Par sakramentiem sauc svētas darbības, kuras ir pavēlējis darīt

Kungs Jēzus Kristus, pats rādīdams un darīdams priekšzīmi kā tam

jānotiek. Caur sakramentiem Dievs atpestī no ļaunā, šķīstī no
grēkiem, dod savu spēku un dāvina debesu svētības.
Baznīcā tāpat ir pieņemtas dažādas svētīšanas un iesvētīšanas, lai
caur tām tiktu svētītas dažādas cilvēku dzīves situācijas, notikumi un
lietas.
Galvenās svētdarbības baznīcā ir septiņas.

Pastāv arī dažādas svētīšanas un iesvētīšanas, kas te nav aprakstītas.

Piemēram, mājas vai dzīvokļa iesvētīšana, krustu, svētbilžu un krūšu
krusta zīmju iesvētīšana u.c.

Svētā Kristība

Svētajā Kristībā cilvēks tiek trīs reizes pagremdēts ūdenī vai apliets ar ūdeni Dieva Tēva un Dēla
un Svētā Gara vārdā.

Kristības sakraments ir paša Kunga Jēzus Kristus iedibināts un pavēlēts. Mateja evaņģēlijā
noslēgumā lasām kā Jēzus saviem mācekļiem pavēl: “Tāpēc ejiet pa visu pasauli un dariet par
mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Mt. 28:19).
Kristība cilvēku glābj no elles, velna un nomazgā (šķīstī) no grēkiem. Par to, ko dod kristība,
varam izlasīt evaņģēlijā.
Mūsu Kungs Jēzus Kristus saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tas tiks
pazudināts” (Mk. 16:16).
Kristība ne vien atpestī cilvēku no ļaunā un no grēkiem, bet dara arī svētu, dara cienīgu iemantot
Debesu valstību. Ar kristības brīdi sākas cilvēka mūžīgā dzīvošana.
Kristības notikums ir sākums arī ticības dzīvei šajā pasaulē.
Katram Kristītajam cilvēkam jālasa un jāiepazīst Svētie Raksti (Bībele), jālūdz Dievs, jāievēro
baušļi un jādara labu. Svētais apustulis Pāvils raksta: “Jo mēs līdz ar Viņu Kristībā esam
aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus, sava Tēva godības spēkā uzcelts no miroņiem, arī mēs
dzīvotu atjaunotā dzīvē” (Rom. 6:4).

Kristīti tiek gan bērni, gan pieaugušie. Mazu bērnu kristībās ticības apliecību bērna vietā skaita
vecāki un krustvecāki. Vecāki un krustvecāki apņemas jaunkristīto bērniņu audzināt kristīgi, kamēr
bērns kļūst patstāvīgs. Krustvecāki rūpējas par savu krustbērnu aizlūdzot un palīdzot vecākiem
viņu kristīgi audzināt. Ja vecāki mirst, tad krustvecākiem jāuzņemas arī praktiska aizgādnība par
savu krustbērnu.
Pieaugušiem cilvēkiem pirms kristībām jāiepazīst kristīgās ticības pamatpatiesības (katehisms) un
jāapmeklē iesvētes mācība.

Kristības sakraments cilvēkam tiek sniegts tikai vienreiz mūžā. Pārkristīt drīkst tikai tos, kas
kristīti nepareizi.
Kristību sauc arī par jaunpiedzimšanu, jo kristītais cilvēks piedzimst jaunai dzīvei ticībā. Līdzīgi
kā cilvēka miesīgā piedzimšana notiek vienreiz, tāpat vienreiz notiek garīgā piedzimšana –
kristība.

Kristībā Svētais Gars iemājo cilvēkā un cilvēks kļūst par Svētā Gara mājokli un templi. Apustulis
Pāvils par to raksta: „Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un
ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? (1.Kor. 6:19).
Kristībā cilvēks iemanto savu sargeņģeli. Tā kā kristībā cilvēks iemanto dvēseles pestīšanu un sāk
dzīvot, lai šo dāvanu pilnībā sasniegtu debesīs, Dievs dāvina palīgu un sargu, kas cilvēku pavadīs
ticības dzīvē – sargeņģeli.
Psalmos rakstīts: „Tā Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj” (Ps. 34:8).
Vēstulē Ēbrejiem rakstīts: „Vai tie visi nav kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam
jāmanto pestīšana?” (Ebr. 1:14).

