Atmiņas un liecības par Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu.

Atmiņu konfrontācija ar informācijas avotiem.

1. uzdevums. Iegūstiet informāciju par Ulmaņa autoritāro režīmu!
1.1. Izpētiet t.s. Latvijas laika (1920–1940) žurnālus un avīzes. No žurnāliem paši iecienītākie bija
“Atpūta”, ko pirka un vai abonēja daudzas ģimenes un vēlāk padomju gados slepeni glabāja. No
laikrakstiem populārākās bija “Jaunākās Ziņas”

1.2. Izmantojiet Latvijas Nacionālās bibliotēkas resursu periodika.lv. Izvēlieties

vienu rakstu
un fotogrāfijas, kas tapušas Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā. (raksts
un foto var būt no dažādiem izdevumiem)
Lietojiet hronoloģiskās resursu atlases iespējas “Datums”, izvēloties 1934.–1940. gadu.

Uzmanību! 1940. gada materiāliem rūpīgi pārbaudiet izdošanas datumu, jo no 17. un 18. jūnija
sākās padomju okupācija un Ulmaņa režīma demontāža. Tas atspoguļojās arī preses materiālos.
Atslēgas vārdi atbilstošā satura meklēšanai: “15. maija Latvija”, “Atdzimšanas dziesma”, “Kārlis
Ulmanis”, “Vadonis”, “Vienības laiks”.
1.3. Iegūtos rakstus lepjupielādējiet un konvertējiet Word dokumenta formātā, lai nepieciešamības
gadījumā varētu nokopēt un izmantot spilgtākos citātus un fragmentus.
2.. Izvērtējiet savus iegūtos tekstus, atbildot uz šādiem jautājumiem (Ja par kādu jautājumu Jūsu
izvēlētajā tēkstā nav informācijas , tā arī atbildiet)

2.1. Uzrakstiet preses izdevuma nosaukumu, autoru, izdošanas laiku

2.2. Kas bija raksta autors? Vai varam to uzzināt?
2.3. Ko mēs zinām vai varam uzzināt par izdevumu, kur publicēts raksts?
2.4. Kā raksta autors pozicionē tautu un tās attiecības pret Kārli Ulmani? Kā vērtē Ulmaņa lomu
tautas dzīvē pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma?
2.5. Kā raksta autors novērtē Latvijas Republikas saimniecību un politisko dzīvi pirms 1934. gada
15. maija apvērsuma?
2.6. Kā autors vērtē Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pilsoņu politiskās tiesības un demok-
rātiskās brīvības?
2.7. Kā autors vērtē politisko partiju un parlamenta kā institūciju nozīmi valsts dzīvē?
2.8. Vai raksta autora minētie skaitļi un dati ir korekti? Kas par to liecina?
2.9. Vai tekstā jūtamas liekulības un iztapības iezīmes?

3. uzdevums. Vizuālo avotu par K. Ulmaņa autoritāro režīmu (1934–1940) analīze.

Izvēlieties foto, kur redzams Kārlis Ulamanis autoritārisma laikā (tā pat kā to darījāt ar tekstu) Atbildiet
uz šādiem jautājumiem!

3.1. kur un kad attēli publicēti?

3.2. Kāds ir bijis fotogrāfijas vai zīmējuma publicēšanas politiskais/ideoloģiskais mērķis?
3.3. Kādi simboli ietverti fotogrāfijā vai zīmējumā? Ko tie nozīmē, kādu vēstījumu tie nes?
3.4. Kādi paņēmieni un metodes izmantotas, lai mērķi sasniegtu? Pievērsiet uzmanību fotokame-ras
novietojumam, foto rakursam, ievērojiet, kas ir izcelts un kas palicis otrā plānā, ko vēsta attēla
paraksts?
3.5. Kādu iespaidu attēls atstāj uz skatītāju? Mēģiniet to nodefinēt dažās īsās tēzēs!
Piemērs: Tekstuālo avotu par K. Ulmaņa autoritāro režīmu (1934–1940) analīze.
Iepazīstieties ar tekstuālo avotu analīzes piemēriem un izvērtējiet iegūtos tekstus!
2.1. Izpētiet avotu analīzes paraugus! Iepazīstieties ar informācijas avotu tekstu un vēsturnieku
secinā-jumiem rāmīšos.

