Mērnieku laiki

Reinis Kaudzīte un Matīss Kaudzīte

2014-11-27
Reinis Kaudzīte un Matīss Kaudzīte

Mērnieku laiki

Š īs e-grā matas kopijas īpašnieks* ir Jermacā ns Alekss Ronalds -

alekss.jermacans@ogres1v.lv
Mīļo lasītā j!
Š ī e-grā mata tiek piedā vā ta atvērtā formā tā bez aizsardzības, jo tā s autors un izdevējs
uzticas Tev un zina, ka esi godīgs un nenodarbojies ar pirātismu un tā veicinā šanu. 
Paldies, ka legā li iegā dā jies savu kopiju e-grā matnīcā http://las.am! Tā Tu dod autoram un
izdevējam finansiā lu iespēju radīt un izdot aizvien jaunus darbus!
P.S.
E-grā matnīcā atradīsi arī citas interesantas e-grā matas!

______________
* E-grā matas vai tā s daļas izplatīšana un/vai reproducēšana (kopēšana) ir atļauta tikai ar
rakstisku autortiesību turētā ja atļauju.

© Reinis Kaudzīte un Matīss Kaudzīte, teksts, 1879

Titulatēlam izmantota Eduarda Brencēna ilustrā cija
E-grā matas izdevumu sagatavoja «Publicētava», 2014
ISBN 978-9984-899-61-9
E-grā mata tapusi ar «Latviešu fonds» atbalstu
PIRMĀ DAĻA
I
«Veco krustmā t, kad tu man dosi arī to manas mā tes balto lakatu, kuru man šodien rā dīji?»
«Tad, meitiņ , kad bū si liela, kad iesi mā cībā . Tava mā te arī sedzā s viņ u pirmoreiz tad, kad
viņ u pieņ ēma par lielu meitu — tā pat kā otrējo Grietu viņ dien. Valkā vien tagad šos pašus
manus lakatus pa skolu. Ja varēšu vēl kā du dzijtiņ u savērpt, tad gan nopirkšu arī kā du no
žīda: turpmā k bū s man mā jā vienai garš laiks.»
«No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?»
«Tie vis, bērniņ , nav pirkti — tos man iedā vinā ja kā da liela kunga meita. Dievs zin vai viņ as
kauliņ i arī jau nebū s sabiruši?»
«Vai tas, veco krustmā t, jau ilgi?»
«Ilgi, ilgi, tad, kad es biju jauna un dzīvoju tā ļu no šejienes taī pusē, kur saulīte noiet. Kad
bū si liela, tad kā dreiz izstā stīšu. Ej, meitiņ , gar maliņ u, nebried dubļos — saslapinā si
kā jiņ as, lakatos skatīdamā s. Ak dievs, ak dievs, kā ds tas bērna prā ts! nevar vien sevī
noskatīties!»
«Vai skola vēl tā ļu, veco krustmā t?»
«Nav vairs, bērniņ , tā ļu — kalniņ ā varēs jau redzēt. Vai esi piekususi?»
«Kur nu jau piekusu!»
«Ž igla gan esi kā maza irbīte; teci vien, teci, nu jau bū s jā ierodas staigā t — kas gan tev zirgu
dos? Saimniece gan solījā s arī tevi ieņ emt, kad savu dēlu vedīšot vai arī kad braukšot pretī,
bet ej nu zini, vai viņ iem arī gadā s zirgi ik reizes mā jā . Nā košu sestdien iešu gan pati tev
pretī.»
«Lū k, veco krustmā t, kā das tur skaistas apšu lapas uz grā vja malas piebirušas; es pā rkā pšu
un paņ emšu kā das.»
«Lai nu, meitiņ , stā v — dziļš grā vis, nevar tikt ne pā ri, ne atpakaļ; iesim svētdien atkal uz
kapsētu pie tēva un mā tes, tur tad lasīsi, cik gribēsi, vēl skaistā kas.»
«Vai tad darīsim atkal vainadziņ us arī, ko uz krustiem kā rt? Vecie nu jau bū s savītuši.»
«Tad varēsim darīt vainadziņ us arī, bet tagadiņ labā k pā rskaiti vēl galvas gabalus, ka lai
nemisas. Iesim tur līdz tam akmenim un atpū tīsimies.»
Tā sarunā jā s ceļinieces, stā vošas viena vienā , otra otrā mū ža galā , kuri mēdz savienoties it
kā zelta sloksnītes gali, kad to saliec gredzenā . Tā , kura stā vēja mū ža pirmā galā , bij kā dus
deviņ us gadus veca, jautrā , bet bā lnējā sejā , kurš līdzinā jā s gan pavēsam, bet jaukam agra
pavasara rītam. Viņ as apģ ērbs bija vienkā ršs — tikko ne nabadzīgs, bet glīts un no
dažā dā m, vairā k senā kos laikos pirktā m drā nā m un lakatiem. Kā jā s jaunas pastaliņ as,
pelēkā m zeķ ītēm. Viņ as acīs bij redzama tā nepacietīgā gaidīšana, kā du sajū t ikkatrs
cilvēks, kad tuvojas tam, par ko daudz dzirdējis un ko vēlējies jau sen redzēt. Turpretī viņ as
biedrene, kura stā vēja mū ža otrā galā , izskatījā s kā rā ms, silts un mīlīgs pļaujas laika
pavakars, kā ds dažu reizi nolaižas pēc pā rgā juša negaisa padebeša. Par viņ as apģ ērbu
jā saka gandrīz tas pats, kas par mazajā s apģ ērbu, tik vien, ka šis bij caurcaurim biezā ks un
siltā ks. Viņ as augums bij stipri salīcis, un likā s, ka tik vien spieķ is, kuru tā stīvi un smagi
cilā ja, neļā va viņ am pavisam salīkt. Zem galvas drā nas bij redzami daži nobaltojuši mati.
Padusē zem segas viņ a nesa maizes nastiņ u un dažas grā matas. Abas šā s biedrenes staigā ja
savu ceļu, brīžam rokā s saņ ēmušā s, tik uzticīgi un vienprā tīgi, ka neviens neiedrošinā tos
domā t sacelt jel kad viņ u starpā šķ elšanos.
Kad bij nosēdušā s uz akmens, tad mazā skaitīja baušļus un ticības gabalus tik skaidri un
tekoši, ka viņ as vecai draudzenei neatlika nekā ko pā rlabot un bū t ar savu veco zinā šanu
pā rā k; tik vien beigā s pielika to, lai nesteidzoties ā tri, jo tad dažu reizi sajū kot, tā ka nemaz
vairs nevarot atķ ert. Kad vēl kā du brītiņ u bija sēdējušas, tad vecā sacīja: «Celsimies nu
atkal, meitiņ , un iesim tā ļā k, lai nepaliekam vēlu; bet ej vien lēnā m, jo man, ā tri ejot, gurst
kā jas.»
Kad bij uzkā pušas kalniņ ā , tad mazā , nepacietīgi apkā rt apskatījusies, rā dīdama jautā ja
vecai: «Vai tā ir skola?» Vecā lika roku pā r acīm un, kā du brītiņ u skatījusies, atbildēja: «Tā
pati jau ir, bērniņ , lū k, tā baltā ar lielajiem logiem un sarkano jumtu.»
«Cik skaista!» — tā mazā izsaucā s. «Ja tornis arī bū tu, tad tā da pati kā baznīca. Vai nav tā ,
veco krustmā t?» viņ a jautā ja, gaidīdama, lai tā s spriedumu apstiprina, kā jau allaž bērni
dara.
«Bū tu gan,» vecā apslēptā priekā atbildēja. «Bet iekša vēl skaistā ka: kā das tur lielas, gaišas
istabas ar ērģ elēm un lielā m bildēm pie sienā m; tev negribēsies nemaz vairs atpakaļ nā kt.
Skolā klā jas visiem labiem bērniem labi, tā dēļ esi allaž rā tna, paklausīga un tikusi;
nedauzies un neskraidi daudz pa ā ru, nesaslapini kā jiņ u un vakaros izžauj zeķ ītes; glabā
labi visas lietiņ as un drēbes, ka lai nepaklīst, jo nu vajadzēs pašai kopties — nebū s vis vairs
manis, kas gā dā .»
Vēl dažus pamā cīšanas vā rdus runā jot un dzirdot, nonā ca mū su ceļinieces skolas namā , kur
atrada jau priekšā daudz vecā ku un bērnu. Viņ as iegā ja skolas bērnu maizes kambarī, kur
cits par citu meklēja nolikt savu bērnu lā dītes labā kā s vietā s. Vecenīte ielīda arī dibenā ,
nolika kā dā plaukta stū rī nastiņ u un sacīja mazai biedrenei: «Lū k, Anniņ , kur es nolieku
maizīti; ieliec labi to vietiņ u vērā , ka vari atrast, un tad atkal ik reizes, kad paēd, noliec
tepat, jo še ir labs kaktiņ š un citur var drīz, pulkā ejot, norauties zemē.»
«Nu, nu, es zinā šu gan,» viņ a atbildēja, skatīdamā s vairā k citur nekā tur, kur nolika maizi.
Nu vecenīte noņ ēma segu un nolika to turpat uz maizes nastiņ as, pabā za spieķ īti zem
plaukta, noraisīja Anniņ ai lakatu no galvas, saglauda matiņ us, sacīdama: «Nu, iesim, meitiņ ,
iekšā pie skolotā ja izrunā ties.» Tad ņ ēma viņ u mīlīgi pie rokas un vadīja cauri skolas
istabai, kura bij maziņ ai diezgan brīnumīga. Pie skolotā ja istabas durvīm iečukstēja vēl
vecenīte viņ ai ausī: «Nā c vien, meitiņ , droši, nebaidies nemaz, jo skolotā jam bērni mīļi.» Tad
vēra lēnā m durvis vaļā un tipinā ja, mazo iepriekš bīdīdama, iekšā , kur apstā jā s netā ļu no
durvīm. Skolotā js — pusmū ža vīrs pilnīgā augumā  — iznā ca no dibena istabas, kur bij ar
kā du viesi sarunā jies, un gā ja viņ ā m pretī. Vecenītes labdienu saņ ēmis un Anniņ u
apglaudījis, kura viņ am, kā likā s, noskū pstīja pretī patikšanai roku, viņ š sacīja: «Vai jū s arī,
mā mulīt, atvedat man vienu meitu?» Tad, iekam vēl vecenīte spēja atbildēt, viņ š nosēdinā ja
to uz krēsla.
«Jā , te jau nā kam vai no paša rīta pū zdupū zdamā s,» viņ a it kā nogurusi atbildēja. «Mums nu
gan tā Miķ eļa skola[ 1 ] ir daudz tuvā k, bet tur — ne nu, dēliņ , aprunā šanas, ne šā , ne tā
dēļ — es gan daudz nezinu, bet ļautiņ i runā , ka tur taī Pietuka Krustiņ ā , vai kā viņ u saukā ,
nekā da lā ga neesot; jū s nu, krustdēl, pā rzinā t viņ u labā k. Tur jau stā sta, ka pats pa godībā m
vien vairā k dzīvojot. Nu tagad kā iesā cis iet uz bērēm par izdziedā tā ju, tad nenā kot atpakaļ
dažu reizi pa dienas divas, un bērni pa mā ju ne šā , ne tā . Agrā k viņ š bij tā ds vien mudīgs un
cietnējs puisēns, bet dievs to zin, vai no tiem pašiem mērnieku laikiem kā lēkme lēcā s — no
tiem tū liņ šā ds pā rgriezā s. Jū s, krustdēl, tad vēl še nebijā t un to laiku neredzējā t, bet tur
nogā ja neceļā dažs labs, par kuru nevarēja ne iedomā ties. Šis ar Prā tnieku vai Prā ta Andžu
un nezin kā di vēl tie citi, viens Bisars un vai Švauksts, kā viņ u tur saukā , lū k, tas, kurš tanīs
pašos laikos izputēja no dzīves, bij no paša pirmā gala ar viņ iem sadevušies kopā , un tā visu
laiku kā sajū gti, kamēr — redz še nu! Šis līdzstaigā dams nedabū ja gan vairā k nekā kā tik,
jā saka, tai reizei mutē, bet tie citi paturējuši gandrīz lielā ko daļu paši, un ir tad vairs nebijis
viņ ā galā telpas[ 2 ]. Dažs vēl divi gadus pēc tam nevarējis veikt mērnieku laiku miltu un
dažā du saldenumu, lai gan tā s pudeles izsusēja drīzā k. Vēl nebij nekas, kamēr mērīja
Slā tavu, jo tad lielā kā daļa iztika paši vien, bez šiem vidutā jiem, iespiezdami tā pat klusā m
kaut ko saujā ; bet, kad nā ca čangaliešos, — ak tu žēlīgo tētiņ ! — šos vadīja kā
pū stelniekus[ 3 ]: viena rinda uz priekšu, otra atpakaļ — kā baznīcēni, ne ceļa nevarēja
pagriezt. Tirgos pat — es, dēliņ , savā m acīm daudz neredzēju, tik dzirdēju — nezinā juši šos
kā bišu tēviņ us kurā krā tiņ ā vest un ko dot; visi vēl pie tā goda nemaz netikuši, nedz pie
dzirdīšanas, nedz pie pīpinā šanas. Pie tā paša Prā tnieka stā vējuši kā tirgus, pilns pagalms,
cits no cita slapstīdamies; bet ko tur izslapstīsies — beigā s dabū tā pat visa pasaulīte zinā t.
Un nu tikpat Pietuka Krustiņ am, kā arī citiem — ieraduši vienā di kā pa kā zā m dzīvot —
gandrīz, dzird, esot visiem vējš durvīs. Dažam nebij pat pie dzimtpirkšanas ko iemaksā t.[ 4 ]
Dievs nav vis mazais bērns.[ 5 ]»
«Nu jā , lai nu bū tu tas,» skolotā js teica vidū , jo viņ š klausījā s gan vairā k ar pacietību nekā ar
labpatikšanu, «ko es varu daudz par citu skolu zinā t? Manis labad jū s varat to bērnu šurp
sū tīt, ja tik pašiem vien nav par grū tu. Bet vai pie mā cītā ja arī esat bijuši?[ 6 ]»
«Jā , ak, pavisam biju piemirsusi — viņ š iedeva zīmīti priekš jums,» vecenīte, drusku kā
iztrū kusies, atbildēja un izraisīja no kabatas lakatiņ a stū ra papīriņ u, kuru pasniedza
skolotā jam.
Skolotā js ņ ēma zīmīti un lasīja: «Anna Gaitiņ š, dzim. 9... 18... utt.»
Pa to starpu bij pienā cis arī viesis no dibena istabas, un, to ieraugot, vecenīte it kā sarā vā s,
no kā varēja redzēt, ka viņ a nebij domā jusi esam tur vēl kā du citu kā vien skolotā ju. Kad
skolotā js bij nogā jis ar zīmīti pie saviem papīriem, tad ienā cējs, uz vecenīti pagriezies,
jautā ja: «Ak tad šī ir tā Lienas meita? Raug, cik drīz izaug.»
«Jā , tā ir tā bā renīte,» vecīte nopū zdamā s atbildēja. «Bez tēva, bez mā tes, bez radaraksta.»
«Nu, jū s esat viena veca, otra maza, bet kas ir jū su pelnītā js?»
«Vai nu, dēls, kas cits kā tas pats, kas pelna priekš putniņ iem gaisā , priekš tā rpiņ iem zemē
un priekš zivtiņ ā m ū denī. Nā k gan arī palīdzība no cilvēku puses, bet tā jā sauc arī par dieva
vai eņ ģ eļu palīdzību, jo nezinā m sacīt ar vā rdu, kas viņ u sū ta, tik mā cītā js iedod ik gadus
naudā . Jā , kad pā rdomā , tad ir man pašai arī brīnums, kā esam iztikušas bez tīruma, bez
klēts, un tomēr bada gan vēl — gods žēlīgam dievam — cietušas neesam, kaut gan dažureiz
nebij ne maizes kumosiņ a pie rokas; bet nepelnītas maizītes arī nemeklējam,» vecā runā ja
ar tā du balsi, no kuras skanēja sirdi kustinoša ticība, dievbijība, goda sirds un pateicība.
«Vajadzēja lū gt palīdzības no valsts[ 7 ],» svešais, kā valodas meklēdams, sacīja.
«Ak dievs, dēliņ , kas jau tā pat nav jā dzird tā bērna dēļ, kā gan iesi tur vēl klausīties?»
vecenīte sā pīgi atbildēja, tad, pagriezusies uz skolotā ju, kurš atkal bij pienā cis, teica kā
lū gdama: «Vai varētu, krustdēliņ , mani tū liņ atlaist? Man ir tā ļu mā ja un kā jas vecas — bail,
ka neuznā k vakars un nepalieku uz ceļa. Beigu gan es sagaidīt nevarēšu. Kaut jū s varētu likt
Anniņ ai atlasīt un atskaitīt tū liņ , lai es arī dzirdu un redzu, kā paliek, tad bū s man mierīgā ks
prā ts.»
Skolotā js ņ ēma grā matu un deva Anniņ ai kā du gabaliņ u lasīt, kas izdevā s diezgan veikli; tad
lika skaitīt kā du bausli, ko arī viņ a ar savu skaidro balsīti, rociņ as salikusi, kā šķ etinā t
nošķ etinā ja. Skolotā js apglaudīja viņ u un prasīja, vai dziedā t arī mā kot, uz ko Anniņ a tū liņ
iesā ka: «No debesīm bū s man atnest...» — utt., un viņ as balss noskanēja kā sudraba zvaniņ š.
«Nu, bērniņ , tava vecā krustmā te ir tevi mā cījusi labi un jauki, to tu neaizmirsti nekad un
cīties skolā arī mā cīties — tas bū s viņ ai par prieku un tev pašai par svētību,» skolotā js
Anniņ ai piekodinā ja, tad, uz vecenīti pagriezies, sacīja, ka nu varot, ja gribot, iet mā jā s un
Anniņ a lai paliekot vien skolā , jo tai klā šoties labi. Vecenīte grū ti uzcēlā s, noslaucīja lakata
stū rī dažu asariņ u no vaiga un sacīja aiziedama: «Tad nu, mīļo krustdēliņ , es atstā ju viņ u
jū su ziņ ā . Kamēr bū s vēl labs laiks, tikā m atnā kšu gan pati kā du reizi sestdienā s pretī, bet
nelabā un saltā laikā lai dzīvo vien tepat, maizīti gan atsū tīšu. Mana saimniece vedīs arī
savu puisēnu šurp; ja tad viņ a sū tīs brīžam braukšus pretī, tad lai iet līdz, ja grib.
Pazīstamas viņ ai laikam še nevienas meitenes nebū s — noguldinā jat vien tad paši, kur
redzat; lā dītes arī nav; maizes nastiņ u noliku tur kambarītī uz plauktiņ a — ka nenorautu
vien kā dreiz, pulkā iedami, zemē.»
Kad skolotā js bij apsolījies par visu gā dā t, tad vecenīte, labi apmierinā ta, izgā ja ar Anniņ u
skolas istabā un skolotā js ar savu viesi iegā ja atkal otrā istabā , kur nosēdā s savā s pirmajā s
vietā s.
«Es nezinu, kā jū s, skolotā ja kungs, varat to panest, kad visi rupji ļaudis mā cas ar savā m
pasakā m virsū kā tagad pat. Es bū tu jau dažu labu izsū tījis ā rā . Es tā neizturētu,» viesis
sacīja, pīpi uztaisīdams.
«Kā du rupjību jū s šai vecenītei pā rmetat?» skolotā js jautā ja.
«Es jau teicu. Tad vēl: kā da krustmā te šī jums ir? Mani arī izgodā ja par dēlu,» viesis drusku
lepni atbildēja.
«Rupjība nav nedz viena, nedz otra,» — tā skolotā js domā dams sacīja. «Tā stā stīšana ir tā du
vecu mā muliņ u pazīstams vā jumiņ š, kurš iesā kas gan pie darīšanas, bet noklīst sā ņ us. Š e
viņ a nemaz negribēja pasaku teikt, bet pierā dīt, ka viņ ai ir stiprs iemesls dot bērnu nevis
sava apgabala skolā , bet citur. Tā saukšana par krustdēliņ u ir sirsnība un atklā ta
vientiesība. Cik mīļā k es dzirdu šā du vecenīšu valodu nekā tagadējos «cienīgus tēvus»,
«cienīgas mā tes», «dā mas», «kundzes» un «kungus», kuri ir daudzkā rt tas baltais šķ idrums,
ar ko nobalto melnā s sienas un trū du pilnos kapus. Es negribu teikt, ka tā di «smalkumi», ja
viņ us tā var saukt, ir ļauni; viņ i var bū t piederīgi citā m kā rtā m, bet ne bū diņ u iemītniekiem,
kamēr tie tā di ir un paliek; ja šī vecenīte sauktu mani par «kungu», tad tas bū tu tas pats, kā
kad viņ ai pie šā paša apģ ērba un iznešanā s uzliktu galvā Parīzes platmali. Lauka puķ ītes,
savā vaļā augdamas, ir arī savā ziņ ā skaistas; dā rza puķ u ziedu nedz var no viņ ā m prasīt,
nedz arī tie tā m piederētu. Mums ir jā rū pējas par to, lai pieņ emas sirds tiklībā un prā ts
skaidrībā , tad vajadzīgais un pieklā jīgais dzīves smalkums nā ks arī līdz, bet citā di viņ š ir tik
papagaja valoda un pērtiķ a ā kstīšanā s.»
«Nu, citā s malā s ir gan savā dā ki ļaudis nekā še, slā taviešos; es viņ us pazīstu gan,» viesis
teica drusku pašprā tīgi un it kā sajuzdams sevi stumtu no skolotā ja vā rdiem pie malas.
«Es še nedomā ju nemaz uz slā taviešiem vien, bet vispā ri. Tomēr atkal, ja aplū kojam Slā tavu
īpaši un salīdzinā m ar citā m pusēm, tad tur atrodam gan vairā k to, ko jū s saucat par
rupjību, un citur atkal vairā k to, kas jums liekas par smalkumu. Bet aplū kojat vien ar
vērību, tad dažu brīdi bū s jā sauc rupjība par smalkumu un smalkums par rupjību.
Slā taviešos turas visas ļaužu kā rtas vairā k vienkop[ 8 ] un iet attīstībā gandrīz vienlīdzīgi uz
priekšu, bez nekā dā m lielā m atliekā m. Dažā s citā s pusēs turpretī atrodas arvienu divi
šķ iras: vienai ir gan jū su nosauktais smalkums pā rpā rim, un lielā kā daļa no tā diem domā ,
ka latviski nemā k, bet pā rmaina stipri vien «mir» ar «mich» un iet pie vā cu dievgalda[ 9 ],
lai citi arī neturētu viņ us par rupjiem. Otrā šķ irā tad paliek gandrīz tik tie, kas danco krogos
un redz ķ ēmus[ 10 ]. Otrkā rt, slā taviešu gars teicams ne tik vien taī lietā , ka viņ i cenšas
gandrīz līdz pēdējam sū tīt bērnus skolā s[ 11 ], bet arī tas, ka izturas pret skolā m pavisam
godprā tīgi un nemaisā s skolotā ju darīšanā s, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nā k dažs, kas
pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotā jam, ko lai mā ca, kā lai viņ a bērnu
tur un glabā . Še es tā nemaz neesmu nomanījis. Bet pirmā k jū s pieminējā t, ka tas bērns, kas
še bij, esot Lienas meita. Par Lienu es esmu dzirdējis še, slā taviešos, daudz runā jam. Kas
viņ a īsti bijusi?»
«Tur daudz, ko stā stīt,» viesis atteica. «Kā dreiz, kad bū s laiks, tad pā rstā stīšu.»
«Tā pat piemin še līdz ar Lienu arī Annužu,» skolotā js sacīja, kā izskaidrojumu gaidīdams.
«Š ī pati vecenīte bij Annuža,» viesis atbildēja, «Lienu pieminot, nevar Annužas aizmirst —
viņ u abēju liktenis ir cieti savienots.»
Kamēr vēl skolotā js sarunā jā s joprojā m ar savu viesi, tikmēr vecenīte nosēdinā ja Anniņ u
skolas istabā un pielū dza kā dai pazīstamai mā tei, kura solījā s palikt tik ilgi, līdz bērni
apgulšoties, lai arī viņ as mazajo pieņ emot un apguldinot, tad, no Anniņ as vēl atšķ īrusies,
tipinā ja pamazītim atpakaļ.
Laiks bija skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņ a oktobra mēneša
pēcpusdienā [ 12 ] to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz
birušas, kā dēļ meži izskatījā s kā dzeltenas puķ u dobes. Vecenīte, kā likā s, neņ ēma tā nemaz
vērā , bet gā ja vien, salīkusi un brīžam nopū zdamā s, savu ceļu. Kalniņ u aizsniegusi, viņ a
atgriezā s vēl atpakaļ un noskatījā s uz skolu, pēc brītiņ a runā dama: «Tur nu paliek mans
vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!» Un tad gā ja no kalniņ a lejā , kur atkal apsēdā s uz
tā paša akmens, uz kura bij sēdējusi aiziedama. Tur viņ a sēdēja atkal labu brīdi, uz spieķ īša
atspiedusies, un runā ja: «Kur nu lai rimstu, kur lai kavējos? Ko nu darīšu, kā sadzīvošu
viena pati savā pirtiņ ā ? Nu vientulībā velsies atkal vecā s smagā s slogas ar jo niknu spēku uz
manu sirdi un tad gan laikam jo drīz viņ u pamā ks. Ak, diena, diena, briesmīgā diena! tu
viena pati nolaupīji manu sirds mieru un labu apziņ u, padarīdama mani iekšķ īgi par tekuli
un bēguli virs zemes. «Ak, Kungs, kad tas man prā tā nā k, Tad sirds man trīcēt, drebēt sā k
Un mati stā vus ceļas.» Sā ku jau arvienu nomanīt, ka vakars ļoti tuvojas, kur pēc īsas izdusas
bū s jā stā jas jaunā rītā Lielā Soģ a priekšā , kurš tad lai tiesā , kā zina, vai pazudina, vai žēlo.
Bet kur tad paliks Anniņ a? Kas tad par viņ u apžēlosies un gā dā s, kad manis vairs nebū s? Vai
Oļiņ i viņ u pieņ ems?... Nē, nedrīkstu iet ar savā m smagā m nastā m dieva priekšā ! Viss, viss
noveco, bet noziegums paliek mū žam jauns. Vai nebū tu jā iet pie mā cītā ja un jā izteic viss, lai
arī Oļiņ i dabū vai tū liņ zinā t?... Labā k nesīšu šaī pasaulē, kas nesams, — viņ ā pasaulē varbū t
nepanesīšu.» Tad, kā du brītiņ u domā jusi, salika rokas un pacēla acis uz augšu, kuras tagad
bij sausas un līdzinā jā s izsīkušiem ū dens avotiem, kuri agrā k daudz tecējuši. Labu brītiņ u
viņ as sirds kavējā s klusā lū gšanā , un, kad bij beigusi, tad uzcēlā s it kā ar vairā k spēka un,
projā m iedama, skaitīja klusā m šo pantiņ u:
Ak, Tēvs, izdzēsi manus grēkus
Ar Kristus dā rgo asini!
Lai tas man iedod jaunus spēkus,
Kad nā ve mā ks man' pēdīgi.
Dievs, Kristus dēļ lū dz' es šo liet'!
Lai mans gals man par lab' iziet.

II
Dziļa, aukaina ziema bij pā rlaista, kā du veci ļaudis atminējā s piedzīvojuši tik «spranču
laikos»[ 13 ], un «spranču laikus» tā ziema atgā dinā ja ne tik vien ar savu bargumu, bet arī
ar karapulku cauri iešanu[ 14 ], kuri gan šoreiz nebij ienaidnieki, bet aizstā vētā ji un sargi.
Rudenī, kad ledus iznīdēja ienaidnieku kuģ us no jū ras, viņ i nā ca uz zemes vidu ieņ emt
ziemas mitekļus un, pavasarim tuvojoties, griezā s atkal pie laika atpakaļ, caur ko
ceļmalniekiem bij daudz darba ar sniega rakšanu, tā ka dažu brīdi vajadzēja gandrīz visiem
spēka cilvēkiem doties uz ceļu. Vēl pašā Jura dienā varēja kalnainos apgabalos redzēt, kā di
spēka darbi bij strā dā ti. Dažā pakalnē atradā s vēl sniega sienas gandrīz divu vīru augstumā ,
caur ko ceļš bij ļoti nelabs, jo viņ š ne tik vien nedabū ja žū t, bet mirka vēl jo stiprā k laukā no
ā bējā s pusēs kū stošiem sniega blā ķ iem. Turklā t bij viņ š no lielgabalu un citu smagu vezumu
riteņ iem izgriezts gandrīz visam bruģ im cauri, tā ka tagad daudz vietā s grima vezumi un
zirgi pavisam nost.
Jura diena[ 15 ] nav caurcaurim nekā da prieka diena, ja nesaucam par prieku tā jautruma,
ko iedevis dažs šķ iršanā s vai saņ emšanas malciņ š, bet arī šis pats jautrums nomanā ms
gandrīz tik pie tiem, kuri paraduši staigā t un kuriem vecā dzīves vietā nav nekas dā rgs
pametams, nedz arī jaunā jā bīstas no kā da krusta, vā rdu sakot — kalpu kā rtai. Kalpa vīram
vietas pā rmainīšana nav sveša un arī viegli izdarā ma: viņ š saceļ jaunā saimnieka ratos
gultu, lā di, vēl ko neko, uzsēdina bērnus virsū un, vezdams zirgu pie galvas, aiziet gluži
vienaldzīgi; sieva ar ratiņ u uz pleciem iet vezumam līdz tā pat. Saimniekiem turpretī, ja
viņ iem jā dodas uz jaunu vietu, nevar bū t Jura diena nekad prieka diena. Nav nemaz visas
nastas saskaitā mas, kas viņ us spiež, uz citu dzimteni ejot. Viņ iem ir brīžam jā atstā j tēvu
mā ja pirmo reizi un varbū t, no uzkalniņ a atpakaļ skatoties, jā redz pēdējo reizi un jā iet uz
turieni, kur viss, viss svešs. Šo jū smu sā pes var saprast un cienīt pilnam tik tas, kas viņ as
kā dreiz pats cietis. Saimnieka pā rcelšanā s uz jaunu vietu atstā j tam, kas to redz, pavisam
citus iespaidus sirdī, jo tur jā iet līdz visiem — no zirdziņ a līdz kaķ ītim un vistiņ ai, tur jā ved
viss — no arkla līdz karotei, tur jā iet līdz arī varbū t vecam tēvam un vecai mā tei ar baltā m,
trīcošā m galvā m. Tā dēļ tad tā du ejošu dzīvelnieku acis allaž no asarā m izmirkušas, līdzīgas
ceļam, kas zem kā jā m; tik ja pats tēvs un gā dnieks, kura acis susinā juši jau daži mū ža vēji
un lielā kie rū pesti griezuši sirdi pie vienaldzības, iet ar gā dības un spēka apziņ as pilnu seju,
kaut gan varbū t ar vissmagā ko sirdi savējiem pa priekšu, jo viņ am jā ir kā ozolam, kurš nes
ne tik vien to pašu, bet vienmēr vēl lielā ku auku nekā citi koki, tā dēļ ka ir garā ks, bet
nelokā s, — un līdz ar viņ u, kaut gan kā nesalīdzinā ma pretība, guļ mierīgi pie mā tes sirds
kā ds zīdā mais, kura melnā s un baltā s dienas glabā vēl nā kamība savā azotē. Viņ š ir kā
maziņ a atvasīte pie stipra ozola saknēm, kur viņ as nespēj aizņ emt vēl nekā das aukas. Šā s
sēras pavairo vēl arvienu agrā pavasara tukšums, nemīlīgums un nejaukais ceļš.
Pieminētā pavasara Jura dienā gā ja starp citiem dzīvelniekiem vieni, uz kuriem var zīmēties
šie pieminētie vā rdi diezgan pilnīgi. Viņ i, kā pie visa bij redzams, nā ca no tā lienes un
tuvojā s patlaban Slā tavas valstij. Viņ u rinda, kura nebij visai gara, vilkā s šā dā kā rtā : pa
priekšu dzina kā da pusmū ža sieviņ a ar seši līdz septiņ i gadu vecu puisēnu lopiņ us, kur bij
pavisam sešas govis, dažas aitiņ as ar jēriņ iem un kā ds cū cietis; aiz tiem nā ca trīs vezumi. Uz
pirmā sēdēja pajauna sieva ar mazu bērniņ u klēpī, un tiem diviem pēdējiem gā ja divi vīrieši
līdz, vezdami zirgus pie galvā m. Vezumos bij tik tā s vajadzīgā kā s mā jas lietas, bez kurā m
nevar iztikt gandrīz nevienas dienas, kā daža gulta, galds, trauki, katli, drēbes, kaut kas no
gatavas pā rtikas un drusku lopu un zirgu barības. Visi gā ja uz priekšu, maz runā dami, tik
vien lopdzinējiem radā s brīžam valoda, kuru uzņ ēma ik reizes puisēns, jo sieviņ a runā ja no
sevis tik tad, kad vajadzēja viņ u atturēt no kā das aplamības vai likstas vai arī pamā cīt.
«Memm, vai Irbēni vēl tā ļu?» puisēns jautā ja, pā tadziņ u vēcinā dams un kā dā baltā , mazā
jēriņ ā skatīdamies, kurš gā ja drusku iepakaļ.
«Es, Kasparīt, skaidri nezinu, bet bū s gan laikam drīz,» sieviņ a atbildēja, neatraudamā s
nemaz no šā m domā m, nedz paskatīdamā s uz puisēnu. «Tev gan, dēliņ , laikam kā jiņ as sā p?
Ej pie tēva, lai uzceļ uz vezuma!»
«Man vis kā jas nesā p, es noietu vēl kā das piecas verstis,» šis atbildēja, cilā dams savas
samirkušā s kā jas uz lielā kiem, dū šīgā kiem soļiem un plikšķ inā dams ar pā tadziņ u pa grā vja
ū deni. «Vakar es gā ju gandrīz visu dienu, un tad vēl vakarā nekas daudz nebij, kur tad nu
jau šodien sā pēs! Tas baltais jēriņ š gan laikam vairs nevar paiet, tas ir jā ņ em klēpī.» To
sacīdams, viņ š raudzīja jēriņ u saņ emt.
«Pats esi nesams, kur nu vēl jēru panesīsi!» sieviņ a sacīja, rū gti pasmaidīdama un
palikdama joprojā m savā s smagā s domā s.
«Kas tur ko nest! Es panestu vēl tā dus divus,» puisēns lielījā s, turēdams jau jēriņ u klēpī.
«Nu nes, nes, ja vari,» sieviņ a teica tik tā , kā gribēdama no puisēna prasījumiem un
stā stījumiem atsvabinā ties. Tas nu sā ka ar jēriņ u runā t, to glaudīt un likt viņ a purniņ u sev
pie vaiga, stā stīdams, ka drīz varēšot dzīvot atkal pa kū ti un atpū sties līdz ganu laikam.
Patlaban nā ca pretī un sieviņ ai cieši garā m cita sieva viņ as vecumā un drusku svešā dā
apģ ērbā ar mazu bērniņ u klēpī. Viņ as abas saskatījā s gan viena otrai acīs, bet gribēja jau iet
garā m; tad pirmā iesaucā s: «Annuža! Nudien Annuža!»
Svešā tū liņ atgriezā s un iesaucā s tā pat: «Ilze! Vai, mana labā Ilze!»
Pie šiem vā rdiem abas nomutējā s un stā vēja labu brītiņ u klusu, skatīdamā s viena otrai acīs,
līdz pirmā atkal iesā ka: «Ak žēlīgais dievs, ka viņ š nolicis satikties tur, kur ne domā t
nedomā , un tad, kad ne sapnī necerē! Gadu gadiem gaidi un nesagaidi ne labā , ne ļaunā
brīdī, bet nu, kad sava puse jau tā ļu, tad nā k pretī it kā nolikusies! Redz, redz, mā siņ , kā nu
mums arī jā iet!» Tad, ņ emdama vērā savu gaitu un ieraudzīdama puisēnu arī stā vam un
brīnojamies, uzsauca viņ am: «Kaspar, dēliņ , paskrienies un apturi lopiņ us!» Puisēns
steidzā s un darīja, kā vēlēts.
«Tagad es patlaban uz vecu pusi iedama, kur gribēju izviesoties pie jums arī, — bet ko tad
nu?» svešā atbildēja bēdīgi un domīgi.
Tikā m bija pienā kuši zirgi ar vezumiem un arī apstā jušies; pēdējā vezuma vadītā js sauca:
«Kas tur par stā vēšanu?»
«Nā c šurp, Teni, raug, ko es satiku!» lopdzinēja iesaucā s nepacietīgā priekā un tad atkal,
nezinā dama gandrīz, ko lai papriekšu runā , teica svešai: «Ak tu manu dieniņ u! kā jā m tik
tā ļu ar mazu bērnu un šā dā ceļā ?!» Tad atkal, pagriezdamā s uz aicinā to un jau nā košo
pēdējā vezuma braucēju, jautā ja: «Nu, vai pazīsti arī vēl?»
Pienā cējs apstā jā s, palika pā tagu padusē un vilka no kabatas pīpi, kurai bija labi garš kā ts ar
dažā dā m izrobotā m ripiņ ā m. Galviņ a ar alvas kā jiņ u stā vēja šķ ībi izgriezta, tā ka zaļo puķ īti,
kas tai virsū , varēja pats pīpēdams redzēt. Viņ š skatījā s kā du brītiņ u svešniecē un tad,
sniegdams tai roku, cēli teica: «Kaut tevi dievs! es domā ju, ka ja tik debesīs vairs
satiksamies, bet dauzā mies vēl, kā smejies, tepat pa grēku pasauli kā veca nauda.» Tad
izvilka tabakas maku, kurš izskatījā s kā mazas kalēja plēšas; atvilcis to pie austiņ ā m vaļā ,
izņ ēma lielu vara makadatu un sā ka izkasīt pīpi makā .
«Mute — tā tev ir tā da pati, kā bijusi, bet pats gan esi sā cis jau labi vien rauties,» svešniece
atteica tā dā pašā jocīgā un brīvā balsī, kā dā bij uzrunā ta un kā dā runā tik vien tuvi
pazīstami un draugi.
«Nu ko lai dara, vai nu gan vairs lielā ks augsi? Kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu
saraujies,» — tā vīrietis atjokoja, turēdams zobos pīpi, kuru bija no jauna piebā zis, un
saraudams maku no abā m pusēm ar siksnā m, kurā m karā jā s galos ā das pušķ i, un
iebā zdams to svā rku kabatā .
«Labi gan, ka satikā mies, bet vai ar šo pašu vien šķ irsamies? Kur nu tas laiks, kamēr nav
tikties! Cik neesmu par tevi taujā jusi! Neviena diena nepaiet, kur neiedomā ju, — bet kā
ū denī iekritusi!» pirmā runā ja ar dziļu sirsnību.
«Ak, cik man gribētos dzirdēt ko par savu pusi! Bet vai gan še, ceļā , stā vēsim? Redz, kur
jums lopiņ i grib ēst, paši arī noguruši — nezin kur šorīt cēlušies.»
«Nu kas tur ko neizrunā ties?» pienā cējs sacīja, vilkdams no bikšu kabatas šķ iltavas un
misiņ a pulvera muciņ u. «Kā smejies, mū su jaunā muiža jau tepat aiz gā ršas ir; nā c līdz, tad
izmēļosaties galu galus.» To teikdams, viņ š iešķ īla ar vienu pašu cēlu sitienu uguni, uzpīpēja
un, šķ iltavas saujā saskandinā jis, iebā za tā s kabatā .
«Ak jā , tā gan, mā siņ , nudien!» pirmā iesaucā s. «Līdzi nā c gan, tad bū si mū su pirmā viešņ a.»
«Gribētos gan redzēt, kur jū s paliekat, bet es jums bū šu tik par grū tumu vien, jo pašiem nav
vēl neviens kaktiņ š iedzīvots, kur tad liksi vēl piegā jējus?»
«Nu, sildīsim savu kaktu kurš — kā smejies, par četri kakti mazā k nebū s,» pienā cējs runā ja
jautri starpā .
«Grū tā k gan bū s tev pašai ar mazu bērnu tukšā , aukstā mā jā , bet pā rtiksim gan, iesim vien,»
pirmā , ņ emdama svešai pie rokas, sacīja. Šī arī neliedzā s un sā ka iet līdz.
«Aiz ataugas otrā celiņ ā pa labai rokai griežat vien lopus iekšā ! vai dzirdi, Ilz?» pienā cējs —
Tenis, viņ ā m aizejot, vēl uzsauca un, gaidīdams pienā kam zirgus, atraisīja sarkano jostu,
apņ ēma to par jaunu no priekšas uz muguru un tad, atpakaļ ņ emdams, savilka labi stīvi,
palēkdamies kā das reizes uz augšu un paraustīdams plecus; tad izņ ēma galus reiz mezglā
cauri un aizbā za tos aiz pašas jostas gar sevi.
No auguma viņ š bij vidējs un sīks vīriņ š, kā dus četrdesmit piecus gadus vecs. Bā rzda tam bij
no vaigiem glīti nodzīta, bet pakakle atstā ta pilna; mugurā zilgani, šķ ērēti svā rki[ 16 ] ar
pogā m, caur ko viņ š bij pazīstams slā taviešos tū liņ un bez vā rda par «malēnieti»[ 17 ], jo
slā tavieši tad valkā ja vēl no vienas vietas krunkotus, garus svā rkus[ 18 ] ar ā ķ iem, kā dēļ
viņ i izskatījā s tīri kā kā da garīga ordeņ a jeb mū ku biedrības brā ļi. Galvā tam atnā cējam bija
pelēka cepure ar atliektā m, priekšā sasienamā m austiņ ā m un spīdīgu nagu; kā jā s zā baki,
kuriem pie vienas oss[ 19 ] karā jā s siksniņ a uz divi gali, ar ko mēdz sasiet abus zā bakus
kopā un pakā rt vadzī, kad nomauc.
«Kas tas tā ds par sievieti, Kaspara tēv?» — tā tā sieva, kura sēdēja uz vezuma, jautā ja, kad
zirgi sā ka no jauna iet.
«Tā ir tur kā da veca paziņ a no mū su pašu puses, vā rdā Annuža; varbū t esi dzirdējusi
daudzinā m,» viņ š, pā tagu vicinā dams, atbildēja.
«Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža? Vēl tagad salīdzina iznesīgas un cēlas meitas ar
viņ u!» — tā pieminētā sieva brīnodamā s izsaucā s un lū kojā s vērīgi lopdzinējiem pakaļ.
Pēc kā das pusstundas laika sievieši un puisēns nonā ca ar lopiņ iem pie apzīmētā sā nu ceļa,
kurš bij aptaisīts līdz pašam lielceļam ar sētu, jo viņ š arī laikam derēja par ganu ceļu, un pa
abā m pusēm bij tīrumi. Vezumnieki bij palikuši iepakaļ, tā pēc viņ as, negribēdamas griezties
nost vienas, apturēja savu dzenamo pulciņ u. Vakars vairs nebij tā ļu, un sā ka mesties labi
auksts, tā ka bij jā dreb gandrīz pašiem dzinējiem, kā arī lopiņ iem. Pa brītiņ u sā ka snigt un
pū ta smags vējš. Kad braucēji pienā ca, tad griezā s visi iekšā . Gatvā atradā s — īsti vienā
pakalnītē — vēl sniegs, pa kuru govtiņ as, lai gan grū ti, tomēr izbrida, bet pirmais vezums ar
saviem braucējiem palika pašā vidū stā vot. Gan vēl sauca no otrā un pēdējā vezuma, lai
nedzenot zirga sniegā , bet nelīdzēja vairs nekā , jo braucēja bij darījusi jau viņ am pašu laiku
ar visu miesas svaru[ 20 ] no krustiem līdz ausīm ar pā tagu tā , kā darīja Mozus ar zizli pa
klinti[ 21 ].
«Vai pakausī acis, ka neredzi, kur jā brauc?» otrā vezuma braucējs, vēl itin jauns cilvēks, klā t
nā kdams, uzkliedza. «Labā k laid zirgu vienu pašu nekā dodi sievietim braukt!»
«Hm! vai tu nezinā ji, ka sieviešiem, kā smejies, gari mati un īss padoms?» Tenis sacīja tā dā
pašā cēlā valodā kā arvienu un gluži mierīgi pienā kdams. Viņ š, nekā daudz
neapdomā damies, nedz aprunā damies, brida sniegā iedzītam zirdziņ am klā t, it kā viens
pats bū dams, un sā ka raisīt samestauklu vaļā .
«Vai izjū gsi?» otrā vezuma braucējs prasīja, vēl arvienu nesaprazdams, ko iesā kt.
«Kas iejū gts, tas jā izjū dz,» Tenis atbildēja tā , kā mēdz atbildēt pieauguši bērniem uz tā diem
jautā jumiem, kurus tie jautā jau zinā dami.
«Kā dēļ?» viņ š prasīja vēl, it kā gribēdams likt saprast, ka viņ am arī ir tiesība līdzzinā t un
līdzspriest par iedzītā vezuma izdabū šanu.
«Tā dēļ, ka zirgu var izvest vēl vienā gabalā , lai tad to vezumu, ja gribēs, varēs kapā t,» Tenis,
loku noņ emdams, atbildēja.
Tā sieviņ a, kura sēdēja uz vezuma, to redzēdama, nokā pa ar visu bērnu klusiņ ā m zemē un
aizsteidzā s lopdzinējiem līdz. Izjū gto zirgu Tenis piesēja pie tā paša vezuma, kur tas sā ka
grauzt salmus; pēc tam abi vīri izņ ēma sētai vienā starpā kā rtis un aizbrauca ā rceļu pa
tīrumu ar tiem abiem pā rējiem vezumiem uz nozīmēto ciematu, kurā patlaban sagā ja
dzinēji ar lopiņ iem.
Irbēnos bij pavisam divi saimnieki, bet viņ u ēkas stā vēja labu gabaliņ u vienas no otrā m, tā
ka bij gandrīz jā domā , ka ir īpaši divi ciemati. Tas saimnieks, kura vietā nu šie mū su
iedzīvotā ji sagā ja, bij aizgā jis jau pirms dažā m nedēļā m uz «silto zemi»,[ 22 ] kurp devā s
tolaik daudz ļaužu no tā apgabala. Ienā cējiem rā da jaunā vieta diezgan nemīlīgu un
šausmīgu vaigu: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputinā ts kā postaša, un pašas ēkas arī
nebij nekā das jaunā s un skaistā s. Kamēr sievieši raudzīja nolikt lopiņ us paspā rnē, tikā m
vīrieši, vienu vezumu izkrā vuši, aizbrauca pēc palikušā vezuma, kuru izlika tanīs tukšos
ratos, tad izbīdīja iedzītos ratus ar atlikušā m mantā m atpakaļ no sniega, iejū dza zirgu un
pā rbrauca ar abiem vezumiem mā jā .
Dzīvojamā ēka bij tikpat auksta kā citas, tā pēc viņ u vispirms izslaucīja un iekurinā ja ar kaut
kā diem mietiem un kā ršu galiem, ko varēja atrast, jo malkas vecie iedzīvotā ji nebij
pametuši nemaz. Tad sanesa iekšā visas drēbes, ķ isenus un salmus, kur gulēt. Kamēr vēl
vā rīja turpat krā sns priekšā vakariņ ā m putru, tikā m mazais lopdziņ a puisēns Kaspars bij
jau sienā aizmidzis. Gan mā te viņ u vēl modinā ja pie vakariņ ā m, bet nekā , jo viņ š pa reizei
tik atmuldēja, vai saukdams suņ a, vai dzīdams lopus. Mā te noā va viņ am tā pat guļošam
slapjo apavi, apguldīja un apsedza pašu cik spēdama labā k. Kad bij drusku apsildījušies un
paturējuši vakariņ as, tad devā s visi pie miera, kur un kā katrs varēdams. Abā m mā tēm ar
bērniņ iem uztaisīja vietu krā sns tuvumā . Ilze pati apgū lā s malā , un mazais Kaspars tad
palika vidū starp viņ u un Annužu.
Gurdums piespieda drīz visus gulētā jus padoties miegam, kurš izdzēš no prā ta visas bēdas
un rū pes it kā gulētā js sveces liesmiņ u, līdz to atkal iededzina pats otrā rītā no jauna vai arī
līdz atspīd saule. Tur gulēja nu visi izvā rgušie ceļinieki savā s cietā s vietā s un aukstā istabā
tik saldi un maigi, ka pat mīkstnieks[ 23 ] viņ us apskaustu. Tur gulēja nu atkal līdzā s divas
no bērna kā jas uzticīgas draudzenes. Tā pat bij viņ as gulējušas daudzkā rt savā tikko vairs
gara acīm saredzamā jaunībā , bū damas vēl bezrū pīgas un jaunas meitenes. Ak, cik daudz un
dažā di laiki nebū s izplosījušies ar vienu un otru pa tiem ilgiem gadiem, kamēr viņ as nav
tikušā s! Kas nebū s noticis vienai un otrai tai visā dzīves ceļa gabalā no jaunības līdz
pusmū žam! Gan šis gabals brīžam izlikā s īss un jauks, it kā kad skatā s taisni pā r kā du ieleju,
un tā pēc ikkatrs dzīves ceļa uzsā cējs dodas līksmi tur iekšā , bet drīz redz, ka ir vīlies, jo ceļš
iet līku loču pa tuksnešiem un purviem, tā ka daudzkā rt tik ar grū tībā m var sasniegt otru
malu, no kuras, atpakaļ skatoties, gan izliekas nostaigā tais ceļš tā pat īss un jauks it kā
iesā kot, bet tad jau zin caur piedzīvojumiem, ka acis viļ.
Otrā rītā ienā cējiem vajadzēja daudz darīt un gā dā t pie ietaisīšanā s jaunā dzīvē, tā pēc tie bij
agri kā jā s un pa ā ru, tā ka iekšā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem un Kasparu,
kurš vēl gulēja. Istaba bij no krā sns labi iesilusi, tā ka par aukstumu vairs nevarēja daudz
žēloties.
Pēc brokastīm, kad visi atkal izgā ja pa ā ru, Ilze palika ar Annužu istabā . Abas sēdēja pie
krā sns, kura bij atkal no jauna iekurinā ta, un Annuža ēdinā ja ar radziņ u savu bērnu.
«Nav vēl nekad bijis vaļas tavā mazajā paskatīties,» Ilze sacīja, pieliekdamā s pie bērna.
«Vā rda arī vēl nezinu.»
«Š ī ir Lienīte,» Annuža atbildēja tā , ka tā atbilde zīmējā s bērnam arī par mīlinā šanā s
uzrunu.
«Parunā simies nu, man arī ir tagad drusku vaļas,» Ilze sacīja. «Stā sti vispirms — kas tad
tevi īsti spiež iet šinī šķ īdoņ as ceļā un ar tik mazu bērnu?»
«Kad mā tes rū pes uzņ emas, tad dažā das gaitas jā noiet, nekā nevar darīt,» Annuža atteica,
paceldama mazajo sēdus.
«Es nemaz neizprotu, kas tevi, mīļā , spieda tā das rū pes uzņ emties, — es dzirdēju, ka tev
pašas bērni esot apmiruši.»
«Kas nu, mā siņ , visu var izstā stīt! Šis ir man uzticēts bērns. Stā sti labā k man par mū su veco
pusi!» Annuža sacīja, griezdama valodu uz citā m lietā m.
«Par mū su pusi jau tu esi šo to dzirdējusi, bet par sevi neesi vēl stā stījusi nekā ,» Ilze
pā rmezdama sacīja. «Stā sti tad jel nu, kur un kā tu dzīvoji visu to garo laiku!»
«Laiks ir gan, mā siņ , garš, bet stā stīšana īsa, jo labu dienu esmu piedzīvojusi maz un tā pēc
arī negribas par pagā jušiem laikiem nedz domā t, nedz turēt viņ us prā tā . To jau tu zini, ka
es, kad izgā ju no savas puses brā lim līdz uz dzīvi, tiku pēc četriem gadiem izprecēta uz
muižu pie kalēja. Bērni abi nomira vēdera ligā , un kā dus gadus pēc tam sā ka vā rguļot vīrs;
vieta bij jā atstā j un jā dzīvo uz nomas, kur grū ti spiedā mies cauri, jo pie pelnīšanas netikā m
nekatrs, tā pēc ka nevarēja atstā t viņ a viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz trīs gadus izvā rdzies,
nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka. Tad dzīvoju atkal dažus gadus pie brā ļa. Viņ š
aizgā ja pēc vēl tā ļā k uz Poļu pusi[ 24 ], man līdz negribējā s iet un pie vīra radiem nekā das
piemešanā s nebij, tā dēļ gā ju atpakaļ uz muižu, kur man patika labā k nekā citur, un saderēju
pie kungiem pavā rīšai par palīgu. Tur tad nodzīvoju līdz šim pašam laikam, kamēr šis
mazais bērniņ š izveda mani no turienes. Gribēju vēlreiz redzēt savu veco pusi, tā dēļ nu
esmu iestā jusi turp iet.»
«Ko tu, mīļā , vairs vecā pusē darīsi? Tur tevis nepazīs neviens,» Ilze, pielikusi roku pie
mutes un skatīdamā s domīgi zemē, runā ja. «No radiem vecie apmiruši, jaunie izklīduši savu
malu kurš, un pie tiem arī tev nekā das piemešanā s nebū s — viņ iem jā dzīvo pašiem pie
otra.»
«Par to jau es arī baidījos, nā kdama no turienes, un vakar, kad satiku jū s, tad izlikā s vecā
puse tū liņ sveša un tukša; tā vēl iedama domā ju, ka, ja arī neatradīšu vairs saviešu, tad jel
jū s nebū sat sveši.»
«Es nupat, mīļā , sā ku domā t — mēs neesam nekā da lielā pulka dzīvotā ju,» Ilze pēc maza
brītiņ a sacīja, «paliec, ja gribi, kā du laiku pie mums, tad mums bū tu svešā pusē īsā ks laiks.
Es runā šu ar vecīti, viņ š bū s ar mieru.»
«Kad nu vecā pusē tā ir un atpakaļ iet arī vairs nevaru, tad, zinā ms, mā siņ , man labā k
nebū tu nekur kā pie tevis, jo radi man nav bijuši nekad mīļā ki par tevi,» Annuža sacīja, «bet
ja tik es netieku vien jums par nastu? No jū su rokā m nu gan vis man nebū tu jā skatā s, jo
mums ir abā m kā ds nekā ds krā jumiņ š līdz.»
Patlaban dzirdēja ā rā runā jam, un drīz ienā ca veikliem soļiem Tenis, kurš bij šorīt aptinies
lielu lakatu un ielicis citu pīpes galviņ u — tā pat šķ ībi. Viņ am līdz nā ca kā da sieva, ap
trīsdesmit pieci gadiem, vidējā augumā . Mugurā viņ ai bij ne visai balts kažoks, nošū ts pa
šuvju vietā m melnā m siksniņ ā m, puszā baki kā jā s, puķ ots, paliels lakats ap galvu, sega ap
pleciem un nastiņ a padusē. Viņ ai ienā kot, Tenis teica:
«Lū k, es dabū ju jau viešņ as, kā smejies, ar pirmo izgā jumu.»
«Nu tad labdien!» ienā cēja sacīja apskatīdamā s. «Jā nā k jel raudzīt to jauno kaimiņ u. Kura
tad nu ir tā īstenā ?»
«Vai nu saimniece saimnieces nepazīs! Kā smejies, skaties vien, kura baltā ka!» Tenis
pasmīnēdams atbildēja.
«Š ī pati tad jau laikam bū s,» — tā svešā , pie Ilzes piegā jusi, papriekšu roku, tad nastiņ u
sniegdama, sacīja. «Še nu, palū kojat kost slā taviešu garozā  — vai bū s biezā ka nekā jums?»
«Paldies, paldies par kukuli!» Ilze laipni pateicā s, nastiņ u saņ emdama un viešņ ā
skatīdamā s. «Laikam bū si otrējo mā te — kas gan cits te pirmais atnā ktu?»
«Jā , tā jau ir, kā smejies, tava nā košā ienaidniece,» Tenis jokoja, pīpi cēli loga kaktiņ ā
iesliedams, kur stā vēja jau maks un šķ iltavas.
«Nā c nu šurp, piesēdies!» Ilze aicinā ja viešņ u, tai segu noņ emdama un savu krēsliņ u
paceldama. «Mums vēl viss nesarīkots, kā jau jaunā mā jā ; ne vēl gultu iekšā , ne citu lietu.»
Kad viešņ u bij apsēdinā jusi, tad piegā ja pie guļu vietas un modinā ja Kasparu: «Celies nu,
dēliņ , ej nomazgā muti! Raugi, mums jau ir atnā kusi viešņ a — kukuli atnesusi vis. Meties nu
drīz un tad nā c un iesit viņ ai saujā !»
Kaspars uzcēlā s žorīdamies, berzēdamies, gluži aizlipušā m acīm un sā ka streipuļot pa
istabu. Tēvs saņ ēma viņ u pie rokas un sacīja:
«Nā c šurp, dēls, es izvedīšu tevi ā rā . Durvis nav vis vairs šobrīd taī kaktā , kur citiem rītiem
bij.» Tad vēl, uz viešņ u pagriezies, teica: «Sildies nu, sildies, viņ u mā t, reiz mū su pakrā snē,
diezgan es tiku, kā smejies, šoziem uz tava mū riņ a izsildījies, kad ar mantā m braucu, un tad
izrā di mū su mā tei, kur taisnā ks celiņ š uz kū ti un avotu. Man jā iet jā silda citi kakti arī.»
«Ej nu, ej, tu jau nerimsti ne otra mā jā , ne savā ,» — tā viešņ a, viņ am izejot, atteica, tad,
pieliekusies pie Annužas bērna, runā ja: «Ko tad nu dara tie jū su mazie, vai bū s izgulējušies?
Laikam meitenīte? Gluži vai vienā vecumā ar manu Trīnīti?»
«Jā , meitenīte jau ir — Lienīte,» atbildēja Annuža, bet gandrīz ar tā du seju, kurš lika just, ka
viņ a tā lā kas jautā šanas par šo bērnu negaida.
«Bet es jau dzirdēju, ka esot divi šā di mazi atnā cēji; kur tad ir tas otrs?» viešņ a jautā ja,
apkā rt skatīdamā s.
«Otrs, lū k, guļ še pie krā sns. Ne vēl ir bijis vaļas šū puļa uzkā rt, ne, tā pat vien abus glabā jam.
Š is ir mums kalpones bērns. Paši abi strā dā pa klēti, savas pū les sanesdami,» Ilze atbildēja,
guļošo bērnu apkopdama.
Patlaban ienā ca Kaspars nomazgā tu muti. Mā te padeva viņ am dvieli, tad sasukā ja matus,
uzvilka svā rkus un veda pie viešņ as, sacīdama: «Iesit nu, dēliņ , otrējo mā tei saujā !»
Kad Kaspars bij šo savu pienā kumu izpildījis un no viešņ as apglaudīts, tad Ilze raisīja viņ as
kukuļa nastiņ u vaļā , no kuras izņ ēma baltas maizes doniņ u, un runā ja uz Kasparu: «Lū k,
dēls, cik laba mums otrējo mā te! Redz, kā dus kukuļus viņ a mums tū liņ ir atnesusi.»
«Tas jau tur vēl palicis no svētdienas,» viešņ a sacīja, it kā par kaut kā du neievērojamu
nieciņ u runā dama, kur tomēr bij nomanā ma apakšā lielība un pilnības lepnums. «Mans
vecītis kā ir iecelts par dziedā tā ju[ 25 ], tad jau tiek aicinā ts vienā di uz visā m bērēm pie
izdziedā šanas, un še ir tas ieradums, ka, uz mā ju ejot, ik reizes pa kukulīšam autiņ ā iesien.
Man kā tie radi tā di lieli vien ir, tad jau, kamēr es še esmu, visi tik manu vecīti vien, manu
vecīti vien aicina; dažu svētdienu nevar nemaz uz visā m vietā m iziet. Man arī ir tā ds pats
negals līdz, jo, kad jau aicina, tad gandrīz mani papriekš piemin: lai es arī līdz, lai es arī līdz!
Nu ko nu, cilvēks, visur iziesi! Tagad pat — kā ir mazs bērns un rados arī nekad godību
netrū kst, tad nemaz laba gala nav. Vai nu es arī šurp atnā ktu, ja Oļiņ š nebū tu dziedā tā js;
viņ am jau nav lielmaņ os neviena paša rada; vai tad kā da manta arī bij tolaiku? Tīņ i vien
klaudzēja pa klēti kā turku bungas, un tad, kad manu lā di ienesa, — tad klēts atspīdēja. Vēl
jau es pati iedevu žīdam divi pā ri cimdu, tad uzkrā soja virsū divus putnus, tā dus kā stā rķ us
sarkanā m kā jā m un knā bā m; nezin kā di tie spā rni — vai melni vai zaļi. Gan jau nu redzēsat,
kad iesat. Vēl preciniekos braukdams, Oļiņ š bij paņ ēmis no Svītnieku Rogaiņ a jaunos
segliņ us[ 26 ] — lū k, kur tie tā di ir ar sarkaniem sā niem, ar misiņ iem —, tā pat lielo,
dzeltaino loku, arī nebij uzdrīkstējies ar savu aizjū gu vien braukt, jo manam tēvam viss
spīdēja mā jā : zaļi, kalti riteņ i, vā ģ i ar atzveltni, tā di vien augsti, tā di vien augsti, mā te vēl
gandrīz ikreiz sirdījā s, kad bij jā brauc, — kā padebešos esot uztaisījis, tur jau trepīšu
vajagot klā t. Ak kungs, kā viņ a negribēja manis šurp dot! Raug, kur esot radi! Tēvbrā ļa dēla
puisis esot bijis reiz cietumā , un tad nu bū šot ar tā diem jā radojas. Mū su pusē jau lielmaņ i
paši vien, paši vien ņ emas, jo tad nepienā k ne vairā k lieku radu klā t, ne, un godībā s tad paši
vien esam. Bet tēvs vien bij kā piededzis pie tā Oļiņ a, jo tos dziedā tā jus viņ š bij no laika gala
iecienījis un tiem vien visu pa prā tam darīja. Nu kas tad tēvam ar drīkstēja daudz ko pretī
sacīt — viņ š kā agrā k bij gā jis muižā amatos, pag, vai sešus gadus no vietas sastā vējis par
tiesas vīra vietnieku, un, kad vien bijuši valdinieki jā ceļ, ik reizes gribējuši likt kā dā amatā .
Gan jau radi nedzīrā s nā kt ne kā zā s, ne, bet nelīdzēja nekā . Tad jau vēl pa visu baznīcu tik
vien mums, kā dā m lielmanīšā m, bij zā baki un ar sarkanā m strīpā m brunči. Pie manis vien
jau tad gandrīz visas meitas mērķ i ņ ēma. Man kā bij tā veiksme arvienu jaunas strīpas
izdomā t, tad vēl citas bij baznīcā tinušas uz skaliņ iem ar dzīpuriem strīpas, manos brunčos
skatīdamā s. Ieraudzīju vien vēlā k vai pie dievgalda, vai, redz, še: tai manas strīpas, tai
manas strīpas! Un tie brū tgā ni — ak tu žēlīgais dievs! — kā odi, ne atkauties nevarēja, vai
pa pieci uz ikkura pirksta varētu saskaitīt. Vēl kad pirmo reizi uzsauca, tad, no baznīcas ā rā
ejot, viens ieknieba sā nos; neredzēju gan, kurš bij, kurš ne. Čangaliešu Slitu Miķ elis staigā jis
veselu pusdienas, tulupa kažokā savilcies[ 27 ], pa ganībā m un gaisā vien skatījies, kad
izdzirdējis, ka es iziešot. Kas nu viņ us visus var sasaukt, tur jau bijuši citi arī vēl. Nezin kas
nav piedzīvots taī kaķ a mū žā un cik nebū tu ko stā stīt, bet labā k «zini daudz — saki maz».
Visu šo viņ a runā ja tik ā tri un vienā laidā , ka nebij nemaz iespējams citam kaut ko starpā
sacīt, un pie visa varēja nomanīt, ka viņ ai bij labu laiku klausītā ju trū cis. Nu palika gan
vienu brītiņ u mierā , bet tad sā ka stā stīt atkal no jauna gan par naudu, gan par mantu, ka šo
sugai ejot nauda tīri kā pielipusi visur līdz, kurp vien kā ds pagriežoties. Pēdīgi Ilze viņ u
aicinā ja uz kū ti savu gotiņ u rā dīt; tad tā pat tarkšķ ēdama aizgā ja pa pagalmu. Kaspars
izskrēja arī līdz, un istabā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem.
«Tad nu izskaitīja pā tarus!» viņ a runā ja pie sevis. «Ak tu tavu saltu lielību! Negribējā s vairs
klausīties.» Kā du brītiņ u domā jusi, runā ja tā ļā k: «Apsolījos nu gan te palikt, bez nezin kā ir,
kā nav? Nu, audzi, audzi vien, meitiņ , liela,» viņ a sā ka apmierinā damā s ar bērniņ u
mīlinā ties, «gan jau dievs izvadīs visu par labu.»
Kad Oļiniete, Irbēnu otra saimniece, pā rnā ca savā mā jā , tad bij jau visi mā jas ļaudis sagā juši
patlaban pie maltītes, kur saimnieks Oļiņ š sēdēja galda galā uz bluķ a, kurš reizas divas pa
nedēļu «gaļas dienā s»[ 28 ] dabū ja gā zties gar zemi, un, ja tad gadījā s saimniecei, kā viņ a
pati sacīja, pilna sirds, tad viņ š jau tū liņ ne tik vien pie gā šanas to sajuta, bet arī auna un pat
vērša šķ iņ ķ is nespēja cirvja zobu atturēt, lai tie neķ ertu viņ am mugurā .
Kamēr Oļiņ š nebij precējies, tikā m viņ am bij viena pati dzīvojamā istaba, aiz tā s tad nā ca
«dū mu istaba»[ 29 ] un otrā galā pieliekamais kambaris. Tā tad, no ā ras durvīm ejot, stā vēja
pa labai rokai pieliekamā , pa kreisai dzīvojamā s istabas un taisni pretī «dū mu istabiņ as»
durvis. Skursteņ a nebij, un, kad iekšā pavardos vai krā snī kurinā ja, tad dū mi nā ca pa
durvīm priekšiņ ā , no turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi
izdzīvojušies, vilkā s pa abiem brodiņ iem jeb čukuriem lēnā m laukā , it kā pasaulē nebū tu
nekas steidzams. Caur to bij «dū mu istabiņ as» stenderes un palodas[ 30 ] spīdīgi melnas,
un šā m vajadzēja it kā ar ziņ u ikkatra ienā cēja acīs atspoguļoties tā pat kā Izraēļa asiņ ainā m
stenderēm[ 31 ], lai ikkatrs svešnieks ienā kdams vai iziedams varētu ieskatīties pa vaļējā m
durvīm pavarda dibenos kā pagasta parā dos.
Kad Oļiņ š apprecējā s, tad sieva uzstā ja, lai pielaižot no «dū mu istabas» vēl vienu dzīvojamo
istabiņ u klā t, jo tā esot visiem lielmaņ iem. Pēdīgi pierunā ja vēl, lai pā rsitot lielo istabu
garā m pušu, jo viņ as tēvam arī esot trīs istabas. Tā tad Oļiņ am bij jau tolaiku — paldies viņ a
lielmanīgai sievai — mā ja tā iedalīta kā tagad gandrīz visiem slā taviešiem, kuri taisa savus
dzīvokļus gluži pēc bezdelīgu arhitektū ras likumiem, jo tur nedrīkst bū t nevienam kā ds
logs vai durvis citā vietā nekā otram; tik vien dū mus sā k jau izvadīt pa aprobežotā kiem
ceļiem. Visas trīs Oļiņ a istabas neizšķ īrā s ar dzīves lietā m vai ietaisēm nebū t cita no citas:
visas bij lielas, augstas, dziļas gultas ar salmiem — tīri kā diližanksu rati[ 32 ] vai
omnibusi[ 33 ], ja tik jumtus vien uzliktu. Ja divi gadi vecs bērns iestā jā s iekšā , tad tikko
varēja galvas vidu redzēt pā ri. Visā s bij pa kaktiem un palā vā m piemētā ts šis un tas; visā s
čīkstoņ u krēsliņ i, kuri krā soti nebij, bet par kuriem neviens nevarēja skaidri sacīt, no kā
viņ i taisīti. Slaukā mā s lupatas, kā ju auti un zeķ es stā vēja ap krā sni un mū ri uz šņ ores[ 34 ],
it kā izstā dē lielā medaļa gaidīdamas. Pašā dibena istabā bij tomēr kaut kas savā dā ks: mazs
skapītis, pakā rts gultas kā jgalā , un uz durvju palodas apkvēpusi dievs to zina kā das svētā s
Cecīlijas bilde[ 35 ], kuru pats Oļiņ š mēdza drusku lepni saukt par Mariju un arvienu
pieminēt, jo, kad bij jā stā sta citiem, kur ir bezmērs vai atslēga, vai linu suseklis, vai dzirkles,
tad teica arvienu: «tur, pie Marijas bildes», «tur, sā ņ us Marijas bildei», «pretī Marijas bildei
dibenā ».
Ē kas bij diezgan tuvu cita pie citas, lai nebū tu tā ļu jā staigā , un par ugunsgrēku Oļiņ š mēdza
sacīt, ka, ja dievs negribot glā bt, tad nelīdzot arī tā lums nekā .
Pats Oļiņ š bij vīrs piektā desmitā uz beigā m, ar pliku galvvidu un gludu seju. Mā jā viņ š
mēdza valkā t arvienu īsus, pelēkus vadmalas kamzoļus ar ā ķ iem, ū zas ar prievietiem[ 36 ]
un melnu «rata cepuri» jeb gardibeni[ 37 ] galvā .
«Jau pie maltītes?» Oļiniete ienā kdama sacīja. «Nezin kad tas laiks pagā jis? Vai Trīnīte
neraudā ja?» viņ a vēl, atgriezusies no savas dibena istabas, jautā ja, jo ēšanu turēja arvien
vidus istabā .
«Vēl prasa tā pat!» Oļiņ š, pilnu muti ēzdams un nemaz nepaskatīdamies, iegraudā s[ 38 ].
«Nevarēja jau nekā di agrā k iznā kt, viss bij jā izredz un jā izdzird; tā pat jau nu uz priekšu bū s
kopā jā dzīvo, lai nu kā di tie ļautiņ i. Bij jā izrā da, kur ganības, pļavas, ežmaliņ as un viss.
Nesagaidīju ir tad vēl visiem stā stiem gala,» Oļiniete runā ja, it kā gribēdama rā dīt, ka nav
bijusi par velti tur un līdz ar to ir parā dījusi ienā cējiem lielu godu ar savu noiešanu pie
viņ iem. Tad, lakatu no galvas noraisīdama, sā ka stā stīt steigšus vien tā ļā k: «Dzirdēju jau šo
to jaunu; redzēs nu, redzēs, kā viņ iem še ies. Lopiem nedodot silta ū dens nemaz un maizi
arī saltā jaunot; izkaptis bodīs vien pērkot — tā das platas, platas; nezin kā ar tā dā m var
pļaut; gultas tā das vien šauriņ as kā šķ irsti, un tad sevišķ i kurš vien guļot; paši vecie arī savā
katrs — nemaz tā ne kā laulā ti ļaudis. Divi mazi bērni ir arī; viens gan esot kalpa bērns, bet
par to otru neizteica nekā skaidri, tikai nosacīja, ka tas esot tai svešai mā tītei radinieces
bērns; vakar esot uz ceļa satikušā s, un tad viņ a ienā kusi šiem līdz, bet laikam, kā izlikā s, tad
tepat arī paliks. Saiešanu kambari[ 39 ] arī gan esot jū rmalas pusē, bet pats saimnieks —
Kaspara tēvs, kā viņ u tur paši saukā (kā ds puikam ērmots vā rds!), — negribot ne dzirdēt
par viņ ā m.»
«Jā , jā , jau es ziemu skatījos viņ a pogā s, izsukā tā pierē un pieaudzētā pakaklē, domā dams,
ka tas vis nebū s šaurā ceļa minējs[ 40 ],» Oļiņ š runā ja tā , ka varēja gan nomanīt, ka viņ am ir
uz visa tā ļauns prā ts, ko viņ š tiesā , bet nav spēka taisni nosodīt, tā pēc tad rauga tai lietai
piekļū t ar to, ka izteic jeb reizina viņ u daudz lielā ku, nekā tā patiesi ir. «Redzēs, redzēs,»
viņ š runā ja tā ļā k, it kā pats nemaz pie pasaules nepiederēdams, «cik ilgi dievs panesīs tā s
pogas, vestes, izsukā tā s pieres un naga cepures. Līdz šim bij sasiluši ar pelēkiem
svā rciņ iem, pastaliņ ā m un pašu austā m galvas drēbēm, bet nu vajaga sarkanu lakatu,
strīpainu brunču, nu vajaga zā baku, nu vajaga kurpju, nu vajaga visas lepnības. Kā tad nu
vairs trū kst no Zodomas laikiem?[ 41 ] Tīrā Bā bele![ 42 ] Tā pat jau iet kā priekš ū dens
plū diem[ 43 ], kā vēl dziesmas vā rds saka:
Ē da, dzēra, danci sā ca,
Kamēr ū dens plū di nā ca, —
precējā s, iedevā s laulībā un darīja visā dus tā dus grēkus.» Šie pēdējie vā rdi, kā likā s, gan
izskrēja netīšu.
«Ko tad tu pats dari? Pašam jau bij papriekšu sieva nekā man!» Oļiņ a puisis, no galda
uzsliedamies, spēji iekliedzā s. Viņ š bij dzīvojis pilsētā un nesa visas tā s nolā dētā s Zodomas,
Bā beles un ū dens plū du zīmes, par kurā m nupat Oļiņ š sludinā ja pastaru galu[ 44 ], kā
vestes ar misiņ a pogā m, izsukā tus matus, bā rzdu pakaklē un zilganus svā rkus. Kamēr vēl
Oļiņ š tā s vien tiesā ja, tikā m viņ š vēl valdījā s, lai gan jau šņ ā ca vien pa apakšu kā sutakatls,
bet, tiklīdz tas piedū rā s pie šā pēdējā priekšmeta, kur puisis skaidri zinā ja, ka, ja precēšanā s
ir grēks, tad Oļiņ š bū s pats papriekšu ellē, tad viņ š turēja to par nepanesamu paštaisnību.
«Vai es, Andriev, par šā laika precēšanos ko saku? Par to es nesaku nekā ,» Oļiņ š, drusku
stomīdamies, atbildēja.
«Neturi vis mani par tā du muļķ i, ka es nenomanīšu, uz ko tas zīmējas!» puisis rā jā s pilnā
balsī, pie gultas iedams un kažoku mugurā vilkdams. «Diezgan jau esi manas pogas grauzis,
vai nu vēl nebū s reiz atticies? Tavu pelēko svā rku un ā ķ u dēļ vis tevis dievs vēl nav debesīs
uzņ ēmis.» To teicis, viņ š paņ ēma no vadža virvi un izgā ja ā rā .
«Redz, redz, dodat nu, saimnieki, lielos lonus, dodat nu![ 45 ] Redz, kā dus zobus nu pašam
rā da,» Oļiniete, dibena istabā bērnu tiņ ā dama, kaitinoši runā ja; tā pat kā pirmā k Oļiņ š, tā
tagad viņ a nevarēja izlaist dusmu taisni. «Saime vien jau tagad ar to lepnību trako. Ej nu
vairs izšķ ir, kura lielmanīša, kura kalpone.»
«Lai nu, lai nu! Līdz laikam vien jau ies. Gan nā ks reize, kur varēs bērt pogas magaziņ as
apcirkņ os[ 46 ]. Gan nopluks tad viss zilums, viss sarkanums tā jums lielmanīšā m, kā
kalponēm,» Oļiņ š sacīja, ieiedams arī dibena istabā .

III
Bij karsta pusdiena siena laikā . Tikpat Irbēnu jaunie, kā vecie iedzīvotā ji strā dā ja tikuši vien
savā pļavā katri. Annuža, kura bij pie ienā cējiem palikusi, atvieglinā ja Ilzei ne tik vien dažu
soli, bet brīžam atstā vēja pavisam viņ as vietu mā jā pa darba laiku, un tā tas bij arī minētā
dienā , kur viņ a, nonesusi patlaban saviem strā dniekiem maltīti, nā ca atpakaļ ar spaini vienā
rokā un Lienīti uz otras rokas. Celiņ š gā ja gar Oļiņ u istabu, no kuras patlaban iznā ca
Oļiniete, paķ ēra grā bekli, kurš bija piesliets, un sā ka pēc sava ieraduma iet pateciņ us uz
siena pļavu, jo cēlā s mazs debestiņ š un visas kaudzes siens bij izlaists uz apā rda[ 47 ].
Annužu tā pretī nā kam sastapdama, viņ a sacīja lielā nevaļā : «Labi gan, Annužiņ , ka tevi
satieku! Man jā steidzas palīgā pie kaudzes mešanas, jo viss siens ir vaļā un debess taisā s;
cilvēku ir maz, bail, ka neaizlīst. Es Pēterīti gan atstā ju pie Trīnītes, bet viņ š ir tā ds bailīgs,
viens nemaz mā jā nestā v — gandrīz pērkons uznā kot. Ja nu tā redzi, tad atnā c kā du brītiņ u,
kamēr manis nav mā jā .» Annuža vēl nepaguva apsolīties, kad Oļiniete bij jau projā m.
Neticamā ā trumā saauga turpat uz galvā m mazs debestiņ š, un, iekams bij Annuža paspējusi
noiet uz savu istabu, nolikt spainīti un kaut ko apkopt, tad jau sā ka nā kt retas, rupjas piles
un atskanēja dažs spējš un skaļš pērkoņ a graudiens. Viņ a paņ ēma tū liņ Lienīti, aiztaisīja
savai mā jai durvis un aizsteidzā s uz Oļiņ iem, kur jau pa labu gabaliņ u varēja dzirdēt bērnu
stipri raudam.
Oļiņ iem bij kaudze patlaban pusdarbā , kad lietus strā viņ a nā ca stā vu virsū . Strā dā ja gan
visā spēkā : pats saimnieks stā vēja uz kaudzes, un Andrievs svieda gandrīz pa pusgubai
siena augšā vienā s pašā s dakšā s. Saimniece ar divi meitā m grā ba un bīdīja sienu klā t un
taisīja, lai var viegli ieņ emt dakšā s; ik pa minū ti viņ a atkā rtoja šos vā rdus: «Ķ erat nu,
meitenes, ķ erat!» Kā ds pavecīgs vīrs, Oļiņ a otrs puisis, veda rikšiem vien no atstatā kiem
apā rda galiem sienu klā t, mezdams pie ikkatra pērkoņ a graudiena sev krustu priekšā . Te uz
reizes pieskrēja rauduraudā dams Oļiņ a dēlēns Pēteris, kā dus sešus gadus vecs puisēns,
kurš bij atstā ts mā jā pie Trīnītes.
«Kā tu, dēliņ , skrēji? Kas tev kait? Vai Annuža palika pie Trīnītes?» Oļiniete kā izbijusies
jautā ja.
«Nē, man bij vienam bail,» puisēns, šņ ukstēdams un piedurknē slaucīdamies, atbildēja.
«Un tad bērnu atstā ji vienu pašu? Tavu nejēdzīgu puiku!» Oļiniete izsaucā s un, grā bekli
nosviedusi, aizskrēja, ne atpakaļ neskatīdamā s.
Pēc kā dā m minū tēm apmeta zibens turpat ap acīm, un tū liņ nā ca arī briesmīgs graudiens
līdz, tā ka vecais, patlaban uz kā rts stā vēdams[ 48 ], nespēja pā rmest ne krusta viņ am
papriekšu, bet tas tam uzbruka pašā darbā , caur ko grožs palika tik kreisā rokā un zirgs,
kurš no zibens bij atsities atpakaļ, un, troksnim atskanot, rā va atkal ar joni projā m. Caur
spējo atlaišanu saļuma braucējs uz priekšu un atkal caur tikpat spējo raušanu nevarēja
atdabū t viensvarības stā vokļa[ 49 ] atpakaļ, tā pēc pā rgā ja kā rts viņ am pā ri un pats iejuka
siena blā ķ ī, ne krusta pa godam nepā rmetis.
Lietus sā ka stipri līt, un drīz ieraudzīja Oļiņ š, uz kaudzes stā vēdams, dū mus ceļamies aiz
kalna taisni pretī Irbēniem. «Mā jā iesperts, mā ja deg!» viņ š iekliedzā s, tad devā s taisni ar
vienu lēcienu no kaudzes nost un skrēja uz mā ju, kura bij nepilnu versti tā lu. Andrievs,
dakšas nometis, steidzā s līdz un meitas arī vaimanā damas un kliegdamas; vispēdīgi
kunkuļoja vecais siena vedējs, kurš bij tikko no blā ķ a izlīdis, tā pat bez cepures, siena
pilniem matiem.
Kalnā uzskrējis, Oļiņ š ieraudzīja jau savas dzīvojamā s ēkas jumtu pilnā s liesmā s. Viņ š
nelaimīgi iekliedzā s un likā s, it kā bū tu vienu acumirkli apstā jies, bet tad steidzā s ar visu
spēku tā ļā k. Kā du gabalu paskrējis, viņ š atrada sievu uz ceļa bez dzīvības guļam. Še
pā rskrēja piepeši pā r viņ a seju izsamisēšanā s bā lums; viņ a prā ts tā apmulsa, ka nezinā ja,
ko darīt, vai nā kt sievai palīgā vai skriet uz mā ju. Viņ š paskrēja gan garā m, bet tad atkal
apstā jā s, it kā gribēdams atpakaļ griezties, un, rokas pacēlis, iesaucā s: «Mans dievs, kā dēļ tu
mani esi atstā jis!?» Taī pašā acumirklī viņ am iesitā s prā tā kā kā ds šā viens, ka Trīnīte ir
laikam degošā mā jā šū pulī. «Arī bērnam tu meti uguni virsū !» viņ š izsaucā s pā rmetošā
balsī, acis un drebošā s rokas uz augšu pasizdams. «Nu laikam tu atriebies pie manis par
visas pasaules grēkiem!» Un ar šiem vā rdiem skrēja visā spēkā uz mā ju.
Andrievs, kurš arī bij tū liņ uz pēdā m līdz, pacēla bez kā das apdomā šanā s stiprā m rokā m
saimnieci no zemes un nesa uz mā ju. Uz ceļa viņ a atmodā s, jo bij tik paģ ībusi, sā ka kliegt un
raisīties vaļā : «Bērns sadeg, bērns sadeg! Laid mani vaļā , laid mani vaļā !» Tā saukdama,
viņ a izsitā s puisim no rokā m un aizskrēja ar apbrīnojamu spēku un ā trumu.
Oļiņ š, pirmais pie mā jas atsteidzies, mēģ inā ja gan skriet iekšā , bet liesmas atsita viņ u
atpakaļ, tā ka mati un uzacis apsvila. Oļiniete pieskrēja, kliegdama ar briesmu un
izsamisēšanā s pilnu seju, un gribēja vienā lēcienā doties liesmā s iekšā , bet Oļiņ š viņ u
saķ ēra un atturēja, it kā kad kā du pazudušu mantu bū tu atdabū jis, jo viņ š, redzēdams to uz
ceļa bez dzīvības guļam, turēja to par pērkoņ a nospertu. Nu izcēlā s neganta cīnīšanā s starp
abiem: pati kliedza vienā balsī un raisījā s vaļā gandrīz ar ā rprā tīgiem spēkiem, bet pats
turēja viņ u cieti un raudzīja mierinā t.
Pa to starpu bij klā t ne tik vien pašu ļaudis, bet arī daži no kaimiņ u ciematiem un pļavā m.
Visi skraidīja kā apmulsuši, cits caur citu vaimanā dami, it kā gribēdami ar to rā dīt savu
līdzcietību. Sievieši nostā jā s pū lī kā du gabaliņ u tā dā atstatumā , ka salt nav, un kliedza it kā
zosis, rokas slaistīdami, vienā balsī: «Glā bjat nu, glā bjat, mīļie ļautiņ i! Vai dieviņ , tā das
nelaimes! Skrienat nu, nesat vai ū deni, vai, un lejat virsū !» Ļ aužu pulks auga ikkatru
acumirkli lielā ks, bet darīt vēl nedarīja nekā , tik vien Andrievs, kā izskatījā s, skraidīja un
rīkojā s ar ziņ u un apziņ u. Kad viņ š bij apskatījies un pā rlicis drīzumā , kas darā ms, tad
pavēlēja cietā balsī sieviešiem salasīt visus spaiņ us un citus smeļamos ū dens traukus no
savas un otras mā jas un sastā ties rindā līdz mā rkam, tā ka var dot spaiņ us roku pa rokai uz
priekšu un atpakaļ. Vīriešiem pavēlēja kā pt citiem uz tuvējā s rijas un kū ts jumtiem un
sargā t tā s citas ēkas no aizdegšanā s, citiem atkal degošo mā ju ā rdīt nost un liet ū deni virsū .
Drīz sā ka nā kt spaiņ i cits pēc cita klā t, kurus izlēja liesmā s iekšā . Tad tik pienā ca vēl
aizelsies Oļiņ a otrs puisis, tas pats vecītis, kurš siena pļavā , zibinim sperot, meta krustu.
Viņ am nebija vairs spēka paskriet, jo, jau soļiem ejot, bija nokusis. Ieraudzījis, ka taisā s
dzēst, viņ š steidzā s cik varēdams drīzā k klā t un kliedza baiļu pilnā balsī: «Liekat mieru,
liekat mieru! Vai traki esat, pērkoņ a uguni dzēsdami?!»
«Ej stā vi rindā pie sieviešiem un dod spaiņ us!» rīkotā js viņ am uzsauca tā dā balsī, kurai bija
jā paklausa negribošam, tā dēļ vecītis cieta klusu un darīja, kā vēlēts.
Bet, par nelaimi, tai pašā brīdī pieskrēja kā ds garš vecis ar «rata cepuri» un apturēja
Andrievam patlaban uz degošā s mā jas lejamu spaini, tā ka tas izgā zā s zemē. «Andriev, vai
tu gribi dieva darbiem pretī celties? Kā tu, prā tīgs cilvēks bū dams, vari tik nejēdzīgus
darbus strā dā t! Lai deg, ko dievs nolicis! Vajag glā bt tik citu ē...»
Pašā pusvā rdā blīkšķ ēja viņ am Andrieva pliķ is pa ausi, no kura aizskrēja «ratene» labu
gabaliņ u un pats samēja rokas dubļos. «Velns lai jū s parauj, pasaku maisi! Nost no kā jā m!»
viņ š dusmā s kliedza un skrēja atkal pie darba.
Pasistais uzcēlā s, lēnā m paņ ēma cepuri un, viņ u uz kreisā s rokas izdauzīdams, teica bailīgā
pusbalsī: «Lai dievs žēlīgs!» Tad iegā ja rijas priekšā un sā ka ar citiem tā diem pašiem
spriest, ka labi nebū šot: jo pērkoņ a uguni lejot, jo trakā k vien degot, un baļķ u jau nedrīkstot
pavisam raut laukā . «Lai nu strā dā , lai strā dā , redzēs, kā veiksies!» Tas pats, kurš bija pliķ i
dabū jis, sacīja: «Tur jau ne vā rda nedrīkst teikt. Vai nav redzēts, kā šā diem gudriniekiem
izdodas? Lū k, kur Spaļaukā s arī, kad bij iesperts, tā pat lēja vai veselu dīķ i virsū , bet izdega
gandrīz ar visiem pamatiem. No izrautā m baļķ ēm bij priekš jaunā s rijas tik vienu stenderi
vien iztaisījuši, bet pa gadu desmit uguns — laikam no sērkociņ a — klā jienā iekšā .»
«Redz še, bū tu nu bijuši uguns vā rdi[ 50 ], bij vislabā k: ne vajadzētu liet, ne skraidīt,» cits
sacīja, uz sliekšņ a sēdēdams un pīpi tikpat mierīgi taisīdams kā svētdien pieguļā . «Mans
tēvatēvs stā stījis, redz, nezin kurp tur zaldā ti gā juši pa ceļu un vienā paspā rnē, redz še vei,
tā pat kā še, zem salmu jumta vā rījuši putru, ka dzirksteles vien kā vušā s. Tik tad, kad gā juši
projā m, piekodinā juši, lai neviens tai ugunij neaiztiekot, kamēr viņ a pati izdziestot. Kad
taisījušies kurt, tad gan saimnieki sā kuši kliegt, ka nu nodedzinā šot mā ju kā traki, bet tas
pats pavā ra zaldā ts paņ ēmis zobenu, apvilcis guļamos salmos aploku un ielicis vidū uguni.
Līdz tam apvilkumam nodedzis kā nogriezts, bet tā ļā k ne pussalma.»
«Reiz atkal kā ds korteļa zaldā ts[ 51 ] uzvilcis uz galda krustu ar krītu,» — tā cits sā ka
stā stīt, galvu zem cepures kasīdams, «tam krustam apvilcis atkal aploku. Tad atkal pa tam
krustam nobēris biszā les un atkal pašā vidū iededzinā jis. Līdz tam aplokam atkal viss
izdedzis, un ā rpusē tie gali atkal palikuši tā pat.»
«Jā , kaut jau tā da zinā šana bijusi, tad apskrietu vien tagad apkā rt, kā jau tā di zinā tnieki
darot, un uguns tik noraustītos vien,» cits sacīja, kaklu kreisā pusē spaidīdams. «Brīnums
gan, cik stipri tie vā rdi nav! Reiz kā ds krogs bijis no gala aizdedzies, te nezin kur cēlies, kur
ne krievu unguris[ 52 ] — pieskrējis elsduelsdams, izrā vis no somas diegu kamoli, saņ ēmis
pavediena galu rokā un pā rlaidis vien šķ ērsu pā r jumtu. Līdz tai vietai nodedzis, it kā kad ar
cirvi bū tu nocirsts, un otra puse vesela.»
Pa to starpu gā ja dzēšanas darbs labā kā rtā . Tenis bij arī piebiedrojies Andrievam pie
rīkošanas palīgā , kaut gan brīžam viņ a nemaz nevajadzēja. Patlaban viņ š gā ja veikli pa
pagalmu — jo skriet tas nekad neskrēja —, kreisā rokā bij spainis un labā pīpe. Tos
runā tā jus rijas priekšā ieraudzījis, viņ š Andrievam, kurš aiz lielā s steigšanā s nebij viņ u
nemaz ievērojis, ar pīpi uz tiem rā dīdams, teica: «Andriev, dēls, paaicini ciema tēvus arī, kā
smejies, lai sasilda rokas.»
«Velna diedelnieki! vai skatīties atnā cā t? Kā sakas izpurinā šu[ 53 ] visus, ja neiesat tū liņ pie
darba!» viņ š kliedza sakarsis un pā rskaities. «Valdībai nododami tā di dienu zagļi! Raug, visi
bērni strā dā , un šie atnā kuši žā vā ties!» — tā viņ š vēl teica, uz Kasparu rā dīdams, kurš
patlaban gā ja garā m, nesdams cepurē ū deni, pats viss aplaistījies un ar oglēm nosmērējies
tā pat kā Andrievs.
To dzirdēdami, līda gan visi no rijas priekšas laukā , pīpes kabatā bā zdami un gaisā
skatīdamies, vai lietus vairs nebū šot.
«Tā , tā , ciema krusttēvi, nā kat nu, nā kat, lietus ir pā rgā jis, un netiks kažoki vairs slapji,»
Tenis, ar tukšu spaini viņ iem garā m iedams un zobodams, sacīja.
Oļiņ š nonesa sievu uz klēts priekšu pēc tam, kad viņ a bij otrreiz noģ ībusi, redzēdama, ka
bērnam jā paliek bez glā bšanas liesmā s. Tagad viņ a bij atkal atmodusies un kliedza un
lauzījā s tīri kā ā rprā tā , tā ka šaušalas nā ca skatoties un klausoties, un likā s, ka viņ a nedz
dzirdēja, nedz redzēja, kas apkā rt notika, un brīžam lauzā s vaļā ar tā du spēku, ka vairā k
roku tikko spēja viņ u noturēt.
Pēc kā dā m stundā m bij ugunsgrēks pilnīgi noslā pēts, tik šur un tur dažs norauts baļķ is
kū pēja. Dzēsēji bij jau gandrīz visi izklīduši, un Oļiņ i sagā ja rijā dzīvot, kur, zinā ms, vairā k
nekā neatrada kā četras melnas sienas un apputējušu krā sni, bet ienest arī vairā k nevarēja
kā tikai kā du kū li salmu. No uztura un traukiem bij tik atlicies piens ar spainīšiem, kuri
stā vēja pagrabā . Ilze bij iedevusi meitai un Kasparam, lai atnes kukuli maizes, bļodu un
dažas karotes. Oļiņ š lika atnest no pagraba vienu spainīti rū guša piena, un vakariņ as
noturēja visi rijas vidū uz bluķ īša. Oļiniete vien sēdēja gluži klusu, roku pie mutes pielikusi,
un skatījā s stīvi zemē. Viņ a nebij jau dažu stundu runā jusi vairs ne vā rda un tā kā pirmā k
aiz kliegšanas tā tagad aiz klusuma nemaz nemanīja, ko citi dara. Oļiņ š aicinā ja gan viņ u pie
vakariņ ā m, bet tā ne acu nepacēla it kā tēls.
Vakariņ as bij paturētas, un Oļiņ š, rokas salicis, skaitīja klusā m savus ierastos galda pā tarus.
Patlaban ienā ca Ilze, apskatījā s un, lakata stū rī acis slaucīdama, dziļi nopū tā s.
«Paldies žēlīgam dievam, kurš gan mū s ir šautis[ 54 ], bet arī žēlo, un paldies tev ar, viņ u
mā t, par maizes riecieniņ u, un lai dievs tev tā pat viņ ā dienā [ 55 ] pasniedz savu žēlastību!»
Oļiņ š sacīja uzceldamies, tad nogā ja sienmalī pie sola un apsēdā s.
«Kas nu, viņ u tēv, bij to šorīt domā jis, ka jums šodien tā ds vakars pienā ks,» Ilze sacīja, atkal
acis slaucīdama.
«Ir jau nu gan tā Tēva rīkste mums asa bijusi, bet tomēr, kā dieva vā rds saka: «Mēs neesam
vēl pagalam iznīcinā ti tapuši.» Nebū tu jau tas Pēterēns uz pļavu aizskrējis, tad paliktu abi
iekšā . Vai nu kas cits viņ am tā s bailes iedeva kā tas pats, kura balss sauc ar uguns liesmā m.»
«Ka tevi kaps, kā du es vēl nobaiļu dabū ju!» Oļiņ a vecais puisis, patlaban rijā ienā kdams un
zirgu apaušu saini aizdurvī nomezdams, sirdījā s. «Zirgus sapinis, nā ku uz mā ju, tā pie pašas
krusta dū kstes — tā pat ar visā m šā s dienas bailēm tā das kā šalkas jau pā r kauliem
skrēja —, tā uzreiz klausos: dzirdu tīri tā kā mū su Trīnēna raudā šanu; pā rmetu krustu, bet
nevarēju nemaz noskā rst, kurā pusē raud; te atkal apklusa, un man sametā s tik traki bail, ka
ir kā jas vairs zemes nemanīja. Bet raud atkal turpat priekšā un nu jau liela cilvēka balsī.
Stīvs vien paliku, domā dams: nu esmu no modzekļiem gluži apstā ts. Uz reizes ieraugu
priekšā cilvēka gū zmu[ 56 ]! Jau gribēju cirsties atpakaļ purvā iekšā , tā dzirdu — sauc pie
vā rda: «Annas tēv! Kas tev kait? Kurp tu skriesi? Vai atkal esi no kā nobijies?» Tad tik
ieraugu — nospļaujos: ka tevi zvērs! — otrējo Annužu ar savu bērnu. «Ko tu te lodā krēslas
laikā pa mežu, cilvēkus baidīdama? Raud viens, raud otrs.» Nevarējusi nemaz mā jā rimties,
tā s pašas šā s dienas nelaimes vien sirdi mā cot. Iešot rītu uz kā dā m nedēļā m pavisam
projā m, jo nevarot to vaimanu dzirdēt, nedz arī taī vietā skatīties.»
Vecītim Trīnītes vā rdu pieminot, Oļiniete pasita acis drusku uz augšu, bet paklausījusies
atkal nolaida uz zemi un sēdēja klusu, gluži tā pat kā papriekšu.
«Lai tad kā , Annas tēv, labi gan, ka Annužu satiki,» Ilze sacīja kā apmierinā ta. «Es jau
gandrīz sā ku baidīties, jo nemaz šodien no pusdienas nav redzēta. Gribēju jau pie jums
apjautā ties, vai kā ds nav kur manījis. Ak tad dzīrā s iet projā m? Tētiņ dieviņ ! nu, viņ ai jau ir
tā da nepanesīga sirds,» Ilze runā ja, vēl kā du brītiņ u padomā jusi un roku pie mutes
turēdama. Tad piegā ja pie Oļinietes, izrunā jā s labu brītiņ u, bet tas viena alga, vai ar akmeni
runā tu.
«Viņ a jau nerunā , otrējo mā t, ar nevienu,» Oļiņ š sacīja. Tad izvilka no mēteļa kabatas, kurš
bij uz pusdurvtiņ as[ 57 ] uzmests, vecu, bet glītu dziesmu grā matu un, uz rijas vidu iedams,
kur patumša svecīte dega, sievā stīvi paskatījies, teica: «Mad, vai tu esi gluži bez ticības?
Klausies tad jel, ko dieva vā rds saka!» To sacīdams, Oļiņ š apsēdā s uz bluķ īša, atšķ īra
grā matu pēc papīriņ a, kurš taī bij ielikts, un sā ka lasīt: «Dievs labi dar' ko darīdams...»
«Meli, meli, meli!» Oļiniete kliedza, piepeši uzlēkdama, tad pieskrēja pie Oļiņ a, izrā va ar
niknu spēku viņ am grā matu un iesvieda kaktā , ka noplū kšķ ēja vien. Pēc tam nogā ja atpakaļ,
atsēdā s pirmā vietā un cieta atkal klusu.
Ar tiem izlasītiem četriem vā rdiem bij Oļiņ š piepeši parā vis lielu ceļu tam ū denim, kurš
vienā di spiedā s ar varu Oļinietes sirdī. Kamēr liesmas viņ as bērnu rija, tikā m viņ a varēja
ciest un žēlumu just līdz izsamišanai, bet nu, kur jau uguns bij beigusi savu upuri raut un
pati izdzisusi, tur arī viņ as sirds apklusa, balss nomira un asaras nostā jā s. Viņ a bij vienā di
un stipri ticējusi tam, ka «dievs labi dar' ko darīdams», bet šā notikuma nespēja ar to ticību
nekā di salīdzinā t. Lai arī viņ as grēki bū tu tik sarkani kā asinis un tik lieli kā jū ra, tomēr viņ a
nevarēja saukt par labu tā , ka viņ as dēļ vajadzēja dievam atriebties pie bērniņ a. Oļinietei bij
gandrīz dusmas uz sevi pašu par tā du piekrā pšanos; neizskaidrojams vienaldzības
aukstums pā rplū da viņ as sirdi, kura nicinā ja Visuaugstajo. Viņ a nodotu ar zaimošanu savu
dzīvību, ja tik varētu ar to dievam spītēt un atriebties.
Kaut gan Oļiņ š pats bij satriekts un nespēja zemoties zem dieva varenā s rokas tā kā laimes
dienā s, tomēr viņ a sirdi pā rņ ēma šaušalas, redzot dziesmu grā matu kaktā sviežam un
saucam dieva vā rdus par meliem. Varēja nomanīt, ka viņ a sejs, kurā gandrīz nekā da
sā rtuma nebij, nobā lēja vēl dziļā k. Kā du acumirkli viņ š tā stā vēja, tad, rokas salicis,
izsaucā s: «Dievs, esi tu pats žēlīgs un neej ar viņ u šaī brīdī tiesā !» Tad gā ja, pacēla nosviesto
grā matu un, kā varēja nomanīt, skaitīja klusā m iesā kto dziesmu tā ļā k. Ilze nopū tā s smagi,
atsacīja ar labu nakti un aizgā ja, vēlēdama klusu sirdī visiem nelaimīgiem svētu dieva
mieru.
Nakts bij itin silta, klusa un auglīga — kā jau allaž pēc pērkoņ a lietus. Mēness bij uzlēcis un
jau kā du gabaliņ u pakā pies pret debesīm. Dū mi, kuri vēl pamazā m kaut no kā dā m
pagalītēm kū pēja, necēlā s nemaz augšā , nedz arī gā ja projā m, bet sakrā jā s turpat uz
nelaimes vietas, it kā to briesmu notikumu slēpdami. Divi sērmaukši, kuri stā vēja tuvu
istabas galā , bij apsviluši un izskatījā s gluži kā ķ ēmi. Visu to uzlū kojot un šā s dienas
notikumus iedomā joties, sametā s Ilzei gandrīz bail ap sirdi, un, kad turklā t viņ a iedomā jā s
dzirdot pat Trīnītes raudā šanu, tad devā s steigšus uz mā ju, lū gdamā s: «Atpestī mū s no
ļauna!»

IV
Kā ds liels Miķ eļa dienas tirgus[ 58 ] šķ īrā s patlaban laukā . Visi ceļi tecēja kā upes ar
tirdziniekiem gan braukšus, gan jā šus, gan kā jā m, gan nesdami, gan vezdami, gan dzīdami.
Vēl kā du versti no tirgus, kurš stā vēja lielā , slīpā pakalnē, bij dzirdams tirgus jauktā kora
koncerts, kur vērši turēja basu, zirgi tenoru un tā s virsbalsis visi citi. Šis koncerts izšķ īrā s
no dažiem citiem tik caur to, ka viņ u turēja milzīgs koris un bez diriģ enta. Kad no atstatuma
skatījā s, tad viss tirgus izlikā s kā ņ udzošs skudru pū lis. Redzamas bij baltā s, ar audekliem
apsegtā s božu bū das, kurā m dažai plivinā jā s sarkana flaga klā t; tā pat varēja izšķ irt arī no
meijā m sapīto dzērienu pā rdošanas bū du, ap kuru griezā s viss ļaužu biezums.
Dažas verstes no tirgus, kur jau tirdzinieku rindas bij retā kas, brauca soļos divi vīri — savā
zirgā katrs. Pirmais bij jau labi vecīgs, sirmiem matiem. Galvā viņ am bij «rata cepure» un
mugurā garš mētelis ar lielu, atlaistu apkakli. Viņ š veda divi govis, katru pie savas ilkss
piesietu. Otrs bij jauns, skaists cilvēks apaļu seju, dzeltainiem matiem un apģ ērbies kā visa
jaunā paaudze. Vezumā viņ am bij varbū t kā di divi birkavi linu. Pie ratiem vien varēja pazīt,
ka šie braucēji bij vai nu slā tavieši, vai čangalieši, jo pa visu guberņ u citur tā du ratu
neatradīs kā šinīs valstīs — tik augstu un tik lēzenu, lai nenieka nevarētu ielikt.
Arī paši slā tavieši un čangalieši ir jau pēc sava stā va vien visur pazīstami, īsti guberņ as
pilsētā , kad turp brauc, ir otrtik gari un smagi nekā mā jā s. Čangalieši tad atšķ iras no
slā taviešiem caur to, ka tiem bodnieku dotie cigā ri izstiepjas allaž pīpējot vēl garā ki nekā
slā taviešiem, bet šie atkal no čangaliešiem izšķ iras caur to, ka viņ iem nepatīk šo lielīšanā s,
ka esot viena kunga ļaudis, kaut gan tas ir tiesa.
Pret kalnu jaunais nolēca no sava vezuma un, priekšējam braucējam blakus iedams, taisīja
pīpi. Vecais arī sā ka rīkoties ar savu pīpi un gribēja patlaban sastā dīt šķ iltavas uz šķ ilšanu,
bet jaunais uzlēca un uzsēdā s viņ am uz ratu stū ra, izņ ēma no ieplakanas misiņ a dozītes
sērkociņ us, pēc tam atkal ar īksti dozītes vā ciņ u pasizdams, kurš, no atspertnes spiests,
aizkrita noknaukšķ ēdams. Tad uzrā va kociņ us uz dozītes dibena, uzpīpēja pats un
uzpīpinā ja arī veco. Pēc tam viņ š negā ja vis projā m, bet palika turpat sēdot, jo zirgs nā ca
labi līdz.
«Tagad nu, Oļiņ a tēv, ir skaidri zinā ms, ka nā košā pavasarī bū s mērnieki klā t,» viņ š iesā ka
tū liņ un tā , kā mēdz runā t par tā dā m lietā m, kas ir sen gaidītas un nu pēdīgi sagaidītas.
«Jā , jā , tad nu vienreiz bū s sadaudzinā ti gan tie piemeklēšanas laiki. Kur tad tu, Prā tniek,
dēls, to dzirdēji?» Oļiņ š jautā ja, bet nevis ar tā du vienaldzību, kā das varētu no tik veca vīra
sagaidīt.
«Muižas strožs[ 59 ] stā stīja, vakar esot nolīguši. Tas nu ir svēts,» Prā tnieks tā dā pašā
svarīgā balsī sacīja. «Mums, runas vīriem, arī gan laikam nu darīs drīz zinā mu; bū s atkal
varbū t kas jā spriež — vai par mērnieka mantu atvešanu, vai par ko citu.»
«Pā rbaudīšanas laiki jau nu tad bū s gan; redzēs, redzēs, kā du dievs kuru atradīs un kā kurš
pastā vēs,» Oļiņ š sacīja, dodams balsij paštaisnības skaņ u.
«Nu, kas tev, Oļiņ a tēv, par bēdu! Tev nevar nemaz slikti iekrist, ja tik iepriekš pamanā s
vien,» Prā tnieks paklusu sacīja, kaut gan tuvumā nebij neviena cita cilvēka. «Nu, un par otru
pušelnieku[ 60 ] arī tev bēdas nav: cik tam vecītim vairs tā prā tiņ a, tad tas nenieka
neizdarīs, un tam Kasparam arī visā valstī neviena drauga nebū s.» Še cieta brītiņ u abi klusu,
un, kad Prā tniekam nebij cerības no Oļiņ a kā du vā rdu sagaidīt, tad, it kā bīdamies, ka šī
iesā ktā valoda var pā rtrū kt, sā ka vest viņ u pats tā ļā k: «Runas vīros arī gan nu ir ievēlēts,
bet ko tur viņ š der? Vairā k par postu nekā par labu. Visi jel spriež, runā un savu vā rdu kurš
met, bet šis — kad sēd, tad sēd pa stundai kā mēms, un dažu brīdi, kad jau spriedums ir
gandrīz notaisīts, tad kā atskabarga cērtas pretī, ka neesot pēc likuma šis vai tas. Dievs
zin — kas gan visā s vietā s tā likuma izmeklē? Un runas vīriem ir spēks rokā : ko tie
nospriež, tas paliek.»
«Jā , brīnuma cilvēks ir gan viņ š,» Oļiņ š domīgi un govis pamaz ar pā tagu dzīdams sacīja.
«Man ir reizēm gandrīz gluži bail no viņ a, lai gan viņ š man nav nekā da ļauna darījis, nedz
arī esmu dzirdējis, ka citi bū tu šaī ziņ ā par viņ u žēlojušies, īsti viņ a klusuciešana ir tā da kā
bīstama. Kas viņ u ir redzējis tā pasmejamies vai tērzējam, vai arī pulkā ar citiem
jaunekļiem? Pret tēva dabu ir viņ a daba kā ū dens pret uguni. Svētdienā s tur viņ š pieguļā ,
kā du grā matu paņ ēmis, sēd pat pusdienas no vietas.»
«Ko tur nu lasa! — šā das tā das pasaules gudrības; bet nezin kad ir bībeli saņ ēmis?» — tā
Prā tnieks, it kā viņ am bū tu uzdots pierā dīt Kasparam vainas. «Cik tad viņ š ir redzēts
baznīcā ? Un, kad vēl aiziet, tad sēd kā mēms, kamēr visi baznīcēni dzied. Vai tam var bū t
kā da ticība, mīlestība vai cits kas labs?»
«Es jau nu viņ a, Prā tniek, dēls, arī nemaz nelielu, man viņ š nepatīk no laika gala — īsti
tā dēļ, ka viņ am ir bā rda, jo tā diem cilvēkiem es nekā nevaru uzticēt, man viņ i tā di kā
burlaki vien izliekas, — bet ļaunums gan no viņ a nav nekā ds dzirdēts.»
«Vai tad tas ir kā ds brīnums? Velns arī izrā dā s brīžam kā gaišības eņ ģ elis.»
Patlaban atskanēja aiz muguras negants svilpiens un ratu rībēšana. Prā tnieks atskatījā s
atpakaļ un sacīja: «Švauksts nā k kā divi deviņ i!»
«Kad nu viņ am, puisēnam, lēni iet!» Oļiņ š, nemaz atpakaļ neskatīdamies un grožu
vienmērīgi raustīdams, atteica. Taī pašā acumirklī bij jau tas braucējs viņ iem blakus un
apturēja pilnos rikšos ejošu zirgu uz pēdā m.
Viņ š arī bij jauns cilvēks, vēl jaunā ks par Prā tnieku un, kā pie visa redzams, arī slā tavietis.
Mētelis un svā rki viņ am stā vēja plaši vaļā , tā ka ļoti garā , baltā pulksteņ a ķ ēde bij redzama
visā garumā no pakakles līdz kabatai ar visiem spīduļiem[ 61 ], kas tur bagā tīgi klā t karā jā s.
Ap kaklu viņ am bij viegli apmesta gara, sarkana šalle, kurai gals stiepā s tā ļu mugurai pā ri.
Viss pajū gs bij pašā augstā kā un gandrīz pā rā k augstā slā taviešu modē: gaišzaļie rati jeb
vā ģ i jo augsti un jo lēzni par citiem, loks tik augsts, ka zemā kā s riju priekšā s nevarēja
iebraukt vai arī, kā paši slā tavieši mēdz teikt, «grū da padebešus grumbā s». Zirgam ap kaklu
zvā rguļu virkne un pie segliņ iem visos stū ros pušķ i ar izrobotiem misiņ a skritulīšiem; pie
lencēm jeb slejā m zirgam šķ ērsu pā r muguru smagi misiņ a važi, kur grožs cauri izvērts, lai
neslīd zemē. Sēdeklis ratos apsegts ar tepiķ i, no kura apakšas skatījā s uz abā m pusēm kā di
linu buņ ģ īši[ 62 ] kā čigā nu bērni, un pret atzveltni viena vēršā da, kuras ragi bij pā rlaisti
pā ri. Pats varēja bū t tā ap divdesmit trīs gadus vecs, sprogainiem matiem, mazā m ū siņ ā m,
ķ īļa bā rdu un sā rtu seju. Zirgu saraudams, viņ š sauca: «Margin, Oļiņ u fahter! fahren nu
forweits nach krog.» To «margin» viņ š izrunā ja caur nā sīm un tā , ka «r» nemaz nebij
dzirdams.
«Kur nu «pā ren», ar lopiem ir «jā pā ren» lēnā m, nav vis tā kā tev ar linu vezumu,» Oļiņ š,
nemaz uz viņ u nepaskatīdamies, atbildēja.
«Kas tas nu par linu vezumu!» Švauksts atteica, it kā jau sen pā rliecinā jies, ka nav nekā ds
vezums un ka Oļiņ š to sacīja, viņ u izzobodams. «Šodien bij vairā k pircēju nekā linu buņ ģ u.
Ak velns! tik divas kundes izputinā ja caur šo tirgu: zinā mi bij divi dēķ eni vēršā du[ 63 ] un
lini, bet nezinu, vai vairs rītu atradīšu!»
«Klausies, Švaukstē, tu jau mums tikpat līdza neizvā rgsi; brauc vien uz krogu un aizņ em
mums arī vietu stadulā !» Prā tnieks teica.
«Efah! žū !» Švauksts iekliedzā s, grožus saraudams un pā tagu pā r pleciem uzplīkšķ inā dams,
tā ka zirgs no pēdā m sā ka iet pilnos rikšos un tā aizgā ja, vai kalns vai leja.
Prā tnieks ar Oļiņ u brauca kā du gabaliņ u klusu, līdz pēdīgi Oļiņ š uzņ ēma valodu: «Es
domā ju, Prā tniek, dēls, par tiem pašiem gaidā miem mērnieku laikiem, kā di viņ i atnā ks un
kā viņ us pā rlaidīs.»
«Nu, zinā ms, snaust gan nevaram,» Prā tnieks atteica, uz savu zirgu atskatīdamies.
«Ir jau nu gan tas augšienes tēvs man diezgan žēlastības rā dījis šaī raudu ielejā , bet arī
diezgan šautis un brīžam gan vairā k, nekā apzinā jos pelnījis,» Oļiņ š runā ja tā lā k, stā vu
priekšā skatīdamies. «Šoreiz nu gan viņ š mani varēja pā rlaist vieglā k. Gan jau nu viņ š pats
saka — ko mīlējot, to pā rmā cot, bet... bet...»
«Nebīsties, Oļiņ a tēv, nekā , gan jau iztiksim,» Prā tnieks, galvu purinā dams, sacīja, it kā ar to
zinā mu darīdams, ka viņ am šaī lietā padoma netrū kst.
«Vēl kā šodien atminu to brīdi,» — tā Oļiņ š savu valodu turpinā ja tik mierīgi, it kā nekas
nebū tu vidū teikts, «kad pērkons bij iespēris mā jā , lai gan šovasar apgā ja divdesmit divi
gadi. Uz kaudzes stā vēdams, ieraugu, ka mā ja deg; skriedams atradu sievu uz ceļa pagalam,
meitiņ u uguns liesmā s... Gan nu tā s vienas bēdas dievs atņ ēma, laulā tu draugu atdodams...»
«Vai gan meitas viņ š tev nav atdevis?» Prā tnieks jautā ja, pieliekdamies un laipni Oļiņ am
acīs skatīdamies.
«Vai nu, to meitu pieņ emdams, es sava prieka gribēju?» Oļiņ š atteica. «Pestītā ja skā des
neesmu meklējis nevienā vietā , ja tik viņ a labuma; esmu dažu dvēselīti jau aizdegušos kā
pagali rā vis iz elles atpakaļ.»
«Vai tad, Oļiņ a tēv, Liena nav tikpat kā tava meita?»
«Vai nu es, Prā tnieks, dēls, to saku? Vēl jau nebij lā ga bērna auklis, kad pieņ ēmu. Vai gan
Annuža viņ u tā izaudzētu? Labi, ka spēj pati sev caur vērpšanu maizīti nopelnīt. Kā nu
Lienai tagad trū kst? Mana saimniece vienā di saka, ka esot visā m lielmaņ u meitā m līdza vai
drēbēs, vai daiļumā . Šaī pasaulē nedz viņ a, nedz Annuža man tā neatmaksā s, ko es viņ ai
esmu laba darījis, ja nu dievs debesīs, no kura visas žēlastības gaidu, jo klausījis es viņ am
esmu un par nevienu nastu nekurnu.»
«Tā pat jau kā tu, Oļiņ a tēv, tā mana mā te arī ir maz vieglu dienu redzējusi,» Prā tnieks, acis
nodū ris, runā ja, «un vēl, lai tik veca ir, gandrīz viena pati vien visu mā ju apkopj. Rā j nu gan
mani ik dienas, ka negā dā jot jaunas dzīvotā jas; ņ emšot atsviedīšot atslēgas, lai tad darot, ko
gribot. Nevar gan liegt, ka vainīgs neesmu: vajadzēja jau sen viņ ai vietnieces gā dā t. Ir,
zinā ms, vecam cilvēkam ko izturēt — kurš tā nu nezin? Cik gan man pašam vaļas mā jā
dzīvot? Tik daudz laika noiet ar tā m pašā m valsts darīšanā m, kamēr runas vīros esmu; cik
fraceses vien nav izvestas[ 64 ], un cik reizes pie gubernatora nav bū ts![ 65 ]»
«Tur jū s pracesējaties, tur dievs jū s ņ em!» Oļiņ š kā uzskaities sacīja. «Ko tad esat
sapracesējuši? Vai esat arī ko vinnējuši? Drīzā k jū s ar savā m pracesēm valsti izpostīsat
nekā sakopsat.»
«Ko tur, Oļiņ a tēv, var darīt? Jo, kur nav ko vinnēt, tur nevinnēšu ne es, ne cits,» Prā tnieks
drusku apkaunots atbildēja un tad ķ ēra atkal iesā ktā s valodas pavedienu rokā , pie kā varēja
manīt, ka viņ a uzsā ktai runai ir īpašs nolū ks. «Nuja, tā klā jas man ar manu mā jas bū šanu;
nebij nu gan tik ilgi jā nodzīvo — kas jā dara, to labā k padari pie laika.»
«Nu, šā dzīvodams, gan par vecu puisi paliksi kā dažs labs,» — tā Oļiņ š bez lielas dalības un
it kā līdzrunā šanas labad vien pieminēja.
«Nu, tik lielā vecu puišu pulkā , kā slā taviešos un čangaliešos ir, manis vis vēl tik drīz
neieraudzīs. Es esmu brīžam domā jis arī par sevi, kā dēļ es nevaru apprecēties? Citā s pusēs
sapā rojas tū liņ , kā pieiet dievgalda mā cībā , bet še tas nemaz tā nav. Dievs to zin, kur tā
vaina meklējama šaī lietā . Laikam taī pašā andeles garā . Citi gan saka, ka tas tā dēļ esot, ka
še neesot tā s staigā šanas pa naktīm[ 66 ].»
«Lai dievs no tā s sērgas pasargā !» Oļiņ š krita valodā .
«Bet es gan skaitu to pašu andeles vainu vien,» Prā tnieks sā ka tā ļā k prā tot. «Rudeņ os kā
nupat, kad pats kā zu laiks, kuram tad lai stā v sievietis prā tā ? Ikkatrs domā , kā tik kļū tu linu
buņ ģ im pie galvas vai jēram pie ausīm. Tā diem skolmeistarīšiem kā Pietuka Krustiņ š —
tiem nu bū tu vaļas diezgan precēties, bet kas gan pie tā diem ies? Tikko jau paši garu velk
un ar savu plato vai Platona mīlestību[ 67 ] lielā s, bet beigā s nav ne tā s pašas šaurā s. Un tad
tā s meitenes arī ir satracinā juši tā di paši draņ ķ i ar saviem posta dzejoļiem; tā s arī vairs tik
zina kā par augsto dvēseļu mīlestību murgot un brīnoties, kā gan varot mantas dēļ pie tā da
iet, kurš nepatīkot. Tā tad saimnieki pa tiem vidiem nesaprot nemaz, ko darīt, un, taisnību
sakot, Oļiņ a tēv, man arī tie paši segli mugurā .»
«Ko nu es, Prā tniek, dēls, vecs cilvēks, zinu par jū su platā m vai šaurā m mīlestībā m!» Oļiņ š
atteica it kā atraisīdamies. «Ne agrā k to mīlestību tā daudzinā ja kā tagad, ne arī viņ u bij.
Kad tas ļaunais nā k virs zemes, tad viņ š visā das nezā les kaisa.[ 68 ]»
Prā tnieks, kā likā s, nemaz nebij domā jis iznā kt ar šo sarunu uz tā du galu, uz kā du Oļiņ š
viņ u tagad veda. Viņ š domā ja ņ emt to lietu no iesā kuma un vest ar citā du stingrību uz
nolū ku, bet patlaban sā ka birze, caur kuru viņ i brauca, mesties retā ka, un tū liņ aiz viņ as
parā dījā s krogs, no kura atskanēja pilnīga tirgus atbalss, jo laba daļa tirdzinieku bij pie viņ a
apstā jušies. Prā tnieks lēca iz Oļiņ a ratiem un gaidīja sava zirga, kurš bij kā du gabaliņ u
atrā vies.
Krogam tuvā k piebraucot, varēja izšķ irt Švauksta balsi, un drīz bij arī viņ š pats redzams ar
visu spīdīgo ķ ēdi un sarkano šalli slā taviešu un čangaliešu vidū , kuri, savus pirktos lopus
salīdzinā dami, ar tiem lielījā s. Švauksts, Oļiņ u ieraudzījis, veda kā dus trīs vai četrus večus
viņ am pretī un sacīja tā , ka Oļiņ š varēja dzirdēt: «Nā kat, es jums parā dīšu šā s dienas tirgus
kroni! Bisar, raugi, kas tā sarkanā par govi! No tā s ir astoņ i pudi gaļas[ 69 ] kā likts!»
Viens no tiem pievestiem, tā ds ar lielā m rokā m, sā ka govi aplū kot un lielīt: «Vai nu Oļiņ a
tēvs slikti pirks! Viņ am ir pašam sava laime kā kungam.»
«Jā , no divi cū kā m trīs puses,[ 70 ]» otrs sacīja, izdzisušu un izšķ etinā tu cigā ru sū kā dams,
kur starp tabakas lapā m bij redzams arī kā ds mašu lū ks[ 71 ]. Tad, govis lielīdami, vadīja
Oļiņ u, kurš, priecīgi smīnēdams, sēdēja ratos, uz stadula vā rtiem. Švauksts saņ ēma viņ a
zirgam pie galvas un veda iekšā , sacīdams: «Brauc vien iekšā , Oļiņ a tēv, es tev izgā dā ju
frentelīgu vietu[ 72 ].»
Tie citi gā ja no stadula vā rtiem atpakaļ, spriezdami, ka Švauksts, kad ņ emoties, tad lielot tīri
niekus; kas gan tur tanīs govīs esot? Tik tas lielums kā karietēm. Palielīt nu vajagot tā pat
līdz — kurš gan gribot taisnību acīs sacīt? — bet neviens vis nebū tu vēl ar savu pirkumu
mijis.
Visi slā tavieši un čangalieši, kuri bij nodomā juši še zirgus barot un sagaidīt savu tirgū
sapirkto aitiešu baru, kas nā ca vēlā k, sagā ja krogā , kamēr vēl tie trīs — Oļiņ š, Prā tnieks un
Š vauksts — izjū dza un apkopa stadulā savus zirgus.
Lielā , tumšā kroga istaba bij auksta, piepīpēta un piemīdīta. Gar logiem stā vēja garš,
sagraizīts un sakapā ts galds. Pie stoikas loga[ 73 ] un durvīm, kurā m galds bij no iekšas
aizlikts, mīdījā s vesela drū zma tirdzinieku, tā ka grū ti bij cauri tikt. Slā tavieši un čangalieši
ienā kuši sasēdā s ap galdu un sā ka uztaisīt pīpes un sarunā ties, ka viena kunga ļaudīm
vajagot kopā turēties. Pa kā du brītiņ u sanā ca arī tie trīs iz stadula: Švauksts pa priekšu, tad
Oļiņ š un pēdīgi Prā tnieks.
«Vai zinā t, ko mēs stadulā nospriedā m?» Švauksts sacīja, cēli pie citiem pieiedams un
zā bakus pa kulu raudams, it kā kad siltuma zā baki bū tu bijuši kā jā s. «Šovakar vajaga dabū t
frišas zupas. Dzinēji bus ar jēriem klā t, un raus tik kā dam kaklu nost. Kas grib piedalīties?»
«Izgā dā jiet vien, kuri esat vairā k ar tā m lietā m apraduši; pretī jau nebū s neviens,» kā ds
čangalietis atbildēja, kuru citi vairā k cienīja.
«Vai ir visi čangalieši pie tā ?» Švauksts, pulkstenu iz kabatas raudams, uzsauca.
«Kad mū su tiesas tēvs saka, tad vajaga ticēt,» kā ds čangalietis atbildēja.
«Tagad bū s pulkstens drīz seši; pusastoņ os vajaga zupai kū pēt uz galda,» Švauksts,
pulkstenu cieti vā zdams, teica.
Prā tnieks aizstā jā s Švaukstam priekšā un skaitīja paklusu visus, pret ikkuru ar pirkstu
mezdams, un beigā s izsauca: «It līdz sešpadsmit!»
«Nu, tad ar vienu jēru vien nebū s nekā !» Bisars sacīja, uz galda gala sēdēdams.
«Kas, bā liņ , par to, vai viens vien ir?» kā ds sarkanmatains čangalietis teica. «Jums nā k pulka
no pakaļas, mums pilni vezumi; žņ augs vai trīs nost, ja vajadzēs.»
«Nu gluži labi, kad jums vezumos ir jēri, tad iesim vien un laidīsim kā dam ā deri vaļā [ 74 ],»
Prā tnieks sacīja.
«Tev pašam, Svērtel, lielā kais vezums ir, tu vari dot kā du pā ru projā m, citā di atkal līdz
mā jai kā ds garu izlaidīs tā pat kā viņ u reizi,» čangaliešu tiesas vīrs tam pašam
sarkanmatainajam sacīja.
«Nezin kā ir? Negribas vezuma jaukt laukā ,» Svērtelis ņ urdēja, zā baku uz kū la sizdams, lai
dubļi noskrien.
«Ē , ko tur štrunt! Ej tik cel laukā , aprēķ inā s uz mata!» Švauksts, rokas bikšu kabatā s
sabā zis, uzsauca. «Tagad tik jā izdala darbi visiem.»
«Nu, nu, dēli, apjautā jaties papriekšu, vai krodzinieks dos katliņ u un vai pavisam paļaus
tā dus darbus strā dā t!» Oļiņ š, otrā pusē gultiņ ā sēdēdams, sacīja.
«Jā , jā , vai zini, tas var notikt gan, viņ dien mums bez aprunā šanā s tā bij,» Bisars, acis bailīgi
izplētis, runā ja. «Jērs pašu laiku aizdurts, te ienā ca krodzinieks stadulā , ieraudzīja — tā kā
nelabs! — nepaļā va vairs ne nodīrā t, iztrieca visus no stadula laukā : ko te darot, vai gribot
atkal šā traukus un mā ju piegā nīt?! Tad nevarēja cita nekā darīt — jū dzā m zirgus tā pat
nebarotus iekšā un braucā m uz otru krogu; tad tur tikko ar lielā m mokā m dabū jā m izvā rīt.»
«Še par to nav bēda,» Švauksts apgalvoja, «man šis krodzinieks pazīstams — vā ri, cik gribi.
Es sadabū šu visu vajadzību, tik gā dā jat par nokaušanu un sataisīšanu.»
«Lū k, mans pušelnieks Ķ encis lai kauj, tam viss pā rlieku viegli mirst,» — tā kā ds čangalietis,
kuru citi sauca par Pā vulu, sacīja un rā dīja uz kā du citu čangalieti, kam bij tik plā ns un plats
deguns, ka, ja uguni turēja otrā pusē, tad spīdēja gaisma cauri. Tas, patlaban no stoikas
nā kdams, izkoda bulkai līdz pā ri pusei tā du kā pakava vietu un tad, pilnu muti ēzdams,
atbildēja: «Lai tik dod šurp, tad redzēs, kā kā jas nospirinā s.»
«Nu tad ejat vien stadulā un spiežat akurā t nost, es iešu pie krodzinieka,» Švauksts citus
rīkoja, uz stoikas pusi iedams. «Tev, Oļiņ a tēv, nevajag nekā darīt, lai strā dā vien jaunie; tu
nā c man līdz iekšā pie bufetes — cik ilgi tā ar sausu muti sēdēsi?»
«Var jau nu, dēls, ieiet gan,» Oļiņ š, kū tri paceldamies un Švaukstam līdz iedams, atbildēja.
Pa mazu brītiņ u ieskrēja Svērtelis izbijies un sauca pie stoikas loga: «Ē j! kur palika tas
jaunais slā tavietis ar to garo, balto ķ ēdi? Tam ir zirgs ar vīvelēm![ 75 ]»
«Vai velns!» Švauksts iekšā iekliedzā s. «Nā c nu, Oļiņ a tēv, palīdzi!» To sacījis, viņ š steidzā s
līdz ar Oļiņ u ā rā , bet nu vis vairs kā ju pa kulu nerā va. Pa lielo kroga istabu uz stadulu
iedams, vēl sacīja: «Kā braukšu uz otru tirgu, tā izmainīšu kā velnu!»
«Varbū t tiksi nupat vaļā bez visas mainīšanas,» krodzinieks, pa stoikas logu pakaļ
skatīdamies, sacīja.
«Tā , Š vaukst, dēls, nav labi, kad tā dus vā rdus daudzina, kur vajaga paļauties uz dievu,»
Oļiņ š, viņ am stadulā līdz iedams, norū ca. Tur iegā jis, viņ š apstā jā s, tad apskatījies salika
rokas, un citi visi arī apklusa un stā vēja godbijīgi; pat Ķ encis nometa mieru no jēra
dīrā šanas un pagriezā s, tabaku sū kā dams, uz to pusi.
Kad tā kā du brītiņ u bij stā vējuši un Oļiņ š pamazā m lū pas kustinā jis[ 76 ], tad viņ š apgriezā s
un sacīja, krogā iedams: «Nebīsties, Švaukst, dēls, nekā , vesels bū s gan; tik dod sienu
priekšā !»
Oļiņ am krogā līdz ienā ca arī čangaliešu tiesas vīrs. Viņ i nosēdā s savā pusē katrs pie galda
un sā ka runā t.
«Jā , labi jau ir, kad cilvēks pasaulē ko zin; kur gan nupat varētu skriet, ja tu, bā liņ ,
nepalīdzētu?» tiesas vīrs padevīgā balsī un it kā pielabinā damies sacīja.
«Nuja gan, bet vai tas ir mū su spēks? Lai gan tie pasaules bērni lielā s, ka izā rstējot vā jības
ar savu gudrību, bet es saku, ka velti vien ir, jo mū su spēciņ š ļoti vā jš,» Oļiņ š cienīgā
nopietnībā sacīja.
«Kas tas par brīnuma spēku tiem vā rdiem!» čangalietis ar bijā šanu izsaucā s.
«Jā , kā gan tas dieva vā rds neiespēj!» Oļiņ š it kā pilnīgs dieva noslēpumu līdzzinā tā js
atteica. «Viņ š ir gan kā griezīgs zobens[ 77 ], gan kā neizsmeļams avots, gan kā spoža
zvaigzne tumšā vietā , tiekams tā rīta blā zma uzlec mū su sirdīs, un, kur viņ š iet pā ri tur...»
Oļiņ š sastomījā s, kā meklēdams labā ka vā rda.
«Tur zā le vairs neaug kā Zodomā un Jeruzalemē, kur nepalika ne akmens uz akmeņ a,»[ 78 ]
čangalietis iekrita valodā .
«Nē, nē, tur visas zā les ar saviem dakteriem paliek kaunā ,» Oļiņ š pā rlaboja, tad noņ ēma
cepuri, nolika to priekšā uz galda un saglauda matus.
«Bet es pirmā k, turpat stā vēdams, sā ku domā t — kā gan tie vā rdi var palīdzēt? Viņ i laikam
ielied zirgā iekšā un tur to slimību izēd? Citā di nemaz nevar bū t,» tiesas vīrs gudroja.
«Mums, grēciniekiem, tas paliek apslēpts,» Oļiņ š atbildēja, bet varēja nomanīt, ka iekšķ īgi
viņ š sevis par grēcīgu neturēja, kaut gan ar muti līdza skaitījā s.
«Bet saki, bā liņ , tu jau tos dieva vā rdus zini vai visus no galvas, — no kā īsti tā s vā jības
nā k?» tiesas vīrs bērna pazemībā jautā ja.
«No kā nā k bērnam rīkste?» Oļiņ š lepni atbildēja.
Š ā dā kā rtā viņ i sarunā jā s vēl labu laiku, tā ka Oļiņ š palika arvienu atbildētā js un čangalietis
jautā tā js.
Pa tā du brītiņ u ienā ca Ķ encis, nazi un rokas kažoka stū rī slaucīdams.
«Nu, Ķ enci, vai darbi jau galā ?» tiesas vīrs viņ am uzsauca.
«Jā , kas tas man! norā vu abiem ā das kā tā stis. Bū s drīz katlā iekšā ,» Ķ encis atbildēja ar visu
muti.
«Vai zirgs jau ēd?» Oļiņ š prasīja vienaldzīgi, bet tomēr varēja nomanīt, ka viņ am ir bēda par
zirga neēšanu.
«Nē, spā rdā s tā pat, ka brīkš vien un mēsli pa stadulu jū k,» Ķ encis atbildēja ar tā du
vienaldzību, it kā viņ a dēļ varētu nosprā gt vai visi zirgi, kad tik jēri tiek nodīrā ti. «Viens tur
no jū sējiem — Bisars vai kā viņ u saukā  — tas ar makadatu[ 79 ] pie žokļiem bakstīja, ausī
arī laikam grieza, bet sacīja, ka asinis vairs netekot; citi atkal tiepā s, ka esot paslēpņ u
vīveles[ 80 ], velns viņ u sazin!»
Oļiņ š, to dzirdēdams, cēlā s un gā ja stadulā : «Brīnums! Jā liek bū s vai jā dīt?»
Tikko Oļiņ š bij izgā jis, tad Ķ encis pielīda labi tuvu pie tiesas vīra un sā ka viņ am čukstēdams
stā stīt: «Vai zini, ko es jaunu izdzirdu? Nu esot skaidri zinā ms, ka pavasarī bū šot mērnieki
klā t.»
«Vai tā , bā liņ ? Kas tev stā stīja?» tiesas vīrs bailīgā ziņ kā rībā iesaucā s.
«Tas garais, kas pie dīrā šanas jēriem kā jas turēja, teicā s, ka šis esot valsts amatos, esot
runas vīrs vis, Prā tnieks vā rdā ; tas stā stīja, ka mērnieks arī esot viņ am tikpat kā pazīstams
un muižā visi valdnieki draugi, bet piesacīja gan, lai nevienam nestā stot. Vai zini, Spietuļu
tēv, tas ir labi gan, ka ar šā diem ā ķ iem dabū iepazīties, jo pie viņ iem mērīšot papriekšu un
tad tik nā kšot uz mums.»
Tiesas vīrs vēl taisījā s ko jautā t, bet patlaban sanā ca no stadula citi čangalieši un slā tavieši,
nesdami ikkatrs savu ceļa nastiņ u, kuras salika uz galda.
«Rokas gan bij jā mazgā , visu dienu ar lopiem ir strā dā ts,» Bisars sacīja, rokā s skatīdamies.
«Raug, cik melnas!»
«Kuram gan labā kas?» Ķ encis, savas rokas rā dīdams, teica. «Uz ceļa rokas mazgā t ir pēdīgā
muļķ ība! Jo mazgā , jo salst.»
«Tev jau, lū k, vēl ir vietā m ar asinīm,» Bisars sacīja, uz Ķ enča rokā m rā dīdams.
«Kas par to?» — tā atkal Ķ encis atbildēja. «Es par to neskaitu nekā ; tā pati dieva dā vana
vien ir, vā rīta vai nevā rīta.»
«Kas tur par bēdu?! vai tik vien zirgu bū tu, ja šis nosprā gtu?» Švauksts runā ja visā mutē, no
stadula nā kdams ar maizes nastiņ u padusē. Viņ am līdz nā ca Oļiņ š, Prā tnieks un vēl citi
slā tavieši.
«Vai tur vēl jā gaida sprā gstam? Tā ds velns ar loku nositams. Ne reizes gandrīz nevar
iebarot, kur nebū tu jā vā rdo vai jā jā da,» Prā tnieks zobodams sacīja. «To vā rdu vien viņ š
pats nepavilktu, kas savu laiku viņ am ir krauti virsū .»
«Nu, kad nu likšu atkal ilksīs...» — tā Švauksts lielījā s.
«Tad atkal vā rdot dabū s,» Prā tnieks iekrita viņ am valodā .
«Ā u!» Š vauksts atteica, atkal kā jas gar zemi raudams.
Tā runā dami, viņ i sagā ja pie galda un salika savas nastiņ as rindā pie citā m. Visi bij jautri,
īpaši Š vauksts, zinā ms, tā dēļ, ka zirgs atkal vesels; tik vien Oļiņ š bij gluži kluss. Viņ š aizgā ja
uz pašu dibena galu aiz Ķ enča un Bisara, tur nolika savu kulīti, noņ ēma atkal cepuri,
saglauda matus un apsēdā s, gari nopū zdamies, patumsā pie galda.
«Nezin vai drīz bū s zupa?» Prā tnieks, savu nastiņ u vaļā raisīdams, jautā ja. «Ko viņ i tur tik
ilgi vā ra? Esmu izsalcis kā vilks.»
«Bū s drīz,» Ķ encis atbildēja, «ir jau labs brīdis, kamēr vā rā s. Sēstaties vien tik pie galda un
ņ emat maizi rokā , es iešu palīdzēšu ienest.»
Visi sasēdā s pie galda, iededzinā ja vēl kā du sveci uz tā gala, kur sēdēja Oļiņ š, ņ ēma ikkatrs
savu maizes doniņ u, nogriezā s pa riecieniņ am un sā ka, lēni drupinā dami, izsalkumu mā nīt.
Dažs atvā za arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kā du naža galu piena, to atkal
ā tri aizsita, it kā kad nebū tu paļauts bijis cibai aiztikt. Tā dus kumosiņ us tad gremoja ilgu
laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekā da
nevedā s, jo ikkatrs kavējā s pie tā m domā m, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņ emt bū tu
bijis tīri grēks, tā pēc ka bij gaidā ma kopzupa, par kuru jā maksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz
vai maz; bet sausu maizi vien ēst — tā ds muļķ is atkal neviens negribēja bū t, jo kur tad pēc
gaļu liktu? Kaut gan visiem šā s pašas domas bij, tomēr ikkatrs domā jā s viens pats tik gudrs
esot un turēja par vieglprā tību šo noslēpumu izpaust. Likā s gan arī, ka daži gan otra domas
saprata bez runā šanas, caur ko viņ iem bij drusku kauns citam priekš cita, tā pēc sēdēja visi
acis nodū ruši. Vēl bij labu brīdi ko gaidīt, līdz Ķ encis ar diviem citiem, kuriem bij vā rīšana
nodota, sanesa bļodā s kā roto virumu. Ikkatrs pa to starpu, kamēr vienu gabalu ēda,
nekavējā s apdrošinā ties ar otru, kuru nolika sev priekšā vai nu uz cibas vā ka, vai arī taisni
uz galda. Kad ēšana bij pašā spēkā , tad uzņ ēma Prā tnieks pirmais valodu: «Vai zinā t ko
jaunu? Nu ir reiz skaidri zinā ms, ka pavasarā bū s mērnieki.» Šiem beidzamiem vā rdiem bij
tā ds spēks, ka viņ i sarā va visu ēdēju galvas uz augšu un vairā k balsu jautā ja reizē: «Vai tā ?»
«Jā , mērnieki,» Prā tnieks lepni atbildēja, un, kā varēja nomanīt, tad viņ š šo ziņ u bij glabā jis
tā dam brīdim kā šis, kur visi var nekavēti viņ ā klausīties. «Tam sodam neizbēgs vairs
neviens, vai viņ š slā tavietis vai čangalietis.»
«Nu, zinā ma lieta, kad jau nu nā ks, tad nā ks visiem, jo, kā sacīt jā saka, tā paša kunga ļaudis
vien esam,» Ķ encis, pirkstus skū pstīdams, sacīja.
«Viena kunga ļaudis gan esam, bet lai dievs dod vien, ka satiekam,» Prā tnieks teica.
«Ko nu, bā liņ , par nesatikšanu!» — tā čangaliešu tiesas vīrs runā ja. «Kur vēl lai tā du
mīlestību atrod, kā da čangaliešiem un slā taviešiem ir? Raugi tagad pat: satiekas uz ceļa
vidus un ēd, gandrīz jā saka, vienu kumosu.»
Pēc tam Prā tnieks stā stīja labi gari par mērnieku atnā kšanu, vēl ar šā diem tā diem paša
pielikumiem savu stā stu kuplinā dams; stā stīdams viņ š par visā m lietā m gribēja citiem likt
manīt to, ka viņ am bū s šaī lietā liels svars. Beigā s viņ š pieminēja vēl, ka šiem — runas
vīriem — bū šot atkal par visu jā spriež: kā saņ emt, atvest utt. Tā pēc gandrīz visi sā ka no šā
brīža viņ u uzlū kot ar godbijīgā kā m un pazemīgā kā m acīm, un daži čangalieši čukstēja savā
starpā , ka esot gan vīrs, kaut viņ š šo valstī dzīvojis — raugi, kur bū tu bijis iegriezējs pie
mērniekiem!
Bez slā taviešiem un čangaliešiem ieradā s vairs tik reti kā ds tirdzinieks krogā , tā pēc bij
krodziniekam diezgan vaļas caur stoikas logu uz viņ iem nolū koties. Kad viņ š tā bij kā du
brīdi skatījies, tad uzsauca tiem: «Slā tavieši, kā jū su ir tik daudz — to mā cekļu pie tā
lieldienas jēra ēšanas?[ 81 ]»
«Še vis nav slā tavieši vien, bet čangaliešu lielā kā daļa,» kā ds čangalietis atsaucā s, kuram
bija pliks galvvidus, kā dēļ viņ š bij iesaukts par «Mēnesnīcu».
«Nu tad tie paši jēru burlaki vien esat, vai nu slā tavieši, vai čangalieši,» krodzinieks
smīnēdams atbildēja.
«Nē, čangalieši cērt tagad jēru kaušanā slā taviešiem pā ri,» Ķ encis lepņ i atbildēja.
«Kur pā ri?» Švauksts kliedza. «Mums daži nokauj pa pusotra tauzen.»
«Bet mums atkal daži vēl — vēl vairā k,» Ķ encis stomījā s. «Rā vnieka Ješkam, es zinu, jau
tagad netrū kst daudz no divi tū kstoši.»
«Saderam, ka slā tavieši nokauj vairā k!» Švauksts kliedza, kā jā s uzceldamies.
«Saderam, saderam!» Ķ encis tā pat pretī.
«Uz cik?»
«Uz cik gribi! Ja gribi, vai uz... es vis nebīšos.»
«Saliksim naudu kopā , liec pretī!» Švauksts uzsauca un svieda ne visai biezu naudas tašiņ u
uz galda.
«Ko tur nieku derēs!» Prā tnieks sacīja vidū . «Ja arī čangalieši tagad nokautu vairā k, tad tas
tā pat slā taviešu gods vien ir, jo no kā gan viņ i mā cījā s, ja ne no slā taviešiem?»
«Nē, bet es gribu parā dīt, ka slā tavieši paši nokauj vairā k!» Švauksts tiepā s.
«Neparā dīsi vis!» Ķ encis droši atkliedza.
«Kur neparā dīsi?» Švauksts kliedza pretī.
«Čangalieši jau visu slā taviešiem pakaļ dara, vai tad nu pie jēru kaušanas vien ne?»
Prā tnieks runā ja ar kaitinošiem smiekliem. «Lū k, kā ratu atzveltņ i, augstie rati un divi
ķ iseņ i vai nebij slā taviešiem papriekšu? Kad slā tavieši sā ka visu to atmest, tad tik pie jums
vēl tie cēlā s, un pat tagad brauc dažs vēl uz baznīcu kā ar zēģ elēm: kad pretī vējš, tad zirgi
putā m, kad no muguras, tad sakas kaklā vien stā v. Bet to godu gan var čangaliešiem dot, ka
viņ i visu, ko pieņ em, to iztaisa pilnīgā ku: lai sēd visgarā kais čangaliešu vecis ar «rateni»
galvā viņ a ratos, tad tikko var «ratenes» dibenu redzēt pā ri par ķ isenu un atzveltni, kad no
muguras skatā s.»
«Ko nu jū s par mū su atzveltņ iem smejaties!» Svērtelis sacīja. «Brauktu varbū t jū s paši
šobaltdien tā pat kā ar redelēm — tarkšķ ētu vien, ja nebū tu reiz, no pilsētas braucot, kā dam
jū su lielmanim — lū k, tam pašam Baumam — pie kā da malkas vezuma atzveltnis nolū zis.
Līdzko tas sā ka bez atzveltņ a braukā t, tā jū s arī visi līdz. Labā k nobrauci ratus, kā viņ i
taisīti, nekā tā ā ksties.»
Kaut gan šis pierā dījums slā taviešiem ļoti nepatika, tomēr, viņ a gā zt nevarot, Švauksts
ķ ērā s pie citas lietas un sacīja lepni, uz savu ķ ēdi rā dīdams: «Vai šā das ķ ēdes arī nebija
slā taviešiem papriekšu?»
«Nav jau, krustdēls, tev arī viņ a pirmam,» Svērtelis runā ja pamazā m tā ļā k, «tā pat esi tu arī
no citiem noskatījies. Jau, kad es vēl gā ju amatos, kad braucā m pie liela kunga uz galvas
pilsētu, tad jau bij jū su valdiniekam šā das ķ ēdes. Vēl reiz bij vienam pilsētā zagļi ar visu
pulkstenu līdz pusei nogriezuši.»
«Ko te pļā pā jat! Strebjat zupu! Vēl ir puskatla,» Ķ encis sacīja, no katla, kurš kroga vidū bij
nolikts, ar kausu zupu smeldams un nesdams uz galdu, tā ka caur pā rplīsušo kausu notecēja
ik reizes kā celiņ š uz kula no katla līdz galdam un dažam arī pā r muguru.
«Bet kur jū s tik daudz to jēru liekat kaudami, vai paši vien apēdat?» krodzinieks jautā ja,
caur stoikas logu skatīdamies, kur viņ š bij šo brīdi mierīgi klausījies.
«Nekā , puis, nevaram vis paši tik daudz veikt,» Ķ encis atbildēja. «Pasā lā m, pažā vējam un uz
pilsētu projā m visu, arī taukus un ā das.»
«Bet kā jū s varat tik daudz sapirkt vienā tirgū ?» krodzinieks jautā ja. «Te jau ir šodien kā das
divdesmit ganības padzītas garā m.»
«Vai tu domā , ka tas bez dū šas?» Ķ encis atkal atteica. «Šodien pat mēs sanā cā m ar kā du
miesnieku reizē pie viena jēra. Kamēr šis vēl kaulējā s un meklēja šķ ērīšu, tikā m es ar
zobiem jēram ausi zemē — un jērs man.»
«Bet kā jū s tā dus barus uzturat, tik garus ceļus dzīdami?» — tā atkal krodzinieks.
«Kas par viņ u uzturēšanu bēdā ? Kaujams lops — tik triec forveic pa ceļu,» Švauksts teica.
«Vēl brīžam, kad sagadā s vienā pusē divi tirgi viens pēc otra, tad tos, ko pirmā tirgū sapērk,
sadzen kaut kur kā dā tukšā stallī vai pirtī un tad ar otra tirgus jēriem dzen reizē uz mā ju.
Mums viņ reiz stā vēja tā trīs dienas, bet tad gan bij sā kuši ēst cits citam vilnu nost.
Saimnieks ielaidis savu zirgu iekšā , un tam bij noplēsuši visu asti.» Pie šiem pēdējiem
vā rdiem viņ š pasmējā s ar īpašu lepnību, lū pas uz kreiso pusi saraudams, it kā gribēdams
dot ar to šim notikumam jaukumu.
«Nu jā , tas nav nekā ds brīnums, kad, ar lopiem dzīvodami, iz cilvēcības izejat,» krodzinieks,
stoikas logu aizsizdams, sacīja.
Prā tnieks ar Švaukstu sarunā jā s iet stadulā zirgiem auzu dot; Oļiņ š taisījā s līdz, bet šie
apsolījā s viņ a ķ ēvei arī iedot, tā pēc palika negā jis.
Pa tā m starpā m bij laiks pā rgrozījies: lietus nā ca ar stipru vēju, un nakts bij itin tumša.
Staduls bij aitiešu pilns, jo daudz šinī krogā esošie slā tavieši bij salaiduši tos vienā barā un
dzina kopā uz mā jā m. Dzīšanas rinda nā ca tagad Prā tniekam ar Švaukstu, un tā dā laikā ,
zinā ms, viņ iem nebij vis liels prieks uz to, jo vēršu divdesmit vai vairā k pa tumšu nakti un
lietu ar aitiešu baru dauzīties nav nieka gabals, tā pēc viņ i sā ka gudrot, kā varētu citus
pastumt apakš sava jū ga. Čangalieši savu aitiešu nebij barā laiduši, jo šoreiz tiem viņ u bij
ikkatram tik vien, cik var aizvest ratos, tā pēc tie gulēja visi vezumos sasietā m kā jā m, acis
pā rgriezuši un grū ti elsdami. Lielā kajai daļai bij galvas izliktas ratu malā m pā ri, tā ka, kad
nespēj vairs noturēt, bij jā laiž ap ratiem trīties.
Š os vezumus aplū kojot, nā ca Prā tnieks ar Švaukstu uz tā m domā m, vai nevarētu dabū t arī
čangaliešu jērus pulkā un caur to viņ us pašus iegriezt pie dzīšanas. Padoms bij drīz atrasts:
viņ i nosprieda no dažiem vezumiem kā dus aitiešus atraisīt un ielaist barā , lai caur to tiek
čangalieši piespiesti salaist visus kopā , — un tā arī izdarīja. Svērteļa vezumā bij viens apakš
citiem nobeidzies; to paņ ēma un pieslēja joku dēļ Ķ enča zirgam līdzā s pie redelēm tā , it kā
viņ š ēstu sienu. Pēc tam gā ja pie saviem zirgiem un bēra viņ iem auzas silēs.
«Iedod nu tu tai sievastēva ķ ēvei arī!» Prā tnieks sacīja, uz Oļiņ a ķ ēvi zīmēdams.
«Ko nu man tu to tēvu soli, kad pēc meitas akurā t sniedzies pats! Nedomā vis manis mā nīt,
gan es visu zinu,» Švauksts atcirta cieti, auzu maisu aizsiedams.
«Es nesaprotu, kas tu par cilvēku esi. Kur es tevi esmu pievīlis, ka tu man tā du neuzticību
rā di? Tu tik klausies, ko pasaule melš, bet man netici,» Prā tnieks sacīja, izrā dīdams caur
balsi, ka viņ am tā lieta ir vienaldzīga.
«Ej tu, blēdi! tu tik mā ni citus iz ezera laukā un pats aiz muguras zvejo,» Švauksts atteica,
auzu maisu sirdīgi ratos sviezdams un nemaz uz Prā tnieku neskatīdamies. «Vai tu nesolīji
viņ dien Lienai gredzena? Un priekš kā tu pirki tos puķ ētos papīrus? Vai ne priekš vēstulēm?
Domā , ka laikam es nezinu?»
«Vēl jau varbū t saltā kas valodas esi dzirdējis nekā šā s,» Prā tnieks, acis nodū ris, sacīja.
«Stā sti vien nu vēl vairā k!»
«Zinā ms, ka varu akurā t vēl vairā k stā stīt! Kam tu citā m pirtniecēm neved kā postu maisu
kā Annužai?» Švauksts uzstā jā s ar pilnu apziņ u.
«Nu jā , dari ko darīdams, viss tik Lienas dēļ!» Prā tnieks atbildēja, mēģ inā dams savilkt lū pas
uz nievā jošiem smaidiem. «Tos kā postus jau bij Annužai mana mā te pavasarā nosolījusi par
pakulu vērpšanu. To vien jau tu varēji apdomā t, ka Annuža nav par Lienu sen vairs nekā da
zinā tā ja un ka Liena ir tagad, ar vā rdu sakot, Oļiņ u vienīgā meita. Tici nu tu vai netici, bet
tikmēr tu gaidīsi zagļa pa durvīm nā kam, kamēr viņ š ienā ks pa logu. No manis tev nav ko
bīties, bet bīsties no cita.»
«Ak tu laikam domā Kasparu — to jau Oļiniete iztrieks punktum ar kruķ i iz mā jas,»
Š vauksts, smiedamies un lū pas šķ ībi saraudams, sacīja.
«Nu jā , Oļiniete ir gan uz viņ u nikna, bet ar to nav vēl diezgan, jo, cik es šodien no paša Oļiņ a
valodas nomanīju, tad viņ š uz Kasparu nemaz tik slikta prā ta netur, kā izdaudzinā ts, un,
kamēr viņ š pie paša vecā un īpaši pie Lienas pastā vēs labā slavā , tikā m lai citi nedomā tur
iemaisīties. Bet vai tu zini, kā ds ieskats ir tev pie Oļiņ a un Lienas? Tu esi nogā zts tā , ka suns
no tavā m rokā m maizes neņ emtu, ja zinā tu. Un kas to ir darījis? Visu tas pats Kaspars. Es taī
lietā , zinā ms, nesacīšu nekā , jo kā da man tur daļa?»
«Nu, viņ š arī Lienas nedabū s, lai tad lū st vai plīst!» Švauksts sacīja, ar dū ri uz ratu malas
sizdams.
Š e viņ u sarunu iztraucēja kā ds čangalietis, kurš nā ca stadulā zirgu apraudzīt, tā dēļ
Prā tnieks iebēra vēl tik Oļiņ a ķ ēvei auzas un iegā ja abi ar Švaukstu atpakaļ krogā .
«Lieldienas jērs», kā krodzinieks sacīja, bij galīgi apēsts, tik vien Ķ encis zvejoja vēl
pamazā m ar kausu pa katlu, žēlodamies, ka zupa esot jā atstā j neizstrēbta. Lai varētu
izrēķ inā t, cik katram jā maksā , visi sapulcējā s un lika vispirms ā du un taukus uz solīšanu.
Prā tnieks ņ ēma kā du vā li un nostā jā s kaktā pie tukšas mucas. Švauksts solīja rubli par visu
kopā . Prā tnieks sauca: «Rublis solīts! Kas sola vairā k?» Daži solīja pa kapeikai augstā k, bet
Š vauksts lika vēl ar reizi divdesmit kapeiku klā t. Prā tnieks atkal sauca: «Rublis divdesmit
astuņ as kapeikas solītas! Kas sola vairā k?... Pirmo reizi!» To sacīdams, sita ar vā li uz mucas
dibena. «Vai nav, kas sola?... Otro reizi!... Rublis divdesmit astuņ as kapeikas solītas! Kas
solīs vēl? Vai neviens?» Līdzko Prā tnieks gribēja sist trešo reizi, te Švauksts apturēja viņ a
roku. «Wart', wart'! lai cilvēki apdomā jas; vai tā manta akurā t tik dā rga vien ir?»
«Nu, tu redzi, ka neviens negrib vairā k solīt,» Prā tnieks teica. «Ja tu domā , ka maz ir, tad soli
pats vēl klā t.»
«Lai vēl iet zehn kapeik!»
«Rublis trīsdesmit astuņ as kapeikas solītas! Kas sola vēl? Pirmo, otro un... un...»
«St, st!» Š vauksts atkal Prā tnieku apturēja. «Tā manta nevar tik lēta bū t.»
«Nu tad soli vēl!»
«Vēl finf kapeik las jeht zu!»
«Rublis četrdesmit trīs kapeikas solītas! Vai nav, kas sola vairā k?... Pirmo... otro un... trešo
reizi!» Pie šiem vā rdiem Prā tnieks, kaut gan Švauksts gribēja viņ u vēl atturēt, sita visas trīs
reizes pa mucas dibenu ar vā li un tad, to nomezdams, sacīja: «Tas ir beigts un
nobungā ts.»[ 82 ] Pēc tam sarēķ inā ja, cik dalībnieku bijis, lai varētu maksu izdalīt uz
galvā m.
«Čangalieši, cik jū su ir?» Prā tnieks jautā ja. «Slā tavieši ir septiņ i.»
«Un mēs astuņ i,» Ķ encis, cimdā muti slaucīdams, atsaucā s.
«Kur astuņ i?! Deviņ i esat jū s!» Prā tnieks teica ar piktumu.
«Astuņ i!» Ķ encis atteica lepņ i, droši un smagi.
«Astuņ i vien gan,» čangaliešu tiesas vīrs sacīja, «es pats pirmā k izskaitīju klusā m pie sevis.»
«Nav tiesa, deviņ u vajag bū t! Nedomā jat vis, ka mēs esam tik muļķ īgi, ka nezinā tu!» Bisars
kliedza iz kakta, kaut gan nemaz nezinā ja, cik čangaliešu ir.
«Kamdēļ jums, dēli, jā ķ ildojas?» Oļiņ š sacīja lēnā balsī. «Izskaitā t vien visus, tad tū liņ
redzēsat, cik ir.»
«Nu, zinā ma lieta,» tiesas vīrs viņ am piekrita. «Čangalieši, atšķ iraties savrup!» Visi
čangalieši atšķ īrā s nost un sastā jā s gandrīz rindā . Tiesas virs sā ka skaitīt, rā dīdams
visupirms ar pirkstu uz sevi un sacīdams: «Es,» — tad pa kā rtai uz citiem: «viens, divi, trīs,
četri, pieci, seši, septiņ i, astuņ i.»
«Nevar astuņ i vien bū t,» Švauksts uzsauca, «lai skaita vēl! Skatīsimies visi.»
Tiesas vīrs skaitīja atkal tā pat kā papriekšu: «Es, viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņ i,
astuņ i.» Š vauksts skaitīja viņ am pa vā ciski līdz: «Ein, zwein, drein... akt.»
«Tur ir blēdība vidū ,» Prā tnieks sacīja. «Ja tik visi esat, tad deviņ u vajag bū t, lai top vai velns
par stenderi.»
«Nu tad skaitat jū s mū s, še mēs esam,» tiesas vīrs sacīja un nostā jā s rindā . Prā tnieks skaitīja
un izskaitīja deviņ us.
«Nebū s tiesa,» čangalieši, galvas purinā dami, atteica.
«Nebū šot tiesa? Jā smejas! Nu tad skatā ties vēl!» Prā tnieks pikti uzsauca un tad skaitīja atkal
čangaliešus, pielikdams katram roku pie krū tīm, un Ķ enci, kurš bij rindas pēdējā galā ,
pagrū zdams kā dus soļus atpakaļ. Šis, par to ieskaities, uzkliedza skaitītā jam: «Klausies,
puis, nepalaid roku, to es tev saku!»
Nu sā ka brīnoties un gudrot, kur tā vaina varot bū t. Pēdīgi nosprieda dalīt maksu uz
sešpadsmitiem un salikt ikkatrs tik naudas, cik kuram iznā k maksā t; ja tad vajadzīgā
zumma sanā kšot, par ko tad vairs meklēt vainas?
Pie izrēķ inā šanas, cik kuram jā maksā , izklīda visi čukstēdami pa kaktiem, īsti tā , kā tas
notiek šur un tur kā zā s priekš naudas samešanas[ 83 ]. Tur tā dos brīžos kā zu ļaužu ģ īmji,
kuros līdz šim tik kā zu prieki bij lasā mi, izšķ iras uz trim pretējiem pulkiem: tie, kuri ir
iecelti uz naudas saņ emšanu, izturas visdrošā k. Viņ u sejā s ir lasā ms klaji šis vā rds: «Mēs
varam droši plēst un prasīt, jo ikkatrs zin, ka mums tā nauda netiek.» To sejā s, kuriem
nauda jā met, kailā m acīm ir lasā ms: «Dievs lai pasarg, kā nu nemetīsi! tik ilgi ir ēsts un
dzerts, — vai gan kuram no gaisa krīt?» — bet rakstīti ir šie vā rdi: «Viss bū tu kā zā s labi, tik
tā s naudas mešanas vien nevajadzēja. Tīra bezkaunība, vairā k nekas!» Pēdīgi tie, kuriem tā
nauda nā ksies, nes savā s sejā s klaji šos vā rdus: «Gandrīz nevajadzēja nemaz naudas
mešanas taisīt. Mēs arī negribējā m, tik citi vien uzspiedā s. Ko nu lai dara, vecas ierašas grū t
atmest.» Tā gan ir lasā ms, bet rakstīts ir īsti tā : «Ē duši un dzēruši, cik kuram gribējies, bet
cik te nu sametīs!» Šā du naudas lasīšanu daži ir atzinuši par nepieklā jīgu, tā dēļ viņ i naudas
saņ emšanas brīdī — zinā ms, tad, kad viesi jautrā garā , — apklā j galdu, kā ds no cienīgā kiem
izsauc nopietnā balsī, ka, ja kas gribot jauniem kā du mīlestību parā dīt, tad to varot še darīt,
bet spiests uz to netiekot neviens. Tad atkā pjas no galda visi, kuriem var bū t pie tā s
sametamā s naudas kā da dalība, un pat viņ u tuvā kie radinieki nerā dā s. Bet šī godprā tība
izšķ iras no pirmā s negodprā tības tik caur to, ka pirmējie ņ em naudu rokā m, otrējie viņ u
rauš dakšiņ ā m lā dītē kā žīdu krodzinieki savā s svētdienā s[ 84 ].
Kad naudu bij saskaitījuši, tad salika uz galda ikkurš savu kopiņ u, bet, zinā ms, sevišķ i katrs
pulks. Čangaliešiem iznā ca deviņ as kopiņ as un ikkatrā kopiņ ā tik, cik vajaga, par ko visiem
un īsti cangaliešiem pašiem bij liels prieks un brīnums.
Tad viens no pulka — laikam tas «Mēnesnīca» — teica pusbalsī, bailīgi uz stoikas logu
paskatīdamies: «Vai zinā t, kas man nā k prā tā ? Še vajag bū t mā ņ iem. Jau es biju dzirdējis, ka
šis krogs tīrs neesot. Kā dēļ krodzinieks pirmā k tik ā tri stoikas logu aizrā va? Vai nav
piedzīvots, ka acis var apmā nīt? Te nav cits nekas kā tā lieta, ka viņ š grib sacelt mū su starpā
naidu un tā dēļ ir gribējis mū s apmā nīt un sakū dīt. Bet ko tu apmā nīsi tos, kam prā ts!
Čangalieši un slā tavieši ir izbraukuši galvaspilsētu kopā un nav nīdušies, ak tad še nu bū s tā
vieta, kur kausies? Raug, tagad ir gaidā mi mērnieku laiki, kur visiem vajadzēs turēties kopā ,
tā pēc lai vecā mīlestība sā k šovakar zaļot no jauna, un čangalieši ir deviņ i, kā bijuši, lai
mā na, cik grib!»
Š ie vā rdi pacilā ja ikkatra sirdi, un visi, apzinā damies pašu apmā nītā ju piekrā puši, taisījā s
projā m varonīgiem vaibstiem, pasniegdami mīlīgi cits citam maizes nastiņ as, un sagā ja
stadulā , priecā damies joprojā m par savu mīlestību, saderību un gudrību.
Ķ encis iedams gribēja atraisīt tū liņ savu zirgu, lai var iejū gt, un atrada pie viņ a siles
pieslējušos aunu, kuram cirta ar kā ju sā nos tā , ka tas nogā ja, kū leņ us mezdams, dažus soļus
nost un vairs nekustēja. «Pagā ns! vai nospēris bū šu?» viņ š, aunā gari skatīdamies, pie sevis
sacīja. Tad, piegā jis ar maizes nastiņ u, sita un čamdīja viņ u augšā : «Irrē!»
Citi, kuriem gar Ķ enča zirgu bija jā iet, apstā jā s arī un sā ka, drusku izbijušies, spriest, ka
nospēris gan bū šot. Tad sā ka meklēt pēc zīmēm, kam šis nospertais auns piederēšot.
Čangalieši gan sacīja, ka tas bū šot slā taviešu, jo viņ u aitieši esot vezumos, bet tomēr
Svērtelis uzzīmēja nosperto aunu par savu. Visi nosprieda, ka tas esot likums, ka tam, kurš
aunu nosperot, esot auns jā izmaksā un jā patur. Ķ encis arī neturējā s nenieka pretī, bet
sacīja, ka tas esot viņ am viena alga, vai dzīvs auns vai beigts, jo uz to pašu pilsētu aizejot
dzīvie, kur beigtie. Iegrū dīšot vien labi stipri sā li, un nepazīšot ne velns. Labā k viņ š vedot
beigtu aunu uz mā ju nekā dzīvu, jo tā ds tik spā rdoties kā pagā ns. Tad noliecā s pie auna un
cēla viņ u uz kamiešiem, runā dams: «Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tū liņ kā rags.
Brīnums, kad viņ š tik drīz izdzisa?»
Tikā m bij citi čangalieši arī aplū kojuši savus vezumus un atraduši, ka dažu aitiešu trū kst;
viņ i sprieda, ka tie bū šot izspirinā jušies un tepat pulkā iejukuši, tā dēļ gribēja iet un meklēt
rokā , bet Prā tnieks un Švauksts tā neatļā va, jo nakts laikā varot izņ emt ar cita zīmēm — un
kas tad pēc staigā šot tiesā damies? Dalīšana bū šot tik gaismā , tā dēļ vajagot tagad dzīt
projā m un vairā k nekā . Vai viņ iem laikam vajadzēšot ciest par čangaliešu gļēvulību, ka
nezinot paši par saviem kustoņ iem gā dā t? Šim spriedumam piekrita visi slā tavieši un
taisījā s tik dzīt aitiešus laukā , bet čangalieši aizstā jā s vā rtos un nelaida, sacīdami, ka varot
apturēt pašu zagli uz ceļa vidus, ne vēl tā dus, kuru rokā savu mantu tikpat kā redzēt varot,
un, ja neatļaujot izņ emt, tad uz muižu projā m[ 85 ]. «Pagaidi! Še tev bū s muiža!» kā ds iz
pulka kliedza, un tū liņ plīkšķ ēja sitiens Ķ encim uz pakauša, tā ka svece, kuru viņ š turēja
sveču lā dītes galā iespraustu, izkrita zemē un nodzisa. Tū liņ dzirdēja sitam arī stadula otrā
galā aiz Pā vula ratiem un Ķ encis dzirdēja Pā vulu iekliedzamies. Lai gan Ķ encim pašam sita
vienā di pa pakausi, tomēr viņ š kliedza cik spēdams: «Pā vul, glā b tik muciņ u[ 86 ], lai neizsit
spundes!» Otrā stadula galā gan bij uguns, bet no tā s nevarēja daudz redzēt, tā dēļ kā vā s pa
tumsu, bet bez liela trokšņ a, it kā vienprā tīgi to norunā juši, jo dzirdama bij tik elšana un
dū ru sitieni. Oļiņ š, Svērtelis un daži citi no vecā kiem iesū tīja drīz tiesas vīru pēc
krodzinieka, ka stadulā neesot vairs labi. Krodzinieks arī drīz iznā ca ar sveci rokā . Pa to
starpu bij kaušanā s gan jau norimusi, tik vēl lamā šanā s vā rdi kā beidzamie krusas graudi
pēc negaisa bira no abā m pusēm. Krodzinieks uzsauca pikti, ka, ja nebū šot mierā un ar
godu neaiziešot, tad viņ š likšot saslēgt visus ar aitā m un zirgiem stadulā . Čangalieši, to
dzirdēdami, sacīja, ka, ja slā tavieši gribot, tad lai dzenot viņ u aitiešus arī, bet tik līdz Prapu
krogam, kur viņ iem esot jā šķ iras. Tur bū šot jau gaisma un viņ i arī pretī, tad varēšot izdalīt.
«Ak tā , lai dzen vien? Pagaidi, ka jū su aitiešus dzīsim!» Švauksts kliedza, ķ ēdi siedams, kura
bij pā rrauta un līdz ar to arī vestes pā rplēstas. Krodzinieks sacīja, ka miera laikam nebū šot,
un gribēja iet pēc puišiem, lai var likt visas durvis sacietinā t, jo slā tavieši ar čangaliešiem,
kur vien saduroties, tur bez ķ ildas neiztiekot. Pēdīgi caur Oļiņ a, Svērteļa, tiesas vīra un citu
gā dā šanu salīga visi uz to: atlaist arī citus čangaliešu aitiešus vaļā un iet divi no katras
puses pie dzīšanas. Krodzinieks iegā ja iekšā , un tad vecīši sā ka kaušļus pā rrā t,
atsaukdamies uz sevi, ka viņ i esot piedzīvojuši sirmus matus un tā pat pa laukiem braukuši,
bet tikuši visur ar labu cauri, jo ko nu kurš esot dabū jis? «Nu, bez kaušanā s jau pasaule
nevar pastā vēt!» Ķ encis sacīja, cepures meklēdams un savu plā no degunu, kurš bij nosists
šķ ībi, kā vēja rā dītā ju taisni uzgrozīdams. Tad sā ka spriest, ka par naidu neesot nekā da
vaina, tik dusmu nevajagot turēt — kas noticis, tam vajagot bū t uz vietas nobeigtam, jo vai
tā dēļ, ka izkā vušies, nevarot atkal mīlestībā dzīvot? Visi runā ja par bijušo kaušanos kā par
kā du kopīgu medīšanas vai zvejas darbu ar tiem īpašiem jokiem un ar lielo saderību, kā da
nā k allaž pēc naida, kad atkal izlīgst. Ķ encis stā stīja priecīgi tiesas vīram, ka tumsā tam esot
kā ds lējis vien, lējis vien pa kaklu. «Manim gan pakausis diezgan biezs,» viņ š beidzot sacīja,
«bet nekā , sā ka karsin. Tavu šmaugu sitēju! Kad tā ds pulkā , tad par čigā niem nav ko bīties!»
Prā tnieks, kuram arī bij deguns labi liels un šķ ībs, sacīja, ka esot tumsā klupis uz ratiem;
Bisars taustīja aci, Pā vuls berzēja ausi, un retais, kurš vien tik vidū atradies, bij palicis bez
nekā da trieciena; tomēr visi izskatījā s atkal laimīgi un priecīgi. Kad zirgi bij sajū gti un visi
aitieši palaisti, tad vēl sagā ja un nokodinā ja cits citam, lai nestā stot tā ļā k, kas noticis, un par
ļaunu lai neviens neņ emot, jo dažā di pasaulē izdodoties. «Dievs lai pasarg no tā da trakuma,
ja, mērnieku laikiem nā kot, mēs ar naidu šķ irtos!» Ķ encis sacīja, apsegdams savu nosperto
aunu ar zirga segu.

