Māra Zālīte. Pieci pirksti.

Darba iesūtīšanas termiņš: 29.01.2021.

Iesūtīt word failu E32_Uzvārds_pieci_pirksti_uzd
Kopā 9 punkti

 Raksturojiet cilvēkus, kuri ir klāt Lauras dzimšanas brīdī! (1-3 punkti)

Tētis netic nevienam dievam un ļoti mīl savu sievu un Lauru; Mamma mīļ savu vīrieti un savu bērnu;
Trīs lietuviešu sievas – Marija, Laima un Laura; Asja bija ebrejiete no Londonas, operdziedātāja ar
absolūto dzirdi un angļu spiedze, viņai uz abām rokām ir salauzti pirksti; Soms Juka no Karēlijas;
Madalīna bija rumāniete, viņa prata zīlēt ar kārtēm; Kimas vecāki bija komunisti, krievu inženieri;
Austruma kundze bija pati vecākā Barakā, un pieņēma jau ne pirmo dzemdību; Maja gruzīnieti ar savu
deviņmēnešu Levānu; Ibrahims viņš ir no slavenas Krimas tirgotāju dzimtas un viņa Dievs bija Allāhs.
Barakas baļķī viņš bija izcirtis bultu. Tā rādīja virzienu, kur atrodas Meka.
Visi dzīvotāji Sibīrijas barākos bija klāt, kad Laura piedzima. Mātei nebija piena, viņa bija vāja tāpat
kā Laura un bieži zaudēja samaņu, visi uztraucās, ka bērns nomirs, tapēc daudzi no tuvējiem cīnijās
pret to. Katrs darija to, ko māka.
Trīs lietuviešu sievas kristija bērnu.
Vīriem jāatdot savi kājauti, pēdējās lupatas, lai kūtīt Lauru.
Tētis vārija ūdeni un turēja siltumu barākā, meta malku.
Madalīna steidzīgi lika kārtis.
Ibrahims raudzījās Mekas virzienā.
Kima meta krustus, kā to dara pareizticīgie.
Asja cieši sakrampēja salauztos pirkstus.
Maja iešļāca mazulim mutē piena strūklu.
Mazulis aizrijās un nošķaudījās.
Laura izdzīvoja, paveicās, ka Majai bija piens.
 Kāda ir šo cilvēku loma Lauras liktenī! (1-3 punkti)
Tētis un mamma rūpēsies par Lauru, Maja baros to ar pienu līdz piena beigšanas vai kamēr
mazulim izaugs zobi. Citi stāstīs viņai stāstus par to, ko nevar ieraudzīt Sibīrijā, piemēram par
dzīvniekiem, valodu, laika apstākļiem un citu, kamēr dzīvo klāt.
 Raksturojiet Lauras izjūtas ceļā un ierodoties Latvijā! (1-3 punkti)
Ceļā, Laura izjūt prieku, tāpāt kā viņas vecāki netic tādam notikumam, skatoties logā. Braukt
uz vilciena tā ir jauna pieredze.
– Jā! Jā! Jā! Mājās! – Laura skaļi kliedz, jo viņa var noticēt, var! Neviens viņu nekušina.
Laura nespēj kontrolēt savas emocijas. Viņai ir jautri.

1
Laura to visu ir izbazūnējusi. Mamma par to dusmojas, jo domā, ka nevajag bazūnēt pa visu pasauli,
bet Laura nevar, nespēj nebazūnēt!
Uz perona bauda siltu laiku, jo visu gadu Sibīrijā ir ļoti auksts. Viņai patīk kā saule sasilda
viņas seju un ķermeni, un vējiņš maigi pūš. Lauru, Latvija satiek ar labiem laika apstākļiem un
mīlestību. Arī satikts suns Laurai patika, jo viņa tos neredzēja agrāk, tikai dzirdēja no citiem.
Viņa patiešām bija laimīga atbraukt uz mājām!

