Senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas

Nevieni svētki nenorit bez paaudžu paaudzēs krātām tradīcijām. Arī gada īsākajai dienai un
garākajai naktij jeb Ziemassvētkiem vai ziemas saulgriežiem ir savas tradīcijas. Par latviešu
raksturīgākajām tradīcijām tiek uzskatītas- pirtī iešana, deviņu ēdienu ēšana, kas nodrošina
pārtikušu nākamo gadu, iešana budēļos, ķekātās jeb čigānos, bluķa vilkšana, zīlēšana un dāvanu
dāvināšana.

Foto: Iveta Apškrūma

Senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas
Mājas pušķošana
Ziemassvētkiem gatavojoties, tīrīja un uzkopa māju, pēc tam to pušķoja. Mājā ienesa eglīti,
kurai bija īpaša nozīme; vēsturiski tā nāk no senču dzīvības koka, ko ziemas saulgriežos ienesa
namā. Pušķošanai izmantoja egļu zarus, krāsainus dzīparus, salmus, smilgas, putnu spalvas,
olas, augļus, dārzeņus, ēveļu skaidas un kaltētus ziedus. Sevišķi populāra bija puzuru veidošana.
Tie tika izgatavoti no salmu savērumiem, ko papildināja ar dažādiem citiem materiāliem,
piemēram, krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām. Dažreiz puzura vidū tika iekārts kartupelis,
kurā sadurti salmi. Šāds veidojums tika dēvēts par saulīti. Rotājumus visbiežāk darināja bērni,
ieliekot tajos savu mīlestību un bērna sirds skaidrību. Tāpēc šādiem veidojumiem piemita īpaša
enerģētika. Arī mūsdienās uzskata, ka tie lieliski attīra telpu no nevēlamām enerģijām, par cik
puzuriem ir daudzskaldņa forma, kas sastāv no daudzām mazām piramīdiņām.
Ziemassvētku mielasts
Ziemassvētkus senie latvieši svinēja trīs dienas- no 24.decembra līdz 26.decembrim.
24.decembra vakars bija ķūķa vakars, kad galdā goda vietā tika likta īpaša graudu biezputra,

1
saukta par ķūķi jeb koču. Graudu ēdieni simbolizēja dzīvības procesu nepārtrauktību un cieņas
izrādīšanu senčiem, kuru garu labvēlību šādā veidā svinētāji mēģināja iemantot.
Ak tu lielu brīnumiņu,
Pilni galdi piekravāti:
Cūkas kājas, šņukurītis,
Bieza putra vidiņā.
Ziemassvētki tika sagaidīti ar bagātīgi klātu galdu, uz kura netrūka ne ēdienu ne dzērienu, tāpēc
bez obligātā ķūķa, uz tā bija zirņi, pupas, cūkas šņukurs, putraimu desas, vistas cepetis, štovēti
kāposti, sautēti kāļi un burkāni, krāsnī cepti kartupeļi, pīrāgi un apaļi rauši, kas simbolizēja
sauli. Tradicionālais Ziemassvētku dzēriens bija medalus, ko mūsdienās vairs nevar redzēt uz
svētku galda. Taču dzēra arī pienu uni paniņas.
Obligāti uz galda atradās maize, sāls un uguns, kas solīja svētību nākamajam gadam. Galdu
nedrīkstēja novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā.
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.
Latgalē tāpat kā visās katoļticīgajās valstīs, četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem, kas sakrīt ar
Adventes laiku, sāka ievērot gavēni, kura laikā uzturā nelietoja gaļu.

Ziemassvētku pēršanās
Ziemassvētku pirts rituāls bija paredzēts, lai sagatavotu cilvēku gaismas uzvaras svētkiem. Pirts
tika kurināta dienu pirms Saulgrieži atradās zenītā vai Saulgriežu dienas rītā. Pirtī ne tikai
fiziski mazgājās, bet arī simboliski attīrījās no visa enerģētiski sliktā, kas pa gadu sakrājies un
sagatavojās jauna veiksmīga enerģētiskā cikla uzsākšanai. Jeb citiem vārdiem sakot,-
nomazgāja dvēseli baltu.
Budēļos, ķekatās, kaļadās jeb čigānos iešana(šai izpriecai atkarībā no dažādām Latvijas
vietām ir vēl arī citi apzīmējumi)
Šim notikumam īpaši gatavojās. Ļaudis gatavoja maskas, kas parasti līdzinājās tiem gariem,
kuriem gribēja pielabināties. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča
maska, jo cilvēki ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida projām visus ļaunos garus. Lācim
noteikti līdzi gāja tā dīdītājs, kas skandināja:
Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece, samaksās:
Šķiņķi, gaļas, klaipu maizes,
Trīs pimberi naudas.
Bez lāča populāras bija buka, nāves, dzērves, garās sievas un mazā vīriņa maskas. Masku
gājiens devās cauri ciemiem no mājas uz māju, dziedot un dejojot. Katram gājienam bija savs
vadonis, ko dēvēja par Budēļu vecajo. Tam vienmēr līdzi bija rīkste, ar ko nopērt māju ļaudis.
Pēriens bija jāsaņem katram obligāti, lai nākamajā vasarā to nenoēstu odi un dunduri. Budēļtēva
rīkstei latvieši piedēvēja varenu dzīvības, veselības un auglības spēku. Budēļiem bija jāpaliek
nepazītiem. Šim nolūkam centās izmainīt balsi, mutē liekot kādu priekšmetu un pat izgriežot
liekos zobus no rāceņiem. Budēļus visur laipni sagaidīja, bagātīgi pacienāja un apdāvināja, jo
tas solīja svētību tam namam un ģimenei, kurā budēļi ciemojās. Kurš gan gribētu atteikties no
svētības? Budēļi atnesa svētību ikvienai vietai, kur tie uzturējās.

2
Simtiem cepu kukulīšu
Ziemassvētku gaidīdama;
Simtiņš nāca danča bērnu
Ziemassvētku vakarā.
Bluķa vilkšana
Šim nolūkam jau iepriekš tika sagatavots ozolkoka bluķis, kura abos galos iestiprināja resnas
virves. Ziemassvētku vakarā vīrieši ķērās pie virvēm un vilka bluķi gan pa savu sētu, gan no
vienas mājas uz otru cauri visam ciemam. Bluķis tika īpaši izvilkts cauri tām vietām, kur
atgadījušās kādas likstas. Bluķa vilcējiem sekoja trokšņojošu ļaužu pūlis, tādējādi aizbaidot
ļaunos garus. Valdīja uzskats, ka tie īpaši sarosās saulgriežu laikā. Pēdējā no mājām bluķi ievēla
speciāli šim nolūkam sagatavotos degošos salmos un sadedzināja. Līdz ar bluķi sadega visas
pērnā gada neveiksmes, sliktās domas un darbi.
Pirms bluķa vilkšana pārtapusi par simbolisku ļaunuma iznīcināšanu, tālākā senatnē tā
reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par "Ziemassvētku vilkšanu kalnā",
kad bluķis vilkts kalnā.

Ai, bagāti Ziemassvētki,

Lejiņā nogājuši!
Tekam, veci, tekam, jauni,
Velkam svētkus kalniņā.
Zīlēšana un laimes liešana
Izplatīta Ziemassvētku vakarā bija nākotnes zīlēšana. Tas bija vēl viens veids cīņai ar ļaunajiem
gariem un veiksmes piesaistīšanai. Sevišķi ar zīlēšanu noņēmās neprecētās meitas, kas vēlējās
uzzināt, kurš būs viņu izredzētais. Precinieku varēja mēģināt ieraudzīt, atmuguriski pieejot pie
krāsns un caur kājstarpi tajā raugoties. Arī Ziemassvētku naktī izslaukot istabu, un uz
saslaucītajiem gružiem apsēstoties un sukājot matus, varot ieraudzīt savu izredzēto nākam. Taču
ne tikai meitas zīlēja savu nākotni.
Uz labu ražu cerot nākamajā gada, senie latvieši skaitīja zvaigznes debesīs; jo vairāk saskaitīja,
jo labāka raža gaidāma. Vēl viens veids, kā tikt pie labas ražas, bija krustiņa izgatavošana no
pīlādža, kurš pēc tam bija jāaprok rudzu laukā zem sniega. Bet, ja gribēja pie lielas nauda tikt,
tad vajadzēja ņemt melnu kaķi un ar to klēpī apiet apkārt baznīcai.

Un pilnīgi noteikti visi senlatvieši zīmēja baltu krustu uz durvīm, lai mošķi un ļaunie gari netiek
mājā.

Varbūt arī mēs šajos Ziemassvētkos ar baltu krītu uzvilksim krustu pret ļaunumu uz savām
durvīm un mēģināsim atdzīvināt savā ģimenē vismaz kādu no mūsu senču tradīcijām..

3
 Ziemassvētku tradīcijas / Svētku tradīcijas

Ziemassvētku vakarā meitas nes malku uz istabu, ja pagales pa pāriem, tad drīz apprecēsies, ja
nepārī, tad ne.

Ziemassvētku rītā jāceļās agri, lai visu gadu varētu agri celties. 

Ja Ziemassvētku naktī debesis zvaigžņotas, tad nākamajā gadā būs laba raža, turpretī apmākušās
debesis sola neražu. 

Ziemassvētku naktī jāēd 9 reizes pēc kārtas, tad nākošais gads būs bagāts. 

Ziemassvētku vakarā velk ar krītu uz visām durvīm krustus, tad ļaunais gars iet prom. 