V
Irbēnu ienā cējiem Gaitiņ iem bij jau notecējušas vairā k nekā divas gadu desmitas, šai vietā
dzīvojot, un pa to laiku arī piedzīvotas un pā rlaistas dažā das dienas. Spēka jeb pusmū ža
cilvēki bij stipri novecojuši un toreizējie bērni pieauguši par spēka cilvēkiem. Pie lielā kas
rocības Gaitiņ i nebija nā kuši, bet sū ri grū ti tik dienišķ u pā rtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi
viņ i bij pat pie mazā kā daudzuma, un tik maz viņ iem nevarēja bū t nekad uzaudzis, ka Ilzei
nepietiktu, ko dievam no sirds dibena pateikt un viņ u slavēt. Kad citi gauzdamies un
zū dīdamies dažā grū tā gadā jautā ja, cik viņ ai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņ a izsaucā s
arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: «Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu, slavētais dievs,
tavu svētību! Kas izteiks viņ a žēlastību?» Bet, kad kā ds gaudā s, ka maz esot un nezinot, kā
varēšot iztikt, tad viņ a par to gandrīz sadusmojā s un runā ja norā dama: «Vai tas ir par
cilvēku saucams, kas tā neatzīst? Ar tū kstoš mēlēm nav izdziedama viņ a slava par tiem
labumiem, ko viņ š ikkatrā acumirklī mums dā vina.» Gandrīz var sacīt, ka pašos grū tā kos
brīžos, kā du viņ as mū žā vis netrū ka, viņ a jo ciešā ki stā vēja uz tā pamata, «kas nekustēsies,
kaut zem' un debess bojā ies». Jo smagā k viņ u kā ds dzīves krusts spieda[ 87 ], jo augstā kā
godā un slavā viņ as uzticīgā sirds cēla savu dievu. Vistuvā kā dvēsele uz pasaules viņ ai bija
Annuža, kuras negribēja laist nekad un nepavisam no sevis projā m, bet kura tomēr pēdējos
gados uzturējā s lielā ko daļu citur par iebū vieti, baidīdamā s bū t Gaitiņ iem par nastu, kaut
gan Ilze mēģ inā ja viņ u visā di pā rliecinā t un nelaist projā m; tomēr atkal neviena nedēļa
nepagā ja, kad viņ a kā du dienu neatnā ktu pie Ilzes un savas audžumeitas Lienas, kuru jau
mazu bij nodevusi pie Oļiņ iem par audzēkni.
Tenis bij arī jau itin sirms, ar pavā ju acu gaišumu un tā pēc mita lielā ko daļu uz mū riņ a, šo
to pū lēdams. Jau spēka gados viņ š strā dā ja vairā k ar muti nekā ar rokā m, tā dēļ tagad nebij
no viņ a vairs nekas gaidā ms. Kad vēl dzīvoja dzimtenē kopā ar veco brā li, tad brīžam, par
zīmi, pašā labā kā siena laikā pakā ra izkapti šķ ū ņ a paspā rnē, aizgā ja uz mā ju un gulēja
veselā m dienā m dzestrā piedarbā vai arī sēdēja uz sliekšņ a, cepuri pā r ausīm uzmaucis,
nemaz neteikdams, kas kait, bet ēdin gan ēda. Kā dreiz tā dā brīdī aicinā ja viņ u vecais brā lis,
lai nā kot palīgā pie ķ ieģ eļu sišanas, ar ko pā rmū rēt rijas krā snij spraušļus. Tad viņ š atteica
savā zinā mā cēlā valodā : «Vai es podnieks?» Ziemā s viņ š mīlēja šurp turp dievs zin kā dēļ
izstaigā t un vakaros vīt virves, grožus vai kā das auklas, bet tas bij zinā ms, ka gandrīz
neviena novijuma nenolika pie malas, kamēr nebij ar to sapēris bērnu bara, ja vien tam
gadījā s taisīt ap to bailīgo brīdi kā du troksni, jo, kad novīto grožu vai auklu gribēja labi pie
skala apsvilinā t[ 88 ], ko viņ š allaž darīja, tad vijums bij jā saloka rokā it kā uz labu sišanu un
bez sišanas viņ u nost likt bij žēl, tā dēļ likā s bērniem vidū , sadeva reizes piecas, vai acs vai
galva, un tad nolika vijumu, ne vā rda nesacīdams. Ja tad Ilze vai cits kā ds ieminējā s, ka tīri
kā traks, kā nepilnīgs bērnus veltīgi sitot, tad viņ š atbildēja, lai nebīstoties vis, jo atpelnīšot
jau gan rītdien un kas tad ik reizes pēc žagariem lai skrienot. Bet, ja gadījā s, ka bērni jau
gulēja vai skaitīja pā tarus, tad ņ ēma suni rokā , ja vien to varēja istabā atrast, jo par to nebija
ko bīties, ka viņ š pēršanas iemesla neatradīs. No savas agrā kā s dabas, izrunas un cēlošanā s
viņ š nebij arī tagad nekā atmetis: pīpes galviņ a stā vēja tā pat šķ ībi pie pagara kā ta ar slaidu,
līku galu, astru viduci un izrobotā m ripiņ ā m; ap kaklu bij tā ds pats liels lakats, galvā pagara
ziemas cepure ar plakanu dibenu, nagu un atliektā m austiņ ā m; kā jā s allaž ar atlocītiem
stilbiem zā baki, kurus smērēja gandrīz ik pā rdienas ar degutu tā , ka tā nespēja nemaz saiet
iekšā , bet spīdēja kā vikse pa virsu, un likā s, ka viņ am tas spīdums patika, kā dēļ vien arī tik
daudz smērēja. Lasīdams Tenis valkā ja brilli un turēja grā matu no sevis ļoti atstatu, kā to
bij redzējis pie dažiem kungiem. Vai viņ š arī patiesi lasīja vai tik grā matā skatījā s, tas nav
zinā ms. Dažu brīdi, kad bij tā labi ilgi skatījies, sā ka piepeši dziedā t.
Ilze līdz šim kopa vēl arvien savu saimnieces soli pie mā jas, kaut gan pati arvienu vā rguļoja.
Nekad viņ a nevarēja norimt un mierā bū t, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai
sā koties, nelaida vā jums viņ as pavisam no gultas ā rā , tā ka Annužai vajadzēja palikt
pastā vīgi viņ as vietā . Tomēr viņ a nemitējā s jel ar padomiem un paskubinā šanu
līdzdarboties. Brīžam viņ a pā rmeta arī Tenim, ka tas, vesels cilvēks bū dams, tik zinot kā
mū riņ u sargā t un ar pīpi knibinā ties, lai Kaspars vai nobeidzoties, ar vienu pašu puisi vien
visus darbus darīdams; bū tu gā jis jel un pakū lis drēbju linus, ko vērpt; bet viņ š zinā ja
arvien lepni un kaitinoši atbildēt — vai nu tā : «Ko tu, siev, zini no vīra darbiem! paliec tu uz
maniem pleciem un ēd vecuma maizi!» — vai arī citā di.
Kā dā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņ u ciema, lai ejot kā dai sievai asiņ u izlaist,
kura nobijusies laikam no traka suņ a.
Š e jā piemin, ka Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viņ a valsts izmā cīts apriņ ķ a pilsētā
pie apriņ ķ a ā rsta par asiņ u laidēju, jo asiņ u laišanas vajadzēja tolaik visiem[ 89 ]: vā jiem
par veselību un veseliem par izsargā šanos no vā jības, jo pēršana līdz ar kalpošanas laiku
beigšanos bij drusku rā vusies[ 90 ] un tā tad, ja negribēja likt ļaudīm asiņ u pilnībā dzīvot
ilgu un veselīgu mū žu, vajadzēja gā dā t, lai var viņ as dabū t no dzīslā m ā rā . Šo vajadzību bij
ieraudzījuši ne tik vien paši ļaužu vecajie, bet arī ā rsti; tā dēļ tad asiņ u laišanas darbu
strā dā ja ar visu dū šu. Tenis vien varbū t iztecinā ja vairā k asiņ u, nekā tagad izdedzina dažā
draudzē petroleju, jo tas tā bij apskaitīts, ka lai valstī asiņ u tecēšana caurcaurim nekad
nemitētos. Īsti pā r- jeb pussvētku dienā s bij šim darbam labas sekmes. Tad Tenis jau no
paša rīta uzvilka zā bakus ar atlocītiem stā viem jeb stulmiem un gaidīja savu veselo
vā jnieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grū tums un pat vecuma nespēks nā kot no tā , ka ļaujot
pieaugt daudz asiņ u, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam nomā kt. Tā dēļ tad nā ca arī šie viesi
un jo vairā k veci, kalsnēji cilvēki. Tie cerēja panā kt jaunības spēku un spirgtumu caur asiņ u
nolaišanu. Tenis aplū koja vien, kur katram lielā kas dzīslas, vai rokā s, vai lielos, vai pierē,
tad to, kuru atrada par labā ku, cirta pušu un tecinā ja kausu pilnu. Kad asiņ u devējs taisījā s
ģ ībt, tad iedeva viņ am sā ls graudiņ u mutē. Kad Tenim brīžam dažs jautā ja, no kurienes
dzīslas nā kot un kurp aizejot, tad viņ š atbildēja īsi, ka visā m dzīslā m esot gali galvvidū . Arī
slā taviešos viņ š bij nā cis ar šo amatu slavā un strā dā ja to ar īpašu lepnumu. Pēdējos gados
asiņ u laišanas vajadzība sā ka iet tomēr ļoti mazumā , it kā kad asins nebū tu nemaz vairs
augušas, un Tenis dabū ja cilā t šos brīnišķ os dzīvības un veselības atjaunošanas rīkus arvien
retā k, bet par to tad strā dā ja ar jo pilnīgā k un tecinā ja asinis bez žēlošanas veseliem
kausiem, ja vien varēja vēl dabū t kā da, kas to ļauj. Pieminētā rītā viņ š taisījā s uz braukšanu
lieliski un svarīgi, it kā kad bū tu jā steidzas noņ emt ievainotu kā ju vai pašam ģ enerā lim.
Tenis gan varēja bū t lepns jau tā dēļ, ka atradā s tomēr vajadzības, kur viņ a mā kslas vajaga,
bet jo vairā k tā dēļ, ka cilvēks bij sū tīts taisni pēc viņ a paša un vēl braukšus.
Kad Tenis aizbrauca, tad Ilze palika istabā viena pati. Viņ ai bij šonakt bijis stiprs miegs,
tā dēļ jutā s spirgtā ka, tā ka varēja piecelties gultā pussēdu pret pagalvi, paņ emt no loga
dziesmu grā matu un lasīt. Viņ as vaigs bij smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļā vīgs.
Kā du brīdi lasījušai, grā mata noslīdēja uz leju un domas pā rņ ēma prā tu.
Patlaban ienā ca jauns cilvēks pilnīgā augumā , ar melnu, gandrīz mežīgu bā rdu un matiem.
Viņ a sejs bij skaisti bā ls, kluss un auksts kā balta mū ra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja
gandrīz bijā šanas un cienīšanas. Ienā kdams viņ š vā jnieci laipni sveicinā ja: «Labrīt, mā t! Vai
esi jau spirgtā ka?»
Ilzes vaigs jauki apskaidrojā s priekā un laimībā . «Labrīt, labrīt, dēliņ ! Šorīt man, tevis
gaidot, ir pavisam viegli. Vai nu visas mantas atvedā t?»
«Laikam visas bū s gan,» Kaspars, lielā s drēbes novilkdams, atteica.
Ilze cieta brītiņ u klusu. «Vai pats īstais mērnieks arī atnā ca jau tū liņ līdz?»
«Tū liņ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nā ks,» Kaspars atbildēja pēc kā da acumirkļa, it kā no
citā m domā m uztrū kdamies.
Ilze smagi nopū tā s un sacīja: «Jū s gan vedat visa valsts, bet nezin kā du labumu kurš sevim
atvedīsat!»
Viņ iem vēl tā runā jot, ienā ca Annuža, kurai arī vecums nebij gā jis garā m, nesdama
Kasparam brokastis. Kad viņ š bij paēdis, Annuža galdu nokopusi un aizgā jusi atkal
saimniecības darīšanā s, tad Ilze, kura visu to laiku sēdēja klusā s domā s, sacīja lēnā balsī:
«Nā c šurp, dēls, tuvā k, parunā simies!» Kaspars, pēc sava ieraduma it kā tā ļumā
skatīdamies, brītiņ u padomā ja, tad ņ ēma krēsliņ u un nosēdā s pie mā tes gultas.
Ilze iesā ka runā t lēnā m un domīgi: «Es, dēls, nomanu, ka mans gā jiens šai pasaulē laikam
drīz, drīz nobeigsies un varbū t ar šo pašu vā jību, tā dēļ es izmeklēju ik dienas no jauna savu
sirdi, vai tur neatrodas vēl kā ds grēku melnums, kas līdz šim bū tu palicis dievam paslēpts
un kurš mani no viņ a šķ irtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kā ds noziegumu smagums,
kura dēļ man ar kaunu bū tu jā apstā jas pie paradīzes vā rtiem, un vai netur manas sirds pie
pasaules vēl kā das saites, kuras aizkavētu manu pā rcelšanos no šā s iznīcības uz mū žīgu
godību[ 91 ]. Tu zini, ka tu esi mans dā rgums, kuru es glabā ju ar bijā šanos, lai varētu savā
laikā tam, kas man viņ u dā vinā jis, atdot tik skaistu un no pasaules nesagā nītu, kā du es to
dabū jusi. Tagad, kur es topu aicinā ta projā m un tu esi jā atstā j, tā sakot, svešā m rokā m, līdz
atkal satiksimies lielā rītā , — tagad ir mana sirds jo baiļu pilna par to, vai tu arī pats domā ,
ka drīkstēsi rā dīt savu vaigu tam, kura acis ir kā uguns liesmas[ 92 ]. Nedomā , dēls, ka es
neatzīstu, cik tu man esi labs un paklausīgs, pret citiem taisnīgs un ka neviens tevis nevar
saukt par platā ceļa gā jēju[ 93 ], bet to gan esmu ar šaušalā m dzirdējusi runā jam, ka šaurā
ceļa staigā tā js un krusta nesējs tu neesot, jo tu dievam neticot. Vai, vai, dēls! tu nezini, ar
kā dā m izbailēm es to valodu dzirdēju. Ja nu tas bū tu tiesa, ar kā du taisnību, ar kā du rotu
tad tu domā dieva priekšā stā vēt, ja ne ar Kristus asinīm?[ 94 ] Šā s domas mani ir mocījušas
dienu un nakti, un šaubīšanā s top arvienu neatraidā mā ka. No taviem darbiem un ceļiem es
nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt, bet to gan atzīstu, ka savā dā ks esi nekā citi cilvēki: uz
dieva namu tu aizej reti un uz saiešanu gandrīz nemaz; ne tu ar kā du runā , ne biedrojies,
bet esi allaž kluss un domīgs, tā ka nemaz nevar zinā t, kas tev prā tā un vai ar labā m domā m
vien draudzējies. Es neiedrošinā jos un negribēju līdz šim par to nekā runā t, jo gribēju pati
ciešā k noraudzīt, vai tas var bū t tiesa vai ne; nerunā tu arī tagad, ja vien nenomanītu esam
jau pusnakti tuvu, kā dēļ vairs nedrīkstu snaust, bet ir jā paliek nomodā . Zinu, dēls, ka tu
negribēsi, lai es ar šaubīgu un nedrošu sirdi stā jos dieva priekšā , tā dēļ saki man taisnību
par to, ko tevim jautā ju, lai varu apmierinā ties un viegli sataisīties uz savu mū žības ceļu, jo
šī nezinā šana un šīs bailes ir tas niknā kais baideklis, kas vēl manu sirdi vajā , un tas
smagā kais akmens, kurš uz viņ as guļ.»
Š o runā jot, bij Ilze pagurusi un atlaidā s, smagi elsdama, uz pagalvja. Kaspars sēdēja auksts,
kluss un mierīgs it kā marmors; nekā ds nosarkums nejauca viņ a vaiga skaistā bā luma,
neviens vilciens viņ a sejā nekustējā s, un acīs nebij redzama nekā da sirds viļņ ošanā s. Pēc
laba brītiņ a viņ š iesā ka runā t, bet tik mierīgi kā par kā du ik dienas cilā tu lietu.
«Citam es šā du jautā jumu pavisam neatbildētu un arī tev ne, ja tu bū tu jautā jusi citā laikā
un citā reizē; bet, ja nu tu jū ties, ka šī nezinā šana var bū t tev par apgrēcību un nastu uz
mū žības ceļa, tad gribu labprā t tavu sirdi atvieglinā t.
Ņ em vērā pavasara laiku un aplū ko ikkatru kociņ u un puķ īti savos ziedos: dā rza ā beli,
plū mi, ķ ezberi, ceriņ u krū mu, dā rza, lauka un rudzu puķ es; tad atkal tos augus, kuri ar
grezniem ziediem nelepojas, — kā dažā dus ogu krū mus, visas labības, ķ imenes, kā postus,
kā ļus un citus, kuriem ir tik vien neievērojami ziedi vai arī tobrīd nav ziedu pavisam. Ievēro
tad, cik maz ļaudis šos pēdējos uzlū ko — tikko gandrīz nenicina, un izskatā s, ka paši viņ u
ziedošie brā ļi un mā sas pret viņ iem lepojas un tura tos par nenieka un gandrīz par tā diem,
kurus nevajadzētu nemaz par augiem dēvēt. Uzlū ko tad atkal visus tos rudenī, tad redzēsi,
ka tie, kurus pavasarī visi apbrīnoja un slavēja, ir vistukšā kie no augļiem vai arī nes tik vien
nederīgus auglīšus; ceriņ u un rožu krū mi pēc ziedu laika nav gandrīz nemaz vairs
ievērojami, jo pie viņ iem nav nekas cits atrodams kā tik lapas un kā das nelietīgas pumpas,
kamēr ogu krū miem zari līcin līkst aiz sulotā m un krā sainā m ogā m; kokaļus, skaisto rudzu
puķ u augļus rijnieks atšķ ir ar nezā lēm un visā m nelietībā m no graudiem, kuri ir izauguši
apakš tiem neievērojamiem, pelēkiem ziediņ iem un der nu dzīvības uzturam par pamatu, jo
no viņ iem nā k maize; visi dobju augi jeb sakņ ā ji, kuri ar nekā diem ziediem nav acu
iepriecinā juši, atspirdzina un stiprina tagad sirdis; ķ imenes izdod tad smaržīgus graudiņ us,
kamēr košā s pļavu puķ ītes, no kurā m ir atlikušies vien kā tiņ i, der vienīgi par sienu.
Turpretī ir atkal citi koki un stā di, kas nes gandrīz krā šņ ā kus augļus nekā ziedus, — it kā
dā rza ā beles, dažas plū mes, zirņ i un citi; tad vispēdīgi ir jo vairā k tā du, kuri nedz krā šņ i
zied, nedz arī nes derīgus augļus, — it kā lielā kā daļa meža koku, kuri tad arī nav ievērojami
nedz vienā , nedz otrā ziņ ā . Tā tad varētu šķ irt visus kokus un stā dus četrā s šķ irā s: pirmā  —
tos, kuri krā šņ i zied, bet augļus nenes, otrā  — kas krā šņ i zied un nes krā šņ us augļus;
trešā  — kuriem vientiesīgi ziediņ i, bet brangi augļi, un ceturtā  — kuri nedz krā šņ i zied,
nedz nes krā šņ us, derīgus augļus.
Īsti tā pat tas ir pie mums cilvēkiem, kad līdzina ticību pie ziediem un kristīgus jeb
zamaritiešu darbus[ 95 ] ar augļiem. Pirmie, kas zied, bet augļus nenes, ir tie, kuri ar ticību
lielā s, lepojas un grib ar to vien uzsvērt visus cilvēka pienā kumus pret savu tuvā ko un
atlīdzinā t jeb izdzēst sevmīlības noziegumus, meklēdami pie citiem neticības, caur ko sevi
grib ierā dīt ļaužu priekšā par ticīgiem, jo tad vien viņ i var izskatīties par augstu stā vošiem,
kad citus pagrū ž gar zemi. Šie ir tie bīstamā kie un ļaunā kie cilvēki uz pasaules, jo no
redzamas čū skas var izsargā ties,[ 96 ] bet no neredzamas ne. Kristus tā dus ļaudis sauca par
vilkiem avju drēbēs un par nobaltētiem kapiem[ 97 ]. Nevienas darīšanas ar viņ iem nevar
nedz iesā kt, nedz pabeigt, kur netiks piekrā pts ikkatrs, kas viņ iem uzticēsies: tā ds pā rdod
stulbu un nelietīgu zirgu par visdā rgā ko naudu, ja vien pircējs pats neatradīs vainas; tā ds
noraus mēru un svaru pusi uz puses, ja vien pats pā rdevējs vai pircējs neuzmanīsies. Tā di
liek aizmaksā t ikkatru vā rdiņ u, ko tie priekš cita saka, un izdod nabagu dā vaniņ as uz
vislielā kiem augļiem, jo par tā m viņ i — ja vien spētu — prasītu no dieva parā du zīmju, ar
kurā m tikt debesīs iekšā , bet, kad tas nav iespējams, tad piekodina viņ am savā sirdī: «Redzi
nu, ko es daru, bet neaizmirsti tu man to simtkā rtīgi atdot vai arī pielīdzinā t man to par
taisnību!» — Jo viņ i paši arī nomana, kaut gan rauga sevi otrā di pā rliecinā t, ka pastarā tiesā
ar to vien nepietiks, kad teiksies ticējuši, ja tur prasīs: «Ko esat darījuši?» — it kā kokam
rudenī arī neprasa, kā esi ziedējis, bet prasa tik, kā dus augļus viņ š nes. Viņ u viltus dabai nav
vis pie cilvēkiem vien gals, bet tā sniedzas daudz tā ļā k; viņ i sauc sevi par neliešiem un
grēciniekiem, kas gan ir taisnība, bet sirdī par tā diem nemaz neatzīstas; raud asaras,
lielīdamies, ka viņ as tekot iz salauztā s un sagrauztā s sirds, kaut gan sirds ir paštaisnības
pilna un asaras tek vienīgi iz acīm, un tiek bagā tīgi izlietas tik tā dēļ, ka viņ as it nekā
nemaksā , bet, ja asaras bū tu jā pērk jel piecas par grasi, tad vismazā k bez graša gabalā
neraudā tu, bet priekš svētulīgas izlikšanā s izdomā tu citu līdzekli, kas nemaksā naudas. Pie
lielā kiem noziegumiem, kurus nekā di nevar arī ļaužu priekšā iztulkot par nenoziegumiem,
viņ i saka, ka visi cilvēki esot krītami, maldīšanā s piederot pie cilvēku dabas un neviens
grēks neesot tik liels, kurš nevarot tikt piedots, jo pats slepkava dabū jis apžēlošanu, kad
atzinies; tā dēļ vajagot grēku tik noraudā t. Viņ i grēko, ar vā rdu sakot, uz citu aizmaksas, jo
no parā du prasītā ja — sirdsapziņ as viņ iem nevajaga bīties: tā s tie nepazīst. No šā diem
cilvēkiem tad bū s izcēlusies arī tā neticības valoda par mani, kura pie tevis sacēla tik lielas
bailes.
Otrie, kuri skaisti zied un nes bagā tus augļus, ir tie, kuri apliecina savu ticību ar darbiem un
tikumiem. Jauki stā v tā diem kokiem viņ u ziedi un tā diem cilvēkiem viņ u ticība, kaut gan
tikpat vienu, kā otru ir ļoti maz. Tā di cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad
gandrīz ar prieku izpaust, it kā pirmajie to dara, — viņ iem pietiek darba pā rpā rim bū t
nomodā par savā m sirdīm. Tomēr ikkatru vā jumu, ko viņ i pie sava tuvā kā redz, rauga ar
mīlestību un līdzcietību dziedēt. Tevi, mā t, es varētu skaitīt pie šiem cilvēkiem un salīdzinā t
ar ā beli, kurai rudenī ir tikpat pilni zari ā bolu kā pavasarā ziedu.»
To dzirdēdama, Ilze iztrū kā s un, rokas salikusi, iesaucā s: «Vai, vai, dēls! ja nebū s vien tie
ā boli tā rpu izēsti!»
Kaspars, kura sejs nepazaudēja no sava aukstuma un vienaldzības it nenieka, cieta brītiņ u
klusu un tad runā ja ar pirmējo mierību tā ļā k:
«Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanā mi, ir tie, kuri ar ticību
nelepojas, bet darbus dara; tie ir tie nicinā tie zamaritieši, kuri paceļ dažu nelaimīgu iz
asinīm, kam pirmajie ar skaisto ticības ziedu lepnumu iet garā m. Tie nebaidā s soda, bet
baidā s netaisnības un necilvēcības, nelū kodami, vai viņ u priekšā guļ kristīts cilvēks vai
pagā ns, bet lū kodami tik uz to, kurš par visiem nelaimīgā ks un kuram vispirms palīdzības
vajaga, turklā t nemaz necīzdamies, lai viņ u darbi nā ktu zinā mi. Nekad viņ i nelielā s, bet tik
strā dā , un, ja arī viņ u darbi nav nekā di lielie, tad tomēr viņ i netiesā citu, jo viņ i zin, cik grū ti
ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jā mīlē, tā dēļ tad citu tiesā tā jus atrod tik
starp pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējušies sev to pusi, kur nav nekas jā dara, un tā di allaž
strā dniekus nicina. Pie šiem trešiem, kas augļus nes no nekrā šņ iem un niecīgiem ziediem,
cīšos es piederēt — nevis kā liels tuvā ku mīlētā js un labdarītā js, bet bīdamies, lai mani ziedi
nebū tu par maniem niecīgiem auglīšiem lielā ki, turpretī — ja iespējams — mazā ki.
Pēdīgi — ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz
darbu un kuriem nav nekas svēts un nekas grēcīgs. Šie ir gan tie visu tukšā kie, bet tomēr ne
visu bīstamā kie cilvēki, jo ļaunumā viņ i netiek pirmajiem līdz. Tā di nemēdz ļaunuma
meklēt nedz pie sevis, nedz pie citiem, kamēr pirmajie dēvē savu ļaunumu par labumu un
cenšas atrast pie citiem gandrīz tik ļaunumu vien. Beidzot — pie šiem pēdējiem ir vēl tas
labums, ka viņ i nav apslēpti, kā dēļ arī nav grū t no viņ u ļaunuma izsargā ties.»
Š e atkal Kaspars cieta brītiņ u klusu un tad runā ja vēl:
«Es domā ju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautā jumi — kā dēļ es eju maz uz dieva
namu un saiešanā m un esmu tik kluss — atbildēsiet gandrīz jau paši vien, tomēr gribu
viņ us arī atbildēt.
Uz dieva namu es nespēju bieži iet tā dēļ, ka tur lielā kā daļa ļaužu dzied gan: «Nu bū šu
tēvam patīkams...» — utt., bet citā m dienā m gū st savu labumu pat iz cita nelaimes, un tā dēļ
tur ir redzami visvairā k dieva vā rdu veltīgi valkā tā ji, jo patiesīgie dieva lū dzēji atrodas
retā k nekā rudzu salmi ar divi vā rpā m. Tā dos cilvēkos skatīdamies, mantoju vairā k
apgrēcības nekā svētības. Par saiešanā m man jā saka, ka viņ as gan var mīlēt jel jauku
atmiņ u dēļ tas, kas ir gā jis tanīs no mazotnes, jeb saiešanā s var mirt tas, kas viņ ā s tikpat kā
dzimis un atmin tos laikus, kad viņ as bij augļu nešanas spēkā , bet nekad svešs un vismaz
vairs tagad, kur tā s stā v pa lielā kai daļai jau kā novecojuši, palaisti un apsū nojuši dā rza
koki, kaut gan viņ u tagadējie augļi pie labas apkopšanas varētu bū t daudz veselīgā ki nekā
senā k; bet šimbrīžam viņ as saceļ tik līdzcietības un žēluma jū tas.»
«Nav vis, dēls, tiesa, ka saiešanu nevar pieaudzis cilvēks iemīlēt,» Ilze sacīja, kad bij
noklausījusies ar visu iespējamo vērību. «Man ir viņ as kļuvušas par visa prieka, spēka un
miera avotiem, kaut gan agrā k savā jaunībā un dzimtenē nebiju nemaz viņ ā s gā jusi.»
«Jā , var gan bū t,» Kaspars pēc brītiņ a atbildēja, «kas spēj ņ emt visu par labu, tas atradīs tur
un visur diezgan svētības, bet, kas meklē graudu vien, tas tur laika nekavēs. Es varu dievam
kalpot vislabā k vientulībā , kur manis nekas netraucē. Pēdīgi vēl, jā piemin, ka maz runā t un
ar citiem nebiedroties ir, vienkā rt, jau mana daba un, otrkā rt, es atrodu ļoti maz tā du
cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runā t. Un tad vēl:
klusuciešanas es neesmu nekad nožēlojis, bet runā šanu gan.»
Kad kā ds brītiņ š bij pagā jis un Ilze pā rliecinā jusies, ka Kaspars ir savu runu beidzis, tad
viņ a iesā ka laipnā un lēnā balsī: «Tie ceļi, par kuriem tu, dēls, runā , ir man nepazīstami,
tā dēļ es arī nevaru teikt, vai viņ i ved uz taisnību vai ne, jo es zinu tik to krusta ceļu, kurš ir
iezīmēts ar Kristus asinīm; šis ceļš iet no necienības un cilvēcīgas vā jības caur žēlastību uz
godību un beidzas mū žībā . No šā ceļa nevar cilvēks maldīties, ja vien viņ š pats to tīši negrib;
bet pielū ko, pielū ko ar bijā šanu — vai tavs ceļš arī ir tā ds un vai tev netrū kst drošības, ka
viņ š izvedīs tevi labā galā ? Vai esi savu sirdi izmanījis un pā rliecinā jies, ka neuzņ em šā s
svešā s tekas vieglprā tīgi, domā dams iziet varbū t taisnā k uz gala nolū ku pats ar savu
zinā šanu un savu gudrību vien? Vai tu nebū si nošķ īries no citiem tik garīgā augstprā tībā ,
negribēdams staigā t kopā ar visiem pa pestīšanas ceļu? Kā dēļ tu neatrodi svētības tur, kur
smeļ visa pasaule? Vai tu arī negribi sacīt — tik vien ar citiem vā rdiem — «Es pateicu tev,
dievs, ka neesmu tā ds kā šie»? Gan es zinu, ka dzīvē tu dari visu ar apdomu, bet vai to spēsi
arī šai svarīgā dvēseles darbā ? Vai tavs nams neatradīsies pēdīgi uz smiltīm?» Kaspars
neatbildēja uz šiem jautā jumiem ne vā rda, it kā kad nebū tu nekā dzirdējis. Ilzei laikam
sametā s drusku žēl, ka bij viņ am tik sīvi uzgā jusi, jo to viņ a zinā ja, ka Kaspars neatbild tik
uz tiem jautā jumiem, kurus viņ š tur vai nu par pā restīgiem, vai par pā rgudriem, vai arī par
visai muļķ īgiem, tā dēļ sacīja vēl, it kā pirmajos vā rdus nogludinā dama: «Tomēr, dēls, par
aplamu es tavu ceļu nevaru dēvēt, kaut gan pati pa tā du staigā t nedz spētu, nedz gribētu un
kaut gan redzētu daudz mīļā k un drošā k, ka tu staigā tu to pašu Golgatas teku[ 98 ].»
Pagā ja atkal kā ds kluss brīdis, un Ilze uzsā ka no jauna: «Bet nu vēl vaicā šu tev vienu —
pēdējo lietu. Viņ a gan zīmējas uz tavu tagadējo dzīvi, bet pieder tomēr pie tavas labklā jības,
manas pēdējo dienu mierības un stā v varbū t saitē arī ar tavu mū žīgu dzīvību.
Pēc manas nā ves bū s gan jā sā k domā t par to, kā varēsi mā ju kopt un valdīt, jo ar liekiem
cilvēkiem vien neviens nav iedzīvojies, īsti kad saimnieces trū kst, un tiesa ir, ko veci ļaudis
saka: «Kā klēts bez atslēgas, tā mā ja bez saimnieces.» Tu nomanīsi gan, ka es, ar vā rdu
sakot, vēlētos zinā t, vai tu esi domā jis uz to — sev izraudzīties dzīves biedreni, kura arī
paliktu manā vietā par tavas dzīves kopēju. Varbū t es varētu taī vietā no savas puses, ja tu
to vēlētos, izsacīt kā du padomiņ u, ko esmu iekrā jusi savā mū ža ceļā .»
Kaspars brītiņ u apdomā jā s un tad runā ja tā pat auksti un mierīgi kā pirmā k:
«Šaī lietā gan es nevaru tev nekā skaidri atbildēt, bet sacīšu tomēr, cik zinā šu, un gluži īsos
vā rdos.
Nevis aiz gā dā šanas par saimniecību, nedz arī aiz citā m kā dā m rū pēm, bet aiz nenieka un
gluži netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiņ u Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viņ ai par to vēl ne
vā rda bildis, tik vien nomanu, ka viņ a uz mani arī gan ļauna prā ta netur. Tas ir viss, ko tev
varu sacīt, un par to, kas vēlā k nā ks, ir man jā jautā tā pat kā tev.» To izsacījis, viņ š cieta atkal
klusu.
Ilzes vaigs pie šiem vā rdiem it kā apskaidrojā s, un asas acis bū tu nomanījušas taī pat
sā rtumu. Viņ a, rokas salikusi, izsaucā s: «Ak, dievs! kaut tu liktu tam tā notikt, tad bū tu
piepildījies gandrīz viss, ko esmu priekš sava bērna lū gusi. Šā s domas tikpat es, kā arī
Annuža esam nēsā jušas jau ilgi savā s sirdīs, bet slēpušas tā dēļ, ka Annužai nav vairs
gandrīz nekā das tiesas runā t par Lienas nā košo dzīves ceļu līdz un priekš viņ as ko vēlēties,
jo Oļiņ i uzskata Lienu tikpat kā savu meitu. Man bij jā cieš klusu tā dēļ, ka mēs, tavi vecā ki,
nevaram atstā t tev nekā das mantas un esam zemi ļautiņ i, kuru Oļiņ a mā te negribēs
pieņ emt par saviem radiem jeb izdot pie viņ iem audzēkni. Un es baidos arvienu, dēls, ka
Oļiņ u mā tes prā ts bū s šinī lietā tev nepā rkā pjama sēta.»
«Var gan bū t,» Kaspars sacīja, mierīgi no krēsla uzceldamies, «tomēr tas viss stā v nā koša
laika ziņ ā , un apmierinā jumu es tev šinī lietā nevaru dot nekā da, jo pats arī tikpat vien zinu
kā tu. Tagad iešu linu kult, un, ja tev manis vajaga, tad lai Annuža pasauc.»
«Pagaidi, dēls, man vēl tev kas jā piemin,» — tā vēl Ilze iesaucā s, saņ emdama Kaspara roku.
«Tu nu redzi, ka tavs tēvs paliek tev kopjams, vecs, nevarīgs un, jā saka, arī plā nprā tīgs. Pat
savā s jaunā s dienā s un spēka gados viņ š brīžam dažā darbā pā rsteidzā s un izdarīja aplam,
tā dēļ es svarīgā kā s dzīves izdarīšanā s nekad nevarēju viņ am vien uzticēties, bet zinā ju visu
līdz, kamēr tu vēl nebiji darītā js. Tagad man, zinā ms, vairs to rū pju nebij, bet tik es gribēju
pieminēt to, ka tev tomēr vēl arvienu jā rauga uz to, lai nekā da darīšana nenā k viņ a rokā s
vien — īsti, kur nauda ir jā cilā , jo ar to viņ š neprot nekad cietīgi un derīgi dzīvot, lai gan
viņ š nav nebū t plītnieks un citā ds izšķ ērdētā js, bet tik, ar vā rdu sakot, vieglprā tīgs un gā dā
drīzā k niekus nekā vajadzīgas lietas. Tad tev nu, dēls, bū s uz to jā rauga, lai vari viņ u no
tā diem darbiem izsargā t, kuri, kā redzi, uz vecumu ir pie viņ a gandrīz pieņ ēmušies. Zinu
gan, ka tu aplams dusmotā js neesi, bet brīžam var arī tev sirds saskriet un tu pret tēvu
noziegties, tā dēļ nes un paciet viņ u ar lēnību, mīlestību un uzmanību. It īpaši liec to vērā
tajos gaidā mos pā rbaudīšanas laikos, par kuriem īsti man sirds baiļojas tevis dēļ, jo
paredzu un nomanu skaidri, ka grū t var tev viņ os klā ties. Bet cīties tomēr pastā vēt uzticīgi
un pa godam, lai viņ ā pasaulē nav jā nes uz sirds varbū t grēcīgi iemantots un nīcīgs pasaules
labums.»
«Tēva vieglprā tību jau esmu ņ ēmis arī vērā , tā dēļ gan raudzīšu, lai nenā k nopietnas lietas
viņ a darīšanā . Otrkā rt, par viņ a kopšanu miesīgā s un garīgā s vecuma vā jībā s varu tevi
apmierinā t ar to, ka šis darbs bū s arvien mans nepiemirstamais pienā kums, cik vien to
spēšu. Bet tik tā ļu, mā t, mums nav vajadzīgs vēl nemaz runā t, jo es nedomā ju nebū t, ka tu
jau mirsi, bet ceru, ka dievs liks tev vēl ilgi dzīvot. Tā pat arī par gaidā miem mērnieku
laikiem nebēdā jies nenieka: es pie viņ iem nepiedauzīšos un apgrēcībā neviena nevedīšu,
bet, ja kā ds noziegsies pie manīm, tad par to neļaunošos.» To sacīdams, viņ š izgā ja ā rā un
nedzirdēja vairs šos Ilzes vā rdus, ar kuriem tā viņ u pavadīja: «Labi gan, dēls, ka tu cerē, bet
man žēl, ka šā s tavas cerības vis nepiepildīsies.»
Pēc tam viņ a neatlaidā s vis gultā , bet palika tā pat pussēdus, domā s nogrimdama, līdz ienā ca
Annuža, kura bij nu rīta soli apkopusi un varēja palikt istabā līdz tam laikam, kad jā iet
pusdienas gā dā t.
«Nu, mā siņ , vai varēsi jau drīz celties?» viņ a, rokas dvielī slaucīdama, jautā ja.
«Jā , celšos gan, mīļā ,» Ilze atbildēja, it kā mēģ inā dama drusku smaidīt, «bet tik tad, kad bū šu
palikusi līdz pusnaktij nomodā un pēc tam īsu brīdi atdusējusies.»
«Pusnakts gan ir savā laikā jā gaida ikkatram, bet nevajaga vien viņ as gaidīt visai agri it kā
tu,» Annuža runā ja, gribēdama dot Ilzei vēl cerību uz dzīvošanu, un tad nosēdā s uz tā paša
krēsliņ a pie viņ as gultas, kur sēdēja nupat Kaspars.
«Tava pusnakts gan, manu mīļo, var bū t vēl tā lu, ko lai arī dievs dod, bet mana ir jau visai
tuvu, tā pēc es cīšos palikt vēl to brītiņ u līdz viņ ai nomodā ,» Ilze atteica, bet gandrīz tā dā
priecīgā balsī kā cietumnieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies.
«Šā das domas, mā siņ , kurā m tu vienā di atļaujies, kavē tavu izveseļošanos, un īsti tagad
redzu atkal tavu vaigu smagu. Vai nebū s Kaspars uzlicis tev kā du rū pju?»
«Jā , izrunā jos gan nupat ar Kasparu arī,» Ilze iesā ka atkal tā pat domīgi. «Nevaru gan sacīt,
ka nebū tu par viņ u un priekš viņ a ko domā t, bet šaī acumirklī mans prā ts kavējas pie
manā m vismīļā kā m dienā m, kas bij še zemes virsū : pie mū su tā ļā s, senā s un jaukā s jaunības
un kā viņ u atstā ju, cerēdama panā kt daudz lielā kus jaukumus, bet nepanā cu vairs neviena,
kuram nebū tu piemaisīts rū pju un bēdu rū gtums klā t. Man stā v prā tā vienā di tie vasaras
svētki, kur bijā m pie mana tēvabrā ļa jū rmalā ciemoties, un tad tas, kur iebraucā m maniem
brā lēniem jū rā līdz tīklu apraudzīt. Tu atminēsi, ka tad sacēlā s vējš, kurš mums padarīja
lielas izbailes. Tad es sajutu, cik mīļa, jauka un droša dzīve ir uz zemes, kad to salīdzina ar
jū ru, tā ka, malā tikusi, apņ ēmos vairs nekad tanī nebraukt, ko arī esmu piepildījusi. Bet
drīz pēc tam atstā ju mierīgo, jauno, bezrū pīgo saules krastu — jaunību un dzimteni un
laidos ar lielā m cerībā m dzīves jū rā iekšā , no kuras vairs atpakaļ pie krasta nevarēju tikt,
kaut gan to vēlēties vēlējos. Gan esmu sasniegusi dažu saliņ u, bet tā s neviena nav spējušas
man atlīdzinā t tā , ko pametu, un tā s pašas bij arī arvienu drīz jā atstā j. Gan bangas
daudzkā rt gribēja mani ar visu laiviņ u nogremdēt, bet viņ as stū re — ticība valdīja to ar
brīnišķ īgu spēku bangā m pretī, un pie debesīm spožā zvaigzne — cerība rā dīja man ceļu
jū rai cauri uz drošo ostu, kuru jau nu skaidri redzu un kurp mierīgs vējiņ š manu laiviņ u
nes. Nu vairs nevaru maldīties, jo atspīd jau manā s acīs skaidri tā jaunā pilsēta ar saviem
pērļu vā rtiem. Pret to godību, ko tur skatu, ir tagad viss tas, ko otrā krastā atstā ju, tik kā
jauki sapņ i un spoži burbulīši, ko gan visu vēl ar mīlestību pieminu kā pieaugušais bērnu
paijiņ as, bet nevēlos viņ u vairs atpakaļ. Tik vien man ir vēl rū pes tā pat par dažu, kurš ir
laidies līdz ar mani jū rā un atrodas tagad vēl aiz manis viļņ os, kā arī par citu, kurš nupat ir
vai arī vēl taisā s no viņ a krasta nobraukt un bangā m cauri cīnīties. Tu sapratīsi gan, mīļā , ka
es še domā ju uz savējiem, pie kuriem arī tu piederi. Nupat izrunā jos ar Kasparu par dažā m
lietā m. Viņ š izsacījā s man, mīļā , arī, ka tavu Lienu domā jot.»
Pie Lienas vā rda Annuža drusku satrū kā s, tomēr cieta klusu.
Ilze runā ja tā ļā k: «Bet dievs vien to zin, kas tur bū s, jo Oļiņ i viņ a neieredz un gaida bagā tu
un augstu precinieku. Nekas manis vairs pie pasaules nesaista, un tikpat viņ ai, kā viņ as
jaukumiem es dotu ar prieku «labu nakti», bet abu to bērnu dēļ vien es nestu gan vēl ar
prieku visas pasaules nastas, līdz redzētu viņ u likteni pašķ iramies; nekā es pasaulē no
dieva vairs nelū dzu, un man pasaule nespēj vairs nekā dot, bet priekš viņ iem gan — dzīves
laimības iekš savienošanā s; tad bū tu piepildījušā s mū su abēju siržu vēlēšanā s. Bet dievs to
zin, dievs to zin! Man sirds baiļojas par visu. Man tā vien izskatā s, ka viņ i paliek jū rā tā ļu
viens no otra bez irkļa un burā m. Tad vēl redzu tā ļumā ceļamies lielus, baltus viļņ us, kuri
var viņ us ar visā m laiviņ ā m aprīt. Tie viļņ i ir gaidā mie mērnieku laiki, un tā dos laikos
izbirst mazajie taisnībai cauri it kā sīkie graudiņ i vēteklim. Vienīgi kas mani vēl šaī lietā
apmierina, ir tas, ka es varu atstā t tevi savā vietā , zinā dama, ka par citu visu gā dā si, cik
spēsi.»
Annuža nopū tā s un gribēja ko runā t, bet pašu laiku iebruka pa durvīm Tenis, no asiņ u
laišanas pā rvests. Savus rīkus — kā asiņ u kausiņ u, lupatu vīstolu, kam apkā rt bij aptīta tā
zaļā lenta, ar kuru aizsēja locekli kalnpus tā s vietas, kur asinis laiž, — viņ š nolika lepnā k
nekā Paganīnijs[ 99 ] savu vijoli pēc kā da slavena koncerta. Viņ š uzstā ja Ilzei, ka tai arī
vajagot pie tā paša iesā kuma izlaist asiņ u — bū šot vesela kā biete; bet viņ a atbildēja tik:
«Liec nu, vīrs, man mieru ar savu asiņ u laišanu, es tapšu vesela arī bez viņ as.»
To sacīdama, Ilze domā ja uz savu mū žīgo izveseļošanos, kur visi zemes vā jumi atstā jas, un
šo viņ as paredzējumu apstiprinā ja ikkatra diena vairā k par patiesu, jo drīz pieņ ēmā s
vā jums tik tā ļu, ka vajadzēja jau naktīs palikt pie viņ as gultas nomodā .
Dažas naktis bij pagā jušas, kamēr uguns Gaitiņ u dzīvokli vairs nedzisa, caur ko Kaspars ar
Annužu — gandrīz tie vienīgie nomodā palicēji — bij jau gluži paguruši, tā dēļ Annuža
nogā ja kā du dienu pie Oļiņ iem lū gt, lai laiž Lienu nā košo nakti pie vā jnieces kā du laiku
nomodā palikt. Oļiniete tū liņ atļā va iet, sacīdama, ka tā dā s vietā s nevarot liegties, jo paši
dieva vā rdi sakot: ko šeitan darot kā dam, kaut vai vismazā kam, tas esot tikpat kā viņ am
pašam darīts. Kā das dienas priekš tam bij viņ a pati arī Ilzi apraudzījusi un atnesusi krū zīti
medus — jo Oļiņ š bij bišu kopējs — un kā dus ā bolus. Kad taisījā s iet, tad sacīja Oļiņ am, ka
vā jnieks esot turams gandrīz tikpat kā par nabagu un, ko nabagam dodot, to aizdodot Tam
Kungam. Ja neiešot, tad pastarā dienā viņ š varēšot pā rmest, sacīdams: «Es biju vā jš, un jū s
neesat mani apraudzījuši, es biju izsalcis, un jū s neesat manis ēdinā juši.»
Pieminētā dienā ap pulksten astoņ iem vakarā iegā ja Liena pie Gaitiņ iem. Viņ a bij skaista,
slaika meita ar tumšbrū niem matiem un acīm, pašos jaukā kos dzīvības gados jeb
viskrā šņ ā kā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņ as vaigā .
Smaidi uz viņ as lū pā m bij tik skaisti kā rīta blā zma pie debesīm, un nereti zibēja viņ iem
cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņ a it kā patlaban lecošas saules stari. Caur savu
brīvo, drošo un jautro izturēšanos viņ a nebij nekur sveša, bet tika uzlū kota visur kā par
mā jas bērnu. Kur vien Liena parā dījā s, tur skumjas bēga kā nakts no dienas: viņ as acis
apskaidroja aptumšotus vaigus, viņ as sirds sasildīja izdzisušas krū tis, un viņ as valoda
modinā ja atbalsis arī pašā tuksnesī. Tā pat Gaitiņ iem arī tagad izlikā s, it kā viņ a ienā kdama,
jauku labvakaru dodama un pajokodama bū tu ienesusi tiem šaī vakarā uguni viņ u istabā ,
kaut gan tiem uguns dega jau labu brīdi. Lienas apģ ērbs bij tagad, priekš ziemas laika,
saucams gandrīz par vieglu — pā r pussvā rciņ iem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap
galvu nā tns dzeltains lakatiņ š, — bet šis apģ ērbs vēl it kā piepalīdzēja viņ as auguma
slaikumu un cēlumu pilnam izrā dīt.
Gaitiņ u dzīvoklī bij divi istabas, un iekšējā gulēja vā jniece. Liena, priekšistabā daudz
nekavējusies, gā ja dziļā k un atrada tur arī Annužu un Kasparu.
«Labvakar, otrējo mā t!» viņ a ieiedama jaukā balsī sveicinā ja. «Es nā ku raudzīt, vai bū si jau
izvaidējusies.»
Ilze, kura bij patlaban nomodā un drusku it kā spirgtā ka, pagriezā s uz ienā cēju, kuru jau
viņ a pazina no balss vien. Kaut gan Ilzes vā jums bij gā jis ļoti vairumā un pat tik tā ļu, ka
daudz tā ļā k vairs nevar iet, tad tomēr prā ta skaidrums viņ ai nebij vēl zudis; viņ as vaigs šaī
brīdī apskaidrojā s un lū pas taisījā s pat vai smaidīt, kad atbildēja Lienai šos vā rdus: «Bū šu
gan, meitiņ , laikam drīz vien izvaidējusies. Labi gan, ka mani arī iedomā ji un atnā ci; vienā di
es tevi gaidīju — gribējā s vēl redzēt; piesēdies nu, bērniņ , pie manis, parunā jies! Kaspar,
padodi, dēls, krēsliņ u!»
«Tepat jau viens ir,» Liena sacīja, tad veikli apgriezā s, paņ ēma krēslu un apsēdā s pie Ilzes
gultas, bet Kaspars, kurš sēdēja pret kā jgalu, palika, kā bijis.
Annuža drīz pēc tam izgā ja, teikdama, ka došoties pie miera, un pasacīja Lienai, lai, projā m
iedama, viņ u pamodinot, ja vien tik agrā k nevajagot modinā t. Ilze gan bij aicinā jusi Lienu
sarunā ties, tomēr nespēja pati nekā das sarunas turēt, kaut gan izskatījā s, ka gribētu. Liena,
to redzēdama, arī viņ as nebū t uz to nevedinā ja, bet raudzīja vēl atturēt caur to, ka paņ ēma
dziesmu grā matu un sā ka lasīt nā ves un miršanas dziesmas, no kurā m Ilze dažas it kā
pusnomodā skaitīja ar vā ju balsi līdz. Pēc kā da brīža viņ a iemiga, un Liena, to nomanīdama,
nometa arī pamaz no lasīšanas mieru. Rokas tai ar aizvērto grā matu, kuras viņ a nenolika
vis nost, noslīdēja klēpī, un savā ds klusums pā rņ ēma mazo istabiņ u un visu mā ju, jo otrā
pusē citi mā jnieki arī jau gulēja klusā mierā .
Grū t ir panest troksni vai citu runā šanu, kad pašam nav ko runā t vai kad pats negrib runā t,
bet grū t ir arī panest klusumu tad, kad īsti ir un grib ko runā t, bet neuzdrošinā jas; lepnums,
spītība vai cits kā ds kavēklis spiež aizlaist tā du brīdi garā m. Šā di brīži ir ļoti līdzīgi
saspriedinā tam ū dens krā jumam, no kura netiek ne pilīte dambim cauri. Bet, ja šā ds ū dens
krā jums ir tik smags, ka viņ š spēj dambi iznest, tad tas gā žas viss ar varu lejup, pā rplū dina
pļavas un rauj sevim līdz, ko tik aizņ em. Tā arī jū smas un visa sen glabā tā , slēptā un valdītā
sirds pilnība plū st un burbuļo vā rdu straujumā , kad tā siena ir sagā zta, kura neļā va sirdij
atvērties. Tad cilvēks stā v patlaban pašā dzīves jaukuma virsotnē, jo cits viss, kas nā k pēc
tam un ko arī dēvē par laimi, ir tik tas, ko viņ š piedzīvo, iedams pa otru pusi kalnam lejup. It
kā dienas saraušanā s, tā arī tā das laimības lēna, bet vienmērīga zušana nav pirmā galā
nomanā ma, bet, kad diena ir sarā vusies tā dā īsumā , ka viņ as īsumā , ar agrā ko dienas
garumu salīdzinot, atliekas laba starpība, tad tas liek ticēt, ka ir ikkatra diena cik necik no
sava garuma zaudējusi.
Īsti tā notikā s tai vakarā pie Kaspara un Lienas. Viņ u sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības
kā audzin saaugušas. To viņ i arī paši ļoti sajuta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens,
nedz otrs par to jebkad ko minējuši. Tagad bij nemanot viņ u klusums lū zis, starpība, kura
tā s patiesi tuvu stā vošā s sirdis tomēr šķ ira, izzudusi — tā s bij nu it kā līdz šim viens otram
pretī stā voši ū dens krā jumi piepeši sadevušā s kopā un tapušas par vienu. Viņ i nu sēdēja
roku rokā , pilnā laimībā , kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka
līdz šim neuzdrošinā jušies viens otram tuvoties, gan priecā damies par to, ka tā muļķ īgā
neuzdrošinā šanā s ir pēdīgi un pavisam pā rvarēta un aiztriekta, tā ka tā vairs turpmā k
nespēs turēt tiem sirdis cietumā .
Īsti Liena bij no šā s sen gaidītā s, bet nejauši panā ktā s laimības visai pā rņ emta; viņ ai likā s,
ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krā sā  — tīras debesis un visi cilvēki eņ ģ eļi, kuriem, ja
vā rdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarā m rā dītu savu laimību, un nemū žam no pasaules
nešķ irtos, jo tik mīļa un dā rga bij viņ ai tagad dzīvība.
Kaut gan viņ u sarunā šanā s bij itin klusa, tā ka tā nebū t nevarēja vā jnieces traucēt, tad
tomēr viņ i paši mīlinā damies bij gan pirmā brīdī piemirsuši, kā dā vietā sēd, jo vā jniece
dusēja viegli un saldi, gandrīz it kā pasmaidīdama. Tai pašā brīdī viņ a pakustējā s, atvēra
lēni acis un bij nomodā , bet laimīgie arī drīz izšķ īrā s pienā cīgā atstatumā , tā ka Ilze gan
nemaz nevarēja pamanīt, ka tie bijuši viens otram tuvā k. Viņ as vaigs, kuram nedz vecums,
nedz vā jums nebij spējis laupīt īstā jaukuma un laipnuma, parā dījā s tagad tīri savā dā
jaunības skaistumā apskaidrots. Pec kā diem acumirkļiem viņ a sā ka skaitīt savā lēnā un
mīlīgā balsī:
Pasaule nepatīkas
Man izvā rdzinā tam;
Ko šā s nieku lietiņ as
Atnes manam prā tam?
Asariņ as nosū tu,
Jēzus, es uz augšu;
Viņ u sauli lū koju,
Kurp es mirdams braukšu.
Sakat jū s — ko kā rojat
Š ā s pasaules nieku,
Vai jū s šeitan atrodat
Sirdīm īstu prieku?
Vai jū s esat uzgā j'ši
Jel kur mantu tā du,
Kas der lieti mū žigi?
Stā stā t man jel kā du!
«Ak, bērni, bērni!» viņ a runā ja lēnā m tā ļā k, kad no skaitīšanas bij drusku atpū tusies. «Kā du
jaukumu es redzēju sapnī! Ak, kaut jū s arī bū tu to skatījuši! Es biju pie atvērtiem debesu
vā rtiem, kur iekšā stā vēja pats nā ves uzvarētā js ar spīdošā m vā tīm apžēlotu grēcinieku
vidū . Viņ š tos visus svētīja, savas caururbtā s rokas pā r tiem paceldams un nosaukdams tos
par savu moku algu. Ak, cik mīļš, laipns, skaists un godības pilns bij šis dvēseļu brū tgā ns!
Tanī pašā brīdī dzirdēju, ka
Neskaitā mas jaukas balsis
Paceļ viņ a svētā s vā tis.
Apžēlotie krita uz vaigu un sauca: «Gods, slava un teikšana tam asiņ u jēram[ 100 ] mū žīgi
mū žam, aleluja!» Tad atspīdēja debesis vēl skaistā kā sā rtā jaukumā , nā ca eņ ģ eļu pulks ar
palmu zariem un baltā m drēbēm, tērpa apžēlotos tanīs, deva palmu zarus rokā s un
aizvadīja skū pstīdami un gavilēdami uz kā zu godību. Arī es iedrošinā jos ar saviem grēkiem,
lai arī cik sarkani viņ i nebū tu, vilkties pie tā lielā apžēlotā ja kā jā m tai stiprā ticībā , ka manis
vien viņ š atpakaļ nestums. Un patiesi, viņ a mīlestības pilnā s acis jau uz mani lū kojā s un
viņ a caururbtā s, dā rgā s rokas sniedzā s jau man pretī, kad uzmodos un atrados, ka
Iznīcībā vēl vaidēdams,
Gaidu iekš ticības,
Līdz bū šu, dievu redzēdams,
Iekš neiznīcības.
Ak, bērni, mīļie bērni! nemīlējā t to pasauli, nedz to, kas ir pasaulē[ 101 ], jo pasaules
priekiem ir žēlabas un asaras dibenā un platais ceļš, kurš iesā kumā ir jauks un vilinā jošs,
nobeidzas briesmīgā pazušanā , no kuras vairs atpakaļ nevar tikt, tā dēļ ka tas nostaigā tais
ceļš ar visiem jaukumiem tū liņ izzū d un tai vietā ir tik vien briesmīgs un tumšs bezdibenis,
no kura atskan nejauki, ellišķ īgi apsmiekli. Bet kā pjat pa šauro ceļu Golgatā augšā , līdz
aizsniedzat to asiņ aino pestīšanas krustu, kuru tad turat apkamptu līdz pēdējai nopū tai.
Tur nespēs ienaidnieks ar savā m spīdošā m pasaules blēņ ā m vest jū su dvēseļu samaitā šanā .
Ak, bērni, bērni! mana pusnakts bū s gan laikam drīz klā t; kaut tik vien brū tgā ns atrastu
ticības lukturī elju un pašu nomodā ; bet jū su eljes lukturi ir vēl tikko iedegušies, tomēr
neesat droši, ka tie nevar drīz izdzist; jū su pusnakts ir gan varbū t vēl tā ļu, bet kas zin vai
viņ a nav arī tuvu, tā dēļ esat modrīgi, lai brū tgā ns neatrod jū s guļam.»[ 102 ] Še Ilze, no
runā šanas nogurusi, cieta brītiņ u klusu un tad, atkal lēni iemigdama, skaitīja paklusu šo
pantiņ u:
Saulīte, ko kavējies?
Nolaidies uz malu!
Jaukā s stundas, steidzaties,
Atvedat man galu!
Pavīkšat man celiņ u,
Lai es drīz nobraucu,
Lai ar svētu liksmību
«Aleluja!» saucu.
Š is notikums bij abus laimīgos visai satriecis un iztraucējis, īsti pie Lienas to varēja stipri
nomanīt. Viņ as vaigos mainījā s bieži vien sā rtums ar bā lumu; galva viņ ai reiba, sirds
pukstēja un prā ts baiļojā s it kā pēc kā da padarīta nozieguma. Viņ a pā rvērtījā s it kā
sakarsēts sarkans tērauds pie rū dīšanas. Liena nebij nekad jutusi karstuma un aukstuma
savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies, tā dēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā
viņ ai īsti bij ap sirdi. Patlaban tā bij sajutusi mīlestības pilnīgā ko jaukumu, viņ as dvēsele
reiba laimībā , drīkstēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa
tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un debešķ īgi runā jam par citu mīlestību un
par citu laimību, par kuru viņ a bij gan ko dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņ ai
izlikā s šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņ as mīlestība bij priekš tā s tik vien grēcīgs
pasaules sapnis un viņ a pati pret to skaisto debesu brū ti kā niecīga kalpone. Liena turēja
sevi gandrīz šaī lietā par grēcinieci un savu mīlestību par noziegumu un par tiem viltīgiem
platā ceļa spīdumiem, par kuriem Ilze tik biedinoši runā ja. Pirmā s reibinoši saldā s jū smas
bij izdzisušas piepeši it kā svecīte vējā . Arī pie Kaspara varēja nomanīt pā rvērtīšanos kā pie
Lienas, tā dēļ viņ u starpā neatjaunojā s vairs nekas no mīlestības, bet viņ i izšķ īrā s auksti un
nopietni, kad Liena pēdīgi gā ja projā m, uzmodinā jusi papriekšu Annužu.
Rītā Ilze bij jautrā ka un spirgtā ka nekā citā m dienā m savas vā jības laikā . Viņ a izskatījā s it
kā tā da, kas taisā s rū pīgi uz kā du mīļu ceļu, rū pēdamā s ne tik vien par to, kas pašai līdz
vajadzīgs, bet arī par to, lai paliktu mā jā viss apgā dā ts. Viņ a sasukā ja un sapina pati matus,
nomazgā ja muti, uz ko Annuža pienesa ū deni; tad runā ja atkal ilgi ar šo savu mīļo jaunības
draudzeni, no pirmiem laikiem iesā kot līdz šim. Runā ja par tiem laikiem, kur abas tika
iesvētītas un pavadīja bez rū pēm jauko dzīves pavasari; acis un sirdis viņ ā m pā rplū da,
pieminot, ka tas ziedu laiks ar savā m skaidrā m debesīm bij notecējis, iekā m paspēja viņ u
baudīt, un ka pēc tam nā ca arvien mā koņ ainā ks un aukainā ks laiks, kurš reti vien paļā va
rudens saulītei mīlīgi paspīdēt; priecā jā s arī, ka dienas grū tības bij pā rciestas un pienā cis
mīļais vakars ar savu mieru un dusu. Ilze stā stīja, ka pagā jušā naktī bijusi sapnī debesīs, bet
ka pēc tam redzējusi atkal nelabu sapni: Kasparam pilējušas asinis no matiem, bet
nevarējusi nemaz redzēt, kurā vietā galva bijusi ievainota. Liena, satinusi melnā lakatā
galvu, stā vējusi viņ am līdzā s. Annuža arī piekrita viņ ai, ka labs sapnis tas neesot, un abas
nopū zdamā s cieta klusu, līdz pēdīgi Ilze, rokas salikusi, sā ka lū gt klusā m dievu par tiem
abiem bērniem, un Annuža klausījā s, arī rokas salikusi, dievbijīgi līdz.
Uz vakara pusi varēja nomanīt, ka Ilzes pēdējais brīdis nav vairs tā ļu, tā dēļ nosū tīja šo ziņ u
arī uz otru mā ju pie Oļiņ iem, kuri bij šorīt drusku kā iztraucēti caur Lienas izturēšanos, jo tā
gan līksmojā s un smējā s, gan atkal nobā lēja un raudā ja, tā ka Oļiniete patiesi sā ka bēdā ties,
neizprazdama, kas viņ ai noticis, kas ne.
Š ī ziņ a Oļinieti satrieca vēl it īpaši, un viņ a gā ja līdz ar savu audžumeitu un citiem mā jas
ļaudīm pie Gaitiņ iem, kur arī atrada Ilzi patiesi tuvu pie pēdējā dzīves cīniņ a. Bet pat nā ves
mokas nespēja dzēst vā jniecei no vaiga tā jaukā , ticības un cerības pilnā klusuma, kurā
atspīd visas debesis. Ikkatram mā jniekam viņ a atstā ja kā du dziesmu pantiņ u par piemiņ u.
Lienai izvēlēja šo:
Lai tavas piecas vā tiņ as
Ir man kā klinšu aliņ as,
Kur es priekš elles vanaga
Kā balods bēgu bailībā .
Un Kasparam:
Tavs asins, tava taisnība
Ir, Kungs, mans gods un greznība,
Ar ko priekš dieva stā vēšu,
Kad debesīs es ieiešu.
Š o darbu pabeigusi, vā jniece drusku iemiga un, kad atmodā s, tad sā ka stā stīt un rā dīt jaukā ,
priecīgā valodā : «Lū k, lū k, kur jau mani vedēji nā k! bū s drīz, drīz klā t! vai jū s viņ u neredzat?
Palīdzat, palīdzat man sataisīties un apģ ērbties, lai neesmu viņ iem par kaunu!» Pie šiem
vā rdiem viņ a glauda abā m rokā m galvu un sā ka strā dā t ar gultas apsegu it kā ar apģ ērbu,
un sauca: «Klā t jau, klā t jau! ejat pretī — saņ emat!»
Drīz pēc šiem murgiem iesā kā s arī nā ves grū tums un uz pieres radā s aukstie sviedri, kurus
Annuža noslaucīja ar dvieli; bet savu žēlastības Kungu, kuram mirēja bij kalpojusi ar visu
savu uzticību dzīvodama, paturēja arī nomirdama prā tā ar neizsakā mu pateicību līdz
pēdējai nopū tai, kā tas bij nomanā ms vispēdīgi pie saliktā m rokā m, kuras raudzīja pacelt
vēl ar beidzamo spēku; kad valodas bij pietrū cis, Oļiniete uzņ ēma to dziesmu:
Kā kā da brū te pušķ ojas,
Tā dvēselīte sataisā s
Un pretī iet tam brū tgā nam,
Tam mū žam augstu teicamam,
Kas brīnišķ i mū s mīlējis,
Ka sevi par mums nodevis.
Visi citi, kas bij klā t, dziedā ja dievbijīgi līdz; arī pati vā jniece, kā varēja redzēt, saprata vēl šo
dziesmu, kura viņ ai bijusi ļoti mīļa, jo taisījā s gandrīz it kā uz līdzdziedā šanu, bet vairs
nespēja — elpošana metā s arvien lēnā ka un smagā ka. Pēdīgi izrā dījā s, ka atmaņ a mirējai ir
vēl atskaidrojusies, jo viņ a raudzīja griezt acis uz to pusi, kur stā vēja Kaspars un Liena; kad
bij viņ us atradusi, tad nolū kojā s vienā un otrā ar tā du skatīšanos, kura izsacīja visu to, ko
sirds gribēja sacīt, bet kā mute vairs nespēja. Taī spīdēja īpaši šis lū gums par visiem gaišā k:
Ak, palieciet jū s, jēriņ i,
Pie sava labā gana!
Pēdīgi viņ as krū tis pavisam apstā jā s no elpošanas; tik pēc laba brīža tā s vēlreiz gari
atņ ēmā s un tad bij un palika klusas un mierīgas. Annuža raudā dama aizspieda savai
uzvarējušai draudzenei acis. Tad nometā s visi klusu ceļos un, daudz asarā m birstot,
noskaitīja svēto lū gšanu. Labu brīdi pēc tam atkal visi palika klusu, skatīdamies svētā m
jū tā m aizgā jušā s sejā , kurš nebij nā vē nenieka pā rvērties.
Kad nomirēja bij kā pienā kas apkopta un miroņ u apģ ērbā šķ irstā ielikta, tad ienā ca arī
Oļiņ š, kurš līdz šim nebij mā jā . Viņ š, labvakaru padevis un matus paglaudis, noskatījā s kā du
brītiņ u aizgā jušā un tad izsacīja priekš iznešanas šo dziesmas pantu, kuru visi kopā lēnā m
nodziedā ja:
Mēs šeitan esam viesi —
Ne mā ju vietiņ ā :
Tā pasaule patiesi
Mū s neapmierina.
Turp dzenamies, cik spējam,
Kur dzīvo mū su tēvs;
Uz ceļa asras sējam, —
Tur dvēsles izdusēs.

VI
Slā taviešu runas vīri jeb valsts vietnieki[ 103 ] sēdēja valsts nama priekšistabā pīpēdami,
runā dami un gaidīdami, kad aicinā s uz sēdi. Tagad viņ iem bij daudz jauna, ko dzirdēt un ko
gaidīt, jo pats īstais mērnieks — Feldhauzens bij atnā cis un Slā tavā kā dā muižas mā jā
ietaisījies uz dzīvi. Tikpat Slā tava, kā Čangaliena — abas valstis gaidīja, gandrīz elpu
apturējušas, ko kuram īsti nesīs tie daudzinā tie un gaidītie «mērnieku laiki». Daži runas vīri
bij jau mērnieku redzējuši vaigā un bijuši pat pie mantu atvešanas, uz ko lielkungs
uzaicinā ja abēju valstu saimniekus labprā tīgi braukt. Tie stā stīja, kā ds mērnieks izskatoties:
slaiks pusmū ža vīrs ar garā m, melnā m ū sā m un matiem; tad — kā ds esot no dabas: veikls
un ā trs. Valodu turēja par visiem vairā k Prā tnieks, stā stīdams, ka mērnieks viņ u drīz saucis
vā rdā , devis cigā ru, sniedzis roku un kā viņ š ar mērnieku runā jis — jo bēda viņ am par
nevienu neesot —, lai ar slā taviešiem nestrā dā jot vis tā , kā dzirdams esot no citiem
mērniekiem citā s pusēs, jo slā tavieši esot savā di ā ķ i. Daži bij sadzirdējuši arī, ka šodien
nā kšot mērnieks pats pie runas vīriem, bet, kā dēļ, par to dažā di sprieda, neviens īsti
nezinā ja.
Tā runā jot un spriežot, atvērā s piepeši durvis un ienā ca īsti tā ds vīrs, kā du bij stā stījuši
mērnieku esam: slaiks, vingrs, melnā m, garā m ū sā m. Pie apģ ērba un izturēšanā s bij viņ š
jā pazīst par pasaules staigā tā ju. Viņ u ieraugot, sagrū da runas vīri uzreiz pīpes aiz muguras,
saslējā s no sēdekļiem kā jā s it kā uzsperti un klanījā s, kā kurš spēja. Ienā cējs padeva ierasto
labdienu un vaicā ja pagrū tā latviešu valodā , vai valsts vecā kais esot te atrodams. Runas vīri
rā dīja ļoti pazemīgi, ka esot gan tur dziļā k iekšā . Arī tas, ienā cēju ieraudzīdams, uzcēlā s, bet
drīz gan atkal piesēdā s, kad viņ š sā ka stā stīt, ka esot svešinieks, Grabovskis vā rdā , taī un taī
pilsētā pierakstīts, pēdējos gados dzīvojis ā rzemēs un tagad gribot uzturēties kā du laiku še,
tā pēc pieteicoties pie valsts policijas un atdodot tai savus papīrus. Viņ š strā dā jot vairā k
nekā vienu darbu: zīmējot portrejas, mā jas un apgabalus, lā pot pulksteņ us, izdzenot
tarakā nus un vēl šo to. Valsts vecā kais, viņ a papīros izskatījies, teica, ka varot gan šaī vidū
dzīvot. Svešinieks, savus papīrus saņ ēmis, atvadījā s paklanīdamies no valsts vecā kā , tā pat
arī priekšistabā no runas vīriem, kuri stā vēja vēl allaž kā jā s kā sveces, ne vā rdiņ a
nepīkstēdami.
Gandrīz tū liņ līdz ar svešinieku ienā ca priekšistabā valsts vecā kais, kurš, tabaku pīpē
bā zdams, nospļā vā s un sacīja: «Jods lai viņ u parauj! skaidri par mērnieku nodomā ju. Ja
viņ us abus savestu vienā dā s drēbēs kopā , tad viņ i paši nezinā tu, kurš katrs ir. Tik liela
vienā dība nav redzēta.»
«Kā ? Vai šis nebij mērnieks?» — tā gandrīz visi runas vīri uz reizes iesaucā s.
«Nebū t ne!» valsts vecā kais, sērkociņ u raudams, atbildēja. «Tas ir kā ds pasaules staigulis,
Grabovskis vā rdā ; staigā jot, tarakā nus izdzīdams, pulksteņ us lā pīdams, zīmēdams un vilks
zin ko vēl darīdams.»
Daži runas vīri sā ka cits citu zobot un sirdīties uz Prā tnieka, ka tas esot par lielo pazinēju
izlielījies, bet pats atkal pirmais slējies augšā ; un ko tad citi, kas neesot mērnieku redzējuši,
varot tur zinā t? Tiem bijis jā ceļas līdz.
«Bet es vēl nemaz nevaru ticēt, ka viņ š nebij mērnieks,» Prā tnieks, gudri domā dams, runā ja,
it kā gribēdams caur to savu misēkli labot. «Var bū t, ka viņ š tik pā rģ ērbies tā pat ienā k, lai
var izmanīt, ko valsts vietnieki runā .»
«Gan jau pēc pā rliecinā sies, ka nebij, jo šis klaidonis paliks kā du laiku tepat; tad varbū t
izgadīsies brīžam, ka redzēsi viņ us abus kopā ; bet šodien, kad gan mērnieks patiesi nā ks,
tad tik atkal nepā rskatā ties uz otru pusi un neturat viņ u par šo, kas izgā ja.»
«Ak tad mērnieks nā ks gan šodien pie mums?» — ta daži ziņ kā rīgi jautā ja.
«Nā ks gan,» valsts vecā kais atbildēja un saaicinā ja runas vīrus uz sēdi.
Pirmais priekšlikums bij par to, ka no baznīcas valdības esot valstis lū gtas gā dā t baznīcas
ērģ elēm bazū nes[ 104 ].
Kā ds runas vīrs, biezs vecis ar iesirmojušu vaigu bā rdu, bij arvienu tas, kurš pēc ikkatra
priekšlikuma pirmais runā ja un sēdēja arvienu pieliecies, rokas salicis un starp ceļgaliem
nolaidis. Tas sacīja kā allaž: «Ko tur nu citu, kā vajaga — vajaga. Jo, ja mēs gribēsim bū t
lepni pret dievu, kā ds tad varēs bū t dievs pret mums?»
«Jā , jā ,» — tā cits, garš, sausnējs, pavecīgs runas vīrs ar bā liem matiem un palielu muti,
domīgi sacīja. «Bet mums ir jā apdomā papriekšu, vai to pavisam drīkst darīt, jo dievvā rdos
stā v, ka
Ar bazū nēm bū s troksnis tā ds,
Kas ies līdz pasauls galam;
tad visi miroņ i atmodīsies, kapi atdarīsies, un pasaule satīsies kā grā mata[ 105 ]; tā dēļ, ja
liksim bazū nes baznīcā un laidīsim vaļā , vai tad viņ a pavisam nesagā zīsies? Vai šī nav tik
kungu gudrība, lai dabū jam taisīt atkal jaunu baznīcu?»[ 106 ]
Valsts vecā kais gan skaidroja, ka tā s esot nieka bailes, jo bazū nes, ko liekot ērģ elēs, esot tik
tā ds reģ isteris,[ 107 ] kas izdodot dā rdošu un dobju troksni, kurš baznīcai nevarot
nepavisam kaitēt; bet tas, kurš tā s domas bij izsacījis un kuram nu arī piekrita citi, nebij ar
to nebū t apmierinā jams. Viņ š pierā dīja, ka, lai gan par reģ isteri saucot, bet tomēr bazū nes
vien bū šot; to viņ i darot tik tā dēļ, lai varot valsts vietniekus piemā nīt. Un, ja arī varbū t viņ as
nenā kšot tik lielas kā pastara diena, bet to tiesu šā s pū tīšot ar plēšā m, kamēr tā s pastara
dienā tik vien eņ ģ eļi; un cik lieli gan tie esot? Turpat baznīcā pie altā ra varot viņ us redzēt.
«Par baznīcas brukšanu gan nav ko bīties,» Prā tnieks sacīja, sēdēdams netā ļu no valsts
vecā kā un skrīvera, «bet tas gan ir dzirdēts, ka logiem stikli birstot laukā , tā dēļ tie gan bū tu
tad savā di jā nostiprina.»
«Nekā , Andž, jā apdomā jas ir gan,» trešais runas vīrs sacīja uz Prā tnieku raustošā valodā .
«Lū k, Jerikai[ 108 ] apgā juši Izraēļa bērni tā pat ar trumetēm vien[ 109 ] apkā rt, un tū liņ
mū ri sabrukuši, bet kas gan nevar notikt ar bazū nēm?»
«Trumetes laikam tā s pašas bazū nes vien ir, tik jū du valodā viņ as tā sauc,» otrs runas vīrs
sacīja.
«Jā , troksnim ir gan vislielā kais spēks,» — tā pirmais runas vīrs, «paskaties vien pie
šaušanas, kā sit lodi vai skrotis projā m.»
«Par baznīcas sabrukšanu nebū tu nekas,» Kaspars Gaitiņ š, kurš bij vēlā k ienā cis un līdz šim
cietis klusu, teica, «bet miroņ i gan var sacelties kā jā s, un tad viņ i tak visai draudzei līdz
pastara dienai jā uztur par to, ka laiž bazū nes nelaiku vaļā .»
Citi nomanīja gan, ka Gaitiņ š viņ us caur šo uzzobo, tā pēc nelikā s nemaz ne dzirdot un sā ka
spriest savā starpā par šo pašu lietu tā ļā k, jo pa to laiku bij sā kuši jau visi runā t savā mutē
kurš.
Beidzot pēc daudziem izskaidrojumiem bij gan visi tik tā ļu piedabū ti, ka var un drīkst likt
baznīcā bazū nes, tomēr kā di runas vīri turējā s vēl labi ilgi, lai norakstot protokolā , ka, ja
baznīcai vai arī kaut kam varot celties caur bazū nēm kā da kaite, tad runas vīri par to
atbildēt neņ emšoties.
«Kas tur ko atbildēt? Runas vīriem ir spēks rokā , un, ko tie nospriež, tas paliek, vairā k
nekā ,» kā ds, kuram bij liela uzcelta kažoka apkakle, kaktā sēdēdams, izsaucā s, un šie bij
allaž visi un vienīgie viņ a vā rdi.
Vēl nebij šī lieta pabeigta, kad atvērā s durvis un ienā ca kā ds kungs, kurš bij pilnīgi pirmējā
svešinieka Grabovska sejā , tik drusku brangā k ģ ērbies un ar tā du iznešanos, no kuras
varēja noprast, ka viņ š ir paradis nevis klausīt, bet pavēlēt. Runas vīri līdz ar valsts vecā ko
un skrīveri atkal tū liņ piecēlā s, jo viņ i bij droši, ka nu vairs nevilsies. Tū liņ pacēla pie galda
arī krēslu, un mērnieks, kas viņ š arī patiesi bij, tur piesēdā s.
Valsts vecā kais un runas vīri arī sā ka cits pēc cita nosēsties, un mērnieks uzņ ēma vā rdu, ka
viņ š esot, kā jau zinā šot, ar lielkungu salīdzis viņ a muižas izmērīt un iesā kšot to darbu tū liņ
nā košā pavasarī. Bet viņ š gribot papriekšu — kaut gan tam sevis dēļ tas neesot vajadzīgs —
ar valstīm aprunā ties un tiem kā dus padomus dot, lai tie turētos ar mērīšanas darbu
vienprā tībā , kā to visur darot, caur ko varēšot saimnieki dažu kaiti un vainu novērst, kā
viņ š to esot, jau ilgā ku laiku strā dā dams, piedzīvojis. Ja viņ am bū šot jā pieņ em algas
strā dnieki, tad, zinā ms, darbs esot ļoti jā steidz un nevarot vis likt daudz vērā , vai priekšā
druva vai pļava. Tā pat arī pie stigu ciršanas neesot laika daudz apskatīt, vai tas un tas koks
nevarētu palikt un vai neiztiktu ar šaurā ku stigu. Turpretī, ja saimnieki došot viņ am
strā dniekus, tad tiem neesot no nekā das kaites jā bīstas, jo tad varot izsargā t paši druvas un
pļavas no liekas nomīdīšanas; varot izlaist caur mežiem tik šauras stigas, ka tik mietiņ i
viens no otra saredzami; varot bū t mērnieku jauniem kungiem allaž klā t ar
izskaidrojumiem, cik tā ļu stā v purvos un ezeru malā s vidējā s vasarā s ū dens, kas ir atmata,
kas pļava, kas ganība, jo tas esot liela lieta pie taisnas izmērīšanas. Kad ikkatrs saimnieks
došot piecpadsmit dienu, tad pietikšot. Turklā t viņ š to dienu negribot vis par velti, bet
maksā šot divdesmit kapeiku par katru. Lai tagad paši apspriežot, kā darīt, un pēc lai noejot
kā di runas vīri pie viņ a un darot savu nospriedumu zinā mu. Čangalieši esot šo viņ a padomu
pieņ ēmuši un dienas jau apsolījuši, tā dēļ viņ š domā jot un jau gandrīz ticot, ka slā taviešu
runas vīri, tik prā tīgi ļaudis, negribēšot citā di pā rliecinā ties — citu spriedumu spriest un
labu padomu atraidīt. Beidzot uzcēlies viņ š vēl sacīja: «Un, ja viss izies pareizi galā , tad es
beigā s izrīkošu abu valstu saimniekiem goda maltīti, lai tas man maksā ko maksā dams.» To
sacījis, viņ š piecēlā s, atvadījā s un aizgā ja.
«Nu, valsts vietnieki, ko jū s domā jat par šo mērnieka cienīga tēva padomu?» valsts vecā kais
runas vīriem jautā ja.
«Ko tur nu citu? kas jā dod — jā dod,» tas pirmais atbildētā js sacīja. «Vai gan mēs drīkstam
ar viņ u sanīsties?»
«Runas vīriem gan ir spēks rokā ; ko tie nospriež, tas paliek, vairā k nekā ,» — tā ceturtais
runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli sauca atkal iz kakta, «bet es saku, ka dienu nevajaga dot, jo
jū s, saimnieki, varat gan dienas izsolīt, bet vai iesat paši kalpot? Mums, kalpu kā rtai, vien
bū s jā noiet visas mērnieku dienas un jā padara tā pat arī mā jas darbi. Ja tā gribat spriest, tad
es no kalpu puses ceļos tam pretī.»
«Jā , dienas jā dod,» Prā tnieks sacīja, nemaz viņ ā neklausīdamies, «jo tas ir tiesa, ko
mērnieka cienīgs tēvs teica, ka, ja viņ š ar saviem puišiem strā dā s, tad tur, kur mērīs, to
vasaru tik nomīdītu zā li un nomīdītu labību vien dabū sim pļaut; un viņ š turklā t negrib
nebū t par velti, jo vai mums kuram diena par divdesmit kapeiku daudz vairā k maksā ? Un,
kad skaita vēl goda maltīti klā t, kura izmaksā s varbū t rubli uz ikkatra saimnieka — par
nieku viņ š, zinā ms, netaisīs —, tad sanā ks varbū t vairā k nekā trīsdesmit kapeiku par dienu.
Tā ir pilnīga alga.»
«Tā s goda maltītes gan nemaz nevajadzēja,» tā otrais runas vīrs, tas ar bā lajiem matiem,
ņ urdēja, «tā das pasaules bērnu dzīres vis dievam nepatīk. Labā k lai maksā vien visu
naudā .»
«Goda maltītes vis nevar atlaist, jo tā ir vairā k nekā nauda,» Prā tnieks aizstā jā s. «Pie tā da
galda tu, draugs, neesi gan vēl sēdējis, kā ds tur bū s, kur varbū t sulaiņ us un pavā rus vedīs
no pilsētā m.»
«Bet kur tad lai atrod mā ju tik lielam ļaužu pulkam? Tas arī mums, runas vīriem, jā zin,» —
tā trešais runas vīrs jeb tas, kurš raustīja valodu. «Tā da drū zma ir vedama pavisam
tuksnesī iekšā .»
«Par kazarmu[ 110 ] še citas lielā kas mā jas nav,» Prā tnieks atbildēja, «bet tur nebū t visi
nesaies, tā dēļ bū s gan jā taisa uz lauka.»
«Bet ja gadā s ziemu?» — tā otrais runas vīrs.
«Nu, ja ziemu gadīsies, tad uztaisīsim īpašu mā ju,» Kaspars atbildēja.
«Nu, nu!» pirmais runas vīrs atsaucā s. «Raudzīsim iztikt tā pat. Vienai vienīgai vajadzībai
celt īpašu mā ju — tas nevar bū t.»
«Bet vai nezinā t, ka runas vīriem ir spēks rokā un, ko tie nospriež, tas paliek?» Kaspars
zobodamies jautā ja. «Lai valsts taisa mā ju, kā da mums tur bēda?»
Pirmais runas vīrs sā ka lepni izskaidrot: «Tur nebū tu vis valstij vien izdošanas, bet mums,
runas vīriem, arī līdz, jo no citas naudas nepaļautu taisīt kā tik no galvas naudas un tā bū tu
jā liek tad visiem par kā du rubli lielā ka. Viss ir papriekšu labi jā apdomā un tad tik jā spriež,
citā di var nospriest izdošanas pats sev.»
«Bet ja nospriestu taisīt no valsts par dienā m?» — tā Kaspars. «Jo dienas runas vīriem nav
jā kalpo.»
«Tas bū tu gan cita lieta,» pirmais runas vīrs atbildēja.
«Par mā jas taisīšanu nav vajadzīgs nemaz spriest,» Prā tnieks sacīja starpā . «Ziemu goda
maltīte nemaz neiegadīsies, jo mērnieka cienīgs tēvs var viņ u rīkot, kad grib.»
«Bet ja ziemu beidz darbu?» — tā trešais runas vīrs. «Un to viņ š apsolīja, ka agrā k ne kā pēc
beigta darba.»
«Nu, tad viņ š pavilcinā s līdz nā košam pavasarim,» Prā tnieks atbildēja.
Pirmais runas vīrs papurinā ja galvu. «Vai viņ š tā dēļ vien te vairs līdz otrai vasarai dzīvos?
Tas nav vis ticams. Šī lieta bū tu jā piemin protokolā .»
«Ko par niekiem tik daudz bēdā jaties? Gan to visu iztaisīsim!» Prā tnieks uzsauca. «Tagad lai
apspriežam labā k to, kur atradīsim derīgu vietu. Mums pašiem, zinā ms, liks izmeklēt, tā dēļ
tas pie laika jā zina, jo viņ š var pieprasīt kaut kurā brīdī.»
«Ko tur citu? Kas jā dara — jā dara,» pirmais runas vīrs atsaucā s. «Es domā ju, ka bū tu jā taisa
kā dā ezera salā [ 111 ], lai citi netiek klā t, kam tur nav daļas.»
«Tas nebū s iespējams,» Prā tnieks atbildēja, «jo kur ņ ems tik daudz un tā das laivas, ar ko
savest pā rtiku un pašus iekšā ? Vairā k reižu braukt — tas neizskatīsies; kurš gan gribēs
palikt pēdējais? Tad vēl ir jā zina tas, ka pie izbraukšanas, kas varbū t notiks naktī, nebū s visi
vairs skaidrā galvā , jo tur, protams, tecēs bairītis un visi smalkie dzērieni kā plū di; un kas
tad kuru galvos, ka netop vēžiem par valdnieku? Atbildēšanas arī neviens neuzņ emsies.
Tā dēļ es domā ju, ka labā k bū s taisīt tā s dzīres zaldā tu norā aiz sila; zinā ms, vaktis
nostā dīsim apkā rt, lai lieki netiek klā t.»
«Bet vai citu nekā du vairā k nepielaidīs kā tik saimniekus vien?» ceturtais jeb tas ar lielo
apkakli no kakta jautā ja. «Runas vīriem ir spēks rokā ; ko tie nospriedīs, tas paliks, tā dēļ
viņ iem pašiem vajadzētu bū t visiem — mums, kalpu runas vīriem, arī līdz.»
«Nu jā , runas vīriem gan vajadzēs bū t visiem, lai viņ i vai kalpu, vai saimnieku, un arī kā diem
runu turētā jiem,» Prā tnieks atbildēja tā dā balsī, it kā viņ am bū tu patstā vīgs spēks vienam
pašam visu nospriest un, ko grib, to pielaist pie goda maltītes.
Otrais runas vīrs savilka skā bu ģ īmi. «Ja runu turētā jus grib aicinā t, tad tā du gan ne kā
Š vauksts un skroderis Drekberģ is. Arī Pietuka Krustiņ š nav daudz labā ks. Apriebušies ir
visi trīs ar savu muldēšanu ikkatrā s godībā s.»
«Nu, Pietuka Krustiņ š, kad grib, var gan taisīt lielas lietas,» Prā tnieks atbildēja.
«Bet nezin vai čangaliešus ar slā taviešiem sēdinā s visus pie viena galda vai sevišķ i katrus?»
pirmais runas vīrs jautā ja.
«Šā s valodas bū tu liekamas pēdīgi pie malas, jo nu esam diezgan tērzējuši,» Kaspars
piecēlies sacīja. «Tam zvirbulim, priekš kura nav vēl pat ne ola dēta, tik garu un resnu
iesmu drā zt ir tīri smiekli un neprā tība.»
«Nav vis smiekli un neprā tība!» Prā tnieks atsaucā s.
Kaspars viņ ā nemaz neklausījā s. «Tā dēļ es lū gtu valsts vecā ko, lai liktu spriest tik par to, vai
dienas dosim un par kā du atlīdzinā jumu.»
Valsts vecā kais pa to laiku, kamēr visi tā cits caur citu sprieda, vai dzirdēdams, vai
nedzirdēdams runā ja kaut ko ar skrīveri savā starpā un rakstīja, bet tagad uzaicinā ts sacīja:
«Jā , tiesa ir gan, par goda maltīti mums tagad nav nekā da spriešana, par viņ u gā dā s laiks;
tā dēļ lai spriežam tik par dienā m — vai dosim vai ne?»
«Ko nu par nedošanu runā t!» pirmais runas vīrs atkal atbildēja. «Kas jā dod — jā dod.»
«Pirmā k jau visi laikam pie tā palika, ka dienas jā dod, un ar mērnieka cienīgā tēva
solījumiem arī visi bij mierā ,» Prā tnieks sacīja.
«Dienas var gan dot, bet par pieklā jīgu maksu,» Kaspars runā ja, «jo par divdesmit kapeikā m
nedabū s strā dnieks ne dienas uztura. Es teiktu: piecdesmit kapeiku pa dienu — un vairā k
nekā .»
«Bet kur goda maltīte?» Prā tnieks iekrita ā tri valodā .
«Goda maltītes vajaga, goda maltītes vajaga!» — tā visi, kas līdz šim sprieduši, sā ka saukt
un celties no sēdekļiem augšā , un runā t ikkatrs pilnā mutē, tā ka drīz nevarēja vairs nekā
izšķ irt, tik vien Prā tnieka balss bija dzirdama, ka par tā du cenu, kā Gaitiņ š gribot, esot jā dod
dienas pat ienaidniekam, ne vēl savam mērniekam.
Kad uz valsts vecā kā apsaukšanu bij visi drusku norimuši, tad Kaspars runā ja tā ļā k: «Ja mēs
dienas izdodam, tad mums arī krīt saimniekiem par tā m aizmaksā t, tā dēļ tad ir
nospriežams līdz arī tas, ka maksu lai saņ em valsts valdība priekš visiem, jo, kad ikkatram
bū s jā prasa par sevi, tad neviens nedabū s, tā dēļ ka prasīt neviens negribēs un mērnieks arī
solīt neies.»
Prā tnieks cēlā s pretī: «Tā das neuzticības mēs mērniekam nedrīkstam rā dīt, jo tas ķ ertos
viņ am pie goda. Un, ja kas grib, tas var arī mērniekam savas dienas atdot par velti; tā ir
pašu saimnieku darīšana, un mēs tik nospriežam.»
«Jo mums ir spēks rokā , un, ko mēs nospriežam, tas paliek,» — tā tas ar lielo apkakli sauca
atkal no kakta.
«Naudu saņ emt priekš visiem saimniekiem — tas ir valsts valdības pienā kums[ 112 ] tā pat
bez nospriešanas,» valsts vecā kais sacīja. «Tā nauda ir saimniekiem tikpat kā kabatā .»
«Jā , bet vajaga tik norakstīt, ka viņ a pie valsts valdības saņ emama.»
«Nav nemaz vajadzīgs rakstīt,» valsts vecā kais apgalvoja.
Ar valsts vecā kā vā rdiem palika visi mierā , drošinā dami cits citu: vai gan papīra lupatai
varot vairā k uzticēties nekā dzīvam cilvēkam?
«Kad tā vien paliek, tad es apgalvoju, ka neviens saimnieks ne graša nedabū s,» Kaspars vēl
beidzot sacīja.
Nu izvēlēja Prā tnieku, pirmo runas vīru, kurš allaž sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jā dara —
jā dara,» — un trešo ar to raustošo balsi, lai ejot visi trīs un nolīgstot ar mērnieku, kā varot.
Vajagot gan vēl vairā k maksas plēst, bet, ja nedodot, tad lai tā pat paliekot, tik goda maltītes
gan lai neatlaižot.
Mērnieka priekšistabā visi trīs glauda lielu laiku matus un taisīja kakla lakatus savā kā rtā ,
līdz pēdīgi Prā tnieks saņ ēma tik daudz dū šas, ka drīkstēja spiest durvis vaļā un iet līdz ar
tiem
diviem pilnvarniekiem pie mērnieka cienīgā tēva, kur Prā tnieks nostā jā s priekšā un tie divi
aiz viņ a. Kad bij no mērnieka jautā ti, kā du ziņ u nesot, tad Prā tnieks ar verdzīgu padevību
un baiļu laipnību sā ka izskaidrot, ka daži runas vīri neesot īsti ar mērnieka cienīgā tēva
solījumiem mierā , kaut gan viņ š no savas puses bū tu tos tū liņ pieņ ēmis; bet citi turot to
maksu vēl tā kā drusku par mazu, un dažs esot gribējis prasīt tik, cik mērnieka cienīgam
tēvam nedrīkstot nemaz stā stīt.
Arī tie divi jeb pirmais ar trešo, kuri stā vēja viņ am aiz muguras, laikam baidīdamies, ka
mērnieks nenotur viņ us par tiem, kas prasījuši vairā k, sā ka ņ urdēt kaut ko par citiem, kuri
vairā k gribot, pie kā viņ i — sū tītie — neesot nemaz vainīgi.
«Nu labi,» mērnieks sacīja, «atlaižat goda maltīti, tad es maksā šu vairā k.»
«Nē, cienīgs tēvs, goda maltīte lai paliek, goda maltītes vajaga!» visi trīs gandrīz reizē
iesaucā s. «Tā nā k no mīlestības; goda maltītes naudā neskaitat.»
«Nu, ja tā , tad es vairā k nevaru maksā t,» mērnieks atbildēja.
«Lai tad vai kā , bet goda maltīti gan lū dzam dot,» Prā tnieks lū dzā s ļoti gaužā balsī.
«Jā , goda maltīti gan, cienīgs tēvs,» tie divi arī piepalīdzēja.
Mērnieks, brītiņ u padomā jis un uz galda papīrā kaut ko laika kavēklim ar zīmēkli
zīmēdams, sacīja: «Nu labi, lai tad neviens nesū dzētos, ka es maz maksā ju, bet lai visi bū tu
ar mieru, tad pie sava solījuma pielieku vēl pusotras kapeikas par dienu klā t; tā tad iznā k
divdesmit viena ar pusi kapeikas par dienu līdz ar goda maltīti. Tagad tik ejat un norakstat
protokolā un sū tat, kad vajadzīgs, cilvēkus pie darba!»
Visi trīs izgā ja pateikdamies un locīdamies. Jau priekšistabā sā ka grū st cits citam pie
sā niem, smīnēt un ar prieku lielīties, ka esot priekš valsts vēl pusotras kapeikas kā raut
norā vuši, bet, ja bū tu atsū tījuši citus kaut kā dus, tad gan nebū tu dabū juši nekā klā t un tā pat
bū tu bijis jā kalpo.
«Vajaga tik saprast ar šā diem dzīvot, tad vā ji neies nekad; pamazā m un ar labu vien var
izvilkt pēdējo kapeiku. Valsts labuma dēļ es skriešu vai ugunij cauri,» Prā tnieks lielījā s.
«Nu jā , cik cilvēkiem gan tā ds prā ts ir?» tie divi sacīja. Te Prā tnieks apķ ērā s un teica, ka esot
aizmirsis mērnieka cienīgam tēvam teikt, kur siens dabū jams pirkt, jo viņ u reizi viņ š esot
licis apklaušinā t. Saviem biedriem Prā tnieks lika pagaidīt pie malkas asīm[ 113 ] —
priekšiņ ā lai nestā vot, jo tad varot domā t, ka klausoties. Durvju spiežamo saņ ēmis, viņ š
atgriezā s un piekodinā ja: «Bet bez manis uz valsts mā ju neejat — iesim visi kopā .»
Š oreiz Prā tnieks palika daudz ilgā k pie mērnieka nekā pirmā k, kad bij visi kopā . Ā rā
nā kdams, viņ š smīnēja ļaunīgā labpatikšanā un runā ja pie sevis: «Pagaidi, pagaidi tu,
nebēdīgais putniņ ! gan tu apsvilinā sies kā ods pie sveces. Gan redzēsi, kā du piecdesmit
kapeiku dabū si par dienu! Še vis nebū s tik vien kā runas vīru sapulce vai cita vieta, kur vari
pēc patikšanas nepiemeklēts ar visu pā rdrošību lēkt kaut kuram acīs. Tagad ieķ ersies
drusku asā kos nagos, kā du vis vēl neesi baudījis. Gan tu dabū si aiztecēt no ligzdas kā jā m pa
zemi apgraizītiem spā rniem, un Lienai tad nebū s nekā da prieka skriet tev līdz. Gan tad es to
irbi nogū stīšu. Tik cīnies, Prā tniek, Liena bū s tev un tavi pretinieki tev zem kā jā m!» To
sacīdams, viņ š sita kā ju uz zemes un skaļi pasmējā s. «Nā ks, nā ks laiki, kur viņ a patgalvībai
bū s jā lū st, augstprā tībai jā zemojas, un tu, Prā tniek, varēsi saldi pasmieties!»
Kad Prā tnieks izgā ja pagalmā , tad atskanēja ilkss zvans, un drīz viņ š ieraudzīja apsitamies
ap valsts mā jas stū ri divu zirgu pasta aizjū gu, kurš nā ca pa ceļu viņ am iegarā m. Kamanā s
sēdēja Š vauksts — melnā kažokā ar platu zīļu jostu un somiņ u plecos. Viņ š Prā tnieku tū liņ
pazina, lika pieturēt, izlēca veikli no kamanā m, gā ja viņ am pretī, cepuri paceldams un
sacīdams: «Gut margin, Frā tnek! fahren nu nach schtat.»
Tad sā ka stā stīt, ka viņ am esot jā steidzas uz eizenbā nu, jo vajagot nolīferēt rītu gandrīz
vairā k nekā divi vezumi linu, ar kuriem ceļa vīri jau aizgā juši vakar.
«Un kad bū si mā jā ?» Prā tnieks jautā ja.
«Laikam zontag margin, jo gribu tikt uz Irbēnu Ilzes bērēm atpakaļ, noskatīties Lienā un
Kasparā , jo tam viņ u tagad daudzina — tas esot akurā t kā noticis.»
«Hm, hm!» Prā tnieks domā ja. «Un tad tu neesi strā dā jis tur nekā pretī?»
«Ich... ich... strā dā jis gan, pielaidis visā das ziņ as, bet tur nekas nepalīdz. Varbū t tā lieta
sā ktu jukt tad, kad viņ a nā ktu akurā t pašai Oļiņ a tantei zinā ma. Es esmu gan gribējis viņ ai
kā dreiz to teikt, bet ar mani viņ a nicht nemaz frentelīga.»
«Ak tad ar Oļiņ u ziņ u vis vēl neesot?» Prā tnieks priecīgā ks izsaucā s. «Es jau arī domā ju. Bet
vai tu esi uz bērēm aicinā ts, ka solies braukt?»
«Jā , es esmu gan tikpat kā einladen,» Švauksts atteica, negribēdams stā vu sacīt, ka nav
aicinā ts. «Pirmā galā ich fahren tik tā pat uz dievvā rdu brīdi vien.»
«Var bū t, ka es arī nobraukšu,» Prā tnieks sacīja un atvadījā s no Švauksta, kurš, cepuri
paceldams, teica «aģ ē!» un, iesēdies ar veikalisku steigšanos kamanā s, uzsauca pasta
puisim: «Las lū s! furt!»
Kamēr tie trīs runas vīri bij pie mērnieka, tikā m citi nometa no spriešanas mieru, bet, šiem
ienā kot, sagā ja atkal pie darba. Nu Prā tnieks stā stīja, kā pie mērnieka izdevies, cik liela
stīvēšanā s bijusi, līdz tas vēl pielicis pusotras kapeikas par dienu klā t. Bez dū šas tā dā s
vietā s iet esot par velti, bet ar spēju dabu arī nekā nevarot izdarīt — vajagot saprast, no
kuras puses katram piekļū t. Tie divi citi arī mēģ inā ja stā stīt, ka viņ i neesot bēdā juši nekā ,
bet sacījuši taisni acīs, ka par to maksu nevarot iet. Visi bij ar to nolīgumu mierā un gandrīz
priecīgi, tik vien Kaspars sēdēja klusu. Tad norakstīja protokolā , ka tā un tā valsts ar
mērnieku nolīgusi.
Pēc tam ienā ca kā ds nabadzīgs vīrs lū gt no valsts uztura, jo pats esot vā jīgs un bērni mazi.
Vēl viņ š nebij spējis savas lietas izstā stīt un no valsts vecā kā atbildes sagaidīt, kad trešais
runas vīrs — tas ar bā lajiem matiem, kurš sēdēja allaž tā , ka mugura stā vēja pret durvīm,—
sā ka, pā r plecu atpakaļ skatīdamies, viņ u rā t: «Kur lai mēs, runas vīri, ņ emam tev ko dot?
Kur mums, runas vīriem, tā maize tā piecepta stā v? Dažam ir vēl pa divpadsmit bērniņ u, un
tomēr nenā k maizes prasīt. Pats mū su Pestītā js saka: «Kas negrib strā dā t, tam arī nebū s
ēst.» Palasi vien bībelē par Jēkabu[ 114 ], cik tam bij bērnu un sievu, — bet vai viņ š gā ja pie
runas vīriem maizes prasīt? Pats brauca bada laikā uz Ē ģ ipti!»
Lū dzējs, tā du rā jienu dzirdēdams, sabijā s un izgā ja, tā ka pirmais runas vīrs nedabū ja
nemaz vēl sacīt: «Ko tur nu citu, kas jā dod — jā dod,» — nedz ceturtais no kakta, ar lielo
apkakli: «Runas vīriem ir spēks rokā ; ko tie nospriež, tas paliek.»
Trešais runas vīrs jeb tas ar to raustīgo valodu deva padomu, ka vajadzējis taisīt otru
magaziņ u, jo nu esot tas drīzā k iespējams nekā vecos laikos, — jo, kad uznā kot plā nā ki gadi,
kurp tad lai skrienot? Un pa desmit gadu no sieciņ iem vien pieaugšot pilna magaziņ a.
«Jā , vajadzētu gan,» Kaspars sacīja, «jo tad bū tu sava magaziņ a pelēm, sava žurkā m.»
«Ko tur citu, kas vajadzīgs — vajadzīgs,» pirmais runas vīrs pa ieradumam izsacīja.
«Un runas vīriem ir spēks rokā  — ko tie nospriež, tas paliek,» ceturtais apstiprinā ja.
Tad sprieda vēl labi ilgi par lielā m saimes cilvēku algā m, ka nevarot tikt ar tā m vairs nekā dā
galā , bū tu vajadzējis nospriest, cik vien saimnieki drīkstot puišam vai meitai maksā t.
Kā dreiz ap Krimas kara laikiem toreizējie valdinieki jau diezgan labi nosprieduši: puisim tik
divpadsmit rubļu par gadu; bet paši saimnieki vien bijuši muļķ īgi, ka neesot tā
nosprieduma turējuši un maksā juši vairā k. Tagad vajagot nospriest puisim trīsdesmit un
meitai desmit rubļu, bet ikkatram saimniekam, kas maksā jot vairā k, uzlikt tikpat soda
maksas, cik par nospriedumu vairā k maksā jis. To naudu tad izdalīt tiem saimniekiem, kuri
to spriedumu pildījuši.
«Tad vajag nospriest arī, cik saimniekiem jā ņ em par birkavu linu un pū ru rudzu,»[ 115 ]
Kaspars pielika.
«Lū k, kur prā ts! vai nesaproti, ka tas bū tu mums pašiem par vainu?» pirmais runas vīrs
atsaucā s. Ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli uzcēlā s savā kaktā kā jā s un sā ka pikti
runā t: «Kuri še tie «paši» ir? Ak jū s vien — saimnieki, un mēs, kalpu runas vīri, ne? Ja par
kalpiem taisīs tā du spriedumu, tad es uz ģ enerā lgubernatoru projā m.»
«Ģ enerā lgubernatora vairs nav,»[ 116 ] Prā tnieks sacīja.
«Kas par to? Gan es dabū šu,» viņ š, apkakles stū rus atlocīdams, atbildēja.
«Bet runas vīriem ir spēks rokā ; ko tie nospriež, tas paliek,» Kaspars paspītīgi teica.
«Ak tā ? Nav vis!» tas pats no kakta dū šīgi atteica, kurš allaž sacīja, ka runas vīriem esot
spēks rokā .
Pēdīgi nā ca priekšlikums par darba izdošanu pie kā da liela mū ra tilta, kurš nā košā vasarā
ceļams. Bet lielā kā daļa runas vīru uz to atbildēja, ka nu esot jau diezgan ilgi spriests un
vakars klā t, tā dēļ lai to darba izdošanu padarot valsts vecā kais ar skrīveri, bet pie darba
atņ emšanas vajagot saukt gan visu runas vīru un no meistariem lai pierunā jot pie darba
atdošanas dzeršanu. Kaspars gan stā jā s pretī, ka tik svarīgas lietas nevarot neapspriestas
pamest, bet tas nepalīdzēja nekā , jo pirmais runas vīrs sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jā dara —
jā dara,» — un ceturtais, ar lielo apkakli, kurai nu bij stū ri atlocīti, sauca no kakta: «Runas
vīriem ir spēks rokā ; ko tie nospriež, tas paliek!»
Vēl norakstīja kā dam vecītim jaunu puisēnu par apgā dnieku. Vecītis šaī priekā  — tā pat kā
daudzi citi tā dos brīžos — atnesa no kroga ar kazaka palīgu kā du duci bairīša un dažas
pudeles citu dzērienu visiem runas vīriem par pateicību un iedraudzēšanos. Vēlā k kā ds
runas vīrs, šo dā vanu baudīdams, paklusu lielījā s, ka viņ š pats, bū dams vecītim pazīstams,
esot viņ u uz šā m domā m pamudinā jis. Tagad bij visi ļoti jautri, runīgi un draudzīgi. Ikkatrs
steidzā s stā stīt, cik daudz priekš valsts strā dā jis un cīnījies: viens bij nostā vējis veselu
dienu pie cepļa, izdodams kaļķ us: otrs bij salasījis pa valsti visvairā k kā postu un kartupeļu
priekš nabagiem: trešais bij staigā jis ilgi, piedzīdams galvas naudu no meitā m, un nebēdā jis
nenieka, lai vai zobojot, vai izsmejot, — jo, kas no runas vīriem reiz nospriests, tam vajagot
pastā vēt. Un kas tur gan esot ko maksā t? Divdesmit piecas kapeikas kurai meitai! Tīri nieks
priekš tagadējā m saimes algā m. Tomēr piespiest gan nevarot, ja kā da negribot maksā t, jo
likumā tas nestā vot; bet dū šīgs runas vīrs, kurš ejot cieti virsū , varot daudz izdarīt.
Jo tukšā kas metā s pudeles, jo vairā k veicā s valodas. Pirmais runas vīrs un viņ am līdz daudz
citi sā ka uzstā t valsts vecā kam, lai pieprasot priekš viņ iem, kuri stā vot jau otrus trīs gadus
amatos, medā ļus[ 117 ], jo tā diem pēc likuma jau medā ļi nā koties un pieprasīšana neesot
nekā ds kauns: ķ eizars nevarot vis no galvas ikkatra pā rzinā t, kurš esot godu izpelnījies. Kas
dzīvojot viņ am tuvumā , pie tiem amata vīriem esot cita lieta, jo tos viņ š ik dienas redzot,
bet ko gan še? Runā šanas troksnis auga augumā un pēdīgi, kad pudeles bij jau tukšas, tad
sacēlā s tik augstu, ka dažiem svešiniekiem, gar valsts namu pa lielceļu braucot, sā ka
trū kties no trokšņ a zirgi, tā ka tik ar bailēm un mokā m tos varēja dabū t garā m.
Grabovskis, kad bij no valsts nama izgā jis, sā ka sevī domā t un jautā t, kā dēļ gan tie vīri, kas
tur sēdējuši, viņ am ieejot, pīpes slēpdami, tik godbijīgi pacēlušies un palikuši visu to laiku
stā vot. Viņ š nomanīja un noprata, ka tai lietai bū šot kā da pā rskatīšanā s par cēloni. Patlaban
nā ca pretī divi žīdi, kuriem bij uzdots no lielkunga iztapsēt vēl dažas mērnieku istabas. Tie,
cepures noņ ēmuši, no pieklā jīga atstatuma viņ u sveicinā ja, sacīdami: «Morgen, Herr
Revisor!» Grabovskis, kā no nezinā šanas atjēgdamies, lika roku pie cepures un runā ja: «Tā ,
tā , nu ir man šī ērmīgā lieta skaidra, nu es viņ u saprotu. Ļ audis tur mani par kā du
mērnieku. Hm, hm, tas ir savā ds un ļoti rets atgadījums. Kā no visa saprotams, tad es
izskatos mērniekam ļoti līdzīgs, jo pats valsts vecā kais, kurš jau gan bū s viņ u redzējis, arī
pā rskatījā s un turēja mani pirmā acumirklī par mērnieku.» Grabovska acis sā ka spīdēt
brīnumīgā priekā . «Labi, labi! tas ir ļoti ievērojams gabals, kaut gan viņ š iznā ca pavisam
nejauši. Maniem nolū kiem šī vienā dība var bū t ne tik vien derīga, bet arī ļoti svarīga. Tik
jā nolū ko, kā viņ u vislabā k izlietot, un tagad nav jā rā dā s daudz klajumā .»

VII
Slā taviešos un čangaliešos, tā pat kā citur, kur saiešanas atrodas, aicina viņ u kopējus pie
miroņ u izvadīšanas no mā jā m. Tur tad uz dievvā rdu brīdi sanā k bez radiem arī kaimiņ i un
pazīstami, zinā ms, pie cienījamiem un mīļiem aizgā jušiem arvienu vairā k, un tā arī uz Ilzes
izvadīšanu bij sanā kuši Irbēnu kaimiņ i lielā pulkā , kas liecinā ja, ka tā bijusi viņ u starpā mīļa
un cienījama. Kaut gan viņ a nebij no dzimšanas slā taviete, bet tik ienā cēja, tad tomēr
gandrīz ikkatrs kaimiņ š apzinā jā s esot viņ ai kā du mīlestības darbu parā dā un izskatījā s, it
kā visi gribētu to šai mīļajai aizgā jējai atlīdzinā t pēdējā ceļā .
Pēdējos gados bij paraduši aicinā t šā dā s vietā s saiešanu kopējiem līdz arī pagasta
skolotā jus, bet to darīja vairā k goda nekā vajadzības dēļ. Tā tad arī Tenis, kurš dzinā s
«lielmaņ iem» visā dā ziņ ā līdz, bij uzlū dzis uz Ilzes bērēm arī savu pagasta skolotā ju
Krustiņ u Petaku[ 118 ], kuru bij iesaukuši par Pietuka Krustiņ u. Kā arvienu un gandrīz
visā s lietā s, tā arī šoreiz viņ š to uzlū gšanu bij izdarījis no savas galvas, bez Kaspara ziņ as, jo
iepriekš viņ š nemēdza nekad aprunā ties, bet, ko nodomā ja, to izdarīja viens pats. Šis
Pietuka Krustiņ š bij jauns cilvēks vidējā augumā , ar kupliem matiem. Viņ š mīlēja valkā t
allaž melnus svā rkus, kuros nekad blā vu netrū ka, un šoreiz bij viena labi liela uz muguras.
Kā jas viņ am bij pilnīgas un zā baku stā vi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc
jaunā s modes, tā pēc bij gandrīz jā brīnā s, kā viņ š spējis tā s uzstīvēt stulmiem virsū , kaut gan
zemā k nekad nebij dabū jis kā tik līdz pusei.
Kad šķ irsts bij ar dziedā šanu no klēts atnests un istabā bērinieku vidū uz krēsliem nolikts,
tad Pietuka Krustiņ š runā ja šos vā rdus:
«Mīļi bērinieki un cienīgi līdztautieši!
Kā ds mū su tautas dēls raksta tautas lapā «Mā jas Viesī» šos svarīgus vā rdus:
Tev' teikšu, dievs, kamēr man nosvils mati,
Kamēr man' bedrē gā zis līķ a rati[ 119 ]!
Lai tricina šodien, cienīga publika, jū su sirdis šie dziesminieka vā rdi it kā jū ras viļņ i klintis!
Mēs, kaudamies pa šā s pasaules bēdu un sapņ u viļņ iem, it kā tū kstoši un atkal tū kstoši
Noasa šķ irsti peldam pa virsu tiem ū dens plū diem, kuri bij aprijuši visus pasaules
grēciniekus; bet tā kā balodis no šķ irsta[ 120 ] — tā lai paceļas mū su gars uz fantā zijas
spā rniem aitera dzidrumā [ 121 ]; lai nekavējas mū su miesa pie iznīcīgiem jeb ķ ermenīgiem
priekiem, kā arī pie tiem, kurus ir apustuļi savā s vēstulēs vairā kpusīgi un vispā rīgi
pā rsprieduši. Gan ir atzīstams un nav liedzams, ka teā tris ir liels attīstības un apgaismības
līdzeklis; ar prieku var pieminēt, ka gaišā kā s draudzēs viņ a vairs netrū kst un neapstā sies
arī, ja tik neiznā ks lugu trū kums;[ 122 ] tad tomēr šī gaisma ir tik vien ēna pret to gaismu,
kur, kā kā ds dzejnieks saka, saule mū žam nelēks, tā dēļ ka viņ a nekad nerietēs. Gan tiek
kopta arī līksmība, īsti caur viesību vakariem, kuri uzplauks gan mū su tautā , ja tik vien
jaunkundzes neatrausies no dalības ņ emšanas; tad tomēr šī līksmība ir vien sapnis, kuram
sirdsēdas dibenā , jo, kad viesību vakars beigts, tad pēdīgi ar žēlumu jā šķ iras; bet tur bū s, kā
dziedam, «līksmība bez gala» nebeidzamā kā zu ballē jeb viesību vakarā , kur dos vīnu par
velti dzēriena vietā . Gan nā k mums arvienu jauni dzejoļu krā jumi, kuri modina tautā
smalkas jū tas un dziedā šanas centienus, tad tomēr visi šejienes dzejnieki esam tik vien
zvirbuļi pret lakstīgalu balsīm, kaut gan tā s pašas pastā v, kā dziedam, «tik ziedu laikā vien»,
bet, «kad nobirst tie, tad projā m skrien». Lai arī mēs bū tum šaī tumsības ielejā cik gudri un
cik izmā cīti, lai zinā tu vai visus rakstus no galvas, tad tomēr beidzot ikkatram mums jā saka
ar žēluma apziņ u, ka nezinā m nenieka, un, lai mēs runā tu vai ar eņ ģ eļu mēlēm ā rpasaulīgos
akordos, bet, ja mums mīlestības nebū tu, tad mēs bū tu nenieka, jo, kā kā ds garīgs dzejnieks
saka: «Migla, tumsība mū s apklā j, mū su prā ts ir visai tumšs.» Tā pēc, cienīgi klausītā ji un
tautieši, lai mū su prā ts nesienas pie pasaules un netop tai par vergu, bet brīvību, brīvību lai
mēs cienījam garīgi un miesīgi, ka nav mums mū su bērnu un bērnu bērnu priekšā jā kaunas
par savu vā jo patriotismu, proti, ka neesam savas tēvijas mīlējuši līdz pēdējam un nebijuši
savai tautai īsti dēli, kaut gan viņ a, proti, tēvija, ir allaž mū su vā jā s, no darbiem un
rū pestiem priekš savas tautas saspiestā s krū tis atspirdzinā jusi, kad kā pamā kti esam
meklējuši viņ as laukos sev jaunu spēku, lai varētu atkal strā dā t priekš tautas gaismošanas
un satriekt tumsības varu. Otra saite, kura tikpat stipri kā brīvība satur pasauli viņ as
univerzumā kopā , lai tai neuznā k atkal ū dens plū di vai Zodomas sodības, vai arī nelaikā
pastara diena, ir mīlestība. Abi šie priekšmeti stā v tuvu sakarā un veicina cilvēces attīstību
kultū ras un civilizā cijas jēdzienos. Ja arī mū su valoda skanētu kā pastara tiesas bazū ne, kā
somu stabule[ 123 ] vai kā ziemas svētku eņ ģ eļu dziesma, lai mēs spētu ar savā m
zinā šanā m, gudrībā m, mā kslā m un dailēm vai kalnus pā rstatīt, tad tomēr mēs bū tu bez
platoniskā s mīlestības nenieka, kā tik skanīgs varš un zvanīgs zvā rgulis,[ 124 ] lai tas arī
bū tu liets vai no cik daiļa metā la — viena alga. Bez mīlestības mēs bū tum kā veselības avoti
jeb fonteni bez ū dens, kā Palestīnas miroņ u ezeri[ 125 ] bez zivīm, kā nabagi bez naudas un
kā gruntnieki ar parā diem. Tā pēc mīlestība un brīvība ir tie spā rni, ar kuriem mēs
lidojamies no austruma līdz rietrumam, no polā ra zvaigznes līdz ekvatoram. Ikkatra
persona, kas še stā v, zina to, ka tam ir labā k, kas nomiris, nekā tam, kas vēl dzīvs, jo tam ir
vēl jā mirst. Tad nu, godā jami klausītā ji un visa publika, lai raugā m, ka tas ienaidnieks mums
viena no šiem idealīgiem spā rniem nenorauj un mēs nenokrītam zemē, jo ar vienu spā rnu
vien nevar atmosfērā turēties, un mū su dvēsele tad nespētu pēdīgi pacelties caur aitera
dzidrumu uz mū žīgu kā zu mielasta sadzīvi, ja tai bū tu spā rni laupīti savā ceļojumā no
laicības uz mū žību kā gā ju putniem no Eiropas kontinenta uz Ā friku, kura jau nu caur
Suecas kanā lu[ 126 ] ir mitējusies pie kontinenta piederēt.»
Pēc šā s runas Pietuka Krustiņ š nosēdā s ar pilnu tiesību un noguruma izskatu it kā kā ds
vecs mā cītā js pēc saviem gariem un pat divkā rtīgiem svētdienas darbiem.
Š vauksts, kurš stā vēja netā ļu no Pietuka Krustiņ a starp saiešanu kopējiem, slaucīja arvienu
sviedrus un pat it kā asaras ar kreiso roku, kurā bij liels, spīdīgs it kā apzeltīts gredzens. Arī
pulksteni viņ š izrā va reizes divas iz kabatas jau pa to laiku vien, kamēr Pietuka Krustiņ š
runā ja. Pie dziedā šanas Švauksts bij allaž pirmais iesā cējs un tad rā va visā spēkā .
Pēc tam turēja izvadīšanas dievvā rdus saiešanu kopēji[ 127 ] savā vienkā ršā kā rtā : pirms
dziedā dami, tad runā dami un beigā s atkal dziedā dami. Gan viņ u runā s netrū ka priekš tiem,
kuri tā s jau vairā k reižu dzirdējuši, sen un pagalam nodeldētu teikumu un vā rdu, kas
līdzinā jā s tiem gludajiem Katrīnas laika vērdiņ iem[ 128 ], kam nav vairs nedz ērgļa, nedz
rakstu, tad tomēr viss tas dažā ziņ ā saderēja kopā ar to vientiesīgo un, var sacīt, jauko bēru
kā rtu, kā dā saiešanu apgabalos pavada aizgā jušos uz pēdējo ceļu. Oļiņ š noturēja
pielū gšanu, un Ilzes brā ļameita, kura bij atbraukusi līdz ar kā du citu atstatā ku radinieku no
jū rmalniekiem, izsacīja dzimtenes radinieku vā rdā aizgā jušai kā dus dziesmu pantiņ us. Kad
tie bij nodziedā ti, tad, kā du citu dziesmu dziedā dami, nesa šķ irstu ā rā un lika uz bēru
kamanā m. Bet, iekam tas vēl bij noticis, daži no tuvā kiem bēru viesiem sā ka nest ar lielu
steigšanos galdus un solus iekšā , kuri bij iznesti, lai pie bēru dievvā rdiem bū tu istabā
bēriniekiem vairā k vietas. Kad nu visi ļaudis nebij vēl iznā kuši un laba daļa atradā s
priekšnamā jeb priekšiņ ā , tad izcēlā s liels troksnis, pat saspiesto kliegšana un pagrū sto
bērnu brēkšana, jo galdu nesēji strā dā ja kā ugunsdzēsēju komanda, nelikdami vērā par
nevienu, kas ceļā gadījā s, lai tiek vai pagrū sti vai samīti — viena alga: viņ iem tik jā dabū
galdi drīz istabā , jo vai nav jau diezgan, ja sagaida šķ irstu iznesam? Īsti vieni lielā kie skrā ģ i
saspriedā s cilvēkos un negā ja iekšā , jo viņ us varēja ienest tikko pa tukšu priekšiņ u ar
prā tīgu izgrozīšanu. Bet tagadējiem nesējiem nevajadzēja nedz apstā ties, nedz
apdomā ties — tas viss nieki! — divi rā va, trīs grū da, un tā izgā ja cauri kā pa kaņ epēm,
stenderes vien nočīkstēja un vaimanas noskanēja. Tū liņ steidzā s arī sievieši ar gaļas
bļodā m un maizes klēpjiem iekšā . Vēl nebij beiguši ā rā šķ irstu pa godam uz kamanā m
apkopt un pēdējos paņ ēmienus izdziedā t[ 129 ], kad jau citi iekšā sēdēja pie pilniem
galdiem, kur kā ds klibs vecis sniedza brandvīnu apkā rt un cits gā ja, pildīdams vienumēr
alustraukus, kuri palika pilni arī tad, kad visi paēduši un padzēruši nocēlā s no galdiem, jo,
ja tik vien dos un lies, cik var izdzert, tad pēc runā s, ka tanīs bērēs mērdēja viesus badā .
Prā tnieks ar Švaukstu, kā zinā ms, nebij vis īstos bēriniekos ielū gti, bet nā kuši tik uz bēru
dievvā rdu brīdi jeb izdziedā šanu[ 130 ]; tomēr izlikā s, ka viņ iem bij patīkami tikt starp
īstiem bēru viesiem, jo pie šķ irsta uzsiešanas un apkopšanas uz kamanā m viņ i gā ja klā t ar
padomiem un palīgu, virves savilkdami, viņ u stiprumu pētīdami un segas aizbā zdami. Bet
Kaspars bij tas cilvēks, kurš gandrīz nekad cita pie sevis nelū dza, bet tomēr labprā t redzēja,
kad citi pie viņ a nā ca, tā dēļ tad arī šoreiz Švauksts un Prā tnieks palika neieaicinā ti nedz uz
kapsētu līdzbraukt, nedz arī palikt pēc tam vēl bēru viesībā s. Tomēr viņ i, kā likā s, gribēja
mēģ inā t vēl, lai tiktu ievēroti no citas puses, jo, kad kapsētnieki bij jau aizbraukuši, tad
palika vēl abi pagalmā runā jam, kur daži citi arī piebiedrojā s par klausītā jiem. Švauksts,
kurš teicā s atbraucis pagā jušu nakti no pilsētas, runā ja pilnā mutē, ka cena liniem esot laba
un brā ķ a nekā da, jo varot atdot vai tīras pakulas par «ausiem»[ 131 ]. Viņ am arī tā di nieka
liniņ i vien bijuši, no pēdējā m tirgu linu izlasā m sabā zīti ar visā m pakulā m, bet grū dis pie
Fö ršeļa uz ticības — durch! — neesot ne svēris, ne skatījies, tik licis puišiem samest spīķ erī.
Bet pie maksā šanas neesot gan īsti pa prā tam apskaitījis. Atpakaļ vairs negribējis ņ emt, bet
sadevis gan krietni virsū : pasacījis, ka, ja tā gribot darīt, tad lai arī beidzamā reize paliekot.
Nu, tā viņ š nebijis gan lēti dzirdējis, ko tagad dabū jis.
Caur īpašu ziņ u arī viņ us tur pagalmā ievēroja un ieaicinā ja bērēs. Oļiniete, kura rā dījā s
Prā tniekam it īpaši laipna, iztaisīja tā , ka Lienai, uz kapsētu braucot, neiznā ca nevienā s
kamanā s vietas, un pēc tam viņ a, Prā tniekam dzirdot, meklēja kā da braucēja priekš Lienas.
Prā tnieks to tū liņ saprata un nesteidzā s vis projā m. Arī Švauksts, to dzirdēdams, piedā vā jā s
par vedēju. «Oling kundze! ja man bū tu tas gods Lienas jaunkundzi aizvest un...» Tā ļā k viņ š
nedabū ja izrunā t, jo Oļiniete viņ ā nemaz neklausījā s, bet paskrēja garā m ar lielmanīgu
rū pju un gā dā šanas pilnu seju. Kamēr viņ i pagalmā runā ja, tikā m Oļiniete it kā pā rmezdama
un ar apspiestā m dusmā m stā stīja Annužai, ka Liena paliekot mā jā , jo nebijis vairs nevienā s
kamanā s vietas, kur iesēsties. Saģ ērbusies meitene esot, raug lai nu ejot ģ ērbties nost — tīri
kā par kaunu.
«Ja mums zirgi bū tu veseli,» — tā viņ a piebilda, «tad sajū gtu vai divus, bet nu ir jā paliek
kā jā m kā iebū vieša bērnam. Prā tnieka Andžs gan varbū t aizvestu, bet vai viņ š nā ks šurp
solīties, kad paši neprot ieaicinā t iekšā ? Vai gan viņ am ir kā da liela vajadzība pēc šā m
bērēm? Vai viņ š mā jā neēdis vai nedzēris? Par godu bū tu vēl jā tur, ja viņ š pavisam brauktu
līdz un paliktu kā du laiciņ u še, lai tiek jel viens no lielmaņ u puses. Es neesmu nemaz
ieradusi šā dā s, skaidri jā saka, kalpa godībā s dzīvot. Lū k, pagalmā gan viņ š vēl runā , bet var
arī ikkatru acumirkli aizbraukt.»
Annuža pastā stīja to ar pilnu bijā šanu Tenim, kurš arī tū liņ izsteidzā s ā rā pie Prā tnieka un
lū dza viņ u ienā kt, sacīdams: «Kam tu, kā smejies, gribi stā vēt ā rā it kā svētīts Tā Kunga?
Nā c pakrēslī, atdzisinies!» Gan Prā tnieks gribēja mēģ inā t pa ieradumam aizbildinā ties ar
nevaļu un citā di un tik drīz vēl neiet, bet, neuzgalvodamies, vai Tenis mēdz vairā k nekā
vienu reizi lū gt, gā ja vien līdz iekšā un iedams drusku pretojā s: vai gan varot visus bērēs
salū gt — tas nemaz neesot iespējams, jo tad vajagot klā t galdu pagalmā . Švauksts, kaut gan
nebij īpaši aicinā ts, gā ja arī līdz, it kā tā bū tu jau zinā ma un nolikta lieta, ka caur Prā tnieka
aicinā šanu ir aicinā ts arī viņ š.
Iegā jis tas nometa tū liņ kažoku, bet sarkano šalli paturēja ap kaklu. Oļinietei tas ļoti riebā s,
ka Š vauksts ienā cis līdz; viņ a nošņ ā ca Annužai garā m ar šiem vā rdiem: «Dievs zin kā dēļ tas
vēja pastala ir vests iekšā ?»
Ieaicinā tos piesēdinā ja ar steigšanos pie galda, kur Oļiņ š stā stīja patlaban, ka nomirējai esot
laba laime, jo bērēm kaujamo veicies nopirkt tik labi, kā nebijis nemaz iedomā ts. Citā reizē
varot nostaigā t vai nobraukt veselu nedēļu, bet tā negadīšoties kā tagad; un vai gan govs
gaļa esot par šā du vērša gaļu labā ka?
«Ē !» Š vauksts sacīja vidū , šo skaņ u starp «a» un «e» caur degunu lepni izgrū zdams un galvu
uz augšu pasizdams, jo tas bij viņ a ieradums. «Ē ! ko tu, Oļiņ a onkul, stā sti! Nopirkt var
akurā t kaut kurā reizē punktum[ 132 ] — vajaga tik andeles gara. Man tagad pat ir zinā mas
divas ā lavas; ja tik vajadzība, tad var dabū t kaut kurā brīdī — fiks un fertik.»
«Var, Š vaukst, dēls, nopirkt gan ikkurš, arī bez visa andeles gara,» Oļiņ š lēni atbildēja, «un,
ja citur ne, tad pilsētā pie miesnieka, bet tik zinā ms, par kā du cenu.»
«Kad laba prece un vajadzība, tad par preisi štrunt. Finf rubel so vai so,» Švauksts atteica.
«Kam naudas diezgan, tam ir gan nieks,» Oļiņ š, zobus badīdams, atbildēja, «bet vai visiem
tā da bagā tība ir?» Šie vā rdi, kaut gan nopietni runā ti, bij tomēr citā di tulkojami, nekā viņ i
skanēja, jo Oļiņ š gribēja Švaukstam sacīt skaidri to: «Tev nemaz tā das bagā tības nav, kā tu
lielies.»
Otrā galda galā sēdēja Pietuka Krustiņ š starp kā diem vecīšiem, kuri lielīja viņ a bēru runu
un pazemību, ka esot gan spēcīgs runā tā js — vajagot krietna mā cītā ja, kurš varot stā ties
pretī, — un ka cits, bū dams tā dā vietā un amatā , nebū tu vairs ne paskatījies uz šā das kā rtas
ļautiņ iem.
Kad viņ š bij kā du brīdi ar nopietni svarīgu un it kā aiz darbošanā s pagurušu vaigu viņ u
lielīšanu saņ ēmis, tad runā ja ar rā mu balsi kā vecs vīrs: «Jā , mīļie tautas brā ļi! mums, savas
tautas vadoņ iem, kuriem viņ a ir uzticējusies līdz ar savu labā ko audzi, jā atzīst par savu
svētu pienā kumu pacelt viņ u ar saviem vā rdiem, darbiem un rakstiem pā ri par
ikdienišķ ības sīkā m raizēm augstā kā gara stā voklī, nekā tas līdz šim ir darīts no svešiem
algā džiem[ 133 ], kuriem mīl tik mū su tēvijas treknums un tautas garīga krēslība, kurā
nevar viņ u pazīt. Lai arī cik karsti nebū tu šie mū su sviedri priekš savas tautas
apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trū kums ik dienas sā pīgi sajū tams. Cik
bij pat šodien tā du personu, kuri manu runu saprata un kura viņ us aizgrā ba? Tas pats ir
jā saka arī par mū su rakstiem, ka maz tiek viņ i lasīti, cienīti un saprasti. Es laistu gan klajā
savus dzejoļus, pedagoģ ijas un filozofijas apcerējumus, bet bīstos, ka mū su tautai tie nā ks
par agru rokā , tā dēļ domā ju savus manuskriptus aizzieģ elēt un atstā t nā kamībai. Par to
otro lietu, proti, pazemību, man jā atbild, ka mums vajaga uzupurēties priekš savas tautas,
citā di ir viss darbs bez sekmes. Mums vajaga bū t ar savu tautu saaugušiem, jo mums bū s
viņ u vadīt uz saules kalniem. Mēs nedrīkstam vis komandēt savu tautu, dzīvodami pilīs,
greznumā un bagā tībā plītēdami, ēzdami gardus ēdienus un gulēdami mīkstā s gultā s, jo tad
viņ a mū su valodas nedzirdēs; bet mums jā dzīvo bū diņ ā s pie viena kumosa un pie viena
malka ar saviem brā ļiem. Lai paliek vīns augstmaņ iem — mums jā ņ em par labu, ko
atrodam zemnieku mā jā s, lai tas bū tu rū gts vai sū rs.»
Patlaban bij brandvīna glā ze, ko laida apkā rt, pienā kusi pie runā tā ja, kurš, viņ u saņ ēmis,
runā ja pieceldamies tos pēdējos vā rdus uz visu galdu un tad, glā zi uz mutes apgā zdams,
pierā dīja, ka tā ir iztukšota un ka viņ š arī patiesi ņ em no saviem tautas brā ļiem visu pretī,
lai ir sū rs vai rū gts. Pēc tam Pietuka Krustiņ š, iekam nosēdā s, runā ja pilnu balsi vēl šos
vā rdus: «Krietns kara vadonis ir tik tas, kas nes kopā ar saviem apakšniekiem ne tik vien
priekus, bet arī bēdas, neatstā damies no viņ iem pat ne pēdējā brīdī, jo arī kā ds liels
dzejnieks — Šillers saka:
Ja dzīvību jus žēlosiet,
Tad viņ as neiemantosiet!
Š vauksts viņ a vā rdus arvienu apstiprinā ja, sacīdams: «Jā , jā , das riktig, das riktig!» — un,
kad Pietuka Krustiņ š brandvīna glā zi izdzēra, tad kliedza: «Bravo!»
Kad jau gandrīz visi bij nometuši no ēšanas mieru, tad Tenis pienā cis sacīja uz Prā tnieku un
Š vaukstu savā jocīgā valodā : «Nu, dēli, kad esat baudījuši dieva dā vanu, tad es sū tīšu jū s arī,
kā smejies, tā ļā k, lai tiekat pilnīgi bērinieki, — taisā ties nu un brauciet uz kapsētu; jums
veikli zirgi, vēl gan citus panā ksat, tad bū s garā ka rinda[ 134 ]. Lū k, otrējo mā tei esot
palikusi meita kā jā m, un skolas kungs arī varbū t brauks līdz.»
«Tad jā brauc gan laikam bū s,» Prā tnieks jokodamies atbildēja, «citā di varēs sacīt, ka ēst,
dzert bērēs nā k, bet darīt negrib nekā . Lai tad taisā s vien tie braucēji drīz, ka varam citus
panā kt.»
«Kas tur nieks ko panā kt!» Švauksts, izraudams pulksteni ar gredzenoto roku no kabatas,
sacīja. «Uz firtel štundu bū s cieti.»
«Izvizini, izvizini, Andž, to manu Lienu, mā jā tikpat negrib palikt,» Oļiniete Prā tnieku laipni
lū dza.
«Kā dēļ ne?» Prā tnieks atbildēja iekšķ īgā labpatikšanā . «Lai taisā s vien drīz.»
«Ar lielu prieku, Oļiņ a mamm!» Švauksts izsaucā s, Oļinietei izejot, jo Liena bij nogā jusi uz
savu mā ju apģ ērbties ceļa drēbēs.
Drīz viņ a Lienu izskubinā ja, piekodinā dama, lai sēdot pie Prā tnieku Andža.
«Viena alga, vai sēd pie Prā tnieku Andža vai pie cita,» Liena iziedama atteica.
«Kā da tur viena alga? Nejēga meitene!» Oļiniete kliedza viņ ai pakaļ.
Bēru istabā bij jau arī visi braucēji sataisījušies, kad Liena tur nonā ca: Švauksts savā melnā
kažokā ar zīļu jostu; Pietuka Krustiņ š šauros, melnos virssvā rciņ os, satinis kaklu ar ļoti lielu
lakatu, tā ka tas bij gandrīz resnā ks par pašu; Prā tnieks melnā aitā du kažokā , kuram pašu
austa pelēka vadmala virsū , liela apkakle un sarkana josta.
Kamēr Prā tnieks raisīja zirgu vaļā , kurš bij satinies, tikā m jau Švauksts piebrauca savu ar
visiem zvā rguļiem un važiem pie durvīm, kur Liena stā vēja, izlēca un uzsauca viņ ai:
«Jaunkundze, bite zicen!» Viņ a arī tū liņ iesēdā s, un pats Švauksts, iemeties veikli ar vienu
kā ju kamanā s, sarā va grožu, iekliedzā s «žū !», un zirgs stiepa no pēdā m vislielā kos rikšos
projā m, ka sniegs vien apjuka un tikko suņ i varēja panā kt.
Prā tnieks, kurš bij arī steidzies, grieza patlaban savu zirgu apkā rt, bet bij jau par vēlu, tā dēļ,
aizbraucējus ar garā m acīm pavadījis, nesacīja ne vā rda, tik nošņ ū ca degunu, ieņ ēma
Pietuka Krustiņ u kamanā s un brauca mērenos rikšos līdz.
Oļiniete, kura nā ca patlaban no savas mā jas atpakaļ, ieraudzīdama tā du Lienas nepareizību,
dusmīgi iekliedzā s: «Palaidņ a meitene! Vai es tev vēlēju pie tā pustrakā sēdēt?» — un, tā
kliegdama, sā ka skriet pa pagalmu braucējiem līdz, it kā gribēdama tos notvert, bet drīz
pā rliecinā jā s, ka tas nevar izdoties, palika pagalma vidū stā vot un sā ka Švaukstu lamā t un
lā dēt visā kaklā : «Kaut viņ š kaklu nolauztu, tas lops! Zvā rguļi vien žvadz; ne man viņ i patīk,
nedz arī gribas viņ os klausīties. Zirgs Prā tnieka Andžam ir vēl labā ks — viņ š pats negrib
ā tri braukt. Dievs zin kam vajadzēja skriet pie tā da pasaules trakuļa sēsties? Lū k, to raibo
segu ir uzklā jis pā r atzveltni; Prā tnieka Andžs varētu nopirkt desmit tā du, ja gribētu. Kā gan
izskatā s tas melnais kažoks arī — jā domā , ka čigā ns brauc pa ceļu; kas pašu austai drēbei
par vainu? Prā tnieka Andža kažoks un josta man patīk desmit reižu labā k.»
Kad tā bij labu brīdi izplosījusies, tad nebij pēdīgi nekā cita ko darīt kā nā kt atpakaļ un iet
istabā .
Nepagā ja arī vēl patiesi ceturtdaļa stundas, kad jau Švauksta zirgs atdū rā s pēdējā
kapsētnieka kamanā s, jo tie brauca pieklā jīgi lēnos soļos. Citā brīdī gan Švauksts nemaz
nepieturētu arī pie bērinieku rindas, bet pabrauktu garā m vienā iestiepienā arī vēl pa
dziļā ku sniegu, bet tagad viņ š tā nedarīja; tomēr nevarēja izprast, kā dēļ un aiz kā da cēloņ a
viņ š savaldīja tik ļoti savu braukšanas lielību[ 135 ], jo pieklā jībai pie viņ a šā dā s lietā s
spēka nebij, to zinā ja ikkatrs. Varbū t viņ š baidījā s, ka, ja brauks garā m, tad viņ a neuzskatīs
citi par piederošu pie bēriniekiem, un tas Švaukstam nebū t nepatiktu. Tagad gan, zinā ms,
viņ am par to liela bēda nebij, jo visi varēja pā rliecinā ties, ka viņ š brauca ar vajadzību, lai
Lienai nebū tu jā paliek mā jā . Arī Prā tniekam, kurš brauca gan daudz lēnā k, spīdēja šis pats
taisnības iemesls droši sejā , un viņ š pateica dievam, ka viņ am bij jel Pietuka Krustiņ š, ko
vest. Bet lielā kā lieta, kā dēļ Švauksts nebrauca garā m, bij gan laikam tā , ka tagad, soļos
braucot, varēs ar Lienu krietni iztriekties, jo līdz šim viņ š nebij teicis vēl ne vā rda, bet
turējis visu prā tu pie ā tras braukšanas.
«Es vakar nobraucu nach eizenbā n par finf štunden hunder dreisich vērst,» — tā Švauksts
uzsā ka runā t, valodas meklēdams, kad zirgs sā ka iet soļos.
«Tik vien?» Liena iesaucā s.
Š vauksts sā ka stomīties. «Jā , jā , alzo, es ā ber nebiju alein — visi citi arī tikpat vien
nobrauca.»
«Bet tu stā stīji par sevi vien,» Liena sacīja it kā ar nepatikšanu. «Un kam gan tev vajadzēja
ņ emt citus līdz? Vai nezinā ji, ka tad tik daudz nevarēs nobraukt?»
«Bite, freilen, ievērot, ka pa eizenbā nu fā ren visa fublika un ka es nebiju vis pats tas
braucējs, alzo tad man nekā dā ziņ ā nevar pā rmest, ka langsam fā ren,» Švauksts
palocīdamies aizbildinā jā s.
«Nu tad nesaki, ka tu nobrauci, bet saki, ka tevi noveda,» Liena, citur domas turēdama,
strupi atbildēja.
«Fardon, freilen!» — tā Švauksts, jo viņ š, īsti ar sieviešiem runā dams, ieņ ēma labprā t
svešus vā rdus un izrunā ja tanīs visur «p» par «f». «Bet ko jū s sakā t, freilen, par manu
andeles firmas pā rcelšanu uz Fērnavu?»
«Ar savā m «freilenēm» liec tu mani mierā ; par tavu andeles firmu es nezinu nekā ,» Liena
cieti atteica.
«Fui, kā ne? Tas ir akurā t svēts!» Švauksts apliecinā ja. «Es gribu ieriktēt Fērnavā linu
nīderlā gu, tas ir, tā du spīķ eri, kur linus ferkaufen, jo Fērnavā par liniem vairā k maksā .
Papriekšu ich jehn vēl kā du laiku uz Berlinu pie kantora, lai var dabū t kaufmaņ a
atestā ti[ 136 ].» Kad Liena nekā neatbildēja, tad runā ja atkal pats tā lā k: «Man brīnums,
freilen, ka jū s neesat vēl par to gahrnicht dzirdējuši, ko jū s tagad ale veis un runā pa malu
malā m.»
«Kuram gan ir vajadzīgs tā dā s blēņ ā s klausīties, it kā jau nebū tu diezgan dzirdēts!» Liena
atgaiņ ā damā s atbildēja. «Cik reižu neesi jau izlielījies aiziet par jaunkungu pie namniekiem!
Cik reižu par muižas kungu uz igauņ iem! Un nieki vien ir galā .»
«Bet šoreiz ir tas akurā t tikpat kā fertik, to var droši ticēt.»
«Kas tur man par daļu — ticēt vai neticēt? Dari, kā gribi, man viena alga.»
«Bet, fardon, vai jū s, freilen, nekad negribat ņ emt dalības pie mana laimīgā likteņ a? Vai
jums arī nepatiktos nā kt mein mit un tapt par Fērnavas dā mu?»
«Topi vien pats par Pērnavas kungu un nebēdā par mani nekā , jo es palikšu zemniece, kā
bijusi.»
«Jevol, jevol! Nu tad iesi laikam pie Kasfar vai pie Frā tnek?»
«Redzēs, kā bū s, vēl nevar zinā t.»
«Ā ! das kan visen funktum! Jū su tante ir frentelīga ar Frā tneku, un si selbst lihbet Kasfar.
Vai nicht so? Jū s domā jat, ka es nezinu? Bet kā dēļ jū s, freilen, mani nemīlējat?»
«Kaut tevim ū su nebū tu, tad tu izskatītos varbū t labā k, bet kā lai tagad tā du mīlē kā
zaldā tu?»
«Nu jā , freilen, kad es jums bez ū sā m beser patiktu, tad es viņ as liktu norazierēt vai desmit
reižu.»
«Es domā ju tik, ka vaigu bā rzda tev labā k izskatītos, bet par patikšanu es nerunā ju nekā .»
«Nekas, nekas, freilen, viena alga, bet ū sas es nodzīšu kā kanā ļas[ 137 ]. Das schahdet
nicht.»
Liena, muti ar lakatu aizturējusi, novaldīja smieklus, tad, kā du brītiņ u apdomā jusies, runā ja
nopietni tā ļā k: «Var bū t, ka pēc mērnieku laikiem, ja tev iekrīt labas robežas, arī mani
audžu vecā ki sā ktu tevi vairā k ievērot, bet tagad gan dodu to padomu nerunā t ne tikvien
tev pašam par mani uz viņ iem nekā , bet gā dā t jo vairā k, lai Prā tnieks cieš klusu, ja viņ am
pavisam šā das domas ir, jo tad, kā jau tu pats domā , mani varbū t spiestu pie viņ a iziet. Tev
nav nemaz jā liek viņ am manīt, ka es to tā vēlos vai esmu runā jusi, bet tu vari to darīt it kā
no sevis paša. Prā tniekam arī nebū tu tagad nekā das vajadzības precēties, bet nogaidīt, līdz
visi tie jukšanas laiki pā riet.»
«Jā , das machen ich fiks un fertik — tas nedū rēs nemaz ilgi, un Frā tneks bū s štil,» Švauksts
atbildēja, skatīdamies, kur varēs piesiet zirgu, jo kapsēta jau bij klā t. «Un, ka man pie
mērīšanas iekritīs feinas grences[ 138 ], tas ir akurā t kā jau noticis, jo es pats arī laikam
bū šu mērniekiem par helferi pie mērīšanas. Tā tad alzo man bū s gan tas gods, ka drīkstēšu
cerēt un uz savu mīlestību palaisties? Vai nicht zo, freilen?»
«Vai gan tā dēļ jau tū liņ vajaga palaisties? Tu gribi allaž par ikkatru vā rdu un niecīgu
labprā tību atlīdzinā šanas,» Liena atteica un izkā pa veikli iz kamanā m, jo zirgs patlaban
apstā jā s pie sētas.
«Bite, bite, freilen, ne tik fersonīgi, ne tik fersonīgi!» Švauksts vēl Lienai uzsauca, kad viņ a
jau gā ja bēru kambarī.
Arī Prā tnieks ar Pietuka Krustiņ u patlaban piebrauca, bet varēja nomanīt, ka pēdējam līda
ziema stipri vien caur melniem virssvā rciņ iem.
Jau bij patlaban krēsla, kad kapsētnieki sabrauca bēru mā jā atpakaļ. Daži bij pēc veca
ieraduma nolauzuši egļu zarus, ar kuriem mā jniekus pa jokam kū la, sacīdami: «Mirsti nost,
mirsti nost! diezgan esi dzīvojis.»
Visi viesi bij īsti jautri un līksmi kā allaž pēc labi padarīta darba, kad rū pes pagalam un var
baudīt bez kavēkļiem to, ko klā tesošais brīdis patīkamu nes; bet, kamēr vēl ir rū pes un
gā dā šanas, lai arī visai vieglas un patīkamas, tad nevar bū t pilnīgi brīvs un kalpot
labpatikšanai. Cits par citu steidza stā stīt dažā dus jokus, ko pa ceļu un kapsētā piedzīvojuši:
ka tie un tie braukdami apgā zušies, ka prasījuši skolas kungam, cik par apstā vēšanu
jā maksā , ka dziedā šana negā jusi, ka šķ estera[ 139 ] puisi piedzirdījuši, ka skolas kungam
piesējuši lielu nastu maizes, jo bērinieku bijis daudz un visi sarunā jušies dot. Arī saiešanu
tēvi, kuri nebij vis vēl aizgā juši, izmētā ja dažus dievbijīgus jeb svētus smieklu vā rdus un
atļā va savā m lū pā m pasmaidīt, kas bij jā atzīst citiem viesiem par lielu godu un žēlastību, jo,
kad tie, kuri stā v starp dievu un cilvēkiem, pazemojas tik tā ļu, ka rā da līdz ar visiem
priecīgu vaigu, tad tā ir jā atzīst par paša dieva laipnību.
Daži bēru viesi, to redzēdami un dzirdēdami, runā ja priecā damies par tā du saiešanas tēvu
pazemību, ka tie neizturoties nemaz labā ki un svētā ki par citiem, bet dzīvojot tā pat ar
visiem līdz, jo dieva vā rdi arī sakot: «Bēdā jaties ar bēdīgiem, priecā jaties ar priecīgiem!» —
un savs laiks esot sēt, savs laiks pļaut. Agrā k viņ i tū liņ , līdzko bērēs dievvā rdus noturējuši,
steigušies projā m uz saiešanā m pie pēcpusdienas dievvā rdiem, negaidījuši gandrīz ir ne
ēdiena uzliekam, bet tagad dzīvojot — raugi, cik mīlīgi, — ar visiem kopā bez nekā das
lepnības, iedzerot tā pat savu glā zīti kā citi viesi. Agrā k nedrīkstējis godībā s ne pasmieties,
bet visiem vajadzējis tik dievvā rdu vien dziedā t vai klausīties, kad kā ds no viņ iem lasījis,
bet nu tērzējot paši pa vidu līdz.
Pietuka Krustiņ š, kurš atradā s arī starp tiem runā tā jiem, pacēla savu balsi un sacīja: «Jā ,
mīļie tautas brā ļi, arī še redzam dieva visspēcību, ka viņ š liek brīvības gaismai atspīdēt
visā s valdzinā tā s sirdīs, caur ko iekš viņ ā m verdzības atliekas dien' no dienas zū d it kā rīta
salna siltā saulē. To prieku redzam tad arī šaī atgadījumā pie saiešanu tēviem. Agrā k, kamēr
tiem vēl bij verdzības bailes sirdī, viņ i neuzdrošinā jā s bērēs palīksmoties tautas garā , bet
devā s uz saiešanā m dievvā rdus turēt; tagad turpretī, kad brīvība ir arī spērusi pie viņ iem
caur attīstību savus zelta soļus, tagad tie drīkst — daži pat ar savā m laulā tā m
draudzenēm — svinēt līdz ar mums visiem īstā brā lībā un jautrā garā bēru godu, tā dēļ —
lai zaļo brīvība! urā !» .
Š vauksts ar Prā tnieku sauca līdz «urā !», turpretī daži no pulka Pietuka Krustiņ a runu
pamēdīja un zoboja. Bet Švauksts, pirkstu galos piecēlies un ar pirkstu purinā dams, tos
aprā ja, sacīdams: «St! kungi! cienību pret runā tā ju!» Šos vā rdus bij viņ š dzirdējis pie kā das
goda maltītes no kā da cienīta vīra, tā pēc bij arī lepns, ka varēja savu reizi šā dā kā rtības un
pieklā jības aizstā vēšanā pacelt balsi.
Pa tā m starpā m bij jau vakariņ as saliktas un visus aicinā ja pie galda.
Kad bij sasēdušies un iesā ka ēst, tad Prā tnieks uzņ ēma valodu, pie kuras pievienojā s drīz
visi, ja ne citā di, tad ar klausīšanos.
«Tagad mēs,» — tā viņ š iesā ka, «sēdam še Irbēnos pie bēru galda lielā kā pulkā nekā citā m
dienā m ikkatrs savā mā jā , bet, ja dievs liks to dienu piedzīvot un pavadīt mērnieku laikus
pa godam, tad sēdēsim gan reiz visi slā taviešu un čangaliešu saimnieki līdz ar kalpu runas
vīriem kopā ar mērnieku kungiem pie tā da galda, pie kā da vēl neesam sēdējuši. Visiem
nebū s varbū t vēl zinā ms, ko mēs, runas vīri, nupat pēdējā reizē nospriedā m. Pats mērnieka
cienīgs tēvs, kurš jau ir atnā cis un dzīvo muižā , ienā ca pie mums — runas vīriem — un
lū dza, lai valsts dodot dienu kalpošanu pie mērīšanas darba — piecpadsmit dienu kurš
saimnieks tā pat kā čangalieši, jo tie jau esot nosprieduši dot. Kad bij izgā jis ā rā , tad sā kā m
paši spriest, ko darīt. Citi gan domā ja, ka, ja došot kalpošanu, tad lielskungs uzskatīšot valsti
par bagā tu un pie dzimtpirkšanas sacelšot zemi dā rgi, turpretī citi negribēja dot dienu
tā dēļ, ka tas izskatoties verdziski, jo visas kalpošanas esot jau sen noceltas, un vēl daži
stā vēja došanai pretī tā dēļ, ka pie čangaliešiem esot papriekšu prasīts, jo Čangaliena bijusi
agrā k tik vien Slā tavas pusmuiža, bet nu izskatoties, it kā čangalieši bū tu par slā taviešiem
pā rā k. Vēl tur minēja dažs šo, dažs to, bet es uzstā jos, ka vajaga dot dienu, jo tas nā ks
pašiem dažā dā ziņ ā par labu. Ja mērnieks strā dā s ar saviem puišiem, tad nomīdīs pēdējo
druvu un pēdējo pļavu, kā arī mežu nocirtīs stigā s vien. Atradā s atkal kā di, kuri gribēja dot
dienas par velti, bet es uzstā jos.» Te patlaban nā ca Kaspars pa durvīm iekšā , alu nesdams,
un Prā tnieks, viņ u ieraudzījis, neuzdrošinā jā s visai stā vu melot, kaut gan zinā ja, ka Kaspars
nekā nesacīs, tā pēc pie laika vēl apķ ērā s un pielika klā t: «Un īpaši vēl Kaspars arī pierā dīja,
ka mēs, runas vīri, nedrīkstot tā valsti pā rdot. Tad izvēlēja mani un divus runas vīrus, lai
ejot pie mērnieka cienīga tēva un notaisot kontraktu. Nu tad bij neredzēta stīvēšanā s un
kaulēšanā s, jo pirmā galā solīja tik divdesmit kapeiku par dienu. Bet es uzstā jos — un tā pat
tie divi arī, kurus jau ejot labi sakurinā ju, — ka tik lēti mēs valsts dienu nedosim, kaut gan
mums ir spēks rokā , jo tur netiek strā dniekam gandrīz vēl ne uztura. Mū su pienā kums ir
valsts labumu aizstā vēt un vairot līdz pēdējam. Savas dienas mēs varētu atdot vai par velti,
bet par valsts mantu turēsimies vairā k nekā par savu, lai mērnieka cienīgs tēvs domā , ko
grib, un lai pašiem par to klā jas kā klā damies. Nu prasīja, cik mēs īsti gribot. Es sacīju:
«Trīsdesmit kapeiku par dienu un beidzot visiem saimniekiem un runas vīriem goda
maltīti.» Tad sā ka brīnoties: ā ! kur tā du gudrību ņ ēmuši, kas to esot iestā stījis? Bet es
atbildēju: «Neņ emat, cienīgs tēvs, par ļaunu, bet slā tavieši nav vis mucā audzēti.» Nu
tikmēr, tikmēr, līdz pēdīgi salīgā m par divdesmit vienu ar pusi kapeikas par dienu un goda
maltīti klā t. Pēc tam bij mums, runas vīriem, liela spriešana, kur goda maltīti izrīkot — ēkas
tik lielas nevienas nav. Pēdīgi tad gan visi vienojā s uz to — izrīkot lielā zaldā tu norā aiz
sila.»
«Nu citur gan arī tā du pasaules bērnu darbu nevar darīt,» — tā kā ds saiešanas vīrs lēnā m
sacīja.
Ja cits bū tu teicis šā du pā rdrošu vā rdu, tad gan Prā tnieks klusu neciestu, bet nu aiz cienības
un bijā šanas pret garīgu kā rtu viņ š tā darīja.
«Kā ds jel izskatā s pats vecais mērnieks?» Oļiņ š jautā ja.
«Īsti tā ds kā tas pulksteņ u taisītā js vai bildīšu zīmētā js, kurš te ir uzklīdis, ja kā ds varbū t jau
redzējis,» Prā tnieks atbildēja. «Kad abi, vienā di ģ ērbušies, sastā tos kopā , tad tik labs
pazinējs varētu izšķ irt, kas katrs ir.»
Visi viesi nevarēja saiet reizē pie galda, tā pēc sēdā s papriekšu tik vīrieši un pēc viņ iem atkal
sievieši. Oļiniete, kura bij pā rgā jusi uz savu mā ju, nā ca tik ar trešo ziņ u uz vakariņ ā m, jo tas
tā lielmanīgi izskatījā s.
Š vauksts steidzā s viņ ai pretī un nolocīdamies teica: «Margin, Oļin tante! Nu šodien es
jaunkundzi feini izvizinā ju.»
«Ej tu ellē! tev es nemaz nevēlēju vest,» Oļiniete sirdīgi atbildēja un pagā ja garā m.
«Fardon, madam! bet ne tik fersonīgi!» Švauksts iesaucā s.
Kā ds saiešanu kopējs, pamazs un pabailīgs vecītis, kuram bij arī sieva bērēs līdz, piegā ja
cieti pie Pietuka Krustiņ a un, ar kreiso roku pīpi mutē turēdams, ar labo pie runā šanas
līdzstrā dā dams, jautā ja stā vos vā rdos: «Vai tu tici, ka zeme griežas vai ne?» — un, iekam
Pietuka Krustiņ š spēja ko atbildēt, runā ja tū liņ pats tā ļā k: «Es neticu, lai dara, kā kurš grib!»
Tad paņ ēma brandvīna pudeli un, pie tā s rā dīdams, stā stīja: «Ja nu šī pudele bū tu zeme un
mana mā ja stā vētu šaī vietā , vai tad pa nakti viņ ai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme
grieztos?»
Ar šā diem jautā jumiem un izskaidrojumiem par zemes griešanos un negriešanos uzmā cā s
allaž patumši ļautiņ i godībā s tiem, kuri grib izrā dīties par gudrā kiem, tiem, par kuriem zina
vai domā , ka tie zemes griešanā s mā cībai tic un piekrīt,un tad, gribēdami tā dus valdzinā t,
atsaucas uz bībeli, ka dievs esot zemi dibinā jis. Viņ iem ir gan neizskaidrojamas dusmas uz
visiem jauniem atradumiem, kā telegrā fiem, dzelzceļiem un citiem, bet tie nevar nekā darīt,
kaut gan neizprot, kā viņ us strā dina. Saules un mēness aptumšošanai arī nevar pietikt, jo
tā s nekad nemisas, kā iepriekš laika grā matā s rakstītas, tā pēc tad ķ eras tik vienīgi pie
zemes griešanā s, jo viņ i zin, ka tā s tiem tā un tik skaidri neparā dīs, kā ir redzamas citas
minētā s lietas, kuru gan arī negribētu vis atzīt, ja tik spētu.
Tā nu šis vecītis arī uzbruka Pietuka Krustiņ am, jo viņ š bij pā rliecinā jies, ka tas, skolotā js
bū dams, ticēs tam, ka zeme griežas.
Vecais Oļiņ a puisis Andrejs, kurš bij gan gā jis lā gu lā gā m no viņ a nost, gan nā cis atpakaļ, šo
vecīša valodu dzirdēdams, sacīja: «Mā ja vis neapgrieztos otrā di, bet tava gulta gan
apgrieztos uz mutes.»
Pienā ca arī citi saiešanu kopēji un vēl kā di, kuri visi piekrita tam, ka zeme nevarot griezties,
jo tad bū tu visi cilvēki noreibuši un, zemei uz leju pagā žoties, nokrituši nost.
Pietuka Krustiņ š gan gribēja skaidrot un sā ka runā t augstā kā garā par elipsēm, par saules
sistēmu, par horicontu, par cenītu, par apbraukšanu zemei apkā rt un citā m tā dā m lietā m,
bet nevarēja nekur tikt, jo citi visi viņ u ar pulku pā rkliedza, spiezdamies viens par otru
tuvā k un gribēdami ikkatrs runā t. Gan Pietuka Krustiņ š mēģ inā ja dabū t viņ us pie kā rtības,
uzsaukdams: «Mīļie tautieši! lū dzu runā t pa kā rtai, un, kurš grib ko sacīt, tas lai
pieteicas,» — bet tur nelīdzēja nekas, jo viss pū lis vā rījā s kā katlā . Cits prasīja, kur stā vot
tas dievvā rdos rakstīts, ka zeme griežoties; cits teica, ka bībelē esot sacīts: «Kur tu biji, kad
es to zemi dibinā ju?» — tas pats vecītis, kurš bij šo valodu uzsā cis, teica, ka nevarot zemei
nemaz apkā rt apbraukt, jo kā ds zaldā ts esot viņ am stā stījis, ka vienā pusē pasaules malai
esot ledus kalni un otrā  — uguns jū ra, kur kuģ i sadegot kā putnaspalva vā rītā eļļā . Pietuka
Krustiņ š sauca gan vēl reižu reizēm: «Mīļie tautieši! godā jamā publika! lū dzu turēties pie
lietas!» — bet arī tas viss bij un palika bez sekmes.
Kamēr vēl citi visi turējā s un runā ja, ka zeme negriežoties, tikā m atkal tas pats vecītis, kurš
bij to lietu uzsā cis, aizstā jā s Kasparam priekšā un jautā ja: «Vai tu arī tici, ka zeme griežas?
Jo, ja tā ir, kam tad vairs bībele der? Tad tā ir jā sadedzina.»
«Ja bībeles lētā kas par malku, tad dedzini, kas to liedz?» Kaspars kā atsvabinā damies
atteica un pagā ja viņ am garā m savā gaitā .
Vecītis, kuram šā da atbilde nebū t nepatika, apņ ēmā s uzsā kt citu valodu un griezā s pie
Pietuka Krustiņ a ar šo jautā jumu: «Vai tu tici, ka mēneša griežiem ir spēks[ 140 ], vai ne? Es
ticu gan, lai dara, kā kurš grib. Mieni tu mietu vecā mēnesī un jaunā , tad redzēsi, katrs ilgā k
stā vēs. Mēs liekam iekšlogus allaž jaunā mēnesī, un mums viņ i nekad nesvīst. Pie mā jas
iegrozīšanas arī vajaga savas zinā šanas: ja nenogaidīsi īstā laika un vēja, tad tev viņ a svīdīs
kā pirts. Un cū kas, ja iemetīsi vecā mēnesī aizgaldā , paliks kā rnas kā kurti, lai dotu vai tīrus
graudus vien priekšā , arī pat seri tik labi nemū k.»
Kad sievieši bij paēduši un no galda nocēlušies, tad Oļiniete ar tā paša saiešanas vecīša
sievu palika vēl aizgaldē sēdot un runā jot. Valoda iznā ca drīz viņ ā m par Lienu, kura līdz ar
citā m meitā m kopa galdu.
«Izaugusi ir gan cēla meita kā liepa,» svešā sacīja, «Annuža gan vis tā das neizaudzētu.»
Oļinietes sejā spīdēja nicinā šana. «Dievs zin ko gan Annuža dotu mugurā , ko pū rā ! Bet kā
gan tagad viņ ai trū kst? Dzīvo kā kaut kura lielmaņ u meita. Vai nav vilnas vai linu, ko
apģ ērbu taisīt, cik un kā du grib? Tik vien vā rds ir viņ ai tā ds kā iebū viešu bērnam.»
«Nu, citā di gan ikkurš viņ u sauks par lielmaņ u meitu,» svešā runā ja Oļinietei pa prā tam.
«Precinieki arī, dzird, nā kot, matus sukā dami, tā di vien cēli.»
«Tur nā k un brauc gan šā di, tā di, bet kas viņ us visus liek vērā . Pie kaut kā da es Lienas
nedošu, tas par velti! Viņ a ir tagad tikpat kā mana meita. Ja man nebū tu pirmais dēls Pēteris
nomiris vai arī otrais vēl tik mazs, tad gan es ņ emtu viņ u pati sev par vedeklu, bet tagad gan
laikam cits nedabū s kā Prā tnieka Andžs. Visai liela rada gan viņ š nav, bet pats vēl brīžam
saka, ka visi slā taviešu lielmaņ i viņ u turot tikpat kā par radinieku; un ja nu vēl caur
precēšanos saradojas ar mū su pamīliju...» te Oļiniete sastomījā s un neizsacīja, ko domā ja, jo
viņ a apķ ērā s, ka svešā turēšot to varbū t par lielību, ja sacīšot, ka tad Prā tnieks bū šot tā ds
pats lielmanis kā viņ i.
Svešā gribēja uzņ emt citu valodu un sacīja: «Tava Trīnīte, Irbēnu mā t, bū tu arī tagad tikpat
veca, ja dievs liktu dzīvot.»
«Tai arī bij tā ds kā malēniešu bērna vā rds; labā k gandrīz ir, ka nedzīvoja. Tos laikos tas tā
bij: kā ds vā rds gadījā s, tā du uzlika, bet, ja man tagad bū tu jā liek meitai vā rds, tad gan
nezinu, cik skaista es neizmeklētu! Liktu vai kā dus divus: Vilelmine Jozepine vai Matilde
Zopija, vai arī, vislabā k, uzdotu Sirguļu Jetei, lai izdomā pavisam jaunus. Viņ a ir bijusi divi
ziemas vā cu skolā un uzlika savam brā ļadēlam tā dus vā rdus, kā du še nav nevienam, laikam
vai Gotlību, vai Konrā du. Tur, mā siņ , var tū liņ redzēt, kas ir bijis skolā .»
«To Jeti daudzina gan par izskolotu,» svešā sacīja. «Es arī gribēju savu meitu izskolot, lai, ja
cita labuma nebū tu, varētu jel, kā tu pati, mā siņ , saki, salikt radinieku bērniem skaistus
vā rdus, bet vecītis vien negribēja: lai skolojot, lai skolojot — mateļļas vien nepiepirkšot. Cik
nu gan mateļļā iziet?»
«Nav, mīļā , tik vien vēl kā bērniem vā rdu izdomā šana,» Oļiniete sacīja, «bet kur gan vēl cēlā
matu sasukā šana un knipšu sišana[ 141 ]? Es viņ u reizi gribēju, lai Liena iet pie tā s pašas
Jetes un iemā cā s arī savus matus tā sasukā t, bet negā ja — laikam ir kauns iet. Tagad gan
man pašai žēl, ka Lienas nedevu skolā . Kas gan to varēja domā t, ka skolmeisterīša paļaus
zemnieku bērniem mā cīties tā das vā cu bū šanas[ 142 ]?»
«Bet Pietuka Krustiņ š grib visu tā pat vien, kā vecos laikos bijis. Viņ dien bij iesolījies pats
mū su kalpam par bērna kristītā ju un pierunā jis — viņ š kā tā ds viegls ir —, lai liekot
bērnam Dīvalu vā rdā , tas esot sentēvu vā rds; bet tagad pati mā te nezina, kā abus sodīt un
kā sirdīties, ka esot uzlikuši bērnam tīri vai suņ a vā rdu; visi viņ u par dīveli vien lamā šot.
Solā s iet uz mā cītā ju, lai kristījot no jauna. Kā esot drīkstējuši likt viņ as bērnam tā du vā rdu?
Viņ a, vēl vā ja bū dama, esot likusi vīram, lai norakstot bērnam kā du vā rdu no savas kā rtas
vā rdiem, vai Jā ni, vai Pēteri, bet nu esot nokristīts par palaidni.»
«Vai neiesim uz mā ju?» Oļiņ š pienā cis sievu uzrunā ja.
«Jā iet gū s gan, ko lai vairs še dara?» Oļiniete atbildēja. «Bet aicini Prā tnieka Andžu līdz
pā rgulēt; vai gan viņ š še uz salmiem pa zemi vā rtīsies?»
«Jā taisā s gan mums arī reiz uz mā ju,» svešā , it kā no Oļiņ a vā rdiem uzmodusies, rū pīgi
sacīja un uzcēlā s. «Nu esam nodzīvojuši tīri kā pa radiem.»
«Kam radu tikpat kā nekā du nav, tam ir labi, ka jel kā ds svešinieks pieiet,» Oļiniete sacīja
paklusu, bet lepni. «Mēs arī — to zina ir dievs, ir cilvēki — sev šo goda nedz meklējam, nedz
arī dabū sim, bet dievvā rds mā ca: «Ko tu dari mazā kam laba, to tu darījis man.»»
Viņ as izgā ja abas no aizgaldes un sā ka taisīties uz mā ju. Svešos saiešanas kopējus aizvadīja
braukšus, bet iepriekš Annuža aplasīja no visiem «mutes autiņ us». Viņ i gan zinā ja, ka šā dā s
reizēs sauc par mutes autiņ iem īpaši uz to līdzņ emamas maizes drā nas, kuras gan bij mutes
autiņ u izskatā , bet krietni lielā kas un uz to vien glabā tas, jo mutes autiņ i bij savi. Kamanā s
sēžoties, Annuža iedeva ikkatram savu maizes nastiņ u līdz[ 143 ]. Oļiņ š ar Prā tnieku aizgā ja
uz savu dzīvokli. Oļiniete palika vēl drusku vēlā k, jo viņ a negribēja vairs Lienas še atstā t,
kaut gan tā vēlējā s palikt, gribēdama Annužai šo to palīdzēt, un kaut gan Pietuka Krustiņ š
un Š vauksts, kurš pa to laiku bij nodzinis Oļiņ u mā jā ar Andrieva nazi ū sas, vaigu bā rzdu
atstā dams, lū dza vēl «jaunkundzi» atstā t, jo gribot papriecā ties sentēvu garā ar kā dā m
rotaļā m, lai tautā rodoties vairā k izglītības un smalku ierašu sadzīves ziņ ā , un uz to vajagot
bū t par priekšzīmi īsti tiem, kuri vairā k paši attīstījušies; šī tad esot īsti tā lieta, bet nevis
pašas viesības dzīres, kā dēļ viņ i — īpaši Pietuka Krustiņ š — tanīs arvien kavējoties, proti:
ka tautas mā cītiem un apgaismotiem vīriem nevajagot vis no viņ as šķ irties jeb pacelties
sadzīves kā rtā un ziņ ā augstā k, bet palikt ar tautu kopā , jo augstā k stā vošam esot grū t tautu
uz augstā ku stā vokli vilkt, bet vajagot palikt viņ as vidū jeb vēl, tā sakot, apakš viņ as un tad
celt to uz augšu.
Jaunā kie sievieši, kā di un cik tur viņ u atradā s, bij sataisījuši sev vietu «dū mu istabiņ ā » jeb
ķ ēķ ī, kurš bij diezgan liels, sauss un silts. Pietuka Krustiņ š ar Švaukstu sā ka jautā t Annužai,
lai stā stot, kur guļot meitas, bet viņ a atbildēja, ka nezinot, lai meklējot vien paši. Tad
sataisījā s abi un kā ds skroderis Drekberģ is[ 144 ] trešais uz meklēšanu. Papriekšu gā ja uz
riju, tad uz otru mā ju pie Oļiņ iem un pēdīgi, kad gribēja sā kt kā pelēt pa ēku augšā m, tad
kā ds bija pačukstējis, ka esot «dū mu istabiņ ā ». Nu devā s visi turp, bet atrada durvis
aizsietas. Gan klaudzinā ja un sauca, lai taisot vaļā , jo vajagot trauku, ar ko nest zirgiem
ū deni, citā di izsitīšot durvis, un tad lai par to atbildot tas, kas viņ as aizsējis, bet nebij
dzirdama nekā da atbilde, tik vien smieklu šņ ukstēšana. Tad runā ja Pietuka Krustiņ š tēvišķ i
aprā jošā balsī, ka tā da nobēgšana neesot nekā ds sentēvu tikums, jo tautai vajagot turēties
kopā un iekš tā tik pastā vot viņ as nemirstība, tā pēc ka tas esot viņ as neiznīkšanas spēka
centrs; bet tā s neesot nekā das tautietes, kuras no tautiešiem šķ iroties. Varbū t daža
baidoties, ka viņ u, proti — klaudzinā tā ju starpā atrodoties dažs skolots spēks, un tā dēļ
turot sevi par mazcienīgā m nodoties uzticīgā draudzībā , tad to viņ š varot apgalvot uz goda
vā rdu, ka tā s bailes un kautrēšanā s esot bez pamata, jo viņ š pats par sevi varot dot to
liecību, ka viņ a nolū ks vis neesot celšanā s augstā k pā r citiem, bet viņ š gribot dusēt pašas
tautas klēpī. Tomēr arī šie sirsnīgie un svarīgie vā rdi palika bez sekmēm un bez spēka. Tad
Pietuka Krustiņ š izskaidroja biedriem, ka šā da klusuciešana esot atzīstama par
mazcienīšanas, pā restības un goda aizskaršanas zīmi, tā pēc viņ u pienā kums nu esot atdarīt
durvis ar spēku, kas arī notika, jo, visiem trim spiežot, krampis izmuka un paši sabruka ar
visu durvi iekšā . Tur tad bij dzirdama vēl pā ri pusnaktij kliegšana, trakošana, sirdīšanā s un
visā ds troksnis, līdz meitas pēdīgi izmuka un šie palika vieni paši.
Rītā iznā ca visi trīs no «dū mu istabiņ as» kā sila brieži, jo tā pat visā m drēbēm bij gulējuši.
Skroderis bij notaisījis savas šaurā s, baltā s bikses gar katliņ u ar kvēpiem, Švauksts, kā
varēja redzēt, bij izbradā jis kā du trauku, un Pietuka Krustiņ am stā vēja ieķ ērušā s biezos,
savēlušos matos uz pakauša divi rogas un viens sū nu vīkšķ is.
Prā tnieks ar Oļiņ u savā mā jā bij uzcēlušies diezgan laiku un, dibena istabiņ ā sēdēdami,
runā ja par to pašu mērnieku bū šanu.
Prā tnieks stā stīja, cik laipns bijis pret viņ u vecais mērnieks, esot arī uzdevis nopirkt sienu.
Viņ š, proti, Prā tnieks, zinā ms, aizvedīšot kā du vezumu no sava siena tā pat bez maksas, un
tad bū šot draugi uz vietas. Cik no tiem jauniem kungiem, kuri te esot jau atnā kuši, varot
izrunā joties nomanīt, tad laikam robežas starp vienu ciemu un otru nepalikšot vis pa
vecam, bet tikšot pā rlīdzinā tas un izdzītas taisnā k. Prā tnieks cieta brītiņ u klusu, it kā
pā rdomā dams, kā lai tā das domas, kuras negrib saukt pie īstā vā rda, varētu darīt Oļiņ am
labā k zinā mas, un tad sacīja: «Tev arī, Oļiņ a tēv, vajadzētu iepazīties pie laika tikpat ar veco
mērnieku, kā ar jauniem, jo bez vajadzības jeb bez gā dā šanas neiztiksi, un tad, svešam
bū damam, ir grū t kaut ko panā kt. Kā ds no jauniem kungiem, vā rdā Raņ ķ is, bū s laikam tas
īstais darītā js pie robežu izdzīšanas un pie vērtības likšanas zemei. Viņ š pats man stā stīja,
ka neesot citā di šurp nā cis kā tik par vecā ko palīga mērnieku. Ar šo tad bū s jā iedraudzējas
it īpaši.»
«Ko es, dēls, vairs, vecs cilvēks, lai izdaru? Tā dos ceļos neesmu savu laiku gā jis, nedz arī
zinu, kā viņ i jā staigā . Ja varbū t no jaunā kiem kā ds draugs vai pazīstams priekš manis kā du
vā rdu aizmetīs, bet pats gan iet neiešu.»
Prā tnieks atzvēlā s krēslā . «Viena alga, Oļiņ a tēv, to var gan darīt arī caur kā du citu, kas labi
uzticams. Es pats, kā protams, bez tā dā m darīšanā m nebū šu, tā dēļ uzņ emtos arī priekš
tevis. Var notikt, ka uz priekšu še, Irbēnos, paliek tik viens saimnieks vien, jo, ja
dzimtpirkšana uznā k, vai tad gan abi spēsat iemaksā t?»
«Dievs to zin, Prā tniek, dēls, kad vēl dzimtpirkšana nā ks, un ar savu roku gan es pēc otra
nama nesniegšos, bet, ja pati valdība to tā var gribēt, tad pretinieks nedrīkstu bū t.»
«Nu, kas zin, var arī notikt, ka valdībai tā jā grib,» Prā tnieks, acis nolaidis, sacīja. «Brīžam
gadā s kā ds noziegums vai cita lieta, kā dēļ nav dažs paturams.»
Patlaban ienā ca Oļiniete, siera gabaliņ u kozdama un nesdama citus klēpī. «Meklē nu, veci,
brandvīna, es došu pabrokastis[ 145 ].» Un, to sacīdama, viņ a lika siera gabaliņ us uz galda.
«Š is ir man vēl pagā jušā s vasaras siers; divus sietos sierus paglabā ju, domā dama, ka var
uznā kt audzēknei kā zas vai cita kā da vajadzība, bet, kā nu rā dā s, tad šoziem gan vairs
nevajadzēs.»
Oļinietei par audzēknes kā zā m runā jot, Prā tnieks, acis nolaidis, stomījā s, kaut ko
līdzrunā dams par jauna siera vajadzēšanu. Tad sā ka labu brītiņ u krencelēt[ 146 ] un tvīkt,
līdz pēdīgi, kad bij krietni pietvīcis, uzņ ēma valodu, no kuras vēl tik drīz nevarēja izprast,
ko viņ š īsti grib teikt, bet beidzot tomēr Oļiņ i nā ca tik tā ļu pie skaidrības un nojēdza, ka
viņ a runā šana zīmējas uz Lienas precēšanu. Jo, kad nu, kā jā saka, esot valoda par to
ienā kusi, tad labā k izvedīšot viņ u tū liņ līdz galam. Ja cilvēks gribot precēties, tad neesot
nekā da gudrība vecam nodzīvot, jo tas nā kot tik pašam par grū tu, kad pats esot jau gandrīz
nespēka pusē, bet bērni vēl mazi. Un, ja gribot saimniecību turēt, tad bez saimnieces neesot
neviens iedzīvojies, nedz arī iedzīvošoties. Mā te gan līdz šim viņ am saimojusi, bet tā esot
jau veca un varot nolikt karoti kaut kuru dienu — un ko tad? Tā viņ š, iekam spēja izsacīt, ka
nesot Lienu jau ilgi savā sirdī un tagad pēc viņ as precējot, saskaitīja veselu rindu svarīgu
cēloņ u, kā dēļ viņ am vajagot precēties, it kā bū tu bijis Oļiņ iem papriekšu jā pierā da, ka par
velti vis neprecējā s. Kamēr Prā tnieks tā aizbildinā jā s, tikā m krita Oļiniete viņ am arvien
valodā : «Redz, redz nu, vai bū si reiz izmā cījies? Vai es tev nesacīju jau agrā k, ka vajaga
precēties? Bet tā pat pā r galvu vien visu laidi. Tev ir kauns un grēks mā ti, to veco cilvēku,
vairs tik grū ti kalpinā t.»
Tikā m bij Oļiņ š izņ ēmis no skapīša brandvīna pudeli un, glā zi pielējis, sniedza to
Prā tniekam, sacīdams: «Dzersim nu manu veco brandvīnu, lai tad dievs dod sagaidīt no
tevis jaunu.»
Prā tnieks uzstā ja Oļiņ am dzert kā sniedzējam papriekšu un pats pēc tam drusku pabaudīja,
kaut gan Oļiņ š biedinā ja izliet uz galvas, ja atstā šot, un pa smieklam sirdījā s, ka tā da dzērā ja
labad esot kauns brandvīnu cilā t.
«Kas nu par to, vai gan vēl pa visu mū žu nebū s diezgan laika izdzerties?» — tā Oļiniete,
kurai, Prā tnieka uzbildinā šana nenā ca nemaz nejauši, bet bij sen gaidīta un pa daļai pašas
izaicinā ta.
Kad kā ds kluss brītiņ š pagā ja, tad Oļiniete atkal iesā ka: «Nu, veci, ko tu atbildi? Es no savas
puses nestā vu pretī nemaz.»
«Vai tik drīz var atbildēt? Lai jel papriekšu apdomā jamies un aprunā jamies ar Lienu pašu,»
Oļiņ š atteica vilcinošā balsī.
«Kas tur daudz ko runā t, kas ko gudrot?» Oļiniete iesaucā s. «Kad ir cilvēks pienā cis, ar kuru
var bū t mierā , tad nevajaga vairs nekā domā t, un meitene pate nav nekā da sacītā ja, nedz
domā tā ja[ 147 ]. Tev tā vilcinā šanā s daba ir arvienu. Cik lietu neesi domā dams novilcinā jis
un iznīcinā jis! Raug, pagā jušā vasarā es gribēju aizbraukt ar Antoniņ u kā du mēnesi uz jū ru,
bet tu liki vien laiku no vienas nedēļas uz otru, līdz vasara pagā ja.»
«Jū ra ir tev tepat laidarītē, peldinies vien pa to pašu,» Oļiņ š nicinā dams atteica.
«Tā vien! Dievs zin kā du labumu es esmu atradusi, pie tevis atnā kdama? Es varēju, ak, kas
zin, iziet pie tā diem, kuri laistu mani vienu gadu uz jū ru, otru uz Daugavu. Lū k, puikam arī
tagad nav nekā das lā ga ēšanas, bet tā ds pats vien stā v kā īlens. Es nemaz nesaprotu, kas
dievam tā par taisnību, ka viņ š manam dēlam nedod spēka, kaut gan viņ u esmu uzaudzējusi
tik rū pīgi un viegli, cik vien var. Bet kalpones puikam, par kuru nav likts vērā gandrīz nekas,
viņ š dod vai trīs veselības un, ar vā rdu sakot, gluži palaidnim, kurš tik zin kā pa ā ru skriet
basā m kā jā m, kreklā un ar kailu galvu, kamēr es sava Antoniņ a nelaižu gandrīz ne sevis pēc
ā rā un stipri neapģ ērbta nepavisam. No pašā m pirmā m dienā m visu laiku es viņ u izauklēju
šepat dibenā tā , ka pat vēsmiņ a neuzskrēja viņ am virsū , un pati atkā pos nost tik reizes
divas pa gadu uz baznīcu un uz radu lielā kā m godībā m, nevarēdama neviena savā vietā
uzticēt; bet kalpones puikas šū pulis stā vēja pašā padurvī, kur jā staigā visiem garā m; tur
viņ š gulēja brēkdams, ka šepat dibenā varēja dzirdēt, veselā m stundā m; pašai bij jā dara
manā vietā visa saimošana un brīžam, kad man še iekšā kā trū ka, vajadzēja savu bērnu
pamest un nā kt šurp. Vai gan es iešu pati kalpones darbu darīt? Kas man par bēdu, ka viņ ai
arī mazs bērns! Kā dēļ gan es maksā ju viņ ai algu?[ 148 ]»
Oļiņ š klausījā s ar nepatikšanu. «Ko tik daudz tā du mā jas bū šanu stā sti — kā da vajadzība
citam viņ as dzirdēt?»
«Lū k, kur man bēdas! Es nevaru izstā stīt? Prā tnieka Andžs ir tikpat kā mā jas cilvēks,»
Oļiniete atcirta. «Vai gan Antoniņ am trū ka zā ļu? Gandrīz pā rdienā m sū tīju uz dakteri pēc
jaunā m, bet viņ as puika izauga gandrīz bez zā ļu piles un ar to pašu saimes barību; un vai
manam Antoniņ am trū ka ēšanas, un vai es ko liedzu? Tagad pat ir kompetu, sīrupa, cukura
un visu saldumu diezgan, bet ēdin neēd gandrīz nekā  — tīri kā bā lēns. Lai nu saka, ja grib,
Prā tnieka Andžs — vai dievam tā vajadzēja darīt? Tad šī ir tā atmaksa mā tei par mīlestību
un gā dā šanu, kad bērnu dara par vā rguli?»
«Es tev, Mad, esmu vairā k reižu sacījis, ka lutinā dama tu vā rguli izaudzēsi,» Oļiņ š
pā rmezdams sacīja.
«Jā , to vien tu gribētu, lai grū ž novā rgušu bērnu ar kalpa puiku kopā skraidīt un saldēties.
Tas bū tu gan visiem maniem radiem par godu. Laikam, liels bū dams, diezgan grū ti
neizstrā dā sies, ka vairs mazam neliks padzīvoties un paaugties? Bet, kad es gribu aizbraukt
ar bērnu uz jū ru, tad tev ir šis, tad tev ir tas, ko aizlikt ceļā .» Šo visu Oļiniete runā ja ar pilnu
sirdi, īsti tā dēļ, ka kalpones puika veselīgā ks par viņ as dēlu, kur vajadzēja bū t pavisam
otrā di. Ja abi bū tu vā rgulīgi, tad, zinā ms, bū tu tik pusnetaisnības vien.
Oļiņ š, nomanīdams, ka sieva ar savu valodu aizskrēja stā vu pa meža ceļu, ņ ēma Prā tnieka
uzsā kto lietu atpakaļ. «Lai nu paliek bērni, kur bērni, bet parunā simies labā k ar ciemiņ u.
Tu, Prā tniek, dēls, gan zinā si, ka Liena ir mums tik vien audzēknes kā rtā un nevis pašu
meita. Diezgan ir mums viņ as audzēšana izvilkusi, jo esam viņ u turējuši tomēr visā di kā
savu bērnu, tā pēc gan nevaram apsolīt nekā da liela pū ra.»
«Nu, par kaunu arī es audzēknei panā kšņ os neiešu: cik nodomā šu, tik uzmetīšu,» Oļiniete
krita vidū .
Bet Oļiņ š, it kā nemaz netraucēts, gā ja savā iesā ktā runā tā ļā k: «Turklā t mēs neesam
arīdzan nekā di bagā ti ļaudis un nespējam, ja arī gribētu, dot vairā k ko līdz; naudas, kā jau
pats zini, mums nekā das liekas nav.»
Pie šiem vā rdiem Oļiniete devā s vēl spējā k vidū nekā citā m reizēm: «Ko tu, veci, vienā di ar
to nebū šanu vien lielies — tīri kā par kaunu un dievam par dusmā m! Kam tu to noslēpsi? Jo
kurš cilvēks gan nezin, ka mums visa diezgan? Lai tā s sudraba naudas gan nav, ja nav, kā
tavai mā sai, kura tos vecos dā lderus un rubļus vien rā da un par tiem vien runā ; bet man
viņ i nemaz nepatīk — kā alvas gabali. Vai mums nav linu, ko pā rdot? Gandrīz nupat vēl
tikko vecos aizstiepa uz pilsētu. Pag, vai nepilni divi birkavi bij? Tā pat graudi arī stā v vecu
vecie; un govis, viss laidars — astoņ as slaucamas, spīd vien tik — dod vai visas kaut kurai
lielmaņ u meitai pū ra govīs, par kaunu nebū s neviena. Un Lienai es dodu no pulka — lai
ņ em, kuras vien grib.»
«Par pū ru nemaz daudz nerū pējaties, jo es ņ emšu Lienu pretī, lai viņ a atnā k vai kreklā ,»
Prā tnieks sacīja.
Oļiņ š pameta šā s lietas nobeigšanu uz apdomā šanos, jo patlaban ienā ca ziņ a no bēru mā jas,
lai ejot brokastīs, bet Oļiniete sacīja: «Vai tu, veci, domā vai nedomā , bet tas jau ir tikpat kā
noticis, un es palieku pie tā , ka Liena Prā tnieka Andžam.»
Oļiņ š ar Prā tnieku sataisījā s un aizgā ja, bet Oļiniete palika vēl labi ilgi, dēlu posdama, jo
bērēm bija nu piedzīvot to godu un žēlastību, ka Oļiniete dod redzēt tā m savu dēlu. Viņ a
lika to, kaut gan par septiņ i gadi jaunā ks nebij, kalponei, tā paša veselīgā puikas mā tei, nest
un pati, uzmetusi lakatu uz rokas, gā ja līdz, kad jau Tenis bij sū tījis otru ziņ u.
Ejot viņ a sā ka kalponei stā stīt un sirdīties par bērēm, ka tur nekā da lā ga neesot. «Es aizgā ju
ar tik labu kukuli — bij rumas pudele un tā da vien cēla kviešu maize —, bet rumas neesmu
pati redzējusi vēl ne glā zītes, un maizi — tā du smagu rudzu bīdelētu vien krauj priekšā .
Man ir jā dzīvo gandrīz kā neēdušai; savu radu godībā s es neesmu tā ieradusi.»
Pēc brokastīm lasīja Pietuka Krustiņ š iz saburzīta un labi pabieza manuskripta savus
dzejoļus priekšā , stā stīdams, ka laidīšot viņ us drīz klajā , jo, kas zin, manuskripts varot
pazust — un kā lai tad tautai atbildot? Dzejnieka gara augļi esot visas tautas manta. «Varbū t
jau nā košu rudeni karā sies šis pats krā jums citā  — daiļā kā veidā tirgos uz izstieptā m
auklā m.»[ 149 ] Tad rakstīja no tā paša krā juma dažus dzejoļus Lienai un tai Gaitiņ u
radiniecei, kura bij atbraukusi no jū rmalniekiem, par piemiņ u, stā stīdams, ka dažas
tautietes viņ u par jauno Šilleru vien saucot[ 150 ] un turot no viņ a lielas lietas; viņ š bū tu
varējis, ja tik gribējis, tā s visas precēt. Laikrakstos visas atbildes, kuras nā kot «tautas
dēlam» no «tautas meitas», esot viņ am rakstītas, un kā da tautiete bijusi atsū tījusi kā dreiz
arī ziepju gabaliņ u.
Vakarā pie siltalus sauca un dziedā ja Pietuka Krustiņ š, Švauksts un skroderis Drekberģ is
augstas laimes[ 151 ] vairā k stundas no vietas. Pie dziedā šanas gā ja brīžam arī Prā tnieks
daļā .
Pietuka Krustiņ š domu pilnā sejā un svarīgā balsī runā ja paceldamies: «Dažas augstas
laimes mēs esam šovakar saukuši un dažus slavenus izpelnījumos godam atzinuši, bet
vienu augstu laimi esam piemirsuši izsaukt, proti: mū su mā tēm, no kuru mutēm dzirdējā m
mēs, jau šū pulī gulēdami, savas dā rgā s tēvu valodas skaņ as; tā pēc par atlīdzinā jumu lai
nesam iz pilnā m krū tīm tā m kā das no tā m skaņ ā m atpakaļ, dziedā dami: «Lai dzīvo tā s, lai
dzīvo tā s!»»
Tikko to bij beiguši dziedā t, tad skroderis, nemaz vairs neapsēzdamies, iesā ka ar jau itin
stīvu mēli: «Mēs esam dzēruši šodien...» — «Un piedzēruši,» — tā kā ds no pulka iemeta
starpā , kamēr skroderis stomījā s. — «Mani kungi! cienību pret runā tā ju!» Pietuka Krustiņ š
uzsauca tēvišķ i norā jošā balsī, un skroderis stomījā s tā ļā k: «Alu, bet nezinā m, kas viņ u
darījis, tā pēc augsta laime tam, kas... kas... tos miežus audzējis!»
Kad šī augstā laime bij nodziedā ta, tad pa brītiņ u pacēlā s atkal Pietuka Krustiņ š, visā
patriotiskā un dzejiskā lielumā runā dams: «Uz mū su dzīves ceļa atrodas skaistas rozes,
kuras to pušķ o un dara piemīlīgu. Ja šo rožu nebū tu, tad ērkšķ i mū s visnotaļ nobadītu.» —
«Laime tik, ka jū s paši visi trīs esat toli — bez ragiem,» atkal dzirdēja no pulka saucam, bet
Pietuka Krustiņ š nelika tā nemaz vērā un runā ja vien tā ļā k: «Tā s rozes ir mū su cienījamā s
jaunkundzes, tā pēc lai dziedam!» To sacīdams, viņ š tū liņ uzņ ēma nā košo pantu, kuru tie citi
arī rā va līdz, sieviešos skatīdamies:
Meitiņ as, kas godam staigā ,
Puišus ieraugot, nosarkst;
Tā s lai krietnus vīrus dabū ,
Tā s lai dzīvo laimigas!
Nu cēlā s Š vauksts un runā ja savā buldurējošā valodā , kuru tas bij dzirdējis no kā da
lielmaņ a un pieņ ēma arvienu tad, kad bij dabū jis galvā , un dažus vā rdus izmeta tā , it kā īsti
latviski nemā cēdams jeb rā dīdams, ka cīnā s ar visu spēku latviski runā t. «Mēs esam šodien
dziedā juši dažas rīmes...» — «Un paši labi rīmas esat,» — tā atkal no pulka sauca. «St!»
skroderis, ar pirkstu purinā dams, traucētā jus norā ja, un Švauksts runā ja tā ļā k: «Un, ja
mums nebū tu rīmnieku, vai tad rīmes bū tu? Tā pēc lai dzīvo woljeboren her Krusting Petak,
lebe wol!»
Š oreiz Pietuka Krustiņ š nedziedā ja līdz, bet pēc pateicā s savā un visu dzejnieku vā rdā par
to godu un izsauca laimi Švaukstam, jo uz tirgošanā s pamatiem stā vot tautas stiprums.
Š vauksts uzsauca atkal skroderim, jo, lai gan cilvēki žēlojoties, ka šneideri, pilsētas
skroderos paskatījušies, tik zinot kā lielā s maksas ņ emt, bet plikadīdas vien paši esot, jo
valsts valdība nevarot no tā m vēstulēm vien atkauties, kuras nā kot no pilsētu bodīm pēc
mašīnu parā diem; un cik tā du atrodoties, kuriem pašiem griboties strā dā t? Bet tas neesot
vis tiesa, un vai tad bū tu bijis labā k, ja bū tu vajadzējis dzīvot bez šneideriem un visi bū tu
staigā juši kreklos? Tad pasaule nebū tu varējusi vairs ilgi dū rēt, tā pēc lai dzīvojot hoch šis
šneiders her Drekberg, kā viņ š saucoties pēc jaunā s revīzes un tagad esot šepat klā t.
Skroderis pats dziedā ja līdz un sauca laimi Prā tniekam, kurš valsti glā bjot un vedot
fraceses.
Š vauksts piegā ja ar savu alus glā zi pie Lienas un uzaicinā ja pieskandinā t, bet, kad Lienai
glā zes nebij, tad lū dza dzert iz viņ a glā zes. Liena atteicā s, bet Švauksts gribēja viņ u
piespiest dzert. Caur to tad gadījā s, ka izlija gandrīz visa glā ze alus Lienai uz drēbēm. Viņ a
iekliegdamā s uzlēca un gā ja projā m, bet Švauksts nelaida iet. Viņ š sā ka reizi uz reizes
nolocīties un aizbildinā ties: «Fardon, freilen! Nekas, nekas! Das schadet nicht, das schadet
nicht!» Kad Liena tomēr nebij atturama, tad, viņ ai aizejot, sauca vēl it kā lū gdamies:
«Freilen, bite, bite, das schadet nicht!»
Tā stiepā s tā augstu laimju virkne nebeidzamā garumā projā m, un pie visā m dzēra ikkatrs
glā zi siltalus.
Kā das vecenītes, kaktā sēdēdamas, visu to nolū koja un runā ja paklusu savā starpā . «Ak tu
mīļo dieviņ , kā das posta sērgas uz pasaules ar tiem skroderiem un skolmeisterīšiem! Lai
tur kā das godībiņ as, bet viņ u netrū ks, lai citi ir vai nav. Skroderi un skolmeisterīši — tie
vien visur jū k, bez tiem tu neviena malciņ a neizdzersi, neviena kumosiņ a neapēdīsi. Un vai
gan ies pie laika projā m? Kas nu to! Kukuļa nekā da līdzi nenes, labu labā izēdas un izdzeras,
bet tiem, kuri nā k uz godībā m, kā pieklā jas, jā mirst brīžam pašiem badu. Pagaidi vien, kad
sēdīsies galdam lejas galā ! Ja kauna vien negribētu prast, tad varētu dzīvot tā pat ikkurš —
laukā neviens nedzīs.»
«Cik gan še viņ u ir, tikai kā smieklu dēļ!» otra sacīja. «Bet viņ reiz mū su kā zā s bij skroderu
un skolmeisteru vien vesela aizgalde pilna. Kur tas bairītis un graka[ 152 ] viņ iem satek, tā
gan cilvēks nevar izprast! Tēvs bij pavisam izbijies, ka tie vien izdzeršot mā ju sausu: pielika,
pielika pilnu galdu bairīša pudeļu, bet — necik ilgi — visas tukšas. Un, kad sā ka to graku
liet, ak tu žēlīgo tētiņ ! tad līdz pusnaktij, vienu uz otras, tā pat bļaustīdamies kā tagad.»
«Par visiem vairā k gan tas pats Pietuka Krustiņ š vien visur vā rtā s,» atkal cita sacīja. «Nevar
gan saprast, vai viņ š odin saož ikkatru nieku. Pavasarā mū su kumeļa pirtižā s[ 153 ]
aizsū tīja saimnieks krusttēviņ u uz krogu pēc pusstopa spirta, tā pat ar puišiem vakarā uz
tā s laimes pa glā zītei ko izdzert, bet — nezin kur cēlies, kur ne? — atnā ca krusttēviņ am no
kroga līdz. Tad arī, tā pat kā tagad, sauca vien un dziedā ja viens pats visu vakaru gan
saimniekam, gan saimniecei un beigā s vēl jaunam ķ ēvēnam, jo, ja tas nebū tu pieradījies, tad
arī nebū tu kopā sēdējuši, tā pēc lai dzīvojot ķ ēvēns sveiks, jā , sveiks. Bērni bij iemā cījušies
un dziedā ja vēl ilgu laiku: «Lai dzīvo ķ ēvēns sveiks, lai dzīvo ķ ēvēns sveiks!»»
«Dievs zin ko tie skolas bērni dara vieni paši pa mā ju?» pirmā pa brītiņ u iesā ka. «Kur galva,
kur prā ts tā dam! Ak tu mīļo dieviņ ! kā gan tur cits citam kaklu nenolauzīs? Es nedotu sava
bērna šā dā s skolā s, lai man darītu vai dievs zin ko! Cik iemā ci — iemā ci pati mā jā .»
Nezin kad pavisam tā augstu laimju dziedā šana beigtos, ja nesanā ktu pašiem naids, jo pēc
visi gribēja runā t un neviens otram neļā va, bet, ja arī kā ds dabū ja izsaukt, tad citi
nepalīdzēja dziedā t. Švauksts ar skroderi sā ka lamā ties un grū stīties, tā ka Pietuka
Krustiņ am bij jā iet par šķ īrēju. Kad bij izšķ īrušies un nometuši mieru, tad Pietuka Krustiņ š
stā stīja Prā tniekam, ka, kamēr vēl tauta neesot nā kusi pie pilnīgas attīstības un izglītības,
tikā m notiekot šā dā s lietā s daža nekā rtība un rupjība, bet ko tur varot darīt, viss esot
jā panes. Pirmā galā nevarot prasīt no visiem smalku jū tu un mā cītas izturēšanā s. Tas
skroderis esot gan centīgs un krietns gars, tik vien priekš šiem laikiem vēl drusku mazā k
attīstījies, kā dēļ arī brīžam pā rsteidzoties, un par Švaukstu esot arī jā saka tas pats un
jā nožēlo, ka viņ am runā jot ieskrienot vēl dažs vā cisks vā rds vidū , lai gan pasaules izmaņ as
viņ am esot vairā k kā še nevienam.
Prā tnieks aizbrauca pirmdienas vakarā uz mā ju, bet visi citi palika turpat.
Otrā dienā aizsū tīja Oļiniete savu kalponi uz mā ju pēc divi krū kā m, kuras lai Annuža
piepildot ar raugu, kas atlicies alus mucā s.
«Kur jū su saimniece liks tik daudz rauga?» Annuža jautā ja.
«Kas gan, mā siņ , īsti zin, bet bez vajadzības laikam nebū s,» kalpone atbildēja. Tad pa kā du
brītiņ u pati atkal iesā ka, pačukstēdama: «Kā var nomanīt, tad varbū t vajadzēs uz Lienas
kā zā m. Prā tnieks bij laikam vakarrīt runā jis. Pati saimniece man tā drusku ieminējā s, ka
jā krā j bū šot piens — varot uznā kt kā das godības. Dievs vien zin kas tur notiks, kas ne.
Liena pati negrib redzēt Prā tnieka ne acīs, bet saimniece mirst viņ a dēļ gandrīz nost. Laime
tur nav nekā da paredzama. Steidza man vakar tū liņ stā stīt, ka šiem ar mērniekiem arī iešot
labi. Ja tikšot varbū t Prā tnieka Andžs par radinieku, nezin vai tad jū s vairs še par
saimniekiem palikšot, jo varot salaist visu mā ju kopā un atdot šiem vieniem pašiem. Bet tu,
mā siņ , nudien nestā sti vien tā ļā k, tad man bū s negals rokā .»
Annuža nolika krū kas pie malas un, kad bij atkal viena pati, tad, rokas salikusi, nopū tā s,
domā ja un apņ ēmā s darīt tū liņ šodien Oļinietei Kaspara un Lienas mīlestību zinā mu un
gā dā t, cik iespējams, lai Lienas nespiež iet pie Prā tnieka.
Visi bērinieki izskatījā s šodien jau ne visai patīkami — gurdeni, paģ iru pilni un negulējuši,
bet par visiem pā rā k tie paši trīs: Pietuka Krustiņ š, Švauksts un skroderis Drekberģ is.
Balsis bij visiem trim cieti un seji pā rvilkti ar savā du taukainu spīdumu. Bet Pietuka
Krustiņ š apzinā jā s vēl arvienu un nelika arī citiem aizmirst, ka ir skolotā js un ka dzīvo še
tautas apgaismošanas labā .
Tas Gaitiņ u radinieks, kurš bij atbraucis no viņ u vecā s puses, prasīja Pietuka Krustiņ am:
«Vai skolotā jiem tā da vaļa ir — dzīvot tik ilgi pa bērēm?»
«Tas jā izšķ ir pašam,» Pietuka Krustiņ š viņ am atbildēja kā no debesīm. «Kur katrā brīdī var
priekš tautas vairā k strā dā t, tur mums pieklā jas bū t.»
«Bet vai skolu valdība to tā atļauj?»
«Skolu valdībai jā bīstas, ka, ja viņ a skolotā jiem uzbruks un tos no tautas šķ irs, tad viņ u
tiesā s vēsture un laikraksti.»
«Bet, kad uz citu vietu grib iet, kā du liecību tad skolu valdība var dot?»
«Ē ! kas tur par bēdu!» Pietuka Krustiņ š izsaucā s. «Liecības ir visiem labas!»
Pēc tam aicinā ja visus pie galda, jo daži viesi bij sā kuši jau taisīties uz mā ju un varēja tikko
vēl viņ us pierunā t, lai paliek uz šo maltīti.
Oļiņ š, kurš arī brīžam — bet, zinā ms, allaž tik dievbijīgā valodā  — iedrošinā jā s pajokoties,
sacīja, kad jau ēšana nā ca gandrīz uz beigā m: «Cik tas cilvēks gan neizmaksā uz pasaules pa
visu laiku no pirmā brīža līdz pēdējam! Kad visu to apskaitītu, tad gan beidzot samestos
pašam bail. Lai nu skaita tā s trejas godības vien — kristības, kā zas un bēres, — ir tad jau
diezgan sanā ks, bet kur vēl šā das tā das izdošanas?»
«Godību mēs nevaram skaitīt nemaz pie tā dā m izdošanā m,» kā ds cits vecis sacīja,
sēdēdams Oļiņ am līdzā s. «No kristībā m un bērēm pašam cilvēkam netiek nekā , tā s ir tik
citiem par labu — it kā , redz še, tagad mums; bet kā zā s — tur atkal viņ š pats izviesojas līdz,
tā pēc mums jā skaita tik tā s izdošanas, no kurā m netiek nedz pašam dzīvotā jam, nedz arī
mums, palicējiem, nekā da labuma; tur godības var taisīt arī, kā das kurš grib.»
«Nu jā ,» Oļiņ š teica, kad bij, savā ztu nazi rokā turēdams, nosacījis klusu «paldies dievam!»,
«tad ir jā sā k skaitīt vispirms tēva nauda — orts...[ 154 ]»
«Kū mu vērdiņ u kā du desmit,»[ 155 ] Pietuka Krustiņ š pasteidzā s sacīt.
«Laiž ar trim vien vaļā ; kas grib, tas var maksā t arī vairā k,» Oļiņ š atbildēja. «Un tad nā k
mā cības nauda[ 156 ] — vismaz divi rubļi, kā tagad.»
«Kā pie jums to dievgalda mā cībnieku naudu saņ em?» jū rmalnieks jautā ja.
«Itin glīti un godīgi,» — tā tas vecis, kas sēdēja Oļiņ am līdzā s, iesā ka. «Kad mēs bijā m
mā cībā  — tas ir gan labi ilgi —, tad darīja tā : pēdējā vakarā , kad viss mā cīšanas darbs bij
beigts, tad atnesa skolas kungs divas tukšas mazas lā dītes; tā s tad salika abas uz galda un
iesildīja dedzīgiem vā rdiem mā cībnieku sirdīs, ka lai nu parā dot mā cības augļus un ka
gribot bū t pasaulē pateicīgi cilvēki. Itin kā viņ i neesot bijuši kū tri pasniegt to garīgu
mannu[ 157 ] dvēselēm, tā lai tagad sniedzot viņ iem no savā m laicīgā m mantā m, cik
iespējams, it kā par zīmi, ka garīgo mannu saņ ēmuši un baudījuši. Tad izstā stīja, kurā lā dītē
priekš katra jā met, un, kas tad meta rubli vai vairā k, tam sacīja paldies; kas mazā k, tam
tā pat vien.»
«Un tad pie laulā šanas rublis[ 158 ],» Pietuka Krustiņ š sacīja ar aizsmakušu balsi, kad
vecītis beidza stā stīt.
«Un cimdu pā ra arī,» Oļiņ š pielika.
«Cimdu laikam šinīs attīstītos laikos vairs neņ em,» Pietuka Krustiņ š atbildēja.
«Kad mū su Miķ elim laulā ja trešo sievu, tad vēl ņ ēma,» tas vecītis, kurš pie Oļiņ a sēdēja,
sacīja. «Toreiz bijā m daudz laulabnieku, un visi vēl nepasteidzā s laikā cimdu nodot, tad
zvaniķ im bij pavēlēts aizslēgt lielā s durvis un nelaist neviena laukā , līdz visi sadodot. Un tā
arī darīja: vēl vai divēju iedeva, tad izlaida.»
«Tagad tā s lietas pā rgriež naudā , lū k, kā cā ļus arī,»[ 159 ] Pietuka Krustiņ š teica.
«Nu jā , ar tiem nevarēja tikt nekā dā galā ,» Oļiņ š runā ja. «Pērminderiem bij ar viņ iem tā ds
pats krusts[ 160 ] kā vecos laikos ar rekrū šu ķ eršanu[ 161 ] un nodošanu: cik nebij kara,
kamēr sadabū ja kopā , un vēl brīžam neņ ēma pretī — tad teica par maziem, tad par vā jiem,
tad lika šā du vainu, tad tā du. Reiz bij vienam vēl izsprukuši iz groza un saskrējuši mū su
mežā , kur dziedā ja visu vasaru. Tas cilvēks tad bij dabū jis maksā t no sevis.»
«Nu un tad nā k kapa nauda,» — tā tas vecītis, kurš pie Oļiņ a sēdēja, «bet šī nauda gan visur
neesot jā maksā .»
«Vispēdīgi — skolas kunga un zvaniķ a vērdiņ i[ 162 ],» Oļiņ š pielika. «Jā , un kur tad vēl
upura nauda[ 163 ], tā s atraitņ u naudas[ 164 ], kuras lasa pirmos svētkos, un saukumu jeb
aizlū gumu pimberi[ 165 ] — ū ja! sanā k laba tiesa naudas.»
Skroderis Drekberģ is ar Švaukstu pie galda nebij, jo viņ i gulēja gultā krustiski viens pā r
otru neiztraucējamā mierā  — skroderis šķ ērsā m apakšā un Švauksts garā m virsū .
Tikko bij vīrieši paēduši, ienā ca Oļiniete savā dā sejā un it kā steigšus kaut ko meklēdama.
Lienu ieraudzījusi, viņ a parā va tai drusku aiz piedurknes un sacīja: «Nā c uz mā ju — tū liņ !»
Tad izgā ja pati papriekšu, un Liena steidzā s viņ ai līdz. Ā rā Oļiniete viņ u sagaidīja un veda
uz mā ju. Tikko bij bēru mā ja palikusi kā dus soļus aiz muguras, tā ka tur vairs nevarēja
sadzirdēt, ko viņ as iedamas runā ja, Oļiniete sacīja: «No šā brīža tu vairs nedrīksti celt savas
kā jas pā r to slieksni, kurš tagad paliek aiz muguras! Vai dzirdi?»
«Dzirdu gan, bet kā dēļ tā ?» Liena gandrīz drebēdama jautā ja.
«Gan tu pati, palaidne, zini! Ko tu tinies ar to pā rgudro plikadīdas nabagu? Man viņ š nepatīk
kā rū gta nā ve. Augstprā tīgā ka cilvēka es vairs nemaz nezinu. Ar suņ iem es viņ u izrīdītu no
mā jas, ar slotas kā tu iztriektu laukā , ja viņ š nā ktu man par tevi runā t. Laikam badu mirt iesi
pie tā da malēnieša, kurš nelaime zin no kā das elles šurp atklīdis? Muļķ a meita! ar tā diem
diedelniekiem vien tinies it kā svētdien ar Švaukstu. Kam tev vajadzēja pie viņ a sēsties?
Pati tu nemaz nezini, kā di puiši uz tevi raudzītos, ja bū tu gudra! Visi tevi tur tikpat kā par
mū su meitu, un arī ar maniem radiem tu varētu radoties, ja izietu pie lā ga cilvēka. Bet,
šā das lietas dzirdot, neviens puisis uz tevi nepaskatīsies. No manas mutes gan, zinā ms,
nekas tā ļā k neizietu, ja tik tu pati no viņ a atstā tos, bet, kad tā das valodas nā k pļā pīga
cilvēka mutē, tad ir viss kā līdums. Vai tu zini jel, ka Prā tnieka Andžs jau vakarrīt runā ja par
tevi uz mums? Man tik bail, ka viņ š nedabū šā du pašu mēļu no citiem zinā t. Un Annuža arī,
tā nabadze, iedomā jusies dabū t tevis pie tā nelieša, kuram ir piere tā da kā mū su Jā ņ a
mā tītes vecais putras kauss!»
Oļinietei šo runā jot, viņ as bij abas iegā jušas jau savas mā jas aukstā kambarī, kur nolika
svētdienas apģ ērbu.
Liena gan iztrū kā s un nosarka, kad dzirdēja savus nabadzīgos, dā rgos noslēpumiņ us
atskanam jau pat no audžumā tes mutes un turklā t vēl ar tā du niknumu, bet drīz viņ a
klausījā s mierīgi un vienaldzīgi. Kad Oļiniete uz kā du brīdi apklusa, tad Liena atbildēja viņ ai
lēnā balsī: «Man ir tev, savai audžumā tei, zinā ms, daudz jā pateicas, bet pie Prā tnieka es
neiešu un Kaspara neatstā šu.»
«Tad neviens no maniem radiem tavā s kā zā s neies! Tad es tevi iztriekšu kailu no mā jas
laukā un tu nedrīkstēsi rā dīties vairs nedz pie manis, nedz pie maniem radiem! Tam suņ am
es izplēsīšu acis! Es viņ u nožņ augtu, ja redzētu pie tevis tuvumā !» — tā Oļiniete plosījā s
arvienu niknā k un niknā k, kaut gan Liena bij jau izgā jusi. Pat acu baltumos bij dusmas
iedzinušas viņ ai asinis, un viss viņ as izskats bij zvēriski briesmīgs.
Pulkstens sita jau vienpadsmit, kad Pietuka Krustiņ š, no Švauksta braukšus atvests, ienā ca
savā skolā . Viņ š modinā ja tū liņ saimnieci un lika sasaukt visus skolas bērnus klasē uz
vakara lū gšanu — jo kā drīkstot izturēties pret dievu tik vienaldzīgi un laist bērnus bez
pateicības došanas gulēt?!
Pagā ja labs laiks, līdz spēja visus bērnus, kuri bij divi dienas vā rguši, diedelējuši, trakojuši
un nupat kā samiguši, dabū t pie atmaņ as; cits murgoja, cits kasījā s un raudā ja. Kā da
meitene skrēja pat kā nesamanīga pa durvīm ā rā , kliegdama, ka puikas viņ u nositīšot. Kad
tomēr pēdīgi bij visi kā nekā pie sajēgas sataisījušies un sadzīti ar visu miegu un
nesukā tiem matiem klasē, tad nā ca Pietuka Krustiņ š profesorīgi lepnos soļos iekšā un, uz
tulpetes uzstā jies,[ 166 ] sā ka runā t, bet, zinā ms, tik čukstošā balsī, jo kakls viņ am bij
pavisam cieti: «Mīļie bērni! es jū s sveicinā ju ar to sveicinā šanu tā gara! Bet tautas gars arī
nav tiešā m mazs gars, un tas grēks pret viņ u nav mazs grēks; bet viena lieta ir, kura pilda
manu sirdi rū gtā m asarā m, proti, ka jū s nespējat palikt ar mani vienu stundu nomodā . Vai
man bij atrast jū s miega pilnus un bez karstā m un svētā m jū tā m? Jū s esat gā juši gulēt,
nepateikdami par to žēlastību un brīvību, ko šodien un vakar baudījuši! Jū su tēviem vis tik
labi neklā jā s. Jū s, kas esat savas tautas labā kā audze un bū sat savā laikā viņ ai par
pīlā riem[ 167 ] baltā un nebaltā dienā , — vai ir skanējis šodien no jū su mutēm šinīs sienā s
«Ak, tēvija, mīļā , dā rgā tēvija!»? Kā tad jū s domā jat piepildīt savu pienā kumu, kad uz jū su
siržu galvā m nav vēl nolaidušā s tā s gara liesmiņ as? Tomēr es ceru, ka turpmā k jū s
pasargā sat manu sirdi no šā dā m bēdā m, tā pēc lai dziedam nu.» To sacījis, viņ š sauca
priekšā un dziedā ja šos dziesmu pantus:
Es, visā spēkā strā dā dams,
Nevis pie darba piedzenams,
It gurdens esmu palicis
Un visai tik ne apkusis.
Ak, dievs, uzlū ko žēlīgi,
Š os manus sviedrus apsvēti,
Lai tie pil tev par pateikšan',
Par labu tuvā kam un man.

