Kārlis Skalbe (1879 - 1945) „Gulbju jaunava”

Trīs gulbju jaunavas reiz ziemas vakarā lidoja pār Vidzemes kalniem, un saulriets krāsoja sarkanas viņu garās,
baltās drānas. „Ziema man liekas kā gara, balta kalna mugura, kura man jāpārlido. Aiz kalna zied vasara, putni svilpo
un uz zilā, siltā ezera līmeņa zivis met mirdzošus lokus. Es dzīvoju tikai vasarā. Man apnicis mūžīgi kaisīt šīs baltās
pūkas." Viņa īdzīgi papurināja spārnu, un pār zemi lidoja vesels viesulis maigu, baltu sniega pārsliņu.
„Mans rožu dārzs ir ziemas saulriets," otra teica, ieraudama galvu pūkainajos spārnu plecos. „Visskaistāk rozes
uzzied sniegā."
Trešai acis bija kā ledus. „Es mīlu lielās, spožās ziemas zvaigznes. Manas puķes uzzied tikai naktī," viņa teica
un ilgodamās raudzījās tālumā.
Tā lidoja trīs gaisa meitas, te pazuzdamas, te no jauna parādīdamās debesu klajā. Mājās aiz noviznījušiem
logiem viņas varēja manīt kā slīdošu eņģeļu ēnas. Tās dzīvoja pastāvīgā kustībā. Vējputenī viņas dejoja laukā, augstu
sviezdamas gaisā baltos, garos spārnus, kas grieza sniega pārslu viesuļus.
Ja pārsliņas lidoja domīgi un maigi, tad viņas šūpojās gaisa meitu sapņojošā elpā, kuras slīdēja, rokās
saķērušās, klusi sakļāvušas spārnus.
Viņas atdusējās mežā, noliekdamas egļu un priežu zaļās galotnes. Mednieks norā dažreiz uzgāja trīs baltas
sniega kupenas, kuras piepeši uzspurdza augšā, ievērpdamas viņu vējputenī un aiznesdamas tālu mežā, kur pazuda
visas pēdas...
Vasarā gulbju jaunavas ģērbās baltās, smalkās miglas pūkās.
Reiz karstā vasaras dienā, meklēdamas veldzi, tās nometa drēbes un ieslīdēja ezerā, kur aiz zaļām niedrēm
mīksti saules gredzeni rotājās ap viņu baltiem pleciem.
Bet, kamēr tās peldējās, kāds puisis bija slepeni nolūkojis viņas aiz krasta krūmiem. Tas paņēma jaunākās
drēbes un turēja tās rokās reibuma pilns. Iznākušas no ezera, divas apģērbās un aizlidoja. Bet trešā nevarēja
atgriezties gaisos. Raudādama tā sekoja puisim, kurš lempīgi vilka sev līdzi viņas garās gulbes drānas, ar balto
spārnu galiem slaucīdams zemi.
Puisis ieveda gulbju jaunavu zemā istabā, kur tā ieiedama nodauzīja pieri pie nokvēpušās durvju palodās un
pirmoreiz sajuta dūmu smaržu, kas tik brīnišķīgi saista cilvēkus pie mājām. Puisis noslēpa gulbju jaunavas drānas un
apģērba to savas mātes drēbēs, kuras padarīja tuvāku un mīļāku viņas dievišķo daiļumu. Tā kļuva viņam par sievu un
iemācījās plecus liekt zem ūdens nēšiem un dzirnas griezt, viņu mīlēdama.
Tie dzīvoja laimīgi, un viņiem bija jau mazs, gaišmatains puisēns.
Reiz ziemā, nākdama no akas, sieva ieraudzīja augšā savādu mākoni. Viņai likās, ka tur, spārniem apkampušās,
aizpeld viņas gulbju māsas. Viņu sagrāba tādas ilgas pēc zilā, maigā ziemas apvāršņa, ka viņas pleci nodrebēja un
ūdens lielām šaltīm lija pār spaiņa malām. Iegājusi istabā, tā grieza visas malas apkārt, lai atrastu savas gulbes
drānas.
Vīrs bija aizbraucis mežā malkā. Istabā kurējās krāsns. Bērns spēlējās tās sārtā atspīdumā. Aizdurvē, vecā tīnē
zem izbālējušiem audumiem, ko neviens vairs necilāja, tā atrada savu jaunavas ģērbu. Ak, tas bija tik smalks, ka to
varēja satīt un ausī iebāzt. To bija viegli noslēpt.
Gaišā apģērba maigās pūkas izlīdzinājās, un tas gulēja sievai uz rokām kā balts sniega mākonītis. Viņa jau gribēja to
uzģērbt, bet pamanīja, ka viņu velk kāds atpakaļ. Atgriezusies tā ieraudzīja sava bērna acis, lielas un spožas kā
ziemas zvaigznes. Tur tagad bija viņas debesis.
Lai tiktu vaļā no nepārvaramā kārdinājuma, tā strauji savīstīja tērpu un iesvieda ugunī. Baltais pūku mākonītis
uzliesmojot kļuva rožains, tad sadrupa smalkos miglas pelnos. No meža pārbrauca vīrs un pie sliekšņa nodauzīja no
lielām, apsalušām pastalām ledus bumbuļus, kuri skanēdami aizvēlās pa kuļu. Sieva palīdzēja viņam novilkt kažoku
un nolika priekšā uz galda kūpoša azaida bļodu.
Aiz noguruma vīrs izskatījās miegains un smags.
Sieva klusi novērsa acis, lai tas neredzētu, ka viņa bija raudājusi.

