PROLOGS

Smalkmaizīšu provinces ostas pilsētā Murseļā valdīja

sa-traukums. Pēdējos divus gadus, kopš mežonīgo pīrāgu
kap-teinis Mordāns aizburāja pāri Rietumu okeānam jaunu
zemju meklējumos, dzīve ritēja pavisam mierīgi, nostāsti par
to, kā magoņu veikala turīgā īpašnieka Magoņu Rituļa
skaisto meitu Magoņmaizīti Eloīzu nolaupīja mežonīgie
pīrāgi un kā viņa vēlāk pati kļuva par slavenās pīrāgu
brigas1 «Speķa Lode» kapteini, vairākkārt sakaudama Spūņu
karaliskās flotes kuģus jau pamazām sāka līdzināties
teiksmainām leģendām. Vēlāk viņa kopā ar ziemeļu
ragainajiem sēņu pīrāgiem šķēr- soja Rietumu okeānu, lai
kapteiņa Mordāna jaunatklātajā Kontinentā Amorikā
izglābtu no spūņu gūsta savu līgavaini Eklēru, pie reizes
atbrīvodama arī to pašu Murseļas birģer-meistaru
Medusrausi, ko jūras uzbrukumā savaņģoja ne-gantie
spūņi. Par to pilsētas valde viņai piedeva visas ie-
iepriekšejās mežonīgo pīrāgu negantības. Magoņmaizīte tika

1 Briga divmastu burinieks.

atzīta par Murseļas pilsētas varoni un beidzot laimīgi ap-
precēja savu iemīļoto Eklēru, taču arī pēc šiem lieliskajiem
notikumiem bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai Murseļas
iedzīvotājiem viss notikušais sāktu likties kā tāla pagātne.
Pēc tam kad kāds mēreni izglītots speķa rausis to visu
aprakstīja divās grāmatās, pilsētniekiem pavisam piemirsās,
ka varonīgā meitene joprojām dzīvo tepat netālajā Kampari
salā. Paša Murseļas birģermeistara un citu no spūņu gūsta
izglābto stāstus par Amorikas kontinentu vietējie gan piek-
lājīgi noklausījās, taču uzskatīja par pārspīlētiem vai vispār
sadomātiem. Kurš gan būtu ticējis, ka pelmenis spētu iedar-
bināt vulkānu? Tādas pasakas varēja iestāstīt tikai kādai
stulbai bezē kūciņai! Smalkmaizīšu provinces iedzīvotāji
vienmēr izcēlās ar īsu atmiņu.
Veselus divus gadus nekas nesatrauca Murseļas dzīves
mierīgo ritējumu. Ik vasaru grāfs Napoleons Griljāžas salā
rīkoja savas slavenās balles ar nemainīgo uguņošanu nobei-
gumā. Šad un tad tika dzirdēts par mežonīgo pīrāgu kuģu
parādīšanos, taču pēc kapteiņa Mordāna «Speķa Lodes» aiz-
braukšanas Dienvidjūra bija kļuvusi pavisam mierīga. Tajā
siroja tikai Austrumu pildīto piparu šebekas1 un daži sīkāki
kuģi ar suņu pīrāgiem, kas vairījās uzbrukt Murseļas
tirgoņu labi apgādātajiem kuģiem, vairāk turēdamies
Tortiljas salas un Melnā kontinenta piekrastes tuvumā.
Taču tagad pilsēta kļuva nemierīga, jo notika kaut kas
dīvains un neizprotams. Jau vairākas dienas Murseļas tirgū
nebija iespējams nopirkt mailītes. Arī mazākās tirgotavās un
veikalos nevarēja atrast nevienas pašas. Šīs sīkās zivtiņas
jau kopš neatminamiem laikiem bija ļoti iecienīta Murseļas
mazāk turīgo iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļa. Mailītes
tika lietotas gan kūpinātas, gan ceptas, gan mērcētas
citronu sulā, gan arī vienkārši savārītas sātīgā zupā kopā ar
sīpoliem. Ar šo necilo zivteļu zveju vienmēr nodarbojās
pelmeņi, kas visi dzīvoja nelielā piekrastes ciematā uz
rietumiem no Murseļas. Taču tagad nemanīja nevienu
zvejnieku ejam jūrā.
