgāk parāvusi aiz rokas. Es gribu skart šo tēmu nevis tāpēc,
lai attaisnotu pēršanu, bet tādēļ, lai izanalizētu, kāpēc notiek
tā, ka liela daļa vecāku teorētiski neatbalsta fiziskos sodus, bet
praktiski tos laiku pa laikam pielieto.
Ir vecāki, kuri pēršanu uzskata par pareizu audzināšanas
metodi un, paceļot roku pret bērnu, nemokās vainas apziņā.
Ir vecāki, kuri spēj bērnus disciplinēt, neizmantojot fiziskus
sodus. Taču vairums vecāku, manuprāt, labi apzinās pēriena
negatīvās sekas, tomēr ne vienmēr spēj savaldīt savas dusmas.
Ko gan vecāki vēlas panākt reizēs, kad sit savam bēr-
nam? Visbiežāk viņus vada vēlme izaudzināt bērnu par labu
cilvēku. Bērnam tiek “uzšauts” pa dibenu, lai paskaidrotu, ka
sist mazākajam brālim vai māsai ir slikti. Bērns tiek pazemots,
lai iemācītu viņam cienīt citus, utt. Tas ir gluži kā karot ar
mērķi panākt mieru!
Varētu rasties jautājums: kāpēc vecāki, kuri zina, ka pastāv
citas, efektīvākas disciplinēšanas metodes, tomēr izvēlas pacelt
roku? No savas pieredzes varu teikt, ka tas notiek galvenokārt
tāpēc, ka vecāki vienkārši neiztur pārlieku augsto stresa līmeni,
kas nereti iet roku rokā ar bezspēcības sajūtu. Audzināšana
pēc cēloņu–seku likuma un ar personīgo piemēru ir efektīva,
taču ieguvumus no tās var gūt tikai ilgtermiņā. Diemžēl dzīvē
bieži gadās situācijas, kad vecāki vēlas redzēt tūlītēju rezultātu,
un pēriens šajā gadījumā šķiet vienīgā izeja.
Minēšu konkrētu piemēru no savas dzīves. Mani bērni
bieži kašķējas savā starpā, un gadās, ka reizēm viens otru arī
iekausta. Vieglākajos gadījumos es cenšos neiejaukties, ļaujot
bērniem pašiem noregulēt savas attiecības, tomēr, ja redzu, ka
konfliktā tiek iesaistītas arī dūres, drošības labad esmu spiesta
94
kļūt par šķīrējtiesnesi. Parasti es sāku ar runāšanu un lūgumu

pārtraukt kašķi, taču bieži gadās, ka mani padomi nesasniedz
dzirdīgas ausis un nākas pacelt balsi.
Kādu reizi, kad viņi atkal nespēja kaut ko sadalīt, es
izdzirdēju spalgu kliedzienu no blakusistabas. Brālis ar visu
spēku bija iekniebis māsai sejā tā, ka tai no vaiga tecēja asinis.
Es nenovaldījos un iesitu viņam pa dibenu.
Kāpēc manī radās šāds impulss? Jo es nebiju gatava tādam
scenārijam, nespēju kontrolēt situāciju, un tas izraisīja trauk-
smi un rezultātā noveda pie agresijas. Jebkura vardarbība – gan
fiziskā, gan emocionālā – patiesībā liecina nevis par mūsu
varenību, bet par bezspēcību.
Arī citas reizes, kad esmu saviem bērniem uzšāvusi pa
dibenu vai tos spēcīgi sagrābusi aiz rokas, ir bijušas tad, kad
viņi apdraudējuši savu vai citu drošību, piemēram, izskrienot
priekšā mašīnai vai nogrūžot otru no trepēm. Es neesmu situsi
bērnus ar mērķi nodarīt sāpes vai pāraudzināt. Tās reizes, kad
tas ir noticis, drīzāk ir bijis izmisīgs mēģinājums tikt sadzir-
dētai, lai man būtu iespēja savus bērnus pasargāt.
Kas man būtu palīdzējis neiesist? Pirmkārt, spēja pro
gnozēt situācijas attīstību un iekšēja gatavība tam, ka bērni
var rīkoties neapdomīgi. Mēs reizēm vēlamies, lai bērni izturas
kā mazi pieaugušie, taču aizmirstam, ka viņi ir tikai bērni. Tas
ir līdzīgi kā lietainā laikā, ejot pārāk tuvu ietves malai, būt
gataviem, ka mūs var apšļakstīt. Mēs, protams, varam cerēt,
ka šoferi būs uzmanīgi, taču viņi var tādi arī nebūt. Lai spētu
prognozēt bērnu rīcību, viņi ir labāk jāiepazīst un jāuzkrāj
pieredze. Visu nav iespējams prognozēt, taču ir lietas, kuras
jau preventīvi var novērst, piemēram, mācot bērniem drošību
uz ceļa, spēļu laukumā vai attiecībās citam ar citu.
Šobrīd es jau zinu, ka, novietojot mašīnu ielas malā, man
jāļauj bērniem kāpt ārā tikai pa tām durvīm, kas ir ietves pusē,
95
bet vislabāk – jāizkāpj pirmajai un tikai tad jāatver durvis

bērniem. Bet vēl nesen izkāpšana no mašīnas manī izraisīja
stresu. Esmu iemācījusi saviem bērniem arī to, ka nedrīkst sist
pa galvu un vēderu, tāpēc jūtos drošāk, ja neesmu ar viņiem,
kad tie rotaļājas.
Otrkārt, no fiziskas bērnu ietekmēšanas mani būtu atturē-
jis princips vispirms sniegt mīlestību un tikai pēc tam izmantot
sodu. Situācijā, kurā brālis ieknieba māsai vaigā, man būtu
vajadzējis vispirms samīļot meitiņas vaigu un tikai tad sākt lasīt
morāli dēlam, taču es rīkojos otrādi, proti, sāku ar uzbrukumu.
Lai šo principu ieviestu dzīvē, ir vajadzīga vēlme to darīt un
pacietība. Mēs nevaram izmainīt savu izturēšanos vienā dienā,
taču, ja regulāri un apzināti centīsimies ieviest jaunus uzvedī-
bas principus, ar laiku tie nostiprināsies un kļūs automātiski.
Treškārt, lai nekļūtu vardarbīgi pret bērniem, mums
jābeidz būt vardarbīgiem pašiem pret sevi. Ja mēs sevi nemī-
lam un nepārtraukti nosodām, mums ir daudz grūtāk mīlēt
apkārtējos. Jo skaidrāk apzināsimies, ka mēs paši esam atbil-
dīgi par savu labsajūtu, jo mazāk gaidīsim no bērniem, līdz
ar to būs mazāk vilšanos un neadekvātu dusmu izpausmju.
Es neatbalstu pērienu kā audzināšanas metodi, pirmkārt,
tāpēc, ka mērķis neattaisno līdzekļus, un, otrkārt, tāpēc, ka
bērni ir vājāki un nevar sevi aizstāvēt, turklāt vecāku rīcība ir
paraugs, kuru bērni cenšas atdarināt. Ja bērni redz, ka citas
metodes ir neefektīvas un vienīgi ar fizisku pārspēku iespējams
panākt savu, vai gan jābrīnās, ka viņi tieši to pašu atkārto bēr-
nudārzā vai skolā? Treškārt, es esmu pret bērnu pēršanu, jo,
to darot, mēs zaudējam cieņu paši savās acīs un vairs nevaram
būt bērnu autoritāte.
Kāda ir alternatīva pēršanai? Vairot mīlestību un pacie-
tību. Nenobīties no tā, ka viss uzreiz neizdodas, kā gribētos.
Un iet uz priekšu maziem solīšiem, nevis nosodīt sevi par
nespēju būt perfektiem.
96
Secinājumi
• Ārkārtas situācijās, kad stress piemeklē pēkšņi, var satvert
un turēt bērnu, taču nedrīkst viņam sist.
• Ja vēlme iesist bērnam rodas vienās un tajās pašās situāci-
jās, ir jācenšas preventīvi novērst iemeslu, kas izraisa mūsu
dusmas, vai jāpieņem, ka ir situācijas, kuras mēs nevaram
kontrolēt.
KĀ PĀRDZĪVOT BĒRNU SLIMOŠANU?

Kad kāds no maniem bērniem saslimst, pirmais, ko iedomājos,
ir: “Vai es tiešām izdarīju visu, lai tas nenotiktu? Vai pievērsu pie
nācīgu uzmanību uzturam un atgādināju, ka jānomazgā rokas?”
Brīžos, kad bērni slimo, tik ļoti gribas būt ideālai mammai un
izdarīt maksimālo sava bērna labā, tomēr bieži vien nākas atzīt,
ka ne viss ir manā varā. Kā sadzīvot ar bērna slimību un būt ne
tikai ārēji savaldīgai, bet arī iekšēji stiprai?
Atbildības robežu noteikšana

Ir ļoti daudz faktoru, kas ietekmē to, kāpēc mēs slimo-
jam. Es neesmu no tiem vecākiem, kuri uzskata, ka slimī-
bas iespējams novērst tikai ar fizisku bērna pasargāšanu. Es
nepiekrītu arī otrai galējībai, kurā aiz katrām iesnām tiek
saskatītas apspiestas emocijas vai kāda cita psiholoģiska pro
blēma. Manuprāt, mūsu pašsajūtu ietekmē milzums faktoru,
no kuriem daudzus mēs pat neapzināmies, tāpēc ir naivi
domāt, ka esam tik visvareni, lai sevi un savus bērnus allaž
pasargātu. Mēs varam nostiprināt bērnu imunitāti un rūpēties,
lai emocionāli viņi justos labi, taču ne jau tikai mēs, vecāki,
veidojam bērnu pasauli.
Iespējams, bērns saslima vienkārši tāpēc, ka bērnudārzā
kāds uzšķaudīja virsū, taču varbūt bērns nevēlējās iet uz
97
bērnudārzu, tāpēc psiholoģiski padevās slimībai. Ir reizes, kad

man pašai šķiet, ka esmu aizrakusies līdz slimības saknei un
atradusi cēloni, bet citreiz varu tikai noplātīt rokas un teikt,
ka tā gadās... bērni mēdz slimot.
Kad sāku studēt filozofiju, man šķita, ka uz visiem jau-
tājumiem iespējams atrast atbildes, vajag tikai veltīt laiku to
meklēšanai. Es ilgi centos tikt skaidrībā par to, kāda ir dzīves
jēga, kāpēc pastāv ļaunums, kur sākas un beidzas mūsu brīvība.
Viens no šādiem jautājumiem bija arī par to, kāpēc slimo un
cieš mazi bērni, kuri šajā pasaulē nevienam neko ļaunu nav
nodarījuši.
Es neatradu atbildi nedz uz šo, nedz daudziem citiem
jautājumiem, tomēr atradu veidu, kā nedaudz labāk sadzīvot
ar savu nespēju saprast, “kāpēc”. Es sāku mācīties pieņemt
pasauli tādu, kāda tā ir, nevis turpināju šausmināties par to,
ka tā nav tāda, kādai tai, pēc manām domām, vajadzētu būt.
Iespējams, kādu dienu es izpratīšu apkārt valdošās likum-
sakarības daudz labāk, taču pagaidām man ir jāatrod efek-
tīvākais veids, kā padarīt manu mijiedarbību ar šo pasauli
harmoniskāku.
Es nevaru aizlāpīt visus caurumus un pārkrāsot visas mel-
nās līnijas baltā krāsā, taču varu parūpēties par to, lai sāpēs
un dusmās neizplēstu caurumus vēl lielākus. Pieņemt slikto ir
vieglāk, ja tas notiek kaut kur tālu un ir redzams tikai televi-
zora ekrānā. Grūtāk ir pašam būt tam, kurš cieš, un vienlaikus
saglabāt sevī mieru. Man palīdz apziņa, ka dusmošanās uz
Dievu, likteni vai ko citu neuzlabo situāciju, turpretī iekšējs
miers ļauj vieglāk pārdzīvot grūtos brīžus.
Ja mans bērns ir saslimis, es daru visu, kas tajā brīdī ir
manos spēkos, bet manai ietekmei un līdz ar to arī atbildībai
ir savas robežas. Tas ir līdzīgi kā būt dārzniekam un seci-
nāt, ka pēc skarbās ziemas daļa stādījumu ir cietuši. Dzīve ir
98
neparedzama, un ik pa laikam rodas situācijas, kurās neviens

nav vainojams.
Tas, ka vecāki vaino sevi, nepalīdz bērnam izveseļoties
vai nākamreiz nesaslimt. Tad jau drīzāk palīdz konstruktīva
analīze un secinājumu izdarīšana, piemēram, par to, cik svarīgi
ziemas laikā telpās mitrināt gaisu.
Sastapšanās ar savām bailēm

Neilgi pēc tam, kad bija piedzimis mans trešais bērns,
divi lielākie saslima ar bronhītu, un drīz vien arī mazā māsiņa
sāka klepot. Pirmo nedēļu viņus ārstēju ar dabas līdzekļiem,
taču klepus nemazinājās, un es nolēmu aiziet pie homeopāta.
Homeopāts izrakstīja dažādus graudiņus, kurus centīgi viņiem
devu, tomēr uzlabojumu nebija. Bērni bija klepojuši jau gan-
drīz trīs nedēļas, tāpēc ģimenes ārsts lika uztaisīt rentgenuz-
ņēmumu, kurā abiem vecākajiem konstatēja plaušu karsoni.
Sazvanījos ar homeopātu, un viņš ieteica būt saprātī-
gai mātei un nezāļot bērnus ar antibiotikām, bet turpināt
ārstēšanu ar graudiņiem. Ģimenes ārsts, uzzinājis, ka esmu
mēģinājusi ārstēt bērnus ar homeopātiju, nosauca mani par
neadekvātu un lika ar steigu sākt ārstēt bērnus ar antibioti-
kām. Es atrados starp diviem radikāli pretējiem viedokļiem un
sapratu, ka neatkarīgi no tā, kādu lēmumu pieņemšu, vismaz
viena puse mani uzskatīs par bezatbildīgu māti.
Bailes no iespējamiem sarežģījumiem uzvarēja, un es
paklausīju ģimenes ārstam, jūtoties vainīga, ka esmu ielaidusi
slimību tik tālu. Kad pēc antibiotiku kursa pagāja nepilns
mēnesis un bērni saslima otrreiz, es jutos vainīga, ka ar anti-
biotikām esmu vājinājusi viņu imūnsistēmu, un sāku šaubīties
par sava lēmuma pareizību. Taču zinu, ka būtu jutusies vainīga
arī tad, ja būtu rīkojusies otrādi.
Vainas apziņa rodas no bailēm, jo mēs nezinām, vai tas,
ko darām, ir labākais mūsu bērnam. Mūsdienās ir tik daudz
99
metožu un padomdevēju, ka ir viegli apjukt plašajā informā-

cijas klāstā. Arī es ļoti bieži baidos par saviem bērniem, jo
nejūtos pietiekami kompetenta un pārliecināta par sevi. Bailes
rada vēlmi kontrolēt situāciju. Bailes padara mani tramīgu un
“baro” farmācijas nozari.
Agrāk es centos aizgaiņāt savas bailes, nopērkot kādu
jaunu “brīnumlīdzekli” vai piezvanot kārtējam padomdevējam
un pakonsultējoties. Uz brīdi tas mani nomierināja, taču saknē
manas bailes nemazinājās, jo izvēle tik un tā bija jāizdara man.
Šobrīd es mācos sadzīvot ar savām bailēm un pateikt sev
“stop” brīžos, kad gribas krist panikā. Sadzīvot ar bailēm man
nozīmē nebēgt no savām emocijām. Ja es bēgu no bailēm, es tās
patiesībā tikai vairoju, jo esošajām pievienojas bailes baidīties.
Ja es pieņemu, ka man ir bail, un ieskatos savām bailēm acīs,
es sāku pār tām valdīt. Jā, es jūtos nedroša un nepārliecināta
par sevi, tomēr izdaru izvēli un pieņemu lēmumu rīkoties
tā vai citādi. Es nezinu, vai tas ir labākais no iespējamajiem
lēmumiem, bet tas ir labākais, uz ko esmu spējīga ar tām
zināšanām un pieredzi, kas man ir. Vai man vajadzētu justies
vainīgai, ka no sirds esmu gribējusi palīdzēt savam bērnam?
Būt par mammu nav viegli, jo īpaši, ja gribas būt ļoti labai
mammai. Pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par savu
dzīvi ir sarežģīti, bet vēl sarežģītāk ir uzņemties atbildību par
citiem. Bet tāda nu ir pasaule, kurā mēs dzīvojam. Viena no
alternatīvām ir iet uz priekšu un pieņemt lēmumus par spīti
bailēm, otra alternatīva – palikt krustcelēs un turpināt baidīties.
Reizēm šķiet, ka problēmas beigsies līdz ar bērnu izaug-
šanu, taču patiesība ir tāda, ka vienu problēmu vietā radīsies
citas un nekad nepienāks tā diena, kad visās jomās viss būs
kārtībā. “Kārtībā” varam būt tikai mēs paši. Ja uztversim šo
dzīvi kā skolu un spēsim atrast sevī mazliet vairāk miera, ārējās
problēmas vairs neliksies tik lielas un neatrisināmas.
100
Zināšanu un pieredzes krāšana

Pirms kāda laika internetā izlasīju joku par to, ka pirma-
jam bērnam viss tiek sterilizēts, otrajam – vienkārši mazgāts
un uzmanīts, lai bērns neēd no kaķa bļodiņas, bet, ja trešais
bērns apēdis kaķa barību, tā jau ir kaķa problēma. Līdzīgi ir
arī ar slimošanu. Pirmā slimošanas pieredze vienmēr ir stresa
un neziņas pilna, bet ar laiku, kad esam uzkrājuši pieredzi un
zināšanas, mēs jau atpazīstam slimību un zinām, kā rīkoties.
Zināšanas nepadara vieglāku situāciju, kad vienlaikus
slimo trīs bērni vai kādam no bērniem ir ļoti augsta tem-
peratūra, taču zināšanas un pieredze, ka viss parasti beidzas
labi un bērni izveseļojas, mazliet nomierina satraukto prātu.
Sešu gadu laikā, kopš esmu mamma, esmu izmēģinājusi
daudz dažādu metožu un līdzekļu, tādēļ tagad varu noformu-
lēt, kas, manuprāt, ir būtiskākais, lai bērni izveseļotos ātrāk:
1) ja bērns ir saslimis, es sniedzu viņam daudz mīļuma –
gan emocionāli, gan fiziski. Reizēm bērni labprāt padodas
slimībai, jo zina, ka tad mamma būs viņiem blakus vairāk
nekā ikdienā. Slimošanas laikā es bērnam stāstu, ka viņš arī
ikdienā drīkst prasīt no manis vairāk mīlestības, ja viņam tās
trūkst, un tāpēc nav jāslimo. Ja bērns vēl ir vesels, bet es jūtu,
ka viņš ir noguris no pienākumiem un labprāt “paslimotu”, es
atļauju kādu dienu neaiziet uz bērnudārzu un palutinu viņu,
lai bērnam nevajadzētu atrunāties ar slimību kā līdzekli savu
mērķu sasniegšanai;
2) vienmēr meklēju kādu motivāciju, kuras dēļ bērns būtu
ieinteresēts ātrāk uzveikt slimību, – apsolu doties uz kādu
pasākumu, ciemos vai darīt ko citu, ko bērns ļoti vēlas;
3) es lieku bērnam dzert daudz šķidruma, īpaši ūdeni
un dzērveņu morsu. Vieglāk to panākt, ja ieleju ūdeni mazā
glāzītē, kuru var izdzert vienā reizē. Tad mēs kopā skaitām,
cik glāzīšu izdzerts, un rezultātā bērns saņem kādu balvu;
101
4) ja bērns ir saslimis ar kādu elpceļu vīrusu, vispirms

pievēršos degunam. Ja deguns ir tīrs, arī klepu izārstēt ir
vieglāk;
5) ziemas periodā bērnu istabā mitrinu gaisu, uzliekot
uz radiatoriem trauciņu ar ūdeni. Gaiss ir jāmitrina, jo pārāk
sausā gaisā arī cilvēka organisms zaudē mitrumu.
Atbalsts un tiesības uz atelpu

