UZ ĒKĀM IEDARBOJOŠOS SLODŽU APRĒĶINS

SASKAŅĀ AR EN (Eironormām)

Šajā materiālā doti izkopējumi par tipiskākajām aprēķina situācijām no

sekojošiem normatīviem:

I. LVS EN 1991-1-1. IEDARBES UZ KONSTRUKCIJĀM. 1 – 1. daļa.

ĒKU LIETDERĪGĀS SLODZES (lpp. 2 ... 6).
II. LVS EN 1991-1-3. IEDARBES UZ KONSTRUKCIJĀM. 1 – 3. daļa.
SNIEGA RADĪTĀS SLODZES (lpp. 7 ... 20).
III. LVS EN 1991-1-4:2005. IEDARBES UZ KONSTRUKCIJĀM. 1 – 4. daļa.
VĒJA IEDARBES (lpp. 21 ... 35).

IV. LVS EN 1990. KONSTRUKCIJU PROJEKTĒŠANAS PAMATI.

ROBEŽSTĀVOKĻU PRINCIPI BŪVKONSTRUKCIJU PROJEKTĒŠANĀ
(iedarbju un to kombināciju kontekstā) (lpp. 36 ... 42).

Minētie izkopējumi papildināti ar informāciju par lokāla rakstura

apstākļiem un ar autora komentāriem

Materiāls paredzēts būvniecības specialitāšu studentiem kā palīglīdzeklis

studiju darbu un diplomdarbu izstrādāšanai

Šajos izkopējumos atspoguļota tikai daļa no LVS EN 1990 un 1991 sadaļās iestrādātās infor-
mācijas, un tā paredzēta tikai tipiskākajām, plašāk izplatītākajām projektēšanas situācijām.
Praktizējošam projektētājam jārēķinās ar nepieciešamību veikt minēto normatīvu detalizētāku
apguvi.

Sastādīja:
RTU Būvniecības fakultātes profesors R.Ozoliņš

Rīgā, 2009
 2
____________________________________________________________________________

I
IZKOPĒJUMI NO LVS EN 1991-1-1
IEDARBES UZ KONSTRUKCIJĀM. 1 – 1. daļa.
ĒKU LIETDERĪGĀS SLODZES

Nodaļu numerācija, atsauces uz nodaļām, apakšnodaļām, paragrāfiem, formulām, attē-

liem un tabulām šajos norādījumos pilnībā atbilst oriģinālam LVS EN 1991-1-1
 3
____________________________________________________________________________
 4
____________________________________________________________________________
 5
____________________________________________________________________________

sk. nākošajā lpp.

 6
____________________________________________________________________________

(sk. zemāk)

EN 1990 A1 pielikuma A.1.1. tabula

 7
____________________________________________________________________________

II
IZKOPĒJUMI NO LVS EN 1991-1-3
IEDARBES UZ KONSTRUKCIJĀM. 1 – 3. daļa.
SNIEGA RADĪTĀS SLODZES

Nodaļu numerācija, atsauces uz nodaļām, apakšnodaļām, paragrāfiem, formulām, attē-

liem un tabulām šajos norādījumos pilnībā atbilst oriģinālam LVS EN 1991-1-3

5. sadaļa. Sniega slodzes uz jumtiem

5.1. Slodzes raksturs
(1)P. Projektā jāņem vērā, ka sniegs uz jumta var būt nosēdies daudzos dažādos veidos.
(2). Jumta īpašības, kas rada dažādos sniega nosēšanās veidus, var būt:
a) jumta forma;
b) jumta siltumtehniskās īpašības;
c) jumta virsmas nelīdzenumi;
d) zem jumta izdalītā siltuma daudzums;
e) blakus esošo ēku tuvums;
f) apkārt esošā teritorija;
g) vietējais meteoroloģiskais klimats, īpaši tā vējainība, temperatūras izmaiņas un
nokrišņu varbūtība (lietus vai sniega veidā).
5.2. Slodžu shēmas
(1)P. Jāņem vērā noteiktās divas šādas primārās sniega slodžu shēmas:
- nesanesta sniega slodze uz jumtiem
nesanesta sniega slodze uz jumta (undrifted snow load on the roof) – slodžu shēma, kas
apraksta vienmērīgi uz jumta izkliedētu sniega slodzi, ko ietekmē tikai jumta forma –
pirms jebkādas sniega pārvietošanās citu klimatisko iedarbju dēļ;
- sanesta sniega slodze uz jumtiem
sanesta sniega slodze uz jumta (drifted snow load on the roof) – slodžu shēma, kas
apraksta sniega slodzes sadalījumu, kas rodas no sniega pārvietošanās pa jumtu no
vienas vietas uz citu – piem., vēja iedarbes dēļ.
(3)P. Sniega slodzes uz jumtiem projektā ievērtējamām ilgstošām/īslaicīgām situācijām
nosaka pēc formulas
s = i Ce Ct sk (5.1)
kur:
i – sniega slodzes formas koeficients (sk. punktu 5.3 un B pielikumu);
sk – sniega slodzes raksturīgā vērtība uz zemes virsmas (sk. nākošajā lpp.);
Ce – iedarbības koeficients;
Ct – termiskais koeficients.
(4) Jāpieņem, ka sniega slodze darbojas vertikāli un attiecas uz jumta laukuma hori-
zontālo projekciju.
(7) Iedarbības koeficienta Ce visām izmaiņām jāņem vērā teritorijas attīstības tendences nā-
kotnē. Ja apbūves gabala topogrāfijā nav norādīts citādi, parasti jāpieņem, ka iedarbības
ekspozīcijas koeficients Ce = 1.0.
Ieteicamās koeficienta Ce vērtības uzrādītas zemāk 5.1.tabulā.
 8
____________________________________________________________________________