1Šebeka - neliels, ātrs austrumnieku burinieks, aprīkots ar latīņu
burām.
Arī pelmeņu piestātnē Murseļas ostā vairs neredzēja nevie-
nas laivas. Kad tirgus laukumā sāka pulcēties saniknotas
namamātes ar tukšiem katliem un pavārnīcām rokās,
birģer-meistars Medusrausis bija spiests nosūtīt uz
pelmeņu ciematu pilsētas gvardes pumperniķeļu rotu, lai
noskaidrotu, Kas kļuvis par iemeslu mailīšu piegādes
pārtraukumam.
Ar cukura glazūras akselbantēm1 rotātam piparkūku leit
nantam braši vicinot skārda zobenu, pumperniķeļu rota aiz-
soļoja līdz pelmeņu ciematam, taču tā arī neko nevarēja no-
skaidrot, jo visas pelmeņu būdas bija tukšas, un
pamestaszvejas laivas žāvējās, izvilktas augstu krastā.
Izstaigājuši kā-pās izmētāto ciematu visos virzienos,
pumperniķeļi beidzotatrada kādu vecu un pagalam
krunkainu pelmeni. Lai ganvecais nikni vēzējās ar līku un
zarainu spieķi, gvardisti viņuatveda pie leitnanta. Piparkūku
leitnants nopūlējās veselustundu, taču no veča neko
neizdevās uzzināt. Vecais pelmenis bija neglābjami kurls.
- Koē? - viņš auroja, lai ko piparkūku leitnants jautātu.
- Runā skaļāk! Vai putras neesi ēdis? Koē?
Pēdīgi leitnantam apnika kliegt nedzirdīgajam vecim
ausī. pumperniķeļi pameta kurlo vīru pelmeņu ciemata
liedagā lamājamies un vicinām kūju, bet paši, tā arī nekā
daudz neuzzinājuši, atgriezās pilsētā.
- Mailīšu tirgū vairs nav tāpēc, ka pelmeņu ciemats ir
tukšs kā izslaucīts, - pumperniķeļu leitnants vēlāk ziņoja
birģermeistaram Medusrausim. - Tur vairs nav neviena pel-
meņu zvejnieka un laivas žāvējas krastā.
- Kur tad viņi visi palikuši? - pilsētas galva brīnījās.
- Nevaru zināt, - īsi atbildēja leitnants un katram gadīju-
mam sastinga miera stājā.
Tā arī neviens neatklāja, kas noticis ar pelmeņu ciemata
Iemītniekiem. Tie bija vienkārši kādu dienu savākuši savas
mantas un aizgājuši.
Pēc kāda laika daži eļļā vārītie pīrāgi ar povidlas2 pildī-
jumu, kas līdz šim piestrādāja ostā gadījuma darbos par
1 Akselbantes - no zelta diegiem vītas auklas, kas norāda uz dienesta
pakāpi.
2 Povidla - biezs ievārījums.
Krāvējiem, it kā netīšām piesavinājās pelmeņu pamestās
laivas. Viņi ar tām sāka doties jūrā un izmest mailīšu tīklus.
Iesākumā gāja slikti, jo povidlas pīrāgi nekad nav bijuši
visai gudri, taču vēlāk viņiem zveja sāka puslīdz padoties un
Murseļas tirgū atkal parādījās iecienītās zivis. Tās gan vairs
neredzēja tādā daudzumā un tik lielas kā laikā, kad pelmeņi
vēl dzīvoja savā ciematā, taču namamātes varēja iepirkt ie-
cienīto produktu un dzīve Murseļā atgriezās ierastās sliedēs.
Tikai pelmeņu vietā tagad jūrā gāja povidlas pīrāgi.