Lai svētās kristības sakramentu saņemtu kā svētu ieguvumu, kristībā kopā ir trīs lietas. Ūdens,
Dieva vārdi un apsolījumi, cilvēka ticība, tam ko kristība dod.

Iesvētības

Iesvētības ir svētdarbība, kurās ticīgais saņem svētību baudīt Svēto Vakarēdienu.

Pirms tam cilvēkam ir jāiepazīstas ar iesvētes mācību un jāapmeklē iesvētes mācību nodarbības.

Iesvētības ir īpašas ar to, ka kristītu bērnu pie altāra vairs neaizbildina vecāki vai krustvecāki, bet
kristītais pats dod Dievam uzticības un apņēmības solījumus arvien ticēt Trīsvienīgajam Dievam,
kā vārdā ir kristīts, lasīt Dieva vārdu, lietot sakramentus un Dieva žēlastības līdzekļus, mīlēt
tuvāko un palikt draudzes (Baznīcas) kopībā.

Kad cilvēks to ir solījies, mācītājs uz tādu apņēmību un labo gribu dod svētību un apliecina, ka ja
ticīgais paliks uzticīgs solītajam līdz galam, tad Dievs dos viņam arī daļu pie mūžīgās svētlaimes
debesīs.

Ja kristīts tiek pieaugušais, tad iesvētīšana notiek tūdaļ pēc kristības. Ja iesvētīts tiek jau mazotnē
kristīts cilvēks, tad iesvētīšana notiek pēc tam, kad cilvēks ir apguvis iesvētes mācību un
apmeklējis iesvētes mācību nodarbības. Latvijas Evaņģēliski Luteriskajā Baznīcā iesvētības var
notikt kopš septiņu gadu vecuma.

Pirms iesvētībām ir jāizmeklē sirdsapziņa un jāizsūdz grēki, lai cienīgi varētu saņemt Svēto
Vakarēdienu.

Pilngadīgie iesvētītie var uzņemties dažādus draudzes amatus un pienākumus. Nepilngadīgi

iesvētītie var atbilstoši savam vecumam uzņemties dažādas mācītāja uzticētas kalpošanas un
pienākumus.

Iesvētības ir nosacījums, lai baznīcā varētu laulāties, lai vīrieši varētu mācīties, lai kļūtu par
mācītājiem, kā arī lai varētu tik pielaisti pie citām Dieva svētībām un dažādiem pienākumiem
baznīcā.
Grēksūdze

Evaņģēlijā lasām, kā Jēzus Kristus sākot sludināt un kalpot cilvēkiem, pašu pirmo deva aicinājumu
uz atgriešanos no grēkiem.
No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: "Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība
tuvu klāt pienākusi." (Mt. 4:17)
Arī apustuļi savā sludināšanā aicināja uz atgriešanos no grēkiem.
Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti. (Ap.d. 3:19)
Tāpat arī Baznīca līdz pat šai dienai aicina nožēlot grēkus, izlabot vainas un ir īstā vieta, kur
katram cilvēkam saņemt grēku piedošanu, ko Dievs dod Jēzus Kristus krusta ciešanu un nāves dēļ.
Par visiem cilvēku grēkiem Jēzus Kristus ir cietis krusta nāvi Golgātā.
Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar
Viņa brūcēm jūs esat dziedināti. (1.Pēt. 2:24)

Ja cilvēks savus grēkus, ļaunos darbus, vārdus un domas nenožēlo, tad viņš paliek nošķirts no
Dieva svētības virs zemes un mūžībā nonāk ellē.
Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka
Viņš neklausās uz jums. (Jes. 59:2)
Tātad grēka alga ir nāve. (Rom. 6:23)

Ja cilvēks paklausa Dievam un nožēlo savus grēkus, izlabo tos, tad Dievs žēlīgi piedod visas
vainas un nodarījumus.
Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un
šķīsta mūs no visas netaisnības. (1.Jņ. 1:9)

Laba grēksūdze ir tā, kad cilvēks pārbauda un izmeklē savu sirdsapziņu, kad apņemas laboties,
izsūdz savas vainas un turpmāk cenšas ievērot Dieva gribu.

