IEVADSA

Alfabēts, izruna, akcenti.

Alfabēts.
Aa Bb Cc Dd Ee Ff Gg Hh Ii Kk Ll Mm
Nn Oo Pp Qq Rr Ss Tt Uu Vv Xx Yy Zz
Latīņu valodā izšķir divus izrunu veidus: klasisko, kas cenšas pēc iespējas precīzāk atspoguļot 1. gs. p. m. ē.
lietoto izrunu, un tradicionālo, kura veidojusies Romas impērijas sabrukuma periodā un viduslaikos.
Lielie sākuma burti.
Sākotnēji latīņu valodas rakstībā izmantoti tikai lielie sākuma burti, rakstīts, neatdalot vārdus un teikumus ar
atstarpēm un nelietojot pieturzīmes: SENATVSPOPVLVSQVEROMANVS
Mainoties materiālam, uz kura rakstīja, mainījās arī burtu lielums. Lielo burtu vietā sāka lietot mazos, bet
saglabājās arī lielie, kurus izmantoja noteiktos gadījumos:
1) teikuma sākumā – Vēnī, vīdī, vīcī.;
2) īpašvārdos – Rōma;
3) no īpašvārdiem atvasinātos īpašības vārdos: Rōmānus, a, um

Klasiskā izruna
Patskaņi: a, e, i, o, u, y.
Latīņu valodā ir gan īsas, gan garas skaņas. Īso patskaņu apzīmējums: a, e, i, o, u, y; Lai norādītu, ka
patskanis īss, reizēm izmanto lociņu virs patskaņa: ă, ĕ, ĭ, ŏ, ŭ, ў. Garos patskaņus apzīmē ar garumzīmēm
tāpat kā latviešu valodā: ā, ē, ī, ō, ū, y. Garumzīmes izmanto tikai vārdnīcās un mācību tekstos,
oriģināltekstos tās nelieto.
a, e – izrunā tāpat kā latviešu valodā gan īsi, gan gari (amāre, vidēre);
i – izrunā tāpat kā latviešu valodā gan īsi, gan gari (timēre, rīdēre);
noteiktās pozīcijās i izrunā kā j:
 ja i atrodas vārda sākumā pirms patskaņa (iūs [jūs]),
 ja i atrodas vārda vidū starp patskaņiem (maior [major]).
o – izrunā tāpat kā latviešu valodā svešvārdos (historia, fōrma);
u – izrunā tāpat kā latviešu valodā (rotundus, sūmere); sākotnēji ar burtu V apzīmēta gan v, gan u skaņa
(OVIDIVS). Burts u latīņu alfabētā ieviests tikai 16.gs.
noteiktās pozīcijās u izrunā kā v:
 ja u atrodas burtkopā ngu (sanguis [sangvis]),
 ja u atrodas aiz q (aqua [akva]),
 ja u atrodas aiz s (suādēre [svādēre]), izņēmums suus [suus];
y – sastopams tikai grieķu cilmes vārdos; izrunā kā vācu ü (syllaba [süllaba], syrinx (sürinks]).
Divskaņi: au, ae, ui, eu, oe.
Bieži sastopamie divskaņi: au, ae.
Reti sastopamie divskaņi: ui, eu, oe.
au, eu, ui– izrunā tāpat kā latviešu valodā (augēre, Eurōpa, huic);
ae, oe – divskani ae izrunā kā ai (linguae [lingvai]), divskani oe kā oi (poena [poina]).
Dažos vārdos ae un oe neveido divskaņus, bet veido atsevišķas zilbes. Reizēm tas tiek norādīts ar īpašu
apzīmējumu – diviem punktiem virs patskaņa: ä, ë, ,ï, ö, ü, ÿ. Par to, ka neveidojas divskanis, var norādīt uz
patskaņiem esošās garumzīmes: āēr vai aër; poēta vai poëta; coëmere.

