Anatomija un fizioloģija

Bērna attīstība

Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati

 Anatomija un fizioloģija, bioloģija
Anatomija – (gr. anatome- pāršķelšana) – zinātne, kas pēta
ķermeņa un atsevišķu tā orgānu formu un uzbūvi
Anatomija - zinātne, kas pēta organisma formu un uzbūvi, tā
orgānus un veidojošos audus saistībā ar funkciju, izcelsmi un
attīstības likumsakarībām.
Fizioloģija – (gr. physis - daba) – zinātne par dzīvības procesu
norisēm organismā.
Fizioloģija ir zinātne, kas pēta šūnu, audu, orgānu un visa
organisma funkcijas un to regulācijas mehānismus.
Bioloģija - (gr. bios – dzīvība; (gr. logos) – vārds, (lat. logia) –
zinātne –
zinātne par dzīvību;
dzīvība – specifiska struktūras aktīva saglabāšana un
reproducēšana.
 Anatomija un fizioloģija, bioloģija
Bioloģija
Bioloģija ir zinātne par dzīvajiem organismiem un tajos notiekošajiem
dzīvības procesiem. Bioloģija pēta dzīvo organismu izcelšanos,
evolūciju, vielu un enerģijas maiņu, uzbūvi, funkcijas, vairošanos,
augšanu, daudzveidību, izplatību, kā arī mijiedarbību ar vidi.

Bioloģija ir zinātne par dzīvo organismu uzbūvi un funkcijām,

individuālo un vēsturisko attīstību, savstarpējām attiecībām, kā arī
attiecībām ar nedzīvo dabu.
Bioloģija ir dabas zinātne par dzīvību visās tās izpausmēs un par
dzīvās matērijas organizāciju molekulārā, šūnu, audu, orgānu,
organismu un organismu kopu līmenī.
 Bērns
Par bērnu uzskatāma katra cilvēciska
būtne līdz 18 gadu vecumam
(ANO Konvencija par bērna tiesībām)

«Konvencija par bērna

tiesībām»- ANO Ģenerālā
asambleja pieņēma1989.gada
20.novembrī
 Bērna augšana un attīstība
Bērna augšana - kvantitatīvs process – ķermeņa masas un izmēru palielināšanās.
Attīstība – kvalitatīvs process – strukturālas izmaiņas, kam raksturīga ķermeņa šūnu
dalīšanās, diferencēšanās, jaunu šūnu grupu - audu nodalīšanās.
Bērna attīstība – plašāks jēdziens, kas ietver gan fiziskā ķermeņa attīstību, gan
psihosociālo attīstību.
Holistiskā pieeja (gr.holos – viss)
Holistiskā pieeja ir visaptveroša pieeja, kas apskata jautājumu no visām pusēm.
Tā uzsver bioloģiskā, garīgā un fiziskā vienotību, un apgalvo, ka visas sistēmas
(fizikālā, bioloģiskā, ķīmiskā, sociālā, ekonomiskā, garīgā, sajūtu un rīcības, arī
ģeogrāfiskā) jāuztver kā vienots veselums, nevis kā atsevišķas kaut kā daļas.
Holistiskā pieeja nosaka, ka pastāv saikne starp fizisko veselību un vispārīgo
labklājību, jeb labsajūtu. Fiziskajām sajūtām vai simptomiem ir cieša saistība ar
psiholoģisko, emocionālo, sociālo, garīgo un arī apkārtējās vides un cilvēku
stāvokli.
 Attīstību noteicošie faktori
Bioloģiskie faktori pārmantotas īpatnības un citas ģenētiski determinētas
īpašības (iedzimtība), embrionālā attīstība, pārciestās slimības, noteikti
fizioloģiskie stāvokļi, pubertāte, nobriešana, novecošana u.c.
✔Iedzimtība (gēni)
✔Bioķīmiskie faktori (ietekme uz embriju un augli prenatālajā periodā un dzemdību laikā)
✔Attīstību ietekmējoši faktori
Vides faktori
✔Fiziskās vides faktori
✔Sociālās vides faktori
•sociālekonomiskie faktori
•personību socializējošie faktori
Ar dzīvesveidu un uzvedību saistītie faktori
Ar dzīvesveidu un uzvedību saistītie faktori
 Bioloģiskie faktori
Gēns – pazīmju un īpašību ģenētiskais faktors.
Gēns ir iedzimtības vienība, ko nosaka DNS molekulas fragments. Augstākajiem
organismiem gēni noteiktā secībā sarindoti hromosomās.
Genoms ir kopējā informācija, kas ietverta attiecīgā organisma ģenētiskajā kodā. Tas
ir organisma visu gēnu kopums. Genomā ietilpst gan hromosomālā DNS, gan arī
ārpuskodola (mitohondriju un plastīdu) DNS.
•Organisma gēnu kopumu sauc par genotipu. Genotips ir organisma hromosomās
lokalizēto gēnu kopums. Tas ir visu organisma iedzimtības faktoru (kodola,
citoplazmas) sistēma. Mijiedarbībā ar vides faktoriem genotips ietekmē indivīda
pazīmes un tā attīstības iespējas.
•Ārēji redzamo genotipa pazīmju kopums ir fenotips. Fenotips ir organisma
morfoloģisko un fizioloģisko pazīmju kopums. Fenotips ir organisma pazīmju ārējās
izpausmes (īpašību, struktūru, funkciju kopums). Fenotipa veidošanos nosaka gan
iedzimtība, gan vide.
Iedzimtība - organisma spēja nodot savas pazīmes nākamajām paaudzēm
(fiziskās, fizioloģiskās īpašības, fizioloģiskās īpatnības, temperamenta iezīmes dotības
u.c.)
 Cilvēka hromosomu komplekts
• Hromosoma ir šūnas kodola
pašreproducējoša pavedienveida
struktūra, kurā ieslēgta šūnas galvenā
ģenētiskā informācija.
• Noteiktas sugas īpatņiem ir noteikts
hromosomu skaits.
• Hromosomas ir izvietotas pa pāriem.
• Homoloģiskās hromosomas ir sugas
strukturāli un morfoloģiski identiskās
hromosomas ar vienādu gēnu
izvietojumu.
 Pirmsdzimšanas periods, citi faktori
Prenatālā perioda nozīme (bioķīmisko faktoru ietekme).
•Kritiskie grūtniecības periodi (5.-8. attīstības diena - ieligzdošanās
dzemdes sienā); orgānu aizmetņu veidošanās (3.-8. grūtniecības
nedēļa); placentas veidošanās (6.-10. grūtniecības nedēļa).
•Augļa attīstību ietekmējošie faktori (dažādas ķīmiskas vielas,
pārtika, dzīvesveids u.c.).
Traumas dzemdību laikā.
Slimības.
 Vides faktori

Vides faktori ir indivīda attīstību ietekmējošie faktori, kas radušies

vides ietekmes rezultātā.

Vides faktori (fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie, sociālie):

•Fiziskās vides faktori (klimatiskie apstākļi, vides piesārņojums,
troksnis u.c.).
•Ķīmiskie faktori (dažādas ķīmiskās vielas, piesārņojums).
•Bioloģiskie faktori (mikroorganismi, parazīti – helminti u.c.).
•Sociālās vides faktori (ģimene, draugi, klasesbiedri, vienaudži,
sabiedrība, u.c.).
Faktoru mijiedarbība

Indivīda attīstība notiek bioloģisko

un vides faktoru mijiedarbībā.
 Attīstības likumsakarības

Nepārtrauktība jeb kontinuitāte (lat.continius -

nepārtraukts)
Organisma attīstība notiek nepārtraukti līdz pilnīgam
briedumam.

Nevienmērīgums
Gan visa organisma, gan atsevišķu orgānu un ķermeņa
daļu attīstības temps dažādos periodos ir atšķirīgs.
Mainās ķermeņa proporcijas.
 Attīstības komponenti
• Fiziskā attīstība
• Fiziskā attīstība ir nepārtraukts, sarežģīts organisma morfoloģikās un fizioloģiskās pārkārtošanās process.
Tā izpausmes ir cilvēka auguma un masas pieaugums dažādu ārējo pazīmju izmaiņas.
• Motorā attīstība
• Motorā attīstība ir bērna kustību prasmju kvantitatīvas un kvalitatīvas izmaiņas, kas, kopā ar citiem
attīstības rādītājiem, atspoguļo bērna bioloģisko briedumu.
• Psihosociālā attīstība
• Sociāli emocionālā attīstība ietver izmaiņas starppersonu aspektos (piemēram, attiecību veidošana ar
vecākiem, draugiem, romantiskajiem partneriem, bērniem), emociju izpausmi, regulāciju, dažādu
personības īpašību veidošanos noteiktos attīstības posmos u. c. Šī joma tiek dēvēta arī par psihosociālo
attīstību.
• Dzimumattīstība
• Bērna pieaugšana saistās ar daudziem jautājumiem un neskaidrībām, kas saistītas ar seksuālo un
reproduktīvo veselību. Dzimumaudzināšana jāsāk agrā bērnībā. Tai jābalstās uz pareizām vecāku
savstarpējām attiecībām un viņu attiecībām pret bērnu.
 Fiziskā attīstība
•Fiziskās attīstības novērtējums Fiziskā attīstība - saistīta ar
balstās uz augšanas parametriem, audu un orgānu pārmaiņām -
augšanu un attīstību
ķermeņa svaru, atsevišķu www.google.lv/search?biw=1920&bih=950&tbm=isch
ķermeņa daļu attīstības &q=people&sa=X&ved=0ahUKEwj_pPL14ovWAhW
FDZoKHbdzDKQQhyYIJg#imgrc=kJR8wxyp_nQPiM
proporcijām, kā arī uz ķermeņa :
funkcionālo spēju attīstības
pakāpi.
•Lai objektīvi novērtētu fizisko
attīstību, morfoloģiskie parametri
jāvērtē kopā ar funkcionālā
stāvokļa rādītājiem.
 Antropometrija
Antropometrija - gr.anthropos –cilvēks, metrein - mērīt –
cilvēka organisma mērīšana
Antropometrija ir viena no antropoloģijas pētījumu
pamatmetodēm, kura saistīta ar dažādiem cilvēka auguma
un ķermeņa proporciju mērījumiem.
Antropometriskajos pētījumos nosaka ķermeņa garumu,
masu, krūšu apkārtmēru, muskulatūras attīstību un zemādas
tauku slāni, galvaskausu, locekļus, atsevišķus ķermeņa
segmentus, arī funkcionālus rādītājus – muskuļu spēku,
plaušu tilpumu.
Pie galvenajiem antropopmetriskajiem rādītājiem pieder
ķermeņa masa, gareniskie izmēri, diametri, apkārtmēri. Pie
papildu antropometriskajiem rādītājiem pieder ādas un
tauku krokas biezums, plaušu dzīvības tilpums, muskuļu
spēks.
Kalipers (ādas kroku biezuma mērīšanai).
Antropometrija
Somatoskopija
Somatoskopija – gr. soma, somatos - ķermenis, skopeo
– skatos, aplūkoju– ķermeņa vizuālā pārbaude.
Vizuāli apskatot ķermeni, novērtē stāju, kermeņa
uzbūvi, balsta kustību sistēmu un citus parametrus.

Fiziometriskie rādītāji – ļauj spriest par orgānu un

sistēmu darbību.
Fiziometriskie rādītāji atspoguļo orgānu un sistēmu
darbību, funkcionālās spējas un to atbilstību vecuma
standartiem.
 Akcelerācija
• Paātrināta augšana, attīstība un dzimumnobriešana- lat. accelerare –
paātrināt.
• E.Kohs 1935.g. ieviesa jēdzienu akcelerācija.
• Akcelerācija grupas ietvaros.
• Akcelerācija kā laikmeta parādība.
• Retardācija - augšanas aizture.
• Akcelerācija 21.gadsimtā
• Pētījumi liecina, ka lielākajā daļā zemju cilvēkiem palielinājušies fiziskās attīstības rādītāji.
• Ir noskaidrots, ka akcelerācija sākas jau embrionālajā periodā. Pēdējos gadu desmitos
jaunpiedzimušo augums vidēji pagarinājies par 1,8 cm. Palielinājies arī zīdaiņa svars, galvas un
krūškurvja apkārtmērs, plecu platums. Notiek intensīvāka augšana bērna un pusaudža vecumā.
Mūsdienu jaunieši ātrāk kļūst fiziski pieauguši. Kaut gan augšana agrāk apstājās, tomēr
intensīvākas augšanas rezultātā cilvēki ir kļuvuši garāki un smagāki.
• Pēc R. Milleres un K. Seglinieces datiem no 1930.g. – 1970.g. Rīgā astoņpadsmit gadīgu jauniešu
augums vidēji palielinājies par 8,3 cm; masa par 6.9 kg.
Motorā attīstība
•Motorā attīstība – kustību attīstība (lielā un smalkā motorika).
•Lielās kustības - lēkā, staigā uz pirkstgaliem, stāv uz vienas
kājas, notur līdzsvaru, staigā pa taisnu līniju u.c.
•Smalkā motorika – roku pirkstu, plaukstu un citas smalkās
kustības.
•Motorā attīstība ir saistīta ar psihisko attīstību.
•Psihomotorā attīstība ir bērna personības intelektuālo un
kustību prasmju kvalitatīvas izmaiņas un pilnveidošanās.
•Psihomotorā attīstība kopā ar citiem rādītājiem atspoguļo
bērna bioloģisko briedumu.
Psihiskā attīstība
Psihiskā attīstība ir saistīta ar:
•galvas smadzeņu nobriešanu
•kognitīvo attīstību (uztvere, sajūtas, domāšana, iztēle, atmiņa)
•emocionālo attīstību
•personības psihiskām īpašībām (temperaments, spējas,
raksturs, intereses, vajadzības u.c.)
•personības socializāciju.
 Bērna attīstības periodi
I. Intrauterīnais (bērna attīstība dzemdē) jeb antenatālais, prenatālais (dzimšanas): • No 0.-7.dienai
•Blastoģenēzes, pirmsieligzdošanās periods • No 8.dienas - 8.nedēļas beigām
•Embrioģenēzes, embrija periods • No 9.nedēļas - 37.- 42.nedēļai
•Fetoģenēzes, augļa periods
II. Intranatālais periods - dzimšana
III. Postnatālais (pēcdzimšanas periods): • No dzimšanas -1 gadam
•Zīdaiņa vecumposms (jaundzimušais- pirmais mēnesis) • No 1 gada -3 gadiem
•Agrīnais vecumposms (agrā bērnība – mazbērna periods) • No 3 gadiem – 7 (6) gadiem
•Pirmskolas vecums • No 7 gadiem – 11 (12) gadiem
•Jaunākais skolas vecums • No 11 – 15 (12-16) gadiem
•Pusaudža vecumposms • 15 – 20 (16-21) gadiem
•Jaunieša vecumposms
•Pieaugušā vecumposms • aptuveni no 20 līdz 40 gadiem
•agrīnais pieaugušā vecums • aptuveni no 40 līdz 65 gadiem
•vidējais pieaugušā vecums • virs 65 gadiem
•vēlīnais pieaugušā vecums
 Šūna, šūnas darbība
Organisma fizioloģiskā
regulācija
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati
Dzīvo organismu raksturīgās
īpašības I
• Specifiskas diskrētas struktūras

• Līdzīga uzbūve - visi organismi ir veidoti no šūnām

• Visiem ir ģenētiska programma savas specifiskās struktūras veidošanai,

funkcionēšanai un reproducēšanai

• Evolucionēšana

• Vairošanās
 Dzīvo organismu raksturīgās
īpašības II
• Vielu un enerģijas maiņa

• Kairināmība, kustība

• Augšana, attīstība
Individuālā attīstība – ontoģenēze

• Spēja adaptēties mainīgiem ārvides apstākļiem; spēja uzturēt nemainīgu iekšējo vidi - homeostāzi

• Dzīvības procesu neatgriezeniskums laikā

 Šūna I
Šūna
⚫ lat.- cella, cellula; gr.- kytos
⚫ 1665.g. R. Huks
⚫ XVII gs. beigas A. Lēvenhuks
⚫ 1831.g. Brouns apskatīja šūnas kodolu
⚫ 1839.g. T. Švāns un M. Šleidens
◦ Visi augi un dzīvnieki veidoti no šūnām
⚫ 1855.g. R. Virhovs
◦ Omnis cellula e cellula

Citoloģija - mācība par šūnu, tā pētī šūnas

uzbūvi, attīstību un funkcijas visos
līmeņos
Šūna II
 Šūnu veidi
Pēc uzbūves, funkcijām, izcelsmes
•Nervu šūnas
•Muskuļšūnas
•Epitēlijšūnas
•Saistaudu šūnas
Pēc hromosomu skaita
•Somatiskās šūnas (gr. soma- ķermenis)- diploīds hromosomu skaits (gr- diploideus-
divkāršs)
•Dzimumšūnas – haploīds hromosomu skaits (gr. haploideus - viens, nepāra)
Šūna I
• Šūna tiek uzskatīta par organisma struktūras un funkcionēšanas
pamatvienību.
• Vienkāršākā veidā šūna sastāv no tās membrānas, organoīdiem,
citoplazmas un šūnas kodola.
 Šūnas uzbūve
1. Kodoliņš
2. Kodols
3. Ribosomas
4. Pūslītis
5. Graudainais endoplazmatiskais tīkls
6. Goldži komplekss
7. Citoskelets
8. Gludais endoplazmatiskais tīkls
9. Mitohondrijs
10. Vakuola
11. Citoplazma
12. Lizosoma
13. Centriola
 Šūnas uzbūve
■ Visiem šūnas struktūras
elementiem ir liela nozīme
dzīvības procesu
nodrošināšanā.
■ Šūnas membrāna atdala
citoplazmu un tajā esošos
organoīdus no ārējās vides,
vienlaikus regulējot vielu
apmaiņu starp šūnu un ārējo
vidi.
 Šūnas uzbūve
■ Šūnas membrāna neļauj
nekontrolēti izplūst no šūnas
barības vielām, fermentiem,
nukleīnskābēm un citām vitāli
svarīgām molekulām.
■ Šūnas membrāna regulē dažādu
vielu apmaiņu pašā šūnā, kā arī
starp šūnu un apkārtējo vidi.
■ Membrānā atrodas fermentu
molekulas, kas sašķeļ daudzas
vielas, tādējādi šīs vielas vieglāk
var iekļūt šūnā vidi.
 Šūnas uzbūve
■ Svarīgākās bioķīmiskās reakcijas norit
šūnas organoīdos
■ Sintezētās vielas tiek transportētas uz tām
šūnas daļām, kur tās ir visvairāk
nepieciešamas, bet vielmaiņas
atkritumprodukti tiek izvadīti no šūnas,
šūna tiek nodrosināta ar tai nepieciešamo
enerģiju
■ Endoplazmatiskais tīkls
■ Goldži komplekss
■ Mitohondriji
■ Ribosomas
■ Lizosomas
■ Centrosoma un centriolas
 Endoplazmatiskais tīkls
• Endoplazmatiskais tīkls ir savstarpēji
savienotu kanālu, vakuolu un
cisternu sistēma. Tā sienas veido
plazmatiskā membrāna, kas ir
samērā plāna (apmēram 6 - 7 nm).
• Lielākajā daļā eikariotu šūnu ir divu
veidu endoplazmatiskais tīkls -
gludais jeb agranulārais un
graudainais jeb granulārais
endoplazmatiskais tīkls.
 Endoplazmatiskais tīkls
• Graudainā endoplazmatiskā tīkla sienas ir
klātas ar nelieliem organoīdiem – ribosomām.
• Gludajā endoplazmatiskajā tīklā notiek lipīdu
un ogļhidrātu sintēze. Sintezētās vielas tiek
transportētas uz citām šūnas daļām un citiem
organoīdiem.
• īklā notiek arī ogļhidrātu sintēze
• Ribosomās, kas atrodas graudainā
endoplazmatiskā tīkla ārpusē, notiek
olbaltumvielu sintēze.
 Goldži komplekss
•Goldži komplekss ir organoīds, kuru veido
saplacinātas cisternas, caurulītes un pūslīši
un tās parasti atrodas netālu no šūnas
kodola.
•Goldži kompleksā pa endoplazmatiskā tīkla
kanāliem šūnā nokļūst sintezētās vielas
•Tajā iekļuvušās olbaltumvielas pārgrupējas
un tiek transportētas uz citām šūnas daļām.
 Ribosomas
•Ribosomas ir nelieli organoīdi, kas
atrodas uz graudainā
endoplazmatiskā tīkla sieniņām,
kodola ārējās virsmas vai arī brīvi
citoplazmā.
•Ribosomu funkcija ir dažādu
olbaltumvielu sintēze no
citoplazmā esošajām
aminoskābēm.
Lizosomas
•Lizosomas ir nelieli ar
membrānu klāti organoīdi.
•Lizosomas rodas Goldži
kompleksā, ieslēdzot
membrānā gremošanas
fermentus.
•Lizosomu svarīgākā funkcija ir
dažādu barības vielu
sašķelšana.
 Mitohondriji
•Mitohondriji ir organoīdi, kas apgādā
šūnu ar enerģiju.
•Mitohondrijos notiek ATP sintēze,
izmantojot aerobās oksidēšanas laikā
iegūto enerģiju.
•Mitohondrijos sintezētā ATP brīvi iekļūst
citoplazmā, kodolā, membrānās un
dažādos organoīdos. Tur ATP ķīmiskā
enerģija tiek izmantota šūnas dzīvības
procesiem.
 Centrosoma (šūnas centrs) un centriolas

•Centrosoma parasti atrodas

netālu no kodola.
•Centrosomā atrodas divi nelieli
veidojumi – centriolas, ap kurām
ir citoplazmas kārta –
centrosfēra.
•Centriolām ir svarīga loma šūnas
dalīšanās procesā.
 Citoplazma

•Citoplazma ir
puscaurspīdīgs,
želejveida šķidrums.
•Citoplazma saskaņo
organoīdu darbību un
nodrošina šūnas
dzīvotspēju.
 Citoplazma
• Citoplazmā atrodas citoskelets – olbaltumvielu
tīkls, kas sastāv no dažāda veida pavedieniem
– mikrocaurulītēm un šķiedrām jeb
mikrofilamentiem.
 Šūnas kodols
■ Kodols ir šūnas lielākā sastāvdaļa. Parasti tas
atrodas šūnas centrā, taču specializētās šūnās
var būt novirzīts sāņus.
■ Šūnas kodolā esošais ģenētiskais materiāls ir
datu bāze, kas nodrošina pašas šūnas vairošanos
un tai raksturīgo dzīvības procesu regulāciju.
■ Parasti šūnu kodolos ir nelieli apaļi vai ovāli
veidojumi, ko sauc par kodoliņiem
■ Kodoliņu funkcijas ir ribosomu subvienību
veidošana un RNS sintēze.
Audi, orgāni, orgānu sistēmas
•Vienādu šūnu grupas ar vienādu izcelsmi un vienādām
funkcijām, kopā ar šūnstarpu vielu, sauc par audiem.
•Audu kopumu ar noteiktu formu, lielumu un dzīvībai
svarīgām funkcijām sauc par orgānu.
•Orgāni ar dažādu uzbūvi, bet kuri koordinēti darbojas kopēji,
veicot kādu speciālu savstarpēji saistītu organisma funkciju,
sauc par orgānu sistēmu.
Audi
•Epitēlijaudi
•Saistaudi
•Muskuļaudi
•Nervaudi
Audi
•Epitēlijaudi
•Saistaudi
•Asinis
•Balstaudi
•Muskuļaudi
•Nervaudi
 Epitēlijaudi
■ Epitēlijaudiem ir raksturīga nepārtrauktu kārtu jeb slāņu
uzbūve
■ Epitēlijaudu šūnas atrodas tuvu cita pie citas
■ Epitēlijaudos ir ļoti maz starpšūnu vielas
■ Svarīgākās segepitēlija funkcijas ir aizsargfunkcija un
uzsūkšanās funkcija
■ Epitēlijaudi aizsargā organismu no dažāda veida
kairinājumiem, kā arī neļauj tajā iekļūt mikroorganismiem
■ Epitēlijaudus iedala segepitēlijā un dziedzerepitēlijā
Epitēlijaudi
Segepitēlijs, dziedzerepitēlijs
Saistaudi
•Saistaudos šūnas atrodas tālu cita no citas. Starp saistaudu šūnām
ir daudz starpšūnu vielas
•Starpšūnu viela var būt cieta, šķidra, vai arī šķiedraina
•Saistaudiem ir daudzveidīgas funkcijas:
•mehāniskā, balsta un formu veidojoša funkcija (daudzu orgānu
stroma un kapsula, cīpslas,
saites, fascijas, aponeirozes);
•aizsargfunkcija - kapsulas veidošana ap iekaisuma perēkli,
fagocitoze un imūnvielu izstrāde;
 Saistaudi
• Saistaudus iedala irdenajos saistaudos un blīvajos saistaudos
• Irdenie saistaudi savukārt iedalās irdenajos specializētajos saistaudos un
irdenajos nenoformētajos saistaudos
• Blīvie saistaudi iedalās blīvajos nenoformētajos un blīvajos noformētajos
saistaudos
Saistaudi
Blīvie, irdenie
Saistaudi
Blīvie, irdenie
 Asins un limfa
• Asins un limfa ir organisma iekšējās vides
sastāvdaļa un veido organisma šķidros audus
• Asins sastāv no asins plazmas un asins šūnām jeb
formelementiem
• Asins formelementi veidojas asinsrades orgānos -
sarkanajās kaulu smadzenēs, liesā, aizkrūts
dziedzerī jeb timusā un limfmezglos
• Asins formelementi ir eritrocīti, leikocīti un
asinsplātnītes, jeb trombocīti
Asinis
Balstaudi (skrimšļaudi un kaulaudi)
•Balstaudi (skrimšļaudi un kaulaudi) veido skeletu
•Skrimšļaudi sastāv no skrimšļaudu šūnām, šķiedrām un
samērā blīvas amorfās vielas. Tie ir izturīgi un elastīgi
•Skrimšļaudu šūnas izdala gan šķiedras, gan arī amorfo vielu
•Kaulaudi ir cieti un izturīgi. Tie veido kaulus (skeletu)
•Kaulaudi sastāv no kaulaudu šūnām un blīvas šūnstarpu
vielas, kurā ir daudz minerālsāļu
Balstaudi
Kaulaudi, skrimšļaudi
Muskuļaudi
•Muskuļaudi ir specializēti audi, kas nodrošina
organisma pārvietošanos telpā un iekšējo orgānu
saraušanos
•Muskuļu raksturīgākā īpatnība ir to spēja sarauties
jeb kontrahēties
•Izšķir gludos muskuļaudus, šķērssvītrotos skeleta
muskuļaudus un šķērssvītrotos sirds muskuļaudus
Muskuļaudi
Šķērssvītrotie, gludie, sirds
 Nervaudi
• Nervaudi veido nervu sistēmu. Tā regulē dažādu orgānu un orgānu sistēmu
darbību, kā arī organisma mijiedarbību ar apkārtējo vidi
• Nervaudi ir specializēti audi uzbudinājuma vadīšanai
• Nervaudus veido nervu šūnas jeb neironi un glijas (neiroglijas) šūnas
• Neironi sastāv no šūnas ķermeņa un izaugumiem (aksona jeb neirīta un
dendrītiem)
• Neironi veido sarežģītas sistēmas
• Neironi spēj uztvert kairinājumu, tajos rodas uzbudinājums un tie pārvada
nervu impulsu
• Mijiedarbība starp neironiem notiek specifiskās kontakta vietās jeb sinapsēs
• Neiroglijas šūnas veic dažādas svarīgas palīgfunkcijas
Nervaudi
Nervu šūnu sakopojums
Audi organismā
Orgāni

• Parenhimatozie – izšķir
parenhīmu un stromu
(gr.parenchyma – līdzās esošs, gr.struma –stalažas,
sastatnes) (aknas, nieres)

• Cauruļveida (asinsvadi, balsene, barības vads)

Orgānu sistēmas

•Nervu sistēma
•Muskuļu sistēma
•Elpošanas sistēma
•Gremošanas sistēma u.c.
Šūnas darbība
• Vielu un enerģijas maiņa

• Šūnu dalīšanās
Vielu un enerģijas maiņa
• vielu veidošanās reakcijas, – plastiskā vielmaiņa (anabolisms, asimilācija) tiek
patērēta enerģija
• vielu noārdīšanas reakcijas– enerģētiskā vielmaiņa (katabolisms, disimilācija)
 Šūnu dalīšanās
Šūnu dalīšanās process nodrošina organisma augšanu, attīstību atjaunošanos un
vairošanos
Šūnu dalīšanās nodrošina precīzu iedzimtības informācijas nodošanu jaunajām
šūnām
Pastāv vairāki šūnu dalīšanās veidi : mitoze jeb netiešā dalīšanās, mejoze jeb
reduktīvā dalīšanās un amitoze jeb tiešā dalīšanās
Mitoze ir dabā visplašāk izplatītais dalīšanās veids. Mitozes rezultātā katra
meitšūna iegūst tieši tādas pašas hromosomas, kādas bija mātšūnai
Mejoze notiek dzimumšūnu veidošanās laikā. Mejozes rezultātā hromosomu
skaits šūnās samazinās uz pusi. Katra jaunā šūna iegūst pa vienai hromosomai
no katra mātšūnas hromosomu pāra
Šūnu dalīšanās
Šūnu dalīšanās rezultātā jaunās šūnas iegūst precīzu iedzimtības informāciju, kas
atrodas DNS
 Gēns
•Nukleīnskābes fragments

•Satur informāciju par vienas olbaltumvielas biosintēzi

•Veido no dažiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem

nukleotīdu
 Hromosomas I
• Gēni veido šūnu kodola pavedienveida
struktūras – hromosomas

• Cilvēka somatiskajās šūnās ir 46

hromosomas

• Cilvēka dzimumšūnās ir 23
hromosomas
 ŠŪNAS DZĪVES CIKLS
1. Fāze – normālas DNS sintēze,
šūnas funkcijas, veidojas kodola
šūna palielinās DNS kopija - DNS
izmēros S dubultošanās

Sagatavošanās
dalīšanās
G1 G2 procesam

M Mitoze- šūnas
dalīšanās
 Šūnu fizioloģiskie pamatstāvokļi un
pārejas procesi
• Fizioloģiskā miera stāvoklis
FMS (fizioloģiskā miera stāvoklis) ir stāvoklis, kuram raksturīga
minimāla vielmaiņas intensitāte šūnā, kas nodrošina tikai šūnas
dzīvības pamatnorises.
• Funkcionālās aktivitātes stāvoklis
•Funkcionālās aktivitātes stāvokli (FAS) izraisa kairinātājs vides
izmaiņas, kas iedarbojas uz šūnapvalku.
•Daļa šūnu spēj pāriet no FMS-FAS spontāni, bez ārējā kairinātāja.
Šo spēju sauc par automātiju.
 Šūnu fizioloģiskie pamatstāvokļi un
pārejas procesi
•Pārejas process no FMS uz FAS ir uzbubinājums.
•Funkcionālās aktivitātes stāvokļa raksturīgākās pazīmes ir krasi
paaugstināta vielmaiņa un tas, ka šūna veic savu specifisko funkciju,
jeb ārējo darbu .
•Atšķirībā no miera stāvokļa, kurš var būt neierobežoti ilgs,
aktivitātes stāvoklis ir ierobežots laikā.
Izmantotā literatūra

• Aberberga – Augškalne,L. O.Koroļova. Fizioloģija ārstiem. SIA Medicīnas apgāds, 2007.

• Aberberga- Augškalne, L.Fizioloģija rehabilitologiem.SIA Nacionālais apgāds, 2002.
• Dālmane, A. Histoloģija. Latvijas Universitāte, 2004.
• Markovs, J. Medicīniskā histoloģija I. EVE, 2003.
• http://www.google.lv/imgres?imgurl (Skatīts 20.08.2020.)
• http://www.dzm.lv/bio/IT/B_11/images/Tem_5/ITB_11_05_04.jpg&imgrefurl (Skatīts
21.08.2020.)
• http://www.dzm.lv/bio/IT/B_11/default (Skatīts 06.08.2020.)
Orgāni un orgānu sistēmas
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati
Audi, orgāni, orgānu sistēmas
•Vienādu šūnu grupas ar vienādu izcelsmi un vienādām
funkcijām, kopā ar šūnstarpu vielu, sauc par audiem

•Audu kopumu ar noteiktu formu, lielumu un dzīvībai

svarīgām funkcijām sauc par orgānu

•Orgāni ar dažādu uzbūvi, bet kuri koordinēti darbojas kopēji,

veicot kādu speciālu savstarpēji saistītu organisma funkciju,
sauc par orgānu sistēmu
 Balsta un kustību orgānu sistēma

•Balsta un kustību orgānu sistēmu

veido skelets, kaulu savienojumi
un muskuļi.
•Balsta un kustību orgānu sistēma
nodrošina stājas veidošanu,
kustības un iekšējo orgānu
aizsardzību.
•Skeleta muskuļi producē siltumu,
un līdz ar to piedalās
termoregulācijā.
 Skeleta iedalījums
•Cilvēka skeletu iedala vairākos
nodalījumos. Tie ir:
•galvas skelets;
•ass skelets jeb vidukļa skelets;
•ekstremitāšu un to joslu skelets.
 Skeleta iedalījums
• Galvaskauss sastāv no galvaskausa smadzeņu
daļas un sejas daļas (kopā 23 kauli)
• Cilvēkam galvaskausa smadzeņu daļa ir
ievērojami lielāka par sejas daļu
• Galvaskausa smadzeņu daļas kauli ir: pieres
kauls, 2 paura kauli, pakauša kauls, 2 deniņkauli,
spārnkauls, sietiņkauls
• Galvaskausa sejas daļas kauli ir: 2 deguna kauli,
2 asaru kauli, 2 deguna apakšējās gliemežnīcas, 2
vaiga kauli, 2 augšžokļa kauli, 2 aukslēju kauli,
lemesis, apakšžoklis, mēleskauls
• Vidukļa skeletu veido mugurkaulājs jeb
mugurkauls un krūšu kurvis
• Krūšu skriemeļi, ribas un krūšu kauls izveido
krūšu kurvi
 Skeleta iedalījums
•Augšējo ekstremitāšu skeletu veido plecu josla un
roku skelets
•Plecu joslu veido 2 atslēgas kauli un 2 lāpstiņas
•Rokas skeletu veido augšdelma skelets (1 kauls),
apakšdelma skelets (2 kauli) un plaukstas skelets
27 kauli)
 Skeleta iedalījums
•Apakšējo ekstremitāšu skeletu veido iegurņa
josla un kāju skelets
•Iegurņa joslu veido 2 iegurņa kauli
•Kājas skeletu veido augšstilba skelets (1 kauls),
apakšstilba skelets (2 kauli) un pēdas skelets (26
kauli)
 Mugurkaulājs (mugurkauls)

•Mugurkauls ir ķermeņa galvenais

balsts.
•Mugurkauls sastāv no 33 vai 34
skriemeļiem.
•Mugurkaulu veido: 7 kakla
skriemeļi; 12 krūšu skriemeļi; 5
jostas skriemeļi; krustu kauls (5
kopā saauguši skriemeļi); astes
kauls (3 - 5 kopā saauguši
skriemeļi)
 Mugurkaulājs (mugurkauls)
• Mugurkaulu veido cits uz cita novietoti skriemeļi, kuru ķermeņus cieši savā
starpā savieno skrimšļu diski
• Skrimšļi piešķir mugurkaulam atsperīgas īpašības. Tie samazina grūdienus
staigājot un lecot
 Mugurkaula izliekumi
• Mugurkaula izliekumus, kas vērsti uz
priekšu sauc par lordozēm, bet
izliekumus, kas vērsti uz mugurpusi par
kifozēm
• Mugurkaula kakla un jostas daļās
izliekumi ir vērsti uz priekšu (lordozes),
bet krūšu un krustu daļās - uz
mugurpusi (kifozes)
Mugurkaula izliekumi
• Ja bērnībā mugurkaulam ir nevienmērīga slodze – var izveidoties
izliekums uz sāniem – skolioze.
• Dabiskie mugurkaula izliekumi palielina krūšu un iegurņa dobuma
tilpumu un padara mugurkaulu atsperīgu – sitieni un grūdieni, kas nāk
uz mugurkaulu ejot un lecot mazinās.
 Kaulu savienojumi
• Cilvēka kauli ir savā starpā savienoti
• Ja nebūtu kaulu savienojumu, tad ķermeņa
kustības nebūtu iespējamas
• Visus kaulu savienojumus var iedalīt divās
grupās:
• 1) nepārtrauktie kaulu savienojumi jeb
sinartrozes;
• 2) pārtrauktie kaulu savienojumi diartrozes
• Nepārtrauktajiem kaulu savienojumiem ir
vairāki veidi: nepārtrauktie kaulu savienojumi
ar saistaudiem; nepārtrauktie kaulu
savienojumi ar skrimšļaudiem; nepārtrauktie
kaulu savienojumi ar kaulaudiem; (tie ir
mazkustīgi vai nekustīgi)
• Locītavas sauc par pārtrauktajiem kaulu
savienojumiem, jo starp kauliem atrodas
spraugveidīgs dobums
 Muskuļu veidi
⚫ Skeleta muskulatūra
⚫ Gludā muskulatūra
⚫ Sirds muskulis

• https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=943&tbm=isch&sa=1&ei=aWSaW_HwF-uurgS0m63oCw&q=Muski%C4%BCi&oq=Muski%C4%BCi&gs_l=img.3...105691.109581.0.109885.9.8.1.0.0.0.116.495.
7j1.8.0....0...1c.1.64.img..0.5.337...0j0i30k1.0.zssHKaxoQR4
Muskuļu fizioloģiskās īpašības
⚫ Uzbudināmība
⚫ Kontraktilitāte
⚫ Tonuss
⚫ Elastība
⚫ Plastiskums
⚫ Labilitāte (maksimāli iespējamais ierosas norišu skaits laika vienībā)
⚫ Spēks
 Skeleta šķērssvītrotā muskulatūra
• Skeleta muskulatūra veido lielu daļu ķermeņa masas (vīrietim apmēram 42%, sievietei
apmēram 36%)
• Skeleta muskulatūras funkcijas:
• 1. Kustību funkcija
• 2. Balsta un stājas veidošanas funkcija
• 3. Aizsargfunkcija (aizsargā vēdera iekšējos orgānus)
• 4. Termoregulācijas funkcija (producē siltumu un līdz ar to piedalās termoregulācijā)
• 5. Sajūtu veidošanas funkcija
• 6. Elpošanas funkcija
• 7. Balss veidošanas funkcija
• 8. Citu orgānu darbības veicināšanas funkcija (sekmē asiņu atgriešanos pa vēnām sirdī
un tiem ir svarīga nozīme asinsrites sistēmas novecošanas aizkavēšanā)
 Skeleta šķērssvītrotā muskulatūra
•Skeleta muskulatūra ir pakļauta
cilvēka gribai
•Skeleta šķērssvītrotās muskulatūras
pamatelements ir muskuļu šķiedra
•Muskuļu šķiedras veidojas
organisma attīstības laikā, saplūstot
vairākām šūnām
•Katrs muskulis ir orgāns, kam ir
muskuļainā daļa, bet galos –
cīpslainā daļa
 Skeleta šķērssvītrotā muskulatūra
• Muskuļainā daļa sastāv no paralēliem
šķērssvītroto muskuļu šķiedru kūlīšiem
• Muskuļu šķiedrā paralēli tās garensij ir izvietotas
pavedienveida struktūras – miofibrillas
• Katra miofibrilla ir vēl tievāku pavedienveida
struktūru – protofibrillu kūlītis
• Izšķir divu veidu protofibrillas – tievās un resnās
• Muskuļu kontrakcijas pamatā ir abu veidu
protofibrillu savstarpējā nobīde (to sauc par
slīdošo pavedienu mehānismu)
• Muskuļu saraušanos ierosina nervu impulsi
• Visas cilvēka kustības notiek daudzu muskuļu
saskaņotas darbības rezultātā
 Elpošanas orgānu sistēma
•Elpošanas orgānu sistēmu cilvēka organismā
veido orgāni, pa kuriem cirkulē ieelpojamais un
izelpojamais gaiss
•Elpošanas orgānu sistēmu veido elpošanas ceļi
un plaušu alveolas.
•Elpošanas orgānu sistēma nodrošina skābekļa
iekļūšanu organismā
•Šūnas enerģētiskajos procesos skābeklim ir ļoti
svarīga nozīme
•Tas ir nepieciešams, lai varētu atbrīvoties
enerģija, noārdoties organiskajām vielām
oksidēšanās – reducēšanās procesā
Elpošanas sistēma
Elpošana – ir procesu kopums, kuru
rezultātā organisms saņem skābekli
un izvada ogļskābo gāzi
Elpošana
Palīdz uzturēt skābju un sārmu līdzsvaru
organismā
Ar elpošanu organisms atbrīvojas no ūdens,
ētera, hloroforma, alkohola u.c. gaistošām vielām
Piedalās termoregulācijā
Elpošanai ir svarīga nozīme ir balss
veidošanā
 Elpošanas orgānu sistēma
•Elpošanas ceļi sākas ar deguna
dobumu
•Tālāk gaiss nonāk rīklē, trahejā un
bronhos
•Bronhi ieiet plaušās, kur tie
sazarojas. No bronhiem gaiss nokļūst
plaušu alveolās
•Plaušu alveolās notiek gāzu apmaiņa
starp tajās esošo gaisu un asinīm
Bronhiālais koks
 Gāzu apmaiņa plaušās
• Alveolu plaušās ir ārkārtīgi daudz. To skaits var sasniegt 350 miljonus
• Kopējā alveolu virsma pārsniedz 100 m2. Šī milzīgā virsma nodrošina
gāzu apmaiņu plaušās
• Alveolu sieniņas ir ļoti plānas. Tās veido tikai viena šūnu kārta
• No ārpuses alveolu sieniņas apvij mazā asinsrites loka kapilāru tīkls.
Caur alveolām un kapilāriem difūzijas ceļā notiek gāzu apmaiņa
• Difūziju nodrošina gāzu parciālā spiediena atšķirības plaušu gaisā un
asinīs
• Skābekļa parciālais spiediens alveolu gaisā ir lielāks nekā venozajās
asinīs. Tāpēc skābeklis pāriet no alveolu gaisa asinīs
• Ogļskābā gāze pāriet no venozajām asinīm uz alveolu gaisu, jo tās
parciālais spiediens alveolu gaisā ir mazāks nekā asinīs
• Audos gāzu apmaiņa norit pretējā virzienā - skābeklis pāriet no asinīm
audu šķidrumā, bet ogļskābā gāze - no audu šķidruma asinīs
 Plaušu dzīvības tilpums
•Plaušas nekad pilnīgi nesaplok
•Pat pēc visdziļākās izelpas plaušās paliek apmēram 1000 cm3 gaisa
•Maksimālo gaisa daudzumu, ko cilvēks var izelpot pēc visdziļākās
ieelpas sauc par plaušu dzīvības tilpumu
•Pieaugušam cilvēkam dzīvības tilpums vidēji ir apmēram 3500 cm3
•Sportistiem plaušu dzīvības tilpums ir ievērojami lielāks
•Mierīgi elpojot cilvēks vienā reizē ieelpo apmēram 500 cm3 gaisa
•Ap 150 cm3 no šī gaisa paliek elpošanas ceļos, bet ap 350 cm3
nonāk plaušu alveolās un piedalās gāzu apmaiņā
Gremošanas orgānu sistēma
•Gremošanas orgānu sistēma sastāv no mutes
dobuma, rīkles, barības vada, kuņģa, tievās
zarnas un resnās zarnas. Pie gremošanas
sistēmas pieskaita arī vairākus dziedzerus
(aknas, aizkuņģa dziedzeri, siekalu
dziedzerus)
•Ar gremošanas orgānu sistēma palīdzību
cilvēks uzņem barības vielas, sašķeļ tās, un
pēc tam sašķeltās barības vielas uzsūcas
asinīs
•Barības vielas nepieciešamas arī lai atjaunotu
šūnas struktūrelementus
 Mutes dobums
•Mutes dobumā ēdiens tiek
sasmalcināts, saberzts un
samitrināts ar siekalām. Mutes
dobumā sākas barības ķīmiskā
pārstrāde
•Mutes dobuma receptoru
kairinājuma rezultātā rodas
reflektoras reakcijas, kuras
sagatavo gremošanas traktu
uzņemtās barības pārstrādei
 Mēle
• Mēle ir ar gļotādu pārklāts
muskuļains orgāns
• Mēles gļotādā atrodas dziedzeri un
garšas orgāni
• Mēle piedalās ēdiena sakošļāšanā
un norīšanā
• Tai ir loma arī skaņu veidošanās
 Zobi
•Zobi atrodas augšžokļa un
apakšžokļa zobu alveolās
•Zobi piedalās barības nokošanā
un sasmalcināšanā
•Katram zobam ir vainadziņš
jeb kronis, kakliņš un sakne
 Zobi
•Zoba vainadziņš un kakliņš ir
pārklāts ar ļoti izturīgu vielu –
emalju
•Zem zoba emaljas atrodas dentīns.
No tā ir veidota lielākā zoba daļa
•Zoba saknes galotnē atrodas atvere,
kas ved saknes kanālā. Kanāls
paplašinās zoba dobumā
 Zobi
• Pieaugušam cilvēkam ir 32 zobi
• Skaitot no viduslīnijas gan augšā,
gan apakšā
• 2 griezēji (vainadziņš saplacināts
un piemērots barības nokošanai), 1
ilknis (acs zobs) (konisks
vainadziņš), 2 mazie dzerokļi
(vainadziņam ir kubiska forma), 3
lielie dzerokļi (vainadziņam arī ir
kubiska forma)
Piena un patstāvīgo zobu izvietojums augšžoklī un
apakšžoklī
• Dzīves laikā cilvēkam
zobi mainās
• Pirmos zobus sauc par
piena zobiem, tos
nomaina pastāvīgie zobi
• Cilvēkam ir 20 piena zobi
 Rīkle, barības vads
• No mutes dobuma barība nokļūst rīklē
• Rīkles mutes daļā krustojas elpošanas un
gremošanas ceļi
• Barības vads savieno rīkli ar kuņģi
• Barības vada krokās ir gļotu dziedzeri, kas
izdala sekrētu. Rijot sekrēts veicina barības
piciņu slīdēšanu, bet krokas atvieglo
šķidruma novadīšanu uz leju
 Kuņģis
• Kuņģis ir maisveidīgs gremošanas
sistēmas paplašinājums
• Kuņģis atrodas vēdera dobuma
augšējā pusē, ar lielāko daļu pa kreisi
• Kuņģa tilpums ir apmēram 2 - 3 litri
 Kuņģa funkcijas
• 1. Kuņģis ir barības vielu rezervuārs (barība tajā
uzturas no 30 minūtēm līdz 3 stundām)
• 2. Kuņģī notiek barības vielu fermentatīvā šķelšana
• 3. Kuņģa skābā vide inaktivē ar barību nonākušos
mikroorganismus
• 4. Kuņģa gļotādai ir uzsūkšanās funkcija (vāji
izteikta)
• 5. Regulatorā funkcija. Kuņģa šūnas izdala hormonus
(galvenokārt vietējas iedarbības)
• Kuņģa gļotāda ir krokota. Tajā ir vairāku veidu šūnas:
galvenās šūnas jeb pamatšūnas, kas producē
pepsinogēnu, klājšūnas, kas izdala sālsskābi un
papildšūnas, kas ražo gļotas
 Tievā zarna
• Tievā zarna ir visgarākā gremošanas
kanāla daļa. Cilvēkam tās garums ir
5 - 7 metri.
• Tievo zarnu iedala
divpadsmitpirkstu zarnā, tukšajā
zarnā un līkumainajā zarnā
 Tievā zarna
• Divpadsmitpirkstu zarnā notiek svarīgi gremošanas
procesi. Tajā ieplūst aizkuņģa dziedzera sula un žults,
kuru producē aknas, kā arī uz barību iedarbojas zarnu
sienā esošo dziedzeru sula
• Tukšajā zarnā aizņem apmēram 2/5 no tievās zarnas
kopējā garuma un tālāk pāriet līkumainajā zarnā, kas
aizņem apmēram 3/5 no zarnas kopējā garuma
• Tukšās un līkumainās zarnas gļotāda ir klāta ar sīkām
bārkstiņām. To garums ir apmēram no 0,5 - 1,5 mm
• Pieaugušam cilvēkam bārkstiņu skaits sasniedz 4
miljonus
 Uzsūkšanās tievajās zarnās
•Barības vielu šķidrumā iegremdētās
bārkstiņas veicina ūdens un sašķelto barības
vielu uzsūkšanu asinīs un limfā
•Uzsūktās barības vielas nokļūst venozajos
kapilāros, kas saplūst vārtu vēnā un tiek
aiznestas uz aknām
•Tauku šķelšanās produkti - glicerīns un
taukskābes uzsūcas limfā un tālāk nonāk
lielajā asinsrites lokā
•Tievajās zarnās praktiski noslēdzas
gremošana un uzsūcas organismam derīgas
vielas
 Resnā zarna
• Ķermeņa labās puses iegurņa rajonā - zarnbedrē tievā
zarna pāriet resnajā zarnā
• Resnā zarna ir ievērojami resnāka par tievo zarnu
(diametrs apmēram 4-5 cm). Tās garums ir apmēram
1 - 2 metri
• Resno zarnu iedala trīs daļās: aklajā zarnā, lokzarnā
un taisnajā zarnā
• Aklajai zarnai ir akla maisa forma. Tievās zarnas gals
ir ievirzīts aklajā zarnā. Šajā vietā atrodas Bauhini
vārstuļi.
• No aklās zarnas atiet tievs 3-20 cm garš tārpveida
izaugums (appendix vermiformis). Cilvēkam tas ir
rudimentārs orgāns
• Gremošanas trakta beigu daļā ir taisnā zarna
(rectum). Tā nobeidzas ar anālo atveri
 Resnā zarna un tās funkcijas

•1. Neagremoto barības vielu formēšana par fekālijām

•2. Ūdens un sāļu uzsūkšana
•3. Mikroorganismu aktivitāte
•Baktēriju ietekmē notiek nesagremoto olbaltumvielu pūšana
un nesagremoto ogļhidrātu rūgšana
•Resnajā zarnā ir arī mikroorganismi, kas sintezē organismam
nepieciešamos vitamīnus (B6 vitamīnu, folijskābi, K
vitamīnu, biotīnu un citus)
 Aknas
• Aknas ir cilvēka lielākais gremošanas
dziedzeris. Tās atrodas vēdera dobuma
labajā pusē zem diafragmas
• Aknu audus veido dziedzeršūnas. Aknu
dziedzeršūnas izstrādā žulti
• Aknām ir divkāršs kapilāru tīkls. Bez
arteriālām asinīm aknās no vēdera
dobuma nepāru orgāniem ieplūst
venozās asinis. Tās sazarojas kapilāros
un pēc tam vēlreiz savācas kopā,
veidojot aknu vēnas
 Aknas
•Aknas atindē organismu no zarnu un ar barības vielām uzņemtajām
indēm
•Aknas veido un izdala žulti, kas ir nepieciešama taukvielu sašķelšanai
•Aknas piedalās vielmaiņā, piemēram, ogļhidrātu un olbaltumvielu
asimilācijā
•Aknas izstrādā un uzkrāj daudzus hormonus un vitamīnus
•Aknas piedalās urīnvielas veidošana no olbaltumvielu šķeļproduktiem
•Aknām ir svarīga loma asins sastāva stabilizēšana, ražojot lielāko daļu
plazmas olbaltumvielu, kas nepieciešami eritrocītu nobriešanai
•Ražojot heparīnu aknas piedalās recēšanas faktoru – protrombīna un
fibrinogēna – sintēzē
 Aizkuņģa dziedzeris
• Aizkuņģa dziedzera sula satur svarīgus fermentus
galveno barības vielu - olbaltumvielu, tauku un
ogļhidrātu sašķelšanai. Sākotnēji tie ir neaktīvi,
pasargājot pašu dziedzeri no sagremošanas
• Bez gremošanas funkcijas aizkuņģa dziedzeris
izpilda iekšējās sekrēcijas dziedzera funkciju: tajā
esošās Langerhansa saliņas izdala hormonus
insulīnu, glikagonu, somatostatīnu un aizkuņģa
polipeptīdu, kas piedalās ogļhidrātu vielmaiņā
 Žultspūslis
•Žultspūslis ir žults rezervuārs
•Žultspūslis ir bumbierveidīgs.
Tā tilpums ir apmēram 40-60
ml
•Žults ieplūst žultspūslī no
aknām, tur tā uzkrājas un
koncentrējas
•Aknu izvads, savienojoties ar
žultspūšļa izvadu, izveido
kopējo žultsvadu, kas atveras
divpadsmitpirkstu zarnā
 Izvadorgānu sistēma
• Šūnas pastāvīgi izdala vielmaiņas
sabrukšanas produktus apkārtējā audu
šķidrumā
• Vielmaiņas sabrukšanas produkti nonāk
limfā un asinīs
• Lai organisms varētu funkcionēt kaitīgās
vielas ir jāizvada no organisma
• Izvadorgānu sistēma nodrošina vielmaiņas
galaproduktu izvadīšanu no organisma
• Cilvēka svarīgākais izvadorgāns ir nieres
• Izvadprocesu realizācijā piedalās arī
elpošanas orgāni (plaušas), āda un zarnu
trakts
 Izvadorgānu sistēma
• Cilvēkam nieres (renes) atrodas
mugurkaula abās pusēs, jostas apvidū pie
vēdera dobuma mugurējās sienas
• Nozīmīgākās nieru funkcijas:
• 1) izvada vielmaiņas galaproduktus
(slāpekli saturošas vielas, metabolisma
rezultātā radušos vielu pārpalikumus);
• 2) regulē iekšējās vides konstantes
(osmotisko spiedienu, skābju - bāzu
līdzsvaru, iekšējās vides sastāvu);
• 3) izdala bioloģiski aktīvas vielas (renīnu,
eritropoetīnus);
• 4) ietekmē vielmaiņas procesus
 Nieres
•Niere sver apmēram 120 - 150 g
•Nieres ir ļoti bagātīgi apgādātas ar asinīm. Diennaktī caur nierēm
visas cilvēka asinis izplūst 200 - 300 reižu (kopā diennaktī caur
tām izplūst vairāk nekā 1000 l asiņu)
•Nieru funkcijas realizējas veidojot urīnu
•Pieaudzis cilvēks diennaktī izdala 1000 – 1500 ml urīna.
•Ja izdalītā urīna daudzums ir mazāks par 500 ml vai lielāks par
2000 ml, to uzskata par patoloģiju
 Nieres
• Dziļo izgriezumu nieres ieliektajā malā
sauc par nieres vārtiem. Nieres vārtos ieiet
nieres artērija un iznāk nieres vēna un
urīnvads
• No ārpuses nieri apklāj plāns, bet blīvs
apvalks – kapsula
• Niere sastāv no diviem slāņiem - nieres
garozas un nieres serdes
• Garozas slāni veido kapilāru kamoliņi, bet
serdes slāni – 16-20 konusveidīgas
piramīdas
• No nieru bļodiņas sākas urīnvads
 Nefrona uzbūve un urīna veidošanās
• Nieres uzbūves pamatelements ir nefrons
• Katrā nierē ir apmēram 1,25 miljoni nefronu
• Nefronu veido urīna kanāliņu sistēma, kas iesākas no
nieru kamoliņa (Malpīgi kamoliņa)
• Kapilāru kamoliņu apņem epitēlijaudu kapsula
Boumena-Šumļanska kapsula
• Kapilāru kamoliņa aizvadošais asinsvads ir šaurāks
nekā pievadošais asinsvads. Tā rezultātā plazma filtrējas
caur kamoliņu aptverošo kapsulas iekšējo sienu.
Plazmas ultrafiltrāts - pirmurīns nonāk kapsulas
dobumā
• No kapsulas dobuma pirmurīns nonāk 1. pakāpes
līkumotajā kanāliņā
 Nefrona uzbūve un urīna veidošanās
• Pirmās pakāpes līkumotais kanāliņš aplokas ap nieru kamoliņu
un aiziet līdz nieres garozas un serdes robežai. Pēc tam
kanāliņš pagriežas pretējā virzienā. Šo pagrieziena vietu sauc
par Henles cilpu. Cilpas augšupejošā daļa aiziet atpakaļ uz
nieres garozu, kur pāriet otrās pakāpes līkumotajā kanāliņā
• Otrās pakāpes kanāliņi saplūst cits ar citu un veido lielākus
savācējkanālus, ka ieplūst nieres piltuvītē un pēc tam nieres
bļodiņā
• Cilvēka organismā diennaktī veidojas apmēram 180 l
pirmurīna
• Pirmurīnā ir ļoti daudz organismam nepieciešamu vielu
(ūdens, glikoze u.c.), kuras pirmurīnam plūstot pa nieru
kanāliņiem, tiek uzsūktas atpakaļ asins kapilāros, kas apvij
kanāliņus
• Pēc atpakaļuzsūkšanās, no lielā pirmurīna daudzuma
organismā rodas 1 - 1,5 l sekundārā jeb galīgā urīna
• Urīna daudzums samazinās, ja cilvēks intensīvi svīst, dzer maz
šķidruma, kā arī vemšanas un caurejas gadījumos
 Izvadorgānu sistēma
• No nierēm atiet urīnvadi. Urīnvads ir tiešs nieres
bļodiņas turpinājums. Katra urīnvada garums ir
apmēram 30 cm
• Urīns tiek virzīts uz priekšu saraujoties urīnvada
sienām. Urīnvadi noslēdzas urīnpūslī
• Urīnpūslis ir dobjš muskuļots orgāns. Tas atrodas
mazajā iegurnī uz iegurņa pamatnes, aiz kaunuma
kaula saauguma. Urīnpūslī uzkrājas urīns
• Urīnizvadkanāls ir elastīgs cauruļveida orgāns, kas
izvada urīnu no urīnpūšļa ārējā vidē
• Vīrietim urīnizvadkanāls atveras uz dzimumlocekļa
galviņas, bet sievietēm tas noslēdzas ar ārējo
izvadkanāla atveri maksts priekštelpā
 Vīrieša dzimumorgānu sistēma
• Galvenā dzimumorgānu funkcija ir nodrošināt
vairošanos
• Vīriešu dzimumorgānu sistēma nodrošina
vīrišķo dzimumšūnu (spermatozoīdu)
veidošanos un dzimumhormonu sintēzi
• Pēc atrašanās vietas dzimumorgānus iedala
iekšējos un ārējos dzimumorgānos
• Vīrieša iekšējie dzimumorgāni ir
dzimumdziedzeri jeb sēklinieki, sēklinieka
piedēkļi, sēklvadi, sēklas pūslīši, sēklas
izsviedējvads, priekšdziedzeris un
urīnizvadkanāla sīpoliņa dziedzeri
• Vīrieša ārējie dzimumorgāni ir
dzimumloceklis un sēklinieku maisiņš
 Sēklinieki
• Sēklinieki izstrādā vīrieša dzimumšūnas -
spermatozoīdus un vīrišķos dzimumhormonus
• Dzimumhormons testosterons nosaka vīrieša
sekundārās dzimumpazīmes (ķermeņa formas,
balss, apmatojuma un dzimumam raksturīgās
izturēšanās) veidošanos, veicina spermatoģenēzi
un spermatozoīdu kustības, stumulē olbaltumvielu
sintēzi dažādu audu šūnās
• Testosterons nodrošina dzimuma diferenciāciju
vīrieša organismā agrā ontoģenēzē
 Vīrieša dzimumorgānu sistēma
• Sēklinieka piedēklis atrodas virs sēklinieka. Sēklinieka piedēklī
uzkrājas nobriedušās dzimumšūnas - spermatozoīdi
• Sēklvadi ir apmēram 40 - 60 cm gari cauruļveida orgāni, kas
savieno sēklinieka piedēkļa izvadu ar sēklas pūslīša izvadu. Pa
sēklvadu sēklas šķidrums nonāk sēklas izsviedējvadā
• Sēklas pūslīši ir pāra orgāns, kas atrodas aiz urīnpūšļa. Tiem ir
iegarena forma. Sēklas pūslīši izdala ar olbaltumvielām bagātu
šķidrumu, kas sajaucas ar spermatozoīdiem
• Sēklvadam, saplūstot ar sēklas pūslīša izvadkanālu, veidojas
sēklas izsviedējvads. Šis vads iziet cauri priekšdziedzera
mugurējai daļai un atveras urīnizvadkanāla sākuma daļā. Pa
sēklas izsviedējvadu sēklas šķidrums nonāk urīnizvadkanālā
 Vīrieša dzimumorgānu sistēma
• Priekšdziedzeris atrodas uz iegurņa pamatnes zem
urīnpūšļa un tas aptver urīnizvadkanāla sākumdaļu
• Priekšdziedzeris izdala caurspīdīgu sekrētu ar sārmainu
reakciju, kas sajaucas ar sēklas šķidrumu un veicina
spermatozoīdu kustīgumu
• Urīnizvadkanāla sīpoliņa dziedzeri (glandula
bulbouretralis) jeb bulbouretrālie dziedzeri ir divi zirņa
lieluma dziedzeri, kuru izvadkanāli atveras
urīnizvadkanālā. Urīnizvadkanāla sīpoliņa dziedzeri izdala
sekrētu, kas piejaucas sēklas šķidrumam. Tas likvidē skābo
vidi, ko veido urīns
 Vīrieša dzimumorgānu sistēma
• Uz dzimumlocekļa galviņas atrodas urīnizvadkanāla ārējā atvere
• Zem dzimumlocekļa ādas atrodas saistaudu apvalks, kas apņem trīs
dzimumlocekļa briedumķermeņus
• Briedumķermeņi ir veidoti no porainiem audiem, kas spēj uzņemt
daudz asiņu
• Sēklinieku maisiņš ir ādas un muskuļu maisiņš, kurā atrodas
sēklinieki. Embrionālās attīstības laikā sēklinieki izveidojas nieru
rajonā, bet pēc tam, apmēram septītajā grūtniecības mēnesī, pa
cirkšņa kanālu noslīd sēklinieku maisiņā
• Sēklinieku maisiņš aptver abus sēkliniekus un to piedēkļus. Ārpus
vēdera dobuma sēkliniekiem ir nodrošināta par 2 - 4 0 C zemāka
temperatūra nekā tā iekšienē, kam ir svarīga nozīme spermatozoīdu
attīstībā
 Sievietes dzimumorgānu sistēma
•Sievietes iekšējie
dzimumorgāni ir olnīcas, olvadi
dzemde un maksts
•Sievietes ārējie dzimumorgāni
ir lielās kaunuma lūpas, mazās
kaunuma lūpas, kuteklis
(klitors), maksts priekštelpa un
maksts priekštelpas dziedzeri
 Olnīcas
• Pieaugušas sievietes olnīcai izšķir olnīcas garozu un serdi. Olnīcu garozā starp
saistaudiem atrodas olnīcas pūslīši (folikuli). Meitenes piedzimst ar negataviem jeb
pirmatnējiem folikuliem. Katrā pirmatnējā folikulā ir viena nenogatavojusies olšūna.
Jaunpiedzimušām meitenēm ir no 300000 līdz 400000 šādu folikulu
• Apmēram 11 - 15 gadu vecumā olšūnas sāk nogatavoties. Nobriešanas procesā lielākā
daļa olšūnu iet bojā. Sievietes dzīves laikā nogatavojas apmēram 400 - 500 olšūnu.
Katru mēnesi nogatavojas viens folikuls. Nobriedušu folikulu sauc par Grāfa pūslīti.
• Pilnīgi gatavs folikuls pārplīst un olšūna nokļūst vēderplēves dobumā, bet no turienes
olvadā. Ja olšūna tiek apaugļota, tad veidojas grūtniecības dzeltenais ķermenis. Tas
saglabājas visu grūtniecības laiku, bet pirms dzemdībām pārveidojas par balto
ķermeni
• Olnīcas ir sievietes dzimumdziedzeri, kuros attīstās olšūnas. Olnīcas izstrādā
dzimumhormonus
Olnīcas
 Sievietes dzimumorgānu sistēma
• Olvadi ir apmēram 10 - 12 cm gari
cauruļveida orgāni. Viens olvada gals
(šaurākais) ir savienots ar dzemdes dobumu.
Otrs gals ir paplašināts ar bārkstainām
malām. Tas atveras vēdera dobumā
• Pa olvadu olšūna nokļūst no olnīcas dzemdē.
Olšūnas apaugļošanās notiek olvadā
• Dzemde ir dobs, muskuļains nepāra orgāns.
Tā atrodas vēdera dobumā starp taisno zarnu
un urīnpūsli
• Dzemdei ir labi attīstīta muskulatūra.
Grūtniecības laikā tā hipertrofējas, jo
dzemdībās dzemdes muskuļiem ir jāizdzen
auglis
• Dzemdē attīstās auglis
 Sievietes dzimumorgānu sistēma
• Maksts ir apmēram 8 - 10 cm garš
cauruļveida orgāns, kas savieno dzemdi ar
maksts priekštelpu
• Dzemdību un menstruāciju laikā maksts ir
dzemdes satura izvadkanāls
• Dzimumbriedumu sasniegušas sievietes
olnīcās reizi mēnesī nogatavojas viena
olšūna. Parasti tā nogatavojas pārmaiņus
vienas un otras olnīcas Grāfa pūslītī. Kad
pūslītis ir nobriedis, tas pārplīst, bet olšūna
nokļūst vispirms vēderplēves dobumā, tad
olvadā un pēc tam dzemdē
 Sievietes menstruālais cikls
Cikla periods Perioda ilgums Svarīgākās norises
Menstruācijas periods 1. - 5. diena Dzemdes gļotāda un asinis izdalās
caur maksts atveri
Pirmsovulācijas periods 6. - 11. diena Nobriest olšūna

Ovulācijas periods 12. - 15. diena Grāfa pūslītis pārplīst. Olšūna

nokļūst vēdera dobumā un pēc tam
olvadā
Pēcovulācijas periods 16. - 22. diena Veidojas dzeltenais ķermenis.
Progesterona līmenis asinīs
palielinās, bet estradiola un
luteinizējošā hormona līmenis
normalizējas
Premenstruālais periods 23. - 28. diena Dzemdes gļotāda kļūst irdena un
piepildās ar asinīm
Asinsrites orgānu sistēma
•Asinsrites sistēma nodrošina pastāvīgu barības vielu
un skābekļa piegādi organisma šūnām un vielmaiņas
galaproduktu aizvadīšanu no tām, bioloģiski aktīvu
vielu pievadīšanu audiem un orgāniem, tai ir svarīga
loma organisma iekšējās vides nemainīguma
uzturēšanā, kā arī termoregulācijā un organisma
aizsardzības nodrošināšanā
 Asinis
Asinis ir organisma šķidrie audi - eritrocītu, leikocītu un asins plātnīšu
suspensija asins plazmā, kas nepārtraukti plūst slēgtā asinsvadu sistēmā
Asiņu daudzums – apmēram 6-8% no ķermeņa masas(4-6 l) (vidēji 5,5l)
Bērniem asiņu ir relatīvi vairāk nekā pieaugušajiem, piemēram,
jaundzimušajiem asins daudzums sasniedz 15% no ķermeņa masas
Ja cilvēks zaudē vairāk par 1/3 daļu asiņu, tad iestājas nāve
Asiņu depo atrodas asinis, kas fizioloģiskā miera apstākļos necirkulē
Asins sastāva relatīvais nemainīgums nodrošina organisma šūnu darbībai
nepieciešamos nemainīgos apstākļus
Asins funkcijas
Asins funkcija

Elpošanas gāzes, plastiskos un enerģētiskos resursus šūnām, hormonus, vitamīnus,

Transportfunkcija emzīmus

Relatīvi konstantu izšķīdušo vielu koncentrāciju, temperatūru, pH

Homeostāzes
uzturēšana

Novērš asiņošanu, aizsargā pret patogēniem mikroorganismiem, aizsargā pret svešiem

