ČOGJAMS TRUNGPA

GARĪGĀ MATERIĀLISMA PĀRVARĒŠANA

Anotācija

Kādas lamatas sagaida apgaismības meklētāju mūsdienu dzīves gūzmā? Galvenā un

visbīstamākā no tām – ‘’garīgais materiālisms’’, cilvēka ego mēģinājums gūt labumu no jebkā, pat no
iekšējās transformācijas un atbrīvošanās no paša ego.
Šī grāmata ir neaizstājams, praktisks ceļvedis jebkura garīgā ceļa sekotājam.

©1973,Chogyam Trungpa. Shambhala Publications Inc.

©2012, Чогьям Трунгпа. Ганга. http://www.klex.ru/2j2
©2012, no krievu valodas tulkojis Somnambuls.
 2
SATURS

PAR AUTORU ......................................................................................................................................................... 3

IEVADS ................................................................................................................................................................... 3

1. NODAĻA. GARĪGAIS MATERIĀLISMS................................................................................................................... 8

2. NODAĻA. PAZEMĪBA ........................................................................................................................................ 14

3. NODAĻA. GURU................................................................................................................................................ 17

4. NODAĻA. IESVĒTĪŠANA..................................................................................................................................... 27

5. NODAĻA. PAŠAPMĀNS ..................................................................................................................................... 31

6. NODAĻA. GRŪTAIS CEĻŠ ................................................................................................................................... 37

7. NODAĻA. ATVĒRTAIS CEĻŠ................................................................................................................................ 44

8. NODAĻA. HUMORA IZJŪTA .............................................................................................................................. 54

9. NODAĻA. EGO ATTĪSTĪBA ................................................................................................................................. 58

10. NODAĻA. SEŠAS SFĒRAS ................................................................................................................................. 67

11. NODAĻA. ČETRAS CILDENĀS PATIESĪBAS ........................................................................................................ 73

12. NODAĻA. BODHISATVAS CEĻŠ ........................................................................................................................ 80

13. NODAĻA. ŠUŅJATA ......................................................................................................................................... 89

14. NODAĻA. PRADŽŅA UN LĪDZCIETĪBA .............................................................................................................. 99

15. NODAĻA. TANTRAS ...................................................................................................................................... 103

TANTRA - TURPINĀJUMS ................................................................................................................................... 112

 3

Garīgā materiālisma pārvarēšana

Čogjams Trungpa Rinpoče

Par autoru

Čogjams Trungpa (1939-1987) Rinpoče Ziemeļamerikā nobinājis vairākas budistu kopienas.

Lielākās no tām atrodas Boulderā (Kolorādo) – ‘’Karma-Dzong’’ un Bernetā (Vērmontā) – ‘’Tīģera
aste’’. Viņš arī nodibināja eksperimentālu terapeitisku kopienu un ķērās klāt pie Naropas institūta
organizēšanas – akadēmiska centra, kurā studenti varētu gūt pieredzi par budisma un Rietumu
intelektuālo disciplīnu mijiedarbību. Būdams šo centru vadītājs un vecākais pasniedzējs, viņš šo
iestāžu studentiem bija draugs un meditācijas skolotājs.
Tā kā viņu uzskatīja par Trungpa-tulku, jau kopš bērnības viņš saņēma īpašu audzināšanu, lai
vēlāk kļūtu par Surmangas klosteru abatu Austrumtibetā. Pēc grūta un gara sagatavošanas perioda viņš
saņēma iesvētīšanu un tikai iecelts tronī kā tiešais Milarepas un Padmesambhavas līnijas mantinieks.
Tādā veidā viņš pabeidza savas apmācības gaitas meditācijas un intelekta attīstības sfērā saskaņā ar
kagju un ņingmas tradīcijām.
Kad 1959. gadā ķīnieši okupēja Tibetu, Trungpam nācās pamest savu dzimteni. Pēc trim Indijā
pavadītiem gadiem viņš devās uz Angliju, lai Oksfordā studētu salīdzinošo reliģiju un psiholoģiju. Pēc
četriem gadiem Oksfordas universitātē viņš nodibināja pirmo meditācijas un Tibetas budisma
pētniecības centru rietumu puslodē – Samjelingu Skotijā. 1970. gadā Trungpa apmeklēja
Ziemeļameriku, un, pamanījis neparastu interesi par viņa mācību, nolēma pārcelties uz ASV.
Atlikušo mūžu viņš daudz ceļoja pa ASV un Kanādu, lasot lekcijas un uzstājoties ar semināriem.
Par viņa nākamo inkarnāciju tika pasludināts 1989. g. Tibetā dzimušais Čosengs Trungpa.

Ievads

Turpmākā diskusiju sērija norisinājās Boulderā, Kolorādo 1970. g. beigās un 1971. g. pavasarī.
Tolaik mēs tieši veidojām savu meditācijas centru Boulderā, ‘’Karma-Dzong’’. Lai gan lielākoties
mani skolnieki pret garīgo attīstību izturējās pilnībā nopietni, viņi savā praksē ieviesa ne mazums
sajukuma, neizpratnes un gaidu. Tāpēc es uzskatīju par nepieciešamu saviem skolniekiem sniegt
vispārēju ceļa pārskatu un brīdināt par tajā sastopamajām briesmām.
Tagad man šķiet, ka šo sarunu publicēšana varētu sniegt labumu arī tiem, kas interesējas par
garīgajām disciplīnām.
 4
Pareiza virzība pa garīgo ceļu ir visai smalks process un šeit nedrīkst pieļaut naivu lēkāšanu no
vienas vietas uz otru. Pastāv neskaitāmas novirzes, kas noved pie izkropļotas un egocentriskas
garīguma versijas. Mēs varam sevi mānīt, uzskatot, ka garīgi attīstāmies, lai gan patiesībā ar garīgās
prakses palīdzību tikai stiprinām savu egocentriskumu. Šādu fundamentālu izkropļojumu var nosaukt
par garīgo materiālismu.
Šīs sarunas, pirmām kārtām, ir par dažādajiem ceļiem, uz kuriem cilvēki iesaistās garīgajā
materiālismā, par dažām pašapmāna formām, kurām nereti pakļaujas iesācēji. Pēc šādu noviržu
aplūkošanas mēs pievērsīsimies īstena garīgā ceļa īpatnībām.
Grāmata sarakstīta klasiskā budisma stilā – ne formālā nozīmē, bet gan budisma garīguma
izpratnes izklāsta nozīmē. Lai gan budistu ceļš nav saistīts ar teismu, tas nav pretrunā ar teisma
disciplīnām. Atšķirības starp dažādajiem ceļiem drīzāk skar uzsvaru sajaukumu un metodes. Pamata
problēmas visās garīgajās disciplīnās ir vienādas, it īpaši garīgā materiālisma pārvarēšanas jomā.
Budisma pieeja sāk ar mūsu maldiem un ciešanām; tā cenšas atklāt to cēloņus. Teistiskā pieeja sāk ar
Dieva diženumu un turpina ar apziņas paplašināšanu līdz Dieva klātbūtnes piedzīvošanai. Taču tā kā
šķēršļi saziņai ar Dievu ir mūsu maldi un sliktās īpašības, arī teistiskajai pieejai nākas ar to saskarties.
Piemēram, garīgais lepnums ir kā teisma, tā arī budisma disciplīnu problēma.
Saskaņā ar budisma tradīciju garīgais ceļš ir saistīts ar mūsu maldu pārvarēšanu un apziņas
atmodināšanas īstenošanu. Kad apziņas atmodināšanas iespējas traucē ego un to pavadošā paranoja,
šāds stāvoklis iegūst dziļi instinktīvu raksturu. Tādējādi jautājums vairs nav, kā atmodināt apziņu, bet
gan drīzāk, kā sadedzināt visus tos maldus, kas to sedz. Sadedzinot šos maldus, mēs atklājam
apgaismību. Ja šis process būtu citāds, atmodinātas apziņas stāvoklis būtu cēloņu-seku reakcijas
rezultāts un tādēļ pakļauts iznīcībai. Visam, kas reiz radīts, agri vai vēlu ir jāmirst; un ja apgaismība
būtu šāda procesa rezultāts, ego vienmēr būtu iespēja apliecināt sevi un izsaukt atgriešanos neziņas
stāvoklī. Apgaismība ir pastāvīga tāpēc, ka mēs neesam to radījuši, bet gan tikai atklājam. Budistu
tradīcijā bieži vien tiek izmantota analoģija ar sauli, kas parādās aiz mākoņiem; šī analoģija ilustrē
apgaismības atklāšanos. Neziņas, nospiestības un paranojas neesamība sniedz neparastu skatījumu uz
dzīvi: mēs atklājam citādas dzīves iespēju.
Maldu būtība saistīta ar to, ka cilvēks izjūt savu personību kā kaut ko nepārtrauktu un noturīgu.
Kad rodas kāda doma, emocija vai cilvēks kaut ko dara, tūlīt pat rodas sajūta, ka jūs to novērojat. Tāda
personības izjūta patiesībā ir pārejoša un nepastāvīga, bet mūsu maldu dēļ mums tā liekas pilnībā
noturīga un ilgstoša. Tā kā mēs savu kļūdaino viedokli uzskatām par pareizu, mēs cīnāmies par šīs
noturīgās personības saglabāšanu un noturēšanu; mēs cenšamies to barot ar baudām un sargāt no
sāpēm. Pieredze nepārtraukti liecina par draudiem, kas saistīti ar mūsu personības aprobežotības un
pārejošā rakstura apzināšanos, un tādēļ mēs nepārtraukti cīnāmies pret jebkādu sava īstenā stāvokļa
atklāšanas iespēju. Bet, - jūs varbūt vaicāsiet, - ja mūsu īstenais stāvoklis ir atmodināta prāta stāvoklis,
kāpēc mēs tik ļoti izvairāmies to saredzēt? Tas notiek tādēļ, ka mēs tik ļoti esam iegrimuši savā
 5
maldīgajā pasaules skatījumā, ka uzskatām šo pasauli par reālu, par vienīgo iespējamo. Šāda cīņa, kas
vērsta uz sajūtas par nepārtrauktu un noturīgu personību saglabāšanu, ir ego darbība.
Taču ego tikai daļēji izdodas mūs norobežot no sāpēm. Tieši neapmierinātība, kas pavada šo ego
cīņu, iedvesmo mūs uz to, ko mēs darām. Tā kā mūsu apziņā vienmēr pastāv pārtraukumi, kļūst
iespējamas arī atsevišķas atklāsmes.
Ego funkciju aprakstīšanai Tibetas budismā izmanto interesantu metaforu. Tā vēsta par ‘’trim
materiālisma valdniekiem’’ – ‘’formas valdnieks’’, ‘’runas valdnieks’’ un ‘’prāta valdnieks’’. Vārdi
‘’materiālisms’’ un ‘’neirotisks’’ ir attiecināmi uz ego darbību.
Jēdziens ‘’formas valdnieks’’ saistīts ar neirotisku tiekšanos pēc fiziska komforta, drošības un
baudas. Mūsu augsti organizētā, tehniskā sabiedrība atspoguļo šo pārmērīgo trauksmi, iedarbojoties uz
fizisko vidi, lai aizsargātu sevi no traucējošās mitro, rupjo un neparedzamo dzīves aspektu ietekmes.
Lifts ar pogu, safasēta gaļa, kondicionēts gaiss, tualetes podi, maksimāli citiem nemanāmas bēres,
pensijas programmas, masu produkcija, satelīti, kas sniedz laika prognozi, buldozeri, luminiscentās
lampas, darbs no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā, televīzija – tas viss ir mēģinājums radīt
pieņemamu, drošu, paredzamu un patīkamu pasauli.
Taču jēdziens ‘’formas valdnieks’’ neattiecas uz jūsu radītām komfortablām un drošām dzīves
situācijām pašām par sevi. Tas drīzāk ir attiecināms uz neirotisku un pārmērīgu trauksmi, kas liek
mums to visu radīt, censties sev pakļaut dabu. Ego cenšas sevi nodrošināt un nodarbināt. Tāpēc mēs
pieķeramies savām baudām, saviem īpašumiem; tāpēc mēs baidāmies no pārmaiņās vai cenšamies tās
sasteigt, cenšamies radīt savu ligzdu vai spēļu laukumu.
Ar ‘’runas valdnieku’’ tiek domāta intelekta izmantošana attiecībā pret iekšējo pasauli. Mēs
izdomājam veselu lērumu ar kategorijām, kas mums ir kā ‘’sviras’’, kas ļauj visu ‘’salikt pa
plauktiņiem’’. Visattīstītākie šīs tendences iznākumi ir ideoloģijas, ideju sistēmas, kas paskaidro,
attaisno un apgaismo mūsu dzīvi. Nacionālisms, komunisms, eksistenciālisms, kristietība, budisms –
tās visas mums piedāvā noteikumus, noturīgas rīcības programmas, paskaidrojumus par to, kas un kā
un kāpēc notiek tā, kā notiek.
Taču ‘’runas valdnieka’’ funkcija pati par sevi nav intelekta izmantošana. ‘’Runas valdnieks’’ ir
ego nosliece visu, kas to apdraud vai tracina, izskaidrot tā, lai neitralizētu draudus un pārvērstu to par
kaut ko pozitīvu (no ego skatu punkta). Jēdziens ‘’runas valdnieks’’ apzīmē jēdzienu izmantošanu par
filtriem, kas mūs pasargā no tiešas tā, kas ir, uztveres. Šīs koncepcijas tiek uztvertas pārlieku nopietni;
tās tiek izmantotas kā instrumenti, kas piešķir mums un mūsu pasaulei noturību. Ja lietu pasaule, kurā
visam ir savs nosaukums, patiešām pastāv, tad pastāv arī ‘’es’’ kā viena no šādām ar nosaukumu
apveltītām lietām. Mēs nevēlamies atstāt vietu mūs apdraudošām šaubām, pārliecības trūkumam un
apjukumam.
Jēdziens ‘’prāta valdnieks’’ attiecas uz apziņas piepūli uzturēt sevis paša apziņu. ‘’Prāta
valdnieks’’ īsteno savu varu tad, kad mēs izmantojam garīgas un psiholoģiskas disciplīnas savas
 6
pašapziņas uzturēšanai kā sviras, kas ļauj mums turēties pie sevis paša apziņas. Narkotikas, joga,
lūgšanas, meditācija, transs, dažādi psihoterapijas veidi – to visu var izmantot tādā veidā.
Ego sev par labu var pavērst jebko, pat garīgumu. Piemēram, ja jūs uzzinājāt par kādu sevišķi
labvēlīgu meditācijas tehniku un garīgo praksi, tad ego attiecībā pret to izpaužas, aplūkojot to kā
pievilcīgu objektu un cenšoties to izmantot. Beigu beigās, tā kā ego tikai šķiet stingrs veidojums un
vispār nav spējīgs kaut ko patiešām apgūt, tas spēj tikai atdarināt. Ego cenšas pārbaudīt meditācijas
praksi un tai raksturīgu dzīvesveidu un atdarināt to. Kad mēs esam apguvuši visus trikus un
paņēmienus garīguma spēlē, mēs automātiski cenšamies atdarināt garīgumu, jo pilnīga iedziļināšanās
tajā prasītu pilnīgu ego likvidāciju. Patiesībā mēs mazāk par visu pasaulē vēlētos atbrīvoties no sava
„es”. Tomēr mēs neesam spējīgi izjust to, ko mēs cenšamies atdarināt; mēs spējam tikai atrast jaunu
telpu ego ietvaros, bet tas ne ar ko neatšķiras no iepriekšējās uzvedības. Ego pārnes visus personīgās
veselības un tam raksturīgo īpašību terminus. Būdams spējīgs radīt jaunu musturu, tas izjūt
uzbudinājumu un tam šķiet, ka ir daudz sasniedzis, jo beidzot ir radījis jūtamu savas individualitātes
apliecinājumu un guvis panākumus.
Un, ja mums izdodas gūt tādus panākumus sava pašapziņas saglabāšanā ar kaut kādas garīgas
tehnikas palīdzību, tad īstena garīgā attīstība kļūst diezgan mazticama. Mūsu intelektuālie paradumi
kļūst tik stipri, ka ir grūti tiem izlauzties cauri. Mēs pat varam aiziet tiktāl, ka realizējam pilnībā
dēmonisku ‘’absolūtā egoisma’’ stāvokli.
Lai gan ‘’prāta valdnieks’’ ir pats stiprākais garīguma graušanas ziņā, arī divi pārējie valdnieki
var noteikt garīgo praksi. Atgriešanās pie dabas, izolētība, vienkāršība, miers, cēlas jūtas – tas viss var
būt aizsardzība pret frustrāciju, jebkas var kļūt par ‘’formas valdnieka’’ izpausmi. Vai arī var gadīties,
ka reliģija jums sniegs saprātīgus argumentus, kas palīdzēs radīt drošu ligzdu, vienkāršu, bet ērtu māju,
atrast patīkamu laulāto draugu un pastāvīgu un vieglu darbu.
Tāpat arī ‘’runas valdnieks’’ var būt iesaistīts garīgajā praksē. Sekojot kādam garīgajam ceļam,
mēs vecās pārliecības varam aizstāt ar jaunu reliģiju vai reliģisku ideoloģiju, taču turpināt izmantot šo
ideoloģiju neirotiski - kā iepriekš. Lai cik cēlas būtu mūsu idejas, ja mēs tās uztveram pārlieku nopietni
un izmantojam sava ego saglabāšanai, mēs vēl joprojām atrodamies ‘’runas valdnieka’’ varā.
Ja mēs izanalizēsim savas darbības, vairumā gadījumu mēs piekritīsim, ka atrodamies viena vai
vairāku ‘’valdnieku’’ varā. ‘’Bet, - var rasties jautājums, - kas par to? Tas ir vienkāršs cilvēka stāvokļa
apraksts. Jā, mēs zinām, ka mūsu tehnika nespēj mūs pasargāt no kara, noziedzības, slimībām,
ekonomiskās nestabilitātes, no smaga darba, no vecuma un nāves; mūsu ideoloģijas arī nespēj mūs
pasargāt no šaubām, nepārliecinātības un sajukuma, bet dažnedažādie psihoterapijas paņēmieni nespēj
mūs pasargāt no uz laiku sasniegto augstāko apziņas stāvokļu zaudēšanas un atskurbuma, un skumjām,
kas tam seko. Bet, ko lai mēs darām? Trīs valdnieki šķiet pārāk vareni, tos gāzt no troņa mums nav pa
spēkam; un mēs arī nezinām, ar ko lai tos aizstāj.’’
Būdams nodarbināts ar šiem jautājumiem, Buda pārbaudīja visu procesu, kura rezultātā iedibinās
 7
triju ‘’valdnieku’’ vara. Viņš vēlējās uzzināt, kāpēc mūsu prāts tiem seko, vai nav kāda cita ceļa. Un
viņš atklāja, ka trīs ‘’valdnieki’’ mūs kārdina, radot fundamentālu mītu – ka mēs esam noturīgas
būtnes. Bet beigu beigās šis mīts izrādījās meli; tas ir liels apmāns, milzīgi meli, taču vienlaikus arī
visu mūsu ciešanu sakne. Lai to atklātu, viņam vajadzēja izlauzties cauri ļoti viltīgai triju ‘’valdnieku’’
aizsardzībai, kas viņu padotajiem neļauj atklāt visdziļāko apmānu, viņu varas avotu. Un mums nav
nekādas iespējas atbrīvoties no triju ‘’valdnieku’’ kundzības, iekams līdzīgi Budam mēs slāni pēc slāņa
nebūsim pārvarējuši viņu meistarīgo aizsardzību.
‘’Triju valdnieku’’ aizsardzības sistēma ir veidota no mūsu prāta substances. Šis materiāls tiek
izmantots tā, lai uzturētu mītu par mūsu noturīgumu. Lai mēs paši saskatītu, kā darbojas šis
mehānisms, ir nepieciešams caurskatīt visu mūsu personīgo pieredzi. ‘’Taču, kā lai mēs veicām šādu
pārskatu? – jums var rasties jautājums. – Kādu metodi vai instrumentu izmantot?’’ Metode, ko atklāja
Buda, bija meditācija. Viņš atklāja, ka gūt atbildi ar meditācijas palīdzību nav iespējams. Un tikai tad,
kad šajā cīņā radās pārtraukumi, viņš guva atklāsmes. Viņš sāka saprast, ka iekš viņa ir kaut kāda
saprātīga apskaidrotība, un tā izpaužas tikai tad, ja pilnībā nav nekādas cīņas. Tādējādi meditācijas
prakse ietver sevī prasmi ‘’neiejaukties’’.
Pastāv daudz maldīgu priekšstatu par meditāciju. Daži cilvēki to uzskata par neparastu prāta
stāvokli, kas atgādina transu, citi uzskata, ka tie ir tādi kā prāta vingrinājumi. Bet meditācija nav nedz
viens, nedz otrs, lai gan tā patiešām ļauj atrisināt prāta neirotisko stāvokļu problēmas. Tikt galā ar
tādiem prāta stāvokļiem ir pilnībā iespējami, tas pat nav grūti. Tos raksturo enerģija, ātrums un īpatnējs
stereotipiskums. Tādā veidā mēs uzzinām, kā rīkoties ar tamlīdzīgiem stāvokļiem, kā nodibināt ar tiem
attiecības – ne tādā nozīmē, ka, lai liktu attīstīties tiem mums vēlamajā ceļā, bet gan iepazīstot tos
tādus, kādi tie ir, tas ir, mijiedarbojoties ar to būtību.
Kādā stāstā par Budu aprakstīts, kā viņš reiz sniedza pamācību brīnišķīgam kitāras spēles
meistaram. Vēlēdamies nodarboties ar meditācijas praksi, muzikants pajautāja: ‘’Vai man ir jāizmaina
savs prāts vai arī jāatstāj tas tāds, kāds tas ir?’’ Buda atbildēja: ‘’Tu esi dižs muzikants; saki man, kā tu
noskaņo sava instrumenta stīgas?’’ Muzikants: ‘’Es nostiepju tās ne sevišķi stipri, bet arī neatstāju tās
pārāk vaļīgas; tas arī viss.’’ ‘’Gluži tāpat, - teica Buda, - arī savā meditācijas praksē tu nedrīksti savam
prātam kaut ko uzspiest, bet arī nedrīksti tam ļaut klejot.’’ Tāda ir Budas mācība. Mēs atstājam prātu
tāds, kāds tas ir; mēs izmantojam pašu pieejamāko paņēmienu, jūtam enerģijas plūsmu, necenšoties to
pakļaut, bet arī neizlaižot to no kontroles; vienlaikus mēs ejam kopsolī ar prāta enerģijas plūsmu, nevis
pretēji vai šķērsām tai. Tāda arī ir meditācijas prakse.
Šāda veida prakse vispār ir nepieciešama tādēļ, ka mūsu prāta un domāšanas struktūra, mūsu
dzīves koncepcija izrādās diktatoriskas: mēs it kā uzspiežam sevi visai pasaulei; pretējā gadījumā
dzīve norisinās pārāk neprātīgi un nekontrolēti. Tāpēc meditācijas praksei ir jāsākas no paša dziļākā
‘’es’’ slāņa, no nekārtīgajām domām, kas nepārtraukti caurskrien mūsu prātu, t.i., ar prāta muldoņu.
‘’Valdnieki’’ izmanto racionālo spriestspēju par pirmo aizsarglīniju, kā artilēriju centienos mūs
 8
apmuļķot. Jo vairāk domu mums rodas, jo aizņemtāks ir prāts, jo stiprāk mēs esam pārliecināti par
savu eksistenci. Tādēļ ‘’valdnieki’’ nepārtraukti cenšas aktivizēt šīs domas, izdarīt tā, lai tās visu laiku
sadurtos, lai aiz to plūsmas neko nevarētu saskatīt. Īstenā meditācijā nav vēlmes radīt domu plūsmu un
nav arī vēlmes to apspiest. Mēs vienkārši ļaujam tām patvaļīgi rasties un kļūt par prāta dzīļu izpausmi,
apskaidrotā prāta precizitātes un skaidrības izpausmi.
Ja mēs sagraujam nepārtraukti viena otru pārklājošo domu rašanās stratēģiju, tad ‘’valdnieki’’
izmanto emociju rosināšanu, lai ar to palīdzību novērstu mūsu uzmanību. Uzbudinošas, krāsainas,
dramatiskas emocijas piesaista mūsu uzmanību; mēs it kā esam iegrimuši interesantā kinofilmā.
Meditācijas praksē mēs neradām emocijas un arī neapspiežam tās. Mēs uzlūkojam tās visā skaidrībā,
ļaujam tām būt tādām, kādas tās ir, - un tālab neļaujam tām vairs būt tādām, kādas tās ir, - un,
pateicoties tam, mēs vairs neļaujam tām kavēt mūsu laiku un uzmanību. Tādējādi tās kļūst par
neizsmeļamu enerģijas avotu pareizu darbību veikšanai.
Domu un emociju neesamības gadījumā ‘’valdnieki’’ izmanto vēl spēcīgāku ieroci – idejas.
Parādību klasifikācija rada cietas un spēcīgas ‘’lietu’’ pasaules sajūtu. Šāda stingra pasaule rada mums
nomierinošas domas – ka arī mēs paši esam kaut kas stingrs un ilgstošs. Pasaule pastāv; tāpēc pastāvu
arī es, kas uztver šo pasauli. Meditācija sniedz sapratni par ideju caurspīdīgumu, tādējādi idejas vairs
nekalpo par līdzekli pasaules un mūsu paštēla noturības sajūtas radīšanai. Tā kļūst vienkārši par
atpazīšanas procesu. ‘’Valdnieku’’ arsenālā ir arī citi aizsargmehānismi, taču to aplūkošana dotās
tēmas ietvaros būtu pārāk sarežģīta.
Pateicoties personīgo domu, emociju un citu psihiskās aktivitātes formu analīzei, Buda atklāja,
ka mums nav nepieciešams cīnīties par savas esamības apliecināšanu un pakļauties triju ‘’materiālisma
valdnieku’’ varai. Nav nepieciešams cīnīties, lai kļūtu brīvs; pati cīņas neesamība jau ir brīvība. Šādas
brīvības no ego stāvoklis arī ir budhas stāvokļa īstenošana. Var sacīt, ka prāta substances
transformācijas process no ego tieksmēm uz dziļākā saprāta un apgaismības realizāciju ar meditācijas
palīdzību arī ir īstenais garīgais ceļš.

1. nodaļa. Garīgais materiālisms

Mēs esam šeit ieradušies, lai uzzinātu ko jaunu par garīgumu. Es esmu pārliecināts par jūsu
nolūku patiesumu, taču mums nāksies aplūkot to raksturu. Problēma ir tāda, ka ego savā labā var
izmantot jebko, pat garīgumu. Ego nepārtraukti cenšas uzkrāt garīgo mācību atziņas un izmantot tās
savtīgos nolūkos. Šīs mācības tiek uztvertas kā kaut kas ārējs – ārējs attiecībā pret ‘’es’’ – kā sava
veida filozofijas, kuras mēs cenšamies piekopt. Patiesībā jau mēs nevēlamies identificēties ar šīm
mācībām, mēs nevēlamies kļūt par tām. Tāpēc, ja mūsu skolotājs runā par atteikšanos no sevis, mēs
 9
mēģinām šo atsacīšanos kaut kādā veidā attēlot – veicam atbilstošas kustības un žestus, taču patiesībā
nevēlamies upurēt ne mazāko sava dzīvesveida kripatiņu. Mēs kļūstam par meistarīgiem aktieriem; un
tādējādi, izliekoties par kurliem pret mācību īsteno nozīmi, mēs gūstam ierasto apmierinājumu no
izlikšanās par garīgā ceļa gājēju.
Vienmēr, kad mēs izjūtam konfliktu, kad mēs izjūtam neatbilstību starp mūsu rīcību un
garīgajām mācībām, mēs nekavējoties iztulkojam šo situāciju tā, lai likvidētu konfliktu. Tulkotāja
uzdevumu veic pats ego garīgā padomnieka lomā. Tas viss atgādina situāciju kādā valstī, kurā Baznīca
un Valsts ir atdalītas viena no otras. Ja valsts politika atšķiras no Baznīcas politikas, tad valdnieks
automātiski uz to reaģē; viņš dodas pie Baznīcas galvas, pie sava garīgā vadoņa un lūdz viņa svētību.
Bet Baznīcas vadītājs izdomā kaut kādu attaisnojumu politikai un dod savu svētību pie nosacījuma, ka
valdnieks ir ticības aizstāvis. Tieši tādā pašā veidā viss norisinās arī atsevišķas personības prātā, pie
kam ego uzstājas kā valdnieka, tā Baznīcas vadītāja lomā.
Ja mēs vēlamies īstenot patiesu garīgumu, mums jāpārstāj skaidrot savu rīcību un garīgo ceļu
tamlīdzīgā racionālā veidā. Tomēr tas nav viegli izdarāms, tāpēc mēs visu redzam caur ego filozofijas
un loģikas filtru, kas liek faktiem izskatīties skaidriem, precīziem un diezgan loģiskiem. Uz jebkuru
jautājumu mēs cenšamies rast mūs apmierinošu atbildi. Lai sevi nomierinātu, mēs uzcītīgi ‘’piešujam’’
savu intelektuālo shēmu ikkatram savas personīgās dzīves aspektam. Un mūsu centieni ir tik nopietni,
tik svinīgi, tik tieši un patiesi, ka ir grūti tos apšaubīt; mēs vienmēr uzticamies sava garīgā padomnieka
‘’veselumam’’.
Nav svarīgi, kādā veidā mēs cenšamies sevi attaisnot – ar svēto grāmatu gudrībām, diagrammām
vai rasējumiem, matemātiskiem aprēķiniem, ezoteriskām formulām, reliģisko fundamentālismu, dzīļu
psiholoģiju vai kā citādi. Katrreiz, kad mēs sākam izvērtēt, kad mums jāizšķiras par tādu vai citādu
rīcību, mēs jau cenšamies savu praksi vai zināšanas ierindot noteiktā kategorijā, pretstatīt dažādus
variantus – tas arī ir garīgais materiālisms, mūsu padomnieka neīstais garīgums. Katrreiz, kad mums
rodas duālistisks skatījums, kā, piemēram, ‘’es tā daru, jo vēlos sasniegt zināmu apziņas stāvokli’’,
mēs automātiski nošķiram sevi no tā, kas mēs esam.
Savukārt, ja kāds jautā, kas gan ir slikts vērtējumā un ka mēs pieņemam tādu vai citādu pozīciju,
atbilde ir šāda: kad mēs veidojam sekundāru spriedumu ‘’man ir jādara tā un jāizvairās no kaut kā
cita’’, mēs visu sarežģījam, un tas mūs aizved tālu prom no mūsu būtības fundamentālās vienkāršības.
Meditācijas vienkāršība nozīmē vienkāršu ego mērkaķiskā instinkta izjušanu. Savukārt, ja mēs
pieņemam savu psihi par kaut ko nopietnāku nekā šis fakts, tad tā kļūst par ļoti smagnēju un blīvu
masku, par sava veida dzelzs bruņām.
Svarīgi saskatīt, ka galvenais jebkuras garīgās prakses ceļš ir izraušanās no sava ego
birokrātiskās uzraudzības. Tas nozīmē atbrīvoties no ‘’es’’ ietekmes, no pastāvīgās ego vēlmes
sasniegt arvien augstākas, arvien garīgākas un transcendentālākas zināšanu, reliģijas, labdarības,
spriedumu, piepildījuma vai vienalga kā versijas, uz ko tiecas šis atsevišķais ‘’es’’. Nepieciešams
 10
izrauties no garīgā materiālisma sfēras. Ja mēs neizrausimies no šīs sfēras, ja patiesībā mēs piekopsim
garīgo materiālismu, tad beigu beigās mēs varam atklāt, ka mums ir vesela garīgo ceļu kolekcija.
Varbūt mēs sajutīsim, ka šie garīgie uzkrājumi mums ir diezgan vērtīgi. Mēs esam izstudējuši tik
daudz ko, varbūt rietumu vai austrumu filozofiju, praktizējuši jogu; varbūt mēs esam skolojušies pie
veseliem desmit dižiem meistariem. Mēs kaut ko esam sasnieguši, kaut ko apguvuši. Mēs esam
pārliecināti, ka esam uzkrājuši milzīgas zināšanas. Un tomēr, lai gan mēs esam izgājuši cauri tam
visam, mums no kaut kā ir jāatsakās. Ārkārtīgi noslēpumains apstāklis! Kā tas varēja gadīties?
Vienkārši neticami! Taču, lai cik skumji tas arī būtu, tā ir patiesība. Mūsu plašā zināšanu un pieredzes
kolekcija ir tikai daļa no ego godkāres, daļa no tā grandiozās lielības. Mēs to visu izrādām visai
pasaulei, tādējādi iegalvojot sev, ka esam pasargāti un neaizskarami, garīgi cilvēki.
Bet mēs vienkārši esam radījuši senlietu tirgotavu, antikvariātu. Mēs varētu specializēties
austrumu senvēsturē, viduslaiku kristietībā vai kādas citas senas civilizācijas reliģijas jomā, vai arī
kādā citā vēstures periodā, taču tik un tā tas būtu tikai veikals. Pirms mēs to piepildījām ar
dažnedažādām lietām, mums bija brīnišķīga istaba; izbalsinātas sienas, ļoti vienkārša grīda, bet pie
griestiem spilgti dega lampa. Istabas vidū atradās vienīgais mākslas darbs; un istaba bija brīnišķīga.
Visi, kas tajā ienāca, ieskaitot mūs pašus, priecājās par tās skaistumu.
Taču mēs nejutāmies apmierināti un nospriedām, ka, ja viens priekšmets padara istabu skaistu,
tad ir jādabū vairāk retu priekšmetu un tā kļūs vēl skaistāka. Tā mēs sākām vākt lietas, bet rezultātā
radījām haosu.
Skaistu priekšmetu meklējumos mēs izmeklējām visu pasauli – Indiju, Japānu, daudz un dažādas
valstis. Un katrreiz mēs kādā no tām atradām kādu retu senlietu – jo vienmēr saskārāmies tikai ar vienu
priekšmetu, redzējām, ka tas ir skaists un nospriedām, ka tas būs skaists arī mūsu veikalā. Taču, kad
mēs to aizvedām mājās un novietojām savā veikalā, tas kļuvu par kārtējo krāmu kolekcijas
papildinājumu. Priekšmets vairs neizstaroja skaistumu, jo tas atradās neskaitāmu citu skaistu
priekšmetu vidū. Tas vairs neko nenozīmēja. Cenšoties izveidot istabu pilnu ar skaistām senlietām,
mēs radījām krāmu noliktavu.
Pareiza ievākšana nozīmē nevis savākt lielāku informācijas vai skaistu priekšmetu krājumu, bet
gan katra individuālā objekta pilnīgu novērtēšanu. Tas ir visai svarīgi. Ja jūs pa īstam sajutat kāda
skaista priekšmeta vērtību, tad jūs ar to kļūstat tāpatīgs un aizmirstat sevi pašu. Tas ir līdzīgi kā, ja jūs
skatāties interesantu un aizraujošu filmu, aizmirstot, ka esat skatītājs. Tajā brīdī pasaule neeksistē –
visa jūsu būtība atrodas kinofilmas sižetā. Tāda tāpatība, pilnīga iedziļināšanās vienā vienīgā
priekšmetā! Tātad, vai mēs patiešām izgaršojām šī vienīgā skaistā priekšmeta, šīs vienīgās garīgās
mācības garšu? Vai mēs sagremojām to kā nākas? Vai norijām? Vai arī mēs vienkārši uzskatām to par
daļu no mūsu plašās un arvien pieaugošās kolekcijas?
Es šo punktu īpaši uzsveru tāpēc, ka zinu, ka mēs visi esam nonākuši līdz meditācijas mācībai un
praksei ne jau tālab, lai pelnītu vairāk naudas, bet gan tāpēc, ka patiešām vēlamies mācīties un sevi
 11
attīstīt. Taču, ja mēs uzskatām zināšanas par sava veida vērtīgu senlietu, ‘’senu gudrību’’, kolekcijas
vienību, tad mēs esam uz maldīga ceļa.
Kamēr runa ir par tiešu skolotāju pēctecības līniju, zināšanas netiek nodotas no rokas rokā kā
tāda sena relikvija. Drīzāk jāsaka, ka skolotājs pārdzīvo mācības patiesību un nodod to savam
skolniekam iedvesmas veidā. Šī iedvesma atmodina skolnieku tāpat, kā pirms viņa tika atmodināts
viņa skolotājs. Pēc tam skolnieks nodod mācību citam skolniekam, un tādā veidā norit nodošanas
process. Mācība vienmēr paliek mūsdienīga; tā nav ‘’sena gudrība’’ vai kaut kāda sena leģenda.
Mācība netiek nodota kā informācija vai tautas mutvārdu tradīcijas veidā, kad vectēvs saviem
mazdēliem atstāsta nostāstu. Tas pavisam tā nenotiek. Nodošana ir īstena pieredze.
Tibetiešu rakstos ir kāds citāts: ‘’Zināšanas vajag nokaitēt, dauzīt un izkalt kā tīru zeltu, tad tās
var nēsāt kā rotu’’. Tādēļ, kad jūs saņemat garīgu pamācību no otra cilvēka, jūs to nepieņemat
nekritiski: jūs to nokaitējat, dauzāt ar veseri un kaļat, kamēr neparādās cēlā zelta krāsa. Tad jūs to
izrotājat ar ornamentu, izvēloties tādu rakstu, kas jums patīk un uzvelkat šo rotu sev kaklā. Tādējādi
dharma ir derīga jebkurā laikmetā un jebkuram cilvēkam, jo tā ir dzīva. Nepietiek atdarināt meistaru
vai guru; jūs necenšaties kļūt par sava skolotāja kopiju. Mācīšanās ir individuāls un personīgs
pārdzīvojums, kas tā arī paliek līdz esošajam doktrīnas glabātājam.
Droši vien daudzi no maniem lasītājiem ir pazīstami ar stāstiem par Tilopu un Naropu, Naropu
un Marpu, Marpu un Milarepu, kā arī citiem kagju līnijas skolotājiem. Viņiem zināšanas bija dzīvs
pārdzīvojums un tāda tās arī paliek līdz esošajam līnijas glabātājiem. Atšķiras tikai viņu dzīves detaļas.
Mācībai piemīt tikko izceptas maizes svaigums: tā joprojām ir karsta, svaiga un garda. Katram beķerim
ir jāpielieto savas kopējās zināšanas par maizes cepšanu katras atsevišķās mīklas un krāsns gadījumā.
Pēc tam viņam personīgi pašam ir jāpārbauda maizes gatavību: tā ir jāsagriež svaiga un jāapēd silta.
Māceklim mācība ir jāpadara personiska un jāpraktizē to. Tad nepastāv tādi maldi, kā zināšanu
kolekcionēšanas gadījumā. Mums ir jāstrādā ar saviem individuālajiem pārdzīvojumiem. Kad mēs
nokļūstam sarežģītā situācijā, mēs nedrīkstam atgriezties pie savas zināšanu kolekcijas un rast tajā kaut
kādu apstiprinājumu vai mierinājumu, kā, piemēram, ’’skolotājs un visa mācība ir manā pusē’’.
Garīgais ceļš nav tāds, tas ir vientuļa, atsevišķa taka.
Jautājums: Vai jūs uzskatāt, ka garīgais materiālisms ASV ir īpaša problēma?
Atbilde: Katrreiz, kad kādā valstī parādās ārzemju mācības, saasinās garīgā materiālisma
problēma. Pašlaik nav šaubu, ka ASV ir mācībām auglīga augsne. Tieši tādēļ, ka ASV ir tik auglīga un
izslāpusi pēc garīgā, tā gandrīz neizbēgami piesaistīs šarlatānus. Šarlatāni neizvēlētos šarlatānismu, ja
netiktu uz to iedvesmoti, citādi viņi kļūtu par banku laupītājiem vai bandītiem, jo viņiem gribas iegūt
bagātību un slavu. Tādēļ mēs redzam šarlatānus kā mācekļu, tā guru lomā. Es domāju, ka tieši šajā
laikā ASV ir auglīga augsne šāda veida publikai.
Jautājums: Vai jums pašam ir kāds guru – kāds konkrēts dzīvs garīgais skolotājs?
Atbilde: Pašlaik man nav guru. Fiziski es atstāju savus guru un skolotājus pagātnē, Tibetā; taču
 12
mācība ir kopā ar mani un turpina darboties.
Jautājums: Tātad jūs vairāk vai mazāk sekojat ceļam?
Atbilde: Katra situācija ir mana guru balss un klātbūtne.
Jautājums: Pēc tam, kad Buda Šakjamuni sasniedza apgaismību, vai viņā nepalika kādas
paliekas no ego, kas tad arī ļāva viņam izplatīt savu mācību?
Atbilde: Mācība radās vienkārši. Viņam nebija vēlmes mācīt vai vēlmes nemācīt. Septiņas
nedēļas viņš pavadīja koka ēnā vai pastaigājoties gar upes krastu. Tad viņš kādu satika, un Buda sāka
runāt. Šeit nebija izvēles; jūs esat atvērta personība; parādās situācija un rodas mācība. Tas saucas
‘’Budas darbība’’.
Jautājums: Ir grūti nebūt alkatīgam garīgā ziņā. Vai ceļā šī vēlme iegūt ir jāatmet?
Atbilde: Jums jāļauj nomirt pirmajam impulsam. Varbūt, ka jūsu pirmais impulss pretim
garīgumam aizvedīs jūs kādā īpašā garīgā sfērā; taču, ja mēs darbojamies ar šo impulsu, tas
pakāpeniski atmirst, noteiktā brīdī kļūst garlaicīgs un monotons. Tā ir laba zīme. Saprotiet – ir būtiski
pa īstam iesaistīties attiecībās ar sevi, ar personīgajiem pārdzīvojumiem. Ja šo pārdzīvojumu nav, tad
garīgais ceļš kļūst bīstams, tas kļūst tikai par ārēju izklaidi, un vairs nav dabisks personīgais
pārdzīvojums.
Jautājums: Ja jūs esat nolēmuši meklēt izeju no neziņas stāvokļa, jūs varat būt pilnībā
pārliecināts par to, ka viss ko jūs darāt un uzskatāt par sev derīgu, izrādīsies labvēlīgs ego un īstenībā
kļūs par šķērsli ceļā. Viss, kas jums šķiet pareizs, būs kļūdains, viss, kas jūs neapgriež kājām gaisā,
atnesīs jums postu? Vai ir izeja no šī stāvokļa?
Atbilde: Ja jūs kaut ko darāt, kas jums šķiet pareizs, tas nenozīmē, ka tas ir nepareizs tā
vienkāršā iemesla dēļ, ka jēdzieni ‘’pareizs’’ un ‘’nepareizs’’ galīgi neatbilst īstenībai. Jūs nestrādājat
kāda pusē - nedz ‘’labā’’ pusē, nedz ‘’sliktā’’ pusē; jūs strādājat pilnīgi, viņpus ‘’šim’’ un ‘’tam’’. Es
sacītu, ka pastāv holistiska darbība; fragmentāra darbība neeksistē, bet viss, ko mēs darām saistībā ar
labo un slikto, izrādās fragmentāra rīcība.
Jautājums: Ja jūs jūtat, ka atrodaties ļoti sarežģītā situācijā, un mēģināt atrast izeju no šīs
situācijas, jums sāk likties, ka pārlieku cenšaties. Bet, ja pavisam, necenšas – vai tas nenozīmē, ka mēs
sevi muļķojam?
Atbilde: Jā, tas nenozīmē, ka cilvēkam vajag dzīvot galējībās – pārlieku censties vai arī pavisam
necensties. Darbojoties, nepieciešams pieturēties pie zināma vidusceļa, atrodoties pilnības stāvoklī –
‘’esot sev pašam’’. Mēs šo stāvokli varētu aprakstīt dažādiem vārdiem; taču tas ir jāīsteno pilnībā. Ja
jūs sāksiet dzīvot pa īstam, pieturoties ‘’vidusceļam’’, jūs uzzināsiet, ko tas nozīmē, jūs pats sapratīsit.
Jums jāuzticas pašam sev, pieturoties savam personīgajam ceļam. Mēs esam pārsteidzošas būtnes,
mūsos apslēptas kolosālas iespējas. Mums vienkārši jāatstāj viss kā ir, un pašiem jāpaliek tādiem, kādi
mēs esam. Nekas ārējs mums nespēj palīdzēt. Ja jūs nevēlaties sev doti iespēju izaugsmei, tad jūs
iesaistāties pašiznīcināšanās un juku procesā. Tā ir pašiznīcība; jūs neiznīcina kāds cits. Tā īstenojas
 13
tieši tāpēc, ka tā ir pašiznīcināšanās.
Jautājums: Kas ir ticība? Vai tā ir derīga?
Atbilde: Ticība var būt lētticība un akla pārliecība vai arī tā var būt noteikta pārliecība, ko nevar
sagraut. Akla ticība ir bez iedvesmas. Tā ir ļoti naiva un nav radoša, lai gan arī nav gluži graujoša. Tā
nebūs radoša, jo jūs nekad neesat bijis saistīts ar savu ticību, jums nekad nav bijis attiecību ar to. Jūs
tikai akli pieņēmāt kādu ticību, ticējāt ļoti naivā veidā. Taču pārliecinātas ticības gadījumā pastāv dzīvs
iemesls šādai pārliecinātībai. Jūs negaidāt, ka jums mistiskā veidā tiks sniegts jau iepriekš sagatavots
lēmums. Jūs darbojaties ar esošajām situācijām bez bailēm, bez nekādām šaubām par savu iesaisti.
Šāda pieeja ir ārkārtīgi radoša un pozitīva. Ja jums piemīt noteikta pārliecinātība, jūs tik ļoti paļaujaties
uz sevi, ka jums nav vajadzīga pastāvīga paškontrole. Tā ir absolūta pārliecība, pilnīga sapratne par to,
kas norisinās tagad; un tādēļ jūs nešaubāties par to, kā jums katrā attiecīgajā situācijā jārīkojas.
Jautājums: Kas mūs vada ceļā?
Atbilde: Patiesībā nekādas īpašas vadības it kā nav. Faktiski, ja kāds jūs vada, tas sēj aizdomas,
jo jūs paļaujaties uz kaut ko ārēju. Kad jūs pilnībā esat jūs pats, tā arī ir vadība, taču šī vadība nav
jāsaprot kā kaut kāds priekšpulks, jo nav līdera, kam sekot. Jums nevajag iet kādam aiz muguras, jūs
vienkārši peldat uz priekšu. Citiem vārdiem sakot, līderis neiet jums pa priekšu, bet iet jums blakus.
Jautājums: Vai jūs nevarat pastāstīt kā meditācija iznīcina ego aizsardzības mehānismu?
Atbilde: Ego aizsardzības mehānisms ir paškontrole, kas patiesībā ir lieka sevis novērošana.
Meditācija nebalstās meditācijā par kādu noteiktu priekšmetu ar paškontroles palīdzību; meditācija ir
pilnīga tāpatība ar to tehniku, ko jūs izmantojat. Tāpēc šādā meditācijas praksē nav nekādu centienu
sevi pasargāt.
Jautājums: Es dzīvoju it kā garīgā izgāztuvē, starp veciem krāmiem. Kā lai es no tā radu
vienkāršu istabu ar vienu skaistu priekšmetu?
Atbilde: Lai pareizi novērtētu savu kolekciju, jums ir jāsāk ar vienu priekšmetu; jums ir jāatrod
pirmais pakāpiens, iedvesmas avots. Varbūt, ja jūs izpētītu tikai vienu materiāla daļu, jums nenāktos
pārskatīt pārējos priekšmetus savā kolekcijā. Šis vienīgais priekšmets no visa krājuma var būt kaut vai
ceļrādis, ko jums izdevās sadabūt kaut kur Ņujorkā, kaut kas pavisam nenozīmīgs. Taču nepieciešams
sākt ar vienu priekšmetu, saskatīt tā vienkāršumu, šī priekšmeta no krāmu kaudzes vai kādas skaistas
senlietas vienkāršo būtību. Ja jums izdotos sākt tikai ar vienu priekšmetu, tad tas būtu līdzvērtīgi
vienam priekšmetam tukšā istabā. Es domāju, ka jautājuma būtība šajā gadījumā arī ir: kā lai atrod
pirmo pakāpienu? Tā kā mūsu rīcībā ir tik plaša priekšmetu kolekcija, ievērojama daļa problēmu ir
saistīta ar to, ka mēs nezinām, ar ko sākt. Jāļauj savam instinktam izvēlēties, kuru priekšmetu izvērtēt
pirmo.
Jautājums: Kāpēc jūs uzskatāt, ka cilvēki tik ļoti sargā savu ego? Un kāpēc ir tik grūti
atbrīvoties no sava ‘’es’’?
Atbilde: Cilvēkiem ir bail no izplatījuma tukšuma, saskarsmes neesamības, ēnas neesamības.
 14
Tas var izrādīties šausminošs pārdzīvojums – kad nav neviena tuvākā, nekā, ar ko būtu iespējama
saskarsme. Doma par šādu stāvokli var izsaukt visspēcīgākās bailes. Doma nav pats pārdzīvojums.
Parasti tās ir bailes no izplatījuma – mums ir bail, ka nevarēsim nostiprināties uz kāda cieta pamata, ka
zaudēsim savu personību kā noturīgu, stingru un noteiktu lietu. Šāds pārdzīvojums var izrādīties visai
biedējošs.

2. nodaļa. Pazemība

Šajā brīdī jūs, iespējams, nospriedāt, ka vajag atmest visas garīgā materiālisma viltības; citiem
vārdiem, nepieciešams pārtraukt censties uzlabot un aizsargāt sevi. Iespējams, izprotot to, ka mūsu
cīņa ir veltīga, mēs vēlēsimies padoties, pilnīgi atmetot centienus aizsargāties. Taču cik daudzi
patiešām spēj to izdarīt? Viss nav tik vienkārši un viegli, kā varētu padomāt. Kādā mērā mēs patiešām
spējam atteikties no pūlēm un atvērties? Kādā brīdī mēs atkal sāksim aizsargāties?
Šajā lekcijā mēs aplūkosim pazemību, it sevišķi attiecībā uz mijiedarbību starp darbu ar
neirotiskiem prāta stāvokļiem un darbu ar personīgo guru, skolotāju. Pazemība guru priekšā var
nozīmēt, ka jūsu prāts atveras dzīves situācijām, kā arī vienlīdz jūsu skolotājam. Taču, ja mūsu
eksistences veids un iedvesma darbojas prāta atvēršanas virzienā, tad mēs gandrīz tūlīt atradīsim arī
personīgo guru. Tāpēc dažās nākamajās sarunās mēs sīkāk pieskarsimies attiecību ar personīgo
skolotāju tēmai.
Daļu grūtību pazemībai pret guru rada mūsu priekšstati par viņu, mūsu domas par to, kam
vajadzētu notikt viņa klātbūtnē. Mēs esam pārlieku aizņemti ar idejām par to, ko mēs vēlētos izjust
saskarsmē ar skolotāju. „Es vēlētos ieraudzīt to un to; vislabāk būtu to ieraudzīt tā; man gribētos
piedzīvot tieši tādu situāciju, jo tā pilnībā atbilst manām gaidām un centieniem”.
Tādā veidā mēs cenšamies sakārtot parādības pa plauktiņiem, likt situācijai atbilst mūsu gaidām;
mēs galīgi nespējam atteikties pat no savas priekšlaicīgās sajūsmas par notikumiem. Ja mēs meklējam
guru jeb skolotāju, mēs sagaidām, ka tas būs taisnīgs, miermīlīgs, mierīgs, vienkāršs, bet tomēr vieds
cilvēks. Kad mēs atklājam, ka viņš neatbilst tam, ko mēs esam gaidījuši, mēs jūtamies vīlušies, sākam
šaubīties.
Lai nodibinātu īstenas skolnieka un skolotāja attiecības, nepieciešams atmest visus jau iepriekš
izveidotos priekšstatus par to, kādam šīm attiecībām jābūt, kādiem jābūt atvēršanās un pazemības
apstākļiem. „Pazemība” nozīmē pilnīgu pašatvēršanos, cenšanos izkļūt ārpus sapņojumu un gaidu
robežām.
Pazemība nozīmē arī atzīt sava „es” sausās, parastās, neveiklās, nepatīkamās īpašības - un ne
tikai atzīt, bet arī izrādīt. Parasti tas šķiet ļoti grūti. Lai gan varam sevi ienīst par šīm īpašībām,
vienlaikus naidā pret sevi mēs atrodam īpašu nodarbi. Neskatoties uz to, ka mums nepatīk, kādi mēs
esam, un ka mums šāda paššaustīšana šķiet veltīga, mēs pilnībā tomēr nespējam no tās atbrīvoties. Ja
 15
mēs sāksim atmest paškritiku, mēs varam sajust, ka zaudējam sev ierasto nodarbi, it kā kāds mums
būtu atņēmis darbu. Ja mums nāksies no tā visa atteikties, mēs zaudēsim atbalsta punktu, nebūs nekā,
pie kā pieturēties. Savā būtībā pašvērtēšana un paškritika ir neirotiskas tieksmes, kas izriet no mūsu
nepietiekamās pārliecības par sevi; šajā gadījumā ar „pārliecību” jāsaprot spēju redzēt sevi tādus, kādi
esam, un zināt, ka varam ļaut sev atvērties. Mēs varam sev ļaut izpaust šo rupjo un nepilnīgo neirotisko
personības iezīmi un izkļūt no saviem sapņojumiem, no saviem priekšstatiem.
Mums ir jāatsakās no savām cerībām un gaidām, kā arī no bailēm, un jāvirzās taisni uz priekšu
pretim vilšanās sajūtai, jāstrādā ar to, jāieslīgst tajā, jāpadara tas par savu dzīvesveidu, kas ir ļoti grūti.
Vilšanās – laba dziļa prāta pazīme. To nevar ne ar ko salīdzināt: tik precīzs, acīmredzams,
nepastarpināts un ass tas ir. Ja mums izdodas atvērties, mēs pēkšņi sākam manīt, ka mūsu gaidas ir
nebūtiskas reālajā situācijā. Tas automātiski rada vilšanās sajūtu.
Vilšanās ir labākie rati, ko izmantot dharmas ceļā. Tā neapstiprina mūsu ego un tā sapņojumu
pastāvēšanu. Taču, ja mēs esam ieslīguši garīgajā materiālismā, ja mēs uzlūkojam garīgumu kā daļu no
mūsu zināšanu un labo īpašību uzkrājumu, tad, protams, viss pašatdeves process izrādās pilnībā
izkropļots. Ja mēs uzlūkojam garīgumu kā ērtību un miera radīšanas veidu, tad katrreiz, kad mēs
izjūtam kaut ko nepatīkamu, izjūtot vilšanos, mēs cenšamies rast tam kādu izskaidrojumu: „Protams,
ka tai jābūt kādai guru vieduma izpausmei, jo es zinu, es esmu pilnībā pārliecināts, ka guru nedara
neko kaitīgu. Gurudži ir pilnība, un viss, ko viņš dara, tiek darīts manis dēļ, jo viņš ir manā pusē.
Tāpēc es varēšu atvērties, tāpēc es varu droši viņam padoties. Es zinu, ka guru ved mani pa pareizo
ceļu.” Šādā attieksmē ir nav pavisam pareiza. Labākajā gadījumā tā ir vaļsirdīga un naiva. Mūs ir
paverdzinājis „gurudži” godbijīgas bailes iedvesošais, iedvesmojošais, diženais un krāsainais aspekts,
mēs nespējam iedomāties nekādu citādu attieksmi. Mēs esam attīstījuši pārliecību, ka viss, ko mēs
pārdzīvojam, ir daļa no mūsu garīgās attīstības. „Es paveicu to; es pārdzīvoju to; es pats sevi izveidoju;
es zinu gandrīz visu, jo esmu izlasījis grāmatas, un tās apstiprina manus uzskatus, manu taisnību,
manas idejas. Viss sakrīt.”
Mēs varam izrādīt savaldību arī tāpēc, ka patiesībā mēs nemaz neesam pazemīgi, jo uzskatām
sevi par smalkiem, gudriem un godājamiem cilvēkiem. „Protams, ka mēs nevaram ļauties tai netīrajai,
prastajai realitātes scēnai.” Mums rodas sajūta, ka katram pakāpienam mūsu ceļā jābūt bezmaz vai
lotosa ziedlapiņai; tā mēs izstrādājam īpašu loģiku, ar ko mēs atbilstošā veidā izskaidrojam visu, kas ar
mums notiek. Ja mēs krītam, mēs jau savlaicīgi nodrošinām mīkstu kritienu, novēršot pēkšņu triecienu.
Taču pazemība nenozīmē mīkstināt kritienu; tā nozīmē vienkārši krist uz cietas, vienkāršas virsmas
kaut kur akmeņainā, mežonīgā nostūrī. Ja mēs esam atvērti, mēs krītam uz tā, kas ir.
Saskaņā ar tradīciju pazemību simbolizē tādi prakses veidi kā izvēršanās: tā ir krišana zemē ar
pazemības žestu. Vienlaikus mēs atveramies psiholoģiski un pilnībā atdodamies, identificējoties ar
viszemāko, atzīstoties savās nepilnībās un rupjajās īpašībās. Nav nekā tāda, ko mēs baidītos zaudēt, jo
mēs esam identificējušies ar viszemākajiem elementiem. Tā rīkojoties, mēs gatavojamies kļūt par
 16
trauku, kas ir derīgs mācības uzņemšanai.
Budistu tradīcijā ir fundamentāla formula: „Es rodu patvērumu Budā; es rodu patvērumu
dharmā; es rodu patvērumu sanghā.” Patvēruma rašana Budā ir piemērs negatīvās puses atzīšanai par
mūsu esības daļu, atvērtība pret to. Patvēruma rašanu dharmā var izskaidrot ar īpašu vārda „dharma”
nozīmi – šeit tā nozīmē „eksistences likumu” - dzīvot dzīvi tādu, kāda tā ir. Es vēlos atvērtām acīm
paraudzīties uz dzīves apstākļiem tādiem, kādi tie ir. Es nevēlos tos uzskatīt par garīgiem vai
mistiskiem, taču es vēlos redzēt dzīves situācijas tādas, kādas tās patiesībā ir. Patvēruma rašana sanghā
ir izskaidrojama ar vārda „sangha” nozīmi - tā ir „garīgo meklētāju kopiena”, „ceļabiedri”. Es vēlos
dalīties ar savu dzīves pārdzīvojumu ar saviem ceļabiedriem, ar saviem meklējumu biedriem, ar tiem,
kas soļo kopā ar mani. Taču es nevēlos atbalstīties pret viņiem; es tikai vēlos iet kopā ar viņiem.
Virzoties pa ceļu, var rasties ļoti bīstama nosliece - atbalstīties pret citiem. Taču, ja cilvēku grupā visi
atbalstās viens pret otru, tad, ja pakritīs viens, pakritīs visi. Tāpēc mēs nevēlamies atbalstīties pret kādu
citu. Mēs tikai soļojam sānu pie sāna, plecu pie pleca, kopā strādājam. Tā ir pieeja pazemībai, šī
patvēruma rašanas ideja ir diezgan dziļa.
Nepareizs patvēruma meklēšanas veids ir centieni paslēpties – kalnu, saules, mēness un visādu
citu dievību pielūgšana; mēs pielūdzam tos, jo viņi ir varenāki nekā mēs. Tāda veida patvēruma
meklējumi atgādina mazuļa reakciju, kas saka: „Ja tu mani piekausi, es pateikšu mammai.” Mazulis
domā, ka viņa mamma ir varena personība, visvarenības arhetips. Ja viņu piemeklē briesmas, viņš
automātiski meklē palīdzību pie mātes - neuzveicamas, viszinošas, visvarenas personas. Bērns tic, ka
māte var viņu aizsargāt, tic, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kas spēj viņu glābt. Meklēt patvērumu mātes
vai tēva principā patiesībā nozīmē atzīt paša sakāvi, jo tādam patvēruma meklētājam nav nekāda dziļa
spēka, nav patiesas iedvesmas. Viņš visu laiku ir aizņemts ar sveša lielāka vai mazāka spēka
novērtēšanu. Ja mēs esam mazi, tad kāds lielāks var mūs sagraut. Mēs meklējam patvērumu, jo
nevaram atļaut sev būt vājiem, palikt bez aizsardzības. Tajā pašā laikā mēs tiecamies pēc
pašattaisnojuma: „Es esmu tik niecīga būtne, taču es atzīstu jūsu varenību. Es vēlos jūs pielūgt, vēlos
būt daļa no jūsu dižās dzīves. Es lūdzu jūsu aizsardzību!”
Pazemība nav jautājums par to, cik mēs esam niecīgi vai dumji, tā nav jautājums par vēlmi kļūt
dižiem un dziļiem. Tai nav nekāda sakara ar līmeni vai vērtējumu. Tā vietā mēs padodamies tāpēc, jo
vēlamies saskarties ar pasauli „tādu, kāda tā ir”. Mums nevajag sevi klasificēt, uzskatīt sevi par mācītu
vai nejēgu. Mēs zinām, kur stāvam; tāpēc mēs izrādām pazemības, atvēršanās žestu, kas nozīmē saikni,
saskarsmi, kontaktu ar mūsu pazemības objektu. Mēs neizjūtam mulsumu par mūsu salīdzinoši bagāto
īpašību klāstu, lai tās būtu jēlas un rupjas vai arī skaistas un tīras. Mēs tās visas sniedzam pazemības
objektam. Pazemības akts nenozīmē kāda ārēja spēka pielūgšanu; tas drīzāk nozīmē gan darbu, gan
iedvesmu tā, lai cilvēks kļūst par atvērtu trauku, kurā var ieliet zināšanas.
Тādējādi atvērtība un pazemība ir nepieciešams pamats darbam ar garīgo draugu. Mēs atzīstam
savu fundamentālo bagātību tā vietā, lai lietu asaras par iedomātu savas esības niecīgumu. Mēs zinām,
 17
ka esam tiesīgi saņemt zināšanas, tiesīgi nodibināt saites ar mācības bagātākajām iespējām.