Izkopējumi no LBN 003-01 „Būvklimatoloģija”, 2005. g. 7. jūnija

grozījumiem
 9
____________________________________________________________________________

5.3. Jumta formas koeficienti

5.3.1. Vispārīgi
(1). Šis 5.3. apakšpunkts nosaka jumta formas koeficientus visām sniega slodžu shēmām ar un
bez sniega sanesumiem visiem šajā standartā noteiktajiem jumtu tipiem, izņemot gadīju-
mus ar B Pielikumā definētajiem īpašajiem sniega sanesumiem, kur to pielietošana ir at-
ļauta.
(3) 5.3.2., 5.3.3. un 5.3.4. punktos aprakstīto dažādo jumtu veidu formas koeficienti parādīti
5.1. att.

5.3.2. Vienslīpes jumti

(1) Vienslīpes jumtiem izmantojamie sniega slodzes formas koeficienti 1 doti 5.2.tab., kā arī
parādīti 5.1. un 5.2. att.
 10
____________________________________________________________________________

5.3.3. Slīpi jumti

(1) Slīpiem jumtiem izmantojamie sniega slodzes formas koeficienti parādīti 5.3. att. Sniega
slodzes koeficienta 1 vērtības dotas 5.2. tab. un parādītas grafikā 5.1. att.
(2) 5.2. tab. dotās vērtības jālieto gadījumos, kad sniegs nav aizsargāts no noslīdēšanas no jum-
ta. Gadījumos, kad pastāv sniega aizsargvairogi vai citi šķēršļi, vai, kad jumta apakšmala
nobeidzas ar aizsargmargām, sniega slodzes formas koeficientu nedrīkst samazināt zem
vērtības 0.8.
 11
____________________________________________________________________________

5.3.4. Daudzlaidumu jumti

(1) Daudzlaidumu jumtu sniega slodzes formas koeficienti ir doti 5.2.tab. un parādīti 5.1. att.
(2) Pielietojamā nesanesta sniega slodžu shēma ir parādīta 5.4. att. – gadījums (i).
(3) Pielietojamā sanesta sniega slodžu shēma ir parādīta 5.4. att. – gadījums (ii).

5.3.5. Cilindriski jumti

 12
____________________________________________________________________________

------------
---------

5.3.6. Jumti, kas robežojas ar augstākām konstrukcijām un atrodas tuvu tām

 13
____________________________________________________________________________

2h
 14
____________________________________________________________________________
 15
____________________________________________________________________________
 16
____________________________________________________________________________
 17
____________________________________________________________________________
 18
____________________________________________________________________________
 19
____________________________________________________________________________
 20
____________________________________________________________________________
 21
____________________________________________________________________________

III.
IZKOPĒJUMI NO LVS EN 1991-1-4:2005
IEDARBES UZ KONSTRUKCIJĀM. 1 – 4. daļa.
VĒJA IEDARBES

Nodaļu numerācija, atsauces uz nodaļām, apakšnodaļām, paragrāfiem, formulām, attē-

liem un tabulām šajos norādījumos pilnībā atbilst oriģinālam LVS EN 1991-1-4:2005

4.3. Vidējais vējš

Vēja vidējais ātrums vm(z) augstumā z virs apvidus zemes virsmas ir atkarīgs no apvidus
nelīdzenuma, orogrāfijas un vēja pamatātruma vb,0, un tas ir jānosaka pēc izteiksmes (4.3)
vm(z) = cr(z)  co(z)  vb,0, (4.3)
kur:
cr(z) – apvidus nelīdzenuma faktors,
co(z) – orogrāfijas faktors,
vb,o – fundamentālais vēja pamatātrums ar varbūtību 0.02 (1 reizi 50 gados) – sk. zemāk
izkopējumu no Nacionālā pielikuma.

Apvidus nelīdzenuma faktors cr(z) (sk. zemāk 4.1. tab.)

cr(z) = kr  ln(z/zo), ja zmin ≤ z ≤ zmax; (4.4 a)

cr(z) = cr (zmin), ja z ≤ zmin; (4.4 b)
kur:
zo – nelīdzenumu garums;
kr – apvidus faktors, kas ir atkarīgs no nelīdzenuma garuma zo, un kuru aprēķina pēc
izteiksmes
kr = 0.19  (zo/zo,II)0.07, (4.5)
kur savukārt:
z0,II = 0.05 m;
zmin – minimālais augstums no 4.1. tab.;
zmax = 200 m (ja nav savādāk noteikts Nacionālajā pielikumā);
z0 un zmin ir atkarīgi no apvidus reprezentatīvās kategorijas (sk. zemāk 4.1. tab.)

4.1. tab. Apvidus kategorijas un apvidus parametri

Apvidus kategorija zo (m) zmin (m)
0 Jūra vai pret jūru atklāti krasta rajoni 0.003 1
I Ezeri vai līdzenas horizontālas teritorijas ar nenozīmīgu 0.01 1
veģetāciju un bez šķēršļiem
II Teritorijas ar vāju veģetāciju - piem. ar zāli un atsevišķi stāvo- 0.05 2
šiem šķēršļiem (kokiem, ēkām), kas atrodas viens no otra
vismaz 20 šķēršļa augstumu attālumā
III Teritorijas ar parastu veģetāciju vai būvēm, vai arī ar atsevišķi 0.3 5
stāvošiem šķēršļiem, kas atrodas viens no otra maksimāli 20
šķēršļu augstuma attālumā (piem., ciemi, piepilsētu rajoni,
nepārtraukts mežs)
IV Teritorijas, kurām vismaz 15% no to virsmas ir apbūvētas ar 1.0 10
būvēm, kuru vidējais augstums pārsniedz 15 m
 22
____________________________________________________________________________

Orogrāfijas faktors co(z)

Vietās, kur orogrāfija (t.i., kalni, klintis u.c.) palielina vēja ātrumu vairāk kā par 5%, tās
ietekme jāievērtē, izmantojot orogrāfijas faktoru. Var pieņemt co(z) = 1.0, ja nav iepriekš
minēto apstākļu.