VIII
Jaukā sestdienas pēcpusdienā pašā tai gada laikā , kad pļavas stā v visā ziedu greznumā ,
staigā ja vientulīga puķ u lasītā ja pa košu ieleju, kura stiepā s tā ļu uz dienvidus vakara pusi
un izplatījā s par lielu pļavu, aiz kuras bij redzamas druvas un ciemati; citā di bij tā ieleja
apņ emta no visā m pusēm ar kuplu lapu mežu, un pā r viņ u valdīja brīnišķ īgs klusums, tā ka
nebij dzirdama pat ne ganu gavilēšana un suņ u riešana. Bet pieminētai puķ u lasītā jai
nestā vēja vis laikam prā ts un domas nedz pie šā s jaukā s vietas, nedz pie puķ u bagā tības, jo
viņ as vaigs bij smags un sērīgs, acis asarainas, bez nekā da jautruma un brīžam pat drusku
vienaldzīgs. Šis viņ as izskats nesaderēja nekā di ar tā s jaunumu, skaistumu, daiļo augumu,
jauko vietu, darbu un gada laiku. Ikkatru puķ īti viņ a plū ca gandrīz ar žēlumu, it kā bū tu
vēlējusi no visas sirds tā m mū žīgi ziedēt nekā kā dai veltīgai rotai un novīstošiem pušķ iem
paīsinā t viņ as mū žu. Pēdīgi, kad tomēr ar visu nesteigšanos bij sakrā jies labi daudz puķ u uz
rokas, tad viņ a izgā ja malā un apsēdā s koku ēnā pie kā ju celiņ a, kurš gā ja gar pļavmalu
mežam cauri. Tur sēdēdama, viņ a mēģ inā ja vairā k reižu vīt vaiņ agus, bet tas darbs nekā di
neveicā s, jo ikkatru reizi, kad bij kā du puķ īti pielikusi, noslīdēja rokas ar iesā kto darbu
klēpī, lauzā s nopū tas iz krū tīm un prā ts padevā s atkal grū tā m domā m. Brīžam viņ a
klausījā s un skatījā s, it kā kaut kā gaidīdama pa celiņ u no meža puses, noslaucījā s veikli
lakatā , pieņ ēma cik iespējams mierīgu seju un sā ka darīt savu darbu. Pēc kā diem
acumirkļiem iznā ca no meža jauns cilvēks darba vīra apģ ērbā un nesdams cirvi uz rokas.
Vaiņ agu darītā ju viņ š ieraudzīja tik tad, kad bij pavisam no meža ā rā un viņ ai gluži tuvu, jo
tā sēdēja pie pašiem pēdējiem kokiem un krū miem, kuri bij celiņ am uz pļavas pusi. Kaut
gan varēja nomanīt, ka viņ š nebū t nebij domā jis še kā du cilvēku atrast, tad tomēr viņ a sejs
nepazaudēja no sava mierīgā aukstuma neviena grā da un šī negaidītā satikšanā s neuzsita
neviena burbulīša taī klusā ū denī. Tā pat mierīgos soļos, kā nā cis, viņ š nogriezā s no celiņ a,
piegā ja pie jaunekles, uzlika tai roku uz pleca un sacīja laipnā joku balsī: «Klau, Lien, tu nu
esi plū kusi manā pļavā puķ es. Man ir prā ts tevi noķ īlā t.»
«Kaut jau bū tu noķ īlā jis,» viņ a atbildēja, nepaceldama acu nemaz uz augšu.
«Nu, ja otrreiz atradīšu, tad nezin kā bū s, vai tiksi vaļā vai ne.»
«Dievs zin vai otras reizes vairs sagaidīsi!» Liena valdīdamā s atbildēja, bet savaldīties
tomēr nespēja, jo pie tiem vā rdiem viņ ai sā ka līt asaras darā mā vaiņ agā . «Drīz varbū t
novītīs manas puķ es pavisam, neziedēs vairs nekā dā pavasarī un arī tavā s pļavā s ne, kur
viņ as bij gan jaukā kas nekā citur visur. Var bū t arī, ka šie ir man pēdējie vaiņ agi šinī ielejā ,
kura bij mīļā ka par visā m, un tad lai staigā citas — laimīgā kas puķ u lasītā jas pa Irbēnu
pļavā m! Tad ardievu, jaunība, ardievu, laimība, un ardievu tu arī, Kaspar!» To sacīdama,
viņ a sakampa cieti un vilka pie sevis Kaspara roku, uz kuras sā ka tecēt klusi asaru strautiņ i.
Pēc kā da brītiņ a viņ a saņ ēmā s no jauna un runā ja tā ļā k: «Šovakar atkal bū s Prā tnieks pie
mums, laikam vedīs kā dus mērniekus arī līdz, un uz rītdienu ir Oļiņ i apsolījušies izdot
viņ am par mani gala vā rdu. Es vairs gandrīz nemaz nesaprotu, nesajēdzu, kas ar mani
notiek un kas notiks, jo aiz sirdsēdā m ir prā ts pavisam samulsis, to dzirdot, nesot un ciešot,
kas man pēdējā laikā brū k virsū . Es vēlētos gan labā k šovakar no pasaules pazust nekā visu
to piedzīvot, kas nu atkal nā ks. Man tuvojas ar reizi nelaime un briesmas: no tevis, manu
mīļo, spiež man šķ irties, ko es pavisam nespēju iedomā t.» Un, to sacīdama, Liena saturējā s
ar abā m rokā m pie Kaspara rokas it kā slīcējs pie kā da zara. «Un, to iedomā jot, ka man jā iet
un jā dzīvo pie Prā tnieka, nā k šaušalas. Viņ š ir, Kaspar, ļauns cilvēks, kaut gan citā ds
izrā dā s; arī tev bū tu no viņ a jā sargā jas, jo man tā vien izskatā s, ka viņ š meklē rakt tev
slepen bedri. Es zinā ju, ka tu pēc dienvida nā ksi šurp garā m uz sētas taisīšanu, tā pēc, no
bodes nā kdama, kurp saimniece mani nosū tīja pēc dažā dā m vajadzībā m priekš tiem pašiem
gaidā miem viesiem, nā cu pa šejieni, jo ļoti vēlējos ar tevi parunā ties, kamēr vēl nav nekas
neatdarā ms padarīts. Neviena man nav, kas bū tu līdzcietīgs un grū tos brīžos iestiprinā tu,
kā vien Annuža, bet no tā s mani sargā tā pat kā no tevis, un tai krauj gandrīz tikpat
pā restību virsū , cik tev, kuru es vairs nespēju dzirdēt un panest, tā pēc dod tu man
padomu — ko lai es īsti daru, kā lai atsvabinu citus no tiem nepatiesiem un negodīgiem
apvainojumiem, kas manis dēļ ceļas?»
Kaspars, kas bij pēc sava ieraduma, tā ļumā skatīdamies, labi ilgi izdomā jies, tad teica itin
mierīgi un gandrīz vienaldzīgi: «Kad Oļiņ u iedomas ir tavam prā tam tik ļoti pretī, tad bū tu
nejēdzība no tevis, ja tu nodotos par tā das aklas pašmīlības upuri. Oļiņ i, cik saprotams,
nemeklē vis tavas labklā jības, bet sava labuma vien un grib tevi, ar vā rdu sakot, pā rdot
Prā tniekam par labā m robežā m. Bet, zinā ms gan, ka, ja tu viņ u prā tu nepildi, tad tev tur
vairs palikšana nav un jā meklē piemešanā s citur, līdz — ja tu arī joprojā m to vēlies —
varam savienoties.»
«Grū t ir gan man tā du sava prā ta saņ emšanu iedomā t, bet grū tā k arī viņ u prā tu pildīt un
pie Prā tnieka iet; tomēr nevaru izšķ irt, ko lai daru,» Liena, vaiņ agus uz rokas turēdama, lēni
un domīgi runā ja, izskatīdamā s līdzīga tā m noplū ktā m un vīstošā m puķ ītēm, kuras bij
savijusi vaiņ agos. «Ja es arī tā izdarītu, Prā tniekam atsacītu un pie tevis izietu, tad mums
visur un vienā di jā baidā s no viņ u riebšanas, jo miera viņ š tad mums neliktu līdz kapam, kā
es viņ u pazīstu un kā viņ š pats ir jau uz dažiem izsacījies. Tā apzinā šanā s, ka tev arī un
manis dēļ jā cieš varbū t visu mū žu, darītu mani divkā rt nelaimīgu. Bet, ja es spētu pie
Prā tnieka iziet, tad bū tu jel miers, ja ne iekšķ īgi, tad tomēr ā rīgi, jo es esmu šaī lietā nesusi
tik daudz krusta, ka pēc laimes vairs neilgojos, bet vienīgi ja pēc miera.»
«Par riebšanā m un vajā šanā m mums daudz jā bīstas nebū tu,» Kaspars sacīja, «jo mēs tad
varētu pavisam no šā vidus aiziet vai uz manu dzimteni, vai citur — vaļā stā v visa plašā
dieva pasaule.»
«Še gan tev laikam uz priekšu lā ga dzīve nebū s šā vai tā ; par to laikam daži stipri gā dā , lai
tev iemēro vai pavisam tā , ka nevar nemaz dzīvot, vai arī lai atdod tavu mā ju tū liņ Oļiņ iem,»
Liena sacīja vēl bēdīgā k nekā papriekšu. «Pats Oļiņ š gan gluži tik ļauns nav, bet pati gribētu,
lai jū s izdzen vai šodien. Tā pēc tad arī Prā tnieku un mērniekus bū tu nēsā jusi vai klēpī.»
Kaspars par šo ziņ u nebū t neuztrū kā s, bet, brītiņ u padomā jis, runā ja mierīgi tā ļā k, it kā
nekas virs zemes nespētu viņ u pakustinā t: «Jā , ka viņ i mani grib izskaust, to noprotu, un ka
tas viņ iem izdosies, par to nešaubos, vienkā rt, tā dēļ, ka es še kā ienā cējs stā vu viens pats
bez nekā da pretošanā s spēka; otrkā rt, tā dēļ, ka esmu gandrīz visiem aizriebis,
nemeklēdams pie neviena draudzības, bet sacīdams allaž un ikkatram, ko domā ju, jo tas ir
manā dabā ; tad, treškā rt, arī tā dēļ, ka es nevienai uzmā kšanai nepretošos nedz ar viltu,
nedz ar taisnības ieročiem.»
Liena kā du acumirkli domā ja. «Man arī gan tas labā k patiktu, ka, ja mēs kā dreiz savienotos,
tad pavisam no šā vidus aizietu, jo miera še, kā jau teicu, nebū tu tad no nevienas puses.»
«Nu jā , to tad laiks rā dīs,» Kaspars atteica, «bet tagad pā rdomā  — vai tu spēsi
nenožēlodama staigā t man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņ a
daudz apsolīt nevaru, bet drīzā k gan varbū t dažu grū tu nastu. Tā pēc pā rbaudies ar prā ta
aukstumu, kas tev nā ksies vieglā k: vai iet pret sirdi pie Prā tnieka, kur varbū t laicīgu raižu
bū s mazā k, vai nā kt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņ ā var dažā di klā ties, bet
nekad gan laikam bagā tīgi un pilnīgi. Es tev izsaku visu, kā ir un kā var bū t, lai tu pati brīvi
izvēlies, jo uz šo vai to pierunā ts cilvēks, kad viņ am piedzīvojumi un prā ts ir sirdi
atdzisinā juši, meklē allaž tiesības žēloties, ka vīlies, palaizdams laicīgu labumu un
skriedams murgu liesmiņ ā m pakaļ. Arī tu nevari dot šaī brīdī savai sirdij pilnas taisnības, jo
mīlestība ir arī viņ u pa daļai apreibinā jusi. Pā rdomā vēl labi un tad, kuru soli sper, to sper
pati no sevis, neatsaukdamā s uz nevienu citu.»
Liena cieta labu brītiņ u klusu, sevī domā dama, un tad sacīja: «Tev laikam ir bēdas par to, ka
man pēc bū s žēl, ka es negā ju pie Prā tnieka, bet pie tevis, un sacīšu to tavu vainu?»
«To es nemaz nesaku, ka tā notiks un ka tu tā darīsi, bet es to pieminu tik tā dēļ, ka tā var
notikt un ir arī noticis; tā pēc tā dos svarīgos dzīves brīžos ir jā skatā s allaž uz to pēdīgo, kas
var nā kt, bet tā dēļ vis nav vajadzīgs tam pēdīgam tū liņ nā kt, un viņ š nenā ks arī. Tomēr, ja
viņ š nā k, tad cilvēkam nav vajadzīgs nožēlojot gausties uz citu, bet, ko ir darījis, to darījis
pats: pats vainīgs pie laimes, pats pie nelaimes.»
«Man liekas, mīļais, ka tu vēl laikam par manu mīlestību šaubies vai arī manis nepazīsti,»
Liena sā pīgā balsī sacīja.
«Nepavisam!»
«Bet kā dēļ tu tā runā ji? Es nevaru apjaust, cik lielai nelaimei tur vajadzētu nā kt, kur es
varētu nožēlot to, ka bū tu izgā jusi pie tevis, bet ne vēl tev ko pā rmest, jo tu esi izsacījis visā
šaī lietā man tikai to vajadzīgo padomu, kaut gan tev vajadzēja bū t manam vā jumam par
atspaidu un par stiprumu.»
«Man, mīļā , nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē,» Kaspars, Lienas roku
spiezdams, runā ja, «jo to jau es zinu bez vā rdiem un bez tavas sacīšanas, bet arī to, ka
cilvēka prā ts nepastā v mū žam vienā ds, jo dzīves vēji viņ u groza. Bet lai nu tas viss paliek, jo
es ticu, ka tu sapratīsi manas domas pareizi un nepiedauzīsies savā ceļā pie maniem
izteikumiem. Savu prā tu es esmu izsacījis, un tev ir vaļa viņ u, ja iespēj, pieņ emt vai arī
nepieņ emt. Tev arī nebū s pieņ emt manu padomu uz vietas un bez nekā das pā rbaudīšanas,
vai tie der arī priekš tevis, — jo to, ko es saku, to es saku vairā k tik tā , kā es darītu, bū dams
tavā vietā , proti: ja Oļiņ i mani spiestu uzņ emt tā du dzīves ceļu, kurš ir man pretī prā tam,
tad es papriekšu viņ iem izskaidrotu, ka tas man nav darā ms, un, ja ar to nepietiktu, tad es
no viņ iem atstā tos un meklētu patvara citur; bet es nemaz nenosaku, ka tev arī bū s tas
iespējams un teicams, kaut gan ikkatru, kam tik stingrs prā ts, es cienītu. Padoma došana ir
arī savā ziņ ā grū ta un īsti tā diem cilvēkiem, kuri gandrīz ikkatru padomu pieņ em, tā pēc ka
viņ iem nav iespējams to izsijā t. Bet tad pēdīgi, kad padomam slikti augļi, tad devējs vainīgs,
tā dēļ vislabā kais padoms ir tas: mā cīties iztikt ar savu padomu un sava padoma nekad
otram neuzspiest, bet labā k cik spējams izsargā ties no padoma došanas.»
«Nebīsties vis, ka es spēšu jau tik drīz tavu padomu pieņ emt,» Liena runā ja drusku jautrā k,
«kaut gan atzīstu viņ u par labu, bet Oļiņ i, lai gan viņ i šaī lietā mani spiež pildīt tikai viņ u
prā tu, ir man pa daļai tikpat kā vecā ki, tā pēc saņ emt pret viņ iem tā du galvu bū tu man pa
daļai pret apziņ u, jo viņ i ir man darījuši un vēlējuši arī diezgan laba; bet tomēr atkal, kad
iedomā ju, ka man jā iet pie Prā tnieka, tad uzņ emos labā k visus citus grū tumus nekā to.»
Kad viņ i vēl bij kā du brītiņ u runā juši, tad Liena kļuva nemierīga un sā ka taisīties uz mā ju.
Š ķ iroties viņ a teica vēl Kasparam: «Es nevaru tev, mīļais, apslēpt kā das sirds bailības, kura
man neizprotama, un pati nezinu, kur un kā viņ a ceļas; tomēr allaž, kad iedomā ju par mū su
savienošanos, tad tā mani baida, it kā kad tuvotos kā ds tā ļš negaiss. Bet man liekas, ka tas
ceļas vairā k no tiem biedinā jumiem, lā stiem un nelaimes pasludinā jumiem, kas man jā dzird
no saimnieces un citiem. Ko tu, mīļais, par to saki? Vai tā dā m iepriekšjū tā m var bū t dzīvē
kā da nozīme?»
Kaspars paraustīja tik plecus un, kā likā s, negribēja atbildēt uz šiem vā rdiem nekā , bet, kad
redzēja, ka Liena gaida cieti atbildes, tad sacīja pēc kā da brītiņ a it kā negribēdams: «Var bū t
un nevar bū t — kā pats cilvēks to grib un spēj vai arī kā kurš to lietu uzskata un pieņ em.»
Š ī atbilde gan Lienas neapmierinā ja, jeb vismazā k Liena tā s nesaprata, tomēr viņ a pēc visas
šā s sarunā šanā s jutā s daudz stiprā ka un drošā ka it kā tā ds, kuram ir parā dīts ceļš pēc tam,
kad viņ š maldījies ilgu laiku bīstamā s vietā s.
Tagad Liena, saņ ēmusi savas puķ es, vaiņ agus un bodes pirkumus, gā ja pa to celiņ u birzē
iekšā , pa kuru Kaspars bij nā cis, jo viņ š aizgā ja tā ļā k uz savu darbu.
Kad bij birzei cauri un iznā ca atkal klajumā , no kurienes varēja jau Irbēnus redzēt, tad —
dievs zin kur atgadījies — Pietuka Krustiņ š pilnā rakstnieka un tautieša apziņ ā ar papīru
rulli padusē un labi garos matos nā ca kā pasaukts pa braucamo ceļu uz Irbēniem, tā ka
Lienai bij gribot negribot ar viņ u jā satiekas pašā tai vietā , kur viņ as teka uzgā ja uz
braucamā ceļa. Kaut gan Pietuka Krustiņ š, redzēdams, ka Liena nesteidzas, gā ja arī ļoti
lēnā m, tomēr viņ š nokļuva pie minētā s vietas kā dus acumirkļus agrā k un apstā jies gaidīja,
līdz Liena pienā k. Kad viņ a bij vairs tik kā dus soļus vien atstatu, tad, cepuri paceldams un
nolocīdamies, viņ u sveicinā ja: «Sveika, cienījamā tautiete!»
No pirmējā s skumjības un grū tsirdības nebij Lienas sejā pazīstamas vairs gandrīz ne pēdas,
vismazā k priekš Pietuka Krustiņ a ne. Viņ as stiprā daba spēja sirdsēdas citu priekšā savaldīt
un apslēpt, tamdēļ arī tie vā rdi, ar kuriem viņ a saņ ēma Pietuka Krustiņ a sveicinā jumu, uz
viņ u pašu nemaz neskatīdamā s, skanēja pilnīgi kā uzzobošana: «Vesels, vesels, slavenais
tautas dēls!»
«Lū gtu, jaunkundze, vai jums nepatiktos atļaut man to laimi palīdzēt nest jū su jaukos
vaiņ agus?» Pietuka Krustiņ š, kā du soli pretī steigdamies, jautā ja.
«Nepatiktos vis,» Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstā šanā s
tā ļā k.
«Bet lū gtu, jaunkundze, jū s neliegsat man jel iet jums līdzā s?» — tā Pietuka Krustiņ š, Lienai
līdzsteigdamies un patiesi kā lū gdamies, izsaucā s.
«Vēlēt gan arī nevēlēšu,» Liena atteica, iedama veiklos soļos projā m.
Pietuka Krustiņ š, bū dams vēl arvienu kā du soli aiz Lienas, bet cīzdamies tikt viņ ai līdzā s,
pusteciņ os iedams, sā ka runā t: «Jā , jā , cienījamā jaunkundze, cilvēka mū žs ir raibs kā pupu
zieds: te glaimo mū su sirdīm liega laimība, te atkal mētā viņ u drū mīgas likteņ a aukas ar
savā m tumšā m bangā m gar sirmā m sadzīves klinšu sienā m; te paceļ mū su fantā zija uz
saviem ideā līgi burvīgiem spā rniem augstu teorijā , te atrodamies un nogrimstam atkal, par
piemēru, sīkos ikdienišķ i praktiskos rū pestos, kuri kavē mū su gara lidinā šanos aiz zvaigžņ u
sistēmas citā ā rpasaulīgā gaišumā . Arī jums, jaunkundze, ir tagad, kā vispā rīgi dzirdams,
kā ds bēdu mā konis aptērpis jū su laimības horicontu, bet esat tik pastā vīgi mīlestības
temperamentā un nepametat cerības, jo šis zelta eņ ģ elis pats nav pametis kaunā neviena,
kas vien ir turējies neatkarīgi pie viņ a. Arī manas krū tis ir šaī ziņ ā sā pīgi piemeklētas,
analizētas un pā rbaudītas, tā ka tā s vā tis, ko liktenis manā dvēselē tik nežēlīgi sitis un viņ as
nervus satriecis, nav vēl nebū t sadzijušas un laikam nesadzīs arī. Mīlestība ir atstā jusi manā
sirdī nelaimīgus, daimonīgus un sērīgus iespaidus, tā pēc es arī spēju tik melankolīgi jeb sēri
dziedā t, tā pēc es arī spēju pilnīgi sajust un notaksēt jū su bēdas līdz pēdējam atomam, caur
ko drīkstētu bū t jums par bēdu biedri, kuram jū s droši varat uzticēt to, kas jū su sirdi spiež,
jo dalītas bēdas, kā ģ ermā ņ i saka, ir tikai pusbēdas.»
«Man nekā du bēdu nav ar tevi ko dalīt, un, ja bū tu, tad tomēr tu viņ u nest nevarētu,» Liena
strupi atteica.
«Jū su fiziognomija gan to nerā da, ka jums bū tu kā das bēdas bijušas, bet publikai ir jau sīki
tas zinā ms, un tautas balss ir dieva balss, kā grieķ i saka; tā pat arī tas, ka es tā du bēdu
neprotu nest, nav dibinā ts vā rds, jo mana sirds, kuru vēl skū pstīja nesen Cefīrs Floras
klēpī[ 168 ], ir tagad kā poda gabals un salauzīta kā lilija no aukas ziedonī, tā ka es gan
laikam nespēšu aizsniegt sava dzīves ideā la. Mīlestības dievība jeb Līga, kuru jau vecie
helēņ i dēvēja par Amoru, bēg no manis. Es laikam nevarēšu apprecēties.»
«Kad nevari — neprecies.»
«Bet praktiski dzīves apstā kļi mani uz to spiež, jo kā lai uztic svešam cilvēkam
saimniecību?»
«Nu, kad spiež, tad precies.»
«Jā , bet mana mīlestība kavējas un meklē sava sapņ u tēla citā ideā līgā un dzejīgā pasaulē, jo
prozaīgā , ikdienišķ ā zemes virsū viņ a tā neatrod.»
«Kad tā ir, tad ej un precies citā pasaulē.»
«Bet tā ir, jaunkundze, tik tā da izfantazēta pasaule, kur neviens nedz precējā s, nedz tiks
precēts.»
«Tad iztiec ar savā m fantā zijā m.»
«Tomēr es gan šķ ietu, ka spēšu sevi pā rvarēt un piespiest uz precēšanos šepat, jo es jū tos
šaī ziņ ā stiprs diezgan, tā ka enerģ ijas un centienu man uz to netrū ks.»
«Pā rvaries vien un precies.»
«Bet drū mīga un sēra paliks mana sirds tomēr arvienu, jo viņ a ilgosies allaž pēc mū žam
neaizsniedzama ideā la.»
«Kad tā ir, tad neprecies.»
«Tomēr es raudzīšu arī šaī lietā sevi pā rspēt, jo nav labi cilvēkam, kad viņ š garīgi visai
apcietinā jas. Mums bū s sevi uzvarēt, jo iekš tā cilvēks parā da vislielā ko dū šu, kad apprecas
pret visu savu fantā ziju.»
«Jā , jā ,» Liena strupi atteica, jo viņ ai bij apnicis likt Pietuka Krustiņ am griezties kā kaķ im
pēc savas astes. Tomēr viņ š nepalika vis mierā , bet stā stīja vienā di un joprojā m par
platonisku jeb augstu dvēseļu mīlestību, pēc kuras viņ a sirds slā pstot un kuras viņ š pie šā s
pasaules cilvēkiem meklējot velti.
Kamēr Pietuka Krustiņ š, iedams Lienai līdz, tulkoja tā savas sirds dziļumus un augstumus,
tikā m iebrauca Irbēnos pie Oļiņ iem Prā tnieks ar vecā ko palīga mērnieku Raņ ķ i, kuram bij
uzdota jaunu robežu izdzīšana, kā vecais jeb īstais mērnieks tā s iezīmējis rullī. Visi Oļiņ u
mā jas ļaudis bij uz kā jā m, rīkodamies vairā k nekā uz kā dā m godībā m un skraidīdami ā trā k
nekā pie ugunsgrēka dzēšanas; tur tika kauts, vā rīts, cepts, kapā ts, skaldīts — tīri kā kā dā
muižas saimniecībā . Puiši un puikas — cits uz to krogu pēc bairīša, cits uz otru pēc vīna, cits
uz trešo pēc konjaka, araka[ 169 ] un zeltera, jo bij dzirdēts, ka ar šo pēdējo dzērienu
mērnieki mēdzot atskaidrot dū šu, kad nevarot vairs dzert. Kaut gan klēts bij no visā m
rīkošanā s vietā m labi attā ļu, tad tomēr ne tik vien pagalmā , bet pat «dū mu istabiņ ā » un
pagrabā citā di nerunā ja kā tik vien ar pusbalsi. Kad Liena ar Pietuka Krustiņ u atnā ca, tad bij
visa gā dā šana pašā spēkā . Laime tik, ka Oļinietei nebij šoreiz daudz vaļas nedz arī drošības
troksni celt, citā di gan Liena bez lielā kas pā rmā cības nepaliktu, bet šoreiz, par žēlumu,
nevarēja vairā k nekā kā tik, pusteciņ us garā m skriedama, zobus sakodusi, iekniebt viņ ai
sā nos un uzsaukt saspiestu balsi: «Vai nu tikpat reiz atnā ci?»
Klēts, kuras vidū sēdēja pie galda aiz pievērtā m durvīm sveču gaismā Prā tnieks ar Raņ ķ i, bij
izpušķ ota meijā m, papardēm, vībotnēm un citiem tā diem sētmalu un lauku ziediem. Vienā
sienmalā bij uztaisīta labi liela gulta, pie otras stā vēja skapis, bet pret vidu un pašā gaišā kā
vietā Oļinietes pū ra lā de ar visiem saviem uzkrā sotiem putniem, par kuriem pati
aizmaksā jusi žīdam cimdu pā ru. Aizdurvī sēdēja, plecus uzrā vis un saīdzis, kā ds tīnis[ 170 ].
Uz galda bij izlaists mērnieka rullis[ 171 ], tā ka turpat atlikā s vieta arī kā dā m pudelēm,
glā zēm, cigā riem un šķ īvim ar baltu maizi un sieru. Mērnieks bij pusmū ža vīrs ar
iedzeltainiem, pasprogainiem matiem, gludeni nodzītu seju, mazā m, pelēkā m, gandrīz
drusku iezaļganā m acīm un caurcaurīm tā dā izskatā , no kura uzticība bēg. Viņ a valoda
skanēja brīnum strupi, nemīlīgi un, var sacīt, nežēlīgi jeb necilvēcīgi. Viņ š nolika patlaban
pie malas dzēšamo gumiju, zīmekli un linijā lu, ar kuriem bij līdz šim uz ruļļa strā dā jis.
«Tā tad nu, jaunskungs, ir tā s vajadzīgā s robežas no tā m, kas nā košu nedēļu dzenamas un
par kurā m man bij zinā šana, iztaisītas, tā ka vēl beigā s paliek tik šī pati Irbēnu mā ja,»
Prā tnieks pačukstēdams runā ja. «Bet tagad saņ emat naudu par visā m, tad padarīsat gan arī
to, kas pie šā s mā jas bū s vajadzīgs.» Viņ š, to sacīdams, izvilka iz krū ts kabatas papīrā satītu
vīkstolu un sā ka taisīt vaļā . «Šī nauda, jaunskungs, ir atkal tā pat priekš jums vien; par pašu
mērnieka cienīgu tēvu tiks gā dā ts vēl sevišķ i, tā pēc nemaz nav jā baidā s, ka jums no viņ a
puses varētu celties kā das nepatikšanas, ja arī viņ š uzietu, ka daža robeža atradusies citā di,
nekā bij iezīmējis. Lū k, še ir visi vīkstoliņ i tā pat, kā satīti un kabatā iebā zti, — neesmu
taisījis nemaz vaļā , nedz arī skatījies, tik vien saņ emdams uzrakstīju vā rdus: no Bambā na
piecdesmit rubļu, no Stū raiņ a sešdesmit, no Strū vuļa četrdesmit, no Ķ ēpas piecdesmit —
pavisam divi simti. Un tad,» — tā viņ š, likdams pēdējo naudu ar īpašu svaru uz galda, sacīja,
«no Oļiņ a tēva septiņ desmit pieci. Tad jū s izdarīsat gan arī priekš viņ a visu, kas bū s
vajadzīgs.»
Mērnieks, kurš pa to starpu bij sā cis vēl drusku uz ruļļa strā dā t, it kā nemaz Prā tniekā
neklausīdamies, saņ ēma naudu tik vienaldzīgi un patiesīgi kā kā du sen gaidītu parā du un
noglabā ja to kabatā , nemaz neskaitījis un neapskatījies.
«Lai nu še, jaunskungs, iet, kā iet pa slā taviešiem, bet, kad tiksim čangaliešos, tad ies gan
savā di,» Prā tnieks galvu papurinā dams un pasmīnēdams, sacīja. «Tur man arī ir pazīstamu
diezgan un jau tagad sola vien naudu.»
«Bet to vien jū s pieraugā t, ka jums kur nemetas,» mērnieks piemetinā ja auksti, it kā viņ am
pašam nebū tu tur nekā das daļas.
«Nu, par to vis, jaunskungs nebēdā jat; gan es zinā šu saņ emt karstu dzelzi ar lū škā m[ 172 ],»
Prā tnieks, lepni galvu uz augšu pasizdams, atteica. «Bet tagad gan varam iemest, jo nu esat
diezgan gudrojuši un labojuši. Tad parunā sim vēl par tā m Oļiņ a tēva robežā m.» To
sacīdams, viņ š piepildīja glā zes.
Mērnieks, kurš tikā m atkal skatījā s domīgi rullī, atbildēja, acu nemaz nepaceldams: «Es
tagad pat viņ a robežā s lū kojos, bet tur nav gandrīz vairs iespējams nekā darīt, jo mērnieka
cienīgs tēvs jau pats arī, kā liekas, ir apzīmējis otru pusi drusku ciešā k.
«Jā , es jau zinu gan, kā das tā s robežas izskatā s, jo mērnieka cienīgs tēvs pats man viņ as
izrā dīja pēc tam, kad Oļiņ a tēvs bij pie viņ a ciemoties; bet tur var taisīt vēl labu tiesu citā di.
Tomēr, jaunskungs, esat tik labi, baudīsim drusku uz jaunu dū šu un izdošanos!»
Mērnieks arī paņ ēma glā zi kā aiz gara laika, ļā va Prā tniekam savu glā zi pie tā s piesist un
tad izdzēra. Pēc tam iededzinā ja jaunu cigā ru, kad bij iesviedis veco, pusnopīpēto kaktā .
Tad
Prā tnieks, ar salmu uz ruļļa rā dīdams un pā r rulli pā rliecies, runā ja atkal tā ļā k: «Lū dzu,
jaunskungs, parā dat rullī to lielceļu, kurš iet Irbēnu mā jā m garā m uz muižu!»
«Raug, še,» mērnieks atbildēja, ar zīmēkli pā r rulli vilkdams.
«Un līkšņ a jeb ezera līkums?»
«Tas ir še.»
«Tā , tā ,» Prā tnieks apskatīdamies sacīja un rā dīja atkal ar salmu uz ruļļa. «Tad še bū s
laikam tas pliena kalns, kurš stā v Irbēnu mā jai rīta pusē?»
«Jā , tas ir tas,» mērnieks, laizdams kuplus dū mus, atteica.
«Nu labi, labi,» — tā Prā tnieks tā ļā k, «tagad iet robeža taisni starp abā m dzīvojamā m ēkā m
visai zemei cauri, bet viņ u varētu griezt pa lielceļu uz Gaitiņ u pusi un tad viņ pus Gaitiņ u
sētas atkal viņ u daļā no lielceļa līdz ataugai pā r tīrumu, kurš tad kristu Oļiņ am, un nolaist
pēc tam stā vu lejā , lielceļam pā ri, tā ka tā pļava, kas lejpus lielceļa, un tas lielais mežs paliek
arī Oļiņ am. Gaitiņ iem tad varētu atlaist taī vietā līdz ezeram kā du daļu no tā trū das purva,
kurš stā v starp abā m dzīvojamā m ēkā m. To tad var arī viegli izskaidrot un aizbildinā t, kā dēļ
tas tā darīts, jo saimniekam ir ļoti par labu, kad viņ a zeme pieiet pie ū dens malas.»
«Tik ļoti robežas izlocīt nevar iedrošinā ties, jo mērnieka cienīgs tēvs varētu ņ emt to ļaunā
un atcelt vēl tā ļā k atpakaļ, nekā tagad ir,» Raņ ķ is teica cieti un skarbi.
«Par to, jaunskungs, nebēdā jat nenieka, jo gā dā ts tiks, ka mērnieka cienīgs tēvs tā s lietas
nemaz neredzēs,» Prā tnieks apmierinā dams atbildēja.
«Jā , bet bez mērnieka cienīga tēva nā ks vēl pā r visu izlīdzinā šanas komisija, un vismazā k tā
nebū s ar šā du robežu mierā .»
«Nu, par komisiju, jaunskungs, ir vismazā kā bēda, jo daži viņ as locekļi, kas tur nā ks no
valsts puses, stā v Oļiņ am ļoti tuvu. Mērnieka cienīgs tēvs no sevis nesacīs nekā , un, kad tie
visi cietīs klusu vai arī aizstā vēs šo pusi, tad lielskungs vai muižas kungs vien necelsies
pretī,» — tā Prā tnieks izskaidroja. «Turklā t pa Gaitiņ a pusei komisija nebū t neies, jo viņ š,
tas jaunais, ir visiem ieriebis. Ja jū s, jaunskungs, tomēr nevarētu palaisties uz to, ko es saku,
tad drošības dēļ varam darīt vēl tā : aizņ emat no tā tīruma kā du puspū ra vietu vairā k vai arī
no trū das purva kā du pū ra vietu mazā k, lai tad komisijai tiek drusku vai no tīruma ko
atlaist, vai no purva ko pielikt.»
«Bet es nemaz nevaru ticēt, vai komisija tik akla bū s, ka tā du robežu atstā s,» mērnieks
sacīja smiedamies, «pa visu Slā tavu nebū s otras tik trakas robežas.»
«Droši, droši,» Prā tnieks uzstā ja, «jo šo robežu komisija atstā s bez neviena vā rda, lai viņ a
bū tu vēl trakā ka.»
Kad mērnieks uz to nekā neatbildēja, bet skatījā s arvienu savā rullī, jo viņ š reti vien mēdza
acis pacelt, tad Prā tnieks runā ja atkal tā ļā k: «Oļiņ a tēvs ir lēnīgs vīrs — pats viņ š laikam ar
jums nedz runā s, nedz var arī šā dā s lietā s ko izrunā t, jo tikko viņ u reizi mēs abi ar
saimnieci varējā m piespiest nobraukt pie mērnieka cienīga tēva; bet tā gan viņ š vēlas, lai
jū s tā du robežu taisot, pavisam pati saimniece to ļoti grib. Un, īsti sakot, tas ir viena alga,
kā du robežu starp šīm divā m sētā m dzen, jo, vai ilgi vai īsi, viņ as paliks abas tik vienam
saimniekam — Oļiņ am, tā dēļ ka otrs, tā ds ubags, kā tas ir un kā Oļiņ a tēvs viņ u sauc,
nevarēs uz dzimtu savas mā jas iepirkt, tā pēc šā da robeža palīdzētu izspiest viņ u drīzā k
laukā , par ko tikpat kungs, kā valsts un, ar vā rdu sakot, visi priecā tos, jo viņ š, tas malēniešu
diedelnieks, še nekas vairā k nav kā tik visiem pretinieks un starp visiem nemiera cēlējs —
tā ds neuzticams, ļauns un kā pusmēms staigā . Nezin ko varbū t viņ š nedomā par jums
pašiem.
Mērnieks paņ ēma līnijā lu un sā ka rullī zīmēt, bet taī pašā brīdī bij dzirdama stipra zvanu
skaņ a un ratu rībēšana. Abi runā tā ji drusku satrū kā s. «Laikam bū s citi mērnieka jauni
kungi,» Prā tnieks uzceldamies sacīja. «Izzīmējat vien jū s, jaunskungs, visu, kā vajaga, es
iešu un viņ us kā du brīdi uzkavēšu.» Ar šiem vā rdiem viņ š izsteidzā s ā rā , kur ieraudzīja
patlaban pilnā jonī ratus ar trim zirgiem un vairā k ilkšu zvaniem pagalmā iebraucam.
Pagalma vā rti nebij priekš tā da aizjū ga diezgan plati, tā pēc tie, ar varu triekti, līdz ar vienu
stabu izgā zā s un salū za. Pie istabas durvīm tika viss triektais aizjū gs uz pēdā m apturēts.
Iekšā sēdēja pavisam divi mērnieki un Švauksts par braucēju, bet visi trīs, kā varēja redzēt,
bij jau pilnā dū šā . Švauksts, turpat priekšā sēdēdams, izrā va pulksteni iz kabatas ar visiem
spīduļiem un sacīja labi dikti: «Par cwancich minut finf werst fertik!» Oļiņ š bez cepures, ļoti
laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzā s pretī, sacīdams vairā kas reizes:
«Labdien, mīļie jauni kungi, labdien, labdien!» Švauksts atbildēja līdz ar citiem: «Dank,
dank, Oļing papa!» Arī Prā tnieks piesteidzā s no otras puses un tikpat pazemīgi kā Oļiņ š.
Kad visi bij ar piepalīdzēšanu izkā puši no ratiem, tad Oļiņ š ņ ēma pajū gu savā ziņ ā un
nobrauca rijas priekšā . Visi zirgi bij putā s un elsā ja. Divi no tiem piederēja pašam
Š vaukstam un viens viņ a pušelniekam. Ilksīs bij tas pats lielais, sarkanais, kuru Oļiņ š
vā rdoja pērn Miķ eļa vakarā stadulā .
Atbraukušie, kad parunā jā s vēl kā du brītiņ u pagalmā ar Prā tnieku, tika vadīti no viņ a uz
klēti. Mērnieki, jauni puiši, bet, nebū dami no dzimuma latvieši, latviski lā gā nemā cēja un
gribēja mā cēt; bet Švauksts turpretī negribēja latviski mā cēt vai viņ am bij žēl un kauns, ka
mā k latviski, tā pēc arī brīžam nevarēja izprast, ko viņ š grib sacīt. Klētī viņ i sagā ja danciski
vien.
«Ha, College, sie haben auch, was zu saufen!» pirmais no atbraukušajiem mērniekiem,
pudeles ieraudzīdams, uzsauca savam vecā kam biedrim, kurš, kā zinā ms, bij tur priekšā un
tagad, savas darba lietas nokopis, stā vēja klēts vidū , viesus saņ emdams. Iekam viņ š spēja
kā du vā rdu atbildēt, tad jau otrs jaunais mērnieks ienā kdams, kā ju stipri uz grīdas sizdams
un cepuri ap galvu griezdams, iesā ka dziedā t visā spēkā :
Der Alte, der die Stunden misst,
Hat Sand in seinem Glase,
D'rum er denn auch so mü rrisch ist
Von Fers' bis auf die Nase.
:,:Hä tt' er im Glase unsern Wein,
Was wü rden das fü r Zeiten sein!:,:
Vecā kais mērnieks Raņ ķ is dziedā ja gan arī līdz un turklā t ļoti jaukā un stiprā tenora balsī,
tik vien ne ar tā du dū šu kā jaunie, bet Švauksts kliedza pa vidu, kā iedomā jā s, un Prā tnieks
rā dīja ar vaiga laipnumu, ka viņ š tai dziedā šanai pilnīgi piekrīt.
Pa tā m starpā m bij jau pienā cis vakars un saule uz iešanu. Pietuka Krustiņ š, kurš Oļiņ am
pirmā k pieprasīja, vai mērnieki esot pie viņ a, bet, kad Oļiņ š atbildēja, ka viens esot gan, bet
tagad guļot, tad aizgā ja uz birzi, kā pats sacīja, garam spēka smelties un apsolījā s vakarā
atnā kt, kaut gan netika nemaz uzaicinā ts. Viņ š turēja cieti savu vā rdu, jo, tikko bij izdzirdis
zvanus skanam, tad tū liņ arī devies atpakaļ. Oļiņ u atkal pagalmā sastapis, Pietuka Krustiņ š
tam stā stīja, turēdams sarullētu papīru rokā , ka viņ š, tā pat kā Luteris, uz medīšanas
bū dams, neesot vis pavadījis laika veltīgi, bet sacerējis odu[ 173 ] jeb augstu garīgu slavas
dziesmu un tas neesot vis ikkatra vīra un ikkatra brīža darbs, jo tur vajagot savienoties
mā kslai ar augstiem fantā zijas spēkiem, bet par visā m lietā m bū t pašam ceronim[ 174 ]
savā personā reliģ iski aizgrā btam un garā paceltam pā ri par ikdienišķ ību. «Es jums, Oļiņ a
tēv, labprā t gribu likt šo savu jaunā ko sacerējumu jeb gara ražojumu pirmam dzirdēt.» Un,
to sacīdams, sā ka lasīt dziesmu Oļiņ am priekšā . Bet pašā laikā pā rbrauca kā ds puisis no
kroga ar dzērienu kasti, un Oļiņ š aizsteidzā s viņ am pretī, pamezdams Pietuka Krustiņ u ar
savu augsto slavas dziesmu pagalmā vienu pašu. Viņ š gan apstā jā s tū liņ no lasīšanas un
sauca, Oļiņ am aizejot: «Lai šim brīžam paliek, es izlasīšu gan citā izdevīgā brīdī.» To
sacīdams, viņ š salocīja papīru, iebā za to kabatā un gā ja uz klēti, no kurienes skanēja atkal
līksma dziedā šana.
Oļiniete, redzēdama viņ u aizejam, sauca iz «dū mu istabiņ as»: «Vēl aizvelkas viens vazaņ ķ a
uz klēti! Kas gan tur viņ us visus pierīdinā s! Mērnieki vien bij aicinā ti un Prā tnieka Andžs,
bet tagad pienā ks citu gandrīz vairā k.»
Oļiņ š uzvilka arī savus adītos svētdienu svā rciņ us, paņ ēma kā das pudeles bairīša padusē,
nogā ja uz klēti un iedams sacīja: «Jums, jauni kungi, ir laikam jā dzīvo gluži sausā ?»
«Nav vis, nav vis, Oļiņ a papa, sausā !» — tā Švauksts ar Pietuka Krustiņ u reizē atsaucā s.
Oļiņ š viņ os nemaz neklausījā s un sniedza pudeles Prā tniekam, sacīdams: «Andž, taisi nu tu
vaļā !»
Š vauksts paņ ēma no galda cigā ru pakiņ u, kura bij gan laikam paša Oļiņ a pirkta, un, pats jau
vienu no tiem kupli pīpēdams, piedā vā ja Oļiņ am: «Bite, onkul, cigar,» — bet Oļiņ š neņ ēma,
laikam jau tā dēļ, ka viņ š maz pīpēja, bet jo vairā k aiz nepatikšanas pret Švaukstu, ka tas
viņ a mā jā viņ a paša mantu piedā vā kā savu. Vēlā k, kad Raņ ķ is viņ am piedā vā ja ņ emt no
tiem pašiem cigā riem, tad viņ š paņ ēma vienu, dziļi palocīdamies un gandrīz ar trīcošiem
pirkstiem.
Pietuka Krustiņ š, novedis Oļiņ u drusku savrup, teica viņ am paklusu, ka, ja esot vajadzīgs ar
mērniekiem ko runā t, tad viņ š iztulkošot vā ciski un latviski.
«Gan, dēls, iztiksim tā pat bez tulkiem,» Oļiņ š atbildēja ierastā diktumā un nogā jis piesēdā s,
cigā ru nelā dzīgi iededzinā dams un apmērcēdams pa daļai sveces taukos.
Oļiņ am klētī esot, Prā tnieks aizsteidzā s tā pat bez cepures, ar cigā ru rokā uz «dū mu
istabiņ u» rīkot sieviešus pie vakariņ u salikšanas. Viņ a sejs bij tik pilns gā dā šanas, rū pju un
steidzamu darīšanu kā vai pašam pils maršalam vai ceremoniju gā dniekam pie kā zu
izrīkošanas. Kaut gan viņ a rīkošana bij pavisam nevajadzīga, tomēr Oļiniete pieņ ēma
Prā tnieka vā rdus visur it kā ar cienīšanu un bijā šanu, sacīdama vienā di: «Jā , jā , jā , Andž, jā .»
Tur savu veiklumu un zinā šanu izrā dījis, Prā tnieks aizsteidzā s atpakaļ uz klēti tikpat veikli,
kā nā cis.
Drīz tika dotas vakarīņ as, pie kuru salikšanas Liena Oļinietei palīdzēja. Oļiņ š nespēja tukšo
bairīša pudeļu vien nokopt, ko ēdot izdzēra.
Pēc vakariņ ā m uzaicinā ja Švauksts mērniekus spēlēt kā rtis, un nepagā ja vēl ne pusstundas,
kad bij pametis jau vairā k par divdesmit rubļu. Vēl gan citā di miera nemestu, vismazā k tik
ilgi, līdz Š vaukstam netrū ktu naudas, ja netiktu dota tēja, zinā ms, līdz ar groku.
Ja citā reizē kā ds iedrošinā tos spēlēt Oļiņ a mā jā kā rtis, tad tā ds bū tu, zinā ms, nelaimīgs
cilvēks un tiktu izvadīts vismazā k ar negodu, bet tagad, ja mērniekiem bū tu vajadzīgs, Oļiņ š
padotu pat savu bībeli kā rtīm par pameslu.
Grokas dzeršana negribēja nemaz mitēties, tā ka Oļiņ a iegā dā tais konjaka un araka padoms
tikko netapa pā rspēts. Pa vidiem netrū ka arī jautru gan vā cisku, gan latvisku dzeršanas
dziesmu, kurā m arī Prā tnieks sā ka pēc iespējas piebiedroties. Tā s gan dū rā s Oļiņ am ausīs
kā abējā s pusēs griezīgi zobeni, tomēr viņ š nerā dīja ne tik vien nekā das pretības, bet
uzcītā s turēt vaigā pat labpatikšanu. Mērnieki nosēdinā ja viņ u arī pie galda un ietaisīja
labu, stipru groku, kā das gan Oļiņ š nekad nemēdza dzert, bet šoreiz nevarēja nekā darīt.
Tad nosprieda uzsā kt ikkatram pa kā rtai savu dziesmu, ko tad visi kopā dziedā ja. Pie Oļiņ a
kā rta apstā jā s, jo uz Prā tnieka, Švauksta un Pietuka Krustiņ a uzmudinā šanu viņ š atbildēja,
sacīdams: «Dziedat vien, dēli, paši, es tā du dziesmu nemā ku.» Bet, kad arī mērnieki un pat
viņ u vecā kais sā ka uzstā t: «Saki, saki, vecais, nerunā niekus!» — tad Oļiņ š teica: «Dziedat
tad no manas puses, ja gribat, to par krambambuli[ 175 ].»
Pietuka Krustiņ š, pie Oļiņ a piegā jis, runā ja, ka paši dieva vā rdi atvēlot cilvēkam savā laikā
priecā ties, savā bēdā ties, ka arī pats Dā vids esot dancojis[ 176 ] un Zā lamans dziedā jis
liriku[ 177 ], tas ir, augstas dziesmas.
«Priecā ties, dēls, var gan,» Oļiņ š atbildēja, «bet, zinā ms, iekš Tā Kunga un nevis iekš miesas;
Dā vids dancoja arī Tam Kungam, bet nevis Baalam[ 178 ]. Un tad vēl jā prasa: kurš mā cēja
savus grēkus tā nožēlot kā Dā vids? Mēs, kuri nespējam tā grēku atzīt kā viņ š, nedrīkstam
arī tā grēkot.»
«Jā , jā , Oļiņ a tēv, tas ir viss pēc teoloģ ijas loģ ikas,» Pietuka Krustiņ š apstiprinā ja, tad gā ja
pie galda un izsauca mērniekiem kā taisnības un tiesas vēstnešiem augstu laimi. Švauksts
bij laikam šo darbu piemirsis, tā dēļ izsauca laimi tū liņ tautas zeltenēm un dziedā ja: «Augsta
laime tā m!» — bet mērnieki dziedā ja: «Sie leben hoch, sie leben hoch!» Pēc tam atkal
Pietuka Krustiņ š — latviešu, vā cu un igauņ u tautā m, kuru dēli še sēdot šovakar kopā ;[ 179 ]
tā pēc lai šis vakars paliekot par stū ra akmeni šo tautu saderībai. Dziedā ts jeb, labā k sakot,
bļauts tika atkal tā pat kā papriekšu, un šī bļaušana neapstā jā s gandrīz vairs nemaz, jo,
līdzko viens savu dziesmu beidza, tā cits atkal ar savu uzsā ka, kur klā t taisīja ar pudelēm un
citiem traukiem uz galda visā du troksni.
Oļiniete ienā ca ar savu veco kalponi klētī vietu taisīt. Pati viņ a nesa palagus un segas pa
priekšu, un kalpone nā ca ar siena nastu, aiz kuras viņ as pašas seju nevarēja necik redzēt.
Viens no jaunā kiem mērniekiem bij nodomā jis, ka tā ir tā pati jaunā , proti, Liena, kura
palīdzēja salikt vakariņ as un tēju. Tikko bij vecenīte nastu atraisījusi un sā kusi sienu
izlīdzinā t, tā viņ š sakampa to un iekrita ar visu sienā , dziedā dams:
Tā das meitas es mīlēju,
juhai dī, juhai dā ,
Kurā m vaigi sarkanbalti,
juhai dī, juhai dā ! — utt.
Visi citi bez Oļiņ a dziedā ja līdz, tā pēc arī nebij dzirdama vecenītes kliegšana: «Vai, vai!
jaunskungs, laidiet mani vaļā ! Vai es vairs kā da meita?» — nedz arī Oļinietes saukšana:
«Jaunskungs, jaunskungs, tā jau ir mū su Edes mā te!» Bet jaunskungs kampa tik vecenīti un
skū pstīja, līdz pēdīgi citi arī to misēkli ievēroja un sā ka visā kaklā smieties, ar rokā m
plaukšķ inā t un kliegt «bravo!». Tad šis nelaimīgais, atjēdzies un savu riebīgo kļū du
pamanījis, uzlēca un bij aiz riebuma un dusmā m gluži kā ā rprā tā . Vispirms viņ š paķ ēra no
galda kā du pudeli un laida to pret sienu ar tā du spēku, ka visa klēts piešļakstēja un stikla
gabaliņ i bira pa visiem kaktiem. Pēc tam sā ka pa vā ciski lamā ties, sirdīties, spļaudīt un
lā dēt bez gala: «Verfluchter Teufel! Du abscheuliches altes Aas! Eklige Krö te! Der Satan
mö ge sie holen!» Īsti biedru uzzobošana un smiekli viņ u iekarsēja jo vairā k.
Pēc tam sā kā s dzeršana atkal no jauna, bet jo lielā kā spēkā ; apkaunētais dzēra, gribēdams
izdzēst šo nepatīkamo notikumu no prā ta, bet citi dzēra, gribēdami darīt to piedzīvoto joku
vēl saldā ku. Sievieši, tikko vietas uztaisījuši, aizgā ja steigšus projā m; arī Oļiņ š, kad pusnakts
nā ca jau pā ri un apskurbušie, lielā ko trakumu izlaiduši, sā ka mesties gurdenā ki — jo trauki
bij pa lielā kai daļai saplēsti un gandrīz viss vai un izdzerts vai izlaistīts — atvadījā s,
atstā dams Prā tnieku savā vietā , kurš pēc tam uztaisīja vēl no paliekā m brangu dū šu, jo,
Oļiņ am klā t esot, viņ š dzēra maz.
Svētdienas rīts bij kluss, skaidrs un jauks. Prā tnieks, kurš gulēja dzīvojamā mā jā , uzcēlā s
drīz pēc tam, kad Oļiniete izvadīja ganus. Arī Oļiņ š bij jau augšā un, nosēdies pretī zinā mai
Marijas bildei, lasīja pirmā s rīta lū gšanas. Prā tnieks, tā pat svā rkus vien uzmetis, iegā ja pie
viņ a iekšā un, labrītu padevis, sū dzējā s, ka esot viņ am arī galva drusku durna, kaut gan
dzēris neticis tikpat kā nemaz.
«Jā nu,» Oļiņ š nopū zdamies atbildēja, «kamēr še grēku pasaulē mītam, tikā m arī Tas Kungs
it kā pā rbaudīdams ļauj tam ienaidniekam uzlikt mums dažus nepelnītus grū tumus pie
miesas un dvēseles, bet, kad bū sim beiguši to ceļu, tā s miesas, «tad mums kaitēs vairs
nenieka».» To sacīdams, viņ š noņ ēma brilles un, uz grā matas nolikdams, atkal svēti
nopū tā s.
Patlaban ienā ca arī Oļiniete, kura, Prā tnieku ieraudzīdama, sacīja: «Vai ciemiņ š jau
uzcēlies? Laikam ir bijusi cieta vieta; gaismiņ a svīda, kad vēl apgū lā s; es dzirdēju gan, kad
ienā ca.»
«Kas, Irbēnu mā t, vietai kait? Vieta bij kā kungam, bet par ierastu laiku miegs ilgā k nenā k.»
«Nu, kā jel tad vakarā visus apguldīji? Vai Pietuka Krustiņ š ar Švaukstu aizgā ja?» — tā
Oļiniete. «Vietas gan es pataisīju tik priekš mērniekiem vien: vecam gultā un jauniem
zemē.»
«Vai tiem bij jā meklē vairs kā da vieta? Tie atrada vietas visur,» Prā tnieks atbildēja. «Gulēt
gan aizgā ja tik tad, kad bij viss tukšs un gandrīz arī viss sadauzīts. Var viņ i dzert!»
«Vai Š vauksts ar Pietuka Krustiņ u arī plēsa traukus?» Oļiniete ar apspiestā m dusmā m
jautā ja.
«Laikam Š vauksts gan vai vienu glā zi sasita.»
«Tad gan vajadzēja parā dīt durvju,» Oļiniete, nevarēdama vairs valdīties, teica.
«Vai nu tā dēļ jā rā da jau durvis?» Oļiņ š apmierinā dams sacīja. «Ko tur var darīt? Tā pat,
jā saka, kad vilku vidū esi, tad jā kauc līdz.»
«Ak tā ? Kas šis ir gan par lielu kungu? Jau izēdas, izdzeras par velti un tad saplēš vēl
traukus. Viņ š ir tik mērnieku atvedējs, tā pēc lai dzīvo pie saviem zirgiem; par tiem negā dā
neviens.»
«Lai ir, lai ir!» Oļiņ š apsauca. «Kad tas krusts bū s reiz pā rgā jis, tad bū s pā rgā juši arī visi
Š vauksti un citi.»
«Jā , izdošanas gan jums tiek,» Prā tnieks sacīja, «bet par velti tomēr tā s nebū s...»
«Jā , jā , Andž, es arī nupat gribēju prasīt, kā jel izdevā s,» Oļiniete krita ar nepacietību
Prā tniekam valodā .
«Iztaisīju visu tā pat, kā runā jā m,» Prā tnieks stā stīja tā ļā k it kā par kā du nieka lietu. «Jums
krīt vēl tas tīrums aiz otrējiem līdz ataugai un viņ iem atkal tā plienainā kalna virsa jū su
zemei apkā rt līdz ezeram.»
«Lai tad kā ! Ak tu dieviņ !» Oļiniete iesaucā s pilnā priekā . «Nezin kā gan es dievam to
atdarīšu!»
«Jā , bet simtu rubļu gan mērniekam iedevu,» Prā tnieks sacīja paklusā k un it kā
aizbildinā damies. «Mazā k nebij ko dot, tagad gandrīz visi tā dara: pa simtam vien, pa
simtam vien dod, ar mazā k baidā s iesā kt runā t.»
«Labi, labi, Andž,» Oļiniete sacīja pieticīgā labpatikšanā , rokas salikusi. «Vai gan simts rubļu
ir priekš tā das robežas kā da nauda? Tie var atnā kt atpakaļ pa divi gadi.»
Oļiņ š še nesacīja nekā , bet tik paberzēja pieri un negribot nopū tā s. Viņ š sajuta laikam iekšā
kā du grauzēju un tika rauts šinīs ceļos ar varu it kā koks, kas iegā zies straumē ar visiem
zariem un saknēm.
«Zinā ms gan,» Prā tnieks apstiprinā ja. «Bet var bū t, ka caur šo pašu lietu nā k vēl cits —
daudz lielā ks labums: nav gan domā jams, ka Gaitiņ i spēs savu mā ju iepirkt, bet, ja arī spētu,
tad tik šauri un nederīgi iemērīta mā ja nav nemaz pērkama. Tomēr, ja viņ i ar labu iziet, tad
jums gan paliek arī viņ u daļa, jo pušelniekam ir pirmā roka un cits, kā jau sacīju, nevarēs uz
tā das robežas nā kt; bet tad jums, kad jū s gribat viņ a daļu paturēt, tik jā dod atlīdzinā šana
par mā jā m un par zemes labošanu un ieplatīšanu,[ 180 ] tā pēc es gribu gā dā t, lai viņ iem
tiek jā iziet bez nekā ...»
«Tā , tā , Andž, tā !» Oļiniete priecīgi iesaucā s.
«Un var bū t, ka tas notiks itin drīz. Slazds jau ir gatavs — jā rauga tik iedzīt iekšā . Bet
nevajaga vien par to nekā runā t...»
«Vai, vai! ko nu, Andž, par to bīsties,» Oļiniete iekrita valodā , «no manas mutes neizies ne
peles pīkstējiens, tik vien tu, veci, pievaldies, ka neizpļā pā , mēle tevim diezgan svabada ir.»
«Ko man piekodini, to liec vērā pati!» Oļiņ š atbildēja. «Bet ko mēs svētdienas rītā tik daudz
par laicīgā m lietā m runā jam? Dosim labā k godu tam, no kura viss labums nā k.»
Pēc tam sapulcējā s visi mā jas ļaudis vidējā istabā uz rīta lū gšanu, tik vien Oļinietes dēla vēl
trū ka, kurš nedrīkstēja tikt modinā ts, bet gar viņ a gultu turpat dibena istabā bij jā staigā uz
pirkstu galiem, un, kad Oļiņ š ar Prā tnieku no turienes iznā ca, tad pati aizklā ja logu ar gultas
segu.
Bij izgadījies, ka pašu laiku neatradā s istabā nevienas dziesmu grā matas, tā pēc Oļiniete
iegā ja pieliekamā kambarī, kur maizes skapja augšplauktā stā vēja brīžam grā matas. Tur
viņ ai gadījā s uzķ ert Lienas dziesmu grā matu, kuru tā bij atnesusi jau sestdien līdz ar
drēbēm, gribēdama iet svētdien uz dieva namu un zinā dama, ka svētdienas rītā klētī nebū s
ejams. Oļiniete atsita ā tri vā ku, gribēdama redzēt, kas tā par grā matu ir, — un atrada iekšā
Kaspara bildīti. Acumirklī iesitā s viņ as sejā niknums, un viņ a gribēja tū liņ saplosīt bildīti
gabalu gabalos, bet, drusku savaldījusies, paķ ēra turpat esošo maizes griežamo dū ci,
izdurstīja jeb izrakņ ā ja ar to bildītei acis, sagā nīja seju un tad ielika to tā pat līdz ar grā matu
skapī atpakaļ, paņ ēma no viņ a citu dziesmu grā matu un iegā ja istabā uz rīta lū gšanu.
Š oreiz Oļiniete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņ a lielījā s, dziedā ja tā , ka bij jā tur
patiesi ausis cieti. Tagad viņ ai ar bij iemesls tik stipri dziedā t — lai, kā viņ a domā ja, var
dievam atlīdzinā t to, ka tas licis mērniekam pā rtaisīt robežu.
Pēc rīta lū gšanas iečukstēja Prā tnieks Oļiņ iem, ka viss dzeršanas iegā ds esot vakar
iztukšots, tā pēc lai nosū tot vēl pēc jauna, jo kad celšoties, tad zā ļu atkal vajadzēšot. Par
maltīti arī lai gā dā jot, dū ša bū šot jā uztaisa no jauna, un priekš maltītes gan neaizbraukšot.
Tū liņ atkal izrīkoja abus puišus uz savu krogu katru un vienu kalponi vēl uz tuvā kiem
zvejniekiem un makšķ erniekiem pēc zivīm.
Patlaban bij saliktas brokastis uz galda, kad ienā ca Pietuka Krustiņ š — sabozies un, kā
varēja redzēt, ar briesmīgā m paģ irā m, bet savu manuskriptu jeb, kā pats sacīja, tautas
mantu nesa cieši padusē. Viņ š, kad gulēt taisījā s, izgā ja no klēts, gribēdams atspirdzinā ties,
bet neienā ca vairs; tik vien tagad otrā dienā celiņ a malā , uz klēti ejot, bij redzams kaņ epēs
liels viļaknis, par ko atkal, zinā ms, Oļinietei tika ko sirdīties. Švauksts bij aizstreipuļojis uz
rijas priekšu līdz saviem ratiem un gulēja tagad tur piesaulē apakš ā das kā paradīzē, bet
Pietuka Krustiņ š bij iedzīts istabā gan laikam visvairā k no rīta vēsuma un no slā pēm, jo
ienā cis, plecus raustīdams un drebinā damies, prasīja tū liņ dzert. Pasniedza labu lielu krū zi
dzēriena, no kura atlikā s vairs kā da lā se vien dibenā , kad viņ š bij padzēries. Pie brokastīm
Pietuka Krustiņ š negā ja, kaut gan aicinā ja, bet apsēdā s uz sola ar visu «tautas mantu»
padusē.
Ē dot nā ca runa par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cilvēkam nav jā nes savi grēki
vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu varot viņ us visus atdot un likt Pestītā jam uz
muguras.
«Man manas sirds jū tas tā nepaļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītā jam virsū ,» —
tā Pietuka Krustiņ š, garā pā r citiem paceldamies, sacīja.
«Es neskaitu nekā ,» Oļiniete atteica, jo viņ ai bij uz Pietuka Krustiņ a dusmas, «bet lieku vien
viņ am droši visus grēkus uz muguras, lai viņ š nes, tas dieva jērs, tā pat kā krusta
koku[ 181 ]. Kā da tur man bēda! Es viņ am par moku un sā pju algu atdodu visas savas
nastas, jo vai viņ am nav spēka un vai viņ š pats nav manis meklējis un mīlējis? Es gan nezinu
otra tā da dvēseļu brū tgā na, kā ds viņ š ir; brīžam, kad ņ emos, tad izstā stu viņ am visu savu
sirdi gal' no gala un neapslēpju itin nekā .»
«Tā pat kā laulā ti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu
savu klā šanos,» Oļiņ š sacīja.
«Ko nu laulā ti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?» — tā atkal Oļiniete,
gribēdama bū t vienā di par Oļiņ u pā rā ka. «Vai gan laulā ti izstā sta visu viens otram? Meli
vien! Bet viņ a priekšā es nebēdā ju, lai mana sirds ir vai cik melna, — saņ emt viņ š saņ em to
ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņ am īsti patīk, viņ š pats saka, ka
veseliem ā rsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā un par dieva
bērnu negribas nevienam bū t. Kas, redz, kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķ ots ar
skaistumiem un kā rumiem; bet dieva bērniem — tiem jā bradā pa ērkšķ iem.»
«Kas muļķ is ir, tas pa ērkšķ iem bradā ,» Pietuka Krustiņ š izsacīja it kā netīši, savā nodabā .
«Ak tā , muļķ is?» Oļiniete atkliedza jau ar dusmā m. «Nu savā laikā gan redzēsim, kurš bū s
muļķ is bijis, vai es uz šaurā ceļa, vai tu uz platā ; paši raksti saka:
Daudz tur staigā , bet gan redzēs,
Ka tie bū s pievīlušies.
Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savā m pasaules gudrībā m kaunā  — tā s ir viena
negantība dieva acīs. Pielū gties, lū k, pielū gties, noraudā ties un savas vainas atzīt — to tie
skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras bū tu jā pērk par naudu; bet man ir pielū gšanā s,
atzīšanā s un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņ ā dziedam:
No žēlastības vienīgi
Es dzīvoju it priecīgi.
«Jā , Oļiņ a mā t,» — tā Pietuka Krustiņ š atbildēja dziļā nopietnībā , «tava pā rliecinā šanā s
saietas pilnīgi ar teoloģ ijas likumiem.»
Tā lieta gan laikam vilktos vēl tā ļā k, bet patlaban Antoniņ š, kā Oļiniete pati savu dēlu sauca,
bij uzmodies un — kā arvienu — sā ka visā kaklā bļaut. Oļiniete iešā vā s kā bulta iekšā un
iznesa viņ u tā pat dīcošu nešus ā rā , bet, klēpī sēdot, viņ am tikko nemetā s kā jas pie zemes.
Pa kā du brīdi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: «Stā vi
nu, dēliņ , liels!»
Pietuka Krustiņ š, kad bij apsildījies, atvadījā s un gā ja projā m, teikdams, ka esot jā steidzas
uz mā ju, jo šodien bū šot svētdienas skola[ 182 ]. Prā tnieks izgā ja viņ am līdz ā rā un pieteica,
lai, garā m iedams, pasakot vecam Gaitiņ am atnā kt pa kā du brīdi šurp, jo viņ am esot kā ds
cilvēks iedevis priekš tā kā du parā da naudu. Bet tā vien lai sakot, ka Kaspars nedzirdot.
Lienas vis pie galda nebij, tik vien ienā ca nokopt. Kambarī, traukus noliekot, tā sacīja
Oļinietei, kura arī tur iegā ja, ka gribot iet uz baznīcu.
«Nejēga!» Oļiniete iesaucā s. «Vai vēl nebū si savas tiepas atmetusi? Šodien ir jā dod
brū tgā nam gala vā rds — tikpat kā precinieku diena—, bet pati skriešot uz baznīcu! Un tad
vēl jā taisa kungiem pusdiena arī — tik daudz darba...»
«Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmā k, ka pie
Prā tnieka neiešu,» Liena atbildēja lēni, bet viņ as balss skanēja patstā vīgi. «Tā pēc tas ir ne
tik vien veltīgi, bet pat aplam, ka tu to cilvēku tā dā ziņ ā kavē un maldini.»
Š ie vā rdi Oļinieti ierā va atkal nejēdzībā , viņ a sā ka plosīties, lā dēt un lamā ties tā pat kā
arvienu, kad dzirdēja šā du atbildi no Lienas. «Bet pie tā , kuru tu esi iedomā jusi, pie tā tu arī
neiziesi, kamēr es dzīvošu! Var bū t, ka nā košā s nedēļā s kungs iztrieks viņ u pavisam no
mā jas, tad lai iet suņ us sist un zirgus zagt. Ja tu ietu pie Prā tnieka, kas tad viņ am liegtu
atnā kt arī šurpu kā dreiz paciemoties? Tad es arī ļauna nevēlētu un lū gtu vēl kā dreiz par
viņ u dievu, bet, ja tu no viņ a neatstā jies, tad es, tā pat kā toreiz sapnī, kad tiktu pie viņ a klā t,
tad knaibītu vien, līdz saknaibītu gluži gabaliņ os. Mani tu laikam gribi grū st kapā tā
diedelnieka dēļ? Ak tad šī ir tā atmaksa par kopumu, par izaudzējumu, par izvilkumu no
dubļiem? Neklausīšana un patgalvība ir manas mīlestības alga! Lai nu redz un skatā s pats
dievs, kā dara! Kad es tevi tā mā cīju? Tiesa ir, kā veci ļaudis saka: «Izvelc suni no ū dens, un
viņ š tev iekodīs rokā .» Kad es to zinā tu, tad es paņ emtu labā k čigā nu bērnu audzēt nekā
tevi. Labu darīdama, esmu nopelnījusi kaunu sev un visiem saviem radiem. Lai nu visa
pasaule smejas, ka Oļiņ a mā tes audzēkne iet pie malēniešu nabaga! Es pie viņ a neietu, lai
viņ š te manā priekšā vai izstieptos!»
Kamēr Oļiniete tā plosījā s, tikā m Liena nolika baznīcas drēbes, paņ ēma no skapja savu
dziesmu grā matu un sacīja tā pat mierīgi kā arvienu: «Par audzējumu un kopumu es tev
pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi, lai vai pieci gadi pret
vienu; bet ar šā m iedomā m tu liec mani pavisam mierā  — piepildīties viņ as nevarēs
nekad.» To sacījusi, Liena izgā ja ā rā un atstā ja Oļinieti gandrīz kā pusā rprā tā : kliedzam,
lā dam, matus un drēbes plēšam un aiz dusmā m raudam.
Liena izgā ja drusku ā rpus mā jas un apsēdā s kā dā iemīlētā vietiņ ā , ežmalā pie rudziem.
Mierinā damā s viņ a gribēja lasīt dziesmu grā matā , bet uzšķ irot ieraudzīja Kaspara bildīti,
par kuru divkā rt iztrū kā s: pirmkā rt, tā dēļ, ka to atrada šai grā matā , jo tagad tik vēl
atminējā s, ka vakar steigdamā s bij viņ u tur ielikusi, bet gan veselu; otrkā rt, tā dēļ un tā dēļ jo
vairā k, ka tagad atrada viņ u sagā nītu. Bildīte palika viņ ai rokā , bet grā mata izslīdēja zemē.
Bā lums un sā rtums mainījā s stipri Lienas vaigos, pā r kuriem noritēja arī kā das straujas
asaras. Lielu laiku viņ a sēdēja, to bildīti uzlū kodama un visu citu aizmirsdama. Pēdīgi, it kā
drusku atjēgdamā s, pacēla no zemes mīļo svēto grā matu, kuru zinā ja pa pusei no galvas, bet
kurai apzinā jā s darījusi tagad pā restību tikpat caur to, ka, no laicīgā m jū tā m pā rspēta, viņ u
aizmirsa un ļā va tai noslīdēt zemē; tā pēc tagad, it kā pielū gdamā s un no jauna
salīdzinā damā s, grā matu noskū pstīja.
Prā tnieks bij tū liņ pēc brokastīm izgā jis sava zirga apraudzīt un atsiet. Atpakaļ iedams, viņ š
ieraudzīja Teni nā kam — vestēs, sasmērētos zā bakos, svētku dienu pīpi rokā un bā rdu
patlaban kā nodzinis.
Prā tnieks pagā ja viņ am kā du gabaliņ u pretī un sasveicinā joties sacīja: «Raug, raug, Irbēnu
tēvs tagad tīri jaunā kungā .»
«Jā , dēls, nu esam abi, kā smejies, kā rtas biedri un brū tgā ni,» Tenis atbildēja ar saviem
cēliem smiekliņ iem, pie kuriem bij nomanā ms jau pilnīgs zobu trū kums. «Redzēs, kā nu
katram laime sviedīsies.»
Prā tniekam, kā likā s, šī Teņ a veiklā atbilde drusku ķ ērā s, kaut gan runā tā js nemaz
nedomā ja, ka viņ a joks atdursies pie otra patiesības. Prā tniekam uz to nebij nekā das lā ga
atbildes; viņ š gribēja jokot kaut ko pretī, bet tas viņ am nekā di neizdevā s.
«Jā , dēls, ko lai darā m?» Tenis, it kā Prā tniekam izlīdzēdams, sacīja. «Kad, kā smejies, mēle
mutē, tad pamēļo.»
Prā tnieks ieaicinā ja Teni pie rijas kambarī un sā ka stā stīt, ka tagad esot patlaban tas laiks,
kur ikkatrs, kas negribot nogulēt, gā dā jot par to, lai neiekrītot ar kaimiņ iem nelā ga robežas,
bet par tā m še, Irbēnos, bēda neesot, jo tā s tikšot izdzītas abiem par labu. Kaimiņ u robežas
apdzīšot papriekšu un jau laikam tū liņ nā košu nedēļu, tā pēc viņ š gribot Tenim arī pieminēt,
ka tagad esot gandrīz pats pēdējais laiks, kur vēl tie, kas neesot līdz šim taī lietā nekā
darījuši, varot to panā kt, jo pēc bū šot viss tas nepanā kams, ko tagad varot vēl par nieku
iemantot, kad tik noejot rītu pie mērnieka cienīga tēva.
«Nu labi gan, mans bērns, tad es rītu dēlu sū tīšu,» Tenis cēli atbildēja.
«Jā , bet es tev nupat gribēju sacīt, ka dēlam tu nedrīksti teikt par to lietu nekā ,» Prā tnieks
paklusu sacīja. «Viņ š ir savā das dabas cilvēks, kurš tai lietai var bū t drīzā k par kaiti nekā
par labu, tā pēc tev jā iet pašam, un viņ am par to nav vajadzīgs nemaz un nekā iepriekš zinā t,
citā di viņ š tevis nelaidīs.»
«Tas var gan, dēls, bū t, bet es uz savu roku vien nekur nevaru aizskriet: man, kā smejies, īsi
spā rni,» Tenis atbildēja, pīpes galviņ u cēlā k izgrozīdams.
«Par spā rniem nebū tu liela bēda, jo tos var aizņ emties.»
«Kur gan, dēls, aizņ emsies? Tagad, kā smejies, vajaga spā rnu ikkatram pašam priekš sevis.»
«Nu, ja tev nav, tad es aizdošu,» Prā tnieks teica un uzlika divdesmit pieci rubļi uz lodziņ a,
pie kura viņ i runā dami stā vēja. «Lū k, še ir.»
«Bet es, Prā tniek, dēls, nezinu nemaz, kā smejies, kur pie mērnieka ieiet, nedz arī ko runā t.»
«Gan dabū si zinā t — es arī tur bū šu rītu muižā un mērnieka cienīgam tēvam iepriekš par
tevi ieminēšos; tik ej vien no paša rīta projā m un nesaki nekā nedz dēlam, nedz citam.»
«Paldies, paldies, dēls par padomu un palīgu!» Tenis, naudu saņ emdams, sacīja. «Bet vai tik
cienīgs mērnieka tēvs nebā rsies vien?»
«Kad ar prā tu visu darīsi, kā dēļ tad bā rsies?» Prā tnieks iedrošinā ja. «Man nav ilgā k vaļas,
tā pēc tagad ej tik mā jā un liec vērā visu, kas sacīts, bet, lū dzams, nesaki nevienam nekā .»
Oļiņ š, dzirdēdams sievu pa kambari kliedzam, gā ja turp raudzīt, kas tur esot par nelaimi.
«Ko tu, Mad, plosies svētdienas laikā , kur klā t vēl ciemiņ i mā jā ?» viņ š, durvis pavēris,
jautā ja.
«Vai dieviņ , vai dieviņ !» Oļiniete, viņ ā nemaz neklausīdamā s, kliedza joprojā m. «Lai viņ a
ietu labā k vai pie žīda, vai pie čigā na, vai arī pie nabaga, kam kules plecos, bet pie tā vien es
viņ as nevaru laist! Kaut viņ u čū ska nokostu vai briedis nospertu! Vai dieviņ , vai, vai! sirds
plīsīs, sirds plīsīs!» Un, tā kliegdama, viņ a atkrita uz miltu lā des, sacirtusi abas rokas matos.
Oļiņ š iegā ja iekšā , durvis aizvērdams, un, rokas salicis, nopū tā s: «Kungs, atpestī viņ u no
ļauna, jo viņ a pati nezina, ko dara.»
Vai šis lū gums Oļinieti savaldīja vai arī viņ ai pašai bij aiz lielas dusmošanā s pietrū cis spēka
trakot un plosīties — to nevar zinā t, bet rimt viņ a gan norima, tik vien elsā ja un mēģ inā ja
saplosīt savus kamzoļus, bet tie bij stiprā ki par viņ u.
Uz vīra pierunā šanu Oļiniete sā ka pamazā m cik necik apmierinā ties, jo viņ š tai ieskaidroja,
ka īsti šaī brīdī varot bū t tā da nesavaldīšanā s pašiem par kaiti uz visiem laikiem. Ja tagad,
kur patlaban esot visā m mērīšanas bū šanā m jā izšķ iras, Prā tnieks dabū šot zinā t, ka Liena
viņ am cieti atsaka, tad viņ š arī varot atstā ties no visas gā dā šanas, tā pēc neesot tas jā dara
Prā tniekam nemaz zinā ms, bet jā atliek gala vā rds uz priekšu. Ja varbū t notiekot, ka Gaitiņ i
šo vietu atstā jot un aizejot citur, gan tad arī Liena atstā šot savas iedomas, no kurā m tagad
sirds karstumā negribot šķ irties. Šā das lietas, ja viņ as spējumā izpaužot, esot allaž jā nožēlo.
«Tā pēc,» — tā viņ š vēl beidzot teica, «neesi jel tik nejēdzīga, bet savaldi savu sirdi, kā vēl
dieva vā rds mā ca: «Un jebšu mēs kā rdinā ti topam, ka mēs tomēr pēc uzvaram un virsū
paliekam.»»
Pa brītiņ u ienā ca arī Prā tnieks, kurš, Oļinieti uzlū kodams, jautā ja, kas mammai kaitot, vai
esot spēji sasirgusi.
«Viņ ai, Prā tniek, dēls, reizēm uznā k tā di grū ti piemeklēšanas brīži, jo Tas Kungs nav
ļaunajam aizliedzis ņ emt mū su vā jā s sirdis pā rbaudīšanā [ 183 ], bet tomēr no naglu rētā m,
kad tā s parā da, ir viņ am ar kaunu jā bēg. Paliec vien, Prā tniek, dēls, šepat un parunā jies
kā du brītiņ u; es iešu raudzīt, vai kungi nebū s jau uzcēlušies.»
«Ja tu, Andž, neizgā dā si, lai tas nelietis tiek no Irbēniem un no visas Slā tavas valsts izdzīts,
tad tu gan neesi nekā ds cilvēks!» Oļiniete elsdama iesā ka, kad bij runā juši jau labu brīdi par
Kasparu, Lienu un Prā tnieka precēšanos. «Līdz šim bij Liena gandrīz ar mieru un nesacīja
daudz nekā , bet tagad ir atkal ieēdinā ta laikam no jauna. Kad viņ š, tas burvis, bū tu reiz no
šā vidus laukā , kā tad gan, Andž, Liena izietu pie tevis pielū gdamā s, jo viņ a nesaka tev
nekā das vainas, ja vien labu, tik prā ts ir viņ ai vēl kā apstulbots, līdz tas neģ ēlis vēl vā rtā s
šepat acu priekšā . Lai iziet vai nauda vai kas, bet mierā gan nepaliec!»
«Nu, redzēs, redzēs, kā bū s,» Prā tnieks atbildēja, «var bū t, ka izdosies gan, jo darīts tiek un
tiks viss, kas darā ms. Var bū t, ka padzirdēs drīz vien...»
«Kungi esot jau uzcēlušies,» — tā vecā kalpone, durvis pavērusi, ar bijā šanos vēstīja;
Prā tnieks aizsteidzā s tū liņ uz klēti, un Oļiniete iegā ja «dū mu istabiņ ā », jo viņ a bij jau tik
tā ļu apmierinā jusies, ka varēja domā t atkal uz savā m saimniecības darīšanā m.
Uz vakaru taī pašā svētdienā Pietuka Krustiņ a labdarības biedrība izgā ja zaļumos uz kā du
krogu verstis četras no skolas. Ejot nosprieda gā dā t arī karogu, kurš esot biedrībai par lielu
jaukumu un par izšķ iršanas zīmi, kad ejot zaļumos vai citur, jo varot jau sataisīties kaut
kā da cita pulka un uz biedrības vā rda izblamēties. Esot derīgi taī pašā ziņ ā nest arī
biedrības zīmes pie krū tīm.
«Tik vien tad pie zaļumos iešanas nav jā atstā j un jā aizmirst karogs bērzos,» Pietuka
Krustiņ š piekodinā ja, «jo tas nav biedrībai pašai par godu.»
«Par to nekas — ja kā dreiz paliek, lai paliek,» kā ds no pulka atbildēja, «zagt karogu tak
neviens nezags, jo tam bū s biedrības vā rds virsū ; tik vien kad gani uzlaiž lopus virsū , tad
var viņ u samīdīt un saplosīt.»
«Vai nu ganu puikas bū s akli, ka ļaus karogu mīdīt un plosīt!» kā ds cits sacīja. «Gan viņ i to
piekops un, kad bū s ievadījuši lopus mā jā s, tad nonesīs pienā cīgā vietā , jo tagad visi ganu
puikas mā k izlasīt karogu uzrakstus.»
Kad bij jau labu brīdi zaļumos zaļi pavadījuši un arī dziedā juši, tā ka vakars nebij vairs tā ļu,
tad atskanēja piepeši ilkšu zvani un ratu rībēšana. Visi izskrēja ā rā un ieraudzīja nā kam no
kalna divi aizjū gus vienos auļos. Aiz lieliem putekļiem varēja redzēt brīžam no priekšējā
aizjū ga tik trīs zirgu galvas un vidū augstu loku, jo vējš bij pretī, kurš paspēja atdzīt
putekļus cik necik atpakaļ. Tik tad, kad pašā kroga priekšā abi aizjū gi uz reizes apstā jā s,
izrā dījā s, ka iepriekšējais aizjū gs bij tas pats jau pazīstamais, kuram Švauksts par braucēju;
otrā , pie kura bij viens Prā tnieka zirgs un otrs Oļiņ a zirgs, sēdēja vecā kais mērnieks ar
Prā tnieku un vecais Andrievs, Oļiņ a puisis, par braucēju. Visi bij pilnā dū šā un gā ja krogā
lēkā dami un dziedā dami:
Kehren wir in's Wirtshaus ein,
juchai di, juchai da!
Trinken wir vom besten Wein,
juchai di, juchai da!
Und ein Glas Krambambuli,
Donnerwetter Paraplü !
Juchai di ai di ai da,
juchai di ai da!
Prā tnieks izdabū ja no krodzinieka viesu istabas atslēgu un saveda mērniekus tur iekšā ;
Š vauksts, zinā ms, iegā ja arī droši, bet Pietuka Krustiņ š ielīda viņ am līdz un sasveicinā jā s ar
mērniekiem, kuri vaicā ja, kā dēļ esot vakar pazudis. Viņ š atbildēja, ka nebijis vaļas, jo
vajadzējis steigties uz mā ju, lai varot vadīt šodien spirgtiem spēkiem biedrības sapulci.
Prā tnieks tū liņ lika atnest duci bairīša, kā das pudeles vīna un vēl dažus citus dzērienus.
Iesā kā s dzeršana un dziedā šana. Drekberģ am, bū damam arī dziedā tā jos, izlaimējā s tikt par
sulaini pie pilno pudeļu atnešanas un tukšo nokopšanas. Viņ š bij uzšuvies uniformas veidā
šaurus svā rciņ us un rīkojā s ļoti izveicīgi, bet vienumēr ar Švaukstu pusvā ciski vā rdos
saķ erdamies. Pa kā du brītiņ u Pietuka Krustiņ š iesā ka runā t, ka, ja mērnieku kungi atļaujot,
tad viņ š varot še ņ emt pie dziedā šanas dalību ar savu vīru kori, jo tas viņ am esot pie rokas.
Mērnieki un īsti jaunie bij itin ar mieru, lai vedot vien savu kori iekšā , jo viņ i gribot tos
jokus redzēt. Pietuka Krustiņ š izgā ja un saaicinā ja visus, pa krogus istabā m saukdams dikti
un stā stīdams, ka mērnieku kungi vēloties viņ u dziedā šanu dzirdēt. Pie izstā dinā šanas pēc
balsīm viņ š, turēdams jau balsu uzdodamo jeb balsonīti rokā , rīkoja kori ar liela mū zikas
pratēja ziņ u un kapelmeistara veiklumu, likdams pā rmainīt vietas drīz pirmam tenoram ar
otro, drīz otram basam ar pirmo. Kaut gan koris bij pēc balsīm izstā dīts, tad tomēr, kā pēc
izrā dījā s, visi dziedā ja tik vienu pašu balsi vien, jo dzeršanas dziesmu, kā das te nā ca, viņ i
nebij uz balsīm mā cījušies, kaut gan arī tā s, kuras bij mā cījušies, neskanēja gandrīz nemaz
kā uz balsīm jeb, skaidrā k sakot, skanēja uz tik balsīm, cik bij dziedā tā ju. Tomēr tagad pēc
ikkatras dziesmas diriģ ents, kad bij beidzis sist ar balsonīti takti, neaizmirsa šo to piezīmēt,
it kā : «Pirmais tenors pie šā s dziesmas stipri detonēja», «Otrais bass neievēroja tā adažio»,
«Pēdējais paņ ēmiens bij jā dzied largo, bet otrais un trešais forte fortissimo» utt. «Fauzē»,
kā viņ i paši sacīja, sarunā jā s diriģ ents ar dziedā tā jiem un lika atnest uz biedrības kases
aizmaksu duci bairīša.
Kad dzeršana un dziedā šana gā ja uz beigā m, tad Pietuka Krustiņ š uzaicinā ja «visu cienīgu
publiku» vēl uz kā du kopdziesmu, uz ko arī visi bij labprā tīgi un sā ka izmeklēt tā du, kuru
visi mā kot. Ka nu citas tā das vairs neatradā s kā vien «Tā das meitas es mīlēju», tad
nosprieda dziedā t to pašu, jo še, kur paši vien esot, varot laist vaļā , ko gribot, tā pēc dziedā ja
visi:
Tā das meitas es mīlēju,
juhai di, juhai da,
Kurā m vaigi sarkanbalti,
juhai di ai da! — utt.

IX
Pa zemes dalīšanas laiku izskatījā s Slā tavā , it kā kad tur bū tu atgriezušies vecie klausības
laiki atpakaļ: ikkatru dienu, kad vien bij mērnieks mā jā , brauca valsts saimnieki rindā m
vien uz muižu un atpakaļ. Ap mērnieka mā ju stā vēja arvien tik daudz zirgu kā svētdienā s ap
baznīcas krogiem, tā pat arī aiz cilvēkiem nevarēja vis nokļū t ik reizes pie mērnieka durvīm,
jo ikkurš spiedā s, lai tiktu iekšā agrā k nekā citi. Runā t viņ i runā ja savā starpā maz, un, kad
sastapā s itin tuvi pazīstami, tad izskatījā s pat, it kā viņ i kaunas viens no otra un saredzas ar
nepatikšanu šai vietā . Tomēr šī kaunēšanā s un nepatikšana necēlā s vis aiz ļaunas apziņ as,
bez kuras gan laikam neviens nebij, bet tik tā dēļ, ka tagad nevarēja noslēpt cits no cita savu
ceļu un nolū ku, ko slā tavieši labprā t dara: kad viņ us vaicā : «Kurp brauksi?» — tad atbild,
palocīdams galvu uz priekšu jeb uz to pusi, kurp zirgs iet: «Laidīšu uz to pusi,» — vai arī, ja
jautā : «Kur biji?» — atbild, rā dīdams ar pā tagu atpakaļ pā r plecu: «Biju tanī pusē,» — kaut
gan jautā tā js pats jau itin labi redz, ka «uz to pusi laiž» vai ka «tanī pusē bijis». Pēc šā dā m
atbildēm vairs tā ļā k neviens nejautā , jo paši slā tavieši gan zina, ka viņ as izsaka to: «Labā k
nemaz neprasi, jo zinā t tikpat nedabū si.» Bez tam pieminētā laikā viņ iem bij pašiem arī
citam uz cita slepenas dusmas, jo ikkatrs domā ja par otru: «Kam, velnam, tev arī vajadzēja
šurp vilkties?» Tiesības uz dusmošanos, zinā ms, nevienam nebij, tā pēc arī tā s dusmas
palika apspiestas, bet citā di gan viņ as nā ktu arvienu skaļi klajā .
Pie mērnieka durvīm viņ i stā vēja tai pieminētā laikā , kā jau teikts, klusu un acis nolaiduši,
jo tad visiem uz vienu pašu «pusi» vien bij «jā laiž» un «jā laiž» pie vienā m pašā m durvīm. Un
kā dēļ? To arī ikkurš zinā ja, tā pēc tad par klusuciešanu še prā tīgā ks nekas nebij. Visiem
vajadzēja stā vēt ā rpusē un gaidīt, līdz tas iznā k, kurš iegā jis, jo pa vienam vien pieņ ēma un
priekšiņ ā jeb priekšnamā gaidīt neatļā va, lai, kā paši slā tavieši bij sapratuši, nenoklausoties,
ko iekšā runā jot, tā dēļ ka tū liņ aiz pirmā m durvīm bij mērnieka cienīgtēva runā šanas
istaba. Tik Prā tniekam, kura netrū ka muižā pa to pieminēto laiku gandrīz nekad, bij
neaprobežota tiesība ne vien pie ieiešanas pašam, bet viņ š varēja ielaist bez rindas arī kaut
kuru no gaidītā jiem. Tā pat daži «valdinieki» — kā slā tavieši un čangalieši godā savus valsts
valdības un tiesas locekļus — nā ca brīžam, pasituši padusē kaut kā dus «malkas grā matas»
vā kus[ 184 ], lai citi domā , ka iet darīšanā s, un tā tika, zinā ms, papriekšu un bez kā rtas
iekšā . Arvienu, kad kā ds no atbraukušiem iznā ca, gā ja viņ am līdz pie ratiem vai nu
mērnieka puisis, vai saimniece.
Zinā mā pirmdienā bij Prā tnieks muižā jau no paša rīta, kad vēl, kā saka, mērnieks griezā s
tikko uz otriem sā niem. Šai laikā bij viņ am arvienu pati labā zveja, jo tad iznā ca laiks ar
vienu, otru un trešu kaut ko aiz stū riem vai aiz malkas asīm izčukstēties un saņ emt arvienu
kaut ko zinā mu vai nu priekš paša vecā mērnieka, vai viņ a pirmā palīga. Šoreiz viņ š satikā s
visupirms ar Bambanu, Strū vuli un tiem citiem, no kuriem bij devis sestdien palīga
mērniekam naudu un kurus bij, kā pats sacīja, «pastellējis» šorīt uz muižu pretī. Ikkatram
viņ š stā stīja savrup: «Tavus simts rubļus es sestdien nodevu un visu iztaisīju, kā runā jā m.
Bet lai tas darbs paliek droši spēkā , tad vecā mērnieka arī, kā jau viņ u reizi teicu, nevar
atstā t bez smēra, jo, kad par to nepiemin mērnieka cienīgam tēvam īpaši, tad izlīdzinā šanas
komisija var to robežu atkal atcelt, caur ko aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim.» Daži, kam
bij vien pie rokas, iedeva atkal Prā tniekam pa simtu rubļu kurš — jo vai gan pašam vecam
varot dot mazā k nekā palīgam? Turpretī citi, kuriem nebij pie rokas, lū dza Prā tnieku, lai
iedodot no savas naudas uz kā dā m nedēļā m, līdz nauda atkal ienā kot, un, ja gribot, lai par
to aizdevumu un izpildījumu ņ emot vai desmit rubļu — tas esot sīka lieta. Tā dos gadījumos
aizgā ja arvien uz krogu, kur Prā tniekam bij zinā ms savs īpašs kambaris. Tur tad norakstīja
cietu parā du zīmi, ka tas un tas aizņ emas no Prā tnieka uz tik un tik nedēļā m simts desmit
rubļu, pret ko ieliek ķ īlā savu kustamu un nekustamu mantu. Tā dus atdošanas termiņ us
Prā tnieks zinā ja nolikt allaž uz īsu laiku un īsti tā , ka tiem vajadzēja notecēt jau priekš tā m
dienā m, kur izlīdzinā šanas komisijai bij jā uzņ em savs darbs; turklā t viņ š, tā das zīmes
saņ emdams, mēdza vēl pieminēt to, ka, ja neatdošot naudas līdz termiņ am, tad pirmais
pametums varot bū t jau tas, ka robežu netaisīšot un neatstā šot vis devējam par labu, bet šis
parā ds — tas, zinā ms, tikšot pieprasīts tū liņ caur tiesu. Šoreiz trū ka naudas Bambanam ar
Ķ ēpu, tā dēļ nogā ja uz krogu un uzrakstīja parā du zīmes ar visiem tiem zinā miem
piezīmējumiem un piekodinā jumiem.
Viņ iem vēl turpat esot, ielīda bailīgi pie tiem divi no mazā kiem un vā jā kiem saimnieciņ iem,
nesdami katrs trīs pudeles bairīša, kuras nolika Prā tniekam priekšā uz galda, un sacīja
laipni, bet nedroši: «Dzerat nu,» — un paši pie tam atkā pā s kaktā .
«Kas gan lai tagad to bairīti plītē!» Prā tnieks, lielkundzīgi atzvēlies, nicinoši sacīja. «Ja ir
pudele vīna, tad gan.»
Abi ienā kušie izsteidzā s ā rā .
«Labus cigā rus arī!» Prā tnieks sauca viņ iem vēl pakaļ.
Pa brītiņ u viņ i bij atpakaļ, nesdami viens pudeli vīna, otrs vairā k pakiņ u cigā ru, ko visu
atkal nolika Prā tniekam priekšā . Kaut gan viņ i iestā jā s atkal tā pat kaktā kā pirmā k, tad
tomēr pie tiem bij nomanā ma jau lielā ka, drošā ka un laimīgā ka apziņ a par to, ka viņ u vīns
un cigā ri atrada žēlastību Prā tnieka acīs, kurš pasniedza citiem un — ak tavu cerības pilnu
laimi! — arī viņ iem pašiem cigā rus, ieliedams arī pa glā zei bairīša, bet vīnu dzēra gandrīz
pats vien.
Pie dzeršanas un pīpēšanas sā ka valoda griezties nemanot uz tagadējā m valsts bū šanā m, jo
tā s nevarēja iziet nevienam no prā ta. Prā tnieks bij, kā jau allaž, valodas vadītā js. «Šinīs
pašā s dienā s vajaga notikt kam jaunam,» viņ š sacīja. «Krist kā dam jā krīt, bez tā pā riet
nevar, un, kurš kritīs, tam ragi lū zīs — to es pasaku jau tagad. Tā das lietas ir visas man
iepriekš zinā mas, un nekas nenotiek, par ko es nezinā tu sacīt jau papriekšu, kā du galu
ņ ems. Kas domā jas bū t gudrs, tas lai neaizmirst, ka citi ir par viņ u gudrā ki un ka gudram
gudra nelaime. Nu, vairā k es negribu nekā sacīt, jo ar laiku gan ikkatrs pats visu redzēs un
dzirdēs. Apslēpts nekas nepaliek.» Kad kā du brītiņ u bij cietis klusu, tad, glā zi ņ emdams,
runā ja atkal: «Kaut varētu vien sagaidīt goda maltītes, tad atkal to vakaru zaļi nodzīvotu ar
visiem mērniekiem kopā . Šā s divi pagā jušā s dienas dzīvojā m gan uz nebēdu — vienā
liešanā ! Vēl tagad pa galvu rū c vien. Tā pat sestdien, kā vakar mēs ar Raņ ķ a kungu vien vairs
palikā m uz kā jā m, bet citi visi nogura vien cits pēc cita. Vajaga pie laika ieradinā ties, lai
goda maltītē var izturēt līdz, jo tie vis neviens nesvētīs, bet raus, cik katrs varēs. Mums,
runas vīriem, bū s gan, protams, atkal jā spriež par visu izrīkošanu un pašiem jā iet varbū t
pie kā rtības izvadīšanas.»
Tā runā dams un stā stīdams, viņ š izdzēra ne tik vien vīnu, bet arī labu tiesu no atnestā
bairīša, kuru pirmā galā atraidīja, un, projā m iedams, sabā za visus cigā rus, kas bij atnesti un
atlikuši, mēteļa iekšpuses kabatā .
Uz augšu ejot, piesitā s pie Prā tnieka tie paši bailīgie ļautiņ i, kuri bij piedzīvojuši to laimi, ka
varēja savu reizi viņ u krogā pacienā t. Cik necik caur to iedrošinā jušies, viņ i sā ka stā stīt, ka
esot dabū juši nepatīkamu robežu: viens žēlojā s par noņ emtu mežu un par mazu ganību,
otrs par pļavā m, kurā m apgraizītas līku loču visas labā kā s malas un noņ emti visi dā rzi līdz
ar apinā ju. «Tu, Prā tniek, gan zini visas tā s mērīšanas lietas tā pat kā pats mērnieks,» — tā
viņ i līdzsteigdamies paklusu runā ja, «nezin vai pie izlīdzinā šanas, kad brauks, kā stā sta,
apkā rt pa mā jā m mērnieks, muižas kungs un valsts valdnieki, vēl tā dus nelā ga robežas
atcels un pā rlabos?»
«Kas pie laika modīsies, tam atcels; kas nogulēs, tam paliks tā pat,» Prā tnieks atbildēja kā ar
nepatikšanu.
«Nu jā , tā tad mēs arī gribējā m aprunā ties, lai var zinā t, kas darā ms,» līdzgā jēji sacīja, «jo ar
savu padomu vien nekā nevar iesā kt.»
«Ar savu padomu jau dažs labs ir ieskrējis ugunī un dažs arī vēl ieskries,» Prā tnieks atteica.
«Bet šā das lietas ir runā jamas tik starp diviem, ja kas grib.»
Tū liņ abi vecīši atrā vā s atpakaļ un, drusku savā starpā parunā jušies, izšķ īrā s, viens
aiziedams uz krogu atpakaļ, otrs steigdamies Prā tniekam līdz, ar kuru, kad bij viņ u panā cis,
iesā ka atkal runā t pamesto valodu.
«Jā , naudu, naudu,» Prā tnieks sacīja, «tā ir pirmā un lielā kā lieta, ja grib ko panā kt, jo bez
tā s nav nekas izdarā ms.»
«Naudas gan man šoreiz tik daudz nav klā t, cik varbū t vajadzētu,» vecītis elsdams atteica,
«bet es raudzīšu drīz dabū t, ja tik vien tu, mīļo Prā tniek, paņ emies to manā vietā izdarīt; es
neesmu nedz tā iesā cis, nedz arī man var izdoties, un mērnieki ir arī visi nepazīstami, tā ka
nezinu, kur papriekšu jā iesā k.»
«Nu, palīdzēt es tev varu gan,» Prā tnieks atbildēja auksti un vienaldzīgi, «un tad, zinā ms, ies
tā lieta pa īstenu, drošu ceļu un nebū s par velti; bet sameklējies tik pie drīzuma — laiks
necieš.»
«Tagad man ir duce vīna līdz,» vecītis paklusu un bailīgi sacīja. «Nezin kā bū tu, kad to
dā vā tu vecam mērniekam? Bet vai viņ š ņ ems vien tik daudz pretī?»
«Es tagad iešu pie mērnieka cienīga tēva,» Prā tnieks atbildēja, «tad par to arī ieminēšos.
Var bū t, ka ņ ems gan, bet tik daudz gluži ne.»
«Jā , esi gan tik labs,» vecītis lū dzā s, «ieminies, ieminies par mani! Es tevi neaizmirsīšu! Bet
mans kaimiņ š, kurš aizgā ja uz krogu atpakaļ, — tas arī gan gribētu ar tevi parunā ties...»
«Jā , pēc varbū t varēs gan,» Prā tnieks strupi atbildēja, «bet papriekšu man jā iet pie
mērnieka cienīga tēva.»
Jau stā vēja labs pū lis slā taviešu pie mērnieka durvīm, kad Prā tnieks piegā ja. Viņ š, nemaz
neapstā damies, spiedā s tik visiem cauri līdz pašai pirmajai vietai pie durvīm, ko viņ am arī
neviens negribēja liegt, bet ko gan citā vietā un citam vis slā tavieši nepieļautu, bet turētos,
lai vai uguns iemetas elkoņ os.
Pie mērnieka iegā jis, Prā tnieks izturējā s drusku gandrīz ar kā du draudzības tiesību un
lepnumu. Pie visa varēja nomanīt, ka viņ š tur nebij rets viesis un ka tā s darīšanas un
valodas, ko viņ i turēja savā starpā , nebij nebū t jaunas. Prā tnieks pēc kā das īsas sarunas lika
mērniekam naudu priekšā pa daļā m un stā stīja, no kura saimnieka un uz ko katra daļa dota.
Mērnieks nerunā ja tad nekā , arī naudas nedz ņ ēma rokā , nedz likā s redzot, bet zīmēja tik
kaut ko savā grā matiņ ā un lika naudai stā vēt uz galda. Starp tā m zummā m, ko tur sadeva,
atradā s tā lielā kā sešdesmit rubļu. Kad Prā tnieks bij izsū dzējis vēl ikkatra naudas devēja
kaiti un vajadzību tuvā k un plašā k, kā arī pieminējis, caur ko un kā kurā vietā līdzams, tad
stā stīja, it kā gaidīdams no mērnieka goda algas: «Nu esmu to agrā k apsolītu lietu par
riebīgo pretinieku Kasparu Gaitiņ u iztaisījis tik tā ļu, ka cilpā tas putns iekā ps, tik mērnieks
cienīgs tēvs lai viņ u sarauj. Vaigā mērnieka cienīgs tēvs gan varbū t viņ a nepazīs, tā pēc
lū dzu ievērot tik vien to: kurš pienes šodien divdesmit piecu rubļu papīru ar tā du un tā du
numuru, to liekat tū liņ aizvest! Tas gan, zinā ms, bū s tik pieminētā Kaspara Gaitiņ a tēvs, bet
gū stat vien tēvu, tad bū s gū stīts arī dēls.» Tad pieminēja vēl, ka tas un tas saimnieks,
gribēdams iepazīties un vēlēdams laimi, esot atvedis mērnieka cienīgam tēvam kā du
pusduci «stikliņ u»; pats viņ š, bū dams mērnieka cienīgam tēvam svešs, esot licis pieminēt
un lū gt, lai viņ a mazā s labprā tības neatraidot.
«Jā , jā ,» mērnieks, nemaz acu nepaceldams, atteica. «Lai saimniece saņ em.»
«Tad vēl,» — tā Prā tnieks runā ja ar saviem verdzīgas padevības smaidiem, «Bambans ar
Ķ ēpu un daži citi arī ļoti lū dz, lai tā izšķ iršanas komisija nenā kot vēl tik drīz, jo viņ u robežā s
arī esot iedzīti daži stū ri dziļā k, bet pašu laiku neesot vēl nekā das līdzības pie rokas, kas
gan tomēr drīz bū šot, kur tad es pats nonā kšu pie mērnieka cienīga tēva un lū gšu neņ emt
ļaunā , ka Raņ ķ a kungs izdzinis tanīs pieminētā s robežā s kā du stū rīti taisnā k, nekā rullī
iezīmēts.»
Kaut gan Prā tniekam bij jau no minētiem saimniekiem uz to parā du zīmes rokā , tad tomēr
viņ š savas naudas nelika vis laukā , bet gaidīja, līdz paši iemaksā , kas izrakstījuši zīmes.
Prā tniekam, ā rā izgā jušam, devā s līdz vesela pulka slā taviešu aiz malkas asīm, kur viņ š
mēdza allaž mazā kā s vajadzībā s ar tiem sarunā ties. Viens prasīja, vai mērnieka cienīgs tēvs
neesot sirdīgs un vai drīkstot iekšā iet, otrs — vai tas esot tiesa, ka, cik tā ļu aptaisot priekš
mērīšanas mā jas tuvumā kā dam tīrumam vai druvai sētu apkā rt, tik tā ļu to ieņ emot augļu
koku dā rzā un neliekot nekā das vērtības virsū , lai vai koki esot iekšā , vai ne? Trešais —
nezin vai drīkstot mērnieka cienīgam tēvam dā vinā t kā du gabalu šepat austu galdautu? Un
tā cits šo, cits to. Prā tnieks visiem tā diem jautā jumiem atbildēja strupi: «Vai es zinu? Ej
pats, tad redzēsi.» Tik vien tie, kuri lū dza viņ u par vidutā ju, dabū ja laipnīgā kas atbildes.
Iedams viņ š čukstēja tam vecītim, kurš bij atvedis duci vīna: «Mērnieks ņ ems gan tavu
dā vanu, bet tagad nav viņ am vaļas, tā pēc ej vien un saliec visu manos ratos, gan tad es
ienesīšu.» Pēc tam spiedā s pie Prā tnieka klā t — gan, zinā ms, it kā no neviļu jeb aiz cita
iemesla — tie saimnieki, no kuriem bij Prā tnieks šorīt mērniekam naudu pienesis.
Prā tnieks viņ iem stā stīja citam pie cita: «Tavus simts rubļus es nupat mērniekam
nodevu.» — «Tavus simts divdesmit piecus rubļus mērnieka cienīgs tēvs saņ ēma gan,
devums nebū s vis par velti.»
Par visā m lietā m Prā tnieks sā ka tagad lū koties apkā rt, vai neieraudzīs Teni, jo viņ am bij jau
gandrīz rū pes par to, ka tas varbū t nemaz neatnā k. Bet Tenis nebij vis tas vīrs, kurš bū tu
varējis atrauties no tā da ceļa vai arī kurš šā dā ceļā bū tu aprunā jies ar citiem, vismazā k jel
ar savu dēlu, jo, Prā tniekam vēl turpat ar citiem runā jot un čukstot, viņ š nā ca caur gatvu,
pīpi, kurai bij šodien iesprausta itin skaista galviņ a, tā pat šķ ībi kā arvienu rokā nesdams.
Prā tnieks, kurš arvienu paskatījā s uz to pusi, no kuras bij Tenim jā nā k, viņ u ieraudzīja
diezgan laiku un it kā netīšu izgā ja pretī, lai varētu ar viņ u satikties, iekam tas vēl nav gā jis
pie mērnieka. Viņ š staigā ja tam kā du gabaliņ u līdzā s uz mērnieka dzīvokļa pusi, runā dams
kaut ko veikli un jautri, bet ar apspiestu balsi. Viņ i piegā ja un apstā jā s abi pie Prā tnieka
ratiem un, kad vēl tur bij kā du brītiņ u runā juši, tad izšķ īrā s ar šiem vā rdiem: «Ej tik droši
iekšā , izsaki savu vajadzību skaidros vā rdos, jo mērnieka cienīgam tēvam ir drusku smaga
dzirdēšana, un iedod savu ā rtavu jeb līdzību bez bailēm[ 185 ].» Tā Prā tnieks Teni
uzskubinā ja iedrošinošā balsī.
«Gan jau, dēls, gan,» Tenis, cēļi smīnēdams, atbildēja, «redzēsim, kā da tā veca vīra laime
bū s.» Ar šiem vā rdiem viņ š, turēdams pīpi labā rokā un to vicinā dams gar sā niem, iegā ja
mērnieka mā jas priekšiņ ā .
Tanī pašā brīdī Prā tnieks dzirdēja ā tras braukšanas rībēšanu un apgriezies ieraudzīja Oļiņ a
puisi, kurš patlaban apturēja pie sētas. Prā tnieks piegā ja pie viņ a un vaicā ja, kurp tik ļoti
steidzoties un vai neesot notikusi kā da nelaime.
«Saimniece ir nevesela — sū tīja pēc ā rsta,» puisis steigdamies atbildēja.
«Kas par neveselību?» Prā tnieks bailīgi vaicā ja.
«Laikam tā pati dū rēja sā pe, kas vakar iesā kā s,» puisis atteica un, zirgu piesējis, pā tagu
palika zem ķ iseņ a. «Plosā s, pā rskaistas, sirdā s par Lienu, lā d Kasparu, brīžam dzied, lū dz
dievu, skaita pā tarus, visu nakti gultā sēdēdama, it kā bez pilnas sajēgas.»
Prā tnieks, kā du brītiņ u padomā jis, paaicinā ja puisi pie saviem ratiem līdz, izņ ēma tur
paslepen divas pudeles vīna, kuru bij pieminētais vecītis jau tur ielicis, un, puisim tā s
dodams, sacīja: «Aiznes šā s pudeles saimniecei līdz ar labdienā m un saki, ka viss bū s labi,
tik lai met sirdsēdas pie malas un cerē uz labā kiem laikiem!»
To sacījis, Prā tnieks sā ka virzīties pamazā m tuvā k pie mērnieka durvīm, graizīdams laika
kavēklim kā du zaļu elkšņ a spieķ īti. Tur gadījā s atkal viens un otrs, kuriem bij ar viņ u kaut
kas jā čukst. Pa mazu brītiņ u atskanēja piepeši mērnieka istabā neganta dusmu brēkšana,
un drīz pēc tam mērnieks izgrū da Teni pa durvīm, kliegdams: «Striķ os iekšā ! Uz cietumu, uz
cietumu! Kučer! ej sauc valsts valdību un kazaku[ 186 ]!»
Patlaban nā ca muižas kungs pa trepēm augšā un, mērnieku apsveicinā jis, jautā ja, it kā
drusku brīnīdamies: «Feldhauzena kungs, kas jums tik agri?»
«Tas vecis grib vest mani ar naudu kā rdinā šanā ,» mērnieks, rā dīdams uz Teni ar saburzītu
divdesmit piecu rubļu papīru, atkliedza.
Drīz atsteidzā s arī valsts valdība un darbinieki ar virvēm, taisīdamies siet Teni tū liņ cieti,
bet viņ š, kaut gan drusku izbijies, tomēr itin mierīgs un gandrīz ar skaidru apziņ u sacīja
savā ierastajā jocīgajā valodiņ ā , vēl gandrīz pasmīnēdams: «Jū s, bērni, kā smejies, nā kat ar
virvēm tā pat kā citreiz augstā priestera kalpi ar zobeniem un nū jā m.[ 187 ] Virves, puiši, lai
stā v ziemai, ko vezumus siet, mežā braucot; tagad noiesim visi tā pat pulciņ ā , kurp
vajadzēs.»
Kad tomēr darbinieki uz valsts valdības zīmi spiedā s viņ am apkā rt,[ 188 ] virves
izritinā dami, tad Tenis vēl runā ja: «Ja nu gribat, bērni, tad arī sienat — sienat manas vecā s
rociņ as, še viņ as ir. Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos.»
«Ja visus lielos gribētu kā rt, kur tad ņ emtu tik daudz virvju?» kā ds atsaucā s no pulka.
«Es darīju pakaļ tik to pašu, ko daudz un paši lielā kie darījuši papriekšu,» Tenis vēl sacīja,
«bet mazajiem arvienu par lielajo grēkiem jā cieš — ko gan lai dara?»
Darbiniekiem tomēr trū ka dū šas ķ erties pie viņ a — gan tā dēļ, ka bij gandrīz jā kaunas tīt ap
tā kalsnējā vecīša rokā m tā das varenas virves, gan arī tā dēļ, ka viņ š neizskatījā s nebū t tā ds
grēcinieks, kā dus mēdz siet virvēs. Arī valsts valdība, kā likā s, sajuta to pašu un atzina
varbū t, ka Tenim bij taisnība, jo, ja viņ u sēja, tad bij sienami visi citi arī, kas stā vēja apkā rt,
un vēl daudz citi, kuri bij ieminuši šos ceļus papriekšu un pie kuriem, kas zin, piederēja viņ a
pati arī, tā pēc sacīja darbiniekiem paklusu, kad mērnieks bij iegā jis līdz ar muižas kungu
iekšā : «Lai arī paliek nesiets, jo bēgt viņ š nedz bēgs, nedz var izbēgt, tā pēc stā jaties tik paši
apkā rt un aizvedat pa otru pusi mā jai, kur nav jā iet gar mērnieka logiem.» Šis padoms
patika arī darbiniekiem labā k, tā pēc viņ i tū liņ to pieņ ēma un Teni aizveda, kā vēlēts,
nesaistītu.
Visi citi mērnieka ciemiņ i, kas stā vēja apkā rt, bij caur to notikumu ļoti iztrū cinā ti un jo
vairā k tie, kuri nebij gā juši iekšā , tā ka dažs sēdā s tū liņ ratos un devā s ar visu, kas atradā s
tanīs vai kabatā priekš mērnieka, uz mā jā m aulēkšos atpakaļ. Tie, kas jau bij izstaigā juši,
gā ja gan Tenim līdz, bet klusu, ar bailību un laikam arī ļaunu apziņ u, jo kurš gan
neapzinā jā s tikpat vai vēl vairā k vainīgs, bet redzēja tik vienu vien nesam sodu un kaunu.
Vienīgi Prā tnieks gā ja pulka pašā vidū , itin jautri runā dams: «Tas nā k no tā das pā rdrošības
un pā rgalvības, ka paši vien nezinā dami grib visur iet un visu darīt, kur vajadzēja uzticēties
tā dam, kas tā s lietas zin un pazīst. Goda vien visi grib, bet kur gan visi to ņ ems? Tagad nu
dabū s vispirms pasēdēties aiz restēm, bet, kas nā ks pēc tam, tas vēl nav zinā ms. Bū tu gā jis
gudru ceļu, nerietu ne suns. Kur nu šis, trakais, grib, lai viņ š nododas ar kaut kā du svešu
ubagu!» No tiesas durvīm Prā tnieks atgriezā s atpakaļ, un, kamēr citi sagā ja Tenim līdz
iekšā , tikā m viņ š, piegā jis pie ratiem, sabā za pa iekšpuses kabatā m sešas pudeles vīna un
iegā ja ar visā m mērnieka ķ ēķ ī, kur tā s atdeva saimniecei, piekodinā dams, lai pie nodošanas
pasakot, kas viņ as pienesis.
Visu to dienu pēc tam, kad Teni ielika cietumā , mērnieks bij īgns, pikts un spējs; viņ š
plosījā s un brēca uz ikkatru saimes locekli, sakratīja kučieri, izgrū da pa durvīm ķ ēķ a puisi,
kurus abus viņ š pats, Tenim nā kot, bij nostā dījis aiz durvīm par slepeniem lieciniekiem. Arī
Prā tnieku, kurš pēc kā da laiciņ a gribēja iet vēl pie viņ a iekšā , viņ š strupi atraidīja un pēc
pusstundas, it kā nezinā dams, kur rimties, izbrauca laukā , kā likā s, robežas izdzīt starp
Slā tavu un kā du citu kaimiņ u muižu. Neviens nezinā ja un nesaprata, kas mērniekam īsti
kait, jo visi domā ja, ka viņ š ļaunojas joprojā m par Teni, kurš, kā viņ š pats sacīja, gribējis
vest viņ u ļaunā . Bet tas, kas viņ u vajā ja, tas bij īsti Jū dasa grēks[ 189 ], kura vis nevarēja
izgrū st no sirds tā , kā izgrū da Teni no savas istabas cietumā , un kurš papriekšu rā dā s jauks
un patīkams, vilciņ vilkdams pie padarīšanas, bet pēc pā rvēršas par ļaunu garu un pats
padarītā ju tū liņ apvaino, moka un vajā .
Pret vakaru atveda mērnieka strā dnieki arestanta kā rtā uz Slā tavas cietumu kā du kaimiņ u
valsts locekli, kurš, kā viņ i teica, bijis pret mērnieka cienīgu tēvu rupjš. Bet, ka slā taviešu
valsts namā viens pats cietums vien bij un tanī jau mā joja, kā zinā ms, Tenis, tad ielaida arī
šo viesu turpat viņ am par biedri, kurš arī to saņ ēma patiesi priecīgi ar savu ierasto joku
valodiņ u un cēliem smiekliņ iem: «Labi, labi, dēli, ka atvedā t man ciemiņ u, jo bij arī vienam
laiks garš. Izgulēsimies abi reizi arī, kā smejies, pagasta spilvenos.» To sacīdams, viņ š rā dīja
uz salmu migu cietuma dibenā un smējā s pilnā garšā .
Otrā dienā uz mērnieka pavēli sanā ca pilna pagasta tiesa, kuras locekļiem bij izsū tīti pa
nakti visā ā trumā cieti ziņ ojumi. Tiesā jami bij tik tie pieminētie divi vīri, no kuriem
mērnieks rā dīja pirmo par kā rdinā tā ju uz netaisnību un otro par dumpinieku.
Papriekš ienā ca tiesas istabā mērnieks neaicinā ts, bet ar lielu tiesību un uzdeva par abiem
apvainotiem ne tik vien sū dzību, bet noteica par tiem pat spriedumu: Gaitiņ š esot bez
nekā dā m tiesībā m un atlīdzinā šanas izdzenams no mā jas; tam otram vajagot dot divdesmit
pā ru rīkšu, bet, ja pēc tam vēl neatzīstoties par vainīgu, tad vēl un tikā m, līdz atzīstas. Pats
viņ š bez nekā da uzaicinā juma iegā ja aiz redeliņ iem[ 190 ], paņ ēma kā da tiesas vīra krēslu
un atsēdā s, kaut gan ne pie paša tiesas galda.
Papriekšu ieveda Teni, pie kura dabas šis smagais piedzīvojums nebij paspējis nekā : viņ a
vaigs bij tikpat jautrs, pilns cēluma un vieglprā tības kā allaž. Viņ š nedarīja tiesai pie
izklaušinā šanas nekā da grū tuma, kaut gan bij domā ts, ka liegsies, bet izteica visu taisni, ka
piedā vā jis gan mērnieka cienīgam tēvam naudu, lū gdams, lai atstā jot viņ a mā jai tā das pašas
robežas, kā das bijušas, bet mērnieka cienīgs tēvs esot ņ ēmis to par ļaunu. Vainīgs viņ š, kā
sak, esot, tā pēc lai tiesa darot ar viņ u pēc savas žēlastības.
Tā dēļ ka Tenis bij noziedzies īsti pret muižas valdību, tad viņ as vietā pie tiesas bij sū tīts
kā ds no muižas uzraugiem. Tas arī sēdēja iekšpus redeliņ iem un atbildēja uz šiem Teņ a
vā rdiem, ka visa žēlastība vai sodība esot viņ am jā saņ em īsti no muižas valdības caur tiesas
rokā m.
«No mā jas laukā , no mā jas laukā !» mērnieks kliedza vidū .
«Vai tev kā ds cits arī bij pie šā darba daļā ?» skrīveris Teni jautā ja.
«Jā , jā , vai kā ds cits arī nebij padomos klā t?» — tā tiesas priekšnieks skrīverim piepalīdzēja.
«Kur nu, kā smejies, cita vēl dabū si? Labi, ka vēl viens pats,» Tenis viegli atbildēja.
«Nu, vismazā k jel dēls bū s zinā jis,» — tā skrīveris, «jo kā gan tu varēji viens uz savas galvas
uzņ emt tā du ceļu?»
«Jā , vismazā k jel dēls — kā gan viens uz savas galvas?» priekšnieks runā ja atkal it kā ar
bailēm skrīverim pakaļ.
«Ik reizes bērniem nevar visa izstā stīt, kur mēs, vecie, ejam.»
«Jā , bet kur tu tik daudz naudas ņ ēmi?» skrīveris jautā ja.
«Nu, ja citur nebij, tad ņ ēmu vai no savas bēru naudas.»
«Jā , jā , bet kā tas var bū t, ka dēls nezinā ja?» skrīveris jautā ja jau drusku pikti tā ļā k.
«Jā , kā dēls nezinā ja?» — tā priekšnieks arvienu bailīgā k viņ am līdz.
«Kā dēļ nevar bū t, kad nestā sta? Jo nav vis, kā sak, nekā ds pilsētas ceļš, kurš jā zin dēlam arī
līdz.»
«Vai šai tiesai žagaru nemaz nav?!» mērnieks, no krēsla uzlēkdams, kliedza.
«Jā , tas pelna gan mā cību!» muižas valdības loceklis sacīja.
Kamēr abi pēdējie šos vā rdus runā ja, tikā m durvis klusu atvērā s un ienā ca Kaspars lēņ i un
godbijīgi, tomēr nevis ar kalpa bailību, bet ar tā du pašu vaigu, kurā varēja skaidri lasīt šos
vā rdus: «Es dodu dievam, kas dievam pieder, un ķ eizaram, kas ķ eizaram pieder, bet, kas
man pieder, pēc tā sniegties lai neiedrošinā s neviens.» Kad viņ š deva cienību tam, kam tā
pienā kas, tad caur to viņ a paša cienība nebū t nepamazinā jā s.
Kasparam ienā kot, Tenis patlaban runā ja pret mērnieku un muižas valdības locekli uz tiesu
šos vā rdus: «Kad paši apsū dzētā ji grib celties par tiesas kungiem, tad es pie šā s tiesas
nevaru paļauties un cerēt uz taisnību.»
Uz šiem vā rdiem neatbildēja vairs nedz tiesa, nedz apvainotā ji Tenim nekā ne bargā , ne
laipnā ziņ ā . Izlikā s, ka viņ i visi bij savu izturēšanos piepeši pā rgrozījuši, jo pēc viņ u
priekšējā izmeklēšanas ceļa bū tu Tenim jā dabū vismazā k stiprs rā jiens un brīdinā jiens, bet
dievs to zin, kā dēļ šis negaiss, kuru viņ š pats pa daļai pret sevi cēla, tomēr pašā augšanā
negaidot norima. Kaspars vēl brītiņ u pagaidīja, lai tiesa, ja tai vajadzīgs, var papriekšu vēl
uz tēvu ko teikt, bet, kad tā cieta klusu un, kā likā s, uz atbildi nemaz netaisījā s, tad viņ š
iesā ka runā t: «Ķ eizariskā pagasta tiesa bij aicinā jusi mani cieti un uz ā trā ko savā priekšā ,
tā pēc arī es, dzirdēdams, ka mans tēvs ir patlaban tiesā jams, nā cu iekšā lū gt, lai man cienīgā
tiesa atļauj bū t pie viņ a tiesā šanas klā t, jo viņ š ir vecs un nevarīgs. Var bū t, ka es arī esmu
aicinā ts taī pašā lietā , par kuru tiek tiesā ts mans tēvs, kaut gan nezinu, kas viņ a ir, tā dēļ tad
lū dzu un ceru, ka tiesa neļaunosies par manu ienā kšanu še iekšā bez aicinā šanas.»
«Jā , taī pašā lietā gan,» skrīveris atbildēja, «un zinā ma viņ a bū s tev arī itin labi, tā dēļ
nedomā nemaz uz liegšanos.»
«Jā , nedomā labā k nemaz uz liegšanos,» skrīvera vā rdi noskanēja atkal priekšniekā kā
atbalss mežā , bet Kaspars neatbildēja uz to nekā .
Teni nu izsū tīja ā rā , lai var Kasparu pā rklausīt vienu pašu, bet panā kt caur to nepanā ca
nekā , jo Kaspars palika pie saviem vā rdiem un atbildēja uz tiesas jautā jumiem tik vien
auksti un strupi. Mērnieks ar muižas valdības locekli cieta tagad pavisam klusu. Vispēdīgi
notaisīja spriedumu īsi un aši, ka muiža atņ em Gaitiņ iem no nā košiem Jurģ iem mā ju un
kontraktu bez nekā da atlīdzinā juma. Tenis gribēja gan ņ emt apelā cijas zīmi[ 191 ] un
tiesā ties tā ļā k, bet Kaspars to aizliedza un lū dza tiesu, lai nedodot. Viņ š itin vienaldzīgi, it kā
nekas nebū tu noticis, izgā ja no tiesas istabas un tā pat arī no priekšistabas ā rā , nesajuzdams
nebū t to dažā du acu, kuras uz viņ u krita un kurā s bij redzams visvairā k prieks par šo viņ a
nelaimi, kā tas mēdz notikt allaž tā dos gadījumos, bet jo vairā k pie tā diem cilvēkiem kā
Kaspars, kuru tie nīdēja gan tā dēļ, ka tas teica citiem, īsti tā diem, kuriem bij valstī svars,
taisnību acīs, un arī tā dēļ, ka viņ am, kaut gan bij izdaudzinā ts par neticīgu, tie un citi
nespēja uzrā dīt nekā das aplamības.
Ā rā Kaspars, lēnā m iedams, sagaidīja tēvu, un tā viņ i aizgā ja abi kopā uz mā ju. Ejot Tenis
gan mēģ inā ja šad un tad kā nekā runā t, bet Kaspars viņ am nepalīdzēja ne ar vienu vā rdu
nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Vispēdīgi, kad viņ š gribēja sā kt stā stīt, ka tas viss noticis
tik caur Prā tnieka uzmudinā šanu, Kaspars sacīja: «Ko tur nu vairs līdz tik daudz runā t! Kas
noticis, tas noticis un ir pagalam.»
Tas otrs noziedznieks, kurš bij solījies pats sevi aizstā vēt pret mērnieku, ja tas viņ am
sitīšot, tika tiesā ts daudz bargā k nekā Tenis. Viņ š pastā vēja allaž uz to, ka cilvēkam neesot
aizliegts sevi aizstā vēt jeb turēties pretī, kad kā ds pret viņ u palaižot rokas, un tā pēc tad
tiesa uz mērnieka pavēli un arī, kā viņ š sacīja, uz viņ a atbildi bij sodījusi patlaban vainīgo
otrreiz ar rīkstēm[ 192 ] un jau taisījā s darīt trešo reizi to pašu, kad piepeši un nejauši tika
šis tiesas darbs izjaukts no negaidā mas puses.
Slā tavas dzirnavā s, kuras atradā s turpat muižas tuvumā , dzīvoja meldera zellis —
ā rzemnieks, Šrekhubers vā rdā . Viņ š bij biezs, plecīgs vīrs pusmū ža gados ar pilnu, dzeltainu
bā rdu un tika slavēts par ļoti stipru.
Viņ š valkā ja allaž lielu, mīkstu vilnas platmali, garus zā bakus, pelēkus svā rkus, sarkanu
kreklu un nesa staigā dams resnu, zarainu paegļa nū ju rokā . Par šo cilvēku bij dzirdamas
ļaudīs dažā das valodas un domas. Daži viņ u turēja par bezdievnieku, jo viņ š bij kā dreiz
siena laikā svētdienas rītā pēc tam, kad lijis visu nedēļu lietus, pie dzirnavu dambja
cietinā šanas strā dā dams, rā jis un nievā jis garā m ejošus baznīcēnus, ka nezinot ņ emt laika
vērā un derīgi izlietot: visu nedēļu, lietum līstot, esot nogulējuši un nu, kad labs laiks, tad
staigā jot, klausīdamies pasakā s, un sienu varbū t gubā s sapū dēšot, jo varot sā kt rītu atkal līt.
Un tā arī esot izdevies: lijis atkal visu nedēļu, caur ko aizgā jis daudz siena bojā . Par to tad
sā ka ļaudis uzlū kot viņ u ar neuzticību un bailēm, ticēdami, ka viņ š stā vot biedrībā ar
«melno»[ 193 ], no kura esot dabū jis tā das zinā šanas, ka varot uzsū tīt pēc patikšanas slapju
vai sausu laiku. Citi bijā s no Šrekhubera viņ a miesīgā spēka dēļ, par kuru dzirdēja dažā das
pasakas. Stā stīja, ka viņ š esot kā dreiz nositis ar dū ri pa pieri zirģ eli, kurš nevarējis pavilkt
vezuma; esot kā dreiz mežā uzcēlis velbomja koku viens pats uz ragavā m[ 194 ], jo citi cēlēji
bijuši pavā ji, tā pēc tos pavisam atraidījis; esot arī apturējis ar bomi pat ejošu ū dens ratu un
darījis daudz citus milzu darbus. Vēl kā diem bij bail īsti no šā cilvēka garīgā spēka, strupjā s
un taisnā s dabas, ar kā du viņ š gā ja pretī ikkatrai viltībai, neģ ēlībai un varmā cībai. Par
šā diem viņ a darbiem bij zinā mi daudz un dažā di notikumi: ka viņ š gā jis apmā ktiem un
nespējniekiem par aizstā vētā ju pat pie tiesā m; ka tiesā jies priekš zemā s kā rtas ar
muižniekiem un citiem lielajiem, pā r kuriem paturējis allaž virsroku, un vēl daudz tā du
lietu.
Š is vīrs — Šrekhubers iebruka taī brīdī tiesas istabā ar visu savu zaraino nū ju un
apputējušā m drēbēm — patlaban kā iz sudmalā m nā cis. Dievs zin caur ko un kā viņ š bij
dabū jis zinā t, kā dus darbus tiesa strā dā pie šā cilvēka, kurš tomēr nebij nenieka noziedzies.
Tiesa, viņ u ieraudzīdama, atlaidā s no sava barguma un mērnieks apklusa no savas tiesas
spriešanas vēl drīzā k nekā pirmā k, Kasparam Gaitiņ am ienā kot, it kā kad bū tu nā cis pā r
visiem kā ds no taisnības sū tīts soģ is. Viņ š, drusku istabā apskatījies, runā ja uz apsū dzēto
un tiesā to: «Teic, cilvēks, vai tas ir taisnība, ka tiesa taisoties tev dot rīkstes trešo reizi no
vietas?»
«Jā , kungs, ir gan taisnība,» nosodītais atbildēja.
To dzirdējis, Šrekhubers pagriezā s uz tiesu un runā ja: «Es stā jos tagad šim cilvēkam par
aizstā vētā ju un uzaicinu tiesu lasīt man pā rklausīšanas protokolu priekšā .»
Iesā kot gan tiesa liedzā s to darīt, bet, kad arī pats apvainotais, caur aizstā vētā ju iedrošinā ts,
to vēlējā s, tad lasīja. Visa tā protokola kodols bij šis: tas un tas bijis pret mērnieka cienīgu
tēvu vā rdos rupjš un solījies viņ am uzbrukt pat ar spēku, tā pēc tiek nospriests vainīgam
dot divdesmit pā ru žagaru sitienu un likt mērnieka cienīgu tēvu nolū gties, bet, kad
vainīgais negribējis tā s otras sprieduma puses pildīt un bijis vēl joprojā m rupjš, tad ticis
sodīts vēl tā pat.
Nosodītais atbildēja, ka tas protokols neesot sastā dīts pēc patiesības, jo tas, ko viņ š rā dījis
no savas puses, neticis tur nemaz uzņ emts, nedz arī tiesa uz to pavisam klausījusies. Tā
lieta iesā kusies un beigusies tā : viņ š esot otras valsts cilvēks un ticis no savas valsts
valdības pasū tīts uz vakarējo dienu mērniekam par strā dnieku pie robežu dzīšanas starp
Slā tavu un viņ a valsti. Mērnieks nolicis citus pie stigas ciršanas, citus pie mietiņ u taisīšanas,
bet viņ am uzdevis mest kapču jeb kupicu. Darbs bijis grū ts, jo taī vietā atradies daudz
akmeņ u, kas rakšanu kavējuši. Kaut gan viņ š racis visā spēkā , tomēr mērnieks kliedzis
arvienu virsū , lai strā dā jot un neslinkojot, un turklā t lamā jis vēl par lopu. Pēdīgi viņ š
atbildējis mērniekam ar šiem vā rdiem: «Lū dzu, cienīgs tēvs, nebrīdinā t manis bez vainas,
bet aplū kojat, ka tas darbs nav ā trā ki darā ms.» Tū liņ esot mērnieks sitis viņ am pliķ i pa
vaigu, uz ko viņ š pacēlis lā pstu un teicis, ka, ja vēl sitīšot, tad dabū šot ar lā pstu tū liņ pretī, jo
pret uzbrukšanu aizstā vēties esot brīv. Mērnieks licis slā taviešu strā dniekiem viņ u saņ emt,
sasiet un aizvest uz Slā tavu. Saviem vā rdiem par apliecību viņ š piesaucis visus strā dniekus,
un arī viņ a muižas kungs pats to itin labi redzējis un dzirdējis.
Tikpat tiesai, kā mērniekam nebij uz to nekā ko atbildēt, kaut gan viņ i mēģ inā ja stomīties šo
un to, ka nedrīkstot ar sišanu biedinā t, jo varot, ja kas darot vainu, sū dzēt, tā dēļ tad esot
tiesas un valdīšanas no dieva ieceltas; bet, ja ikkurš gribēšot rā dīt savu spēku, kur tad
pasaulē bū šot drošība un taisnība? Šrekhubers kā du brīdi pā rdomā ja un tad runā ja: «No
tiem varas darbiem, kas jau padarīti, var redzēt, ka tiesa liktu šo cilvēku pavisam vai nosist,
ja vien mērnieks to gribētu.»
Mērnieks, tos vā rdus dzirdējis, taisījā s iet laukā , runā dams kaut ko par tiesas nespēcību un
ļaušanos sevi traucēt, bet Šrekhubers aizstā jā s viņ am ceļā un sacīja: «Pagaidat, bū s drīz
laiks, kur
varēsat iziet. Tagad tikpat jums, kā tiesai saku tik to, ka, ja divdesmit četru stundu laikā
netiks pie manis ar šo cilvēku izlīdzinā ties jeb viņ am dots vajadzīgs atlīdzinā jums naudā ,
tad mēs runā sim drīz vien citā vietā , kur tad tiesā s pašus tagadējos tiesā tā jus.»
To sacījis, Šrekhubers taisījā s līdz ar apvainoto iziet, bet mērnieks, kurš pa to laiku bij
daudz dusmojies un ļoti sadusmojies, kliedza viņ am pakaļ: «Un jū s arī varbū t dabū sat
kā dreiz ko
dzirdēt, kad varbū t mans ceļš ies jū su ceļam šķ ērsu pā ri, tā kā jū s laidā t šodien savu ceļu
pā r manu.»
«Bet mans ceļš tad nelocīsies vis tā pat kā šodien,» Šrekhubers atbildēja un izgā ja, bet izejot
vēl bij dzirdama mērnieka piktā runā šana.
Priekšnams bij ļaužu pilns, kuri nā kuši klausīties un skatīties, kas še notiks. Ar bijā šanu viņ i
grieza Šrekhuberam ceļu un brīnodamies viņ u pavadīja klusu ar acīm, kad tas līdz ar savu
atsvabinā to izgā ja mierīgi ā rā . Viņ iem galva reiba, domā jot, kā dam gan tam cilvēkam
nevajagot bū t, kurš drīkstot stā ties tik traki mērniekam pretī.
Par brītiņ u pēc tam, kad Šrekhubers izgā ja, ienā ca Grabovskis, kurš bij ģ ērbies skaisti pēc
pilsētas modes, caur ko viņ š tagad izskatījā s Feldhauzenam nešķ irami līdzīgs, tā ka atkal
ļaudis, viņ u ieraudzīdami, iztrū kā s un nevarēja saprast, kur mērnieks ticis no tiesas istabas
ā rā , jo iznā kam viņ š nebij redzēts, tā pēc daži sā ka jau domā t par acu apmā nīšanu, jo šodien
brīnumi vien notiekot; tomēr drīz gan noprata un pā rliecinā jā s, ka bij vīlušies. Grabovskis
izlū dza no valsts valdības savus papīrus, kas tagad atradā s viņ as ziņ ā , teikdams, ka nu
gribot no šejienes atstā ties; pēc tam izgā ja drīz atkal ā rā , tā pat kā nā cis, un devā s atpakaļ uz
krogu, kur viesu istabā viņ u saņ ēma pie alus un cigā riem kā di četri jaunā ki, arī glīti
ģ ērbušies, kā likā s, pilsētas cilvēki. Grabovskim ienā kot, tie griezā s visi ar ziņ kā rību uz viņ u,
jautā dami, kā izdevies.
«Itin brangi,» Grabovskis atbildēja ar pilnīgu pieticību un atmetā s uz vecā zofas. Ap viņ a
lū pā m apzibēja savā di, varētu sacīt, neuzticami smaidi, visa viņ a izturēšanā s bij še brīva,
neapspiesta, un viņ a vaigā atspīdēja liela, pat bīstama pasaules gudrība un izmanība. Kā du
brītiņ u it kā atpū zdamies klusu cietis, viņ š runā ja tā ļā k: «Paši slā tavieši, kuri mani redz ik
dienas, nevarēja izšķ irt manis no Feldhauzena pat ir tad, kad zinā ja viņ u esam turpat otrā
istabā , tā pēc, puikas, turat dū šu un esat izmanīgi zvejnieki — loma ir apņ emta branga. Un
es domā ju, ka tas cilvēks, kuru viņ i šodien, nepatiesi sodīdami, iekaitinā ja, bū s mums īsti
derīgs vidutā js jeb lietas vadītā js.»
Visi jaunie, no šiem Grabovska vā rdiem pajautrinā ti, sā ka pildīt no jauna glā zes un dzert uz
laimi un izdošanos.

X
Līdz augusta mēnesim bij Slā tava izmērīta, un tā pēc jau runā ja stipri vien, ka mērnieki
došoties drīz uz Čangalienu, kur čangalieši gaidīja ar nepacietību, jo Ķ encis, Svērtelis,
«Mēnesnīca» un vēl daži citi braukā ja ap Prā tnieku, ar kuru iedraudzējā s pērn Miķ eļa tirgus
vakarā , un citiem, kaut ko slepen čukstēdami un taujā dami, vai drīz iešot mērnieki uz viņ u
valsti. Arī Prā tnieks tika redzēts brīžam Čangalienas muižas krogā , īsti tiesas dienā s vai arī
kā dā s citā s valsts sapulces reizēs, kad daudz ļaužu kopā . Tur viņ š stā stīja, ka par viņ u
neesot mērniekam neviena labā ka drauga, ka bez viņ a netiekot nekas darīts nedz no paša
vecā , nedz no jauniem un viņ š zinot visu, kas notiekot; ka vajagot zinā t, kā ar mērniekiem
un īsti kā ar kuru no viņ iem jā runā , jo dažam, kas to nezinot, bet gribot ar kā dā m grū tā kā m
darīšanā m tuvoties, notiekot tā , kā nevajagot, un slā taviešos šā das lietas dēļ izmetīšot vienu
iz mā jas, tā pēc vajagot gan zinā t, kā tā di soļi sperami un kurš viņ us prot spert, bet nevis
skriet pašam dzirkstelēs. Čangalieši klausījā s viņ a stā stos ar ziņ kā rību un bailēm,
iesaukdamies brīžam ar brīnīšanos: «Vai tā ?» — «Jā , jā , puis!» — «Ak tu traks!» Daži sā ka
jau ar Prā tnieku sarunā ties un čukstēt pat savrup, steigdamies cits par citu viņ u pacienā t,
kas gan izdevā s arvienu tik tiem veiklā kiem un turīgā kiem, jo visi nespēja pie tā s laimes
tikt. Bez Prā tnieka braukā ja arī vēl daži citi slā tavieši — īsti Bisars — pa čangaliešiem it kā
mērnieku priekštecētā ji, sludinā dami viņ a atnā kšanu un sataisīdami viņ am ceļu ar savā m
priecas mā cībā m.
Kā dā dienā , gandrīz vēl dažu nedēļu agrā k, nekā bij īsti gaidīts, ienā ca Čangalienas valsts
valdībai iz Slā tavas no mērnieka vēstule, kurā tika uzdots sū tīt parītu ap pulksten
desmitiem uz to un to robežas krogu trīs krietnus aizjū gus pretī, jo viņ š pats līdz ar saviem
palīgiem nā kšot uz Čangalienu mērīt. Tū liņ turēja apspriedumus, kur ņ emt labā kus zirgus,
ratus un braucējus, ar vā rdu sakot — visa valsts bij kā jā s, gandrīz nezinā dama, ko ķ ert, itin
kā kad bū tu jā sataisā s uz piepeši pieteiktu karu. Vedējiem, pēc valdības nosprieduma, bij
izziņ ojot piekodinā ts nenā kt citā di kā vien baznīcas svā rkos un taīs pašos baltos kakla
lakatos, kurus sienas, kad iet pie dievgalda.
Noliktā dienā salasījā s jau no paša rīta zinā mā krogā ne tik vien pasū tītie braucēji un daži
valsts valdības locekļi pie izkā rtošanas, bet arī laba tiesa ļaužu, kuri bij nā kuši tikai aiz
ziņ kā rības, lai varētu redzēt mērniekus, viņ u saņ emšanu un aizvešanu. Visiem, ne tik vien
vedējiem, bet arī skatītā jiem, bij baznīcas svā rki un minētie baltie kakla lakati,[ 195 ] jo viņ i
domā ja, ka vedēji, gribēdami mērniekiem it īsti patikt, esot tā ģ ērbušies, tā dēļ negribēja
palikt pakaļ. Daži starp viņ iem sajuta žēlumu, ka tiem nebij dalības pie šā laimes un goda
pienā kuma. Viņ i raudzīja gan šur un tur pie sataisīšanas un jū gšanas piepalīdzēt, lai varētu
apzinā ties bū t pie šā darba nopelniem līdzmantinieki, bet tie īstie darītā ji negribēja vis
labprā t viņ u pielaist; īsti Ķ encis, kuram bij uzdots bū t par paša vecā jeb īstā mērnieka
vedēju, neieredzēja neviena savā tuvumā , bet dzina ikkatru lepņ i nost, uzkliegdams, lai
netinoties pa kā jā m. Divi saimnieki, savrup nogā juši, slaucīja pat asaras par šā du Ķ enča
bargumu. Priekš šā cienīgā uzdevuma Ķ encis bij izraudzīts tā dēļ, ka esot jau vedis
daudzreiz augstus kungus un kara laikā bijis arī pat kroņ a gaitā , kur dabū jis vest paša
ķ eizara palkavnieka pavā ru. Viņ š, strā dā dams pie aizjū ga sataisīšanas un tabaku sū kā dams,
stā stīja varbū t jau tū kstoto reizi, ka vedis kā dreiz ceļa pā rlū ku ar četriem zirgiem un vienos
aulēkšos, vai kalns, vai leja, jo bijis nosacīts, ka, ja par tik un tik ilgu laiku nenobraukšot, tad
ielikšot uz divdesmit četrā m stundā m cietumā .
«Nu, un vai ielika arī cietumā ?» — tā viens it kā pielabinā damies jautā ja.
«Kur ielika?!» Ķ encis atkliedza lepņ i un pikti. «Es nobraucu vēl pusstundu agrā k, nekā bij
nosacīts.» Tad stā stīja, ka esot beigā s dzēruši abi ar ceļa pā rlū ku čarku un viņ š, šim
dzeramu naudu dodams, uzsitis uz pleca un sacījis pa krieviski: vat esot mužiks nestajaš!
labā k bū tu iecēluši šā du pastā par komisā ru[ 196 ] nekā kaut kā du kungu. No tā s reizes
viņ š esot šo pazinis pa gabalu un ikkatru reizi, kad braucis caur Čangalienu, pieminējis un
žēlojies, ka viņ a vairs nemaz nejū tot.
«Nu jau, Ķ enci, tev atkal ir lielība piesitusies,» — tā cits teica, kuru Ķ encis bij atraidījis no
palīdzēšanas, «tik ievērojams nemaz vis neesi, kā lielies.»
«Kā ne?» Ķ encis ar nepatikšanu atsaucā s. «Esmu gan ievērojams, jo kā dreiz satikos gan vēl
ar to pašu kungu ziemas laikā kā dā krogā , kur tad atkal labi izmēļojā mies.» Tā ļā k teica vēl,
ka šim gadījusies galvā tā ziemas cepure ar lielā m ausīm, kuras bijušas nolaistas gar
vaigiem un pažodē sasietas. To tad viņ š esot ļoti uzteicis un solījies sevim arī tā du iegā dā t,
ja tik varēšot vien dabū t tā da skrodera, kurš mā kot izšū t. Šis vēl parā dījis, ka tā s ausis esot
arī atceļamas un atsienamas tā pat savā pusē katra, kas viņ am paticis vēl vairā k, jo galva ar
tā du cepuri izskatoties ļoti skaista — it kā divu riteņ u rati. Viņ š arī nožēlojis, ka neesot
iemā cījies no laika gala tabakas sū kā t tā pat kā šis, jo tas esot daudz labā k un veselīgā k nekā
pīpēt, tā pēc ka tur dabū jot tik dū mu vien mutē, bet no pašas tabakas labuma nekā ; turklā t
pie sū kā šanas nevajagot nekā du rīku, tik vien taisni negrieztas tabakas, un tad izsū kā ta
neesot vis metama zemē.
Kad Ķ encis pabeidza runā t, tad tas pats pirmējais runā tā js sacīja lēnīgā valodā : «Ja vilks
ieskrien mežā , tad nevajaga sū tīt nemaz dzinēju, suņ u un medinieku pakaļ, bet pielaist tik
Ķ enci meža malā  — tas izmelos tā du pašu dzīvu un veselu ā rā .»
Ķ encis izlikā s, it kā nebū tu nemaz šo vā rdu dzirdējis, bet strā dā ja vien pie pajū ga
sataisīšanas ar lielu zinā šanu: sēja un raisīja, mērīja un vilka visu, kas pie triju zirgu
aizjū gšanas vajadzīgs. Arī šī lieta, ka viņ am bij jā brauc ar trim zirgiem un citiem tik ar
diviem, bij Ķ encim par paaugstinā šanas cēloni un par apstiprinā šanu, ka viņ š ir turams
daudz lielā kā cienā par citiem, tā pēc darīja visu ar gudru ziņ u: taisīja sēdekļus priekš kunga
un priekš sevis, pā rbaudīdams abēju labumu caur uzsēšanos kunga sēdeklī, kurā bij divi
ķ iseni — viens, ko sēdēt, otrs gar atzveltni, ko atzvelties, — viņ š pats pēc vajadzības
iedauzīja un iespaidīja, paceldamies un ar spēku atsēzdamies. Citos ratos bij arī tā pat divi
ķ iseni ikkatros. Zirgus, kad veda pie jū gšanas, Ķ encis ikkatru iepriekš labi iepēra, un citi
jū dzēji darīja pēc viņ a priekšzīmes. Kad bij iejū gti, tad pēra visus no vietas, uz pēdā m
turēdams; citi darīja tā pat. Kad visi bij iejū gti, tad ielū koja braukt. Ķ encis, kuram iesēdā s
kunga vietā kā ds no valsts valdības locekļiem, laida labu gabalu pa ceļu, vienu un otru zirgu
stipri pērdams. Tie citi brauca ar saviem pajū giem līdz. Kad bij atbraukuši atpakaļ, tad tika
saaicinā ti visi braucēji krogā , kur viņ iem izdeva no valsts puses ikkatram pa čarkai un tad
sū tīja, lai ejot vien un sēdot katrs savā vietā , turēdami zirgus uz ceļa, ka, kad vajadzīgs, tū liņ
varot laist projā m. Vēl turēja pā rspriedumu par zvanu siešanu pie ilksīm, bet atļā vumu uz
to dabū ja vienīgi Ķ encis, lai varot izšķ irt un zinā t, kurā aizjū gā sēdot vecais mērnieks. Citi
braucēji gan runā ja, ka izšķ iršanas dēļ varot siet Ķ enča aizjū gam divi zvanus, bet to padomu
atraidīja, jo kā gan lai tur, kur visi zvani reizē rū cot, varēšot zinā t, kuram aizjū gam viens,
kuram divi? Tie citi varot siet, ja daudz, tad tik zvā rguļus, ja esot kā dam pie rokas.
Pulkstens bij drīz jau vienpadsmit, bet vedēji sēdēja vēl tā pat karstā saulē, turēdami zirgus
kroga priekšā uz lielceļa, jo gaidā mie vēl nebij sagaidīti. Ķ encis bij pavisam novītis un sā ka
brīžam aizsnausties. Deguns bij viņ am pa vasaras laiku izplā nējis vēl vairā k, tā ka tagad
pretī saulei spīdēja tam labi krietna blā zma cauri.
Pa tā m starpā m bij citi, no kā da valsts valdības locekļa vadīti, nogā juši uz Čangalienas
robežu, kura no kroga nebij tā ļu, sagaidīt augstos viesus ar «urā !» un «augstu laimi!». Bez
tam kā ds valsts valdības loceklis nā ca uz tā m jaukā m domā m uzcelt robežā goda vā rtus no
abpusēs ceļam iemietiem bērziem, kuriem galotnes savijamas kopā .
Vēl turpat strā dā jot, atskanēja pa otru lielceļu, kurš nā ca no kā das citas kaimiņ u draudzes
un savienojā s ar Slā tavas — Čangalienas lielceļu gandrīz pie paša kroga, stipra zvanu skaņ a
un kalna galā , kur uz abā m pusēm gā ja ceļš tā ļu uz leju, parā dījā s divi pasta trijjū gi pilni
kungu un dažā du spīdošu rīku. Tū liņ cēlā s domas, vai tie paši nebū šot mērnieki, kaut gan
nevarēja izprast, kā dēļ viņ i nebrauca no Slā tavas puses. Acumirklī pameta ietaisītos goda
vā rtus pusdarbā un visi steidzā s pieliekdamies pa krū miem taisni uz krogu pretī, kas gan
arī viņ iem izdevā s, jo tas lielceļš, pa kuru nā ca pieminētie pasta zirgi, ņ ēma vēl netā ļu no
kroga labu līkumu ap pļavu. Ķ encis un citi braucēji bij arī jau no zvanu skaņ as iztrū kušies
un sā kuši gurdeni stā vošos zirgus iejautrinā t, no jauna pērdami un turēdami. Vā rtu taisītā ji
nebij vis vīlušies, jo, tikko viņ i elsdami kroga priekšu bij sasnieguši un apstā jušies, tā arī bij
gaidītie kungi tū liņ klā t, kurus jau pie cepuru kokardēm un rīkiem vien varēja pazīt par
mērniekiem. Pēc valsts valdības locekļu priekšzīmes noņ ēma visi, pat braucēji un arī Ķ encis
savu bā lgano vilnas platmali, ar kuru mēdza lielīties un stā stīt, ka šinīs laikos neesot tā da
vairs dabū jama. Atbraucēji pavisam bij pieci: pats vecais mērnieks, trīs palīgi un vēl viens,
kā likā s, slā tavietis. Šis pēdējais devā s tū liņ pie bailīgi stā vošiem čangaliešiem klā t un sā ka
rīkot lietu izlikšanu no pasta ratiem vedēju ratos. Viņ i gā ja gan visi tū liņ pie ierā dītā darba,
bet tikai ar īpašā m bailēm un nedrošību, ņ emdami ikkatru lietu tik vairīgi, lēņ i un viegļi, kā
iespējams. Kungi bij sagā juši pa to starpu krogā , tā dēļ kā ds no čangaliešu valdiniekiem
iedrošinā jā s prasīt, kā dēļ mērnieku kungi neesot braukuši pa Slā tavas ceļu, bet pavisam no
citas puses, caur ko iznīkusi arī visa sagaidīšana un goda vā rti palikuši uz otra ceļa kā
ietaisīti.
«Kas tev daudz par to jā zina, no kurienes viņ i brauc!» tas atbildēja. «Viņ i brauc no viesībā m
jeb balles; bet, ja jū s, čangalieši, arī gribat ar mērniekiem labi braukt, tad jums arī jā zina
labi smērēt. Pazīstat jū s kungus, tad kungi arī pazīs jū s.»
Pirmajos ratos, kur Ķ encis par braucēju un kuros bij jā sēd pašam īstam mērniekam vien,
ielika tik plā ts jeb skā rda trubu, kurā , kā tika domā ts, esot ruļļi iekšā ; tā s citas lietas izdalīja
pa tiem divējiem citiem ratiem. Pasta puiši tū liņ , ko bij lietas no ratiem izņ emtas, grieza
zirgus apkā rt un aizbrauca, kaut gan čangalieši bū tu labprā t vēl kā du pusstundu brīnojušies
viņ u ratos un zirgos, kā arī viņ os pašos, jo runā t viņ i nerunā ja un, ja kā ds gribēja
iedrošinā ties pasta puišiem ko prasīt, tad tas līdzatbraukušais izrīkotā js zinā ja ikkatru tā du
atraidīt pie malas.
Pa brītiņ u iznā ca arī mērnieku kungi un sēdā s ratos iekšā : vecais priekšējos viens pats un
priekšā , Ķ encim pa kreisai rokai, kā ds valsts valdības loceklis; otros ratos divi jauni kungi
un trešos, kuros bij vairā k lietu, — viens jaunskungs un izrīkotā js priekšā , braucējam līdzā s.
Cepures nozuda atkal visiem čangaliešiem no galvā m un dažas atgriezā s tur atpakaļ tik tad,
kad vairs nebij dzirdama ne zvanu skanēšana.
Braukts tika tā , kā tik zirgi spēj un mā k iet, bet arī tad vēl braucēji skubinā ja tos brīžam ar
pā tagā m. Visos ciemos un ceļmalā s, kur bij jā brauc cauri, stā vēja pulkiem vien skatītā ju, bet
arvienu bez cepurēm. Kaut gan ceļš gā ja caur Ķ enča tuvā kiem kaimiņ iem un kaut gan visi
tie skatītā ji bij viņ am pazīstami, tad tomēr viņ š negrieza ne acu uz tiem, bet laida vien pilnā
spēkā tā ļā k, grožus lepni turēdams un brīžam ar pā tagu plīkšķ inā dams.
Pirmā nomešanā s un darba uzsā kšana tika ņ emta, kā jau arī piesū tīšanas rakstā bij ar
vā rdu pieminēts, tā dā valsts apgabalā , kur labi daudz ciematu un kas atradā s gandrīz valsts
malā , tā pēc dabū ja izbraukties diezgan arī pa meža ceļiem, kur, zinā ms, neskrēja tik viegli
kā pa lielceļu. Par uzņ emšanu un dzīvokļiem bij arī gā dā ts, cik un kā vien drīzumā
iespējams.
Mērnieks darīja vispirms valsts valdības loceklim zinā mu to, kā dā kā rtā viņ š gribot savu
mērīšanas un zemes sadalīšanas darbu uzņ emt un strā dā t. Pats viņ š jā šot pa visiem
ciematiem, aplū kodams vecā s robežas, lai varot labā k nosvērt, kur viņ as pā rtaisā mas un
kur pametamas tā pat, tā pēc lai gā dā jot viņ am ik dienas labu jā jamo zirgu. Saviem palīgiem
jeb jauniem kungiem viņ š izdalīšot valsti trijā s daļā s uz stigā šanu, bet pati īstā mērīšana
iesā kšoties tik pēc tam; turpretī robežas viņ š pats sā kšot nodibinā t tū liņ mā jā , kad bū šot
savu caurskatīšanas darbu beidzis, viņ š noteikšot dienu, kurā visiem Čangalienas
saimniekiem jā tiek Slā tavā uz jaunu robežu saņ emšanu. Visu šo lai darot tagad tū liņ pa
valsti zinā mu, ka visi saimnieki varot palikt nā košā s dienā s mā jā s.
Tanī pašā dienā izdzina vēl visi mērnieki kopā , pašam īstam klā t esot, caur visu valsti
pamata stigu, uz kuras, kā teica, dibinā šoties visas citas stigas. Tas izrīkotā js, kurš bij
atnā cis mērniekam līdz gā ja vienā di, čangaliešiem kaut ko pusdikti stā stīdams par
pamanīšanos un laika vērā likšanu, ja gribot ko labu panā kt. Viņ am tā runā jot, gā ja
uzmanīgi klausītā ji vienā di līdz.
Otrā dienā bij mērnieka darba ceļš zinā ms visai valstij. Tie trīs palīgi izšķ īrā s, stigas
dzīdami, uz savu pusi kurš, bet pats īstais sā ka jā t no ciema uz ciemu ar rulli rokā , šo to par
robežā m prasīdams un piezīmēdams. Viņ am it kā par ceļa vadu gā ja tas līdzatnā kušais
izrīkotā js, saaicinā dams ikkatra ciema saimniekus kopā mērniekam pretī un musinā dams
allaž vienam vai otram kaut ko ausīs.
Vienā pašā dienā sacēlā s pa visu valsti savā da, neredzēta kustēšanā s: visi brauca, gā ja,
steidzā s un čukstēja, bet neviens gan negribēja labprā t otram stā stīt, kurp un kā dēļ; kam
kā da prece bij uz rokas, to pā rdeva ar steigšanos un viena alga par kā du cenu; tā pat arī
barojamus lopus un visu, kas vien atlika un ko varēja izdot pret skaidru naudu. Jā domā bij,
ka visi taisā s doties vai pat uz silto zemi, un naudas meklēja jo dienas jo ciešā k, kā kad bū tu
jā lej vai zelta teļš[ 197 ]. Tā pat arī no ēdieniem un no dzērieniem, kurp vien mērnieki
pagriezā s, gā dā ja visu, kas vien zinā ms un dabū jams, kur klā t dzinā s cits citu pā rspēt.
Viss tas pastā vēja tā dā pašā spēkā trīs dienas, un mērnieki arī strā dā ja, ko spēja; pats īstais
jā ja vienā di pa ciemiem apkā rt, izprasīdams ikkatru saimnieku par viņ u robežu trū kumiem
un kaitēm savrup un pēc atkal ikkatra ciemata saimniekus kopā , lai izsaka, kur viņ i vēlētos
savā di tā s robežas, kas iet visam ciematam ar kaimiņ u ciematiem. Palīgi arī ikkurš par sevi
cirta un dzina stigas, cik vien varēja, tā ka gandrīz pus Čangalienas meža nogā ja stigā s vien.
Turklā t viņ i izprasīja ikkatram saimniekam, vai negribot likt uzņ emt kā dus tīrumus, kuri
neesot septiņ us gadus mēsloti, meža zemes vērtībā vai arī ganībā s kā dus meža gabalus, vai
pļavas brīvzemē, jo tad neiznā kot tik daudz vērtības, kaut gan platība paliekot tā pati. Uz
augļu dā rziem neliekot vērtības nemaz un par tā diem atzīstot kaut kuru zemes gabalu, kam
tik sēta jeb žogs apkā rt un daži kaut kā di ogu kociņ i iekšā , lai viņ i bū tu vai kazenā ji un
irbenā ji vien, ja citu neesot. Tā tad varot pat rudzu tīrumu caur sētas aptaisīšanu un
odzenā jiņ u iestā dīšanu ielikt rullī par augļu dā rzu. Čangalieši, to dzirdēdami, sā ka taisīt
dā rzus visā spēkā : cēla sētas veseliem tīrumiem apkā rt, iesprauda šur un tur kā das ieviņ as,
kazenā jus un kaut kā dus upenā ju krū miņ us no meža.
Pēc trim dienā m, kad nā ca nosacītais mērnieku laiks uz beigā m, bij Čangalienā sacēlies
naudas kurss par aizdošanu varbū t līdz četri simti procentiem liels, tā ka saimnieki
izrakstīja parā du zīmes līdz Mā rtiņ iem un ziemas svētkiem par otrtik, nekā aizņ ēmušies, ja
tik bij vien kas aizdod. Kam viņ iem toreiz naudas tik ļoti vajadzēja un ko tie ar viņ u darīja,
tas nav zinā ms pat ne šodien.
Tikpat vecais jeb īstais mērnieks savu robežu pā rlū košanas darbu, kā arī jaunie jeb palīgi
savu stigošanas darbu pabeidza vienā dienā , kur tad tū liņ uz otru dienu pēc tam bij pasū tīti
uz kā du ciematu valsts vidū visi saimnieki, kuriem mērnieks darīja zinā mu to dienu, kad
jā brauc uz Slā tavu saņ emt jaunu robežu ar krustu pavilkšanu jeb vā rdu
parakstīšanu[ 198 ]. Tas pats pieminētais izrīkotā js, kurš bij arī palicis pa visu to laiku
turpat līdz, gā ja atkal un vienā di pa ļaužu vidu, skubinā dams un stā stīdams kaut ko, īsti par
ēdamu un dzeramu lietu vešanu. Tū liņ pēc tam visi mērnieki līdz ar viņ u aizbrauca ar pašu
čangaliešu zirgiem projā m, atstā dami savas lietas valsts valdības rokā s un solīdamies nā kt
uz īsto mērīšanu pēc tam, kad bū šot robežas jau nozīmētas. Viņ i nebrauca vis nedz uz
Slā tavu, nedz arī turp atpakaļ, no kurienes braukuši, bet pavisam uz otru pusi, sacīdami, ka
tur viņ iem esot vēl jā pā rlū ko kā das mazas muižas zeme, pirms dodoties uz Slā tavu atpakaļ.
Aizvedējus bij viņ i atlaiduši pie pirmā s pasta stacijas un aizbraukuši ar pasta zirgiem tā ļā k
dziedā dami vien.

