Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa.

DARBA VARIANTS

1. uzdevums. Tekstuālo avotu par K. Ulmaņa autoritāro režīmu (1934 –1940) analīze. Iepazīsties ar
tekstuālo avotu analīzes piemēriem un izvērtē iegūtos tekstus!

Izpēti avotu analīzes paraugus! Iepazīsties ar informācijas avotu tekstu un vēsturnieku secinājumiem rāmīšos.

Atbildi uz šādiem jautājumiem!

1.1. Ja atmiņas tapušas un publicētas pēc K. Ulmaņa autoritārā režīma – kur un kad tas noticis?

1.2. Ja atmiņas publicētas Latvijā padomju okupācijas apstākļos pēc 1940 . vai 1945. gada, sameklē tajās
padomju režīmam raksturīgo vēstures terminoloģiju, raksturīgākās frāzes, kas ilustrē neatkarīgās Latvijas
valsts vērtējumu PSRS varas laikā.

1.3. Padomā, vai atmiņās par Ulmaņa režīmu savu lomu nespēlē nepatika pret padomju varu, padomju
ekonomikas atpalicība vai nepatika pret mūsdienu negācijām?

1.4. Ja atmiņas publicētas latviešu trimdas izdevumos Rietumos, noskaidro, kāda politiskā orientācija
ir attiecīgajam preses izdevumam!

1.5. Atrodi tekstā raksturīgākos izteicienus un frāzes, kas ļauj noteikt atmiņu autora attieksmi pret K. Ulmaņa
režīmu! Kas ir atmiņu autors: režīma piekritējs vai oponents? Kas par to liecina?

Avotu analīzes paraugi

Paraugs, kā rakstu vai vizuālo materiālu sadalīt pa politiskām tēzēm/ziņām, kas pakļautas analīzei pēc
iepriekšminētajiem jautājumiem.

Raksts “Pirmais strādnieks” avīzē “Darba Dzīve”, 1939. gada maijs

Raksts tapis 1939. gada maijā – laikā, kad eksistēja Ulmaņa autoritārais režīms. Avīze tika nodibināta 1938.
gadā – tātad Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos, vairums avīzes rakstu slavina režīmu.

Raksta nosaukums Ulmani pielīdzina ierindas cilvēkam – strādniekam. Ulmanis ir viens no mums.

Kad mēs pabeidzam savu darbu, kuru darām sevis, savas ģimenes un sabiedrības labā, mēs ejam pie miera.
Mums ir savs brīvlaiks un sava atpūta. Mums ir brīži, kad mūs nespiež rūpes par citiem, saviem līdzcilvēkiem,
sabiedrību. Mēs esam atdoti paši sev un varam darīt ar savu laiku, ko gribam.

Mēs esam brīvi ļaudis pienākumu starplaikos un ar skubu un labpatiku izmantojam un baudām šo personīgo
brīvestību, mums nav jādomā par to, kā dzīvo, kā iztiek, kā jūtas simti un tūkstoši, kas ap mums. Kāda ir viņu
labklājība šodien, un kādai tai vajadzētu būt rīt.

Latvijā dzīvot ir labi (Latvijas pilsoņa, indivīda brīvības un labo dzīves apstākļu slavinājums).

Ap mums ir tikai mūsu personībās rūpes par mūsu iztiku un mūsu ērtībām. Cik humāni un cilvēciski mēs arī
būtu, uz mums neguļ smagais atbildības slogs par vispārību un valsti. Tā tas ir ar mums.

Valsts pārvalde un politika ir slogs, pilsonim ar to nav jānodarbojas, tas jāuztic kādam “gudrākam”! Tas ir
pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi.

© Valsts izglītības satura centrs | Projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību saturā
Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa. DARBA VARIANTS

Bet ir viens vīrs mūsu zemē, kura dzīve ir diametrāli pretēja mūsējai. Kā atlants viņš nes savos plecos visu
mūsu likteņus. Mūsu valsts drošība, mūsu zemes labklājība ir viņa rokās. Vienīgi viņā ir tas, kas nes atbildību
par divu miljonu ļaužu šodienu un rītdienu, par šīs zemes labklājību un kārtību, par viņas robežu drošību, par
mūsu tuvāko un tālāko nākamību.

Tas ir mūsu valsts dibinātājs, šis valsts atjaunotājs, mūsu pirmais pilsonis un pirmais strādnieks, mūsu tautas
vadonis un vadītājs, Valsts un ministru Prezidents KĀRLIS ULMANIS.

Mums ne par ko nav jāuztraucas un jādomā, mūsu vietā to dara Kārlis Ulmanis. Viņš ir pats labākais, viņš ir
pārāks pār mani un mums vi siem – latviešu tautu. Izcelti lielie burti, lai Ulmaņa vārds labāk iespiežas
lasītāja prātā.

