Sintakse – kas ir sintakse, teikumu virslocekļi, teikumu veidi,

savrupinājumi, uzrunas, iespraudumi

Sintakse ir gramatikas nozare, kas pētī vārdu savienojumu sintaksi,
teikuma sintaksi un teksta sintaksi. Valodiskās sazināšanās procesā pati
svarīgākā vienība ir teikums.
Sintakse konstatē un klasificē:

1. sintakses elementus un sintakses vienības, sintaktiskos sakarus un

attieksmes;
2. sintakses elementu funkcijas sintakses vienībās;
3. sintakses vienību uzbūvi un to funkcijas;
4. sintaktisko saistījumu sakaru un attieksmju izteikšanas līdzekļus un
funkcijas.

Vienkāršs teikums ir tad, ja tajā ir tikai viens gramatiskais centrs. Vienkāršus

teikumus pēc gramatiskā centra veidojuma var iedalīt divkopu teikumos un
vienkopas teikumos.
Divkopu teikumā ir divi teikuma virslocekļi - teikuma priekšmets un izteicējs.
Vienkopas teikuma gramatisko centru veido viens teikuma loceklis - vienkopas
teikuma galvenais loceklis.

Vienkopas teikuma galvenais loceklis var piesaistīt sev citus vārdus, kuri ir
vienkopas teikuma palīglocekļi, kas grupējas ap galveno locekli un veido
vienu kopu.
Vienkopas teikuma galvenajam loceklim pēc teikumā veicamā
gramatiskā uzdevuma ir tāda pati nozīme kā teikuma virslocekļiem
divkopu teikumā. 
Teikuma priekšmets un izteicējs eksistē tikai abi kopā; kur nav teikuma
priekšmeta, nevar būt izteicējs un otrādi.
Divkopu teikuma gramatisko centru un reizē ar to pārējo teikuma daļu
iespējams sadalīt teikuma priekšmeta un izteicēja kopā.

Piemērs:
Savs raksturīgs skaistums piemīt katrai vietai.
Teikuma priekšmeta kopa ir savs raksturīgs skaistums, izteicēja kopa - piemīt
katrai vietai.
Par divkopu teikumu uzskatāms arī tāds vienkāršs teikums, kurā teikuma
priekšmets nav nosaukts, bet uz vienīgo iespējamo teikuma priekšmetu
norāda darbības vārds 1. vai 2. personas vienskaitļa vai daudzskaitļa formā.
Tādā gadījumā veidojas ietvertais teikuma priekšmets.

Piemērs:
Dziedu. (Vienīgais iespējamais teikuma priekšmets - es)
Lasi. (Vienīgais iespējamais teikuma priekšmets - tu)
Divkopu teikumā jebkura virslocekļa vietā var būt ne tikai viens vārds, bet
vārdrinda.
Zēni apsēdās pie galda un kopā ar lielajiem paēda brokastis.
 
Ir sastopami tādi divkopu teikumi, kuros minēts tikai viens no teikuma
virslocekļiem - teikuma priekšmets vai izteicējs, bet otrs ir skaidri noprotams
no iepriekšējiem teikumiem.
Zvanīja brālis. Steidzas uz sporta sacensībām.
  
Divkopu teikuma virslocekļi (teikuma priekšmets un izteicējs) viens otru
nosaka un viens bez otra nevar būt. Neviens no šiem abiem gramatiskā
centra locekļiem attieksmē pret otru nav nozīmīgāks, pārāks, neviens nav
atkarīgs vai neatkarīgs, tie abi kopā vienlīdz dominē pār citiem teikuma
locekļiem - teikuma palīglocekļiem.

Teikuma priekšmets nosauc runas priekšmetu saistījumā ar tai pašā laikā

izteikto šā priekšmeta dominējošo pazīmi, ko nosauc izteicējs. Teikuma
priekšmetam ir noteikta vispārināta gramatiska nozīme - priekšmetiskums šā
vārda visplašākajā nozīmē.
Tāpēc arī teikuma priekšmets sākotnēji ir saistīts ar lietvārda neatkarīgo
locījumu - nominatīvu, un citu vārdu šķiru vārdi, funkcionējot teikumā par
teikuma priekšmetu, pēc iespējas nostājas nominatīva locījumā.

Izteicējs ir ļoti daudzveidīgs formas ziņā. Šai izteicēja formu daudzveidībā var
būt ietverta liela nozīmju un to nokrāsu dažādība, tāpēc izteicēja vispārināto
gramatisko nozīmi ir grūti noteikt. Izteicēja uzdevums ir izteikt ar teikuma
priekšmetu nosauktās parādības, priekšmeta vai dzīvas būtnes dominējošo
pazīmi šā vārda visplašākajā nozīmē.

Saliktam teikumam, tāpat kā vienkāršam teikumam, piemīt visas

teikumam raksturīgās pazīmes. Bet salikts teikums atšķiras no
vienkārša teikuma ar savu struktūru.
 
Vienkārša teikuma pamatsastāvdaļas ir vārdi un vārdu savienojumi,
īpaši vārdkopas, bet salikta teikuma pamatsastāvdaļas ir divas vai
vairākas daļas jeb komponenti.

Saliktos teikumos starp katriem diviem blakus esošiem komponentiem ir

sintaktisks sakars. Atkarībā no salikta teikuma komponentu strukturāli
gramatiskā izveidojuma un no veida, kā komponenti savienoti savā starpā -
ar saikļiem vai bez saikļiem, izšķir divus galvenos sintaktiskā sakara
veidus: sakārtojumu un pakārtojumu.
 
Saliktos teikumos sakārtojuma sintaktiskajam sakaram starp komponentiem ir
raksturīgs saikļa saistījums un komponentu sintaktiskais līdztiesiskums -
komponenti strukturāli gramatiskā ziņā atbilst atsevišķiem vienkāršiem
teikumiem un ir savienoti ar sakārtojuma saikļiem vai sakārtojuma vārdiem.
Salikti teikumi, kuros starp komponentiem ir sakārtojuma sintaktiskais
sakars, ir salikti sakārtoti teikumi.

Es noliku brokasta traukus rudzu malā, un mēs atkal ganījām.

Visi radi viņam bija bagāti, un visām meitām viņš bija devis lielu pūru.
Saliktos teikumos, kuros starp komponentiem ir pakārtojuma sintaktiskais
sakars, komponenti nav sintaktiski līdztiesiski: viens no komponentiem -
virsteikums - pēc sava strukturāli gramatiskā izveidojuma atbilst patstāvīgam
vienkāršam teikumam un ir sintaktiski neatkarīgs, bet otrs komponents -
palīgteikums - ir sintaktiski atkarīgs. Komponenti ir savienoti ar pakārtojuma
saikļiem vai pakārtojuma vārdiem.
Salikti teikumi, kuros starp komponentiem ir pakārtojuma sintaktiskais
sakars, ir salikti pakārtoti teikumi.
 