Fundamentālais vēja pamatātrums Vb,o

4.5. Vēja pīķa ātruma spiediens

Pīķa ātruma spiediens qp(z), kas ietver sevī vidējā un īslaicīgā ātruma svārstības, augstumā
z virs apvidus zemes virsmas nosakāms pēc izteiksmes (4.8):
qp(z) = [1 + 7 lv(z)]  ½  ρ  vm2(z) = ce (z)  qb, (4.8)
kur:
lv(z) – turbulences intensitāte augstumā z (sk. LVS EN 1991-1-4 4.4. nodaļā);
ρ – gaisa blīvums (pieņemts ρ = 1.25 kg/m3);
vm(z) – vēja vidējais ātrums augstumā z (sk. augstāk 4.3.p.);
ce (z) – ekspozīcijas faktors – sk. zemāk 4.2. att.;
qb – vēja spiediena pamatvērtība
qb = ½  ρ  vb,o2 (4.10)

Apsvērumi un skaidrojumi:
 23
____________________________________________________________________________

Ekspozīcijas faktors ce (z) ir funkcija no co(z) – orogrāfijas faktora un kr – apvidus

faktora (sk. augstāk 4.3), un attiecībā uz to var minēt sekojošo:
a) Līdzenā apvidū co(z) var pieņemt = 1.0.
b) Savukārt kr = 0.19  (zo/zo,II)0.07 = 0.19  (zo/0.05)0.07 (sk. augstāk izteiksmi 4.5), un šī
parametra skaitliskā vērtība atrodas robežās 0.821 ... 1.230 (pie 4.1. tab. dotajām nelī-
dzenumu garuma zo ekstremālajām vērtībām 0.003 m un 1.0 m). Par cik jēdziens „apvi-
dus faktors” saskaņā ar 4.1. tab. ir interpretējams visai nenoteikti, ir pamats reālos aprē-
ķinos pieņemt parametra kr vidēju vērtību – proti, kr = 1.0.
c) Pie minētajiem nosacījumiem – proti, co(z) = 1.0 un kr = 1.0 ekspozīcijas faktora ce (z)
konkrēto skaitlisko vērtību var pieņemt pēc grafikiem zemāk ievietotajā 4.2. att. kā
funkciju no diviem parametriem – proti:
 apskatāmā punkta augstuma z virs apvidus zemes virsmas līmeņa;
 apvidus kategorijas (sk. 4.1. tab.)

4.2.

d) Vēja spiediena pamatvērtība qb nosakāma pēc izteiksmes qb = ½  ρ  vb2. No 22.

lpp. ievietotā izkopējuma no Nacionālā pielikuma izriet, ka Latvijas Republikas teritori-
jā pamatā jārēķinās ar fundamentālā vēja pamatātruma vb vērtībām 21, 24 un 27 m/s.
Šādiem ātrumiem atbilstošais vēja spiediens:
qb [v = 21] = ½  1.25  212 = 276 [(kg/m3)  (m2/s2)] = 276 [(kg  m/s2)/m2] = 276 N/m2
= 0.28 kN/m2 = 0.28 kPa;
qb [v = 24] = 0.36 kN/m2 = 0.36 kPa;
qb [v = 27] = 0.46 kN/m2 = 0.46 kPa;
 24
____________________________________________________________________________
5.2. Vēja spiediens uz virsmām
Vēja spiedienu we, kas darbojas uz būvju ārējām virsmām, jārēķina pēc izteiksmes (5.1) -
proti:
we = qp(ze)  cpe , (5.1)
kur:
qp(ze) – vēja pīķa ātruma spiediens augstumā ze (sk. augstāk 4.5.p.);
ze – ārējā spiediena atskaites (references) augstums, kas noteikts tālāk šīs sadaļas 7. nodaļā;
cpe - ārējā spiediena koeficients (resp., aerodinamiskais koeficients) – sk. tālāk 7. nodaļā.
Spiediens, kas vērsts pret (t.i., uz) apskatāmo virsmu, pieņemts kā pozitīvs. Savukārt
nosūce, kas virzīta prom no virsmas, pieņemta kā negatīvs spiediens. Zemāk 5.1. att.
apkopotas shēmas vēja iedarbes izraisītā spiediena virziena raksturošanai.

5.1.

7.2. Ārējā spiediena koeficienti (resp., aerodinamiskie koeficienti) ēkām

 25
____________________________________________________________________________

7.2.1. Vispārīgi
(1) Ārējā spiediena koeficienti cpe būvēm un to daļām ir atkarīgi no noslogotā laukuma A - t.i.,
no konstrukcijas laukuma, uz kura norisinās vēja iedarbe. Ārējā spiediena koeficientu
vērtības ir dotas noslogotiem laukumiem A = 1 m 2 (t.i., cpe,1) un A = 10 m2 (t.i., cpe,10) tālāk
ievietotajās tabulās pie ēku konkrētas konfigurācijas.
Koeficientu cpe,1 vērtības ir paredzētas mazu elementu (ar 1 m2 vai mazāku viena ele-
menta laukumu) un stiprinājumu projektēšanai – piem., apšuvuma un jumta elementu pro-
jektēšanai. Savukārt koeficienta cpe,10 vērtības var izmantot ēkas nesošo konstrukciju pro-
jektēšanai.
Ieteicamā metode ārējā spiediena koeficienta aprēķināšanai slogotām platībām ar
laukumu intervālā starp 1 m2 un 10 m2 parādīta zemāk 7.2. att.