Avotu analīzes paraugi

Paraugs, kā rakstu vai vizuālo materiālu sadalīt pa politiskām tēzēm/ziņām, kas pakļautas analīzei
pēc iepriekšminētajiem jautājumiem.
Raksts “Pirmais strādnieks” avīzē “Darba Dzīve”, 1939. gada maijs

Raksts tapis 1939. gada maijā – laikā, kad eksistēja

Ulmaņa autoritārais režīms. Avīze tika nodibināta
1938. gadā – tātad Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos,
vairums avīzes rakstu slavina režīmu.
Raksta nosaukums Ulmani pielīdzina ierindas
cilvēkam – strādniekam. Ulmanis ir viens no mums.
 Kad mēs pabeidzam savu darbu, kuru darām sevis, savas ģimenes un sabiedrības labā, mēs ejam
pie miera. Mums ir savs brīvlaiks un sava atpūta. Mums ir brīži, kad mūs nespiež rūpes par citiem,
saviem līdzcilvēkiem, sabiedrību. Mēs esam atdoti paši sev un varam darīt ar savu laiku, ko gribam.
Mēs esam brīvi ļaudis pienākumu starplaikos un ar skubu un labpatiku izmantojam un baudām šo
personīgo brīvestību, mums nav jādomā par to, kā dzīvo, kā iztiek, kā jūtas simti un tūkstoši, kas ap
mums. Kāda ir viņu labklājība šodien, un kādai tai vajadzētu būt rīt.

Latvijā dzīvot ir labi (Latvijas

pilsoņa, indivīda brīvības un labo
dzīves apstākļu slavinājums).

Ap mums ir tikai mūsu personībās rūpes par mūsu iztiku un mūsu ērtībām. Cik humāni un cilvē-ciski
mēs arī būtu, uz mums neguļ smagais atbildības slogs par vispārību un valsti. Tā tas ir ar mums.

Valsts pārvalde un politika ir slogs,

pilsonim ar to nav jānodarbojas,
tas jāuztic kādam “gudrākam”!
Tas ir pretrunā ar Latvijas
Republikas Satversmi.

Bet ir viens vīrs mūsu zemē, kura dzīve ir diametrāli pretēja mūsējai. Kā atlants viņš nes savos
plecos visu mūsu likteņus. Mūsu valsts drošība, mūsu zemes labklājība ir viņa rokās. Vienīgi viņā ir
tas, kas nes atbildību par divu miljonu ļaužu šodienu un rītdienu, par šīs zemes labklājību un
kārtību, par viņas robežu drošību, par mūsu tuvāko un tālāko nākamību.
Tas ir mūsu valsts dibinātājs, šis valsts atjaunotājs, mūsu pirmais pilsonis un pirmais strādnieks,
mūsu tautas vadonis un vadītājs, Valsts un ministru Prezidents KĀRLIS ULMANIS

Mums ne par ko nav jāuztraucas un jādomā, mūsu vietā

to dara Kārlis Ulmanis. Viņš ir pats labākais, viņš ir
pārāks pār mani un mums visiem – latviešu tautu. Izcelti
lielie burti, lai Ulmaņa vārds labāk iespiežas lasītāja
prātā.
.