Mēs izejam agri no rīta, kad tikko var saredzēt vagu dzīt.
Dienvidus atpūta pieder tam, kurš nakti pieguļā gulējis.
Saliktos bezsaikļa teikumos komponenti ir savienoti teikumā bez saikļa. Pēc
savas strukturāli gramatiskās izveides komponenti saliktā teikumā ar
bezsaikļa saistījumu atbilst patstāvīgam vienkāršam teikumam.
Rītu beidzamais vārdiņš būs zināms pa visu ciemu: Kļavu dēli nesatiek!
Labības laukos jau redz pļāvējus, rindās slejas stalti, smagi vezumi lēnām
aizlīgo pa lauku celiņiem uz šķūņiem.
 
Saliktos bezsaikļa teikumos komponentiem ir savdabīgs savstarpējs
neatkarīgums, jo strukturāli gramatiskā ziņā neviens no komponentiem nav
pakļauts otram komponentam.
Tu sien āķus, es likšu sviniņus.
Viss gaiss ir pilns sveķu elpas, rūgteni sit nāsīs un deniņos vaivarājs, pirmās
pīpenes tur pret gaismu balti apstarotas galviņas.
  
Daudzos saliktos bezsaikļa teikumos komponenti tomēr var būt arī zināmā
mērā savstarpējā atkarībā cits no cita.
Zēns aplaida izbijušās acis visapkārt, no govīm nebija ne vēsts.
Mēs atpakaļ pametam skatu: milzu druvas tur briedumā šalc.
Salikti teikumi, kuros ir vairāki komponenti un starp visiem tiem nav
viena veida sintaktiskais sakars, ir jaukti salikti teikumi.

Pievakarē, (pakārtojums) kad tīkliņā plunčājas jau vairāki plati un trekni

plauži, Laimons piedzīvo lielāko pārsteigumu savā makšķernieka
mūžā: (bezsaikļa saistījums) gaišā dienas laikā ar rokas makšķeri viņš
izvelk prāvu zuti!
Lielākoties saliktos sakārtotos teikumos un daļā saliktu bezsaikļa teikumu
sintaktiski līdztiesiskie komponenti ir tā saistīti ar visa teikuma kopējo saturu,
ka vienā komponentā izteiktais saturs izriet no citā komponentā izteiktā satura
un bieži viena komponenta saturs bez pārējiem komponentiem nav pilnīgs un
saprotams.
Ienākdams viņš bija sataisījis visbargāko Ciema vecākā seju, bet istabas
siltums visu bardzību kā garozu kausēja nost.
  
Saliktā pakārtotā teikumā viens komponents - virsteikums - ir sintaktiski
patstāvīgs, turpretī otrs komponents - palīgteikums - nav patstāvīgs, bet ir
pakļauts virsteikumam. Arī komponentos izsakāmā satura ziņā parasti
vērojama palīgteikuma pakļautība virsteikumam - palīgteikumā izteiktais
saturs papildina virsteikumā teikto.
Es redzu pār pagalmu ābeļdārzu, kur visi zari pilni briestošu pumpuru.
Man kādreiz bija draugs, kurš ilgi dzīvoja ēnā un pēc tam baidījās skatīties
saulē.
 
Ir tomēr salikti pakārtoti teikumi, kuros galveno teikumā izsakāmo saturu atklāj
nevis gramatiski patstāvīgais un neatkarīgais komponents virsteikums, bet
gan sintaktiski pakļautais komponents - palīgteikums.
Paziņojam, ka mums sabojājušies motori.
Man liekas, ka kaut kas var nākt.

Saliktus teikumus parasti klasificē pēc trim galvenajiem principiem.

  
Pēc apjoma, t. i., pēc komponentu skaita, šķir:

1. saliktus nepaplašinātus teikumus;

2. saliktus paplašinātus teikumus, kam ir trīs vai vairāki komponenti.

 
Pēc sintaktiskā sakara starp komponentiem šķir:

1. saliktus sakārtotus (jeb saliktus sakārtojuma) teikumus - saliktus teikumus,

starp kuru komponentiem ir sakārtojuma sakars;
2. saliktus pakārtotus (jeb saliktus pakārtojuma) teikumus - saliktus teikumus,
starp kuru komponentiem ir pakārtojuma sakars.

 
Pēc tā, kā komponentu saistījums ir parādīts ar leksiskiem līdzekļiem,
šķir:

1. saliktus saikļa teikumus - saliktus teikumus, kam komponentu saistījums ir

parādīts ar saistītājvārdiem (saikļu saistījums);
2. saliktus bezsaikļa teikumus - saliktus teikumus, kam komponenti ir saistīti bez
leksiskiem līdzekļiem (bezsaikļu saistījums).

 
Lai raksturotu saliktus paplašinātus teikumus, sintaksē izdala vēl divas
teikumu palīggrupas:

1. no sintaktisko sakaru viedokļa jauktus saliktus teikumus - saliktus

teikumus, kuros ir kā sakārtojuma, tā pakārtojuma sakari;
2. jaukta jeb kombinēta saistījuma saliktus teikumus - saliktus teikumus,
kam daži komponenti ir saistīti ar saistītājvārdiem, bet citi - bez tiem.
 Tāpat kā vienkāršs teikums, arī salikts teikums var būt gramatiski nesaistīts
vai saistīts ar citiem teikumiem tekstā.
Par saistītājvārdiem saliktā sakārtotā teikumā izmanto:

1. saikļus - un, bet, tomēr, turpretī, turpretim, taču, arī, ne- ne, nedz - nedz,
vai - vai, drīz - drīz, te - te;
2. apstākļa vārdu - citādi;
3. partikulas - toties, tikai, tik, tātad;
4.  vārdu savienojumus - un arī, un tomēr, bet par to, vai arī, vai nu - vai, vai
nu - vai arī, jeb vai,  jeb arī.

Jaukts salikts teikums

Jaukts salikts teikums ir paplašināts salikts teikums, kura komponentus
saista dažāds sintaktiskais sakars. Jauktā saliktā teikumā daži no
komponentiem saistīti sakārtojumā, daži - pakārtojumā.
 
Ornaments laiku pa laikam zaudē savu ietekmes jomu, brīžam tiek itin
kā ignorēts, taču bez tā mēs nevaram iztikt, lai godātu, kādu modi
godādami, lai ģērbtos, cik sveši vien savam garam ģērbdamies, jo
tautas raksts ir ierakstīts mūsu upju un jūras viļņošanā, mežu
robainajās galotnēs, vārpu akotos, mākoņu spēlēs.
Jaukts salikts teikums vienmēr ir paplašināts teikums, jo tajā ir vismaz trīs
komponenti.
Noteiktu kārtulu jaukta salikta teikuma veidošanai vai tā klasifikācijai nav, jo
teikuma komponentu kombināciju iespējas ir ļoti dažādas. Tekstu veidošanā
tomēr jāņem vērā šādu apjomīgu un struktūrā sarežģītu teikumu uztveres
iespējas.