XI
Līdz tai noliktai robežu saņ emšanas dienai bij vēl vairā k nekā nedēļa laika, bet pa tā m
dienā m izskatījā s visā Čangalienā atkal un vienā di, it kā kad viņ a rīkotos uz kā dā m milzu
godībā m: tur slaktēja jeb kā va, medīja un zvejoja, pirka un gā dā ja gan mucā s, krū zēs un
pudelēs, gan kastēs, kulēs un papīros. Visi darbi bij gandrīz kā atmesti un aizmirsti, it kā
kad uz priekšu nebū tu vajadzējis vairs nekā du laicīgu gā dā šanu, bet taisītos tik uz
mū žīgiem svētkiem. Jo tuvā k nā ca tā diena, jo lielā ka gā dā šana bij redzama īsti un vienīgi
tik par baudā mā m lietā m visā s zinā mā s dažā dībā s.
Pēdējā vakarā gandrīz ikkatrā mā jā saimnieks dzina bā rdu, lika apgriezt matus un
sasmērēja zā bakus, saimnieces strā dā ja, sašū damas un piebā zdamas ķ isenus[ 199 ], kuri
tagad bij pa lielā kai daļai izmazgā ti, un ikkatra gā dā ja divus, jo ar vienu ķ isenu vien braukt
bū tu par kaunu un tā ds saimnieks tiktu uzskatīts par nabadzīgu, turpretī — jo ķ iseni garā ki,
jo labā k. Puiši veda zirgus uz kalējiem, smērēja riteņ us, lika sienu un citu barību ratos, jo
viss bij jā taisa tā , ka rītā atliek tik zirga iejū gšana, kā var tikt priekš gaismas no mā jas ā rā  —
gan jau tā dēļ, ka ikkatrs gribēja bū t pie mērnieka vismaz starp pirmajiem, gan arī tā dēļ, ka
neviens labprā t negribēja rā dīt, ka viņ š nebrauc vis, kā saka, tukšā . Tā tad visvēlā k priekš
saules lēkšanas bij Čangalienas saimnieki uz ceļa. Ikkatrs vezdams kaut ko priekšā apakš
segas, tā pat kā kad brauc uz godībā m.[ 200 ]
Ķ encis atradā s pats pirmais no visiem Slā tavas robežā s, jo viņ am mā ja bij daudz tuvā k uz to
pusi nekā dažiem citiem; bet izbraucis viņ š bij arī drīz pēc pusnakts. Kad Ķ encis iesā ka uz
šo ceļu taisīties, tad viņ a sirds bij līksma, bet, jo tuvā k nā ca tā braukšanas diena, jo smagā ka
kļuva arī sirds, un īsti tagad braucot šis smagums augtin auga un Ķ encis sajuta, ka viņ a,
proti, sirds, paredzēja kaut ko ļaunu, kas jau dažu reizi piedzīvots, it kā kad bij aizvedis uz
pilsētu sabojā tu sviestu un tika saņ emts cieti vai arī kad kā dreiz naktī gribēja izņ emt klusu
iz skapīša savu naudu, kur otrā sieva to bij nolikusi un aizslēgusi, paglabā dama atslēgu pie
sevis, kuru viņ š bij gan dabū jis jau laimīgi rokā un sā cis slēgt vaļā , bet, nevarēdams tumsā
stipri uzstā ties, nogā zā s ar negantu troksni pā r šū puli un krēslu zemē, jo skapītis stā vēja
gultas galā augstu pie sienas, par ko, zinā ms, viņ š nevarēja bū t palicis bez soda. Caur
šā diem piedzīvojumiem, pie kuriem arī Ķ enča sirds nebij paredzējusi nekā laba, viņ š sā ka
tai ticēt, kaut gan zinā ja, ka dieva vā rdi mā ca savā m sirdīm neticēt. Viņ š sā ka šaubīties un
baiļoties par to, vai šis braukums varēšot pavisam ņ emt lā ga galu un vai caur tā m vedamā m
dā vanā m neizcelšoties kā ds posts, jo neesot vēl nemaz zinā ms, vai šā das lietas pretī
ņ emšot, kaut gan nauda netika atraidīta. Viņ š atminējā s vēl to, ko bij stā stījis Prā tnieks par
kā du slā taviešu vecīti, ka tam bū šot tā du darbu dēļ jā aiziet no mā jas, kas viņ u satrieca vēl jo
vairā k, jo kas zin kā varot klā ties, kā sacīt jā saka, īsti vēl še, svešā vietā , jo pašu muižā bū tu
varējis sajusties drošā ks.
Š e Ķ encis iedomā ja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglinā t, ja lū gšanā s metot savas bēdas uz To
Kungu, tā pēc sā ka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu
izmā cīties. Viņ š nolika pā tagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slā tavas bērzu
gatvu, nolika cepuri priekšā , saglauda matus, izņ ēma no mutes tabakas kumosu, nosvieda
to zemē un sā ka lū gt: «Ak, mīļais kungs dievs un Pestītā js! tu nu redzi manu ceļu un zini, ka
es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kā rumiem, bet meklēju un lū dzu tik to, lai
tu dotu mērnieciņ a cienīgam tēvam tā du prā tu, ka viņ š man piešķ irtu dziļā s ielejas pļaviņ u,
zirņ u kalna tīrumiņ us un tā s ataudziņ as gar Slamstu un Šmakā nu robežā m. Gan otrs
saimnieks — tu jau gan viņ u zini — saka un rā da mērnieciņ a cienīgam tēvam, ka tā m
ataugā m vajagot krist viņ a robežā , jo tā s esot, kā sacīt jā saka, no manas puses taisni aiz viņ a
mā jas, bet tu varī likt mērnieciņ a cienīgam tēvam, lai viņ š dod man tā s liekā gabalā [ 201 ]
un otram saimniekam jeb manam pušelniekam, kura vā rds, kā zini, ir Pā vuls, var iedot kaut
kur kā du gabalu vietā . Bet jo labā k bū tu, ja tu, Kungs, dotu Pā vulam tā du prā tu, kurš
dzenas, kā sacīt jā saka, pēc tā m mantā m, kuras nā k dvēselei par labu, jo tad viņ š bū s daudz
gudrā ks, nekā skriedams, braukdams pēc šā s pasaules niekiem un mērnieciņ a cienīgu tēvu
dažā di pierunā dams. Lai viņ š domā labā k uz savu pēdējo stundiņ u, jo nav vis vairs nekā ds
jaunais. Tu redzi, ka es tevi lū dzu, kā sacīt jā saka, viņ a dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais,
kurš iet apkā rt kā rū kdams lauva, nenogriež viņ a prā tu uz šā s pasaules lietā m un neierauj
viņ u, kā sacīt jā saka, ar nesataisītu sirdi mū žībā . Jo tu zini, ka Pā vuls ir pliks šaī pasaulē
ienā cis un arī tā du pašu viņ u izvedīs kā zuti; ko tad gan viņ am līdz tik daudz ar pasauli
plēsties? Vai tagad pat jau viņ š nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltā s, vieglā s
smiltiņ ā s? Lai, kā sacīt jā saka, mirst vai kaut kuru brīdi — aizvedīsim uz kapsētu kā
brū tgā nu. Bet dzīvot viņ š var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabaliņ iem, jo vai gan viņ am
nepaliek vēl diezgan platības pā ri? Un es arī, Kungs, varēšu, kā sacīt jā saka, ik rītiņ u un ik
vakariņ u tevi priekš viņ a lū gt. Labi bū tu arī, ja tu sajauktu Pā vulam dienu skaitīšanu, tā ka
viņ š nezinā tu, ka šodien jā brauc šurp, un, ja iedomā tu, tad lai iedomā tu tik vien labi vēlu uz
vakaru. Bet, ja arī viņ š, kā sacīt jā saka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi tu
viņ a prā tu, ka nedrīkst ar savā m dā vanā m pie mērnieciņ a cienīga tēva rā dīties; un, ja viņ š
arī bū tu tik negants un mestu savus Jū dasa kumosus viņ am rīklē kā Daniēls pū ķ im, tad dod
mērnieciņ a cienīgam tēvam tik taisnu prā tu kā pie tā slā taviešu vecīša, kuru ielicis cietumā
un mā ju atdošot pavisam otram pušelniekam. To pašu bū tu pelnījuši visi čangalieši un, kā
sacīt jā saka, it īpaši vēl mani kaimiņ i, kuri arī, kā dzirdams, gribēs mērnieciņ a cienīgu tēvu
ar dā vanā m mā nīt.» Še viņ š drusku atpū tā s, apdomā jā s un tad ņ ēma atkal no jauna tā ļā k:
«Bet nu vēl viens grū tums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņ a cienīgu tēvu labā prā tā un lai
viņ š neatstumtu manas vā jā s dā vaniņ as — šā sivēniņ a, kviešu miltu maisiņ a un sviesta
spainīša —, bet lai viņ us pieņ emtu tikpat žēlīgi, kā pieņ ēma viņ u reizi to naudas grasīti, ko
devu arī, kā sacīt jā saka, gan baiļodamies, bet tu griezi visas lietas par labu. Tomēr, ja
ļaunais gars bū tu apsēdis mērnieciņ a cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos
Zaulu[ 202 ] un, ja viņ š gandrīz, kā sacīt jā saka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņ a
kučā rs bū tu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū , tā ka tie sitieni tiktu viņ am.
Un, ja arī tavs prā ts bū tu, lai mērnieciņ a cienīgs tēvs liek mani cietumā , tad dod, ka cietuma
atslēga bū tu pazudusi un paši valdnieki, viņ as meklēdami, sā ktu kauties un es pa to starpu
varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vā jā sirds spēj tevim nest, jo grēcinieki, kā
sacīt jā saka, esam visi mū žīgi mū žam. Neniecini manas vā jā s lū gšaniņ as, bet dari daudz
vairā k, nekā lū gt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez
vajadzības es tevis nelū dzu, negribēdams tevi kaitinā t, jo kurš vēl ir tik maz ar lū gšanā m
tev bā zies virsū kā es? To, kā sacīt jā saka, es tev tad atminēšu un iedomā šu vai visu mū žu
un kalpošu tā pat kā līdz šim: iešu tā pat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņ u
tā pat mīļā m mā cītā jiņ u atraitnītēm, kuras tu, Kungs, lieci iedomā t visos lielos svētkos, jo
mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara[ 203 ]. Dari, ak dari, Kungs, visu to žēlīgi!»
Š e viņ š izvilka kabatas lakatiņ u un likā s slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu
lū gšanas laiku viņ š viebā s gan stipri uz raudā šanu, bet netika nekā , tā pēc necēla nemaz acu
uz augšu, lai dievs neredz, ka viņ as bij sausas, bet slaucījā s ar autiņ u, lai domā , ka asaras ir
birušas. Tā noslaucījies, sacīja: «Ak tu dieviņ , lū k, cik vieglā ka top sirds caur lū gšanu un
asarā m! Nu, nu! vai apstā sies tepat?» viņ š, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri
un laida caur bērzu gatvu droši Slā tavā iekšā , cerēdams uz dieva palīgu un labu izveikšanos,
jo, ja pēc tik sirsnīgas lū gšanas viņ š nepalīdzot, tad nederot nemaz turpmā k vairs viņ u lū gt.
Bet šo viņ š tik vien domā ja pie sevis un nerunā ja vis dikti, negribēdams dievam iepriekš
sariebt.
Slā tavā Ķ encis bij jau agrā k kā dreiz bijis, bet, kur mērnieks dzīvo, tā viņ š nezinā ja, tā pēc,
saticis kā du cilvēku, prasīja, lai parā dot mērnieka dzīvokli; bet šis — vai tīši, vai netīši —
rā dīja uz leju, brū zī[ 204 ], kurā dzīvoja palīgi, turpretī pats īstais vai vecais savā īpašā
namā , kuram gā ja ceļš gandrīz gar logiem, kad brauca uz leju, kā bij rā dīts. Mērnieks,
dzerdams pie loga kafiju, ieraudzīja Ķ enci, kurš brauca, apkā rt skatīdamies, lēnā m uz leju,
un pazina tikpat pie apģ ērba, kā arī pie braukšanas, ka tas esot čangalietis, tā ds pats kā daži
citi, kas pie viņ a bijuši. Mērnieks turēja vērā ļoti to, ka lai neviens neiet pie palīgiem jeb
jauniem kungiem «ciemoties», un bij jau dažus tā dus notvēris. Ķ enča bailīgā
apkā rtskatīšanā s, kurā bij pa pusei brīnošanā s, pa pusei bailība, krita viņ am acīs, tā pēc,
savu tasi izdzēris, paņ ēma cepuri un aizgā ja taisni pā r dzirnavu upes laipā m Ķ encim uz
brū zi pretī, un nonā ca tur taisni taī nelaimīgā brīdī, kad šis, nabags, gā ja nedroši pie
jauniem kungiem iekšā .
«Kurp tu to spaini nes?» mērnieks viņ am uzsauca.
Ķ encis, jo vairā k sabijies, kā du brītiņ u veltīgi pastomījies un Feldhauzenā plaši skatīdamies,
jautā ja: «Vai es?»
«Nu kurš gan vēl cits?»
«Vai tu ar mani runā ?» Ķ encis jautā ja vēl kā bez atmaņ as.
«Liec spaini ratos, griez zirgu apkā rt un brauc atpakaļ kalnā !» mērnieks viņ am uzsauca.
Ķ encis to arī veikli, veikli izdarīja, jo viņ š domā ja, ka «kukulis» bū šot jā noliek klētī vai
pagrabā , bet mērnieks, kurš jau atkal bij iznā cis taisni pretī, lika piebraukt pie valsts jeb
tiesas nama un pats iegā ja iekšā  — varbū t, kā Ķ encis domā ja, izsū tīt kā du pretī, lai saņ em
dā vanas, bet, par nelaimi, ieraudzījis ērgli uz durvīm, tū liņ sastinga aiz bailēm un izsaucā s:
«Nudien, bū s atkal tā pat kā viņ gad pilsētā !»
Iznā ca gan patiesi saņ ēmēji, bet vien ne tā di, kā dus Ķ encis pirmā galā bij gaidījis, proti:
valsts valdība, darbinieki un arī pats mērnieks. Tik daudz goda Ķ encis nebij cerējis sagaidīt,
tā pēc nesamanīja, ko pavisam iesā kt, bet sēdēja vien ratos it kā iztrū cies jaukā sapnī no
miega, negribēdams ticēt, ka esot nomodā , jeb domā dams, ka patlaban bijis nomodā , bet
piepeši tik atradies briesmīgā sapnī.
«Nu, cik ilgi sēdēsi? Vai nekā psi vis vēl laukā ?» valsts valdība Ķ encim uzsauca.
«Vai es?» Ķ encis, aiz bailēm vairs neapzinā damies, atkal jautā ja.
«Vēl prasa kā akls!» valdība atbildēja.
«Ak kungs Jēzus! kad mēs augā m, tad tā negā ja,» Ķ encis izsaucā s un sā ka gan kā pt laukā ,
bet ļoti kavēdamies un it kā atspēries. Kad bij izkā pis un nolicis grožu ar pā tagu ratos, tad
vienam darbiniekam tika uzdots vest viņ u iekšā , bet tiem diviem — nokopt zirgu un ratus.
Ķ encis, uzkā pis uz trepēm, uzsauca darbiniekiem, kuri brauca viņ a zirgu projā m: «Bet tā
vien, ka nepametat pā tagas!»
Bez nekā das izskaidrošanas un vainas rā dīšanas Ķ encim pavēlēja noģ ērbties un iet cietumā
iekšā , ko viņ š arī darīja nemaz nepretodamies.
Tikko kā du brīdi aiz stipras atslēgas, smagā m durvīm un dzelzs treliņ iem uz lā vas sēdējis
un nodusmojies uz dievu, ka tas neesot viņ a lū gšanu paklausījis, bet licis notikt pavisam
otrā di, par ko apņ ēmā s un gandrīz nozvērējā s sevī it kā vai atriebties, nepildīdams nenieka
no tā , ko braukdams savas lū gšanas beigā s solījis un ko jau līdz šim allaž turējis, — tikko
kā du pusstundu šā dā s un citā dā s bīstamā s domā s kavējies, Ķ encis padzirdēja no durvju
puses jaunu troksni un tā du it kā pazīstamu valodu. Viņ š piesteidzā s pie lodziņ a vai, labā k,
pie cauruma mū rī, pa kuru varēja skatīties priekšistabā , kaut gan, zinā ms, bij redzama tik tā
istabas daļa, kura šim caurumam taisni pretī, jo tas bij varbū t tik puspēdas vienā di un
otrā di. Ķ encis skatījā s un klausījā s — redzēt nevarēja vēl nekā , bet viena balss bij itin
pazīstama. «Tā ir skaidri tā da kā mū su Pā vula valoda!» Ķ encis brīnodamies un uzmanīgi
klausīdamies, izsaucā s. Tas troksnis nā ca tuvā k un tuvā k, tā ka pret Ķ enča lodziņ u sabruka
drīz atkal tie paši darbinieki, valsts valdība, vēl daži citi un to vidū , patiesi, Ķ enča
pušelnieks Pā vuls, kurš nepadevā s vis tik mierīgi kā viņ š, bet turējā s pretī visvairā k vā rdos
un drusku arī rokā m, kad darbinieki viņ u veda un bīdīja iekšā . Viņ š pierā dīja, ka tā dēļ
nemaz neesot cilvēks sodā ms, ja viņ š gribot kam ko dā vinā t, jo kurš tad esot par viņ a mantu
kungs? Un paši mā cītā ji ņ emot dā vanas. Ja dā vanu devējus gribēšot cietinā t, tad nabagiem
vajadzēšot nomirt badā . Te tika vaicā ts, vai viņ š turot mērnieka cienīgu tēvu par nabagu.
«Dieva priekšā ir visi tā di paši nabagi!» Pā vuls, drusku iekarsies, spējumā atbildēja, bet
laikam apķ ērā s, ka šī atbilde ir bez pamata, tā dēļ, drusku pastomījies, ķ ēra šo pierā dījumu:
«Un draugs draugam dā vina arī, un paši ķ eizarī ņ em viens no otra zemes gabalus un
pilsētas.»
Lai gan Pā vuls pretojā s tik sirsnīgi, tomēr viņ š tika vienā di un pa pusei ar spēku ģ ērbts nost
un pamā cīts, lai nedzisina veltīgi mutes, bet tas nelīdzēja nekā , jo pat uz durvīm cietumā
iekšā bīdā ms, atspēries ar kā jā m un rokā m stenderēs, viņ š lietoja muti visā spēkā ,
sacīdams, ka uzdodot nemieru jau ā rpus cietuma, un pat no iekšas pa lodziņ u sauca vēl
laukā : «Kad jums tas spēks ir ņ emt dā vanu devējus cieti, tad braukā jat sestdienā s pa
mā cītā ju muižā m un liekat tur tos dā vanu vedējus arī cietumā !»
Ķ encis, tikko Pā vulu ieraudzījis, atkā pā s cietuma dibenā , kur apsēdā s pirmajā vietā uz
lā vas. Viņ a sirdi pā rņ ēma īsti patīkamas jū tas par to, ka Pā vuls iekritis cilpā , tā ka viņ š savu
paša likteni pavisam uz kā du brīdi aizmirsa un sā ka priecīgi pie sevis runā t: «Lai nu tā
pasaule kliedz, lai kliedz par dievu, bet tikpat taisni, kā sacīt jā saka, gan vis vēl neviens
neizdarīs kā viņ š, it kā tas redzams tepat pie Pā vula. Raug, kā viņ š saredz blēdi un blēža
ceļus! Visus tā dus vajadzētu sagū stīt un likt cietumā iekšā , lai nevar vairs mērnieka cienīgo
tēvu kā rdinā t. Kā es pirmā k lū dzu, tā arī notika. Lū k, kā viņ š paklausa ticīga cilvēka
lū gšanu!»
Pā vuls nemaz nezinā ja, ka šai mā joklī jau atrodas kā ds priekšā , tā pēc izturējā s, it kā viens
pats bū dams. Vispirms, nezinā dams, ko īsti iesā kt, stā vēja turpat netā ļu no durvīm,
žā vā damies, žorīdamies it kā ceļa vīrs, kuram ilgi nav bijis kā rtīgas dusas, bet kurš tagad,
mā jā pā rnā cis, taisā s omulīgi un pieticīgi uz garu, bezrū pīgu miegu. Viņ š sā ka iet uz cietuma
dibenu, kaut ko neskaidri pie sevis ņ urdēdams. Iegā jis no gaišas vietas tumšā kā , viņ š
nevarēja nekā saredzēt, tā pēc grā bstīja un taustīja rokā m pa priekšu, līdz uzķ ēra Ķ enča
plā no degunu un atlēca atpakaļ, iekliegdamies: «Kas, nelaim', tas!?» Ķ encis, kurš, kaut gan
par Pā vula likstu priecā jies, tomēr drīz sajutā s, ka pats atrodas tai pašā slazdā un jau agrā k
iekritis nekā Pā vuls, tā pēc kaunējā s nā kt gaismā , jo tas viņ am ļoti nepatika — bū t ar Pā vulu
vienu vietu cietumā  —, tomēr nevis tā dēļ, ka Pā vuls, kā viņ š dievam to rā dīja, bij liels
grēcinieks, bet īsti tā dēļ, ka nu Pā vuls varēs šo notikumu visur izpaust un tā laupīt Ķ enča
godu. Tā dēļ Ķ encis neatbildēja Pā vulam uz viņ a iztrū kšanos nekā , bet tik drusku iekā sējā s.
Pā vuls nebij vis ar to apmierinā ms, bet uzstā ja Ķ encim: «Ja labs cilvēks esi, tad runā , citā di
velns tevi raus!» — un jau sā ka grā bstīties, kā var ņ emt Ķ encim pie krū tīm.
Š is laikam nomanīja, ka slēpties tikpat nevarēs, tā dēļ atbildēja: «Es pats esmu, viņ u tēv; vai
tu manis nepazīsti?»
«Kaut tevi zvērs, Ķ encis ir!» Pā vuls nogriezdamies pie sevis noņ urdēja un nospļā vā s, tad
atkā pā s atpakaļ un, pie sienas atspiedies, tik šņ ā ca, jo viņ am tā pat nepatika, ka Ķ encis
zinā ja, kā ar viņ u noticis.
Labs brīdis pagā ja, kur cietumā nekas cits nebij dzirdams kā tik Pā vula šņ ā kšana. Ķ encis
Pā vulu labi pazina un zinā ja, ka tad, kad viņ š šņ ā ca, bij velti ar viņ u runā t, jo tad atbildes
sagaidīt nevarēja, bet, ja tika uzstā ts vairā k un ilgā k, lai runā , tad aizgā ja projā m. Bet nu reiz
bij Pā vuls pie Ķ enča tā dā vietā , no kuras aizbēgt nevarēja, tā pēc Ķ encis nodomā ja šo
gadījumu izlietot uz Pā vula atgriešanu, itin kā bij dzirdējis strā dā jam misioniešus pie
pagā nu atgriešanas, tā pēc, kā du brīdi padomā jis, iesā ka runā t: «Jā , jā , viņ u tēv! ir jau
taisnība, kā tie tēvi saka, ka neviens nav izmā cījies piedzimis, nedz, kā sacīt jā saka, gudrs
nomirs un ēst cilvēkam gribēsies tā pat, lai vai cik gudrs. Ir, ir tiesa, ka cilvēka mū žs raibs kā
dzeņ a vēders. Saki, Pā vul, brā l, — vai tu esi redzējis kā du vecu cilvēku tā du pašu
nomirstam, kā ds viņ š ir piedzimis? Vari, kā sacīt jā saka, ņ emt mērķ i pie zobiem un matiem
vien: citam ir galva, kā praviets saka, plika kā poda dibens, un citam mute zobu pilna. Vai
bērni arī ir visi vienā di, kad piedzimst? Dažam cilvēkam vā rot aiziet bojā viss katls ziepju,
bet vai gan cits skries tā dēļ, kā sacīt jā saka, silā iekšā ? Atminies vien, brā l, kā tev pašam
neveicā s saprecēšanā s, kur braukā ji visu rudeni apkā rt kā linotā js[ 205 ], bet vai tu tā dēļ
meti mieru un vai tā dēļ tagad esi, paldies dievam, bez bērniem? Man nosprā ga suns tā dā
laikā , kur ā da neder nekam, bet vai es esmu tā dēļ tagad bez suņ a? Vai tu domā , ka tev bū tu
labā k, ja vajadzētu dzīvot trīs dienas kā Jonasam zivs vēderā [ 206 ] nekā tagad tukšā
cietumā ? Kā sacīt jā saka, mīļo pušelniek, vai tu gribēji, lai krusts tevi nes? Tas, puis,
neizdosies! Atminies vien tos laikus, kur kartupeļi iesā ka pū t, — vai tad nebij maizes gadi?
Un vai tai gadā , kad siens apslīka, nenā ca vēži malā ? Čigā ns man izmā nīja, kā sacīt jā saka,
vienā pašā vasarā ar mainīšanu jauno ķ ēvi un bēro zirgu, bet vai no tā laika ir tas čigā ns
vairs rā dījies? Arī tevis, Pā vul, nav dievs aizmirsis no grēkiem atgriezt, jo ar savu spēku vis
tu, kā sacīt jā saka, šinī vietā nestā vētu.»
Tagad Ķ encis paklausījā s, vai Pā vulam bū s šņ ā kšana rā vusies, jo no tā varētu zinā t, ka šie
vā rdi ir gā juši pie sirds; bet Pā vuls šņ ā ca tā pat kā vētā mā mašīna, tā pēc Ķ encis nomanīja,
ka jā lej viņ am savā da siltuma virsū , ko arī darīja.
«Pā vul! Pā vul! Jā ņ a tēv! Vai tu esi traks vai nepilnīgs? Vai tu nezini, ka tiem nejēdzīgiem tiek
tas priecas vā rds sludinā ts? Vai tu domā atsperties, kā sacīt jā saka, elles stenderēs tā pat kā
še, Slā tavas cietuma stenderēs, un turēties, kā sacīt jā saka, lai vai ū zas plīst? Velniem vis
nav tā di nagi vien kā slā taviešu darbiniekiem, jo, kad tie ņ ems tevi rokā , tad, kā sacīt jā saka,
jaunam kažokam uz reizes cauri! Vai tu neesi redzējis, kā di viņ iem ragi, kā das ausis un
astes? Jau sapnī vien kad ierauga, ir jā skrien no gultas ā rā . Pā vul! Stulbais pušelniek! Vai, kā
sacīt jā saka, aknas vien ir tavā s krū tīs, ka tu tik briesmīgi šņ ā c? Ko tu domā darīt debesīs
bez dvēseles? Kur visi dziedā s, tur tu, Jā ņ a tēv, ar šņ ā kšanu tā ļu netiksi! Pā vul, manas sirds
mīļā kais! Vai tavas acis ir, kā sacīt jā saka, no stilba kaula un tava sirds no nededzinā ta kaļķ a
akmens, ka nemaz nečū kst?»
Š e Ķ encis atkal paklausījā s un dzirdēja, ka šņ ā kšana patiesi mitējusies, tā pēc sā ka kustinā t
Pā vula sirdi ar gaudīgu balsi un pats paraudā dams, itin kā kad pēc aukas un vējputeņ a nā k
atkusnis.
«Brā l, brā l, viņ u tēv! Mīļo, sirdsmīļo Jā ņ a tēv! Tur mū s, kā sacīt jā saka, aiznesīs uz debesīm
eņ ģ eļi, zeravi ar ķ erubiem kā izbalinā tu audeklu baķ us![ 207 ] Turp aizskriesim kā baltā s
cielaviņ as, kas esam norū dīti šaī grēku ceplī. Tur staigā sim abi, kā sacīt jā saka, ar palmu
svecēm rokā un ar rudzu kroņ iem galvā kā brū tes pa debesu kā zā m.[ 208 ] Tur nebū s nedz
paģ iru, nedz šķ iršanā s, nedz kaušanā s, nedz citu tā du sērgu.[ 209 ] Tur priecā simies tā dos
priekos, kuriem nav gala ne vienā galā , ne otrā .[ 210 ] Kā sacīt jā saka, es bū šu vaļā no otrā s
sievas un satikšos ar pirmo sievu, raudā dams slavas un pateicības asaras. Arī tev, Pā vul,
nenā ks vairs nekā ds tiesas vīrs, kā sacīt jā saka, mantu uzrakstīt, kad nevarēsi aizmaksā t
galvas naudas. Mā jas tur bū s no zelta ķ ieģ eļiem, ar pērļu koka griestiem. Bērni skries pretī,
priecā damies, ka vairs nav jā ceļas uz ganiem un rītos vairs nesalst kā jiņ as.[ 211 ] Tur nebū s
ne dū mu, ne ziemas vēja, bet tik, kā sacīt jā saka, baltas drēbes un ā das josta apkā rt taviem
gurniem. Uz šo līksmību taisā mies mēs ar Pā vulu šaī brīdī. Ak, Kungs, kas tu izdzēri ar
varavīksnēm, kā sacīt jā saka, akas[ 212 ] un piepildi avotus līdz malā m, vai tu varī pierā dīt,
ka Pā vuls ir kā dreiz svētdienā ar mani, kā sacīt jā saka, kā vies, un tā dēļ neņ emt debesīs?
Viens bez viņ a es debesīs neiešu, to tu nedomā ! Vai tu esi dzirdējis, kad Pā vuls ir liedzies
braukt otram talkā ? Un kurš gan ir dzirnavā s cilā jis vairā k maisu priekš citiem nekā Pā vuls?
[ 213 ] Vai mēs esam rā dījuši viens otru, kā sacīt jā saka, par malkas zagļiem, un vai Pā vuls
kā dreiz liedzā s, kad viņ u pieķ ēra pie malkas zagšanas? Saki, Kungs, — kā du vainu tu lieci
tik mīkstai sirdij, kā da tagad Pā vulam ir, ka tu negribi ņ emt viņ a debesīs? Vai tu domā , kā
sacīt jā saka, ka Pā vuls ir tik neticīgs, kā izskatā s? Jā ņ a tēvs Pā vuls ir gan šņ ā cis, bet vai
Zauls arī nešņ ā ca?[ 214 ] Ja es neticētu, ka tu Pā vulu pieņ emsi debesīs, vai tad gan es par
viņ u lū gtu? Kā sacīt jā saka, kam gan ir vēl tik lielas asaras kā Pā vulam, kad viņ š grib vien
raudā t? Mīļais Kungs, pirts siltumas vēl Pā vuls nevar izturēt, jo skrien no lā vas nost, kad
salej lielā ku vien, bet ko gan viņ š darīs ellē? Aizvedi tad tu, Kungs, Pā vulu kā brū ti uz
debesu kā zā m, lai viņ š nekarā jas vairs pasaules bēdu krū mos kā Abraama auns
ragos[ 215 ]; bet, ja tu, Kungs, tagad vēl Pā vulu izlaidīsi no debesīm, tad manas vainas
nesaki.»
Uz beigā m Ķ encis runā ja arvienu gaudīgā k, garā k un raudulīgā k, it kā pa pusei
padziedā dams, un, kad runu jeb lū gšanu bij beidzis, tad sā ka tū liņ un bez apstā šanā s
dziedā t: «Šis tiešā m ir tas pēdīgs laiks...»[ 216 ] — utt. Pirmo pantu viņ š izdziedā ja vēl viens
pats, bet pie otrā Pā vuls sā ka jau pielaist pamazā m savu balsi, kura auga pie ikkatra panta
augumā un uz beigā m pieņ ēmā s pilnā spēkā un gandrīz par Ķ enča balsi pā rā k. Kad visa
dziesma bij izdziedā ta, tad Ķ encis noskaitīja visus svētīšanas un nobeigšanas vā rdus, cik
vien zinā ja, beigdams ar septītā s lū gšanas gala vā rdiem. Pēc tam Ķ encis izslaucīja ar autiņ u
sev acis, pieaicinā ja Pā vulu sev līdzā s sēdēt un izslaucīja viņ am arī acis, jautā dams ļoti
mīlīgā balsī: «Vai to turamo teļu noķ ēri, kurš vakar bij pasprucis? Es arī gribēju skriet līdz,
bet tad vien tik vēl ieraudzīju, kad bij jau no mā jas laukā .»
«Gan viņ š atnā ks pats,» Pā vuls atbildēja, «bet vai tu esi dzirdējis dzērves ejam[ 217 ]? Bū tu
jā sā k sēt rudzi.»
«Dzērvju gan vēl neesmu dzirdējis ejam, bet sējas laika arī vēl nav,» Ķ encis atbildēja, «jo
vabulēm, kā es vakar skatījos, ir bērni vēl vidus kā jā s vien.»[ 218 ]
«Tad jā gaida, līdz varēs noredzēt kā du sapni,» Pā vuls sacīja.
«Svētdienas rītā gan es vienu sapni redzēju, bet nevar īsti zinā t, uz ko tas zīmējas,» Ķ encis
stā stīja. «Gaisma patlaban ausa, kad uzcēlos un aplū koju zirgus, atnā cis izpīpējos, bet
uznā ca no jauna tā ds vien mīksts miegs, un kā apgū los, tā sapnis klā t: taisījos braukt uz
Rīgu — krā vu vezumu, bet nevarēju vien pielikt, ne sasiet; tikmēr, tikmēr — te atrodos uz
linu mā rka; sā ku slogā t, bet akmens pacelt neviena; tad sā ku sviest no mā rka zivis — lielas,
lielas zivis. Sā ku, kā sacīt jā saka, domā t, ka sievai vis visu nerā dīšu, bet citas aiznesīšu un
pā rdošu. Pēc tam atrados mežā brū klenā jos, kuri tapa arvienu lielā ki vien. Te sā ka līst no
malu malā m tā di kā zebieksti laukā , un man, kā sacīt jā saka, sametā s ļoti bail. Tie auga vien,
auga vien, līdz izauga visi par čigā niem, un, mani ieraudzījuši, visi ar kančukā m virsū [ 219 ].
Es tik bēgt un kliegt, bet netieku nekur, un balss izlaist nemaz. Jau biju labu brīdi tā
mocījies, tad, par laimi, sita sieva ar dū ri mugurā , lai ceļoties augšā , ko te, kā sacīt jā saka,
ņ urdot un spā rdoties. Sviedri vien bij apbiruši gar degunu aiz bailēm, kad uztrū kos.»
«Vai tu zini, puis? Tad bū s šonakt salna, jo zivis ir salnā ![ 220 ]» Pā vuls iesaucā s. «Jā steidzas
uz mā ju — jā liek lai pļauj kartupeļiem lakstus nost.»
«Jā , jā , tiesa gan, Jā ņ a tēv! Labi, ka ieminējies,» Ķ encis atsaucā s un sā ka iet kopā ar Pā vulu
uz durvīm, bet tad tik abi atgā dā jā s, kā dā vietā atrodas, un aizgā ja klusuciezdami uz lā vu
atpakaļ.
Ne visai ilgi pēc tam bij dzirdams ā rpusē troksnis no jauna, bet daudz lielā ks un stipri
pieaugošs. Ķ encis ar Pā vulu steidzā s abi pie lodziņ a klausīties un skatīties, kas tur notiekot,
bet tas lodziņ š, kā jau zinā ms, bij tik mazs, ka abi nevarēja pie viņ a satikt, tā pēc izcēlā s
spēkošanā s un spaidīšanā s un tas, kurš bij labā kā vietā , kliedza allaž uz otru, lai viņ u
nenospiežot.
Drīz piebruka gandrīz pilna priekšistaba čangaliešu saimnieku, kuri visi runā ja ar kaislību,
par ko nebij no visa tā nekas saprotams.
Ķ encis, pa lodziņ u skatīdamies, stā stīja ar brīnošanos: «Raug, raug, kā sacīt jā saka, gandrīz
visi čangaliešu lielmaņ i un valdinieki: Steiņ u Miķ elis, Ķ eimuru Brēķ is, Spēķ ēnu Čiksts,
Sagā žņ u Uzbā zs, — pagaidi, Pā vul, liec mieru, nespaidies!» — tad, ar abā m rokā m aiz
lodziņ a malas turēdamies, sauca vēl tā ļā k: «Riebnieku Zvaigulis, Rutuļu Stā ģ is, Svērtelis,
«Mēnesnīca», vai dieviņ ! un pats Čaguļu tēvs arī! Vai traks esi, Pā vul?! Ka sacīt jā saka, vai
rokas rausi otram nost?»
Ar šiem vā rdiem bij Ķ encim jā atlaižas no lodziņ a, jo tikko Pā vuls izdzirda, ka Čaguļu tēvs
arī esot, tad tik vien izsaucā s ar lielu, priecīgu brīnošanos: «Meli?!» — un, atspiedies kā jā m
sienā un ar muguru pret Ķ enci, nospieda viņ u ar spēku nost, kaut gan viņ š negribēja
atlaisties ne par kā du maksu un turējā s ar rokā m aiz lodziņ a pat vēl tad, kad Pā vuls varēja
jau skatīties pa viņ u priekšistabā , jo tos pēdējos vā rdus par roku noraušanu Ķ encis
izkliedza pašā beidzamā acumirklī, kad nevarēja vairs turēties un bij tū liņ jā laižas vaļā .
«Ko te vēl skaitīt pa vienam! Te ir, ar vā rdu sakot, visi čangalieši,» — tā Pā vuls, pie lodziņ a
ticis un drusku apskatījies, priecīgi izsaucā s. «Visvairā k salasījušies no mežoliešu gala.»
Tagad viņ iem patika cietumā itin labi, jo te bij vaļīga, neapspiesta vieta, kamēr priekšistabā
viss mudžēja vien itin kā svētdien pēc dieva vā rdu laika baznīcas krogā , tā ka nevarēja tikt
gandrīz ne cauri; tik vien tā lieta nebij pa prā tam, ka caur lodziņ u nevarēja skatīties abi
reizē vai arī ka nebij cietumam divu tā du lodziņ u it kā dažā m tā m kastēm, kurā s žīdi izrā da
caur stikliem bildes; īsti Ķ encis nožēloja, ka tā neesot, jo viņ am nā cā s stā vēt arvienu vairā k
Pā vulam aiz muguras, jo reti vien izdevā s viņ u nospiest pie malas.
Š ai čangaliešu pulkā atradā s arī daži viņ u tiesas un valsts valdības locekļi, kuri sā ka spriest
un sarunā ties, ka tā da pā restība neesot ciešama — jo vai tā dēļ, ka viņ i esot čangalieši, varot
darīt, kā gribot? Čangaliešiem esot tā pat sava tiesa, sava valdība un viss kā slā taviešiem, bet
kā dēļ tad gan drīkstot viņ us tā nicinā t? Nosakot nā kt visiem uz robežu saņ emšanu, bet, kad
atnā kot, tad liekot visus apcietinā t. Tas neesot tā atstā jams, bet vajagot iet tagad pat pie
lielkunga žēloties. Uz to izvēlēja tū liņ visus tiesas un valsts valdības locekļus, kuri, piekā ruši
savus amata medā ļus pie krū tīm,[ 221 ] aizgā ja nekavēti no slā taviešu darbiniekiem pie
lielkunga.
Izvēlētie izsacīja muižas valdiniekam savu žēlošanos, un viņ š atlaida tos ar to apsolījumu,
ka tū liņ par to lietu gā dā šot, jo tas esot viņ am pavisam nedzirdēts un neizprotams, ka
mērnieks bū tu varējis pasū tīt čangaliešus uz robežu saņ emšanu, kur Čangaliena neesot vēl
nemaz mērīta.
Lielskungs ataicinā ja mērnieku, lai izskaidrojot, kas tas esot par troksni un nemieru.
Mērnieks atbildēja, ka viņ š neizprotot, ko tas viss nozīmējot: čangalieši mā coties viņ am
virsū visa valsts kā melns debess ar dā vanu vezumiem un runā jot par robežu saņ emšanu,
uz ko viņ š, turpat Čangalienā bū dams un mā jas pā rraudzīdams, esot tos pasū tījis. Bet par
visu to viņ š neesot vēl ne domā iedomā jis, jo līdz šim tiekot strā dā ts tik ap Slā tavu un uz
Čangalienu neesot vēl nemaz taisījies.
«Bet tur kaut kā dai lietai vajaga bū t,» lielkungs sacīja, «jo bez nenieka viņ i nebrauktu un arī
nevarētu tā runā t.»
«Jā , to es arī domā ju,» mērnieks atbildēja, «tā pēc bū tu vajadzīgs pā rklausīt viņ us tuvā ki un
ciešā k un sū tīt projā m, jo nā k vien vienā di klā t, tā ka drīz bū s visa Slā tava pilna.»
Lielkungs domā ja tā pat, un viņ i nogā ja abi uz tiesas mā ju, pieaicinā ja valsts valdību un sā ka
tos čangaliešu izvēlētos pā rklausīt. Viņ i izstā stīja savu lietu droši un cieti tā : «Priekš trim
nedēļā m ienā ca mums Čangalienas valsts valdībā no mērnieka cienīga tēva raksts, lai sū tā m
zirgus uz Robežas krogu pretī. Viss tika izdarīts un mērnieka cienīgs tēvs līdz ar trim
jauniem kungiem un visā m lietā m atvests. Palīgi dzina stigas, un pats mērnieka cienīgs tēvs
jā ja pa visiem ciemiem, aplū kodams viņ u robežas. Pēdīgi, kad bij tas robežu aplū košanas
darbs galā un visa valsts izstaigā ta, tad jū s, mērnieka cienīgo tēv, kā paši vēl labā k zinā t,
saaicinā jā t visu valsti kopā un pasū tījā t uz šo dienu šurp jaunu robežu saņ emt; bet nu, kad
esam atnā kuši, tad jū s liekat ņ emt visus cieti. Mēs tad nu lū dzam, lai cienīgs lielskungs, pats
mērnieka cienīgs tēvs, kā arī valsts valdība mums izskaidro, kā dēļ to dara un ko tas viss
nozīmē.»
«Mīļi ļaudis!» — tā lielskungs uzsā ka. «Jums bū s bijusi kā da misēšana, jo mērnieka cienīgs
tēvs nav vēl Čangalienā nemaz bijis.»
«Ir gan, cienīgs lielskungs, bijis,» viens no izvēlētiem skarbi atteica, kurš arvien vairā k
runā ja un kuru visi citi godā ja par Čaguļu tēvu. «Uz to nozvērēs visa Čangalienas valsts.»
«Bet visa Slā tavas valsts zvērēs, ka es neesmu bijis,» mērnieks atteica.
«Jā , uz to zvērēs gan visi slā tavieši,» valsts valdība apstiprinā ja.
«Bet mums ir vel jo stiprā kā s un skaidrā kas liecības,» izvelētie atbildēja. «Tā s ir, mērnieka
cienīgs tēvs, jū su mērīšanas lietas un ruļļi, kurus atstā jā t mū su pagasta valdības zinā šanā .
Tas viss tad gan mums bū s jā rā da un jā nodod pie augstā kā m tiesā m. Ja šai tik skaidrā lietā
mēs nevaram taisnības parā dīt, tad pasaulē taisnības nemaz nevar bū t. Ja ar visu valsti var
tā strā dā t, ko tad gan nevarēs darīt ar vienu pašu cilvēku, lai arī viņ a taisnība bū tu gaišā ka
par sauli?»
Pā rklausītā ji sā ka domā t un arvienu vairā k pā rliecinā ties, ka tur bū šot padarīta kā da
viltība, tā pēc neņ ēma nemaz ļaunā , ka izvēlētie aizstā vēja tik aizķ erti un karsti savu lietu,
bet uzaicinā ja, lai nosū tot pēc tā m mērnieku lietā m, tad caur tā m varbū t izskaidrošoties šis
nedzirdētais jukums.
Izvēlētie izlū dzā s atļā vumu aprunā ties par šo priekšlikumu ar citiem saimniekiem, ko arī
vēlēja. Drīz atpakaļ ienā kdami, viņ i nesa to ziņ u, ka valsts atļaujot gan atvest tā s lietas, bet
tik ar to norunu, ja visus apcietinā tos palaižot vaļā un izvēlētie paliekot Slā tavā no laba
prā ta par lietu saņ ēmējiem un pā rzinā tā jiem. Izmeklētā ji bij labprā t ar to mierā un deva
visiem apcietinā tiem ziņ u, lai baucot ar dievu mā jā .
Ar neizsakā mu prieku un gavilēšanu tika šī priecas vēsts saņ emta un izlietota, jo gandrīz
pēc desmit vai piecpadsmit minū tēm nebij Slā tavā vairā k neviena čangalieša kā tik viņ u
izvēlētie. Ikkatrs, kurš tik paguva zirgu kaut kā di ilksīs iesiet, aizlaida vienos aulekšos no
muižas ā rā un tik uz kalniņ a, kur iesā kā s bērzu gatva, atskatījā s pirmoreiz atpakaļ; bet tie,
kas nebij vēl pilnīgi zirgu sajū guši, pabeidza tur šo darbu, jo te varēja vēl tiesas mā ju redzēt
un uzmanīt, vai kā ds darbinieks netaisā s dzīties pakaļ. Ķ encis ar Pā vulu aiz prieka raudā ja
un mutējā s, kad tika izlaisti ā rā , un solījā s bū t draugi uz mū žību un arī viņ ā pasaulē.
Pret vakaru taī pašā dienā atveda zinā mā s mērnieku lietas un ruļļus, bet tur neatradā s
vairā k nekā kā vien daži nederīgi un nepilnīgi mērīšanas ieroči un kaut kā das vecas skolu
sienas kartes līdz ar dažiem rakstiem, kuros bij čangalieši izzoboti.

OTRĀ DAĻA
I
Bij Jura diena un jauks, mīlīgs pavasara laiks, kurš pastā vēja jau no tā m dienā m, kad sā ka
sniegs kust. Nevienu dienu neatmetā s laiks auksts vai nemīlīgs, bet pat naktis palika allaž
siltas un jaukas, caur ko nebij līdz pieminētai dienai ne tik vien sniegs un ledus vairs nekur
redzams kā dažos citos pavasaros kalnainos apgabalos ap to laiku, bet jau lielā kā daļa gā ju
putnu klā t, kā arī atradā s jau dažas agrajā s puķ ītes pilnos ziedos un agrā k plaukstošu koku
sugā m īsti piesaulēs bij pumpuri pieauguši līdz plaukšanai. Ū deņ i bij sen jau notecējuši un
ceļi nosusējuši; visur redzēja arā jus tīrumos čakli un jautri strā dā jam un lopiņ us ganībā s
līksmi spirdzinā jamies. Tēvu tēvi apliecinā ja, ka esot piedzīvojuši tikai ļoti maz un reti tik
jaukus un pastā vīgus pavasarus.
Visur valdīja pavasara prieks un jautrība, ikkatrā vaigā atspīdēja gandrīz tā laimība, kā du
bauda tas, kurš ir bijis ilgā ku laiku saitēs un nu nā cis pie brīvības; ikkatrā mā jā bij tā da
jautra dzīvība, it kā kad viņ ai stā vētu priekšā nebeidzami vasaras svētki, — visur, visur
izskatījā s, it kā dieva radība bū tu pagā jušā ziemā izdzērusi dzīves rū gtumu iz likteņ a kausa
līdz pēdējai pilei uz nebeidzamiem laikiem; tik vien Irbēnos un vienīgi Irbēnos bij citā di: tur
nevarēja nomanīt nekā da prieka nedz pie vieniem, nedz pie otriem, jo tikpat Oļiņ u, kā arī
Gaitiņ u namā nebij nekā das pavasara laimības, nekā da prieka un nekā das dzīvības.
Ka pie Gaitiņ iem tas tā bij, tur nebū tu gan nemaz jā brīnā s, jo tiem vajadzēja šaī pavasarī un
īsti šaī pašā Jura dienā atstā t mā ju pēc tā sprieduma, kas dots par zinā mo Teņ a noziegumu;
bet, ka arī Oļiņ i, kuriem bij jā manto atstā jamā mā ja bez nekā das atlīdzinā šanas, nevarēja
bū t priecīgi un laimīgi, tas gan nebij izprotams. Vai viņ i sajuta varbū t līdzcietību un žēlumu
pie Gaitiņ u likteņ a, ka tiem jā pamet sava sū ri grū ti iedzīvotā vietiņ a un turklā t bez nekā ,
kaut gan tas notika, kā Oļiniete allaž mēdza teikt un stā stīt, caur viņ u pašu vainu? Vai
varbū t tiem bij par nastu un grū tumu, ka muiža viņ iem uzspieda ņ emt Gaitiņ u mā ju, kuras
tie nemaz nekā roja un pēc kuras nebū t nebij tīkojuši, kā pati saimniece bij stā stījusi
nejautā ta simts un vairā k cilvēkiem jeb, ar vā rdu sakot, ikkatram, kuru vien satika. Ļ audis
gan domā ja šā un tā , bet neviens nevarēja bū t drošs, ka ir atradis īsto cēloni un patiesi zin,
kas Oļiņ iem guļ uz sirds; bet tas bij un palika tiesa un to zinā ja un redzēja visi, ka viņ i nes
un nes kā du slepenu smagumu.
Īsi priekš Jura dienas Gaitiņ i noturēja par savā m mantā m ū trupi jeb akcionu[ 222 ], kur
pā rdeva visu, paturēdami sev tik vienu zirgu un vienus ratus. No ieņ emtā s naudas Kaspars
nolīdzinā ja visus savus parā dus, kas bij šur un tur iekrā jušies īsti caur dažu ēku celšanu.
Pats viņ š nogā ja pie ikkatra sava aizdevēja un nonesa to, kas kuram nā cā s. Bet daži citi bij
arī viņ am vairā k vai mazā k parā dā ; pie tiem viņ š tomēr negā ja, tik vien bij laidis jau agrā k
ziņ u, ka Jura dienā viņ am bū šot no Slā tavas jā aiziet. Kaut gan bij gaidā ms un domā jams, ka
arī šie zinā s savu pienā kumu un nolīdzinā s aizgā jējam to, ko tam bijuši parā dā , bet tik
retais vien to izdarīja.
Pieminētā dienā Kaspars, kad bij izvadījis savus saimes cilvēkus pie jauniem saimniekiem,
sā ka taisīties arī pats līdz ar tēvu projā m, jo vairā k nebij neviena, kas bū tu varējis iet viņ am
līdz. Annuža, kura bij vienīgā , kas turējā s pie viņ iem uzticīgi visos laikos un visos likteņ os
un kura pēc savas mīļā s draudzenes Ilzes nā ves stā jā s un stā vēja līdz šim pašam laikam
viņ as vietā , atlīdzinā dama Gaitiņ iem ne tik vien saimnieci, bet pa daļai arī Kasparam mā ti,
netaisījā s vairs viņ iem līdz, bet bij norunā jusi un apņ ēmusi sev dzīvokli kā dā kaimiņ u
pirtiņ ā . Ar visu rū pību viņ a palīdzēja vēl aizgā jējiem sataisīties uz ceļu, salika ratos visas
drēbes un citas vajadzīgā kā s dzīves lietas, kuras nebij pā rdotas, bet tika ņ emtas līdz; arī
vajadzīgo ceļa uzturu viņ a neaizmirsa ielikt ratos.
Tenis gā dā ja tik vien par sevi un savā m vajadzībā m. No paša rīta viņ š sā ka taisīties uz
bā rzdas dzīšanu un pabeidza šo darbu tikko īsi priekš pusdienas, atstā dams labi lielu vaigu
bā rzdu, kura bij jau gandrīz balta. Tad lika aizejošam puisim vēl aplīdzinā t matus, uzvilka ar
atlocītiem stulmiem zā bakus, kurus bij sā cis smērēt ar degutu gan divas dienas priekš tam,
ielika labā ko pīpes galviņ u, to ar zaļo puķ īti, un, zinā ms, itin šķ ībi, ka lai pats pīpēdams
varētu tai puķ ītē labi skatīties. Tā ļā k viņ š satina vienkop visus asiņ u laišanas rīkus un
nodeva tos Annužai, piekodinā dams ielikt ratos labā un drošā vietā , tad iebā za kabatā itin
lielu tabakas repi, kuru bij piepildījis jau to dienu priekš tam. Visi tie pēdējo laiku notikumi,
kas gadījušies Tenim ceļā , nebij paspējuši nenieka pie viņ a dabas, jo nekas nevarēja tik dziļi
spiesties, ka viņ am bū tu vajadzējis ņ emt to nopietni pie sirds, un pat pie tagadējā s iziešanas
no mā jas viņ š taisījā s veikļi un jautri un arī savas valodas smieklīgo cēlumu tik brīžam
drusku pievaldīja.
Kad viņ š bij sataisījies uz ceļu, kā vajaga, tad aizmetā s veikli ar pīpi rokā pie Oļiņ iem
atvadīties.
Oļiniete, kura lū kojā s ar ziņ kā rību un slepen uz Gaitiņ u aiziešanu, radzēdama Teni nā kam,
aizsteidzā s drīz istabā un sacīja it kā iztrū kusies uz Oļiņ u, kurš, paturējis patlaban maltīti,
sēdēja dibena istabā savā gultā , zobus badīdams: «Otrējo vecītis nā k, otrējo vecītis nā k!
Nezin kas par vajadzību vēl bū s?»
«Kā da nu viņ am vajadzība!» Oļiņ š atbildēja, bet sirds tam nebij vis tik vienaldzīga kā vā rdi.
«Viņ š nā k varbū t tik atvadīties, jo ar ļaunu prā tu negribēs šķ irties kā dēls, kuram
augstprā tība neļauj noiet un ar savu tuvā ko salīdzinā ties.»
«Nē, viņ š tik nedrīkst nā kt,» Oļiniete atteica, izrā dīdamā s pati par drošu, «jo pats jau zin
gan, ka laipnības nav nedz pelnījis, nedz arī sagaidīs; kas vainīgs, tas bailīgs. Un labā k arī ir,
ka viņ š nemaz nenā k, jo iekšā es viņ u tikpat nelaistu.»
«Kā dēļ nu iekšā nelaistu,» Oļiņ š, acis nolaidis, lēnā m runā ja, «jo tik liels grēcinieks jau viņ š
vēl nav, ka priekš viņ a bū tu jā taisa durvis cieti, bet es domā ju, ka tā pati gara lepnība vien ir
viņ a sirdi apcietinā jusi.»
«Bet klausies, veci,» — tā Oļiniete, nā kusi drīz uz citā m domā m, iesā ka ā tri, bet paklusu,
«vai nebū tu jā prasa vecītim, lai atdod to divdesmit piecu rubļu papīru?»
«Kā du divdesmit piecu rubļu papīru?» Oļiņ š pabrīnīdamies jautā ja.
«Vai tu nu nezini? Redz, to, kuru viņ š no Prā tnieka Andža bij izņ ēmis, ko mērnieka cienīgam
tēvam dot; mēs varam teikt, ka Prā tnieka Andžs lika, lai mums atdod. Ja tagad nedabū jam
atpakaļ, tad tie mums jā piecieš, jo uz sevi Andžs gan tā s izdošanas neņ ems.»
«Lai nu paliek vien,» Oļiņ š atteica, ar roku atmezdams un riebuma pilnā balsī. «Tepat jau
viņ i mums visu atstā j — vai nu ko līdz aizved? Un ko gan no tā vecīša lai ņ em? Viņ am nav
varbū t ne graša pie dvēseles.»
«Redz nu, kā jau muļķ a vecis esi, tā esi!» Oļiniete pa pusei ar nicinā šanu iesaucā s. «Priekš
sava labuma sajēgšanas nav tev prā ta nemaz, un, ja nebū tu manis un manu radu, tad tu
izputētu jau sen kā rīta salna. Lai paliek, lai paliek! Viss tik lai paliek vien! Visu viņ i tepat
atstā jot! Ko tad gan viņ i atstā j? Tik klaji tā s tukšā s ēkas, jo mantas pā rdeva paši priekš
sevis. Ja pašam vecītim nav ko maksā t, lai maksā dēls — diezgan naudas ū trupē saņ ēma.»
«Lai nu bū tu, lai nu bū tu!» Oļiņ š atgainījā s vēl ar lielā ku riebumu. «Es lū dzin lū dzu
nepieminēt labā k nekā par to, gan jau iztiksim.»
Oļiniete nepaturētu gan laikam atbildes parā dā arī uz šiem vā rdiem, ja Tenis nevērtu
patlaban jau durvis vaļā , tā pēc Oļiņ am bij jā pietiek šoreiz tik vien ar ļoti ļaunīgu un greizu
paskatīšanos no sievas.
«Labdien jū su mā jā !» — tā Tenis, viegli ienā kdams, jautri sveicinā ja. «Vai jū su saimes bērni
jau pā rmainījušies? Es nā ku, kā smejies, ja ne vairs uz izvedībā m, tad jel uz ievedībā m, jo
man arī pašam ir jā taisā s šodien pie jauna saimnieka.» To sacījis, viņ š smējā s itin saldus
smieklus.
Oļiņ š, kad bij pusīgni labdienu atņ ēmis, atbildēja bez īstas patikšanas un uz otru pusi zemē
skatīdamies: «Izvedību mums gan šodien tikpat kā nekā du, bet ievedības gan; braukšanas
daudz, jo visi ienā cēji pā rinieki vien ir, mantu visiem diezgan, tā pēc tik tā s vien vēl puiši
ved mā jā visu dienu.»
«Jā , nu jau tev bū s tikpat, kā smejies, lielā ka galvas lauzīšana nekā līdz šim,» Tenis sacīja, uz
ko Oļiņ š neatbildēja nekā .
«Bet saki — uz kurieni jū s īsti aiziesat?» Oļiniete jautā ja pa daļai ar dusmā m, pa daļai ar
pā rmešanu, it kā kad tā da nestā stīšana bū tu bijusi noziegums pret viņ u.
«Tas man, kaimiņ ien, nav zinā ms tā pat kā jums,» Tenis atbildēja, «jo man jā iet dēlam līdz,
kurp tas iet; bet, uz kurieni, tā viņ š nestā sta nevienam. Ko nu lai dara! Jauniem, kā smejies,
ir brīžam savs prā ts un sava galva; veciem viņ i ik reizes padoma neprasa, nedz arī sava
padoma stā sta.»
«Kas jū s esat tā di par cilvēkiem?» Oļiniete iesaucā s vēl ar lielā ku nepatikšanu. «Ikkurš jel
stā sta, uz kurieni aiziet, bet šie nezin ne paši, aizbēg tīri kā bēdzin.»
«Es negribu vis, Oļiņ a mā t, tā aizbēgt, kā tu saki, bet gribu aiziet ar ziņ u, lai gan pats, kā
smejies, nezinu, uz kuru pilsētu,» Tenis, pīpi uztaisīdams, atteica. «Jo savā laikā , kad es nā cu
šurp uz dzīvi, atradu pie jums pirmo pajumtu tanīs reizēs, kad braukā ju ziemu, mantas šurp
vezdams, un kad mana mā ja, kura nu jā atstā j, bij jau tukša un auksta, tā pēc ka vecie
iedzīvotā ji bij aizgā juši uz silto zemi. Tagad nu beidzot, projā m iedams, nā ku atkal, lai varu
pateikt, kā smejies, jel paldies par visu to. Gan jau toreiz, šurp nā kdams, nevarēju domā t, ka
bū s vecie kauli vēl kā dreiz jā nēsā pa pasauli uz citu malu, bet ko nu lai saka, jo, kā smejies,
cilvēks domā , bet dievs dara.»
«Jū s domā jat pie savas iziešanas varbū t mū su vainu,» — tā Oļiniete auksti, bet nedroši
uzsā ka, «domā jat, kā gribat, bet mū su vainas nav tur ne par matu, turpretī tu pats gan zini
varbū t labā k to īsto vainu. Kad kungs pēc tam, kad viņ š jums atteicis, piesola mums jū su
mā ju un, ar vā rdu sakot, pavēl ņ emt, tad mums ir tas jā dara, ja negribam, lai pašus arī
izdzen. To zina ir dievs, ir cilvēki, ka vajadzēt mums jū su mā jas nevajadzēja un iekā rojuši
mēs viņ as nekad neesam, bet gan negribējā m nemaz ņ emt.»
«Kam nu, otrējo mā t, tā das lietas vairs pavisam piemini?» Tenis bezrū pīgi atteica. «Lai nu
paliek viss, kur bijis, un, kas noticis, noticis. Naida un ļaunu domu mēs neesam turējuši savā
starpā dzīvodami un neturēsim arī šķ irdamies, jo mums ikkatram ir jā sā k domā t arī drīz, kā
smejies, uz dzimtas zemes pirkšanu, kuras bū s visiem diezgan un kuru iemantos tikpat visi,
lai mā ja ir vai nav, jo, kad septiņ as pēdas garš un trīs pēdas plats gabals ikkuram, tad
pietiek.» To izsacījis, viņ š smējā s atkal savus gā rdos smiekliņ us un, sērkociņ u uzvilcis, sā ka
aizdedzinā t pīpi.
«Jā , jā ,» Oļiņ š nopū zdamies iesā ka, «tā jau ir tai grēku pasaulē, kur pa tumsu klū pam un
krītam savā miesas vā jībā ; bez savā m vainā m neviens neesam, un žēlastības visiem jā lū dz,
kuru arī panā ksim, ja bū sim sējuši šeitan asaras un turējuši to ticību, kura nepamet kaunā .
Kad nā ksim tur pie skatīšanas tai pilnībā , tad nejutīsim vairs nekā du trū kumu, jo tad bū s
visiem viens kungs un viena mū žīga tēvu zeme, tā pēc netiesā sim un nepā rsauksim paši šai
pasaulē cits cita, bet meklēsim vien vainu pie sevis un vēlēsim viens otram labu dienu,
mieru un veselību no sirds, kad jā šķ iras.»
«Ko nu, kā smejies, grēcinieki bū dami, varam vairā k sacīt vai vēlēties?» — tā Tenis,
pieceldamies no krēsla, uz kura bij jau agrā k nosēdies, un vilkdams ar abu roku īkšķ iem
jostu uz leju, apstiprinā ja Oļiņ a vā rdus. Tad, roku sniegdams, atvadījā s papriekšu no Oļiņ a
un pēc no Oļinietes.
«Ardievu, ardievu! Mēs tevis neesam nekad pie dieva apsū dzējuši un nesū dzēsim arī nedz
šai, nedz viņ ā saulē, tā pēc mū su dēļ dzīvo droši un ej, kurp gribi, bet, ja dievs tevi piemeklē,
tad to viņ š dara pats no sevis tavu pašu grēku dēļ un tad mū su vainas nesaki,» Oļiniete,
auksti un lielmanīgi roku sniegdama, sacīja, bet viņ as balss skanēja tā , it kā kad viņ a gribētu
teikt: «Aiziet tev vajadzēja jau sen un nevis vairs šā s dienas gaidīt, tā pēc ir labi, ka pēdīgi jel
reiz bū si projā m, lai tiek mā ja tīra.»
Kad Tenis bij izgā jis, tad nevedā s Oļiņ iem savā starpā nekā da valoda un viņ i sēdēja labu
brīdi abi klusu, tik vien pēdīgi pats Oļiņ š gari un smagi nopū tā s. Oļiniete, to dzirdēdama,
pacēlā s no krēsla un, ā rā iedama, sacīja ar dusmā m, greizi paskatīdamā s: «Ko tu šņ ā c
vienā di kā sils! Ne man tā da šņ ā kšana patīk, ne es varu viņ as ieredzēt.»
Viņ ai bij liela kā rība redzēt, kā Gaitiņ i atšķ irsies un aizbrauks, tā pēc iegā ja kambarī, no
kurienes pa lodziņ u varēja pā rredzēt Gaitiņ u pagalmu un rijas priekšu, kur stā vēja jau
sajū gtais zirgs. Bet šo vietu viņ a atzina daudz par atstatu, jo redzēšana nebij visai skaidra
un nevarēja arī ne vā rda dzirdēt no tā , kas tika runā ts, tā pēc nogā ja uz kū ts priekšu un likā s
tur kaut ko strā dā jot, lai zem tā da iemesla var labā k nolū koties. Līdz ar to viņ a gribēja
uzlū kot Lienu, vai tā arī nenā ks un neskatīsies, kā Gaitiņ i aiziet; bet Liena palika, tā pat kā
gandrīz visu priekšpusdienu, kad laiks atlikā s, lielajā istabā sēdot un šuvot, jo pēdējā laikā
viņ a bija arvienu nopietņ i vienaldzīga, tā ka Oļinietei nebij pat par viņ as mīlestību pret
Kasparu daudz ko dusmoties, jo patiesi sā ka rā dīties, ka šī mīlestība zuda tikpat, cik
Kaspara aiziešanas diena tuvojā s, caur ko Oļinietei un arī Prā tniekam radā s jauna dzīvība,
kad varēja sā kt cerēt uz savu nodomu piepildīšanos caur gudri izraudzītiem un stipriem
līdzekļiem.
Kad Tenis nonā ca savā mā jā atpakaļ, tad bij patlaban jau viss sataisīts uz ceļu, tā ka
vajadzēja tik braukt. Vezums bij viegls, jo taī, kā pieminēts, atradā s tik kā das vajdzīgā kā s un
vieglā kā s dzīves lietiņ as, kā arī pašu uzturs un zirga barība.
Tenim pienā kot, iznā ca Kaspars ar Annužu no istabas, kurā bij vēl laikam kā du brīdi par
kaut ko sarunā jušies. Annužai bij acis izraudā tas, un viņ a slaucīja stipri asaras, bet Kaspara
sejs palika tā ds pats nopietns, auksts un ciets kā allaž un varbū t vēl jo vairā k nekā allaž.
Iznā cis viņ š novēlēja īsos vā rdos tēvam sēsties uz vezuma un braukt pa ceļu apkā rt, bet
pats aizgā ja pa kā ju celiņ u pretī. To viņ š darīja laikam īpaši tā dēļ, lai varētu atrauties no
visā m jū telīgā m un garā m atšķ iršanā s ierašā m, kā arī izsargā ties no tā m dažā dā m
ziņ kā rīgā m acīm, kas glū nēja ap Oļiņ u mā jā m slepeni uz viņ iem, jo Kaspars, drusku un
viegļi vien uz to pusi acis pagriezdams, pamanīja arī pašu Oļinieti aiz stū ra skatā mies. Ar
Annužu viņ š bij atvadījies jau iekšā un arī pieteicis doties līdz ar Teni ceļā , jo viņ ai bij jā iziet
kopā ar to līdz lielceļam un tad jā šķ iras. Tenis ieskrēja tik vien vēl veikļi istabā aplū kot, vai
nav kas palicis, bet, kad nekā neatrada, tad steidzā s drīz ā rā , saņ ēma grožu un laida uz ceļu
virsū , iedams pats līdzā s kā jā m; Annuža turpretī ar kā du nastiņ u un groziņ u uz rokas gā ja
ratiem līdz. Tā nu viņ i izgā ja gandrīz visi trīs reizē no mā jas, nerā dīdami vai arī nenesdami
nekā du šķ iršanā s sā pju un žēluma, ja vien tik Annuža, kura slēpa arī savas asaras.
Annuža, iedama savā nodabā vezumam līdz, atcerējā s to Jura dienu, kur viņ a priekš daudz
apaļiem gadiem pavadīja šos pašus tagadējos izgā jējus pa šo pašu ceļu uz Irbēniem, no
kurienes atkal šodien pati izvadīja viņ us laukā . Viņ a salīdzinā ja abas pieminētā s Jura dienas
un atrada, ka tā s savā starpā ļoti šķ iras: toreiz nā ca šie ļautiņ i no dzimtenes šurp uz
svešumu, nevis meklēdami laimes un vieglu dienu, bet tik paspā rnes, darba un uztura;
tagad tie paši gā ja atkal no šejienes laukā , kur, sū ri un grū ti darbodamies, bij spējuši
sagā dā t tikai dienišķ u iztiku, bet kur tomēr uz priekšu tiem vairs palikšanas nebij. Toreiz
viņ i atnā ca trīs: divi pusmū ža cilvēki un viens bērns, bez tam vēl viens kalpa vīrs ar sievu
un bērnu. Tagad viņ i pā rgā ja tikai divi: viens vecs un otrs zaļoksnis, jo Ilze, viņ as mīļā Ilze
dusēja smilšu kalniņ ā un tagad nolaidā s jau otrs pavasars pušķ ot viņ as kapu. Annuža
pateica dievam, kurš nelika šai eņ ģ eļa dvēselei, kuras mū žs bij gandrīz tik vien ciešana,
piedzīvot vairs šā pēdējā krusta. Kaspars toreiz atnā kdams bij mazs un bezrū pīgs puisēns,
bet tagad īstā jaunības spēkā un, kaut gan vēl tik dzīves iesā kumā , tomēr viņ as rū gtumus
baudījis jau pilnā mērā un tomēr spējis panest visu, nekurnēdams ne ar vienu vā rdu un
neraudzīdamies ļauni nevienu acumirkli. Viņ š spēja šķ irties no šā s iemīlētā s, bet netaisni
atņ emtā s vietas bez nekā das pavadīšanas un bez nekā das atvadīšanā s, bez noskumšanas un
žēlabā m, nevēlēdams nevienam nedz laba, nedz ļauna. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī
tikpat kā pašas bērns un īsti jo vairā k vēl tagad — pēc mā tes nā ves. Viņ a nomanīja stipri, ka
tikpat bez Kaspara, kā arī bez Lienas bū s vientulībā grū ta dzīve un garš laiks, tā pēc pie šā s
šķ iršanā s viņ a nesa vairā k smaguma uz sirds nekā citi. Tenis pa šiem Irbēnos nodzīvotiem
gadiem bij spēris stiprus soļus sava mū ža pēdējā daļā iekšā tikpat miesīgi, kā garīgi. Vienīgi
tik viņ a cēlumam iekš valodas un iznešanā s nebij varējis piekļū t nekā ds vecums un arī
nekā ds trū kums; pašā pēdējā nebū šanā viņ š bij turīgs un pat bagā ts, caur ko nekā ds liktenis
nespēja viņ a pazemot un nekā da nelaimība ķ erties dziļi pie sirds, jo visas bēdu nastas,
apakš kurā m citi gaudā s un vaimanā ja, Tenis panesa tīri kā pa smieklam, kā dēļ dažs bagā ts,
dziļš un apdomīgs cilvēks apskauda viņ u ne bez taisnības, savā tukšā dzīvē un vieglā
prā tiņ ā , kurš spēj uzņ emt visu par laimību. Pēdīgi Annuža lū kojā s arī pati uz sevi un saviem
piedzīvojumiem šai mū ža gabalā . Daudz laimības viņ a nevarēja taī ieraudzīt, bet īstas
bēdas, kuru neviens nezinā ja, gan atminējā s. Viss un vienīgais jaukumiņ š bij tas, kad varēja
bū t kopā ar savu draudzeni Ilzi un darīt viņ as prā tu. Bet, ko viņ a sajuta īsti pie Lienas
audzinā šanas, kā arī pie viņ as tagadējā un turpmā kā likteņ a — vai prieku, vai kaut ko citu,
vai arī visu kopā  —, tas nebij nevienam zinā ms, jo runā t viņ a par to nekad nerunā ja; tomēr
to gan varēja nomanīt, ka kā da nezinā ma nasta gulēja uz viņ as sirds, izspiezdama nereti
vien tumšas un smagas nopū tas, kas arī tagad notika. «Dievs vien pats zin, ko viņ š ir īsti ar
mani nodomā jis un kā vēl viss izies galā ,» — tā viņ a sevī runā ja. «Vai tas ir arī patiesi viņ a
prā ts, ka man bū s atkal un turklā t vēl sava mū ža galā uzņ emties šā du smagu pienā kumu?
Kas gan to pasacīs? Apņ ēmusies gan esmu, bet dievs zin, dievs zin vai tas bū s vien pareizi
un vai varēs labi izdoties. Sirds man gan nekā laba neparedz, bet tik baiļojos, kad uz to
domā ju. Vai tā s tik nebū s atkal jaunas slogas uz manas sirds, un vai tad viņ a nenogrims tik
pavisam dibenā ? Bet, kad apdomā ju otru pusi un visu, kas tur var notikt, tad atkal nevaru,
sirds tā nepaļauj — lai notiek kas notikdams, jā iet uzsā ktā ceļā tā ļā k.»
Tā sevī nogrimusi un domā dama, Annuža nemaz nepamanīja, ka bij iznā kusi jau uz lielceļa
un ka no šejienes viņ ai ar Teni bij jā dodas uz savu pusi katram.
Tenis, kad bij uzlaidis zirgu uz lielceļa un pagriezis uz to pusi, uz kuru viņ am jā brauc — jo
tik daudz, uz kurieni iesā kot jā griežas, bij Kaspars viņ am vajadzības dēļ gan pateicis —, tad
apturēja, uzsaukdams skaņ i un lepņ i caur degunu: «Prrrmm!» — it kā kā das stīgas vai
skanošas atslēgas troksnī. Pēc tam uzmeta grožu uz vezuma un nā ca Annužai pretī, lai var
atvadīties. «Nu tevis es vairs pa savu ceļu tā ļā k nevedīšu,» viņ š Annužai uzsauca. «Tagad
iesim katrs uz savu pusi, jo diezgan esam, kā smejies, kopā staigā juši gan nīzdamies, gan
bā rdamies.» To sacījis, viņ š sā ka jautri smieties.
Annužai turpretī smiekli nenā ca, kaut gan viņ a arī nebij jautrības ienaidniece pat vēl šinīs
gados, tā pēc atbildēja Tenim nopietnā balsī: «Met jel savu tērzēšanu pie malas jo vienā di
viņ a nemaz nepiederas!»
Teņ a dabā nopietnības jau gandrīz nemaz nebij, un piespiests viņ š nespēja iemantot tā s vēl
ne tik, bet drīzā k gan savu tērzēšanu caur to paveicinā t, tā pēc atbildēja, it kā Annužu
drusku kaitinā dams: «Hm, kad visi gribēs raudā t, tad, kā smejies, pietrū ks debesīs drīz
asarā m trauku.»
«Vai nu tā dēļ tū liņ jā raud, kad netērzē?» Annuža ar mazu nepatikšanu atteica.
«Aukstam vai karstam vajag bū t, jo remdenos izspļauj.»
Annuža sā ka laikam apdomā t, ka tā da nepatikšanas rā dīšana nav vairs še īstā vietā , tā pēc
mēģ inā ja atbildēt laipni un it kā pasmieties gribēdama: «Ar tā du, kā ds tu esi, jā baras pašā
pēdējā brīdī, ja arī visu laiku bū tu nodzīvots labi.»
«Nu, ja neesi, kā smejies, agrā k rā jusi, tad tagad arī vairs neizmā cīsi, tā pēc sacīsim ardievu
un iesim pasaulē, lai tad rā j tā .»
To sacījis, viņ š sniedza Annužai roku uz atvadīšanos.
«Nu tad ardievu, ardievu!» viņ a sacīja. «Gan jau vēl varbū t kā du reizi satiksimies.»
«Vēl var iznā kt laika diezgan ko satikties un diezgan arī ko nesatikties,» Tenis atteica un,
grožu saņ ēmis, skubinā ja zirgu.
Kaspars tikā m gā ja taisni jeb tiešā m tēvam pretī, izmezdams labi lielu līkumu. Ne reizes
viņ š neskatījā s atpakaļ un arī citur nekur neapstā jā s kā vien uz kā da augsta tilta, kuram bij
lejas pusē liels, dziļš atvars. Kaut gan lielums no pavasara ū deņ iem bij jau noskrējis, tomēr
prā vā kā s upītes tecēja vēl diezgan stipri un arī šī upe, uz kuras tilta tagad Kaspars apstā jā s,
lū kodamies tumšā un mutuļojošā atvarā . Daudz reizes viņ š bij gā jis pā r šo tiltu, bet nekad
tas nebij spējis viņ u tā apturēt kā šaī reizē. Tumšs kā nemierīgais atvars bij arī viņ a sejs. Jo
ilgā k Kaspars tanī šausmainā dziļumā lū kojā s, jo patīkamā ks tas viņ am izlikā s. Viņ š gribēja
it kā izzinā t, kas īsti atrodas tur taī noslēpumīgā dziļumā . Tā jautā dams, tas matīja savā garā
šo atbildi: «Še ir taisnība, še ir miers, še ir laimība!» Līdz ar to Kaspars nomanīja savā sirdī
it kā līdzcietīgi laipnu aicinā šanu doties tur iekšā ; tur viņ š dzirdēja arī apsolījumu, ka kļū s
atsvabinā ts uz reizi no visā m saitēm un visā m nastā m, kļū s atpestīts no visiem vajā tā jiem
un pā ri darītā jiem. Mīļi viņ am izlikā s bū t tur dibenā no visa un no visiem paslēptam; sirds
tam stipri pukstēja un vilka pašu ar neatgainā mu spēku tilta malai pā ri. Bet piepeši viņ š
atrā vā s, iztrū kā s un viņ a vaigs nobā lēja, jo iekšķ īga balss bij atsaukusi šos vā rdus: «Tava
dzīvība ir arī cita dzīvība, un tava nā ve arī cita nā ve!» Kā dus acumirkļus Kaspars stā vēja tā ,
it kā no zibeņ a sasperts: auksti sviedri izspiedā s rupjā s lā sēs uz viņ a pieres, acis apžilba,
jā dvašo bij ā tri un smagi. Tikko pa labu brīdi viņ š nā ca atkal pie sajēgas un skaidras
apzinā šanā s. Tas bīstamais tukšums bij nozudis no viņ a vaiga un tā vietā iestā jies atkal tas
pats lēnais, bet negrozā mais panešanas un cauri spiešanā s stiprums. Sviedrus noslaucījis
un dvašu gari atvilcis, Kaspars gā ja mērenos soļos tiltam pā ri un savu ceļu tā ļā k.
Oļiniete, kad bij aizgā jējus slepen ar acīm pavadījusi, iegā ja iekšā un teica uz Oļiņ u, kurš
sēdēja vēl taī pašā vietā un tā pat kā pirmā k, rokas klēpī krustā m salicis un galvu nodū ris:
«Nu ir reiz tā posta suga atkal no mā jas laukā , lai nu kā ! prā ts palika tū liņ kā atlaists.» Kad
Oļiņ š tomēr ne tik vien nepriecā jā s viņ ai līdz, bet nelikā s viņ as vā rdu nemaz dzirdot, tad
kliedza ar dusmā m: «Ko nu te kū ko visu dienu kā dzeguze! Bū tu gā jis jel apskatījies, kā dā
kā rtā ir atstā ta mā ja: vai nav izdauzīti logi vai pavardi izjaukti, vai arī cits kas aiz
atriebšanā s sapostīts? Ko gan tā di bēdā !»
«Man nav nekā da prieka nedz par viņ u aiziešanu, nedz par to iemantoto mā ju,» Oļiņ š
nopū zdamies atbildēja. «Es bū tu daudz labā k ar mieru, kad viņ i nā ktu atpakaļ un dzīvotu
paši tur, lai paliek viss, kā bijis.»
«Tā jau gan!» Oļiniete atkliedza, paskatīdamā s greizi un ar lielu nicinā šanu. «Nu ir dievs
palīdzējis mā ju iemantot, viss ir, paldies žēlīgam dievam, iecīnīties — un nu viņ am bū s vēl
slikti!»
«Es neesmu nekad īsti pēc tā s mā jas kā rojis, jo mana sirds atzina to allaž par grēku, un
tagad to sajū tu arvien stiprā k,» Oļiņ š atbildēja.
«Tā ds jau esi — it kā omu izkū kojis,» Oļiniete atkliedza, bet pa brīdi runā ja lēnā kā balsī
tā ļā k: «Nu, ja tu sajū ti to par grēku, tad ej lū dz dievu vai arī paraudies, gan tad bū s viss
vesels. Cik lielu grēku viņ š nav piedevis, cik lielu arī vēl nepiedos! — tad nu šis nieks vien
bū s neiespējams? Vai tu nezini, ka grēcīgi ir viņ am mīļi? Jo pašu slepkavu viņ š uzņ ēma pie
sevis debesīs[ 223 ] un vēl papriekšu nekā citus.» Ar šiem vā rdiem Oļiniete izgā ja ā rā , jo
viņ a sā ka nomanīt nepatikšanu šaī brīdī ar tā du cilvēku runā t, kurš ne tik vien neuzteic šā
darījuma un panā kuma, bet jū tas no viņ a vēl satriekts. Viņ a labprā t vēlējā s atrast kā du, kas
runā viņ ai pa prā tam, it kā gribēdama stiprinā ties. Kad nebij neviens atrodams, kurš bū tu
turējis no sirds viņ as pusi, tad sā ka stā stīt kalponei to pašu, ko Oļiņ am, jo viņ a zinā ja, ka
kalpone vismazā k nedrīkstēs citā di runā t, kas arī bij tiesa.
Kaut gan Oļiniete stā stīja, ka līdz ar aizgā jējiem esot viņ ai novēlies kā akmens no sirds, tad
tomēr viņ a bij šodien nemierīgā ka nekā citā m dienā m un raudzīja ikkatru, kuru vien
sastapa, pā rliecinā t, ka Gaitiņ iem nebijis vis jā iziet viņ u dēļ, bet kungs izdzinis tos aiz savas
pašas un visiem zinā mā s viltības vainas. Un kā dēļ gan lai šie viņ u mā jas neņ emot, kad
kungs to pēc likuma šiem piedā vā jot? Un, ja šie nebū tu ņ ēmuši, vai tad cits gan nebū tu
atradies? Gaitiņ i paši vairs paturēti netikuši nekā dā ziņ ā . To viņ a stā stīja arī žīdam un
čigā nietei, kuri bij todien Irbēnos ieklīduši.
Oļinietei ļoti gribējā s noiet un aplū kot savu jauniemantoto mā ju, bet dienas laikā  — dievs
to zin, kā dēļ, — viņ a it kā neuzdrošinā jā s to darīt, tā pēc gaidīja krēslas un arī tad negā ja vis
taisni un visiem redzot, bet ar līkumu un aiz ēkā m slapstīdamā s. Iedama viņ a domā ja jau pa
daļai ar dusmā m, ka, ja nebū šot atstā juši visu pareizi un kā pienā kas, tad tikšot caur tiesu
meklēti un vesti atpakaļ, lai sataisot mā ju, kā vajadzīgs.
Pie dzīvojamā s mā jas durvīm piegā jusi, viņ a apstā jā s un klausījā s, vai nedzirdēs iekšā kā da
trokšņ a, bet viss bij kluss. Tā klausoties, viņ ai uznā ca savā das bailes, kuras augtin auga, jo
ilgā k klausījā s, kaut gan nekā ds baidēklis nebij manā ms. Viņ a nokratīja tomēr visas bailes,
pā rliecinā dama sevi, ka tā esot velna gudrība cilvēkus tā baidīt, bet ticīgs dieva bērns par to
tik vien pasmejoties, un, tā sadrošinā jusies, gā ja iekšā . Kaut gan ne gluži bez šaušalā m
iegā jusi, Oļiniete atrada visu citā di, nekā bij domā jusi, jo vakara krēsla spīdēja pa gaišiem
lodziņ iem vēl mīlīgi iekšā , apgaismodama diezgan šo kluso mā jiņ u. Ne tik vien logi, bet arī
sienas, durvis un sliekšņ i bij nomazgā ti un noberzti uz to spodrā ko; gar sienmalā m stā vēja
vēl daži glīti soliņ i, kā ds krēsliņ š un augstā k dažas rindas vadžu. Logu rū tis bij veselas līdz
pēdējai, un uz viena loga stā vēja saliktas rindā visas mā jas atslēgas. Oļiniete nebij nebū t
varējusi iedomā t, ka aizgā jēji bū s atstā juši savu mā ju šā dā kā rtā , tā pēc viņ ai uznā ca tā das
jū tas, kuras stā v starp apkaunošanu un nepatikšanu jeb kuras var nosaukt visskaidrā k par
kvēlošā m oglēm, kā das sakrā j godsirdīgs pretinieks uz sava vajā tā ja un ienaidnieka galvas.
[ 224 ] Līdz ar to atjaunojā s še, dziļā istabas klusumā , arī tā s bailes, kuras bij sagrā bušas
Oļinieti jau ā rā . Viņ a tomēr saņ ēmā s un gribēja paskatīties arī dibena istabā , bet, tikko
durvis pavērusi, tā iedomā ja, ka tur Ilze nomirusi, un taī pašā acumirklī ieraudzīja arī
pieminēto nelaiķ i dibenā pie loga stā vam. Oļiniete sastinga aiz bailēm, bet, spēkus
saņ emdama un bailīgi iekliegdamā s, devā s pa durvīm ā rā un uz savu mā ju projā m, kur vēl
nevarēja labu brīdi atelsties. Mā jinieki, redzēdami saimnieci tā du bā lu un gandrīz drebošu,
arī iztrū kā s, bet zinā t toreiz neviens nedabū ja, kas viņ ai noticis.
Pa labu brītiņ u pēc tam, kad Oļiniete bij jau savā mā jā un kad bij sameties gandrīz tumšs,
iznā ca no Gaitiņ u dzīvokļa Liena. Viņ a bij nepamanīta turp nogā jusi, gribēdama pēc ilga
laika pakavēties atkal taī istabiņ ā , kura bij viņ ai tik mīļa, bet tagad stā vēja pamesta. Viņ a
mita tur labprā t un nemanīja nekā du baiļu, bet Oļinietes ienā kšana un jo vairā k viņ as
iekliegšanā s gan to iztraucēja. Liena baidījā s, pirmkā rt, ka nedabū tu kā ds redzēt viņ u šeitan
esam, jo, ja tas nā ktu audžumā tei zinā ms, tad atjaunotos atkal vecais negaiss, kurš bij nu jau
drusku aprimis; bet tagad atrada viņ u še Oļiniete pati, ko gan Liena vismazā k bij gaidījusi,
tā pēc nav brīnums, ka šis gadījums izbiedēja ļoti arī Lienu no tā s puses. Otrkā rt, viņ a
nevarēja izprast, ko nozīmēja Oļinietes naigais kliedziens, jo aiz dusmā m, ka atradusi Lienu
še, viņ a tā gan nekliegtu. Krēsla turklā t bij taī istabiņ ā jau tik liela, ka no durvju puses
nevarēja vairs tur cilvēka acumirklī pazīt, tā pēc vajadzēja Oļinietei bū t redzējušai viņ u šurp
atnā kam, kas atkal nevarēja bū t; tā pēc arī Oļinietes ienā kšana nemaz neapliecinā ja, ka viņ a
bū tu zinā jusi Lienu še esam, un tas kliedziens, kā arī tā izskriešana rā dīja drīzā k, ka tā viņ as
nepazina nekā ka pazina. Šo visu pā rdomā dama, Liena palika kā du brītiņ u turpat un tad tik
gā ja atpakaļ uz mā ju, kur arī pā rliecinā jā s, ka audžumā te nebij vis viņ as pazinusi, bet
nodomā jusi par dievs zin kaut ko citu.
Oļinietes jū tekļi jeb nervi bij stipri satriekti, viņ a trū kā s no miega un murgoja visu nakti,
redzēja sapnī Ilzi par eņ ģ eli — garā s, baltā s drēbēs, ar spā rniem, palma zaru rokā un kroni
galvā . Tā skatījā s sā pju pilna uz Oļinieti un redzēja viņ as sirdi līdz dibenam ar visu, kas tai
bij iekšā , jo priekš tā dā m acīm tā s apslēpt nevarēja. Tomēr Oļinietes stiprā veselība panesa
arī šo triecienu, tā ka necēlā s ne tik vien karstuma drudzis, bet otrā dienā pēc asiņ u
atlaišanas bij viņ a jau pavisam pie vecā spēka un dū šas. Tomēr no Gaitiņ u mā jas turpmā k
sargā jā s ne tik vien pati, bet aizliedza arī citiem turp iet, jo tā esot nešķ īsta, tā pēc vajagot
gaidīt, līdz uznā kot kā di lā ču vadā tā ji; tad vedīšot ikkatrā ēkā lā ci iekšā , lai to nešķ īstību
izdzenot[ 225 ], pēc tam izkvēpinā šot vēl labi ar paegļiem[ 226 ] — tad varēšot dzīvot iekšā
droši un neredzēšot vairs nekā du modzekļu.
Oļiņ a grū tums turpretī gā ja stipri vien uz otru pusi: miegs viņ am nenā ca gandrīz nemaz,
arvienu viņ š mazā k runā ja un sēdēja tik, galvu nokā ris, rokas salicis un brīžam smagi
nopū zdamies. Kaut gan tagad bij jā uzņ em otrtik liela saimniecības zinā šana, tomēr viņ š
nelikā s nemaz par to zinot. Oļinietei bij par to lielu lielā s bēdas, un viņ a nesaprata nemaz,
ko iesā kt. Pēdīgi gribēja sū tīt jau pēc Prā tnieka, lai nā kot un ierā dot jel puišiem kā rtīgu
darbību, jo no veča, kā redzams, vairs nekā nebū šot; Prā tnieks tomēr negaidīja vis pakaļ
sū tā m, bet ienā ca pats otrā vai trešā dienā pēc Jura dienas.
Ienā cis viņ š vēlēja Oļiņ iem laimi uz jaunu, lielā ku saimniecību. Oļiņ š neatbildēja uz to nekā ,
bet Oļiniete pateicā s gan priecīgā vaigā : «Paldies, paldies par laimes vēlēšanu! Bet mans
vecais
vienā di tā ds kā saīdzis vien sēd, negrib parīkot pat ne puišu pie darba; es taisījos sū tīt jau,
Andž, pēc tevis.»
«Kas tev, Oļiņ a tēv, tagad vairs var kaitēt, jo nu esi kungs par visiem Irbēniem!» — tā
Prā tnieks.
«Nu jā , Andž, es arī tā pat saku,» Oļiniete viņ am piekrita.
«Es, Prā tniek, dēls, paliktu labā k pie tā s pašas savas daļiņ as ar mierīgu sirdi nekā tagad
uzņ emu visu ciematu ar nemieru,» Oļiņ š pēdīgi atbildēja.
«Kā ds tev, Oļiņ a tēv, gan var nemiers bū t tik skaidrā lietā , kur tu neesi nemaz viņ u iziešanas
meklējis, bet tik vien mā ju no kunga saņ ēmis, kad viņ i paši nevarēja vairs palikt?» — tā
Prā tnieks, spieķ īti ar nazi graizīdams, mierinā ja.
«Lū k, tā , tā , Andž, to pašu es arī viņ am saku,» — tā Oļiniete veikļi Prā tniekam piekrita.
«Tā tik, Prā tniek, dēls, var runā t cilvēku, bet ne dieva priekšā ,» Oļiņ š atteica, nemaz
nepaskatīdamies.
«Nu, es domā ju, ka dievam tas patiks gan labā k, kad neticīgi un bezdievīgi cilvēki tiek no
mā jas, valsts un draudzes laukā nekā kad viņ i vēl dzīvotu še dieva bērniem par
samaitā šanu un piedauzību,» — tā Prā tnieks, kā du brīdi padomā jis, uzsā ka. «Jo, ja viņ u
iziešana bū tu pret dieva prā tu, vai tad gan cilvēki varētu tur pretī ko darīt? Kungi un
valdīšanas, kā tu pats, Oļiņ a tēv, zini vēl labā k, stā v dieva vietā , un, ko viņ i dara, tas ir darīts
tikpat kā no paša dieva. Gan viņ š pats zin, kā katru reizi priekš viņ a valstības izplatīšanas
jā strā dā un kā kurš pretinieks jā liek par pameslu viņ a kā jā m. Tas ir viss viņ a paša darbs, jo
no sevis un ar savu spēku cilvēki nekā laba nespēj, ja vien tik ļauna, un še tu skaidri redzi,
ka ļauniem dievs turas pretī un tos pazemo caur citiem cilvēkiem.»
«Nu, klausies nu, veci, kā rakstus izliek, kas saprot, kā uz delnas, lai gan pats nav necik ar
viņ iem darbojies,» Oļiniete priecīgi iesaucā s. «Ja Prā tnieka Andžs bū tu cilā jis dieva vā rdus
tik daudz kā tu, tad viņ š zinā tu visus rakstus no galvas. Un vai gan tu gribi izdzīvot visu
mū žu kā koks bez neviena grēciņ a? Kam tad tevim vajaga to lielo lū gšanu un raudā šanu?
Kam tad vajadzēja Pestītā jam ciest un mirt?[ 227 ] Ak skaudīgs! tad es nepaceltos ne augšā .
Kura svētdiena ir pagā jusi, kad neesam turējuši dieva vā rdu mā jā vai klausījušies baznīcā
vai arī kur tu pats nebū tu sludinā jis viņ u cita vietā . Dažu svētdienas vakaru acis gandrīz
sū rkst no raudā šanas, īsti kad ir bijuši jā dzird vairā k bēru dievvā rdi. Es nezinu, cik
dziesmas vien netiek pa nedēļu izdziedā tas. Man tā dieva mīlēšana ir vai iedzimta: lai iemu
kurp iedama, lai daru ko darīdama, bet dieva vā rdu man vajag mutē. Ziņ ģ es es neesmu
nezin par cik gadu ieņ ēmusi mutē, kamēr varbū t taī jaunības trakumā , kad Pestītā ju vēl
nepazinu. Kad nu vienā di ir tā dieva labā vien dzīvots un viņ a prā ts vien darīts, vai tad gan
viņ š var tū liņ apskaisties, ja kā dreiz neizdarā m gluži tā vien, kā viņ š grib? Ko tad līdz tā da
svētības un žēlastības krā šana, kad pats krā jējs nedrīkst ne pilītes no viņ as baudīt jeb ar
viņ u savus parā dus nolīdzinā t?»
«Tu jau pats arī, Oļiņ a tēv, zini un mā ci,» Prā tnieks teica, «ka tā dam grēciniekam, kurš tā no
sirds savus grēkus nožēlo, dievs viņ us piedod labprā t pat vai divreiz, tā pēc nevajaga par
tā du mazu lietu, kuru viņ š bū s piedevis varbū t jau ar augļiem un kura, kas zin, nemaz vēl
grēks nav, savā sirdī tik daudz zū dīties, it kā kad dieva pasaulē vairs nebū tu.»
«Un es viņ am, Andž, saku — ja jau tie grēki tik ļoti spiež, lai iet biežā k pie dieva galda,»
Oļiniete vēl pielika. «Var iet reizes četras par gadu — liegt neviens neliedz; un cik gan tur
tā s izmaksas? Vai gan šie grēki vien bū s tie, kuru nevarēs nekā di pā rspēt? Te nu, Andž,
redzi, cik vien manam vecim ticības! Par ikkatru nieciņ u tū liņ pū š: dievs nepiedos! dievs
nepiedos!»
Gan Oļiņ š nevarēja viņ u domā m un pierā dījumiem piekrist, bet pretī runā t arī nespēja, jo
viņ am izlikā s gan arī, ka izskaidrotā jiem varot bū t labi daudz taisnības, kaut gan viņ š
neesot pieradis jeb iedomā jis, ka grēku piedošanas lietas varot arī no šā s puses tulkot un
aizbildinā t, tā pēc savā garā cik necik atdzīvojā s, sā ka meklēt zā baku un solījā s
spirdzinā damies iet pie arā jiem, ko arī darīja, jo gribot paraudzīt, kā veicoties jaunai saimei
darbs.
«Lū k, lū k, Andž, kā vecis kļuva tū liņ savā dā ks!» — tā Oļiniete priecīgi iesaucā s, kad Oļiņ š bij
aizgā jis. «Nebū tu tu atnā cis — viņ š kū kotu tā pat.»
«Jā , jā , bet tas prā ta durnums pā rietu viņ am gan tā pat no sevis, ja varbū t tik kā das dienas
vēlā k; bet tomēr labā k jau ir, ka cik necik piepalīdz,» Prā tnieks atbildēja, bū dams ar saviem
panā kumiem pilnā mierā . «Prā ts viņ am, zinā ms, ir mīksts un pabailīgs, bet, kad iedrošina
vien, tad ir atkal uz ceļa. Bet lai nu šī lieta bū tu. Saki labā k — ko var nomanīt tagad no tavas
audžumeitas? Vai aizgā jēju arī vēl piemin?»
«Nē, neesmu manījusi vairs nekā ,» Oļiniete atbildēja pusbalsī, bet priecīgi. «Liekas, ka tavs
gudrais darbs bū s izdevies: visu šo pēdējo laiku un tā pat arī tagad viņ a nav turējusi ar to
pagā nu vairs nekā das sazinā šanā s. Laikam gan sā k pā rliecinā ties, ka diedelēt negribēsies
iet. Pēdējā s dienā s es uzskatīju jo cieti, domā dama, ka jel priekš šķ iršanā s mēģ inā s satikties,
bet nebū t — viņ ai bij viena alga, vai iet vai paliek, it kā kad nemaz nezinā tu. Vēl, zinā ms,
gan tā da pati domīga un nopietna vien ir, jo varbū t kaunas par savu neprā tību. To
redzēdama, es neesmu arī vēl par tevi nekā minējusi no jauna, kamēr nav viss pilnīgi
nostā jies un aizmirsts. Var bū t, ka tagad viņ a tik gaida, lai tu atkal uzbildinā tu. Bet klausies,
Andž, — Liena strā dā tagad pagrabā , es gribu iet tur un sū tīt viņ u šurp uz istabu šū t, tad
varēsi izrunā ties. Bet tagad nā c man līdz un pakavējies kā du brītiņ u pie arā jiem vai citur, lai
Liena neatrastu tevis jau priekšā un nedomā tu, ka es sū tu viņ u ar nodomu uz istabu.
Redzējis tevis bez mums vēl neviens nav, jo saime ir visa uz lauka vai nu pie aršanas, vai pie
pļavu līdzinā šanas.»
Prā tnieks pieņ ēma labprā t šo padomu, kurš arī izdevā s pilnīgi tā , kā Oļiniete bij to
izdomā jusi, jo, pēc brītiņ a pā rnā cis, viņ š atrada patiesi Lienu istabā sēdā m un šujam.
Arī Prā tnieks pā rliecinā jā s, ka Lienas daba bij stipri vien pā rgrozījusies jeb nostā jusies.
Agrā k viņ a rā dījā s pret Prā tnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr
taī laipnībā nebij redzams vairā k nekas kā tik godīga pieklā jība un sveša cilvēka cienīšana.
Vai Prā tnieks arī to tā redzēja un saprata, tas nav vis ticams, jo bij nomanā ms, ka šā da
Lienas izturēšanā s, kura izskatījā s patiesi tā da, kā Oļiniete to bij sapratusi un stā stījusi,
atjaunoja un pacēla stipri viņ a cerības. Bet pret šo laipnību bij nozudis Lienai viss
bērnišķ īgais jautrums, bezrū pīgie smiekli, jocīgā pā rgalvība un nebēdība, kas viss piederēja
viņ ai tik jauki. Arī ziedošais vaigu sā rtums bij nodzisis un devis vietu klusam, piemīlīgam
bā lumam; acis nebij vairs nemierīgas un ugunīgas, bet rā mas un aukstas kā divi tumši
spoguļi vai arī kā lieli, norimuši ū dens krā jumi tikpat priekš, kā pēc aukas. Tomēr no sava
spēka nebij viņ as ne tik vien nenieka zaudējušas, bet gan pieņ ēmušas klā t, jo runā jot tā s
stā vēja visā savā pilnīgā lielumā gan mierīgi un lēņ i, bet taisni, pastā vīgi un caurspiedīgi
otram runā tā jam un viņ a acīm pretī. Prā tnieks to sajuta pirmo reizi, bet stipri, tā ka viņ am
bij jā nogriežas un savas acis jā paslēpj, jo viņ š nespēja vis nedz citu acu panest, nedz arī cita
acīs skatīties. Arī Oļiniete bij uzsaukusi Lienai dažreiz: «Ko tu skaties manī tā dā m tik lielā m
acīm kā ortiem?»
Prā tnieks, kas bij apsēdies Lienas padotā krēslā , sā ka jautā t, kā nu klā joties un vai neesot
Irbēnos tagad garš laiks, kamēr Gaitiņ i aizgā juši un šiem, Oļiņ iem, vien jā dzīvo visā mā jā .
«Nu, garu laiku var pazīt un par to runā t tikai tas, kuram nav pašam īsta darba,» Liena
atbildēja.
«Jā gan; bet to jel jū s varēsat zinā t, vai jums nepatiks tagad Irbēnos labā k dzīvot pa visu
mā jas platību nekā agrā k uz pusmā jas?» Prā tnieks jautā ja tā ļā k, gribēdams izdibinā t drīz
Lienas prā tu; bet tū liņ arī gan pats sajuta, ka bij izskrējis par daudz tā ļu klajumā un ka nu
vajadzēs dabū t varbū t kā das bultas pierē, tā pēc bū tu gan labprā t rā vis to jautā jumu
atpakaļ, ja vien spētu notvert.
Ko Prā tnieks sajuta, tas bij arī tiesa un piepildījā s, jo Liena zinā ja ņ emt šā du viņ a klajā
izskriešanu vērā . Papriekšu tā uzlū koja Prā tnieku mierīgi, bet plaši un vareni, tā ka tam bij
gandrīz jā saraujas, tad sacīja lēnā garā : «Ja jū s, Prā tniek, meklējat vēl kā dus, kas par Gaitiņ u
izdzīšanu jeb izskaušanu līdzpriecā jas, bez tiem, kuri jums ir zinā mi un darbojušies varbū t
arī līdz, tad vairā k atrast jums gan nā ksies grū t.»
Prā tnieks bez nekā das apdomā šanā s un nogaidīšanas sā ka veikli aizbildinā ties un stā stīt,
ka pie Gaitiņ u iziešanas nevarot bū t nemaz viņ a vaina, kā gan laikam ļaudis esot izrunā juši,
bet drīzā k gan varot teikt, ka šis esot no savas puses darbojies uz to, lai kungi vecītim
piedodot un atstā jot viņ us mā jā tā pat. «Naudu,» — tā viņ š sacīja, «gan es vecītim aizdevu,
bet to viņ š man lū dza pavisam priekš citas vajadzības — priekš kā da parā da
nolīdzinā šanas. Bet ko nu lai dara, jo pasaulē ir daudzkā rt jā saņ em par labu darbu ļauna
alga.»
«Jums, Prā tniek, nemaz nav vajadzīgs pie manis aizbildinā ties un taisnoties,» Liena it kā
apmierinā dama sacīja, «jo es neesmu un arī negribu bū t nedz jū su apsū dzētā js, nedz jū su
tiesnesis, bet, ja jū s domā tu mani pā rliecinā t, ka esat nevainīgi patiesi šinī lietā , tad saku īsi,
ka tas jums neizdosies, tā pēc atstā sim labā k šo valodu un runā sim, ja patīk, ko citu.»
Prā tnieks, lū pas kodīdams, cieta kā du brīdi klusu, sevī un par sevi sā pīgi dusmodamies, ka
bij piegā jis ar savu valodu tai riebīgai vietai tik tuvu, tā sakot, pa šā vienam un arī dabū jis
veselas saujas skrošu acīs. Tomēr tas Lienas uzaicinā jums runā t par kaut ko citu deva
viņ am atkal drusku cerības. Bet tagad viņ š sargā jā s uzmanīgi ar savu valodu tā ļu klajumā
nā kt, bet palika arvienu labā k kā du soli tuvā k pie mežmalas, caur ko atkal sarunā šanā s ne
tikvien lā gā neveicā s, bet Prā tnieks nedabū ja arī nenieka tuvā k pā rliecinā ties, kā du prā tu
īsti Liena tur tagad uz viņ u.
No šā s dienas vecais Oļiņ š gan drusku atdzīvojā s un sā ka rū pēties joprojā m par savu
saimniecību, bet agrā ku laiku miera un rū pības viņ am tomēr trū ka, kaut sieva rā ja viņ u par
to ik dienas un, kā tika dzirdēts, devusi kā dreiz pat ar dū ri mugurā , kliegdama, ko vienā di te
pū šot kā meža balodis, vai neiešot vis pie darba rīkošanas! Kad neesot gribējis gā dā t, tad
nevajadzējis arī ņ emt otras mā jas, jo nu ar šā du galu bū šot jā izput no abā m. Tomēr arī viss
tas daudz nelīdzēja, un vecais jautrums Oļiņ am vairs neatnā ca.
Kā das nedēļas pēc Jurģ iem Liena taisījā s iet sērst jeb ciemoties pie Oļinietes radiem kā das
divi jū dzes tā ļumā . Oļiniete to viņ ai labprā t novēlēja, un tā kā dā jaukā sestdienas dienā
devā s Liena ar nastiņ u rokā uz ceļu, solīdamā s bū t mā jā ne agrā k kā varbū t otrdienas
vakarā .
Otrdienas vakars pagā ja, bet Liena neatnā ca. Oļiņ i gaidīja viņ as visu trešdienu, bet
nesagaidīja. Ceturtdienas rītā sū tīja kā du cilvēku braukšus turp, uz kurieni Liena bij
solījusies iet. Taī pašā dienā pret vakaru atbrauca tas izsū tītais cilvēks atpakaļ ar to ziņ u, ka
Liena neesot nemaz tur bijusi, kurp solījusies iet, un neviens neesot viņ as redzējis. Šī ziņ a
iztraucēja Oļiņ us ļoti un it īsti pašu saimnieci, jo tā da pazušana nevarēja vis nozīmēt nekā
laba. Tū liņ sū tīja atkal citu cilvēku uz Annužu, var bū t, ka tā zinā šot kaut ko stā stīt, bet
Annuža, kā viņ as saimnieki teica, neesot arī pati no pagā jušā s sestdienas mā jā s manīta, un
nezinā ms, kurp aizgā jusi. Oļiņ os cēlā s tū liņ tā s domas, ka viņ as abas bū šot aizbēgušas
Gaitiņ iem līdz; bet, kur paši Gaitiņ i atrodami, tas nebij zinā ms nevienam, un tā pēc par
tā ļā ku meklēšanu nevarēja nekā domā t. Oļiniete iekrita atkal savā krampju un pustrakuma
vā jībā nevis aiz Lienas žēlabā m, bet aiz dusmā m, ka Liena ir nogā jusi varbū t pie Gaitiņ iem.
Daudz, daudz mīļā k viņ a dzirdētu to ziņ u, ka Liena ir atrasta kaut kur pagalam, nekā bū tu
šinīs bailēs, ka viņ a ir, kas zin, savienojusies ar Kasparu. Agrā k šā dos trakuma un
plosīšanā s brīžos Oļiņ š raudzīja viņ u apmierinā t gan ar dieva vā rdiem, gan citā di, bet tas
pēc šā m ziņ ā m un izsacītā m domā m sēdēja atkal savā kaktā durns un vienaldzīgs pret
sievas trakošanu.
II
Š aī vasarā bij čangaliešos mērīšanas darbs pašā spēkā , jo pērn viņ u iesā ka diezgan vēlu pēc
tam, kad mā ņ u mērnieki bij aizgā juši un čangalieši, caur viņ iem apcietinā ti, izcietuši lielas
briesmas. Vēl tagad daži un īsti Ķ encis lielījā s, sacīdami: «Redz še, kā dabū jā m beidzot zinā t,
ka bijuši tikai blēži vien! Viņ i bij gribējuši mū s tik vien izmā nīt.» Visa čangaļu valsts stā vēja
cauru vasaru kā spā rnos pacēlusies, bet, zinā ms, ar savā du jautrību un savā du drošību nekā
pērn, jo tagad viņ iem neuzbruka nekā da liksta, tā pēc tad arī varēja dzirdēt klaji lielā mies un
priecā jamies: lū k, kā šogad, kur strā dā jot īstie mērnieki, varot braukt pie mērnieka cienīgā
tēva un nest, ko kuram dievs svētījis, bet tik, zinā ms, ar prā tu un godu un jo labā k caur
tā diem, kuri mērnieka cienīgam tēvam pazīstami; bet pērn tie kā mā ni bijuši, tā mā ni
palikuši un tik mērnieku cienīgu tēvu par velti izkaitinā juši kā velni.
Pa mērīšanas laiku Prā tnieks dzīvoja vairā k čangaliešos vien tā pat par vidutā ju starp palīga
mērniekiem un darīja savu darbu laikam gan vēl brangā k nekā slā taviešos. Viņ š turējā s
visvairā k pie vecā kā palīga mērnieka Raņ ķ a, kā jau slā taviešos iesā cis. Arī daži citi
slā tavieši dzīvoja tā pat pie tiem jaunā kiem palīga mērniekiem un darbojā s tikuši vien.
Viens no viņ iem bij Bisars. Arī Švauksts maldījā s dažas dienas līdz, bet tik goda un zaļā s
izdzīves dēļ. Ar vā rdu sakot, pagā jušā s vasaras mērīšanas darbi atjaunojā s šaī vasarā
Čangalienā tā dā pašā spēkā , bet pastā vīgā k un ilgā k. Uz robežu dzīšanas jeb zemes
dalīšanas laiku tika čangalieši sataisīti arī šogad, un, kad mērīšanas darbs bij beigts, kā arī
robežas no palīgu mērniekiem izdzītas, tad Prā tnieks, kā arī tie divi citi vidutā ji nā ca mā jā s,
gaidīdami ikkatrs savu vā jnieku, kuri bū tu vedami atkal un vēl pie vecā mērnieka ar
žēlošanos par nepatīkamā m robežā m. No pusjū lija mēneša līdz augusta beigā m stā vēja
tikpat Prā tnieka, kā arī citu vidutā ju mā jas pilnas ratu, zirgu, pašu čangaliešu un dažā da
labuma — itin kā tirgi. Savus darbus un ceļus viņ i ietaisīja šā dā kā rtā : no rītiem brauca ar
visu, kas vedams, uz muižu pie mērnieka un pēcpusdienā m bij atkal mā jā , lai var saņ emt
jaunus vā jniekus, kuri arī šo laika iedalīšanu zinā ja. Tur tad saņ ēma naudu vai arī kā du
baudā mu un dažā di lietojamu labumu, izklausīja un uzņ ēma vajadzības, kur klā t groka
dzeršana nemitējā s no pusdienas līdz pusnaktij nemaz. Priekš dā vanu novešanas uz
rītdienu Prā tnieks paturēja arvien kā dus no pašiem čangaliešiem, cik kuru dienu vajadzēja;
tā pat paturēja allaž vienu vedēju sevīm, jo ar savu zirgu viņ š, zinā ms, nekad nebrauca. Kaut
gan caurcaurim lielā kā puse no tā m atvestā m dā vanā m palika pašam Prā tniekam, tad
tomēr priekš novešanas uz muižu bij jā patur dažu dienu vairā k zirgu, kuriem uzkrā va
pienā cīgus vezumus. Pie braukšanas bij tikpat Prā tniekam, kā arī tiem citiem vidutā jiem,
kuri dzina tā pat savus vezumus ikrītus pie mērnieka, it kā modernieki pilsētā , zinā mi divi
ceļi: pa vienu brauca turp, pa otru atpakaļ, lai nesatiktos, jo tas viņ iem pašiem vis daudz
nepatika, kad bij jā skatā s kā kara gā dā tā jiem cits citam acīs.
Prā tnieka mā te, visu to redzēdama, tik brīnojā s un baiļojā s. Viņ a neparedzēja šā dos dēla
darbos nekā laba kā vien tik postu. Nedz viņ a ņ ēma savā ziņ ā to atvesto un paturēto
čangaliešu dā vanu, nedz arī paļā va, lai tā s tiktu lietotas kaut kā di viņ as saimošanā . «Es,» —
tā viņ a mēdza sacīt, «esmu vadījusi mā ju, atraitne bū dama, visā dos bēdu laikos, un dievs ir
man palīdzējis tikt cauri ar taisnību vien, tā pēc šā das mantas man nevajaga.» Dažu brīdi
viņ a sunīt sunīja čangaliešus par šā du braukšanu un sava labuma izšķ ērdēšanu, ka mā not
citi viņ us kā lopiņ us, jo vai nevarot paši baudīt un lietot savu dieva dā vanu mierīgi mā jā
nekā kaisīt pa pasauli tik sev un citiem par postu, jo īsta labuma izaugam tur neviens
neredzēšot.
«Labums, kā sacīt jā saka, bū s gan, tik vien nezin kā ds,» Ķ encis viņ ai kā dreiz atbildēja,
izjū gdams pagalmā savu zirgu.
Kad viņ a bij jau labu laiku šo trakumu savā mā jā cietusi un dēlu arvienu īsos vā rdos veltīgi
par to rā jusi, tad kā dā pirmdienas rītā , taisoties viņ am atkal pēc kupli nodzīvotas
svētdienas ar čangaliešu mantā m uz muižu, tā sā ka klētī runā t, kamēr viņ š ģ ērbā s: «Nu es,
dēls, aiz bailēm vien nedrīkstu dzīvot vairs šaī mā jā , kura tagad nav labā ka par Zodomu. Ne
vairs te ir svētdienas, ne darba dienas, ne miera, ne strā dā šanas, it kā pēdējiem laikiem
tuvojoties. Par mā ju un mā jas darbiem nav vairs nekā das gā dā šanas, lai saime kust vai
nekust, lai darīts vai nedarīts. Saki — kas še tiem čangaliešiem tā da par pasta staciju ir pie
tevis un kā ds gā dā tā js tu par viņ iem esi? Lai brauc un ved vien ikkatrs par sevi, ja grib.
Nevar vien nekad beigt to vezumu aizdzīt kā karavīru iztikas nemiera laikos. Un kā dēļ tev
vajaga paturēt viņ u labumu mā jā un vēl tik daudz? Es redzēšu, kur tu visu to liksi, ko esi
pieņ ēmies, un ko tu ar to lā stu mantu darīsi? Caur maniem pirkstiem, kamēr vien es turēšu
un dalīšu šā s mā jas dieva svētību, neizies no viņ as ne putraims, to tu, dēls, tici droši!»
«Gan es pats zinā šu, ko es ar viņ u darīšu,» Prā tnieks ar nepatikšanu atbildēja.
«Un naudu, kā dzird, tu arī ņ emot pretī?» mā te runā ja ar bailēm.
«Tu gribi laikam, lai es staigā tu gluži par velti priekš viņ iem?» Prā tnieks pikti atteica.
«Vai, vai, dēls!» mā te ar sirdssā pēm izsaucā s. «Piemini tu manus vā rdus: tā nauda ir Jū dasa
nauda, viņ ai nā k sodība pakaļ, ja ne pašiem, tad pie bērniem, kuri top tad arvienu par
palaidņ iem. Vaimanas un lā stus vien cilvēciņ i kliedz visā s malā s par tevi un Bisaru. Es,
tā pat mā jā dzīvodama, nemaz nezinu visa, ko ļaudis stā sta par taviem darbiem.»
«Kas tev liek klausīties ļaužu melos!» Prā tnieks cieti atteica.
«Nav vis, dēls, meli, nav vis, bet kas gan vēl pasaulē visu stā sta? Vakar, uz baznīcu iedama,
satikos ar Bisara mā ti — tā raud un kliedz tā pat par savu dēlu un vedeklu: esot sašuvuši
bērniem no tiem čangaliešu atvestiem un paturētiem lā stu un grēku audekliem kreklus. Ak
kungs un dievs, ak kungs un dievs! Čangaliešu labums vien vairs stā vot vai bļodā vai krū zē,
un pati prasot vien: «Ko nu, vīrs, liksim atkal rītdienas čangaliešiem vest?» Vai nu nebijuši
līdz šim vēl apģ ērbušies un paēduši? Kam gan vajadzējis atļaut tos čū skas ieviltotos
kā rumus un bagā tā vīra rotas vest mā jā ?[ 228 ] Lai nu bū tu skrējuši paši pazušanā , bet kaut
neieēdinā juši jel bērnu ar tā m nā ves zā lēm un neietērpuši savā netaisnības nopelnā .»
«Tik vien jū s zinā t, kā tā das sieviešu pļā pas apkā rt nēsā t,» Prā tnieks, saģ ērbies un no klēts
ā rā iedams, atteica. «Kas jums, vecenēm, par daļu maisīties vīriešu lietā s, no kurā m jū s
nenieka nezinā t?»
«Lai nu es, dēls, zinu ko vai nezinu, bet to gan redzu un varu pasacīt, uz kurieni kurš ceļš iet
un kur nobeigsies,» mā te sauca vēl dēlam pakaļ, bet tas neklausījā s arī šos vā rdos, un viņ a
palika viena pati klētī pie stenderes raudam.
Š inīs dienā s piedzīvoja Slā tavā dažus ērmotus notikumus, no kuriem še dzirdēsim tik
kā dus. Liela daļa čangaliešu, kad bij dabū juši zinā t, ka netiek Slā tavā ņ emts vairs neviens
cieti, brauca pie mērnieka paši vien taisni un bez vidutā jiem «ciemoties», jo tā mēdza
braukšanas dēvēt. Ikkatram, zinā ms, «ciemoties» braucot, nebij derīga «kukuļa» pie rokas,
bet tika dzirdēts, ka turpat pie Slā tavas miesnieka un bodī esot dabū jams viss, kas vien
vajadzīgs un kas vien par derīgu zinā ms, tā pēc daudz čangalieši brauca no mā jas tā pat
tukšā , tik ar naudu kabatā , cerēdami dabū t savu vajadzību turpat, un tas bij arī tiesa, jo īsti
ķ ēķ a materiā lu un par visā m lietā m svaigu gaļu atrada tur arvienu. Tomēr miesnieks
negā dā ja vis viņ u pats, bet tik vien atpirka allaž kā du daļu no mērnieka, jo tas nevarēja spēt
visa pievestā provianta izlietot un pā rdeva labprā t un īsti tā das ēdamas lietas, kuras nebij
ilgi paglabā jamas. Tā tad nereti vien daža čangalieša vedums staigā ja vairā k reizes no
mērnieka uz miesnieku un atkal otrā di. Īsti vienam veprim bij tā ds lā sts jeb liktenis ilgi
jā nes. Daudz dienu no vietas redzēja viņ u ceļojam no mērnieka uz miesnieku un no
miesnieka un mērnieku. Kad kā ds čangalietis aizveda viņ u pā r vienu tiltu uz mērnieka
mā ju, tad pēc pā ra stundā m veda atkal viņ u mērnieka kučiers pā r otru tiltu uz miesnieku
atpakaļ. Maksā šanu izlīdzinā ja vakaros un apskaitīja tik pēc tā , cik reizes vepris ceļojis
apkā rt kā ap zemeslodi. Mērnieka kučiers ikkatru reizi, kad noveda, iegrieza pā tagas kā tā
robiņ u, un miesnieka puisis ikkatru reizi, kad saņ ēma, uzvilka ar krītu zīmi uz pagraba
durvīm. Pēdīgi, kad vepris bij atkal pie miesnieka apstā jies un netika vairs to dienu uz kalnu
vests, tad saskaitīja zīmes no vienas un no otras puses un miesnieks izmaksā ja naudu,
izreizinā dams zinā mo cenu ar to skaitu, cik reizes vepri saņ ēmis. Bet, kurā pusē šis vepris
beidzot palika un vai viņ š neaizgā ja pavisam uz citu pusi, tas nav zinā ms ne šodien, jo tā di
apbrīnojami ceļotā ji mēdz nozust tā pat kā tas daudzinā mais mū žīgais žīds[ 229 ], kura
beidzamais gals un kaps paliek visiem nezinā ms.
Vēlā kos gados arī daži palīga mērnieki stastīja joku labad savus viltīgos darbus un ceļus.
Kā ds palīga mērnieks strā dā ja kā dreiz vecā mērnieka priekšistabā , ruļļus zīmēdams.
Turpat nā ca arī slā tavieši un čangalieši savā s darīšanā s. Kā du dienu pieminētais palīgs
nomanīja, ka kā ds slā tavietis vai čangalietis ienā cis, runā dams tur kaut ko sažņ augtu saujā
un taisā s vecam mērniekam sniegt, bet šis, laikam baidīdamies, ka palīgs to pamanīs,
pameta, kad bij ienā cēja vajadzību izklausījis, viņ am ar acīm un roku, lai, ā rā iedams, aizliek
aiz cienīgā s mā tes darba groziņ a, kurš stā vēja uz kumodes šim strā dā tā jam taisni aiz
muguras. Pats vecais mērnieks iegā ja tū liņ iekšā , un ienā cējs, ā rā iedams, izdarīja, kā vēlēts.
Viss tas notika gan, zinā ms palīga mērniekam aiz muguras, bet vecais mērnieks aizmirsa, ka
spogulis stā v tam priekšā , kurā šis nolū koja visu, kas notiek aiz muguras; bet ienā cējs tā das
lietas nemaz nesaprata un nezinā ja. Palīgs, kad bij palicis viens pats, piegā ja veikli pie
kumodes — jo durvis, pa kurā m mērnieks iegā ja, bij cieti — izķ ēra to, ko ienā cējs tur
notika. Vēlā k, drošā brīdī aplū kodams, viņ š atrada, ka bij iemantojis septiņ desmit piecus
rubļus.
Citreiz tas pats palīga mērnieks, dzīdams robežu starp diviem ciematiem, gā ja tiešā m
vienam ciematam daudz tuvā k klā t, nekā rullī iezīmēts. Šī ciema saimnieki un saimnieces
sā ka par to stipri brēkt, un mērnieks nometa mieru no darba diezgan laiku, ņ emdams nakts
mā ju taī ciematā , kuram gā ja robeža par daudz tuvu. Pa nakti šī ciemata saimnieki salasīja
naudu cik spēdami, nodeva to rītā mērniekam, un viņ š gā ja pēc tam, no pēdējā robežas
stū ra sā kdams, pa īsto rullī iezīmēto virzienu. Citā m reizēm viņ š gā ja arvienu iesā ktā
virzienā tā ļā k, tiem stū riem jeb kupicā m (kupčā m) garā m, kuras no vecā mērnieka rullī
iezīmētas. Ja tas saimnieks vai viss ciemats, kuram tā da tā ļā k iešana nā ca par vainu, deva
viņ am kā du apstā šanā s zīmi vai arī uzaicinā ja pie sevis, tad gā ja pēc tam uz to vietu atpakaļ,
kur rullī bij iezīmēts stū ris; bet, ja nevarēja nekā sagaidīt, tad gā ja vēl kā du gabalu uz
priekšu un beidzot griezā s tomēr atpakaļ, teikdams tā pat, ka misējies. Šo mā kslu prata arī
citi robežu dzinēji.
Atradā s turpretī tomēr starp palīga mērniekiem dažs cienījams goda vīrs, kurš izpeldēja
tiem krā pšanas un viltības laikiem kā gulbis dū ņ u ezeram cauri, tā ka nepielipa nekas pie
viņ a spodri baltā m spalvā m.
Tā tad čangaliešu prā ts bij saistīts šaī vasarā pilnīgi un vienīgi pie savas zemes mērīšanas un
izdalīšanas. Slā taviešiem, kuri izcieta šos vaidu laikus jau pagā jušā vasarā , bij turpretī jau
cita lieta apspriežama un pā rrunā jama, proti: apsolītā un gaidītā goda maltīte, par kuru bij
jau tagad skaidri zinā ms, ka viņ a tikšot noturēta vai nu augusta mēneša beigā s, vai
septembra mēneša iesā kumā  — tū liņ , līdzko Čangalienā bū šot robežas pilnīgi nodibinā tas.
Lielas un apbrīnojamas lietas vien tika runā tas slā taviešos par šiem gaidā miem svētkiem
jeb balli, kā Prā tnieks un citi viņ u sauca. Švauksts stā stīja pa visiem krogiem un godībā m,
kā da nedzirdēta un neredzēta maltīte tiekot no mērnieka sagatavota, jo Prā tnieks dabū jot
caur ķ ēkšu visu zinā t, ko gā dā jot un ko sniegšot. Par seši vai septiņ i ēdieni mazā k nebū šot,
un citi nā kšot jau gatavi no svešā m zemēm aizzieģ elētos un dubultos dzīvā sudraba katlos,
kuros ielikšot tik vien sausu vā rā mo un izvā rīšot zupu ar gaisu vien — bez ū dens un uguns;
beidzot aplaidīšot zibeni apkā rt un verdošu atsū tīšot šurp. Maizi cepšot sarkana stikla
krā snīs pie kapijas jū ras un atvedīšot vai ar smilšu jū ras dampkuģ i, vai ar elefantiem pa
gaisu. Milti maizei bū šot no Fiņ ņ u zemes[ 230 ] cukura kviešiem iz visu vecā kā m un
gruntīgā kā m eņ ģ elīšu magazīnā m. Tā maize no viņ iem tad bū šot tik stipra, ka ēdin nemaz
nevajadzēšot ēst. Zaftes visu visā das spiedīšot varizeji[ 231 ] ar vilistiem[ 232 ] somu
stabulēs no rožu ogā m un buksbauma koku[ 233 ] vircēm Kaparnaū mā [ 234 ]. Sā mu salas
tēja vā rīšoties uz galdiem valzivju ragos. Kapiju uzdevis mērnieks audzēt jau ziemu tur tā ļu,
tā ļu konterbandes kalnos. Groks esot jau atvests krokodiļu pū šļos gatavs ar Nīlupes zirgiem
līdz kaligrā fijai. Tad bū šot vēl roņ u taukos sā lītas siļķ es Sibīrijas bleķ a mucā s, paradīzes
sīpoli, ukraiņ u vēršu aknas, kavijara zivju ikri, vienradžu smadzenes, lašu nieri, Kronštates
šampanietis, dā ņ u zemes kartupeļi, presēti Pēterburgas gurķ i, klapēti Vā czemes cū ku
cepeši, kantaini papirosi, līki cigā ri. Visi trauki bū šot no tīra zelta tumbaka; noru noklā šot
ar gumijas vilnas tepiķ iem. Vakarā dedzinā šot visapkā rt norai priedēs alenču uguni, kura
bū šot tik karsta, ka varēšot dancot pa noru, kreklos nometušies tā pat kā saulītē; raķ etes
laidīšot gaisā ar Amerikas telegrā fiem un atvedīšot baltā s biszā lēs, lai uz ceļa neizsprā gst.
Muzikanti jau nā kot pa šosejas eizenbā nu ar visuvisā dā m štrumentēm: bungas vien esot tik
resnas kā mū ra vēja dzirnavas, lielo vijoļu stīgas tā das kā zvejnieku virves, trumetes vedot
ar divi zirgi kuru, un vējš priekš viņ ā m bū šot jā griež arī ar zirgiem. Sulaiņ us vedot no
Urangu-Utangas valstības[ 235 ] tik daudz, ka ikkatram viesim tiekot savs sulainis, kurš lai
noņ emot cepuri, sasukā jot matus un padodot visu, kā vien kuram vajaga, — un tā vēl daudz
citu brīnišķ īgu lietu.
Augsti un bagā ti kungi no pilsētā m rakstot mērnieka cienīgam tēvam grā matas, lū gdami, lai
viņ us arī pielaižot pie tā s balles, zinā ms, par savu naudu, lai jā maksā kaut vai cik. Bet
mērnieka cienīgs tēvs atbildot visiem, ka tas nedrīkstot bū t, jo Slā tavas un Čangalienas
saimnieki, priekš kuriem vien šī balle bū šot, varot ņ emt to par ļaunu, ka pielaižot svešus arī,
jo tad pietrū kšot norā vietas īsti priekš dancošanas, bez kuras, zinā ms, balle nevarot bū t.
Pēdīgi viņ i gribot nā kt tik vien par skatītā jiem jeb par klusiem biedriem, tomēr arī to
mērnieka cienīgs tēvs neatvēlot vis viens no sevis, bet soloties sasaukt abas valsts valdības
un vietnieku pulkus, lai apspriežot. Prā tnieks un daži citi runā ja jau stipri vien un dū šīgi, ka
tā di netikšot vis pielaisti, jo kas gan viņ iem esot meklējams še zemnieku ballē, kad gan esot
redzēti zemnieki ejam viņ u ballēs? Tā ļā k sprieda un gudroja, ka nevarot uzdrošinā ties arī
dažu citu lietu dēļ tā dus pie savas balles pielaist, jo vai varot zinā t, kas kurš esot un ar
kā dā m domā m nā kot.
Gandrīz visu augusta mēnesi Pietuka Krustiņ š uzturējā s pie Prā tnieka, izstrā dā dams priekš
goda maltītes runas un dzejoļus pēc sastā dītas programmas. To programmu sastā dīja īpaša
svētku komiteja, kuru bij dibinā juši Pietuka Krustiņ š ar Prā tnieku, ieceldami Prā tnieku par
priekšnieku un Pietuka Krustiņ u par rakstu vedēju. Vēlā k nosprieda pieņ emt pie šā s
komitejas vēl vienu slā taviešu un divus čangaliešu saimniekus, jo tā esot svarīga un
vispā rīga lieta, un šā laika brīvprā tīgā s un cilvēcīgā s iestā des to prasot, ka visā s vietā s, kur
tiekot apspriestas vai veicinā tas, vai arī aizstā vētas visu kā rtu vai arī vairā k pagastu
intereses, vajagot dot balsu tiesības arī visā m tā m kā rtā m un tiem pagastiem, kuru
intereses nā k jautā jumā , — caur to, ka pielaižot pie pašiem sēdējumiem ar balsošanas
tiesību tā du dzīves kā rtu vai pagastu izvēlētos. Papriekšu gan viņ i gribēja uzaicinā t caur
rakstiem apakš komitejas protokola numuriem abas valsts valdības, lai saaicina saimniekus
un liek ievēlēt tos pieprasītos komitejas locekļus, bet vēlā k īsti pats komitejas priekšnieks
nā ca uz citā m domā m, sacīdams: «Komiteja nedrīkst ļaut un pielaist, ka viņ as spēks un
tiesības tiktu no ā rpuses aprobežotas caur to, ka valsts valdībā m atļauj iecelt viņ ai
trū kstošus locekļus, jo tā dā kā rtā var tikt ievēlēti pavisam komitejas centieniem pretinieki,
turpretī ir komitejas statū tos ieņ emams pielikumā vai kā dā piezīmējumā šis punkts, ka
komitejai paliek neaprobežota tiesība izvēlēt pašai locekļus pēc ikkatra laika vajadzības.»
Š o priekšlikumu komiteja pieņ ēma ar balsu vairumu, rakstu vedējs ierakstīja viņ u statū tos,
un priekšnieks apstiprinā ja ar sava vā rda parakstu kā pielikumu jeb kā vēlā k izdotu statū tu
paragrā fu. Pēc tam gā ja komiteja pie vajadzīgo locekļu ievēlēšanas ar balsu vairumu un ar
to iepriekšu ziņ u, ka, ja balsis daloties līdzīgos skaitļos, tad tā puse, kurā priekšnieka balss,
paturot virsroku. Balsis pie vēlēšanā m izšķ īrā s arī patiesi divā s līdzīgā s daļā s, jo katram
vēlētā jam, kā Pietuka Krustiņ š sacīja, atradā s savi īpaši kandidā ti. Pēc statū tu spēka bij
jā apstiprina tie kandidā ti, pie kuriem piederēja priekšnieka balss, kaut gan priekšnieka
balss stā vēja arī viena pati tā pat kā Pietuka Krustiņ a balss. Prā tnieka ievēlētie un pēc
likuma pieņ emamie locekļi bij: no slā taviešiem Bisars, no čangaliešiem Ķ encis un Svērtelis.
Tū liņ , līdzko jaunievēlētie locekļi bij apstiprinā ti, komiteja rakstīja visiem trim apakš
protokola numuriem apstiprinā šanas grā matas un uzaicinā ja līdz ar to tū liņ uz nā košo
sēdējumu par vienu nedēļu no apakšrakstītā s dienas pie komitejas priekšnieka Prā tnieka
kunga. Uz čangaliešiem vēstules nonesa tū liņ turienes «mērīšanas vā jnieki», kā viņ us vēlā k
bij iesaukā juši, jo tie brauca uz slā taviešiem tā pat kā uz vā rdotā jiem: priekš Bisara
Prā tnieks paņ ēma vēstuli pats otrā dienā uz muižu līdz, jo Bisara arī tur nekad netrū kstot.
Parakstītā dienā un stundā bij visa komiteja kopā . Rakstu vedējs izskaidroja priekšnieka
uzdevumā komitejas nolū ku un darba pienā kumu ar šiem vā rdiem: «Iekam cienīga
komiteja uzņ em savu grū to darbu, iekam viņ a sā k cīnīties vaiga sviedros ar tumsības
spēkiem baltā gaismas karoga omulīgā pajumtā , iekam tā savus zaļos darba spēkus noliek
godam un ar lielsirdīgu sevis aizliegšanos uz vispā rīgā cilvēcības labklā šanas altā ra ragiem,
tad also lai ir atļauts pieminēt no cienīga priekšnieka puses kā du vā rdiņ u par to, kā ds
cēlonis ir īsti aicinā jis šo komiteju pie gaismas un dzīvības, kā ds vīra dū šas un pastā vības
prasošs virziens ir viņ ai savā ceļā ņ emams un kā ds zelta nolū ks sasniedzams. Slā tavai un
Čangalienai, šā m divā m mā sā m un ievērojamā m tēvijas zeltenēm, tuvojas kā zu diena, tā dēļ
mums, viņ as bā leliņ iem, klā jas tā m šo dienu no savas puses pušķ ot un darīt jauku.
Godā jamai komitejai nebū s vairs nezinā ma tā lielā diena, kura mums tuvojas un no kuras
sā ksies vismazā k pašai Slā tavai un Čangalienai jauns laikmets jeb epoha abu šo valšķ u
garīgā s sadzīves un attīstības stā vokļa vēsturē. Neatradīsies neviens tā ds svešinieks starp
abu pieminēto ideā līgo jaunavu piederīgiem, kurš vēl nezinā tu, uz ko viņ am jā sataisā s, lai
nebū tu par kaunu viņ ā m, kuru starotie vaiņ agi vizuļos drīz pā r tēvijas kalniem, tautas dēlus
kairinā dami, un kuru kā zu dziesmas skanēs no tēvijas austruma līdz viņ as rietruma
piekrastēm, kuras dauza mū žīgi mū žam, bet veltīgi niknas jū ras bangas, — skanēs kā zu
dziesmas, modinā damas vēl gara miegā snaudošos tautiešus uz garīgu dzīvību. Neatradīsies
neviens Slā tavas un Čangalienas dēls, kas nezinā tu, ka tiek sagatavota šo valšķ u
saimniekiem tā da goda maltīte, kā da, ar vā rdu sakot, nav nedz redzēta, nedz dzirdēta. Es
negribu šai brīdī nogrimt viņ as detaljos jeb sīkumos, celdams tos cienīgai komitejai pa
kā rtai priekšā , jo tas laupītu daudz dā rga laika un nesaderētu ar viņ as uzdevumu, jo par
tā m lietā m gā dā jau citas rū pīgas rokas; bet es turu par svētu pienā kumu jautā t
pā rliecinā šanā s dēļ tik to, ko gan pats — kā ar prieku varu pieminēt — neceru un
nedomā ju, bet kas ir formas dēļ vajadzīgs kā zvērestības vietā : vai še mū su starpā , kas esam
abu valšķ u intelijence jeb zieds, izredzēts uz to, ka viņ am bū s pieminētā goda dienā nest un
rā dīt pasaulei garīgus, saldus un apbrīnojamus augļus, — vai šaī ziedā , proti, komitejā ,
neatrodas kā ds tā rps, kurš varētu šo ziedu maitā t, jeb, ar prozaīgu vā rdu sakot, vai nav
komitejā kā ds loceklis, kura sirds ir priekš gaidā mā s godības vēl auksta un nav no viņ as rīta
stariem sasildīta, jeb, ja grib sacīt vēl sausā k, vai nav arī še kā ds, kurš, ja arī negribētu
strā dā t šiem daiļiem centieniem taisni pretī, bet bū tu vismazā k vienaldzīgs, — ja atrastos
kā ds no tā diem nožēlojamiem garīgiem miroņ iem, tad tā dam es uzsaucu ar Šillera vā rdiem:
lai viņ š šķ iras raudā dams no mū su biedrības.»
Š os beidzamos vā rdus Pietuka Krustiņ š izsauca ar īsti varenu spēku un tad arī atkrita tū liņ
krēslā , it kā pa pusei paģ ībis. Prā tnieks sauca «bravo!» un citi visi līdz; bet Pietuka Krustiņ š
bij, kā likā s, tik ļoti aizgrā bts, ka nespēja nemaz šā s goda parā dīšanas ar saviem, kā pats
sacīja, pieciem prā tiem saņ emt, nedz arī pateikties. Viņ a galva bij atlaista pā r krēsla
atzveltni, acis aizdarītas un krū tis varenīgi strā dā ja un cilā jā s. Tik par labu brīdi viņ š sā ka
rā dīt atjēgšanā s zīmes un, acis atvēris, it kā drusku iztrū cies, lū dza piedošanas, ka viņ š ļā vis
aizraut sevi no fantā zijas jū tā m tā ļu, caur ko uz acumirkli viņ a dvēseles spēki atteikušies no
tā ļā kas klausīšanas un strā dā šanas, jo viņ i bijuši no jū smības ļoti pā rmā kti, tā pēc ka tā
nupat pā rrunā tā lieta guļot šim ne tik vien tuvu pie sirds, bet sirdī iekšā . Šā da dziļa
sentimentalitā te neesot tik vien viņ a, bet arī daudz citu krietnu tautas dēlu un gandrīz visa
šā laikmeta garīgs vā jums, ja drīkstot augstu un dziļu sirds viļņ ošanos tā saukt. Aiz šā da
paša cēloņ a gan cienīga komiteja piedošot arī viņ a aizmiršanos un nogrimšanu patriotisma
dziļumos. Tā pat arī neņ emšot ļaunā pēdējā s skarbā s hipotēzes, kura viņ am bijusi jā izsaka
lietas labā , lai tas arī nā cies vai cik grū t, tomēr tas nenoticis vis tā dēļ, ka viņ š bū tu jau
domā jis esam še komitejā kā du Efialti,[ 236 ] bet vienīgi tā dēļ, lai zinā tu no tā diem
sargā ties, jo tā du vēl šaī gadu simtenī esot sajū tams sā pīgs daudzums. Šo visu Pietuka
Krustiņ š runā ja, tā pat krēslā atzvēlies, lēnā m un grū ti elpodams un brīžam atpū zdamies it
kā vā jnieks, tā ka aizbildinā šanā s iznā ca garā ka par pašu runu. Pēdīgi viņ š izteica komiteju
par atklā tu un ka tā nu varot uzņ emt savus apspriedumus par to, kā zinā mā goda maltīte
svinama un caur ko viņ a pušķ ojama.
«Es domā ju, ka bū tu mērniekam kaut kas jā dā vina par tik brangu balli, kā da, kā dzirdams,
bū šot,» Bisars iesā ka.
«Kā dēļ vairs mērniekam dā vinā t, jo no viņ a nav tā ļā k nekā ds labums gaidā ms?» Svērtelis
runā ja. «Mērīšanas un vērtības likšanas darbs ir beigts un pabeigts, bet goda maltīte viņ am
jā dod pēc norunas. Tā ds kungs pildīs savu vā rdu, zinā ms, pats sev par godu. Drīzā k tad
bū tu jā pasniedz dā vanas lielam kungam, jo no viņ a dabū sim pirkt zemi par dzimtu.»
«Tas vēl nav īsti zinā ms, vai zemi izpā rdos lielskungs pats vai arī atdos šo darbu mērnieka
cienīgam tēvam,» Prā tnieks sacīja, un vaigā viņ am spīdēja liela noslēpuma izzinā šana. «Viņ a
var palikt tikpat labi liela kunga, kā arī nā kt mērnieka rokā s; tomēr es ceru gandrīz vairā k,
ka viņ a piekritīs mērniekam, jo to viņ š pats ir licis man daudzkā rt manīt.»
«Tad, bā liņ , vajadzētu, kā sacīt jā saka, dā vinā t abiem,» Ķ encis teica.
«Tomēr vienam allaž tiek jā dod par velti,» Svērtelis pretojā s, «un caur to sanā k valstīm
lielas izdošanas, jo nieka nevar dot nedz vienam, nedz otram.»
«Mērniekam varētu dā vinā t labu krietnu naudas skapi un lielam kungam nopirkt elefantu,
ko laist gaisā ,» Bisars sacīja.
«Luftbalonu, mīļais draugs, luftbalonu,» — tā Pietuka Krustiņ š pā rlaboja.
«Cits sauc par elefantu, cits par luftbalonu, un ne velns nezin, kam vēl īsti ir taisnība,»
Bisars ar nepatikšanu atteica.
«Ja gribētu dā vinā t, tad nebū tu vis jā dā vina nedz naudas skapis, nedz elefants, bet īsti
svešas zemes zirgi, kuri stā v labi lielā vērtībā ,» Prā tnieks runā ja it kā ar augstā ku zinā šanu.
«Bet es saku tomēr un arvienu, ka valstīm pašā m no tā das dā vinā šanas neatlēks nekā ds
labums,» Svērtelis turējā s, «jo kas gan tiks tur pie pasniegšanas un pieņ emšanas? Vai
valstis? Kas to dos!? Tur gribēs izplā tīties un izspīdēt tik vienīgi pašas valsts valdības, un, ja
kā ds labums nā ks pie dzimtpirkšanas, tad tas nā ks vienīgi tik dā vanu pasniedzējiem.»
«Pie tā du dā vanu pasniegšanas varētu izraudzīt pašas valstis kā dus savus visvecā kos
saimniekus,» Bisars pieminēja.
«Kur nu tu domā pie tā tikt!» Svērtelis iesaucā s. «Tas gan bū tu īsti pieklā jīgi, bet nav
pavisam izdarā ms.»
«Iedrošinos cienīgu komiteju lū gt, lai paliek pie lietas,» Pietuka Krustiņ š sacīja. «Še bū tu
jā izšķ ir šie jautā jumi: pirmais — vai dā vanas grib kam dot, un, ja grib dot, tad — otrais:
kam dot? Un trešais: ko dot? Lū dzu tad balsot par pirmo jautā jumu: kas negrib, lai dā vanas
tiktu dotas, tas lai paceļas!» Visi bez Bisara pacēlā s. «Pieņ emts, ka dā vanas nav jā dod,»
Pietuka Krustiņ š skaņ i izsauca un iezīmēja to protokolā , turēdams vienu spalvu aiz auss un
ar otru rakstīdams. Tad gā ja tā lā k: «Tagad lū dzu balsot par otro jautā jumu: kas kaut kam
grib ko dot, tas lai paliek sēdot!» Visi bez Bisara piecēlā s. «Atmests, ka kaut kam bū tu kas
jā dod,» Pietuka Krustiņ š atkal izsauca un piezīmēja. Tad piecēlies sacīja vēl: «Tagad lū dzu
izšķ irt trešo un pēdējo jautā jumu caur balsu vairumu: kas grib kaut ko dot, tie lai paliek
sēdot.» Bisars palika sēdot viens pats, un Pietuka Krustiņ š pierakstīdams izsauca: «Atmests,
ka kaut kas bū tu jā dod. Tā tad ir pirmais jautā jums, ka negrib dā vanu dot, pieņ emts un abi
pēdējie, ka grib kaut kam dot un grib kaut ko dot, atmesti.»
«Šo domu nevajaga vien tik izpaust,» Prā tnieks piekodinā ja, «jo, ja valsts valdības to
padzirdēs, tad viņ as tomēr sapirks dā vanas tā pat un valstīm nenā ks no viņ ā m nekā ds
labums kā tik vien izdošanas.»
«Nē, par to nav nekā da bēda,» Svērtelis priecīgi iesaucā s, «ierakstīsim tik tagad protokolā ,
ka mērniekam un lielam kungam nav jā dod nedz naudas skapis, nedz elefants, ko laist
gaisā , nedz arī svešas zemes zirgi, kuri stā v labi lielā vērtībā ; tad valsts valdības nevarēs
vairs nekā darīt, jo protokolam ir spēks[ 237 ].»
«Vai redz, tā gan, tā gan!» Ķ encis ar Bisaru iesaucā s. «Jā , lū k, puikiņ , kā tas, kurš ir strā dā jis
ar tā dā m lietā m, kā sacīt jā saka, visu zin,» Ķ encis, skatīdamies Svērtelim acīs, vēl priecīgi
sacīja.
«Pēc dienas kā rtības ir cienījamā s komitejas uzdevums tagad sastā dīt programmu jeb to
kā rtu, kad un kam jā tur pie goda maltītes runas, kad jā dzied un kad jā danco,» Pietuka
Krustiņ š runā ja, kad bij ierakstījis nobalsojumus protokolā .
«Visupirms bū s jā nā k laikam apsveicinā šanas dzejolam no Pietuka Krustiņ a kunga,»
Prā tnieks teica.
«Mani kungi!» — tā Pietuka Krustiņ š uzsauca. «Kas šim priekšlikumam pretī, tie lai ceļas!»
Visi palika sēdot, un Pietuka Krustiņ š pasludinā ja, ka «pieņ emts», un tad, protokolā
rakstīdams, pieminēja, ka tas dzejols bū šot jā taisa no augstā ka dzejas un mā cības stā vokļa
priekš izdaiļotas publikas. Kad bij ierakstījis, tad runā ja no jauna: «Pēc tam jā nā k
atklā šanas runai no cienīgā komitejas priekšnieka Prā tnieka kunga: par valsts valdību
krietnumu un par runas vīru svaru. Kas to pieņ em, tie lai paliek sēdot!» Neviens necēlā s,
Pietuka Krustiņ š uzsauca: «Pieņ emts!» — un atkal ierakstīja protokolā ; pēc tam runā ja
tā ļā k: «Tad bū tu jā nā k kā dai vispā rīgai galda dziesmai, tā kā dzied lielā jeb galvenā biedrībā
gada svētkos[ 238 ] un kas izklausā s ļoti jauki. Tur aizliek pie galda visiem rakstos
iespiestas lapas priekšā , bet še gan vajadzēs tik vien izsacīt vā rdus; un, ja cienīgā komiteja
atļauj, tad es uzņ emos tikpat tā du dziesmu sacerēšanu, kā arī izsacīšanu, jo, priekš
vispā rīga labuma darbojoties, mēs nedrīkstam piekust.» Visi bij ar to ļoti mierā , tik vien
Bisars uzstā jā s, ka tai brīdī vajadzējis likt labā k groka dzeršanas nekā vispā rīgas dziesmas;
bet citi viņ u pā rbalsoja, un Pietuka Krustiņ š ierakstīja protokolā , ka viņ a priekšlikums ar
balsu vairumu pieņ emts. Tad Ķ encis, uz Pietuka Krustiņ u rā dīdams, sacīja vēl pamā cošā
balsī Bisaram: «Tā di jau, puikiņ , arvienu šā das lietas zinā s labā k nekā mēs. Kas zin, kā dos
škandā los jau tā ds, kā sacīt jā saka, nav bijis iekšā ?»
«Pēc tam jā nā k runai par taisnīgu zemes izdalīšanu regulā cijas zistēmā un par šā lielā darba
laimīgu nobeigšanu firmamenta bezgalībā [ 239 ],» Pietuka Krustiņ š runā ja.
«Nē, tad jā liek tū liņ , kā sacīt jā saka, dancošana,» Ķ encis uzstā jā s.
«Ko nu muldi?» Bisars atsaucā s pa pusei aiz dusmā m. «Kurš tik traks bū s, kurš nedzēris
dancos? Redz še — bū tu sievieši pie rokas, tad dancotu gan tukšā dū šā visi.»
«Kurā brīdī groks jā dzer, tas gan nebū s komitejai spriežams,» Prā tnieks sacīja, «jo tā lieta
stā v pie mērnieka cienīga tēva.»
«Lū gumu gan var komiteja iesniegt,» Pietuka Krustiņ š teica tiesību zinā tā ja balsī.
«Pēc groka dancošana nevedīsies vairs kā rtīgi,» Ķ encis pieminēja, «jo tad, kā sacīt jā saka,
visi ies cits caur citu.»
«Bet pēc dancošanas, kad visi bū s sakarsuši, tad atkal nedrīkstēs dot groka,» Svērtelis
rū pīgi sacīja.
«Siltu var dzert droši kaut kurā brīdī,» Bisars apgalvoja.
«Bet nezin vis, vai groks vairs bū s, kā sacīt jā saka, silts — viņ š esot atvests jau gatavs
krokodiļu pū šļos ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrā fijai,» Ķ encis pieminēja.
«Ko nu par to bēdā t, ka silts nebū s,» Bisars iesaucā s. «Pielū ko tik vēl to, ka nav par daudz
karsts un ka neizplaucini mutes, spēji dzerdams; jo kā dēļ tad gan viņ u lietu krokodiļu
pū šļos un vestu ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrā fijai, ja nepastā vētu silts, — to vien varī
padomā t. Tas jau tā taisīts, ka citur nedzisīs kā vēderā .»
Pēdīgi caur balsošanu nosprieda tā : par groku iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lū gumu,
un, ja to pieņ em, tad nā k, zinā ms, groks, bet, ja ne, tad dancošana un groks pēc tam; bet tā
Pietuka Krustiņ a proponētā jeb priekšā liktā runa, kuru turēs, kā tika nobalsots, Ķ enča
kungs, nā ks tū liņ tad.
«Bet kas tā bū s par dancošanu vīriešiem vien?» Prā tnieks jautā ja.
«Kā dēļ ne?» Pietuka Krustiņ š atteica. «Franksesē apsiesim tik dažiem kungiem dā mu vietā
lakatus ap galvā m.[ 240 ] Mēs dancojam tā dažu brīdi arī savā viesību vakarā , kad dā mu
trū kst.»
«Es eju tū liņ viens par sievieti, ja tik vajadzīgs,» Ķ encis atsaucā s. «Kad apsies vien galvu —
nepazīs neviens. Labā k jau nu gan, kā sacīt jā saka, bū tu ar sieviešiem, bet kas gan ikreiz tā
sieviešus dos? Jā iztiek, kā ir. Es, kā sacīt jā saka, esmu skaists no seja — visi nodomā s par
sievieti.»
Tā ļā k uzņ ēma programmā gan ar balsošanu, gan bez balsošanas vēl šā das lietas: vispā rīga
dziesma; runa no Bisara kunga, proponēta no Pietuka Krustiņ a kunga, par ļaužu kā rtu
saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā ; kuplejas, proponētas, sacerētas un
dziedā tas no Pietuka Krustiņ a kunga, mū zika no slaveniem komponistiem; humoristīgs
tautas dancis, proponēts no Pietuka Krustiņ a kunga un izvests no visiem goda maltītes
dalībniekiem. Pēdīgi vēl dažā das vispā rīgas dziesmas un šis un tas, priekšā vests it īpaši no
Pietuka Krustiņ a kunga.
Pilnīgi sastā dītu un galīgi nodibinā tu programmu priekšniecība apsolījā s celt komitejai
priekšā nā košo reizi.
Pēc programmas sastā dīšanas Pietuka Krustiņ š darīja zinā mu, ka šā s dienas kā rtība
uzrā dot cienītai komitejai vēl divi darbus: ievēlēt kā rtības priekšnieku jeb direktoru un vēl
vienu vīru, kuram jā gā dā par to, ka pēc ikkatras runas, dziesmas vai lasīta dzejoļa īpaši uz
to izraudzīti un salasīti dū šīgi vīri plaukšķ ina rokas un sauc stipri «bravo!», «da kapo!». Abu
šo vīru amati tiks nosaukti pilnīgā programmā ar īpašiem uz to izmeklētiem svešiem
vā rdiem. «Ka šis mans priekšlikums atradīs cienījamā komitejā piekritējus, par to
nešaubos, jo šie jautā jumi nav atzīstami citā di kā tik par pieņ emamiem; garā ku
izskaidrojumu šaī lietā dot bū tu veltīga laika kavēšana; tik vien es nezinu, kā cienīga
komiteja domā s pašu to vēlēšanu izdarīt, jo nav vis viena alga, kā du vīru kurā vietā ievēlē.
Par kā rtības priekšnieku der stiprs un dū šīgs, par plaukšķ inā šanas un «bravo!» saukšanas
priekšnieku turpretī tā ds, kam krietna balss un lielas rokas platā m delnā m, kuras ne tik
vien iztur labu plaukšķ inā šanu, bet dod arī labu troksni un tā tā ļā k. Tā pēc tad visas tā das
vēlēšanas jā izdara caur zīmītēm, jo tad var ikkatrs izlietot droši savu balsi, kā tagadējo
apgaismoto laiku tiesības un brīvības centieni to prasa. Arī cienījamai komitejai nebū tu
jā pieņ em cita kā vien šī pieminētā ievēlēšanas zistēma, lai var ievēlēt īstus vīrus īstā s
vietā s.»
«Bet vai labā k nebū tu, kad darītu tā , kā mēs darījā m, kad stā vējā m valsts amatos un kad bij
jā vēl valdinieki no jauna?» Svērtelis runā ja. «Mēs paši tad sasēdā mies visi taī istabā , kur
vēlētā jiem bij savas balsis jā nodod un kur viņ us laidā m pa vienam cauri. Ikkatram tad tū liņ
izskaidrojā m, ka ir gan pēc likuma brīv vēlēt arī tos, kuru še nemaz nav un kuri nestā v arī
līdz šim amatos, bet ka var vēlēt arī tos pašus vecos un ka spiežama lieta nav nedz uz vienu,
nedz uz otru pusi, jo brīvestības laikos var vēlēt, ko kurš grib. Kad tā bijā m izskaidrojuši,
tad sā kā m vien mētā t pa vā rdam no visā m pusēm un prasīt: «Nu, kā dus tu vēlēsi?[ 241 ]
Kam tu dosi savu balsi? Ko tad gan kurš citu vēlēs kā tik tos pašus vecos?» Ir paši
muļķ īgā kie atbildēja: «Kam nu gan citam var balsi dot? Lai tad paliek vien jums pašiem.» Un
tā mēs tikā m malā ikreizes bez bēdas. Tik pēdīgi kā dreiz bij laikam visi saimnieki
sadzērušies un norunā juši mū s visus nomest, jo tad neklausījā s vairs neviens uz mū su
izskaidrojumiem, bet ikkatrs kliedza: «Visi nost — arī Čagulis nost! Visi nost! Arī Čagulis
nost.» Tik vienu pavisam dabū jā m vēl no tiesas puses nopērt — vairā k ne paldies —, kā
nosviesti, tā palikā m.»
Pietuka Krustiņ š izskaidroja, ka šī vēlēšanas kā rta nederot priekš šā s reizes, jo te esot jā ceļ
vīri pavisam jaunos amatos un turklā t iz pašas komitejas vidus vien, tā pēc bū šot gan jā vēl
ar zīmītēm; tomēr lai arī šo lietu izšķ irot pati komiteja balsodama.
«Ko tur vēl daudz balsot, ko vēlēt ar zīmītēm?» Prā tnieks sacīja. «Bisars lai paliek par
plaukšķ inā tā ju vadoni un Ķ encis par kā rtības priekšnieku — vairā k nekā . Kas tam pretī, lai
pieceļas.»
Pietuka Krustiņ š pacēlā s un sā ka runā t: «Mani kungi! es neceļos vis, lai varētu pretoties tai
izvēlēšanai, kas ir notikusi patlaban caur cienīgu prezidentu, bet gan drīzā k pateikties, jo to,
ko viņ š ir vēlējis, tas ir vēlēts arī iz manas sirds, tā pēc ka nebū s iespējams atrast vairs
derīgā kus vīrus priekš šā m vietā m nekā tos, kuri ir proponēti uz pieņ emšanu, un es esmu
pā rliecinā jies, ka caur zīmītēm arī tā vēlēšana nebū tu izkritusi citā di; tik vien es gribēju
cienīgai komitejai piemetinā t un atgā dinā t, lai viņ a cenšas turpmā k izdarīt savas vēlēšanas
tā , ka tā s nepelnītu no publikas nekā du pā rmetumu, bet varētu pastā vēt pret visiem
apvainojumiem, bū tu no likumīgas puses aizbildinā jamas un atbildētu šā laika garam,
taisnības, patiesības un brīvības centieniem.»
«Nu, pēc taisnības un patiesības necenšas šie laiki vēl ne tik daudz kā agrā kie,» Svērtelis
teica, tabakas maka meklēdams, «vienīgi nu tā brīvība ir, ka var iet, kurp katrs grib, un ka
pēršana arī ir drusku rā vusies, vairā k nekā .»
«Tas tik tā izliekas,» Pietuka Krustiņ š lepņ i atbildēja, «jo skaidrā dienā vien var skaidri
izšķ irt, cik tīrs un skaidrs ir ū dens; tā pat arī apgaismotos laikos izšķ iras jo skaidri viņ u
tumšumiņ i, ja vēl tanīs kā di atrodas. Ja ar pieminēto izvēlēšanu ir visa komiteja mierā , tad
lai saka «jā », ka var zinā t ierakstīt to protokolā .»
Visi sacīja «jā » un Ķ encis vēl beigā s viens pats: «Jā , jā , kā tad! Kā tad! Ko nu, kā sacīt jā saka,
par nemieru.»
«Bet cienīgiem izvēlētiem iedrošinos pieminēt tuvā k kā du vā rdiņ u par viņ u uzdevumiem
un pienā kumiem,» Pietuka Krustiņ š runā ja, kad nobalsojums bij ierakstīts protokolā .
«Vispirms jā sadabū Bisara kungam vismazā k divdesmit četri dū šīgi plaukšķ inā tā ji un
«bravo!» saucēji, bet Ķ enča kungam vajadzīgi kā di divpadsmit kā rtībnieki, kuriem jā stā v
viņ a rīkošanā . Lai nu izsaka cienīga komiteja derīgus padomus — kā šie vajadzīgie vīri un
jaunekļi bū tu pēc vajadzības sadabū jami un ievēlami?»
«Vai nebū tu jā sastā da listes un jā laiž pa abā m valstīm apkā rt — tā , kā jū s darā t pie jū su
labdarīšanas biedrības valdes ievēlēšanas?» Prā tnieks priecīgi iesaucā s.
«Nē, Prā tnieka kungs, šai lietā gan pieminētais līdzeklis nebū s lietojams, kaut gan pie mū su
labdarīšanas biedrības ir viņ š izrā dījies par ļoti derīgu,» — tā Pietuka Krustiņ š, «jo šī
tiesība tos vajadzīgos vīrus un jaunekļus izmeklēt pieder komitejai vien, un es dotu to
padomu, lai viņ a atdod un uztic šo tiesību pašiem tiem vīriem, kuriem ir viņ a uzticējusi
patlaban tos divus grū tos amatus. Kas ar mani ir vienis prā tis, tie lai pieceļas!»
Visi piecēlā s — Ķ encis ar Bisaru arī līdz.
«Bet tik lielā ballē vajadzēs gan palikt daudz palieku pā ri,» Ķ encis iesā ka, «jo to vien vajag
apdomā t, kad, kā sacīt jā saka, savā laikā pie goda maltītes tuksnesī salasīja no piecā m
maizēm un divi zivīm divpadsmit kurvjus pilnus,[ 242 ] cik vezumu gan tad še nebū s?
Tā pēc jā zin pie laika, ko ar tiem paliekiem darīt.»
«Jā , vai tu zini, puis, tā ir gan svarīga lieta,» Svērtelis kā iztrū cies sacīja.
«Vai zinā t ko?» Bisars priecīgi iesaucā s. «Tos paliekus pā rdosim un dā vinā sim mērnieka
cienīgam tēvam no tā s naudas kā dus divi labus jakts suņ us, jo tad viņ am nevajadzēs saukt
vairs še slā taviešu saimnieku pie zvēru dzīšanas un putnu celšanas.»
«Tas nevarēs bū t,» Prā tnieks sacīja, «jo pirmā k tika nospriests, ka nav jā dā vina nekas.»
«Š ī dā vinā šana ir pavisam citā da, jo viņ a nā k tikpat kā no mērnieka cienīga tēva paša
naudas; tā du dā vanu neviens nevar aizliegt,» Bisars atbildēja.
«Tiesa, tiesa, bā liņ ,» Ķ encis apstiprinā ja, «jo kurš gan, kā sacīt jā saka, ir par viņ a mantu
kungs?»
«Labā k bū s, kad tos paliekus pā rdosim akcionā jeb ū trupē un to ienā kumu noliksim kā dam
labdarīgam nolū kam,» Prā tnieks sacīja.
«Bet kā dā vietā viņ u nodosim?» Svērtelis jautā ja.
«Es domā ju, mū su pašu pilsētā kā dai komitejai,» Prā tnieks atbildēja.
«Ko te mū su pilsētā nieku?» Pietuka Krustiņ š lepņ i iesaucā s. «Sū tīsim tā ļā k, tad dzirdēsi, kā
atskanēs visā s avīzēs, jo cik gan tur dabū tā du naudas zummu redzēt, kā šī bū s? Tad
redzēsat, kā du kvītu atsū tīs pretī!»
«Vai redzi, puikiņ , ko izdomā , kā sacīt jā saka, tas, kam prā ts. Varbū t bū s zeltīts, ar dimanta
malā m?» Ķ encis priecīgi sacīja.
«Nu jā , tad par mū su naudu vien vis vēl nevarēs kvīta iztaisīt,» Prā tnieks pieminēja.
«Kas par to? Vai, kā sacīt jā saka, tik vien naudas ir?» Ķ encis iesaucā s.
«Bet kam tad īsti varēs zinā t to naudu sū tīt?» Svērtelis jautā ja. «Kas viņ u saņ ems?»
«Vai tu domā , ka tur saņ ēmēju trū ks? Par to nebīsties nemaz,» Pietuka Krustiņ š Svērteli
iedrošinā ja. «Mēs no labdarīšanas biedrības arī sū tīsim un to kvītu, kurš nā ks pretī,
piekā rsim ierā mētu biedrības zā lē.»
«Bet ko mēs darīsim ar savu kvītu?» Bisars jautā ja.
«Mēs parakstīsim visi savus vā rdus apakšā un pakā rsim par piemiņ u tiesas namā .»
«Kurā tiesas namā  — vai čangaliešu vai slā taviešu?» Svērtelis jautā ja.
«Varēs turēt savu gadu katrā ,» Prā tnieks atbildēja.
«Bet cienīgi kungi! Pie šā da palieku pā rdošanas un naudas aizsū tīšanas darba ir jā ieceļ
īpaša kuratorija[ 243 ] ar savu prezidentu,» Pietuka Krustiņ š runā ja.
«To var iecelt beigā s, kad viss padarīts,» — tā Ķ encis.
«Jā , bet kas tad darīs to visu?» Pietuka Krustiņ š jautā ja.
«Nu, vai tu domā , puis, ka tā di kurati un prezidieri ko dara, kad viņ us, kā sacīt jā saka,
priekšlaiku ievēl?» Ķ encis sacīja. «Tā pat pašiem vien viss darbs paliek; pēc var viņ us vēlēt,
cik grib.»
«Jā , bet, cienīgs Ķ enča kungs, bez kuratorijas un bez prezidenta nav tā ds darbs izvedams, jo
kurš gan gribēs un kuram gan bū s spēks un laiks pie viņ a ķ erties?» Pietuka Krustiņ š
nopietņ i runā ja.
«Nu, tad vajaga vēlēt mana pušelnieka Pā vula,» Ķ encis cieti sacīja. «No mums, kas še esam,
netiek viņ am neviens līdz: viens pats viņ š ceļ baļķ i uz ragavā m augšā .»
Pietuka Krustiņ š un arī Prā tnieks nomanīja, ka Ķ encim nav par kuratoriju un viņ as
prezidentu pamatīgas sajēgas, tā pēc, negribēdami celties viņ a domā m stā vu pretī, atstā ja šo
lietu uz nā košo sēdi, tik vien Prā tnieks drusku noņ urdēja, ka cits gan nevarēšot bū t par
kuratorijas prezidentu kā Pietuka Krustiņ a kungs.
«Nu, tā tad bū tu uzskatā mi šā s dienas komitejas darbi par beigtiem,» Pietuka Krustiņ š
sacīja, spalvu nolikdams un atzveldamies ar lielu nopelnu gurdumu krēslā . «Bet, iekam es
uzaicinu cienīgu priekšnieku uz šā sēdējuma slēgšanu, pieminu vēl abiem pēdējā galā
izvēlētiem vīriem, Ķ eņ ča un Bisara kungiem, lai viņ i pasteigtos salasīt pie laika tos
vajadzīgos vīrus un jaunekļus, ka lai var noturēt mēģ inā jumus īsti plaukšķ inā šanā un
«bravo!» saukšanā . Tas bū s izdarā ms vislabā k svētdienā s kā dā atbalsi dodošā birzē. Arī es
piedā vā tu savus vā jos darba spēkus šiem grū tiem cīniņ iem palīgā , ja vien cienīgi ievēlēti
priekšnieki to atļautu. Mana adrese līdz zinā mai goda dienai bū s arvien šepat pie komitejas
priekšnieka.» Šos vā rdus izrunā jis, Pietuka Krustiņ š sā ka vilkt gaisu krū tīs itin kā izslā pis
un izrā dīja savā sejā , ka cieš grū tas kaulu sā pes. Viņ š lika to arī še komitejai manīt, ka
pieminētā s kaites ir mantojis, strā dā dams «priekš tautas», un ka īstam tautas dēlam
nedrīkst viņ u trū kt, bet ka turpretī caur tā m var nomanīt, kurš ir šiem augstiem centieniem
patiesi uzupurējies, un, kam kaulu sā pju vai reimatismu nav, tas nav arī šinīs apgaismotos
laikos nekā ds tautas dēls.
«Bet, tik daudz strā dā dami, jū s, skolas kungs, pavisam nobeigsaties,» — tā Bisars, laikam
Pietuka Krustiņ a prā tu atminēdams, sacīja.
«Man turpretī jā atzīst ar sā pīgā m žēlabā m, ka vēl ir maz darīts!» Pietuka Krustiņ š izsaucā s,
bet apakš šā s augstā s pazemības bij nomanā mas skaidri otrā das domas, it kā kad gaidītu,
lai visa komiteja kliedz pretī vienā balsī: «Daudz darīts, daudz darīts!» — «Man jā saka tā pat
par sevi, kā lasā m rakstos: «Tas gars gan ir labprā tīgs, bet tā miesa ir vā ja.[ 244 ]» Gan
redzu vienā un otrā vietā sā pīgu strā dnieku trū kumu, gan zinu, ka stā v šur un tur
strā dnieku pulki uz tirgus nederēti un bez darba, bet miesas spēku vā jums un darbu
daudzums neļauj man bū t pašam visur klā t un visur priekšā . Tuvā ka pā rskata un
skaidrā kas pā rliecinā šanā s dēļ likšu cienīgai komitejai dzirdēt kā dus piezīmējumus iz
manas dienasgrā matas jeb žurnā la. Ņ emsim, par piemēru, tik treju dienu darbošanos no
pā gā jušiem mēnešiem.» To sacīdams, Pietuka Krustiņ š izvilka kabatas grā matiņ u, uzšķ īra
un sā ka lasīt: «Ceturtdien, taī un taī datā , pie Ķ auļu Jura dēļu zā ģ ēšanas atklā šana
jaunceļamai dzīvojamai ēkai ar runu un šā du daiļburvīgu dzīvošu bildi: abi zā ģ eri, plecīgi
bā rdaini vīri sarkanbaltos kreklos, stā vēja viens uz baļķ a, otrs apakšā , zā ģ i turēdami un
gaidīdami uz norunā to zīmi, kad jā sā k raut. Es savā runā motivēju un definēju šo teikumu:
kad maize bū s, tad zā ģ i raus, kaut gan zā ģ eri mēdz sacīt otrā di, proti, kad zā ģ i raus, tad
maize bū s. Pēc tam nā ca trīskā rtīgs «urā !» — un pie pirmā saukuma jau zā ģ is sā ka skraidīt
rīcīgi caur baļķ i uz augšu un leju. Pirmais zā ģ a rā viens bij pirmais darbs pie šā s ēkas
uzcelšanas. Taī pašā dienā no pavakara līdz pā ri pusnaktij bij biedrības izrīkoti kartupeļu
svētki.[ 245 ] Tur mans mazumiņ š piedalījā s ar divi runā m un trim kuplejā m, kas sacerētas
iz tapinā tas vielas. Jā nožēlo tik tas, ka no dziedā tā ju biedrību puses mans koris bij tas
vienīgais, kurš svinēja šo brīdi līdz un viņ u pušķ oja ar saviem orfejiskiem ziediem[ 246 ].
Piektdien, taī un taī datā , no rīta muižas kalējam jaunu plēšu iesvētīšana. Tur es nolasīju
paša sacerētu dzeju, kura, likā s, bij diezgan glīti izstrā dā ta un arī pie sapulces atrada
labpatikšanu. Ap pusdienu nodziedā ta «augsta laime» pirmiem izvestiem bezdelīdzēniem.
Vakarā humoristīgs vakars ar toastiem pie cū ku svilinā šanas.[ 247 ]
Sestdien, taī un taī datā , dzelzceļa līnijas projekts caur Vidzemi[ 248 ]. Pēc tam pamata
akmens likšana nā košam biedrības namam, kur tika iemū rēts šis protokols: «Jū s tautas
nā košā s audzes, jū s laimīgie nā kamības bērni! Atdarā t savas ausis, jo gadu simteņ i, varbū t
pat gadu tū kstoši grib tagad runā t uz jums. Mū su biedrība, atzīdama, ka bez pamata nevar
nekas pastā vēt un uzplaukt, liek šodien pamata akmeni savam namam, kuru tad var uzcelt
uz viņ a, kas grib, un arī pat jū s, kas minat savu slavenu priekšgā jēju pēdā s un kuriem ir tas
gods turēt šo tautas dokumentu savā s rokā s. Kurā vietā šis akmens meklējams, to atradīsiet
norakstītu biedrīpas protokolā taī un taī lapas pusē. Šis akmens likts taī gadā , kad pie
pirmā s lopu izlaišanas ganos ieraudzīja arī pirmā s čigā nu bū das meža malā , kad ezeriem
ledus izgā ja pretī vējam tā dā s malā s, no kurā m nevarēja izprast, kā ds bū s sējas laiks. Taī
laikā valsts kazaks turēja sev jau zirgu un bij iedevies svētā laulības kā rtā ; draudzes skolā
par krā šņ u kurinā tā ju dzīvoja Šķ oburs, skursteņ us slaucīja Briedisons un tā tā ļā k. Pagasta
skolā dzīvoja slaveni pazīstamais tautas dēls Pietuka Krustiņ a kungs, kura vā rdu jū s, kas
lasā t šo rakstu, atradīsat iekš dzejas vēstures augstā goda vietā visos laikos. Nabagu mā jā
bij jau septiņ padsmit stipru un veselu nabagu; mā lus lielā kā s vajadzībā s mina jau ar
zirgiem. Slavenā kie apgaismības līdzekļi bij teā teri, viesību vakari, kuplejas, runas un
«augstas laimes». Runas sā ka turēt jau pat pie zā baku lā pīšanas; «augstas laimes» dziedā ja
arī pirmiem žīdiem, kad tos ieraudzīja atnā kam pēc Miķ eļiem. Dancošana viesību vakaros
Drekberģ a kunga slavenā un mā kslīgā vadīšanā bij uzplaukusi tik tā ļu, ka varēja iztikt jau
bez mū zikas. Vispā rīga apgaismība bij laidusi savas saknes jau tik plaši, ka pat Drekberģ a
puikas turēja runas un godā ja cits citu par kungiem un tā tā ļā k.»
«Vai redzi, puikiņ , cik tā diem pagā niem nav, kā sacīt jā saka, galvas grozīšanas!» Ķ encis
iesaucā s, kad Pietuka Krustiņ š bij beidzis.
Nā košu komitejas sēdējumu līdz ar dienas kā rtību priekšnieks apsolījā s izziņ ot atkal caur
rakstiem, kur tas spriedīšot īsti par to, kā das pazīšanas zīmes jā nes kā rtībniekiem, kā das
plaukšķ inā tā jiem; tad par goda maltītes paliekiem, par kuratoriju un tā tā ļā k.
Pietuka Krustiņ a miteklis bij Prā tnieka klētī, kur viņ š strā dā ja, kā pats mēdza sacīt, savus
grū tos galvas jeb domu darbus komitejas uzdevumā . Visiem mā jas ļaudīm bij no saimnieka
stipri noliegts viņ u tur traucēt, un klētij drīkstēja tuvoties tik tad, kad viņ as bijā jamais un
godā jamais iemītnieks nebij tur iekšā . Iziet viņ š mēdza allaž vakaros atdzīvinā t savas
pusmirušā s krū tis ar dā rgo tēvijas gaisu, stā stīdams lauku strā dniekiem, ka liktenis esot
viņ am nolēmis strā dā t ar galvu un spalvu, tā pēc nevarot vis dabū t baudīt veselīgā s dabas
mā tes dzīvību spēcinošos atomus kā viņ i klajā dieva laukā . Bet pacietību, sevis aizliegšanos
un pastā vību viņ š esot piesavinā jies no bērna kā jas, tā pēc vien tad arī spējot pastrā dā t
šā dus darbus un stā vēt tā dā vietā , kur gan esot piedzīvojams savs gods, bet vairā k liels
grū tums, jo kalna galā stā vošam ozolam esot jā panes visas aukas. Tomēr tanīs vakaros, kad
vien atradā s pie Prā tnieka čangalieši, tad Pietuka Krustiņ a saspiestā m krū tīm bij jā iztiek
bez tēvijas lauku dā rgā gaisa — ar čangaliešu atvesto rumu vien, jo viņ š žēlodamies
aizbildinā jā s, ka tā dā s reizēs nevarot tikt klajumā , tā pēc ka bez viņ a neveicoties pie galda
nekā da jautrība un sarunas. Tā dzīvojot, brīžam pa to lielo viesu laiku viņ am bij sajukušas
dienas, jo daža diena pagā ja nemanot, tā pēc Prā tnieka mā te un saime sprieda, ka laikam ar
vienu pašu gulumos noguļot divas naktis, nedabū dams nemaz tā s vienas dienas gaismas
redzēt.
Kā dreiz noturēja Prā tnieks ar Pietuka Krustiņ u tā s pašas goda maltītes lietā privā tīgu
komitejas sēdējumu. Tur viņ i, apspriezdami un pā rdomā dami dažas lietas, nā ca uz tā m
domā m, ka esot tīri par grēku, ka čangalieši dabū jot visu tik lepnu un bagā tu goda maltīti
līdz, jo slā tavieši vien esot visu to izkarojuši, un īsti Prā tnieks pats bijis tas pirmā kais starp
tiem, tā pēc tas neesot nemaz panesams, ka viņ i pienā kot pie nepelnīta un pie gatava kā
kungi klā t.
«Vajadzētu iesniegt mērnieka cienīgam tēvam lū gumu, lai sēdina čangaliešus pie sava galda
un dod vienkā ršā kus ēdienus,» Pietuka Krustiņ š sacīja.
«To mērnieka cienīgs tēvs nedarīs, jo tad celtos nemiers un liela kurnēšana,» Prā tnieks
atbildēja, «bet vislabā k bū tu, kad varētu čangaliešus piemā nīt un ieteikt viņ iem, ka viens
pats ēdiens vien bū s, lai tā pēc ēd dū šīgi. Pirmā galā , zinā ms, nā ks kā ds prastā ks ēdiens, un,
kad čangalieši bū s no viņ a atēdušies, tad citi, tie smalkie ēdieni, paliks mums, slā taviešiem,
vien; turpretī slā taviešiem bū tu visiem jā piekodina klusā m, lai no pirmā ēdiena neēd, jo pēc
nā ks labā ki.»
«Šā dā kā rtā , mīļo Prā tniek, prasa tā lieta vairā k laika pie nopietnas darbošanā s ar
savienotiem spēkiem,» Pietuka Krustiņ š atbildēja, krēslā atzvēlies, rokas pret vēderu
sakrampējis un acis aizlaidis, «bet šaī acumirklī man trū kst diezgan veikla padoma, kur lai
sadabū uz to derīgus strā dniekus, kur lai ņ em vajadzīgo laiku un publiskas izdevības priekš
šā darba.»
«Tas ir nieks,» Prā tnieks atteica, «to var izdarīt itin viegli plaukšķ inā šanas un «bravo!»
saukšanas mēģ inā jumos, kā arī nā košā komitejas sēdējumā . Kad pasacīs vien šur un tur
vienam, otram, trešam, tad drīz zinā s visi, jo tā das lietas izpaužas ļoti ā tri, tik vien nav
jā aizmirst piekodinā t tikpat čangaliešiem, kā arī slā taviešiem, lai šo lietu neizpauž vieni
otriem.»
Pietuka Krustiņ am gan nepatika, ka Prā tnieks pasteidzā s atrast šoreiz padomu, bet darīt
tur nenieka nevarēja, tā pēc atbildēja nopietni: «Varēs gan pamēģ inā t, lai tad redz, kā
veicas.»