Aizsargfunkcija olbaltumiem
 Eritrocīti
•Eritrocīti ir nelielas, apaļas, abpusēji
ieliektas šūnas bez kodola. To diametrs ir
apmēram 7 mkm
•Eritrocīti veidojas un nobriest sarkanajās
kaulu smadzenēs. Pirms pāriešanas asinīs
tie zaudē kodolu
•Eritrocītu dzīves ilgums ir apmēram 120
dienas. Pēc tam tie aknās un liesā sairst
•Vīrietim 1 mm3 asiņu ir 4 -5 miljoni
eritrocītu, bet sievietēm 3,5 - 4,5 miljoni
eritrocītu
 Eritrocīti
•Eritrocītu galvenā funkcija ir
transportfunkcija
•Eritrocītu citoplazmā atrodas dzelzi
saturoša olbaltumviela - hemoglobīns
•Hemoglobīns veido nestabilus
savienojumus ar skābekli un ogļskābo gāzi
•Pateicoties šai īpatnībai hemoglobīns kalpo
skābekļa un ogļskābās gāzes pārnešanai
 Leikocīti
• Leikocīti aizsargā organismu no baktērijām, vīrusiem un audzēju šūnām
• Leikocīti kopā ar asinīm vai limfu nokļūst visās organisma vietās
• Leikocīti spēj uztvert ķīmisku kairinājumu — vielas, kas izdalās
infekcijas vai šūnu bojājuma gadījumā, un dodas kairinājuma virzienā
• Gadījumos, kad iekaisuma vai infekcijas dēļ nepieciešams vairāk
leikocītu, organisms veic aktīvu leikocītu mobilizāciju, vienlaikus
paātrinot to produkciju
• 1 mm3 asiņu ir 4 - 8 tūkstoši leikocītu
• Leikocītu dzīves ilgums ir mainīgs. Dažām leikocītu formām tas ir tikai
2 - 3 dienas
• Leikocītu galvenā funkcija ir aizsargfunkcija
 Leikocīti
• Leikocītus iedala granulocītos (tiem ir graudaina citoplazma) un agranulocītos (tiem
nav graudaina citoplazma)
• Pie granulocītiem pieder bazofilie, eozinofilie un neitrofilie leikocīti. Bazofilo
leikocītitu granulas satur bioloģiski aktīvas vielas: heparīnu, histamīnu, hialuronskābi
un citas. Bazofilo leikocītu līmenis paaugstinās iekaisuma, leikozes gadījumā.
Eozinofilie leikocīti samazina alerģiskā iekaisuma reakcija aktivitāti un imūnreakciju,
piesaista histamīnu un to šķeļ. Neitrofilie leikocīti izkļūst caur asins kapilāru sienai un
iekaisuma vietā fagocitē baktērijas un citas organismam svešas daļiņas
• Pie agranulocītiem pieder monocīti un limfocīti. Monocīti izkļūst caur asins kapilāru
sienai un iekaisuma vietā fagocitē baktērijas un citas organismam svešās daļiņas.
Limfocīti: T limfocīti - atbildīgi par šūnu imūnatbildi. Aktivē vai nomāc citu šūnu
imūnatbildi. B limfocīti - atbildīgi par humorālo imūnreakciju (antivielu izstrādi)
 Trombocīti
• Trombocīti ir vismazākie asins formelementi. To diametrs ir 2 - 5
mkm ( vidēji 3 mkm)
• 1 mm3 asiņu ir 150 - 350 tūkstoši trombocītu. Trombocītu dzīves
ilgums ir apmēram 8 dienas
• Trombocītu galvenā funkcija ir asinsreces nodrošināšana
• Trombocīti satur tromboplastinogēnu (fermenta tromboplastīna
neaktīvo formu)
• Tromboplastinogēns pārvēršas par tromboplastīnu un sākas sarežģīta
fermentatīvu reakciju ķēde, kuras rezultātā asins plazmā esošā
olbaltumviela fibrinogēns pārvēršas nešķīstošā formā – fibrīnā
• Fibrīna šķiedras izveido tīklu, kurā saķeras asins šūnas un asins
pārvēršas receklī
 Asins grupas
•Dažu slimību gadījumos, vai arī pēc lieliem asiņu zudumiem ir
nepieciešama to pārliešana
•Pirms asins grupu atklāšanas daudzi mēģinājumi pārliet asinis
beidzās traģiski, jo notika eritrocītu salipšana jeb aglutinācija.
Asinsvadi tika nosprostoti un iestājās nāve
•No 1901.-1907.gadam K.Landšteiners un J.Janskis atklāja asins
grupas
•Tika konstatēts, ka eritrocītos ir vielas aglutinogēni, bet asins plazmā
ir vielas, kuras izraisa salipšanu – aglutinīni
•Cilvēka asinīs parasti nekad nav antivielu pret paša eritrocītu
aglutinogēniem. Tas var izveidoties tikai asins pārliešanas laikā, kad
antivielas uzbrūk eritrocītiem, kas atšķiras no donora eritrocītiem
 Asins grupas
• Ir zināmas dažādas asins grupu klasifikācijas sistēmas, kuras nosaka,
pamatojoties uz dažādiem antigēniem
• Asins grupa cilvēkam visu mūžu ir pastāvīga. To pārmanto iedzimtības ceļā
neatkarīgi no ārējās vides apstākļiem
• Visbiežāk lietotās ir ABO un Rh sistēmas
• ABO sistēma izveidota pamatojoties uz diviem aglutinogēniem — A un B
• Arī aglutinīni ir divu veidu α un β
• Eritrocītu salipšana jeb aglutinācija notiek tad, ja A aglutinogēns satiekas ar α
aglutinīnu vai B aglutinogēns satiekas ar β aglutinīnu
• Situācijās, kad pacients saņēmis nesaderīgas asinis, viņa plazmas antivielas
uzbrūk svešajiem eritrocītiem, izraisot transfūzijas reakciju
• Salipušo eritrocītu piciņas nosprosto sīkos asinsvadus, eritrocīti sabrūk, no
sabrukušajiem eritrocītiem asins straumē nokļūst brīvs hemoglobīns, ir notikusi
hemolīze
 Asins grupas. Cilvēkiem ir 4 asins grupas. Tās atšķiras pēc
eritrocītu aglutinogēnu un asins plazmas aglutinīnu sastāva
Asins Aglutinogēni Aglutinīni
grupas • Eritrocītus, uz kuriem nav ne A, ne
apzīmēju A B α β B antigēna, pieskaita O grupai
ms • Pie O (I) grupas pieder asinis, kurās
nav aglutinogēnu, bet ir alfa un beta
- - + + aglutinīni
I (0) • A (II) grupas eritrocītos ir A
+ - - + aglutinogēns un plazmā beta
II (A) aglutinīns
III (B) - + + -
• B (III) grupas asinīs ir B
aglutinogēns un alfa aglutinīns
IV (AB) + + - - • AB (IV) grupas asinīs ir A un B
aglutinogēni, bet nav aglutinī
 Rēzus faktors
• Bez A un B ir atklāti arī citi aglutinogēni
• Vislielākā nozīme no tiem ir 1940. gadā atklātajam rēzus faktoram. Šāds
nosaukums aglutinogēnam dots tāpēc, ka pirmoreiz to atrada pērtiķa Macacus
rhesus eritrocītos
• Rēzus faktors ir aglutinogēns, kam asins plazmā gatavā veidā nav atbilstoša
aglutinīna. 85 % cilvēku asinīs ir rēzus faktors + (tās ir rēzus pozitīvās asinis),
bet 15 % cilvēku asinīs nav rēzus faktora (tās ir rēzus negatīvās asinis)
• Rēzus faktoram atbilstošs aglutinīns rodas 3 - 4 mēnešus pēc tam, kad rēzus
negatīva cilvēka asinīs nokļūst rēzus pozitīva cilvēka asinis vai eritrocīti
• Grūtniecēm rēzus faktors var būt par cēloni augļa eritrocītu aglutinācijai un tā
bojāejai
• Ja mātei ir rēzus negatīvas asinis, bet bērnam otrajās dzemdībās (līdzīgi kā
pirmajās) ir rēzus pozitīvas asinis, tad var rasties nopietnas problēmas. Šajā
gadījumā aglutinīns rēzus faktoram mātes asinīs rodas pēc pirmajām
dzemdībām, bērna asinīm sajaucoties ar mātes asinīm
 Asinsrites orgānu sistēma
• Asinsrites orgānu sistēmu veido sirds un asinsvadi
• Sirds nodrošina vienvirzienu asiņu plūsmu pa
asinsvadiem
• Asinsvadus iedala artērijās, kapilāros un vēnās
• Artērijas ir asinsvadi pa kuriem asinis aizplūst no
sirds. Artēriju sienas ir samērā biezas un izturīgas
• Vēnas ir asinsvadi, pa kuriem asinis plūst uz sirdi.
Vēnas veidojas saplūstot kapilāriem
• Kapilāri ir vissīkākie asinsvadi. Tie saista artērijas
ar vēnām
Sirds un asinsrites sistēma
Sirds
Artērijas
Vēnas
Kapilāri
Asinsrites sistēmas fizioloģiskās funkcijas
Asinsrite
nodrošina asins cirkulāciju organismā
pārnēsā (transportē) vielas:
◦ barības vielas
◦ gāzes
◦ metabolītus
◦ signālvielas (hormonus)
◦ fermentus
◦ aizsargvielas, piem., antivielas
◦ svešas vielas (piem., medikamentus)
uztur vienmērīgu siltuma sadali
pārnēsā (transportē) šūnas (asins šūnas, cilmes šūnas, vēža šūnas)
ietekmē audu apjomu, formu, mehāniskās īpašības, krāsu.
Asinsrites orgānu šūnas (kardiomiocīti, endoteliocīti) veic endokrīnas vadības
funkciju: producē hormonus, kas vada nieru darbību, iekaisuma reakcijas, asins
recēšanu u.t.t.
 Sirds uzbūve
• Cilvēkam ir četrkameru sirds
• Tai izšķir 4 dobumus - divus priekškambarus un divus kambarus
• Sirds labo un kreiso pusi atdala starpsiena
• Labo priekškambari no kreisā priekškambara atdala
priekškambaru starpsienas, bet labo kambari no kreisā kambara
- kambaru starpsiena
• Horizontālā šķērssiena katru sirds pusi sadala augšējā kamerā
priekškambarī un apakšējā kamerā kambarī
Sirds uzbūve
 Sirds
• Starp priekškambari un kambari saista priekškambara - kambara
atveres
• Priekškambaru - kambaru atveres noslēdz viru vārstuļi
• Vārstuļi ir plāni, plātnītēm līdzīgi endokarda veidojumi
• Labajā priekškambara - kambara atverē ir trīsviru vārstulis, bet
kreisajā priekškambara - kambara atverē - divviru jeb mitrālais
vārstulis
• Vārstuļi ir saistīti ar papilārajiem muskuļiem
Sirds uzbūve
 Sirds uzbūve
• Labā kambara pamatnes kreisajā pusē atrodas arteriālais konuss. Tas
nobeidzas ar plaušu stumbra atveri, kurā atrodas trīs pusmēness vārstuļi
• Kreisajā kambarī pie aortas atveres ir trīs pusmēness vārstuļi – aortas
vārstuļi
• Zem apakšējās dobās vēnas atveres labajā priekškambarī ir pusmēness
vārstulis
• No ārpuses sirdi apņem saistaudu apvalks - perikards jeb sirds somiņa.
Apvalkam ir divas kārtas jeb lapiņas. Ārējā kārta ir veidota no blīviem
saistaudiem. Tai ir aizsargnozīme. Iekšējā kārta jeb epikards ir saaugusi
ar sirds muskuli
• Visbiezākais un funkcijas ziņā visnozīmīgākais sirds sieniņas slānis ir
sirds muskulis jeb miokards
• Sirds sieniņas iekšējā kārta ir endokards
 Asinsrites loki
Lielais asinsrites loks
• Lielais asinsrites loks ir asiņu ceļš no sirds kreisā kambara cauri visam
ķermenis līdz sirds labajam priekškambarim
• Lielais asinsrites loks sākas no sirds kreisā kambara ar aortu
• Aorta ir organisma lielākā artērija. No aortas atzarojas artērijas, kas iet
uz dažādiem ķermeņa orgāniem
• Artērijas sadalās arteriolās un kapilāros. Kapilāros notiek gāzu un
barības vielu apmaiņa starp asinīm un audiem. Venozās asinis saplūst
vēnulās, bet pēc tam lielākās vēnās
• Visas lielā asinsrites loka venozās asinis saplūst sirds labajā
priekškambarī pa divām lielām vēnām: augšējo dobo vēnu un apakšējo
dobo vēnu
Asinsrites loki
 Asinsrites loki
Lielais asinsrites loks
• Uz priekškambara un kambara robežas no
aortas paplašinājuma atiet vainagartērijas:
labā un kreisā vainagartērija. Tās apgādā
ar asinīm sirds muskuli
• Sirds sienā asinis no artērijām pāriet
kapilāru sistēmā, bet no tās sirds vēnās
• Visas šīs vēnas ieplūst kopējā asinsvadā –
vainagsinusā jeb vainagvēnā, kas
patstāvīgi ieplūst sirds labajā
priekškambarī
 Mazais asinsrites loks
• Mazais asinsrites loks ir asiņu ceļš no sirds labā kambara cauri plaušām līdz
sirds kreisajam priekškambarim
• Mazais asinsrites loks sākas no sirds labā kambara ar plaušu stumbru. Pēc
iznākšanas no sirds tas sadalās labajā un kreisajā plaušu artērijās, kuras aiznes
asinis uz plaušām
• Pa mazā asinsrites loka artērijām plūst venozās asinis
• Plaušās artērijas sazarojas kapilāros un notiek gāzu apmaiņa starp asinīm un
plaušu gaisu
• Arteriālās asinis saplūst četrās plaušu vēnās
• Plaušu vēnas ieplūst sirds kreisajā priekškambarī
 Sirdsdarbības cikls
• Sirdsdarbības ir raksturīgs cikliskums - noteiktā ritmā atkārtojas sirdsdarbības
cikli. Katram sirdsdarbības ciklam izšķir trīs fāzes: priekškambaru sistoli
(kontrakciju), kambaru sistoli un sirds pauzi, jeb diastoli (atslābšanu)
• Priekškambaru sistole ilgst apmēram 0,1 sekundi
• Pēc priekškambaru sistoles sākas kambaru sistole, bet priekškambaru muskulis
atslābst
• Kambaru sistole ilgst apmēram 0,3 sekundes
• Pēc kambaru sistoles iestājas kopīgā sirds diastole, jeb pauze. Sirds pauzes sākumā
ir aizvērti gan viru vārstuļi, gan pusmēness vārstuļi, bet pēc tam tie atveras un
sirds pildās ar asinīm
• Sirds pauzes ilgums ir apmēram 0,4 sekundes
 Sirdsdarbības cikls
• Viena sirds cikla ilgums relatīva miera apstākļos ir aptuveni 0,8
sekundes, bet minūtē atkārtojas 70 -75 šādu ciklu
• Tomēr fiziskas slodzes vai uztraukuma laikā sirdsdarbības ātrums
ievērojami pieaug
• Sirdsdarbības ātrumu ietekmē nervu sistēma un endokrīnā sistēma
 Sirdsdarbības regulācija
• Sirds muskulim piemīt automātija – tas ir spēja ritmiski sarauties pašā sirdī
radušos uzbudinājuma impulsu ietekmē
• Sirds muskuļa automātija ir saistīta ar uzbudinājuma rašanos īpašās sirds
muskuļa šūnās - sirds ritma noteicējšūnās un izplatīšanos pa Purkinjē
šķiedrām
• Sirds ritma noteicējšūnas un Purkinjē šķiedras izveido sirds vadītājsistēmu,
kas ģenerē un pārvada uzbudinājumu sirdī
 Sirdsdarbības regulācija

• Starp sirds labo austiņu un augšējo dobo vēnu (labajā

priekškambarī) Purkinjē šķiedras izveido sinoatriālo
mezglu (sinusa un priekškambara mezglu)
• Sinoatriālais mezgls ar Purkinjē šķiedru kūlīti ir saistīts
ar atrioventrikulāro mezglu (priekškambara un
kambara mezglu). Tas atrodas priekškambaru un
kambaru starpsienā
• No atrioventrikulārā mezgla (priekškambara un kambara
mezgla) atiet Purkinjē šķiedru kūlītis – priekškambara
un kambara jeb Hisa kūlītis
• Tas pa kambara šķērssienu nolaižas uz leju un sadalās
divās kājiņās – Hisa kūlīša kājiņās
 Sirdsdarbības regulācija
• Neskatoties uz sirdsdarbības automātiju, sirds kontrakciju ritmu un spēku ietekmē
nervu sistēma un endokrīnā sistēma
• Ar nervu sistēmas starpniecību realizējas sirdsdarbības neirālā regulācija
• Veģetatīvās nervu sistēmas šķiedras savieno sirdi ar centrālo nervu sistēmu.
Veģetatīvās nervu sistēmas simpātiskā daļa sirdsdarbību paātrina un pastiprina, bet
parasimpātiskā daļa - palēnina un pavājina
• Ar asinīs cirkulējošu vielu - hormonu starpniecību realizējas sirdsdarbības humorālā
regulācija
• Sirdsdarbību paātrina, piemēram, virsnieru dziedzera serdes daļas hormons -
adrenalīns
• Viela, kas izdalās parasimpātiskās nervu sistēmas neironu galos - acetilholīns,
turpretim, sirdsdarbību palēnina
 Elektrokardiogrāfija (EKG)
• Par normālu sirds darbību liecina pareiza
elektrokardiogramma (EKG)
• EKG ir medicīnā visbiežāk izmantotā sirds
izmeklēšanas metode
• Vilnis P raksturo uzbudinājumu, kas rodas tieši
pirms priekškambaru kontrakcijas
• QRS vilnis rodas tieši pirms kambaru kontrakcijas
• T vilnis rodas tieši pirms kambaru atslābšanas
• Elektrokardiogramma (EKG) sniedz svarīgu
informāciju par iespējamām akūtas išēmijas
pazīmēm pacientiem ar sāpēm krūtīs, nopietniem
sirds ritma un vadīšanas traucējumiem, atsevišķu
sirds daļu palielināšanos un citiem traucējumiem
 Pulss
• Sirdij saraujoties, no kreisā kambara ar spiedienu aortā tiek izgrūstas
asinis. Tā rezultātā aortas sienas iestiepjas un tajās rodas svārstību
vilnis. Svārstības izplatās pa pārējo artēriju sienām
• Šīs ritmiskās artēriju sienu svārstības jeb pulsu var sataustīt tajās
ķermeņa daļās, kur lielās artērijas atrodas tuvu ādai. Pulsa sitienu
skaits atbilst sirds saraušanās biežumam
 Asinsspiediens
• Sirds muskuļu darbības rezultātā rodas asinsspiediens
• Asinsspiediens ir asins plūsmas spiediens uz asinsvadu sienām
• Spiediena starpība starp asinsrites sākuma daļu un beigām rada asins plūsmu
asinsrites sistēmā. Asinis plūst spiediena kritiena (gradienta) virzienā - no
artērijām uz kapilāriem un vēnām
• Arteriolās, kapilāros, vēnulās un vēnās asinsspiediens ir pastāvīgs, bet
artērijās asinsspiediens mainās sirdsdarbības cikla laikā
 Asinsspiediens
• Visaugstākais asinsspiediens ir kambaru sistoles (saraušanās) laikā. Tāpēc to sauc
par maksimālo jeb sistolisko asinsspiedienu
• Viszemākais asinsspiediens ir diastoles (pauze) laikā. To sauc par diastolisko jeb
minimālo asinsspiedienu
• Asinsspiediena lielums ir atkarīgs no cilvēka vecuma, veselības stāvokļa,
emocionālā noskaņojuma, fiziskās slodzes un citiem faktoriem
• Cilvēkam novecojot, artēriju sienu elastība parasti samazinās. Tas izraisa
asinsspiediena paaugstināšanos
• Veselam pieaugušam cilvēkam sistoliskais asinsspiediens ir 110 - 130 mm Hg, bet
diastoliskais asinsspiediens 60 - 80 mm Hg
 Limfātiskā sistēma
• Limfātiskā sistēma sastāv no limfvadiem un
orgāniem: limfmezgliem, liesas, aizkrūtes
dziedzera, sarkanajām kaulu smadzenēm
• Tāpat kā asinsrites sistēma, arī limfātiskā
sistēma nodrošina šķidruma cirkulāciju
organismā
• Limfa atgādina ar olbaltumvielām nabadzīgu
asins plazmu. No formelementiem tajā atrodas
tikai leikocīti, galvenokārt limfocīti
• Limfatiskā sistēma nodrošina organisma
aizsardzību pret mikroorganismiem un
svešdabīgām vielām (antigēniem)
 Limfātiskā sistēma
• Limfātiskā sistēma sākas ar limfas kapilāriem, kas atrodas audos,
bet beidzas venozajā asinsrites sistēmā
• Organismā starpšūnu telpās atrodas audu šķidrums. Tas veidojas
asins plazmas sastāvdaļām izspiežoties caur lielā asinsrites loka
kapilāru sieniņām
• Daļa audu šķidruma izsūcas caur limfātisko kapilāru sieniņām un
ieplūst limfvados
• Limfātiskie kapilāri organismā veido biezu tīklu. Tie savienojas
un izveido lielākus limfvadus. Limfvadu skaits cilvēka organismā
pārsniedz asinsvadu skaitu. Pa limfvadiem plūst limfa
 Limfvadi
•Visi ķermeņa limfvadi saplūst lielākos
limfvados, kas apvienojas divos
galvenajos limfvados - lielajā krūšu
limfvadā un lielajā labajā limfvadā
•Abi šie limfvadi ieplūst augšējās dobās
vēnas sistēmā
•Limfvadu ceļā atrodas limfmezgli
•Limfmezgli ir asinsrades orgāni (tajos
rodas limfocīti), un arī aizsargorgāni
 Limfātiskā sistēma
• Visa limfa izplūst caur limfmezgliem,
kuros tiek aizturētas svešas vielas un
mikroorganismi
• Ar limfmezglu palīdzību organisms
atbrīvojas no tajā iekļuvušajiem
mikroorganismiem un kaitīgām vielām
• Limfa limfmezglos bagātinās ar
limfocītiem
• Limfmezglos veidojas arī antivielas, jeb
imūnvielas, kas nodrošina organisma
imunitāti
 Mandeles
• Rīkles limfātisko loku veido mandeles
• Pavisam ir sešas mandeles: divas aukslēju
mandeles (atrodas labajā un kreisajā pusē
starp aukslēju lokiem), viena mēles mandele
(atrodas uz mēles saknes), divas dzirdes
kanāla jeb aizdegunes mandeles (atrodas
spraugā starp rīkles atverēm un mīkstajām
aukslējām) un viena rīkles mandele
(atrodas starp bedrītēm rīkles augšējās
mugurējās daļas gļotādas viduslīnijā)
 Mandeles
• Atverot muti un raugoties spogulī,
pie ieejas rīklē abās pusēs var redzēt
aukslēju mandeles
• Ja atveram muti un paceļam mēli uz
augšu, pie mēles saknes varam redzēt
mēles mandeli
 Mandeles
• Mandeļu iekaisums tonsilīts var attīstīties pēc vairākkārtējas slimošanas ar
angīnu
• Hronisku tonsilītu var veicināt apgrūtināta elpošana caur degunu, bojāti zobi,
smaganu slimības, hronisks strutains deguna blaksdobumu iekaisums vai
organisma alerģiska reakcija
• Ja cilvēks saslimst ar angīnu, aukslēju mandelēs veidojas strutu perēkļi
• Palielinātu rīkles mandeli sauc par adenoīdu
• Ja bērnam palielinās rīkles vai aizdegunes mandele, viņam ir apgrūtināta
elpošana
 Liesa
• Liesa (lien) atrodas vēdera dobuma augšējā daļā
tieši zem diafragmas (IX – XI ribu līmenī)
• Liesas uzbūve ir līdzīga limfmezgla uzbūvei. Ārējie
saistaudi sadala liesu atsevišķās daivās, kurās ir
sinusi
• Ja asinīs ir iekļuvuši antigēni, liesa piedalās
imunoloģiskajā atbildes reakcijā – veidojas
plazmocīti, kas izstrādā antivielas
 Aizkrūtes dziedzeris
• Aizkrūtes dziedzeris (aizkrūts dziedzeris) jeb timuss ir
asinsrades orgāns un endokrīnais dziedzeris
• Timuss atrodas krūšu dobumā aiz krūšu kaula roktura, ar
mugurējo virsmu pieguļ elpvadam, aortai un sirdij
• Aizkrūtes dziedzera masa ir atkarīga no vecuma:
jaundzimušiem tas sver 13-20 g un ļoti aktīvi producē
limfocītus, 11-15 gadu vecumā tas sver 30-40 g, bet 70
gadu vecumā tikai 6-7 g
• Aizkrūtes dziedzeris kā endokrīnais dziedzeris sāk
funkcionēt tūlīt pēc dzimšanas, bet iestājoties
dzimumgatavībai tā funkcijas tiek kavētas
 Sarkanās kaulu smadzenes
•Sarkanās kaulu smadzenes atrodas garo kaulu porainajā kaulvielā
•Sarkano kaulu smadzeņu daudzums organismā ir 1300 – 1500 g
•Sarkanās kaulu smadzenes ir asinsrades orgāns
•1% sarkano kaulu smadzeņu šūnu ir polipotentas cilmes šūnas, no
kurām attīstās visas asins šūnas
•Lai varētu notikt asins šūnu diferenciācija, ar asinīm tiek pienesti
hemopoēzes faktori. Piemēram, eritropoetīna ietekmē no cilmes
šūnām izveidojušās meitšūnas kļūst par eritrocītiem
 Imūnā sistēma
Imūnā sistēma ir sistēma, kuras darbība ir vērsta uz organisma
aizsardzību pret ģenētiski svešām šūnām un vielām
Imūnās sistēmas daļas ir:
Centrālā daļa
Kaulu smadzenes (noris asinsrade)
Aizkrūtes dziedzeris (notiek visintensīvākā limfocītu veidošanās)
Perifērā (perifēriskā) daļa
Limfātisko folikulu sakopojumi tievās zarnas sienā, liesa, limfmezgli,
mandeles
Asinīs cirkulējošie limfocīti un citas par imunitāti atbildīgās šūnas
 Imūnā sistēma
• Cilvēkiem ir vairāki imūnkompetento (par imūnitāti atbildīgo) šūnu veidi.
Svarīgākie no tiem ir :
• B - limfocīti;
• T - limfocīti;
• Monocīti un makrofāgi.
• B un T limfocīti veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs.
• T - limfocīti pēc tam nokļūst aizkrūts dziedzerī (timusā), kur nobriest par
imūnkompetentām šūnām. Tur tie iegūst spēju funkcionēt.
• B - limfocīti galīgi noformējas liesā un limfmezglos. Lielākā daļa
limfocītu ar asinīm pārvietojas starp dažādiem imūnsistēmas orgāniem.
• Limfocīti un to producētās vielas nodrošina organisma aizsardzību pret
infekcijas ierosinātājiem un ģenētiski svešiem audiem un vielām.
 Humorālā imunitāte
• B limfocīti nodrošina humorālo imunitāti Humorālā imunitāte ir antivielu
izstrāde
• B limfocītu sintēzi stimulē antigēnu iekļūšana organismā.
• Ja organismā iekļūst antigēns, B limfocīti nokļūst ar to kontaktā. Uz
limfocītu virsmas ir receptormolekulas, kas pieskaņotas noteiktām antigēnu
molekulas daļām.
• Plazmocīti cīņai ar antigēnu producē ārkārtīgi daudz imūnglobulīnu, kuri
nokļūst asinīs
 Humorālā imunitāte
•Asinīs nokļuvušās antivielas var iedarboties uz antigēniem
vairākos veidos:
•* neitralizēt antigēnu - saistīties ar antigēna aktīvo centru un
tādējādi kavēt tā kaitīgo ietekmi uz organismu;
•* ar fermentu palīdzību paātrināt antigēna noārdīšanu;
•* apņemt antigēnu un palielināt iespēju fagocītiem to iznīcināt;
•* veikt antigēnu aglutināciju - pievienoties vienlaikus diviem
antigēniem un veicināt to salipšanu;
•* veicināt antigēna molekulu agregāciju ( salipšanu lielākos
veidojumos);
•* izraisīt organismam svešo šūnu izšķīšanu
 Šūnu (celulārā) imunitāte
•T limfocīti nodrošina šūnu (celulāro) imunitāti
•T limfocīti identificē antigēnus, kas atrodas citu šūnu iekšienē
•Svarīgākais šūnu imunitātes uzdevums ir iznīcināt organisma
kancerogēnās šūnas, kā arī tās šūnas, kuras ir inficējis vīruss
•Tāpat kā B limfocītiem, arī T limfocītiem ir receptori, kas
piesaista antigēnus. Pēc kontakta ar antigēnu T limfocīti sāk
strauji dalīties, producējot vairākas šūnu populācijas
•Atmiņas šūnas saglabā informāciju par organismā iekļuvušo
antigēnu
Imunitāte
•Pirmoreiz sastopoties ar slimību izraisītāju atbildes reakcijā
iesaistās tikai daži B un T limfocīti. Taču katrs no tiem atstāj
aiz sevis daudzas atmiņas šūnas
•Nākošo reizi, šiem pašiem slimību izraisītājiem iekļūstot
organismā, atmiņas šūnas iedarbojas uz antigēniem daudz
ātrāk nekā pirmo reizi. Vairums gadījumos tie tiek iznīcināti
tik ātri, ka pat neparādās nekādu infekcijas simptomu
•Pēc saskares ar antigēnu veidojas iegūtā imunitāte
Monocīti un makrofāgi
• Monocīti un makrofāgi veido mononukleāro fagocītu sistēmu. Tie
atrod, fagocitē un iznīcina organismā iekļuvušos mikroorganismus un
citus antigēnus
• Šīs šūnas veic arī atindēšanas funkcijas - ar fermentu palīdzību
izšķīdina dažādas indīgas vielas
 Imunitāte
Imunitāte ir neuzņēmība pret noteiktu infekcijas slimību ierosinātāju
mikroorganismu, toksīnu vai indi
Imunitāti iedala iedzimtajā un iegūtajā inmunitātē
Iedzimtā imunitāte
Iedzimtā imunitāte ir ģenētiski noteikta. Iedzimto imunitāti cilvēks pārmanto no
vecākiem
Ir antivielas, kas organismā veidojas bez saskarsmes ar konkrētu antigēnu
Iedzimtās imunitātes dēļ cilvēki neslimo ar daudzām dzīvnieku slimībām
Iegūtā imunitāte
Dabiskā
Mākslīgā
 Imunitāte
• Iegūtā imunitāte rodas dzīves laikā un pēcnācējiem neiedzimst
• Iegūtās imunitātes nodrošināšanā galvenā loma ir limfocītiem. Iegūtā
imunitāte veidojas pēc limfocītu saskarsmes ar antigēnu.
• Limfocītiem saskaroties ar slimības ierosinātāju veidojas antivielas, kuras
atrodas asins plazmā un kādu laiku pasargā organismu no atkārtotas
inficēšanās
• Dabiski iegūtā aktīvā imunitāte veidojas, ja cilvēks pārslimo kādu slimību.
Dažādām slimībām imunitātes ilgums ir atšķirīgs. Piemēram, izslimojot
vējbakas imunitāte parasti veidojas uz visu mūžu, bet pārslimojot gripu
imunitāte ir īslaicīga.
• Dabiski iegūtā pasīvā imunitāte ir gatavu antivielu saņemšana no mātes
caur placentu vai mātes pienu. Dabiskā pasīvā imunitāte darbojas neilgi –
tikai dažus mēnešus.
 Imunitāte
• Mākslīgi iegūtā aktīvā imunitāte veidojas pēc antigēna ievadīšanas slimību profilakses nolūkā
• Lai mākslīgi iegūtu aktīvo imunitāti cilvēka organismā ievada novājinātus vai nonāvētus slimību
izraisītājus - mikroorganismus (veic aizsargpoti jeb vakcīnu)
• Vakcinētais cilvēks pārslimo slimību vieglā formā – var nedaudz pasliktināties pašsajūta
• Plazmā izveidojas antivielas un rodas imunitāte pret konkrēto slimību
• Ir slimības pret kurām jāveic revakcinācija, un tā jāatkārto pēc vairākiem gadiem, piemēram, ērču
encefalīts, poliomielīts, difterija, tuberkuloze
• Mākslīgā pasīvā imunitāte ir gatavu antivielu – piemēram, asins serumu ievadīšana organismā
profilakses nolūkā
• Antivielas iegūst no izslimojušu dzīvnieku vai cilvēku asinīm. Šādi iegūta imunitāte nav ilgstoša
• Mākslīgās pasīvās imunitātes iegūšanas metodi parasti izmanto, ja steidzami jāsniedz palīdzība, un
nav laika gaidīt, kamēr izveidosies paša pacienta imunitāte, piemēram, pret trakumsērgu
• Cilvēka imunitāte ir atkarīga no dažādiem faktoriem: dzīvesveida, uztura, veselības stāvokļa,
organisma individuālajām īpatnībām
Ķermeņa temperatūra
Nemainīga ķermeņa temperatūra ir viena no organisma bioloģiskajām konstantēm
Stabila ķermeņa temperatūra ir nosacījums metabolisko procesu normālai norisei, jo
visu fermentu sistēmu optimāla darbība iespējama tikai samērā šaurās temperatūras
robežās
Temperatūra nav vienāda visās ķermeņa vietās
Pēc termoregulācijas rakstura visus organisma audus iedala divās grupās:
Dziļie audi (smadzenes, krūšu un vēdera dobuma orgāni, mazā iegurņa orgāni –
ķermeņa dobuma saturs) - temperatūra praktiski ir nemainīga un tie veido serdi,
Virspusējie audi (āda, skeleta muskulatūra, lielākā daļa skeleta kaulu)- temperatūra
mainās, veido „čaulu”
Čaulas atsevišķo daļu temperatūra svārstās, tā ir atšķirīga dažādās ķermeņa vietās
Serdes temperatūra -visaugstākā tā ir aknās, kur norit ļoti intensīvas ķīmiskās reakcijas
(serdes temperatūra diennakts laikā mainās)
Asinsrite izlīdzina temperatūras starpību starp atsevišķiem iekšējiem orgāniem
Izmantotā literatūra
• Aberberga- Augškalne, L., Koroļova, O. Fizioloģija ārstiem. SIA Medicīnas apgāds, 2007
• Dūka, M. Psihes bioloģiskie pamati. Izdevniecība RaKa, 2003
• Eglīte, K., Anatomija. I daļa. Skelets un muskuļi. LU Akadēmiskais apgāds, 2010
• Eglīte, K., Anatomija..2.daļa. LU Akadēmiskais apgāds, 2012
• Knipše, G., Krūmiņa, Dž., Kaminskis, M. u.c. Cilvēka anatomija. Roka. Kāja. LU, 2009
• Mārtinsone,K., Miltuze,A., Voita, D. u.c. Psiholoģija 1. Apgāds Zvaigzne ABC, 2015
• Pārkers, S. Cilvēka ķermenis. Apgāds Zvaigzne ABC, Tulkots 2009
• Puškarevs, I.,Golubeva, A. Bērna attīstība. Lielvārds, 1999
• Valtneris, A. Cilvēka fizioloģija. Rokasgrāmata. Apgāds Zvaigzne ABC. Otrais, pārstrādātais
un papildinātais izdevums.
• Valtneris, A. Bērnu un pusaudžu fizioloģija. R: Zvaigzne ABC, 2001
Orgāni un orgānu sistēmas
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati
 Endokrīnā sistēma
•Endokrīnā sistēma ir viena no
organisma regulētājsistēmām
•Tā nodrošina organisma
mijiedarbību ar apkārtējo vidi, kā
arī organismā noritošo procesu
regulāciju
Endokrīnā sistēma
Endokrīnā sistēma (gr. endon – uz iekšu, iekšā) sastāv no

•iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, kuri izstrādā bioloģiski aktīvas

vielas – hormonus (gr. hormao – iedarbināt, veicināt, sekmēt)

•atsevišķām endokrīnās sistēmas šūnu grupām

•atsevišķām endokrīnām šūnām neendokrīnos orgānos

Iekšējās sekrēcijas dziedzeri I
•Dziedzerus veido dziedzeraudi, kas izdala dažādas
bioloģiskas vielas

•Iekšējās sekrēcijas dziedzeriem

•nav izvadkanālu
•izdala bioloģiski aktīvas vielas - hormonus
 Hormoni
•Pēc ķīmiskās uzbūves raksturīgākie hormonu veidi ir
pārveidotas aminoskābes, peptīdi un steroīdie hormoni
•Hormoniem raksturīga liela fizioloģiska aktivitāte. Pat nelieli
hormona daudzumi izraisa izmaiņas organisma funkcionēšanā
•Endokrīno dziedzeru izdalītās vielas – hormoni – nonāk asinīs
•Hormoni ietekmē vielmaiņu, augšanu, attīstību, dažādu orgānu
darbības regulāciju, iekšējās vides nemainīgumu (homeostāzi)
un citus organismā noritošos procesus
•Hormoni ietekmē uzvedības reakcijas
Hormonu funkcijas
• Hormoni
• Ietekmē morfoģenēzi – mīksto un cieto audu attīstību un augšanu
• Nodrošina organisma iekšējās vides nemainīgumu
• Ietekmē vielu iekļūšanu šūnā
• Aktivē fermentus
• Ietekmē ģenētisko kodu un nosaka fermentu, olbaltumvielu sintēzi
• Regulē vielmaiņas procesus cilvēka organismā
• Regulē orgānu darbību
• Nosaka instinktus
• Nosaka organisma pretošanās spēju kaitīgajām ietekmēm
 Hormonu ietekme uz mērķšūnām
• Hormonālie regulatorie efekti audos izraisa:
• šūnas membrānas caurlaidības pārmaiņas, mainot olbaltumvielu konformāciju
membrānā, atverot vai aizverot kanālus (mediatori, virsnieru serdes hormoni);
• šūnas fermentu aktivizāciju vai inaktivāciju (aktivizē fermentus kināzes, kas
iesaistās fosforilēšanās reakcijās). Aktivizācijā iesaistās sekundārās starpnieksistēmas
(AKTH, FSH, TSH, LH aktivizē cAMF; oksitocīns, gastrīns aktivizē
kalciju-kalmodulīnu, prolaktīns - inositoltrifosfātu utt.);
• aktivizē gēnus šūnas kodolā
• Steroīdo un tiroīdo (jodu saturošo) hormonu-receptoru kopmplekss no šūnas
citoplazmas ieiet kodolā un saistās ar aktīvo hromatīnu. Hormona - receptora
komplekss kodolā izmaina noteiktu gēnu transkripcijas ātrumu, rezultātā palielinās
mRNS molekulu daudzums un līdz ar to paaugstinās šo gēnu kodēto olbaltumvielu
līmenis šūnā
• Jaunizveidotās olbaltumvielas šūnā var izmantot kā enzīmus, pārneses
olbaltumvielas, kanālolbaltumvielas un struktūrolbaltumvielas
Organisma funkcionālā regulācija

• Humorālā regulācija
✔ Nespecifiskā
✔ Hormonālā
• Neirālā regulācija
• Neirālās un humorālās regulācijas mehānismi
darbojas saskaņoti
 Humorālās darbības regulācija
•Humorālā regulācija ir atkarīga no nervu sistēmas, jo nervu
sistēma ietekmē hormonu izdalīšanos, bet nervu sistēmas darbība
savukārt ir atkarīga no endokrīnās sistēmas funkcionēšanas
•Hormonu izdalīšanās asinīs parasti tiek regulēta ar atgriezeniskās
saites starpniecību. Hormonam izdaloties asinīs, tā ietekme uz
mērķšūnām pieaug. Tas rada noteiktas metaboliskas izmaiņas
organismā. Šīs izmaiņas savukārt ietekmē iekšējās sekrēcijas
dziedzeri, kurš sintezē hormonu un hormona izdalīšanās samazinās
•Hormonu trūkums vai pārāk liela izdalīšanās var izraisīt nopietnas
slimības
Endokrīnie dziedzeri
•Nozīmīgākie cilvēka iekšējās
sekrēcijas dziedzeri ir
hipofīze, epifīze,
vairogdziedzeris,
epitēlijķermenīši, aizkrūts
dziedzeris jeb timuss,
virsnieru dziedzeri,
aizkuņģa dziedzeris un
dzimumdziedzeri
 Hipofīze
• Hipofīze, jeb apakšējais smadzeņu piedēklis, ir neliels dziedzeris, kas
atrodas galvaskausa dobumā, spārnu kaula turku sedlu padziļinājumā.
• Hipofīzi iedala trīs daļās:
• 1) priekšējā daivā - adenohipofīzē;
• 2) starpdaivā;
• 3) mugurējā daivā - neirohipofīzē.
 Hipofīzes priekšējā daiva
• Hipofīzes priekšējā daiva (adenohipofīze) ir lielākais hipofīzes nodalījums
• Daļa hipofīzes priekšējās daivas hormonu regulē noteiktus vielmaiņas procesus, bet daļa
regulē citu iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību
• Hipofīzes priekšējai daivai ir humorāls sakars ar starpsmadzeņu daļu – hipotalāmu.
Hipotalāmam un hipofīzei ir kopēja asinsrite, un hipotalāmā producētās vielas nonāk
hipofīzē. Šīs bioloģiski aktīvās vielas ir liberīni, kas veicina hipofīzes priekšējās daivas
hormonu izdalīšanos asinīs un statīni, kas to kavē
• Tādējādi hipotalāms kopā ar hipofīzi izveido regulējošu sistēmu, kas ietekmē dažādu
iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību, un līdz ar to regulē dažādus organisma vielmaiņas
procesus
• Hormoni: augšanas hormons (somatotropais hormons), prolaktīns, adrenokortikotropais
hormons (AKTH), tireotropais hormons (TTH), folikulus stimulējošais hormons (FSH),
luteinizējošais hormons u.c.
 Hipofīzes priekšējās daivas hormoni

• Augšanas hormons jeb somatotropais hormons:

• Stimulē olbaltumvielu sintēzi šūnās. Sevišķi svarīgs tas ir kaulu augšanai
(anabolisks hormons)
• Pastiprina šūnu mitozi
• Pastiprina lipolīzi, veicina brīvo taukskābju atbrīvošanos no taukaudiem
• Veicina glikozes transportu un glikogēna veidošanos
• Ja augšanas hormona trūkst, tad izaug maza auguma cilvēks
• Ja augšanas hormons izdalās pastiprināti, tad izaug ļoti liela auguma cilvēks
• Ja augšanas hormona pastiprināta izdalīšanās turpinās arī pēc augšanas
perioda beigām, tad novērojama dažu ķermeņa daļu (plaukstu, pēdu u.c.)
nesamērīga augšana. Šādu slimību sauc par akromegāliju
 Hipofīzes priekšējās daivas hormoni
• Prolaktīns
• Galvenā prolaktīna fizioloģiskā funkcija sievietēm ir laktācijas stimulēšana un
uzturēšana (stimulē piena dziedzeru attīstību un piena sekrēciju)
• Fizioloģiskā prolaktīna funkcija vīriešu organismā pilnībā nav skaidra, bet pastāv
uzskats, ka prolaktīns ir nepieciešams, lai abu dzimumu pārstāvjiem nodrošinātu
normālu reproduktīvo funkciju
• Adrenokortikotropais hormons (AKTH)
• Adrenokortikotropais hormons (AKTH) stimulē virsnieru dziedzera garozas hormonu
izdalīšanos
• AKTH pastiprināti izdalās stresa laikā
• AKTH samazina olbaltumvielu sintēzi un veicina to noārdīšanos, veicina tauku
noārdīšanos taukaudos un aknās
• AKTH netieši paaugstina organisma aizsargspējas pret infekcijām
 Hipofīzes priekšējās daivas hormoni
• Tireotropais hormons (TTH) stimulē vairogdziedzera jodu saturošo hormonu hormonu
izdalīšanos
• TTH aktivē fermentus, kas šķeļ jodu saturošos hormonus. Vienlaikus tiek aktivēti fermenti,
kas veicina tiroksīna un trijodtironīna sintēzi
• Hipotalāms producē tiroliberīnu, kas, nonākot adenohipofīzē, stimulē tireotropā hormona
(TTH) izdalīšanos
• Tiroliberīna izdalīšanos pastiprina psihiski pārdzīvojumi: tireotropīna daudzums pieaug,
vairogdziedzeris var palielināties un veidoties kākslis
• Folikulus stimulējošais hormons (FSH) sievietēm stimulē dzimumhormonu produkciju un
folikulu nobriešanu olnīcās, bet vīriešiem — spermatoģenēzi
• Luteinizējošais hormons (LH) sievietes organismā ir nepieciešams ovulācijas procesam un
dzeltenā ķermeņa izveidošanai
• Luteinizējošais hormons vīrieša organismā veicina intersticiālo šūnu attīstību, kā arī
testosterona un androsterona producēšanu un dzimumšūnu attīstību
Hipofīzes priekšējā daiva
Hipofīzes mugurējā daiva (neirohipofīze)

Hipofīzes mugurējai daivai ir

neirāls sakars ar hipotalāmu
Nervu šķiedras iet no
hipotalāma uz hipofīzi
Hormoni: vazopresīns
(antidiurētiskais hormons),
oksitocīns

Hipofīzes starpdaiva - neliela.

Hormoni: melanotropais
hormons
 Hipofīzes mugurējās daivas hormoni (vazopresīns jeb
antidiurētiskais hormons un oksitocīns)
Hipofīzes starpdaivas hormons – melanotropais hormons
• Vazopresīns jeb antidiurētiskais hormons stimulē ūdens atpakaļuzsūkšanu nefrona kanāliņos un
sekmē gludās muskulatūras saraušanos
• Vazopresīns ir svarīgākais hormons, kas regulē ūdens izdalīšanos nierēs un uztur asinīs normālu
osmotisko spiedienu. Tā izdalīšanos regulē reflektorisks mehānisms. Ja asinīs ir nepietiekams
vazopresīna daudzums, nieres izdala daudz ūdeņaina urīna (bezcukura diabēts). Pārlieku liels
(nefizioloģisks) vazopresīna daudzums asinīs sašaurina sīkos asinsvadus un paaugstina
asinsspiedienu
• Oksitocīns stimulē dzemdes gludās muskulatūras kontrakcijas (sevišķi grūtniecības beigās)
• Oksitocīnu lieto par dzemdību stimulētāju
• Iespējams vazopresīnam un oksitocīnam var būt arī cita veida ietekme uz organismu. Piemēram,
pētījumi liecina, ka oksitocīna ietekmē vīriešu smadzeņu darbība kļuva izteikti aktīva un viņi savu
partneri uzlūkoja kā īpaši pievilcīgu
• Izteikti uzskati, ka oksitocīns un vazopresīns iedarbina tās smadzeņu zonas, kas atbildīgas par
dvēselisku mieru
• Melanotropais hormons sekmē pigmenta veidošanos ādā un matos
 Epifīze
• Epifīze jeb čiekurveida dziedzeris atrodas galvaskausa
dobumā uz smadzeņu stumbra augšējās virsmas
• Epifīze vislabāk ir attīstīta maziem bērniem
• Apmēram septītajā dzīves gadā tās aktīvo šūnu skaits sāk
samazināties, bet pieaugušam cilvēkam tā ievērojami
samazinās
• Epifīze līdz dzimumgatavības periodam nomāc
priekšlaicīgu dzimumsistēmas attīstību
• Epifīze piedalās organismā noritošo ciklisko procesu
regulācijā
• Hormoni: serotonīns, melatonīns u.c.
 Epifīzes hormoni
• Epifīzes hormoni ir indolamīni, peptīdi un olbaltumvielas
• Nozīmīgākie no indolamīniem ir serotonīns un melatonīns
• Serotonīnam ir daudzpusīga ietekme uz organismu. Seratonīns stresa laikā palielina citu hormonu
(somatotropīna, kortikotropīna un prolaktīna) sintēzi
• Seratonīns pastiprina organisma aizsargfunkcijas, aktivē imūnsistēmu, atvieglinot iekaisuma reakciju
norisi
• Ja organismā trūkst serotonīna, cilvēks jutās nomākts, pasliktinās garastāvoklis un noskaņojums
(serotonīns tiek saukts par labsajūtas hormonu)
• Melatonīns regulē pigmenta malanīna funkcijas (darbojas kā melanotropā hormona antagonists)
• Melatonīns regulē organisma funkciju sezonālo un diennakts periodiku
• Melatonīns („miega hormons”) ir hormons, kas piedalās miega un nomodā ritma regulēšanā
• Dienas laikā melatonīns izdalās nelielā daudzumā, bet vakarā tā izdalīšanās daudzums palielinās,
maksimumu sasniedzot pulksten 2-4 naktī, un samazinās, rītam tuvojoties
• Apgaismojuma samazināšanās veicina melatonīna sintēzi
 Vairogdziedzeris
• Vairogdziedzeris atrodas kakla priekšpusē virs vairogskrimšļa
• Pieaugušam cilvēkam vairogdziedzeris sver 25 – 30 g
• Vairogdziedzerī atrodas apaļi pūslīši - folikuli, kas ir pildīti ar dzeltenīgas
krāsas vielu. Šī viela satur vairogdziedzera jodu saturošos hormonus
• Vairogdziedzera jodu saturošie hormoni paaugstina vielmaiņu, stimulē
oksidēšanās procesus un vielu noārdīšanos. Tie ir nepieciešami arī augšanai,
bērna ķermeņa formas pārejai pieauguša cilvēka ķermeņa formā, kā arī nervu
sistēmas attīstībai
• Jodu saturošie hormoni: tiroksīns, trijodtironīns
• Hormons tireokalcitonīns pazemina kalcija līmeni asinīs, stimulē
osteoblastus
Vairogdziedzeris un epitēlijķermenīši
 Epitēlijķermenīši
• Epitēlijķermenīši ir sīkie dziedzeri, kas atrodas uz vairogdziedzera
mugurējās virsmas
• Visbiežāk cilvēkam ir četri epitēlijķermenīši, bet dažreiz to skaits var
sasniegt astoņus
• Epitēlijķermenīši ir nepieciešami cilvēka dzīvībai. Ja
epitēlijķermenīšus izoperē, tad strauji samazinās kalcija līmenis asinīs,
rodas muskuļu krampji (tai skaitā arī elpošanas muskuļu krampji), un
cilvēks noslāpst
• Parathormons: veicina kalcija uzsūkšanos zarnu traktā, palielina
kalcija līmeni asinīs
 Aizkrūtes dziedzeris (timuss)
• Aizkrūtes dziedzeris jeb timuss atrodas krūšu kurvī aiz krūšu kaula
• Vislielākais aizkrūtes dziedzeris ir dzimumgatavības sasniegšanas sākumā
(apmēram 11 -15 gadu vecumā). Tad masa ir 30 - 40 g
• Vēlāk timusa masa samazinās un dziedzeris pamazām atrofējas
• Aizkrūts dziedzeris ir viena no limfocītu veidošanās vietām. Tas kavē
priekšlaicīgu dzimumu nobriešanu
• Hormona timozīna ietekmē T limfocīti iegūst specifiskumu pret antigēniem,
pastiprina imūnreaktivitāti
 Virsnieru dziedzeri
• Virsnieru dziedzeri atrodas uz abu nieru augšējiem galiem
• Katrs virsnieru dziedzeris sastāv no ārējās daļas - garozas un
iekšējās daļas – serdes
• Abu daļu izcelšanās un funkcijas ir dažādas. Tos var uzskatīt par
diviem patstāvīgiem iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, kas atrodas
vienā orgānā
Virsnieru dziedzeri
 Virsnieru dziedzeru garozas slānis
• Virsnieru dziedzeru garozas slānis ir biezāks nekā serdes slānis
• Virsnieru garoza ir absolūti nepieciešama dzīvības saglabāšanai. Tā izstrādā
vairāk nekā 20 bioloģiski aktīvu vielu – kortīnus
• Virsnieru garozā izšķir trīs šūnu slāņus, kas producē trīs hormonu grupas:
minerālkortikoīdus (aldosterons u.c.), glikokortikoīdus (kortikosterons,
kortizons, hidrokortizons (kortizols) u.c.) un dzimumhormonus (androgēnie
hormoni: androstendions, dehidroepiandrostendions, kā arī estrogēns un
progesterons)
 Virsnieru dziedzeru garozas hormoni
minerālkortikoīdi
•Svarīgākais no minerālkortikoīdiem ir aldosterons
•Aldosterons regulē nātrija, kālija jonu un ūdens atpakaļuzsūkšanu
nefrona kanāliņos, kā arī uztur normālu nātrija un kālija jonu
attiecību asinīs. Aldosterons pastiprina nātrija un hlorīdu
atpakaļuzsūkšanu nieru kanālos. Tas sekmē kālija, ūdeņraža un
amonija jonu sekrēciju
•Ja trūkst aldosterona no asinīm pastiprināti izdalās NaCl kopā ar
ūdeni. Samazinās asins daudzums un notiek asins sabiezēšana.
Palielinās K līmenis asinīs
 Virsnieru dziedzeru garozas hormoni
glikokortikoīdi un dzimumhormoni
• Glikokortikoīdi ir kortikosterons, kortizons, hidrokortizons u.c.
• Glikokortikoīdi ietekmē vielmaiņu. Tie veicina glikozes veidošanos
• Glikokortikoīdi paaugstina glikozes līmeni asinīs, samazina iekaisuma
procesus, uzbudina centrālo nervu sistēmu, kā arī veic citas funkcijas
• Glikokortikoīdi uztur optimālo muskuļu spēku
• Raksturīgi, ka glikokortikoīdu līmenis asinīs palielinās stresa laikā
• Virsnieru dziedzeru garozas hormoni - dzimumhormoni (androgēnie
hormoni: androstendions, dehidroepiandrostendions, kā arī estrogēns un
progesterons) bērnībā, kamēr nedarbojas dzimumdziedzeri, sekmē
dzimumsistēmas attīstību
• Pēc uzbūves un iedarbības tie ir tuvi dzimumhormoniem, bet to iedarbība ir
vājāka
 Virsnieru dziedzeru serdes hormoni (adrenalīns,
noradrenalīns)
• Virsnieru dziedzeru serdes hormoni rada tādas dažādu orgānu sistēmas darbības
izmaiņas, kas nodrošina darbaspēju paaugstināšanos
• Adrenalīns paātrina un pastiprina sirdsdarbību, paaugstina glikozes līmeni
asinīs, samazina gremošanas sistēmas orgānu sekrēciju, paaugstina vielmaiņu un
psihisko reakciju ātrumu, kā arī ietekmē citas organisma funkcijas
• Adrenalīns pastiprināti izdalās stresa un emocionālu pārdzīvojumu laikā
• Gan adrenalīns, gan noradrenalīns pastiprina oksidācijas procesus audos,
paaugstina pamatmaiņu, paaugstina ķermeņa temperatūru
• Adrenalīns palielina muskuļu spēku un palielina psihisko reakciju ātrumu
• Noradrenalīns paaugstina asinsspiedienu
 Aizkuņģa dziedzeris
• Aizkuņģa dziedzeris atrodas aiz kuņģa pie vēdera dobuma mugurējās sienas un ir jaukta
tipa dziedzeris
• Aizkuņģa dziedzerim ir gan ārējās, gan iekšejās sekrēcijas funkcija. Kā ārējās sekrēcijas
dziedzeris caur izvadkanālu izdala savu sulu divpadsmitpirkstu zarnā
• Aizkuņģa dziedzera iekšējās sekrēcijas funkciju veic šūnu sakopojumi, ko sauc par
Langerhansa saliņām
• Langerhansa saliņu šūnas producē hormonus – insulīnu, glikagonu un somatostatīnu. Šie
hormoni regulē ogļhidrātu vielmaiņu
• Insulīns veicina glikozes iekļūšanu šūnā no starpšūnu telpas. Insulīna ietekmē šūnās
nokļuvusī glikoze pārvēršas par glikogēnu
• Insulīna trūkuma gadījumā strauji pazeminās šūnu spēja izmantot glikozi, kā arī
aminoskābes un kālija jonus. Tiek traucēta olbaltumvielu un tauku vielmaiņa. Var rasties
dzīvībai bīstams stāvoklis - diabētiskā koma
• Glikagons darbojas pretēji insulīnam. Glikagons paaugstina glikozes līmeni asinīs. Šis
hormons sadala glikogēnu un taukus
• Somatostatīns kavē insulīna un glikagona sekrēciju. Somatostatīna sekrēcija pieaug pie
augstas glikozes, aminoskābju un taukskābju koncentrācijas asinīs
Aizkuņģa dziedzeris
Dzimumdziedzeri – vīriešiem - sēklinieki, sievietēm - olnīcas

• Dzimumdziedzeri - vīriešiem sēklinieki, sievietēm olnīcas -

vienlaikus ar dzimumšūnu izstrādi, ir arī dzimumhormonu rašanās
vieta
• Dzimumhormoni ietekmē organisma morfoloģiskās pazīmes –
ķermeņa formu, apmatojumu, krūšu dziedzeru attīstību, balss
augstumu, muskuļu spēku, kā arī citas sekundārās dzimumpazīmes
(piemēram, dzimumam raksturīgo uzvedību)
Sievietes organisma dzimumhormoni
• Sievietes organismā dzimumhormonus producē olnīcās esošie folikuli,
dzeltenais ķermenis un placenta
• Folikulos veidojas estrogēnie hormoni, bet dzeltenais ķermenis
producē hormonu progesteronu jeb grūtniecības hormonu
• Placentas izstrādātie hormoni nodrošina normālu grūtniecības norisi
• Estrogēnie hormoni (estradiols, estrons, estriols) sekmē
dzimumorgānu attīstību, veicina sekundāro dzimumpazīmju
veidošanos
Vīrieša organisma dzimumhormoni
• Vīrieša organisma dzimumhormoni: (androgēnie hormoni) aktīvākais
ir testosterons, bet mazāk aktīvs – androsterons
• Veicina dzimumorgānu attīstību, sekundāro dzimumpazīmju
veidošanos, olbaltumvielu sintēzi muskuļu šūnās (palielina muskuļi
spēku), veicina organisma augšanu
 Nervu sistēma
Nervu sistēma - lat.nervus- dzīsla, nervs -
ir organisma galvenā dzīvības procesu regulācijas sistēma, kas apvieno un regulē
visu audu un orgānu darbību, nosaka organisma saistību ar apkārtējo vidi un tā
piemērošanos mainīgajiem apkārtējās vides apstākļiem, nodrošina psihisko darbību
Nervu sistēma nodrošina
•Kairinājuma uztveršanu
•Informācijas pārvadīšanu
•Informācijas izvērtēšanu
•Atbildes reakciju veidošanos
•Nervu sistēma nodrošina organisma mijiedarbību ar apkārtējo vidi,
kā arī organismā noritošo procesu regulāciju
Nervu sistēmas iedalījums
Centrālā nervu sistēma (CNS)
⚫Galvas smadzenes
⚫Muguras smadzenes
Perifērā (perifēriskā) nervu sistēma
⚫Somatiskā
⚫Veģetatīvā jeb autonomā
•Simpatiskā
•Parsimpatiskā

https://www.google.lv/search?q=Centr%C4%81l%C4%81+nervu+sist%C4%93ma&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi9nMnahrjdAhUH_iwKHeUrD5EQ_AUICigB&biw=19
20&bih=943
 Nervu sistēmas iedalījums
• Pēc atrašanās vietas organismā nervu
sistēmu iedala centrālajā nervu sistēmā
un perifērajā (perifēriskajā) nervu
sistēmā.
• Centrālo nervu sistēmu veido muguras
smadzenes un galvas smadzenes
• Perifēro (perifērisko) nervu sistēmu veido
visi nervi un ārpus smadzenēm esošie
nervu mezgli
Somatiskā nervu sistēma
• Pēc funkcijām nervu sistēmu iedala somatiskajā un veģetatīvajā
nervu sistēmā
• Somatiskā nervu sistēma nodrošina ķermeņa kustības
Veģetatīvā nervu sistēma
• Veģetatīvā nervu sistēma inervē gludo muskulatūru, asinsvadus,
dziedzerus un ķermeņa iekšējos orgānus
• Veģetatīvās nervu sistēmas galvenā funkcija ir organisma iekšienē
noritošo procesu un iekšējo orgānu darbības regulācija
• Veģetatīvai nervu sistēmai izšķir divas daļas - simpātisko nervu
sistēmu un parasimpātisko nervu sistēmu
Veģetatīvā nervu sistēma
Uzbudinājuma efekts
 Veģetatīvā nervu sistēma
•Simpātiskās nervu sistēmas
darbība ir vērsta uz organisma
aktivāciju un tā rezervju
mobilizāciju
•Parasimpātiskā nervu sistēma
dominē, ja organisms ir miera
stāvoklī. Tās darbība ir vērsta
uz organisma rezervju
atjaunošanu
 Simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas
salīdzinājums
• Raksturīgākie simpātiskās nervu sistēmas iedarbības veidi ir sirdsdarbības
paātrināšanās, acu zīlīšu paplašināšanās, bronhu paplašināšanās, asinsvadu
sašaurināšanās, asinsspiediena paaugstināšanās, zarnu peristaltikas
palēnināšanās, gremošanas sulu sekrēcijas samazināšanās, oksidēšanās procesu un
barības vielu patēriņa palielināšanās, glikozes līmeņa pieaugums asinīs
• Raksturīgākie parasimpātiskās nervu sistēmas iedarbības veidi ir sirdsdarbības
palēnināšanās, acu zīlīšu sašaurināšanās, bronhu sašaurināšanās, asinsvadu
paplašināšanās, asinsspiediena pazemināšanās, zarnu peristaltikas pastiprināšanās,
gremošanas sulu sekrēcijas palielināšanās, organisma enerģētisko savienojumu
atjaunošana
• Šīs sistēmas atrodas savstarpējā mijiedarbībā, un vienas vai otras sistēmas
darbības pārsvars ir atkarīgs no organisma funkcionālā stāvokļa. Abu sistēmu
darbības saskaņošanu veic centri, kas atrodas centrālajā nervu sistēmā
 Neironi un to funkcijas
Nervu audus veido nervu šūnas jeb neironi un glijas
(neiroglijas) šūnas
Neironi – nervu sistēmas morfofunkcionālā vienība
Neironu iedalījums
⚫Funkcionāli – jušanas, kustību, asociatīvie (starpneironi)
⚫Pēc izaugumu skaita, formas, lieluma
⚫Pēc izdalāmās ķīmiskās vielas
⚫Elektrofizioloģiskā klasifikācija
Neironu funkcijas - ģenerēt, integrēt, pārvadīt nervu
impulsus
 Nervu šūnas (neironi)
• Neironi sastāv no šūnas ķermeņa un izaugumiem
(aksona jeb neirīta un dendrītiem)
• Nervu šūnas ķermeņa daļu, kurā ir kodols un lielākā
daļa organoīdu sauc par perikarionu
• Neironi spēj uztvert kairinājumu, tajos rodas
uzbudinājums un tie pārvada nervu impulsu
• Mijiedarbība starp neironiem notiek specifiskās
kontakta vietās jeb sinapsēs.
• Mijiedarbība notiek galvenokārt ķīmiskā veidā ar
specifisku vielu neiromediatoru starpniecību
 Membrānas miera potenciāls
• Alanam Hodžkinam, Endrū Hakslijam un
Bernardam Kacam 20.gs. 40. – 50. gados izdevās
izveidot membrānas bioelektrisko potenciālu
rašanās teoriju.
• Nervu šūnai, atrodoties fizioloģiskā miera stāvoklī,
membrānas ārējā virsma ir uzlādēta pozitīvi
attiecībā pret tās protoplazmu.
• Šo potenciālu starpību sauc par membrānas miera
potenciālu.
• Vairumam nervu šūnu membrānas miera potenciāls
ir no - 60 mV līdz - 80 mV).
• ( - zīme norāda, ka protoplazma ir uzlādēta negatīvi
attiecībā pret šūnstarpu šķidrumu).
 Nervu impulsa pārvade
• Nervu šūnai, atrodoties fizioloģiskā miera stāvoklī,
membrānas ārējā virsma ir uzlādēta pozitīvi attiecībā
pret tās protoplazmu.
• Šo potenciālu starpību sauc par membrānas miera
potenciālu.
• Membrānas miera potenciāls (- 60 mV līdz - 80 mV).
• Membrānas miera potenciāls rodas tāpēc, ka dažādu
jonu izvietojums abpus membrānai ir asimetrisks.
• Nervu šūnu protoplazma satur vairāk K + jonu, bet
mazāk Na + un Cl- jonu, nekā starpšūnu šķidrums.
• Jonu asimetrisko izvietojumu nodrošina membrānas
atšķirīgā caurlaidība attiecībā pret dažādiem joniem.
 Nervu impulsa pārvade
• Na+ - K+ jonu sūknis izvada no
protoplazmas tajā iekļuvušos Na+
jonus un ievada atpakaļ no tā
izkļuvušos K+ jonus. Uz 3
izvadītajiem Na+ joniem,
protoplazmā tiek ievadīts 2 K+ jons.
• Enerģiju sūkņa funkcionēšanai
nodrošina ATP (adenozīntrifosfāta)
makroerģiskās saites.
 Darbības potenciāls
• Membrānas caurlaidība dažādiem joniem ir atkarīga
no membrānas funkcionālā stāvokļa.
• Ja kādu membrānas rajonu pakļauj noteikta veida
iedarbībai (piemēram, tai pievada elektrisko strāvu),
šajā rajonā rodas uzbudinājums. Tas rada strauju
membrānas potenciāla izmaiņu.
• Uzbudinātajā rajonā membrānas ārējā virsma uz
īsu brīdi (dažām milisekundēm) kļūst uzlādēta
negatīvi attiecībā pret protoplazmu.
• Rodas tā saucamais darbības potenciāls. Tā
lielums ir apmēram 30 - 50 mV.
 Darbības potenciāls
• Darbības potenciāla rašanās pamatā ir tas, ka strauji
pieaug membrānas caurlaidība attiecībā pret Na+ joniem.
• Uz īsu brīdi tā ievērojami pārsniedz K+ jonu caurlaidību.
• Pēc tam notiek atjaunošanās procesi - Na + jonu
caurlaidība samazinās, bet K+ jonu caurlaidība pieaug.
• Darbības potenciāls, līdzīgi vilnim , izplatās pa neirona
membrānu uz priekšu. Tas notiek tāpēc, ka depolarizācijas
rašanās noteiktā membrānas rajonā rada depolarizāciju
blakus rajonā.
• Šādā veidā tiek pārvadīts nervu impulss pa nervu šūnu un
tās izaugumiem.
Sinapses • Sinapses ir specializētas kontakta vietas starp
nervu šūnām vai starp nervu šūnu izaugumiem
un citu audu šūnām.
• Pēc uzbudinājuma pārvadīšanas veida, sinapses
iedala elektriskajās un ķīmiskajās sinapsēs.
• Elektriskajās sinapsēs divu nervu šūnu
membrānas cieši saskaras. Nervu impulsi šādās
sinapsēs tieši pāriet no vienas šūnas uz otru.
• Elektriskās sinapses satur koneksonus - kanālus
caur kuriem iet joni. Tie pēc nepieciešamības
var atvērties vai aizvērties. Tā pārvada
elektriskos impulsus.
 Ķīmiskās sinapses
• Ķīmiskajās sinapsēs: informācijas pārraidei nepieciešamas
ķīmiskas vielas - neiromediatori
• Pie presinaptiskās membrāna citoplazmā atrodas sinaptiskie
pūslīši. Katrā sinaptiskajā pūslītī ir neiromediatoru molekulas
• Postsinaptiskajā membrānā atrodas olbaltumvielas - receptori,
kas spēj piesaistīt neiromediatoru
• Nervu impilsam nokļūstot līdz presinaptiskajai membrānai, no
sinaptiskajiem pūslīšiem sinaptiskajā spraugā izdalās
neiromediatora molekulas.
• Tās saistās pie postsinaptiskās membrānas receptoriem.
• Mediatora - receptora kompleksu rašanās rada izmaiņas
postsinaptiskās membrānas jonu potenciālā.
• Notiek postsinaptiskās membrānas depolarizācija, un nervu
impulss tiek pārraidīts tālāk pa nākamā neirona izaugumu vai
šūnas ķermeni
 Ķīmiskās sinapses
• Dažādām nervu sistēmas daļām raksturīgi dažādi mediatori. Nervu
šūnu grupas, kuras izstrādā noteiktus mediatorus veido mediatoru
sistēmas. Noteiktas mediatoru sistēmas var būt saistītas ar atšķirīgu
fizioloģisko funkciju nodrošināšanu.
• Neironu iedalījums pēc izdalītā neiromediatora:
• holinerģisie (mediators ir acetilholīns) ;
• monoaminerģiskie (mediatori: noradrenalīns, dopamīns, serotonīns
u.c.)
• aminoskābju (mediatori ir aminoskābes);
• peptiderģiskies (mediatori ir dažādi peptīdi)
Nervu sistēmas darbība
• Nervu sistēmas darbības pamatā ir reflekss
• Refleksi iedalās
• Beznosacījuma ( veidojas uz iedzimtas programmas pamata)
• Nosacījuma ( ir organisma pielāgošanās reakcijas forma, tie ir individuāli)