 Pirmā nodaļa
JAUNTORTILJĀ LIETUS SEZONA

auntortiļjas pilsēta, ko kapteinis Mordāns dibi-

nāja tajā Amorikas piekrastes vietā, kur mežonī
gie pīrāgi pirmo reizi izkāpa krastā, divu gadu laikā no
neliela cietokšņa ar dažām būdām ap to bija izaugusi līdz
krietnai pilsētelei. Te dzīvoja mežonīgie pīrāgi, portugāļu
pīrāgi, karstie suņi un tie spūņu galeru komandu locekļi,
kas bija izlēmusi palikt karstajā un ar zeltu bagātajā
Amorikā. Otrajā gadā krastā piestāja divi nelieli burinieki.
Viens no tiem piederēja nabadzīgiem rīsu pīrāgiem, kas,
Dienvidjūrā padzirdē-juši par zelta pārpilno kontinentu,
bija uzdrošinājušies sekot Mordāna piemēram un šķērsot
plašo Rietumu okeānu, lai šajā jaunajā zemē meklētu laimi.
Otrā kuģī ieradās miermīlīgi biezpiena rauši, kas cerēja šeit
atrast daudz neapstrādātas zemes, lai iekoptu savas
saimniecības. Viņi bija paņēmuši līdzi bariņu cūku pupu,
vairākas sarkano biešu govis, brūni raibo pupu vistas un
pat dažas puķkāpostu aitas. Visa šī saime rukšķēdama un
kladzinādama, blēdama un maurodama nokāpa no klāja
un turpmāk papildināja jau tā trokšņaino ciematu.
Ik dienas Jauntortiljā ciemojās iezemieši. Druknie un ka-
reivīgie burito, fahitas, trīsstūrainie načo un tuklie čimičan-
gas, miermīlīgās enčiladas, kesadiļjas, tako un slaidie takito
piepildīja augošās pilsētiņas dubļainās ielas un tirgus lau-
kumu. Viņi nesa gan augļus, gan riekstus, lai iemainītu tos
pret neparastajām ieceļotāju mantām un, skaļi čivinādami
savās dziedošajās balsīs, tirgojās uz nebēdu. Dažs labs por-
tugāļu pīrāgs vai karstais suns kļuva par kādu zelta aproci,
palmu riekstu vai krabju nūjiņu saišķi bagātāks, bet tako,
načo vai takito vēlāk lepojās ar lielisku dzelzs nazi, kabatas
pulksteni bez rādītājiem vai pat robainu abordāžas1 zobenu.
 Vienīgi teks-meksi netirgojās nemaz. Ierazdamies Jaun-
tortiljā, viņi ik reizi meklēja kašķi, jo nespēja iedomāties
dzīvi bez kārtīgas izplūkšanās. Tikai tad, kad kapteinis
Mordāns jeb tagad jau Jauntortiljas likumīgais gubernators
aizveda teks-meksus pie brigas «Speķa Lode» vecā
lielgabalnieka Bonaventuras un ļāva kareivīgajiem vīriem
ielūkoties viņa iemīļotā lielgabala, kulevrīnas, resnajā
stobrā, teks-meksi kļuva manāmi pieklājīgāki. Kad
Bonaventura, pielādējis kulevrīnu ar apkaltušu kartupeli,
izšāva uz attālāku zemesragu un milzu klints gabals
iebruka jūrā, teks-meksu uzvedība mainījās līdz
nepazīšanai. Tagad viņi ik dienu nāca pie Bonaventuras,
sekoja katram tā solim un nelika viņam mieru, piesolīdami
visdažādākās dāvanas, ja tikai Bonaventura piekristu ar
savu brīnišķīgo lielgabalu pievienoties kādam no teks-
meksu slavenajiem uzbrukumiem kaimiņu ciltīm.
- Tāda babauka! - viņi sajūsmināti teica. - Visus uzvarēt!