Grēkus sūdz, ejot pie mācītāja uz privātbikti. Uz tādu grēksūdzi dodas, ja nekad agrāk nav būts, ja
atklāti pārkāpts kāds bauslis, ja šaubas par grēku piedošanu, ja kāds grēks vai kārdinājums
neatkāpjas. Mācītājs ir pilnvarots atraisīt no grēkiem un var dot vērtīgu padomu vai
uzmundrinājumu. Pēc grēksūdzes mācītājs uzliek roku vai stolu uz grēku sūdzētāja galvas un
pasludina piedošanu.

Grēkus sūdz, sākoties dievkalpojumam, vispārējā grēksūdzē. Pirms tam jāizmeklē sirdsapziņa un
jāpārdomā ar ko ir aizvainots Dievs un tuvākie, domās, vārdos un darbos. Kopā ar visu draudzi šie
grēki jāizsūdz vispārējā grēksūdzes lūgšanā. Arī pēc vispārējas grēksūdzes mācītājs visiem kopā
pasludina grēku piedošanu.

Grēkus sūdz arī vienatnē, īpaši pie nakts miera dodoties. Katru reizi, kad vēlamies Dievam atklāt
nožēlā savas vainas, tās var sūdzēt ar ticīgu sirdi, ka Dievs dzird un piedod, pat ja grēku sūdzētājs
nav baznīcā vai pie mācītāja. Šāda individuāla grēksūdze ir iespējama vienmēr un ikvienā vietā.
Tādā grēksūdzē jātic Dieva mīlestībai, žēlastībai un piedošanai. Patiesi ticīgi cilvēki, kas rūpējas
par tīru dvēseli, grēkus sūdz gan pie mācītāja, gan katrā dievkalpojumā, gan vienatnē. Šīs
grēksūdzes formas neaizstāj viena otru un neizslēdz viena otru!

Jāatceras, ka gatavojoties grēksūdzei, jāizlīgst arī ar cilvēkiem, kam esam nodarījuši pāri vai kuru
priekšā esam apgrēkojušies. Jāatvainojas un jāsalīgst miers!
Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi,
tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad
nāc un upurē savu dāvanu. (Mt.5.23-24)

Svētais Vakarēdiens
Altāra sakraments

Svētajā Vakarēdienā Baznīcā tiek svētīta maize un vīns, tāpat kā to svētīja Kungs Jēzus Kristus
kopā ar saviem apustuļiem. Sava Kunga pavēli – svinēt Vakarēdienu, apustuļi uzticīgi pildīja un
pēc viņu priekšzīmes līdz pat mūsu dienām, katrā baznīcā šo sakramentu arvien pārvalda mācītājs.
[Dienu pirms savas Krusta nāves, kad visi jūdi svinēja Pashā mielastu, arī Jēzus sapulcējās kopā ar
saviem apustuļiem. Viņu priekšā bija Pashā mielasta ēdieni, starp kuriem bija maizes un vīns.]

Bībelē par Svēto Vakarēdienu rakstīts, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus tanī naktī, kad Viņš tapa
nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem, sacīdams: “Ņemiet un
ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat Viņš
ņēma arī biķeri pēc vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: “Ņemiet un dzeriet visi
no tā, šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas par
grēku piedošanu; to dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami” [Mt. 26:26-28; Mk.
14:22-24; Lk. 22:19-20; 1. Kor. 11:23-25].
Svēto Vakarēdienu sauc arī par altāra sakramentu, jo tas tiek svētīts uz altāra galda. Altāra galds
baznīcā atgādina to galdu pie kura pats Kungs Jēzus Kristus kopā ar saviem apustuļiem svinēja šo
mielastu.
[Altāra sakraments parasti tiek svinēts svētdienas dievkalpojumā vai arī darba dienu
dievkalpojumos.]
Uz altāra tiek likta maize un vīns, ko konsekrē mācītājs un ko kopā bauda visa draudze, visi
iesvētītie draudzes locekļi.