1. uzdevums. Kādas iniciācijas mīta pazīmes atrodamas šajā pasakā?

Šajā pasakā mīts par gulbja dīvas. Vācijas mitoloģijā apzīmējums валькирий, kam pieder spēja pieņemt
skats gulbji. Vācu tautas rakstiem, tie bieži vien ir pie upēm un dīķiem, noņem ar sevi gulbju apģērbu un
peldēties vēsā ūdenī. Kas atstāj savu apģērbu, ar varu to viņi nokļūst
2. uzdevums. Sameklē un izraksti binārās opozīcijas! Kāda ir to nozīme?
«Ziema man liekas kā gara, balta kalna mugura, kura man jāpārlido. Aiz kalna zied vasara, putni svilpo un
uz zilā, siltā ezera līmeņa zivis met mirdzošus lokus. Es dzīvoju tikai vasarā. Man apnicis mūžīgi kaisīt šīs
baltās pūkas.» Viņa īdzīgi papurināja spārnu, un pār zemi lidoja vesels viesulis maigu, baltu sniega pārsliņu.
«Mans rožu dārzs ir ziemas saulesriets,» otra teica, ieraudama galvu pūkainajos spārnu plecos. «Visskaistāk
rozes uzzied sniegā.» Trešai acis bija zaļas kā ledi. «Es mīlu lielās, spožās ziemas zvaigznes. Manas puķes
uzzied tikai nakti,» viņa teica un ilgodamās raudzījās tālumā. Iespējams, tas liecina dažādi cilvēki uztver.

3. uzdevums. Raksturo savstarpējās attiecības šajā ģimenē!

Šajā ģimenē, manuprāt, sliktas attiecības. No vīra puses tās maksimāli egoistiski. Es nedomāju, ka viņu
attiecībās pastāv mīlestība. Tā nabaga meitene, kuru atņēma brīvību un vienīgais, kas viņas uztur, tā ir
mīlestība pret bērnu.
4. uzdevums. Kā tu vērtē sievas izvēli sadedzināt savu gulbes tērpu?
Es uzskatu, ka tās risinājums ir pareizs. Viņa visiem spēkiem cenšas aizmirst savu laimīgo pagātni, uz kuru
vēlas doties, lai ar savu dēlu. Un tā malacis.
5. uzdevums. Pasakas sākumā jaunavas runā par gadalaikiem. Kura no viņām, tavuprāt, palika uz zemes? Kāpēc?
Tie, kas paliek uz zemes vasarā, lai peldēties ezeros, upēs.
6. uzdevums. Raksturo K. Skalbes valodas tēlainību!
Es domāju, ka tas ir simbols, skaistuma un mīlestības, uzticību un muižniecība.