Attēlā ievietotais grafiks sastādīts, pamatojoties uz sekojošiem apsvērumiem:

 ja A ≤ 1 m2 cpe = cpe,1;
 ja 1 m2 < A < 10 m2 cpe = cpe,1 – (cpe,1 - cpe,10)  log10A
 ja A ≥ 10 m2 cpe = cpe,10
7.2. att. Ieteicamā metode ārējā spiediena koeficienta cpe noteikšanai ēkām ar noslogoto
laukumu A intervālā starp 1 m2 un 10 m2

(2) Tabulās 7.2 ... 7.5 atrodamās koeficientu cpe,10 un cpe,1 vērtības paredzētas ortogonāliem 0,
90 un 180 vēja virzieniem. Šīs vērtības ietver sevī visnelabvēlīgāko situāciju, kas var
veidoties pie vēja virziena diapazonā  = 45 attiecībā pret konkrēto ortogonālo virzienu.
(3) Izvirzīta jumta stūros spiediens uz jumta pārkares apakšpusi ir vienāds ar spiedienu uz
vertikālu sienu zonā, kas tieši pieslēdzas jumta pārkarei; savukārt spiediens uz jumta
pārkares virspusi ir vienāds ar spiedienu uz jumta (sk. zemāk 7.3. att.).

7.3. att. Vēja iedarbības izraisītais spiediens uz jumta pārkari

7.2.2. Vertikālas sienas taisnstūrveida ēkām
 26
____________________________________________________________________________

Ēkas fasāde Atskaites Ārējā spiediena

augstums profīla forma

Ir jāpieņem, ka ārējais spiediens katras horizontālās joslas robežās ir vienmērīgs

7.4. att. Atskaites (references) augstums ze atkarībā no ēkas fasādes izmēriem un attiecī-
gie profīli vēja ārējā spiedienam uz vertikālu virsmu
 27
____________________________________________________________________________

(2) Ārējā spiediena koeficienti cpe,10 un cpe,1 ēkas fasāžu zonām A, B, C, D un E (sk. 7.5. att.)
ir apkopoti 7.1. tab.
Plāns
Fasāžu varianti
e ir mazākais no diviem – proti,
b vai 2h

fasādēm ar e < d

fasāde

fasādēm ar e > d fasādēm ar e > 5d

7.5. att. Ēku vertikālo sienu (fasāžu) shēmas

7.2.3. Plakani jumti

 28
____________________________________________________________________________
(1) Zem jēdziena „plakans jumts” saprot jumtu ar slīpuma leņķi robežās -5 <  < +5.
(2) Jumts jāsadala zonās, kā tas parādīts 7.6. att.
(3) Atskaites (references) augstums plakaniem jumtiem (un t.sk. šāda tipa jumtiem ar izliektām
vai mansarda dzegām) jāpieņem kā vienāds ar ēkas augstumu h. Gadījumā, ja virs jumta ir
parapeti, atskaites (references) augstums plakaniem jumtiem jāpieņem kā h + hp, kur hp ir
virsjumta parapeta augstums.
(4) 7.2. tab. ir doti spiediena koeficienti katrai jumta zonai.

Jumta dzegu mala

Plakans jumta ar parapetiem Plakans jumta ar liektu vai mansarda dzegu

e ir mazākais no diviem – proti,

b vai 2h

7.6. att. Plakano jumtu shēmas

 29
____________________________________________________________________________

7.2.4. Vienslīpes jumti

 30
____________________________________________________________________________
(1) Jumtu, ieskaitot tā izvirzītās daļas (t.i., pārkares), jāsadala zonās, kā tas parādīts 7.7. att.
(2) Atskaites (references) augstums ze jāpieņem vienāds ar ēkas lielāko augstumu h.
(3) Katrai jumta zonai izmantojamie spiediena koeficienti ir doti 7.3. tab. a un b.

augstā dzega augstā dzega

zemā dzega zemā dzega

vispārēja shēma

e ir mazākais no diviem – proti,

b vai 2h

Vēja virziens  = 0 un  = 180

augstā dzega

zemā dzega

(c) Vēja virziens  = 90

7.7. att. Vienslīpes jumtu shēmas

 31
____________________________________________________________________________

7.2.5. Divslīpju jumti

 32
____________________________________________________________________________
(1) Jumtu, ieskaitot tā izvirzītās daļas (t.i., pārkares), jāsadala zonās, kā tas parādīts 7.8. att.
(2) Atskaites (references) augstums ze jāpieņem vienāds ar ēkas lielāko augstumu h.
(3) Katrai jumta zonai izmantojamie spiediena koeficienti ir doti 7.4. tab. a un b.

vēja plakne vēja plakne

aizvēja plakne aizvēja plakne

plaknes leņķis pozitīvs plaknes leņķis negatīvs

Vispārējā shēma
vēja plakne aizvēja plakne

e ir mazākais no diviem – proti,

b vai 2h

Vēja virziens  = 0

jumta kore

(c) Vēja virziens  = 90

7.8. att. Divslīpju jumtu shēmas

 33
____________________________________________________________________________

7.4b. tabula. Ārējā spiediena koeficienti divslīpju jumtiem

Plaknes Zonas vēja virzienam  = 90

leņķis 

7.2.8. Velves veida jumti

 34
____________________________________________________________________________
(1) Šī nodaļa attiecas uz cilindriskiem apļveida jumtiem.
(2) Atskaites (references) augstums ze jāpieņem vienāds ar h + f.
(3) Katrai jumta zonai izmantojamie spiediena koeficienti cpe,10 ir doti 7.11. att.
Piezīme: minētais 7.11. att. oriģinālajā dokumentā nav sastādīts korekti – proti, nav
uzrādītas zonu A, B un C savstarpējās robežas !!!!