III
Slā tavas sudmalas stā vēja tanīs dienā s arvienu malēju pilnas, jo tagad bij jau iekulti jauni
rudzi, un tā pēc ikkatrs steidzā s, lai tiktu atkal pie mīļā s maizītes, bez kuras bij dažs
pavadījis vairā k dienu un pat kā du nedēļu. Šis mazais piemeklējums — laikam, lai cilvēki
neaizmirst, kas ir maize, — bij uznā cis ne tikvien nabagā kiem, bet arī dažam turīgam
saimniekam, kuram nebij vien iekrā ts labs maizes padoms uz priekšu, jo pagā jušais gads bij
drusku skopā ks nekā citi gadi tanīs laikos, tā dēļ nā košā ziema iztukšoja jau pati vien savu
krā jumiņ u jeb savus piebērtos apcirkņ us, tā ka šā  — nā košā gada pavasarīm bij jā lied jau
vecos krā jumos un magaziņ ā s, bet vasarā lasīja kaut kā dus naudas grasīšus kopā un
meklēja graudiņ u tā ļumos, tomēr pēc auga arī tā ļumi arvienu lielumā un nebij pēdīgi vairs
pā rsniedzami, kaut gan tos nevarēja nebū t līdzinā t ar Jēkaba laiku maizes zemes
tā ļumiem[ 249 ].
Sudmalā s, kuras tagad bij saņ ēmis un valdīja Šrekhubers uz savu roku, trū ka pa vasaru
ū dens, tā pēc malējiem vajadzēja gaidīt dažas dienas, līdz pienā ca malšanas kā rta. Pašā m
pirmā m vajadzībā m gan pamala visur mā jā s uz tēvu tēvu rokas dzirnavā m, bet visi lielā ki
malieni bij jā ved uz sudmalā m. Pa vasaru, kamēr pie malšanas bij mazā k darba, melderis
Š rekhubers līdz ar saviem puišiem darbojā s pie sudmalu pā rtaisīšanas, kas viņ am bij
jā padara pēc nolīguma, un šī vien bij tā lieta, kā dēļ Šrekhuberam šā s sudmalas bij atdotas
uz nomu, jo viņ am līdzīgu darba sapratēju un padarītā ju nevarēja atrast. Gan, kā dzirdēja,
mērnieks pū lējies stipri lielu kungu pierunā t, lai nedod, un lielskungs nebū tu arī patiesi
devis, ja bū tu bijis cits, kuram var uzticēt pamatīgu sudmalu pā rtaisīšanas darbu.
Malēji dzīvodami runā ja gan šo, gan to, bet arvienu vai nu par pagā jušiem, vai par esošiem,
vai arī par gaidā miem mērnieku laiku notikumiem, kuri deva vēl joprojā m iemeslus jaunā m
spriešanā m un valodā m. Slā tavieši pēc zemes izdalīšanas bij izšķ īrušies divos pavisam
pretīgos pulkos: tie, kuri bij ar mērīšanu mierā jeb kuriem bij labi iemērīts, runā ja par
mērnieku un viņ a darbiem tik vien labu un priecā jā s uz gaidā mo goda maltīti; turpretī tie,
kuri nevarēja bū t ar mērīšanu mierā , bij īgni un ļaunīgi uz visiem viņ a darbiem, kā arī uz
pašu goda maltīti. Šis divējā dais gars bij nomanā ms stipri vien arī allaž malēju starpā , un
pie pēdējā s puses piederēja jeb — labā k sakot — viņ u vadīja pats melderis Šrekhubers,
kaut gan viņ am pašam priekš sevis nebij ar mērīšanu nekā da daļa.
Kā du dienu atbrauca uz sudmalā m arī Prā tnieks un palika tur tā pat dažas dienas, tomēr
nevis vienā di un no vietas, bet tik brīžu brīžam, jo drīz viņ am bij jā iet uz kalnu pie mērnieka
cienīga tēva, drīz jā brauc uz mā ju un citur; bet visu to laiku, kuru pavadīja sudmalā s,
stā stīja arvienu, kā svinēšot goda maltīti, un uzteica visus mērnieku darbus, kur atkal
pretinieku viņ am nekad netrū ka. Pa vidu dauzījā s arvienu kā ds piedzēris vecītis ar melnu
šķ idru bā rdu, pašaurā m acīm un plā kstera papīru uz deguna. Runā ja, ka viņ š esot kā da
atstatā ka saimnieka algā dzis, uzklīdis no pilsētas vai citurienes, kā to arī varēja pazīt pie
viņ a apģ ērba un izturēšanā s. Viņ š runā ja arvienu līdz, it kā pa pusei murgodams, bet
neviens nevarēja īsti izprast, pie kuras puses viņ š turas, jo brīžam runā ja pa mērniekam,
brīžam atkal pret viņ u un uzturēja ar jokiem malējus allaž pie jautrības, un tie redzēja viņ u
labprā t savā vidū , kur tas prata griezt valodu arvienu pie mērnieku bū šanā m,
pamudinā dams runā t un izsacīt domas pat par noslēpumu lietā m. Tā pēc ka šis vīriņ š nebij
gandrīz nekad skaidrā galvā , malēji iesā ka saukt viņ u par «reiboņ u».
Kā du dienu bij ievilkusies atkal asa sarunā šanā s starp Prā tnieku un Šrekhuberi par tiem
robežu pā rlū košanas komisijas locekļiem, kuri braukuši no valsts puses. Viņ iem abiem bij,
kā zinā ms, starp malējiem katram sava pulka asu piekritēju.
«Kā dēļ gan šā dā s vietā s un šā dā s darīšanā s liek klā t vīrus no pašu zemnieku kā rtas?» — tā
Š rekhubers runā ja. «Vai gan tā dēļ, lai palīdz netaisnību apstiprinā t un spēkā vest? Lai
palīdz lielā kiem un bagā tā kiem mazā kos un nabagā kos vēl vairā k apspaidīt? Viņ iem, kuri
pazīst un zin savas kā rtas kaites un grū tumus, kuri pā rzin ikkatra saimnieka dzīvi valstī, bij
jā stā v gan priekš mazā kiem, jo priekš lielā kiem stā v jau bez viņ iem citi lielā ki; viņ i ir likti
gan drīzā k mērniekam par pretiniekiem nekā par palīgiem un piekritējiem; viņ iem
nevajadzēja vis uzticēties mērnieka vā rdiem un viņ a vilktā m robežā m uz ruļļa, bet aplū kot
ikkatra saimnieka zemi uz vietas, jo viņ i paši, bū dami zemnieki un saimnieki, varētu
visvieglā k netaisnību un vainas ieraudzīt. Bet vai viņ i ir izdevuši kā dam apspiestam
taisnību? Lai liecina to, kurš var, no visiem šiem malējiem!»
«Neviens, neviens, neviens!» — tā liels pulks atsaucā s.
«Var gan, var gan liecinā t!» Prā tnieks un daži citi atsaucā s arī.
«Nedz var liecinā t, nedz nevar liecinā t,» «reiboņ a», uz maisa sēdēdams un snauzdams,
viens pats beigā s noņ urdēja.
«Tad sakā t un pierā dā t tie, kas gribat liecinā t, ka komisija ir izdevusi apspiestiem
taisnību, — cik atrodas tā du vietu, kur tas ir darīts?» Šrekhubers teica.
«Tā du vietu var pierā dīt vairā k nekā vienu,» Prā tnieks atbildēja, «jo cik nav to saimnieku,
kuriem ir pie pā rlū košanas robežas pā rtaisītas?»
«Ak to jū s saucat par taisnības izdošanu?» Šrekhubers iekliedzā s ar piktumu, jo lēnā garā
viņ š nespēja par tā m lietā m runā t. «Tā da pā rtaisīšana nav vairā k nekas kā taisnības iemesls
pie netaisnības apslēpšanas, ar ko ļautiņ iem apmā nīt acis un viņ us apmierinā t, jo pie
robežu izvilkšanas pirmā galā tā dā s vietā s ir pieņ emts arvienu vairā k zemes, nekā grib jeb
pavisam var paturēt, lai komisijai tiek slavas pēc ko atlaist; bet pie lietas jeb īstas taisnības
nav viņ i ķ ērušies nekad. Īsta vaina jeb sakne šai lietā nav vis jā meklē pie pašiem komisijas
locekļiem, bet pie viņ u izvēlēšanas, jo tur bij jā ņ em no ā rvalstīm un tā di, kuriem pašiem nav
pie mērīšanas nekā das dalības. Es nemaz negribu sacīt, ka šie komisijas locekļi ir sirdī ļauni
un netaisni cilvēki, bet viņ i nav bijuši tik stipri, ka spētu stā vēt netaisnības kā rdinā jumiem
pretī.»
«Bet, kad viņ i no visas valsts ievēlēti un uz taisnību zvērējuši, tad viņ iem vajaga arī gan pret
netaisnību pastā vēt,» kā ds malējs teica.
«Tas mute man zvēr, bet tā vēder grib ēst,» «reiboņ a» iemuldēja vidū .
«Cilvēks tomēr paliek cilvēks ar visiem vā jumiem arī zvērēdams,» Šrekhubers runā ja tā ļā k,
«un, ja kā dam, ar visai lieliem kā rdinā jumiem kaujoties, paliek kā du reizi taisnība atstatu,
tad viņ š nav vis notiesā jams tū liņ par netaisnu, bet par vā ju ar netaisnību karot. Ja
izsalkušu liek par maizes sargu, tad viņ a nevar tiesā t visai bargi, ja tas ņ ēmis dažus
kumosus priekš sevis, un zemnieks pēc zemes ir izsalcis arvienu — tā pat kā žīds pēc
naudas. Atrodas gan cilvēki, kuriem ir taisnība viss viņ u svētums un stā v pā rā k par visā m
pasaules vajadzībā m; bet kur mēs tā dus vien ņ emsim? Tā di ir atrodami varbū t tik starp
tū kstošiem. Tomēr par tā diem, kuri ir par aizstā vētā jiem vēlēti un ar to spēku un tiesību,
kas viņ iem rokā , dara netaisnību, nā k visgrū tā kie lā sti.»
«Tas tiesa, tas tiesa!» — tā daudz balsis Šrekhuberam piekrita.
«Bet arī tas tiesa, ka mērnieks, pagasta tiesa un muižas valdība parā dīja taisnību pie Gaitiņ u
izraidīšanas no mā jas,» «reiboņ a» sacīja.
«Jā , jā , kā tad! Vai tur netika taisnība parā dīta?» Prā tnieks, «reiboņ am» priecīgi
piekrizdams, izsaucā s.
«Jā , parā dīta tur tika gan taisnība un tad vairā k nekā kā tik parā dīta, lai pēc tam var darīt jo
drošā k tū kstošu reižu lielā kas netaisnības nekā tā parā dītā taisnība,» Šrekhubers atbildēja.
«Tas nu ir gan dievam tiesa, ka mērnieks caur Gaitiņ u izdzīšanu izrā dījā s pasaules priekšā
par taisnu,» kā ds no malējiem sacīja, «bet viņ u īstie izdzinēji bij gan citi, kuri stā vēja
mērniekam aiz muguras. Ar vā rdu sakot, jaunais Gaitiņ š bij kā dam vīram precības lietā s
pretinieks — šis tad iekā rinā ja Oļiņ us uz Gaitiņ u mā ju, iedeva pats vecam Gaitiņ am
divdesmit piecus rubļus naudas un piemā nīja viņ u slepen, lai dod tos mērniekam uz labu
robežu iztaisīšanu, bet pats gā dā ja atkal par to, ka tas vieglprā tīgais nabaga vecītis ar to
Jū dasa kumosu aizrītos, ko bij no viņ a saņ ēmis. Oļiņ i gan savu mērķ i sasniedza un Gaitiņ u
mā ja viņ iem tika, tas ir dievam tiesa, un to zin dievs un cilvēki, jo viņ u dzīve ir nu otrtik
liela, bet, vai arī laime bū s otrtik liela, tas vis nav ticams, jo pats Oļiņ š staigā vienā di kā
satriekts un bez dzīvības; bet sieva, kura it īsti kā roja pēc šā tuvā kā nama, ir kļuvusi otrtik
neganta, nikna un gandrīz kā pa pusei traka īsti pēc tam, kad audžumeita Liena nozuda,
caur ko tam, kas iegrū da Gaitiņ us caur kā rdinā šanu bojā , iznīka arī tā alga, kura bij par šo
darbu no Oļinietes apsolīta. Pie visa tā ir jau gan dieva pirksts parā dījies: bet redzēs, kas
dzīvos, ko viņ š darīs tā ļā k, jo vai gan šaī lietā vien bū s dievs mazais bērns?»
Š o dzirdot, visu malēju acis griezā s ar brīnīšanos uz Prā tnieku, kurš pa visu to brīdi tvīktin
tvīka; arī pats Šrekhubers klausījā s ar uzmanību.
«Bet vai neviens nezin, uz kurieni tie Gaitiņ i aizgā ja un kur palika?» «reiboņ a» jautā ja.
«Tā nezin neviens, tas dievam tiesa,» tas pats malējs atbildēja. «Liena ar Annužu arī gan
citur nebū s kā pie viņ iem.»
«Jā , vai tas nezinā ms, ka par tā diem atgadījumiem dažā das valodas izpauž, kur tomēr nav
vainīgs neviens cits kā tik paši apvainotie, itin kā arī še pie Gaitiņ iem,» Prā tnieks sacīja, pret
mū ri atspiedies un kaut kā du kociņ u graizīdams, kas bij allaž viņ a ieradums īpašos brīžos,
lai nav acis jā nolaiž bez iemesla.
«Bet tas arī ir zinā ms, ka šā dos atgadījumos paliek dažs vainīgais neapvainots,» Šrekhubers
atteica, «un tomēr līdz laikam vien tas tā var iet, jo sodība panā ks ikkatru — viņ a pazīst
netaisnības pēdas arī pēc gadiem un dzenas tai pakaļ.»
«Dzīties varbū t viņ a dzenas gan, bet panā kt vis ikkatra nepanā k,» «reiboņ a» sacīja.
«Panā k gan, tas ir dievam tiesa,» — tā tas pats malējs atteica, «kaut arī dažu brīdi vai trešā
vai ceturtā augumā .[ 250 ]»
«Nu, tā dā s vietā s, kur dieva sodība kavējas tik ilgi, ir jā nā k cilvēkam ar savu sodību laikā k
vidū ,» Š rekhubers sacīja, «jo dažs neatstā j pēc sevis neviena auguma; bet, ja arī atstā j un ja
sodība piemeklē tik viņ a pēcnā kamus, tad tomēr viņ š pats izbēg gan sveikā , tā pēc ir
visuīstais padoms tas: tos, kuri pie cilvēcības noziedzas, arī pašiem cilvēkiem tiesā t.»
«Nu, nekas, meldera kungs, ja arī šaī pasaulē izbēg, tas tomēr viņ ā pasaulē vis neizbēgs, tas
ir dievam tiesa,» pieminētais malējs runā ja, «jo Tas Kungs saka, ka viņ am pieder atriebšana,
tā pēc cilvēkam nav vis jā steidzas priekšā .»
«Kungam lai paliek to grēku atriebšana, kuru cilvēki nevar zinā t vai aizsniegt,» Šrekhubers
runā ja ar pilnu dū šu, «bet citus visus, kurus viņ š kavējas piemeklēt, lai piemeklē cilvēki
paši, jo tos viņ š atvēl cilvēkiem caur to, ka dara viņ us tiem zinā mus, bet pats nepiemeklē. Ja
jū s, slā tavieši un čangalieši, nebū tu šaī lietā tik gļēvi, tad jū s arī netiktu tik daudz krā pti,
nedz arī jums bū tu jā cieš tik daudz netaisnības. Pie malas ikkatru blēdi un viltnieku no
lielā kā līdz mazā kam ar visiem tā diem pašiem palīgiem, palīgu palīgiem un vidutā jiem! Gan
tad pēc tam jū s dabū tu taisnīgas izmērīšanas no tā diem mērniekiem, kuri nedrīkstētu vis
bū t pieietami.»
Visi malēji, to dzirdēdami, sā ka skatīties ar izbailēm cits citam acīs un savā starpā čukstēt;
arī «reiboņ u», kurš sēdēja arvienu kā snauzdams, bij šie vā rdi iztraucējuši, un Prā tnieks,
gribēdams laikam savu izbaidīšanos slēpt, sā ka runā t mērniekam par labu: «Tik grū tā
darbā , kā ds mērniekam ir, zinā ms, nav iespējams visiem pa prā tam iztikt, nedz arī visiem
pēdējo taisnības svaru izsvērt, jo, kā pats mērnieka cienīgs tēvs saka, tas arī ir tiesa, lai tie,
kas viņ u pā rsaucot, ka dalījis zemi netaisni, pā rgriežot paši jel kliņ ģ eri tā , ka ne viena, ne
otra puse neesot par kā du grauda daļu smagā ka, un tad lai tik meklējot zemes dalīšanā
netaisnības.»
«Kas nav nosverams un izlīdzinā jams, to arī neviens par netaisnību nesauks,» Šrekhubers
atteica, «bet še ir runa tik par tīši darītā m un darā mā m netaisnībā m, kuras darīja un dara
par naudu un citā m dā vanā m. Visa tā dā vanu bezgalība gan nesniedzas līdz taisnības
pā rgrozīšanai, jo liela daļa pielipa pie vidutā ju pirkstiem — Prā tniek, kā dēļ jū s skatā ties
savos pirkstos? — labas zummas iztecēja arī caur to palīga mērnieku caurā m kabatā m, kuri
nevarēja nemaz pie netaisnības darīšanas tikt, nedz arī uz to domā ja; bet tomēr lielums no
naudas un citas dā vanas gandrīz visas sagā zā s tā dā s vietā s, kur viņ as, un īsti
ievērojamā kā s, panā ca un piepildīja to, uz ko viņ as bij sū tītas. Pērn nabaga čangaliešus
cietinā ja par dā vanu vešanu — un īsti tā dēļ, ka pirmam no viņ iem bij misējies piebraukt pie
jaunā ko palīgu durvīm, bet šogad var sadzīt veselu ganību vēršu pie mērnieka durvīm, ir
tad vēl nebū s par daudz.» Šrekhubers, kā likā s, runā tu gan vēl vairā k, bet viņ am bij
patlaban jā steidzas projā m pie darba.
«Jā , pērn klaušinā ja, klaušinā ja, bet dievs zin vai pienā ca tos blēņ u mērniekus vai ne?
Laikam čangalieši, kā izmā nīti, tā palika,» «reiboņ a» sacīja.
«Ko tur nu vēl vairā k!» kā ds malējs atsaucā s. «Tā diem nesadzīs pēdu ne ar suņ iem, lai dzen,
cik grib.»
«Lai nu viņ i domā uz ko domā dami, bet to es ticu stipri, ka cits neviens nav bijis kā vien tas
pats Grabovskis ar kā diem citiem pasaules vazankā m,» Prā tnieks runā ja, jo viņ š tagad, pēc
tam kad Š rekhubers bij aizgā jis, jutā s drusku drošā ks.
«Kurš nu citā di var domā t?» kā ds cits malējs sacīja. «Tā lieta ir skaidra kā zelts. Grabovskis
iekrita no tā paša laika uz reizes kā dzelmē — pie tam vien jau var saprast, ka cits nav bijis.»
«Kur nu vēl cits?» pazīstamais pirmais malējs atsaucā s. «Tas dievam tiesa, ka Grabovskis bij
un bij. Tā dā s lietā s, zinā ms, negrib neviens savas mutes dzisinā t, jo, kas zin, var dabū t
vazā ties gadiem ap tiesā m par liecinieku viena paša vā rda dēļ; bet tas ir dievam tiesa, un
šinī vietā es varu to pasacīt, ka Grabovskis nodzīvoja priekš tam dienu un nakti tepat
Slā tavā ar visiem saviem palīgiem. Bet kurš nu ies par tā dā m lietā m pļā pā t un ko tur vairs
izdarīs.
«Jā , bij gan viņ š izskatā tikpat kā otrs mērnieka cienīgs tēvs, neviens viņ a par citu nedz
turēja, nedz arī varēja turēt,» kā ds no atstatā ka kakta sā ka runā t. Prā tnieks un citi
paskatīdamies pazina to kalpu runas vīru ar sacelto lielo apkakli, kuru tas valkā ja tā pat
cauru gadu un tabaku sū kā ja ikkatru brīdi. «Tu jau, Prā tniek, atmini gan,» viņ š runā ja tā ļā k,
«to reizi, kur mēs, runas vīri, viņ am ienā kot, sacēlā mies kā jā s, pīpes noslēpdami, jo
domā jā m, ka nā k patiesi mērnieka cienīgs tēvs.» Prā tniekam vis šī stā stīšana nekā di
nepatika, īsti ka šis kalpu runas vīrs, kurš nebij nekā ievērojama izdarījis, skaitīja sevi pie
«mēs».
«Jā , Svītras krodzinieks bij arī Grabovsku noturējis par mērnieka cienīgu tēvu,» kā ds cits
malējs stā stīja, «jo gar turieni viņ š aizbraucis ar visiem palīgiem no Čangalienas; dzēruši un
dziedā juši kā nejēdzīgi. Svītrinieks pats, drīz pēc tam ar mani saticies, stā stīja un prasīja,
kurp esot tanīs dienā s mū su mērnieka cienīgs tēvs līdz ar jauniem kungiem aizbraucis, jo
šis viņ u skaidri pazīstot no muižas kunga kā zā m. Es tū liņ sacīju, kaut gan vēl viss tas
brā kšķ is, kas nā ca pēc tam, nebij zinā ms, ka tas nebū s tiesa, jo tanīs pašā s dienā s mērnieka
cienīgs tēvs šaudīja mū su purvā rubeņ us.»
«Pag, mans brā lis, labību pirkt braukdams, teicā s kā dā pilsētiņ ā Grabovsku redzējis,» atkal
cits malējs runā ja. «Tagad esot pavisam smalks kungs ar garu, melnu bā rdu — negribējis
viņ u vairs nemaz pazīt.»
«Kas nu kait smalkam nebū t, jo dievs zin cik naudas neiznesa no čangaliešiem,» Prā tnieks
sacīja ar drusku nomanā mu skaudību uz Grabovsku.
«Viņ as trešdienas vakarā bij arī pie meldera kunga kā ds svešs stalts kungs ar garu melnu
bā rzdu,» meldera puisis, pie sudmalu kurvja stā vēdams, kā aiz gara laika ieminējā s.
«Ak vai tas, kurš palika še par nakti?» «reiboņ a» kā puspamiegam jautā ja.
«Nē, rītā viņ a vairs nebij,» puisis atbildēja. «Es nedabū tu viņ a varbū t nemaz redzēt, ja kungs
neaizsū tītu manis uz krogu pēc alus. Priekšistabā pudeles noliekot, tas svešais sēdēja
runā dams, lū k, tur, pie loga, taisni pret durvju šķ irbu, kur tad drusku viņ ā paskatījos.»
«Ā , tas ir bijis laikam mans parā dnieks,» «reiboņ a» kā atdzīvodamies sacīja. «Vai viņ š
neraustīja valodas?»
«Laikam neraustīja vis. Bet es arī gan tik pā ra vā rdus dzirdēju un tos pašus vā ciski,» puisis
atbildēja.
«Viņ i bū s runā juši laikam par vepru pirkšanu, jo tas kungs ir pilsētiņ as miesnieks,» — tā
atkal «reiboņ a».
«Nebij vis par vepru pirkšanu, un miesnieks arī viņ š nevarēja bū t,» puisis atbildēja. «Es
vā ciski īsti nesaprotu, bet tā izlikā s, ka runā ja par nā kšanu atkal pēc kā das nedēļas.»
Tikā m Prā tnieks ar citiem malējiem bij uzņ ēmis valodu atkal par mērnieka bū šanā m, kur
viņ š mēģ inā ja apgā zt un norā dīt par traku valodu visu, ko bij Šrekhubers runā jis. Bet, lai nu
Prā tnieks grieza kā griezdams visus mērnieku darbus par labiem, tad tomēr daudz malēji
viņ am cieti pretojā s, aizskardami pie visiem blēdības un viltības darbiem Prā tnieku pašu kā
biedri līdz, kaut gan ne ar visai taisniem vā rdiem, tad tomēr tā , ka viņ š varēja to labi
saprast.
«Lai nu bū tu bijis šā vai tā ,» Prā tnieks beidzot sacīja, «jo kurš cilvēks gan ir bez savā m
vainā m un kurš darbs bez saviem trū kumiem? Un vai gan tā dēļ vajaga turēt pašiem
cilvēkiem citiem uz citu ļaunu prā tu? Ja arī līdz šim ir bijis kaut kam kas uz sirds, tad lai met
to tagad, kur tuvojas liela saderības un mīlestības diena, visu pā r galvu. Mērnieka cienīgs
tēvs sniedz uz to pirmais abā m valstīm roku, izrīkodams tā du maltīti, kā das mēs, runas vīri,
nebijā m nemaz prasījuši, nedz arī pat iedomā juši.»
«Lai gan runas vīriem bij spēks rokā , ko tie nospriestu, tas paliktu,» pazīstamais kalpu
runas vīrs Prā tniekam aiz muguras iesaucā s. Bet Prā tnieks, gandrīz nemaz neapstā damies,
runā ja tā ļā k: «Tā pēc valstīm pienā kas to ar pateicību saņ emt un visas izdaudzinā tā s
valodas aizmirst, lai varam taī gaidā mā dienā savienoties pilnā brā lībā un saderībā .»
«Es vis uz tā m asaru dzīrēm neiešu,» tas pazīstamais malējs atteica, kurš bij līdz ar
Š rekhuberi ciets mērnieka un Prā tnieka pretinieks, «neies arī laikam, tas ir dievam tiesa,
daudzi citi saimnieki. Dzerat vien tā s asaras paši, kuri esat viņ as izspieduši, un ēdat to
labumu, kuru esat nabagiem izkrā puši.»
«Jā , jā , dzerat, ēdat vien paši, neiesim, neiesim!» daudz malēji atsaucā s it kā vienā balsī.
«Vai tu to saki uz mums, runas vīriem?» Prā tnieks uzkliedza.
«Jo runas vīriem ir spēks rokā ,» — tā tas ar lielo apkakli krita vidū .
Š rekhubers, kurš nā ca patlaban pa trepēm augšā , šo Prā tnieka uzkliegšanu dzirdēdams,
kliedza viņ am pretī, tā ka lielapkaklis nedabū ja vis sava papagaja teikuma pilnīgi izsacīt.
«Lielīties ar savu runas vīrību — to jū s zinā t gan, bet kur un kā di ir jū su darbi? Valsts
dienas — tā s jū s zinā t mērniekam pā rdot par zirņ u putru, vairā k nekā .»
«Kas par zirņ u putru?» Prā tnieks atsaucā s. «Uz goda maltīti nav neviens piespiests iet, bet
norunā to naudu varēs saņ emt pie valsts valdības ikkurš.»
«Nu, to saki tik tad, kad ir jau kā ds dabū jis,» Šrekhubers atteica, «bet uz to jū su slavēto goda
maltīti ies tik vien tie, kuri ir caur dā vanā m un viltību ko panā kuši, un arī kā di nelieši —
diedelnieki, bet goda saimnieki sargā sies no tā dā m miega zā lēm.»
«Tas ir dievam tiesa, ko meldera kungs saka,» pazīstamais malējs apstiprinā ja.
«Jū s, meldera kungs, zinā t tik vien visu nicinā t, kas nav nemaz grū t, bet, kad jums pašiem
bū tu jā dara, dievs zin vai tad labā k padarītu!» Prā tnieks runā ja. «Jo tas ir zinā ms, ka citus
tiesā t mums ļoti patīk.»
«Kā es, tā dā s vietā s bū dams, darītu, tas ir pavisam cita lieta, par kuru tagad nevar nemaz
runā t tā dēļ, ka es neesmu bijis darītā js,» Šrekhubers atbildēja, «un, ja es arī darītu
nepareizi, tad caur to netiktu vis viņ u nepareizība aizbildinā ta, un par mani tad spriestu un
varētu spriest tā pat, kā tagad spriež un var spriest citi par viņ iem, jo, kad kā ds ir gā jis klaji
darboties it kā uz skatuves, tad skatītā jiem ir tiesība par viņ u spriest un tiesā t. Tas nav tik
šaī lietā vien tā , bet visā pasaulē un visos laikos. Mazā kā s lietā s spriež, zinā ms, tam brīžam
vai arī drusku vēl nā kamībā tik cilvēku mēles, bet lielā kā s lietā s runā tā du valodu raksti arī
pēc simtiem un pat pēc tū kstošiem gadiem.»
Vēlā k pēc šā s sarunā šanā s pa krēslas laiku Prā tnieks bij sapulcinā jis ap sevi tos malējus,
kuri turēja uz mērniekiem, kā arī uz viņ u pašu labu prā tu un negribēja vis no goda maltītes
atrauties. Viņ š tiem piekodinā ja neklausīties tā dā s nieku domā s un valodā s, kā das te šodien
esot dzirdamas, jo tā s daži perinot un izpaužot tik aiz skaudības, tā pēc ka tā diem ļaudīm
patīkot vest tik mērnieka cienīgu tēvu ar valstīm nesaderībā caur to, ka mēģ inot griezt visu
uz ļaunu un pulgot arī pašu goda maltīti, kura esot tā slavenā kā draudzības un cienīšanas
zīme no mērnieka cienīga tēva. Citā di, kā redzams, vairs spītēt un kaitēt nevarot kā vien
caur iemusinā šanu no goda maltītes atrauties. Dažs vieglprā tiņ š un pretinieks gan varbū t
ļaušoties no tā dā m nicinā šanas valodā m piekrā pties, bet pie gaišiem un prā tīgiem
cilvēkiem viņ as nepaspēšot nekā un tikšot uzlū kotas vienīgi tik par dumpja celšanu.
«Lai nu iet citi vai neiet uz goda maltīti, bet es iešu gan,» kā ds vecis sacīja, «jo neiedams tik
sevi vien izspītēsi, vairā k nekā .»
«Tas tiesa, tas taisnība! Es arī iešu, es arī!» visi tie sapulcinā tie malēji, kuri, zinā ms, bij tik
saimnieki, cits pēc cita atsaucā s.
«Nu labi, labi! Tas ir pareizi un krietni,» Prā tnieks runā ja tā ļā k, «bet man jā dara jums
zinā ma kā da svarīga noruna, par kuras izplatīšanu goda maltītes pušķ ošanas komiteja ir
apņ ēmusies gā dā t. Bet iepriekš es jums pieminu, ka tā noruna jā izplata tik vien slā taviešu,
bet nebū t čangaliešu starpā  — čangaliešiem lai paliek viņ a par noslēpumu. Tā lieta ir īsti šī:
jū s bū sat arī dzirdējuši, ka goda maltītē dos vairā k smalku ēdienu citu pēc cita?»
«Kā tad, kā tad!» malēji atsaucā s.
«Nu jā , labi! Pirmais ēdiens nā ks, kā tas arvien ir, vienkā ršs un tā ds, kas visiem vairā k
parasts, un pēc tam tik arvienu smalkā ki un gardā ki. No tā pirmā ēdiena tad mums,
slā taviešiem, nevajaga ēst gandrīz nemaz, bet skubinā t tik čangaliešus, lai ēd, jo, ka citi
ēdieni arī vēl nā ks, tas nebū s viņ iem zinā ms, un, ja kā ds bū tu par to dzirdējis, tad sakā t, ka
tas ir tik izrunā ts vien. Kad nu čangalieši bū s no pirmā ēdiena aizēdušies, tad tie citi,
smalkie, paliks tik mums, slā taviešiem, vien. Šo norunu izplatā t arī starp citiem, bet, zinā ms,
tik starp uzticamiem slā taviešiem, jo, kad čangalieši dabū s zinā t, ka viņ us tik vien mā na, tad
ir viss par velti.»
«Vai dzirdi, Andž, tas ir ļoti gudri izdomā ts,» kā ds malējs pusbalsī iesaucā s.
«Zinā ms,» Prā tnieks atteica, «kā dēļ gan lai slā tavieši, kuru runas vīri vienīgi ir to svētku
godu izkarojuši, dod viņ iem pie visa vienā das tiesības? Jo vai nav diezgan, kad viņ i dabū
dalības pie viena ēdiena un pie dzeršanas? Runas viņ i dzirdēs tā pat, dancot un dziedā t
varēs arī, cik vien gribēs.»
Pēc tam Prā tnieks, kad bij vēl kā du brīdi ar viņ iem sarunā jies, aizsteidzā s projā m, kā pats
sacīja — «darīšanā s», atstā dams savu malšanas kā rtu kā da cita malēja ziņ ā ; bet tie, kuriem
viņ š bij savu noslēpumu uzticējis, palika vēl labu brīdi kopā , priecīgi čukstēdami.
«Reiboņ a» bij nogā jis pa to starpu gulēt malēju istabā uz lā vas, kura stā vēja paaugstu gar
sienu no tā m durvīm, pa kurā m jā iet meldera istabā , līdz krā snij. Virspus krā sns starp
malēju istabu un meldera priekšistabu sienas nebij, un, ja meldera priekšistabā dega svece
vai lampa, bet malēju istaba bij tumša, tad pa krā sns augšu spīdēja gaisma malēju istabā .
Kad melderis iegā ja pēc tam labi vēlu uz gulēšanu savā s istabā s un malēju istabā nebij
neviena cita kā tik «reiboņ a» uz savas lā vas, tad viņ š nolēca veikļi no tā s, nopū ta to
lampiņ u, kura tur malēju istabā patumši dega, pēc tam uzlēca atpakaļ uz lā vas un skatījā s
pa vaļējo krā sns augšu meldera priekšistabā , no kuras spīdēja pa turieni gaisma. Pie visa tā
nebij «reiboņ as» vaigā redzams nekas no piedzēruma, nedz no dumjības vai gļēvuma, kā
allaž un vēl jo vairā k nesen, kad viņ š taisījā s gulēt iet, jo tad spēja tikko uz kā jā m turēties un
ar citu labsirdīgu malēju palīgu sasniegt lā vu.
Kamēr «reiboņ a» lū kojā s pa krā sns augšu meldera dzīvoklī, tikā m pavēra kā ds malējs no
nama puses durvis un iesaucā s: «Ē , vai te tumšs? Vai neviena nav iekšā ?» — bet, kad
nekā das atbildes nesagaidīja, tad gā ja atpakaļ, jo «reiboņ as» viņ š tumsā redzēt nevarēja,
kurš pēc tam nolikā s atkal savā vietā un, kad malēji ienā kuši uztaisīja uguni no jauna, tad
krā ca gulēdams atkal kā ū dens plū du laikā sudmalu brīvslū žā s.
Otrā dienā atnā ca «reiboņ as» saimnieks pats uz sudmalā m, jo viņ š bij jau apnicis,
gaidīdams puiša ar malienu mā jā , un arī dzirdējis, ka tas par samalšanu nemaz
nerū pējoties, bet tik dzerot un diedelējot. Saimnieks atnā cis arī atrada, ka viss tas bij
patiesība, jo maisi stā vēja vēl turpat nama dibenā kā sakrauti, un puisis pats dzīvoja visu
dienu bez bēdas pa krogu dzerdams, snauzdams, klausīdamies, taujā dams un muldēdams
par mērnieku darbiem, par gaidā mo goda maltīti, jo šodien bij Slā tavā tiesas diena, kā dēļ
arī ļaužu krogā nekad netrū ka, un valodas par pieminētā m lietā m nemaz neapstā jā s, jeb —
labā k sakot — nebij vairs citu tik svarīgu lietu, kuras spētu novērst slā taviešiem prā tu no
pieminētā m bū šanā m, jo pat patīkamā s kara ziņ as par divu civilizētu un ievērojamu
pasaules tautu asiņ ainiem cīniņ iem un slavenā m uzvarā m, par ķ eizara sagū stīšanu un par
galvaspilsētas aplenkšanu nespēja traucēt slā taviešus no viņ u kaislā m sarunā m. Arī še
krogā turējā s divas tā das pašas naidīgas partijas viena pret otru: tā , kura mērniekus
aizstā vēja, un tā , kura viņ us līdz ar goda maltīti lā dēt lā dēja, un bieži vien grasījā s pierā dīt
vieni otriem savu taisnību ar dū rēm — tik lielu šķ elšanos bij zemes dalīšana sacēlusi. Ne tik
vien še krogā un sudmalā s, bet visur pa abā m valstīm dzirdēja vai nu novēlam jeb sludinā m
mērniekiem un visiem viņ u biedriem, kā arī tiem, kuri iekā rojuši citu labumu, dieva sodību,
vai arī priecā jamies uz goda maltīti un vēlam mērnieka cienīgam tēvam veselību.
Vakarā , kad jau bij labi tumšs, ieradā s «reiboņ a» atkal sudmalā s un uzrā pā s ar lielu
grū tumu uz savas zinā mā s lā vas, iekrizdams tū liņ kā nā ves miegā . Viņ a saimnieks, kurš bij
pa to laiku nā cis jau pie malšanas kā rtas, izpū lējā s labu brīdi ap «reiboņ u», gribēdams viņ u
uzmodinā t, lai ejot uz mā ju pēc zirgiem, ka varot pā rvest malienu mā jā , bet tas bij viss velti,
jo atmaņ as viņ am nebij itin nepavisam. Saimniekam zuda pēdīgi še visa pacietība, un viņ š
ar dusmā m atteica «reiboņ am» viņ a līdzšinīgo algā dža vietu, piesaukdams lieciniekus un
solīdamies neizmaksā t vairā k neviena graša, kaut gan «reiboņ a» no visa tā nedzirdēja un
nesaprata ne vā rda, ko gan saimnieks arī zinā ja; bet aiz dusmā m viņ š nevarēja savaldīties
un nogaidīt tā da brīža, kur puisis bū tu pie atmaņ as vai arī pā rnā ktu mā jā .
Vēlu vakarā ienā ca malēju istabā un no turienes meldera dzīvoklī kā ds slaiks vīrs pelēkā
mētelī ar bašliku galvā un gandrīz pavisam aiztītā m acīm. «Reiboņ a», kuram guļot stā vēja
ģ īmis allaž uz durvju pusi, šim svešam ienā kot, atvēra drusku acis un noskatījā s viņ ā tik ilgi,
kamēr varēja to bez galvas pacelšanas redzēt, un aizmiga atkal no jauna tik tad, kad svešais
vairs nebij redzams. Citi malēji, kas bij arī istabā , napamanīja no tā nenieka, jo viņ i, kā
zinā ms, skatījā s tik ienā cējam pakaļ; turklā t arī mazā lampiņ a spīdēja tik vā ji, ka cik necik
atstatā k nebij nekas skaidri saredzams. Un, ja arī kā ds bū tu redzējis «reiboņ u» acis
atdarā m, tad tur nebū tu tomēr nekā , ko likt vērā .
Pēc kā das stundas «reiboņ a» nokā pa kasīdamies un murgodams no savas lā vas zemē, sā ka
streipuļot pa istabu un atzvēlā s pie durvīm it kā pie krā sns, kad grib sasildīties. Kā du brīdi
pasildījies, skrēja nost un kliedza: «Kas velns tā par krā sni? Vējš vien kauc pa iekšu,» — jo
ā rā bij stipra auka ar lietu, tā dēļ pie tā das krā sns nevarēja vis daudz sasildīties; pēc tam
viņ š sā ka grā bstīties ap krā sni un ap sienā m, meklēdams durvju. Par visu to bij citiem
malējiem diezgan ko smieties, bet, kad «reiboņ a» pēdīgi, gar logu krizdams, norā va un
apdzēsa netīši lampu, tad visi sā ka sirdīties un daži gribēja vainīgo pat pā rmā cīt, bet
nevarēja tumsā notvert. Kā ds malējs izgā ja pēc savas sveces un, to uzdedzinā jis, sā ka
meklēt līdz ar citiem nogrū stā s lampas, bet neatrada viņ as nekur. Pats «reiboņ a» bij pa to
starpu uzrā pies atpakaļ uz lā vas un gulēja tā dā pašā neatmanīgā miegā kā papriekšu.
Malēji, vēl kā du brīdi lampas meklējuši, izgā ja visi sirdīdamies namā , jo kurš gan lai še
priekš visiem savu sveci dedzinot? Tā tad malēju istabā palika atkal «reiboņ a» vien uz lā vas,
un, kurš vien durvis no ā ras vai no nama puses pavēra, tas izgā ja atkal tū liņ atpakaļ
iesaukdamies: «Tumšs!» Melderis bij iegā jis drīz pēc tam, kad tas svešais ienā ca arī viņ am
līdz savā dzīvoklī un neiznā ca vairs no turienes, tā pēc nebij neviena, kas gā dā tu par jaunu
gaismu.
Pusnakts varēja bū t jau pā ri, kad atspīdēja no iekšas pā r krā sni malēju istabā gaisma un
drīz aiz durvīm meldera priekšistabā bij dzirdama puslīdz droša sarunā šanā s vā cu valodā .
«Reiboņ a» bij tū liņ nomodā un pakā pies skatījā s pā r krā sni meldera istabā , no kuras nā ca
tā gaisma un kurā bij dzirdama sarunā šanā s. Viņ š skatījā s un klausījā s labu brīdi un tad
atkrita atkal piepeši uz lā vas un gulēja, it kā bū tu pavadījis vairā k nakšu nomodā . Drīz
atdarījā s meldera istabas durvis, pa kurā m iznā ca tas pats svešinieks, pavadīts no meldera
ar vēja lukturi rokā . Kad viņ i abi bij izgā juši ā rā un «reiboņ a» palicis tumsā atkal viens pats,
tad viņ š ņ urdēja pie sevis skaidrā vā cu valodā : «Hm, hm, jā , jā ! Nā košas piektdienas vakarā
pa to ceļu gar veco kapsētu. Tas ir tai pašā vakarā , kurā bū s saimniekiem maltīte.»
Otrā rītā atradā s pazudusē lampa turpat uz loga, un viņ as vietā bij nozudis atkal «reiboņ a»;
bet šā zuduma jeb trū kuma nesajuta gan laikam neviens.
Tanī pašā dienā pēc pusdienas iebrauca vecā kais palīga mērnieks Raņ ķ is jeb Ranke, kā viņ š
pats savu vā rdu rakstīja, pie vecā mērnieka Feldhauzena. Raņ ķ is nebij redzēts labu laiku, jo
slā tavieši domā ja viņ u esam Čangalienā , bet tur viņ š pēc robežu izdzīšanas vairs
neuzturējā s, un tagad bij Čangalienā jau pat izlīdzinā šanas komisija savu taisnību
izvadā jusi.
Feldhauzens saņ ēma Raņ ķ i ļoti priecīgi it kā kā du sen ar nepacietību gaidītu vēstnesi. Viņ š
to ieveda tū liņ savā īpašā istabā un aiztaisīja durvis.
«Nu, Ranke, tad jū s pēdīgi esat tomēr atkal atradušies,» viņ š, cigā ru ņ emdams un Raņ ķ im
arī sniegdams, nemierīgi runā ja. «Es sā ku vai šaubīties, ka bū sat pavisam vai pazuduši.»
«Jā , man bij kā du laiku jā pazū d, lai jū s varētu no pazušanas glā bt,» Raņ ķ is pusjocīgi
atbildēja, pie kā bij redzams, ka šie vīri nestā v vis atstatu viens no otra.
«Nu jā , tad bū sat gan izstaigā juši kā Dante vai pašu elli[ 251 ] un varēsat pastā stīt daudz ko
jauna,» Feldhauzens, Raņ ķ im krēslu paceldams un pēc tam pats apsēzdamies, sacīja.
«Jā , jā , bet viss, kas jauns, nav vis arī ik reizes jauks, un no elles to var gaidīt jo mazā k,»
Raņ ķ is, cigā ru aizdedzinā dams, atbildēja.
«Nu tad bū sat atraduši arī padomu, kā tam, kas nejauks, var stā ties pretī, jo tā ir pestīšanas
darba otrā puse,» Feldhauzens, gribēdams drusku jokot, sacīja, bet varēja nomanīt, ka viņ a
prā ts nestā v vis pie jokiem un ka viņ š gribētu labā k, lai Raņ ķ is griežas jo drīz pie
nopietnības.
«Es neesmu vis pašvarīgs pestītā js, tā pēc izglā bšanā s padoms bū s jā atrod mums abiem
kopā ,» Raņ ķ is atjokoja, «jo ir diezgan labuma, kad es spēju izmeklēt tik to, uz kuru pusi ir
dzenamas pēdas tiem jeb tam, kurš pērn izvilka čangaliešos uz jū su vā rda un jū su ezerā
slepen tik bagā tu lomu.»
«Nu labi, labi, tad izstā stā t jel visu, ko esat izdibinā juši,» Feldhauzens ar nepacietību sacīja.
Raņ ķ is iesā ka stā stīt.
«Pēc tam kad es biju pie jums pēdējo reizi, tad man, kā atminēsaties, nebij izdevies nenieka
saklausīt, nedz arī pēdu sadzīt tiem pērnā s vasaras čangaliešu krā pējiem, kaut gan biju
nodarbojies gandrīz visu gadu ar to vien; tik no pašu čangaliešu stā stījumiem, kuri skanēja
pa visu valsti vienā di, varēja noprast, ka cits nav bijis gan kā Grabovskis, bet, kur viņ š pēc
tam palicis un kur tagad atrodams, tas nebij zinā ms nevienam. Arī visi klaušinā jumi tuvu un
tā ļu pa laukiem un pilsētā m palika bez sekmes; tik vien daži krodzinieki pa to ceļu, pa kuru
tie krā pnieki bij braukuši uz dzelzsceļa staciju, atminējā s tā dus kungus redzējuši, kā dus
čangalieši viņ us apstā stīja. Pēc tam tad, kad še pēdējo reizi no jums aizgā ju un kad visas
pētīšanas pa ā rpusi bij veltīgas, sā ku darboties šepat pa Slā tavu. Bet, kamēr es gribēju kļū t
pie ziņ ā m un ar noslēpumiem pazīstams, tikā m neveicā s nenieka, kaut gan varēja nomanīt,
ka viens un otrs ko zin un ka šur un tur bū tu kas atrodams, ja tik tie zinā tā ji uzticētos jeb
iedrošinā tos stā stīt.»
«Bet vai Prā tnieks nevarēja nekā līdzēt?» Feldhauzens jautā ja.
«Itin nemaz, jo no sevis viņ š nezinā ja nenieka vai nebij šaī lietā pats nekā piedzīvojis, un
uzticības viņ am trū ka valstī jau tā pat kā man. Līdz ar to varēju nomanīt arvien vairā k un
vairā k, ka valstī ceļas ienaids uz dalītā jiem, kā arī uz citiem visiem, kuriem tur bij kaut kā da
ziņ a vai nu atklā ti, vai tā pat. Velns zin caur ko ir nā kušas gaismā šā das tā das mazas
savstarpības, kas bijušas jums un arī man ar dažiem saimniekiem. Tā s tad, labi izpušķ otas,
gā ja un iet vēl tagad no mutes mutē pa visu valsti, un arī čangalieši ir jau no šā s sērgas
aizņ emti. Visur kliedza par netaisnību un pat taisnības pā rgrozīšanu aiz dā vanā m; dažā
vietā man sacīja tā das lietas gandrīz jau taisni acīs, un uzņ emšanu atradu vairs tik vien pie
tuvā k pazīstamiem; arī zirgu un viena paša zirga dabū t bij diezgan grū t, kaut gan agrā k
gandrīz visur saimnieki tos piedā vā ja. Visam tam nemieram, kā jau gan bij zinā ms, bet kas
pēc izrā dījā s jo gaišā k, stā vēja un stā v joprojā m priekšgalā Šrekhubers. Tā tad man
pazīstamam nebij vairs pavisam iespējams kaut ko izdabū t un īstā s domas dzirdēt, tā pēc
vajadzēja atrast citu padomu, lai varu bū t viņ iem līdzīgs un nepazīts viņ u vidū un tad tur
dzirdēt viņ us brīvi un nepiespiesti sarunā jamies. Visupirms pametos par grā vju racēju, kad
biju papriekšu savu izskatu pilnīgi pā rgrozījis, nokrā sodams bā rdu un matus melnus, seju
brū nā ku un vecā ku pataisīdams un turēdams uz deguna arvienu kā du plā kstera lupatiņ u.
Arī vecas un vienkā ršas drēbes palīdzēja dot man citu izskatu.»
«Bet kā jū s noslēpā t savas zaļganā s acis?» Feldhauzens pasmiedamies jautā ja. «Jo pie tā m
vien vajdzēja jū s pazīt.»
«Tas bij tas grū tā kais gabals,» Raņ ķ is atbildēja, «jo acīm citas krā sas dot nevar; tomēr tiku
galā arī ar šo lietu un caur to, ka manu acu nedabū ja gandrīz neviens redzēt, kas bij jā tur
ikkatru acumirkli vērā . Pie grā vju rakšanas es pieņ ēmu puisi, kurš to darbu prata, un tad
strā dā ju itin lēti, caur to varēju dabū t darbu īsti tā dā s vietā s, kur gribēju, un tā das vietas bij
it īpaši krogi, kur griežas arvienu daudz ļaužu un kur dzird visā das valodas. Pats es,
izlikdamies par dzērā ju, dzīvoju arvienu pa kroga istabu un gā ju pie rakšanas tik tad, kad
krogā nebij nekā du svešu cilvēku. Tur tad, zinā ms, dabū ju dzirdēt ļaužu domas atklā ti, bet
tā s nav nekā das labā s priekš mums, rū gts un nā vīgs ienaids ir saraudzējis abas valstis pret
mums, jo čangalieši nepaliek vis slā taviešiem pakaļ. Gan stā v mū su piekritēji cik spēdami
uzticīgi priekš mums, bet viņ u ir mazā kais pulks, un viņ iem jā baidā s arī pašiem no
pretiniekiem tā pat kā mums.»
«Par slā taviešu un čangaliešu pašu niknumu un ienaidu es nebēdā ju nenieka,» Feldhauzens
sacīja, «jo tie ļautiņ i gan sirdā s, gan grasā s, bet tomēr atriebties nedz spēj, nedz drīkst; es
viņ us pazīstu un saprotu itin labi. Slā taviešu un čangaliešu dēļ mēs varam bū t droši, jo viņ i
sirdīsies gan vēl kā du laiku mums aiz muguras, bet pēc apklusīs, aizmirsīs, un no viņ u
sirdīšanā s neiznā ks vairā k nekas kā tik biedinā šana un piktošanā s ar dū ri kabatā ; turpretī
no viņ u kū dītā jiem un musinā tā jiem, kuri stā v viņ iem priekšgalā un paši varbū t vis tik
daudz nesirdā s, ir gan ko bīties, jo tā di, kas drīkst maisīties ar savu spēku tiesas darīšanā s,
atsvabinā t noziedznieku ar varu, izsacīt tiesai rupjības un man biedinā jumus, tā di, kuri
drīkst izdoties Čangalienā par mērniekiem, izkrā pt manā vā rdā ļaudīm daudz naudas un
tad sasū tīt vēl man visu Čangalienu atklā ti ar dā vanu vezumiem uz kakla, par ko smejas
tagad pasaule tuvu un tā ļu, tā di spēs arī daudz ko citu, tā diem iemusinā tā jiem skries ļaudis
labprā t līdz un viņ iem klausīs; un, ka kaut kas lielā ks ir gaidā ms, par to es vairs nemaz
nešaubos, jo man ir nā kušas dažas sīkā kas ziņ as un nomanītas domas arī bez jums.»
«Jā , es arī nešaubos,» Raņ ķ is runā ja no jauna, «un arī zinu un esmu pā rliecinā jies, ka no
pašiem šiem ļaudīm, kā di viņ i ir šinīs abā s valstīs, nav ko bīties, — Kaspars Gaitiņ š, kurš bij
tas vienīgais bīstamā kais starp viņ iem, ir, par laimi, gan jau projā m, tik vien tas, ka viņ š
noslēpis visiem savu tagadējo dzīves vietu, nenozīmē nekā laba, un tā pēc nav vis viņ š arī
pavisam piemirstams.»
«Nē, to viņ š ir darījis tik tā dēļ, lai Oļiņ i nezin sadzīt savas audzēknes, kura, kā skaidri
domā jams, esot nogā jusi kopā ar kā du vecenīti, savu auklētā ju, viņ am slepen līdz,»
Feldhauzens ieminējā s. «Oļiņ i esot bijuši viņ u mīlestībai stipri pretī un gribējuši izdot to
meiteni pie Prā tnieka, bet tā bijusi atkal tam pretī; tā pēc gan var domā t, ka Gaitiņ am viņ a
mā jas atņ emšana bij pa prā tam un tā dēļ arī gan viņ š to tik viegli atlaida. Tā s lietas es esmu
gan jau visas saklausījis un pā rdomā jis.»
«Es arī gan,» Raņ ķ is atteica, «bet tomēr, es nevaru vis ar tiem cēloņ iem vien apmierinā ties,
kurus jū s liekat tik droši viņ a mierīgai aiziešanai un dzīves vietas noslēpšanai. Bet nu tā lā k:
ļaužu vidū es uzturējos visupirms tā dēļ, lai no tiem var dabū t zinā t viņ u priekšniekus, to
īstā s domas un arī to, no kuras puses var pie viņ iem tuvoties. Iemaisījos kā dā s kā zā s, kurā s
arī palika visā m valodā m par virslietu tā s pašas mērīšanas, kā arī zemes dalīšanas lietas un
gaidā mā goda maltīte, uz kuru daži ļoti priecā jas, bet citi turpretī runā ja par viņ u tik ar
ļaunīgiem izsmiekliem, pieminēdami arvienu, kā Šrekhubers runā jis un kā viņ us mā cījis.
Caur to tad es arī pā rliecinā jos, ka Šrekhubers ir viņ u īstais galva, kaut gan to zinā ju agrā k,
bet, zinā ms, tik no stā stīšanas.
Tagad sā ku domā t uz to, kā bū tu iespējams uzturēties kā du laiku Šrekhubera tuvumā , tā pēc
ka varbū t no viņ a paša izdabū tu drīzā k dažas tumšuma atslēgas, jo, ka šis cilvēks savu
noslēpumu vis nepietur jeb arī nespēj pieturēt, tas jau bij zinā ms. Lai varētu šo nolū ku
sasniegt, tad grā vju rakšanas amats man bij jā atstā j, jā iet pie kā da saimnieka par algā dzi un
jā gaida, līdz viņ am radīsies vajadzība sū tīt uz sudmalā m malt, kas arī gan drīz gadījā s,
līdzko iekū la jaunos rudzus.»
«Bet vai jū s, par algā dzi bū dami, spējā t arī nopelnīt algu?» Feldhauzens atkal pasmiedamies
jautā ja. «No zemkopības darbiem jū s laikam nenieka neprotat un neesat arī ieraduši viņ us
izturēt?»
«Jaunā s dienā s, par laimi, esmu drusku ar zemes darbiem iepazinies, tā pēc varēju gan cik
necik sajēgt, kas un kā jā dara,» Raņ ķ is atbildēja. «Bet grū tuma jau neieradušam bij diezgan;
tomēr izturēju gan visu līdz, tik vien pie kulšanas vajadzēja palikt vā jam, citā di bū tu
putekļos jā aizrijas. Pēc tam tad, kā jau pieminēju, nokļuvu tū liņ uz sudmalā m, ar ko viss
kalpošanas darbs beidzā s. Sudmalā s ir tagad maz ū dens, bet daudz malēju, tā pēc vajadzēja
gaidīt ilgā ku laiku, līdz pienā k malšanas kā rta, kas bij manam nolū kam īsti par labu, jo caur
to iznā ca vairā k laika citiem ko runā t un man ko klausīties un pētīt.
Lai nu kā kurā vietā , bet sudmalā s runā ja jo drošā k un trakā k, īsti pats Šrekhubers, jo viņ š
izsacīja ar skaidru vā rdu, ka vajadzējis mū s un visus, kas turas ar mums, nolietot un tad pēc
tam bū tu nā kuši citi mērnieki, kuri vairs nebū tu drīkstējuši tā darīt. Viņ š sunīja slā taviešus
un tā pat arī čangaliešus par gļēvjiem, ka nezinot un nedarot, kas darā ms.»
«Vai tas nav traks velns!» Feldhauzens iekliedzā s ar izbailēm. «Vai jū s nevarējā t tū liņ
piesaukt lieciniekus?»
«To es varēju gan un arī jau pā rdomā ju, bet nedarīju tā dēļ, ka tad bū tu visa tā ļā ka
izpētīšana pagalam un man jā dodas pazīstamam,» Raņ ķ is atteica.
«Bet vai viņ a nevar likt par tā du valodu tū liņ apcietinā t, jo liecinieki, kas dzirdēja,
atminēsies gan?» Feldhauzens runā ja iekustinā tā balsī.
«Jā , bet kurš tad bū s tas sū dzētā js, jo «reiboņ a», kā mani sudmalā s saukā ja, nav vairs
pasaulē atrodams.»
«Tas ir tas posts,» Feldhauzens domīgi sacīja. «Bet vai es nevarētu viņ a apsū dzēt un uzdot
tik tos lieciniekus, kas to dzirdēja?»
«Nekā , arī tas bū s veltīgi, jo tur viņ a paša piekritēji vien vairā k bij, tik Prā tnieks un kā di citi
no mū su puses, tā pēc tur nenieka nepierā dīs. Lieciniekus gan bū tu piesaucis, kā domā ju,
Prā tnieks arī, ja vien nebaidītos, ka caur Šrekhubera sū dzēšanu var nā kt gaismā dažas
lietas, kuras tikpat viņ am, kā mums nebū tu īsti patīkamas.»
«Vai Prā tnieks arī jū su nepazina, un vai viņ š cieta klusu, kad tā das valodas dzirdēja?»
«Nē, pazīt viņ š manis nepazina tā pat kā citi, bet pretī runā ja tomēr, kaut gan nevis taisni
pašam Š rekhuberam acīs, jo ar to ir velti iesā kt.»
«Nolā dēts velns no cilvēka!» Feldhauzens izsaucā s. «Kad viņ a nebū tu, cik mierīgi tad viss
izietu galā ! Ar visiem spēkiem bū tu jā rauga dabū t viņ š no ceļa laukā .»
«Bet klausā ties tā ļā k,» Raņ ķ is sacīja. «Es pavedinā ju malējus runā t par tiem pašiem pērnā s
vasaras čangaliešu krā pējiem; tur starp citā m lietā m dzirdēju skaidri izteicamies, ka tas
bijis Grabovska darbs, jo priekš tam esot šepat Slā tavā ar visiem saviem neliešu palīgiem
uzturējies — laikam gan krogā ; dzirdēju stā stā m, ka nesen esot kā ds slā tavietis nezin kurā
pilsētiņ ā Grabovsku saticis, bet tas negribējis viņ u vairs pazīt, jo bijis itin smalks kungs un
valkā jis pilnu bā rdu. Kā dēļ Grabovskis negribēja slā tavieša pazīt, tas nu gan ir saprotams, jo
viņ am jā bīstas no sadzīšanas.
Malējiem tā runā jot, meldera puisis ieminējā s, ka viņ as otrdienas vakarā bijis arī pie viņ a
kunga jeb meldera kā ds svešs, skaists kungs ar melnu, garu bā rdu. Tā ļā k taujā dams, dabū ju
zinā t, ka tas svešais kungs solījies atkal pēc kā das nedēļas laika nā kt. Nu es nedomā ju
nemaz vēl uz samalšanu un projā m braukšanu, laidu tīši malšanas rindu garā m, izlikdamies
arvienu par piedzērušu, jo, pēc puiša vā rdiem, vajadzēja bū t šinā s pašā s dienā s nedēļai
apkā rt. Bez šaubīšanā s es ticēju, ka tas svešais kungs nav bijis nekas cits kā Grabovskis, jo
tas ir tas vienīgais no svešā kiem, ar kuru Šrekhubers, še Slā tavā bū dams, ir draudzējies un
kurš ir viņ u uzmeklējis jau agrā k arvienu, kad Šrekhubers bij vēl pie otra.
Guļu vietu es uzņ ēmu malēju istabā uz lā vas, no kuras, kad paceļas, var skatīties pa krā sns
augšu meldera priekšējā istabā , jo tur vien es varēju cerēt dabū t svešo vaigā redzēt pie
projā m iešanas vai pie ā rā nā kšanas no dibena istabas.
Pirmo nakti nogulēju, bet nemanīju nekā , otrā naktī turpretī ne ilgi priekš pusnakts ienā ca
patiesi garš vīrs pelēkā mētelī ar bašliku galvā un aiztītā m acīm. No auguma un iešanas vien
es tū liņ pazinu, ka viņ š cits nav kā Grabovskis. Lielā s drēbes un galošas, kā to gulēdams
caur sienu drusku dzirdēju, ienā cējs atstā ja priekšējā meldera istabā un tad tik gā ja tā ļā k.
Tos malējus, kuri, gaidīdami malšanas kā rtas, uzturējā s tai pašā istabā , kurā es gulēju,
izskaudu ā rā caur to, ka, dzēruma murgos pa istabu streipuļodams, nodzēsu it kā netīši
lampiņ u un noglabā ju.
Drīz pēc pusnakts dzirdēju meldera guļamā s istabas durvis atveram un redzēju gaismu
spīdam pa krā sns augšu ā rā . Tū liņ varēju dzirdēt arī divi vīrus kaut par kā diem jokiem vā cu
valodā sarunā jamies un smejamies. Es pakā pies skatījos pā r krā sni un redzēju, ka biju
pareizi domā jis un pareizi dzirdējis, jo Grabovskis, tagad ar pilnu, skaistu bā rdu, taisījā s
projā m, vilkdams mēteli, apsiedams šalli un bašliku. Pēdīgi, kad bij sataisījies tā pat kā
atnā kot, tad Šrekhubers vēl viņ am piekodinā ja: «Nu neaizmirstat tik piektdienas vakara, jo,
ja to palaižam garā m, tad vairs maza cerība uz izdošanos.»
«Ja tik dzīvs, tad bū šu — uz to varat droši palaisties.»
«Bet tas arī jā liek vērā , no kuras puses jū s nā kat, jo to vakaru visi ceļi ņ udzēs vien aiz goda
viesiem.»
«Man bū s jā nā k gan no Vainavas puses, jo tur tas ceļš bū s itin mierīgs, tā pēc ka no tā s puses
nenā ks nekā di goda viesi.»
«No Vainavas puses?» Šrekhubers domīgi runā ja. «Tas ir laikam tas pats ceļš, kurš iet gar
veco kapsētu?»
«Jā , tas pats,» Grabovskis, cimdus vilkdams, atbildēja.
«Jā , tas ceļš bū s gan kluss,» Šrekhubers sacīja, «jo slā taviešu taī pusē vairs daudz nav un
čangalieši arī pa to ceļu nenā ks.»
«Bet es domā ju, ka uz tumsas laiku bū s klusi jau visi ceļi,» — tā Grabovskis, «jo tik ilgi gan
tie gadiem salkušie un slā pušie viesi negaidīs.»
Pie šiem vā rdiem viņ i taisījā s nā kt ā rā un man vajadzēja steigties savā vietā atpakaļ, lai
nepamana, un to vajadzīgo jau es arī biju redzējis un dzirdējis.
Š is notikums gadījā s pagā jušā naktī, un šorīt es negā ju vairs nemaz ne pie sava saimnieka,
bet uz kā du krogu, kur stā vēja mana soma ar labā kā m drēbēm, jo saimnieks, dzirdēdams
par manu nevērīgo un palaidnīgo dzīvi sudmalā s, bij atnā cis vakar pats, samalis un
aizbraucis naktī uz mā ju, atteikdams man algā dža vietu pie sevis īsti tā pēc, ka vakarā manis
nevarēja uzmodinā t no piedzēruma miega un aizsū tīt uz mā ju pēc zirgiem. Mežā kā dā
zinā mā vietā nomazgā ju krā su no sejas, bā rdas un matiem, pā rģ ērbos savā s īpašā s drēbēs,
iegā ju pie kā da pazīstama, dabū ju zirgu ar pavadītā ju un braucu tū liņ šurp.
Š is nu ir viss manas pazušanas laika dzīves stā sts. Pēdas tam zvēram esmu sadzinis, un viņ a
teka ir zinā ma, tā pēc tagad jā nospriež tik tas, vai viņ u ķ ersim slazdā vai valgā , vai dzelžos,
bet ķ ert viņ š šoreiz jā ķ er pašā ceļā , uz jaunu laupīšanu ejot, kura gan nav zinā ma, bet cieti
nodomā ta un var, kas zin, bū t vēl kaitīgā ka un bīstamā ka nekā pirmā . Viņ i liek savam
darbam vislielā ko svaru uz to vakaru, kurā mums še bū s goda maltīte, tā dēļ jā apsargā jas un
jā apdrošinā s uz visā m pusēm.»
«Man ir pietrū cis gandrīz dvašas klausoties,» Feldhauzens sacīja. «Še jā pateicas tik jū su
pū liņ iem un izveicībai, ka tiekam varbū t no slepenā m tuvā m briesmā m glā bti.» To
runā dams, Feldhauzens vilka dvašu patiesi dziļi un gari, slaucīdams ar lakatiņ u sviedrus no
pieres.
«Ja varētu izzinā t, uz ko viņ i īsti sataisā s, tad varētu sataisīties pretī un saņ emt pašus cieti,»
Raņ ķ is teica. «Visupirms jums jā gā dā dabū t naudu un citas kā das dā rgā kas lietas drošā
vietā , jā apsargā mā ja slepeni ar labi apbruņ otiem vīriem, kuri prot krietni ar dažā diem
ieročiem rīkoties, jo kas zin, vai viņ i netaisā s uzbrukt taisni jums pašiem. Tā pat arī bū tu
jā apvaktē sudmalas un Šrekhubers, lai, ja ietu laukā , var tikt uzlū kots, un līdz ar viņ u
Grabovskis, kurš, zinā ms, tur nonā ks.»
«To varēs darīt gan visu, un tas bū s arī jā dara,» Feldhauzens domīgi atbildēja, «bet labā k un
drošā k gan bū tu, kad Grabovskis šaī reizē pavisam pazustu. Jū s gan sapratīsat, ko es gribu
sacīt. Līdz ar viņ u vajag izputēt arī visiem tiem nodomiem. Citā di, ja šā s drošības nav, tad es
nevaru uzdrošinā ties iet un bū t klā t pie goda maltītes, un, ja es neeju, tad tie viesi par to ļoti
noskums, kā jau ir dzirdēts... Mans ieroču krā jums, kā zinā t, stā v jums priekš ikkatras
medīšanas vajadzības vaļā ... Krietns medījums — krietna alga... Ko jū s domā jat par to lietu,
Rankes kungs?»
«Hm, hm — hm!»

IV
Kaut gan goda maltītes iesā kums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā , tad tomēr
slā taviešu un čangaliešu saimnieki sā ka lasīties tū liņ pēc pusdienas zinā mā norā aiz
Slā tavas sila, kur, kā protams, neatrada vēl nenieka priekšā kā tik zinā mo komiteju savā s
vajadzībā s rīkojamies. Dažiem bij vajadzējis nobraukt pat līdz trīsdesmit verstu garus ceļa
gabalus, tā pēc var domā t, ka viņ i nebij no rīta kavējušies mā jā s visai ilgi un ka tagad vis no
ēšanas un dzeršanas bēdzin nebēgtu.
Prā tnieks, Pietuka Krustiņ š un visi citi komitejas locekļi, kā arī plaukšķ inā tā ji un «bravo!»
saucēji bij salasījušies norā jau sen priekš pusdienas, lai var uz visu godam sarīkoties,
noturēt pēdējos mēģ inā jumus un sagā dā t visu, kas vajadzīgs, pie tā das slavenas goda
maltītes kā rtīgas izvešanas. Papriekšu taisīja runā tā jiem no dēļiem «tribīni», kā Pietuka
Krustiņ š sacīja; to appušķ oja pēc ar skujā m un piestiprinā ja pretī augšā pie priedes pā ri pā r
runā tā ju galvā m transparentu ar tiem vā rdiem: «Savienība — tautas stiprums!» Šos vā rdus
nodomā ja pēc no otras puses apgaismot ar uguni. Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad
Pietuka Krustiņ š uzkā pa augšā , kā pats sacīja, pamēģ inā t, kā runā šana uz viņ as veikšoties,
un arī iemanīties kā du atbalsi dodot šī apkā rtne, lai tad varot zinā t, kā runā jot balss pēc
viņ as jā cilā . Līdz ar to varot izmēģ inā t arī plaukšķ inā tā ji un «bravo!» saucēji savu veiksmi,
tā pēc uzdeva Bisaram nostā ties ar visu savu pulku atstatā k un pēc pabeigtas mēģ inā šanas
runas darīt savu zinā mo un uzticēto pienā kumu. Lai šī mēģ inā šanas runa nepaliktu bez
vispā rīga labuma, tad Pietuka Krustiņ š nelaida vis no mutes vienīgi tukšu skaņ u, bet deva
saviem vā rdiem nozīmi, likdams komitejai un sapulcinā tiem plaukšķ inā tā jiem pie sirds, cik
liels un svarīgs uzdevums tas esot — bū t par šā da nedzirdēta goda mielasta sarīkotā jiem,
tā pēc gan ikkatrs no šiem izredzētiem vīriem turēšot par svētu pienā kumu tā s uzticētā s
goda vietas un goda darbus arī godam piepildīt.
Kad Pietuka Krustiņ š bij nokā pis, apliecinā dams, ka tribīnes taisīšana esot izdevusies
brangi, jo runā šana uz viņ as tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu
plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģ i
gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģ inā t runā t, tā pat kā linus mīstīt jaunā
piedarbā [ 252 ], bet no komitejas puses viņ iem tā neatvēlēja nekā dā ziņ ā , jo, kad viens esot
izmēģ inā jis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citā di gribēšot mēģ inā t visi un kas
tad darīšot tos darbus.
«Tā ir no komitejas puses akurā t punktum diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņ a vienam
ļauj probierēt runā t, bet citiem ne,» Švauksts sacīja, «jo plaukšķ inā tā ji un «bravo!» saucēji
var pie mums arī savu kunsti probierēt.»
«Lai tad komiteja pati arī norā da, kurp var iet tā ļā k žēloties, ja ar šā du aprobežošanu mēs
nevaram bū t mierā ,» Drekberģ is arī, pā restību sajuzdams, uzgā ja komitejai ar visu piktumu
virsū .
«Ej vien, kā sacīt jā saka, kurp pats gribi, un žēlojies, kur patīk,» Ķ encis no komitejas puses
lepņ i atbildēja, «jo liegt mēs neliedzam, tā pēc ka tagad ir brīvestības laiki un var darīt, ko
kurš grib.»
«Kā dēļ tad akurā t vienam vien ļauj muti izprobierēt, kad ir brīvestības laiki?» Švauksts
atķ ēra, tomēr klausīties viņ os neviens vairs neklausījā s, bet gā ja pie jauna darba — pie
zīmju salikšanas kā rtībniekiem, jo tū liņ esot jā sā k gā dā t par kā rtību, tā pēc ka viesi nā kšot
drīz kopā , kā tas arī bij.
Kā rtības priekšniekam Ķ encim piesprauda pie cepures priekšā zaļu krustu un viņ a
apakšniekiem, citiem kā rtībniekiem, zaļas lentas kreisā pusē pie cepurēm. Ķ encis ņ ēma
tū liņ lokanu spieķ īti rokā un sā ka rīkot kā tirgus sargs visus atbraucējus, lai piesienot
zirgus priedēs. Citi kā rtībnieki darīja tā pat un to pašu, caur ko darba visiem nepietika, tā pēc
Š vauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kā rtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba,
sabā ra reizes divas Drekberģ i pa vā ciski un vienu reizi viņ u pat sagrandīja, ka tik daudz pa
noru skraidot no vienas puses uz otru un brīžam pat vēl kliedzot; tā pēc lai dzīvojot mierīgi
pie malas un, ja gribot pīpēt vai runā t, tad lai pieteicoties pie hern Švaukstē. Šo pašu
sludinā jumu viņ š izsauca pēc arī vēl no tribīnes.
Drekberģ is bij iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķ inā tā jiem, kā dēļ
turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pā rā k par «klusiem viesiem» — kā tā dus nosauca,
kuri nepiederēja pie nekā das darīšanas, nedz izrīkošanas, — tā pēc viņ š neļā va vis
Š vaukstam tā uzkundzēties, bet bā rā s un biedinā ja tā pat pa vā ciski pretī: «Vart, vart! Ich
dihr zeijen!»
«Vas darf du mihr per dihr heisen?» Švauksts uzkliedza. «Mihr heisen hern Švaukstē.»
«Un mihr heisen auch Drekberģ a hern!» Drekberģ is atcirta un tad, muti atplētis, ar
Š vaukstu gari mēdījā s: «Ē ē!»
Pietuka Krustiņ š ar brilli uz acīm, papīru rulli rokā un zīmiķ i aiz auss skraidīja pa ļaužu
vidu, pēc karavīru likuma ar rokas pacelšanu sveicinā dams un uzaicinā dams, ka, ja kas
gribot vēl turēt ā rpus komitejas programmas kā du runu, tad komiteja to atļaujot gan, tik
vien vajagot tū liņ iepriekš iesniegt komitejas priekšniecībai uzrakstītas dispozīcijas par
runas tematu un saturu[ 253 ] līdz ar lū gumu par pielaišanu pie runā šanas. Švauksts ar
Drekberģ i sacīja, lai viņ us pierakstot vien tā pat bez visas dispozīcijas un temata, jo viņ i
izrunā šot gan vēl gudrā k nekā skolotie no saviem rakstiem.
«Jā , bet tā du runu komiteja nevar pielaist, jo viņ ai jā zina pēc likuma ikkatras runas saturs
un uzdevums, par ko grib runā t,» Pietuka Krustiņ š augstā valodā atbildēja.
«Es gribu sadot bagā tiem krietni virsū ,» Drekberģ is teica, «un tad tu ieliec to manu runu
pēc avīzēs.»
Tomēr Pietuka Krustiņ š pastā vēja pie tā , ka tā das runas netikšot pielaistas. Pērc tam
Drekberģ is, viņ ā ieskatījies, sā ka arī sveicinā t citus ar rokas pielikšanu vien pie cepures, par
ko Š vauksts atkal viņ u reizes divas vā ciski sabā ra.
Kā rtībnieki rīkoja arvienu pulcējošos ļaudis bez mitēšanā s šurp un turp, nelikdami miera
nedz stā vot, nedz ejot, caur ko tie pēdīgi kļuva pavisam pikti un sprieda savā starpā , ka tā di
draņ ķ i esot pavisam izsitami, jo kas viņ i gan esot, ka drīkstot ar cilvēkiem tik daudz
muļķ oties? Īgnums un riebums par tā du kā rtībnieku kā rtošanu auga arvienu augumā un īsti
caur to, ka tik ilgi bij jau nodzīvots, bet baudīt vēl nedabū ja nekā un izlikā s, ka arī
nesagaidīs tik drīz, jo gā dā jam par to neredzēja neviena.
Nezin kā gan kā rtībniekiem pēdīgi klā tos, ja mērnieka puiši neatvestu pā ra mucu alus, kuru
dēļ aizmirsa tū liņ iekaitinā tie mielasta viesi savas dusmas, un kā rtībnieki griezā s ar savu
rīkošanu pie mucā m, bet, zinā ms, tik ar to nolū ku, lai var dabū t paši papriekšu un vairā k
alus. Bet mērnieka puiši, kuri paši to alu izdalīja, raudzīja cieti uz to, lai nedabū tu daži
vairā k un daži mazā k, bet, cik iespējams, visi vienlīdzīgi, caur ko kā rtībniekiem, kuri gan
gribēja pirmā galā dabū t to mucu pavisam savā varā , neizdevā s vis īsti tā , kā domā ja, jo alus
izdevēji viņ us ieskatīja tik par tā diem pašiem kā citus visus.
Š is alus pajautrinā ja stipri vien saīgušos viesus, un, kad vēl bij dabū juši pa gabaliņ am
maizes, kuru arī drīz atveda, tad viņ iem bij, kā paši mēdza sacīt, sirds atkal savā vietā .
Pietuka Krustiņ š izlasīja, kā pats teica, cienīgas komitejas uzdevumā goda mielasta
pušķ ošanas programmu, papriekšu izstā stīdams, ka šim esot tas gods — bū t par komitejas
aktuarijusu[ 254 ], par kuratorijuma prezidentu un arī par visas šīs komitejas un viņ as
daiļo panā kumu uzsā cēju.
Visa tā programma, kura bij vēl otrā sēdē paplašinā ta, skanēja īsi tā :
 
«Programma
 
par runā m, dziesmā m un dančiem pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs
Feldhauzena kungs Slā tavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas
locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas ieaicinā tiem svētku pušķ otā jiem,—
sastā dīta no svētku pušķ ošanas komitejas galīgi otrā komitejas sēdē 28. augustā 18.
Apsveicinā šanas dzejols, komitejā proponēts jeb uz pieņ emšanu priekšā likts no komitejas
prezidenta Prā tnieka kunga, sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas
aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga.
Atklā šanas runa par valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru, proponēta un sacerēta
no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga, turēta no
komitejas prezidenta Prā tnieka kunga.
Vispā rīga dancošana sentēvu garā , proponēta no komitejas asesora[ 255 ] un
applaudisemangas direktora[ 256 ] Bisara kunga, vadīta no danču direktora Drekberģ a
kunga un izdarīta no visiem goda mielasta viesiem.
Vispā rīgā galda dziesma pēc lielā s jeb galvas biedrības gadasvētku galda dziesmu
eksempeļa jeb piemēra, proponēta, sacerēta tautas garā un priekšā saukta no kuratorijas
prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga.
Runa par taisnīgu zemes dalīšanu regulā cijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu
nobeigšanu, kā arī par viņ a nozīmi kultū rvēsturīgā ziņ ā , proponēta no kuratorijas
prezidenta un komitejas aktuarijusa, sacerēta un turēta no komitejas asesora un
ordonances direktora[ 257 ] Ķ enča kunga.
Kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedā tas no kuratorijas prezidenta un komitejas
aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga.
Runa par ļaužu kā rtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā , proponēta no
kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga, turēta no
applaudisemangas direktora Bisara kunga.
Vispā rīga humoristīga galda dziesma, proponēta, sacerēta un priekšā saukta no kuratorijas
prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga.
Š is un tas — īsti no pašiem komitejas locekļiem.
Beigu runa par cilvēku organismu un cik necik no kranioskopijas[ 258 ], proponēta no
kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga, turēta no
komitejas asesora Svērteļa kunga.
Pēc šā s runas komiteja atzīs goda mielastu par nobeigtu.»
 
Pietuka Krustiņ am no tribīnes nokā pjot, atskanēja aiz muguras priedēs piepeši briesmīga
«bravo!» kliegšana, pa starpā m arī «urā !», neganta roku plaukšķ inā šana un citā da trokšņ a
taisīšana, kura negribēja nemaz mitēties. Kamēr Pietuka Krustiņ š lasīja, tikā m bij Bisars
sagā jis ar savu pulku viņ am aiz muguras priedēs un darīja tagad savu pienā kumu, jo viņ am
bij uzdots likt plaukšķ inā t un saukt «bravo!» pēc ikkatras runas un dziesmas.
«Ei, kas tā par neizprašanu!» Pietuka Krustiņ š ar nepatikšanu iesaucā s, tad, pie Bisara
piegā jis, rā ja viņ u par tā du neizprašanu un neizšķ iršanu, kas runa, kas programma, jo pie
programmas neesot nekad jā plaukšķ ina, nedz arī jā sauc «bravo!», bet tik pie runā m un
dziesmā m.
«Nu labi, labi, kad zinā ms,» Bisars atbildēja. «Kad reiz misējies — misējies, tas visiem par
mā cību.»
«Lū k, guniverzuma prakvasors tu esi, bet nezini, kā sacīt jā saka, kas jā dara!» Ķ encis
Bisaram pā rmeta, kad Pietuka Krustiņ š bij jau aizgā jis.
«Guniverzuma prakvasors bū si gan laikam tu pats,» Bisars atbildēja, «bet es esmu... laikam
apaļisa... gambas — velns zin kas par prezbiteri un azors.»
«Azors esmu es arī,» Ķ encis atbildēja, «un ortogrā fijas dipitors, bet nevis guniverzuma
prakvasors, kurš gan cits neviens nevar bū t kā tu pats, lai vai liedzies vai ne.»
«Nē, nē, es neesmu guniverzuma prakvasors, tas par velti.»
«Bet kurš tad var bū t?» Ķ encis jautā ja.
«Varbū t ir Drekberģ is,» Bisars atbildēja.
«Nē, Drekberģ is ir dancošanas drigants vien,» Ķ encis sacīja. «Bet iesim pie Pietuka
Krustiņ a, lai izšķ ir, ka pēc neiziet aplam, jo tagad ir vēl laiks.»
«Iesim, iesim!» Bisars droši iesaucā s un gā ja Ķ encim līdz.
«Guniverzuma prakvasora nav pavisam,» Pietuka Krustiņ š, kurš jau bij viņ u valodu
dzirdējis, sacīja augstā garā , «un jū s, kungi, abi neesat vis azori, bet asesori.»
«Asesori, asesori, asesori, asorisi, areosi...» — tā Ķ encis ar Bisaru mā cījā s izsaukt.
«Tā pat arī neesat ne katrs nedz apaļisagambas prezbiters, nedz ortogrā fijas dipitors, bet
abi esat direktori.»
«Direktori, direktori, dikeroti, dikoteri...» — tā atkal abi skaitīja, bet arvienu, jo tā ļā k, jo
nejaukā k.
«Bisara kungs pie applaudisemangas un Ķ enča kungs pie ordonances. Bet, cienīgi
kungi,» — tā Pietuka Krustiņ š aiziedams vēl piekodinā ja, «šo savu tituļu neaizmirstat, jo
caur to varētu celties neizlabojamas jukšanas.»
Tagad šie abi palika skaitot, viens: «Apspļaudīsi mantas, apspļaudīsi mantas,» — otrs:
«Ā rdu skanste, ā rdu skanste,» — un pa starpā m bij dzirdams arī: «Tīti teļi, tīti teli.»
Pa brīdi atveda mērnieka puiši vienu pusmucu brandvīna un labu tiesu dēļu priekš galdiem,
ziņ odami, ka maltīte drīz iesā kšoties, tik vien pašiem vajagot palīdzēt uztaisīt galdus, ko
visi, kad bij dabū juši pa malkam brandvīna, labprā t darīja: tik vien nevajadzīgā kā rtībnieku
rīkošana, kuri maisījā s visur aplam vidū , viņ iēm nekā di nepatika. Īpašu skrā ģ u galdiem, kā
protams, nebij, tā pēc nocirta mežā stakles — jo mērnieka puiši bij atveduši cirvjus līdz —
sadzina zemē priekš ikkatra galda rindā trīs pā rus. Uz tā m staklēm uzlika no vienas uz otru
šķ ērskokus un pā r tiem šķ ērskokiem līdzā s divi dēļus, un tā bij drīzumā visa nora galdu
pilna.
Lai gan nebū t visi saimnieki nebij uz goda maltīti nā kuši, tad tomēr radā s norā liels ļaužu
biezums, kur starpā netrū ka no abā m valstīm tiesu un valsts valdību locekļu. Valdiniekiem
mērnieka puiši piekodinā ja likt vērā to, ka lai nepienā kot kā di lieki, kuriem neesot tiesības
pie goda maltītes bū t. Viņ i sā ka skatīt visu pulku cauri un taisījā s raidīt Pietuka Krustiņ u,
Drekberģ i un gandrīz visus plaukšķ inā tā jus no pulka ā rā . Bet šie bij lieli pretī, ka viņ i esot
nā kuši goda mielasta pušķ ošanas komitejas uzdevumā un daži, kā Drekberģ a kungs, bet it
īpaši Pietuka Krustiņ a kungs, stā vot pie pašas mielasta pušķ ošanas komitejas goda amatos.
Valdnieki turpretī negribēja zinā t par komiteju nenieka, jo viņ iem esot visā šaī lietā jā pazīst
tik vien mērnieka cienīgs tēvs, bet visi citi, kuri sēstoties paši neaicinā ti rīkotā ju, atklā jēju
un darītā ju krēslos, jā ceļ zemē.
«Jā , simpā tijas trū kums pie mū su tautas pret saviem vadoņ iem un gaismotā jiem ir vēl
joprojā m sā pīgi sajū tams!» Pietuka Krustiņ š apbēdinā šanas nopietnumā izsaucā s. «Un,
kamēr tas pastā vēs, tikā m nebū s iespējams viņ u celt uz augstā ku izglītības, attīstības un
apgaismības stā vokli. Tie ļaudis, kas staigā krēslībā , kura apklā j visnotaļ, abzolū t un totā l to
zemi, nenoprot, kas vajadzīgs pie viņ u pašu labklā šanā s.»
Pēdīgi no mielasta neatraidīja gan neviena, bet kā rtībniekus norā ja un norīkoja gandrīz
pavisam pie malas, jo tā du ā kstu, tirgus sargu un cilvēku dīdītā ju še nemaz nevajagot;
tomēr savu piesprausto zīmju viņ i neatdeva vis, teikdami, ka tā s varot atņ emt tik pati
komiteja, kura viņ as devusi un kurai tā s arī piederot. Īsti, kā sacīt jā saka, Ķ encis bij šaī lietā
liels.
Beidzot uz saules iešanu sā ka mērnieka ļaudis vest un nest visu, kas vajadzīgs maltītē pie
ēšanas un dzeršanas, kā : bļodas, koka karotes, krū zītes, maizi, vēl dažas mucas bairīša un
cita alus un vēl citu visu, kas pieder pie tā dā m lielā m un retā m viesībā m un dzīrēm. To visu
redzot un palīdzot sarīkot, iekšķ īgs nemiers un nesaderība viesu starpā izzuda, tā ka
kā rtībnieki sā ka atkal no jauna ļaudis drusku vajā t; tik vien Ķ encis palika vēl sašutis, jo viņ š
bij, kā jau direktors, iebā rts par visiem vairā k, tā dēļ stā vēja tagad savrup un klusu,
turēdams savu ordonances direktora rīksti abā s rokā s aiz muguras. Viņ š negā ja daļā arī ne
pie mucu izcelšanas no ratiem, nostā dīšanas uz steķ iem un aņ ķ inu iegriešanas[ 259 ], ko
citi darīja bez rīkošanas un ar lielu prieku.
Visupēdīgi atveda no muižas dažus toverus azaida[ 260 ] — un maltīte iesā kā s. Visi sēdā s
pie galdiem uz dēļu soliem, kurus bij vajadzējis arī pašiem uztaisīt. Azaids, kā posti ar gaļu,
bij itin brangs. Alus, brandvīna un arī bairīša netrū ka. Čangalieši sā ka ēst ar pilnu garšu, bet
no slā taviešiem lielā kā puse tik drusku pabaudīja, slepen priecā damies uz daudz ko labā ku,
kura bū šot čangaliešiem žēl, kad paēdīšot brangi kā postu vien.
Š aī brīdī, kur patlaban atjā ja arī pats mērnieks un gā ja ap galdiem, viesus laipni
sveicinā dams, kā pa Pietuka Krustiņ š uz tribīni un lasīja savu apsveicinā šanas dzejoli,
ņ emdams no paša virsraksta iesā kuma:
«Apsveicinā šanas dzejols[ 261 ] pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs
Feldhauzena kungs Slā tavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas
locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas uzaicinā tiem svētku pušķ otā jiem ..zept.
18.., komitejas uzdevumā sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas
aktuarijusa Pietuka Krustiņ a kunga.
 
Moto: Pro patria vivere atque mori.
Augsta dziesma, skani, skani
Zilā zvaigžņ u haosā !
Nemirstīgu dari mani
Tautas vīru eposā !
Apkamp visu firmamentu,
Univerzums nu ir tavs,
Tērp ar violetu lentu
Visus mū s, kad Pikols raus!
Tur aiz kapa, tautas brā ļi,
Vaļā stā v elizijums;
Citas dzīves fluīdums
Nā ks, kad dziedā s gulbju cā ļi.
Satek atomi, un rodas
Progresīgi meteors,
Dievu dēli lejup dodas,
Līgo saules meitu kors;
Vulkā ni ar traku varu
Lā vas straumes lejup gā ž,
Izcivilizētu garu
Kultū ra no gaismas drā ž.
Laika gars ar spā rnu ēnu
Tautas prominā des sedz,
Amizējamies tur redz
Dažu zelteni ar zēnu.
Dievu bars uz kalna gala
Reformā cijoni svin,
Līga ambroziju dala,
Tautiets viņ u lietot zin.
Senatnē, kad veļu laikā
Senčiem dzīres rudenī,
Labi garī naktī staigā ,
Burvji — sniega putenī.
Tautas dēla dvēselīti
Sarkanbaltos palagos
Saules meitas ielīgos,
Nā ras dara šū pulīti.
Miera hesperus jau staros
Kreatū rai pretī sū t',
Laimes klēpī, palmu zaros
Asaras nu varēs žū t;
Tomēr šeitan tautas lira
Skanēs liegos akordos,
Morfejam še vīrs pie vīra
Spītē nakti nodzīvos.
Tik kad aurora jau smaidīs,
Tautas dēlus noskū pstot,
Konkordijā atrodot, —
Līgo tos tad mā jā laidīs.
Sveiki tad nu, svētku biedri,
Tautas garā sveiki jū s!
Š e, kur apkā rt veci ciedri,
Eleganta dzīve bū s.
Ž odam netrū ks saldas baudas,
Vivat Socialitas!
Jū tat brīvību, cik jaudas,
Lā stus tik priekš verdzības!
Karogs balts mums plivinā jā s,
Vā rds ir tam Humanitä t, —
Pildat kausus, līdz var spēt
Turēties un palikt kā jā s.
Bisars, līdzko Pietuka Krustiņ š sā ka lasīt, nocēlā s no galda un pieskrēja pie Ķ enča, kurš vēl
nebij sēdies pie galda, bet stā vēja kā du gabaliņ u nost, muguru pret viesiem griezis, ar savu
ordonances direktora rīksti padusē un zaļo krustu uz pieres, sataisīdams patlaban pīpi uz
pīpēšanu, it kā gribēdams, lai viņ u īpaši ievēro un uzlū dz pie galda, bet tas nenā ca
nevienam ne prā tā . Bisars prasīja nezinā šanas bailēs Ķ encim: «Vai tas ir progmars vai runa,
ko viņ š tur kle...de (nelaime zin)... blamierē?»
«Velns viņ u sazin!» Ķ encis īgni atbildēja. «Varbū t ir akurā ts, jo to jau nesen vēl izkliedza. Te
var izjukt papriekšu no prā ta nekā izzinā t, kā kuru lietu sauc. Ja es zinā tu, ka šā da putra
bū s, tad es tai komisijā neietu ne par naudu, jo tagad ņ em citi, kā sacīt jā saka, un izbar, kad
dari savu darbu, kurā esi iecelts.» Pēdīgi Ķ encis, nomanīdams Bisara lielo nemieru, sacīja
vēl no jauna, it kā viņ am par apmierinā šanu: «Tas, ko viņ š tur bl-bla-mierē, vai, kā tu saki,
bū s gan laikam tik progmars vien.» Bisars, kā likā s, pieņ ēma to par pilnu, aizgā ja savā vietā
un apsēdā s.
Pietuka Krustiņ š, kad bij pabeidzis lasīt un nokā pis no tribīnes, gaidīja un skatījā s apkā rt,
kad sauks «bravo!» un plaukšķ inā s, bet nesagaidīja nekā . Ar dusmā m viņ š sā ka meklēt
applaudisemangas direktoru, kuru atrada mierīgi pie galda sēdam un pilnā m karotēm
kā postus strebjam, uzsauca tam svarīgā balsī: «Ar cienīga applaudisemangas direktora
Bisara kunga pienā kuma izpildīšanu nevar bū t komiteja nekā di mierā , jo tagad pat jū s,
cienīgs kungs, esat pielaiduši savā rīcībā otru jo rupju kļū du, caur ko komiteja jū tas
piespiesta izsacīt jums savu nepatikšanu un pieminēt, ka pēc trešā s šā da rada kļū das viņ ai
vajadzēs laikam gribot negribot apskatīties pēc cita vīra, kurš rā dīs šim svarīgam
priekšmetam vairā k vērības.»
«Ko? Kas tur par vainu? Jo plaukšķ inā t es šoreiz neliku,» Bisars atsaucā s.
«Tā jau tad ir tā kļū da, ka esat aizmirsuši likt plaukšķ inā t, kas šoreiz bij it īsti vajadzīgs,»
Pietuka Krustiņ š piktojā s, atgrū zdams brilli uz pieres.
«Bet Ķ encis teica, ka tas esot progmars, ko tu tur bl-blamie-rēji.»
«Ko tu melo?» Ķ encis, kurš, nevarēdams sagaidīt lū dzam, bij piesēdies jau pa to starpu
turpat netā ļu pie galda, atsaucā s. «Es sacīju, ka viņ š blamierē laikam akurā tu.»
«Nav, draugs, jā saka «blamierē», bet «deklamē» un ne «akurā tu», bet «aktuaru» jeb
«aktuariusu»,» Pietuka Krustiņ š pā rlaboja.
«Nē, bet beigā s tu sacīji, ka viņ š beblamierējot pirmamentu.»
«Kas man tur par daļu?» Ķ encis, kā postu bļodu tuvā k vilkdams, pikti atteica. «Vai es esmu
apspļaudīsi mantas dipitars, ka tu man prasi? Laužat paši vai kaklu!»
«Lū dzu, kungi, likt vērā vairā k skaidru izrunu, jo še bij jā saka: applaudisemangas direktors,
bet nevis apspļaudīsi mantas dipitars.»
«Rauj viņ us velns visus tos dirigorus un azorus!» Ķ encis ar dusmā m kliedza. «Es gribu
pavisam no viņ iem atsacīties kā no krusta, jo savas mēles es viņ u dēļ gabalos nelauzīšu.» To
sacījis, viņ š sā ka ēst.
«Nu, kas tur nieks!» Bisars pieceldamies sacīja. «Tas ir tik par mā cību, jo to var visu vēl
panā kt.» Tad uzsvilpa, iekliedzā s: «Puikas, uz stū riem!» — un, iekam Pietuka Krustiņ š spēja
kavēt un neļaut, jau kliedza viss Bisara pulks tik briesmīgi «bravo!» un taisīja ar plaukstā m
tā du troksni, ka patiesi citi izbijā s un pats mērnieks sā ka lū koties uz viņ iem pa pusei ar
bailēm, pa pusei ar brīnošanos.
«Kad jau traki sā k iet, tad iet no vietas!» Pietuka Krustiņ š izsaucā s ar riebumu. «Ko gan nu
tagad vairs šī plaukšķ inā šana nozīmē? Kā lai nu viņ u pie komitejas aizbildina, kad prasa?»
«Kas tur par bēdu? Vai plaukšķ inā tā jiem tā dēļ apbira gredzeni vai saucējiem izkrita zobi?»
Bisars droši atbildēja. «Vai viņ i nav ieraduši strā dā t? Ja es došu zīmi — viņ i taisīs vēl
niknā ku troksni un kaitēt tomēr nekaitēs nekas, tā pēc nesaki par to ne četru vā rdu, jo tas
bij visiem par godu, un es par to atbildēšu kaut kurā vietā .»
Pietuka Krustiņ š, laikam pā rliecinā jies, ka īstā s jēgas, kā dēļ un kad jā plaukšķ ina un jā sauc
«bravo!», nevarēs šaī brīdī Bisaram iedot, gā ja ar darīšanas un zinā šanas pilnu seju pie
mērnieka cienīga tēva viņ u apsveicinā t. Patlaban bij atnā kuši arī visi palīga mērnieki jeb
jauni kungi, kā slā tavieši un čangalieši viņ us sauca, tik vien Raņ ķ a trū ka. Ar šiem Pietuka
Krustiņ š staigā ja labprā t pa noru ap visiem galdiem, apskatīdamies, kā ēd, un žēlīgi jeb no
žēlastības vienu un otru ar kā du laipnu vā rdu uzrunā dams. Kā ds vecītis, kuram bij ap
krunku svā rkiem liela josta vairā k reižu apkā rt un pie kura Pietuka Krustiņ š pakavējā s
drusku ilgā k, it kā rā dīdams vecā s paaudzes cilvēkiem īpašu godu, sacīja:
«Es gan, skolas kungs, brīnos, un dažu brīdi mēs pā rrunā jam arī mā jā  — kur jums var tā
galva izturēt tik daudz gudrošanas vienā gabalā ? Tā kā , cik man tā s kaķ a galvas, tad es gan
neizgudrotu itin nekā . Cik laika izgā ja, šo gabalu sagudrojot, kuru nupat beigā s izlasījā t? Bij
gan, nudien, gabals! Nemā cītai galvai tur klausoties vien jā apreibst. Lai nu gan tas, ko
pirmā k lasījā t, arī nebij nieks par visiem tiem aserosiem, iņ ģ estiem un prakvastiem, kuriem
arī gan krietni vajadzēja, bet šis bij vēl daudz trakā ks. Te dažs dabū ja gan to, ko nebij nemaz
gaidījis.»
«Jā , tas nu bij tā ds vā ju spēku un neizdevīga laika darbiņ š,» Pietuka Krustiņ š atbildēja ar
savā du pazemību. «Šinīs pagā jušā s nedēļā s bij laiks arvienu mā kuļains un drū mīgs, kā dā
gan izdosies arvienu melanholīgi jeb sērīgi dzejoļi par salauztu siržu dziļumiem, bet mazā k
šā di priekš svētku un goda reizēm, kuriem vajaga bū t augstiem un spēcīgiem kā klinšu
straumēm, un tā di man izveicas vislabā k skolas darbā , ziemu galvas rēķ inu stundā s, jo tad
visa skolas bērnu bara nemierība, rū kšana un dū kšana atgā dina jau mazumā šā dus
izredzētus svētku brīžus, caur ko ceroņ a gars pacilā jas savā di un ideā līgi uz augšu.»
«Nu, nekas — labi diezgan,» vecītis Pietuka Krustiņ u apmierinā ja, «cits neizdomā tu vēl ne
tā  — un es pavisam ne, lai maksā vai simtu rubļu. Bet, skolas kungs, vai zinā t arī, ka mēs
esam vēl veci radi? Es jau taisos vienā di iet uz jums ciemoties. Mana sievas mā te bijusi tā kā
jū su tēvatēva sievas brā ļa meita. Tēvi jau vēl radojā s stipri vien, bet tagad, kā nu radi ceļas
arvienu jauni, sā k tos vecos aizmirst. Neesam nu gan vēl nekā di atstatie radi, jo es iznā ku
vēl otrā augumā vien, tik jū s esat gan jau trešā .»
Pa tam bij jau sameties labi tumšs, tā pēc sā ka noru apgaismot ar papīra laterņ iem, kurus
sakā ra gan pa koku zariem, gan pie mietiem pa noras vidu, un apgaismoja arī transparentu.
Prā tnieks sēdēja, tā pat kā citi slā tavieši, pie galda it kā goda dēļ jeb kā godu parā dīdams.
Pietuka Krustiņ š piegā ja pie viņ a un pamudinā ja, ka patlaban esot laiks iesā kt atklā šanas
runu, jo ēšana atrodoties tagad pašā spēkā . Turklā t viņ š iečukstēja Prā tniekam paklusu
ausī, ka tagad, kamēr čangalieši ēdot kā postus, esot vēl laiks runu turēt, jo pēc, kad sā kšot
nā kt smalkie ēdieni, tad negribēšoties vairs no galda celties. Prā tnieks bij ar to ļoti mierā ,
un abi aizgā ja uz tribīni. Pietuka Krustiņ š saskandinā ja ar ilkss zvanu, kurš bij tagad šai
vajadzībai atnests, uzkā pa uz tribīnes un nolasīja iz programmas pilnīgi, kas tagad atkal
gaidā ms. Prā tnieks kā pa pēc viņ a augšā un iesā ka runā t jeb, skaidrā k sakot, skaitīt ā tri no
galvas, skatīdamies paslepen papīrā tad, kad sajuka vai kad nevarēja atķ ert:
«Cienījamie kungi, godā jamā s valdības un mīļi viesi!
Nevajadzēs nemaz vairs stā stīt un tulkot, bet to jau zinā s ikkatrs no bērna kā jas, ka dievs
radīja cilvēku daiļā ku un augstā ku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam
valdīšanu par visu, kas rā pjas, skrien un peld, lai bū tu ar ragiem, spā rniem, kā jā m vai
ausīm, lai bū tu vai ū denī, vai apakš debesīm. Tā di valdnieki un kungi esam arī mēs,
slā taviešu un čangaliešu runas vīri līdz ar valsts valdībā m. Mēs, runas vīri un valsts
valdības, mēs padarā m visu, visu, kas vajadzīgs valstīm pie viņ u labuma un likumiem! Mēs
gā dā jam par ienā kšanā m un izdošanā m, mēs nospriežam par izmaksā šanu un pieņ emam
skolotā jus, mēs uzliekam valstīm galvas naudas[ 262 ] un apgā dā jam nabagus, mēs
atlaižam galvas naudu tiem, kuri nespēj maksā t, un ceļam skolas, visas vienā dā labumā , un
nerū pējamies par vienu vairā k nekā par otru, mēs pavēlam magaziņ ā labu labību iebērt un
nederīgo izņ emt, mēs, jā mēs, mēs darā m visu un valstīm pašā m atstā jam vienīgi tik
maksā šanas un kalpošanas. Cienīgi Slā tavas un Čangalienas saimnieku kungi! Kurš nezin
mū su valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru? Kurš nezin, cik rū pīgi viņ i — mēs —
gā dā jam par valsts labklā šanos? Mēs nospriežam un liekam pat vasaru pievest materiā lu
pie valšķ u jeb pagastu ceļamā m ēkā m. Kurš nezin, ka mēs neskatā mies nedz uz laiku, nedz
uz dienā m, bet tikai uz valšķ u labumu? Kurš zin no jums, cienīgi čang... nē, slā taviešu un
čangaliešu saimniekiem, ka pagasta likumos stā v, ka mēs, runas vīri un valšķ u valdnieki,
varam dabū t medaļu pēc tam, kad esam nostā vējuši divi laikus amatos? Man ir likumu
grā matiņ a mā jā , un to es varu parā dīt kaut kuru dienu. Kurš nezin, ka mēs, abu slaveno
pagastu amatu vīri, esam nogā juši gandrīz visi vairā k nekā divi laikus amatos, bet neesam
neviens medaļu nedz prasījuši, nedz arī dabū juši? Mēs gā dā jam tik par valšķ u godu un
labumu, bet nevis par savu. Kurš nezin, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam
nosprieduši dot mērnieka cienīgam tēvam pie mērīšanas no valsts dienas? Un nevis par
velti, bet par maksu. To es daru zinā mu, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam
rū pējušies ne vien par dienu izdošanu, bet arī par maksas saņ emšanu. Tur bū s naudas
tū kstošiem! Apskaitā t vien paši, Slā tavas un Čangalienas saimnieku kungi, cik tur nesanā ks
par visiem kopā , kad ikkatrs bū s nokalpojis kā du divdesmit dienu un dabū s divdesmit
vienu un pus kapeikas par dienu maksas! Cik tur neiznā ks par abā m valstīm kopā un cik
ikkatram saimniekam? Tur bū s, ticat droši, nasta naudas! Tad redzat nu, kā du lielu naudu ir
nopelnījušas abas valstis — Slā tava un Čangaliena — caur mums, runas vīriem un valsts
valdībā m! Gods un slava mērnieka cienīgam tēvam, ka viņ š izmaksā jis visu uzticīgi, grasi
pie graša un nav vis lū kojis tikpat slā taviešiem, kā arī čangaliešiem tā sapelnīto naudu kaut
kā atmā nīt. Bet par visā m lietā m atzīsim ar slavu mērnieka cienīga tēva goda prā tu pie tā ,
ka viņ š ir turējis cieti savu vā rdu un izdevis goda maltīti visiem Slā tavas un Čangalienas
saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejai un dažiem no viņ as uzaicinā tiem mielasta
pušķ otā jiem. Arī šis brangais mielasts ir valstīm nā cis vienīgi tik caur mū su, tas ir, runas
vīru un valsts valdības gā dā šanu. Lai arī ir laba daļa — un kad viņ a bū tu vai lielā kā daļa —
Slā tavas un Čangalienas saimnieku, kas no šā jaukā goda brīža, kurš paliks mums visiem
ilgi, ilgi piemiņ ā , atrā vušies, it kā mērnieka cienīga tēva žēlastību un mū su, runas vīru, kā
arī valsts valdību rū pīgu un laipnu gā dā šanu nicinā dami, tad par to tomēr nekas, jo mū su
pusē paliek viss svars un liegt neviens viņ iem nav liedzis nā kt; bet, kam bū s pēc žēlums,
mums par nā kumu vai viņ iem par nenā kumu, to rā dīs laiks, bet tomēr, cienīgi kungi un mīļi
viesi, es iedrošinos jau tagad domā t, ka mū su pusē nožēlošana nekritīs, tā pēc mums par
viņ u nenā kšanu nav vajadzīgs nemaz noskumties.
Lai tad skan «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam tā dēļ, ka viņ š nav slā taviešiem un
čangaliešiem pie mērīšanas nokalpoto dienu maksas kaut kā atmā nījis, bet izdevis, kā
solījis, arī goda maltīti, — tā pat mums, runas vīriem un valsts valdībā m, kas esam ne tik
vien tā s dienas nosolījuši un goda maltīti pierunā juši, bet esam arī atbildīgi tikpat par tā s
pierunā tā s goda maltītes dabū šanu (jo to jau patlaban baudā m), kā arī par nokalpoto dienu
izmaksā šanu caur valsts valdībā m, jo še tad īsti parā dā s valsts valdību krietnums un runas
vīru svars, tā pēc «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam, slā taviešu un čangaliešu valsts
valdību krietnumam un runas vīru svaram!»
Bisara pulks sita plaukstas un kliedza «bravo!», «urā !», Pietuka Krustiņ š dziedā ja ar citiem:
«Augsta laime tiem — tā m!» — kas viss sacēla negantu, mežonīgu troksni.
«Kas tā par komiteju, ko viņ i tur vienā di daudzina?» Feldhauzens jautā ja kā diem
valdiniekiem.
«Mums, cienīgs tēv, arī nav par to nekas zinā ms, jo visu to dzirdam tagad tik pirmo reizi,»
tie atbildēja.
Pa to laiku bij čangalieši gandrīz jau visi paēduši, no galdiem uzcēlušies un taisījā s, jautri,
mīlīgi runā dami, uz pīpēšanu. Slā tavieši, kuri, kā zinā ms, nebij nenieka ēduši, sēdēja vēl pie
galdiem, nemierīgi apkā rt skatīdamies. Mērnieka saime sā ka nokopt galdus un likt visas
galda lietas pie malas uz projā m sū tīšanu, atstā dama tik vien alus un brandvīna traukus.
Gan viņ i, tā sēdēdami, mēģ inā ja kavēt laiku ar dzeršanu, bet tas vien vairs daudz
nepalīdzēja, jo šis darbs bij jau drusku panicis, tā pēc, jo ilgā k sēdēja, jo lielā ks nemiers bij
pie viņ iem nomanā ms: daži sā ka jau savā starpā un ar savā du nopietnību čukstēt. Ķ encis,
kuram brandvīns, bairīts un kā posti bij īgnumu izdzinuši, atradā s atkal savā jautrā dū šā un,
ar savu rīksti ap galdiem staigā dams, kliedza: «Slā tavieši, cik ilgi jū s te sēdēsat pie galdiem,
kā medus gaidīdami? Vai kā postu netika vēl diezgan un vai neesat vēl sēdēdami
atdzērušies, ka neceļaties kā jā s!»
«Tā ir akurā t mū su pašu zinā šana,» Švauksts lepņ i atbildēja, papirosu pīpēdams.
«Nu tad sēdat arī — labi izsēdā ties,» Ķ encis, projā m iedams, norū ca, «jo tagad ir, kā sacīt
jā saka, brīvestības laiki un var sēdēt, cik ilgi kurš grib.»
«Kas te ir, Prā tniek, Bisar, vai bū s arī kas vai nebū s?» daži slā tavieši, kurus bij Prā tnieks ar
Bisaru īpaši pierunā juši neēst, sā ka nepacietīgi jautā t.
«Bū s jau gan laikam,» Prā tnieks, uz trauku nokopējiem skatīdamies, atbildēja, bet varēja
nomanīt, ka viņ š grib citus tik vien mierinā t un ka pats jau stipri šaubā s par to, ko citiem
liek ticēt. Tomēr šā da mierinā šana vairs nekā nepalīdzēja, jo ikkatrs sā ka saprast un
pā rliecinā ties, ka piepildīties viņ a vis nevarēs tā pēc, ka vairā k par ēšanu neredzēja nekā
gā dā jam, bet visu veda tik projā m. Par to tad acīmredzot sacēlā s slā taviešu starpā ap
galdiem savā da kurnēšana, nemierīga čukstēšana un pat jau sirdīšanā s. Prā tnieks, laikam
manīdams, ka labi nebū s, un gribēdams bēgt no kauna, uzcēlā s un nogā ja turp, kur pie īpaša
glīta galda sēdēja mērnieks, viņ a palīgi, pagasta tiesu un valdību locekļi, kaut ko labā ku
dzerdami, kā citi sacīja, un cigā rus pīpēdami, kuru stā vēja vesela kastīte uz galda. Tiem viņ š
mēģ inā ja pievienoties ar runā šanu un dabū t pie šā lielmaņ u galda vietu, it kā negribēdams
bū t daļinieks un ne vēl pat rīkotā js pie tā tukšā loma, kā du, kā redzams, slā tavieši un visa
viņ a partija vilka.
Citi vēl sēdēja nemiera pilni kā du brīdi pie galda, runā dami arvienu diktā k un piktā k, līdz
pēdīgi Pietuka Krustiņ š un Švauksts sarunā jā s iet pie mērnieka saimnieces, kura darbojā s
savrup līdz ar kā diem citiem, traukus sakopdama, solīdamies ar līkumiem no viņ as izvilkt
un izzinā t, vai nā kšot vēl kā di ēdieni vai ne. Drekberģ is, to dzirdēdams, taisījā s iet līdz un
arī aizgā ja, kaut gan Pietuka Krustiņ am tas īsti nepatika, un Švauksts, to manīdams, izrā dīja
arī nepatikšanu, izturēdamies arvienu par Drekberģ i augstā k un viņ am uzsaukdams: «Was
kom du unser mit!»
«Un was kom du atkal unser mit?» Drekberģ is kliedza pretī un tad pēc sava ieraduma ar
Š vaukstu mēdījā s: «Ē ē!»
«Ol du deiwel! Ē st gribas tā , ka jā rij gandrīz vai mēle nost,» Švauksts, Drekberģ ī vairs
neklausīdamies, izsaucā s.
«Nekas, nekas,» Drekberģ is teica. «Tad bū s smalkiem ēdieniem jo labā ka garša.»
Pietuka Krustiņ š neteica nekā , bet rija vien pieticīgi slienas uz dibenu.
Saimniece viņ iem atbildēja, ka bū šot viss, kas solīts, tik lai gaidot vien droši un nešauboties;
tomēr tagad viņ as vā rdi skanēja tā un viņ as vaibsti bij turklā t tā di, ka pat visi trīs izpētītā ji
un viņ u starpā arī pats Drekberģ is sā ka saprast un spriest, ka mā not vien, kaut gan agrā k ne
Prā tnieks nebij varējis to nojēgt. Viņ i nosprieda visi trīs, ka tagad nevarot darīt nekā cita kā
tik uzņ emt pēc programmas dancošanu, lai caur to tā s domas un gaidīšana izjū kot, citā di
varot iznā kt šā da izmā nīt likšanā s un veltīga gaidīšana visiem slā taviešiem par kaunu un
izsmieklu, ja vēl pēdīgi saceļot paši savā starpā troksni un darot tā arī citiem savu
misēšanos zinā mu. Turklā t Pietuka Krustiņ š nožēloja, ka caur šo lietu izjū kot visa «augstu
laimju» jeb toastu saukšana, uz ko viņ š bijis īsti sataisījies.
Tā spriezdami un runā dami, viņ i sagā ja visi trīs pie galda un sadzērā s pa tā m dusmā m vēl
labi bairīša; tad Pietuka Krustiņ š lika Drekberģ im sazvanīt, bet pats kā pa uz tribīni un
pasludinā ja — programmā lasīdams —, ka patlaban iesā kšoties nā košais priekšmets —
vispā rīga dancošana sentēvu garā , proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas
direktora Bisara kunga un vadīta no danču direktora Drekberģ a kunga.
Drekberģ is izskrēja tū liņ noras vidū un, rokas plaukšķ inā dams, sā ka saukt: «Lū dzu kungus
uz franksēzi!» To vā rdu «franksēzi» viņ š izrunā ja ļoti cēli caur to, ka lika runā šanas svaru
uz priekšpēdējo vā rda locekli jeb uz «ē», izrunā dams viņ u it garī, šauri un it kā ar ielīkumu.
Čangalieši, kuri bij dū šīgi paēduši un ar garšu sadzērušies, atradā s tagad itin priecīgi jautrā
garā . Viņ i sā ka tū liņ un bez kavēšanā s lasīties uz dancošanu noras vidū , kurš pie galdu
taisīšanas bij atstā ts šai vajadzībai klajs. Ķ encis bij noglabā jis jau cepuri ar visu zaļo krustu
kabatā , aizspraudis savu kā rtībnieku priekšnieka rīksti aiz zā baka stulma un sēja ap galvu
sarkanu zīda lakatu, kuru bij laikam uz to mā jā sievai izvīlis. Citi, kuriem bij arī uzdots iet
pie dancošanas par sieviešiem, darīja tā pat. Kaut kā di čīgā tā ji, kurus sauca ne tik vien par
muzikantiem, bet Pietuka Krustiņ š pat par oršesteri, taisīja troksni, un čangalieši rīkojā s
čakli vien uz darbu. Drekberģ is piegā ja arī pie pieminētā lielmaņ u galda un, ērmīgi
nolocīdamies, kā arī laipni smīnēdams, uzaicinā ja visus, kas pie tā sēdēja, tā pat kā citus:
«Lū dzu cienīgus kungus uz franksēzi!»
Palīga mērnieki sā ka smieties un zobot, bet Feldhauzens nedz smējā s, nedz arī runā ja, tik
vien skatījā s Drekberģ ī, it kā jautā dams: «Vai tas cilvēks ir arī pie pilnas saprašanas?» Kad
Drekberģ is bij savu uzlū gumu izsacījis un atkal ar dancmeisterīgu veiklumu aizgā jis uz
noras vidu, tad Feldhauzens prasīja vā ciski jauniem kungiem, kas tas bijis par ķ ēmu.
«Tas ir kā ds skroderis,» kā ds jaunskungs atbildēja.
Lai gan Pietuka Krustiņ š, Švauksts un Drekberģ is domā ja, ka slā taviešiem caur dancošanu
aizmirsīšoties visa smalko ēdienu gaidīšana un viņ i apmierinā šoties, tad tomēr tā vis
nenotika, bet turpretī pavisam otrā di. Slā tavieši bij gan jau sacēlušies no galdiem, bet
stā vēja pū ļos, celdami arvienu skarbā ku un niknā ku troksni. Viņ iem bij īsti divējā das
dusmas: pirmkā rt, ka nedabū ja paēst un, otrkā rt, ka bij tik nejēdzīgi izmā nīti. Viņ u starpā
atradā s arī daži, kuri apgalvoja, ka tas esot darīts tīši, un caur to viņ u niknums sacēlā s jo
drīz un augstu, tā ka pēdīgi apņ ēmā s to zinā mo valodu izplatītā jus un pierunā tā jus, lai no
pirmā ēdiena neēd, tū liņ uz vietas visu priekšā pā rmā cīt, ja negā dā , ko solījušies, jo tagad
viņ u dēļ esot jā mirst badu, tā pēc ka dažam nu vajagot iztikt gandrīz visu dienu bez ēšanas.
Ja viņ i nebū tu piestā stījuši tā du nieku, tad bū tu visi paēduši kā postu tā pat kā čangalieši un
bijuši pilnā mierā , bet tagad nu nedabū jot nekā . Un dažs labs, uz goda mielastu taisīdamies,
neesot šodien ir pieci kumosi baudījis.
Visas šā s valodas gā ja tik klaji, plaši un dikti, ka arī čangalieši sā ka pēdīgi noprast slā taviešu
kaiti un viņ iem apsmieties, kas tos satricinā ja jo vairā k, tā ka viņ i gā zā s patlaban sasā ktai,
neizprotamai un neredzētai dancošanai vidū , meklēdami rokā visupirms Švaukstu un
Bisaru, jo šis pēdējais, nedienas paredzēdams, bij meklējis drošības čangaliešu un it īpaši
dancotā ju vidū . Abi meklētie bij drīz atrasti un sagrā bti cieti. Divi kratīja Švaukstu pie
krū tīm un kliedza: «Dod šurp tā s zaftes, kuras spieduši vilisti ar varīzejiem somu stabulēs
Kaparnaū mā , citā di tu izjuksi gabalos kā aknas!» Divi citi raustīja Bisaru — viens pie
krū tīm, otrs pie muguras, kliegdami: «Kur ir tie krokodiļu pū šļi ar groku, kurus atveduši jau
ar Nīlupes zirgiem līdz kaligrā fijai?!» Bisars nelaida nekā da trokšņ a laukā , bet mēģ inā ja
turēties pretī un sacīja: «Vai es biju pirmais, kas tā runā ja? Ejat meklējat šā s valodas
iesā cēju rokā , bet mani liekat mierā .» Turpretī Švauksts, kuru bairītis bij pacēlis jau taī gara
pakā pienā , kurā viņ š nemēdza vairs skaidras valodas runā t, vā rījā s lielmanīgi, buldurēdams
kā katls, un pēdīgi sā ka kliegt: «Valdīšana, ļaudis, glā bjat, glā bjat!» Ķ encis, to dzirdēdams,
uzgrū da tū liņ cepuri ar visu zaļo krustu galvā , tā pat sarkanam lakatam virsū , un skrēja
Š vaukstu pestīt, jo viņ am bij tas par prieku, ka nepagā ja vakars bez šā diem gadījumiem,
kuros viņ a, kā kā rtībnieku vecā kā , it īsti vajaga. Ķ encis labi zinā ja, ka tirgus sargam arī ir
jā iet vidū , kur redz kaujamies, tā pēc likā s ar joni vienam Švauksta kratītā jam mugurā .
Drekberģ is turpretī turēja sevi šaī brīdī un šaī lietā par īsto valdinieku, tā dēļ negribēja
palaist šā brīža, kurā var savu spēku izrā dīt, veltīgi, garā m. Viņ š skrēja taisni pie lielā kā
pū ļa klā t un deva pliķ i pašam pirmam, kurš gadījā s priekšā . Šis pliķ is tika Ķ encim pa
sarkano lakatu tanī vietā , kur apakšā atradā s pretī labā auss un labais vaigs. Ķ encis palaida
Š vauksta kratītā ju piepeši vaļā , atsitā s atpakaļ un, Drekberģ i ieraudzījis, metā s viņ am virsū ,
iekliegdamies: «Ak tā , puis, vai kauties!?» Drekberģ is sā ka bēgt, bet Ķ encis viņ u panā ca un
notvēra pie rokā m no muguras un saturēja, kaut gan Drekberģ is spā rdīja viņ u atpakaļ ar
zā bakiem un sita ar pakausi pa krū tim, ka dimdēja vien.
Š is savā dais troksnis bij aizsniedzies arī līdz lielmaņ u galdam. Daži valdinieki piecēlā s un
aizsteidzā s veikli uz nemiera vietu. Dzirdēdami, ka Drekberģ is kā vies, un redzēdami viņ u
jau saņ emtu, nosprieda to nosū tīt tū liņ uz kalnu drošā vietā līdz rītam, lai turpmā k nebū tu
jā baidā s no miera traucēšanas šinīs viesībā s. Kā rtībnieki ķ ērā s ar prieku un dū šu tū liņ pie
darba, aizvezdami danču direktoru, kurp vajadzīgs, kaut gan viņ š spā rdījā s, kliedza un
trakoja cik spēdams un kaut gan pēdīgi no pašas muižas bij viņ a vā ciskā sirdīšanā s
dzirdama: «Škandal maken in mein bal! Donner veter kanaļ! Sabak, unsvat, deivel! Vart,
vart!»
Š vauksts, kurš, bū dams kā rtībnieks, gā ja arī pie Drekberģ a aizvešanas līdz un bā rā s viņ am
vā ciski pretī: «Klus', du, škandalmaker! Furt pad arest nach — nach cietum!»
Tagad caur šo notikumu gan nobeidzā s slā taviešu dumpīgais nemiers, kura cēlā ji bij
priecīgi, ka tā ļā kas izmeklēšanas neturēja, un tikpat Bisara, kā arī Švauksta nesauca vairs
neviens pie atbildības par apsolītiem, bet nedabū tiem brīnišķ iem ēdieniem un dzērieniem.
Dancošana turpretī caur viņ as direktora aizvešanu vis neiznīka, bet palicēji izvadīja to galā ,
kaut gan drusku savā dā kā rtā jeb tik savā dā vā rdā .
«Tas ir labi, ka tā posta driganta vairs nav,» Ķ encis sacīja, staigā dams tā pat ar cepuri virs
sarkanā lakata. «No viņ a dančiem nevarēja arī cilvēks tikt gudrs.Velns zin kas par vā rdiem,
kas par dancošanu! Citi spēlē prepranksi ar kā rtīm[ 263 ], bet šis gribot dancot ar
dancošanu. Ne redzēts, nedzirdēts! Puiši, laidīsim papriekšu krusta danci un tad apaļo!
[ 264 ]»
Ķ encim piebiedrojā s gandrīz visi čangalieši un sā ka lēkā t kā redzēdami pilnā spēkā , tik vien
slā tavieši bij vēl allaž saīguši un bez dū šas, jo viņ i nebij nekā ēduši, tā dēļ arī nevarēja, kā
paši sacīja, nenieka iedzert. Vēlā k atveda no muižas vēl kaut ko uzkošanai, pie kā slā tavieši
steidzā s klā t itin čakli, un, kad arī dzeramā netrū ka, tad uz beigā m radā s tā pat viņ iem arī
jautrums un dū ša, kur klā t Drekberģ is līdz ar visiem tiem nemiera notikumiem bij drīz un
pilnīgi aizmirsts.
Pa to starpu atnā ca un lielmaņ u galdam piebiedrojā s arī Raņ ķ is, kura līdz šim trū ka. Tiem,
kuri pazina šo vīru caur ilgā ku kopā dzīvošanu tuvā k, viņ š krita tagad caur savā du un
neierastu izturēšanos acīs: viņ a skatīšanā s bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga,
kamēr citā m reizēm tik vien noslēpta un neuzticama, sejs dziļi nobā lis, rokas aukstas un
gandrīz drebošas. Viņ a melnie, smalkas drā nas virssvā rki — jo apģ ērbā Raņ ķ is nesā s itin
spodri un glīti — bij, kā likā s, caur kā du īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti. Kaut gan
nevienam nebij iemesla viņ u tik cieti uzlū kot, tad tomēr darba biedri nevarēja palikt
neprasījuši, kur viņ š bijis un kas kaitot, jo neizskatoties īsti lā gā , uz ko Raņ ķ is atbildēja, ka
braucot trū cies zirgs, sā cis skriet, tā ka beidzot gā zdamies abi ar braucēju tikko
nenositušies. Turpat tad esot saburzījušies virssvā rki un no tā m pašā m bailēm neesot arī
vēl pats atpū ties. Tā pēc ka šī lieta nebij nevienam nekā dā īpašā svarā , tad arī neviens par
viņ u vairā k nedomā ja un tā ļā k nejautā ja, tik vien pa brītiņ u kā ds Raņ ķ a biedris parā dīja
viņ am pie spodri baltas krekla aproces mazu asiņ u traipekli, pieminēdams, ka tas bū šot
cēlies arī laikam taī pašā nelaimes brīdī, ko Raņ ķ is apstiprinā ja. Bet, kā ds bij pie tā viņ a sejs,
un vai biedrs, viņ u apskatīdams, neiztrū ktos, to vērā likt nebij nedz vajadzības, nedz cēloņ a,
un tas nenā ca arī nevienam prā tā .
Pietuka Krustiņ š, kurš bij arī iespiedies vidū pie lielmaņ u galda, sazvanīja no tribīnes un
uzaicinā ja cienīgu publiku iet viņ am līdz atkal komitejas sastā dītā programmā vienu soli
tā ļā k caur piebiedrošanos ar dziedā šanu pie tā s dziesmas, par kuras proponēšanu un
sacerēšanu devis nupat no programmas tuvā kas ziņ as un kuru nu viņ š patlaban izsacīšot,
ko arī tū liņ darīja, uzaicinā dams dziedā t pēc tā meldiņ a «Rīga dimd» utt.
     Nora dimd, nora dimd,[ 265 ]
Kas to noru dimdinā j?
     Slā tavieši, čangalieši,
Tie to noru dimdinā j.
     Div' mā siņ ā m kā zas dzēra,
Kam diženi bā leniņ .
     Tā ļu gā ja viņ u slava,
Tā ļu viņ as daudzinā j.
     Paši visi vienprā tīgi,
Visi dziesmas skandinā j.
     Tik bagā ta kā zu goda
Senu, senu neredzēj.
     Visiem tika miežu alus,
Visiem rudzu brandavīns.
Pietuka Krustiņ š, šo dziesmu izsacīdams, sita ar sarullētu papīru takti, pēc kuras dziedā ja
patiesi gandrīz visi ar īpašu dū šu līdz, arī daži jauni kungi un pat Raņ ķ is, kurš bij arvienu
ļoti nevienā ds — gan domīgs, gan priecīgs —, lika brīžam savu jauko balsi atskanēt. Citā m
reizēm, Feldhauzenam klā t esot, viņ š dzēra allaž itin maz jeb mēreni, bet šoreiz, visiem par
brīnumu, neizšķ īra nekā .
Pietuka Krustiņ am no tribīnes nokā pjot, atskanēja atkal Bisara vadīšanā tā da
plaukšķ inā šana, «bravo!» un «urā !», ka bij jā tur patiesi ausis cieti. Lai gan tribīnei bij tik trīs
pakā pņ i vien, tad tomēr nokā pšana Pietuka Krustiņ am gā ja ļoti ilgi, jo viņ š ne tik vien
nesteidzā s, bet spēra soļus ar nodomu ļoti lēnā m, svarīgi un turēja papīrus rokā , lai publika
var labi ievērot, kam īsti tā lielā pagodinā šana skan.
Kad troksnis bij nostā jies un Pietuka Krustiņ š arī no tribīnes nokā pis, tad viņ u apstā ja liels
pulks slā taviešu un čangaliešu ar slavēšanu un glaimošanu.
«Tas bij atkal varens gabals!» — tā kā ds no ievērojamā kiem izsaucā s. «Tik žēl, ka drīz
nobeidzā s, jo tā du varētu dziedā t visu mū žu un nepiekustu.»
«Man bij gan tā dziesma labi garā ka,» Pietuka Krustiņ š pā rmetošā balsī atbildēja, «bet
vajadzēja viņ u paīsinā t tā dēļ, ka šis mielasts nav vis diemžēl tā ds, kā ds bij dzirdēts un
gaidīts. Visu lielā ko daļu, kura zīmējā s tuvā k uz pašu mielastu, bet tagad nesakrita ar viņ u
kopā , atmetu. Uzmanīgā kie klausītā ji bū s gan nopratuši un nomanījuši, ka šī dziesma strupi
nobeidzā s un ka pēdējais pantiņ š viņ ai ir sacerēts nupat ar steigšanos un ar vajadzību. Šā s
pašas lietas dēļ aiziet bojā arī mani uz šo dienu nopietņ i izstrā dā tie toasti.»
«Ak, tas ir ļoti žēl, ka nedabū jā m visas izdziedā t!» kā ds no pulka izsaucā s.
«Jā , cienīgi kungi, es tur nevarēju nekā līdzēt,» Pietuka Krustiņ š atbildēja ar svarīgu
nopietnumu, «man pašam arī nepatikā s savu sacerējumu sabojā t, bet vajadzība to prasīja.
Kas šaī lietā īsti apvainojams, to atbildēt, cienīgi kungi, nav mans pienā kums.»
«Bet vai jū s nevarētu norakstīt mums visu to dziesmu par piemiņ u šai dienai?» daži jautā ja.
«Š ī diena, puis, paliks piemiņ ā arī bez dziesmas norakstīšanas,» Ķ encis ļoti laipni sacīja, «jo,
kas liels bijis, tas, kā sacīt jā saka, liels paliek tā pat no sevis uz visu mū žu, lai vai raksta vai
neraksta.»
«Jā , to apsolīt, mīļie tautieši, manīm nā kas grū t,» Pietuka Krustiņ š, Ķ encī nemaz
neklausīdamies, ar lielu svaru atbildēja, «jo darba man ir daudz — es nespēju atbildēt jau
vēstuļu vien visiem tautiešiem un tautietēm. Šī pati goda maltīte ir prasījusi man ļoti pulka
spēku un laika, tā pēc ka gandrīz uz maniem pleciem vien stā v viss komitejas darbs un
gā dā šanas, lai nu gan to prezidenta godu nes kas nesdams, jo es pēc viņ a nesniedzos: man ir
liktenis lēmis strā dā t, bet nevis dzīties pēc skaņ as slavas.»
Pēc tam iesā kā s un pastā vēja labu brīdi spēkošanā s dzeršanā , caur to noplaka labi bairītis
un pieauga līksmība un jautrība viesu starpā . Ķ encis, arvienu dzerdams, runā ja jautrā dū šā :
«Kad ir pie rokas, tad, kā sacīt jā saka, iedzer, kad nav — iztiec, beigta lieta. Meklēt viņ a
neviens neies.» Daži sā ka spriest un lielīties par to, cik varenas valstis esot Slā tava un
Čangaliena, jo kur gan vēl bū šot tik daudz un tik mazu saimnieku vienkop? Un tomēr bada
nā vē vēl neesot neviens nedz miris, nedz arī mirstot, lai bagā tība bijusi vai nebijusi. Kamēr
lielīja abas valstis kopā , tikā m turējā s arī paši vienkop, bet, līdz sā ka drusku šķ irt, tad šķ īrā s
arī paši lielītā ji divi pulkos. Slā tavieši cēla augstā k Slā tavu, čangalieši — Čangalienu:
vieniem bij lielā ka un līdzenā ka kapsēta, garā ki krogi, jauns tiesas ērglis, platā ki ceļi,
sausā kas pļavas un rupjā kas kaņ epes, otriem valsts mā jai viens skurstenis vairā k, pilsēta
tuvā k, baznīcā upuriem garā ki kā ti, pašiem baltā ki zirgi un lielā s zortes auzas.
Lielīšanā s veicā s vēl itin spēcīgi, kad Pietuka Krustiņ š sazvanīja un pasludinā ja, ka pēc
programmas kā rtas runā šot tagad ordonances direktors un komitejas asesors Ķ enča kungs
par taisnīgu zemes dalīšanu regulā cijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu,
kā arī par viņ a nozīmi kultū rhistorīgā ziņ ā .
«Vai velns!» Ķ encis bailīgi iesaucā s. «Nezin kā ies, kā neies, jo mute sā ka sausa vien mesties,
kad izdzirdu, ka jā runā bū s. Man ir prā ts laist gandrīz vai kā jas vaļā .» To sacīdams, viņ š
taisījā s līst pū lim cauri un doties projā m, bet citi viņ u apturēja un uzgrū da uz tribīnes, no
kuras gribēja skriet vēl pa otru pusi nost, bet tur viņ u atspieda pats Pietuka Krustiņ š
atpakaļ. Tā tad Ķ encis, redzēdams, ka glā bšanā s vairs nekur nav un ka no runas turēšanas
izbēgt nevarēs, sā ka ar visu baiļu nesamaņ u runā t, kaut gan labu brīdi nevarēja nekā
saprast, ko grib sacīt, jo pēc ikkatra vā rda kā sēja un likā s rijot kaut ko uz dibenu, it kā kad
kas bū tu kaklā iespiedies. Pēdīgi tomēr sā ka rasties kā ds nekā ds vā rdu sakars: «Kā sacīt
jā saka, liela mīlestība ir pā rņ ēmusi grēcīgā s pasaules nesaderību, un tie četri zemes vēji
pū š, kurp katrs grib, lai nā k no kura stū ra kurš nā kdams šaī iznīcībā un raudu ielejā ; kā
sacīt jā saka, jo cik vairs trū kst, ka mērnieka cienīgs tēvs ēstu līdz ar čangaliešu un
slā taviešu lielmaņ iem, kā sacīt jā saka, vienu kumosu, jo dzert jau dzer tikpat kā no vienas
glā zes. Kurš čangaliešu vai slā taviešu saimnieks var sacīt, ka viņ š ir palicis bez zemes? Vai
nevarētu kā ds aizmirsties, ja, kā sacīt jā saka, vērā likšanas trū ktu? Mērnieka cienīgam
tēvam ir visi zinā mi un stā v sarakstīti tā pat kā taī dzīvības grā matā viņ ā saulē, kur nebū s
vairs nedz raudā šanas, nedz zobu trīcēšanas kā šeitan galējā tumsībā .» Pie šiem vā rdiem
Ķ encis taisījā s ar varu raudā t, bet asaras nenā ca, kaut gan pats neganti saviebā s un pēdējos
vā rdus izsacīja jau ļoti rauduļainā balsī. Slaucīties tomēr viņ š slaucījā s labi ilgi, pagriezā s
pie malas, izšņ ū ca degunu un tad runā ja atkal no jauna: «Kā sacīt jā saka, kad mērīšana ir
taisna un bez viltības, tad taisnības ir diezgan, jo vai šaī vasarā , paldies žēlīgam dievam, ir
bijuši čangalieši Slā tavas cietumā , kā sacīt jā saka, tā pat kā pirmos laikos Īzaka dzimums
Bā beles torņ a cietumā par iedzimtiem grēkiem?[ 266 ] Vai, kā sacīt jā saka, pašiem
nabadzīgiem un mazā kiem saimnieciņ iem, kuri nav bijuši nekā dos valsts amatos, nevaid
iedotas liekos gabalos pašas labā kā s pļavas, kur zā le līdz ū znīcai[ 267 ], lai pļauj bērnu
bērni raudā dami, kā sacīt jā saka, žēlastības asaras? Ja dievs dos tik vien mīksnējus gadus,
tad maizes pieaugs, lai ēd, cik kuram gribas, kā mū su Pā vula kā zā s. Palū ko vien, tagad pat
jau, kā sacīt jā saka, dažs zirgu noturēt vairs nevar.» Še Ķ encim uznā ca laikam bailes, ka ir
noklīdis pie pasaulīgā m lietā m, tā dēļ sā ka atkal piepeši runā t savā rauduļainā balsī. «Jo
kurš gan ir gā dā jis šovakar par savu dvēseli? Kā sacīt jā saka, dažs stā v še varbū t pēdējo
reizi šaī svētku priekā un nezin, cik kurš vairs dabū sim grēkot.» Te Ķ encis sā ka šņ ukstēt un
raudā t visā spēkā  — rā dīdams, ka aiz raudā m nespēj vairs runā t, kaut gan muti ļoti plā tīja,
tā dēļ Bisars, kurš bij gaidījis jau labi ilgi uz beigumu, deva savam pulkam zīmi, un, zinā mam
troksnim atskanot, Ķ encis nogā ja, asaras laucīdams un stipri līgodamies, no tribīnes.
Runā tā jam nokā pjot, dažs sacīja: «Ķ encim iekšā ir, bet ā rā nenā k!» Cits atkal: «Laba jau,
bā liņ , daudz nevajaga.»
Gandrīz visi viesi bij jau stipri, gudri un bagā ti, tā ka pie pilnīgas norimšanas viņ us nevarēja
vairs piedabū t nedz caur zvanīšanu, nedz caur dziedā šanu, nedz caur runā šanu, jo runā t un
dziedā t gribēja ikkatrs par sevi un citā labprā t neklausījā s neviens.
Pietuka Krustiņ š, redzēdams, ka laiks ir jau labi notecējis un publikas vērība krietni
izgaisusi, bet no programmas vēl gandrīz lielā kā daļa pā ri, ieturēja ar Ķ enci, Švaukstu un
citiem, kā pats sacīja, no jauna drusku dū šu, sazvanīja, pasludinā ja, ka pēc programmas
nā kot tagad kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedā tas no kuratorijas prezidenta un
komitejas aktuarijusa, — tad, noras vidū izgā jis, sā ka dziedā t, ar rokā m ķ ēmodamies un
dažā di ā kstīdamies.
Kā ds vecis, Pietuka Krustiņ am dziedot, izsaucā s pilnā balsī: «Raug, kur ir kuplejas! Šinīs
kuplejā s ir prā ts un saprašana iekšā , bet nevis tanīs, kuras iespiestas rakstos un kuru
sarakstītā jus un dziedā tā jus tik daudz slavē. Tā s ir tik pelavas un puiku darbs pret šā m,
kuras nā k no dziļa vīra prā ta un kā du neatradīs pa visu gubermangu.»
Kā dā citā stū ri arī daži viesi uzslavēja Pietuka Krustiņ a gara spēkus, bet tik vien drusku no
citas puses.
«Jā , brīnums gan, kā tā s gara dā vanas ir cilvēkiem izdalītas!» kā ds vecīgs vīrs, Pietuka
Krustiņ ā klausīdamies, iesaucā s. «Dažam nav viņ u tikpat kā nemaz, bet citam, it kā šim
pašam Pietuka Krustiņ am, atkal bez ziņ as. Viņ am veicas viss! Te viņ š runā bērēs vai citur
kā dā svētā brīdī par Jēzu tā , ka ir pašam birst asaras, un, kad pēc tam dabū vien pasēdēties
ar citiem viesiem pie galda, tad rauj atkal, tā pat kā tagad, tā das dziesmas vaļā , par kurā m ir
miroņ i smietos, ja dzirdētu. Es skaitu, ka viņ š ir gudrs uz visā m pusēm.»
«Brīnuma lietas jau šos laikos redzam un dzirdam gan arvienu vairā k nekā tad, kad mēs
augā m,» kā ds cits atbildēja. «Man stā stīja pilsētā kā ds zaldā ts, kurš nupat atnā cis no poļiem,
ka tagad esot izdomā ts tā ds smērs, ar kuru varēšot smērēt visu: acis, zā bakus, matus, zirgu
lietas — ar vā rdu sakot, visu. Šā di paši gudrinieki tad izgudro gan neredzētus smērus, gan
citu visu un paši arī der visā s vietā s.»
Pietuka Krustiņ a kuplejas mantoja tā du patikšanu, ka viņ š pats atzina par savu pieklā jības
pienā kumu dziedā t viņ as vairā k reižu no vietas, jo plaukšķ inā šanas un saukšanas netrū ka,
kaut gan no ieceltā saucēju un plaukšķ inā tā ju kora nebij vairs atrodams arī ne pats vadonis.
Pēc dziedā šanas Pietuka Krustiņ š nogā ja atkal savā vietā pie lielmaņ u galda, kur citi viņ u ar
slavu pavisam apbēra un sauca ikkatrs, glā zi pasniegdams: «Sveiks!» — uz ko viņ am
vajadzēja atbildēt ikkatram: «Vesels!»
Tā sēdot un sveicinoties, Prā tnieks pa kā du brīdi iedomā jā s rā dīt jel reiz šovakar savu
komitejas prezidenta amatu, paskubinā dams Pietuka Krustiņ u steigties ar programmas
darbiem, lai varot tikt galā , jo laiks esot īss un darba daudz. Pietuka Krustiņ š lika to tū liņ
vērā un gā ja meklēt applaudisemangas direktoru uz runas turēšanu par ļaužu kā rtu
saderību un cilvēku mīlestību pasaules univerzumā , bet Bisars bij pazudis, tik vien daži
sacīja, ka viņ š guļot līdz ar Ķ enci savos ratos. Pietuka Krustiņ š gā ja priedēs iekšā meklēt,
bet pazuda pats arī kā Noasa balodis, un daži smējā s, ka taī pusē, uz kuru viņ š aizgā jis,
nemaz Bisara zirga neesot. Prā tnieks, nevarēdams Pietuka Krustiņ a sagaidīt, gribēja sū tīt
Š vaukstu un gā ja viņ u meklēt, bet neatrada, — tik vien daži sacīja, ka nesen viņ š uz tribīnes
kaut ko nesaprotamu buldurējis, bet pēc tam neesot vairs redzēts.
Š ī bij varbū t zīme, ka laiks ir doties no šā viesību šķ irsta ā rā , bet laikam neviens to
nenojēdza vai arī nelika vērā .
Piepeši atskanēja mežā visapkā rt kliegšana, brīkšķ ēšana un visā ds negants troksnis: cilvēki
ar aiztītiem sejiem un rungā m rokā s gā zā s iz meža laukā , satrieca vispirms laterņ us un
lampas,
tā ka acumirklī palika visi viesi tumsā , kuru starpā izcēlā s uz reizi baiļu kliegšana un
vaimanas, īsti ap lielmaņ u galdu, noplīkšķ ēja arī viens revolvera šā viens, un bij dzirdama
cilvēku dauzīšana ar rungā m. Drīz izklīda visi viesi, no uzbrucējiem triekti, pa malu malā m,
bet jo vairā k uz muižas pusi, kā no kliegšanas un cita trokšņ a varēja nomanīt. Taī pašā brīdī
atspīdēja arī ne visai lielā tā ļumā ugunsgrēks.
Otrā rītā bij Slā tavā liels nemiers un neaprakstā ma iztrū cinā šanā s, aiz kuras pazuda
pavisam vakarējais pēc goda maltītes piedzīvotais traucēklis, kurš gan nebij iztriecis
nevienam dzīvības iz miesā m, bet gan daudziem kā du daļu no veselības; pazuda arī
ugunsgrēks, kurš bij aprijis Prā tnieka klēti ar daudz mantā m; pazuda arī taī pašā naktī no
ganības nozagtie Bisara divi zirgi un daži citi negaidīti notikumi. Līdz ar visiem tiem
notikumiem bij Slā tavā  — laikam pa goda maltītes laiku — notikusi zā dzība pie pašā m
dā rgā kā m lietā m, kā das vien pa visu muižu atradā s un kuras apsargā t nebij tomēr nā cis
nevienam prā tā : izzagti bij no palīga mērnieku dzīvokļa jeb darba zā les visi jaunie Slā tavas
un Čangalienas ruļļi, kurus patlaban nā košā s dienā s pilnīgi pabeigtu taisīt. Mērniekam
Feldhauzenam, šo ziņ u dzirdot, tikko gandrīz neapstā jā s asinis, jo tie pazudušie papīra
gabali bij dažus desmit tū kstošus rubļus vērtībā un tanīs atradā s tagad lielā kā puse no visas
viņ a mantas.
Acumirklī valsts valdība iztrieca ziņ as pa visu valsti un arī uz čangaliešiem, lai ikkatrs
saimnieks valsts valdības, tiesas un runas vīru vadīšanā pā rmeklē uz viscietā ko savu zemi,
mežus, ēkas un ū deņ us; pats mērnieks un muižas valdība sū tīja ziņ as uz visā m telegrā fu un
dzelzceļu stacijā m, kā arī pie lieliem tiltiem un pā rcelšanas plostiem priekšā , pieminēdami
un aprakstīdami arī Bisara nozagtos zirgus, jo cēlā s domas, ka zaglis bū šot aiznesis ruļļus
uz viņ iem jā šus. Pateicības algas izsolīja mērnieks bez žēlastības tikpat par ruļļiem, kā arī
par pašu zagli un par abiem kopā .
Bez tam pavēlēja izmeklēt, kur katrs Slā tavas un Čangalienas iedzīvotā js to nakti bijis, caur
ko varbū t pienā ktu arī tos viesību traucētā jus. Domas varētu krist vienīgi uz Šrekhuberi,
bet tas bij, kā to apliecinā ja no mērnieka ap sudmalā m slepen nostā dītie sargi un slepeni
uzlū ki malēju starpā , palicis visu nakti mā jā , strā dā dams namā pie malšanas pā ri pusnaktij
un aiziedams gulēt savā s istabā s tik uz rīta pusi, neilgi priekš gaismas un pēc tam, kad visas
kliegšanas un trokšņ i mežā un muižā bijuši jau sen norimuši, tā pēc nevarēja Šrekhuberam
nekā di piekļū t un viņ š bij jā atstā j pilnā mierā .
Visus muižas ļaudis izsū tīja tū liņ pā rmeklēt muižas mežus, šķ ū ņ us, ū deņ us, bedres un citas
visas vietas. Meklētā ji nogā ja gandrīz visupirms uz zinā mo goda maltītes vietu, gribēdami
redzēt, kā da viņ a tagad izskatā s, un tur bij arī patiesi bailīgs izskats: viss sasists, salauzts un
nopostīts, kā jau īstā pamestā kaujas laukā , neviens trauciņ š nebij pamests vesels, un pat
tribīne noā rdīta pavisam. Traucētā ji, kā varēja noprast, bij pēc viesu izsišanas un
izklīdinā šanas griezušies atpakaļ un izpostījuši visu. Zemē atradā s šur un tur cepures,
krū mos saplosīti mēteļi un kažoki, kurus bij viesi tanīs pakā ruši. Arī mērnieka skaistais
revolvers, kuru viņ š bij gribējis nestundā lietot, gulēja sadauzītu galdu un krēslu skambā s.
Pašā tai acumirklī, kur pirmā lode taisījā s svilpt kā dam uzmā cējam krū tīs, rungas sitiens no
otras puses pa roku deva lodei citu virzienu, laikam tukšā gaisā , un piespieda revolveri
izlaist zemē. Kā pie visa varēja nomanīt, tad uzbrucēji bij aizņ ēmuši it īpaši lielmaņ u galdu
un jo vairā k pašus pirmā kos pie šā galda. Tomēr Feldhauzens, Raņ ķ is un vēl kā di palīgi bij
spējuši caur savu izmanību no smagā kiem sitieniem izvairīties un izmukt pa tumsu pašiem
uzbrucējiem cauri mežā iekšā , turpretī tiem, kuri devā s tū liņ uz muižas pusi, klā jā s diezgan
grū ti.
Applaudisemangas un ordonances direktori, pats kuratorijas prezidents un komitejas
aktuars, kā arī kā rtībnieks «her Švaukstē» līdz ar dažiem mērnieku jauniem kungiem
atradā s vēl turpat priedēs. Bisara sieva, vaimanā dama par nozagtiem zirgiem, bij atskrējusi
paša meklēt un atradusi abus ar Ķ enci ratos guļam. Bisars, kaut gan drusku sabozies, bij jau
kā jā s, bet Ķ encis, kuram bij allaž grū tas paģ iras, vaidēja pa ratiem tik gauži, ka sirds plīsa
klausoties vien: «Vai dieviņ ! Vai dieviņ ! Gals rokā , gals rokā ! Dodat sievai ziņ u!» Pietuka
Krustiņ š, Š vauksts, mērnieku jauni kungi un vēl daži citi arī sā ka pamazā m cilā ties un
meklēt cepuru, kā arī citu lietu. Švauksts bij pagaisinā jis arī savu sarkano šalli, par ko
gribēja neganti pa vā ciski sirdīties, bet tā ļu netika, jo vairā k nevarēja izsacīt kā tik: «deiwel
weis, wo mein mize unt schall!» Mērnieku jauni kungi arī ņ urdēja, drusku sevī sirdīdamies,
bet Pietuka Krustiņ š meklēja klusā m un nopietni savas cepures, neatbildēdams arī
mērnieka kučieram nekā , kad tas jautā ja, ko domā jot prezidenta kungs tagad par
kuratoriju.
Kamēr zā dzību meklētā ji smējā s un kavējā s ap šiem pieminētiem, tikā m Bisara sieva
darbojā s visā spēkā dabū t Ķ enci no Bisara ratiem laukā , ka var braukt projā m un dzīties
varbū t zirgu zaglim pakaļ, bet Ķ encis, tā pat briesmīgi vaidēdams, gulēja ratos kā svina
bluķ is un nebij sievietim pakustinā ms nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Piepeši Bisariene
sā ka lā dēt Ķ enci visā kaklā , un kā ds no zā dzību meklētā jiem paskatījies uzsauca citiem:
«Nā kat šurp, nā kat šurp, skatā ties, kā Ķ encis kauj ā žus!» Par ā žu kaušanu viņ š nosauca
īpašu gadījumu, kā ds uziet dzērā jiem grū tā s paģ irā s, un citi to tū liņ saprata, jo tas jau bij
pazīstams izteikums. Pēc tam Ķ encis sā ka nā kt pie atmaņ as un viņ am metā s laikam drusku
vieglā k, tā ka Bisara sievai, kaut gan ar vīra palīgu bij pēdīgi iespējams dabū t viņ u no ratiem
ā rā un aizbraukt. Ķ encis, piedurknē slaucīdamies, atsēdā s uz celma itin kā pēc nezin cik
grū ta darba, sā kdams vilkt dvašu gari un smagi un runā dams: «Ak tu dieviņ , nu jau metas
drusku vieglā k! Kā tur vakar piegā ju pie tā lielmaņ u galda, tā velns zin ko iedeva, ko ne.
Iedzerot bij itin mīksts un pasalds, bet pēc sametā s briesmīgi grū t.»
Pa labu brīdi bij Ķ encis jau tik tā ļu atpū ties, ka varēja sā kt domā t uz savu zirgu un līdz ar to
laikam uz projā m braukšanu. Tikpat zirgu, kā ratus Ķ encis atrada pie veselības, jo tie
stā vēja drusku dziļā k mežā un savrup kā dā biezumā . Turpretī citi rati, kuri stā vēja tuvā k
pie normalas, bij sadauzīti, zirgi visi aizjā delēti vai aiztrenkā ti ar sagraizītā m lietā m. Ķ enča
zirgs, par laimi, nebij vis arī bada cietis, jo Ķ encis pats, labs zirgu kopējs bū dams, vakarā vēl
pie skaidra prā ta padeva viņ am auzas. Lai gan vēl ar lielu grū tumu un vaidēdams, tomēr
pēc laba laika sajū dza zirgu uz projā m braukšanu. Kad jau bij izbraucis norā un sēdā s ratos
iekšā , tā pat ar visu zaļo krustu uz cepures, kurai širmis tagad stā vēja starp kreiso ausi un
aci, tad kā ds no zā dzību meklētā jiem zobodamies ieprasījā s: «Nu, bā liņ , puis, kad nu atkal
brauksi uz goda maltīti?»
«Nebraukšu vairs savu laiku uz jū su goda maltītēm!» Ķ encis paģ iru īgnumā atteica. «Cepjat
un vā rā t, ja gribat, visu, kā sacīt jā saka, vai tīros sivēna taukos vien, bet Ķ enča kunga vairs
neredzēsat.»

