Intars Kokorēvičs L3

Ojārs Vācietis (dzejoļi-izlase)

Lasiet piedāvātos O.Vācieša dzejoļus (citus dzejoļus – letonika.lv)! Atbildiet uz jautājumiem!

Uzreiz PĒC katra dzejoļa (vai vairākiem dzejoļiem) ir jautājumi.
Atbildi rakstiet pēc katra jautājuma!
NEKO - ne dzejoļus, ne arī jautājumus - NEIZDZĒSIET!!! Jāpieraksta tikai atbildes!!!

Tu esi

Šo pašu svētāko
tu neaimirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzelmē nirsti,
vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar savu pretinieku –
tu esi
Latvija!

Dzimtene

Ka dzimto zemi neizvēlas,

ir simtiem reižu teikts varbūt,
bet, kurā dzimis, - viņas dēlam
un viņas meitai vajag būt.

Un pirmie vārdi izrunātie,

kaut tas ir tikai šļupstiens tavs,
lai ir tai valodā, kas mātei,
jo cita iesākuma nav.

Lai otros vārdus saka lemess

no senatnes līdz tagadnei,
lai otrā valoda ir – zemes,
pa kuru no šī brīža ej.

Un, kad ir bērnu dienas cauri,

vēl vienu balsi nesajauc –
to valodu, kas pieder taurei,
kad tā pār ziliem kalniem sauc.

Šīs valodas ja trīs būs tevī

un mūžam tīras paliks trīs,
tad tevi krievs un tevi evenks,
un Marsa cilvēks sapratīs.

Jā, dzimto zemi neizvēlas,

bet griežas mūžīgs laika rats,
un cilvēks būt ikkatrs vēlas,
un – izvēlas vai neizvēlas –
par to viņš katrs atbild pats.

Pierīga

Sirds kļūst laimīgi klusa un mierīga

te, kur sākas kameņu balss,
Rīgas apkārtne, apkaime, Pierīga,
mīļās pilsētas kaimiņu valsts.

Pārtrūkst pēdējā iela kā dzīsliņa,

baltos pelašķos sienāži san,
tikai mākoņu ēnas vien klīst,
tikai tauriņi tās ēnas gana.

Beidzas viens otram garām vien skriešana,

sākas kautrīgs un pakluss „labdien”.
Labu dienu man vajag patiešām,
un es tev arī vēlu to labo dienu.

Te no Rīgas kā gleznas ir atiets,

un no šejienes vien Rīgu redz –
tevī raugās zilgs, mīļojošs skatiens,
glāstošs, piedodošs, saucošs un dedzinošs.

Deviņvīrspēks tev ir aizskāris pieri,

un tu tālāk ej, šī spēka balstīts,
Rīgas apkārtne, apkaime, Pierīga,
mīļās pilsētas kaimiņu valsts.

Rīga

Tu man ieskanies kā stīga,

kad uz tevis pirkstus liek.
Ja tev manis pietiek, Rīga,
tad man tevis nepietiek.
Eju es gar Pulvertorni, eju es gar Centrāltirgu,
eju es gar Brāļu kapiem, eju es gar autoostu,
eju es gar Daugavmalu, eju es – un nevar piekust,
nevar aprast, nevar aptvert, nevar pasacīt ne vārda,
bet kurš licis sacīt vārdus, ja bez vārdiem iztikt
varam, tad jau arī vajag iztikt, un es klusām metu
lokus; es tev, Rīga, lieku cilpas, skaties, blēde,
neiekļūsti tajās cilpās, tā kā todien sirdī iekriti
man pēkšņi, un es nezinu, vai bij’ tas netīšām vai
tīšām.
Var jau šodien, var jau rītdien
apbraukāt puspasaules,
 bet pie tevis – pulsa sitiens,
un pie tevis esmu es.
Spiežu roku skursteņslauķim, spiežu roku taksometram,
spiežu roku, spiežu roku; rādu mēli Pletenbergam,
rādu dūri Rozenbergam, rādu mēli veciem rēgiem,
nobučoju vecu slieksni, Domā nometos uz ceļiem, -
gailis knābj, lai ceļos augšā, lai kļūst augums
torņa augums, lai kļūst mēle zvana mēle, un no
saldām, saldām trīsām Daugavgrīvas migla lai kāpj
neaizsargātas un tavās, manās zaļganīgās acīs, un
lai norit – lai nav kauna, - lai uz vecā bruģa
norit tīri jauna, rīta jauna asara no vīra skropstām;
ka var raudāt tikai sievas, to ir izgudrojis bīskaps,
kuram ļoti vajadzēja nežēlīgu dzelžu vīru – akmens
sirdīm, akmens acīm, akmens rokām, akmens …
Sargi savu bezgalīgo,
to, kas tikai viena ir, -
savu stīgu, savu Rīgu,
to, bez kuras tev būs mirt.
Plūstu ielās, šalcu kokos, augu torņos, duros
zvaigznēs, krītu lejā, glaužu vaigu vēsai pavasara
zemei, nezinu – uz kāda stūra, bet uz tava stūra,
Rīga, jo nemaz nav citu stūru; es pats paliktu
bez stūriem un bez jumtiem, un bez pakšiem, un bez
zemes, un bez gaisa, un bez saknēm, un bez augļiem,
un bez dvēseles un miesas, ja es tevi neredzētu,
ja es tevi nemīlētu, ja es tevi pazaudētu, svētā
vieta Daugavmalā, manā sirdī, manā mūžā, manas
esamības pašā zilā sākumā un pelēcīgi sirmā galā.