Kad mani bērni slimo, viņi vēlas sev blakus redzēt tieši
mammu, nevis kādu citu. Mammu vajag dienā, mammu vajag
vakarā, un mamma tiek saukta arī naktī. Parasti es nežēloju
savu laiku un spēku, taču līdz zināmai robežai. Ja jūtu, ka man
no pārguruma sāk sāpēt galva vai kļūstu viegli aizkaitināma,
tas ir signāls, ka atbildības nasta ir kļuvusi par smagu.
Pēdējā laikā es aizvien biežāk atļaujos sev atzīt, ka man
ir grūti ne tikai fiziski, bet arī morāli. Ja pastāv tāda iespēja,
es paņemu neilgu atelpas brīdi, pēc kura atkal varu nodoties
mammas pienākumiem. Man ir paveicies ar tuvākajiem cilvē-
kiem – es vienmēr varu meklēt atbalstu pie vīra un, ja vajag,
varu paļauties arī uz omītes vai auklītes palīdzību.
Agrāk man ļoti grūti nācās atzīt, ka ar kaut ko netieku
galā, jo gribējās būt visu varošai “supersievietei”. Es vilku
vezumu tik ilgi, līdz saslimu pati un vajadzība pēc atbalsta
kļuva acīmredzama.
Es zinu, ka varu būt ļoti stipra, taču man vairs negribas
dzīvot uz spēku izsīkuma robežas, pierādot pasaulei, cik daudz
es varu. Lai cik es dotu, bērni vienmēr gribēs vēl un vēl. Pienāk
brīdis, kad jāspēj pateikt “nē” vai jānodod distances kociņš
kāda cita rokās. Pat ja bērni dažkārt būs neapmierināti, ilg-
termiņā viņi iegūs, jo viņiem blakus būs vesela un atpūtusies
mamma, kura darīs savu darbu ar prieku, nevis pārgurusi un
pienākumu nospiesta sieviete.
102
Secinājumi
• Ja pat savus pirkstus mums dažkārt neizdodas pasargāt no
nosalšanas, kā gan lai mēs vienmēr nosargājam savus bērnus
no baciļiem? Mūsu atbildība ir būt pietiekami labiem vecā-
kiem, nevis stikla kupoliem.
• Vainas apziņa rodas no bailēm, taču ar tām ir iespējams sa
dzīvot, izmainot attieksmi.
• Paļāvība nav baiļu neesamība. Tā ir tikai attiecību maiņa starp
figūru un fonu. Ja ticību izvirzīsim priekšplānā, bailes auto-
mātiski kļūs par fonu, un tad tās būs vieglāk pārvarēt.
• Jebkuras zāles būs daudz efektīvākas kombinācijā ar mīles-
tību.
BĒRNS MĪL MŪS, NEVIS MŪSU TĒLU
Kāpēc es mīlu savu mammu? Vai tāpēc, ka, objektīvi vēr-

tējot, viņa kaut kā izceltos uz citu mammu fona? Nē, es viņu
mīlu tāpēc, ka viņa ir mana mamma.
Ne jau kādas īpašības, prasmes vai citi dotumi padara
viņu par vislabāko mammu pasaulē, bet gan mūsu savstarpē-
jās attiecības. Kad biju maza, mani neuztrauca tas, vai mana
mamma atbilst kādiem ārējiem kritērijiem. Man bija svarīgi
sajust, ka šajā pasaulē ir kāds cilvēks, kurš turpinās mani mīlēt,
lai kas arī notiktu.
Arī tajās dienās, kad mamma bija nervoza vai nogurusi,
viņa mani neatgrūda, bet atlicināja vismaz dažas minūtes
laika, lai samīļotu. Un neko daudz vairāk man kā bērnam arī
nevajadzēja – drošības sajūtu, ka mamma vienmēr būs kopā
ar mani, un pāris buču pirms miega.
Kāpēc mani bērni mīl mani? Droši vien tā paša iemesla
dēļ – jo sniedzu viņiem mīlestību un drošības sajūtu. Bēr-
niem vajag manu klēpi, kurā ierausties, manas rokas, kas viņus
samīļo, un smaidu, kas pavada viņus ikdienas gaitās.
103
Reizēm es “izeju no rāmjiem” un sarāju bērnus vairāk,

nekā vajadzētu, reizēm “no rāmjiem iziet” viņi, taču mēs visi
zinām, ka dusmas uzliesmo un pāriet, bet mīlestība paliek. Es
nepārstāju bērnus mīlēt, ja viņi neatbilst manām gaidām, un
domāju, ka arī bērni mani nepārstāj mīlēt, ja kādreiz palaižu
viņus uz bērnudārzu ar neizgludinātām drēbēm vai neizcepu
kārotās kanēļmaizītes.
Ja tiecos būt perfekta mamma, es ļoti daudz laika un
enerģijas veltu tam, lai sasniegtu kādus iedomātus standartus.
Katra minūte, stunda un diena, kuru pavadu, dzenoties pēc
ideāla, tiek atņemta kaut kam citam. Tā ir kā fasādes krāsošana
un uzkopšana ar mērķi parādīt pasaulei, cik labi es rūpējos
par savas mājas izskatu, tā vietā, lai rūpētos par komfortu
mājas iekšienē. Taču arī visskaistākajā mājā būs auksti, ja tajā
nekursies pavards un nevaldīs mīlestība.
Perfekcionisms iet roku rokā ar neizpildāmiem pienāku-
miem un nes sev līdzi smaguma sajūtu. Bet bērni attiecībās
ar mums meklē vieglumu un rotaļīgumu. Viņi vēlas kopā ar
mums smieties un iepazīt pasauli, vērot mākoņus un nodarbo-
ties ar pieaugušo uztverē maznozīmīgām lietām. Mēs varam
mācīties no bērniem būt vairāk klātesoši un vērsti uz procesu,
nevis vienīgi uz rezultātu.
Es neuzstādu sev mērķi no nastu nesēja ēzelīša pārvēr
sties par tauriņu, kurš lidinās apkārt un neko nekontrolē. Es
neatsakos no savas atbildības un pienākumiem, taču nevēlos
zaudēt tauriņu sevī. Ir brīži, kad jānes nasta, un brīži, kad to
jāspēj nolikt malā.
Es varu būt vislabākā mamma saviem bērniem, arī nebū-
dama perfekta. Svarīgākais, ko varu viņiem dāvāt, nav kaut
kādi pasaules labumi, bet es pati un mana mīlestība.
3. NODAĻA
PERFEKCIONISMS
PARTNERATTIECĪBĀS
BAILES BŪT NEMĪLĒTAM
Perfekcionisma lozungs skan šādi: “Jo ideālāks es būšu, jo

vairāk mani mīlēs”. Partnerattiecībās perfekcionisms izpaužas
nemitīgos centienos pašam kļūt labākam un padarīt labāku
savu partneri. Pirmajā mirklī šāda attieksme izklausās visnotaļ
atbalstāma, jo pie attiecībām tiešām ir jāpiestrādā, taču pro
blēma slēpjas apstāklī, ka perfekcionists nekad nespēj sasniegt
stāvokli, kurā viņam būtu labi. Visu laiku atrodas kaut kas, ko
vajag uzlabot, visu laiku ir kāda problēma, kas prasa risināju-
mus un neļauj izbaudīt partnerattiecību skaistumu.
Perfekcionists nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot. Viņš ir
nodarbināts ar labākas nākotnes radīšanu un allaž pamana
kādu kļūdu nepilnīgajā tagadnē. Taču, kamēr viņš plāno un
pilnveido savu dzīvi, tā aizslīd viņam garām, tā arī nepieskar-
damās dvēselei.
Kāpēc perfekcionistam ir tik grūti ļauties procesam?
Tāpēc, ka dziļi sirdī perfekcionists baidās – atslābis un pārstā-
jis ar sevi strādāt, viņš vairs nebūs pietiekami labs, un tad part-
neris pārstās viņu mīlēt. Kā jau iepriekš rakstīju, saknes šādai
attieksmei pret dzīvi slēpjas bērnības pieredzē, kad mīlestību
sākām uztvert kā atalgojumu par atbilstību citu gaidām.
Mīlestība perfekcionista galvā tiek sasaistīta ar noteiktu
rīcības modeli. Ja attiecības sašķobās, vaina tiek meklēta tajā,
ko kāds no partneriem nav izdarījis vai ir izdarījis par daudz.
Piemēram, sieva var vainot vīru, ka viņš pārāk maz laika
pavada ar ģimeni un par daudz strādā, bet vīrs var mīlestības
zudumu skaidrot ar to, ka sieva pārāk reti nodarbojas ar seksu
vai par daudz viņu kritizē. Šajā brīdī pat nav tik būtiski, vai
107
cilvēks lielāko daļu vainas uzņemas pats vai uzveļ to otram,

būtiskākais ir pats princips – vainas meklēšana. Primāri tiek
jautāts, nevis kāpēc attiecībās iestājās krīze, bet gan kurš kaut
ko izdarīja nepareizi.
Tas, kā mēs izturamies viens pret otru, protams, ietekmē
attiecības, jo pastāv nepārtraukta mijiedarbība starp to, kā
jūtamies, un to, kā rīkojamies, taču, manuprāt, nevis rīcība
rada vai nokauj emocijas, bet tieši emocijas ir tas primārais
spēks, kas liek mums rīkoties tā vai citādi.
Piemēram, ja cilvēkam ir bail palikt vienam, viņš var pār-
lieku pielāgoties otram, lai to nezaudētu, un rezultātā saplūst
ar otru, zaudē kontaktu ar savām vajadzībām un beigu beigās
kļūst neapmierināts. Ja neapzināmies savas neapmierinātības
patieso iemeslu, mēs varam domāt, ka sliktajā pašsajūtā vaino-
jams otrs, kurš nespēj mūs padarīt laimīgus, lai gan patiesībā
no laimes esam atteikušies mēs paši.
Vai, piemēram, ja nemīlam paši sevi un mīlestības aplieci-
nājumus meklējam ārpusē, mēs varam tā arī nekad nesasniegt
sajūtu, ka otrs mūs mīl pietiekami stipri. Tad varam strādāt
pie attiecību un partnera uzlabošanas, cik vien vēlamies, bet,
kamēr mūsu dvēselē būs tukšums, nekāda partnera rīcība to
neaizpildīs.
Cilvēks, kurš tiecas pēc ideāla, ir vairāk vērsts uz darbību
un domā par to, kā ievilkt visus ķeksīšus ideālo attiecību pro
grammā, nevis kā “pabarot” savu un otra dvēseli. Perfekcionists
tic – jo vairāk viņš dos savam partnerim, jo vairāk saņems
pretī. Tomēr ne vienmēr princips “dots devējam atdodas”
izpaužas tādējādi, ka atpakaļ saņemam tieši no tā cilvēka,
kuram esam devuši, un tieši to, ko sagaidām.
Perfekcionisms nekādā veidā nespēj uzlabot dzīves kva-
litāti vai sakārtot attiecības. Tieši otrādi – tas novirza mūsu
esības fokusu no emocijām uz rīcību. Vienīgais veids, kā iegūt
108
PERFEKCIONISMS PARTNERATTIECĪBĀS
laimīgas attiecības, ir sajust, kā mūsu dvēselei trūkst, un mācī-

ties vispirms pašiem kļūt laimīgiem.
Ja mēs kādu patiesi mīlam, tad ne jau tāpēc, ka šis cilvēks
atbilst mūsu sapņu tēlam, bet tāpēc, ka kopā ar šo cilvēku
mēs varam būt tuvāk paši sev. Tāpat, ja kāds mūs patiesi mīl,
tad nevis tādēļ, ka esam perfekti, bet tādēļ, ka mūsu dvēseles
atbalsojas viena otrā.
PRINCIS BALTAJĀ ZIRGĀ,

KURŠ TĀ ARĪ NEATJĀJA
Man vienmēr ir patikušas pasakas, kuras beidzas ar vār-

diem: “Un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.” Visas grūtības un
sarežģījumi šajās pasakās parasti noris pirms kāzām, bet pēc
tām – tad gan dzīve iet tikai uz augšu. Skolas vecumā, vērojot
savu vecāku attiecības, es secināju, ka dzīve nepavisam nelīdzi-
nās pasakām, tomēr joprojām biju pietiekami naiva, lai ticētu,
ka manā dzīvē viss būs citādi un es spēšu izveidot attiecības,
kurās nav strīdu un kašķu.
Uz attiecībām es skatījos ļoti racionāli. Man šķita, ka
atrast labu vīru ir tāpat kā nopirkt un lietot labu automa-
šīnu: vispirms jāsameklē parametriem atbilstošākais modelis
un pēc tam rūpīgi jākopj. Citiem vārdiem sakot, es neticēju
mīlestībai no pirmā acu skatiena, bet uzskatīju, ka attiecībās
daudz svarīgāka par kaisli ir raksturu saderība, kopīgas inte-
reses un – pats galvenais – aptuveni vienāds intelekta līmenis
un vērtības. Mīlestība manā uztverē bija skaistas jūtas, kas
piedzimst brīdī, kad līdzīgs atrod līdzīgu.
Pusaudža gados manas vienaudzes jau mēģināja spert
pirmos soļus pieaugušo pasaulē, bet es joprojām sapņoju par
savu īsto un vienīgo dzīvesdraugu un nenodevu savus ideālus
109
tikai tāpēc, lai man būtu attiecības. Kaut kādā ziņā es tiešām
biju sapņotāja un ticēju, ka reiz sastapšu princi baltā zirgā,
bet zināmā mērā mana aizbildināšanās ar ideāliem bija tikai
mierinājums. Starp skolas meitenēm es nebiju “topa augšgalā”,
un diskotēkās rinda pie manis nestāvēja.
Brīžos, kad mani pārņēma mazvērtības kompleksi un
ārējā pasaule likās pārāk vēsa, es to kompensēju, tverdamās
savā iekšējā pasaulē. Es rakstīju dzeju, daudz lasīju un dzīvoju
ar ticību, ka labie darbi atmaksājas. Man šķita, ka kāds tur
augšā skaita manus labos darbus, un, tiklīdz to būs sakrājies
pietiekami daudz, es gluži kā sērdienīte vai pelnrušķīte tikšu
bagātīgi atalgota, lai dzīvotu ilgi un laimīgi.
Tomēr atšķirībā no sērdienītes es nebiju nedz tik paze-
mīga, nedz tik šķīsta. Man vienlaikus piemita gan mazvērtības
kompleksi, gan augstprātība. Skolas pirmajās klasēs bija grūti
samierināties ar savu neiekļaušanos kolektīvā, savukārt vēlā-
kajos skolas gados es ar to pat lepojos un publiski uzsvēru.
Nebūt tādai kā visi man nozīmēja būt pārākai.
15 gadu vecumā es domāju, ka mani vienaudži nēsā mas-
kas un pakļaujas pūļa ietekmei, bet es gan esmu es pati. Tikai
30 gadu vecumā sapratu, ka nebūt neesmu tik patiesa, kā biju
domājusi. Arī es mēdzu nēsāt masku, izliekoties labāka un
atsaucīgāka, nekā patiesībā esmu.
Es netiecos pēc ideāla savā ārējā veidolā, taču iekšēji biju
diezgan izteikta perfekcioniste. Man bija svarīgi atbilst paš-
izveidotajam “labās meitenes” tēlam, un arī sapņu princi es
meklēju, balstoties uz savā galvā izveidoto “ideālā vīrieša” tēlu.
Viņš varēja nebūt ideāls ārēji, taču iekšēji gan viņam bija jābūt
perfektam – labsirdīgam, iejūtīgam, strādīgam, radošam, bet
pats galvenais – lai viņš nebūtu materiālists un, tāpat kā es,
interesētos par “lielajiem dzīves jautājumiem”.
Es gribēju atrast īsto mīlestību, bet meklēju to nevis ar
sirdi, bet ar prātu. Es iepazinos ar vienu, tad ar otru puisi, bet
110
neviens neatbilda visām manām prasībām. Iespējams, nopiet-

nākas attiecības neizveidojās tādēļ, ka arī es neatbildu visām
puišu prasībām, un mēs šķīrāmies, lai turpinātu meklēt katrs
savu sapņu partneri.
Ar savu vīru iepazinos nejauši. Kādu dienu, sēžot darbā
un reģistrējot ienākošos un izejošos dokumentus, es aizdo-
mājos par to, cik daudz laika un enerģijas mēs veltām sīkām
un nenozīmīgām lietām un ka savā aizņemtībā neieraugām
būtiskāko. Es atvēru Google pārlūku un ierakstīju tajā vārdu
“abstrakcija”. Gribēju kaut ko palasīt par šo tēmu, un viena
no pirmajām saitēm, kura parādījās, bija mana nākamā vīra
mājaslapa ar vārdu “abstrakcija” tās nosaukumā. Savā mājas-
lapā viņš bija publicējis dzeju un dažādus stāstiņus, kuri mani
uzrunāja, un es nolēmu viņam aizrakstīt.
Saņēmu atbildi, un mēs sākām sarakstīties. Sākumā tikā-
mies tikai virtuālajā vidē, bet pēc kāda laika nolēmām satikties
arī reālajā. Pēc pirmā randiņa es sapratu, ka Jānis nepavisam
nav tas princis baltajā zirgā, kuru meklēju. Viņš bija jauks
puisis, taču pārāk introverts un ne tāds, kādu biju iztēlojusies
savu nākamo vīru. Mēs bijām diezgan atšķirīgi, tomēr turpi-
nājām tikties, jo mūs vienoja sarunas, kurās abstrahējāmies
no nebūtiskā, lai diskutētu par, mūsuprāt, būtisko.
Tas, kas starp mums notika, apgāza manu teoriju par
mīlestību. Mēs iemīlējām viens otru nevis tāpēc, ka saderē-
jām kopā kā cimds ar roku, bet it kā par spīti tam, ka nesa-
derējām kopā. Ar prātu es sapratu, ka neesam labākā partija
viens otram, taču kaut kas mani vilka pie Jāņa un es nevēlē-
jos pārtraukt šīs attiecības. Kopā ar viņu jutos kā es pati un
man nevajadzēja izlikties labākai, nekā esmu. Arī Jānis pēc
vairākiem kopdzīves gadiem atzinās, ka, sekojot racionāliem
argumentiem, būtu izvēlējies sev atbilstošāku meiteni – ne
tik “pareizu”, ar vieglāku dzīves uztveri, taču tā nu sanāca, ka
viņš iemīlēja mani.
111
Atskatoties uz mūsu attiecībām ar šībrīža acīm, es varu