Jaukta salikta teikuma pamatsastāvdaļas, tāpat kā citos salikta teikuma

veidos, ir komponenti, kuri atkarībā no savstarpējā sintaktiskā sakara veida
var būt gramatiski līdztiesiski vai arī gramatiski nelīdztiesiski, t.i., atkarīgi un
neatkarīgi.
Vēja nav, koki ir diženi savā nekustīgumā un mierā, smaržo zeme un gaiss,
un liekas, ka kāds būtu pļavās izlaistījis medu, kas tagad izgaro un kopā ar
miglu paceļas augšup.
Māte saka, tur vajagot paiet gadiem, bet garš jau ir viens vienīgs gads, to tas
zināja no piedzīvojumiem.
 
Ja jauktā saliktā teikumā ir kāda salikta daļa, kas atbilst saliktam pakārtotam
teikumam, tad šīs saliktās daļas atkarīgā komponenta nozīmes svarīgumam
visa teikuma satura kopumā un līdz ar to starp daļām esošo jēdzienisko
attieksmju izveidošanā var būt vairākas pakāpes.
 

1. Jauktu saliktu teikumu saliktās daļas atkarīgais komponents, kas atbilst

kādam palīgteikuma veidam, visas šīs daļas jēdzienisko attieksmju izveidē
 nav nozīmīgs. Atkarīgais komponents, kas katrā konkrētā gadījumā veic
zināmu satura niansēšanas uzdevumu, ir tomēr tikai vai nu visa neatkarīgā
komponenta satura, vai arī tikai kāda atsevišķa vārda nozīmes precizētājs vai
niansētājs.
Tur, vīnauga lapotnē paslēpies, slienas vecais skolas nams, kur tagad vairs
neskan bērnu kņada stundu starpbrīžos; tur kapteiņa Ziemeļa mazā
vasarnīca, un tur pie pašas upes ābeļu dārzā brūn agrākā kuģīpašnieka
kapteiņa Zītara māja - liela, veclaicīga, pusotra stāva, apdrupušu kārniņu
jumtu.
2. Citos jauktos saliktos teikumos atkarīgā komponenta saturs cieši saistīts ar
neatkarīgā komponenta saturu, un abi kopā tie veido vienotu satura vienību -
saliktu daļu, kas kopumā ir kā viena sintaktiski semantiska detaļa kādā lielākā
veselumā resp. visā jauktā saliktā teikumā.
Atkal parādījās saule, un tās norieta staru mirdzums rasotajos laukos
izskatījās kā smaids, kad asaras acīs vēl nav nožuvušas.
3. Jaukta salikta teikuma saliktās daļas atkarīgā komponenta saturs ir būtiski
svarīgs un nepieciešams, jo bez tā neatkarīgā komponenta saturs ir nepilnīgs
vai arī nemaz nav saprotams.
Istaba bija tukša un klusa, un, ja kāds stiprāk aizrunājās, tad atbalss
noskanēja pa visu istabu.

 
Īpaši svarīgi ir teikuma priekšmeta palīgteikumam, kā arī izteicēja
palīgteikumam atbilstošie atkarīgie komponenti, kuros īsteni ir ietverts jaukta
salikta teikuma saliktās daļas galvenais saturs, jo te virsteikumam atbilstošie
neatkarīgie komponenti palaikam ir bez konkrēta satura.
Mirdza uzmanīgi klausījās, un, izsekojot katram runātāja vārdam, viņai likās,
ka tas pašķir zilganu migliņu no dzīves un tā kļūst skaidri saskatāma asās
kontūrās.
 
Vienam un tam pašam atkarīgajam komponentam, kas atbilst kādam
palīgteikuma tipam, dažādos jaukta salikta teikuma veidos var būt dažāda
nozīmes svarīguma pakāpe: dažos gadījumos tas ir mazāk nozīmīgs,
turpretim citos gadījumos tam pašam palīgteikuma veidam atbilstošais
atkarīgais komponents ir pilnīgi nepieciešams, lai starp teikuma daļām
izveidotos noteiktas jēdzieniskās attieksmes. Tā, piemēram, abos sekojošos
piemēros atkarīgais komponents atbilst laika apstākļa palīgteikumam. Pirmajā
piemērā tas ir mazāk nozīmīgs, otrajā - būtiski nepieciešams, jo tajā izsacītā
darbība ir nepieciešams loceklis to darbību ķēdē, kuru secīgo norisi izsaka
visi teikuma komponenti kopumā.
Kādu vakaru labi pavēlu un pašā nejaukākā laikā atvērās Anužas mājokļa
durvis, kad viņa nekāda svešinieka pie sevis negaidīja, un ienāca it kā ar lielu
nogurumu sastingusi, salijusi un, protams, arī pārsalusi sieviete.

Vienā un tai pašā jauktā saliktā teikumā var būt dažāda nozīmīguma
komponenti.
Sadrūmušu seju, cieši sakniebtām lūpām Anna tagad apkopa slimniekus, - no
malas raugoties, varēja likties, ka šī skaistā meitene vai nu noskaitusies uz
 visu pasauli, vai pilnīgi bezsirdīga, bet katram cilvēkam, kam nācās viņu ilgāk
un tuvāk novērot, kļuva skaidrs, ka šis skarbums ir tikai šķietams un gluži
ārējs.
 
Jaukta salikta teikuma apjoms komponentu un daļu skaita ziņā var būt visai
dažāds.
 
Minimālo komponentu skaitu nosaka šo teikumu pamatraksturs: lai vienā
saliktā teikumā starp komponentiem
varētu realizēties dažāds sintaktiskais sakars, tajā nepieciešami vismaz trīs
komponenti.
Sievietes novāc tēju, bet no kalniem nāk vīri ar dzelzsrūdas pilniem kurvjiem
pār muguru - viņi kausē tēraudu.
 
 
Komponentu daudzums jauktā saliktā teikumā nav ierobežots, un šo teikumu
apjoms var būt ļoti liels.
 
Parasti plašus teikumus tomēr neveido, mehāniski ietilpinot viena salikta
teikuma ietvaros lielu skaitu komponentu. Atsevišķu domu vienību
apvienošanai vienā lielākā vienībā - vienā plaša apjoma teikumā arvien ir
savs pamats, kas sakņojas gan izsakāmā satura raksturā, gan izsacījuma
mērķī vai nolūkā, gan attiecīgā runas situācijā, kuru dēļ runātājs vai rakstītājs
atsevišķas izsakāmā satura vienības to ciešākai sasaistīšanai apvieno vienā
plaša apjoma teikumā.
 