Kad Laura piedzima

Kad Laura piedzima, neviens viņu neturēja zirņu ziedos, lai augtu skaista.
Kad Laura piedzima, neviens viņu netina galdautā, lai dzīve vienmēr būtu pie pilna galda.
Kad Laura piedzima, neviens nesildīja ūdeni ar liepas malku.
Kad Laura piedzima, neviens viņai nesmērēja medu uz lūpām, lai, lielai izaugušajai, būtu daudz
brūtgānu.
Kad Laura piedzima, ārā bija piecdesmit grādu sals.
Kad Laura piedzima, viņa svēra nepilnus divus kilogramus.
Kad Laura piedzima, viņa bija piedzimusi pirms laika.
Mammai nebija piena krūtīs.
Lai Mammai būtu piens krūtīs, vajadzēja teikt vārdus: nāk man pieniņš no Jelgavas, nāk man pieniņš
no Liepājas, nāk man pieniņš no Rīgas, nāk man pieniņš no visiem ezeriem, nāk man pieniņš no visām
upēm, no visiem avotiem, no malu malām!
Kad Laura piedzima, neviens tādus vārdus neteica, jo pārāk tālu no Sibīrijas Barakas bija Jelgava,
Liepāja un Rīga, pārāk tālu bija ezeri, upes un avoti.
Mammas krūtis bija sausas.
Kad Laura piedzima, viņai bija jāmirst.
Kad Laura piedzima, viņa vēl nebija Laura.
Tad atdzīvojās Baraka.
Trīs lietuviešu sievas uzstāja, ka bērns nedrīkst mirt nekristīts, jo bez kristības neviens nevar ieiet
Dieva valstībā, neviens nevar saņemt žēlastību un pestīšanu.
Trīs lietuviešu sievas – Marija, Laima un Laura – sataisīja altāri, pušķojot to ar guļvietas salmiem un
ciedru čiekuriem.
Marija deva savu balto, izšūto blūzi, un tā bija altārsega.
Laima deva savu gaišāko plošku, un tā bija kristību svece.
Laura izkausēja sniegu bļodiņā, un tas bija svētītais ūdens.

2
Es tevi kristu Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.
Un, lai es neesmu ne bīskaps, ne priesteris un pat ne diakons, manas katolietes tiesības un pienākums ir
tevi kristīt.
Kā piekrišanu neprasot, tev dota vājā un dziestošā dzīvība miesā, tā, piekrišanu neprasot, es dodu tev
mūžīgo dzīvi Jēzū Kristū. Āmen.
Un, lai es neesmu ne bīskaps, ne priesteris un pat ne diakons, manas katolietes tiesības un pienākums ir
tev to dāvāt.
Vissvētās Trīsvienības vārdā es apzīmēju tavu pieri ar krusta zīmi. Un, lai es neesmu ne bīskaps, ne
priesteris un pat ne diakons, manas katolietes tiesības un pienākums ir apzīmēt tavu pieri ar krusta
zīmi.
Tā runāja visas pēc kārtas – Marija, Laima un Laura.
– Vārds! Kāds bērnam vārds? Jāliek vārds, – čukstēja soms Juka no Karēlijas. No Kalevalas zemēm,
viņš vienmēr lepni mēdza piebilst.
– Varbūt nevajag? Tu taču saproti, – klusi iebilda ukrainis Oleksandrs.
Viņa vecāki reiz bija veterinārsti Rivnā, pilsētiņā pie Ļvivas. Viņiem nebija aizspriedumu attiecībā uz
dzīvnieku gaļu pārtikā, dzīvu vai mirušu, lielu vai mazu. Tas viss ir tikai proteīns, viņi mācīja
Oleksandram, un viņš bija izdzīvojis, ēzdams pats savas utis.
Pārpalikums, es esmu pārpalikums, viņš smējās.
Barakā visi bija pārpalikumi.
– Kā nevajag? Protams, ka vajag! – Skaļi kā ieradusi, teica Ciganka Moldovanka.
Viņa gan nebija ne čigāniete, ne moldāviete. Tā bija tikai iesauka. Madalīna bija rumāniete. Viņa
prata zīlēt ar kārtīm.
– Tas jādara ātri, – steidzināja Kima.
Pati par savu vārdu Kima sajūsmā nebija, jo tas bija veidots no Komuņističeskij Internacional
Molodjoži, bet šādi un līdzīgi vārdu salikumi Barakā nebija labi ieredzēti. Tomēr tā bija Kimas vienīgā
piemiņa no vecākiem. Viņi bija krievu inženieri un projektēja zemūdenes Ļeņingradā. Sumpurņi viņus
nošāva vēl pirms kara, lai gan viņi bija čistije krievi un pārliecināti komunisti. Kima bija pārstājusi
augt septiņu gadu vecumā, un Barakas ļaudīm pret viņu bija grūti izturēties kā pret pieaugušu.
– To nevar izlemt bez vecākiem, – nopūtās Asja, līdzjūtības pilna skatoties uz Mammu un Tēti.
Mamma bija vārga, stiepa rokas pēc meitiņas, ko lietuviešu sievas nu turēja rokās un kristīja Pāvesta
ticībā, mēs taču esam luterāņi, viņa čukstēja bez skaņas, mēs taču esam luterāņi. Arī rokas viņa stiepa
vienīgi savā prātā, arī kliedza un raudāja vienīgi savā prātā, jo īstenībā gulēja klusi un nekustīgi.
Vai viņa savā prātā kliedza un raudāja no laimes, ka bērniņš, mīlestībā ieņemts, ir piedzimis?
Vai viņa savā prātā kliedza un raudāja no bēdām, ka viņai nav piena krūtīs, nav barības bērniņam, jo
krūtis ir tukšas un viņa, dzīvības devēja, būs arī sava bērna nāve?