Tas mums jāatceras šodien, kad svinam valsts atjaunošanas svētkus, kad svinam viņa svētkus un
viņa darba dienu, jo šie ir atjaunošanas svētki un atjaunotājs ir viņš.
Mēs zinām, ka tūkstoši un desmiti tūkstoši latviešu cilvēku šodien piemin viņa vārdu. Piemin ar
godbijību un dziļu pateicību. Jo viņš ir tas, kas mums nesis jaunu dzīvi – daudz skaistāku, krietnāku
un saturīgāku dzīvi, kāda tā jebkad bijusi.
Mēs daudzinām viņu un noliecam galvas viņa priekšā.
Jo neviens nav strādājis un nestrādā tik daudz kā viņš.
Sevišķi pēdējo piecu gadu darba posmā, kad atraisījušies visi viņa cildenie un raženie spēki, viņš
ir strādājis tik daudz, ka paveicis pārcilvēcisku darbu, kas citkārt būtu veicams tikai cilvēku
leģioniem. Piecu gadu laikā viņš ir aizrāvis savu tautu “pāri trejām audzēm”.
Viņam nav bijis nomoda, atpūtas, personīgas dzīves.
Viņš ir dedzis idejai un tautai!
Latvju brīvvalsts un latvju tautas laime – ir bijusi viņa augstākā ideja, šīs idejas labad viņš nav
gribējis pazīt ne citu, nedz sava žēluma.
Viņam nav personīgas dzīves, viņam ir tikai visas tautas dzīve.
Viņam nav nedz draugu, nedz tuvinieku, jo vienīgi lielā vientulība, kurā viņš mīt, tam dod
iespēju pilnīgi atdoties un ziedoties idejai un vispārībai.
Viņš – mūsu pirmais strādnieks un nenogurstošais darba rūķis – ir nodibinājis, nostiprinājis,
izbū-vējis un izdaiļojis šo zemi un viņa darbu par nebijušu vairs nepadarīs ne cilvēki, nedz laiks.
Viņš ir jau iegājis mūsu vēsturē kā leģenda. Un kā leģenda viņš tur paliks mūžu mūžos.

Ulmanis nes sevi kā upuri latviešu tautas

labā. Latviešu tautai jābūt pateicīgai par
šo upuri! Ulmanis ir Latvijas izveidotājs,
Latvijas mūžīgais personificējums.
Foto no 1936. gada jūlija numura “Atpūtas”

Ulmanis kā visas tautas Vadonis ir Šķiru – zemnieku un strādnieku – Bērnu

foto dokumentēto notikumu centrālā vienotības propaganda, viena no izmantošana
figūra, priekšplānā pāri citiem. autoritārā režīma izpausmēm. propagandā.

No Latvijas Republikas iekšlietu ministra K. Veitmaņa raksta “15. maija

sasniegumi”, 1939. gada janvārī
Sevišķi lielu vērību valdība veltī darba spēka jautājuma atrisināšanai, lai arī šinī ziņā mēs kļūtu
neatkarīgi no ārzemēm, piepildot Valsts Prezidenta sauksmi: “Pašu zemei – pašu arājs!”. Ieviestas
ģimenes piemaksas gada laukstrādnieku un viņiem pielīdzinātu darba darītāju bērniem un vecākiem
(šādas piemaksas nav nevienā citā valstī), radīts fonds laukstrādnieku dzīvokļu izbūvei, notiek rūp-
niecības, būvniecības un citu darbu racionalizācija lieku darba roku atbrīvošanai utt. Nupat izdotais
likums par darba sagādāšanu un darba spēka novietošanu rada Latvijas darba centrāli, kurai plaši
uzdevumi darba roku sadalījuma problēmas nokārtošanai. Nav nekādu šaubu, ka šī jaunā iestāde
savus uzdevumus veiks par svētību mūsu lauksaimniecībai un visiem darba darītājiem.

Raksta autors bija LSDSP biedrs, pēc 1934. gada apvērsuma

ticis ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Raksts publicēts
latviešu sociāldemokrātu avīzē Zviedrijā pēc Otrā pasaules
Pēc statistikas
kara. Tas viss nosaka kritisku attieksmi pret 15. maija režīmu.
datiem

No rakstnieka, vēsturnieka un sabiedriskā darbinieka Kārļa Dziļlejas raksta laikrakstā “Brīvība”,

Stokholmā, 1959. gada maijā.
Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi pakļaujas “valsts saimnieka”
gribai. Tāpēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu
vairāk iejūtas vienīgā noteicēja lomā. Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija,
kuras priekšgalā nāk viens no 15. maija apvērsuma dalībniekiem Alfrēds Bērziņš.
 Tas jūtami ierobežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību,
daudzus laikrakstus un žurnālus. Slimo kases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā.
Pakalpīgus žurnālistus un rakstniekus uzmudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda
malā. Šī rīcība daudziem nepatīkami atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktatūras zemēs –
Padomju Savienībā, Vācijā, Itālijā. Tas attālina Latviju no draudzīgajām rietumu lielvalstīm, kur
pastāv demokrātiskā iekārta. Rakstos un runās noniecina agrāko demokrātisko laikmetu un tā
darbiniekus. To apzīmē par partiju strīdu laikmetu, pasvītro tā ļaunās puses, bet noklusē to, kas tur
bijis labs un kas tajā laikā paveikts.
Ulmanim tiek pārmestas bailes no
politiskās konkurences, Latvija bijusi
līdzīga fašistiskajai Itālijai, nacistiskajai
Vācijai, komunistiskajai PSRS. Latvija
attālinājās no demokrātiskās pasaules.