Jaukta salikta teikuma komponentu apvienošanai vienā veselā teikuma
vienībā noder dažādi saistīšanas līdzekļi: saikļi un saikļa vārdi, zināmu
vietniekvārdu izmantojums, atsevišķu vārdu atkārtojums u.tml.

1. Jaukta salikta teikuma komponenti ir saistīti ar saikļiem vai saikļa

vārdiem.
Vispēdīgi arī Jānis sasita plaukstas, bet tad jau citi beidza, un viņš apjucis
paskatījās visapkārt, tomēr turpināja plaukšķināt, līdz Emma piegrūda ar
elkoni, un viņš apklusa.
2. Kā citos saliktos teikumos, tā arī jauktā saliktā teikumā komponentu
saistīšanas nolūkā jo bieži kādā vienā komponentā minēto darbības,
priekšmeta, parādības, personas nosaukumu citā komponentā aizstāj ar
vietniekvārdu vai apstākļa vārdu.
Sejas vaibsti bija smalki un nezin kāpēc likās skumju apdvesti - varbūt tādus
tos vērta nakts un mēness, kas nu jau bija pakāpies krietni augstu.
3. Sastopami arī tādi jaukti salikti teikumi, kuru visās daļās resp. visos
līdztiesiskos komponentos, skaidrāk izceļot, vairāk uzsverot, akcentējot
attiecīga nojēguma nozīmīgumu, saskaņā ar izsakāmo saturu -
atkārtojas vieni un tie paši vārdi. Bez komponentu saistīšanas nozīmes
šādam vārdu atkārtojumam ir arī vēl zināma izsakāmā satura kāpinājuma
nozīme.
Vēl šodien zvejnieki lietoja Oskara Kļavas jūras murdu vai kūri; vēl šodien viņi
 bagarēja lučus un plekstes ar motorlaivām, kur apglumējušās bagara tauvas
cilvēka roku vietā vilka motoram piekonstruētā vinčas spole.
4. Ir jaukti salikti teikumi, kuros kāda viena komponenta vārds vai vārdu
savienojums ar noteikta teikuma locekļa funkciju attiecas vai nu uz
visiem, vai arī tikai uz dažiem komponentiem.
Zvejnieku suņi te vēl skrien apriet katru garām braucošu mašīnu un ciemata
ļaudis uz brītiņu pārtrauc darbu, ja garām pa ceļu aiziet nepazīstams cilvēks,
un ilgi noskatās viņam pakaļ.

Savrupinājumi ir teikuma locekļi vai teikuma locekļu grupas, kas

konkretizē vai paskaidro kādu citu teikuma locekli. Savrupināts ir
teikuma loceklis vai to grupa, kas ar parastā novietojuma maiņu vai ar
intonācijas palīdzību nošķirts no pārējās teikuma daļas.
Runā savrupinājumus nošķir ar pauzēm un īpatnēju izrunu. Rakstos tos
atdala ar komatiem vai domuzīmēm.

Savrupinājumu lietošana rada iespēju plašāk, precīzāk, arī tēlaināk izteikt

domas. Piemēram, teikumā Te, mežmalā, jādomā par agrām salnām, kas
dažu gadu noposta visu vēlīno sēju. savrupinājums mežmalā precizē
vārda te saturu.
 
Savrupinājums var būt:

1. vienkāršs, ja tas izteikts ar vienkāršu teikuma locekli:

Tur, pie durvīm,stāv divi skolnieki.
Un aiz pakalna smej dzidri mani senie draugi - strauti.
2. salikts, ja tas izteikts ar saliktu teikuma locekli vai teikuma locekļu grupu.
Vārdi, kas paskaidro savrupinātās grupas galveno vārdu, var būt vienlīdzīgi
teikuma locekļi:
Gaiss, koku lapu un ziedu smaržu pilns (savrupinātā apzīmētāja grupa),
plūst ap manu kaklu un ap rokām.

Dažos gadījumos kādu no savrupinātajiem teikuma locekļiem var paskaidrot

palīgteikums, kas iekļaujas savrupinātā teikuma locekļa grupā.
Citādi Elza bija glīta meiča, slaida, veselīga, pareiziem sejas pantiem,
gaišiem matiem un dzirkstošām acīm, kuru skatienā lāgiem jau pavīda
Zītaru dzimtas kvēle.

 
Īpaša savrupināta vienība teikumā ir divdabja teiciens, kuram blakus
nepastāv nesavrupināts divdabja teiciens.
Muris tos jau gaidīja pie ieejas, glauzdamies pie durvīm.
Pārlidojusi vienreiz, lidmašīna taisīja lielu līkumu un atgriezās.
  
Ja blakus atrodas vairāki savrupinājumi, kuri vienādi paskaidro raksturojamo
vārdu, tad tie ir vienlīdzīgi savrupinājumi.
 Tas bija Jēkabs, vienos kreklos, noplēstu piedurkni, oglēm notraipītu
seju.
Un priekšā ir naudas papīri, veci un jauni, zaļi, zili un sarkani.
 
Teikumā var būt arī vairāki savrupinājumi, kuri cits citu paskaidro. Tādos
gadījumos veidojas savrupinājumu virkne, kurā vienu savrupinājumu
paskaidro nākamais savrupinājums. Šādi savrupinājumi var būt izteikti gan ar
vienu vārdu, gan ar savrupinātu grupu.
Vagars, Suntuža tēva tēvs, vecais kungs Bērziņš, domājis izkaltēt āboliņu
tāpat kā sienu.
 
Savrupināts var būt:

1. teikuma priekšmets:
Un dzīvība - tā pieder cilvēkiem.
2. papildinātājs:
Raini - to es esmu daudz lasījusi.
3. apzīmētājs:
Tagad te bija tikai apkalpotājas, dūšīgas un spriganas.
4. pielikums:
Suni, savu mīluli, viņa atgrūda.
5. apstāklis:
Jūrā, iepretim upes grīvai, labi ķērās taimiņi.
6. dubultloceklis:
Tad viņš atslējās sēdus, vecs un satriekts.

 
Ar savrupinājumiem var uzsvērt, izcelt tā priekšmeta, parādības vai dzīvas
būtnes īpašību vai pazīmi, kas nosaukta ar vārdu, uz kuru attiecas
savrupinājums.
 
Un tuvu pie kalna virsmalas saule, liela un spoži sarkana.
Blakus nokūp smilts,
Tā kā druvā rudzu kūlis - sauss un silts.
Ar savrupinājumiem var precizēt, paskaidrot raksturojamā vārda nozīmi vai
niansēt emocionālo nokrāsu.
Bet te, augšā, ap mani plūst ledus dvaša.
 