3
Vainas apziņa plēsa pušu Mammas sirdi un uzvēla vājumu, tik smagu kā ledus visas lielās upes
garumā.
Mamma zaudēja samaņu.
Austruma kundze bija pati vecākā Barakā, un šīs nepavisam nebija pirmās dzemdības, ko viņai, reiz
Lames pasta nodaļas priekšniecei, nācās Sibīrijā pieņemt.
Tomēr šis bija tikpat kā pašu bērns.
Kāpēc tikpat? Tas bija pašu bērns! Viņa un Lilija bija vestas uz Sibīriju vienā vagonā, no viena
pagasta, izplēstas no vienas zemes kā dzīvas miesas, no Latvijas.
Viņu vīri bija draugi jau no skolas sola un pirms vienpadsmit gadiem bija nošauti vienā un tajā pašā
dienā. Rīgā, čekas mājas pagrabā, senajā, skaistajā Rīgā! Viņas bija dalījušas uz pusēm visu, pat
rieksta kodolu. Austruma kundzei nekad nebūs mazbērnu, viņa bija pārpalikums no savas kuplās
ģimenes.
Lilijas pirmais mazbērns tika apmazgāts un satīts, viss bija izdarīts kā nākas. Lilija pati nemaz vēl
nezina, ka mazais ir klāt. Viņa, tāpat kā Austruma kundze, dzīvo blakus barakā, kopš Andiņa
apprecējās ar Jāni. Tāpēc nav Lilijas adīto zeķīšu un cepurītes. Kādas dienas var iztikt, Austruma
kundze zināja, ka Lilija gan krekliņus ir sašuvusi, gan visiem autiņiem maliņas aptamborējusi, bet kurš
tad varēja paredzēt, ka pirms laika.
Lilija bija komandējumā uz pilsētu.
Par laimi, nebija vairs tie trakie gadi, kad nezināja, kur jaundzimušo tīt, kur netīt. Vīriem bija jāatdod
savi kājauti, pēdējās lupatas. Ja bērns nomira, vīri savus kājautus varēja dabūt atpakaļ. Pārsvarā vīri
savus kājautus varēja dabūt atpakaļ.
Šitas bērns varētu dzīvot, kaut nu zīšanas refleksi būtu attīstījušies. Austruma kundze ar raizēm lika
bērnu mātei pie krūts.
Refleksi bija attīstījušies, taču mātei krūtīs nebija piena.
Tādās reizēs bija jādomā par māti. Visupirms par māti. Lai kas ar bērnu. Māte jāglābj. Māte, kas pati
vēl tīrais bērns, nav ne divdesmit gadu. Gan piedzīvos citus bērnus.
Austruma kundze apmazgāja Mammai cirkšņus, smaržoja spirts un kampareļļa, savāca palagā otru
pusi. Izskatās, ka smuki iznākusi, izmetīs vēlāk, tagad nedrīkst virināt durvis, priecājās, ka asiņošana
tikpat kā beigusies. Bērns maziņš, plīsumu nav. Tikai vājums.
Tētis apjucis glāstīja Mammas seju un skatījās apkārt neprātīgām acīm. Kas te notiek? Ko dara
Barakas ļaudis? Kādu teātri viņi te sarīkojuši? Brīdī, kad varbūt būs jāzaudē abas – meita un sieva,
viņa vienīgās dārgās, dzīvās dvēseles? Kāda pestīšana, kāda žēlastība? Kāda mūžīgā dzīvošana?
Tētis neticēja ne katoļu, ne luterāņu Dievam, ne velnam, ne Allāham, ne kārtīm, ne Muhamedam.
Nevienam. Nekam.