teikt, ka mūsu gadījumā notika dvēseļu satikšanās. Kopīgas
ilgas un kopīgi “kāpēc” izrādījās spēcīgāki par kopīgām inte-
resēm un raksturu saderību. Mēs abi meklējām patiesību un
abi glabājām savā sirdī ļoti daudz mīlestības, kuru vēlējāmies
kādam dāvāt. Reizēm uzplaiksnīja arī pa kādai kaisles dzirk-
stelei, taču kaislei nebija izšķirošā loma mūsu attiecībās. Izšķi-
rošā loma bija cilvēciskajam kontaktam un tobrīd līdzīgam
pasaules redzējumam.
Pēc nepilnu četru gadu pazīšanās mēs teicām viens otram
jāvārdu, lai sāktu dzīvot ilgi un laimīgi. Ja šī būtu pasaka, tad
tā beigtos līdz ar kāzām, taču mūsu pasaka tā pa īstam sākās
tikai pēc kāzām.
Attiecību sākumā man pietika ar kopīgiem patiesības
meklējumiem, bet ar laiku dzīves praktiskā puse nobīdīja
filozofēšanu otrajā plānā. Mēs iegādājāmies māju, piedzima
bērni, un rūpju kļuva aizvien vairāk un vairāk.
Es vēlējos būt laba mamma, laba saimniece savā mājā
un, ja atlika laiks, – arī laba sieva savam vīram. Es prasīju no
sevis ļoti daudz, bet nespēju sasniegt visus izvirzītos mērķus.
Plaisa starp esošo un vēlamo kļuva aizvien lielāka, un es jutos
vīlusies. Brīžiem dusmojos uz sevi par to, ka netieku ar visu
galā, brīžiem dusmojos uz vīru, kurš nedarīja visu to, ko no
viņa gaidīju, un, jo vairāk dusmojos, jo vairāk attālinājos no
laimīgās ģimenes idilles.
Man raksturīgais perfekcionisms dzina mani uz priekšu,
liekot koncentrēties uz rezultātu, nevis procesu. Šo gadu laikā
esmu daudz domājusi par to, kā vajag un kā jābūt, bet nepie-
tiekami novērtējusi to, kas ir.
Mūziķim Ainaram Mielavam ir kāda dziesma ar ļoti trā-
pīgiem vārdiem: “Mēs mīlam pieprasīt tāpēc, ka mīlam par
maz.” Un patiešām – jo mazāk mīlestības ir mūsos pašos, jo
112
prasīgāki un neiecietīgāki esam pret citiem. Savukārt brīžos,

kad izstarojam mīlestību, tā atstaro uz mums, un beigu beigās
mēs iegūstam vairāk nekā tad, ja pieprasām.
Mirkļos, kad jūtos laimīga un piepildīta, es tāda esmu
nevis tāpēc, ka pasaule ap mani būtu ideāli sakārtota, bet tāpēc,
ka man izdodas pārfokusēties un trūkumu vietā ieraudzīt to,
cik daudz man pieder. Diemžēl šādi mirkļi parasti seko tikai
pēc tam, kad kopā pārciestas kādas grūtības. Ja viss ir labi un
dzīve rit savu gaitu, es nenovērtēju savu laimi un pateicības
vietā izvirzu jaunas prasības.
Atsakoties no perfekcionisma, es neatsakos no attiecību
kopšanas. Kā ideāla sieva es “strādāju pie attiecībām”, lai parā-
dītu, ka esmu vislabākā, un nopelnītu otra mīlestību. Kā mīloša
sieva es vēlos kopt attiecības nevis tāpēc, lai saņemtu kaut ko
pretī, bet tāpēc, ka dalīšanās mīlestībā piepilda manu dvēseli
un ļauj justies laimīgai.
IETEKMES SAGLABĀŠANA –
MANS DROŠĪBAS GARANTS
Tā nu ir sanācis, ka attiecībās pārsvarā esmu bijusi “velkošā

lokomotīve”. Agrāk es uzskatīju, ka manas aktivitātes cēlonis ir
vīra lēnā daba, taču pēdējā laikā esmu sapratusi, ka neviens man
neliek būt par “vilcēju”. Es pati sevi iejūdzu. Jo vairāk investēju
sevi attiecībās, jo vērtīgāka un vajadzīgāka jūtos. Un, jo vaja
dzīgāka esmu, jo lielāka ir mana kontrole pār situāciju un līdz
ar to arī drošības sajūta, ka mani mīlēs. Kā pārvarēt vēlmi būt
neaizstājamai un nebaidīties reizēm būt arī “pēdējam vagonam”
vilciena sastāvā?
Īsā atbilde būtu – iemīlēt sevi. Tomēr, lai šī nebūtu tikai

tukša frāze, gribu šo tēmu aplūkot nedaudz plašāk.
113
Pirmā pieredze, kad sapratu, cik svarīgi būt vajadzīgai,

tika iegūta jau agrā bērnībā. Pagalma bērni, kuri līdz tam ar
mani nedraudzējās, kļuva par draugiem brīdī, kad man bija
uzdāvināta jauna bumba vai skrituļdēlis, ar kuru ļāvu vizinā-
ties arī viņiem. Vēlāk skolā klasesbiedri gribēja sēdēt ar mani
vienā solā, jo es parasti zināju pareizās atbildes un no manis
varēja norakstīt. Gadiem ejot, manī nostiprinājās pārliecība, ka
cilvēki ap mani pulcēsies tad, ja būšu viņiem kaut kā noderīga.
Lai gan bija arī kopīgas intereses un citi vienojoši aspekti,
tomēr noderīgums allaž palika kā drošības garants.
Kad sāku draudzēties ar Jāni, es sākumā necerēju, ka
mums sanāks kaut kas nopietns, tāpēc attiecībās biju diezgan
brīva. Jānis mani iemīlēja tādu, kāda esmu, ar visiem maniem
trūkumiem, un es nopriecājos, ka man vairs nebūs sevi kaut
kā īpaši jāpierāda vai jāapliecina. Un tomēr... perfekcionisma
“āža kāja” pamanījās izlīst ārā pat šajās attiecībās.
Brīžos, kad mani pārņēma iekšējs nemiers par attiecību
nākotni, neizskaidrojama trauksme vai tukšuma izjūta, es bēgu
no šīm emocijām, mierinājumu meklējot darbībā. Jo zemāks
bija mans pašvērtējums, jo atkarīgāka es biju no Jāņa vērtējuma.
Neilgi pirms otrā bērna piedzimšanas mēs pārcēlāmies
dzīvot uz Sofiju Bulgārijā. Latvijā toreiz bija krīze, un vīrs,
nevarēdams atrast labu darbu dzimtenē, izlēma riskēt un
doties darba meklējumos svešumā. Es ar vecāko meitiņu un
dēliņu puncī devos līdzi. Mēs noīrējām māju, praktiskā ziņā
viss bija kārtībā, taču manī bija nedrošības sajūta par nākotni
un es nespēju līdz galam sadzīvot ar mājsaimnieces lomu.
Man pietrūka socializēšanās, pietrūka draugu un laika sev. Es
to vien darīju kā “ņēmos ar bērniem”, un brīžiem likās, ka tik
dziļi esmu iestigusi mātes lomā, ka sāku zaudēt savu sievišķo
būtību. Es nebiju apmierināta ar sevi un līdz ar to arī attie-
cībās nejutos īsti piepildīta. Ko es darīju, lai mazinātu savu
114
nemieru? Pievērsos pavārmākslai. Tā teikt, ja nevarēju darīt

to, ko gribu, sāku darīt to, ko apstākļi tajā laikā ļāva.
Sākumā vīrs novērtēja manu jauno aizraušanos un es
saņēmu kāroto atzinību, taču pēc kāda laika sapratu – mana
nemitīgā gatavošana sāk nomākt gan viņu, gan mani. Es nevis
meklēju veidus, kā sevi piepildīt, bet visas emocijas “sabāzu”
pildītajā paprikā, cerot, ka vīra garšas baudas cels manu vērtību
viņa acīs un viņš aizpildīs manu tukšo dvēseli.
Paskatoties uz šo situāciju no malas, loģiskā ķēdīte ir
pavisam vienkārša – iekšējs tukšums un sevis nemīlēšana →
ārējs darbīgums un centieni nopelnīt mīlestību no citiem.
Pretēja aktivitāte ēdienu gatavošanai bija mana aizrau-
šanās ar flamenko. Kad man bija apnicis stāvēt pie plīts, es
nolēmu darīt nevis to, ko apstākļi ļāva, bet to, ko visvairāk
vēlējos, – izrauties no mājas un nodarboties ar kādu hobiju.
Es atradu deju studiju, kurā māca dejot flamenko, uzdrīkstējos
Sofijas centrā pārvietoties ar auto un pat atradu krieviski runā-
jošu auklīti, kura vajadzības gadījumā varēja pieskatīt bērnus,
ja vīrs nevarēja laikus pārrasties no darba.
Darbīgums un jaunas aizraušanās pašas par sevi nav nekas
slikts, taču man ir svarīgi apzināties, kas manī ir izraisījis
vēlmi darboties. Vai tādējādi es kompensēju mīlestības deficītu
un esmu koncentrējusies uz mērķi (atzinību) vai arī darbo-
jos tāpēc, ka mani ir pārņēmusi radošā enerģija un es vēlos
izbaudīt procesu?
Es allaž esmu bijusi aktīva, taču ne vienmēr esmu guvusi
prieku no savas darbošanās. Esmu daudz domājusi par to,
kāpēc man ir raksturīgi uzņemties atbildību, kuru varētu ne
uzņemties, un kāpēc man gribas “būt pie stūres”, nevis vien-
kārši sekot un paļauties. Kamēr nebiju sevi pietiekami labi
iepazinusi, man šķita, ka es izrādu iniciatīvu attiecībās vien-
kārši tāpēc, ka partneris to neizrāda, un velku, jo nav cita, kas
115
velk. Bet tad es gāju soli tālāk un uzdevu sev jautājumu: ja

jau man negribas būt par “lokomotīvi” attiecībās, kāpēc esmu
izvēlējusies dzīvesdraugu, ar kuru kopā man nākas tādai būt?
Un, lūk, atbilde, pie kuras nonācu, – tā ir noticis tāpēc, ka ar
savu ieguldījumu es ceļu savu pašvērtību un iegūstu drošības
sajūtu, ka mani mīlēs.
Es uzņemos atbildību un “velku vezumu”, jo gūstu no tā
pastarpinātu labumu. Apkārtējie novērtē to, cik ļoti es nopū-
los, vīrs ir spiests atzīt, ka es daru vairāk nekā viņš, un tādējādi
es iegūstu vietu uz pjedestāla augstākā pakāpiena.
Kaut arī apzināti ilgojos pēc tā, lai mans vīrs būtu prak-
tiskāks un saimnieciskāks, neapzināti es tam pretojos, jo vēlos
būt labāka par viņu. Ikreiz, kad kritizēju vīru, es vienlaikus
“spodrinu savas spalvas”. Vīra trūkumi ļauj man nepievērst
uzmanību saviem trūkumiem un rada ilūziju, ka problēmas
vienmēr ir kaut kur ārpusē, tikai ne manī. Un sakne tam visam
ir mīlestības trūkums pašai pret sevi. Lai justos stipra, man
vajag, lai blakus būtu kāds vājāks. Lai jūtos droša, ka mani
mīlēs un nepametīs, man vajag justies neaizstājamai un labākai
par to, kurš varētu mani pamest.
Kāda ir izeja no šīs situācijas? Pirmkārt, savas rīcības
motīvu apzināšanās. Kāpēc es daru to, ko daru? Sava prieka
pēc? Lai kādam kaut ko pierādītu? Vai varbūt ieraduma dēļ?
Jo godīgāk es spēju atbildēt uz šo jautājumu, jo vairāk brīvības
iegūstu lēmumu pieņemšanā. Ja, piemēram, es apzinos, ka
vēlme uzkraut sev kārtējo nastu ir saistīta ar to, ka gribu, lai
mani pažēlo, man ir izvēle, kādā veidā to panākt – godīgi atzīt,
ka vēlos mazliet pačinkstēt, vai gaidīt, ka citi paši pamanīs,
cik man ir grūti.
Otrkārt, ir svarīgi mācīties pieņemt savas emocijas un
vajadzības. Vai tas ir kas nosodāms, ka es ilgojos pēc mīlestī-
bas? Ka man ir bail nebūt pietiekami labai un tikt atraidītai?
116
Es tikai turpinu stāstu, kas ietiecas dziļi manā bērnībā un

joprojām nav pabeigts. Ja ignorēju savas vajadzības, es tās
iedzenu dziļāk zemapziņā. Ja vēlos pabeigt stāstu un pāršķirt
jaunu lappusi, man jāļauj visam apspiestajam iznākt virspusē,
“jāsagremo” tas un jāpieņem lēmums, ko ar to visu darīt, –
izmantot destruktīvi vai pārvērst konstruktīvā enerģijā.
Darbs ar sevis pieņemšanu ir ceļš uz sevis mīlestību. Jo
vairāk sevi iemīlu, jo mazāk es esmu atkarīga no citu mīles-
tības. Es nebaidos palikt citu ēnā, nebaidos reizēm būt par
“pēdējo vagonu”, jo zinu, kas esmu un uz ko esmu spējīga.
Man patīk būt kopā ar citiem, bet es spēju būt arī viena un
nenobīties no tā, ko ieraugu savā dvēselē.
Sevi iemīlēt man palīdz mazā meitene, kura skrien man
pretī no manas bērnības. Agrāk es novērsos no viņas, jo viņa
man nelikās pietiekami gudra un stipra. Taču viņa ne par ko
nav vainīga. Viņa ir tikai bērns, kurš meklē mīlestību tā, kā
attiecīgajā brīdī prot...
Reizēm, kad neizprotu sava vīra uzvedību, man liekas,
ka ar mani runā mazs zēns, kurš ļoti vēlas būt liels un tikt
respektēts. Man šķiet, ka šis zēns ir bijis spiests pārāk daudz
klausīties, bet ne vienmēr ticis sadzirdēts. Ja man izdodas
strīda karstumā ieraudzīt šo zēnu un paskatīties uz viņu ar
mīlestību, ir vieglāk apstādināt pārmetumu lavīnu un ieraudzīt
otra vajadzības, kuras ir tikpat svarīgas kā manējās.
Bet brīžiem apnīk būt pārāk saprotošai un gribas, lai bla-
kus būtu pieaudzis cilvēks, kurš uzņemas atbildību par savu
dzīvi. Es nevaru novilkt nepārkāpjamu robežu starp savu dzīvi
“toreiz” un “tagad”. Emocionāli sakāpinātos brīžos es mēdzu
“atkrist atpakaļ” un atgriežos pie ierastā rīcības modeļa, taču
varu minēt vairākus piemērus, kad man ir izdevies palikt apzi-
nātai un uzņemties atbildību, nevis censties manipulēt. Man ir
prieks par visām mazajām uzvarām, kuras ļauj dzīvot vieglāk
un mazina stresu manā dzīvē.
117
Minēšu piemēru par zāles pļaušanu. Kad iegādājāmies

māju, es cerēju, ka manā vīrā, neskatoties uz to, ka līdz tam
dzīvojām dzīvoklī, pēkšņi pamodīsies saimnieka gēns. Es gai-
dīju, ka viņš pats pamanīs – zāle ir ataugusi – un ar prieku
sakops apkārtni un jutīs gandarījumu par padarīto. Diemžēl
tā nenotika. Rezultātā es dusmojos par to, ka viņš kā vīrietis
neuzņemas iniciatīvu mājas darbos. Un es nevis palūdzu viņu
to izdarīt, bet gan dažreiz pati nopļāvu zāli, cerot, ka Jānis
jutīsies vainīgs un novērtēs manus pūliņus. Ja atzinības vietā
saņēmu pārmetumus par to, ka esmu pārāk nepacietīga un
viņš pats būtu to izdarījis, tad atkal kļuvu dusmīga – cik tad
var gaidīt! Vārdu sakot, tāds sīkums kā zāles pļaušana spēja
izraisīt manī gūzmu negatīvu emociju.
Šobrīd zāles pļaušana vairs nav iemesls strīdiem. Es zinu,
ka Jānis nav “piedzimis ar izkapti rokās” un tiešām neredz
ataugušo zāli. Mana vīra uzmanības fokusā ir daudz kas cits,
taču es zinu, ka Jānis ir atsaucīgs un izpalīdzīgs, tāpēc, ja
vien skaidri viņam pasaku, kas jādara, viņš to agrāk vai vēlāk
arī izdarīs. Arī es pati Jāņa kreklus gludinu tikai tāpēc, ka
vajag, nevis tāpēc, ka manī būtu entuziasms. Iepazīstot savu
vīru tuvāk, esmu sapratusi, ka viņam ir nepieciešams precīzi
norādīt, – ja es vēlos, lai zāle ir nopļauta līdz trešdienas pēc-
pusdienai, man tieši tā arī jāpasaka. Bet, ja man pēkšņi sagribas
glītu mauriņu un nav pacietības gaidīt uz vīru, tad tā ir mana
izvēle – pļaut vai nepļaut.
Bet, ja godīgi... brīžos, kad strīdējāmies par zāli, tā bija
tikai iegansts, nevis patiesais strīdu cēlonis. Es nevarēju samie-
rināties ar Jāņa lēno raksturu un dzīves uztveri, bet viņš neva-
rēja samierināties ar manu straujo dabu, un tā mēs mēdzām
“kasīties” par sadzīviskām lietām, jo nemācējām pieņemt viens
otru.
118
Otra cilvēka pieņemšana ir darbs mūža garumā gluži

tāpat kā sevis pieņemšana un mīlestība. Taču katra mazā
uzvara padara dzīvi mazliet harmoniskāku, ļaujot perfekcio-
nismu aizstāt ar mīlestību.
Secinājumi
• Mēs allaž darbojamies savās interesēs. Ja uzturam attiecības,
kurās esam cietēja lomā, mēs gūstam no tām kādu pastarpi-
nātu labumu.
• Jo zemāks ir mūsu pašvērtējums, jo augstāk vēlamies
“uzkāpt”.
• Vēlmes un vajadzības ne vienmēr sakrīt. Ja apzināmies,
kādas vajadzības slēpjas aiz mūsu vēlmēm, mēs sākam tiek-
ties nevis pēc perfektuma, bet pēc mīlestības.
LABS, LABĀKS, VISLABĀKAIS...