3. nodaļa. Guru

Ķeroties klāt garīguma izpētei, mēs sastopamies ar problēmu, ko rada mūsu mijiedarbība ar
skolotāju, lamu, guru - lai kā arī mēs sauktu to cilvēku, kurš mums sniedz garīgu izpratni. Šie vārdi, it
sevišķi termins „guru” – Rietumos ir ieguvuši nozīmi un asociācijas, kas aizved lasītāju maldīgā
virzienā, un vispār palielina jucekli saistībā ar to, ko nozīmē iziet apmācību garīgā skolotāja vadībā. Ar
to es nevēlos teikt, ka Austrumos saprot, kā mijiedarboties ar guru, bet Rietumos to nezina. Šī
problēma ir vispārēja. Cilvēki vienmēr sāk pētīt garīgumu, kad viņiem ir izveidojušās noturīgas idejas
par to, ko viņi no tā saņem, kā vajag uzvesties cilvēka sabiedrībā, no kura, kā viņi domā, tiks gūtas
gaidāmās zināšanas. Pats priekšstats par to, ka mēs no guru kaut ko saņemam – laimi, prāta mieru, visu
to, ko mēs meklējam, - ir viens no lielākajiem domu šķēršļiem. Tāpēc domāju, ka nebūs veltīgi
aplūkot, kādā veidā daži pazīstami mācekļi risināja problēmu, ko rada mijiedarbība ar garīgumu un
garīgo skolotāju. Iespējams, ka šie piemēri kaut kādā veidā izrādīsies saistīti arī ar mūsu garīgajiem
meklējumiem.
Viens no ievērojamākajiem tibetiešu meistariem, kā arī viens no galvenajiem kagju līnijas guru,
kurai piederu arī es, bija Marpa, indiešu skolotāja Naropas skolotājs; savukārt Marpa bija Milarepas
skolotājs, kurš ir pats ievērojamākais viņa garīgais dēls. Marpa ir piemērs cilvēkam, kas stāvēja uz
ceļa, kas ļautu viņam kļūt par cilvēku, kurš dzīvē izsities, pateicoties savam darbam. Viņš piedzima
zemkopju ģimenē, taču jau kopš mazotnes bija godkārīgs un izvēlējās par savu dzīves ceļu garīdznieka
skolotību un amatu. Mēs varam iedomāties, kādas kolosālas grūtības stājās ceļā zemkopja dēlam, kāda
kolosāla izlēmība viņam bija vajadzīga, lai viņš iegūtu garīdznieka vietu vietējā reliģiozajā tradīcijā.
10. gs. Tibetā tādam cilvēkam bija maz iespēju iegūt augstu stāvokli; viņš varēja kļūt par bandītu,
laupītāju, tirgotāju vai arī visbiežāk - zemnieku. Iekļūšana vietējā garīdzniecībā tolaik bija līdzvērtīga
kļūšanai par ārstu, juristu un augstskolas pasniedzēju vienlaikus.
Marpa sāka apgūt sanskritu, tibetiešu valodu un Indijas dialektus. Pēc gandrīz trīs gadu
apmācības viņš bija pietiekami sagatavots, lai sāktu pelnīt naudu kā zinātnieks; par šo naudu viņš
turpināja reliģijas apguvi, līdz beidzot kļuva par augsta ranga budistu garīdznieku. Šāds statuss ļāva
viņam iemantot popularitāti apkaimē; taču godkārīgais Marpa tiecās pēc kaut kā vairāk. Lai gan tajā
brīdī viņš bija precējies un viņam bija ģimene, viņš turpināja atlikt daļu nopelnītās naudas, līdz kamēr
bija sakrājis daudz zelta. Tad viņš paziņoja radiniekiem, ka grasās doties uz Indiju, lai iegūtu tur jaunas
zināšanas. Tajā laikā Indija bija pasaules budisma centrs; tur atradās Nalandas universitāte; tā bija
ievērojamāko budistu svēto un zinātnieku dzimtene. Marpa bija apņēmies apkopot un izpētīt tekstus,
kas nebija pazīstami Tibetā, atvest tos uz dzimteni un pārtulkot, lai tādā veidā iemantotu ievērojama
zinātnieka un tulkotāja slavu. Tajā laikā un līdz pat nesenai pagātnei ceļojums uz Indiju bija ilgs un
 18
bīstams; tādēļ Marpas vecāki un ģimene centās viņu atrunāt no viņa ieceres. Taču viņš palika nelokāms
un devās ceļā ar savu paziņu, mācību biedru.
Pēc vairākiem mēnešiem neviegla ceļa viņi nokļuva otrpus Himalajiem, sasniedzot Indiju un
turpinot ceļu līdz Bengālijai, no kurienes katrs devās uz savu pusi. Abi bija labi sagatavoti
valodprasmes un reliģijas ziņā un tāpēc nolēma meklēt sev skolotāju atsevišķi, lai atkal satiktos
mājupceļā.
Vēl ceļojuma pa Nepālu laikā Marpa nejauši uzzināja par skolotāju Naropu. Viņš bija ļoti
pazīstams cilvēks. Vienbrīd viņš vadīja Nalandas universitāti, kas, iespējams, bija pats lielākais
budisma zinātnes centrs visā budisma vēsturē. Taču savas karjeras virsotnē viņš, sajutis, ka saprot
mācību nozīmi, taču ne to īsteno jēgu, pameta savu posteni un devās guru meklējumos. Divpadsmit
gadus viņš ar vislielākajām grūtībām mācījās pie skolotāja Tilopas līdz, kamēr kļuva atbrīvots. Līdz
tam laikam, kad Marpa par viņu uzzināja, viņš tika uzskatīts par vienu no visu laiku dižākajiem
budisma svētajiem. Protams, Marpa sāka viņu meklēt.
Beigu beigās Marpa atrada Naropu; viņš dzīvoja nabadzībā vienkāršā būdiņā Bengālijas mežos.
Marpa bija iedomājies, ka sastaps dižo skolotāju augsti organizētā, reliģiskā vidē; tāpēc viņš izjuta
nelielu vilšanos. Viņu nedaudz mulsināja neierastā svešās zemes vide; viņš gribēja atrast attaisnojumu
redzētajam un nosprieda, ka tāds laikam ir indiešu skolotāju dzīvesveids. Turklāt Naropas vārdi atsvēra
viņa vilšanos; tāpēc viņš atdeva Naropam lielu daļu sava zelta un lūdza sniegt mācību. Marpa
paskaidroja, ka viņš ir precēts cilvēks, garīdznieks un zemkopis no Tibetas, ka viņš nevēlas atteikties
no dzīves, ko ir radījis, bet gan savākt tekstus, atgriezties Tibetā un iztulkot tos, lai nopelnītu daudz
naudas. Naropa ļoti viegli piekrita Marpas lūgumam, sniedza viņam norādījumus un viss noritēja gludi.
Pēc kāda laika Marpa nolēma, ka ir savācis pietiekami daudz pamācību saviem mērķiem un sāka
gatavoties mājupceļam. Viņš nokļuva līdz viesnīcai lielā pilsētā, kur pievienojās savam ceļabiedram.
Abi nolēma pasēdēt divatā un salīdzināt savu centienu rezultātus. Kad Marpas paziņa ieraudzīja
Marpas savākto, viņš iesmējās un teica: „Tas, ko tu esi savācis, nevienam nav vajadzīgs! Šie teksti jau
ir Tibetā, tev vajag atrast kaut ko interesantāku un retāku. Piemēram, es atradu neparastas mācības,
saņēmu tās no visai dižiem meistariem.”
Protams, Marpa bija ārkārtīgi vīlies un satriekts, jo bija mērojis tik ilgstošu, grūtu un dārgu ceļu;
tāpēc viņš nolēma atgriezties pie Naropas un izmēģināt laimi vēlreiz. Kad viņš ieradās Naropas būdā
un lūdza sniegt retākas, eksotiskākas un grūtākas mācību, Naropa viņam par pārsteigumu atbildēja:
„Diemžēl pašlaik tu nevari saņemt no manis šādu mācību. Tev nāksies doties pie cita cilvēka, vārdā
Kukuripa, un iegūt mācību no viņa. Ceļš pie viņa ir grūts, jo sevišķi tāpēc, ka Kukuripa dzīvo uz salas,
kas atrodas indīga ezera vidū. Taču viņš ir tieši tas cilvēks, kuru tev vajag satikt, ja tu vēlies saņemt
šādu mācību.”
Šoreiz Marpa pavisam saskuma un nolēma atrast Kukuripu. Marpa nosprieda, ka, ja jau
piedevām tam, ka Kukuripa zina mācību, kuru tam nespēj dot pat pats dižais Naropa, viņš dzīvo indīga
 19
ezera vidū, tad viņam jābūt neparastam cilvēkam, dižam mistiķim.
Tā nu Marpa devās ceļā. Viņam izdevās šķērsot ezeru; izkāpis krastā, viņš sāka meklēt Kukuripu
un atrada vecu indieti, kas dzīvoja netīrumos simtiem suņu ielenkts. Situācija bija, maigi sakot,
neparasta; tomēr Marpa mēģināja uzsākt sarunu ar Kukuripu. Taču visas viņa atbildes bija galīgi
nesakarīgas; Kukuripa runāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.
Stāvoklis kļuva gandrīz neizturams – ne tikai tāpēc, ka Kukuripas runa bija nesaprotama, bet arī
tāpēc, ka Marpam nepārtraukti nācās būt modram simtiem suņu dēļ. Tik tikko viņam izdevās
sadraudzēties ar vienu no tiem, tā cits sāka rūkt un taisījās iekost. Beidzot sadusmojies Marpa atmeta
visus centienus, pārtrauca veikt pierakstus un atmeta centienus iegūt jebkāda veida slepenu doktrīnu.
Tieši tajā brīdī Kukuripa sāka ar viņu runāt normālā valodā, bet suņi pārtrauca viņu uztraukt. Marpa
guva mācību.
Beidzis apmācību pie Kukuripas, viņš vēlreiz atgriezās pie sava pirmā guru, Naropas. Naropa
teica: „Tagad tev jāatgriežas Tibetā un jāsāk mācīt. Nepietiek gūt tikai teorētiskas zināšanas.
Nepieciešama arī noteikta veida dzīves pieredze. Tad tu varēsi atgriezties šeit un mācīties tālāk.”
Marpa atkal satika savu meklējumu biedru; kopā viņi devās garajā mājupceļā uz Tibetu. Marpas
biedrs arī bija daudz ko apguvis; abi veda līdzi rokrakstu tīstokļus un ceļā apsprieda apgūto. Drīz vien
Marpa sāka izjust tādu kā neveiklības sajūtu pret savu draugu: viņam sāka šķist, ka tas arvien vairāk
cenšas izdibināt, kādas mācības Marpa ir savācis. Viņu sarunas arvien uzstājīgāk atgriezās pie šīs
tēmas, kamēr biedrs nosprieda, ka Marpam izdevies iegūt vērtīgākas mācības; tāpēc viņš sāka izjust
skaudību. Kad viņi ar pārcēlāju šķērsoja kādu upi, Marpas biedrs sāka sūdzēties par to, ka viņu nospiež
viņu nasta, ka viņam ir neērti sēdēt. Viņš pārsēdās uz citu vietu, it kā, lai ērtāk iekārtotos, bet, to darot,
viņš it kā netīšām iemeta upē visus Marpas rokrakstus. Izmisis Marpa centās tos glābt, taču veltīgi -
viņa rokraksti bija zuduši! Visi viņa ar tik lielām grūtībām savāktie teksti pazuda vienā mirklī.
Tā nu Marpa atgriezās Tibetā ar liela zaudējuma sajūtu. Viņš daudz stāstīja par saviem
ceļojumiem un nodarbēm, taču viņam nebija nekādu stingru pierādījumu paša zināšanām un pieredzei.
Tomēr viņš dažus gadus pavadīja strādājot, kā arī mācot cilvēkus, un pēc kāda laika viņš saprata, ka
viņa pieraksti būtu izrādījušies bezjēdzīgi pat, ja viņam būtu izdevies tos glābt. Būdams Indijā, viņš
veica piezīmes tikai par tiem mācības aspektiem, ko nesaprata, bet tās mācības, kas atbilda viņa paša
pieredzei, viņš nepierakstīja. Un tikai pēc dažiem gadiem viņš atklāja, ka šīs pamācības ir kļuvušas par
daļu no viņa paša.
To atklājis Marpa zaudēja jebkādu vēlmi gūt labumu no gūtajām mācībām. Viņu vairs
neinteresēja peļņas vai prestiža gūšana; tā vietā viņš sajuta iedvesmu gūt apgaismību. Tāpēc viņš atkal
savāca zeltas smiltis, ko pasniegt Naropam un vēlreiz veica ceļojumu uz Indiju. Šoreiz viņš ceļoja
pārņemts ar vēlmi ieraudzīt savu guru un gūt no viņa īstenu mācību.
Taču nākamā Marpas tikšanās ar Naropu izrādījās pavisam citāda nekā iepriekšējās. Naropa
uzvedās ļoti vēsi un bezkaislīgi, gandrīz naidīgi. Viņa pirmie vārdi bija: „Labi, ka tu vēlreiz ieradies.
 20
Cik zelta tu atnesi par manām mācībām?” Marpa bija savācis daudz zelta, taču viņš vēlējās nedaudz
paturēt sev izdevumu segšanai un mājupceļam. Tāpēc viņš atsēja maisu un iedeva Naropam tikai daļu
no tā, kas bija iekšā. Aplūkojis ziedojumu Naropa teica: „Nē, tas ir par maz. Par manām pamācībām ir
jādod vairāk zelta. Atdod visu, kas tev ir.” Marpa iedeva vēl nedaudz, bet Naropa joprojām prasīja vēl;
tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr Naropa nesāka smieties: „Tu domā, ka ar savu mānīšanos tu varēsi
nopirkt sev mācību?” Tad Marpa padevās un atdeva visu savu zeltu. Viņu gaidīja pārsteigums - Naropa
paņēma visus maisus un sāka svaidīt zelta smiltis gaisā!
Pēkšņi Marpu pārņēma ārkārtējs mulsums; viņš vienkārši bija neizpratnē par notiekošo, jo viņš
tik cītīgi bija pelnījis šo zeltu, lai nopirktu tik kāroto mācību; un arī pašam Naropam, šķiet, vajadzēja
zeltu, ja jau viņš piekrita mācīt Marpu apmaiņā pret to. Bet viņš izmētā zeltu pa zemi! Tad Naropa
viņam teica: „Kam man zelts? Man visa pasaule – zelts.”
Tajā brīdī Marpā notika lielas pārmaiņas – tas bija atvēršanas brīdis. Viņš atvērās un spēja
pieņemt mācību. Turpmāk viņš ilgi palika pie Naropas, un viņa apmācība bija diezgan skarba; taču
tagad viņš nevis vienkārši klausījās pamācības, bet viņam pašam nācās būvēt ceļu cauri tām. Viņam
nācās atteikties no visa, kas viņam piederēja un ne tikai no materiālajām vērtībām, bet arī no visa, ko
viņš glabāja prātā; bija jāšķiras no visa. Tas bija nepārtrauktas atvēršanās un pazemības process.
Milarepas gadījumā situācija attīstījās pavisam citādi. Milarepa bija zemnieks, daudz mazāk
skolots un izsmalcināts nekā Marpa savas tikšanās ar Naropu brīdī; viņš bija pastrādājis daudz
noziegumu, tostarp slepkavību. Būdams bezgala nelaimīgs, viņš alka apgaismības un bija gatavs
maksāt jebkādu maksu, ko prasītu Marpa. Tāpēc Marpa lika viņam samaksāt vistiešākajā fiziskajā
līmenī - viņš lika Milarepam vienu pēc otras uzbūvēt vairākas mājas; bet, kad katra māja bija gatava;
Marpa prasīja, lai Milarepa jauktu mājas nost un nestu akmeņus atpakaļ uz vietu, kur viņš bija tos
atradis, lai tie nebojātu skatu. Katrreiz, likdams Milarepam nojaukt māju, Marpa izdomāja tam kādu
muļķīgu ieganstu. Piemēram, viņš teica, ka bija piedzēries, kad lika būvēt māju; citreiz viņš noliedza,
ka vispār jebkad ir pasūtījis tieši tādu māju. Un katru reizi Milarepa, karsti alkdams gūt mācību,
nojauca māju un sāka būvēt jaunu.
Līdz beidzot Marpa lika uzbūvēt torni ar deviņiem stāviem. Milarepa izjuta neizsakāmu fizisku
sasprindzinājumu, nesdams akmeņus un būvējot torni; pabeidzis darbu, viņš vēlreiz devās pie Marpas
un lūdza mācību. Bet Marpa iebilda: „Tu vēlies saņemt no manis mācību vienkārši tāpat – par to, ka
uzbūvēji man torni. Nē, baidos, ka tev vēlreiz nāksies sniegt velti kā maksu par iesvētīšanu.”
Līdz tam laikam Milarepam nebija palicis vairs nekāda īpašuma, jo visu savu laiku viņš bija
veltījis māju celšanai. Taču Marpas sieva Damema iežēlojās par viņu un teica: „Torņi, ko tu uzbūvēji,
ir tik brīnišķīgs uzticības un ticības apliecinājums. Gan jau, ka vīrs nepamanīs, ja es tev iedošu dažus
maisus miežu un auduma baķus, ar ko tu samaksāsi viņam par iesvētīšanu.” Tā nu Milarepa atnesa
miežus un audumu uz grupu, kurā Marpa mācīja, un pasniedza tos kā maksu kopā ar pārējo mācekļu
veltēm. Taču Marpa atpazina šīs veltes un saniknojies uzkliedza Milarepam: „Liekuli, šīs mantas
 21
pieder man. Tu centies mani apmānīt!” – un burtiski izgrūda Milarepu no iesvētīto loka.
Šoreiz Milarepa zaudēja jebkādu cerību kādreiz izlūgties Marpas mācību. Izmisumā viņš nolēma
sevi nogalināt. Brīdī, kad viņš gatavojās to izdarīt, pienāca Marpa un teica, ka tagad viņš ir gatavs
mācības saņemšanai.
Zināšanu saņemšanas process ir atkarīgs no tā, lai māceklis kaut ko dotu pretī; nepieciešama
psiholoģiska atdeve, kāda velte. Lūk, kāpēc, pirms mēs varēsim uzsākt sarunu par attiecībām starp
skolotāju un skolnieku, mums vajag aplūkot atdevi, atvēršanos, atteikšanos no gaidām. Būtiski ir
atteikties, atdoties, atvērties un pasniegt sevi guru savā īstajā veidolā, nevis censties izlikties par
cienīgu mācekli. Nav svarīgi, cik jūs vēlaties samaksāt, vai pareizi jūs uzvedaties, vai jūs esat
pietiekami gudri, lai bez kļūdām atbildētu savam guru. Šī procedūra nav tāda kā darba intervija vai
konsultācija pirms auto iegādes. Tas, vai jūs dabūsit darbu, ir atkarīgs no tā, kā jūs sevi būsit
pasniedzis, kā jūs esat ģērbts, cik tīras ir jūsu kurpes, cik labi jūs runājat, cik patīkamas ir jūsu
manieres. Bet, ja jūs grasāties iegādāties auto, tad viss ir atkarīgs no jūsu naudas un kredīta apmēra.
Taču, kad runa ir par garīgumu, nepieciešams kaut kas vairāk. Tā nav stāšanās darbā, tērpšanās tā, lai
atstātu uz potenciālo darba devēju labu iespaidu. Tādas viltības nav piemērojamas saskarsmē ar guru,
jo viņš redz jums cauri. Viņu uzjautrina tas, ka mēs esam saposušies speciāli sarunai. Šādā situācijā
nav nepieciešami soļi labvēlības iegūšanai; faktiski tie ir bezjēdzīgi. Mums patiešām ir jāļaujas
atvērties sava skolotāja priekšā, mums patiešām ir jāvēlas atteikties no saviem aizspriedumiem.
Milarepa bija domājis, ka Marpa būs dižs skolotājs, godbijīgs cilvēks, tērpies joga drānās un ar krellēm
rokās, ka viņš atkārtos mantras un nodarbosies ar meditāciju. Tā vietā viņš ieraudzīja Marpu, kas
nodarbojas ar zemkopību, izrīko arējus un pats ar zemi, iedams aiz arkla.
Baidos, ka Rietumos vārdu „guru” ļaunprātīgi izmanto. Labāk ir runāt par „garīgo draugu”, jo
mācības uzsver, ka divu prātu tikšanās ir abpusēja. Tas drīzāk ir abpusējas saskarsmes fakts nevis
kunga un kalpa attiecības, augsti attīstītas būtnes un neattīstītas, maldos dzīvojošas būtnes attiecības.
Kunga un kalpa attiecībās ne tikai šķiet, ka tāda augsti attīstīta būtne sēž uz sava sēdekļa, bet arī lidinās
gaisā, planē kaut kur augstu, nolūkodamies uz mums lejup. Šķiet, ka tās balss ir visaptveroša un
aizpilda visu apkārtni; un katrs vārds, katra ieklepošanās un kustība ir vieduma pazīme. Taču tas viss ir
tikai šķietamība. Guru ir jābūt garīgajam draugam, kas ar mums kontaktējas un atklāj mums savas
īpašības, kā tas bija Marpas un Milarepas, kā arī Marpas un Naropas attiecībās. Marpa atklāja savas
zemnieka-joga īpašības. Notika tā, ka viņam bija sieva un septiņi bērni, tāpēc viņš saimniekoja un
apstrādāja zemi, lai varētu pabarot sevi un ģimeni. Taču tā bija tikai viņa ikdienas daļa. Viņš rūpējās
par mācekļiem tāpat kā par ģimeni un ražu. Viņš bija tik pamatīgs cilvēks, kas pievērsa uzmanību
katram savas dzīves sīkumam, ka spēja būt ne tikai zinošs tēvs un zemkopis, bet arī kompetents
skolotājs. Marpas dzīvesveidā nebija nekā no fiziska vai garīga materiālisma. Viņš neuzsvēra garīguma
elementu, ignorējot ģimeni vai savas fiziskās saistības uz Zemes. Ja jūs nav pārņēmis materiālisms
fiziskajā vai garīgajā plānā, tad nav arī tieksmes uzsvērt galējības.
 22
Nebūtu arī derīgi izvēlēties sev par guru kādu tikai tāpēc, ka viņš ir plaši pazīstams, cilvēks, kurš
iemantojis slavu, jo sarakstījis daudz grāmatu un pievērsis mācībai tūkstošiem vai miljoniem cilvēku.
Tā vietā mūsu uzvedības vadmotīvam jābūt jautājumam, vai mēs spējam atrasties saskarsmē ar šo
personību, kontaktēties tiešā un pilnīgā veidā. Kādā mērā mēs esam iegrimuši pašapmānā? Ja mēs
patiešām atveramies savam garīgajam draugam, tad mēs noteikti strādājam kopā ar viņu. Taču, vai mēs
spējam runāt ar viņu pareizi un atklāti? Vai guru patiešām ir spējīgs redzēt cauri mūsu maskām,
kontaktējoties ar mums nepastarpināti pienācīgā veidā? Skolotāja meklējumos tieši tam jābūt
vadmotīvam nevis slavai vai gudrībai.
Ir interesants stāsts par to, kā daži cilvēki nolēma doties pie kāda diža tibetiešu skolotāja un
mācīties pie viņa. Viņi šo to jau bija mācījušies pie citiem skolotājiem un nu bija nolēmuši sakopot
savus centienus, lai kļūtu par tieši šī cilvēka mācekļiem. Viņi visi gribēja kļūt par viņa mācekļiem un
viņi centās panākt, lai viņš viņus pieņem, taču dižais skolotājs nevēlējās to darīt. „Es jūs pieņemšu
tikai ar vienu nosacījumu”, viņš paziņoja, „un tas ir, ja jūs atteiksities no saviem iepriekšējiem
skolotājiem.” Visi atnākušie lūdza pieņemt viņus, stāstīja, cik viņi ir lojāli, cik augsta ir guru
reputācija, cik ļoti viņi vēlas mācīties viņa vadībā. Taču viņš atteicās pieņemt viņus, ja viņi nepiekritīs
šim nosacījumam. Visbeidzot visi atnākušie, izņemot vienu, nolēma atteikties no iepriekšējiem
skolotājiem, pie kuriem tie faktiski bija daudz iemācījušies. Guru šķita ļoti apmierināts un līksms, kad
viņi tā izdarīja, un lika visiem ierasties pie viņa nākamajā dienā.
Taču, kad viņi atgriezās, viņš sacīja: „Es saprotu visu jūsu liekulību. Nākamajā reizē jūs dosities
pie cita skolotāja un atsacīsities no manis. Tāpēc vācieties prom!” Un viņš izdzina visus, izņemot
vienu cilvēku, kurš uzskatīja par vērtīgu jau apgūto. Cilvēks, kuru viņš pieņēma, vairs nevēlējās
turpināt melīgo spēli, nevēlējās censties iepatikties guru, izliekoties par to, kas viņš patiesībā nebija. Ja
jūs vēlaties iedraudzēties ar garīgo skolotāju, jums tas ir jādara atklāti un vienkārši tā, lai saskarsme
būtu starp diviem līdzvērtīgiem cilvēkiem, nevis censties iekarot guru (meistara) labvēlību.
Lai guru jūs pieņemtu kā draugu, jums vajag atvērties; jums, iespējams, vajadzēs izturēt virkni
pārbaudījumu pie sava garīgā drauga. Tādas pārbaudes notiek parastās ikdienas situācijās un tās visas
sagādā vilšanos. Kaut kādā posmā jūs sāksiet šaubīties, ka garīgais draugs vispār pret jums kaut ko jūt,
ka viņam pret jums ir kaut kādas emocijas. Šeit jums ir darīšana ar paša liekulību. Liekulība, izlikšanās
- ego pamatīpašības, tās ir neparasti blīvas; tām ir ļoti bieza āda. Mums ir nosliece ietērpties bruņās,
velkot vienu aizsargtērpu pār otru. Šāda liekulība ir tik blīva, tik daudzslāņaina, ka nepagūstam mēs
noņemt vienu bruņu slāni, kā nākamais ir zem tā. Vispār jau mēs ceram, ka pilnībā izģērbties mums
nevajadzēs, ka, ja mēs noņemsim tikai dažus slāņus, mēs izskatīsimies pilnīgi pieklājīgi. Un tad mēs
parādāmies savās jaunajās bruņās un ar miera izteiksmi sejā. Taču mūsu garīgais draugs nenēsā
bruņas; tā ir kaila personība. Salīdzinājumā ar viņa kailumu šķiet, ka mēs esam tērpušies cementā.
Mums ir tik blīvas bruņas, ka draugs nespēj sajust mūsu ādas tekstūru, mūsu ķermeni. Viņš pat nespēj
pienācīgi saskatīt mūsu seju. Pastāv neskaitāmi stāsti par skolotāja un mācekļa savstarpējām attiecībām
 23
senos laikos; tajos tiek stāstīts, kā māceklim nācies veikt neskaitāmus, ilgstošus ceļojumus un izturēt
neskaitāmas grūtības, kamēr viņa impulsi un sajūsma nesāk noplakt. Tas arī ir galvenais punkts:
impulss, kas liek mums kaut ko meklēt, pats nav šķērslis. Kad šāds impulss sāk izsīkt, tad izpaužas
mūsu fundamentālais kailums, tad divi prāti satiekas.
Ir sacīts, ka pirmā pakāpe, tiekoties ar garīgo draugu, ir kā supermārketa apmeklējums: mēs esam
pacilāti, mēs sapņojam par dažnedažādām lietām, ko grasāmies nopirkt, - citiem vārdiem sakot, mēs
domājam par garīgā drauga personības bagātību, par tās krāšņajām īpašībām. Otrā pakāpe ir kā
ierašanās tiesas zālē, it kā mēs būtu noziedznieki. Jūs nevarat izpildīt garīgā drauga prasības un sākat
mulst, jo zināt, ka viņš par jums zina tikpat daudz, cik jūs pats, bet tas ir ārkārtīgi neērti. Trešajā
pakāpē, kad jūs ierodaties apciemot garīgo draugu, jums paveras aina, kas atgādina govi, kas laimīgi
ganās pļavā. Jūs vienkārši sajūsmināties ar viņas mierīgo uzvedību un ainavu, bet tad dodaties tālāk.
Visbeidzot ceturtā pakāpe ir kā akmens ceļa malā - jūs pat nepievēršat tam uzmanību, bet vienkārši
paejat garām.
Sākumā norisinās tāda kā guru aplidošana, mīlas stāsts. Cik brīvi jūs esat, lai iekarotu šīs
draudzīgās personas labvēlību? Pastāv nosliece tiekties pēc lielākas tuvības ar savu garīgo draugu, jo
jūs tik tiešām vēlaties mācīties un esat sajūsmā par viņu. Taču vienlaikus draugs jūs arī biedē - viņš jūs
nospiež. Sanāk, ka situācija neatbilst jūsu cerībām, tāpēc rodas neērtības sajūta: „Varbūt es nespēju
pilnībā atvērties?” Attīstās process, kurā vienlaikus ir mīlestība un naids, savdabīga atdeve un bēgšana.
Citiem vārdiem sakot, mēs uzsākam kaut kādu spēli - mēs vēlamies atvērties guru priekšā, uzsākt ar
viņu „mīlas sakaru”, bet vienlaikus arī aizbēgt no viņa. Ja mēs pārāk tuvu pietuvojamies savam
garīgajam draugam, mēs sākam izjust viņa nospiedošo ietekmi. Kā vēsta tibetiešu paruna: „Guru ir kā
uguns - ja pietuvojies pārāk tuvu, tu apdedzinies; bet, ja stāvi pārāk tālu, nesaņem pietiekami daudz
siltuma”. Tāda veida uzvedība ir raksturīga mācekļiem. Jūs cenšaties pietuvoties skolotājam, taču, to
darot, jūs apdedzināties un tad jums gribas aizmukt pavisam.
Beigu beigās attiecības kļūst ļoti būtiskas un noturīgas; jūs sākat saprast, ka vēlme pietuvoties
skolotājam un vēlme attālināties no viņa ir tikai un vienīgi jūsu pašu personīgā spēle. Šīm vēlmēm nav
nekāda sakara ar reālo situāciju, tās ir tikai halucinācija. Guru jeb garīgais draugs vienmēr deg - tā ir
dzīvības uguns. Jūs varat ar to spēlēties vai arī ne - izvēle ir jūsu.
Vēlāk attiecības ar garīgo draugu kļūst diezgan radošas. Jūs pieņemat situāciju gan ar viņa
nospiedošo ietekmi, gan ar viņa distancētību. Ja viņš nolemj, ka viņam vajag pieņemt ledaina ūdens
lomu, jūs to pieņemat: ja viņš nolemj pieņemt ugunīgas liesmas lomu – jūs to arī pieņemat. Jūs nekas
nevar satriekt, un jūs samierināties ar viņu.
Nākamajā pakāpē, pieņēmuši visu, ko spēj izdarīt jūsu garīgais draugs, jūs sākat zaudēt savu
iedvesmu, jo pilnībā esat pakļāvušies, pilnībā atmetuši visu. Jūs jūtat, ka esat palicis mazs kā puteklītis.
Jūs esat nenozīmīgs, jūs sākat sajust, ka vienīgā pasaule, kas eksistē, ir jūsu garīgā drauga, guru,
pasaule. Situācija atgādina to, kāda ir, skatoties filmu: tā ir tik interesanta, ka jūs kļūstat par tās daļu;
 24
un tad nav ne jūs, ne kinozāles, ne krēslu, ne skatītāju, ne draugu jums apkārt. Ir tikai filma. Šī pakāpe
saucas par „medusmēneša periodu”, kad viss šķiet kā centrālās būtnes, guru, daļa. Jūs neesat nekas
vairāk kā nenozīmīga personība, ko nemitīgi baro šī dižā, valdzinošā centrālā būtne. Katrreiz, kad jūs
izjūtat vājumu, nogurumu vai nespēku, jūs vienkārši dodaties un apsēžaties šajā kinozālē, un
aizraujaties, sajūsmināties un sajūtaties jaunāks. Šajā brīdī personības kults kļūst acīmredzams. Guru ir
vienīgā persona uz pasaules, dzīva un vibrējoša. Pati jūsu dzīves jēga ir atkarīga no viņa; ja jūs mirstat,
tad jūs mirstat viņa dēļ, ja jūs dzīvojat, tad jūs turpināt dzīvot viņa dēļ, jo jums pašam nav nekādas
nozīmes.
Taču šāda aizraušanās ar garīgo draugu nevar turpināties mūžīgi. Agri vai vēlu tās intensitātei ir
jāapdziest, un jums nāksies saskarties ar personīgo dzīves situāciju un savu psihi. Tas atgādina
medusmēneša beigas pēc kāzām. Jūs ne tikai izjūtat mīļoto savas uzmanības centrā, bet arī sākat
pievērst uzmanību viņa vai viņas dzīves stilam – tam, kas padara šo cilvēku par skolotāju un atrodas
ārpus viņa individualitātes un personības robežām. Tādā veidā uz skatuves parādās arī princips „guru
universālijas”. Katra jūsu dzīvē sastaptā problēma izrādās ir daļa no jūsu laulības. Katru reizi,
sastopoties ar dzīves grūtībām, jūs dzirdat guru balsi. Tajā brīdī mēs sākam attīstīt neatkarību no guru
kā mīļotā, jo par mācības izpausmi kļūst pati situācija. Iesākumā jūs pakļāvāties guru. Pēc tam jūs ar
viņu vedāt dialogu, spēlējāties. Bet nu jūs esat nonācis līdz pilnīgas atvērtības stāvoklim. Šīs atvērtības
rezultātā, kā tās sekas, jūs katrā situācijā sākat saskatīt īpašo kvalitāti, kas raksturīga guru; jūs redzat,
ka visas dzīves situācijas sniedz jums iespēju būt tikpat atvērtiem, kāds jūs esat saskarsmē ar guru,
respektīvi, jebkas var būt jūsu guru.
Meditējot pilnīgā vientulībā Sarkanās klints dārgakmens ielejā, Milarepam bija dzīva sava guru,
Marpas, vīzija. Bada novārdzināts, stihiju nospiests, viņš izgāja no alas, lai savāktu malku, un zaudēja
samaņu. Atguvis samaņu viņš paskatījās uz austrumiem un ieraudzīja tur baltu mākoni, kas stiepās
virzienā, kur dzīvoja Marpa. Ar lielu kaisli viņš uzsāka lūgšanas dziesmu, stāstot Marpam, cik stipri
viņam gribas atrasties viņam blakus. Un šajā vīzijā viņam sniegbalta lauvas mugurā parādījās Marpa;
viņš Milarepam sacīja kaut ko tamlīdzīgu: „Kas ar tevi notiek? Vai tev ir nervu traucējumi? Tu esi
apguvis dharmu, tāpēc turpini meditēt.” Milarepa ieguva mieru un atgriezās savā alā, lai turpinātu
meditāciju. Viņa paļaušanās un atkarība no Marpas šajā gadījumā norāda uz to, ka viņš vēl nav
atbrīvojies no guru kā individuālas personības uztveres.
Taču atgriezies alā, Milarepa atklāja, ka to apsēduši dēmoni; viņu ķermeņi nebija lielāki par
pirkstu, bet to acis – platas kā pannas. Viņš izmēģināja dažnedažādas viltības, lai liktu viņiem pārtraukt
ņirgāties un mocīt viņu; taču dēmoni nedevās prom, iekams Milarepa beigu beigās neatmeta spēles
pūliņus, atpazīdams paša liekulību un padodamies atvēršanās stāvoklim. Kopš tā brīža viņa dziesmas
neparasti izmainījās, jo viņš bija iemācījies identificēties ar universālo guru kvalitāti,
neaprobežodamies tikai ar attiecībām ar Marpu kā ar individuālu personu.
Garīgais draugs kļūst par daļu no jums, vienlaikus saglabādams savu ārējo individualitāti.
 25
Būdams vienlaikus ārējs un iekšējs faktors, guru ir ļoti svarīga loma jūsu liekulības atklāšanā un
atsegšanā. Guru var būt kā spogulis, kurā ir redzams jūsu atspulgs, vai arī garīgā drauga formu pieņem
jūsu pašu dzīļu saprāts. Kad sāk darboties iekšējais guru, jūs vairs nekad nevarēsit izvairīties no
atvēršanās vajadzības. Dzīļu saprāts jūs vajā it visur; jūs nevarat aizbēgt pats no savas ēnas – „lielais
brālis jūs novēro!”. Taču tās nav kaut kādas ārējas būtnes, kas mūs izseko un vajā; mēs paši sevi
medījam. Mūs novēro pašu ēna.
Uz to mēs varam palūkoties no diviem skatpunktiem. Var guru saskatīt kaut kādu garu, kas mūs
novēro un izsmej mūsu liekulību. Sapratne par to, kas mēs esam, varētu slēpt tādu kā dēmonisku
elementu; lai nu kā, šeit klātesoša ir arī garīgā drauga radošā kvalitāte, kas arī kļūst par daļu no mums.
Dzīļu saprāts ir nepārtraukti klātesošs dzīves situācijās. Tas ir tik ass un caururbjošs, ka noteiktā stadijā
jūs vairs nespējat no tā atbrīvoties pat, ja to gribētu. Reizēm tas izpaužas kā skarbums, reizēm – kā
labvēlīgs smaids. Tantriskajā tradīcijā ir teikts, ka jūs neredzat guru seju, bet visu laiku redzat tikai
viņa izpausmi. Vai tā smaidītu, smietos vai dusmīgi boztos, tā ir daļa no dzīves situācijas. Šis dzīļu
saprāts, tathagata-garbha jeb budhas daba, vienmēr ir klātesoša ikvienā pieredzē, ko mums sniedz
dzīve; no tā paslēpties nav iespējams. Ne par velti mācībā ir sacīts: „Labāk ir nesākt, bet, ja reiz esi
sācis, tad labāk ir pabeigt”. Tāpēc jums labāk ir nespert kāju uz garīgā ceļa, ja nejūtat, ka jums tas ir
jādara. Bet, ja reiz esat spēris kaut vienu soli šajā virzienā, jūs jau pa īstam esat uz šī ceļa un atkāpties
nevarat. Novirzīties tagad nedrīkst.
Jautājums: Pēc iepazīšanās ar dažādiem garīgās prakses centriem man ir sajūta, ka tādas
personības kā Marpa vairumam šo līniju sekotāju būtu diezgan grūti paciešama parādība. Jo tāds
cilvēks it kā nedara neko no tā, kas, kā ikviens apgalvo, aizvedīs mūs pa pareizo ceļu. Viņš nav askēts,
viņš neatsakās no laicīgās dzīves; viņš uzrauga savas ikdienas darīšanas. Viņš ir normāls cilvēks un
vienlaikus, kā redzams, arī skolotājs ar ievērojamām spējām. Vai Marpa ir vienīgais cilvēks, kurš ir
izmantojis lielu daļu normālās dzīves iespēju, nepakļaudams sevi neticamām askētisma un attīrošas
disciplīnas ciešanām?
Atbilde: Protams, Marpa ir piemērs iespējām, kas ir pieejamas mums ikvienam. Taču patiesībā,
atrazdamies Indijā, viņš pārdzīvoja grūtpilnu disciplīnu un treniņu. Neatlaidīgi mācīdamies Indijas
skolotāju vadībā, viņš sagatavoja sev ceļu. Taču, es domāju, mums vajag saprast patieso vārdu
„disciplīna” un „askētisms” nozīmi. Askētisma galvenā ideja – dzīvot saskaņā ar dharmu, t.i., būt
apveltītam ar fundamentālu skaidro saprātu. Ja jūs atklājat, ka dzīvot parastu dzīvi ir saprātīgi, tā arī ir
dharma. Tajā pašā laikā jūs varat atklāt, ka askēta joga dzīve tādā formā, kāda tā aprakstīta rakstos,
varētu būt neprāta izpausme. Viss ir atkarīgs no indivīda. Jautājums ir par to, kas ir saprātīgi jums
pašam, kas izrādīsies īsteni izturīga, veselīga un noturīga pieeja dzīvei. Buda, piemēram, nebija
reliģisks fanātiķis, kas cenšas rīkoties saskaņā ar kaut kādu augstu ideālu. Viņš tikai kontaktējās ar
cilvēkiem – vienkārši, atvērti un ļoti viedi. Viņa gudrības avots bija transcendentāls veselais saprāts;
viņa mācības bija saprātīgas un atvērtas.
 26
It kā jau problēma ir tā, ka cilvēkus uztrauc konflikts starp reliģijas un laicīgās dzīves
elementiem. Viņiem sagādā lielas grūtības piemērot, tā saucamo, „augstāko saprātu” ikdienas dzīvē.
Taču augstākā un zemākā, reliģiozā un pasaulīgā jēdzieniem nav nekāda sakara ar pieeju dzīvei, kas
balstīta uz dziļu veselo saprātu.
Marpa bija tikai parasts cilvēks; viņš bija katras savas dzīves detaļas pārņemts. Viņš nekad
necentās būt kaut kas īpašs; kad viņš zaudēja varu pār sevi, zaudēja savaldību un sita skolniekus, viņš
to vienkārši darīja, nekad nespēlēja un neizlikās. No otras puses reliģiskie fanātiķi vienmēr cenšas
dzīvot saskaņā ar kaut kādu iedomātu vispārēju modeli; viņi cenšas sev pakļaut cilvēkus, neatlaidīgi un
dedzīgi iet pa savu ceļu, it kā paši būtu pilnīgi tīri un labsirdīgi cilvēki. Taču man šķiet, ka tamlīdzīgi
centieni pierādīt, ka jūs esat labs, norāda uz savdabīgām bailēm. Bet Marpam neko nevajadzēja
pierādīt; viņš vienkārši bija saprātīgs, tiešs, ļoti solīds pilsonis, bet vienlaikus arī apgaismots cilvēks.
Faktiski viņš ir kagju līnijas pamatlicējs; no viņa izriet visas mācības, ko mēs apgūstam un
praktizējam.
Jautājums: Ir tāds dzena teiciens: „Sākumā kalni ir kalni, strauti – strauti. Pēc tam kalni nav
kalni un strauti nav strauti. Taču beigās kalni atkal ir kalni un strauti – atkal strauti.” Tad nu, lūk, vai
mēs neatrodamies pakāpē, kurā kalni nav kalni, bet strauti nav strauti? Taču jūs šeit uzsverat
vienkāršības tikumu. Vai mums nevajadzētu iziet cauri „neparastā” periodam, pirms mēs patiesi spētu
būt vienkārši cilvēki?
Atbilde: Marpa bija stipri satriekts, kad nogalināja viņa dēlu; tad viens no mācekļiem pajautāja:
„Jūs teicāt, ka viss ir ilūzija, bet kā tad ir ar jūsu dēla nāvi? Vai tā arī nav ilūzija?” Marpa atbildēja:
„Pareizi. Bet mana dēla nāve ir superilūzija.”
Kad mēs pirmoreiz pārdzīvojam īstu ikdienišķumu, tas ir visai neparasts parastums, kaut kas tik
neparasts, ka mums gribas sacīt, ka kalni nav kalni vai strauti nav strauti. Jo mēs redzam tos tik
parastus, redzam tos tik skaidri, „tādus, kādi tie ir”. Šis neparastums izriet no atvēršanās pieredzes. Bet
beigu beigās šāds neparastums un skaidrība kļūst par ikdienu, kaut ko, ar ko mēs visu laiku dzīvojam,
kaut kas īsteni parasts, un mēs atkal nonākam tur, kur sākām: kalni atkal ir kalni un strauti – strauti.
Tad mēs spējam atbrīvoties no sasprindzinājuma.
Jautājums: Bet kā nomest bruņas? Kā atvērties?
Atbilde: Jautājums nav par to, kā to izdarīt. Nav rituāla, ceremonijas vai formulas, kas ļauj
panākt atvēršanos. Pirmais šķērslis ir pats jautājums „kā?”. Ja jūs sev neuzdodat jautājumus, nesekojiet
sev līdzi, jūs vienkārši to darāt. Jūs nedomājat par to, kā izsaukt vemšanu, cilvēki vienkārši vemj, nav
laika domāt; vemšana vienkārši notiek. Ja mēs esam ļoti saspringuši, mēs sajutīsim spēcīgas sāpes un
nevarēsim pienācīgi izvemties. Mēs centīsimies apspiest vemšanas refleksu, cīnīties ar slimību. Mums
vajag iemācīties atslābināties, kad mēs esam slimi.
Jautājums: Kādas dzīves situācijas kļūst par mūsu guru? Vai ir nozīme, kādi ir šīs situācijas
apstākļi, kāds ir tās raksturs?
 27
Atbilde: Jums vispār nav nekādas izvēles. Viss, kas notiek, ir guru izpausme. Situācija var būt
sāpīga vai arī iedvesmojoša; taču atvēršanās brīdī, kad jūs uzlūkojat situāciju kā guru, patika vai
ciešanas ir viens un tas pats.

4. nodaļa. Iesvētīšana

Lielākoties cilvēki, kuri pie manis ierodas mācīties, dara to tāpēc, ka ir dzirdējuši tieši par mani,
par manu meditācijas skolotāja un tibetiešu lamas reputāciju. Bet cik no viņiem būtu pie manis
ieradušies, ja mēs pirmoreiz būtu satikušies uz ceļa vai kādā restorānā? Tāda tikšanās tikai nedaudzus
pamudinātu studēt budismu. Cilvēkus, šķiet, iedvesmo fakts, ka esmu meditācijas skolotājs no
eksotiskās Tibetas, Trungpa-tulku vienpadsmitā inkarnācija.
Tā nu viņi nāk pie manis, meklējot iesvētīšanu, iesvētīšanu budisma mācībā un sanghā, tas ir,
cilvēku kopienā, kas savā ceļā praktizē meditāciju. Taču, ko nozīmē iesvētīšana patiesībā? Eksistē sena
un diža tradīcija nodot gudrību secīgā budisma līnijā no vienas meditētāju paaudzes nākamajai, un šī
nodošana ir saistīta ar iesvētīšanu. Ar ko savukārt ir saistīta tā?
Šajā gadījumā ir vērts būt patiesi ciniskam. Cilvēki grib iegūt iesvētību, t.i., kļūt par noteikta
kluba biedriem, iegūt titulu, iegūt gudrību. Personīgi es nevēlos izmantot cilvēku vājības, cilvēku
vēlmi iegūt kaut ko ekstraordināru. Ir cilvēki, kuri nopirks Pikaso gleznu tikai mākslinieka vārda dēļ,
samaksās tūkstoš dolāru, nedomājot, vai tas, ko viņi iegādājas, patiešām ir īsts mākslas darbs. Viņi it
kā pērk mākslinieka personības apliecību, viņa vārdu, pieņemot reputāciju un slavu par
mākslinieciskās vērtības garantiju. Tādu rīcību nav grūti saprast.
Vai arī var gadīties, ka kāds cilvēks iestājas kādā klubā, saņem iesvētīšanu īpašā organizācijā, jo
jūt, ka ir izsalcis un nekam nederīgs. Bet grupa ir paēdusi, bagāta, un viņš grib, lai kāds arī viņu
pabaro. Viņš saņem barību, viņš ir paēdis; viņš ir saņēmis to, ko gaidīja. Bet ko tālāk? Kurš kuru
māna? Vai ne sevi pašu māna kāds guru, kurš paplašina savu ego, sakot: „Man ir milzumdaudz
sekotāju, un viņi visi ir saņēmuši iesvētīšanu.” Vai arī viņš māna savus mācekļus, pārliecinot viņus, ka
viņi ir kļuvuši viedāki un garīgāki tikai tāpēc, ka ir iestājušies viņa organizācijā un saņēmuši mūku,
jogu vai jebkādu citu titulu? Ir iespējams iegūt tik daudz dažādu nosaukumu; taču vai šie nosaukumi,
šīs apliecības sniedz mums kaut cik reālu labumu? Un vai no tiem vispār ir kāds īsts labums?
Skatīsimies faktiem sejā: pusstundas ceremonija nenoved mūs līdz nākamajai iesvētīšanas pakāpei. Es
personīgi esmu ļoti godbijīgs pret budisma līniju, ticu mācību spēkam, taču ne tik stulbā veidā.
Mums vajadzētu nonākt pie garīguma ar savdabīgu, grūtu sapratni. Mums nevajadzētu,
klausoties kā runā kāds skolotājs, aizrauties ar viņa reputāciju vai harizmu; mums vajag pienācīgā
veidā pārdzīvot katru viņa lekcijas vārdu, katru viņa mācītās meditācijas tehnikas aspektu. Mums ir
jānodibina skaidras un saprātīgas attiecības ar mācību un cilvēku, kurš mūs māca. Tādai sapratnei nav
nekāda sakara ar emocionālu vai romantisku attieksmi pret guru, nekāda sakara ar lētticību, bezierunu
 28
iespaidīgu ieteikumu pieņemšanu, ar iestāšanos kādā klubā, kas mūs spētu bagātināt.
Jautājums nav, kā atrast viedu guru, pie kura varētu nopirkt vai kuram varētu nozagt gudrību.
Īsta iesvētīšana nozīmē godīgas un tiešas attiecības ar garīgo draugu. Tāpēc mums vajag pielikt
zināmas pūles, lai atklātu sevi un savu pašapmānu. Mums ir jāpakļaujas un jāatver grumbuļainās un
raupjās sava ego šķautnes.
Sanskritā ekvivalents vārdam „iesvētīšana” ir „abhišeka”, kas nozīmē „apslacīt”, „izliet”,
„ieziest”. Bet, ja notiek izliešana, tad vajadzīgs arī kaut kāds trauks, kur kaut ko var ieliet. Ja mēs
patiesi ļaujamies atvēršanās procesam garīgā drauga priekšā un atveramies pareizi un pilnībā, ja mēs
kļūstam par trauku, kurā var iepildīties saskarsme, tad atvērsies arī guru, un notiks iesvētīšana. Tāda ir
„abhišeka” nozīme – „divu prātu tikšanās” – skolotāja un skolnieka.
Šāda atvēršanās neietver pielūgšanu, mēģinājumus iepatikties garīgajam draugam vai atstāt
viņam labu iespaidu. Stāvoklis drīzāk atgādina situāciju, kad ārsts ir sapratis, ka jums ir slikti, un ved
jūs prom no mājām, ja nepieciešams – ar varu, un veic jūsu ķermenim operāciju, neizmantojot
anestēziju. Varbūt jūs uzskatīsiet tādu paņēmienu par nežēlīgu vai sāpīgu, taču ar laiku jūs sapratīsit,
cik dārga ir šāda saskarsme, īsta mijiedarbība.
Naudas ziedojumi kādam garīgam mērķim, fiziska palīdzība, saikne ar atsevišķu guru – nekas no
tā tieši nenozīmē, ka mēs patiešām atveramies. Ticamāk, ka šie nodarbošanās veidi ir tikai mēģinājums
pierādīt, ka mēs nodarbojamies ar „taisnu lietu”. Guru rada vieda cilvēka iespaidu; viņš zina, ko dara,
un mēs vēlētos būt viņa pusē, kas ir labā un drošā puse, lai nodrošinātu sev labklājību un veiksmi.
Taču, kad mēs esam cieši piesaistīti viņa pusei, saprāta, noturības un gudrības pusei, tad sev par
pārsteigumu atklājam, ka mums nepavisam nav izdevies sevi nodrošināt, jo mēs vēl joprojām pilnībā
esam nodarbināti tikai ar fasādi, seju, savām bruņām. Mēs neesam pilnībā un galīgi aizņemti ar sevi.
Tad mums nākas atvērties aiz muguras. Ar šausmām mēs atklājam, ka mums nav vietas, kur
aizbēgt – kad mēs slēpjamies aiz fasādes, izrādās, ka mēs esam atkailināti no visām pusēm, viss
aizsegs, visas bruņas ir nomestas. Kāds kauns! Viss ir atklāts: un mūsu sīkā izlikšanās, un mūsu
egoisms. Šajā punktā mēs varam precizēt, ka mūsu nemitīgie centieni nomest masku vienmēr bija un ir
veltīgi.
Taču mēs cenšamies rast izskaidrojumu šai sāpīgajai situācijai, atrast veidu, kā sevi pasargāt,
izskaidrot mūsu nepatīkamo stāvokli tādā veidā, lai apmierinātu ego. Mēs lūkojamies uz savu stāvokli,
izskatām to no visām pusēm; mūsu prāts ir ārkārtīgi aizņemts. Ego piemīt savdabīga profesionalitāte,
tas ir neticami rosīgs. Kad mēs domājam, ka strādājam ar tābrīža procesi, cenšoties sevi iztukšot, mēs
atklājam, ka patiesībā virzāmies atpakaļ, cenšoties pasargāt paši sevi. Juceklis turpinās un pastiprinās,
kamēr galu galā atklājam, ka esam pilnībā apjukuši, zaudējuši pamatu zem kājām un ka mums nav
izejas punkta, nav ne vidus, ne gala, jo prātu tik ļoti nospiež mūsu pašu aizsargmehānisms, ka vienīgā
alternatīva tam ir pārtraukt visus centienus un neiejaukties. Mūsu viltīgie lēmumi un skaistās idejas
nenes mums nekāda labuma, jo mūs apspiež neticams ideju lērums. Mēs nezinām, kuras no tām
 29
izvēlēties, kuras no tām mums sniegs vislabāko metodi darbam ar sevi. Prāts ir piebāzts ar neticami
smalkiem, loģiskiem un zinātniskiem piedāvājumiem. Taču to ir tik daudz, ka mēs nespējam saprast,
kurus no tiem lai pieņem.
Tāpēc galu galā mums vajag atmest visus šos sarežģījumus un vienkārši atbrīvot vietu - vienkārši
pārtraukt pūlēties. Tieši tādā brīdī notiek abhišeka, apslacīšana un izlīšana, jo esam atvērušies, jo esam
atmetuši jebkādas pūles kaut ko izdarīt, esam atmetuši savu aizņemtību un pārbāztību. Beidzot mēs
esam spiesti patiešām apstāties, kas ar mums notiek tik reti! Mums ir ļoti daudz aizsargmehānismu, kas
ir izveidoti no tām zināšanām, kuras mēs esam ieguvuši, no tā, ko mēs esam izlasījuši, no mūsu
pieredzes, no mūsu sapņiem. Taču galu galā mēs sākam pētīt jautājumu, kas tad garīgums īsti ir? Vai
tas nozīmē tikai centienus būt reliģiozam, godbijīgam un labsirdīgam? Vai arī tas nozīmē centienus
uzzināt vairāk nekā citi cilvēki, mēģinājumus uzzināt vairāk par dzīves jēgu? Kas garīgums ir
patiesībā? Mums vienmēr ir pieejamas savas tradicionālās reliģijas pazīstamās teorijas un doktrīnas,
taču nez kāpēc tās nesniedz tās atbildes, ko mēs meklējam; tās izrādās pārāk neefektīvas,
nepiemērojamas. Tāpēc mēs atejam no tās reliģijas doktrīnām un dogmām, kurā tikām audzināti.
Iespējams, mēs nolemsim, ka garīgums ir kaut kas ļoti satraucošs un krāšņs. Tas ir mēģinājums
izzināt sevi pašu saskaņā ar kādas eksotiskas vai neparastas sektas vai reliģijas tradīciju. Mēs
pieņemam cita veida reliģiju, noteiktā veidā regulējam savu uzvedību, cenšamies izmainīt balss toni,
ikdienas diētu un dzīvesveidu vispār. Taču pēc kāda laika mēs sākam just, ka šie apzinātie mēģinājumi
būt garīgam ir pārāk neveikli, demonstratīvi un pārāk mums pazīstami. Mēs esam nolēmuši panākt, lai
šie uzvedības modeļi kļūtu mums pierasti, kļūtu par mūsu otro dabu; taču nez kāpēc tie nekļūst par
daļu no mums. Lai gan mēs ļoti vēlētos, lai „apgaismotas” uzvedības standarti kļūtu par mūsu
psihiskās uzbūves dabisku daļu, mūsu prātā joprojām ir neiroze. Mēs esam neizpratnē: „Kā gan tas
varēja gadīties, ja mēs darbojāmies un darbojamies saskaņā ar tādas un tādas tradīcijas svētajiem
rakstiem? Protams, ka tās ir mūsu nepilnības sekas. Bet ko darīt tālāk?” Apmulsums nepāriet,
neskatoties uz to, ka mēs dedzīgi ievērojam rakstus. Neirozes izpausmes un neapmierinātība joprojām
pastāv; īstas atbilstības nav; mums nav saiknes ar rakstiem. Šajā brīdī mums patiešām nepieciešama
„divu prātu tikšanās”. Bez abhišekas mūsu centieni iegūt garīgumu kopsummā nedos neko vairāk kā
tikai milzīgu garīgo kolekciju, taču ne patiesu pazemību. Mēs vācam dažādus uzvedības modeļus,
dažādas runas manieres, ģērbšanās un domāšanas stilus, dažnedažādus dzīvesveidus vispār. Un tas viss
- tikai kolekcija, kuru mēs cenšamies sev uzspiest.
Abhišeka, īstena uzvedība, rodas no pazemības. Mēs atveramies situācijas priekšā tāda, kāda tā
ir, - un tad īstenojas patiesa saskarsme ar skolotāju. Jebkurā notikumā guru vienmēr ir kopā ar mums,
būdams atvēries; un, ja mēs paši atveramies, ja mēs vēlamies atteikties no savām kolekcijām, tad
notiek iesvētīšana. Tai nav nepieciešama kaut kāda slepena ceremonija. Faktiski iesvētīšanā „svētais”
elements visticamāk ir kārdināšana, ko budisti saista ar „Māras meitām.” Māra simbolizē prāta
neirotiskās noslieces, nelīdzsvarotu eksistenci; un viņš sūta savas meitas mūs kārdināt. Kad Māras
 30
meitas piedalās iesvētīšanā, kurā patiešām notiek divu prātu tikšanās, viņas saka: „Jūs izjūtat pasauli?
Tas ir tāpēc, ka jūs saņemat garīgas pamācības, jo jūsos notiek garīgi fenomeni; tie ir svēti!” Viņām ir
saldas balsis; tās sūta mums patīkamas un brīnišķīgas vēstis, viņas mūs kārdina, iedvešot domas, ka tā
ir saskarsme, ka tā „divu prātu tikšanās” ir kaut kas „dižs”. Tad mēs sākam radīt jaunus prāta
sansāriskos stereotipus. Šāda parādība ir līdzīga kristiešu idejai par „labu un ļaunu”, ko simbolizē
kārdināšana. Kad mēs uzskatām abhišeku par svētu, nekavējoties sāk atkrist tās precizitāte un asums,
jo mēs esam sākuši vērtēt notikušo. Mēs dzirdam Māras meitu balsis, kuras mūs apsveic ar to, ka
mums izdevies paveikt tādu svētu darbu. Tās dejo ap mums un spēlē mūzikas instrumentus, godinot
mūs situācijai piedienīgā ceremonijā.
Patiesībā divu prātu tikšanās notiek diezgan dabiski. Skolotājs un māceklis tiekas atvērtības
stāvoklī, un šajā stāvoklī abi saprot, ka atvēršanās ir pati nebūtiskākā lieta pasaulē. Tas ir kaut kas
pavisam nesvarīgs, patiešām parasts, absolūti nekas. Kad mēs tādā veidā spējam ieraudzīt sevi un
pasauli, tieši tad notiek nodošana. Tibetiešu tradīcijā šādu skatījumu sauc par „parastu prātu” - thamal-
ģišepa. Tā ir visnenozīmīgākā lieta no visām, pilnīga atvērtība, jebkādu vērtējumu vai vākšanas
neesamība. Mēs varētu teikt, ka tāda nenozīmība ir ļoti nozīmīga, tāds parastums patiesībā ir neparasts;
tādā gadījumā šie vārdi būtu turpmākie Māras meitu kārdinājumi. Galu galā mums vajag atmest
centienus būt īpašiem.
Jautājums: Man šķiet, ka es nespēju atbrīvoties no cenšanās pasargāt sevi; ko lai es daru?
Atbilde: Jūs tik ļoti vēlaties drošību, ka ideja radīt sev drošību ir kļuvusi par spēli, milzīgu joku,
veidu, kā sevi pasargāt. Jūs visu laiku esat nodarbināti ar sevis novērošanu un sevis novērošanas
novērošanu, un sevis novērošanas novērošanas novērošanu. Un tā tas turpinās arvien tālāk. Tā ir itin
parasta parādība.
Tas, kas jums patiesībā ir vajadzīgs, ir pārtraukt raizēties pilnībā, pavisam beigt uztraukties. Ir
nepieciešams atmest tādas tramdošas struktūras, kā grūtības, kas pārklāj viena otru un rada ārkārtīgi
tramdošu melu detektoru, kā arī šī detektora detektoru. Jūs cenšaties sevi pasargāt un panākuši drošību
cenšaties nostiprināt arī šo stāvokli. Ja jūs patiešām gribat sevi nodrošināt, tad nav robežu tam, ko jūs
spējat paveikt, lai to sasniegtu.
Tāpēc drošības ideja ir jāatmet pavisam, ir jāsaskata ironija savos centienos radīt drošību, ironiju
savā daudzslāņainajā pašsaglabāšanās struktūrā. Jums ir jāatsakās no novērotāja. Lai to izdarītu, ir
jāatmet pirmais novērotājs - pats nolūks pasargāt sevi.
Jautājums: Es nezinu par kādu tautību jāuzsāk saruna; taču, ja, piemēram, mēs būtu indieši, jūs
taču ar mums nerunātu tādā veidā, kādā tagad, vai ne? Es gribu pateikt, ka jums nākas ar mums runāt
šādā veidā, jo mēs esam amerikāņi, jo mēs tik ļoti esam iegrimuši darbībā. Bet, ja mēs neko nedarītu,
vienkārši sēdētu, jūs ar mums runātu citādi.
Atbilde: Tas ir ļoti interesants jautājums. Es uzskatu, ka piedāvājamo mācību izklāsta stils ir
atkarīgs no tā, cik ļoti auditoriju ir pārņēmis materiālisma ātrums. Amerika ir sasniegusi ārkārtīgi
 31
smalku materiālisma līmeni fiziskajā sfērā. Taču pārņemtības ar šo ātruma veidu potenciālās iespējas
neattiecas uz amerikāņiem vien; tās ir universālas un aptver visu pasauli. Ja Indija sasniegtu tādu
ekonomisko attīstību kā Amerika, kur cilvēki ir sasnieguši daudz ko un ir vīlušies fiziskajā
materiālismā, tad arī indieši dotos klausīties šādu lekciju. Taču es domāju, ka pašlaik šāda veida
lekcijai auditorija atradīsies tikai Rietumos, jo citviet cilvēki nav vēl pietiekami noguruši no fiziskā
materiālisma. Viņi it kā turpina krāt naudu velosipēda iegādei, sapņojot tālākā nākotnē iegādāties auto.