• Refleksa strukturālais pamats

ir refleksa loks

Att. Vienkārša muguras smadzeņu

refleksa loka shēma
 Perifēriskā nervu sistēma
•Perifēriskā (perifērā) nervu sistēma sastāv galvenokārt
no nervu šūnu izaugumiem, kā arī ārpus centrālās nervu
sistēmas esošajiem ganglijiem.
•Perifērisko nervu sistēmu veido 31 pāris jauktu muguras
smadzeņu nervu ar kustību un jušanas šķiedrām un 12
pāri galvas smadzeņu nervu.
•Muguras smadzeņu nervi veidojas savienojoties
priekšējām un mugurējām muguras smadzeņu saknītēm
•Galvas smadzeņu nervi: 12 (13) pāri
Perifēriskā nervu sistēma
 Galvas
Galvas smadzeņu
smadzeņu nervi
nervi ir
kustību, jušanas un arī
jauktie nervi. Tajos ir arī
veģetatīvās nervu šķiedras
Galvas smadzeņu nervu pāri
 Centrālā nervu sistēma
Muguras smadzenes
• Cilvēkam centrālā nervu sistēma sastāv no muguras smadzenēm un
galvas smadzenēm
• Muguras smadzenes atrodas mugurkaula kanālā
• Cilvēkam to garums ir apmēram 45 cm. No ārpuses muguras
smadzenes apņem trīs apvalki
• Augšpusē muguras smadzenes pāriet galvas smadzeņu stumbra daļā,
bet apakšpusē beidzas ar nervu kūlīti, ko sauc par zirga asti
Muguras smadzenes
 Muguras smadzeņu uzbūve
•Muguras smadzenēm ir
segmentēta uzbūve. Tām ir 31
segments.
•No katra segmenta iziet
priekšējās un ienāk mugurējās
nervu saknītes
 Muguras smadzeņu funkcijas
• Muguras smadzenēm ir divas galvenās funkcijas - reflektorā funkcija un
vadītājfunkcija
• Reflektorā funkcija nodrošina muguras smadzeņu refleksus
• Muguras smadzeņu refleksus iedala somatiskajos un veģetatīvajos
refleksos
• Somatiskie refleksi izraisa skeleta muskulatūras kustības, bet veģetatīvie
refleksi ietekmē iekšējo orgānu, dziedzeru un asinsvadu darbību
• Muguras smadzeņu vadīšanas funkcija nodrošina sakarus starp dažādām
centrālās nervu sistēmas daļām. Muguras smadzeņu darbība ir pakļauta
galvas smadzeņu darbībai
 Centrālā nervu sistēma – galvas
smadzenes

https://www.google.lv/search?q=Centr%C4%81l%C4%81+nervu+sist%C4%93ma&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi9nMnahrjdAhUH_iwKHeUrD5EQ_AUICigB&biw=1920&bih=943
 Galvas smadzeņu nodalījumi
•Cilvēkam galvas smadzenes sastāv no vairākiem nodalījumiem:
•* iegarenās smadzenes jeb papildsmadzenes;
•* pakaļējās jeb mugurējās smadzenes, kas sastāv no:
• * smadzeņu tilta jeb Varolija tilta un
• * smadzenītēm;
•* vidussmadzenes;
•* starpsmadzenes;
•* gala smadzenes
Galvas smadzenes
Smadzeņu šķidruma cirkulācijas sistēma
• 4 smadzeņu vēderiņi (ventrikuli) ir
pildīti ar smadzeņu šķidrumu
(likvoru)
• Likvors piepilda smadzeņu
vēderiņus, centrālo muguras
smadzeņu kanālu un
subarahnoidālo telpu
 Iegarenās smadzenes
• Iegarenās smadzenes ir tiešs muguras
smadzeņu turpinājums
• Iegarenajās smadzenēs atrodas dzīvībai ļoti
svarīgu refleksu centri: elpošanas centrs,
sirdsdarbības centrs, asinsvadu stāvokļa
regulācijas centrs
• Aizsargrefleksu - šķaudīšanas, klepošanas,
mirkšķināšanas un vemšanas centri
• Barības uzņemšanas un sagremošanas
centri: zīšanas, košļāšanas, rīšanas un
gremošanas sulu atdalīšanās centri
• Dzīvībai nepieciešams smadzeņu
nodalījums
 Smadzeņu tilts (Varolija tilts)
• Smadzeņu tilts (Varolija tilts) - virs
iegarenajām smadzenēm
• Caur smadzeņu tiltu iet gan augšupejošie gan
lejupejošie nervu ceļi, kas savieno muguras
smadzenes ar augstāk esošajiem smadzeņu
nodalījumiem
• Roku, kāju, ķermeņa reflektorisko kustību
centri, arī muskuļu tonusa regulācijas centri
 Smadzenītes
• Smadzenītēm izšķir trīs daļas: vidējo daļu - tārpu un
divas sānu daļas – puslodes
• Svarīgākās smadzenīšu funkcijas ir kustību koordinācija
un muskuļu tonusa regulācija
• Smadzenīšu puslodēs - centri, kas regulē augšējo un
apakšējo ekstremitāšu kustības, tārpā - centri, kas regulē
galvas un rumpja kustības
• Piedalās dažādu kustību darbības regulācijā
• Bojājumi rada kustību saskaņošanas traucējumus - kustību
spēks, ātrums un virziens nav pieskaņots situācijai,
kustības kļūst nekoordinētas
• Smadzenīšu bojājumi rada līdzsvara traucējumus
• Smadzenīšu darbība nosaka kustību precizitāti
 Vidussmadzenes
• Vidussmadzenes atrodas virs smadzeņu tilta
• Vidussmadzenes veido: divas ventrālās smadzeņu
kājiņas, jumta plāksnīte un četrkalne
• Starp smadzeņu kājiņām un jumta plāksnīti -melnais
kodols. Piedalās dažādu smalku kustību koordinācijā
un muskuļu tonusa regulācijā
• Jumta plāksnītes augšējā daļā - sarkanais kodols.
Regulē saliecējmuskuļu darbību
• Četrkalnē atrodas dzirdes un redzes orientācijas
refleksu centri
• Svarīga loma orientācijas un aizsardzības refleksu
nodrošināšanā
 Starpsmadzenes
• Starpsmadzeņu lielāko daļu aizņem
redzes paugurs jeb talāms
• Uz leju no redzes paugura atrodas
zempaugurs jeb hipotalāms. Tas ir
veģetatīvo funkciju regulācijas centrs
• Pie starpsmadzenēm pieder arī
aizpaugurs jeb metatalāms un
virspaugurs jeb epitalāms, hipofīze,
epifīze
 Talāms
• Redzes uzkalns (talāms) ir zemgarozas
jušanas centrs
• Talāms kopā ar metatalāmu ir starpstacija
visiem jušanas ceļiem, kas iet uz galvas
smadzeņu garozu (izņemot ožu)
• Veidojas organisma attieksme pret
pienākošo informāciju (rodas patīkamas
vai nepatīkamas izjūtas)
• Svarīgs sāpju sajūtu regulācijas centrs
 Hipotalāms
• Hipotalāms piedalās iekšējo orgānu darbības,
organisma iekšējās vides stāvokļu regulācijā
• Hipotalāma darbībai ir cieša saistība ar dažādām
uzvedības reakcijām un emociju rašanās procesu
• Centri, kas regulē izsalkuma un sāta sajūtas ,
slāpju sajūtu, dzimumsistēmas reakcijas,
nomoda un miega maiņu, aizsargreakcijas
• Hipotalāms cieši saistīts ar zem tā esošo iekšējās
sekrēcijas dziedzeri - hipofīzi. Hipotalāms kopā
ar hipofīzi realizē organisma integrēto
neirohumorālo regulāciju
 Gala smadzenes
• Gala smadzeņu galveno masu veido lielās smadzeņu
puslodes
• Pusložu virsmu klāj pelēkās vielas slānis - lielo
pusložu garoza
• Abas puslodes savā starpā savieno lielais smadzeņu
saiklis
• Katrā smadzeņu puslodē ir ventrikuls (gala smadzenēs
ir 1. un 2. smadzeņu ventrikuli)
• Pie gala smadzenēm pieder arī zemgarozas kodoli jeb
bazālie gangliji, lielais smadzeņu saiklis, hipokamps,
ožas smadzenes
• Hipokamps (jūras zirga) - svarīga loma ar atmiņu
saistītajos procesos
• Mandeļveida ķermenis (amigdala) – iesaistīts emociju
(dusmas, bailes, agrisivitāte) veidošanās procesā
• Zemgarozas kodoli (bazālie gangliji) – svarīga loma
kustību regulācijā
 Galvas smadzeņu lielo pusložu garoza
• Vissarežģītākā centrālās nervu sistēmas daļa
• Filoģenētiski visvēlāk attīstījusies smadzeņu
struktūra
• Svarīgākās funkcijas:
• no sajūtu orgāniem pienākošās informācijas
analīze un sintēze
• kustību programmu veidošana un to realizācija
• augstākā nervu darbība
• Galvas smadzeņu darbības pamatprocesi -
uzbudinājums un kavēšana (no tiem atkarīgs
augstākās neirālās darbības tips)
 Galvas smadzeņu lielo pusložu garoza
• Galvas smadzeņu pusložu garozas lauki (saistīti ar maņu
un kustību orgāniem – veido sajūtu sistēmas daļas;
nodrošina augstākos analīzes un sintēzes procesus, kas
saistīti ar domāšanu)
• Atkarībā no informācijas apvienošanas pakāpes
smadzeņu lielo pusložu garozas lauku iedalījums:
primārie jeb projekcijas lauki, sekundārie jeb asociatīvie
lauki, terciārie jeb pārklāšanās lauki
• Primārie lauki: garozas primārās sensorās un efektorās
zonas. Primārās sensorās zonas – sensorās informācijas
sākotnējā apstrāde
• Sekundārās sensorās zonas: sensorās informācijas tālāka
apstrāde un vispārināšana
• Terciārās zonas: situācijas kopainas veidošana,
abstrakcija, uzvedības programmu veidošana
Lielo pusložu garozas zonas (lauki)
 Centrālā nervu sistēma – galvas smadzeņu
centru lokalizācijas

https://

www.google.lv/search?q=Centr%C4%81l%C4%81+nervu+sist%C4%93ma&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi9nMnahrjdAhUH_iwKHeUrD5EQ_AUICigB&biw=1920&bih=943
 Galvas smadzeņu lielo pusložu garoza
Galvas smadzeņu pusložu garozas funkcionālā asimetrija – pusložu garozas
simetrisko centru funkciju sadalīšana
Novērojumi uz pacientiem ar noteiktiem labās vai kreisās smadzeņu puslodes
bojājumiem
Pētījumi ar pacientiem, kam veikta abas puslodes savienojošo nervu ceļu (lielā
smadzeņu saikļa u.c.) pārgriešanas operācija
Pētījumu rezultāti ar pacientiem, kam uz laiku nomāktas vienas puslodes
funkcijas
Pētījumi, izmantojot kodolmagnētiskās rezonanses tomogrāfijas un pozitronu
emisijas tomogrāfijas metodes
Labās un kreisās smadzeņu puslodes funkciju salīdzinājums

Kreisā smadzeņu puslode Labā smadzeņu puslode

Valoda, loģika, matemātiskās formulas, Tēli un atveidi, formas un modeļus, telpiskas

dziesmu vārdi, fonētiskā lasīšanas sistēma manipulācijas, mūzikas izpratne, dziesmas
melodija
Apstrādā informāciju, secīgi virknējot Informāciju vairāk apstrādā paralēli, sintezējot
atsevišķas informācijas vienības vairākas funkcijas vienības

Mācīšanās virzienā no daļas uz veselo Vispirms apgūst veselo, tad daļas

Informāciju apgūst nesaistītu faktu formā Sakarību atklāšana mācoties

Jēdzienu prasmju izveidošana Refleksijas un analīzes integrēšana jēdzienos

 Labās un kreisās smadzeņu puslodes funkciju salīdzinājums

Kreisā smadzeņu puslode Labā smadzeņu puslode

Fonētiskā lasīšanas sistēma Fantāzija, nomoda sapņi, dažādu valodas
aspektu uztvere lasot
Pieredzes pārdomāšana un analīze Pieredzes radīšana

Kontrolē “biogrāfisko” laiku Atbild par kopējo laika un telpas izjūtu

Vairāk saistīta ar pozitīvu emociju veidošanos Vairāk saistīta ar negatīvu emociju veidošanos

Loģiskās, racionālās, teorētiskās spējas Mākslinieciski radošās spējas, intuitīvās spējas

Orientēta uz laicīgo dzīvi Orientēta uz pārlaicīgo, garīgo dzīvi

Pusložu garozas funkcionālā asimetrija
 Labroči un kreiļi
• Lielo pusložu garozas funkcionālā asimetrija - dažādiem cilvēkiem izteikta
dažādās pakāpēs
• Visskaidrāk smadzeņu puslodes funkcijas ir specializējušās cilvēkiem, kam
dominē labā roka (labročiem)
• Lielo pusložu garozas funkcionālā asimetrija - kreiļiem parasti mazāk izteikta
nekā labročiem
• Kreiļiem biežāk raksturīga labās puslodes dominante
• Funkciju sadalījums starp galvas smadzeņu puslodēm nav visiem cilvēkiem
vienlīdz skaidri izteikts
• Apmēram 98% (97%) (labročiem) runas funkcija ir saistīta ar kreiso smadzeņu
puslodi, bet pārējiem ar labo puslodi
• Apmēram 70% (68%) kreiļu runas funkcija ir saistīta ar kreiso smadzeņu
puslodi, apmēram 15% (19%) ar labo smadzeņu puslodi, bet apmēram 15%
(13%) to kontrolē abas puslodes
Kreiļu pārmācīšanas iespējamās sekas:

• Bērns kļūst nervozs

• Ātri uzbudināms
• Kaprīzs
• Protestē pret vecākiem un skolotājiem
• Var pasliktināties ēstgriba un miegs
• Bērns kļūst raudulīgs
• Parādās galvassāpes
• Nogurums, pazeminās darbaspējas
Psihisko procesu fizioloģija
• Emocijas
• Uztvere
• Uzmanība
• Atmiņa
• Apziņa un abstraktā domāšana
 Emocijas
• Emocijas izraisa organisma subjektīvā attieksme pret notiekošo
• Emociju veidošanās ir cieši saistīta ar vajadzību apmierināšanu,
motivāciju, vajadzību apmierināšanas iespēju novērtējumu
• Emociju veidošanās procesā svarīga loma ir limbiskajai sistēmai
• Limbiskajā sistēmā ietilpst centri, kas atrodas smadzeņu lielo
pusložu garozas iekšējā daļā (limbiskā garoza), hipokamps,
mandeļveida ķermenis (amigdala), zemgarozas kodoli, daļa talāma
un hipotalāma kodolu un citi
• Svarīga loma emociju veidošanās procesā ir arī lielo pusložu garozai
(sevišķi garozas pieres daivām un deniņu daivām)
• Vairākām mediatoru sistēmām ir svarīga loma emociju veidošanās
procesā, sevišķi endogēno opiātu sistēmām (endorfīniem,
enkefalīniem) un monoaminerģiskajām sistēmām (serotonīnam u.c.)
 Uztvere
• Uztvere ir psihisks process, kurā notiek uz maņu orgāniem iedarbojošos priekšmetu un
parādību īpašību kopuma atspoguļojums
• Uztvere ietver gan sajūtas, gan cilvēku agrāko pieredzi priekšstatu un zināšanu veidā,
sniedzot vizuālu informāciju par attēlojamā objekta īpašībām - lielumu, formu utt.
• Atkarībā no cilvēku darbības mērķtiecīguma, izšķir tīšo un netīšo uztveri
• Netīšai uztverei nav iepriekš nospraustu mērķu, tā virzīta uz priekšmeta atpazīšanu
• Tīšā uztvere tiek novērota pie dziļas priekšmetu izpētes, ar iepriekš nospraustu mērķi
• Uztveres procesā piedalās dažādas smadzeņu lielo pusložu garozas zonas
• Lai uztveres process tiktu realizēts ir nepieciešams pietiekami augsts lielo pusložu
garozas aktivitātes līmenis. Tā nodrošināšanā svarīga loma ir retikulārajai formācijai un
nespecifiskajiem talāma kodoliem
• Uztveres aktīvo raksturu nodrošina galvenokārt smadzeņu garozas pieres daivas
 Uzmanība
• Uzmanība ir psihes koncentrācija uz apkārtējās vides priekšmetiem un parādībām
ar mērķi labāk tos atspoguļot
• Uzmanība nodrošina gan kontroli pār psihiskā procesa organizētu norisi, gan arī svarīgāko
elementu izdalīšanu psihiskā procesa laikā
• Uzmanību iedala netīšajā (jeb neapzinātajā), tīšajā (jeb apzinātajā) un pēctīšajā
uzmanībā
• Netīšā uzmanība rodas kairinātāja īpatnību ietekmes rezultātā. Tā rodas bez iepriekšēja
nodoma. Netīšās uzmanības pamatā ir saistīta ar orientācijas refleksu
• Tīšā uzmanība rodas pēc gribas spēka piepūles ar apzinātu nodomu. Uzmanības
koncentrēšanu un virzību nosaka izvirzītais mērķis
• Pēctīšo uzmanību izraisa interese pret objektu un darbību. Pēctīšo uzmanību raksturo
emocionāls pacēlums, dziļa koncentrācija, augstāka darba produktivitāte
• Uzmanības veidošanās procesā piedalās dažādas smadzeņu struktūras
• Elementārākos uzmanības veidus nodrošina retikulārā formācija
• Apzināto uzmanību kontrolē nespecifiskie talāma kodoli, limbiskā sistēma un lielo
pusložu garozas pieres daivas
 Atmiņa
• Viena no raksturīgākajām nervu sistēmas funkcionēšanas īpatnībām ir atmiņa - spēja
saglabāt un atcerēties dzīves laikā iegūto informāciju
• Atmiņas pētīšanai un klasifikācijai ir vairākas pieejas
• Pēc iegaumējamā materiāla modalitātes atmiņu iedala: redzes; dzirdes; taktīlajā jeb
taustes; ožas; garšas; kinētiskajā atmiņā
• Pēc informācijas saglabāšanas ilguma atmiņu iedala:
• momentānajā atmiņā;
• īslaicīgajā atmiņā;
• ilglaicīgajā atmiņā
• Operatīvā atmiņa ir atmiņas elementu īslaicīga aktualizācija, kas tiek operatīvi
izmantota dažādu kognitīvu procesu veikšanai un mērķtiecīgas uzvedības realizācijai
• Procedūru atmiņa ir atmiņa par to kā jārīkojas
• Dekleratīvā atmiņa rada priekšstatu par iepriekšējo individuālo pieredzi
 Apziņa un abstraktā domāšana
• Apziņa un abstraktā domāšana ir
vissarežģītākie psihiskie procesi
• Apziņa ir saistīta ar abstrakciju – spēju
apzināties sevi, nodalīt sevi no apkārtējās
pasaules un mērķtiecīgi plānot savu rīcību
• Apziņas veidošanās ir cieši saistīta ar runu.
Valodai ir liela loma informācijas
strukturēšanā. Tā padara to pieejamāku un
vieglāk aptveramu
• Vissvarīgākā loma apziņas un abstraktās
domāšanas veidošanā ir lielo pusložu
garozai, sevišķi tās augstākajiem
nodalījumiem
 Izmantotā literatūra
• Aberberga- Augškalne, L., Koroļova, O. Fizioloģija ārstiem. SIA Medicīnas apgāds, 2007
• Dūka, M. Psihes bioloģiskie pamati. Izdevniecība RaKa, 2003
• Eglīte, K., Anatomija. I daļa. Skelets un muskuļi. LU Akadēmiskais apgāds, 2010
• Eglīte, K., Anatomija..2.daļa. LU Akadēmiskais apgāds, 2012
• Knipše, G., Krūmiņa, Dž., Kaminskis, M. u.c. Cilvēka anatomija. Roka. Kāja. LU, 2009
• Mārtinsone,K., Miltuze,A., Voita, D. u.c. Psiholoģija 1. Apgāds Zvaigzne ABC, 2015
• Pārkers, S. Cilvēka ķermenis. Apgāds Zvaigzne ABC, Tulkots 2009
• Puškarevs, I.,Golubeva, A. Bērna attīstība. Lielvārds, 1999
• Valtneris, A. Cilvēka fizioloģija. Rokasgrāmata. Apgāds Zvaigzne ABC. Otrais, pārstrādātais un
papildinātais izdevums.
• Valtneris, A. Bērnu un pusaudžu fizioloģija. R: Zvaigzne ABC, 2001
 Sensoriskās (sensorās)
sistēmas
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati
 Sensoriskās (sensorās) sistēmas
www.google.lv/search?q=sensorās+sistēmas&espv=2&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi4ueKlhY7TAhUFXiwKHRdcDacQ_AUIBigB&biw=1920&bih=950#t
bm=isch&q=ma%C5%86u+org%C4%81ni&*&imgdii=Pf8jmoEKvo8g4M:&imgrc=_VlfyM-DBx5rDM: Daina Birkenbauma
• Sensoriskās sistēma jeb maņu
orgānu sistēma ir nervu elementu
sakopojums, kurš nodrošina
kairinātāja iedarbības uztveršanu,
iegūtās informācijas analīzi un
sajūtu formēšanu

• Perifērā daļa, vadītājdaļa, centrālā

daļa
• Receptori, nervi, centri
Redze
https://www.google.lv/search?q=sensor%C4%81s+sist%C4%93mas&espv=2&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi4ueKlhY7TAhUFXiwKHRdcDacQ_AUIBigB&biw=1920&bih=950#tbm=isch&q
=acs+sist%C4%93ma

Ļauj uztvert ārējo pasauli gan tieši redzot priekšmetus, gan tos
iztēlojoties
 Redzes sensoriskā sistēma
• Redzes sistēma sastāv no acs, kurā atrodas gaismu uztverošās nervu šūnas,
redzes vadītājceļiem, nervu šūnu sakopojumiem vidussmadzenēs un
starpsmadzenēs, kā arī redzes zonas lielo pusložu garozas pakauša daivā
• Aci veido acs ābols ar redzes nervu un acs palīgorgāni
• Acs pasargā redzes nerva galus no citiem kairinājumiem un nodrošina brīvu
gaismas staru nokļūšanu līdz gaismas jutīgajām šūnām
 Acs uzbūve
• Acs ābola ārējo apvalku sauc par šķiedraino apvalku.
Tas sastāv no radzenes un cīpslenes
• Acs ābola vidējam asinsvadu apvalkam izšķir trīs
daļas: dzīsleni, stareni un varavīksneni
• Acs ābola trešais - iekšējais acs apvalks atrodas aiz
dzīslenes. To sauc par tīkleni
• Tīklene ir acs receptorais aparāts. Tīklenei ir
sarežģīta uzbūve. To veido vairākas šūnu kārtas
• Tīklenē atrodas gaismas jutīgie elementi -
fotoreceptori. Tie ir nūjiņas un vālītes
• Vālītes uztver krāsu un ļoti spilgtu gaismu, bet
nūjiņas tikai gaismas spilgtumu
• Vālīšu skaits tīklenē ir apmēram 6 - 7 miljoni, bet
nūjiņu skaits ir 120-130 miljoni
 Acs ābola uzbūve
• Acs ābola kodolā ietilpst stiklveida ķermenis, lēca,
acs ābola priekšējās un mugurējās kameras
• Stiklveida ķermenis aizņem acs ābola kodola
lielāko, mugurējo daļu. Tas ir veidots no
recekļainas masas, kuru apņem plāns apvalks. Tā
priekšējā virsmā ir neliels iedobums, kurā iegulst
lēca
• Lēcai priekšpusē atrodas divas ar caurspīdīgu
šķidrumu pildītas telpas. Tās ir acs ābola priekšējā
un mugurējā kamera
• Lēca ir abpusēji izliekts blīvs ķermenis, kas lauž
gaismas starus
 Acs ābola uzbūve
• Lai attēls būtu ass priekšmetu attēliem
jāfokusējas tieši uz tīklenes. Šādu
redzes asuma regulācijas mehānismu
sauc par akomodāciju
• Tuvredzības gadījumā acs optiskās
sistēmas laušanas spējas ir stiprākas
un neatbilst acs ass garumam.
Paralēlie stari krustojas, fokusējas
pirms tīklenes, tāpēc attēls ir neass
• Tālredzības gadījumā objekta attēls
veidojas aiz tīklenes
• Astigmātisma gadījumā acs radzenes
un/vai lēcas virsmas liekuma rādiusi
dažādos (visbiežāk perpendikulāros)
meridiānos nav vienādi, līdz ar to acs
optiskais stiprums dažādos virzienos ir
atšķirīgs
 Kairinājuma analīze redzes sensoriskajā sistēmā
• Gaismas stari iziet caur radzeni, priekšējo
kameru, lēcu, stiklveida ķermeni un
akomodācijas rezultātā nonāk uz tīklenes. Tur
nūjiņās un vālītēs tie rada nervu impulsus
• Nākošajās tīklenes nervu šūnu kārtās notiek
redzes informācijas primārā apstrāde
• Kairinājums pa redzes nervu nonāk
starpsmadzenēs, kur notiek impulsu
pārvadīšana uz citām nervu šūnām
• No starpsmadzenēm redzes informācija pa
redzes traktu nonāk lielo pusložu garozas
pakauša daivā primārajās redzes zonās
• Sekundārajās redzes zonās notiek informācijas
tālākā apstrāde un vispārināšana
 Dzirdes un līdzsvara sistēma
• Dzirdes un līdzsvara sistēmu veido receptori, kas atrodas dzirdes un
līdzsvara orgānā - ausī, vadītājceļi - dzirdes nervs, nervu šūnu un
šķiedru sakopojumi galvas smadzeņu stumbrā, vidussmadzenēs un
starpsmadzenēs, kā arī dzirdes centrs lielo pusložu garozas deniņu
daivā
• Ausi iedala trīs daļās: ārējā ausī , vidusausī un iekšējā ausī
Dzirde
• Ārējā auss, vidusauss, iekšējā auss

• Tiek uztverta ārējā pasaule

• Skaņas vadīšana

www.google.lv/search?q=sensorās+sistēmas&espv=2&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi4ueKlhY7TAhUFXiwKHRdcDacQ_AUIBigB&biw=1920&bih=950#tbm=isch
&q=ma%C5%86u+org%C4%81ni&*&imgrc=n3EMKVDlhkRE-M:
Auss uzbūve
• Ārējā auss sastāv no auss
gliemežnīcas, ārējās auss ejas un
bungplēvītes
• Auss gliemežnīcas skelets ir
skrimslis, kuru sedz āda
 Vidusauss
• Vidusauss atrodas deniņu kaula
dobumā aiz bungplēvītes
• Vidusausij izšķir bungdobumu,
aizauss paugura šūnas un dzirdes
kanālu
• Bungdobumā atrodas trīs dzirdes
kauliņi – āmuriņš, laktiņa un kāpslītis
• Dzirdes kanāls (Eistahija kanāls)
savieno bungdobumu ar aizdegunes
dobumu. Tas nodrošina vienādu
spiedienu abās bungplēvītes pusēs
 Iekšējās auss uzbūve
• Iekšējā auss atrodas deniņu kaula iekšienē.
Tai izšķir trīs daļas: priekštelpu, trīs
pusloka kanālus un gliemezi
• Priekštelpa un trīs pusloka kanāli veido
vestibulāro aparātu, kurā ir līdzsvara
receptori, bet gliemezī atrodas dzirdes
receptori
• Priekštelpa, trīs pusloka kanāli un
gliemezis veido kaulaino labirintu.
Kaulainajā labirintā atrodas plēvainais
labirints
• Starp abiem labirintiem ir sprauga, kas
pildīta ar šķidrumu - perilimfu. Plēvainā
labirinta dobumā atrodas šķidrums –
endolimfa
 Gliemeža uzbūve

• Starpsiena jeb pamatmembrāna sadala

dzirdes kanālu ejās: augšējā - priekštelpas
kāpnītēs un apakšējā - bungdobuma kāpnītēs
• Pa vidu atrodas gliemeža vads ar Kortija
orgānu
• Apakšējā plēvainā labirinta sienas pamatu
veido pamatmembrāna jeb bazilārā
membrāna, kuru veido apmēram 24000
šķiedru. Šķiedru garums pakāpeniski saīsinās
uz gliemeža pamatni
• Virs pamatmembrānas atrodas Kortija orgāns
• Dzirdes jeb Kortija orgānam ir balstšūnas un
jušanas šūnas jeb receptoršūnas
 Gliemeža uzbūve
• Jušanas šūnu augšējo virsmu sedz kutikula, caur
kuru iziet matiņi jeb stereocīliji
• Virs matainajām šūnām atrodas segmembrāna
• Segmembrānai pieskaroties jušanas šūnu
matiņiem, tajās rodas uzbudinājums
• Skaņas vilnis iesvārsta bungplēvīti un dzirdes
kauliņus
• No tiem caur ovālo lodziņu iesvārstās perilimfa,
pamatmembrāna un segmembrāna. Rezultātā
sterocīliji saliecas un jušanas šūnas tiek
ierosinātas
• Augstas skaņas ierosina jušanas šūnas gliemeža
pamatnē, bet zemas skaņas – gliemeža virsotnē
Dzirdes un līdzsvara nervs
• Pie jušanas šūnu plazmolemmas atrodas nervu gali,
kurus veido spirāliskā ganglija nervu šūnu dendrīti
• Pa spirāliskā ganglija nervu sūnu dendrītiem nervu
impulsi nonāk ganglijā, bet no tā pa dzirdes un
līdzsvara nervu iegareno smadzeņu kodolos,
vidussmadzenēs, starpsmadzenēs un lielo pusložu
garozas deniņu daivā, kur atrodas dzirdes zona
• Primārajā dzirdes zonā notiek dzirdes informācijas
sākotnējā apstrāde, bet sekundārajā dzirdes zonā –
dzirdes informācijas tālāka apstrāde un
vispārināšana
Vestibulārā sistēma
www.google.lv/search?q=sensorās+sistēmas&espv=2&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi4ueKlhY7TAhUFXiwKHRdcDacQ_AUIBigB&biw=1920&bih=950#tbm=isch&q=vestibul%C4%81r%C4
%81++sist%C4%93ma&*&imgrc=s40EbU6DcUqJKM:

• Saistīta ar iekšējo ausi

• Sniedz informāciju par ķermeņa stāvokli telpā vai tā kustību
Ādas sensoriskā sistēma
www.google.lv/search?q=sensor%C4%81s+sist%C4%93mas&espv=2&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi4ueKlhY7TAhUFXiwKHRdcDacQ_AUIBigB&biw=1920&bih=950#q=
%C4%81das+sist%C4%93ma&tbm=isch&tbs=rimg:CTZ1WrDipe_1bIji3DGGktrak2yVAzXsj7FBv64xKJrJhPsrOzqzJ752UxaWVHbar48xCLy38Oq6pzE1DCM8XoniLmSoSCbcMYaS2tqTbEXM
NbYgRRZAwKhIJJUDNeyPsUG8RkaBmbnQgF0EqEgnrjEomsmE-yhFAkKeXAZ72uSoSCc7OrMnvnZTFEXGeIjJDYm9jKhIJpZUdtqvjzEIR_10o6zm6l-AIqEgkvLfw6rqnMTRF8WF4z4DQa8ioSCU
MIzxeieIuZESuZyfRYDmFP&*

Saistīta ar jušanu, ārējās vides saskarsmi caur ādu

 Ādas sensoriskā sistēma
• Cilvēkam pieskaršanos uztver brīvie nervu gali un
iekapsulētie nervu gali
• Ādas iekšējā slānī atrodas taustes ķermenīši jeb
Meisnera ķermenīši. Meisnera ķermenīši atbild uz
viegliem un maigiem pieskārieniem, uz vibrācijām,
zemākām par 50Hz
• Ādas dziļākajos slāņos atrodas Fatera-Pačīni ķermenīši.
Tie reaģē uz spiedienu un vibrāciju
• Merkela ķermenīši ir mehanoreceptori, kas novada uz
smadzenēm smalko informāciju par pieskāriena niansēm
• Rufini ķermenīši ir jutīgi uz ādas iestiepšanu un rada
kinestēzijas (pārvietošanās, kustības, nobīdes) sajūtu
• Informāciju par apkārtējo vides temperatūru uztver ādā
esošie termoreceptori. Izšķir siltuma receptorus (Rufini
ķermenīši) un aukstuma receptorus (Krauzes kolbas)
• Sāpju sajūtas uztver ādas brīvie nervu gali
 Ādas sensoriskā sistēma
(Taustes un sāpju sensoriskās sistēmas)
• Ādas sajūtas tiek pārvadītas pa vairākiem muguras
smadzeņu nervu ceļiem. Vairums no šiem ceļiem
pārslēdzas iegarenajās smadzenēs vai starpsmadzenēs
(redzes paugurā). No turienes impulsi nonāk lielo pusložu
garozas paura daivā - somatosensorajā zonā. Tur notiek
taustes sajūtu rašanās
• Impulsi no termoreceptoriem nonāk ne tikai lielo pusložu
garozā, bet arī hipotalāmā, kur atrodas termoregulācijas
centrs
 Proprioreceptīvā sensoriskā sistēma
•Kairinājumu par muskuļu un saišu aparāta dažādas pakāpes
sasprindzinājumu vai atslābumu uztver proprioreceptori
•Šie receptori atrodas muskuļos, muskuļu cīpslās un fascijās
(saistaudu apvalkos, kas klāj muskuļus), locītavu somiņās un
saitēs, kas aptver locītavas
•Proprioreceptoru kairinājumi tiek aizvadīti līdz galvas smadzeņu
pusložu garozai (somatosensorajai zonai), kur tie izveido īpašas
muskuļu sajūtas. Pēc tām var spriest par muskuļu tonusu, to
sasprindzinājuma pakāpi un ķermeņa daļu stāvokli telpā
•Šīs sajūtas palīdz uzturēt muskuļu tonusu noteiktā līmenī un veikt
precīzas kustības
 Visceroreceptīvā sensoriskā sistēma
•Visceroreceptīvā sensoriskā sistēma sniedz informāciju par
norisēm iekšējos orgānos
•Visceroreceptori atrodas iekšējos orgānos. Tos iedala
mehanoreceptoros, ķīmijreceptoros, termoreceptoros un
osmoreceptoros
•Uzbudinājums no visceroreceptoriem nonāk gan muguras
smadzenēs, gan smadzeņu stumbrā. Tālākā impulsu
pārslēgšanās notiek starpsmadzenēs
•Visceroreceptīvās sistēmas garozas centri atrodas
somatosensorajā zonā un limbiskajā garozā
 Ožas sensoriskā sistēma
Ožas sensoriskā sistēma sniedz informāciju par gaisa sastāvu
Cilvēkam ožas orgāns atrodas deguna dobuma augšējās ejas
gļotādā. Tas ir 5 - 8 cm2 liels deguna dobuma gļotādas rajons
ar apmēram 40 miljoniem ožas receptoru
Ožas receptori ir ožas nervu šūnas ar īsiem dendrītiem. Tās
kairina gāzveida vielas, kas iekļūst deguna dobumā
Ožas kairinājumi pa ožas nervu tiek aizvadīti uz ožas
sīpoliem, bet tālāk uz ožas centru, kas atrodas lielo pusložu
garozā
Augstākie smaržas atšķiršanas centri atrodas pieres daivas
orbitālās garozas mugurējā daļā
 Garšas sensoriskā sistēma
Garšas sensoriskā sistēma sniedz
informāciju par vielām, kas nonāk mutē
Garšas receptori uztver ķīmisku vielu
kairinājumus, kuras nokļūst mutē ar
barību.
Cilvēkam mutē ir apmēram 2000 garšas
pumpuru. Tie uztver 4 pamatgaršas - saldu,
skābu, rūgtu un sāļu. Saldu garšu vislabāk
uztver ar mēles galu, skābu ar mēles
malām, rūgtu ar mēles sakni, bet sāļu - ar
mēles centru
Garšas receptoru nervu impulsi tiek
pārvadīti uz lielo pusložu garozu, kur
atrodas garšas centrs
 Kaulu sensoriskā sistēma
•Kaulu sensoriskā sistēma sākas ar osteoreceptoriem. Tie ir
dažādās kaulu struktūrās esoši jušanas nervu gali
•No osteoreceptoriem nervu impulsi nonāk muguras smadzeņu
ganglijos un, pārslēdzoties muguras vai galvas smadzeņu stumbra
līmenī, sasniedz redzes pauguru (talāmu). Tālāk uzbudinājums
nonāk lielo pusložu garozas somatosensorajā zonā
•No kaulu funkcionālā stāvokļa ir atkarīgs cilvēka redzes asums,
emocionālais stāvoklis un daudzas citas organisma funkcijas
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati

Prenatālais periods
Prenatālais periods
Intrauterīnais (bērna attīstība dzemdē) jeb prenatālais (antenatālais) bērna
attīstības periods:
•Embrionālās attīstības sākuma periods (blastoģenēzes, pirmsieligzdošanās
periods) (0-7 dienai)
•Embrioģenēzes, embrija periods (līdz 8 nedēļai)
•Fetoģenēzes, augļa periods (no 8 nedēļas)
 Organisma embrionālās attīstības
sākuma periods
Organisma individuālās attīstības sākuma periodā notiek:
• Apaugļošanās
• Drostalošanās
• Morulas veidošanās
• Blastulas (blastocistas) veidošanās
• Ieligzdošanās dzemdes gļotādā
Tālāk notiek:
• Gastrulācija
• Organoģenēze (orgānu un orgānu sistēmu veidošanās)
 Apaugļošanās
• Apaugļošanās ir gametu jeb dzimumšūnu saplūšana, kuras rezultātā veidojas
apaugļota olšūna - zigota
• Sievietei apaugļošanās notiek olvada augšējā trešdaļā
• Spermatozoīdi aktīvi kustas olvada virzienā, pateicoties olšūnas izdalītajām vielām un
vāji sārmainajai videi
• Olšūnu uz dzemdes pusi virza olvadu muskuļu kustības
• Daudzi spermatozoīdi ar īpašu fermentu palīdzību izšķīdina olšūnas apvalkus
• Viens no spermatozoīdiem iekļūst olšūnā. Ap olšūnu izveidojas apvalks, kas aizkavē
citu spermatozoīdu iekļūšanu tajā. Olšūna izdala arī speciālas vielas - aglutinīnus, kas
salipina pārējos spermatozoīdus
• Spermatozoīda un olšūnas kodolu saplūšana
• Izveidojas zogota ar diploidālu hromosomu komplektu
• Pēc apaugļošanās ievērojami aktivizējas zigotas vielmaiņa, un sākas tās mitotiskā
dalīšanās
Apaugļošanās rezultātā veidojas zigota
ar diploidālu hromosomu skaitu

olšūna Haploīds kodols

1n
spermatozoīds
1n
Haploīds kodols
Apaugļošanās rezultātā veidojas zigota
ar diploidālu hromosomu skaitu

olšūna Haploīds kodols

1n
spermatozoīds
Haploīds kodols
1n
Apaugļošanās rezultātā veidojas zigota
ar diploidālu hromosomu skaitu

olšūna Haploīds kodols

1n
Haploīds kodols

spermatozoīds
1n
Apaugļošanās rezultātā veidojas zigota
ar diploidālu hromosomu skaitu

olšūna Haploīds kodols

1n
Haploīds kodols

spermatozoīds
1n
No zigotas veidojas embrijs
Zigota
Zygote
2n
2n
 Drostalošanās
•Zigotas mitotiskā dalīšanās, kas sākas pēc apaugļošanās -
drostalošanās.
•Drostalošanās rezultātā rodas lodveida dīglis jeb blastula, kas
sastāv no sīkām šūnām - blastomēriem.
•Drostalošanās laikā starp atsevišķām mitozēm, interfāze ir īsa,
tāpēc šūnu augšana gandrīz nenotiek.
•Pēc 30 attīstības stundām cilvēkam ir izveidojušies divi
blastomēri.
•Viens no blstomēriem ir tumšāks. No tumšākā blastomēra rodas
embrioblasts. No tā veidojas embrijs un visi ārpusaugļa orgāni.
•No gaiškā blastomēra veidojas trofoblasts - apvalks, kas
nodrošina dīgli ar barības vielām.
 No zigotas līdz embrijam
drostalošanās
No zigotas līdz embrijam
drostalošanās
 Morulas veidošanās
• 3. – 4. dienā pēc apaugļošanās
dīglim veidojas blīvam pūslītim
(avenei) līdzīga forma
• Šo stadiju sauc par morulu
No zigotas līdz embrijam
Morula
 Blastulas (blastocistas) veidošanās
•Dīglim attīstoties morulas centrā
dažas šūnas izirst un iet bojā
•Dīgļa centrālajā daļā veidojas
dobums blastocels
•Šādu dīgļa attīstības stadiju sauc
par blastulu (blastocistu)
•Cilvēkam apmēram piektajā
attīstības dienā blastula sasniedz
dzemdes dobumu
 Ieligzdošanās jeb implantācija dzemdes sienā
•6. - 7. embrionālās attīstības dienā notiek ieligzdošanās jeb
implantācija dzemdes sienā
•Implantācijas pirmajā posmā blastula pielīp pie dzemdes sienas
•Otrajā posmā blastulas šūnas izdala fermentus, kas šķīdina
dzemdes gļotādu Audiem sabrūkot veidojas barojošs šķīdums,
kam piejaucas asinis no noārdītiem kapilāriem un dzemdes
dziedzeru sekrēts. Ar šo šķīdumu embrijs barojas
•Implantācijas trešajā posmā pēc blastulas ievirzīšanās
implantācijas nišā dzemdes gļotāda virs tā saaug un dīglis tiek
izolēts no dzemdes dobuma
 Dīgļa perioda sākums
•Cilvēka embrijam agrā attīstības
periodā ir raksturīgas labi izveidotas
ārpusdīgļa daļas: horijs, amnijs un
dzeltenuma pūslis
•Rodas epiblasts, kas ir vērsts uz
trofoblasta pusi
•No epiblasta vēlāk veidojas
ektoderma, entoderma un
mezoderma
 Gastrulācija
• Pēc blastulas izveidošanās un ieligzdošanās
dzemdes gļotādā notiek gastrulācija
• Gastrulācija ir process, kurā veidojas dīgļlapas
un ass orgānu aizmetņi
• Gastrulācijas laikā notiek dažādas
morfoģenēiskas pārvērtības, kuru rezultātā
šūnu grupu apgabali, kas turpmākajā attīstībā
veido dīgļlapas (šūnu slāņus) pārvietojas uz
noteiktiem dīgļa rajoniem
• Ārejo šūnu kārtu sauc par ektodermu, bet
iekšējo kārtu - par entodermu. Starp
ektodermu un entodermu izveidojas vidējā
kārta – mezoderma
 Organoģenēze
• Pēc gastrulācijas notiek organoģenēze (dīgļa orgānu veidošanās)
• Dīgļlapu šūnas savā starpā atšķiras ne tikai ar atrašanās vietu, bet arī ar dažādām
citoloģiskām īpatnībām
• Orgāni veidojas no noteiktām dīgļlapām
• Mugurkaulniekiem no ektodermas attīstās ādas epiderma, ādas dziedzeri, zobu
virsējā kārta, maņu orgānu uztverošā daļa, deguna dobums, mutes un zarnu
epitēlijs, nervu sistēma
• No entodermas veidojas zarnu un elpceļu epitēlijs, gremošanas sistēmas dziedzeri
un urīnpūšļa epitēlijs
• No mezodermas veidojas muskulatūra, kauli, skrimšļi, asinsrites sistēma, zemāda
un saistaudi starp iekšējiem orgāniem, kā arī daļēji izvadorgāni, olnīcas un
sēklinieki
• Daudzi orgāni veidojas no divām vai pat visām trim dīgļlapām
 Gastrulācija
• Pēc gastrulācijas notiek dīgļlapu diferenciācija un dīgļa ass orgānu
aizmetņu veidošanās (organoģenēzes sākumā)
• Dīgļlapu diferenciācija notiek to savstarpējās mijiedarbības rezultātā
• Dīglim normāli attīstoties, dīgļlapu veidojumi savā starpā mijiedarbojas un
liek dīglim attīstīties pēc noteikta plāna
• 20.—21. embrionālās attīstības dienā sākas dīgļa norobežošanās no
ārpusdīgļa daļas
• Ķermeņa kroka vispirms rodas kraniālajā (galvas) daļā, pēc tam tā veidojas
kaudālajā (astes) virzienā
• Cilvēka embrija priekšējais gals attīstās daudz ātrāk nekā pakaļējais gals,
kā rezultātā veidojas galva. To veicina galvas smadzeņu strauja augšana
 Neirulācija
• Cilvēka dīglim no 3. līdz 4.
attīstības nedēļas beigām notiek
nervu caurulītes veidošanās
• Šo procesu sauc par neirulāciju
• Neirulācijas laikā no nervu plātnes
veidojas nervu caurule
• Galvas daļā rodas smadzeņu pūšļi
 Augļa veidošanās
• Cilvēka dīglim no 21. līdz 32. attīstības dienai ir izveidojusies sirds un vienvirziena
asinsrite caur to
• Ceturtajā attīstības nedēļā rodas roku un kāju aizmetņi divu nelielu pāru pacēlumu –
locekļu pumpuru veidā
• Locekļu pumpuri pagarinās un saplacinās
• Sākumā veidojas apakšdelmi un apakšstilbi, bet vēlāk no ķermeņa izaug augšdelmi
un augšstilbi
• Dīglim izveidojas arī acu āboli un dzirdes pūslīši
• Līdz 8. nedēļas beigām cilvēka dīglim turpinās orgānu sistēmu diferenciācija
• Pirmos divus grūtniecības mēnešus (8 nedēļas) cilvēka dīgli dēvē par embriju, bet
pēc tam - par augli
• Auglim, atšķirībā no embrija, ir izveidojušies visi orgāni
Organoģenēze
 Dīgļa apvalki

• Cilvēkam pats dīglis veidojas tikai no daļas

drostalošanās rezultātā radušos šūnu
• Apkārt dīglim attīstās ārējais dīgļa apvalks -
bārkstainā plēve jeb horijs
• Amnijs kļūst par iekšējo dīgļa apvalku
• Pats dīglis attīstās amnija dobumā
• Dīgli aptver amnija dobuma šķidrums
• Amnija šķidrums novērš ūdens zudumus un
amnija pielipšanu pie embrija. Tas amortizē
sitienus un grūdienus, vienlaikus radot iespēju
embrijam kustēties
 Placenta
• Cilvēkam placenta izveidojas no 3. līdz 6.
embrionālās attīstības nedēļai paralēli ar
embrija orgānu aizmetņu veidošanos
• Placenta ir ārpusdīgļa orgāns, kas saista augli ar
mātes organismu
• Placenta nodrošina augļa barošanos, elpošanu
un vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu
• Placenta ir arī bioloģiska barjera, kas aizsargā
augli no mikrobu un kaitīgu vielu iekļūšanas
tajā
 Augļa periods
• Trešais attīstības mēnesis
• Sāk funkcionēt nieres
• 12 nedēļu vecs dīglis var saliekt pirkstus kulakā
• Auglis var pagriezt galvu, vaibstīties, spārdīties, atvērt muti
• Pilnveidojas augļa asinsrite
• Refleksi realizējas ar muguras smadzeņu un iegareno smadzeņu
starpniecību
• Izveidojas garo kaulu primārie pārkaulošanās centri
• Garie kauli veidojas neatkarīgi viens no otra, tikai vēlāk tos savieno
locītavas
 Augļa periods
• Ceturtais attīstības mēnesis
• Auglis izaug apmēram līdz 16 cm garumam, tā masa
sasniedz 200 g
• Izveidojas lielākā daļa no kauliem
• Parādās nagi
• Ir izveidojušās plaušas, bet tās ir saplakušā stāvoklī un
nefunkcionē
• Auglis izdara reflektoras kustības
• Sirdsdarbība ir ātra (120 – 160 sitieni minūtē)
• Asinis, kas pirms tam veidojās aknās un liesā, sāk veidoties
sarkanajās kaulu smadzenēs
• Ārējie dzimumorgāni ir labi attīstīti, var noteikt dzimumu
 Augļa periods
• Piektais attīstības mēnesis
• Auglis piektā mēneša beigās sasniedz apmēram 25 – 30 cm (28
cm) garumu, masa sasniedz apmēram 450 g
• Augļa kustības kļūst spēcīgākas
• Acis ir gaismas jutīgas, bet auglis vēl nedzird
• Ķermeni sedz smalki matiņi
• Augļa ķermenis strauji aug un lielums tuvojas galvas lielumam
• Sāk funkcionēt gremošanas trakts. Sāk augt uzacu mati un
skropstas
• Kuņģa dziedzeri jau izstrādā pepsīnu, bet aknas žulti. Aizkuņģa
dziedzerī ir izveidojušās Langerhansa saliņas
• Ir izteikts rīšanas reflekss
• Auglis var salocīt pirkstus un kustināt lūpas, kā arī grozīties no
 Augļa periods
• Sestais attīstības mēnesis
• Auglis ir apmēram 35 cm garš, masa 760 g
• Labi attīstīti sejas panti
• Sāk izskatīties kā cilvēks miniatūrā
• Ir izveidojušies galvas mati un veidojas uzacis un skropstas
• Nodalās acu plakstiņi
• Augļa āda ir grumbuļaina un sārta
• Auglis sāk dzirdēt skaņas
• Stipras skaņas augli izbiedē un triecieni var to pamodināt
• Nav vēl izveidojusies termoregulācija, elpošanas un gremošanas sistēmas vēl īsti
nefunkcionē
• Piedzimis bērns var izdzīvot speciālos aprūpes apstākļos
 Augļa periods
• Septītais attīstības mēnesis
• Augļa garums ir apmēram 40 cm, masa 1,4 kg
• Smalki matiņi atrodas vairs tikai uz muguras un pleciem
• Aug smadzenes, to virsma kļūst krokaina
• Auglis aizver un atver acis, sūkā īkšķi, žāvājas, žagojas
• Māte apmēram katru stundu jūt augļa kustības
• Āda kļūst gludāka
• Augļa hipotalāma termojutīgie neironi var uzturēt normālu ķermeņu temperatūru
• Līdz septītajam mēnesim zēniem sēklinieki ir vēdera dobumā, un tikai pēc tam sāk
noslīdēt sēklinieka maisiņā, kur nokļūst astotajā mēnesī. Sēklinieku noslīdēšanu
izraisa hormonāli faktori
• Pēc piedzimšanas izdzīvošanas varbūtība ir liela
 Augļa periods
• Astotais attīstības mēnesis
• Augšana kļūst lēnāka
• Auglis ir pietiekami liels un nevar brīvi
kustēties, bet var spārdīties
• Augļa garums apmēram 46 cm, bet svars 1,7
kg
• Auglis uztver gaismu atbild uz dažādiem
kairinājumiem
• Auglis atrodas fleksijas pozā – ķermenis
saliekts, galva pieliekta pie krūšu kurvja, rokas
saliektas elkoņa locītavās, kājas saliektas ceļa
un gūžas locītavās
 Augļa periods
• Astotais attīstības mēnesis
• Turpinās galvas smadzeņu augšana un nobriešana
• Sāk veidoties zemādas tauku kārta, tāpēc auglis sāk izskatīties apaļīgs
• Nomodā auglis atver acis un aizmiegot tās aizver
• Lai gan vēl nav pilnīgi nobriedušas plaušas un gremošanas sistēmas
orgānu, vairums bērnu, kas piedzimst šajā vecumā, izdzīvo
 Augļa periods
• Devītais attīstības mēnesis
• Hipoderma sabiezinās un āda kļūst bāli sārta
• Nagi pāraug pirkstu galus
• Galvas matu garums var sasniegt 2 cm garumu, labi izteiktas
uzacis un skropstas
• Primārie mati uz ekstremitātēm ir gandrīz pilnīgi izzuduši
• Augļa aktivitāte mazinās, jo tas aizpilda gandrīz visu amnija
dobumu
• Augšana palēninās, jo placenta kļūst šķiedraina un tās funkcijas
mazinās
• Ādas krāsa ir no bālganas līdz zilgani sārtai. Acis parasti ir zilas
• Augļa galva ir vērsta uz mazā iegurņa ieeju. Galvas priekšguļa
sastopama 96% gadījumu
• Augļa garums sasniedz vidēji 51 cm un masa 3,2 – 3,5 kg. Zēni
parasti ir nedaudz smagāki par meitenēm
 Cilvēka embrionālās attīstības kritiski periodi
• Cilvēka embrionālajā attīstībā ir vairāki kritiski periodi
• Pirmais kritiskais periods ir dīgļa ieligzdošanās laikā, otrais - kad notiek svarīgāko
orgānu aizmetņu veidošanās, bet trešais - placentas veidošanās laikā
• Kritisko periodu laikā dažādi nelabvēlīgi ārējās vides faktori var izraisīt dīgļa
attīstības traucējumus
• Cauri placentai var iekļūt medikamenti un citas ķīmiskas vielas, piemēram,
alkohols un nikotīns
• Mātes slimības var ietekmēt dīgļa attīstību. Piemēram, ja māte slimo ar masaliņām,
bērnam var rasties garīga atpalicība, sirds slimības vai citi traucējumi
• Attīstības traucējumu veids ir atkarīgs no tā, kurā dīgļa attīstības laikā notiek
organisma saindēšanās ar toksiskām vielām. Piemēram, ja infekcija iekļūst dīglī 5.
attīstības nedēļā, var rasties sirds slimības, 6. nedēļā, - aklums, bet 9. nedēļā, -
kurlums
 Grūtniecības ilgums

• Cilvēkam vidēji grūtniecība ilgst 280 dienas (skaitot no pēdējā

menstruālā perioda pirmās dienas)
• Normāls grūtniecības ilgums skaitās 265 - 295 dienas
• Dzemdībās izšķir trīs stadijas: dzemdes kakla atvēršanos, augļa
izstumšanu un placentas izstumšanu
 Šūnu diferenciācija
• Šūnu diferenciācijā svarīga loma ir gan šūnas kodolam, gan arī citoplazmai
• Lai gan dīgļa šūnām ir vienāds ģenētiskais materāls, tā darbība dažādās
šūnās ir atšķirīga
• Noteiktu gēnu vai gēnu grupu darbību ietekmē ķīmiskā vide, kas atrodas ap
tiem
• Piemēram, mutantais gēns, kas izsauc izmaiņas acu krāsā atrodas visās
šūnās, bet konkrētās krāsas izmaiņas tas izsauc tikai acu šūnās. Šī gēna
darbība izpaužas tikai acu šūnām raksturīgajā ķīmiskajā vidē
 Šūnu diferenciācija
• Šūnā aktīvi funkcionē tikai daļa gēnu, citi atrodas neaktīvā stāvoklī
• Noteiktu gēnu aktivācija noteiktā laika momentā ir viens no svarīgākajiem
faktoriem, kas nosaka morfoģenēzes procesu
• Līdz ar to, lai gan šūnām ir vienāds ģenētiskais materiāls, to gēni nedarbojas
vienādi un rodas atšķirības starp atsevišķām šūnu grupām
• Tālāk šūnas, kurās radušās izmaiņas, attīstās noteiktā virzienā, pie kam tās
ietekmē blakus esošās šūnas un liek arī tām attīstīties noteiktā virzienā
 Embrionālā indukcija
• Parādību, ka viens dīgļa rajons izraisa cita noteikta dīgļa rajona attīstību sauc par
embrionālo indukciju
• Embrionālā indukcija ir plaši izplatīts process, kura rezultātā vienu šūnu grupas
liek attīstīties citām šūnu grupām noteiktā veidā. Embrionālā indukcija ir
raksturīga dažādām dīgļa attīstības stadijām
• Dīgļa attīstības laikā diferenciācija un morfoģenētisko procesu regulācija izmainās
• Agrīnajās attīstības stadijās embrionālajai indukcijai piemīt reģionāls raksturs.
Vairums gadījumos noteiktu dīgļa reģionu vai orgānu attīstība notiek neatkarīgi no
citu rajonu attīstības, kas atrodas attālos dīgļa rajonos
• Tālākajā dīgļa attīstības gaitā sistēma kļūst arvien integrētāka. Katra dīgļa rajona
attīstība kļūst arvien vairāk atkarīga no citiem attālākiem rajoniem un visas dīgļa
attīstības kopumā
 Dvīņi
• Apmēram vienā gadījumā no 80 dzemdībām dzimst dvīņi
• Dvīņus iedala divās grupās: divolšūnu jeb neidentiskie un
vienolšūnas jeb identiskie dvīņi (abi veidojušies no vienas
olšūnas)
• Biežāk sastopami neidentiskie dvīņi. Tie rodas, ja sievietes
organismā vienlaikus veidojas vairākas olšūnas un katra no
olšūnām saplūst ar citu spermatozoīdu. Šādiem dvīņiem ir
atšķirīgs ģenētiskais materiāls
• Apmēram 15% no dvīņiem ir vienas olšūnas dvīņi
• Tie rodas, ja zigotai pārdaloties divās daļās šūnas
atslāņojas, un katra šūna attīstās par jaunu dīgli
• Identiskajiem dvīņiem ir vienāds ģenētiskais materiāls, līdz
ar to tie savā starpā ir ļoti līdzīgi
 Attīstība pirmsdzimšanas periodā
•Fiziskā un psihiskā attīstība
• https://www.babycenter.com/2_inside-pregnancy-weeks-1-to-9_10302602.bc
• https://www.babycenter.com/2_inside-pregnancy-weeks-10-to-14_10308108.bc
• https://www.babycenter.com/2_inside-pregnancy-weeks-15-to-20_10308111.bc
• https://www.babycenter.com/2_inside-pregnancy-weeks-21-to-27_10312242.bc
• https://www.babycenter.com/2_inside-pregnancy-weeks-28-to-37_3658874.bc
• https://www.babycenter.com/2_inside-pregnancy-girl-or-boy_10313041.bc

Attīstības priekšnosacījumi:
✔Iedzimtība
✔Ietekmes embrionālajā un augļa attīstības posmā
✔Dzemdību norise
• https://www.babycenter.com/2_inside-pregnancy-labor-and-birth_3658872.bc
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati

Jaundzimušais
Zīdaiņa vecums
Attīstība pēcdzimšanas periodā
Postnatālais (pēcdzimšanas
periods):
•Zīdaiņa vecums •No dzimšanas -1 gadam
(jaundzimušais- pirmais
mēnesis)
•Agrīnais vecums
•Pirmskolas vecums •No 1 gada -3 gadiem
•No 3gadiem – 7 gadiem
 Zīdaiņa vecums
Jaundzimušais - no dzimšanas līdz vienam mēnesim I
Jaundzimušā novērtēšana uzreiz pēc dzimšanas
•Novērtēšana pēc Apgares skalas (sirdsdarbība, elpošana, ādas krāsa,
muskulatūras tonuss, refleksu vērtējums)
•Kad bērns nāk pasaulē, neonatologs nosaka viņa Apgares skaitli. Jaundzimušā
novērtēšana pēc Apgares skalas ir objektīva metode, ar kuru 10 baļļu sistēmā
noskaidro bērna veselības stāvokli pirmajā un piektajā minūtē pēc viņa
piedzimšanas (vērtējums 6 un zemāks – vajadzīga palīdzība)
•Vizuālā izmeklēšana
•Vitālie rādītāji (temperatūra, sirdsdarbība, elpošana, asinsspiediens)
•Jaundzimušā beznosacījuma refleksi
•Jaundzimušās fizioloģiskie stāvokļi
Apgares skala
 Zīdaiņa vecumā
Jaundzimušais - no dzimšanas līdz vienam mēnesim
Bērnu dzīves pirmajā mēnesī sauc par jaundzimušo
Jaundzimušā garums svārstās vidēji no 45 līdz 55cm
Jaundzimušā svars vidēji ir 2600-4500g. Pēdējā desmitgadē, kad
novērojama bioloģiskās attīstības palielināšanās ātrums, mazuļi dzimst
smagāki. Reizēm sver ap 5kg
Pirmo dzīves dienu laikā parasti zaudē apmēram 3 -10% no
piedzimšanas svara
Fiziskā attīstība pirmajā mēnesī
Ķermeņa masas pieaugums vidēji par 600 -700 g
Ķermeņa garums palielinās vidēji pa 3 cm
Galvas apkārtmērs palielinās vidēji pa 1,5 cm
Krūšu apkārtmērs palielinās vidēji par 2 cm
 Zīdaiņa vecums
Jaundzimušais - no dzimšanas līdz vienam mēnesim
• Motorā attīstība (guļot uz muguras galva parasti pagriezta sānis; nomodā
ķermenis – saliekts; rokas saliektas; pirksti – dūrē; veic haotiskas kustības)
• Jaundzimušā darbības – primitīvi meklēšanas, zīšanas, tveršanas refleksi
• Redze (pastiprināta jutība pret stipru gaismu; hipermetropija – tālredzība; uztver
kustīgu priekšmetu, ja attālums no sejas ir apmēram 40-50 cm; acu kustības – vāji
koordinētas)
• Dzirde (pievērš uzmanību skaļām skaņām 70-80 dB)
• Taktīlā sajūta (sajūt siltu un aukstu; mīkstu un cietu virmu)
• Vairākfāžu diennakts miegs
• Sociālais kontakts (seja mazkustīga; dažāda veida raudāšana; kontakts – caur
ādu; veidojas pozitīva pieredze saskarsmē ar cilvēku)
• Emocionālā izturēšanās (mātes balss un ķermeņa siltums – nomierina)
 Jaundzimušais
■ Jaundzimušā galviņa ir smaga - sver vienu ceturto daļu no kopējā ķermeņa svara.
Kakla muskuļi sākumā nav pietiekami spēcīgi, lai noturētu galviņu. Pieaugušajam
galvas svars veido 10 % no kopējā ķermeņa svara.
■ Urīnpūslis sākotnēji ir ļoti mazs, tā tilpums ir tikai 60 - 100 ml, tāpēc pamperi ātri
paliek slapji un atkal ir jāmaina.
■ Jaundzimušā kuņģis vēl ir ļoti mazs (tik liels kā vistas ola). Vienā reizē apēst
daudz nav iespējams, tāpēc mazuļi ēd maz un bieži.
■ Jaundzimušie vēl nevar apzināti kustēties un satvert dažādas lietas, tomēr sāk
attīstīties tveršanas reflekss.
■ Jaundzimušā darbības – primitīvi meklēšanas, zīšanas, tveršanas refleksi.
Ķermenis saliekts.
■ Viena mēneša vecumā mazulis palēnām no jaundzimušā pārtop zīdainī. Mainās
sejas vaibsti, kājiņas izstiepjas, un augšanas temps pieaug.
Jaundzimušais - zīdainis

• Jau četru nedēļu vecumā mazulis atbild ar lūpu kustībām, ja mamma ar

viņu sarunājas
• Pirmā dzīves mēneša beigās mazuļi jau var pagriezt galviņu uz sāniem
• Sešu nedēļu vecumā mazulis sāk strauji augt un vairāk ēst
• Astoņas nedēļas vecam mazulim tvēriena reflekss samazinās, jo
mazulis sāk diezgan apzināti kustināt rociņas
• Divu mēnešu vecs mazulis var saskatīt dažādus priekšmetus, kas
atrodas vismaz 25 cm attālumā
• Divu mēnešu vecumā mazulis bieži smaida. Viņš meklē acu kontaktu,
un viņam interesē viss, kas notiek apkārt
Zīdainis - 1 mēnesis līdz 1 gads
•Antropometriskie rādītāji
•Nervu sistēma
•Kustību balsta sistēma (kaulu un muskuļu sistēma)
• Endokrīnā sistēma
•Āda, tās derivāti
•Elpošanas orgānu sistēma
•Sirds asinsrites sistēma
•Gremošanas sistēma
•Nieru un urīnizvadceļu sistēma
 Antropometriskie rādītāji
Katram bērnam var būt savi individuālie rādītāji

Fiziskās attīstības vidējie rādītāji

•Ķermeņa masa gada vecumā trīskāršojas
•Garums gada laikā palielinās par 25 cm
•Galvas apkārtmērs palielinās par 11-12 cm
•Krūšu apkārtmērs palielinās par 14-15 cm
Gada laikā masas pieaugums: zēniem apmēram – 7 kg,
meitenēm apmēram – 6,5 kg
Ja mazulis piedzimst 3 kg smags, 6 mēnešu vecumā viņš var
svērt virs 6 kg, uz 12 mēnešu vecumu apmēram 9 kg
ĶERMEŅA PROPORCIJU IZMAIŅAS AUGOT
 Nervu sistēma
Pēc dzimšanas visas NS daļas nav vienādi un pilnīgi nobriedušas
–vislabāk ir attīstītas muguras smadzenes, dominē zemgarozas centri
Galvas smadzenes
•Nervu šūnu skaits – gandrīz tikpat liels kā pieaugušajiem, bet tās vēl nav pilnībā
izveidojušās; galvas smadzeņu masa – relatīvi liela
•Ap nervu šķiedrām pakāpeniski veidojas mielīna apvalks, kas paātrina impulsu
pārvadi
•Galvas smadzeņu masa (jaundzimušajam 340-350g, 6 mēn.vec. 530-660g
(pieaugušam cilvēkam -1350-1500g). Jaundzimušā smadzeņu masa ir salīdzinoši
liela – 1/8 – 1/9 no ķermeņa masas. Viena gada vecumā tā ir 1/11 – 1/12, bet
pieaugušam cilvēkam tikai 1/40 no ķermeņa masas
•Pirmā gada beigās smadzeņu masa ir palielinājusies 2 – 2,5 reizes
•Smadzeņu krokas un rievas ir lielas, mazs augstums un dziļums, pakāpeniski
mainās to topogrāfija
 Nervu sistēma
Pēc dzimšanas visas NS daļas nav vienādi un pilnīgi nobriedušas
–vislabāk ir attīstītas muguras smadzenes, dominē zemgarozas centri
Galvas smadzenes
•Galvas smadzenes ir bagātīgi apasiņotas
•Nav izveidojušās visas galvas vēnas (tas rada apstākļus toksisko vielu
akumulācijai)
•Paaugstināta hematoencefāliskās barjeras caurlaidība
• Uz beznosacījuma refleksu pamata veidojas nosacījuma refleksi, kas liecina,
ka galvas smadzenes un galvas smadzeņu garoza sāk pildīt savas funkcijas
Nervu sistēma
Muguras smadzenes
•Muguras smadzenes uzbūves ziņā ir vairāk nobriedušas
•Labi izteikti beznosacījuma refleksi (pirmā dzīves gada laikā
pakāpeniski izzūd)
 Kustību balsta sistēma
• Pēc dzimšanas turpinās skrimšļa aizvietošana ar kaulu šūnām ( skrimslī rodas
pārkaulošanās punkti)

• Kaulos ir daudz ūdens, mazāk neorganisko vielu (galvenokārt kalcija sāļu) –

zīdaiņa kauli ir mīksti, viegli padodas deformācijai (ja trūkst D vitamīna)

• Galvā ir lielais, mazais un sānu avotiņi, kas ļauj strauji palielināties zīdaiņa
galvaskausam

• Sāk mainīties sejas un smadzeņu daļas proporcijas

Kustību balsta sistēma
•Mugurkauls piedzimstot ir gandrīz taisns
•Fizioloģiskie izliekumi
Fizioloģiskā lordoze – izliekums uz priekšu
Fizioloģiskā kifoze – izliekums uz mugurpusi
•Kakla lordoze – ~ 2-3 mēn.
•Krūšu kifoze – ~ 6 mēn.
•Jostas lordoze un astes kifoze – ~ 1 g.
 Kustību balsta sistēma
• Krūšu kurvis - līdz 6 mēnešu vecumam ir cilindriska mucveida forma, ribas ir
horizontālā stāvoklī
• Apakšējās ekstremitātes - pirmos 2-3 mēnešu var būt līkas kājas (dobumos ir
kaulu smadzenes)
• Zobi - piedzimstot ir visi piena un
16 pastāvīgo zobu aizmetņi

https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=943&tbm=isch&sa=1&ei=Y56aW7TxBoeNrwSftargDg&q=zobi+1+gada+vecum%C4%81&oq=zobi+1+gada+vecum%C4%81&gs_l=img.3...40632.45928.0.46218.18.18.0.0.0.0.81.
1075.18.18.0....0...1c.1.64.img..0.5.308...0j0i67k1j0i30k1.0.SmantS9YG68
Kustību balsta sistēma
Muskulatūra
•Zīdaiņiem prevalē saliecējmuskuļu hipertonuss (2-2,5 mēnešu
vecumā tas pazūd augšējo ekstremitāšu muskuļos, bet 3-4
mēnešu vecumā – apakšējo ekstremitāšu muskuļos)
•Muskuļu attīstība ir nevienmērīga (secīgi lielie – muguras,
plecu u.c., tad mazie muskuļi – roku, kāju u.c.)
•Palielinās muskuļu masa
 Kustību balsta sistēma
Kustību attīstība
•pirmā dzīves mēneša beigās - var pagriezt galvu uz sāniem
•3 mēnešus vecumā - kļuvuši spēcīgāki kakla muskuļi, tāpēc guļot uz muguras, var
pacelt galvu
•3 - 4 mēnešu vecumā - sāk ar roku tiekties pēc priekšmetiem
•4 – 6 mēnešu vecumā - atver plaukstu un tver priekšmetus
•6 – 8 mēnešu vecumā - patstāvīgi sēž (liela lokanība)
•8 -10 mēnešu vecumā – rāpo un ceļas sēdus
•10 – 12 mēnešus vecumā - pieturoties sper dažus soļus; gadu vecs bērns (reizēm
agrāk) sāk staigāt
 Endokrīnā sistēma
• Hipotalāms – producē liberīnus un statīnus
• Hipofīze – labi attīstīta (sver 100-150 mg) ; producē (īpaši zīdaiņa vecumā)
• STH (somatotropais hormons) - augšanas hormons (jaundzimušajam - augstas koncentrācijas),
• TTH (tireotropais hormons) – sekmē vairogdziedzera augšanu (producē jodu saturošos hormonus),
(jaundzimušajam - augstas koncentrācijas),
• AKTH (adrenokortikotropais hormons) – sekmē virsnieru garozas augšanu
u.c. hormonus
• Epifīze – zīdaiņiem labi attīstīta (nomāc dzimumsistēmas priekšlaicīgu attīstību)
• Vairogdziedzeris – producē hormonus, kas ietekmē vielu maiņu, NS darbību, asinsriti,
augšanu un attīstību, regulē kalcija līmeni asinīs
• Epitēlijķermenīši - hormonam parathormonam ir nozīme jaundzimušā adaptācijas
procesā, regulē kalcija līmeni asinīs un izgulsnēšanos kaulos
 Endokrīnā sistēma
• Aizkrūtes dziedzeris – izstrādā hormonu timozīnu, kas sekmē limfocītu veidošanos.
Jaundzimušajam – 10-14g; 11-15 gadu vecumā – 37-38 g; pēc tam samazinās

• Virsnieres – jaundzimušajiem virsnieres vēl nav pilnīgi attīstījušās; palielinoties

dziedzerim, tiek ražoti hormoni, kas piedalās adaptācijas reakcijās, vielu maiņas
regulācijā. Agrā bērnībā vairāk izdalās noradrenalīns, nekā adrenalīns

