Eiropas vijoļmeistaru skolas.

 Brešas skola. Gasparo da Salo, Dž. Madžini

 Kremonas skola. Amati ģimene, Antonio Stradivari,
Gvarneri ģimene, Gvarneri del Džezu.
 Venēcijas skola. D.Montanjana, S.Serafins,
P.Gvarneri
 Milānas skola. Grančino,Testore un Landolfi
ģimenes
 Holandes skola. Hendriks Jakobs, Ambruāzs de
Kombls, Jans Kuipers, Jans Bumēsters.
 Franču skola. Senie meistari. Žaks Bokejs, Fransuā
Piks, Nikola Lupo, Fransuā un Žoržs Šano,
Ž.B.Viljoms, Feliks Savars, Mirekura.
 Tiroles skola. Jākobs Štainers, Matiass Albani,
Leopolds Vidhalms
 Čehijas skola. Tomašs Edlingers, J.G.Helmers,
J.U.Eberle, Kašpars Strnads, Jans Kuliks,
E.A.Homolka.
 Poļu skola. Mateušs Dobruckis, Martins Grobličs,
Baltazars Dankvarts, Jans Dankvarts, Martins
Grobličs jaunākais, K.M.Savickis.
 Latviešu skola. Mārtiņš Zemītis un citi latviešu
vijoļmeistari.
Brešas skola.
Gasparo da Salo (Bertolotti) 1540-1609
-viens no pirmajiem vijoles formas pilnveidotajiem un pamatprincipu
ieviesējiem, Brešas vijoļmeistaru skolas pamatlicējs.
Sākotnēji G. da Salo mācījās violas spēli Salo katedras kapellā, vēlāk
instrumentu izgatavošanai ģimenes darbnīcā pie tēva. 1562. gadā G. da
Salo sāka strādāt Džirolamo Virhi darbnīcā Brešā. Viņš izgatavoja violas,
gambas, lautas. Līdz mūsdienām saglabājās daži viņa izgatavotie alti,
kontrabass, uz kura spēlēja slavenais D.Dragonetti. Tiek uzskatīts, ka G.
da salo izgatavoja vijoli, kas piederēja N. Paganīni, kuru vijolnieks
novēlēja Ūle Bullam, bet tā instrumenta piederība meistaram ir
apšaubāma. Vijoli inkrustēja Benvenuto Čellīni. Mūsdienās ir palikuši tikai
8 instrumenti, kas tiek uzskatīti par G. da Salo darbiem, bet to
autentiskums ir apšaubāms. Vijoles izgatavotas diezgan rupji un neatbilst
meistara tā laika reputācijai.
Spriežot pēc meistara altiem, G. da Salo pirmais izstrādāja klasisko
instrumenta tēlu – korpusa kontūru formulu, deku izliekumus un to
nevienmērīgo biezumu, izmantoja dubultās ūsas. Alta skaņa – tumša,
matēta, tuva violu skaņai. Laka – tumšā bronza.

Džovanni Paolo Madžīni (1580 – apm.1632 vai 1640).

-Mācījās pie G. da Salo un turpināja viņa vijoļbūves darbu, guva
vislielākos panākumus Brešas vijoļmeistaru skolā.
Dž. Madžīni jau no 18 gadu vecuma strādāja G. da Salo darbnīcā un jau
pēc 3 gadiem sāk izgatavot savas vijoles, un pēc skolotāja nāves pārņem
viņa darbnīcu. Līdz mūsdienām saglabājās apm. 50 Madžīni vijoles.
Madžīni vijolem raksturīgas tādas pazīmes:
Tās ir lielas un platas ar stipri izliektām dekām. Līdz ar to korpusa malas
tika taisītas šaurākas, lai saglabātu instrumenta iekšējo tilpumu; dubultā
ūsa uz apakšējās dekas; efas platas, taisnas, garas, izvietotas gandrīz
paralēli viena otrai; galviņa neliela; spirāle – klasiskā izskata(Madžini
pirmais uzstādīja tādu galviņas spirāles formu); laka – sarkanīgi bronzā,
caurspīdīga.
Madžīni jau regulāri skaņoja dekas (pa kvartām). Uzbūves tehnoloģija,
kad deku nevienmērīgais biezums, kas elipsveidīgi samazinājās no centra
uz malām, deva vijolēm samtainu ar pieskaņām bagātīgu skanējumu.
Īpaši tas attiecas uz vijoles zemākajām skaņām – tās skan spēcīgi, pat
nedaudz skarbi. Mūziķi ļoti augstu novērtē Madžīni instrumentus, tie ir
īsti koncertinstrumenti. Ar Madžīni vijolēm koncertēja tādi mūziķi, kā Š.
Berio, A. Vjetans, J. Leonars, A. Marto.
Citi Brešas vijoļmeistari: Pjetro Santo Madžīni(1630-1680), Dž. B.
Rodžeri(1650-1730), Pjetro Rodžeri (1680-1730), G. Pasta (1710-1760).