5. nodaļa. Pašapmāns

Virzoties uz priekšu pa garīgo ceļu, mēs atklājam, ka pašapmāns ir mūsu nepārtraukta problēma.
Ego arvien cenšas iegūt garīgumu - tas ļoti atgādina vēlmi būt paša bērēs. Sākumā, piemēram, mēs
varam pietuvoties garīgajam draugam, cerot no viņa iegūt kaut ko brīnumainu. Tāda pieeja saucas
„guru medības”; saskaņā ar tradīciju to salīdzina ar muskusbrieža medībām. Mednieki piezogas pie
muskusbrieža, nogalina viņu un iegūst muskusu. Līdzīgi mēs varam izturēties pret guru un garīgumu;
taču tā būs pašapmāna izpausme. Tādai pieejai garīgumam nav nekāda sakara ar atvēršanos un
pazemību.
Vai arī mēs varam kļūdaini pieņemt, ka iesvētīšana nozīmē kaut kādu pārsēšanos - mācības
garīgā spēka pārvietošana no guru sirds mūsu pašu sirdī. Šādā domāšanas veidā mācības tiek uzlūkotas
kā kaut kas mums svešs. Šāda ideja ir līdzīga idejai par īstas sirds (vai šajā gadījumā - galvas)
pārstādīšanu. Mums svešais elements ir pārstādīts mūsu ķermenī no ārpuses. Mēs, iespējams,
transplantātu sliecamies vērtēt augstu; bet mūsu vecā galva mums neder, visticamāk to vajag izmest
atkritumu kaudzē. Mēs esam pelnījuši labāku galvu - svaigu, saprātīgāku, ar lielākām smadzenēm. Mēs
tik ļoti esam aizņemti ar domām par to, ko saņemsim gaidāmās operācijas rezultātā, ka esam
aizmirsuši par ārstu, kas to izpildīs. Vai nav pārtrūkusi mūsu mijiedarbība ar šo ārstu? Vai viņš ir
kompetents? Vai mums derēs mūsu izvēlētā galva? Varbūt ārsts pateiks kaut ko par mūsu galvas
izvēli? Varbūt mūsu ķermenis atgrūdīs šo galvu? Mēs tik ļoti esam pārņemti ar to, ko, kā mums liekas,
mēs saņemsim, ka nepievēršam uzmanību faktiskajai lietu kārtībai - mūsu attiecībām ar ārstu, mūsu
slimībai, tam, kas tad īsti ir šī jaunā galva.
Tāda pieeja iesvētīšanas procesam ir visnotaļ romantiska un visnotaļ nepamatota. Tāpēc mums ir
vajadzīgs kāds, kurš personīgi ieviesīs skaidrību jautājumā „kas mēs esam?”; mums ir vajadzīgs
cilvēks, kurš izpildītu spoguļa lomu. Katru reizi, kad mēs būsim ļāvušies tādam vai citādam
pašapmānam, nepieciešams, lai šis process tiktu atpazīts un atklāts; nepieciešams atsegt jebkādu
mantrausības izpausmi.
Patiesā iesvētīšana notiek „divu prātu tikšanās” brīdī. Tas nozīmē, ka jūs esat tāds, kāds jūs esat,
un stājaties kontaktā ar garīgo draugu tādu, kāds viņš (vai viņa) ir patiesībā.
Tāda ir reālā situācija, kurā var notikt iesvētīšana, jo kaut kādas operācijas un jūsu fundamentālu
 32
pārmaiņu ideja ir pilnībā nereāla. Pilnībā un absolūti jūsu personību izmainīt nespēj neviens; neviens
nevar jūs apgriezt ar kājām gaisā un izgriezt uz āru. Nepieciešams izmantot pastāvošo materiālu, to,
kas ir jau pieejams. Jums ir jāpieņem sevi tādu, kāds jūs esat, tā vietā, lai domātu par to, kāds jūs gribat
būt; tas nozīmē atmest pašapmānu un domas par vēlamo. Ir nepieciešams atzīt un pieņemt savu būtību
pilnībā, visas savas personības raksturiezīmes; tad, iespējams, jūs tajās atradīsit iedvesmas avotu.
Ja šajā punktā jūs izrādīsit gatavību sadarboties ar ārstu, piekritīsit, lai jūs ievieto slimnīcā, tad
ārsts nodrošinās jums piemērotu telpu un visu pārējo jums nepieciešamo . Tādā veidā abas puses radīs
vidi atvērtai saskarsmei, kas arī ir „divu prātu tikšanās” pamatjēga. Tas ir arī reāls veids, kā apvienot
svētību jeb abhišeku, t.i., guru garīgo būtību, ar jūsu pašu būtību. Iekšējais skolotājs sevi atklāj; un, tā
kā jūs pats arī esat atvērts, tā kā jūs esat „atmodināts”, notiek divu identisku elementu tikšanās. Tāda ir
abhišekas, iesvētīšanas, īstenā jēga. Tā nav iestāšanās kaut kādā klubā, tā nav iespēja kļūt par kaut
kāda bara locekli, par aitu, uz kuras muguras iededzināti tās īpašnieka iniciāļi.
Un tagad mēs varam aplūkot to, kas notiek pēc abhišekas. Pēc divu prātu tikšanās, mēs esam
izveidojuši patiesas attiecības ar garīgo draugu. Mēs ne tikai esam atvērušies paši, bet arī pieredzējuši
atklāsmes uzliesmojumu, momentānu kādas mācības daļas izpratni. Skolotājs radīja situāciju, mēs
piedzīvojām uzliesmojumu, un viss liekas brīnišķīgi.
Sākumā mēs esam pacilāti, viss norit brīnišķīgi. Iespējams, mēs atklāsim, ka vairākas dienas jau
jūtamies pacilāti un priecīgi; mums šķiet, ka mēs jau esam sasnieguši budhas stāvokli. Mūs neuztrauc
nekādas pasaulīgās raizes, viss notiek ļoti raiti; nepārtraukti ir tūlītējas meditācijas stāvoklis. Šis
nepārtrauktais jūsu atvēršanās guru klātbūtnē pārdzīvojums arī ir pavisam parasts. Šajā brīdī daudzi
cilvēki var sajust, ka viņiem vairs nevajag turpināt darbu kopā ar garīgo draugu, ka var viņu atstāt,
doties prom. Austrumos esmu dzirdējis ne mazums stāstu par tādiem gadījumiem; kāds skolnieks
tiekas ar savu skolotāju, iegūst tūlītēju apgaismību un aiziet no skolotāja. Šādi cilvēki cenšas atcerēties
savu pārdzīvojumu; taču ar laiku tas pārvēršas tikai atmiņās, vārdos un idejās, ko cilvēki sev atkārto.
Iespējams, ka jūsu reakcija pēc tāda pārdzīvojuma būs ierakstīt to dienasgrāmatā; izskaidrot visu
notikušo ar vārdu palīdzību. Jums gribēsies sevi piestiprināt šim pārdzīvojumam ar pierakstiem un
atmiņām vai stāstiem un diskusijām ar cilvēkiem, kas redzējuši jūs apgaismības brīdī.
Var notikt arī tā, ka tāds cilvēks ir apmeklējis Austrumus, tur piedzīvojis tāda veida pieredzi un
tad atgriezies Rietumos. Draugiem viņš var likties radikāli izmainījies; viņš šķiet daudz mierīgāks,
līdzsvarotāks, viedāks. Iespējams, ka daudzi sāks viņam lūgt padomu savu personīgo problēmu
risināšanai, uzdot viņam jautājumus par savām personīgajām garīgajām pieredzēm. Sākotnēji viņa
palīdzība var būt patiesa, jo viņš saista savu pārdzīvojumu Austrumos ar viņu problēmām, stāstot
ļaudīm skaistus un patiesus stāstus par to, kas ar viņu notika. Tas viss viņam būs diezgan iedvesmojoši.
Taču noteiktā šādas situācijas attīstības posmā kaut kas aiziet greizi. Atmiņas par piedzīvoto
pēkšņu apgaismības uzplaiksnījumu zaudē savu asumu. Tā nesaglabājas noturīgi, jo to piedzīvojušais
cilvēks uzskata to par kaut ko ārēju attiecībā pret sevi. Viņš jūt, ka bija piedzīvojis pēkšņu prāta
 33
atmošanās sajūtu, kas pieder svēto garīgo pieredžu kategorijai. Viņš augstu novērtē pārdzīvojumu un
pēcāk paziņo par to parastajai un pazīstamajai dzimtās zemes pasaulei, ienaidniekiem un draugiem,
vecākiem un radiniekiem, visiem cilvēkiem, kuriem viņš bija piesaistīts un kurus, kā viņš tagad jūt,
viņš ir pārvarējis un atstājis aiz muguras. Tomēr izsludinājis savu pieredzi un zināšanas citiem
cilvēkiem, viņš acīmredzot nevar pagriezties atpakaļ un sacīt, ka iepriekš teiktais bija kļūda. To darīt
viņš nekādīgi nevar , tāds pagrieziens būtu pārāk pazemojošs. Turklāt viņš vēl joprojām tic savam
pārdzīvojumam, tic, ka toreiz ar viņu notika kaut kas pa īstam dziļš. Taču par nelaimi pašreizējā brīdī
šī pārdzīvojuma nav, jo viņš to ir izmantojis un novērtējis. Vispārīgi sakot, lūk, kas te notiek. Ja mēs
patiešām es atvērti, „apskaidroti”, tad jau nākamais mirklis atnes mums sapratni par to, ka mēs esam
atvērti, un pēkšņi rodas novērtējuma doma: „Ak, Dievs! Tas ir tik neticami! Man vajag notvert šo
pārdzīvojumu, noturēt to, saglabāt, jo tas ir tik rets un vērtīgs!” Tādā veidā mēs pieķeramies šim
pārdzīvojumam; un šeit parādās problēma, kuras cēlonis ir tas, ka mēs atvēršanās pārdzīvojumu
uzskatām par kaut ko vērtīgu. Un tiklīdz mēs cenšamies to noturēt, notiek vesela ķēdes reakciju virkne.
Ja mēs uzskatām kaut ko par vērtīgu un neparastu, tad tas kļūst par pilnīgi neatdalāmu no mums
faktu. Piemēram, mēs neuzskatām par vērtīgām savas acis, ķermeni, rokas, savu galvu, jo mēs zinām,
ka tas viss ir daļa no mums. Protams, zaudējot kādu no šīm ķermeņa daļām, mēs automātiski reaģējam
uz to tā, it kā būtu zaudējuši kaut ko vērtīgu: „Es zaudēju roku, es zaudēju galvu! Tās nav iespējams
aizstāt!” Kaut kā vērtību mēs saprotam tikai tad, kad mums to atņem. Taču, kamēr šī lieta nepārtraukti
ir pie mums, kad tā ir daļa no mūsu ķermeņa un būtības, tad mēs nevaram tai piešķirt īpašu vērtību, tā
vienkārši atrodas šeit. Vērtēšana rodas tāpēc, ka mums ir bail būt atsevišķiem, bet tieši šīs bailes notur
mūs atšķirtības stāvoklī. Mēs uzskatām jebkuru pēkšņu iedvesmu par ārkārtīgi svarīgu, jo baidāmies to
zaudēt. Un tajā pašā mirklī, kad mēs to iedomājamies, piezogas pašapmāns. Citiem vārdiem sakot, mēs
esam zaudējuši ticību atvēršanās pārdzīvojumam un mūsu saiknei ar to.
Kaut kādā veidā izrādās, ka mēs esam zaudējuši vienotību starp atvēršanās stāvokli un to, kas
mēs esam. Atvēršanās stāvoklis kļūst par atsevišķu parādību; tad mēs sākam spēli. Taču ir pats par sevi
saprotams, ka mēs nevaram sacīt, ka esam zaudējuši atvēršanās stāvokli, mēs nevaram paziņot: „Man
tas bija, bet es to pazaudēju.” Mēs nespējam to pateikt - šādi vārdi iznīcinātu mūsu pabeigtās
personības pozīciju. Tādēļ stāstu atkārtošana kļūst par daļu no pašapmāna. Mēs vairāk gribētu stāstīt,
nekā patiešām piedzīvot atvēršanās stāvokli, jo stāsti ir ļoti dzīvi un sniedz mums gandarījumu: „Kad
es biju kopā ar savu guru, notika tas un tas; viņš man pateica tādus un tādus vārdus; viņš atvēra mani
tādā un tādā veidā...” utt. u.t.jpr. Rezultātā tādā gadījumā pašapmāns nozīmē centienus atkārtot
pagātnes pārdzīvojumu procesu tā vietā, lai piedzīvotu faktisku pārdzīvojumu tagadnē. Lai piedzīvotu
to tagad, ir nepieciešams atmest jebkādu vērtējumu, visas atmiņas par to, cik šī atskārta bijusi
brīnišķīga, jo tieši atmiņas notur šo pārdzīvojumu pa gabalu. Ja mēs nepārtraukti izdzīvotu šo
pārdzīvojumu, tas būtu pilnībā parasts, un tieši šo parastumu mēs nespējam pieņemt. „Ja vien es
vēlreiz varētu piedzīvot to brīnišķīgo atvēršanās pārdzīvojumu!” Tādā veidā mēs esam aizņemti ar to,
 34
ka turpinām atcerēties pārdzīvojumu, lai gan faktiski to nepiedzīvojam. Tā ir pašapmāna spēle.
Pašapmānam ir nepieciešama vērtējuma ideja un ļoti noturīga atmiņa. Domājot par notikušo, mēs
skumstam par to; atmiņas it kā dod mums grūdienu; un mēs paši nezinām, kur atrodamies tieši šajā
brīdī. Mēs atceramies „vecos, labos laikus”, „tie tik bija laiki”. Mēs nekādīgi neļaujam izpausties
nomāktības sajūtai; nevēlamies atzīt pat aizdomas par to, ka esam zaudējuši saikni ar to, kas reiz bija.
Lai kad arī parādītos iespēja nomāktības sajūtai, kad teju, teju vajadzētu rasties zaudējuma sajūtai, ego
aizsargmehānisms, lai mūs nomierinātu, nekavējoties atsauc prātā atmiņas un vārdus, kas reiz dzirdēti.
Tādā veidā ego pastāvīgi meklē iedvesmu, kurai nav sakņu tagadnē; tā ir nemitīga skriešana atpakaļ,
daudz komplicētāks pašapmāns. Mēs vispār neļaujam izpausties depresijai: „Tā kā es esmu guvis tik
lielu svētību, tā kā man ir tik ļoti paveicies ar šīm brīnišķīgajām pieredzēm, kā lai es saku, ka esmu
nomākts? Tas nav iespējams! Nomāktībai šeit nav vietas!”
Ir kāds stāsts par dižo tibetiešu skolotāju Marpu. Marpa pirmoreiz satikās ar Naropu, kurš
uzbūvēja altāri, teikdams, ka šis altāris ir vieduma iemiesojums, atsevišķa heruka. Svētnīca un pats
Naropa bija apveltīti ar kolosālu garīgo enerģiju un spēku. Reiz Naropa Marpam pajautāja, pie kā viņš
vērstos, lai piedzīvotu pēkšņu apgaismību. Marpa, zinātnieks būdams, nosprieda, ka guru dzīvo miesā,
parastā cilvēka ķermenī, turpretī viņa uzslietais altāris ir tīrs vieduma objekts, kam nav nekā kopīga ar
cilvēku nepilnībām. Tāpēc Marpa izvēlējās altāri. Un tad Naropa atbildēja: „Baidos, ka tava iedvesma
drīz apdzisīs; tu izdarīji nepareizo izvēli. Šī svētnīca ir mans veidojums, un bez manis tās vispār šeit
nebūtu. Vieduma objekts nav salīdzināms ar cilvēka ķermeni. Dižā mandalas vīzija ir tikai mans
garadarbs.”
Šajā stāstā ilustrēts fakts, ka sapņa, cerības un vēlmes princips ir pašapmāns. Kamēr jūs
uzlūkojat sevi vai kādu sava pārdzīvojuma daļu kā „sapni, kas piepildījies”, jūs sevi mānāt. Pašapmāns
ir vienmēr atkarīgs no sapņu pasaules, jo jūs vēlaties ieraudzīt to, ko vēl neesat redzējis, nevis to, ko
redzat pašlaik. Jūs nevēlējāties pieņemt visu to, kas pastāv šeit un tagad; jūs arī nevēlaties turpinājumu
situācijai tādai, kāda tā ir. Tādā veidā pašapmāns vienmēr izpaužas kā mēģinājumi radīt vai atjaunot
sapņu pasauli - skumju par pārdzīvojamo sapni veidā. Pretstats pašapmānam būtu vienkārši darbošanās
ar reālo dzīvi.
Ja mēs tiecamies pēc kaut kādas īpašas svētības, pēc kādas īpašas laimes, pēc sapņa vai fantāzijas
īstenošanās, tad mēs noteikti vienlīdz virzāmies neveiksmes virzienā, kādēļ mēs jutīsimies nomākti.
Šeit arī ir visa sāls: atšķirtības bailes, cerība sasniegt vienotību - tā nav vienkārši ego izpausme vai
darbība, tas ir pašapmāns, kas mums liek domāt, ka „es” ir kaut kas reāls un spējīgs veikt noteiktas
darbības. Bet ego arī ir darbība, garīgās dzīves notikums; ego arī ir bailes zaudēt atvēršanās stāvokli,
bailes zaudēt stāvokli bez „es”. Tāda ir pašapmāna būtība; šajā gadījumā ego gaužas par to, ka tas ir
zaudējis stāvokli bez „es”, savu sapni par sasniegumu. Bailes, cerība, zaudējums, ieguvums - tas ir
turpinājums ego sapņošanas darbībai, struktūrām, kas pašas sevi uztur un nostiprina - tās arī ir
pašapmāns.
 35
Tāpēc arī īsts pārdzīvojums aiz sapņu pasaules robežām ir skaistums, daudzkrāsainība un
sajūsma, ko rada reāls tagadējā mirkļa pārdzīvojums ikdienas dzīvē. Kad mēs stāvam aci pret aci ar
faktiem, ar lietu īsteno kārtību, mēs atmetam cerības uz kaut ko labāku. Šeit nav gaidāms kaut kas
brīnumains, jo mēs nevaram sevi piespiest iziet no nomāktības stāvokļa. Nomāktība un neziņa,
emocijas, viss, ko mēs pārdzīvojam, ir reāls un slēpj sevī kolosālu patiesību. Ja mēs patiešām vēlamies
mācīties un ieraudzīt īstenības pārdzīvojumu, mums jābūt mums pašiem. Visa sāls ir tajā, kā palikt
smilšu graudiņam.
Jautājums: Vai jūs neizstāstītu vēl kaut ko vairāk par šī izmisuma spēka mehānismu? Es
saprotu, kā var rasties izmisums, bet kā rodas svētlaime?
Atbilde: Prakses sākumā pastāv iespēja ievest sevi svētlaimes stāvoklī ar varu. Tā ir savdabīga
pašhipnoze, kurā mēs atsakāmies saskatīt savu dziļāko būtību, to, kas mēs esam patiesībā. Mēs
koncentrējamies uz nepastarpinātu svētlaimes izjušanu, ignorējot, tā teikt, savu dziļāko būtību, pamatu,
uz kura patiesībā stāvam; mēs iekurinām sevī ārkārtīgas laimes sajūtu. Nelaime ir tajā, ka tamlīdzīgs
pārdzīvojums balstās tikai un vienīgi uz sevis vērošanu; tā ir pilnīgi duālistiska pieeja. Mēs vēlētos
piedzīvot kaut ko, un ar patiešām centīgu darbu mums tas izdodas. Taču, kad pēc tam mēs nolaižamies
no saviem „augstumiem”, kad saprotams, ka joprojām atrodamies šeit kā klints okeāna viļņos, tad
iestājas nomāktības stāvoklis. Mēs vēlamies skurbuma stāvokli, mēs gribam aizmirsties, mēs vēlamies
tikt aprīti Visuma dzīlēs; taču nez kāpēc tas nenotiek. Mēs joprojām atrodamies šeit, tas arvien ir
galvenais iemesls, kas velk mūs lejā. Pēc tam aktivizējas citu pašapmāna spēlīšu plašā plejāde,
tiekšanās arī turpmāk barot savu personību, jo mēs vēlamies radīt sev pilnīgu drošību. Tas ir
„novērotāja” princips.
Jautājums: Jūs apgalvojat, ka ir cilvēki, kuri piedzīvojuši noteiktu pārdzīvojumu, bet pēc tam
tiecas pēc tā intelektuāli, klasificējot to, sakot: „Tas ir neticami!” Bet šāda reakcija šķiet pilnīgi
automātiska. Vai jūs varētu piedāvāt paņēmienus, ar kuru palīdzību cilvēki var atbrīvoties no tādas
rīcības? Man liekas, ka jo vairāk mēs cenšamies pārtraukt vērtēšanu, jo vairāk mēs vērtējam.
Atbilde: Redziet, kad jūs saprotat, ka patiešām vērtējat un nekas tāpēc nesanāk, es domāju, ka
vienlaikus jūs sev atklājat kaut kādu izeju. Jūs sākat redzēt, ka viss šis process ir daļa no milzīgas
spēles, kura patiesībā nedod nekāda labuma, jo jūs visu laiku būvējat, taču nerodat nekādu izpratni. Šai
jaunajai pieejai nepiemīt nekāda maģija, tai nav nekādu triku. Vienīgais, kas ir jādara, ir jāatmet
maska; taču tas ir ļoti sāpīgi.
Iespējams, jums nāksies būvēt un būvēt līdz, kamēr jūs sapratīsiet visu pūliņu sasniegt garīgumu
veltīgumu. Jūsu prāts var kļūt pilnībā piebāzts ar šo cīņu. Patiesībā jūs varat nenojaust, kurp dodaties -
uz priekšu vai atpakaļ, iekams nebūsit pilnībā izsmēlis savus spēkus. Tad, iespējams, jūs būsit guvis
ļoti noderīgu mācību: ir jāatstāj viss, ir jākļūst par neko. Droši vien jūs pat izjutīsit tieksmi kļūt par
neko. Tādā gadījumā ir divi risinājumi: vai nu jūs vienkārši nometīsiet masku, vai nu jūs turpināsit
būvēt un cīnīties līdz, kamēr jūs pārtrauksit.
 36
Jautājums: Kas notiek, kad mēs iesaucamies: „Lieliski! Es to paveicu!” Tas visu izjauc, vai ne
tā?
Atbilde: Nav teikts. Taču kas notiek pēc tam? Vai jūs vēlaties atkārtot savu pārdzīvojumu atkal
un atkal tā vietā, lai strādātu ar pašreizējo situāciju, ar to, kas ir? Mēs varam pārdzīvot neticamu laimi
pirmā atklāšanās zibšņa laikā, kas ir tik skaists. Taču svarīgi ir tas, kas notiek pēc tam - vai mēs
strādājam pie tā, lai noturētu un atkārtotu šo pārdzīvojumu, vai arī mēs atstājam to aiz muguras, ļaujam
šim pārdzīvojumam būt tikai vēl vienai pieredzei un necenšamies atkārtot pirmo zibsni.
Jautājums: Mēs, cilvēki, esam godkārīgi; mēs nepārtraukti kaut ko būvējam; un, jo vairāk mēs
par to domājam, jo sliktāk viss notiek. Tāpēc mēs cenšamies no tā vienkārši aiziet, cenšamies ne par ko
nedomāt, aizmirsties visās iespējamajās atpūtās. Ko tas nozīmē? Kā var pielikt punktu tam, ka, jo
vairāk cilvēks domā par apgaismību, jo vairāk cenšas par to uzzināt, jo sliktāki apstākļi izveidojas, jo
vairāk uzkrājas konceptuālu priekšstatu? Ko var darīt?
Atbilde: Tas ir diezgan acīmredzami; jūs pārtraucat jebkādus meklējumus; izbeidzat mēģināt
kaut ko atklāt, pierādīt paši savu eksistenci.
Jautājums: Tomēr reizēm mums var parādīties produktīva bēgšanas sajūta, un tā nav tas pats,
kas pilnīga bezdarbība.
Atbilde: Kad jūs cenšaties paglābties ar bēgšanu, jūs atklājat, ka jums ne tikai dzenas pakaļ, bet
arī tuvojas no priekšpuses. Beigu beigās nepaliek vietas, kur aizbēgt; jūs esat pilnībā notverts. Tad
atliek viens - pilnīgi un pa īstam padoties.
Jautājums: Ko tas nozīmē?
Atbilde: Tas ir jāpiedzīvo pašam. Tas nozīmē izbeigt mēģināt kaut kur doties - gan tādā nozīmē
kā iešana prom no kaut kā, gan tādā nozīmē kā bēgšana kaut kur; abas šīs pieejas būtībā ir viens un tas
pats.
Jautājums: Vai sevis atcerēšanās jeb sevis novērošana ir savienojama ar pazemību un būšanu
šeit un tagad?
Atbilde: Sevis atcerēšanās būtībā ir ļoti bīstama tehnika. Tā var iekļaut sevis un savu darbību
novērošanu, kad mēs atgādinām izsalkušu kaķi, kas medī peles; vai arī tā var būt saprātīgs žests: jūs
atrodaties tur, kur jūs esat tagad. Visa nelaime ir tajā, ka, ja jūsu priekšā ir kāda ideja par attiecībām -
„es pieredzu šo, es daru to”, tad „es” un „tas” kļūst par vienlīdz spēcīgām personībām, un to starpā,
starp „mani” un „to”, kaut kā rodas konflikts. Precīzāk būtu teikt, ka „tas” ir māte, bet „es” - tēvs; un,
kad notikumos iesaistās divi polāri pretstati, neizbēgami kaut kas rodas. Tādā veidā visa sāls ir neļaut
pastāvēt „tam”, tad arī nebūs „manis”. Citiem vārdiem sakot, „es” nav, tāpēc nav arī „tas”. Galvenais ir
nevis atkārtot šo frāzi, bet gan izjust faktu, pārdzīvot to pa īstam. Jums ir jānovāc novērotājs, kurš seko
divām galējībām; kad šis novērotājs ir novākts, atkrīt arī visa struktūra. Dihotomija pastāv tikai tikmēr,
kamēr pastāv novērotājs, kurš apvieno visu ainu. Jums vajag novākt novērotāju un visai apgrūtinošo
birokrātiju, ko tas rada, lai nodrošinātu pilnīgu kontroli pār centrālo iestādi; kad mēs esam novākuši
 37
novērotāju; paveras milzīgi plaša telpa, jo novērotājs un tā birokrātiskais aparāts aizņem tik daudz
vietas. Ja mēs esam novākuši „es un cits” filtru, tad telpa kļūst skaidra, precīza, saprātīga. Telpai
piemīt kolosāla precizitāte, kas sniedz iespēju strādāt ar tajā esošajām situācijām. Patiesībā mums
nemaz nav vajadzīgs novērotājs - „tas, kurš novēro.”
Jautājums: Vai ne tāpēc pastāv novērotājs, ka mēs vēlamies dzīvot līmenī, kurš mums šķiet
augstāks; jo, ja mēs visu atstāsim, kā tas ir, mēs, iespējams, paliksim šeit?
Atbilde: Jā, tas ir pareizi. Kad pazūd novērotājs, nav iespējas izmantot jēdzienus „augstāks” vai
„zemāks”, tāpēc arī nav noslieces uz kaut kādu cīņu, mēģinājumu sasniegt kaut ko augstāku. Tad jūs
vienkārši atrodaties tur, kur jūs esat.
Jautājums: Vai ir iespējams novākt novērotāju ar spēku? Vai tā atkal nebūs vērtēšanas spēle?
Atbilde: Nevajag uzskatīt novērotāju par kaut kādu ļaundari. Ja jūs sākat saprast, ka meditācijas
mērķis nav kāpt augstāk, bet gan būt šeit, tad novērotājs nebūs tik aktīvs, lai pildītu savu funkciju, un
viņš automātiski atkrīt. Galvenā novērotāja īpašība ir cenšanās būt ārkārtīgi darbīgam un rosīgam.
Taču totāla apzināšanās ir kaut kas tāds, kas jums jau piemīt; tāpēc godkārīgie vai, tā saucamie,
„veiksmīgie” mēģinājumi apzināties noved pie paša sakāves. Un, kad novērotājs ierauga savu
nevajadzīgumu, tas vienkārši pazūd.
Jautājums: Bet vai ir iespējama apzināšanās bez novērotāja?
Atbilde: Jā, jo novērotājs ir tikai neprāts. Jūs varētu būt pilnībā atvēries, visaptveroši redzēt
situāciju bez nepieciešamības diferencēt divas puses - „es” un „citi”.
Jautājums: Bet vai šī apzināšanās sniegs svētlaimes sajūtu?
Atbilde: Nedomāju; jo svētlaime ir visai individuāls pārdzīvojums. Jūs esat atsevišķs; un jūs
pārdzīvojat svētlaimi. Kad novērotāja nav, nav arī pārdzīvojumu novērtēšanas - ne patīkamā, ne
sāpīgā. Kad jums ir visaptveroša apzināšanās bez vērtēšanas, kas raksturīga novērotājam; tad svētlaime
kļūst nebūtiska, jo nav tā, kurš to piedzīvo.

6. nodaļa. Grūtais ceļš

Tā kā izrādās, ka neviens negrasās mūs glābt (tajā nozīmē, ka neviens brīnumainā kārtā nesniegs
mums apgaismību), ceļš, ko mēs aplūkojam, tiek dēvēts par „grūto ceļu”. Šis ceļš nepiepilda mūsu
gaidas. Mēs bijām domājuši, ka budisma mācību pieņemšana būs maiga, mierīga un patīkama
procedūra, ko caurstrāvo līdzcietība. Taču mūsu priekšā ir grūts ceļš, vienkārša divu prātu tikšanās, un,
ja jūs vēlaties šo tikšanos, ja jūs esat atvēruši savu prātu, tad savu prātu atver arī skolotājs. Nav runa
par maģiju: atvēršanās apstākļi tiek radīti ar abpusējiem centieniem.
Vispār, kad mēs runājam par brīvību, par atbrīvošanos, par garīgu izpratni, mēs domājam, ka, lai
to visu iegūtu mums nevajag neko darīt, ka kāds cits par mums parūpēsies. „Jums viss ir kārtībā,
neuztraucaties, neraudiet, es parūpēšos par jums.” Mēs sliecamies uzskatīt, ka viss, ko mums vajag
 38
darīt, ir iestāties kādā organizācijā, samaksāt par iesvētīšanu, parakstīties veidlapā, bet pēc tam izpildīt
mums sniegtās instrukcijas. „Es esmu stingri pārliecināts, ka jūsu organizācija ir saprātīga; tā sniedz
atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Jūs varat dot man jebkuru programmu; ja jūs vēlaties mani
ielikt grūtās situācijās, dariet to; es jums dodu pilnīgu rīcības brīvību.” Šāda attieksme sniedz ērtu
pozīciju - nevajag neko darīt, tikai pildīt norādījumus. Viss tiek uzvelts uz otra pleciem - viņš sniedz
mums pamācības, atbrīvo mūs no trūkumiem. Taču mums par pārsteigumu nekas tāds nenotiek. Ideja
par to, ka mums nekas pašiem nav jādara, ir ārkārtīgi vēlama.
Lai izklātu sev ceļu cauri grūtībām un pa īstam ieietu dzīves situācijās dziļi un pareizi, ir
nepieciešamas milzīgas pūles. Tādējādi visa grūtā ceļa būtība ir sevis iepazīšana, masku nomešana.
Cilvēkam labprātīgi jāpaliek vienam, bet tas ir grūti.
Es nevēlos sacīt, ka grūtā ceļa būtība ir būt varonim. „Varonības” izrādīšana balstās pieņēmumā,
ka mēs esam slikti, netīri, netiesīgi, negatavi garīgai izpratnei. Mums sevi ir jāreformē, jānošķir sevi no
tā, kas mēs esam. Piemēram, ja mēs esam vidusšķiras amerikāņi, mums ir jāpamet darbs, koledža, sava
villa, jāataudzē mati, iespējams, jāpamēģina narkotikas. Bet, ja mēs esam hipiji, mums ir jāpārstāj
lietot narkotikas, jāapgriež mati, jāizmet saplēstie džinsi. Mēs uzskatām, ka mēs esam īpaši cilvēki,
varoņi, ka mēs uzgriežam muguru kārdinājumiem. Mēs kļūstam par veģetāriešiem, kļūstam par to vai
šo; jo var kļūt par tik daudz ko! Mēs uzskatām, ka šis mūsu ceļš ir garīgs, jo tas ir pret visu, pie kā mēs
esam pieraduši; bet tas vienkārši ir viltus varonīguma ceļš; un vienīgais varonis šajā ceļā ir mūsu ego.
Mēs varam aiziet savā viltus varonīgumā līdz galējām robežām, nostādīt sevi ārkārtīgi skarbās
situācijās. Ja mācība, ar kuru mēs esam saistīti, iesaka stāvēt 24 stundas uz galvas, mēs to darīsim. Mēs
sevi attīrām, veicam dažnedažādus askētiskus varoņdarbus, un jūtamies ārkārtīgi šķīstīti, pārveidoti un
tikumīgi. Kādu brīdi mums šķiet, ka tajā visā nav nekā kļūdaina.
Mēs varam izvēlēties noteiktus garīgos ceļus, piemēram, Ziemeļamerikas indiāņa ceļu, hinduista
vai japāņu dzenbudista ceļu. Mēs varam nomest kostīmus, apkaklītes un kaklasaites, noņem jostas,
bikses un apavus, mēģinot sekot viņu piemēram. Vai arī mēs varam nolemt doties uz Ziemeļindiju, lai
pievienotos tur dzīvojošajiem tibetiešiem; iespējams, jūs pat sāksit nēsāt tibetiešu drēbes un ievērot
tibetiešu tradīcijas. Tas mums šķitīs „grūtais ceļš”, jo uz tā vienmēr parādās šķēršļi un kārdinājumi, kas
novērš mūs no mūsu mērķa.
Sēžot kaut kādā indiešu ašramā un neredzot šokolādi sešus vai septiņus mēnešus, mēs sapņojam
par šokolādi vai arī jebkādiem citiem ēdieniem. Varbūt mēs ilgojamies pēc Ziemassvētkiem vai
Jaungada svinībām, taču joprojām uzskatām, ka esam atraduši disciplīnas ceļu. Mēs cīnījāmies,
pārvarējām šī ceļa grūtības un esam kļuvuši pilnīgi kompetenti kādas disciplīnas meistari. Mēs gaidām,
ka mūsu treniņu un prakses maģija un viedums novedīs mūs līdz pareizai prāta stāvokļa izpratnei.
Reizēm mēs domājam, ka esam sasnieguši savu mērķi. Iespējams, mēs esam bijuši pilnīgi „pacilāti”
vai fokusēti veselu sešu vai septiņu mēnešu garumā. Vēlāk mūsu ekstāze izplēn. Un viss turpinās kā
iepriekš, dienu no dienas. Kā gan mēs rīkosimies šādā situācijā? Var izrādīties, ka mēs spējam palikt
 39
„pacilātības” vai svētlaimes stāvoklī ilgāk, taču pēc tam mums nākas atgriezties, atnākt vai nolaisties
normālā līmenī.
Es neapgalvoju, ka ārējās vai disciplinārās tradīcijas nav pielietojamas garīgajā ceļā. Es drīzāk
vēlos pateikt, ka mums ir priekšstats par nepieciešamību pēc kaut kādām zālēm vai maģiska līdzekļa,
kas ļautu mums sasniegt pareizu prāta stāvokli. Šāda pieeja problēmas risināšanā nevar būt pareiza.
Mēs ceram, ka manipulācijas ar fiziskās pasaules matēriju sniegs mums iespēju sasniegt viedumu un
saprašanu. Mēs droši vien pat gaidām, ka mums to sniegs gudri zinātnieki. Viņi var ievietot mūs kādā
īpašā slimnīcā, iedot mums piemērotas zāles un pacelt mūsu apziņu augstumos. Taču es uzskatu, ka
diemžēl tas nav iespējams, jo mēs nespējam aiziet no tā, kas mēs reāli esam; mēs visu laiku nesam sevī
savu stāvokli.
Tādā veidā mēs esam atgriezušies pie tā, ka mums vajag pilnībā atvērties, un šajā gadījumā
nepieciešama tāda kā reāla dāvana, upuris. Šī dāvana var būt jebkas. Bet, lai tā būtu apzināta,
nepieciešams, lai tā ietvertu jūsu atteikšanos saņemt kaut ko pretī. Nav nozīmes, cik titulu jums ir, cik
eksotisku kostīmu jūs esat nonēsājis, cik filozofijas sistēmu jūs esat apguvis, cik daudz hepeningos vai
svētās ceremonijās jūs esat piedalījies. Mums ir jāpārstāj tiekties iegūt kaut ko pretī par savu dāvanu.
Patiesībā šis ceļš izrādās ļoti grūts.
Varbūt, ka mēs lieliski pavadījām laiku, ceļojot pa Japānu. Iespējams, ka mums sagādāja prieku
iepazīšanās ar japāņu kultūru, skaistiem dzena tempļiem, ar burvīgiem mākslas darbiem. Un nav
būtiski, ka mums šie pārdzīvojumi likās skaisti; tie arī mums kaut ko pavēstīja. Šī kultūra ir vesela
dzīvesveida radīta, kas ir pilnīgi atšķirīgs no rietumu dzīvesstila, un šie japāņu kultūras pieminekļi it kā
sarunājās ar mums. Taču cik lielā mērā šīs kultūras un tās tēlu izsmalcinātība, to ārējo formu skaistums
mūs aizkustināja, atstāja mūsos pēdas? To mēs nezinām; mēs tikai vēlamies izgaršot savu patīkamo
pieredzi, nevēloties to pārāk rūpīgi izmeklēt, jo šī telpa ir jutīga.
Vai arī var gadīties, ka kāds guru iesvētījis mūs ar ļoti satraucošu un neparasti svarīgu
ceremoniju. Ceremonija bija tieša, īsta un skaista; taču kādu pārdzīvojuma daļu mēs vēlamies izpētīt?
Šis pārdzīvojums ir pārāk trausls, lai to pētītu, bet mēs esam tendēti rūpīgi sargāt un saglabāt šāda
pārdzīvojuma garšu un burvību tā, lai grūtos brīžos, kad mums ir nomākts vai drūms garastāvoklis,
varētu atsaukt šo atmiņu un sevi nomierināt, pārliecināt, ka patiešām atrodamies ceļā. Tas nepavisam
nebūs grūts ceļš.
Gluži pretēji - tādā gadījumā mēs it kā iegūstam, nevis atdodam. Ja mēs pārskatīsim savus
ieguvumus, vai mēs spēsim atcerēties gadījumu, kad būtu atdevuši kaut ko pilnīgi un galīgi, kad būtu
atvērušies un atdevuši visu? Vai kādreiz ir bijis tāds brīdis, kad mēs nometām savu masku,
atbrīvojāmies no bruņām, no krekla, ādas, muskuļiem un vēnām - līdz pašai sirdij? Vai mēs patiešām
piedzīvojām aizsegu nomešanu, atvēršanos un atdevi? Tas ir fundamentāls jautājums. Mums ir jāizrāda
patiesa pazemība, kaut kas jāatdod, turklāt jāatdod pilnībā un diezgan sāpīgā veidā. Mums ir jāsāk
atmaskot „es” dziļāko struktūru ko mums ir izdevies izveidot. Atmaskošanas, atvēršanās un atdeves
 40
process - lūk, tas ir patiesais mācīšanās process. Kādu šīs situācijas daļu, kas ir kā ieaudzis nags, jūs
esat nolēmis atdot? Visticamāk, ka atdošanai mēs neesam sagatavojuši neko; mēs tikai vācām, krājām
slāni pēc slāņa. Tādējādi grūtā ceļa perspektīva izrādās diezgan biedējoša.
Problēma ir tā, ka mēs sliecamies meklēt vieglu un nesāpīgu atbildi. Taču šāda veida risinājums
nav piemērojams garīgajam ceļam, kuru daudziem nevajadzētu uzsākt. Ja tomēr mēs sevi esam
veltījuši garīgajam ceļam, tas būs ļoti sāpīgs, un mēs uz tā atrodamies tieši tādēļ. Mēs esam veltījuši
sevi sāpīgam pašatvēršanās procesam - drānu, ādas, nervu, sirds, smadzeņu nomešanai - kamēr
neatkailināsies pats Visums. Nepaliks nekā. Šis pārdzīvojums būs drausmīgs, mokošs, taču tāds ir ceļš.
Šķiet, ka mēs atrodamies ļoti dīvaina ārsta sabiedrībā, un viņš taisās mūs operēt; turklāt viņš
neizmanto anestēziju, jo vēlas patiešām saskarties ar mūsu slimību. Viņš neļauj mums uzvilkt
garīguma, psiholoģisku smalkumu, izdomātas psihes slimības vai arī jebkādu citu maskēšanās apģērbu.
Mēs vēlētos nekad ar viņu netikties, mēs vēlētos vienkārši saprast, kā lai atbrīvojas no savām sāpēm.
Taču pašlaik mēs esam iegrimuši šajās sāpēs, mums nav izejas, bet ne tāpēc, ka viņš ir tik varens - mēs
varētu no viņa atvadīties jebkurā brīdī un doties prom. Mēs jau tik dziļi esam atklājušies ārstam, ka tā
visa atkārtojums būtu ļoti mokošs. Bet mēs nevēlamies to izciest vēlreiz. Tāpēc šajā gadījumā nav
izvēles, atliek tikai gaidīt.
Atrodoties šī ārsta klātbūtnē, mēs piedzīvojam milzīgas neērtības, jo nepārtraukti cenšamies ar
viņu strīdēties, lai gan zinām, ka viņš redz mums cauri un saprot mūsu spēli. Operācija viņam ir
vienīgais veids, kā ar mums kontaktēties, tāpēc mums tai ir jāpiekrīt; mums ir jāatklāj sevi šai
operācijai, grūtajam ceļam. Jo vairāk mēs jautājam, ko viņš grasās ar mums darīt, jo lielākā neizpratnē
mēs esam tāpēc, ka zinām, kas mēs tādi esam. Ceļš ir ārkārtīgi šaura taciņa, no kuras nekur nevar
nogriezties; tas ir sāpīgs ceļš. Mums pilnībā ir jāpakļaujas ārstam un jābūt ar viņu saskarsmē. Turklāt
mums ir jānoņem aizsegs no savām gaidām, ka guru veiks brīnumus, no cerībām, ka viņš ar savām
brīnumainajām spējām sniegs mums apgaismību kaut kādā neparastā un nesāpīgā veidā. Mums nākas
pārstāt meklēt nesāpīgu operāciju un atmest cerību, ka ārsts izmantos pretsāpju vai nomierinošu
līdzekli, lai, kad mēs pamostos, viss būtu pilnīgā kārtībā. Mums ir jāizrāda vēlme notrulināties
saskarsmē ar garīgo draugu un savu dzīvi pilnīgi atklātā un tiešā veidā bez jebkādiem nomaļiem
stūrīšiem. Tas ir smags, sāpīgs un grūts ceļš.
Jautājums: Vai atvēršanās notiek pati no sevis vai arī pastāv speciāla metode, kā to panākt?
Atbilde: Es domāju, ka, ja jūs jau esat sevi veltījis atvēršanās procesam, tad, jo mazāk jūs
cenšaties sevi atvērt, jo redzamāks kļūst atvēršanās process. Es teiktu, ka tā drīzāk ir automātiska
darbība, nevis kaut kas tāds, ko jums vajag darīt. Sākumā, kad mēs aplūkojām pazemības jautājumu, es
teicu, ka, ja jūs savam garīgajam draugam esat visu atklājis, tad jums neko nevajag iesākt. Ir vienkārši
jāpieņem tas, kas ir; bet mums jebkurā gadījumā ir šāda izdevība . Bieži dažādās situācijās mēs
atklājam, ka esat pilnībā kaili, bet mēs gribam, lai mums būtu apģērbs, ar ko piesegties. Mēs pastāvīgi
nokļūstam šādās mulsinošās situācijās.
 41
Jautājums: Vai mums ir nepieciešams garīgais draugs līdz, kamēr mēs varēsim atvērties jebkurā
dzīves situācijā?
Atbilde: Es domāju, ka jums ir vajadzīgs kāds, kurš uzraudzītu, kā jūs to darāt, jo tad atvēršanās
iespēja jums būs reālāka. Ir viegli izģērbties telpā, kurā neviena nav, taču mums ir grūti izģērbties
telpā, kura ir pilna cilvēku.
Jautājums: Tātad tā patiešām būs sevis atklāšana sev pašam?
Atbilde: Jā, bet mēs to neredzam tā. Mums ir spēcīga auditorijas apziņa, tāpēc mūsos ir tik stipra
sevis apziņa.
Jautājums: Es nesaprotu, kāpēc skarbu priekšrakstu un pakļaušanās disciplīna nav īstais
„grūtais ceļš”?
Atbilde: Jūs varat sevi mānīt, pieņemot, ka ejat pa grūto ceļu, lai gan īstenībā tas tā nav. Tāda
lietu kārtība atgādina varoņa lomas tēlošanu teātrī. „Vieglais ceļš” lielā mērā ir saistīts ar varonības
pārdzīvojumu, turpretī grūtais ceļš ir daudz personiskāks. Izejot varonības ceļu, jums tik un tā vēl būs
jāiziet grūtais ceļš; un šādas nepieciešamības atklāšana būs smags trieciens.
Jautājums: Vai ir nepieciešams vispirms iziet varonības ceļu, vai ir nepieciešams izrādīt
neatlaidību varonības ceļā, lai turpinātu virzību pa īsto grūto ceļu?
Atbilde: Es tā nedomāju. Tieši to es cenšos jums parādīt. Ja jūs esat aizņemti ar varonības ceļu,
jūs savai personībai pieliekat klāt jaunus slāņus, uzliekat tai jaunus ādas pārklājus, jo jūs uzskatāt, ka
esat kaut ko sasniedzis. Vēlāk sev par izbrīnu jūs atklāsit, ka ir nepieciešams kaut kas cits; ir
nepieciešams novākt slāņus, nomest ādu.
Jautājums: Jūs runājat par nepieciešamību pārdzīvot mokošas sāpes. Vai masku nomešanas
procesa izpratne var padarīt šo sāpju pārdzīvošanu par nevajadzīgu?
Atbilde: Tas ir ļoti viltīgs pieņēmums. Izpratne nenozīmē, ka jūs kaut ko patiešām esat izdarījis;
jūs vienkārši saprotat. Mēs varam saprast kāda cilvēka moku, sāpju sajūtas fizioloģisko būtību, taču
īstais pārdzīvojums būs pavisam citāds. Jums pienācīgi un patiešām ir kaut kas jāsajūt. Vienīgais veids,
kā nokļūt līdz lietas būtībai, ir piedzīvot to pašam, taču jums nevajag radīt sāpīgas situācijas. Šīs
situācijas parādīsies ar garīgā drauga palīdzību, kurš pilda ārsta ar skalpeli funkciju.
Jautājums: Ja jūs esat pazemības procesā, un jūsu garīgais draugs šajā brīdī uz jums it kā vērš
skalpeli, turklāt liedzot jums anestēziju, šāda situācija ir ārkārtīgi biedējoša. Garīgais draugs liekas ļoti
dusmīgs un nepielūdzams, jūs gribat bēgt. Vai jūs to nepaskaidrotu sīkāk?
Atbilde: Tur jau tā lieta - notiek operācija bez anestēzijas. Jums tai labprātīgi jāļaujas. Ja jūs
aizbēgsit, jūs būsit kā cilvēks, kuram ir jāizgriež aklās zarnas piedēklis, bet kurš bēg no operācijas
zāles; viņa piedēklis var plīst.
Jautājums: Taču tas notiek ļoti agrīnā attiecību ar garīgo draugu posmā; jūs ar viņu esat kopā
tik tikko piecas minūtes. Un te pēkšņi jums uz galvas krīt jumts, bet viņš jūs vienkārši pamet - tieciet
galā kā mākat! Varbūt viņš pat piebildīs: „Es tev nepalīdzēšu. Jau pagājušas piecas minūtes. Atstāj
 42
visu, visus savus plānus! Tiec skaidrībā pats! Bet, kad būsi visu atšķetinājis, es ar tevi parunāšu”. Lūk,
kā es to redzu.
Atbilde: Saprotiet, nav nozīmes, vai jūs esat iesācējs vai arī sekmīgs skolnieks. Jautājums ir par
to, cik ilgi jūs esat bijis vienatnē ar sevi. Ja cilvēks ir bijis vienatnē ar sevi, viņam ir sevi jāpazīst. Tas
atgādina vienkāršu slimību. Iedomāsimies, ka jūs ceļojat no vienas valsts uz citu; ceļā jūs saslimāt un
nolēmāt griezties pie ārsta. Viņš ar lielām grūtībām spēj jums kaut ko paskaidrot jūsu valodā, taču viņš
spēj izjust jūsu ķermeni un saskatīt traucējumu; un viņš izlemj nekavējoties ievietot jūs slimnīcā un
operēt. Viss ir atkarīgs no tā, kā slimība attīstās jūsu ķermenī. Jums var rasties plīsums. Ja jums ir
apendicīts un ārsts gatavojas operācijai pārāk ilgi, kaut vai tāpēc, lai iedraudzētos ar jums, jūsu aklās
zarnas piedēklis pārplīsīs. Diez vai jūs teiksiet, ka šāds medicīniskās prakses paņēmiens ir sevišķi labs.
Jautājums: Kāpēc cilvēks sper pirmo soli ceļā? Kāpēc viņš tiktāl nonāk? Nejaušība? Liktenis?
Vai karma? Kas tā tāda ir?
Atbilde: Ja jūs esat pilnībā atvēries, tad jūs jau atrodaties uz ceļa. Ja jūs esat atvēries daļēji, tad
jūs esat uz ceļa tikai daļēji; un šis apstāklis jūs ietekmēs. Ja jūs sniegsit savam draugam, savam ārstam
mazāk ziņu, tad jūs veseļosities daudz lēnāk, jo nebūsit atklājis visu savu slimības vēsturi. Jo vairāk jūs
izstāstīsit savam ārstam, jo ātrāk viņš spēs jūs izārstēt.
Jautājums: Ja īstenais ceļš nozīmē pašatvēršanos, vai es drīkstu atvērties tā priekšā, ko es
uzskatu par ļaunumu, kas, cik man zināms, var man kaitēt?
Atbilde: Atvēršanās nav labprātīgas mokas attiecībā pret katrām sastaptajām briesmām. Jums
nav jākāpj uz sliedēm braucoša vilciena priekšā, lai atvērtos tam. Tieši tas būtu varonīguma ceļš, viltus
ceļš, grūtā ceļa aizstājējs.
Visos gadījumos, kad mēs saskaramies ar kaut ko tādu, ko uzskatām par „ļaunumu”, tas ir „es”
pašsaglabāšanās apdraudējums. Mēs tik ļoti esam aizņemti ar savas eksistences saglabāšanu šī
apdraudējuma priekšā, ka galīgi vairs nesaskatām lietas skaidri. Lai atvērtos, mums ir jāpārvar sava
vēlme saglabāt personīgo eksistenci. Tad mēs spēsim ieraudzīt situāciju skaidri un strādāt ar to.
Jautājums: Taču to nevar izdarīt vienā elpas vilcienā, vai ne? Es gribu teikt, ka jūs varat
atvērties vienā kontekstā, taču citā situācijā jūs pēkšņi ķeraties pēc maskas un velkat to virsū, lai gan
īstenībā nemaz nevēlaties to darīt. Šķiet, ka pilnīgu atklātību sasniegt ir tik grūti.
Atbilde: Visa sāls ir tajā, ka cīņai nav nekāda sakara ar atvēršanos. Ja jūs esat sākuši ceļu, ja jūs
esat atstājis arī pašu cīņu, šis fakts vairs arī neiedarbojas uz problēmu kopumā. Tad arī vairs nav
jautājuma par to, vai mēs gribam vai negribam būt iesaistīti dzīves situācijās. Ego mērkaķa instinkts
izplēn, jo tas ir balstīts uz otršķirīgu informāciju, nevis uz tiešu tā, kas ir, pārdzīvojumu. Cīņa ir ego.
Un, ja jūs esat atstājis cīņu, tad nepaliks neviens, kuram jāpārvar šī cīņa; tā vienkārši pazūd. Līdz ar to,
kā redzat, jautājums nav par to, kā uzvarēt cīņu.
Jautājums: Kad jūs jūtat dusmas, vai tās ir jāizpauž, lai atvērtos?
Atbilde: Kad mēs runājam par atvēršanos un pazemību, piemēram, dusmu gadījumā, tas
 43
nenozīmē, ka mums patiešām tūlīt ir jāiziet no istabas un kādam jāiesit. Tas drīzāk būs ego uzturēšanas
veids, nevis veids kā pareizi atklāt savas dusmas, saskatīt tās reāli, to īsto būtību. Tas pats attiecas uz
pašatvēršanos vispār. Svarīgi ir saskatīt situācijas pamata īpašību tādu, kāda tā ir, nevis mēģināt kaut
ko ar to iesākt. Protams, ja mēs pilnībā esam atklāti pret situāciju bez jebkādiem priekšstatiem, tad mēs
zināsim, kāda darbība ir pareiza, bet kāda izrādīsies neprasmīga. Ja kāds darbības veids izrādīsies
neveikls vai neprasmīgs, tad jūs nevis apstāsities pie ceļa sazarojuma, bet gan uzreiz izvēlēsities
prasmīgas un radošas darbības ceļu. Jūs neesat saistīts ar spriešanu kā tādu, bet gan reāli izvēlaties
radošo ceļu.
Jautājums: Vai neizbēgams ir posms, ko raksturo uzkrāšanas kāre un pārģērbšanās aizsardzības
nolūkos?
Atbilde: Mēs krājam lietas, bet vēlāk mums nākas tās atdot, un tas izrādās sāpīgi. Tas atgādina
šuves uz ādas pēc operācijas; bail tās izņemt, jo mēs esam jutīgi un pieraduši pie svešķermeņa mūsu
organismā.
Jautājums: Kā jūs domājat, vai ir iespējams sākt redzēt to, kas ir, redzēt sevi tādus, kādi mēs
esam, bez skolotāja palīdzības?
Atbilde: Es nedomāju, ka tas ir iespējams. Jums ir vajadzīgs garīgais draugs, lai jūs viņam
pakļautos un sevi pilnībā atklātu.
Jautājums: Tātad ir absolūti nepieciešams, lai garīgais draugs būtu dzīvs cilvēks?
Atbilde: Jā. Jebkura cita „būtne”, ar kuru jūs, jūsuprāt, kontaktējaties, būs iluzora.
Jautājums: Vai Kristus mācība pati par sevi var būt garīgais draugs?
Atbilde: Es tā neteiktu. Tā ir iedomāta situācija. To pašu var teikt par jebkuru citu mācību; nav
obligāti runa par Kristus mācību. Problēma ir tajā, ka mēs paši varam interpretēt mācību. Tieši tur tas
suns aprakts: grāmatu mācības vienmēr ir pieejamas ego interpretācijām.
Jautājums: Kad jūs runājat par atvērtību un pašatvēršanos, tas man ļoti atgādina dažus
psihoterapijas virzienus. Kāda, jūsuprāt, ir tās prakses funkcija, ar ko cilvēki nodarbojas psihoterapijā?
Atbilde: Vairumā psihoterapijas sistēmu problēma ir tā, ka, ja jūs uzskatāt procesu par
„terapeitisku”, tad patiesībā jūs domājat nevis par procesu pašu, bet gan psihoterapiju kā ārstniecisku
līdzekli. Citiem vārdiem sakot, jūsu terapija ir hobijs; turklāt jūs redzat terapeitisko situāciju tikai
slimības vēstures ietvaros. Jūsu attiecībās ar tēvu vai māti kaut kas notika ne tā, tāpēc jums ir noslieces
utt. Kad jūs sākat aplūkot konkrētā cilvēka slimības vēsturi kopumā, cenšoties to savienot ar tagadni,
šāds cilvēks sāk just, ka viņam nav glābiņa, ka viņa stāvoklis ir bezcerīgs, jo viņš nav spējīgs pārvarēt
savu pagātni; viņš jūt, ka ir šīs pagātnes varā un ka no šī stāvokļa nav izejas. Tāds ārstēšanas
paņēmiens izrādās ārkārtīgi neefektīvs, graujošs, jo rada šķēršļus radošajā aspektā tam, kas notiek
tagad, šeit, šajā mirklī. Taču no citas puses, ja psihoterapija mums ir pasniegta ar uzsvaru, ka ir jādzīvo
tagadnē, jāstrādā ar pašreizējām problēmām, turklāt ne tikai izsakot domas vārdos, bet arī saprotot
faktisko emociju un jūtu pārdzīvojumu, tad šāds psihoterapijas stils būs visai efektīvs. Taču diemžēl
 44
pastāv daudz psihoterapijas veidu un daudz psihoterapeitu, kas drīzāk ir aizņemti ar cenšanos attaisnot
sevi un savas teorijas nevis ar darbu pie tā, kas ir. Patiesībā viņus ļoti biedē darbs pie tā, kas ir.
Mums ir jāvienkāršo problēma, nevis tā jāsarežģī, tā nav jāapkrauj ar visādām teorijām. Situācija
ar iegrimtību tagadnē, pašreizējā brīdī, ietver slimības vēsturi kopumā un elementus, kas nosaka
nākotni.
Viss atrodas tieši šeit, līdz ar to mums nevajag doties kaut kur tālāk, noskaidrot, kas mēs tādi
esam, kas bijām un kas varējām kļūt. Tiklīdz mēs cenšamies atšifrēt savu pagātni, mēs tiekam ierauti
godkārē un cīņā ar tagadni, zaudējot spēju pieņemt pašreizējo brīdi tādu, kāds tas ir. Tā ir ļoti gļēva
pieeja. Turklāt uzskatīt psihoterapiju vai guru par savu pestītāju ir neveselīga nosliece. Mums ir
jāstrādā ar sevi. Tik tiešām, alternatīvas nav. Garīgais draugs dažās situācijās var pastiprināt mūsu
sāpes. Tā ir daļa no ārsta un pacienta attiecībām. Nav jāuzskata garīgais ceļš par kaut ko krāšņu un
patīkamu; tajā jāsaskata tiešu pieeju dzīves realitātei.