7.11. att. Ieteicamās ārējā spiediena koeficienta cpe,10 vērtības velves veida jumtiem ar
taisnstūra pamatni (t.i., kontūru plānā)
VĒJA IEDARBĪBAS (ĀRĒJĀ SPIEDIENA) UZ ĒKU ATSEVIŠĶU DAĻU VIRSMĀM
NOTEIKŠANAS ALGORITMS
 35
____________________________________________________________________________

1. Uz kādu virsmu iedarbojošā ārējā spiediena normatīvo vērtību nosaka pēc sekojošas vispā-
rējas formulas we = qp(ze)  cpe = ce (ze)  qb  cpe ,
kur: ze – ārējā spiediena atskaites (references) augstums virs apkārtējās zemes virsmas
līmeņa;
ce (ze) – ekspozīcijas faktors konkrētajā atskaites līmenī (šis koeficients vispār ievērtē
vēja slodzes izmaiņu pa ēkas augstumu);
qb – vēja spiediena pamatvērtība (sk. 23. lpp. punktu „d”);
cpe – ārējā spiediena koeficients (resp., aerodinamiskais koeficients), kas ir atka-
rīgs no ēkas attiecīgās plaknes formas.
Ārējā spiediena (t.i., vēja slodzes) aprēķina vērtību iegūst, reizinot atrasto normatīvo
vērtību ar īslaicīgām slodzēm noteikto slodzes drošuma koeficientu F = 1.5.

2. Vadoties no 4.1. tab. (sk. 21. lpp.) izvēlas (t.i., pieņem) konkrētu apvidus kategoriju.
3. Apskata ēkas vertikālās sienas:
3.1. Ēkas vertikālās sienas sadala horizontālās joslās (sk. attiecīgus norādījumus 7.4. att. 26.
lpp.) un katrai šai joslai nosaka references augstumu ze.
3.2. Katram konkrētajam references augstumam (un ņemot vērā izvēlēto apvidus kategoriju)
no 4.2. att. (sk. 23. lpp.) atrod ekspozīcijas faktora ce (ze) skaitlisko vērtību.
3.3. Vadoties no 7.5. att. un 7.1. tab. (sk. 27. lpp.) konkrētās sienas fasādes atsevišķām
daļām nosaka ārējā spiediena koeficientu cpe. Šeit tāpat jāņem vērā fasādes laukums A
– vai A ≤ 1 m2, vai 1 m2 < A < 10 m2, vai A ≥ 10 m2, un vajadzības gadījumā jāizdara
attiecīga interpolācija (sk. 7.2. att. 25. lpp.).
Domājams, ka reālām ēkām fasādes laukums vienmēr būs lielāks par 10 m 2, un
tāpēc, visticamāk, ārējā spiediena koeficientu cpe visos gadījumos būs vienāds ar 7.1.
tab. uzrādīto cpe,10.
3.4. Pēc 1.p. dotās formulas izrēķina vēja iedarbes normatīvo vērtību un, piemērojot šīs
slodzes drošuma koeficientu F = 1.5, arī atbilstošo aprēķina vērtību.
Vadoties no 7.1. tab. uzrādītās koeficienta cpe zīmes, un ņemot vērā 5.1. att. (sk. 24.
lpp.) dotos norādījumus, ēkas aprēķina shēmā jāiezīmē vēja iedarbes faktiskais virziens.
Jāņem vērā, ka, ja shēmā iezīmēts vēja iedarbes pareizais virziens, šīs iedarbes
skaitliskā vērtība vienmēr jāuzdod ar + zīmi (resp., bez zīmes)!!!

4. Apskata ēkas jumtu:

Attiecībā uz vēja iedarbību šajā gadījumā principā spēkā viss jau iepriekš teiktais, un
veicamās darbības līdzīgas tām, kādas minētās attiecībā uz vertikālajām sienām. References
augstums ze un ārējā spiediena koeficienti cpe jānosaka, vadoties no 28 ... 34. lpp. ievietota-
jām tabulām un jumta konfigurācijas shēmām. Vēja iedarbes faktiskais virziens jānosaka at-
bilstoši koeficienta cpe zīmei, ņemot vērā 5.1. att. (sk. 24. lpp.) dotos norādījumus.
Šajos izkopējumos atspoguļota tikai daļa no LVS EN 1991-1-4:2005 iestrādātās informācijas,
un tā paredzēta tikai tipiskākajām, plašāk izplatītākajām projektēšanas situācijām. Praktizējo-
šam projektētājam jārēķinās ar nepieciešamību veikt minētā normatīva detalizētāku apguvi.

IV
IZKOPĒJUMI NO LVS EN 1990
 36
____________________________________________________________________________

KONSTRUKCIJU PROJEKTĒŠANAS PAMATI.