Ziemassvētku vakarā jāskrien basām kājām trīsreiz mājai apkārt, lai nesāp zobi. 

Ziemassvētku vakarā jālej bļodā ūdens, jāiepilinā divi pilieni sveču tauku un jāsamaisa. Ja pilieni
saiet kopā, tad pāris apprecēsies, ja ne, tad izšķirsies. 

Ziemassvētku vakarā vajag visas lampas sadegt, lai Laimīte redzētu, kur staigāt. 

Ziemassvētku vakarā ātri jābeidz darbi, lai darbi labi veiktos visu gadu. 

Ja pirms Ziemassvētkiem daudz sniega, pirms Jāņiem būs daudz daudz lietus. 

Lai naudas nekad netrūktu, tad Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot. 

Ziemassvētku naktī svešinieki nav jāpatur mājā. 

Ziemassvētki ir auglības svētki, tādēļ Ziemassvētku sestdienā jāēd un jādzer līdz pulksten
divpadsmitiem, tad būs auglīga vasara. 

Ja ūdeņi pirms Ziemassvētkiem trīs reizes pārsalst, būs bagāta vasara. 

Ziemassvētku vakarā jātura maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs. 

Kad Ziemassvētku naktī iet uz krusta ceļu, tad var dabūt visu zināt, kas nākošā gadā notiks. 

Ziemassvētku naktī pulksten 12 ūdens akās pārvēršoties par vīnu. 

Lai būtu daudz naudas, tad ziemassvētku vakarā melns kaķis jānes ap baznīcu. 

Ja Ziemassvētkos ir sniegputenis, nākamgad būs daudz medus. 

Ja ap Ziemassvētkiem logos daudz leduspuķu, būs laba augļu raža. 

No kaudzes velk žagarus. Ja gadās kupls un taisns, līgavainis būs stalts un bagāts, ja mazs un līks -
ķeists un nabags. 

Zem traukiem uz galda saliek maizi, atslēgu, gredzenu, naudu, smiltis un ļauj katram paņemt
savējo. Kas izvelk maizi - būs pārticis, atslēgu - būs saimnieks, gredzenu - apprecēsies, naudu -
kļūs bagāts, smiltis - viss izjuks, kā uz smiltīm būvēts. 

4
Ziemassvētku sestdienas vakarā jāuzliek uz grīdas gabaliņš gaļas un maizes, tad jālaiž istabā suns.
Ko suns pirmo ķers, tas tai gadā būs dārgāks. 

Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas. 

Ziemassvētku vakarā jāstāv galda virsū uz vienas kājas un jātur vienā rokā alus kauss, otrā linu
sauja, tad aug vareni lini. 

Ja Ziemassvētku nedēļā prusaki pa kūlu rāpo, tad būs badīga vasara. 

Ziemassvētku nakti jāiet basām kājām ābeles purināt, tad nākošu gadu būs pulka ābolu. 

Ziemassvētku naktī jāiet uz kūti klausīties, ko zirgi runā, tad dabūs zināt nākamas lietas. 

Lai uzzinātu, cik gadus vēl dzīvos vai arī pēc cik gadiem sasniegs to, ko vēlas, tad Ziemassvētku
priekšvakarā jāņemot glāze, jāizraunot pašam savs mats no galvas un mats jāieverot zelta
laulājamā gredzenā. Gredzens jāliekot glāzē. Pēc tam jānodomā, ko vēlas zināt; gredzens pašam
jātur tik ilgi, kamēr tas sit pa glāzes malām. Ja nesit, tad domātais piepildās tanī pat gadā. 

Ziemassvētkos, kad dedzina eglīti, jāizvēl katram sava svecīte; kam pirmam svecīte nodzisīs, tas
pirmais mirs vai arī precēsies (kā norunā). 

Kura meita grib precēties, tai Ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber mēsli ārā, uz tiem
jānostājas un jāiesaucas: "Ū, ū!" Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais tautas
dēls. 

Ja meita redz Ziemassvētku naktī sapnī kādu puisi viņai kreklu pasniedzam, tad tas būs viņas
brūtgāns. Ja tāpat puisis redz meitu, tad tā būs viņa brūte.

5
Lai arī vairums no mums tikai pasmīn par kādreiz izveidotajiem svētku ticējumiem, tie
noteikti nav radušies bez iemesla. Dažkārt ir vērts ieklausīties un iedziļināties senajos
ticējumos, jo tie patiesi mēdz izskaidrot daudz vairāk, nekā mēs varētu iedomāties.

Laikapstākļu novērojumi

Ja vakarā debesīs redzams daudz zvaigžņu, tad nākamā vasarā gaidāma bagātīga ogu un sēņu raža.

Ja Ziemassvētku dienā novērojamais tā dēvējamais ''slapjdraņķis'', tas nozīmē, ka raganai ir kāzas.

Bet, ja stipri snieg, tad kāda ragana ir nomirusi. 

Ja dienas laikā saulei ir redzami lieli stari, tad priekšā vēl auksta ziema ar lieliem puteņiem.

Ja ir zaļi Ziemassvētki, gaidāmas baltas Lieldienas.

Ja ap Ziemassvētkiem sasnieg liels sniegs, tad ap Jāņiem gaidāms ļoti karsts laiks.

Ja pirms Ziemassvētkiem ir sniegputenis, būs labs gads, ja ne, tad slikts.

Kādas ir 12 naktis pēc Ziemassvētkiem, tādi esot nākošie 12 mēneši.

Ja līdz Ziemassvētkiem neaizsalst upes un ezeri, tad nākamā vasarā būs bagāts zivju loms.

Ja Ziemassvētkos snieg, būs auksts pavasaris.

Ja Ziemssvētkos koku zarus klāj sarma, būs agrs pavasaris.

Kad uznāk pirmais sniegs, tad tajā ir jāmazgā mute, lai būtu skaists un visu gadu nebūtu
samiegojies.

Ja Ziemassvētku naktī debesis zvaigžņotas, nākamajā gadā būs laba raža, turpretī apmākušās
debesis sola neražu.

Par naudu un bagātību

Ja grib daudz naudas, tad Ziemassvētku naktī ap baznīcu ir jāapnes melns kaķis. 

Lai naudas nekad netrūkstu, nedrīkst Ziemassvētkos visu iztērēt, ir kaut kas jāietaupa. 

Ziemassvētku vakarā jāēd daudz zirņi, tad arī būs daudz naudas.

Ja Ziemassvētku vakarā, kurinot krāsni, kamīnu vai ugunskuru izbirst sērkociņi, tad Jaunajā gadā
gaidāms daudz naudas. 

Par darbu

6
Ziemassvētku rītā ir jāpārcilā visi arāja darba rīki, lai lauku darbi veiktos raitāki un augļiem būtu
laba raža. 

Ja Ziemassvētku vakarā ātri pabeigsi visus darbus, tie labi veiksies visu turpmāko gadu.

Ziemassvētku rītā ir agri jāceļas, lai visu gadu varētu agri piecelties.

Lai veiktos darbi un arī citādi būtu izveicīgs, tad Ziemassvētku rītā pirms saules lēkta jāiekur
uguns.

Pirmajā Ziemassvētku rītā ir jāsargā bērni, lai tie neaizskrietu uz kaimiņiem, jo tad darbs
neveicoties.

Kas Ziemassvētku rītā pirmais pieceļas, tas visu gadu ies pirmais ar darbiem priekšā.

Par laimi, veiksmi un mīlestību

Ja, matus ķemmējot, ķemme nokrīt zemē, tad pašam nevajag to celt, vajag palūgt, lai paceļ kāds
cits.

Ziemassvētku rītā gaismas ieviešanai iekurina krāsni vai kamīnu, lai dūmi ietu caur skursteni, –
tad arī mājas tiks nesta laime. 

Ziemassvētku vakarā vajag visas lampas sadegt, lai Laimīte redzētu, kur staigāt. 

Ja Ziemassvētku rītā mājā pirmais cilvēks, kas ienāk, ir vīrietis, nākamais gads būs laimīgs, ja
sieviete – nelaimīgs.

Ziemassvētku vakarā jātur maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.

Ziemassvētku vakarā meitas nes malku uz istabu, ja pagales pa pārim, tad drīz apprecēsies, ja
nepārī, tad ne.

Kad Ziemassvētku rītā suņi stipri rej, tad to gadu tai mājā būs kāzas.

Ziemassvētku vakarā nedrīkst uz bluķa sēdēt, tad visu gadu vecmeitās būs jāpaliek

7
Senlatvieši, būdami zemkopju tauta, Ziemassvētkus, kā jau visus zemkopju ieražu svētkus, svinēja
saskaņā ar saules ritu un saules gada kalendāru. Balstoties uz mūsu senču kalendāru,
Ziemassvētki jeb Ziemas svētki ir ziemas saulgrieži, kas katru gadu astronomiski notiek laikā no
20. līdz 22. decembrim. Arī senlatvieši Ziemassvētkus svinēja 3 dienas un 3 naktis, bet citviet tie
ievilkās pat nedēļas garumā.

Ziemas saulgriežos, līdzīgi kā vasaras saulgriežos – Jāņos, notiek kārtējā gaismas un tumsas

cīņa, tikai šoreiz tumsa ņem virsroku, jo Ziemas svētku nakts ir visgarākā, bet diena ir visīsākā.
Šī iemesla dēļ daudzas senlatviešu Ziemas svētku tradīcijas ir saistītas ar gaismas vairošanu,
tādējādi atvairot tumsas spēkus. Kā vēsta seno latviešu ticējumi, no saules un gaismas labvēlības
Ziemas saulgriežos bija atkarīga visa nākamā gada raža. Pēc Ziemassvētkiem, kā zināms, dienas
paliek arvien garākas un gaišākas, līdz ar to Ziemassvētku svinēšanu varētu uzskatīt arī
par gaismas atgriešanās svētkiem.