7. nodaļa. Atvērtais ceļš

Nu jau mums vajadzētu būt skaidram, ka, lai atrastu atvērto ceļu, mums vispirms ir jāpārdzīvo
pašapmāns tāds, kāds tas ir, pakļaujot sevi pilnīgas atvēršanās procesam. Iespējams, mēs pat
svārstāmies, aplūkojot tik cerīgu tēmu kā atvērtais ceļš, jo ļoti sargāmies no savas godkāres. Taču
mūsu piesardzība šajā gadījumā liecina, ka mēs esam gatavi par to padomāt. Patiesībā svārstīšanās šajā
posmā var būt cits pašapmāna veids - mēs ignorējam mācību, aizbildinoties ar mēģinājumu būt
pilnīgiem un ārkārtīgi uzmanīgiem.
Piekļuve atvērtajam ceļam ir caur pašatvēršanās pārdzīvojumu (mēs šo jautājumu jau aplūkojām
lekcijā par iesvētīšanu) - atvēršanos dzīvei, prasmi palikt sev pašam, atklāt savam garīgajam draugam
savas pozitīvās un negatīvās īpašības, strādāt pie tām. Pēc tam, kad jūs esat atklājies garīgajam
draugam un piedzīvojuši iesvētīšanu, divu prātu tikšanos, jums var parādīties nosliece augstu vērtēt
savu sasniegumu, jūs piedzīvojāt tik neparastu notikumu - jums izdevās atvērties un vienlaikus atvērās
arī jūsu garīgais draugs - jūs abi atvērāties un satikāties; jūs tikāties vienā un tajā pašā mirklī ne tikai ar
garīgo draugu, bet arī paši ar sevi. Tas bija aizraujošs un skaists mirklis.
Problēma ir tajā, ka mēs vienmēr cenšamies sevi pasargāt, pārliecināties, ka ar mums viss ir
kārtībā. Mēs pastāvīgi meklējam kaut ko stabilu, uz kā uzkārties. „Brīnišķīgā” divu prātu tikšanās ir tik
fantastisks pārdzīvojums, ka tas it kā apmierina mūsu brīnumu un maģijas gaidas.
Tāpēc nākamais solis pašapmāna ceļā būs vēlme redzēt brīnumus. Jo mēs esam izlasījuši daudz
grāmatu par dižu jogu un svami, svēto un avatāru dzīvesgājumiem. Kāds no viņiem izgāja cauri sienai,
kāds apgrieza pasauli otrādi. Cik daudz brīnumu! Mēs vēlētos saņemt pierādījumus, ka šādi brīnumi
patiešām pastāv, jo mēs gribam pārliecināties, ka atrodamies guru pusē, doktrīnas pusē, brīnumainā
pusē, pārliecināties, ka mūsu ceļš ir drošs un dižs, ka to patiešām apstiprina jūtas, ka mēs atrodamies
 45
„labestības” pusē. Mēs vēlētos būt to dažu cilvēku skaitā, kuri ir paveikuši kaut ko fantastisku,
neparastu, pārdabisku, tostarp, apgriezuši pasauli kājām gaisā. „Es patiešām domāju, ka stāvu uz
grīdas, bet izrādījās, ka stāvu uz griestiem”. Tikšanās ar garīgo draugu pēkšņais uzplaiksnījums, divu
prātu tikšanās noteikti ir reāla; tas ir īsts pārdzīvojums, pilnīgi jūtams fakts. Laikam mēs arvien neesam
absolūti pārliecināti; taču, protams, tas nozīmē, ka mēs atrodamies ceļā uz kaut ko, ka mēs beidzot
esam atraduši pareizo virzienu.
Šādi pastiprināti mēģinājumi pierādīt sev, ka mūsu rīcība ir pareiza, norāda uz ievērojamu prāta
fokusētības pakāpi uz sevi pašu; mēs ļoti esam aizņemti ar sevi un savu esības stāvokli. Mēs jūtam, ka
esam mazākums, ka darām kaut ko neparastu; ka atšķiramies no jebkura cita cilvēka. Šādi centieni
pierādīt paša unikalitāti ir tikai vēl viens mēģinājums nostiprināt pašapmānu. „Protams, ka es
piedzīvoju kaut ko neparastu; protams, ka es redzēju brīnumu; protams, ka es esmu apskaidrots; tāpēc
es turpinu iet uz priekšu.” Tā ir diezgan noslēgta, uz sevi vērsta situācija. Mums nav laika, lai
sarunātos ar kādu citu - ar draugiem, tuviniekiem, ar ārējo pasauli. Mēs esam aizņemti tikai ar sevi.
Galu galā šāda pieeja kļūst garlaicīga, sasmakusi. Mēs sākam saprast, ka sevi mānījām un
turpinām mānīt; tad mēs pakāpeniski nonākam tuvāk atvērtajam ceļam. Mums rodas aizdomas, ka visi
mūsu uzskati ir halucinācijas. Mēs esam novērtējuši savu pārdzīvojumu, līdz ar to esam to
izkropļojuši. „Man patiešām bija pēkšņas apgaismības mirklis, taču tajā pašā brīdī es centos to iegūt,
noturēt un tas ir prom.” Mēs sākam atklāt, ka pašapmāns nesniedz nekādu labumu; ka tas ir tikai
mēģinājums sevi nomierināt, saskarties ar sevi iekšējā pasaulē un kaut ko sev pierādīt nevis patiesas
atvēršanās stāvoklis. Šajā posmā, iespējams, mēs sāksim sev pārmest: „Ja es cenšos sevi apmānīt, tad
tas ir cits pašapmāna veids, bet, ja es cenšos to nedarīt, arī tad notiek pašapmāns. Kā lai es topu brīvs?
Un, ja es mēģināšu atbrīvoties, tad arī tā būs vēl viena pašapmāna izpausme,” - un tā būs ķēdes
reakcija - arvien jauni neprāta periodi slāni pēc slāņa, viens uz otra.
Atseguši pašapmānu mēs ciešam no sava paškritiskuma neprāta, taču tas ir veselīgi. Ir vērtīgi
pārdzīvot godkāres bezcerīgumu, ciešanas, ko rada centieni būt atklātam, uzmundrināt sevi, jo tas viss
rada augsni cita veida attieksmei pret garīgumu. Galvenais jautājums, uz ko mēs cenšamies rast atbildi,
ir šāds: „Kad mēs beidzot atvērsimies? Mūsu prāta darbības tik cieši uzslāņojušās viena otrai, tās ir
vērstas uz iekšu kā ieaudzis nags: ja es izdarīšu to, tad noteikti notiks tas; bet, ja es izdarīšu kaut ko
citu, tad notiks vēl kaut kas. Kā lai es atbrīvojos no pašapmāna? Es atzīstu, ka tas pastāv, es to saskatu;
bet kā lai es atbrīvojos no tā?”
Diemžēl mums katram šis stāvoklis būs jāpiedzīvo vieniem pašiem. Es nevaru jums dot
apgaismības ceļvedi, es neko negarantēju; taču es vienkārši pieņemu, ka jau pašā šajā pieejā ir kaut kas
kļūdains.
Varbūt mēs patiešām jūtam, ka šādā attieksmē pret problēmu ir kaut kāda kļūda; un tad mēs
lūdzam padomu savam guru:
— Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis ceļš ir tieši man; protams, ka tas tā ir; nav pat vērts par to
 46
runāt. Taču, šķiet, ka kaut kas notiek ne tā, kā vajag. Es cītīgi strādāju pie sevis, taču atklāju, ka es
nepārtraukti esmu ierauts ķēdes reakcijā ar neveiksmēm, kas pārklāj viena otru.
— Nu, labi; bet kas no tā?
— Nu, lūk, es esmu pārāk aizņemts, lai nodarbotos ar kaut ko vēl; es esmu pilnīgi apsēsts ar šo
problēmu.
— Labi, atpūties.
— Ko lai es iesāku? Vai jūs nevarētu man sniegt kādu padomu?
— Diemžēl, es nevarēšu tev sniegt tavas problēmas tūlītēja risinājuma aprakstu. Sāksim ar to, ka
man ir jāzina, kas tev tiešām nav tā, kā vajag. To pašu tev teiktu jebkurš profesionālis. Piemēram, ja
tavam televizoram ir kāda ķibele, tu taču uzreiz nemaini kineskopu. Vispirms vajag pārbaudīt visu
shēmu; kāda tās daļa nefunkcionē? Kādas lampas nestrādā?
— Šķiet, ka nekas pārāk nopietns nenotiek. Taču tajā brīdī, kad es cenšos aizskart šo tēmu, prāts
kļūst vienkārši nevaldāms, tas vairs neapstājas. Bet, kad es cenšos izdarīt kaut ko lietas labā, es
negūstu nekādus rezultātus. It kā kaut kas būtu izdzisis.
— Saprotiet, katrreiz, kad es cenšos sev izklāt ceļu tā, kā jūs un citi guru man ir teikuši, es pūlos,
pūlos un pūlos, taču man šķiet, ka problēmai nav gala. Ja es sāku āsanu, prānajāmas, dzadzena praksi
vai kaut ko vēl, lai kā arī es censtos visu izdarīt pareizi, atkal un atkal atgriežas tās pašas zināmās
problēmas. Es dziļi ticu šīm doktrīnām, mācībām, metodēm, protams, ka es ticu. Es mīlu skolotājus,
mīlu metodes, tik tiešām mīlu un pilnībā tām ticu. Es zinu, ka daudzi cilvēki sasniedz brīnišķīgus
rezultātus, ejot to pašu ceļu, pa kuru cenšos iet arī es; taču kur ir mana nelaime? Varbūt man ir slikta
karma? Vai arī es esmu melnā avs? Vai tā var būt? Ja tas tā ir, tad es došos svētceļojumā uz Indiju,
došos tur uz ceļiem; es upurēšu jebko, kas būs nepieciešams. Es varu gavēt; es pieņemšu jebkuru
zvērestu; taču pašlaik es vienkārši vēlos saprast, pa īstam saprast, kas šeit ir par lietu? KAS man ir
jādara? Vai jūsu svētajās grāmatās ir kādi priekšraksti, kas derētu tādam cilvēkam kā es? Vai nav kaut
kādas zāles, ko es varētu iedzert? Vai arī upuri, ko es varētu nest?
— Es precīzi nezinu. Atnāc pie manis vēlreiz rīt; varbūt mēs varēsim kaut ko atrast.
Jā, vienīgi to var pateikt arī garīgais draugs: „Atnāc pie manis atkal rīt vai arī nedēļas beigās;
taču nesatraucies.” Jūs atkal dodaties pie viņa, redzat viņu, domājiet, ka jums ir kaut kāda kolosāla
problēma un ka viņš sniegs jums kaut kādus speciālus risinājumus. Bet viņš atkal jautā:
— Sveiks, kā tev klājas?
— Ko jūs gribat pateikt? Es taču gaidīju jūsu atbildi; jūs taču zināt, kā man klājas - mans
stāvoklis ir drausmīgs!
Jūsu garastāvoklis ir sabоjāts, un, vispārīgi runājot, tam ir pamatots iemesls. Kā ierasts, nekas
nenotiek; bet pēc tam nedēļas nomaina nedēļas; jūs atkal un atkal apciemojat garīgo draugu. Jūs
iegrimstat izmisumā; jums parādās aizdomas, ka no visa iesāktā nekas nesanāks; jūs sevi mierināt ar
slepenām cerībām: varbūt, ka pienāks laiks; varbūt, ka tas notiks ceturtajā nedēļā vai arī piektajā, vai
 47
arī septītajā. Jo taču septiņi - tas taču ir simbolisks, mistisks skaitlis. Pilnīgs izmisums. Jūs jau esat
tuvu tam, lai aplūkotu citas risinājuma iespējas: „Varbūt man doties pie kāda cita skolotāja; varbūt ir
jāatgriežas mājās un jāstrādā starp savējiem; šī situācija man ir pārāk sveša. Šķiet, ka starp mani un
viņu nav nekādas saskarsmes. Tiek pieņemts, ka mēs ar viņu kaut kādā veidā mijiedarbojamies; taču
šāda saskarsme sniedz tikai vilšanos; nekas nenotiek.” Tā nu jūs sēžat un gaidāt. Katru reizi, kad jūs
redzat guru, jūs gandrīz uzreiz saprotat, ka viņš jums teiks: „Atgriezies pie sevis, nodarbojies ar
meditāciju!” vai arī: „Kā klājas? Tasīti tējas?” Tas atkārtojas atkal un atkal.
Kur gan ir jūsu kļūda? Faktiski, te nav nekā nepareiza, absolūti nekā. Situācija ir pilnībā skaista,
ciktāl tā attiecas uz jūsu garīgo draugu. Taču šis jūsu gaidu un centienu kaut ko pārvarēt periods ir
kļūdains savā būtībā, jo gaidu periods nozīmē spēcīgu fokusētību uz sevi, darbu, kas vērsts uz iekšu, tā
vietā, lai veiktu darbu, kas vērsts uz āru. Pastāv nosliece uz centralizāciju, priekšstats par „dižu darbu”,
kas saistīts ar jūsu psihi un prāta stāvokli. Tas ir nepareizi.
Droši vien ir vērts izstāstīt jums stāstu par Naropu un viņa skolotāju dižo Tilopu, indiešu viedo.
Tilopa, būdams guru, veltīja divdesmit gadu savam skolniekam Naropam, kurš praktiski darīja visu to
pašu, ko mēs aplūkojam. „Ja tu man atnesīsi dziru no tās virtuves, tad es tevi apmācīšu, varbūt
apmācīšu,” - reiz ieminējās Tilopa. Naropa atnesa dziru; lai to dabūtu, viņam vajadzēja izciest smagus
sitienus no virtuves darbiniekiem un mājas saimniekiem. Viņš atgriezās viss asinīs, bet laimīgs. Bet,
kad viņš iedeva Tilopam dziru, tas teica: „Es gribu vēl, aizej un atnes!” Naropa atkal devās pēc dziras,
atnesa to, bet bija teju dzīvs. Viņš to izdarīja, jo kaismīgi alka mācības. Tad Tilopa teica: „Paldies,
tagad dosimies prom.” Līdzīgi gadījumi atkārtojās vairākas reizes, kamēr gaidu sajūta Naropā
nesasniedza augstāko punktu. Tieši tajā brīdī Tilopa noņēma sev sandali un iesita Naropam pa seju. Tā
arī izrādījās abhišeka, augstākā un dziļākā, dižākā iesvētīšana - tās aprakstīšanai nepietiktu vārdu.
Sitiens ar sandali pa seju - un Naropam vairs nevajadzēja pie kaut kā strādāt.
Taču mums nav jālido mākoņos šajā mistiskajā situācijā. Tā būtība ir atvērtā taka, atvērtais ceļš.
Mēs esam vispusīgi aplūkojuši pašapmānu, pārdzīvojām to. Mēs pastāvīgi nesām uz saviem pleciem
tik smagu nastu kā bruņurupucis nes savas bruņas. Mēs pastāvīgi centāmies sevi paslēpt čaulā, ar tādu
agresiju un ātrumu centāmies patiešām „kaut kur” nokļūt! Mums, kā izrādās, ir nepieciešams atmest
ātrumu un agresiju, prasīgumu kā tādu. Mums ir jāizstrādā līdzjūtība pret sevi, un tad pavisam
vienkārši sāksies atvērtais ceļš.
Šajā brīdī ir derīgi aplūkot līdzjūtības nozīmi, jo līdzjūtība ir atslēga atvērtajam ceļam, tā dzīļu
atmosfēra. Labākais un pareizākais veids, kā radīt priekšstatu par līdzjūtību, ir izmantot skaidrības
jēdzienu - skaidrības, kas ietver sevī fundamentālu siltumu. Šajā stadijā jūsu praktiskā meditācija būs
uzticēšanās sev akts. Pakāpeniski šai praksei kļūstot arvien manāmākai ikdienas dzīvē, jūs sāksit
uzticēties sev un izrādīt līdzjūtību. Šajā gadījumā līdzjūtība nav žēlums pret kādu, bet gan dzīļu
siltums. Jo lielāks plašums un skaidrība, jo lielāks ir arī siltums; tā ir patīkama sajūta, kas rodas mūsos
notiekošo pozitīvo procesu dēļ. Viss, ko jūs darāt, vairs netiek uzlūkots par mehānisku traucēkli no uz
 48
sevi vērstas meditācijas skatpunkta, bet pati meditācija kļūst par spontānu un priekpilnu darbību. Tā ir
nepārtraukta draudzība ar sevi pašu.
Pēc tam, nodibinājuši draudzību paši ar sevi, jūs nevarēsit vienkārši noturēt šo draudzību sevī;
jums tai būs jāmeklē izeja, un šī izeja būs jūsu attiecības ar pasauli. Tādā veidā līdzcietība kļūst par
tiltu uz ārpasauli. Uzticēšanās un līdzjūtība pašam pret sevi mudina padejot ar dzīvi, iesaistīties
saskarsmē ar pasaules enerģijām. Bez šāda veida iedvesmotības un atvērtības garīgais ceļš būtu
sansārisks vēlmju ceļš: mēs būtu ieslogoti slazdā - vēlmes uzlabot sevi un sasniegt iedomātus mērķus
slazdā. Ja mēs jūtam, ka nevaram sasniegt mērķi, mēs ciešam no izmisuma, mūs nomoka
neapmierinātā godkāre. Savukārt, ja mēs jūtam, ka mums izdodas sasniegt mērķi, mēs varam kļūt
pašapmierināti un agresīvi: „Es zinu, ko es daru, neaiztieciet mani!” Mēs varam piepūsties paši no
savām zināšanām, kā to dara daži no mūsu sastaptajiem „speciālistiem”, kuri labi pārzina savu lietu; ja
kāds uzdod viņiem jautājumus, it sevišķi muļķīgus vai izaicinošus jautājumus, viņi sadusmojas tā
vietā, lai censtos atbildēt uz jautājumu: „Kā jūs varējāt man kaut ko tādu pateikt, kā jums varēja ienākt
prātā tik muļķīgs jautājums?! Vai tad jūs neredzat, ka es zinu!”
Vai arī mums var izdoties kāda duālistiskas koncentrēšanās prakse, var izdoties pārdzīvot kādu
„mistisku stāvokli”. Tādos gadījumos mēs varam izskatīties pilnīgi mierīgi un reliģiozi
vispārpieņemtajā nozīmē. Taču mums nepārtraukti nāksies nostiprināt un uzturēt savu „mistisko
stāvokli”; tādā gadījumā nepārtraukti pastāv vērtējuma sajūta, nepārtraukti atkārtojas pārbaudes un
apmierinājums, ko sniedz sasniegums. Tie ir tipiski maldi, kas raksturīgi patstāvīgajai meditācijas
praksei hīnajānā; tā ir pašapgaismošanās un kaut kādā ziņā īpaša agresijas forma. Šajā gadījumā nav
līdzjūtības un atvēršanās elementa, tāpēc praktikants ir pilnībā fokusēts uz sevi un savu pārdzīvojumu.
Līdzjūtībai nav nekā kopīga ar sasniegumu. Tā ir plaša un diezgan cēlsirdīga. Kad cilvēks izvēlas
īstu līdzjūtību, viņš nevar droši pateikt, pret ko viņš izjūt līdzjūtību - pret citiem vai pret sevi pašu
tāpēc, ka līdzjūtība ir visaptveroša cēlsirdība bez virziena, bez jēdzieniem „man” vai „citiem”. To
caurstrāvo prieks - prieks, kas pastāv pats no sevis. Šis prieks ir pastāvīgs; tas satur milzīgu bagātību,
milzīgu vērtību.
Mēs varētu teikt, ka līdzjūtība ir viscildenākās attiecības, kas raksturīgas bagātībai. Tā ir pieeja,
kas ir pretēja nabadzībai, tā ir karš pret trūkumu. Līdzjūtība ietver visas varonīgās, svaigās, pozitīvās,
uzskatāmās, plašās īpašības un tā nozīmē plašākus domāšanas mērogus, plašāku un brīvāku
mijiedarbību ar sevi un pasauli. Tieši tāpēc otra „jāna” saucas „mahājāna”, t.i., „lielais rats”. Šāds
skatījums nozīmē, ka cilvēks piedzimstot ir apveltīts ar dzīļu bagātību un viņam nevajag kļūt bagātam.
Bez šādas uzticēšanas sev meditāciju nemaz nav iespējams īstenot darbībā. Līdzjūtība automātiski
pamudina mūs mijiedarboties ar cilvēkiem, jo jūs vairs neuzskatāt cilvēkus par jūsu enerģijas
šķērdētājiem. Gluži otrādi - viņi kompensē tās patēriņu, jo kontaktējoties ar viņiem jūs atklājat, cik jūs
esat bagāti un kādas vērtības jums piemīt. Tātad, ja jums nākas veikt grūtus uzdevumus, kur jāprot
orientēties cilvēkos vai arī dzīves situācijās; jūs nejūtat, ka esat iztērējis visus savus resursus. Katru
 49
reizi, kad jūs sastopaties ar grūtu problēmu, tā jums paveras kā priekpilna iespēja izrādīt savu bagātību,
savas vērtības. Šādā attieksmē pret dzīvi galīgi nav nabadzības sajūtas.
Būdama atvērtā ceļa, mahājānas, atslēga, līdzjūtība padara iespējamas transcendentālās
bodhisatvas darbības. Bodhisatvas ceļš sākas no cēlsirdības, no atdeves un atvēršanās; tas ir pazemības
process. Atvērtība nozīmē kādam kaut ko dot. Tā ir atsacīšanās no savām prasībām un šo prasību
pamata kritērijiem. Tā ir dana paramita, cēlsirdības paramita, kas nozīmē spēju paļauties uz faktu, ka
jums nav jārada sev drošs pamats, prasme uzticēties savai fundamentālajai bagātībai - jūs varat sev ļaut
atvērties. Tāds ir atvērtais ceļš. Ja jūs atstāsiet „prasīguma” attiecības aiz muguras, sāks izpausties
dzīļu veselība, kas noved pie nākamā bodhisatvas akta - šila paramitas, morāles un disciplīnas
paramitas.
Kad ir sasniegta atvēršanās, kad ir atstāts aiz muguras viss, kas saistīts ar kritēriju „es daru to un
to”, tad nav fokusēšanās uz sevi, tad kļūst nebūtiska katra situācija, kas to uztur vai arī noved pie
uzkrājumiem. Tā arī ir visaugstākā morāle - tā pastiprina atvērtības un drosmes stāvokli. Jums nav bail
kaitēt sev vai citiem, jo jūs esat pilnībā atklāts. Jūs nejūtat, ka situācijas, kas prasa pacietību (kšanši
paramitu) mazina jūsu iedvesmu, jo pacietība dod enerģiju, virju - prieku. Rodas milzīgs prieks no
iegrimtības, kas ir enerģija; un tā sniedz arī visaptverošu atvērtas meditācijas redzējumu, dhjānas
pārdzīvojumu, atvērtības stāvokli. Jūs neuzskatāt situāciju par atsevišķu no sevis, jo jūs esat dziļi
iegrimuši dzīves dejā un spēlē.
Pēc tam jūs kļūstat vēl atvērtāki; jūs vienkārši ejat kopsolī ar katru situāciju. Jūs nekarojat, jūs
necenšaties uzvarēt ienaidnieku; jūs netiecaties sasniegt kaut kādu mērķi; jūsu uzmanību nav
pārņēmusi krāšana vai atdošana. Jūsos nav nedz baiļu, nedz cerību. Tā ir pradžnas attīstība, kas ir
transcendentālā gudrība, spēja redzēt situācijas tādas, kādas tās ir.
Tātad galvenā tēma, kas saistīta ar atvērto ceļu, ir atsacīšanās no ego dzīļu cīņas. Būšana pilnīgi
atvērtam, absolūta uzticēšanās pašam sev - lūk, tā ir patiesā līdzjūtības un mīlestības nozīme. Ir teikts
daudz runu par mīlestību, mieru un kārtību visā pasaulē. Taču kā mēs patiesībā paužam mīlestību?
Kristus ir teicis: „Mīli tuvāko kā sevi pašu”. Taču kā mēs mīlam? Kā mēs to darām, kā mēs izstarosim
savu mīlestību uz cilvēci, uz visu pasauli? „Jo mums ir jāmīl, tāda ir patiesība. Ja jūs nemīlat, jūs esat
nolādēti, jūs esat iestiguši ļaunumā, jūs pasliktināt cilvēces stāvokli. Turpretī, ja jūs mīlat, jūs esat uz
pareizā ceļa.” Taču kā lai mīl? Daudziem cilvēkiem ir romantisks priekšstats par mīlestību un faktiski
viņi kļūst pacilāti no šī vārda vien. Pēc tam notiek lūzums, iestājas periods, kad mēs vairs neizjūtam
cildenos mīlestības uzplūdus. Atnāk kaut kas cits - kaut kas, kas izraisa kaunu, kaut kas slepens; mēs
sliecamies apslēpt šo mīlestības šķautni - dzimumdzīvi, kas ir kaut kas netikls, kas nav daļa no
dievišķās dabas un par ko nevajag pat domāt. Atliek tikai iedegt citu mīlestības uguni. Tā mēs
virzāmies arvien tālāk, cenšoties nepievērst uzmanību mūsu būtības noraidītajām daļām un būt
labvēlīgi, mīloši, labestīgi.
Varbūt, ka mani vārdi daudzus atgrūdīs, taču mīlestība patiešām nav tikai skaistuma un
 50
romantiskas laimes pārdzīvojums. Mīlestība ir saistīta ar nekārtību, sāpēm un agresiju, kā arī ar
pasaules skaistumu; mīlestības ir debešķīgs miers. Mīlestība, līdzjūtība, atvērtais ceļš - tas viss ir
saistīts ar „to, kas ir”. Lai attīstītu mīlestību, Visuma kosmisko mīlestību (lai kā arī jūs to sauktu),
mums ir jāpieņem visa dzīves situācija tāda, kāda tā ir, tās gaišās un sliktās puses, labo un slikto.
Mums sevi ir jāatver dzīvei, jānodibina ar to kontakts. Iespējams, ka jūs cīnāties, lai attīstītu sevī
mīlestību un mieru, pūlaties, lai to iegūtu. „Mēs drīz to panāksim, mēs iztērēsim tūkstošiem dolāru
radiopārraidēm par mīlestības doktrīnu, un tās būs dzirdamas visur; mēs pasludināsim mīlestību pret
visu pasauli!” Lieliski, sludiniet, īstenojiet, tērējiet naudu; taču no kurienes šī steiga un agresija, kas
slēpjas aiz tā, ko jūs darāt? Kāpēc jums nākas mūs bakstīt, lai mēs pieņemam jūsu mīlestību? Kāpēc
šajā rīcībā ir tik daudz spiediena un spēka? Ja jūsu mīlestība kustās ar tādu pašu ātrumu un spēku, ar
kādu citiem cilvēkiem kustās naids, tad šeit izpaužas kaut kas cits; tas taču ir tāpat, kā tumsu nosaukt
par gaismu - tādā mīlestībā ir tik daudz godkāres, ka tas viss izskatās pēc prozelītisma. Tā galīgi nav
atklāta mijiedarbība ar lietām tādām, kādas tās ir. Galīgā jēdziena „miers virs zemes” nozīme ir pilnībā
izskaust miera un kara idejas, pilnībā sevi atvērt gan pozitīvajiem, gan negatīvajiem pasaules
aspektiem tā, it kā mēs raudzītos uz zemi no putna lidojuma, kur redzama gaisma un tumsa un tiek
pieņemti abi šie aspekti. Jūs netiecaties aizsargāt gaismu no tumsas.
Bodhisatvas darbība ir kā mēnesnīcas atspulgs simts traukos ar ūdeni; mēs iegūstam veselu simtu
mēnešu - pa vienam katrā traukā. Atvērtība nozīmē tieši tādu absolūtu uzticēšanos un pārliecību par
sevi. Atvērta līdzjūtība darbojas tieši tādā veidā, nevis caur iepriekšējiem centieniem radīt simtiem
mēnešu - pa vienam katrā traukā.
Šķiet, ka pamata problēma, ar kuru mēs sastopamies, ir tā, ka mēs esam pārāk aizņemti ar
centieniem kaut ko pierādīt; šos centienus izraisa neprāts un nabadzības sajūta. Kad jūs cenšaties kaut
ko pierādīt vai arī kaut ko iegūt, jūs vairs neesat atklāts, jums viss ir jāpārbauda, „viss jānokārto
pareizi”. Tas ir neprātīgs dzīvesveids, kas patiesībā nepierāda neko. Varētu tiešā veidā uzstādīt
rekordus, kas izteikti skaitļos un daudzumā - mēs būtu uzbūvējuši kaut ko milzīgu, vislielāko, savākuši
visvairāk kaut kā, radījuši kaut ko visgarāko, kaut ko supergigantisku. Taču kurš atcerēsies šo rekordu
pēc jūsu nāves? Vai arī pēc simts gadiem? Vai arī pēc desmit gadiem? Vai arī pēc desmit minūtēm?
Rekordi, kas būtu pelnījuši uzmanību, ir pašreizējā mirkļa rekordi, kas ir uzstādīti tagad un kuros
patiešām ir reāla atvērtība un saskarsme.
Tāds ir atvērtais ceļš, bodhisatvas ceļš. Bodhisatvam ir vienalga, pat, ja viņš saņemtu medaļas no
visiem budām par to, ka ir visdrosmīgākais bodhisatva no visiem Visumā; tas viņu nemaz neuztrauc.
Svētajos rakstos jūs nekad neizlasīsit stāstu par bodhisatvu, kurš būtu saņēmis medaļu. Un tas ir
pilnībā saprotami, jo viņiem nav vajadzības kaut ko pierādīt. Bodhisatvas darbības ir spontānas; tāda ir
atvērta dzīve, atvērta saskarsme - bez cīņas, bez steigas.
Jautājums: Es uzskatu, ka būt par bodhisatvu nozīmē palīdzēt cilvēkiem taču cilvēkiem ir
īpašas prasības, tāpēc bodhisatvam ir jāveic īpašas darbības. Taču kā lai saskaņo šo totālās atvērtības
 51
ideju ar nepieciešamību veikt kaut kādas īpašas darbības?
Atbilde: Būt atvērtam nenozīmē būt kā bezatbildīgam jauniesauktajam. Tas nozīmē būt
apveltītam ar brīvību rīkoties tā, kā ir nepieciešams tābrīža situācijā. Tā kā jūs neko no tās nevēlaties
iegūt, jūs esat brīvs rīkoties tā, kā tas ir patiešām tobrīd ir nepieciešams. Un tieši tāpat, ja citi cilvēki no
jums kaut ko grib, tā ir viņu personīgā problēma. Jums nevajag izdabāt katram. Būt atvērtam nozīmē
būt „tam, kas jūs esat”. Ja jūs nejūtaties neērti, būdams jūs pats, automātiski un dabiski rodas arī
atvērtības un saskarsmes priekšnosacījumi. Tas ir tāpat kā piemērā ar mēnesi un ūdens trauku, kuru
mēs tikko kā pieminējām; ja ir trauki, tie atspoguļos jūsu „mēness dabu”. Ja to nav, atspulga nebūs.
Un, ja tie šeit ir tikai pa pusei, tie atspoguļos tikai pusi no mēness. Viss atkarīgs no tiem pašiem. Jūs,
būdams mēness, vienkārši esat klāt jūs esat atvērts; bet trauki var jūs atspoguļot, bet var arī
neatspoguļot. Jūs neizrādāt nedz uztraukumu, nedz bezrūpību. Jūs vienkārši esat klātesošs.
Situācija izvēršas automātiski. Mums nevajag piemēroties kaut kādām īpašām lomām un videi.
Es domāju, ka daudzi no mums ir mēģinājuši to darīt to jau ilgu laiku, ierobežojot sevi, piemērojoties
ierobežotajam apstākļu kopumam. Mēs tērējām tik daudz enerģijas, koncentrējot uzmanību tikai vienā
punktā, bet pēc tam sev par pārsteigumu atklājām, ka pastāv milzumplašas vietas, ko mēs palaidām
garām.
Jautājums: Vai ir iespējams rīkoties, paužot līdzjūtību, bet tomēr darot tā, kā ir nepieciešams?
Atbilde: Kad nav steigas vai agresijas, jūs jūtat, ka ir pietiekami daudz vietas lai kustētos un
kaut ko darītu; jūs skaidrāk redzat, kas ir jādara. Jūs kļūstat aktīvāks, bet jūsu darbs kļūst precīzāks.
Jautājums: Rinpoče, es pieņemu, ka jūs esat noteicis atšķirību starp atvērto un iekšējo ceļu. Vai
jūs nevarēt plašāk izskaidrot, kādu tieši atšķirību jūs saskatāt starp ārējo un iekšējo?
Atbilde: Saprotiet, vārds „iekšējs” jūsu izpratnē it kā nozīmē cīņu, norobežošanos sevī,
raizēšanos par to, vai jūs esat pietiekami pieklājīgs, darbīgs un tiesīgs cilvēks. Šādā pieejā ir pārāk
daudz „darba ar sevi”, pārāk daudz fokusēšanās uz iekšu. Turpretī atvērtais ceļš nozīmē darbu tikai un
vienīgi ar to, kas ir, pilnīgu brīvību no bažām par to, ka kaut kas var neizdoties, beigties ne tā, kā
vajag. Ir jāatmet neprātīgās bailes par to, ka mēs varētu neatbilst situācijai, ka varam tikt atraidīti. Mēs
nodarbojamies ar dzīvi vienīgi tādu, kāda tā ir.
Jautājums: No kurienes rodas siltums?
Atbilde: No agresijas neesamības.
Jautājums: Vai tas nav mērķis?
Atbilde: Kāds ceļš, tāds tilts. Jūs nedzīvojat uz tilta, bet soļojat pa to. Meditācijas pārdzīvojumā
automātiski izpaužas agresijas neesamības sajūta, kas ir dharmas būtība. Dharma ir definējama kā
„bezkaislība” vai „kaisles neesamība”, bet kaisles neesamība nozīmē arī agresijas neesamību. Ja jūs
esat kaislīgi, jūs vēlaties ātri kaut ko iegūt, apmierināt savu vēlmi. Kad nav apmierinājuma vēlmes, nav
arī steigas un agresijas; respektīvi, ja cilvēks patiešām var nodibināt radnieciskas saites ar meditācijas
vienkāršību, tad agresija izzūd automātiski tāpēc, ka nav raušanās uz kādu sasniegumu, un jūs varat
 52
ļaut sev atbrīvoties no saspringuma, varat atļauties pabūt vienatnē ar sevi, varat dot sev iespēju iemīlēt
un iedraudzēties ar sevi. Tad domas, emocijas, viss, kas rodas prātā, pastāvīgi pastiprina šo draudzību
ar sevi.
Var to pateikt arī citādi: teiksim, līdzjūtība ir meditācijas zemes īpašība - zemes un pamatīguma
īpašība. Līdzjūtības siltuma noslēpums ir nesteigties un saistīties ar katru situāciju tādu, kāda tā ir. Šī
principa perfekts piemērs ir Ziemeļamerikas indiāņa „Sēdošais Bullis” vārds. „Sēdošais Bullis” ir ļoti
pamatīgs un organisks. Jūs patiešām atrodaties šeit, esat klātesošs ar savu noteiktību, atpūšaties.
Jautājums: Jūs it kā sakāt, ka līdzjūtība pieaug; taču no tā izriet, ka mums nevajag to kultivēt.
Atbilde: Tā attīstās, aug, ceļas pati; tā neprasa nekādas pūles.
Jautājums: Vai tā mirst?
Atbilde: Šķiet, ka ne. Šantideva apgalvo, ka katra darbība bez līdzjūtības ir kā iestādīts nedzīvs
koks, bet viss, kas ir saistīts ar līdzjūtību, ir kā iestādīts dzīvs koks. Tā aug un turpina augt līdz
bezgalībai un nekad neaiziet bojā. Pat, ja tā izskatās mirusi, tā vienmēr atstāj aiz sevis sēklu, no kuras
izaug cits koks. Līdzjūtība ir organiska, tā turpinās nepārtraukti.
Jautājums: Pastāv noteikts siltuma veids, kas rodas, sajūtot tuvību ar kādu; pēc tam šī enerģija
kaut kādā veidā mūs pārņem tā, ka mums nepaliek brīvas telpas, vietas kustībai.
Atbilde: Ja šis siltums neko neprasa un nesatur pašapliecināšanos, tad tas būs patstāvīgs un
savos pamatos vesels. Ja jūs gatavojat jogurtu un paaugstināt temperatūru virs nepieciešamā līmeņa vai
arī turat to nosegu pārāk ilgi, jums vispār nesanāks labs jogurts. Savukārt, ja jūs ļausit pienam sasniegt
vajadzīgo temperatūru, bet pēc tam to vienkārši atstāsiet, sanāks labs jogurts.
Jautājums: Kā lai zina, kad to vajag atstāt?
Atbilde: Jums nevajag sevi visu laiku savaldīt. Jums ir jāuzticas sev, nevis jāpārbauda sevi. Jo
vairāk jūs cenšaties sev sekot, jo vairāk pieaug traucējumi dabiskajā spēlē un tās attīstībā. Pat, ja jūs
darāt kaut ko riskantu, pat, ja izrādīsies, ka viss var pārplīst, aiziet nepareizajās sliedēs, neuztraucieties
par to.
Jautājums: Bet, kas notiek, kad kāds rada jums raizes?
Atbilde: Raizes galīgi nepalīdz; tās tikai pasliktina situāciju.
Jautājums: Šķiet, ka process, par kuru mēs runājam, prasa sava veida bezkaislīgumu?
Atbilde: Jā, noteiktā mērā tā arī ir. Tā ir pozitīva domāšana, psihes uzbūve, kas raksturīga
bagātībai.
Jautājums: Bet, ja jūs jūtat nepieciešamību pēc vardarbīgas rīcības, kuras mērķis ir otra cilvēka
labklājība?
Atbilde: Jūs vienkārši to darāt.
Jautājums: Bet, ja nu šajā brīdī jūs neesat apveltīts ar patiesu līdzjūtību un viedumu?
Atbilde: Jūs nešaubieties par savu viedumu, neuztraucieties par to, jūs vienkārši dariet to, kas
jādara. Situācija, ar kuru jūs esat sastapies, pati ir pietiekami dziļa, lai to aplūkotu kā zināšanas. Jums
 53
nevajag papildu informācijas avotus, nav nepieciešamības pēc atbalsta vai vadības, vai speciālām
vadlīnijām. Pati situācija sniedz atbalstu. Kad vajag rīkoties izšķiroši, jūs tā arī darāt, jo situācija no
jums prasa šādu reakciju. Jūs neuzspiežat sev skarbumu, jūs esat šīs situācijas ierocis.
Jautājums: Ko jūs darāt, lai izveidotu tiltu, kad jūtat, ka jums nav līdzjūtības?
Atbilde: Jums nevajag izjust līdzjūtību. Tieši tā ir atšķirība starp emocionālu līdzjūtību un
„līdzjūtīgu” līdzjūtību. Jūs ne obligāti izjūtat to, jūs pats esat līdzjūtība. Parasti, ja jūs esat atvērti,
līdzjūtība rodas tādēļ, ka esat brīvs no pārmērīgas aizņemtības ar sevi, no izdabāšanas sev.
Jautājums: Vai līdzjūtības tiltam nepieciešams pastāvīgs atbalsts?
Atbilde: Nedomāju. Tam vajag atzinību, bet ne atbalstu. Tas ir domāšanas veids, kas raksturīgs
bagātai psihei; jūs vienkārši atzīstat, ka tāds tilts pastāv.
Jautājums: Ko jūs darāt, ja baidāties no kāda un, iespējams, ne bez iemesla? Manī šāds
apstāklis iznīcina līdzcietību.
Atbilde: Līdzcietība nenoraugās no augšas uz kādu, kuram nepieciešama palīdzība vai rūpes; tā
ir domāšanas veids - dziļš, organisks, pozitīvs domāšanas veids. Bailes no kāda parasti rada
nepārliecinātība par to, kas jūs esat. Tieši tāpēc jūs baidāties no kādas konkrētas situācijas vai
personas. Ja jūs patiešām zināt, kā rīkoties biedējošajā situācijā, tad jums nav bail. Bailes rada panika,
apmulsums, nepārliecinātība. Nepārliecinātība ir radniecīga neticībai sev, sava neadekvātuma sajūtai
pieejā noslēpumainajai problēmai, ko jūs uzskatāt par draudīgu. Ja jums patiešām ir līdzjūtības pilnas
attiecības pašam ar sevi, baiļu nav, jo tad jūs zināt, ko jūs darāt. Turpretī, ja jūs nezināt, ko darāt, tad
jūsu projekcijas kļūst vispārpieņemtajā nozīmē metodiskas un paredzamas. [Ja jums ir līdzjūtības
pilnas attiecības ar sevi], jūs attīstāt sevī pradžnu, zināšanas par to, kā rīkoties jebkurā situācijā.
Jautājums: Ko jūs šajā sakarā domājat ar „projekcijām”?
Atbilde: Projekcija ir mūsu spoguļattēls. Tā kā jūs jūtaties nedrošs par sevi, pasaule atspoguļo šo
nedrošumu uz jums, un šis atspulgs sāk jūs vajāt. Jūsu nedrošums vajā jūs, taču tas ir tikai spoguļattēls.
Jautājums: Ko jūs domājat, sakot, ka, ja ir līdzjūtība ir vērsta pret sevi, tad ir skaidrs, kas
jādara?
Atbilde: Šie divi meditācijas aspekti vienmēr izpaužas vienlaicīgi. Ja jūs atveraties attiecībā pret
sevi, ja jūs izturaties pret sevi pozitīvi, tad jūs automātiski zināt, kas jums jādara, jo jūs neesat mīkla
sev pašam. Jūs zināt, ka jūs pastāvat, zināt, ka jūsu dzīve ir spontāna; jūs zināt, kas jūs tāds esat; tādēļ
vienlaikus varat sev uzticēties.
Jautājums: Tātad, ja es patiešām būtu draugos ar sevi pašu, man nebūtu nepārtraukti bail pieļaut
kļūdas ?
Atbilde: Tieši tā. Tibetiešu vārds, kas apzīmē viedumu - „ješe” - nozīmē arī „pirmatnējais
saprāts”. Jūs esat jūs katra sākuma sākumā. Jūs varētu to nosaukt gandrīz tieši tādiem vārdiem -
„uzticēšanās sev pašam, kas nerodas”. Jums nevajag meklēt sākumu; tā ir pirmatnējā situācija tāpēc
nav iemesla loģiski censties atrast pirmsākumu. Tas jau ir. Tas ir bez sākuma.
 54

8. nodaļa. Humora izjūta

Būtu interesanti aplūkot šo jautājumu no pretējā viedokļa: kam nav humora izjūtas? Humora
izjūtas trūkums it kā rodas no attieksmes pret dzīvi kā „skarbu faktu”. Jūs esat diezgan skarbi, nāvīgi
godīgi, nāvīgi nopietni; metaforiski izsakoties, jūs esat kā dzīvs līķis. Šis līķis dzīvo sāpēs ar pastāvīgu
sāpju izteiksmi sejā. Viņš ir pārdzīvojis īpašus, skarbus notikumus, to, ko viņš sauc par „realitāti”, viņš
ir nāvīgi „nopietns” - savas nopietnības dēļ viņš ir nokļuvis tik tālu, ka ir kļuvis par staigājošu mironi.
Šī dzīvā miroņa nekustīgums pauž pretstatu humora izjūtai. Viņa nopietnība atgādina situāciju, kad
kāds stāv aiz muguras ar asu zobenu; ja jūs nemeditējat kā nākas, ja nesēžat mierīgi un taisni, šis „kaut
kas” ir gatavs jums iesist. Un, ja jūs neizturēsities pret dzīvi pienācīgi, godīgi un nepastarpināti, kāds
jums iespers. Tāda ir pašapzināšanās, kas sevi novēro, novēro sevi bez vajadzības. Viss, ko mēs darām,
tiek novērots un cenzēts. Faktiski jums seko nevis kaut kāds „Vecākais Brālis”, bet gan jūsu Lielais Es.
Cits manis aspekts novēro mani, būdams gatavs iesist, gatavs pieķert mani jebkurā neveiksmē. Šādā
pieejā nav nekāda prieka, nav nekādas humora izjūtas.
Šāda nopietnība ir saistīta arī ar garīgā materiālisma problēmu. „Tā kā es esmu daļa no īpašas
meditācijas praktizētāju līnijas, tā kā es esmu saistīts ar kādu baznīcu un tās organizācijām, esmu
saistīts ar tām ar savu reliģisko pārliecību spēku, man ir jābūt labam jaunietim (vai jaunietei), godīgam
un labsirdīgam cilvēkam, draudzes loceklim, kas kalpo par paraugu citiem. Man ir nepieciešams
saskaņot savu uzvedību ar baznīcas standartiem, ar tās noteikumiem un priekšrakstiem. Ja es
neizpildīšu savus pienākumus, mani nosodīs, es tikšu pielīdzināts grēkāzim. Tādas ir svētulības un
nāves briesmas - nāves kā radošā procesa apstāšanās. Šīm attiecībām piemīt kaut kāda aprobežotība un
nekustīgums; tajās galīgi nav vietas kustībai.
Var rasties jautājums: „Bet kā tad dižās reliģiskās tradīcijas un mācības? Tās mums māca
disciplīnu, noteikumus un priekšrakstus. Kā lai mēs tās saskaņojam ar humora izjūtas ideju?” Labi,
aplūkosim šo jautājumu uzmanīgi. Vai patiešām šie priekšraksti, disciplīna un praktiskā morāle ir
balstīta uz skaidri racionālu opozīciju starp „labo” un „slikto”? Vai dižie skolotāji patiešām aicina mūs
cīnīties ar ļaunumu tāpēc, ka mēs atrodamies gaismas un miera pusē? Vai viņi mums saka, lai mēs
cīnītos pret citu, „nevēlamo” pusi, pret visu slikto un tumšo? Tas ir liels jautājums. Ja svētajos rakstos
ir gudrība, tad nevajadzētu būt kariem. Kamēr cilvēks ir ierauts karā, kamēr viņš cenšas uzbrukt vai
aizstāvēties, viņa darbības nav svētas; tāda ir duālistiskā un laicīgā cīņas lauka situācija. Nevajag
gaidīt, ka dižās mācības būs tik stulbas, ka prasīs būt labam, cīnīties ar ļauno. Tā būtu Mežonīgo
Rietumu pieeja kā Holivudas filmās: tajās jau vēl pirms filmas beigām ir zinās, ka „labie” obligāti
izdzīvos; bet „svešie” obligāti tiks samalti miltos. Acīmredzami, ka šāda pieeja ir diezgan muļķīga;
taču, izmantojot „garīgās” cīņas jēdzienu, mēs radām tieši šāda veida situāciju.
Es neapgalvoju, ka humora izjūtai ir jāizpaužas ar pārspīlētu vaļsirdību. Es tikai apgalvoju, ka
 55
vajag saskatīt dzīvē ko vairāk, kā tikai cīņu, karu un dualitāti. Ja mēs uzskatām ceļu par garīgās cīņas
lauku, tad mēs esam vāji un nepārliecināti; tad mūsu progress garīgajā ceļā būs atkarīgs no mūsu
iekarotās telpas plašuma, no mūsu un citu cilvēku trūkumu apkarošanas, no netikumu skaita, ko mēs
esam novērsuši. Gaismas spēks, ko mēs spējam radīt, būs atkarīgs no tā cik daudz „tumsas” mums
izdevies novērst. Tas ir ļoti vājš pamatojums; diez vai to var nosaukt par atbrīvošanos, brīvību, mukti,
nirvānu. Jo šeit atbrīvošanās tiek panākta ar uzvaru pār kādu citu - bet tā ir nosacīta atbrīvošanās.
Taču es nevēlos pārvērst humora izjūtu par kaut ko svinīgu; baidos, ka cilvēki sapratīs mani tieši
tā. Bet, lai patiešām saprastu nekustīgumu, ko ilustrē līķa piemērs, ir nepieciešams izvairīties no
briesmām, ko slēpj humora izjūtas pārvēršana nopietnā lietā. Humora izjūta nozīmē prasmi redzēt abus
situācijas polus tādus, kādi tie ir; mēs it kā redzam tos no putna lidojuma. Pastāv labais, pastāv arī
sliktais, bet jūs redzat abas šīs puses kopējā ainā, it kā no augšas. Tad jūs sākat just, ka šie mazie
cilvēciņi uz zemes, kuri nogalina viens otru vai arī mīlējas, vai arī vienkārši turpina būt mazi cilvēciņi,
ir diezgan nozīmīgi - tajā nozīmē, ka, ja viņi sāks pārvērst savu cīņu vai arī savu mīlestību par kaut ko
lielu, mēs saskatīsim ironiju viņu rosībā. Ja mēs cītīgi cenšamies uzbūvēt kaut ko grandiozu, patiešām
nozīmīgu, varenu - „es patiešām cenšos būt labs” - tad viss zaudē savu nopietnību, kļūst par „papīra
tīģeri”; un tas ir ārkārtīgi ironiski.
Šķiet, ka humora izjūta rodas no visaptverošā prieka, prieka, kuram ir vieta, lai izaugtu par
pilnīgi atvērtu situāciju, jo tas nav iesaistīts cīņā starp „šo” un „to”. Prieks pārvēršas par visaptverošu
situāciju, kurā tiek saskatīta un sajusta visa situācija pilnībā - viss atvērtais horizonts. Šajā atvērtajā
situācijā nav ne miņas no ierobežojumiem vai uzspiesta svētsvinīguma. Un, ja jūs patiešām cenšaties
izturēties pret dzīvi kā „nopietnu lietu”, ja cenšaties uzspiest tai svētsvinīgumu, it kā viss tajā būtu kaut
kas sevišķs, tad tas ir vienkārši smieklīgi. Kāpēc vajadzīga tāda nopietnība?
Piemēram, kāds cilvēks cenšas praktizēt meditāciju, un viņa poza ir pareiza par 100 vai 200
procentiem. Vai tas ir kaut kas būtisks? Vienkārši smieklīgi! No otras puses, var gadīties, ka cilvēks
cenšas attīstīt humora izjūtu, vienmēr cenšas lietas saskatīt smieklīgā gaismā, atrod humoru uz katra
stūra, katrā plaisā. Tā jau pati par sevi ir nopietna spēle, tāpēc tā ir vienlīdz smieklīga. Ja jūs fiziski
sasprindzinaties tiktāl, ka saspiežat zobus, kožat mēlē utt., tad jums pēkšņi kaut kas sāks kutēt, jo jūs
esat uzņēmies pārāk daudz; nonākšana tādās galējībās jau ir pārāk muļķīga. Tāds pārmērīgs
sasprindzinājums pats ir smieklīgs.
Ir tibetiešu stāsts par kādu mūku, kurš atteicās no sansāriskas dzīves un nolēma doties dzīvot alā,
kur visu laiku nodarbojās ar meditāciju. Pirms tam viņš visu laiku domāja par sāpēm un ciešanām; viņa
vārds bija Ngonagpa no Langru, tas ir, „melnģīmis no Langru”, jo viņš nekad nesmaidīja, uzlūkodams
dzīvi kā sāpju sēriju. Daudzus gadus viņš pavadīja patvērumā, būdams ļoti svētsvinīgs un nāvīgi
nopietns. Taču kādu dienu, palūkojies uz svētnīcu, viņš pamanīja, ka kāds viņam dāvanā atnesis tirkīza
gabalu. Brīdī, kad viņš aplūkoja šo dāvanu, viņš pamanīja, ka piezagusies pelīte cenšas aizstiept šo
tirkīza gabalu sev līdzi uz alu, taču nespēj. Tad tā ienira savā alā un pasauca palīgā citu pelīti; tagad jau
 56
divas peles centās aizstiept tirkīza gabalu, bet nevarēja to izkustināt no vietas: viņas iepīkstējās un
pasauca vēl astoņas pelītes, un, kad tās ieradās, tām visām kopā beidzot izdevās aizstiept tirkīza gabalu
uz alu. Tad Ngonagpa no Langru pirmoreiz pasmaidīja un sāka smieties; tas bija viņa pirmais solis uz
atvēršanos, pēkšņs apgaismības uzplaiksnījums.
Tādējādi humora izjūta nav tikai mēģinājumi pajokot vai bārstīt asprātības, nedz arī iepriekš
ieplānoti centieni būt smieklīgam. Tā iekļauj arī spēju redzēt dziļo ironiju galējību pretnostatījumā,
neuztverot tās nopietni, izvairoties no nopietnas dalības spēlē - baiļu un cerību spēlē. Lūk, kāpēc garīgā
ceļa pieredze ir tik nenozīmīga, lūk, kāpēc meditācija ir vismaznozīmīgākais pārdzīvojums. Tas ir
maznozīmīgs, jo vērtību tam piešķirat jūs paši. Bet, kad jūs esat iegrimis šajā nenozīmīgajā atvērtības
situācijā, neiesaistoties vērtējošos spriedumos, tad jūs sākat redzēt visas iespējamās viltības, kas ir
jums apkārt. Kāds cenšas būt nopietns un garīgs, svētsvinīgs, cenšas būt labs cilvēks. Tāds cilvēks var
uztvert nopietni apvainojumu; viņš pat var gribēt izkauties. Turpretī, ja jūs rīkojaties saskaņā ar dziļo
tā, kas ir, nebūtiskumu, tad jums paveras svētsvinīguma smieklīgā puse, kas piemīt šādiem cilvēkiem,
kuri no mušas uzpūš ziloni.
Jautājums: Lielākoties secinājumi par labu tam, ka vajag rīkoties labi un darīt labus darbus,
skan tā: vispirms uzkrāj nopelnus, esi labs, atmet ļaunumu; tā rezultātā tev būs vēl jo vieglāk atmest arī
šīs „labsirdības uzšuves”. Ko jūs teiksiet par šādu pieeju?
Atbilde: Ja mēs palūkosimies uz to no humora izjūtas skatpunkta, „kaut kā atmešanas” ideja
šķiet pārāk burtiska un naiva. Jūs cenšaties būt pārāk labs un atmetat visu; taču šeit arī ironija - tas
nenozīmē, ka jūs atsakāties no visa, tas nozīmē, ka jūs iegūstat vēl vairāk. Tāda ir šī jautājuma
smieklīgā puse. Kāds varbūt nospriedīs, ka viņš spēj pamest smago nastu, ko līdz šim ir nesis, taču
izrādās, ka pamest nastu ir grūtāk, simtiem reižu grūtāk, nekā nest to. Ir viegli no kaut kā atteikties;
taču šādas atsacīšanās blakusefekts var izrādīties kāds ļoti smags tikums. Katru reizi, tiekoties ar kādu,
jūs nodomāsiet vai arī tieši pateiksiet: „Es esmu atmetis to un to”.
„Atmešana” var kļūt arvien grūtāka, it kā jūs stieptu maisu ar sēņu sporām; beigu beigās tas
pārvēršas vienā lielā sēnē - jūs to stiepjat, bet tas aug arvien ātrāk un ātrāk. Noteiktā posmā cilvēks var
kļūt pavisam neciešams; jo viņš ir atstājis aiz muguras tik daudz ko.
Tāpēc, ja mēs uzlūkosim meditācijas praksi kā kaut ko ļoti nopietnu, ja mēs uzskatīsim to par
svarīgu nodarbi, tad tā kļūs apgrūtinoša, smaga, nospiedoša. Jūsu stāvoklis būs kā cilvēkam, kurš ir
apēdis pārāk smagas pusdienas: viņš jūtas slikti un sāk domāt: „Kā gan es gribētu būt izsalcis! Vismaz
es justu vieglumu, bet tagad manā kuņģī ir viss tas ēdiens, man tūlīt kļūs nelabi! Labāk es nekad
nebūtu ēdis!” Nedrīkst uztvert garīgumu pārāk nopietni - tā izrādīsies personīga sakāve, kas ir pretēja
īstenajai „atteikšanās” jēgai.
Jautājums: Tādā gadījumā traģiskuma izjušana arī ir kaut kas tāds, ko apgaismots cilvēks ir
pārvarējis?
Atbilde: Jums nevajag obligāti būt apgaismotam, lai atmestu traģiskumu. Ja jūs esat iesaistīts
 57
ekstremālās stresa situācijās, traģēdijas saspīlējumā, tad jūs, iespējams, sāksit redzēt arī šo situāciju
smieklīgo pusi. Līdzīgi kā, klausoties mūziku, dzirdot kreščendo pieaugumu, pēkšņi, apstājoties
mūzikai, mēs sākam dzirdēt arī pauzi kā daļu no šīs mūzikas. Tajā nav nekā neparasta; tā ir diezgan
parasta, pasaulīga pieredze. Tieši tāpēc es arī teicu, ka šāds pārdzīvojums vispār ir viens no
visnenozīmīgākajiem, jo mēs tam nepiesaistām nekādus vērtējošus spriedumus. Šeit vispār gandrīz nav
nekāda pārdzīvojuma. Protams, ja mēs izmantosim ego dziļākās noslieces, mēs varēsim turpināt,
varēsim teikt, ka, tā kā šis pārdzīvojums ir tik nebūtisks, tas ir viens no visvērtīgākajiem un
neparastākajiem pārdzīvojumiem utt. Tomēr tas būtu spekulatīvs mēģinājums pierādīt, ka mēs esam
aizņemti ar dižu lietu. Šāds pārdzīvojums nav nekas dižs.
Jautājums: Vai humora izjūta ir kaut kādā mērā radniecīga pēkšņas apgaismības
pārdzīvojumam, satori?
Atbilde: Protams. Ir stāsts par kādu cilvēku, kurš nomira smejoties. Tas bija vienkāršs lauku
iedzīvotājs; reiz viņš pajautāja skolotājam par Amitābas krāsu, kurš tradicionālajā ikonogrāfijā tiek
attēlots sarkans. Kaut kādas kļūdas dēļ viņš nosprieda, ka skolotājs atbildējis, ka Amitābas krāsa ir kā
ugunskura pelni. Un tas ietekmēja visu viņa meditācijas praksi: kad viņš vizualizēja Amitābu, Amitāba
bija pelēks.
Tā nu šis cilvēks bija tuvu nāvei. Guļot uz nāves gultas, viņš vēlējās pārliecināties, vai viņa
prakse bijusi pareiza, un viņš pajautāja citam skolotājam par Amitābas krāsu. Skolotājs atbildēja, ka
Amitābas krāsa ir sarkana; tad mirstošais pēkšņi iesmējās: „Tad, lūk, kā! Es vizualizēju viņu pelnu
krāsā, bet tagad jūs man apgalvojat, ka viņš ir sarkans!” Viņš atkal iesmējās un nomira, smejoties. Šis
piemērs ilustrē to, kā pārvarēt savdabīgo nopietnību.
Ir daudz stāstu par cilvēkiem, kas izrādījušies patiešām spējīgi ieraudzīt atmodināta prāta
stāvokli smiešanās laikā; viņi saskatīja polāru situāciju kontrastu un ironiju. Piemēram, bija kāds
vientuļnieks, bet viņa pielūdzējs sniedza viņam atbalstu - sagādāja pārtiku un citus nepieciešamos
krājumus. Visbiežāk viņš to visu nosūtīja ar sievas vai meitas palīdzību, taču reiz vientuļnieks
sadzirdēja, ka ziedotājs grasās ierasties pats. Vientuļnieks nosprieda, ka jāatstāj uz viņu patīkams
iespaids, rūpīgāk jāuzkopj svētnīca un celle. Viņš ķērās pie darba - visu sakopa, visu saveda kārtībā,
panāca, ka svētnīca izskatās diezgan iespaidīgi - ar ūdens traukiem un spilgtiem, iedegtiem eļļas
lukturiem. Pabeidzis darbu, viņš apsēdās un aplūkoja telpu, un tās izskats viņu sajūsmināja. Viss
izskatījās tik spodrs, it kā nemaz nebūtu īsts. Pēkšņi sev par pārsteigumu viņš saprata, cik liekulīgi ir
rīkojies. Tad viņš devās uz virtuvi un sāka mest uz altāra pelnus, līdz visur nebija izveidojusies galīga
nekārtība. Kad ieradās aizbildnis, viņu ārkārtīgi satrieca tāds istabas izskats, spodrības trūkums tajā.
Vientuļnieks nevarēja nociesties aiz smiekliem un smejoties teica: „Es centos savest istabu kārtībā,
taču tad nospriedu, ka viss jums ir jāparāda šādā gaismā.” Un abi, gan aizbildnis, gan vientuļnieks,
sāka stipri smieties. Abiem šis fakts kļuva par spēcīgu atmošanās ierosinātāju.
Jautājums: Katrā lekcijā jūs aprakstāt kādu situāciju, kurai, škiet, nav izejas, kas mūs ir
 58
saķērusi, kurā mēs jau esam sapinušies. Es vienkārši gribētu zināt, ko jūs vēlaties ar to pateikt. Vai
pastāv kāda izeja?
Atbilde: Redziet, lieta tāda, ka, ja mēs visu laiku runājam par kaut kādu izeju, tad izrādās, ka
mēs esam aizņemti ar fantāzijām, sapņiem par izglābšanos, par atbrīvošanos un apgaismību. Mums
vajag būt praktiskiem, mums ir jāizskata tas, kas pastāv šeit un tagad, konkrēti - mūsu neirotiskais
prāts. Kad mēs esam pilnībā iepazinušies ar mūsu eksistences negatīvajām pusēm, tad mums
automātiski kļūst skaidrs, kāda ir „izeja” no stāvokļa. Bet, ja mēs runājam par to, cik skaista un
priecīga būs mērķa sasniegšana, tad mēs pārvēršamies par ārkārtīgi patiesiem romantiķiem; un šāda
pieeja kļūst par šķērsli.
Ir jāizrāda praktiskums. Tas ir kā ārsta apmeklējums slimības laikā. Ja ārsts gatavojas mūs ārstēt,
viņam vispirms vajag zināt, kas ar mums nav kārtībā. Šajā gadījumā jautājums nav par to, cik vesels
jūs varētu būt; tam nav nekāda sakara ar lietu. Ja jūs pateiksiet ārstam, kas jums sāp, tad no tā izrietēs
arī jūsu slimības ārstēšana. Tieši tāpēc Budas pirmā mācība bija mācība par Četrām Cildenajām
Patiesībām. Ir jāsāk ar sāpju, ciešanu, dukha izprašanu. Pēc tam, izpratuši dukha pastāvēšanu, mēs
dodamies tālāk - pie ciešanu cēloņa un ceļa, kurš ļauj atbrīvoties no ciešanām. Buda nesāka savu
mācību, stāstot par apgaismības skaistumu.
Jautājums: Izdarot standarta spriedumus, man radies priekšstats, ka pēdējās lekcijās aprakstītās
kļūdas un šķēršļi ir raksturīgas vēlākām attīstības stadijām nekā tās, kas tika aprakstītas sākotnējās
lekcijās. Vai tā patiešām ir?
Atbilde: Tā patiešām ir. Pat pēc ceļa uzsākšanas, kā tas ir bodhisatvu gadījumā, ja jūs esat sācis
atmosties, jums var būt nosliece analizēt savu atmošanās stāvokli. Tas ir saistīts ar sevis novērošanu,
analīzi un novērtēšanu; tas viss turpinās līdz brīdim, kamēr praktizētājs neizjūt pēkšņu sitienu, ko sauc
par vadžra-samadhi. Tas ir pēdējais samadhi stāvoklis meditācijas laikā. Iesvētīšanas stāvoklis tiek
saukts par „vadžrai līdzīgo”, jo tā sasniegšana nenozīmē kaut ko nebūtisku; tā pārcērt visas mūsu
viltības. Atvērtības stāvoklī, kā liecina Budas dzīves stāsts, jāpiedzīvo Māras kārdinājums, kas mēdz
būt ārkārtīgi smalks. Pirmais no kārdinājumiem ir saistīts ar bailēm no fiziskas iznīcības, bet pēdējais -
ar Māras meitu kārdinājumiem. Tas ir garīgā materiālisma kārdinājums, un tas ir ārkārtīgi spēcīgs, jo ir
saistīts ar domu, ka „es” ir kaut ko sasniedzis. Ja mēs domājam, ka esam kaut ko sasnieguši, kaut ko
„paveikuši”, tad mēs esam padevušies Māras meitu kārdinājumam un ieslīguši garīgajā materiālismā.