4
Pa brīdim Tētis metās piekurt čuguna krāsniņu. Vārīt ūdeni. Vēl vienu tējkannu, vēl vienu. Piekurt
krāsniņu, atkal, atkal. Tikai tā viņš varēja palīdzēt savam pirmdzimtajam bērnam. Savai mīļajai sievai!
Nelaižot iekšā ārpuses aukstumu, piecdesmitgrādīgo salu.
– Dodiet bērnam vārdu! Jāsauc kā vienu no krustmātēm. Varbūt – Marija? – Lika priekšā tatārs
Ibrahims.
Viņš nāca no senas un slavenas Krimas tirgotāju dzimtas, un viņa Dievs bija Allāhs, bet pravietis –
Muhameds. Barakas baļķī viņš bija izcirtis bultu. Tā rādīja virzienu, kur atrodas Meka.
– Vai arī – Laima? Tas ir gan lietuviešu, gan latviešu vārds, – teica Juka.
– Laima skan pārāk maigi. Vārdā vajadzīgs skarbums un spēks, – teica Asja.
Asja bija ebrejiete no Londonas, operdziedātāja ar absolūto dzirdi un angļu spiedze. Pēdējo viņa visās
spīdzināšanās bija noliegusi.
Tādēļ viņai bija salauzti pirksti, pa vienam vien čekas sumpurņi bija salauzuši visus Asjas pirkstus.
Piecus pirkstus labajai rokai un piecus pirkstus kreisajai rokai. Nu tie maigi pieskārās bērna galvai.
– Laura?
– Laura, – teica Marija.
– Laura, – sacīja Laima.
– Laura, – nočukstēja Laura. – Jesus Maria, – viņa turpināja, pārmezdama krustu un nodrebēdama
māņticīgās bailēs.
Tajā brīdī mazā Laura ieraudājās. Marija, bērnu pie krūtīm turēdama, nosarka kā roze, jo mazais
nepārprotami grieza mutīti pret Marijas krūti, bet Marija vēl bija jaunava.
– Viņš grib ēst. – Marija bija izbijusies un sakaunējusies.
– Varbūt Andai piens vēl radīsies. Viņai ir vajadzīgs proteīns. Man ir ierakta lāča gaļa. Tikai jāatsaldē.
– Oleksandrs devās uz durvīm un saskrējās ar gruzīnieti Maju.
Austruma kundze bija atvedusi Maju no blakus barakas, atcerēdamās, paldies Dievam, paldies
Dievam, atcerēdamās, ka pirms deviņiem mēnešiem taču bija saņēmusi mazo Levanu! Ja barakā grīda
nebūtu tik auksta, puika jau rāpotu.
– Par agru jūs to bērnu apraudat! Dodiet viņu šurp! – teica Maja un izvilka savu lielo un pienīgo krūti
no puķainās parķa blūzes. Maja iespieda krūtsgalu Lauras mutē. Raudas apklusa. No Majas kuplo un
melno matu vainaga pilēdama kusa sarma. Viņa bija skrējusi ar kailu galvu.
Barakā iestājās klusums.
Ja bērns paņems krūti, viņš dzīvos. Ja ne…
Mamma attapās no bezsamaņas. Kā caur kustīgu miglu viņa skatījās uz Majas lielo un pienīgo krūti un
mazulīti, kas nemierīgi knosījās un kunkstēja.
Tētis pie atvērtām krāsns durtiņām sastinga ar malkas pagali rokā.
Jukas apaļā seja kļuva sārta.