Atgriežoties pie zemkopju ieražu svētkiem, Ziemas svētki tika uzskatīti arī par
beidzamajiem rudens ražas novākšanas un visu lielo darbu nobeigšanas svētkiem. Ja mūsdienās
Ziemassvētki tiek uzskatīti par klusiem un mierīgiem svētkiem, tadsenlatviešu tos svinēja lustīgi,
nododoties dažādām jautrām un skaļām izdarībām.

Varbūt esat pamanījuši, ka nevienas senlatviešu gadskārtas svinības (Jāņi, Miķeļi, Lieldienas),
izņemot Ziemas svētkus, netiek sauktas par svētkiem. Runājot par nosaukumu “Ziemas svētki”,
jāpiemin analoģija, ka vārds “svētki” atvasināts no vārda “svēts”, kura sākotnējā nozīme ir
balts, tīrs, gaišs un spodrs, kas lieliski parāda Ziemassvētku būtību.

Kā jau pieminēts, Ziemas svētki ir ziemas saulgrieži, bet tie ir arī Dieva dzimšanas laiks. Ņemot
vērā to, ka senlatviešiem bija mītiskā domāšana, Dievs šajā gadījumā nebija kristīgās pasaules
Dievs, bet gan debesis, debess gaisma un augstākais garīgais jēdziens, tāpēc šajā gadījumā
divkāršā svētku nozīme nerada nekādas pretrunas, bet gan gluži pretēji – tā kā ziemas saulgriežos
gaisma gūst uzvaru pār tumsu, un saule sāk savu augšupeju, tad analoģiski un simboliski to var
attēlot kā Dieva dzimšanu.

Ja runājam par senlatviešu Ziemas svētku un ziemas saulgriežu jēgu, tad jāsaka, ka kopumā tie
ir auglības, cerības un gaismas svētki. Ja Ziemas svētkus salīdzina ar citiem senlatviešu
svētkiem, tad jāsaka, ka tieši ziemas saulgriežu svinēšana bija visbagātīgākā – galdā tika celts it
viss, kas pavasarī un vasarā izaudzēts, un rudenī ievākts. Par Ziemas svētku galdā ceļamo cienastu
lasiet turpinājumā par senlatviešu Ziemassvētku tradīcijām.

Bagātīgi klāts galds

Kā jau pieminēts, Ziemas svētkos galdā cēla it visu, kas novākts rudens ražā, līdz ar to svētku
ēdieni tika gatavoti no visa, kas pašu izaudzēts – gan dārzeņiem, gan augļiem, gan lopiem. Tā kā

8
senlatviešu maģiskais skaitlis bija 9, kā arī 3, kas ir maģiskā devītnieka atvasinājums, uz svētku
galda obligāti bija jābūt deviņiem dažādiem ēdieniem. Devītnieks, līdzīgi kā
astotnieks,simbolizē bezgalību, bet ne tādēļ, ka tas atgādinātu bezgalības zīmi – lai arī kādas
matemātiskās manipulācijas tiktu veiktas ar skaitli 9, rezultātā atkal tiek iegūts devītnieks. Šī
iemesla dēļ skaitlis 9 simbolizē arī visa maģisko pirmsākumu. Ziemas saulgrieži, tāpat kā
mūsdienu izpratnē, noslēdza saules gadu, bet, kā zināms, ar Ziemas svētkiem nekas nebeidzās
– tie vienlaicīgi arī ievadīja jauno saules gadu un tika uzskatīti par laika un pasaules
pārradīšanas brīdi. Iespējams tādēļ mūsu senčiem deviņu ēdienu, kā maģiskā pirmsākuma simbola,
klātesamība ziemas saulgriežos bija tik būtiska.

Kā vēsta senlatviešu ticējumi, deviņi svētku ēdieni solīja pārtikušu un bagātu nākamo gadu, tāpēc
varētu domāt, ka jo vairāk svētku ēdienu, jo labāk. Ja skrupulozi sekojam visiem senlatviešu
Ziemas svētku svinēšanas priekšrakstiem, jāpiemin, ka svētku galdā bija jāceļ arī vismaz divtik
daudz našķu.

Atgriežoties pie Ziemas svētku tradicionālajiem ēdieniem, Ziemas svētku galdā noteikti bija
jāceļ pelēkos zirņus un pupas, lai nebūtu jāraud, speķa pīrāgus, lai dzīve nestu arvien jaunus
pārsteigumus, burkānus un bietes, lai turētos laba veselība,piparkūkas, lai netrūktu
mīlestības, apaļas formas mīklas cepumiem, lai būtu daudz saules, štovēti kāposti, lai būtu
spēks,putna gaļa, lai gūtu panākumus, zivs gaļa, lai būtu nauda, cūkgaļa vai cūkas šņukurs jeb
smeceris, lai vienmēr būtu laime. Jāatceras, ka zivju zvīņas nevis jāmet laukā, bet gan jāizžāvē un
jātur naudas makos, lai nākamajā gadā piesaistītu naudu.

Neskaitot šos deviņus maģiskos ēdienus, galdā noteikti jāceļ arī maize, lai tās nākamajā gadā
netrūktu, miežu un kviešu graudu biezputra ar cūkas galvu, zirņiem un pupām
jeb kočs, putraimdesa, kā arī medalus vai alus, bez kura senlatvieši neiztika nevienā svētku
reizē. Tie, kas alkoholiskus dzērienus nelietota, parasti dzēra kvasu, rūgušpienu vai paniņas. Ja
nu tomēr kāds no šiem ēdieniem nav pieejams vai neiet pie sirds, var pagatavot arī,
piemēram, sautētus kāļus, ķirbja ēdienus, krāsnī ceptus kartupeļus vai grūbu putru. Ja
runājam par saldajiem ēdieniem, noteikti jāpiemin maize ar ievārījumu, rupjmaize ar dzērveņu
sulu un medu jeb maizes biguzis, apaļus raušus, kā arī sklandraušus, kurus senlatvieši mēdza
pildīt arī ar sēnēm.

Runājot par galda klāšanas tradīcijām Ziemas svētkos, noteikti jāuzsver, ka maize, sāls un
uguns bija tie elementi, bez kuriem nekādā gadījumā nedrīkstēja iztikt, jo tie solīja svētību. Tāpat
svētku galdu nedrīkst novākt visu Ziemas svētku nakti, lai arī nākamajā gadā varētu dzīvot
pārticībā. Faktiski Ziemas svētkos galdā varēja celt praktiski jebkādus apaļas formas ēdienus, jo
Ziemas svētkos, kas ir vieni no saulgriežiem, apaļas formas ēdieni simbolizēja Sauli, tādējādi
cildinot un vairojot gaismu.

9
Bluķa velšana

Dažādos informācijas avotos saistībā ar senču Ziemas svētkiem ir atrodams vārdu

salikums “Bluķa vakars”, kas ir attiecināms uz Ziemassvētku pirmo vakaru un nakti. Bluķa
vakars nereti tika dēvēts arī par kūķu koču, kūķu vai kūcu vakaru. Šāds nosaukums radies
saistībā ar vienu no būtiskākajām senču Ziemas svētku svinēšanas tradīcijām, proti, rituālo darbību
– bluķa velšanu, kas simbolizēja saules ritu, un tā velšana nozīmēja saules gaitas attēlošanu.
Savukārt kūķu vakaram bija saistība ar citu Ziemas svētku rituālu, kurā caur svētku ēdienu izvēli,
iepriekš pieminētā kūķa jeb koča likšanu galdā tika veicināta labklājība un turība. Ceļot galdā
kūķi, tika izrādīta cieņa senčiem un piesaistīta to labvēlība.

Atgriežoties pie bluķa velšanas – pirms Ziemas svētkiem tika sagatavots liels ozolkoka bluķis,
kura abos galos tika iestiprināts resnas virves striķis. Bluķis tika velts no vienām mājām uz
otrām mājām, bet pēdējās mājās – speciāli šim nolūkam sagatavotos salmos tika sadedzināts,
simbolizējot jaunā saules gada sākšanos. Sākotnēji bluķa vilkšana simbolizējusi Saules un
gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par “Ziemas svētku vilkšanu kalnā”, kad tas ticis vilkts kalnā.
Cits uzskats, kas saistīts ar bluķa velšanu, vēsta, ka tādējādi no visām apciemotajām mājās bluķī
tika savāktas visas aizvadītā gada nelaimes un likstas, kā arī sliktās domas un darbi, kuri
pēcāk tika iznīdēti, tos sadedzinot. Bluķi parasti vilka vienas saimes ļaudis, visbiežāk vīriešu
kārtas pārstāvji, bet bluķa vilcējiem sekoja trokšņojošu un dziedošu ļaužu pūlis, dažnedažādos
veidos atbaidot ļaunos garus, kuri, kā vēsta ticējumi, saulgriežos, it īpaši Ziemas saulgriežos, kad
nakts ir visgarākā un diena ir visīsākā, sarosās.

10
Mājas uzkopšana un rotāšana

Kā pirms jebkuriem lieliem svētkiem arī pirms Ziemas svētkiem tika sakopta māja un sēta, kā
arī ar dažādiem rotājumiem tikaizpušķota istaba. Rotājumiem tika pielietoti tikai un vienīgi dabā
atrodamie materiāli, piemēram, smilgas, salmi, kaltēti ziedi, ēveles skaidas, dzija, putnu spalvas,
kā arī olas, dārzeņi un augļi.