9. nodaļa. Ego attīstība

Tā kā mēs grasāmies aplūkot budisma ceļu no sākuma līdz beigām, no iesācēja prāta līdz
apgaismotā prātam, es uzskatu, ka vislabāk būtu sākt ar kaut ko pavisam konkrētu un reālu un tad
izvērst to plašumā. Būtu muļķīgi pētīt jautājumu, kas paredzēts vairāk pieredzējušiem, pirms esam
iepazinušies ar izejas punktiem, ar ego dabu. Pie mums Tibetā ir paruna: „pirms galva ir pienācīgi
 59
sagatavota, ir bezjēdzīgi ķerties pie mēles”. Jebkurai garīgajai praksei nepieciešama dziļa izpratne par
izejas punktu, materiālu, ar ko mēs strādājam.
Turpretī, ja mēs nepārzinām materiālu, ar ko mēs strādājam, mūsu izpēte būs bezjēdzīga un mūsu
spriedelējumi par mērķi - tikai fantāzija. Tamlīdzīgas spekulācijas var pieņemt vadošu ideju un garīgo
pārdzīvojumu aprakstīšanas formu; taču tās tikai ekspluatē cilvēka rakstura vājos aspektus, mūsu vēlmi
ieraudzīt un saklausīt kaut ko krāsainu, kaut ko neparastu. Turpretī, ja mēs sāksim šo izpēti ar
sapņojumiem par neparastiem, „apgaismojošiem” un dramatiskiem pārdzīvojumiem, tad mēs no šādām
gaidām un pārsteidzīgiem priekšstatiem uzcelsim veselu sienu. Līdz ar to, kad mēs patiešām būsim
aizņemti darbā uz ceļa, mūsu prāts vairāk būs aizņemts ar to, kas notiks, nevis ar to, kas ir. Ir postoši
un netaisnīgi izmantot cilvēku vājības, gaidas un sapņus tā vietā, lai piedāvātu cilvēkiem reālu izejas
punktu - to, kas viņi ir patiesībā.
Tāpēc ir nepieciešams sākt ar to, kas mēs tādi esam, ar to, kāpēc mēs meklējam. Vispār visas
reliģiskās tradīcijas nodarbojas ar šo materiālu, lai gan sauc to dažādi: tā ir gan alaija-vidžņāna, gan
pirmatnējais grēks, gan ego pamata būtība. Vairums reliģiju pret šo materiālu izturas noteiktā mērā
nosodoši; taču es neuzskatu to par nemaz tik apkaunojošu vai briesmīgu lietu. Mums nevajag kaunēties
par to, kas mēs esam. Kā dzīvām būtnēm mums ir brīnišķīga esence. Šī esence varbūt nav sevišķi
apgaismota, mierīga vai saprātīga, tomēr mums ir augsne, kas ir gana piemērota apstrādei; mēs varam
tajā audzēt, ko vien vēlamies. Līdz ar to, darbojoties ar šo parametru, mēs nenosodām mūsu „es”
psiholoģiju, mēs necenšamies to aizvākt. Mēs tikai pieņemam to, redzam to tādu, kāda tā ir. Faktiski
ego izpratne ir budisma pamats. Līdz ar to mums vajag aplūkot „es” attīstības procesu.
Visdziļākajā būtībā eksistē vienkārši atvērts izplatījums, dziļākais pamats, tas, kas mēs patiešām
esam. Visdziļākais mūsu prāta stāvoklis līdz ego radīšanai ir beznosacījuma atvērtība, pamata brīvība,
plašums; mums piemīt un vienmēr ir piemitusi tāda atvērtība. Ja aplūko mūsu ikdienas dzīvi un tās
stereotipus, tad atklājas, ka, kad mēs redzam kādu priekšmetu, jau uzreiz rodas tēls, kurā nav nekādas
loģikas, kurā galīgi nav nekādas konceptualizācijas; mēs vienkārši uztveram lietu atvērti. Taču
nākamajā mirklī mēs jau krītam panikā, sākam rosīties, cenšamies tam kaut ko pievienot, rast tam
nosaukumu, lokalizāciju un kategoriju. No tā pakāpeniski attīstās arī citas lietas.
Šī attīstība nav kaut kāds blīvs, augošs veidojums; tā drīzāk ir iluzora un maldīga ticība
„personības” vai „es” eksistencei. Maldīgam prātam ir nosliece uzskatīt sevi par stabilu un attīstībā
esošo parādību; taču tā ir tikai tendenču un notikumu kolekcija. Budisma terminoloģijā šo kolekciju
sauc par piecām skandhām, t.i., „pieciem krāvumiem”. Līdz ar to mums laikam vajadzētu aplūkot šo
piecu skandhu attīstību.
Sākuma punkts ir atvērta izplatījuma esība, kas nevienam nepieder. Vienmēr pastāv sākotnējais
saprāts, kas ir saistīts ar izplatījumu, ar tukšumu. Tā ir vidjas (sanskritā -„saprāts”) precizitāte un
noteiktība - noteiktība attiecībā pret izplatījumu, pret vietu, kurā lokalizējas lietas - lietu aprites
noteiktība.
 60
Tas ir kā plaša zāle, kur ir vieta, lai padejotu, kur nav riska kaut ko nogāzt vai paklupt, jo
izplatījums ir pilnīgi atvērts. Un mēs paši esam tāds izplatījums, mēs ar to (vidju, saprātu, atvērtību)
esam viens vesels.
Taču, ja mēs vienmēr esam saprāts, tad, kāpēc rodas maldi? Kur pazūd šis izplatījums? Kas
notika? Faktiski nekas nenotika: tikai mēs kļuvām pārāk aktīvi šajā izplatījumā. Tā kā tas ir tik plašs,
tas rada vēlmi dejot; taču mūsu deja ir kļuvusi pārlieku aktīva; mēs esam sākuši griezties vairāk nekā
vajadzīgs, lai izpaustu izplatījumu. Tādā veidā mēs esam kļuvuši pārlieku pašapzinīgi; mēs
apzināmies, ka tas ir „es”, kas dejo izplatījumā.
Tad izplatījums vairs nav vienkārši izplatījums. Tas kļūst blīvs. Tā vietā, lai paliktu vienoti ar
izplatījumu, mēs izjūtam blīvu izplatījumu kā atsevišķu, jūtamu būtni. Tas ir pirmais izplatības un „es”
dualitātes pārdzīvojums, nevis pilnīgas vienotības stāvoklis ar šo izplatījumu; tā dzimst forma, „cits”.
Tad notiek savdabīga apziņas aptumšošanās - tādā ziņā, ka mēs aizmirstam, ko mēs darījām.
Notiek pēkšņa apstāšanās, pauze; mēs it kā apgriežamies otrādi un „atklājam” blīvu izplatījumu, it kā
mēs paši nebūtu visa šī izplatījuma radītāji. Notiek lūzums - jau radījuši blīvu izplatījumu, mēs
jūtamies nospiesti tajā, apmaldamies tajā. Tā arī ir apziņas aptumšošanās; pēc tam pēkšņi notiek
atmošanās.
Kad mēs mostamies, mēs atsakāmies saskatīt izplatījumu kā atvērtību, atsakāmies saskatīt tās
plūstamību un caurlaidību, mēs galīgi ignorējam to, un to sauc par avidju. Šajā nozīmē „a” nozīmē
noliegumu, bet „vidja” - saprātu, tādējādi „avidja” - „nesaprātīgums”. Tā kā šis visaugstākais saprāts
pārvērtās blīva izplatījuma uztverē, tā kā šis saprāts, būdams ass, precīzs un gaišs, kļuva statisks, tas
arī tiek saukts par avidju, neziņu. Mēs nezinām, taču šī neziņa ir iepriekš noteikta. Mēs neesam
apmierināti ar vienkāršu deju izplatījumā, mēs vēlamies sev arī deju partneri šajā dejā un mēs šim
nolūkam izvēlamies izplatījumu. Ja jūs kā deju partneri izvēlaties izplatījumu, tad jūs, protams, gribat,
lai tas dejotu ar jums. Lai tas jums piederētu kā partneris, jums viņš ir jāsablīvē, ignorējot tā
plūstamību un atvērtību. Tā arī ir avidja, neziņa, saprāta ignorēšana. Tāda ir pirmās skandhas
kulminācija, neziņas-formas radīšana.
Faktiski šai skandhai, neziņas-formas skandhai, ir trīs aspekti jeb stadijas, ko mēs varētu aplūkot,
izmantojot citu metaforu. Iedomāsimies atklātu līdzenumu, kur nav ne kalnu, ne koku; tā ir pilnīgi
atklāta zeme, vienkāršs tuksnesis bez jebkādām īpašībām. Tāds arī ir mūsu eksistences veids - tas , kas
mēs tādi esam. Mēs esam diezgan vienkārši un fundamentāli. Un tomēr šeit spīd saule un mēness, kuru
dēļ rodas gaisma un ēnas, gaisma un krāsas, izgaismojas šī tuksneša tekstūra. Šeit ir jūtama enerģija,
tās spēle starp debesīm un zemi; un šī spēle visu laiku turpinās.
Tad dīvainā kārtā spēle pārtrūkst un pēkšņi parādās kāds, kurš redz visu notiekošo - kā no
smiltīm galvu izbāzis smilšu graudiņš, kas skatās uz visām pusēm. Mēs arī esam šis smilšu graudiņš,
kas secina, ka tas eksistē atsevišķi. Tā ir „neziņas dzimšana” pirmajā stadijā - kā tāda ķīmiska reakcija.
Ir radusies dualitāte.
 61
Otrā „neziņas-formas” stadija saucas „neziņa no iekšienes”. Pamanījuši savu nošķirtību, mēs
jūtam, ka vienmēr esam bijuši atsevišķi. Tā ir neveikla, instinktīva virzība pašapzināšanās virzienā. Tā
arī ir mūsu atvainošanās par to, ka mēs paliekam atsevišķi - atsevišķi, individuāli smilšu graudiņi. Tas
ir agresīvs neziņas veids, lai gan šāds apzīmējums nav pilnīgi precīzs, ja ar agresiju tiek saprasts naids.
Pareizāk būtu teikt, ka tā ir agresija tādā nozīmē, ka mēs jūtamies neveikli un nelīdzsvaroti, un tāpēc
cenšamies atrast sev pamatu zem kājām, rast sev patvērumu. Šāda attieksme noved pie mūsu kā maldu
pārņemta un atsevišķa indivīda eksistences; tas arī viss. Mēs esam atzinuši, ka esam atsevišķi no
pārējās izplatījuma un atvērtības ainavas.
Trešais neziņas veids ir „sevi novērojošā neziņa” jeb sevis novērošana. Pastāv īpaša sajūta: mēs
redzam sevi kā īpašu objektu, un tas noved pie pirmā priekšstata par „citu”. Mēs sākam mijiedarboties
ar, tā saucamo, „ārpasauli”. Lūk, kāpēc šīs trīs neziņas stadijas rada „neziņas-formas” skandhu - mēs
sākam veidot formu pasauli.
Runājot par neziņu, mēs nebūt nevēlamies sacīt, ka tā ir muļķība. Kaut kādā mērā neziņa ir ļoti
prātīga, tomēr pilnīgi duālistiska domāšana. Citiem vārdiem, mēs reaģējam tikai un vienīgi uz savām
projekcijām, nevis redzam to, kas ir. Mums nevienā brīdī neeksistē brīvas neiejaukšanās situācija, jo
mēs nepārtraukti ignorējam to, kas mēs tādi esam. Būtībā tā ir neziņas definīcija.
Turpmākā attīstība ir saistīta ar īpaša aizsargmehānisma radīšanu savas neziņas saglabāšanai. Šis
aizsargmehānisms ir emocijas, otrā skandha. Tā kā mēs ignorējam atvērto izplatījumu, mēs vēlamies
arī turpmāk sajust blīvo izplatījumu, lai pilnībā pabeigtu kaislīgo vēlmi, ko mēs attīstām. Protams, ka
izplatījums nenozīmē vienkārši kailu tukšumu, jo tas satur krāsas un enerģijas, kas ir skaistas un
gleznainas. Taču mēs galīgi ignorējam šīs izpausmes. To vietā mums ir tikai sablīvēta krāsas versija;
un krāsa kļūst par paverdzinātu krāsu, bet enerģija - par paverdzinātu enerģiju; jo mēs esam padarījuši
blīvu visu izplatījumu, pārvērtuši to par „citu”. Tāpēc mēs sākam tiekties pēc „cita”, sajust „cita”
īpašības; tādā veidā mēs sevi it kā nomierinām, apstiprinot savu eksistenci: „Ja es spēju sajust to, kas
tur atrodas, tad es šeit esmu.”
Katru reizi, kad kaut kas notiek, mēs tiecamies uz šo notikumu, lai sajustu, kāda ir situācija:
patīkama, draudīga vai neitrāla. Katru reizi, kad notiek pēkšņs lūzums, kad mēs jūtam, ka nezinām,
kādas ir attiecības starp „šo” un „to”, mēs cenšamies sajust stingru pamatu zem kājām. Tad mēs sākam
veidot šo ārkārtīgi darbīgo jūtu mehānismu, kas ir otrās skandhas pamatā.
Nākamais pielāgojums, lai vēl vairāk stiprinātu savu pārliecību, ir trešā skandha - sajūta-impulss.
Mūs ir apbūris tas, ko mēs esam radījuši, - statiskās krāsas un enerģijas. Mēs vēlamies ar tām
mijiedarboties, tāpēc pakāpeniski sākam pētīt to, ko esam radījuši.
Taču, lai izpēte būtu funkcionējoša, jāpastāv kaut kādai komunikācijas sistēmai, īpašai
korelējošai emociju mehānisma programmai. Sajūtas kā ienākošā informācija nonāk centrālajā
komunikatorā - tā ir uztvere. Atkarībā no ienākošās informācijas, mēs izdarām spriedumu, mēs
reaģējam. To, vai mums ir jāreaģē par labu jaunajam apstāklim, pret to vai indiferenti, automātiski
 62
nosaka emociju un uztveres birokrātija. Ja mēs izjūtam situāciju kā draudīgu, tad mēs to atgrūžam; ja
mēs izjūtam to kā pievilcīgu, mēs to pievelkam; ja mēs izjūtam to kā neitrālu, mēs paliekam
vienaldzīgi. Tādi ir trīs impulsu veidi: naids, kaisle (vēlēšanās) un muļķība. Tādējādi uztvere ir saistīta
ar no ārpasaules ienākošo informāciju, bet impulss - ar atbildes reakciju uz šo informāciju.
Nākamais attīstības etaps - ceturtā skandha - ir sapratne. Sajūta-impulss ir automātiska reakcija
uz intuitīvu sajūtu. Taču šis automātiskās reakcijas veids patiesībā nenodrošina pietiekamu
aizsardzību, kas spētu nostiprināt mūsu neziņu un garantēt drošību. Lai pa īstam, pilnībā un kā nākas
varētu sevi pasargāt un apmānīt, mums ir nepieciešams intelekts, spēja lietas nosaukt vārdos un
kategorizēt. Mēs karam etiķetes uz lietām un notikumiem - „labs”, „slikts”, „skaists”, „neglīts” utt. Tas
tiek darīts saskaņā ar to impulsu, ko mēs uzskatām, par tām piemērotu.
Tādējādi ego struktūra pakāpeniski kļūst arvien smagāka, arvien stingrāka. Līdz šim punktam
„es” attīstība bija tikai un vienīgi darbības un pretdarbības process; taču turpmāk ego pamazām attīstās
par kaut ko vairāk nekā vienkāršu atdarināšanas instinktu un kļūst viltīgāks. Mēs sākam nodarboties ar
intelektuālām spekulācijām, atrodam savas eksistences apstiprinājumu, skaidrojam, iesaistāmies
noteiktās situācijās, kuras ir loģiski izskaidrojamas. Intelekta pamatstruktūra ir pilnīgi loģiska.
Acīmredzami, ka tā ir tendence darboties tā, lai radītu labvēlīgus apstākļus, tas ir, apstiprināt savu
pieredzi, skaidrot vājības kā spēku, falsificēt drošības loģiku, uzturēt neziņu.
Kaut kādā ziņā varētu teikt, ka šeit nepārtraukti darbojas pirmatnējais saprāts, taču to izmanto
duālistiska struktūra, neziņa. Ego agrīnās attīstības stadijās šis saprāts darbojas kā intuitīvs emociju
asums; vēlāk tas izpaužas kā intelekts. Bet patiesībā nekā tāda galīgi nav; nav fakta „es esmu”. Tā
vienkārši ir krāmu kaudze, „spīdošs mākslas darbs”, intelekta auglis, kurš saka: „Dosim tam
apzīmējumu, nosauksim to kaut kā, nosauksim to par „es”. Nosaukums ir izdomāts diezgan gudri; tas
ir intelekta produkts, īpaša etiķete, kas ego neorganizēto un izkaisīto attīstību apvieno vienā veselumā.
„Es” pēdējā attīstības stadija - piektā skandha - ir apziņa. Šajā līmenī notiek savienošanās: otrās
skandhas intuitīvais saprāts, trešās skandhas enerģija un ceturtās skandhas intelektualizācija
savienojas, lai radītu domas un emocijas. Tādā veidā piektās skandhas līmenī ir sešas sfēras, kā arī
nekontrolējami un analoģiski spriedelējošas domāšanas šabloni.
Tāda ir pilna ego struktūras aina. Tieši tādā stāvoklī mēs visi esam nonākuši līdz budisma
psiholoģijas un meditācijas izpētei.
Budisma literatūrā bieži tiek izmantota metafora, ar ko apraksta visu „es” radīšanas un attīstības
procesu. Tajā ir runa par mērkaķi, kurš ir ieslēgts tukšā mājā ar pieciem logiem; tie simbolizē piecas
ārējās sajūtas. Mērkaķis ir diezgan ziņkārīgs, tas nepārtraukti pabāž galvu pa katru logu un nepārtraukti
lēkā augšā un lejā. Tā nu šis mērkaķis ir iesprostots tukšā mājā. Māja ir izturīga, tā nav džungļi, kur
mērkaķis lēkāja un šūpojās koku zaros un kur tas varēja klausīties vēja šalkoņu koku lapās. Viss tas ir
kļuvis blīvs. Faktiski tieši džungļi ir kļuvuši par tā mājām, par tā cietumu. Tā vietā, lai lēkātu pa
kokiem, ziņkārīgais mērkaķis ir nonācis blīvas pasaules sienās, it kā kāda plūstoša parādība, piemēram,
 63
gleznaini skaists ūdenskritums, pēkšņi būtu sastindzis. Tā ir sastingusi māja, kas ir uzbūvēta no
sastingušām krāsām un enerģijām, tas viss ir pilnīgi nekustīgs; tas ir kā punkts, kurā sākas laiks -
pagātne, tagadne un nākotne. Notikumu plūsma kļūst par blīvu, jūtamu laiku, blīvu laika ideju.
Ziņkārīgais mērkaķis atmostas no sava dziļā miega, taču ne pavisam. Atmodies tas pamana, ka atrodas
izturīgā un ciešā namā, kurā ir tikai pieci logi. Tam kļūst garlaicīgi - jo tas ir gandrīz vai tas pats, kas
atrašanās aiz zoodārza dzelzs restēm; tas cenšas izpētīt šīs restes, rāpo pa tām augšā un lejā. Nav tik
būtiski, ka tas atrodas ieslodzījumā, pati doma par ieslodzījumu ar iztēles palīdzību pastiprinās
tūkstošiem reižu. Pārmērīgi stiprās iztēles dēļ klaustrofobiskās izjūtas kļūst arvien dzīvākas, arvien
asākas, jo mēs sākam pētīt sava ieslodzījuma apstākļus. Patiesībā iztēle daļēji ir iemesls, kāpēc
mērkaķis nokļuva ieslodzījumā. Cietumā to notur iztēle. Skaidrs, ka sākumā notika pēkšņa apziņas
aptumšošanās, kas apstiprināja tā ticību blīvajai pasaulei. Taču tagad, kad blīvums ir acīmredzams, tas
ir iekļuvis lamatās pārliekas iesaistīšanās dēļ. Protams, ka ziņkārīgais mērkaķis ne visu laiku
nodarbojas ar izpēti. Reizēm tas saskaišas, jūtot, ka apkārtējie apstākļi ir monotoni un neinteresanti.
Mērkaķis kļūst neirotisks. Alkās pēc izklaidēm tas mēģina izjust un novērtēt sienu struktūru,
pārliecināties, ka tās patiešām ir izturīgas. Tad pārliecinājies, ka apkārtne patiešām ir blīva, mērkaķis
mēģina ar to uzsākt attiecības - saķer to, atgrūž vai nepamana. Ja tas cenšas saķert izplatījumu, lai
paturētu to kā personīgu pārdzīvojumu, personīgu atklājumu, personīgu priekšstatu; tā ir vēlēšanās
(kaisle). Ja izplatījums tam šķiet kā cietums, mērkaķis visiem spēkiem cenšas izlauzties ārā,
nenogurdams cīnīties ar to; tas ir naids. Naids nav vienkārši doma par iznīcību vien; tas lielā mērā ir
vajadzība pēc aizsardzības - sevis pasargāšanas no klaustrofobijas. Mērkaķim nav obligāti jājūt
pretinieka vai ienaidnieka tuvošanos; tas vienkārši vēlas izlauzties no cietuma.
Visbeidzot mērkaķis var vienkārši censties nepievērst uzmanību savam ieslodzījumam vai pat
atrast šajā vidē kaut ko valdzinošu. Tas izliekas kurls, bet tad - vienaldzīgs un auksts pret visu apkārt
notiekošo. Tā ir muļķība.
Atgriezīsimies nedaudz atpakaļ. Mēs varētu sacīt, ka mērkaķis piedzima šajā mājā, kad
atbrīvojās no savas apziņas aptumsuma. Tas nezina, kā tas nokļuvusi cietumā, tāpēc domā, ka vienmēr
ir atradies tajā, aizmirstot, ka tas pats ir sablīvējis izplatījumu, pārvērtis to sienās. Pēc tam tas jūt šo
sienu tekstūru; tā ir otrā skandha, vēlēšanās. Pēc tam tas iesaistās attiecībās ar māju, kas izpaužas kā
vēlēšanās (kaisle), naids vai muļķība. Tā ir trešā skandha, sajūta-impulss. Pēc tam, kad mērkaķis ir
izstrādājis trīs veidus, kā mijiedarboties ar māju, tas sāk šīm attiecībām piešķirt nosaukumus un iedalīt
tās kategorijās: „Tas ir logs. Tas ir patīkamais istabas stūris. Šī siena mani biedē; tā ir slikta.” Mērkaķis
izstrādā veselu jēdzienu krājumu, ar kura palīdzību tas klasificē priekšmetus savā mājā, novērtē tos un
iedala tos kategorijās. Tas viss notiek saskaņā ar mērkaķa jūtām, vēlmēm, naidu vai vienaldzību. Tā ir
ceturtā skandha - sapratne.
Mērkaķa attīstība līdz ceturtajai skandhai ieskaitot bija pilnībā loģiska un paredzama. Taču, kad
tas sasniedz piekto skandhu, apziņas skandhu, attīstības stereotipi sāk brukt. Domāšanas veids kļūst
 64
nepareizs un neparedzams; mērkaķim sākas halucinācijas un sapņošana.
Kad mēs runājam par „halucinācijām” vai „sapņošanu”, tas nozīmē, ka mēs piešķiram lietām un
notikumiem vērtību, kāda tiem ne obligāti piemīt. Mums ir savs viedoklis par to kādas ir lietas un
kādām tā vajadzētu būt. Tās arī ir projekcijas; mēs projicējam savu lietu versiju uz tā, kas eksistē.
Pateicoties tam, mēs pilnībā esam iegrimuši savas jaunrades pasaulē, relatīvu vērtību un viedokļu
pasaulē. Tādā nozīmē halucinācijas ir nepareiza lietu un notikumu interpretācija, tādas jēgas
saskatīšana fenomenālajā pasaulē, kādas tajā nav.
Lūk, ko pārdzīvo mērkaķis piektās skandhas līmenī. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem
izlauzties ārā no mājas, tas jūtas atstumts un bezpalīdzīgs, tas paliek galīgi traks. Tā kā tas pavisam ir
noguris no cīņas, mērkaķis jūt milzīgu kārdinājumu atslābināties, ļaut savam prātam klīst apkārt un
ļauties halucinācijām. Tā rezultātā rodas sešas lokas jeb sfēras. Budismā pastāv daudz strīdu par elles
iemītniekiem, debesu iemītniekiem, cilvēkveidīgajām būtnēm, dzīvnieku sfēru un citiem psiholoģiskās
eksistences stāvokļiem. Tās visas ir dažnedažādas projekcijas, sapņu pasaules, ko mēs radām paši sev.
Pēc cīņas un veltīgiem centieniem izglābties, pārdzīvojis klaustrofobiju un sāpes, mērkaķis sāk
vēlēties kaut ko labu, kaut ko skaistu un valdzinošu. Tādējādi tā halucinācijas sākas ar dievu sfēru,
devaloku, jeb debesīm; tā ir vieta, kas pārpildīta ar skaistām un brīnišķīgām lietām. Mērkaķis sāk
sapņot par to, kā tas iziet no mājas, staigā pa krāšņiem laukiem, ēd nobriedušus augļus, sēž kokos,
šūpojas zaros, dzīvo brīvu un laimīgu dzīvi.
Pēc tam mērkaķim sākas halucinācijas arī par asūru sfēru jeb skaudīgo dievību valstību. Pēc
sapņa par debesīm, mērkaķis vēlas aizsargāt savu dižo svētlaimi un prieku. To nomoka neprātīgas
bailes, raizes par to, ka citi varētu atņemt tā dārgumus; tāpēc mērkaķim rodas skaudība. Tas ir lepns
par sevi, tas izbauda savu garadarbu, dievu mitekli; tādā veidā mērkaķis nonāk asūru sfērā.
Pēc tam mērkaķis arī pamana, ka viņa pārdzīvojumi ir saistīti ar zemi. Tā vietā, lai svārstītos
starp lepnumu un skaudību, tas sāk justies ērti un mierīgi cilvēku pasaulē, zemes valstībā. Tā ir
pasaule, kurā tas dzīvo vienkāršu, mērenu dzīvi un dara lietas pasaulīgā veidā. Tā ir cilvēku sfēra.
Taču vēlāk mērkaķim apkārtne sāk šķist nedaudz garlaicīga; kaut kas notiek ne sevišķi gludi. Tas
notiek tāpēc, ka, virzoties no dievu valstības uz skaudīgo dievību valstību, bet pēc tam uz cilvēku
sfēru, mērkaķa halucinācijas kļūst arvien blīvākas; un visa attīstība kļūst diezgan grūta un muļķīga.
Šajā punktā uzaust dzīvnieku sfēra. Mērkaķis vairāk grib rāpot, maut un riet, nekā izbaudīt lepnuma un
skaudības jūtas. Tas ir dzīvnieku vienkāršums.
Vēl tālāk process kļūst intensīvāks; mērkaķis sāk izjust izmisīgu badu, jo patiesībā nevēlas
nolaisties zemākos eksistences plānos. Tas vēlas atgriezties patīkamajā dievu valstībā. Tas sāk izjust
badu un slāpes, neticamu nostalģiju pēc tā, kas tam reiz ir bijis. Tā ir pretu - izsalkušo garu - sfēra.
Pēc tam zūd ticība; mērkaķis sāk šaubīties par savu ticību un apkārtējo pasauli, tas sāk reaģēt
pilnā niknumā. Mērkaķa dzīve ir briesmīgs murgs. Tas saprot, ka tāds murgs nevar būt īsts; tas ienīst
sevi par to, ka ir radījis šīs šausmas. Tāds ir elles sfēras sapnis, kas ir pēdējā no sešām sfērām.
 65
Visas attīstības sešās sfērās laikā mērkaķis piedzīvo arī pārdomas, idejas, fantāzijas un
domāšanas stereotipus. Līdz pat piektajai skandhai tā psiholoģiskās evolūcijas process bija visnotaļ
regulārs un paredzams, katrs nākamais attīstības pakāpiens atbilda sistemātiskai kārtībai kā jauns
dakstiņu slānis uz jumta. Taču tagad mērkaķa prāta stāvoklis kļūst galēji nemierīgs un haotisks, it kā
bruktu tā psihes mozaīka, un domāšanas stereotipi kļūst nepareizi un haotiski. Šķiet, ka tieši tāds ir
mūsu prāta stāvoklis, kad mēs nonākam līdz budisma un meditācijas prakšu apguvei. Tieši šī ir tā
vieta, no kurienes mums vajadzētu uzsākt savu praksi.
Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi aplūkot mūsu ceļa pamatu - to un arī mūsu apmulsumu, pirms mēs
turpinām mūsu sarunu ar atbrīvošanās un brīvības tēmu. Ja es runātu tikai par atbrīvošanās
pārdzīvojumu, tas būtu ļoti bīstami. Lūk, kāpēc mēs sākam ar ego attīstības jautājuma aplūkošanu. Tas
ir savdabīgs mūsu dvēseles stāvokļu psiholoģiskais portrets. Baidos, ka saruna nebija sevišķi patīkama,
taču mums vajag skatīties patiesībai sejā. Šķiet, ka tas arī ir darbošanās uz ceļa process.
Jautājums: Vai jūs nepaskaidrotu kaut ko vairāk par to, ko jūs nosaucāt par [apziņas]
„aptumšošanos”?
Atbilde: Šeit nav nekā sevišķi dziļa; lieta tāda, ka pirmās skandhas līmenī mēs uzcītīgi
pūlējāmies sablīvēt izplatījumu. Mēs tik ļoti centāmies un tik ātri, ka mūsu saprāts pēkšņi zaudēja
spēku. Varētu nosaukt šo stāvokli arī par tādu kā satori pretstatu, pretstatu apgaismības pieredzei,
neziņas pārdzīvojumu. Mēs pēkšņi iegrimstam kaut kādā transā, jo tik saspringti pūlējāmies. Tas ir
kaut kas tāds, ko jūs patiešām esat sasniedzis, īpašs šedevrs - viss tas sablīvējums. Taču, kad esat to
sasniedzis, šis sablīvējums jūs it kā nospiež. Tā ir kā savdabīga meditācija - antisamadhi.
Jautājums: Vai jūs piekrītat, ka cilvēkiem vajag apzināties nāvi, lai patiešām būtu dzīvi?
Atbilde: Es nedomāju, ka jums kaut kādā īpašā veidā vajadzētu apzināties nāvi. Diez vai vispār
vajag to iepazīt. Jums vienkārši ir jāredz tas, kas jūs esat. Nereti mēs tiecamies meklēt pretējo pusi,
garīguma skaistumu, bet ignorējam paši sevi, to, kādi mēs esam. Tās ir vislielākās briesmas. Ja mēs
esam aizņemti ar pašanalīzi, mūsu garīgā prakse būs cenšanās atrast kaut kādu augstāko analīzi,
augstāko pašapmānu. Ego prāts ir ārkārtīgi talantīgs; tas spēj izkropļot jebko. Ja mēs pieķeramies
garīguma idejām, pašanalīzei vai „es” transcendencei, ego nekavējoties pārņem šīs idejas savā īpašumā
un pārvērš tās pašapmānā.
Jautājums: Kad mērkaķim sākas halucinācijas, vai tā pārdzīvojums ir kaut kas tāds, ko tas
zināja iepriekš? No kurienes vispār rodas halucinācijas?
Atbilde: Tas ir savdabīgs instinkts, sekundārs instinkts, atdarināšanas instinkts, kas piemīt mums
visiem. Ja pastāv sāpes, mēs radām kontrastu labsajūtas ilūzijas veidā. Tā ir tieksme pēc
pašaizsardzības, personīgās teritorijas nosargāšanas.
Jautājums: Mums ir pieejami tikai ārējie apziņas līmeņi; līdz ar to, vai mēs esam nolemti
turpināt veltīgo cīņu šajā līmenī, ja mēs nespējam atgriezties tajā izplatījumā, ko jūs aprakstījāt?
Atbilde: Protams, ka mēs visu laiku cīnīsimies; cīņai nav gala. Mēs varam runāt bezgalīgi par
 66
cīņas veidiem, kas nomaina viens otru un ko mēs esam spiesti izturēt. Nav citas atbildes, kā vien tā, ko
jūs pats nupat sniedzāt, runājot par centieniem atrast pirmatnējo izplatījumu. Citādi mēs paliksim
piesaistīti tādai psiholoģiskajai pieejai, kurā „šis” tiek pretnostatīts „tam”; šāda pieeja ir šķērslis. Mēs
vienmēr cīnāmies ar kādu pretinieku. Nav ne mirkļa bez cīņas. Problēma ir tieši dualitātē, kara
esamībā, kad ir redzams „es” un mans pretinieks.
Pavisam cits darba veids ir meditācijas prakse. Ir nepieciešams mainīt visu pieeju kopumā, visu
dzīvesveidu, tā teikt, visu savu stratēģiju. Bet tas var izrādīties ļoti sāpīgi. Mums pēkšņi ienāk prātā
doma: „Ja es nesākšu cīnīties, kas tad būs ar ienaidniekiem? Necīnīties man ir laime, bet kā tad ar
viņiem, jo viņi turpinās pastāvēt...” Tas ir interesants punkts.
Jautājums: Saskatīt sienu, atzīt faktu, ka jūs esat šeit, nedoties tālāk - tāds stāvoklis šķiet ļoti
bīstams.
Atbilde: Tur jau tā lieta, ka tas nav bīstams. Tas var būt sāpīgs tajā brīdī, kad mēs saprotam, ka
siena ir izturīga, ka mēs esam iesprostoti; taču tas ir ļoti interesants stāvoklis.
Jautājums: Bet, vai tad jūs nupat nerunājat par instinktīvu vēlmi atgriezties citā stāvoklī, atvērtā
izplatījumā?
Atbilde: Protams, ka mērkaķis nevar nomierināties, tas nevar atstāt visu tā, kā tas ir. Tas vai nu
nepārtraukti cīnās vai arī ieslīgst halucinācijās. Tas nekad neapstājas, nedot sev iespēju patiešām sajust
jebko kā nākas. Lūk, kāpēc vienkārši apstāties, vienkārši pieļaut pārtraukumu, ir pirmais solis ceļā uz
meditācijas praksi.
Jautājums: Pieņemsim, ka mūsu priekšā ir kāds šķērslis, kāds traucēklis un mēs to skaidri
apzināmies. Vai šim šķērslim vajadzētu pazust vienkāršas apzināšanās dēļ?
Atbilde: Lieta tāda, ka mēs nedrīkstam censties precīzi aprēķināt, kā izsprukt no šīs dilemmas;
bet pašlaik mums vajag domāt par visām klaustrofobiju izsaucošajām vietām, kurās mēs atrodamies.
Tas ir pirmais solis, lai mācītos. Mums ir sevi pa īstam jāsaprot, pa īstam sevi jāsajūt. Tas sniegs mums
iedvesmu turpmākai izpētei. Lūk, tāpēc pagaidām labāk ir nerunāt par atbrīvošanos.
Jautājums: Tātad jūs apgalvojat, ka visas klaustrofobiju izsaucošās vietas patiesībā ir mūsu
prāta radītas?
Atbilde: Pirmatnējā prāta intensitāte nemitīgi ierauj mūs darbībā. Tāpēc nevar uzskatīt visas
mērkaķa darbības par kaut ko tādu, no kā vajadzētu atbrīvoties; tās vajag aplūkot kā savdabīgus
pirmatnējā prāta augļus. Jo vairāk mēs centīsimies turpināt cīņu, jo vairāk pārliecināsimies, ka sienas
patiešām ir izturīgas. Jo vairāk enerģijas mēs ieguldīsim cīņā, jo stiprākas mēs darīsim sienas, jo
sienām, lai saglabātu savu noturību, ir vajadzīga mūsu uzmanība. Katrreiz, kad mēs pievēršam tām
vairāk uzmanības, mēs sajūtam, ka izglābšanās centieni paliek veltīgi.
Jautājums: Ko gan redz mērkaķis, raugoties pa kādu no pieciem mājas logiem?
Atbilde: Tas redz austrumus, ziemeļus, rietumus un dienvidus.
Jautājums: Kā mērkaķim tie izskatās?
 67
Atbilde: Kā kaut kāda taisnstūraina pasaule.
Jautājums: Bet kas atrodas aiz mājas robežām?
Atbilde: Vienkārši taisnstūraina pasaule, jo taču mērkaķis lūkojas caur logiem.
Jautājums: Bet vai tas redz kaut ko tālumā?
Atbilde: Iespējams; taču tā arī ir taisnstūraina aina, tas pats, kas glezna pie sienas, vai ne?
Jautājums: Bet kas notiktu ar mērkaķi, ja tas apēstu nedaudz LSD vai peijotu?
Atbilde: Tas jau ir to izdarījis.

10. nodaļa. Sešas sfēras

Kad mēs pēdējo reizi aplūkojām mērkaķi, tas atradās elles sfērā un ar visiem spēkiem, ar nagiem
un zobiem, centās izlauzties cauri sava cietuma sienām. Tā elles sfēras pārdzīvojumi ir visnotaļ
šausmīgi un atbaidoši. Tam šķiet, ka tas soļo pa līdz baltkvēlei nokaltētas dzelzs gigantiskiem laukiem
vai arī, ka ir iekalts ķēdēs un ir izraibināts ar melnām līnijām, sagriezts gabalos, cepas uz nokaitētām
dzelzs pannām un vārās milzīgos katlos. Šīs un citas elles halucinācijas ir klaustrofobijas un agresijas
radītas. Nospiestības sajūta šaurības dēļ ir nepārvarama, telpā nav ne malciņa gaisa un nevar
apgriezties ne par sprīdi. Tādā veidā būdams ieslēgts cietumā, mērkaķis ne tikai cenšas iznīcināt sienas
telpai, kas rada klaustrofobiju, bet arī nogalināt pats sevi, lai atbrīvotos no pastāvīgajām un mokošajām
sāpēm. Taču patiesībā tas nespēj sevi nogalināt, un pašnāvības mēģinājumi tikai pastiprina tā ciešanas.
Jo vairāk mērkaķis cenšas iznīcināt sienas vai kaut kā uz tām iedarboties, jo izturīgākas un
nospiedošākas tās kļūst; taču pienāk brīdis, kad mērkaķa agresija nedaudz noplok, un, tā vietā, lai
sistos pret sienām, tas pārstāj ar tām mijiedarboties, pārtrauc attiecības; tas it kā kļūst paralizēts, it kā
sastingst; to apņem sāpes, taču tas nepieliek pūles, lai no tām atbrīvotos. Šeit tas izjūt dažnedažādas
mocības, tostarp, salu un atrašanos skarbās, neauglīgās un tuksnešainās vietās. Taču galu galā
mērkaķim beidzas spēki, ar ko turpināt savu ellišķīgo cīņu. Elles sfēras spriedze toties sāk mazināties,
mērkaķis pamazām nomierinās un pēkšņi pamana, ka ir iespējama daudz plašākas un atvērtākas
eksistences iespēja. Tas alkst šī jaunā stāvokļa, taču tajā pašā brīdī tā priekšā no jauna uznirst izsalkušo
garu valstība jeb pretaloka; tā ir nabadzības sajūta, alkas pēc atvieglojuma. Elles sfērā mērkaķis bija
pārāk dziļi iegrimis cīņā, lai tam būtu kaut nedaudz brīvā laika, lai padomātu, vai ir iespējams atvieglot
savu stāvokli. Pašlaik tas izjūt ļoti spēcīgu vēlmi dzīvot patīkamākos apstākļos plašumā un, izmantojot
fantāziju, rada neskaitāmus savu vēlmju apmierināšanas veidus. Tas var iedomāties, ka redz kaut kādu
atvērtu lauku, taču pietuvojies tam mērkaķis atklāj tikai milzīgu, dīvainu tuksnesi. Vai arī tas redz
koku ar augļiem, taču, pienākot tam klāt, mērkaķis secina, ka koks ir tukšs vai arī to kāds apsargā. Vai
arī mērkaķis it kā atlido uz kādu plašu un krāšņu ieleju, taču atrod tur tikai milzumdaudz indīgu
kukaiņu un pretīgu sapuvušu augu smaku. Katrā savā fantāzijā mērkaķis saskata apmierinājuma
iespēju, metas tās virzienā, taču ātri vien viļas. Katrreiz tas it kā sasniedz apmierinājumu, taču uzreiz
 68
tas tiek rupji pamodināts no sava idilliskā sapņa. Taču mērkaķa izsalkums ir tik stiprs, ka tas neatmet
pūles un visu laiku turpina izdzīvot savas fantāzijas, kas saistītas ar gaidāmo apmierinājumu. Sāpīgā
vilšanās ierauj mērkaķi savdabīgās mīlestības un naida attiecībās ar saviem sapņojumiem. Tie mērkaķi
ir apbūruši, taču vienlaikus tie arī to atgrūž, jo vilšanās izrādās ļoti sāpīga.
Izsalkušo garu valstības mokas nav tik ļoti sāpīgas tāpēc, ka mērkaķis nespēj atrast kāroto, bet
gan neremdināmā izsalkuma dēļ, kas rada sāpes. Iespējams, ka, ja mērkaķis atrastu daudz barības, tas
gavējot nepieskartos tai vai arī apēstu to visu un uzreiz sagribētu vēl. Tas tā ir tāpēc, ka savā dziļākajā
būtībā mērkaķis kaismīgi vēlas būt izsalcis, nevis apmierināt savu izsalkumu. Ātrā vilšanās pēc visiem
mēģinājumiem gūt sāta sajūtu nekavējoties liek tam sajust izsalkumu atkal. Tādējādi pretalokas sāpes
un bads, kā arī elles valstības agresija un citu sfēru īpašība sniedz mērkaķim uzbudinājumu, ar ko tas
var sevi nodarbināt; tas ir kaut kas stabils mijiedarbībā, kaut kas, kas sniedz tam pārliecību par sevis kā
reālas personības eksistenci. Tas baidās zaudēt savu noturību un savas izklaides, baidās riskēt un iziet
neizpētītajā atvērtā izplatījuma pasaulē, tāpēc tas labāk izvēlas palikt pazīstamajā cietumā, lai cik
sāpīgs un nospiedošs tas būtu.
Taču, piedzīvojot atkārtotu vilšanos centienos īstenot savas fantāzijas, mērkaķis kļūst mierīgāks -
it kā aizvainots, taču vienlaikus samierinājies ar savu stāvokli. Tas sāk atbrīvoties no intensīvās
izsalkuma sajūtas un pārmērīgā sasprindzinājuma nostiprināto reakciju virknē uz ārpasaules stimuliem.
Tas ignorē citas iespējas iegūt dzīves platību un paļaujas uz vienu un to pašu reakciju kopumu, tādējādi
ierobežojot savu pasauli. Tādā pat veidā suns cenšas apostīt visu, ar ko sastopas, bet kaķis neizrāda
nekādu interesi par televizoru. Tā ir dzīvnieku sfēra - muļķības sfēra. Mērkaķis ir sevi padarījis aklu
pret to, kas ir tam apkārt, tas nevēlas apgūt jaunu teritoriju, pieķeras pazīstamiem mērķiem un
pazīstamiem kairinātājiem. Mērkaķis ir apreibis no drošās, pašizolētās un pierastās pasaules, tādējādi
tas ir fokusējis savu uzmanību uz pazīstamiem mērķiem un tiecas uz tiem ar nesatricināmu un spītīgu
apņēmību. Dzīvnieku sfēru simbolizē cūka: tā vienkārši aprij visu, kas uznirst tās priekšā, tā
nepaskatās ne pa labi, ne pa kreisi, bet virzās tikai uz priekšu - un viss. Cūkai nav būtiski, vai tai
nāksies šķērsot milzīgu, netīru peļķi vai arī sastapt ceļā citus šķēršļus; tā vienkārši ar šņukuru rok zemi
un ēd visu, kas pagadās.
Taču galu galā mērkaķis sāk saprast, ka tas var atšķirt un izvēlēties savas baudas un ciešanas.
Tas kļūst nedaudz prātīgāks, sāk atšķirt patīkamās un sāpīgās pieredzes, pieliek pūles, lai baudas
maksimizētu, bet sāpes minimizētu. Tā ir cilvēku diferencētās kaisles sfēra. Šeit mērkaķis pārstāj
domāt par to, ko tas cenšas sasniegt. Tas vairāk atšķir, izskata dažādas iespējas, vairāk domā, bet pēc
tam vairāk cer un vairāk piesargās. Tāda ir cilvēku sfēra - kaisles un intelekta sfēra. Mērkaķis kļūst
saprātīgāks un vairs ne tikai vienkārši izjūt vēlmi, bet arī pēta lietu tekstūru, izjūt to un salīdzina.
Nolēmis, ka tas kaut ko vēlas, mērkaķis cenšas iegūt to savā īpašumā, iegūst un panāk, ka tā tam
pieder. Piemēram, ja mērkaķim iegribētos iegūt skaistu zīda audumu, tas apmeklētu dažādus veikalus,
iepazītos ar materiāliem, ar to tekstūru, lai pārliecinātos, ka kāds no tiem precīzi atbilst meklētajam.
 69
Kad mērkaķis atrod materiālu, kas pilnībā vai tuvu atbilst tā priekšstatam, mērkaķis aplūko to, aptausta
un saka: „Ak, cik labi! Vai tā nav skaista lieta? Domāju, ka ir vērts to iegādāties.” Pēc tam tas maksā
naudu, pārnes lietu mājās, rāda to draugiem, piedāvā pataustīt un novērtēt šī brīnišķīgā materiāla
kvalitāti. Cilvēku sfērā mērkaķis vienmēr sapņo par to, kā iegūt savā īpašumā skaistas lietas: „Varbūt
man ir vērts nopirkt šo plīša lācīti un ņemt to sev blakus gultā? Jo tas ir tik patīkams, mīksts, ērts, silts
un pūkains!”
Taču mērkaķis atklāj, ka, lai gan tam piemīt saprāts un kaut kādā mērā tas spēj ietekmēt pasauli,
lai sasniegtu dažas baudas, tas tomēr nespēj saglabāt šīs baudas, kā arī ne vienmēr tam izdodas sasniegt
kāroto. Tas ir pakļauts slimībām, vecumam, nāvei, dažnedažādām vilšanās iespējām un problēmām.
Ciešanas ir pastāvīgas baudu pavadones.
Tā pilnīgi loģiskā kārtā tas izdara secinājumu par debesu pasaules eksistenci, kur nav ciešanu,
bet ir pieejamas baudas. Mērkaķim debesu pasauli var aizstāt arī milzīgas bagātības, varas un slavas
sasniegšana - lai kā tas izpaustos. Tas vēlas, lai tāda pasaule eksistētu, un mērkaķis iegrimst rūpēs par
panākumiem un sāncensību. Tā ir asūru sfēra jeb skaudīgo dievību valstība. Mērkaķis sapņo par
ideāliem stāvokļiem, kas atrodas pāri cilvēku baudas un ciešanu sfērai; tas vienmēr tiecas sasniegt šos
stāvokļus, vienmēr cenšas būt labāks par visām citām būtnēm. Pastāvīgi cenšoties sasniegt kaut kādu
pilnību, mērkaķis ir pārņemts ar sava progresa novērtēšanu, sevis salīdzināšanu ar citiem. Pateicoties
pastiprinātas kontroles attīstībai pār domām un emocijām, un - tā rezultātā - lielākai fokusētībai, tas
spēj darboties savā pasaulē veiksmīgāk nekā cilvēku sfērā. Taču mērkaķis ir apmāts ar to, kā palikt
pašam labākajam, vienmēr būt situācijas noteicējam, un tas padara to uztrauktu un emocionāli
nenoturīgu. Mērkaķim visu laiku ir jācīnās par savas teritorijas pakļaušanu, tam ir jāpārvar visi šķēršļi
ceļā uz panākumiem. Tas nepārtraukti cīnās par kundzības saglabāšanu savā pasaulē.
Godkārīgās tieksmes vienmēr uzvar, bet bailes zaudēt uztur dzīvīguma sajūtu un vienlaikus rada
aizkaitinājumu. Mērkaķis visu laiku no redzesloka pazaudē galamērķi; taču tas vēl joprojām ir
apņēmies kļūt labāks; tas ir pārņemts ar sāncensību un panākumiem. Mērkaķis meklē patīkamas un
ērtas situācijas, kas tam šķiet nesasniedzamas, cenšoties iekļaut tās savā teritorijā. Kad sava mērķa
sasniegšana izrādās pārāk grūta, mērkaķis var pārtraukt cīņu un nosodīt sevi par disciplīnas trūkumu,
par nevēlēšanos rīkoties enerģiskāk. Tādējādi mērkaķis ir pārņemts ar neeksistējošu ideālu,
pašnosodījuma un baiļu no neveiksmes pasauli. Galu galā mērkaķim var arī izdoties sasniegt savu
mērķi - tas var kļūt par miljonāru, par kādas valsts vadoni, slavenu mākslinieku. Sākumā sasniedzis
mērķi, mērkaķis jutīsies nedaudz nepārliecināts, taču agri vai vēlu tas sapratīs, ka ir padarījis savu, ka
atrodas debesīs. Tad tas atbrīvosies no sasprindzinājuma, sāks baudīt sava sasnieguma augļus,
iedziļināties tajos, norobežojoties no nepatīkamām un nevēlamām lietām. Mērkaķa stāvoklis ir kā
transs; tas ir dabiskas fokusētības stāvoklis, svētlaimīgais un lepnais deva lokas jeb dievu valstības
stāvoklis. Tēlaini izsakoties, dievu ķermenis sastāv no gaismas. Viņiem nav jāuztraucas par lietām,
viņus apmierina vien skatiens, smaidu apmaiņa. Ja viņi vēlas ēst, viņi vienkārši vērš prātu uz skaistām
 70
ainām, kas tos baro. Tā ir utopiska pasaule, uz kuras eksistenci cer cilvēki. Viss notiek viegli, dabiski,
automātiski. Viss, ko dzird mērkaķis, ir kā mūzika; viss, ko tas redz, ir skaists; viss, ko tas ēd, ir gards.
Tas ir sasniedzis savdabīgu pašsuģestijas stāvokli ar dabisku fokusētību, kas norobežo tā prātu no visa,
kas tam varētu likties kaitinošs un nevēlams.
Pēc tam mērkaķis atklāj, ka var doties tālāk par dievu valstības jutekliskajām baudām un
skaistumu. Tas ieslīgst dhjānā jeb bezformu dievību valstības fokusētības stāvoklī. Tas ir pats
smalkākais apvidus visās sešās sfērās. Mērkaķis saprot, ka spēj sasniegt tīri mentālas baudas, kas ir
vissmalkākās un ilgstošākās; tas spēj nemitīgi uzturēt izteiktu eksistences sajūtu, paplašinot cietuma
sienas līdz Visuma robežām, tādējādi pārvarot pārmaiņas un nāvi. Vispirms mērkaķis koncentrējas uz
bezgalīgas telpas ideju; tas atrodas šeit, bet bezgalīgā telpa - tur; un tas to novēro. Mērkaķis uzspiež
pasaulei savus priekšstatus, tas rada bezgalīgu telpu un barojas no šī priekšstata. Pēc tam pienāk
nākamā stadija, fokusēšanās uz bezgalīgās telpas ideju; tajā mērkaķis vairs ne tikai domā par bezgalīgu
telpu, bet arī fokusējas uz saprātu, kas uztver bezgalīgo telpu. Tādējādi tas no sava centrālā
apartamenta novēro bezgalīgo telpu un apziņu. Ego impērija ir sasniegusi galīgās robežas; līdz ar to pat
centrālā pārvalde nespēj aptvert, cik tālu ir izvērsusies tās teritorija. „Es” kļūst par milzīgu, gigantisku
zvēru.
Tā nu ego ir izpleties tik tālu, ka nevar vairs noturēt savā redzeslokā savas teritorijas robežas. Lai
kur tas mēģinātu nospraust savas teritorijas robežas, tam šķiet, ka kāda tās daļa vēl joprojām nav
iekļauta. Visbeidzot ego secina, ka robežas nospraust vispār nav iespējams. Tā valstības plašums ir
iztēlei un prātam neaptverams. Tā kā tā aptver visu, ego nevar nosaukt ne par „šo”, ne par „to”.
Tādējādi ego sāk apcerēt „ne šis, ne tas” ideju, sevis paša aptveršanas vai iztēlošanās neiespējamību.
Taču galu galā pat šis prāta stāvoklis tiek pārvarēts, kad „es” saprot, ka sevis paša aptveršanas un
iztēlošanās neiespējamība arī ir ideja. Tad „es” apcer „ne šis, ne tas” ideju, t.i., jebkāda apgalvojuma
[par sevi], neiespējamību; šī ideja ir kaut kas tāds, ar ko ego sevi uztur, ar ko tas lepojas, ar ko tas sevi
identificē, bet pēcāk izmanto savas eksistences nepārtrauktības uzturēšanai. Tāds ir visaugstākais
fokusētības līmenis, visaugstākais sasniegums, uz ko ir spējīgs šis maldos dzīvojošais sansāriskais
prāts.
Tā nu mērkaķim ir izdevies nokļūt līdz pašam augstākajam sasniegumu punktam; taču tas nav
izgājis ārpus duālistiskās loģikas robežām, no kuras šis sasniegums ir atkarīgs. Mājas sienas, kurā
mērkaķis atrodas, vēl joprojām ir noturīgas, tās joprojām ir „tas cits”, tikai daudz smalkākā nozīmē.
Iespējams, šķietamas vienotības ar savām projekcijām dēļ mērkaķim uz laiku izdodas panākt
harmoniju, mieru un svētlaimi; tomēr tas viss, lai gan ir smalks, taču tik un tā veido nekustīgu un
noslēgtu pasauli. Un pat mērkaķis ir kļuvis tikpat izturīgs kā šīs sienas; tas ir sasniedzis ego pilnīgas
izpausmes stāvokli. Tas joprojām ir nodarbināts ar savas eksistences saglabāšanu un nostiprināšanu,
tas joprojām ir pakļauts nostiprinātām idejām un priekšstatiem par pasauli un sevi, mērkaķis vēl
joprojām piektās skandhas fantāzijas uztver nopietni. Tā kā mērkaķa apziņas stāvoklis balstās uz
 71
fokusētību, uz pārdomām par citu priekšmetu, tam pastāvīgi ir jāpārbauda un jāuztur savs sasniegums.
„Kāds atvieglojums ir atrasties šeit, dievu valstībā! Man tomēr tas izdevās! Jā, es patiešām tagad esmu
to panācis! Pag, mirklīti... Vai es patiešām to esmu izdarījis? Jā, tiesa! Es to izdarīju! To izdarīju es!”
Mērkaķis domā, ka tas ir sasniedzis nirvānu; taču patiesībā tas ir sasniedzis pārejošu „es” pilnīguma
stāvokli.
Agri vai vēlu mērkaķa apmātība izsīks, un tas sāks izjust paniskas bailes. Tas sajutīs briesmas,
mulsumu, savu ievainojamību un iegrims skaudīgo dievību valstībā. Taču skaudīgo dievību apmātība
un skaudība ir pāri tā spēkiem, un tas atkal ir aizņemts ar aprēķiniem un kļūdas meklēšanu. Tādējādi
tas atgriežas cilvēku sfērā. Taču arī cilvēku sfēra mērkaķim ir diezgan sāpīga; nepārtrauktie centieni
izskaitļot notiekošo, noskaidrot, kas nogāja greizi, tikai pastiprina tā ciešanas un apjukumu. Tādēļ
mērkaķis, glābjoties no cilvēciskā intelekta svārstībām un kritiskās perspektīvas, iegrimst dzīvnieku
sfērā, kurā vienkārši lēni virzās uz priekšu, nepievēršot uzmanību tam, kas notiek apkārt, izliekoties
kurls pret ārpasaules vēstījumiem, kas varētu apdraudēt tā drošo virzīšanos pa šauru un pazīstamu taku.
Tomēr šie vēstījumi iekļūst tā pasaulē un atkal parādās kāre pēc kaut kā vairāk. Nostalģija pēc dievu
mitekļa kļūst ļoti spēcīga; pieaug spriedze cīņā par atgriešanos tur. Savās fantāzijās mērkaķis bauda
dievu sfēras priekus. Taču apmierinājums no izsalkuma remdēšanas iztēlošanās izrādās īss, un drīz
vien mērkaķis atkal jūt izsalkumu. Šis izsalkums turpinās nepārtraukti līdz, kamēr, nespēdams tam
pretoties, nespēdams pretoties vilšanās sajūtai, atkal un atkal piedzīvojot bada stāvokli, mērkaķis metas
vēl saspringtākā cīņā par savas vēlmes īstenošanu. Mērkaķa agresija ir tik intensīva, ka apkārtējā vide
uz to reaģē ar līdzvērtīgu agresiju; rodas tveices un klaustrofobijas atmosfēra. Mērkaķis vēlreiz nonāk
ellē. Tas ir noslēdzis pilnu apli: no elles līdz debesīm un atkal ellē. Tas ir mūžīgs cīņas, sasniegumu,
iznīcības, ilūziju un ciešanu cikls - sansāras rats, duālistisko uzstādījumu karmiskā reakciju ķēde.
Kā lai mērkaķis izraujas no šī šķietami bezgalīgā un izolētā cikla ieslodzījuma? Tieši cilvēku
sfērā rodas iespēja pārraut karmisko ķēdi, pārvarēt sansāras svārstības. Cilvēku sfēras intelekts un
diferencēšanas spējas rada nepieciešamos priekšnosacījumus, lai izpētītu visu cīņas procesu. Mērkaķim
rodas iespēja izpētīt šo apsēstību ar vēlmi, kas liek tam ar kaut ko mijiedarboties, kaut ko meklēt;
mērkaķis sāk pētīt tās pasaules, kurās tās gūst pārdzīvojumus. Lai to izdarītu, mērkaķim ir
nepieciešams attīstīt visaptverošas apzināšanās spējas un transcendentālas zināšanas. Visaptveroša
apzināšanās ļauj tam ieraudzīt to izplatījumu, kurā rodas cīņa, un šīs cīņas smieklīgo un ironisko
raksturu. Tā vietā, lai vienkārši turpinātu cīņu, mērkaķis sāk pārdzīvot to un saskatīt tās veltīgumu.
Halucinācijas liek tam smieties. Tas atklāj, ka, ja tas necīnīsies pret šīm sienām, tās izrādīsies ne tik
nepiekāpīgas un izturīgas, un ka patiesībā tās ir siltas, mīkstas un caurlaidīgas. Mērkaķis atklāj, ka tam
nevajag lekt pa logu, lauzt sienas vai pat domāt par tām - tas vienkārši var iziet tām cauri jebkurā vietā.
Lūk, kāpēc līdzjūtība jeb karuna tiek aprakstīta kā „maiga un cildena sirds”. Tas ir mijiedarbības
process, ko raksturo maigums, atvērtība un siltums.
Transcendentālo zināšanu skaidrība un precizitāte ļauj mērkaķim uzlūkot sienas citādā gaismā.
 72
Tas sāk saprast, ka pasaule ārpus tā nekad nav pastāvējusi, ka vienkārši paša mērkaķa divējādā
attieksme, iedalījums „es” un „citi”, ir radījis visu šo problēmu. Mērkaķis sāk saprast, ka tas pats
padara sienas izturīgas, ka tas pats sevi aiztur cietumā ar saviem godkārīgajiem nodomiem. Mērkaķis
sāk saprast, ka, lai atbrīvotos no cietuma, tam vajag pārstāt censties izglābties - ir jāpieņem sienas
tādas, kādas tās ir.
Jautājums: Ko darīt, ja nekad nav bijis īstas nepieciešamības cīnīties, nekad nav sasniegts tas
punkts, kurā gribētos izkļūt ārpus mājas? Varbūt cilvēkam ir nedaudz bail nokļūt ārpus sienām un tās
tiek izmantotas par aizsegu?
Atbilde: Kaut kādā mērā sienas vairs nebūs sienas, ja izdosies nodibināt ar tām draudzīgas
attiecības. Vēl jo vairāk - ja jūs gribēsit, lai sienas ir aizsardzībai, to vairs nebūs. Tas ir diezgan
paradoksāli: jo izteiktāks ir jūsu riebums, jo izturīgāka un biezāka ir siena; jo vairāk jūs ar to
draudzējaties, jo ātrāk tā izzūd.
Jautājums: Es vēlētos zināt, vai baudai un ciešanām ir tās pašas saknes, kas intelektuālai ļaunā
un labā, pareizā un nepareizā atšķiršanai?
Vai šis iedalījums ir subjektīvas pieejas rezultāts?
Atbilde: Es uzskatu, ka baudām un ciešanām ir vienots pamats. Parasti cilvēki ciešanas uzskata
par sliktām, bet baudas par labām, tāpēc apmierinājums tiek aplūkots kā prieks un garīga svētlaime,
kas ir saistīta ar debesīm, turpretī ciešanas tiek asociētas ar elli. Tāpēc, ja mēs spējam saskatīt
bezjēdzību un ironiju centienos sasniegt apmierinājumu, atmetot ciešanas, kā arī bezjēdzību bailēs no
sāpēm un tieksmē pēc baudām, tas viss mums izskatās diezgan smieklīgi. Cilvēku attieksmē pret baudu
un ciešanām trūkst humora izjūtas.
Jautājums: Iepriekš jūs teicāt, ka fenomenālo pasauli mēs uztveram kā halucināciju un vēlamies
no tās izkļūt. Cik es saprotu, tad budisma mācība apgalvo, ka fenomenālā pasaule ir vienkārši tukšuma
izpausme; tādā gadījumā no kā lai mēs izkļūstam?
Atbilde: Lieta tāda, ka „es” uztver fenomenālo pasauli kā kaut ko ļoti reālu, noturīgu,
nospiedošu. Varbūt, ka tā patiešām ir tikai halucinācija; taču, kamēr runa ir par mērkaķi, šī
halucinācija ir pilnīgi reāla un noturīga. Ar šādu aplamu skatījumu pat doma kļūst stingra un taustāma.
Nepietiek vienkārši ar apgalvojumu, ka šo halucināciju nav, jo forma ir tukšums, bet tukšums ir forma.
Pamēģiniet to iestāstīt neirotiskam mērkaķim! Kamēr runa ir par to, forma pastāv, un tā ir ļoti stingra
un smaga forma. Mērkaķim tā ir reāla: tas ir tik ļoti ar to apsēsts, ka nepieļauj iespēju ieraudzīt faktus
citādā gaismā. Tas ir pārlieku aizņemts ar cenšanos nostiprināt paša eksistenci; mērkaķis nekad neļauj
iespraukties skaidrībai. Tādējādi nav arī vietas iedvesmai, nav vietas, kur varētu ieraudzīt citus
situācijas aspektus, aplūkot situāciju no dažādiem leņķiem. No mērkaķa redzes viedokļa maldi ir reāli.
Kad jums rādās murgi, tie šķiet reāli, šausmīgi, biedējoši. Toties, kad jūs aplūkojat šo pārdzīvojumu
pēc tam, tas vienkārši ir sapnis. Jūs nevarat vienlaicīgi izmantot divus loģikas veidus, jums vajag
pilnībā saskatīt maldus, lai iedziļinātos to būtībā un sajustu to absurdumu.
 73