• Aizkuņģa dziedzeris – jaundzimušajam sver tikai 4-5 g; 1 gada vecumā 8-9 g;

pieaugušam cilvēkam 70-80 g

• Dzimumdziedzeri - olnīcas jaundzimušajai meitenei sver apmēram 0,3 g;

dzimumnobriešanas periodā – 7 g; sēklinieki - jaundzimušajam zēnam sver mazāk
par 1g; pieaugušam vīrietim apmēram 20g
 Āda, tās derivāti
• Epiderma ir plāns virsējās ādas slānis
• Derma (kārpiņu slānis; tīklveida slānis)
✔ ekrīnie sviedru dziedzeri (funkcijas
–termoregulācija, vielu maiņas produktu
izdalīšana, piemīt dezinficējošas īpašības)
✔ Attīstīti tauku dziedzeri
✔ Plašs kapilāru tīkls
✔ Ādas receptori - nodrošina visu ārējo
kairinājumu uztveri, tālāku pārvadi
Hipoderma - labi izteikta, 12% no kopējās
ķermeņa masas
Ādas funkcijas
•Aizsargfunkcija
•Termoregulācijas funkcija
•Absorbcijas funkcija
•Izvadfunkcija
•Sintēzes funkcija
•Jušanas funkcija
 Elpošanas orgānu sistēma
• Deguna, deguna blakus dobumu īpatnības (deguns mazs;
deguna ejas – šauras; deguna skrimšļi – mīksti; deguna
gļotāda bagāta ar asinsvadiem, limfātiskiem audiem, gļotu
dziedzeriem)
• Rīkle (šaura un maza; mandeles vāji attīstītas)
• Balsene (piltuvveida forma; bass sprauga –šaura, augsti
novietota, balss saites – īsas)
• Traheja (piltuvveida; sadalīšanās – augstāk nekā
pieaugušajiem)
• Bronhi (bronh gļotāda – labi apasiņota)
• Plaušas (jaundzimušajam – plaušu audos ir daudz asinsvadu
un saistaudu, bet maz gaisa; plaušu masa – strauji palielinās).
Vāji attīstīta elpošanas muskulatūra
• Elpošana – sekla un bieža 1 mēn. – 40-45 reizes/min.; 6 mēn.
– 35-40 reizes/min.; 12 mēn. – 35 reizes/min.
 Sirds asinsrites sistēma

• Sirds masa – jaundzimušajam ir 22 – 24 g (0,8% no ķermeņa

masas (pieaugušajam – 0,4%), gada vecumā ir 40 -50 g
• Sirds daļas aug nevienmērīgi
• Sirdsdarbības biežums
✔ Jaundzimušajiem – 140 -150 reizes/min
✔ 6 mēn.vec.- 130 -135 reizes/min
✔ 12 mēn.vec.- 120 -125 reizes/min
Artērijas – relatīvi platākas nekā pieaugušajam
Sistoliskais asinsspiediens – jaundzimušajam vidēji 70 mm/Hg
 Gremošanas sistēma
• Mutes dobuma īpatnības (relatīvi mazs mutes dobums; mutes gļotāda maiga,
bagāta ar asinsvadiem; pirmajos mēnešos – maz siekalu dziedzeru; aktīvi sāk
funkcionēt – 3-4 mēnešu vec.; vaigos un lūpās – labi attīstīti muskuļi; vaigos –
tauku uzkrājumi; garšas kārpiņas – vairāk nekā pieaugušajam)
• Barības vads – relatīvi garāks nekā pieaugušajam
• Gremošanas īpatnības kuņģī (jaundzimušajam – kuņģa tilpums 30-35 ml;
gada vecumā – 300 ml; intensīva kuņģa augšana; kuņģis – kreisajā pusē –
paribē; raksturīga fizioloģiskā aerofāgija; samazināts kuņģa skābums;
samazināta motorika; vāja peristaltika)
• Zarnu garums relatīvi lielāks nekā pieaugušajam; zarnu gļotāda – labi attīstīta;
zarnu muskulatūra – vāji attīstīta; pastiprināta zarnu sieniņu caurlaidība; ātri
rodas gremošanas traucējumi
• Aknas – relatīvi lielas, bet morfoloģiski un funkcionāli nenobriedušas
• Aizkuņģa dziedzeris – relatīvi liels, bet nepietiekami diferencēts
 Izvadorgānu sistēma
•Nieres (relatīvi lielākas nekā pieaugušajam; vāji attīstīts garozas,
bet labi attīstīts serdes slānis; nieru bļodiņas un urīnvadi plati, bet to
sieniņās vāji attīstīta muskulatūra)
•Urīnpūslis (atrodas augstāk nekā pieaugušajam; muskuļu slānis –
vāji attīstīts; tilpums mazs – jaundzimušajam – 30 ml)
 Zīdaiņa attīstība

■ 3 mēnešus vecam mazulim sāk parādīties tauku slānis. Tikko pēc

dzemdībām zemādas tauku slānis veido tikai 10% no kopējās
ķermeņa masas, bet trīs mēnešu vecumā - 30 %
■ Zīdaiņiem zemādas tauku slānis ir ļoti svarīgs veselīgas attīstības
rādītājs, tie pasargā no ārējās vides nelabvēlīgās iedarbības, notur
stabilu ķermeņa temperatūru un liecina arī par normālu imunitāti
■ 3 mēnešus vecam mazulim ir kļuvuši spēcīgāki kakla muskuļi, tāpēc
guļot uz muguras, bērns neilgu laiku var pacelt galviņu
■ Guļot uz vēdera, viņš var sākt atbalstīties, pacelt galviņu un plecus
no virsmas. Kad mazuli aiz rociņām pavelk uz augšu sēdus pozā,
galviņa vairs nekrīt atpakaļ
 Zīdaiņa attīstība
■ 4 – 6 mēnešu vecumā bērns atver plaukstu un tver priekšmetus. Ja
kaut ko vēlas, tad kliedz. Cenšas panākt, lai viņu ievēro
■ 4 – 6 mēnešu vecumā bērna pirkstiņi vairs nav sažņaugti dūrē.
Mazulis aptausta savas rociņas, rotaļājas ar pirkstiem
■ 4 mēnešus vecumā mazulis jau spēj noturēt rokās rotaļlietu, kustināt
to, var pietuvināt mutei
■ 4 mēnešus vecumā guļot uz muguras un balstoties uz vēdera un
apakšdelmiem – paceļ galvu
■ 5 mēnešu vecumā bērns guļot uz muguras paceļ galvu un kājas,
satver sevi aiz potītēm, pievelk tās pie galvas un iebāž kāju pirkstus
mutītē. Ja ierauga blakus sev kādu priekšmetu, tad satver to un iebāž
mutē
 Zīdaiņa attīstība
■ 6 – 8 mēnešus vecs bērns mēģina tikt uz priekšu līšus, kustības
koordinētas. Priecājas ieraugot pazīstamus cilvēkus. Ziņkārīgs.
Izaug pirmie piena zobi
■ 6 mēnešu vecumā bērns apsēdināts neilgi var nosēdēt
■ 7 mēnešu vecumā bērns sāk velties vai jau veļas no vieniem sāniem
uz otriem, no vēdera uz muguras un atpakaļ. Mēģina līst uz priekšu
vai atpakaļ
■ 8 - 10 mēnešus vecs bērns prot rāpot un celties sēdus, pieturoties
piecelties stāvus
■ 9 mēnešu vecumā bērna roku kustības ir daudz koordinētākas —
mazulis var uzbūvēt torni no diviem klucīšiem
 Zīdaiņa attīstība
■ 10 mēnešu vecumā bērnam patīk spēlēties ar rotaļlietām,
kas kustās pa grīdu. Rotaļās patīk izmantot kastes un
skapīšus. Var noturēt rokā divus mazus klucīšus
■ 10 – 12 mēnešus vecs bērns pieturoties sper dažus soļus.
Dažreiz mazulis var pārvietoties pa istabu, turoties pie
mēbelēm
■ 10 – 12 mēnešus vecs bērns atšķir dažādas skaņas. Acu un
roku kustības kļūst koordinētas
■ Gadu vecs bērns iegaumē dažu vārdu nozīmi
 Runas attīstība
Bērns piedzimst ar runāšanai pielāgotu runas aparātu
Pastāv ģenētiski izveidots mehānisms, kas ļauj uztvert valodas zīmes, tās producēt un
pareizi lietot. Runas un valodas spējas ietekmē gan iedzimti, gan sociāli
priekšnosacījumi, kas veicina vai kavē runas spēju attīstību katrā konkrētā
vecumposmā
Skaņu kompleksi zīdainim parādās pirmajās dzīves nedēļās kā iedzimta sevis
izteikšana. Bērns parāda kā jūtas, tie kalpo kā aizsardzības vajadzība
Reizē ar piedzimšanu bērnam veidojas balss reakcijas: kliedziens un raudas. Tie
veicina trīs runas aparāta daļu – elpošanas, balsi veidotājas un artikulācijas – dažādu
kustību attīstību
Četru nedēļu vecumā - atbild ar lūpu kustībām, ja mamma ar viņu sarunājas.
Pirmajām sazināšanās izpausmēm bez vārdiem ir ļoti liela nozīme valodas attīstībā
un emocionālo kontaktu nodibināšanā
 Runas attīstība
Sākot ar 2. – 3. mēnesi parādās gugināšana, dūdošana
Apmēram 5. – 6. mēnesī, gugināšana pakāpeniski pāriet lalināšanā
Lalināšanas agrīnajā posmā sāk saskaņoti funkcionēt dzirde - runa. Bērnam
pakāpeniski veidojas artikulācijas orgānu kustības un neskaidrie skaņu
kompleksi pilnīgojas, to skanējums kļūst diferencētāks
Lalināšanas pirmajā periodā nozīmi iegūst intonācija
Pirmajam lalināšanas posmam noslēdzoties, bērns jau var saklausīt runas
ritmisko struktūru, attīstās lalinošie pseidovārdi (neīstie vārdi). Bērns
iemācās pārslēgt zilbju ķēdes
Virknētas zilbju ķēdes liecina par runas kustību un runas dzirdes analizatoru
kopdarbību
 Runas attīstība

10 – 12 mēnešu vecumā izpratnes ziņā bērna vārdu skaits ir ļoti

ierobežots, tie ir vienzilbīgi, divzilbīgi vārdi. Bērns pazīst tikai tos
vārdus, kas apzīmē viņu interesējošus priekšmetus, tādēļ vārdu
izpratne ir iespējama tikai noteiktās situācijās
Gadu vecs bērns iegaumē dažu vārdu nozīmi
Pēc lūguma parāda, kur viņam ir acis, deguns, mute
Pirmo dzīves gadu dēvē par bērna pirmsvalodas runas apguvi, jo
notiek nepārtraukta runas aparāta vingrināšanās
Izmantotā literatūra
• Geske, R. Bērna bioloģiskā attīstība. Rīga: RaKa, 2005
• Irbe, A., Lindenberga, A. Bērns runāt mācās ģimenē. Rīga: RaKa, 2014.
• Pārkers, S. Cilvēka ķermenis. Rīga: Zvaigzne ABC, Tulkots 2009
• Puškarevs, I., Golubeva, A. Bērna attīstība. Lielvārds, 1999
• Valtneris, A. Cilvēka fizioloģija. Rokasgrāmata. Rīga: Zvaigzne ABC.
 Agrīnais vecums
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības
pamati

Mazbērna periods (2-3 gadi)

 Antropometriskie rādītāji
Vecums gados Ķermeņa masa (kg) Auguma garums (cm)

2. gadā Vidēji palielinās par 2,5 kg Vidēji palielinās par 10 cm

3. gadā Vidēji palielinās par 2 kg Vidēji palielinās par 7,5 cm

Pēc gada vecuma notiek augšanas tempa

samazināšanās
Antropometriskie rādītāji
• Antropometrisko rādītāju attiecība bērniem līdz 2 gadu vecumam:
• Zēni: augums — no 84,5 cm līdz 89 cm, svars — no 12 kg līdz 14 kg;
• Meitenes: augums — no 82,5 сm līdz 87,5 cm, svars — no 11,5 kg
līdz 13,5 kg.
• Antropometrisko rādītāju attiecība bērniem līdz 3 gadu vecumam:
• Zēni: augums — no 92 cm līdz 100 cm, svars — no 13,5 kg līdz 16
kg;
• Meitenes: augums — no 93 cm līdz 98 cm, svars — no 13 kg līdz 15,5
kg.
 Mazbērna perioda (1 līdz 3 gadi) attīstības īpatnības
• 12 – 14 mēnešus vecs bērns staigā, vai spēj noiet 2 -3 soļus bez pieturēšanās
• Labi un stabili stāv
• Liek priekšmetus kastītē
• Liek klucīšus vienu uz otra
• Reaģē uz vienkāršiem lūgumiem bez žestiem
• Vārdu skaits vismaz 1 - 6
 Mazbērna perioda (1 līdz 3 gadi) attīstības īpatnības
• Pusotra gada (16-18 mēn.) vecumā bērns:
• Labi staigā un skrien; patīk kāpt pa kāpnēm; mēģina patstāvīgi ēst ar karoti,
dzert no krūzes
• Spēlējas ar rotaļlietām
• Izrāda mīlestību, apmierinātību, satraukumu
• Saprot nedaudzas vienkāršas frāzes
• Parāda uz attēla dažus priekšmetus
• Pazīstamus cilvēkus nosauc vārdos
• Vārdu krājums – apmēram 15 vārdi
 Mazbērna perioda (1 līdz 3 gadi) attīstības īpatnības
• 2 gadu vecumā bērns:
• Labi skrien un iet
• Met un ar kāju ripina bumbu
• Ceļ torņus no 4-6 kubiem
• Skatās bildes grāmatās
• Spēlējas ar rotaļlietām
• Zina savu vārdu un runā par sevi
• Nosauc priekšmetus, kurus vēlas iegūt
• Vārdu krājums – apmēram 20 vārdi
 Mazbērna perioda (1 līdz 3 gadi) attīstības īpatnības
• 2,5 - 3 gadu vecumā bērns:
• Kāpjot pa kāpnēm, prot pārmaiņus likt kājas
• Prot apģērbties un noģērbties
• Var iemācīties braukt ar trīsriteni
• Var sašķirot klucīšus pēc lieluma
• Saprot un izpilda dažādus lūgumus
• Spēlējas un kontaktējas arī ar citiem bērniem
• 3 gadu vecumā lieto apmēram 800 vārdus
• Veido frāzes no 4-5 vārdiem. Izmanto runā vietniekvārdus – es, tu u.c.
• Atbild uz vienkāršiem jautājumiem
Nervu sistēma
•Galvas smadzenes
• 2 gadu vecumā galvas apkārtmērs pieaudzis par 2 cm
•Galvas smadzeņu lielums 2 gadu vecumā – apmēram 4/5 no
pieauguša cilvēka smadzeņu lieluma
•3 gadu vecumā galvas smadzeņu masa palielinājusies 3 reizes
(salīdzinot ar jaundzimušā galvas smadzeņu masu)
• Turpinās nervu šūnu diferenciācija
 Kustību balsta sistēma
• Kauli ir mīksti, elastīgi
• Zobi
✔ 2-2,5 gadu vecumā ir 20 piena zobi, noformējas piena zobu sakodiens
• Mugurkauls
✔ Izveidojusies mugurkaulam raksturīga konfigurācija; mugurkaula fiksācija vēl ir nepietiekama
✔ Aug garumā krūšu kurvis, ribas nolaižas uz leju
✔ Intensīvi aug iegurņa kauli
✔ Iztaisnojas kājas
• Muskuļi attīstās nevienmērīgi (vispirms lielie, muskuļu masa salīdzinoši mazāka kā
jaundzimušajam)
• 1-2 gadu vecumā – apmēram 16,6% no kopējās masas
• Muskuļu šķiedras – īsākas un tievākas, satur mazāk protofibrillu
Āda, tās derivāti
•Āda ir maiga, labi apasiņota
•Liels virsmas laukums ( bērns ātri atdziest , pārkarst)
•Samazināta zemādas tauku kārta

•Labi izteiktas skropstas un uzacis

•Pieaug matu augšanas ātrums ( 0,2mm-0,5 mm/Dn), mati
kļūst biezāki
 Elpošanas orgānu sistēma
• Mainās deguna ejas - tās paplašinās, pagarinās, attīstās deguna blakusdobumi
• Ir īsas balss saites (balss tembrs ir augsts)
• Labi apasiņota, maiga balsenes, trahejas, bronhu gļotāda
• Traheja turpina augt garumā un platumā, trahejas gļotāda ir maiga, labi apasiņota, tajā ir
daudz dziedzeru
• Līdz 2 gadu vecumam palielinās alveolu skaits plaušās. Plaušu kapilāri ir plati, bet
elastīgie audi – vāji attīstīti. Var veidoties plaušu iekaisumi
• Elpošanas biežums ir 28-35 reizes/min
• 2 g. vecumā raksturīgs jaukts elpošanas tips (diafragmas-krūšu)
• Plaušu masa 2-3 gadu vecumā ir 250 g (5 reizes lielāka nekā jaundzimušajam). Līdz 2
gadu vecumam notiek intensīva alveolu daudzuma palielināšanās
 Sirds asinsrites sistēma
• Strauji aug sirds (salīdzinot ar masu piedzimstot, tā ir palielinājusies 3 reizes),
īpaši kreisā sirds daļa. 3 g vecumā sirds masa – apmēram 70 g
• Intensīvāk aug sirds kreisā daļa
• Paralēli sirdij aug arī maģistrālie asinsvadi, bet to augšanas temps ir lēnāks
• Palielinās asinsspiediens
• Aptuveni SAS (sistolisko asinsspiedienu) pēc 1 gada vecuma var aprēķināt pēc
formulas SAS=80 + 2n
• (n – vecums gados)
• DAS (diastoliskais asinsspiediens) ir 1/3 – 2/3 no SAS
• Asiņu daudzums – apmēram 11% no ķermeņa masas
 Sirds asinsrites sistēma
• Sirdsdarbības biežumu regulē neirohumorāls mehānisms, pielāgojot izgrūsto
asins daudzumu bērna funkcionālajam stāvoklim
• Sirdsdarbības regulācijas centrs atrodas iegarenajās smadzenēs, no kuriem
impulsus uz sirdi vada simpātiskās nervu šķiedras (sirdsdarbību paātrina) un
klejotājnervu šķiedras (sirdsdarbību palēnina)
• Bērnam uzsākot patstāvīgi staigāt un sākot aktīvi darboties, parādās
klejotājnerva lielāka ietekme uz sirdi. Līdz ar to sirds ritms kļūst lēnāks miera
stāvoklī, rodas elpošanas aritmija, kad ieelpā sirdsdarbība ir ātrāka, bet izelpā –
lēnāka
• Sirdsdarbības biežums 2 gadu vecumā ir 110-115 reizes/min
• Sirdsdarbības biežums 3 gadu vecumā ir 105-110 reizes/min
Gremošanas sistēma
•3 gadu vecumā kuņģa tilpums ir 400-600 ml. Nav pilnīgi
noformējusies kuņģa ieejas daļa
•Turpina veidoties kuņģa gļotāda un kuņģa dziedzeri
•Intensīvi aug aizkuņģa dziedzeris
•Aknu funkcionālās spējas vēl ir ierobežotas, turpina attīstīties
aknu šūnas. 3 gadu vecumā aknas sver apmēram 450 g
•Vēdera izeja kļūst retāka – 1-2 reizes dienā
 Nieru un urīnizvadceļu sistēma
• Nieru masa palielinās strauji
• Nefroni, kas katrs sastāv no asinsvadu kamoliņa, kapilāriem, kanāliņiem, vēl nav
pietiekami diferencēti
• Turpinās nieru un urīnpūšļa attīstība
• Urīnpūšļa ietilpība apmēram 60 – 100 ml [ml = (vecums gados +2) x 20]
• Attīstās urinācijas kontrole
✔ 1-2 gadi - atpazīst pilnu urīnpūsli, paziņo par to, bet urināciju nekontrolē
✔ 2-4 gadi - atpazīst urinācijas sajūtu, izstrādā urinācijas aiztures spēju
✔ Urinācijas biežums – līdz 15 reizēm diennaktī
Izmantotā literatūra
• Geske, R. Bērna bioloģiskā attīstība. Rīga: RaKa, 2005
• Irbe, A., Lindenberga, A. Bērns runāt mācās ģimenē. Rīga: RaKa, 2014.
• Pārkers, S. Cilvēka ķermenis. Rīga: Zvaigzne ABC, Tulkots 2009
• Puškarevs, I., Golubeva, A. Bērna attīstība. Lielvārds, 1999
• Valtneris, A. Cilvēka fizioloģija. Rokasgrāmata. Rīga: Zvaigzne ABC.
 Dzīvesveids
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības
pamati
 Veselīgs dzīvesveids
•Veselība lielā mērā ir atkarīga no cilvēka dzīvesveida.
•Veselīga dzīvesveida ievērošanai svarīga ir pareiza izpratne par to,
kā dzīvot, kā strādāt, kā atpūsties, kā ēst, kā satikt un kontaktēties
ar citiem cilvēkiem.
•Veselīgs dzīvesveids ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā:
• darba un atpūtas režīms,
• fiziskās aktivitātes,
• ēšanas ieradumi,
• dzīves ieradumi (atkarību izraisošu vielu lietošana vai
nelietošana u.c.)
• savstarpējās attiecības.
 Dienas režīms
•Ikvienam cilvēkam ir individuāls diennakts ritms jeb bioloģiskais
ritms.
•Bioloģiskais ritms regulē daudzas organisma funkcijas, piemēram,
miega - nomoda ciklu, tāpēc katram ir jāievēro sev nepieciešamās
stundas miegam, lai justos možs un atpūties.
•Cilvēka dzīvošana atbilstoši savam bioloģiskam ritmam ir viens no
veselīga dzīvesveida priekšnoteikumiem.
•Ja tiek traucēts ierastais diennakts ritms, var rasties nogurums,
miegainība, darbaspēju samazināšanās, psihiski traucējumi. Tas var
veicināt slimību attīstību.
 Miegs
•Pietiekošs miega ilgums ir nepieciešams labas veselības un
darbaspēju uzturēšanai.
•Miega laikā organismā notiek dažādi fizioloģiski procesi. Guļot
organismā tiek atjaunotas un uzkrātas šūnu enerģētiskās un
funkcionālās rezerves. Bez tam miegs nodrošina centrālās nervu
sistēmas darbības līdzsvaru un stabilitāti. Pastāv uzskats, ka miega
laikā notiek dienas laikā uztvertās informācijas pārstrāde.
•Miega ilgums dzīves laikā mainās. Jaundzimušais parasti guļ
aptuveni 21 stundu. Desmit gadus vecs bērns diennaktī vidēji guļ
10 stundas, bet pieaugušam cilvēkam miegam nepieciešamas
apmēram 7-8 stundas. Vecumā miega ilgums parasti samazinās.
 Veselīgs uzturs
•Veselīga uztura galvenās prasības:
uztura dažādība, uztura
sastāvdaļu sabalansētas attiecības
un mērenība
•Sabalansētā uzturā nepieciešams,
lai 12 - 14 % enerģijas dotu
olbaltumvielas, 53 - 57 %
ogļhidrāti un 30 - 35 % taukvielas
•Pietiekams uzņemtā šķidruma
daudzums
•Pietiekams uzņemto vitamīnu un
minerālsāļu daudzums
 Olbaltumvielas (proteīni)
• Olbaltumvielas ir obligāti nepieciešamas organisma augšanai un
attīstībai. Tās ir visu audu galvenā sastāvdaļa, veic daudzveidīgas
funkcijas
• Olbaltumvielas atrodas kā dzīvnieku, tā arī augu produktos.
• Olbaltumvielas ir polimēri, kuru sastāvā var būt 20 dažādas aminoskābes.
• Katrai aminoskābei ir karboksilgrupa (-COOH) un aminogrupa (-NH2).
Savienojoties vienas aminoskābes karboksilgrupai ar nākamās
aminoskābes aminogrupu, veidojas peptīdsaite.
• Cilvēka organisms aminoskābes saņem ar uzturu. No tām tiek sintezētas
nepieciešamās olbaltumvielas. Parasti, ja uzturā trūkst kāda aminoskābe, tā
var sintezēties no citām. 8 aminoskābes cilvēka organismā nespēj
sintezēties, tāpēc tās sauc par neaizstājamām aminoskābēm.
 Vēlamais olbaltumu daudzums uzturā

• Organismā gandrīz nemaz nav olbaltumvielu rezerves, tāpēc tās ir

regulāri jāuzņem ar uzturu.
• Olbaltumu rezerves – tikai 5% (aknās, zarnās).
• Ja organisms uzņem vairāk olbaltumvielu, nekā vajadzīgs audu
atjaunošanai, tad pārpalikums tiek izmantots kā enerģijas avots.
• Olbaltumvielu sintēzei raksturīgi, ka cilvēkam neaizstājamās
aminoskābes ir nepieciešamas noteiktās savstarpējās attiecībās. Ja kāda
no neaizstājamām aminoskābēm ir vairāk nekā tas nepieciešams sintēzes
procesiem, tad tā netiek izmantota.
 Olbaltumvielu deficīts
• Deficīta simptomi:
miegainība
ķermeņa olbaltumu samazināšanās
muskuļu samazināšanās
tūskas
aknu taukainā hepatoze
dermatoze
imunitātes pavājināšanās
anēmija
 Olbaltumvielu deficīts
• Olbaltumvielu deficīta cēloņi:
bērniem ( < 0,25 g/kg)-
1. mazattīstītās valstīs, kur uzturā liels īpatsvars ir ogļhidrātiem (augu
valsts produktiem).; pārāk ātri tiek pārtraukta krūts barošana;
pieaugušajiem
1. ilgstoši nesaņemot pilnvērtīgu uzturu,
2. attīstītās valstīs – sekundāri pēc smagām traumām, hroniskām
saslimšanām, infekcijas slimībām, psiholoģiskām problēmām vai
medikamentozas ārstēšanas.
 Lipīdi
• Lipīdi ir organiskas vielas ar daudzveidīgu struktūru, kas atrodas visos dzīvajos
organismos. Lipīdi ir hidrofobas vielas. Tie nešķīst ūdenī, bet šķīst organiskajos
šķīdinātājos, piemēram, benzolā, hloroformā, ēterī.
• Lipīdus iedala vienkāršajos lipīdos, fosfolipīdos un steroīdos.
• Vienkāršie lipīdi ir tauki, eļļas un vaski. Šie savienojumi satur oglekli, ūdeņradi un skābekli
un parasti neveido gredzenveida struktūras.
• Tauki un eļļas veidojas savienojoties vienai glicerīna molekulai ar trim taukskābju
molekulām.
• Taukskābju sastāvs dažādos taukos un eļļās ir atšķirīgs. Pavisam lipīdos konstatēti vairāk
nekā 200 dažādu taukskābju atlikumi.
• Taukos pārsvarā ir piesātināto taukskābju atlikumi (tās nesatur dubultsaites), bet eļļās –
nepiesātināto taukskābju atlikumi (tās satur dubultsaites). Tāpēc istabas temperatūrā tauki
ir cieti, bet eļļas – šķidras.
• Lipīdi organismā veic dažādas funkcijas - galvenā ir enerģētiskā funkcija, tie veic arī
aizsargfunkciju, termoregulācijas, siltumizolācijas funkcijas, tie nepieciešami dažādu
bioloģiski aktīvu vielu sintēzei, kā arī ir bioloģiski aktīvu vielu šķīdinātāji.
• Ja jauna organisma barībā ir pārāk maz tauku, tad tas novājē, āda kļūst sausa, palielinās
asinsvadu caurlaidība, rodas asinsizplūdumi.
 Lipīdi (tauki)
•Ja jauna organisma barībā ir pārāk maz tauku, tad tas novājē, āda
kļūst sausa, palielinās asinsvadu caurlaidība, rodas
asinsizplūdumi.
• Cilvēkiem lipīdu vielmaiņas traucējumu gadījumos parādās tendence uz
koronāro artēriju spazmām un trombozēm, rodas traucējumi
dzimumdziedzeru funkcijās.
• Lipīdi ietilpst nervaudos un ir nepieciešami to funkcionēšanai. Tie ir
pamatviela dzimumhormonu un D3 vitamīna veidošanā.
• Pieaugušam cilvēkam nepieciešamais tauku daudzums ir apmēram 60 –
100 g dienā.
• Organismā tauki veidojas arī no neizmantotajiem ogļhidrātiem, tāpēc
pārmērīga ogļhidrātu uzņemšana veicina aptaukošanos.
 Ogļhidrāti
•Ogļhidrāti ir organiski savienojumi, ko veido ogleklis, ūdeņradis
un skābeklis attiecībās 1 : 2 : 1.
•Ogļhidrāti veidojas augos galvenokārt fotosintēzes procesā.
• Viena no svarīgākajām ogļhidrātu funkcijām ir organisma nodrošināšana ar
enerģiju.
• Ogļhidrātu šķelšana ir organismam visvieglāk pieejamais enerģijas ieguves
veids.
• Daži ogļhidrāti var pārvērsties taukos vai taukiem līdzīgās vielās. Tās
organisms izmanto savas struktūras veidošanai, un to uzdevums ir
nodrošināt organismu ar enerģijas rezervēm.
• Ogļhidrātus uzkrāj kā barības vielu rezerves. Piemēram, glikogēns uzkrājas
aknās un skeleta muskulatūrā, ciete - augļos un bumbuļos.
• Aknās var uzkrāties līdz 150 g glikogēna, bet skeleta muskuļos ap 200 g
glikogēna.
 Ūdens un minerālvielas
• Svarīga loma daudzās fizioloģiskajās funkcijās ir ūdenim un minerālvielām.
• Ūdens un minerālvielas veido organisma iekšējās vides pamatu. Tie ir asins plazmas,
limfas un audu šķidruma galvenā sastāvdaļa.
• Pieaugušam cilvēkam diennaktī jāuzņem 2 - 2,5 l ūdens. Saņemtajam ūdenim ir
pilnīgi jāsedz ūdens patēriņš.
• Normālai organisma funkcionēšanai nepieciešams pareizs minerālvielu daudzums un
noteiktas to attiecības.
• Cilvēkam zaudējot ūdeni tiek zaudēti arī sāļi, tāpēc jārūpējas par to atjaunošanu.
• Vairums neorganisko vielu organismā ir izšķīdušā stāvoklī, un tātad sadalījušās jonos.
• Joniem ir nozīmīga loma daudzu organisma funkciju regulācijā. Tie uztur: normālu
skābju - sārmu līdzsvaru, vada elektrolītisko strāvu, ir nepieciešami noteiktu audu
attīstībai un kairinājuma uztveršanai un nervu impulsu pārraidei. Joni nosaka šūnas
polaritāti.
 Vitamīni
• Organisma fizioloģisko funkciju realizēšanai ir nepieciešami arī vitamīni.
• Vitamīni ir daudzveidīga bioloģiski aktīvu organisku savienojumu grupa, kas
nelielos daudzumos vajadzīga normālu dzīvības procesu norisei.
• Lielāko daļu vitamīnu organisms nespēj sintezēt, un tie jāuzņem ar barību.
Dažus vitamīnus sintezē zarnu mikroorganismi.
• Vairums vitamīnu katalizē dažādus bioķīmiskus procesus. Tie nepieciešami
gan olbaltumvielu, ogļhidrātu un taukvielu sintēzei un šķelšanai, gan dažādu
dzīvības procesu uzturēšanai (organisma augšanai un attīstībai, asinsrades
procesiem, redzes funkcionēšanai utt.).
 Ūdenī šķīstošie un taukos šķīstošie vitamīni
• Vitamīnus iedala ūdenī šķīstošos un taukos šķīstošos vitamīnos.
• Pie ūdenī šķīstošiem vitamīniem pieder B grupas vitamīni, C, P un citi vitamīni. Tie
šķīst asiņu plazmas ūdenī. Ievērojamos daudzumos organismā tie netiek uzkrāti.
• Ūdenī šķīstošie vitamīni parasti darbojas kopā ar fermentiem, piedaloties to
kofermentu veidošanā.
• Taukos šķīstošie vitamīni ir A, D, E, K un F grupu vitamīni.
• Taukos šķīstošie vitamīni var uzkrāties ķermeņa taukos un ilgāku laiku saglabāties
organismā.
• Taukos šķīstošus vitamīnus sauc arī par hormonu vitamīniem. Tie organismā veic
dažādas funkcijas (nodrošina bioloģisko membrānu funkcionēšanu, asins
sacerēšanu, redzes pigmenta veidošanos utt.).
 Vitamīnu daudzuma izmaiņas
organismā

• Ja uzturā trūkst vitamīni, tad rodas hipovitaminoze.

• Ja ir viena noteikta vitamīna trūkums, tad rodas avitaminoze.
• Hipovitaminožu un avitaminožu gadījumos palēninās organisma augšana,
pavājinās apetīte, rodas gremošanas darbības traucējumi un citas novirzes
organisma funkcionēšanā.
• Pārmērīga vitamīnu uzņemšana var radīt hipervitaminozi.
 Darbs un fiziskās aktivitātes
•Konstatēts, ka cilvēki, kuri dzīves laikā aktīvi strādā mazāk slimo,
un viņu vidēji nodzīvotais mūžs ir garāks.
•Fizisks darbs svaigā gaisā un fiziskās aktivitātes attīsta veiklību,
iemāca koncentrēt uzmanību, neļauj veidoties liekajam svaram. Tās
arī palīdz mazināt stresu, pārdzīvojumus, uztraukumu.
•Īpaši svarīgas fiziskās aktivitātes ir līdz 20 gadu vecumam. Tās
veicina normālu organisma attīstību un nobriešanu. Tomēr jebkurā
mūža posmā fiziskās aktivitātes ir obligāts nosacījums veselības
uzturēšanai.
 Sporta aktivitātes un dzīvesveids
Mūsdienās raksturīga
parādība ir mazkustīgs
dzīvesveids.
Attīstoties tehnoloģijām, tajā
skaitā datortehnikai, bērnu,
jauniešu un pieaugušo
fiziskā aktivitāte ir
samazinājusies, kas
pasliktina organisma
funkcionālo līmeni.
 Sporta aktivitātes un dzīvesveids
Atkarībā no mazkustības jeb
hipokinēzijas ilguma un
kustību apjoma ierobežojuma
mazkustības izraisītās sekas var
izpausties ļoti plaši, sākot no
maznozīmīgiem atsevišķu
organisma sistēmu
traucējumiem un beidzot ar
patoloģisku stāvokļu
izveidošanos.
Sporta aktivitātes un dzīvesveids

• Mazkustīgs dzīvesveids rada risku veidoties dažādām slimībām: sirds

asinsvadu sistēmas slimībām, II tipa diabētam, noteikta veida
audzējiem.
• Fiziskas slodzes trūkuma gadījumā palielinās taukaudu daudzums,
rodas vielmaiņas traucējumi, asinsvados rodas aterosklerotiskas
izmaiņas, kas saistītas ar holesterīna pastiprinātu izgulsnēšanās
asinsvadu sienās.
 Sporta aktivitātes un dzīvesveids
•Apsekojot Latvijas vispārizglītojošo
skolu skolēnus, tostarp sporta skolu
audzēkņus un bērnus ar paaugstinātu
fizisko slodzi, Sporta medicīnas
valsts aģentūra ir konstatējusi, ka
vairāk nekā pusei Latvijas skolēnu
fiziskā sagatavotība ir zem vidējā
līmeņa.
• Skolēnu zemie fiziskās sagatavotības rādītāji ir
satraucoši, īpaši zemās kardiorespiratorās spējas,
jo tās paaugstina sirds un asinsvadu slimību risku,
no kurām cilvēki visvairāk mirst.
 Sporta aktivitātes un dzīvesveids
Nepietiekama fiziskā aktivitāte, neveselīgs
uzturs, smēķēšana un pārmērīga alkohola,
narkotisko un psihotropo vielu lietošana ir
vieni no galvenajiem iemesliem augstajiem
mirstības un saslimstības rādītājiem Latvijā
no sirds un asinsvadu slimībām, vēža un
citām hroniskām neinfekciju slimībām.
Fizisko aktivitāšu ietekme uz organismu
Bērnam ir nepieciešama pietiekama fiziska
slodze.
Bērniem sporta nodarbības ir mērķtiecīgi
jāorganizē.
Bērniem no 5 – 12 gadu vecumam tiek
rekomendēts katru dienu 90 minūtes vidējas
intensitātes fiziskās aktivitātes (ieskaitot
spēlēšanos) kas ir minimālais nepieciešamais
daudzums, kas nodrošina veselību, bērnu
augšanu un attīstību.
Fizisko aktivitāšu ietekme uz organismu
Fizisko aktivitāšu pozitīvā ietekme uz veselības stāvokli
•Uzlabojas pašsajūta, rodas mundrums, pieaug enerģija, palielinās dzīvesprieks, samazinās
iespēja veidoties depresijai
•Paaugstinās organisma spējas pretoties slimībām
•Tiek stiprināts skelets un muskuļi
•Uzlabojas sirds asinsvadu sistēmas, elpošanas orgānu sistēmas u.c. orgānu sistēmu
funkcionēšana
•Uzlabojas stāja un veiklība
•Palielinās izturība
•Labāk tiek regulēts ķermeņa svars
•Kustību aktivitāte veicina domāšanas un atmiņas attīstību
•Tiek attīstīta komunikabilitāte (kopā sportojot vai aktīvi pavadot brīvo laiku var iegūt jaunus
draugus un sadraudzēties)
•Tiek norūdīts raksturs (palielinās spējas pārvarēt grūtības, tiek trenēta mērķtiecība)
Treniņu procesa organizācija sportā
Organizējot treniņu procesu, agrīnās specializācijas vietā jāiestājas par
iespējami vispusīgu jauniešu sportu. Turklāt, par galveno jāizvirza
jauniešu patika un prieks nodarboties ar sportu.
Skolām un sporta organizācijām, kuras rīko sporta nodarbības
jauniešiem, jānodrošina, lai vidējais treniņiem veltītais laiks ievērojami
pārsniegtu vidējo sacensībās pavadīto laiku.
Sporta skolām, klubiem jāpiedāvā tādas sporta aktivitātes, lai
ieinteresētajiem jauniešiem būtu nodrošināta iespēja attīstīt savas
sportiskās dotības un uzlabot rezultātus.
Eiropas nevalstiskās organizācijas uzskata, ka aktīvi jāpretojas
mēģinājumiem izspiest no jauniešiem, īpaši no izcili apdāvinātiem,
pārmērīgi augstus sportiskos rezultātus. Primārajam ir jābūt
sportošanas priekam.
Jauniešu motivācija nodarboties ar sportu
•Pedagogam jāizprot, ka viņa vienīgais
uzdevums nav sagatavot komandu un
izcīnīt uzvaru sacensībās, bet gan kopā
ar citiem skolotājiem sekmēt priecīga,
vesela un zinātkāra jaunieša
veidošanos.
•Tad arī tiks attaisnots sporta mērķis,
saturs un nepieciešamība kopīgā
mācību plāna ietvaros.
Jauniešu motivācija nodarboties ar sportu
Faktori, kas ietekmē jaunieti pamest sportu
Lielākā problēma profesionālās ievirzes
sporta izglītības iestādēs ir tāda, ka,
palielinoties jauniešu vecumam samazinās
audzēkņu skaits.
Galvenie iemesli aiziešanai no sporta ir
vairāki. Jaunieši uzsvēruši problēmu par
lielo konkurenci, visvairāk tas attiecināms uz
komandu sporta veidiem. Daudziem bijušas
domstarpības ar treneri.
Jauniešu motivācija nodarboties ar sportu
Faktori, kas ietekmē jaunieti pamest sportu
Apskatot visus iemeslus, galvenie no tiem, kāpēc jaunieši pamet sportu, ir
šādi:
• kļūst garlaicīgi treniņi;
• rodas citas intereses;
• neapmierina grūtie treniņi;
• neapmierina treneris;
• pārlieku liels uzsvars sportojot tiek likts uz uzvaru;
• traumas sportā.
 Traumas sportā
Ja jaunieši regulāri apmeklē sporta nodarbības vai treniņus, tad pastāv risks iegūt kādu no
traumām.
Sportā raksturīgs traumu veids ir muskuļu, locītavu un cīpslu savainojumi.
Tos iedala divās galvenajās kategorijās:
Traumatiskie savainojumi.
Komplikāciju savainojumi.
Traumatiski savainojumi parasti saistās ar konkrētu darbību, un tiem var piemērot
konkrētu ārstniecības procesu.
Komplikāciju savainojumu gadījumos ir visai grūti identificēt konkrētu cēloni, jo gūtais
savainojums pakāpeniski pasliktinās, tādējādi to ietekmē vairāki faktori. Šādu
savainojumu diagnozes noteikšana un ārstniecība var būt visai ilglaicīga un sarežģīta.
 Traumas sportā
Lielas treniņslodzes var izraisīt traumu
veidošanos.
Biežs traumu cēlonis ir nepietiekama un
nepareiza iesildīšanās pirms slodzes.
Traumas izraisa pārlieku straujas, neaprēķinātas
kustības.
Akūtas sāpes traumētajā vietā parasti saglabājas
vismaz divas nedēļas. Atsākt sportot iespējams
ne ātrāk kā vienu mēnesi pēc traumas.
Galvas traumas ir bieži sastopamas un ļoti
bīstamas.
 Traumas sportā
Traumu profilakse
1. Pirms fiziskās slodzes vienmēr iesildīties
2. Izpildīt dažus stiepšanās vingrojumus
3. Pievērst uzmanību harmoniskai ķermeņa muskulatūras attīstībai
4. Starp treniņiem pietiekami atpūsties
5. Izvēlēties pareizus apavus un ērtu apģērbu
6. Izvēlēties drošu treniņa norises vietu
7. Lietot inventāru aizsardzībai pret traumām.
Skolēnu veselības saglabāšana sporta nodarbībās
Kas jāzina un jāveic skolotājam, lai veicinātu skolēnu
veselības saglabāšanu, tai skaitā sporta nodarbībās
•Skolēnu vecumposmu īpatnības, kuros organisms ir sevišķi jūtīgs
pret ārējās vides pārmaiņām (skolas gaitu sākums, pubertātes
periods).
•Vecumposmu psiholoģiskās īpatnības, lai izprastu skolēna rīcības
motīvus.
•Jāzina raksturīgās slimības noteiktiem vecuma posmiem.
•Jāzina kā izvairīties no traumām un kā sniegt pirmo palīdzību
traumu gadījumos.
Pirmsskolas vecums
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības
pamati
 Pirmsskolas vecums (3-7 gadu vecums)
Antropometriskie rādītāji
Vecums gados Ķermeņa masa (kg) Auguma garums (cm)

4 Vidēji palielinās par 2 kg 100 cm

gadā

5-6 Vidēji palielinās par 2 kg / Vidēji palielinās par 6 cm / gadā

gadā
 Antropometriskie rādītāji

•Galvas apkārtmērs apmēram 50 cm

•Palielinās kāju un roku garums
•5 – 7 gados intensīva augšana garumā
 Pirmsskolas vecuma bērna attīstība
• Pēc trīs gadu vecuma bērna rotaļās parādās lomu spēles elementi
•Parādās plānošanas iemaņas
• Spēlē grupu spēles
• Uzdod un atbild uz arvien sarežģītākiem jautājumiem
 Pirmsskolas vecuma bērna attīstība
• 3 gadu vecumā bērns var kontrolēt savu ķermeni (saliekt un izstiept rokas
un kājas, apsēsties un piecelties, ieņemt dažādas pozas). Prot stabili iet un
skriet, var lēkt ar abām kājām
• Prot staigāt uz pirkstgaliem, uzkāpt un nokāpt pa kāpnēm, vai nu mainot
kājas, vai arī ar abām kājām uzkāpjot uz viena pakāpiena
• Svarīgi attīstīt smalko motoriku (veicot rokdarbus, konstruktoru
modelēšanu, zīmēšanu un citas aktivitātes)
 Pirmsskolas vecuma bērna attīstība
• 4 gadu vecumā bērna kustību koordinācija pilnveidojas, bērns spēj apgūt
slēpošanu un slidošanu
• Aug lielo muskuļu masa. Bērniem ir raksturīga strauja motoriskās aktivitātes
attīstība, ir būtisks uzlabojums pamata kustību kvalitātē (skriešanā, lekšanā,
kāpšanā)
• Attīstās smalkā motorika - spēja veikt precīzas nelielas amplitūdas kustības
• Bērnam attīstās līdzsvara sajūta, bērns spēj saglabāt un kontrolēt savu gaitu, un
stacionāro ķermeņa stāvokli. Spēj regulēt jeb balansēt savas kustības
• Ierosas procesi ir pārsvarā pār kavēšanas procesiem, tomēr bērns spēj uz kādu
laiku koncentrēt uzmanību uz nodarbībās apgūstamo materiālu
• Bērns uzdod interesējošos jautājumus, atklāj cēloņsakarības, izdara secinājumus
priekš sevis
 Pirmsskolas vecuma bērna attīstība
• 4 gadu vecumā bērna kustību koordinācija pilnveidojas, bērns spēj apgūt slēpošanu
un slidošanu
• Aug lielo muskuļu masa. Bērniem ir raksturīga strauja motoriskās aktivitātes
attīstība, ir būtisks uzlabojums pamata kustību kvalitātē (skriešanā, lekšanā,
kāpšanā), tomēr vēl ir raksturīga nepietiekama kustību precizitāte
• Vēl nav precīzu mešanas iemaņu, roku atvēziena, ķermeņa pagrieziena
• Attīstās smalkā motorika - spēja veikt precīzas nelielas amplitūdas kustības
• Bērnam attīstās līdzsvara sajūta, bērns spēj saglabāt un kontrolēt savu gaitu, un
stacionāro ķermeņa stāvokli
• Ierosas procesi ir pārsvarā pār kavēšanas procesiem, tomēr bērns spēj uz kādu laiku
koncentrēt uzmanību uz nodarbībās apgūstamo materiālu
• Bērns uzdod interesējošos jautājumus, atklāj cēloņsakarības, izdara secinājumus
priekš sevis
 Pirmsskolas vecuma bērna attīstība
• 5 gadu vecumā bērnam veidojas pareiza stāja, pareizi prot turēt galvu,
staigājot un skrienot
• Labi koordinētas roku un kāju kustības
• Prot staigāt un skraidīt pa apli, uz pirkstgaliem, sadodoties rokās; bez bailēm
lec no augstuma
• Parasti pazīst astoņas krāsas, zīmēšanā izmanto arī tonējumus
• Bērns spēlē ar pieaugušajiem spēles
• Attīstās zinātkāre, tas liek bērnam uzdot arvien sarežģītākus jautājumus
• Rodas dažādas fantāzijas, kas liecina par bērna psihisko attīstību
 Pirmsskolas vecuma bērna attīstība
• 6 gadu vecumā bērnam kustības ir vieglas un smalkas, enerģiskas un precīzas.
Prot lēkāt uz vietas, mainot kājas. Lec ar ieskriešanos augstumā un tālumā
• Atvēzējas metot priekšmetu. Prot pareizi izmantot roku atvēzienu atgrūžoties
• Bērns raksta burtus, zīmē zīmējumus, tomēr grūti ir novilkt paralēlas līnijas.
Bērnam ir vieglāk rakstīt lielus burtus, nekā mēģināt rakstīt šaurā rindiņā
 Pirmsskolas vecuma bērna attīstība
• 7 gadu vecumā bērns prot ātri pārkārtoties kustībā, līdzināties kolonā, rindā,
aplī. Prot izpildīt ritmiskas kustības noteiktā tempā
• Palielinās soļa garums, staigāšanas ātrums un attālums
• Ievērojami palielinās skriešanas ātrums
• Trenējoties apgūst mešanas iemaņas
• Pārvalda tiešu un apgrieztu skaitīšanu līdz 10, risina vienkāršus salikšanas un
atņemšanas uzdevumus
 Nervu sistēma

•Galvas smadzeņu masa turpina palielināties (apm. 75-

80 % no pieaugušo smadzeņu masas)

•Smadzeņu pusložu garozas rievas un krokas tuvojas

pieauguša cilvēka līmenim
 Kustību balsta sistēma
• Kauli
✔ Ir mīksti, elastīgi, daudz skrimšļu elementu
✔ Palēninās stobrkaulu augšana garumā
• Zobi
✔ 5-6 gadu vecumā izkrīt pirmie piena zobi, parādās pirmie patstāvīgie zobi
• Mugurkauls
✔ Ir noformējušies visi mugurkaulam raksturīgie liekumi; mugurkaula fiksācija vēl ir nepietiekama, notiek
pakāpeniski
✔ Beidzas pēdas velves formēšanās - veidojas normāla pēdas velve
✔ Reizēm - plakanās pēdas formēšanās, tās iemesli (traumas, liela ķermeņa masa, nepareizi apavi)
✔ Kāju formas izmaiņas, to iemesli (pārslimots rahīts)
 Kustību balsta sistēma
• Muskuļi. Turpina formēties muskuļu šķiedras
• Ja vāji attīstīti muguras un vēdera muskuļi – tas atspoguļojas bērna stājā
• Intensīvi attīstās ekstremitāšu muskuļi
• 6. gadā muskuļu masa ir 21,7% no ķermeņa, 7. gadā 24%
• Laba kustību koordinācija
• Liela nozīme 3–4 gadu vecumā ir smalkās motorikas attīstībai. To var attīstīt ar
rokdarbiem, kuri veicina smalko kustību ar pirkstiem attīstību: konstruktoru salikšanu,
zīmēšanu u.c.
• Bērna fizisko attīstību pirmsskolas vecumā var raksturot ar lielu kustību aktivitāti, tomēr
nepietiekami attīstītu paškontroli un līdz ar to – traumu iespējamību
• Zēniem pirmsskolas vecuma periodā kopumā labāk attīstīti ir lielie muskuļi, un viņi ir
izturīgāki, bet meitenēm ir labāk attīstīta sīkā pirkstu muskulatūra, viņas ir precīzākas
• Sporta nodarbībās vislielākais efekts ir demonstrēšanai ar vārdisku skaidrojumu. Taču
mācot vienmēr jāņem vērā, ka bērna mācīšanās ir atkarīga no emocionālā fona
Āda, tās derivāti
•Āda, gļotāda ir maiga, labi apasiņota
•Samazināta zemādas tauku kārta (bērni bieži kļūst
tievāki)

•Skropstas un uzacis pilnībā noformējušās

•Pieaug matu augšanas ātrums, mati kļūst biezāki
 Elpošanas orgānu sistēma
• Turpina attīstīties deguna blakusdobumi

• Ir īsas balss saites, šaura balss sprauga

• Turpina palielināties alveolu diametrs un skaits plaušās, līdz ar to palielinās elpošanas

virsma

• Elpošanas biežums ir 24-26 reizes/min, ritms var būt neregulārs; elpošana var
paātrināties fiziskas slodzes, psihiska uzbudinājuma u.c. faktoru ietekmē

• 3-4 gadu vecumā sāk prevalēt krūšu elpošanas tips

Grmošanas orgānu sistēma
•Vecumā no 3-8 gadiem kuņģa tilpums pieaug apmēram
par 400 ml, sasniedzot 1000 ml
•Turpina pilnveidoties kuņģa gļotāda
• 4 gadu vecumā resno zarnu uzbūve kļūst līdzīga
pieauguša cilvēka uzbūvei
•Vēdera izeja – apmēram 1 reizi dienā
 Sirds asinsrites sistēma
• Sirds masa sasniedz 100 g
• Saistībā ar bērna fizisko slodzi un ķermeņa masas pieaugumu aug sirds –
pilnībā diferencējas sirds audi
• Sabiezinās sirds muskulis, pilnveidojas sirds vadītājsistēma
• Pie fiziskas slodzes sirdsdarbības biežums pieaug ātrāk, nekā pieaugušajam
• Turpina augt lielie asinsvadi
• Sirdsdarbības ritms var būt mainīgs, individuāls; miegā sirdsdarbība palēninās
pat par 15-20 sitieniem
• Sirdsdarbības biežums samazinās, ko skaidro ar veģetatīvās nervu sistēmas
(simpatiskās un parasimpatiskās daļu) ietekmes izmaiņu uz sirdi
Izvadorgānu sistēma
•Nieres aug salīdzinoši lēni
•5 gadu vecumā nieru masa ir 55 g
•Urīnpūšļa ietilpība 3-7 gadu vecumā mainās no 100 līdz 180 g
•5 g vecumā izdala vidēji 1l urīna diennaktī
•Urinācijas biežums 7-10 reizes diennaktī
•4-5 g – var apzināti urinēt pie nepilna urīnpūšļa
•6-7 g – vajadzības gadījumā var ilgstoši aizturēt urinēšanu
 Kognitīvā attīstība
• Pirmsskolas vecumposma raksturīga iezīme ir simbolu un jēdzienu apguve,
plašāka «redzesleņķa» attīstība
• Uztveres procesos apgūst tēla kopsakarības un prasmi izdalīt būtiskās
pazīmes no kopuma
• Apgūst krāsu, priekšmetu formu, telpas izplatījuma nosaukumus un
izpratni
• Veidojas ilustrāciju uztvere, izmantojot uzskati un aprakstu
• Veidojas laika uztvere, izpratne par pulksteni, par dienu, nedēļu, par
jēdzieniem «ātri» un «ilgi»
• Tīšās atmiņas attīstība
• Labāk attīstīta pazīšana nekā reproducēšana
 Runas attīstība
• Pirmsskolas vecumā tiek intensīvi apgūtas runas gramatiskās formas un jauni,
abstrakti jēdzieni
• No 3 – 4 gadiem bērns apgūst dažādas vārdšķiras, kā arī teikuma locekļa
saistījumu, lieto sakārtotus un pakārtotus teikumus, kļūdas vērojamas darbības
vārdu locīšanā
• No 4 līdz 6 gadiem teikuma gramatiskajā uzbūvē tiek ievērotas likumības. Bērns
apgūst lietvārdu un darbības vārdu locīšanu. Dažreiz bērniem rodas grūtības
palīgteikumu veidošanā
• Pirmsskolas vecuma beigu posmā - pārvalda salīdzinoši lielu vārdu krājumu.
Pasīvais vārdu krājums - līdz 24000 vārdu, aktīvais – 5000
• Pirmsskolas vecuma beigu posmā runa ir gramatiski noformēta, pazīst burtus,
lasa zilbes
• Pārvalda tiešu un apgrieztu skaitīšanu līdz 10, risina vienkāršus salikšanas un
atņemšanas uzdevumus
Izmantotā literatūra
• Geske, R. Bērna bioloģiskā attīstība. Rīga: RaKa, 2005
• Irbe, A., Lindenberga, A. Bērns runāt mācās ģimenē. Rīga: RaKa, 2014.
• Pārkers, S. Cilvēka ķermenis. Rīga: Zvaigzne ABC, Tulkots 2009
• Puškarevs, I., Golubeva, A. Bērna attīstība. Lielvārds, 1999
• Valtneris, A. Cilvēka fizioloģija. Rokasgrāmata. Rīga: Zvaigzne ABC.
 Jaunākais skolas vecums
Pusaudža periods
Jaunieša periods
Novecošanās

Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati

 Jaunākais skolas vecums

•Meitenēm 7-11 gadi

•Zēniem 7-12 gadi
 Jaunākā skolas vecuma bērnu
antropometriskie rādītāji
Vecums gados Ķermeņa masa (kg) Auguma garums (cm)

7-11 Vidēji palielinās par 2-3 kg Vidēji palielinās par 4-7 cm gadā
gadā
 Antropometriskie rādītāji

•Galvas apkārtmērs - 50 + 0,6n cm (n – gadu skaits)

•Krūšu apkārtmērs: līdz 9 gadiem: 63 – 1,5(10-n); pēc 10
gadiem: 63 + 3(n-10)
•Mainās ķermeņa proporcijas. Palielinās kāju un roku garums
•7 g vecam bērnam ir 3 reizes garākas kājas, 2,5 reizes garākas
rokas, 2 reizes garāks ķermenis kā jaundzimušajam
•Vairākumam bērnu augšana un fiziskā attīstība noris vienmērīgi,
atbilstoši kalendārajam vecumam
•Šajā vecumā ir svarīgi sekot bērna auguma un svara izmaiņām
 Nervu sistēma
•8 gadus veciem bērniem galvas smadzeņu garozas
struktūra ir līdzīga pieaugušajiem
•Galvas smadzeņu masa 7-11 gadus vecumā palielinās
vidēji no 1270 g līdz 1370 g
•Muguras smadzenes 7-10 gadu vecumā ir 2 reizes
garākas nekā piedzimstot (14 cm)
 Nervu sistēma
•Sākumskolas vecumā lielo pusložu garozas šūnas visumā ir
diferencējušās. Šajā laikā intensīvi aug un attīstās garozas kustību
zona, kas 10 gados sasniedz ap 80 % no pieaugušā rādītājiem
•Zemgarozas apjoms sasniedz 95% no pieauguša
•9-12 gados turpinās nervu šūnu diferenciācija smadzenēs, palielinās
nervu sazarojumi un veidojas jaunas sinapses
•Apmēram ap 7-8 gadu vecumu beidzas nervu mielinizācija. Tas
nodrošinot ātrāku un precīzāku uzbudinājuma vadīšanu, kas, savukārt,
būtiski ietekmē kustību iemaņu un koordinācijas attīstību
•Ierosas procesi joprojām ir pārsvarā pār kavēšanas procesiem, tāpēc
bērns arvien vēl nespēj ilgstoši koncentrēt uzmanību
Jaunākā skolas vecuma bērna attīstība
• Nonāk skolas vidē un sāk apgūt mācību darba iemaņas
• Pirmajās klasēs bērna uzmanība ir nenoturīga, blakus ietekmes kavē
dominantes attīstību
• Bērna saistība ar ārējo pasauli kļūst daudzveidīgāka un sarežģītāka
• Pārsvarā dominē spēļu elementi
• Analizē situācijas
• Attiecībās ar pieaugušajiem var būt izveidojusies psiholoģiskās distances
sajūta
• Izteikta taisnīguma sajūta
• Labi attīstīta runa. Var labi apgūt svešvalodas
• Reizēm palielinās bērna saslimšanas iespējas
 Kustību balsta sistēma
• Kauli
✔ Intensīvi aug stobrkauli, meitenēm ātrāk nekā zēniem
✔ Turpinās skeleta pārkaulošanās. Kauli kļūst resnāki. Kauliem intensīvi augot, var būt
sāpes locītavu rajonā
✔ Mugurkauls intensīvi aug garumā, bet fizioloģiskie izliekumi vēl nav nostiprinājušies,
mugurkauls vēl ir ļoti lokans un viegli deformējas
✔ Pirkstu falangu kaulu nobriešana beidzas ap 9-11 gadiem, bet delnas pamata kaulu
nobriešana beidzas līdz 10-12 gadu vecumam. Tāpēc dažreiz jaunākā skolas vecuma
bērni ar grūtībām tiek galā ar rakstu darbiem
✔ Ap 11 gadu vecumu sāk parādīties skeleta uzbūves atšķirības starp meitenēm un
zēniem, piemēram, gurni meitenēm kļūst platāki
 Kustību balsta sistēma
✔Muskulatūra
✔Turpina palielināties muskuļu masa. 8 gados tā ir 27,7% no ķermeņa
masas (jaundzimušajiem 23,3%, pieaugušajiem – 42%)
✔Muskuļu masa un spēks pieaug, tomēr muguras muskuļi vēl ir vāji un
nespēj ilgstoši noturēt ķermeni pareizā stāvoklī, tāpēc šajā vecumā
iespējama nepareizas stājas veidošanās
✔Nobriest kustību analizatora centrālās struktūras
✔Attīstās kustību ātrums, veiklība, lokāmība
 Elpošanas orgānu sistēma
• Turpina attīstīties deguna blakusdobumi
• Labi attīstītas mandeles. Var veidoties mandeļu iekaisumi
• Palielinātā rīkles mandele var traucēt elpošanai caur degunu
• Zēniem 7 gadu vecumā kļūst redzams gāmurs, 10 gadu vecumā balsenes
forma ir līdzīga pieauguša vīrieša balsenei. 12 gadu vecumā zēniem balss
saites kļūst garākas nekā meitenēm
• Bronhi turpina augt garumā un platumā
• Pieaug plaušu masa, palielinoties alveolu lielumam
• Pieaug krūšu kurvja apjoms (līdz 64 cm), lai gan elpošana vēl ir sekla un
ātra, tā kļūst ekonomiskāka – mazinās elpošanas biežums
• Elpošanas biežums 10 gadus vecam bērnam ir 18- 20 reizes minūtē
 Grmošanas orgānu sistēma
• Turpina kuņģa un zarnu augšana, notiek to funkciju pilnveide
• 10 gadu vecumā kuņģa tilpums ir 1300-1500 ml
• Turpina augt kuņģa dziedzeru skaits
• Turpina palielināties kuņģa sulas skābums, tomēr nepietiekamās sālsskābes
koncentrācijas dēļ kuņģa sulai ir zemas baktericīdas spējas, kas infekcijām ļauj
viegli izraisīt kuņģa un zarnu saslimšanas
• Ir samēra vāji attīstīta kuņģa muskulatūra
• Aknu masa pieaug no 700 g 7-8 gadu vecumā līdz 900 g 10-11 gadu vecumā
• Aknu un aizkuņģa dziedzera funkcijas vēl ir nepilnīgas
Sirds asinsrites sistēma
• No 7 līdz 12 gadiem sirds aug lēnām, nedaudz atpaliekot no auguma pieauguma
• 7 gadu vecumā sirds masa ir 120 g, 8 gadu vecumā – 130 g
• Pēc 9 gadu vecuma sirds masa zēniem ir lielāka nekā meitenēm
• Meitenēm straujāk sirds masa aug pēc 11 gadu vecuma
• Turpina samazināties sirdsdarbības biežums. Bērniem, kas aktīvi sporto, parasti
vērojama lēnāka sirdsdarbība. Meitenēm pulss parast ir ātrāks nekā zēniem
• Asinsspiediens pakāpeniski palielinās
• Palielinās lielā asinsrites loka summārais diametrs. Lielajos asinsvados palielinās
elastīgo šķiedru daudzums, kas uztur lielāku asinsspiedienu diastoles laikā
• Asinsvadu tonusa regulācija pilnveidojas pakāpeniski
• Pulss vēl ir ātrs, apmēram 84—90 sitieni minūtē
 Izvadorgānu sistēma
•Nieres turpina attīstīties. Turpina augt nieru masa, un 11 gadu
vecumā tā ir 80-85 g
•Sākumskolas bērniem turpina augt nefrona kamoliņi, pagarinās un
paplašinās nefrona kanāliņi
•Paralēli nieru anatomiskajai attīstībai norit nieru funkcionālā
pilnveidošanās
•Urīnpūšļa tilpums 5-9 gadu vecumā ir 200 ml, 9-12 gadu vecumā
– 300 ml
Vidējais skolas vecums (pusaudža periods)
Vidējā skolas vecuma bērnu antropometriskie rādītāji

Vecums gados Auguma garums (cm)

Meitenes Vidēji palielinās par 6-11 cm gadā

11-15 g

Zēni Vidēji palielinās par 7,5-13 cm gadā

12-16 g
 Vidējā skolas vecuma bērnu
antropometriskie rādītāji
• Strauji aug locekļi un mugurkauls, bet atpaliek krūškurvja augšana; tas
rada auguma daļu nesamērību
• Balsta un kustību aparāta pārkārtošanās izjauc ķermeņa proporcijas, rodas
kustību koordinācijas traucējumi (neveiklums, stūrainība)
• Muskuļi aug lēnāk nekā kauli, tāpēc vērojams kustību neveiklums
• Plastiskums atjaunojas apmēram15 gadu vecumā
Vidējā skolas vecuma bērnu
antropometriskie rādītāji
• Meitenēm kājas intensīvi aug līdz 13 gadu vecumam, rokas līdz 15
gadu vecumam, zēniem – kājas līdz 14 gadiem, rokas līdz – 18 gadiem
• 15 – 17 gadu vecumā, pagarinās seja, palielinās piere
• Muguras skriemeļi pārkaulojas starp 16 un 20 gadu vecumu
• Meitenēm palielinās iegurņa izmēri
• 12 –13 gadu vecumā ir 28 pastāvīgie zobi
 Dzimumpazīmju attīstība
• Pastiprinās hipotalāma, hipofīzes un citu iekšējās sekrēcijas dziedzeru hormonu
izdalīšanās
• Sākas intensīva dzimumdziedzeru darbība, kas ietekmē iekšējo orgānu un smadzeņu
darbību, dzimumorgānu un sekundāro dzimumpazīmju attīstību
• Meitenēm: izdalās sievišķais hormons estrogēns; sākas menstruācijas; aug
apmatojums; veidojas krūtis
• Zēniem sēklinieki izdala vīrišķos dzimumhormonus – testosteronu un androsteronu
• Tiek stimulēta spermatoģenēze, dzimumorgānu attīstība, sekundāro dzimumpazīmju
veidošanās, veidojas balss lūzums, aug apmatojums
• Šīs izmaiņas sākas jau 10-11 gadu vecumā un ilgst līdz 15 gadiem.
• Meitenēm dzimumgatavības periods sākas 1—2 gadiem agrāk nekā zēniem. Arī
ķermeņa masā un garumā meitenes šajā vecumā apsteidz zēnus
• Meitenes aug un attīstās straujāk, apsteidzot zēnus, bet ātrāk procesi pārtraucas,
zēniem turpinās
 Vidējā skolas vecuma bērnu attīstības īpatnības
Androgēnu ietekmē, sevišķi zēniem, aug muskuļu šķiedras. Muskuļu masa pieaug līdz
33% no ķermeņa masas, palielinās muskuļu spēks
Meitenēm ir ap 70% no zēnu spēka. Roku spēks atšķiras vairāk par kāju.
Nepieciešamā fiziskā slodze mērenā tempā
Hormonu ietekmē tauku dziedzeri sāk izdalīt daudz tauku. Āda kļūst taukaina, parādās
pinnes – tauku iestrēgumi izvadkanālos, kas var sastrutot
Reizēm rodas hronisku slimību uzliesmojumi, sirds asinsvadu slimības
Adrenalīna un noradrenalīna izdalīšanās izraisa asinsspiediena un sirdsdarbības
izmaiņas, tireoīdie hormoni ietekmē sirdsdarbību un psihi
Organisms jutīgs pret nikotīnu, alkoholu, narkotikām
 Vidējā skolas vecuma bērnu sirds asinsrites
sistēmas attīstības īpatnības
Notiek sirds apjoma strauja palielināšanās. Šim periodam raksturīga
asinsspiediena un elpošanas ritma nepastāvība un pastiprināta
uzbudināmība
Sirds palielinās 1,5 – 2 reizes (palielinājusies 10 – 11 reižu salīdzinot ar
jaundzimušo), asinsvadu augšana atpaliek
Nepietiekoša sirds nervu regulācija var traucēt sirds ritma stabilizēšanos
Var ātri rasties nogurums, īpaši 11 –13 g vecumā. Meitenēm darbaspējas
atjaunojas 13 - 14 g vecumā, zēniem – 15 gadu vecumā
Vēlami vidējas intensitātes fiziskie vingrinājumi ar ilgstošu slodzi
muskuļiem
 Vidējā skolas vecuma bērnu nervu sistēmas
attīstības īpatnības
CNS turpinās smadzeņu šūnu diferenciācija un
funkcionālā attīstība
Nervu sistēma ir viegli uzbudināma
Garastāvoklis var strauji mainīties, svārstīties no
depresīva līdz stipram uzbudinājumam
 Vidējā skolas vecuma bērnu psihiskās darbības
īpatnības
Notiek strauja pāreja no konkrētās uz abstrakto domāšanu
Pusaudži iemācās manipulēt ar abstraktiem jēdzieniem un risināt
abstraktus uzdevumus
Var patstāvīgi organizēt savu uzmanību, atmiņu, domāšanu, iztēli
Mainās vērtības un ideāli
Mainās attiecības ar vecākiem – tie vairs nav vienīgie padomdevēji
Pusaudžu vecumā mainās autoritātes – no pieaugušā kā autoritātes
līdz vienaudžiem
 Vidējā skolas vecuma bērnu psihiskās darbības
īpatnības
Pusaudzim vienlaikus var būt tieksme pēc
pašapliecināšanās, tas var būt par iemeslu bravūrai,
vaļībai, disciplīnas pārkāpumiem
Dažreiz pusaudži savas negatīvās emocijas pauž caur
agresivitāti un vardarbīgu izturēšanos
Agresivitātes cēloņi, bieži vien, meklējami ģimenē – ja
vecāki ir vardarbīgi, tādi reizēm ir arī bērni
 Vecākais skolas vecums
Jaunieša periods (15 – 20 gadi)
Vecākais skolas periods sakrīt ar dzimumnobriešanas perioda beigām
Ķermeņa augšanas intensitāte samazinās (meitenēm 15—16, zēniem
17—18 gadu vecumā)
17—18 gadu vecumā visumā beidzas skeleta pārkaulošanās (turpinās
vienīgi mugurkaula, krūškurvja un iegurņa kaulu pārkaulošanās)
Pieaug muskuļu spēks un masa, kustības kļūst labi koordinētas
Perioda beigās iespējams izpildīt visus spēka, izturības un ātruma
vingrinājumus
Vecākais skolas vecums (jaunieša periods) (15 – 20 gadi)
Nervu sistēmas darbība funkcionāli pilnveidojas, galvas smadzeņu
garozas daļa ir pilnīgi attīstīta
Perioda beigās iekšējās sekrēcijas dziedzeru sistēma noregulējas, sāk
darboties līdzīgi kā pieaugušam cilvēkam
Nostabilizējas visu orgānu sistēmu darbība
Mainās attiecības starp zēniem un meitenēm, pastiprinās interese par
seksuāliem jautājumiem
Jauniešiem, salīdzinājumā ar pusaudžiem, pilnīgāk izpaužas spējas un
talanti
Profesionālā interese kļūst pastāvīgāk un noturīgāka
 Pieaugušā vecums

Pieaugušā vecums jeb briedums ir ļoti apjomīgs

vecumposms, jo ietver laika posmu no pilngadības līdz
dzīves beigām, to iedala:
agrīnais pieaugušā vecums – aptuveni no 20 līdz 40 gadiem,
vidējais pieaugušā vecums – aptuveni no 40 līdz 65 gadiem,
vēlīnais pieaugušā vecums – virs 65 gadiem
 Organisma novecošanās

Individuālās attīstības beigu periodā notiek novecošanās

Novecošanās ir bioloģisks process, kas raksturojas ar
progresējošu un neatgriezenisku fizioloģisko funkciju
zudumu, kā arī mirstības palielināšanos
Pastāv dažādas teorijas, kas cenšas izskaidrot organisma
novecošanos
 Organisma novecošanās
Novecošanās teorijas, kas šo procesu saista ar nelabvēlīgu
izmaiņu veidošanos organismā dzīves laikā
Ģenētiskās novecošanās teorijas - novecošanās process
saistīts ar ģenētiski ieprogrammētām izmaiņām orgānu un
orgānu sistēmu funkcionēšanā
Iespējams pastāv vienots regulējošais mehānisms, kas
nosaka izmaiņu veidošanos dažādās orgānu sistēmās, kas
noved pie organisma novecošanās un bojā ejas
 Organisma novecošanās
ASV zinātnieki ir atklājuši gēnu, kas ļauj pelēm nodzīvot par 30%
ilgāk nekā parasti
Gēns ir nosaukts par Kloto, grieķu dievietes vārdā, kas valda pār
cilvēku likteņiem
Kloto gēnam ir svarīga nozīme daudzos procesos, kas attiecas uz
ķermeņa novecošanos
Kloto gēns attālina dažādus procesus, kas saistīti ar novecošanos
Pelēm un arī cilvēkiem gēna defekti rada pāragru novecošanu
 Organisma novecošanās

• ASV gerontologs Leonards Haifliks (Leonard

Hayflick), konstatēja, ka cilvēka ādas šūnas var
dalīties tikai ierobežotu reižu skaitu. Tas saistīts
ar telomēru saīsināšanos šūnām daloties
• Telomēri - specializēti nukleoproteīnu
kompleksi, kuriem ir svarīga funkcija
hromosomu aizsardzībā, replikācijā un
hromosomu nobeigumu stabilizācijā
• Telomēru nozīme ir panākt to, lai aizsargātu
hromosomas, nodrošinot šūnu veiksmīgu
dalīšanos
Organisma novecošanās
•Problēmas risinājums, kā nodzīvot ilgāk:
•• ievērot veselīgu dzīvesveidu; pietiekama fiziskā aktivitāte;
pietiekama atpūta; atkarību izraisošu vielu nelietošana;
•• pareizs uzturs: lietot pārtikā svaigus augļus, saknes, zivis,
pienu, gaļu; ēst biežāk un nelielās porcijās; izvairīties no
monodiētām;
•• izvairīties no ilgstoša stresa un pārmērīgas pārpūles;
•• veikt darbu ar prieku, izvēlēties darbu, kas dod
gandarījumu;
• • pozitīvo emociju pārsvars pār negatīvajām emocijām
Veselība
Profilakse
Higiēna
Epidemioloģiskā drošība
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati
 Veselība
•Veselība ir pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis
tikai stāvoklis bez slimības vai fiziskiem trūkumiem
(WHO, 1948)

•Veselība ir vērtība, kas nepieciešama pilnvērtīgai dzīvei,

materiālo un garīgo vērtību apmierināšanai.