V
Mērnieks un muižas valdība darīja joprojā m pie zā dzības sadzīšanas visu, ko vien tik
iespēja, nežēlodama nedz laika, nedz naudas šai svarīgai lietai par labu, un citā di darīt arī
nevarēja, jo pie šā notikuma karā jā s mērnieka liktenis tā , ka, ja zā dzība paliek nesadzīta un
ruļļi neatdabū ti, tad viņ am jā krīt stā vu nabadzībā . Arī muižas valdībai tad cēlā s caur šo
pašu lietu dažs ne visai mazs pametums, tā pēc darbojā s savienotiem spēkiem un bez
mitēšanā s visā dā ziņ ā un uz visā m pusēm. Abas valstis, Slā tava un Čangaliena, bij
pā rmeklētas jau vairā k reižu no vienas vietas un gandrīz ar iesmiem vispā ri nodurstītas.
Pā rklausīti bij arī abēju valšķ u iedzīvotā ji, kur katrs to nakti bijis, bet ar to nepanā ca tā pat
nekā , jo gandrīz ikkatrs atrā dīja savus ceļus. Visur izsū tīja garus un plašus sludinā jumus
trijā s valodā s un apsolīja atradējam vai uzrā dītā jam bagā tu pateicības algu.
Lai gan, tā sirdīgi un cītīgi darbojoties, bij pagā jusi jau daža nedēļa, tad tomēr darbam
nerā dījā s vēl nekā das sekmes, jo līdz šim nebij nomanījuši ne uz kuru pusi arī pašu mazā ko
zā dzības pēdu, nebij arī pat neviena cilvēka, uz kuru varētu mest jel zā dzības domas. Arī
ļaužu valodā m un izrunā m nebij nekā das vielas, kuras gan šā dos gadījumos lēti netrū kst.
Visupēdīgi tomēr dabū ja šī zā dzību meklēšana tīri netīšu vairā k dzīvības un viņ ai radā s
vismazā k vieta jeb puse, kurp savas domas griezt, tā pat ap ļaužu izsalkums pēc jaunā m
valodā m varēja drusku aprimties, jo, lai gan tā s barības bij maz, tad tomēr tas pats mazums
ļoti salds un viņ u stipri krimta.
Tas atgadījums bij šā ds.
Kā das nedēļas pēc goda maltītes un pēc veltīgas zā dzību meklēšanas parā dījā s slā taviešos
tīri negaidot un nedomā jot Liena. Vispirms viņ a bij redzēta mā cītā ja muižā , kur runā jusi īsu
brīdi ar mā cītā ju un pēc tam aizgā jusi uz Irbēniem. Neticamā un nedomā jamā ā trumā šī
ziņ a izpaudā s no ciema uz ciemu, un otrā dienā zinā ja to gandrīz visi slā tavieši, jo dažas
sievas gā ja aiz kaut kā da cita iemesla tīši uz kaimiņ iem, lai tik var dabū t tur ielaist šo mēļu
liesmu. Dažas gā ja pat uz Irbēniem, lai var dabū t pašu Lienu redzēt un dzirdēt kaut ko
vairā k un tuvā k.
Lienas sejs bij nemierīgs, iztraucēts, baiļu, bēdu un rū pju pilns. Nevar īsti noteikt, ko
Oļiniete domā ja pirmajā acumirklī, kad Lienu ieraudzīja, un ar kā du prā tu to saņ ēma, bet to
gan var teikt, ka ļaunuma vis taī brīdī nevarēja pie viņ as nomanīt, turpretī gan brīnīšanos,
iztrū kšanos un nevaldā mu ziņ kā rību.
«Lai nu tu esi bijusi kur bū dama, bet labi tev nav klā jies — to var tū liņ nomanīt,» viņ a,
līdzko Lienu ieraudzījusi, izsaucā s. «Labā k nu izstā sti tū liņ bez meliem — kur tu paliki pēc
tam, kad no šejienes izgā ji, solīdamā s iet uz maniem radiem?»
Liena neatbildēja nekā , bet, Oļinieti noskū pstījusi, sā ka raudā t, atkrita krēslā un aizklā ja ar
abā m rokā m acis.
«Nekā ! Vai dzirdi arī, ko es tev saku, vai ne?» Oļiniete nepacietīgi uzstā ja. «Jo vai zini, ka
man bū s Pestītā jam par tevi jā atbild? Var bū t, ka prasīs tū liņ , līdzko ieiešu debesīs, mani
viņ š pazīs pie valodas vien, kā jau daždien savu brū ti.[ 268 ]»
Liena kā dus acumirkļus atņ ēmā s, it kā spēku smeldama uz kā du bīstamu soli, un tad sacīja:
«Es aizgā ju pie Kaspara un tagad esmu viņ a sieva. Ja tev ir iespējams par to uz mani
neļaunoties, tad neļaunojies.» Šos pēdējos vā rdus gan Liena izsacīja tik tā kā pa ieradumam,
jo ticēt viņ a nebū t neticēja, ka Oļiniete spēs vai gribēs neļaunoties; un, ka tas bij tiesa, to
viņ a nomanīja Oļinietes sejā jau tū liņ pie saviem pirmiem vā rdiem, un pēdējos vā rdus Liena
dabū ja izrunā t gan tik tā dēļ, ka Oļinietei trū ka pirmā acumirkli derīgu vā rdu, ar ko vidū
krist, jo tā nupat dzirdētā ziņ a bij tik liela, ka ierasta sirdīšanā s un lā dēšana izlikā s viņ ai šai
vajadzībā tik niecīga un maza, ka pie tā s nebij pavisam ko ķ erties. Visas laicīgā s jeb zemes
lietas, ar kurā m bij Oļiniete līdz šim Lienu biedinā jusi, viņ ai izrā dījā s tagad vairs par
nespēcīgā m, tā pēc sniedzā s pie pašā m lielā kā m, kā das vien tik varēja bū t atrodamas. Bet
tā dēļ, ka šis biedinā šanas, sodīšanas un sažēlinā šanas ceļš pret Lienu nebij vēl iestaigā ts, kā
arī tā dēļ, ka Oļinietes sirds bij visai pilna, tad no pirmā gala tā plosīšanā s nemaz neveicā s,
jo, lielas lietas grā bstot, gandrīz tik mazas vien gadījā s, tā ka tik pa labu brīdi viņ as valoda
varēja ietaisīties īstenā spēkā pie šā diem vā rdiem: «To tu nedomā , ka nu es vairs dieva
priekšā par tevi labu vā rdu metīšu, bet drīzā k gan vēl pasacīšu, lai tevis debesīs nelaiž, jo
maniem vā rdiem viņ š klausīs. Ak tu gribi laikam, lai es tur, kur sēdēs rindā Elia, apustuļi,
Mozus un tie pravieši,[ 269 ] tevis dēļ riju kaunu tā pat kā tagad šai pasaulē? Es ar savu veci
ieiešu debesīs un dzīvošu no žēlastības priecīgi ar eņ ģ eļiem pa jēra kā zā m, bet tevis
neņ ems ne paši velni ellē pretī! Redzēs, kur tad tu paliksi, kad debesīs nelaidīs un kad zeme
ar visiem grēciniekiem aizies projā m pa gaisu kā satīta grā mata? Dieva bērna un ticīga
cilvēka vis neviens tā neieēdinā s un nepievils kā tevi. Lai palū ko mani kā ds tā piemā nīt ar
savu mīlestību un vilinā t sevīm līdz, tad dabū s redzēt, vai es iešu. Lū k, kā nedrīkst manis
neviens kā rdinā t, jo zin gan, ka neder nemaz iesā kt, tā dēļ ka tad labi nebū si bet tu skrien
līdz kaut kā dam badmirim. Prā tnieka Andžs bū s drīz varbū t vai nu par kā du valdinieku, vai
par tiesas vīru, un meitas ies pie viņ a plēsdamā s tev par žēlabā m. Klēts Prā tnieka Andžam
bij smalku dzērienu, cukura, kviešu miltu un cita visā da labuma pilna piekrā jusies, tā ka
paša kā zā s nemaz viss neizietu, arī audekli stā vēja piekrauti baķ iem vien kā vēveram. Bet ej
nu paskaties — kur vairs to labumu atradīsi? Sadedzis ir viss, un paši stikli stā v sakusuši
piķ iem vien. Ar negodu ej laukā no manas mā jas! Negodīgā meita tu!»
«Mad, Mad, valdies jel, valdies!» Oļiņ š, kurš, bū dams laukā pie darba, bij dzirdējis, ka Liena
esot klā t, ienā kdams sacīja. «Dieva vā rdi jau mā ca, ka cilvēkam bū s cits citam piedot, jo vai
gan tu pati arī esi gluži bez grēkiem?»
«Kā ds tu esi man manu grēku piemetējs?» Oļiniete pikti iesaucā s. «Ja man ir varbū t kā dreiz
savā mū žā kā das pasaulīgas domas prā tā iešā vušā s, tad tā dēļ vis Pestītā js nedrīkst manis
pazudinā t, jo tad es pastara dienā pasacīšu skaidri visu citu priekšā , ka, ja tā da nieka
grēciņ a viņ š nevar piedot, kam tad viņ am vajadzēja pavisam ciest un mirt? Kā dēļ tad viņ š ir
saucams par Pestītā ju? Gā dā vien, ka varī dabū t pats savu grēku vezumu no sirds laukā , bet
par maniem grēkiem nebēdā jies nekā  — par tiem es pati zinā šu. Man ir viņ i jau piedoti
priekš dzimšanas pie krusta staba.»
«Viņ ai jau arī dievs var piedot tā pat kā tev, jo viņ a žēlastība ir neizmērojama,» Oļiņ š sacīja
nedrošā balsī, it kā kad gribētu sievu pielabinā t.
«Ko tu līdzini mani ar to vazanku!» Oļiniete, uz Lienu zīmēdama, ļoti varizejīgi atsaucā s.
«Vai tu gan domā , ka es ļaušu, lai viņ ai grēkus piedod? Jo, ja Pestītā js tā grib darīt, kā da
vajadzība tad man ir bū t par dieva bērnu un mocīties ar staigā šanu pa šauro ceļu! Viņ a
izgrēkojusies lai tiek debesīs tā pat kā es, krustu iznesusies, staigā dama ik svētdienas! Vai es
arī tad nevarētu labā k izgrēkoties tā pat kā viņ a nekā nā vīties ar krusta nešanu? Tā dēļ laukā
tu, klaidoņ a, no manas mā jas un sargies vairs turpmā k še rā dīties!» viņ a, uz Lienu
pagriezusies, kliedza.
«Nu pagaidi, pagaidi, lai viņ a, meitene, jel izstā sta, var bū t, ka tad nevajadzēs nemaz vēl dzīt
projā m.» Oļiņ š stā jā s sievai ceļā .
«Ko pagaidīt?! Kas par pagaidīšanu?!» Oļiniete atkliedza. «Man vis nevajaga to palaidnības
stā stu vairā k dzirdēt! Tu jau arī biji tā ds pats plikadīda kā tas, kurš viņ u ieēdinā jis. Ja tik es
skrietu vien tev līdz, tad tā pat bū tu. Bet vai redzēji, ka neskrēju vis un ka pašam bij jā brauc
pie mana tēva pēc manis lū gties! Tā dēļ tad arī pats vienā di tik zini kā tā das lupatas žēlot un
aizstā vēt. Sen jau vajadzēja tam diedelniekam izskriet no Irbēniem, ne vairs šā pavasara
gaidīt, jo, kā Prā tnieka Andžs vienā di sacīja, ka viņ am vairā k nekā neesot kā tik lietus
cepure un hū te, tā arī bij tiesa. Nu, vai nedzirdi vis vēl, ko es tevīm saku?» viņ a pēc tam, uz
Lienu pagriezusies, uzsauca. «Cik ilgi te sēdēsi? Tū liņ pa durvīm laukā ! Man vis tā du
pasaules klaidoņ u nevajaga.»
Liena, kura bij sēdējusi līdz šim auksta un vienaldzīga, it kā nedzirdēdama, kas ap viņ u
notiek, tagad pie šiem pēdējiem Oļinietes vā rdiem, it kā drusku iztrū kusies, pacēlā s un sā ka
streipuļot uz durvju pusi.
«Pagaidi, meit!» Oļiņ š ar asarā m acīs viņ ai uzsauca un taisījā s iet Lienu atturēt, jo viņ am šī
sievas cietsirdība ķ ērā s stipri pie sirds.
«Nevajaga nekā das pagaidīšanas!» Oļiniete, vīru atpakaļ atgrū zdama, kliedza. «Ej vien tū liņ
bez kavēšanā s laukā un projā m!»
«Ak kungs un dievs!» Oļiņ š izsaucā s. «Ja tu gribi iet ar mums sodā , kā gan tad mēs priekš
tevis pastā vēsim?»
«Gan es pati zinā šu, kā es pastā vēšu!» Oļiniete lepņ i atkliedza. «Tevīm nav par to nekā da
bēda. Dievs vis nav pavēlējis neliešus aizstā vēt un palaidņ us žēlot.»
Oļiņ š neatbildēja vairs nekā , bet iegā ja savā dibena istabā , iesēdā s gultā un nogrima vēl
dziļā k savā agrā kā grū tsirdībā , kura pēdējos mēnešos bij atstā jusies jau gandrīz pavisam.
Liena gā ja no Irbēniem, kurus uzskatīja tikpat kā par savu dzimteni, atkal laukā un šoreiz
pati nezinā dama, uz kurieni, bet še viņ ai vairs vietas nebij, kaut gan jau no bērna kā jas
turēja Irbēnos visu kā par savu. Arī tagad vēl redzēja caur asarā m un ar pusapmulsušu
prā tu ikkatru tū kstoškā rt pazīstamu vietiņ u lū kojamies uz viņ u it kā ar dziļu līdzcietību un
žēlabā m. Tur bij durvju priekšā Lienas puķ u dobītes, vairs nekoptas un pā rņ emtas šovasar
no nezā lēm, tomēr dažas ziemciešu puķ es, kā arī dažas no agrā kā m vasaras puķ ītēm, kuras
Liena bij stā dījusi vēl priekš savas aiziešanas, — tā s tagad, pēdējos ziedos stā vēdamas un
uz Lienu skatīdamā s, jautā ja bēdīgi: «Ko tu raudi, kas tev kait?» Tur palika dā rziņ š ar bišu
kokiem, odzenā jiem un ā belītēm, kurā viņ a pavadīja labprā t jaukā s, siltā s pavasara dienas,
gaidīdama un uzlū kodama, kad laidīs bites bērnus, lai var nonest šo priecīgo ziņ u
audžutēvam, kurš tad arī nekad nekavējā s atmest citus darbus vai arī uzcelties no dienas
vidus dusas un steigties dā rzā . Viss šis dā rziņ š stā vēja tagad mierīgs un kluss, jo bites bij
savu vasaras gaitu nobeigušas un nogā jušas uz ziemas dusu. Kokiem bij lapas jau
nobā lējušas, un neviens putniņ š tur vairs nelēkā ja un nedziedā ja pa zariem; bet Lienas
ā beles galotnē[ 270 ] spīdēja vēl daži sarkani ā boli, itin kā viņ as pašas gaidīdami un
sacīdami:
Kam ā bols līgo kokā ,
Vai ne, lai raujam to?
Tur palika arī Kaspara vecā mā jiņ a, kura bij vēl arvienu neapdzīvota un tukša un stā vēja
Lienai visai mīļā atmiņ ā , tā ka tai ienā ca prā tā tīri neviļus šie vā rdi:
Garā vēl tev' apstaigā šu,
Guļot par tev' sapņ ošu
Un priekš tavā m durvīm stā šu —
Savus mīļos skatīšu.
Necik tā ļu ā rpus mā jas palika skaidrais avots, no kura bij Liena smēlusi tik daudz ū dens gan
bērna gados laika kavēklim, gan pieaugusi vajadzībai. Tagad viņ a dzirdēja to žēlojamies:
Draugs man zudis, kas ar maniem
Burbulīšiem kavējā s.
Tā ļā k ceļa malā bij Oļiņ u ganā ms pulks, pie kura atradā s arī lielais suns Rū zis — Lienas
uzticīgais ganu biedrs no pašiem pirmiem gadiem, kurš viņ u aizstā vēja pret ikkatru
pā restību ar saviem nikniem zobiem un staigā ja labprā t visur līdz. Pirmā k, Lienai atnā kot,
viņ š bij pazinis to jau no tā lienes un aizskrējis pretī, lēkā dams un riedams neizsakā mā
priekā . Drīz viņ š slējā s un lēca smilkstēdams ap Lienu un gribēdams tai laizīt vaigus, drīz
aizskrēja kā vējš līdz mā jai, tur, skaņ i ierējies, cirtā s atkal atpakaļ, paķ erdams mutē kā du
koku un nomezdams to Lienai pie kā jā m, drīz ņ ēma ap viņ u lielus aplokus un skrēja kā
nepilnīgs, tā ka mā jnieki sā ka brīnēties, kas Rū zim uz reizes lēcies, jo visu vasaru esot tik
vien gulējis un staigā jis kā mērga[ 271 ]. Viņ š ievadīja Lienu istabā un apgulā s tai pie kā jā m,
bet, it kā Oļinietes nemīlību nomanīdams, Oļiņ am ienā kot, izvilkā s pa durvīm atpakaļ.
Tagad viņ š nā ca Lienai lēnā m pretī un laizīja tai, līdzā s iedams, roku. Liena redzēja visas
savas iemīlētā s gotiņ as un paaicinā ja viņ as pie vā rdiem. Tā s sanā ca dīkdamas klā t, un Liena
pasniedza viņ ā m pa savam vecam ieradumam visā m drusku maizes, paglaudīja ikkatru un
gā ja, asarā m birstot, tā ļā k. Rū zis sā ka iet līdz, bet Liena paglaudīja arī viņ u un pavēlēja
palikt turpat. Gan viņ š negribēja vēl tū liņ klausīt un skatījā s smilkstēdams Lienai acīs, bet,
kad tā vēl otrreiz liedza iet, tad arī palika stā vot, bēdīgs un acis nolaidis.
Otrā dienā pēc pusdienas Prā tnieks atbrauca Irbēnos savā jaunā aizjū gā , kuru Oļiniete
agrā k mēdza nosaukt par brū tgā na aizjū gu.
Oļinieti pagalmā sastapis, Prā tnieks pēc sasveicinā šanā s un īsa ievadījuma iesā ka: «Es
dzirdēju, Oļiņ a mā t, ka tava pazudusē meita esot atradusies?»
«Jā , te jau bij gan kā čigā niete ievilkusies,» Oļiniete ar nepatikšanu atbildēja.
«Ak tad šodien vairs nav vis še?» Prā tnieks jautā ja tā , ka varēja nomanīt, ka viņ am ir žēl, ka
savā s cerībā s vīlies.
«Vai es, Andž, viņ u te turēšu?» Oļiniete atteica. «Es izdzinu taī pašā stundā laukā , lai iet,
kurp grib, jo kā ds labums tagad vairs ir no viņ as?»
«Es dzirdēju, ka esot vīrs aizbēdzis un pate staigā jot tagad meklēdama,» Prā tnieks sacīja ar
nejaukiem smiekliem, kuros varēja redzēt īstu prieku par Lienas nelaimi.
«Vai aizbēdzis?» Oļiniete priecīgi iesaucā s. «Ak, tā viņ ai vajadzēja, tā viņ ai, Andž, vajadzēja!
To ir dievs labi darījis.»
«Bet vai tu vēl to nezinā ji?» Prā tnieks kā brīnodamies jautā ja. «Vai tev nestā stīja savu bēdu?
Es domā ju, ka tā dēļ vien ir nā kusi šurp.»
«Gribēja gan stā stīt, bet es nemaz vairs neklausījos,» Oļiniete atteica, «līdzko dabū ju
dzirdēt, ka neesot vairs meita, bet jau tā paša nelieša sieva, tad triecu pa durvīm ā rā . Bet
kur tu dzirdēji, Andž, par viņ as vīra pazušanu?»
«Mā cītā ja muižā runā ja. Tur laikam kā ds no saimes noklausījies, kad mā cītā jam stā stījusi.
Esot pats priekš kā dā m nedēļā m, augusta mēneša beigā s izgā jis, solīdamies nā kt šurp uz
Slā tavu un nonest mū su mā cītā jam salaulā šanas zīmi, bet, kā gā jis, tā palicis, — neesot
redzēts pie mā cītā ja, ne citur.»
«Ak tā bijis? Šurp atnā cis? Nudien, Andž, nudien, tad tici vien droši, ka cits nav zadzis nedz
ruļļu, nedz Bisara zirgu, nedz arī tavas klēts dedzinā jis,» Oļiniete iesaucā s. «Tas ir skaidri kā
pieci pirksti! Ne uz citu domā jat, ne grēkojat, ne arī cits tik liels blēdis ir kā viņ š.»
«Jā , jā , var gan bū t tiesa,» Prā tnieks ar labpatikšanu viņ ai piekrita, pie sevis brīnodamies, ka
nebij pats tū liņ nā cis uz šā m domā m.
«Tas ir tiesa, Andž, skaidra tiesa kā zelts! Tur nemaz vairs nešaubies. Un es nemaz neticu,
ka viņ i ir pavisam salaulā jušies, jo tā zīmju nēsā šana ir tik tā da iemesla meklēšana, lai var
tikt
pie zagšanas. Ak, tā da posta cilvēka! Kaut viņ š kaklu nolauztu elles ratā ! Mērnieki bij nu,
paldies dievam, izvadīti, izēdinā ti, izdzirdīti, izguldīti, un visiem savas robežiņ as rokā , lai nu
kā das viņ as kuram; bet nu nā ks atkal otrreiz kā kara laiki pā r pasauli, un tad bū s stā vu
jā izput aiz mērniekiem vien!»
Prā tnieks negā ja šoreiz nemaz istabā , bet pēc šā s sarunas aizbrauca tū liņ projā m,
aizbildinā damies, ka jaunais zirgs esot nemierīgs un nestā vot. Tomēr īstā lieta, kā dēļ viņ š
šoreiz ilgā k nepalika, bij tā , ka gribēja steigties Oļinietes izsacītā s domas izlietot. Pats viņ š
gan nebū t nedomā ja un neticēja, ka Kaspars ir pie tiem pieminētiem noziegumiem vainīgs
un ka tos viņ am pierā dīs, bet Prā tnieks gribēja tik Lienai riebt un griezt to lietu tā , ka
valdība viņ u vismazā k apcietina un labi paspīdzina. Viss tas bij jā dara viņ am ar steigšanu, jo
Kaspars varēja, kas zin, drīz atrasties un attaisnoties, caur ko šis pirmais atriebšanā s
gadījums par to, ka Liena precības lietā s viņ u atraidījusi, aizietu neizlietots garā m.
Nā košā s dienā s runā ja visur klaji un droši, ka tikpat tā s zā dzības, kā arī dedzinā šana esot
viss Kaspara darbs: papriekšu viņ š izzadzis ruļļus, tad Bisara zirgus un, garā m jā dams,
nodedzinā jis Prā tniekam klēti. Liena, kura lieloties Kasparam par pielaulā tu, kas gan neesot
nemaz tiesa, staigā jot tagad, viņ u meklēdama. Bet kas nu došot zagli un dedzinā tā ju atrast!
Varbū t esot jau tagad nolauzis kaklu poļos vai leišos. Lienu viņ š gribējis tik vien labi
izmā nīt un tad atstā t. Citi turpretī zinā ja skaidri, ka Liena arī bijusi pie zagšanas daļā , bet
pec bēgot atšķ īrusies un nevarējusi vairs sava biedra atrast, kurš ruļļus aiznesis jā šus viens
pats uz Bisara zirgiem. Liena par to atrodoties valdības ziņ ā apcietinā ta un esot jau pa daļai
savus noziegumus izsacījusi. Vēl daži apliecinā ja itin stipri, ka Kaspars esot taī un taī pilsētā
saņ emts ar visiem ruļļiem cieti, bet Bisara zirgus bijis gan jau pā rdevis. Viņ š esot jau
atsū tīts uz guberņ as pilsētu un nā kšot drīz no apriņ ķ a pilsētas arestantu kā rtā uz Slā tavu.
Š ā s valodas nepalika vis tik ļaužu mutē vien, bet mērnieks uzdeva valsts valdībai patiesi
Lienu apcietinā t un pā rklausīt, tik vien viņ a nebij tad vairs nekur atrodama, caur ko sā ka
krist izpaustā s domas par zā dzību līdzzinā šanu un par dalību pie tā m jo vairā k uz viņ u, tā
ka klaušinā šanu pēc Lienas valsts valdība izpauda un izplatīja arī visapkā rt un labi tā ļu caur
citā m valstīm jeb pagastiem — tomēr veltīgi.
Visas šā s ļaužu valodas, kā arī Lienas piepešā parā dīšanā s un pazušana piespieda zā dzību
meklētā jus nopietni un cieti turēt domas uz Kasparu. Tie izrakstīja uz visā m pusēm
ķ eršanas vēstules pēc tā da cilvēka līdz ar goda maksas izsolīšanu tam, kas var dot par viņ u
skaidras ziņ as.
Pēc kā dā m nedēļā m vēlā k uzklīda slā taviešos Annuža, Lienas un Kaspara meklēdama. Caur
to sacēlā s atkal jaunas valodas, un drīz bij Annuža arī pie zinā miem noziegumiem daļiniece.
Kad viņ a dzirdēja, ka Liena gan slā taviešos manīta, bet Kaspars ne, tad gribēja iet tā ļā k un
dievs zin kurp, bet jau šis garais ceļš līdz Slā tavai bij noņ ēmis viņ ai vecuma spēkus tik ļoti,
ka par iešanu nebijis vairs ko domā t. Gan viņ a gribēja un cerēja caur atpū šanos atspirgt un
iestiprinā ties, tā dēļ apņ ēmā s palikt kā das dienas uz vietas pie sava pēdējā saimnieka, kura
ziņ ā stā vēja arī viņ as vecais ratiņ š un citas kā das pū les.
Kaut gan viņ a jau kā das dienas pēc atnā kšanas bij nodzīvojusi, atpū zdamā s un
iestiprinā šanā s gaidīdama, tad tomēr tā negribēja vis nā kt, bet turpretī sā ka zust jo vairā k
tas pats spēka mazumiņ š, kurš bij vēl atlicies. Visupēdīgi Annuža iesirga un, kaut gan ne
visai grū ti, tad tomēr tā , ka vajadzēja palikt kā du nedēļu uz gultas, jo caur bēdā m, nemieru,
negulēšanu jeb miega nenā kšanu, caur ceļa grū tībā m un pat trū cību bij viņ as jū tekļi
paguruši līdz vā jumam.
Annužas atnā kšana Slā tavā bij arī zā dzību meklētā jiem drīz zinā ma līdz ar visā m ļaužu
valodā m, domā m un spriedumiem. Tie nepameta vis viņ as neievērotas, bet aicinā ja tū liņ
pie pā rklausīšanas. Kad Annuža aiz vā juma nevarēja iet, tad atstā ja viņ u saimnieka
zinā šanā un apgalvošanā , lai, kad izveseļojas, neizlaiž nekur no mā jas, bet sū ta bez
kavēšanā s tiesas priekšā , ko viņ š, zinā ms, arī darīja, līdzko tik vā jniece pienā cīgi atspirga.
Zinā ms gan, ka saimniekam nevajadzēja nemaz Annužas skubinā t pie šā pienā kuma
piepildīšanas, bet tik vien likt viņ u braukšus novest uz muižu, jo pati viņ a ar savu pabailīgo
un paklausīgo dabu vīkšā s un taisījā s, pat vai vā ja bū dama, iet, tā pēc ka prā ts neesot nemaz
mierīgs — dievs zin ko tur no viņ as prasīšot, ko ne. Un ka ilgas neiešanas dēļ neliekot vien
sodā . Tik vien kā jā m viņ as nevarēja laist, kaut gan pati to gribēja, baidīdamā s bū t
saimniekam par nastu.
Pie pā rklausīšanas prasīja Annužai vispirms, kur viņ a šo vasaru bijusi.
Annuža nopū tā s, atņ ēmā s un tad sā ka stā stīt:
«Es jau gan esmu dzirdējusi un zinu, kā das valodas ir še izpaustas un kā das domas tur par
Kasparu, Lienu un arī par mani, tā pēc izteikšu skaidri visu, lai valdnieki redz, ka ļaudis dara
mums netaisnību ar savā m valodā m. To jau zin ir dievs, ir cilvēki, ka Kaspars ar Lienu ir
tikpat kā mani bērni un ka es bez viņ iem nevaru dzīvot, tā pēc es, zinā dama jau agrā k, ka šie
bērni viens otru cerē un ka Oļiņ u mā te ir tam stipri pretī, palīdzēju viņ iem saieties un
nogā ju līdz ar to arī pati pie tiem dzīvot kā mā tes vietā . Gan ir tiesa, ka es Lienu aizvedu bez
ziņ as, bet citā di arī viņ as glā bt nevarēju, jo, kā viņ ai klā jā s pēdējā laikā pie Oļiņ iem, tas
visiem zinā ms, un tā das dzīves tā meitene nevarēja ilgi panest, nedz arī iziet pretī prā tam
tur, kur Oļiņ i gribēja. Kaspars, pēc tam kad viņ am še vai nu ar taisnību, vai ar netaisnību,
par ko spriedīs tiesu savā laikā gan pats dievs, bij mā ja atņ emta, tad zemes valdīt viņ š vairs
negribēja, jo ko gan šinīs laikos kurš, ar algas cilvēkiem strā dā dams, ir panā cis? Viņ š gribēja
mierīgas vietiņ as un darba par sevi, tā dēļ aizgā ja uz jū rmalniekiem vēl labi tā ļu aiz savas
dzimtenes, apmetā s kā dā jū rmalas bū diņ ā , gribēdams darboties ar zveju un malkas dzīšanu
uz pilsētā m. Es ar Lienu, kad nogā ju, paliku pie saviem radiem, kuri ir labi tā ļu šaipus
tagadējā s Kaspara dzīves vietas. Tur mēs abas uzturējā mies līdz tam laikam, kur Kaspars ar
Lienu salaulā jā s, jo tagad tie ir vīrs un sieva.
Pēc tam es paliku turpat pie viņ iem un mēs, pavisam četri cilvēki: Kaspars, Liena, Tenis un
es, dzīvojā m pa iesā kumam gan grū ti, bet pilnā mierā un no neviena ienaidnieka netraucēti.
Kasparam bij reti vaļa mā jā bū t, turpretī mēs trīs negā jā m gandrīz nekur laukā , bet kopā m
pa mā ju govtiņ u līdz ar maziem dā rziņ iem, kuri ir pie tā s mā jiņ as klā t.
Ap Bērtuļa dienu[ 272 ] izgadījā s Kasparam drusku vaļīgā ks laiks, kurā viņ š nodomā ja
izstaigā t Slā tavu un nonest šejienes mā cītā jam savu salaulā šanas zīmi un vēl kā das citas
darīšanas te izdarīt. Ikkatrs, kas Kasparu pazīst, zin, ka sava vā rda viņ š neviļ, ja vien cik
necik spēj to pildīt, tā pēc mēs gaidījā m droši noliktā s dienā s viņ u atnā kam, bet
nesagaidījā m. Pagā ja vēl dažas dienas — visa nedēļa un vēl vairā k, bet Kaspara nejuta.
Liena nebij vairs apmierinā jama un taisījā s nā kt uz Slā tavu Kasparu meklēt. Viņ a atnā ca, un
mēs, vecie mā jnieki, gaidījā m, gaidījā m atpakaļ, bet nevarējā m sagaidīt nekatra: nedz
meklētā jas, nedz meklējamā . Nu vairs nebij nekas labs domā jams un nemiers sā ka mocīt
mani savu reizi. Dažu nakti pavadīju bez miega, nezinā dama, ko iesā kt, ko ne, jo tik gara
ceļa uz Slā tavu neiedrošinā jos viena pati uzņ emt. Tomēr jā nā k vien bij — cita nekā
nevarēju izdomā t. Gan nu Tenis arī neliedzā s nā kt, bet viņ am es nevarēju uzticēties, vai
atnā k vai ne, tā dēļ ka viņ š brīžam aiziet pavisam uz otru pusi, turklā t es nomanīju, ka
Tenim visai lielu bēdu nav un ka viņ š varēs palikt mā jā mierīgā ks nekā es, tā dēļ virzījos
vien pati laukā un nā cu šurp. Kas tā ļā k noticis, to jū s zinā t tikpat kā es, jo Kaspars nav
slā taviešos redzēts, bet vienīgi tik Liena, kura, meitene, savā s bēdā s ir aizgā jusi vai nu vēl
tā ļā k Kasparu meklēt, vai atkal griezusies pa kā du citu ceļu uz savu pusi atpakaļ. Es šaī
rudens laikā nedz spēju, nedz drīkstu vairs turp iet, bet palikšu pa ziemu laikam tepat pie
sava tagadējā saimnieka pirtiņ ā ar visu nemieru un bēdā m, lai dievs dara ko darīdams. Bet
jū s, cilvēki, lai nu esat vai valdinieki, vai kungi, neapgrēkojaties, turēdami par zagli un
dedzinā tā ju to, kurš nav nekad tā ds bijis un arī nekad nebū s. Domā jat uz ko domā dami un
meklējat noziedznieku kur meklēdami, bet Kaspars vainīgs nav, un to es varu apliecinā t
droši priekš dieva un cilvēkiem.»
Š e Annuža savu stā stīšanu nobeidza, un vairā k nevarēja no viņ as nekā izdabū t nedz caur
jautā šanu, nedz caur pavēlēšanu. Gan pā rklausītā ji un zā dzību meklētā ji paši arī neturēja
cieti Kasparu par vainīgu, tomēr viņ a piepešā pazušana bij un palika visiem par brīnumu un
ļaužu valodā m par cēloni. It īpaši visi runā ja ar labpatikšanu to, ka Kaspars tik Lienu
izmā nījis un tagad pats aizbēdzis uz krievu zemi. Par tā dā m izrunā m priecā jā s un viņ as
arvienu piepušķ oja, zinā ms, visvairā k Oļiniete ar Prā tnieku arī joprojā m un arvien vēl tad,
kad Annuža jau dzīvoja atkal, kā solījusies, savā pirtiņ ā un jauna šinī lietā no ā rpuses vairs
nekā nedzirdēja.
Daža nedēļa vēl pagā ja, un vēlais rudens ar visiem saviem draņ ķ a laikiem bij jau klā t. Visas
izrunas un valodas par Lienu un Kasparu sā ka jau pamazā m novecot un rimties, jo jauniem
stā stiem un jauniem notikumiem, kuri nā ca atkal gan par to pašu zā dzību meklēšanu, gan
par citā m lietā m, vajadzēja vietas. Tik vien Annuža nedomā ja par neko citu kā tik par
saviem bērniem. Viņ a pavadīja garā s naktis savā pirtiņ ā viena pati un vairā k bez miega, gan
tumsā , bet vienā s nopū tā s uz dievu. Arī Oļiniete ar Prā tnieku pieminēja gan savā s sarunā s,
gan arī prā tā vien nereti Kasparu un Lienu, bet, zinā ms, tik pavisam otrā dā ziņ ā kā Annuža.
Ž ēlsirdīgas saimnieces bij atkal devušas Annužai kā dus rupjā kus vērpšanas darbus — un
daža tik tā dēļ, lai šai nelaimīgai vecītei bū tu laika kavēklim darbs un uzturs, bet uztura viņ ai
nevajadzēja gandrīz nekā da: viņ a dzīvoja vairā k tik no savā m bēdā m.
Kā du vakaru labi pavēlu un pašā nejaukā kā laikā atvērā s Annužas mā jokļa durvis, kad viņ a
nekā da svešinieka pie sevis negaidīja, un ienā ca pamazā m un it kā ar lielu nogurumu
sastingusi, salijusi un, protams, arī pā rsalusi sievišķ a. Turpat pie durvīm apstā jusies, viņ a
gribēja kaut ko sacīt, bet likā s, ka nespēja, — sā ka līgoties, gā zties un pakrita gar zemi.
Annuža ar savā m vecā m un patumšā m acīm pie vā jas skala gaismiņ as gan nedabū ja
ienā cējas nemaz saskatīt un pazīt pavisam ne, tomēr viņ ai iesitā s prā tā , ka tā cita nevarot
bū t kā Liena. Skalu no spraustavas paķ ērusi, pieskrēja raudzīt un pā rliecinā jā s, ka ir pareizi
domā jusi: Liena gulēja pie zemes bā la, novā rgusi, ar asaru pilnā m acīm, slapjā s drēbēs un
bez atmaņ as. Annuža, viņ u tā du ieraudzīdama, iekliedzā s sā pju pilnā balsī: «Lien, manu
Lien, ak tu nabaga bērns!» Skals viņ ai izkrita no rokas, un pati nometā s Lienai līdzā s zemē,
pacēla tā s galvu, paklausījā s, vai dvašu velk, un, kad bij pā rliecinā jusies, ka nav vis pagalam,
bet laikam tik aiz briesmīga noguruma un novā rguma paģ ībusi, tad veikļi pacēlā s, uzņ ēma
izkritušo un vēl turpat zemē degošo skalu, iesprauda to atkal spraustavā un, savu nespēku
vai nevarību aizmirsdama, sā ka Lienu kopt un glā bt. Pati viņ a pēc brīnojā s, kur to brīdi
nā cis tas spēks — nolikt Lienu savā guļamā vietā , noģ ērbt slapjā s drēbes, silti noguldīt un
sastingušos locekļus caur berzēšanu iesildīt, jo tai pašā dienā nespējusi atnest sev gandrīz
ne ū dens spaiņ a no akas.
Pirtiņ a gadījā s, par laimi, silta, jo Annuža bij to no rīta izkurinā jusi, tas arī stipri
piepalīdzēja dot viņ as karstiem pū liņ iem labas sekmes, jo Liena pa brīdi parā dīja pilnīgas
dzīvības zīmes: viņ a atvēra drusku acis, smagi nopū tā s un tad nogrima dziļā miegā . Annuža
gribēja dot vā jniecei spirdzinā šanā s dēļ kaut ko baudīt, jo viņ ai gadījā s pie rokas krū zīte
salda piena, ko saimniece bij atsū tījusi vēl nupat vakarā ar savu dēlēnu, bet Liena
neatmodā s, un varēja redzēt, ka par īstu miegu tagad viņ ai nevarēja bū t nekas labā ks.
Nu Annužai laiks nebij vairs garš, nu viņ a neiedomā ja vairs sava vā juma un nespēka, nu
aizmirsa arī pirmā galā visas bēdas, jo audzinā tā jas pienā kums, kurš nešķ iras necik no
mā tes pienā kuma, atdzīvojā s ar jaunu spēku viņ as vecā , bet siltā sirdī. Uz miegu viņ a pati
tagad nemaz nedomā ja, un nu nebija arī vairs grū t nomodā dzīvot. Viņ a glaudīja Lienas
kuplos, tumšbrū nos, bet tagad drusku nekoptos matus un bā los vaigus, kuros bij asaras
izgrauzušas gandrīz pastā vīgus ceļus, ņ ēma Lienas svabado roku, sildīja un glaudīja to
savā s rokā s, nemaz gandrīz nemanīdama, ka pašas sausā s acīs arī radā s asaras itin kā
daudzkā rt agrā kā s dienā s. Un kā gan nebij rasties asarā m Annužas acīs, kad aplū koja Lienas
līdzšinīgo mū žu un to bū šanu, kā dā viņ a tagad atradā s, kā arī to dalību, kā da bij šai, ja ne kā
vienīgai audzinā tā jai, tad tomēr gan kā vienīgai izauklētā jai pie visa Lienas likteņ a? Sirds
Annužai krū tīs, tā sakot, lū zin lū za, kad uzlū koja Lienas iekritušos bā los vaigus, kuri
bērnībā bij sā rti un pilni kā gatavas ogas, auksto un kluso muti, kura allaž skaisti smaidīja
un skaitīja viegli pirmā s bērna lū gšaniņ as un dziesmu pantiņ us, ko Annuža mā cīja,
izraudā tā s acis, kuras citkā rt spīdēja jauki, laipni un ar īstu bērna uzticību. Gan bij asaras
tecējušas no viņ ā m agrā k arī, bet pavisam aiz citā diem cēloņ iem un citā dā s jū tā s, it kā
toreiz, kad Annužai vajadzēja viņ u nodot pie Oļiņ iem par audzēkni, jo Lienai bij Annuža,
kuru gan sauca tik par krustmā ti, daudz mīļā ka nekā dažam bērnam sava mā te, un viņ u abu
starpā pastā vēja jau no pašā m pirmā m dienā m īsta draudzība. Tomēr tā s bij tik īsu sā pju
asaras, jo pēc tam viņ a varēja iet un gā ja arī bieži vien un pilnā priekā pie Annužas
ciemoties, kuru turēja tad vēl arvienu jo mīļā ku. Turpretī šā s asaras, kuras tagad grauza
Lienas acis, bij tā s dziļā s nelaimības asaras, pēc kurā m nemēdz nā kt vairs laimība vismazā k
bez rū gtuma un dzīves smaidi vismazā k bez asaru atmiņ ā m. Annužas ceļi neviļu nolocījā s,
rokas savienojā s un pacēlā s līdz ar sirdi augšup šā dos lū gšanu vā rdos: «Ak kungs, ak kungs,
vai nav tik manu grēku dēļ šim bērnam viss tas krusts jā nes! Jo, ja Oļiņ i zinā tu visu, kā es
viņ iem nedrīkstu stā stīt, vai gan tad tie pie viņ as tā noziegtos? Tad bū tu varbū t viss citā di.
Ja ir tā un tu esi sū tījis visu šo nelaimi par viņ u manu grēku dēļ, ak, tad, kungs dievs, ņ em
atkal žēlīgi to no viņ as un tiesā mani pašu — ja ne pēc savas žēlastības, tad pēc savas
taisnības. Tu pats zini un redzi, ka cilvēki laikam vairs nespēj šā s lietas par labu griezt, tā dēļ
arī nenieka nelīdzētu, ja es vēl tagad savu noslēpumu darītu Oļiņ iem zinā mu, turpretī tavā
spēkā stā v viss, jo tu loki cilvēku sirdis un viņ u ceļus kā ū dens straumes. Tu, Kungs, ar savu
visspēcību vari darīt arī, ja tas ir tavs prā ts, Oļiņ iem zinā mu, ko es pret viņ iem noziegusies,
jo es, ak, Kungs, gribu krist tavā dzīva dieva rokā , kur ir taisnībai līdzā s arī žēlastība.»

VI
Kā dā vakarā Feldhauzens pavēstīja Raņ ķ i pie sevis, kas tagad gan ilgi nebij noticis, un
sacīja: «Lū k, Ranke, kamēr mēs meklējam zā dzību veltīgi un dzenā jam zagļus bez pēdā m,
tikā m nā k un piedā vā viņ i paši mums tā s atpakaļ. Klausā ties, kā da vēstule atnā ca man
šodien pastā :
«Cienīgs kungs!
Jū su ruļļi atrodas tagad itin drošā vietā , tā dēļ, ja jums ir viņ u atdabū šana svarā , tad varat
par to aprunā ties š.g. novembra mēneša divdesmitā dienā ap pulksten desmitiem no rīta
Hamburgas viesnīcā septiņ padsmitā numurā .»
Nu, ko jū s domā jat par to lietu?»
«Hm! Tā lieta ir labu zvēru nagos, no kuriem nav dabū jams par nieku nekas laukā ,» Raņ ķ is
atbildēja.
«Bet man šķ iet, ka tas ir tik tā ds mā nīšanas un muļķ ošanas darbs,» Feldhauzens sacīja.
«Nevar vis zinā t,» Raņ ķ is domīgi atteica, «es domā ju gan drīzā k otrā di, jo kā dēļ tad gan ir
uzdots skaidri viesnīcas vā rds līdz ar istabas numuru? Vismazā k tur var nā kt varbū t
zā dzībai uz kā dā m slepenā m pēdā m.»
«Bet kas var ticēt, vai šā da uzaicinā šana nav atkal tik kā das jaunas blēdības iemesls un
ievilinā šana kā dā jaunā slazdā ?» Feldhauzens pabailīgi sacīja.
«Nu, pret jaunā m blēdībā m un slazdiem ir jā apdrošinā s,» Raņ ķ is mierīgi atbildēja.
«Bet kas var viņ as visas iepriekš paredzēt?»
«Gandrīz var gan paredzēt, jo tā lielā kā lieta var bū t tik naudas izkrā pšana, un tā s jums
nevajaga turēt pie sevis, bet nodot pilsētā vispirms drošā glabā šanā .»
«Skaidras naudas man gandrīz nemaz nav ko līdz ņ emt, tā dēļ atkrīt arī tā s bēdas par viņ as
paglabā šanu,» Feldhauzens sacīja, pa pusei jokodams, pa pusei patiesībā .
«Tā ļā k ir vajadzīgs apbruņ oties ar kā diem diviem krietniem revolveriem un labu spā niešu
dunci.»
«Bet vai nebū tu labā k apgā dā ties iepriekš jau ar policijas spēku un, ja ir patiesi kā di blēži,
tad likt tos tū liņ apcietinā t?»
«Nē, ar to neiesā kat!» Raņ ķ is biedinā dams atbildēja. «Par to jū s nemaz vairs nešaubā ties, ka
viņ i nebū s jau tā uz visā m pusēm apdrošinā jušies, ka pierā dīt viņ iem nekā nepierā dīs un
darīt nenieka nepadarīs, tik vien jū s paši varat pievilkt ar to sev dzīvības nedrošību, tā pēc,
ja tā lieta ir tā da un ruļļi atrodas patiesi tā du putnu nagos, tad tie citā di sava laupījuma
neatdos kā vien ja ar labu.»
«Vai jū s, Ranke, nevarētu nā kt man padoma labad līdz?»
«Mana līdziešana nevar bū t jums nekā dā ziņ ā par labu, ja vien par kaiti,» Raņ ķ is, brīdi
padomā jis, sacīja, «jo ar diviem viņ i darīšanā s neielaidīsies un, nomanīdami, ka jū s neesat
vis viens vien, varētu sā kt visā s savā s darīšanā s jums neuzticēties. Un ko gan es, jums
līdzbraukdams, varētu visā šaī lietā līdzēt? Itin nenieka. Uzmanības jums, zinā ms, vajaga uz
ikkatra soļa, un tad jū s nevarat nekā dā postā krist.»
«Tomēr es vēl nevaru nemaz tai vēstulei ticēt,» Feldhauzens pa brītiņ u domīgi runā ja.
«Jā , viņ ai pilnīgi ticēt es arī neticu un negribu nemaz jū su pierunā t viņ ai ticēt un braukt
turp,» Raņ ķ is atteica, «bet to vien varu sacīt, ka šā dā s reizēs nav cilvēkam pēc prā ts ar
mieru, kad apzinā s nedarījis visa, ko varējis, bet pametis dažu kaktiņ u neizmeklētu, lai arī
vai tik bērns pa smieklam bū tu teicis, ka tur atrodas pazudušā s lietas. Vismazā k jau šis
cēlonis pamudina jū s braukt; un, kas zin, vai tur arī nevar bū t patiesi kas vairā k?»
«Jums tiesa — braukt vajadzēs,» Feldhauzens pā rliecinā jies teica, «braukt vajadzēs gan, lai
tur ir kas bū dams. Tik vien es jums vēl pieminu, ka šī lieta nav un nebū s arī vairā k
nevienam zinā ma kā tik vien man un jums. Tā ļā k jā saka, ka bez naudas braukt bū tu
pavisam veltīgi. Vai jū s nevarētu man kā dus tū kstošus aizdot? Paša kapitā li man noguldīti
uz termiņ iem.»
«Skaidrā naudā man arī daudz nav.»
«Nu, dodat, cik ir.»
Raņ ķ is nesacīja nekā , bet sēdēja labu brīdi klusu domā s. Feldhauzens šo viņ a klusumu
saprata un runā ja tā ļā k. «Es negribu nebū t uz ilgu laiku un procentus maksā šu tikpat, cik
jū s dabū jat no citiem, tik vien sakā t — cik varēsat dot?»
«Nu, lai tad bū tu divi tū kstoši,» Raņ ķ is atbildēja tikpat domīgi kā papriekšu.
Feldhauzens gā ja tū liņ pie sava rakstā mā galda un, vajadzīgo papīru dabū jis, sā ka rakstīt.
«Vai desmit procentu bū s diezgan?»
«Nu jā , jā , lai nu tā pat ir vien,» Raņ ķ is, acis nolaidis, atbildēja, bet varēja redzēt, ka pā ra
procentu gan vēl labprā t gribētu klā t. Tad sā ka skaitīt naudu — visu gandrīz tik simtu rubļu
papīros vien.
Feldhauzenam arī bij drīz vekselis gatavs, un tā nu viņ i abi pā rmainīja: viens vekseli pret
naudu, otrs naudu pret vekseli, viens izlasīja klusu vekseli, otrs pā rskaitīja klusu naudu, un
pēc abi savus iemantojumus paglabā ja kabatā s.
Pēc tam bija vakars jau labi vēls un Raņ ķ is taisījā s projā m, bet papriekšu lū dza vēl
Feldhauzenu, lai tas sū tot kā du no saviem cilvēkiem viņ u pavadīt.
«Kā dēļ tas jums vajadzīgs?» Feldhauzens brīnodamies jautā ja.
«Es neesmu nekā ds nakšu draugs un viens eju vairs tik vien dienu laukā ,» Raņ ķ is, cepuri
ņ emdams, atbildēja, un pie viņ a valodas varēja nomanīt, ka tā ļā ka jeb tuvā ka taujā šana šinī
lietā viņ am nav pa prā tam. Feldhauzens likā s to saprotot un nejautā ja vairs nekā , bet tik
sacīja:
«Mans kučiers gan, kā domā ju, bū s nomodā , bet ar kā du iemeslu lai es viņ u sū tu jums līdz,
jo ko gan viņ š domā s, kad es likšu viņ am jū s vadīt uz mā ju kā sievišku?»
«Īstenā cēloņ a viņ am nevajaga zinā t, bet sakā t tik, ka jums ir jā dabū no manis kā di ruļļi, ko
es arī iedošu.»
Feldhauzens paskandinā ja galda zvaniņ u un pēc tam ienā kušai istabas meitai pavēlēja
pateikt kučieram, lai noiet Raņ ķ a kungam līdz un atnes atpakaļ to, ko viņ š iedod.
«Jums bū tu ievērojama vēl šī lieta,» Raņ ķ is, kučiera gaidīdams, sacīja, «nonā kt taī viesnīcā
jau to dienu priekš tam apakš sveša vā rda un nomesties kā dā kambarī septiņ padsmitā
numura tuvumā , no kurienes var šo pieminēto istabu labi aplū kot. Tur, kas zin, varēs dabū t
redzēt vai dzirdēt kaut ko svarīgu.»
«Pateicos jums,» Feldhauzens sacīja, «šis padoms ir patiesi ievērojams.»
Kaut gan abi šie vīri agrā k arī skatījā s maz viens otram acīs, tad tagad jo mazā k, un, ja
kā dreiz netīšu tas izdevā s, tad tū liņ abi novērsā s, it kā kad abēju acis bū tu vienam pret otru
nā vīgi iesmi, kuri duras otram sirdī, bet, zinā ms, tik caur paša acīm.
Kad Raņ ķ is bij atvadījies un izgā jis, tad mērnieks, viens pats palicis, izvilka patlaban dabū to
naudas pakiņ u no kabatas un sā ka aplū kot visus naudas papīrus pa vienam. Piepeši viņ š
sagrā ba visus to kopā un svieda ar lielu īgnumu pie malas, sacīdams: «Nolā dēta nauda!
Kā ds velns viņ u jā ja vairs šurp manā s acīs ņ irgā ties?! Tas elles ierocis nekaunas un
nebaidā s savu Jū dasa algu aizdot man pašam atpakaļ, turklā t vēl pret vekseli un par desmit
procentiem! Es nevaru šā cilvēka vairs panest un labprā t neiedotos turpmā k ar viņ u
nekā dā s darīšanā s, ja vien varētu bez viņ a padoma un palīga iztikt. Ir uzskatīt viņ a vairs es
nespēju. Nav nebū t tiesa, ka viņ š dara, ko dara, manis labā , bet paša labums vien ir visam
īstais nolū ks.»
Feldhauzens runā tu varbū t vēl kaut ko vairā k, ja kučiers, no Raņ ķ a pavadīšanas ar kā du
rulli atpakaļ griezdamies, viņ a neiztraucētu.
Visa mā ja bij jau klusā mierā , kad mērnieks tū liņ pēc tam gā ja savā guļamā istabā , kur aiz
sienas tā ļā k bij kučiera istaba. Viņ š dzirdēja drīz kučieri no otras puses ienā kam un ar sievu
sarunā jamies.
«Kas tur tev tik vajadzīgs bij ko nest?» sieva jautā ja.
«Kā ds vecs rullis,» kučiers ar nepatikšanu atbildēja.
«Var bū t, ka bū s atradies kā ds zudušais rullis?» — tā sieva atkal.
«Nē, nav vis, jo to gan tad cienīgs tēvs saķ ertu ar citā du nepacietību, bet šo lika tik nomest
apakš galda, nemaz pats nepaskatīdamies.»
«Dzenā cilvēku veltīgi un bez vajadzības, it kā ar vajadzību vēl nebū tu diezgan ko iet un
diezgan ko darīt,» sieva dusmīgi sacīja.
«Tur ir, kā es nomanīju, laikam kā da cita lieta,» kučiers pa brītiņ u atteica. «Raņ ķ is laikam
tik nedrīkstēja iet viens uz mā ju, jo viņ š bij tik bailīgs kā mazs bērns: visur redzēja kaut ko
kustam, visur krū mus domā ja par cilvēkiem un turējā s man pie rokas, gandrīz drebēdams
aiz bailēm. Ja man kā ds to stā stītu, ka liels cilvēks var bū t tik bailīgs, tad es tam nebū t
neticētu. Agrā k viņ š pavisam tā ds nebij.»
«Tā s ir varbū t vēl arvienu tā s pašas bailes no goda maltītes vakara,» sieva sacīja. «No tā
laika ir cienīgs tēvs arī tā ds kā lēnā ks un domīgā ks.»
«To dara tik tā s pašas zā dzību bēdas un žēlabas vien.»
«Nē, bū s gan kā da cita lieta arī, lai nu kā da viņ a,» sieva gudri atteica, «jo pati cienīgā mā te
arī to domā .»
Feldhauzens, šā du sarunā šanos dzirdēdams, grieza zobus un dusmojā s, ka saime
iedrošinā jas un spēj līst ar savā m domā m tik dziļi savu kungu noslēpumos un spriest tik
droši un arī taisni par viņ u darbiem, kā arī par viņ iem pašiem. To dzirdēdams, ka cienīgā
mā te arī neizprotot, kas viņ am īsti kaitot, Feldhauzens pā rliecinā jā s, ka darījis pareizi,
sievai visu nestā stīdams, jo, ko Raņ ķ is viņ am kā dreiz sacījis, tas esot tagad izrā dījies par
patiesību, ka pļā pā šanas kaislība piespiežot brīžam pat augstā kos sieviešus izpļā pā t savā m
apakšniecēm slēpjamas lietas.
Necik dienu pēc tam mērnieks pavēlēja kā dā vakarā kučieram sataisīties uz garā ku ceļu un
bū t rīta agrumā ar zirgiem pie durvīm klā t. Ratos sēzdamies, viņ š kučieram uzsauca tik vien
šos vā rdus: «Uz staciju!»
Tanī pašā dienā Feldhauzens nonā ca ar pusdienas braucienu pilsētā un līdz ar to zinā mā
viesnīcā , kur ieņ ēma sev kambari taisni septiņ padsmitam numuram pretī otrā pusē
koridoram. Tanī viesnīcā atradā s ikkatras istabas durvīs apaļa stikla rū tiņ a, kurai bij
priekšā pēc patikšanas aizvelkami un atvelkami aizkari: kad gribēja skatīties no iekšas uz
koridoru, tad varēja atvilkt, bet, kad gribēja, lai no koridora neskatā s iekšā , tad varēja
aizvilkt. Feldhauzenam izlikā s, ka šī ietaise bū tu gā dā ta īsti priekš viņ a vajadzības, jo
vakarā , savu uguni izdzēsis vai tik vien apslēpis un durvs rū ts aizkaru atvilcis, viņ š varēja
gaišā koridorā aplū kot septiņ padsmitā numura durvis kā spogulī.
Sulainim, kurš pienesa viesu grā matu, Feldhauzenu lū gdams, lai ierakstot tanī savu vā rdu,
viņ š jautā ja: «Vai še man pretī septiņ padsmitā numurā arī kas mā jo?»
«Tas ir ieņ emts uz ilgā ku laiku no kā da kunga,» sulainis atbildēja. «Tagad gan viņ a nav
mā jā , bet ir solījies šovakar vai rītu agri pā rnā kt. Raugā t, še ir arī viņ a vā rds.»
Feldhauzens skatījā s un lasīja pie sevis, tad sacīja sulainim: «Tā , tā , es gribēju tik zinā t, vai
tā istaba ir tukša, jo tad es viņ u lū gtu sevīm.»
Kad sulainis bij izgā jis, tad Feldhauzens ņ ēma savu kabatas grā matiņ u un ierakstīja tanī:
«Baron Wernander aus Ehstland.»
Kamēr vēl bij gaišā ks, tikā m Feldhauzens izgā ja pa pilsētu nodot lieko naudu drošā
glabā šanā un arī kaut ko citu apgā dā t, bet, tumsai metoties, viņ š nā ca mā jā , gribēdams turēt
vērā septiņ padsmito numuru caur savas durvs rū ti. Viņ š lika atnest sev vakariņ as un avīzes,
ko laiku pakavēt. Tad gaidīja tā visu vakaru un labi vēlu, turēdams septiņ padsmitā numura
durvis allaž īsti pie ikkatra trokšņ a acīs, bet nesagaidīja nenieka, jo pieminētā s durvis
nekad neatdarījā s. Viņ š nogā ja gulēt, bet miegs bij caurs un traucēklīgs. Pēc pusnakts
Feldhauzens sā ka dzirdēt pa miegam koridorā troksni, izlēca kā sviests no gultas un
skatījā s caur durvi, kur redzēja koridorā viesnīcas sulaini ar sveci rokā pavadā m kā du
plecīgu pusmū ža kungu un ielaižam septiņ padsmitā numura istabā . Pa brīdi izgā ja sulainis
atpakaļ, un pēc tam cits nekas vairs nebij nedz dzirdams, nedz redzams.
Otrā rītā pie laika sulainis ienesa taī pašā istabā kā du vēstuli un tū liņ atkal iznā ca.
Noliktai stundai tuvojoties, Feldhauzens aplū koja uzmanīgi caur savā m durvīm
septiņ padsmitā numura durvju rū ti, vai tai arī ir iekšpusē aizkars priekšā un vai tur no
iekšas nevar skaidri redzēt, ka viņ š no savas istabas iznā k un tanī ieiet. Feldhauzenam tas
nebū tu vis pa prā tam, īsti tā dēļ vien, ka viņ š bij pieņ ēmis viesnīcas grā matā citu vā rdu.
Tomēr viņ š pā rliecinā jā s ar prieku, ka to pieminēto durvju rū tij ir aizkars priekšā , tā dēļ
uzvilka virssvā rkus, ņ ēma gardibeni, izgā ja koridorā un pieklauvēja pie septiņ padsmitā
numura durvīm. Durvis atvērā s, un viņ ā s parā dījā s tas pats plecīgais kungs, kuru sulainis
naktī pievadīja.
«Lū dzu iekšā ,» viņ š sacīja un, kad Felhauzens nekavēdamies iegā ja, tad aizslēdza tū liņ
viņ am aiz muguras durvis.
«Jū s gan bū sat laikam Feldhauzena kungs?» viņ š apgriezdamies jautā ja.
«Jā , tā ir gan,» Feldhauzens atbildēja.
«Tad lū dzu piesēsties, jo bū sat gan nā kdami drusku paguruši,» viņ š, krēslu pasniegdams, ar
smalkiem smaidiem sacīja.
Feldhauzens nomanīja tū liņ , ka plecīgais ar šiem vā rdiem, kuri zīmējā s skaidri uz viņ a
virssvā rkiem un gardibeni, caur ko gribēja rā dīt, ka nā k no ā ras, deva saprast, lai nemēģ ina
viņ u vilinā t kaut kā dā s nieka cilpiņ ā s. Feldhauzens apķ ērā s ā trumā cik spēdams un
atbildēja, kā izskatījā s, mierīgi: «Nē, vēl vis neesmu tā staigā jis, ka nogurt varētu, bet gan
sataisījies patlaban iet.»
Plecīgais uzaicinā ja Feldhauzenu piesēsties un ņ ēma pats arī sev krēslu, sacīdams: «Mans
vā rds ir Vernanders, un jū s, Feldhauzena kungs, gan gribēsat laikam sarunā ties par saviem
zudušiem ruļļiem?»
Feldhauzens, Vernanderam savu vā rdu izsaucot, pieklā jības dēļ viegļi palocījā s, bet ar
vaigiem rā dīja, ka netur nebū t šā vā rda par patiesu. Tad nolika gardibeni sev līdzā s uz galda
un atbildēja, cik mierīgi spēdams: «Jā , Vernandera kungs, un es bū tu ļoti pateicīgs tam, kas
varētu gā dā t man šā s zudības atpakaļ.»
«Es esmu tik laimīgs, ka varu jums to prieku darīt,» Vernanders sacīja ar izglītota cilvēka
pieklā jību, «tik vien, kā jau jū s paši zinā t un esat pieminējuši arī pie saviem sludinā jumiem,
bez atradībā m to zudību atdabū t nevarēs.»
«To es arī nebū t negribu, bet atlīdzinā šu ar pateicību pienā kamu tiesu,» Feldhauzens sacīja,
tomēr sirds bij viņ am itin nemierīga, kā to varēja nomanīt pat pie vā rdiem, kaut gan ļoti
turējā s. «Vai to atradības zummu uzdosat jū s paši vai arī liksat man viņ u noteikt?»
«Neņ emat ļaunā ,» Vernanders ar īstu laipnību atbildēja, «bet man ir novēlēts tos ruļļus
izdot tik vien pret noteiktu atradību zummu.»
«Un cik liela tad viņ a ir?» Feldhauzens gandrīz jau trīcēdams jautā ja.
«Desmit tū kstošu rubļu,» Vernanders atbildēja tik mierīgi, it kā nebū tu bijuši ne desmit
rubuļi.
Feldhauzens nobā lēja, bet tomēr savaldījā s un sacīja, cik vienaldzīgi varēdams: «Tā zumma
ir uzdota tik liela vai caur misēšanos, vai caur to ruļļu īstā s vērtības nezinā šanu, jo par
desmit tū kstošu var viņ us tikko gandrīz ņ emt pretī.»
«Bet pazinēji esot, kā man teikts, vērtējuši viņ us uz trīsdesmit tū kstošu — tā tad desmit
tū kstošu bū tu tik vērtības trešā daļa un likumīgā atradēja alga.»
Feldhauzens sēdēja kā du brīdi domā s un tad sacīja: «Bet, iekam mēs runā jam tā ļā k, man
vajadzētu skaidri pā rliecinā ties, vai tie ruļļi ir visi kopā un patiesi mani, tā pat arī zinā t, kur
un kā es varu dabū t viņ us atpakaļ, jo šeitan pie jums gan tie nebū s?»
«Pie manis viņ i, zinā ms, nav, bet redzēt jū s tos varat dabū t gan, ja jums patīk nobraukt man
līdz. Tik vien es, Feldhauzena kungs, turu par vajadzīgu pieminēt zinā šanas dēļ un jū su
pašu labā neķ erties visā šai darīšanā pie nekā diem citiem liekiem līdzekļiem, bet turēties
tik vienīgi pie salīgšanas pret skaidru naudu. Viss cits jums ne tikvien nepavisam
neizdosies, bet bū s arī pašiem par kaiti, vismazā k caur to jū s apgrū tinā tu un sadā rdzinā tu
savu zudību atdabū šanu.»
«Uz to es, Vernandera kungs, neesmu nemaz domā jis.»
«Var gan bū t, ka neesat domā juši, bet man ir jau iemesls to pa daļai ticēt: vienkā rt, tā dēļ, ka
jū s slēpjat še viesnīcā savu īsto vā rdu un, otrkā rt, tā dēļ, ka gribējā t slēpt priekš manis savu
dzīvokli, kura durvis atrodas šepat manā m durvīm tiešā m pretī. Turklā t pieminu vēl to, ka,
ja jū s gribētu mani nodot valdībai, tad tas jums bū s jā aizmaksā ar savu dzīvību.»
Vernanders šo runā ja tik auksti un mierīgi kā tēvs par bērna niecīgiem noslēpumiņ iem, bet
Feldhauzens nomanīja savos vaigos stipru kvēlu, kaut gan mēģ inā ja izskaidrot, ka tas bijis
viņ am vajadzīgs kā das citas lietas dēļ, kura nestā vot ar šo nemaz sakarā . Vernanders gan
tam izskaidrojumam ar vā rdiem nepretojā s, bet viņ a vaigs sacīja skaidri: «Stā sti tā dus
niekus, kam gribi, bet man vien ne.»
Feldhauzens gan labu brīdi šaubījā s, vai braukt līdz vai ne, bet pēdīgi tomēr bij jā apsolā s, jo
citā di nekā di nevarēja piekļū t savam svarīgam nolū kam tuvā k. Un kā ds ļaunums gan viņ am
varēja notikt dienas laikā , kur klā t bij vēl slepen labi apbruņ ojies un neturēja pie sevis nedz
naudas, nedz citu vērtības lietu, jo savu zelta pulksteni un gredzenus ieslēdza priekš
aizbraukšanas savā istabā čemodā nā .
Fū rmanis, kuru Vernanders pa to starpu bij licis jau apgā dā t, noveda viņ us kā dā mierīgā
šķ ērsielā un apturēja pie kā da veca klusa nama. Vernanders, kā likā s, pieklā jības dēļ lū dza
Feldhauzenu iet iepriekš, bet, kad nomanīja pie viņ a kā das neuzticības bailes, tad gā ja pats
papriekšu un lū dza Feldhauzenu iet līdz. Pa dažā m trepēm kā puši un caur dažā m ieliņ ā m
gā juši, viņ i atradā s pēdīgi kā dā ne visai gaišā istabā , kur Vernanders lū dza Feldhauzenu
piesēsties un kā du acumirkli pagaidīt, bet pats iegā ja dziļā k.
Nebij arī patiesi par labu acumirkli daudz vairā k ko gaidīt, kad viņ š atkal iznā ca, ziņ odams,
ka drīz dabū šot redzēt, ko vēloties. Lai nebū tu gaidot garš laiks, tad Vernanders sā ka stā stīt
ar īstu sadzīves jeb pasaules vīra veiklumu dažus notikumus, kas gadījušies pēdējā s dienā s
šur un tur gan augstā s, gan zemā s vietā s. Viņ a stā sti, lai tie bij jocīgi vai nopietni, skanēja
tomēr visi tik patīkami un jauki, ka Feldhauzens, viņ os klausīdamies, sajuta tik lielu
labpatikšanu, ka aizmirsa pavisam to, kā dos apstā kļos atrodas un nepamanīja nemaz, ka bij
notecējusi jau gandrīz vesela stunda, līdz dabū ja ziņ u iet iekšā , ko arī abi tū liņ darīja.
Turpat nā košā istabā Feldhauzens redzēja pret kā dā m lielā m stikla durvīm otrā pusē
izplatītu pašu košā ko eksemplā ru no Slā tavas ruļļa ar visu daiļo, caur zīmēšanu mā kslīgi
izgreznoto uzrakstu, kuru bij zīmējis kā ds ievērojams palīga mērnieks priekš paša liela
kunga. Pa brīdi šis rullis noslīdēja lejup un bij redzams atkal cits eksemplā rs, pēc tam atkal
cits un cits — tad Čangalienas ruļļi, līdz pēdīgi aiz stikliem palika tik viens balts papīrs. Š e
jā piemin, ka tikpat Slā tava, kā Čangaliena nebij nekatra vienā rullī vien uzņ emama, bet abas
vairā k daļā s, un no ikkatras daļas bij taisīti pēc vajadzības vairā k eksemplā ri, tā dēļ tā
panorā mu luga vilkā s priekš Feldhauzena acīm labu laiku un viņ ai bij ļoti daudz cēlienu.
Kad pēdējais rullis bij noslīdējis, tad Vernanders, priekšējā istabā atpakaļ ejot, runā ja uz
Feldhauzenu: «Ceru, ka tagad jū s par šā s lietas skaidrību vairs nešaubīsaties, jo nu esat
savas zudības paši skaidri redzējuši.»
«Jums taisnība,» Feldhauzens domīgi atbildēja, «bet sakā t tik — kad un kā lai es dabū ju
viņ as atpakaļ?»
«Dabū t jū s viņ as varat, ja gribat, tū liņ , bet tik vien pret zinā mo zummu,» Vernanders
atbildēja, pulkstenī skatīdamies.
«Naudas man tagad nebū t tik daudz nav klā t it nepavisam,» Feldhauzens sacīja un skatījā s
pa logu it kā aiz gara laika un bez nolū ka. «Vai jū s nevarētu bū t mierā ar vekseli?»
«Neņ emat ļaunā , bet izdot nav iespējams citā di kā vienīgi tik pret skaidru naudu,»
Vernanders nemierīgi atteica. «Bet man ir tagad jā steidzas kā dā s darīšanā s, un jums vajaga
laika, ko apdomā ties un atrast padomus, tā dēļ vai jū s nepaliksat šimbrīžam pie tā , ka tā ļā k
par šo lietu runā jam vai arī, kas jo labā k, viņ u pilnīgi nobeidzam pēc pusdienas ap pulksten
trijiem viesnīcā ?»
«Es esmu ar to pilnā mierā ,» Feldhauzens sacīja, bet, kā protams, bez īstas dū šas un
jautrības.
«Labi!» Vernanders izsaucā s. «Tik vien noteicat — vai jū s parā dīsat man to godu jū s pie
sevis redzēt vai arī atļausat to godu man jū s apmeklēt?»
«Lū dzu, esat tik labi un nā kat šoreiz pie manis,» Feldhauzens, no domā m pā rņ emts, atteica
un, gardibeni paņ ēmis, sā ka iet laukā .
«Pateicos,» Vernanders nolocīdamies sacīja un gā ja arī līdz, bet ar citā du steigšanos, ar
citā du nemieru un citā du veiklumu nekā Feldhauzens. Uz ielas abi kungi, pieklā jīgi
atvadīdamies, aizgā ja uz savu pusi katrs.
Feldhauzens iegā ja kā dā pazīstamā klusā viesnīcā , kur lika atnest brokastis līdz ar kā du
malciņ u, un sā ka pā rdomā t savu lietu, bet viņ a dū ša bij visai vā ja — un nebij īstas garšas
nedz ēšanai, nedz dzeršanai. Tomēr pamazā m šie gara mā koņ i atšķ īrā s un Feldhauzena
vaigs metā s arvienu skaidrā ks, jo, kad patiesību gribēja atzīt, tad tā izmaksā jamā zumma
par ruļļiem nebij vēl ne trešā daļa no viņ u vērtības, kas ir, kā zinā ms, tik laba atradēja alga,
tā dēļ bij atdabū jamas divi daļas no visā m zudībā m par velti, kaut gan, kā viegli saprotams,
bū tu jo labi, ja arī šā s trešā s daļas nevajadzētu atpirkt par naudu. Bet kā lai to izdara? Viņ š
bij gan redzējis skaidri pats visu pazudušo jeb viņ am atrauto laupījumu, bet tik caur
lamatā m kā apcietinā ts lauva, kur visa rū kšana un plosīšanā s bū tu tik neprā tīga trokšņ a
celšana vien. Bet vai nevarētu likt tagad to mā ju piepeši no policijas apstā t un izmeklēt?
Nevar iedrošinā ties, jo, ja neatrod, tad varbū t tik vēl sadā rdzina un sagrū tina jo vairā k ruļļu
atdabū šanu. Vai gan tie, kuri šā dus darbus uzņ emas, nebū s apdrošinā jušies vismazā k jau
pret šā dā m stā vā m, ikkatram pazīstamā m un iespējamā m uzbrukšanā m? Varbū t tagad
atrodas ruļļi jau atkal dievs zin kā dā citā alā , tā pat kā pirmā k viņ us laikam gan atnesa no
kā das citas vietas uz rā dīšanu, jo kā dēļ gan bij tik ilgi jā gaida? Bet, ja bū tu apziņ ota policija,
lai uzlū ko slepen, uz kuru pusi aizbrauc un kurā namā ieiet, tad piepeši taī pašā brīdī,
kamēr viņ i abi atrodas vēl namā iekšā , to apstā j un pā rmeklē? Nepanā ktu tomēr arī pa šo
ceļu varbū t nenieka, jo pati Feldhauzena saziņ ošanā s ar policiju vien bū tu Vernanderam
zinā ma — tā pat kā viņ a nomešanā s viesnīcā apakš cita vā rda. Var bū t, ka to ilgo gaidīšanu
tur namā varēja izskaidrot pa daļai no šā s puses, lai var pā rliecinā ties pilnīgi, vai nav
uzvilkts kaut kā ds slepens slazds, kura nogā šanā s apskaitīta uz šo brīdi; tā pēc, ja tā ds bū tu,
tad lai viņ š sakrīt iepriekš, kamēr zem viņ a vēl nav neviena pele pagā jusi.
Jo tā ļā k Felhauzens domā ja, jo arvienu pā rliecinā jā s, ka prā tīgā k bū s gan palikt pie
Vernandera padoma un nemeklēt pie ruļļu atdabū šanas nekā du citu kā vienīgi tik skaidru
naudu un, ja tad caur visu šo darīšanu dabū zagļu pēdas kaut cik nomanīt, tad pa tā m var
dzīt viņ us arī vēlā k. Bet kur lai ņ em tik daudz naudas? Vairā k viņ am tagad gandrīz nenieka
nebij līdz kā tik tie divi tū kstoši, kurus aizņ ēmā s no Raņ ka, un pa visu pilsētu bij zinā ms tik
viens vienīgs vīrs, kurš Feldhauzenu tuvā k pazina un no kura vai caur kuru viņ š varēja
cerēt varbū t naudu dabū t. Šis bij citreizējs Feldhauzena skolas biedrs un tagad turēja lielu
sīku lietu pakkambari[ 273 ]. Šā paša vīra glabā šanā Feldhauzens nodeva arī pirmā k
drošības labad savu pieminēto naudu, kura bij līdz. Bet vai tam, ja arī viņ š neliegtos aizdot,
varēja bū t ikkatru brīdi astuņ i tū kstoši skaidras naudas pie rokas, to varēja maz ticēt.
Tomēr mēģ inā t vajadzēja meklēt palīdzības arī šaī vienā vietā . Viņ š aizmaksā ja tēriņ u un
devā s turp, bet drusku ar jautrā ku un stiprā ku dū šu nekā atnā kot.
Īstā s naudas vajadzības, kā lēti saprotams, Feldhauzens nevarēja stā stīt arī savam skolas
biedrim, kaut gan tas brīnojā s un jautā ja, ko tik piepeši ar tā du naudas zummu darīšot. Viņ š
nostā stīja, ka gribot saņ emt kā du lielu mērīšanas darbu, kuru citā di nevarot dabū t, kā vien
kad ieliekot desmit tū kstošu rubļu drošības dēļ ķ īlā m, un tas esot vajadzīgs tū liņ šodien, jo
citā di priekšroka zū dot, tā dēļ ka aiz muguras stā vot vien citi darba saņ ēmēji, kuri soloties
noskaitīt to prasīto zummu kaut kurā acumirklī. Viņ š neesot, zinā ms, no mā jas nebū t uz to
nā cis, tā dēļ tad arī naudas tagad trū kstot.
Š im vīram, kā domā jams, gan patiesi nebij acumirklī tik daudz skaidras naudas pie rokas,
bet viņ š varēja un arī gribēja izlīdzēt caur aizņ emšanos, kas arī viņ am izdevā s bez lielā m
grū tībā m.
Feldhauzens pielika tagad pie saviem divi tū kstošiem astuņ us aizņ emtos jeb pie astuņ iem
aizņ emtiem savus divus, un viņ am bij patiesi desmit tū kstošu rubļu kabatā , bet pulkstens
arī jau trīs, jo, lai gan viss notika bez kavēšanā s, tomēr laiku ņ ēma viena un otra lieta. Tagad
vajadzēja steigties uz mā ju, lai Vernanders nenomeklētu viņ a veltīgi.
Vernanders pa brīdi pēc tam, kad bij ar Feldhauzenu izšķ īries, stā vēja, nabadzīgi apģ ērbies,
kā dā pilsētas kaktā vecu dzelzs lietu un dažā du citu nieku bodītē, kurā šā das lietas gan
pā rdeva, gan arī iepirka, kad pienesa. Tukša šī bodīte nestā vēja nekad, bet vairā k par vienu
pircēju un pā rdevēju atradā s taī reti.
Pa brīdi ienā ca kā ds vīrs strā dnieku apģ ērbā ar pauniņ u rokā un, Vernanderi vienu pašu
atrazdams, jautā ja: «Nu, cik tā ļu ir Feldhauzena lieta?»
«Tik tā ļu, ka viņ š grib gan izpirkt, ja tik vien sagā dā s vajadzīgo naudu, jo pašam neesot,»
Vernanders atbildēja.
«Un kur atrodas tagad ruļļi?» ienā cējs jautā ja.
«Lebersona slepenā pagrabā , un pā rdošanas jeb izpirkšanas vieta nolikta pie Klebermaņ a,
jo tam namam ir pa sētas durvīm droša iziešana un laba savienošanā s ar visā m vajadzīgā m
vietā m,» Vernanders runā ja un tad pa brītiņ u vēl jautā ja: «Vai no Grabovska nav vēl
nekā das ziņ as?»
«Vēl nav, kaut gan gaidā m ikkatru brīdi,» ienā cējs atbildēja.
«Un policija — vai mierīga visā s lietā s?» — tā atkal Vernanders.
«Itin mierīga, jo jauns viņ ai nav ausīs nekas nā cis un vecas pēdas jau sen izdzisušas,»
ienā cējs atbildēja.
Pa brīdi, kad šis ienā cējs bij izgā jis, ienā ca kā da maizes nēsā tā ja ar maizes kurvīti rokā .
«Krumpel, kas jauns?» Vernanders jautā ja.
«Feldhauzens, pēc tam kad jū s ar viņ u izšķ īrā ties, aizgā jis taisnā ceļā uz Stovera viesnīcu un
sēdot tagad ļoti domīgs pie brokastīm.» To sacīdama, viņ a iedeva Vernanderam
francmaizi[ 274 ] un sā ka iet laukā .
«Tad uzmanā ties un apsargā jaties jo ciešā k,» Vernanders, viņ ai izejot, sacīja. Pēc tam
atlauza francmaizei galu, kur iekšā bij redzams sieviešu kabatas pulkstens ar ķ ēdi, un
runā ja pie sevis: «Sieviešu apģ ērbā veicas šim diedelim patiesi labā k.»
Pēc tam nā ca kā ds jauns cilvēks ar to ziņ u, ka Feldhauzens iegā jis taī un taī magaziņ ā ; vēlā k
kā ds izkalpojis vecs karavīrs darīja zinā mu, ka Feldhauzens meklējot tur aizņ emties naudu.
Visupēdīgi priekš pulksten trijiem, pēc tam kad vēl daži citi bij nā kuši un gā juši, ienā ca kā ds
kalēja mā ceklis un sacīja: «Feldhauzens ir naudu dabū jis un aizgā jis patlaban uz viesnīcu.»
«Tā , tā , tad man jā steidzas,» Vernanders sacīja. «Bet teicat — vai visas vietas ir
apdrošinā tas?»
«Ir gan,» ienā cējs atbildēja un izskaidroja, pie vā rdiem saukdams, kur stā vot tas, kur tas,
kurš aizgā jis Feldhauzenam līdz, kurš uzlū kojis viņ u zinā mā magaziņ ā un kuri bijuši vēl
citur.
«Tagad liekat uzlū kotā jus pa visu Plū du ielu un īsti ap Lebersona namu,» Vernanders
uzdeva. «Pēc tam aizejat paši man uz piestā tni pretī un paziņ ojat par visu.»
Vernanders, to sacījis, izgā ja.
Feldhauzenam, mā jā nā kušam, nebij, kā domā ts un runā ts, ilgi sava viesa jā gaida, jo drīz
dzirdēja pie durvīm pieklauvējam un tikko spēja izsacīt: «Iekšā !» — kad jau Vernanders
ienā ca steigšus un nemierīgi.
Tikko gardibeni nolicis un uz Feldhauzena lū gšanu piesēdies, viņ š pieminēja, ka varot šai
sarunai novēlēt tik vien itin īsu brīdi, jo viņ am esot jā dodas uz dažā m dienā m projā m.
«Bet mū su lietu jū s jel varēsat vēl nobeigt un ruļļus man izdot?» Feldhauzens sacīja.
«Tos jū s dabū sat arī bez manis, un, kas viņ us izdos, tas saņ ems naudu; tik vien
aizbraukdams es varu ņ emt gan līkumu un novest jū s pie tā s mā jas, kurā tie atrodas un bū s
atdabū jami.»
«To mā ju es šorīt labi ievēroju un atradīšu gan arī viens pats, ja jums nebū tu īsti vaļas,»
Feldhauzens viegļi un it kā bez apdoma sacīja.
«Nē, taī namā jū s viņ us vairs neatradīsat, kurā šorīt redzējā t, bet pavisam citā vietā , un tā s
jū s no sevis nedabū sat.»
Feldhauzens gandrīz kaunējā s un pie sevis dusmojā s par šo izsacījumu, ar kuru bij pats sev
izdevis nesaprašanas apliecību, tā dēļ ķ ēra drīz citu lietu, it kā priekšējo izsacījumu
dzēsdams: «Bet zīmes man vajadzēs varbū t no jums līdz?»
«Jū su nauda bū s pati drošā kā zīme, un, ja tā s trū ks, tad cita nekā da zīme nelīdzēs; bet, ja tā
ir, tad jums, Feldhauzena kungs, nekā das citas zīmes nevajaga.»
«Bet svešā vietā es nevaru iedrošinā ties naudas maksā t, jo kas gan galvos, ka man pret viņ u
ruļļus izdos?»
«Tas ir viena alga, jo es esmu jums svešs tā pat kā kaut kurš cits, un starp lieciniekiem, kā
jū s paši sapratīsat un man ļaunā neņ emsat, nevar šā s lietas laist, turpretī to jū s varat ticēt
itin droši, ka krā pšanas un viltības šaī darīšanā nav, bet pilnīgi uzticama tirgošanā s
godsirdība.» Pie šiem vā rdiem Vernanders nemierīgi uzcēlā s un vēl sacīja: «Piedodat,
cienīgs kungs, ka nevaru ilgā k palikt, jo šī sarunā šanā s, kā pieminēju, ir iekritusi priekš
manis nevaļīgā brīdī, bet to vajadzīgo tagad jū s zinā sat, un, ja gribat vest šovakaru savu
lietu galā , tad lū dzu braukt man līdz; bet, ja jū s to negribētu, tad var atstā t arī uz vēlā ku
laiku, un jums tad jā gaida no manis ziņ as un noteikumi no jauna: kur, kad, par cik un kā .»
«Lū dzu atļaut man vēl, kamēr taisā ties uz ceļa, šo lietu drusku pā rdomā t,» Feldhauzens
sacīja, «un tad es nonesīšu pats jums gala vā rdu.»
«Labi! Man arī ir jā steidz vēl norakstīt kā das vēstules,» Vernanders atbildēja, veikļi
atvadījā s un izgā ja.
Feldhauzens, vienatnē palicis, atradā s īstā šaubīšanā s ugunī: vai iet un raudzīt izpirkt ruļļus
tū liņ vai atstā t uz priekšu? Vienā di un otrā di varēja bū t savs labums un savs pametums.
Kaut gan pirmā k bij apņ ēmies palikt pie Vernandera padoma un raudzīt atdabū t ruļļus pret
skaidru naudu, tad tomēr tagad, kur patlaban bij jā dod viņ a laukā  — par savu paša mantu
un turklā t vēl tik daudz, negribējā s nebū t to darīt. Kas zin, vai pēc nevarētu dabū t atpakaļ
tā pat bez nekā das izmaksas, kad ņ emtu palīgā policijas padomu? Un kas varēja galvot, ka
par desmit tū kstošu rubļu jau viņ i patiesi ruļļus izdos? Varbū t tie gribēja izkrā pt tik naudu
un prasīt par ruļļiem atkal tikpat daudz? Uz otru pusi skatoties, bij arī savas bailes: caur
tā diem darbiem varēja padarīt ruļļu atdabū šanu varbū t tik vien daudz grū tā ku un dā rgā ku
un pieiet lēti arī pie tā , ka viņ u nedabū atpakaļ vairs nepavisam, jo viņ u tagadējie īpašnieki,
ja redzētu briesmas tuvumā , gribētu glā bties jel paši no pierā dījumiem un tā dēļ tos pēdīgi
sadedzinā tu vai citā di izdeldētu. Un, ja arī cerētu šā dam darbam to laimīgā ko izdošanos,
kā da vien šā dā gudri turētā lietā var nā kt, tad tomēr bez kā dā m krietnā m izdošanā m tas
nevarēja pā riet un uz izdošanu atlīdzinā šanu cerēt bū tu veltīgi. Turpretī, ja tagad izpērk,
tad ir uz reizes visas rū pes pagalam un palīga mērniekiem par nevērīgu ruļļu glabā šanu
varētu aizturēt ikkatram pametuma mazinā šanas dēļ kā du daļu no algas, tik vien Raņ ķ im to
nedrīkstētu darīt, jo Feldhauzenam bij jā baidā s šo cilvēku iekaitinā t. Tā tad no šā s
izsvarošanas Feldhauzens dabū ja to pašu iznā kumu, ko pirmā k, un apņ ēmā s vairs
nešaubīties, bet uzņ emt droši nodomā to ceļu. Vienīgā s bēdas viņ am palika tik par to, ka
netiktu aplaupīts, tā dēļ aplū koja savus ieročus — abus revolverus un spožo tērauda
dunci —, pā rbaudīja viņ u nemisību un, pā rliecinā damies, ka var gan paļauties uz viņ u
krietnumu, noglabā ja tos visus pie sevis tā , ka var ikkatrā acumirklī viegli bez kavēkļiem
paķ ert un lietot. Tad uzvilka virssvā rkus, paņ ēma gardibeni un izgā ja no istabas, cieti
apņ emdamies to lietu pašķ irt kaut vai uz kuru pusi.
Vernanderam atlikā s vairs ļoti maz laika līdz pieminētā brauciena aiziešanai, tā dēļ
Feldhauzens satika viņ u arī nā kam gandrīz taī pašā brīdī ar čemodā nu rokā no savas
istabas.
«Nu, kungs, vai jā ?»
«Jā .»
Vernanders steidzā s pusteciņ us ā rā un Feldhauzens viņ am līdz. Abi sēdā s fū rmanim ratos,
un Vernanders lika laist projā m, bet pavisam uz citu pusi nekā šorīt.
Kaut gan rudens nā ca drīz jau ziemas daļā , tad tomēr laiks stā vēja vēl itin silts, ļoti miglains
un bez sniega, caur ko dienas gaisma bij pavisam īsa, tā ka, šiem vīriem no viesnīcas
nobraucot, metā s patlaban jau krēsla.
Kā dā ne visai klusā ielā Vernanders lika pieturēt, rā dīja Feldhauzenam kā das durvis un
sacīja: «Divējas trepes uz augšu, pirmā s durvīs pa kreisai rokai,» — tad, Feldhauzenam
izkā pjot, no viņ a atvadījā s un lika fū rmanim taist tā ļā k visā iespējamā ā trumā .
Feldhauzens gā ja iekšā un kā pa, kā dzirdējis, pa trepēm augšup, un viņ a sirds bij ļoti
nemierīga. Pie zinā mā m durvīm pieklauvējot, viņ as drīz atdarījā s, un tanīs stā vēja kā ds
jauns, slaiks kungs ar kupliem matiem. Viņ š gan, kā likā s, gribēja Feldhauzenu saskatīt, bet
patumšā priekšnamā tas nebij iespējams, tā dēļ lū dza nā kt iekšā istabā , kuras logi stā vēja
pret vakariem, nebij vēl tik tumšs, ka vajadzētu uguni dedzinā t, bet arī vairs ne tik gaišs, ka
varētu visu pilnīgi saredzēt un pazīt — pats neizšķ irīgā kais krēslas brīdis.
Tikko istabā iegā jušiem, svešais kungs sasita plaukstas un izsaucā s: «Un patiesi Grabovska
kungs! Ilgi neredzēts! Jau man priekšnamā tā izskatījā s, bet nevarēju skaidri pazīt.» Un tā
šis runā tnīgais kungs trieca vien tā ļā k, neļaudams viesam nekā da laika ko atbildēt vai līdz
runā t. Pēdīgi lū dza viņ u ar visu laipnību piesēsties un pats iegā ja steigšus citā istabā ,
izlū gdamies kā du acumirkli laika.
Feldhauzens, tā du apsveikšanu dzirdēdams, pirmā galā atdarīja gan plaši acis un gribēja jau
patlaban izskaidrot šā kunga pā rskatīšanos, bet tai pašā acumirklī iešā vā s viņ am prā tā citas
domas kā zibens un viņ š saknieba lū pas, it kā gribēdams apturēt ar varu mutē tos vā rdus,
kurus bij gribējis patlaban izlaist, jo no šā s svešā kunga runā šanas bij skaidri noprotams, ka
Grabovskis ir bijis viņ am tuvu pazīstams un piederējis laikam pie visas šā s izplatītā s blēžu
biedrības, ar kuru bij Feldhauzenam patlaban darīšana. Tie vā rdi, ka Grabovskis neesot ilgi
redzēts, zīmējā s arī uz kaut ko, jo viņ š nebij vis turams vēl par pazudušu. Feldhauzens
apķ ērā s, ka še viņ š varēja aizlīst vismaz viegļi kā dam noslēpumam aiz muguras, caur kuru
varētu varbū t sadzīt un atdabū t ruļļus policija bez nekā das izmaksā šanas, tā dēļ apņ ēmā s
pirmā galā neminēt par savu vajadzību nekā . Grabovsku viņ š bij dzirdējis runā jam un
pazina arī cik necik viņ a izturēšanos, caur ko varēja piepalīdzēt svešo savā maldījumā
apstiprinā t. Tik vien bij jā bīstas, ka tas nesā k drīz uztaisīt uguni, jo kas zin vai pie pilnīgas
gaismas viņ š neatzītu, ka ir vīlies.
Tikko bij Feldhauzens šā s domas savā galvā sakā rtojis, kad jau viņ a jautrais saimnieks
iznā ca no otras istabas ar cigā ru dozi un sērkociņ iem. Kaut gan Feldhauzens bij pīpēšanu
jau sen atmetis un nevarēja dū mu gandrīz nemaz panest, tad tomēr šoreiz viņ am cigā rs bij
jā ņ em un jā aizdedzina, ko viņ š prata izdarīt gan tā , ka svešais nedabū ja nebū t uguns gaismā
viņ a seja redzēt, nedz arī maz uz to domā ja, bet runā ja un jautā ja vien steigšus tā ļā k par
visā diem Feldhauzenam nezinā miem darbiem un notikumiem, no kuriem varēja noprast
arvienu tik daudz, ka tie ir kā di slepeni noziegumi.
Kaut gan svešais skubinā ja vairā k reizes Feldhauzenu atvilkt virssvā rkus un piesēsties, tad
tomēr viņ š to nedarīja, bet izrā dījā s arvienu nevaļīgs un nemierīgs, gribēdams, lai nā k
svešais pats drīz uz svarīgā kā m lietā m, jo uguni taisā m nevarēja iedrošinā ties gaidīt, tā dēļ
bij jā steidzas, lai var tikt vēl krēslā projā m.
«Ak jā !» svešais kā iztrū cies iesaucā s. «Tagad es iedomā ju, ka jū su ruļļi ir novēlēti šodien
atkal no Vernandera manā ziņ ā , kur klā t bij teikts, ka šovakar varbū t nā kšot izpirkt, bet vēl
nejū t. Sakā t — kas tur iznā ks no šā s garlaicīgā s un neveiklā s lietas, vai bū s arī kā ds veikals
vai ne?»
Feldhauzenam, to dzirdot, iedegā s visi jū tekļi kā ugunī, un viņ š, ā tri apķ erdamies, atbildēja:
«Jā , šai lietai nav patiesi īstas veiksmes, un tagad pat es esmu viņ as dēļ še, jo ir pamanīta
kaut kā da nedrošība tuvumā , tā dēļ jā gā dā šī manta ar steigšanu drošā kā un atstatā kā vietā ,
jo citā di var palaist viņ u par velti un nodot sevi arī līdz cilpā . Vernanders sū ta mani
patlaban tā dēļ šurp.»
«Ak tad pircējs nav vis šovakar gaidā ms?»
«Nē.»
«Tad šis apģ ērbs man nav vairs vajadzīgs,» svešais sacīja, masku jeb lieko ģ īmi noņ emdams,
caur ko viņ š pā rvērtā s savā īstā izskatā : par vecīgu kungu ar gandrīz jau baltu galvu.
Feldhauzens, to redzēdams un samanīdams, ar kā diem stā v darīšanā s, iztrū kā s un
nodrebēja, kaut gan vecais to nenomanīja.
«Un jū s gribat ņ emt tagad tos ruļļus līdz?» viņ š atkal jautā ja.
«Jā , esat tik labi un liekat drīz atnest, lai es varu tikt vēl krēslā projā m,» Feldhauzens teica,
un sirds taisījā s viņ am lēkt gandrīz no krū tīm ā rā .
«Jā , jā ,» vecais sacīja, steigdamies atkal otrā istabā . «Esat tik labi un pakavējaties, kā varat.»
Feldhauzens neatminējā s piedzīvojis savā mū žā nekad tik garu stundu kā šā s minū tes,
kurā s gaidīja vecajo atnā kam, jo cik drīz varēja atgadīties kaut kas ceļā un visu šo brīnišķ o
laimes gadījumu izjaukt. Varēja uznā kt taī pašā acumirklī kā ds no šā s lietas līdzzinā tā jiem
ar gaišā kā m acīm, un tad — viss pagalam! Viņ am še iesitā s kaut kas derīgs prā tā : aizslēgt
ienā kamā s durvis no iekšas, lai, ja kā ds grib nā kt, nevar tikt. Aiz nemiera Feldhauzens
nezinā ja, ko iesā kt: viņ a miesa jau gandrīz trīcēja, galva reiba, acis aptumsa, ausīs radā s
savā da skaņ a un kā jas staigā jot sā ka tirpt.
«Grabovskis, Grabovskis?» Feldhauzens, ar visu nemierību brīnodamies, pie sevis runā ja.
«Grabovskis gan ilgi neredzēts, bet ruļļi esot tomēr viņ a iemantojums? Kā tas
izskaidrojams? Kas tā par valodu? Vai Raņ ķ is nebū s drošību tik vien apsolījis un nevis
izgā dā jis? Te jā sā k gandrīz ticēt, ka tik caur viņ u ir man vajadzējis šo postu piedzīvot, jo, ja
viņ š nebū tu drošības apsolījis, tad es zinā tu apdrošinā ties caur apsargā šanos, bet tagad biju
paļā vies uz viņ a solījumu. Un kā dēļ viņ š cieta klusu par solījuma nepiepildīšanu? Zinā ms,
tā dēļ, lai var dabū t savu lā stu algu rokā , kas arī ir izdevies. Tomēr, ja tik man nā ktu ruļļi bez
izmaksas atpakaļ, tad man bū tu šā dā apziņ ā , ka Raņ ķ is mani piekrā pis, daudz vieglā ka sirds
nekā otrā di, lai arī viņ š paturētu labā k savu algu nepelnījis.»
Uz reizes atskanēja no ielas neganta ratu rībēšana, kura apklusa piepeši pie tā paša nama
durvīm, kurā bij Feldhauzens iekšā , un pa mazu brīdi viņ š dzirdēja pie durvīm, kuras bij
patlaban aizslēdzis, nepacietīgi pieklauvējam, caur ko viņ am aiz bailēm sastinga gandrīz
visi locekļi, jo vai tas klaudzinā tā js nevarēja bū t Vernanders, kuram iesities vēl kaut kas
svarīgs prā tā un tamdēļ devies atpakaļ? Feldhauzena roka sagrā ba tīri nejauši dunča spalu
jeb kā tu kabatā . Kas zin, vai tagad viņ am nenā ksies aizstā vēt sevi un glā bt savu īpašumu ar
šo ieroci? Uz klaudzinā šanu viņ š neatbildēja nekā un stā vēja itin klusu, lai klaudzinā tā js
domā , ka iemītnieka nav mā jā , bet nepacietība, gaidot vecajo atnā kam, pieauga ikkatru
acumirkli divkā rtīgā briesmībā . «Ja tik es dabū tu ruļļus savā rokā , tad gan izlauztu ceļu arī
pašam Vernanderam garā m,» viņ š domā ja pie sevis, arvienu ieročus aplū kodams. Arī tie bij
kabatā s jau sakarsuši. Pie durvīm klaudzinā ja atkal uz otru lā gu, bet jau daudz stiprā k un
nepacietīgā k. Feldhauzenam sā ka zust gandrīz atmaņ a, un viņ š taisījā s skriet otrā istabā
vecajam pretī, bet, par neizsakā mu prieku, dzirdēja jau viņ u nā kam — steidzā s uz durvīm
pretī un — ieraudzīja viņ am klēpī lielu sarullējumu, no kura bij vecam diezgan ko nest, un,
iekā m vēl tas paspēja izsacīt: «Še ir, ņ emat un nā kat pa sētas durvīm laukā !» — jau
Feldhauzens bij sagrā bis to sarullējumu tik cieti kā ar tērauda rokā m, kaut gan tā s stipri
vien drebēja, un, cepuri uzlicis, steidzā s vecajam līdz.

VII
Feldhauzena kučiers gaidīja veltīgi dienu pēc dienas sava kunga atpakaļ. Viņ š uzturējā s ar
visiem zirgiem turpat stacijas tuvumā kā dā krogā uz kunga aizmaksas, jo viss, kas no mā jas
līdz paņ emts, bij jau izgā jis. Citā m reizēm kungs, kad nevarēja tikt nosacītā laikā atpakaļ,
deva ziņ u un lika vai braukt mā jā , vai arī vēl gaidīt, bet šoreiz vien nebij zinā ms nedz šis,
nedz tas. Pēdīgi kučiers sā ka ticēt, ka kungam bū šot izdevies nonā kt vai nu pa kā du citu
ceļu mā jā , vai arī viņ am uzbrukusi kā da liksta, tā dēļ tur vēl ilgā k dzīvot un gaidīt bū tu vienā
vai otrā ziņ ā neprā tīgi. Kā dā rītā viņ š izsacīja saimniekam jeb krodziniekam šā s savas
domas un, kad tas arī viņ am piekrita, tad, atstā dams notērējumu nesamaksā tu kunga ziņ ā ,
jū dza nostā vējušos un nemierīgos zirgus iekšā un laida mā jā , pa pusei cerēdams atrast jau
savu kungu tur priekšā , bet bij pilnīgi vīlies, jo mā jā nebij redzēts nedz pats kungs, nedz arī
dabū ta no viņ a vai pat par viņ u kaut kā da ziņ a.
Protams gan, ka šada kunga un kučiera nezinā mā aizbraukšana un ilga palikšana bij
sacēlusi pie mā jniekiem jau diezgan lielas rū pes un nemieru; bet tagad, kur kučiers pēdīgi
pā rbrauca viens pats un nezinā ja dot par kungu nekā das skaidrības, turpretī pats gandrīz
pa daļai satrū kā s, kad neatrada viņ a mā jā , — tagad nā ca par visu mā ju, bet jo vairā k par
cienīgu mā ti īstas bēdas un izbailes. No kučiera viņ a, kā protams, nevarēja dabū t zinā t
vairā k nekā kā tik to, ka tas novedis kungu jeb cienīgu tēvu uz staciju, redzējis viņ u
aizbraucam ar to un to braucienu uz to un to pusi un gaidījis, kā jau arvienu un kā arī šoreiz
novēlēts, turpat pie stacijas cienīgu tēvu atpakaļ, bet nevarējis sagaidīt nedz paša, nedz arī
kā das ziņ as, tā pēc, nedrīkstēdams tur ilgā k vairs pats ar zirgiem uz kunga aizmaksas dzīvot,
atstā jis pie krodzinieka ziņ u un pā rbraucis mā jā .
Ko gan viņ a tagad varēja iesā kt? Jo zinā t nezinā ja nekā , kurp vīrs aizbraucis un kā dā
vajadzībā . Tā pagā ja vēl daža diena bez miera un miega, bet par labu negriezā s nekas.
Feldhauzena kundze meklēja padomu pie lielkunga, bet tas nezinā ja vēl ne tik daudz kā
viņ a pati, kaut gan gribēja labprā t palīdzēt un atzina šo lietu arī par ne visai vieglu. Viņ š lika
iztaujā t palīga mērniekus un īsti Raņ ķ i, var bū t, ka dabū šot zinā t jel tik daudz, uz kurieni īsti
viņ as vīrs aizbraucis — vai uz pilsētu vien vai tā ļā k.
Feldhauzena kundze, nezinā dama gan pati, kā dēļ nevarēja Raņ ķ a uzskatīt citā di kā vien ar
riebumu un pēdējā laikā jo vairā k, tā dēļ izvairījā s cik vien spēdama, lai nebū tu ar viņ u
jā satiekas; šo viņ a lika nomanīt dažu reizi arī pašam Feldhauzenam un brīžam viņ u gandrīz
lū dza ar to cilvēku netīties un viņ am neuzticēties, uz ko Feldhauzens neatbildēja ne vā rda,
un, kaut gan viņ š nerā dīja Raņ ķ im nekad, tā sakot, īstas draudzības, tad tomēr bij
nomanā ms, ka starp viņ iem abiem pastā vēja kā da sazinā šanā s saite, tā dēļ tad lielam
kungam varēja bū t tiesa, kaut gan viņ š skaidri to neizsacīja, ka, ja zin, tad zin Raņ ķ is kaut ko
šai lietā . Tā tad Feldhauzena kundzei bij negribot jā dzird Raņ ķ a nemīlīgā valoda un jā redz
viņ a zaļganā s, nedrošā s un šaubīgā s acis, kuras gan, par laimi, bij ieradušas slēpties tik
apakš plakstiņ iem un raudzīties uz zemi.
Raņ ķ is apliecinā ja gan tik daudz, ka pirmā galā Feldhauzena kungam bijis tik tas nolū ks
vien — braukt taī pašā ruļļu lietā tik līdz zinā mai pilsētai, bet pēc varot bū t radusies kā da
vajadzība braukt vai nu tā ļā k, vai arī uzturēties kā du laiku klusā m turpat un ka tā dēļ neesot
vis še iemesla domā t tū liņ , ka viņ am uzbrukušas dievs zin kā das likstas, bet drīzā k varbū t
pieņ emt gan to par labu zīmi, ka zā dzība pamanīta un ir varbū t patlaban meklējama.
Feldhauzena kundze tomēr nevarēja vis pilnīgi ar to apmierinā ties, bet sacīja, ka tā dā
gadījumā viņ š bū tu devis kučieram ziņ u, lai vai nu gaida vēl ilgā k, vai arī lai dodas mā jā .
«Grū tā s un lielā s darīšanā s brīžam šā das lietas pavisam piemirstas vai arī neiznā k nemaz
laika par viņ ā m domā t un gā dā t,» Raņ ķ is vēl teica. «Bet, ja šā das domas jū su prā ta
neapmierina, tad ir gan labā k, ka jū s meklējā t skaidru ziņ u.»
«Bet kur un kā lai dabū skaidru ziņ u?»
«Nu, citur nekur kā pilsētā , jo tur varbū t atradīsat viņ u pašu un tad citu ziņ u vairs
nevajadzēs.»
«Bet vai jū s, Rankes kungs, nebū tu tik laipni un nebrauktu manā vietā , zinā ms, ar mū su
zirgiem un uz mū su maksas?»
«Kā lab ne?» Raņ ķ is pa kā du acumirkli atbildēja. «Bet jums, kundze, vajadzētu vēl kā das
dienas gaidīt, jo es ceru arvienu, ka Feldhauzena kungs pā rnā ks pats mā jā vai arī dos par
sevi kā du ziņ u, kad laiks bū s.»
«Nē, gaidīt es vairs nespēju un sagaidīt vairs neceru,» Feldhauzena kundze nelaimīgā balsī
atbildēja. «Par braukšanu uz pilsētu jau es biju domā jusi, bet ko lai gan es, tur nobraukusi,
darītu, nezinā dama ne viņ a darbu, ne ceļu, ne arī viņ a pazīstamu?»
«Un kad jū s, kundze, īsti gribētu sū tīt mani uz pilsētu?» Raņ ķ is, uz promiešanu uzceldamies,
jautā ja.
«Es vēlētos, ka jū s brauktu, cik drīzā k iespējams, un pat vai tū liņ šodien,» Feldhauzena
kundze atbildēja ar nomanā mu baiļu nemieru.
«Šodien braukt bū tu veltīgi, jo no šā s dienas braucieniem uz dzelzceļa nebū s vairs neviens
aiztverams un rītdienas tad jā gaida šā vai tā , bet sū tat man zirgus rītu agri.»
«Nu labi, lai ar paliek uz rītu, tik tad taisā ties vien uz ceļu.»
«Jā ,» Raņ ķ is nolocīdamies atbildēja, atvadījā s uz aizgā ja.
Otrā rītā laiku stā vēja jau kučiers ar kamanā s iejū gtiem zirgiem pie Raņ ķ a durvīm, jo nu jau
bij ilgi gaidītā ziema atnā kusi un iestā jies brangs un viegls kamanu ceļš. Kad Raņ ķ is bij
iesēdies, tad kučiers kustinā ja zirgus ar šiem vā rdiem: «Tad nu divi izbraucam, bet lai dievs
dod, ka trīs atbraucam.»
Raņ ķ is neatbildēja nekā , zirgi devā s projā m, un zvana skaņ u skaidrā gaisā varēja dzirdēt vēl
labi ilgi.
Neizsakā mā nemierā Feldhauzena kundze pavadīja nakti pēc dienas un dienu pēc nakts,
kuras nebij neviena tagad īsā ka par mū žību un tā s izciešamā s bailes vieglā kas par elles
mokā m. Drīz viņ a sā ka klausīties un gaidīt no acumirkļa uz acumirkli zvanu atskanam un
vismazā k kā du ziņ u atnā kam. Raņ ķ is, lai tas bij citā m reizēm vai cik riebīgs, bū tu tagad
neizsakot mīļš, ja tik grieztos atpakaļ un nestu jel kaut kā du jausmu par viņ as laulā tu
draugu. Tomēr arī pat šis vēstnesis nenā ca un nenā ca gandrīz veselu nedēļu.
Pēdīgi viņ š arī gan lika sevi sagaidīt, tomēr atnesa līdz tikai to, ka Feldhauzena kungs bijis
gan tanīs dienā s Hamburgas viesnīcā , bet, kur pēc tam palicis, tas nebij zinā ms nevienam, jo
cik ceļinieku viesnīcā neapgriežas un kas var ikkatra nā kšanu un iešanu paturēt prā tā vai
arī zinā t, uz kurieni katrs pēc tam dodas, un jo mazā k, kad uz to nav īpašas vajadzības. Arī
to pašu, ka Feldhauzens pavisam taī viesnīcā bijis, Raņ ķ is dabū ja zinā t tik caur to, ka pazina
viesu grā matā viņ a rokas rakstu, kaut gan, kā zinā ms, paša īstā vā rda tur neatrada. Raņ ķ is
bij gan darījis tā ļā k arī visu, ko vien spējis: klaušinā jis ikkatrā viesnīcā un izskatījis cauri
pēdējo mēnesi visas viesu grā matas, bet bez nekā das sekmes un bez nekā da panā kuma.
Viņ š gribēja uzdot šo lietu pie policijas, bet neuzdrošinā jā s tā dēļ, ka Feldhauzenam varētu
tas kaitēt un viņ š ņ emtu pēc to ļaunā , jo kas spēja zinā t, vai nebij tik kā da svarīga vajadzība
piespiedusi viņ am uzturēties kaut kur slepenībā ? Un tagad šaī ceļā varēja viņ am īsti tā da
vajadzība atgadīties, tur nebij nemaz jā brīnā s. Arī Feldhauzena kundze nebij uzdevusi
viņ am to darīt.
Š ī vienīgā ziņ a, ka Feldhauzens bijis taī un taī viesnīcā , nespēja Feldhauzena kundzi necik
apmierinā t, kurklā t Raņ ķ im bij vēl jā slēpj patiesība, kā viņ š pie šā s ziņ as piekļuvis, jo, ka
Feldhauzens uzturējies viesnīcā apakš sveša vā rda, to viņ š nedrīkstēja stā stīt, vienkā rt,
tā dēļ, ka tas bij Feldhauzena darīšanu noslēpums, otrkā rt, tā dēļ, ka Feldhauzena kundzes
nemiers caur to tik pavairotos, jo ko gan viņ a nezinā dama varētu par tā du darbu domā t?
Š ī ziņ a, ka mērnieka cienīgs tēvs pazudis, nepalika vis, kā viegļi saprotams, muižā vien, bet
izplatījā s drīz pa abā m valstīm — Slā tavu un Čangalienu. Lielā kā puse gan par šo ziņ u
iztrū kā s, bet atradā s arī tā di, kuri apsveicinā ja to ar prieku. Drīz izpaudā s arī daždažā das
pasakainas valodas, kuras auga no vienas mutes uz otru allaž kuplumā . Daži stā stīja, ka
mērnieka cienīgs tēvs aizbēdzis no cienīgas mā tes tā pat kā Kaspars no Lienas, jo cienīga
mā te viņ a nemaz vairs neieraudzījusi un no tā laika, kamēr izzagti ruļļi, nedevusi pat ne ēst,
bet nu, kad cienīgs tēvs esot ar visu naudu aizbēdzis, tad gan zinot dziedā t citu dziesmu. Citi
turpretī runā ja, ka caur ruļļu izzagšanu mērnieka cienīgam tēvam bijis jā krīt
neizmaksā jamos parā dos, tā dēļ ar to naudu, kas vēl pie paša atradusies, un ar visā m
dā rgā kā m lietā m vajadzējis laisties lapā s. Vēl dzirdēja apgalvojam, ka mērnieka cienīgs tēvs
esot apģ ērbies par Grabovsku un aizdzinies Kasparam pakaļ pēc ruļļiem, un dievs zin kas
vēl dažiem citiem nebij zinā ms.
Tā pagā ja atkal labs laiks, un šais lietā s nebij vēl nekas pā rgrozījies, nedz arī dabū ta kā da
ticama ziņ a par to, kur Feldhauzens palicis.
Kā dā pasta dienā [ 275 ] pavisam negaidot atnā ca no pasta kantora ziņ ojums, ka tur atrodas
uz Feldhauzena adreses kā ds ļoti augsti apdrošinā ts sū tījums. Šī lieta sacēla pie visiem lielu
ziņ kā rību, un Feldhauzena kundze sū tīja tū liņ kučieru un kā du palīga mērnieku ar pilnvaru
uz pasta kantori pēc tā dā rgā un nezinā mā sū tījuma. Bet pasta valdība viņ a citā di neizdeva
kā vienīgi pašam Feldhauzena kungam vai arī uz viņ a paša rakstītas un no valdības
apstiprinā tas pilnvaras līdz ar izrakstītu kvīti par sū tījuma saņ emšanu. Feldhauzena
kundze lū dza lielu kungu par palīgu, un viņ š darīja policijai Feldhauzena pazušanu zinā mu,
pieminēdams, ka caur to sū tījumu varot šī lieta noskaidroties, tā dēļ lai viņ a sū tījuma
izdošanu nekavējot un, ja vajadzīgs, tad galvošanu viņ š ņ emot uz sevi.
Š is ceļš derēja, jo policija, Feldhauzena kundzei un lielam kungam klā t esot, atdarīja
pieminēto sū tījumu un atrada taī glīti paglabā tus un kā rtīgi saliktus visus zudušos
Feldhauzena ruļļus.
Liels bij visiem prieks un brīnums par šo dā rgo zudību atrašanos un pavisam uz necerēta
ceļa. Ruļļi palika gan vēl tā pat pasta valdības rokā ;[ 276 ] jo kā dēļ gan Feldhauzena kundzei
bū tu jā steidzas vest viņ us mā jā ? Diezgan, kad zinā ja, kas taī sū tījumā atrodas.
Nu vajadzēja griezties drīz visam par labu un pā rnā kt arī pašam Feldhauzena kungam, jo
ruļļus, kā protams, viņ š bij sadzinis un izsū tījis tagad iepriekš pa drošu ceļu. Tā dēļ tad arī
trū ka uz adreses izsū tītā ja vā rda un dzīves vietas, jo kā gan izskatītos, kad pats sū tītā js
adresētu sev sū tījumu no vienas vietas uz otru? Cerēdams bū t laikam ja ne ruļļiem pa
priekšu, tad tomēr drīz pēc tiem mā jā , nebij Feldhauzena kungs turējis par vajadzīgu rakstīt
vēl kaut ko līdz, tā dēļ tad neatradā s nedz pie paša sū tījuma, nedz arī liekšu ne vā rda par šo
lietu. Raņ ķ a domas, ka Feldhauzenam vajadzējis slēpties laikam kā das svarīgas lietas dēļ,
sā ka caur šo apstiprinā ties.
Š ī prieka ziņ a, tikko Slā tavā pā rnā kusi, izplatījā s pa abā m valstīm kā zibens jeb vismazā k
tikpat ā tri kā savā laikā tā ziņ a par ruļļu pazušanu. Visi gaidīja ar platā m acīm, kad pā rnā ks
mērnieka cienīgs tēvs, vezdams līdz notvertos zagļus, kuru starpā vajadzēja bū t bez
trū kuma Kasparam vai arī viņ am vienam pašam vien.
Lai gan visas zīmes liecinā ja un rā dīja, ka Feldhauzenam vajaga pā rnā kt drīz kā varonim
mā jā , tad tomēr tā pā rnā kšana sā ka vilcinā ties drusku ilgā k, nekā domā ts un gaidīts. Bet arī
šī lieta bij viegli saprotama un drīz izskaidrojama, jo vai nezinā ms, ka tā dā darbā un ceļā ,
kur dažā das darīšanas ar tiesā m un valdībā m pie zagļu apcietinā šanas un izklausīšanas,
nevar vis pā rnā kšanas tik cieti noteikt, kā varbū t pirmā galā domā . Viena un otra nedēļa
paiet tā dā s lietā s, kā nebijusi.
Pagā ja arī viena, otra un vairā k nedēļu, bet Feldhauzena nevarēja sagaidīt nedz paša
atnā kam, nedz arī zagļus atvedam. Vēl nebū tu patiesi nemaz jā brīnā s, ka viņ am varēja
uznā kt neparedzēti, bet svarīgi kavēkļi, kuri nelaida mā jā daudz ilgā k, nekā iesā kumā
domā jis; bet, ka viņ š nedeva par sevi joprojā m nekā das ziņ as, it kā papriekšu, tas nebij vis
vairs īsti saprotams. Ja pirmā k, kad ruļļu patlaban meklēja un zagļus gū stīja, varbū t kā da
īpaša gudrība un zinā šana viņ u piespieda slēpties un klusu ciest, bet kā dēļ nu, kad ruļļi jau
atdabū ti un atradā s drošumā , bij tas vairs vajadzīgs? Vai Feldhauzens negribēja ar šo
pā rbaudīt varbū t sievas mīlestību? Nebū t ne, jo viņ am par sievas mīlestību gandrīz nekā
cita uz pasaules mazā k vairs nevajadzēja. Drīzā k gan varēja domā t to, ka viņ š par sievu un
par visiem mā jniekiem neliek nenieka vērā , kā tas jau arvienu citā s lietā s bij pie viņ a
nomanā ms.
Kad daudz laika un daudz vajadzības domā t, kā tagad Feldhauzena kundzei un citiem, tad
daudz domu izdomā , kur tomēr nevar zinā t un galvot, vai jel vienas ir pareizas. Ikkatra
pavadīta diena, kurā nevienas domas nepiepildījā s, apstiprinā ja arvienu vairā k tik viņ u
maldību, tā ka pēdīgi ar domā m vien Feldhauzena kundze vairs nevarēja apmierinā ties un
viņ as sirdī atdzīvojā s jo dienas vairā k vecā s bēdas un vecā s bailes, — bet kā lai viņ as remdē
un klusina.
Ziema tuvojā s jau drīz savam galam, bet šī lieta vien palika, kā bijusi. Tik vien maza cerība
Feldhauzena kundzei vēl bij, ka varbū t izdosies dabū t jel cik necik skaidrības šai nemiera
un nezinā šanas tumsībā : valdība bij lū gta un arī apsolījusies izmeklēt un dabū t zinā t jel to,
no kurienes ruļļi nā kuši un kas viņ us izsū tījis. Šā s ziņ as viņ a gaidīja ar lielā ko nepacietību,
bet nevarēja arī tā s sagaidīt.

TREŠĀ DAĻA
I
Vasaras svētki,[ 277 ] vasaras svētki! Cik jauki ir vasaras svētki ikkatrai sirdij, kurai atrodas
ja vairs ne visi, tad jel daži dzīvības ziedi vēl pumpuros! Ikkatrai sirdij, kurai nav vajadzīgs
vēl par dzīves ziedu tukšumu un viltību vai dusmoties, vai smieties un uzskatīt visas dienas
gadā par vienā dā m; ikkatrai sirdij, kuru pilda vēl kā da salda, neizskaidrojama gaidīšana,
kurai stā v cieši vienā pusē smiekli, otrā raudas, bet abi gandrīz ar vienā du jū tu cēloni. Ap
vasaras svētkiem ir vēl allaž visa vasara, kura tad patlaban tikko iesā kusies, priekšā ar
saviem jaukumiem un priekiem, tā pat kā jaunībā patlaban pamodusies sirds dzīvība ar
visā m savā m laimību cerībā m. Vasaras svētku meijas un jaunie zaļumi ir tikpat mīļi kā
pirmie dzīvības prieki pēc pavadītas bērnības, kura paiet allaž bez īstas apzinā šanā s it kā
agrais pavasars dažā dā s laika grozībā s. Vasaras svētki un jaunība — cik ļoti līdzīgi tie bū tu,
ja vien nerastos viņ u starpā kā da pazīstama un liela starpība, kuru iedomā jot saceļas sēras
jaunā un vecā sirdī — sēras par to, ka jaunība nenā k vis kā vasaras svētki ik gadus, bet tik
vienreiz par visu dzīvību, jeb ka visa dzīvība ir tik viens pats gads ar savu pavasari, vasaru,
rudeni un ziemu.
Vasaras svētki bij atnā kuši visā savā pilnīgā jaukumā un tā di, kā dus viņ us mēdz allaž gaidīt
un kā diem viņ iem pēc sava vā rda nozīmes vajadzētu allaž bū t: ar skaidru, siltu un jauku
laiku, kurš bij dabu jau pilnīgi uzmodinā jis, tērpdams mežus un pļavas jaunā zaļumā un
dodams putniem jaunu līksmību pie dziedā šanas. Laukā , klajā laukā bij tagad tik mīlīgi, tik
patīkami, ka pats pēdīgais nabagais vā rgulis, kurš vien tik vēl sajuta dzīvību savos kaulos,
nevarēja vairs rimt istabā , bet vilkā s laukā baudīt skaidro, mīlīgo pavasara gaismu un
atdzīvinošo pavasara siltumu.
Jau svētais rīta klusums vien pirmajā svētku dienā liecinā ja, ka nav gaidā ma darba diena un
arī ne tik vien ierasta svētdiena, kura nā k ikkatru nedēļu reiz, bet gan kā da lielā ka diena un
varbū t vairā k nekā viena, jo, vienkā ršā m svētdienā m nā kot, nav redzamas meijas ap
vā rtiem, durvīm un istabā s, nedz arī pagalmi tik tīri, logi, krēsli, soli, kā arī visas istabas
lietas īpaši tik spodras, tik glīši sakā rtotas un nevajadzīgā s noliktas pie malas. Vienas pašas
svētdienas jeb svētku dienas dēļ nemēdz visu darba rīku ap saimniecības ēkā m tik cieši
nokopt, un vienas pašas atnā kušas brīvdienas dēļ nestā v no pašu strā dnieku vaigiem darba
rū pes tik atstatu.
Ganā mus pulkus šaī rītā aizvadīja lielā s meitas vai arī jo vairā k vecā ki sievieši meitu vietā ,
ja tā m bij kritusi uz šo dienu ganu svētdiena, — šā dā s gadskā rtas dienā s viņ as mēdz dabū t
sevim kā das ganu vietnieces, lai pašas var tikt uz dieva namu un pēc tam iet varbū t kaut
kur viesos. Mazā s ganu meitas un ganu zēni palika guļot atkal pēc veselas nedēļas saldā un
dziļā miegā , jo darba dienā s viņ iem bij jā ceļas ik rītus ar saules lēkšanu un jā brien basā m
kā jiņ ā m aukstā rīta rasā . Likā s, ka arī viņ i guļ šorīt ciešā k un drošā k nekā vienkā ršu
svētdienu rītos, jo apguldamies viņ i gan zinā ja, ka varēs gulēt vairā k nekā vienu rītu un
dzīvot savā vaļā vairā k nekā vienu dienu. Arī pieaugušie strā dnieki, atskaitot gandrīz tik
ganu meitas un saimnieces, kurā m bij jā ceļas uz govtiņ u izslaukšanu un izvadīšanu, gulēja
šorīt bez raizēm un rū pēm — it kā par atlīdzinā jumu jeb izlīdzinā jumu tam, ka citiem rītiem
vajadzēja bū t jau priekš saules tīrumā vai pļavā .
Jo augstā k kā pa saule, jo siltā ks metā s gaiss, jo radā s arī pamazā m vairā k dzīvības visā s
sētā s, bet tanīs arvienu agrā k, kuras no dieva nama atstatā k, jo tā du sētu ļaudīm arvienu
agrā k un agrā k jā iziet un jā izbrauc, lai var tikt laikā un ar tuviniekiem reizē dieva namā . Š ur
un tur varēja sā kt redzēt jau pa vienam baznīcēnam ejam: tie bij veci nespējnieki, kuri, savu
vā jumu un neveiksmi zinā dami, iziet agrā k, jo spēka ļaudis ir tad paiet vēl viņ iem pēc uz
beidzamo galu garā m. Drīz atskanēja arī jauki un skaidri tā ļu uz visā m pusēm dieva nama
zvans, un ceļi aiz baznīcēniem metā s arvienu raibā ki un raibā ki, līdz pēdīgi tecēja no visā m
pusēm kā upes dieva namā , šinī draudzes sirdī, iekšā . Zvans skanēja uz otru lā gu, un ceļi
metā s no baznīcēniem arvienu, jo atstatā k, jo tukšā ki, līdz pēdīgi pie trešā s zvanīšanas
redzēja vairs tikai ap pašu dieva namu ļaudis it kā ar steigšanos kopā dodamies un
pulcējamies, lai varētu dabū t vietas jel kur piestā ties un bū t klā t pie dieva vā rdu iesā kšanas.
Pēc tam palika atkal visi ceļi tikpat tukši un klusi kā papriekšu un arī citur visur valdīja
klusums, tikpat sētā s, kā laukā , bet no dieva nama pa vaļējiem logiem atskanēja drīz līdz ar
ērģ eļu skaņ ā m tā dziesma: «Tu gars no dieva, svētais dievs» etc. un bij dzirdama ne tikvien
paša dieva nama tuvumā , bet arī labi atstatu, it kā no šmīkstošiem svēta gara spā rniem
iznēsā ta un izplatīta slava zilganā s debesu augstībā s.
Pie kā da ciemata piekalniņ ā , no kurienes bij redzams skaidri ne tikvien lielceļš, bet arī
dieva nams, sēdēja pieminētā pirmā vasaras svētku dienā jau no paša rīta, kad baznīcēni
sā ka taisīties un iet pa ceļu, kā da sieviška, uz rokas atspiedusies, nekustēdama kā tēls un
stīvi skatīdamā s uz lielceļu ejošos baznīcēnos, kā arī uz dieva namu.
Kad rīts bij jau sen pagā jis, baznīcā pirmā dziesma noskanējusi un iesā cies klusais, siltais
dienas vidus, tad gā ja no pirtiņ as, kura stā vēja palejā , kā da cita sieviška augšup ar bērniņ u
uz rokas. Pie sēdētā jas piegā jusi, viņ a runā ja: «Ko te, Lieniņ , sēdi, tū todama kā balodis visu
rītu? Nā c nu jel uz mā ju. Raugi, cik spirgta ir meita, izgulējusies. Acis skaidras kā
zvaigznes.» To sacīdama, viņ a paauklēja uz rokā m bērniņ u, kurš bij ļoti sīciņ š, varbū t vēl tik
dažas nedēļas vecs, un viņ as vā rdi skanēja ļoti mīlinoši.
Sēdētā ja pacēla lēnā m acis uz augšu, un — vai! — kas gan viņ u pazītu vairs par Lienu, ja
Annuža pienā kdama nebū tu saukusi pie vā rda? Viņ ā nebij gandrīz ne ēnas no priekšējā s
Lienas: bā la, izdēdējusi un no bēdā m salauzta, kaut gan tagad tā s nebij pie viņ as vairs
nomanā mas. Viņ a bij it kā kara lauks dažas dienas pēc kaujas, kurš gan rā da vēl, ko ir
panesis virs sevis, bet nemantojis vairā k kā tik kritušo karavīru asinis un pēdīgi viņ us pašus
savā klēpī. Lienas sejs bij tagad gluži vienaldzīgs un acis īpašas nesamanības pilnas. Tanīs
nekvēloja arī nekā da pastā vīga mā tes mīlestība un laimība. Arī šoreiz viņ a paskatījā s uz
Annužu it kā aiz gara laika un neatbildēja nekā , bet palika tā pat sēdot.
Annuža vēl pastā vējā s turpat kā du brītiņ u, ar bērniņ u mīlinā damā s, tad, atpakaļ iedama,
sacīja vēl uz Lienu: «Nā c, nā c drīz, jo mēs jau abas gaidā m labi ilgi. Pati arī tu šorīt neesi vēl
nekā ēdusi.» Bet ir uz šiem vā rdiem Liena neatteica nekā un ļā va Annužai aiziet bez
nekā das atbildes.
Lienas daba bij sā kusi pā rgrozīties tū liņ drīz pēc tam, kad Oļiniete viņ u izraidīja no savas
mā jas, jo tad viņ a sajutā s un apzinā jā s plašā pasaulē bez nekā da patvara un atspaida. Viņ a
gā ja vien it kā bez īstas atjēgas arvienu tā ļā k, Kaspara meklēdama, un nostaigā ja tā garus
ceļus visapkā rt pašā nejaukā kā gada laikā , līdz pēdīgi pēc daudz trū kumiem un grū tumiem
nonā ca atpakaļ savā jū rmalas bū diņ ā . Bet tā s tukšums, aukstums un pamestā bū šana
satrieca viņ as sirdi jo vairā k. Tenis, pēc tam kad Annuža bij aizgā jusi, nevarēja arī viens ilgi
mā jā palikt, jo tikpat sirds viņ am nedeva miera, kā arī trū kums sā ka spiest no mā jas ā rā
tā dēļ, ka viņ iem gandrīz uz naudas vien vajadzēja dzīvot, bet vienīgais pelnītā js Kaspars
pazuda ar visu savu mazo peļņ as krā jumiņ u, kuru bij uz priekšu ietaupījis. Pelnītā ja atpakaļ
gaidīdami, mā jnieki iedzīvoja pamazā m mazus parā dus, un pēdīgi Tenim vajadzēja atdot
par tiem kaimiņ iem vienīgo govtiņ u. Citas mā jas lietiņ as, kuras, zinā ms, nevarēja bū t
nekā dā lielā vērtībā , stā vēja turpat pamestā , bēdīgā bū diņ ā . Kur pats Tenis palicis, par to
zinā ja kaimiņ i tik to, ka viņ š solījies arī iet uz vecu pusi pēc dēla klaušinā t.
Var domā t, kā Lienai bij ap sirdi, atrodot savu jau pa daļai iemīlēto mā jiņ u šā dā bū šanā  —
to mā jiņ u, kurā bij iesā kusi savu tagadējo nelaimīgo dzīves kā rtu, kurā pati viņ as pirmā
laimība bij arvienu dziļa rū gtuma pilna, jo, kaut gan viņ a savu slepeno aiziešanu no Oļiņ iem
un iedošanos pret viņ u prā tu šaī dzīves kā rtā ar šo vīru varēja aizbildinā t, tad tomēr kā das
sā pīgas graizes sirdī nebij nekad apklusinā mas. Un nu arī šī dzīvīte bij īsā laikā negaidītā un
neizprotamā kā rtā iznīkusi pagalam, tā ka Lienai še svešumā vienai nebij vairs nekā das
palikšanas. Nā kdama viņ a cerēja atrast tur vismazā k jel tos pašus savējos, kurus aiziedama
atstā ja, — Teni ar Annužu; cerēja arī vēl, kaut gan ne visai droši, ka varbū t Kaspars arī bū s
ieradies mā jā . Bet visas šā s cerības, drošā s un nedrošā s, sašķ īda vienā pašā acumirklī kā
ziepju burbuļi. Nu Liena atradā s pilnīgi posta ziņ ā , nelaimes gā dā šanā un nabadzības
paspā rnē. Kaut gan bij ļoti nogurusi un novā rgusi, kā dēļ palika turpat pie kaimiņ iem pa
nakti, tad tomēr miegs viņ ai nenā ca ne acu galā . Tik pret pašu rītu drusku atsnaudā s, caur
ko asaras arī bij piestā jušā s un viņ u ceļi uz vaigiem nožuvuši, bet, ka Liena to nakti ļoti
daudz asaru izlējusi, to liecinā ja saimniece, kura rītā , šo guļošo aplū kodama, atradusi vēl
pagalvi pie vaigiem mitru.
Rītā Liena, kaut gan nekā da liela spirgtuma un iestiprinā šanas nepanā kusi, taisījā s tū liņ uz
Slā tavu atpakaļ, cerēdama atrast tur jel Annužu, kura, kā viegli saprotams, bij gā jusi turp
laikam viņ as meklēt. No laipnā s saimnieces vēl drusku ar pā rtiku apgā dā ta, Liena uzņ ēma
atkal — spēdama vai nespēdama — tā ļu ceļu pa slapdraņ ķ i un izmirkušiem lielceļiem
otrreiz uz Slā tavu, kuru aizsniedza gan pēc dažā m dienā m, bet tik vien ar pašiem pēdējiem
spēkiem, jo daudz netrū ka, kad vairs nespētu tikt pie Annužas iekšā , bet bū tu jā paliek ā rpus
sliekšņ a.
Liena, ar to pašu ģ ībumu kā kritusi, tā palika ilgu laiku grū tā karstuma guļā , un pēdīgi, kad
no tā s izveseļojā s, tad bij viņ as daba pavisam pā rvērtusies un kļuvusi tā da kā tagad:
vienaldzīga, gandrīz arī neatmanīga, nopietna un klusa. Nedz viņ a vairs bēdā jā s, nedz arī
par savā m bēdā m runā ja, bet sēdēja vien veselā m stundā m, it kā kaut ko domā dama, un
tomēr domā t nekā nedomā ja. Izlikā s, ka brīžam viņ a arī nekā nedzirdēja, caur ko darīja
Annužai, kura to kopa ar neizsakā mu mīlestību un nodošanos, nereti īstas bēdas un
neizprašanu, kad, izrunā jusies vai kaut ko vajadzīgu jautā jusi, nedabū ja no viņ as nekā das
atbildes, ne vērības. Jo klusā k viņ a izturējā s vēl pret citiem cilvēkiem, ja kā dam gadījā s to
sastapt un iesā kt runā t, no kā viņ a arī stipri vairījā s.
Annuža turpretī caur gā dā šanu un rū pēm, itin kā par brīnumu, bij izveseļojusies miesīgi un
garīgi tā , ka viņ ai ne tikvien nekas nekaitēja, bet nejuta arī nekā da vecu dienu grū tuma un
noguruma kā arvienu jau priekš tam. Viņ ai bij atnā cis jaunības jautrums un modrība
gandrīz jo vairā k nekā tad, kad Liena bij kopjama vēl maza. Tagad viņ a atkal sevi pavisam
aizmirsa un dzīvoja vienīgi tik priekš Lienas, gan rū pēdamā s par viņ as veselību, gan
gā dā dama viņ ai uztura.
Pēdīgi, kad piedzima Lienai meitiņ a, kuru nokristīja par Annu, pavairojā s Annužai ne
tikvien rū pesti un gā dība, bet arī spēks, jautrība un prieks. Viņ ai bij tagad divas meitas, no
kurā m viena jā auklē, otra jā apgā dā un abas jā kopj. Annuža varēja pavadīt atkal kā pa
smiekliem pie viņ ā m veselas naktis bez miega — it kā daudzkā rt agrā kos laikos gan pie
saviešiem, gan pie svešniekiem. Kad viņ as abas gulēja vai arī kad tā m nekā netrū ka un
nekas nekaitēja, tad Annuža steidzā s vai nu pie vērpšanas, vai arī pie citiem vajadzīgiem
darbiem. Viņ a kā labais mā jas gars zinā ja visu piegā dā t un visu padarīt, kas vien bij
spējams. Izdevīgā brīdī nogā ja ar ragaviņ ā m uz mežu, kur ar saimnieka atļaušanu salasīja
un atvilka mā jā sausus zarus, ko kurinā t, nesa ū deni, gā dā ja ar savu vērpšanu uzturu un
darīja citu visu bez skubinā šanas un bez žēlošanā s — vienā di tik ar prieku un labprā tību.
Bij jā domā , ka viņ a pati dzīvo pa lielā kai daļai, kā mēdz teikt, no gara, jo ēdam viņ u varēja
redzēt reti, turpretī savu kopjamo neaizmirsa nekad.
Liena izturējā s pret savu bērnu arī savā di nekā citas mā tes. Brīžam viņ a nelika par to labu
laiku nekā vērā , lai Annuža kopj un auklē, kā var un grib, bet citā m reizēm atkal glabā ja
viņ u tā kā lauvas mā te savus bērnus, neuzticēdama viņ a nevienam cilvēkam, arī pat
Annužai ne, un sargā dama tā , it kā kad visi gribētu atņ emt viņ ai to ar varu. Kaut gan Annuža
Lienu visur žēloja un savā sirdī aizbildinā ja, tad tomēr šā da viņ as svešā dā daba to nereti
apbēdinā ja, jo Annuža apzinā jā s turējusi tā du uzticību, kā du vien cilvēks var turēt, un
rā dījusi tā du mīlestību, kā du vien cilvēks spēj rā dīt, negribēdama par visu to nekā das
atmaksas kā vien bērnišķ īgas uzticības pretī. Tomēr tā das jū tas viņ ai uznā ca tik uz kā diem
acumirkļiem, jo drīz vien mīlestība tā s atkal izdzēsa.
Vasaras svētkiem tuvojoties un redzot visus uz tiem priecīgi pošamies, Liena kļuva jo
domīgā ka, tumšā ka un klusā ka un tā arī tagad, pirmā svētku dienā no Annužas aicinā ta,
nenā ca vis vēl nebū t uz mā ju, bet palika joprojā m pakalniņ ā sēdot, uz dieva namu
lū kodamā s. Vasaras svētki bij arī viņ ai arvienu varbū t pašas mīļā kā s dienas pa visu gadu.
Nevienu reizi vēl, no pašas bērnības sā kot, viņ a nebij palikusi šaī dienā uz dieva namu
negā jusi, bet šoreiz bij jā paliek un dievs zin kad varēja cerēt atkal tikt! Vai nebij vien priekš
viņ as pagā juši visi vasaras svētki uz neatnā kšanu? Kā gan lai viņ a vairs un īsti šā dā bū šanā
iet uz dieva namu, kur visi viņ u uzlū kotu kā kā du brīnuma radījumu un nestā vētu varbū t
vairs neviens tuvumā ? Kā lai viņ a iet savā nabadzīgā apģ ērbā , izvā rgušā izskatā un ar
visiem tiem piedzīvojumiem, kuri viņ ai atgadījušies šinī gadā ? Vai Liena domā ja par
baznīcas iešanu patiesi tā vai citā di, tas nav zinā ms, bet prā ts uz turieni viņ ai stā vēja gan, jo
to varēja viegli nomanīt tā dēļ, ka citā di vis viņ a nebū tu šā s vietas izraudzījusi, kur var
redzēt lielceļu un dieva namu, un citā di vis turp ar tā du pastā vību nelū kotos.
Annuža, iedama atpakaļ no Lienas uz savu pirtiņ u, ieraudzīja nā kam no otras puses uz
turieni kā du citu sievišku. Tā bij Oļinietes vecā kalpone Grieta, kura dzīvoja tur, jau meitā
bū dama. Pie pirtiņ as durvīm viņ a sagaidīja Annužu un, labdien padevusi, sacīja:
«Vai tevīm arī, mā siņ , ir mā jas diena līdz ar mazo meitu?»
«Man jau tagad gandrīz citu dienu vis nekā du nav kā tik mā jas dienas,» Annuža atbildēja un
apsēdā s uz sliekšņ a.
Grieta atšķ īra viegli lakatiņ u no bērna sejiņ a, lai var viņ ā pilnīgi ieskatīties, un iesaucā s
priecīgi mīlinošā balsī: «Nomodā ir! Es domā ju, ka guļ. Lū k, kas par labu meitu — cik
mierīgi dzīvo! Mā te laikam baznīcā ?» To sacījusi, viņ a apsēdā s Annužai līdzā s uz sliekšņ a.
«Kas nu, mīļo, dos tagad uz baznīcu tikt!» Annuža bēdīgi nopū zdamā s izsaucā s. «Kur nu gan
tā da lai rā dā s, kā no kapa uzcēlusies? Drēbju, ko mugurā vilkt, arī nekā du nav.» Še Annuža
cieta brītiņ u klusu un tad runā ja tā ļā k: «Agrā kus laikus gan ne ar siešanu mā jā nepiesietu,
bet tagad jā paliek negribošai. Tanīs pašā s baznīcas žēlabā s arī gan laikam sēd visu rītu
kalniņ ā kā sasalusi — ne runā nekā , ne atbild. Es nupat biju aicinā t, lai nā k uz mā ju, bet tik
paskatījā s drusku un palika turpat, lai mēs abas ar meitu darā m ko darīdamas.»
«Tā da daba, mā siņ , bij savā laikā arī manai saimniecei,» Grieta, pie Annužas tuvā k
pieliekdamā s, pusčukstēdama stā stīja. «Kad uznā ca vien kā das bēdas vai nelaime, tad, kur
nosēdā s, tur sēdēja vai visu dienu, ne vā rda nerunā dama, līdz pa garā ku laiku pamaz atkal
atlaba. Tu jau, mā siņ , atminēsi pati gan labi vēl to laiku, kur pirmā vasarā pa tavai
ienā kšanai Irbēnos nodega no zibens mums dzīvojamā mā ja un palika Oļiņ iem iekšā arī
meitiņ a Trīnīte, drusku vecā ka par šo Lienas Anniņ u; tad viņ a kā du pusgadu nerunā ja
gandrīz neviena vā rda un nelika vērā par neko, lai mā ja un dzīve pavisam vai iznīkst. Šaī
lietā tad ir Liena itin kā Oļinietes meita, kaut gan iekš cita visa gluži otrā da.»
Grietai šo runā jot, Annuža itin kā iztrū kusies paskatījā s uz viņ u, bet tā to neredzēja, jo viņ as
acis bij grieztas uz to pusi, kur Liena sēdēja, un, ja viņ a arī redzētu, tad tomēr tur varbū t
nekā nepamanītu. Kad Annuža uz to nekā neatbildēja, tad Grieta, laikam domā dama, ka tai
tas nav bijis par patikšanu, ka viņ a atradusi Lienas dabu dažā ziņ ā Oļinietes dabai līdzīgu un
iedrošinā jusies to dēvēt šaī lietā gandrīz par Oļinietes meitu, runā ja vēl pati, it kā
gribēdama šo savu pā rkā pumu izlīdzinā t caur to, kad dod sev Annužas vietā tā du atbildi,
kura Lienu aizbildina: «Bet tas jau, mā siņ , nav nekā ds brīnums, ka cilvēks pa gadiem šo un
to no otra pieņ em, īsti vēl jaunā s dienā s, un Liena ir visus savus jaunekles gadus pie
Oļinietes pavadījusi. Turpretī jā brīnā s gan par to, ka Oļiniete ir spējusi Lienai tik maz no
savas dabas iedot jeb ka Liena ir spējusi tik maz no Oļinietes dabas pieņ emt — un no tā s
ļaunā kā s it nepavisam. Tu gan, mā siņ , nemaz nevari ticēt, cik nelabs gars valda tagad mū su
mā jā , kamēr Liena no mums aizgā jusi! Nevienā vietā nav vairs nedz prieka, nedz jautrības,
nedz mīlestības. Pats tēvs, tas ir nogrimis grū tsirdībā pavisam un sēd vien savā istabā
vienā s bēdu nopū tā s, bet pašai tas duras sirdī kā nazis, ka viņ š ne tikvien nepalīdz par
Lienas nelaimi priecā ties, bet sajū t vēl grū tas žēlabas. Ne vairs ir mums, saimei, nekā das
kā rtīgas parīkošanas, nedz labpatikšanas pie darba, bet visi tā vien iet it kā par garu laiku ar
īgnumu. Pati ar Prā tnieku kopā tik vien gudro, kā Lienai vairā k atriebties un kā viņ u vairā k
bēdinā t. Ak, cik viņ i bij priecīgi rudenī tad, kad padzirdēja, ka Liena neesot vis Kasparu
atradusi, bet atnā kusi dzīvot šurp pie tevis pirtiņ ā . Tagad pauž cik vien varēdami tā das
valodas, ka viņ i varbū t neesot nemaz laulā ti un, ja arī esot laulā ti, tad Liena caur to tikvien
pievilta, jo tam laulā tā jam vajagot bū t bijušam nevis mā cītā jam, bet tikvien kā dam blēdim,
kurš iemantojis kaut kur mā cītā ja amata mēteli. Šo nu visiem stā sta un vēlas, lai tas nā k arī
pašai Lienai ausīs.»
«Dievs zin, mīļo, cik un kā das valodas nav arī jau še izdzirdētas un kā das vēl nebū s jā dzird,»
Annuža, bērniņ u ar knupīti klusinā dama, atbildēja. «Gan es neļauju tā dos neliešu vēstnešos
klausīties, bet tomēr nosargā t nevar, jo uz šā dā m pasakā m visiem mēles niez.»
«Tas ir, mā siņ , viss no viņ iem pašiem, no Oļinietes un Prā tnieka vien sataisīts, runā tā ji vai
nu piekū dīti, vai arī daži, kas lētticīgi, pā rliecinā ti, ka viss ir patiesība, ko stā sta,» Grieta
runā ja tā ļā k. «Arī mani Prā tnieks un saimniece gandrīz tikpat kā sū tīt sū tīja šurp un turklā t
vēl ar tā du gudrību, it kā gribēdami bū t līdzcietīgi, lai Lienai nā kot taisnība labā k pie laika
zinā ma, nekā kad tā vēl nezinā šanas bēdā s nomokoties. Man negribējā s stā vu atteikties, jo
tad atkal no pašas glā bties vairs nevarētu, tā dēļ nodomā ju atnā kt tik uz tevi un izrunā ties,
un, ja tad tu gribi, tad varī arī izstā stīt, jo tu pati, mā siņ , zini vislabā k šā s lietas taisnību un
arī to, kas ir Lienai stā stā ms un kas ne.»
«Ko nu, mīļo, vēl es stā stīšu, jo, kā jau pieminēju, tad šā darba darītā ju ir diezgan,» Annuža
atbildēja. «Aiz tā diem pašiem stā stiem, raug, tur nu sēd kalniņ ā kā bez atmaņ as. Kamēr vēl
šā du valodu nedzirdēja, tikā m, lai nu tā s bēdas un miesas vā jums bij, kā bij, bet prā tam
nekaitēja vēl daudz nekas kā nu tagad, kur sā ka vien vairā k šo un to dzirdēt, caur ko grimst
arī arvienu dziļā k šā dā neatmanības vienaldzībā iekšā , kas nezīmējas nebū t uz labu. Es
domā ju, bet nevaru izdomā t, kā lai turpmā k no šā s nelaimes glā bjamies, kura nā k virsū
pavisam kā pā rspējoša un nedziedējama kaite. Kaut bū tu vien iespējams, tad ietu atpakaļ
vai uz pērnā jo dzīves vietu jū rmalā , jo tur svešā pusē bū tu gan pret mēļu ļaunumu drošības
diezgan, — bet kā lai turp nokļū stam un no kā lai tur uzturamies? Še atrodas vēl kā ds
nekā ds darbiņ š vai palīdzība, tā ka varam dzīvību vilkt, — bet kas tur to dos? Dievs zin kur
ir palicis Tenis arī. Es gaidu, gaidu, ka varbū t uzklīdīs, bet nevar vien sagaidīt. Nespēka un
auksta laika dēļ bū s viņ am arī vajdzējis pavadīt kaut kur ziemu, bet nu tagad vajadzēja bū t
jau gan atnā kušam.»
«Viņ š, mā siņ , varbū t nemaz nezin, ka jū s še dzīvojat,» Grieta sacīja, «tā dēļ bū s aizgā jis, kas
zin, uz jū rmaliešiem atpakaļ.»
«Nu, tur viņ š dabū tu jel zinā t, ka mēs esam še, un varētu nā kt apklaušinā ties,» Annuža
pā rmetošā balsī sacīja. «Lai nu gan gā dnieks viņ š nav nedz bijis, nedz arī bū s, bet tomēr
mums derētu jel kaut kā da piepalīdzībiņ a jel pie citas dzīves vietas atrašanas, kā jau es
minēju. Tad man iznā ktu arī vairā k laika palikt pie Lienas un sargā t viņ u no gara vā jības,
bet tagad, viena pati bū dama, nevaru nekā vairā k paspēt.»
«Ak tu brīnums! Kā gan tam cilvēkam nevar klā ties, kad dievs to savā prā tā ir nodomā jis,»
Grieta pa brītiņ u runā ja. «Mēs nu, mā siņ , kad satikušā s, varam izrunā ties, Lienai es, zinā ms,
ar tā dā m valodā m neuzmā kšos, bet saki — ko tu pati īsti domā par Kaspara pazušanu? Par
to vecīti nebū tu nekā ds brīnums, jo viņ am ir gandrīz viena alga, vai paliek šur vai tur, vai
klā jas šā vai tā , bet Kaspara pazušana man nav un nav saprotama. Ļ aužu mēlēm es arī
negribētu ticēt, bet tomēr kā dam noslēpumam tur vajaga bū t.»
«Par to, mīļo, es arī esmu domā jusi visus prā tu prā tus, bet neesmu varējusi nekā izdomā t,»
Annuža, bērniņ u iemidzinā jusi un uz rokas atspiedusies, nopū zdamā s runā ja. «Bet tomēr ar
laiku vajadzēs izskaidroties arī šai lietai, jo vai gan viņ u vien dievs pametīs apslēptu? Lai
domā cilvēki kā domā dami un lai runā kā runā dami, bet to es ticu stipri, ka nā ks brīdis, kur
vajadzēs palikt kaunā visiem Kaspara neslavas cēlējiem, tīšiem vai netīšiem. Tas nu ir
ticams gan, ka viņ am bū s kaut kas noticis bez paša noziegšanā s.»
«Tā , tā , mā siņ , es arī domā ju, lai nu gan sacīt tā nesaku nedz saimniecei, nedz citiem,»
Grieta piekrita Annužai ar sirsnību, «jo ko gan caur sacīšanu pie tā diem cilvēkiem panā ksi?
Nekā cita kā tik ienaidu. Redzēs, jā , redzēs, kas dzīvos, ko dievs darīs šaī lietā , ko citā , jo
nezinā ms viņ am nekas nav.» To runā dama, viņ a pacēlā s uz projā m iešanu un beidzot vēl
teica: «Nu, mā siņ , esam parunā jušā s — man jā steidzas atkal mā jā , lai varu tikt vakara
cēlienā uz ganiem — jā slauc pašai govis vis.»
«Nu jā , ko nu citu? Jo, kamēr aiziesi, — bū s dienvidus pā ri,» — tā Annuža, arī pieceldamā s
uz iekšā iešanu. «Labi nu gan, ka atnā ci parunā ties, jo es nekur projā m tikt nevaru. Rītu gan
gribētu iet pēc ilga laika uz dieva namu, bet nevaru nemaz uzdrošinā ties Lienas ar bērnu
vienas atstā t. Kaut varētu dabū t jel kā das vietnieces.»
«Es atnā ktu gan vai taī pašā šā s dienas ceļa slavā ,» Grieta teica, «bet esmu arī pati
padomā jusi iet uz dieva namu un tad no turienes vēl līdz dēlam, ar kuru neesmu ilgi
tikusies un arī nezinu, kā viņ am tagad klā jas, kā ne.»
«Tā , tā , mīļo, zinā ms, zinā ms!» Annuža, it kā Grietu iedrošinā dama, iesaucā s. «Ikkatrs tā pat
pa tā m vaļas dieniņ ā m grib kur izstaigā t.»
«Nu, es domā ju, ka pa to laiciņ u paauklēs gan Liena savu meitu viena pati pa mā ju, tik
taisies vien un ej,» Grieta, vēl mazajā paskatīdamā s, pieminēja. «Lai mā cā s vien auklēt jel
pati arī.»
«Laikam tā pat gan bū s jā dara,» Annuža atbildēja un, pēc tam ar Grietu atvadījusies, iegā ja
iekšā , kamēr tā steidzā s uz Irbēniem atpakaļ.
Klusais dienas vidus bij jau pagā jis, kad atskanēja no jauna dieva nama zvans, un drīz pēc
tam bij atkal visi ceļi baznīcēnu pilni. Tie staigā ja gan uz mā jā m atpakaļ, gan uz ciemiem
viesoties radiniekiem vai labiem draugiem līdz īstā jautrībā . Un kā gan bij viņ iem šodien
jautriem nebū t! Šodien, taī dienā , uz kuru bij dažs ieaicinā jis sev viesus jau ap ziemas
svētkiem, — kur cits staigā ja to ceļu, uz kuru bij sā cis taisīties jau pagā jušā vasarā , ja dievs
liek dzīvot, un turklā t vēl pie paša jaukā kā laika, kā da vien kurš varēja gaidīt!
Liena pā rnā ca atpakaļ mā jā tik tad, kad bij gandrīz jau visi baznīcēni pā rgā juši. Viņ a, no
Annužas aicinā ta, nosēdā s un sā ka auklēt savu bērniņ u, kamēr Annuža pati gā ja gā dā t par
maltīti. Pirtiņ ā bij visā s malā s pilnīga nabadzība, kā da ar šo pajumtu ļoti saderēja, bet arī
pilnīga glītība, kā das vis nevar allaž šā dos pajumtos atrast. Maltīti aiz galda trū kuma abas
iemītnieces noturēja uz soliņ a. Gan nu maltīte, kā lēti protams, nebij necik bagā ta, tad
tomēr priekš ēst griboša diezgan laba. Bet Lienai bij, kā likā s, vienaldzība pā rspējusi pat
ēšanas gribu, jo viņ a ēda gan, bet bez īstas garšas.
«Kaut tu, meit, dzinusies šā du prā ta aukstumu atmest,» Annuža, pusdienu nokopdama,
sacīja, kad Liena atkal uz dažiem jautā jumiem nebij viņ ai nekā atbildējusi un pie dažas
uzsā ktas valodas nemaz nepievienojusies. «Ir citiem cilvēkiem arī jā cieš savas bēdas un
jā nes savs krusts, bet kuru tu esi redzējusi tā darā m? Šā dai dabai paļaudamā s, tu nevarēsi
nekad pilnīgi iestiprinā ties nedz miesīgi, nedz garīgi. Tu neesi ne pirmā , ne pēdējā , kura no
dieva šā dā ziņ ā piemeklēta. Gan viņ š pats zin, ko ar katru cilvēku dara, ar savu prā tu mēs
viņ a padomam cauri nespiedīsimies un ar spītību samaitā jam tik sevi pašus vien. Raugi
mest visas tā s tumšā s domas, ar kurā m tu kaujies, no prā ta laukā un sā c kavēties ar kaut
kā du darbu. Ja gribi, tad es apgā dā šu priekš tevis arī ratiņ u un vērpienu, lai tiek abā m ko
darīt.»
Liena uz šiem sirsnīgiem vā rdiem atbildēja Annužai tik vien ar savā du pasmiešanos, no
kuras tai sametā s pat vai bail. Viņ a bij redzējusi pasaulē diezgan cilvēku un dažā dā s prā ta
bū šanā s, tā pēc tā du smiešanos pazina un neturēja viņ as nebū t par labu, bet raudzīja palikt
arvienu Lienas tuvumā un sā ka mēģ inā t griezt viņ as prā tu pie kaut kā diem kavēkļiem un
darbošanā s. Brīžam tas viņ ai izveicā s diezgan labi un Liena sā ka darboties ar drusku
jautrā ku garu gan pie sava bērniņ a glabā šanas, gan pie grā matas lasīšanas vai dziedā šanas,
gan arī pie kā diem nekā diem saimniecības darbiņ iem, bet brīžam turpretī atmeta visu un
dzīvoja nevērīgā savvaļībā .
Tā pagā ja visa pēcpusdiena un pienā ca vakars, kurš bij pavadītai dienai jaukumā ļoti
līdzīgs: silts, mīlīgs un kluss. Liena, kaut gan aicinā ta no Annužas daudzkā rt iekšā uz dusu,
sēdēja atkal un labi vēlu tīruma malā , nakts tumšumā lū kodamā s. Bij arī patiesi ļoti mīļi un
patīkami tik jaukā naktī laukā bū t: šur un tur atspīdēja pieguļnieku ugunis, bij dzirdami
zirgu pulkstenīši, un atskanēja arī daža dziesma no pieguļniekiem, šiem allaž jautriem un
spirgtiem dabas bērniem. Viņ iem bij gaidā ma rītu arī vēl pilnīgā ka svētku diena, tā dēļ uz
gulēt iešanu nevajadzēja nemaz steigties, bet varēja dzīvot, jokot un tērzēt pēc sirds
patikšanas ap ugunskuru, pie kā dažiem netrū ka arī alus un citas svētku pā rtikas. Šur un tur
staigā ja jauni ļaudis pulkos pa ceļiem un ciemiem izviesodamies, satikdamies vai arī
izpriecā damies tā pat jaukā blā zmainā naktī. Viņ u jautrā s valodas un smiekli skanēja nakts
klusumā labi tā ļu. Brū nie pavasara vaboļi skraidīja šurp un turp, tā ka viņ u spā rnu rū kšana
nemaz neapklusa. Bet par visu skanēja jo jaukā k un varenā k lakstīgalas dziesmas no kā das
atstatā kas ievu gravas. Nakts vēsmiņ a izplatīja šā s daiļā s skaņ as līdz ar ievu un citu koku
ziedu smaršu tā ļu visapkā rt sapņ u pilnā naktī.
Vai Liena tur sēdēja, arī patiesi šo nakts jaukumu baudīdama, tas nav zinā ms, jo klusu viņ a
sēdēja, klusu piecēlā s un iegā ja pirtiņ ā tad, kad sā ka jau mesties gaišā ks, izplatīties viegls
rīta dzestrums un kad bij visi tie pieminētie nakts jaukumi izzuduši un apklusuši pat līdz
lakstīgalas dziesmā m.
Nevar arī zinā t, cik un vai pavisam Liena dabū ja to nakti gulēt, jo, kad Annuža uzcēlā s, kas
nebij visai vēlu, tad atrada jau viņ u arī nomodā un domīgi sēdā m tā pat kā arvienu.
Kaut gan Annuža bij nodomā jusi iet šodien uz dieva namu, tad tomēr palika mā jā , jo viņ a
neuzdrošinā jā s Lienas ar bērnu vienas pašas atstā t. Bet viņ ai bij vajadzība noiet pie savas
saimnieces uz ciematu, kurš stā vēja tū liņ turpat aiz uzkalniņ a, kaut gan no pirtiņ as nebij
pilnīgi redzams. Aiziedama viņ a atstā ja bērniņ u šū pulī un uzdeva to Lienai auklēt,
solīdamā s pati drīz vien bū t atpakaļ.
Mazu brīdi pēc Annužas aiziešanas Liena sēdēja pie dusošā s meitiņ as šū puļa tā pat klusu un
dziļā s domā s kā arvienu, bet tad piepeši uzcēlā s, apsedzā s ar lakatu, paķ ēra no šū puļa
bērniņ u, devā s steigšus pa durvīm ā rā un projā m, baznīcēniem, kuru šodien bij daudz
mazā k nekā vakar, gandrīz iepretim. No ciemata šis viņ as ceļš nebij īsti redzams, un turklā t
mežs, caur kuru vajadzēja iet, nebij arī tā ļu.
Patlaban, sprediķ im iesā koties, Liena nonā ca aizkususi un sakarsusi pie kā das kaimiņ u
baznīcas, uz kuru bij viņ a staigā jusi daudzkā rt agrā kos gados līdz ar citā m meitā m gan
bībeles, gan kapsētas svētkos[ 278 ], gan arī citā s dienā s, tā dēļ viņ a arī zinā ja uz turieni
taisnu, mierīgu kā ju ceļu pa mežiem, ganībā m un pļavā m.
Pie vaļēja baznīcas loga apstā jusies un nolikusi bērniņ u zā lē, sā ka klausīties patlaban
sludinā jamos priecas vā rdos.
Laiks bij šodien ļoti karsts un gaiss smags, tā ka bez šaubīšanā s varēja gaidīt drīzumā
pērkoņ a gaisu, jo padebeši arī sā ka cilā ties un pieaugt acīm redzot. Šī baznīca bij šodien ļoti
pilna tā dēļ, ka vakar turēja viņ ā dieva vā rdus skolotā js vien, un tā dēļ lielā kā daļa ļaužu
taupījā s uz šo dienu, caur ko nu bij iekšā karsts, smags un gurdinošs gaiss, kas izdzina jau
priekš sprediķ a labu tiesu klausītā ju laukā . Pie logiem, kur Liena stā vēja, sā ka krā ties arī
citas un visvairā k vecīgas sieviškas. Dažas no viņ ā m sā ka aiz gara laika raudzīties Lienā un
viņ as bērnā it kā ar brīnīšanos, bet, zinā ms, tik no atstatuma. Nevar gan teikt, ka Lienas
novalkā tais apģ ērbs un viss viņ as izskats nekrita citiem acīs, it īsti vēl še svētku dienā pie
dieva nama. Ap viņ u sā ka stā ties arvien vairā k sievišku, tā ka drīz bij sastā jies jau vesels
apdā rzs. Tā s, kas nā ca klā t arvienu no jauna, nemaz gan nezinā ja, ko šī sastā šanā s īsti
nozīmē, bet to domā ja arvienu, ka tur vajaga kam savā dam bū t, par ko visiem jā brīnā s. Visi
notikumi par Lienu un Kasparu bij zinā mi gan arī kaimiņ u draudzēs, turpretī viņ us pašus
pazina gan varbū t tik retais. Bet še vidū atgadījā s kā da sieva no slā taviešiem, kura,
viesodamā s pa svētkiem ar savējiem šaī draudzē pie radiem, bij atbraukusi arī šodien uz
dieva namu.
Viņ a bij gandrīz Irbēnu kaimiņ iene un pazina Lienu no bērna kā jas, kā arī zinā ja visus viņ as
pēdējo laiku piedzīvojumus galu no gala un ar visiem izpušķ ojumiem. Šī nu priecā jā s, ka bij
piedzīvojusi izdevīgu brīdi, kur varēja likt savu zinā šanu lietā un bū t par ievērojamu šaī
rupji un bezkaunīgi ziņ kā rīgā drū zmā . Viņ a sā ka stā stīt pusbalsī vienai un otrai sievai:
«Lū k, lū k, šī ir,
šī ir tā Irbēnu Oļinietes audzēkne Liena, kuru bij kā ds blēdis ieēdinā jis un aizvīlis sev līdz,
tad dabū jis laikam kaut kā da cita blēža, kurš pameties par mā cītā ju un licies, it kā abus
salaulā jot, bet, lū k, te nu stā v pievilta, pamesta un atstā ta kā nabadze līdz ar bērnu, — te var
redzēt, kā grēciniekam iet dieva sodība uz pēdā m līdz.»
Š ī valoda izplatījā s ā tri no mutes uz muti, un drīz viņ u runā ja visa drū zma gandrīz jau pilnā
balsī vai vismazā k tā , ka Liena varēja visu to skaidri sadzirdēt, bet viņ a, pret logu
pagriezusies, stā vēja kā klints stabs, kas gan vis drū zmai nepatika, jo viņ a gribēja redzēt
labprā t tā s seju, tā dēļ sā ka spiesties gar mū ri un mēģ inā ja skatīties no turienes, bet arvienu
un visapkā rt no dažu soļu atstatuma. Tagad bij iespraudušies drū zmā jau daži vīrieši arī,
caur ko viņ a kļuva vēl nemierīgā ka, jo tie spiedā s cauri, bet sievieši, kuri stā vēja priekšējā s
rindā s, turējā s pretī, gā zdamies atpakaļ, kad no muguras viņ us spieda uz priekšu, jo Lienai
tuvu iet visi vairījā s, kaut gan viņ u redzēt vēlējā s ikkatrs.
«Kaut varētu dabū t redzēt, kā ds jel ir tas bērns, vai tā ds pats kā citi bērni vai savā ds?» kā da
sieva pusdikti čukstēja.
«No bērna nevar zinā t nekā ,» slā taviete atbildēja. «Tas ir tā ds pats kā citi bērni, bet tik
drusku sīciņ ā ks vien.»
Pa starpā m bij dzirdami arī tīši pā restības un kaitinā šanas vā rdi pret Lienu, īsti no dažiem
vīriešiem, kuriem nepatika jo vairā k, ka viņ a neliek nemaz vērā , kas ap viņ u notiek.
Mā cītā js skaidroja sprediķ ī to, kuri grēki ir pret svēto garu un netiks piedoti nedz šaī, nedz
nā košā laikā . Pa logu skanēja laukā bieži vien starp citiem šie vā rdi: grēcinieki, grēcinieki,
elle, mū žīga pazušana! Dažas sievas, to dzirdēdamas, runā ja: «Klau, klau, krustmā t, ko
sludina par tā diem! Ak, kaut jel reiz tie grēcinieki sā ktu atgriezties no sava platā ceļa
trakošanas! Vai atkal grib nopelnīt un atvest sēra lietu kā Zodomas laikos arī pā r visiem
labajiem cilvēkiem savu grēku dēļ līdz?»
«Ko tur, mā miņ , tā diem līdz biedinā šana, ko sludinā šana,» otra atbildēja. «Tur piegā jis runā
tikpat vai, raug, pie tā baltā mū ra. Tā di atjēgsies tik tad, kad sā ks skanēt bazū nes un kad ar
saviem grēkiem bū s elli jau sakurinā juši septiņ as reizes karstā ku nekā krā sns kvēlu.»
«Dievs to zin, dievs to zin!» cita izsaucā s. «Redzēs, kā viņ i tur to karstumu izcietīs. Tagad no
tā s pašas šejienes uguns lai uzkrīt vai viena pati dzirkstelīte uz rokas, ir tū liņ jā kliedz, bet
kā gan tur nebū s? Ak kungs, ak kungs!»
«Vai nu, vecenīt, labā diena bū s? Dievs zin kā tur kurš nekauks, kā nevaimanā s!»
Caur to, ka Liena, kā izskatījā s, nemaz nedzirdēja, kas ap viņ u notika, apkā rtējie sā ka turēt
šā das un šā m līdzīgas valodas arvienu drošā k un pēc gandrīz bez nekā das pievairīšanā s.
Piepeši viņ a apsviedā s apkā rt ar savā du izbaiļu pilnu seju, iekliedzā s: «Elle, elle!» — un
devā s ļaužu vidū iekšā . Tie izbijā s un sā ka skriet kliegdami projā m, jo vairā k sievieši. Liena,
izskrējusi drū zmai cauri, apstā jā s tikpat piepeši, kā iesā kusi skriet, un rā dīja uz tuviem
pērkoņ a padebešiem, runā dama: «Lū k, lū k, kur Kristus brauc uz pastaru tiesu!» — tad
apsēdā s uz sola un sā ka, ļaudīs skatīdamā s, savā di smieties, rokas plā tīdama.
«Lū k, kā grēki plosa pašu grēcinieku jau virs zemes!» kā da sieva iesaucā s. «Dievs zin kā
nebū s vēl tur viņ ā pasaulē.»
Liena, kā saprotams, no savas draudzes ļaužu acīm bēgdama, negā ja vis uz Slā tavas baznīcu,
bet gribēja še nepazīta paklausīties dieva vā rdos; tomēr, kā redzams, viņ ai bij ļoti vīlies, jo
vajā jošā s acis pazina un uzlū koja viņ u arī še kā kā du brīnumu, — ļaunā s, paštaisnā s mēles
mētā ja viņ u arī še ar akmiņ iem, sodu un pazudinā šanu sludinā jam dzirdēja viņ a arī še no
visā m pusēm, tā pēc viņ as prā ts, kurš bij pā rmā kts jau bez tam, pēdīgi pā rcēlā s pavisam
un — Liena iekrita pilnīgā ā rprā tā .
Kā du acumirkli uz beņ ķ a sēdējusi, uzslējā s atkal augšā , kliegdama: «Deg, deg! Uguns,
uguns!» — un skrēja atpakaļ turp, kur bij stā vējusi, jo viņ ai ienā ca varbū t vēl kaut kā da
jausma par bērnu. Sievieši, to redzēdami, bēga atkal ar joni projā m, jo daži bij sā kuši
tuvoties zā lē mierīgi guļošam bērniņ am. Tai pašā acumirkli iegraudā s piepeši bargi pērkons
un sā ka līt. Liena apstā jā s, pā rbijā s un tad, vēl kā das reizes briesmīgi iekliegdamā s, devā s
caur ļaužu vidu projā m, jo tie daudz un dažā die kliedzieni bij izaicinā juši nelaikā labu tiesu
baznīcēnu ā rā .