11. nodaļa. Četras cildenās patiesības

Pēc tam, kad mēs esam ieskicējuši krāsaino mērkaķa dzīves ainu ar neskaitāmajām tās
izpausmēm - ziņkārīgu, kaislīgu, agresīvu un tā tālāk, - mēs varam detalizēti aplūkot, kā tas varētu
izkļūt no sava sarežģītā stāvokļa.
Mēs nonākam pie ego saprašanas un atbrīvošanās no tā varas ar meditācijas palīdzību; mēs
bruģējam sev atpakaļceļu caur visām piecām skandhām. Pēdējā attīstības fāze, piektā skandha, ir
neirotiskie un nepareizie stereotipi, kas nepārtraukti aizpilda mūsu prātu. Halucināciju laikā sešās
sfērās mērkaķim rodas daudz dažnedažādu domu : spriedelējumi, domas, kas lēkā kā sienāzis, domu
gleznas, domu filmas utt. Tieši no šī maldu punkta mums ir jāsāk; un, kamēr mēs gaidām maldu
izgaišanu, būtu derīgi aplūkot Četras cildenās patiesības, kas ir pirmais „dharmas rata” pagrieziens, ko
iekustina Buda.
Četras cildenās patiesības ir šādas: patiesība par ciešanām; patiesība par ciešanu cēloni; patiesība
par mērķi un patiesība par ceļu. Mēs sāksim ar patiesību par ciešanām, un tas nozīmē, ka mums ir
jāsāk ar mērkaķa maldiem, ar tā neprātu.
Mums vispirms ir jāsaskata dukhas īstumu; tas ir sanskrita vārds, kas nozīmē „ciešanas”,
„neapmierinātība”, „sāpes”. Neapmierinātība rodas īpašas prāta darbības dēļ, kurai nav ne sākuma, ne
gala. Domu process norit nepārtraukti; te domas par pagātni, te par nākotni vai pašreizējo mirkli. Tas
izsauc aizkaitinājumu. Domas rada neapmierinātība un ir tāpatīgas tai. Tā ir dukha, sajūta, kas
pastāvīgi atkārtojas, sajūta, ka mums vēl kaut kā pietrūkst, ka mūsu dzīve ir nepilnīga, ka kaut kas
notiek ne gluži tā, kā tam vajadzētu, ne gluži apmierinoši. Tāpēc mēs vienmēr cenšamies aizpildīt
tukšumu, kaut kā izlabot stāvokli, atrast papildu apmierinājuma vai drošības sajūtas devu.
Nepārtrauktā kaujas darbība un apsēstības izrādās diezgan kaitinošas un sāpīgas; galu galā mūs kaitina
pats fakts, ka „mēs esam mēs.”
Tātad saprast dukhas patiesību īstenībā nozīmē saprast prāta neirozi. Ar lielu spēku mūs rauj te
uz vienu, te uz otru pusi. Neatkarīgi no tā, vai mēs ēdam vai guļam, strādājam vai spēlējam, it visā, ko
mēs darām, ir dukha, neapmierinātība un sāpes. Ja mēs izjūtam apmierinājumu, mums ir bail to zaudēt;
mēs tiecamies pēc arvien lielāka apmierinājuma un cenšamies saglabāt to, kas mums ir. Ja mēs ciešam
no sāpēm, mēs vēlamies no tām atbrīvoties. Mēs nepārtraukti izjūtam vilšanos. Visas mūsu darbības ir
saistītas ar neapmierinātību.
Izriet, ka mēs esam iekārtojuši savu dzīvi īpašā veidā, kas nekad mums neļauj pietiekami daudz
laika, lai patiešām varētu izbaudīt dzīves garšu. Mēs nepārtraukti esam aizņemti, nepārtraukti gaidām
nākamo mirkli; pati dzīve ir kā nepārtrauktu vēlēšanos virkne. Tā arī ir dukha, pirmā cildenā patiesība.
Ciešanu izpratne un pretdarbība tām ir pirmais solis.
Skaidri apzinoties savu neapmierinātību, mēs varam sākt meklēt tās cēloni, tās avotu. Analizējot
 74
savas domas un rīcību, mēs atklājam, ka nepārtraukti cīnāmies par sevis pašu saglabāšanu un
uzturēšanu. Mums kļūst skaidrs, ka pati cīņa ir ciešanu sakne. Tāpēc mēs cenšamies saprast cīņas
procesu, t.i., saprast „es” attīstību un darbību. Tā ir otra cildenā patiesība, patiesība par ciešanu cēloni.
Kā mēs noskaidrojām nodaļās par garīgo materiālismu, daudzi cilvēki pieļauj kļūdu, uzskatot, ka, ja
jau ciešanu cēlonis ir ego, tad garīguma mērķis ir „es” uzvarēšana un iznīcināšana. Viņi cīnās, lai
atbrīvotos no ego ciešā tvēriena, taču, kā jau mēs noskaidrojām, tad šāda cīņa nav nekas cits, kā vien
kārtējā ego izpausme. Mēs kustamies pa riņķi, tiecoties pēc sevis pilnveidošanas, kamēr saprotam, ka
pati šī tieksme ir problēma. Apgaismības zibšņi parādās tikai tad, kad mēs pārtraucam cīņu, kad mūsu
kaujā iestājas apskaidrības brīdis, kad mēs pārstājam censties atbrīvoties no domām, kad mēs
pārstājam nostāties cildenu un labu domu pusē pretstatā ļaunām un netīrām domām, tikai tad, kad
vienkārši atļaujamies paskatīties, kāds ir šo domu raksturs.
Mēs sākam saprast, ka mūsos slēpjas apgaismības potenciāls. Faktiski šis potenciāls izpaužas
tikai tad, kad mēs necīnāmies. Tādējādi mēs atklājam trešo cildeno patiesību, patiesību par mērķi, par
cīņas pārtraukšanu. Mums vajag atmest pūles un nostiprināt sevi - tad apgaismības stāvoklis būs klāt.
Taču mēs atklāsim, ka „atstāt visu, kā tas ir”, ir iespējams tikai uz īsu brīdi. Mums vajadzīga īpaša
disciplīna, kas ļaus mums būt (kā mēs sakām) mierīgiem, lai mēs varētu „atstāt visu, kā tas ir”. Mums
ir jāvirzās pa garīgo ceļu. Ceļojot no ciešanām līdz atbrīvei, ego nonēsājas kā veca tupele.
Tāpēc aplūkosim šo garīgo ceļu, t.i., ceturto cildeno patiesību. Meditācijas prakse nav
mēģinājums nonākt īpašā, transam līdzīgā prāta stāvoklī; tā nav mēģinājums nodarbināt sevi ar kādu
īpašu objektu. Indijā un Tibetā ir attīstījusies tā saucamā „koncentrēšanās” meditācija. Citiem vārdiem
sakot, šīs meditācijas prakses pamatā ir prāta vēršana uz kādu vienu punktu, lai varētu prātu pakļaut un
fokusēt. Šādā praksē māceklis izvēlas sev objektu, uz ko koncentrēt skatienu, par ko domāt, ko
vizualizēt, un tad uz to koncentrē visu savu uzmanību. Tādā veidā viņš cenšas attīstīt sevī īpašu
dvēseles mieru. Es šāda veida praksi dēvēju par „mentālo vingrošanu”, tāpēc, ka tā neaptver katru
tagadnes mirkli pilnībā; tā balstās tikai uz „šī” un „tā”, uz subjekta un objekta, nevis uz duālistiskā
dzīves skatījuma pārvarēšanu.
No otras puses samadhi prakse neietver koncentrēšanos, un to saprast ir ļoti svarīgi.
Koncentrēšanās praktiskās metodes zināmā mērā stiprina ego, lai gan tās nav apzināti uz to vērstas.
Tomēr koncentrēšanās tiek praktizēta ar īpašu mērķi, paturot prātā atsevišķu objektu, līdz ar to mēs
tiecamies pēc centralizācijas „sirdī”. Mēs ķeramies pie koncentrēšanās uz puķīti, akmeni vai liesmu;
mēs noturīgi blenžam uz objektu, bet prāta sfērā cik iespējams dziļi iegrimstam sirdī. Mēs cenšamies
pastiprināt formas blīvo aspektu, nekustīgumu un mieru. Šāda prakse, ja to turpina pietiekami ilgi, var
kļūt bīstama. Atkarībā no meditētāja gribasspēka, viņš var kļūt pārāk iegrimis, kas izpaudīsies kā
pārmērīgs svinīgums, nekustīgums un rigiditāte. Tamlīdzīga prakse neveicina atvērtību un enerģiju,
nedz arī humora izjūtu. Tā ir pārāk smaga un viegli var kļūt dogmatiska - tādā nozīmē, ka cilvēki, kas
nodarbojas ar šiem prakses veidiem, domā sev uzspiestās disciplīnas jēdzienos. Mēs uzskatām, ka
 75
mums vajag būt ļoti nopietniem un svinīgiem, taču tas rada sacensības garu: jo vairāk mēs spējam
pakļaut savu prātu, jo nozīmīgāki ir mūsu sasniegumi; taču šāda pieeja ir drīzāk dogmatiska un
autoritāra. Tamlīdzīgs domāšanas veids, kas vienmēr ir vērsts nākotnē, ir tipisks ego: „Es vēlos saskatīt
kaut kādus rezultātus; man ir tāda un tāda ideālā teorija vai sapnis, ko es vēlētos īstenot.” Mēs
tiecamies dzīvot nākotnē, taču mūsu skatījumu ierobežo cerība sasniegt kaut kādu ideālo mērķi. Tā
rezultātā mums trūkst precizitātes, atvērtības un saprātīguma pašreizējā brīdī. Mūsu idealizētais mērķis
mūs ir apbūris, padarījis aklus un nospiedis.
Šo sāncensības garu, kas raksturīgs ego, var viegli ieraudzīt tajā materiālajā pasaulē, kurā mēs
dzīvojam. Ja jūs vēlaties kļūt par miljonāriem, vispirms jūs kļūstat par miljonāriem psiholoģiski. Jūs
sākat ar to, ka izveidojat miljonāra paštēlu, un tad centīgi pūlaties sasniegt savu mērķi. Tāda veida
pieeja ir kā acu apsējs, jūs neredzat pašreizējo mirkli, jo jūs pārāk intensīvi dzīvojat nākotnē. Jūs varat
pielietot šo pašu aplamo pieeju arī meditācijas praksē.
Tā kā īstenā meditācija ir veids, kā iziet ārpus ego sfēras, tās pirmais princips ir pārlieku
necensties sasniegt apgaismotu prāta stāvokli. Visa meditācijas prakse būtībā ir vērsta uz šo tagadnes
mirkli, uz prāta šī brīža stāvokli. Ikviena meditācijas prakse, kas nodarbojas ar iziešanu ārpus ego
robežām, balstās uz tagadnes mirkli. Šī paša iemesla dēļ tā ir arī visnotaļ efektīvs dzīvesveids. Ja jūs
pilnībā apzināties savu pašreizējo eksistences stāvokli un apkārtējo situāciju, jūs nevarat kļūdīties. Var
pielietot dažādas meditācijas tehnikas, lai veicinātu apzināšanos; taču šīs tehnikas ir tikai līdzekļi, kas
ļauj izkļūt ārpus „es” robežām. Tehnika ir kā bērnam uzdāvināta rotaļlieta: kad tas ir izaudzis,
rotaļlieta vairs nav vajadzīga. Kādu brīdi rotaļlieta, t.i., tehnika, ir vajadzīga, lai izstrādātu pacietību un
atturētos no sapņojumiem par „garīgo pieredzi”. Visai mūsu praksei ir jāpamatojas uz mijiedarbību
starp jums un pašreizējo mirkli.
Jums nevajag sevi iespiest meditācijas praksē; vienkārši atstājiet visu, kā tas ir. Ja jūs piekopjat
šāda veida praksi, automātiski parādās brīvības un plašuma sajūta; tā ir Budas dabas jeb dzīļu saprāta
izpausme, kas izlaužas cauri maldiem. Tad jums rodas izpratne par „ceļa patiesību” - ceturto cildeno
patiesību. Tas ir vienkārši, gluži kā iešanas apzināšanās. Vispirms jūs apzināties, ka stāvat, pēc tam jūs
apzināties, ka jūsu labā kāja ir pacēlusies, pavirzījusies uz priekšu, pieskārusies zemei, jūs nostājaties
uz tās; pēc tam paceļas kreisā kāja, pavirzās uz priekšu, pieskaras zemei un jūs nostājaties uz tās. Tik
daudz detaļu slēpjas mūsu esamības vienkāršībā un skaidrībā - šeit un tagad!
Tas pats ir spēkā arī attiecībā uz elpošanas apzināšanās praksi. Jūs apzināties elpošanu, gaisu, kas
ieplūst un izplūst no nāsīm un izgaro atmosfērā. Tas ir diezgan pakāpenisks un detalizēts process, un tā
vienkāršībā ir paslēpta skaidra precizitāte. Mēs sākam saprast, ka visas mūsu ikdienas dzīves darbības
ir skaistas un jēgpilnas.
Ja jūs piepildāt tasi tējas, jūs apzināties, kā izstiepjat roku, pieskarieties tasei, paceļat to, ielejat
tajā verdošu ūdeni. Visbeidzot ūdens ielīst tasē, piepilda to, jūs pārstājat liet verdošo ūdeni un noliekat
tasi uz galda ar perfektu precizitāti, kā tas tiek paveikts japāņu tējas ceremonijā. Jūs apzināties, ka
 76
katra precīza kustība ir majestātiska. Mēs jau sen esam aizmirsuši, ka visi darbības veidi var būt
vienkārši un precīzi. Ikviens mūsu dzīves aspekts var būt skaists un precīzs un līdz ar to - neparasti
skaists un cildens. Arī saziņas process var būt skaists, ja mēs to uzlūkojam no skaistuma un precizitātes
skatpunkta. Katra pauze, kas tiek ieturēta sarunas laikā, kļūst par savdabīgu pieturpunktu. Bilstiet
vārdus - atstājiet telpu, bilstiet vārdus - atbrīvojiet telpu. Sarunai nav obligāti jābūt kaut kādam
formālam un svinīgam notikumam; tas taču ir tik brīnišķīgi, ja jūs nesteidzaties, nerunājat ārkārtīgi ātri
un jūsu balss neaizlūzt. Mums nevajag enerģiski pārpumpēt savu informāciju, bet pēc tam pēkšņi
atviegloti apstāties, lai saņemtu atbildi no sarunu biedra. Mēs varētu veikt darbus pareizi un cēli.
Vienkārši ļaujiet vietu brīvai telpai. Jums nevajag pārbāzt sarunu biedra smadzenes ar vārdiem, idejām
un smaidiem. Jūs varat atbrīvot telpu, pasmaidīt, kaut ko pateikt, tad ieturēt pauzi, parunāt, atkal
parunāt, atkal atbrīvot telpu pieturvietai. Iedomājieties, ka mēs rakstām vēstuli bez nevienas
pieturzīmes: saziņa kļūst diezgan haotiska. Jums nevajag obligāti visu laiku sevi novērot, lai nepalaistu
garām pauzes brīdi - vienkārši sajūtiet dabisko plūdumu.
Šāda precīza katra brīža saskatīšana, izmantojot tādas metodes kā iešanas apzināšanās, saucas
šamatha meditācija (pali valodā - „samatta”). Šamathas meditācija ir saistīta ar hīnājānas ceļu -
disciplīnas jeb „šauro” ceļu. Vārds „šamatha” nozīmē „piepildījums ar mieru”. Kādā stāstā par Budu
tiek vēstīts, kā viņš māca kādai lauku sievai izkopt šādu vērīgumu, nesot ūdeni no akas. Šāda prakse ir
mēģinājums saskatīt pašreizējo brīdi; tieši tāpēc to sauc par „šamathu” - „miera izstrādi”. Kad jūs
saskatāt tagadni katrā brīdī, neatliek vieta nekam citam, kā vien atvērtībai un mieram.
Jautājums: Vai jūs varētu pastāstīt nedaudz vairāk par to, kā ļaut iespēju izpausties apskaidrības
mirkļiem? Es saprotu, ko jūs ar to domājat, bet man nav skaidrs, kā šie mirkļi rodas, kā cilvēks var ļaut
iespēju izpausties apskaidrībai? Kā var atstāt „visu, kā tas ir”?
Atbilde: Patiesībā šis jautājums aizved mūs līdz nākamajam punktam, līdz bodhisatvas ceļa un
mahājānas ceļa aplūkošanai, kas ir līdzjūtības un brīvības ceļš, atvērtais ceļš. Taču uz šo jautājumu var
atbildēt arī no hīnājānas skatpunkta, no vienkāršības viedokļa: ir jābūt pilnīgi apmierinātam ar jebkuru
radušos situāciju un nemeklēt kaut ko interesantu kādā ārējā avotā. Parasti pat sarunā mēs ne tikai
sazināmies ar otru cilvēku, bet arī vēlamies saņemt atbildi, vēlamies saņemt atbildi, vēlamies, lai otrs
mūs piesātinātu, un šāds saziņas veids ir visnotaļ egocentrisks. Mums ir jāatmet vēlme tikt
piesātinātiem, un tad apskaidrība rodas automātiski. Mēs nevaram izdarīt šādu izrāvienu piepūloties.
Jautājums: Jūs teicāt, ka mums ir jāgatavojas spert kāju uz ceļa, taču mēs nevaram turp
traukties, ir nepieciešama pauze. Vai jūs varētu izstāstīt vēl nedaudz par šo sagatavošanos?
Atbilde: Sākumā mēs jūtam, ka garīgie meklējumi sniegs atbildes uz mūsu jautājumiem. Mums
vajag doties tālāk par šādām cerībām un gaidām. Iespējams, ka mēs gaidām, ka skolotājs atrisinās visas
mūsu problēmas, novērsīs šaubas. Taču, kad mēs ar viņu tiekamies, izrādās, ka patiesībā viņš neatbild
uz nevienu no mūsu jautājumiem. Viņš daudz ko atstāj paveikt mums pašiem. Un tas izrādās mums
milzīgs trieciens, vilšanās.
 77
Mums ir daudz gaidu, sevišķi, ja mēs meklējam garīgo ceļu un esam saistīti ar garīgo
materiālismu. Mēs gaidām, ka garīgums atnesīs mums laimi un mieru, viedumu un pestīšanu. Šādu
burtisku un egocentrisku skatījumu uz garīgumu vajag pilnīgi pārskatīt. Līdz beidzot, kad mēs esam
atmetuši jebkādu cerību uz jebkāda veida apgaismības sasniegšanu, tieši tajā brīdī sāk atvērties ceļš.
Tas atgādina situāciju, kad mēs gaidām sen gaidīta viesa ierašanos. Mēs jau esam gatavi atmest cerību,
ka viņš jebkad ieradīsies, domājam, ka pati doma par viņa ierašanos bija vien fantāzija un ka patiesībā
viņš vispār neieradīsies. Un tajā brīdī, kad mēs esam atmetuši domas par viņa ierašanos, šis cilvēks
atnāk. Garīgais ceļš darbojas tieši tādā veidā; visa sāls ir tajā, lai mūsu gaidas izzustu. Nepieciešama
pacietība. Jums nevajag pārlieku enerģiski dzīt sevi uz ceļa; vienkārši gaidiet, ļaujiet izpausties telpai,
neesiet aizņemti ar centieniem saprast „realitāti”. Vispirms nepieciešams saskatīt mūsu garīgo
meklējumu motivāciju. Godkārība nav nepieciešama, kad mēs esam gatavi sākt savu ceļu ar atvērtu
prātu, kas ir izgājis ārpus „laba” un „slikta” robežām.
Ja mēs sāksim saprast dukhas izcelsmi, radīsies milzīgas slāpes pēc zināšanām; mums parādās
spēcīga vēlme iziet ārpus dukhas robežām. Taču, ja jūs pārlieku spiežat sevi nodarboties ar praksi, tad
garīgais ceļš kļūst par ciešanu, maldu un sansāras ceļu, jo mēs esam pārāk aizņemti ar cenšanos izglābt
sevi. Mēs pārlieku vēlamies kaut ko iemācīties, pārlieku aizņemti ar savas tieksmes pēc progresa ceļā
apmierināšanu; mēs nedodam sev miera un vēl, pirms ceļš ir uzsākts, pārskatām visu procesu. Nevajag
pa galvu, pa kaklu mesties garīgajā ceļā, vajag tam pareizi un pamatīgi sagatavoties. Gaidiet un
pārbaudiet savu „garīgo meklējumu” procesu; pieļaujiet kripatiņu apskaidrības.
Galvenais ir būt apveltītam ar dzīļu saprātu, kas izgaismo mums ceļu cauri maldiem. Apdomājiet
analoģiju ar mērkaķi. Kamēr tas centās izkļūt no nama, tas bija aizņemts ar bēgšanas centieniem,
nepārtraukti pētīja sienas un logus, rāpās augšā un lejā. Visa tā milzīgā enerģija, kas vadīja mērkaķi,
arī ir pirmatnējais saprāts; tieši tas dzen mūs no iekšienes. Šis saprāts nav kā sēkla, ko jums vajag
laistīt; tas drīzāk ir kā saule, kuras stari ir redzami cauri mākoņiem. Kad mēs pieļaujam šādus
apskaidrības mirkļus, tad mums automātiski rodas spontāna, intuitīva izpratne par to, kā turpināt ceļu.
Tāds bija Budas pārdzīvojums. Izstudējis daudz jogas disciplīnu pie dažādiem indiešu meistariem, viņš
saprata, ka nespēs sasniegt pilnīgas atmošanās stāvokli tikai ar šo metožu pielietošanu. Tāpēc viņš
apstājās un nolēma strādāt pie sevis tāda, kāds viņš ir. Šeit izlaužas dzīļu instinkts. Tas mums saka, ka
savā būtībā mēs neesam nedz labi, nedz slikti.
Jautājums: Kā mums rīkoties praktiskās dzīves situācijās, ja mēs cenšamies būt vienkārši un
sajust izplatījumu?
Atbilde: Redz’, lai sajust atvērtu izplatījumu, vajag arī sajust zemes un formas blīvumu. Tas ir
savstarpēji saistīts. Nereti mēs romantizējam atvērto izplatījumu; ja tā notiek, mēs esam slazdā. Kamēr
mēs neizturamies romantiski pret atvērto izplatījumu, neuzskatām to par kaut kādu burvīgu vietu, bet
ņemam vērā tā mijiedarbību ar zemi, mēs neiekļūstam šādās lamatās. Nevar izjust izplatījumu bez
zemes aprisēm, kas to ieskauj. Ja mēs vēlamies uzzīmēt atvērtu izplatījumu mums tas ir jāattēlo ar
 78
zemes apvāršņa palīdzību. Līdz ar to ir jāatgriežas pie sadzīves problēmām, pie virtuves izlietnes
problēmām. Lūk, kādēļ ikdienas dzīves un darbu vienkāršība un precizitāte ir tik būtiskas. Ja jūs
uztverat atvērto izplatījumu, jums ir jāatgriežas pie savām vecajām, pazīstamajām, klaustrofobiskajām
dzīves situācijām un jāieskatās tajās vērīgāk, jāizskata tās, jāiedziļinās tajās, kamēr to blīvuma
absurdums mūs satrieks, kamēr mēs spēsim saskatīt arī to plašumu.
Jautājums: Kā, lai mēs attiecamies pret nepacietību gaidu periodā?
Atbilde: Nepacietība nozīmē, ka jums nav pilnīgas izpratnes par procesu. Ja jūs saskatīsiet katras
darbības pilnību, jūs vairs nebūsit nepacietīgi.
Jautājums: Es sevī saskatu gan mierīgas, gan neirotiskas domas. Vai mierīgās domas man
vajadzētu kultivēt?
Atbilde: Meditācijas praksē visas domas ir vienlīdzīgas. Cildenas domas, skaistas domas,
reliģiozas domas, mierīgas domas - tās visas ir tikai domas. Jums nevajag kultivēt mierīgas domas un
apspiest, tā saucamās, neirotiskās domas. Tas ir interesants aspekts. Kad mēs runājam par dharmas
ceļu, t.i., ceturto cildeno patiesību, tas nozīmē, ka mēs kļūstam reliģiozi, mierīgi un labsirdīgi. Centieni
kļūt mierīgiem un būt labiem arī ir cīņas un neirotiskuma aspekts. Domas ar reliģisku pieskaņu ir
novērotājs, soģis, bet laicīgās un maldīgās domas ir darītājs un izpildītājs. Piemēram, ja jūs meditējat,
jums var būt ikdienišķas domas par mājas darbiem, taču vienlaikus jūsu prātā ir novērotājs, kurš saka:
„Tu nedrīksti darīt to, tu nedrīksti darīt šo, tev ir jāatgriežas pie meditācijas”. Tādas cildenas domas
vienalga ir tikai domas, un tās nevajag kultivēt.
Jautājums: Vai jūs varat pateikt vēl kaut ko par to, kā izmantot pauzes un runu saziņā un kā šis
process ir saistīts ar ego?
Atbilde: Vienkārši. Kad mēs sazināmies ar otru cilvēku, mūs skubina savdabīga neirotiska
steiga. Mums ir jāsāk, ļaujot spontānumam izspraukties cauri šai steigai, lai mēs neuzkluptu cilvēkam,
ar ko sarunājamies, nebūtu uzbāzīgi, nepārslogotu viņu. It sevišķi, ja mēs runājam ar otru cilvēku par
kādu mums interesantu tēmu, mēs bezmaz vai uzkrītam sarunu biedram. Spontānums pastāv vienmēr;
taču to aizsedz domu mākonis, un katru reizi, kad šim mākoņu aizkaram izlaužas cauri skaidrs gaismas
stariņš, tas iedarbojas caur atvērto izplatījumu. Nonāciet līdz šai pirmajai atvērtībai, atzīstiet to; tas
pavērs logu, caur kuru varēs darboties dzīļu saprāts.
Jautājums: Daudzi apzinās patiesību par ciešanām, taču nesper otro soli, neapzinās ciešanu
cēloni. Kāpēc tas tā ir?
Atbilde: Es domāju, ka šeit galvenais iemesls ir neprāts. Mēs vēlamies atpestīties, mēs vēlamies
aizbēgt no sāpēm, nevis aplūkot to kā iedvesmas avotu. Mēs jūtam, ka ciešanas ir pietiekami sliktas,
kālab tās pētīt vēl dziļāk? Daži ļaudis daudz cieš un saprot, ka viņi nevar izglābties no ciešanām; un
viņi sāk aptvert to būtību. Taču vairumā gadījumu cilvēki ir pārlieku aizņemti ar centieniem izglābties
no frustrācijas, pārlieku aizņemti, meklējot līdzekļus, kas ļautu novērst uzmanību pašiem no sevis;
tāpēc viņiem nav laika ieskatīties tajā materiālā, kas jau ir viņu rīcībā; to aplūkot viņiem ir pārlieku
 79
nepatīkami. Šāda attieksme ir raksturīga neprātam; ja jūs skatāties pārlieku vērīgi, jūs atklājat kaut ko
baismīgu. Taču, lai kļūtu pilnīgi apgaismoti kā Gautama Buda, jums ir jābūt apveltītiem ar visnotaļ
atvērtu prātu, jābūt saprātīgiem un zinātkāriem cilvēkiem, jums ir jāizpēta it viss, pat, ja izpētes objekts
ir neglīts, slims vai atbaidošs. Šāda veida intelekts ir ļoti svarīgs.
Jautājums: Kā atmodinātā prātā rodas motivācija?
Atbilde: Iedvesmota motivācija rodas no sfēras, kas atrodas augstāk par domu un konceptuālu
ideju sfēru, kas ir saistītas ar „laba” un „slikta”, „vēlama” un „nevēlama” jēdzieniem. Ārpus domu
robežām eksistē īpaša veida saprāts, kas ir arī mūsu dziļākā iedaba, mūsu būtība, intuitīva pirmatnējā
izpratne, izplatījuma sajūta, radoša un atvērta pieeja situācijai. Šāds motivācijas veids nav intelektuāls,
tāda motivācija ir intuitīva un precīza.
Jautājums: Vai ir iespējams strādāt pie sava prāta, kontrolējot fizisko situāciju?
Atbilde: Ikvienā dzīves situācijā notiek mijiedarbība starp prātu un matēriju. Taču mēs
nedrīkstam paļauties tikai uz materiāliem pielāgojumiem. Jūs nevarat tikt galā ar prāta problēmām,
iedarbojoties uz ārējo objektu, kas nodarbina prātu. Taču mēs varam novērot, ka daudzi cilvēki mūsu
sabiedrībā dara tieši to. Viņi uzvelk īpašas drānas, novēršas no pasaules un piekopj ļoti skarbu
dzīvesveidu, noraidot vispārpieņemtos cilvēku uzvedības paradumus. Taču beigu beigās viņiem
nāksies saskarties ar savu maldu mākto prātu. Maldi rodas tieši prātā, tāpēc arī jāsāk ir ar prātu, nevis
mēģinot to kaut kādā veidā apiet. Es nedomāju, ka cenšanās cenšamies apiet prāta maldus, fiziski
iedarbojoties uz objektiem, dos jebkādus rezultātus.
Tantrā matērija atspoguļo prātu, bet prāts reaģē uz matēriju, notiek pastāvīga apmaiņa. Ja mēs
turam rokās akmens bluķi, mums vajadzētu sajust akmens blīvās zemes īpašības. Vajag iemācīties
sazināties ar īpašībām, kas ir līdzīgas akmens īpašībām. Ja mēs turam rokās puķi, tad ziedlapiņu īpašā
forma un krāsa arī saskaras ar mūsu psihi. Mēs nevaram pilnīgi ignorēt ārpasaules simboliku.
Taču sākumā, kad mēs cenšamies pretoties paši savām neirozēm, mums jābūt pietiekami
godīgiem pret sevi, un nevajag uzskatīt, ka mēs spējam atbrīvoties no prāta problēmām, izmantojot
spēles ar matēriju. Piemēram, ja kāds cilvēks ir psihiski labils, ja viņš ir līdz ausīm maldos kā
mērkaķis, ko mēs pieminējām, tad pat, ja mēs ietērpsim viņu Budas drānās un nosēdināsim meditācijas
pozā, viņa prāts vēl joprojām turpinās sapņot. Taču vēlāk, kad viņš iemācīsies sevi nomierināt, kad šis
cilvēks kļūs par vienkāršu mērkaķi, tad, iespējams, klusā un vientuļā vieta viņam reāli palīdzēs.
Jautājums: Kad es saskatu sevī kaut ko neglītu, es nezinu, kā lai to pieņem; es cenšos to nevis
pieņemt, bet gan izmainīt vai kaut kādā veidā atbrīvoties no tā.
Atbilde: Tomēr mums nevajag neko slēpt un nevajag neko mainīt. Kad jūs redzat sevī kaut ko
neglītu, tā ir tikai doma. Jums kaut kas šķiet neglīts, jo jūs domājat „laba” un „slikta” kategorijās. Jums
vajag atmest jau pašus vārdus „labs” un „slikts”; vajag vispār iziet ārpus vārdu un konceptuālu ideju
sfēras un vienkārši iedziļināties tajā, kas jūs tāds esat, dziļāk un dziļāk. Ar pirmo apskaidrības zibsni
nepietiek; jums vajadzēs aplūkot arī detaļas, neizdarot spriedumus, neizmantojot vārdus un jēdzienus.
 80
Pilnīga atvēršanās savā priekšā ir arī atvēršanās pasaules priekšā.

12. nodaļa. Bodhisatvas ceļš

Mēs aplūkojām hīnājānas meditācijas praksi - vienkāršības un precizitātes praksi. Kad mēs
ļaujam izpausties apskaidrībai, izplatījumam, kurā lietas var būt tādas, kādas tās ir, mēs sākam novērtēt
mūsu dzīves skaidro vienkāršību un precizitāti. Tas arī ir meditācijas prakses sākums. Mēs sākam
izkļūt cauri piektajai skandhai, pārvarēt prāta aizņemtību, spriedelējošās domāšanas straujumu,
„muldoņas” mākoni, kas aizpilda prātu. Mūsu nākamais solis ir darbs ar emocijām.
Spriedelējošu domāšanu var salīdzināt ar asinsriti, kas nepārtraukti baro mūsu sistēmas muskuļus
- emocijas. Domas saista vienu emociju ar otru un uztur šo saikni; tāpēc ikdienas dzīvē mēs jūtam, ka
peldam uz muldoņas viļņa, ko izraibina krāsaināki un intensīvāki emociju sprādzieni. Šīs domas un
emocijas pauž mūsu dziļāko attieksmi pret pasauli un mijiedarbības veidus ar to; tās veido mūsu
apkārtējo vidi un fantastisko sfēru, kurā mēs dzīvojam. Visi apkārtnes veidi veido „sešas sfēras”, un,
lai gan atsevišķa sfēra var būt tipiska kāda indivīda psihei, taču katrs cilvēks pastāvīgi pārdzīvos
emocijas, kas saistītas arī ar citām sfērām.
Lai strādātu ar šīm emocijām un sfērām, mums vajag aplūkot situāciju plašākā mērogā. Tā arī ir
vipašjāna (pali valodā „vipasāna”) meditācija. Mums vajag apzināties ne tikai precīzas darbības
detaļas, bet arī visas situācijas kopumā. Vipašjāna nozīmē telpas un atmosfēras apzināšanos, kurā šī
darbība notiek. Ja mēs saskatām precīzas mūsu darbības detaļas, šāda apzināšanās arī rada brīvu telpu.
Situācijas apzināšanās mazā mērogā vienlaicīgi sniedz arī liela mēroga apzināšanos, bet no tās
savukārt izriet visaptveroša mahāvipašjānas meditācijas apzināšanās (pali valodā „mahāvipasāna”).
Citiem vārdiem sakot, notiek visas situācijas struktūras apzināšanās, nevis uzmanības vēršana uz
detaļām. Mēs sākam saskatīt mūsu fantāziju stereotipus tā vietā, lai iedziļinātos tajos. Mēs atklājam, ka
mums nav nepieciešamības cīnīties ar savām projekcijām, jo siena, kas mūs atdala no tām, ir mūsu
pašu radīta. Ego nesubstanciālās dabas saskatīšana ir pradžņa, transcendentālā zināšana. Pradžņas
parādīšanās atbrīvo mūs no spriedzes, jo mēs saprotam, ka mums nevajag uzturēt ego. Mēs varam ļaut
sev būt atvērtiem un vaļsirdīgiem. Mēs ieraugām citu pieejas iespēju savām projekcijām, un tas dod
mums iedvesmojošu prieku. Tas ir pirmais bodhisatvas sasniegumu garīgais līmenis - pirmais bhumi.
Mēs speram kāju uz bodhisatvas ceļa, uz mahājānas atvērtā ceļa, kas ir siltuma un atvērtības ceļš.
Mahāvipašjānas meditācijā starp mums un objektu pastāv plašs telpas kontinuums. Mēs
apzināmies telpas esamību starp situāciju un mums, kā arī visu, kas šajā telpā var notikt. Šeit vai tur
nenotiek nekas tāds, ko varētu interpretēt kā mijiedarbību vai cīņu; citiem vārdiem sakot, mēs
neuzspiežam pārdzīvojumam savus spriedumus, nosaukumus un kategorijas, bet jūtam izplatījuma
atvērtību ikvienā situācijā. Tādā veidā apzināšanās ir ļoti precīza un visaptveroša.
Mahāvipašjānas meditācija nozīmē, ka mēs ļaujam lietā būt tādām, kādas tās ir. Mēs sākam
 81
saprast, ka tas mums neprasa nekādas pūles, jo lietas patiešām ir tādas, kādas tās ir. Mums nevajag tās
aplūkot tādā veidā, jo tās patiešām tādas ir. Rezultātā mēs patiešām sākam novērtēt atvērtību un
izplatību, jo mūsu rīcībā ir izplatījums, kurā iespējams kustēties; mums nevajag censties pielietot
apzināšanos, jo mums tā jau piemīt. Tāpēc mahājānas ceļš ir atvērts un plašs ceļš. Tas ļauj atvērtam
prātam pamosties un atbrīvot savu instinktu.
Iepriekš mēs aplūkojām iespēju atbrīvot telpu, lai notiktu saziņa; taču šāda veida prakse ir ļoti
pārdomāta un to caurstrāvo pašapzināšanās. Kad mēs praktizējam mahāvipašjānas meditāciju, mēs ne
tikai novērojam sevi saziņas laikā, ne tikai apzināti atbrīvojam vietu apskaidrībai, ne tikai nogaidām ar
noteiktu mērķi; mēs sazināmies un tad it kā atbrīvojam telpu. Atstājiet visu, kā tas ir, un vairs
neuztraucieties; neaizturiet arī šo atbrīvotību kā kaut ko jums piederošu, kā jūsu radītu. Atverieties,
atstājiet visu, kā tas ir, un atsakieties no īpašumtiesībām. Tad šīs atteikšanās rezultātā izpaudīsies
apskaidrota stāvokļa spontanitāte.
Mahājānas raksti vēsta par tiem, kuri pilnībā ir gatavi atvērties, un tiem, kuri ir gandrīz gatavi
atvērties, kā arī par tiem, kuri potenciāli varētu atvērties - tie ir intelektuāli cilvēki, kuri interesējas par
tēmu, taču neatvēl pietiekami daudz vietas, lai izpaustos šis impulss. Tie, kuri ir gandrīz gatavi, ir
apveltīt ar visnotaļ atvērtu prātu, taču viņi novēro sevi vairāk, nekā tas ir nepieciešams. Tie, kuri ir
pilnīgi gatavi, ir saklausījuši slepeno vārdu, tathagatas paroli: „Kāds jau ir to paveicis; kāds jau ir
pārvarējis straumi; tas ir atvērtais ceļš; tas ir iespējams; tas ir tathagatas ceļš. Tāpēc vienkārši
atverieties, nav svarīgi kā, kad un kāpēc. Tas ir fantastiski; tas ir jau noticis ar kādu citu; kāpēc lai tas
nenotiktu ar mums arī? Kāpēc atšķirt „sevi” no citiem tathagatām?”
„Tathagata” nozīme „tas, kurš ir pārdzīvojis tathu” - „to, kas ir tāds, kāds tas ir”. Citiem vārdiem,
tas ir „tā, kas ir” pārdzīvojums. Tātad tathagatas ideja ir iedvesmas veids, izejas punkts; tā vēsta, ka citi
jau ir to paveikuši, ka citi ir jau to pārdzīvojuši. Šis dzīļu instinkts ir jau iedvesmojis kādu - tas ir
„atmošanās”, atvērtības un prāta miera instinkts.
Bodhisatvas ceļš eksistē tiem, kuri ir drosmīgi un pārliecināti par tathagatas īstumu, kas eksistē
viņos pašos. Tie, kurus patiešām ir atmodinājusi tathagatas ideja, atrodas uz bodhisatvas ceļa, uz
drosmīgā kareivja ceļa, kurš paļaujas uz savu potenciālo spēju noslēgt ceļojumu, balstoties uz budhas
dabu. Vārds „bodhisatva” nozīmē „tas, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai ietu pa bodhi ceļu”. „Bodhi” ir
„atmošanās”, „modrības stāvoklis”. Tas nenozīmē, ka bodhisatva ir tas, kurš ir pilnīgi atmodies, taču
viņš vēlas iet pa apskaidroto ceļu.
Šis ceļš sastāv no sešām transcendentālām darbībām, kas izpaužas spontāni. Tās ir:
transcendentālā cēlsirdība, disciplīna, pacietība, enerģija, meditācija un zināšanas. Šie tikumi tiek
saukti par paramitām, jo „param” nozīmē „otra puse” jeb „otrs krasts”, bet „ita” - „ieradies”. Tātad
„paramita” nozīmē „ierašanās otrā krastā” jeb „otrā pusē”. Šis vārds norāda uz to, ka bodhisatvas
darbībām jābūt apveltītām ar nojautu un sapratni, kas ir pāri „es”. Bodhisatva necenšas būt labs vai
labsirdīgs; tomēr viņš pauž spontānu līdzjūtību.
 82

Cēlsirdība
Parasti tie, kas studē budisma rakstus, transcendentālo cēlsirdību saprot nepareizi - kā labsirdības
paušanu pret tiem, kas ir sliktākā stāvoklī par mums. Kāds izjūt sāpes un ciešanas, bet mēs atrodamies
labākā stāvoklī un varam viņam palīdzēt; taču raudzīties uz kādu no augšas ir ļoti muļķīgi. Bodhisatvas
cēlsirdība nav tik bezjūtīga; tā ir spēcīga un jaudīga un izpaužas saziņā.
Saziņai ir jākliedē aizkaitinājums; citādi tā būs kā mēģinājums iekārtot sev guļvietu ērkšķu
krūmā. Ārējo nokrāsu, enerģiju un krāsu caururbjošās īpašības tiecas pie mums un izlaužas cauri mūsu
saziņas centieniem kā ērkšķi cauri ādai. Mēs vēlamies apspiest aizkaitinājumu, un tas rada šķēršļus
mūsu saziņai.
Saziņai jābūt starojumam, pieņemšanai un apmaiņai. Katru reizi, kad saziņai ir aizkaitinājuma
pieskaņa, mēs nespējam pareizi, pilnīgi un skaidri redzēt tā neierobežotās īpašības, kas mums tuvojas
un atklājas saziņā. Ārpasaules parādības nekavējoties atraida mūsu aizkaitinājums, kas dod ziņu: „Nē,
nē! Tas mani kaitina! Prom! Prom!” Šāda attieksme ir pilnīgā pretrunā ar transcendentālo cēlsirdību.
Tas nozīmē, ka bodhisatvam ir jāpārdzīvo pilnīga saziņa caur cēlsirdību, kas izkliedē
aizkaitināmību un pašaizsardzības tieksmes. Citiem vārdiem, kad ērkšķi mums draud ar dūrieniem,
mēs jūtam, ka mums sevi ir jāaizstāv, jo mums uzbrūk. Mēs bēgam no mums sniegtās lieliskās iespējas
sazināties; mēs pat neesam pietiekami drosmīgi, lai pavērtos uz otru upes krastu; mēs atskatāmies un
cenšamies aizbēgt.
Cēlsirdība ir vēlme dot, atvērties bez jebkādiem reliģiskiem vai filozofiskiem motīviem,
vienkārši darīt to, kas nepieciešams katras situācijas katrā mirklī, nebaidoties nesaņemt kaut ko pretī.
Atvēršanās var notikt kaut vai uz lielceļa; mums nav bail, ka mūsu skatienu aizsegs cilvēciskā naida un
kaislības dūmi un putekļi; mēs vienkārši atveramies, vienkārši ļaujamies un dodam. Bet tas nozīmē, ka
mēs netiesājam un nevērtējam. Ja mēs centīsimies izdarīt spriedumu par savu pārdzīvojumu vai to
novērtēt, ja mēs centīsimies nospriest, līdz kādai pakāpei vajadzētu atvērties un kādā mērā vajadzētu
palikt noslēgtiem, tad mūsu atvērtībai nebūs nekādas jēgas, un pati transcendentālās cēlsirdības
paramita izrādīsies bezjūtīga. Mūsu rīcība neko nebūs pārvarējusi un nebūs bodhisatvas rīcība.
Visa transcendences ideja ir tā, ka mēs spējam saskatīt cauri mūsu aprobežotajiem priekšstatiem
un koncepcijām, cauri kara domāšanai „es pret to”. Un vispār - kad mēs aplūkojam kādu objektu, mēs
neļaujam sev saskatīt to pienācīgā veidā. Automātiski mēs saskatām savu šī objekta versiju tā vietā, lai
patiešām saskatītu to tādu, kāds tas ir. Tādā gadījumā mēs esam pilnīgi apmierināti, jo iekšēji jau esam
safabricējusi personīgo priekšstatu par šo objektu. Pēc tam mēs veicam paskaidrojumus, spriežam par
to, pieņemam vai atraidām to; taču tā galīgi nav īsta saziņa.
Tāpēc transcendentālā cēlsirdība nozīmē to, ka jāatdod viss, kas mums pieder. Šai darbībai jābūt
atvērtai un pilnīgi atkailinātai. Spriedelējumi nav mūsu darīšana; saņēmējam jāizdara pieņemšanas
žests. Ja saņēmēji nav gatavi mūsu cēlsirdībai, viņi to nesaņems; ja ir gatavi - tad viņi atnāks un
 83
saņems. Tāda ir bodhisatvas bezpersoniskā rīcība. Viņš nedomā par sevi: „Vai es nepieļauju kļūdu?
Vai es esmu uzmanīgs? Kā priekšā vajag atvērties?” Viņš nekad nenostājas kāda pusē. Tēlaini
izsakoties, bodhisatva vienkārši guļ kā līķis. Lai ļaudis skatās uz jums, aplūko jūs; jūs neesat to rīcībā.
Tādā cēlā un pilnīgā darbībā nav ne kripatiņas liekulības un pilnīgi nekādu reliģisku vai filozofisku
spriedelējumu. Lūk, kāpēc tā ir transcendentāla, lūk, kāpēc tā ir paramita. Un tā ir skaista.

Disciplīna
Arī aplūkojot „morāles” jeb „disciplīnas paramitu”, šila paramitu, mēs sastopamies ar tā paša
principa pielietojumu. Šila jeb disciplīna nav pienākums kaut kādu kodeksu vai uzvedības standartu
dēļ. Ja bodhisatva ir pilnībā nesavtīgs un atvērts cilvēks, tad viņš darbosies saskaņā ar atvērtību un
nesāks ievērot noteikumus; viņa darbības vienkārši sakritīs ar uzvedības paraugiem. Bodhisatvam ir
neiespējami kaitēt citiem cilvēkiem vai tos iznīcināt, jo viņš ir transcendentālās cēlsirdības
iemiesojums. Viņš ir pilnībā atvēries un tāpēc nešķiro „šo” un „to”. Viņš vienkārši rīkojas saskaņā ar
to, kas ir. No kāda cita cilvēka viedokļa (ja šis cits novērotu bodhisatvas rīcību) viņš rīkojas pareizi,
dara pareizās lietas pareizā laikā. Taču, ja mēs mēģinātu viņu atdarināt, tas būtu neiespējami, jo viņa
prāts ir tik precīzs un akurāts, ka tas nekad nekļūdās. Tas nekad nemetas risināt negaidītas problēmas,
viņš nekad nerada haosu un iznīcību; vienkārši viņa darbi sakrīt ar paraugiem. Pat, ja pati dzīve izrādās
haotiska, viņš vienkārši rīkojas saskaņā ar to, piedalās haosā un tādējādi viss kaut kā sakārtojas.
Bodhisatva spēj šķērsot upi, neiekļūstot atvarā. Ja mēs esam pilnīgi atvērti un nemaz sevi
nenovērojam, bet izturamies pret situāciju tai patiešām atbilstošā veidā, tad mūsu rīcība būs tīra,
absolūta un cildena. Taču, ja mēs mēģināsim šo tīro darbību veikt ar piepūli, mūsu rīcība, lai cik tīra,
būs neveikla, jo tajā būs inerces un neveiklības elements, turpretī bodhisatvas darbības būs plūstošas
un nesaspringtas. Viss vienkārši nostājas savās vietās, it kā kāds gadiem ilgi būtu pie tā strādājis.
Bodhisatva nedarbojas ar iepriekšēju nodomu, viņš vienkārši atrodas saskarsmē. Viņš sāk ar cēlsirdīgu
atvērtību un saplūst ar situācijas struktūru. Kāda populāra metafora salīdzina bodhisatvas uzvedību ar
ziloņa gaitu. Ziloņi nesteidzas; viņi tikai mierīgi un pārliecināti, soli pa solim virzās cauri džungļiem.
Viņi vienkārši virzās taisni uz priekšu un nekad nekrīt, un nekad nekļūdās. Katrs viņu solis ir stingrs
un precīzs.

Pacietība
Nākamais bodhisatvas solis ir pacietība. Patiesībā jau mēs nevaram nošķirt katru no sešiem
bodhisatvas darbības veidiem, iedomājoties tos kā atsevišķas, praktiskas metodes: katrs no tiem ietver
pārējos un iekļaujas tajos. Tādējādi pacietības paramitas gadījumā šī darbība nav cenšanās kontrolēt
sevi, cenšanās būt uzcītīgam darbiniekam, ārkārtīgi pacietīgam cilvēkam, kurš neņem vērā savas
fiziskās vai garīgās vājības un tik’ turpina iet uz priekšu, kamēr nav beigts un gar zemi. Bodhisatvas
pacietība nozīmē arī prasmīgas darbības tāpat, kā tas ir disciplīnas un cēlsirdības gadījumā.
 84
Transcendentālā pacietība nekad neko negaida. Neko negaidot, mēs neizjūtam nepacietību.
Tomēr dzīvē mēs vispār daudz ko gaidām; mēs sevi dzenam uz priekšu; un šāda veida rīcību lielā mērā
nosaka impulss. Mēs uzduramies kaut kam uzbudinošam un skaistam un diezgan enerģiski dzenam
sevi tā virzienā. Tomēr agri vai vēlu izrādās, ka esam atmesti atpakaļ. Un, jo stiprāk mēs tieksimies uz
priekšu, jo tālāk mēs tiksim atmesti, jo impulss ir spēcīgs virzītājspēks, kas nav apveltīts ar gudrību.
Impulsa darbība ir kā cilvēks, kurš skrien ar aizvērtām acīm, kā aklais, kurš cenšas nokļūt līdz mērķim.
Turpretī bodhisatvas darbības nekad nerada pretestību. Bodhisatva spēj pielāgoties ikvienai situācijai,
jo viņš nekad neko nevēlas un nekad ne ar ko nav aizrāvies. Spēku, kas apslēpts transcendentālajā
pacietībā, neaktivizē priekšlaicīgs impulss vai kaut kas tamlīdzīgs. Tas ir ļoti lēns, uzticams un
nepārtraukts kā ziloņa gaita. Pacietība ir arī telpas izjūta. Tā nekad nebaidās no jaunām situācijām, jo
bodhisatvu nekas nevar pārsteigt - nekas! Lai kas notiktu - katastrofa vai haotiska parādība, kaut kas
radošs, draudzīgs vai aicinošs, - bodhisatva nekad neizjūt satricinājumus vai šoku, jo viņš apzinās telpu
starp sevi un situāciju. Kad mēs apzināmies telpu starp situāciju un sevi pašu, šajā telpā var notikt
jebkas. Viss, kas notiek, notiek telpas vidū. Nekas nenotiek „šeit” vai „tur” mijiedarbības vai cīņas
formā. Tāpēc transcendentāla pacietība nozīmē to, ka mēs mijiedarbojamies ar pasauli maigi - mēs ne
ar vienu necīnāmies.

Enerģija
Pēc tam vajag pāriet pie nākamās pakāpes, pie enerģijas paramitas - virjas. Tā ir tāda enerģija,
kas uzreiz mūs ienes situācijas centrā, līdz ar to mēs nekad nepalaižam garām nevienu izdevību.
Citiem vārdiem, tas ir prieks, priecīga enerģija, kā norāda Šantideva savā „Bodhisatvačarjavatarā”. Šī
enerģija ir prieks; tas nav enerģijas veids, ar ko mēs saspringti darbojamies, kad domājam, ka tā vajag.
Tā ir priekpilna enerģija, jo mēs esam totāli ieinteresēti savas dzīves radošajā struktūrā. Visa mūsu
dzīve atveras ar cēlsirdību, aktivizējas ar morāli un nostiprinās ar pacietību; tad mēs nonākam uz
nākamās pakāpes - prieka pakāpes. Mēs nekad neredzam situāciju kā kaut ko pavisam neinteresantu
vai nekustīgu, jo bodhisatvas skatījumu uz dzīvi nosaka ārkārtīgi atvērts prāts un saspringta interese.
Viņš nekad nevērtē, lai gan nevar teikt, ka viņš kļūst pilnīgi vienaldzīgs. Tas nenozīmē arī to, ka viņš ir
iegrimis „augstākā apziņas stāvoklī”, „augstākajā samadhi stāvoklī”, nespēdams atšķirt dienu no nakts
vai brokastis no pusdienām. Tas nenozīmē, ka viņš kļūst izklaidīgs vai kūtrs. Vispareizāk būtu teikt, ka
viņš saskata vārdiskās un konceptuālās vērtības tādas, kādas tās ir, turklāt redz vēl tālāk par jēdzieniem
un vērtējumiem. Viņš redz, ka cilvēku radītās sīkās atšķirības būtībā neko nemaina. Viņš redz situāciju
visaptveroši, tāpēc viņam ir milzu interese par dzīvi tādu, kāda tā ir. Tādējādi bodhisatva nemaz
necīnās, viņš vienkārši dzīvo.
Sperot kāju uz bodhisatvas ceļa, viņš zvēr, ka nesasniegs apgaismību, iekams visas dzīvās būtnes
nebūs atmodinājušas prātu jeb sasniegušas budhas stāvokli pirms viņa. Sācis ar šādu cēlsirdīgu
upurēšanās, atvēršanās, došanas rīcību, viņš turpina iet bodhisatvas ceļu, izrādot milzīgu interesi par
 85
ikdienas situācijām, nekad nepagurstot no darba. Tā ir virja, centīgs un priekpilns darbs. Mēs atmetam
centienus kļūt par budhu, un tad mums ir laiks dzīvot īstu dzīvi, jo mēs esam izgājuši ārpus neirotiskās
steigas robežām, - un šī fakta apzināšanās sniedz milzīgu enerģiju.
Interesanti, ka, lai gan bodhisatva ir zvērējis nesasniegt apgaismību, viņš nekad nezaudē ne
sekundi, jo ir visnotaļ precīzs un akurāts. Viņš vienmēr dzīvo dziļu un pilnīgu dzīvi; tā rezultātā,
iekams viņš sapratīs, kur viņš atrodas, izrādīsies, ka viņš jau ir sasniedzis apgaismību. Taču viņa
nevēlēšanās sasniegt apgaismību diezgan savādā veidā turpinās arī pēc tam, kad viņš ir sasniedzis
budhas stāvokli. Tad līdzjūtība un viedums burtiski laužas no viņa ārā, stiprina viņa enerģiju un
pārliecību. Ja mēs nekad nenogurstam no situācijas, mūsu enerģija būs priekpilna. Ja mēs esam pilnīgi
atvērti, pilnīgi atmodušies dzīvei, mums nekad nav neviena drūma mirkļa. Tā arī ir virja.

Meditācija
Nākamā paramita ir dhjāna jeb meditācija. Ir divi dhjānas tipi. Pirmais ir bodhisatvas dhjāna -
stāvoklis, kurā savas līdzjūtības enerģijas dēļ viņš pārdzīvo nepārtrauktu, visaptverošu apzināšanos.
Burtiskā tulkojumā „dhjāna” nozīmē „apzināšanās”, t.i., „atrašanās atmodināta prāta stāvoklī”. Taču
tas nozīmē ne tikai meditācijas praksi formālā nozīmē. Bodhisatva nekad nemeklē transa stāvokli,
svētlaimi vai arī fokusētību. Viņš vienkārši ir uzmanīgs pret dzīves situācijām tādām, kādas tās ir. It
sevišķi viņš apzinās meditācijas un cēlsirdības, kā arī morāles, pacietības un enerģijas nešķiramību.
Viņam ir nepārtraukta „modrības” sajūta.
Otrs dhjānas tips ir koncentrēšanās prakse, kas raksturīga dievu sfērai. Galvenā atšķirība starp šo
meditācijas tipu un bodhisatvas meditāciju ir tā, ka bodhisatva nekoncentrējas uz kaut ko, lai gan
viņam ir darīšana ar reālās, fiziskās dzīves situācijām. Savā meditācijā viņš nenodibina centrālu
pārvaldi, nenovēro to, kā darbojas vai meditē; līdz ar to viņa darbība vienmēr ir meditācija, bet viņa
meditācija vienmēr ir darbība.

Zināšana
Nākamā paramita ir pradžņa jeb „zināšana”. Tradicionāli pradžņu simbolizē abpusgriezīgs
zobens, kas pāršķeļ visus maldus. Pat, ja bodhisatva ir sasniedzis pilnību piecās citās paramitas, bez
pradžņas citas darbības izrādās nepilnīgas. Sūtrās ir teikts, ka piecas paramitas ir kā piecas upes, kas
ietek pradžņas okeānā; tajās tiek runāts, ka Čakravartins, Visuma valdnieks, dodas karā, vadot četras
dažādas armijas; bez vadības armijas nezinās, kāds ir pareizais virziens . Citiem vārdiem sakot,
pradžņa, ir saprātīgais un dziļais pamats, struktūra, līdz kurai noved visi pārējie tikumi un kurā tie
izšķīst. Tieši pradžņa caurvij bodhisatvas darbību aktuālās versijas - cēlsirdību, disciplīnu, pacietību un
visu pārējo. Bodhisatva var rīkoties metodiski un pareizi; taču bez zināšanas, bez šaubas un svārstības
šķeļošā zobena viņa darbības nebūs īsteni transcendentālas. Tādējādi pradžņa ir zināšanas, visu redzošā
acs, pretstats „es”, kurš novēro sevi visās savās darbībās.
 86
Bodhisatva pārveido novērotāju, „es”, skaidrā sapratnē (zināšanā) - pradžņa paramitā. „Pra”
nozīmē „augstākais”, „virs”; „džņa” nozīmē „zināšana”. Tātad tā ir „virszināšana” - pilnīga un precīza,
visu redzoša. Apziņa, kas ir fiksēta uz „to” un „šo”, tiek pāršķelta ar šo zināšanu un rodas divas
zināšanas: iepazīšanas pradžņa un redzēšanas pradžņa.
Iepazīšanas pradžņa ir saistīta ar emocijām; tā ir izlaušanās cauri pretrunīgām emocijām, cauri
attieksmes pret sevi prizmai; līdz ar šo izlaušanos atklājas tas, kas mēs esam. Redzēšanas pradžņa ir
pirmatnējo stereotipu par pasauli pārvarēšana; tas nozīmē ieraudzīt situācijas tādas, kādas tās ir. Tāpēc
redzēšanas pradžņa ļauj ietekmēt situāciju tik līdzsvarojoši, cik vien iespējams. Pradžņa pilnībā izkļūst
cauri ikvienam apziņas veidam, kam piemīt kaut mazākā nosliece nošķirt robežu starp „šo” un „to”.
Tas ir iemesls, kāpēc pradžņas zobens ir abpusgriezīgs; tas šķeļ ne tikai šajā, bet arī tajā virzienā.
Bodhisatva vairs neizjūt aizkaitinājumu, ko līdz šim izraisīja nošķīrums starp „šo” un „to”. Viņš
vienkārši plūst cauri situācijām, neizjūtot vajadzību atskatīties. Tādējādi visas paramitas ir savstarpēji
saistītas.

***

Jautājums: Vai jūs definējat meditāciju vienkārši kā uzmanību pret to, ko mēs darām, kā
uzmanīgumu?
Atbilde: Dhjāna, piektā paramita, nozīmē apzināties un būt uzmanīgam. Taču dhjāna kā jebkura
cita paramita nevar pastāvēt neatkarīgi, bez transcendentālās zināšanas, bez pradžņas. Pradžņa ļauj
ieraudzīt apzināšanās praksi pavisam citā gaismā, pārvēršot to par kaut ko vairāk nekā tikai fokusētību,
nekā vienpusēju prāta koncentrēšanu uz kaut kādu objektu, uz kādu konkrētu priekšmetu.
Apvienojumā ar pradžņu meditācija kļūst par tās atsevišķās situācijas apzināšanos, kurā jūs atrodaties.
Tās rezultāts ir arī precizitāte un atvērtība, tā ka jūs apzināties katru mirkli, katru soli, katru savu
kustību. Un šī precizitāte, šī vienkāršība paplašinās līdz visaptverošai situācijas apziņai. Tādējādi
meditācija nav fokusētas apceres par kaut kādu objektu prakse; tā nozīmē modrību pret situāciju
kopumā, kā arī notikumu vienkāršības pārdzīvojumu. Meditācija nav vienkārši apzināšanās prakse, jo,
ja jūs vēl aizvien tikai praktizējat apzināšanos, jūs neesat attīstījis intuitīvu redzējumu līdz līmenim,
kāds nepieciešams prakses paplašināšanai; un tad jums nākas pārnest uzmanību no viena priekšmeta uz
citu. Pradžņas attīstīšana ir kā mācīšanās staigāt. Jūs varētu sākt ar vienas vien lietas apzināšanās
izkopšanu, pēc tam iemācīties apzināties divas lietas, pēc tam trīs, četras, piecas utt. Taču beigu beigās,
ja jums vajag staigāt kā nākas, jums jāiemācās paplašināt apziņa, aptverot visu konkrētās situācijas
struktūru. Lai to paveiktu, nepieciešams nekoncentrēties uz kaut ko vienu; tad jūs apzināsities visu.
Jautājums: Ja jūs esat konfliktā ar citiem cilvēkiem un tas apgrūtina attiecības ar viņiem, ko jūs
iesāksit?
Atbilde: Ziniet, ja jūsu vēlme pēc saziņas, jūsu cēlsirdība ir pietiekami stipra, tad jums vajag
 87
izmantot pradžņu, zināšanu, lai noskaidrotu, kāpēc jūs nespējat sazināties. Iespējams, ka jūsu saziņa
notiek tikai vienā virzienā, un jūs nelabprāt pieļaujat, ka tā notiktu arī pretējā virzienā. Iespējams, ka
jums ir milzīga vēlme pēc saziņas, un jūs šai saziņai veltāt visu savu enerģiju; bet tā ir visnotaļ
saspringta pieeja, kas apstulbina cilvēku, ar kuru jūs kontaktējaties, un viņam pietrūkst vietas, lai
varētu ar jums abpusēji sazināties. Protams, jūs tā rīkojaties vislabāko nodomu vadīts; taču vajag būt
uzmanīgiem un redzēt visu situāciju, nevis vienkārši kaismīgi vēlēties otrā cilvēkā kaut ko ieguldīt.
Mums jāiemācās saskatīt apstākļus arī no šī otra cilvēka skatpunkta. Pēc būtības mums ir jāiemācās
nodrošināt arī otram cilvēkam kaut kādu telpu un plašumu. Ir diezgan grūti pretoties vēlmei pievērst
otru savam domāšanas veidam; mēs bieži izjūtam šādu vēlmi. Taču mums vajag būt uzmanīgiem, lai
saziņā mūsu roka nebūtu pārāk nospiedoša. Un vienīgais veids, kā to panākt, ir iemācīties atvēlēt brīvu
telpu un atvērtību.
Jautājums: Kas mūs pamudina atmest vēlmes?
Atbilde: Skarbā atklāsme, ka mēs nevaram kļūt par bodhisatvām, iekams neatmetīsim vēlmi kļūt
par kaut ko. Nedrīkst spēlēt pašam ar sevi. Jums vienkārši ir jāpakļaujas. Jums vajag pa īstam atvērties
un atstāt visu, kā tas ir. Ja jums ir parādījies kāds sapratnes zibsnis par to, ko nozīmē pazemība, tad
radīsies arī iedvesma doties tālāk, tālāk par šo zibsni. Ja jums ir bijis kaut vai īsmirklīgs atmodināta
prāta stāvoklis, kaut vai uz sekundes desmitdaļu, tad jūsos ir milzīga vēlme virzītes pa ceļu tālāk, tad
jūs paveiksiet to, kas ir tam nepieciešams. Tad mēs saprotam, ka, lai virzītos tālāk, ir pilnībā jāatmet
virzības ideja. Bodhisatvas ceļš iedalās desmit pakāpienos un desmit takās. Pēdējā ceļa galā, uz
desmitā pakāpiena, jums rodas pēkšņs apziņas uzplaiksnījums par to, ka teju, teju jūs piedzīvosiet
apgaismību, it kā tūlīt ieiesiet tajā, un tajā brīdī pēkšņi kaut kas sāk jūs vilkt atpakaļ. Tad jūs saprotat,
ka tā vienīgā lieta, kas jūs notur, ir tieksme kļūt par kaut ko. Tā ir vadžra samadhi - vēlmes nāve.
Jautājums: Ikdienas dzīvē bezrūpība mijas ar garlaicību. Ja mēs ne par ko neuztrauksimies, kā
tas ir bodhisatvu gadījumā, vai mums nebūs auga dzīve?
Atbilde: Rūpju trūkums nenozīmē, ka mēs kļūstam kā akmeņi vai moluski, jo mums vēl
joprojām piemīt enerģija. Taču, ja mēs izjūtam vēlēšanos vai arī naidu, taču neizpaužam to darbībā un
turam sevi grožos, ja mēs neieguldām visu savu enerģiju darbībā, tad no rūpju mākta cilvēka redzes
viedokļa, mums jājūtas nomāktiem, drūmiem un apslāpētiem. Taču tas ir vienpusējs skatījums uz
enerģiju.
Enerģija neizpaužas tikai kā graujošs spēks vai iekāre. Ir arī citi enerģijas veids, kas nepavisam
nav saistīti ar mīlestību vai naidu. Tie ir precizitāte, skaidrība un situācijas redzējums. Ir arī saprāta
enerģijas, kas rodas nepārtraukti, bet mēs neļaujam sev tās kā nākas izjust. Mēs vienmēr uzlūkojam
enerģiju kā graujošu vai īpašniecisku. Taču enerģijai piemīt vairāk nekā tikai šīs divas šķautnes. Ja jūs
patiešām atrodaties saskarsmē ar realitāti tādu, kāda tā ir, tad nebūs neviena drūma mirkļa; visu laiku
šķilsies enerģijas dzirkstis, kas pārvar neziņu un virspusējo vienvirziena prātu.
Jautājums: Taču, kā lai mēs zinām, kādā veidā un kādā virzienā mums jāvērš enerģija?
 88
Atbilde: Tā kā jūs saskatāt situācijas ļoti skaidri, daudz skaidrāk nekā iepriekš, jo jūs saskatāt tās
tādas, kādas tās ir, jūs zināt kā un kurp vērst enerģiju. Pirms tam jūs dzīvei uzspiedāt savu realitātes
versiju tā vietā, lai redzētu lietas tādas, kādas tās ir patiesībā. Tāpēc, kad šāds plīvurs ir novākts, jūs
redzat situāciju tādu, kāda tā ir; tad jūs varat ar to mijiedarboties pareizi un pilnīgi. Jums nemaz
nevajag piespiest sevi kaut ko darīt; notiek nepārtraukta apmaiņa, nepārtraukta deja. Tas ir tāpat, kā
saule spīd un augi aug. Saulei nav vēlmes radīt augus; augi vienkārši reaģē uz saules gaismu, un visa
situācija izvēršas dabiski.
Jautājums: Spontāni?
Atbilde: Jā, spontāni. Tāpēc šāda attīstība būs precīza, kā tas ir augu augšanas gadījumā; tā ir
diezgan zinātniska, jo pilnībā atbilst cēlonim. Jūsu darbības kļūst ārkārtīgi precīzas, jo tās ir spontānas.
Jautājums: Taču vai var rasties situācijas, kad būtu nepieciešams rīkoties agresīvi?
Atbilde: Nedomāju vis, jo agresīva rīcība ir saistīta ar pašaizsardzību. Ja situācijai piemīt
tagadnes kvalitāte un precizitāte, tā nekad neizies ārpus rāmjiem. Tad nav nepieciešamības to
kontrolēt, nav nepieciešamības sevi aizsargāt.
Jautājums: Bet man nāk prātā Jēzus, kurš izdzina naudas mijējus no tempļa.
Atbilde: Es neteiktu, ka tā bija agresīva rīcība; tā bija patiesības pilna un līdz ar to skaista rīcība.
Tā tika veikta, jo Jēzus redzēja situāciju pilnīgi precīzi, nenovērojot sevi, necenšoties būt varonis.
Mums vajag rīkoties līdzīgi.
Jautājums: Kā lai mēs īstenojam pāreju no mierīga, pasīva prāta, kurš pieņem it visu, uz
aktīvāku, diferencējošu prāta stāvokli?
Atbilde: Es domāju, ka vajag paskatīties uz problēmu pavisam citādi. Es neuzskatu, ka mūsu
ikdienas dzīves versija tik tiešām ir tik precīza, pareiza un skaidra, cik mēs iedomājamies. Patiesībā
mēs esam līdz ausīm maldos, jo esam aizņemti ar vairākām lietām vienlaikus. Mēs iesākam kaut ko
vienu, bet mūsu prāts ir aizņemts ar simtiem citu lietu, tāpēc tas ir ļoti izplūdis. Mums ir vajadzīga
pavisam citāda pieeja ikdienas dzīvei. Citiem vārdiem, mums vajag ļaut iespēju iespraukties intuitīvam
redzējumam un saskatīt lietas tādas, kādas tās ir. Iesākumā varbūt šis redzējums būs visai neskaidrs tā,
kas ir, atspoguļojums - ļoti blāvs starojums salīdzinājumā ar maldu tumsu. Bet, šāda veida sapratnei
kļūstot aktīvākai un dziļākai, neskaidrība atkāpsies un izgaisīs.
Jautājums: Vai tad, lai saskatītu lietas tādas, kādas tās ir, nevajag atšķirt uztverošo subjektu no
uztvertā objekta?
Atbilde: Jā, tas ir interesants moments. Lai saskatītu lietas tādas, kādas tās ir, jums jānokļūst
taisni „nekurienē”. Lai saskatītu lietas tādas, kādas tās ir, ir nepieciešams izdarīt šo lēcienu, bet ne
lecot no kādas noteiktas vietas. Ja mēs redzam no kaut kurienes, mēs apzināsimies distanci, kā arī to,
kurš redz. Tāpēc saskatīt lietas tādas, kādas tās ir, mēs varam tikai no nekurienes vidus, līdzīgi kā mēs
nespējam izjust savas mēles garšu. Padomājiet par to.
Jautājums: Jūs pieminat spēju saskatīt lietas tādas, kādas tās ir, tikai no nekurienes vidus. Taču
 89
budisma rakstos tiek pieminēta „upes šķērsošana” („pāriešana otrā krastā”). Vai jūs to nepaskaidrotu?
Atbilde: Tas ir savdabīgs paradokss kā jau pati lēciena „ne no kurienes” ideja. Protams, ka
budisma rakstos minēts par „upes šķērsošanu”. Taču jūs nonākat otrā krastā tikai tad, kad beigu beigās
saprotat, ka nekāda krasta nav. Citiem vārdiem sakot, mēs veicam ceļojumu uz „apsolīto zemi”, uz
„otru krastu”, un mēs tur ierodamies tad, kad saprotam, ka esam tur atradušies vienmēr. Tas ir visnotaļ
paradoksāli.

