Priekšlikumi

Kāzu scenārijam
Ievadam: Mūsdienās, lai nosauktu sievietes un vīrieša kopdzīves uzsākšanas rituālu vai ceremoniju
lietojam vārdu kāzas. /aizgūts no lībiešiem/. Otrs vārds ir laulības, kas apzīmē vīra un sievas svinīgo
savienības brīdi tieši baznīcā, kad jaunais pāris baznīcā garīgo dziesmu pavadībā tiek savienoti Dieva
priekšā uz mūžu.

Precību laiks. /Tas atbilst Jūsējam: Pēc iespējas ievēroja gan gadalaikus, kad jāprecas, gan nedēļas un
dienas. Vislabākais precību laiks ir rudens. Laulāšanās ceremonija notika pirms svētās Mises.
Laulību rītā līgavas mājās uzklāja svētku galdu, uzlika krucefisku, maizi/Vairāk no produktiem neko/.
Vecāki deva svētību, pārkrustīja meitu. Līgavas padruškas respektīvi neprecētas draudzenes vai
radinieces uzlika līgavai kāzu plīvuru, palīdzēja ietērpties. Tūlīt pēc tam, kad laulāšanās norise baznīcā
beigu sies, tālākā kāzu daļa veidota pārsvarā tautas tradīcijas gultnē. Taču jau kāzu ceremonijas laikā
baznīcā ejot pie altāra, līgava uzmanās, ka līgavainis neuzkāptu uz kājas. Savukārt līgava pati cenšas
uzkāpt nākamajam vīram uz kājas, jo pastāvēja uzskats, ka tas, kas uzkāpj otram uz kājas, turpmākajā
kopdzīvē būs valdītājs un ģimenes lietu noteicējs. Šis ticējums saglabājis savu aktualitāti līdz pat
mūsdienām. Stāvot baznīcā pie altāra, līgava slepeni esot centusies turēt kreisajā azotē cukura graudu
vai siera gabaliņu, ko vēlāk- pie kāzu galda-sadalījusi divās daļās, vienu apēdusi pati, otru atdevusi
līgavainim, ticot, ka tad abi dzīvos saticīgi un mīlēs viens otru. Laulības ceremonijas laikā bija
stingri jāturas vienam pie otra rokas, nedrīkstēja pieļaut, ka kāds iziet laulāmajiem pa vidu.
Pēc salaulāšanās baznīcā seko fotografēšanās. Tikai kur ?
Tad kāzinieku ceļojums līdz viesu namam. /Var izbraukt septiņus tiltus vai kā citādi?/
No baznīcas pārbraucot, pie speciāli izpušķotiem vārtiem kāziniekus sagaidīja radi, lūgtie viesi,
stomači/ nelūgtie viesi/ ar mūziku.