Visbīstamākais tomēr ir tas, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties
par valsts lietām. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa
rīcībai. Aizrāvies ar saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību.
Pastāv gan valsts aizsardzības fonds, bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvijas ārpolitikas
vadību K. Ulmanis ir nodevis Baltijas vācieša V. Muntera rokās.
Tauta un indivīdi tika atstumti no valsts
pārvaldes lietām, Ulmanis vainīgs
Latvijas aizsardzības spēju vājināšanā.
Nacionāls aizspriedums – nepatika pret
Baltijas vāciešiem.

1939. gada 5. oktobrī Latvija paraksta t.s. savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību.
Sarkanarmija iegūst bāzes Liepājā, Ventspilī un Pitragā.
Tik gļēvi un noziedzīgi šis mīklainais Ulmaņa favorīts nodeva Maskavas imperiālistiem ne vien savu
vadoni un viņa operetiskos trabantus, bet arī Latvijas valsti, zemi un tautu boļševiku okupācijā. Ne vien
“vadonis”, bet simtiem tūkstošu latviešu tautas locekļu bija pēc vientiesībā un līksmībā pavadītiem
autoritārisma gadiem nodoti par upuri okupantu teroram. Un ja vēl šodien daži autoritārisma pastarīši
jaukās atmiņās par Ulmaņa laikā baudītiem labumiem var dziedāt “Lai līgo lepnā dziesma!” un zvērēt
uzticību “vadoņa” ideāliem, tad tas, nudien, izklausās kā baigs karātavu humors.

Raksts publicēts PSRS varas gados oficiālā

izdevumā, tātad jau iepriekš zināms, ka sekos
neatkarīgās Latvijas valsts noliegums un zākāšana.
No raksta žurnālā “Zvaigzne”, 1955. gadā.
Nepatika pret PSRS staļinisko režīmu
un padomju okupāciju (Maskavas
imperiālismu). PSRS okupācijas varas
ienākšanā vainīgs Ulmaņa režīms.

Par Latvijas darbaļaužu varonīgo cīņu par padomju varas nodibināšanu stāsta daudzi dokumentāli
materiāli, kas savākti un glabājas Latvijas PSR Centrālajā Valsts vēstures muzejā. [..] Nesen muzeja
fondos tika atrastas arī interesantas, vēl nepublicētas oriģinālfotogrāfijas, kas apgaismo Latvijas
strādnieku šķiras cīņu pret nacionālistisko buržuāziju, parāda, ka bezdarbnieki bija spiesti, darbu
meklējot, veselām dienām nīkt pie Rīgas ostas vārtiem vai pie privātuzņēmēju fabrikām cerībā dabūt
kaut īslaicīgu darbu. Paužot savu protestu pret sociāli ekonomiskajiem žņaugiem un politisko beztie-
sību, darbaļaužu masas Latvijas Komunistiskās partijas vadībā organizēja streikus un demonstrāci-jas,
kas parasti noritēja ar Komunistiskās partijas izvirzītiem lozungiem. Sevišķi spēcīgi strādnieku streiki
un demonstrācijas norisinājās strādnieku šķiras starptautiskās solidaritātes dienā l. maijā.
Pēc fašistiskā apvērsuma 1934. g. 15. maijā sākās viens no grūtākajiem posmiem latviešu tautas dzīvē,
[..] dzīves līmeņa pazemināšanos un politisko beztiesību, ko fašisms atnesa Latvijas darbaļaužu masām.
“Kā smags slogs gulstas uz strādnieku pleciem fašisms. Jo dienas darba ļaužu stāvoklis paliek grūtāks
un nepanesamāks. Algas nosit, darba laiku pagarina, par katru nieku izsviež kā suni aiz fabrikas vārtiem
un ja pretim runā, – tad cietumā”, raksta Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas komitejas 1936. gada
oktobrī izdotajā proklamācijā “Cīņā pret fašistiskajiem laupītājiem!”.