1
IEVADSB
Alfabēts, izruna, akcenti.
Līdzskaņi: b, c, d, f, g, h, k, l, m, n, p, q, r, s, t, v, x, z.
Lielākajai daļai līdzskaņu izruna neatšķiras no latviešu valodas. Turpmāk aplūkoti būs tikai tie gadījumi, kad
līdzskaņu izruna atšķiras no rakstības.
c – klasiskajā laikā izrunā kā k skaņu (cāsus);
j – klasiskajā laikā netiek lietots. Parādījies latīņu valodā tikai ap 16.gs. Paralēli tiek litots arī i burts j skaņas
apzīmēšanai (jānua vai iānua [jānua]). Izrunā tāpat kā latviešu valodā.
k – sastopams tikai atsevišķos vārdos (kalendae [kalendai]), izrunā tāpat kā latviešu valodā, sastopama arī
paralēlforma ar c (calendae).
q – nekad nav viens pats, vienmēr kopā ar u. qu izrunā kv (colloquium [kollokvium]).
x – salikts līdzskanis, izrunā ks (pāx [pāks]). Divu līdzskaņu vērtība.
h – netiek uzskatīts par īstu līdzskani, bet dvesmas skaņu. Izrunā kā vieglu dvesmas skaņu. (habēre). Dažiem
vārdiem iespējamas savilktā forma, piemēram, mihi // mī, tāpat arī vārds harēna // arēna.
ch, ph, rh, th – tikai grieķu cilmes vārdos:
 ch izrunā atbilstoši sastāvdaļām kh (schola [skhola]),
 ph izrunā kā f (philosophus [filosofus]),
 rh izrunā atbilstoši sastāvdaļām rh (Rhodus [Rhodus])
 th izrunā atbilstoši sastāvdaļām th (theātrum [theātrum]).
z – sastopams tikai grieķu cilmes vārdos. Izrunā tāpat kā latviešu valodā (zōna). Divu līdzskaņu vērtība.
Tradicionālā izruna
ae, oe – izrunā kā plato ē (linguae [lingvē], poena [pēna]).
c – pirms patskaņiem i, e, y, divskaņiem ae, oe, eu izrunā kā c (cīvis, centum, cycnus [cüknus], caelum [cēlum], ceu).
c – pirms patskaņiem a, o, u, divskaņiem au, ui, līdzskaņiem, vārda beigās izrunā kā k (caput [kaput], corpus [korpus], cupere [kupere], cautus
[kautus], cuicuimodī [kuikuimodī], clāmāre [klāmāre], sīc [sīk]).
s – izrunā tāpat kā latviešu valodā (studēre).
noteiktā pozīcijā s izrunā kā z:
ja s atrodas starp diviem patskaņiem vai divskaņiem (casa [kaza], causa [kauza]).
t – izrunā tāpat kā latviešu valodā (timēre).
noteiktā pozīcijā t izrunā kā c-
ja aiz t seko i ar vēl kādu patskani vai divskani (nātiō [nāciō], dīvitiae
(dīviciē]).
Minētais likums nav spēkā, ja pirms t atrodas s, t, x, kā arī grieķu cilmes vārdos
 sti – bēstia [bēstia],
 tti – Attius [Attius],
 xti – mixtiō [mikstiō].
 grieķu cilmes vārdos – Miltiādēs (Miltiādēs].
Uzsvari.
Latīņu valodā, nosakot akcenta vietu, zilbes skaita no vārda beigām: 4 3 2 1
Uzsvars ir kustīgs. Tas pārvietojas no otrās uz trešo zilbi.
Ja otrā zilbe no vārda beigām gara, tā ir uzsvērta, ja otrā zilbe no vārda beigām īsa, akcents pārvietojas uz
trešo vietu.
Garās zilbes:
 garu zilbi veido garš patskanis (nātū’ra),
 garu zilbi veido divskanis (alau’da),
 gara zilbe veidojas, ja aiz īsa patskaņa seko divi vai vairāki līdzskaņi (catapu’lta, commi’ttō)
 gara zilbe veidojas, ja aiz īsa patskaņa seko x (anne’xus).
Īsās zilbes:
 īsa zilbe veidojas, ja aiz īsa patskaņa seko patskanis (vi’deō),
 īsa zilbe veidojas, ja aiz īsa patskaņa seko viens līdzskanis (a’lere),
 īsa zilbe veidojas, ja aiz īsa patskaņa seko burtkopas ch, ph, rh, th un qu (philo’sophus),
 īsa zilbe, ja aiz īsa patskaņa seko p, b, t, d, c, g kopā ar r vai l – mūta cum liquidā (a’rbitra,
te’nebrae).