Kāzu norise: Kāzu norisei būtiski bija dažādi jaunā pāra pārbaudījumi, kā arī lūgto un nelūgto kāzu
viesu uzliktie šķēršļi/ vārti, kārtis/, kas jaunajam pārim bija jāizpērk. Tradicionāli bija vismaz divi
vārti, bet, jo vairāk, jo labāk. Vārti no baznīcas uz kāzu mājām braucot, kā arī pamatīgi izpušķoti pie
pašām kāzu mājām. Ceļā no vārtiem līdz kāzu galdam jauno pāri sagaidīja vēl virkne pārbaudījumu,
kuru izturēšana bija apliecinājums, ka līgava un līgavainis cienīgi būt par precētu pāri. Līgavainim
malkas skaldīšana, vai kāds cits no vīra darbiem, tāpat līgavai/ adīt zeķi/ joks. Bez tam līgavainim bija
jāpārnes līgava pāri pagalmam izklātam dvielim. Zem dvieļa parasti palikts šķīvis vai lēzena bļodiņa,
kas pāri ejot, bija jāsašķaida gabalos. Jo vairāk lausku, jo labāk –auglīgāka , ražīgāka dzīve sagaidāma.
Nevienas kāzas neiztika bez viesu saucieniem jaunajam pārim „Rūgts, rūgts, rūgts!! Tā bija zīme,
pamudinājums jaunlaulātajiem visu acu priekšā sabučoties. Pirmajā dienā , pie dzīru galda sēžot, alus
var kļūt rūgts. Kāzinieki atsakās dzert tik rūgtu alu un lūdz to saldināt. To izdara jaunais pāris
saskūpstoties. Tad alus ir saldens un alus glāze ir jāiztukšo līdz dibenam.
Šī paraža balstīta uz garšas salds-rūgts pretnosacījumu. Rūgts ēšanai, lietošanai, cilvēka garšas izjūtai
nederīgs iepretī saldam, kā garšai vistīkamākajam. Salds, īpaši kāzās saistās ar auglīgo, rūgts pretēji.
Garšu skalā nereti tieši rūgtais piedēvēts Velnam, saldais Dievam. Ne tikai ēdiens mēdz būt rūgts vai
salds, bet arī lietus/plašāk ūdens/ kas atkarībā no tā salds vai rūgts, ietekmē pozitīvi vai negatīvi
augšanas norises dabā.
Kāzās ar skūpstīšanos pārvēršot rūgtu par saldu, jaunajam pārim dzerot saldo šmakauku vai saldo
vīnu, noteiktā brīdī ēdot saldo ēdienu , šim pasākumu virknējumam bija jāsekmē salda- auglīga ,
saticīga , gaiša – kopdzīve.
Dejas:Pēc mielasta pie kāzu galda seko dejošana. Līgavainis un līgava pirmajā dejā viens otram
cenšas uzmīt uz kājas, lai turpmākajā dzīvē būtu noteicējs. Kurš uzmin pēdējais /dejai beidzoties/, tas ir
vinnētājs. Kā pirmie dejās kāzu valsi dejo jaunlaulātie. Sākas dejas, jautras rotaļas u c.
Kāzu norisē kulminācijas brīdis bija vainaga noņemšana un mičošana. Ritualizēta līgavas pārtapšana
sievas kārtā, kad līgavai noņem vaiņagu, plīvuru un tā vietā uzliek sievas zīmi- aubi vai lakatu un
saimnieces priekšautu. Mičošana sākas pusnaktī., svecīšu gaismā. Līgavai plīvuru noņem līgavainis.
Vedējmāte vai Līgavaiņa māte apsien jaunivei lakatu ap galvu pēc sievu modes, pie tam lakats tiek
sasiets , nevis kā pierasts priekšpusē, bet aizmugurē. Vai aubi/ kā Vidzemē.
Jaunajam vīram uzlika kādu precēta vīra piederības zīmi, visbiežāk cepuri / hūti/ ar pīpi. Pēc tam
līgava un līgavainis / nu jau sievas un vīra kārtā/ kādam no jaunajiem, neprecētajiem , uzlika galvā
plīvuru un cepuri /bratam. Dažkārt viņi to darīja aizsetām acīm, lai izvēle būtu nejauša. Tie, kam
palaimējās dabūt līgavas plīvuru un līgavaiņa cepuri, tika saukti par lieko pāri. Šobrīd strikti pieturas
pie tā, ka mičošana notiek dienā , kad jaunie laulājas, tātad kāzu pirmajā dienā , pusnaktī. Svarīgi, lai
, pirms jaunlaulātie iet gulēt, līgava būtu nomičota. Līdz mičošanai līgava vēl nav sieva. Par sievu
viņa kļūst pēc mičošanas., kad tiek noņemts plīvurs un galvā uzlikta aube. Atkarībā no laika
apstākļiem, mičošana var notikt gan telpās , gan zem klajas debess.
Kāzās ļoti svarīga bija veltīšana jeb apdāvināšana. Ja pažēloja, uzdāvināja mazāk nekā gaidīts,
uzskatīja, ka pašiem devējiem /galvenokārt līgavai/ nebūs labi. Līgavainis līgavai dāvina kurpes vai ko
citu, līgava līgavainim baltu kreklu. Apveltīt vajadzēja nākamā vīra radus, ja rocība atļauj arī tuvos
radus, vedējus.
Ar veltīšanu sakarā ir arī naudas /monētu/, izrakstītas jostas, prievītes ziedošana dažādiem dabas
objektiem., kas ir vai nu kāzu ceļā / piemēram , pār tiltam braucot, met monētas upē, krustcelēs kokiem
uzkar prievītes vai jostas/, vai līgavaiņa mājās.
Pēc apdāvināšanas nu jau jaunais precētais pāris viesus mielo ar kāzu torti. Turpinās jautras rotaļas.
Guldināšana, modināšana. Kāzu norisē ritualizēta bija gan jaunā pāra guldināšana, gan
modināšana. Modināja otrā rītā ar iespējamu skaļu troksni ,mūziku ,dziedāja dziesmas.
Līgavas zagšana – jau kā kāzu atraktivitātes sastāvdaļa- pārmantota un raksturīga arī mūsdienu
kāzām. Cita lieta, ka šai darbībai zudusi kādreizējā dziļāka jēga un līgavas zagšana mūsdienās ir daļa
no kāzu jautrības. Pie tam, ja kāzu viesi pavairāk iedzer vai vienkārši joka pēc zog ne tikai līgavu, bet
arī līgavaini, vedējmāti.
Savās kāzās ar vīru bijām sasējušies ar jostu, lai mani nenozog.Līgavu mēģina nozagt īsi pirms
mičošanas.
Viens joks: Manās kāzās nozaga līgavaini. Manas draudzenes nozaga līgavaini. Jāmičo, un viņas
nospēra. Un tad tantes uztraucās, un viena tante saka: Nozodziet taču kāds to Lūciju arī!... Kristīnes
kāzās nozaga vedējmāti, lai kāzas neturpinātos, lai mēs varētu dzert un dzert do upada.. Un vedējmātes
nav un nekas tālāk nenotiek. Un tad saka : Ies kāds meklēt vedējmāti vai neies?. Bet nevienam viņa nav
vajadzīga, un visi tik dejo, bet tie, kas nozaguši, tie izmisumā un atdeva paši.- cik ilgi viņu slēpsi?
Otrajā dienā notiek dažādas pārģērbšanās, joku dzīšana un izpirkšana.