Pēc maizes un vīna svētīšanas lūgšanas, tie vairs nav tikai maize un vīns vien, bet Kristus miesa un
asinis. Šī svarīgā iemesla dēļ, to saņemot, ticīgie saka: „āmen”. Vārds amen tulkojumā no grieķu
valodas nozīmē apstiprinājumu – tiešām.
Kristus pats ir klātesošs šajā maizē un vīnā. Tāpēc sniedzot hostiju, mācītājs saka: „Kristus miesa”.
Pirms to apēst, katrs ticīgais apstiprinoši atbild: „āmen”.
Parasti mācītājs hostiju pasniedz pie lūpām, bet ir draudzes, kurās hostiju ieliek rokās un tad
ticīgais to bauda pats.
Tāpat arī pasniedzot biķeri, mācītājs saka: „Kristus asinis”. Pirms saņemt malku no biķera,
draudzes loceklis vēlreiz apstiprinoši atbild: „āmen”. Ir draudzes, kurās biķera vietā pasniedz
katram savu mazu glāzīti. Tā nav pati labākā Svētā Vakarēdiena pasniegšanas forma un ir radusies
šaubīgiem cilvēkiem, baidoties no nehigiēniskiem apstākļiem. Jēzus saviem mācekļiem sniedza
vienu biķeri. Viens biķeris priekš visiem ir visu ticīgo vienotības zīme.
Pie Svētā Vakarēdiena ir jāievēro gan iekšēja, gan ārēja sagatavošanās.
Iekšēja sagatavošanās ir savas sirdsapziņas izmeklēšana un grēku izsūdzēšana. Jāatceras, ka
Svētajā Vakarēdienā mēs sastopamies ar Dieva Dēlu, mūsu Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. Viņš ir
apslēpts maizē un vīnā. Šis ir vissvarīgākais mielasts no visiem, kādu vien baudām. Tas ir
svarīgāks par ikdienas ēdienreizēm, svarīgāks par visām svētku maltītēm, lai arī ārēji ir
vismazākais, jo tajā ir tikai viens kumoss maizes un viens malks vīna. Šis mielasts dod vislielāko
labumu gan miesai, gan dvēselei – grēku piedošanu, tāpēc cienīga iekšēja sagatavošanās ir grēku
apzināšanās, izsūdzēšana un apņēmība laboties.

Ārēja sagatavošanās ir atturība no izklaidēm acīm un ausīm, no visa, kas novērš uzmanību no
garīgām lietām un domām. Piemēram, televizora skatīšanās un laicīgas mūzikas klausīšanās pirms
dievkalpojuma. Tā vietā labāk norimties un būt klusam. Ārēja sagatavošanās ir neēšana jeb
minimāla iestiprināšanās pirms dievkalpojuma, tik daudz, lai nesāp galva un nav slikta dūša. Pie
Svētā Vakarēdiena nav jāiet ar pilnu vēderu.

Svētais Vakarēdiens dod grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību.

Saņemot un baudot Svēto Vakarēdienu tiek deldēts ļaunums un stiprināta ticība.
Caur Svēto Vakarēdienu cilvēks saņem Svēto Garu.
Svētajā Vakarēdienā cilvēks sastopas ar Jēzu Kristu vistuvāk, cik vien šajā pasaulē tuvu var Jēzu
Kristu sastapt.

Ēdot Kristus miesu un dzerot Kristus asinis vissvarīgāk ir ticēt Kristus vārdiem un apsolījumiem,
kurus lasām Evaņģēlijā.

Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize,
ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību."
Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums
dzīvības nav sevī.
Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā
dienā.
Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.
Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.
Jāņa evaņģēlijs 6.nodaļa, 51.53-56
Lai cilvēks saņemtu altāra sakramentu sev par labumu, Svētajā Vakarēdienā kopā jābūt trīs lietām.
Maizei un vīnam, Dieva vārdiem un apsolījumiem, cilvēka ticībai tam, ko dod Svētais
Vakarēdiens.