Dažiem savrupinājumiem ir vairāk noteikta vieta teikumā, dažiem mazāk
noteikta.
Novietojuma ziņā attieksmē pret raksturojamo vārdu savrupinājumi ir tādi, kas
vienmēr atrodas aiz raksturojamā vārda, un tādi, kas atrodas tiklab pirms
raksturojamā vārda, kā aiz tā. Vienmēr aiz raksturojamā vārda atrodas
savrupināts apstāklis, kas izteikts ar apstākļa vārdu vai lietvārda locījumu.
 
Tepat, šai melnajā tīrumā, likšu nākamgad izkaptis iekšā.
Ziemas svētdienās, pēc pusdienas, Jurks sēdēja pie saimnieku lielā galda
un garlaikojās.
 Teikumā ar vairākiem savrupinājumiem, kuri cits citu paskaidro, katrs
nākamais savrupinājums atrodas aiz iepriekšējā savrupinājuma, bet visi
savukārt atrodas aiz raksturojamā vārda:
Galā arī ir divi logi, pie tiem dzīvo Jāņa saimnieces, divas māsas, vecas
vācu jumpravas. 

1. Vienmēr aiz raksturojamā vārda atrodas arī savrupinātais pielikums un

savrupinātais apzīmētājs.
Kāds mans paziņa, apdāvināts mehāniķis, pats izgudroja un uzkonstruēja
speciālu modinātāju.
2. Tiklab pirms raksturojamā vārda, kā aiz tā nostājas divdabja teiciens.
Bet vēsie viļņi steidzas, strauji šalkdami, savā mūža gaitā aizvien tālāk un
tālāk.

Bieži savrupina apstākli, kas precizē iepriekšējā apstāklī minēto nozīmi.

Raksturojamais apstāklis parasti ir izteikts vai nu ar apstākļa vārdu, vai
lietvārda locījuma formu bez prievārda vai kopā ar prievārdu.
Retāk raksturojamais apstāklis ir izteikts ar vietniekvārda locījuma formu kopā
ar prievārdu.
Te, mežā, viņi var runāt skaļi.
Tikai vakaros, pēc saules rieta, sētās parādījās atkal cilvēki.
 
Savrupinātais apstāklis parasti ir izteikts vai nu ar vienu vārdu, vai jēdzieniski
nedalāmu vārdu savienojumu, kas veido paplašinātu teikuma locekli.
Te, patiltē, ir vēsa būda.
Miķel, sēsties te, pie krāsns.
 
Savrupinātais apstāklis var būt izteikts arī ar vārdu grupu. Savrupinātā
apstākļa grupā galveno vārdu, ja tas ir lietvārds kādā locījumā bez prievārda
vai kopā ar prievārdu, retāk apstākļa vārds, var paskaidrot kāds apzīmētājs
vai apstāklis.
Zelmeņa dzīvoklis ir skolas galā, vienstāva piebūvē.
Tikai ziemā, pārāk sliktā laikā, Paceplis dažreiz savus bērnus ar zirgu
aizveda uz skolu.
Savrupinātais apstāklis parasti nostājas tūlīt aiz raksturojamā teikuma locekļa.

Viņā pusē, piekalnē, Mārtiņš ar cirvja pietu velēja stādaiga sētu tā, ka visa
pasaule klaudzēja.
Tikai retos gadījumos starp savrupināto apstākli un raksturojamo vārdu var
nostāties kāds cits vārds, vārdi vai kāds palīgteikums:
Neviens nezina, ka mēs te esam, šinī vietā.
 
Parasti latviešu literārajā valodā savrupina vietas un laika apstākli, reti - veida
apstākli.
Savrupināts vietas apstāklis
Savrupinātais vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa var
precizēt tādu vietas apstākli, kas izteikts ar apstākļa vārdu, lietvārda
 locījuma formu bez prievārda vai kopā ar prievārdu, retāk ar
vietniekvārda locījuma formu kopā ar prievārdu.

1. Ja savrupinātais vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa precizē

vietas apstākli, kas izteikts ar vietas apstākļa vārdu, tad šāds savrupinājums
konkretizē apstākļa vārdā nosaukto nojēgumu.
Tur, laukā, kūleņo jūra zaļganiem viļņiem.
Tur, pie durvīm, stāv divas skolnieces.
2. Ja savrupinātais vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa precizē
tādu vietas apstākli, kas izteikts ar lietvārda lokatīvu vai lietvārda locījumu
kopā ar kādu prievārdu, tad šāds savrupinājums ierobežo iepriekšējā vietas
apstāklī minētā vietas nojēguma apjomu.
Pabriduši pa dūksti, sasniedzām pauguru, kura pakājē auga apses, bet
galotnē, lazdu krūmu vidū, bija neliels laukumiņš.
3. Dažreiz savrupināts vietas apstāklis vai savrupinātā vietas apstākļa grupa
var precizēt raksturojamo apstākli, kas izteikts ar kāda norādāmā
vietniekvārda locījuma formu kopā ar prievārdu.
Aiz tā, viņā pusē, bija pats kuplākais ceriņu puduris.

Savrupināts laika apstāklis

Savrupinātais laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa var
precizēt raksturojamo laika apstākli, kas izteikts vai nu ar apstākļa
vārdu, vai lietvārda lokatīvu.

1. Savrupinātais laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa, kas attiecas

uz raksturojamo laika apstākli, kurš izteikts ar laika apstākļa vārdu, konkretizē
laika apstākļa vārdā nosaukto laika nojēgumu.
Un tomēr, cik savāds viss bija tagad, nakts krēslā!
Vēlāk, garajos rudens vakaros, sienāži laiku pavadīja ap siena kaudzi.
2. Savrupinātais laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa precizē
raksturojamo laika apstākli, kas izteikts ar lietvārda lokatīvu. Savrupinātais
laika apstāklis vai savrupinātā laika apstākļa grupa ierobežo raksturojamā
laika apstāklī minēto laika nojēgumu.
Otrdienā, tūliņ pēc lielā lietus, viņam jābrauc.
Reiz vasarā, kādā svētdienā, Late ar savu māti atnāca pie mums ciemos.

Savrupināts veida apstāklis

Reti ir tie gadījumi, kad savrupina veida apstākli. Savrupinātais veida
apstāklis nostājas aiz raksturojamā veida apstākļa un paskaidro, precizē
raksturojamā veida apstāklī nosaukto veida nojēgumu.
Savrupinātais veida apstāklis parasti ir izteikts ar lietvārda locījuma un
prievārda savienojumu vai veida apstākļa vārdu.
Un visi darbi ritēja kārtīgi, bez apstājas un misēkļa.
 Pret kalnu zirgi nāk lēnām, soļos.
Viņš nāk pamazām, solīti pa solītim.