2
I LECTIO PRĪMA
I deklinācijas lietvārds, īpašības vārds; indicātīvus, imperatīvus, īnfinītīvus praesentis āctīvī (esse).
Skaitļi: vienskaitlis (singularis), saīsināti (sing); daudzskaitlis (pluralis), saīsināti (plur).
Dzimtes: vīriešu (masculinum saīsināti m); sieviešu (femininum saīsināti f); nekatrā (neutrum saīsināti n).
Locījumi: nominatīvs (nominātīvus) ar jautājumu kas? lat. quis?, quid?; ģenitīvs (genetīvus) ar jautājumu
kā? lat. cuius?; datīvs (datīvus) ar jautājumu kam? lat. cuī?; akuzatīvs (accūsātīvus) ar jautājumu ko? lat.
quem?, quid?; ablatīvs (ablātīvus) ietver trīs senos locījumus – lokatīvu (kur?), instrumentāli (ar ko?),
šķīruma locījumu (no kā?) lat. quō?; vokatīvs (vocātīvus) parasti sakrīt ar nominatīvu un ir bez jautājuma.
Prievārdi biedrojas tikai ar akuzatīvu un ablatīvu.
I jeb a deklinācija. Pēc I deklinācijas parauga loka sieviešu dzimtes lietvārdus un īpašības vārdus.
Lietvārds (nōmen substantīvum)
Vienskaitļa nominatīvā galotne -a, ģenitīvā -ae, pēc kuras nosaka piederību deklinācijai.
Sieviešu dzimtes lietvārdi, sastopami arī vīriešu dzimtes izņēmumi, piemēram, nauta, poēta, agricola utt.
Lietvārda pieraksts vārdnīcā:
aiz pilnas vienskaitļa nominatīva formas seko vienskaitļa ģenitīva galotne un norādīta dzimte
agricola, ae m mēnsa, ae f
Īpašības vārds (nōmen adiectīvum)
Pēc I deklinācijas parauga loka arī sieviešu dzimtes īpašības vārdus ar galotni -a vienskaitļa nominatīvā
Latīņu valodā īpašības vārdam ir viena galotne, ko var tulkot ar noteikto vai nenoteikto īp.v galotni.

singularis pluralis
femininum masculinum femininum masculinum
loc gal loc gal
lietv īp.v lietv lietv īp.v lietv
N -a silva magna nauta N - ae silvae magnae nautae
G - ae silvae magnae nautae G - ārum silvārum magnārum nautārum
D - ae silvae magnae nautae D - īs silvīs magnīs nautīs
Ac - am silvam magnam nautam Ac - ās silvās magnās nautās
Ab - ā silvā magnā nautā Ab - īs silvīs magnīs nautīs
V -a silva magna nauta V - ae silvae magnae nautae

Indicativus praesentis activi (darāmās kārtas tagadnes īstenības izteiksme) vārdam esse.
Imperativus praesentis activi (darāmās kārtas tagadnes pavēles izteiksme) vārdam esse.

indicātīvus imperātīvus
prs
singularis pluralis singularis pluralis
1 sum sumus -- --
2 es estis es este
3 est sunt -- --
Noliegums latīņu valodā ir atsevišķs vārds nōn (nōn est – nav; nōn estis – jūs neesat).
Klasiskā vārdu kārtība teikumā.
 Teikuma priekšmets parasti atrodas teikuma sākumā (kas?).
 Izteicējs parasti teikuma beigās. Tas ir darbības vārds personas formā, kā arī esse kopā ar lietvārda
vai īpašības vārda nominatīvu (ko dara?).
 Apzīmētājs parasti atrodas aiz apzīmējamā vārda. Apzīmētājs var būt lietvārda ģenitīvs un īpašības
vārds, kas saskaņojas ar lietvārdu dzimtē, skaitlī, locījumā (kāds?).
 Papildinātāji parasti atrodas starp teikuma priekšmetu un izteicēju. Papildinātāji var būt lietvārdi
datīvā, akuzatīvā un ablatīvā. Papildinātāji var būt akuzatīvs un ablatīvs kopā ar prievārdiem (kam? ko? ar
ko? no kā? un citi jautājumi).