Slimnieku svētīšana ar svēto eļļu

Slimnieku svaidīšana

Tā ir īpaša svētdarbība, ko sniedz un veic slimniekiem, lai tie ātrāk izveseļotos un būtu stiprināti,
cīnoties ar savu slimību.

Kunga Jēzus Kristus apustuļi, izsūtīti sludināt evaņģēliju un kalpot cilvēkiem, daudzus darīja
veselus, kad apzīmēja (iezieda) ar eļļu. Evaņģēlijā rakstīts: „Un Viņš sasauca divpadsmit un
sāka tos izsūtīt pa diviem, un deva tiem varu pār nešķīstiem gariem, un tiem pavēlēja nekā
neņemt līdzi ceļā kā vien nūju, ne maizi, ne kulīti, nedz naudu jostā, bet tikai apaut kurpes
un neapvilkt divi svārkus. Un Viņš tiem sacīja: "Kur jūs ieiesit kādā namā, tur palieciet,
tiekāms jūs no turienes aizejat. Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad
izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību." Un tie izgājuši
sludināja, lai atgriežas no grēkiem, un izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar
eļļu un darīja viņus veselus. (Mk. 6:7-13)

Šādu slimnieku ārstēšanu ar aizlūgšanu par viņiem un viņu svaidīšanu ar eļļu māca arī apustulis
Jēkabs, viņa vēstulē lasām: „Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus,
un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana
izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots.
(Jēk. 5:14-15)

Jā kāds draudzes loceklis ir ļoti smagi saslimis, ja kādam slimība ilgi nepāriet, ja slimība
nepadodas ārstiem, ja nevar noteikt diagnozi un izvēlēties ārstēšanu, tad var pie tāda slimnieka var
aicināt mācītāju un viņš aizlūgs un svaidīs ar eļļu.

Arī pirms eļļas svaidīšanas ir jāizsūdz grēki!

Eļļas svaidīšana var būt apvienota arī ar Svētā Vakarēdiena saņemšanu.

Ar eļļu var svētīt ne vien fiziski slimus cilvēkus, bet arī tādus, kam ir dvēseliskas kaites, depresija,
šizofrēnija u.c.

Eļļu ar kuru svaida (apzīmē) slimniekus, diecēzes bīskaps iesvētī katedrālē Zaļās ceturtdienas rīta
dievkalpojumā, klātesot diecēzes mācītājiem.

Šāda slimnieku svaidīšana nereti palīdz acumirklīgi un ātri atgūt veselību, citreiz padara veiksmīgu
dabisku atveseļošanos, citreiz dod ātrākus un labākus rezultātus ārstu pūlēm un terapijām, citreiz
palīdz atklāt dziļākus slimības iemeslus vai ūzstadīt precīzāku diagnozi. Gadījumā, ja redzami
slimnieka stāvoklis nemainās, sirdzējs ir svētīts panest savu kaiti kā vērtīgu krustu, piemēram, ja
slimība pirms tam ir bijusi kāda grēka nepārprotamas sekas.
Parasti vienas slimības laikā ar eļļu svaida vienreiz.

Svaidīšana ar eļļu neizslēdz palīdzības meklēšanu pie ārsta.

Svaidīšana ar eļļu neaizvieto slimnieka slinkumu rūpēties par savu veselību un ārstēties, kā arī
bailes no ārsta vai ārstēšanās metodēm.

Laulības
Kad cilvēki precas, tad parasti tas tiek svinēts uzaicinot viesos radus un draugus. Šādā priecīgā
notikumā kādreiz piedalījies ir gandrīz katrs cilvēks. Tā ir kāzas!