Tas mums jāatceras šodien, kad svinam valsts atjaunošanas svētkus, kad svinam viņa svētkus un viņa darba
dienu, jo šie ir atjaunošanas svētki un atjaunotājs ir viņš.

Mēs zinām, ka tūkstoši un desmiti tūkstoši latviešu cilvēku šodien piemin viņa vārdu. Piemin ar godbijību un
dziļu pateicību. Jo viņš ir tas, kas mums nesis jaunu dzīvi – daudz skaistāku, krietnāku un saturīgāku dzīvi,
kāda tā jebkad bijusi.

Mēs daudzinām viņu un noliecam galvas viņa priekšā.

Jo neviens nav strādājis un nestrādā tik daudz kā viņš.

Sevišķi pēdējo piecu gadu darba posmā, kad atraisījušies visi viņa cildenie un raženie spēki, viņš ir strādājis
tik daudz, ka paveicis pārcilvēcisku darbu, kas citkārt būtu veicams tikai cilvēku leģioniem. Piecu gadu laikā
viņš ir aizrāvis savu tautu “pāri trejām audzēm”.

Viņam nav bijis nomoda, atpūtas, personīgas dzīves.

Viņš ir dedzis idejai un tautai!

Latvju brīvvalsts un latvju tautas laime – ir bijusi viņa augstākā ideja, šīs idejas labad viņš nav
gribējis pazīt ne citu, nedz sava žēluma.

Viņam nav personīgas dzīves, viņam ir tikai visas tautas dzīve.

Viņam nav nedz draugu, nedz tuvinieku, jo vienīgi lielā vientulība, kurā viņš mīt, tam dod iespēju pilnīgi
atdoties un ziedoties idejai un vispārībai.

Viņš – mūsu pirmais strādnieks un nenogurstošais darba rūķis – ir nodibinājis, nostiprinājis, izbūvējis un
izdaiļojis šo zemi un viņa darbu par nebijušu vairs nepadarīs ne cilvēki, nedz laiks. Viņš ir jau iegājis mūsu
vēsturē kā leģenda. Un kā leģenda viņš tur paliks mūžu mūžos.

Ulmanis nes sevi kā upuri latviešu tautas labā. Latviešu tautai jābūt pateicīgai par šo upuri! Ulmanis ir Latvijas
izveidotājs, Latvijas mūžīgais personificējums.

Foto no 1936. gada jūlija numura „Atpūtas”

© Valsts izglītības satura centrs | Projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību saturā
Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa. DARBA VARIANTS

Ulmanis kā visas tautas Vadonis ir foto dokumentēto notikumu centrālā figūra, priekšplānā pāri citiem.

Šķiru – zemnieku un strādnieku – vienotības propaganda, viena no autoritārā režīma izpausmēm.

Bērnu izmantošana propagandā.

No Latvijas Republikas iekšlietu ministra K. Veitmaņa raksta “15. maija sasniegumi”, 1939. gada janvārī

Sevišķi lielu vērību valdība veltī darba spēka jautājuma atrisināšanai, lai arī šinī ziņā mēs kļūtu neatkarīgi
no ārzemēm, piepildot Valsts Prezidenta sauksmi: “Pašu zemei — pašu arājs!”. Ieviestas ģimenes
piemaksas gada laukstrādnieku un viņiem pielīdzinātu darba darītāju bērniem un vecākiem (šādas piemaksas
nav nevienā citā valstī), radīts fonds laukstrādnieku dzīvokļu izbūvei, notiek rūpniecības, būvniecības un
citu darbu racionalizācija lieku darba roku atbrīvošanai u t t. Nupat izdotais likums par darba
sagādāšanu un darba spēka novietošanu rada Latvijas darba centrāli, kurai plaši uzdevumi darba roku
sadalījuma problēmas nokārtošanai. Nav nekādu šaubu, ka šī jaunā iestāde savus uzdevumus veiks par svētību
mūsu lauksaimniecībai un visiem darba darītājiem.

Pēc statistikas datiem

No rakstnieka, vēsturnieka un sabiedriskā darbinieka Kārļa Dziļlejas raksta laikrakstā “Brīvība”,

Stokholmā, 1959. gada maijā.

Raksta autors bija LSDSP biedrs, pēc 1934. gada apvērsuma ticis ieslodzīts koncentrācijas nometnē. Raksts
publicēts latviešu sociāldemokrātu avīzē Zviedrijā pēc Otrā pasaules kara . Tas viss nosaka kritisku attieksmi
pret 15. maija režīmu.

Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi pakļaujas “valsts saimnieka” gribai.
Tāpēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu vairāk iejūtas

© Valsts izglītības satura centrs | Projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību saturā
Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa. DARBA VARIANTS

vienīgā noteicēja lomā. Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija, kuras priekšgalā nāk viens
no 15. maija apvērsuma dalībniekiem Alfrēds Bērziņš.