Laiku pa laikam man patīk paklačoties ar draudzenēm. Neiz
trūkstoša tēma šādās sarunās ir vīrieši, kuri bieži tiek salīdzināti.
Esmu ievērojusi, ka manu apmierinātību vai neapmierinātību ar
savu vīru bieži vien ietekmē ne tikai mūsu savstarpējās attiecības,
bet arī attiecību stāsti, par kuriem dzirdu no citiem. Kāpēc mums
ir tieksme salīdzināt savu laimi ar svešām laimes formulām, un
vai ir iespējams savu labsajūtu balstīt tikai uz iekšējām sajūtām,
neietekmējoties no apkārt notiekošā?
Domājot par to, pēc kādiem kritērijiem mēs novērtējam

vīrieti kā labu vai ne tik labu, esmu nonākusi līdz secinā-
jumiem par to, kā vispār veidojas mūsu vērtējums. Pirmais
atskaites punkts ir tā sauktās “mūžīgās vērtības” jeb dzīves
pamatprincipi, kuri turpina pastāvēt cauri gadsimtiem. Tie var
būt kādi reliģiski baušļi vai pagāniskais kultūras mantojums,
bet galvenais ir tas, ka katrā kultūrā pastāv vairāk vai mazāk
119
stabila vērtību bāze. Tajā ietilpst, piemēram, uzskati, ka zagt

ir slikti, bet mīlēt savu tuvāko – labi. Šīs vērtības parasti tiek
nodotas no paaudzes paaudzē. Attiecībā uz vīrieti viena no
šādām pamatvērtībām ir uzticība.
Otrais atskaites punkts, kas nosaka to, ko mēs uzskatām
par vērtībām, ir sabiedrībā pastāvošie standarti, kuri ir atkarīgi
no tirgus, politikas, modes un citām mainīgām jomām. Šeit
var minēt attiecīgā laika skaistuma etalonus, ideālā vīrieša un
sievietes tēlus, uzskatus par to, ko nozīmē būt veiksmīgam,
bagātam utt. Piemēram, čaklums un nevainība kā labu sievu
raksturojošas vērtības ir atkāpušās no pirmajām pozīcijām, to
vietā uz augšu ir pakāpušās tādas vērtības kā izglītības līmenis
un radošā pašizpausme.
Arī kvalitātes, kuras tika prasītas no vīrieša 19. gadsimtā,
ir pavisam citādas nekā kvalitātes, kuras sagaidām no 21. gad-
simta vīrieša. Agrāk netika gaidīts, lai vīrieši iesaistītos bērnu
audzināšanā, bet tagad vīriešu līdzdalība tajā tiek uzskatīta par
normu. Savukārt fiziskais spēks kā vērtība vairs nav saraksta
augšgalā, jo aizvien vairāk vīriešu naudu pelna ar galvu, nevis
rokām.
Trešais atskaites punkts ir mūsu emocijas, jūtas un intuī
cija. Šajā gadījumā vērtējums nebalstās uz kādiem objektīviem
faktiem, bet tiek izdarīts, vadoties pēc mūsu iekšējā stāvokļa.
Piemēram, racionāli vērtējot, vīrietis var atbilst visiem kritēri-
jiem, bet nebūt īstais, vai – tieši otrādi – viņš var neiekļauties
“ideālā vīrieša” standartā, tomēr būt mīļāks par citiem. Mums
kaut kas var būt ļoti nozīmīgs, bet ne vienmēr mēs spējam
atrast argumentus, lai pamatotu, kāpēc. Tāpat mēdz gadīties,
ka kāds cilvēks mums vienkārši šķiet pievilcīgs vai – tieši
otrādi – nepatīkams.
Taču kas patiesībā nosaka mūsu sajūtas? Vai tās tie-
šām pieder mums pašiem? Analizējot savas sajūtas, esmu
120
pamanījusi, kas tās lielā mērā ir atkarīgas no informācijas

telpas, kurā atrodos.
Ir bijušas situācijas, kad man ir labi ar savu vīru līdz brī-
dim, kad uzzinu – citi vīrieši ir kaut kādā ziņā pārāki. Pie-
mēram, kad mana māsa iepazinās ar savu tagadējo draugu un
stāstīja man par to, cik romantisks un uzmanīgs viņš ir, kā viņi
dejojuši rudzupuķu pļavā un saulrietā dzēruši šampanieti, es
neviļus sāku viņas draugu salīdzināt ar savu vīru. Un pēkšņi
man sāka pietrūkt rožu un šampanieša, visu saldo vārdu, bez
kuriem līdz šim iztiku, un negaidītu pārsteigumu. Mans vīrs
nebija kļuvis sliktāks, bet es sāku gribēt vairāk...
Šādos brīžos es sev jautāju: vai jauniegūtā informācija
ir aktualizējusi vajadzību, kura manī ir bijusi, taču tikusi
apspiesta, vai arī šī vajadzība manī radās tikai tāpēc, ka uzzi-
nāju – citi vīrieši mēdz būt labāki?
Esmu daudz domājusi par savu vēlmi salīdzināt un seci-
nājusi, ka salīdzināšana ir vajadzīga manam prātam, nevis
sirdij. Prāts ir tas, kurš šaubās un meklē ārējus laimes pierādī-
jumus, prāts ir tas, kurš liek dzīties pēc perfektuma un domāt
par rezultātu. Uz sirdi reitingu tabulas neiedarbojas.
Esmu ievērojusi, ka bieži vien pārāk daudz gaidu no
attiecībām. Man gribas, lai otrs cilvēks piepilda manu tukšo
dvēseles trauku un ir kā degviela manam laimes motoram.
Ja motors nerūc, es dusmojos un kļūstu prasīga. Brīžos, kad
mani pašu piepilda mīlestība, es negaidu tik daudz mīlestības
izpausmju no otra. Arvien jaunas vajadzības un pretenzijas
rodas tad, ja nav piepildīts manas dvēseles kodols. Kamēr es
to neapzinos, man liekas, ka vīrietim ir jāveic konkrētas darbī-
bas un jāuzvedas noteiktā veidā, lai padarītu mani laimīgu. Ja
neizdodas laimi sasniegt pēc vienas formulas, es izmēģinu citas.
Es redzu sievietes, kuras ir laimīgas, un man šķiet, ka, iegūstot
visu to, kas ir viņām, arī es kļūšu tikpat laimīga un starojoša.
121
Tomēr tas nedarbojas... Un nedarbojas tāpēc, ka spēja

būt laimīgai lielākoties ir atkarīga no manis pašas, nevis no
ārējiem apstākļiem. Ideāls vīrs vēl negarantē ideālas attiecības.
Ārējie apstākļi, protams, mūs ietekmē, taču smaguma centrs
vienmēr ir mūsos. Ja es sevi nemīlu, tad meklēju kādu, kurš
mani mīlēs un nepārtraukti šo mīlestību apliecinās. Ja manas
dvēseles kodols ir piepildīts ar mīlestību, mans mērķis vairs
nav iegūt mīlestību, bet gan dzīvot tajā un dalīties ar to.
Vai iespējams savu labsajūtu balstīt tikai uz iekšējām
sajūtām? Domāju, ka pilnībā izolēties no ārējas ietekmes pār
emocijām nav iespējams, taču mēs varam mazināt stereotipu,
standartu un normu ietekmi, ja pilnībā apzināmies sevi un
spējam būt kontaktā ne tikai ar savu galvu, bet arī ar pārējo
ķermeni.
Secinājumi
• Mūsu apmierinātība ar dzīvi ir atkarīga no tā, cik labi vai slikti
veicas pārējiem. Priekšstats par to, kas ir labs vīrs, vienmēr ir
kontekstuāls un norāda nevis uz kādām nemainīgām vērtī-
bām, bet uz pārākumu pār “tā brīža vidējo statistisko” vīrieti.
• Pat vislabākais kalējs pasaulē neizkals laimi mūsu vietā.
ATTIECĪBAS KĀ PROJEKTS
Savā profesionālajā darbībā esmu vadījusi vairākus projek
tus. Man patīk plānot, izvirzīt mērķus un kontrolēt to sasnieg
šanu. Taču reizēm vēlme vadīt un visu organizēt iezogas arī par
tnerattiecībās, padarot tās par manu pašapliecināšanās projektu.
Kā iemācīties ļauties un nekontrolēt, nepazaudējot sajūtu, ka esmu
savas dzīves režisore?
Ja man ir vīzija par to, kādu vēlos izveidot savu puķu dobi,
es vispirms uzzīmēju skici un tad palēnām sāku stādīt tos
122
augus, kurus esmu iecerējusi. Pat ja rezultāts nedaudz atšķiras

no gaidītā, tas tomēr ir tuvu plānotajam. Līdzīgi es rīkojos
arī partnerattiecībās. Radu vīziju – kādu vēlos redzēt savu
ģimeni – un tad speru, manuprāt, īstos soļus, lai to sasniegtu.
Un tomēr... lai kā es censtos, rezultāts nav atkarīgs tikai no
manis.
Mana lielākā problēma ir tā, ka uz attiecībām es skatos
kā uz kaut ko, kas man pieder. “Manas attiecības”, “mans
vīrs”, “mana ģimene”. Ar prātu es ļoti labi saprotu, ka mūsu
tuvie cilvēki mums nepieder, ka lēmumi tiek pieņemti kopīgi
un katrs attiecībās saglabā savu daļu brīvības, taču tas nema-
zina manu vēlmi būt dominējošai. Reizēm es apspiežu savu
vēlmi visu kontrolēt, reizēm tai pakļaujos, tomēr nevaru no
tās atbrīvoties.
Lai iemācītos atlaist grožus un dot savam partnerim
vairāk brīvības, vispirms ir jāsaprot, kāpēc man šie groži ir
nepieciešami, proti, kādu savu vajadzību es apmierinu ar otra
vadīšanu. Manā gadījumā kopā savijušās divas vajadzības –
vajadzība pēc drošības un vajadzība pašrealizēties.
Par nedrošības sajūtu es rakstīju jau iepriekš – tās pamatā
ir bērnībā pārdzīvotās bailes, ka mani nemīlēs vai pametīs.
Bailes rada vēlmi pieķerties cilvēkiem un kontrolēt viņus. Šīs
bailes nebūt pietiekami labam un mīlestības vērtam nevar tā
vienkārši izraut no dvēseles. Taču, piepildot dvēseli ar mīles-
tību, mēs paši kļūstam par gaismu, tāpēc bailes palikt ēnā un
netikt izgaismotam vairs nav aktuālas.
Es apzinos, ka man ir jāmācās sevi vairāk mīlēt un jānotic,
ka esmu laba sieva arī tad, ja laulība nav perfekta un es neesmu
pratusi sevi un savu vīru atbrīvot no “visām blusām”. Man ir
jāiemācās nošķirt atbildību par savu dzīvi no atbildības par
vīra dzīvi. Kāpēc es neļauju savam vīram būt tādam, kāds viņš
ir, un nepārtraukti cenšos viņu “uzlabot”? Jo es baidos, ka,
123
nespējot pasniegt savu laulību kā ideāli iekārtotu puķu dobi

bez nevienas nezāles, es pazaudēšu atzinību citu acīs.
Vēlme pašrealizēties ar ģimenes starpniecību ir kā runga
ar diviem galiem. No vienas puses, ģimene tiešām ir tā vide,
kurā es pavadu daudz laika un veidoju savu identitāti kā
sieva, māte un saimniece. Taču, no otras puses, man ļoti labi
jāapzinās un jānošķir, kurā laikā es tiešām pašrealizējos, jo
jūtu iekšēju nepieciešamību to darīt, un kurā brīdī uzņemos
vadību pār ģimenes procesiem tikai tāpēc, ka tā, manuprāt,
ir jādara.
Piemēram, ja mans vīrs nav priecīgā noskaņojumā un
nevēlas fotografēties, bet es viņu tomēr pierunāju nostāties
mums līdzās un pasmaidīt, lai iegūtu “perfektu ģimenes foto”,
tad cik patiess ir manis radītais ģimenes tēls?
Manuprāt, lai atrastu līdzsvaru starp kontroli un ļaušanos,
ir jāpieņem fakts, ka mēs esam pietiekami brīvi, lai būtu paši
savas dzīves režisori, bet vienlaikus arī citi ir tikpat brīvi un
tiesīgi dzīvot paši pēc sava scenārija.
Laulība nevar būt smalki izkalkulēts projekts, kurā viss
norit pēc plāna. Tā drīzāk ir kā improvizācijas izrāde, kurā
mēs katrs ienākam ar savu tēlu un pretenzijām. Veiksmīgs
galarezultāts ir atkarīgs nevis no tā, kurš izrādīsies spēcīgāks
un ievirzīs notikumus sev vēlamā gultnē, bet gan no spējas
sadarboties un atrast pēc iespējas vairāk kopsaucēju.
Secinājumi
• Pat māju reti izdodas uzcelt precīzi pēc projekta, kur nu vēl
dzīvi.
• No marionetes mēs varam sagaidīt tikai paklausību, taču ne
mīlestību. Cilvēks nevar būt vienlaikus perfekts un patiess.
124
SEKSUALITĀTE UN PERFEKCIONISMS
Seksualitāte ir viens no mūsu identitātes aspektiem. Tā

atspoguļo mūsu attieksmi pret savu ķermeni un dzimumu, atklāj
mūsu alkas, nosaka robežas kontaktā ar citiem, un galu galā tieši
caur savas seksualitātes apzināšanos mēs spējam veidot attie
cības starp to, kas mēs esam, un to, par ko sevi iedomājamies.
Ja seksualitāte būtu saistīta tikai ar fiziskajiem instinktiem, tā
nepakļautos manipulācijām, taču seksualitāte ir kas vairāk par
hormonu rotaļām. Tā veidojas mūsu galvā, bet attiecībā uz visu,
kas pakļauts prāta spriedumiem, pastāv bīstamība, ka tas var
zaudēt autentiskumu un tikt konstruēts. Šis ir stāsts par manu
seksualitāti – noliegtu, atrastu un no jauna atklātu.
Man vienmēr ir bijuši diezgan plati gurni. Atceros, kā

skolas gados kādā darbmācības stundā skolotāja mums no
ņēma mērus, lai mēs varētu uztaisīt piegrieztni sarafānam.
Citām meitenēm gurnu apkārtmērs bija ap 80–90 cm, bet
man mērlentes atzīme rādīja skaitli 102. Kad klasesbiedrenes
izdzirdēja, ka mani gurni ir vairāk nekā metru plati, klasi
piepildīja spurdzieni. Es izlikos, ka meiteņu smiekli mani nav
aizskāruši, un, atcerējusies mammas teikto, pajokoju, ka būs
vieglāk dzemdēt. Tomēr, par spīti ārējam vēsumam, iekšēji es
“vārījos” un pārdzīvoju, ka neesmu tāda kā citas.
Šādu brīžu, kuros esmu kaunējusies par savu izskatu, ir
bijis daudz. Esmu centusies izprast, no kurienes nāk mana
nepārliecinātība par sevi. Vai vaina tiešām ir bijusi tikai kādos
ārējos parametros vai tomēr manu pašapziņu ietekmējusi
audzināšana?
Kad es augu un veidojos par sievieti, par sievišķības un
seksualitātes tēmām runāja maz, bet manā ģimenē tās vispār
netika skartas. Līdz studiju gadiem es neapzinājos sevi kā
125
sievieti. Ja man tajā laikā būtu bijis jāatbild uz jautājumu

“kas es esmu?”, es noteikti sāktu ar to, ka esmu cilvēks, garīga
būtne, uzcītīga skolniece, taču vārda “sieviete” šajā uzskaitī-
jumā, visticamāk, nebūtu.
Es tiku audzināta kā bezdzimuma būtne. Tā gluži nebija,
ka es staigātu tikai biksēs. Man tika pirktas kleitas un sietas
matu lentes, taču vērtību sistēmā, kurā augu, priekšroka tika
dota pārcilvēcīgajam un pārpasaulīgajam, ķermeni uzskatot
par kaut ko otršķirīgu pretstatā garam.
Sievišķību, protams, nenosaka tikai sievišķīgs augums,
taču ir grūti sevi identificēt un mīlēt kā sievieti, ja ķermeņa
nozīme tiek noniecināta. Katru reizi, kad pārdzīvoju par kādu
sava ķermeņa nepilnību, gan mamma, gan vecmamma mani
mierināja, sakot, ka ārējais izskats nav galvenais un manī ir
daudz citu labu īpašību, kuru dēļ esmu vērtīga. Īpaši tika
uzsvērts tas, ka man ir laba sirds un esmu ļoti gudra mei-
tene. Viņas abas vēlējās mani atbalstīt un izcelt manas labās
īpašības, taču es mammas un vecmammas teiktajā saklausīju
apstiprinājumu: “Jā, tev ir nepilnīgs ķermenis, taču, ja būsi
laba meitene, tevi tāpat visi mīlēs!”
Es tiku novērtēta kā cilvēks, bet neguvu pietiekamu
atzinību kā sieviete. Turklāt man trūka sievišķās identitātes
parauga. Mana mamma allaž ir bijusi “darba zirgs”, kas daudz
dara un daudz sasniedz. Viņa ir veltījusi savu dzīvi darbam un
ģimenei, taču ļoti maz laika atlicinājusi pati sev. Arī es uzaugu
ar pārliecību, ka pirmajā vietā jāliek citi un par sevi drīkst
atcerēties tikai tad, ja atliek laiks. Savukārt mana vecmamma,
ieraudzījusi televizorā kādu mīlas ainu, allaž spļāva tam virsū,
uzskatot, ka par seksu nedrīkst runāt, to nedrīkst demonstrēt
un tas ir paredzēts tikai bērnu radīšanai.
Kad iestājos filozofos un pārcēlos dzīvot uz Rīgu, manī
norisinājās iekšēja cīņa. No vienas puses, es biju ārēji brīva un
126
varēju ļauties studentu bohēmai, no otras puses, nespēju šo

brīvību izbaudīt, jo nejutos brīva iekšēji. Man patika pretējā
dzimuma uzmanība, man patika viegls flirts, taču, ja kāds
mēģināja pienākt pārāk tuvu, manā galvā ieslēdzās sarkanā
trauksmes lampiņa, ziņojot, ka vīrietis – tās ir briesmas!
Daļēji es, protams, priecājos, ka biju tik piesardzīga un
spēju saglabāt zināmu morālo stāju, taču patiesībā es to sagla-
bāju ne jau tāpēc, ka līdz sirds dziļumiem ticēju vecmāmiņas
mācītajam, bet tāpēc, ka to lika mana vainas apziņa un bailes
iekļūt “slikto meiteņu sarakstā”. Pat tad, kad apprecējos un
sekss tika legāli atļauts, manī joprojām bija iekšēja barjera
baudīt to, ko līdz šim biju uzskatījusi par kaut ko nepiedienīgu.
Pagāja ilgs laiks, līdz iemācījos saprast savu ķermeni un beidzot
varēju atbrīvoties, nevis tikai domāt par to, vai otram ir labi.
Manuprāt, ir svarīgi nodot bērniem morālās vērtības, taču
to nedrīkst darīt ar baiļu iedzīšanu. Ja es izvēlos pieņemt
noteiktas vērtības tāpēc, ka uzskatu tās par labāko no iespējām,
mana izvēle dara mani brīvu. Ja es rīkojos noteiktā veidā, jo
baidos, ka, rīkojoties citādi, tikšu nosodīta, mana morāle ir
tikai forma bez satura.
Šobrīd esmu sasniegusi stadiju, kad spēju mīlēt savu ķer-
meni. Ja mazliet “palaižos” un uzaudzēju vēderiņu, es, protams,
neieslīgstu pašapmierinātībā, tomēr, kopumā ņemot, es sev
patīku. Palēnām sāku apzināties arī savu sievišķo identitāti.
Bet ar seksualitāti gan iet kā nu kuru reizi. Man ir viegli
to pieņemt, kamēr runāju teorētiski, taču praksē ne vienmēr
jūtos tik brīvi, kā gribētu justies. Un šoreiz vaina nav celulītā,
gurnu apkārtmērā vai kādās citās manās fiziskajās īpašībās.
Mana galvenā problēma ir tā, ka es gribu gribēt pat tad, kad
patiesībā negribu, un vainoju sevi kaisles trūkumā.
Ja redzu, ka manis gatavotais gulašs neatbilst cerētajam,
es mēģinu atkal un atkal, līdz man sanāk labāk. Ar seksualitāti
127
ir nedaudz citādi. Es nevaru uzlabot savu seksuālo pašapziņu

tikai ar treniņu. Es nevaru izdarīt kaut ko tādu, kā rezultātā
kļūtu sievišķīga un seksuāla. Lai būtu seksuāla, man tādai
vispirms ir jājūtas. Bet kā tādai sajusties, ja bērni slimo, galva
ir pilna ar problēmām un vienīgais, ko vēlos, ir pabūt mierā
un klusumā? Kā pārslēgties no mammas un mājsaimnieces
lomas uz sievietes un sievas lomu?
No savas pieredzes varu teikt, ka vissvarīgākais ir pārstāt
sevi vainot. Sevi nevajag “grauzt” par nespēju būt ideālai, pret
sevi jāsāk izturēties ar lielāku mīlestību. Ja gribas pagulēt, vajag
pagulēt, ja gribas palasīt grāmatu, vajag to darīt, bet, ja gribas,
lai vīrs pamasē muguru vai tikai pabužina matus, vajag būt
atklātai un pēc iespējas skaidrāk darīt zināmas savas vēlmes.
Agrāk no sievietes tika prasīts, lai viņa pakļautos vīram un
spētu sniegt viņam baudu, neizceļot pašas sievietes apmieri-
nājumu, bet mūsdienās tiek kultivēts jauns “ideālās sievietes”
tēls. Tagad modē ir būt tikpat gribošai kā vīrietim, turklāt šo
lomu ir jāspēj savienot ar vēl daudzām citām lomām.
Kas notiek tad, ja man gribas seksu nevis četras reizes
nedēļā, bet tikai vienu reizi? Es sāku meklēt problēmu. Psi-
holoģisku vai fizioloģisku, taču kaut ko, kas manī nav kārtībā.
Un, jo vairāk koncentrējos uz risinājuma meklēšanu, jo zemāks
kļūst manas seksuālās enerģijas līmenis. Tas vairs nav dabiski.
Par noteicošo faktoru kļūst nevis mana patiesā seksualitāte,
bet centieni atbilst svešam seksualitātes modelim. Es varu
nopirkt visskaistāko apakšveļu, pasūtīt numuru viesnīcā un
radīt ideālus apstākļus seksam, taču, kamēr sevi nepieņemšu
un nemīlēšu tādu, kāda esmu, un nenoticēšu, ka arī otrs cil-
vēks mani mīl tādu, kāda esmu, mēģinājumi atmodināt libido
nenesīs cerēto.
Es joprojām mācos savu ķermeni pieņemt kā seksuālu
un nejusties vainīga, ja mans mērķis ir gūt baudu, nevis radīt
128
bērnus. Es mācos sevi pieņemt arī tajās reizēs, kad man negri-
bas mīlēties, bet gribas tikai maigumu. Reizēm tas izdodas,
reizēm ieslēdzas vecie mehānismi, taču es cenšos visu ļoti labi
apzināties un vairs nespēlēju “ideālās sievas” lomu.
Perfekcionisms rodas no bailēm, savukārt bailes uztur
neuzticēšanās savām sajūtām. Jo vairāk man izdodas būt kon-
taktā ar sevi, nevis pakļauties prāta pieņemtiem spriedumiem,
jo brīvāka un seksuāli atraisītāka es jūtos. Es negribu skatīties
uz savu seksualitāti ne caur kvantitātes, ne kvalitātes prizmu.
Abos gadījumos es sevi pakļautu vērtējumam, cik daudz vai
cik labi man kaut kas šajā jomā sanāk. Es gribu uz to skatīties
caur īstuma prizmu, proti, cik lielā mērā man izdodas būt pašai.
Pati es esmu tad, kad attiecos pret sevi ar mīlestību. Sevi
mīlēt es varu, ja pieņemu, bet sevi pieņemt man palīdz sevis
iepazīšana un ieklausīšanās sajūtās. Visas atbildes jau no
sākuma ir mūsos.
Secinājumi
• Seksuālo pašapziņu veido ne tik daudz ārējas kvalitātes, cik
iekšēja sevis pieņemšana.
• Seksualitāti varētu salīdzināt ar putna dziesmu. Tā mēdz būt
dažāda, tomēr nav ne pareiza, ne nepareiza. Kādam labāk
patīk lakstīgalas pogošana, citam – cīruļa trallināšana. Katrai
dziesmai ir savs skaistums. Kāpēc censties līdzināties vālo-
dzei, ja tev patīk kūkot kā dzeguzei? Kūko un baudi, nevis
čivini un raudi!
KĀ IENEST VIEGLUMU ATTIECĪBĀS?
Ilgu laiku es dzīvoju ar apziņu, ka dzīve – tas ir nepār

traukts darbs. Es strādāju ar sevi, strādāju ar attiecībām un karoju
ar saviem un otra trūkumiem līdz brīdim, kad aptvēru – mans
129
laimes līmenis nepalielinās proporcionāli izaugsmes līmenim.