ROBEŽSTĀVOKĻU PRINCIPI BŪVKONSTRUKCIJU PROJEKTĒŠANĀ
(iedarbju un to kombināciju kontekstā)

1. Robežstāvokļu principi projektēšanā

Projektēšanā konstrukciju dimensijas, kā arī materiāla īpašības jānosaka tādā veidā, lai pa-
redzamajā ekspluatācijas periodā ar pietiekami augstu varbūtību tiktu nodrošināts sekojošs no-
sacījums:
E < R (vai C),
kur: E – slodzes (iedarbības) efekts – piepūle vai deformācija;
R – konstrukcijas attiecīgā elementa šķērsgriezuma pretestība;
C – lietojamības (servisa) kritērijs.

2. Projekta situācijas
Projektā ievērtējamās situācijas klasificē sekojošā veidā:
 Pastāvīga (ilgstoša) situācija (persistent design situation) - tā attiecas uz parastiem (normā-
liem) lietošanas (ekspluatācijas) apstākļiem, un šai situācijai ir būtiska nozīme tik pat ilgā
laika periodā kā konstrukcijai paredzētais ekspluatācijas laiks.
 Īslaicīga situācija (transient design situation) – tā attiecas uz konstrukcijai piemērojamiem
pagaidu apstākļiem (piem., apstākļiem būvniecības vai remontdarbu laikā). Ir liela šādas si-
tuācijas iestāšanās varbūtība, taču tai ir būtiska nozīme laika periodā, kas ir daudz īsāks salī-
dzinājumā ar konstrukcijai paredzēto ekspluatācijas laiku
 Ārkārtēja situācija (accidental design situation) – tā attiecas uz konstrukcijai piemēroja-
miem (vai tās pakļaušanu) ārkārtējiem apstākļiem (piem., ugunsgrēkam, eksplozijai, triecie-
nam vai lokālai sagrūšanai).
 Seismiska situācija (seismic design situation) – tā attiecas uz konstrukcijai piemērojamiem
apstākļiem, kad tā tiek pakļauta seismiskām norisēm.

3. Konstrukciju robežstāvokļi
Projektējot konstrukcijas (un t.sk. tērauda konstrukcijas), izšķir divas robežstāvokļu grupas.
Pirmā grupa – tajā ietilpst nestspējas robežstāvokļi (Ultimate Limit States – ULS). Nestspējas
robežstāvokļi ir orientēti uz:
 cilvēku drošību,
 konstrukcijas drošumu,
un to iestāšanās raksturojas ar konstrukcijas pilnīgu nederību ekspluatācijai.
Vispārīgā gadījumā jāpārbauda sekojoši 1. grupas robežstāvokļi:
- visas konstrukcijas vai tās atsevišķu daļu līdzsvara zudums;
- konstrukcijas vai tās atsevišķo daļu sabrukums stiprības, izturības un noturības zuduma rezul-
tātā;
- sabrukums lielu deformāciju, kas izraisa konstrukcijas vai tās daļu (ieskaitot balstus un pama-
tus) pārvēršanos par mehānismu, rezultātā;
- sabrukums, ko izraisa materiāla nogurums vai citi efekti, kas atkarīgi no laika faktora.
Otrā grupa – tajā ietilpst lietojamības (servisa) robežstāvokļi (Serviceability Limit States –
SLS). Lietojamības robežstāvokļi ir orientēti uz:
 konstrukcijas un tās elementu funkcionēšanu normālas ekspluatācijas gadī-
jumā,
 37
____________________________________________________________________________
 cilvēku komfortu,
 konstrukcijas vizuālo izskatu,
un to iestāšanās raksturojas ar konstrukcijas nederību normālai ekspluatāci-
jai.
Jāatšķir atgriezeniskie un neatgriezeniskie lietojamības (servisa) robežstāvokļi.
Attiecībā uz lietojamības (servisa) robežstāvokļiem jāņem vērā sekojoši faktori:
a) deformācijas, kas ietekmē
- konstrukciju vizuālo izskatu;
- lietotāju komfortu,
- konstrukcijas funkcionēšanu, kas savukārt nosaka uz tās izvietoto tehnoloģisko iekārtu
funkcionēšanu;
- apdares un citu tāda veida elementu tehnisko stāvokli (resp., iespējamu bojājumu rašanos
šajos elementos kā sekas nesošo konstrukciju deformācijām);
b) vibrācijas, kas izraisa diskomfortu cilvēkiem un ierobežo konstrukcijas funkcionālo efekti-
vitāti.

4. Iedarbes un to raksturojošās vērtības

Iedarbes, kuras jāņem vērā, projektējot konstrukcijas, pēc to iedarbības veida laikā klasificē
sekojoši:
Pastāvīgās iedarbes:
 konstrukcijas un uz tās izvietoto nekustīgo iekārtu pašsvars (G),
 iepriekšsaspriegšanas spēks (P),
 grunts vai šķidruma spiediens un tml.
Mainīgās iedarbes Q:
 lietderīgā slodze uz ēku pārsegumiem,
 klimatiskās iedarbes (sniegs, vējš),
 transporta un celšanas tehnoloģisko iekārtu slodzes un tml.
Ārkārtējās iedarbes A:
 seismiskās iedarbes;
 eksplozijas, triecieni no braucošiem transportlīdzekļiem un tml.