5
Marija, Laima un Laura, kuras vārdā bērns nu bija nosaukts, skaitīja lūgšanu.
Esi sveicināta, Marija, tu žēlastības pilnā…
Madalīna steidzīgi lika kārtis.
Ibrahims raudzījās Mekas virzienā.
Kima meta krustus, kā to dara pareizticīgie.
Asja cieši sakrampēja salauztos pirkstus.
Maja iešļāca mazulim mutē piena strūklu.
Mazulis aizrijās un nošķaudījās.
Visi gaidīja.
Maja drošām kustībām vēlreiz iespieda bērna mazajā mutē savu krūtsgalu, brūnu un stingru kā
pumpurs.
Laura sāka kāri zīst.
– Čame, čame, deda genazvalos, – Maja gruzīniski sacīja un smaidīja. – Levans būs tavs piena brālis.
Man pietiks abiem, – Maja lepni piebilda.
– Raiba dzīve. Kārtis rāda raibu dzīvi. Raibu, bet galvenais, ka dzīvi.
Madalīna beidzot bija izlikusi kārtis.
 
Perons
Tūlīt, tūlīt Laura kāps no vilciena laukā! Nekad, nekad viņai ar vilcienu vairs nebūs jābrauc! Visi trīs
jau stāv šaurā laukumiņā pie durvīm. Mamma un Tētis ir bāli un priecīgi un svīst no uztraukuma.
– Lauriņ, mēs tūlīt būsim mājās! Vai tu saproti? – Mamma čukst caur asarām.
– Džonīt, re, kur ir Upītes! Re, tur! – Mamma pa logu rāda Tētim.
– Kur? Kur? – Tētis nav saskatījis, lai gan ir pieliecies un arī vilciens ir palēninājis gaitu. Tas jau
pamazām stājas.
– Džonīt, mīļais, vai tiešām mēs esam mājās? – Mamma nevar noticēt, nevar.
– Jā. – Tētis ir kluss un samulsis, viņš arī nevar noticēt, nevar.
– Jā! Jā! Jā! Mājās! – Laura skaļi kliedz, jo viņa var noticēt, var! 
Neviens viņu nekušina. Vilciena pavadone klusējot paceļ tādu kā vāku, kas nosedz kāpnītes, lai viņi
tiktu ārā. Kāpnītes uz mājām!
– Laimīgu atgriešanos! – vilciena pavadone klusi un sirsnīgi saka.
Viņai ir asaras acīs. Vilciena pavadone zina, no kurienes viņi atgriežas. Zina, cik briesmīgi ilgi viņi ir
braukuši. Kā Laurai sāpējis vēders.
Laura to visu ir izbazūnējusi. Mamma par to dusmojas, jo domā, ka nevajag bazūnēt pa visu pasauli,
bet Laura nevar, nespēj nebazūnēt!