Ziemas šajā zemē nebija nemaz, ja vienīgi par tādu neuz-
skatīja garās lietus sezonas. Lielais Indriķis, speķa pīrāgs no
tālās Baltaines, veltīgi cerēja uz sniegotu ziemu, pie kādas
bija radis savā dzimtenē. Neko vairāk par trīs mēnešus ga-
rām nepārtrauktām lietavām viņš nesagaidīja. Tad lietus
šļācās no debesīm gandrīz kā no ūdenskrituma. Gaiss bija
pilns mitruma, džungļi mežonīgi sazaļoja, un Jauntortiljas
ciematniekiem bija krietni jāpiepūlas, lai uzmācīgie augi
pāris nedēļās neatņemtu viņiem jau iekoptos laukus. Visu
lietus sezonas laiku mežonīgie pīrāgi un pārējie kolonijas
iemītnieki centās pēc iespējas vairāk laika pavadīt zem
jumta, jo zem atklātas debess viss vienā mirklī samirka un,
pavisam mazu brīdi neuzmanīts, apklājās ar biezu, zaļganu
pelējumu. Tūlīt pēc tam saradās dažādi kukaiņi, kas visi kā
viens bija gatavi ar prieku grauzt pīrāgu appelējušos ķer-
meņus.
Vistrakāk gāja karstajiem suņiem, kas, garos lietus pār-
laizdami savās mājās, palaidās tādā slinkumā, ka dažam la-
bam uz baltmaizes muguras sāka augt pat nelielas lapiņas,
1 Abordāža - jūras kaujas paņēmiens, kad ar virvēs iesietu kāšu palīdzību
kuģi tiek saāķēti kopā, lai varētu sākt tuvcīņu.
K ā d ā pavisam lietainā dienā kapteiņa Mordāna mājā
ieradās karsto suņu kapteinis Da Duksis ar šaušalīgi zaļi
appelējušu cīsiņu un pamatīgu piepi uz dibena.
Kapteinis žēlabainā balsī taujāja pēc balbiera1 pončika
Fantutas, jo Mordāna komandas koks2 vairāk par citiem
jēdza medicīnā, vajadzības gadījumā nomainīdams ap-
sāpējušus zobus vai aizšūdams lielākus caurumus rumpjos.
Fantutam līdzi
karsto suņu mājā
ieradās arī
kapteinis Mordāns
un, ieraudzījis pa-
galam sapelējušo
un dažā-du
kukaiņu apsēsto
karsto suņu
komandu, sarīkoja
tādu trādirīdi, ka
pirmajā brīdī Da
Duksis pat nožēloja,
ka lūdzis pēc
palīdzības, Mordāns
izdzina visus
karstos suņus ārā
no mājas un
pavēlēja pārvilkt pāri tirgus laukumam brigas «Speķa Lode»
vislielāko grotbu-ru. Karstie suņi bija jau tik vārgi, ka vairs
nespēja uzrāpties palmās. Vietējiem takito nācās palīdzēt
uz-sliept virves apkārtējo palmu galotnēs. Kad milzīgā bura
beidzot līmeniski nostiepās kādas desmit olektis no zemes,
Mordāns pavēlēja zem buras iekurt divas rindas ugunskuru
u n karstajiem suņiem sastāties starp tiem. Pīrāgi ik pa
brīdim piemeta ugunij malku, un bura, karstā gaisa pacelta,
skaisti izliecās virs laukuma.
- Ka tik šie neizdedzina vidū caurumu, - īgni ņurdēja
pumpainais Bisku pīrāgs Saavedra. Viņam kā jau kapteiņa
1 Balbieris - frizieris.
2 Koks - kuģa pavārs.
palīgam nepatika šāda lieliskas un pavisam jaunas buras iz-
mantošana.
- It kā nevajadzētu svilt, - Mordāns sarauca pieri. - No
apakšas karsē pamatīgi, taču no augšas rasina lietus. Au-
deklam vajadzētu izturēt.
Gaisam zem buras sakarstot, no tās sāka celties balti
tvaiki, taču vēl nemanīja nekādas svilšanas pazīmes.
- Un, ja arī izdegs caurums, - mežonīgo pīrāgu
kapteinis iesmējās, - karstie suņi būs mums parādā jaunu
buru. Neviens tak nelika šiem tik traki sapelēt.