Uzruna ir vārds vai vārdu savienojums, ar ko teikumā uzrunā parasti

kādu personu vai citu dzīvu būtni. Uzruna teikumā nav izolēta
sintaktiska parādība, tai ir savs īpatnējs saistījums gan ar atsevišķu
vārdu, gan arī ar teikuma daļu vai visu teikumu.
 
Māt, skaties, skaties!
"Tu nemaz nezini, zaķīt, ka tevi laidīsim šodien pavisam vaļā," brālītis
ieteicās.
Ar uzrunu var uzrunāt arī kādu parādību vai priekšmetu.
"Sveika, zeme! Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas,
labvakar, puteklīt!" roze mīlīgi dveš.
 
Uzruna teikumā var arī konkretizēt ar otrās personas vietniekvārdu nosauktu
dzīvu būtni, parādību vai priekšmetu.
- Tu, Lien, šodien ganos esi snaudusi.
Vai tu, pelēkais, esi no tiem akmeņiem, kurus te mūsu piekalnēs pameta
šļūdoņi, paši izkusdami, jums atstādami savu ledus dvēseli?
 
Uzruna kādu personu var arī tuvāk raksturot, piemēram, pēc nodarbošanās,
pēc radniecības pakāpes u.tml.
Pareizi, dēls!

Uzrunas funkcija teikumā dažkārt saskaras ar teikuma locekļa funkciju.

Uzrunai ir dažas tādas gramatiskās pazīmes, kas raksturīgas teikuma
loceklim, tāpēc uzrunu varētu vērtēt arī par īpašu teikuma locekli.

Uzrunai ir vairākas gramatiskās pazīmes.

1. Uzrunai ir savs noteikts morfoloģiskais veidojums: tā var būt izteikta ar

lietvārdu vai lietvārda nozīmē lietotu citas vārdu šķiras vārdu, vai arī ar vārdu
savienojumu.
"Labrīt, vecmāmiņ!" Sarkangalvīte teica un nāca iekšā. "Labrīt, meitiņ!" vilks
atteica vecmāmiņas balsī un vaidēja.
2. Uzruna teikumā vienmēr ir vokatīvā.
Labdien, māt, labdien, Juri!
"Jā, Andrej, tu taču iekodīsi pie mums vakariņas?" svaine sāka rosīties.
3. Uzrunai teikumā ir īpatnēja intonācija - vokatīva intonācija. Uzrunu no
pārējiem vārdiem teikumā šķir lielāka vai mazāka pauze, kas rakstos tiek
apzīmēta ar pieturzīmēm.
Laiku pa laikam māte iejautājās: "Dēliņ, vai tev nav auksti? ... Bērns, vai tu
nesalsti?" un ietīstīja man kājas ciešāk kamanu kažokā.

 
Pirmkārt, uzruna nosauc vai konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu dzīvu būtni,
parādību vai priekšmetu.
 "Vai tad tu no zirgiem nebīsties, Pastariņ?" veckungs prasīja.
 
Otrkārt, vienkopas teikumā uzruna nosauc vai konkretizē to personu vai
darītāju, uz ko norāda darbības vārda personas galotne.
Uzmanies, Annele!
 
Treškārt, uzrunas funkcija teikumā izpaužas dažādu emocionāli ekspresīvu
nozīmju nokrāsu izteikšanā. Šai gadījumā uzruna bieži vien ir savienojumā ar
kādu izsauksmes vārdu.
"Muļķīti, ko tu brēc?" Jurītis pārmeta jēriņam.
 
Lielāku emocionālu pastiprinājumu var panākt ar uzrunas atkārtojumu.
"Nu, Vanadziņ, manu mazo peļu vanadziņ - ko tu nu būvē?" - viņš
apjautājās.
 
Ja uz uzrunu teikumā attiecas vēl kādi citi vārdi, kas to raksturo, veidojas
uzrunas grupa. Uzrunas grupā uzrunu var tuvāk raksturot viens vai vairāki
apzīmētāji.
Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas!
 
Uzrunas grupa veidojas arī tad, ja uzrunu raksturo pielikums, kam savukārt
var būt savi apzīmētāji.
"Karlīn, meit, iztec manā kambarī un ienes viņam krūzīti piena," vecmāmiņa
mierīgi saka Karlīnei.
 
Uzruna teikumā var būt gan teikuma vai teikuma daļas sākumā, gan beigās,
gan arī - starp citiem teikuma vārdiem.
Marta, vai tu dzirdi, fabrikas svilpe pūš. Marta, paklausies!
Nu tu gan melo, skroder, to tu pats esi izdomājis.
 
Uzrunas novietojums teikumā dažos gadījumos ir saistīts ar teikuma
modālajiem tipiem. No uzrunas vietas teikumā ir atkarīgs arī tās uzsvars.
  

1. Jautājuma teikumā uzruna mēdz atrasties gan teikuma sākumā, gan beigās,
gan starp citiem teikuma vārdiem.
Ja jautājuma teikumu ievada jautājuma partikula vai citi jautājamie vārdi, tad
uzruna atrodas vai nu aiz jautājamā vārda, vai arī tālākā novietojumā.
"Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" Jancis pētīja.
Ja uzruna nostājas jautājuma teikuma pirmajā vietā, tad tā ir uzsvērta.
Andri, vai tu vēl redzi skaidri?
Oskar, kur tu gribi iet?
2. Pamudinājuma teikumā uzruna lielāko tiesu ir aiz darbības vārda pavēles
formas: vai nu tieši blakus, vai arī šķirti.
Nāc līdz, Annele, iesim pie tēva.
Atnes, Ilzīt, man lāpstu!
3. Ja teikumu ievada izsauksmes vārds, kāda partikula vai vesels izsaukuma
teiciens, tad uzruna parasti atrodas aiz izsauksmes vārda, partikulas vai
 teiciena.
Klau, Marč! Celies!

 
Būdama blakus personas vietniekvārdam vai pielikumam, parasti uzruna ar to
uzsvara ziņā it kā apvienojas.
Tevi, puisīt, tur pa mājām ļaudis meklē, un tu te sēdi un raudi.
"Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" Jancis pētīja.
 
Uzruna teikumā uzrunājamai dzīvai būtnei vai kādai parādībai var piešķirt
dažādas emocionāli ekspresīvas nozīmju nokrāsas. Dažādas nozīmju
nokrāsas, ko uzrunā var piešķirt kādai personai vai parādībai, daļēji var būt
atkarīgas no uzrunas leksiskās nozīmes. 
 
Piemēram, ja par uzrunu ir lietvārda pamazinājuma forma, tad uzruna var
uzrunājamai būtnei vai parādībai piešķirt īpašu mīļuma vai citas emocionālas
nozīmes nokrāsu:
Ar ko tu, Anniņ, spēlēsies, kad es nebūšu?