3
III LECTIO TERTIA
Indicativus, imperativus, infinitivus praesentis activi (I konjugācija).
Darbības vārds (verbum)
Divi skaitļi: vienskaitlis (singulāris), daudzskaitlis (plūrālis).
Trīs izteiksmes: īstenības (indicātīvus), pavēles (imperātīvus), konjunktīvs (coniunctīvus).
Nenoteiksme (infīnītīvus).
I un II konjugācija.
Infīnītīvus praesentis āctīvī (darāmās kārtas tagadnes nenoteiksme).
Pēc darbības vārda tagadnes nenoteiksmes izskaņas nosaka piederību konjugācijai.
I konjugācijas pazīme – nenoteiksmes izskaņa āre (amāre, cantāre, stāre)
II konjugācijas pazīme – nenoteiksmes izskaņa ēre (vidēre, sedēre, tenēre)
Darbības vārda prēzenta celms.
Tagadnes celmu iegūst, atmetot nenoteiksmes galotni re. To izmanto visu prēzenta sistēmas laiku formu
veidošanai.
infinit I coni amā-re celms amā- infinit II coni vidē-re nenoteiksme celms vidē-
cantā-re cantā- sedē-re sedē-
stā-re stā- tenē-re tenē-
Darbības vārda personu galotnes.
Šīs galotnes izmanto gandrīz visiem aktīvajiem jeb darāmās kārtas laikiem.
p singularis pluralis
1 - m; - ō - mus
2 -s - tis
3 -t - nt

Indicativus praesentis activi (darāmās kārtas tagadnes īstenības izteiksme).

Veido: prēzenta celms + prēzenta galotnes.
Tulko ar darbības vārdu īstenības izteiksmes darāmās kārtas vienkāršajā tagadnē.
1. un 2. personā darbības vārdiem teikuma priekšmets gandrīz vienmēr teikuma priekšmets ietverts galotnē,
tātad tulkojot var pievienot attiecīgo personas vietniekvārdu, kaut arī tas latīņu tekstā nav (cantās – tu dziedi,
dēlectāmus – mēs iepriecinam). Ja darbības vārds 3. personā un pie tā nav lietvārds nominatīvā, var
pievienot 3. personas vietniekvārdu (auscultat – viņš klausās); ja pie darbības vārda, kas ir 3.personā, ir
lietvārds nominatīvā, personas vietniekvārds nav jāpievieno (puella auscultat – meitene klausās).
Imperativus praesentis activi (darāmās kārtas tagadnes pavēles izteiksme).
Veido vienskaitlī atmetot nenoteiksmes galotni -re, iegūst pavēles izteiksme.
daudzskaitlī: prēzenta celms + prēzenta imperatīva galotne -te.
Tulko ar darbības vārda darāmās kārtas tagadnes pavēles izteiksmi.

I konjugācija II konjugācija
sk prs
indicativus imperativus indicativus imperativus indicativus imperativus
1 -ō -- amō -- videō --
sing

2 -s celms amās amā vidēs vidē

3 -t -- amat -- videt --
1 - mus -- amāmus -- vidēmus --
plur

2 - tis - te amātis amāte vidētis vidēte

3 - nt -- amant -- vident --

4
VI LECTIŌ SEXTA
Indicativus, imperativus, infinitivus praesentis activi (III konjugācija).
Darbības vārds (verbum)
III konjugācija.
Infīnītīvus praesentis āctīvī (darāmās kārtas tagadnes nenoteiksme).
III konjugācijas pazīme – nenoteiksmes izskaņa ere (agere, legere, vīvere)
Darbības vārda prēzenta celms.
Tagadnes celmu iegūst atmetot nenoteiksmes izskaņu ere.
nenoteiksme ag-ere celms ag-
leg-ere leg-
vīv-ere vīv-
Indicativus praesentis activi (darāmās kārtas tagadnes īstenības izteiksme).
Veido: prēzenta celms + palīgpatskaņi (i/ u) + prēzenta galotnes.
Tulko ar darbības vārdu īstenības izteiksmes darāmās kārtas vienkāršajā tagadnē.
Imperativus praesentis activi (darāmās kārtas tagadnes pavēles izteiksme).
Veido vienskaitlī atmetot nenoteiksmes izskaņu -ere, iegūst pavēles izteiksme.
daudzskaitlī: prēzenta celms + palīgpatskanis i + prēzenta imperatīva galotne -te.
Tulko ar darbības vārda darāmās kārtas tagadnes pavēles izteiksmi.