Karstie suņi, starp sprēgājošajām ugunīm žāvēdamies un
žēlabaini kunkstēdami, ar zobeniem un dunčiem skrāpēja
cits citam no muguras un pakaušiem pelējumu. No visiem
cēlās kupli garaiņi un nelāga pelējuma smaka. Taču, kļūda-
mi sausāki, karstie suņi pamazām atguva savu parasto, ķip-
lokaino desiņu smaržu un kopā ar to arī bijušo
dzīvesprieku. Kad žāvēšana beidzās, karsto suņu vadonis
Da Duksis pateicībā spieda Mordānam abas rokas. Pēc šīs
reizes mežonīgo pīrāgu kapteinis pavēlēja šādus
ugunskurus kurināt katru nedēļas nogali, lai visi, kam
manāmas kādas pelējuma zīmes, varētu sevi pienācīgi
izkarsēt.
Taču ar uzmācīgajiem kukaiņiem tik viegli nevarēja tikt
galā. No žāvēšanas tie nebaidījās un atbraucēju baltmaizes
rumpji tiem likās lielākais gardums. Pietika uz īsi brīdi ie-
snausties guļamtīklā, lai būtu klāt kāda neganta vabole un
iekostos kājā vai degunā. Pēc kāda laika Fantutam izdevās
daļēji atrisināt šo problēmu. Noskatījies no iezemiešu pavā-
riem, mazais «Speķa Lodes» koks sāka pievienot ēdieniem
aizvien vairāk asā čili piparu pulvera. Sākumā pīrāgi
ņurdēja un neapmierināti kārstīja savas piparu apsvilinātās
mēles, taču, pamanījuši kukaiņu uzmācības mazināšanos,
turpināja pacietīgi ēst arvien asākos ēdienus. Pats kapteinis
Mordāns rādīja piemēru, pārbērdams savu šķīvi ar papildu
piparu devu, lai gan mute pēc tam svila neganti un šķita, ka
izelpojot no tās izšausies liesmas. Arī pārējie iebraucēji drīz
vien sekoja Mordāna komandas paraugam un sāka arvien
vairāk lietot sarkano čili pulveri. Tomēr kukaiņi pilnībā
neatstājās, un drīz vien pīrāgiem ieviesās paradums
nēsāt līdzi koka āmuriņus garā kātā. Tiklīdz kāds kaut kur
pamanīja kādu uzmācīgu rāpotāju, tā nekavējoties no visa
spēka blieza tam ar savu ieroci. Neiztika bez nelāgiem
starpgadījumiem. Reiz Spūnijas b u ļ ļ u s p e ķ a pīrāgs Pedro
aizrāvies ieblieza pa resnu vaboli tieši tajā brīdī, kad tā
atlidojusi nosēdās vecajam lielgabalniekam Bonaventuram
uz galvas. Pēc tam Bonaventura, savu ā m u r u
v i c i nādams, ilgi trenkāja Pedro apkārt Jauntortiljai.

- Stāvi, klimpa! Es tev mācīšu kukaiņus dauzīti - pār-

skaities rēca Bonaventura un, dubļiem šķīstot, lēkšoja pa
peļķēm. Taču Pedro pamatoti uzskatīja, ka prot kukaiņus
dauzīl pietiekami labi un nevēlējās saniknoto
lielgabalnieku laist sev tuvumā.
Slapjajos mēnešos lieliski noderēja garā nojume, ko pī-
rāgi bija uzcēluši, lai izmantotu kā noliktavu. Palmu lapām
apjumtā celtne bija garāka par «Speķa Lodes» korpusu.
Jumts balstījās uz resniem stabiem un ēka bija bez
sienām, lai karstajā laikā gaiss brīvi vējotu cauri. Lietus
sezonā tā lielākoties stāvēja tukša un te varēja rīkot
dažādas jaukas izklaides, lai īsinātu laiku, līdz atkal
iestāsies sausums un dzīve atgriezīsies ierastās sliedēs.
Visbiežāk tika spēlēti ķegļi. Saavedra un šķielējošais itāļu
pīrāgs Mario bija no resnākiem palmu stumbriem
izdreijājuši glītas vālītes, ko sastādīt apgāšanai, bet par
ripināmām ķegļu bumbām it lieliski noderēja vietējie
kokosrieksti, kas spēli uzņēma ar sajūsmu.