Citiem vārdiem sakot, es paskatījos uz savu dzīvi nevis no prāta,
bet sajūtu perspektīvas. Es apjautu, ka sajust laimi un secināt,
ka esmu laimīga, ir divas dažādas lietas, un nolēmu, ka gribu ne
tikai domāt par vieglumu, bet tiešām dzīvot vieglāk.
Vieglums, par kuru runāju, ir spēja justies labi arī tad, kad
viss nav tik labi, kā gribētos. Tā ir spēja paskatīties uz savu
dzīvi no mūžības perspektīvas vai vismaz no lielākas distances
nekā līdz šim un neiestrēgt atsevišķās problēmās.
Agrāk man likās, ka dzīve, kura nerit pēc plāna, par katru
cenu jāievirza atpakaļ “pareizajās” sliedēs, ka problēmas vien-
mēr ir jāatrisina un visi caurumi noteikti ir jāaizlāpa. Bet tad
pienāca brīdis, kad nepilnīgā un nepareizā manā dzīvē sakrājās
tik daudz, ka man vairs nebija cerību visus trūkumus novērst
un atgriezties pie ideālā dzīves modeļa. Bija jāizvēlas – tur-
pināt žēloties par to, ka dzīve nav gluži tāda, kā biju iedomā-
jusies, un visu savu enerģiju veltīt tam, lai šo dzīvi maksimāli
uzlabotu, vai pieņemt, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir, un censties
esošajā situācijā atrast pēc iespējas vairāk pozitīvā.
Atceros, kā kādu piektdienas vakaru sēdēju dīvānā un
domāju par to, cik daudz problēmu man atkal ir jārisina – es
vēlējos pāraudzināt vīru, kurš bija atsācis smēķēt; manai vecā-
kajai meitai uz dibena bija sametušās pumpas, kas, visticamāk,
liecināja par kādu man nezināmu alerģiju; dēls jau vairākas
nedēļas mocījās ar “aizliktu” degunu; suns bija izkašājis nesen
iestādītos zemeņu stādus; es pati nekādi nespēju saņemties un
atbrīvoties no “riepas” uz vēdera. Man kļuva grūti no domā-
šanas vien.
Televīzijā tovakar rādīja filmu par lemuriem. Es vēroju
šo dzīvnieku rotaļīgumu un aizdomājos par to, cik patiesībā
neprognozējama ir lemuru dzīve. Atliek laikus nepamanīt
ienaidnieku, un rīt tevis var nebūt. Taču, par spīti tam, ka viņu
130
pasaule nav ideāla, lemuri un citi dzīvnieki spēj pilnvērtīgi

baudīt procesu un dzīvot pilnasinīgi. Mēs, cilvēki, atšķirībā
no lemuriem mēdzam “pazaudēt” tagadni un dzīvot bažās par
nākotni vai atmiņās par pagātni.
Lemuru vērošana pamudināja mani uzdot jautājumu:
vai manā dzīvē iestāsies miers, ja es tikšu galā ar visām pro
blēmām, kuras mani šobrīd nomāc? Protams, ne, jo noteikti
radīsies citi sarežģījumi. Ja es atlikšu dzīves baudīšanu un
priecāšanos līdz brīdim, kad visi darbi būs izdarīti un pro
blēmas atrisinātas, šāds brīdis, visticamāk, nemaz nepienāks,
jo vienmēr būs kaut kas, par ko satraukties.
Es nolēmu, ka gribu ne tikai lasīt gudras grāmatas par to,
kā dzīvot vieglāk, bet tiešām sākt tā darīt. Bija jāpaiet trešdaļai
dzīves, lai man kļūtu aktuāls nevis tas, cik laimīga es izskatīšos
citu acīs, bet gan tas, cik laimīga jutīšos pati.
Es sāku ar to, ka uzdevu sev jautājumu: kāpēc šobrīd
nedzīvoju viegli? Atbilde nebija ilgi jāmeklē – tāpēc, ka es
gribu visu kontrolēt. Kāpēc es gribu visu kontrolēt? Jo man
ir bail zaudēt esošo un neiegūt vēlamo. Es pieķeros cilvēkiem
un lietām, jo baidos no vientulības un sāpēm. Es baidos no
nāves un nebūtības, tāpēc daru visu, lai mana dzīve būtu pēc
iespējas raibāka un man nenāktos domāt, kā tas būtu – zaudēt
savu ego.
Es sapratu, ka it visā vainojamas bailes, un vēlējos no tām
atbrīvoties, taču nespēju. Un tad es aizdomājos, ka varbūt man
nemaz nevajag cīnīties ar bailēm. Vai Kristofors Kolumbs
nemaz nebaidījās, dodoties savā leģendārajā ceļojumā? Es
domāju, ka baidījās, taču sekoja savam aicinājumam par spīti
bailēm.
Un es nolēmu mācīties dzīvot vieglāk, neskatoties uz to,
ka manī laiku pa laikam pamodās bailes un vēlme visu kontro-
lēt. Ikreiz, kad mani pārņēma nemiers, es ļāvu sev to sajust un
apzināties, taču nepaliku tajā. Es dziļi ievilku elpu un lēnām
131
to izpūtu – kopā ar bailēm. Pēc tam vēlreiz dziļi ieelpoju,

atgādinot sev, ka vienīgais, kas man pieder, ir šis mirklis.
Skatoties no malas, manā dzīvē nekas daudz nemainījās –
es turpināju risināt problēmas, taču mainījās šo problēmu
gradācija manā uztverē. Agrāk, sastopoties ar sarežģījumiem,
es uz tiem reaģēju, iesaucoties “ak šausmas!”, bet tagad līdzī-
gās situācijās manu attieksmi daudz biežāk var formulēt ar
vārdiem “nepatīkami, bet pārdzīvošu”. Var jau būt, ka tā ir
tikai dzīves pieredze un rūdījums, taču šķiet, ka sava nozīme
bijusi arī manai apzinātībai un lēmumam dzīvi uztvert vieglāk.
Vieglums pie manis neatnāca vienā dienā. Un es melotu,
ja teiktu, ka šobrīd visu uztveru ļoti viegli un staigāju pa
pasauli uz pirkstgaliem. Es joprojām mācos nesatraukties
par sīkumiem un pieņemt nepilnības sevī un citos, taču labā
ziņa ir tā, ka vairs nejūtos kā ledlauzis, kas smagnēji peld
pretī šķēršļiem.
Laiku pa laikam manī atmostas mana trauksmainā un
histēriskā daļa, kura runā daudz un skaļi, taču, par laimi, tā
diezgan ātri pagurst no savas aktivitātes un atdod vietu manai
mierīgajai daļai.
Esmu sapratusi, ka mana galvenā problēma, kas līdz šim
traucēja dzīvot vieglāk, bija nevis pašas problēmas, bet tas,
ka vēlējos, lai to nebūtu. Es pārāk daudz gaidīju no sevis
un citiem, tādēļ nepārtraukti vīlos un jutos neapmierināta ar
rezultātu. Kad pārstāju gaidīt, ka pasaule būs ideāla, un pie-
prasīt perfektumu no sevis, dzīvot tiešām kļuva vieglāk. Un
izrādās, ka arī es reizēm spēju pateikt: “Par to es domāšu rīt!”
Secinājumi:
• Vieglums atnāk tad, kad mēs pārstājam baidīties no dzīves
smaguma.
• Tagadni mēs spējam izbaudīt tad, kad samazinām centienus
kontrolēt nākotni.
4. NODAĻA
PERFEKCIONISMS ATTIECĪBĀS
AR LĪDZCILVĒKIEM
MĒS NEVARAM BŪT LABI VISIEM
Esmu daudz domājusi par to, kāpēc mēs cenšamies

izlikties godīgāki, gudrāki, skaistāki un visādi citādi labāki
nekā patiesībā esam. Mēs tērējam lielu daļu savas enerģijas
tam, lai atbilstu citu gaidām un atstātu uz viņiem pozitīvu
iespaidu, nevis tam, lai pievērstos vērtībām, kas ir svarīgas
mums pašiem.
Nav daudz tādu cilvēku, kuriem būtu pilnīgi vienalga,
ko par viņiem domā. Lielākajai daļai tomēr ir svarīgi būt
pieņemtiem vai vismaz netikt publiski atraidītiem.
Kāpēc mēs tik ļoti vēlamies palikt “baltajā” sarakstā un
baidāmies citiem atklāt savas ēnas puses? Vispirms tāpēc, ka
pieņemšana nozīmē drošību. Jau kopš senseniem laikiem cil-
vēks ir tiecies piederēt pie bara, jo drošība ir viena no mūsu
pamatvajadzībām un ir saistīta ar spēju izdzīvot. Psiholoģiskā
līmenī mēs joprojām baidāmies tikt izraidīti, jo arī tīri fiziski
mūsdienu indivīds diez vai spētu izdzīvot ārpus “bara” (šis
koncepts taču ietver arī darbu, apgādi ar pārtiku, energore-
sursiem, mājokli u. c.).
Bet kāpēc mums šķiet, ka, atklājot savus trūkumus, mēs
vairs netiksim pieņemti? Tāpēc, ka jau agrāk esam to piere-
dzējuši. Kāds ticis izraidīts no mammas klēpja, jo atļāvies
paust savas dusmas, kāds cits ticis izsmiets draugu vidū, jo
atklājis, ka baidās no tumsas, bet vēl kāds ticis pazemots tāfe-
les priekšā, jo nav zinājis pareizo atbildi. Jo vairāk mums ir
negatīvas pieredzes, kas saistīta ar kļūdīšanos un neatbilstību
citu gaidām, jo lielāku nodrošinājumu mēs meklējam, pirms
“bāžam degunu laukā no alas”.
135
Varētu jautāt: kur tad paliek pozitīvā pieredze? Mēs bieži

vien nemaz neļaujam sev šo pieredzi iegūt, jo līdz galam neuz-
ticamies cilvēkiem. Ja neuzdrošināmies emocionāli atkaili-
nāties, mēs nevaram pārliecināties, vai kāds būs spējīgs mūs
mīlēt, redzot mūsu vājās vietas. Bet, ja tomēr atkailināmies un
tiekam atraidīti vai pazemoti, šī pieredze kļūst tik ievainojoša,
ka mums vairs negribas otrreiz riskēt un “apdedzināties”. Un
tā mēs turpinām spēlēt lomas, kuras, mūsuprāt, apkārtējie no
mums sagaida.
Liela nozīme ir arī audzināšanai un no tās izrietošajam
ieraduma spēkam. Ja kopš mazām dienām vecāki, skolotāji
un citi mums nozīmīgi cilvēki ir aicinājuši koncentrēties uz
ārpasauli un domāt par to, kā mēs izskatīsimies citu acīs, tad
nav brīnums, ka pieaugot cilvēkam ir grūti nomainīt uzma-
nības fokusu un priekšplānā izvirzīt savas intereses.
Par apkārtējiem, protams, ir jāatceras, jo mēs dzīvojam
sabiedrībā, taču, manuprāt, jāpielāgojas būtu vien tad, ja mūsu
brīvība sāk ierobežot līdzcilvēku brīvību. Diemžēl vecāki,
vēloties izaudzināt bērnus par kārtīgiem pilsoņiem, bieži vien
pārcenšas, atņemot viņiem brīvību būt tādiem, kādi viņi ir.
Ko darīt, ja gribam mainīt savu izturēšanos un atbrīvoties
no perfekcionisma sloga?
Pirmkārt, ir jāpieņem, ka mūsos ir šī tieksme būt perfek-
tiem. Ja sirgstam ar perfekcionismu, tas “izlīdīs ārā” jebkurā
dzīves sfērā, vai tās būtu partnerattiecības, sociālie kontakti
vai darba vide.
Otrkārt, ir jāapzinās, ka vēlme visiem izpatikt rodas no
mīlestības trūkuma pašiem pret sevi. Jo trauslāka ir mūsu
pašapziņa, jo vairāk atzinības gaidām no apkārtējiem. Reizēm
mums ir grūti sevi pieņemt tādus, kādi esam, un tad mēs
cenšamies izlikties tādi, kādi vēlamies būt, mēģinot apmānīt
ne tikai citus, bet arī sevi.
136
PERFEKCIONISMS ATTIECĪBĀS AR LĪDZCILVĒKIEM
Lai spētu būt patiesi pret citiem, vispirms mums jāiemā-

cās būt patiesiem pašiem pret sevi. Ir jāatzīst, ka neesam un
nevaram būt perfekti un, lai kā mēs censtos, visiem izpatikt
nav iespējams. Turklāt arī citi nav ideāli. Divi perfekcionisti
savā starpā var spēlēt teātri gadiem ilgi, līdz brīdim, kad kāds
no viņiem uzdrīkstas atzīties, ka nemaz nav tik ideāls, un tādē-
jādi iedrošina arī otru noņemt masku. Un izrādās, ka dzīvot
kļūst vieglāk.
Atzīšanās savā nepilnīgumā saistās ar zināmu risku, jo
vienmēr var gadīties kāds, kuram mūsu “īstā seja” nebūs pieņe-
mama. Taču tā ir cena, kuru maksājam par savu brīvību. Mēs
varbūt zaudējam kādas attiecības, taču tās attiecības, kuras
nepārtrūkst, tiek piepildītas ar pavisam citu, daudz dziļāku
un intīmāku saturu.
Visbeidzot, lai mainītos ne tikai mūsu domas, bet arī
rīcība, mums ir jādara viss sava iekšējā kodola stiprināšanai
un fokusa maiņai no citiem uz sevi. Recepte ir tā pati vecā –
iemīlēt sevi.
Šajā nodaļā ar konkrētiem piemēriem centīšos parādīt, kā
mazināt perfekcionismu attiecībās ar kolēģiem, radiniekiem,
draugiem un citiem līdzcilvēkiem.
PERFEKCIONISMS DARBA ATTIECĪBĀS
Jau ilgāku laiku esmu pašnodarbinātā. Taču pirms tam dau

dzus gadus strādāju valsts pārvaldē. Mans perfekcionisms darbā
izpaudās tādējādi, ka allaž prasīju no sevis vairāk nekā spēju
izdarīt. Es nebūt nebiju ideāla darbiniece, taču man ļoti gribējās
tādai kļūt. Es tiecos pēc atzinības un smagi pārdzīvoju katru
kļūdu. Ja nācās paņemt slimības lapu, es jutos vainīga, ka kolē
ģiem vajadzēja veikt manus pienākumus. Šajā sadaļā pastāstīšu
137
par to, kāpēc mēs vēlamies būt ideāli darbinieki un kā mazināt

perfekcionismu profesionālajās attiecībās.
Faktori, kuri norāda, ka gribi būt ideāls

darbinieks
Cilvēks, kurš sirgst ar perfekcionismu, parasti cenšas būt
ideāls visās dzīves jomās, kurās viņam nākas veidot ilgnoturī-
gas attiecības. Te es domāju tādas attiecības, ar kurām mums ir
jārēķinās ikdienā un no kurām mēs nevaram vienkārši atbrīvo-
ties, ja vien neieviešam savā dzīvē būtiskas pārmaiņas. Appre-
coties mēs iegūstam ilgnoturīgas attiecības ar savu partneri
un viņa vecākiem; nopērkot dzīvokli, iesaistāmies ilgnoturīgās
attiecībās ar kaimiņiem; pieņemot darba piedāvājumu, mēs
uzsākam šādas attiecības ar kolēģiem.
Labas attiecības ar līdzcilvēkiem vēlas uzturēt jebkurš
cilvēks, taču perfekcionists izceļas ar to, ka viņam labas attie-
cības bieži vien ir svarīgākas par paša labsajūtu. Ja runājam par
darba vidi, tad perfekcionists akcentu liek uz to, cik apmie-
rināti ar viņa darbu ir citi, nevis uz to, cik labi darbā jūtas
viņš pats.
Iemesls šādai atkarībai no citu vērtējuma, kā jau iepriekš
minēju, ir mīlestības trūkums pašam pret sevi. Ja nenovērtējam
un nepieņemam sevi, mēs “uzlādējamies” no citu atzinības.
Un, tā kā negribam būt “izsalkuši”, tad darām visu, lai citi
mūs mīlētu, cienītu un apbrīnotu.
Minēšu konkrētus piemērus, kas norāda uz perfekcio-
nismu darbā.
• Grūtības novilkt robežas un nošķirt savu atbildību no
citu atbildības, sava nozīmīguma pārvērtēšana. (Es
nevaru atļauties kaut ko neizdarīt, saslimt, pat aiziet
pusdienās; es nevaru uzticēt šo darbu citiem. Utt.)
138
• Bailes kļūdīties, grūtības pieņemt kritiku un gatavība