6
Viņi jau ir uz perona! Laura jūt svaigu vējiņu, siltu saules gaisu, tas apņem Lauru no galvas līdz kājām,
paceļ augšup, ai, nudien, joki – gaiss ceļ Lauru gaisā, gaiss ceļ Lauru gaisā!
Laurai gribas smieties un ļauties, jo tas taču ir Latvijas gaiss, gribas ielaisties Latvijas gaisam klēpī.
Saļogās ceļgali, noreibst galva, viņa paklūp, nekas, viss ir labi, gaiss, vienīgi gaiss – tas nevar noturēt
tik smagu Lauru. Gaiss jau nevarēja zināt, ka Laura būs tik liela. Viņa jūt, cik Latvijas gaiss ir mīļš
pret Lauru, cik vējiņš ir labs. Gaiss pazīst Lauru. Vējiņš pazīst Lauru. Tāpat kā zaļā zāle, tāpat kā zilā
debess, tāpat kā perons. Visi Lauru pazīst!
Zeme pēc lietus kūp, un siltajos garaiņos Laura jūt lielu mīlestību. Laura grib uz tik lielu mīlestību
atbildēt, viņai ir ar ko atbildēt, bet atkal sametas tumšs gar acīm. Ne jau uz ilgu laiku. Drīz atkal ir
gaišs gar acīm. Melnais sunītis, kurš skrien pretī, tas arī ir mīļš. Viņš luncina asti un smaida. Pat
melnais sunītis pazīst Lauru!
– Nebaidies, bērns! Tas ir Ripsis! – šņukst Mīma. Mīma ir mīļa kā zaļā zāle, kā smaržīgā zeme.
– Ripsi! Ripsi! Liec meitenu mierā! – rūc Papus. Papus ir mīļš kā siltais gaiss, kā zilās debesis.
Visa apkārtne Laurai liekas mīļa un pazīstama. Kājas jocīgi ļimst ceļgalos. Atkal ir tumšs gar acīm.
Laurai iesāpas sirds. Tētis paņem Lauru opā.
– Tas ir no ilgi gaidītā. Tas ir no ilgi sapņotā. Tas pāries, saņemies nu! – Mamma bužina Lauras matus.
Nē, nē, tas nav tikai no Lauras gaidītā, tas nav tikai no Lauras sapņotā. Tā nav tikai Lauras sirds, kas
nu ir iesāpējusies no laimes. Nē, Laura zina, ka tās ir visu Barakas ļaužu sirdis, pilnas ar sapņiem par
mājām, pilnas ar ilgām pēc dzimtenes. Laurā tās krātas un iekrātas kā krājkasītē. Bukas, Asjas, Majas,
Levana, Jukas, Madalīnas un visu, visu ilgas un sapņi. Smaga ir krājkasīte, jo pilna. Tādēļ Laurai ļimst
kājas. Tādēļ ir tumšs gar acīm. Bet visvairāk no vēsts, ko saņem Lauras sirds. To sūta perons.
– Tev, Laura, nekad nebūs jācīnās par manu mīlestību, nebūs jālūdz, nebūs jāprasa, jo tā jau tev pieder
– mīlestība.
Perons to saka, kurš gan cits! Perons ir akmeņains, tie ir bruģakmeņi, kas spīd pēc lietus. Perons ir
krāsaini akmentiņi ar zaļām zāles bārkstīm, tas ir pirmais Latvijas zemes gabaliņš, kur Laura sper kāju.
Kāpēc – sper? Laura nesper. Laura liek kāju maigi kā glāstot.
– Saule tevi ar mīlestību apspīdēs, zeme tev to izgaros, koki un zāle tev to sniegs, un debesis tev to
dāvās. Jo tu esi mājās. Uz perona tu varēsi nākt spēlēties. Kā nāca tava Mamma, kā nāca tavs vectēvs
Edmunds, kā nāca reiz Mīma. – Laura smaida, iedomājoties, kā Mīma spēlējas uz perona.
Laura jūtas tā, it kā no pasaules pašas vislielākās laimes akas būtu dabūjusi pašu vislielāko laimestu.
Bet vienlaikus arī kā parādos iekritusi. Kad cilvēks ir dabūjis no laimes akas kaut ko dārgu un kārotu,
tad cilvēks ir laimīgs. Bet cilvēks arī nespēj aizmirst, ka ir daudz aizņēmies, lai tiktu pie lozes. Daudz,
daudz, briesmīgi daudz aizņēmies. Ne jau naudu, bet aizņēmies. Laime, laime, kāpēc tu nevari būt
pilnīga? Kā Laura parādu, šo visu lielo parādu varēs atdot?