•Veselība - pakāpe, līdz kurai indivīds vai grupa spēj gan realizēt
centienus un apmierināt vajadzības, gan mainīt vidi vai uzveikt
tās ietekmi. Veselība tāpēc tiek uzskatīta par ikdienas dzīves
pamatu, nevis dzīves mērķi; tā ir pozitīvs jēdziens, kas ietver
sociālus un personiskus resursus, kā arī fiziskas spējas
(WHO Primary Health Care :report of the international Conference, Alma - Ata,1978)
 Holisms – (gr. – holos- viss) – nozīmē vienotību un veselumu. Cilvēka organisms ir vienots
veselums, un, kā visas orgānu sistēmas tajā ir saistītas, tāpat vienots organismā ir fiziskais,
psihiskais un sociālais
• Fiziskā veselība – nozīmē to, cik labi funkcionē ikviena organisma sistēma un
organisms kopumā. Fiziskā veselība attiecas uz ķermeņa orgānu un orgānu sistēmu darbības
atbilstību fizioloģiskajiem uzdevumiem.
• Garīgā veselība – raksturo katra indivīda esības būtību. Tā atspoguļo personiskos
uzskatus par vērtībām, pieņemtos morāles un ētikas principus.
• Bieži garīgo veselību saista ar psihisko veselību un prāta jeb mentālo veselību.
• Psihiskā veselība attiecas uz prāta sfēru. Tā raksturo cilvēka garīgo stāvokli.
• Prāta ( mentālā) veselība - prasme pieņemt pareizus un svarīgus lēmumus.
• Sociālā veselība – atspoguļojas saskarsmē ar citiem cilvēkiem, kā veidojas attiecības
ģimenē, mācību un darba vietā, kā jūtas sabiedrībā. Tā ir saistīta ar cilvēka iespējām adaptēties
sabiedriskajā vidē.
• Emocionālā veselība attiecas uz jūtu sfēru. Tā parāda, kā un cik adekvāti izpaužam savas
jūtas, kā spējam pārvaldīt spriedzi un vadīt emocijas, kādas ir līdzjūtības (empātijas) un
iecietības (tolerances) spējas.
 Veselību ietekmējošo faktoru grupas
• Ar cilvēka bioloģiju saistītie faktori: pārmantotas īpatnības un citas ģenētiski
determinētas īpašības (iedzimtība), embrionālā attīstība, pārciestās slimības, noteikti
fizioloģiskie stāvokļi, pubertāte, nobriešana, novecošana u.c.
• (genotips; fenotips; bioloģiskie faktori)
• Vides faktori – fiziskās, ķīmiskās, bioloģiskās, mikro – un makro - sociālās vides faktori
• Vide ir fizikālo, ķīmisko un bioloģisko faktoru kopums, kas ietekmē organismus vai
organismu kopumu, nosakot to dzīves veidu un izdzīvošanas nosacījumus.
• Ar dzīvesveidu un uzvedību saistītie faktori pie kuriem pieder uztura paradumi, ar
arodu, vaļasprieku saistītie riska faktori, kaitīgi ieradumi (smēķēšana, alkohola vai
narkotisko vielu lietošana), agresīva uzvedība, nedroša dzimumdzīve, dzīves apstākļu
kvalitāte, iespēja veselīgi atpūsties u. c.
• Dažreiz šo faktoru grupu apzīmē ar terminu „dzīvesveids” («life – style»)
• Ar veselības aprūpes dienestiem saistītie faktori, kuros ietilpst gan veselības
veicināšana un slimību profilakse, gan ārstējošās medicīnas un rehabilitācijas pasākumi
 Vides faktori
Apkārtējās vides faktori: fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie, sociālie
Fizikāli faktori – temperatūra, gaisa mitrums, saules radiācija,
elektromagnētiskais starojums, jonizējošais starojums vibrācija,
troksnis, ultraskaņa, infraskaņa, atmosfēras spiediens, mikroklimats
u.c.
Ķīmiskie faktori – ķīmiskas vielas, kas atrodas gaisā, ūdenī, uzturā,
gāzes, dūmi, tvaiki u.c.
Bioloģiskie faktori –patogēnie un nosacīti patogēnie mikroorganismi
(baktērijas, vīrusi, vienšūņi), parazīti - helminti (tārpi) , toksīni,
toksiskie augi, sēņu toksiskās vielas, aļģes u.c.
Sociālie faktori - dzīvesvieta, veselības stāvoklis u.c.
 Vides faktoru nelabvēlīgā ietekme uz veselību
•Gaisa piesārņojums - lielākais vides veselības apdraudējums
Eiropā. Tas ir saistīts ar sirds slimību, insulta, plaušu slimību,
plaušu vēža u.c. slimību veidošanos
•Cilvēki ikdienas dzīvē var nonākt saskarē ar daudzām kaitīgām
ķīmiskajām vielām, ar piesārņotu gaisu un ūdeni, neveselīgām
patēriņa precēm un uzturu
•Klimata pārmaiņas rada draudus veselībai - tie ir karstuma viļņi,
pārmaiņas infekcijas slimību un alergēnu veidos u.c.
 Slimības, kuras izraisa vides faktori
• Alerģiskās slimības (bronhiālā astma bērzu, papeļu un citu koku un augu
ziedēšanas laikā)
• Ķīmisko vielu izraisītie bronhīti (bērniem, kuru dzīves vieta vai bērnu dārzi
atrodas tuvu rūpnīcām)
• Akūtas piesārņota ūdens radītās infekciju slimības (piemēram, holēra,
malārija, dzeltenais drudzis)
• Akūtas saindēšanās no ķimikālijām vidē (pesticīdi, benzols u.c.)
• Vides faktoru radīti audzēji (jonizējošais starojums, azbests, tabaka u.c.)
• Slimības, kas saistītas ar ķīmisko elementu deficītu organismā vai
pārprodukciju un toksisko iedarbību, piemēram par maz dzelzs
 Vielu iedarbība uz organismu
Vielas daudzums,
kas nokļūst
organismā

Vielas pārvēršanās Vielas iekļūšanas

vidē un organismā veids organismā

Devas atkārtotība un Organisma

vielas iedarbības īpatnības – vecuma
ilgums un dzimuma
īpatnības
Kaitīgo vielu ietekme uz organismu
 Organisma aizsargfunkcijas
• Cīņai ar nelabvēlīgiem vides faktoriem organismā ir izveidojušās dažādas
aizsargsistēmas, kas nodrošina organisma spēju pretoties kaitīgām vides ietekmēm

Barjeras funkcijas organismā veic:

Āda, gļotādas Tie orgāni, kas atrodas uz Imūnsistēma

un robežas starp vidi un
aizsargrefleksi organismu (elpošanas un
gremošanas orgānu
sistēma, limfātiskā sistēma
un urīnizvadsistēma)
 Ar veselības saglabāšanu saistītās institūcijas
• Veselības ministrija (https://www.vm.gov.lv/) ir vadošā valsts pārvaldes iestāde
veselības nozarē
• Ministrijas atbildībā ir sabiedrības veselība, veselības aprūpe, farmācija
• Galvenais ministrijas uzdevums ir izstrādāt un īstenot valsts politiku
sabiedrības veselības nodrošināšanai veselā vidē, veicinot profilaksi,
popularizējot veselīgu dzīves veidu, kā arī radot nosacījumus, lai iedzīvotāji
saņemtu efektīvus, pieejamus un kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus
• Veselības ministrijas misija:
• Uzlabot cilvēku veselību, izglītojot sabiedrību par veselīga dzīvesveida nozīmi
veselības saglabāšanā, īstenojot mērķtiecīgus slimību profilakses pasākumus,
nodrošinot augstas kvalitātes veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību atbilstoši
katra indivīda vajadzībām, kā arī sekmējot medicīnas izglītības un zinātnes
attīstību.
 Ar veselības saglabāšanu saistītās institūcijas
Slimību profilakses un kontroles centrs - www.spkc.gov.lv
Slimību profilakses un kontroles centrs ir veselības ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.
Slimību profilakses un kontroles centra darbības mērķis ir īstenot valstī sabiedrības veselības politiku
epidemioloģiskās drošības un slimību profilakses apakšjomās un veselības aprūpes politiku
veselības aprūpes kvalitātes apakšjomā, kā arī nodrošināt veselības veicināšanas politikas
īstenošanu un koordināciju.
•Veselības veicināšana
•Infekcijas slimību statistika
•Pētījumi un ziņojumi
•Publikācijas
•Veselības aprūpes statistika
•Infekcijas slimības (veikt infekcijas slimību epidemioloģisko uzraudzību, monitoringu un
izlūkošanu)
•Vakcinācijas (plāno iedzīvotāju vakcināciju, apkopo vakcinācijas iestāžu vakcīnu pasūtījumus un
pasūta vakcīnas no zāļu lieltirgotavām, nodrošina vakcinācijas monitoringu, statistisko datu
apkopošanu un analīzi, veic vakcinācijas komplikāciju gadījumu monitoringu un epidemioloģisko
izmeklēšanu)
•Video galerija
 Ar veselības saglabāšanu saistītās institūcijas
Nacionālais veselības dienests – www.vmnvd.gov.lv
Nacionālais veselības dienests (NVD) ir Veselības ministrijas padotības iestāde.
NVD Mērķis ir: īstenot valsts politiku veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā un administrēt
veselības aprūpei paredzētos valsts budžeta līdzekļus, nodrošinot racionālu un maksimāli efektīvu valsts budžeta
līdzekļu izmantošanu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā, kā arī īstenot valsts politiku E-veselības
ieviešanā.
NVD administrē veselības aprūpei paredzētos valsts budžeta līdzekļus un saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem
norēķinās par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, kā arī ambulatorajai ārstniecībai
paredzētajām zālēm un medicīniskajām ierīcēm. NVD veic arī veselības aprūpes pakalpojumu plānošanu,
tarifu aprēķināšanu, veido kompensējamo zāļu sarakstu, apstiprina medicīniskās tehnoloģijas un klīniskās
vadlīnijas.
Latvijas infektoloģijas centrs - www.lic.gov.lv
•Infekcijas slimības inficēšanās riski, pazīmes, profilakse, ārstēšana
Stacionārs „Latvijas Infektoloģijas centrs” ir specializēta ārstniecības iestāde infekciju jomā, kur pacients var
saņemt profesionālus un kvalitatīvus infekcijas slimību (vīrushepatīta B, vīrushepatīta C, HIV/AIDS, ar ērcēm
pārnesto infekcijas slimību, tropisko un ceļotājslimību, ādas un seksuāli transmisīvo infekciju, parazitāro slimību,
arī reto un atdzimstošo infekcijas slimību) ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumus
 Profilakse
Profilakse ir pasākumu kopums, kas nodrošina cilvēku veselības saglabāšanu
Profilakse ir dažādi profilaktiski pasākumi kā vispārējas veselības nostiprināšana lietojot
pareizu uzturu, ar fiziskām aktivitātēm nostiprināt organisma imūnsistēmu, higiēnas
pasākumi, lai izvairītos no dažādām infekcijas slimībām un laicīga slimību diagnoze
Laicīgi atklātas veselības problēmas var būtiski atvieglot to ārstēšanu, tāpēc vēlams veikt
regulāras profilaktiskās veselības pārbaudes
Pieejas profilaksei
•Atsevišķu mērķorientētu pasākumu veikšana (piemēram, izglītības iestāžu vides kvalitātes un drošuma
pētījums)
•Globālu programmu izveide (piemēram, veselības veicināšanas un slimību profilakses plāns, kas
ietvers visaptverošu pieeju veselības veicināšanas pasākumu īstenošanai)
Profilakses veidi
•Primārā – veselības stiprināšana (kopumā)
•Sekundārā –agrīna slimības diagnosticēšana
•Terciārā – slimības komplikāciju, paliekošas darbnespējas un priekšlaicīgas nāves novēršana
 Higiēna
Higiena- gr. hygieina – veselībai derīgais. Higiēnas nosaukums cēlies no sengrieķu dievietes Higiejas
vārda. Higieja - grieķu mitoloģijā — veselības personifikācija, ārstniecības dieva Asklēpija meita
Higiēna ir medicīnas nozare, kas, pētī dzīves un darba apstākļus, to ietekmi uz cilvēka veselību,
izstrādā pasākumus slimību novēršanai, optimālu dzīves apstākļu radīšanai, veselības saglabāšanai
Higiēna ir zinātne par cilvēka veselības un darba spēju saglabāšanu, par viņa mūža pagarināšanu. Tā
pēta apkārtējās vides, darba apstākļu un dzīvesveida ietekmi uz cilvēka organismu un veselību.
Higiēna ir pasākumu kopums, kas nodrošina cilvēka organisma normālu funkcionēšanu un veselības
saglabāšanu
Higiēna ir apstākļu un ieradum kopums, kas uztur veselību un preventīvu darbību slimību izplatīšanās
novēršanai (PVO definīcija)
Higiēnas galvenais uzdevums ir radīt cilvēkam labvēlīgus dzīves un darba apstākļus
Higiēnas sasniegumu pamatā ir fizioliģijas, bioloģijas un citu zinātņu panākumi, un tā attīstās uz šo
zinātņu bāzes
Higiēna

Higiēnas galvenais uzdevums – radīt

cilvēkam optimālus dzīves un darba
apstākļus, palielināt organisma spējas
pretoties nelabvēlīgiem apkārtējās vides
apstākļiem
Nodrošināt un izmantot labvēlīgus faktorus
organisma nostiprināšanai, bet kaitīgo
faktoru ietekmi censties maksimāli novērst
Higiēna
Higiēna dalās apakšnozarēs:
Vispārējā un komunālā higiēna
Darba higiēna
Uztura higiēna
Bērnu un pusaudžu higiēna
Vispārējā un komunālā higiēna
• Pētī apkārtējās vides ietekmi uz cilvēka organismu
• Pamatojoties uz iegūtajiem datiem tiek izstrādātas higiēnas normas un
sanitāri pasākumi, lai radītu iedzīvotājiem labvēlīgus dzīves apstākļus
• Vispārējā un komunālā higiēna ietver gaisa, ūdens apgādes, augsnes
un apdzīvoto vietu attīrīšanas, dzīvokļu higiēnu, personīgo higiēnu,
ārstniecības iestāžu, viesnīcu, frizētavu u.c. iestāžu higiēnu u.c.
Darba higiēna
• Pētī darba procesus un to, kā darbs ietekmē cilvēka organismu
• Izstrādā sanitāri higiēniskos pasākumus, lai radītu labvēlīgus darba
apstākļus, veselīgus darba apstākļus uzņēmumos un iestādēs
• Darba higiēnas galvenais uzdevums ir arodslimību profilakse
Uztura higiēna
• Pētī pilnvērtīga uztura un vesela cilvēka racionāla uztura problēmas
• Izstrādā zinātniski pamatotas uztura higiēniskās normas, ņemot vērā
dzimumu, vecumu, darba smagumu, klimatu un citus faktorus
• Izstrādā uztura fizioloģiskās normas atsevišķām iedzīvotāju grupām,
piemēram, bērniem pirmsskolas iestādēs un skolās
• Dietoloģija - mācība par slima cilvēka uztura problēmām
 Bērnu un pusaudžu higiēna
• Zinātne par augoša organisma veselības aizsardzību un tā norūdīšanu
• Bērnu un pusaudžu higiēnas pamatprincipi ietver ķermeņa, mutes
dobuma, dzimumorgānu pienācīgas uzturēšanas normas, kā arī pienācīgu
personīgās kopšanas līdzekļu, apģērba un apavu lietošanu. Kā būtiskas
higiēnas jēdziena sastāvdaļas ir darbs un atpūta, dienas režīms un uzturs
• Cieši saistīta ar pediatriju
• Pediatrija ir medicīnas nozare par bērnu un pusaudžu slimībām un to
ārstēšanu
• Pediatrija pētī arī anatomiskās un fizioloģiskās īpatnības dažādos bērna
vecuma periodos (jaundzimušā, zīdaiņa, mazbērna, pirmsskolas periodā,
jaunākajā, vidējā un vecākajā skolas periodā). Pediatrijas ietvaros tiek
izstrādāti higiēnas (uztura, kopšanas u.c.) principi, kas nodrošina bērnu
pareizu attīstību un izturību pret nelabvēlīgiem faktoriem
Higiēnas prasības pirmsskolā
Higiēnas prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un
izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu

•Ministru kabineta noteikumi Nr.890

Rīgā 2013.gada 17.septembrī (prot. Nr.49 85.§)

•Izdoti saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma

38.1 panta pirmo daļu
(MK 14.07.2015. noteikumu Nr.404 redakcijā)
•Noteikumi nosaka higiēnas prasības valsts un pašvaldību iestādēm, juridiskajām vai
fiziskajām personām, kuras sniedz bērnu uzraudzības pakalpojumu ārpus bērna
dzīvesvietas, un izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu
 Minimālās higiēnas prasības dienas režīma
ievērošanai
• Dienas režīmu nosaka atbilstoši bērnu vecumam un attīstībai, paredzot arī
fiziskās aktivitātes un pastaigas svaigā gaisā

• Ja gaisa temperatūra ir zemāka par mīnus 10 °C, pastaigas svaigā gaisā netiek
organizētas bērniem, kas jaunāki par trim gadiem

• Pēc pusdienām bērniem nodrošina atpūtu

• Starp ēdienreizēm ievēro trīs līdz četru stundu intervālu

• Elektronisko saziņas līdzekļu (piemēram, televizora, datora) lietošana bērniem

pieļaujama ne ilgāk par 15 minūtēm un ne biežāk kā divreiz dienā
 Minimālās higiēnas prasības dienas režīma
ievērošanai
• Pakalpojuma sniedzējs pakalpojuma sniegšanas vietā neuzņem bērnus ar:
• infekcijas slimību pazīmēm, izņemot gadījumus, ja:
• tiek pieskatīts viens bērns vai vienas ģimenes bērni;
• pakalpojuma sniedzējam ir iespējas nodrošināt slimā bērna izolāciju atsevišķā telpā
ar nepārtrauktu ārstniecības personas uzraudzību
• Ja bērns nav apmeklējis pakalpojuma sniegšanas vietu infekcijas slimību pazīmju
dēļ vai arī ja bērns ir slimojis ar infekcijas slimību, ģimenes ārsts izsniedz izziņu
vecākiem pakalpojuma sniedzēja informēšanai par bērna veselības stāvokli un, ja
nepieciešams, rekomendācijām turpmākai bērna aprūpei pakalpojuma laikā
• Vecāki tiek laikus informēti par infekcijas slimību pazīmēm ar kādām bērns netiks
uzņemts pakalpojuma sniegšanas vietā
 Teritorija un ēka
• Ja pakalpojuma sniedzēja valdījumā ir teritorija, viņš nodrošina tās piemērotību bērnu
aktivitātēm un tās atbilstību bērnu drošībai. Teritorijā ierīko rotaļu un sporta zonu un
saimniecības zonu.

• Teritorija, kurā uzturas bērni, atbilst šādām prasībām:

• tā ir iežogota un sakopta;
• ja teritorijā ir ūdenstilpes, tās ir iežogotas vai norobežotas;
• teritorijas apzaļumošanai nav izmantoti augi, kas ir bīstami cilvēka veselībai, kā arī augi ar
dzelkšņiem un indīgām daļām;
• tajā nodrošina pirmsskolas vecuma bērniem atbilstošu un drošu spēļu laukumu vai sporta
aprīkojumu un segumu, kā arī var ierīkot smilšu kasti, kuru pārklāj laikā, kad bērni to
nelieto. Smiltis kastē nomaina reizi gadā – pavasarī.
• Saimniecības zonā ierīko blīva seguma laukumu sadzīves atkritumu konteineru
novietošanai. Atkritumus uzglabā slēgtos konteineros.
• Ja pakalpojuma sniedzēja valdījumā nav teritorijas, tas nodrošina bērniem aktivitātes ārā
citā sakoptā, bērniem drošā un pieejamā teritorijā.
 Telpas
• Pakalpojuma sniedzējs ievēro šādu minimālo telpu platību (ja guļamtelpa
apvienota ar grupas telpu, tad platību grupas telpā vienam bērnam aprēķina,
atskaitot no telpas kopējās platības gultu aizņemto platību saliktā veidā).
• jaunākam par trim gadiem – grupas telpa 2,5 m2, guļamtelpa 1,8 m2;
• vecākam par trim gadiem – grupas telpa 3,0 m2, guļamtelpa 2,0 m2.
 Telpas
• Pakalpojuma sniegšanas vietā ierīko šādas telpas:
• vietu vai telpu bērnu ratiņu novietošanai;
• katrai bērnu grupai, ievērojot bērnu vecumu:
• ģērbtuvi (ja nav iespējams nodrošināt ģērbtuvi katrai grupai, pieļaujama
ģērbtuvju apvienošana);
• grupas telpu;
• guļamtelpu vai guļamtelpai pielāgojamu grupas telpu;
• tualeti. Ja tualeti nav iespējams ierīkot, bērniem, kas vecāki par trim gadiem,
nodrošina tās pieejamību citā ēkas daļā
 Telpas
• Pakalpojuma sniegšanas vietā ierīko šādas telpas: darbinieku un saimniecības
telpu blokā:
• ēdināšanas bloku vai vietu ēdiena sagatavošanai, sadalei, uzglabāšanai,
trauku mazgāšanai un uzglabāšanai, ja pakalpojuma sniedzējs piedāvā
ēdināšanu;
• veļas uzglabāšanas vietu;
• veļas mazgāšanas un gludināšanas telpu vai vietu (ja iestādē mazgā un
gludina veļu);
• darbinieku garderobes telpu/vietu un tualetes telpas;
• telpu bērnu īslaicīgai izolācijai infekcijas slimību gadījumos pakalpojuma
sniegšanas vietās, kur bērni uzturas visu diennakti. Telpu nodrošina ar
atsevišķu tualeti, biotualeti vai sēdpodu;
• telpu vai vietu, kas ir pielāgota bērnu kultūras un izklaides pasākumu,
mūzikas un sporta nodarbību rīkošanai.
 Ēdināšana
• Pakalpojuma sniedzējs nodrošina bērnu ēdināšanu atbilstoši normatīvajiem
aktiem par pārtikas aprites uzraudzību un normatīvajiem aktiem par uztura
normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās
rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem
• Fiziska persona, kura sniedz pilna laika bērnu uzraudzības pakalpojumu savā
dzīves vietā, nodrošina bērnu ēdināšanu, ņemot vērā veselīga uztura
pamatprincipus
• Bērnu ēdināšanai izmanto pārtikas produktus, ievērojot to derīguma
termiņu, uzglabāšanas režīmu un pagatavošanas noteikumus
• Atbildīgā persona pēc saskaņošanas ar iestādes vadītāju vai iestādes vadītājs
izstrādā ēdienkarti vienai līdz divām nedēļām. Ēdienkarti izstrādā atbilstoši
normatīvajiem aktiem par uztura normām
 Ēdināšana
• Pirms ēdiena sadales bērniem iestādes vadītājs, ēdināšanas bloka vadītājs vai
viņa pilnvarota persona paņem pagatavoto ēdienu paraugus. Ēdiena
paraugus marķē, norādot parauga ņemšanas laiku (stundu, minūti). Paraugus
uzglabā ledusskapī 24 stundas 2–6 °C temperatūrā, pēc tam tos iznīcina
• Darbinieki ievēro personīgās higiēnas noteikumus, izmanto un maina darba
apģērbu atbilstoši veicamā darba specifikai
 Ūdensapgāde un kanalizācija
• Pakalpojuma sniegšanas vietā dzeramais ūdens atbilst dzeramā ūdens
obligātajām nekaitīguma prasībām un bērniem ir brīvi pieejams
• Ja pakalpojuma sniegšanas vietā nevar nodrošināt dzeramā ūdens atbilstību
obligātajām nekaitīguma prasībām, pakalpojuma sniedzējs nodrošina bērniem
slāpju remdēšanai fasēto dzeramo ūdeni
• Bērniem slāpju remdēšanai nodrošina individuālus vai vienreizējās lietošanas
traukus
• Ēkā ir aukstā un karstā ūdens apgāde, kanalizācijas sistēma
 Apkure, ventilācija, apgaismojums
• Pieļaujamā minimālā gaisa temperatūra telpās, kurās uzturas bērni:
• kas ir jaunāki par trim gadiem, – vismaz 20 °C;
• kas ir vecāki par trim gadiem, – vismaz 18 °C.
• Gaisa apmaiņu telpās nodrošina, tās regulāri vēdinot vai izmantojot gaisa
kondicionēšanas vai ventilācijas iekārtas. Pakalpojuma sniedzējs katru dienu
nodrošina regulāru telpu vēdināšanu, tajā skaitā pirms bērnu ierašanās un pēc
bērnu došanās prom no pakalpojuma sniegšanas vietas, kā arī pakalpojuma
sniegšanas laikā, kad bērni neatrodas telpās
• Telpās nodrošina dabisko un mākslīgo apgaismojumu. Mākslīgā
apgaismojuma līmenis grupas vai rotaļu telpā ir 300 luksu (Lx)
Telpu, iekārtu un inventāra uzturēšanas kārtība
• Dezinfekcijas līdzekļus izmanto atbilstoši to lietošanas instrukcijai un uzglabā
speciāli paredzētā bērniem nepieejamā vietā
• Bērnu klātbūtnē aizliegts veikt telpu dezinfekciju, dezinsekciju un deratizāciju,
kā arī telpu remontdarbus
• Mazgājamās rotaļlietas mazgā ar mazgāšanas līdzekli un skalo siltā tekošā
ūdenī pēc nepieciešamības, bet ne retāk kā reizi nedēļā
 Epidemioloģiskā drošība
Epidemioloģiskā drošība — profilakses, arī higiēnas, pretepidēmijas, ārstniecības
un organizatorisko nosacījumu un pasākumu sistēma, kuras mērķis ir mazināt
sabiedrības veselības apdraudējumu, ko izraisa infekcijas slimības un veselību
ietekmējošo vides faktoru kaitīgā iedarbība
Epidemioloģiskā uzraudzība — nepārtraukta, dinamiska un kompleksa infekcijas
slimību izplatīšanās novērošana, nodrošinot sistemātisku epidemioloģisko datu
vākšanu, analīzi, skaidrojumu un izplatīšanu, arī infekcijas slimību epidemioloģisko
pētījumu veikšana, it īpaši tādos aspektos, kuri attiecas uz šo slimību izplatīšanos
laikā, teritorijā, iedzīvotāju vidū, kā arī inficēšanās riska faktoru analīzi, ar mērķi
izzināt, prognozēt un ietekmēt epidemioloģisko situāciju, veicot attiecīgus
profilakses un pretepidēmijas pasākumus, kā arī izvērtēt to efektivitāti
 Epidemioloģiskā drošība
Epidemioloģiskās drošības likums
https://likumi.lv/ta/id/52951-epidemiologiskas-drosibas-likums
Epidemioloģiskā drošība
https://www.spkc.gov.lv/lv

Covid-19
•Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai. Ministru kabineta
noteikumi Nr. 360Rīgā 2020. gada 9. jūnijā (prot. Nr. 40 32. §)
https://likumi.lv/ta/id/315304-epidemiologiskas-drosibas-pasakumi-covid-19-infekcijas-izplatibas-ierobezosanai
•Covid-19
https://www.spkc.gov.lv/lv/aktualitates-par-covid-19
•Vizuālie materiāli
https://www.spkc.gov.lv/lv/vizualie-materiali

Ieteikumi izglītības iestādēm piesardzības pasākumu īstenošanai Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai
https://izm.gov.lv/lv/par-2020-2021-macibu-gadu
 Epidemioloģiskā drošība
Epidemioloģiskā drošība ietver:
1) pasākumus veselīgas vides nodrošināšanai;
2) infekcijas slimību epidemioloģisko uzraudzību, tajā skaitā:
a) infekcijas slimību reģistrāciju, uzskaiti un saslimstības analīzi,
b) cilvēku, dzīvnieku un vides materiālu laboratoriskās pārbaudes infekcijas slimību
izraisītāju cirkulācijas novērošanai,
c) iedzīvotāju imunitātes izpēti;
3) nodrošināšanu ar imūnbioloģiskiem preparātiem un iedzīvotāju vakcināciju;
4) slimnieku un infekciozo personu atklāšanu, uzskaiti, ārstēšanu un, ja nepieciešams,
izolēšanu;
5) kontaktpersonu noteikšanu, uzskaiti, laboratoriskās pārbaudes un medicīnisko
novērošanu;
 Epidemioloģiskā drošība
Epidemioloģiskā drošība ietver:
6) īpašu piesardzības un ierobežošanas pasākumu noteikšanu, tajā skaitā profesionālās
darbības un piedalīšanās mācību procesā ierobežošanu un aizliegšanu, slimniekiem,
infekciozajām personām, kontaktpersonām un personām, par kurām ir radušās
epidemioloģiski pamatotas aizdomas, ka tās ir atradušās paaugstināta inficēšanās riska
apstākļos;
7) infekcijas slimību perēkļu atveseļošanas pasākumus, kā arī pasākumus infekcijas
slimību izraisītāju cirkulācijas pārtraukšanai ārējā vidē;
8) sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus;
9) iedzīvotāju informēšanu par epidemioloģisko situāciju un izglītošanu infekcijas
slimību profilakses jautājumos;
10) likumā noteikto piespiedu līdzekļu piemērošanu par epidemioloģiskās drošības
pasākumu nepildīšanu.
 Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19
infekcijas izplatības ierobežošanai
• Noteikumi nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas veicami, lai
ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību:
• Covid-19 infekcijas ierobežošanas pamatprincipus un piesardzības pasākumus;
• pulcēšanās prasības un ierobežojumus;
• personām veicamos īpašos epidemioloģiskās drošības pasākumus;
• ierobežojumus tūrismam un ceļošana;
• izglītības un sporta procesa organizēšanas un norises nosacījumus;
• higiēnas prasības pārtikas tirdzniecības uzņēmumiem un sabiedriskās ēdināšanas
uzņēmumiem Covid-19 infekcijas izplatības laikā;
• izolācijas, mājas karantīnas un pašizolācijas prasības;
• u.c.
• https://likumi.lv/ta/id/315304-epidemiologiskas-drosibas-pasakumi-covid-19-in
fekcijas-izplatibas-ierobezosanai
 Infekcijas slimības
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati
 Infekcijas slimības
•Infekciju slimības ir inficēšanās
ar patogēniem mikroorganismiem
(vīrusiem, baktērijām, riketsijām,
protozojiem, sēnēm) un slimību
ierosa
•Infektoloģija ir zinātne par
infekcijas procesu, šaurākā
nozīmē par infekcijas slimībām
 Infekcijas slimības
•Infekcijas process ir jebkura mikroorganisma un
makroorganisma aktīvas mijiedarbības forma ārējās vides
apstākļos
•Infekcijas process sākas no tā brīža, kad slimības ierosinātājs ir
iekļuvis cilvēka organismā
•Mikroorganismi izdala saimniekorganismam kaitīgas vielas –
toksīnus. Organisma reakcija uz toksīna izdalīšanos var izraisīt
noteiktai slimībai raksturīgos simptomus
Infekcijas slimības
•Mikroorganismu dzīvības norises un vairošanās stimulē
organisma aizsardzības mehānismus: izstrādājas
antivielas, veidojas alerģija, attīstās imunitāte
•Vairums infekcijas slimību ir lipīgas. Tām ir cikliska
gaita, un pēc pārslimošanas cilvēks kļūst neuzņēmīgs pret
pārslimoto slimību
•Infekcijas slimību klīniskā gaita ir atkarīga no tā, kā
slimības ierosinātājs cirkulē cilvēka organismā un no
imunitātes rašanās likumsakarībām
 Infekcijas procesa līmeņi
• Baktēriju nēsāšana
• Tāds stāvoklis, kad slimības ierosinātājs atrodas saimnieka organisma audos un
orgānos, bet nerada makroorganismā morfoloģiskas, bioķīmiskas, imunoloģiskas vai
klīniskas pārmaiņas
• Subklīniskā forma
• Raksturīgas morfoloģiskas, bioķīmiskas un imunoloģiskas izmaiņas, taču nav
klīnisku izmaiņu
• Klīniski izteiktā forma
• Blakus morfoloģiskām, bioķīmiskām un imunoloģiskām infekcijas procesa pazīmēm
raksturīga arī dažāda klīniska aina. Izšķir vieglas, vidēji smagas un smagas klīniskas
formas
Infekcijas slimību iedalījums atkarībā no slimības gaitas
• Ja no slimības ierosinātāja iekļūšanas līdz imunitātes izveidošanās brīdim paiet
stingri noteikti periodi un slimība beidzas ar atbrīvošanos no slimības ierosinātāja,
tad infekcijas slimība ir akūta (mēris, holēra, izsitumu tīfs u.c.)
• Ja infekcijas slimībai ir atkārtoti uzliesmojumi, tad infekcijas slimību sauc par
subakūtu (dizentērija, bruceloze). Dažreiz imunitāte rodas tikai tad, ja
mikroorganisms atkārtoti saskaras ar imunitāti veidojošām šūnām
• Ja infekcijas slimības pārslimošana nerada imunitāti, tad tā ir hroniska infekcijas
slimība. Atkārtota inficēšanās nav iespējama tik ilgi, kamēr slimības izraisītājs
atrodas cilvēka organismā
• Slimības ierosinātājs organismā var atrasties neaktīvā stāvoklī. Nelabvēlīgos
apstākļos (organisma nogurums, atdzišana, nepietiekams uzturs) var atklāties
slimības ierosinātāja patogēnās īpašības, un tad cilvēks saslimst. Tā ir autoinfekcija
 Mikroorganisms un makroorganisms
infekcijas procesā
Mikroorganisms
•Patogenitāte – spēja ierosināt infekcijas procesu makroorganismā
•Patogenitātes mērs – virulence – mikroorganisma spēja iekļūt saimnieka organismā,
vairoties tajā un izsaukt patoloģiskas pārmaiņas
•Mikroorganisms ir infekcijas procesa iniciators. Tas nosaka infekcijas procesa
specifiskumu. Tas zināmā mērā nosaka infekcijas procesa līmeni, kurš atkarīgs no
ierosinātāja virulences
Makroorganisms
•Patogēnā mikroorganisma iekļūšana makroorganismā izraisa dažādas pielāgošanās
reakcijas un aizsargreakcijas, kuras sekmē infekcijas izraisītāja bojā eju
•Nespecifiskie aizsargfaktori – āda, gļotādas, kuņģa-zarnu trakta sekrēts, iekaisuma
reakcija, limfoīdo audu aizsargfunkcijas u.c.
•Specifiskie faktori – vērsti pret vienu noteiktu ierosinātāja sugu
 Infekcijas slimību raksturojums
• Dzīvs ierosinātājs
• Lipīgums – iespēja pārnest slimību no slima cilvēka vai dzīvnieka uz veselu
cilvēku vai dzīvnieku
• Norises cikliskums
✔ Inkubācijas periods
✔ Priekšvēstnešu periods
✔ Izvērstas klīniskās ainas periods
✔ Atveseļošanās periods
• Specifiskās imunitātes veidošanās
• Imunitātes ilgums ir atšķirīgs
• Pret dažām slimībām imunitāte nerodas
 Infekcijas slimību raksturojums
•Dzīvs ierosinātājs
•Slimības, kuras izraisa
mikroorganismi – infekcijas
(infekciju slimības)
•Slimības, kuras izraisa
daudzšūnu parazīti (helminti)
– invāzijas (invāzijas
slimības)
 Infekcijas slimību periodi
• Akūtām infekciju slimībām izšķir vairākus periodus:
• 1. Inkubācijas periods – laika posms no inficēšanās līdz pirmo slimības
pazīmju parādīšanās brīdim. Ierosinātājs vairojas, pārvietojas un uzkrājas
noteiktos audos
• 2. Slimības priekšvēstnešu (prodromālais) periods. Raksturīgas sekojošas
izpausmes – galvassāpes, paaugstināta temperatūra, nogurums (parasti ilgst
no dažām stundām līdz 2-3 dienām)
• 3. Izvērstas klīniskās ainas periods (slimības galveno parādību periods) –
parādās slimībai raksturīgie simptomi
• 4. Atveseļošanās (rekonvalescences) periods (vairs nav klīnisku slimības
pazīmju, bet vēl nav pilnīgi atjaunots agrākais organisma stāvoklis)
Akūtas augšējo elpošanas ceļu infekcijas
 Epidemioloģija
Epidemioloģija ir zinātne par infekcijas rašanās, izplatīšanās un izbeigšanās
likumsakarībām, par profilaksi
Epidēmiskais process veidojas no infekcijas avota, infekcijas pārnešanas
mehānisma un uzņēmīgā organisma
Slimības, kurās infekcijas avots vienīgi cilvēks – antroponozes
Slimības, kurās infekcijas avots gan cilvēks, gan arī dzīvnieks –
antropozoonozes
•Infekcijas pārnēsāšanas mehānismi
✔fekāli- orālais (ierosinātājs - kuņģa zarnu traktā)
✔gaisa –pilienu (ierosinātājs - elpošanas ceļos)
✔transmisīvais (ierosinātājs - asinīs vai iekšējos orgānos)
✔kontakta (ierosinātājs – ādā vai gļotādā)
 Infekcijas pārnešanas mehānisms
Infekcijas ierosinātāju Pārnešanas mehānisms Infekcijas slimības
lokalizācija

Gremošanas trakts Fekāli –orālais Zarnu infekcijas – dizentērija, vēdera tīfs, holēra, botulisms,
salmonelloze u.c.
Elpošanas ceļi Gaisa- pilienu Elpošanas ceļu infekcijas- gripa, masalas, garais klepus, difterija,
vējbakas u.c.
Asinsrites sistēma Transmisijas Asins infekcijas, izsitumu un atguļas tīfs, malārija, ērču encefalīts,
u.c.
Ārējie apvalki Kontakts Ārējo apvalku infekcijas (kontakta infekcijas):
•brūču infekcijas (stinguma krampji, roze, gāzes gangrēna)
•venēriskās slimības (sifiliss, gonoreja)
•gļotādu infekcijas (trahoma)

Lokalizējas jebkurā no Jebkurš minētais Zoonozes, sibīrijas mēris, trakumsērga, mēris, tularēmija, bruceloze
minētajām u.c.
Infekcijas izplatīšanās

• H.Bidstrups
«Slimības izplatīšanās»
Epidēmiskā procesa līmeņi
•Sporādiska saslimšana – raksturīgs dotajai vietai un dotajam
laikam parastais infekciju skaits

•Epidēmiska saslimšana – raksturīgs ievērojams infekciju

skaita pieaugums, salīdzinot ar sporādisko saslimšanu

•Pandēmiska saslimšana – raksturīga plaša infekcijas

izplatīšanās (aptver valstis un kontinentus)
Epidēmijas cilvēces vēsturē
• 480.g.p.m.ē baku epidēmija Vidusjūras piekrastē (visvairāk skar Persiju)
• 431.g.p.m.ē. –Fukidida mēris (nenoskaidrotas slimības epidēmija) – nāves cēlonis trešdaļai Senās
Grieķijas iedzīvotāju; nosaukta par godu vēsturniekam Fukididam, kurš aprakstīja slimības pazīmes
• 551.g. – Justiniāna mēris –30 gadus plosās Austrumromas impērijā; nāves cēlonis 20 milj.jeb ½
iedzīvotāju
• 736.g. – pirmā baku epidēmija Japānā – upuru skaits nav zināms
• 1090.g. – Kijevas mēris - divu nedēļu laikā iet bojā 10000 cilvēku
• 1348.g. – Anglijas drudzis – nenoskaidrota slimība; dažās dienās izplatījās visā valstī; 15.-16.gs. Eiropā
bija piecas šādas epidēmijas
• 1494.g. – sifilisa epidēmija – ievesta no Amerikas, iet bojā tūkstošiem cilvēku; vēlāk ievazāta Indijā, kur
iet bojā vairāki miljoni cilvēku
• 1518.g.- Svētā Vita dejas epidēmija – desmitiem tūkstošiem cilvēku mirst no slimības, kam raksturīgas
neprāta lēkmes, kuru laikā saslimušie dejoja
• 1521.g. – baku epidēmija Amerikā – vairāku indiāņu cilšu izmiršanas iemesls; Centrālajā Meksikā gāja
bojā 40%-60% cilvēku
• 1664.g. – Londonas mēris – buboņa mēra epidēmija - iet bojā 20% Anglijas iedzīvotāju
• 1771.g.- mēris Maskavā – mēra epidēmija
• …..
Mikroorganismu iedalījums pēc to ietekmes uz
organismu

Mikroorganismus parasti iedala pēc to ietekmes uz organismu:

• Patogēnie
• Nosacīti patogēnie
• Nepatogēnie
Slimību ierosinātāji I
Baktērijas

https://www.google.lv/search?q=infekcijas+slim%C4%ABbas&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi5v4mNsfzdAhVK1SwKHRBNDpwQ_AUIDigB&biw=1920&bih=938
 Baktēriju forma
Tiek izdalītas 3 pamat baktēriju
formas:
• lodveida - koki,
•nūjiņas - baciļi un
• spirālveida baktērijas
(vibrioni – viens izlielums,
spirillas – vairāki izliekumi,
spirohētas – spirāliskas formas
baktērijas.
 Baktēriju iedalījums – gram (+) un gram (-)

Izveidoja 1884 dāņu zinātnieks Hans Kristiāns Grams

Būtiska nozīme baktēriju taksonomijā. Tiek izdalītas:
Gram (+) baktērijas – paliek iekrāsotas pēc speciālas
krāsošanas procedūras.
Gram (-) baktērijas – nesaglabā krāsojumu
Dalījumu izmanto klīnikā
Gram-pozitīvo baktēriju šūnapvalku biezais proteīnu
slānis labi saista kristālvioleto krāsvielu un mikroskopā
šūnas izskatās purpurīgi violetas Augšā: E. coli
Gram-negatīvās baktērijas, kurām šūnapvalkā ir plāns (Gram- (-) nūjiņas
proteīnu slānis, kristālvioleto krāsvielu piesaista vāji un lejā: Neisseria
atmazgāšanas laikā šī krāsviela atkal pāriet šķīdumā gonorrhoeae
 Izmēri
Dzīvnieka šūna baktērija
1 mikrons

10 mikroni
Baktērijas šūna
Slimību ierosinātāji II
•Vīrusi

https://www.google.lv/search?q=infekcijas+slim%C4%ABbas&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi5v4mNsfzdAhVK1SwKHRBNDpwQ_AUIDigB&biw=1920&bih=938
 Vīrusi
Parazītiski
Raksturīgs vai nu DNS vai RNS, bet ne abi
Vienkārša vai dubultspirāle
Iekļauti proteīnu apvalkā (kapsulā)
Dažiem vīrusiem ir lipīdu apvalks
Vīrusi iekļaujas saimnieka šūnās, kur producē savas vīrusa
olbaltumvielas
Tā sekas – simbioze ar saimnieka organismu vai atklāta infekcija
 Kā ir izveidots vīruss

∙ GENOMS RNS vai DNS

∙ Proteīnu apvalks,
KAPSĪDA

∙ MEMBRĀNA, KO
SAUC PAR KAPSULU
Vīrusu formas
 DNS vīrusi

DNS vīrusi
• adenovīrusi
• Hepatīts B
• Herpes vīrusi;
papillomas
• Baku vīrusi
 RNS vīrusi
■ Rinovīrusi
• Bērnu triekas vīrusi
• hepatīts A
• Gripa
• Masalas
• Cūciņas
• Trakumsērga
• Hepatīts C
 Prioni
• Atklāja Steinlijs Praziners (Stanley Prusiner) (1982)
• Nobela prēmija 1997
• Prioni ir infekciozas olbaltumvielas
• Prioni ir nepareizi savītas prionu olbaltumvielas molekulas,
kuras ir spējīgas "vairoties", pārvēršot normālās molekulas par
sev līdzīgām
• Izraisa slimības cilvēkiem un dzīvniekiem
• sūkļveida encefalopātija
• smadzeņu struktūras un funkciju deģenerācija
• Veido tikai proteīni
• Nav nukleīnskābju
• Proteīni izmaina citu normāli esošu proteīnu formu un
funkciju smadzenēs
 Slimību ierosinātāji III
Sēnes
Sēnes - eikarioti organismi
Sēnēm ir izveidots kodols, ko apņem membrāna
Enerģiju iegūst oksidējot
organiskos savienojumus
Vielu maiņai nepieciešamas gatavas organiskās vielas
Visvairāk izplatītās patogenās sēnes ir dermatomicētes - ādas sēnīšu slimību ierosinātāji
Dermatomicētes ir parazīti, kas mitinās ādas virsējos vai dziļākajos slāņos, matos un nagos; ārējā vidē nokļūst
ar slimo audu atdalījumiem

https://www.google.lv/search?q=infekcijas+slim%C4%ABbas&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi5v4mNsfzdAhVK1SwKHRBNDpwQ_AUIDigB&biw=1920&bih=938
Slimību ierosinātāji IV
Helminti- ierosina invāzijas slimības

https://www.google.lv/search?q=infekcijas+slim%C4%ABbas&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=0ahUKEwi5v4mNsfzdAhVK1SwKHRBNDpwQ_AUIDigB&biw=1920&bih=938
 Helmintozes
•Helmintozes invāzijas slimības, ko ierosina plakantārpi un veltņtārpi
(helminti)
•Parazītiskie tārpi var mitināties gandrīz visos augu, dzīvnieku un
cilvēku audos un orgānos
•Cilvēka organismā parazitē apmēram 160 dažādas parazītisko tārpu
sugas, kas pieder pie sūcējtārpu (Trematoda), lenteņu (Cestoidea) un
nematožu (Nematode) klasēm
•Helmintozes izplatība atkarīga no klimata, ģeogrāfiskajiem
apstākļiem, faunas, iedzīvotāju nodarbošanās, vecuma, ieražām,
kultūras līmeņa, apdzīvoto vietu sanitāriem apstākļiem
 Helmintozes
•Pēc parazītisko tārpu attīstības cikliem - ar starpsaimnieku vai
bez tā - to ierosinātās cilvēku un dzīvnieku slimības iedala 2
grupās - ģeohelmintozēs un biohelmintozēs
•Ģeohelmintožu ierosinātāji attīstās bez starpsaimnieka
•Cilvēki invadējas ar augsnes, ūdens un dažādu priekšmetu
starpniecību, kas notraipīti ar parazītu olām vai kāpuriem
•Pie ģeohelmintožu ierosinātājiem pieder cērmes, matgalvji,
spalīši, ankilostomas, strongiloīdi u.c;
 Helmintozes
•Biohelmintožu ierosinātāji attīstās ar 1 vai vairākiem
starpsaimniekiem
•Definitīvais saimnieks (organisms, kurā parazīts sasniedz
dzimumgatavību) invadējas, apēdot starpsaimnieka
(organisma, kurā mitinās parazīts kāpura stadijā) audus vai
orgānus
•Daļa biohelmintožu ierosinātāju attīstās ar 2 saimnieku
maiņu, piemēram, vērša lenteņa starpsaimnieks ir govs, bet
definitīvais saimnieks - cilvēks
 Infekcijas slimību profilakse
•Infekcijas slimību profilaksē izšķir divus virzienus – sabiedriskā
(valsts) profilakse un individuālā (personiskā) profilakse
•Sabiedriskai profilaksei jābūt vērstai uz:
•iedzīvotāju izglītošanu;
•gaisa, augsnes ūdeņu sanitāro aizsardzību;
•pārtikas produktu glabāšanas un realizācijas kontroli;
•pārtikas rūpniecības darbinieku tehnoloģisko procesu kontroli;
•iedzīvotāju obligāto profilaktisko potēšanu
 Infekcijas slimību profilakse
• Galvenie individuālās profilakses noteikumi ir veselīgs dzīvesveids un higiēnas prasību
ievērošana:
• racionāla darba un atpūtas secība;
• pietiekami ilgs, pilnvērtīgs miegs;
• pozitīvo emociju pārsvars pār negatīvajām;
• pietiekama fiziskā aktivitāte;
• norūdīšanās, uzturēšanās svaigā gaisā;
• tīra vesela āda, tīras rokas;
• izvairīšanās no kaitīgiem ieradumiem;
• regulārs, sabalansēts vitamīniem bagāts uzturs;
• veseli zobi;
• pareiza pārtikas produktu glabāšana un kulinārā apstrāde
Vakcīna, vakcinācija
• Vakcīna ir medikaments, ar kuru tiek īstenota profilakse
• Vakcinācija ir efektīvs infekcijas slimību profilakses līdzeklis. Tā palīdz krasi
samazināt saslimstību ar infekcijas slimībām vai pat pilnīgi likvidēt atsevišķas no
tām, samazināt bērnu saslimstību, novērst epidēmiju rašanās draudus, ievērojami
mazināt sociālos un ekonomiskos zaudējumus, ko izraisa infekcijas slimības
• Vakcinācija ir viens no galvenajiem un efektīvākajiem profilakses veidiem un
kopumā vienmēr ir lētāka un izdevīgāka par ārstēšanu un rehabilitāciju – kā
indivīdam, tā valstij

Vakcinācija: https://www.spkc.gov.lv/lv/vakcinacija-0
http://vakcinejies.lv/lv/informacija/vakcinacijas_vertiba/
https://www.youtube.com/watch?v=t8OL_zt0sYg
Vakcinācija
• Valsts apmaksāto vakcināciju nosaka Ministru kabineta noteikumi
Nr.330 «Vakcinācijas noteikumi» https://likumi.lv/doc.php?id=11215
• Noteikumi nosaka infekcijas slimības, pret kurām obligāti veicama
vakcinācija, vakcinējamo personu loku un vakcinācijas kārtību
Vakcinācija
•Obligāti vakcinējami ir:
•bērni – pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo
klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko
parotītu, b tipa Haemophilus influenzae infekciju, B hepatītu,
vējbakām, pneimokoku infekciju, rotavīrusu infekciju,
cilvēka papilomas vīrusa infekciju, sezonālo gripu;
•pieaugušie – pret difteriju un stingumkrampjiem
Vakcinācija
• Obligāti vakcinējami ir:
• bērni un pieaugušie – pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai
cilvēkiem, kuri ir slimi vai ir aizdomas par viņu saslimšanu ar trakumsērgu;
• grūtnieces – pret sezonālo gripu;
• personas, kuras nav vakcinētas pret B hepatītu un saņem hroniskās
hemodialīzes vai hemodiafiltrācijas procedūras, – pret B hepatītu;
• nevakcinētas kontaktpersonas (bērni un pieaugušie) pēc epidemioloģiskām
indikācijām – pret difteriju, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko
parotītu;
• bērni – pret ērču encefalītu (1-18 g.v.)
 Bērnu vakcinācijas kalendārs
Bērnu vakcinācijas kalendārs Infekcijas slimība, pret kuru obligāti veicama vakcinācija

0-12 stundas B hepatīts

No 12 stundām Tuberkuloze
No 6 nedēļām Rotavīrusu infekcija
2 mēneši Difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts, b
tipa Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts
2 mēneši Pneimokoku infekcija
4 mēneši Difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts, b
tipa Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts
4 mēneši Pneimokoku infekcija
6 mēneši Difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts, b
tipa Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts
6–23 mēneši (ieskaitot) Sezonālā gripa
 Bērnu vakcinācijas kalendārs
Bērnu vakcinācijas kalendārs Infekcijas slimība, pret kuru obligāti veicama vakcinācija

12–15 mēneši Difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts, b tipa

Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts
12–15 mēneši Pneimokoku infekcija
12–15 mēneši Masalas, masaliņas, epidēmiskais parotīts
12–15 mēneši Vējbakas

7 gadi Difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts

7 gadi Masalas, masaliņas, epidēmiskais parotīts

7 gadi Vējbakas
12 gadi (meitenes) Cilvēka papilomas vīrusa infekcija

14 gadi Difterija un stingumkrampji

VAKCINĀCIJAS NODROŠINĀTIE IEGUVUMI
Indivīdam
• Katru gadu, pateicoties vakcinācijai:
• tiek novērsti 3 miljoni nāves gadījumi
• tiek saglabāti ~400 miljoni dzīves gadu
• tiek pasargāti no invaliditātes 750,000 bērnu
VAKCINĀCIJAS NODROŠINĀTIE IEGUVUMI
Sabiedrībai
•Viens no lielākajiem sabiedrības veselības sasniegumiem
pasaulē
•Ieskaitot tīra dzeramā ūdens pieejamību, vakcinācija ir
visefektīvākais veids, kā samazināt un novērst infekcijas slimību
izplatību
•26 potenciāli fatālas infekciju slimības šodien var tikt novērstas
vai to incidence būtiski samazināta ar vakcinācijas palīdzību
•Sabiedrības imunitāte rezultātā dod globālu aizsardzību
Kas sasniegts, pateicoties vakcinācijai
•Bakas – izskaustas
•Poliomielīts – likvidēts (Rietumu puslodē)
•Masalas – kontrolētas (Amerikā un vairākās Eiropas
daļās)
•Stinguma krampji, difterija, masaliņas, meningīts un
aknu vēzis (HBV) – iespaidīgs prevalences kritums
Vakcīnu izstrādes veidi
•Dzīva novājināta vakcīna – līdzīgi kā masalu vakcīna. Šajā
gadījumā vīruss tiek noteiktā veidā apstrādāts un nespēj
ierosināt slimību vai tās pārnešanu uz citu cilvēku, bet rada
imūnās sistēmas reakciju, kāda rodas īstas inficēšanās laikā
•Inaktivēta vīrusa vakcīna, kura nevar izraisīt infekciju. Tām
parasti ir mazāk blakus reakciju, salīdzinot ar dzīvām
novājinātām vakcīnām, bet to radītā imūnā atbilde var būt
nedaudz vājāka. Tāda ir, piemēram, sezonālās gripas
vakcīna
Vakcīnu izstrādes veidi
•Vakcīna, kas satur izolētu vīrusa antigēnu vai tā daļu.
Šādi tiek veidota, piemēram, garā klepus vakcīna
•Gēnu inženierijas vakcīnas. To princips ir izmainīt citu
nekaitīgu vīrusu, ievietojot tajā vīrusa gēnu, kurš
nekaitīgajam vīrusam liek ražot kādu vīrusam raksturīgu
olbaltumu, kuru atpazīst imūnā sistēma
•Ģenētiski radītās nukleīnskābju vakcīnas
Bērna personīgā higiēna
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības
pamati
 Ādas funkcijas
Lielākais orgāns. Laukums: 1.5 - 2 kvadrātmetri. Svars: 4 - 5 kg
Ādas biezums ir dažāds (vidēji tas ir 1 mm līdz 2 mm) (0,3mm uz acu plakstiņiem līdz vairāk
nekā 5mm uz muguras ādas)
Raksturo cilvēka vecumu un vispārējo veselības stāvokli
•Aizsargā organismu no ārējās vides fiziskiem faktoriem (grūdieni, spiedieni)
•Neļauj iekļūt kaitīgiem mikroorganismiem
•Absorbcija – absorbē dažādas vielas
•Sekrēcija (tauki un sviedri izveido aizsargbarjeru pret baktērijām)
•Receptori nodrošina ar sajūtām, kas ļauj organismam sajust apkārtējo vidi
•Pilda vielmaiņas funkcijas (D vitamīna sintēze)
•Palīdz kontrolēt ķermeņa temperatūru. Temperatūras regulācija ķermeņa temperatūras
stabilizēšanā piedalās zemādas taukaudi. Siltuma atdeve organismā mainās atkarībā no ādas
asinsvadu diametra izmaiņām
 Ādas uzbūve
Epiderma- ~ 0,05- 0,6 mm
•Nodrošina ādas aizsardzību pret ķīmiskām vielām, saules kaitīgiem UV stariem,
mikroorganismiem
Derma (īstā āda) – 2-3 mm
•Kolagēna šķiedras - olbaltumvielu šķiedras, kas nodrošina ādas elastību
•Asins kapilāri - apgādā epidermu ar skābekli un barības vielām
•Sviedru dziedzeri - izstrādā sekrētu - sviedrus
•Matu folikuli - īpašas struktūras, kur veidojas mati
Zemāda – taukaudi zem dermas
•Piešķir ķermenim formu
•Palīdz saglabāt siltumu un pasargā no atdzišanas
https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=943&tbm=isch&sa=1&ei=nsmjW_mbDKzSrgT-rpjoDg&q=mati%2C+to+attīstība&oq=mati%2C+to+attīstība&gs_l=img.12...28671
.34068.0.36669.14.14.0.0.0.0.138.913.12j2.14.0....0...1c.1.64.img..0.5.440...0j0i30k1j0i2k1j0i19
 Epiderma
• Epiderma - ādas ārējais epiteliālais slānis
• Epidermas šūnas veido piecus slāņus: 1) raga
slāni, 2) spīdošo slāni, 3) graudaino slāni, 4)
dzeloņaino slāni un 5) bazālo slāni
• Epidermā notiek mīkstā keratīna veidošanās.
Keratīns ir ūdenī nešķīstoša, elastīga, cieta
olbaltumviela
• Melanocīti (melan – melns) - satur pigmentu
melanīnu, kas nosaka ādas krāsu un absorbē
UV starojumu.
• Langerhansa šūnas - nodrošina imūnfunkju
• Virsējās raga plātnītes regulāri nolobās un
nomainās ar jaunām, dziļāku slāņu šūnām
 Derma
• Dermu veido divi slāņi: 1) kārpiņu slānis un 2)
tīklainais slānis
• Kārpiņu slānis atrodas tieši zem epidermas un to
veido irdenie saistaudi. Nosaukums radies no
tieviem pirkstveida izaugumiem - kārpiņām
(papilām), kas iespiežas epidermas bedrītēs
• Kārpiņu slānis piešķir ādas virsmai individuālo
zīmējumu
• Tīklaino slāni veido blīvie saistaudi ar resnām
kolagēnām šķiedrām un šķiedru kūlīšiem
• Tīklainajā slānī atrodas daudz asinsvadu,
limfvadu, nervu šķiedru, arī atkailinātu nervu
galu, tauku šūnu, tauku un sviedru dziedzeru,
matu saknes
• Īstajā ādā un arī zemādā novietoti spiediena
receptori (Pačīnī ķermenīši)
 Zemāda jeb hipoderma

• Zemādu jeb hipodermu veido irdenie un šķiedrainie saistaudi, kā arī

daudz tauku šūnu, tāpēc to sauc arī par zemādas taukaudiem
• Hipodermā ir daudz asinsvadu, limfvadu un nervu
• Šeit ir arī spirāliski sviedru dziedzeru kanāli un matu folikuli. Zemāda
piešķir ādai zināmu kustīgumu
• Matu saknes apvij nervu šķiedru pinums
 Ādas krāsa
• Ādas krāsu nosaka trīs faktori:
• 1) īpašu šūnu melanocītu sintezētā
pigmenta melanīna (gr. mēļas - melns)
daudzums;
• 2) akumulētā dzeltenā pigmenta
karotīna daudzums;
• 3) cauri epidermai redzamā asinsvadu
krāsa
• Visu rasu pārstāvjiem ādā ir melanocīti.
Tumšādainiem cilvēkiem ādā ir vairāk
melanocītu, tie ir biezāki, garāki, to
izaugumi vairāk sazaroti
 Svīšana
Ādā ir ~2,4 milj. ekrīno dziedzeru
•Atrodas visur uz ādas, izņemot lūpas
un ausis
•Izstrādā caurspīdīgu sekrētu, bez
smaržas
•Galvenā fizioloģiskā funkcija -
kontrolēt ķermeņa temperatūru

Cilvēka padusēs atrodas ~200/1cm²

apokrīno (sekrēta pūslīša
membrānu veido šūnas ārējā
membrāna, tas nozīmē, ka kopā ar
sekrētu atraujas arī šūnas brīvais
apikālais gals) sviedru dziedzeru
Ķermeņa kopšana
• Ādas kopšana – tīrīt, barot aizsargāt
✔ Sejas un ķermeņa kopšana
✔ Roku kopšana (nagu)
✔ Kāju kopšana
• Uz ādas atrodas tauku dziedzerīši. Tie izdala taukainu vielu, ko
sauc par sebumu. Ja šie dziedzeri darbojas pārāk aktīvi, tie izdala
vairāk sebuma nekā ādai nepieciešams. Tas izraisa pūtītes
• Pareizs sejas kopšanas režīms (silta duša, tvaika vanniņas) mazina
ādas taukošanos, kā rezultātā poras netiek bloķētas un neveidojas
pūtītes
 Svarīgākie noteikumi ādas kopšanai
• 1. Regulāri mazgāties
• 2. Mēreni lietot ādas kopšanas līdzekļus
• 3. Noskaidrot, kāds ķīmiskais sastāvs ir kosmētiskajiem līdzekļiem,
kurus lieto
• 4. Pārāk bieži nemazgāties karstā ūdenī, āda kļūst pārāk sausa
• 5. Pēc mazgāšanās ieziest ādu ar krēmu
• 6. Lietot sabalansētu uzturu
• 7. Nesmēķēt
• 8. Daudz dzert šķidrumu
• 9. Labi izgulēties
• 10. Izsargāties no saules apdegumiem un apsaldējumiem
Ādas kopšana
•5 padomi ķermeņa ādas kopšanai
•1. Kop ķermeņa ādu visu gadu
•2. Izvēlies savai ādai atbilstošus līdzekļus
•Bērniem līdz 7 gadu vecumam būtu jāizvēlas līdzekļi no bērnu
dermokosmētikas līnijas, jo mazuļu āda ir plāna un jutīga
•3. Lieto skrubi ne biežāk kā 2 reizes nedēļā
•4. Izvēlies savai ādai piemērotu dezodarantu
•5. Dod priekšroku kosmētikai, kura nesatur parabēnus un citas
kaitīgas vielas
 Pinnes
• Pinnes ir dažādi cilvēka ādas tauku dziedzeru saslimšanas veidi
• Visbiežāk sastopamās ir juvenīlās jeb parastās pinnes, kuras novēro pusaudžiem
dzimumnobriešanas laikā
• Intensīva dzimumhormonu izdalīšanās rada paaugstinātu tauku dziedzeru
aktivitāti
• Tas var izraisīt seboreju. Seborejai ir raksturīga paaugstināta ādas taukainība
deguna, pieres, zoda un galvas matainajā daļā
• Ādas poras paplašinās, āda iekaist, tā kļūst rupja un bieza, rodas apsārtums
• Seborejai ir raksturīga tauku dziedzeru aizsprostošanās ar atmirušām šūnām un
ādas taukiem
• Ja mata folikulā iekļūst mikroorganismi, sākas iekaisuma process, var izveidoties
strutu pūslītis
• Pinnu izsitumus var novērst, ievērojot pareizu higiēnisku ādas kopšanu, racionālu
uzturu, darba un atpūtas režīmu
 Celulīts
• Celulīts ir nepareizas formas taukaudi, kunkuļiem līdzīgi veidojumi zem
ādas, kas koncentrējas noteiktās ķermeņa zonās – uz augšstilbiem,
gurniem, sēžamvietas vai vēdera
• Celulīta veidošanos veicina arī vāja asins cirkulācija noteiktās ķermeņa
zonās, kuras ietekmē samazinās kolagēna veidošanās, kā arī samazinās
limfas plūsma. Celulītu veicina arī vecums, nepareizs uzturs, mazkustīgs
dzīvesveids, sēdošs darbs un stress
• Pret celulītu ir vairāki līdzekļi mājas apstākļos, kas darbojas efektīvi kopā
ar veselīgu uzturu un fiziskām aktivitātēm, piemēram, ķermeņa sausā
birstēšana (palielina limfas plūsmu), masāžas skrubji un krēmi, kā arī
procedūras salonos – vakummasāža, ietīšanas procedūras, ultraskaņa u.c.
 Roku mazgāšana
• Vislielākā mikroorganismu koncentrācija uz cilvēka rokām ir aiz nagiem, plaukstu sānu daļās un rievās,
tāpēc rokas ir jāmazgā kārtīgi
• Ar ziepēm iespējams nomazgāt vismaz divas reizes vairāk mikrobu un baktēriju nekā ar tīru ūdeni
• Vienmēr jānomazgā rokas pēc labierīcību apmeklēšanas, pārnākot no pastaigām, pēc rotaļāšanās ar
dzīvniekiem un pirms ēšanas

Roku higiēnas zelta likums bērniem: jo veiksmīgāk viņi apgūs roku mazgāšanas pamatus, jo mazāk
dienu gadā viņiem būs jācīnās ar sliktu pašsajūtu un jāšņaukājas

• Nozīmīgs faktors bērnu izglītošanā par roku higiēnu ir pieaugušo labās prakses piemērs
• Atgādinājums par roku mazgāšanu - izvietots bērnu acu līmenī! (vienkārši, grafiski attēli, zīmējumi,
kolāžas, komiksi, arī rakstītas instrukcijas
• Aizraujošs roku mazgāšanas process– integrējiet tajā spēles, dziesmas u.tml.