Tas jūtami ierobežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību, daudzus laikrakstus
un žurnālus. Slimo kases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā. Pakalpīgus žurnālistus un
rakstniekus uzmudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda malā. Šī rīcība daudziem nepatīkami
atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktatūras zemēs — Padomju Savienībā, Vācijā, Itālijā. Tas attālina Latviju
no draudzīgajām rietumu lielvalstīm, kur pastāv demokrātiskā iekārta. Rakstos un runās noniecina agrāko
demokrātisko laikmetu un tā darbiniekus. To apzīmē par partiju strīdu laikmetu, pasvītro tā ļaunās puses,
bet noklusē to, kas tur bijis labs un kas tajā laikā paveikts.

Ulmanim tiek pārmestas bailes no politiskās konkurences, Latvija bijusi līdzīga fašistiskajai Itālijai, nacistiskajai
Vācijai, komunistiskajai PSRS. Latvija attālinājās no demokrātiskās pasaules.

Visbīstamākais tomēr ir tas, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par valsts
lietām. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa rīcībai. Aizrāvies ar
saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību. Pastāv gan valsts aizsardzības fonds,
bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvijas ārpolitikas vadību K. Ulmanis ir nodevis Baltijas vācieša V.
Muntera rokās.

Tauta un indivīdi tika atstumti no valsts pārvaldes lietām, Ulmanis vainīgs Latvijas aizsardzības spēju
vājināšanā.

Nacionāls aizspriedums – nepatika pret Baltijas vāciešiem.

1939. g ada 5. oktobrī Latvija paraksta t.s. savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību.
Sarkanarmija iegūst bāzes Liepājā, Ventspilī un Pitragā.

Tik gļēvi un noziedzīgi šis mīklainais Ulmaņa favorīts nodeva Maskavas imperiālistiem ne vien savu vadoni
un viņa operetiskos trabantus, bet arī Latvijas valsti, zemi un tautu boļševiku okupācijā.

Ne vien “vadonis”, bet simtiem tūkstošu latviešu tautas locekļu bija pēc vientiesībā un līksmībā pavadītiem
autoritārisma gadiem nodoti par upuri okupantu teroram. Un ja vēl šodien daži autoritārisma pastarīši jaukās
atmiņās par Ulmaņa laikā baudītiem labumiem var dziedāt “Lai līgo lepnā dziesma!” un zvērēt uzticību
“vadoņa” ideāliem, tad tas, nudien, izklausās kā baigs karātavu humors.

Nepatika pret PSRS staļinisko režīmu un padomju okupāciju (Maskavas imperiālismu). PSRS okupācijas varas
ienākšanā vainīgs Ulmaņa režīms.

No raksta žurnālā “Zvaigzne”, 1955. gadā.

Raksts publicēts PSRS varas gados oficiālā izdevumā, tātad jau iepriekš zināms, ka sekos neatkarīgās Latvijas
valsts noliegums un zākāšana.

Par Latvijas darbaļaužu varonīgo cīņu par padomju varas nodibināšanu stāsta daudzi dokumentāli materiāli,
kas savākti un glabājas Latvijas PSR Centrālajā Valsts vēstures muzejā. [..] Nesen muzeja fondos tika atrastas
arī interesantas, vēl nepublicētas oriģinālfotogrāfijas, kas apgaismo Latvijas strādnieku šķiras cīņu pret
nacionālistisko buržuāziju, parāda, ka bezdarbnieki bija spiesti, darbu meklējot, veselām dienām nīkt pie
Rīgas ostas vārtiem vai pie privātuzņēmēju fabrikām cerībā dabūt kaut īslaicīgu darbu. Paužot savu protestu

© Valsts izglītības satura centrs | Projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību saturā
Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa. DARBA VARIANTS

pret sociāli ekonomiskajiem žņaugiem un politisko beztiesību, darbaļaužu masas Latvijas Komunistiskās
partijas vadībā organizēja streikus un demonstrācijas, kas parasti noritēja ar Komunistiskās par tijas
izvirzītiem lozungiem. Sevišķi spēcīgi strādnieku streiki un demonstrācijas norisinājās strādnieku šķiras
starptautiskās solidaritātes dienā l. maijā.

