Zemsvītras piezīmju (atsauču - footnote) pareiza rakstīšana.

Atsauces zinātniskos darbos nepieciešamas, lai ievērotu autortiesības un godīgu

attieksmi pret izmantoto literatūru. Atsauces obligāti nepieciešamas, ja izmanto
konkrētus datus, skaitļus, citātus, pētījumus un citus specifiskus avotus.
Atsauces nav nepieciešamas vispārzināmiem faktiem, piemēram, Zeme ir apaļa
vai cilvēks noveco.

Tomēr darbs nevar sastāvēt tikai no citātiem vien – autora prasme parādās
izvēloties pareizus avotus, liekot un konfrontējot tos vienu pret otru. Starp
citātiem noteikti vajadzīgas paša domas, viedoklis, analīze.

Ieteicamais viena citāta garums – ne vairāk kā puslapa. Ja ir vairāk, tad tā jau ir

grāmatu pārrakstīšana.

Atsauces var likt uz tiešiem citātiem, ko liek pēdiņās.

Piemērs - Autors John saka: „Mēs izmantojam latīņu burtus.”

Var arī uz atstāstītām domām, piemēram, kā apgalvo autors John, tad mēs
izmantojam latīņu burtus.

Nopietnā darbā izdala avotus un sekundāro literatūru. Avoti ir pirmie darbi kādā
jomā – svētie raksti, dzeja, pirmie pētījumi, likumu krājumi utt. Sekundārā
literatūra ir autori, kas raksta par avotiem – pēta tos, analizē, kritizē utt. Tomēr
nelielā referātā var arī nešķirot šādā veidā.

Atsauces vienmēr iet pēc kārtas, numurēti 1,2,3 utt. Var numurēt katrā lapā no
jauna, vai visā darbā kopā. Galvenais, ka jābūt secībai. To automātiski dara MS
Word, ja izmanto References – Insert Footnote.

Daži piemēri:

Atsauces uz avotiem.

Ja citē kādas reliģijas Rakstus, nepieciešams uzrādīt tulkotāju. Vispirms raksta Rakstu
nosaukumu kursīvā, tad tulkotāju (trans.; vai tulk.; vai пер.), nodaļas, pantus, izdošanas vietu,
izdevniecību, gadu, lappusi. Latviešu Bībeles tulkojumam tulkotāju nenorāda, bet gan
izdošanas gadu vai redakcijas gadu.

Коран, пер. И. Ю. Крачковского. (18,6). Москва: издателство восточного

литература, 1963, с. 52.

Ja darbā uz vienu avotu atsaucas vairākas reizes, tad pilna atsauce jāraksta vienu reizi, piebils-
tot, ka turpmāk tekstā avots tiks citēts ar sekojošu atsauci tekstā iekavās ar šifru.

turpmāk tekstā Ap. d.

Ja nebija pieejams avots un to citē kāds cits autors, to var izmantot, norakstot avota autoru,
nosaukumu un grāmatas nodaļu, pantu numurus, iekavās piebilstot:

(cit. pēc Autors Nosaukums. Izdošanas vieta: izdevniecība, gads, lpp.)

Atsauces uz sekundāro literatūru.

Tradicionālais rakstīšanas veids: Autora vārds Nosaukums. Izdošanas vieta: izdevniecība,

izdošanas gads, lpp. Piemērs:

Trūps Henriks Katoļu Baznīcas vēsture. Rīga: Avots, 1992., 93. lpp.

Ja citē žurnālu: Autors, “Nosaukums”: Žurnāla nosaukums, Nr… . Izdošanas vieta:

izdevniecība, izdošanas gads., lpp. Piemērs:

Andrejs Zubovs, “Senās Ēģiptes soterioloģija”: Ceļš, Nr 1 (46). Rīga: Latvijas

Universitāte, 1995., 160. lpp.

Ja citē avīzi: Autors, “Nosaukums”: Avīzes nosaukums, Nr… . Izdošanas datums. Piemērs:

Sandra Gintere, “Par Baznīcu un laulību”: Svētdienas Rīts, Nr 19. 1996.

Atsaucēs var izmantot interneta lapas, bet tad jābūt autoram, raksta, publikācijas nosaukumam
un tikai tad saitei. Ja interneta tekstam nav autora, tas nevar būt uzticams,
Nevar izmantot vispārīgas atsauces, piemēram, google.lv. Nevar izmantot arī atsaucēs referātu
glabātuves, piemēram, atlants.lv, gudrinieks.lv u.c. kā arī interneta enciklopēdijas, kurām nav
zināmu un respektējamu autoru, piemēram Wikipedia. Labi piemēri ir interneta enciklopēdijas
Britannica, Encarta u.c., kur rakstu veido katras jomas profesionāļi.

Atkārtotās atsauces.

Ja nepieciešams vienā darbā atsaukties uz vienu un to pašu autoru, pirmo atsauci raksta
pilnīgi, pēc tam: Autors, op. cit., lpp.

Ja nepieciešams atsaukties uz to pašu darbu, kas minēts iepriekšējā atsaucē, raksta:

Ibid., lpp. vai Ibid. (turpat)

Bibliogrāfijā ir izmantotās literatūras saraksta, ko liek darba beigās. Tas jādara alfabētiski un
grupējot literatūru pa valodām. Tad jāraksta kā pilna atsauce, bet bez lappušu numuriem.
Ārzemju literatūrā obligāti jānorāda redaktors (editor; редактор. Saīsina: ed. by; ред.)