aizstāvēties pret pārmetumiem, ja tādi tiktu izteikti.
• Pārmērīga paškritika, vainas apziņa par to, ka darbs nav
izdarīts tik labi, kā gribētos.
• Pārlieku augstu standartu pieprasīšana ne tikai no sevis,
bet arī no citiem.
• Pārlieku liela koncentrēšanās uz detaļām.
• Termiņu kavēšana, kas saistīta ar nepārtrauktu darba
uzlabošanu un pārstrādāšanu.
• Darba nešana uz mājām (vai nu fiziskā, vai domu līmenī).
• Atkarība no atzinības (es esmu gatavs strādāt vairāk,
piekāpties un būt pārlieku atsaucīgs, jo ļoti vēlos būt
labs citu acīs).
Katram piemēram, ko minēju, protams, ir izņēmumi. Ja
esi valsts prezidents, tu nevari nodot savu atbildību kādam
citam; ja esi ārsts, tu nedrīksti nepievērst uzmanību detaļām,
t. i., simptomiem, utt. Mans mērķis ir nevis absolutizēt šos
faktorus, bet parādīt tipiskākās situācijas, kurās atklājas mūsu
perfekcionisms.
Mīlestības trūkums pret sevi un atkarība no ārējas atzinī-
bas skar dažādu atbildības līmeņu cilvēkus – no vienkāršiem
ierēdņiem līdz lielu privātu uzņēmumu vadītājiem. Ja tu centies
būt ideāls, vienmēr ir kāds, kura acīs vēlies tāds būt. Vienā
gadījumā tas būs priekšnieks, citā – biznesa partneri vai klienti.
No savas personīgās pieredzes varu teikt, ka darbā mans
Ahilleja papēdis allaž ir bijušas bailes kļūdīties, jo īpaši – bailes
saņemt kritiku no tiem, kurus uzskatu par autoritāti. Ja pār-
metumus manā virzienā raida cilvēks, kuru necienu, tas nav
tik sāpīgi kā tad, ja kritiku saņemu no kāda, kura viedoklis
man ir svarīgs.
Ja esmu pieļāvusi kļūdu, es ilgi pārdzīvoju un nevaru to
aizmirst. Pat ja mani neviens cits nenosoda, es esmu bargākais
139
soģis pati sev. Es nododos fantāzijām par to, kā manas kļūdas

izskatās no malas, un savā galvā risinu dialogus, kuros tieku
nosodīta.
Piemēram, ja esmu uzrakstījusi vēstuli, kuru saņemu atpa-
kaļ ar vairākiem sarkaniem labojumiem, es vairs nespēju būt
radoša un domāt par būtiskāko informācijā, kuru vēlos ar šo
vēstuli nodot. Toties es drudžaini skaitu komatus un pārlieku
koncentrējos uz detaļām. Perfekcionisms nepalīdz uzrakstīt
ideālāku vēstuli – tas izceļ manas kļūdas, bet nesniedz resur-
sus, lai tās labotu.
Atceros vienu no savām pirmajām darbavietām, kurā
strādāju par sekretāri. Kā jau studentam pieklājas, gulēt gāju
diezgan vēlu, un no rīta pamosties bija tīrās mocības. Ja kād-
reiz gadījās darbā ierasties desmit minūtes vēlāk, es vienmēr
izdomāju kādu attaisnojumu – nenāca trolejbuss, bija lieli
sastrēgumi utt. Iespējams, manai priekšniecei šīs dažas minū-
tes neko nenozīmēja, jo viņa man nekad to nepārmeta, taču
es pati nespēju pieņemt šādu kavēšanos un jutos ļoti vainīga
par savu neorganizētību. Taču es nevis uzņēmos atbildību
par sava laika plānošanu un laicīgi gāju gulēt, bet gribēju būt
perfekta un paspēt visu – gan izmācīties, gan izklaidēties, gan
būt priekšzīmīga darbiniece.
Iemācīties pieņemt kritiku un atzīt savas kļūdas bez liekas
taisnošanās – tas ir darbs, kas jāveic vienlaikus ar atbildības
uzņemšanos un savas pašapziņas vairošanu. Ja es jūtos kā nie-
cība, manas kļūdas man liekas kaut kas grandiozs, taču, kad
sāku sevi pieņemt un saprotu, ka arī labi cilvēki reizēm kļūdās,
savu nepilnību atzīšana kļūst vieglāka.
Te varētu jautāt: kas notiek, ja perfekcionists, kurš līdz
šim tiecies uz izcilību, “izārstējas” no savas apsēstības? Vai
viņš sāk strādāt sliktāk un kļūst bezatbildīgs? Ne gluži, jo
mēs varam būt labi darbinieki, arī neesot perfekti. Tieši
140
otrādi – pietiekami labs darbinieks, kurš neuzstāda sev nereā-

lus standartus, spēj būt produktīvāks nekā tas, kurš vēlas būt
perfekts, taču to nespēj.
Kas atšķir perfekcionistu no atbildīga

darbinieka?
Abos gadījumos darbinieks ir centīgs un uzmanīgs, tāpēc
ārēji pamanīt atšķirību nemaz nav tik viegli. Būtiskākā atšķi-
rība ir emocijās, kuras cilvēks pārdzīvo, veicot darba pienāku-
mus un saņemot atgriezenisko saiti. Labs darbinieks ir spējīgs
domāt ne tikai par galarezultātu, bet izbaudīt arī procesu,
proti, viņš spēj darbu darīt ar vieglumu un nenervozēt katru
reizi, kad tiek saņemts vērtējums. Turpretī perfekcionists visu
laiku ir sasprindzis, jo baidās kļūdīties. Lai cik labi viņš izda-
rītu darbu, viņu nekad nepamet sajūta, ka varbūt citi gaidījuši
vēl labāku rezultātu, un šis saspringums rada kreativitātes
zudumu, dažādas psihosomatiskas saslimšanas, kuras ietekmē
darba produktivitāti, un lielāku izdegšanas risku.
Vēl viena atšķirība ir “ieciklēšanās” jeb pārmērīga kon-
centrēšanās uz sīkumiem. Atbildīgs darbinieks var būt ļoti
precīzs un pievērst uzmanību katram sīkumam, taču vaja-
dzības gadījumā viņš spēj būt elastīgs, atliekot detaļas otrajā
plānā un koncentrējoties uz galveno. Turpretī perfekcionistam
ir grūti pārslēgties un virzīties tālāk, ja viņš nav līdz galam
apmierināts ar rezultātu.
Kad rakstīju savu bakalaura darbu, es mēdzu veselu
vakaru nosēdēt pie vienas rindkopas tikai tāpēc, ka gribēju
to noformulēt absolūti nevainojami. Es būtu varējusi pāriet
pie nākamās darba sadaļas un atgriezties pie šī teksta vēlāk,
taču es biju ieciklējusies uz to, ka viss jāraksta secīgi – pēc
kārtas. Šobrīd, kad top mana grāmata, es joprojām pieturos
pie ierastā rakstīšanas stila un daru visu loģiskā secībā, tomēr
141
mani priecē fakts, ka tagad spēju uz laiku “pārlēkt pāri” kādai

vietai, ja doma galīgi neraisās.
Zināmā mērā manu perfekcionismu apārstēt palīdzēja
darbs probācijas dienestā. Sākot strādāt, man likās, ka es būšu
tā, kura padarīs pasauli labāku. Es pārvērtēju varu, kas bija
manās rokās, un domāju, ka ideāli izdarīts darbs nozīmē visu
likumpārkāpēju pāraudzināšanu. Taču es smagi vīlos. Lai kā
centos, bija klienti, kurus izglābt nespēju.
Un tad kādā reizē notika lūzums. Es apjautu, ka attiecībās
starp sevi un klientu biju uzņēmusies pārāk daudz atbildības
un pārdzīvoju par to, ko nespēju mainīt. Vienu brīdi man pat
nolaidās rokas, tomēr sapratu, ka jābūt kādam vidusceļam starp
perfekcionismu un apātiju. Es atteicos no pretenzijām būt par
glābēju un sāku vairāk enerģijas veltīt tiem klientiem, kuri to
ņēma pretī. Es vairs “nelīdu no ādas laukā”, ja redzēju, ka mani
vārdi cilvēkam pa vienu ausi ieiet iekšā, bet pa otru iziet ārā.
Es izdarīju visu, ko likums no manis prasīja, bet ne vairāk.
Man gribas cerēt, ka tajā brīdī es kļuvu par pietiekami
labu darbinieci. Es neizglābu visus likumpārkāpējus no atkār-
totu noziegumu izdarīšanas, taču izglābu sevi no izdegšanas
un varēju palīdzēt tiem, kuri to vēlējās.
Vai uzņēmumam ir izdevīgs darbinieks,

kurš tiecas būt perfekts?
Jā, taču tikai īstermiņā un ar nosacījumu, ka šī profesija
nav radoša un neietver darbu komandā. Ilgstoši strādāt kopā
ar perfekcionistu citiem kolēģiem ir grūti, jo perfekcionists
ir neiecietīgs ne tikai pret savām, bet arī citu nepilnībām. Uz
īsu brīdi šāds maksimālisms var būt motivējošs un mudina arī
apkārtējos censties sasniegt augstākus standartus, taču, ja cil-
vēks diendienā tiek kritizēts un ir spiests justies nepietiekami
labs, tas negatīvi ietekmē mikroklimatu un galu galā nokauj
142
motivāciju censties. Perfekcionists nav arī labākais komandas

spēlētājs, jo vairāk domā par saviem personīgajiem panāku-
miem un iespēju izcelties uz citu fona, nevis kopējo mērķi.
Ja perfekcionists ir kļuvis par vadītāju, bet viņa komandā ir
cilvēki ar zemu pašvērtējumu, visticamāk, šos cilvēkus sagaida
ļoti smaga pašapziņas pārbaude. Perfekcionists spēj pamanīt
vissīkāko kļūdu, un viņam allaž ir kāds “labs padoms” saviem
darbiniekiem. Būtībā perfekcionists var nevēlēties nevienu
aizskart un viņam var rūpēt apkārtējo labsajūta, taču realitāte
bieži vien ir tāda, ka ar savu pārlieko prasīgumu perfekcionists
vēl vairāk iedragā darbinieku pašvērtības apziņu, un rezultātā
darbiniekos parādās slēpta vai atklāta agresija un iniciatīvas
zudums.
Grūti ir arī pašam perfekcionistam, jo neviens cilvēks
nevar visu laiku dzīvot sasprindzinājumā. Lai strādātu mak-
simālajā režīmā, cilvēks bieži vien upurē savas fizioloģiskās
vajadzības (miegu, atpūtu, kārtīgas pusdienas), bet prāta spē-
jas, kā mēs zinām, ir saistītas ar ķermeņa labsajūtu. Diez vai
reklāmas tekstu veidotājs spēs radīt kādu oriģinālu saukli, ja
viņu mocīs migrēna un viņš nebūs kārtīgi izgulējies.
Taču labā ziņa ir tā, ka perfekcionists, kurš ir apzinājies
savu tieksmi būt ideālam un sācis strādāt ar sevis pieņemšanu,
var kļūt par vienu no labākajiem darbiniekiem. Perfekcionis-
tiem parasti ir ļoti lielas darba spējas, un, ja viņi iemācās būt
elastīgāki un virzīt savu enerģiju uz galveno, tad spēj sasniegt
ļoti daudz.
Kas man palīdzēja mazināt

perfekcionismu darbā
Visvairāk man ir palīdzējis nevis kāds zelta padoms, bet
pieredze un laiks. Man bija vairākas reizes jāiziet cauri per-
fekcionisma fāzei, līdz sapratu, ka ne jau perfekcionisms ir
143
ļāvis sasniegt vislabākos rezultātus, bet gan degsme un patiesa

ieinteresētība darāmajā. Taču, lai iegūtu šo pieredzi un spētu
uz to paskatīties no malas, bija jāpaiet laikam. Laiks var būt
ļoti dziedinošs, ja vien esam gatavi apstāties un iedziļināties
savas dzīves norisēs.
Lielu ieguldījumu sevis izziņā un pieņemšanā ir devu-
šas arī atklātas sarunas ar citiem kolēģiem. Man bija daudz
vieglāk paskatīties uz problēmām darbā kā uz normālu darba
sastāvdaļu, kad sapratu – neesmu vienīgā, kurai viss neizdodas
tik ideāli, kā gribētos. Arī savu nepilnīgumu atzīt kļuva vieg-
lāk, kad trūkumus sevī atzina arī apkārtējie, īpaši – cilvēki, uz
kuriem līdz tam skatījos kā uz teju ideāliem.
Gadiem ejot, mainījās arī mans pasaules uzskats. Agrā
jaunībā es biju utopiste un ticēju, ka ļaunumu pasaulē ir iespē-
jams izskaust. Vēlāk es mācījos pieņemt, ka pasaulē ir šis tas,
ko nav iespējams mainīt, taču turpināju kultivēt sevī pozitīvo.
Un tikai nesen es sāku pieņemt pati savas ēnas puses. Es
sapratu, ka ne tikai pasaule nav un nevar būt perfekta, bet arī
es nevaru būt perfekta. Pilnību iespējams atrast tikai mate-
mātiskajās formulās, taču ne dzīvē.
Šis pasaules uzskats ietekmēja arī manu profesionālo
dzīvi. Es sāku vairāk domāt par to, kāda ir mana darba būtība
un jēga, nevis par to, ko katrā konkrētajā situācijā par mani
padomās. Uzsākot terapeitisko praksi, man bija ļoti svarīgi
apmierināt klientu gaidas, būt labam terapeitam viņu acīs,
taču šobrīd man daudz svarīgāk šķiet palīdzēt klientam ceļā
uz iekšējo brīvību, pat ja reizēm nākas viņam teikt neglai-
mojošas lietas.
Es nevaru apgalvot, ka esmu pilnībā atbrīvojusies no per-
fekcionisma darba attiecībās. Iesaistoties kādā jaunā projektā,
es vienmēr nedaudz uztraucos par to, kādu iespaidu atstāšu,
un jūtos vainīga, ja gadās kļūdīties, taču pašai šķiet, ka mana
144
vajadzība pēc atzinības vairs nav tik “slimīga”, proti, es spēju

turpināt iesākto un priecāties par paveikto arī tad, ja esmu
sasniegusi 80 % no cerētā, nevis visus 100 %.
Secinājumi
• To, vai esam perfekcionisti, nosaka nevis mūsu darba kvali-
tāte, bet gan attieksme un motivācija, ar kādu pildām savus
darba pienākumus.
• Perfekcionisms liek mums strādāt vairāk, bet ne vienmēr
labāk.
• Mēs nevaram atbrīvoties no perfekcionisma vienā jomā, ja
necenšamies pilnveidot savu dzīvi kopumā.
MANA “SAKĀRTOTĀ DZĪVE”

Modeles, kuras redzam uz žurnālu vākiem, izskatās nevai
nojami tāpēc, ka ir nogrimētas, turklāt bildes apstrādātas ar foto
šopu. Mūsu draugu dzīve feisbukā arī izskatās nevainojama, jo tā
neko nepasaka par realitāti, bet ir tikai katra paša radīts laimes
inscenējums. Bet kā uz šī fona izskatos es un mana dzīve? Ne
tik skaisti, kā gribētos. Un tad manī mītošais perfekcionisms liek
darīt to pašu, ko dara citi, – radīt iespaidu, ka ar mani viss ir
kārtībā. Kā iemācīties sevi pieņemt un nebaidīties savu patieso
dzīvi parādīt arī citiem?
Sociālo tīklu radītās ilūzijas

Mūsdienu tehnoloģijas ļauj pārvarēt attālumus un tieš-
saistē nolūkoties, ko dara cilvēki otrā pasaules malā, tomēr
pat reāla klātbūtne laikā un telpā ne vienmēr rada klātbūtni
arī starp dvēselēm. Mūsu radītie tēli komunicē savā starpā,
bet vai šis kontakts tiešām notiek starp Tevi un Mani vai tikai
starp tām mūsu daļām, kuras vēlamies viens otram parādīt?
145
Sociālajos tīklos man ir vairāk nekā divsimt draugu,

bet cik daudzus no viņiem es patiešām pazīstu? Nu varbūt
kādus septiņus. Par pārējiem es zinu tikai dažus faktus, taču
nevaru neko pateikt par viņu iekšējo pasauli. Un tieši tāpat
viņi nezina neko par manu pasauli. Bet kāpēc man ir vaja-
dzīgi šie 200 draugi? Kāpēc mēs lasām cits cita ierakstus un
aplūkojam cits cita fotogrāfijas?
Mana šībrīža motivācija būt tīklā ir galvenokārt praktiska.
Tā ir saistīta ar iespēju apmainīties ar informāciju – pastāstīt
draugiem par sev svarīgām lietām un uzzināt interesantus
faktus, kas ir viņu rīcībā. Taču vēl nesen sociālie tīkli man
nozīmēja daudz ko vairāk. Tā bija platforma, kur radīt un
uzturēt savu tēlu un saņemt atgriezenisko saiti.
Kamēr biju bērnu kopšanas atvaļinājumā, daudz laika
pavadīju mājās, tāpēc “komunikācija dzīvajā” bija salīdzinoši
reta. Lai to kompensētu, es bieži ievietoju sociālajos tīklos
galerijas ar savām vai bērnu bildēm un, kā jau cerēts, saņēmu
gaidīto. Cilvēki skatījās, rakstīja labus vārdus, bet es biju gan-
darīta, jo tiku pamanīta un guvu uzmanību.
Tā kā vēlējos būt perfekta mamma un sieva, es apzināti
radīju šādu tēlu un pati priecājos, cik skaista un sakārtota
sociālajos tīklos izskatās mana dzīve. Nav jau tā, ka mana īstā
dzīve nebūtu bijusi skaista, tajā patiešām bija ļoti daudz jauku
brīžu, tomēr konkrētie mirkļi, kurus atspoguļoju, tika nevis
nejauši piefiksēti, bet apzināti inscenēti.
Neliels piemērs tam, kā top viena laimīgas ģimenes bilde:
“Tā, bērni, apķeriet viens otru, lai izskatās draudzīgāk, un visi
pasmaidiet! Arī tu pasmaidi, neizbojā visu bildi! Nu ko jūs
dīdāties, sēdiet mierīgi un smaidiet!” Neilgi pēc fotosesijas
ikdiena turpinās, bērni sakaujas savā starpā, notiek asāka vārdu
pārmaiņa, bet tas, protams, paliek aiz kadra... Manā sociālo
tīklu dzīvē problēmu nav.
146
Es pieļauju, ka arī citiem ir līdzīgi. Viņi izvēlas faktus,

par kuriem publiski runāt, izvēlas tēlu, kuru vēlas radīt, bet
mēs skatāmies un domājam: “Redz, cik šim cilvēkam labi
iet, kā viņš ar visu tiek galā!” Taču patiesībā mēs zinām tik
maz...
Reizēm esmu vēlējusies ielikt internetā galeriju, kurā
redzama pilna izlietne ar nemazgātiem traukiem, manas sarau-
dātās acis brīžos, kad emocijas plūst pāri malām, un sabozušies
bērni, kuri nerespektē manis nospraustās robežas, – dzīvē taču
mēdz būt arī tā. Un tomēr es to nedaru. Kāpēc? Laikam tāpēc,
ka vēl nejūtos tik pārliecināta par sevi un vēlos izskatīties laba
arī to cilvēku acīs, kuriem šķiet, ka psihoterapeitu privātajā
dzīvē problēmu nav. Taču es arī mācos runāt par monētas otru
pusi, un arī šī grāmata ir mana uzdrīkstēšanās atklāt to, ko
agrāk būtu noklusējusi.
Ģimenes locekļi kā mans turpinājums