Iedarbes raksturojošās vērtības:

 Raksturīgā (normatīvā) vērtība Fk – tā atbilst normāliem ekspluatācijas apstākļiem un ir
iegūta uz statistisko datu apstrādes bāzes ar noteiktu varbūtību (attiecībā uz klimatiskajām
iedarbēm šī varbūtība ir 0,02, un tā ir ekvivalenta 50 gadus ilgam atkārtošanās periodam).
 Mainīgo iedarbju reprezentatīvās vērtības Frep, kuras tiek izmantotas robežstāvokļu aprēķi-
nos. Šādu vērtību būtība slēpjas apstāklī, ka ir maza varbūtība, ka visas mainīgās slodzes,
kuras var iedarboties vienlaicīgi, vienlaicīgi pieņems savu maksimāli iespējamo vērtību.
Atkarībā no iedarbju darbības ilguma reprezentatīvās vērtības var iedalīt sekojoši:
- raksturīgā vērtība Qk;
- kombināciju vērtība, kuru izsaka ar reizinājumu oQk – šādu vērtību lieto nespējas
robežstāvokļu un neatgriezenisko lietojamības robežstāvokļu pārbaudei;
- biežāk sastopamā vērtība, kuru izsaka ar reizinājumu 1Qk – šādu vērtību lieto ārkārtē-
jo iedarbju nespējas robežstāvokļu un neatgriezenisko lietojamības robežstāvokļu pār-
baudei;
- kvazipastāvīgā vērtība, kuru izsaka ar reizinājumu 2Qk – šādu vērtību lieto ārkārtējo
iedarbju nespējas robežstāvokļu un neatgriezenisko lietojamības robežstāvokļu pārbaudei
 38
____________________________________________________________________________
(arī ilglaicīgu ietekmju efektu aprēķiniem). Par kvazipastāvīgo pieņem mainīgās slodzes
vērtību, kura tiek pārsniegta vairāk nekā 50% no pieņemtā attiecīgās konstrukcijas
ekspluatācijas perioda ilguma.
Parciālo koeficientu o , 1 un 2 konkrētās vērtības sk. tālāk 1. tab. Ir saprotams, ka
pastāvīgajām iedarbēm (t.i., G) koeficienti i = 1.0.
 Iedarbju aprēķina vērtība Fd – ar šo vērtību tiek ņemtas vērā iespējamās ekstremālās atkā-
pes no normāliem ekspluatācijas apstākļiem. Aprēķina vērtību nosaka sekojoši:
Fd = f EdFrep = F Frep = F i Fk;
kur: Fk – iedarbes raksturīgā (normatīvā) vērtība;
Frep – iedarbes reprezentatīvā vērtība;
f – iedarbes parciālais drošuma koeficients, ar kuru ievērtē iedarbes nelabvēlīgās
novirzes iespējas no reprezentatīvās vērtības;
Ed - drošuma koeficients, kas raksturo slodžu modeļa nenoteiktību;
i – kombināciju koeficients (vai nu 1.0, vai arī o , 1 un 2)
F – rezultējošais drošuma koeficients (sk. tālāk 2. tab.)
 39
____________________________________________________________________________

2. tabula. Ieteicamās drošuma koeficientu F vērtības ēkām

1. grupas robežstāvokļa Apzī-

veids mējums

Statiskā līdzsvara
zudums (EQU)

G sup
G inf
Q
A
Viena no konstrukcijas
elementiem vai pamatu G sup
sabrukums, ko izraisīju- G inf
si pārtrūkšana vai pārmē- Q
rīgas deformācijas (STR) A
G
Q
A

5. Pārbaudes pēc nestspējas robežstāvokļiem

Projektējot konstrukcijas, jāpārbauda sekojoši nestspējas robežstāvokļi:
a) EQU – statiskā līdzsvara robežstāvoklis (konstrukcijas vai tās kādas daļas, kas tiek uzskatīta
par stingu ķermeni, statiskā līdzsvara zaudēšana).
 40
____________________________________________________________________________
b) STR – sabrukšanas vai pārmērīgu deformāciju robežstāvoklis (konstrukcijas vai konstruktī-
vu elementu [t.sk. pamatņu, pāļu, pamatu sienu un tml.] iekšēji bojājumi vai
pārmērīgas deformācijas), kad noteicoša loma ir konstrukcijas materiāla stiprībai.
c) GEO – grunts pamatnes bojājumu vai pārmērīgu deformāciju robežstāvoklis, kad grunts vai
iežu stiprībai ir būtiska nozīme pamatnes pretestības nodrošināšanai.
d) FAT – robežstāvoklis, kas raksturojas ar materiāla noguruma izraisītiem bojājumiem kon-
strukcijā vai konstruktīvos elementos.

5.1. Statiskā līdzsvara un stiprības pārbaudes

Apskatot konstrukcijas statiskā līdzsvara robežstāvokli (EQU), jāpārbauda sekojošs nosacījums
Ed, dst  Ed, stb,
kur : Ed, dst - destabilizējošu iedarbju efekta aprēķina vērtība;
Ed, stb - stabilizējošu iedarbju efekta aprēķina vērtība.

Apskatot šķēluma, elementa vai savienojuma sabrukšanas vai pārmērīgu deformāciju robežstā-
vokli (STR), jāpārbauda sekojošs nosacījums
Ed  Rd ,
kur : Ed - aprēķina vērtība konkrēto iedarbju efektam (piepūlei),
Rd - attiecīgā elementa šķērsgriezuma aprēķina pretestība (šo parametru nosaka materiā-
la īpašības un šķērsgriezuma ģeometriskie izmēri un statiskie raksturojumi).