Pēc fašistiskā apvērsuma 1934. g. 15. maijā sākās viens no grūtākajiem posmiem latviešu tautas dzīvē, [..]
dzīves līmeņa pazemināšanos un politisko beztiesību, ko fašisms atnesa Latvijas darbaļaužu masām. “Kā
smags slogs gulstas uz strādnieku pleciem fašisms. Jo dienas darba ļaužu stāvoklis paliek grūtāks un
nepanesamāks. Algas nosit, darba laiku pagarina, par katru nieku izsviež kā suni aiz fabrikas vārtiem un ja
pretim runā, – tad cietumā”, raksta Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas komitejas 1936. g ada oktobrī
izdotajā proklamācijā “Cīņā pret fašistiskajiem laupītājiem!”.

Raksta fragmentā iekļauts viss PSRS propagandas spektrs un padomju ideoloģijas terminoloģija, Latvijas
Republika ir “buržuāziska”, autoritārais režīms “fašistisks”, tauta grimst nabadzībā, pret prettautisko
režīmu cīnās komunisti. Ar šādu nostāju PSRS attaisnoja Latvijas okupāciju un iekļaušanu PSRS sastāvā 1940.
gadā, ko dēvēja par “sociālistisko revolūciju”.

Divu sieviešu Mirdzas un Olgas saruna Dignājas pagastā, kas notika ap 1986. gadu, pierakstīta aptuveni pēc
atmiņas.

Saruna notikusi laikā, kad PSRS pie varas bija nācis M. Gorbačovs, pamazām sākās atklātības politika. Cilvēki
sāka nebaidīties paust savas domas, bet padomju ideoloģija joprojām bija spēkā.

Mirdza: Tikko kā nāku no veikala, gribēju nopirkt nedaudz kombikormu lopiem, kā arī jaunus gumijas
zābakus, vecie cauri, apnicis staigāt slapjām kājām.

Alma: Nopirki?

Mirdza: Nē taču, ka tavu…veikals galīgi tukšs, kombikormu pievedīšot tikai nākošnedēļ, bet par zābakiem
veikalniece neko nezināja teikt, mana izmēra neesot un nezinot kad un vai vispār būšot. Rajona bāze šobrīd
esot tukša.

Alma: Tad jau jāgaida, nekas cits neatliek! Gan jau reiz būs!

Mirdza: Kā man šis viss apnicis! Atceries Ulmaņa laikus, vai tad toreiz bija kādas preces, ko tik vien varējām
nopirkt! Abos pagasta veikalos viss bija. Tie gan bija labi laiki! Mēs, latvieši, bijām savā zemē saimnieki,
neviens netika kolhozos un sovhozos ar varu dzīts. Katram bija sava zeme! Bagāti dzīvojām, mana tēvam
Ulmaņlaikos bija 58 ha zemes, 6 govis, 2 zirgi, ap 20 aitu, sava pļaujmašīna, viņš varēja atļauties nopirkt
zābakus sev, manai mammai un mums – abām māsām.

Mirdza neatkarīg ās Latvijas Republikas laiku (1918 –1940) sauc par Ulmaņlaikiem (1934 –1940). Tā
ir bieži izplatīta atmiņu kļūda: cilvēkiem prātā vairāk iespiedies neatkarīgās valsts pēdējais – Ulmaņa
režīma periods.

Viss neatkarības periods, ta i skaitā Ulmaņa autoritārais režīms, caur padomju nabadzības, apspiestības
prizmu tiek vērtēts kā “zelta laiki”. Cilvēku dzīves līmenis Latvijā bija daudz augstāks nekā PSRS.

Alma: Nav tev taisnība! Ulmaņa laikos laukos pār visu valdīja vekseļi. Kam bija zeme un nauda, tas dzīvoja
labi. Bet kam naudas nebija – tas bija nabags, savus bērnus pie budžiem ganos sūtīja. Ja tie Ulmaņa laiki būtu
turpinājušies, es savus bērnus nevarētu izskolot, vai tad es varētu visus trīs uz Rīgu mācīties sūtīt. Man tāda
nauda sapņos pat nerādījās. Tikai patiecoties Hruščovam, varēju dēlus un meitu izskolot par velti!

© Valsts izglītības satura centrs | Projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību saturā
Sociālās zinības un vēsture. Pamatkurss. 2. Vēsturiskā atmiņa un apziņa. DARBA VARIANTS

Alma atminas 30. gadu lauku dzīves sociālās un tirgus saimniecības izraisītās problēmas, sociālo nevienlīdzību.
Vienlaikus viņa pakļāvusies PSRS propagandai, kas zākāja un noliedza cilvēku iespējas Latvijas valstī iegūt
izglītību. Nepieciešam s salīdzināt datus par izglītības iespējām Latvijā un PSRS .

Mirdza: Jā, tad kad tu savus bērnus uz Rīgu mācīties sūtīji, es ar māti un māsu no Sibīrijas atgriezos, tēvs tur
kapos palika, mums nebija ne vairs savu māju, ne iedzīves! Mēs krieviem skaitījāmies budžu

© Valsts izglītības satura centrs | Projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību saturā