• http://www.la.lv/bernu-slimnicas-roku-mazgasanas-deja

• http://www.pacientiem.eu/sagatavota-animacijas-filma-berniem-par-roku-higienas-ieverosanu/

• Ieteikumi pedagogiem darbam ar mācību filmu

“Par Janča punci un tīrām rokām” par roku higiēnas ievērošanu pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem, A4, 26 lpp (pieejams tikai elektroniskā formātā) https://www.spkc.gov.lv/lv/informativi-izdevumi
 Ādas kopšana bērniem, dažādos vecumos
• Ādas kopšanu bērniem varētu sadalīt 3 posmos: zīdaiņa, bērna un pusaudža ādas
kopšana
• Zīdaiņa āda ir ļoti jutīga, maiga, plāna un nav vēl tik nobriedusi pret ārējās vides
apstākļiem kā pieaugušo āda
• Zīdaiņa ādas aizsargbarjera ir regulāri pakļauta traumatizācijai, mehāniskai berzei,
kairinājumiem, pārkaršanai, utml. Tāpēc īpaši jāuzmana, lai nerastos ādas iekaisums jeb
dermatīts:
• Izvēlēties pārbaudītus ādas apkopes produktus, kas ir hipoalerģiski, bez smaržvielām, bez
krāsvielām, bez parabēniem, lai neizraisītu kontaktalerģiju.
• Lai izvairītos no kairinājuma un sausuma, mazulim vajag aptuveni trīs vannošanās reizes
nedēļā. Mazgājoties jāizmanto ziepju nesaturošus līdzekļus, lai nesausinātu zīdaiņa ādu.
Ūdenim var pievienot kādu no zīdaiņu eļļiņām, lai ietauko ādiņu mazgāšanas reizē
• Pēc vannas (un ne tikai vannas), zīdaiņa ādu ir nepieciešams mitrināt un barot, lai
uzturētu ādas aizsargbarjeru veselu. Pielietot krēmus vai ziedes, nevis losjonus
• Vasaras sezonā jālieto saules aizsarglīdzekļi ar ultravioleto staru aizsargfiltru (SPF) 50 pret
ultravioletajiem stariem
 Ādas kopšana bērniem, dažādos vecumos
• Kad bērns ir sācis staigāt, sākas cita veida ādas problēmas
• Bērni rotaļājas, skraida, ir ziņkārīgi, līdz ar to rodas vairāk traumu, nobrāzumu,
atvērtu brūču, kur var nokļūt infekcijas
• Bērni spēlējoties viens ar otru arī nodod dažādas ādas slimības kontakta ceļā –
vīrusus, bakteriālas, sēnīšu infekcijas utt. Ciešā kontakta un vēl nepilnīgās imūnās
sistēmas attīstības dēļ, bērna āda ir daudz uzņēmīgāka, kā pieaugušo
• Lielākā daļa ieteikumi no zīdaiņa ādas kopšanas būtu jāievēro arī ikdienā
rūpējoties par mazliet vecāku mazuli/bērnu,
• Nepieciešams ievērot lielāku higiēnu – biežāka roku mazgāšana, biežāka
vannošanās utt.,
• Ikdienas ķermeņa ādas mitrināšana,
• Ja ir aizdomas par kādu lipīgu ādas saslimšanu, neizprotamiem ādas izsitumiem,
jādodas pie sava dermatologa un nevajag mēģināt eksperimentēt ar dažādām
tautas/internetā aprakstītām ārstēšanas metodēm,
• Vasaras sezonā jālieto saules aizargkrēmus ar SPF 20 – 50 pret ultravioletajiem
stariem
 Ādas kopšana bērniem, dažādos vecumos
• Pusaudža gados liela uzmanība ir jāpievērš tieši sejas ādai
• Iestājoties pubertātes vecumam, pieslēdzas dzimumhormonu darbība, kas rada
pastiprinātu tauku un sviedru dziedzeru darbību. Tauku dziedzeru sekrēts kopā ar
sviedru dziedzeru sekrētu veido hidrolipīdu slāni, kas pasargā pieaugušo ādu no
ārējiem vides ietekmējošajiem faktoriem
• Tauku dziedzeri vairāk ir izvietoti sejas ādā, dekoltē un muguras ādā, tādēļ šajās
zonās ir sastopama tāda ādas saslimšana kā akne jeb pinnes. Gan puišiem, gan
meitenēm ir jāpievērš lielāka uzmanība šo zonu ādas kopšanai. Ieteicams mazgāt
ar gēla vai putu veida mazgājamiem līdzekļiem, lai atbrīvotos no dienas laikā
uzkrātā tauku sekrēta un netīrumiem. Izvairīties no eļļas vai pieniņveida
produktiem
• Pusaudža vecuma grupā jau būtu ieteicams izvēlēties sejas krēmu attiecīgi savam
sejas ādas tipam
• Nelietot ķermeņa krēmus uz sejas, tie bieži vien ir daudz treknāki, nekā sejas krēmi
un var nodarīt kaitējumu
• Vasaras sezonā lietot saules aizargkrēmus ar SPF 20 – 50 pret ultravioletajiem
stariem
Mati
• Mati klāj 95% ādas
• Galvas matu vidējais augšanas ātrums ir ~1 cm/ mēnesī
• Mats «dzīvo» 2 - 6 gadus
• Dienā vidēji izkrīt 50-150 matu
• Mata diametrs ir 0,05- 0,15 mm
• Mati aug straujāk vasarā un lēnāk ziemā
• Blondiem cilvēkiem uz galvas ir ~ 140 000 matu, brunetiem
~100 000, bet rudmatiem - tikai ~ 90 000 matu
• Matu krāsu, formu nosaka iedzimtības faktori
Matu uzbūve
Medulla - mata serde

Kortekss (garoza) - nosaka mata īpašības: elastību, krāsu

Kutikula
•ārējais slānis
•to veido zvīņveidīgi pārklājošas šūnas
•aizsargā korteksu
https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=943&tbm=isch&sa=1&ei=nsmjW_mbDKzSrgT-rpjoDg&q=mati%2C+to+attīstība&oq=mati%2C+to+attīstība&gs_l=img.12...28671.34068.0.36669.14.
14.0.0.0.0.138.913.12j2.14.0....0...1c.1.64.img..0.5.440...0j0i30k1j0i2k1j0i19
 Mata uzbūve
◆ Mats iesākas dziļi dermas slānī:
• mata kārpiņa satur kapilārus un nervus
• mata sīpols izstrādā mata matrici
◆ Mats satur bazālās šūnas, kas dalās
◆ Izveido mata struktūru “spiež” matu uz āru ārā no ādas
◆ Ja mats veidojas, tas tiek keratinizēts:
• Serde satur mīkstu, elastīgu keratīnu
• Garoza un apvalks satur cietu, neelastīgu keratīnu
 Mata augšana
◆ Mata augšana – tā garumu nosaka ģenētiskie faktori (parasti 2 - 6 gadi)
◆ Augšanas fāzes
• Anagēna fāze vairāk nekā 1000 dienas (augšana) – sākotnējā augšanas fāze,
kad mata folikuls aktīvi veicina mata augšanu
• Katagēna fāze 10 dienas vai nedaudz ilgāk (starpstadija) – pārejas fāze,
mats aug lēnāk, mata sīpols sarūk un tiek izspiests no mata folikula
• Telogēna fāze apmēram 100 dienas (izkrišana) – mats vairs neaug, matrices
šūnas neaktīvas, folikuls atrofējas, mats izkrīt. Vienlaikus izkrišanas stadijā ir
~ 15% matu
 Veseli un bojāti mati
Veseli - mīksti, elastīgi, mirdzoši un pakļāvīgi

Bojāti – sausi, bez mirdzuma, nepakļavīgi

Faktori, kas nelabvēlīgi ietekmē matus

•Mehāniskie faktori
•Termiskie faktori
•Ķīmiskie faktori
https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=943&tbm=isch&sa=1&ei=nsmjW_mbDKzSrgT-rpjoDg&q=mati%2C+to+attīstība&oq=mati%2C+to+attīstība&gs_l=img.
12...28671.34068.0.36669.14.14.0.0.0.0.138.913.12j2.14.0....0...1c.1.64.img..0.5.440...0j0i30k1j0i2k1j0i19
 Matu kopšana
• 1. Mati jāmazgā ar viegli vārītu ūdeni. Ja nav laika ūdeni vārīt, tad parasto krāna ūdeni jāmīkstina, ieberot tajā nedaudz ēdamās sodas.
• 2. Matu mazgāšanai jāizmanto ne tikai šampūns, bet arī kondicionētājs vai balzams. Tie padara matus mīkstākus. Svarīgi, lai šampūns un
kondicionētājs tiktu iegādāts atbilstoši matu tipam.
• 3. Balzams vai kondicionētājs nav jāsmērē matu saknēs, jo tās ātri sataukojas.
• 4. Pirms mazgāšanas mati kārtīgi jāizķemmē, lai no tiem atdalītu blaugznas un atliekas no veidošanas līdzekļiem.
• 5. Īsus matus un pusgarus matus (līdz pleciem) labāk ķemmēt no saknēm, bet garus matus otrādi – no galiem, lēnām virzoties uz augšu.
• 6. Nevajag mazgāt matus ar pārāk karstu ūdeni. Tā temperatūrai jābūt apmēram 38 līdz 40 grādiem. Ūdens šādā temperatūrā labi izšķīdina
taukus, iznīcina netīrumus un veicina galvas ādas labāku asinsriti. Jo mati taukaināki, jo vēsākam jābūt ūdenim.
• 7. Tie, kas katru dienu izmanto matu veidošanas līdzekļus (gēlu, putas, vasku, laku), tos var mazgāt katru dienu. Šādi līdzekļi padara matus
smagākus, tie nelabvēlīgi ietekmē matu veselību.
• 8. Pirms mazgāšanas sausu matu vai matu, kas bieži tiek krāsoti, īpašniecēm vajadzētu 10 minūtes masēt galvas ādu, iesmērējot matos linsēklu
eļļu, pēc tam to iemasējot visos matos.
• 9. Jāiesmērē šampūns matos vismaz divas reizes. Pirmās iesmērēšanas rezultātā mati tiek atbrīvoti tikai no daļas netīrumu, putekļu un tauku.
Ārstniecisks šampūna efekts sāk darboties tikai pēc otrās reizes, kad to iemasē galvas ādā.
• 10. Nedrīkst pārkarsēt matus ar fēnu, īpaši ar karstā gaisa plūsmu. Rezultātā mati kļūst sausi un lūstoši. Jācenšas fēnu izmantot pēc iespējas
retāk, vai tas jātur 20 līdz 30 centimetru attālumā no matiem.
 Matu kopšana bērniem

• Zīdainim matus mazgā, diendienā viņu vannojot, ar tīru ūdeni un sārmu nesaturošām
ziepēm. Pēc nosusināšanas matus izsukā ar mīkstu suku vai neasu ķemmi
• Lielākiem bērniem matu mazgāšanas starplaiki var būt dažādi. Pēc mazgāšanas
ieteicams matu saknes viegli ietaukot, sevišķi tad, ja mazgāšana nepieciešama bieži
• Ja mati ātri taukojas, labāk mazgāt tos retāk, lai nekairinātu tauku dziedzerus. Bieži
mazgājot, mati un galvas āda var kļūt arī pārlieku sausi, var rasties blaugznas un mati
var sākt izkrist
• Ja bērnam ir trausli mati, ieteicams vakarā pirms mazgāšanas ieziest galvas ādu ar
rīcineļļu: matus pāršķir pa šķipsnām un ar pirkstu galiem viegli ierīvē eļļu ādā. Pa
nakti galvu apsien ar siltu lakatu. Nākamajā rītā galvu izmazgā ar eļļas vai olu
šampūnu vai bērnu ziepēm. Mazgājot ieteicams galvas ādu viegli izmasēt. Pēc tam
mati pamatīgi jāizskalo, līdz skalojamais ūdens ir pilnīgi dzidrs. Pēdējam skalojamam
ūdenim var pievienot dažus pilienus etiķa vai citrona sulas
• Gaišus matus ieteicams skalot ar nostādinātu kumelīšu uzlējumu, it sevišķi, ja negrib,
ka mati kļūtu tumšāki. Matus izsausē ar sasildītu dvieli
 Matu kopšana bērniem

• Ja bērnam parādās blaugznas, ieteicams ierīvēt galvas ādā 5-procentīgu

boraka šķīdumu. Ja blaugznu ir ļoti daudz vai ja mati izkrīt, jāgriežas pie
ārsta
• Matu izkrišana var būt saistīta ar gremošanas traucējumiem, bet pārāk
taukainu matu cēlonis var būt vienpusīga barība vai vēdera aizcietējumi
• Ieteicams matus sukāt ar mīkstu suku vakaros, lai atbrīvotu tos no putekļiem,
un rītos, lai piešķirtu tiem spīdumu
• Nedrīkst bērniem matus uzkasīt vai lakot, jo tad tie kļūst trausli un lūst
• Meitenām, kurām ir bizes, saspraužot matus mezglā vai sasienot «zirgasti»,
jāraugās, lai mati un galvas āda nebūtu pārāk savilkti, citādi var sākties matu
izkrišana
• Bērniem jābūt savai ķemmei un sukai, ko lieto tikai viņš vai viņa
 Zobu attīstība un uzbūve
Zobu attīstība
No 5-6 mēn. - 20-30 mēn. - 20 piena zobi
No 5-7 g. - 20 g. Pastāvīgie zobi
Pirmie divi zobiņi izaug mutes apakšdaļā pa vidu. Tad nāk divi
vidējie augšējie zobi. Pēc tam augšžoklī pievienojas vēl divi gar
malām. Tieši tāpat vēl divi pievienojas apakšējiem zobiem
Apmēram sešu gadu vecumā aiz piena dzerokļiem parādās pirmie
pastāvīgie zobi. Pēc tam pastāvīgie zobi turpina šķilties un nomainīt
primāros zobus parasti apmēram līdz divpadsmit vai trīspadsmit
gadu vecumam

Zoba uzbūve
•Emalja
•Dentīns
•Pulpa
 Zoba uzbūve
• Katram zobam ir vainadziņš jeb kronis, kakliņš un
sakne
• Zoba vainadziņš un kakliņš ir pārklāts ar emalju.
Emalja satur 95% minerālsāļu un tikai 4-5 %
organisko vielu
• Emaljas turpinājums uz saknēm ir zoba cements. No
cementa atiet sīkas stiegriņas, kas nostiprina zobus
alveolās
• Dentīns ir organiska viela, kas piesātināta ar kaļķi.
Tas ir daudz stiprāks par kaulu
• Zoba sašaurināto daļu, kuru klāj smaganas sauc par
kakliņu
• Zoba saknes kanālā un zoba dobumā ieiet asinsvadi
un nervi. Tie veido zoba mīksto daļu jeb pulpu. Tajā
noris intensīva vielmaiņa
 Zobi

•Pieaugušam cilvēkam ir 32 zobi

•Skaitot no viduslīnijas gan augšā, gan apakšā
•2 griezēji (vainadziņš saplacināts un piemērots barības
nokošanai), 1 ilknis (acs zobs) (konisks vainadziņš), 2 mazie
dzerokļi (vainadziņam ir kubiska forma), 3 lielie dzerokļi
(vainadziņam arī ir kubiska forma)
Mutes dobuma kopšana
• Mutes dobuma kopšana
• Mutes dobuma kopšanas pamatlīdzekļi:
• zobu birste; zobu diegs; zobu pasta; mutes skalojamais līdzeklis; mēles tīrītājs
• Zobu kopšana
• Zobārsti iesaka mazgāt zobus vismaz divas reizes dienā
• Zobu pastu vajadzētu izvēlēties ne tikai atbilstoši zobu stāvoklim, bet arī
vecumam - bērniem vajadzētu lietot tikai bērnu zobu pastas, bet pieaugušie var
brīvi izvēlēties zobu pastu, vadoties pēc savas gaumes vai zobārsta, higiēnista
ieteikumiem
• Ieteicams apmeklēt zobu higiēnistu 2 reizes gadā
Zobu kopšana
• Zobu tīrīšana

• Zobstarpu tīrīšana

• Zobu pastas izvēle un pareiza to lietošana

• Veselīgs uzturs

• Zobārsta regulāra apmeklēšana

http://tirizobi.lv/animacijas-filmina

https://www.google.lv/search?q=zobi&source=lnms&tbm=isch&sa=X&ved=
0ahUKEwjzhr_fgsrdAhVCmIsKHRIXC4sQ_AUICigB&biw=1920&bih=943
 Rūpes par zobu veselību
• Tīriet zobus ne retāk kā divas reizes dienā
• Tīriet zobus vismaz 3 minūtes katru reizi
• Lietojiet zobu suku ar mīkstiem vai vidēji cietiem sariņiem un regulāri
pārbaudiet, vai tā nav nolietojusies
• Lietojiet zobu pastu, kas satur floru. Zobu kvalitāti var uzlabot ar
fluorīdiem
• Diegojiet zobus
• Neēdiet saldumus starp ēdienreizēm
• Apmeklējiet zobārstu vismaz reizi gadā
• Apmeklējiet zobu higiēnistu
 Rūpes par zobu veselību
• Zobu kariess ir viens no biežāk sastopamajiem zobu bojājumu veidiem.
To izraisa cilvēka mutes dobumā esošās baktērijas, kas patērē ogļhidrātus,
galvenokārt cukurus, kuri ar pārtiku nonāk cilvēka mutes dobumā
• Neārstēta kariesa rezultātā pamazām tiek noārdīti zoba cietie audi.
Smagos gadījumos tiek skarta zoba pulpa (zoba mīkstā daļa un var tikt
bojāts zoba nervs), izraisot iekaisumu un akūtā zobu kariesa stadijā arī
spēcīgas zobu sāpes
• Ja zobu kariesa rezultātā zoba mīkstie audi nav skarti, var uzreiz veikt
zobu plombēšanu vai protezēšanu, bet, ja ir skarti arī mīkstie audi,
nepieciešams veikt endodontiju (zobu kanālu tīrīšanu)
Rūpes par zobu veselību
•Zobu kariesa cēloņi
•Zobu higiēnas neievērošana, neveicot regulāru zobu tīrīšanu, kā arī
nelietojot zobu diegu
•Nesamērīga diēta, lielā daudzumā lietojot uzturā saldu pārtiku,
kuras sastāvā ir daudz cukura
•Nepietiekams minerālvielu daudzums siekalās, kā rezultātā
siekalas neierobežo baktēriju izplatīšanos mutes dobumā
•Nepareizs zobu sakodiens, kas izveidojies dabīgā ceļā. Starp
zobiem palielinātā daudzumā sakrājas ēdiena paliekas, kas netiek
iztīrītas
 Rūpes par zobu veselību
•Barības atliekas, siekalas, mutes baktērijas veido aplikumus uz
smaganu virsmas. Ja to ik dienas nenoņem, tad aplikums ir
cēlonis smaganu kairināšanai
•No mīkstā aplikuma var veidoties zobakmens – cietais aplikums.
Tas var izraisīt smaganu iekaisuma veidošanos
•Smaganu kabatās baktērijas izraisa periodontītu
•Periodontīts parasti rodas, ja laikus neārstē kariesu, jo tad zobs
zaudē pulpu un mikrobi pa nedzīvā zoba saknes kanāla atveri
izplatās periodonta spraugā
 Uzturs un zobu veselība
• Skābe neizdalās - lietojot sieru atsevišķi
• Skābe izdalās maz - lietojot pienu, zemesriekstus, bezcukura košļājamo gumiju
• Skābe izdalās pastiprināti, lietojot
✔ piena šokolādi, ābolus, karameles, maizi, cukuru saturošo košļājamo gumiju
✔ Banānus, apelsīnus, kūkas ar krēma pildījumu, auzu pārslu brokastis, baltmaizi,
ābolu sulu, apelsīnu sulu, rozīnes, dateles, saldus cepumus

• Ja skābes ph <5,5, sākas zobu demineralizācija

 Košļājamā gumija
• Palielina siekalu sekrēciju
• Stimulētās siekalas nodrošina augstu kalcija un fosfātu koncentrāciju,
veicinot emaljas remineralizāciju
• Tiek neitralizēta zobu apgulšņu skābe
• Pastiprināta siekalu izdalīšanās veicina to iespiešanos un iekļūšanu grūti
aizsniedzamās zobstarpās
• Uzlabo mutes dobuma pašattīrīšanos (neaizstāj zobu tīrīšanu ar zobu
suku un zobu pastu
www.tirizobi.lv
•Uzturs un zobu veselība
•Mutes dobuma un zobu veselība
•Bērniem
•Vecākiem
•Pedagogiem
•www.spkc.gov.lv
•MUTES DOBUMA UN ZOBU VESELĪBA
•https://www.spkc.gov.lv/lv/informativi-izdevumi
Bērna aprūpe
Zīdaiņa aprūpe
• Vides sagatavošana
• Jāvēdina istaba
• Istabas temperatūra: jaundzimušajam +21oC - +23oC; zīdainim +18oC - +20oC
• Saklāta gultiņa
• Nav vēlams atstāt bērnu ilgstoši pozīcijā uz vēdera
• Pirms gulēt iešanas pārbauda vai bērns nav slapjš
• Svarīgas harmoniskas attiecības starp vecākiem, miers mājās
• Pirmos sešus mēnešus bērna gultiņai jābūt vecāku guļamistabā
• Gulēt iešanas ieradumi (silta vanna, nosusināšana u.c.)
• Māneklītis jādod tikai tad, ja zīdainis citādi nespēj nomierināties
• Pastaigas
 Bērna aprūpe
Zīdaiņa aprūpe
• Vides sagatavošana
• Jāvēdina istaba
• Istabas temperatūra: jaundzimušajam +21oC - +23oC; zīdainim +18oC - +20oC
• Saklāta gultiņa
• Nav vēlams atstāt bērnu ilgstoši pozīcijā uz vēdera
• Pirms gulēt iešanas pārbauda vai bērns nav slapjš
• Svarīgas harmoniskas attiecības starp vecākiem, miers mājās
• Pirmos sešus mēnešus bērna gultiņai jābūt vecāku guļamistabā
• Gulēt iešanas ieradumi (silta vanna, nosusināšana u.c.)
• Māneklītis jādod tikai tad, ja zīdainis citādi nespēj nomierināties
• Pastaigas
• Lai bērns labi attīstītos un būtu vesels, svarīgi viņu norūdīt
• Līdz pusgada vecumam nav ieteicams zīdaini apsauļot tiešos saules staros
 Zīdaiņa aprūpe
Vecums Pediatra vai Medmāsas Izmeklējumi Speciālistu
ģimenes ārsta apmeklējums konsultācijas
apskate
1 mēnesis 1 reizi 1 reizei
2 mēneši 1 reizi 1 reizei
3 mēneši 1 reizi 1 reizei Ķirurgs
4 mēneši 1 reizi 1 reizei
5 mēneši 1 reizi 1 reizei
5-11 mēneši 1 reizi 1 reizei
12 mēneši 1 reizi 1 reizei Asins, urīna Okulists
analīze
2 gadu veca bērna aprūpe
• Ieteicamā novērošana un aprūpe:
• 1 reizi gadā ģimenes ārsta apskate
• Katru gadu asins un urīna analīze
• Katru gadu zobārsta apmeklējums
• Līdz pusotra gada vecumam 5 ēdienreizes dienā, pēc tam pāriet uz 4
ēdienreizēm dienā
• Nepieciešamais kcal daudzums diennaktī: 1 gada vecumā: 1000 kcal;
2 gadu vecumā: 1100 kcal
3 gadu veca bērna aprūpe
• 3 gadu vecumā – jāapmeklē okulists, logopēds
• Pēc nepieciešamības jāapmeklē - ķirurgs, neirologs
• Injekciju slimību profilakse – vakcinācija
• Rahīta profilakse – jālieto D vitamīns profilaktiskā devā pēc ārsta
norādījuma
• Norūdīšana u.c.
 3 gadu veca bērna aprūpe
• Ēdināšana - 4 ēdienreizes dienā
• Trīs gados nepieciešamais enerģijas daudzums diennaktī ir 1200 -1300
kcal.
• No visa nepieciešamā enerģijas daudzuma - bērnam ar olbaltumvielām
jāuzņem 10 – 15% , ar taukvielām 30 – 35%, ar ogļhidrātiem 50 – 55%.
• Bērniem nevajadzētu dot asus, grūti sagremojamos ēdienus- sēnes,
skābētus kāpostus, ceptu, treknu gaļu, žāvētu speķi. Uzturā nebūtu vēlams
lietot piparus, sinepes, mārrutkus, pupiņu kafiju, melno tēju
• Nav ieteicams dot daudz saldumu, sevišķi pirms ēdienreizēm
• Uztura sadalījums pa ēdienreizēm: brokastis 25-30%; pusdienas 45-50%;
launags 10-55%; vakariņas 10-20%
 Mazbērna aprūpe
Vecums Pediatra vai Medmāsas Izmeklējumi Speciālistu konsultācijas
ģimenes ārsta apmeklējums
apskate
12-24 2 reizes 2 reizes Asins, urīna analīze Pēc pediatra ieskatiem vēlama
mēneši okulista un stomatologa
konsultācija

2-3 gadi 1 reizi gadā 1 reizi gadā Asins, urīna analīze Zobārsta apmeklējums 1 reizi
katru gadu gadā
3 gadu vecumā: okulists,
logopēds
Pēc nepieciešamības –
neirologs, ķirurgs,
otorinolaringologs
 Vakcinācija
• Vakcinācija ir visefektīvākais aizsardzības veids pret infekcijas slimībām
• Vakcinācija novērš infekcijas slimību izplatīšanos
• Vakcinācijas kalendāru attīsta, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī
• Latvijā, saskaņā ar vakcinācijas kalendāru, bērni tiek vakcinēti pret 14 infekcijām: tuberkulozi,
difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, b
tipa Haemophilus influenzae infekciju, B hepatītu, vējbakām, pneimokoku infekciju, cilvēka
papilomas vīrusa infekciju un rotavīrusa infekciju
• Vakcināciju pret šīm infekcijas slimībām 100% apmērā apmaksā valsts
• Vakcīnu pret tuberkulozi bērni saņem jau pirmajās dzīves dienās
• Pret vairākām infekcijas slimībām bērnam pamatvakcinācija jāsaņem līdz septiņu mēnešu vecumam,
bet pret masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu un vējbakām līdz pusotra gada vecumam
• Pirms skolas uzsākšanas – 7 gadu vecumā – atkārtoti jāvakcinējas pret difteriju, stinguma krampjiem,
garo klepu, poliomielītu, kā arī masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām un vējbakām
• I n f o r m at ī v s m a t e r i ā l s Vecākiem par bērnu vakcināciju
 Pirmsskolas vecuma bērna aprūpe
• Ēdināšana - 4 ēdienreizes dienā
• Uztura sadalījums pa ēdienreizēm: brokastis 25-30%; pusdienas 45-50%;
launags 10-55%; vakariņas 10-20%
• Uzņemtais vitamīnu un minerālvielu daudzums, bērnam augot pieaug
(nevajag pārsniegt ieteicamās devas)
• Uztura piramīdā iesaka palielināt piena produktu daudzumu, bet
samazināt saldumu un tauku daudzumu
• Profilakses pasākumi:
• Vakcinācija
• Traumu un negadījumu profilakse
• Norūdīšana
• Optimālas vides organizēšana (temperatūra telpās +18oC - +21oC)
 Pirmsskolas vecuma bērna aprūpe
Vecums Pediatra vai Medmāsas Izmeklējumi Speciālistu
ģimenes ārsta apmeklējums konsultācijas
apskate
3-6 gadi 1 reizi gadā 2 reizes gadā Asins, urīna Katru gadu zobārsta
6 gados – 2 reizes analīze katru gadu apmeklējums
6 gados: neirologs,
okulists, LOR, ķirurgs,
logopēds
7 gadi 1 reizi gadā 1 reizi gadā Asins, urīna Zobārsta apmeklējums
un pirms analīze, uztriepe 1 reizi gadā
vakcinācijas uz enterobiozi
 Pirmsskolas vecuma bērna aprūpe
Fiziskā attīstība
Nodrošināt telpu vai
aprīkojumu skriešanai,
lēkšanai, kāpšanai.
Mācīt bērnam peldēt, braukt
ar riteni un citus sporta
veidus.
Ieteicamās rotaļlietas –
trīsritenis, sekls baseins,
ķerra, kamanas, skrituļslidas
Sociālā attīstība
Iedrošināt sadarboties ar
citiem bērniem.
Sagatavot bērnu
bērnudārzam.
Apmeklēt izrādes, kultūras
pasākumus.
Ieteicamie priekšmeti un
rotaļlietas: spēļu mājas,
lelles, mašīnas, lidmašīnas,
spēļu darbarīki u.c.
Mentālā un radošā attīstība
Ierosināt radošus centienus.
Konstruēšana ar
saliekamajiem
konstruktoriem, lego, TV,
datorspēļu apgūšana,
ekskursijas, burtu un ciparu
mācīšanās, mūzikas
klausīšanās, kopīga grāmatu
lasīšana.
Ieteicamie priekšmeti:
grāmatas, konstruktori,
rotaļlietas, papīrs, zīmuļi,
šķēres, krāsas u.c.
Skolas vecuma bērnu ēdināšana
• 7-10 gadu vecumā 2000 kcal
• 11-14 gadu vecumā 2300 kcal
• 15-18 gadu vecumā - meitenēm 2300 kcal; zēniem 3000 kcal
• 4 ēdienreizes dienā
• Sabalansēts uzturs
• Redzes, dzirdes, stājas pārbaude
 Skolas vecuma bērna aprūpe
Fiziskā attīstība Sociālā attīstība Mentālā un radošā
attīstība
Nodrošināt spējām un Veicināt vienaudžu Sekmēt dažādu hobiju
interesēm atbilstoša kontaktus. izveidi.
sporta veida apguvi Atbalstīt grupu plānus Veicināt mūzikas,
un aktivitātes dziedāšanas dejošanas
apguvi.
Regulēt televīzijas
skatīšanos un
datorspēles
Bērna drošība. Bērnu traumas
Statistikas dati liecina, ka 77% gadījumu bērni vecumā līdz
pieciem gadiem traumas gūst tieši mājās – dzīvojamā zonā,
guļamistabā, virtuvē vai dārzā. Visbiežāk bērni gūst vaļējas
brūces, apdegumus, sasitumus, lūzumus, vai saindējas.
Galvenais traumu iemesls ir nedroša vide mājās, nepietiekama
bērnu uzraudzība, kā arī vecāku zināšanu trūkums par traumu
gūšanas riskiem un iespējām savu bērnu pasargāt.
Biežāk sastopamās bērnu traumas
Sadzīves ķīmija. Traumas, izdzerot vai norijot sadzīves ķīmijas preces,
notiek. Tās ir tipiskās problēmas, ka vielas pārlej traukos, kas bērniem
pazīstami, piemēram, salda dzēriena pudelēs, un atstājot bērniem pieejamās
vietās.
Karsti priekšmeti. Mazi bērns gūst apdegumus, applaucējumus. Izplatīta
kļūda – karsta tēja, kafija un bērns blakus. Mazam bērnam krūzīte ar karstu
šķidrumu var nodarīt lielu ļaunumu. Galdauts uz galda, aizsniedzams pannas
vai katla rokturis – tas ir nedroši mājā, kur mazs bērns.
Drošība mājā. Bērni mēdz kāpt, lai ko aizsniegtu, kāpjot pa atvilktnēm vai
ceļot krēslu piramīdas.
Traumu novēšana
• Drošība uz ielas. Pa ielu vecāki iet brauktuves pusē, bērns otrā, mazāki
bērni vecākiem pie rokas.
• Drošība ar braucamrīkiem. Velo apmācība dod zināšanu pamatus, ķivere
noteikti nepieciešama.
• Drošība auto - sēdeklīši, piesprādzēšanas auto, pat tad, ja jābrauc mazs
attālums.
• Atpūta dabā. Ugunskurs, grils - atcerēties, ka karsts priekšmets izskatās
tieši tāpat, kā auksts! Lēkšana pāri ugunskuram, jo bērni atdarina vecākus.
• Batuti. Ja ievēro instrukciju, ko saņem, pērkot batutu, viss būs droši.
• Dzīvnieku kodumi. Uzmanīties no dzīvniekiem, kas ir ģimenē, mācot
bērniem, kā uzvesties, ja ģimenē ir dzīvnieks.
• Ūdenstilpnes. Bērniem jāmāca peldēt un nebūt pārgalvīgiem.
5 noderīgi ieteikumi bērnu drošībai
• Pieaugušais vienmēr blakus.
• Par bērnu drošību, pirmkārt, ir atbildīgi viņu vecāki, tāpēc vecākiem noteikti
bērniem jāizstāsta svarīgākie drošības noteikumi, kas stingri jāievēro, lai pasargātu
sevi no lielākām vai mazākām traumām.

• Būtu pareizāk, ja bērnus vienmēr uzraudzītu kāds pieaugušais, turklāt, līdz 7 gadu
vecumam bērnu vienu nemaz nevar atstāt, to pat nosaka likums, turklāt bērni
vienmēr jāuzrauga gan pie ūdenstilpnēm, gan ugunskuru tuvumā.

• Tomēr lielākiem bērniem ne vienmēr iespējams būt klāt, tāpēc ir svarīgi, lai bērni
zinātu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, ne tikai konkrētās aktivitātes ietvaros,
piemēram, dodoties peldēties, bet vispārīgi. Tāpat vecākiem jāizstāsta bērnam, kā
rīkoties, ja noticis kāds negadījums, un kam zvanīt, ja nepieciešama palīdzība.
5 noderīgi ieteikumi bērnu drošībai
• Par drošību uz ūdens.
• Pirmkārt, pieaugušajiem būtu jāuzrauga bērnu peldes, otrkārt, jāpastāsta, ka
ūdenī nevar iet sakarsis, tas var izraisīt krampjus, un, treškārt, būtu jāievēro
princips, jo mazāks bērns, jo seklākā ūdenī labāk peldēties.

• Labs ieteikums bērniem ir iet ūdenī tik dziļi, kamēr bez piepūles var
aizsniegt ūdenstilpnes dibenu. Atkarībā no bērna peldētprasmes, jānodrošina
viņš ar nepieciešamajiem palīglīdzekļiem, piemēram, ar peldrinķi.

• Nav ieteicams peldēties uzreiz pēc ēšanas, bet jāpagaida pāris stundas.
5 noderīgi ieteikumi bērnu drošībai
• Par drošību rotaļu un sporta aktivitāšu laikā.
• Atkarībā no paredzamās rotaļu vai sporta aktivitātes, bērns jānodrošina gan
ar dzeramo ūdeni, gan aizsarglīdzekļiem, piemēram, ja bērns dodas
izbraucienā ar velosipēdu, galvā jābūt ķiverei, ja ar skrituļslidām, papildus
jāuzvelk roku un kāju aizsargi.

• Ja bērns spēlējas rotaļlaukumā, jāraugās, lai tas būtu bērna vecumam

piemērots. Ieteicams, lai šajās aktivitātēs bērns varētu piedalīties kopā ar
vecākiem, kuri bērnam var rādīt piemēru, un pie reizes bērnu pieskatīt.

• Jāpastāsta bērniem, cik bīstami ir rotaļāties pie stāvām nogāzēm vai lielā
augstumā, kā arī dzelzceļa, ielu un elektrības stabu tuvumā.
5 noderīgi ieteikumi bērnu drošībai
• Par drošu lēkāšanu batutā.
Lai bērnam lēkāšana pa batutu nebeigtos ar traumpunkta apmeklējumu,
jāpatur prātā, ka batutam nepieciešams aizsargtīkls, kas pasargā no
sāpīgiem kritieniem un lauztiem kauliem.

• Papildu drošībai vajadzētu nodrošināt, lai bērnu lēkāšanas brīdī kāds

pieskata. Ja uz batuta ir vairāki bērni, tad drošāk lēkāt pa vienam,
nevis visiem kopā, tas pasargās no pārsistiem deguniem un
uzdauzītiem zilumiem.
5 noderīgi ieteikumi bērnu drošībai
• Par drošību mājās.
• Arī savās mājās jānodrošina bērnam droša vide, kas viņu pasargās.

• Piemēram, jāparūpējas, lai bērnam nebūtu iespējas tikt pie sērkociņiem

vai sadzīves ķīmijas. Vēlams ar bērnu pārrunāt gan ugunsdrošības
jautājumus, gan pastāstīt, cik indīgas ir ķimikālijas un citas vielas.
Izmantotā literatūra
• Geske,R. (2005). Bērna bioloģiskā attīstība. Izdevniecība Raka
• Pašapziņa. Matu un ādas kopšanas programma91998). Saskaņots ar IZM VISC, LM VVC
• Rubana, I.M. (1999).Tava veselība. Izsargāšanās no slimībām. R.:RaKa Veselības grāmata.
(1998), sast.Nagle,E.R. Krauklīties,
• www.spkc.gov.lv
• www.tirizobi.lv
• www.vec.gov.lv
• www.visc.gov.lv
 Bērna attīstības fizioloģija,
higiēna un pirmās palīdzības
pamati
Infekcijas slimības bērniem
Infekcijas slimības
 Bērnu infekcijas slimības

•Skarlatīna
•Garais klepus
•Cūciņas jeb epidēmiskais parotīts
•Masalas
•Masaliņas
•Vējbakas
 Skarlatīna (šarlaks)
• Skarlatīna uzskatāma par bērnu infekcijas slimību, jo 90% gadījumos ar
to slimo bērni līdz 16 g.v.
• Visaugstākā saslimstība ir vērojama pirmsskolas un skolas vecuma bērnu
vidū. Slimībai raksturīga sezonalitāte – rudens un ziemas periods
• Slimības ierosinātāji ir A grupas ß – hemolītiskais streptokoks (baktērija).
Infekcijas avots ir slimnieks vai baktērijas nēsātājs, un tā izplatās gaisa –
pilienu ceļā. Inkubācijas periods ir vidēji 2-7 dienas, bet var būt arī īsāks.
• Skarlatīnas ierosinātājs izraisa arī citas slimības, piemēram, sāpošu
kaklu (faringītu), ādas sastrutošanu (piodermiju), vidusauss iekaisumu,
sepsi u.c.
 Skarlatīna
• Slimība sākas akūti ar paaugstinātu ķermeņa
temperatūru un sāpēm kaklā
• Pēc kāda laika (no dažām stundām līdz 2 – 3
dienām) parādās izsitumi, kas ātri izplatās pa
seju, kaklu, ķermeni un ekstremitātēm. Izsitumi
ir izteiktāki ķermeņa dabīgajās ieloku virsmās:
padusēs, cirkšņos, elkoņu ieloku virsmā. Uz
sejas ir raksturīgas klīniskās pazīmes: sārti vaigi
ar izsitumiem, bet rajons ap muti ir bāls,
veidojot bālu trīsstūri
 Skarlatīna
•Pēc izsitumu pazušanas slimības 3. – 7. dienā sākās ādas
lobīšanās
•Raksturīga skarlatīnas izpausme ir angīna, kas progresējot,
iesaista procesā arī apkārtējos audus - novēro limfmezglu
palielināšanos)
•Parasti slimība noris vieglā formā pie nosacīti normālas
ķermeņa temperatūras un vieglas intoksikācijas
•Skarlatīnu ir iespējams ārstēt mājās (vieglu formu gadījumā),
nodrošinot slimnieka izolēšanu atsevišķā istabā. Smagu formu
gadījumā ir nepieciešama hospitalizācija
•Ārstēšanā izmanto antibiotiku preparātus, kurus izvēlas ārsts
 Garais klepus
• Garais klepus ir augsti infekcioza akūta elpceļu infekcija, kuru izsauc Bordetella
pertussis baktērija
• Slimībai ir raksturīgs smags klepus, kurš var ilgt divus mēnešus vai pat vairāk
• Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā, slimības simptomi attīstās vidēji pēc 10
dienām kopš inficēšanas
• Tipiskā klīniskā aina (mokošas krampjveida klepus lēkmes) parasti tiek
novērota maziem bērniem
• Mūsdienās ar garo klepus biežāk slimo pusaudži un pieaugušie, no kuriem
mazie bērni var inficēties
• Zīdaiņi, kuri nav saņēmuši trīs garā klepus komponenti saturošas vakcīnas
devas, var inficēties no vecākiem, brāļiem vai māsām, vai citiem cilvēkiem
 Garais klepus
• Slimības garais klepus raksturīgākie simptomi ir atkarīgi no vecuma,
kurā cilvēks saslimst, taču tipiskākie ir:
• paroksismāls jeb lēkmjveida klepus;
• ieelpas sēkšana klepus laikā – reprīzes (svilpjoša elpa, ko rada gaisa
plūsma gar nepilnīgi paceltu uzbalseni (epiglottis) – balss spraugas
spazmas dēļ);
• apnojas (elpošanas apstāšanās) lēkmes, ko novēro galvenokārt
zīdaiņiem;
• ieilgusi slimības norise, parasti 4-8 nedēļas
• Slimības ilgumu var samazināt antibiotiku terapija, sevišķi
gadījumos, kad ārstēšanu uzsāk agrīnajā slimības posmā
 Garais klepus
• Efektīvākais līdzeklis zīdaiņu aizsardzībai pret garo klepu ir infekcijas
profilakse jeb vakcinācija, pusaudžu revakcinācija un ciešo
kontaktpersonu vakcinācija
• Vakcinācijas primārais mērķis ir samazināt zīdaiņiem smagi noritošu
garo klepu, kā arī saslimstību un iespējamo komplikāciju attīstību visās
citās vecuma grupās
• Vakcinācijas inducētās imunitātes laiks nav noteikts, tomēr ir zināms, ka
aizsardzība pēc saņemtām 3/4 devām ar pilnas šūnas vakcīnas
komponentu (wP vakcīna) ilgst 4 gadus, tad strauji mazinās turpmākajos
6–14 gados
• Primārā vakcinācija un balstvakcinācija zīdaiņiem paredz nodrošināt
aizsardzību pret garo klepu ≥ 6 gadus, ja tā veikta pilnībā
 Epidēmiskais parotīts (cūciņa)
• Epidēmiskais parotīts (cūciņa) ir akūta infekcijas slimība, ko izraisa
paramiksovīruss no Rubulavirus ģints
• Inficēšanas parasti notiek gaisa pilienu ceļā:
• klepojot,
• šķaudot,
• dažkārt arī ar slimnieka siekalām aptraipītiem priekšmetiem.
• Inkubācijas periods vidēji ir 15 – 18 dienas, bet tas var variēt no 11 – 25
dienām
 Epidēmiskais parotīts (cūciņa)
•Klīniski epidēmiskajam parotītam raksturīgi nespecifiski
simptomi kā drudzis, galvassāpes, nogurums, sāpes muskuļos,
apetītes trūkums.
•Apmēram vienai piektajai daļai cilvēku saslimšana ar
epidēmisko parotītu noris bez simptomiem
•Epidēmiskais parotīts var izraisīt komplikācijas: var ietekmēt
nervu sistēmu, izraisot vīrusu meningītu, galvassāpes,
paaugstinātu jutību pret spilgtu gaismu un stīvu kaklu. Viena no
epidēmiskā parotīta smagākajām komplikācijām ir kurlums
 Epidēmiskais parotīts (cūciņa)
• Vakcinācija ir visefektīvākais veids, kā pasargāt no saslimšanas ar
epidēmisko parotītu
• Latvijas imunizācijas kalendārā bērni vakcīnu saņem kā kombinēto
masalu, masaliņu un cūciņu vakcīnu
• Vakcinācijai nav vecuma ierobežojuma un tā ir ieteicama nevakcinētām
personām, tajā skaitā pieaugušiem
• Pirms vakcinācijas uzsākšanas epidēmiskā parotīta uzliesmojumi tika
novēroti regulāri, visbiežāk 5 – 9 gadus vecu bērnu vidū
• Kopš vakcīnas ieviešanas, saslimšanas gadījumi biežāk novērojami
bērniem un jauniešiem, kuri bija pārsnieguši vecumu, lai saņemtu
vakcināciju
 Masalas
• Masalas ir ļoti lipīga akūta vīrusu infekcijas slimība, kas izplatās gaisa
pilienu, kā arī tieša kontakta ceļā
• Slimību izraisa Morbillivirus ģints vīruss Pollinosa morbillarum
• Iespējamība saslimt ar masalām ir jebkuram neimūnam cilvēkam
(iepriekš nav vakcinēts pret masalām vai nav slimojis ar masalām), kurš
ir nonācis kontaktā ar saslimušo vai uzturējies telpās, kurās pēdējo divu
stundu laikā atradies masalu slimnieks
• Pirms tika izgudrota pretmasalu vakcīna, masalas bija viens no
raksturīgiem agrīna vecuma bērnu nāves cēloņiem
• Masalas var noritēt ar smagām komplikācijām
 Masalas
• Inficējoties ar masalām, slimības pazīmes parasti parādās pēc 10–12 dienām,
tomēr var parādīties no 7.–18. dienai
• Slimības pirmās 3 - 4 dienas atgādina saaukstēšanos - ir paaugstināta
ķermeņa temperatūra, izdalījumi no deguna, klepus, izdalījumi no acīm. Šajā
laikā slimnieks spēj inficēt daudzus apkārtējos cilvēkus, jo sākotnēji vēl
neesot tipiskajiem masalu izsitumiem, masalas ir grūti atpazīt
• Acis kļūst sarkanas un jutīgas pret gaismu
• Slimībai progresējot, parasti 2.–4. slimības dienai, temperatūra var sasniegt
39–41°C, un parādās sarkani izsitumi, kas izplatās virzienā no galvas uz
ķermeni 3–4 dienu laikā
• Pēc 4. dienas izsitumi parasti sāk bālēt un izzūd nedēļas laikā, atstājot
pastiprinātu pigmentāciju un ādas lobīšanos
 Masalas
• Pēc izslimošanas ar masalām veidojas imunitāte
• Masalas bieži norit smagi un lielāks komplikāciju attīstības risks ir
bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem
• Visbiežākās masalu komplikācijas ir vidusauss iekaisums un pneimonija
• Vakcinācija ir vienīgais efektīvais masalu profilakses pasākums, lai
novērstu saslimšanu ar masalām
• Vakcinācijas nolūkā izmanto kombinēto vakcīnu pret masalām,
masaliņām un epidēmisko parotītu (MPR vakcīnu)
• Latvijā bērnu vakcinācijas kalendārs paredz divas potes ar MPR vakcīnu
 Masaliņas
• Bērniem masaliņas parasti ir viegli noritoša infekcija, īpaši maziem
bērniem. Pieaugušie parasti slimo smagāk, biežāk sastopamas
komplikācijas - sāpes locītavās un locītavu iekaisums
• Masaliņu ierosinātājs ir rubivīruss
• Slimības inkubācijas periods ir 14 - 21 diena
• Vīrusa transmisija no cilvēka uz cilvēku notiek gaisa pilienu veidā, tiem
šķaudot vai klepojot. Inficētā persona ir lipīga apmēram 7 dienas pirms
izsitumu parādīšanās un 7 dienas pēc to parādīšanās
• Apmēram pusei inficēto personu slimība var noritēt bez raksturīgajiem
izsitumiem, tāpēc tā ir grūti atpazīstama
 Masaliņas
• Slimības sākumā var novērot vieglus
saaukstēšanās simptomus, kā ari
konjunktivītu jeb acs iekaisumu
• Var būt palielināti pakauša un aizauss
limfmezgli
• Slimībai raksturīgie izsitumi ir neliela
izmēra, sarkanīgi, neniezoši un virs ādas
piepacelti
• Izsitumi sākotnēji parādās uz sejas un
24 stundu laikā pārklāj visu ķermeni
• Masaliņu izsitumi izzūd nākamo 3 dienu
laikā
 Masaliņas
•Masaliņas ir bīstamas grūtniecēm. Šīs slimības ietekmē var
rasties dažādi attīstības traucējumi auglim, ja māte
grūtniecības laikā pārslimojusi masaliņas
•Pateicoties bērnu vakcinācijai, Latvijā vērojama masaliņu
saslimstības samazināšanās tendence
•Bērnu vakcinācija pret masaliņām pēc Latvijā apstiprināta
vakcinācijas kalendāra
•Vecākiem un ārstiem jāseko, lai visas meitenes pēc 12 gadu
vecuma būtu vakcinētas pret masaliņām
•Vakcinācija ir ieteicama arī reproduktīvā vecuma sievietēm,
kuras nav vakcinētas pret masaliņām
 Vējbakas
•Vējbakas ir tipiska bērnu infekcijas slimība
•Vējbaku ierosinātājs ir vīruss, kas izdalās caur elpceļiem
•Saglabājoties nervu mezglos, šis vīruss vēlākā dzīves laikā var
izraisīt herpes infekciju (jostas rozi)
•Parasti ar vējbakām inficējas no slima cilvēka tieša kontakta
veidā. Vējbakas ir ļoti lipīgas, un, nonākot kontaktā ar tās
nēsātāju, saslimšanas risks ir ļoti augsts
•Ilgstošas vai pat paliekošas komplikācijas (pneimonija,
encefalīts, nieru iekaisums u.c.) sastopamas 0,4-3,1% gadījumu
no hospitalizētajiem pacientiem
 Vējbakas
•Vējbaku simptomi ir temperatūras
paaugstināšanās, pūslīšveida izsitumi
uz sejas, galvas matainās daļas,
ķermeņa un ekstremitātēm, retāk –
plaukstām un pēdām
•Sākumā uz bērna ķermeņa parādās
sarkani plankumiņi, kuri dažu stundu
laikā pārvēršas par ūdeņainiem
pūslīšiem, pēc tam – par kreveli
 Vējbakas
•Latvijā vakcinācija pret vējbakām ir iekļauta valsts imunizācijas
kalendārā
•Bērniem vakcināciju pret vējbakām veic 12–15 mēnešu
vecumā
•Latvijā un pasaulē ir pieejama pilnīgai imunizācijai divu devu
vējbaku vakcīna, kas vakcinēto indivīdu 85%-95% pasargā no
vējbaku jebkāda smaguma saslimšanas un 97-99% no vidēji
smagām un smagām vējbaku formām
•Cilvēkam, kurš nekad nav saņēmis vakcināciju pret vējbakām
vai nav slimojis ar tām, ir ieteicams vakcinēties, sevišķi
sievietēm, kuras plāno grūtniecību
Izplatītākās infekcijas slimības

•Akūtas augšējo elpošanas ceļu infekcijas

•Zarnu infekcijas
•Tuberkuloze
•Ērču encefalīts
•Vīrushepatīti u.c.
Gaisa pilienu (elpošanas orgānu) infekcijas slimības

•Inficēšanās notiek pa gaisu ar pilieniem vai

putekļiem
•Slimības ierosinātājs lokalizējas elpošanas orgānos
•Vairums gaisa ar pilienu infekcijas slimības rada
imunitāti
•Svarīgākais profilaktiskais pasākums - vakcinācija
Gaisa pilienu (elpošanas orgānu) infekcijas slimības

•Akūtas augšējo elpošanas ceļu infekcijas (AAECI)

•Lokalizējas degunā – rinovīrusi,
•Rīklē – paragripas vīrusi
•Rīklē, konjunktīvā, limfvados – adenovīrusi
•Dziļākos elpceļos (bronhos, bronhiolās) – respiratoriski
sincitiālais vīruss
•AAECI visbiežāk ir “miksinfekcija” (jaukta infekcija): vīruss un
vīruss, vīruss un baktērija, vīruss un mycoplasma
pneumoniae
 Gaisa pilienu (elpošanas orgānu) infekcijas slimības
Gripa
• Gripa – antroponoza akūta vīrusu infekcija ar gaisa izplatīšanās
mehānismu
• Gripai raksturīgie simptomi: drudzis, paaugstināta temperatūra,
intoksikācija, elpošanas trakta iekaisums, sāpes acu ābolos, kaulos,
muskuļos
• Izplatīšanās avots – slims cilvēks
• Izplatīšanās ceļi gaisa pilieni vai sadzīves kontakta ceļš
• Gripai raksturīga epidēmiskā, vai pat pandēmiskā izplatība īsā laika
periodā
• Imunitāte pēc gripas pārslimošanas ir īslaicīga
• Gripa Latvijā izplatās rudens - ziemas periodā
 Gripas izraisītājs vīruss
• Gripu izraisa Orthomyxoviridae (gripas
vīrusu) dzimtas RNS vīrusi
• Efektīvākais pretgripas profilakses
veids ir vakcinācija
• Vakcinācija jāveic pirms gripas
epidēmijas sākuma
 Gaisa pilienu (elpošanas orgānu) infekcijas slimības
Pneimonija
• Peimonija (plaušu karsonis) – iekaisums plaušās
• Primāro pneimoniju var ierosināt baktērijas vai vīrusi (bakteriālo pneimoniju
visbiežāk izraisa pneimokoki)
• Sekundārā pneimonija bieži rodas cilvēkiem, kas slimo ar hroniskām plaušu
vai sirds slimībām
• Pneimonijai raksturīgie simptomi: galvassāpes, sāpes krūtīs, paaugstināta
temperatūra, drebuļi, sekla un paātrināta elpošana
• Smagākās komplikācijas – plaušu gangrēna
• Nepieciešams gultas režīms
• Profilakses pasākumi – laicīga jāārstē infekcijas slimības (deguna
blakusdobumu iekaisums, sastrutojušas mandeles u.c.)
• Lai nesaslimtu, ir ļoti svarīgi laikus stiprināt imunitāti, lietojot pilnvērtīgu un
vitamīniem bagātu uzturu un dabīgos imunitātes stiprinātājus – dzērvenes,
ķiplokus un citus
Pneimonija
 Gaisa pilienu (elpošanas orgānu) infekcijas slimības
Difterija
•Difterija – smaga akūta infekcijas slimība, kam raksturīgi
plēvaini aplikumi uz gļotādām vai ādas, kā arī toksisks sirds
muskuļa, nervu sistēmas, nieru un citu orgānu bojājums un
organisma smaga vispārēja saindēšanās
•Izraisa nūjiņveida baktērija – Corynabacterium diphteriae
•Inficēšanās notiek pilieninfekciju ceļā (runājot, klepojot,
šķaudot), kā arī ar inficētu pilienu aptraipītiem
priekšmetiem, retāk ar pārtikas produktiem
•Baktērijas gļotādā izdala toksīnus, kas bojā epitēlija šūnas
un apkārtējo asinsvadu sienas. Asinsvadu sienu caurlaidībai
palielinoties, audos ieplūst ar olbaltumvielām bagāts
šķīdums, kas bojā gļotādas virsmas un veido plēvi
 Gaisa pilienu (elpošanas orgānu) infekcijas slimības
Difterija
•Ja cilvēks savlaicīgi nevēršas pēc medicīniskās
palīdzības vai slimības ārstēšana tiek uzsākta pārāk
vēlu, difterija rada nopietnas veselības problēmas,
invaliditāti, bet smagākos gadījumos var beigties ar
nāvi
•Difterijas profilaksei nepieciešama vakcinācija
•Lai pārtrauktu difterijas ierosinātāja cirkulāciju
sabiedrībā, vismaz 85% iedzīvotāju jābūt
vakcinētiem pret difteriju, turklāt ik pēc 10 gadiem
jāveic atkārtota vakcinācija
 Tuberkuloze
• Tuberkuloze ir sena, tomēr joprojām aktuāla un izārstējama infekcijas
slimība, ko izraisa tuberkulozes nūjiņa Mycobacterium tuberculosis
• Tuberkulozes nūjiņa apkārtējā vidē izplatās pa gaisu - infekciozam,
plaušu tuberkulozes slimniekam klepojot, šķaudot un pat runājot
• Visizplatītākā ir plaušu tuberkuloze, tomēr tuberkuloze var attīstīties
arī citās ķermeņa daļās, piemēram, kaulos, limfmezglos, nierēs
 Tuberkuloze
• Ne katrs, kurš ieelpojis tuberkulozes baktērijas, inficējas
• Lielākās ieelpotās gaisa daļiņas tiek aizturētas augšējos elpceļos
• Tikai neliela daļa tuberkulozes baciļu nokļūst plaušās, kur aizsargšūnas
satver baktērijas un iznīcina
• Tikai tajos gadījumos, ja pietiekams skaits tuberkulozes baktēriju ir
pārvarējušas organisma dabiskās aizsargreakcijas, var notikt inficēšanās
ar tuberkulozi
• Apmēram katrs desmitais inficētais savas dzīves laikā saslimst ar
tuberkulozi
• Visbiežāk tas notiek, ja cilvēkam ir novājināta imunitāte
• Visaugstākais risks saslimt ir tiem cilvēkiem, kuri ilgstoši bijuši ciešā
kontaktā ar kādu plaušu tuberkulozes slimnieku
 Tuberkuloze
• Raksturīgākās tuberkulozes saslimšanas pazīmes ir:
• klepus ar vai bez krēpām, kas ilgst vairākas nedēļas;
• paaugstināta ķermeņa temperatūra;
• slikta apetīte, novērojams svara zudums;
• pastiprināta svīšana naktīs;
• nespēks, nogurums
• Retāk tuberkulozes saslimšanas gadījumā novērojams:
• asiņu piejaukums krēpām;
• elpas trūkums;
• sāpes krūtīs
 Tuberkuloze
• Bērniem saslimšana ar tuberkulozi var izpausties kā:
• saaukstēšanās;
• gripa, pēc kuras bērns neatlabst;
• ieildzis bronhīts, pneimonija, kas nepadodas ārstēšanai;
• zīdaiņi slikti pieņemas svarā, ir saguruši, raudulīgi;
• lielāki bērni sūdzas par galvassāpēm, nogurumu, var būt nedaudz
paaugstināta ķermeņa temperatūra (37,1 – 37,5 C)
• Bērnus no smagām tuberkulozes formām pasargā vakcīna, ko
visiem jaundzimušajiem veic dzemdību nodaļā 2.-5. dzīves dienā
 Ādas slimības
• Slimību izraisītāji tiek pārnesti tiešā kontaktā ar saslimušo vai
netiešā kontaktā – ar sadzīves priekšmetiem
• Kašķis
• Utainība
• Ādas sēnīšinfekcijas
 Kašķis
• Infekcioza ādas slimība
• Ierosinātājs - kašķa ērcīte
• Inficēšanās ceļi
✔ tiešs kontakts
✔ caur priekšmetu
• Ādas virskārtā veido ejas
• Bojā ādu pirkstu sānu virsmās, roku un kāju iekšējās virsmās, padušu
iekšpusē, uz vēdera, sēžamvietā
• Raksturīga stipra nieze, īpaši vakaros
• Profilakse - personīgā higiena
http://youtube.googleapis.com/v/C-YJMO0Ks7Q&source=uds&autoplay=1
 Utainība (pedikuloze)
• Izraisītājs - uts - kukainis bez spārniem
• Barojas ar cilvēku asinīm, ēd 2-3 reizes dienā
• Mātītes dēj oliņas - gnīdas (0,2-10mm); pēc divām nedēļām no oliņas
attīstās jauna uts
• Inficējas:
✔ kontakta ceļā,
✔ caur priekšmetiem
• Raksturīga ir izteikta nieze, galvas āda sakasīta līdz asinīm, veidojas
kreveles; var veidoties iekaisums
https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=938&tbm=isch&sa=1&ei=Cjq-W93AFcmlsAH-hoiIBw&q=utain%C4%ABba&oq=utain%C4%ABba&gs_l=img.3...65709.68044.0.68354.8.8.0.0.0.0.133.553.7j
1.8.0....0...1c.1.64.img..0.5.393...0j0i19k1j0i30i19k1j0i5i30i19k1.0._2O4O_EmY7g
 Ādas un gļotādas infekciju slimības

•Trakumsērga
•Stingumkrampji (brūces infekcijas slimība)
•Seksuāli transmisīvās slimības: gonoreja, sifiliss,
trihomonoze u.c.
 Trakumsērga
• Trakumsērga ir ļoti bīstama vīrusu infekcijas slimība, kas visbiežāk tiek
pārnesta ar slima dzīvnieka siekalām, tām caur ievainotu ādu (koduma
vai skrāpējuma vietā), veselām vai ievainotām gļotādām nokļūstot
cilvēka vai dzīvnieka organismā
• Trakumsērgas vīruss izraisa akūtu encefalītu visiem siltasiņu dzīvniekiem
un cilvēkiem
• Trakumsērgas vīruss inficē centrālo nervu sistēmu, izraisot tās smagus
bojājumus un saslimušā nāvi
• Inkubācijas periods var ilgt no dažām dienām (~10 dienas) līdz gadam
un pat ilgāk, tomēr visbiežāk cilvēkam tas ilgst 1-3 mēnešus
 Stingumkrampji
• Stingumkrampju ierosinātājs ir nūjiņveida baktērija Clostridium tetani,
kuras sporas atrodas augsnē un var tur ilgstoši saglabātie
• Daudzi siltasiņu dzīvnieki un cilvēki ir stingumkrampju baktērijas
nēsātāji
• Baktērija atrodas kuņģa–zarnu traktā un ar izkārnījumiem nokļūst
augsnē un ūdeņos, kur veido izturīgas sporas, kas gadiem saglabājas
vidē. Līdz ar to stingumkrampju izraisītāji atrodas augsnē, sevišķi, ja tur
ir dzīvnieku izkārnījumi vai tā mēslota ar tiem
• Infekcijas avots organismā parasti ir dažādi ievainojumi
 Stingumkrampji
• Slimība sākas pakāpeniski ar nespēku, nogurumu, bezmiegu, galvassāpēm
• Slimībai raksturīgi šādi simptomi:
• velkošas sāpes brūces apvidū, galvassāpes, nemiera un baiļu sajūta;
• apgrūtināta košana un mutes atvēršana, grūtības norīt pārtiku košanas
• muskuļu krampju dēļ, smagos gadījumos slimnieks vispār nevar atvērt muti,
viņa zobi ir cieši sakosti;
• tālākā gaitā krampji pārņem visu ķermeņa muskulatūru, sākot ar seju, kura
sastingst smejošā grimasē;
• smagas slimības norises gadījumā krampju lēkmes laikā var iestāties nāve
noslāpstot
• Nevakcinētām personām inficēšanās risks pastāv ķirurģiskas operācijas
laikā, veicot zarnu traktā operācijas, un dzīvnieku koduma gadījumā
 Nervu sistēmas infekcijas slimības
•Nervu sistēmas infekcijas slimības izraisa vīrusi, baktērijas,
sēnes, vienšūņi
•Infekcija, pirms izraisa nervu sistēmas iekaisumu, parasti
vispirms nonāk asinīs
•Nervu sistēmas infekcijas slimības var izraisīt galvassāpes,
galvas griešanos, vemšanu, krampju lēkmes
•Nervu sistēmas infekcijas slimības bieži izraisa dzirdes,
redzes, kustību runas, intelekta pavājināšanos
 Meningīts
• Meningīts ir smadzeņu apvalku iekaisums
• Slimības izraisītāji var būt baktērijas - meningokoki, kā arī vīrusi sēnes,
vienšūņi
• Pirmējie meningīti – smadzeņu apvalku iekaisums nav radies citu orgānu
iekaisumu rezultātā
• Sekundārie meningīti – smadzeņu apvalku iekaisums ir radies citu orgānu
iekaisumu (vidusauss iekaisums, galvas smadzeņu traumas, galvas
sastrutojumi, tuberkuloze u.c.) rezultātā
• Pie meningīta slimnieki ir mazkustīgi, ķermenis ir saliekts, nepatīkami
pieskārieni, gaismas un skaņas kairinājumi,
• Slimības sekas lielā mērā ir atkarīgas no ārstēšanas savlaicīguma
• Pēc meningīta pārslimošanas ir nepieciešams saudzējošs režīms
pilnvērtīgs miegs, uzturs, uzturēšanās svaigā gaisā
 Encefalīts
• Encefalīts ir galvas smadzeņu iekaisums
• Primāros vīrusus izraisa neirotropie vīrusi. Tie rada iekaisumu galvas
smadzenēs. Vīrusi iekļūst nervu šūnās un tās noārda. Primārie encefalīti ir
ērču encefalīts, herpes vīrusa izraisītais encefalīts u.c.
• Sekundārie encefalīti ir cita orgāna vai ķermeņa daļas iekaisuma seku
rezultāts (tos var izraisīt tādas infekcijas slimības kā vējbakas, bakas
toksoplazmoze u.c.)
• Encefalītu sindromi ir galvassāpes, galvas griešanās, vemšana, krampji,
apziņas traucējumi
• Pie encefalītiem novērojamas parēzes un paralīzes, kustību koordinācijas
traucējumi, veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumi, var būt
intelektuālo spēju samazināšanās
• Akūtajā periodā ārstēšana ir vērsta uz pietūkuma samazināšanu, elpošanas
un sirdsdarbības stabilizāciju, vielmaiņas normalizāciju. Slimības seku
ārstēšana ir vērsta uz traucēto funkciju kompensāciju un sociālo adaptāciju
 Zarnu invāzijas slimības
• Askaridoze
• Enterobioze

https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=938&tbm=isch&sa=1&ei=UDq-W6CzCoeRsAGxsoKYDg&q=spal%C4%AB%C5%A1i%2C+c%C4%93rmes&oq=spal%C4%AB%C5%A1i%2C+c%C4%93rm
es&gs_l=img.3...112378.117378.0.118620.15.14.0.1.1.0.101.885.13j1.14.0....0...1c.1.64.img..0.9.541...0j0i30k1j0i24k1.0.qXtrJKAngVU
Askaridoze
 Zarnu infekcijas slimības
• Askaridoze ir invāzijas slimība, ko ierosina cērme (Ascaris lumbricoides)
• Slimības izraisītājs lokalizējas gremošanas traktā
• Pārnešanas faktori: ūdens, uzturs, rokas, sadzīves priekšmeti
• Cilvēks var inficēties lietojot uzturā inficētu pārtiku. Pārtikas produktos zarnu
infekciju slimību ierosinātāji vairojas istabas temperatūrā
• Profilakses pasākumi: apdzīvoto vietu labiekārtošana (centralizētu ūdensvadu,
kanalizācijas tīklu, attīrīšanas iekārtu) celtniecība; higiēnas prasību ievērošana
visos pārtikas aprites posmos; sanitāri higiēnisko prasību ievērošana;
slimnieku izolācija
• Infekcija visbiežāk skar bērnus
• Ārstē galvenokārt ar dažādiem piperazīna savienojumiem u.c. prettārpu
līdzekļiem
Enterobioze
• Spalīši

https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=938&tbm=isch&sa=1&ei=UDq-W6CzCoeRsAGxsoKYDg&q=spal%C4%AB%C5%A1i%2C+c%C4%93rmes&oq=spal%C4%AB%C5%A1i%2C+c%C4%93rmes&gs
_l=img.3...112378.117378.0.118620.15.14.0.1.1.0.101.885.13j1.14.0....0...1c.1.64.img..0.9.541...0j0i30k1j0i24k1.0.qXtrJKAngVU
 Zarnu infekcijas slimības
•Enterobioze ir invāzijas slimība, ko ierosina spalītis (Enterobius
vermicularis), parazitējot cilvēka zarnās
•Enterobiozei ir raksturīgi kuņģa, zarnu un nervu sistēmas
darbības traucējumi
•Saslimušajiem rodas ēstgribas traucējumi, slikta dūša,
vemšana, sāpes vēderā
•No spalīšiem var atbrīvoties katru vakaru ieliekot tūplī nelielu
sausas vates tamponu
•Dažreiz ārstē ar piperazīnu u.c. prettārpu līdzekļiem
Profilakses pasākumi
• Pilnvērtīgs vitamīniem un minerālvielām bagāts uzturs

• Vakcinācija

• Personīgā higiēna

• Fiziskās aktivitātes

• Pietiekams miegs un atpūta

https://www.google.lv/search?biw=1920&bih=938&tbm=isch&sa=1&ei=UDq-W6CzCoeRsAGxsoKYDg&q=spal%C4%AB%C5%A1i%2C+c%C4%93rmes&oq=spal%C4%AB%C5%A1i%2C+c%C4%93rmes&gs
_l=img.3...112378.117378.0.118620.15.14.0.1.1.0.101.885.13j1.14.0....0...1c.1.64.img..0.9.541...0j0i30k1j0i24k1.0.qXtrJKAngVU
 Zarnu infekcijas slimības. Dizentērija
• Dizentēriju ierosina dizentērijas baktēriju (Shigella dysenterriae)
dzimtā apvienotās dažādu sugu, pasugu un tipu baktērijas vai
dizentērijas amēba
• Dizentēriju ierosinātāji ir izturīgi ārējā vidē, tie var saglabāt
dzīvotspēju pienā 20 dienu, uz maizes — 30 dienu, uz dārzeņiem —
15 dienu, augsnē — 3 mēnešus un ilgāk
• Tie ir neizturīgi pret saules stariem, augstu temperatūru,
dezinficējošiem līdzekļiem
• Galvenais infekcijas avots ir slimi cilvēki, kas no pirmajām slimības
dienām izdala dizentērijas ierosu ar izkārnījumiem
 Zarnu infekcijas slimības. Dizentērija
•Dizentērijas baktērijas vairojas resnās zarnas gļotādā,
izraisot vietēju iekaisumu, kā arī radot vispārēju
intoksikāciju, kuras sekas ir vielmaiņas, dažādu iekšējo
orgānu un nervu sistēmas darbības traucējumi
•Inkubācijas periods ilgst 1 — 5 dienas
•Parasti slimība sākas pēkšņi ar sāpēm vēderā, caureju
(20 un vairāk reižu diennaktī). Izkārnījumu daudzums
pakāpeniski samazinās, pievienojas gļotas un asinis
•Vēdera sāpēm ir lēkmjveida raksturs, tās var būt ļoti
spēcīgas
 Zarnu infekcijas slimības
•Salmoneloze ir infekcijas slimība, kas parasti skar zarnu traktu
•Salmonelozi izraisa baktēriju grupa — salmonella
•Salmonelozes simptomi ir slikta dūša, vemšana, krampji un
sāpes vēderā, caureja, drudzis, galvassāpes
•Ja slimība noris smagā formā, kā arī, ja saslimušais ir mazs
bērns, liels šķidruma zudums var izraisīt smagu organisma
atūdeņošanu (dehidratāciju)
•Salmonelozes simptomi parādās 6 — 72 stundas pēc
inficēšanās
 Asins infekcijas slimības
•Infekcijas izraisītājs atrodas asinīs
•Transmisīvs pārnešanas mehānisms, kuru nodrošina
posmkāji (utis, odi, blusas, ērces u.c.)
•Malārija (raksturīgas periodiskas drudža lēkmes, liesas un
aknu palielināšanās, anēmija). Izraisītājs – malārijas
plazmodijs (vienšūnis)
•Izsitumu tīfs (raksturīga intoksikācija un asinsvadu bojājumi,
drudzis, paaugstināta temperatūra, bezmiegs, galvas sāpes).
Infekcijas avots – slims cilvēks. Izplatīšanās faktors – drēbju
utis
Asins infekciju slimību pārnēsātāji
 Vīrushepatīti
•Akūtas infekcijas slimības, kuras izraisa dažādi vīrusi
•Izplatīti ir A hepatīts (VHA), B hepatīts (VHB) un C hepatīts
(VHC), taču sastopami arī D, E, G un TT vīrushepatīti
•Hepatīts ir aknu iekaisums, ko dažreiz sauc arī par „dzelteno
kaiti”
•Par iespējamu saslimšanu ar hepatītu liecina:
•nespēks, nelaba dūša, vemšana, bezmiegs, ādas nieze,
tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, dzelte, kas var sākties no acu
baltumiem un pārņemt visa ķermeņa ādu
 Vīrushepatīti
•Slimībām raksturīgs dažāds infekciju izraisītāju pārnešanas
mehānisms
•VHA, VHE. Izplatīšanās ceļi – ūdens, pārtika, sadzīves kontakti
•VHB, VHC, VHD, VHG, VHTT. Raksturīgs parenterālais
pārnešanas mehānisms slimības izraisītājs nokļūst asinīs)
•Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par
saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams
konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu
•Profilakses pasākumi – vakcinācija, sterilizācija un dezinfekcija
Ieteicamā literatūra