Arī uzrunas intonācija palīdz izteikt kādas emocionālas nokrāsas

pastiprinājumu:

1. Ar uzrunu var izteikt mīļuma vai draudzīguma nozīmi.

Kam tad tu, dēliņ, viņu tā.
"Nu, kā klājas, māmiņ?" - "Tāpat, meitiņ, kā visu dienu."
2. Uzruna kādam teikumam var piešķirt patosa nokrāsu.
Vai tu tā biji,
Tu, ak Visudaiļā?
3. Uzruna var izteikt kādas personas vai parādības raksturojumu.
"Nāc nu šurp, spītniek!" viņš sniedza Oskaram roku.
Vai tu, balamute, sevi nevarētu pievaldīt!
Teikumā dažkārt ir grūti nošķirt, vai attiecīgais vārds ir uzruna vai pielikums.
No vienas puses, uzrunai ir vēl kas kopīgs ar iespraudumu, bet, no otras
puses, tai jau ir arī pastāvīga teikuma locekļa iezīmes.

Ar pielikumu uzruna var robežoties tad, ja uzruna nosauc to dzīvo būtni vai
parādību, uz kuru norāda attiecīgā personas vietniekvārda forma. Lielāko
tiesu ar pielikumu robežojas uzruna, kas ir izteikta ar tādu lietvārdu, kuram
nav atšķirīgas vokatīva formas. Šādos gadījumos personas vietniekvārda
forma saskaņojas locījumā un skaitlī ar attiecīgo lietvārdu.
Tu, mana saule, dodi
Man spēku, dzīvību
Un nebeidzamu atver
Man gaismas avotu.
 
Šai piemērā grūti precizēt uzrunas un pielikuma robežu. Te dažkārt var
palīdzēt vārdu kārta. Minētajā piemērā vietniekvārda tu paskaidrojums, resp.,
 apzīmējums mana saule, atrazdamies aiz sava paskaidrojamā vārda tu,
vairāk ir ar pielikuma, nevis ar uzrunas funkciju.

Turpretī, ja minētais paskaidrojums teikumā atrastos pirms savas

konkretizējamās vietniekvārda formas, tad vārds saule vairāk būtu ar uzrunas,
nevis ar pielikuma funkciju:
Mana saule, tu dod man spēku.

Šādā pozīcijā vārds saule teikumā ne tikai paskaidro attiecīgo personas

vietniekvārda formu, bet arī nosauc ar personas vietniekvārdu izteikto
parādību.

Ja uzruna izteikta ar lietvārdu, kam vokatīva forma atšķiras no nominatīva

formas, tā nerobežojas ar pielikumu:
Bet vai tu, Marč, nevienam nestāstīsi?
Pēc kāda laiciņa brālis atkal iejautājās: "Vai tu, draudziņ, ko dzirdi?"

Par iespraudumiem teikumā var būt iesprausti vārdi, vārdu savienojumi

vai teikumi un iestarpināti vārdi, vārdu savienojumi vai teikumi.
Teikumā ir vārdi un vārdu savienojumi, kam nav teikuma locekļa
funkciju un kas attieksmē pret pārējiem vārdiem ir it kā sintaktiski
neatkarīgas vienības. Tomēr teikumā šie vārdi un vārdu savienojumi nav
pilnīgi izolētas sintaktiskas vienības: tiem ar paskaidrojamo teikuma
daļu vai visu teikumu ir īpašs sintaktiski jēdzienisks saistījums.
Šādi vārdi un vārdu savienojumi ir iesprausti vārdi un vārdu savienojumi, kas
teikumā ir ar noteiktu funkciju: tie izsaka runātāja dažādas attieksmes pret
teikumā ietverto saturu, citiem vārdiem, pret reālo īstenību un tās parādībām.
 
Iesprausti vārdi un vārdu savienojumi

1. var izteikt runātāja subjektīvi objektīvu attieksmi pret izsakāmo saturu,

papildinot teikumu ar dažādām modālām nozīmēm, piemēram, ar
apgalvojuma, šķietamības vai pieļāvuma nozīmi.
Tiešām, bija pienācis laiks sameklēt karotes (apgalvojums).
Upe, liekas, nemaz neplūst, it kā, ielīdusi zālēs, gulētu kā milzīga vēdzele
(šķietamība).
2. var izteikt runātāja subjektīvu attieksmi pret teikuma saturu, piešķirot
teikumam dažādas emocionāli ekspresīvas nozīmes, piemēram, izbrīna,
apmierinātības vai izmisuma nozīmi.
Taču šoreiz, par laimi, tas nebija ārā (apmierinātības nozīme).
3. var ierobežot teikumā ietverto saturu, norādot, ka tas ir patiess no zināmas
personas viedokļa.
Manuprāt, šai izstādē ir vairākas skaistas gleznas.
4. var norādīt uz izsakāmā satura secīgumu vai arī var ievadīt paskaidrojumu vai
saistīt izsakāmo domu plašākā kontekstā.
Viņa raudzījās šoferī ar lielu neuzticību un piktumu. Pirmkārt - kā gan viens
 gluži svešs cilvēks viņas spīdīgo melni varēja nosaukt par lopiņu. Otrkārt, ej
nu uzticies katram garāmgājējam!

   
Ar iespraustu vārdu funkciju var būt dažādas darbības vārdu formas:

1. darbības vārdu ciešamās kārtas tagadnes lokāmo divdabju formas,

piemēram, domājams, protams, saprotams, zināms, iespējams, dzirdams;
2. darbības vārdu pavēles izteiksmes formas, piemēram, piedodiet;
3. darbības vārdu tagadnes formas, piemēram, šķiet, liekas;
4. darbības vārdu nākotnes formas, piemēram, teiksim, sacīsim;
5. darbības vārdu vajadzības izteiksmes formas, piemēram, jādomā, jāsaka.

 
Par iespraustiem vārdiem var būt apstākļa vārdi,
piemēram, vispār, pareizāk, vispirms, pirmkārt, otrkārt, galvenokārt.
 
Par iespraustiem vārdiem var būt dažādas lietvārda formas:

1. lietvārda vienskaitļa nominatīva forma, piemēram, tiesa, brīnums, velns;

2. lietvārda vokatīva forma, piemēram, debestiņ;
3. lietvārda vienskaitļa ģenitīva formas savienojums ar prievārdu no,
piemēram, no tiesas;
4. lietvārda datīva forma piemēram;
5. lietvārda vienskaitļa akuzatīva savienojums ar prievārdu par, piemēram, par
laimi, par nelaimi, par brīnumu;
6. lietvārda daudzskaitļa datīva formas savienojums ar prievārdu bez,
piemēram, bez šaubām.
7. Par iespraustiem vārdiem var būt arī dažas īpašības vārdu formas,
piemēram, galvenais, lielākais, mazākais.
8. Iespraustu vārdu funkcijā lieto arī kādreizējās lietvārdu formas,
tādas kā patiesi, laikam, un kādreizējās īpašības vārdu
formas tiešām un patiešām.