III konjugācija
sk prs
indicativus imperativus indicativus imperativus
1 -ō -- agō --
singularis

2 -i-s -e agis age

3 -i-t -- agit --
1 - i - mus -- agimus --
pluralis

2 - i - tis - i - te agitis agite

3 - u - nt -- agunt --

5
VIII LECTIO OCTAVA
Jautājamais, personu un atgriezeniskais vietniekvārds.
Vietniekvārdi (pronomina).
Jautājamais vietniekvārds (prōnōmen interrogativum).
Jautājamo vietniekvārdu quis, quid (kas, kurš, kura) lieto jautājot pirmo reizi.
quis parasti lieto jautājot par dzīvu. Šī forma vīriešu un sieviešu dzimtē.
quid parasti lieto jautājot par nedzīvu. Šī forma nekatrā dzimtē.
Jautājamais vietniekvārds lokāms īpatnēji. Vīriešu un sieviešu dzimte lokāma vienādi, nekatrā nedaudz
atšķirīgi. Tam nav daudzskaitļa formu.
Personu vietniekvārdi (prōnōmina personālia).
Ir tikai pirmās un otrās personas vietniekvārdi, trešajā personā vietniekvārda nav.
Personu vietniekvārdu nominatīvu kā teikuma priekšmetu lieto reti, tikai gadījumos, kad runātājs īpaši vēlas
uzsvērt darbības veicēju:
ego amīcum videō – es redzu draugu nōs amīcum vidēmus – mēs redzam draugu
tū amīcum vidēs – tu redzi draugu vōs amīcum vidētis – jūs redzat draugu
Personu vietniekvārdu lieto kā papildinātāju:
mē vidēs –tu redzi mani vōs vidēmus – mēs redzam jūs
tē videō – es redzu tevi nōs vidētis – jūs redzat mūs
Atgriezeniskais vietniekvārds (prōnōmen reflexivum).
Atgriezeniskajam vietniekvārdam tāpat kā latviešu valodā nav vienskaitļa nominatīva un daudzskaitļa
locījumu formu.
Atgriezenisko vietniekvārdu latīņu valodā lieto tikai tad, ja darbības vārds ir 3.personā. Pie pārējām
personām izmanto personu vietniekvārdus. Savukārt latviešu valodā vienmēr lieto atgriezenisko
vietniekvārdu.
videō mē es redzu sevi
vidēs tē tu redzi sevi
videt sē viņš redz sevi
vidēmus nōs mēs redzam sevi
vidētis vōs jūs redzat sevi
vident sē viņi redz sevi
jautājamais vietniekvārds personu vietniekvārdi
sk loc atgriezeniskais vietniekvārds
mf n I persona II persona
N quis quid ego tū --
G cuius cuius reī meī tuī suī
singularis

D cuī cuī reī mihi tibi sibi

A quem quid mē tē sē
A quō quā rē mē tē sē
N -- nōs vōs --
G -- nostrī//nostrum vestrī//vestrum --
pluralis

D -- nōbīs vōbīs --
A -- nōs vōs --
A -- nōbīs vōbīs --
Prievārds cum atrodoties kopā ar vietniekvārdiem nostājas aiz vietniekvārda un pieķeras klāt.
nummōs mēcum portō es nesu naudu sev līdz
nummōs tēcum portās tu nes naudu sev līdz
nummōs sēcum portat viņš nes naudu sev līdz