- Ludus perderll - tie sajūsmināti auroja un, uz īsajām kā-
jelēm palēkdamies, triecās koka vālītēs, izmētādami tās uz
visām pusēm. Ķegļu spēli papildus sarežģīja tas, ka nekad
īsti nevarēja zināt, uz kuru pusi kokosriekstiem pēc
spēlētāja kārtējā metiena ienāks prātā doties. Reizēm, pēc
neveiksmīga sviediena aizripināts ķegļu grupiņai garām,
kokosrieksts metās atpakaļ un tikmēr rūkdams spārdījās,
kamēr apgāza visas vālītes. Citkārt pavisam precīzi virzīts
rieksts nolēma, ka viņam labāk patiktos izmest līkumu un
triekties skatītāju pūlī, sāpīgi apdauzot tiem kājas un dažu
labu nogāžot zemē. Kokosriekstiem šī nodarbe likās
neparasti aizraujoša, un katru lietainās sezonas rītu jau
pavisam agri pie garās nojumes dīdījās vesels pulciņš
spalvaino riekstu, nepacietīgi gaidīdami, kad tiks sākta
kārtējā ķegļu spēle.
Sākumā pīrāgi slēdza derības par spēles iznākumu, taču
kokosriekstu neparedzamās uzvedības dēļ tas visiem drīz
apnika, jo rezultātu nekādi nebija iespējams paredzēt. Tad
tapa izlemts, ka zaudētājiem nākamajā spēlē jāstāv kopā ar
ķegļiem un jāsaņem sāpīgie triecieni. Šī rotaļa
kokosriekstiem patika vēl labāk, un nu katru dienu no
garās nojumes skanēja rīboņa, riekstiem ripojot pa dēļu
grīdu, trāpīto ķegļu klaudzoņa un nelaimīgo zaudētāju
brēcieni, kā arī skatītāju sajūsmas rēcieni.
Tikai vienu reizi kāds karstais suns, kam bija apnicis
zaudēt kokosriekstu patvaļīgo līkumu dēļ, atnāca pats ar
savu ķegļu bumbu. Viņš bija paņēmis līdzi palielu lielgabala
lodi. Kokosrieksti, to ieraudzījuši, apvainojās un metās
1 Ludus perder- spēle pagalam! (Spūņu vai.)
spārdīt k a r s t ā suņa lielus, līdz smaga čuguna lode izšļuka
viņam no rokām un sāpīgi uzkrita uz kājas pirkstiem. Pēc
tam vairs neviens nemēģināja ienest spēļu nojumē kādu
savādāku ķegļu bumbu.
Arī Lielais Indriķis, lietavu nebeidzamās garlaicības mo-
cīts reiz mēģināja piedalīties ķegļu spēlē, taču jau pats pir-
mais rieksts, ko viņš svieda, trāpīja pa vēderu portugāļu
pīrāgam Ribeiram. Metiens padevās tik spēcīgs, ka Ribeira
kopā ar smagnējo kokosriekstu izlidoja no nojumes un uz
muguras iegāzās dziļā dubļu peļķē.
- Es tak tikai ar pusroku... - Lielais Indriķis taisnojās,
tomēr pārējie spēlētāji nostūma viņu malā, un arī kokos-
rieks t i raudzījās uz Indriķi ar aizdomām.
- Demasiado poderoso!1 - viņi teica un taisījās no spē-
cīgā pīrāga tālāk, bet Ribeira, vēderu taustīdams un smagi
pūzdams, atgriezās nojumē. Viņš bija viscaur aplipis ar
dubļiem.
Lielajam Indriķim ķegļus spēlēt vairs neļāva.
Dažkārt nedēļas nogalēs trīs melnie hipopotama speķa
pīrāgi Čonbe, Gambijs un Fu atstiepa uz garo nojumi mazās
bundžiņas un sarīkoja muzicēšanu sava dzimtā Melnā
konti-nenta manierē. Kad viņiem ar dažādām stabulēm
pievienojās sajūsminātie iezemieši, Lielā Indriķa ausis to
vairs nespēja iziest un viņš, par spīti lietum, devās vienatnē
pastaigāties gar jūru.

1 Demasiado poderoso - pārak spēcīgs! (Spūņu vai)