• Rubana, I.M. Tava veselība. Izsargāšanās no slimībām. R.:RaKa, 1999

• Veselības grāmata. Sast.Nagle,E.R. Krauklītis, 1998
• Žurnāls «Veselība»
• www.lic.gov.lv
• www.vmnvd.gov.lv
• www.vec.gov.lv
• www.visc.gov.lv
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un
pirmās palīdzības pamati

Iedzimtās slimības
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības
• Hromosomu slimības rodas hromosomu skaita un struktūru izmaiņu
rezultātā
• Hromosomu skaita un struktūru izmaiņas var rasties vai nu apaugļotā
olšūnā, vai arī apaugļotās olšūnas dalīšanās procesā
• Hromosomu skaita un struktūru izmaiņas var izraisīt fizikāli, ķīmiski,
virusoloģiski, bakteroloģiski vai citi faktori
• Hromosomu slimību biežums ir apmēram 1% no 100 jaundzimušajiem
• Hromosomu mutācijas parasti rada būtiskas pārmaiņas organisma attīstībā
un funkcionēšanā
• Bieži vien pēc šādām mutācijām indivīds nav spējīgs attīstīties un iet bojā
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības
•Izšķir hromosomu sindromus, kurus izraisa dzimumhromosomu
skaita izmaiņas un kuras izraisa autosomu anomālijas
•Dzimumhromosomu anomāliju vidū izplatīti ir:
•Šereševska - Tērnera (Tērnera) sindroms
•Pie Šereševska – Tērnera sindroma hromosomu komplektā trūkst
vienas dzimumhromosomas X0
•Slimniecēm ir sievietes fenotips
•Neliels augums (apmēram 1,4 m) normāli attīstīti ārējie, bet neattīstīti
iekšējie dzimumorgāni
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības
•Šereševska - Tērnera sindroms
(Tērnera sindroms)
•Vāji attīstītas sekundārās
dzimumpazīmes
•Bieži raksturīgas sirds –
asinsvadu sistēmas slimības,
izvadsistēmas darbības
traucējumi, astigmātisms, īss
kakls, nepilnīgi attīstīts
apakšžoklis
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības
•Klainfeltera sindroms
•Pie Klainfeltera sindroma ir
papildus X hromosomas klātbūtne
visās šūnās (47, XXY) vai, retāk,
daļā no šūnām mozaīcisma
gadījumā (mos 47, XXY/46, XY)
•Klainfeltera sindromam līdzīgas
izpausmes ir arī daudz retākām
polisomijām, kuru ir 48, XXXY
vai 49, XXXXY
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības
•Klainfeltera sindroms
•Klainfeltera sindroms ir viena no
visbiežākajām hromosomu slimībām, kuras
sastopamanība dažādās populācijās ir no
1:590 līdz 1:900 (t.i. 1 uz 590-900
jaundzimušajiem zēniem). Lielākā daļa
tomēr netiek diagnosticēta un ārstēta
•Tipiskās sindroma pazīmes var būt ļoti
variablas un parasti diagnosticējamas pēc
dzimumnobriešanas, kas bieži vien
aizkavējas
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības
• Klainfeltera sindroms
• Pazīmju pamatā ir nepietiekama vīrišķo dzimumhormonu izdalīšanās no
sēkliniekiem, kas ietekmē gan ķermeņa, gan psihes attīstību
• Bieži novērojams garāks augums nekā abiem vecākiem, neproporcionāli
garas rokas, kājas un pirksti
• Pusaudžiem raksturīgs pazemināts muskuļu spēks un grūtības sacensties ar
vienaudžiem sporta nodarbībās
• Gandrīz vienmēr ir vērojama ginekomastija (palielināti krūšu izmēri), kavēta
sekundārā apmatojuma augšana, relatīvi platāki gurni un šaurāki pleci, mazi
sēklinieki un fertilitātes problēmas
• Klainfeltera sindroma gadījumā var būt aizkavēta runas spēju attīstība un
grūtības apgūt svešvalodas, kaut arī intelekts var būt normāli attīstīts
Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības
• Jakoba sindroms – XYY
• Vīriešiem vienas Y hromosomas vietā ir divas
• Slimības skartie augumā vidēji ir garāki par pārējiem, viņi cieš no
pinnēm, bet intelektuāli ir gandrīz normāli, tiem parasti nav nekādu
uzvedības problēmu
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības. Dauna sindroms

•Visizplatītākais sindroms pie autosomu anomālijām ir

Dauna sindroms
•Slimniekiem ar Dauna sindromu ir viena no hromosomu
patoloģijas formām, kad 46 hromosomu vietā ir 47
hromosomas, turklāt ir trīs 21. hromosomas
•Dauna sindromu 1866. gadā pirmoreiz aprakstīja angļu
ārsts Džons Dauns (John Down) - no kā arī ir radies
sindroma nosaukums
 Iedzimtās nervu sistēmas slimības
Hromosomu slimības. Dauna sindroms
•Personām, kurām ir Dauna sindroms,
kariotipā ir trīs 21. hromosomas
kopijas, tāpēc, ka olšūnā vienas 21.
hromosomas vietā ir bijušas divas
hromosomas
•Varbūtība, ka sievietei būs bērns ar
Dauna sindromu, strauji pieaug, sākot
no 40 gadu vecuma
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības. Dauna sindroms
•No visiem pētītajiem Dauna sindroma gadījumiem tikai 23%
gadījumu lieka 21. hromosoma bija spermatozoīdā, nevis olšūnā
•Apmēram 5% gadījumu spermatozoīda vai olšūnā liekā hromosoma
ir piestiprinājusies pie kādas citas hromosomas, parasti pie 14.
hromosomas. Šāda anomāla hromosoma var izveidoties
translokācijas dēļ starp 14. un 21. hromosomu vienam no vecākiem
vai pat kādam radiniekam iepriekšējās paaudzēs
•Ja Dauna sindroms ir radies translokācijas dēļ, tas nav atkarīgs no
vecāku vecuma, bet gan no mātes vai tēva ģimenēm
•Bērnus ar Dauna sindromu ir iespējams atklāt pirms dzimšanas ar
horija bārkstiņu analīzes un amnicentēzes metodi, noskaidrojot
kariotipu
 Ģenētiskās testēšanas metodes
• Ģenētiskais skrīnings parasti tiek veikts 11.–14. grūtniecības nedēļā.
• Tas sastāv no divām daļām. Vispirms veic ultrasonogrāfiju, kuras laikā mēra bērna
skausta krokas biezumu. Šī kroka atrodas mazuļa kakla aizmugurē
• Bērniem, kuriem ir iedzimtas sirdskaites vai hromosomu skaita izmaiņas, šajā laikā
palielinātu skausta kroku atrod biežāk. Tomēr šādas izmaiņas var konstatēt arī
pilnīgi veseliem bērniem
• Pirmais grūtniecības trimestris ir laiks, kad dažādu iemeslu dēļ mazulim var būt
pastiprināta šķidruma aizture organismā, kuru ultrasonogrāfija uzrāda kā palielinātu
skausta kroku
• Pēc pirmā grūtniecības trimestra parasti bērna limfātiskā sistēma sāk strādāt
efektīgāk un skausta kroka var normalizēties
 Ģenētiskās testēšanas metodes
• Pēc ultrasonogrāfijas topošā māmiņa nodod asins analīzi, kurā nosaka
divu hormonu (PAPPA - pregnancy-associated plasma protein A un
HCG - human chorionic gonadotropin) koncentrāciju. Īpaša
datorprogramma, ņemot vērā sievietes vecumu, grūtniecības laiku,
skausta krokas biezumu un asins analīzes rezultātus, aprēķina varbūtību
bērnam piedzimt ar Dauna sindromu
• Ja rezultāts norāda uz augstu risku (risks ir augstāks par 1:300),
vecākiem piedāvā veikt diagnostisku testu bērna hromosomu skaita
noteikšanai
• Arī augsts risks nenozīmē, ka bērnam ir Dauna sindroms. Tomēr šajā
gadījumā ieteiks veikt diagnostikas analīzes. Analīžu mērķis ir noteikt
hromosomu skaitu bērna šūnās, lai apstiprinātu vai izslēgtu Dauna
sindromu
• Ir pieejami trīs diagnostisko analīžu veidi: horija biopsija, amniocentēze
un NIPT - neinvazīvs prenatālais tests.
 Ģenētiskās testēšanas metodes
• Horija biopsija ir procedūra, kuras laikā tiek paņemts mazs placentas
gabaliņš. To parasti veic 11.–13. grūtniecības nedēļā ultrasonogrāfijas
kontrolē. Grūtniecības pārtraukšanās risks ir 2%
• Amniocentēze tiek veikta 16.–20. grūtniecības nedēļā. Tā ir tehniski
vienkāršāka, un risks, ka grūtniecība pēc tās pārtrauksies, ir zemāks –
aptuveni 1%. Amniocentēzes laikā ultrasonogrāfijas kontrolē ar tievu
adatu caur vēdera priekšējo sienu atsūc nedaudz augļūdeņu. Augļūdeņos
peld bērna ādas šūnas, kurās ir iespējams veikt hromosomu analīzi
• Neinvazīvs prenatālais tests neapdraud grūtniecības norisi, jo tiek
paņemts mātes asins paraugs. Ģenētiskas patoloģijas prenatālai
diagnostikai var izmantot augļa šūnas, ko grūtniecības laikā var atrast
sievietes perifērajās asinīs. Šī metode samazina spontānā aborta risku
līdz minimumam
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības. Dauna sindroms
• Bērniem ar Dauna sindromu ir raksturīgas pazīmes:
• Augums mazāks par normu;
• Īss deguns;
• Šauras acis;
• Resna mēle un lūpas;
• Mute pusatvērta;
• Nepareizi attīstītas ausis;
• Raksturīgs balss tembrs (balss saišu bojājuma
rezultātā)
• Reizēm sastopamas ekstremitāšu anomālijas
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības. Dauna sindroms
•Bērniem ar Dauna sindromu bieži
raksturīgas:
•Sirds- asinsvadu sistēmas slimības;
•Endokrīnās sistēmas funkcionēšanas
traucējumi;
•Nervu sistēmas darbības traucējumi
•Raksturīgas iekšējo orgānu un smadzeņu
attīstības anomālijas
•Garīgā atpalicība var būt dažādas pakāpes
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības. Dauna sindroms
•Dauna slimības ārstēšana jāveic
nepārtraukti sākot ar bērna dzimšanu
•Svarīga nozīme ir organisma
nostiprinošai terapijai, racionālai diētai,
ārstnieciskai vingrošanai
•Pedagoģiskie korekcijas pasākumi ir
vērsti uz psihomotoro iemaņu attīstību,
slimnieku sociālo adaptāciju, runas
funkciju korekciju
 Iedzimtās slimības. Hromosomu slimības.
Edvarda sindroms
• Edvarda sindromu izraisa
• 18 hromosomas trisomija vai 18 hromosomas daļas trisomija
• Edvarda sindroms, kas skar apmēram vienu no 6000 jaundzimušajiem, ir smaga
ģenētiska slimība, kas var izraisīt spontāno abortu vai liegt mazulim piedzimt
dzīvam
• Bērns, kuram noteikta Edvarda sindroma diagnoze attīstīsies lēni un var
piedzīvot smagas veselības problēmas. Visbiežāk gadījumos, mazulis nedzīvo
ilgāk par gadu
• Pie Edvarda sindroma raksturīgi sirds-asinsvadu sistēmas patoloģijas,
gremošanas sistēmas patoloģijas, elpošanas orgānu sistēmas un muskuļu
slimības, augšanas un citi traucējumi
• Pētījumi liecina, ka meitenei ar Edvarda sindromu ir lielākas izdzīvošanas
iespējas, nekā zēnam
 Iedzimtās slimības
Hromosomu slimības. Patau sindroms
Patau sindromu izraisa 13 hromosomas trisomija vai
13 hromosomas daļas trisomija. Iespējams arī 13.
hromosomas trisomijas mozaīcisms
Pie Patau sindroma raksturīga garīga atpalicība,
iespējama mikrocefālija, skeleta un muskuļu
patoloģijas, šķeltas aukslējas, uroģenitālās sistēmas
attīstības traucējumi, sirds slimības un citi traucējumi
Vairāk nekā 80% bērnu ar Patau sindromu nomirst
pirmā dzīves gada laikā
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības
• Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības attīstās ģenētiskā materiāla
izmaiņu rezultātā
• Ja ir bojāts gēns, kas atbildīgs par vienas noteiktas olbaltumvielas sintēzi,
tad šūnai daloties šis bojājums atkārtojas arī citās šūnās. Normāla
organisma attīstība tiek traucēta
• Lielāko daļu nervu sistēmas slimību, kas saistītas ar nervu sistēmas
bojājumiem, izraisa recesīvi gēni, kas lokalizēti autosomās
• Slimība izpaužas pilnā formā tikai tad, ja recesīvais gēns ir homozigotiskā
stāvoklī
• Ja bojātais gēns ir heterozigotiskā stāvoklī, tad novērojami tikai nelieli
vielmaiņas traucējumi, kurus var konstatēt ar speciāliem testiem
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības
• Vielmaiņas slimības parasti izpaužas jau agrā bērnībā, tās ātri progresē un
parasti noved pie nopietniem organisma funkcionāliem traucējumiem
• Mūsdienās daudzām iedzimtām vielmaiņas traucējumu slimībām ir
noskaidrots specifiskais bioķīmiskais defekts, kas izraisa slimību
• Tas dod iespēju veikt pirmsklīnisku slimības diagnozi
• Ja slimību sāk ārstēt tās agrīnajās stadijās (pirms klīnisko slimības
izpausmju parādīšanās), tad iespējams novērst neatgriezenisku izmaiņu
veidošanos organismā
• Atkarībā no tā, kāds vielmaiņas process ir traucēts, izdala aminoskābju,
lipīdu, ogļhidrātu, glikozaminoglikānu, mikroelementu slimības
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības
• Visizplatītākās iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības ir aminoskābju
vielmaiņas traucējumu slimības
• Vairums aminoskābju vielmaiņas traucējumu slimības izpaužas jau agrā
bērnībā (pirmajā vai otrajā dzīves gadā) ar ādas bojājumiem, kustību
traucējumiem, psihiskās attīstības traucējumiem, krampjiem
• Šie traucējumi progresē, vēlāk veidojas nopietni runas traucējumi, garīga
atpalicība, parēzes un paralīzes, kustību koordinācijas traucējumi
• Ir izstrādātas efektīvas daudzu aminoskābju vielmaiņas traucējumu
slimību ārstēšanas metodes. To pamatā ir noteikta diēta – no pārtikas tiek
izslēgta tā aminoskābe, kuru organisms nespēj adekvāti pārstrādāt
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības
•Fenilpirovīnogskābes oligofrēnija (fenilketonūrija)
•Fenilketonūrijas slimniekiem daļa fenilalanīna nepārveidojas
tirozīnā, tāpēc organismā palielinātā daudzumā uzkrājas fenilalanīna
maiņas blakusprodukti (fenilketoni), kas savukārt izraisa jaunas
vielmaiņas novirzes tiek bojāta nervu sistēma
•Pie fenilketonūrijas ir traucēta bērna psihiskā attīstība (var būt
debilitāte vai pat idiotija); bieži ir arī krampji, ādas un matu
pigmentācijas traucējumi. Galvas smadzeņu nervu bojājumi izraisa
šķielēšanu
•Vairumam neārstētu bērnu intelekta pazemināšanās progresē līdz
idiotijai
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības
•Latvijā ar masveida jaundzimušo sijājošās diagnostikas (skrīninga)
palīdzību nosaka vienu iedzimtu endokrīno patoloģiju - iedzimto
hipotireozi, un vienu iedzimto metabolisko slimību –
fenilketonūriju
•Tas dod iespēju diagnosticēt iedzimto hipotireozi vidēji 4
jaundzimušajiem un fenilketonūriju – vidēji 3 jaundzimušajiem
gadā
•Tas, protams, nenozīmē, ka gadā piedzimst tikai trīs bērni ar šādu
diagnozi. Ir bijuši gadi, kad piedzimst desmit, astoņi, un ir bijuši
gadi – kad neviens
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības
• Amovrātiskā idiotija
• Amovrātiskā idiotija ir lipīdu vielmaiņas traucējumu veids, kas raksturojas ar
pieaugošu garīgo atpalicību, progresējošu runas pasliktināšanos, krampjiem,
kustību traucējumiem
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības
•Amovrātiskā idiotija
•Līdz ar atrofiska rakstura izmaiņām redzes nervā var tikt
bojāti arī citi galvas smadzeņu nervi
•No kustību traucējumiem ir raksturīgas parēzes, paralīzes,
hiperkinēzes
•Bērni kļūst vāji, reizēm gandrīz pilnībā zaudē spēju
kustēties
•Raksturīgi krampji un epilepsijas lēkmes
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības

•Iedzimta ogļhidrātu vielmaiņas slimība ir, mukoviscidoze jeb

cistiskā fibroze
•Cistiskā fibroze ir ģenētiska slimība, kas skar dažādu iekšējo
orgānu epitēlija eksokrīnos dziedzerus. Slimība skar tādus orgānus
kā plaušas, zarnas, aknas, aizkuņģa dziedzeri
•Pie cistiskās fibrozes šūnas pastiprināti izstrādā biezu, staipīgu
šķidrumu ap plaušām un elpošanas ceļiem. Simptomi: sāļa āda,
apgrūtināta elpošana, plaušu infekcijas, sterilitāte
•Klasiskā slimības aina iekļauj sevī elpceļu iekaisumu (hroniskais
bronhīts), gremošanas trakta nepietiekamību un augšanas aizturi
 Iedzimtās slimības
Iedzimtās vielmaiņas traucējumu slimības

•Cistiskās fibrozes pamatā ir patoloģiski izmainīts CFTR

(Cystic fibrosis transmembrane conductance regulator) gēns,
kas atrodas septītajā hromosomu pārī
•Cistiskās fibrozes smagums ir atkarīgs no CFTR gēna
mutācijas veida, kā arī no ārējiem faktoriem un kopējā
organisma stāvokļa
•Homozigoti - nomirst jau bērnībā. Heterozigoti – slimības
nēsātāji vai slimība vieglākā formā
•Cistiskā fibroze iedzimst aptuveni 0,04% cilvēku
 Autosomāli recesīvās iedzimtās slimības
•Albīnisms
•Patoloģiskais gēns izpaužas tikai homozigotiskā stāvoklī
(abi vecāki var būt patoloģiskā gēna nēsātāji)
•Izmaiņas recesīvā alelē 11. hromosomā
•Pie albīnisma ir traucēta olbaltumvielas melanīna izstrāde
•Ādai vai matiem trūkst pigmenta
•Raksturīga paaugstināta jutība pret gaismu un siltumu
•Radnieciskas laulības gadījumā slima bērna piedzimšana ir
biežāk iespējama
 Ar dzimumu saistītas iedzimtas slimības
•Daltonisms ir iedzimts defekts, kura rezultātā cilvēks nevar
izšķirt zaļās un sarkanās krāsas toņus
•Gēns, kurš izraisa daltonismu ir recesīvs un atrodas X
hromosomā Sievietēm, kas ir heterozigotiskas pēc šīs alēles,
daltonisms neizpaužas, jo otrā hromosomā esošā alēle
nodrošina normālu krāsu uztveri
•Vīrietim ir tikai viena X hromosoma, tāpēc, ja tajā atrodas
gēns, kas nosaka daltonismu, šī pazīme izpaužas
•Ja krāsu akluma gēns ir abās X hromosomās, tad arī sievietes
var būt daltoniķes. Sievietēm šis defekts sastopams 10 - 20
reizes retāk nekā vīriešiem
•Ja māte ir daltonisma gēna nēsātāja, tad pusei dēlu būs
normāla redze un puse būs daltoniķi
 Ar dzimumu saistītas iedzimtas slimības

•Gēns, kurš izraisa hemofīliju (asins nesarecēšanu) ir

recesīvs un atrodas X hromosomā
•Hemofīlijas slimniekiem neveidojas specifiska
olbaltumviela, kas nepieciešama asins sarecēšanai
•Ir arī slimības, kuras izraisa gēni, kas atrodas Y
hromosomā
•Piemēram, 18.gs. Anglijā aprakstīta slimība - zvīņaina āda
vīriešiem. Šo slimību no tēva mantoja dēli, bet meitas
vienmēr bija veselas
 Multifaktorālās iedzimtās slimības
• Poligēnās iedzimtās slimības rodas ieviešoties modifikācijai vairākos gēnos. Slimību izraisa
daudzu gēnu kumulatīvā ietekme
• Raksturo daudzu gēnu (poligēna) darbības un vides mijiedarbība. Tā iedzimst daudzas
cilvēku slimības:
• Sirds išēmiskā slimība
• Hipertoniskā slimība
• Ateroskleroze
• Gremošanas trakta čūlas
• Ekzēmas, alerģijas
• Kopīgās pazīmes:
• Liels izplatības biežums populācijā (> 0,1%)
• Variabls izpausmes, vecums saslimšanas sākumam
• Sieviešu un vīriešu dzimuma atšķirība dažādu slimību biežumā
 Ģenētiska predisponētība
• Ģenētiski predisponētu slimību attīstība parasti ir atkarīga no pārmaiņām
vairākos gēnos un nelabvēlīgiem vides apstākļiem
• Slimības attīstība ir vairāk iespējama, ja cilvēks jau ir piedzimis ar mutāciju kādā
no konkrētās slimības riska gēniem
• Piemēram, iedzimta predisponētība ir konstatējama vidēji 5-10% ļaundabīgo
audzēju gadījumos, cukura diabēta un citu slimību attīstībā
• Cukura diabēts ir endokrīno dziedzeru slimība. Slimības galvenais cēlonis ir
pilnīga vai daļēja insulīna nepietiekamība, kas provocē glikozes līmeņa
palielināšanos asinīs
• Slimība norit hroniski un tai raksturīgi vielmaiņas traucējumi: ogļhidrātu, tauku,
olbaltumvielu un ūdens-sāļu maiņas
• Cukura diabētu var izraisīt arī autoimūnās saslimšanas, aptaukošanās, psihiskas
vai fiziskas traumas, vīrusu infekcijas, bet lielāka iespēja saslimt ar cukura
diabētu ir pie ģenētiskas predisponētības
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un
pirmās palīdzības pamati

Nervu sistēmas slimības

Psihiskās slimības
Psihosomatiskās slimības
 Oligofrēnija
•Oligofrēnija ir slimību grupa, kuru veido kopīga pazīme
– galvas smadzeņu un reizēm arī visa organisma
attīstības atpalicība
•Pie oligofrēnijas ir izteikti domāšanas traucējumi,
pavājināta spēja spriest, atšķirt svarīgo no mazsvarīgā,
orientēties apkārtējā situācijā
•Pie oligofrēnijas parasti ir pavājināta atmiņa, bieži vien
ir traucējumi emocionālajā sfērā, rīcību bieži vien
nosaka acumirklīgs noskaņojums
Oligofrēnija

•Oligofrēnija var izveidoties dažādu faktoru ietekmē:

•Novirzes iedzimtībā (piemēram, Dauna sindroms);
•Traucējumi embrionālās attīstības periodā,
(piemēram, ja māte grūtniecības periodā ir lietojusi
kaitīgas ķīmiskas vielas vai slimojusi ar infekcijas
slimībām), sarežģījumi dzemdībās, pirmajos mūža
gados pārciestas slimības
Oligofrēnija

•Atkarībā no psihisko traucējumu smaguma izšķir 3 oligofrēnijas

veidus: idiotija (vissmagākā), imbecilitāte (vidējā), debilitāte
(vieglākā)
•Pie idiotijas slimnieki nerunā un nesaprot citu cilvēku runu.
Slimnieki parasti ir pasīvi, nespēj uztvert ap tiem esošo situāciju
(situācijas maiņai tie nepievērš uzmanību)
•Uzbudinājums pie idiotijas izpaužas steriotipiskās kustībās
(šūpošanās u.c.)
•Bez apkārtējo kopšanas slimnieki ir bezpalīdzīgi
Oligofrēnija
•Pie imbecilitātes slimniekiem reti izdodas iemācīties lasīt
un rēķināt
•Domāšana ir primitīva un vārdu krājums neliels
•Uzvedība ir pakļauta instinktiem
•Lai gan slimnieki ir spējīgi veikt elementāru darbu, pie
nelielām izmaiņām situācijā viņi darbu pārtrauc
•Slimniekiem nepieciešama kopšana un uzraudzība
Oligofrēnija
•Debilitāte raksturojas ar pavājinātām garīgām spējām
•Dažkārt bērni ar debilitāti var pat mācīties vispārizglītojošā skolā,
taču viņi apgūst priekšmetus ar lielām grūtībām
•Bērniem ir grūtības pārslēgties no vienas psihiskas darbības uz
citu
•Cilvēki ar debilitāti parasti ir nekritiski pret sevi un pārvērtē savas
spējas
•Bieži cilvēki ar debilitāti nespēj adekvāti novērtēt savas spējas un
līdz ar to kļūst par asociālu rīcību līdzdalībniekiem
 Hidrocefālija

• Hidrocefālija ir progresējoša
galvas smadzeņu palielināšanās
sakarā ar smadzeņu šķidruma
daudzuma uzkrāšanos
galvaskausa dobumā
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un
pirmās palīdzības pamati

Nervu sistēmas darbības traucējumi

Mācīšanās traucējumi
 Neirozes
• Neirozes ir nervu sistēmas funkcionāli traucējumi
• Pie neirozēm ir raksturīgas neirālo procesu –
uzbudinājuma un kavēšanas līdzsvara izmaiņas
• Galvenie neirožu iemesli ir psihiskas traumas
• Neirozes ir nervu sistēmas reakcija uz traumējošo
situāciju
Neirozes

•Neirozes var izraisīt gan vienreizēji ļoti spēcīgi

kairinātāji — akūtas psihotraumas, gan arī vājāki, bet
ilgstoši negatīvi kairinātāji — psihotraumējoša situācija
•Visbiežāk psihotraumējošie faktori ir negaidīta
satraucoša ziņa, informācija, kas cilvēkam rada iekšējus
konfliktus, situācija, kas liek izšķirties par tālāko rīcību
 Neirozes
•Jo mazāks bērns, jo mazāka
psihiska trauma var izraisīt nervu
sistēmas darbības traucējumus
•Maziem bērniem pārāk stipri
kairinājumi var būt pat nepazīstami
priekšmeti, nepazīstami cilvēki,
spēcīgs troksnis u.c.
Neirozes
• Vecāki bērni spēcīgi reaģē uz dažādām dzīves situācijām: ģimenes
izjukšanu, tuvinieku nāvi, neveiksmēm skolā utt.
• Pastāv uzskats, ka pārslodzei un konfliktiem var būt nozīme
neirožu rašanās procesā tāpēc, ka tie aktualizē bērnībā radušās
konfliktsituācijas
 Neirozes
•Ar neirozēm biežāk saslimst cilvēki, kuriem neirālie procesi
(ierosa, kavēšana) ir vāji, nelīdzsvaroti vai mazkustīgi
•Vieglāk neirozes rodas psihopātiem, bet, ja psihotraumējoša
iedarbība ir ilgstoša un intensīva, tās var rasties arī cilvēkiem ar
stipru nervu sistēmu
•Neirozes attīstību sekmē pārciestas galvas traumas, infekcijas,
intoksikācija, akūtas un hroniskas somatiskas slimības, ilgstošs
bezmiegs, ilgstoša psihiska un fiziska pārslodze, nepietiekams
uzturs u.c. faktori, kas novājina nervu sistēmu
 Neirozes
•Raksturīgas neirotiskās reakcijas bērniem ir:
•neirastēnija,
•psihogēnas šoka reakcijas,
•baiļu neirozes,
•uzmācīgas idejas,
•urīna nesaturēšana naktī,
•anoreksija,
•runas neirozes
 Neirozes

•Neirastēnija - funkcionāls nervu sistēmas vājums; viena no

neirožu formām
•Neirastēniju izraisa psihotraumas, veicina ilgstošs bezmiegs,
psihisks un fizisks sasprindzinājums, kas saistīts ar faktoriem,
kuri radījuši rūpes un nepieciešamību pārvarēt noguruma sajūtu
•Neirastēnija vieglāk rodas personām ar vājo nervu sistēmas
darbības tipu, kā arī aizdomīgiem un bažīgiem cilvēkiem,
cilvēkiem ar ļoti spēcīgi izteiktu pienākuma apziņu
 Neirozes
• Neirastēnija izpaužas kā pastiprināta uzbudināmība un nogurdināmība
• Raksturīgi ir iekšējo orgānu darbības traucējumi
• Veģetatīvo traucējumu izpausmes ir sāpes sirds apvidū, asinsspiediena
labilitāte, nepietiekama reaģēšana uz fizioloģiskiem kairinājumiem
• Pie neirastēnijas var būt elpas trūkums, sirds aritmija, gremošanas traucējumi,
reizēm vemšana
• Biežāk sastopami veģetatīvo funkciju traucējumi, kas var rasties reizē ar
vispārējiem nervu sistēmas darbības traucējumiem sakarā ar iedvesmu un
pašiedvesmu vai kā nosacījuma reflekss uz iepriekš indiferentu kairinātāju
• Reizēm neirastēnijas ietvaros izveidojas arī seksuālo funkciju traucējumi;
vīriešiem biežāk ir dzimumnespēja (impotence), sievietēm — frigiditāte
 Neirozes
•Psihogēnas šoka reakcijas raksturojas ar psihomotoru
uzbudinājumu, bailēm, apziņas traucējmiem
•Psihogēno šoka reakciju laikā cilvēka apziņa sašaurinās, valda ļoti
spēcīgas emocijas – dusmas, bailes, pāri nodarījuma sajūta, kas
nosaka cilvēka rīcību
•Psihogēno šoka reakciju laikā rodas ļoti izteiktas veģetatīvās
reakcijas – seja kļūst sārta, pulss pieaug, elpošana paātrinās,
muskuļu tonuss pieaug
•Reakcijas var beigties ar pilnīgu fizisko un psihisko spēku izsīkumu
 Neirozes
• Fobijas. Grieķu valodā „fobos” nozīmē bailes
• Ar fobiju apzīmē irracionālas, nesaprotamas bailes, kad vienu cilvēku biedē kāds
objekts (lieta, dzīvnieks) vai situācija, kur vairums cilvēku nekādas briesmas
nesaskata
• Bailes izraisa dažādas pārmaiņas organismā: sašaurinās ādas asinsvadi (nobālēšana
aiz bailēm), var rasties trīce un „zosāda”, auksti sviedri, sausuma sajūta mutē, zobi
var būt krampjaini sakosti vai klabēt, paātrinās un pastiprinās sirdsdarbība (sirds
sitas kaklā), paātrinās un padziļinās elpošana, paplašinās acu zīlītes (bailēm lielas
acis), tiek bremzēta kuņģa - zarnu trakta darbība, gremošanas procesi, jo visa
enerģija tiek novirzīta ķermeņa muskulatūrai, asinīs palielinās cukura līmenis (dod
enerģiju) un vielu, kas paātrina asins recēšanu
• Fobijai raksturīga izvairīšanās no bailes un trauksmi izraisošām situācijām, un šī
izvairīšanās prasa lielāku vai mazāku piepūli un ierobežo cilvēka dzīvi, izvēles
brīvību
 Neirozes
• Obsesīvi kompulsīvi traucējumiem (OKT) (uzmācīgas idejas)
• Cilvēkiem ar uzmācīgām idejām jeb obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT) ir
satraucošas domas un rituāli, kas neļauj dzīvot normālu dzīvi
• OKT ir raksturīgas nepārvaramas un traucējoša domas, kas liek cilvēkiem veikt
atkārtotas darbības jeb rituālus
• Dažkārt cilvēku māc pastāvīgas šaubas, vai viņš ir izdarījis kādu darbību
• OKT parasti izraisa stress vai trauma
• OKT ir psiholoģisks stāvoklis, no kura kādā mūža periodā cieš apmēram 3% cilvēku
• Ārstēšana parasti balstās uz psihoterapiju, ko papildina antidepresantu lietošana.
OKT iespējams kontrolēt, un cilvēks var dzīvot normālu dzīvi. Dažiem cilvēkiem
izdodas pilnībā pārvarēt šo stāvokli
 Neirozes
• Anoreksija
• Anoreksija tulkojumā nozīmē nervozs apetītes zudums
• Anoreksija ir psihiski traucējumi, kas ir kļuvuši izplatīti pēdējos gadu desmitos
• Anoreksijas pamatsimptomi ir:
• Stipras bailes kļūt resnam
Aplams priekšstats par savu ķermeni
Vismaz 25% zemāka svara attiecība pret garumu un vecumu nekā normālais
Nav konstatēta cita slimība, kas varētu izraisīt šādu stāvokli
• Ar anoreksiju visbiežāk slimo jaunas meitenes un sievietes, vecumā līdz 30 gadiem
• Pie anoreksijas ir nepamatotas, paniskas bailes kļūt resnām un nepievilcīgām, tāpēc
pacientes atsakās no ēdiena
• Anoreksijas iemesli var būt saitīti ar konfliktsituācijām un stresu
 Neirozes
• Runas neirozes (logoneirozes)
• Pie runas neirozēm visbiežāk rodas stostīšanās — plūstošu runu pārtrauc
atkārtotas skaņas vai zilbes sakarā ar runas aparāta muskuļu krampjiem
• Logoneiroze visbiežāk sākas 3-5 gadu vecumā, retāk no 5-9 gadu vecumā,
un pavisam reti 12-13 gadu vecumā
• Pieci procenti no bērniem stostās pirmo dzīves gadu laikā. Trim, četriem
procentiem bērnu vēlāk tā izzūd, taču pāris procentu bērnu no stostīšanās
neatbrīvojas
• Runas traucējumus zēniem vēro biežāk nekā meitenēm, arī logoneiroze
sastopama četras reizes biežāk nekā meitenēm
• Starp pieaugušiem aptuveni viens cilvēks no simta stostās
 Neirozes
•Neirožu ārstēšanā līdztekus medikamentozajām metodēm
(nomierinošu līdzekļu lietošanai) svarīga loma ir traumējošās
situācijas novēršanai, saudzējošam režīmam
•Svarīga ir darba un atpūtas normalizēšana
•Dažkārt jāizmanto psihoterapija un pedagoģiski korekcijas
pasākumi
•Neirožu profilaksē svarīga nozīme ir pareizam darba un atpūtas
režīmam, pilnvērtīgam uzturam, sistemātiskām sporta nodarbībām.
Daudz jāuzturas svaigā gaisā
 Psihopātijas
• Psihopātijas ir nepareiza personības attīstība, kas raksturojas ar
disharmoniju gribas un emocionālajā sfērā
• Psihopātiju attīstībā svarīga loma ir iedzimtām vai agrā bērnībā iegūtām
nervu sistēmas darbības nepilnībām, nelabvēlīgai sociālajai ietekmei un
psihi traumējošām situācijām
• Liela nozīme var būt nepareizai audzināšanai
 Psihopātijas
• Pie psihopātijām mēdz būt novērojama atsevišķu psihisko funkciju
harmonijas trūkums. Piemēram, vienlaikus ar normālu intelektuālu attīstību
var būt novirzes emocionālajā sfērā
• Visbiežāk psihopātijas izpaužas kā rakstura un uzvedības īpatnības
 Psihopātijas

•Izdala vairākas psihopātiju formas:

•Kavējošā – kautrība, bailes, neuzņēmība
•Šizoīdā – emocionāla nabadzība, despotisms,
neuzņēmība, pārāk liela aizvainojamība
•Uzbodinošā – pastiprināta uzbudināmība, agresivitāte
•Histēriskā – egocentrisms, cenšas būt uzmanības centrā,
kaprīzi, raksturīgas histēriskas reakcijas
 Psihopātijas
•Psihopātiju dinamika
•Psihopātijas nav procesuāla slimība, tā nekad neizraisa defekta
stāvokli (plānprātību), kā tas notiek šizofrēnijas gadījumos, tomēr
vienlaicīgi psihopātija nav arī absolūti stacionārs stāvoklis, un
slimnieka personība dzīves laikā ārējo apstākļu iespaidā var mainīties
•Pie psihopātijām ir raksturīgas fāzes - raksturīgākās ir subdepresijas
vai pacilāts garastāvoklis
•Reakcijas – ar to apzīmē vienu no dinamikas veidiem, personības
tālākas izmaiņas kā reakciju uz ārējiem nelabvēlīgiem momentiem
Psihopātijas
•Psihopātiju ārstēšanā liela nozīme psihoterapijai;
vajadzības gadījumā lietojami nomierinoši līdzekļi
•Psihopātiskās rakstura iezīmes, raksturam veidojoties
(līdz 30 gadiem un pat vēlāk), labvēlīgos vides apstākļos
var arī līdzsvaroties un kompensēties
•Bērnu ar psihopātijām ārstēšanā galvenā nozīme ir
pedagoģiski koriģējošam darbam
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
(HUDS)
• Bērnu hiperaktivitāte ir uzvedības traucējumi, kam raksturīga pārlieka
aktivitāte, neuzmanība, impulsivitāte, uzbudināmība un vāja kustību
koordinācija, kas neatbilst bērna vecuma psihiskajai attīstībai
• Hiperaktivitāte ir fizisks nemiers, kas pārsniedz normālu bērna
kustīgumu
• Hiperaktivitāte ar uzmanības deficītu ir medicīniska diagnoze, kuru
diagnosticē tikai ārsts
• Klasiskā izpratnē hiperaktivitāte ar uzmanības deficītu ir slimība, kas
izpaužas jau agrā bērnībā ar konkrētiem simptomiem – hiperaktivitāte,
hiperimpulsivitāte, uzmanības koncentrēšanās traucējumi, kas attiecīgi
ietekmē arī kognitīvo, sociālo, komunikācijas funkciju
Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms

•Hiperaktīvo bērnu problēmas lielā mērā saistās ar

tīšās uzmanības izpausmēm
•Viņiem var būt traucēta apkārtējās pasaules
izzināšana uzmanības koncentrēšanas grūtību dēļ
•Psihiatrijā ir ieviests termins: uzmanības deficīta
sindroms, kas raksturo vienu no galvenajām šo bērnu
īpatnībām – nespēju koncentrēt uzmanību
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
• Hiperaktīviem bērniem līdz ar uzmanības deficītu un pārāk lielu
kustīgumu raksturīga emocionāla nenoturība, nespēja izturēt skolas
režīmu un koncentrēties uzdevumu veikšanai, neprasme plānot savu
dienu, pļāpība un rupjība mājās un ārpus mājas
• Hiperaktīviem bērniem ir nestabila atmiņa, raksturīgs pašregulācijas
procesu vājums, ierobežota uztveres spēja
• Hiperaktīviem bērniem var būt arī telpiskās uztveres traucējumi. Dažkārt
hiperaktīviem bērniem grūti orientēties burtnīcas lapā. Viņi var uzsākt
darbu lappuses vidū vai beigās
• Dažkārt hiperaktīvajiem bērniem piemīt impulsīva agresivitāte, tieksme
nodarīt ciešanas citiem vai sev personīgi
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
•Hiperaktivitāti raksturo gan primārās, gan sekundārās
pazīmes
•Primārās pazīmes ir sekojošas: pārmērīga aktivitāte,
viegla uzmanības novēršanās, impulsivitāte,
uzbudināmība, vāja kustību koordinācija
•Sekundārās pazīmes ir šādas: grūtības mācībās, agresīva
uzvedība, antisociāla uzvedība, zema pašapziņa, zema
pašcieņa
Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms

•Hiperaktivitātes pazīmes indivīda dzīves laikā mainās.

Zīdaiņa vecumā hiperaktīvi bērni tiek raksturoti kā kaprīzi,
viegli uzbudināmi, neaprēķināmi, viņu vajadzības ir grūti
apmierināt
•Visizteiktāk uzvedības traucējumi parādās vecākā
pirmsskolas vecuma bērniem
•Kustību koordinācijas traucējumu dēļ hiperaktīvie bērni ir
neveikli. Viņiem vērojams arī bezbailīgums un pārmērīga
kustēšanās. Viņiem piemīt it kā pavirša attieksme pret
disciplīnu
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
•Hiperaktivitātes rašanās iemesli var būt dažādi. Tie var būt
ģenētiskie cēloņi, komplikācijas prenatālajā periodā un
dzemdību laikā, traumas un slimības agrīnajā bērnībā, kaitīgu
ķīmisku vielu, alergēnu un pārtikas ietekme, neiroloģiskie
traucējumi
•Bērnam hiperaktīvas uzvedības veidošanos var ietekmēt arī
dažādi psihosociāli faktori. Liela nozīme hiperaktīvo bērnu
personības veidošanās procesā ir savstarpējām attiecībām
ģimenē
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
•Hiperaktivitāte un uzmanības deficīts tiek saistīts ar
neiromediatoru kateholamīnu: dopamīna, noradrenalīna un
serotonīna daudzumu smadzenēs
•Pastāv uzskats, ka bērniem ar hiperaktivitāti un uzmanības
deficītu smadzeņu neironi nespēj pietiekošā daudzumā saražot
kateholamīnus
•Dabiskā veidā dopamīna aktivitāte pieaug kā atbildes reakcija
uz mentālu vai fizisku stimulāciju. Tāpēc daudzi hiperaktīvi
bērni labāk spēj koncentrēt uzmanību pēc fiziskām aktivitātēm
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms

• UDHS pacientiem ir samazināta dopamīna aktivitāte prefrontālajās smadzeņu

daļās, kas pavājina informācijas fiksāciju un apstrādi
• Būtiska loma UDHS etioloģijā ir noradrenalīna līmeņa svārstībām galvas
smadzenēs (CNS struktūrā - locus coeruleus) un perifērajā simpātiskās nervu
sistēmas daļā. Noradrenalīnam ir svarīga loma uzmanības procesu regulācijā
CNS
• Pētījuma dati rāda, ka bērniem ar UDHS ir par 3–8% mazāks kopējais
smadzeņu apjoms, šāda smadzeņu apjoma atšķirība saglabājas arī pusaudža
vecumā
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms

•Hiperaktīviem bērniem ir
konstatēti traucējumi dažādu
smadzeņu struktūru, piemēram,
bazālo gangliju, talāma,
hipokampa un lielo pusložu
frontālās zonas funkcionēšanā
Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms

•Lai precīzi noteikti diagnozi nepieciešams veikt

neiropsiholoģiskās analīzes (psihologs/neirologs)
•F90 Hiperkinētiskā sindroma (UDHS) diagnoze
saskaņā ar SSK-10 ir pamatota, ja no G1 ir
konstatējami vismaz seši simptomi, no G2 – trīs
simptomi, no G3 – vismaz viens simptoms, kas tiek
novērots vismaz sešu mēnešu periodā
 G1. Neuzmanība. Vismaz seši no minētajiem neuzmanības
simptomiem ir spilgti izteikti vismaz sešu mēnešu novērošanas
periodā, tie ir saistīti ar vāju adaptāciju un neatbilst bērna attīstības
līmenim:
• 1. Bērns nespēj uzmanīgi sekot uzdevumu detaļām vai arī pieļauj neuzmanības kļūdas
mācību procesā vai rotaļās
• 2. Nespēj ilgi fiksēt uzmanību, mācoties vai rotaļājoties
• 3. Rodas iespaids, ka bērns nedzird to, ko viņam saka
• 4. Bērns nespēj sekot norādījumiem un pabeigt uzsākto darbu
• 5. Bieži traucēta darba un rotaļu organizācija (norise)
• 6. Bieži izvairās no mājas darbiem vai citām aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli
• 7. Bieži zaudē priekšmetus, kas ir nepieciešami noteiktu darbību veikšanai, – skolas
piederumus, rakstāmlietas, grāmatas u.c.
• 8. Ārējie kairinātāji viegli novērš uzmanību
• 9. Ikdienas aktivitātēs ir aizmāršīgs
G2. Hiperaktivitāte. Vismaz trīs hiperaktivitātes simptomi no
minētajiem vismaz sešu mēnešu novērošanas periodā, tie ir saistīti ar
vāju adaptāciju un neatbilst bērna attīstības līmenim:

• 1. Bieži nemierīgi kustina rokas un kājas, nevar būt mierā

• 2. Pamet savu vietu klasē vai citā situācijā, kad viņam būtu jāsēž
• 3. Bieži nevietā sāk skriet vai kaut kur rāpties, kad tas nav atļauts
• 4. Bieži spēlējas pārmērīgi trokšņaini vai ir grūtības spēlēties klusumā
• 5. Ilgstoša, pārmērīga kustību aktivitāte, ko nevar ietekmēt sociālā
situācija vai aizrādījumi
G3. Impulsivitāte. Vismaz viens no minētajiem impulsivitātes
simptomiem vismaz sešu mēnešu periodā, tie ir saistīti ar vāju
adaptāciju un neatbilst bērna attīstības līmenim:

•1. Bieži izkliedz atbildes, pirms jautājums ir

pabeigts
•2. Nespēj stāvēt rindā, lai sagaidītu savu vietu
grupu rotaļās
•3. Bieži pārtrauc citus un iejaucas (piemēram,
klātesošo rotaļās vai sarunās)
• 4. Bieži nevietā runā pārāk daudz, nerēķinoties ar
sociālo situāciju
Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms

• G4. Traucējumi sākušies ne vēlāk kā septiņu gadu vecumā.

• G5. Aprakstītie kritēriji neizpaužas vienā noteiktā situācijā, bet tie ir
novēroti gan mājās un skolā, gan citās iestādēs, kurās bērns atrodas
(arī slimnīcā)
• Lai izvērtētu diagnostiskos kritērijus, nepieciešama informācija
(objektīvā anamnēze) no vairākām personām
Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms

• Pasaulē veiktie pētījumi rāda, ka ar hiperaktivitātes sindromu slimo 5-10%

bērnu
• Meitenēm biežāk novērojams UDS, zēniem – UDHS
• Pasaulē bērnu vidū, dzimumu attiecība ir apmēram 3:1, traucējumi biežāk ir
zēniem
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
• Hiperaktīvo bērnu ārstēšanai tiek izmantotas dažādas metodes
• Medikamentozā ārstēšanas metode ir viena no visvairāk pielietotajām
hiperaktīvo bērnu ārstēšanas metodēm, tomēr tā viena pati nevienmēr
dod vēlamos rezultātus
• Medikamentozās ārstēšanas kursa īpatnības ir atkarīgas no dažādiem
faktoriem: pacienta simptomiem, ģimenes attieksmes pret terapiju,
pacienta attīstības līmeņa un citām īpatnībām
• Par veiksmīgāku tiek uzskatīta kombinētā medikamentozā un
psihosociālā terapija
• Viena no plašāk pielietotajām medikamentozās terapijas pieejām ir
ārstēšana ar psihostimulatoriem (ritalīnu u.c.)
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
• Hiperaktīvo bērnu ar uzmanības deficītu ārstēšanā plaši tiek pielietota
psihoterapija
• Izturēšanās terapija ir vērsta uz hiperaktīvo bērnu uzvedības koriģēšanu
• Izturēšanās terapijas princips ir saistīt pareizu rīcību ar patīkamām sajūtām
un pieredzi, bet nepareizu rīcību ar netīkamām sekām. Izprastā nevēlamā
izturēšanās ir jāvirza uz vēlamu. Kad jaunā izturēšanās ir apgūta, to virza uz
aizvien citām situācijām, kas pacientam ir vēl sarežģītākas
• Kognitīvā terapija ir vērsta uz pacienta spējas palielināšanu samazināt
impulsivitāti, pārvaldīt savu uzvedību un līdz ar to palielināt iespēju pašam
risināt dažādas problēmas
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu
sindroms
•Uz zemapziņu orientēta spēļu terapija izriet no tā, ka dvēseles
ievainojumi, ko radījuši vecāki vai citi tuvinieki ir pacientu
problēmu cēlonis. Šīs pašam neapjaustās, bērnībā piedzīvotās
garīgās traumas attiecīgiem paņēmieniem liek pacientam apzināt,
lai viņš ar problēmu tiktu galā
•Rotaļu terapijā ārsts novēro bērnus, kas zīmē un rotaļājas, cerībā, ka
bērns izpaudīs savu iekšējo konfliktu attēlos un rotaļās. Kamēr
bērns rotaļājas, ārsts runā ar bērnu par to, ko viņš tobrīd dara, un
līdz ar to piekļūst bērna problēmām
•Rotaļas un zīmēšana arī palīdz tikt galā ar konfliktiem
 Hiperaktivitātes ar uzmanības deficītu sindroms
• Hiperaktīvajiem bērniem ar uzmanības
deficīta sindromu uzvedības korekciju var
veikt pēc funkcionālās bioregulācijas ar
bioatgriezeniskās saites palīdzību metodes
• Izmantojot šo metodi cilvēks iemācās
regulēt sava organisma fizioloģiskos
procesus (piemēram, sirdsdarbības ritmu,
elpošanu, muskuļu tonusu, smadzeņu
bioelektrisko aktivitāti) un līdz ar to
uzlabot organisma funkcionālo stāvokli
 Autisms
• Autisms ir traucējumu spektrs, tāpēc, lai to apzīmētu, bieži tiek
lietots nosaukums: autiska spektra traucējumi (AST)
•Termins autiska spektra traucējumi nozīmē, ka traucējumu izpausmes
un smaguma pakāpe var variēt diezgan plašā spektrā
•Cilvēkiem ar autiska spektra traucējumiem ir grūtības šādās jomās:
komunikācijas grūtības, sociālās mijiedarības (jeb saskarsmes)
grūtības, un atkārtota (jeb stereotipiska) uzvedība un šauras intereses
•Kopumā AST var raksturot kā „traucējumu visa mūža garumā, kas
ietekmē, kādā veidā persona komunicē ar citiem un redz pasauli sev
apkārt”
 Autisms
•Autisms ir multifaktoriāla slimība, bet daudzas ģenētiskas slimības
agrīnā vecumā primāri var izpausties ar autisku uzvedību, valodas
attīstības aizturi vai regresu un garīgu atpalicību
•Autismam raksturīga īpaša pasaules uztvere, kuru raksturo bērna
nevēlēšanās pēc saskarsmes. Bērns pakāpeniski iegrimst sevī, nespēj
dibināt kontaktus ar ārējo pasauli un emocionālo kontaktu ar
apkārtējiem cilvēkiem
 Autisms
•Iespējamie autisma cēloņi:
•bioloģiskie cēloņi – ģenētiski traucējumi, hromosomu
anomālijas, vīrusu pataloģijas un traumu sekas,
metaboliskie traucējumi, embrionālie bojājumi, vīrusu
infekcijas un autoimūnie traucējumi;
•neiroloģiskie cēloņi – traucējumi smadzeņu centros, kas
atbild par komunikāciju, valodas, runas sapratnes un
ekspresijas veidošanos u.c.;
•psihololoģiskie cēloņi
 Autisms
• Iespējamie autisma cēloņi:
• Bērniem ar autismu vidēji ir lielāka smadzeņu masa
nekā viņu veselajiem vienaudžiem, un zinātnieki ir
izteikuši viedokli, ka pastāv saistība starp smadzeņu
masas pieaugumu un vairākām autismam
raksturīgajām pazīmēm
• Autisma centra vadītājs Eriks Korčesne Kalifornijas
universitātē kopā ar kolēģi Sintiju Šūmani ir atklājuši,
ka smadzeņu pārmērīgs pieaugums bērniem, kam
vēlāk tiek konstatēts autisms, parādās jau pirmajā
dzīves gadā, reizēm pat vēl agrāk
 Autisms
• Iespējamie autisma cēloņi:
• Normāli attīstītās smadzenēs, funkcionālie tīkli
smadzenēs liecina par stingru savienojumu (biezās zilās
līnijas) starp trim smadzeņu reģioniem (A, B, C)
• Autisma gadījumā šie trīs reģioni ir saistīti vājāk
(sarkanās līnijas) un tīklā ietilpst arī savienojumi ar
citiem smadzeņu reģioniem (D, E, F), kas nepastāv
normāli attīstītās smadzenēs (izraibināta sarkanās līnijas)
• Šie dati liecina, ka izziņas un uzvedības problēmas
autisma gadījumā var rasties no tā, ka smadzeņu
funkcionālie tīkli savienoti ar pārāk daudzām citām
smadzeņu daļām
 Autisma pazīmes
•Emocionāli atsvešinātība un distancētība (nespēj izšķirt neverbālu
komunikāciju un viņam ir grūti izprast žestus, mīmiku un pozas)
•Nepauž emocijas – nesmaida, nesmejas, nereaģē uz vecāku smaidu
•Aizkavēta valodas attīstība – var nerunāt līdz tiek uzsākta attiecīgā
terapija
•Neizjūt interesi par cilvēkiem – nelūkojas sejās, nereaģē, uz savu
vārdu, necenšas saķert pieaugušo pirkstus spēlējoties
•Vienaldzīgs pret rotaļlietām, vislabprātāk spēlējas vienatnē, ap četru
gadu vecumā bērns var pilnīgi norobežoties no apkārtējiem un
ignorēt citus vienaudžus
 Autisma pazīmes

•Nelīdzsvarotība –neatbilstoši reaģē dažādās situācijās, reizēm

demonstrē nepamatotu agresiju
•Izvēlas citus izpausmes veidus – zīmē attēlus, izmanto žestus un
fiziskus pieskārienus, lai norādītu, kas viņam nepieciešams
•Atkārtota uzvedība - stundām ilgi kārto un pārkārto vienus un tos
pašus objektus, var šūpoties uz priekšu un atpakaļ vai nemitīgi
atkārtot vienu vārdu vai frāzi
•Jutīgs pret ārējiem stimuliem – kļūst satraukts pie specifiskiem
trokšņiem, spilgtas gaismas, smaržas, izmaiņas ierastajā vidē var
izraisīt bailes, agresiju, hiperaktivitāti un nespēju koncentrēties
veicamajam
 Autisms
•Bērni un pieaugušie ar autismu nevar saprasties ar citiem cilvēkiem
visiem saprotamā veidā. Viņiem bieži vien ir ierobežotākas iespējas
draudzēties, kā arī saprast citu cilvēku emocionālās izpausmes
•Daudziem cilvēkiem ar autismu ir novērojamas mācīšanās problēmas
•Cilvēkiem ar autismam raksturīgiem traucējumiem ir grūtības izprast
pasauli vispārpieņemtā veidā
•Autisma diagnozi uzstāda ārsts (Latvijā parasti psihiatrs vai
neirologs). Taču, lai pareizi noteiktu diagnozi, ārsts visbiežāk vēlēsies
arī citu speciālistu konsultācijas: psiholoģisko izpēti, ko veic
psihologs, logopēda konsultāciju u.c.
Autisms
•Autisma iedalījums (E. Landrāte un S. Tūbele)
•Klasiskais autisms (Kannera sindroms)
•Autisms ar augsti attīstītu intelektu
•Netipiskais (atipiskais) autisms
•Aspergera sindroms
•Retta sindroms
•Trauslās X hromosomas sindroms
•Pervazīvie attīstības traucējumi, kuri nav citādi definēti
•Bērnības dezintegratīvie traucējumi
 L. Kannera izdalītās raksturīgākās autisku
bērnu pazīmes
• Zīdaiņu nespēja emocionāli atbildēt mātei un izrādīt sadarbību pirms rokā ņemšanas
• Sākotnēji izvairīšanās skatīties acīs, vēlāk rets, ātrs skatiens
• Attālināšanās no ārējās pasaules un ārējo kairinātāju ignorēšana, tajā pašā laikā
izrādot bailes no skanošiem un kustošiem priekšmetiem
• Nespēju komunikācijas procesā izmantot runu. Vēlu sāk runāt, vai pat vispār nerunā
• Raksturīga laba mehāniskā atmiņa, bet grūtības abstraktu jēdzienu izmantošanā
• Bieži ir novērojami intelektuālās darbības traucējumi
• Tieksme pēc situācijas nemainīguma. Daudz stereotipisku, šablonveidīgu uzvedības
veidu un darbību
• Nespēja nodarboties ar simboliskām rotaļām
 Autisms ar augsti attīstītu intelektu
• Ir labas sīkās motorikas prasmes
• Vispirms mācās staigāt, pēc tam runāt
• Raksturīgas labākas konstruēšanas prasmes, toties vājāka verbālā atmiņa un
dzirdes uztvere
• Mazāk interesējas par citiem cilvēkiem
 Netipiskais (atapiskais) autisms
• Vispārējās attīstības traucējumi, kas atšķirībā no agrīnā bērnu autisma
parādās pēc 3 gadu vecuma sasniegšanas vai neatbilst agrīnā autisma
diagnostikas kritērijiem
 Aspergera sindroms
• Bērniem raksturīgas komunikācijas un sociālās mijiedarbības problēmas –
neprot identificēt un izteikt savas izjūtas, neiztur acu skatienu, nesaprot citu
cilvēku mīmiku un žestus
• Vicina rokas, runā bez emocijām, ievēro stingru dienas kārtību
• Ir ārkārtīgi ieinteresēti par kādu noteiktu tēmu tik ļoti, ka kļūst par
ekspertiem
• IQ ir normāls vai pat augstāks
• Tikpat kā nav valodas attīstības aiztures
• Ātrs, izvairīgs skatiens
• Slikta kustību koordinācija
 Retta sindroms
• Slimo tikai meitenes, jo zēni ar šo sindromu nomirst jau piedzimstot
• Bērnam ir novājināts organisms, gandrīz vienmēr izraisa intelektuālo
degradāciju (demenci) un reizēm dzīvībai bīstamus attīstības traucējumus
• Pirmos piecus mēnešus bērns attīstās normāli, bet vēlāk, nākamo 4 gadu
laikā, samazinās galvas augšanas ātrums
• Bērniem raksturīgi runas, kustību un garīgās attīstības traucējumi,
stereotipiskas darbības
• Bērni neuztur acu kontaktu, un viņiem ir problēmas attiecību veidošanā
• Ap 80% slimo bērnu ir X hromosomas mutācijas
 Trauslās X hromosomas sindroms
• Raksturīga novēršanās no sveicieniem, nav acu kontakta, skatās citā virzienā
• Ir iespējams nodibināt komunikāciju, mācību procesu
• Bērnam raksturīgi nervozi smiekli, plaukšķināšana
• Košana pirkstos un rokās
• Dziļa ieelpa un dziedāšana
 Pervazīvie attīstības traucējumi, kuri nav
citādi definēti
• “Maigākā” autisma forma
• Bērniem piemīt problēmas sociālajā mijiedarbībā
• Stereotipiskas darbības, paaugstināta jutība pret dažādiem stimuliem
• Diagnozi nosaka salīdzinoši vēlu: 3 – 4 gadu vecum
 Bērnības dezintegratīvie traucējumi
• Slimība izpaužas 2 – 4 gadu laikā pēc bērna normālas attīstības, bet ne vēlāk
kā pirms desmit gadu vecuma sasniegšanas
• Parasti ir zaudēta valoda, interese par sociālo vidi, pašapkopi un higiēnu
• Rodas CNS pataloģijas dēļ
Darba īpatnības ar bērniem ar autismu
• Autisms nav ārstējams, taču traucējumus iespējams mazināt
• Galvenā autisma ārstēšanas metode ir mācību un audzināšanas process
• Atkarībā no autisma smaguma pakāpes, bērns ar autismu var mācīties
vispārizglītojošā skolā
• Nodrošina speciālās izglītības pakalpojumus un asistentu
• Disciplīna, pozitīva attieksme, draudu mazināšana
• Labi organizēts darbs, kārtība darba vietā
• Atbilstošas komunikācijas metodes – simboli, piktogrammas u.c.
• Skolas un vecāku sadarbība
Ieteikumi darbā ar bērniem ar autismu
• Pieņemiet un respektējiet bērnu par spīti viņa trūkumiem
• Veicināt pozitīvu attiecību veidošanos. Būt uzticamiem
un paredzamiem. Radīt uzticamības un drošības izjūtu
• Mācību procesu pielāgojiet skolēnu īpašajām vajadzībām,
nevis pielāgojiet bērnu mācību procesam
•Mazināt nemieru bērnos, viņus savlaicīgi brīdinot par
iespējamām izmaiņām dienas kārtībā
 Ieteikumi darbā ar bērniem ar autismu
•Pievērst uzmanību, uz kādiem norādījumiem bērns ar
autismu reaģē vislabāk, un izmantojiet tos bieži
•Uzslavēt bērnu par sadarbību un uzmanību, pat tad, ja
uzdevuma veikšana nav izdevusies
•Izskaidrot bērnam uzdevumu, izmantot nepieciešamos
saziņas līdzekļus
•Sekot, lai darba vietā nebūtu nekārtība
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumi ir neiroloģiski traucējumi,
kas ietekmē galvas smadzeņu spēju izprast,
atcerēties vai nodot informāciju
• Mācīšanās traucējumus definē arī kā izteiktas
atšķirības jeb neatbilstību starp bērna sasniegumiem
un intelektuālajām spējām vienā vai vairākās jomās
 Mācīšanās traucējumi
•Mācīšanās traucējumi var būt saistīti ar vienu vai vairākiem
traucējumiem vai nervu sistēmas bojājumiem: uztveres
traucējumiem, smadzeņu bojājumiem, nelielu smadzeņu
disfunkciju, disleksiju, afāziju
•Mācīšanās traucējumu rašanos veicina daudzi un dažādi apstākļi.
Tos var iedalīt 3 galvenajās iemeslu grupās:
•bioloģiskie cēloņi;
•psiholoģiskie un pedagoģiskie cēloņi;
•sociālie cēloņi
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu bioloģiskie cēloņi
• Mācīšanās traucējumu bioloģiskie cēloņi ir saistīti ar veselību – dzirdes, redzes
un kustību nepilnībām un cita veida traucējumiem
• Tie var rasties dzemdību traumu, iedzimtības, hromosomu saslimšanu,
nelabvēlīgas grūtniecības vai pēcdzemdību perioda faktoru dēļ. Mācīšanās
traucējumi var būt saistīti ar svina intoksikāciju, augļa alkoholisma sindromu un
mātes atkarību izraisošu vielu lietošanu grūtniecības laikā
• Bioloģiskos faktorus, kas veicina mācīšanās traucējumu veidošanos, var iedalīt
četrās galvenajās kategorijās: smadzeņu bojājumi, smadzeņu attīstības defekti,
neiroķīmiskā līdzsvara traucējumi un iedzimtība
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu psiholoģiskie un pedagoģiskie cēloņi
• Raksturīgi mācīšanās traucējumu psiholoģiski un pedagoģiskie cēloņi ir sekojoši:
bērns nav gatavs skolas apmācībai, neatbilstošas skolotāja prasības pret bērna
spējām, nenoformējušās psihiskās funkcijas, bērns konfliktē, nav noformējušās
nepieciešamās iemaņas mācībām vai mācību motivācija
• Dažkārt bērni ir pārslogoti ar dažādiem pulciņiem
• Mācīšanās traucējumu pamatā var būt arī pārāk zemas prasības no skolotāju puses
un nesekmīgu bērnu pārcelšana uz nākamo klasi
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu sociālie cēloņi
• Bērna intelektuālo attīstību dziļi iespaido viņa ģimene, skola un sabiedriskā vide.
Lai gan valda uzskats, ka mācīšanas traucējumu pamatā ir bioloģiskas dabas
novirzes, tomēr traucējumu izpausmes smagumu un to iespaidu nosaka vide, kurā
bērns atrodas
• Mācīšanās traucējumu sociālie cēloņi ir tādi kā bērna ģimenes ekonomiskais
stāvoklis, narkomānija, alkoholisms, nelabvēlīga attieksme no vecāku un
sabiedrības puses, klaiņošana
• Liela nozīme ir tam, kādā vidē bērns tiek audzināts. Svarīgi bērna normālai
attīstībai ir vingrinājumi, praktiskas nodarbības, kā izturēties mācību nodarbībās,
un dažādās dzīves situācijās
 Mācīšanās traucējumi
•Mācīšanās traucējumu veidošanos var veicināt uzmanības
deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS),
komunikācijas un uzvedības traucējumi, depresīvi
traucējumi u.c.
•Nelabvēlīgu iespaidu uz bērna attīstību, izraisot
mācīšanās traucējumus, var atstāt stress
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu pamatsfēras
ir: valodas signālu apstrāde,
matemātisko darbību apguve,
vizuālā uztvere, muskuļu
koordinācija, uzmanība
 Mācīšanās traucējumi
•Mācīšanās traucējumu pamatā var būt:
•Disleksija – specifiski lasīšanas traucējumi, kas no citiem
lasīšanas traucējumiem atšķiras ar to, ka ir neiroloģiskas
izcelsmes
•Disleksijas simptomi var ietekmēt vairākas mācīšanās
jomas – lasīšanu, rakstīšanu un pareizrakstību, arī
rēķināšanu, nošu apguvi, kustības un pašdisciplīnu, var
būt arī nepietiekami attīstīta runa
 Mācīšanās traucējumi
•Mācīšanās traucējumu pamatā var būt:
•Rakstīšanas traucējumi (disgrafija) – daļējs rakstīšanas procesa
traucējums, īpašas grūtības ir valodas rakstu formas apgūšanā,
parasti izpaužas kā vārda burtu struktūras kropļojumi, burtu
aizstāšana, zilbju pārstatīšana, izlaidumi, nepareizas vārda galotnes
 Mācīšanās traucējumi
•Mācīšanās traucējumu pamatā var būt:
•Dispraksija - traucējums, kas ietekmē runas plānošanu un
izteikumu veidošanu. Šis traucējums ietekmē spēju veikt kustības
ar žokli, lūpām un mēli, kas vajadzīgs, lai veidotu skaņas
•Bērns ar dispraksiju labprātāk klausās, ko viņam saka, nekā pats
kaut ko izsaka, agrā bērnībā viņam ir ļoti ierobežots skaņu
daudzums, kā arī ierobežots līdzskaņu krājums un kļūdas patskaņu
veidošanā, bērns pārmērīgi izmanto žestus, runu imitē tieši, mazāk
improvizē un rada vārdus
 Mācīšanās traucējumi
•Mācīšanās traucējumu pamatā var būt:
•Diskalkulija – daļēji zaudētas spējas veikt skaitļošanas darbības.
Traucējumi matemātikā saistās ar matemātisko priekšstatu un
prasmju apguves problēmām, kas izpaužas skaitļošanā,
reizināšanā, problēmu risināšanā, ģeometrijā, galvas rēķinos,
mērījumos, dalīšanā, nepietiekamās zināšanās par skaitļa sastāvu,
nepietiekami apgūts matemātisko vārdu (terminu) krājums,
nepareizi nosauc skaitļus, neprecīzs priekšstats par ciparu grafisko
struktūru
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu pamatā var būt:
• Vizuālās uztveres traucējumi – bērniem ir grūti saprast to, ko viņi saredz.
Traucējumi saistās nevis ar redzi, bet ar veidu, kādā smadzenes apstrādā redzes
informāciju
• Bērniem ar vizuālās uztveres traucējumiem ir grūti pazīt, izkārtot, interpretēt
un/vai atcerēties vizuālos tēlus
• Viņiem bieži ir traucēta vizuālā atmiņa un vizualizācija, ir telpisko attiecību
uztveres problēmas. Viņiem ir grūti tikt galā ar lieluma, formas un attāluma
jēdzieniem vai saprast, kā no atsevišķām daļām veidojas veselais
• Bērniem var būt vāja virziena izjūta, kā arī grūti atšķirt labo pusi no kreisās
• Telpiskās uztveres traucējumi dažkārt izpaužas arī sociālajā uzvedībā. Skolēni
„lien virsū” un sarunājas, seju piebāzuši gandrīz klāt sarunu biedram
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu pamatā var būt:
• Sīko kustību traucējumi – pilnībā nespēj kontrolēt roku sīkos muskuļus
• Grūts ir viss, kas saistīts ar rakstīšanu vai zīmēšanu
• Bērni ar sīko kustību traucējumiem cieš savas neveiklības dēļ arī ārpus
mācību stundām: ēdienreizēs izlaista ēdienu, spēlēs un rotaļās nespēj trāpīt
bumbai, ir neveikli, nogrūž zemē citu skolēnu lietas un mācību
piederumus
• Tomēr lielo kustību sistēmas var būt pilnīgi neskartas. Tādas nodarbības
kā dejošana, skriešana, mešana un lēkšana viņiem parasti nekādas grūtības
nesagādā
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu pamatā var būt:
• Hiperaktivtiāte – pastāvīgi augsts aktivitātes līmenis, kas izpaužas situācijās, kur tā
neiederas un bērns nespēj šo aktivitāti apturēt
• Darbības nav mērķtiecīgas, nemierīgas rokas un kājas, grūtības rotaļāties klusi, vāja
kustību koordinācija
• Uzmanības deficīta sindroms (UDS) – nopietni traucēta uzmanības koncentrēšanas
spēja
• UDS galvenie simptomi: nespēja pievērst un ilgāku laiku noturēt uzmanību,
koncentrēšanās grūtības, iejaucas citu darbībā, nespēj sagaidīt savu kārtu rotaļās,
atbild pirms jautājums izteikts līdz galam. Bērns grib būt uzmanīgs, bet viņam tas
neizdodas, bieži aizmāršīgs, šķietami neklausās, aizdomājas, uzdevums apnīkst dažu
minūšu laikā
 Mācīšanās traucējumi
• Mācīšanās traucējumu mazināšanas iespējas:
• veidot nelielas klases
• radīt mierīgu vidi, izslēdzot faktorus, kas novērš bērna uzmanību
• skolotāja profesionalitāte
• izslēgt sāncensību klasē
• veidot organizētu mācību procesu
• uzsvars uz pamatiemaņu apguvi
• elastīgas mācību metodes
• skaidras, vienotas prasības
• skolēna sekmju efektīva kontrole
• pozitīva attieksme, vērtējumi
• piemērots atbalsts bērnam mājās
Smadzeņu šķidruma cirkulācijas sistēma
 Hidrocefālija
• Hidrocefālijas cēloņi var būt dažādi:
• Iedzimti smadzeņu šķidruma cirkulācijas sistēmas bojājumi;
• Iekaisuma procesi smadzeņu apvalkos;
• Smadzeņu audzēji;
• Likvora ceļu saspiešana
Hidrocefālija