Īpaši iecienīti Ziemas svētku rotājumi bija puzuri jeb no salmiem vai kaltētām niedrēm, kas
savērtas uz vilnas dzijas, ģeometriski darināti rotājumi, kā arī saulītes jeb kartupelī sadurtas nieres
vai salmi. Tika uzskatīts, ka puzuri lieliski attīra telpas no nevēlamām enerģijām, jo tiem ir
daudzskaldņa forma, ko veido vairākas, piramīdas formas figūras. Puzuri nereti tika papildināti ar,
piemēram, krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām.

Istabā tik ienesta arī eglīte, kas kā mūžzaļš koks simbolizēja mūžīgo dzīvību un senču dzīvības
koku. Eglīte, tāpat kā istaba, arīdzan tika izpušķota ar dažādiem dabīgiem, pašdarinātiem
rotājumiem. Jāuzsver, ka eglītes nešana mājās un tās rotāšana ir salīdzinoši nesen radusies
tradīcija, kas savu popularitāti ieguvusi vien pirms apmēram 150 gadiem. Sākotnēji tradīcijas,
kas bija saistītas ar mūžzaļo koku godināšanu, bija iešana mežā un eglītes vai kāda cita mūžzaļa
koka izrotāšana ar dažādiem gardumiem gariem, nenocērtot un nenesot to nekur.

Tāpat nevarēja aizmirst par greznumiem un rotām arī savā apģērbā, jo, kā vēsta dainas, visām
senajām gadskārtām un godiem piederējās daiļums un iznesība, kas savukārt piesaistīja
labklājību un bagātību.

Runājot par sagatavošanos Ziemas svētkiem, jāpiemin, ka līdz svētkiem noteikti bija jāpaspēj
noslēgt visus rēķinus un izmaksāt algas. Šāda pārliecība tika attiecināta arī uz visiem pārējiem
darbiem – viss bija jāpagūst līdz svētkiem, lai svētkus varētu svinēt, nevis tramīgi bažīties par
nepadarītajiem darbiem.

Budēļos iešana

Iešana budēļos (Zemgalē), ķekatās (Kurzemē), čigānos (Vidzemē) jeb kaladniekos (Latgalē) bija

viena no populārākajām senču Ziemas svētku tradīcijām. Vēl citādi budēļus sauca par bukiem,
miežvilkiem, bubuļiem, ķekatnieki, nūjnieki, preiļi, kurciemi u.c. vārdos. Iešana budēļos bija
iecienīta izdarība ne vien Ziemas svētkos, bet arī citos gada laikos, proti, iet ķekatās varēja
sākot no Mārtiņiem (novembra) un beidzot ar Meteņiem (februārim).

Vārds “budēlis” radies no vārda “budīt”, kas nozīmē mudināt jeb skubināt, kas bija galvenais
budēļu uzdevums, proti, mudināt ļaudis nepadoties tumsas ietekmei, bet gan vairot prieku, auglību
un svētību. Atsevišķi jāpiemin vārda “čigāni” nozīme budēļu kontekstā – sākotnēji budēļi tika

11
saukti nevis par čigāniem, bet gan par sigāniem. Vārds “sigāns” radies no vārda “sigāt”, kas
nozīmē klejot, staigāt.

Budēļu izdarības varētu raksturot kā masku gājienus, kuros, noteiktās maskās tērpušies, no vienas
mājas uz otru māju staigāja kaimiņi, trokšņodami, dziedādami, dejodami un spēlēdami ne vien
mūzikas instrumentus, bet radīdami troksni arī ar dažādiem sadzīves priekšmetiem. Jo lielāks
troksnis, jo labāk – budēļi bija jādzird jau tālumā.

Izplatītākās budēļu maskas bija meitas un puiši, par kuriem pārtērpušies pretējā dzimuma
pārstāvji, čigāni, žīdi, ubagi, zaldāti, lāči, kazas, zirgi, dzērves, buki, stārķi, govis, āži, vilki, siena
kaudzes, labības kūļi, sieti, slotas, grozi, Nāves, Velni, Dievi, Laimas, miroņi, spoki, garās sievas,
mazie vīri, raganas, spēlmaņi uz siena kaudzes, jātnieki uz zirga, kā arī daudzi citi. Pats
būtiskākais bija palikt nekādā veidā neatpazītiem – ne pēc izskata, ne pēc balss.

Katrai budēļu maskai jeb vieplim bija sava simboliskā nozīme, kas atbilda senlatviešu tautas
uzskatiem un raksturam, piemēram, vilks nozīmēja ļaunumu, tumsu un salu, lācis – slinkumu,
miegainību un tūļīgumu, zaķis – bailes un lišķību, kaza – gaismu un tikumību, dzērve – prātu un
gudrību u.tml.

Viena no galvenajām maskām bija Lācis, kura uzdevums bija ar savu rūkšanu un tūļāšanos
aizbaidīt ļaunos spēkus. Arī citāmķekatu izdarībām bija rituāla nozīme, piemēram, rotaļai
“Vilks un kaza”, kas simbolizēja gaismas piesaukšanu, vilkam (Dieva sunim) steidzinot kazu
(Sauli) kāpt debesu kalnā. Tāpat budēļi arī dejoja, dziedāja un apdziedāja visu, ko uzskatīja par
nepieciešamu pozitīvā vai negatīvā nozīmē apdziedāt.

Budēļu baram vienmēr bija savs barvedis jeb budēļu tēvainis, čigāns, ķekatu tēvs, kuram
bija tiesības pārbaudīt saimes locekļu čaklumu un zināšanas, kā arī istabas tīrību un pēcāk,
atkarībā no situācijas, uzslavēt vai apdziedāt tos, norādot uz attiecīgajiem trūkumiem, kā
arī iepērt ar žagariem, tādējādi dodot tiem svētību, veselību un auglību. Savukārt budēļu māte un
čigānietes mēdza saimei paredzēt nākotni un zīlēt.

Saimnieku pienākums, ieaicinot budēļus mājās, bija kārtīga to pabarošana un padzirdīšana, kā

arī ciemkukuļa vai dāvanas iedošana kulē. Tas viss, protams, ne uzreiz – sākumā arī saimnieki
varēja budēļus pārbaudīt, uzdodot tiem dažādus uzdevumus, vai vaļsirdīgi aprunāties ar tiem.

Tā kā budēļi simbolizēja senču veļus un cilvēkam labvēlīgos garus, tie tika uzskatīti par mājas
svētības, veselības un auglības nesējiem. Ciemos atnākušos ķekatniekus neielaist istabā
uzdrošinājās tikai retais. Gadījumā, ja budēļi netika ielaisti mājās, tie varēja nodarīt tām kādu
skādi, tāpēc visi prātīgi ļaudis tos vienmēr ieaicināja savās mājās.

12
Budēļiem līdzīgas bija kaladnieces jeb sievietes, kuras gāja tā saucamajās kaladās, kas ir
īpaši Latgalē izplatīta Ziemas svētku tradīcija. Kaladās, līdzīgi kā budēļos, sievietes gāja no sētas
uz sētu, dziedādamas Ziemassvētku dziesmas, par ko tās saņēma cienastu vai dāvanu jeb
kaladiņu.

Ja reiz runājam par ciemošanos, jāpiemin, ka dainās Ziemas svētki tika apzīmēti arī par ciemos
braucamo laiku. Domājams, ka no šīs tradīcijas vēlāk attīstījusies arī mūsdienās visiem zināmā
apdāvināšanās jeb dāvanu dāvināšanas tradīcija.

Rotaļās iešana

Kā jau pieminēts pie budēļu izdarībām, būtiskākās Ziemas svētku rotaļas bija tās, kurās Mēness
ķēra Sauli, vai Vilks ķēra Kazu,simbolizējot gaismas un tumsas cīņu, kas noris Ziemas svētkos.
Bez tām, protams, tika spēlētas arī citas rotaļas, lai interesanti un līksmi aizvadītu gada garāko
nakti. Rotaļāšanās neizpalika arī bez dziesmu dziedāšanas un deju dejošanas. Ziemassvētku
rotaļu ciklā iederējās arī dziesmas par kaķīša asarām, kas simboliski attēloja atkusni.

Zīlēšana un rituāli

Ziemas svētku vakara rituāli bija cieši saistīti ar ticējumiem, ar kuriem varat iepazīties
atsevišķā rakstā. Turpinājumā minētie maģiskie rituāli un zīlēšanas metodes, protams, nav
vienīgās, kas senatnē, Ziemas svētku laikā tika piekoptas, bet ieskatu veiksim tikai dažās no tām.

Labas ražas nodrošināšanai Ziemas svētku naktī vajadzēja skaitīt zvaigznes. Lai būtu daudz un
paklausīgu bišu, svešā kūtī bijajācērp aita, nocirpto vilnu liekot stropa dibenā. Lai būtu laba
ābolu raža, ābeles bija jāsit ar biksēm vai slepus tajās jāpakar saimnieka bikses, bet ne jau
šādas tādas – tikai tādas, kuras saimnieks novilcis pirtī. Naudas piesaistīšanai ap baznīcu bija
jāapnes melns kaķis. Lai nesāpētu zobi, bija trīs reizes jāapskrien ap māju. Ziemas svētku rītā
bija jāceļas agri, pretējā gadījumā visu gadu nevarēja izgulēties. No rīta bija būtiski iziet no
mājas pirms kāds svešinieks bija ienācis, ienesot mājā nelaimi.

