Kremonas skola. Amati ģimene, Antonio Stradivari, Gvarneri ģimene, Gvarneri del Džezu. Venēcijas skola. D.Montanjana, S.Serafins, P.Gvarneri Milānas skola. Grančino,Testore un Landolfi ģimenes Holandes skola. Hendriks Jakobs, Ambruāzs de Kombls, Jans Kuipers, Jans Bumēsters. Franču skola. Senie meistari. Žaks Bokejs, Fransuā Piks, Nikola Lupo, Fransuā un Žoržs Šano, Ž.B.Viljoms, Feliks Savars, Mirekura. Tiroles skola. Jākobs Štainers, Matiass Albani, Leopolds Vidhalms Čehijas skola. Tomašs Edlingers, J.G.Helmers, J.U.Eberle, Kašpars Strnads, Jans Kuliks, E.A.Homolka. Poļu skola. Mateušs Dobruckis, Martins Grobličs, Baltazars Dankvarts, Jans Dankvarts, Martins Grobličs jaunākais, K.M.Savickis. Latviešu skola. Mārtiņš Zemītis un citi latviešu vijoļmeistari. Brešas skola. Gasparo da Salo (Bertolotti) 1540-1609 -viens no pirmajiem vijoles formas pilnveidotajiem un pamatprincipu ieviesējiem, Brešas vijoļmeistaru skolas pamatlicējs. Sākotnēji G. da Salo mācījās violas spēli Salo katedras kapellā, vēlāk instrumentu izgatavošanai ģimenes darbnīcā pie tēva. 1562. gadā G. da Salo sāka strādāt Džirolamo Virhi darbnīcā Brešā. Viņš izgatavoja violas, gambas, lautas. Līdz mūsdienām saglabājās daži viņa izgatavotie alti, kontrabass, uz kura spēlēja slavenais D.Dragonetti. Tiek uzskatīts, ka G. da salo izgatavoja vijoli, kas piederēja N. Paganīni, kuru vijolnieks novēlēja Ūle Bullam, bet tā instrumenta piederība meistaram ir apšaubāma. Vijoli inkrustēja Benvenuto Čellīni. Mūsdienās ir palikuši tikai 8 instrumenti, kas tiek uzskatīti par G. da Salo darbiem, bet to autentiskums ir apšaubāms. Vijoles izgatavotas diezgan rupji un neatbilst meistara tā laika reputācijai. Spriežot pēc meistara altiem, G. da Salo pirmais izstrādāja klasisko instrumenta tēlu – korpusa kontūru formulu, deku izliekumus un to nevienmērīgo biezumu, izmantoja dubultās ūsas. Alta skaņa – tumša, matēta, tuva violu skaņai. Laka – tumšā bronza.
Džovanni Paolo Madžīni (1580 – apm.1632 vai 1640).
-Mācījās pie G. da Salo un turpināja viņa vijoļbūves darbu, guva vislielākos panākumus Brešas vijoļmeistaru skolā. Dž. Madžīni jau no 18 gadu vecuma strādāja G. da Salo darbnīcā un jau pēc 3 gadiem sāk izgatavot savas vijoles, un pēc skolotāja nāves pārņem viņa darbnīcu. Līdz mūsdienām saglabājās apm. 50 Madžīni vijoles. Madžīni vijolem raksturīgas tādas pazīmes: Tās ir lielas un platas ar stipri izliektām dekām. Līdz ar to korpusa malas tika taisītas šaurākas, lai saglabātu instrumenta iekšējo tilpumu; dubultā ūsa uz apakšējās dekas; efas platas, taisnas, garas, izvietotas gandrīz paralēli viena otrai; galviņa neliela; spirāle – klasiskā izskata(Madžini pirmais uzstādīja tādu galviņas spirāles formu); laka – sarkanīgi bronzā, caurspīdīga. Madžīni jau regulāri skaņoja dekas (pa kvartām). Uzbūves tehnoloģija, kad deku nevienmērīgais biezums, kas elipsveidīgi samazinājās no centra uz malām, deva vijolēm samtainu ar pieskaņām bagātīgu skanējumu. Īpaši tas attiecas uz vijoles zemākajām skaņām – tās skan spēcīgi, pat nedaudz skarbi. Mūziķi ļoti augstu novērtē Madžīni instrumentus, tie ir īsti koncertinstrumenti. Ar Madžīni vijolēm koncertēja tādi mūziķi, kā Š. Berio, A. Vjetans, J. Leonars, A. Marto. Citi Brešas vijoļmeistari: Pjetro Santo Madžīni(1630-1680), Dž. B. Rodžeri(1650-1730), Pjetro Rodžeri (1680-1730), G. Pasta (1710-1760).