Raksta fragmentā iekļauts viss PSRS propagandas spektrs un padomju

ideoloģijas terminoloģija, Latvijas Republika ir “buržuāziska”, autoritārais
režīms “fašistisks”, tauta grimst nabadzībā, pret prettautisko režīmu cīnās
komunisti. Ar šādu nostāju PSRS attaisnoja Latvijas okupāciju un
iekļaušanu PSRS sastāvā 1940. gadā, ko dēvēja par “sociālistisko
revolūciju”.

Divu sieviešu Mirdzas un Olgas saruna Dignājas pagastā, kas notika ap 1986. gadu, pierakstīta
aptuveni pēc atmiņas.

Saruna notikusi laikā, kad PSRS pie varas bija

nācis M. Gorbačovs, pamazām sākās atklātības
politika. Cilvēki sāka nebaidīties paust savas
domas, bet padomju ideoloģija joprojām bija spēkā.

Mirdza: Tikko kā nāku no veikala, gribēju nopirkt nedaudz kombikormu lopiem, kā arī jaunus
gumijas zābakus, vecie cauri, apnicis staigāt slapjām kājām.
Alma: Nopirki?
Mirdza: Nē taču, ka tavu…veikals galīgi tukšs, kombikormu pievedīšot tikai nākošnedēļ, bet par
zābakiem veikalniece neko nezināja teikt, mana izmēra neesot un nezinot kad un vai vispār būšot.
Rajona bāze šobrīd esot tukša.
Alma: Tad jau jāgaida, nekas cits neatliek! Gan jau reiz būs!
Mirdza: Kā man šis viss apnicis! Atceries Ulmaņa laikus, vai tad toreiz bija kādas preces, ko tik
vien varējām nopirkt! Abos pagasta veikalos viss bija. Tie gan bija labi laiki! Mēs, latvieši, bijām
savā zemē saimnieki, neviens netika kolhozos un sovhozos ar varu dzīts. Katram bija sava zeme!
Bagāti dzīvojām, mana tēvam Ulmaņlaikos bija 58 ha zemes, 6 govis, 2 zirgi, ap 20 aitu, sava
pļaujmašīna, viņš varēja atļauties nopirkt zābakus sev, manai mammai un mums – abām māsām.

Mirdza neatkarīgās Latvijas Republikas laiku (1918–1940) sauc par Ulmaņlaikiem (1934–1940).
Tā ir bieži izplatīta atmiņu kļūda: cilvēkiem prātā vairāk iespiedies neatkarīgās valsts pēdējais –
Ulmaņa režīma periods.
Viss neatkarības periods, tai skaitā Ulmaņa autoritārais režīms, caur padomju nabadzības, apspiestības
prizmu tiek vērtēts kā “zelta laiki”. Cilvēku dzīves līmenis Latvijā bija daudz augstāks nekā PSRS.
 Alma: Nav tev taisnība! Ulmaņa laikos laukos pār visu valdīja vekseļi. Kam bija zeme un nauda,
tas dzīvoja labi. Bet kam naudas nebija – tas bija nabags, savus bērnus pie budžiem ganos sūtīja. Ja
tie Ulmaņa laiki būtu turpinājušies, es savus bērnus nevarētu izskolot, vai tad es varētu visus trīs uz
Rīgu mācīties sūtīt. Man tāda nauda sapņos pat nerādījās. Tikai pateicoties Hruščovam, varēju dēlus
un meitu izskolot par velti!

Alma atminas 30. gadu lauku dzīves sociālās un tirgus

saimniecības izraisītās problēmas, sociālo nevienlīdzību.
Vienlaikus viņa pakļāvusies PSRS propagandai, kas zākāja un
noliedza cilvēku iespējas Latvijas valstī iegūt izglītību.
Nepieciešams salīdzināt datus par izglītības iespējām Latvijā un
PSRS.

Mirdza: Jā, tad kad tu savus bērnus uz Rīgu mācīties sūtīji, es ar māti un māsu no Sibīrijas
atgrie-zos, tēvs tur kapos palika, mums nebija ne vairs savu māju, ne iedzīves! Mēs krieviem
skaitījāmies budžu ģimene.