13. nodaļa. Šuņjata

Pāršķeļot savas konceptuālās pasaules versijas ar pradžņas zobenu, mēs atklājam šuņjatu - neko,
tukšumu, dualitātes un konceptualizācijas neesamību. Pazīstamākās Budas mācības par šo tēmu
sniegtas „Pradžņa-paramita-hridaija-sūtrā”, kas zināma arī kā „Sirds sūtra”. Taču interesanti, ka šajā
sūtrā Buda neizdveš gandrīz neviena vārda. Sarunas beigās viņš tikai saka: „Labi pateikts, labi
pateikts” un smaida. Viņš ir radījis situāciju, kurā mācību par šuņjatu piedāvā citi cilvēki nevis viņš
pats, lai gan viņš ir īstens skolotājs. Viņš neuzspiež saziņu, bet gan rada situāciju, kurā varētu rasties
mācība un kurā viņa skolnieki varētu justies pietiekami iedvesmoti, lai atklātu un pārdzīvotu šuņjatu. Ir
divpadsmit paņēmienu, kā iedomāties dharmu; lūk, viens no tiem.
Sūtrā tiek vēstīts par Avalokitešvaru; viņš ir bodhisatva, kurš iemieso līdzjūtību un izsmalcinātus
paņēmienus; tajā tiek vēstīts arī par Šariputru, dižo arhatu, kurš iemieso pradžņu jeb zināšanu. Starp
sanskrita oriģinālu un tibetiešu un japāņu tulkojumu ir dažas atšķirības, taču visās versijās kopīgais ir
tas, ka Avalokitešvaru piedzīvot šuņjatu spieda nepārvaramais pradžņas spēks. Pēc tam Avalokitešvara
diskutē ar Šariputru, kurš ir cilvēks ar zinātnieka prātu, kas ir pilns ar precīzām zināšanām. Budas
mācība tiek aplūkota Šariputras mikroskopā, t.i., tā netiek pieņemta akli, bet tiek teorētiski un praktiski
pārbaudīta - respektīvi, tā ir pārbaudīta un pierādīta.
Avalokitešvara saka: „Šariputra, forma ir tukša; forma nav nekas cits kā tukšums, bet tukšums
nav nekas cits kā forma.” Mums nevajag iedziļināties viņu diskusijas detaļās, tomēr var aplūkot vienu
apgalvojumu par tukšumu un formu, kas ir galvenais sūtras aspekts. Tāpēc mums ir jābūt pilnīgi
skaidrai un precīzai sajēgai par termina „forma” nozīmi.
Forma ir tas, kas pastāv līdz tam, kamēr mēs projicējam uz fenomenu savus priekšstatus; tā ir
pirmatnējais „tā, kas ir” stāvoklis - „tā, kas atrodas šeit”: krāsainās, dzīvās, iespaidīgās, dramatiskās,
estētiskās īpašības, kuras piemīt ikvienai situācijai. Forma var būt kļavas lapa, kas nokritusi no koka un
peld pa kalnu upi; tā var būt pilnmēness, ielas dubļi vai arī atkritumu kaudze. Šīs lietas ir tas, kas tās ir,
un kaut kādā ziņā tās ir viens un tas pats - tās visas ir forma, tās visas ir lietas; tas ir tieši tas, kas ir.
Vērtējumi par tām mūsu prātā rodas tikai pēc tam. Ja mēs patiešām palūkosimies uz lietām tādām,
kādas tās ir, tad tās vienkārši būs formas.
Tādējādi forma ir tukša. Taču tukša no kā? Attiecībā pret ko? Forma ir tukša no mūsu
 90
priekšstatiem, tukša no spriedumiem. Ja mēs nevērtējam nokritušo kļavas lapu, kas peld pa kalnu
strautu, un neiedalām to kaut kādā kategorijā, neuzskatām to par pretstatu atkritumu čupai Ņujorkā, tad
tās abas pastāv un ir tas, kas tās ir. Tās ir brīvas no priekšstatiem. Protams, tās ir tieši tas, kas tās ir!
Atkritumi ir atkritumi, bet kļavas lapa - kļavas lapa. „Tas, kas ir” ir „tas, kas ir”. Forma ir tukša, ja mēs
uzlūkojam to bez mūsu pašu interpretācijām. Taču tukšums arī ir forma. Tā ir neparasta piezīme. Mēs
domājām, ka mums ir izdevies tikt ar visu galā, mēs domājām, ka, ja mēs esam aizvākuši savus
priekšstatus, mums ir izdevies ieraudzīt, ka „viss ir viens un tas pats”. Izveidojas brīnišķīga aina: viss
labais un viss sliktais, viss, ko mēs redzam, viss ir vienlīdz labi! Cik skaisti! Cik gludi! Taču nākamais
punkts ir: tukšums arī ir forma; līdz ar to mums nākas aplūkot jautājumu no jauna. Kļavas lapas
tukšums arī ir forma; patiesībā tā nav tukša. Atkritumu kaudzes tukšums arī ir forma. Censties saskatīt
lietu tukšumu, arī nozīmē ieskaut tās jēdzienos. Forma atgriežas. Būtu vienkārši novākt visus jēdzienus
un secināt, ka viss vienkārši ir tāds, kāds tas ir. Tā varētu būt izeja, cits veids, kā sevi nomierināt.
Mums vajag pa īstam sajust lietas tādas, kādas tās ir, īpašības, kas veido atkritumu kaudzi vai kļavas
lapu, īpašības, kas izsaka lietu būtību. Mums vajag izjust tās kā nākas, nevis vienkārši uzmest tām
tukšuma plīvuru; tas mums nekādīgi nepalīdzēs. Mums ir jāredz tā, kas ir, būtība - jēlās un rupjās lietu
īpašības, precīzi tādas, kādas tās ir. Tas ir ļoti precīzs pasaules skatījuma veids. Tādā veidā mēs
vispirms nodzēšam visus mūsu smagnējos, iepriekš izveidotos priekšstatus, pēc tam mēs nodzēšam pat
tādu vārdu smalkumus kā „tukšs”; un tā rezultātā mēs nonākam „nekur”, esot tikai ar to, kas ir.
Galu galā mēs secinām, ka forma vienkārši ir forma, bet tukšums vienkārši ir tukšums; sūtrā tas
tiek aprakstīts kā atskārsme, ka forma nav nekas cits kā tukšums, bet tukšums nav nekas cits kā forma;
tie ir neatdalāmi. Mēs redzam, ka dzīves filozofiskās jēgas vai tās skaistuma meklēšana ir tikai
attaisnošanās veids, apgalvojums, ka viss nav tik slikti, kā mēs domājam. Taču viss patiešām ir tik
slikti, kā mēs domājam! Forma ir forma, bet tukšums ir tukšums; lietas ir tieši tas, kas tās ir; un mums
nevajag īpaši censties saskatīt tās kaut kādā dziļākā gaismā. Beigu beigās mēs nolaižamies uz zemes,
mēs redzam lietas tādas, kādas tās ir. Tas nenozīmē, ka mēs redzam pasauli mistiskā veidā ar
ercenģeļiem, ķerubiem un patīkamu mūziku, bet gan to, ka lietas ir redzamas tādas, kādas tās ir - ar to
pašu īpašībām. Respektīvi, šajā gadījumā šuņjata nozīmē pilnīgu priekšstatu un jebkādu faktoru
neesamību, pat tādu konceptualizāciju kā „forma ir tukšums” un „tukšums ir forma.” Jautājums ir par
to, kā saskatīt tieši, nevēloties „augstāku” apziņu, jēgu vai dziļumu. Tā vienkārši ir tieša, burtiska lietu
uztvere, saskatot tās tādas, kādas tās ir savā būtībā.
Tagad mēs varētu uzdot jautājumu: kā lai pielieto šo mācību ikdienas dzīvē? Kā vēsta kāds
stāsts, kad Buda pirmoreiz runāja par šuņjatu, daži no arhatiem mācības ietekmē mira no sirdstriekas.
Sēdošās meditācijas laikā šie arhati pārdzīvoja iegrimtību izplatījumā; taču viņi vēl joprojām bija
piesaistīti izplatījumam; bet, kamēr viņi vēl joprojām bija piesaistīti kaut kam, turpināja pastāvēt
pārdzīvojums un pārdzīvotājs. Šuņjatas princips nozīmē, ka nav piesaistes, nav robežas starp „šo” un
„to” un nav apziņas fokusa uz jebko.
 91
Ja mēs saskatām lietas tādas, kādas tās ir, mums nav nepieciešamības turpināt tās analizēt vai
paskaidrot; mums nevajag censties tās saprast, uzspiest tām savu garīgo pieredzi vai filozofiskās
idejas. Kā teicis kāds slavens dzena meistars: „Kad es ēdu, es ēdu; kad es guļu, es guļu.” Vienkārši
dariet, ko darāt, bet pilnīgi un galīgi. Rīkoties šādā veidā, nozīmē būt riši, godīgam un taisnam
cilvēkam, kurš nekad nešķiro starp „šo” un „to”. Viņš dara lietas burtiski, tieši, pieņemot tās tādas,
kādas tās ir. Viņš ēd, kad grib ēst, un guļ, kad grib gulēt. Reizēm Budu sauc par Mahariši, t.i., „Dižo
Riši”, jo viņš necenšas būt patiess, bet ir patiess savā atklātības stāvoklī.
Iepriekš minētais šuņjatas skaidrojums ir madhjamikas jeb „sirds ceļa” skatījums, kas ir
Nagardžunas dibinātā filozofiskās domas skola. Tā ir realitātes apraksts, kas pārdzīvota uz paša ādas,
bet to nekad nevarēs precīzi izteikt vārdos, jo vārdi nav tas pats, kas pieredze. Vārdi vai jēdzieni tikai
norāda uz atsevišķiem pieredzes aspektiem. Faktiski pati iespēja runāt par „realitātes pārdzīvojumu” ir
šaubīga, jo tā ietver sevī nošķīrumu starp „pārdzīvojumu” un „pārdzīvotāju”. Visbeidzot diez vai ir pat
iespējams runāt par „realitāti”, jo arī tad tiek pieņemts, ka eksistē kāds objektīvs novērotājs, kurš ir
ārējs un atsevišķs attiecībā pret to, it kā realitāte būtu parādība, kurai ir nosaukums, skaidras robežas
un ierobežojumi. Līdz ar to madhjamikas skola runā tikai par tathagatu, „to, kas ir tāds, kāds tas ir”.
Zināmā mērā Nagardžuna deva priekšroku tādai pieejai, kas pieņem citu filozofisko sistēmu un skolu
postulātus saskaņā ar to pašu nosacījumiem un noved tos līdz loģiskam absurdam, nepiedāvājot
nevienu savu realitātes definīciju.
Ir dažas citas filozofiskās pieejas patiesības un realitātes problēmai, kas ietekmēja madhjamikas
skolas attīstību un bija tās priekšteces. Šie virzieni izpaudās ne tikai agrīnā budisma filozofiskajās
līnijās, bet arī ateistiskā hinduisma, vedāntisma, kristietības, islāma un vairums citu reliģisko un
filozofisko tradīciju pieejās. No madhjamikas skatpunkta šos pārējos virzienus var iedalīt trīs
kategorijās: eternālisms, nihilisms un atomisms. Madhjamikas pārstāvji uzskatīja pirmos divus par
aplamiem, bet trešo - par daļēji pareizu.
Pirmais un acīmredzamākais no šiem trim „aplamajiem” realitātes skatījumiem ir eternālisms,
pieeja, kas pauž visnaivāko teisma versiju. Eternālisma doktrīnas apgalvo, ka parādības satur īpašu,
mūžīgu substanci. Lietas rodas un pazūd, taču tajās ir ietverta kaut kāda substance, kas nekad neaiziet
bojā. Mūžīgās eksistences īpašība jāpiedēvē kaut kam; tāpēc cilvēki, kuri pieslejas šai doktrīnai, parasti
tic Dievam, Ātmanam, dvēselei, pārlaicīgai būtībai. Tādējādi ticīgais apgalvo, ka dzīvē patiešām ir
kaut kas stabils, uz ko var paļauties, kam var pieslieties; ka iespējams pastāvīgs pasaules un mūsu
attiecību ar to izpratnes veids.
Taču beigu beigās eternālists var zaudēt iluzoro ticību Dievam, ko viņš nekad nav redzējis, vai
arī dvēselei vai mūžīgajai būtībai, ko viņš nespēj atrast. Bet tas mūs noved līdz nākamajam, viltīgākam
aplamajam skatījumam uz realitāti - nihilismam. Saskaņā ar to viss ir radies no tukšuma, viss rodas no
noslēpuma. Reizēm tas ir vienlaikus teistisks un ateistisks, apgalvojot, ka Dievs ir neizzināms. Saule
spīd, apgaismo zemi, veicina dzīvību, sniedz tai siltumu un gaismu. Taču mēs nespējam saprast
 92
dzīvības rašanos; nav loģiska sākumpunkta, no kura aizsācies Visums. Dzīvība un nāve ir tikai maijas
(ILŪZIJAS) deja. Viss rodas spontāni, no nekā. Šajā pieejā svarīgākais elements ir nekas - neizzināmā
realitāte, kas kaut kādā veidā atrodas aiz redzamajām parādībām. Visums rodas noslēpumainā veidā;
tam nav galīgi nekāda reāla izskaidrojuma. Iespējams, ka nihilists varētu sacīt, ka cilvēka prāts nav
spējīgs aptvert tādu noslēpumu. Respektīvi, šajā skatījumā uz realitāti noslēpums tiek aplūkots kā lieta.
Šeit atbildes vietā mēs izvirzām ideju, ka atbilde ir neiespējama un pie tā arī apstājamies.
Nihilistiskā pieeja izraisa fatālistisku domāšanas veidu. Jūs saprotat, ka jebkura darbība izraisa
reakciju. Jūs redzat nepārtrauktību un sekas, ķēdes reakciju, pār kuru jums nav kontroles. Šī ķēdes
reakcija rodas no „tukšuma” noslēpuma. Tāpēc, ja jūs kādu esat nogalinājis, tāda ir jūs karma, un
slepkavība ir izrādījusies neizbēgama, iepriekš noteikta. Tā paša iemesla dēļ, ja jūs esat izdarījis kaut
ko labu, tam nav nekāda sakara ar to, vai jūs esat vai neesat apskaidrots. Viss rodas noslēpumainajā
„tukšumā”, kas saistīta ar nihilistisku skatījumu uz realitāti. Tas ir ļoti naivs skatījums: mēs visu
pierakstām noslēpumam. Katru reizi, kad mēs neesam pārliecināti par kaut ko, kas ir ārpus mūsu
koncepciju robežām, mēs krītam panikā. Mums ir bail no pašu nepārliecinātības, un mēs cenšamies
radušos tukšumu aizpildīt ar kaut ko citu. Šis „kaut kas” parasti ir kāda filozofiska pārliecība, bet šajā
gadījumā - ticība noslēpumam. Mēs diezgan cītīgi, it kā būtu badā, meklējam tukšumu, ieskatoties
ikvienā tumšā kaktā, cenšamies to atklāt, bet atrodam tikai drupačas un neko vairāk. Tas ir ārkārtīgi
noslēpumains fakts - kamēr mēs meklēsim jēdzienos nodefinētu atbildi, vienmēr būs noslēpuma sfēra,
turklāt pats noslēpums būs tikai kārtējais jēdziens.
Neatkarīgi no tā, vai mēs esam eternālisti, nihilisti vai atomisti, mēs pastāvīgi pieņemam, ka
eksistē kaut kāds „noslēpums”, kaut kas tāds, ko mēs nezinām; dzīves jēga, Visuma rašanās, laimes
atslēga. Mēs cīnāmies, lai atsegtu noslēpumu, cenšamies kļūt par cilvēku, kurš to zina un kuram tas
pieder; mēs saucam to par „Dievu”, „dvēseli”, „Ātmanu”, „Brahmanu”, „šuņjatu” un citos tamlīdzīgos
vārdos. Protams, ka madhjamikas pieeja realitātei nav tāda; lai gan agrīnās hīnājānas budisma skolas
kaut kādā mērā iekrita šajās lamatās, tāpēc to pieeja tiek uzskatīta tikai par daļēji pareizu.
Hīnājānas pieejā realitātei dižs noslēpums tiek saskatīts nepastāvīgumā; tam, kas ir radies, ir arī
jāmainās un jāmirst. Taču mēs neesam spējīgi saskatīt nepastāvīgumu pašu, mēs tikai redzam tā
izpausmi formās. Tādējādi hīnājānas sekotāji apraksta Visumu atomu veidā, kas eksistē telpā, un
momentu veidā, kas eksistē laikā. Paši par sevi tie ir atsevišķi esamības elementi; līdz ar to hīnājānas
sekotāji ir atomisti-plurālisti. Hīnajānā šuņjatas ekvivalents ir formas nesubstanciālā un pārejošā
rakstura izpratne; tāpēc hīnājānas praksē meditācija ir duāla; tā ir apcere par daudziem nepastāvīguma
aspektiem dzimšanas, augšanas, sadalīšanās un nāves procesos un detalizēta to aprakstīšana; tā arī ir
uzmanīguma prakse, kas saskata notikumu un psihiskās dzīves nepastāvīgumu. Arhats apcer psihiskās
dzīves notikumus un materiālus priekšmetus, un sāk saskatīt tos kā momentānus un atomārus
notikumus. Tādējādi viņš atklāj, ka pastāvīgas substances un kaut kādas lietas nemaz nav. Šīs pieejas
kļūdainums izpaužas objektīvi reālu un savstarpēji saistītu elementu esamības konceptualizācijā - ka
 93
„šis” eksistē mijiedarbībā ar „to”.
Mēs varam saskatīt šos pasaules skatījumus (eternālismu, nihilismu un atomisko plurālismu)
gandrīz vai visās pasaules reliģijās un filozofijās. No madhjamikas viedokļa šie trīs maldu veidi pēc
būtības ir neizbēgami, kamēr mēs nemeklējam atbildi uz piedāvāto jautājumu, kamēr mēs netiecamies
izmeklēt, tā saucamo, dzīves „noslēpumu”. Ticība kaut kam ir vienkārši veids, kā noslēpumam
piekarināt birku. Mahājānas filozofiskā skola, jogačarja, cenšas atrast tās vienotību ar fenomenālo
pasauli.
Galveno uzsvaru jogačarjas skola liek uz epistemioloģiju (izziņas teoriju). Šai skolai noslēpums
ir saprāts - tas, kurš izzina. Jogačarini atrisināja šo noslēpumu, postulējot, ka saprāts un fenomeni ir
nesaraujami saistīti. Tādējādi nav izzinošā indivīda, visdrīzāk viss ir „pašizziņa”. Eksistē tikai „viens
prāts”, ko jogačarini sauc par „mirdzošo izziņu”; gan domas, gan emocijas, gan cilvēki, gan koki
būtībā ir tā aspekti. Tā rezultātā šī skola ne velti tradicionālajā literatūrā tiek dēvēta par „čita-matru” -
„vienīgā prāta skolu”.
Jogačarjas skola bija pirmā budisma skola, kuras mērķis bija pārvarēt robežu starp izzinātāju un
izzināmo. Tās sekotāji skaidro maldus un ciešanas kā sekas maldīgai pārliecībai par izzinoša indivīda
eksistenci. Ja cilvēks tic, ka viņš zina pasauli, tad vienotais prāts viņam šķiet sadalīts, lai gan tā skaidrā
virsma ir tikai aptraipīta. Maldos dzīvojošs cilvēks jūt, ka viņam rodas domas par ārējām parādībām,
ka viņš reaģē uz tām un viņš ir pastāvīgas darbību un pretdarbību situācijas varā. Apgaismots cilvēks
saprot, ka domas un emocijas no vienas puses un, tā saucamā, ārējā pasaule - no otras - ir „prāta
spēle”. Tātad apgaismots cilvēks nav aizgrābts ar subjekta un objekta, iekšējā un ārējā, izzinātāja un
izzināmā, „es” un „cita” dualitāti. Viss izrādās pašizziņa.
Tomēr Nagardžuna apstrīd jogačarinu „vienīgā prāta” pozīciju un faktiski apšauba pat pašu
„prāta” eksistenci. Viņš ir izstudējis divpadsmit „Pradžņa paramitas” sējumus, kas parādījās pēc Budas
„dharmas rata” otrā pagrieziena, t.i., viņa dzīves vidējā periodā. Nagardžunas secinājumu
kopsavilkums ir „nepieķeršanās” princips, kas ir galvenais madhjamikas skolas princips. Šis princips ir
šāds: jebkuru uzskatu var atspēkot un nevajag apstāties pie vienas atbildes vai realitātes apraksta, vai
tas būtu radikāls vai mērens, tostarp arī „vienīgā prāta” idejas. Pat nepieķeršanās principa nosaukšana
par šādu atbildi būtu kļūda, jo nevar pieķerties nepiesaistībai. Nagardžunas ceļš bija nefilozofisks - tas
vispār nebija filozofijas veids. Pats Nagardžuna ir teicis: „Viedajam jāatrodas uz vidusceļa.”
Madhjamikas filozofija sevī ietver kritisku jogačarinu filozofijas apskatu par to, ka viss ir „prāta
aspekts”. Madhjamika izdara šādu secinājumu. Lai apgalvotu, ka viss eksistējošais, ir tikai prāta spēle,
vajag pastāvēt arī kaut kam, kas novēro un izzina šo prātu, - kaut kam, kas apstiprina tā eksistenci. No
tā izriet, ka jogačarjas skolas pamata pozīcija ir arguments par labu šāda novērotāja eksistencei. Taču
saskaņā ar pašu jogačarinu „mirdzošās izziņas” filozofiju subjektīvas domas par jebkādu objektu rada
maldus, jo nepastāv ne objekts, ne subjekts, bet ir tikai viens prāts, kā daļa ir arī pats novērotājs. Tāpēc
nav iespējams apgalvot, ka pastāv vienots prāts. Līdzīgi kā acābols „mirdzošā izziņa” nevar sevi
 94
ieraudzīt, tāpat kā asmens nevar pāršķelt pats sevi. Pēc jogačarinu pašu loģikas sanāk, ka nav neviena,
kurš zinātu, ka vienots prāts pastāv.
Ko lai tad mēs iesākam ar prātu un realitāti? Tā kā nav nekā, kas uztvertu prātu vai realitāti, pats
jēdziens par eksistenci „lietu” vai „formu” veidā ir aplams; nav realitātes, nav tā, kas uztvertu realitāti;
nav domu, kas rastos no realitātes uztveres. Un, ja mēs esam aizvākuši šo priekšstatu par prāta un
realitātes pastāvēšanu, tad situācijas ir pilnīgi skaidras - tādas, kādas tās ir. Nav neviena, kam būtu
jāveic novērošana; nav neviena, kam būtu kaut kas jāizzina. Realitāte vienkārši ir, un tieši to nozīmē
termins „šuņjata”. Pateicoties šādai atklāsmei, ir izzudis novērotājs, kurš atdala mūs no pasaules.
Tādā gadījumā kā rodas ticība „es” eksistencei? Kā vis šis neirotiskais process sākas? Saskaņā ar
madhjamikas filozofiju, viss notiek tā. Jebkurā formas uztveršanas gadījumā rodas arī tūlītēja iztēles
un nepārliecinātības reakcija, kas attiecas uz hipotētisko subjektu, kuš uztver šo formu. Šī reakcija
notiek gandrīz acumirklī, tā ilgst vien sekundes sprīdi. Tiklīdz mēs esam identificējuši lietu, mūsu
nākamā darbība būs tās nosaukšana; bet līdz ar nosaukumu, protams, rodas arī sapratne. Mums ir
nosliece konceptualizēt objektu, bet tas nozīmē, ka mēs vairs nespējam uztvert lietas tādas, kādas tās ir
īstenībā. Mēs radām savdabīgu sienu, filtru un aizkaru starp sevi un objektu. Tieši tas arī ir šķērslis
nepārtrauktas apzināšanās uzturēšanai un palikšanai meditācijas stāvoklī, jo mēs atkal un atkal
nespējam saskatīt lietas tādas, kādas tās ir. Mēs esam spiesti piešķirt nosaukumus, interpretēt, spriest;
bet šāda darbība mūs aizved arvien tālāk no tiešas un precīzas uztveres. Tātad šuņjata nav vienkārši
apzināšanās, kas mēs tādi esam, kas mēs esam attiecībā pret kādu objektu; tā drīzāk ir skaidrība, kas
pārvar konceptuālo čaulu un nevajadzīgos maldus. Mēs vairs neesam pārņemti ar objekta burvību,
neesam iesaistīti situācijā subjekta lomā; tā ir brīvībā no „šī” un „tā”. Tas, kas paliek pāri, ir atvērts
izplatījums, dihotomijas „tas-šis” neesamība. Tieši to nozīmē madhjamikas „vidusceļš”.
Šuņjatas pārdzīvojumu nevar attīstīt bez iepriekšēja darba šaurā disciplīnas un tehnikas ceļa
ietvaros. Tehnika sākumā ir nepieciešama; taču noteiktā posmā nepieciešams tehniku atmest. No
galīgās patiesības viedokļa viss apmācības un prakses process ir pavisam lieks, jo mēs varētu aptvert
ego neesamību acumirklī. Taču tik vienkāršu patiesību mēs nepieņemtu. Citiem vārdiem sakot, mums
vajag mācīties, lai aizmirstu visu apgūto. Visa procesa būtība ir „es” izpaušana; mēs sākam ar to, ka
iemācāmies atšķirt neirotiskas domas no emocijām; pēc tam, izprotot tukšumu un atvērtību, pazūd
maldīgo jēdzienu sistēma; tā arī ir šuņjatas izpratne. Sanskritā „šuņjata” burtiski nozīmē „nekas”,
„tukšums”, t.i., „izplatījums”, jebkādu koncepciju neesamība. Nagardžuna ir teicis: „Gluži kā saule
izkliedē tumsu, pilnīgs viedais uzvarēs prāta maldīgos paradumus. Viņš neredz ne prātu, ne domas, kas
no tā nākušas” („Komentāri par madhjamiku”).
„Sirds sūtra” noslēdzas ar „dižajiem buramvārdiem” jeb mantru. Tibetiešu versijā ir teikts:
„Tātad nepieciešams zināt, ka tā ir transcendentālās zināšanas mantra, dziļas apskaidrības mantra,
nepārspējamā mantra, kam nav līdzīgu, kas nomierina visas ciešanas; tā ir patiesība, jo tajā nav
apmāna”. Šīs mantras burvība izriet nevis no kāda iedomāta un mistiska vārdu spēka, nevis no maģijas,
 95
bet gan no vārdu nozīmes. Interesanti, ka pēc šuņjatas tēmas aplūkošanas - „forma ir tukša, tukšums ir
forma, forma nav nekas cits, kā tukšums, bet tukšums nav nekas cits kā forma” utt., - sūtrā tiek
aplūkota mantra. Sākumā tajā tiek izmantoti meditācijas stāvokļa jēdzieni, bet beigās - mantras jeb
vārdu jēdzieni. Tas ir tāpēc, ka sākumā mums vajag rast uzticēšanos savai sapratnei, attīrīties no
visiem stereotipiem; mums vajag pārvarēt, pārspēt visas pārliecības, nihilismu, eternālismu utt. Un,
kad cilvēks ir pilnīgi atvērts, kad viņš ir palicis bez nevienas maskas, pilnīgi kails un atklāts, tad viņš
uzreiz ierauga vārda spēku. Kad ir nomesta maska, aiz kuras slēpās dziļā, absolūtā un visaugstākā
liekulība, tad mēs patiešām sākam saskatīt dārgumu, kas zaigo pats savā mirdzumā - enerģētisko,
dzīvo atvēršanās, pazemības un atsacīšanās kvalitāti.
Taču šajā gadījumā atsacīšanās nav vienkārši kaut kā atmešana, bet gan visa atmešana, kas ļauj
izjust pasaules dzīvīgumu. Un šī īpašā pasaule nav vāja miera sajūta, knapi pamanāma atvērtība; tā ir
stipra, neuzvarama un nesagraujama, jo tajā nav ne mazāko spraugu, pa kuru iespraukties liekulībai. Tā
ir pilnīga pasaule it visos virzienos, jo nav neviena tumša šaubu vai izlikšanās plankumiņa vai kaktiņa.
Pilnīga atvērtība ir pilnīga uzvara, jo mums ne no kā nav bail un mēs nemaz necenšamies sevi
aizstāvēt. Tāpēc šo mantru sauc par dižu. Varētu šķist, ka vārdu „Om gate gate paragate parasamgate
bodhi svaha” vietā mantrā vajadzētu būt kādiem vārdiem par „šuņjatu” - „Om šuņjata mahašuņjata”
vai kaut kam tamlīdzīgam. Tā vietā mantrā ir vārdi „gate gate paragate”, t.i., „aizgājis, aizgājis,
aizgājis otrā pusē, pavisam aizgājis”. Šis izteiciens ir daudz spēcīgāks nekā vārds „šuņjata”, jo vārds
„šuņjata” varētu nozīmēt jaunu filozofisku skaidrojumu. Bet kaut kāda filozofiska traktējuma vietā
mantra atklāj to, kas ir pāri filozofijai. Tāpēc tā skan „gate, gate” - „aizgājis, atstājis, atbrīvojies,
atvēries”. Pirmais „gate” nozīmē „atbrīvojies no pretrunīgo emociju plīvura”; otrais „gate” nozīmē
atbrīvošanos no primitīvu pārliecību par realitāti aizsega. Citiem vārdiem, pirmais „gate” nozīmē ideju
„forma-tukšums”, bet otrais „gate” attiecas uz pozīciju „tukšums ir forma”. Nākamais mantras vārds
„paragate” nozīmē „aizgājis otrā krastā, ir pilnīgi atvēries”. Tā „forma ir forma” - „paragate”, „taču
forma ir ne tikai forma, bet arī tukšums ir tukšums” - „parasamgate”, t.i., „pavisam aizgājis otrā pusē”.
„Bodhi” nozīmē „pilnīgi atmodies”; šī vārda nozīme ir „atmetušais, tas, kurš pavisam ir nometis
masku, kailais, pavisam atvērtais”. „Svaha” - tradicionālais mantras nobeigums, kas nozīmē „lai notiek
tā!” Citiem vārdiem sakot, „aizgājis, aizgājis, aizgājis otrā pusē, pilnīgi atvēries, atmodies; lai notiek
tā!”
Jautājums: Kā vēlēšanās izraisa dzimšanu?
Atbilde: Vienmēr, kad parādās vēlme, notiek arī vēl viena dzimšana. Jūs izaudzējat šo vajadzību
– vajadzību kaut ko izdarīt, kaut ko iegūt. Bet pēc tam šāda kaismīga vēlēšanās velk sev līdzi arī citus
ķēdes elementus. „Dzimšana” šajā gadījumā nozīmē jaunu maldu, jaunas neapmierinātības un
vajadzību dzimšanu. Piemēram, ja jums ir stipra vēlme iegūt naudu un jums izdodas savākt lielu
naudas summu, tad jums radīsies arī vēlme kaut ko par to nopirkt. Viens izraisa otru un rodas ķēdes
reakcija; līdz ar to vēlmes rada savdabīgu tīklu. Jūs nepārtraukti kaut ko vēlaties, vēlaties sevī kaut ko
 96
ievilkt.
Šuņjatas pārdzīvojumā, kad skaidri un precīzi ir redzams tas, kas ir, kaut kādā veidā šis tīkls, šis
zirnekļa tīmeklis tiek sarauts, jo tas ir noausts vēlmju un vajadzību izplatījumā. Un kad šo izplatījumu,
tā teikt, aizstāj šuņjatas izplatījums, visa konceptuālā vēlmju formēšana tiek pilnībā likvidēta, it kā mēs
būtu ieradušies uz citas planētas ar citādu atmosfēru, kādā vietā, kur vispār nav skābekļa. Respektīvi,
šuņjata rada jaunu atmosfēru, jaunu vidi, kurā pieķeršanās un vēlmes nevar eksistēt. Tāpēc šuņjatas
pārdzīvojums padara neiespējamu arī karmas sēklas audzēšanu; tāpēc tiek teikts: „Šuņjata ir tas, kas
rada visus budhas un visus apgaismotos”. „Apgaismotais” ir cilvēks, kurš nepiedalās ķēdes reakcijās
un karmiskā procesa sarežģītajos notikumos.
Jautājums: Kāpēc ir tā, ka vairumam no mums piemīt izteikta nosliece neredzēt lietas tādas,
kādas tās ir?
Atbilde: Domāju, ka lielākoties tāpēc, ka mums ir bail ieraudzīt tās tādas, kādas tās ir.
Jautājums: Kāpēc mums ir bail?
Atbilde: Mēs vēlamies saglabāt nabassaiti, caur kuru mēs barojam savu ego.
Jautājums: Vai ir iespējams saprast, ka „tukšums ir forma”, izmantojot dažādas meditācijas
tehnikas; vai arī šai sapratnei ir jārodas spontāni?
Atbilde: Šuņjatas izpratne nerodas prāta vingrošanas rezultātā; vajag patiešām saskatīt tukšumu.
To var gan uztvert sēdošas meditācijas laikā, gan arī saskatīt dzīves situācijās. Nav tādas standarta
rīcības, kas izraisa šo pārdzīvojumu. Piemēram, dižais indiešu jogs Naropa uztvēra šuņjatu brīdī, kad
viņa skolotājs iesita viņam pa vaigu ar sandali. Tai pat mirklī viņš saskatīja tukšumu. Viss ir atkarīgs
no situācijas.
Jautājums: Tad sanāk, ka šis pārdzīvojums nav kaut kas tāds, ko varētu meklēt.
Atbilde: Ja mēs patiešām esam ieinteresēti tā atrašanā, ja mēs pa īstam un pilnībā esam uzticīgi
šuņjatas jēdzienam, tad mums vajag atmest jebkādus meklējumus.
Jautājums: Man ir nedaudz grūti saskaņot šuņjatas jēdzienu ar to, kas notiek šobrīd.
Atbilde: Kad jūs pārdzīvojat šuņjatu, tas nozīmē, ka jūs pārstājat uztvert apkārtni, jūs pārstājat
dzīvot uz Zemes. Jūs vēl joprojām dzīvojat uz Zemes, taču arvien precīzāk saskatāt to, kas notiek šeit.
Mums šķiet, ka mēs pazīstam lietas tādas, kādas tās ir, taču patiesībā mēs saskatām tikai personīgo to
versiju, kas nav pavisam pilnīga. Daudz kas vēl ir jāuzzina par dzīves īstajām niansēm. Bet tas, ko mēs
redzam, ir tikai ļoti rupja tā versija, kas ir. Šuņjatas stāvoklis nenozīmē, ka visa pasaule pilnībā izšķīst
izplatījumā; taču jūs sākat saskatīt šo izplatījumu, tāpēc šī pasaule izrādās kaut kādā veidā mazāk
pieblīvēta. Piemēram, ja mēs gatavojamies ar kādu tikties, mēs varam sagatavoties, ka teiksim viņam
to un to, nomierināsim viņu vai arī kaut ko paskaidrosim. Taču, kad viņš ierodas, izrādās, ka viņam
pašam ir tik daudz sarežģījumu, viņš pats ir ļoti satraukts. Un, pirms jūs esat sapratis, kur jūs
atrodaties, jūs jau esat pavisam apmulsis līdz ar otru cilvēku tā vietā, lai būtu skaidrībā, kādu bijāt
iecerējis. Jūs esat pilnībā pārņemts ar viņa maldiem. Turpretī šuņjata nozīmē spēju redzēt cauri
 97
maldiem. Jūs nepārtraukti esat precīzs un skaidrs.
Jautājums: Un vēl joprojām turpināt dzīvot pasaulē tādā stāvoklī?
Atbilde: Jā, protams! Saprotiet, apgaismība nenozīmē nāvi; citādi tā būt sava veida pašnāvība,
bet tas jau ir smieklīgi. Tāds skatījums būtu nihilistisks mēģinājums aiziet prom no pasaules.
Jautājums: Vai apgaismots cilvēks zina visu?
Atbilde: Baidos, ka tas ir kļūdains secinājums no jogačarinu „vienotā prāta” teorijas; šī teorija ir
parādījusies arī citās reliģiskajās un filozofiskajās tradīcijās. Ideja ir tāda, ka apgaismots cilvēks ir
kļuvis par šo „vienoto prātu”, un tāpēc viņš zina visu, kas kādreiz ir bijis, ir un būs. Vienmēr nākas
sastapties ar šādiem fantastiskiem izdomājumiem, kad cilvēki sevi saista ar „noslēpumu”, ar
neizzināmo. Taču baidos, ka īstenībā tāds „vienotais prāts” nepastāv.
Jautājums: Bet kā sākt redzēt to, kas ir?
Atbilde: Nesākot, ir jāatmet sākšanas ideja. Ja jūs cenšaties nostiprināties kādā īpašā teritorijā,
nodomājot „mana pieredze!”, tad jūs nepiedzīvosit šuņjatu. Jums šī teritorijas ideja ir jāatstāj pavisam.
Tas ir iespējams. Tā nav vienkārši filozofiska spekulācija. Mēs varam atstāt teritorijas ideju. Mēs
varam nesākt.
Jautājums: Vai daļa no šīs atteikšanās ir ilgas pūles - tik ilgas, ka mēs tās atstājam, jo ir
izsmeltas mūsu iespējas? Vai mēs varam visu atstāt jau, pirms mēs esam noguruši? Vai ir kāds īsāks
ceļš? Vai mērkaķim vajag piedzīvot sišanās pret sienu un halucināciju periodu?
Atbilde: Domāju, ka jā. Pēkšņa apgaismība notiek tikai tad, kad ir zuduši spēki; tās pēkšņums
nenozīmē, ka obligāti eksistē īsāks ceļš. Dažos gadījumos cilvēki var piedzīvot negaidītu apgaismības
uzplaiksnījumu, taču, ja viņi nestrādā, lai turpinātu ceļu, atjaunojas iepriekšējo stereotipu un
domāšanas darbība, un prāts atkal ir pieblīvēts. Ir nepieciešams veikt ceļojumu, jo, kā jūs teicāt, tajā
punktā, kurā jūs izjūtat vilšanos, jūs panākat savu.
Jautājums: Tas it kā mūs atgriež pie hīnājānas disciplīnas ceļa, vai ne?
Atbilde: Jā, meditācija ir smags darbs; noteiktā mērā tas ir fizisks darbs.
Jautājums: Kad mēs to uzsākām, mums ir pie kā piestrādāt?
Atbilde: Mums ir pie kā piestrādāt; taču vienlaikus viss, ko jūs darāt, attiecas tikai uz pašreizējo
brīdi, nevis kaut kāda mērķa sasniegšanu nākotnē. Un tas atkal mūs atgriež pie meditācijas prakses.
Meditācijas būtība nav pašapliecināšanās uz ceļa; tā ir sapratne, ka mēs jau esam uz ceļa un mūsu
klātbūtne ir tikai pašlaik, tieši šobrīd - tagad, tagad, tagad! Patiesībā mēs nekad neuzsākam ceļu, jo
nekad neesam to pametuši.
Jautājums: Jūs aprakstāt apgaismotus cilvēkus kā brīvus no karmas valgiem. Es vēlētos uzzināt,
ko jūs ar to domājat, jo man šķiet, ka viņi aizsāk jaunu karmisko ķēdes reakciju.
Atbilde: Vārds „karma” nozīmē „radīšana” jeb „darbība” - tā ir kā ķēdes reakcija. Piemēram,
plānojot nākotni, mēs iesējam sēklu. Apgaismības gadījumā plānu nākotnei nav; jo apgaismotiem
cilvēkiem nav vēlmes nodrošināt savu drošību. Viņiem vairs nav vajadzības zināt, kā iegriezīsies viņu
 98
nākotne, viņi ir pārvarējuši iepriekš noformulētu priekšstatu par nākotni, jo visu laiku un pilnībā dzīvo
tagadnē. Tagadne satur nākotnes un arī pagātnes potenciālu. Apgaismotie ir pilnībā pakļāvuši
nemierīgo un neprātīgo prāta aktivitāti. Viņi pilnībā atrodas pašreizējā brīdī, tāpēc vairs nesēj
turpmākas karmas sēklas. Kad pienāk nākotne, viņi neredz tajā pagātnes labo darbu rezultātus; viņi
visu laiku redz tikai tagadni. Tādēļ viņi vairs neierosina jaunas ķēdes reakcijas.
Jautājums: Vai „apskaidrība” atšķiras no vienkāršas klātesamības pašreizējā brīdī?
Atbilde: Jā. Apgaismība ir apskaidrības stāvoklis pašreizējā brīdī. Piemēram, dzīvnieki dzīvo
pašreizējā brīdī; tādā nozīmē pašreizējā brīdī dzīvo arī mazi bērni; taču tas galīgi nav tas pats, kas
apgaismības/apskaidrības stāvoklis.
Jautājums: Es īsti nesaprotu, ko jūs domājat, sakot, ka dzīvnieki un mazi bērni dzīvo tagadnē.
Kāda ir atšķirība starp šāda veida dzīvi tagadnē un apgaismota cilvēka dzīvi?
Atbilde: Es domāju, ka atšķirība ir tāda, ka vienā gadījumā ir vienkāršs fokuss uz kaut ko, bet
otrā gadījumā ir patiesa būšana „šeit un tagad”, kas raksturo „apskaidrību”. Bērns un dzīvnieks dzīvo
tagadnē, jo tāds ir viņu prāta fokuss. Šis fokuss sniedz viņiem enerģiju, ko viņi var arī neapzināties.
Apgaismots cilvēks nefokusējas uz ideju „es esmu apgaismots”, jo viņš ir pavisam pārvarējis
domāšanu „es esmu” rāmjos. Viņš vienkārši atrodas pilnībā; subjekta un objekta nošķīrums palicis aiz
muguras uz visiem laikiem.
Jautājums: Taču, ja apgaismotam cilvēkam nav ego un viņš izjūt apkārtējo skumjas un bēdas,
taču ne obligāti jūt savas, tad vai viņa labprātīgā tiekšanās palīdzēt citiem pārvarēt grūtības arī nav
„vēlme”?
Atbilde: Es tā neuzskatu. Vēlme rodas tad, kad jūs vēlaties kādu redzēt laimīgu. Kad šis cilvēks
ir laimīgs, jūs arī jūtaties laimīgs, jo kaut kādā mērā jūs viņu darāt laimīgu ne tik daudz viņa dēļ, cik
sevis paša dēļ. Jūs vēlaties, lai viņš ir laimīgs. Apgaismotam cilvēkam nav šādas attieksmes. Kad
kādam ievajagas viņa palīdzību, viņš vienkārši palīdz; un šādā rīcībā nav ne kripatiņas
pašapmierinājuma vai pašcildinājuma.
Jautājums: Kāpēc jūs nosaucāt vietējo centru par „Karma dzong”?
Atbilde: „Karma” nozīmē „rīcība”, kā arī „budhas darbība”, tibetiešu vārds „dzong” nozīmē
„cietoksnis”. Situācijas vienkārši pienāk, nevis rodas pārdomāta plāna ietvaros. Spontāni uzrodoties,
tās nepārtraukti attīstās. Centrā it kā ir ieslēgta milzīga enerģija; to pašu var teikt arī par karmu. Šo
enerģiju neviens nevada nepareizi, un tā ir kā cietoksnis. Neizbēgamajam neizbēgami bija jānotiek;
taču tas drīzāk notiek spontānu karmisku iedarbību veidā nevis kā misionārisms vai pievēršana
budismam.
Jautājums: Kā jūs saistāt samadhi un nirvānas jēdzienu ar šuņjatas jēdzienu?
Atbilde: Tā ir vārdu problēma. Atšķirību pēc būtības nav, atšķiras tikai uzsvari. Samadhi ir
pilnīga iesaistība, nirvāna ir brīvība, un tās abas ir saistītas ar šuņjatu. Kad mēs pārdzīvojam šuņjatu,
mēs esam pilnībā iesaistīti, bez duālisma robežas starp subjektu un objektu. Mēs esam brīvi no
 99
maldiem.

14. nodaļa. Pradžņa un līdzcietība

Aplūkojot šuņjatas tēmu, mēs atklājām, ka uzspiežam parādībām savus stereotipus, savas idejas,
savu notiekošā versiju tā vietā, lai saskatītu tās tādas, kādas tās ir. Turpretī, ja mēs spējam redzēt cauri
savu priekšstatu aizkaram, mēs saprotam, ka mēs it kā piestiprinām pārdzīvojumam īpašus rokturus,
neņemot vērā to noderīgumu, un tas ir nevajadzīgs un mudžeklīgs rīcības veids. Citiem vārdiem sakot,
stereotipi ir drošības forma. Kad mēs kaut ko redzam, mēs nekavējoties dodam tam nosaukumu un
ievietojam kādā kategorijā. Taču forma ir tukša, tai nav vajadzīgas mūsu kategorijas, lai izpaustu savu
pilnīgo dabu, lai tā būtu tas, kas tā ir. Forma pati ir brīva no aizspriedumiem.
Taču tukšums ir forma. Tas nozīmē, ka šajā izpratnes līmenī mēs piešķiram lielu nozīmi formas
redzēšanai bez stereotipiem. Mēs vēlētos piedzīvot šādu apskaidrību, it kā formas kā tukšuma
saskatīšana būtu stāvoklis, uz ko mēs varam piespiest savu prātu. Mēs meklējam tukšumu tā, it kā tā
būtu lieta, forma, bet nevis īsts tukšums. Tā rodas pārmērīgas centības problēma.
Tādējādi mūsu nākamais pakāpiens ir atbrīvošanās no cenšanās redzēt formu kā tukšumu. Šajā
punktā forma patiešām kļūst redzama cauri mūsu stereotipu plīvuram. Forma ir forma, kaila forma, bez
jebkādas apslēptas filozofiskās jēgas. Un tukšums ir tukšums; tam nevar neko piekarināt. Mēs esam
atklājuši nedualitātes pārdzīvojumu.
Tomēr sapratuši, ka forma ir forma, bet tukšums ir tukšums, mēs vēl joprojām augstu vērtējam
savu nedualitātes atklājumu. Vēl joprojām eksistē sajūta, ka mēs izzinām un pārdzīvojam atklāsmi.
Mēs apzināmies, ka kaut kas izzuda, kaut kā vairs nav. Mēs smalkā veidā esam pieķērušies
nedualitātei. Šeit mēs nonākam pārejas posmā starp mahājānas ceļu un tantras ceļu, kurā pradžņa ir
nepārtraukts pārdzīvojums, bet līdzcietība vairs nav tīša. Taču arī šajā posmā vēl saglabājas pašapziņa,
tāda kā personīgās pradžņas un līdzcietības apzināšanās, savas rīcības pārbaudes un vērtēšanas sajūta.
Kā noskaidrojām sarunā par bodhisatvas darbību, pradžņa ir visnotaļ precīza un saprātīga
eksistences forma. Tā ir asa un spējīga iedziļināties situācijā un atklāt to. Līdzcietība toties ir atvērta
atmosfēra, kurā ir redzama pradžņa. Tā ir situācijas atvērta apzināšanās, kas dod impulsu mūsu
darbībai caur informāciju, kas saņemta ar pradžņas skatījumu. Līdzcietība ir visnotaļ spēcīga, taču tai
jāpakļaujas pradžņas saprātam; gluži tāpat arī saprāts izpaužas dziļas atvēršanās atmosfērā, kas
raksturīga līdzcietībai. Šiem diviem tikumiem jārodas vienlaikus.
Līdzcietība ir saistīta ar fundamentālu, nešaubīgu bezbailību. Šāda bezbailība ir saistīta ar milzu
cēlsirdību pretstatā tādai bezbailībai, kas izpaužas vardarbībā pret citiem. „Cēlsirdīga bezbailība” ir
līdzcietība tās tīrākajā formā, kas pārvar „es” dzīvniecisko instinktu. „Es” vēlas sev nospraust
teritoriju, turpretī līdzcietība ir pilnībā atvērta un labvēlīga. Tas ir īpašs cēlsirdības žests, kas nevienu
neatraida.
 100
Līdzcietībai ir nozīme meditācijas praksē, kad jūs izjūtat ne tikai mieru un rāmumu, bet arī
siltumu. Ir iespējama spēcīga siltuma sajūta, kas ierosina atvērtību un labvēlību. Kad ir radusies šāda
sajūta, vairs nav raižu un bažu par to, ka kādi ārēji apstākļi varētu radīt šķēršļus jūsu meditācijai.
Tas ir intensīvs siltums, kas attīstās meditācijas praksē un pāriet arī uz apzināšanās stāvokli pēc
meditācijas. Šādā īstā apzināšanās stāvoklī, jūs nevarat nošķirt sevi no savas darbības, tas nav
iespējams. Ja jūs cenšaties koncentrēties uz savu darbību, vai tā būtu tējas vārīšana vai arī jebkurš cits
ikdienas darbs, un vienlaikus apzināties situāciju, tad jūs esat sapnim līdzīgā stāvoklī. Kā teicis kāds
tibetiešu skolotājs: „Nemākulīgi centieni apvienot apzināšanos ar darbību ir kā mēģinājums sajaukt
ūdeni ar eļļu”. Īsta apzināšanās ir atvērta, nevis uzraugoša un sargājoša. Tas ir atvērta prāta stāvoklis,
atvērtā izplatījuma pārdzīvojums situācijā. Jūs varat strādāt, taču apzināšanās spēj arī darboties jūsu
darba kontekstā, kas tagad kļūs par līdzcietības un meditācijas praksi.
Parasti mūsu dzīvē iztrūkst apzināšanās; mēs esam pilnībā iegrimuši tajā, ko mēs darām,
aizmirsuši par apkārtni, blīvi noslēgušies no tās. Taču apzināšanās un pradžņas pozitīvais spēks ir
atvērts un saprātīgs, ass un caururbjošs; tas sniedz mums visaptverošu dzīves redzējumu, kas ne tikai
atsedz atsevišķas darbības un notikumus, bet arī to kopīgos apstākļus. Tas rada pareizu situāciju
saskarsmei ar cilvēkiem. Kontaktējoties ar viņiem, mums ne tikai jāapzinās, ko viņi saka, bet arī jābūt
atvērtiem pret viņu būtību. Faktiski cilvēka vārdi un smaids ir tikai daļa no saskarsmes izpausmēm. Ne
mazāk svarīga ir viņu klātbūtnes kvalitāte - tas, kas viņi ir patiesībā. Tas veicina satuvošanos daudz
lielākā mērā nekā tikai vārdi.
Ja cilvēks vienlaikus ir vieds un līdzcietīgs, viņa rīcība ir ļoti prasmīga un izstaro enerģiju. Šāda
prasmīga rīcība saucas „upaja” - „prasmīgs līdzeklis”. Šajā gadījumā „prasmīgs” nav domāts „izdomas
pilns” vai „diplomātisks”. Upaja vienkārši rodas kā reakcija uz situāciju. Ja cilvēks pilnībā un pavisam
ir atvērts, viņa atbilde uz dzīvi būs visnotaļ tieša, varbūt pat asa pēc vispārpieņemtiem standartiem, jo
„prasmīgie līdzekļi” neatstāj vietu nekādām blēņām. Tie atsedz situācijas būtību un iedarbojas uz to
tādu, kāda tā ir. Upaja ir apveltīta ar ārkārtīgi prasmīgu un precīzu enerģiju. Ja mūsu aizsegus un
maskas šī enerģija pēkšņi norauj, tas ir ļoti sāpīgi. Tādā brīdī šāda veida atvērtība un nepastarpinātība,
pradžņas un līdzcietības asā atklātība var šķist augstākajā mērā auksta un vienaldzīga.
Vispār pieņemtajā nozīmē līdzcietība nozīmē vienkārši labestību un siltumu. Šādu līdzcietības
veidu rakstos sauc par „vecmāmiņas mīlestību”. No līdzcietību praktizējošā var sagaidīt tieši tādu
labestību un maigumu: viņš nenodarīs pāri pat ne mušai. Ja jums sevis saglabāšanai ir nepieciešama
cita maska, cits ietērps, viņš jums to sniegs. Taču īsta līdzcietība ir nežēlīga (ego izpratnē), jo tā neņem
vērā „es” pašsaglabāšanās centienus. Tā ir „neprātīga gudrība” - dzīļu vieduma darbība, kā arī neprāta,
jo tai nav nekāda sakara ar ego burtiskajiem un vienkāršajiem centieniem nodrošināt personīgo
komfortu.
Ego loģikas balss iesaka mums būt labiem pret cilvēkiem, būt labiem zēniem un meitenēm,
dzīvot nevainīgu, mazu dzīvīti. Mēs pastāvīgi esam aizņemti darbā, īrējam ērtu dzīvokli vai istabu; un
 101
mēs vēlamies, lai tā turpinātos visu laiku, taču tad notiek kaut kas tāds, kas izrauj mūs laukā no mūsu
drošās ligzdiņas - tad mēs esam vai nu ļoti nomākti, vai nu notiek kaut kas ārkārtīgi sāpīgs. Un mēs
esam neizpratnē - kāpēc liktenis ir tik nelabvēlīgs? „Kāpēc Dievs mani soda? Es taču esmu bijis tik
labs, nekad neesmu nodarījis pāri neviena dzīvai dvēselei!” Taču dzīve ir vairāk nekā tas viss.
Tad ko mēs cenšamies saglabāt? Kāpēc mēs esam tik ļoti aizņemti, lai sevi pasargātu? Nežēlīgās
līdzcietības pēkšņais enerģijas trieciens atrauj mūs no ērtībām un drošības līdzekļiem. Ja mēs nekad
neizjustu šādu grūdienu, mēs nevarētu augt. Ir nepieciešams, lai mūs izsit no vienmērīgā, rutīnā un ērtā
dzīvesveida. Meditācijas būtība nav kļūt par godīgu un labu cilvēku vispārpieņemtajā nozīmē, kurš
cenšas sev nodrošināt drošību. Mums jākļūst līdzcietīgiem un viediem visdziļākajā nozīmē, jākļūst
atvērtiem un solidāriem pret pasauli tādu, kāda tā ir.
Jautājums: Vai jūs nevarētu paskaidrot galvenās atšķirības starp mīlestību un līdzcietību? Kāda
ir to savstarpējā saistība?
Atbilde: „Mīlestība” un „līdzcietība” ir neskaidri termini. Mēs varam tos skaidrot dažādi. Parasti
savā dzīvē mēs izrādām alkatību, sliecamies pieķerties dažādām situācijām, lai iegūtu drošību.
Iespējams, ka mēs uzskatām kādu par savu mazuli vai arī gluži pretēji - mums sagādā prieku uzskatīt
sevi par bezpalīdzīgiem bērniem un slēpties kādam klēpī. Šis klēpis var piederēt kādam cilvēkam vai
kādai organizācijai, biedrībai, skolotājam vai jebkādai aizbildnieciskai struktūrai. Tā saucamās
„mīlpilnās” attiecības pieņem vienu vai otru formu. Vai arī kāds baro kādu. Taču tās ir maldīgas,
izkropļotas mīlestības un līdzcietības attiecības. Tieksme būt uzticīgam, ja mēs vēlamies kādam
piederēt, būt kāda bērnam, vai arī, ja mēs vēlamies uzskatīt kādu par savu bērnu - šī tieksme šķiet
varena. Par mūsu „bērnu” var kļūt atsevišķa personība vai arī kāda organizācija, institūcija vai jebkas.
Un mēs rūpēsimies par šo „bērnu”, barosim viņu ar pienu, veicināt viņa izaugsmi. Vai arī otrādi -
organizācija ir kā liela „mamma”, kas visu laiku mūs baro; un bez šīs „mātes” mēs nevaram dzīvot,
nevaram eksistēt. Šie divi stereotipi ir attiecināmi uz jebkuru dzīvības enerģiju, kam piemīt potenciāls
mūs aizraut. Šāda enerģija var būt ļoti vienkārša, piemēram, nejauša draudzība vai arī azartiska
darbība, ar ko mums patīk nodarboties; tā var būt arī sarežģītāka, piemēram, karjeras izvēle vai laulība.
Mēs vai nu vēlamies kaut kā kontrolēt sajūsmu, vai nu vēlamies kļūt par tās daļu.
Taču ir iespējams arī trešais mīlestības un līdzcietības ceļš. Vienkārši esiet, kas jūs esat,
nenolaižoties līdz bērna līmenim un neprasot, lai kāds lektu jums klēpī. Vienkārši esiet tas, kas jūs esat
dzīvē un pasaulē. Ja jūs spējat būt jūs pats, arī ārējās situācijas kļūs tādas, kādas tās ir. Tad jūs varēsit
sazināties tieši un precīzi, nenodarbojoties ar kaut kādām muļķībām, neļaujoties nekādām
emocionālām, filozofiskām vai psiholoģiskām pārdomām. Šis trešais ceļš ir līdzsvarots atvērtības un
saziņas ceļš, kas automātiski atklāj milzīgu telpu, kurā atrodas vieta radošai darbībai, dejai,
savstarpējai apmaiņai.
Līdzcietība nozīmē, ka mēs nenodarbojamies ar liekulības un pašapmāna spēli. Piemēram, ja mēs
vēlamies kaut ko no otra cilvēka un sakām viņam: „Es tevi mīlu”, nereti mēs ceram, ka mums izdosies
 102
ievilināt šo cilvēku savā teritorijā, pārvilināt viņu savā pusē. Šāda veida mīlestībai ir raksturīgs
prozelītisms un tā ir ārkārtīgi aprobežota. „Jums mani jāmīl pat, ja jūs mani ienīstat, jo es esmu mīlas
apreibināts!” Ko tas nozīmē? Tik vien, ka otram cilvēkam ir jāpāriet uz jūsu teritoriju, jo jūs viņam
stāstāt par mīlestību, jo jūs viņam nenodarīsit pāri. Taču tas ir ļoti apšaubāmi. Nevienu saprātīgu
cilvēku nevar apmānīt ar šādu viltību. „Ja jūs patiešām mīlat mani tādu, kāds es esmu, tad kāpēc jūs
vēlaties, lai es pāreju uz jūsu teritoriju? Kāpēc vispār tāds jautājums par teritoriju, kālab šīs prasības?
Ko jūs vēlaties no manis? Kā lai es zinu, kas notiks. Pieņemsim, ka es patiešām pāriešu uz jūsu
„mīlošo” teritoriju – vai jūs nekļūsit par manu kaklakungu? Vai jūs neradīsit klaustrofobijas atmosfēru
ar savām smagajām mīlas prasībām?” Tikmēr, kamēr pastāv teritorija, kas saistīta ar kāda individuālo
mīlestību, citi ar aizdomām izturēsies pret šī cilvēka „mīlpilno” un „līdzcietīgo” attieksmi. Kā lai mēs
pārliecināmies, ka mums pagatavotajā dzīru maltītē nav piejaukta klāt inde? No kurienes šāda atvērtība
– no centralizētās personības vai arī tā rodas totālas atklātības rezultātā?
Īstenas līdzcietības fundamentāla īpašība ir šķīsta un bezbailīga atvērtība bez teritoriāliem
ierobežojumiem. Tās gadījumā nav nepieciešamības būt mīlošam un labestīgam pret saviem
tuvākajiem, nav nepieciešamības teikt cilvēkiem jaukus vārdus un uzturēt priecīgu smaidu. Šī mazā
viltība šeit nedarbojas, faktiski tā ir apkaunojoša. Īstena atvērtība eksistē daudz plašākā mērogā –
absolūti plašā un neierobežotā – Visuma mērogā. Būt līdzcietīgam nozīmē būt tik nobriedušam, cik jūs
esat, vienlaikus saglabājot bērna dabu. Kā jau es minēju, budisma mācībās līdzcietības simbols ir
mēnesnīca, jo tās atspulgs atspoguļojas simtiem traukos ar ūdeni. Mēness neko neprasa: „Ja jūs man
neatvērsities, es neizrādīšu jums labvēlību un jums nespīdēšu.” Tas vienkārši spīd. Lieta tāda, ka
nevajag vēlēties darīt kādam labu vai padarīt kādu laimīgu: šeit nav saistības ar kaut kādu auditoriju, te
nav ne „manis”, ne „jūs”, ne „viņu”. Runa ir par atklātu velti, par pilnīgu cēlsirdību bez relatīvajiem
došanas un ņemšanas jēdzieniem. Tāda ir dziļākā līdzcietības atklāsme – tā ir atvēršanās bez prasībām.
Vienkārši esiet tas, kas jūs esat, esiet sava stāvokļa noteicēji. Ja jūs vienkārši būsiet, dzīve plūdīs jums
cauri un apkārt; un tas novedīs pie darba un saziņas ar kādu; tā, protams, prasīs lielu siltumu un
atvērtību. Ja jūs varat atļauties būt tas, kas jūs esat, tad jums nav nepieciešams „apdrošināšanas
līgums”, tad jums nav nepieciešamības censties būt labiem, godbijīgiem un līdzcietīgiem.
Jautājums: Apzīmējums „nežēlīgā līdzcietība” skan skarbi.
Atbilde: Vispārējā pieeja mīlestībai ir kā pārlieku naiva tēva pieķeršanās, kurš vēlas apmierināt
visas savu bērnu vēlmes – viņš dos viņiem visu: naudu, alkoholu, ieročus, barību, īsi sakot, visu, lai
tikai darītu viņus „laimīgus”. Taču tēvs var ne tikai censties „darīt savus bērnus laimīgus”, bet arī
papūlēties viņu garīgās izaugsmes labā.
Jautājums: Kāpēc īsteni līdzcietīgs cilvēks nerūpējas par to, lai citiem kaut ko sniegtu?
Atbilde: Runa nav par došanu, bet par atvēršanos mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem. Vajag
pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, nevis attiekties pret viņiem no nekustīgas un aizspriedumainas
ērtuma vai neērtuma pozīcijas.
 103
Jautājums: Vai nežēlīgās līdzcietības idejā neslēpjas briesmas? Cilvēks var nodomāt, ka viņš
izrāda nežēlīgu līdzcietību, lai gan patiesībā viņš ir vienkārši agresīvs.
Atbilde: Jā, tā tas patiešām ir. Šī ideja ir diezgan bīstama; tieši tāpēc es iepazīstināju jūs ar šo
ideju tikai pēc tam, kad mēs bijām aplūkojoši garīgā materiālisma tēmu un iepazinušies ar
vispārīgajiem budisma principiem, tādējādi ieliekot intelektuālas izpratnes pamatu. Ja tajā pakāpē, par
kuru es runāju, studējošais ir apņēmies praktizēt nežēlīgo līdzcietību, tad viņam jau vajadzētu būt
paveikušam milzu darbu meditācijas un studiju jomā un būt pārvarējušam apzinātos maldus un
pašapmānu, kā arī jābūt apveltītam ar humora izjūtu utt. Pēc tam, kad viņš jau ir to paveicis - nogājis
garu un grūtu ceļu, viņa nākamais atklājums būs līdzcietība un pradžņa. Kamēr viņš nav izgājis
ilgstošu meditācijas un apmācības praksi, praktizēt nežēlīgo līdzcietību viņam ir ārkārtīgi bīstami.
Jautājums: Varbūt cilvēks var izaugt līdz atvērtībai un līdzcietībai pret citiem, bet pēcāk atklāt,
ka pat viņa līdzcietība vēl joprojām ir aprobežota, joprojām stereotipiskas. Vai mēs vienmēr varam
paļauties uz savu atklājumu pareizumu? Vai ir kāds veids, kā pārliecināties, ka mēs sevi nemuļķojam?
Atbilde: Tas ir ļoti vienkārši. Ja mēs jau no paša sākuma sevi muļķojam, mēs automātiski it kā
noslēdzam ar sevi vienošanos. Bez šaubām, to ir pārdzīvojis ikviens. Piemēram, ja mēs ar kādu
sarunājamies un pieļaujam savā stāstā pārspīlējumus, vēl neatvēruši muti, mēs nodomājam: „Es zinu,
ka es pārspīlēju, taču es vēlos pārliecināt šo cilvēku”. Un mēs nepārtraukti turpinām šo sīko spēlīti.
Tāpēc ir svarīgi sākt no pašas apakšas, ar pašiem nenozīmīgākajiem sīkumiem, paliekot godīgam un
atvērtam pašam pret sevi. Atvērtība pret citiem nav problēma. Jo atvērtāki mēs esam pret sevi, jo
vairāk mūsu atklātība izstaro uz citiem. Mēs labi apzināmies, kad sevi muļķojam, taču izliekamies akli
pret savu pašapmānu.