Esi dzīva, - tavā dzīvē, tikai tavā, mūžam dzīva

paliks arī mana dzīve.

Jautājumi par dzejoļiem “Tu esi”, “Dzimtene”, “Pierīga”, “Rīga”.

1. Raksturojiet, kas kopīgs šo dzejoļu noskaņā un motīvā! Pamatojiet!

Šajos dzejoļos ir kopīgs patriotisma motīvs,par ko liecina tādi vārdi kā,Latvija,dzimto zemi
un Rīga
2. Raksturojiet liriskā varoņa izjūtas, pamatojiet ar dzejas rindām!
Izjūtas ir tādas ka varonis ir gatavs atdot visu pat dzīvību par savu valsti Latviju
Daugavmalā, manā sirdī, manā mūžā, manas
esamības pašā zilā sākumā un pelēcīgi sirmā galā.
3. Uzrakstiet, par ko ļoti būtisku cilvēka dzīvē raksta O.Vācietis (7-10 teikumi)!
O.Vācietis raksta par lietām kuras cilvēki ikdienā nenovērtē.
Bieži mums vajag doties ārpus ikdienas darbiem uz dabu un novērtēt cik mūsu valsts ir
skaista.
4. Izrakstiet 5-7 tēlainās izteiksmes līdzekļus!
Rīgas kā gleznas
Tu man ieskanies kā stīga
Pārtrūkst pēdējā iela kā dzīsliņa
neiekļūsti tajās cilpās, tā kā todien sirdī iekriti
 Vārds

Vārds ir hameleons.
Tas pieņem dvēseles stāvokļa
krāsu.
Pēc viena labrīta
skaidri var zināt,
cik tas ir labs,
cik tev ir labi,
cik tu esi laba.
Vārds ir putns
ar izdurtām acīm.
Loterija –
nositīsies vai nenositīsies!
Vārds ir valūta.
Nauda.
Jautājums tikai –
īsta vai viltota,
ar pilnu kursu
vai devalvēta.
Vārds ir neaprēķināms kā lodveida zibens –
ienāk dvēselē –
un tu nezini,
vai pret to atsitīsies un eksplodēs
vai joprojām aizpeldēs nepateikts.
Tūlīt es piezvanīšu tev –
un pasaki man
vienu vienīgu
VĀRDU!

Jautājumi par dzejoli “Vārds”.

1. Ar ko autors salīdzina vārdu un kāpēc?

Autors to salīdzina ar spēku kas ir lielāks par jebkādu citu spēku .
Vārds ir neaprēķināms kā lodveida zibens
2. Kāpēc vārds, jūsuprāt, ir hameleons?
Tāpēc ka tam var pielietot dažādas nozīmes.Līdz ar to vārds maina savu ‘krāsu’
3. Kāds vārds var būt lodveida zibens? Kāpēc?
Tas varētu būt kāds aiz dusmām pasprucis vārds kuru pasakot otram cilvēkam var ievainot stiprāk nekā
spēks.
4. Kāpēc vārds tik ļoti vajadzīgs cilvēkam?/ Kāda nozīme vārdam ir cilvēka dzīvē?
Vārds cilvēka dzīvē var atrisināt daudz vairāk nekā spēks. Vārdam ir milzīgs spēks kuru sagraut nav
iespējams.
5. Kādam vārdam/ kādiem vārdiem ir nozīme jūsu dzīvē? Kāpēc, pamatojiet! (7-10 teikumi).
Vārdi manuprāt ir zaudējuši savu spēku mūsdienās ,jo daudzi konflikti bieži vien tiek risināti ar fizisku
izrēķināšanos

Gauja https://www.youtube.com/watch?
v=pETDXcVZGc0&list=RD6aXF5zs7U6w&index=4
 Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.

Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota …

Vārdus, cik grib, var sacīt,

Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,

Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv

Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas

Aizkūpas baltā tvaikā!
Es to nelūdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,

To jau tu zini pati,
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,

Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!

Jautājumi par dzejoli “Gauja”.

1. Kāda ir autora attieksme pret Gauju? Pamatojiet, kāpēc?

Dzejnieks to aprksta ļoti skaisti un tēlaini
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota …
2. Raksturojiet Gauju, izmantojot dzejas rindas!
3. Izrakstiet, kādus salīdzinājumus izmanto dzejnieks!
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota …
Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
4. Kāpēc, pēc jūsu domām, dzejnieks Gauju nosaucis par Latvijas kaklarotu? Vai jūs tam piekrītat?
Pamatojiet!
 Jā es piekrītu ,jo skats no jebkuras vietas uz Gauju ir ļoti skaists un gleznains.Par to liecina mana
fotogrāfija

5. Kādas vietas jūs nosauktu par Latvijas “rotaslietām”? Pamatojiet!

Es nosauktu katru purvu par Latvijas rotaslietām ,jo tie ir patiešām skaisti ar saviem augiem un dabu.
Pamatojumā pievienošu fotogrāfijas kuras pats esmu fotogrāfējis jo tas ir mans hobijs.
Draudzība izjūk...

Kad tu būsi visu izlasījis

Mazliet padomā, kaut tāpat vien -
Varbūt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man, tu zini, biji tikai viens.
Negribējās strīdēties ar tevi.
Daudzreiz atliku, - nu rīt, nu rīt.
Nevar taču apkrāpt sevi,
To, ko vajag, - jāvar uzrakstīt.
Zini, ko var tikai bērni mazi?
Nedomāju drauga vārdu šķiest -
Mēs, kam dzīvē nācies daudz ko pazīt,
Nedrīkstam ar vārdiem mētāties.
Draugs - tad draugs! Tu jūti viņa plecu,
Viņa solim blakus - solis tavs.
Draudzību sev nevar pakļaut vecums
 Ja tā ir, bet ja nu viņas nav?
Nogurstu no dienas gaitas naskās.
Kāpēc iesit vārdi, kuri glauž?
Un man liekas, ka zem drauga maskas,
Tu slēp sirdi, kurā kaut kas snauž.
Zini ko? Kad sanāk lielas raizes,
Drauga vārds tad ir gandrīz tas pats,
Kas ir izsalkušam - gabals maizes,
Kas ir nogurušam - uzmundrinošs skats.
Redzot drauga jautājošo seju,
Tu ar vārdiem nekautrējies sist.
Parādīji ceļu, kuru ejot,
šodien, rīt - man vajadzēja krist.
Nepakritu, jo tu nesaprati -
Steigdams melus labos vārdos vīt.
Nesaprati to, ka dzīve pati
Katru vārdu atnāk pārbaudīt.
Kad tu būsi visu izlasījis,
Mazliet padomā, kaut tāpat vien-
Varbūt, ka tev daudz ir draugu bijis,
Man, tu zini, biji tikai viens.

Jautājumi.

1. Nosakiet un raksturojiet dzejoļa noskaņu un motīvu! Pamatojiet ar dzejas rindām!

2. Raksturojiet liriskā varoņa izjūtas, pamatojiet ar dzejas rindām!
3. Kā dzejnieks attēlo draugu un draudzību?
Par to ka mēs ikdienā aizmirstam par to ka mums ir draugi
4. Kāda nozīme draudzībai ir jūsu dzīvē? (7-10 teikumi).
Pēc mana nelielā dzīves gājuma es varu cilvēkus iedalīt 2 grupās.
Viena ir tie kas draudzējas tikai dēļ materiālā labuma.
Otrie ir tie kas pieņems tevi bez materiāla labuma ,bet novērtēs tavas idejas un viņiem nav
svarīgs vai tu esi bagāts vai nabags. Lūk otro cilvēku grupu es cienu vairāk nekā pirmo.
Kad es iepazīstos ar cilvēku es to varu pateikt uzreiz kurā grupā es šo cilvēku iedalīšu savā
dzīvē. Jo tas ir redzams pēc skatiena. Man draugu ir maz ,bet ļoti uzticami.Daudzi to
mūsdienās neprot novērtēt.