 
Par iespraudumiem teikumā var būt dažādi vārdu savienojumi:

1. īpašības vārda un lietvārda savienojums, piemēram, tīrais brīnums, tīrie

brīnumi, mīļā stundiņ(a);
2. vietniekvārda un lietvārda vai īpašības vārda savienojums, piemēram, citiem
vārdiem, pats galvenais;
3. skaitļa vārda un lietvārda attiecīgās locījuma formas savienojums ar
prievārdu no, piemēram, no vienas puses vai no otras puses;
4. apstākļa vārda un lietvārda (ar prievārdu vai bez tā) savienojums,
piemēram, taisni brīnums, tīri par brīnumu;
5. divdabja teicieni vārdu sakot, citiem vārdiem sakot, taisnību sakot, labāk
sakot, pareizāk sakot, tā sakot.
   
Ar zināmu iespraudumu funkciju teikumā lieto arī apstākļu vārdus īpaši,
sevišķi un vārdu savienojumus it īpaši, it sevišķi, tāpat kā, to vidū vai to
starpā.
Šiem iespraudumiem salīdzinājumā ar citiem iespraustajiem vārdiem un vārdu
savienojumiem ir zināmas atšķirības gan struktūras, gan arī lietojuma ziņā.
Tie teikumā parasti ir kopā ar to vārdu vai vārdu savienojumu, kas paskaidro
kādu iepriekšēju vārdu - teikuma locekli.
 
Vārdi īpaši, sevišķi un vārdu savienojumi it īpaši, it sevišķi, to vidū, to
starpā kopā ar paskaidrojamo vārdu vai vārdu savienojumu veido īpatnēju
iespraudumu, kas teikumā bieži vien ir uz robežas ar savrupinātiem teikuma
locekļiem.
Vēdzeles, tāpat kā zuši, barību meklēt iziet tikai naktī un dienu guļ alās vai
zem siekstām un velēnām.
Abiem laikam kauns par vakarnakts bailēm, it sevišķi jau Ješkam.
 
Bieži viens un tas pats vārds vienā teikumā var būt ar iesprausta vārda, citā ar
kāda teikuma locekļa funkciju:
Nu, saprotams, pavisam īsu brītiņu, kamēr tu sasildīsies.
 
Dažkārt ir grūti novilkt stingru robežu starp iespraustu vārdu un kādu teikuma
locekli, piemēram, apstākli:
Apiņa kundzes kaimiņienes acīm redzami nebija apmierinātas ar tādu
jaunstrāvnieku tējas vakaru.
"Bet mēs par laimi esam drošībā," vecais piemetināja.
 
Iespraustiem vārdiem un vārdu savienojumiem teikumā ir dažas vairāk
vai mazāk stabilas gramatiskās pazīmes.
 
Iesprausti vārdi un vārdu savienojumi parasti tiek teikumā intonatīvi
savrupināti. Iespraustus vārdus un vārdu savienojumus teikumā izrunā ātrākā
tempā nekā pārējos vārdus. Runā no citiem vārdiem tos šķir lielāka vai
mazāka pauze, ko rakstos parasti atdala ar komatu, dažreiz - ar domu zīmi.
Bet Jancim, redzams, bija bezjūtīga mugura.
 
Vārdus īpaši, sevišķi un vārdu savienojumus it sevišķi, it īpaši, to vidū, to
starpā teikumā savrupina tikai kopā ar paskaidrojamo vārdu vai vārdu
savienojumu:
Šoferis pieturēja un līdzcietīgi noraudzījās abās ceļotājās, it sevišķi Jaitā, it
kā tā būtu pati galvenā cietēja.
 
Novietojuma ziņā iespraustiem vārdiem un vārdu savienojumiem ir visai
stingras likumības.

1. Iesprausti vārdi un vārdu savienojumi, kas attiecas uz teikuma daļu vai visu
teikumu, parasti ir attiecīgās teikuma daļas vai teikuma priekšā.
Tas, acīmredzot, bija pievākts pēdējais, kad pārējās mantas jau nosietas ar
virvēm.
Jeb - varbūt viņš gulēja? Jā, tiešām - izskatījās tā.
2. Ja iesprausts vārds un vārdu savienojums ir teikuma sākumā, tad tam bieži
vien ir salikta teikuma daļas nozīme.
Brīnums, kāpēc saule netika nekad tālāk kā līdz zināmai svītrai!
Tiesa gan, pie Graužupītes ietekas stāvais krasts drošs pret ūdens
uzplūdiem.
3. Dažkārt iesprausti vārdi un vārdu savienojumi var būt arī teikuma beigās, it kā
piebilduma veidā.
Nē! Klases biedri maldās, bez šaubām!
Reiz man laimējās dabūt vagonu ar akmeņoglēm - tas ir, man vajadzēja
dzelzceļa stacijā izkraut. Par nelielu samaksu, protams.
4. Tie iespraustie vārdi un vārdu savienojumi, kas teikumā ir kopā ar
paskaidrojumu, nostājas tieši aiz paskaidrojamā vārda vai arī šķirti.
Andrs palaikam neticēja nekādām blēņām, tāpat kā viņa tēvs un māte.

 
Iestarpināti vārdi, vārdu savienojumi un teikumi izsaka runātāja vai
autora blakus paskaidrojumu vai piezīmi par kādu teikumā minētu
parādību vai notikumu. Tie, tāpat kā lielākā daļa iespraustu vārdu, vārdu
savienojumu un teikumu, runā no pārējiem vārdiem ir intonatīvi nošķirti,
rakstos atdalīti ar pieturzīmēm, parasti - ar iekavām.
 
Daudzveidīga ir Slīteres rezervāta fauna (dzīvnieku valsts).
Reiz (tas gadījās pavasarī) viņš smagi saslima.
Vectēvam patika stāstīt notikumus no sava diezgan garā mūža (viņam
bija jau gadu astoņdesmit). 
Iestarpinājumi atrodas teikuma vidū vai beigās (bet ne sākumā).
Ozolā apmetas žugure (stārķis).
Vīri - visbiežāk ziemas vidū - brauca peļņā.
Pēc Kokneses skolas beigšanas (meitenei tad ir desmit gadu) viņa turpina
mācīties Rīgā.
  
Gan iespraudums, gan iestarpinājums var būt vienkāršs, ja to veido viens
pilnnozīmes vārds:
Troksnis, par laimi, attālinājās.
Godos uz tautas galda dejo trijdeksnis (pušķis).
 
Salikts, ja to veido vārdu savienojums vai teikums:
Viņš neticēja nekādām blēņām, tāpat kā viņa tēvs.
Reiz (un šī reize puisēnam ilgi neizgāja no prāta) tēvs viņu paņēma sev
līdzi braucienā.