Mūsdienās no vecajām kāzu parašām daudz nav palicis. Līgavas pūrs, pasaga došana pārtapusi par
apdāvināšanu. Arī agrākā pasaga mešana, kur kāzu viesiem bija jādod nauda vai cimdi, zeķes u.
tml.visu kāzu viesu acu priekšā , vairs nav. Kāzu viesi dāvina skaisti iesaiņotas dāvanas un tikai
jaunlaulāto klātbūtnē vai arī noliek dāvanas uz dāvanām īpaši paredzēta galda līdz kāzu mielasta
sākumam.
Palikuši jaunā pāra pārbaudījumu/ gan stipri teatrilizēt/ kāzu vārti, mičošana, līgavas zagšana, bet
tikai kā kāzu norises atraktivitātes sastāvdaļa.

Kāzas nedrīkst būt pārāk nopietnas, kaut arī labi, ja tradīcijas rāmji tiek ievēroti. Skatītāju uzmanība
noplok, ja nav darbības. Tai ziņā Kurzemes suitu kāzas ir labs paraugs.- suitu sievām asas mēles,
krāšņi tērpi.
Kāzu scenāriju veido vedēji, bet scenāŗijs jāsaskaņo ar jauno pāri.

Jūsu kāzās viesi būs no dažādām reliģijas konfesijām. Kā mums krustu mest. /It īpaši Tev? –
katolietei?/ Noskaidro pareizticīgo cerkvī. Kā jābūt ģērbtām sievietēm? Cik zinu, nedrīkst baznīcā ieiet
bikšu kostīmā un kailu galvu, jābūt lakatiņam vai šallītei.

Man ir priekšlikums: Kāzu vārtiem pie Viesu nama varam atvest izpušķotus vārtus no Latgales. Mums
ir viss: brūklenāji, ziedi un virve, kuru appušķot. Linu dvieļi arī man ir, ko pagalmā izklāt un šķīvis,
ko apakšā palikt. Un mičošanai svecītes varu sapirkt un mičošanai dziesmu grāmata man ir. Vajag
tik Līgu ar Ervīnu ietrenēt dziedāt. Forši, vai ne?