6
IX LECTIO NONA
II deklinācijas vīriešu un nekatrās dzimtes lietvārdi un īpašības vārd, piederības vietniekvārdi
II jeb o deklinācija. Pēc II deklinācijas parauga loka vīriešu dzimtes lietvārdus un īpašības vārdus.
Lietvārds (nomen substantivum)
Vīriešu dzimtes lietvārdiem vienskaitļa nominatīvā galotne -us, nekatrā dzimtē -um, ģenitīvā -ī. Pēc tās
nosaka piederību deklinācijai.
Lietvārda pieraksts vārdnīcā:
pilna vienskaitļa nominatīva forma, aiz kuras seko vienskaitļa ģenitīva galotne un norādīta dzimte
servus, ī m dominus, ī m hortus, ī m
verbum, ī n oppidum, ī n gaudium, ī n
Tikai II deklinācijas lietvārdiem, kas beidzas ar galotni -us, ir sava īpaša vokatīva galotne -e, pārējās
deklinācijās nominatīvs un vokatīvs ir pilnīgi vienādi.
Īpašības vārds (nomen adiectivum)
Pēc II deklinācijas parauga loka nekatrās dzimtes īpašības vārdus ar galotni -um.
Īpašības vārda pieraksts vārdnīcā:
aiz pilnas vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīva formas norāda sieviešu un nekatrās dzimtes vienskaitļa
nominatīva galotnes
bonus, a, um parvus, a, um altus, a, um.
Īpašības vārds ar lietvārdu saskaņojas DZIMTĒ, SKAITLĪ, LOCĪJUMĀ, nekad nesaskaņojas deklinācijā.
discipulus parvus discipula parva verbum parvum
vīriešu dzimte nekatrā dzimte
sk loc
galotnes lietvārds īpašības v galotnes lietvārds īpašības v
N - us servus bonus - um verbum bonum
G -ī servī bonī -ī verbī bonī
singularis

D -ō servō bonō -ō verbō bonō

Ac - um servum bonum - um verbum bonum
Ab - ō servō bonō -ō verbō bonō
V -e serve bone - um verbum bonum
N -ī servī bonī -a verba bona
G - ōrum servōrum bonōrum - ōrum verbōrum bonōrum
pluralis

D - īs servīs bonīs - īs verbīs bonīs

Ac - ōs servōs bonōs -a verba bona
Ab - īs servīs bonīs - īs verbīs bonīs
V -ī servī bonī -a verba bona
Vietniekvārdi (pronomina)
Piederības vietniekvārdi (pronomina possessiva)
N. amīcus tuus amīca tua verbum tuum
G. amīcī tuī amīcae tuae verbī tuī
Piederības vietniekvārds suus tāpat kā atgriezeniskais vietniekvārds lietojams pie darbības vārda 3.personā,
bet, ja darbības vārds 1.vai 2.personā un tiek lietots meus vai tuus, tad tos tulko ar savs.
mōnstrō librum meum es rādu savu grāmatu
mōnstrās librum tuum tu rādi savu grāmatu
mōnstrat librum suum viņš rāda savu grāmatu
mōnstrāmus librum nostrum mēs rādām savu grāmatu
mōnstrātis librum vestrum jūs rādāt savu grāmatu
mōnstrant librum suum viņi rāda savu grāmatu

7
XII LECTIO DUODECIMA
II deklinācijas lietvārdi un īpašības vārdi ar galotni -er; piederības vietniekvārdi.
II jeb o deklinācija.
Lietvārds (nomen substantivum).
Pēc II deklinācijas parauga loka vīriešu dzimtes lietvārdus, kam vienskaitļa nominatīvā ir -er, ģenitīvā -ī.
Pēc ģenitīva nosaka piederību deklinācijai.
Lietvārda pieraksts vārdnīcā:
pilna vienskaitļa nominatīva forma, aiz kuras norādīta vienskaitļa ģenitīva izskaņa un dzimte:
vesper, erī m culter, trī m.
pilna vienskaitļa nominatīva forma, aiz kuras norādīta vienskaitļa ģenitīva izskaņa un dzimte
ager, agrī m vir, virī m
Šiem lietvārdiem locīšanai izmanto ģenitīva celmu, kas norādīts vārdnīcā.
Vīriešu dzimtes vārdus ar - er dala divās grupās:
vārdi, kam patskanis e saglabājas gan nominatīvā, gan ģenitīvā (puer, puerī),
vārdi, kam patskanis e sastopams nominatīvā, bet ģenitīvā zūd (ager, agrī).
Sastopams viens vārds ar izskaņu - ir (vir, virī).
Īpašības vārds (nomen adiectivum)
Īpašības vārda pieraksts vārdnīcā:
pilnai vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīva formai seko sieviešu un nekatrās dzimtes vienskaitļa
nominatīva izskaņa:
līber, era, erum pulcher, chra, chrum
Šiem īpašības vārdiem locīšanai izmanto ģenitīva celmu, ko iegūst no sieviešu dzimtes.
Pēc II deklinācijas parauga loka vīriešu dzimtes īpašības vārdus ar galotni -er.
Tāpat kā lietvārdus arī īpašības vārdus ar galotni- er dala divās grupās:
vārdi, kuriem patskanis ‘e’ saglabājas gan nominatīvā, gan ģenitīvā (līber, līberī),
vārdi, kuriem patskanis ‘e’ sastopams nominatīvā, bet ģenitīvā zūd (pulcher, pulchrī).
Piederības vietniekvārdi (pronomina possessiva)
Pie er grupas pieder arī piederības vietniekvārdi noster (mūsu) un vester (jūsu).
Latviski tulkojami tikai ar daudzskaitļa ģenitīvu. Latīņu valodā tie saskaņojas ar lietvārdu.
amīcus noster amīcī nostrī amīcō nostrō...
mūsu draugs mūsu drauga mūsu draugam...
Vietniekvārda pieraksts vārdnīcā:
aiz pilnas vīriešu dzimtes vienskaitļa nominatīva formas seko sieviešu un nekatrās dzimtes izskaņas
noster, tra, trum vester, tra, trum
celms ar e celms bez e celms ar i
sk loc galotne
lietvārds īpašības v lietvārds īpašības v lietvārds
N - er puer līber ager pulcher vir
G -ī puerī līberī agrī pulchrī virī
singularis