Runājot par zīlēšanu, Ziemas svētki bija pēdējais laiks, lai izzīlētu nākamo precinieku, jo pēc
Zvaigznes dienas jeb 6. janvāra to vairs nemēdza darīt. Zīlēšana galvenokārt saistījās ar
precinieku un kāzu laika zīlēšanu. Līdzīgi kā Jāņos meitas meta savus vainagus ozolā, tā arī
Ziemas svētku vakarā tos meta eglītē, lai izzīlētu, cik gadi līdz kāzām vēl gaidāmi – katra reize,
kad vainags nepalika eglītē, nozīmēja vēl vienu gaidīšanas gadu. Jaunas meitas arī baroja suni un
laida to laukā, lai lūkotu, uz kuru pusi tas skries – uz kuru pusi tas aizskrēja, uz to pusi arī meitu
aizvedīs tautās. Ja nebija sava suņa, gāja laukā klausīties, no kuras puses rēja kāds kaimiņu suns.
Vēl viena zīlēšana, ko veikušas jaunas meitas, bija malkas nešana, kurā pāra skaita pagales
liecināja par gaidāmām kāzām. Kāda cita zīlēšanas metode vēsta, ka meitai bija jāuzsēžas uz
krāsns kruķa un jājāj uz cūku kūti – cik cūku bailēs iekviekušās, tik daudz gadu bija jāgaida

13
līdz kāzām. Varēja arī pār plecu mest kurpi – ja tā nokrita ar purngalu pret durvīm, bija gaidāms
precinieks. Ja atmuguriski piegāja pie krāsns un caur kājstarpi tajā raudzījās, varēja ieraudzīt
nākamo precinieku. Tāpat līgavaini varēja ieraudzīt, Ziemas svētku naktī izslaukot istabu,
apsēžoties uz saslaucītajiem gružiem un sukājot matus.

Atsevišķa zīlēšanas tradīcija, kas mūsdienās ir pārceļojusi uz Vecgada vakaru, ir laimes liešana
no alvas, svina vai sveču taukiem. Izkausēto metālu vai taukus ielejot aukstā ūdenī, izveidojas
īpatnēji veidojumi, kurus vēroja un tulkoja, tādā veidā mēģinot paredzēt nākošā gada laimi vai,
varbūt, nelaimi.

Tāpat Ziemas svētkos nodarbojās arī ar gaidāmo laika apstākļu un ražas prognozēšanu. Ja
Ziemas svētki bija melni, tas ir, bez sniega, baltas bija Lieldienas. Ja Ziemas svētkos bija auksts
laiks, vasara bija karsta. Ja uz Ziemas svētkiem bija daudz sniega saputināts, bija bagātīga raža. Ja
Ziemas svētku laikā bija melni ceļi, bija gaidāmi labi gadi. Savukārt lieli vēji liecināja par sērgu
un bada gadu tuvošanos, kā arī par koku augļu ražu. Turpretī, ja Ziemas svētkos pie debesīm
nebija zvaigžņu, tad nākamajā gadā nebija augļu ražas.

Pirtī iešana

Par senlatviešu tradīcijām, kas attiecas uz iešanu pirtī, gari un plaši lasiet atsevišķā rakstā. Ziemas
svētku pirts rituāls bija paredzēts cilvēka sagatavošanai gaismas uzvaras svētkiem, attīroties ne
vien fiziski, bet arī garīgi, proti, simboliski attīroties no iepriekšējā gadā uzkrātās, negatīvās
enerģijas un sagatavojoties jaunam, pozitīvās enerģijas ciklam. Pirts tika kurināta ziemas
saulgriežu priekšvakarā vai pašā rītā, lai saulgriežus varētu sagaidīt ar jau baltu dvēselīti.

Negulēšana

Tāpat kā vasaras saulgriežos jeb Jāņos, arī gada visgarākajā naktī, Ziemas svētkos, bija pieņemts
negulēt visu nakti, lai sagaidītu gaismas triumfu pār tumsu, tāpēc, īsinot laiku, cilvēki nodevās
lustīgai un daudzveidīgai Ziemas svētku svinēšanai, darot visas iepriekš minētās nodarbes.

Citu seno tautu un senlatviešu Ziemassvētku svinēšanas kopsakarības

Interesanti aplūkot citu tautu tradīcijas, kas ir saistītas ar ziemas saulgriežiem, un ieraudzīt ļoti
daudzas sakarības, kas tikai apstiprina seno tautu vienoto pasaules izpratni un interpretāciju.
Daudzas senās tautas ziemas saulgriežus sauca par Jolu un svinēja ziemas un arī gada garākajā
naktī par godu tam, ka laika rats ir veicis pilnu apgriezienu, nu dienām kļūstot arvien garākām
un gaišākām.

Runājot par senlatviešu un citu seno tautu, īpaši skandināvu, ziemas saulgriežu tradīcijām, jāmin
fakts, ka skandināvi tos veltīja Odinam, kas bija senskandināvu augstākais dievs, bet latvieši tos
veltīja Dievam, kas bija senlatviešu augstākais dievs. Tāpat skandināvi godināja arī Freiru jeb
14
auglības dievu, bet senlatviešiem ziemas saulgrieži pēc būtības nozīmēja gaismas un auglības
svētkus. Freira svētais dzīvnieks bija mežacūka, kas Jola laikā tika upurēta un pie kuras galvas
teica nelaužamus zvērestus, bet senlatviešu ziemas saulgriežu svinības nekādi neiztika bez cūkas,
īpaši tās galvas, ēdieniem.

12 naktis pēc Jola bija tā saucamās “garu naktis”, kas tika veltītas senču gariem. Arī daudzas
senlatviešu ziemas saulgriežu tradīcijas bija saistītas ar senču garu godināšanu, piemēram, koča
jeb kūķa ēšana, budēļos iešana, kā arī eglītes rotāšana ar gardumiem. Arī skandināvu ziemas
saulgriežu tradīcijās bija novērojamas budēļiem līdzīgas izdarības un mūžzaļu koku rotāšana
ar kārumiem. Līdzīgi kā budēļos, bērni gāja no mājas uz māju, dziedot un dejojot, par ko dāvanās
saņēma saldumus un ābolus.

Noteikti jāmin arī Jola bluķa sadedzināšanas tradīcija, kas ir teju identiska senlatviešu bluķa
velšanas tradīcijai. 12 stundas pirms svētku pusnakts uz savas zemes bija jāatrod koka, vēlams, oša
(pasaules koka – Igdrasila – simbola) koka bluķis, jāapkaisa ar miltiem, jāapšļaksta ar sidru jeb
tradicionālo Jola dzērienu un jāieliek kamīnā, kur tam jādeg visu svētku nakti, kā arī vēl 12 dienas
un naktis pēc Jola jāgruzd.

Mūsdienās nosaukums “Jola” gan vairs nekur īpaši netiek pielietots, jo tas, gluži tāpat kā
senlatviešu ziemas saulgrieži, tiek attiecināts uz mūsdienu Ziemassvētkiem.

15
 Latviešu tautas tradīcijās Ziemassvētki ir auglības,
cerības un gaismas svētki 12
Autors: LETA. 2011. gada 24. decembris 08:18
 0
 0

 0
 NOSŪTĪT

 Nepietiek laika izlasīt ziņu līdz galam?

Pievieno ziņu LASI VĒLĀK, lai izlasītu to brīvākā brīdī x

PIEVIENOT

Latviešu tautas tradīcijās Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži ir auglības, cerības un gaismas svētki.

Agrāk ziemas saulgrieži latviešiem bija prieka un līksmības laiks, kad tika svinēta gaismas uzvara
pār tumsu, jo pēc gada garākās nakts saule atkal griežas uz pavasara pusi.

Ziemassvētki ir seni zemkopju ieražu svētki, kas svinēti, sākot ar 20.decembri, trīs dieniņas, trīs
naksniņas, citviet pat nedēļu. No saules, gaismas labvēlības ir atkarīga visa nākamā gada raža.

Līdzās Ziemassvētku nosaukumam dažviet sastopams arī cits, kas attiecināms uz pirmo svētku
vakaru un nakti, proti, Bluķa vakars, ķūķu ķoču, kūķu, ķūcu vakars. Nosaukums "Bluķa vakars"
atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu, bet "ķūķu vakars" - par
tikpat senu rituālu Ziemassvētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. Taču
dainās vairs tikpat kā nav saglabājušies šie senie nosaukumi, tās min vairs tikai Ziemassvētkus.

Iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām un pēdējās - sadedzināja.
Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi -
ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē
sadedzinot.

Svētkiem gatavojas savlaicīgi: sakopj sētu, izpušķo istabu dažādiem rotājumiem no salmiem,
kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām, dzijas. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri -
pakarami rotājumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas
dzijas, kā arī saulītes - kartupelī sadurti salmi vai niedres.

Ziemassvētki latviešiem bija gada bagātākie svētki, kad galdā celt visu, kas rudenī izaudzēts.
Ziemassvētku naktī galdā noteikti jāliek maize, lai tās nākamgad nepietrūktu. Tradicionāli
Ziemassvētku ēdieni ir pupas un zirņi. Senie latvieši par galveno Ziemassvētku ēdienu uzskatīja
koču - no lobītiem miežu un kviešu graudiem vārītu biezputru, kuru gatavoja kopā ar cūkas galvas
pusi, klāt pievienojot zirņus un pupas. Galdā tika likts arī cūkas šņukurs, putraimdesa, pīrāgi un
alus.

Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm bija arī budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana.
Tie bija masku gājieni, kuros kaimiņi staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami un
spēlēdami ne tikai mūzikas instrumentus, bet arī klaudzinādami dažādus sadzīves priekšmetus -
pannas, katlus, veļasdēļus, govju zvanus. Ciemos atnākušie ķekatnieki noteikti bija jālaiž istabā, jo
citādi apciemotajam namam nebūtu svētības, veselības un auglības.

Ziemassvētkos dziedāja dziesmas, gāja rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām folkloras
pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza - tā esot gaismas cīņa ar tumsu,
kas noris Ziemassvētkos.

Ziemassvētku vakarā izplatīta bija arī nākotnes zīlēšana.

16
Lai nodrošinātu labu ražu, senie latvieši Ziemassvētku naktī skaitījuši zvaigznes.

Ja grib, lai bites labi padodas, Ziemassvētku naktī jāiet aitas cirpt svešā kūtī. Turklāt cirpt vajagot
tikai no aitu krustiem un pieres, bet nocirptā vilna jāliek stropa dibenā.

Pie labas ābolu ražas tikt ir vēl vieglāk - Ziemassvētku vakarā jāsit ābeles ar biksēm vai arī ābelē
slepus jāpakar saimnieka bikses, kuras viņš novilcis pirtī.

Lai būtu daudz naudas, Ziemassvētku vakarā melns kaķis jāapnes ap baznīcu.

Var pamēģināt arī iegūt "neizdodamo latu", kuru nekad nevar iztērēt, jo tas atgriežas saimnieka
kabatā. Lai pie tāda naudas gabala tiktu, Ziemassvētku naktī, ejot uz baznīcu, jāpaliek zem kreisās
kājas zeķes nauda. Kad mācītājs skaita tēvreizi, tā jāskaita līdzi, bet otrādi - ačgārni - un beigās
nav brīv teikt "āmen".

Ziemassvētku rītā jāceļas agri, tad visu gadu neaizgulēsies. Turklāt Ziemassvētku rītā kādam
jāpacenšas labi agri iziet no mājām, pirms nav ienācis kāds svešs, kurš var atnest nelaimi mājās.

Ziemassvētku vakarā jāskrien basām kājām trīsreiz mājai apkārt, lai nesāp zobi.

Ziemassvētkos arī jāpasteidzas izzīlēt nākamo precinieku, jo pēc Zvaigznes dienas (6.janvāra)
senās latvietes preciniekus vairs nemēdza zīlēt.

Ziemassvētku vakarā meitas metušas eglītē vainadziņu. Ja mestais vainadziņš palicis eglītē, tad
meita žigli izprecēta. Cik reižu vainadziņš nokritis zemē, tik gadu vēl jāgaida.

Ziemassvētku vakarā meitām jābaro suns un tad jālaiž laukā. Uz kuru pusi suns skries, uz to pusi
meitu aizvedīs tautās. Ja pašai sava suņa nav, Ziemassvētku naktī var iziet ārā un paklausīties,
kurā pusē suņi rej, no turienes tad arī precinieks gaidāms.

Ziemassvētku vakarā meitas nesušas malku. Ja pagales pa pāram, tad būs kāzas.

Eksotikas cienītājas laukos var izmantot citu metodi - meita uzsēžas uz krāsns kruķa un jāj uz
cūku kūti. Cik cūkas sāk bailēs kviekt, tik gadi būs jāgaida precinieks. Ja ierukšķas tikai kuilis,
precinieks būs klāt jau nākamgad.

Meitas Ziemassvētku vakarā var arī mest kurpi pār plecu, ja nokritīs ar purngalu uz durvju pusi,
būs precinieks.

Bet neba meitas vien centās nosapņot vai izzīlēt nākamo precinieku. Kurš puisis grib savu nākamo
līgavu redzēt, tam Ziemassvētku naktī jākāpj uz istabas augšas un jāstāv aiz skursteņa - tad līgava
parādīsies.

Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana. Ķekatās
ir lekts ne tikai Ziemassvētkos, bet jau no Mārtiņiem līdz pat Meteņiem.

Ziemassvētku vakarā jāēd deviņas reizes, tad nākamais gads būs bagāts, vēsta tautas ticējumi, kas
apkopoti grāmatā "Latviešu gadskārtu ieražas".

Pēc laika apstākļiem Ziemassvētkos prognozēja kāds laiks un raža būs nākamajā gadā. Latviešu
tautas ticējumi vēsta, ja Ziemassvētki melni, tad Lieldienas būs baltas. Ja ap Ziemassvētkiem
auksts laiks, tad vasarā būs karsts. Kad priekš Ziemassvētkiem ir daudz sniega saputināts, tad būs
bagāta raža. Ja ap ziemassvētkiem ceļi melni, tad būšot labi gadi. Lieli vēji ziemas svētku naktī
vēsta sērgas un bada gadus. Vējaini Ziemassvētki sola daudz koku augļu. Ja Ziemassvētku un
Jaungada vakarā nav zvaigžņu pie debesīm, tad nebūs to gadu augļu.

17
18
Kas īsti jāēd svētkos? Maģiskie Ziemassvētku deviņi un vairāk ēdieni 
 

24.decembris 2013  05:12 

Tautas tradīcijas nosaka, ka Ziemassvētkos uz galda jābūt deviņiem ēdieniem, lai nākamais
gads būtu pārticis un bagāts. Visi zinām, ka uz svētku mielasta galda jābūt zirņiem, speķa
pīrāgiem, štovētiem kāpostiem un piparkūkām. Bet kam vēl? Kasjauns.lv skaidro, kas tad
īsti jāēd ziemas saulgriežos.

Tautas tradīcijas noteic, ka Ziemassvētkos uz galda jāliek vismaz deviņi ēdieni. Tomēr, lai
ievērotu visus senos priekšrakstus, svētku uz galda būtu jāliek divtik daudz našķu.
Senajiem latviešiem ziemas saulgrieži bija zemkopju ieražu svētki, kuri saistījās ar gaismas
atgriešanos un ražas novākšanas visu lielo darbu padarīšanas svētkiem. Tāpēc uz galda lika visu,
kas izaudzēts un sabērts klētīs. Ja šobrīd šos svētkus vairāk saistām ar klusuma un miera svētīšanu,
senlatviešiem tas bija līksmības pilns laiks. 

Maģiskie deviņi ēdieni 

Uz Ziemassvētku mielasta galda jābūt šādiem deviņiem ēdieniem: 

* zirņiem un pupām, lai nebūtu jāraud; 

* pīrāgiem, lai mūs vienmēr sagaida jauni pārsteigumi; 

* bietēm un burkāniem, lai turētos veselība; 

* piparkūkām, lai netrūkst mīlestības; 

* apaļas formas mīklas cepumiem, lai mums apkārt būtu daudz saules; 
19
* štovēti kāposti, lai pietiktu spēka; 

* putnu gaļa, lai gūtu labus panākumus; 

* zivis, lai vienmēr nauda turētos maciņos un 

* cūkgaļa, lai neaptrūktos laime. 

Te arī jāatgādina, ka tradicionāli būtu jāievēro vairāki priekšnoteikumi: zirņiem jābūt pelēkiem,
bet pīrāgiem jābūt ar speķi. Jāņem vērā, ka vispiemērotākā cūkgaļa būtu cūkas šņukurs. Savukārt,
tīrot zivis, jāatceras, ka to zvīņas nav vis jāmet gružu kastē, bet gan jāliek maciņos, lai nākamajā
gadā neaptrūktos nauda. Tā kā zivju konservi uz svētku galda gan neiederētos, labāk izvēlēties
pagatavot karpu. Savukārt burkānus pienāktos nevis grauzt svaigus, bet gan tos sautēt. Toties no
vistas vai gaiļa jāgatavo cepetis. 

Piedevas pie deviņiem ēdieniem 

Bez šiem deviņiem ēdieniem uz galda vēl noteikti jābūt maizei, lai tās nākamgad nepietrūktos.
Tāpat senie latvieši par vienu galvenajiem Ziemassvētku ēdienu uzskatīja koču – no lobītiem
miežu un kviešu graudiem vārītu biezputru, kuru gatavoja kopā ar cūkas galvas pusi, klāt
pievienojot zirņus un pupas. Tāpat uz galda tika likta arī putraimdesa un medalus. Savukārt
atturībniekiem labākais dzēriens būtu kvass, rūgušpiens vai paniņas. 

Ja nav bietes, tad to vietā var pasniegt sautētus kāļus. Būtu vēlams pagatavot arī kādus ķirbju
ēdienus. Kopš laikiem, kad hercogs Jēkabs uz Latviju atveda kartupeļus, latvieši ziemas
saulgriežos iemīļojuši arī mieloties ar krāsnī ceptiem kartupeļiem. Pirms tam latvieši cūkas
šņukuru ēda ar grūbām. 

Kā saldo ēdienu var pasniegt maizi ar ievārījumu, maizes biguzi (rupjmaizes deserts ar dzērveņu
sulu un medu) un apaļus raušus. Kurzemē kā saldēniens, protams, ir sklandrauši, kurus pildījumam
izmantoja arī sēnes. 

Obligāti uz galda jābūt maizei, sālim un ugunim, kas sola svētību nākamajam gadam. Galdu
nedrīkst novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā. 

Tā kā Ziemassvētku svinētājiem būs ļoti grūti ievērot uz galda likt tikai deviņus ēdienus, jo
tradicionāli to ir ievērojami vairāk. Daudzus no tiem Ziemassvētkos ir iecienījuši ne tikai latvieši,
bet arī citas tautas. Tomēr ir viens gardums, kas ir izteikti latviska delikatese. Un tās nebūt nav
piparkūkas, kas ir salīdzinoši nesen Latvijā ieviests vācu virtuves našķis, bet gan pelēkie zirņi. 