•Hidrocefālijas veidošanās mehānismi var būt dažādi:

šķidruma pastiprināta producēšanās, tā nepietiekama
uzsākšanās un cirkulācijas traucējumi
•Izšķir iekšējo hidrocefāliju, kad šķidrums uzkrājas
galvenokārt paplašinātos smadzeņu dobumos, un
ārējo hidrocefāliju, kad šķidrums uzkrājas
galvenokārt telpā starp smadzeņu apvalkiem
•Var būt arī vispārējā hidrocefālija
Hidrocefālija
•Pie hidrocefālijas āda kļūst plānāka un spīdīga
•Paplašinās galvaskausa šuves un avotiņi, pastiprinās galvas vēnu
zīmējums
•Acu āboli parasti ir vērsti uz leju
•Redzes nervs var atrofēties smadzeņu šķidruma iedarbības
rezultātā, kas izraisa redzes pasliktināšanos
•Hidrocefālijai attīstoties rodas ekzoftalms (izspiežas acu āboli),
rodas parēzes, paralīzes, kustību koordinācijas traucējumi
•Tiek traucētas arī veģetatīvās funkcijas: termoregulācija, sviedru
atdalīšanās, ūdens sāļu maiņa
Hidrocefālija

•Hidrocefālija var būt akūta un hroniska

•Pie hidrocefālijas rodas psihiskās darbības izmaiņas
•Slimības sākumā var būt laba mehāniskā atmiņa, taču traucēta
mērķtiecīga darbība
•Bērni ir viegli nogurdināmi. Viņiem ir grūti noturēt uzmanību
•Reizēm pirmsskolas vecuma bērni ar hidrocefāliju var likties
labi attīstīti, jo tiem ir laba mehāniskā atmiņa, muzikālā dzirde
un mākslinieciskās dotības
•Tomēr tiem var būt vāja loģiskā atmiņa, domāšanas traucējumi,
palēnināta runa, nabadzīgs vārdu krājums
Hidrocefālija

• Bērnu ar hidrocefāliju intelekta traucējumi var būt ļoti dažādi

• Pie kompensētās hidrocefālijas intelekta attīstība var būt normāla, un
bērni var mācīties vispārizglītojošā skolā
 Hidrocefālija
•Hidrocefālijas ārstēšana.
•Jānovērš hidrocefālijas cēlonis
•Regulāri jālieto diēta ar samazinātu sāls un ūdens daudzumu
•Atkarībā no hidrocefālijas mehānisma izmanto dažādus
medikamentus; atsevišķos gadījumos galvu apstaro ar
rentgenstarojumu vai ārstē ķirurģiski
•Atpaliekot psiholoģiskajā un runas attīstībā, bērniem
nepieciešama logopēda palīdzība, pedagogu palīdzība, kas lielā
mērā atkarīga no intelektuālās attīstības pakāpes
 Mikrocefālija
• Pie mikrocefālijas raksturīgs
samazināts galvaskausa un galvas
smadzeņu izmērs, traucētas
kustību funkcijas, krampji, garīga
atpalicība
 Mikrocefālija
•Mikrocefālija var būt patstāvīgs sindroms un arī kā
simptoms pie hromosomu skaita izmaiņu slimībām
•Mikrocefāliju var izraisīt nelabvēlīgi faktori, kas
iedarbojas uz organismu smadzeņu attīstības laikā:
hipoksija, intoksikācija, infekcijas, vitamīnu balansa
izmaiņas
•Pie mikrocefālijas raksturīga ievērojama smadzeņu
masas samazināšanās, neattīstīta lielo pusložu garoza
 Mikrocefālija
•Mikrocefālijas slimniekiem raksturīgi dažādi nervu sistēmas
darbības traucējumi:
•Parēzes un paralīzes, kustību koordinācijas traucējumi;
•Šķielēšana;
•Krampji;
•Runas attīstības traucējumi;
•Slimnieku apmācību balstās uz maksimālu slimniekiem
saglabājušos emociju, mehāniskās atmiņas un spējas atdarināt
izmantošanu
 Bērnu cerebrālā trieka
•Bērnu cerebrālā trieka
ir sindromu grupa, kas
rodas pie dīgļa,
dzemdību vai
pēcdzemdību smadzeņu
bojājumiem
Bērnu cerebrālā trieka
•Bērnu cerebrālās triekas iemesli var būt dažādi:
•Mātes infekcijas slimības;
•Sirds asinsvadu sistēmas slimības un endokrīnās sistēmas
slimības;
•Mātes un bērna imunoloģiskā nesaderība;
•Grūtniecības laikā pārciestās psihiskās un fiziskās
traumas
Bērnu cerebrālā trieka
•Bērnu cerebrālā triekas diagnoze parasti tiek noteikta 4—5 mēnešu
vecumā, kad vecāki ievēro bērnam kustību traucējumus
•Triekas skartie locekļi šķiet stīvi. Slimais bērns ir mazkustīgs
•Nosēdināts uz krēsla vai galda malas, tas nenokar kājas, kā to dara
vesels bērns, bet tur tās izstieptas, kopā sakļautas. Nostādīts uz
kājām, slimais bērns balstās nevis uz visas pēdas, bet uz
pirkstgaliem
•Ja trieka skārusi rokas, bērns tās tur saliektas elkoņos, savilcis
plaukstas dūrēs
•Uztraukumā muskuļu stīvums pieaug, miegā izzūd
Bērnu cerebrālā trieka
Littla sindroms
•Visbiežāk sastopamais bērnu cerebrālā triekas veids ir Littla
sindroms
•Tas raksturojas ar kustību traucējumiem augšējās un apakšējās
ekstremitātēs, krasi paaugstinātu muskuļu tonusu
•Raksturīga runas attīstības aizkavēšanās
•Intelekta attīstība var būt dažāda (apmēram 30% gadījumu ir
intelektuāla atpalicība; 25-30 % intelekts ir saglabājies, pārējiem
nelieli intelektuālās darbības traucējumi)
 Bērnu cerebrālā trieka
Littla sindroms
•Ārstēšana pamatojas uz sekojošiem principiem:
•Agrīns sākums
•Pakāpeniskums
•Pārmantojamība
•Kompleksums
•Tiek izmantots audzinošs korekcijas darbs, ārstnieciskā fizkultūra,
masāža, fizioterapijas procedūras, medikamentozā ārstēšana,
pedagoģiskā korekcija
 Epilepsija
•Epilepsija ir hroniska un progresējoša
galvas smadzeņu slimība, kas
raksturojas ar periodiskām krampju
lēkmēm, apziņas traucējumuiem un un
samaņas zuduma lēkmēm
•Pie epilepsijas raksturīgas pieaugošas
izmaiņas emocionālajā un psihiskajā
sfērā
Epilepsija
•Pie epilepsijas iedzimst smadzeņu gatavība reaģēt uz krampju
lēkmēm
•Līdz ar ģenētiskiem faktoriem epilepsijas attīstībā svarīga
nozīme var būt pārciestām traumēm, infekcijām, citām nervu
sistēmas slimībām
•Svarīga loma epilepsijas attīstībā var būt embrionālās
attīstības traucējumiem, galvas smadzeņu traumām dzemdību
laikā
•Iedzimtie un iegūtie faktori ir cieši saistīti
 Epilepsija
• Pie epilepsijas krampju pamatā ir CNS
strukturālas un funkcionālas pārmaiņas, kas
izraisa pārāk spēcīgu neironu impulsāciju
• Raksturīgas smadzeņu bioelektriskās
aktivitātes izmaiņas – EEG ir lielas
amplitūdas lēnie viļņi
Epilepsija
•Pie epilepsijas smadzeņu funkcionālā stāvokļa
izmaiņām ir ciklisks raksturs
•Pirms lēkmes smadzeņu gatavība pret krampjiem ir
sevišķi izteikta. Pat neliela iedarbība var izraisīt
krampjus
•Pēc lēkmes nervu sistēmas uzbudināmība ir zema, bet
pēc tam pakāpeniski pieaug
•Lēkmes rodas periodiski
 Epilepsija
•Epilepsijas lēkmes iedala vispārējās (ģeneralizētajās) un
fokālajās (perēkļveida)
•Vispārējās lēkmes iedala lielajās un mazajās
•Vispārējās lielās epilepsijas lēkmes uznāk negaidot –
slimnieks zaudē samaņu un krīt
•Pirms lielās lēkmes vērojami t.s. priekšvēstneši (slikta
pašsajūta, nomākts garastāvoklis, pastiprināta uzbudināmība,
galvassāpes)
Epilepsija
•Lēkme sākas ar auru, kuras izpausmes ir dažādas
atkarībā no bojājuma perēkļa lokalizācijas smadzenēs
•Aura parasti ir vienveidīga, ilgst dažas sekundes
•Aurai seko bezsamaņa, slimnieks krīt, rodas toniski
un kloniski krampji
•Šajā laikā slimnieks ir komotozā stāvoklī un notikušo
vēlāk neatceras
 Epilepsija
•Tonisko krampju laikā rokas un kājas ir nedaudz paceltas,
izstieptas, žokļi atplesti
•Šī fāze ilgst 5—30 s
•Seko klonisko kramju fāze, kuras laikā mijas zibenīga muskuļu
saraušanās un atslābšana. Šī fāze ilgst 1—1 1/4 min
•Krampjiem beidzoties, slimnieks vēl kādu laiku paliek bezsamaņā
•Pēc lēkmes var iestāties dziļš miegs
 Epilepsija
• Atsevišķas krampju lēkmes parasti dzīvību neapdraud
• Smags stāvoklis rodas tad, ja lēkmes seko cita citai tik ātri, ka slimnieks
starp tām neatgūst samaņu (epileptiskais stāvoklis). Tādā gadījumā
steidzami jāizsauc ārsts
 Epilepsija
•Mazās epilepsijas lēkmes var noritēt dažādi
•Mazās epilepsijas lēkmes laikā slimnieks nekrīt, krampji nerodas,
bet ir īslaicīgs samaņas zudums
•Absans – momentāna apziņas atslēgšanās ar kustību apstāšanos
•Bezkrampju lēkmēm raksturīgs pēkšņs muskuļu tonusa
pazeminājums
•Miokloniskās mazās lēkmes raksturojas ar sīku, bieži simetrisku
ekstremitāšu, sejas un ķermeņa muskuļu raustīšanos
 Epilepsija
•Fokālās epilepsijas lēkmes var izpausties dažādi, atkarībā no
epilepsijas lēkmju perēkļa vietas:
•ar krampjiem,
•noteiktas ķermeņa daļas notirpšanu,
•košļāšanas kustībām,
•garšas un dzirdes halucinācijām,
•veģetatīva rakstura traucējumiem,
•psihomotorām reakcijām,
•traucējumiem emocionālajā sfērā
Epilepsija
•Epilepsijas slimniekiem var būt raksturīgas psihiskās izmaiņas:
•Biežas garastāvokļa izmaiņas
•Samazināta spēja noturēt uzmanību
•Iztēles nabadzība
•Uzbudināmība
•Neadekvātums
•Pārlieku liela iegrimšana detaļās (pedantisms)
•Grūtības vispārinārt spriedumus
•Domāšanas gausums
Epilepsija
•Epileptiskās psihozes var norisināties akūti un hroniski. Tās
izpaužas dažādi un var būt līdzīgas citām psihiskām slimībām
(šizofrēnijai, maniakāli depresīvajai psihozei u.c.).
•Tā kā epilepsija lēkme var rasties jebkurā laikā un vietā,
cilvēki, kas slimo ar epilepsiju, nedrīkst strādāt augstumā, pie
ūdens un uguns, pie rotējošiem mehānismiem, nedrīkst vadīt
satiksmes līdzekļus, peldēties bez uzraudzības, viņiem
nedrīkst būt ieroču
 Epilepsija
•Epilepsijas slimnieku ārstēšana ir kompleksa
•Tā ietver:
•Medikamentozu ārstēšanu
•Diētas ievērošanu
•Saudzējošu režīmu (nepieciešams izvairīties no garīgām
un emocionālām pārslodzēm)
•Miega ilgums nedrīkst būt mazāks par 8 – 10 stundā
 Psihiskās slimības
•Psihisko slimību laikā izmainās smadzeņu spēja pareizi
atspoguļot apkārtējo pasauli un tās notikumus, sakarības starp
apkārtējiem notikumiem
•Vairākām psihiskām slimībām etioloģija nav zināma
•Nervu sistēmas slimības rodas pie noteiktiem nervu sistēmas
darbības traucējumiem vai nervu struktūru bojājumiem
•Psihisko slimību laikā rodas psihiski traucējumi, kuri tiek izdalīti
kā psihisko slimību simptomi un simptomu kompleksi (sindromi)
Psihiskās slimības

•Raksturīgākie un biežāk sastopamie psihiskie

traucējumi ir uztveres traucējumi (halucinācijas),
garastāvokļa izmaņas (depresija, mānija, apātija,
eiforija), domāšanas traucējumi (uzmācīgas idejas,
murgi), apziņas traucējumi (delīrijs, apdullums,
koma, krēslas stāvoklis), intelekta traucējumi
(iedzimtā un iegūtā plānprātība), personības
izmaņas – neirotiska rakstura jeb neirozēm līdzīgi
traucējumi
Psihiskās slimības

•Attiecībā uz psihisko (garīgo) traucējumu/slimību

definīcijām un klasifikāciju nepastāv pilnīga vienprātība -
tās lielā mērā ir atkarīgas no dažādos apstākļos un dažādās
sabiedrībās pastāvošo sociālo, kulturālo, ekonomisko un
juridisko aspektu konteksta
•Saskaņā ar PVO sniegto informāciju, norisinās intensīvas
debates par to, kādi stāvokļi būtu jāuzskata par garīgiem
traucējumiem un vai definīcijā iekļaut tikai garīgas
slimības, vai arī garīgu atpalicību, personības traucējumus
un toksikomāniju
 Psihiskās slimības
• SSK - 10 jeb Starptautiskā slimību, traumu un nāves cēloņu slimību klasifikācija (ICD –
International classification of diseases) ir starptautiska standarta diagnožu klasifikācijas sistēma. Šī
sistēma ir spēkā Eiropā kopš 1994. gada, bet Latvijā – kopš – 1996. gada. Tā ietver garīgos un
uzvedības traucējumus, un to veido 10 galvenās grupas:
• Organiski (t.sk. simptomātiski) garīgi traucējumi
• Garīgi un uzvedības traucējumi, kas radušies psihoaktīvu vielu lietošanas rezultātā
• Šizofrēnija, šizotipiski traucējumi un murgi
• Garastāvokļa (afektīvi) traucējumi
• Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi
• Uzvedības sindromi, kas saistīti ar fizioloģiskiem traucējumiem un fiziskiem faktoriem
• Personības un uzvedības traucējumi pieaugušajiem
• Garīgā atpalicība
• Psiholoģiskās attīstības traucējumi
• Uzvedības un emocionālie traucējumi, kas parasti sākas bērnībā vai pusaudža vecumā
• Neprecizēti garīgi traucējumi
 Šizofrēnija
•Šizofrēnija ir viena no izplatītākajām
psihiskajām slimībām, tās cēloņi līdz šim nav
pilnīgi noskaidroti
•Vārds «šizofrēnija» tulkojumā no grieķu
valodas nozīmē «psihes sašķelšanās» un
atspoguļo šīs slimības raksturīgāko īpašību
•Ar šizofrēniju parasti saslimst vecumā no 18
līdz 30 gadiem
Šizofrēnija
•Zināma nozīme šizofrēnijas attīstībā ir iedzimtībai, tomēr
slimību nav iespējams izskaidrot vienīgi ar to (piemēram,
ja slimo viens no vienas olšūnas dvīņiem, otrs var arī
nesaslimt, it īpaši, ja abi dzīvojuši atsevišķi, katrs citādos
apstākļos)
•Visvairāk atzīta ir autointoksikācijas teorija — uzskats, ka
slimības cēlonis ir kāds no ķīmiskajiem savienojumiem,
kas organismā radies sakarā ar vielmaiņas traucējumiem
 Šizofrēnija
•Šizofrēnijas izpausmes ir ļoti daudzveidīgas
•Smagākos gadījumos šizofrēnija sākas pubertātes vecumā, strauji
progresē un drīz vien noved pie šizofrēniskās plānprātības
•Šizofrēnijas slimniekiem ir novērojami gandrīz visi psihiatrijā
pazīstamie simptomi (domāšanas saraustītība, autisms, murgi,
halucinācijas, katatoniski traucējumi), kas paši par sevi ir
nespecifiski un var būt arī citu psihisko slimību gadījumā
 Šizofrēnija
•Pie šizofrēnijas slimniekam zūd apkārtējās pasaules realitātes
uztvere
•Diagnoze pacientam tiek noteikta, tikai novērojot viņa uzvedību
•Šizofrēnijas slimībai raksturīgās īpašības ir:
•Šizofrēnija bieži izpaužas kā halucināciju parādīšanās, paranoja,
dīvainu uzskatu paušana un neskaidra runāšana
•Raksturīga šizofrēnijas īpatnība ir arī intereses zudums pret
apkārtējo dzīvi, norobežošanās savu iekšējo pārdzīvojumu pasaulē
 Šizofrēnija
•Šizofrēnijai ir dažādas formas, un tās norise var būt vai nu
nepārtraukta vai periodiska
•Nepārtrauktas norises gadījumā slimība 1—2 gadu laikā var
radīt izteiktu gara vājumu
•Citos gadījumos nepārtrauktais process attīstās lēni,
pakāpeniski, un tikai pēc daudziem gadiem izdodas atrast
krasi izteiktas apātiskā gara vājuma iezīmes
•Periodiskā norise ir labvēlīgāka, jo slimības attīstības
procesā ir ilgāki vai īsāki pārtraukumi
 Šizofrēnija
•Apmēram viena trešdaļa ar šizofrēniju pirmo reizi saslimušo
slimnieku izveseļojas bez būtiskām sekām
•Citiem novērojami recedīvi dažādos dzīves periodos ar dažādu
atkārtošanos biežumu
•Slimību atkārtošanos sauc par viļņiem jeb epizodēm (tie ilgst
apmēram 3 mēnešus)
•Apmēram trešdaļai šizofrēnijas slimnieku slimības attīstība ir
izteikti nelabvēlīga – rodas personības sabrukums
Šizofrēnija
• Latvijā ar šizofrēniju sirgst apmēram 20–22 tūkstoši cilvēku, reģistrēti
– 15 tūkstoši
• 90% vīriešu un 70% sieviešu pirmie šizofrēnijas simptomi parādās
15–40 gadu vecumā, bet šizofrēnija var būt arī bērniem un 60–70
gadus veciem cilvēkiem
 Depresija
•Depresija ir viens no visbiežāk sastopamajiem
cilvēka stāvokļiem
•Depresija ir traucējums, kura amplitūda ir no
skumju un bēdu simptomiem līdz pat nozīmīgai
un psihotiskai depresijai
•Kā sliktu noskaņojumu atšķirt no depresijas?
Nomāktība ir tikai skumjš noskaņojums, bet
depresija ir psihisks stāvoklis, simptomu
komplekss – gan skumjas, gan nomāktība,
drūmums, gan uztraukums, pat stress
Depresija
• Pazīmes, kuras raksturīgas depresijai:
*pazemināts garastāvoklis, salīdzinot ar laiku pirms traucējumu rašanās,
* zūd interese un prieks par agrāk patīkamām nodarbēm,
* cilvēks kļūst mazāk enerģisks, ātrāk nogurst,
* mazinās pašvērtējums, zūd ticība sev,
* sevis noniecināšana, pastiprināta vainas sajūta
• * pašnāvības domas,
* pesimisms,
* pavājinātas koncentrēšanās spējas,
* samazināta fiziskā aktivitāte vai arī uzbudinājums ( piemēram, nemierīga
staigāšana pa istabu ),
* miega traucējumi,
* apetītes pavājināšanās ar krišanos svarā vai pastiprināta apetīte ar svara
pieaugumu
 Depresija
Ar vārdu “depresīvs” var apzīmēt dažādus stāvokļus:
• Adekvātu reakciju pēc smaga zaudējuma;
• Konfliktsituāciju un neirozi;
• Personības struktūru;
• Slimību
Depresīva simptomātika sastopama dažādos gadījumos:
Reaktīvā depresija (slimnieks ir nomākts kāda iemesla dēļ, no vesela cilvēka
adekvātām skumjām tās atšķiras ar lielāku intensitāti un somatiskiem traucējumiem)
Depresīva neiroze (vērsta nevis uz kādu vienu aktuālu konfliktu, bet uz veselu
konfliktu sistēmu)
Endogēnā depresija (afektīvās psihozes melanholiskā fāze)
Depresīvs sindroms pie šizofrēnijas vai pie organiskām psihozēm
 Depresija
•Statistikas dati liecina, ka sievietes ar depresiju slimo gandrīz divas
reizes biežāk kā vīrieši, taču palielināts risks ar to saslimt kaut vienu
reizi mūžā ir gandrīz 10% iedzīvotāju
•Pēdējos 10–15 gados saslimstība ar dažādas izcelsmes depresijām ir
ievērojami pieaugusi. Pēc Zviedrijas Statistikas datiem depresīvos
traucējumus novēro 2% pirmsskolas un jaunākās skolas vecuma
bērniem, bet pusaudžu populācijā šis rādītājs sasniedz 5%
Afektīvās psihozes: melanholija un mānija

•Afektīvās psihozes (agrāk tās sauca par maniakāli

depresīvām psihozēm) ir psihiskas slimības, kas
izpaužas ar sajūtu, garastāvokļa un vajadzību
traucējumiem polāri pretējās formās, tādās kā
melanholija vai (un) mānija
•Tās norit laikā ierobežotās fāzēs, pēc kurām parasti ir
pilnīgas remisijas, kuru laikā netiek novērotas
būtiskas personības izmaiņas
 Afektīvās psihozes: melanholija un mānija
Melanholiskā fāze
• Afektīvās psihozes melanholiskās fāzes slimniekiem parasti ir nopietna
sejas izteiksme, viņi nereaģē uz uzmundrinājumiem un jokiem
• Mazkustīgums raksturīgs vienlaikus ar grūti apspiežamu iekšējo nemieru.
Sejas mīmika, žesti un runa pauž sasprindzinājumu, neizlēmību un
bezcerību
• Melanholijas laikā slimnieki nespēj sevi pareizi novērtēt, uzskate sevi par
nevērtīgiem un vainīgiem
• Daudzi slimnieki vaino sevi dažādās kļūdās
• Dažreiz veģetatīvi funkcionāli traucējumi tik stipri dominē, ka var runāt
par veģetatīvu depresiju
 Afektīvās psihozes: melanholija un mānija
Maniakālā fāze
•Maniakālās fāzes laikā raksturīgs pacelts garastāvoklis, paaugstinātas
vēlmes un paātrināta domāšana
•Maniakāls slimnieks aizrauj pārējos ar savu jautrību, atvērtumu un
iedvesmu. Tomēr daudzi maniakāli slimnieki ir uzbudināti, strīdīgi un
agresīvi
•Domu pārlēkšana ir tipisks domāšanas traucējums pie mānijas
•Slimnieks nepārtraukti izsaka arvien jaunas virspusējas un
nepārdomātas idejas, kas nāk prātā
•Par cik slimnieki ir pilnīgi nekritiski pret savu veselības stāvokli, tad
reizēm slimnieki cenšas realizēt savas lielummānijas idejas
 Šizoafekfīvās psihozes
•Šizoafektīvo psihožu simptomātika ir melanholiskie vai
maniakālie simptomi no vienas puses un šizofrēniskie
traucējumi - no otras puses
•Sevišķi raksturīgi ir paranoidālie simptomi (murgu idejas)
un halucinācijas, kā arī domāšanas saraustītība un cita veida
simptomi
•Simptomi var būt dažādi, dažādiem slimniekiem atšķirīgi
•Šizoafektīvajām psihozēm raksturīgas fāzes ar atkārtotiem
uzliesmojumiem
 Psihosomatiskās slimības
•Psihosomatika – psihe (dvēsele) soma (ķermenis)
•Psihosomatiskās slimības ir slimības, pie kurām
psihisku pārdzīvojumu rezultātā rodas izmaiņas noteiktu
orgānu vai orgānu sistēmu darbībā
•Psihiski pārdzīvojumi ietekmē nervu sistēmas darbību.
Nervu sistēma savukārt regulē citu orgānu sistēmu
funkcionēšanu
Galvenie principi, kas jāievēro psihosomatiskajā
medicīnā
• 1. Pacients tiek respektēts kā personība
• 2. Jāievēro ķermeņa un psihes vienotības princips
• 3. Jāanalizē gan bioloģiskie, gan psiholoģiskie gan sociālie slimību
cēloņi
Psihosomatisko traucējumu iespējamie cēloņi
•Iedzimta predispozīcija
•Neirodinamiski traucējumi (tie sekmē uzbudinājuma veidošanos,
veģetatīvās nervu sistēmas sasprindzinājumu u.c. izmaiņas)
•Personības īpatnības (paaugstinātu risku rada: zems jutības slieksnis
pret kairinātājiem, augsta reakciju intensitāte, sensitīvisms, ieturētība,
adaptācijas grūtības, negatīvu emociju pārsvars pār pozitīvajām)
•Indivīda fiziskais un psiholoģiskais stāvoklis psihi traumējošo
faktoru iedarbības laikā
•Psihi traumējošo notikumu īpatnības
•Nelabvēlīgs ģimenes un citu sociālo faktoru fons
 Psihosomatisko slimību klasifikācija
• Sirds asinsvadu sistēmas psihosomatiskās slimības
• Elpošanas sistēmas psihosomatiskās slimības
• Gremošanas sistēmas psihosomatiskās slimības
• Skeleta un muskuļu slimības
• Ādas slimības
 Sirds asinsvadu sistēmas psihosomatiskās slimības

•Esenciālā hipertensija (paaugstināts asinsspiediens)

• Pamatā ir centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi
• Hipertoniķu personības struktūra: apzinīgi, strādīgi, augsta atbildības sajūta, ārēji
laipni un pieticīgi, slēpta iekšēja agresija un tieksme pretoties
• Ārstēšana: medikamenti, psihoterapija, diēta, pietiekama fiziskā slodze, pilnvērtīga
atpūta
Sirds asinsvadu sistēmas psihosomatiskās slimības
• Sirds baiļu neiroze
• Neirotiska rakstura slimība, kas saistās ar bailēm
par sirdsdarbības pārtrūkšanu
• Sirdsdarbības frekvences pieaugums,
asinsspiediena paaugstināšanās
• Slimībai tieksme progresēt
• Var būt saistīta ar emocionālu pārslodzi, tieksmi
saudzēt sevi
 Sirds asinsvadu sistēmas psihosomatiskās slimības
• Sirds išēmiskā slimība
• Samazināta asinspiegāde sirds muskulim
• Viens no faktoriem, kas veicina sirds išēmisko slimību – ateroskleroze
• Riska faktori: enerģētiski bagātu produktu lietošana uzturā, mazkustīgs dzīvesveids,
smēķēšana,
• Negatīvas emocijas un spriedze
 Elpošanas sistēmas psihosomatiskās slimības
•Bronhiālā astma
•Daudzpakāpju ģenēzes slimības: svarīga nozīme elpošanas
sistēmas stāvoklim, imunoloģiskiem faktoriem, psihiskiem
pārdzīvojumiem
•Konstatēts, ka daudzi bronhiālās astmas slimnieki nāk no
ģimenēm, kur māte bijusi hiperaktīva vai bērnam pievērsusi
pārāk maz uzmanības. Bieži bērniem bijuši ierobežojumi
•Ārstēšana: medikamenti, psihoterapija
 Gremošanas sistēmas psihosomatiskās slimības
•Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla
•Izjaukts līdzsvars starp kuņģa gļotādu aizsargājošiem un
agresīvas iedarbības mehānismiem
•Svarīgi fizioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie faktori
•Situācijas, kas veicina kuņģa čūlas veidošanos: zūd drošības
sajūta, paaugstināta atbildības sajūta, izmaiņas dzīvesveidā
•Ārstēšana: medikamenti, diēta, psihoterapija, kas vērsta uz
konflikta mazināšanu
 Gremošanas sistēmas psihosomatiskās slimības
•Nespecifiskais ulcerozais (čūlainais) kolīts – resnās
zarnas iekaisums
•Krona slimība – zarnu slimība
•Personības īpatnības: precizitāte, kārtības izjūta, augsta
pienākuma apziņa, nervozi, nepacietīgi, viegli
ievainojami, nespēj gūt baudu un atslābināties
•Ārstēšana: daudzveidīgi medikamenti, psihoterapija,
relaksācijas metodes
 Skeleta un muskuļu slimības

•Reimatoīdais artrīts
•Muskuļu, cīpslu, saišu, locītavu iekaisumi, kas ierobežo
kustības
•Slimajās locītavās ir paaugstināts muskuļu tonuss
•Personības īpatnības: pacietīgums, paļāvīgums, reizēm apspiesta
agresija, savu vēlmju pakļaušana citu vēlmēm
•Veicinošie faktori: psihiskas traumas, krīze personīgās
attiecībās, ģimenes problēmas u.c.
•Ārstēšana: medikamentoza terapija, iekaisumu ārstēšana,
psihoterapija, pietiekama fiziska aktivitāte, bet nedrīkst būt
pārslodze
Ādas slimības
•Ādas slimības un alerģija ir ādas reakcija uz
sasprindzinājumu
•Konstatēta psiholoģisko faktoru ietekme uz ādu
•Pastāv saikne starp nepietiekamu fizisku kontaktu un
neirodermītu bērniem
•Slimību attīstībā svarīga nozīme: bailēm,
sasprindzinājuma, apspiestai agresijai, nespējai realizēt
savas vēlmes
•Ārstēšanā svarīga nozīme gan medikamentozām
metodēm, gan psihoterapijai
 Pirmā palīdzība
Bērna attīstības fizioloģija, higiēna un pirmās palīdzības pamati
 Pirmā palīdzība

• Dzīvības glābšana
• Asiņošanas apturēšana
• Traumas
• Apsaldējumi, pārkaršana, atdzišana
• Ķīmiskie apdegumi, apdegumi, elektrotrauma
• Slīkšana
• Ģībonis
• Čūsku, insektu un meža zvēru kodieni
• Aptieciņa
 Dzīvības glābšana
Dzīvības glābšanas ķēdīte sastāv no pieciem
posmiem:
I. Tūlītējie pasākumi.
II. Palīdzības izsaukšana.
III. Cietušā aprūpe.
IV. Neatliekamā medicīniskā palīdzība (Ātrā
palīdzība).
V. Slimnīca.
 Dzīvības glābšana

I. Tūlītējie pasākumi.
Tūlītējie pasākumi ir pasākumu komplekss, kas
jāveic pirms palīdzības izsaukšanas, lai
saglabātu cietušā vai saslimušā dzīvību:
briesmu avota novēršana - gāzes noslēgšana,
liesmu nodzēšana, elektrības atslēgšana,
brīdinājuma zīmju uzstādīšana;
dzīvības glābšanas pasākumi - asiņošanas
apturēšana, elpināšana, sirds masāža.
 Dzīvības glābšana
II. Palīdzības izsaukšana.
•Sauc pēc apkārtējo palīdzības;
•(Ātro palīdzību sauc cits, ne Tu! Tu proti palīdzēt!)
•Kā izsaukt Ātro palīdzību? Zvani:
•113 – Ātrās palīdzības dispečerdienests vai 112 – Glābšanas
dienesta dispečerdienests.
•Ātro palīdzību vari izsaukt arī pa stacionāro tālruni – 03.
•Izsaucot Ātro palīdzību, ziņo:
•kur noticis negadījums;
•kas noticis;
•cik cietušo vai saslimušo,
•nepārtrauc sarunu, pirms to nav izdarījis dispečers.
 Dzīvības glābšana
III. Cietušā aprūpe.
Cietušā aprūpe ietver sekojošas darbības:
a. pirmā palīdzība līdz Ātrās palīdzības
ierašanās brīdim;
b. sniedzot palīdzību, jārunā ar cietušo;
c. psiholoģiskā palīdzība.
Dzīvības glābšana – atdzīvināšanas pasākumi
1. Pārliecinies par savu un apkārtējo drošību.
2. Pārbaudi cietušā samaņu: saudzīgi papurini cietušo aiz
pleciem un skaļi uzrunā to:
2.1. ja cietušais reaģē/atbild, tātad ir pie samaņas:
•atstāj cietušo tādā pašā pozā, kādā atradi vai piedāvā
cietušajam nogulties vēlamajā pozā;
•centies nodibināt ar cietušo kontaktu, mierini, nepārmet;
•pasargā cietušo no apkārtējās vides iedarbības;
•centies noskaidrot, kas noticis ar cietušo un sniedz nepieciešamo
palīdzību;
•ja nepieciešams, izsauc Ātro palīdzību;
•aprūpē un mierini cietušo;
•regulāri atkārtoti pārbaudi cietušā samaņu.
 Dzīvības glābšana – atdzīvināšanas pasākumi
2.2. Ja cietušais nereaģē/neatbild, tad uzskati,
ka viņš zaudējis samaņu.
3. Sauc palīgā.
4. Novieto cietušo uz muguras, uz cieta pamata.
5. Atbrīvo elpceļus, atliecot galvu un paceļot Atdzīvināšanas
zodu.
algoritms
6. Pārbaudi un izvērtē elpošanu (ne ilgāk kā 10
sekundes): Bezsamaņa Nē Sniedz
6.1. ja cietušais elpo normāli: nepieciešamo
Palīgā! palīdzību
novieto cietušo stabilā sānu pozā;
liec kādam izsaukt vai, ja esi viens, pats izsauc Atbrīvo elpceļus
Ātro palīdzību;
atkārtoti pārbaudi cietušā elpošanu. Elpošanas kontrole
6.2. Ja cietušais neelpo vai neelpo normāli
(lēni, trokšņaini gārdzieni vai tikko nosakāma Jā
elpošana): Elpo? Stabilā sānu poza
liec kādam izsaukt Ātro palīdzību vai, ja esi Neelpo vai
viens, pats izsauc Ātro palīdzību; Izsauc ĀP neelpo normāli

atbrīvo sirds masāžas vietu no apģērba, rokas Izsauc ĀP

novieto krūškurvja vidū un uzsāc sirds masāžu: 30 sirds masāžas
(veic 30 sirds masāžas).
7. Veic 2 elpināšanas „ mute – mutē”.
2 elpināšanas
8. Turpini masēt un elpināt attiecībā 30 : 2.
30 sirds masāžas
Dzīvības glābšana – atdzīvināšanas pasākumi
Dzīvības glābšana – atdzīvināšanas
pasākumi
• 9. Atdzīvināšanas pasākumus veic līdz:
• ierodas Ātrā palīdzība un pārņem cietušā
atdzīvināšanu;
• cietušais sāk kustēties, atver acis un sāk normāli
elpot;
• Tavi spēki izsīkst.

• Ja nevari vai negribi izdarīt elpināšanu, veic tikai sirds

masāžu:
• sirds masāža jāizdara nepārtraukti, bez pauzēm;
 Sagatavošanās sirds masāžai

•Cietušais jānogulda uz muguras, uz cieta pamata.

•Jānometas viņam blakus uz ceļiem, cietušā plecu līmenī.
•Jāatrod masāžas vieta, ja apģērbs traucē, tas jānovelk.
•Jānovieto rokas masāžas vietā pareizā pozīcijā.
 Sirds masāžas vietas noteikšana
• Ar rokas rādītājpirkstu,
velkot gar ribas loku,
sameklē vietu, kur
savienojas ribu loki.
• Uz krūšu kaula virzienā uz
augšdaļu blakus
rādītājpirkstam novieto
rokas divus pirkstus.
• Aiz pirkstiem novieto rokas
plaukstas pamatni. Tai virsū
novieto otru plaukstu tā, lai
pirksti nepieskartos krūšu
kurvim.
 Sirds masāža

• Spiedienam jābūt asam, īslaicīgam, bet pietiekami

spēcīgam, lai krūšu kurvis tiktu saspiests par 5 – 6 cm.
• Spiediena virzienam jābūt no krūšu kaula uz
mugurkaulu.
• Masāžas frekvencei ir jābūt 100 - 120 reizes minūtē.
• Pēc katras kompresijas krūšu kurvim ir pilnīgi
jāatgriežas izejas stāvoklī.
• Spiediena un atslodzes fāzēm ir jābūt vienādi ilgām.
• Nedrīkst noņemt rokas no cietušā krūšu kurvja, lai
saglabātu spiediena punktu.
 Asins cirkulācijas kontrole

•Ja cietušais ir pie samaņas, tad pulsu parasti kontrolē pie

plaukstas locītavas īkšķa pusē.
•Ja cietušais ir bezsamaņā, tad pulsu parasti kontrolē uz kakla
uz miega artērijas.
•To dara šādi: sameklē vairogskrimsli un 1-2 cm uz sāniem pa
labi vai pa kreisi tausta pulsu. Pulsu kontrolē vismaz 5
sekundes.
•Ja pulsu nevar sataustīt uz vienas miega artērijas, tad tas
jāpārbauda uz otras.
 Elpināšana
• Saglabājot brīvus elpceļus, atgāž cietušajam galvu, ar rokas
pirkstiem, kas atrodas uz cietušā pieres aizspiež viņam degunu.
• Pārbaudot mutes dobumu, nepieciešamības gadījumā to atbrīvo
no svešķermeņiem.
• Ar savu muti aptver cietušā muti un izdara izelpu cietušā mutē.
• Tiklīdz ir pabeigta gaisa iepūšana, cietušā galva ir jāpagriež sānis,
ļaujot viņam izelpot.
• Elpināšana ir pietiekama, ja iepūstais gaiss izpleš krūšu kurvi un
var sajust un dzirdēt izplūstam gaisu.
• Pēc divām izelpām pārbauda pulsu uz cietušā miega artērijas. Ja
pulss ir sataustāms, tad turpina elpināšanu 10 – 12 reizes minūtē.
Pēc katras minūtes pārbauda pulsu.
• Katrai elpināšanai patērē apmēram 1 sekundi.
• Elpināšanas tilpums ir apmēram 500 – 600 ml (mierīgas izelpas
tilpums).
 Elpināšana

•Ja pirmais elpināšanas mēģinājums bijis

neveiksmīgs, tad pirms nākošās
elpināšanas:
• Jāpaskatās cietušā mutē un jāizņem
visus redzamos svešķermeņus.
• Jāpārbauda vai cietušā galva ir atgāzta
un apakšžoklis izcelts.
• Nevajag veikt vairāk kā 2 elpināšanas
reizes pēc kārtas.
 Sirds masāža un elpināšana

•Jāveic pārmaiņus sirds masāžu un elpināšanu.

•Pārejai no elpināšanas uz sirds masāžu un
otrādi ir jābūt pēc iespējas ātrākai un bez
pauzēm.
•Sirds masāžas un elpināšanas attiecībām ir
jābūt 30 : 2.
•Ja ir vairāki glābēji, tad tie var mainīties,
patērējot maiņai pēc iespējas mazāku laiku,
katrs veic atdzīvināšanas pasākumus 1 – 2
minūtes.
•Apmēram pēc minūtes ir jākontrolē pulss uz
miega artērijas.
 Sirds masāža un elpināšana
• Ja pulsa nav, tad turpina sirds masāžu un elpināšanu.
• Ja pulss atjaunojas, tad turpina tikai elpināšanu (10 –
12 reizes minūtē).
• Ja atjaunojas elpošana, tad novieto cietušo stabilā
sānus guļā.
• Atdzīvināšanas pasākumus pārtrauc tikai tad, ja
cietušais sācis elpot vai tad, ja ierodas neatliekamā
medicīniskā palīdzība un pārņem cietušo.
• Atjaunojoties elpošanai un sirdsdarbībai, cietušo
jāturpina novērot, jo elpošanas un sirdsdarbības
traucējumi var atkārtoties.
 Asiņošanas apturēšana
• Asiņošanas apturēšana jāveic, cietušajam atrodoties
guļus stāvoklī.
• Vajag aizspiest brūci ar pirkstiem vai plaukstu (gandrīz
katru asiņošanu var apturēt stipri uzspiežot asiņojošai
vietai ar pārsēju, pirkstu vai plaukstu, jo ap
asinsvadiem esošie nospiestie audi nospiež arī bojāto
asinsvadu un asiņošana apstājas).
• Ja asiņo brūce rokā vai kājā, tad roku vai kāju vajag
pacelt uz augšu (ja nav kaulu lūzumi).
• Nospiež asiņojošo asinsvadu tālāk no brūces.
• Uzliek spiedošu pārsēju.
 Asiņošanas apturēšana
• Palīdzība:
• 1) uzvelc rokās vienreiz lietojamos gumijas cimdus vai cita ūdens
necaurlaidīga materiāla izstrādājumu (piem. plastikāta maisiņš);
• 2) atbrīvo asiņojošo vietu no apģērba;
• 3) aizspied brūci ar pirkstu, plaukstu vai dūri, ja iespējams, izmantojot
marles kompresi vai tīru drēbes gabalu;
• 4) noguldi cietušo guļus ar asiņojošo vietu uz augšu;
• 5) pārliecinies, ka asiņošana ir apturēta;
• 6) ja asiņošana turpinās, piespied brūci stiprāk, ja iespējams, uzliekot
vēl marles kompresi vai drēbes gabalu pa virsu esošajam materiālam;
• 7) izsauc Ātro palīdzību;
• 8) turi brūci aizspiestu līdz Ātrās palīdzības atbraukšanai;
• 9) neļauj atdzist cietušajam /pasargā to no apkārtējās vides
iedarbības;
• 10) aprūpē, nomierini cietušo.
Asiņošanas apturēšana
 Iekšēja asiņošana
• Iekšēju asiņošanu izraisa iekšējo orgānu bojājumi.
Tās pazīmes ir: pieaugošs ādas bālums, āda klāta
aukstiem sviedriem, vēsas ekstremitātes, slāpes,
ātrs, vāji taustāms pulss.
• Ja ir aizdomas par iekšēju asiņošanu, tad cietušajiem
ir:
- jānodrošina miers;
- uz iespējamās asiņošanas vietas jāuzliek aukstums,
cietušo steidzami jānogādā medicīnas iestādē.
• Visos lielāku asins zuduma gadījumos (ja cietušais ir
pie samaņas) jānogulda ar zemāk nolaistu galvgali
(arī transportēšanas laikā).
 Brūces
•Palīdzība brūces gadījumā:
- cietušais jānogulda vai jāapsēdina;
- brūce jāpārsien ar tīru pārsēju, ievērojot arī
asiņošanas apturēšanu;
- apdeguma brūci nepieciešams atdzesēt;
- dzīvnieku koduma brūci mazgāt ar ziepju ūdeni
(bīstami inficēties ar trakumsērgu).
Ja brūcē palicis svešķermenis, to neizņemt un
nekustināt, brūci pārsiet kopā ar svešķermeni.
 Deguna asiņošana
• Liek cietušajam aizspiest asiņojošo nāsi.
• Var aizspiest deguna spārnu un cietušais elpo caur muti. Nāsī
var ievietot ūdeņraža peroksīdā iemērktu vates tamponu.
• Palīdz cietušajam apsēsties.
• Liek noliekt galvu uz leju.
• (Uzvelk gumijas cimdus.)
• Pieliek aukstumu pie cietušā deguna un pakauša.
• Ja asiņošana turpinās ilgāk par 20 minūtēm, jāizsauc ātrā
palīdzība.
• Aprūpē un nomierina cietušo.
• Deguns biežāk asiņo cilvēkiem ar plānu deguna gļotādu un
plānām tās asinsvadu sieniņām – tad deguns var asiņot, to
spēcīgāk izšņaucot, kā arī pārkarstot, fiziskas slodzes laikā
vai tad, kad mainās atmosfēras spiediens.
• Ja deguna asiņošana atkārtojas un nepāriet 20 minūšu
laikā, nepieciešama ārsta konsultācija.
 Aizrīšanās
• Aizrijies pieaudzis cilvēks
• Ļauj cietušajam svešķermeni atklepot
pašam;
• ja cietušais svešķermeni pats nespēj
atklepot, tad palīdz viņam, noliecot cietušā
ķermeņa augšdaļu, uzsit 5 reizes starp
lāpstiņām;
• 5 reizes spēcīgi spiež savu dūri starp nabu un
krūtīm (lieto Heimliha paņēmienu);
• turpina veikt sitienus starp lāpstiņām un
Heimliha paņēmienu.
• Ja nepieciešams:
• izsauc neatliekamo medicīnisko palīdzību,
• jāveic atdzīvināšanas pasākumi.
 Palīdzības sniegšana, ja bērns ir aizrijies
• Ja bērns ir aizrijies, novērtē aizrīšanās smagumu.
• Ja bērns klepo, tas nozīmē, ka elpceļi pilnībā nav nosprostojušies.
• Ja bērns ir pamatīgi aizrijies (neklepo), tad veidojas dzīvībai bīstama
situācija.
• Ja nepieciešams, jāsauc ātrā palīdzība, bet kamēr ierodas ātrā
palīdzība jācenšas ar saviem spēkiem centies atbrīvot bērna elpceļus.
 Palīdzības sniegšana, ja bērns ir
aizrijies
• Ja bērnam ir vairāk nekā gads, novieto
viņu stāvus un ķermeņa augšdaļu stipri
saliec uz priekšu, fiksē krūšukurvi un veic
piecus slīdošus sitienus starp lāpstiņām
(virzienā uz galvu).
• Ja tas nepalīdz, tad atliec bērnu atpakaļ
taisni, apķer ar abām rokām no
mugurpuses un viduspunktā starp saules
pinumu un nabu piecas reizes strauji
uzspiež (apakšējā roka savilkta dūrē,
virsējā ar plaukstu virsū) (Heimliha
paņēmiens).
• Šo procesu atkārto, līdz bērns sāk klepot
vai ierodas medicīniskā palīdzība.
 Palīdzības sniegšana, ja zīdainis ir
aizrijies
• Ja aizrijies zīdainis
• Apgulda bērnu ar vēderu uz savas rokas
apakšdelma.
• Fiksē roku tā, lai bērna galva atrastos
zemāk par dibenu.
• Uzsit piecas reizes pa muguru starp
lāpstiņām (virzienā uz galvu).
• Ja bērns neatklepo, apgriež viņu otrādi,
nogulda uz muguras un veic piecus
spiedienus ar diviem pirkstiem
krūškurvja vidū – vietā, kur beidzas
krūškauls.
• Šādi atkārto, līdz bērns sāk klepot vai
ierodas neatliekamā medicīniskā
palīdzība.
 Skeleta traumas
•Cilvēkiem bez medicīniskās izglītības ir grūti
atšķirt dažādu traumu veidus (sasitumus,
mežģījumus, lūzumus), tāpēc katru tādu traumu
nosacīti jāuzskata par lūzumu.
•Sniedzot palīdzību, svarīgi nepastiprināt sāpes,
bet vaļēja lūzuma gadījumā apturēt asiņošanu
un pārsiet brūci.
•Pie traumas nedrīkst mainīt cietušā stāvokli un
pārvietot to bez sevišķas nepieciešamības,
kamēr notikuma vietā ierodas ātrā medicīniskā
palīdzība.
Palīdzība slēgta lūzuma gadījumā
Palīdzība vaļēja lūzuma gadījumā
 Roku un kāju traumas
Roku un kāju traumu pazīmes:
- sāpes;
- deformācija;
- nespēja kustināt roku vai kāju.
Palīdzība:
- saglabāt traumas radīto deformāciju;
- izdarot mobilizāciju, padarīt nekustīgu vismaz vienu locītavu
virs un vienu locītavu zem traumas vietas, izmantojot dažādus
gadījuma priekšmetus;
- roku fiksēt trīsstūrveida lakatiņā (ja traumēts augšdelms vai
kāja);
- nekustināt un nepārvietot, ja tas nav absolūti nepieciešams;
- izsaukt ātro palīdzību;
- ārkārtējā gadījumā, ja cietušo nepieciešams transportēt
pašam, tad traumēto roku fiksēt pie krūšu kurvja; kājai gar abām
pusēm piesaitēt attiecīga garuma dēlīšus vai citus gadījuma
priekšmetus, vai arī piesaitējot veselo kāju pie traumētās.
 Galvas traumas
•Galvas traumas pazīmes:
- apziņas un līdzsvara traucējumi;
- bezsamaņa;
- reibonis, slikta dūša vai vemšana;
- paplašināta acu zīlīte vienā acī.
•Palīdzība:
- noguldīt ar paceltu ķermeņa augšdaļu;
- ja ir vemšana, tad cietušā galvu pagriezt uz
sāniem;
- izsaukt ātro medicīnisko palīdzību.
Galvas brūces
 Mugurkaula traumas

•Mugurkaula traumas pazīmes:

- sāpīga mugurkaula deformācija;
- iespējami jušanas un kustību traucējumi.
•Palīdzība:
- ja nav nepieciešams izdarīt sirds-plaušu
atdzīvināšanu, tad vēlams nemainīt cietušā
stāvokli, līdz ierodas ātrā medicīniskā palīdzība;
- ārkārtējos gadījumos (sakaru trūkums, slikti
klimatiskie apstākļi) cietušo transportē pašu
spēkiem, to noguldot uz cieta pamata.
 Krūšu kurvja traumas
• Krūšu kurvja traumas pazīmes :
- sāpes, kas pastiprinās elpojot;
- apgrūtināta elpošana, smakšana;
- klepus;
- asins atklepošana;
- pulsa paātrināšanās.
• Palīdzība:
- cietušo novietot pussēdus vai guļus uz traumētās puses, lai
mazinātu sāpes un atvieglotu elpošanu;
- izsaukt ātro medicīnisko palīdzību.
• Smakšanas gadījumā, ja nav iespēja nodrošināt elpošanu,
steidzami transportēt.
• Ievainojuma gadījumā bez minētām pazīmēm ir arī vēl brūce,
caur kuru elpojot krūšu kurvī iekļūst gaiss, kas vēl vairāk
apgrūtina elpošanu. Bez iepriekšminētajiem palīdzības
pasākumiem, jāuzliek ciešs pārsējs uz brūces.
Krūšu kurvja trauma
 Vēdera traumas
• Vēdera traumas pazīmes:
- sāpes vēdera apvidū pēc traumas;
- cietušais ieņem piespiedu saudzējošu stāvokli, lai mazinātu sāpes;
- slāpes.
• Vēdera ievainojuma gadījumā bez jau minētām pazīmēm ir arī brūce,
caur kuru var izspiesties tauku plēves daļa vai zarnas cilpas daļa, vai arī
caur brūci izdalīties zarnu saturs.
• Kā slēgtu, tā arī vēdera ievainojuma gadījumos var būt iekšēja
asiņošana (ja ir liesas, aknu, vai apzarņa asinsvadu bojājums), šoka
stāvoklis un infekcijas draudi kuņģa, zarnu un žultspūšļa saturam
nonākot vēdera dobumā.
• Palīdzība :
- novietot cietušo guļus, kājas saliekt ceļos, zem tiem satītu rullī segu
vai drēbes, lai mazinātu vēdera muskuļu sasprindzinājumu;
- izsaukt ātro palīdzību.
• Vēdera ievainojuma gadījumā:
- pārsiet brūci, nesaspiežot izslīdējušo orgāna daļu. Šim nolūkam
izgatavot no lakatiņa gredzenu, ko aplikt ap izslīdējušo orgānu, tad
pārsiet, saiti fiksējot ap kāju.
Nedrīkst dot dzert, smēķēt un lietot medikamentus.
Brūce vēderā
 Iegurņa traumas
•Iegurņa traumas pazīmes:
- stipras sāpes iegurņa apvidū;
- cietušais nespēj piecelties.
•Palīdzība :
- cietušo noguldīt "vardes" pozā: uz muguras,
kājas saliecot gūžas un ceļa locītavās; zem
ceļiem palikt satītu segas rulli; bez vajadzības
nekustināt;
- izsaukt ātro medicīnisko palīdzību.
 Acs traumas
• Svešķermenis acī. Ja acī iekļuvusi asa, sīka daļiņa,
piemēram, metāla skaidiņa vai stikla lauska, var ieziest acu
ziedi, ja tāda ir, jāaizver acis, jāuzliek pārsējs un jānogādā
cietušais uz acu traumpunktu vai slimnīcas uzņemšanas
nodaļu.
• Ja acī iedūries ērkšķis vai salmiņš, to nedrīkst izvilkt vai
kustināt, lai brūci nepadarītu lielāku. Acis jāaizver, jāuzliek
uz abām acīm pārsējs un steidzīgi jānogādā cietušais uz
acu traumpunktu vai slimnīcas uzņemšanas nodaļu.
• Spēcīgs sitiens pa aci, veidojas tūska un plašs
asinsizplūdums plakstiņos – uz plakstiņa jāuzliek auksta
komprese vai ledus gabaliņš, lai apturētu zemādas
asiņošanu. Ja pasliktinās redze, parādās miglošanās vai
sāpes acs ābolā, jādodas uz acu traumpunktu vai slimnīcas
uzņemšanas nodaļu.
 Ķīmiska viela acī
•Palīdzība:
•skalo traumēto aci ar vēsu (+150C līdz + 250C),
tekošu ūdeni 20 minūtes;
•skalo tā, lai ūdens netecētu uz veselo aci;
•skalojot traumēto aci, turi to vaļā;
•izsauc Ātro palīdzību;
•pārsien ar sausu pārsēju abas acis;
•neļauj atdzist cietušajam/pasargā to no
apkārtējās vides iedarbības;
•aprūpē, nomierini cietušo.
 Apsaldējumi
• Apsaldējumi
Pazīmes :
- apsaldētā ķermeņa daļa ir bāla;
- dedzinošas vai durstošas sāpes;
- jušanas samazināšanās;
- robeža starp veselo un apsaldēto ķermeņa daļu nav
skaidri nosakāma.
• Palīdzība :
- atbrīvot cietušo no cieši pieguļoša apģērba un
apaviem;
- apsaldēto vietu (ķermeņa daļu) ietīt sausā apģērbā;
- pasargāt no jaunas aukstuma iedarbības;
- dot dzert siltu un saldu dzērienu.
 Atdzišana
• Atdzišana (pārsalšana) ir ķermeņa temperatūras
pazemināšanās zem 35°C.
Pazīmes :
- drebuļi;
- miegainība;
- lēns pulss un elpošana;
- roku un kāju stīvums;
- bezsamaņa.
• Palīdzība :
- pēc iespējas ātrāk ienest telpā, kurā ir istabas temperatūra;
- novilkt apavus un mitrās drēbes, uzģērbt siltas un sausas;
- ietīt cietušo segā;
- nodrošināt pilnīgu mieru.
Nedrīkst :
- dot alkoholu;
- kustināt, celt stāvus, masēt;
- likt guļā.
Nepieciešamības gadījumā veikt sirds masāžu un elpināšanu.
 Pārkaršana
• Lai izvairītos no pārkaršanas, vajag valkāt gaišu, vieglu
dabiska materiāla apģērbu, no saules aizsargāties,
liekot galvā cepuri un karstā, sutīgā laikā izvairīties no
lielas fiziskas slodzes.
• Pārkaršanas pazīmes: galvassāpes, paātrināts pulss,
apziņas traucējumi, bezsamaņa, slikta dūša, vemšana,
paaugstināta ķermeņa temperatūra.
• Pirmā palīdzība:
noguldīt cietušo ēnā vai vēsā un labi vēdinātā telpā,
paceļot galvgali nedaudz augstāk, atbrīvot no cieši
pieguloša apģērba, mitrināt ar vēsu ūdeni pieri, kaklu,
krūtis, atceroties, ka pārkarsušus cilvēkus nedrīkst
iegremdēt aukstā ūdenī, dod padzerties vēsu ūdeni vai
sālsūdeni (uz vienu litru ūdens pustējkarotes sāls),
apvēdināt, radīt gaisa plūsmu.
 Apdegumi
• Apdegumi
Pazīmes :
- ādas apsārtums, pietūkums;
- čulgu veidošanās, sāpes;
- dziļāku audu bojājumi (nesāpīgi, pelnu pelēkā krāsā).
• Palīdzība :
- pārtraukt karstuma ietekmi uz audiem;
- sākt dzesēt apdegušās vietas ar aukstu ūdeni 10 - 15 minūtes;
- pēc atdzesēšanas viegli pārsiet vai pārklāt ar tīru palagu;
- izsaukt ātro medicīnisko palīdzību;
- ja cietušajam samaņa saglabāta, tad dot daudz dzert (ūdeni,
minerālūdeni).
• Ievēro :
- ja deg naftas produkti, dzēšanai neizmantot ūdeni;
- neplēst nost piedegušos apģērba gabalus;
- censties nelietot ķīmiskus dzēšanas līdzekļus, bet, ja tiek lietots
ugunsdzēšamais aparāts, tad nevērst to pret seju;
- ja apdeguma brūce ir lielāka par cietušā plaukstu, tad cietušais ir
jāved obligāti pie ārsta;
- sejas apdeguma gadījumā ir jārēķinās ar iespējamu elpošanas
ceļu apdegumu, kas var radīt draudus dzīvībai, tāpēc jānodrošina
steidzama ārsta palīdzība.
 Apdegumi
• Apdegumu, piemēram, apdeguma, kas gūts lecot pāri ugunskuram
gadījumā cietusī vieta jāpatur zem auksta, tekoša ūdens, pēc tam
jāuzklāj tīrs, labāk sterils pārsējs.
• Ja izveidojies neliels pūslītis, to nevajag pārdurt, bet, ja tas pārplīsis,
ādu uzmanīgi apgriež ar šķērītēm. Kamēr brūce dzīst, jānēsā
elpojošs pārsējs.
• Ja apdeguma laukums ir lielāks par cietušā cilvēka plaukstu,
jādodas uz tuvāko traumpunktu.
• Pirmā palīdzība, ja aizdedzies apģērbs:
degošu cilvēku nogāž zemē, noslāpē liesmu ar segu, vārtot pa zemi
vai aplejot cietušo ar ūdeni, ja lieto speciālās ugunsdzēšanas
ierīces, jāizvairās skart seju, pēc iespējas ātrāk apdegušo vietu
dzesē ar vēsu tekošu ūdeni vismaz 10 minūtes, lej ūdeni starp
apģērbu un ādu, dzesēšanas laikā uzmanīgi novelk cietušā
apģērbu, apavus, gredzenus, piedegušos apģērba gabalus nedrīkst
noplēst, novieto cietušo siltā vietā, neļaujot organismam atdzist,
neatver pūšļus, nepārsien, ja apdegums lielāks par plaukstu vai
radies elpceļu apdegums – obligāti jāsauc ātrā medicīniskā
palīdzība, jo cietušais var nosmakt.
Smagi apdegumi un applaucējumi
 Ķīmiskie apdegumi
• Ķīmiskie apdegumi
Pazīmes :
- izmaiņas ādas krāsā (ja viela nokļuvusi uz ādas);
- pieaugošas stipras sāpes, ja ķīmiskā viela nokļuvusi gremošanas traktā;
- dedzinošas sāpes (degšana, ja fosfors nokļuvis uz ādas).
• Palīdzība :
- sausu vielu nopurināt;
- skalot ar tekošu ūdeni skarto ādas vietu (apmēram 20 minūtes);
- pārsiet ar tīru pārsēju;
- bojāto apģērbu un apavus tūdaļ novilkt;
- ar fosforu skarto vietu turēt ūdenī (fosfors ūdenī nedeg) un censties ar
kādu irbuli noņemt fosfora daļiņas, pēc tam skartai vietai uzlikt stipri
slapju kompresi;
- izsaukt ātro medicīnisko palīdzību.
• Jāiegaumē :
- ar ūdeni nedrīkst skalot, ja uzlijusi sērskābe, tā jānoņem ar tamponiem;
- ķīmisko vielu skartās vietas nesmērēt ar eļļām vai citām taukvielām, jo
daudzas vielas taukos šķīst, tā veicinot šo vielu ātrāku uzsūkšanos, radot
saindēšanos;
- ja bojāts gremošanas trakts, nekad neizraisīt vemšanu! Drīkst dot dzert
tikai tīru ūdeni, bet ne vairāk kā 200 ml.
 Elektrotrauma
• Elektrotrauma.
• Palīdzība :
- jārūpējas par strāvas
atslēgšanu;
- ja to nevar izdarīt, tad mēģināt
izvilkt cietušo no bīstamās zonas
ar elektrību nevadošiem
priekšmetiem;
- ja cietušais bezsamaņā -
novērtēt pulsu un elpošanu;
- ja nepieciešams, uzsākt
dzīvības glābšanu;
- apdeguma brūcēm uzlikt tīru
pārsēju;
- izsaukt ātro medicīnisko
palīdzību.
 Slīkšana
• Slīkšana ir viens no biežākajiem nelaimes gadījumiem.
• Slīcējs, atkārtoti nonākot zem ūdens, cenšas pēc
iespējas ilgāk neelpot. Tad elpas aizturēšanu nomaina
forsētas ieelpas, kuru laikā elpošanas ceļos nonāk
ūdens.
• Rīkles muskuļi, atbildot uz kairinājumu, spazmatiski
savelkas, noslēdzot elpceļus. Cietušais ātri zaudē
samaņu. Smadzeņu bojājumu izraisa skābekļa bads.
• Ja ūdens ir ļoti auksts, smadzenes var izturēt līdz 30
minūtēm.
 Slīkšana
• Palīdzība:
- izvilkt cietušo no ūdens;
- izsaukt ātro medicīnisko palīdzību;
- attīrīt mutes dobumu no svešķermeņiem;
- maksimāli censties izvadīt šķidrumu no elpošanas ceļiem;
- vēl esot ūdenī – elpināt no “mutes degunā”, ar plaukstu
aizklājot muti, bet nokļūstot krastā – veikt sirds masāžu un
elpināšanu;
- var mēģināt stimulēt elpošanas centru ar ožamo spirtu;
- sasildīt cietušo, bet nelietot termoforu. Labāk segas u.tml.
• Sniedzot palīdzību slīkušajam, jāatceras, ka viņam var būt
kakla skriemeļu bojājums, tāpēc vēlams izturēties kā pret
cietušo ar mugurkaula traumu (galvu neatliekt).
• Veicot mākslīgo elpināšanu, ja mutes dobumā atkārtoti
parādās ūdens, tas laiku pa laikam ir jāatsūc.
• Jebkurā gadījumā slīkušais cilvēks ir jānogādā slimnīcā, pat,
ja viņš šķietami jūtas labi, jo var sākties t.s., “otrreizējā, sausā
slīkšana” – aizkavējusies plaušu tūska.
 Ģībonis
• Ģībonis ir īslaicīgs samaņas zudums, ko rada asins
pieplūdes samazināšanās smadzenēm. Iemesli –
emocionāls šoks, bailes, sāpes, ilgstoša badošanās,
slikti vēdinātas, smacīgas telpas, ilgstoša stāvēšana
kājās.
• Pirms ģīboņa tumšs gar acīm, nelabuma sajūta,
zvanīšana ausīs, svīšana, vājums, kāju un roku
notirpums.
• Ģīboņa laikā cilvēks ir pilnīgi nekustīgs, āda ir bāla,
reizēm pelnu krāsā, klāta ar aukstiem sviedriem. Pulss
rets, vājš. Elpošana virspusēja. Reizēm krampji.
• Pēc ģīboņa atgriežas samaņa, āda atgūst parasto
krāsu, normalizējas pulss, iespējams vājums,
galvassāpes, retrogrāda amnēzija (cilvēks neatceras
ģīboņa brīdi vai īsu brīdi pirms tā).
 Ģībonis
• Palīdzība:
- novietot cietušo guļus un pacelt viņa kājas augstāk par sirds
līmeni, atbrīvot no cieša apģērba, var apslacīt cietušā seju ar
aukstu ūdeni;
- atvērt logus vai nodrošināt jebkurā citā veidā svaiga gaisa
pieplūdumu;
- ja cietušais ir atguvies, bet joprojām jūt vājumu, apsēdina
viņu un lūdz galvu noliekt starp ceļiem;
- ja cietušais neatgūst samaņu dažu minūšu laikā, novieto
viņu stabilajā sānu guļā, pārbauda elpošanu un sirds darbību,
izsauc ātro medicīnisko palīdzību;
- jābūt gatavam sākt atdzīvināšanu;
- nelietot nekādus medikamentus, izņemot ožamo spirtu, var
sākties krampji;
- ja cietušais dažu minūšu laikā neatgūst samaņu jāizsauc
ātro medicīnisko palīdzību vai hospitalizācija pašu spēkiem.
 Čūskas kodieni
• Parastās odzes kodiens parasti izsauc stipru satūkumu un sāpes, āda
koduma vietā kļūst zilgani sārta.
• Pietūkums parādās pirmajās minūtēs pēc koduma un izteikti palielinās
pirmās diennakts laikā. Kodiena vietā ir divas mazas brūcītes.
• Kodiens var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu un apziņas traucējumus.
Dažiem var iestāties alerģiska reakcija – šoks.
• Sakošanas gadījumā steidzami jāmeklē ārsta palīdzība.
• Ja ir pieejams tīrs ūdens, koduma vieta ir jānomazgā ar dzeramo ūdeni,
bet nekādā gadījumā nedrīkst mazgāt ar upes vai ezera ūdeni! Ūdens
palīdz izskalot indi, to var lietot arī visu insektu kodienu gadījumā.
• Cietušais nedrīkst kustēties, jo tad inde aktīvāk izplatīsies pa visu
ķermeni. Nelikt žņaugu un necensties izsūkt indi.
• Tā kā kustības palielina indes izplatīšanos, pēc iespējas ātrāk ir
jāierobežo sakostās vietas kustīgums. Ja ir sakosta kāja, tā ar kādu
lupatiņu vai šņori jāfiksē pie otrās kājas, ja sakosta roka, tā jāfiksē ar
lakatiņa palīdzību.
• Svarīgi agrīni konstatēt, kas ir iekodis, lai nepieciešamības gadījumā
ievadītu vajadzīgo pretindes sērumu.
 Insektu kodieni
• Bites vai lapsenes kodieni var būt bīstami dzīvībai, ja cilvēkam ir
paaugstināta jutība pret to indi jeb tā saucamā anafilaktiskā
reakcija.
• Anafilaktiskās reakcijas gadījumā var būt pietūkums sejas, kakla
rajonā, elpas trūkums, sirdsdarbības traucējumi, pat apziņas
traucējumi.
• Šai gadījumā nekavējoties jāizsauc ātrā palīdzība.
• Pēc kukaiņu koduma svarīgi izvilkt dzeloni un kodiena vietu
apstrādāt ar spirtu. (Bites koduma vietā paliek dzelonis, kurš ir
jāizņem. Tas jādara uzmanīgi, jo bites dzelonis ir kā adata ar
atskabargām. Izmantojot pinceti, izņemiet dzeloni, dezinficējiet
brūcīti ar spirta šķīdumu vai jodu, pielieciet ko aukstu – tas
mazinās sāpju sajūtu un pampumu).
• Apsārtumu un sāpes mazinās auksta komprese un
antihistamīna līdzekļa (suprastīna, tavegila) iedzeršana. Uz
koduma vietas var uzsmērēt aptiekā nopērkamu gēlu "Fenistil
".
 Insektu kodieni
•Bīstami, ja kukainis iekož mutes dobumā, tur
nokļūstot ar iedzerto dzērienu.
•Var rasties tūska, elpceļu nosprostošanās un
smakšana.
•Kakls jāatvēsina no ārpuses, jāiedzer suprastīns
vai tavegils, jāmalko auksts dzēriens un
nekavējoties jāsauc palīdzība.
 Suņa un meža dzīvnieku kodieni
•Ja iekodis suns, lapsa vai cits meža
dzīvnieks, nekavējoties griezieties pēc
medicīniskās palīdzības, lai saņemtu
prettrakumsērgas potes un apkoptu
brūces.
•Ja iekodis suns, vajag brūci mazgāt ar
ziepēm, apsaitēt.
•Ja suņa īpašnieks nevar apliecināt, ka suns
ir potēts nepieciešamas potes pret
trakumsērgu.
 Aptieciņa
Nr. Pirmās palīdzības aptieciņas medicīnisko Minimālais
p.k. materiālu nosaukumi, izmēri, iepakojuma veids skaits

1. Komplekta medicīnisko materiālu saraksts valsts 1

valodā
2. Vienreizējas lietošanas cimdi iepakojumā. 4 pāri
3. Saspraužamās adatas 4
4. Šķēres (10 - 14 cm) ar noapaļotiem galiem 1
5. Mākslīgās elpināšanas maska ar vienvirziena 1
vārstuli iepakojumā.
6. Trīsstūrveida pārsējs (96 x 96 x 136 cm) iepakojumā 2

7. Leikoplasts (2 - 3 cm) spolē. 1

8. Brūču plāksteri (dažāda izmēra) sterilā iepakojumā 15
 Aptieciņa
Nr. p.k. Pirmās palīdzības aptieciņas medicīnisko Minimālais
materiālu nosaukumi, izmēri, iepakojuma veids skaits
9. Tīklveida pārsējs Nr. 3 (40 cm). 3

10. Folijas sega (viena puse metalizēta, otra spilgtā krāsā- oranžā 3
vai dzeltenā).
11. Marles saites (4 m x 10 cm) sterilā iepakojumā. 4

12. Marles saites (4m x 5 cm) sterilā iepakojumā 4

13. Pārsienamās paketes sterilā iepakojumā. 2

14. Marles komprese (600 x 800 mm) sterilā iepakojumā 1

15. Marles komprese (400 x 600 mm) sterilā iepakojumā 1

16. Marles komprese (100 x 100 mm) sterilā iepakojumā 5

 Kur zvanīt?

•Ātrā palīdzība un glābšanas dienesti:

•113 – Ātrās palīdzības dispečerdienests;
•112 – Glābšanas dienesta dispečerdienests;
•03 - Neatliekamā medicīniskā palīdzība: no fiksētā tālruņa
visā Latvijā.