15. nodaļa. Tantras

Pēc tam, kad bodhisatva ar pradžņas zobenu ir pāršķēlis stereotipus, viņš saprot, ka „forma ir
forma, bet tukšums ir tukšums”. Tad viņš kļūst spējīgs dažādās situācijās rīkoties neticami precīzi un
meistarīgi. Virzoties uz priekšu pa bodhisatvas ceļu, padziļinās viņa pradžņa un līdzcietība, viņš
spēcīgāk apzinās saprātu un izplatījumu, spēcīgāk izjūt pasauli. Viņa miers kļūst nesatricināms un
neparasti spēcīgs - mēs nevaram būt patiešām mierīgi, ja mūsos nav tik spēcīga miera; vāju vai
pagaidu mierīgu noskaņojumu var izjaukt. Ja mēs naivi cenšamies būt mierīgi un labestīgi, sastopoties
ar svešu un negaidītu situāciju, mūsu pasaules apzināšanās tiek traucēta, jo mūsu miers ir vājš. Tādēļ
mūsu mieram jābūt noturīgam, izturīgam, ar dziļām saknēm - tam jābūt kā zemei. Ja mums piemīt
spēks ego izpratnē, mēs sliecamies izrādīt šo spēku un pielietot to kā ieroci citu novārdzināšanai; taču
bodhisatvas nepielieto spēku, lai novārdzinātu citus; viņi vienkārši saglabā mieru.
Visbeidzot mēs sasniedzam desmito un pēdējo bodhisatvas ceļa pakāpienu - tā ir šuņjatas nāve
un piedzimšana „gaišumā”. Šuņjata kā pārdzīvojums ir pagātnē, atklājas formas mirdzums. Pradžņa
 104
transformējas par džņānu - „viedumu”. Taču šis viedums vēl joprojām tiek pārdzīvots kā ārējs
atklājums. Lai bodhisatva nonāktu stāvoklī, kurā viņš pats ir viedums, nevis gudrības zinātājs,
nepieciešams spēcīgs vadžra-samadhi grūdiens. Tas arī ir bodhi brīdis jeb „atmošanās”, pāreja uz
tantru. Šādā apskaidrības stāvoklī enerģijas krāsainie un mirdzošie aspekti kļūst vēl dzīvāki.
Ja mēs redzam sarkanu ziedu, mēs ne tikai redzam to bez ego sarežģītības, apzīmējumiem un
formām, bet redzam arī šī zieda mirdzumu. Ja pēkšņi novāktu maldu filtru starp mums un šo ziedu,
visa atmosfēra kļūtu pilnīgi skaidra un mēs redzētu ziedu ļoti precīzi un spilgti.
Tā kā mahājānas budisma mācības pamats ir pradžņas, transcendentālās zināšanas, attīstīšana,
tantras pamatmācība ir saistīta ar darbu ar enerģiju. Vadžramalas „Krija-jogas-tantrā” enerģija tiek
aprakstīta šādi: „Tas, kas mīt visu dzīvo būtņu sirdīs, neatkarīgi pastāvošā vienkāršība, kas uztur
viedumu. Šī neiznīcināmā klātbūtne ir diža prieka enerģija, kas caurstrāvo visu tāpat kā izplatījums. Tā
ir dharmas nepieķeršanās ķermenis.” Saskaņā ar šo tantru „tāda enerģija ir pirmatnējā saprāta pamats,
kas uztver fenomenālo pasauli. Šī enerģija dod impulsu gan apgaismotam, gan maldos iestigušam
prātam; tā ir neiznīcināmā tādā nozīmē, ka visu laiku virzās uz priekšu. Tas ir virzošais spēks aiz
maldu stāvokļa emocijām un domām, tā ir virzošais spēks aiz apgaismības līdzcietības un vieduma.”
Darbā ar šo enerģiju, jogam ir nepieciešams sākt ar pazemības procesu un turpināt ar šuņjatas
principu, ar redzēšanu viņpus konceptualizācijas. Viņam ir jāizkļūst cauri maldiem; jāsaskata, ka
„forma ir forma, bet tukšums ir tukšums”, līdz viņš pārvarēs piesaisti šuņjatas pārdzīvojumam un sāks
saskatīt formas mirdzumu - objektu dzīvo, smalko un krāsaino aspektu. Vienlaikus viss, ko viņš
piedzīvo ikdienā caur savu jutīgo uztveri, ir kails pārdzīvojums, jo tas nav pastarpināts; starp viņu un
„to” nav nekāda aizkara. Ja jogs strādā ar enerģiju, bet nav pārdzīvojis šuņjatu, šī enerģija var kļūt
bīstama un postoša. Piemēram, jogas fiziskie vingrinājumi, kas stimulē to izpildītāju, var ierosināt
kaisles, naida, lepnuma un citu emociju enerģijas tik ļoti spēcīgi, ka viņš nezinās, kā ar tām tikt galā.
Rakstos teikts, ka jogs, kurš ir apreibis no savas enerģijas, ir kā zilonis, kas apreibis no vīna un skrien
uz pakaļkājām, pats nezinot kur.
Tantras mācība ir augstāka par vienkāršu stereotipiskas domāšanas pārvarēšanu caur
transcendentālo pieeju „forma ir forma”. Kad mahājānas tradīcijā ir runa par transcendenci, ar to tiek
domāta ego transcendence. Tantras tradīcijā vispār nav runas par iziešanu ārpus ego robežām; šāda
pieeja ir pārlieku duāla; tantra ir daudz precīzāka salīdzinājumā ar to. Tajā nav jautājuma, kā nokļūt vai
būt „tur”; tantras tradīcija māca būt „šeit”. Tā māca transmutāciju; šim nolūkam plaši tiek izmantota
analoģija par alķīmiju. Piemēram, netiek noraidīta svina pastāvēšana; taču svins transmutējas zeltā.
Jums pavisam nevajag izmainīt tā metāliskās īpašības; jums vienkārši tas ir jātransmutē.
Tantra ir dharmas - ceļa - sinonīms. Tantriskās prakses funkcija ir ego transmutācija. Vārds
„tantra” nozīmē „nepārtrauktība”. Tantras ceļš ir kā diegs, kas savieno krellīšu virteni, bet krellītes
pašas ir tantras prakses darba materiāls, t.i., piecas skandhas jeb pieci ego pamatelementi, kā arī
budhas potenciāls mūsos - pirmatnējais saprāts.
 105
Tantriskā gudrība nolaiž nirvānu sansārā. Tas varbūt skan nedaudz pārsteidzoši. Pirms tantras
līmeņa sasniegšanas mēs cenšamies apturēt sansāru un pieliekam pūles nirvānas sasniegšanai. Taču
galu galā mums nākas secināt, ka mūsu pūles ir veltīgas, un jākļūst vienotiem ar nirvānu. Lai patiešām
pakļautu nirvānas enerģiju, mums ir nepieciešama sadarbība ar ierasto pasauli. Tāpēc tantras tradīcijā
diezgan plaši tiek izmantots termins „thamalgji-šepa” jeb „ikdienas viedums”, kas ir tas pats, kas
„forma ir forma, bet tukšums ir tukšums”; „tas ir tas, kas ir”.
Nevar noliegt pasaules fizisko eksistenci kā kaut ko, kas ir slikts un saistīts ar sansāras būtību.
Tādējādi tantras ceļš ir kas vairāk nekā iziešana ārpus dualitātes rāmjiem un neduālistiska sapratne. Jūs
spējat saskatīt šīs „nedualitātes” būtību, tā teikt, pilnā dziļumā. Jūs redzat tālāk par šuņjatas un
nedualitātes noliegšanas aspektu. Tāpēc tantrā termins „šuņjata” netiek izmantots bieži. Tantras
tradīcijā biežāk nekā „šuņjata” („tukšums”) izmanto terminu „tathata” („tas, kas ir”). Tāpat arī biežāk
izmanto sanskrita vārdu „prabhasvara” - „mirdzums” jeb „starojums”. Budas pēdējā dharmas rata
pagriezienā var atrast atsauci uz tantras tradīciju: tā vietā, lai teiktu „forma ir tukša, tukšums ir forma”
utt., viņš saka, ka forma ir mirdzoša. Mirdzums jeb „prabhasvara” ir saistīts ar „mahāsukha” - „liels
prieks”, „svētlaime”, pilnīgu izpratni par to, ka „tukšums ir tukšums”. Tas nav tukšs tik vien tāpēc, ka
„forma ir forma”.
Enerģijas dinamiskās īpašības šuņjatas doktrīnā nav izklāstītas pietiekami, jo pats šuņjatas
atklājums iegūst nozīmi attiecībā pret sansāriskos prātu. Šuņjata ir alternatīva sansārai; tādējādi mācība
par šuņjatu ir paredzēta sansāriskais domāšanai. Pat, ja šī mācība iet tiktāl, ka apgalvo, ka „forma ir
tukša, tukšums ir forma” un ka „tukšums nav nekas cits kā forma”, bet „forma nav nekas cits kā
tukšums”, tā tomēr nav aizgājusi pietiekami tālu, lai atklātu, ka formai, kā arī tukšumam piemīt
enerģija. Tantras mācībā, vadžrajānā, enerģijas principam ir ļoti svarīga nozīme.
Mācībai praktizētājs ir jānotur diendienā. Mums jāsastopas ar domām, emocijām un enerģijām,
kas saistītas ar mūsu attiecībām ar citiem cilvēkiem un pasauli. Kā, lai mēs sasaistām savu šuņjatas
sapratni ar ikdienas notikumiem? Tas ir neiespējami, ja vien mēs neatzīstam dzīves enerģētisko
aspektu. Ja mēs nespējam dejot ar dzīves enerģijām, mēs nevaram izmantot mūsu šuņjatas
pārdzīvojumu sansāras un nirvānas apvienošanai. Tantra māca neapspiest enerģiju, neiznīcināt to, bet
gan transmutēt, citiem vārdiem sakot, ir jāiet kopsolī ar enerģijas plūsmu, un, kad mēs atrodam
līdzsvaru, mēs sākam iepazīt to un atklājam pareizo ceļu ar pareizo virzienu. Tas nenozīmē, ka
cilvēkam jākļūst par „apreibušu ziloni”, „mežonīgu” jogu negatīvā nozīmē.
Perfekts šādas enerģijai sinhronas kustības piemērs, „mežonīga” joga pozitīvā aspekta piemērs ir
apgaismības nodošana no Tilopas Naropam. Tilopa noņēma sandali un iesita Naropam pa seju. Viņš
izmantoja tābrīža situāciju un Naropas ziņkāres un atvērtības enerģiju un pārveidoja to apgaismībā.
Naropam piemita milzīga enerģija un saprāts, taču viņa enerģija nebija radniecīga Tilopas izpratnei un
viņa prāta atvērtībai, kas bija cita veida enerģijas. Lai pārvarētu šo šķērsli, bija nepieciešams pēkšņs
grūdiens - tāds, kas nebūtu mākslīgs. Tas ir gluži kā sašķobījusies ēka, kas teju, teju sagrūs, taču
 106
zemestrīces rezultātā pēkšņi iztaisnojas. Dabīgie apstākļi tiek izmantoti, lai atjaunotu pirmatnējo
atvērtības stāvokli. Kad mēs virzāmies kopā ar enerģijas plūsmu, mūsu pārdzīvojums kļūst visnotaļ
radošs. Vieduma un līdzcietības enerģija ir precīza un akurāta nepārtraukti.
Pieaugot joga jutībai pret enerģijas raksturu un īpašībām, viņš arvien skaidrāk saskata dzīves
pārdzīvojumu nozīmi, to simboliku. Pirmā tantras prakses daļa, zemākā tantra, tiek saukta par
„mahāmudru”, kas nozīmē „dižais simbols”. Šajā nozīmē „simbols” nav kaut kādā zīme, kas pauž
filozofisku vai reliģisku principu, bet gan tā, kas ir, dzīvo īpašību demonstrācija. Piemēram, tieši
uztverot ziedu caur nemaskētu, neaptumšotu apskaidrību, zieda krāsa nodod īpašu vēstījumu, kas
pārspēj vienkāršu krāsas uztveri. Šajā krāsā ir ieslēgta liela nozīme, kas ietverta spēcīgas, gandrīz
nospiedošas iedarbības veidā. Konceptualizētais prāts nepiedalās šajā uztverē, tāpēc mēs spējam
saskatīt ar lielāku precizitāti, it kā no mūsu acīm būtu norauts plīvurs.
Vai arī, ja mēs turam rokās akmeni, savas uztveres precizitātes dēļ, kas nodrošina atkailinātas
apskaidrības tiešu saskari ar pasauli, mēs ne tikai izjūtam akmens blīvumu, bet arī sākam uztvert tā
garīgos aspektus; mēs jūtam to kā absolūtu Zemes blīvuma un varenības izpausmi. Faktiski, kamēr
runa ir par fundamentālu blīvumu, turēt rokās akmeni ir tas pats, kas turēt rokās Everestu, jo šis
nelielais akmens iemieso katru blīvuma aspektu - ne tikai fiziskajā nozīmē, bet arī garīgajā - es runāju
par pasaules un enerģijas stingrību un neiznīcināmību. Jogs izjūt Zemes blīvumu un pacietību, jo, lai
ko arī jūs tajā ieraktu, Zemei nekad nerodas pretreakcija. Šajā akmenī viņš apzinās garīgā līdzsvara
apgaismoto viedumu, kā arī sansāriskos ego lepnumu, kas vēlas uzcelt augstu piramīdu vai pieminekli
pats savai eksistencei. Jebkura situācija, ar kuru mēs sastopamies, ir dzīvi saistīta ar mūsu būtības
stāvokli. Interesanti, ka tantriskajā ikonogrāfijā daudzi simboliskie tēli ir attēloti ar kalnu vienā rokā.
Tas precīzi atspoguļo to, par ko mēs runājām: noturīgs miers, spēcīga līdzcietība, koncentrēts viedums,
ko nespēj ietekmēt vieglprātīgais „es”.
Ikkatrai mūsu uztvertajai parādībai piemīt garīgais aspekts. Tādējādi mēs sākam saprast, cik
kolosāla enerģija ir ietverta šajā atklājumā un sapratnē. Meditācijas praktizētājs iegrimst jaunās
apskaidrības dzīlēs, pateicoties saskarsmei ar fenomenālās pasaules realitāti. Viņš ne tikai spēj saskatīt
sarežģītības un divējādības neesamību, bet arī spēj redzēt akmens akmeņainību un ūdens ūdeņainību.
Viņš redz lietas tieši tādas, kādas tās ir, ne tikai fiziskajā nozīmē, bet arī ar garīgās nozīmes apziņu.
Viss, ko viņš saskata, ir garīgā atklājuma izpausme. Viņam ir plaša izpratne par simboliku un enerģiju.
Vairs nevienā situācijā viņam nevajag spiest uz rezultātiem; dzīve viņu aptek. Tāds ir mandalas
pamatprincips. Parasti mandala tiek attēlota apļa veidā, kas griežas ap savu centru. Tas nozīmē, ka
viss, kas jūs aptver, ir daļa no jūsu apziņas, - pilnīga sfēra, kas pauž dzīves dzīvo īstenību. Vienīgais
veids, kā uztvert lietas patiesi un pilnīgi, tiek panākts ar meditācijas praksi, kas rada nepastarpinātu
saikni ar dabu, dzīvi un visām situācijām. Kad mēs runājam par augstu garīgo attīstību, tas nenozīmē,
ka mēs lidināmies gaisā; patiesībā, jo augstāk mēs nonākam, jo tuvāk pietuvojamies zemei.
Ir svarīgi atcerēties, ka meditācijas prakse sākas ar iedziļināšanos neirotiskās domāšanas
 107
stereotipos, kas ir ego bārkstojums. Laika gaitā mēs ne tikai iekļūstam domāšanas procesu dzīlēs, bet
arī jēdzienu pamatā esošajos spriedumos, kas rada nosaukumus vai teorijas. Pēc tam mēs beidzot
radām brīvu telpu starp „šo” un „to”, sniedzot sev milzu atvieglojumu. Radījuši brīvu telpu mēs
turpinām vadžrajānas praksi, nodibinot tiešu saikni ar dzīves pārdzīvojumiem. Šie trīs pakāpieni būtībā
ir trīs „jānas”: hīnājāna - metodikas rats, mahājāna - šuņjatas rats un vadžrajāna jeb tantra - tiešās
enerģijas rats.
Tantras tradīcijā enerģijas iedala kategorijās atbilstoši piecām pamata īpašībām jeb „budhu
ģimenēm”: vadžra, ratna, padma, karma un budha. Katra budhu ģimene ir saistīta ar savu īpašo
emociju, kas tiek transmutēta īpašā „gudrībā” jeb apgaismota prāta aspektā. Budhu ģimenes tiek
asociētas arī ar ziediem, elementiem, ainavām, virzieniem, gadalaikiem un jebkuru fenomenālās
pasaules aspektu.
Vadžra ir saistīta ar niknumu, kas tiek transmutēts spoguļskaidrā viedumā. Mēs jūtam, ka aiz
īpašnieciskajām un agresīvajām niknuma īpašībām ir kaut kas vēl, un šī intuitīvā atskārsme ļauj mums,
apzināti nemainot niknuma būtību, transmutēt to precizitātē un atvērtībā.
Vadžra ir saistīta arī ar ūdens elementu. Aizmiglots, saviļņots ūdens simbolizē niknuma
aizsargājošo un agresīvo būtību, bet mierīgs ūdens simbolizē asu, precīzu un skaidru atspoguļojumu,
kas raksturīgs spoguļskaidram viedumam.
Vadžras krāsa ir balta. Niknums ir ļoti precīzs un tiešs pašaizsardzības pārdzīvojums, tāpēc tas
atgādina baltu papīra lapu, kas ir ļoti plakana un necaurspīdīga. Taču tam piemīt arī starojuma,
mirdzuma un atspulga potenciāls, kas simbolizē spoguļskaidro viedumu.
Vadžra ir saistīta ar austrumiem, saullēktu, ziemu. Tā ir kā kristālskaidrs ziemas rīts ar asu un
mirdzošu sarmu. Ainava nešķiet tukša vai vientuļa; tā ir pilna asuma, kas modina domu; tajā ir daudz
lietu, kas piesaista novērotāja uzmanību. Piemēram, zeme, koki un citi augi - tie sasalst katrs savā
veidā. Dažādi koki dažādi pārklājas ar sniegu un dažādi reaģē uz aukstumu.
Vadžra ir saistīta ar priekšmetu tekstūras un to savstarpējo attiecību saprašanu. Viss tiek
analizēts, izmantojot piemērotus terminus. Vadžras saprāts nekad neatstāj neizpētītus apgabalus vai
apslēptus kaktiņus. Tas ir kā ūdens, kas plūst pa gludu virsmu, pilnībā to pārklājot, taču saglabājot
caurspīdīgumu.
Ratna ir saistīta ar lepnumu un zemi; tā ir noturīgums, kalni, pakalni, piramīdas un celtnes. „Es
atrodos pilnīgā drošībā - tas esmu es”. Tas ir visnotaļ lepns skatījums uz sevi. Tas nozīmē, ka mums ir
bail atbrīvoties no spriedzes, mēs pastāvīgi slejam aizsargvaļņus un būvējam cietokšņus. Vienlīdz ratna
ir garīgā līdzsvara gudrība, turklāt šis līdzsvars iekļūst it visur. Neatkarīgi no tā, vai jūs no zemes kaut
ko būvējat, vai arī vienkārši atstājat zemi tādu, kāda tā ir, tas ir viens un tas pats. Zeme paliek tāda,
kāda tā bijusi. Jūs nemaz nejūtat sakāvi vai draudus. Ja jūs esat lepni, jūs nepārtraukti uztrauc
neveiksmes vai sakāves iespēja. Apgaismotā prātā pašsaglabāšanās transmutējas garīgā līdzsvarā.
Joprojām tiek apzināts zemes blīvums un stingrība, taču bailes to zaudēt ir zudušas. Viss ir atvērts,
 108
drošs un varens; baidīties nav no kā.
Ratna ir saistīta ar dienvidiem un rudeni, ar auglību un bagātību cēlsirdības pastāvīguma nozīmē.
Kad auglis ir nobriedis, tas pats nokrīt uz zemes un gaida, lai to apēd. Ratnai ir tieši tāda atdeve. Tā ir
bagāta, garšīga un atvērta; tā ir kā rīta vidus. Ratna ir dzeltena un saistīta ar saules stariem. Kamēr
vadžra ir kristāls, ratna ir zelts, dzintars un safrāns. Tā ir dziļa un apveltīta ar īstu zemes kvalitāti nevis
vienkārši - tekstūru, turpretī vadžra ir visīstākā tekstūra, auksta un bez fundamentāla dziļuma. Ratna ir
akla un zemjaina. Tā ir kā milzīgs koks, kas nokritis uz zemes un sācis pūt; to klāj sēnes un nezāles; tā
ir kā milzīgs stumbrs, kura dobumā var apmesties dzīvnieki. Tas jau ir sācis dzeltēt un zaudēt mizu,
atsedzot savu bagāto un ļoti izturīgo koksni. Ja jūs pacentīsities novākt šo stumbru un izmantot to, kā
daļu no sava dārza žoga, tas nebūs iespējams - tas drups un juks. Turklāt tas ir pārāk smags, lai to kaut
kur stieptu.
Padma ir saistīts ar kaisli, ar vēlmes aspektu, ar tieksmi iegūt. Kaisles pamatā ir apvienošanās
instinkts, tieksme būt pilnīgi vienotam ar kādu. Taču kaislei ir arī histēriska, neirotiska šķautne, kas
ignorē patieso vienotības stāvokli, tā vietā modinot īpašnieciskas jūtas. Kaisle automātiski iznīcina
savu mērķi. Taču atpazīstošas apzināšanās gadījumā, kas ir īpašs, ar viedumu saistīts kaisles aspekts,
mēs skaidri un precīzi redzam „šo” un „to”. Citiem vārdiem sakot, notiek saziņa; ja mēs esam gatavi
saziņai ar kādu cilvēku, jums ir jāciena viņa eksistence, kā arī pats saziņas process.
Atpazīstošās apzināšanās viedums atzīst vienotības faktu, taču šī atzīšana ir galīgi atšķirīga no
duālistiskā dalījumā „šajā” un „tajā”, kā mērķis ir pašsaglabāšana. Vēlme kā aprijoša uguns caur
mijiedarbošanos transmutējas savstarpējās saiknes gudrībā. Jūs varat pilnīgi nonākt īpašniecisko jūtu
varā gan garīgā, gan materiālā nozīmē; jūs vēlaties vairāk, nekā jums pieder. Jūs tik ļoti esat apburti ar
siltumu, ko izstaro jūsu kārotā lieta, ka kļūstat akls pret visu apkārtējo pasauli. Jūs pilnībā esat vēlmes
ieskauti un tas neizbēgami rada savdabīgu muļķību un stulbumu. Un tieši šo vēlmes stulbumu pārvar
atpazīstošās apzināšanās gudrība.
Padma ir saistīta ar rietumiem, tā ir sarkana. Sarkanā krāsa izceļ visas pārējās krāsas, tā ir
visnotaļ spilgta krāsa, kas piesaista. Tā ir saistīta arī ar uguni. Maldu stāvoklī uguns nešķiro lietas,
aprijot, iznīcinot un nodedzinot visu savā ceļā. Apgaismības stāvoklī kaisles tveice transmutējas
līdzjūtības siltumā.
Padma ir saistīta ar agru pavasari. Ziemas skarbumu nedaudz ir mazinājušas vasaras gaidas. Sāk
kust ledus, bet sniegpārslas kļūst mitras. Padma ir ļoti cieši saistīta ar ārējo izskatu. Tai nepiemīt
blīvuma vai tekstūras izjūta; tā attiecas tikai un vienīgi uz krāsojumu, redzamajiem, pievilcīgajiem
aspektiem, saulrietu. Āriene, virspusējais, ir svarīgāks nekā būtība, kodols. Tādēļ padma drīzāk ir
saistīta ar mākslu nevis zinātni vai praksi.
Padma ir saistīta ar saprātīgu atrašanos kādā vietā. Tā ir vieta, kur aug savvaļas puķes un klīst
savvaļas zvēri. Tā ir augstkalnes plato, kur starp pļavām atrodas zemas klintis, starp kurām draiskojas
mazi zvēriņi.
 109
Karma ir saistīta ar greizsirdību un skaudību, ar vēja elementu, Tiesa gan, vārdi „greizsirdība” un
„skaudība” nav pietiekami precīzi, lai aprakstītu karmu. Vislabāk būtu lietot apzīmējumu „absolūts
neprāts”. Jūs jūtas, ka jums neizdosies sasniegt nevienu no saviem mērķiem; jūs kaitina citu cilvēku
sasniegumi, jo jūtat, ka esat pārāk atpalicis; jūs nespējat pārdzīvot, ka citi jūs ir apsteiguši. Bailes un
neuzticība ir saistīti ar vēja elementu. Vējš nekad nepūš vienmērīgi visos virzienos, bet tikai vienā. Tas
atbilst vienpusējam skatījumam, kāds raksturīgs neprātam un skaudībai. Karma ir saistīta ar visu
noslēdzošas darbības gudrību. Neprāta aspekts atkrīt, bet enerģijas un darba prieka, un atvērtības
aspekti paliek. Citiem vārdiem, saglabājas aktīvais vēja aspekts, tādējādi praktizētāja darbība skar visu,
ko viņš sastop savā ceļā. Viņa rīcība atbilst situācijai, jo tajā vairs nav paniskas pašapziņas un neprāta.
Viņš redz situācijas potenciālos risinājumus un izvēlas to ceļu, kas ved uz mērķi.
Karma ir kā ziemeļu vasara - tieši sava darbīguma dēļ, jo vasarā viss ir aktīvs, zied un īsteno
savas funkcijas. Notiek miljoniem savstarpēju darbību; aug viss dzīvais - augi, kukaiņi, zvēri un putni.
Dārd pērkoni, sit krusa; jūs jūtat, ka jums galīgi nav iespējas izbaudīt vasaru, jo vienmēr kaut kas
atrodas kustībā, lai uzturētu savu eksistenci. Šis laiks nedaudz atgādina vēlu pavasari, tikai tas ir
auglīgāks, jo uzmana, lai viss īstenotos pareizajā brīdī. Karma ir zaļa; tā ir dārzeņu, zāles un augšanas
enerģijas krāsa. Karma ir raksturīga vasarai - tā joprojām ir pārņemta ar sāncensību, cenšas kaut ko
paildzināt pretstatā ar rudeni saistītajai ratnai, kas ir ļoti pārliecināta, jo viss jau ir īstenots. Karmai
raksturīgais noskaņojums ir laiks pēc krēslas iestāšanās, dienas beigas un nakts sākums.
Budha ir saistīta ar trulumu un ir apveltīta ar spēju iekļūt visur, jo satur visas pārējās emocijas un
virzās kopā ar tām. Šī truluma aktīvais faktors ir vienaldzība, kas nevēlas neko redzēt; tā vienkārši visu
noraida un norobežojas no tā. Jūs esat pilnīgi mierīgs, pilnīgi bezrūpīgs. Jūs dodat priekšroku
vienaldzībai, neko nemeklēt un necīnīties. Un šis slinkums un muļķība tiek pārnesta uz visām pārejām
īpašībām.
Gudrība, kas ir saistīta ar budhu ir visuresošais izplatījums. Truluma visuresamība saglabājas, tā
ir kā pamats, taču šajā trulumā šaubu un slinkuma ēna pārveidojas gudrībā. Šī gudrība ir apveltīta ar
kolosālu enerģiju un saprātu, kas caurstrāvo visus pārējos elementus, krāsas un emocijas, aktivizējot
pārējos četrus vieduma veidus.
Budha ir fundaments jeb „dziļais pamats”. Tā ir apkārtne, skābeklis, kas ļauj darboties pārējiem
principiem. Budha ir noturīga un mierīga. Ratna arī ir diezgan noturīga zemes aspekta nozīmē, taču
nav tik zemjaina kā budha - truli zemjaina un neinteresanti zemjaina. Budha ir kaut kas pamests; tā ir
apmetnes vieta, kur ugunskura vietā palikuši tikai akmeņi. Šī vieta rada īpašu noskaņu; ilgu laiku tā
bija apdzīvota, bet tagad tajā neviens nedzīvo. Iedzīvotāji netika nogalināti vai padzīti ar varu, viņi
vienkārši aizgāja prom. Šis noskaņojums atgādina to, kāds rodas alās, kurās kādreiz dzīvojuši indiāņi;
rodas pagātnes sajūta, taču vienlaikus nav nevienas manāmas vai raksturīgas pagātnes liecības;
vispārējais fons ir ļoti garlaicīgs; ļoti iespējams, ka mūsu priekšā ir plašs līdzenums. Budha ir saistīta
ar zilo krāsu - plašo un vēso debesu aspektu.
 110
Jautājums: Kāda ir budhu, jidamu, saniknoto dievību un citu simbolu saistība ar tibetiešu garīgo
ceļu?
Atbilde: Tibetiešu ikonogrāfija tiek ļoti pārprasta. Laikam mums vajadzētu nedaudz aplūkot
tantras ikonogrāfijas un simbolisma struktūru. Tajā ir, tā saucamā, „guru ikonogrāfija”, kas ir saistīta ar
ceļa modeli - pirms jūs saņemat kaut kādu mācību, jums nepieciešams brīvprātīgi pakļauties un
atvērties. Bet, lai pakļautos, jums kaut kādā veidā ir pilnīgi jāidentificējas ar dzīves pilnību un
bagātību. Šajā punktā pazemība nebūs tas pats, kas iztukšošanās šuņjatas nozīmē, kas ir augstāka
līmeņa pārdzīvojums. Taču agrīnās attīstības stadijās pakļaušanās nozīmē kļūt par tukšu trauku; tas
nozīmē arī identificēšanos ar mācības pilnību un bagātību. Tāpēc simbolikā visi šīs līnijas guru ir tērpti
krāsainos apģērbos un galvassegās, tur rokās scepterus un citus rotājumus.
Vēl ir arī jidamu ikonogrāfija, kas ir saistīta ar tantras praksi. Jidams ir budhu piecu enerģētisko
principu dažādie aspekti. Tos attēlo heruku veidā (vīriešu figūras) vai dakiņu veidā (sieviešu figūras);
gan vieni, gan otri var būt nikni vai mierīgi. Niknais aspekts ir saistīts ar transmutāciju, izmantojot
spēku, ar lēcienu gudrībā; tā ir transmutācija bez izvēles. Šajā gadījumā izlaušanās tiek saistīta ar
neprātīgu gudrību. Mierīgie jidami ir saistīti ar transmutāciju caur „procesa” spēku, t.i., pakāpenisku
maldu izkliedēšanos.
Jidami ir tērpti rakšasu drānās. Indiešu mitoloģijā tie ir vampīri, kas saistīti ar ķēniņu Rudru,
māru un ļauno garu valdnieku. Tie simbolizē Rudras iemiesotās neziņas radīto valstību, bet pēc tam
parādās viedums un iznīcina šo valstību, un ietērpjas ķēniņa un galminieku drānās. Jidamu apģērbs
simbolizē ego transmutāciju viedumā. Viņi nēsā kroņus, kas gatavoti no pieciem galvaskausiem, kas
simbolizē piecas emocijas, kas tiek transmutētas piecos vieduma veidos. Emocijas nav atmestas, bet
gan tiek izmantotas kā ornamenti. Jidami ir bruņoti ar trijžuburiem vai trišulām; trijžuburi rotā trīs
galvas - svaiga, sausa un krunkaina un kails galvaskauss. Svaigā galva simbolizē kūsājošu kaisli; sausā
galva simbolizē aukstu naidīgumu un cietsirdību, kas ir kā sīksta gaļa; galvaskauss simbolizē muļķību.
Trišula rotājuma veidā simbolizē šo trīs impulsu pārvarēšanu. Turklāt trīs trijžubura zari nozīmē trīs
esmes pamatprincipus: šuņjatu, enerģiju un īstenotu potenciālu. Tie ir trīs budhu „ķermeņi” (trīs
kaijas): dharmakaija, sambhogakaija un nirmanakaija. Visi rotājumi, ko nēsā jidami, ir veidoti no
kauliem, čūskām un tamlīdzīgām lietām - tie simbolizē dažādos ceļa aspektus. Piemēram, jidami, kuri
nēsā kreļļu virteni no piecdesmit viena galvaskausa, attēlo piecdesmit viena domāšanas stereotipa
pārvarēšanu, kas aplūkoti „Abhidharmakošā” no hīnājānas doktrīnas viedokļa.
Tantras praksē mēs sevi identificējam ar kādas budhu ģimenes jidamu, kas atbilst mūsu dabai.
Piemēram, jidams, kas saistīts ar ratnas ģimeni, tiek attēlots dzeltens un ir apveltīts ar ratnai raksturīgo
simboliku. Mandalu veidi, kuras jums pasniedz jūsu skolotājs, ir atkarīgas no ģimenes, kurai jūs
piederat, no tā, vai šī ģimene ir kaislīga vai lepna utt., no tā, kāda elementa īpašības jums piemīt - gaisa
vai ūdens. Vispār var manīt, ka daži cilvēki ir apveltīti ar zemes un blīvuma īpašībām, kamēr citi ar
gaisa īpašībām - mētājoties no vienas puses uz otru, citi ir apveltīti ar siltumu un skaistu ārieni, kas ir
 111
saistīta ar uguni. Mandalas jums tiek dotas tā, lai jūs varētu identificēties ar savām īpašajām emocijām,
kuras potenciāli var transmutēt viedumā. Reizēm jūs vizualizējat šos jidamus. Taču darba ar tiem
sākumā, jūs nevizualizējat tos uzreiz, jūs sākat ar šuņjatas apzināšanos, bet pēc tam izstrādājat šī tēla
vai formas klātbūtnes sajūtu. Pēc tam jūs atkārtojat mantru, kas saistās ar šo īpašo sajūtu. Lai
novājinātu ego, mums ir jānodibina saikne starp iedomātu klātbūtni un savu novērotāju - ego. Mantra
šādu saikni nodrošina. Pēc mantras atkārtošanas jūs izšķīdināt tēlu vai formu attiecīgajam jidamam
atbilstošajā krāsā vai gaismā. Visbeidzot jūs noslēdzat vizualizāciju ar šuņjatas apzināšanos. Ir būtiski
neuzskatīt jidamus par ārējām dievībām, kas spēj jūs atpestīt; viņi ir jūsu īstās iedabas izpausme. Jūs
identificējat sevi ar attiecīgo jidamu atribūtiem un krāsu un dzirdat mantras skaņas līdz, kamēr beigās
sākat saprast savas īstenās dabas neuzvaramību. Jūs sasniedzat pilnīgu vienotību ar jidamu.
„Mahā Ati”, augstākajā tantrā, identificēšanās atkrīt un mēs iegrimstams savas īstenās dabas
dzīlēs. Atliek tikai enerģijas un krāsas. Iepriekš mēs redzējām cauri formām un skaņām, redzējām
tukšuma skaistumu. Tagad mēs redzam formas, tēlus un skaņas tādas, kādas tās ir. Tieši tāda ir
atgriešanās sansārā ideja, kas dzena tradīcijas ietvaros attēlota gleznu sērijā par ganu un bifeli - sākumā
nav ne bifeļa, ne cilvēka, bet pēc tam abi atgriežas pasaulē.
Treškārt, ir „sargājošo” dievību ikonogrāfija. Identificēšanās ar jidamu praksē jums vajag attīstīt
apziņu, kas aizrauj jūs prom no maldiem pie jūsu īstās dabas. Jums ir vajadzīgi negaidīti grūdieni,
pastāvīgi atgādinājumi, jums vajag būt možiem. Šādu stāvokli attēlo sargājošās dievības savā niknajā
formā. Negaidītais grūdiens no viņu puses kalpo jums par atgādinājumu; šeit ir acīmredzama nikna
apzināšanās, kas saistīta ar lēcienu. Šādam lēcienam ir vajadzīga īpaša enerģija, kas spējīga izlauzties
cauri maldiem; jums vajadzēs būt izlēmīgiem un bez šaubīšanās izdarīt lēcienu no maldu robežas
atvērtajā izplatījumā. Jums patiešām vajag aizvākt visas šaubas, iznīcināt visus šķēršļus jūsu ceļā.
Tāpēc šīs dievības sauc par „sargājošām”.
„Sargāšana” nenozīmē jūsu drošības nodrošināšanu. Tā ir kā atskaites punkts, norādījums,
atgādinājums un enkurs atvērtā izplatījumā. Piemēram, sargājošā dievība Mahākala (saukts arī par
„sešroku Mahākalu”) ir melns, viņš stāv uz Ganeša, dieva ar ziloņa galvu, kas simbolizē zemapziņas
domas. Zemapziņas muldoņa ir slinkuma aspekts; tā novērš mūs no apzināšanās un apbur ar paša
domām un emocijām. It sevišķi tā spēlē ar jūsu domu daudzveidīgo raksturu, lai kādas tās būtu -
intelektuālas, emocionālas vai parastas. Mahākala jūs atgriež atvērtībā. Simbola būtība ir tāda, ka
Mahākala pārspēj zemapziņas muldoņu, stāvot uz tās. Mahākala attēlo lēcienu visaptverošas
apzināšanās stāvoklī.
Parasti visa budisma tantriskā ikonogrāfija ir ietverta šajās trīs kategorijās: guru, jidami un
sargājošās dievības. Guru ikonogrāfija pauž līnijas bagātumu. Jidami sniedz jums iespēju identificēties
ar savu iedabu. Sargājošās dievības sniedz jums atgādinājumus. Jidami un to sargājošās dievības
parasti tiek attēloti dažādā mērā saniknoti - atkarībā no apzināšanās intensitātes. Tas ir nepieciešams,
lai jūs saskatītu savu patieso dabu.
 112
Saniknotie jidami vienmēr ir saistīti ar to, ko tantras terminoloģijā sauc par „vadžras niknumu”;
tas ir niknums, kam piemīt tathatas kvalitāte, t.i., niknums bez naida - vienkārši dinamiska enerģija. Tā
ir īpaša enerģija - lai uz kādu vieduma veidu tā attiektos, tā ir neuzvarama. Tā ir pilnīgi neiznīcināma,
nesatraucama, jo tā nav radīta, bet gan atvērta kā pirmatnēja īpašība, tāpēc tā nav pakļauta nāvei un
dzimšanai. To vienmēr attēlo ar nikniem, negantiem un kareivīgiem tēliem.

Tantra - turpinājums

Jautājums: Kādā veidā notiek transmutācija?

Atbilde: Transmutācija notiek, izmantojot enerģiju, kas atklājas šuņjatas stāvoklī. Kad jūs
saprotat, ka jums vairs neko nevajag atstāt, jūs sākat saskatīt ikdienas dzīves viedumu, bet tas nozīmē,
ka notiek savdabīgs lēciens. Ja jūs esat iegrimis viena veida emocijā, piemēram, niknumā, tad,
pateicoties nejaušai apskaidrībai, šuņjatai, jūs sākat saskatīt, ka jums nevajag saglabāt savu enerģiju.
Jums nevajag saglabāt mieru un pārvarēt niknumu, taču jūs varat transformēt savu agresiju dinamiskā
enerģijā. Viss atkarīgs no tā, cik jūs esat atvērti, cik ļoti patiesībā jūs vēlaties to izdarīt. Ja ir mazāk
sajūsmas un apmierinājuma par savas enerģijas sprādzienu un izpausmi, tad tās transmutācijas
varbūtība ir lielāka. Savukārt, ja jūs esat apburti un pārņemti ar apmierinājumu, ko sniedz enerģija, tad
jūs nevarat to transmutēt. Jums nevajag sevi mainīt pilnībā, atmodinātā stāvoklī jūs varat izmantot daļu
enerģijas.
Jautājums: Kāda ir atšķirība starp pradžņu un džņānu?
Atbilde: Viedumu nevar uzskatīt par kaut kādu ārēju pārdzīvojumu. Ar to arī viedums atšķiras
no zināšanām - pradžņa no džņānas. Pradžņa ir nosacītas zināšanas, bet džņāna ir viedums, kas ir pāri
nosacītībai. Jūs esat pilnīgi vienoti ar viedumu, jūs neuztverat to kā kaut ko, kas saistīts ar pieredzi un
audzināšanu.
Jautājums: Kā notiek emociju transmutācija? Kā jūs to darāt?
Atbilde: Tas ir diezgan personisks, nevis intelektuāls jautājums. Lieta tāda, ka patiesībā mēs
nepārdzīvojam savas emocijas, lai gan mums šķiet, ka pārdzīvojam. Mēs pārdzīvojam emocijas tikai
„es” kontekstā: „mani”, „mans niknums”, „manas vēlmes”. Šis „es” ir savdabīga kontrolējoša
struktūra. Emocijas ir vēstneši, birokrāti, kareivji. Tā vietā, lai pārdzīvotu emocijas kā kaut ko
atsevišķu no sevis, tā vietā, lai uzlūkotu tās kā nedisciplinētas kalpotājas, mums ir patiešām jāsajūt
emociju tekstūra un dzīvums. Emociju paušana vai rīcība naida vai vēlmju iespaidā arī ir bēgšana no
tām; tas ir tāpat, kā mēģināt tās apspiest. Ja mēs patiešām jūtam emociju tekstūru un patieso, kailo
tekstūru, tad šajā stāvoklī atklājas arī galīgā patiesība un mēs automātiski sākam redzēt emociju
ironiskos un dziļos aspektus. Tad transmutācijas process (emociju pārveidošanās viedumā) notiek
automātiski. Taču, kā jau minēju tas ir personisks jautājums. Mums patiešām viss ir jāpaveic pašiem,
bet, kamēr mēs neesam to izdarījuši, nekādi vārdi nespēj aprakstīt īstenību. Mums jābūt pietiekami
 113
drosmīgiem, lai patiešām sastaptos aci pret aci ar savām emocijām un patiešām ar tām strādātu, sajūtot
to tekstūru un faktiskās īpašības. Tad mēs atklātu, ka patiesībā emocijas nav tādas, kādas tās izskatījās
- patiesībā tās satur lielu gudrību un atvērtu izplatījumu. Problēma ir tā, ka mēs nekad nepārdzīvojam
emocijas pareizi. Mēs uzskatām, ka cīņa un slepkavība pauž niknumu, taču tie ir tikai citi bēgšanas
veidi - emociju paušana, nevis faktisks to būtības pārdzīvojums. Mēs neesam pienācīgi sajutuši
emociju kodolu.
Jautājums: Vai emociju transmutācija nenozīmē to izzušanu?
Atbilde: Nē, tām nav obligāti jāizzūd, taču tās pārveidojas citos enerģijas veidos. Ja mēs
cenšamies būt labsirdīgi un mierīgi, mēs cenšamies apspiest un pakļaut savas emocijas - tas ir ego
galvenais aspekts darbībā. Mēs paužam agresiju pret emocijām, cenšoties vardarbīgi panākt mieru un
labestību. Kad mēs pārtrauksim agresiju pret savām emocijā un vairs necentīsimies tās izmainīt, tad
mēs pārdzīvosim tās pareizi. Tad būs iespējama transmutācija. Kad jūs esat pārdzīvojis emocijas tādas,
kādas tās ir, emociju agresīvais aspekts ir transmutēts. Taču transmutācija nenozīmē emociju enerģijas
neesamību. Faktiski to enerģija ir pārveidojusies viedumā, kas mums tik ļoti ir nepieciešams.
Jautājums: Bet ko jūs teiktu par seksuālo tantru? Vai tā ir seksuālās enerģijas transmutācija vai
arī kaut kas cits?
Atbilde: Tas ir tas pats. Kad kaisles un vēlmju alkatīgums ir pārveidots atklātā saskarsmē, tad
divu cilvēku mijiedarbība attīstās radošā gultnē; tajā nav dīkstāves un tā neizraisa aizkaitinājumu abos
partneros.
Jautājums: Vai transmutācijas princips ir piemērojams satviskai, radžiskai un tamiskai enerģijai
(atbilstoši indiešu terminoloģijai)? Jūs taču nevēlaties pārvērst tamisko enerģiju radžiskajā; jūs
vienkārši to izmantojat.
Atbilde: Jā, tā ir tiesa; patiesībā tas ir ļoti praktiski. Parasti mums ir nosliece ilgstoši gatavoties.
Mēs sakām: „Kad es nopelnīšu daudz naudas, es došos kaut kur mācīties un meditēt, un tad es kļūšu
par garīdznieku” - vai vēl kaut ko mūsu vēlmēm atbilstošu. Taču mēs nekad neķeramies uzreiz vērsim
pie ragiem, mēs vienmēr aizbildinamies: „Es tikai izdarīšu vēl to un tad...”. Mēs pārāk daudz
plānojam. Mēs vēlamies izmainīt savu dzīvi, bet mēs neizmantojam savu dzīvi kā daļu no prakses,
tāpēc mūsu praksē ir daudz neizdošanās. Vairumā gadījumu mēs saglabājam romantiskus priekšstatus:
„Tagad es esmu slikts, taču kādreiz es mainīšos un kļūšu labs...”
Jautājums: Vai transmutācijas princips ir sastopams mākslā?
Atbilde: Jā. Kā mēs visi zinām, dažādos laikos dažādi cilvēki ir radījuši līdzīgas krāsu un rakstu
kombinācijas. Spontāna, ekspresīva māksla neizbēgami ir universāla. Tieši tāpēc mums nevajag uzkāpt
augstāk par kaut ko. Ja jūsu redzējums ir pilnīgs un nepastarpināts, tad jums rodas kaut kāda sapratne.
Piemēram, transporta kustībai ir izvēlēta zaļā krāsa, bet apstāšanās un briesmu apzīmēšanai - sarkanā.
Tas liecina par kaut kādu universālumu gaismas darbībā.
Jautājums: Bet kā ir ar dejām un teātri?
 114
Atbilde: Tas pats. Nelaime ir tā, ka, ja radīšanas procesā jūs pārāk daudz domājat par sevi, jūsu
darbs vairs nav māksla. Kad mākslas meistari ir pilnībā iegrimuši savā darbā, viņi rada šedevrus - ne
tāpēc, ka seko saviem skolotājiem, bet gan tāpēc, ka pilnībā izšķīst savā darbā. Viņi neuzdod
jautājumus, bet vienkārši dara un gluži nejauši rada tieši to, ko vajag.
Jautājums: Kādā veidā bailes un neprāts, kas rada šķēršļus spontanitātei, transmutējas darbībā?
Atbilde: Nav nekādu sevišķu fokusa punktu viena vai otra šķēršļa pārvarēšanai, lai sasniegtu
kādu esamības stāvokli. Galvenais ir lēciens. Kad cilvēks patiešām saprot, ka viņš ir traks, tad no šīs
pašas sapratnes izriet dziļa, neapzināta nojauta par pretēja prāta stāvokļa iespējamību. Tajā brīdī
patiešām vajag izdarīt lēcienu. Kā to izdarīt, vārdos paskaidrot ir ļoti grūti; vajag vienkārši lēkt. Tas
drīzāk atgādina situāciju, kad jūs iegrūž no laivas upē un jūs atklājat, ka mākat peldēt un jūs vienkārši
peldat. Taču, ja jums liktu ieiet ūdenī pašam un to atkārtot, jūs visticamāk nevarētu papeldēt. Visa sāls
ir spontanitāte, plūstošās sapratnes izmantošana. Ar vārdiem šo lēcienu nevar izskaidrot, tas ir augstāks
par vārdiem. Taču jūs varat to izdarīt, ja vien patiešām to vēlaties, ja esat sevi nostādījis lēciena
situācijā un kaut kādā veidā pakļāvušies.
Jautājums: Pieņemsim, ka jūs esat nobijies un spēcīgi reaģējat uz bailēm; jūs apzināties savu
reakciju, taču nevēlaties tajā sapīties, jūs gribat saglabāt apzināšanos. Kā to izdarīt?
Atbilde: Vispirms vajag atzīt tādas enerģijas esamības faktu, tā vienlaikus ir arī lēcienam
nepieciešamā enerģija. Citiem vārdiem sakot, tā vietā, lai bēgtu no bailēm, vajag pilnībā tajās iegrimt
un sajust šo emociju blīvums.
Jautājums: Jākļūst par karotāju?
Atbilde: Jā. Sākumā mēs apmierināmies ar tīksmināšanos par emociju absurdumu, tādējādi
izklīdinot tās. Taču ar to vēl nav gana, lai īstenotos transmutācija, kas raksturīga vadžrajānai. Vajag arī
saskatīt emocijas būtība no redzes viedokļa „forma ir forma, emocijas ir emocijas”, nepievienojot
savus aizspriedumus. Ja jūs saskatāt emociju kailo būtību, tad jūs esat gatavi lēcienam. Tas neprasīs
sevišķas pūles. Jūs, tā teikt, jau esat saņēmis grūdienu. Protams, tas nenozīmē, ka, ja jūs esat saniknots,
jums vajag iet kādu nogalināt.
Jautājums: Citiem vārdiem sakot, vajag saskatīt emocijas tādas, kādas tās ir, nevis ļauties
izklaidīgai un izplūdušai reakcijai uz situāciju?
Atbilde: Jā. Saprotiet, mēs neredzam emocijas pienācīgā veidā, lai gan tās mūs piepilda caur un
cauri. Ja mēs novērojam savas emocijas vai arī kaut kādā veidā cenšamies no tām izvairīties, tas
nozīmē, ka mēs nepārdzīvojam tās pienācīgā veidā. Mēs cenšamies aizmukt no emocijām vai apspiest
tās, jo mēs nevaram izturēt šādu stāvokli. Taču vadžrajāna māca emocijas uzlūkot pareizi - tieši - izjust
tās, sajust to kailo būtību. Patiesībā jums nemaz nenāksies transmutēt emocijas - jūs ieraudzīsiet jau
transmutētas emocijas - „forma ir forma”. Taču tas ir diezgan smalks un ļoti bīstams process, un
nedrīkst tā vienkārši mesties tajā iekšā.
Jautājums: Kādā veidā Milarepas dzīve atbilst tantras paraugam? Šķiet, ka viņš drīzāk
 115
praktizēja askētismu nevis transmutāciju...
Atbilde: Protams, ka Milarepas dzīvesstils bija askētiska joga klasisks piemērs. Taču parasti, kad
mēs runājam par askētismu, mēs iztēlojamies cilvēku, kurš cenšas paglābties no „pasaulīgās dzīves
ļaunuma”. Tas galīgi nav Milarepas gadījums. Viņš centās apspiest savas „sliktās” noslieces,
nododoties vientuļai meditācijai tuksnesī; viņš nenoslēdzās alā, necentās sevi sodīt. Viņa askētisms
vienkārši bija viņa rakstura izpausme, gluži tāpat kā mūsu dzīvesstils izsaka mūsu būtību; to nosaka
mūsu psihe un pagātnes notikumi. Milarepa gribēja būt vienkāršs un dzīvoja ļoti vienkāršu dzīvi.
Protams, ka tiem, kas iet par reliģijas ceļu, ir nosliece uz kādu laiku kļūt par cilvēkiem „ne no šīs
pasaules”, un Milarepa nebija nekāds izņēmums. Taču cilvēki šādi var uzvesties arī lielas pilsētas
centrā. Bagātnieki var iztērēt milzu naudas summu „reliģioziem” ceļojumiem; taču, ja cilvēks patiešām
vēlas saistīties ar mācību, viņam agri vai vēlu būs nepieciešams atgriezties pasaulē.
Kad Milarepa meditēja vientulībā un piekopa ļoti skarbu dzīvesveidu, nejauši viņa tuvumā
uzradās mednieki; viņi iedeva viņam nedaudz brieža gaļas; viņš to apēda un meditācijas kvalitāte
uzreiz uzlabojās. Vēlāk, kad viņš nevarēja izšķirties par atgriešanos pilsētas dzīvē, viņa alā ieradās daži
lauku iedzīvotāji, kas lūdza mācību. Viņa izolācija nepārtraukti tika iztraucēta nejaušu dzīves situāciju
spēles dēļ. Mēs varam teikt, ka tā bija guru spēle, guru universālums, kas vienmēr izpaužas dabiskā
veidā. Mēs varam sēdēt, pārdzīvot „smalkas”, eiforiskas un „garīgas” jūtas; taču tad mēs pieceļamies
un izejam uz ielas; kāds mums uzkāpj uz kājas, un mēs esam spiesti pievērsties šai situācijai. Tā
atgriež mūs lejā uz zemes, pasaulē.
Milarepa bija ļoti dziļi ierauts ego un emociju enerģijas transmutācijas procesā. Patiesībā pirmajā
„Simttūkstoš Milarepas dziesmu” daļā aprakstīts, kā Milarepa pārdzīvo šo procesu. „Stāstā par
Sarkanās klints dārgakmens ieleju” Milarepa tik tikko bija spiests pamest Marpu, aiziet no viņa un
meditēt vientulībā. To var nosaukt par „pusaudža posmu”, jo viņu vēl joprojām saistīja paradums
paļauties uz personīgo guru; Marpa vēl joprojām bija viņa „tētis”. Kad Milarepa bija atvēries un
pakļāvies Marpam, viņam vēl vajadzēja iemācīties transmutēt savas emocijas. Viņš bija pieķēries
„labā” un „sliktā” jēdzieniem, tāpēc pasaule viņam bija sadalīta dievībās un dēmonos.
„Stāstā par Sarkanās klints dārgakmens ieleju” Milarepa atgriežas alā pēc sastapšanās ar Marpas
vīziju, kas viņu nomierināja. Taču atgriezies viņš sastopas ar dēmonu spietu. Viņš mēģināja tikt no
viņiem vaļā visos iedomājamos veidos, izmēģinot dažādas taktikas - draudus, glaimus, pat dharmas
sludināšanu. Taču viņi nelika viņu mierā, iekams viņš nepārstāja uzskatīt viņus par „sliktiem”,
neatvērās viņiem un neieraudzīja viņus tādus, kādi viņi ir. Tas bija Milarepas apmācības sākums: viņš
iemācījās pakļaut dēmonus, kas bija tas pats, kas emociju transmutācija. Tieši savu emociju dēļ mēs
radām dievus un dēmonus: tas, ko mēs nevēlamies šajā dzīvē pieņem dēmonu izskatu, bet tas, ko mēs
vēlamies piesaistīt - dievu un dieviešu izskatu. Viss pārējais ir vienkārši skatuve.
Izrādot gatavību pieņemt dēmonus, dievus un dievietes tādus, kādi tie ir, Milarepa tos
transmutēja. Tie pārvērtās par dakinēm, dzīvības enerģijām. Visa „Simttūkstoš dziesmu” pirmā daļa
 116
apraksta, kā Milarepa apgūst transmutāciju, kā pieaug viņa spēja atvērties pasaulei tādai, kāda tā ir, kā
viņš beigu beigās uzvar visus dēmonus (nodaļa „Dievietes Cerminas uzbrukums”). Šajā nodaļā tiek
stāstīts, kā tūkstošiem dēmonu savākušies vienkopus, lai iebiedētu Milarepu un uzbruktu viņam
meditācijas laikā, taču Milarepa uzsāk sprediķi, viņš ir atvērts un labvēlīgs, viņš labprātīgi piedāvā
viņiem savu būtību un viņi ir pakļauti. Vienā vietā piectūkstoš dēmoņu sapratušas, ka nevar Milarepu
nobiedēt, dzied viņam dziesmu:
„Ja tavā prātā nekad
Nerodas doma par dēmoniem,
Tev nevajag bīties
No dēmonu spietiem apkārt.
Galvenais ir pakļaut paša prātu.
Uz stāvā cerību un baiļu ceļa
Viņi gaida slēpnī.”
Pēc tam pats Milarepa saka: „Kad ir runa par visaugstāko, par esamības īsto dabu, tad nav ne
budhu, ne dēmonu. Tas, kurš ir brīvs no bailēm un cerībām, no ļaunā un labā, sapratīs, ka maldiem nav
substanciāla pamata. Tad sansāra pati kļūs par mahāmudru...”
Pārējā „Simttūkstoš dziesmu” daļa ir par Milarepas kā skolotāja attīstību, par viņa attiecībām ar
skolniekiem. Līdz dzīves beigām viņš pilnveidojis transmutācijas procesu līdz pilnībai - tiktāl, ka viņu
pašu varēja nosaukt par vidjadharu - „neprātīgo viedo”. Dievi un dievietes, dēmoni kaislības un to
ārējās projekcijas bija pilnībā pakļautas un pārveidotas. Viņa dzīve bija kļuvusi par nepārtrauktu deju
ar dakinēm.
Visbeidzot Milarepa sasniedza „sprāguša suņa” pakāpi; tas bija viņa augstākais sasniegums.
Ļaudis varēja viņu bradāt, izmantot par kājslauķi, zemes pleķi, bet viņš vienmēr bija „šeit un tagad”.
Viņš bija pārvarējis pats savu individuālo eksistenci. Kā mēs lasām viņa pēdējās mācībās, pāri palika
tikai universālā Milarepas sajūta - apgaismības piemērs.