II
Vasara ar savu jaukumu bij pagā jusi un rudens ar savu svētību atnā cis. Pļaušanas svētku
rītā sēdēja Slā tavas draudze dieva namā [ 279 ] ar pateicības pilnā m sirdīm, gaidīdama
dieva vā rdus iesā kam. Pietuka Krustiņ a labdarīšanas biedrības koris bij apņ ēmies un
sataisījies pušķ ot šo dienu no savas puses ar kā dā m četrbalsīgā m dziesmā m. Dziedā tā ji
sagā ja ērģ eļu korī[ 280 ] drošiem soļiem un ar tā du tiesību kā kā di korporā cijas locekļi savā
iznomā tā kortelī[ 281 ]. Un kurš gan varēja iedrošinā ties viņ iem šo tiesību kaut kā di
aizskart vai liegt? Vai ikkatram draudzes loceklim nebij jā uzlū ko šie gā jēji ar godbijību un
cienīšanu? Vai draudzei nebij jā zina, ka tas troksnis, ko viņ i ieiedami ceļ, nav vis viņ u pašu,
bet draudzes labā ? Kurš drīkstēja pā rsaukt šos ienā cējus par viņ u izturēšanos? Kurš
drīkstētu dēvēt viņ u smīnēšanu, ja pat smieklus un čukstēšanu par pā rgudrību, caur kuru
grib rā dīt, ka viņ i nav nebū t tā di vien, kā di tie, kas sēd tur apakšā ? Jo vai vēl vajadzēja
izskaidrot, kas šie tā di ir, kuri saiet korī? Vai nošu grā matas vien jau nesludinā ja skaidri, ka
tie ir dziedā tā ji — dziedā tā ji, kuri neiet vis par maksu, bet no labdarības? Vai tā dēļ tas
varēja bū t par daudz, ka jau viņ u saiešana vien grieza tikko ne visu baznīcēnu acis turp —
uz ērģ eļu kori? Jo kas gan ir baznīcēni priekš viņ iem — dziedā tā jiem?
Pēc dziedā tā jiem ienā ca pa brītiņ u ērģ eļu korī Švauksts ar neganti čīkstošiem
zā bakiem[ 282 ], sarkano šalli ap kaklu virs svā rkiem, lielu, vecu gardibeni uz rokas[ 283 ],
mazu ceļinieka somiņ u pie sā niem un baltiem cimdiem rokā , virs kuriem bij samaucis
daudz gredzenu. Viņ š, kā jau arvienu taisījā s un solījā s, bij nogā jis pagā jušā pavasarī patiesi
uz pilsētu dzīvot, solīdamies ietaisīt tur lielu tirgošanos ar liniem, labību un visiem
laucinieku ražojumiem. Šad un tad Švauksts piestā jā s arī gan pilsētā par pircēju pie daža
laucinieka preces, aplū kodams tikpat pašu laucinieku, kā arī viņ a preci caur pangsneju jeb
uz deguna uzspraužamo brilli it kā no kalna gala, bet aiz latviešu valodas trū kuma viņ š
nespēja nekad ar lauciniekiem sarunā ties. Turpretī, kad atgadījā s kā ds, kas prata vā ciski,
tad Š vauksts aplū koja tā du caur pangsneju vēl varenā k un aizgā ja, šos vā rdus uzsaukdams:
«Was? Bauer schprechen par deitsch?» Vēlā k dažs viņ u redzēja kaut kur par bodes puisi vai
citur par sētas apkopēju, tad pie kā diem linu tirgotā jiem par svaru puisi, kur izlikā s allaž
par linu zortētā ju jeb brā ķ eri un runā turējā s saviem kungiem visur līdz, sacīdams: «Uns
kan zahlen mehr preis, wi andere, darum das wir... e... me... liferejam preci selber akurat
direkt uz auslandi un umkostes ist fir uns... mm... pavisam schtrunt! Zehn tausen rubel so
oder so — wi spitschk!» Pēdīgi bij dažs viņ u redzējis arī pie namu mū rētā jiem par kaļķ u
taisītā ju un ķ ieģ eļu pienesēju. Tur viņ š stā stīja tā pat lieliski: «Also uns machen famose
jebeide mit seks taschen fir zwei under tausen rubel silber jelt. Wir einrikten dort loschis
fir heren, maschinu ausstelung, pakamber fir — fir das wirtschaft, gros lehger no... no... ei
deiwel — no sveces un ziepes, apteķ er fir medicinen, goldmacher, restorazij, wo trinken,
schlafzimer, heiskeler fir weinnihderlage unt ales mehjlige.» Visā s vietā s un ikkatram viņ š
darīja sevi pazīstamu ar šiem vā rdiem: «Mihr eisen her Schwaukstè.» Pēdīgi uz rudens pusi
bij Š vauksts redzēts vēl silā pie slīperu tēšanas[ 284 ] un tagad pat pagā jušā nedēļā atnā cis
atkal mā jā .
Ē rģ eļu korī uzgā jis, viņ š apgriezā s uz papēža apkā rt, uzsprauda pangsneju uz deguna un
sā ka skatīties vispirms stā vu gaisā , tad uz sanā kušiem dziedā tā jiem un pēdīgi pā r visu
baznīcu. Pēc tam atkal pangsneju noņ ēma un laida to, aukliņ ā turēdams, labu brīdi pa gaisu
apkā rt un pēdīgi palaida vaļā svabadi karā ties līdz ar balto, garo pulksteņ a ķ ēdi, pie kuras
bij tagad piekā rts spīduļu jo vairā k. Pēc visa tā Švauksts piegā ja pie kora malas, izrā va ļoti
cēļi un ar lielu sparu sarkanraibu lakatu no svā rku ā rpuses krū šu kabatas un izšņ auca viņ ā
degunu, kurš izdeva še baznīcā ar daudz atbalsīm tā du troksni, kā du izdod medinieka vai
pasta vīra rags mežā [ 285 ]. Kad draudze sā ka griezties un skatīties uz kori, gribēdama to
raga pū tēju ieraudzīt, tad Švauksts savīcinā ja lakatu vēl kā das reizes pa gaisu, iekam
noglabā ja atkal kabatā , lai skatītā ji neviļas un nepieskaita šā trumetēšanas goda citam.
Pa brītiņ u vēlā k, kad Švauksts jau atkal bij dažā di izkustējies, gan drusku pastaigā damies
un uz papēžiem grozīdamies, gan pā rliekdamies pā r kora malu tā , ka lai spīduļu ķ ēde ar
pangsneju karā jas tā ļu lejup, atvērā s ģ ērbkambara durvis un no turienes iznā ca skolas
kungam līdzā s ar lielu, platu partitū ru jeb dziesmu vadoņ a grā matu padusē Pietuka
Krustiņ š. Viņ a vaigs bij kluss, nopietns un cienīgi svarīgs, soļi mēreni un viss izskats it kā
kā da smaga nastu nesēja. Pietuka Krustiņ š zinā ja it labi, kā da ir tā vieta, kurā viņ š tagad ceļ
savu grēcīgu kā ju. Un ak! Pietuka Krustiņ š zinā ja daudz, daudz vairā k nekā tik to vien, kā
baznīcā jā ieiet. Cik reizes jau Pietuka Krustiņ š nav baznīcā bijis! Vai gan šī ir viņ am pirmā ?
Lai redz draudze un ņ em priekšzīmi no Pietuka Krustiņ a, ar kā du no grēku atzīšanas dziļi
nolocītu un savā cilvēcīgā vā jībā padevīgu sirdi viņ š nā k Tā Kunga pagalmos iekšā . Kad
Pietuka Krustiņ š, kurš zina tik daudz rakstu un tik daudz mā cību, iet tik uzcītīgi, atzinīgi un
ar tā du vajadzību dieva namā , kā gan tad nav jā iet tiem, kuri grā bsta grēku atgriešanā s ceļu
kā miglā , kuri nemaz nezina, ka uz šā diem un varbū t vēl svētā kiem ceļiem ir jā sataisā s ar
rakstu jeb īpašu grā matu palīdzību, vai kuriem trū kst vismazā k tā s kritiskā s literatū ras
pā rzinā šanas, ka varētu izšķ irt, kuras no šā s vajadzības grā matā m ir pēc jaunā kiem
atradumiem un pā rbaudītā m metodēm jo teicamas? Un tad tomēr vēl Pietuka Krustiņ am ir
tikko īsta saprašana, kā jā staigā basā m gara kā jā m pa akmiņ ainiem un ērkšķ ainiem
atzīšanas ceļiem uz pestīšanas kalniem, no kurienes viņ a cerība nā k[ 286 ].
Kad Pietuka Krustiņ š, turēdamies skolas kungam līdzā s, bij izgā jis iekšbaznīcai cauri un
sā ka iet pa ielu uz kora pusi, patiesi no ikkatra baznīcēna redzēts un uzlū kots, tad Švauksts
uzgrū da veikļi pangsneju uz deguna un, galvu izslējis, sā ka viņ ā skatīties. Kad kā du brītiņ u
bij skatījies un palaidis nā cējus jau līdz baznīcas vidum, tad sacīja pusdikti: «Ah!
Wolgeboren her Krusting Petak.» Pēc tam, pangsneju noņ ēmis un laizdams atkal, aukliņ ā
turēdams, pa gaisu apkā rt, nogā ja uz kora trepju galu, kur apsveicinā ja Pietuka Krustiņ u,
smalki nolocīdamies un ar šiem vā rdiem: «Bongžū r, musje Petak!»[ 287 ]
«Vesels!» Pietuka Krustiņ š, roku pretī sniegdams, atbildēja un sā ka iet tā ļā k. Bet Švauksts,
uz papēža apgriezdamies, turējā s viņ am līdzā s un jautā ja:
«Wirt sein heite deitsch konzert?»
«Mans koris dzied tik latviski,» Pietuka Krustiņ š atbildēja ar īpašu lepnumu.
«Ak! Das ist schahde!» Švauksts izsaucā s.
Pietuka Krustiņ š neatbildēja uz to vairs nekā , bet nolika savu partitū ru, piegā ja pie kora
malas, nostā jā s, aplū koja sapulcējušos draudzi, ņ ēma kabatas lakatiņ u, nošņ auca degunu,
bet, zinā ms, bez trokšņ a un tad apsēdā s turpat uz kā da sēdekļa pie kora malas,
nogrimdams smagā s un dziļā s domā s.
Dieva vā rdi iesā kā s, un pie kora malas piegā ja arī Drekberģ is, kurš piederēja pie
dziedā tā jiem un turēja rokā apzeltītu dziesmu grā matu. Švauksts, viņ u ieraudzīdams,
uzsprauda atkal pangsneju uz deguna un sā ka aplū kot Drekberģ i kā kā du brīnuma kukaini.
Tad, uz Pietuka Krustiņ u pagriezies, jautā ja par Drekberģ i: «Was ist das per kerl?»
Pietuka Krustiņ š, kuram tā da Švauksta izturēšanā s vis nepatika un kurš gan labi zinā ja, ka
tas tik tīšā m negrib Drekberģ a pazīt, atbildēja strupji: «Es arī nepazīstu.»
«So, so,» Š vauksts atbildēja, uzlū kodams Drekberģ i vēl caur pangsneju, un tad sacīja: «Das
mus sein Schneider Drekberg.» Pēc tam viņ š atspiedā s ar abā m rokā m uz kora malas it kā
uz kā das bufetes un pā rliecā s tik tā ļu, ka ķ ēde ar pangsneju var karā ties atkal pā ri.
Drekberģ is, kurš gan visu šo Švauksta valodu dzirdēja, saprata un arī nomanīja, ka tā
zīmējas uz viņ u, nesacīja tomēr nekā , bet uzzvēlā s uz kora malas, iestiepa labo roku ar
apzeltīto dziesmu grā matu, cik tā ļu vien varēdams, baznīcā un sā ka dziedā t visā spēkā .
Kad mā cītā js bij no altā ra nogā jis un Pietuka Krustiņ š ar lielu lietas saprašanu rīkojā s uz
dziedā šanu, tad Švauksts, pangsneju uzspraudies un iespiedis roku sā nos, netā ļu no kora
malas stā vēdams un cilā damies pa brīžam uz pirkstu galiem, lai zā baki čīkst, aplū koja
dziedā tā jus un pašu Pietuka Krustiņ u kā no padebešiem; bet, kad dziedā šana bij pabeigta
un Pietuka Krustiņ š cienīgi pazemīgā un slavas nekā rojošā vaigā griezā s uz savu vietu
atpakaļ, tad Švauksts steidzā s viņ am pretī, kratīja roku, pats ļoti uz priekšu saliekdamies,
un sacīja: «Schehn dank, her drijent! Das war famos un lustich marsch.»
Pa sprediķ a laiku Švauksts ar Drekberģ i stā vēja skolas kungam savā pusē katrs. No pirmā
gala Š vauksts, kad bij aplū kojis mā cītā ju caur pangsneju, uzlika gardibeni uz kora malas un
sā ka klausīties sprediķ ī ar liela jeb mā cīta vīra izskatu, it kā gribēdams teikt: «Lū k, tā ir
sprediķ i jā klausā s!» Bet tad, pret Pietuka Krustiņ u pagriezies, drusku paliekdamies un
plecus paraustīdams, sacīja ar nožēlojošu balsi: «Jā , her wolgeboren Petak, sprediķ i auf
lettisch ich nicht fersteh. Groser schahde!» Kad mā cītā js pēc sprediķ a pieminēja aizlū gšanā s
arī tos, kuri nopū šas savā s laicīgā s vajadzībā s uz To Kungu, tad Švauksts, kā du brītiņ u
uzmanīgi klausījies, pagriezā s atkal uz Pietuka Krustiņ u un jautā ja: «Was is das: četre Tam
Kungam pazīstame saimnek un mā je bū šana?» Kad Pietuka Krustiņ š uz to nekā neatbildēja,
tad Š vauksts, caur pangsneju uz mā cītā ju skatīdamies, klausījā s tā ļā k un runā ja pie sevis:
«Lope bū šana, ķ ilde ēkš to laulībe, nesvētib ēkš mā je, skauģ e, laune cilvēke, zagte kā poste
no dā rze — ak, das ir bauer bū šana, ja, ja, das is ales bauersachen.»
Pēc sprediķ a, kad bij koris savu otro un pēdējo dziesmu nodziedā jis, Švauksts, dziedā tā jus
atkal tā pat uzlū kojis un vadoņ am tā pat pateicies, tad sā ka steigties tikpat no kora, kā arī
apakšā no baznīcas jauni ļaudis, laukā it kā uz kā dā m svarīgā m un nekavējamā m
darīšanā m. Labdarīšanas biedrības koris izklīda gandrīz viss, un arī pats vadonis, kad bij
noskaitījis dievbijīgi iziešanas lū gumu, izgā ja cienīgi ar savu partitū ru padusē, kaut gan
kā dus acumirkļus vēlā k un kaut gan pie viņ a nebij nomanā ma tā da steigšanā s kā pie
dziedā tā jiem un citiem. Švauksts palika korī par visiem gā jējiem ilgā k un pēdīgi, kad
nomanīja savu rindu pienā kušu, tad izrā va atkal lakatu no kabatas un šņ auca degunu ar
tā du pašu raga troksni kā agrā k, it kā dodams draudzei aiziešanas zīmi, pēc tam, pā rliecies
pā r kori, skaitīja labi ilgi gardibenē iziešanas lū gumu, tad apsviedā s uz papēža veikļi apkā rt,
nolocījā s smalki pret ērģ eles spēlējošu skolas kungu un nogā ja lejā , nesdams sevī lielu
darīšanu izskatu.
Uz baznīcas trepēm izgā jis un stā vēdams jau pilnā formā ar gardibeni galvā , Švauksts
aplū koja caur pangsneju jauko dieva pasauli un izsaucā s: «Ach, wunderschehn! Das is
schahde, ka šeitan neir pilsēt!» Patlaban nā ca kā ds pulks laulabnieku no kroga uz baznīcu.
Š vauksts sagaidīja viņ us turpat uz trepēm, vareni caur pangsneju uz tiem skatīdamies,
pirkstu galos šū podamies un rokas sā nos saspiedis. Kad laulabnieki bij pienā kuši jau labi
tuvu, tad izsaucā s ļoti aizgrā btā balsī: «Jā , lantmehdchen, lantmehdchen! Engel —
lantmehdchen!» Pēc tam gardibeni paceldams un zemu nolocīdamies, sveicinā ja
pienā cējus: «Leb wol, ar je — ar je — bluhmen!» Kad laulabniekus bij ievadījis baznīcā vēl
ar šā diem vā rdiem: «Akurā t als ehdelige dahmen!» — tad, spieķ i abā s baltajo cimdu rokā s
aiz muguras turēdams un it kā izstaigā damies, sā ka iet uz kroga pusi, sveicinā dams vā ciski
ikkatru jaunā ku sievieti, ko sastapa, kurklā t pacēla allaž ar īpašu cēlumu gardibeni un zemu
nolocījā s.
Bet kur gan bij palikuši visi tie jaunie ļaudis, kuri ar tā du darīšanu pilnu steigšanos izgā ja
no baznīcas? Viņ i sēdēja visi aukstā s un piepīpētā s kroga istabā s itin mierīgi un bez
nekā das steigšanā s, vai nu kaut ko tukšu pļā pā dami, vai arī bez nekā das valodas tik
žā vā damies un gar sienmalā m uz sēdekļiem vai gultā s zvalstīdamies.
Kā dā dziļā kā istabā bij salasījušies visi tie, kuri ieturējā s šā dā vai tā dā ziņ ā par cienīgā kiem,
un pie tiem piederēja it īpaši Pietuka Krustiņ a koris un tā s pašas labdarīšanas biedrības
klusie locekļi, kā arī daži citi jauni ļaudis, kuri skaitījā s pie draudzes lielmaņ iem vai caur
iedomā tu bagā tību, iedomā tu gudrību, vai arī dažs caur savu dzīves kā rtu, bū dams vai nu
muižā par modernieka puisi, vai valsts kazakam par palīgu, vai arī griezis kā dam
ievērojamam saimniekam tabaku un sasmērējis zā bakus.
Kad Pietuka Krustiņ š šaī istabā ienā ca, tad bij jau citi priekšā , kuru starpā atradā s arī
Prā tnieks. Pietuka Krustiņ š nodeva savu partitū ru kā dam vecā kam dziedā tā jam uz
nonešanu mā jā , sasveicinā jā s ar Prā tnieku, sacīdams: «Sveiks, tautiet!» — un apsēdā s galda
tuvumā , dvašu gari ievilkdams.
«Saki — kur tas Švauksts ir pā rvērties tik ā tri par tā du vā cieti?» Prā tnieks jautā ja Pietuka
Krustiņ am, smiedamies savus nejauki skaņ os smieklus. «Pirmā k priekš dieva vā rdu laika še
krogā viņ š nevarēja sarunā ties ar nevienu cilvēku, kaut gan ar dažiem mēģ inā ja.»
«Un pazīt nepazīst arī neviena,» Drekberģ is pielika.
«Jā , tā ir allaž mū su vā cu partijas gudrība[ 288 ]: ikkatru krietnu spēku sevīm piegriezt un
piesavinā ties,» Pietuka Krustiņ š atbildēja skumjā nopietnībā . «Un tā tas ir noticis, tautai par
sā pīgā m žēlabā m, arī pie šā citkā rt tik karsta, stipra un sirsnīga viņ as dēla.»
«Vai turpat baznīcā palika vēl Švauksts?» — tā Prā tnieks atkal pa brītiņ u.
«Jā , viņ š, ilgā ku laiku dzimtenē nebijis, grib laikam iepazīties atkal ar laucinieku sadzīvi un
tautas karakteri,» Pietuka Krustiņ š mierīgi atbildēja.
«Viņ š varbū t gaida vēl, kad laidīs bazū nes vaļā ,» kā ds cits atsaucā s, gultā šķ ērsu gulēdams.
«Jā , kas tur ir ar tā m bazū nēm, ka šodien viņ u vēl nelaida vaļā ?» Prā tnieks it kā iztrū cies
Pietuka Krustiņ am spēji prasīja.
«Uz šo dienu jau bij izdaudzinā ts, un visa draudze gaidīja stipri. Laikam vēl nav ieliktas vai
arī kā da cita neizdevība ceļā ?»
«Kā ? Ko jū s runā jat, Prā tnieka kungs?» Pietuka Krustiņ š kā brīnodamies atsaucā s. «Bazū nes
reģ isters ir jau ērģ elēs pilnīgi ielikts un bij šodien, alzo, vaļā arī tanī dziesmā priekš
sprediķ a, kuru spēlēt bij manam mazumiņ am tas gods.»
«Vai tas var bū t tiesa, ka šodien laistas bazū nes vaļā ?!» Prā tnieks kā iztrū cies iesaucā s. «Kur
tad mums visiem ir bijušas ausis, ka neesam dzirdējuši tā trokšņ a, no kura celsies pat
miroņ i augšā ?»
«Neņ emat ļaunā , Prā tnieka kungs,» Pietuka Krustiņ š atteica ar izglītota tautieša pieklā jību,
«bet bazū nes reģ isteri iekš pilnā m ērģ elēm var izšķ irt tik vien muzikā līgi izdaiļotas ausis.»
«Kas par reģ isteri?» Prā tnieks iekliedzā s jau gandrīz ar piktumu. «Tad viņ i bū s arī patiesi
reģ isteri vien ielikuši, par ko jau savā laikā tika pieminēts! Bet mēs, runas vīri, nospriedā m
likt īpaši bazū nes un nevis vilks zin kā du reģ isteri vien. Ja tā bū s izstrā dā juši, tad atkal
mū žīga fracese kā jā s! To es pasaku jau tū liņ , šaī vietā .»
«Tad nu vējā visa lielā gaidīšana, visa taisīšanā s,» atkal kā ds no pulka sacīja. «Veci ļaudis
jau priecā jā s vien un sludinā ja, ka aiz bazū ņ u skaņ as bū šot jā skrien visiem grēciniekiem arī
no krogiem laukā , bet nu nedzirdēja paši vēl ne baznīcā .»
«Nē, tā lieta tā nevar palikt,» Prā tnieks izsaucā s vēl ar jo pilnu sirdi. «Še atkal vajadzēs kaut
kam krist! Kā jā s visi nevarēs palikt — to ticat droši.»
«Esat tik labi, Prā tnieka kungs,» Pietuka Krustiņ š runā ja vēl ar lielu padevību, «bet, cik man,
alzo, ir pazīstami mū zikas instrumentu harmonijas likumi, tad bazū nes reģ isters nevarēs
un arī nedrīkstēs nekad tik stiprs bū t, kā jū s savā karstā fantā zijas spēkā vēlaties.»
«Kā da ziņ a man par reģ isteri?» Prā tnieks atkliedza. «Mums, runas vīriem, vajaga tik īstu
bazū ņ u, vairā k nekā . Reģ isterus lai liek, kur grib.»
«Ja man ir atļauts vēl šai lietā kā du vā rdiņ u minēt,» Pietuka Krustiņ š, krēslā atzveldamies,
acis aizlaizdams un rokas salikdams, runā ja, «tad man, Prā tnieka kungs, jums jā saka, ka
tagadējā ļoti bagā tā un izdaiļotā mū zikas instrumentu pasaulē nav tā das ideā līgas bazū nes
nemaz atrodamas, kā das jū s savā dzejīgā apķ ērībā esat sevim iztēlojuši.»
«Tas nav vis no manis iztēlots,» Prā tnieks skarbi atteica, «bet bazū ņ u troksnis ir no paša
dieva, un tas ir arī mums iesā kumā solīts. Ar to pasacīšanu vien, ka bazū nes nav nekur
atrodamas, lai nedomā tikt vaļā ! Vai pirmā galā tā nezinā ja, ja tā pavisam ir? Un kas viņ iem
tad atļā va likt bazū ņ u vietā no savas galvas reģ isteri? Vecos laikos, tad varēja bazū nes
iztaisīt, bet tagad, kur paša velna vien vēl nav jauna izgudrojuši, tagad nevar? Kā tas
saprotams? Vai to laiku nā ca bazū nes no debesīm? Ikkatram cilvēkam es esmu stā stījis un
apgalvojis, ka bū s un bū s bazū nes, — bet ko nu tagad lai saku? Nu jā paliek par meli un
naudas izmā nītā ju šā das viltības dēļ. Lai man jā izput vai no dzīves, bet šai lietai es meklēšu
pakaļ!»
«Priekš bazū nēm palika arī laikam atlikums no mū su labdarīšanas biedrības pirmā
labdarīgā izrīkojuma — četri rubļi bez kapeikā m,» kā ds dziedā tā js sacīja.
«Nē, tas diemžēl nevarēja vis izdoties, kaut gan tā bij domā ts un sludinā ts,» Pietuka
Krustiņ š atbildēja smagā balsī un nemaz uz runā tā ju nepaskatīdamies, «jo biedrības
iekšķ īgā s vajadzības to brīdi neatļā va nekā dā ziņ ā kasi izplatīt uz ā rpusi, jo tas vispirms
tiem toreiz drīzumā gaidā miem alus svētkiem atrautu visu garīgu dzīvību tikpat pie runu
turēšanas, kā arī pie dziedā šanas, un jautrai tautiskai sadzīves uzplaukšanai, kas visvairā k
tautu izglīto, vajaga bū t par lielā ko labdarīšanas nolū ku pie visā m šā dā m biedrībā m. Paši
trū kumu ciezdami, mēs nevarētu nekad uz labdarīšanā m domā t un svešā m vajadzībā m
varam kalpot tik tad, kad esam savas vajadzības apmierinā juši.»
«Nu, kā līdz šim izskatā s, tad jū s savu vajadzību vien nekad neapmierinā sat,» Prā tnieks
sacīja atkal ar saviem riebīgi skaļiem smiekliem, kuros skanēja allaž prieks par citu kļū dā m
un vainā m. «Stā stā t — cik jums palika pā ri labdarīgiem nolū kiem no šā s vasaras labdarīgu
nolū ku koncerta?»
«Šoreiz mums, zinā ms, pietrū ka skaidrā naudā trīs rubļi septiņ desmit divi kapeikas,»
Pietuka Krustiņ š bēdīgi atbildēja, it kā gribēdams ar to sacīt: «Lū k, kā di augļi nā k brīžam vēl
labdarības centieniem, sevis aizliegšanai un uzupurēšanai! Vai še nav dū šai pavisam
jā sašļū k, kad kristīgu, tautisku un apgaismības cīniņ u alga ir skaidrs pametums?» —
«Tomēr,» — tā viņ š pa brīdi uzsā ka atkal ar jaunu dū šu, «mēs negribam vis jau tū liņ apakš
ikkatra pā rbaudījuma pagurt, lai viņ i arī bū tu vai cik smagi, turpretī viņ iem it kā par spīti
cīnīsimies turpmā k vēl ar jo dzīvā kiem spēkiem.»
«Par tā m septiņ desmit divi kapeikā m vajadzēja pasū tīt šodien vēl alus un papirosu, lai
paliek trīs rubļi — līdza nauda,» Drekberģ is uz Pietuka Krustiņ u teica. «Jo vai gan biedrība
varēs ņ emt to ļaunā , kad mēs, visi dziedā tā ji un klā t esošie klusie biedri, nevaram šodien
pēc divā m tik grū tā m dziesmā m sausā izdzīvot?»
«Jū s, Drekberģ a kungs, piemirstat, ka nauda, trīs rubļi septiņ desmit divi kapeikas, neatliek
vis pā ri, bet pietrū kst,» Pietuka Krustiņ š viņ am laipni izskaidroja. «Un biedrības kasē
šimbrīžam nekā das naudas neatrodas. Citā dā gadījumā jau gan biedrība nerā dītu mums,
saviem strā dniekiem un pelnītā jiem, tik maz zimpā tijas, ka liegtu pat malciņ u alus uz visu
dienu.»
«Ak zo, zo!» Drekberģ is, Pietuka Krustiņ a izskaidrojumu saprazdams, izsaucā s un nogā ja
pie malas.
«Nu, un cik jū s koncertā pavisam ieņ ēmā t?» Prā tnieks jautā ja tā ļā k.
«Ieņ ēmums nebij vis no izskata tik mazs, ka bū tu jā baidā s no bankrota,» Pietuka Krustiņ š
paceldamies, rokas kabatā s sabā zis un pa istabu pastaigā damies, runā ja itin kā kā ds
citreizējs miljonērs. «Bet kas gan ir piecdesmit septiņ i rubļi priekš šiem dā rgiem laikiem,
kur klā t biedrība nedrīkst vis rā dīt trū kumu sev un viesiem un caur to sevi kritiskas
pasaules priekšā blamēt?»
«Nu jā , kad piecdesmit septiņ i rubļi esat izdevuši un nepilnus četrus rubļus palikuši parā dā ,
tad var gan bū t ļaužu valodā m taisnība, ka pašiem rītā atrodas ne tikvien galvas grā vjos,
krū mos un kā jas uz ceļa, bet ka dažiem vajadzēja līst arī no miltu kastes laukā un meklēt ar
labdarīšanas biedrības piepalīdzību vienkopīgas vā jnieku vietas itin kā ievainotiem pēc
kaujas,» Prā tnieks runā ja atkal ar savu pazīstamo spītību.
«Tas nav tiesa, tas nav tiesa!» Drekberģ is spēji iesaucā s. «To tik ļaudis izpļā pā juši.»
«Zinā ms ir gan viss,» kā ds cits dziedā tā js, jauns puika ar spīdošiem zā bakiem, kuros pats
vienā di skatījā s, runā ja, istabas vidū iznā cis. «Smejas pa malu malā m, ka otrā dienā varējis
pielasīties cepuru, pīpju, lietus sargu, spieķ u un nošu grā matu, cik vien paticies, un ganu
suņ i rējuši pašus pa krū miem guļošus kā ežus. Stā sta visur, ka izdzēruši gandrīz divi mucas
bairīša un trakojuši cauru nakti kā nelabi. Daži taisā s iet pat jau žēloties. Lū k, tie esot
labdarīgie nolū ki: plītēšana, trakošana un kaušanā s, uz ko viļot ļaudīm naudu laukā [ 289 ].
Manam tēvam arī dievs zin kas bij visu izstā stījis, bet es sacīju, ka tie ir tik meli, kaut gan
mani ļoti tirdīja.»
«Ko nu vairs to stā sti, kas jau sen pašiem visiem zinā ms!» Prā tnieks uzsauca. «Še nauda, un
atnes labā k četras pudeles bairīša no manas kases, kad biedrības kase ir... ir tukša.» To
sacīdams, viņ š sniedza naudu jauneklim, kurš steidzā s, kurp sū tīts, un atgriezā s pa brīdi,
atnesdams to, kas vēlēts.
«Ei, tas ir nejauks gabals, ka tā das aprunas jā dzird!» kā ds dziedā tā js iesaucā s. «Vajadzēja
dabū t zinā t, kas viņ as izplata, un saukt nā košā pilnā labdarības biedrības sapulcē visus
tā dus pie atbildēšanas.»
«Lai izput vai divi rubļi!» Drekberģ is iekliedzā s. «Bet kuplejā s vajaga nā košu reizi par
visiem tā diem dziedā t.»
«Ar kuplejā m nedarīs nekā , jo priekšnieka kungs žēlojā s, jau viņ u reizi, ka kuplejā m
trū kstot vielas,» cits dziedā tā js sacīja.
«Vai šā dā s pašā s valodā s nav vielas diezgan, lai tik dzied vien!» Drekberģ is atcirta karsti
pretī. «Jo vai vairā k vēl var aprunā t...»
«Nekā kad izstā sta taisnību?» Prā tnieks iekrita vidū .
«Nekā kad biedrībai ceļ neslavu,» Drekberģ is runā ja tā ļā k, Prā tniekā neklausīdamies.
«Kā das vielas tur vēl vairā k vajaga? Un vai citā m reizēm nav dziedā ts un iztikts jau diezgan
labi tā pat bez vielas?»
Pietuka Krustiņ š, kurš līdz šim bij stā vējis, pie krā sns atspiedies, dziļā s un smagā s domā s,
iznā ca tagad svarīgiem soļiem istabas vidū , atspiedā s abā m rokā m uz krēsla atzveltņ a,
apskatījā s skumjā nopietnumā apkā rt un iesā ka runā t:
«Mani godā jamie kungi un manas dā rgā s tautas krietnie dēli! Kad apspaidīta taisnība brēc
pēc pestīšanas, kad patiesība sten apakš varmā cīgi un pā restīgi uzkrautā m nastā m, kad visi
glorijas jeb slavas cienīgi humanitā tes upuri, kurus nesam ar saviem neatlīdzinā jami
dā rgiem vaiga sviedriem...» — «Dancodami,» Prā tnieks iemeta vidū . — «...kad patriotisms
iet, asaras slaucīdams, basā m kā jā m un grēcinieka svā rkos uz Kanosu[ 290 ], kad īstenu
patriotu jā meklē dienas laikā ar uguni, kad tautas kronis, gods un greznība guļ pīšļos pie
viņ as nicinā tā ju un tēvijas smējēju kā jā m, kad mū su galvas griezties griežas no...» —
«Alus!» Prā tnieks iesaucā s. — «...bēdā m un rū pestiem, vadot savu tautu caur attīstības
tuksnesi uz izglītības saules kalniem, tad, tad...» — «Naudas vēl pietrū kst,» — tā atkal
Prā tnieks. — «Cienījamie tautieši, tad bū s mums sagrā bt to zobiņ u tā gara un stā ties
defensīvā jeb atgainīšanā s karā pret uzmā cēju niknumu. Arī manam mazumiņ am, mīļie
tautības brā ļi, nebij šaī brīdi citu svarīgā ku cēloņ u savu muti atdarīt un nā kt klajā ar saviem
retorikas spēkiem[ 291 ] pret tiem atkritējiem, kuri nodomā juši gā zt tautu neslavā . Mēs,
savas tautas intelijence, kurai bū s viņ u reprezentēt uz ā rpusi pie civilizētā s pasaules, mēs,
visa labdarības biedrība, strā dā jam visus savus īstenu patriotu darbus bez nekā das laicīgas
algas.» — «Tik par piedzeršanu,» Prā tnieks paklusu iemeta. — «Manam mazumiņ am, alzo,
ir tas gods turēt vienam pašam abus virsamatus — par prezidentu un par diriģ entu, bet, lai
nedod man valsts arī par skolotā ja darbu algas, tā pat kā biedrība par abu šo pieminēto
svarīgo pienā kumu apzinīgo vadīšanu un piepildīšanu, tad tomēr, mīļā Slā tava, neizmisies,
jo tā dēļ vēl nebū s vis tev mani spēki atrauti un līdz ar to visai manai dā rgai tautai! Tā dēļ
nebū s vis vēl manai spalvai rimties, manai mutei klusēt, manā m rokā m pagurt un
fantā zijā m no galvas izzust. Es strā dā tu dažus gadus bez algas arī skolā , tā pat kā tagad
biedrībā tanīs abos pieminētos augstā kos amatos, — īstens patriots par to nebēdā . Tie
nieciņ i, ko man pasniedz brīžam no labprā tības vai arī dziedā tā ji pēc statū tu paragrā fiem, ir
tikai kā sīki ziediņ i, kuros paskatīties dā rzniekam, vienīgā sērā alga par viņ a rupjiem
sviedru pilieniem. Ikkatrā biedrības sapulcē ir mans mazumiņ š nā cis priekšā allaž jel ar
vienu runu — un to visu tā pat bez nekā das atlīdzinā šanas. Arī uz nā košu sapulces dienu ir
man izstrā dā tas jau trīs runas: pirmā par mīlestību starp kungiem un kundzēm, otrā par
mīlestību starp kundzēm un kungiem, trešā par mīlestību starp visiem kopā . Lai tad nu
biedrība pati vēlas, cik un ko grib. Uz tiem rupjiem apvainojumiem, ka biedrība pati savus
ieņ ēmums izšķ ērdējot jeb aprijot, atbildu tik to, ka pats izraēlitiešu Videvuts[ 292 ] aizliedz
aizsiet purnus tiem vēršiem, kuri izmin klonā labību[ 293 ]. Tā nu jū s, cienīgie kungi un
krietnie līdzkareivji, pā rliecinā jaties skaidri kā saules gaismā , ka tā s skaudīgā s aprunas, par
kurā m esam nupat ar nepatikšanu dzirdējuši, — ka tā s ir tik pašas tautas iekšķ īga
frivolitā te[ 294 ] un viņ u izplatītā ji bezsirdīgi savas garīgā s mā tes gā nītā ji un zaimotā ji,
kā du mums, dievam žēlot, netrū kst jau arī no ā rpuses. Vai tā , cienīgi kungi, nav nožēlojama
pā restība, kad teatrā līgu tērzēšanu sauc par lamā šanos un draudzīgu apkampšanos par
kaušanos? Kad vīrus, kuri, dienas karstumā un labdarības vīna kalnā rakdami,
paguruši[ 295 ], alzo, meklē sevīm sapņ otā , saldi dzestrā un tropiskā nakts florā [ 296 ]
omulīgas dusas, kad tā dus vīrus dēvē par salda vīna pilniem[ 297 ], itin kā savā laikā tos,
kurus dzirdēja rīta krēslā snaudošā cilvēce runā jam visā s orienta valodā s? Kā toreiz stā jā s
kā ds orators[ 298 ], kurš pacēla savu balsi priekš visiem, tā šaī momentā es sajū tu sevi par
aicinā tu stā ties ar saviem gara ieročiem jū su vidū , dā rgie tautieši un centīgie Slā tavas
jaunekļi, jū su vidū un par jums, jo savu podu es aprakt nedrīkstu[ 299 ]! Mū su gaišībai bū s
spīdēt ļaužu priekšā , ka lai tie ierauga mū su labus darbus un mā cā s mū s godā t. Tomēr,
kungi, nepieviļaties, domā dami, alzo, ka es meklēju goda sev. Ne sev, ne sev, bet savai
tautai![ 300 ] Mans gods ir tautas gods, mana slava — tautas slava un atkal otrā di. Es rakstu
incognito, apakš sveša vā rda jeb pseidonīma un savam īstam vā rdam lieku atskanēt tik
pašos svarīgā kos gadījumos un nenovēršamā s vajadzībā s, kur man nā kas izšķ irt sarežģ ītas
tautas lietas un polemikas konfliktus gandrīz, tā sakot, ar savu vā rdu vien. Jū s, cienīgi kungi,
varbū t vēl nezinā t un jautā jat cits citu pilni brīnošanā s un ziņ kā rības, kas tas ir par autoru,
kurš parakstā s ar «X.X.», «Spā rdonis» un vēl citā di. Tagad še slēgtā sapulcē un vairā k
uzticamu tautiešu starpā vien lai ir atļauts man pašam darīt jū su nemieram galu, dot tiem
ziņ kā rīgiem jautā jumiem atbildi un visus tos pieminētos rakstniekus, kuri ir griezuši uz
sevi tik daudz izglītotas publikas vērības, saukt pie viena paša īstā vā rda, alzo, par Pietuka
Krustiņ u. Tomēr arī apakš šā godprā tības apsega, kurš egoismu jeb pašību apklā j, ir jau
mans literā risks stā voklis un manas autoritā tes svars godā jamai patriotiskai publikai
diezgan pazīstams. Ja es gribētu likt iespiest vēl visu rakstos, ko esmu vairā k gados ar
uzcītību strā dā jis un sakrā jis, ak, kas tad tā s bū tu par biezā m grā matā m! Bet es negribu vis
steigties ar ikkatru dzejas pantiņ u vai prozas teikumu tū liņ klajā kā citi jauni iesā cēji, kuri
strā dā tik goda dēļ. Lai krā jas vien mani pazemīgie pū liņ i klusībā un pasaulei nezinā mi
kopā  — gan nā košā s audzes viņ us atradīs un izdos kā literā risku atklā jumu jeb kā
manuskriptos atstā tos rakstus īpašos sējumos pie maniem pilnīgi sakrā tiem darbiem.
Tagadējie laikrakstu stā vokļi skubina mani iet ar saviem nopietnībā izstrā dā tiem gara
ražojumiem starpā pie sekmīgā s grambu līdzinā šanas uz lielā tautas lielceļa un pie dziļu
vagu dzīšanas lielajā , bet vēl diezgan neapkoptā tautas dvēselē. Turpmā k, kad kā ds ņ emsies
sarakstīt latviešu rakstniecības vēsturi, tad gan neaizmirsīs man arī ierā dīt pieklā jīgu
stā vokli, kur, zinā ms, dažam, savā laikā ļoti izslavētam vīram, kurš tomēr ir maz strā dā jis,
bū s jā dod zemā ka vieta.
Man šķ iet, cienīgi kungi, ka ar šo izskaidrojumu pietiks, jo viņ š liks noķ engā tam biedrības
godam spīdēt atkal pilnā spožumā , un jū s tad paši izšķ irsat, kurš ir tautietis: vai tas, kas
tautas augoņ us sedz un glauda, vai tas, kas atsedz un griež; viņ š dos sajēgt, kā du stā vokli es
ieņ emu ne tikvien pie mū su labdarīšanas biedrības, ne tikvien arī pie Slā tavas šā laika
likteņ a vispā ri, bet arī pie visas mū su tautas uzzelšanas. Viņ š atcels tā s šaubīgā s domas,
kuras ir sacēluši pie tautas viņ as ļauna vēlētā ji, musinā dami viņ u mums, saviem garīgiem
vadoņ iem un tēvišķ īgiem audzinā tā jiem, neuzticēties, tā pēc jū s visi, dū šīgie līdzkareivji un
patriotīgie Slā tavas jaunekļi, kuri stā vat man cienīgi līdzā s, nebū sim tā dēļ nemaz, kā jau
vecie romnieki mēdza teikt, nudus ab amicis jeb no priekiem pamesti, kad skauģ i sā k mū s
nugas theatri alicui dicere jeb bez bijā šanas pelt, bet lai nugas relingquere, tas ir, kā viņ i
sacīja, mest visas ā kstu muļķ ošanā s pā r galvu un turpinā t bez mitēšanā s savu uzsā kto
slavas ceļu uz augstu laimi!»
Pietuka Krustiņ am pēdējos vā rdus runā jot, atdarījā s plaši durvis, un taīs parā dījā s Švauksts
visā savā goda spožumā  — ar gardibeni uz rokas un pangsneju uz deguna. Viņ š, uz sliekšņ a
uzstā jies, sveicinā ja visupirms sapulcējušos, zemu nolocīdamies un sacīdams:
«Bongschur, musjēs!» Tad, drusku Pietuka Krustiņ a pēdējos vā rdos paklausījies, izsaucā s,
ar brīnošanos un lielkundzīgu piktumu: «Weter doner! was das? di kerls las luhs in deitsch
zimer auf baurisk!»
Pietuka Krustiņ š, kuram runā jot bij stā vējusi mugura pret durvīm, to dzirdēdams, apgriezā s
apkā rt, un Švauksts, izlikdamies, ka agrā k nav viņ a pazinis, kļuva uz reizes ļoti mīlīgs, sā ka
atkal nolocīties un sniedza žēlīgi jeb laipņ i Pietuka Krustiņ am roku, sacīdams: «Ak so, so —
fardon! Her volgeboren tauteht Krusting Petak. Ich entschuldigt si!» Tad pagā ja drusku
tā ļā k uz istabas vidu un sā ka skatīties caur pangsneju Prā tniekā . Labu brīdi tā skatījies,
palaida pangsneju vaļā , apsviezdamies uz papēža apkā rt ar tā du spēku uz to pusi, kur
stā vēja Pietuka Krustiņ š, ka pangsneja arī sviedā s pa auklas galam spēji rauta gaisā līdz.
Tad, pret Pietuka Krustiņ u atkal nolocīdamies un uz Prā tnieku rā dīdams, teica: «Bite,
forschtelt mihr si dihse hern, Frahtnek!» — tad, atkal uz Prā tnieku pagriezies, nolocīdamies
sacīja: «Ich heis hern wolgeboren Schwaukstè!»
«Manīm šķ iet, Švauksta kungs, ka jū s vēl pazīstat Prā tnieka kungu paši no agrā kiem
laikiem,» Pietuka Krustiņ š gan nopietni, bet ar īstu pieklā jību atbildēja, «jo tagad pat esat
vēl viņ a vā rdu pieminējuši.»
«Ak so, so!» Švauksts, it kā iztrū cies un pagsneju uz deguna grū zdams, iesaucā s. Tad, laipņ i
nolocīdamies, sniedza Prā tniekam roku un sacīja: «Tas manīm lēls prēks!»
«Un manīm «lēls» brīnums,» Prā tnieks, nemaz nepaceldamies un Švaukstu drusku
pamēdīdams, ar nicinā jošiem smaidiem atbildēja.
Š vauksts nolika gardibeni uz galda, izrā va cēli lakatu no kabatas, slaucīja, gari un smagi
dvašu izpū zdams, pieri un sacīja: «So, so! Das war famos! Eine jesunde schtunde schpazihrt
zu fuhs. Sehr gut ausamisirt!» Pēc tam viņ š sā ka pastaigā ties drusku pa istabu un tad, it kā
kaut ko aizmirstu iedomā dams, apstā jā s, izvilka atslēdziņ u, slēdza pie sā niem karā jošos
somiņ u vaļā un sacīja: «Man di herschaften traktiren mus.» To sacīdams, grā ba somiņ ā
iekšā un izvilka papirosu dozi, kura izskatījā s it kā no zelta, atvā za to vaļā , paņ ēma pats
papirosu, sniedza Pietuka Krustiņ am ar lielā m komplimentēm un pēc tam arī Prā tniekam,
bet priekš viņ a neatlikā s tai vairs neviena papirosa, un tas nebij laikam pamanīts nedz no
paša sniedzēja, nedz arī no Pietuka Krustiņ a. Prā tnieks grā ba gan ar pirkstiem dozē iekšā ,
bet, kad nekas neķ ērā s, tad, tai ieskatījies, sacīja ar saviem nepatīkami skarbiem smiekliem:
«Ko lai tur izņ em, kur nekā nav? Un pati doze ir tā da, ka to pretī ņ emt bū tu kauns.»
«Ak, fardon, her Frahtnek!» Švauksts, savu kļū du pamanījis, iesaucā s. «Schahde, wen nicht
mehr ist. Nu, ich jeben ander mal. Aber pag, pag, uns krihjen frisch.» To sacīdams, viņ š
iebā za dozi krū ts ā rpuses kabatā , tā ka gals palika pā ri redzams, tad grā ba atkal somiņ ā un
izņ ēma dažus gabalus vara naudas. Tos rokā labi saskandinā jis, uzsprauda pangsneju uz
deguna un sā ka skaitīt: «Drei — drei un zwei ist — finf, eins zu — seks, zwei zu, das
ausmacht — gleich schon — schon akt, unt zwei noch, is punktum fiks un fertig zehn.» To
sacīdams, nolika saskaitīto naudu uz galda un, pā rējo saujā skandinā dams, pameta
Drekberģ im ar roku: «Nā k šeitan, du mīla bauer junge.» Kamēr Drekberģ is nā ca, tikā m
pagriezā s uz Pietuka Krustiņ u un jautā ja: «Wi ist auf baurisk flasche?» Kad bij dabū jis
dzirdēt, ka «flasche» esot saucama latviski un nevis bauriski par pudeli, tad rā dīja
pienā kušam Drekberģ im saskaitīto naudu un sacīja: «Tas prēkš vēne pudele bairiš! Un tad
vēl prēkš paperosen pakit: eins unt eins is zwei, eins zu ist drei — unt noch...» Pie šiem
vā rdiem Š vauksts grā ba atkal somiņ ā , bet izvilka tik vien tukšu roku, tad iemeta saskaitītā s
trīs kapeikas veikļi somiņ ā atpakaļ un sacīja uz Prā tnieku: «Še zu zemēm es negrib
papirosen pirkt — še ir visa vā re tik no ordineres gatung.» Pa tam atkal uz Drekberģ i:
«Nein, papirosen es negrib; bringe nur pudel bairiš — dabū s trinkjelt.» Drekberģ is, laikam
gribēdams sacīt: «Jā , jā ,» — pasacīja: «Dank, dank» — un aizgā ja ar desmit kapeikā m
naudas uz stoiku.
Tagad Prā tnieks piedā vā ja Švaukstam arī no savas puses glā zi bairīša, sacīdams uzzobojošā
balsī: «Lū dzu, kantora kungi, esat tik labi un baudat zemnieku dzērienu arī.»
«Was ist das? Schampanjer ader eņ ģ lisch portbihr?» Švauksts caur pangsneju glā zi
uzlū kodams, jautā ja. Tad paņ ēma un dzēra savā dos lielos malkos, pie ikkatra malka glā zi
viļņ odams jeb pagā zīdams, jo taisniem malkiem vien dzert izskatītos bauriski.
Drekberģ im, ar pudeli bairīša ienā kot, kā ds dziedā tā js paklusu sacīja: «Muļķ i, kam tu klausi,
kad tevi lamā par bauri?»
«Viņ š nelamā ja vis manis par bauri,» Drekberģ is lepni atbildēja, «bet sacīja: «Klau, her
jung!» — tas ir: vai dzirdi, jaunskungs? Manis vis nevajaga mā cīt, gan es saprotu, ko katrs
vā rds kurā valodā nozīmē.»
Kad Drekberģ is nolika pudeli uz galda, sacīdams: «Bite,» — tad Švauksts grā ba atkal savā
somiņ ā , izvilka tā s pašas trīs kapeikas, kuras nesen tur iemeta, un uzsvieda visas trīs reizē
Drekberģ am priekšā uz galda un uzsauca: «Še tevīm ir trinkjelt!»
«Mihr nicht mus trinkjelt!» Drekberģ is lepņ i atteica un nogā ja pie malas.
«Was?» Š vauksts, Drekberģ i caur pangsneju uzlū kodams un brīnodamies, iesaucā s. «Bauer
nicht nehmem trinkjelt unt schprechen per deitsch. Das is sehr... sehr... ferninftich... fein
und anstendich. Vai auf land is ale bauer so... so izbildet?» viņ š pa brītiņ u, uz Pietuka
Krustiņ u pagriezies, jautā ja.
Pēc tam iztukšoja dažas pudeles bairīša, ko cits par citu atnesa, līdz pēdīgi bij dieva vā rdi
baznīcā beigti un krogs ļaužu pilns. Švauksts atvēra durvis, uzstā jā s uz sliekšņ a un skatījā s
kā du brīdi ņ udzošā ļaužu drū zmā , tad, gardibeni uz rokas turēdams, līda pašā cilvēku
biezumā trim istabā m cauri uz stoikas pusi un runā ja vienā di šos vā rdus: «Pagrēž, pagrēž,
mīl damen unt bauer lautin!» Ar lielā m pū lēm un pēc laba laika stoikā nokļuvis, sā ka
skatīties caur pangsneju no laba atstatuma kroga tirgošanā s liecībā s jeb papīros. Kad bij
diezgan ilgi skatījies, tad, pangsneju nolaizdams, sacīja: «So, so, das is richtich.» To sacījis,
skatījā s vēl labu brīdi pā r ļaužu galvā m, pirkstu galos cilā damies un rokas sā nos saspiedis,
bet tad līda atkal atpakaļ, bez mitēšanā s runā dams: «Pagrēž, pagrēž, man mīl damen unt
bauer lautin! Dod ceļ auf deitsch zimer!»
Kamēr Š vauksts staigā ja tā pa ā rpusi, tikā m ienā ca taī istabā , kur visi tie pieminētie bij
kopā , Bisars jautrā smieklu pilnā vaigā un sā ka stā stīt: «Šodien baznīcā pie vecā Bradeņ u
Bētuļa laulabniekiem bij joki bez maksas: visi piedzēruši līdz ar pašu Bētuli kā purvji.
Kamēr mā cītā js kristīja bērnus — es biju arī kā dam bērnam kū mā s —, tikā m viens
streipuļo šurp turp pa baznīcu, otrs, uz krēsla aizsnaudies, sā k murgot, trešais meklē
šķ iltavu, cits baras ar sieviešiem, Bētulis pats taisā s uz krēsla gulēt, un tā visi cits par citu.
Mā cītā js izgā ja pēc kristīšanas no altā ra, un drīz pēc tam nā ca no ģ ērbkambara baznīcas
apkopējs, kurš pasludinā ja laulabniekiem braukt mā jā un nā kt uz laulā šanos vai nu
trešdien mā cītā ja muižā , vai arī nā košu svētdien šepat dieva namā , bet skaidrā prā tā , jo
tā du ļaužu, kā di tie tagad esot, viņ š nevarot laulā t. Bētulis, kuru bij sievieši pa to starpu kā
nekā pievilkuši pie altā ra, streipuļoja runā tā jam pretī un teica: «Sakat vien mā cītā jam, lai
provē, kas zin, varbū t varēs.»
Bisaram tā stā stot, ienā ca kā da izveicīga pajauna sieva un sā ka aicinā t Pietuka Krustiņ u
otrā istabā pie kristabniekiem. Pietuka Krustiņ š sā ka gan iekšķ īgā labpatikšanā kaut kā di
aizbildinā ties un atteikties, bet tas nepalīdzēja nenieka, jo aicinā tā ja negribēja par
aizbildinā šanos nekā dzirdēt un uzstā ja tik, ka vajagot iet, sacīdama: «Nā kat, nā kat! Pats
skolas kungs arī ir. Kā gan izskatīsies, kad jū s sā ksat lepoties?» Tad pagriezā s veikļi uz
Prā tnieku un runā ja tā pat: «Un jū s arī nā kat, jo krusttēvi jau tā di paši bū sat, lai pie
kristīšanas bijā t vai ne.» Tad atkal uz Bisaru: «Kā dēļ tu, Šķ ietiņ u tēv, šķ iries nost? Tev
vajaga turēties klā t viscauri, jo nu vairs citā di nepā riet.»
«Nu, iesim arī, iesim arī, kad aicina,» Bisars, uz Pietuka Krustiņ u pagriezies, teica. «Pret
dieva dā vanu, lai nu viņ a vai lejama, vai griežama, lepoties nevajagot.»
Uz šiem vā rdiem izgā ja visi aicinā tie, no aicinā tā jas stumdīti, otrā istabā pie kristabniekiem,
bet citi visi palika turpat klusi un domīgi sēdot.
Kristabnieki šodien, kā pie maizes nastā m varēja redzēt bij divēji, un skolas kungs sēdēja uz
sola tā , ka uz galda priekšā stā vēja viena nasta uz vienu, otra uz otru pusi un pats kā trešais
vidū , stā stīdams pienā cējiem, ka viņ š esot kungs par abā m nastā m.
Bisars ēdot un dzerot pa brītiņ u pagriezā s uz Pietuka Krustiņ u un, uz savu pirmējo stā stu
zīmēdamies, sacīja: «Es skaitu, ka tas nav labi iet piedzērušam baznīcā un vēl pie
laulā šanas.»
«Jā , nu, zinā ma lieta,» Pietuka Krustiņ š nopietni atbildēja, «kas sajū t tautas kaunu arī par
savu kaunu un kam tautas uzplaukšana rū p, tas tā du pā rsteigšanā s darbu nekad nelielīs.»
«Nu, vai tu zini, cilvēkam, kurš daudz uz Tā Kunga ceļiem staigā , var arī pa garu laiku
kā dreiz misēties un kā ja paslīdēt,» kā ds kristabnieku vecis, kuram bij liela kantaina
brandvīna pudele rokā , Bisara un Pietuka Krustiņ a vā rdus dzirdēdams, sacīja. «Vai tas ir
labā k, kad iet skaidrā prā tā otram uz ceļa pretī nekā iereibies baznīcā ? Vai arī kā dažs, kas
neiet baznīcā ne piedzēris, ne nedzēris?»
Pa tam bij lielums baznīcēnu jau izklīdis un krogā vaļējā ka apgrozīšanā s, tā ka Švauksts
varēja jau taī istabā , kurā kristabnieki mielojā s, izstaigā ties, gardibeni aiz muguras
turēdams. Patlaban iznā ca Drekberģ is no zinā mā s viesu istabas un gā ja kristabniekiem
veicīgi garā m itin kā kā dā s lielā s darīšanā s. Švauksts viņ u apturēja, uzsaukdams: «Ssst» —
un, uz kristabniecēm rā dīdams, sacīja: «Atnes tiem dahmen div pudel schampanjer.»
«Schehn, schehn!» Drekberģ is, pret Švaukstu palocīdamies, atbildēja un aizsteidzā s uz
stoiku, bet Švauksts iegā ja lielkundzīgi «in deitsch zimer» un sā ka raidīt no turienes tos
citus atlikušos un durni sēdošos jaunekļus laukā , sacīdams, ka «bauerjungen» nedrīkstot
«in deitsch zimer» nā kt, bet tiem bij gan tik dū šas, ka negā ja vis ā rā .
Pa brītiņ u ieskrēja Drekberģ is ar darīšanu pilnu steigšanos pie Švauksta un ziņ oja, padevīgi
palocīdamies un valodu pēc Švauksta priekšzīmes mocīdams, ka schampanjera ist nikt —
neesot, bet citi vīni gan. Švauksts, to dzirdēdams, svieda abus baltos cimdus, kurus tagad bij
novilcis, ar dusmā m uz galda un kliedza pikti: «Das is deiwels ordnung auf land!
Bauerjungen lasen in deitsch zimer un vise prece tik no ordineres gatung!» — tad, uz
Drekberģ i pagriezies, sacīja drusku žēlīgā k: «Nu, alzo, ņ em tad tā da weine, kā da labā k ir unt
enschuldig anschtendich pie damen, ka her wolgeboren Švaukstè ne wainig, ka
schampanjer nebū t.»
«Schehn, schehn!» Drekberģ is palocīdamies atbildēja un izsteidzā s atkal atpakaļ, bet
Š vauksts pilns augstkā rtīgu dusmu staigā ja un grozījā s pa istabu ar tā du piktumu, ka
pangsneja dzīvoja pa auklas galam gandrīz vienā di tik pa gaisu.
Pa labu brīdi atnā ca Drekberģ is atpakaļ ar divi pudelēm vīna ar to ziņ u, ka dā mas nemaz
nedzerot.
«Ak, das ir schahde!» Švauksts ar piktumu iekliedzā s un sviedā s apkā rt ar tā du spēku, ka
pangsneja, pie krā sns atsizdamā s, tikko nesaplīsa.
Drīz ienā ca atpakaļ arī tie citi, kuri bij izgā juši pie kristabniekiem. Bisars, sataisīdams pīpi
uz pīpēšanu, uzsauca Pietuka Krustiņ am: «Nu, kungs, kā paliek ar zirgiem? Lai ir tā , kā es
sacīju!»
«Nē, Bisara kungs, ar piedevu došanu es nekad neielaižos — tas ir, alzo, tik tā ds čigā nu
amats,» Pietuka Krustiņ š, kurš bij nā cis arī pie labas jautrības, atbildēja. «Bet, ja gribat
mainīt līdza, tad ejat tik pā rjū dzat; jo tad es jums labprā t to prieku novēlu, pēc kura jū s
kā rojat, lai krīt pā ra rubļu vai uz šo vai uz otru pusi.»
«Bez piedeviem mainīt — tas ir tik tā ds puiku darbs, kuriem nav naudas,» Bisars atteica.
«No tā das mainīšanas nav nenieka.»
«Nu, kad tā ir, tad pieliec tu viņ am,» Prā tnieks sacīja.
«Nedz es gribu pielikt, nedz pieņ emt,» Pietuka Krustiņ š atbildēja cietā balsī, «jo mums bū s
savu tautu atradinā t no tā s kaislības, kur ar mainīšanas darbiem grib dzīt peļņ u. Viņ us bū s
darīt vienīgi tik labpatikšanas dēļ.»
«Tad ir jā pataisa visi zirgi papriekšu vienā dā labumā un dā rgumā ,» Bisars teica.
«Tas nav nemaz vajadzīgs,» Pietuka Krustiņ š ar lielu zinā šanu atbildēja, «jo, vienreiz labā ku
izdodot, otrreiz labā ku ieņ emot, lietas vērtība caur caurim un nemanot izlīdzinā s.»
«Bet klausā t, es sacīšu jums vēl kā du biezu vā rdu!» Bisars, Pietuka Krustiņ a labo roku savā
kreisā saņ ēmis, tā ka stā vēja viņ a delna uz augšu, un savu labo roku pacēlis uz iesišanu
Pietuka Krustiņ a rokā , uzsauca. «Mā cā t jū s nā košu ziemu manu puiku bez skolas naudas
krieviski[ 301 ], tad lai arī iet līdza bez piedevā m. Vai jā ?» — un, to sacīdams, viņ š cēla vien
savu labo roku augstā k uz iesišanu Pietuka Krustiņ a rokā .
«Nu, lai tad arī notiek pēc jū su prā ta,» Pietuka Krustiņ š pieļaudamies atteica. «Jums bū s
pā rliecinā ties, ka man nav vis svarā pati nauda vai arī naudas vērtība, bet tik vien tas
izskats un izsargā šanā s no nekrietnas priekšzīmes došanas savai tautai.»
«Līkop[ 302 ]!» Bisars kliedza, sizdams Pietuka Krustiņ am saujā .
«Lū dzu, lū dzu, Bisara kungs, necelt tā da čigā niska trokšņ a še izglītotā publikā un
ievērojamā vietā ,» Pietuka Krustiņ š, savu roku atsvabinā dams, Bisaru rā ja.
«Un cik aiziet no jū su puses līkopos?» Bisars uzsauca.
«Allaž tikpat, cik, alzo, jū s dodat no savas puses,» Pietuka Krustiņ š atteica, it kā raisīdamies
no šā s lietas pavisam vaļā un negribēdams par viņ u vairs nemaz runā t.
«Puikas, kas nā ks līdz zirgu pā rjū gt, tie dabū s pavizinā ties un pēc arī līkopu,» Bisars pa
malā m mierīgi sēdošiem jaunekļiem uzsauca.
«Es, es!» daži no viņ iem uzlēkdami atsaucā s un izgā ja Bisaram līdz stadulā .
Pa brīdi Bisars pats ienā ca istabā atpakaļ un aicinā ja Pietuka Krustiņ u līdz ar citiem pie loga
skatīties, kā izmainītie zirgi iešot, jo jaunie mēģ inā šot braukt. Pirmais, kurš bij iejū gts tagad
Bisara ratos, paskrēja gan diezgan viegli logam garā m, bet otra nevarēja padzīt nemaz.
«Tas savas ā das pats uz tirgu neaiznesīs,» Prā tnieks, pa logu skatīdamies, sacīja un smējā s
savus nejauki skaļos smieklus.
«Nē, viņ š tik vēl aiz jaunuma nemā k iet,» Bisars atteica, un viņ a valoda skanēja drusku
zobojoši. Pietuka Krustiņ š, cigā ru pīpēdams, skatījā s arī pa logu un nesacīja šaī lietā ne
mēma vā rda.
Bisars izgā ja stoikā un ienesa līdz ar krodzinieka palīgu duci bairīša uz līkopiem, bet līdz
tam laikam cienā ja Švauksts un Drekberģ is citus ar savu vīnu.
Š vaukstam, kā viegli protams, bij grū t izrā dīties par latviešu valodas nepratēju un par vā cu
valodas pratēju, kaut gan cīnījā s uz to visā spēkā . Tomēr pats sajuta itin labi, ka vā ciski plaši
un viegli izrunā ties nespēja, tā dēļ brīžam, kad vien ko lielā ku un varenā ku gribēja stā stīt, bij
jā ķ eras tīši vai netīši pie latviešu valodas. Jo vairā k viņ š sajuta to vajadzību tad, kad galva
metā s siltā ka, un arī šaī brīdī bij latviešu valodai stipri vien pā rsvars, kas gā ja arvienu
vairumā . Otrkā rt, brīžam viņ am izgā ja no prā ta tas, ka nav jā rā dā s par latviešu valodas
pratēju, tā dēļ nereti, jau labu brīdi latviski runā jis, piepeši apķ ērā s un nemā cēja vairs ne
vā rda citā di kā tik vā ciski.
Līkopu alu dzerot, Pietuka Krustiņ š izsacīja atkal runā dams kā das reizes «alzo», un Bisars,
to dzirdēdams, jautā ja: «Sakā t — kas tas «alzo» īsti par vā rdu ir, ka jū s, skolotie, vienā di
viņ u daudzinā t?»
«Das is so par deitsch,» Švauksts pasteidzā s atbildēt.
«Nu jā , par deitsch!» Bisars iesaucā s. «Tad viņ am vajaga par deitsch arī kaut ko nozīmēt.
Man šķ iet, ka jū s esat ieklausījušies to no mērniekiem.»
«Tas ir mums tā ds jau no laika gala mā cītu ļaužu valodā parasts vā rds,» Pietuka Krustiņ š, it
kā Š vauksta nemaz nedzirdēdams, atbildēja.
«Jā , jā , tas ir tā pat, kā kad tukšā s sudmalā s aiz maliena trū kuma un kad negrib turēt cieti,
grū stu kaut kā das sēnalas iekšā , lai starp akmeņ iem neceļas uguns,» Bisars jocīgi sacīja.
«Nē, nevis tā dā ziņ ā ,» Pietuka Krustiņ š gudri atteica. «Tas ir darā ms vairā k valodai par
pušķ ošanu, lai viņ a neizskatītos visai vienmuļa, bet lai atspīdētu taī šur un tur kā ds
zinā tnības ziediņ š. Tā pat kā kā dā prozaīgā grā matā viens pats dzejīgs pantiņ š atspirdzina
garu, tā pat arī valodā šā ds nieka vā rdiņ š ir par lielu jaukumu.»
«Bet sakā t — kur jū s tad iemā cījā ties to savu dziesmu un kupleju taisīšanas amatu?» Bisars
jautā ja tā ļā k. «Dažs cits ir arī skolojies tikpat tā ļu un vēl tā ļā k, bet nevar izgudrot nekā .»
«Jā , uz to vajaga īpašu augstu gara spēku, nesaistītas, brīvas fantā zijas un neaprobežoti
jū smīgas enerģ ijas,» Pietuka Krustiņ š atbildēja augstā garā . «Pie šā s slavas iemantošanas
nepalīdz nedz augsta kā rta, nedz gods, nedz bagā tība, jo mū zes jeb dzejas dievenes[ 303 ]
nav pieaicinā jamas caur neko citu kā tik caur cienīgiem un bagā tiem gara spēkiem. Es arī
neesmu no nekā da augsta dzimuma, nedz no lielas un bagā tas kā rtas, bet es biju jau no
laika gala ļoti jautrs un manīgs puika, kā dus mū zes allaž iemīļo. Es nebēdā ju nenieka un
dziedā ju pa ganiem tautas dziesmas, ka meži vien trīcēja, lai klā jā s katru reizi kā klā damies.
Vēlā k sā ku vien, sā ku vien pamazā m taisīt dzejoļus, līdz kamēr tagad tur visi no manis jau
lielas lietas. Pats es, zinā ms, nepamanītu gan vis tik drīz savu dzejas spēku vērtības un
svara, bet draugi un jaunkundzes sā ka darīt man to zinā mu, lū gdamas, lai es liekot savus
liriskos sēru dzejoļus iespiest rakstos, ko es arī pēdīgi darīju un atzinu, ka draugi, bet jo
vairā k jaunkundzes bij manus spēkus un dā vanas pareizi nosvērušas, ko tagad apstiprina
visa daiļjū tīgā kā publika.» Še vilka Pietuka Krustiņ š savu piezīmēšanas grā matiņ u no
kabatas, uzšķ īra un, ar zīmekli taī rā dīdams, runā ja tā ļā k: «Ka ikkatrs dzejnieks, kurš tā ds
grib bū t, nav aicinā ts no mū zēm uz to augsto pienā kumu, pēc kura sniedzas, liecina jau tas
vien, ka viņ u darbiem jeb sacerējumiem trū kst pa lielā kai daļai ā rējas formas jeb veida un
ā rēja veikluma, kas pie maniem darbiem nav nekur nomanā ms. Pā rliecinā šanā s labad lai
ņ emam šo vīna dziesmu uz tā meldiņ a — «Nu mēs, brā ļi, sasatikušies etc.». Šo es sacerēju
piecā s minū tēs. Viņ a ir mans jaunā kais gara lolojums, kurš man tik mīļš, ka neesmu vēl
spējis viņ a atraut savai sirdij un nodot publikas aukstā s rokā s. Raugā t, kā še ir sarakstīti
visi paņ ēmieni acīm patīkamā kā rtā : īsā kie vairā k uz iekšu un garā kie vairā k uz ā ru. Šā dā
kā rtā sastā dītu un saskandinā tu dzejoli var lasīt veikļi un bez pieduršanā s ikkurš un katrs.
Tam līdz der ievērot arī šo mīlestības dziesmu «Ak, Kristiņ , tavu skaistumu!» pēc tā meldiņ a
«Aplam bezkaunīgs lielmutis[ 304 ] etc.». Ceru, ka arī šis dzejoliņ š darīs drīzumā pie
publikas savam audzinā tā jam godu.» Pie šiem vā rdiem Pietuka Krustiņ š savu grā matiņ u
aiztaisīja un sā ka noglabā t kabatā .
«Eh, was da! Tas ir tik tā ds nēka gods,» Švauksts, pa istabu staigā dams, iesaucā s. «Bet tas ir
gan gods, kad tēk par skolas kungu un var ēt baznic caur uz orjelschpihlen. Ak velns, kas tur
par izskatīšanos meitā s[ 305 ]!» Šis teikums viņ am, pēc sava ieraduma roku uz augšu
pasitot, izskrēja skaidri latviski, bet tā ļā k tū liņ runā ja atkal savā pieņ emtā valodā : «Es
saņ emt ērģ eļ spēlēšan par velt, ja tik mani laistu baznīcai cauri staigā t. Das is zum deiwel
famos.»
«Ko tu, spēlēt nemā cēdams, darītu, ērģ eļu spēlēšanu saņ ēmis?» Prā tnieks jautā ja.
«Man zin gan, ko darīt!» Švauksts gudri atteica. «Es maksā t volgeboren Petuka Krustiņ a
kungam uz mēnešu par spēlēšan un Drekberģ a kung par minum, bet pats staigā t tik baznic
caur. Drei, fihr tausen rubel per jahr, so ader so, das schtrunt!» Tad piegā ja lepņ i pie
Pietuka Krustiņ a, uzsprauda pangsneju sev uz deguna un sā ka runā t uz viņ u, itin kā kad
bū tu jau patiesi ērģ eļu valdinieks: «Bet tad jū s nedrīkstēt vis staigā t manīm līdz caur baznic
tā kā šodēn skolas kungam, jo tad es jums pavēlēt ēt furt tur pa ā rpus. Arī bez man ziņ tad
nedrīkstēt nevien cit schpihlen kā tagad, kur skolas kung visā dus laiž, bet ikkatram vajadzēt
anmelden bei hern Schwaukstè unt einzahlen drei rubel zwanzik kopeik silber kauzijon.»
«Ko nu ar niekiem lielies, tu pilsētas kungs!» Bisars Švaukstam uzsauca. «Stā sti labā k — vai
esi dzirdējis kaut ko par mērnieka cienīgu tēvu?»
«Mērnek cēnīg tēv aizbrauc auf Amerik,» Švauksts, atkal pa istabu staigā dams, atbildēja.
«Tur vin izmērīt vēn sveše kaiser zeme un izrakuš tik daudz zelt un dimant, ka piebēr div
kug piln. Tagad vin brauc uz mā j un, kad bū s atbraukt, tad bū vēt tū liņ eisenbahn auf
Slahtaw, manim vin rakstij jau paprēkš, lai es atbrauc auf Slahtaw un nopirkt trīs desetin
land, kur bū vēs bahnof un pilsēt ar visā du nihderlagu. Lai maksā t zem, cik maksā t, das is
schtrunt, aber mihr mus kaufen. Lai prasīt vai simt rubel par vēn pēd zem, bet man vajadzēt
nopirk.»
«Saki mērnieka cienīgam tēvam, lai taisa labā k skroderu augstskolu jeb akadēmiju nekā
eisenbahnu ar bahnhofu, pilsētu un nihderlahgā m,» Drekberģ is sacīja. «Tur tad nevajadzēs
pirkt tik daudz zemes un ienā kšanu bū s vairā k; bet, ja uztaisīs eisenbahnu, tad aizbrauks
visi skroderi uz Vā czemi.»
«Lai nu dievs arī dod, ka aizbraucat, tā pat kā viens tā ds aizbrauca jau pērnā vasarā nelaime
zin kurp,» Prā tnieks atkal, nejauki smiedamies, runā ja. «Sieva, jeb kas viņ a tā da bij par
līdzstaigā tā ju, tagad ir jau pazaudējusi pat prā tu meklēdama un tomēr meklē vēl vienā di.
Tā diem aizbraucējiem es labprā t nopērku jeb, skaidrā k sakot, pā rdodu biļetes.»
«Was? Wo fahren schneider?» Švauksts, Drekberģ i caur pangsneju uzlū kodams, uzkliedza.
«Zum deiwel fahren, schneider! Pad arest solch ale alunken gleich! du schtifelpuzer numur
zwei!»
«Tu, tu, tu dzirdi, kā viņ š mani lamā ! Un tu arī,» Drekberģ is kliedza lielā piktumā uz Bisaru
un uz Prā tnieku. «Lai izput vai — vai šuvamais mašiņ š, bet mierā es nepalikšu! Lai tad viņ š
parā da, kā liks mani pad arest.»
«Kas tur tev bū s par labu, kad parā dīs?» Bisars jautā ja. «Bez divdesmit četrā m stundā m
lā gā parā dīt nevar.»
«Nu, kas par to! Lai izput vai trīsdesmit piecas,» Drekberģ is atkliedza.
«Furt du, schkandalmacher, aus deitsch zimer, wo anschtendig heren trinken!» Švauksts
Drekberģ im uzkliedza.
«Selber du furt!» Drekberģ is kliedza pretī. «Du, du — wasank.»
«Mīļie tautieši!» Pietuka Krustiņ š stā jā s abiem ķ ildiniekiem starpā . «Nesaderība krietniem
tautas dēliem savā starpā nepieklā jas, bet miers ceļ tautu godā un turībā .»
«Es domā ju, ka miera panā ksim tik tad, kad bū sim izšķ īrušies,» Bisars sacīja, uzceldamies
un jostu no jauna savilkdams. «Ejat, puikas, kā ds un pasaucat krodzinieku, lai nā k saņ em
naudu par tēriņ iem.»
Š vauksts, to dzirdēdams, arī grā ba kabatā pēc pulksteņ a, it kā iztrū cies par to, ka tik ilgi
nodzīvots, tomēr pulksteņ a nevilka vis, bet atrā va roku tikpat ā tri atpakaļ, sacīdams: «Jā ,
zeit is wohl fahren.» Tad uzsprauda pangsneju uz deguna, piegā ja pie loga un sacīja, ā rā
skatīdamies: «Was deiwel! Schon... schon... schwarz heraus.» Tad apsviedā s apkā rt un gā ja
lepņ i pretī patlaban ienā kušam krodziniekam: «Klau, vecais, pastellējiet trīs past zirg fihr
hern Š vaukstē.»
«Uz kurieni jū s gribat braukt?» krodzinieks jautā ja, noskatīdamies Švaukstā no galvas līdz
kā jā m.
«Es grib fahren auf mein... mein... willā . Her wolgeboren Krusting Petak, wi is willā auf
baurisk?»
«Villā ir italjeniski ciems, bet pie mums sauc par villā skaistas vasaras muižiņ as un arvienu
pilsētu tuvumā ,» Pietuka Krustiņ š zinā tnīgi izskaidroja.
«Nu guht, guht!» Švauksts ķ ēra atkal valodu no jauna un teica krodziniekam: «Tad dzird: es
brauks uz sav vasar muiž.»
«Kas nelaime zin kā dā pasaules malā jū su vasaras muiža ir,» krodzinieks ar nepatikšanu
atteica un nolika uz galda degošu sveci, kuru bij ienesis līdz, jo no ā ra gaismas nevarēja
vairs nekā redzēt.
«Kā jū s var man vasar muiž nezinā t?» Švauksts ar dusmā m jautā ja. «Man vasar muiž ir ēkš
Tupiņ mā jā m, vēn jū dz no šejēn.»
Krodzinieks sā ka smieties pilnā mutē. «Ak Tupiņ os! No kura laika tad ir Tupiņ u mā ja
pā rvērtusies par muižu? Man pirmā dzirdēšana, ka Tupiņ os ir tagad muiža.» Citi smējā s arī
un it īpaši Drekberģ is, bet Švauksts staigā ja šņ ā kdams vien sparīgi pa istabu. «Līdz
Tupiņ iem, līdz Tupiņ iem ar trim zirgiem? Hm, hm,» krodzinieks runā ja atkal pa brītiņ u, bet
vēl arvienu smīnēdams. «Bet kur jū s domā jat tikt Tupiņ os ar trim zirgiem iekšā , jo tur pa to
ganceļu nevar izbraukt gandrīz pat ne ar vienu zirgu?»
«Das is mein zach!» Švauksts bargi atkliedza.
«Nu labi, labi,» krodzinieks mierīgi sacīja. «Dodat šurp trīs rubļi, tad varēs gan trīs zirgus
pasū tīt.»
«Sak ēkš to past kantor, ka her wolgeboren Švaukstē maksā t par vis sav braukšan einmal
par mēneš ales zuzamen!»
«Šai pastā nevar vis bez aizmaksā šanas zirgus uz mēnešiem dabū t,» krodzinieks ar
nicinā šanu atteica un griezā s pie Bisara, kurš taisījā s savu tēriņ u maksā t.
«Ferfluchte ordnung! Deiwel einrichtung! Zum tolwerden, bei got!» Švauksts kliedza, kā ju
uz zemes sizdams, tad skraidīja un grozījā s pa istabu kā nejēdzīgs, tā ka ne tikvien
pangsneja un sarkanā s šalles gali, bet arī somiņ a, kura stā vēja plecos pakā rta, mētā jā s pa
gaisu ar visā m tā m trim kapeikā m, kuras pirmā k, kad Drekberģ is viņ u neņ ēma pretī, iemeta
pats tur atpakaļ.
Kad jau gandrīz bij visi krodziniekam aizmaksā juši par to, ko prasījuši, tad krodzinieks
vaicā ja Drekberģ im, kas maksā šot par tā m vīna pudelēm, kuras viņ š izņ ēmis.
«Tā s ir uz Švauksta rēķ ina,» Drekberģ is atbildēja. «Viņ š pats lika ņ emt, ko dā mas
traktierēt.»
«Was das par dā men auf land! In štat mīr is dā men beser,» Švauksts, dzirdēdams pa ausu
galam Drekberģ i par dā mā m runā jam, pikti sacīja.
«Lai nu dā mas, kur dā mas,» krodzinieks, uz Švaukstu pagriezies, runā ja, «bet par izņ emtā m
vīna pudelēm vajaga aizmaksā t rubli deviņ desmit kapeiku.»
Š vauksts sā ka savā īpašā lielmanīgā bulderēšanas valodā liegties un sacīt, ka viņ š par vīnu
nekā nezinot — lai prasot Drekberģ im, jo tas esot prasījis un nesis. Bet atsaucā s no kaktiem
laba tiesa liecinieku, kuri liecinā ja, ka Švauksts licis gan Drekberģ im vīnu ņ emt un
kristabnieces pacienā t, tā dēļ krodzinieks, varbū t domā dams, ka no Švauksta izdzīs drīzā k
kaut ko nekā no Drekberģ a, sā ka turēties pie Švauksta un uzstā t, lai aizmaksā jot ar labu un
drīz, kas vajadzīgs. Gan vēl Švauksts liedzā s maksā t un mēģ inā ja aizbildinā ties kā spēdams,
bet krodzinieks gā ja visai cieti virsū , solīdamies apcietinā t un apķ īlā t, tad grā ba atkal
somiņ ā , izrā va pazīstamā s trīs kapeikas un uzsvieda krodziniekam priekšā uz galda,
sacīdams: «Da is jelt!» Visi sā ka smieties, un krodzinieks uzsauca savu reizi ar piktumu, lai
neā kstoties, bet darot, kas jā dara, jo cik ilgi lai viņ š te diedelējot pēc savas naudas? Švauksts
tā pat saskaities grā ba bikšu kabatā , izrā va kā du naudas maķ eli, attaisīja vienu un otru pusi,
paskatījā s un iegrū da kabatā atpakaļ, tad izrā va no citas kabatas otru maķ eli, izskatījā s taī
tā pat, aiztaisīja un iegrū da kabatā , sacīdams: «To zilberšeini es negrib izmainīt! Tē kroģ er
tīr kufer jelt vien pēdod — manim neir zirgs, ko vest.»
Pēdīgi pēc ilgā kas stīvēšanā s piegā ja šī lieta pie tā , ka krodzinieks uzstā ja Švaukstam atdot
par tēriņ u ķ īlā m kabatas pulksteni. Gan, kā saprotams, Švauksts tam ļoti pretojā s, bet
krodzinieks par to nekā neskaitīja un gā ja tik viņ am jo ciešā k virsū , līdz pēdīgi tīši vai netīši
Š vauksta pulksteņ a ķ ēde jeb «ķ ete», kā viņ š pats to sauca, kaut kur aizķ ērā s un izrā vā s no
kabatas ar visiem spīduļiem un zvadzuļiem, bet — bez pulksteņ a. Kā varēja nomanīt, tad
ķ ēdes gals bij stā vējis kabatā iediegts vai citā di iestiprinā ts, lai nenā k laukā . Visi sā ka
smieties, un Drekberģ is jo garšā k, izsaukdamies: «Tā dēļ tad arī tagad vairs nevarēja redzēt
pulksteņ a no kabatas raujam kā agrā k. Par tā du joku var dot duci bairīša.»
«Var gan, kad tik spēj vien nopirkt un aizmaksā t,» Bisars, tabaku pīpē bā zdams, sacīja.
Bet Š vauksts par šā sava noslēpuma gaismā nā kšanu bij ļoti pikts un bargs. Viņ š, kaktā
iegriezies un raudzīdams iestiprinā t ķ ēdi no jauna kabatā , biedinā ja par šā du pilsētas
birģ era blamēšanu apsū dzēt visus pie pilnu rā ti.
«Nu, ja pulksteņ a nav, tad dod jel to pašu ķ ēdi,» krodzinieks sacīja. «Var bū t, ka to varēs par
parā du ņ emt pretī. Pie pilnu rā ti, kad aizmaksā si, tad dabū si atkal atpakaļ.»
«To ķ ēdi es pazīstu labi,» Drekberģ is runā ja, joprojā m smiedamies, Švaukstam par jo
lielā kā m dusmā m. «Tā ir tā pati, kuru viņ š iemainīja pavasarī no jumiķ a. Viņ a ir no misiņ a,
bet tik vien apsudrabota un maksā bez tiem spīduļiem tik piecpadsmit kapeiku.»
«Nu velns, ko tad lai no tā da pagā na ņ em!?» krodzinieks nospļaudamies izsaucā s. «Par citu
visu, kas pie viņ a ir, nevar dot rubļa un deviņ desmit kapeiku. Un tu, Drekberģ i, kā vīna
izņ ēmējs neesi vairā k vērts.»
Pēdīgi stā jā s Pietuka Krustiņ š starpā un piedā vā jā s krodziniekam priekš Švauksta par
galvinieku, pieminēdams, ka krietniem tautiešiem vajagot izlīgt visā s materiā līgā s un
ideā līgā s diferencēs ar labu.
Krodzinieks, drusku kā sašutis, noskatījā s Pietuka Krustiņ ā garā m acīm, kas liecinā ja, ka šis
galvinieks nav vis viņ am ļoti pa prā tam, bet tomēr palika gan ar to mierā un ļā va Švaukstam
iet neaizskartam projā m.
Visi nu sā ka taisīties un rīkoties uz projā m braukšanu vai iešanu. Švauksts necēla gan
labprā t acu uz augšu, bet vilkdams savus baltos cimdus rokā s, sirdījā s, buldurēja un rū ca
vā ciski kā pērkons, bet no visas tā s rū kšanas nevarēja saprast neviens nekā . Citiem bij
ikkatram kā di virssvā rki vai mēteļi, bet Švauksts taisījā s uz ceļu aukstā lietainā naktī tā ds
pats, kā ds bij baznīcā : spožos zā bakos, baltos cimdos, vienos pašos svā rkos, ar somiņ u
plecos, cilindra gardibeni galvā un ar lokanu spieķ i rokā . Pie visa šā apģ ērba viņ š
neaizmirsa arī uzspraust pangsneju labi stipri uz deguna, ka lai vējš nenogrū ž. Turklā t
Š vaukstam šā dam, kā izlikā s, vajadzēja iet kā jā m, jo zirgi bij par visiem tik trīs: Bisaram,
Prā tniekam un Pietuka Krustiņ am.
Kad visi sā ka spriest un aprunā ties, kā tiks mā jā , tad tie, kuriem zirgu nebij, raudzīja
pierunā t sev kā du aizvedēju no tiem, kuri atradā s braukšiem, tik vien Švauksts nelikā s par
to nekā zinā t. Krodzinieks, kuram laikam par Švaukstu iežēlojā s, sacīja uz Pietuka Krustiņ u,
drusku pasmaidīdams: «Nu jū s varēsat ar savu iemainīto ērzeli aizvest to pilsētas kungu, jo
ceļš jums iet pa daļai uz vienu pusi. Viņ š ņ ems par labu šoreiz arī viena zirga pajū gu, pasta
zirgus ņ emot, tik jā maina zilberšeinis, un to viņ š tagad negrib darīt.»
«Nu, ar to ērzeli viņ i šonakt pavisam mā jā netiks,» Prā tnieks savrup nosmējā s.
«Nu, kad ar pastu grib braukt, tad var zilberšeini mainīt gan,» Bisars sacīja, «jo tad tiek
zirgi, ar kuriem kaparjelti aizvest.»
«Savas trīs kapeikas viņ š aiznesīs gan tā pat kā jā m,» Drekberģ is teica, jo tas bij tagad itin
jautrā garā .
«Tik vien šā ds apģ ērbs tam pilsētas kungam bū s gan par daudz plā ns un viegls — tikpat
priekš lietus, kā arī priekš vēsuma,» krodzinieks, Švaukstā noskatīdamies, sacīja.
«Kad tik viņ š ir melns, tad par plā numu vai biezumu nekā da bēda,» Bisars atteica.
«Tas, kas izstaigā ja pērn trijukungu dienā [ 306 ], lauskam sperot, baznīcu vienos pašos
putekļu drēbes svā rciņ os, tam tagad bū tu kauns salstot,» Prā tnieks sacīja, pā tagas kā ta
cilpu rokā uzmaukdams.
Tā runā dami un taisīdamies, visi tie kroga viesi bij izgā juši jau no savas istabas
priekšistabā , kurā ienā ca patlaban no ā ras divi salijuši ceļinieki. Kad tuvā k saskatījā s, tad
izrā dījā s, ka viņ i bij visiem pazīstami slā tavieši, tik vien no drusku atstatā ka valsts stū ra.
Pēc sasveicinā šanā s un īsas ievadījuma sarunā šanā s par nejauku laiku un izmirkušu ceļu
Prā tnieks ienā cējiem vaicā ja, kurp tik vēlu braukdami un vai tiem neiešot ceļš ar dažiem no
viņ iem uz vienu pusi.
Viens no ienā cējiem, kroga viesus drusku vispā ri aplū kojis, atbildēja: «Kā liekas, tad laikam
neies vis, jo še laikam no muižas puses neviena nav.»
«Kas jums tagad uz muižu par braukšanu?» Prā tnieks drusku ziņ kā rīgi jautā ja.
«Tur ir tā da savā da nedomā ta un negaidīta vajadzība,» tas pats otrais ienā cējs atteica, pīpi
uztaisīdams un grū ti nopū zdamies.
«Kas tā par vajadzību?» citi arī sā ka jautā t ar uzmanību.
«Vajadzība ir, draugi, tā da, par kā du netīkas labprā t ne runā t un kā das lai dievs nedod,»
pirmais ienā cējs teica skumīgi un savas slapjā s drā nas nopurinā dams.
«Nu tad stā stā t jel, kas tā par lietu var bū t!?» Prā tnieks un citi uzsauca.
«Jā , kurš to varēja vai drīkstēja iedomā t, ka šā laika daiļā kā Slā tavas draudzes meita varēs
ņ emt tik nelaimīgu galu!» otrais ienā cējs lēnā m runā ja. «Vēl jau dzirdējuši laikam nebū sat?»
«Nē, nē, nē, nav nekas dzirdēts,» no vairā k mutēm atskanēja.
Kamēr otrais ienā cējs, kā likā s, domā ja un meklēja savā prā tā šim gaidā mam stā stam lielu
un svarīgu vā rdu, lai var stā stīdams satriekt jo vairā k klausītā ju sirdis, tikā m pirmais
ienā cējs pasteidzā s un izteica to itin vienkā rši un bez nekā da jaukuma: «Lū k, tā Liena,
Irbēnu Oļiņ u audzēkne, kura staigā ja šaī vasarā apkā rt par sajukušu, ir mū su upē
pā rceļamā vietā noslīkusi.»
Visi pie šiem vā rdiem iztrū kā s un pat Švauksts, runā tā jus caur pangsneju uzlū kodams,
iekliedzā s: «Das is schade! Schehn mehdchen war. Ach, kā es vin ēkš Ilz bēr amizant
izvizinā j uz kapsēt unt zurik!» Bet pie Prā tnieka vien bij nomanā ma gandrīz labpatikšana,
kaut gan, kā protams, viņ š sargā jā s to izrā dīt.
Otrais ienā cējs, lai gan pirmais bij viņ am lielā ko stā stīšanas krā šņ umu un virslietu
nolaupījis, raudzīja tomēr vēl no atlikuma glā bt un tvert priekš sevis, kas vēl glā bjams un
tverams, tā pēc viņ š stā stīja tū liņ tā ļā k, līdzko pirmais bij to nelaimīgo notikumu
pasludinā jis: «Tā atrašana tikpat kā caur mani vien iznā ca gaismā . Paklausā ties, kā bij.»
«Nu jā , stā sti, stā sti tu papriekšu,» pirmais ienā cējs iesacījā s.
«Šorīt bij jau liela diena, kad es uzcēlos rijai krā sni iekurinā t, sak, svētdienas diena, kas nu
par lielu steigšanos, gan izkurēsies. Vakar arī no rīta kā kū lā m, piesērā m riju, arā m un
ecējā m vēl visu dienu kartupeļu lauku, pēdējos kartupeļus lasīdami, un vakarā palikā m pie
linu saņ emšanas labi vēlu, sak, laiks taisā s uz lietu — uz zemes atstā t vairs nevar
uzdrošinā ties —, kas zin, var sā kt līt, un ko tad? Tur salū za vēl viens ritenis, bij jā sū ta uz
mā ju pēc citiem ratiem un jā krauj vezums pā ri — kā jau arvienu tā dā s steigšanas reizēs
izdodas. Kamēr nu vēl mā jā nokopā m vezumus — paspā rnē divi vien sagā ja, un trešais bij
jā izkrauj citur —, nolikā m zirgus visus droši, kā pienā kas, lai neceļas nekā da kaite, kā es vēl
teicu uz šā paša Edes tēva (še viņ š rā dīja uz pirmo ienā cēju), labā k lai padarā m visu tā , kā
kad ja sliktums ceļas, — saimnieks nevar pā rsaukt mū su, sak, ko jū s tur ejat un strā dā jat,
kad uz jums nevar palaisties, itin kā bez rokā m, — kā jau nu allaž tā das valodas ir, vai nu
nav dzirdēts, — tas kumeļš, kā pagā ns, ir mums diezgan nemierīgs, gā ž sētu laukā , un
sirmītim ir pakaļkā jas kaltas, sak, kas zin, kā var izdoties — zirga un zirga bū šana, vai nu
viņ am savu prā tu iedosi —, te ir viņ i labi, labi, kū vējas un knosā s, kamēr var bū t — redz še
vai! Š is Edes tēvs iesacījā s vēl, vai nebū tu varējis siet šonakt zirgus pļavā  — mums kā
upmalas pļavas, atā la ir diezgan —, agri, lū k, šogad nopļā vā m, un rudens ir mīksnējs, tad
nevar veikt nemaz nobarot, gan izēdas vēl lopi pa virsu, gan...»
«Mīļais draugs! Lū dzu steigties drīzā k pie lietas,» Pietuka Krustiņ š stā stītā jam uzsauca.
«Nu jā , steidzā mies arī tū liņ , kad zirgus salikā m stallī, — sak, kas viņ us drīkst tik garā naktī
vairs laukā atstā t, — lietas, visas zirgu lietas sanesā m taī jaunā kū ts kambarī, kuru pērn
uztaisīja, lū k, no Grebzdēnu meža kokiem, — Prā tnieks bū s ielā gojis gan: lū k, kur viņ udien
tu biji piesējis vēl savu jauno zirgu pie tā lielā kā vadža.»
«Pagaidi, tu tikpat neizstā stīsi,» pirmais ienā cējs sacīja. «Tā atrašana notika īsti tā : Raņ ģ u
Gā rnim bij jā steidzas šodien upē pā ri pie vā rdotā ja uz Riebniekiem — pērnam veprim esot
laikam vai plecu vīveles, vai liesa, vai vēja bulte izgā jusi[ 307 ] — pats vēl īsti nezinā ja...»
«Pag, ko tu nu jaucies starpā !» otrais ienā cējs uzsauca. «Tu jau lielu gabalu izlaidi: vakar kā
bij cepta maize — istaba silta un paši vēl labi izpērušies, nogulējā m, kā jau pieminēju, līdz
lielai dienai. Sieva man bij uzcēlusies gan jau drusku agrā k un izgā jusi pa lauku soļa kopt,
piesacīdama, lai es pašū pojot bērnu, ja sā kot raudā t, bet es nebiju dzirdējis ne piesacīšanas,
ne arī bērna raudā šanas un iztrū kos tik tad, kad sieva ienā kusi uzbā rā s, ka guļot kā
sprā dzenis, lai bērns vai pā rbrēcoties. Es iesacījos, sak, vai nu man, siev, nav citu domu un
citu darīšanu, ka tu man liec bērnu auklēt? Šī atkal pretī, un tā vā rds pa vā rdam, līdz pēdīgi
sagā jā s vēl diezgan skarbi, kā jau nu, lū k, palaikam laulā tu ļaužu starpā .»
«Negadījā s no jaunā kiem neviena pie rokas, kas Gā rni pā rceļ,» pirmais ienā cējs steidzā s
atkal stā stīt, «un tas nu redzams labi, ka vīram steigšanā s ir, tā es, kažoku uzmeties, sak, ko
tur nu citu vairā k, iešu pats un pā rdzīšu cilvēkam laivu pretī...»
«Ko nu tu stā sti! Bez manas sū tīšanas jau tu neaizietu,» otrs atrā va atkal viņ am stā stīšanu.
«Man bērni pateica pašam pirmam, ka aiz upes esot kā ds ciemiņ š, kurš gribot tikt drīz pā ri.
Nu jā , un kā tad bij tā ļā k? Es uzcēlies vilku šos pašus svā rkus mugurā (to sacīdams, viņ š
atsita mēteli un parā dīja svā rku stū ri), sak, svētdienas diena — staigā cauri sveši cilvēki
vis —, vai nu tā ds dzīvosi. Gan sieva izejot vēl nokliedza: kur nu atkal vaļā šoties ar labiem
svā rkiem rijā krā sns priekšā pa pelniem. Sak, nu par to vis nebēdā jies — kas mā k drēbi
nopelnīt, tas mā cēs arī kopt.»
«Pie upmalas piegā jis, redzu, ka laiva ir iedzīta lejā , upes ielīkumā , tur, lū k, lielo Pēter, pie
otrējo velētavas,» pirmais iesā ka atkal un stā stīja vairā k savam biedrim nekā citiem. «Jau
man sirds tū liņ kā paredzēt paredzēja, ka uz labu tas nevar bū t. Klā t piegā jis, atrodu airi arī
iemestu ū denī un laivā kā du drā nu, kura izskatījā s kā nonēsā ts sieviešu lakats. Man iesitā s
vēl prā tā , ka tā das svešas lietas aizskart vai viņ ā m uzmīt ir brīžam ļoti jā bīstas — var jau
viņ as bū t noliktas no burvjiem vai citiem pesteļiem, un kur tad dursies?[ 308 ]»
«Ko tu nu, Edes tēv, steidzies stā stīt savu muļķ īgo bailību!» otrs uzsauca. «Kurš nu nezin, ka
tu skrieni pat no zebieksta vai ellē iekšā ? Tu tik zini kā laist vien pa gabalam laukā ! Ko lai
cilvēki tur saprot? Šā s lietas jau notika visas pēc pusdienas, un, kamēr tu vēl, no ļaunuma
baidīdamies, nedrīkstēji laivā kā pt, es arī pienā cu pie krasta un devu tev padomu iznest to
drēbi ar airi malā , iešļakstinā t ar airi laivā jaunu ū deni, izsist atkal tā pat laukā un kā pt iekšā
bez bēdā m.»
«Nu jā , lielais Pēter, lai nu tas ir,» — tā atkal pirmais, «es apskaitīju, ka tagad laika nav
aizdzīt laivu pretī straumei līdz istai pā rcelšanā s vietai, paaicinā ju Gā rni, lai panā kas uz leju
pretī. Kalna pusē palika atvars — taī iekšā nebraucu, tur nevar aizsniegt ar airi dibena,
tā dēļ laidu gar atvara malu līdz ar braslu pa lejas pusi.»
«No sevis jau tu tur nezinā tu braukt, ja es nepasacītu,» otrs ar nepatikšanu teica.
«Es braucu, braucu, tā jū tu, ka atvara malā aizmetas airis aiz kaut kā , kas spiežot iet projā m.
Sā ku skatīties un — dievs tēvs! — ieraugu slīkoni. Pā rbraucu pā ri, ieņ ēmu Gā rni; tikā m šis
lielais Pēteris dabū ja vairā k rīku.»
«Nu jā , ko tur nu citu vairā k? Vai nu stā vēsi un skatīsies?» otrais krita valodā . «Aizskrēju
tū liņ uz mā ju, paķ ēru kā das kā rtis un ķ eksi — ar kailā m rokā m, bez ieročiem, zinā ms, nekā
neizdarīsi.»
«Sā kā m strā dā t visā di kā spēdami, līdz pēdīgi arī izvilkā m,» pirmais atkal pasteidzā s.
«Tikā m saskrēja upmalā arī visi mā jas ļaudis, līdzko no šā lielā Pētera bij dabū juši dzirdēt,
kas par lietu esot.»
«Ko tur nu vairs slēpt, ko bū t?» otrs piepalīdzīja. «Kas tur ir, tas ir. Tur gadījā s pagalmā
Edes mā te — es pasacīju tai, ka upē uzgā jā m, pā ri braukdami, slīkoni; tā atkal bij pasacījusi
citiem, un, līdzko izvilkā m, to sievieši tū liņ pazina un pasacīja skaidri, ka tā un tā .»
«Mēs skaitā m, ka viņ a savā nesamaņ ā ir cēlusies nakti upei pā ri,» pirmais ienā cējs atkal
steidzā s runā t, «un straume ienesusi laikam laivu atvarā ; tur tad, gribēdama, kas zin, ar airi
sasniegt dibenu, bū s iekritusi iekšā un nonesta pēc no straumes atvara lejas pusē.»
«Nu, man liekas, ka tas nevar vis bū t noticis netīši,» Prā tnieks sacīja. «Kad vairs citur nebij
ko iet un cita ko darīt, tad vajadzēja laisties upē iekšā .»
«Nē, nē, Prā tniek, negrēkosim labā k, tā domā dami,» otrais ienā cējs runā ja ar sirsnību.
«Viņ a, nabadzīte, tur ir gā jusi pa agrā kam ieradumam un kritusi nelaimīgā nā vē. Brīžam
agrā k, kad tur, cauri staigā dama, cēlā s pā ri, paņ ēma pati airi un dzina laivu, es atminu,
gandrīz kā vīrietis.»
«Domā jā m, domā jā m, ko iesā kt, ko darīt,» — tā pirmais ienā cējs, «līdz pēdīgi nospriedā m
dot tū liņ valdībai ziņ u, citā di var krist vainā  — tā das lietas nav kavējamas.»
«Tagad nu tad esam ceļā , braukdami uz muižu pie valsts valdības ar ziņ u,» otrs
piepalīdzēja. «Šis, Edes tēvs, baidījā s viens braukt, jo varot izgadīties ceļš ap pašu pusnakti
atpakaļ, — un, zinā ms, savā di ap sirdi var bū t šā dā reizē ikkatram, īsti upē pā ri braucot, —
turklā t vēl veļu laiks tagad[ 309 ], tā dēļ braucu es arī līdz, sak, diviem jau tiklabi ir drošā k.»
«Nu, Krustiņ , tu žēlojies arvienu, ka kuplejā m trū kstot vielas, bet tagad, es domā ju, bū s
diezgan,» Prā tnieks, nejauki smiedamies, Pietuka Krustiņ am uzsauca. Tomēr viņ a balss
neskanēja tik droši kā citā m reizēm un vaigs bij nobā lis.

III
Taī svētdienā pēc pļaušanas svētkiem Slā tavas baznīcēni, dieva vā rdiem beidzoties, negā ja
vis tū liņ uz mā jā m, bet devā s viss lielums uz kapsētu, kaut gan laiks nebij nekā ds mīlīgais,
jo pū ta smags rudens vējš, kurš rā va ar varu kokiem pēdējā s lapas nost un solīja arī atnest
drīzumā atkal lietu. Tomēr ne pašā jaukā kā vasaras svētdienā nespēja aizvadīt šī kuplā
draudzes miera vieta ar savu mīlīgo ēnas dzestrumu turp tik daudz ļaužu, lai arī bū tu
apglabā jami diezgan ievērojami draudzes locekļi, ja vien nebij cerams pie viņ u
apglabā šanas kaut ko īpašu redzēt vai dzirdēt. Tā tad vajadzēja bū t pieminētā dienā
kapsētā , pēc ļaužu prā ta, kaut kam ļoti svarīgam.
Dažas sievas bij iznā kušas no dieva nama pat arī agrā k un atradā s kapsētā jau priekš dieva
vā rdu beigšanas, lai varētu dabū t labi aplū kot izraktos kapus un nostā ties varbū t jau viņ u
tuvumā tā dā s vietā s, no kurā m var visu labi pā rredzēt.
Divas no tā dā m agrā k iznā kušā m sievā m sēdēja aizvējā uz kā da kapa sarunā damā s. Viena
bij labi vecīga, bet ģ ērbusies diezgan grezni un tikko ne pašā pirmā kā tā apgabala modes
apģ ērbā , kaut gan tas, vienīgi bez kā diem galvas lakatiem, starp kuriem atradā s apakšējais
jeb apaļiski sasietais pat no zīda, bij viss pašausts, glīti un pat skaisti izstrā dā ts. Viņ a turēja
rokā , ar baltu kabatas lakatiņ u apsitusi, ne visai jaunu, bet labi glabā tu dziesmu grā matu,
kurai līdzā s stā vēja vēl kā ds viegli saritinā ts iebā lgans zīda lakatiņ š, un grā matā pašā
turējā s savos kā tos starp lapā m pat dažas pusvītušas rudens puķ ītes. Otra bij labi jaunā ka,
bet daudz vienkā ršā kā un vecmodīgā apģ ērbā . Viņ a turēja klēpī kā dus divi gadus vecu
bērnu, kurš pū lējā s, grauzdams cukura graudu, ko, kā varēja noprast, bij iedevusi pirmā k
pieminētā sieva.
«Tu, dēliņ , tikpat nesakodīsi,» mā te, bērnam cukura graudu izņ emdama, sacīja, tad, viņ u
sīkā kos graudiņ os sakodījusi, deva atpakaļ, pieminēdama: «Ko nu šis tā dam kramam
darīšot! Zobiņ u priekšā nekā du nav.»
Otra skatījā s bērnam mutē. «Laikam tad zobi bū s izrū sējuši?[ 310 ] Jā , kā tad! Tā jau tagad
izbeidzas tie piena zobi lielā kai daļai — lū k, dabū vien šā paša salduma...»
«Nē, nē, Irbēnu mā t, kas nu šim to vainu dod!» bērna mā te atsaucā s. «Nezin, kad redz šā dus
kukuļus, kompetes vai bambanksus vienreiz, kad otrreiz? Ja gadā s šad vai tad, tā pat kā
tagad, tad ir, ja ne — iztiek tā pat. Bet dievs zin! Dažam, kam rū sēšana piesitas, tam izrū sē
bez visiem saldumiem — un tā šim arī. Cik reizēm, mīļā , mēs paši mā jā neesam
nosmējušies, ka zobi izrū sējuši puikam tīri kā kā dam lielmaņ u bērnam.»
«Lai nu smiekli, kas smiekli,» Oļiniete sacīja gandrīz it kā ar rū pēm un bailību, «bet tagad
tīrā patiesībā tie zemā kie ļautiņ i tik to vien laikam vairs gudro kā mums, lielmaņ iem, dzīties
pakaļ. Šodien pat, noklausies vien baznīcā  — lai tur vai kā da pirtnieka bērns, bet savas
kā rtas vā rdu vairs nevienam! — tik lielmaņ u izgudrotos vien,[ 311 ] lielmaņ u izgudrotos
vien! Un tad nebū s vis mierā vēl ar vienu pašu, bet pa divi trīs. Ak tu žēlīgo tētiņ , ne tiem
ļautiņ iem kauna, ne goda! Kā dus vā rdus tad nu mēs, lielmaņ i, lai vairs liekam? Mums tad
bū s jā ņ em tie paši vecie atpakaļ. Mēs esam likuši līdz šim vēl pa divi vā rdi vien, bet šiem
vajaga vēl vairā k. Svēpuru Babas puikam arī — ak kungs, ak kungs, tavu trakumu! —
nosauca vai Aleksanderi, Vilhelmu un nezin kā du vēl to trešo. Tā pat arī citiem: Plorentines,
Maksimilijani, Terezijas, Verdinanti, Augustines, Adeleides, Valentīni, Julianes un Viktorijas!
Ko tik no lielmaņ iem pa ausu galam dzirdējuši — krauj vien saviem bērniem virsū . Es
nezinu, kā ds labums tur dievam var bū t, šā das ļaužu nekaunības ciešot? Kā man tas prā ts
un sirds uz tā diem, tad es viņ u nepanestu nevienas dienas.»
«Tiesa, tiesa, Irbēnu mā t!» otra viņ ai piekrita. «Šim pašam manam puikam arī daži gribēja,
lai liekot kā du svešā ku jaunu laiku vā rdu, bet tā pat jā saka: ko nu līdz skaistu vā rdu likt, kad
pati gandrīz nemā ki izsaukt, kā vajaga? Tad palieci tik pasaulei par apsmieklu. Beidzot
uzliku to pašu Jā ni — un labs bū s diezgan, iztiks tā pat.»
«Lū k, tā , tā ir pareizi, kad tik liek paši savas kā rtas vā rdus!» Oļiniete iesaucā s. «Kas nu
Jā nim vēl kait? Tā ds vien mīlīgs, gludens vā rds. Vēl veci ļaudis saka: lai sauc vilku, lā ci, kad
tik mežā nedzen un kad tik maizes paēdis.» Še Oļiniete drusku apklusa un tad iesā ka pa
brītiņ u no jauna: «Nav šī vā rdu likšana tā vienīgā lieta, kurā citi dzenas mums, lielmaņ iem,
līdz, bet tā pat tas ir pie cita visa un arī pašā svētā kā ceļā , kā šodien redzēju. Tu, mīļā , zinā si
gan, ka mēs, lielmaņ i, pie dieva galda iedami, cik nu katru reizi esam, paliekam arvienu paši
pēdējie un salasā mies savs īpašs galds, jo tā mā ca arī paši raksti, ka tas, kas gribot tikt
paaugstinā ts, lai sēstoties zemā kā vietā ; bet ko šodien ieraugu — ak kungs dievs, cik ļoti ir
lepnība pasauli samaitā jusi! — pie pēdējā galda salasījušies trīs gabali melnos svā rkos:
Pietuka Krustiņ š un Švauksts ar Drekberģ i savā pusē katrs. Ak kungs, ak kungs, tavu
apstulbotu miesas prā tu![ 312 ] — laikam domā jas bū t labā ki par citiem grēciniekiem. Un
ar melniem svā rkiem, ar to velna lepnību pie dievgalda! Švauksts, uzspraudies tā du savā du,
auklā piesietu brilli uz deguna, stā vu gaisā vien slienas, kā jau patiesi no lepnības velna
sagrā bts. Lai nu vēl Pietuka Krustiņ š, kā ds viņ š arī ir, lai ir, — tas, skolotā js bū dams, varētu
cik necik pie mums, lielmaņ iem, skaitīties, bet ko šie divi pustrakie? Un Švauksts turklā t
nebijis nemaz uz dievgaldu taisījies, bet tik dabū jis krogā zinā t, ka šie divi iešot, un licies
tū liņ līdz. Ak, mīļais kungs Jēzus, kā tā di gan ēd tavas miesas un dzer tavas asinis[ 313 ] sev
pašiem par sodu! Citi, kā sak, taisā mies cauru augošu nedēļu: lū dzam, dziedam un nesakā m
ļauna vā rda ne saimei, ne citam, lai dzīvo un dara, kā grib, bet ir tad vēl jā bīstas, vai bū sim
tēvam patīkami. Bet šis skrien klā t tā ds pats, kā ds ir! Bail vien metas, ka nesabrū k tā du dēļ
kā dreiz baznīca visiem uz galvā m. Ak, dievs, ak, dievs, apžēlojies un nesodi par tā du
grēkiem citu līdz!»
Pa tam bij baznīca jau izzvanīta[ 314 ] un ļaudis sā ka nā kt uz kapsētu pulku pulkiem un
rindu rindā m. Tā pati bērna mā te, uz viņ iem rā dīdama, Oļinietei sacīja: «Lū k, lū k, Irbēnu
mā t, kā nā k visa draudze, itin kā bū tu kā da goda diena. Laikam gan visi uz to pašu vien
steidzas, gribēdami redzēt tavu audzēkni paglabā jam.»
«Kam nu, mīļā , tu manu vā rdu tur pavisam piemini,» Oļiniete ar nepatikšanu atteica.
«Kauns un negods — tā ir tā pateicības alga par visu mīlestību un kristīgu audzinā šanu! Es
lū gšu pat dievam debesīs, lai izdzēš viņ u iz manas grā matas,[ 315 ] ka lai pastara dienā pie
tiesā šanas nav jā vazā mans vā rds visu eņ ģ eļu un zeravu priekšā līdz. Kad es paredzētu šā du
galu, tad paņ emtu labā k kā du čigā na bērnu audzēšanā , — ja tas skrietu kaut kuram
diedelniekam pa pasauli līdz, tad neviens nevarētu sacīt manas vainas.»
«Dzirdēju gan runā jam, visvairā k no tā s pašas Annužas, ka esot salaulā jušies,» — tā atkal
otra, «bet dievs to zin, vai ir tiesa vai nav, un tagad, kā liekas, arī īstas taisnības zinā t vairs
nedabū s.»
«Meli, meli! Tīri balti meli! Tā ir visa viņ as taisnība,» Oļiniete atkliedza. «Un nu vēl grib
ierakt šepat kapsētā līdz ar visiem, kas dievbijīgi dzīvojuši un svētīgi aizgā juši un kur arī
mums, ikkatram ticīgam cilvēkam, ir nolikts sagaidīt mū žīgo kā zu prieku par ticēšanas
algu.»
«Redzēs, redzēs, kas izdosies,» otra, bērnu zemē nostā dīdama, sacīja. «Kā dzird, tad lielā kā
daļa no draudzes gan vis negribot paļaut kapsētā rakt.»
«Kā gan lai paļauj?» Oļiniete atteica. «Vai nezinā ms, ka tā diem bū s vieta ā rpus debesu
vā rtiem — tā pat kā še ā rpus sētas? Labi vēl, ka tur laiž. Kurš gan gribēs gulties tā dam
līdzā s, kā ja vienīgi cits tā ds pats? Un, ja tā dus sā ks rakt kapsētā , kas tad kaitēs kuram gala
nepadarīties? Tā tad bū tu vēl īsti paskubinā šana uz to. Man brīnums, ka mā cītā js, pats dieva
kalps un vietnieks bū dams, var un drīkst par tā dā m lietā m turēties, kuras viņ am pašam
jā palīdz pazudinā t. Vai tie arī ir kā di kristīgi darbi, kad lū dz par visiem bandu dzimumiem,
it kā par tā s pašas palaidnes ā rlaulības bērnu, dievu? Un nu vēl, kā dzird, gribot pašu
apglabā t reizē ar visiem un, tā pat kā citus godīgus miroņ us, ar zvanīšanu un dieva vā rdiem.
Reizē ar visiem un tā pat kā visus! Lai dievs apžēlojas! Ja tā darīs, tad es šai kapsētā vairs
savas kā jas necelšu, nedz arī likšu sev ar to zvanu zvanīt.»
«Kā liekas un kā ir dzirdēts, tad tā pat gan laikam glabā s, kā tu, Irbēnu mā t, saki,» otra
runā ja, «lū k, kaps ir izrakts iekšpusē tā pat kā citiem visiem, un darbinieki pie viņ as
atvešanas arī esot pasū tīti tā , ka lai tiekot pēc pusdienas īstā apglabā šanas laikā še.»
«Tā nu gan viņ i domā un grib darīt, bet vēl nav vis padarījuši,» Oļiniete ļauni atteica.
«Prā tnieka Andžs un vēl daudz citi celsies tam pretī; ja citā di nevarēs, tad Prā tnieka Andžs
nodos to lietu uz proceses. Es pati viņ u vēl paskubinā ju, lai samusina visu draudzi un nelaiž
nemaz kapsētā iekšā , nedz arī pie citiem klā t. Īsti tie visi bū šot pie tā , kuriem ir šodien savi
piederīgie jā glabā . Mans vecis gribēja braukt vēl uz valsts mā ju pie izvadīšanas, bet es
aizliedzu zirgu un pasacīju, ka, ja tā grib darīt, tad lai manā s acīs vairs nerā dā s, — neņ emšu
ne savā gultā iekšā .»
«Lai dievs žēlo un sargā ikkatru cilvēku no ļauna prā ta un nelaba gala,» otra uzceldamā s
sacīja, «ko gan, pats grēcinieks bū dams, vari vairā k teikt vai vēlēties? Viņ a, meitene, arī
nedz tā da gala bū s paredzējusi, nedz meklējusi, bet ko lai dara, kad...»
«Meklēja, meklēja un atrada arī!» Oļiniete kaislīgi iesaucā s. «Kad, kā no debesīm bēgdama,
nelabam pakaļ skrēja, tad tam arī tika labs kumoss, ko noraut, aprīt. Tīši meklēja posta, tīši
traka prā ta un tīši gala! Tā viņ ai vajadzēja! Lai nu cep ellē septiņ as reizes karstā kā ugunī kā
bagā tais vīrs, mū žīgi mū žam! Lai brēc un lū dzas no manis ū dens pilītes, kad es sēdēšu
Ā brama klēpī.[ 316 ] Es neiešu vis dzisinā t viņ as mēli, lai vai noslā pst. Kas atlīdzinā s to
postu, ko viņ a padarīja ar savu palaidnību man un Prā tnieka Andžam, ja arī neskaitītu to
sirdsēstu un dusmu, ko man aizdeva? Vīrs man ir no tā paša laika nogā jis aiz bēdā m gandrīz
pavisam postā , tā ka no viņ a nav cerams uz priekšu vairā k nekas kā tik nabags, kurš man,
sievieša cilvēkam, bū s vēl jā uztur tā pat, kā jau tagad jā valda vienai pašai tik liela mā ja.
Laime vienīgi, ka Prā tnieka Andžam ir dievs devis kristīgu un palīdzīgu prā tu, bet citā di
nezin kā tiktu kuru brīdi ar katru darīšanu galā . Un vai viņ am pašam arī labā diena? Pērn
nodedzinā ja skauģ i klēti, kura bij pilnā ka un bagā tā ka nekā pat nevienas lielmaņ u meitas
pū rs. Šogad bij laikam no tā diem pašiem apburti lopi un izkrita gandrīz lielā kā puse. Viss
tas un vēl daudz vairā k ir jā cieš mums vienīgi tikpat kā viņ as dēļ. Kuram tur nekā ptu sirds
pa kaklu laukā ? Prā tnieka Andžs bū tu varbū t jau sen apprecējies, ja necerētu uz viņ u.
Jā smejas! It kā kad meitu nebū tu. Man pašai brā ļa meitas kā liepas, vesela rinda, lai ņ em,
kuru pats grib.» Pa brīdi viņ a, lepnā pazemībā nopū zdamā s, iesā ka vēl no jauna: «Ko tu
darīsi, ko līdzēsi! Kas palaidnis bijis, tas paliek, lai mā ca, rā j un audzē vai paši eņ ģ eļi. Ko tu
atstā vēsi pretī tam liktenim, kas ir nopelnīts un nolikts jau varbū t priekš dzimšanas!
Neesmu vis nesusi zem savas sirds. Kas zin kur cēlusies un kā dos grēkos dzimusi. Annuža
gan šā tā stā stīja, bet kas nu var ticēt? Še jau skaidri redzams, ka vecā ku grēki ir piemeklēti,
lai nu vai kurā augumā . Nezin vai bērns arī vēl labu galu ņ ems.»
Kamēr vēl šā s abas sievas tā sarunā jā s, tikā m piepildījā s kapsēta ā tri un stipri ar ļaudīm.
Sā ka arī līt smalks, bet biezs lietus ar stipru vēju. Oļiniete apsedzā s ciešā k ar segu un gā ja
pretī pašam lielā kam ļaužu pū lim, kurš bruka patlaban ar troksni caur bēru kambari
kapsētā iekšā . Aiziedama viņ a vēl sacīja savai biedrenei: «Paliec vien tu šepat ar bērnu
pavējā , es iešu Prā tnieka Andžam pretī dzirdēt, vai bū s lielu pulku sataisījis. Turpat viņ š
nā k pa vidu runā dams. Viņ a balsi es varu izšķ irt vai pašā tirgū .»
Tā arī patiesi bij, kā Oļiniete sacīja, — pieminētam pū lim pašā vidū gā ja Prā tnieks,
runā dams pilnā mutē par to, ka draudze lai nepaļaujot apglabā t Lienas pie citiem kapsētā
ar zvanīšanu un dieva vā rdiem, jo viņ a padarījusi tīši sev galu. Viss tas nemiera pū lis
apstā jā s ar savu troksni kapsētas vidū , uz kurieni tad devā s arī citi ļaudis, kuri bij agrā k
atnā kuši. Runā tā ju bij daudz, bet no visiem kopā varēja noprast tik to, ka lielā kā daļa
piekrita Prā tniekam, bet atradā s arī daži, kas mēģ inā ja runā t pretī, tomēr cauri visam tam
troksnim izskanēja vienīgi tik Prā tnieka balss. Viņ š rā dija uz kā du jaunizraktu kapu un
runā ja pilnā mutē: «Lū k, tur tai bedrē gribot to pasaules vazanku un pašslepkavu rakt!
Slā tavieši, vai jū s ļausat savu kapsētu piegā nīt?» Šo dieva lauku, kur dus mū su vecā ki un
piederīgi, kas aizgā juši sava Kunga mierā ?»
«Jā , jā , Andž, tas tiesa!» Oļiniete pienā kdama uzsauca. «Ko gan viņ i tad nesacīs pastara
dienā , kad, uzcēlušies, lai var iet uz jēra kā zā m, ieraudzīs, ka līdzā s viņ iem ir gulējusi tā da,
kuru sagrā bs tū liņ nelabie un aiznesīs smiedamies prom? Kā gan mēs tad dievam
atbildēsim?»
Prā tnieks, tikko ar Oļinieti padevīgi sasveicinā jies, ķ ēra atkal savu patlaban pamesto valodu
rokā , lai ļaudis nesā ktu sarunā ties visai daudz savā starpā , jo tad viņ am nā ktos grū t griezt
tos no jauna pie norimšanas un pie klausīšanā s viņ a runā . «Šo vietu viņ i ir gā dā juši ne
tikvien priekš sevis, bet arī priekš mums, saviem pēcnā cējiem. Lai atsaucas tad, cik bū s visā
šai pulkā tā du, kas vēlēsies ņ emt kapa vietu viņ as kapam līdzā s?»
«Es jau to esmu sacījusi un saku vienā di, ka, ja viņ u še ierok, tad mani lai ved uz citu
kapsētu,» Oļiniete, Prā tniekam līdzā s stā vēdama, atsaucā s. «Kad cilvēki grib bū t paši no
sevis tik stipri, ka drīkst ierakt tā dus kapsētā iekšpus sētas pret vecu veciem iestā dījumiem,
tad tas pierā da, ka viņ iem nav par dievu nekā da bēda, — tad viņ i gribēs vest tā dus ar savu
spēku arī laikam pat debesīs iekšā .»
«Vai nevajadzētu tik ņ emt tagad lā pstas un piemest to bedri tur pilnu?» Prā tnieks, uz
Lienas kapu rā dīdams, sacīja. «Lai tad rok jaunu tur sētmalā , kur visiem tā diem jā guļ un kur
jau guļ vecu vecie no vergu laikiem. Valstij caur to gan pā ra dienu vēl nīks, bet par to maza
lieta, to mēs, runas vīri, gan aizbildinā sim, — kad tik kapsētu aizsargā jam tīru un
nesagā nītu.»
«Nē, Prā tniek, pēc likuma tad vairs nevarēs vis pavēlēt dot valstij dienu pie cita kapa
rakšanas,» kā ds no Prā tnieka piekritējiem iz pulka atsaucā s. «Tad lai rok paši tie, kuri ir
likuši rakt šo pirmo kapu nevietā .»
Prā tnieks izsacīja to vā rdu par valsts dienā m, nevis viņ as labumu vērā nelikdams, bet
vienīgi tik Lienas likteni un galu pā rsmiedams, tā dēļ viņ am, kurš teicā s gā dā jis par valsts
labklā šanu vairā k nekā visi citi un rū pējies par viņ as labumu ciešā k nekā par savu, tas
nevarēja bū t nemaz par patikšanu, kad kā ds iedrošinā jā s tam šo lietu atgā dinā t un
izskaidrot, ar kuru jau viņ š pats mēdza allaž spīdēt. Prā tnieks, uz runā tā ju nemaz
nepaskatīdamies, atbildēja drusku nicinošā balsī: «Jā , jā , kad pracesi grib vest, tad nevajaga
gan valstij otra kapa rakt, to zina ikkurš. Bet nebū tu arī nemaz vajadzība vairs valsts dienu
prasīt — liktu izsviest bedri tā pat bez nenieka.»
«Ko nu jū s tik daudz to nelaimīgo cilvēku gā nā t?» kā da balss no publikas atsaucā s, un
Prā tnieks pagriezdamies ieraudzīja to pašu, kurš pagā jušu svētdienas vakaru stā stīja par
Lienas atrašanu upē un kuru otrs sauca par lielo Pēteri. «Kas zin, vai citi nedarīsies tā pat ap
jums un jū su miesā m? Jo paši dieva vā rdi saka, — kā mēs vēl pā rrunā jā m kā du rītu pie
brokastīm, — pag, Edes tēv, kuru dienu tas bij, vai vakar vai aizvakar?»
«Tas bij laikam jau ceturtdienas rītā ,» otrs viņ a biedris, kurš stā vēja turpat aiz muguras,
atbildēja.
«Ko nu stā sti!» lielais Pēteris atsaucā s. «Vai neatmini, ka ceturtdienas rītu bijā m kalnā jiem
palīgā pie vērša kaušanas? Lū k, kur viņ š gribēja izsprukt un pasvieda jau tevi gar zemi, tik
es vien vēl pie ragiem noturēju. Tad bijā m jau sen brokastis paturējuši.»
«Ko nu stā sti atkal tā dus niekus pa vidiem,» Edes tēvs ar nepatikšanu atteica. «Tas jau viena
alga, vai šinī rītā runā ts vai tanī.»
«Vei, vei, tavu nejēdzīgu!» lielais Pēteris pikti iesaucā s. «Kā da tur viena alga, kad neizstā sta
tā , kā ikkurš var saprast? Še, redzi, nav vis vienais cilvēks vien, kurš klausā s. Tā mani sā ka
brīdinā t un mā cīt arī viņ u reizi pie tiesas, kur biju par liecinieku, lū k, tiem diviem
miesniekiem, kuri tirgū ap vienu vērsi sā ka kauties. Tur tā jocīgi gan arī izdevā s. Tam
vērsim bij pakaļkā jas, lū k, tā kā še, kur es stā vu, un priekškā jas tā kā tur aiz tevis. Kalna
pusē stā vēja žīds, vilinā dams uz šā dā m tā dā m naudas spēlēm, — ir es arī iesviedu tur savu
divdesmit kapeiku kā vilkam.»
«Met nu jel savas vecā s pasakas pie malas — negribas jau tagad viņ ā s nemaz klausīties.»
«Brīnums! Negribas klausīties! Nu, kad tev negribas klausīties, kā tad lai gribas man stā stīt?
Bet, kad valoda ir ienā kusi, tad varam pā rrunā t. Vai tu pats neteici mā jā un arī nā kdams, ka
šodien varēšot diezgan izrunā ties un runā šanā diezgan izklausīties? Bet nu, kad jā runā vai
jā klausā s, tad, redz še nu, runā dams topi gandrīz par ienaidnieku.»
Pēdīgi Edes tēvs ieskaities nogriezā s nost, sacīdams: «Kad tevī grib klausīties, tad vajaga
iegā dā t uz kā dā m divi dienā m tabakas.» Lielais Pēteris gan vēl pēc tam arī kā du brīdi
runā ja, bet, kad nomanīja, ka Edes tēvs viņ ā vairs nepavisam neklausījā s, tad nometa
pamazā m mieru.
Kamēr šie abi tā sarunā jā s, tikā m Prā tnieks bij ar savu valodu jau atkal gabalā . Viņ š stā stīja
un musinā ja ļaudis visā spēkā un bez mitēšanā s, lai ceļoties tam pieminētam baznīcas
valdības nodomam pretī: «Ja viņ i grib paturēt šo kapsētu priekš tā diem, kuri dara paši
sevīm galu, tad lai atrā da papriekšu citiem visiem, kuri mirst dieva liktā nā vē, citu kapsētu.
Tad mums jā rok arī tie mū su piederīgie, kuri še apglabā ti, laukā un jā ved uz turieni. Tas
pats jā saka arī par draudzes zvanu, ka, ja ar to grib zvanīt viņ ai, tad lai gā dā mums citu.»
«Tā , tā , Andž, turies vien par taisnību!» Oļiniete viņ u pamudinā ja. «Es nezinu, kurā draudzē
arī šā dam nelabā nā vē mirušam zvanījuši ar baznīcas zvanu, un no tā s reizes zvans
neskanējis vairs nemaz.»
«Nu jā !» Prā tnieks krita atkal valodā . «Tas notiks pie mū su zvana arī: tad pavēlēs vien atkal
draudzei pirkt jaunu zvanu.»
«Un kurš tad šai kapsētā varēs aiz ķ ēmiem glā bties?» — tā atkal Oļiniete, Prā tniekam līdzā s
stā vēdama. «Tie tad mā ks cilvēkus nost pašā dienas vidū .»
Edes tēvs, to dzirdēdams, sā ka kā dam pazīstamam stā stīt: «Jā , tiesa ir gan: tā dā s netīrā s
vietā s rā dā s ķ ēmi arī skaidrā dienas vidū . Paklausies, kā man pašam izdevā s. Nu jau ir labs
laiks, gadu piecpadsmit, kad es dzīvoju pie Atrietņ u Smilksta...»
«Un es biju tolaiku Gaužuros,» lielais Pēteris runā ja vidū , «lū k, pie tā dzērā ja Mačiņ a,
Grū žņ u veča brā ļa padēla, kurš iznīka no dzīves un aizgā ja pēc tam uz leišiem pie kā da žīdu
krodzinieka par zemes strā dnieku. Dievs zin kur tagad viņ a galva līgo! Lai nu dzīvojā m kā
dzīvodami — ļauna es viņ am tomēr nevēlēšu. Man palika vēl kā draņ ķ is pusrubļa un vienu
ortu parā dā ...»
«Nemaisies tu nu ar saviem stā stiem vidū !» Edes tēvs viņ am uzsauca. «Lai nu tu dzīvoji kur
dzīvodams — par to nekā da bēda.»
«Kā nu nav bēda?» lielais Pēteris atteica droši un ar pilnu tiesību. «Kad tu gribi stā stīt, tad
ņ em no gala un stā sti visu pa kā rtai.»
Edes tēvs, viņ ā vairs neklausīdamies, uzņ ēma atkal savu stā stu: «Pašā stiprā kā vasaras
sējas laikā kā dā karstā dienvidū aizjā ju zirgus paganīt uz veļu purviņ u, kā tur viņ u sauc, kur
tad bij labs pakrēslis. Nostrā dā jies gan biju — lū ko, kā ar mazu gaismiņ u iesā cis dzīt vagu
un tā līdz dienas vidum, tik vien brokastis iekodis, — tomēr aizmigt nedrīkstēju, tā dēļ ka
par to vietu bija jau šis tas dzirdēts: vienam piesities maldonis, otram uzgulies lietuvēns,
trešais redzējis kaltējamies naudu, vilkates un tā vēl dažus citus mā ņ us[ 317 ]. Pussnaudā ,
tā pat uz rokas atspiedies, gulēju, tā izdzirdu — brīkšķ kaut kas lapā s aiz muguras netā lu. Es
labi zinā ju, ka zirga taī pusē neviena nav, pagriezu acis atpakaļ...»
«Un ieraudzījis ķ ēmu tā du pašu kā ā zi, pie koka pieslējušos un lapas ēdošu,» lielais Pēteris
pasteidzā s izsacīt Edes tēva vietā , kurš par to īsti apskaitā s un negribēja vairs tā ļā k nemaz
stā stīt, sacīdams:
«Nu, kad tu tā ds zinā tā js esi, tad stā sti arī — stā sti!»
Lielais Pēteris turpretī par to nemaz nesabaidījā s, bet stā stīja vien tū liņ tā ļā k, jo viņ š, kā
varēja nomanīt, bij tik uz to gaidījis, lai varētu izraut Edes tēvam pašu treknā ko stā stīšanas
kumosu no mutes, itin kā par tā diem pašiem darbiem atriebdamies: «Tā du ķ ēmu
ieraudzīdams, Edes tēvs nomanījis tū liņ , ka labi vairs nav, palū ko, pienā cis, pagā ns, jau tik
tuvu un tīri dzīva, miesīga ā ža izskatā un dabā , lai tik ķ er vien cieti; bet, kad sā ktu mēģ inā t
ķ ert, tad redzētu gan, kas notiktu: apmā nītu acis, ievestu ezerā un noslīcinā tu vai arī
uzvilinā tu egles galā un palaistu vaļā , lai, zemē krizdams, nosistos. Tas vis, vai zini, nav
smiekla lieta! Nebū tu necik ilgi, kad pā rvērstos par pērnā gada teļu, pēc par zilganu kumeļu,
par jū ras vā ravu, par gulbju ķ ēniņ u ar dimanta cekulu...»
«Ko nu līdz tev maisīties vidū , kad izstā stīt nevari,» Edes tēvs, paredzēdams, ka gala tikpat
nesagaidīs, pā rmetošā balsī viņ am uzsauca.
«Kā dēļ es neizstā stīšu? Tā s lietas ir man zinā mas kā baušļi,» lielais Pēteris cieti atteica.
«Lū k, ir gan tur ko neizstā stīt! Izskaitīšu, ja gribi, no galvas. Nu jā , pag, ka tur bij? Tu, Edes
tēv, pā rmeti laikam tū liņ krustu?»
Edes tēvam uznā ca laikam bailes, ka lielais Pēteris var arī, kas zin, beigā s kaut kā di izstā stīt
un tā vismazā k viņ a stā stu sabojā t, atņ ēma tam stā stīšanu, uzsaukdams: «Pag, lielais Pēter,
esi nu tu mierā ! Tur nav vairs nemaz tik daudz ko runā t — tā lieta ir izstā stā ma itin īsi tā :
tas ķ ēms pats bij lā sains jeb raibs un tas koks, pie kura viņ š pieslējies ēda lapas, —
kazenā js. Es tū liņ uzcēlos, paķ ēru maisiņ u un mēteli, iztrencu zirgus norā un pats apgulos
pie rudziem ežmalā . Tur, piesaulē, biju vēl labi nogulējies un neredzēju vairs to dienu,
paldies dievam, nekā du ā kstu. Ja es sā ktu vien baidīties vai bēgt pavisam no tā apgabala
projā m un varbū t vēl ar visiem zirgiem, dievs zin, kā tad klā tos; bet, kad nomanīja, ka man
nekā da liela bēda nav un ka apgulstos turpat netā ļu ežmalā , no kurienes varēja redzēt
skaidri arī mā ju, tad vairs nenā ca līdz no meža laukā ķ ēmoties.»
To, kas šinīs lielā Pētera un Edes tēva ķ ēmu stā stos klausījā s, nebija daudz, jo viss lielums
palika tā pat pie Prā tnieka un Oļinietes, kuri runā ja vien savā iesā ktā lietā joprojā m.
«Arī mana dieva vā rdu viņ i nedrīkst pie tā s elles pagales aprakšanas cilā t,» — tā Oļiniete,
kura iekā rsā s Prā tniekam līdz arvienu vairā k. «Ja viņ iem pašiem ir priekš šā dā m
vajadzībā m cits dievs, tad lai ņ em tā vā rdus. Var bū t, kad še pie viņ as izdzied tā s dziesmas,
kuras man patīk un kuras es, kas esmu kalpojusi dievam visu mū žu uzticīgi, gribu likt
dziedā t pie sava kapa, tad jel tik tā s atmaksas man bū s zemes virsū par šaurā ceļa iešanu,
par asarā m un par viņ a mīlēšanu. Man nevar vis neviens liegt izņ emt priekš sevis tā s
dziesmas, kuras es pati gribu, un to tad nedrīkst dziedā t pie tā da pazušanas bērna bedres.
Ko gan tad dievs teiktu, ja es atļautu viņ a svētos vā rdus tā gā nīt?»
«Tas pats jā saka arī par mā cītā ju,» Prā tnieks Oļinietē klausīdamies, vēl iedomā ja, «ja viņ š
grib šā dus miroņ us apstā vēt, tad mums jā meklē cita mā cītā ja.»
Ļ aužu pulks sā ka arvienu vairā k un vairā k musinā tā jiem piekrist, tā ka pēdīgi bij no
nemiera gara pā rņ emti jau tikko ne visi, kas kapsētā atradā s. Sā ka arī daudz citi tā pat
sirdīties un pulcēties uz pretī celšanos, nosolīdamies cits citam līdz ar Prā tnieku nepaļaut
nest tā da miroņ a kapsētā iekšā , lai vai kā ds gals. Prā tnieks apsolījā s vēl pēdīgi, ja
vajadzēšot, vest par to lietu pracesi uz sava maka, tik vien lai turot ar viņ u kopā dū šu un
aizsargā jot kapsētu, kas esot visas draudzes svētums.
Laiks pa tam metā s vienā di nelabā ks un nejaukā ks. Lietum, kurš arvienu pieņ ēmā s, sā ka
piebiedroties arī sniegs, un šis slapjdraņ ķ is spieda kapsētniekus citu pēc cita meklēt bēru
kambarī pret viņ u patvēruma. Uz mā jā m gā ja tik ja reti kā ds, jo ikkurš gribēja nolū kot un
nogaidīt, kas te šodien notiks.
Kad uz klajuma ap Prā tnieku un Oļinieti bij atlicies vairs tik vien mazs klausītā ju pulks, it kā
serde koka vidū , pēdīgi viņ i novadīja paši to uz bēru kambari, kur atvērā s drīz jauns, bet jo
izdevīgā ks darba lauks.
Š ie pēdīgi pieminētie nebij vēl visi bēru kambarī nonā kuši, kad atskanēja dieva nama zvans
un bērinieki sā ka braukt no turienes rinda pēc rindas lēnos soļos pa lielceļu uz kapsētu, jo
taī dienā bij paglabā jami bez Lienas vēl vairā k aizgā juši. Lai gan laiks bij nemīlīgs un gaiss
neskaidrs, tad tomēr zvans skanēja uz kapsētu pa vējam stipri un pilnīgi; turklā t vēl vēja
šņ ā kšana, kurai šī augstā skaņ a sitā s vareni un nekavēta cauri it kā cilvēka nemirstība šā s
pasaules iznīcībai, pildīja sirdis ar savā dā m — nā vi atgā dinošā m šaušalā m, ko sajuta arī
laikam pati Oļiniete, jo viņ a, kā du brīdi klausījusies, izsaucā s: «Klau, kā skaisti skan zvans
svētīgi aizgā jušā m dvēselēm! Jā paklausā s vēl — nezin vai šo zvanu dzirdēsim vairs tik jauki
skanam, ja sā ks varbū t pēc zvanīt tai, kuras...» — še viņ ai pietrū ka vā rda, jo visai ļauna
neiedrošinā jā s tagad teikt, bet kaut kā du nieku ņ emt — tur atkal nekā nebij.
«Varbū t tagad jau tai arī zvana līdz ar visiem citiem,» kā ds no pulka atteica. «Redzēs, vai
tanīs pašā s rindā s neatradīsies.»
«Nē, tā vis nebū s,» Prā tnieks atbildēja. «Tik tā ļu jau ir gā dā ts, ka pie atvešanas citi bērinieki
viņ as savā pulkā neuzņ ems un neļaus pie šā s zvanīšanas, kura skan, lū k, viņ u aizgā jušiem,
šurp uz kapsētu braukt.»
Pēdīgi, kaut gan pamazā m, sā ka gaidītā s bērinieku rindas kapsētai tuvoties. Šķ irstus sanesa
vienu pēc otra bēru kambarī, salika uz bēru nestavā m[ 318 ] un pēc ieraduma taisīja
ikkatru vaļā , lai varētu miroņ us aplū kot un no jauna apkopt. Ļ audis, to labi zinā dami, gaidīt
gaidīja pēc tiem brīžiem, lai varētu dabū t redzēt, kā katrs ģ ērbts, kā dā katrs izskatā un kas
pie katra īpašs, ko ievērot, lai tiek pa ceļu ejot un mā jā ko runā t, tā dēļ tad pie ikkura, ko
taisīja vaļā , slējā s pēdējie, priekšējiem uz pleciem atspiezdamies, pirkstu galos un skatījā s,
pat mutes atdarījuši, pā ri uz mironi.
Kad tā bij visi tie aizgā jušie noguldīti un daudz no viņ u piederīgiem izgā juši atkal bēru
kambara priekšā , uz dieva namu lū kodamies, tad Prā tnieks, valodai iemesla meklēdams,
viņ iem vaicā ja: «Nu laikam visi ir klā t, ko šodien gribot še paglabā t?»
«Tie īstenie jau ir gan laikam, bet ar vienu, ar to, kas ņ ēmusi ļaunu galu, palika vedēji vēl
stā vot uz lielceļa pie baznīcas,» kā ds bērinieks, salijušu cepuri un mēteļa apkakli
nopurinā dams, atbildēja.
«Kā dēļ nebrauca tū liņ līdz?» Prā tnieks atkal jautā ja.
«Vai mēs viņ us savā pulkā ņ emsim?» tas pats bērinieks ar nepatikšanu atteica. «Lai brauc
vien paši un, ja grib un var, tad lai liek zvanīt paši par sevi. Teica gan, ka esot no mā cītā ja
zīme līdz, ka vajagot zvanīt tā pat kā par citiem paglabā jamiem, kas gan līdz šim pie mums
nav piedzīvots. Tad redzēs, ko nu darīs. Tik to gan arī vēl cieti piekodinā jā m, ka lai nedomā
tikā m, kamēr mēs še esam, kapsētas tuvumā rā dīties. Ja tā brīvība tagad tā da ir — rakt viņ u
turpat un tā pat kā visus citus, tad pie tā gan neviens nevarēs mū su piespiest, lai reizē
apglabā jam.»
«Tik tā ļu jū s esat darījuši pareizi,» Prā tnieks iesaucā s, «bet tagad sataisā ties vēl uz kaut ko
citu: mēs gandrīz visi, kas bijā m sanā kuši še iepriekš, esam pie tā , ka negribam atļaut
nemaz kapsētā rakt, un jū s, kuriem ir patlaban savi piederīgie jā apglabā , varēsat uzstā ties
un pretoties tā dam darbam jo ciešā k.» Še Prā tnieks sā ka ņ emt no gala tos pašus iemeslus,
pierā dījumus un pā rliecinā jumus, kurus izsacīja nesen kapsētas vidū , bet tagad starp
bēriniekiem radā s viņ a prā tam jo vairā k un jo karstā ki piekritēji.
Te atskanēja baznīcas zvans no jauna, un izlikā s, ka gandrīz jo pilnīgā kā skaņ ā nekā pirmā k.
Drīz parā dījā s arī uz lielceļa pie dieva nama divēji rati, nā kdami tā pat uz kapsētas pusi. Uz
pirmajiem, kuriem vadīja kā ds vīrs zirgu pie galvas un kuriem gā ja līdz daži cilvēki kā jā m,
stā vēja, kā bij redzams, šķ irsts jeb zā rks. Ar otriem ratiem kā du gabaliņ u iepakaļ nā ca zirgs
tukšā un savā vaļā . Varēja nomanīt, ka, to bēdīgo, nožēlojamo bērinieku pulciņ u uzlū kojot,
daudz skatītā jiem jeb gaidītā jiem, kas stā vēja kapsētas priekšā , spiedā s asaras acīs un arī
pat dažam Prā tnieka un Oļinietes piekritējam bij savā di ap sirdi. Oļinietei, kā viegli
noprotams, nepatika vispirms tas, ka zvanam nebij vis skaņ a zudusi, kā viņ a to stipri gaidīja
un arī pa daļai cerēja, bet ka tas skanēja patiesi vēl kā pieaugdams: arvienu varenā k un
varenā k. It kā šo nepatikšanu un kaunu, ka nesen izsacītais papriekšsludinā jums par zvana
neskanēšanu nebij piepildījies, dzēst gribēdama, kā du brīdi uz tiem nīdētiem, bet arī
gaidā miem nā cējiem skatījusies, uzsā ka valodu, kad citi visi cieta vēl klusu: «Divi zirgi vien
pavisam!»
«Labi vēl, ka divi,» Prā tnieks piepalīdzēja. «Pelnījusi gan nav neviena.»
«Bet kur tie līdzgā jēji tik daudz saradušies?» Oļiniete jautā ja un sā ka skaitīt: «Viens, divi,
trīs, četri — bū s jau kā di seši vai septiņ i.»
«Laikam seši,» kā ds bērinieks atbildēja, «četri darbinieki, Annuža ar bērnu un vecītis, Tenis,
tavs vecais pušelnieks.»
«Kā ds negaiss tad to ir uznesis atkal uz pasaules?» Oļiniete, it kā drusku iztrū kusies,
iesaucā s. «Sen jau daudzinā ja un ticēja, ka bū šot diedelēdams kaut kur galu ņ ēmis, bet nu ir
atkal atdzīvojies kā muša pavasarī.»
«Tagad viņ am ir vaļa pa pasauli labi izmaldīties kā mū žīgam žīdam,» Prā tnieks pieminēja ar
saviem nejaukiem smiekliem. «Pazū d, pazū d — uzceļas atkal kā ū denim virsū .»
Ar šā du sarunā šanos viņ i nogā ja gandrīz atkal pie vecā s valodas atpakaļ, lai tā iekurinā tā
uguns ļaužu rindā s neizdzistu, bet saņ emtos no jauna jo spēcīgā kā liesmā .
Lienas pavadītā jos bez tiem četriem valsts darbiniekiem un bez Annužas ar Lienas Anniņ u
klēpī atradā s arī patiesi vēl, visiem par brīnumu, Tenis, kā jau bērinieki to liecinā ja. Viņ š bij
ieklīdis slā taviešos tikko vēl pēdējā s dienā s, itin kā paaicinā ts uz Lienas apglabā šanu, bet
Annužai viņ š nerā dījā s vēl agrā k nemaz kā tik šodien pat, piedalīdamies pie Lienas
pavadīšanas tīri nezinā ms un negaidīts. Varēja redzēt, ka viņ š bij tai pašā sen pazīstamā
apģ ērbā un ar spieķ īti rokā visu šo gadu daudz mētā jies pasaulē apkā rt, bet uzturējies vēl
tomēr diezgan labā izskatā , jo viņ š piederēja pie tiem ievērojamiem cilvēkiem, kuri var
valkā t un arī valkā vienu pašu drēbju kā rtu pusmū ža. Savā dabā un valodā Tenis bij tikpat
cēls un iznesīgs kā senā k — galviņ a pīpē stā vēja gandrīz vēl šķ ībā k nekā citkā rt. Tik vien
varēja manīt, ka acu gaisma bij stipri zudusi un bā rda, kuru agrā k mēdza dzīt ikkatru
nedēļu, lai izskatītos jauns un skaists, auga tagad neaizskarta un balta kā kupla ieva ziedos.
Tomēr nevarēja vis vēl zinā t, kā dēļ viņ š īsti bā rdas nedzina: vai aiz kā das neiespēšanas, vai
aiz neizdevības, vai arī pat aiz cēlošanā s, jo šī daba viņ am palika tikpat stipra arī vecumā ,
trū kumā un nelaimīgā s dienā s, un pat pēdējos gados viņ š bij dzinies pakaļ dažai jaunu laiku
modei un jaunā s paaudzes ierašā m pavisam smejamā kā rtā .
Š ī Teņ a negaidītā atnā kšana bij Annužai itin par prieku un par apmierinā šanu šai nelaimīgā
un gandrīz no visiem ar riebumu uzlū kotā ceļā . Nu viņ ai bij jel viens vienīgs biedris, kuru
gan laimīgā s dienā s nereti un ne bez taisnības nicinā ja, bet tagad turēja dā rgā ku nekā
laimīgā s dienā s visu pulku cienītu un mīlētu laipnības rā dītā ju. Tenis bij tas vienīgais, kurš
gā ja viņ ai šai no pasaules ar pirkstiem norā dītā ceļā līdz. Kaut gan bēdas bij spiedušas no
Annužas acīm daudz asaru, ka tā s sā ka jau pavisam izsīkt un mesties sausas, tad tomēr šis,
kaut gan izskatā tik niecīgs prieciņ š, atrada viņ ā s vēl dažas asaras priekš sevis. Tenis
turpretī arī no šā bēdīgā notikuma nebij aizskarts nenieka, tik vien drusku nopietnā ks, bet
atbildes deva Annužai tā das pašas spītīgas, lepnas un nekad taisni uz jautā jumiem, kā jau
arvienu.
Darbinieki gā ja šķ irstam līdzā s, bet Annuža ar Teni iepakaļ. Tukšajos ratos, ar kuriem zirgs
nā ca savā vaļā , bij salikti apglabā šanas ieroči: lā pstas un virves, ar kurā m ielaist šķ irstu
kapā . Annuža bij uzsegusi šķ irstam, kurš stā vēja tukšos klajos ratos, savu vienīgo segu, bet
pati, bērniņ u dažā dos lakatos satinusi un no lietus pie krū tīm glā bdama, gā ja savos muduru
svā rkos vien[ 319 ] un stā stīja Tenim, it kā savas sirdsēdas klīdinā dama, par Lienas tumšā m
pēdējā m dienā m un nelaimīgo galu. Tenis klausījā s gan viņ as stā stīšanā , bet bez lielas
līdzcietības un dalības. Annuža, varbū t to ar nepatikšanu nomanīdama, apstā jā s kā du brīdi
taī vietā , kur Liena, otrā vasaras svētku dienā pie kaimiņ u baznīcas parā dījusi pirmā s
pilnīgas ā rprā tības zīmes un, pamezdama bērnu zemē guļošu, aizskrējusi pasaulē, bet, kad
nomanīja, ka Tenis laikam pēc tā ļā kā m ziņ ā m īsti nekā ro vai arī aiz īpaša lepnuma viņ as uz
stā stīšanu neuzaicinā s, tad sā ka stā stīt pati no sevis. «Visu to dienu es skraidīju, meklēdama
un klaušinā dama pa ciemu ciemiem un ikkatram cilvēkam, ko satiku, bet neviens nebij
redzējis. Otrā dienā tikko vēl pret dienvidu gadījā s ieiet tā s kaimiņ ienes mā jā , kura, kā jau
zini, bijusi pati tur klā t un to notikumu redzējusi,— tā pati tad arī man izteica visu, ko tev
stā stīju. Viņ a bij patlaban kā pā rbraukusi mā jā un gribējusi arī dot tū liņ man ziņ u, ja es pati
nebū tu tur iegā jusi. Divas žēlsirdīgas turieniešu sieviņ as paņ ēmušas lietū gulošu un arī jau
brēcošu bērniņ u — lū k, šo pašu — un ienesušas ģ ērbkambarī pie mā cītā ja. Vienai no viņ ā m
bijis pašai mazs bērns, un tā tad solījusies šo nabadzīti arī pazīdīt. Ak kungs dievs, kā das
izbailes, kā da iztrū cinā šanā s pā rņ ēma, to dzirdot, manu prā tu! To es nevaru nevienam
izteikt, nedz arī pati vairs apķ ert. Man jā brīnā s, ka dievs ir bijis par mani tik žēlīgs un nav
ļā vis manam prā tam arī aptumšoties. Kā es aizgā ju un kur man cēlā s spēks, no tā vairs
neatminu nekā , tik vien to zinu, ka ap launaga laiku atrados jau nosvīdusi un nogurusi
zinā mā kaimiņ u mā cītā ja muižā . Tur dabū ju dzirdēt no mā cītā ja, ka Anniņ u pieņ ēmušas
glabā t pagaidā m tā s pašas sieviņ as, kuras viņ u saņ ēmušas no zemes un ienesušas pie
mā cītā ja, tā pat arī, ka mā cītā js devis valdībā m ziņ u un lū dzis gā dā t par prā tā sajukušo mā ti,
lai varot nodot viņ u drīz ā rstēšanā un kopšanā . Turpat dabū ju zinā t arī, ka tā s mā jas, kurā s
atradā s Anniņ a glabā šanā , neesot visai tā ļu, tā dēļ, mā cītā ja muižā atpū tusies, nostaigā ju vēl
taī pašā vakarā uz turieni un atradu šo mazajo pamesto dzīvībiņ u tik mīlīgā s rokā s, ka man
apbira patiesi asaras, to redzot.
Par Lienu turpretī nezinā ja stā stīt neviens vairā k nekā kā tik to pašu, ko dzirdēju jau no
savas kaimiņ ienes: aizskrejam viņ u bij redzējuši daudz, bet pēc tam vairs neviens. Es
nevarēju darīt vairā k nekā kā tik, nakti pā rgulējusi turpat, nā kt rītā ar Anniņ u atpakaļ uz
mā ju, pateikdamā s no visas sirds viņ as mīļam kopējam, bet jo vairā k dievam, ka viņ š nav
licis arī tai bojā iet, bet sū tījis, skaidri sakot, eņ ģ eļus cilvēku miesā s, kuri lai viņ u sargā , ka
tai nekā da kaite nenotiek. Ja dievs bū s licis šim bērnam uzaugt un palikt manā m acīm arī
vēl kā dus gadus platā m, tad viņ am bū s zinā t un atzīt jau no mazā m dienā m, kā da žēlastība
ir darīta pie viņ a no dieva un cilvēkiem tā dā laikā , kur pašam par sevi nebij vēl vairā k
nekā da spēka kā tik vā ja bērna balsīte, ar kuru brēcot saukt sev palīga tā dā brīdī, kur mā tes
rokas no viņ as briesmīgi atrautas.» Še Annuža slaucīja atkal asaras un tad pa brīdi stā stīja
tā ļā k: «Mā jā pā rnā kusi, gā ju pie savas draudzes mā cītā ja un pie valsts valdības, darīdama
zinā mu, ar kā du bargu rīksti ir dieva tēva roka Lieniņ u, manu mīlēto audžubērnu, šautusi,
un arī lū gdama, lai gā dā , cik spēj, viņ u atrast un nodot ā rstēšanā , lai neklīst apkā rt vēl par jo
lielā ku prā ta samaitā šanu. Ak bēdas, ko es pēc tam izbēdā ju, ak asaras, ko izraudā ju!
Laikam dievs bū s nolicis paiet un nobeigties manam grēcīgam mū žam tik apakš smagā ka
un smagā ka piemeklēšanas krusta. Līdzko gribi un cerē no viena atsvabinā ties, te uzbrū k
otrs jo briesmīgā k virsū . Lai bū tu jā cieš man, lai nā ktu pā r mani visa dieva bardzība! Es ar
saviem grēkiem esmu nopelnījusi to varbū t tū kstoškā rt, bet mana sirds mani biedina,
apsū dz un pā rsauc, ka manu grēku lā sti ir brukuši arī uz šo nožēlojamo bērnu, kuram ejam
tagad pēdējā ceļā līdz un no kura novēršas visi ar šaušalā m un riebumu. Grib liegt viņ ai, kā
dzirdams, arī pat dusu dieva laukā , kur ir gan atraduši un arī atradīs vietu slepkavas, zagļi,
netaisni zvērētā ji un visā du grēku darītā ji; bet kā du ļaunu ir viņ a darījusi, par ko cilvēki
varētu bū t tiesā tā ji? Viņ a ir tik pēc dieva neizdibinā jamā s ziņ as grū ti piemeklēta un savā
prā ta tumšumā atradusi netīšu briesmīgu nā vi. Ak, Ilze, Ilze! Mana dā rgā Ilze, kā atbildēšu
es tev dieva priekšā par sava nama turēšanu?[ 320 ] Tu aiziedama atstā ji mani mā tes vietā
pie sava dēla un pie Lienas, kuru tu mīlēji arī kā savu bērnu un kuru arī vēlējies redzēt
kā dreiz pie sevis meitas vietā ; bet kur nu ir Kaspars? Kā dēļ bij jā top Lienai tik nelaimīgai?
Ar kā du taisnību lai es stā jos priekš tiesas, ja tagad pat aicina? Ar kā du vaigu es tev, mana
mīļā mā sa, drīkstēšu mū žībā rā dīties? Ar kā du prieku varēšu es savā laikā pievest un atdot
tev tos bērnus, kurus tu man uzticējusi? Tu, apskaidrotā dvēsele! Tu redzi un zini gan, ka
neuzticīga es neesmu gribējusi bū t, bet nespēju šo īsā laikā piedzīvoto grū to nelaimību ar
savu vā ju cilvēcīgu spēku atturēt un novērst. Tu zinā si arī, kas mums, cilvēkiem, vēl ir
apslēpts, bet gan nā ks varbū t savā laikā gaismā , kur ir palicis un kur atrodas tavs dēls, kuru
tu mīlēji vairā k nekā visu pasaules mantu. Piemini savā s lū gšanā s, kuras tu nesi gan ik
dienas priekš dieva goda krēsla par šiem nelaimīgiem bērniem un par savu laulā tu
draugu, — piemini tanīs arī mani, nabagu grēcinieci.»
Tenis arī pie šiem sā pīgiem vā rdiem, kurus Annuža runā ja iz sirds dziļumiem, palika tā ds
pats nekustinā ts, bezrū pīgs un bezbēdīgs un, kad Annuža bij beigusi, tad, plecus
paraustīdams un nopurinā damies, neteica vairā k nekā kā tik vien skarbā un cietā balsī šos
vā rdus: «Suņ a laiks!»
Kā du brīdi Annuža cieta klusu un tad runā ja atkal tā ļā k, bet vairā k gandrīz it kā sevi
kavēdama nekā Tenim stā stīdama, gari stieptos un gaudīgi izrunā tos vā rdos: «Kad pirmo
reizi pēc kā da mēneša laika vai arī ilgā k bij saņ emta un novesta pie daktera lazaretē, tad es
nosteidzos prieka pilna turp, cerēdama, ka varbū t mani pazīs un, savu bērnu redzēdama,
sā ks atjēgties un nā kt pie pilnas samaņ as. Dakteris arī tā pat domā ja un man labprā t atļā va
pieiet; bet kas nu vairs deva mani pazīt! Neatminēja arī par savu bērnu nekā , bet bēga vēl
kaktā , kad es nesu klā t. Pēc tam nosēdā s, sā ka plosīt aši, aši drēbes kopā un taisīt no
lupatā m lelli kā mazs bērns. Es visā di izlabinā jos un izvaicā jos, vai nā ks atkal man līdz uz
mā ju un kur tagad šo laiku bijusi, bet neatbildēja pareizi vairs neviena vā rda — tik tukšu
vien runā ja, kā jau daždien bezprā tīgs. Nezin kur ceļas tā dam vā rdi, kur valoda? Kas nav ne
savu laiku dzirdēts, ne iedomā ts, to viņ š izrunā . Te viņ am mutē šis, te tas — brīžam ar
visā m bēdā m gandrīz vai jā pasmejas. Viss izskats bij jau tū liņ savā ds un nemīlīgs: sejs no
saules nodedzis, kā jas basas — nezin kā du pasaules malu nebij izstaigā jusi pa visu to
laiku?»
«Jā , viņ a bijusi arī, kā smejies, mū su pērnajā jū rmalas pilī,» Tenis sacīja ne visai nopietņ i.
«Tur izdzīvojusies kā bezdelīga pavasarī pa savu tumšo perēkli un atkal nozudusi.»
«Ak tu manu baltu dieniņ u!» Annuža brīnodamā s iesaucā s. «Tad to pasaules gaisu ir arī
izstaigā jusi savā nesamaņ ā un pa vecam ieradumam.»
Tenis pasmējā s. «Kas tur jaunai, vieglai kā jai ko iet, kur, kā smejies, vēl vecas nenogurst?»
Annuža sā ka skatīties ar ziņ kā rību uz Teni. «Vai tu arī tur biji?»
«Biju šur un tur,» Tenis lepņ i atbildēja, kas Annužai nebū t nepatika.
Annuža sā ka laikam apdomā ties un atgā dā ties tikpat to, ka Tenis nemēdz nekad pēdējā
vā rda citam atdot un ka atbildes viņ am nav vēl nekad trū cis, kā arī, negribēdama savu šā s
dienas un visa šā laika sā pīgo jū tu Teņ a pazīstamā s, pašprā tīgā s dabas un viņ a spītīgā s
valodas dēļ sarū gtinā t, neatbildēja vairs Tenim uz šo viņ a pēdējo vā rdu nekā , bet sā ka
atgriezties atpakaļ pie Lienas bēdīgā likteņ a pirms ar grū tā m domā m un pēc ar žēliem
vā rdiem: «Pēdējo reizi viņ u, savu balodīti, redzēju vēl tad, kad bij otrreiz saņ emta un ielikta
lazaretē. Es nonesu vēl kaut ko līdz, domā dama, ka varbū t baudīs, bet neņ ēma nekā pretī,
tik sēdēja vien kaktā , it kā kaut ko domā dama un vienā vietā stīvi skatīdamā s, līdz brīžam
piepeši satrū kā s, uzlēca, iekliedzā s un skrēja otrā kaktā , kaut kā dus baidēkļus rā dīdama,
kuru nemaz nebij. Ieraudzījusi uz grīdas diega galiņ u, gā ja tam apkā rt ar lielu līkumu, bailīgi
rā dīdama, ka čū ska esot, lū k, kā velkoties virsū ! Attaisījusi krā sns durvtiņ u, uzsauca man,
lai skatoties, kā plū stot grēki laukā , sarkani kā asinis, un tekot uz elli projā m, kur pastara
dienā viņ i aizdegšoties kā elja un grēcinieki paši peldēšot tur pa iekšu. Kad tā du tukšu
valodu izrunā jā s un no niekiem izbaidījā s, tad pēc nosēdā s atkal kaktā un palika sēdot kā
bez dzīvības. Nepalīdzēja nekā ne ā rstēšana, ne apsargā šana — bij izgā jusi nakti atkal uz
trešu lā gu un neatgriezā s vairs, kaut gan meklēja un taujā ja. To pā rcelšanā s vietu, kurā bij
noslīkusi, viņ a pazina jau no bērna kā jas. Cik daudzkā rt netikā m pā rcēlušā s abas kopā ! Kad
man bij vien vajadzība kaut kurp iet, tad, kā jau bērns, tecēja visur līdz un, kad taisījos upei
pā ri uz viņ as puses ciemiem vai nu pēc vērpiena, vai arī vērpienu nonesdama, tad bij jo
lielu lielais prieks, ka dabū šot braukt atkal ar laivu. Brīžam pā rkā rā s pā r laivas malu,
plīkšķ inā jā s ar rociņ u pa ū deni un skatījā s uz atvara pusi, ar bailēm izsaukdamā s, kā ds tur
esot dziļš un ka tur bū tu varējis noslīkt. Tā dā s reizēs es atrā vu viņ u atpakaļ un norā ju par
tā du nelabu valodu, uz ko tad man allaž smiedamā s atbildēja: «Lū k, krustmā t, kā es tevi
nomā nīju! Es runā ju tik tā pat pa smiekliem vien, un tu domā , ka pa tiesu.» — «Še nav vis,
bērns, nekā di smiekli,» es saku. «Tikā m bū s pa smiekliem, kamēr var notikt pa tiesu, — cik
vajaga, kad ieiet uz galvas iekšā ?» Un vai gan es to biju iedomā jusi, ka notiks arī par tiesu!
Ak kungs, ak kungs, kā tu loki tos cilvēku ceļus kā ū dens straumes! Vēl ne visai sen, kad jau
bij pieaugusi un Ilze arī vēl dzīvoja — šaī vasarā palika laikam četri gadi —, pā rcēlā mies
abas kopā uz Mestenieku misijones svētkiem: svētdienas rītā agri turp un vakarā atkal
atpakaļ. Tad vēl atņ ēma laiviniekam dalbu un dzina viena pati laivu pā ri, jokodamā s, ka nu
nemaksā šot pā rcelšanas naudas. Toreiz man netikā s vēl pavisam iet, bet tur nelīdzēja
nekas! Sestdienas vakarā , pie manis atskrējusi, saka: «Krustmā t, rītu Mesteniekos misijones
svētki, iesim!» — «Lai nu, meit, paliek,» es saku. «Kas tik karstā laikā spēj tā du ceļu
nostaigā t?» Diezgan esot nu pū tusies, varot atkal drusku pastaigā ties. Agrā k lieloties
izstaigā jusi visus poļus, leišus, bet nu nevarēšot noiet vairs pat ne līdz Mesteniekiem. Rītā
agri lai tiekot Irbēnos, iedamas atkal labi izrunā šoties. Nu, kad tik cieši pavēl, tad jā iet ir —
nekā nevar darīt.»
Annužai tā stā stot, bij šis bēdīgais, ar žēlumu un līdzcietību uzlū kojamais bērinieku pulciņ š
nonā cis it kā nemanot jau kapsētas tuvumā un atjēdzā s īsti tik tad, kad atskanēja no
turienes rupjš un biedinošs ļaužu drū zmas troksnis un kad pati drū zma, Prā tnieka un
Oļinietes kū dīta, gā zā s ar joni viņ iem pretī, aizliegdama kapsētai tuvā k braukt un
pavēlēdama palikt turpat birzes malā , pie kuras bij tie bēdu ļaudis patlaban nonā kuši. Visa
tā aizliegšana un pavēlēšana bij īsti tā da, ar kā du izraida brīžam svešu zaglīgu suni iz sava
nama. Tie no valsts sū tītie Lienas paglabā tā ji, vientiesīgi ļautiņ i, kuri bij jau tā diezgan
nedroši un gandrīz pat bailīgi šaī gaitā , it kā apzinā damies par līdzvainīgiem un
apvainotiem, nedomā ja nebū t uz cauri spiešanos, bet darīja tū liņ , kā pavēlēts: piegrieza
abus zirgus birzes malā un apturēja. Viņ i arī varbū t noprata, ka satracinā tai drū zmai cauri
lauzties bū tu velti un nepieklā jīgi, un kā dēļ gan tas vajadzīgs? Viņ i nebij vis nā kuši šaī gaitā ,
kā ikkatrs redzēja, nekā da sava labuma dēļ, bet uz valdības pavēli, tā dēļ arī šaī brīdī derēja
labā k apstā ties un gaidīt, līdz nā k mā cītā js vai cits kā ds, kam ir atkal spēks pā r ļaužu
drū zmu un kas bij šos darbiniekus šaī darbā sū tījis, jo to viņ i domā ja un arī varēja domā t,
ka sū tītā ji gan bū s zinā juši, uz kurieni sū ta.
Annužai, to redzot un dzirdot, apskrējā s sirds laikam gan vairā k kā nekad visā šaī bēdu
laikā . Viņ a palika turpat uz ceļa vidus stā vot, raudot un vaimanā jot, kad darbinieki bij
piegriezuši zirgus jau birzes malā . Ļ aužu pulks jutā s caur to labi apmierinā ts, ka tā cīniņ a
iesā kums, uz kuru tik ilgi un vareni taisījā s, bij izdevies tik brangi, ka pretinieki jau no
trokšņ a vien sabaidījā s un pieļā vā s, tā dēļ sā ka no savas trakošanas un kliegšanas norimt un
taī vietā par uzvarēšanu priecā ties. Turpretī bij laba tiesa ļaužu, kuri pie Prā tnieka un
Oļinietes ne tikvien nebiedrojā s, bet kuriem par viņ u darbiem un vā rdiem spiedā s asaras
acīs un kuri cieta savā s sirdīs tiem nelaimīgiem viņ u bēdas līdz; tik vien šie ļautiņ i piederēja
pie tiem, kuri šā dā s vietā s nedz runā , nedz drīkst runā t.
«Ak, cilvēki, cilvēki!» Annuža tiem saniknotiem uzsauca aizgrā btā raudu balsī. «Apdomā jiet
jel maz vien, ka neesat vis jū s tie īstie un pēdējie soģ i, kuri var žēlot un pazudinā t, bet ka
jaunā dienā tiesā s jū s un mū s visus tas soģ is, kurš nā ks debesu padebešos un kura acis
spīdēs kā uguns liesmas. Vēl nemaz nezinā t, kā du tiesu viņ š spriedīs par jums pašiem, kā du
par citiem. Tā dēļ ka kā ds cilvēks ir ņ ēmis nelaimīgu galu, tā dēļ nav vis dieva priekšā citu
vainas izlīdzinā tas un citu grēki piedoti. Vai jū s domā jat bū t tā dēļ dieva priekšā taisni, kad
rā dīsat šo par tā du noziedznieci, kurai nevar atļaut pat ne pēdējā s dusas iesvētītā dieva
zemītē? Jū s gribat laikam dievu mā cīt un viņ am izskaidrot, kas ir grēcinieks? Jū s gribat
sacīt, ka, ja šo liek kapsētā , kur tad liks jū s? Un līdz ar to, ja šo laiž debesīs, kur tad laidīs
jū s? Un, ja jū s grib likt pazušanā , kur tad liks šo? Bet nedomā jat, ka dievs ir mazais bērns!
Dievs nav vis apmā nījams! Dievs neļaus sevis no cilvēku paštaisnības niecinā t. Tik vien lai
nepielīdzina viņ š jums viņ ā saulē tā , ko jū s noziedzaties pie šā s nelaimīgā s! Lai neatraida
viņ š jū su tā dēļ no debesu vā rtiem, ka jū s atraidījuši šo bēdu ceļinieci no kapsētas vā rtiem!
Diezgan atbildēšanas bū s jums arī bez šā m grū tā m sū dzībā m, kuras brēc tagad un brēks
vienumēr uz debesīm.»
Š ie vā rdi, kuri nā ca iz pilnas aizskartas sirds, nepalika gan pat pie šā s varizejīgi saniknotā s
drū zmas bez sava spēka, jo vismazā k rupji un bezdievīgi vā rdi nebij vairs no viņ as
dzirdami. Pa brīdi atskanēja drū zmas vidū godīgi un pieklā jīgi kā da sievieša balss: «Kā dēļ
tev, Annuž, vajaga pā rsaukt še šo cilvēku, kuri nav pie tā pašslepkavības darba nemaz
vainīgi un negrib arī nekā da ļauna darīt, tik vien piepildīt viņ as pašas prā tu un pabeigt to,
ko viņ a pati ir labprā t pie sevis iesā kusi? Kas jau reiz no dieva, no kristīgiem cilvēkiem un
no visiem svētiem iestā dījumiem šķ īries, kā gan cilvēks drīkst to vairs vienot un celt
atpakaļ? Ja dievs pats to grib darīt viņ ā pasaulē, tad lai dara, — tur liegt neviens neies, jo
dzīvokļu viņ am diezgan ir priekš šā diem un tā diem. Bet še zemes virsū tā diem nepienā kas
vieta kapsētā , labi vēl ja kapsētas tuvumā , ā rpus sētas — to zina un to sacīs ikkurš dieva
bērns, kas sēj ar asarā m, lai var ar gavilēšanu pļaut[ 321 ].» Šie vā rdi skanēja gan ļoti rā mi
un pat gandrīz laipni, bet tomēr ar tā du paštaisnības ļaunumu un ar tā du apslēptu
atriebšanā s prieku, ka tas griezā s pat akmeņ iem cauri. Ikkatrs jau pazina tū liņ pie valodas
vien, ka tā runā tā ja bij Oļiniete. Annuža, dzirdēdama Oļinieti atsaucamies un turklā t vēl
tā dos vā rdos un tā dā vā rdu skaņ ā , sarā vā s un gandrīz nodrebēja. Viņ a bij tā pā rņ emta, ka
pirmā acumirklī spēja atteikt tik vien šo: «Irbēnu mā t, Irbēnu mā t, ka tev netiek vien savā
laikā šie nežēlīgie vā rdi jā nožēlo ar asarā m acīs.» Pēc tam viņ a, it kā negribēdama ar
Oļinieti tā ļā k runā t, griezā s tū liņ pret visu pulku un izsauca vēl šos vā rdus, bet drošā kā
balsī nekā līdz šim: «Un jū s, visi pā rdrošie tiesā tā ji, kuri iedrošinā jaties sēsties neiecelti
soda krēslā , pielū kojat, ka pasaules pastara galā neuzceļas no ā rpus sētas dažs, pret kura
sū dzībā m bū s jā dreb citiem, kas gulējuši varbū t pašā kapsētas vidū apakš spīdīgiem
rakstiem!»
Gandrīz reizē ar Annužas pēdējo vā rdu noskanēja arī baznīcas zvana pēdējais sitiens it kā
spēcīgs un sirdi satriecošs «ā men» no pašā m debesu augstībā m. Drū zma sā ka izklīst un
griezties uz bēru kambari atpakaļ — pa daļai apkaunota, pa daļai tā dēļ, ka še, vismazā k šim
brīžam, nebij vairs nekas darā ms, gan arī no nejaukā laika raidīta. Annuža piegriezā s birzes
malā pie Lienas šķ irsta, no kura bij vējš segu atsviedis un sita lietu ar rudens krusu taisni
virsū . Viņ a, glā bdama ar vienu roku bērniņ u no negaisa, apsedza ar otru šķ irstu no jauna un
aizbā zīja. Annuža bērna dēļ ietu gan bēru kambarī, bet negribēja pamest Lienas vienas
pašas uz ratiem, jo darbinieki stā vēja pīpēdami dziļā k birzē apakš kā da koka un Tenis
aizgā ja jau tū liņ pēc piebraukšanas uz kapsētu ar liela izdarītā ja veiklumu un uzdevumu
pilnu seju. Tur viņ š nogā ja pie Lienas kapa un mēģ inā ja skatīties, vai nav piebrucis. Tad
vadīja no kalna tekošo ū deni ar kā du kociņ u no kapa nost, lai netek iekšā . Arī viņ am tur
netrū ka zobotā ju, aizskā rēju un nicinā tā ju, bet tie ikkatrs dabū ja tā das atbildes, ka
vajadzēja ciest klusu, vai grib vai ne. Tā izdevā s arī pašam Prā tniekam, kurš sacīja: «Teni,
tev ir vējš pīpes galviņ u iegriezis šķ ībi.»
«Jā , to viņ š iegriež allaž, kā smejies, skauģ us ko spītēt un pā rgudriem ko sadedzinā t mēles,»
Tenis, garā m iedams un uz viņ u nemaz nepaskatīdamies, atbildēja.
Annuža stā vēja, noliekusi galvu uz Lienas šķ irsta, un zīdīja bērniņ u ar knupi, kuru pie sevis
sildījusi. Še deva Anniņ ai mā tes mū ža mā ja vēl jel pavēju, bet arī to pašu jau pēdējo reizi!
Annužai sā ka līt atkal asaras, bet šoreiz, tā sakot, vairā k Anniņ as dēļ un viņ as vietā . Pa brīdi
Annuža, acis lakata stū rī slaucīdama, sā ka runā t pie sevis: «Ak, tu manu mīļo Lieniņ u! Es arī
varbū t esmu pie tavas agrā s nā ves vainīga! Ja es bū tu tev stā stījusi pie laika, kas tavi vecā ki,
tad tu varbū t vēl še negulētu, bet tas man nebij spējams. Tu aizgā ji, nezinā dama, no kā da
dzimuma esi, kaut gan dažu reizi taujā ji; bet es vilcinā ju vien un liku laiku uz priekšu. Ak,
neapsū dzi, mīļo meitiņ , manis par to dieva priekšā ! Smagas nastas spiež manu sirdi un
aizspiež arī manu muti — man jā cieš klusu.» Annuža pacēla acis, gribēdama varbū t bērniņ u
labā ki apkopt, un ieraudzīja Teni stā vam kā du gabaliņ u uz kapsētas pusi. «Kaut jel nu
brauktu mā cītā js!» viņ a iesaucā s un griezā s uz otru pusi, no kurienes mā cītā ja gaidīja, bet
ieraudzīja, ka viņ š bij jau piebraucis, licis apturēt pret tiem otriem bēru ratiem, kuri stā vēja
drusku tā ļā k no kapsētas. Darbinieki, redzēdami mā cītā ju braucam, bij izgā juši tam ar savu
žēlošanos pretī, un tagad mā cītā js ar viņ iem sarunā jā s.
Drīz pēc tam mā cītā ja kučiers laida zirgus lēnos soļos tā ļā k uz priekšu, darbinieki steidzā s
pie šķ irsta ratiem, grieza tos atpakaļ uz ceļu un brauca mā cītā ja ratiem cieti līdz un pie bēru
kambara durvīm klā t. Taī pašā brīdī piebrauca arī skolas kungs. Visi ļaudis, kas stā vēja
priekš durvīm, redzēdami, ka pats mā cītā js pavadīja to nicinā to aizgā jušo, kuru bij nesen ar
īgnumu no kapsētas atraidījuši, sasteidzā s iekšā , vainīgie aiz sava bezdievīgā darba apziņ as
un nevainīgie aiz kauna, negribēdami mā cītā jam šā dā pulkā rā dīties. Mā cītā js izkā pa no
ratiem un gaidīja, līdz darbinieki atraisa šķ irstu un saņ em uz ienešanu bēru kambarī. Viņ š
bij vīrs pilnīgā augumā , jau baltu galvu un ļoti cienīgā izskatā . Viņ a tumšā s acīs laistījā s tā da
caurdurīga spēka pilnība, ka tā s varēja piespiest patiesi ikkatru, kuram vien bij kā ds
neskaidrums uz sirds, no viņ ā m slēpties, īsti tad, kad viņ š skatīdamies kreiso aci drusku
pievēra. Bēru kambarī bij pa tam arvienu stiprs nemiers. Rū kšana un spaidīšanā s nemaz
nemitējā s, jo vainīgie, vēl čukstošā balsī sirdīdamies, līda kā mazi, bailīgi kukainīši cits aiz
cita, varbū t domā dami, ka darbinieki ir piesaukuši viņ us mā cītā jam pie vā rdiem. Varēja
dzirdēt arī, kā cits citu sū tīja mā cītā jam priekšā , bet iet neviens negā ja.
Kad darbinieki bij šķ irstu no ratiem nocēluši un uz nešanu saņ ēmuši, tad mā cītā js gā ja bēru
kambarī iekšā , sanā kušos sveicinā dams un taisīdams nesējiem ceļu. Uz vienā m bēru
nestavā m stā vēja tik viens šķ irsts, tā pēc mā cītā js lū dza pabīdīt to drusku sā ņ us, lai tiekot
tam, kuru vēl nesot, arī vieta, bet pavadītā ji nocēla to pavisam nost, tā pat arī citi tos divus
no otrā m nestavā m, kuras tad atvilka no pirmā m cik spējams nost un salika tur šķ ērsā m
visus trīs šķ irstus virsū , atstā dami pirmā s nestavas Lienas šķ irstam vienam pašam. Līdz ar
to gā zā s arī visi ļaudis uz otru pusi, cik vien spējams, atstā dami šo gandrīz pustukšu. To
visu mā cītā js ļā va darīt un nerā dīja nekā das nepatikšanas, bet lū kojā s uz tiem darbiem
gandrīz ar nožēlošanu. Pēdīgi, kad bij visi cik necik norimuši, tad, savas baltā s krū šu
apkakles siedams, izsacīja šo dziesmu, un viņ a vā rdi skanēja tā , it kā kad viņ š aicinā tu
cilvēkus pie pastaras tiesas[ 322 ]:
Lai spīd tas eljes sveces,
Tu, dieva draudzība! — utt.
Š e bēru kambarī noturējis paīsus dieva vā rdus par visiem kopā , mā cītā js runā ja īstos
apglabā šanas vā rdus pie kapiem. Apstā vēšanas kā rtā bij Lienas kaps no iesā kuma otrais.
Pie pirmā stā vēja daudz ļaužu un tā pat arī pie tiem pēdējiem, bet pie šā otrā tik tie paši seši
zinā mie pavadītā ji, mā cītā js un skolas kungs. Atradā s gan ļaužu pulkā arī Lienas mīļā kā s
draudzenes, kuras turēja savā laikā to par godu, kad ievērojamā s vietā s varēja bū t viņ ai
tuvu, — tagad tā s nenā ca vairs ne tuvumā , bet stā vēja līdz ar citiem lielā atstatumā apkā rt.
Kad pie kapa taisīja vēl šķ irstu drusku vaļā , tad sabruka gan laba tiesa sieviešu klā t, pa
starpā m arī dažs vīrietis, bet drīz griezā s atkal visi atpakaļ, stā stīdami cits citam, ka
redzējuši tik vien Lienas kuplos matus vai arī to, ka Annuža bijusi apģ ērbusi viņ u savā s
mirstamā s drēbēs[ 323 ], kuras jau sen gā dā jusi un krā jusi. Bij turpat kapsētā arī daudz
jaunekļu, kuri godībā s un citur jaunu ļaužu laika kavēkļos centā s viens par otru bū t Lienai
līdzā s un turēja labprā t viņ as roku savā , bet arī no tiem še nerā dījā s vairs neviens. Vējš tik
nesa nobā lējušas birstošas lapas Lienas kapā .
Kad mā cītā js iesvētīdams meta smiltis uz šķ irsta, tad Oļiniete, no atstatuma skatīdamā s,
izsaucā s: «Met un met smiltis! Saka un saka tos pašus dieva vā rdus! Zvana un zvana ar to
pašu zvanu! Ko tu darīsi!»
Prā tnieks nejauki pasmējā s. «Nu, to es izdarīšu, ka tū liņ nā košā s dienā s ies mans puisis, lai
izdod dievgalda zīmi uz citu draudzi, jo kurš no tā rokā m lai vairs dievmaizi ņ em, kas
iesvētījis šā du mironi.»
Pie Lienas kapa mā cītā js runā ja par tiem vā rdiem: «Nenā ksim kā bēdinā tā ji, bet kā
bēdinā ti; nenā ksim kā tiesā tā ji, bet kā tiesā ti.»
Annuža nevarēja no Lienas kapa atšķ irties vēl arī tad, kad visi kapsētnieki bij jau aizgā juši
vai aizbraukuši, un tik vien Tenis vēl atlicies līdz ar viņ u. Tagad Annuža, no neviena ļauna
vā rda vairs netraucēta, no nevienā m paštaisnā m acīm vairs greizi neuzlū kota, varēja
kavēties svētīgā s jū tā s pie šā s dā rgā s vietiņ as. Viņ a nolīdzinā ja un noglaudīja ar roku vien
visu kapu gludu, it kā gribēdama ar to sagā dā t savai Lienai jo saldu dusēšanu, tā pat kā
daudzkā rt senā k, kad to guldīja un midzinā ja uz spirdzinošu nakts miegu. Pēdīgi, kad tomēr
reiz bij jā šķ iras, sacīja: «Lai nu dus pirmo nakti svešā , bet mīļā gultiņ ā , un lai paiet visas
naktis līdz priecīgam jaunam rītam kā viens acumirklis! Lū k, Anniņ , še nu paliek tava labā
diena!» To sacīdama, viņ a atdarīja Anniņ ai acis, kura, nomodā bū dama, skatījā s mierīgi un
bezjū smīgi uz auksto smilšu kopiņ u. «Bet kas nu tev dos šo dienu atminēt? Labā k arī gan ir,
ka neatmini. Šī vietiņ a un tā tur,» še Annuža rā dīja uz Ilzes kapu, «velk vilciņ mani šurp, bet
tevis dēļ vien es lū dzos no dieva, lai atstā j mani vēl kā dus bēdu gadus šaī svešniecībā .»
Tenis, kurš bij pa to laiku aplū kojis Ilzes kapu un arī dažu pazīstamu dusas vietas, gā ja
Annužai, kura vēl atskatīdamā s noslaucīja pēdējā s asaras, klusu līdz no kapsētas ā rā .
Agrais rudens vakars nā ca drīz virsū , un, krēslai metoties, kad lietus bij jau nostā jies un
auksts vējš dzenā ja tik tukšos, vieglos padebešus pa gaisu, iegā ja kapsētā , pie spieķ a
turēdamies un galvu nokā ris, kā ds labi vecīgs vīrs. Viņ š gā ja un piegā ja taisni pie Lienas
kapa. Tur, apstā jies un cepuri noņ ēmis, skaitīja, kā likā s, pie sevis kā dus lū gšanas vā rdus,
tad izvilka kabatas lakatiņ u un slaucīja acis, dziļi nopū zdamies. Vējš sitā s ap viņ a kailo
galvu un plivinā ja retos baltos matus, jo cepuri pienā cējs turēja vēl arvienu rokā s. Šis vīrs
bij vecais Oļiņ š, kurš tagad pa pusotra gada laiku izskatījā s vecā ks un nespēcīgā ks nekā
agrā k par veselu gadu desmitu. Kā du brīdi viņ š stā vēja vēl klusu, acis arvienu lakatiņ ā
slaucīdams, tad nometā s jaunajā s kapa smiltīs ceļos, atspieda savu kailo galvu uz krusta
pret abā m rokā m un sā ka runā t lēnā balsī šos vā rdus: «Tu, mīļais, nelaimīgais bērns, dusi
nu svētīgā mierā līdz jaunai dienai, un lai dievs saņ em tavu nevainīgi, bet grū ti savainoto
dvēseli žēlīgi savā s rokā s. Es nezinu un arī gan laikam nedabū šu zinā t, kas ir tavi vecā ki, bet
mīlējis tevi esmu ar tēva mīlestību, un tu man paklausījusi ar bērna padevību. Dievs lai tiesā
mani pēc savas taisnības, bet pie tā ļaunuma, kas ir izgā jis no mana nama pat līdz šejienei,
es neesmu nekad biedrojies, bet viņ u atturēt man nav bijis spēka. Mani pašu, nabagu, vajā
un spiež grū ti grēki: uz manas sirds guļ tuvā ka nams, kura gan neesmu iekā rojis, bet tomēr
pieņ ēmis. Es padodos dieva žēlastībai un ilgojos pēc miera — pēc tā miera, kas tevīm ir, tu
labais bērns!» Aiz asarā m viņ š nespēja tā ļā k runā t.