Oda

Pilsētas dominante,
pilsētas augstākā smaile,
pirmais mīļotās Rīgas
no tālienes redzamais vaibsts –
lai tev mūžīgi dzied
Rīgas galvenais gailis
par to galveno visu,
kas mums dvēselē kaist!

Slava tiem, kuri cēla,

slava tiem, kuri toreiz,
slava tiem, kuri šoreiz
visu sāka un beidza.
 Mēs, kas neticam dievam,
šobrīd likteni lūdzam,
lai šis Pētera tornis
ir atjaunots pēdējoreiz.

Te ir slavēts un lādēts
baltās un nebaltā dienās,
un par Latvijas likteni
no visas sirds te ir lūgts.

No tiem tālajiem lūdzējiem

dzīva nav vairs neviena,
un to lūgšanu nav,
bet svētums šais sienas būs.

Šim visaugstākam svētumam

ir šī maziņā oda:
cilvēkam atjaunotam
un cilvēkam atjaunotājam,
cilvēka augstajai jūtai,
cilvēka prātam un godam.

Un – lai mūžīgi miers šai un pārējām mājām!

Rīgā 1973. gada 29. jūnijā.

Jautājumi.

1. Nosakiet dzejoļa noskaņu! Pamatojiet ar dzejas rindām!

2. Kāpēc, jūsuprāt, autors dzejoļa virsrakstam izvēlējies vārdu “oda”? /Skatieties
letonika.lv (vārdnīca)!/
3. Kuram notikumam, jūsuprāt, ir veltīts šis dzejolis? Atbildi pamatojiet!

Man dabūt

Man dabūt visu –

nelabo un labo,
man dabūt visu –
zemisko un svēto,
un naidu man
un mīlestību dabūt,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.
Man dabūt –
zemu krist un lidot augstu,
un iznest visu
nevarēt, bet spēt
caur karstu jaunību
līdz nāves aukstumam,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.

Piesaukšana
Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries.

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries.

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.

Turies
debesīs un zemē,
mana nolemtība,
turies.

Klusiņām https://www.youtube.com/watch?v=uXBk35J39Ag

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs,

kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt – tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām – kā krīt sniegs –
un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu –
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

***

Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta,

ka tā pasaule, kuru es dzīvoju,
var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta.

To jau neprasa - patīk vai nepatīk,

bet tu skumja un vientuļa nepaliec - 
kosmoss mīļuma palika nepateikts.

Ar to vien, ka tu vispār man biji,

mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,
un tā priekšā es noliecos bijīgi.

Un es mierīgi skatos uz miršanām,

mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu,
un tas noliedz visviens kādu šķiršanos.
 ***

Snieg. Mēs abi šodien ziemu sākam,

Palūgsim, lai vakars vēlāk tumst, -
Jākļūst baltākam un patiesākam
Liktenīgam tālumam starp mums.
Snieg. Starp mums viss baltā miglā tinas,
Ceļš un dzīve balts un līdzens tiks –
Sniegi visas grambas nolīdzinās ...
Nolīdzinās, tikai ļoti stigs.
Snieg. Jau zeme ir ar baltiem svārkiem,
Mums pie saviem logiem jāpaliek,
Jākļūst baltākiem un patiesākiem.
Snieg. Cik tomēr neprātīgi snieg!

***

Vienus un tos pašus vārdus dziedot,

mēs dziedam katrs
citādu dziesmu,
jo mums katram ir citādi maiji,
citādi prieki
un citādas mīlestības.
Katram mums ir citāda sākšanās,
citāda turpināšanās
un būs citādas beigas.
Un, lai tās beigas paliktu tālāk,
mēs nākam kopā
vienus un tos pašus vārdus dziedāt
un manai katrai
tai savai dziesmai
klāt nāk tava, viņa un viņu −
visas dziesmas kā spožā upē
iebrien manā,
un tad nu iznāk
tik liela sākšanās,
tik liela
turpināšanās,
ka nekādas beigas
nav redzamas.