Diez vai kādam ir pilnīgi vienalga, kā citu acīs izska-
tās viņa ģimenes locekļi. Mums visiem daudz labāk patīk
lepoties ar saviem tuvajiem nekā klausīties pret tiem vērstu
kritiku. Taču perfekcionistam apkārtējo viedoklis ir īpaši sva-
rīgs, jo viņa pašapziņu veido ne tikai personīgie sasniegumi
un dotumi, bet arī tas, cik “pareizi” sabiedrībā uzvedas viņa
ģimene.
Arī es ilgu laiku dzīvoju tā, it kā mani ģimenes locekļi
būtu mans turpinājums, kuru spēju veidot, pakļaut savai gribai
un kontrolēt.
Bija laiks, kad nespēju pieņemt savu tēti. Man bija kauns,
kad viņš par daudz iedzēra un centās izklaidēt publiku ar,
manuprāt, neinteresantiem jokiem, īpaši manu draugu klāt-
būtnē. Toreiz man likās, ka tētis kaitē manai reputācijai, taču
147
tagad es apzinos, ka manas dusmas pret tēti patiesībā bija

saistītas ar nespēju pieņemt to manu personības daļu, kura
līdzinājās viņam. Kaut arī man reizēm patika paākstīties,
es uzskatīju, ka tas nav pareizi, un mēģināju šo īpašību sevī
apspiest.
Manuprāt, ja cilvēks cenšas par katru cenu līdzināties
kādam tēlam vai tieši otrādi – darīt visu, lai nebūtu kādam
līdzīgs, viņš nav īsti brīvs, jo ir pieradis uz lietām skatīties
kā uz viennozīmīgi pareizām vai nepareizām. Jo vairāk es
domāju par savām un tēta attiecībām, jo vairāk saprotu, ka
mums ir daudz kopīga, taču arī daudz atšķirīga. Es esmu sava
tēva meita, taču neesmu viņa turpinājums tādā ziņā, ka esmu
pati par sevi, nevis kā roka, kura ir atkarīga no kāda, kurš to
kustina. Es nevarētu teikt, ka man vairs nekad ne par ko nav
neērti, taču kauna sajūta, esot publiskos pasākumos kopā ar
tēti, noteikti ir mazinājusies.
Vēl kādas attiecības, kurās centos un joprojām nedaudz
cenšos panākt “ideālu rezultātu”, ir attiecības ar vīru. Kad
apprecējāmies, es ļoti vēlējos izveidot paraugģimeni. Daudzi
radinieki bija šķīrušies, arī manas māsas pirmā laulība bija
izjukusi. Tā kā es ticēju mīlestības spēkam, vēlējos ar savu
piemēru apliecināt, ka var dzīvot arī citādi – saticībā un bez
strīdiem līdz pat zelta kāzām. Ja vecākus es nevarēju izvēlēties,
tad vīru gan izvēlējos pati.
Man likās, ka es nodarbojos ar “otra cilvēka uzlabošanu”
un platformas radīšanu ideālai laulībai, taču, skatoties ar
šībrīža acīm, es saprotu, ka patiesībā mani “labie ieteikumi”
bija diezgan smaga kontroles forma, un es nevis pieņēmu vīru
tādu, kāds viņš bija, bet gan centos viņu pārveidot par tādu
vīrieti, kādu biju iztēlojusies savās fantāzijās.
Es vēlējos, lai no malas mana dzīve izskatās sakārtota,
tāpēc, draugiem un radiniekiem stāstot par to, kā man iet,
148
vienmēr izcēlu tikai labo. Man bija bail zaudēt paraugģimenes

tēlu un atzīt, ka reizēm arī mums ir nopietnas domstarpības.
Ko es ieguvu, pozicionējot savu laulību kā ideālu? Atzi-
nību, ka esmu pratusi to par tādu izveidot. Bet vai šāda nostāja
varēja palīdzēt tiem laulātajiem, kuriem negāja tik gludi?
Nē, tas drīzāk radīja viņos vēlmi paturēt savas problēmas pie
sevis, jo diez vai cilvēks, kuram viss ir kārtībā, spēj saprast tos,
kuriem neiet tik labi.
Tagad es vairāk uzdrošinos runāt par sarežģījumiem savās
attiecībās, jo saprotu, ka tie ir daļa no dzīves. Ja mēs tikai tai-
sīsim laimīgas ģimenes fotogrāfijas, skatīsimies romantiskas
filmas, kurās viss ir citādi nekā dzīvē, un izliksimies, ka ar
mums viss ir kārtībā, kā gan sapratīsim, ka ideālu attiecību
nav, bet arī bez tām dzīve var būt piepildīta un laimīga, ja vien
gribam kaut ko salūzušu nevis izmest ārā, bet saremontēt?
Tagad es vairāk kaunos nevis par to, ka mans vīrs, bērni
vai es pati neesam tik ideāli, kā gribētos, bet par to, ka reizēm
man trūkst drosmes to atzīt. Es kaunos, ja savos semināros
par bērnu audzināšanu mācu, cik slikti ir būt agresīviem pret
bērnu, bet pati dažkārt uzvedos gana agresīvi.
Es mācos būt patiesāka un īstāka. Ne vienmēr tas izdodas,
taču esmu ceļā no perfekcionisma uz mīlestību. Es ļoti gribu
savās attiecībās ar mīļajiem ienest vairāk siltuma un mīlestības
un patiešām sakārtot savu dzīvi no iekšienes, nevis tikai radīt
ārēju iespaidu, ka mana dzīve ir sakārtota.
Secinājums
• Franču domātājs un rakstnieks Fransuā de Larošfuko jau
17. gadsimtā pamanīja, ka “mēs krietni mazāk veltām pūles
tam, lai kļūtu laimīgi, nekā tam, lai radītu iespaidu, ka esam
laimīgi”. Mēs varam apmānīt pasauli, taču nevaram apmānīt
sevi.
149
PERFEKTĀ MĀJSAIMNIECE
Es neesmu mājsaimnieces tips. Man daudz labāk patīk rosī

ties sabiedrībā nekā stāvēt pie plīts un uzkopt māju. Taču, kamēr
bērni bija mazi, mājas dzīve bija mana ikdiena. Ja pieteicās kāds
ciemiņš, es vēlējos savu mājsaimnieces lomu izpildīt vislabākajā
veidā, jo atsauksmes par labi audzinātiem bērniem un garšīgiem
pīrāgiem tajā laikā bija teju vienīgais atzinības gūšanas veids.
Kaut arī mājsaimnieces loma man nedevās viegli, es ļoti centos,
jo gribēju būt laba citu acīs. Kā samazināt atstatumu starp to,
kas esmu, un to, kas gribu būt, nezaudējot viesmīlības tikumu?
Viesības kā pavārmākslas demonstrējums

Es labprāt uzņemu viesus, jo man patīk sarunas un
smiekli, kas piepilda māju viesību laikā. Man patīk izmēģināt
kādu jaunu recepti vai uzcept savu “firmas” kūku, taču nepatīk
visu dienu stāvēt pie plīts, gatavojot 12 ēdienus. Man nepatīk
viesību laikā nepārtraukti skraidīt uz virtuvi un uztraukties
par to, vai kādam kaut kā netrūkst, bet visvairāk man nepatīk
visu uzmanību pievērst ēdieniem; es labāk koncentrējos uz
cilvēkiem, kuri ir atnākuši pie manis ciemos.
Mūsu izpratni par viesmīlību ietekmē tradīcijas, kurās
esam auguši. Es esmu augusi ģimenē, kur mamma allaž kaut
ko cepa vai vārīja un, arī atnākot ciemiņiem, vairāk laika pava-
dīja virtuvē nekā pie galda. Ļoti reti viņa nopirka kaut ko
gatavu un pārsvarā tomēr gatavoja pati, lai cik daudz spēka
tas prasītu. Ja viņa nebija kaut ko paspējusi vai kāds no ēdie-
niem nesanāca tāds, kā gribētos, mamma kļuva nervoza, un
no malas likās, ka ciemiņu gaidīšana viņu vairāk nogurdina
nekā iepriecina.
Kad pati kļuvu par saimnieci, es, protams, turpināju ieras-
tās tradīcijas. Primārais nebija tas, cik daudz laika pavadīju
150
sarunās ar viesiem, bet tas, vai viesi tika pienācīgi paēdināti.

Man bija svarīgi demonstrēt savas pavārmākslas dotības un
saņemt atgriezenisko saiti, ka viss bijis ļoti garšīgs.
Sākot strādāt ar savu perfekcionismu, es sapratu, ka man
ir jāpārvērtē līdzšinējās prioritātes. Uzdevu sev jautājumu:
ko es sagaidu no draugiem un radiniekiem, kad aicinu viņus
ciemos? Vai es tiešām vēlos viņus redzēt vai varbūt tas ir tikai
pieklājīgs žests vai rituāls, no kura grūti atteikties?
Iedziļinoties katrās atsevišķās attiecībās, es sapratu, ka
ir cilvēki, ar kuriem vēlos uzturēt dziļu un personīgu kon-
taktu, un cilvēki, kuri manā dzīvē ienākuši tikai sagadīšanās
pēc. Es neuzturu attiecības ar sev nepatīkamiem cilvēkiem,
taču ne visus, kurus uzņemu ciemos, es varu saukt par saviem
draugiem.
Ja runāju par sev vistuvākajiem cilvēkiem, tad attiecībās
ar viņiem perfekcionismu pārvarēt ir vieglāk nekā attiecī-
bās ar attālākiem paziņām. Ja reiz cilvēks, ar kuru esam uz
“vienas dvēseles stīgas”, nāk pie manis ciemos, vai tiešām
viņš nāk pēc rasola? Savukārt, ja es dodos ciemos pie kāda
tuva drauga, vai to daru mājasmātes gardo pīrādziņu dēļ?
Nu nē taču! Garšīgs ēdiens ir patīkama satikšanās piedeva,
taču nekas vairāk...
Es zinu, ka mani tuvinieki mani mīlēs arī tad, ja Zie-
massvētku cepeša vietā pasniegšu cīsiņus (līdz tādam anti-
perfekcionismam gan es negribētu nonākt), taču to es zinu
tikai tāpēc, ka kopā esam pavadījuši daudzus gadus un šo gadu
laikā ne vien viņi ir mani pieņēmuši tādu, kāda esmu, bet arī
es pati esmu sākusi mācīties sevi pieņemt.
Taču kas notiek, ja man jāuzņem kāds, ar kuru neesmu tik
tuvās attiecībās, vai kāds, kuru tik labi nepazīstu? Es nezinu,
ko no šī cilvēka sagaidīt un ko viņš sagaida no manis. Nezinu,
kā viņš mani pieņems, ja mans suns viņu apsiekalos, un vai
151
nepaskatīsies “šķību aci”, ja šampanieša glāze nebūs kārtīgi

nospodrināta.
Brīžos, kad starp cilvēkiem pietrūkst dvēseliska kontakta,
visa uzmanība tiek pievērsta dažādām ārējām detaļām, piemē-
ram, ēdienam, grīdas tīrībai, sunim ar netīru sprunguli mutē
vai bērniem, kuri neievēro ēšanas kultūru.
Rezumējot iepriekš teikto, jāsecina, ka visvairāk es uztrau-
cos, ko par mani padomās cilvēki, kuri man nozīmē vismazāk.
Es cenšos būt perfekta viņu acīs un it kā gaidu šo cilvēku mīles-
tību, lai gan ne viņiem ir pienākums man to dot, ne arī man tā
patiešām ir vajadzīga. Mani tuvākie draugi un ģimenes locekļi
mani mīlēs arī tad, ja nebūšu perfekta, bet tie, kuri nemīlēs,
nedarīs to pat tad, ja uztaisīšu visgaršīgāko rasolu pasaulē.
Apzinoties to visu, es uz viesībām mācos skatīties no cita
skatpunkta. Pirmkārt, es cenšos būt vairāk klātesoša, mācos
nesteigties un sarunas laikā domāt par tās saturu, nevis par
kafiju, kuru vajadzētu pasniegt. Es ticu, ka ar jebkuru cilvēku
iespējams atrast vismaz vienu kopēju tēmu, par kuru būtu
interesanti parunāt mums abiem. Ja vien mēs pārstātu uzturēt
mākslīgas sarunas un spēlēt savas lomas, varbūt ieraudzītu
cits citu pavisam citā gaismā un izrādītos, ka mums kopā ir
interesanti.
Otrkārt, es vairs neuztveru viesības kā savas pavārmāk-
slas demonstrējumu. Es joprojām gatavoju, taču gatavošana
vairs nav mans obligātais pienākums. Es daru tik daudz, cik
attiecīgajā brīdī spēju un vēlos. Ja zinu, ka man nebūs laika,
vai jūtos nogurusi, es varu aiziet uz veikalu un nopirkt cie-
nastu arī gatavu. Viesmīlība nozīmē radīt otrā sajūtu, ka viņš
ir gaidīts, un šīs sajūtas radīšanā galvenais ir mūsu attieksme,
nevis tas, kas uz galda.
Treškārt, es mēģinu sekot līdzi savām sajūtām un apzinā-
ties, kas ar mani šobrīd notiek. Ļoti bieži es nespēju būt pati
152
tieši tad, kad pazaudēju saikni ar savām emocijām. Piemēram,

ja kāds no viesiem visu laiku runā par negācijām un mani tas
kaitina, ir svarīgi atzīt, ka man tas nepatīk. Ja apzinos savas
emocijas, varu izvēlēties, kā reaģēt – turpināt klausīties, mainīt
tematu vai darīt ko citu. Pievērst uzmanību sev ir tikpat sva-
rīgi kā pievērst uzmanību otram. Tikai tad, kad mana izvēle
ir brīva, nevis automātiska, es varu būt es pati.
Lai samazinātu plaisu starp to, kāda esmu un kāda vēlos
būt citu acīs, man ir jāapzinās, kādēļ tiecos pēc šī iedomātā
ideāla. Ja jau mans mērķis ir patiesa pieņemšana un mīlestība,
vai tiešām perfekcionisms ir efektīvākais ceļš, lai to sasniegtu?
Es varu iegūt glaimus un aiz pieklājības izteiktu atzinību,
varu iegūt draugus, kuri ir kopā ar mani mana rasola, manu
panākumu vai cita iemesla dēļ, taču šādā veidā es nevaru iegūt
īstus dvēseles biedrus.
Tieši tāpēc es šobrīd esmu ceļā no perfekcionisma uz
mīlestību, jo ticu, ka mīlestību nevar nopelnīt ar labiem dar-
biem, tā atnāk pie mums tad, kad paši esam mīlestības pie-
pildīti.
Visu vai neko

Kaut arī neesmu no pedantiskajām mājsaimniecēm, laiku
pa laikam man uznāk lielā kārtošanas mānija. Brīžos, kad
esmu pārņemta ar to, lai viss atrastos savās vietās, mani tracina,
ja kāds to neievēro.
Es varu aizrādīt vīram par nenomazgātu kafijas krūzi un
trenkāt bērnus par vietā nenoliktiem zīmuļiem, aizmirstot, ka
mājas ir nevis muzejs, bet gan mūsu visu kopīga dzīves telpa,
kurā mēs drīkstam atļauties mazliet laiskuma.
Man ir grūti atrast vidusceļu starp neizgludinātu drēbju
kalnu un vēlmi pārgludināt katru dvielīti. Šī svaidīšanās starp
divām galējībām mājiniekos rada apmulsumu, jo vēl vakar es,
153
tāpat kā viņi, atstāju lietas, kur pagadās, bet šodien nez kāpēc
mājās jāvalda absolūtai kārtībai.
Mans perfekcionisms izpaužas tādējādi, ka es mēdzu
pārlieku koncentrēties uz detaļām, bet tajā pašā laikā daudz
svarīgākas lietas atstāju neizdarītas. Piemēram, sākot kārtot
bērnu plauktus, es varu pamanīt neuzasinātus zīmuļus un vel-
tīt veselu stundu to asināšanai, tādēļ rezultātā man pietrūkst
laika izmazgāt grīdu. Savukārt citreiz, kad redzu – darāmā
ir vairāk nekā man spēka –, es izvēlos nedarīt neko, nevis
paveikt mazumiņu.
Šķiet, manā pieredzē vēl nekad nav bijusi reize, kad būtu
izdevies izpildīt visus plānotos darbus un sajust gandarījumu
par izdarīto. Lai cik daudz paspētu, es vienmēr ieraudzīšu vēl
kādu nesakoptu stūri un pārmetīšu sev par nespēju tikt galā
ar saviem pienākumiem.
Lai atrastu zelta vidusceļu starp “visu vai neko”, es mācos
noteikt prioritātes un vispirms izdarīt steidzamākos darbus
vai arī izvirzu mērķi sakopt nevis visu māju, bet kādu noteiktu
teritoriju, piemēram, virtuvi vai vannas istabu.
Ir pedantiski cilvēki, kuriem ļoti patīk kārtība, un viņi šo
kārtību regulāri uztur. Ir haotiski cilvēki, kuri dzīvo nekārtībā,
bet tā viņus netraucē, un ir cilvēki, piemēram, es, kuru galvā ir
idille par to, kādai mājai vajadzētu izskatīties, taču viņi nekad
nespēj šo idilli sasniegt, jo nav pietiekami perfekti.
Varētu rasties jautājums: kāpēc es uzstādu standartus,
kurus nespēju īstenot? Tāpēc, ka gribu būt vislabākā. Es vēlos
tikt galā ar darbu, uzturēt ideālas attiecības ar bērniem un vīru,
būt laba sabiedrības acīs un piedevām arī perfekta mājsaim-
niece. Būt par “supersievieti” – tas man sniedz drošību, ka visi
mani mīlēs! Es, protams, nedaudz pārspīlēju, bet pamatdoma
ir skaidra – jo ideālāka būšu, jo drošāk un pašpārliecinātāk
jutīšos attiecībās ar apkārtējiem.
154
Esmu domājusi par to, kā būtu, ja es dzīvotu meža vidū un

pie manis nekad neviens neciemotos. Vai es “ieaugtu mēslos”?
Laikam jau ne, jo tīrība un kārtība ir patīkama arī man pašai,
taču noteikti būtu daudz dažādu lietu, kuras es ikdienā neda-
rītu tik bieži, piemēram, neklātu gultu, nekārtotu izsvaidīto
apģērbu, staigātu ērtā treniņtērpā, nevis kleitā un augstpapēžu
kurpēs.
Ir daudz lietu, kuras darām nevis tāpēc, ka mums pašiem
to vajag, bet tāpēc, ka dzīvojam kulturālā un civilizētā pasaulē,
kurā pastāv noteiktas pieklājības normas. Un tas ir normāli,
ka katra vide prasa savus uzvedības standartus. Taču ir svarīgi,
lai mēs ikvienā situācijā spētu apzināties savas rīcības motīvus
un izvērtētu, kad dažādu lomu spēlēšana ir vajadzīga un kad
tā ir lieka vai pārspīlēta. Manuprāt, lauks starp “visu vai neko”
ir diezgan plašs un mēs katrs tajā varam atrast savu komforta
zonu, kurā rūpes par sevi un rūpes par citiem tiktu līdzsvarotas.
Secinājumi
• Tīra un sakopta vide ir patīkama gan mums pašiem, gan cie-
miņiem, taču svarīgi, lai tiktu ievērots samērīgums, jo māja
kalpo mums, nevis mēs mājai.
• Ir darbi, ko darām ar prieku, un darbi, kurus darām pienā-
kuma pēc. Ja pienākumu mūsu dzīvē ir vairāk nekā prieka,
visticamāk, tos sev uzlikuši esam mēs paši, un tikai mēs paši
varam no tiem atbrīvoties.
MAN LIEKAS, KA TEV LIEKAS, JEB MANA