5.2. Iedarbju kombinācijas

Katram slogojumam, kuru ir pamats vērtēt kā iespējamo kritisko, iedarbju efektu aprēķina
vērtības Ed jānosaka, izejot no iedarbju kombinācijām, kurās ietilpst tās iedarbes (slodzes), kas
reāli var darboties vienlaicīgi. Katrai no šīm kombinācijām jāietver:
 pastāvīgās iedarbes;
 dominējošā mainīgā iedarbe (attiecīgā gadījumā arī ārkārtējā iedarbe);
 pavadošās mainīgās iedarbes ar to kombināciju vērtību.

5.2.1. Iedarbju kombinācija ilgstošu un īslaicīgu situāciju gadījumā

(fundamentālā kombinācija)
Iedarbju efektu (piepūļu) Ed aprēķina vērtību noteikšanas vispārējā shēma:
Ed = Sd EG,j Gk,j + P P + Q,1Qk,1 + Q,i Q,i Qk,i, (A)
kur: Sd – parciāls faktors, ar kuru ievērtē iedarbju un iedarbju efektu modeļu nenoteiktību (šī
koeficienta skaitliskā vērtība pagaidām nekur skaidri nav definēta, un tāpēc var
pieņemt Sd = 1.0);
E – simbols efektam (resp., koeficients, ar kuru pāriet no iedarbēm uz attiecīgo efektu –
piepūli);
G,j Gk,j – pastāvīgās slodzes raksturīgā (normatīvā) vērtība ar atbilstošo drošuma
koeficientu no 2. tab.
P P – iepriekšsaspriegšanas spēks ar atbilstošo drošuma koeficientu no 2. tab.
Q,1Qk,1 – dominējošā mainīgā iedarbe ar atbilstošo drošuma koeficientu no 2. tab.
 41
____________________________________________________________________________

Q,i Q,i Qk,i – cita mainīgā iedarbe ar atbilstošo drošuma koeficientu no 2. tab. un
kombināciju koeficientu no 1. tab.
Gadījumā, ja rodas grūtības attiecībā uz mainīgo slodžu dominējošās lomas noteikšanu (vai
arī kādi cita veida sarežģījumi), pieļaujams vienkāršot augstāk minētajā izteiksmē (A) kvadrāt-
iekavās ietverto – proti, aizstāt to ar sekojošu izteiksmi
G,j Gk,j + P P + 0.9 Q,i Qk,i (ja ir vairākas mainīgās iedarbes), (B)
G,j Gk,j + P P + Q,1Qk,1 (ja ir tikai viena mainīgā iedarbe) (B’)

5.2.2. Iedarbju kombinācija ārkārtēju situāciju gadījumā

Iedarbju efektu (piepūļu) Ed aprēķina vērtību noteikšanas vispārējā shēma:
Ed = EGk,j + P + Ad + (1,1 vai 2,1)Qk,1 + 2,i Qk,i, (C)
kur: apzīmējumi līdzīgi kā izteiksmē (A), un papildus:
Ad – ārkārtējās iedarbes aprēķina vērtība;
1,1 vai 2,1 – izvēlei jāattiecas uz atbilstošo projektā ievērtējamo ārkārtējo situāciju (trie-
ciens, ugunsgrēks vai izdzīvošana pēc ārkārtēja atgadījuma vai situācijas)

6. Pārbaudes pēc lietojamības robežstāvokļiem

Pārbaudot konstrukcijas vai tās elementu atbilstību lietojamības prasībām, jāvadās no saka-
rības
Ed  Cd ,
kur : Ed - iedarbju efektu aprēķina vērtība, kas noteikta lietojamības kritērijā, pamatojoties uz
atbilstošajām kombinācijām;
Cd - atbilstošā lietojamības kritērija aprēķina robežvērtība
Iedarbju kombinācijas lietojamības robežstāvokļiem

Nosakot lietojamības kritērijiem atbilstošo iedarbju efektu aprēķina vērtību, drošuma

koeficienti  jāpieņem vienādi ar 1.0.

a) Raksturīgā (tipiskā) kombinācija

Iedarbju efektu Ed aprēķina vērtību noteikšanas vispārējā shēma:
Ed = EGk,j + P + Qk,1 + Q,i Qk,i, (D)
Raksturīgo kombināciju parasti lieto neatgriezeniskiem lietojamības robežstāvokļiem.
b) Biežāk sastopamā kombinācija
Iedarbju efektu Ed aprēķina vērtību noteikšanas vispārējā shēma:
Ed = EGk,j + P + 1,1 Qk,1 + 2,i Qk,i, (E)
Biežāk sastopamo kombināciju parasti lieto atgriezeniskiem lietojamības robežstāvokļiem.

c) Kvazipastāvīgā kombinācija
Iedarbju efektu Ed aprēķina vērtību noteikšanas vispārējā shēma:
 42
____________________________________________________________________________

Ed = EGk,j + P + 2,i Qk,i, (F)

Kvazipastāvīgo kombināciju parasti lieto konstrukciju ilglaicīgiem efektiem un ārējā
izskata novērtēšanai.

Izteiksmēs D, E un F:
E – simbols efektam (resp., koeficients, ar kuru pāriet no iedarbēm uz attiecīgo efektu);
Gk,j – pastāvīgās slodzes raksturīgā (normatīvā) vērtība;
P – iepriekšsaspriegšanas spēka raksturīgā (normatīvā) vērtība;
Qk,1 – dominējošās mainīgās iedarbes raksturīgā (normatīvā) vērtība;
1,1 Qk,1 – dominējošā mainīgā iedarbe ar atbilstošo kombināciju koeficientu no 1. tab.;
Q,i Qk,i ; 2,i Qk,i – cita mainīgā iedarbe ar atbilstošo kombināciju koeficientu no 1. tab.