Latviešu nacionālā delikatese – pelēkie zirņi 

Latviešu nacionālais lepnums un gardums Ziemassvētkos ir pelēkie zirņi. Daudzas tautas
mūsdienās pelēkos zirņus vairs nepazīst vai, pareizāk sakot, ir aizmirsušas par tiem. Tā kā nav
pieprasījuma, tad aiz Latvijas robežām veikalos vairs nepārdod pelēkos zirņus. Tomēr Latvijā
jebkurā veikalā – gan pilsētas lielveikalā, gan mazā lauku bodītē - var atrast pelēkos zirņus.

Kāpēc tas tā, var tikai minēt, bet viens no iemesliem varētu būt fakts, ka zirņi vienmēr ir
skaitījušies nabagu un vienkāršo ļaužu ēdiens, un, augot labklājības un urbanizācijas līmenim,
zirņu mērcēšana un ilgā vārīšana kļuvusi apgrūtinoša. Bet varbūt iemesls ir cits – popularitāti
ieguvuši citi zirņu pārstrādes veidi. 

20
Ja visā pārējā pasaulē pelēkie zirņi ir aizmirsti, tad par Latviju to teikt nevar. Mums Ziemassvētki
nav iedomājami bez pelēkajiem zirņiem, vienalga, cik ēdienu būs uz svētku galda, viens no tiem
noteikti būs pelēkie zirņi, kuri katram jāapēd sauja. Noteikti jāatceras, ka svētku vakarā uz galda
nedrīkst atstāt ne zirni, lai nākamajā gadā nebūtu liela raudāšana. Pelēkie zirņi ar speķi ir mūsu
nacionālais ēdiens pat tad, ja to ēdam tikai vienreiz gadā, uz Ziemassvētkiem. 

21
 Ziemassvētku un Jaungada paražas
 
Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži ir laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc
Ziemassvētkiem saule pamazām atgriežas un gaišais dienas laiks kļūst garāks. Spriežot pēc tautas
dziesmām un citiem materiāliem, ziemas saulgrieži tika svinēti trīs četras dienas – un šim
svētkiem ir gatavojušies ļoti ilgi — sakopjot sētu, izpušķojot un izrotājot istabas ar rotājumiem
salmu puzuriem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dziju utt.
 
Precīzi nav zināms, kad īsti cilvēki sāka atzīmēt ziemas Saulgriežus un svinēt tos kā saules
atgriešanās svētkus. Dažos avotos apgalvo, ka Mezopotāmija bija pirmā valsts, kur svinēja
Saulgriežus.
Vēsturiski Saulgriežu svinību pamatā ir seno cilvēku bailes, ka zūdošā dienas gaisma var
neatgriezties, ja netiks veikti konkrēti rituāli - mūsu tagadējās tradīcijas ar svecēm, eglēm,
ķekatām un citām izdarībām ir vairāku tūkstošu gadu senu rituālu atbalsis.
 
Ziemassvētku svinību datumu izvēlējās pāvests Jūlijs IIV gadsimtā, un šis datums sakrita ar
pagāniskajiem ziemas saulgriežiem. Nodoms bija aizvietot pagāniskos rituālus ar kristīgajiem.
Dažas kristiešu baznīcas svin Ziemassvētkus 7.janvārī.
 
Senos latviešu Ziemassvētkus laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas, kā piemēram,
kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki, kas pamazām sajaukušies ar
latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem, un tagad mēs vairs nesvinam ziemas
saulgriežu astronomiskajā saulgriežu dienā — 22. decembrī — bet gan Ziemassvētkus 24.
decembrī.
 
Arī Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās tikai pirms aptuveni 100
gadiem.
Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi un mierīgi svētki, tajos visi skaļi līksmojušies
un priecājušies par jauna saules gada sākšanos un ar troksni un līksmību mēģinot atbaidīt visu
ļauno.
 
Tradīcijas
Latvieši Ziemassvētkus parasti svinēja trīs dienas -  no 24. līdz 26.decembrim. Zemniekiem tas
bija arī īsts pārticības laiks kad raža jau apcirkņos un visa kā ir gana - tāpēc tautasdziesmās tie tiek
saukti arī kā ,,bagātie”.
 
Raksturīgākie seno latviešu Ziemassvētku rituāli bija:
 Bluķa velšana no mājas uz māju. Liela ozola bluķa abos galos piestiprināja resnas virves
aiz kurām vilka bluķi no vienas mājas uz citu. Aiz bluķa vilcējiem nāca ļaužu pulks visādi
āzēdamies un ar nodomu skaļi uzvedoties – žvadzinot metāla rīkus, kliedzot un sasaucoties. Tika
uzskatīts ka ļaunie gari īpaši rosās ap Ziemassvētkiem un Jauno gadu un ka ar troksni tos var
viegli aizbiedēt lai nākamajā gadā tie šajā vietā vairs nerādītos. Pēdējā mājā bluķi aptina ar
salmiem un aizdedzināja – tādējādi simboliski pabeidzot vienu saules gadu un sveicot jauna
uzsākšanos.
 Ķekatas, budēļi, Kaladu jeb masku gājieni - no mājas uz māju devās par dažādiem
dzīvniekiem pārģērbušies gan saimnieki, gan kalpi un ar klaigām, dejām un troksni, centās
aizbiedēt ļaunos garus. Populārākās maskas bija āzis, kas simbolizēja auglību, vilks un lācis, lai
pielabinātos šiem zemniekiem bīstamajiem plēsoņām un nāve lai pielabinātos un izrādītu cieņu
saviem senčiem jeb veļiem.

22
 Ziemassvētkos arī daudz dziedāts un gājuši rotaļās. Par izteikti Ziemassvētku rotaļām tiek
uzskatītas rotaļas, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza — kas simbolizē gaismas cīņu ar
tumsu ziemas saulgriežu laikā.
 Zīlēšana. Ziemassvētku un jaungada laiks ir vispiemērotākais lai mēģinātu ieskatīties
nākotnē. Sendienās cilvēki vēroja skalu, vēlāk sveču liesmu un ēnu spēli, cenšoties tajā saskatīt
norādes par nākamo gadu. Mūsdienās daudzās ģimenēs kā rituāls jau kopš bērnības ir Laimes
liešana. Laimi var liet praktiski no jebkura kūstoša materiāla – sākot no vaska un parafīna līdz
alvai, svinam utt.  Pārsvarā laimes liešanai tiek izmantoti alva un svins. Lai izlietu Laimi – jāņem
padziļa bļodiņa ar ūdeni. Kādā kausiņā jāizkausē alva un tā ātri jāielej traukā ar ūdeni. Izlieto
figūriņu – Laimi liek starp sveces liesmu un sienu un mēģina sveces liesmas mestajā ēnā saskatīt
zīmes un simbolus, kas vēsta par notikumiem nākamajā gadā. 
 
Tradicionālie ēdieni
Ēst vajadzēja 9 reizes un svētku galdā vajadzēja celt 9 ēdienus un, lai nākamais gads labi izdotos.
Tradicionāli tie bija: cūkas un kazas gaļa, zirņi, pupas, desas, baltmaize, rauši un ķūķis goda vietā.
Parasti tika pasniegti arī dažādi graudaugu ēdieni, kas simbolizēja dzīvības procesu
nepārtrauktību.
 
Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu senie latvieši uzskatīja cūkas šņukuru, ķūķu jeb
koču (Ziemassvētkus agrāk saukuši arī par Ķūķu vakaru).
 
Ticējumi
Par laika apstākļiem:
 Ja pirms Ziemassvētkiem ir daudz sniega, ap Jāņiem būs daudz lietus, bet vasara ļoti
karsta.
 Ja ap Ziemassvētkiem sasnieg liels sniegs, tad ap Jāņiem būs ļoti karsts.
 Kāds laiks ir pirms Ziemassvētkiem, tāds ir atkal vasarā pirms Jāņiem.
 Ja upes un ezeri līdz Ziemassvētkiem aizsaluši jau trīs reizes, būs bagāta un auglīga vasara.
 Ja ap Ziemassvētkiem vēl redz melnu zemi, tad ap nākošiem Jāņiem tā vietām būs balta no
vēlīnām salnām.
 Ja Ziemassvētkos nav sniega un sala, Lieldienas būs baltas un sniegotas.
 Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas.
 Ja pirms Ziemassvētkiem ir putenis, tad būs labs gads, bet, ja ne, tad slikts.
 Ļoti stingrai ziemai seko īsa vasara.
 Ja ziemu daudz zvaigžņu, — būs auksts laiks.
 Ja ziemu nakti zvaigznes trīsuļo, — būs sniegs un putenis.
 
Par nākamo ražu:
 Ja Ziemassvētku naktī debesis zvaigžņotas, tad nākamajā gadā būs laba raža, turpretī
apmākušās debesis sola neražu.
 Ja līdz Ziemassvētkiem daudz sniega, tad vasaras raža būs pelavas; bet, ja pēc
Ziemassvētkiem daudz sniega, tad raža būs brieduši graudi.
 Ja Ziemassvētkos ir sniegputenis, nākamgad būs daudz medus.
 Ja Ziemassvētku laikā logos zied leduspuķes, būs bagāta augļu raža.
 Ziemassvētku naktī basām kājām jāiet ābeles purināt, tad būs liela ābolu raža.
 Ja pirmo Ziemassvētku vakarā pie debesīm daudz zvaigžņu, tad nākošā vasarā būs daudz
sēņu.
 Ziemassvētki bez sniega, būs vāja siena raža. Bet, ja biezs sniegs, tad būs biezi siena vāli.
 Ja ūdeņi pirms Ziemassvētkiem trīs reizes pārsalst, būs bagāta vasara.