D -ō puerō līberō agrō pulchrō virō

Ac - um puerum līberum agrum pulchrum virum
Ab - ō puerō līberō agrō pulchrō virō
V - er puer līber ager pulcher vir
N -ī puerī līberī agrī pulchrī virī
G - ōrum puerōrum līberōrum agrōrum pulchrōrum virōrum
pluralis

D - īs puerīs līberīs agrīs pulchrīs virīs

Ac - ōs puerōs līberōs agrōs pulchrōs virōs
Ab - īs puerīs līberīs agrīs pulchrīs virīs
V -ī puerī līberī agrī pulchrī virī

8
XIII LECTIO TERTIA DECIMA
II deklinācijas izņēmumi.
II jeb o deklinācija.
Pēc II deklinācijas parauga loka vīriešu dzimtes lietvārdus, bet sastopami sieviešu dzimtes izņēmumi ar
galotni -us.
Tie ir: koku nosaukumi (pīnus)
zemju nosaukumi (Aegyptus)
salu nosaukumi (Dēlus)
pilsētu nosaukumi (Corinthus)
vārds humus.
Īpašības vārds ar lietvārdu saskaņojas DZIMTĒ, SKAITLĪ, LOCĪJUMĀ nevis deklinācijā. Katrs vārds var
būt lokāms pēc savas deklinācijas parauga.
nauta parvus pīnus parva oppidum parvum

Vārdiem, kas II deklinācijā vienskaitļa nominatīvā beidzas ar -ius, vienskaitļa vokatīvā ir galotne -ī.
Tie ir: īpašvārdi (N.Vergīlius, V.Vergīlī),
atsevišķi sugas vārdi (N.fīlius, V.fīlī),
piederības vietniekvārds (N.meus. V.mī)

sieviešu dzimtes izņēmums

lietvārds ar ius
loc lietv īp.v lietv īp.v
sing plur sing plur
N fīlius fīliī pīnus alta pīnī altae
G fīliī fīliōrum pīnī altae pīnōrum altārum
D fīliō fīliīs pīnō altae pīnīs altīs
Ac fīlium fīliōs pīnum altam pīnōs altās
Ab fīliō fīliīs pīnō altā pīnīs altīs
V fīlī fīliī pīne alta pīnī altae

Vienā un tai pašā teikumā jautājamo partikulu -ne var pievienot dažādiem vārdiem, ja tos uzsver.
Mihine māla dōnās?
Mālane mihi dōnās?
Dōnāsne mihi māla?
Latīņu verbam habēre pilnīgi atbilstoša darbības vārda latviešu valodā nav. Konstrukcijas ziņā tam atbilst
turēt, bet parasti teikums ar habēre latviski tulkojot jāpārveido:
Rōmānī servōs habent. Romieši tur vergus.
Romiešiem ir vergi.
Ja latīņu teikumā ar habēre nav nominatīva, tad latviski datīvam tomēr jābūt:
Amīcōs habeō. Man ir draugi.