REAKCIJA UZ PAŠAS IEDOMĀM
Esmu ievērojusi, ka reizēm mani satrauc tas, ko par mani

domā cilvēki, kuri, iespējams, par mani nemaz nedomā. Ja pamanu,
ka kāds cilvēks uz mani skatās, pirmais, kas man ienāk prātā,
ir – ar mani kaut kas nav kārtībā. Es piedēvēju šim cilvēkam
155
noteiktu viedokli par sevi un mēdzu pat rīkoties atbilstoši savām

iedomām. Kāpēc citu skatieni mani tik ļoti ietekmē, un kā kļūt
no tiem brīvākai?
Baseina apmeklējums
Baseinu es apmeklēju regulāri, un peldēšana ir veids, kā
atslābinu gan miesu, gan prātu. Ja jūtos labi, es nepievēršu
pārāk daudz uzmanības apkārtējiem, taču gadās, ka uz baseinu
aizeju, būdama neapmierināta ar sevi, un tad apkārtējie kļūst
par manas paškritikas iemiesotājiem.
Atceros kādu reizi, kad pēc lielās Ziemassvētku ēšanas
uzkāpu uz svariem un sapratu – esmu saviem liekajiem trim
kilogramiem pievienojusi vēl divus. Mans vēders bija uzpū-
ties, turklāt no svētku našķiem man uz sejas bija uzmetušās
neglītas pumpas. Es nolēmu mazliet izkustēties un aiziet uz
baseinu.
Mana neapmierinātība ar sevi vispirms izpaudās jau gar-
derobē. Kad garderobiste uz mani paskatījās, man šķita, ka
viņa mani nosoda par jakas pakaramo, kurš bija notrūcis. Kaut
arī garderobiste neko neteica, es centos uz viņu vairs neskatī-
ties, jo manās iedomās viņa turpināja mani kritizēt.
Dušas telpā es atkal sajutos neērti, jo, pamanot sev pie-
vērstu skatienu, nodomāju, ka kundzītes vēro manu “uzēsto
riepu”.
Kad nokļuvu baseinā, es beidzot atslābu, taču tikai līdz
brīdim, kad peldēšanas trenere, kura apmācīja skolēnus bla-
kusceliņā, nostājās pie mana celiņa un sāka skatīties, kā es
peldu. Varbūt viņa vienkārši vērās tālumā vai vēroja kādu,
kurš peldēja pa blakusceliņu, taču man tajā brīdī šķita, ka viņa
skatās tieši uz mani un redz manu neprofesionālo peldēšanu.
Es vairs nespēju justies brīvi un sāku domāt par to, cik pareizi
kustinu rokas.
156
Visbeidzot, kad nolēmu aiziet uz pirti, es izvēlējos tvaika

pirti, nevis saunu, jo zināju, ka tvaikos manas pumpas būs
mazāk redzamas.
Rezumējot manu baseina apmeklējumu, secinājums ir
viens – ja esmu kritiski noskaņota pati pret sevi, man liksies,
ka arī citi manī ierauga tikai nepilnības. Un nav svarīgi, vai
viņi runās vai klusēs, skatīsies vai novērsīsies, – ja es gribēšu
saskatīt nosodījumu, es to saskatīšu.
Kāds ir risinājums, lai justos brīvāk? Izvēlēties brīvību
par spīti visam. Pieņemt, ka šobrīd esmu tāda, kāda esmu.
Es neizskatos perfekti, es nepeldu perfekti – nu un? Ja mans
mērķis, atnākot uz baseinu, būtu pierādīt, ka esmu visskaistākā
un vislabākā peldētāja, tad es varētu satraukties par citu vie-
dokli. Bet kāds ir mans mērķis, nākot šurp? Atslābt, nedomāt
un atpūsties...
Ja man ir grūti samierināties ar savu “riepu”, tad ir kaut
kas jādara, lai tās vairs nebūtu, taču šobrīd tā tur ir un man
ar to jāsadzīvo. Mana dzīve norit tieši šobrīd. Tikai no manis
pašas ir atkarīgs, kā pavadīšu šo stundu baseinā – nepārtraukti
domājot par savām nepilnībām vai baudot, kā ūdens mijie-
darbojas ar manu ķermeni.
Arī todien, kad sēdēju pirtī, es ļoti labi apzinājos, ka
pati veidoju savu pasauli. Sapratu, ka padaru citus par savu
atspulgu un apzināti izvēlos satraukties tā vietā, lai atslābtu,
un tomēr man neizdevās apklusināt savu iekšējo soģi.
Pārnākusi mājās, es turpināju prātot, kāpēc nevaru būt
pati savu domu noteicēja. Pēkšņi es apjautu, ka man ir grūti
aizraidīt prom kritiskās domas par sevi tieši tāpēc, ka tik
ļoti vēlos, lai to nebūtu. Es neprotu pieņemt kritiku ne no
citiem, ne pati no sevis. Man gribas sev patikt, tāpēc iekšējā
soģa balss ir tik neizturama. Jo vairāk es no tā bēgu, jo skaļāk
tas kliedz.
157
Es noģērbos kaila, apstājos spoguļa priekšā un skatījos.

Skatījos ilgi, līdz ieraudzīju gan skaisto, gan ne tik skaisto, –
es ieraudzīju sevi tādu, kāda biju.
Iepriekš, skatoties uz sevi spogulī un pamanot kādu nepil-
nību, es to uztvēru kā kaut ko labojamu, līdzīgi kā pumpu, no
kuras iespējams atbrīvoties. Man gribējās būt perfektai, un es
ticēju, ka varbūt kādu dienu tāda kļūšu, ja vien sākšu ar sevi
vairāk strādāt un likvidēšu daudzās nepilnības.
Taču šoreiz es vērtēju citādi. Es godīgi atzinu, ka ir dažas
ķermeņa daļas, kuras man diez vai izdosies radikāli izmainīt,
un, visticamāk, arī turpmāk mans vēderiņš būs nedaudz apa-
ļāks nekā agrā jaunībā. Es atzinos sev, ka neesmu un arī nekad
nebūšu pilnīga, tomēr tā nebija padošanās. Tā bija uzvara pār
savu soģi un drosme atzīt savu nepilnīgumu.
Es turpināju vērot, un, jo ilgāk skatījos, jo vieglāk man
bija pieņemt to, ko redzu. Nākamajā rītā es sāku vingrot. Ar
pavisam citu motivāciju nekā iepriekš – nevis lai notievētu, bet
lai palutinātu savu ķermeni. Mans ķermenis man bija kļuvis
mīļāks, jo es to biju pieņēmusi. Tas nebija tikai izdevies vai
neizdevies mākslas darbs, kuru eksponēju citu apskatei. Mans
ķermenis – tā biju es pati.
Sabiedrības redzošās acis

Kopš sevi atceros, manis audzināšanā tika akcentēts tas,
lai es labi izskatītos citu – skolotāju, radinieku, sabiedrības
un pat Dieva – acīs. Es tik bieži dzirdēju tādas frāzes kā “Ko
citi par tevi padomās?!” vai “Kā gan tas izskatīsies no malas?”,
ka man vairs nesagādāja grūtības domāt par citu vērtējumu.
Es iemācījos saprast, ko citi no manis varētu gaidīt, iemācījos
sajust viņu emocijas, taču daudz grūtāk man bija sajust pašai
sevi. Pat ja blakus nebija neviena, par kuru domāt un kura
158
priekšā labi uzvesties, vienmēr palika visu vērojošais Dievs,

no kura acīm neko nevarēja noslēpt.
Lai gan esmu ar sevi daudz strādājusi un apzinājusies savu
atkarību no citu cilvēku viedokļa, citi manā dzīvē joprojām
darbojas kā novērošanas kameras, kuras vienmēr man seko
un ierobežo manu brīvību. Neatkarīgi no tā, vai novērošana
notiek īstenībā vai manās iedomās, būtiskākais ir tas, ka es
rēķinos ar šīm visur sekojošajām acīm un tās mani turpina
ietekmēt mazliet vairāk, nekā man gribētos.
Piemēram, braucot ar automašīnu, es bieži jūtos vainīga,
ka ar saviem manevriem traucēju steidzīgajiem šoferiem.
Intensīvas satiksmes laikā pārvietošanās starp brauktuves jos-
lām man rada stresu, tāpēc, paredzot, ka man būs jāgriežas
pa kreisi, jau laicīgi ieņemu kreiso joslu, tādējādi samazinot
kopējo kustības ātrumu uz ceļa. Ir bijuši reti gadījumi, kad
kāds ir pamirkšķinājis ar gaismām, ziņojot, ka man būtu jāat-
brīvo josla, taču parasti manu vainas apziņu rada nevis reāls,
bet iedomāts nosodījums.
Esmu jutusies vainīga arī situācijās, kurās mani bērni
uzvedas ne tā, kā man gribētos. Piemēram, ja, braucot sabied-
riskajā transportā, bērns sāk raudāt, pirmais, par ko iedomājos,
ir nevis tas, kāpēc bērns raud un kādas viņa vajadzības nav
apmierinātas, bet gan – ko domā citi un kā bērnu pēc iespējas
ātrāk apklusināt.
Varētu minēt vēl daudz līdzīgu piemēru – neveiklības
sajūtu suši restorānā, pirmo reizi ēdot ar irbulīšiem, kauna
sajūtu pēc dārza sezonas apmeklējot manikīri, nespēju atbrī-
voties un ļauties skūpstam, citiem redzot, utt.
Ir pat bijušas situācijas, kad esmu jutusies vainīga, pērkot
našķus vai lietas, bez kurām varētu iztikt, jo kaut kur pasaulē
taču ir kāds, kurš cieš badu un kuram manis iztērētā nauda
spētu izglābt dzīvību.
159
Jo vairāk man ir trūcis mīlestības pašai pret sevi, jo vairāk

esmu domājusi par to, kā es izskatos citu acīs. Mācoties sevi
pieņemt un sākot cienīt ne tikai citu, bet arī savas intereses,
man ir kļuvis vieglāk saglabāt iekšējo mieru situācijās, kuras
iepriekš izraisīja stresu.
Kauna, vainas un neveiklības sajūta mani joprojām pār-
ņem biežāk, nekā es vēlētos, bet man ir prieks, ka šīs sajūtas
neuzkavējas tik ilgi kā agrāk. Šķiet, tas notiek tādēļ, ka es
nevis bēgu no sava kauna, bet pieņemu to. Jā, es šobrīd jūtos
neērti, bet situācija ir tāda, kāda tā ir, un man ar to ir kaut
kā jāsadzīvo. Es turpinu iet uz priekšu un darīt to, kas man
jādara, neskatoties uz sajūtām, kuras mani pavada.
Man nav vienalga, kā jūtas citi, taču beidzot man nav
vienalga arī, kā jūtos es pati.
Secinājumi
• Mēs domājam, ka citi cilvēki domā par mums to pašu, ko
mēs paši domājam par sevi. Ieraugot sev pievērstus skatie-
nus, cilvēks ar zemu pašapziņu domās, cik slikti viņš izskatās,
bet narciss domās, cik labi viņš izskatās.
• Cilvēks, kurš ir pieņēmis savas nepilnības, izskatās daudz
pārliecinošāks nekā cilvēks, kurš mēģina tās noslēpt. Kamēr
maskējamies, mēs nevaram būt pilnībā klātesoši attiecībās,
jo koncentrējamies nevis uz notiekošo, bet uz saviem trūku-
miem.
• Apkārtējiem nevajag, lai esam perfekti, bet mums pašiem
vajag, lai viņi tā domātu.
NOBEIGUMS
Es varētu turpināt rakstīt vēl un vēl, jo piemēru, kuros

atklājas perfekcionisms, ir daudz. Taču es apzinos, ka vienā
brīdī ir jāpieliek punkts, pat ja manis uzrakstītais nav īsti
perfekts.
Ievadā es minēju, ka vēlos, lai šī grāmata ir nevis kā lekcija
par pasaules gudrībām, bet kā gara un sirsnīga saruna pie tējas
tases, kurā mēs katrs ieejam savā vertikālē, lai kopīgi satiktos
uz kādas horizontāles.
Es ceru, ka mana pieredze raisīja jūsos zināmu rezonansi
un jums izdevās sevi mazliet labāk saprast. Es pati šo pāris
gadu laikā, kamēr grāmata tapa, sarunājos ar sevi biežāk nekā
visos iepriekšējos dzīves gados, kopā ņemot, un man šķiet, ka
mana būšana vertikālē ir izmainījusi daudzas horizontālās
attiecības, ienesot tajās vairāk īstuma un viegluma.
Pirms pielieku punktu un noslēdzu mūsu sarunu, es vēlos
vēlreiz uzsvērt būtiskāko, ko gribēju ar šo darbu jums pavēstīt.
Mīliet sevi par spīti visām savām nepilnībām, mīliet! Ja
vēl neprotat mīlēt, izturieties pret sevi ar mīļumu un labvēlību!
Mācieties pieņemt sevi brīžos, kad jūtaties vainīgi un sagrē-
kojušies! Neattaisnojieties, bet pieņemiet savu nepilnīgumu
un ejiet tālāk! Mēs visi mācāmies, un mēs neviens neesam
pilnīgs. Vainas apziņa nepadara mūs labākus, perfekcionisms
nepalīdz kļūt ideāliem. Mēs augam un pilnveidojamies nevis
tad, kad pieprasām no sevis pilnību, bet tad, kad pieņemam
sevi tādus, kādi esam, un ar mīlestību darām labāko, uz ko
attiecīgajā brīdī esam spējīgi.
161
Mīliet savus bērnus, partnerus un vecākus! Mīliet tā, kā

protat, nebaidoties kļūdīties! Pat ja jums šķiet, ka esat palai-
duši garām kādu iespēju, izmantojiet tās iespējas, kuras jums
vēl ir! Mēs nevaram izmainīt pagātni, taču varam kaut ko
darīt ar savu tagadni.
Es ticu, ka cilvēks sāpina citus nevis tāpēc, ka viņam ir
ļauna dvēsele, bet tāpēc, ka viņš pats ir piedzīvojis sāpes un
viņam trūkst mīlestības. Tāpēc mīliet savus tuviniekus arī tad,
kad ir visgrūtāk to darīt, jo tieši brīžos, kad mēs vismazāk esam
mīlestību pelnījuši, mums tā visvairāk ir vajadzīga. Parādiet
savas dusmas un aizvainojumu, bet parādiet arī savu mīlestību!
Nebaidieties atzīties savā vājumā un ievainojamībā, jo šī
atzīšanās padara jūs stiprus un sniedz jums brīvību! Enerģiju,
kuru līdz šim veltījāt savai aizsardzībai, varat veltīt tam, kas
jūs iedvesmo un padara laimīgākus.
Ceļš no perfekcionisma uz mīlestību met līkumus, un
reizēm var šķist, ka ejam pa apli, taču nesteidzieties. Pārlieku
koncentrējoties uz rezultātu, mēs galu galā atgriežamies pie
tā paša perfekcionisma, tikai šoreiz tas ir ietērpies jēra ādā
un izliekas par mīlestību. Ja esat bijis perfekcionists darbā
un tagad ar tikpat lielu maksimālismu metaties iekšā garīga-
jās praksēs, tas var būt signāls, ka perfekcionisms tomēr nav
nekur pazudis.
Mīlestība ir nevis kaut kas tāls un neiegūts, bet gan tuvs
un reiz pazaudēts. Mīlestība ir mūsu dabiskais stāvoklis, tā
jau ir mūsos, tikai reizēm aprakta ļoti dziļi.

No Perfekcionisma Uz Mīlestību

Uploaded by

Document Information

Original Title

Copyright

Available Formats

Share this document

Share or Embed Document

Sharing Options

Did you find this document useful?

Is this content inappropriate?

Copyright:

Available Formats

No Perfekcionisma Uz Mīlestību

Uploaded by

Copyright:

Available Formats

Šo e-grāmatu Jūs drīkstat lejupielādēt, attēlot un lasīt Jūsu

e-grāmatu lasīšanas ierīcēs tikai un vienīgi Jūsu personīgai

Kā izkļūt no perfekcionisma slazda

Ilzes Isakas vāka dizains

Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja VIJA KILBLOKA

Šis ir ar autortiesībām aizsargāts darbs. Darba reproducēšana

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA,

© Elīna Zelčāne, 2015

2. NODAĻA. Perfekcionisms attiecībās ar bērniem

3. NODAĻA. Perfekcionisms partnerattiecībās

Ietekmes saglabāšana – mans drošības garants....................... 113

4. NODAĻA. Perfekcionisms attiecībās ar līdzcilvēkiem

bet arī spējā izbaudīt procesu. Vieglums, uz kuru es aicinu, neiz-

Pirms pievēršos perfekcionismam, es vēlos nedaudz paru-

būs mūsu galamērķis. Kas paliks pāri no mūsu veiksmēm un

arī vēlme pakļaut apkārtējo pasauli, cerot, ka vara mazinās

galvu, viņš iemācījās rakstīt uz tastatūras ar kociņu mutē.

jaunu un jaunu trofeju iegūšana mūs vairs nepiepilda, un mēs

KĀPĒC MĒS KĻŪSTAM

Mums katram ir citāda mīlestības pieredze. Kādam tā

Diem­žēl, pieaugot un vairākkārt “apdedzinoties”, kļūstam

Vecākiem, kuri nedalās savās emocijās un neizrāda tās

par padarīto. Mērķtiecīgs cilvēks pilnveidojas, lai uzvarētu

Vecāki, kuri ļoti daudz kritizē bērnu un neļauj viņam

ideāls un arī mums tādiem nav jābūt, ir grūti pārkāpt pāri

PERFEKCIONISMS – VAINAS APZIŅAS

Tieksme būt ideālam iet roku rokā ar nepārtrauktu paš-

liek atzīties un beigu beigās atmodina bērnā vainas izjūtu.

ieguvis kāroto atzinību, bet viņa žēlotājs un slavinātājs sajūtas

traucas no punkta A uz punktu B, nespējot izbaudīt procesu

BŪT ATBILDĪGAM, BET NE VAINĪGAM

Es gribētu nedaudz pakavēties pie jēdzieniem vaina un

vainīgi, mums ir kauns, bet tad vieglākais risinājums ir kā

pati pie sievietes nepiegāju, jo manī joprojām bija neizprotama

par to, ka mēs visi varam kļūdīties, taču svarīgi ir censties

MANS CEĻŠ PRETĪ

Es uzskatu, ka perfekcionisma pirmie iedīgļi nāk no

Manā dzīvē vide ir spēlējusi ļoti būtisku lomu. Sava

emocijas, rezultāts bija sasniegts, ja ne, es mēģināju citos vei-

likās pašsaprotami līdz brīdim, kad ar izcilību pabeidzu augst-

pārāk lielu atbildību un neļaujot klientiem pašiem nonākt

MĪLESTĪBA – TIK VIEGLA

Ceļš pretī mīlestībai ir kā mācīšanās peldēt. Sākumā šķiet

Visvairāk prātā palikusi vecmammas pieeja, ko es no­­

esmu dusmīga, neapmierināta un vēlos, lai šis stāvoklis pēc

DZĪVOT TAGADNĒ – KO TAS NOZĪMĒ?

Katra diena, vienalga, vai tā ir iekrāsota maigu ceriņziedu

Man gribas “patīt filmu uz priekšu” un sākt dzīvot no epizodes,

labāko, uz ko esam spējīgi, tas vēl nenozīmē, ka rīt to neuzska-

MĪLESTĪBU NEVAR IEMĀCĪT,

Cīņa ar tumsu ir mazefektīva, ja paliekam tumsā un tie-

Kā jau iepriekš minēju, perfekcionisms ir neapzināts

ikdienas sīkos notikumus, kuros būtu varējusi šo mīlestību

Bet kā to izdarīt? Kā iemācīties mīlēt nepilnīgo? No

Apkārtējos cilvēkos mūs bieži vien kaitina tās īpašības,

konfliktus, taču tā neiestrēgst konfliktos un vienmēr meklē

Ar prātu mēs visi zinām, cik svarīgi ir sevi mīlēt, taču

Kaut arī ikdienas valodā mēs egoistus bieži vien saucam

ir vērtība ar plusa zīmi, pat ja atsevišķi tās elementi nes sevī

Jautājums par dzīves jēgu ir nesaraujami saistīts ar nāves

ir daļa no manas dzīves. Izvēloties turpināt savu stāstu, man

Mēs nevaram sevi iepazīt un līdz ar to arī iemīlēt, ja ne­­

Tātad – lai iemīlētu sevi,

Diemžēl, pieaugot un vairākkārt “apdedzinoties”, kļūstam

Visvairāk prātā palikusi vecmammas pieeja, ko es no

Mēs nevaram sevi iepazīt un līdz ar to arī iemīlēt, ja ne

Problēma, ar kuru es bieži saskaros, ir bērnu nespēja samie

bērnudārzu, tāpēc psiholoģiski padevās slimībai. Ir reizes, kad