Bet kas tad ir laulības? Laulības notiek tad, kad līgavainis un līgava precības iesāk vispirms nākot
baznīcā un savstarpēju uzticību un mīlestību sola viens otram Dieva priekšā.
Laulību dievkalpojumā (ceremonijā) baznīcā tiek lasītas tā Svēto Rakstu vietas, kurās pamatota
kristīga laulības dzīve. Tad uz šo vārdu pamata līgavainis un līgava dod savstarpēju mīlestības,
cieņas un uzupurēšanās solījumu un apņemas to nekad nelauzt visa mūža garumā. Notiek gredzenu
uzvilkšana. Mācītājs līgavaini un līgavu svētī laulības kārtā par vīru un sievu, viņi kļūst par vienu
veselu. Par jauno vīru un sievu notiek aizlūgums, lai viņi dzīvotu svētīti.
Kristīgā laulībā vīram sieva jāmīl tā kā Kristus mīl savu draudzi! Parastās kāzās jaunajam vīram
tādu mīlestības priekšzīmi neviens neuzstāda. Tāpat sievai kristīgā laulībā vīram jāpaklausa tāpat
kā draudze Kristum. Pasaulīgās precības tas netiek uzsvērts.
Baznīcā laulātiem cilvēkiem jānāk kopā gan dievnamā uz dievkalpojumiem, gan jālūdz kopā
mājās!

Pirms laulībām pastāv saderināšanās kārta.

Saderināšanās ir notikums, kad iedraudzējušies un iemīlējušies cilvēki nolemj precēties, bet vēl
grib pārbaudīt savstarpēju uzticamību. Saderināšanās dienā nodoms precēties tiek darīts zināms
abu saderināmo vecākiem un ģimenei, kā arī draugiem.
Ir pieņemts, ka vīrietis savai saderinātajai dāvina saderināšanās gredzenu. Saderinātie dzīvo tik
uzticīgi viens otram kā vīrs un sieva, savstarpējas simpātijas un uzmanību viņi izrāda viens otram.
Laikā līdz laulībām saderinātie rūpējas par to, lai viss priekš tām tiktu svētīgi un cienīgi sagatavot.
Saderinātie ievēro seksuālu atturību un šķīstību, viņu starpā nav seksuālu attiecību. Tām jāsākas
tikai pēc laulībām!

Kristīts cilvēks ir Svētā Gara templis un mājoklis un tāpēc seksuālas attiecības uzsāk ar Dieva
svētību laulībā un uztur tās tīras savstarpējā uzticībā.

Cilvēks var dievbijīgi dzīvot viens pats un laulībā. Seksuālu attiecību pamēģināšana un draudzeņu
vai draugu maiņa nav pareiza, laba un svēta.

Ja skolā, televīzijā, žurnālos vai grāmatās māca citādāk, tad no tādiem uzskatiem jānorobežojas kā
no ļauniem un pasaulīgiem.

Laulību Dievs radīja jau tad, kad Viņš radīja pasauli un pirmos cilvēkus. Ieva bija Ādamam un
Ādams bija Ievai. Sieva ir vīram un vīrs ir sievai. Viens priekš otra ir tikai vīrs un sieva!

Ir dievbijīga un skaista tradīcija, kad vīrs un sieva viens otru ik gadus apsveic laulības dienā! Tik
pat skaisti ir apsveikt savus vecākus ne vien dzimšanas un vārda dienās, bet arī laulības gadadienā
un jubilejās. Tā arī ir vecāku godāšana.

Ordinācija

Ordinācija ir svinīga svētdarbība, kad tiek iesvētīts jauns mācītājs.

Pirms ordinācijas, topošais mācītājs gan studē teoloģiju, gan praktizējas dažādos liturģiskos un
citos pienākumos. Kad topošais mācītājs tiek novērtēts un atzīts par cienīgu uzņemties svēto amata
kalpošanu, tad tiek gatavots ordinācijas dievkalpojums, kurā mācītājs apsolās uzticīgi kalpot
Dievam, baznīcai un cilvēkiem, bet arhibīskaps vai bīskaps iesvētī mācītāja amata kandidātu
svētajā kalpošanas kārtā. Tā ir nozīmīga diena katram mācītājam, viņa ģimenes locekļiem un
draugiem.

Vai tu zini savas draudzes mācītāja ordinācijas dienu? Neaizmirsti viņu sveicināt vai apsveikt tajā,
tas viņam dos lielāku prieku kalpot!