23
 Ziemassvētku vakarā jādanco pa dārzu un jāsaka: "Kurmi, kurmi, neroc dārzu, es tavu
degunu ar kurpi nomīšu!" Tad kurmji nerok dārzā.
 Ja Ziemassvētku nedēļā prusaki pa kūlu rāpo, tad būs badīga vasara.
 Ziemassvētki ir auglības svētki, tāpēc Ziemassvētku sestdienā jāēd un jādzer līdz pulksten
divpadsmitiem, tad būs auglīga vasara.
 Ziemassvētku nakti jāiet basām kājām ābeles purināt, tad nākošu gadu būs pulka ābolu.
 Vējaini Ziemassvētki sola daudz koku augļu.
 Ja līdz Ziemassvētkiem neaizsalst upes un ezeri, tad nākamā vasarā būs bagāts zivju loms.
 Ziemassvētku vakarā jāstāv galda virsū uz vienas kājas un jātur vienā rokā alus kauss, otrā
linu sauja, tad aug vareni lini.
 
Par pārticību:
 Ziemassvētku un jaungada naktī deviņas reizes jāēd, lai visu gadu nekā netrūktu. Pēc
ēšanas pilni trauki visu nakti jāatstāj uz galda.
 Ziemassvētkos jāsadedz visas lampas, lai Laima redz ceļu.
 Nedrīkst Ziemassvētkos izdot visu naudu, lai nākamā gadā tās netrūktu.
 Lai būtu pārticība, Ziemassvētku vakarā melns kaķis jānes ap baznīcu.
 Cūkas šņukurs jāēd visai saimei, lai viss gads būtu svētīgs un nekā netrūktu.
 Zirņi un pupas Ziemassvētku mielastā nodrošina pārticību.
 Jāiegūst "neizdodamais lats", kur nekad nevar iztērēt. Lai pie tāda naudas gabala tiktu,
Ziemassvētku naktī, ejot uz baznīcu, jāpaliek zem kreisās kājas zeķes nauda.
 Ziemassvētku vakarā jātur maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.
 Ja govis Ziemassvētku vakarā mierīgi guļ, tad nākamajā gadā būs labi lopi, ja nemierīgi —
slikti.
 Lai veiktos darbi un arī citādi būtu izveicīgs, tad Ziemassvētku rītā priekš saules lēkta
jāiekur uguns. 
 Ziemassvētku vakarā jātur maize, sals un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.
 Ziemassvētku naktī vajag likt maizi uz galda, tad tās nekad netrūks.
 Ziemassvētku un Jaungada rītā pirms gaismas iekurina drusku krāsni, lai dūmi ietu caur
skursteni, tas mājai nesot laimi.
 Kad mācītājs skaita tēvreizi, tā jāskaita līdzi, bet otrādi – ačgārni – un beigās nav atļauts
teikt "āmen".
 Ja Ziemassvētku vakarā ar baltu krītu velk uz durvīm krustus, ļaunums un slimības iet
apkārt, mājā nāk tikai labklājība.
 Pirmajā Ziemassvētku rītā ir jāsargā bērni, lai tie neaizskrietu uz kaimiņiem, jo tad darbs
neveicoties.
 Lai gads izdotos, Ziemassvētkos nedrīkst ļaut svešiniekam mājās nakšņot.
 Ziemassvētku rītā jāceļas agri, lai visu gadu neaizgulētos.
 Ziemassvētku vakarā nedrīkst darbus uz vakaru atlikt, lai visu gadu tie veiktos.
 Ziemassvētku rītā darbi tumsā jāpadara. Tad turpmāk visi darbi labi veiksies.
 Ziemassvētku vakarā ātri jābeidz darbi, lai tie labi veiktos visu gadu.
 Lai būtu daudz naudas, tad Ziemassvētku vakarā melns kaķis jānes ap baznīcu.
 Lai naudas nekad netrūktu, tad Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot.
 
Par precībām:
 Ziemassvētku sestdienas vakarā sabaro suņus un tad laiž laukā. Ja suņi rej, tad nākošā gadā
meitas apprecēsies – uz kuru pusi suņi rej, no tās puses būs precinieks.
 Kura meita grib precēties, tai Ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber gruži ārā, uz tiem
jānostājas un jāiesaucas: "Ū, u!" Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais.

24
 Ziemassvētku vakarā meitas velk žagarus no žagaru gubas. Ja izvilktais žagars ir taisns un
kupls, tad brūtgāns būs vesels un bagāts; ja tas ir līks un kails, tad brūtgāns būs slimīgs un nabags.
 Ziemassvētku vakarā jaunas meitas nes malku istabā – ja pagales ir pa pārim, tad drīz
gaidāmas kāzas, ja nav pa pārim – tad nē.
 Ja meita redz Ziemassvētku naktī sapnī kādu puisi viņai kreklu pasniedzam, tad tas būs
viņas brūtgāns. Ja tāpat puisis redz meitu, tad tā būs viņa brūte.
 Ziemassvētku vakarā jālej bļodā ūdens, jāiepilina divi pilieni sveču tauku un jāsamaisa. Ja
pilieni saiet kopā, tad pāris apprecēsies, ja ne, tad izšķirsies.
 Kad ziemassvētku rītā suņi stipri rej, tad to gadu tai mājā būs kāzas.
 Svētku vakarā meitas nosēžas ar muguru pret durvīm un sviež kurpi atmuguriski durvīs,
kuras kurpes purns trāpa durvīs, tā tiks izprecēta.
 Ja Ziemassvētku naktī skatās caur kājstarpi krāsnī, tad savu nākamo izredzēto var redzēt.
 Meitas savu likteni var pareģot Ziemsvētku sestdienas vakarā, uz krāsns kruķa pie cūkas
jājot un uzrunājot: "Labvakar, veco māt!" Cik reizes cūka ierukšķas, tik gadi neprecētai vēl
jādzīvo.
 Ziemassvētku vai Jaungada naktī iet mēneša gaismā ēnas skatīties. Kura ēnai divas galvas,
tas tai gadā apprecēsies, bet kura ēnai nav galvas, tam tai gadā jāmirst. Tāpat skatās arī istabā uz
ēnu no uguns.
 
Par nākotni:
 Ja cilvēks grib zināt savu nākotni, tad vajag Ziemassvētku naktī apiet ap savu dzīvojamo
ēku trīs reizes un pēc tam skatīties logā, tur šis cilvēks redzēs savu nākotni.
 Ziemassvētku vakarā pie spoguļa jānoliek katrā pusē trīs sveces. Ja pulksten divpadsmitos
tur skatās, tad parādīsies dzīvība vai nāve.
 Ziemassvētku rītā jāceļas agri, lai visu gadu varētu agri celties.
 Ja Ziemassvētku rītā uzceļas agri, tad visu gadu neizgulēsies.
 Kādas ir 12 naktis pēc Ziemassvētkiem, tādi esot nākošie 12 mēneši.
 Kad Ziemassvētku naktī iet uz krustcelēm, tad var uzzināt visu, kas nākamajā gadā notiks.
 Ziemassvētku naktī kūtī zirgi stāstot visu par nākotni.
 Ziemassvētku naktī jāēd zirņi, tad būs pulka naudas.
 Lai uzzinātu, cik gadus vēl dzīvos vai arī pēc cik gadiem sasniegs to, ko vēlas, tad
Ziemassvētku priekšvakarā jāņem glāze, jāizrauj pašam savs mats no galvas un mats jāiever zelta
laulājamā gredzenā. Gredzens jāliek glāzē. Pēc tam jānodomā, ko vēlas zināt. Gredzens pašam
jātur tik ilgi, kamēr tas sit pa glāzes malām. Ja nesit, tad domātais piepildās tanī pašā gadā.
 Ziemassvētku sestdienas vakarā jāuzliek uz grīdas gabaliņš gaļas un maizes, tad jālaiž
istabā suns. Ko suns pirmo ķers, tas tai gadā būs dārgāks.
 Zem traukiem uz galda saliek maizi, atslēgu, gredzenu, naudu, smiltis un ļauj katram
paņemt savējo.
o   Kas izvelk maizi — būs pārticis,
o   Kas izvelk atslēgu — būs saimnieks,
o   Kas izvelk gredzenu — apprecēsies,
o   Kas izvelk naudu — kļūs bagāts,
o   Kas izvelk smiltis — viss izjuks, kā uz smiltīm būvēts.
 Ziemassvētkos, kad dedzina eglīti, jāizvēlas katram sava svecīte; kam pirmajam svecīte
nodzisīs, tas pirmais precēsies vai aizbrauks ceļojumā, vai vēl ko citu izdarīs – kā norunā.
 
Par veselību:
 Ziemassvētku vakarā jāskrien basām kājām trīsreiz mājai apkārt, lai nesāp zobi.
 Dažādu ļaunumu novēršanai Ziemassvētku vakarā uz durvīm un sienām bija jāuzliek
krusti, tad mājā nenāca nedz slimības, nedz ļauni gari.
 Ziemassvētku vakarā ēdot nedrīkst pirkstus laizīt, tad tos bieži pārgriež.
25
 Ja Ziemassvētkos plēš skalus, tajā gadā duras skabargas.
 Ziemassvētku dienā pret slimībām un ļauniem gariem istabas jāpušķo ar meldru puzuriem
un no salmiem taisītiem lukturīšiem un putniņiem, tie jāpiekar pie griestiem.

26