IV
Skaidra, klusa un brīnišķ a ziemas nakts: sniega pā rslas pa klajumiem un biezā sarma uz
koku zariem mēnesnīcā mirdz un spīguļo, laiks ne visai auksts, un daudz netrū kst, ka tikpat
gaišs kā dienu, bet savā da, neizprotamā ka un neizskaidrojamā ka ir šī gaisma nekā dienas
gaisma, viņ a atgā dina blā zmainos austruma teiku un pasaku laikus, jo viņ ā izskatā s pasaule
kā no varena burvja lā stiem pie visas dzīvības sista, acumirklī apturēta un par marmoru
pā rvērsta kalifa valstība[ 324 ]. Viss snauž, sapņ o un gaida kā dā liela pestīšanas vai
atsvabinā šanas brīža, lai varētu pamosties ar brīnošanos no šā milzu miega. Koki, galvas
noliekuši, stā v bēdīgi un stiepj zarus it kā aukstas ledainas rokas, lū gdamies glā bšanas,
lū gdamies dzīvības. Tie ir tā s nelaimīgā s valstības karavīri. Mā jas — vai tā s nav līdzīgas
mazā m marmora piramīdā m jeb kapenēm, kurā s dus burvīgā nā vē smaidošas, bet no
trū dēšanas neaizskartas valdinieku meitas, kas ir uzmodinā mas tik no kā da varena sveša
valdinieka dēla, kurš spēj burvības varu salauzt un satriekt? Kalni ir bīstamu zultā nu
kristā la pilis ar neskaitā mā m un nezinā mā m istabā m, kuras viena par otru bagā tā ka, viena
par otru greznā ka, kuras savā laikā bij pilnas visubrašā kā s austruma godības un varenības,
kurā s smaidīja visuskaistā kā s sievas, kurā s valdīja visubargā kie valdinieki un kuras
atdzīvosies kā dreiz atkal no jauna savā pirmajā spēkā un jaukumā . Mēma ir visa daba. Viņ a
grib runā t, bet nespēj izdot nevienas skaņ as. Tā stā v kā skaista varena valdiniece bagā ti ar
dimantiem apkaisīta un dā rgā sermuliņ u kažokā , uz galvas mēness kā valdīšanas kronis
sū ta savus sudraba starus caur visu valstību; bet auksta viņ a ir un nemīlīga!
Pēdīgi tomēr aiztriec šos nakts sapņ us un iztraucē viņ as klusumu ilkšu zvans. Pa brīdi ir
dzirdama arī kamanu kaukšana uz cieta zemes ceļa, un pēdīgi parā dā s kalniņ ā divu zirgu
aizjū gs, kurā sēd kungs un kučiers. Šis aizjū gs apstā jā s pie glīta, balta mū ra kroga kā das
lielas un prā vas muižas tuvumā . Ne visai tā ļu kalnā varēja redzēt gluži skaidri dieva namu,
kura logi mēnesnīcā spīguļoja. Tā ļā k un drusku iesā ņ us bij redzams arī otrs krogs uz cita
lielceļa. Kungs, no kamanā m izkā pis un visapkā rt apskatījies, gā ja krogā iekšā , kur, kā
protams, bij visi jau pie miera, tā dēļ vajadzēja pieklauvēt vairā k nekā vienu reizi un
pagaidīt labu brīdi, līdz krodzinieks uzcēlā s un ieveda viņ u viesu istabā s. Tur nonā cis,
svešais lū dza nest pudeli alus, dot kaut ko uzkošanai un likt uztaisīt gultu, ko krodzinieks
visu apsolīja un aizgā ja, kad bij iededzinā jis viesim sveci. Svešinieks, kad palika viens pats,
apskatījā s vispirms istabā apkā rt, aplū koja it īpaši durvis un atslēgu, pēc tam tik sā ka
pamaz noģ ērbties. Brīnums! Redzēts un pazīstams cilvēks — Raņ ķ a kungs? Jā , kā tad! Lielā s
drēbes bij laikam viņ am plecus labi novilkušas, tā dēļ sā ka staigā t pa istabu, drusku ar
vingrošanas palīdzību kaulus izlīdzinā dams.
Gaiss šaī istabā bij, vienkā rt, karsts, otrkā rt, laikam aiz iekšlogu trū kuma drusku mitrs un
smags. Raņ ķ im, kurš mēdza dzīvot mēreni siltā , skaidrā un vieglā gaisā , bij šā ds gaiss ļoti
nepanesams — un jo vairā k vēl tagad, kur viņ š nā ca patlaban no veselīga un dzīva lauka
gaisa, tā dēļ lika klā t galdu priekšistabā un tikā m šo izvēsinā t, ko arī varēja viegļi izdarīt, jo
viena rū ts bij atverama. Ar ēšanu un dzeršanu vis Raņ ķ is ļoti nesteidzā s, jo priekš gulēt
iešanas viņ š gribēja likt guļamā s istabas gaisam ar lauka gaisu labi pā rmainīties, tā dēļ tad
kavējā s, vairā k kaut ko domā dams nekā baudīdams, un ko domā t tagad viņ am netrū ka.
Tagad bij no tā laika, kur Raņ ķ is brauca pirmo reizi pēc Feldhauzena klaušinā t, pagā jis jau
vairā k nekā gads un atnā kusi otra ziema, bet tomēr vēl šā viņ a kunga mā jā trū ka. Valdība
spēja izmeklēt un izklaušinā t tik vien, ka Feldhauzens to un to vakaru steigšus zinā mā
magaziņ ā ieskrējis, aiz kā dā m slepenā m bailēm vai nemiera gandrīz drebēdams un
svīzdams, it kā no briesmīga sapņ a pamodies, kurā vajadzējis nest dzīvību pā r bezdibeni,
atdevis desmit tū kstošus rubļu, kurus taī pašā dienā aizņ ēmies, un nodevis ruļļus,
piekodinā dams tos droši vien nosū tīt. Pēc tam tū liņ atkal aizsteidzies tā pat, kā nā cis, un
neviens nezinot, kur palicis. Priekš kā diem mēnešiem, kad jau visas klaušinā šanas un
meklēšanas sā ka nostā ties, neatrazdamas tā ļā k nekā da ceļa, kad jau visas cerības par
Feldhauzena atrašanu vai atrašanos sā ka izgaist, atnā ca tīri negaidot Feldhauzena kundzei
no viņ a paša rakstīta vēstule, kurā tas ziņ oja, ka atrodoties tagad pie pilnīgas veselības un
esot atdabū jams jeb atsvabinā jams par divpadsmit tū kstošiem rubļu, kad tos iemaksā jot
līdz tam un tam laikam tur un tur pie tā un tā cilvēka. Turklā t viņ š arī pieminēja un lū dza,
lai nedarot šā s lietas valdībai zinā mas un lai nedomā jot uz nekā diem citiem līdzekļiem kā
vienīgi uz naudu, jo caur visu citu varot pieiet tik pie tā , ka dzīva viņ a neatdabū jot un
pierā dīt tomēr nevienam nekā nepierā dīšot.
Feldhauzena kundze, kura bij sā kusi pa šo gada laiku pat jau nosirmot, rakstīja ar to pašu
cilvēku tū liņ atpakaļ, izsacīdama savu neaprakstā mu prieku par šo ziņ u pēc tik ilgā m,
grū tā m bēdā m, un apsolījā s darīt visu — tā kā vēstulē sacīts, cik drīz vien iespēšot,
vajadzīgo naudu sadabū t, un ka par šo vienu pašu neuzsveramu ziņ u vien bū tu atdevusi jau
visu savu pasaules mantu un labumu, pelnīdama pēc dienišķ u uzturu ar sviedriem vaigā .
Viegli saprotams, ka Feldhauzena kundzei tik lielu naudas zummu — un vēl slēpjamai
vajadzībai — salasīt nebij nieks. Gan atradā s Feldhauzena naudas skapī dažā di lieli un mazi
vērtības papīri, ķ īlu zīmes, obligā cijas un parā du zīmes, bet tā s varēja izlietot tik vien viņ š
pats un pie garā ka laika, jo šī vajadzība ilgi necieta. Tomēr ar lieliem pū liņ iem un ar cītīgu
gā dā šanu bij vajadzīgais kapitā ls šā un tā salasīts: labu daļu aizdeva Raņ ķ is un viņ am
pašam atkal kā du tiesu Prā tnieks, abi šie cerēja viens caur otru uz labā m procentēm, un še
varēja arī droši cerēt. Citu naudu apsolīja Feldhauzena kundzes brā lis, kurš dzīvoja kaut
kur kā dā tā ļā apgabalā par muižu pā rvaldnieku, nonest zinā mā laikā uz noliktu vietu pretī.
Tā tad tik daudz nu bij zinā ms, ka Feldhauzens ir dzīvs un vesels, bet, kur viņ š atradā s, tas
palika apslēpts. Tā pat arī visas tā s ziņ as, ka viņ š pats nodevis ruļļus uz aizsū tīšanu, bijis ļoti
iztrū cinā jies un pēc tam atkal pazudis, palika neizprotamas un nesavienojamas cita ar citu.
Tomēr šai tumšai lietai vajadzēja nupat šinīs dienā s izskaidroties, jo Raņ ķ is bij patlaban
pavadījis Feldhauzena kundzi un brauca pats atpakaļ, jo mā jā bij darīšanas pie vērtības
likšanas izmērītā m valstīm un pie mazo ruļļu taisīšanas — ikkuram saimniekam par sevi.
Lielskungs, nevarēdams atstā t visa tā mērīšanas darba pusceļā , bij atdevis savā vā rdā šā
darba vadīšanu Raņ ķ im jeb, skaidrā k sakot, Raņ ķ is bij šo darīšanu no lielkunga kaucin
izkaucis priekš sevis, rā dīdams, cik liels jukums tur bū šot, kad visi līdzšinējie strā dnieki
izklīdīšot, un vai citiem bū šot pavisam iespējams to lielo darbu lā gā pabeigt? Viņ š bij
apskaitījis arī, cik vērtības pienā cis pēc jaunā s mērīšanas klā t, un pierā dīja skaidri, kā ds
ievērojams pametums nā kot lielamkungam jau par vienu pašu gadu pie nomas naudas, ja
zeme paliekot saimniekiem vēl uz vecas mērīšanas. Raņ ķ is, kurš nedarīja bez apskaitīšanas,
kā ds labums tur viņ am nā ks, bū s gan cīnījies arī šai lietā ar savu skaidru ziņ u. Kurš gan bū s
sapratis par viņ u vēl labā k, ka zemes vērtēšanai nevar bū t un arī nav nekā du cietu un stā vu
robežu? Raņ ķ is zinā ja labi, ka šai darbā un šai laikā sver viņ am viena diena vairā k nekā citā
reizē varbū t viss gads, un šī pēdējā , bet varbū t pati kuplā kā zveja nevarēja pastā vēt ilgā k kā
līdz Feldhauzena pā rnā kšanai — varbū t tik dažas dienas. Ar kā du sirdi gan viņ š bū s varējis
tagad mā ju pamest, kaut gan pa to laiku bij visus vērtēšanas darbus slēdzis? Viņ š labi
zinā ja, ka nā košā s dienā s vairs nespēs no tā vīna spaida visas tā s sulas izmīt, ko šinīs dienā s
nokavējis. Tomēr bij arī ievērojams aprēķ ins — tas viņ u spieda Feldhauzena kundzi
pavadīt, jo viņ š labi zinā ja, ka, ja atteiksies, tad nā ks šaī ceļā kā ds no viņ a darba biedriem,
kuriem viņ š nevarēja atļaut nevienam šā das gaitas, tā dēļ ka stā vēja ar visiem ienaidā jeb bij
no visiem nīdams: cik lēti tad nevarēja nā kt no tiem caur Feldhauzena kundzi pašam
vecajam par viņ u kā da neslava ausīs? Raņ ķ is bij gan jau raudzījis šo laika nokavēšanu
iepriekš ar to atlīdzinā t, ka vilcinā ja naudas aizdošanu Feldhauzena kundzei cik vien
spēdams un tā uzkavēja viņ u varbū t vairā k nekā nedēļu no braukšanas. Kaut gan
Feldhauzena kundzei pilsētā vēl nebij brā ļa pretī, tad tomēr Raņ ķ is tur neuzkavējā s
nenieka, bet griezā s tai pašā dienā atpakaļ un tagad ap pusnakti bij jau pā ri pusceļam. Jo
ilgā k viņ š pie galda šā s lietas pā rdomā ja, jo nemierīgā ks metā s tam prā ts, tā ka jau sā ka
domā t nemaz šonakt negulēt, bet, līdzko zirgi pabaroti, laist atkal projā m, tomēr pēc palika
vien pie tā paša, ko pirmā k nodomā jis, jo, drusku vien agrā k pacēlies, varēja nā kt arī tā pat
uz darīšanu laiku mā jā un bez miega iztikt nevarēja.
Raņ ķ is sēdēja, vēl kā du brīdi domā dams un alu pamaz dzerdams, bet tad piepeši drusku
iztrū kā s, jo viņ am šķ ita, it kā kad dzirdētu kā dus šā vienus, tomēr skaidri noteikt nevarēja,
jo šā dā laikā atgadā s arī citi trokšņ i, kas no tā ļuma šā vieniem līdzinā jā s kā ledus sprā gšana
ezeros un stipri lausku spērieni. Tomēr varēja bū t bijuši arī šā vieni, jo brīžam ceļa vīri
šauda tā pat, troksni taisīdami un laiku kavēdami. Raņ ķ is nebij gan nekā ds nakšu draugs,
bet kas gan bij šā dā skaidrā naktī ko bīties? Vai gan laupītā ji iedrošinā sies tagad kaut kur
ielauzties? Tik vien viņ am bij ne visai sen piesities tā ds smejams tramīgs prā ts, ka vajadzēja
no ikkatra šā viena, ko vien dzirdēja, sarauties, kaut gan pats nesa allaž revolveri līdz un
tagad pat aplū koja, vai atrodas kabatā , bet iedomā ja, ka bij atstā jis jau guļamā istabā uz
galda. Revolvera vietā viņ š izvilka savu kabatas grā matiņ u, kurā atradā s ne tikvien laba
tiesa naudas, bet arī visas parā du zīmes un vērtības papīri. Raņ ķ is bij ieradis arvienu
vakaros šo savu mantu apskatīt — un tā arī tagad. Kad grā matiņ u bij noglabā jis kabatā
atpakaļ, tad skatījā s pulkstenī, bet pašā tanī brīdī dzirdēja guļamā istabā logu grabam, par
ko viņ š gan satrū kā s, bet tū liņ arī iedomā ja, ka atveramā rū ts bijusi neatspiesta jeb savā
vaļā un tā dēļ laikam vējiņ š tagad viņ u mētā ja. Vēl kā du acumirkli paklausījies un vairs nekā
nedzirdēdams, ņ ēma sveci un gā ja mierīgi guļamā istabā iekšā . Tikko durvis atvēris, gribēja
sviesties tū liņ atpakaļ, bet nejaudā ja, jo sajuta acumirklī sevi kā ledū iesalušu. Tas, no kā
Raņ ķ is baidījā s varbū t visvairā k, stā vēja tagad viņ a priekšā istabas vidū un turklā t vēl pašā
briesmīgā kā izskatā : asiņ ains pie ģ īmja un drēbēm, sajauktiem matiem un sapinkā tu bā rdu,
kreklā , basā m kā jā m un tik palagu nelā gā sev apsities, stipri elsodams, stīvi izbaiļu pilnā m
acīm Raņ ķ ī skatīdamies, tas bij — Grabovskis! Kā du acumirkli viņ i tā stā vēja, viens otrā
skatīdamies, un nevarēja zinā t, katrs lielā kā s izbailēs, tad Raņ ķ is, it kā visus pēdējos spēkus
saņ emdams, iekliedzā s tik bailīgi un briesmīgi, ka gandrīz viss krogs notrīcēja, pēc tam sā ka
gā zīties un krita gar zemi. Krītot svece izdzisa, bet istaba mēnesnīcā palika vēl diezgan
gaiša, tā ka varēja visu skaidri saredzēt, tik vien izskats bij visam šausmīgā ks. Grabovskis
stā vēja vēl kā du acumirkli kā nesaprašanā , tad izskrēja kā zibins Raņ ķ im pā ri otrā istabā ,
aizbultēja tā s durvis, kuras savienoja šā s istabas durvis ar krodzinieka dzīvokli, devā s atkal
tikpat ā tri atpakaļ, norā va Raņ ķ im gamašas, uzvilka tā s savā s kā jā s, norā va pulkstenu,
izvilka kabatas grā matiņ u, noplēsa līdzatnestam palagam malu un satina ar to labo roku
kalnpus elkoņ a, kur tā , kā likā s, bij ievainota, uzrā va ā tri Raņ ķ a virssvā rkus, iegrū da kabatā
pulkstenu un grā matiņ u, uzlika Raņ ķ a cepuri galvā , paķ ēra vēl no galda viņ a revolveri,
izskrēja otrā istabā un no turienes pa otrā m durvīm ā rā , pie kā varēja nomanīt, ka šī ēka
nav viņ am nepazīstama. Viss tas bij noticis tik kā du divu minū šu laikā .
Raņ ķ a kliedziens bij ne tikvien visā mā jā dzirdēts, bet arī sarā vis visus mā jniekus no miega
kā jā s. Visi gan bij no kā da baiļu trokšņ a iztrū kušies, bet neviens nevarēja teikt, no kurienes
tas īsti nā cis un kā ds bijis. Visi skrēja cits caur citu, taisīja ugunis un sā ka izmeklēt mā ju no
viena gala līdz otram. Dažiem gan izlikā s, ka tas troksnis nā cis no viesu istabā m, bet
nevarēja iedrošinā ties turp iet un svešo, tagad varbū t guļošo kungu traucēt, jo varēja bū t,
ka no viņ iem pašiem vai arī no ceļiniekiem kā ds murgos kliedzis. Kad citur visur nekas
ļauns nebija atrodams, bet tas dzirdētais troksnis izklausījies visiem nelabs, tad mēģ inā ja
iet pie viesu istabas durvīm, bet atrada tā s aizbultētas. Var bū t, ka svešais kungs to bij
darījis savas drošības dēļ, bet guļamai istabai bij sava īpaša atslēga? Kā da veca mā te, kura
gulēja to durvju tuvumā , apliecinā ja, ka viņ as aizbultētas vēl pēc trokšņ a. Ko gan tas varēja
nozīmēt? Kroga puisis izgā ja ā rā un ienā cis ziņ oja, ka viesu istabas ā rējā s durvis stā vot vaļā ,
kaut gan vakar viņ š pats tā s no iekšas aizbultējis. Krodzinieks paķ ēra savu flinti, puisis
iededzinā ja vēja lukturi, un abi aizgā ja pa ā ru apkā rt, atrada tur visas durvis vaļā , svešo
kungu istabā pagalam, asinis uz grīdas, turpat arī asiņ ainu, pa daļai saplosītu palagu. Kas tā
gan par traku, neizprotamu lietu? Svešam kungam arī gan bij nā kušas asinis pa muti un
degunu, bet tā s bij tik vien taī vietā un cēlušā s laikam caur krišanu. Pa tam bij ieraudzītas
asinis arī uz loga un pie atvērtā s rū ts rā mjiem. Vai še nebū s līdis kā ds asiņ ains dzīvnieks
ā rā ? Bet kā dēļ nav gā jis pa durvīm, kuras atrastas vaļā ? Varbū t ir līdis kā ds ar asinīm
aptraipīts pa logu iekšā un pa durvīm izgā jis? Bet kur tā ds varēja celties, un ko viņ š še
meklējis?
Kamēr visi mā jas ļaudis tā lielā s izbailēs un pilnā nesaprašanā gudroja, nedomā dami vēl
nemaz raudzīt, kas īsti ir noticis ar svešo kungu un vai viņ š patiesi pagalam, tikā m
iesteidzā s arī viņ a kučiers, kurš izskatījā s ne mazā k izbijies. Tas iemērca mazgā jamā ū denī
dvieli, noslaucīja kungam asinis no ģ īmja un iecēla viņ u gultā . Te paskrēja gar logiem un
apstā jā s pie durvīm dažas kamanas, no kurā m kā di cilvēki izkā pa un iesteidzā s iekšā . Tie bij
žandarmi un citi policijas vīri. Viņ i jautā ja, kas te noticis un vai neesot manīts bēgam kā ds
puskails cilvēks. Visi atplēta acis, un krodzinieks izstā stīja ienā cējiem visu, kas še noticis.
Tie tū liņ pā rliecinā jā s, ka tas pats noziedznieks bū šot še bijis, kurš viņ iem otrā krogā gū stot
kails no gultas izmucis un īsti tā dēļ, ka, balts bū dams, arī drīz no acīm izzudis un nebij
izšķ irams no sniega. Viņ š, kaut gan iesā cis doties pa otru ceļu projā m, esot cirties laikam
caur muižu uz šejieni, kur tad ielauzies še, apģ ērba meklēdams, un bū šot nositis šo kungu,
kurš gadījies pretī. Pie asinīm varot redzēt, ka dažas lodes bijušas tomēr ne tikvien par viņ u
veiklā kas, bet gā jušas arī taisnu ceļu. Policijas kungs palika ar kā du otru vīru še, lai varētu
visu šo notikumu izmeklēt, bet citus rīkoja bez kavēšanā s dzīties bēglim pakaļ, jo ziemas
laikā viņ š nekur palikt nevarot. Policisti prasīja vispirms Raņ ķ a kučieram, kas viņ a kungs,
kurp un kā dā s darīšanā s braukdams. Pēc tam sā ka aplū kot viņ u pašu tuvā k un atrada, ka
pulkstenis bij norauts pa daļai ar varu, kabatas grā matiņ as, kura, kā kučiers liecinā ja, bijusi
lielā vērtībā , arī vairs neatrada. Kučiers, salasīdams visas sava kunga lietas un drēbju
gabalus, atrada, ka trū kst vēl šā un tā , ko ielauzējies paņ ēmis līdz un apģ ērbies, cik labā k
šā dā nelaimes brīdī var. Asinis ā rpus sliekšņ a vairs nebij atrodamas un arī tā ļā k uz lielceļa
ne, pie kā varēja saprast, ka noziedznieks bū s vainu aizsējis ar kā du gabalu no atstā tā
palaga, kuru atrada pa daļai saplosītu.
Raņ ķ is sā ka rā dīt pamaz dzīvības zīmes un pa kā du laiku izsauca pat šos vā rdus: «Galva
deg!» Kučiers saslapinā ja visu dvieli aukstā ū denī un satina to ap kunga galvu.
Bij pagā jis jau labs brīdis, bet izsū tītie policisti nenā ca vēl atpakaļ, tā dēļ palikušie, kā laiku
kavēdami, sā ka runā t ar krodzinieku par savu gū stījamo bēgli, par kuru krodzinieks vēlējā s
ko zinā t.
«Jā , tas ir skaists putniņ š, kurš mums izsprucis,» policijas kungs iesā ka, «žēl, ka sprosti
nebij īsti priekš viņ a sataisīti. Spalvas gan palika visas mū su nagos, un pats izmuka tīri kails,
tā ka pie cepšanas nevajadzētu vairs nemaz plucinā t. Kaut gan viņ š saucā s neīstā vā rdā jeb
dziedā ja neīstu dziesmu, tad tomēr viņ u atrada, ilgi jau slepen dzenā ja un sen šur un tur uz
viņ u glū nēja, līdz mēs pēdīgi aizlikā m viņ a nakts ligzdai cilpas, kurā s arī ieķ ērā s, bet, par
nelaimi, viņ as nebij diezgan stipras, jo saraustīja un aizlaidā s, kaut gan pērdamies ir atrā vis
sevīm kā du spā rnu vai kā ju, kā pie aizskriešanas nomanā ms. Var bū t, ka viņ š ir mā jojis arī
pie jums un gulējis, kas zin, taī pašā gultā , kurā guļ tagad šis no viņ a sadauzītais vīrs, bet jū s
neesat nemaz zinā juši, kam jū s nakts mā ju dodat un kas tas par vīru ir, kurš saucas citur
par Grabovsku, citur par Bedneri un še par Graubahu.»
Krodzinieks iztrū kā s. «Graubahs! Vai Graubahs ir tas, ko gū sta? Tavu brīnumu! Graubahs
dzīvoja brīžam še kā mā jā .»
«Viņ a īstais vā rds ir barons Edelberts, labi skolots bagā ta ā rzemes muižnieka dēls, viņ a
vienīgais mantinieks un tas pats lielais banku zaglis, laupītā js un viltnieks, kuru meklē jau
dažu gadu pa zemju zemēm un par kura notveršanu ir izsolītas lielas algas tikpat še, kā
ā rzemē.»
Krodzinieks iztrū kā s vēl vairā k un uzlū koja stā stītā ju platā m acīm, bet tas uzņ ēma drīz un
itin mierīgi savu valodu no jauna.
«Š is cilvēks ir dzīvojis, pirmkā rt, uz nebēdu un, otrkā rt, uz lielas galvas. Ar savu krietno
dū šu un ar tikpat krietnu izveiksmi ir viņ š līdz šai pašai dienai izsities visur cauri. Tēvs
viņ am nomira, bū damam vēl skolā s, no kurā m tad tū liņ izstā jā s un saņ ēma savā s rokā s visu
lielo tēva mantību, kustamu un nekustamu, jo tā s vien viņ š bij pēdējos gados vairs gaidījis,
bet skolā s palicis, tik tēva prā tu piepildīdams. Maz gados bij visa šī ievērojamā un no
tēviem ar lielu taupīšanu sakrā tā un paturētā mantība izšķ ērdēta un nospēlēta uz kā rtīm
līdz nabadzībai. Jaunais barons dzīvoja tā , it kā gribētu parā dīt, cik lieliski var bagā tību
putinā t, un parā dīja arī. Pēc tam viņ š, skaidri no trū kuma spiests, iestā jā s turpat ā rzemēs
kara klausībā , kur tika pēc kā da laika par ritmeisteri[ 325 ], jo viņ a izmanība nevarēja
palikt neievērota. Tomēr kara klausība tā dam, kurš ieradis dzīvot savvaļībā līdz apnikšanai,
nevarēja vis bū t īsti patīkama, tā pat arī tā alga, kā da tur nā ca, bij pēc viņ a agrā kā s dzīves tik
vien nabaga grasis. Tomēr dažus gadus viņ š kalpoja ar tā du uzmanību un lika savu
pienā kumu tā vērā , ka augstā kā virsniecība bij ne tikvien ar viņ u pilnīgi mierā , bet pacēla
arī vēl par kā du goda kā rtu augstā k un sā ka uzticēt dažas kroņ a izdarīšanas, kurā s barons
Edelberts izrā dījā s it īpaši vērīgs. Gan jau tū liņ pašā pirmā galā viņ š darīja dažus blēdības
un neuzticības darbus, bet spēja tik manīgi izsargā ties, ka neviens nevarēja iedomā t turēt
kaut kā dā lietā uz viņ u ļaunas domas. Vēlā k, kad viņ š kā dreiz ar labu naudas zummu
pazuda un kad līdz ar to taī pašā naktī atradā s arī kā ds no barona Edelberta augstā kiem
virsniekiem aplaupīts, tad varēja skaidri pā rliecinā ties, ka visa viņ a krietnā izturēšanā s ir
bijusi tik tas ceļš, pa kuru piekļū t atkal pie naudas, kas arī bij brangi izdevies. Ka viņ š jau
sen un nopietni uz šā du lomu taisījies, to liecina tie mū ķ ējamie ā ķ i un mā kslīgi strā dā tā s
atslēgas, pie kurā m savu darbu mā cījies un kuras atradā s viņ a dzīvoklī. Kaut gan uz
viscietā ko meklēts un gū stīts, tomēr neatrasts un nesagū stīts barons Edelberts izmuka no
savas valsts un devā s šurp, kur sā ka dzīvot apakš sveša vā rda un privā tļaužu drēbēs.
Kaut gan līdzatnestā s naudas viņ am nebij mazums, tomēr barons Edelberts spēja gā dā t, ka
ilgam laikam viņ am nepietika un tā dēļ vajadzēja sā kt domā t pie laika uz kā du jaunu lomu.
Pie visas izšķ ērdīgā s dabas viņ am palika allaž tā gudrība apģ ērbā iznesties arvienu bagā ti
un spodri, tā pat arī raudzīties uz priekšu pēc jauniem naudas avotiem, kamēr vecie nav vēl
pagalam izsmelti. Šo mā cību barons Edelberts bij ņ ēmies laikam visvairā k no savas pirmā s
bojā iešanas pie tēva mantības.
Ar viltīgi iztaisītā m pasēm un liecību rakstiem, kā arī ar savu daiļo izskatu, izveicību un
patīkamo iznešanos šis vīrs dabū ja labas vietas pie kā das lielas tirgošanā s ietaises, kur
iemantoja drīz uzticību un tika pēdīgi par darīšanu vedēju, kad vecais bij atlaists vai,
skaidrā k sakot, no barona Edelberta izskausts caur to, ka tas padarīja kā du neuzticības
darbu, kurš krita uz darīšanu vedēju, kaut gan barons Edelberts taisni viņ a neapsū dzēja,
bet darīja to zinā mu tik caur citiem un ar līkumu, it kā pats tur ne tuvumā neiedams un
nenieka nezinā dams.
Barons Edelberts, kā viegli domā jams, aplaupīja ļoti arī šo lielisko tirgošanā s ietaisi. Tas
notikums gan attaisnoja veltīgi apvainoto un atlaisto darīšanu vedēju, tā ka šā s ietaises
īpašnieks aicinā ja viņ u savā vietā atpakaļ, bet izlaupītā nauda bij un palika pagalam. Pēc
tam barons Edelberts krā pa un laupīja šur un tur gan ar viltu, gan ar varu, līdz pēdīgi
nedrīkstēja pilsētā s vairs uzturēties, jo dzirdēja no tā ļuma savas pēdas dzenam, tā dēļ
atstā ja pilsētas dzīvi, izģ ērbā s par pasaules staiguli, klīda apkā rt pa lauku draudzēm,
teikdamies gan par šā du, gan par tā du amatnieku, bet darbodamies īsti ar ēku un apgabalu
nozīmēšanu, jo skolas gados viņ š šaī mā kslā bij labi iestrā dā jies. Šo darbu barons Edelberts
strā dā ja vienīgi tik tā dēļ, lai bū tu iemesls uzturēties un palikt kā du laiku, kur grib un kur
nav nomanā mas vēl tuvumā nekā das briesmas, bet viņ a īstais nolū ks bij arī uz laukiem tas
pats, kas pilsētā : raudzīt tik kaut ko krietnu noraut — un norā va arī, it īpaši priekš pā ra
gadiem Čangalienas valstī, kura, kā zinā sat, pieder ar Slā tavu kopā vienam dzimtkungam.
Abas šā s valstis bij saņ ēmis uz izmērīšanu zemes mērnieks Feldhauzens, kuram ir barons
Edelberts, kā par brīnumu, izskatā ļoti līdzīgs. Šis nu...»
«Nost, nost, tu asiņ ainais ķ ēms!» Raņ ķ is, gultā mētā damies, iekliedzā s.
Stā stītā js uzcēlā s no krēsla un piegā ja pie gultas. «Ko viņ š, tas asiņ ainais, ir jums padarījis?»
«Glā bjat, glā bjat! Viņ š ir uzcēlies.»
Pēc šiem vā rdiem vā jais gulēja atkal mierīgi un nerunā ja nedz jautā ts, nedz nejautā ts vairs
ne vā rda, kaut gan policijas vīrs gribēja vēl ko iztaujā t.
Tā runā jot, bij pagā jis jau labs laiks, un patlaban atnā ca atkal atpakaļ kā di no izsū tītiem
bēgļa ķ ērā jiem, ziņ odami, ka uz to pusi, kurp tiem bijis jā brauc, viņ š neesot gā jis, jo tas ceļš
ejot tik pa klajumiem vien.
Policijas kungs izrakstīja un izsū tīja tū liņ ziņ as apriņ ķ a policijas vā rdā visā m apkā rtējā m
valšķ u valdībā m, kurā m tā s pašas ziņ as bij jā sū ta atkal tā ļā k, ka tas un tas sen meklētais
noziedznieks ir šai vidū , tā dēļ lai nā košā dienā no paša rīta sā k pā rmeklēt cītīgi visu šo
apgabalu, ēku pie ēkas, krū mu pie krū ma un, ja minēto bēgli kur notver, tad lai nosū ta stipri
apcietinā tu tū liņ pie apriņ ķ a policijas. Viņ š piezīmēja arī, kā dos vā rdos tas še saucies.
Otrā dienā pā rveda kučiers Raņ ķ i, kamanā s ieguldītu, mā jā . Ā rsts, viņ u pā rmeklēdams,
atrada un liecinā ja, ka smadzenes esot gan vainotas arī no kā da sitiena pa galvu, kurš
gadījies laikam, gā žoties gar zemi, bet vislielā kā vaina bū šot cēlusies no piepešā m un
briesmīgā m nobailēm, kurā m nā cis līdz karstuma drudzis ar muldēšanu.
Citi visi palīga mērnieki, kaut gan viņ i ar Raņ ķ i nekad īsti nesatika, tā pat tie, kuri ņ ēma paši
labprā t naudu, kā arī tie, kuri neņ ēma nekā cita kā tik savu norunā to algu: pirmiem riebā s
Raņ ķ is tā dēļ, ka tas stā vēja viņ iem ļoti ceļā un lika tecēt visam zeltam un sudrabam tik vien
savā s kabatā s, otriem tā dēļ, ka viņ š ar saviem neskaidriem darbiem cēla visiem
mērniekiem nelabu slavu, tad tomēr tagad, kur šis nepatīkamais un neuzticamais darba
biedris bij kļuvis nelaimīgs un gulēja grū tā vā jībā , rā dīja viņ am visi citi vienprā tīgi savu
līdzcietību, dzīvodami pie viņ a pa kā rtai vienā di viens klā t un ikkatrs divpadsmit stundu no
vietas. Darba vadīšanu Raņ ķ a vietā lielskungs nodeva kā dam citam palīga mērniekam, kurš
bij kluss un cienījams jauns cilvēks. Viņ š dzīvoja uz zīmēšanas vien, biedrojā s maz ar citiem,
gā ja vēl mazā k viesoties, bet lika laiku ļoti vērā , vai nu steigdams savu darbu, vai arī
lasīdams slavenus rakstus. Maz viņ š runā ja par zinā šanā m, bet, kad vajadzēja, tad zinā ja ļoti
daudz. Itin mīļš darbs bij viņ am arī kā rtīga un tā ļa domā šana, tā dēļ tad to vien pieņ ēma par
patiesību, pie kā varēja atrast domā m ceļu, bet savas pā rliecinā šanā s vai patiesības viņ š
nevienam neuzmā ca un cita pā rliecinā šanā s vai arī tā , ko cits turēja par patiesību,
nenicinā ja. Šim klusam un savā das dabas cilvēkam vajadzēja nu iestā ties Raņ ķ a pēdā s,
kurā s viņ a kā jas nekrita nepavisam iekšā . Raņ ķ a vā jniekiem, kuri bij paraduši nā kt pie viņ a
jau no paša iesā kuma ar visā m savā m mērīšanas vainā m un vā jībā m un kuri bij dabū juši
dzirdēt allaž jel to apsolījumu, ka viņ iem grib līdzēt, — tiem bij tagad lielas bēdas, jo viņ u
īstam ā rstam vajadzēja pašam ā rsta. Tie saimnieki, kuru zemei nebij vēl vērtība likta,
steidzā s cik spēdami gā dā t, lai nesaliek daudz; turpretī tie, kuri zinā ja esam savu zemi jau
novērtētu, ilgojā s ar nepacietību dabū t zinā t, kā da vērtība katra zemei uzlikta. Tā dēļ tad
viņ u vidutā jam Prā tniekam bij atkal maz vaļas no Slā tavas muižas iziet.
Patlaban sēdēja Prā tnieks savā zinā mā kroga istabā ar dažiem saimniekiem, kuri bēdā jā s,
ka pie šā mērnieka, kurš Raņ ķ a vietā , nenieka nepanā kšot, jo viņ š, kā esot dzirdēts,
neņ emot nekā pretī un tā dā s lietā s nemaz neielaižoties.
Prā tnieks pasmējā s. «Gan ņ ems, kad dos, un ielaidīsies, kad runā s.»
«Var bū t, ja viņ š tagad ir savā ds, bet pērn un aizpērn gan neņ ēmis nekā ,» kā ds saimnieks,
tabaku pīpē bā zdams, sacīja. «Vienīgais, ko viņ š šaī mērīšanas laikā saņ ēmis, esot pā ra
cimdu un pā ra zeķ u, ko čangaliešos kā da saimniece iedevusi savam mazam puisēnam, lai
pienesot mērnieka kungam. To pašu vis neņ ēmis par velti, bet iedevis bērnam rubli, lai
nonesot to mammai atpakaļ. Tā s zeķ es un cimdus esot solījies glabā t par piemiņ u no
Slā tavas un Čangalienas. Nebū tu gan nemaz ņ ēmis, ja liels cilvēks bū tu pienesis, bet žēl bijis
bērnu atraidīt.»
«Tā tik tā da izlikšanā s vien,» Prā tnieks atteica. «Un, kad visai niekus dod, kā cimdus un
zeķ es, ko lai gan tur ņ em tā dā zvaniķ a algā ? Kad dos derīgus un krietnus papīrus, gan tad
saņ ems. Tā da muļķ a es vēl pasaulē neesmu atradis, kurš raidītu naudu no sevis atpakaļ tik
vien neņ emšanas dēļ. Jā zin arī gan tas, ka no ikkatra un no kaut kā da neņ ems, bet vajaga
vien saprā tīga pienesēja — tad dod, cik gribi!»
«Nu, pamēģ inā t var — tur nelaime nekā da nav,» kā ds cits sacīja. «Var bū t, ka jums
izdosies.»
«Kā dēļ gan neizdosies?» Prā tnieks kā nicinā dams atteica. «Es neizdošanā s nemaz
nepazīstu. Man ir jā iet pie viņ a arī kā das citas savas lietas dēļ, tad turpat visu iztaisīsim.»
Š ie vīri, kā varēja noprast, bij savā starpā tuvi draugi un turēja cits uz citu lielu uzticību, jo
citā di gan Prā tnieks pulkā šā das valodas tik droši nerunā tu, ko arī nekad nedarīja; bet drīz
izrā dījā s, ka viņ š bij darījis to ar nodomu un ar īpašu nolū ku, kā pats, uz mērnieku dzīvokli
iedams, to skaidri pie sevis izrunā ja: «Ko viņ i grib izlaist valodas, ka neņ em! Kas par
neņ emšanu? Un, ja viņ š arī patiesi neņ ems, vai es naudu tā dēļ metīšu zemē? Jums, muļķ iem,
ir tas pa lielā kai daļai viena alga, vai ņ em vai neņ em, — zinā t, jū s tā pat taisnības nedabū sat,
vai ņ ēma vai neņ ēma, vai deva vai nedeva un cik! Tā pat arī, vai kā ds labums nā cis vai
nenā cis, jo jā tic jums ir, ko saka. Tomēr par velti jū s neesat devuši, bet nopērkat caur to
sevīm vismazā k laimīgu apziņ u, ka neguļat vis kā citi, bet esat izdomā juši un izdarījuši kā du
gudru darbu, kurš nevar palikt bez ievērojama labuma. Un ko gan jū s no vērtēšanas vai no
citiem mērīšanas darbiem zinā t? Kas jums to sacīs, kā tad bū tu, ja nedotu, un kas ir panā kts
caur došanu? Kas te par bēdu? Pēdējā s dienā s, kamēr vēl ezers vaļā , jā rauj arī pēdējie lomi.
Solīt solīšu — dot došu, bet, ja neņ ems, — lū gties neiešu un devējiem gan zinā šu nostā stīt,
kas tiem pie viņ u apmierinā šanas bū s vajadzīgs. Tik vien ir lielas bēdas par to naudu, kuru
aizdevu Raņ ķ im. Ja viņ š mirst, tad ir pagalam, un, ja vēl dzīvo, tad uz atdabū šanu maz
cerības, jo lielā ko daļu viņ a mantas ir Grabovskis izzadzis no kabatas. Par to naudu, kuru
aizdeva mērnieka cienīgai mā tei un kur sagū lā s arī mans labums, viņ š nevarēs uzrā dīt vairs
nekā das parā du zīmes, jo tā ir nozagta līdz, un man nav arī no viņ a nekā das īpašas
parā dīšanas, ka esmu naudu aizdevis. Kaut varētu tikt pie tā , lai noraksta man jel to savu
algu, kura viņ am stā v neizņ emta vēl pie lielkunga. Tur gan, zinā ms, man netiek nebū t
diezgan, bet tad bū tu jel kā da daļa no aizdotā kapitā la drošībā .» Tā domā dams un
runā dams, Prā tnieks gā ja iekšā pie pieminētā palīga mērnieka, kuram bij nodota darba
vadīšana Raņ ķ a vietā . Viņ š bij vēl vairā k jaunekļa nekā vīra gados: tievs, garš, drusku bā lu
seju, mazu bā rdu un valkā ja stipri slīpētu brilli. Kaut gan latviešu valodā vēl diezgan
neveikls, tomēr centā s labprā t ar viņ u runā t, bij pret ikkatru pienā cēju ļoti laipns un tā pat
arī tagad pret Prā tnieku, kuru lū dza tū liņ piesēsties un sniedza papirosus. Kad Prā tnieks
vaicā ja, kā jaunam kungam klā joties, tad viņ š pateikdamies sā ka stā stīt, ka mērīšanas
darbam Slā tavā nerā doties nemaz labs gals, jo, kamēr gaidot principā la mā jā , tikā m esot
Raņ ķ a kungs caur briesmīgā m izbailēm un laikam arī caur laupītā ja sitieniem iekritis grū tā
vā jībā , no kuras nezin vai varēšot celties.
«Jā , jaunskungs, tas ir bēdīgs notikums gan un man arī gandrīz līdz,» Prā tnieks atteica. «Par
to es gribēju ar jums parunā ties, varbū t jū s varētu man drusku līdzēt.»
«Kas jums ir par kaiti?» mērnieks rū pīgi jautā ja.
Prā tnieks sā ka stā stīt: «Raņ ķ a kungs aizņ ēma no manis naudu, bet tagad, kā dzird, esot
viņ am gandrīz visi vērtspapīri līdz ar naudu, kas klā t bijusi, nolaupīti, tā ka man par savu
kapitā lu ir bail pavisam no zušanas. To gan es zinu, ka viņ š aizdeva labu zummu
Feldhauzena cienīgai mā tei, bet viņ as izrakstītā parā da zīme bū s arī nozagta. Pie lielkunga
gan ir viņ am vēl kā da daļa darba algas, bet ne tik daudz, cik man vajaga. Varbū t jū s,
jaunskungs, varat man šaī lietā palīdzēt, pierunā dami Raņ ķ a kungu, lai kā dā brīdī, kad ir pie
skaidras apziņ as, izraksta un novēl man parā da atlīdzinā šanai to naudu, kas ir viņ am pie
lielkunga iekšā , un to citu, kas vēl tad varbū t trū kst, — viņ š pats gan zinā s, cik, — lai
izraksta no tā das vietas, kur viņ am ir kapitā ls droši dabū jams.»
«Tā dai zīmei, kas rakstīta tagad tik grū tā vā jībā , nebū s nekā da spēka,» mērnieks domīgi
atbildēja.
«Mēneša dienu, jaunskungs, var rakstīt kā das nedēļas atpakaļ,» Prā tnieks pusbalsī sacīja.
Mērnieks papurinā ja ar nepatikšanu galvu. «Tas bū tu, vienkā rt, jau neskaidrs darbs,
otrkā rt, viņ š nav nemaz izdarā ms, jo Raņ ķ a kungs nespēj tagad pavisam rakstīt, turklā t
ā rsts ir noliedzis viņ am ar nekā dā m darīšanā m un valodā m neuzmā kties.»
«Kad jū s, jaunskungs, gribēsat, tad izdarīsat gan,» Prā tnieks, pa pusei lū gdamies, runā ja.
«Pietiks arī, ka to zīmi izraksta kā ds cits un viņ š pavelk tik savu vā rdu.»
«Man jums jā atbild īsi un taisni,» mērnieks pa kā du brītiņ u sacīja, «ka šaī lietā jū s nevarat
no manis nekā das palīdzības sagaidīt. Tā ir tiesas darīšana, tā dēļ griežaties pie viņ as un
staigā jat pa tā du ceļu, kuru likums atļauj un aizstā v.»
«Lai nu bū tu kā bū dams,» Prā tnieks sacīja, «man ir jā parunā jas ar jums vēl par kā du citu
lietu arī: daži saimnieki (še viņ š nosauca to vā rdus) sū ta še jums kā du mazu sveicinā jumu
un lū dz, lai jū s teiktu, vai viņ u ciematiem ir jau vērtība likta un cik. Bet, ja vēl nebū tu likta,
tad lai jū s, jaunskungs, pie vērtēšanas iedomā jot, ka viņ u ciemati ir diezgan saspiesti, ka
tiem neauglīga zeme, purvu pļavas un maz meža un ka tā dēļ vērtēšanā tie skaitā mi pie
pašiem zemā kiem ciematiem. Tā pat tad lai uz šo tuvā ko iepazīšanos iet no manas puses
kā da zīmīte, un es tomēr ceru, ka jū s priekš manas lietas arī darīsat ko spēdami.» Prā tnieks,
to runā dams, nolika uz galda mērniekam priekšā pirms trīs un pēc, sevi pieminēdams, vēl
divus desmitrubļu papīrus.
Mērnieks skatījā s šaī Prā tnieka darbā pa daļai ar nepatikšanu, pa daļai ar nožēlošanu.
«Lielskungs ir noliedzis ciematu vērtību iepriekš un bez viņ a izsludinā t vai izpaust, bet, ja
jū s atnesat no viņ a atļaušanas zīmi, tad izteikšu tā pat bez maksas. Vērtība zemei jā liek un
arī ir likta pēc taisnības un pēc likuma, tā pēc šai lietā arī nauda nekā nelīdz un nav
vajadzīga, jo tā bū tu no manas puses tik vien jū su piekrā pšana. Taī lietā , ko jū s runā jā t par
jū su aizdotu naudu Raņ ķ a kungam, jau es atbildēju, ka nevaru un nespēju jums līdzēt, bet,
ja varētu un spētu, tad to darītu bez maksas, tā pat kā visas mazā kā s lietas, kas nav pret
taisnību un likumu. Tā tad nu jū s, draugs, sapratīsat, ka jū su nauda nav še nebū t vietā , tā dēļ
lū dzu ņ emt viņ u atpakaļ, paturat savu pie sevis un atdodat citiem, ko citi devuši.»
«Viena alga, jaunskungs! Neviens neies jums prasīt, cik un ko esat iespējuši darīt! Bet, ja
spējat, tad darā t. Kā dēļ jū s šā dā ziņ ā sniegtas labprā tības nevarat pieņ emt?»
«Tā dēļ, ka cilvēkam klā jas ņ emt tik patiesi nopelnītu naudu.»
«Cilvēkam der padomā t arī uz tā diem laikiem, kur nevar vis ikkatru brīdi pelnīt.»
«Uz tiem laikiem es domā ju caur to, ka raugu atlicinā t uz priekšu, ko tagad nopelnu vairā k
par vajadzību. Ja man tad tomēr kā dreiz trū kst, tad es lū dzu un, ja neviens nedod, tad
izšauju sevīm lodi caur galvu.» Šie vā rdi nebij vis nekā da neapdomā ta jaunības lielība, bet
mierīgā , pilnīgā un veselīgā prā tā izsacīta apdrošinā šanā s.
«Tad jums, jaunskungs, vajaga bū t cilvēkam bez ticības,» Prā tnieks sacīja paštaisnā balsī.
«Labā k esat cilvēks bez ticības nekā necilvēks ar ticību un labā k arī necilvēks bez ticības
nekā ar ticību.»[ 326 ]
Prā tnieks vai nu šo vā rdu nesaprata, vai arī nespēja uz tiem nekā atbildēt, bet ņ ēma, it kā
laiku kavēdams un netīšu, savu uzlikto naudu atpakaļ. Mērnieks pa brītiņ u paskatījā s
pulkstenī un sacīja: «Patlaban ir divpadsmit, un man jā iet līdz pusnaktij pie Raņ ķ a kunga,
tā dēļ neņ emat ļaunā , ka man tū liņ no jums jā atvadā s.»
Raņ ķ is gulēja niknā karsonī, muldēdams gandrīz bez mitēšanā s, un klā tdzīvotā ji bij sā kuši
noprast, ka viņ a muldēšana zīmējas ne tikvien uz šā s reizes gadījumu, bet jo vairā k uz kā du
citu briesmīgu noslēpumu. Šai pašā rītā viņ š, savas rokas mētā dams un lauzīdams, bij
ieraudzījis uz krekla piedurknes mazu traipekli no asinīm, kurš bij cēlies vai nu no viņ a
paša asinīm, kas tecējušas iz mutes un deguna, vai arī no viņ a ievainotā aplaupītā ja asinīm.
Visupirms Raņ ķ is no tā traipekļa izbijā s, tad gribēja viņ u nopurinā t un noslaucīt, sacīdams:
«Nost, nost, tu ļaunā Kaina zīme[ 327 ]! Vai gribi mani nodot?» Kad šī zīme, kā protams,
nenogā ja, tad lika to roku apakš apsega un runā ja, smagi elšā dams: «Labi, labi! Neredzēja
neviens, nezin neviens. Feldhauzen, ņ em savu flinti, dod šurp naudu un ciet klusu! Projā m,
projā m, tu asiņ ainais savā šķ irstā ! Vai man bū s atkal aptraipīt ar tavā m asinīm savas rokas
un drēbes? Tā , tā ! Tas ir tiesa, tu nevari vis vairs uzcelties — tu esi pagalam... tas bij tik tavs
gars, kas mani izbiedēja.» Še vā jnieks uz kā du brīdi apklusa, aizlaida acis, un, kad viņ š
atdarīja atkal no jauna, tad tais nebij vairs tā bezprā tības un murgu spīduma, bet viņ as
izrā dīja tik vien lielu vā jumu un miesas spēku gurdumu. Arī karstais sā rtums no vaigiem bij
nozudis, auksts bā lums viņ us pā rņ ēmis, un sviedru lā ses izspiedušā s uz pieres. Vā jnieks
sā ka smagi un dziļi elšā t, it kā kad bū tu nometis kā du smagu nastu no krū tīm: «Vai, tavu
briesmīgu sapni! Neganti murgi mā cā s man virsū ! Karst — ļoti karst! Drusku ū deni — mute
izkaltusi.»
Š ī skaidrā apziņ a nepastā vēja tomēr vis ļoti ilgi, un, kad pieminētais Raņ ķ a vietnieks iegā ja
pie viņ a uz savā m noliktā m stundā m, tad tas lauzījā s atkal vēl briesmīgā kos murgos,
knaibīdams un plēsdams to pieminēto asiņ u traipekli ar varu no piedurknes laukā :
«Nolā dētais! Vai vēl tu rā di savus nejaukos zobus!? Vai tu vēl gribi mani izbiedēt? Pie joda
ar visu goda maltīti! Nekas, nekas, nezin neviens... tas nav vis no Grabovska asinīm.»
Raņ ķ a biedrs un vietnieks, kurš, klā t dzīvodams, dzirdēja šo viņ a murgošanu un redzēja
viņ a darbošanos, sā ka atminēties, ka pērnā vasarā saimnieku goda maltītes vakarā bijis
Raņ ķ im jauns asiņ u traipeklis gandrīz tai pašā vietā , kur šis, bet tik drusku zemā k, nevis uz
piedurknes, bet uz aproces. Viņ am nā ca prā tā arī Raņ ķ a tā s reizes svešā dais izskats, kad
kā ds biedrs, nedomā dams nekā ļauna, tam to traipekli parā dīja. Kamēr šis vēl tā domā ja un
klausījā s, tikā m vā jnieks izrā va asiņ u traipekli ar zobiem un līdz ar gabalu no krekla
piedurknes. «Briesmīgais, ko tu vajā mani ar savā m asinīm! Cits ir tevi nošā vis un ielicis
vecā tukšā šķ irstā ! Feldhauzen, vai nav tiesa? Nauda, kur mana nauda? Kas viņ u paņ ēmis?
Man pašam tā s vajaga! Asinis, asinis, viņ š ir dzīvs ar visā m asinīm! Vai tu mani gribi dzīt uz
Sibīriju? Vai es tevi ģ ērbu šinīs miroņ u drēbēs? Kas tevi ir ģ ērbis, tas tevi ir nogalinā jis...» Š e
viņ š krita ar zobiem savā rokā un tai vietā , kur bij izrā vis piedurknei gabalu ar to asiņ u
traipekli. Apkopējs, negribēdams ļaut darīt pašam sev kaiti, sā ka to roku atturēt, bet vā jais
izrā va viņ u ar varenu spēku, sā ka mētā ties pa gultu un kliegt: «Ņ em jau mani cieti — liek
jau saitēs! Glā bjat, glā bjat! Es neesmu vainīgs! Labi, labi, izbēgu! Nepanā ks vairs! Projā m,
projā m!» Patlaban ienā ca pie vā jnieka mā cītā js, kuru apkopējs saņ ēma ar pienā kamu
cienību, un pats izgā ja priekšistabā , atstā dams viņ u pie vā jnieka vienu pašu un padevīgi
pieminēdams, ka, ja rodoties kā da vajadzība pie apkopšanas, tad lai mā cītā js atverot tik
vien durvis.
Vā jnieks murgoja vien tā ļā k bez mitēšanā s: «Pag, klus! Vai tur nebrauc kas? Tā ir ratu
rībēšana — jā , jā , rati rīb! Drīz, drīz kapu pagrabā iekšā un noglabā t vecā tukšā šķ irstā  —
lū k, tā , tā ! Durvis cieti!... Hm, hm, bū tu es šķ irstu aiznaglojis, tad tu vis augšā netiktu...
Cilvēki, cilvēki! Ko jū s vajā jat mani ar savā m acīm?... Vai es kā ds slepkava? Grabovska es
neesmu nemaz redzējis. Kā das slogas jū s man kraujat virsū ?... Vai gribat mani nobeigt?» Pie
šiem vā rdiem viņ š nospā rdīja apsegu pavisam nost. «Mā ja gā žas, mā ja gā žas! Turat cieti!
Lū k, kā griežas apkā rt! Lū k, lū k, kā ds briesmīgs ragains elles zvērs nā k man virsū !» Še
Raņ ķ is rā dīja uz tarakā nu, kurš rā pā s gar krā sni uz leju netā ļu no gultas. «Ko viņ š no manis
grib? Dzenat viņ u projā m! Vai, vai! — es neesmu vainīgs! Lai Feldhauzens atbild! Lū k, tas ir
viņ a ierocis! Briesmīgs šā viens! Cik biedinoši skan atbalsis no meža uz mežu! Viņ as izpauž
to nelabo ziņ u pa malu malā m! Ikkatrs koks sauks mani par asiņ u noziedznieku... Klus, klus!
Ko tu kunksti, savā s asinīs vā rtīdamies? Vakars ir rā ms, ļaudis sā ks dzirdēt...» Pēc šiem
murgiem vā jnieks iemiga un gulēja mierīgi. Ievērotā js varētu pasacīt, ka caur šo miegu viņ š
nā ks pie skaidras saprašanas. Varbū t mā cītā js arī to nomanīja, jo viņ š, atspiedis galvu uz
rokā m, sēdēja dziļā s un skumjā s domā s.
Tā pagā ja labs brīdis, un mā cītā js ļā va vā jniekam dusēt, lai atspirgtu caur miegu cik necik
no tiem nikniem murgiem, kas novā rdzina ļoti miesu un garu. Pēdīgi viņ š it kā brīnodamies
atmodā s, mā cītā ju ieraudzīdams, drusku satrū kā s un bij ļoti gurdens, it kā arvienu, kad
skaidrā prā tā .
Mā cītā js pacēlā s no krēsla. «Esi sveicinā ts, mīļais vā jniek, no dieva puses.»
Raņ ķ is pakustinā ja drusku galvu, it kā kad gribētu nolocīties uz pateikšanos.
Mā cītā js runā ja tā ļā k: «Es nā ku pie tevis Tā Kunga vā rdā un gribu bū t tev par iepriecinā tā ju,
kā arī par sirds atvieglinā tā ju šais piemeklēšanas grū tībā s, ar kurā m viņ š pēc sava
neizdibinā jama padoma ir tevi sitis. Īsi un reti, mīļais krusta nesēj, ir tie brītiņ i, kuros viņ š
liek atspīdēt tev pilnīgu prā ta gaišumu. Ja Tas Kungs grib tevi tik pā rbaudīt, lai redzētu, vai
atradis nomodā un vai tavs eljas lukturis spīdēs[ 328 ], tad šais brītiņ os viņ š tev grib mā cīt
skaidrā k nekā kaut kad šos vā rdus:
Domā jat ikkatru brīdi,
Vai tas nebū s pēdējais!
Bet, ja viņ š ir nolēmis savā tēva prā tā piesū tīt tev pļaujas vakaru varbū t negaidītā stundā ,
tad, mīļais cietēj, šā di gaiši acumirkļi ir tas žēlastības laiks, kurā tev jā steidzas sasiet savus
kū līšus, kamēr vēl ir gaišs, jo nakts nā ks, kur vairs nevarēs redzēt strā dā t. Es nā ku kā tavs
dvēseles draugs, gribēdams arī no savas puses tavu garu modinā t un tev vaicā t, vai bū tu
tava sirds droša, ja Tas Kungs aicinā tu tevi drīz savā priekšā un tā du, kā ds tagad esi savā
iekšķ īgā bū šanā ? Vai tu apzinā tos, še bū dams, jau salīdzinā jies ar dievu un cilvēkiem? Vai
tev nebū tu par kaut ko jā baiļojas? Vai tu vari ticēt uz grēku piedošanu un dieva žēlastību?
Dievs nenovērš sava vaiga no neviena atgriezīga grēcinieka. Vēl tev ir laiks atgriezties, vēl
tu varī panā kt to, ko esi varbū t savā dzīvībā nokavējis.»
Vā jnieks sā ka lēnā m atbildēt: «No visā m tā m lietā m, par kurā m jū s, cienīgais tēvs, runā jat,
es nezinu nenieka. Es nepazīstu nedz dieva, nedz velna, nedz debesu, nedz elles, tā dēļ arī
man par tiem visiem nav nekā du rū pju. Ž ēlastības un grēku piedošanas man nav līdz šim
vajdzējis, bet to es zinu, ka, ja vajdzētu, tad arī nedabū tu, jo, ja cilvēki mani pie kā da grēka
notvertu, tad žēlastības vis nerā dītu. Vai dievs citā di var darīt, tas nav man zinā ms, bet
redzējis neesmu, ka dievs bū tu kā du no sodības izpestījis, kaut gan daudz ir viņ u lū guši un
uz to cerējuši. Arī tas nav pasaulē redzēts, ka aplam darītu dienas darbu varētu, saulei
rietot, izlabot, tā pat kā visā mū žā darītus grēkus pie nā ves izdeldēt. Man nav bijis laika
domā t par viņ u dzīvi — diezgan ir ko gā dā t, lai varētu nostaigā t šo pašu. Pasaulē es esmu
raudzījies tik uz sevi un uz savu labklā šanu, nelū kodams daudz, kas ceļas citiem caur to —
vai peļņ a vai pametums. Pēc sava labuma dzenoties, man nav bijis neviens līdzeklis ļauns,
neviens grā vis plats, neviena sēta augsta un neviens iemantošanas upuris dā rgs, ja tik tas
piederēja citam un ja es viņ u varēju nodot tā , ka pats palieku sveiks. Ar šo dabīgo dzīves
gudrību man veicā s itin brangi, un neviens tīkls, kas ap mani bij izmests, nav varējis manis
aizņ emt, bet ikkatrs ir pā rgā jis pā ri, jo es paliku guļot arvienu starp akmeņ iem kā gudra
zivs; bet... bet viena lieta paliek, kuras es nevaru ne tikvien vieglinā t, bet kura arī vēl
augdama pieaug: manu sirdi dzeļ kā ds slepens, neatrodams un neizraujams dzelonis
arvienu niknā k, arvienu sā pīgā k. Ja jū s varētu man šai lietā palīdzēt un to nā vīgo dzeloni no
manas sirds izvilkt, tad tas dieva spēks, par kuru jū s runā jat, bū tu patiesi teicams un
slavējams. Atņ emat manas sirds bailību, briesmas, dodat man mieru, tad šī bū s tā pirmā
žēlastība, kuru es baudīšu.»
Mā cītā js cieta kā du brīdi klusu, bet tad runā ja lēnā , cienīgā balsī: «No sevis man nav
spējams nekas, jo es esmu tik dieva žēlastības sludinā tā js, turpretī dievam iespējams viss,
un arī šo tavas sirds kaiti viņ š var un grib dziedinā t, ja vien tu uz viņ u paļaujies un gribi
saņ emt viņ a žēlastību nevis miesīgā ziņ ā un miesas prā tā . Ievainota nabaga dvēsele nav
dziedinā jama no ā rpuses, bet no iekšas, tā dēļ tev, tu cilvēka bērns, ir jā atklā j tā Visuvarenā
priekšā skaidri tavi noziegumi, jā atzīstas no sirds dibena par vainīgu, jā lū dz žēlastības un
grēku piedošanas, kuru tad tu varēsi saņ emt caur ticību, proti: tev bū s ticēt, ka tavi grēki ir
tev piedoti.»
«Š is bū tu gan ļoti viegls un īss ceļš uz izveseļošanos jeb izlīdzinā šanos, ja vien es spētu
staigā t pa viņ u,» vā jnieks atbildēja. «Tas ir tikpat, kā kad liktu man ticēt, ka Alpu kalni
gā zīsies jū rā , tad tas notiks. Kā lai es tam ticu, kas nevar notikt? Un kurš cilvēks gan ir spējis
tam ticēt un to padarīt? Vai ar šiem vā rdiem nav sacīts skaidri: ko jū s gribat strā dā t ar tā du
ieroci, kā da nemaz nav, — ne tik daudz kā sēklas graudiņ š, ko vējš aiznes pa gaisu? Kā lai
es, vā jš bū dams, ticu, ka esmu vesels? Tā dēļ tad saku vēlreiz: atsvabinā t manu sirdi no tā ,
kas viņ u slepen dzeļ, tad es ticēšu tam, ko jū s sludinā jat, un slavēšu viņ a spēku; citā di, ja jū s
to nespējat, tad es pateicu jums tik vien kā kaut kuram cilvēkam par līdzcietības rā dīšanu,
bet to mā cību un tos spēkus, ko jū s tik ļoti teicat, bet nevarat ar tiem manas sirds dziedinā t,
tad es tik nicinu.»
Mā cītā ja vaigs sā ka aptumšoties. «Cilvēks, cilvēks! Ja tu nepaliksi uz šā pamata, tad cita tu
meklēsi velti un iesi bojā . Tavs miesas prā ts nesniedzas ne zemes tvaikam cauri, bet kā tu
domā pacelties ar viņ u pā ri Kristus krustam? Tie pieci asiņ u avoti, kuri plū st no Golgatas pa
visā m pasaules zemēm,[ 329 ] spēj aiznest un noslīcinā t žēlastības jū rā ne tik vien...»
«Asinis, asinis!» vā jnieks iekliedzā s, iekritis piepeši atkal savos murgos atpakaļ un
gribēdams slieties no gultas ar varu augšā . «Kristus krusts ar grēkiem apkrauts. Lū zīs, lū zīs!
Glā bjat! Nost, nost, tu baidekli, kas cēla tevi laukā no šķ irsta! Ej atpakaļ ar visā m asinīm! Ko
tu mani vajā ? Feldhauzen, Feldhauzen, man bail! Tu, tu esi slepkava!»
V
Feldhauzena kundze bij darījusi un padarījusi visu, kas darā ms pie viņ as laulā ta drauga
atsvabinā šanas, kā viņ š pats vēstulē to nosacījis un novēlējis. Viņ a bij ziņ ojusi tam arī to,
kurā viesnīcā nometusies un kur cerē sagaidīt viņ u, savu atdabū to dzīves biedri.
Š ai gaidīšanā viņ ai bij laiks ļoti garš un izlikā s, ka pulkstenis neiet nemaz uz priekšu, kaut
gan stā vēt tas arī nestā vēja. Dienā viņ ai nebij aiz ilgošanā s miera un naktī aiz gaidīšanas
miega. Viņ a mēģ inā ja kavēt laiku cik necik ar lasīšanu un tā iedzīvoja vēlu, vēlu naktī vai,
labā k sakot, iemiga agri no rīta, zofajā sēdēdama.
Jauna diena bij pēdīgi garo ziemas nakti pā rspējusi un vēlā s saules stari tumsību
izklaidējuši, bet Feldhauzena kundze tā nemanīja — viņ a dusēja vēl saldi, līdz viegls
pieklauvējiens pie durvīm viņ u iztraucēja. Šā trokšņ a viņ a bij gaidījusi ar lielu ilgošanos,
tā dēļ arī to sadzirdēja tū liņ un pat miegā . Kā du acumirkli uzposusies, steidzā s atdarīt
durvis, un — viņ as ilgošanai, viņ as gaidīšanai bij gals: Feldhauzens stā vēja viņ as priekšā
spodrā apģ ērbā , bet drusku bā lā ks nekā agrā k. Asarā m plū stot, Feldhauzena kundze
apkampa savu laulā to draugu, kura dēļ bij tik daudz cietusi un kurš tā dēļ izlikā s viņ ai
neizsakot dā rgs.
Kad pirmais saredzēšanā s prieks bij pā rgā jis, tad Feldhauzena kundze lū dza savu laulā to
draugu stā stīt jel, kā dā pazušanā bijis visu šo laiku un kā varējis tik drīz, turklā t tik sveiks
un vesels atrasties. «Stā sti, stā sti jel, mīļais! Es esmu domā jusi un lauzījusi prā tu par šo lietu
gandrīz vairā k, nekā spējams, un tomēr nedabū ju par šo lietu nekā das atbildes.»
«To patikšanu es daru tev ar prieku un turklā t šoreiz itin īsos vā rdos, lai nenokavētu veltīgi
laika, jo man drīz jā steidzas dažā dā s darīšanā s,» Feldhauzens atbildēja mierīgi un gandrīz
ar lielā ku vienaldzību, nekā šā dā saredzēšanā s brīdī gaidā ms. «Ruļļus es dabū ju atpakaļ tīri
nejauši un bez maksas, tā dēļ ka tas, kam bij viņ i nodoti, lai atdod pret desmit tū kstošu
rubļu, krēslā pā rskatījā s un nodomā ja mani par Grabovsku, un es, to redzēdams, teicu, ka
ruļļiem ir pēdas pamanītas, tā dēļ tie jā dabū uz citu drošā ku vietu. Tū liņ man viņ us izdeva,
un es nonesu tos līdz ar naudu, kas bij klā t priekš izpirkšanas, steigšus pie sava drauga,
kā da tirgošanas magaziņ as īpašnieka, piekodinā dams tik to, lai gā dā ruļļus droši nosū tīt.
Pats, uzkavējies tik vien īsu brīdi viesnīcā , braucu tū liņ uz staciju, lai var tikt ar nakts
braucienu no pilsētas ā rā . Bet blēži bij tū liņ savu misēkli pamanījuši un sataisījušies man,
braucot starp pilsētu un staciju, uzbrukt. Revolverus uz krū tīm turēdami, tie mani drīz
savaldzinā ja, aizsēja acis, aizbā za muti un noveda — pats nezinu, kur, tik to nomanīju, ka bij
labi ilgi ko braukt. Acis man atdarīja tik tad, kad biju ievests cietā istabā , kur par bēgšanu
nebij ko domā t un caur augsto, aizdzelžoto logu varēja redzēt tuvumā tik kā du pelēku mū ra
sienu. Tā s dažā dā s izbailes un nemieri bij aizķ ēruši manu veselību, tā ka iesirgu un
nogulēju uz gultas dažus mēnešus. Uzturu deva man labu, arī apkopšanas netrū ka, bet
brīvības nedabū ju agrā k un citā di, līdz biju izgā dā jis ar rakstiem zinā mo naudas zummu —
desmit tū kstošu rubļu un par ikkatru uzvilcinā tu mēnesi vēl divi simti rubļu klā t. Es kavējos
un atturējos no rakstīšanas tev uz mā ju cik varēdams, jo cerēju arvienu uz kaut kā du
izpestīšanu vai izpestīšanos. Pēdīgi tomēr mani piespieda rakstīt, jo caur gadījumu
izpestīties nebij ko domā t. Kas un kā jā raksta, tas nestā vēja vis manā spēkā , bet man bij
jā turas pēc dotā priekšraksta. Vēstnesis ar to vēstuli bij nezin kur un kā uz ceļa paklīdis,
caur ko pagā ja atkal labs laiks veltīgi; bet par šo laiku gan maksas neskaitīja. Rakstīju otru
vēstuli, kura bij nogā jusi galā , un tu arī iespējusi sadabū t drīzumā vajadzīgo naudu, par ko
tev no sirds pateicos, un, kad tu biji to iemaksā jusi noliktā vietā , tad šonakt uz rīta pusi, kad
pilsētā ielas tukšas un klusas, man aizsēja atkal acis un aizveda braukšus. Kad biju izlaists
no ratiem un atdarījis acis, tad atrados tā s pašas viesnīcas tuvumā , kur mā joju, brīvs
bū dams, pēdējo reizi, no kuras ir pagā jis tagad vairā k nekā gads. Šis ir manas pazušanas un
atrašanā s īsais stā sts. Kas mā jā noticis pa šo laiku un kā tur klā jā s, par to pā rstā stīsi man
vakarā vai citā izdevīgā brīdī, bet tagad man jā steidzas darīšanā s.» Feldhauzens, to sacījis,
uzcēlā s un sā ka uzvilkt cimdus.
«Vai jau tū liņ aiziesi? Mīļais, tik drīz!» Feldhauzena kundze lū dzā s, turēdama viņ u pie rokas.
«Jā iet — nevar kavēties, man jā tiek šaī stundā pie kā das tiesas,» Feldhauzens atbildēja.
«Bet nepazū di man vairs!» viņ a sirsnīgi izsaucā s, atvadīdamā s no sava laulā ta drauga.
Vakars, kurā viņ i gribēja izbraukt uz mā ju, jau tuvojā s. Feldhauzena kundze darbojā s
patlaban savā mā joklī, sataisīdama un sakā rtodama visu, kas un kā pie aizceļošanas
vajadzīgs. Līdz šai dienai viņ a sajuta tik vienas vienīgas zinā mā s lielā s rū pes, bet tagad, kur
tā s bij no sirds novēlušā s, sā ka rasties tai atkal dienišķ as, sīkas, var sacīt, patīkamas raizes
un rū pes, tā dēļ viņ a arī bij braukusi pa pilsētu, iepirkdama šo un to mā jas vajadzībā m.
Feldhauzens, kā no pusdienas izgā jis, nebij vēl pā rnā cis dzīvoklī. Viņ am vajadzēja priekš
aizbraukšanas vēl šurp turp staigā t un dažā das darīšanas pasteigt, kas viņ u, kā protams,
aizkavēja. Feldhauzena kundze pēc pā rbraukšanas mā joklī darbojā s jau labu brīdi, visas
vajadzības uz ceļu salikdama un viņ u gaidīdama, kad pēdīgi arī dzirdēja pie durvīm
pieklauvējam. «Tas ir viņ š, tas ir viņ š!» Feldhauzena kundze iesaucā s un steidzā s atdarīt
durvis. «Es esmu jau ilgi...» viņ a satrū kā s un nedabū ja izrunā t pilna teikuma, jo atdarītā s
durvīs stā vēja Šrekhubers savā pazīstamā apģ ērbā un ar savu zaraino nū ju rokā . «Es
domā ju, ka mans vīrs nā k,» Feldhauzena kundze sacīja aukstā , atraidošā balsī, riebums un
pat dusmas pā rplū da viņ as seju, un viņ a gribēja atkal tū liņ durvis aizdarīt.
Š rekhubers atspieda viegļi savu roku pret durvīm, un tā s palika stā vot. «Neņ emiet ļaunā ,
kundze, — tad esam abi vīlušies: jū s cerējuši nā kam jū su laulā tu draugu, un es cerēju viņ u
še atrast.»
«Kā da vajadzība jums pie mana laulā ta drauga?» Feldhauzena kundze runā ja ar nevaldā mu
piktumu. «Vai staigā jat vēl viņ u vajā dami? Vai nebū sat savas atriebīgā s sirds vēl diezgan
atdzisinā juši visu gadu pie viņ a nelaimes?»
Š rekhubers palika mierīgs, kā bijis. «Jū s, kundze, pā rsteidzaties. Par Feldhauzena kunga
nelaimi es neesmu nekad priecā jies, nedz arī viņ am ko ļauna vēlējis vai darījis, tik vien es
biju pretinieks tā diem viņ a darbiem, kurus var saukt droši par ļaužu krā pšanu, ko
Feldhauzena kungs mēģ inā ja apsegt vēl ar spožu un briesmīgu liekulību. Turpretī tagad,
kur jau sodība ir panā kusi gandrīz ikkatru lielā ko ļaunumu un negantības darbi mitējušies,
kaut gan tie visi nav vairs nekad izlabojami, — tagad es, dodamies uz ā rzemi atpakaļ, nā ku
miera domā s no viņ a atvadīties.»
Feldhauzena kundze sapīka jo vairā k un izlikā s, ka viņ u kaitinā ja īsti Šrekhubera mierīgais
prā ts un lēnā valoda, pie kuras bij nomanā ms, ka tas nelika viņ as piktuma nemaz vērā , tā dēļ
teica jo cietā un atraidošā balsī: «Feldhauzens nebū t neilgojas pēc jū su atvadīšanā s, tā dēļ
varat iet droši, kurp jums patīk. Caur to jū s nebū sat pā rkā puši pret viņ u nekā da
pienā kuma.»
«Es biju gan ilgojies ar Feldhauzena kungu satikties īsti taī ziņ ā , ka lai mēs nešķ irtos, viens
otra nesapratuši,» Šrekhubers runā ja, no Feldhauzena kundzes asiem vā rdiem pavisam
neaizskarts, kas viņ as sirdi dedzinā ja jo vairā k. «Bet, ka man tomēr varbū t neizdodas ar
viņ u satikties, tad jums pieminu vēl tik to, ka viss, ko esmu pret Feldhauzena kungu
strā dā jis, bij tik karošana pret netaisnību un, ja arī ik reizes ne ar taisniem ieročiem vien,
tad tomēr ik reizes ar taisniem nolū kiem, jo netaisnībai vis nevar aizstā ties ikkatru brīdi ar
krū tīm ceļā . Ka Feldhauzena kunga darbi bij ne tikvien netaisni jeb viltīgi apakš taisnības
apsega, bet pat briesmīgi, to apliecinā ja, kā mā jā s paši dzirdēsat, arī viņ a palīga Raņ ķ a
nā ve.» Pēc šiem vā rdiem viņ š, no Feldhauzena kundzes atvadīdamies, atlaida durvis, kuras
tū liņ aizvērā s, no iekšas ar varu grū stas.
Feldhauzena kundze palika iekšpusē, abā m rokā m uz durvju spiežamā atbalstījusies, kā bez
dzīvības. Viņ a negribēja vis durvju tik stipri grū st, bet vien noturēties pie spiežamā , lai
nekristu, jo tik ļoti Šrekhubera pēdējie vā rdi viņ u izbiedēja. «Feldhauzena darbi ne tik vien
netaisni, bet pat briesmīgi, ko apliecinā ja arī Raņ ķ a nā ve!» Vai tā s nebij trakas ziņ as?! Viņ a
piepeši uzslējā s, atrā va durvis, gribēdama aicinā t Šrekhuberi atpakaļ un lū gt, lai izstā sta tā s
pieminētā s lietas tuvā k, bet tas nebij vairs redzams. Feldhauzena kundze aizgrū da durvis
no jauna, sā ka skraidīt kā sajukusi pa istabu un šo to grā bstīt, laikam gribēdama ar
darbošanos savu nemieru izgaisinā t, bet tas nelīdzēja nenieka; turpretī nemiera liesmas
pieņ ēmā s sirdī ikkatru acumirkli otrtik lielas un Šrekhubera vā rdi viņ ai skanēja ausīs
arvienu no jauna.
«Briesmīgi darbi — Raņ ķ a nā ve to apliecinā jusi? Kā tas saprotams?... Ko tas nozīmē?... Kas
par briesmīgiem darbiem?... Kā varēja Raņ ķ is, kurš mani vēl priekš dažā m dienā m atvadīja
šurp, tik piepeši nomirt? Kā du liecību varēja dot viņ a nā ve? Ka manam vīram ir ar Raņ ķ i
kā das slepenas sazinā šanā s, to es manīju arvienu, bet neuzdrošinā jos prasīt, jo labs tur
nekas nevar bū t. Ka Raņ ķ im ir ļauna apziņ a, to apliecina viņ a bezprā tīgā bailība vien, un vai
mans vīrs nevar bū t viņ am pie kā da ļauna darba jel līdzzinā tā js? Tas nu tagad, kā protams,
ir nā cis nejauši gaismā .» Bailes un ziņ kā rība sakarsēja Feldhauzena kundzi tik ļoti, ka viņ a
nespēja šā dā nezinā šanā vairs nemaz dzīvot, paķ ēra lakatu, lai varētu skriet Šrekhuberim
pakaļ un izdabū t no viņ a skaidrību vai ar lū gšanu, vai ar piespiešanu, bet ierasta pieklā jības
nepā rkā pšana atturēja viņ u no šā bezprā tīgā soļa un deva citu padomu: zvanīt pēc viesnīcas
sulaiņ a un sū tīt to savā vietā . Sulainis bij drīz klā t, un Feldhauzena kundze nevaldā mā
nepacietībā un nemierā stumdīja viņ u pēc Šrekhubera: «Skrejat, steidzaties, panā kat un
atvedat to vīru, kurš patlaban te bij! Nenā kat bez viņ a atpakaļ nekā dā ziņ ā ! Drīz, drīz!»
«Cienīga kundze, es neesmu tā vīra nemaz redzējis, es viņ u nepazīšu,» sulainis iztrū cies
atbildēja.
«Pelēki svā rki, bieza platmale, lieli zā baki, zaraina nū ja rokā . Steidzaties, steidzaties bez
kavēšanā s!» Feldhauzena kundze izbīdīja sulaini ar bīdīšanu pa durvīm laukā . Bij jā domā ,
ka viņ a caur šo pa daļai apmierinā sies un sā ks cerēt, ka izdosies ziņ kā rību remdēt un
nezinā šanas bailību aizdzīt, bet velti! Turpretī pienā ca vēl jauns nemiers un jaunas bailes
klā t: «Kas var zinā t, vai sulainim izdosies viņ u panā kt? Kas zin, vai Šrekhubers nā ks vairs
atpakaļ? Es pati esmu viņ u aizdzinusi ar saviem asiem vā rdiem. Vai dieviņ , kam man
vajadzēja bū t tik skarbai!» Viņ a skraidīja atkal pa istabu, gan rokas lauzīdama, gan šo to
grā bstīdama, kā bez jēgas. «Kaut nā ktu jel sulainis drīz atpakaļ! Tad man nebū tu jā deg
divkā rtīgā s nemiera bailēs — tad paliktu tā s pašas vien, kas bijušas. Ka viņ am neizdosies
Š rekhuberi panā kt un atvest, to es paredzu.»
Š ī Feldhauzena kundzes paredzēšana patiesi piepildījā s, jo drīz vien — kaut gan viņ ai tas
izlikā s bezgala ilgi — pā rnā ca sulainis viens pats un teica: «Cienīgā kundze, lū dzu neņ emt
ļaunā  — tā ds vīrs nav vairs nekur atrodams, pa daļai arī caur to, ka metas jau patlaban
krēsla.»
Feldhauzena kundze bij jau taisījusies šā du ziņ u dzirdēt, tā dēļ arī saņ ēma to diezgan
vienaldzīgi, bet, kad sulainis bij atkal aizgā jis, tad izsaucā s: «Labā k es gribu mirt nekā
mocīties līdz mā jai šā dā nā vīgā nemierā un nezinā šanas bailēs!» Viņ a iekrita gultā ,
paslēpusi vaigu spilvenos, raudā ja vai, skaidrā k sakot, gražoja bez mitēšanā s un bez
norimšanas kā bērns. Viņ a nezinā ja vairs nenieka, kas viņ ai kait vai arī kā vajaga, bet tik
šņ ukstēja vien joprojā m.
Pēdīgi, kad raudā šana sā ka gandrīz jau pamaz stā ties, pienā ca cits, jauns noslēpums, kurš
darīja tikpat daudz raižu kā tas, ko Šrekhubers paturēja neizstā stījis: sulainis ienesa no
viņ as vīra zīmīti, kurā bij rakstīti bez adreses un paraksta tik šie vā rdi: «Šovakar es nevaru
mā jā bū t.» Feldhauzena kundze bij no tā laika, kad Šrekhubers atnesa viņ ai tā s nemiera
ziņ as, gandrīz pavisam aizmirsusi gaidīt vīra mā jā , tā dēļ šā da ziņ a uztraucēja divkā rt.
«Kā dēļ viņ š nevarēja bū t mā jā ? Varbū t ir iekritis kā dā jaunā likstā ? Vai, kas zin, Šrekhubers
atriebdamies bū s iegrū dis viņ u atkal nelaimē? Labs tur nekas nevar bū t, jo kā dēļ gan viņ š
nav izsacījis, kas par kavēkļiem un kur īsti pats paliek? To viņ š bū s gan darījis, gribēdams
izsargā t mani no bailēm un bēdā m, bet nezin, ka caur slēpšanu viņ as saceļ jo lielā kas. Ak,
dievs, dievs, vai tu mani vien esi izredzējis par visā du bēdu nesēju?» Feldhauzena kundze
sā ka raudā t atkal no jauna, līdz pēdīgi iesirga ar galvas sā pēm un miega trū kumu. Viņ a lika
aicinā t ā rstu, kuram tik ar opiuma palīgu izdevā s to uz rīta pusi iemidzinā t.
Otrā dienā pēc pusdienas Šrekhubers, savas darīšanas beidzis, taisījā s aizceļot uz ā rzemi,
kad patlaban ienā ca pie viņ a Feldhauzens un sacīja pēc īsas sasveicinā šanā s: «Jū s varbū t
atminēsat, kur es jū s biedinā ju kā dreiz ar to, ka nā ks laiks, kur ies mans ceļš jū sējam šķ ērsu
pā ri, un jū s solījā ties to droši sagaidīt. Tagad ir nā cis tas brīdis — un pašā tai laikā , kad jū s
taisā ties mū su vidu atstā t; tagad iet mans ceļš jū sējam pā ri, bet tik vien citā ziņ ā un citā
garā , nekā solīts: nevis ar naidu un atriebšanos, bet ar mieru un saderību.»
Š rekhubers, kurš uzlū koja kā brīnodamies līdz šim Feldhauzenu platā m acīm, sniedza tagad
viņ am roku un sacīja laipnā , sirsnīgā balsī: «Šos vā rdus, ko jū s tagad runā jat uz mani, es
gribēju vakar runā t uz jums, bet neatradu jū su mā jā , tā dēļ, necerēdams ar jums vairs
satikties, sacīju jū su laulā tai draudzenei dažus vā rdus, izskaidrodams viņ os savu
izturēšanos pret jums. Ka jū s esat mani uzmeklējuši, par to es priecā jos, jo tas liecina, ka jū s
manus darbus un manu izturēšanos saprotat ar veselīgu vīra prā tu, jo, ja jū s domā tu, ka es
nīdu jū s pašus un turu uz jums ļaunu prā tu, tad jū s nenā ktu pie manis; bet jū s bū sat laikam
atzinuši, ka es strā dā jis tik pret jū su darbiem un vienīgi tik pret tiem, kuru jū s nevarēsat
aizbildinā t nedz priekš citiem, nedz priekš jū su pašu sirdsapziņ as.»
Feldhauzens, uz Šrekhubera lū gšanu piesēdies un drusku padomā jis, atbildēja: «Vai es
patiesi jū su darbus un viņ u nolū kus pilnīgi sapratis un atradis viņ us par cienījamiem, to
nevaru vis droši teikt, bet jū s uzmeklēt mani piespieda trejā di cēloņ i: pirmkā rt, tas, ka jū s
bijā t manis meklējuši, vēlēdamies ar mani izrunā ties jeb izskaidrot savu izturēšanos pret
mani. Š is jū su solis piespieda mani domā t par jums labā k nekā līdz šim un sā kt jums
uzticēties. Kaut gan mana laulā ta draudzene — sapratusi vai nesapratusi — tulkoja man to,
ko jū s viņ ai sacījuši īsos vā rdos, tad tomēr gribēju dzirdēt to no jums pašiem un plašā k.
Otrkā rt, jū s pieminējuši, ka Raņ ķ a kungs miris un viņ a nā ve apliecinā jusi manus darbus ne
tikvien par netaisniem, bet arī par briesmīgiem. Par šo lietu es gribēju lū gt no jums tuvā ku
ziņ u.» Še Feldhauzena balss viegļi trīcēja, kaut gan viņ š centā s runā t auksti un vienaldzīgi.
«Un, treškā rt, kas jo vairā k mani spieda jū s uzmeklēt, bij pateicība, ka jū s šodien mani
atsvabinā juši no apcietinā šanas, kura man uzbruka bez nekā das vainas, tik caur to pašu
nelaimes pilno vienā dību, kā da man ir izskatā ar Grabovsku, un kura nesusi jau tik daudz
posta pā r mani. Īsi sakot, policija turēja mani par Grabovsku un vakar, krēslai metoties,
apcietinā ja, bet jū s esat bijuši tas, kas mani atsvabinā jis. Es nezinu, kā jums tikusi šī mana
liksta zinā ma, bet tas viena alga, jo to es zinu, ka man jums jā pateicas par to, ka kļuvu tik
drīz svabads, kaut gan jū s brīnīsaties, kā es jū su pēdas sadzinis, kuras jū s slēpjat ar lielu
godprā tību.» Feldhauzens sniedza Šrekhuberam roku, bet tas bij patiesi drusku samulsis
par to, ko Feldhauzens pēdīgi sacīja. Viņ š atbildēja, ka tā da niecīga pienā kuma pildīšana
neesot nemaz ievērojama, ne vēl ar pateicību pieminama un ceļama gaismā .
Feldhauzens pa brīdi uzsā ka no jauna: «Ja nu jums patiktos un iznā ktu laiks ar mani par
visā m šā m lietā m parunā ties, tad tas bū tu man ļoti pa prā tam.»
«To es labprā t gribu, un laiks arī man atliek,» Šrekhubers, skatīdamies savā lielā , vecā
kabatas pulkstenī, atbildēja un lika sulainim atnest pudeli laba vīna. Tad, pasniedzis cigā ru
Feldhauzenam un paņ ēmis sevīm arī, sacīja: «Jū su jautā jumus es atbildēšu vislabā ki tad,
kad stā stīšu visu no gala jeb no tā laika, kur mēs pirmo reizi sadū rā mies un kur es sā ku
stā ties jums ceļā , līdz šai dienai. Es runā šu brīvi un droši ne vien par saviem, bet arī par
jū su darbiem; tomēr jums nav vajadzīgs par to iztrū kties un baiļoties, jo, ko es zinu, tā citi
tik gaiši nezin un, ko es jums saku, tā citam nesacīšu. Tikpat jū su pašu, kā arī dažu jū su
palīgu un to starpā jo vairā k Raņ ķ a krā pšanas darbi pie Slā tavas un Čangalienas
saimniekiem sauca mani tiem nelaimīgiem apstulbotiem ļautiņ iem palīgā . Bet kā lai palīdz
tā diem, kuri paši labprā t un slepen izšķ iež starp viltniekiem savu labumu? Padoma pret
tā du izšķ ērdēšanos neviens nepieņ ēma — un kā gan lai pieņ em viens vai daži vien, kad
nepieņ em visi, bet citi sniedzas ar taisnības iemesliem pēc tuvā ka mantas? Tiem pēdējiem,
kuru labklā šana bij padarīta caur tā du viltīgu uzmā kšanos par nedrošu, varēja bū t tiesa, ka
viņ i sacīja: «Ja mēs neatsvērsim savas taisnības ar tikpat daudz naudas atpakaļ, ar cik viņ a
ir novilkta uz zemi, tad tā mums pazū d.» Kaut gan nekā rdinā jā t ļaužu ar savu muti un tik
bezdievīgi kā Raņ ķ is, tad tomēr priekš jums strā dā ja tie paši kā rdinā tā ji un krā pēji, kas
priekš viņ a, — Prā tnieks, Bisars un citi, — turpretī jū su noziegums bij jo lielā ks uz to pusi,
ka jū s ar visiem saviem netīriem darbiem gribējā t tomēr izspīdēt un izskanēt pasaulē par
lielu goda vīru, pazudinā dami to nabaga vecīti Teni Gaitiņ u it kā tīri tā dēļ vien, ka viņ š bij
devis jums mazā k naudas nekā citi.»
«Nē, nē, nevis tā dēļ!» Feldhauzens iesaucā s.
«Zinu, zinu, ka patiesi tā dēļ vis gan ne,» Šrekhubers atbildēja, «bet gan laikam šo lietu dēļ:
Prā tnieks aiz mīlestības ienaida un zinā dams jū su sirds neskaidrību, bū s ierā dījis jauno
Gaitiņ u pie jums par pretinieku vai ienaidnieku, kaut gan viņ š nav turējis ienaida nedz uz
jums, nedz uz cita kā da, bet, ja šad vai tad cēlies kam pretī, tad to darījis tik lietas dēļ. Jums,
zinā ms, vajadzēja baidīties no visa, kas varēja celt kā du nedrošību jū su negoda darbiem.
Turklā t jums bū s bijusi arī tā gudrība izrā dīties ļaužu priekšā par nepieietamu, lai pēc tam
var atdarīt viltībai un krā pšanai durvis jo droši un plaši. Ka jums tā s viltus ienā kšanas tā dēļ
nemazinā sies, to jū s zinā jā t, jo pieminētie vidutā ji starp ļaudīm un jums palika, kā bijuši.
Prā tniekam patika šā ds troksnis itin labi arī tā dēļ, ka caur to viņ š varēja cerēt turpmā k
dabū t laist visu to blēdības algu savā m rokā m cauri, pie kurā m, kad tas piepildījā s, pielipa
arvienu gan laikam laba tiesa priekš paša. Caur Gaitiņ u izdzīšanu no mā jas viņ š gribēja ne
tikvien nostumt savu mīlestības pretinieku no ceļa, bet ielabinā ties jo vairā k pie Oļiņ iem,
pie kuriem bij tā no Prā tnieka precētā meita par audzēkni. Še gan viņ am pirmais un
lielā kais nodoms neizdevā s, jo pieminētā meita palika tā pat pie jaunā Gaitiņ a.» Šrekhubers
kā du acumirkli apstā jā s, it kā klausīdamies, vai Feldhauzens nepretosies, bet, kad tas cieta
klusu, it kā apliecinā dams viņ a runu par patiesu, tad stā stīja atkal tā ļā k: «Tā pat arī jū su
nežēlība, kuru jū s izrā dījā t caur apstulbotā s tiesas spēku pie tā cilvēka, kas bij iedrošinā jies,
sevi aizstā vēdams, pacelt pret jums roku, sauca mani šim nelaimīgam palīgā , un šī bij tā
vienīgā reize, kur es varēju strā dā t atklā ti pret jums un viņ u atpestīt. Arī pie šā nozieguma
izdarīšanas, kurš nav mazā ks par pirmo, jums bij savs īpašs nolū ks: jū s gribējā t dabū t un arī
bijā t dabū juši pat Slā tavas tiesu un valsts valdību apakš savas varas, bet caur manu
iemaisīšanos šī aklā vara nedabū ja iesakņ oties un pieņ emties drošā pastā vēšanas spēkā .
Pēc tam nā ca čangaliešos viltus mērnieki, kuri saņ ēma tur jū su vā rdā daudz naudas un
piesū tīja jums pēc tam veselu tirgu dā vanu. Šā darba īstais darītā js bij, kā bū sat gan jau
nešaubīgi pā rliecinā jušies, Grabovskis, viņ a palīgi še no pilsētas un pa daļai no tā s pašas
zagļu sabiedrības, kuras varā jū s stā vējā t līdz šim. Tas izdarītā js un īstais čangaliešu
kū dītā js, kurš gā ja tiem viltniekiem līdz, bij tas pats puisis, kuru jū s likā t pie tiesas tik nikni
sodīt.»
«Bet kā nu šī lieta saietas ar jū su nolū kiem?» Feldhauzens jautā ja. «Slā tavā jū s, kā teicā t,
gribējā t izsargā t ļaudis no apkrā pšanas, bet pie čangaliešu apkrā pšanas esat bijuši
vismazā k līdzzinā tā js. Tas izskatā s, ka jū s ļaužu apkrā pšanu esat kavējuši tik tā dēļ, lai tiek
pašiem ko krā pt.»
«Jums ir gan pa daļai tiesība tā jautā t,» Šrekhubers atbildēja, «jo, ka tā lieta gandrīz tā
izskatā s, kā jū s sakā t, to nevaru un negribu liegt, bet man nebij pie viņ as vairā k nekā das
dalības kā tik līdzzinā šana, ko tikpat Grabovskis, kā arī pieminētais puisis man uzticēja.
Mudinā jis es viņ u uz to netiku, bet liegt arī negribēju, pirmkā rt, tā dēļ, lai čangalieši dabū
drusku kā das mā cības, ka no tā diem darbiem jā sargā jas, jo vā rdiem vien bez pametuma
neviens negrib klausīt; tad arī ir vismazā k viena alga, vai tā nauda nā k mērnieku vai citu
blēžu rokā s, jo, ka čangalieši paši viņ as nepaturētu, tas skaidri zinā ms. Otrkā rt, tam bez
vainas sodītam puisim bij iemesls un tiesība jums atriebties — tikpat caur to, ka atrauj jums
nepelnītus un netaisnus ienā kumus, kā arī caur to, ka sadzen čangaliešus ar dā vanu
vezumiem klaji un droši jums mā jā , un, treškā rt, tam pašam cilvēkam, kurš nesis no jums
tik lielu pā restību, varēja gan atļaut ņ emt kā du atlīdzinā jumu naudā  — caur Grabovsku uz
jū su vā rda un tikpat kā no jū su kabatas, jo tā nauda, ko Grabovskis tur izkrā pa un izmaksā ja
arī pieminētam puisim, bij no čangaliešiem nolemta it īpaši priekš jū su kabatas.»
Š rekhubers piepildīja glā zes un uzaicinā ja Feldhauzenu dzert, tad iededzinā ja cigā ru no
jauna un stā stīja tā ļā k: «Pie visiem tiem notikumiem, kuri gadījā s taī goda maltītes naktī,
biju arī es līdzzinā tā js un pa daļai sarīkotā js. Tur taisījā s atriebties pie visiem krā pējiem,
netaisnību un pā restību darītā jiem, kā arī pie ikkatra, kas vien bij pieķ ēries pie tā s
makšķ eres, ko jū s izmetuši. Atriebšanā s bij divējā da: tikpat pie krā pēju mantā m, kā arī pie
viņ iem pašiem. Pirmo pusi vadīja Grabovskis, otro — tas pats puisis, kuram jū s darījuši
pā restību, kurš negribēja bū t un arī nebija mierā , līdz atriebā s pie jums pašiem un pie
tiesnešiem, jo tas rā jiens, kuru tiesneši dabū ja no augstā kas tiesas, un tas sods, kuru jums
uzlika naudā , nespēja viņ a sirds, kas bij caur netaisnību ļoti iekarsēta, atdzisinā t. Pie visā m
tā s nakts laupījuma ienā kšanā m bij man sava zinā ma dalība, tomēr nevis priekš sevis paša,
bet priekš Gaitiņ iem, kurus izdzinā t Prā tniekam un Oļiņ iem par labu ar netaisnību no mā jas
un bez nekā da atlīdzinā juma. Par šo lietu pieminēšu beidzot vēl skaidrā k. Bet šī mū su
rīkošanā s, lai gan viņ u vadījā m cik slepen varēdami un ar vislielā ko uzmanību, bij kļuvusi
tomēr, kaut gan laikam tik vien pa daļai, jums un Raņ ķ im zinā ma, kā tas ir izskaidrojies un
nā cis gaismā vēl tik pašā pēdējā laikā un kā to pēc dzirdēsat.»
Feldhauzens pie šiem pēdējiem vā rdiem iztrū kā s, tā ka pie viņ a bij nomanā mas
nepacietības bailes. Viņ š gribēja kaut ko jautā t vai arī teikt kā du vā rdu pretī, it kā savas
izbailes slēpdams, bet nespēja nekā atrast, kas uz to derētu un izklausītos tik vien kā
valodas meklēšana.
Š rekhubers uzņ ēma atkal stā stīšanu: «Kā viņ i izdarīja pieminētā naktī visas tā s notikušā s
zā dzības, par to es daudz stā stīt nevaru, jo nebiju pie neviena darba klā t, tik vien to zinu, ka
ruļļus izzaga Grabovskis pats un devā s ar tiem uz Prā tnieka mā ju, kur biedri viņ u gaidīja un
bij nozaguši jau Bisara zirgus, kurus piejū dza saviem zirgiem klā t priekš ratiem. Tad
uzlauza Prā tnieka klēti, izlaupīja labā kā s mantas, kā audeklus, dažas sudraba lietas, cukuru,
miltus, dzērienus, vēl šo to un aizbrauca. Visu šo bij Prā tnieks paturējis no tā , ko saņ ēmis
priekš jums. Tie dalībnieki un visas jū su puses ienaidnieki, kuri bij klā t no pašu slā taviešu
puses, aizdedzinā ja pēc biedru aizbraukšanas izlaupīto ēku, gribēdami saldinā t vēl caur to
savu atriebšanā s prieku un pasargā t aizbraucējus no pakaļdzīšanā s, kas arī labi izdevā s, jo
pat tagad tic vēl visi bez šaubīšanā s, ka Prā tnieka klētī sadegušas arī visas mantas līdz. Š ī
pati lieta nomaldinā ja arī Bisaru no savu zirgu pēdā m, jo visi ticēja tik tam, ka zagļi ir
aiznesuši jā šus uz viņ iem jū su ruļļus, tā dēļ braucēju pēdu nelika neviens vērā .
Kamēr šie strā dā ja tur, tikā m otrs pulks, vadīts no zinā mā puiša, glū nēja uz goda maltītes
viesiem, bet it īpaši uz jums un uz tiesnešiem. Jū s un Raņ ķ is varējā t pateikties tik savam
veiklumam un apķ ērībai, ka pratā t izmukt pašiem uzbrucējiem cauri, aizņ emti tik no
dažiem sitieniem, bet tie, kuri vien tik meklēja glā bties, bēgdami uz muižas pusi, staigā
varbū t vēl tagad šķ ībiem pleciem. To starpā gadījā s gan arī dažs, kas bij tik vien vainīgs, ka
gā ja līdz uz to dā rgi aizmaksā to lēcu virumu, — bet ko tam var līdzēt? Jums sitis pirmo
sitienu pa roku, no kuras tū liņ izkritis revolveris, pats uzbrucēju vadonis. Tagad es varu
sacīt jums to droši, jo viņ š, ieguvis labu kapitā lu, ir šķ īries no sava vidus pavisam. To
ienā kumu par Bisara zirgiem un Prā tnieka mantā m dalījuši visi tā s nakts darītā ji kopā , bet
ruļļi palika Grabovskim vien un kā dam viņ a tuvā kam biedram, no zirgiem un mantā m viņ š
nevēlējā s sev vairā k nekā kā tik to, lai palīdz tikt viņ am ar ruļļiem drošumā , kas arī izdevā s
pilnīgi tā , kā domā ts. Ruļļus Grabovskis nodeva uz puspeļņ as tai blēžu sabiedrībai, no kuras
jū s atdabū jā t viņ us, kā liekas, caur pā rskatīšanā s gadījumu atpakaļ, bet palikā t paši līdz šim
laikam viņ u vietā .»
«Jū s arī laikam sazinā ties ar to slepeno biedrību?» Feldhauzens jautā ja.
«Nemaz nē!» Šrekhubers atbildēja droši un uzticami.
«Bet kā jū s zinā jā t, ka es atdabū jis ruļļus caur pā rskatīšanā s gadījumu?»
«To es tik tā domā ju, un to var domā t ikkurš, kas spēj vien tā das lietas un darīšanas saprast,
jo cits nekas tur nebū s bijis kā kā ds misēklis. Grabovskis zinā ja man sacīt tik to, ka jū s,
ruļļus glā bdami, iekrituši paši slazdā , no kura tā pat bez atlīdzības ā rā netikšot.»
Š rekhubers apstā jā s, gribēdams laikam apdomā ties, kā jā sā k tā ļā k. Feldhauzens turpretī
domā ja, ka viņ š jau beidzis, tā dēļ iesaucā s lielā nepacietībā un jau gandrīz ar trīcošu balsi:
«Nu jā , bet jū s teikuši, ka pēdējā s dienā s gadījušies daži savā di notikumi — Raņ ķ is nomiris,
vai tas tiesa? Stā stā t, lū dzami!»
«Jā , tiesa ir gan,» Šrekhubers atbildēja mierīgi un vēl arvienu domā dams. «Patlaban es
gribēju griezties pie šiem bēdīgiem notikumiem. Pirmā k jau es pieminēju, ka jū s ar Raņ ķ i
nezin kur un kā bijā t drusku pamanījuši, ka mēs taisā mies priekš tā s pieminētā s nakts uz
kaut ko. Vismazā k tas jums ir bijis zinā ms, ka Grabovskis nā ks taī vakarā pa to lielceļu gar
veco kapsētu. Jums, kā viegļi domā jams, bū s kritušas domas jau par tiem pašiem
Čangalienas darbiem uz Grabovsku, tā dēļ bij iemesla diezgan bīties arī uz priekšu no viņ a,
tā dēļ,» pie šiem vā rdiem Šrekhubers grieza acis mierīgi, bet stīvi uz Feldhauzenu,
«apņ ēmā ties viņ u nogalinā t, iekam vēl nav padarījis jums kā das jaunas nepatikšanas. Jū s
saderējā t uz šo darbu par labu maksu Raņ ķ i un devā t viņ am savu flinti, lai iet goda maltītes
vakarā uz veco kapsētu Grabovskim ceļā pretī.»
Feldhauzens sēdēja bā ls kā drā na, viņ a rokas sā ka drebēt, un spieķ is, ko taīs turēja, nogā zā s
gar zemi. To uzceldams un nolikdams pie malas, Feldhauzens lū koja izvairīties no
Š rekhubera acīm, bet nesacīja ne vā rda: nedz sevi aizbildinā dams vai atvainodams, nedz arī
runā dams Šrekhuberam pretī, kurš stā stīja pēc kā da brītiņ a tā ļā k.
«Raņ ķ im viņ a briesmīgais darbs izdevā s — ja tā drīkst sacīt — laimīgi: Grabovskis bij
nošauts, ievilkts vecā kapu pagrabā , ielikts kā dā tukšā šķ irstā , kā du tur starp dažā dā m
vecā m lietā m diezgan atrodas, un jū s varējā t svinēt goda maltīti droši — bet vai arī mierīgi?
Tas zinā ms tik jums pašiem. Bīstamais ā rējais ienaidnieks bij gan pagalam, bet vai
neieradā s sirdī tū liņ cits iekšējs un jo niknā ks? Bet, lai tas bū tu kā bū dams, otra sirdī nav
vajadzīgs nevienam līst — īsa lieta! Jū s ticējā t un varbū t arī varējā t ticēt, ka Raņ ķ is ir savu
asiņ aino uzdevumu piepildījis, saņ ēmā t atpakaļ flinti un izmaksā jā t slepkavas algu. Cik liela
vai cik maza viņ a bij, to zinā t vairs laikam tik jū s vieni paši, un citiem tas viena alga. Tā nu
stā vēja visa šī tumšā lieta pavisam mierā , līdz kā ds īpašs gadījums veda viņ u priekš kā dā m
dienā m gaismā .
Raņ ķ is, kad bij pavadījis nupat pēdējo reizi jū su laulā tu draudzeni šurp uz pilsētu, atpakaļ
braukdams, apmeties uz nakts mā ju kā dā krogā . Turpat netā lu kā dā citā krogā gulējis kā ds
cits vīrs, ilgi meklēts noziedznieks, kuru patlaban taī pašā naktī policija gū stījusi cieti, bet
kurš tomēr izmucis, kaut gan kails, basā m kā jā m, kreklā un vēl no žandarma lodes
ievainots, kura bēgot viņ u panā kusi. Šis bēglis, no aukstuma spiests meklēt apģ ērba, līdis,
kā to sadzinuši pie asinīm un citā m zīmēm, pa atvērtu loga rū ti taī istabā , kur Raņ ķ im jā guļ.
Neiztrū cinā jaties, Feldhauzena kungs, kad saku, ka šis vīrs bij — Grabovskis, kuru jū s un
Raņ ķ is domā jā t guļam Slā tavas vecā s kapsētas kapu pagrabā kā dā pamestā šķ irstā .»
Kaut gan Šrekhubers jau iepriekš pieminēja, lai neiztrū kstas, tad tomēr viņ š iztrū kā s, it kā
gribēdams jautā t: «Vai tas var bū t tiesa? Kā tas saprotams? Vai mironis var uzcelties un vēl
pēc pusotra gada?» vai arī tā : «Tad Raņ ķ is ir mani patiesi piekrā pis! Un cik priecīgi es
saņ emtu tagad šo piekrā pšanu, ja vien nekļū tu caur viņ u apvainots, ka tīkojis pēc otra
dzīvības.»
Š rekhubers uzņ ēma atkal valodu: «Nav skaidri zinā ms, kā viss tur gadījies un kā noticis, bet
Raņ ķ i atraduši pēc tam, kad kā ds briesmīgs kliedziens iztraucējis visus kroga iedzīvotā jus
no miega, aplaupītu un bez atmaņ as guļam durvīs starp abā m tā kroga viesu istabā m. Tiek
domā ts un tā m domā m var bū t pilna taisnība, ka viņ š priekšējā istabā , pie galda kaut ko
baudīdams, ir dzirdējis guļamā istabā kā du troksni — gā jis raudzīt un — ieraudzījis
Grabovski, no kura, kā saprotams, pā rbijies un pazaudējis atmaņ u. Varbū t ir Grabovskis
viņ am arī sitis.»
«Tas nebū s tiesa, ka Raņ ķ is, dzirdēdams nakti otrā istabā troksni, ietu viens tur raudzīt,»
Feldhauzens mēģ inā ja runā t un dvašoja smagi, it kā slā pdams pēc tīra gaisa.
«Var gan bū t,» Šrekhubers atteica, «bet, ka viņ š ieraudzījis Grabovski nejauši, tas bij
izmanā ms no viņ a muldēšanas, kad noveda otrā dienā uz Slā tavu.
Raņ ķ is bij, kā ā rsts liecinā ja, iekritis aiz lielā m nobailēm grū tā karstuma vā jībā un nā ca tik
vien reti pa brīžam pie skaidras apziņ as. Turpretī muldēja vienā di un tik vien par kā du
briesmīgu noslēpumu jeb, ar vā rdu sakot, par Grabovska nošaušanu un par viņ a
atdzīvošanos. Pieminēja arvienu arī jū su vā rdu, gan stā stīdams, ka Grabovski nošā vis un
noglabā jis kapu pagrabā iekš kā da tukša šķ irsta, gan dodams jums flinti atpakaļ un
prasīdams algas, gan atkal briesmīgi iztrū kdamies un dzīdams Grabovski ar visā m savā m
asinīm šķ irstā iekšā . Bet, ja tad, kad nā ca brīžam pie skaidra prā ta, kā ds par šā m lietā m ko
pieminēja, tad viņ š tū liņ atkal sajuka un muldēja jo briesmīgā k.»
«Bet kā du svaru gan var dot vā jnieka muldēšanai?» Feldhauzens jautā ja kā drošinā damies.
«Un, ka viņ a muldēšana bijusi bez pamata, to apliecina jau tas vien, ka Grabovskis dzīvo.»
«Ka vā jnieka muldēšana neder nekur par liecību un pilnīgu apvainošanu, tas tiesa,»
Š rekhubers atbildēja, «bet, ka tomēr vā jnieka muldēšana ir atklā jusi dziļus noslēpumus un
atklā ja arī šoreiz, tas tā pat tiesa; turpretī, ka Raņ ķ a muldēšana bijusi bez pamata, tas nav
vis tiesa, kaut gan Grabovskis ir patiesi dzīvs un nav bijis nekad nošauts nedz no Raņ ķ a,
nedz arī no cita, tomēr nedomā jat vis tā dēļ, ka Raņ ķ is ir tīši jū s piekrā pis vai arī gribējis jū s
piekrā pt, saņ emdams nepelnītu algu, — viņ š ir darījis, dievam žēlot, savu briesmīgo darbu
ar pilnu uzticību un nomira arī taī bailīgā un ļaunā apziņ ā , ka Grabovski nošā vis un
paglabā jis kapu pagrabā kā dā tukšā šķ irstā . Un kā gan viņ š varējis šaubīties par to darbu,
ko bij patiesi padarījis? Viņ š bij cilvēku nošā vis un paglabā jis, kā sacīts, tik vien tumsā
pā rskatījies un nodomā jis par Grabovski citu, kuram gadījies taī laikā vienīgi pa kā du
pusstundu agrā k staigā t to pašu ceļu un kurš bij izskatījies pa tumsu un no atstatuma
Grabovskim līdzīgs.»
Feldhauzens atkal iztrū kā s un nobā lēja. «Kas — kas tie par pierā dījumiem? To var bū t
darījis arī kā ds cits.»
«Var gan bū t darījis, bet nav darījis,» Šrekhubers atbildēja mierīgi un lēni. «Jū s,
Feldhauzena kungs, aizmirstat, ka es nerunā ju vis uz jums kā tiesnesis vai kā nodevējs un
ka tā dēļ jums manā priekšā nav vajadzīgs nemaz grozīties, jo caur to jū s manis citā di
pā rliecinā t nevarat, nekā es jau esmu pā rliecinā jies, un pēc savas apziņ as jau nebū t nevarat
sacīt, ka tas nav vis tiesa un taisnība, ko es jums stā stu.
Kad, kā jau stā stīju, Raņ ķ is pieminēja savos vā jības murgos arvienu vecā s kapsētas kapu
pagrabu, tukšo šķ irstu un Grabovski, kuru taī ielicis, tad valdībai tapa par to ziņ ots un tā
gā ja tur pā rmeklēt un atrada kā dā vecā aiztaisītā šķ irstā , ko jū s domā jat? Pussatrū dējušas
Kaspara Gaitiņ a miesas! Raņ ķ is bij nošā vis Grabovska vietā Kasparu Gaitiņ u, kurš izgā jis, kā
zinā ms, no savas dzīves vietas jū rmalā tais pašā s dienā s uz Slā tavu un pazudis.»
Feldhauzens saķ ēra galvu ar abā m rokā m un nevarēja izsacīt nekā , bet taisījā s gandrīz vai
ģ ībt un gā zties no krēsla, bet Šrekhubers viņ u atturēja. Kad bij drusku atjēdzies, tad
izsaucā s: «Kasparu Gaitiņ u?! Vai patiesi Kasparu Gaitiņ u?? Ak kungs un dievs, kas man
jā dzird!»
«Jā , Feldhauzena kungs, patiesi Kasparu Gaitiņ u!» Šrekhubers atbildēja jū tīgā balsī. «Tur
nepalīdz nekas! Jums jā dzird, ka esat aizmaksā juši Raņ ķ im par Kaspara Gaitiņ a nošaušanu.
Ā rsts izmeklēdams atrada lodi, kura, no muguras šauta, gā jusi tuvu gar sirdi un apstā jusies
krū šu iekšpusē. Pazinis laikam to arī, ka doti vēl kā di sitieni pa galvu. Ka Kaspars Gaitiņ š
nav kritis no laupoša slepkavas, to apliecina tas, ka kabatas grā matiņ a ar sešpadsmit
rubļiem naudas atradusies pie paša. Turpat bijusi arī apzieģ elēta un Slā tavas mā cītā jam
nesama zīme par Gaitiņ a salaulā šanos ar Oļiņ u audzēkni Lienu jeb īsti ar Heleni Margareti
von Staufenmuth, kuras celšanā s, kā man mā cītā js šķ iroties teica, zinā ma varbū t tik viņ as
vecajai auklētā jai Annužai, kura tagad auklē atkal viņ as mazo meitiņ u Anniņ u, jo pati Liena
aiz bēdā m un aiz dažā dā m ļaunā m valodā m par pazudušu laulā tu draugu izjuka no prā ta un
bij noslīkusi.
Kad Gaitiņ u atrada, tad bij Raņ ķ is gan vēl dzīvs, bet nenā ca vairs ne reizes pie skaidras
atmaņ as. Tagad viņ š bū s gan jau paglabā ts Slā tavas kapos reizē ar nelaimīgo Kasparu
Gaitiņ u.»
Feldhauzens skatījā s stīvā m acīm zemē un nemēģ inā ja runā t vairs ne vā rda. Šrekhubers
uzņ ēma valodu no jauna: «Tā tad sodība par visu to, kas pa mērīšanas laiku pret ļaudīm un
pie ļaudīm grēkots, ir panā kusi visbargā k Raņ ķ i, tad jū s un arī citus. Bet to zummu, ko jū s
esat tagad izmaksā juši, jums vienam ciest nebū tu taisnība, tā dēļ arī citi, it kā to zinā dami,
kaut gan negribēdami, ir piedalījušies pie maksā šanas, ja vien jū s paši nepalaižat to tīši
vaļā . Varbū t lielo pusi tā s maksā jamā s naudas ir jū su laulā tā draudzene aizņ ēmusies no
Raņ ķ a un tas atkal kā du tū kstoti vai vēl vairā k — no Prā tnieka. Abi šie vīri aizdodami bū s
cerējuši uz lieliem procentiem, bet viņ i ir pelnījuši, ka nedabū atpakaļ arī ne kapitā la, jo šo
naudu ir tie iemantojuši tā pat ar netaisnību vien, tā dēļ lai palīdz arī ciest savu daļu uz šā da
ceļa, jo ar taisnību viņ iem nevar piekļū t tā pat kā jums. Ja viņ i nebū tu pavedinā juši tikpat
ļaužu, kā arī jū su pašu uz netaisnā m maksā šanā m un pretim ņ emšanā m, tad jū s arī varbū t
nekristu tik dziļi. Turklā t Raņ ķ im kā vecā kam palīgam vajaga turēt arī atbildības par ruļļu
izzagšanu, jo tie, kā domā ja, stā vēja vairā k viņ a zinā šanā .»
«Tur jums ir patiesi taisnība, ka bez viņ iem es nebū tu nemaz šaī nelaimīgā likstā kritis,»
Feldhauzens sacīja, acu nebū t nepaceldams. «Arī tas ir tiesa, ka Raņ ķ im vajadzēja bū t par
ruļļiem atbildīgam; bet tomēr īstu pierā dā mu tiesību, kā dēļ varētu viņ a naudu aizturēt, man
nav.»
«Tur jums nav jā meklē nekā du likumīgu tiesību: Raņ ķ is ir miris, un mantinieku viņ am, cik
es zinu, laikam nekā du nav, bet, ja arī bū tu, tad par tiem maza bēda.»
«Bēda ir diezgan liela, jo mana sieva izrakstījusi viņ am parā du zīmi,» Feldhauzens domīgi
atteica.
«Par to jau ir gā dā jis gadījums, ka tā zīme nevar bū t jums vairs šaī lietā par kavēkli,»
Š rekhubers, Feldhauzenu mierinā dams, runā ja. «Grabovskis ir nolaupījis Raņ ķ im kabatas
grā matiņ u ar visu naudu, vērtspapīriem un parā du zīmēm. Turklā t jū s varat aizturēt priekš
sevis arī vēl to Raņ ķ a darba algu, kas viņ am stā vēja no pagā jušā gada pie lielkunga.
Prā tniekam par savu naudu no Raņ ķ a nav nekā das zīmes, tā dēļ tas nekā nedabū s, un tā arī
vajaga. Tik vien, kā nupat iedomā ju, dzirdēju runā jam, ka no tā s tagad pieminētā s naudas
ņ emšot, cik vajadzēšot, priekš viņ a paša apglabā šanas un krusta, tā dēļ gan tur visai daudz
vis neatliksies.»
«Tagad es vēlētos zinā t, kā jū s nā cā t pie tā , ka es esmu apcietinā ts, un kā varējā t sā kt mani
atsvabinā t?» Feldhauzens vaicā ja, it kā griezdamies nost no šā m nepatīkamā m lietā m.
«Bet kas jums to teica, ka es jū s atsvabinā jis?» Šrekhubers jautā ja gandrīz ar īgnumu par to,
ka šis viņ a darbs atklā ts.
«To teica mans draugs, kā ds tirgošanā s magaziņ as īpašnieks,» Feldhauzens atbildēja.
«Ak tā , tā ,» Šrekhubers kā atminēdamies sacīja. «Es nā cu pie tā caur gadījumu un
atsvabinā ju jū s caur pierā dījumiem, ka jū s neesat Grabovskis. Kā jau zinā t, es nogā ju uz
jū su korteli, bet atradu mā jā s tik jū su laulā tu draudzeni. Atpakaļ nā kdams, redzu jū s ejam
starp policistiem. Tū liņ man iešā vā s prā tā , ka pā rskatīšanā s atkal bū s. Negribēdams jums
šā dā nepatīkamā gadījumā rā dīties, nogā ju pie policijas drusku vēlā k, bet vakarā tur nebij
vairs nekas panā kams. Rītā es palū dzu pieminēto jū su draugu un manu pazīstamu
tirgošanā s magaziņ as īpašnieku līdz, lai netrū ktu stiprā kas apliecības vai arī pat
apgalvošanas, ka jū s neesat Grabovskis jeb barons Edelberts, kā viņ u saucot īstā vā rdā .»
«Vai Grabovskis nav viņ a īstais vā rds?» Feldhauzens brīnodamies jautā ja.
«Grabovskis bijis viņ am tik pieņ emts vā rds priekš Slā tavas apgabala,» Šrekhubers atteica.
«Tomēr ar to vien vēl neizdotos jū su tik viegli atsvabinā t, ja es nevarētu pierā dīt, ka
Grabovskis jeb barons Edelberts jau saņ emts un nosū tīts uz to un to apriņ ķ a pilsētu.»
«Vai saņ emts jau?» Feldhauzens ziņ kā rīgi jautā ja.
«Jā , Grabovskis jeb barons Edelberts bij gan saņ emts, bet esot jau atkal vaļā . Papīru nav
atraduši pie viņ a nekā du. Viņ š bijis ieklīdis tajā klajā apgabalā , kur ziemas laikā izbēgt nav
iespējams, īsti tad, kad policija min gandrīz jau uz papēžiem, kā viņ am, tā dēļ apņ ēmies
labā k padoties, bet tik vien ar viltu. Viņ š lēcis no kā das ēkas zemē un palicis uz vietas
kliegdams un vaimanā dams, ka kā ju vai izmežģ ījis, vai arī pat salauzis un pats nā vīgi
sasities. Arī ģ ībis kā das reizes tīšā m, bet ļoti gudri, ka lai nepazītu, un palicis pavisam bez
atmaņ as. Caur to viņ š ir gribējis sagaidīt tik izdevīga brīža, lai varētu atsvabinā ties un
izmukt, ko arī panā cis. Tā du pašu sadauzījušos, kā ds Grabovskis izlikā s, viņ u veda, zinā ms
gan, labā apsargā šanā uz apriņ ķ a pilsētu, lai nodotu turienes policijas ziņ ā un apriņ ķ a ā rsta
kopšanā .
Uz manu un jū su drauga lū gšanu telegrafēja turp un dabū ja atbildi, ka Grabovskis jeb
barons Edelberts saņ emts gan un esot jau patlaban vedams uz to pieminēto apriņ ķ a pilsētu,
tā dēļ tū liņ pasludinā ja, ka jū s atlaidīšot, tik vien jū su draugam vajadzēja ierakstīties par
galvinieku, ka jū s, ja vajadzēs, bū sat kaut kurā reizē dabū jami. Šis ir viss tas niecīgais
atsvabinā šanas darbs, kuru jū s ceļat tik augstu.»
«Bet bez viņ a man bū tu jā paliek vismazā k dažas dienas apcietinā tam,» Feldhauzens, sirdī
kustinā ts, sacīja un sniedza Šrekhuberam roku, «tā dēļ saņ emat manu sirsnīgā ko pateicību.»
«Tomēr daudz netrū ka, ka mēs nebū tu iespējuši nekā , jo pēc pā ra stundā m nā ca ziņ a, ka
Grabovskis jeb barons Edelberts vakar vedējiem izmucis un neesot notverts. Ja šī lieta bū tu
zinā ma jau no rīta, tad gan laikam jū su neizlaistu, jo pieminētais bēglis ir, kā zinā t, jums ļoti
līdzīgs.»
«Lai bū tu tad kā bū dams, bet tagad jū s esat mani pestījuši,» Feldhauzens atteica, «un, ka tā
lieta varēja bū t drīz citā da, tas man neaizliedz jums pateikties par to, kas ir iespēts un
padarīts. Bet tagad sakā t — kas jums bij par iemesliem šķ irties no Slā tavas pavisam un tik
piepēži?»
«Visi tie paši briesmīgie darbi un notikumi ķ ērā s man tā pie sirds, ka nevarēju vairs Slā tavā
palikt,» Šrekhubers atbildēja. «Pā rlabošanas darbu pie sudmalā m biju beidzis, tā dēļ arī
lielskungs mani atlaida, kaut gan gads nav vēl apkā rt. Negaisa laiki ir pā r Slā tavu un
Čangalienu pā rgā juši un neatnā ks vairs. Varmā cība un netaisnība kā allaž un visā s vietā s, tā
arī tur ir saminusi nespēcību un nevainību apakš kā jā m. Tie ļaunumi un noziegumi, kas tur
padarīti, nav vairs atdarā mi, un viņ i paliek iededzinā ti pašu noziedznieku dvēselēs kā
neizdzēšamas Kaina zīmes uz mū žību ar visā m tā m zemes robežā m, kuras liecinā s bērnu
bērniem un augumu augumiem par mērīšanas darba tiesu un taisnību. Tā m lietā m nevar
vairs līdzēt, tā dēļ es arī negribu neviena klaji apvainot vai sū dzēt: lai tiesā ikkatru viņ a paša
apziņ a un laiks, bet es gribu tik līdzēt tam, kam var līdzēt un kam palīdzības trū kst, —
vienai nabaga dzīvībiņ ai, kura ir palikusi kā mazs kails putniņ š bez glā bšanas un palīdzības
klajā laukā , pēc tam kad dievbijīgie cilvēki bij izpostījuši viņ a ligzdiņ u un nomaitā juši
vecā kus. Gan atrodas kā ds apbrīnojams radījums, kurš šo apžēlojamo dzīvībiņ u mīlē un
grib glā bt vai līdz izsamisēšanai, bet tomēr nespēj gandrīz vairā k nenieka kā tik ja apsegt
pret negaisu ar savu miesu vai arī sū tīt tik savus mīlestības starus kā saule tā rpiņ am; bet
pat šī saulīte var drīz norietēt, jo vakars nav viņ ai tā ļu, — un ko tad? Vai tad atradīsies jel
viens cilvēks, kurš to nabadzīti pieņ ems? Jū s sapratīsat gan, ka es runā ju par Kaspara
Gaitiņ a un Lienas meitenīti, kura grib dzīvot pasaulē it kā biedinā šanas zīme tiem, kas
grū da viņ as vecā kus nabadzībā un nā vē. Par to dzīvībiņ u man jā gā dā un es gā dā šu, ne
tikvien tagad aiziedams, bet arī tā ļumā bū dams. Pirmā k es jums pieminēju par pieci simti
rubļiem, kuri man nā k no tā s naudas, ko jū s izmaksā juši par ruļļiem, tagad ir man pieci
simti rubļi še kabatā .» To sacīdams, Šrekhubers piedauzīja ar roku pie kabatas. «Grabovskis
bij viņ us, kā solījies, iemaksā jis pie kā da zinā ma cilvēka, no kura es tos šodien saņ ēmu.
Pirmā galā es aizrunā ju to naudu no Grabovska gan priekš paša Gaitiņ a — it kā
atlīdzinā jumu par netaisni atņ emtu mā ju. Bet tagad, kur Gaitiņ am pašam viņ as vairs
nevajaga, tā derēs ļoti labi viņ a bērniņ am. Es piesū tīšu viņ ai, kamēr stā v bērna gados, caur
Slā tavas mā cītā ju divreiz gadā šā s naudas procentes, bet, kad bū s pieaugusi, tad arī pašu
kapitā lu. Nu jū s, Feldhauzena kungs, skaidri dzirdējā t, kā es esmu strā dā jis un kā man bij
jā strā dā : ar netaisnību pret netaisnību, bet taisnībai par labu. Jū s bijā t savos bezdievīgos
darbos tā apdrošinā jušies, ka jums nevarēja piekļū t nedz ar likumu, nedz ar tiesu, tā dēļ
esmu raudzījis stā ties jū su netaisnībai pretī uz tā paša ceļa, pa kuru jū s viņ u vedā t kā
kontrabandas preces, un atraut jū su laupījumu tā pat, kā jū s to ieguvuši. Un, ja jū s nebū tu
šaī darbā kavēti, tad dievs zin cik tā ļu nesniegtos krā pšana un citi tumsības darbi.»
Š rekhubers še savu stā stīšanu beidza un cieta klusu. Feldhauzens bij ļoti domīgs un skatījā s
stīvā m acīm zemē. Šrekhubers to redzēdams un gribēdams viņ a tumšā s domas drusku
izklīdinā t, sacīja: «Kā izskatā s, tad mums neatliek tagad vairā k nekas pā ri kā tik izšķ irties.»
Viņ š lika nā kt viesnīcas saimniekam, salīdzinā jā s un taisījā s iet projā m uz staciju, bet visa
viņ a taisīšanā s bij tik vien — uzvilkt mēteli, uzlikt pazīstamo platmali un paņ emt zaraino
nū ju. Viņ š nenesa nekad un nekā vairā k līdz, lai bū tu allaž brīvs no rū pēm un nastā m, tā dēļ
raudzīja iztikt ar tik maz, kā vien iespējams, un tik, cik viņ am vajadzēja, to atrada visur
priekšā .
Feldhauzens izstreipuļoja Šrekhuberam neatmanīgi uz ielas līdz, kur tas gribēja no viņ a
atvadīties, bet viņ š nesajēdza pats no sevis ne kur iet un palikt, tā dēļ staigā ja vien,
Š rekhuberu pavadīdams, pa ielu uz staciju tā ļā k. Šrekhubera vaigs bij nopietns, bet skaidrs,
drošs un mierīgs, kas liecinā ja, ka krū tīs viņ š nes goda sirdi, pilnu labas apziņ as un cilvēku
mīlestības. Ja arī visi viņ a darbi nebij īsti skaidri, tad tomēr nožēlot nevajadzēja neviena, jo
tos viņ š darīja, tik vien aizstā vēdams jeb atceldams apspiestu taisnību. Feldhauzena vaigs
bij turpretī tumšs, smags, arī nemierīgs un pilns dziļu nozieguma baiļu.
Zvans aicinā ja ceļiniekus jau uz otru lā gu kā pt ratos iekšā , kad šie vīri, nerunā dami ne
vā rda, nonā ca uz dzelzceļa bruģ a jeb perona. Viņ i saskatījā s vēl stīvi viens otram acīs,
Feldhauzens saņ ēma kā bez dzīvības Šrekhubera roku, kuru tas sniedza, atvadīdamies un
sacīdams: «Uz neredzēšanos!» — un iekā pa tū liņ pēc tam ratos. Zvans skanēja uz trešu
lā gu, lokomotīve iesvilpā s un sā ka kustēties, vilkdama visu braucienu, locekli pēc locekļa
sevīm līdz. Visi pavadītā ji vai darītā ji, kas bij palikuši uz bruģ a, drīz izklīda, bet Feldhauzens
vien palika stā vot turpat kā sasalis.

VI
Daži gadi bij pagā juši pēc šiem notikumiem un arī pēc visiem mērnieku laikiem, kurus
slā tavieši un čangalieši piemin it kā pasakainos sirotā ju vai mēra laikus[ 330 ] un pieminēs
arī vēl turpmā k. Daži svinēja kā dus gadus pat vēl to dienu, kurā Slā tava un Čangaliena
pestīta no mērniekiem it kā no ienaidniekiem.
Abas valstis gulēja vēl mērnieku laiku paģ iras jeb jaunu vērtības dā lderu un robežu
dzemdēšanas nedēļas[ 331 ]; abas nebij vēl no tā pā rliecīgā noguruma atspirgušas, kas
cēlies caur ilgu nomodā palikšanu taīs bezgalīgā s dzīrēs, kuras daži sā ka turēt jau par tā m
dzīrēm, kas apsolītas šejienes trū kumu un grū tumu cietējiem it kā bērnam par citu mazā ku
bērnu auklēšanu uz rītdienu tirgus, kura tomēr nedabū nekad redzēt. Dažs vecs, liels ā das
naudas maks jeb rubļu kuņ ģ is, kurš sajuta pieticīgā labpatikšanā sevi allaž šā s smagā s
barības pilnu, mērnieku laikos iztukšots, vilkā s vēl arvienu, grū ti dvesdams un
vaimanā dams, kopā , — īsi sakot, mērnieku laiki bij gan jau pā rgā juši, bet nevis jau aizmirsti
un vairs nesajusti, kad uznā ca jauns, liels traucēklis — mā ju iepirkšana. Šā s bij negaidītas
un, var teikt, puslīdz piepešas izbailes.
Prā tnieka citreizējā s domas un gaidīšana, ka mā ju izpā rdošana nā ks Feldhauzena rokā s,
nepiepildījā s nebū t, jo Feldhauzens nebij pēc tam, kad nozuda, vairs Slā tavā redzēts, tik
vien esot bijis kā dreiz naktī slepen pie lielkunga, kur saņ ēmis laikam maksu par padarītu
darbu. Lielskungs licis viņ a liekā s mantas pā rdot akcijonā un vajadzīgā kā s nosū tījis laikam
līdz. Kā bij dzirdams, tad Feldhauzens baidījies nā kt atpakaļ tā dēļ, lai nekristu par Kaspara
Gaitiņ a nošaušanu izmeklēšanā . Mērīšanas darba vadīšanu paturēja līdz beigā m
pazīstamais jaunais palīga mērnieks, kurš saņ ēma šo uzdevumu pēc Raņ ķ a. Tā tad mā ju
izpā rdošanas darbs bij un palika pašam lielamkungam.
Kaut gan iemaksas nauda nebij liela un lielskungs neuzspiedā s arī uz ā tru roku, nedz arī
tā dā gada laikā , kad pašas naudas tukšības un visi augļi vēl uz laukiem, kā gan daži Slā tavas
lielmaņ i un bagā tnieki pū lējā s viņ u pierunā t, cerēdami, ka caur to ikkurš saimnieks nevarēs
savas mā jas iepirkt un viņ i, proti, lielmaņ i un bagā tnieki, tad piepirks tā du nespējnieku
mā ju, cik gribēs un tīri par nieku, tad tomēr dažiem slā taviešiem nā cā s diezgan grū ti
iemaksā t. Pēdīgi gan visi izkū lā s malā kā kurš varēdams, un bagā tnieki palika ar saviem
naudas maisiem rokā s, acis izplētuši, stā vot, it kā satecējuši vā jnieki pēc ū dens
kustinā šanas pie Betezdas dīķ a[ 332 ].
Gandrīz visgrū tā k klā jā s pie mā ju iepirkšanas tiem, kuri bij mērnieku laikos ļoti pazīstami
un daži arī pat ievērojami un cienījami. Šais jo pēdējos gados viņ i visi bij stipri noslīdējuši
no saviem tā laika stā vokļiem it īsti turības ziņ ā . Prā tniekam palika kā da daļa naudas pie
Raņ ķ a. Bez tam bij vēl viņ am, kā domā jams, no atriebējiem dedzinā tas otrreiz ēkas un
darīta visā da riebšana pie viņ a labuma tikpat laukā , kā sētā . Pats viņ š pa mērnieku laiku
ieradumam nemitējā s kupli dzīvot, un, kad bij jā iepirk mā ja, tad saradā s tik daudz parā du
prasītā ju, ka tikko nebij mā ja pavisam jā atlaiž. Kaut gan daudz parā dnieku pierunā ja vēl
gaidīt un pēdīgi sagā dā ja arī iemaksas naudu, pā rdodams lopus, kā du zirgu un dažas mā jas
lietas, bet pā rzinā tā ji sprieda droši, ka ilgi tomēr viņ š nespēšot vairs turēties virspus ū dens,
jo vajadzēšot laisties drīz dibenā  — parā di velkot stipri uz leju. Mā te Prā tniekam vēl
dzīvoja, kaut gan jau ļoti nevarīga un gandrīz neredzīga, jo pēdējos gados, par dēlu
bēdā damā s, viņ a bij izraudā jusi acu gaišumu. Saimnieces gaitu viņ as vietā turēja vedekla, jo
Prā tnieks bij apprecējies, ņ emdams no Oļinietes brā ļa meitā m iz visas rindas, kuru pats
gribējis, kā Oļiniete arvienu sacīja. Kaut gan tie, kurus Prā tnieks bij mērnieku laikos
apkrā pis, vai nu izvildams viņ iem naudu, vai pā rgrozīdams ar naudu robežas, cerēja un
gaidīja, ka nā ks drīz pā r viņ u kā ds īpašs dieva sods, tad tomēr tas nenotika vis, bet lā sti —
grū ti, rū gti lā sti bira uz Prā tnieku bez mitēšanā s.
Bisars bij padevies dzeršanas kaislībai, pā rdzīvojis mantu, pa daļai arī prā tu un stā vēja ap
mā ju iepirkšanas laiku apakš uzraudzītā jiem, kuri bij celti uz sievas lū gšanu no valdības
puses, jo bērni nebij vēl pieauguši. Brīžam, kad nā ca mā jā sadzēries, celdams troksni un
ķ ildu, tad sieva sēja viņ u pie steļļu staba. Ja viena nevarēja piespēt, tad aicinā ja bērnus
palīgā , bet Bisars staigā ja pa istabu ar visā m stellēm, vienīgi viņ š nevarēja tikt ā rā un citā s
istabā s.
Irbēnos pie Oļiņ iem izskatījā s arī diezgan bēdīgi. Pats vecais no tā laika, kamēr Liena
paglabā ta, bij, tā sakot, atteicies pavisam no pasaules un dzīvoja, tik dieva vā rdus lasīdams,
dievu lū gdams un grēkus nožēlodams klusībā . Viņ š nelika nekā vērā , vai sieva viņ u rā ja vai
lamā ja, vai lā dēja, tā pat arī, lai ēst deva vai nedeva, — viņ am bij viss viena alga. Tik tagad,
kur vajadzēja iepirkt mā ju, viņ š nodeva sievai labu tiesu sudraba naudas, ko bij laikam
sakrā jis un noglabā jis, viņ ai nezinot, kā dai īpašai un varbū t pat neparedzamai vajadzībai.
Rū pes pie viņ a varēja nomanīt šinī laicīgā dzīvē vienīgi drusku par savu dēlu un vienīgo
bērnu Antonu, kas atlicies dzīvs, bet nebij vēl pieaudzis, tomēr stiprā ks gan un vairs ne tik
gļēvs kā bērnībā . Kaspars un Liena netika vairs nekad Oļiņ os pieminēti, jo likā s, ka tagad
pat Oļinietei bij šie vā rdi nepanesami un viņ a gribēja tos labprā t aizmirst, kaut vien spētu.
Š vauksts ap mā ju iepirkšanas laiku dzīvoja pie Prā tnieka par kalpu, kaut gan ļoti negribēja
sevi tā saucam, bet dēvējā s visur par Prā tnieka «wirtschaftes fihreri» jeb vadītā ju, uz ko
kā dreiz kā ds pieminēja, ka Prā tniekam, kurš, kā redzams, gribot vadīt «wirtschafti» uz elli,
derot gan Švauksts par vadītā ju, jo to ceļu viņ š atminot labi vēl no tiem laikiem, kad
aizvadījis turp savu «wirtschafti». No pirmiem godības laikiem Švaukstam bij atlikusies
vairs tik vien vecā sarkanā šalle, par kuras izturēšanu daudz kas brīnojā s un varēja
brīnoties. Vestes kabatā stā vēja gan arī kā da pulksteņ a ķ ēde, kuru pats sauca par «ķ etti»,
bet pazīstamu starpā tā s nekā ra pie krū tīm, jo tie zinā ja, ka pulksteņ a galā nav; tomēr, kad
gadījā s braukt vai iet kur svešumā , it kā pie ceļu bruģ ēšanas[ 333 ], uzkā ra tū liņ un atlaida
visas drēbes vaļā . Dzirdēdams, ka Prā tnieks nevarēšot pats savas mā jas iepirkt, Švauksts
nogā ja pie lielkunga uzdoties par pircēju un atrada priekšiņ ā pie lielkunga kantora durvīm
Drekberģ i stā vam un gaidā m iznā kam to, kurš iegā jis viņ am papriekšu. Švauksts uzlū koja
Drekberģ i, it kā kad tas stā vētu tā ļu, tā ļu pamalā un bū tu tikko saredzams, tad uzsauca:
«Was sukstu da, unswat!?» — tad saņ ēma Drekberģ im pie rokas, vilka no kantora durvīm
nost un rā dīja uz izejamā m durvīm: «Furt eraus per tihr!»
Drekberģ is, kurš bij arī gā jis vā ciskā valodā stipri uz priekšu, viņ u atgrū da: «Selber furt
eraus! Las mir frihden!»
Pēc tam sā ka abi stīvēties un grū stīties, gribēdami tikt viens par otru papriekšu pie durvju
spiežamā . Bet patlaban tas cilvēks, kurš jau bij iegā jis pie lielkunga, ā rā nā kdams, durvis no
iekšas atdarīja, un līdz ar tā m iebruka viņ i abi reizē pie lielkunga, kuru Švauksts sveicinā ja
ar smalku nolocīšanos.
Kad bij abi uzaicinā ti savas vajadzības izsacīt un arī izsacījuši — jo Drekberģ is uzdevā s
tā pat uz kā das ļoti krietnas slā taviešu lielmaņ u mā jas —, tad lielskungs, abus atlaizdams,
pā rrunā ja, lai mā ju pirkšanā neiedodoties, bet lai gaidot, līdz viņ š pā rdošot pašas muižas —
Slā tavu un Čangalienu.
«So, so,» Š vauksts atteica, tad smalki nolocījā s, franciski no lielkunga atvadījā s un izgā ja
Drekberģ am papriekšu laukā , bet šis viņ u panā ca un jautā ja, kā du muižu viņ š gribot
pirkt — Slā tavu vai Čangalienu.
«Ich kaufen beide muischen,» Švauksts lepņ i atteica, «un, ja tu gribi pirkt, tad zahlen mihr
finf tausen drei hunder aptrakt unt zehn tausen kauzijon, citā di tu pie solīšanas netiec!»
Š vauksts bij atjā jis ar Prā tnieka zirgu jā šus un Drekberģ is nā ca kā jā m, kā dēļ tiem bij drīz
jā šķ iras, kaut gan atkal krogā drīz satikā s. Ceļā uz krogu Švauksts, iespiedis roku sā nos,
pajā ja Drekberģ am garā m, ka pakavi vien nožvakstēja, un likā s viņ a nemaz neredzot. Pie
kroga goda durvīm piejā jis un pieliecies, iekšā skatīdamies sauca: «Her kroģ er, kroģ er, vai
še neir kā ds puisis, kas patur zirg?» Patlaban iznā ca uz trepēm kā ds svešnieks, kuru
Š vauksts, saukdams par «ķ erli», aicinā ja paturēt zirgu. Tas tū liņ paklausīja un darīja, kā
vēlēts. Š vauksts ar rīkstīti rokā iegā ja lepņ i krogā , izstaigā ja visas istabas it kā kā ds augsts
pā rraudzītā js vai lielskungs, tad, atvadīdamies no krodzinieka ar lepnu un vieglu galvas
palocīšanu, gā ja ā rā , turēdams un vēcinā dams rīkstīti aiz muguras abējā s rokā s. Ā rā izgā jis
un izskatījies vēl no trepēm tā ļu visapkā rt, gā ja cienīgos soļos un taisījā s kā pt zirgam
mugurā , nelikdams viņ a turētā ja nemaz vērā , bet tas prasīja par paturējumu trīs rubļi.
Š vauksts gribēja gan viņ u sabaidīt, uzbrēkdams: «Furt, du kerl! Las mihr fehrd luhs!» — bet
nekā . Tū liņ viņ š pā rliecinā jā s, ka bez pieprasītā s naudas zirga neatdabū s, ieskrēja atpakaļ
krogā un prasīja krodziniekam ar steigšanu, lai aizdodot «drei rubel silber». No pirmā gala
krodzinieks neatbildēja nekā , bet, kad Švauksts mā cā s visai virsū , tad vaicā ja, kas galvošot
par atdošanu. Patlaban ienā ca Drekberģ is, un Švauksts piedā vā ja viņ u par galvinieku,
solīdamies izrakstīt arī vekseli. Drekberģ is, nezinā dams nemaz, kas par lietu, bet tik vien
aiz prieka par tā du godu, ka viņ u uzaicina par galvinieku, apgalvoja tū liņ uz pēdā m visu, kas
vajadzīgs. Krodzinieks, sacīdams, ka Drekberģ is atstrā dā šot gan, iedeva Švaukstam ne
tikvien trīs, bet četri rubļi. Drekberģ is, laikam domā dams, ka viņ am arī iznā ks no tā s
naudas kā da daļa, nevarēja cita nekā kā tik izsaukties, sizdams krodziniekam uz pleciem:
«Man tava daba patīk! Man tava daba patīk! Man tava daba patīk!» Švauksts, naudu kā tā du
nieku saņ ēmis, iedeva tū liņ Drekberģ am trīs rubļi, lai iznesot un iedodot tos tam «ķ erlim»,
kas turot zirgu, un tad lai paturot zirgu viņ a vietā . Pats viņ š lika nest sev par ceturto rubli
bairīti, cigā rus un vēl ko «in deitsch zimer», kur ieslēdzā s un nelaida Drekberģ a nemaz
iekšā , kaut gan tas, zirgu piesējis, nā ca un klaudzinā ja. Tad, nevarēdams citā di atriebties un
Š vaukstam izspītēt, gā ja un palaida viņ a zirgu vaļā un sauca Švaukstam pie loga, ka zirgs
aizejot.
Kamēr Š vauksts dzinā s zirgam pakaļ, kura, zinā ms, nepanā ca, tikā m Drekberģ is iegā ja «in
deitsch zimer» un nokopa visu, kas tur atradā s. Pēc tam gā ja ar Švaukstu, kurš vēl atnā ca
atpakaļ, bet nekā neatrada, vā ciski bā rdamies un dū res viens otram rā dīdami, pa savu ceļa
malu katrs projā m.
Pietuka Krustiņ š dzīvoja pa vecam savā uzņ emtā dzīves kā rtā , tik vien šie gadi bij padarījuši
viņ u jo svarīgu un nopietnu. Krogos un godībā s viņ š stā stīja un žēlojā s arvienu, ka šaī
pasaulē un starp šā laika cilvēkiem esot jā dzīvo tīri kā vientulim, jo dzīves biedrus viņ š
atrodot sevīm vienīgi tik starp vecajiem grieķ u un latviešu dieviem un dzīvojot garīgi tik
abu šo tautu heroju jeb varoņ u laikos: pie Herkuļa[ 334 ], Deikalijona[ 335 ], Induļa[ 336 ],
Videvuta un citiem. Šeitan ar šā laika un šā s pasaules cilvēkiem viņ š biedrojoties vienīgi tik
aiz patriotisma, studēdams savas tautas karakterus un nesdams savas tautas likteni. Viņ š
izsacīja daudzkā rt rū gtas žēlabas par Drekberģ i, ka vā cu partija piegriezusi savā pusē arī šo
krietno spēku. Uz godībā m Pietuka Krustiņ š lika tagad arvienu sevi aizvest un arī pā rvest ar
pašas godību mā jas zirgiem. Kamanā s vai ratos viņ š sēdēja ar tā du tiesības pilnu ģ īmi kā
varbū t vajadzībā s vedama vecmā te. Turklā t viņ š bij vēl pieņ ēmis cienīgu, it kā kā da veca
baznīcas kunga nevarību un gā ja tā dā s reizēs, uz spieķ a atspiezdamies. Kad bij pievests pie
durvīm, tad sniedza arvienu roku, lai nā ktu kā ds un palīdzētu izkā pt. Uzlicis kā ju uz ratu
kā pšļa vai rumbas, atpū tas un nopū tā s. Pēc tam, no vienas puses pieturēts un no otras
atspiezdamies uz spieķ a, nokā pa pēdīgi zemē. Še atkal apstā jas, apskatījā s labi un tad tik
sanā kušos sveicinā ja visus kopā : «Labu dienu, mīļi draugi, iekš Tā Kunga!» Iekšā iegā jis un
no visiem ar godbijību pavadīts, noņ ēma lēnā m cepuri, palocījā s, cauri iedams, vairā k reižu
uz visā m pusēm un sacīja svēti cienīgā balsī: «Miers ar jums!» Pēc tam ļā va sevi noģ ērbt, bet
it īpaši un arvienu tik jaunā m meitā m, sniegdams viņ ā m tēvišķ īgi rokas, lai novelk mēteli.
Pietuka Krustiņ š nedzīvoja vairs miesā , bet garā , tā dēļ arī neviens nevarēja iedomā ties
meklēt pie viņ a šinīs lietā s kā du grēcīgu cēloņ u vai arī laicīgu jū tu. Pietuka Krustiņ š, kā viņ š
lika saprast, varēja sieviešus — bet, zinā ms, tik skaistus un jaunus — pat skū pstīt bez
apgrēcības ar to skū pstīšanu tā gara, sacīdams: «Sveika, mā sa iekš Kristus,» — it kā bij
redzējis darā m dažus mā cītā jus, kaut gan ne reizes viņ am tas neizdevā s, jo tā das «mā sas»
tad novērsā s un atstā ja viņ u vienu pašu. Bēru runas turēdams, Pietuka Krustiņ š mēdza
tagad raudā t, lai varētu sieviešus saraudinā t, kas arī ik reizes notika. Pats viņ š tad sacīja, ka
runā tā jam vajagot bū t populā ram, tas ir, tā dam, kuru varot saprast arī nemā cīti ļaudis, jo
tā das runas tad ejot viņ iem pie sirds un no acīm ritot skaistas pērles, no kurā m taisīšot
jaunā Jeruzalemē tos divpadesmit vā rtus[ 337 ]. Kā ds no klausītā jiem kā dreiz sacīja, ka tā
esot medīšanas suņ u daba: kad priekšējais sā kot kaukt, tad kaucot citi līdz. Mā muliņ as
turpretī sprieda raudā damas: «Lū k, kur Jēzus draugs! Lū k, cik mīksta sirds!» Vēl kā ds cits
teica kā dreiz pusdikti Pietuka Krustiņ am, kad tas patlaban taisījā s izsacīt no galvas kā du
bēru dziesmu, un visi klausītā ji stā vēja klusu gaidīdami. «To vien pielū ko, ka nesā c dziedā t
kā das kuplejas.» Pietuka Krustiņ š mēdza pieminēt arvienu, ka viņ š arī sā cis kā dreiz jau par
trijā dību šaubīties[ 338 ], bet tagad atkal varot ticēt itin labi.
Ķ encis, bū dams atraitnis uz otru lā gu, bij ieņ ēmis vecā kai meitai iegā tni un atdevis tam
saimnieka vā rdu, gribēdams nā kt pie vieglā m dienā m, bet izdevā s pavisam otrā di. Meitas
vīrs jeb iegā tnis un jaunais saimnieks bij ciets cilvēks, kurš noņ ēma Ķ encim ar reizi visas
tiesības, visas brīvības un arī visas ienā kšanas, pazemodams pašu no patvaļīga saimnieka
līdz atmestam kalpa vecītim un vēl zemā k, jo kalpam nā k jel sava norunā ta alga, bet
Ķ encim — nekas.
Vienīgais draugs un bēdu līdzcietējs bij Ķ encim Pā vuls, ar kuru, kā Slā tavas cietumā
salīguši, nebij vairs nīdušies, bet gan savienojušies allaž jo ciešā k.
Kā dreiz Ķ encis, kad bij strā dā jis visu rudeni pa riju un piedarbu vienos putekļos, iedomā jā s
noglabā t no pēdējā s rijas kā du sieciņ u miežu un nonest apkū lībā m uz krogu, jo no
saimnieka nebij dzeramas naudas ko gaidīt. Kaut gan Ķ encis darīja visu ļoti manīgi un
apdomīgi, iziedams no mā jas tik vakara krēslā , tad tomēr viņ a darbs un ceļš bij pamanīts un
saprasts. Ķ enča sirds to arī laikam paredzēja, jo, ap pusnakti pā rnā kdams, viņ š tuvojā s
mā jai ar bailību un nemierīgu sirdi, it kā jau patiesi noziedznieks. Pie durvīm piegā jis, viņ š
atrada tā s no iekšas cieti aiztaisītas. Sā ka pieklauvēt un saukt, lai atdarot, bet no iekšas
atskanēja atbilde: lai ejot un guļot vien turpat uz miežu kules. Ķ encis pazina tū liņ meitas
vīra un saimnieka skarbo balsi, kura šoreiz skanēja vēl īpaši bargi, tā dēļ nemaz vairs
nemēģ inā ja un nedomā ja tikt iekšā , bet smagi nopū tā s un palika stā vot, nezinā dams, ko
iesā kt. Bailes un bēdas izdzina Ķ encim visu iereibumu no galvas. Siltā laikā viņ š nebēdā tu
par tā du iekšā nelaišanu nenieka, nedz arī ietu pavisam pie durvīm dauzīties, jo tad
pā rgulētu kaut kā dos salmos, bet tagad, kur jau uzkritis sniegs, laiks auksts un arī rija
izdzisusi, viņ š nezinā ja, kurp griezties un kur palikt. Uz krogu atpakaļ iet arī vairs
nedrīkstēja īsti aiz bailēm, ka viņ a slepenais darbs bij saimniekam zinā ms. Un kā gan lai rītu
rā dā s viņ am acīs? Vai viņ š nelamā s tū liņ par miežu zagli un nenodos tiesā m, no kurā m
Ķ encis varen baidījā s? Pašā šai bēdu brīdī viņ am iesitā s prā tā jauks un īsts padoms — iet
pie Pā vula, pie sava dā rgā Pā vula, kuru bij atgriezis no grēkiem Slā tavas cietumā it kā
slepkavu pie krusta, kā pats mēdza teikt. Ķ encis noslaucīja svā rku stū ri birstošā s prieka
asaras un gā ja pā r pagalmu uz Pā vula mā ju.
Pā vuls saņ ēma Ķ enci ar lielu prieku kā pazudušo dēlu,[ 339 ] izdzina sievu no gultas, lai
guļot, kur gribot, un ieguldīja Ķ enci viņ as vietā sevīm līdzā s, salika rokas viens otram apakš
galvā m un, tā saskā vušies, gulēja kā salaulā ti. Par meitas vīra cietsirdību dusmodamies,
sā ka abi runā t un spriest čukstošā balsī, ka Ķ encim vajagot precēties trešo reizi, jo tā dēļ
vien meitas vīrs viņ u tā niecinot, ka neesot pašam savas sievas, kur pieiet un paglā bties, jo
kas tad bū tu bijis jā bēdā jas par durvju aiztaisīšanu? Viens pats esot palicis kā balodis, —
kurš gan tā du aizstā vēšot?
«Pats dievs saka savos vā rdos: «Tas nav labi, kad cilvēks ir viens»,» Pā vuls pieminēja.
«Jā , jā , Pā vul, brā l!» Ķ encis atteica pusdikti. «Es darīšu palīgu, kas ap viņ u bū tu, un, ko dievs
savienojis, to nedrīkst neviens cilvēks šķ irt, jo tie ir, kā sacīt jā saka, viena miesa, tik uz divi
gabali. Tu, Jā ņ a tēv, nezini, cik grū ta dzīve ir atraitnim! Kā sacīt jā saka, atrodi vien nakti
kaut kurā brīdī gultai otru malu tukšu.»
«Tev tik vajaga pašam cīnīties,» Pā vuls paskubinā ja, «sameklēt brū ti, nopirkt gredzenus,
norunā t par kā zā m un visu sagā dā t; ja tad dievs bū s licis, tad saprecēsies un neaizliegs
nekā ds iegā tnis. Bet, ja nebū s nolikts saprecēties, tad nesaprecēsies, lai iet palīgā vai visi
iegā tņ i.»
«Jā , Pā vul, brā l, cik gan es esmu redzējis pasaulē vieglu dienu, cik prieka, cik žēlastības?»
Ķ encis, grū ti nopū zdamies, atbildēja. «Jau, kā sacīt jā saka, no pašas bērna kā jas esmu sā cis
nest šā s pasaules krustu un bēdas. Mazu puiku — laikam nebij vēl pilnu divpadsmit gadu —
mani nodeva pie otra[ 340 ]. Tur pazuda, ganos ejot, jau tū liņ pirmā nedēļā jauns, skaists
dū cītis; rudenī bij izrā vies rubenis no cilpā m. Kā dreiz iegā ju otra saimnieka mežā pie
liepiņ ā m vīzēm lū ku plēst[ 341 ] — pats saimnieks uznā ca, tikko sveiks izspruku, tur palika
visi lū ki, tur saimnieces nazis. Nazi bij gan pēc atdevis, bet lū ku vairs nedabū ju. Ziemu sā ka
lauzīt un dīdīt, kā sacīt jā saka, tū liņ grā matā . Pie tā s pirmā s rindiņ as vien: «Tā svēta
lū gšana,»[ 342 ] — bij vecā Baba izknaibījusi jau kreisos sā nos caurumu. Aizveda pie
mā cītā ja atlasīt[ 343 ] — iedeva tā du grā matu, kurā nebiju mā cījies, grū ti vā rdi, nevarēju
izsaukt, ne salikt kopā , prasīja, lai skaitot septīto lū gšanu,[ 344 ] — es, nevarēdams atķ ert,
iesacīju tik tos vā rdus: «Sā tans sagū stīts.» Tū liņ gribēja pērminderis pērt — toreiz gan
izbēgu, bet pēc, kā sacīt jā saka, dabū ja rokā tā pat. Vēl tagad ir bail, gar mā cītā ja muižu ejot.
Dievgalda mā cībā [ 345 ] negribēja ņ emt pretī. Tur aiznesa saimniece veselu groziņ u olu no
mana lona. Kad gā ju ar pirmo sievu derēties[ 346 ], tad atdzina divreiz atpakaļ, — mā cījos
baušļus dien un nakti, mā jā un uz ceļa vēl varēju izskaitīt, bet tur vien, kā sacīt jā saka, ik
reizes saspriedā s kaklā bauslis kā Ā dama kumoss[ 347 ]. Ak, tā da kauna, ak, tā du bēdu: visi
zin un runā , ka Ķ encis, kā sacīt jā saka, atdzīts atpakaļ. Brū te gribēja jau vai atsacīt. Cik nu
neizies atkal laika un naudas, līdz sadabū si jaunas? Taī rudenī vairs nekā  — gaidi nu, kā
sacīt jā saka, otra rudens[ 348 ]. Par saimnieku bū damam, neklā jā s labā k: krusa nosita
divreiz kaņ epes, paliku divi gadi bez pavalga[ 349 ]; pilsētā iesita kā dreiz kā ds kungs pa
kaklu, kad biju uzminis netīšu uz viņ a spožiem zā bakiem; pirmā sieva atstā ja mazus
bērnus — bij jā meklē atkal otras, un tai bērna neviena! Cik tas viss neizvilka? Un kā du tad
otru dabū ju? Bail, Pā vul, brā l, iedomā jot vien! Pats diezgan redzēji un dzirdēji ik dienas, kā
klā jā s. Kā dreiz, dienvidū no aršanas pā rnā cis, iegā ju, maizes gabaliņ u paņ ēmis, piena
kambarī, — kalnā bū dams, redzēju, ka sieva aizgā ja zā lēs[ 350 ]. Nebiju vēl gandrīz pā ra
kumosu iekodis — dzirdēju jau ā rā pret dibena sienu sievas balsi. Aiz bailēm iekrita nazis
tū liņ ķ ērnē[ 351 ]. Tikko paguvu nepamanīts durvis aizraut un iesprukt piedarbā un no
turienes gubenī[ 352 ]. Sieva, kā sacīt jā saka, tū liņ bij pazinusi, ka kambarī kā ds bijis, —
aizlika aizkā rtnes atslēgu priekšā un neturēja vaļā vairs nemaz.
Bet kā lai nu es dabū ju no ķ ērnes savu nazi laukā ? Ak, Pā vul, brā l, tā du bēdu, tā du baiļu!
Kad nu, sviestu taisīdama, atradīs ķ ērnē manu nazi, kā du galu tad paņ emšu? Divi naktis
nesaliku acu aiz bailēm un to dienu, kurā taisīja sviestu, nenā cu nemaz mā jā , bet pā rgulēju
turpat pieguļā , kur līdu rudziem līdumu, domā dams, ka tad dusmas pā ries, tomēr nekā : vēl
jo niknā ka. Kas gan visus gadījumus var izstā stīt vai saskaitīt! Ar vā rdu sakot, savu grēcīgu
mū žu esmu gan pavadījis vienā nelaimē un vienā ciešanā . Kā dreiz, kad gā ju par
rijnieku[ 353 ], bij, kā sacīt jā saka, ielicies, sestdien uz mā ju braucot, ratos kā ds maisiņ š
rudzu. Stā rasts piegā jis sā ka vien bakstīt ar spieķ i: kas tur esot? Ko tu vairs liegsies, ko
mā nīsies? Kas tur ir, tas ir. Noveda tū liņ kā goda ķ ēniņ u pie pašā m vecā lielkunga durvīm ar
visu rudzu maisiņ u. Lielskungs pameta vien garam meža Bērtulim ar roku, un tas jau tad, kā
sacīt jā saka, tū liņ zinā ja, kas jā dara. Tā gadījuma, kas piedzīvots Slā tavā , lai nemaz
neskaitītu, — tur, kā sacīt jā saka, bijā m abi cietumā ; bet tu zini gan, kā man izdevā s vēl pēc
tam — ziemas laikā Slā tavas Piepju krogā . Mū su valsts saimnieks Šķ eturs — nu ir cilvēks,
kā sacīt jā saka, jau, man par laimi, sev par svētību, karoti nolicis —, braukdams pie
mērnieka cienīga tēva, bij tur pieturējis. Gadījā s iebraukt man arī. Sā kā m runā t, vā rds pa
vā rdam: kurp brauksi? Kur biji? Turp un turp, tur un tur, kā jau pa laikam. Uztaisā m pīpes,
iedzeram, kā sacīt jā saka, pa glā zītei — glīti un godīgi. Jau es nomanīju, ka daži slā taviešu
blēži lodā vien pa kaktiem, kaut ko čukstēdami. Izgā ju laukā , apskatījos, vai zirgi stā v, —
tā di pagā ni var atraisīt, kā sacīt jā saka, un palaist, — atradu visu pareizi. Bet ko domā ! Tu
jau bū si gan dzirdējis: Šķ eturs aizbrauc pie mērnieka cienīga tēva, lū dz, lai sū ta, kā sacīt
jā saka, saimnieci kaut ko saņ emt, saimniece iziet un atrod kamanā s auna vietā , kā sacīt
jā saka, nošautu suni. Šķ eturs, cilvēks, izbijies brīnā s, skatā s un pazīst, ka tas mans suns,
kurš bij man aizgā jis uz Piepju krogu līdz. Tū liņ paņ em valdīšanu, brauc pie manis un atrod
manā s kamanā s savu aunu, kuru vedis mērnieka cienīgam tēvam. Tie paši blēžu slā tavieši,
kuri krogā uz mums glū nēja, bij manu sunīti vai nu nosituši, vai nošā vuši ar baltā m
biszā lēm[ 354 ], kuras neizdod nekā da trokšņ a, un tad pā rmainījuši ar Šķ etura aunu, kuru
ielikuši, kā sacīt jā saka, manā s kamanā s. Laime tik, ka Šķ eturs, vīrs, drīz savu gaitu beidza
šaī vā rgu zemē, citā di, kā sacīt jā saka, nezin kā du galu mēs katrs ņ emtu tiesā damies,
zvērēdami un gulēdami Slā tavas cietumā kā dieva tauta Bā belē[ 355 ]. Tā man, Pā vul, brā l,
ir klā jies vienā di. Var bū t, kā sacīt jā saka, ja viņ ā pasaulē bū s to tiesu labā k, bet šai pasaulē
neesmu gan dabū jis, kā sacīt jā saka, krusta nekad no pleciem nolikt; tik pēc otrā s sievas
bērēm, kad bij apglabā ta, tad gan es noraudā ju slavas un pateicības asaras. Bet cik ilgi tas
bij? Pa mazu laiciņ u iegā tnis mā jā iekšā , un tas nav, kā sacīt jā saka, labā ks par otro sievu.
Viņ a dēļ nu es esmu kā tekulis un bēgulis virs zemes[ 356 ]: pats pie savas mā jas durvīm
klaudzini veltīgi kā nejēdzīga jumprava, jo no iekšas atbild gandrīz tikpat, kā sacīt jā saka:
«Es tevis nepazīstu».»
Ķ encis visu šo runā ja, acis varen izplētis un mētā dams rokas pa gaisu, kas bij allaž viņ a
ieradums. Pā vuls turēja savas acis rokas elka līkumā cieti, lai Ķ encis to neizsistu ar savā m
dū rēm. Kad Ķ encis bij beidzis un nolicis arī rokas gar sā niem, tad Pā vuls atdarīja pamaz un
baiļodamies savas acis it kā logus pēc krusas negaisa. Viņ š atgā dinā ja Ķ encim, ka tas esot
piemirsis stā stīt, kā bēdzis šad un tad no ķ ēmiem. Ķ encis, to dzirdēdams, spiedā s arvienu
bailīgi pie Pā vula tuvā k, jo nakts laikā viņ š nedrīkstēja par šā dā m lietā m runā t un klausīties.
Pašu laiku paspīdēja uz krā sns kaķ a acis, un viņ š nolēca zemē. Ķ encis, kurš gulēja gultai gar
ā rpusi, izbijā s un pā rmetā s kā sviests Pā vulam pā ri gar sienu drebēdams vien. «Baidā s kā
bērns,» Pā vuls Ķ encim pā rmeta un atvirzījā s uz gultas ā rpusi Ķ enča pirmajā vietā , bet
nomanīja viņ a kreiso sā nu kabatā kaut ko — aplū koja un atrada Ķ encim pudeli kabatā un
ticēja bez šaubīšanā s esam tai brandvīnu. Pā vulam tas ķ ērā s sā pīgi pie sirds, ka Ķ encis,
bū dams tik tuvs draugs, bij līdz šim slēpis, ka viņ am brandvīns klā t, tā dēļ sā ka tam to
pamazā m atgā dinā t, pā rmest un likt pie sirds: «Ķ enci, brā l, tu zini, ka es tevi esmu mīlējis
vairā k nekā ar sievas mīlestību, kā Zā lamans to draudzi[ 357 ], jo tevis dēļ es esmu izdzinis
no gultas savu laulā tu sievu, tu guli tagad pie laulā ta vīra laulības gultā . Saki — vai tu neesi
priekš manis kaut ko apslēpis? Vai tu nezini, kā notika tam, kurš nenolika visas naudas pie
apustuļu kā jā m,[ 358 ] bet paturēja kā du daļu pats? Vai tev nav nemaz bail, ka dievs var
sodīt tevi ar ā tru nā vi tā pat kā to? Saki — kas tevim ir še ū zu kabatā ?»
Ķ encis sā ka gan stomīties un aizbildinā ties, ka glabā jis beigā m, lai tiekot Pā vulam lielā ks
prieks, bet, kad Pā vuls negribēja vis tam ticēt, tad sacīja taisnību, ka glabā jis sev rītam
paģ irā m un Pā vulam nerā dījis tā dēļ, ka viņ am tad nebū šot rītu paģ iru. Tad sniedza pudeli
ar šiem vā rdiem: «Dzer vien, Jā ņ a tēv, droši, varbū t dievs dos, ka rītu paģ iru nebū s
nekatram. Grēcinieki, zinā ms, esam visi un, kā sacīt jā saka, bez žēlastības iztikt nevaram.»
«Ko gan bez žēlastības? Bez žēlastības nav neviens ticis debesīs, nedz arī tiks,» Pā vuls,
pudeli saņ emdams, atbildēja.
Kaut gan Ķ encis Pā vulu pamudinā ja, lai ņ em un dzer droši, tad tomēr pudeles neatlaida vis
pilnam viņ a ziņ ā , jo, kad Pā vuls taisījā s dzert, tad pielika savu roku arī, sacīdams: «Es, Jā ņ a
tēv, palīdzēšu pieturēt, lai neizkrīt.» Tomēr tas nebij vis pieturēšanas dēļ, bet tik tā dēļ, lai
Pā vuls neizdzertu daudz, jo, līdzko Pā vulam kaklā divi malki noklunkstēja, tad ņ ēma tū liņ
nost — redzēt tumsā nekā nevarēja. Pā vuls to labi saprata un piedā vā jā s tā pat Ķ encim jeb
otrējo tēvam par pieturētā ju, vilkdams tam pudeli no mutes nost, līdzko viņ am otrs malks
kaklā noklunkstēja, un, kad Ķ encis vilka garus malkus, tad sacīja, ka no pudeles dzerdams,
varot drīz aizrīties, lai velkot īsus malkus. Pēc tam nostā dīja pudeli vidū starp abiem,
turēdami to ar savu roku katrs, lai neapgā žoties.
«Jā gan, Jā ņ a tēv, mīļo pušelniek!» Ķ encis uzsā ka no jauna. «Grēkojuši ir visi svētie vīri:
Poncijus Pilatus, Toms un zemes soģ is[ 359 ], bet laikam gan neviens tik daudz kā es,
nabaga grēcinieks. Tu atminēsi gan to pavasari, kur uznā ca skuju plēsnis vecā
mēnesī[ 360 ] un kaķ i gā ja auros uz divi lā gi? Barības bij maz, siens sapelējis — lopi vā ji
vien stā vēja visu ziemu. Sieva, kā sacīt jā saka, krā ja krā dama kaut kā dus petukus[ 361 ] gan
par lupatā m, gan par teļā dā m un gaidīja lielpiektdienas, lai var likt nolū gt dievu[ 362 ]. Gan
viņ a gribēja iet pati uz baznīcu, bet es, — laikam, Pā vul, brā l, ļaunais gars bij manī jau
ieskrējis kā Jū dasā , — es sā ku sievu pierunā t, lai pati nemaz neiet tā dā izmirkušā ceļā , tik
lai iedod naudu man, gan es aiznesīšu un izstā stīšu. Tā runā ju vien kā gaišības eņ ģ elis, līdz
pierunā ju, un pēdīgi iedeva to lupatu naudu, lupatiņ ā sasējusi, piekodinā dama, lai neraisot
nemaz vaļā , bet nododot tā du pašu, kā viņ a sasējusi... Iedzersim, Jā ņ a tēv, kā sacīt jā saka,
man sirds tā da vien smaga ir, kad par šā diem grēku darbiem jā runā .» Pā vuls ņ ēma pudeli,
kuru Ķ encis pieturēja tā pat kā pirmā k, sacīdams: «Tā , Jā ņ a tēv, dzer, ka rītam arī atliek.»
Kad bij abi iedzēruši un nolikuši pudeli vidū , tad Ķ encis stā stīja tā ļā k: «Bet ko domā , Jā ņ a
tēv? Dzirdējis jau tu bū si gan — slēpt es savu grēku neslēpju, lai dievs, kā sacīt jā saka, dara
ko darīdams, — tā nauda man bij nodzērusies. Ak, Pā vul, brā l, es nevaru izteikt, kā man tad
bij ap sirdi: tik svētā dienā nodzert tik svētu naudu! Turklā t vēl, kā sacīt jā saka, bailes no
sievas. Atnā kdams apstā jos jau pie mā rka un gribēju vai, kā sacīt jā saka, slīcinā ties, bet
sametā s bail no velniem, un iedomā ju, ka še dabū s drīz un kritīšu rokā sievas nagos tā pat.
Pie mā lu bedrēm nometos gan vēl ceļos un lū dzu dievu, kā sacīt jā saka, no visas sirds, bet
nekā ! Kas padarīts, tas padarīts; kas pagalam, tas pagalam. Ž ēlastības nedabū ju nedz savā
sirdī, nedz pie sievas.»
«Toreiz tev drīz pēc tam viena govs nobeidzā s,» Pā vuls pieminēja.
«Nu jā , tā bij tā īstā sodība par maniem grēkiem,» Ķ encis atteica un nopū tā s. «Sieva bij
dabū jusi zinā t, kas par vainu, kā dēļ govs beigusies: nauda nodzerta, dievs nelū gts, ak,
krusts un bēdas, ko es tur izcietu! Ak prā ts, ak galva! Dzert un nodzert tik svētu naudu!
Iedzersim, Pā vul, brā l! Man spiež sirdi kā spiedin, kad pieminu savus grēkus. Bet tā vien
dzer, ka rītam arī vēl paliek.»
Kaut gan Ķ encis arvienu vēl rū pējā s, lai paliktu rītam arī, tad tomēr pašam netika vis vairs
divreiz ko rīt, kad jau bij pudele tukša. Pā vuls, to zinā dams, vairs nepiedā vā jā s nemaz pie
turēšanas, bet atlaida pudeli pilnīgi Ķ enča vaļā , kurš gan sataisījā s ņ emt divus pilnus
malkus un tad nolikt rītam, bet pievīlā s un nolika iztukšoto pudeli kā jgalā , piekodinā dams
Pā vulam, lai nesaspā rdot.
Pēc pudeles iztukšošanas Pā vuls drīz iemiga un tik brīžiem Ķ encim kaut ko atrū ca, kad tas
runā ja, kā arvienu pēdējā galā , par mū žīgiem priekiem, par mū žīgu pilnību un labklā šanu.
Ķ encis nerunā ja vis vairs čukstēdams, bet droši pilnā mutē un rauduļainā balsī, tā ka visi
gulētā ji uztrū kā s no miega. «Tur, kā sacīt jā saka, nebū s vairs raudā šanas un zobu
trīcēšanas! Tur varēs laba paēst un padzert, arī talkā nebraukdams[ 363 ], tur nedrīkstēs,
kā sacīt jā saka, neviens iegā tnis taisīt durvju cieti un precēties neaizliegs nekā ds meitas
vīrs. Tur nebū s vis jā iet uz krogu slepen, tur, kad bū si atnā cis vakarā , kā sacīt jā saka,
iereibies no kā zu priekiem, nevajadzēs vis iet tū liņ otrā rītā rijas kult vai arī aukstā
piedarbā linu malt[ 364 ], tur nebū s jā kā pj un jā dreb kā še brīžam visu pusdienu aukstā linu
mā rkā [ 365 ], tur nebū s bail no zebiekstiem, trakiem suņ iem un ķ ēmiem, tur tev, Pā vul
nebū s jā trenc zirgs nakti gar kapsētu vienos stiepienos, lai vai riteņ i izjū k gabalu gabalos,
tur, kā sacīt...»
«Ko tu, viņ ļaužu veci, še plosies nakts laikā kā nepilnīgs!?» Pā vula sieva, uz mū riņ a
gulēdama un no Ķ enča runā šanas uztrū kusies, kliedza. «Vai zini, ka ņ emšu slotas kā tu un
došu, vai acs, vai galva, līdz izvadīšu laukā .»
Ķ encis apklusa, kā sists, ierā vā s dziļā k Pā vula līkumā , apsedzā s labi cieti it kā nobēgdams
un par brīdi iemiga.
Nā košā pavasarī, pēc tam kad rudenī bij iepirkuši mā jas, klā jā s slā taviešiem un
čangaliešiem diezgan grū ti, jo paši mēdza teikt, ka visa esot diezgan, tik naudas vien
trū kstot. Slā tavieši un čangalieši nebij šā du nagu nekad baudījuši, tā dēļ arī tie izlikā s
viņ iem jo asā ki nekā citiem, kuri apraduši ar lielā m maksā šanā m. Īsti tie, kuri bij dzivojuši
līdz šim bez bēdas vai pat uz nebēdu, dabū ja nodrebēties krietni baiļu aukstumā , tā dēļ tai
pieminētā pavasarī bij gandrīz visi lēni vien un domīgi.
Kā dā siltā svētdienā pa dieva vā rdu laiku, kad visur valdīja svēts klusums, staigā ja uz
Slā tavas kapsētu tā s pašas divas draudzīgā s ceļinieces: viena veca un nevarīga, otra maza
un jautra, kuras gā ja pērnajā rudenī uz skolu. Tā s bij Annuža ar Kaspara un Lienas meitenīti
Anniņ u. Mazajā nesa uz vienas rociņ as četrus patlaban nodarītus vaiņ adziņ us un ar otru
vadīja vecajo, kura cilā ja grū ti un nedroši savu pazīstamo spieķ īti. Viņ a nespēja tikt mazai
līdz, un tā nevarēja viņ as sagaidīt, tā dēļ, iepriekš iedama, vilka vecajo ar vilkšanu uz
priekšu. Turklā t bij Annuža visai nogurusi, tā ka tikko spēja kapsētā ieiet un atsēsties uz
kā da kapa.
Anniņ a, kura bij pagā jušā ziemā skolā labi mā cījusies, lasīja labprā t visus rakstus, kur vien
tik kā dus atrada, tā arī tagad krustu uzrakstus. Viņ a noliecā s vispirms pie tā krusta, kurš
piederēja tam kapam, uz kura Annuža sēdēja, un sā ka lasīt, pamaz salikdama: «Ir-bē-nu Il-
ze Gai-tiņ . Veco krustmā t, lū k, šis pats jau ir manas vecmā tes kaps.»
«Jā , meitiņ , jā ,» Annuža grū ti atbildēja.
«Vai viņ ai bij Ilze vā rds?» Anniņ a vaicā ja un lika vaiņ adziņ u ap krustu.
«Jā , bērniņ , viņ a bija Ilze,» Annuža atbildēja bēdigi un nespēcīgi. «Ak, cik labi mēs abas
dzīvojā m! Man nebij neviena radiniece tik mīļa kā viņ a. Tur debesu godībā atkal
satiksimies, tur mū su neizšķ irs vairs nekā da nā ve.»
Lienas un Kaspara kaps ar diviem melniem krustiem, kuriem nebij virsū nekā du uzrakstu,
zaļoja vispā ri un izskatījā s itin mierīgs. Kurš gan varēja domā t, ka ap šo kapu un ap tiem,
kas viņ ā dus, ir plosījušā s tā das aukas? Viņ š bij līdzīgs visiem citiem kapiem. Arī dusai šai
kapā vajadzēja bū t tikpat saldai kā citos kapos, kaut gan daudz bij, kas tam neticēja un arī
nenovēlēja. Kad Anniņ a bij appušķ ojusi tēva un mā tes krustus, tad viens vaiņ adziņ š palika
pā ri.
«Veco krustmā t, kuram kapam tu man liki vēl šo ceturto vaiņ adziņ u darīt?» viņ a vaicā ja.
«Lū k, bērniņ , tur tam jaunam,» Annuža atbildēja, rā dīdama uz kā du kapu, kurš varēja bū t
izcēlies tik priekš kā diem mēnešiem.
Anniņ a pietecēja pie uzrā dītā kapa un lasīja: «Ir-bē-nu Jēkabs O-ļiņ š, mi-ris de-vī-tā feb-ru-
ā -rī tū k-stots a-sto-ņ i sim-ti... sa-dzī-vo-jis seš-des-mit sep-ti-ņ i ga-di, pie-ci mē-ne-ši un trīs
die-nas. Veco krustmā t, vai tas arī mums kā ds radinieks, kas še guļ?»
Annuža sā ka stomīties un nezinā ja, ko atbildēt. «Ak kungs un dievs! Kā lai izbēgu no tik
cieta jautā juma? Spirgtais bērna prā ts grib visu zinā t un nav vis apmierinā jams kaut kā di,»
viņ a iztrū cinā jusies runā ja pie sevis. «Tu, bērniņ , tagad vēl nevari izprast, kā da rada viņ š
tevīm bij, bet saukt tu viņ u vari par savu vectēvu.»
Anniņ a skatījā s savā m platā m, tumšā m acīm brīnodamā s Annužā . «Vectēvu? Bet tu citkā rt
stā stīji, ka mans vectēvs nomiris tā ļu savā vecā pusē, jū rmalā , tad, kad es bijusi vēl tik
puspiekta gada veca, un viņ a vā rds bijis Tenis.»
«Tiesa gan, cā līt,» Annuža atteica. «Tas bij tavs tēva tēvs; bet šis tēvs, kurš guļ tanī kapā ,
pieņ ēma un izaudzēja pie sevis tavu mā ti. Gan, kad bū si liela, dzirdēsi un sapratīsi vairā k,
bet tagad apliec vien vaiņ adziņ u viņ a krustam arī — viņ š bij tavai mā tei labs, labs — tikpat
kā tēvs.»
Anniņ a, kad bij appušķ ojusi arī šo krustu, aizgā ja tā ļā k pa kapsētu, aplū kodama kapus un
lasīdama krustu uzrakstus. Annuža palika turpat, sēdot un pie sevis runā jot: «Ak, dievs,
apžēlojies un dod man padomu, ko lai es runā ju un kā lai izskaidroju šim bērnam tā dus
jautā jumus? Vai viņ š manis nepā rsauks un man nepā rmetīs kapā dusošai, ka neesmu
sacījusi taisnības? Jo apslēpt es tomēr tā s lietas nevaru un nedrīkstu: viņ ai jā nā k šā vai tā
priekš manas nā ves gaismā . Nekā da nasta, nekā ds grū tums un trū kums nav visā mū žā
manis tā spiedis kā šis noslēpums. Pat ar dieva vā rdiem un vissirsnīgā ku lū gšanu neesmu
spējusi viņ u atvieglinā t. Turklā t šis noziegums aug vien un krā jas ik dienas lielā ks. Arvienu
pienā k klā t šis un tas, kas nav vairs izlabojams un izlīdzinā jams. Jau Liena pati nogā ja apakš
zemēm, nezinā dama, kas viņ a īsti ir; tā pat arī Oļiņ a tēvam bij jā stā jas nesen dieva priekšā ,
nedabū jušam zinā t, kas tā ir, par kuru viņ š tik ļoti sērojā s. Bet kā ds labums gan viņ am vairs
bū tu, ja dabū tu zinā t, — tik bēdas, simtkā rt lielā kas bēdas.»
«Veco krustmā t, nā c, raugi, kā ds še viens skaists krusts ar zelta rakstiem nolū zis!» Anniņ a,
kā du gabalu starp krustiem aizgā jusi, sauca un iztraucēja Annužu savā valodā . Tad raudzīja
nolū zušo krustu pacelt, bet tas nekustēja, jo bij no čuguna.
Annuža lika roku pā r acīm, aizsargā dama tā s no saules stariem, un lū kojā s tur, kur dzirdēja
Anniņ u runā jam. «Tas, bērniņ , nav vis nolū zis, bet laikam nolauzts,» viņ a bēdīgi atbildēja.
«Veco krustmā t, vai tu zini, kas tur guļ šaī kapā ?» bērns ziņ kā rīgs jautā ja.
«Tur, meitiņ , guļ kā ds kungs,» Annuža nopū zdamā s atbildēja. «Viņ a vā rds uz krusta arī gan
laikam bū s virsū , bet tik vien vā ciski. Raugi, varbū t varēsi salasīt.»
Anniņ a noliecā s, atspiedā s uz kapa ar rokā m un sā ka lasīt kā varēdama: «Au-gust Ran-ke.»
«Jā , jā , bērniņ , Raņ ķ is, Raņ ķ is bij viņ a vā rds,» Annuža atminēdamā s sacīja.
«Vai tu zini, veco krustmā t, kas šos krustus nolauzis?» Anniņ a jautā ja tā ļā k.
«Tas, meitiņ , zinā ms varbū t tik dievam un pašam lauzējam,» Annuža atbildēja tā pat bēdīgi.
Anniņ a noliecā s pie akmens, kurā krusts bijis iestiprinā ts, un lasīja atkal: «Chri-stus, der ist
mein... še ir vidū daži vā rdi izkapā ti, tik pašā s beigā s atstā ts vēl viens: Tod.»
Pilnīgos vā rdos tur bij rakstīts tā :
Christus, der ist mein Leben,
Und Tod ist mein Gewinn, —
bet tagad, pēc izkapā šanas, izskatījā s tā :
Christus, der ist mein...
...Tod...
«Vai tu zini, veco krustmā t, kas šie par vā rdiem un kas viņ us izkapā jis?»
«Vai es, bērniņ , vā ciski mā ku?» Annuža atteica, it kā gribēdama sacīt, lai met jel no
jautā šanas mieru. «Protams, ka tie bū s dieva vā rdi; uz kapiem bez paša nomirēja vā rda cita
nekā neraksta kā tik kā du vietiņ u no dieva vā rdiem. Šo vā rdu izkapā tā js nav zinā ms tā pat
kā krusta nolauzējs, bet to var zinā t, ka tas viss ir darīts tam par atriebšanu, kas dus apakš
tā krusta, jo tas cilvēks bijis netaisns un ļauns. Še tu, bērns, varī mā cīties ar baiļu pilnu sirdi
no grēkiem sargā ties! Še redzi, kā atriebjas cilvēki ar grēka darbiem pret grēka darbiem un
neliek miera savam nīdētam ļaundarim pat ne kapā , bet nolauž svēto krusta zīmi un izkapā
kapa uzrakstu, it kā gribēdami sacīt, ka uz šā kapa nedrīkst likt nekā da krusta un nekā da
uzraksta. Bīsties, bērniņ , no grēkiem un nedari ļauna nevienam cilvēkam, bet panes
ļaunumu ar pacietību! Neatriebies tam, kas pie tevis noziedzas, jo atriebšana pieder
dievam, kā viņ š pats saka. Neaizmirsti nekad, kā du žēlastību viņ š darījis pie tevis, glā bdams
tavu dzīvību, kad gulēji kā pamests, vā jš tā rpiņ š. Gan dievs pats zinā s arī uz priekšu, kas
vajadzīgs pie tavas labklā šanā s. Nesteidzies tu nekad ar savu grēcīgo cilvēka prā tu viņ am
priekšā ! Tu, kad augsi liela, dabū si arī gan dzirdēt, ko šis pats cilvēks, kas dus taī kapā , ir
darījis tavam tēvam, dabū si dzirdēt, ka varbū t tik caur viņ u tu esi kļuvusi par bā renīti, bet
neturi tā dēļ nekad ļauna prā ta uz viņ u,[ 366 ] it kā ir darījuši citi, pie kuriem viņ š
noziedzies. Neskaties uz šo kapu nekad ar riebumu un naidīgā m acīm, bet pieej allaž, kad
vien nā c uz kapsētu, arī pie viņ a ar līdzcietīgu sirdi un lū dz dievu, lai apžēlojas par tā
nabaga cilvēka dvēseli un lai uzņ em arī viņ u savā s tēvišķ ā s rokā s. Ja ne vairā k, tad noskaiti
jel svēto lū gšanu vai arī kā du skaistu dziesmas pantiņ u. Visiem kapiem ir savi apmeklētā ji,
kuri to piemin un aprauga ar mīlestību, vēlēdami aizgā jušiem saldu dusu un priecīgu
augšā mcelšanos lielā dienā ; bet, ja arī jau atrodas dažs kaps, kurš bū tu aizmirsts un pie
kura nenā ktu nekā di piederīgi un draugi to apraudzīt ar svētā m domā m sirdīs, tad tomēr
nīdēts un ar nepatikšanu uzlū kots nav neviens kā šis. Tā dēļ vien jau, meitiņ , klā jas tev
pieiet pie viņ a, ka citi visi no tā atraujas, lai tad bū tu jel viena sirds uz pasaules, kura
nopū šas pie šā kapa, tā pat kā pie tavu vecā ku kapa, kurš arī stā v kā vientulis. Visi cilvēki
esam dieva priekšā grēcinieki, un, ja viņ š negrib tiesā t mū s pēc savas žēlastības, tad
ikkatram jā pazū d. Nā c, bērniņ , noskaitīsim kā du pantiņ u par visiem aizgā jušiem kopā un
tad iesim atkal mā jā , jo nu esam atpū tušā s.»
Anniņ a, kura bij uzmanīgi Annužas vā rdos klausījusies, pienā ca tagad, nostā jā s viņ ai līdzā s
un, rociņ as salikusi, piebiedrojā s skaitīšanai:
Ak, jū s klusā s kapenes!
Š e guļ mū su brā ļi,
Atšķ irti no pasaules,
Vītuši un bā li... — etc.
Pēc tam kad bij dažus pantiņ us noskaitījušas, Annuža pacēlā s ar spieķ īša palīgu, noskatījā s
vēl uz visiem kapiem, kuri bij viņ as sirdij dā rgi, tad, Anniņ as vadīta, sā ka iet atkal no
kapsētas ā rā , runā dama šos vā rdus: «Dusat nu, mani mīļie! Nezin vai šai vietā vairs jū s
apraudzīšu, bet varbū t satiksimies drīz atjaunotā dzīvībā un mū žīgā godībā ,
Kur neviens aiz sā pēm vaidēs,
Kur nevienam nekas kaitēs.

VII
Annuža dzīvoja arvienu savā zinā mā pirtiņ ā , kurā bij uzaudzinā jusi Anniņ u, no kuras bij
izvadījusi viņ u jau vienu ziemu skolā un nodevusi tagad pirmo vasaru par ganu. Šai vasarā
viņ a nomanīja skaidri, ka pēdējais brīdis nav vairs tā ļu, un tas ceļš uz kapsētu, kuru bij jau
sen Anniņ ai apsolījusi staigā t, palika pēdējais šai pasaulē, jo pēc tam viņ a izgā ja vairs maz
un reti ā rpus durvju. Annužas saimniece bij un palika viņ ai labsirdīga līdz beigā m un kopa
to ar mīlestību un uzticību it īpaši šaīs pēdējā s dienā s, kur pati nespēja vairs nekā .
Kā das nedēļas pēc pieminētā s svētdienas Annuža lū dza saimnieci, lai aicinot mā cītā ju pie
viņ as[ 367 ]. Saimniece to labprā t darīja, bet neatrada mā cītā ja mā jā , jo viņ š bij izbraucis uz
dažā m dienā m. Tā tad Annužai nā cā s vēl gaidīt, un viņ a gaidīja ilgodamā s, līdz kā dā mīlīgā
rītā durvis atdarījā s un mā cītā js ienā ca, saimnieces pavadīts. Viņ a mati bij pa garo dzīvības
dienu ļoti nobaltojuši, staltais augums salīcis, balss un galva jau drusku trīcēja, bet vaigā
spīdēja joprojā m jauki svēts sirdsmiers, stiprinoša apziņ a, ka strā dā jis dieva vīna kalnā ar
pilnu uzticību līdz vēlam vakaram, un par visu jo skaistā k — cilvēku mīlestība jeb
zamarītieša sirds.
Annuža bij gan vēl pie skaidra prā ta, bet to varēja nomanīt ikkurš, ka ilgi vairs nevā rgs.
Mā cītā ju ieraudzīdama, viņ a kļuva jautrā ka un, var sacīt, arī priecīgā ka. Saimniece, mā cītā ju
nosēdinā jusi un Annužu vajadzīgi apkopusi, atkal aizgā ja. Mā cītā js, kad bij apsveicinā jis
vā jnieci dieva vā rdā , sā ka aptaujā ties par viņ as klā šanos pie veselības un arī pie dvēseles.
«Gaidu, mīļais mā cītā j, gaidīdama, kad kļū šu atsvabinā ta no šā s sagruvušā s miesas bū das,
kurā ir mans gars gan priecā jies, gan bēdā jies, kurā esmu līksmojusies, gan baiļojusies. Kā
skaidri nomanu, tad šī gaidītā žēlastība var nā kt kaut kurā brīdī, un es pateicu žēlīgam
dievam, kurš licis vēl sagaidīt jū s atnā kam, iekam aicina savā priekšā . Pateicos arī jums,
savas dvēseles ganam, ka esat nā kuši sataisīt mani uz pēdējo ceļu un atsvabinā t no
dažā dā m nastā m, kuras spiež manu sirdi jo grū ti tagad, no pasaules izejot.»
«Labprā t, mīļā cietēja un krusta nesēja, gribu atvieglinā t un iepriecinā t tavu sirdi sava
Kunga vā rdā un arī ar tā m dā vanā m, kuras viņ š mums atstā jis, šķ irdamies no šā s pasaules,»
mā cītā js atbildēja mierīgi un cienīgi, «izteic vien droši Kristum, tam ievainotu siržu
dziedinā tā jam, visas savas vainas un kaites, nenieka neapslēpdama, tad viņ š neliegs savas
žēlastības, savas apžēlošanas un sava dievišķ īgā miera.»
«Paldies, mīļais mā cītā j, par jauku apsolīšanu!» Annuža, sirdī kustinā ta, atteica. «Lai skan
jū su vā rdi dieva ausīs. Apžēlošanas un piedošanas man vajaga ļoti daudz, līdz es drīkstu
viņ a priekšā rā dīties. Nevis ļaunu, bet labu gribēdama un darīdama, esmu sasaistījusies ar
noziegumiem, kuri tā dēļ vis nevarēs bū t dieva priekšā mazā ki un vieglā ki nekā tie, kas
darīti ar ļauniem nodomiem, jo tā pat grū ti un smagi viņ i guļ uz manas sirds kā tīši sasietas
nastas. Man jā stā sta tagad jums notikumi, kuru neesmu stā stījusi vēl nevienam cilvēkam,
arī savai dieva mierā dusošai draudzenei Gaitiņ u Ilzei ne, kaut gan tā bij man tikpat kā otra
sirds un dvēsele un kaut gan mana sirds man daudzkā rt pā rmeta un tiesā ja, ka neesmu
uzticīga viņ ai, kura turēja savu skaisto sirdi priekš manis atvērtu kā svētu grā matu. Cik
daudzkā rt es pati netiku raudā jusi par to, ka man bij jā nes arī pret viņ u kā ds noslēpums, un
jo vairā k tā dēļ, ka viņ a par to nenieka nezinā ja un turēja arī manu sirdi par atklā tu; bet
dievam turpretī esmu nesusi savus grū tos noslēpumus priekšā ik dienas ar neizsakā mā m
nopū tā m, tomēr līdz šim viņ š vēl man žēlastības nav rā dījis, jo atvieglinā šanas neesmu
sajutusi, nedz grēkus sū dzēdama, nedz piedošanas lū gdama, nedz arī pie svētā dievgalda
grēku piedošanu daudzkā rt saņ emdama, jo caur to visu tas tā rps, kas manu sirdi grauž, nav
vēl maitā ts, kaut gan esmu savu grēku nožēlojusi no sirds dibena un kaut gan otrreiz tā
noziegties vairs pavisam nespēju.»
Annuža kā du brīdi atpū tā s, saņ emdama savus spēkus no jauna, un tad uzsā ka savu īsto
stā stu. Mā cītā js klausījā s domīgi galvu nokā ris. «Tolaiku, kad es vēl dzīvoju savā dzimtenē
un biju jauna, uzturējā s mū su muižā pie kungiem it kā audzēknes kā rtā kā da viņ u atstatā ka
radiniece, lielkungu meitene — bā ra bērns, vā rdā Elvīra. Viņ a nebij nemaz lepna vai
cietsirdīga pret zemnieku kā rtu kā citi kungu bērni, bet laipna, mīlīga un žēlīga par ikkatru
dzīvību. Viņ a biedrojā s labprā t ar mums, valsts kā rtniecēm[ 368 ], mā cījā s mū su valodu,
vērpšanu un citus darbus, kaut gan viņ as audzētā ji, lielskungs un lielmā te, viņ u par to rā ja
un gribēja ieradinā t zemnieku kā rtu nicinā t. Īsti man šis skaistais bērns bij stipri pielipis un
gaidīdams gaidīja, kad es iešu atkal kā rtā . Ikkatru dienu pēc skolas stundā m viņ a tecēja un
meklēja mani rokā , priecā damā s un rā dīdama, ka mā kot jau mū su valodā sarunā ties.
Ne tikvien bērna gados, bet arī pieaugusi viņ a paturēja to pašu prā tu, kaut gan citā dā ziņ ā
nekā bērns. Pēdīgi vēl, kad izgā ja pie vīra nezin uz kurieni, dā vinā ja man par piemiņ u dažus
lakatus, kurus esmu arī par piemiņ u glabā jusi un atstā ju tagad Anniņ ai.
Pēc tam pagā ja daži gadi, kur es nedabū ju dzirdēt vairs nekā par šo mīļo dvēseli, kaut gan
allaž uz viņ u domā ju. Dzīves vieta man bij jā pā rmaina, jo dzimtenē palikt vairs nevarēju,
bet vajadzēja iet brā lim līdz uz poļu pusi. Tur iedevos laulības dzīvē, bet tā bij īsa un pilna
krusta un bēdu: nā ve nolaupīja bērnus un laulā tu draugu. Brā lis, pie kura tad atkal
uzturējos, aizgā ja pēc kā diem gadiem tā ļā k uz citu dzīves vietu, un es saderēju muižā pie
kungiem par kalponi.
Pagā ja atkal dažs gads, kur nepiedzīvoju nekā ievērojama, līdz nā ca kā ds atgadījums, kurš
iesā ka apkraut manu apziņ u ar grū tā m atbildības nastā m līdz pašam mū ža vakaram.
Kā dreiz atnā ca kā da sveša kungu ģ imene un nometā s mū su muižā uz dzīvi: paši divi ar
mazu bērniņ u. No saimes cilvēkiem bij līdz tik bērna zīdītā ja un viena rokas meita[ 369 ].
Kas viņ i bij un kā dā ziņ ā turp nā kuši, tas mums, muižas saimei palika nezinā ms, tik vien
varēja nomanīt, ka mū su kungi neturēja uz viņ iem īsti laba prā ta, uzņ emdami tos, tā sakot,
ar nepatikšanu un gandrīz kā piespiesti. Tā pat varēja nomanīt arī to, ka svešie paliks tur, kā
saka, pavisam.
Vēlā k sā ka izpausties dažā das valodas, kā mū su kungiem bū šot muiža jā atstā j un jā atdod
ienā cējiem, kuri esot viņ as īstie mantinieki, bet tomēr neviens nezinā ja īstas skaidrības. Pa
tam uznā ca lieli kara laiki, lū k, mā cītā j, tie, kuros mū sējie gribējuši atņ emt turkiem svēto
zemi, — tie, kurus sauca laikam par Krimas kara laikiem un kuros rā dījā s zīmes pie
debesīm: astes zvaigzne, kā vi un lieli sarkanumi kā asinis[ 370 ], tā ka nakti bij pavisam bail
iet ā rā . Tiem bēdu laikiem iesā koties, kuri aizrā va dažu labu mā tes auklējumu un vairs
neatdeva, ķ eizars aizsauca arī pieminēto svešo kungu uz karu, un tad tik vēl mēs dabū jā m
zinā t, ka viņ š ir kā ds augstā ks kara vadonis. Viņ a lielmā te palika mā jā ar bērnu, bērna
zīdītā ju un rokas meitu. Es viņ as, tā s svešā s lielmā tes, nebiju redzējusi vēl nekad tuvumā ,
līdz kā dreiz izdevā s satikties pagalmā . Jau tū liņ man bij brīnums, kā dēļ viņ a skatā s manī tik
cieti, tā pat man pašai arī izlikā s viņ as sejs it kā redzēts, kā mīļš un pazīstams. Tomēr viņ a
manis neuzbilda, un arī es neiedrošinā jos nekā sacīt. Bet taī pašā dienā viņ a, laikam
izjautā jusi no maniem kungiem, kas es esmu, nonā kusi lejā , sauc mani pie vā rda. Līdzko es
dzirdēju viņ as laipno valodu, tā arī manas acis tū liņ atdarījā s un pazinu, ka šī svešā lielmā te
bij tā citreizējā lielkungu meitene, kura, dzīvodama un uzaugdama manas dzimtenes muižā ,
mani labprā t ieredzēja, un es viņ u mīlēju. Ar mani runā jot, spīdēja viņ as vaigā tas pats
prieks, kas senā k, kaut gan citā di viņ a bij pēdējā laikā , kamēr laulā ts draugs aizgā jis,
arvienu bēdīga. Ka viņ ai bij skaidrs, patiess prieks par šo necerēto un negaidīto satikšanos,
to es redzēju un ticēju, bet katra mēs priecā jā mies par šo satikšanos vairā k, vai es, vai viņ a,
tas nav man zinā ms, tik vien varu sacīt, ka prieks bij man arī liels.»
Vā jniece drusku atpū tā s. «Uz priekšu arvienu šī labā lielmā te ieaicinā ja mani pie sevis, īsti
svētdienā s, kad bij vaļa. Tā dos brīžos tad pā rprasīja par manu dzimteni un turienes muižu,
par muižas iedzīvotā jiem un pat par visā m ievērojamā m vietā m, kas viņ ai bijušas tur mīļas.
Pā rstā stīja arī ko neko par savu dzīvi, bet pie visa varēja nomanīt, ka tā nebij visai priecīga,
kaut gan laulības ziņ ā diezgan laimīga. Turība nebij viņ ai pēc savas kā rtas laikam necik liela
un visa dzīve vientulīga — ne tikvien mā jā , bet, kā likā s, visā pasaulē: bez radiem, bez
draugiem. Cik varēja nomanīt, tad tā m valodā m, kuras melsa, ka līdzšinējiem muižas
īpašniekiem bū šot jā aiziet un muiža jā atstā j šiem ienā cējiem, bij sava taisnība, bet laikam
tik tā dā ziņ ā , ka īstai muižas mantiniecei vajadzēšot bū t tik viņ u meitai, kura gulēja tolaiku
vēl šū pulī.
Kā dā vakarā šī pati lielmā te Elvīra aicinā ja mani atkal pie sevis. Viņ a bij šoreiz ļoti
nemierīga un izbaiļu pilna. Es nedabū ju vēl nekā jautā t, kad pati jau sā ka stā stīt, ka
lielskungs, viņ as laulā ts draugs, esot karā ievainots, tā dēļ gribot doties turp un atstā t manā
glabā šanā savu visdā rgā ko mantu, tik man tad vajagot no tā s vietas atstā ties un doties ar
visu savu uzticēto mantu uz savu dzimteni, bet, dieva kunga dēļ, nesacīt par to nekā
nevienam cilvēkam, tik vien glabā t un kopt kā savu dzīvību. Es iztrū kos par tā du valodu un
sacīju: «Ž ēlīgā lielmā t, es nododos jums ar miesu un dvēseli un sajū tu jū su bēdas vairā k
nekā savas, bet dā rgu mantu man nespiežat glabā t. Kur gan lai nabaga sieviešu cilvēks, kam
visa klēts kabatā un paspā rne brīžam tik apakš dieva debesīm vai zem egles, liek un glabā
dā rgas mantas?»
«Par to, mīļā Annužiņ , nebēdā jies,» viņ a atbildēja, asarā m līstot. «Tā manta bū s tā da, kuru
tu mā cēsi glabā t labā k nekā tie, kuriem ir stipri dzelzs skapji. Pēc tā dā rguma zagļi neraks,
bet gan varbū t kā ds nā vīgs dzelonis gribēs pēc viņ a sniegties, tā pēc tev ar to jā apslēpjas no
visiem ļaundariem, kuru, paldies dievam, gan daudz nav. Par paspā rni tev nav jā bēdā jas —
par to es gā dā šu.»
Kur citam jā nā k palīgā , tur es nekad nevarēju un arī neiedrošinā jos apcietinā t savas sirds,
tā tad arī šai lielmā tei apsolījos dieva vā rdā darīt, ko viņ a liek, un ņ emt pretī, ko dod. Viņ a
noteica laiku un vietu: pēc divi dienā m vakara krēslā ā rpus muižas — tur lai noejot pretī,
bet lai iztaisoties tā , ka varot doties tū liņ projā m un nevajagot vairs iet atpakaļ uz muižu.
Es tū liņ atteicos no kalpošanas kungiem, sacīdama, ka kā da svarīga vajadzība mani aicina
atpakaļ uz dzimteni, saliku visas savas pū lītes turpat savā lā dē, kuru aizslēdzu un pametu
uz bēniņ a glabā šanā , līdz kamēr izdosies aizvest. Pēc tam gaidīju lielmā tes zinā mā vietā un
noliktā brīdī. Viņ a nā ca, atnesa un nodeva man — kas to bij iedomā jis! — ar daudz asarā m
savu meitenīti, savu vienīgo bērnu, piekodinā dama aiziet ar viņ u un glabā t to tā , ka lai īpaši
šā s muižas kungi nedabū jot šā darba zinā t, bet ticot un domā jot, ka viņ a aizvedusi bērnu
pati sev līdz. Iedeva arī kā du tiesu naudas un solījā s sū tīt uz priekšu vairā k, tik lai es atsū tot
turpat pie kā da pazīstama cilvēka ziņ u, kur uzturoties. Cik ilgi man tas bērns bū šot jā glabā ,
tas neesot noteicams, tik lai glabā jot un sargā jot viņ u kā aci pierē. Pēc tam viņ a aizsteidzā s
atpakaļ uz ceļu, kur stā vēja laikam rati, jo drīz dzirdēju aizbraucam.
Tā man it nedomā jot bij uzlikts atkal mā tes pienā kums un mā tes rū pes. Kad paliku viena
pati, tad tik sā ku sajēgt un apdomā t, cik ļoti dā rgu glabā jamu, bet nenoglabā jamu,
sargā jamu, bet nenosargā jamu mantu esmu uzņ ēmusies glabā t. Sirds sā ka drebēt pie šā m
domā m, bet uzsā ktais ceļš bij jā staigā tā ļā k un uzticētais dā rgums jā glabā , kā vēlēts. Kā dēļ
īsti lielmā te Elvīra neveda bērna sev līdz, bet atdeva man, vai tik vien baidīdamā s no ceļa
grū tībā m, vai arī citas kā das lietas dēļ, tas nav man zinā ms, tik vien viņ as rokas meitas
stā stīja jau to dienu priekš tam, ka muižas īpašnieki tīkojot laikam pēc tā bērniņ a dzīvības,
jo tam pēc tiesu nospriedumiem nā koties viņ u muiža, ja tik vien dievs liekot izaugt. Var bū t,
ka lielmā te Elvīra ir tā dēļ bijusi piespiesta savu bērnu slēpt un nodot nezinā mā glabā šanā ,
jo, ja pati ņ emtu viņ u sev līdz, tad, kas zin, muižas īpašnieki varētu sū tīt vēl nogalinā tā jus
pakaļ. Bet, īstas skaidrības nezinot, var cilvēks maldīties un apgrēkoties, turēdams, kas zin,
nepatiesi uz citiem ļaunas domas, tā dēļ lai viss tas paliek dieva ziņ ā . Tā nu es pašā šķ īdoņ as
laikā sā ku staigā t ar bērniņ u — Lienīti — klēpī uz savu tā ļo dzimteni jū rmalā .
Gandrīz pusceļa nogā jusi, satikos tīri nejauši šepat Slā tavas daļā ar saviem labiem jaunības
paziņ ā m Gaitiņ iem, kuri nā ca šurp uz Irbēniem dzīvot. Gribēdama izrunā ties, atgriezos
atpakaļ, iegā ju viņ iem līdz Irbēnos, kur, no tiem labprā t pieņ emta, paliku pavisam.
Otrai Irbēnu saimniecei, Oļiņ a mā tei, kura vēl tagad dzīva, bij toreiz meitiņ a Trīnīte, gandrīz
tikpat veca kā mana glabā jamā Lienīte. Taī pašā vasarā , siena laikā , kā dā ļoti karstā
pēcpusdienā es, bū dama par sētnieci Ilzes vietā , kura arī strā dā ja siena pļavā , nā cu
patlaban, aiznesusi strā dniekiem pusdienu, mā jā atpakaļ, turēdama uz vienas rokas Lienīti,
otrā kā du trauku. Oļiņ a mā te, steigdamā s arī uz savu pļavu strā dniekiem palīdzēt pielū dza
man, lai, ja nā kot pērkoņ a negaiss, noejot ar savu Lienīti uz viņ as mā ju pie Trīnītes, pie
kuras atstā jusi gan mazo dēliņ u Pēterīti, bet tas esot no pērkoņ a bailīgs. Es nebiju
izslaukusi gandrīz vēl ne govju, kad jau dzirdēju pērkoni ierū camies. Tū liņ steidzos, Lienīti
paķ ērusi, uz Oļiņ u mā ju, kurā atradu Trīnīti vienu pašu šū pulī raudam. Pēterītis, kurš arī,
zēns, nogā ja drīz dieva mierā , aizskrējis, kā vēlā k dzirdēju, pērkonim ierū coties, tū liņ uz
pļavu. Es izņ ēmu Trīnīti no šū puļa, gribēdama apmierinā t, un ieguldīju Lienīti viņ as vietā .
Pa kā du brīdi sā ka sisties jau lietus piles pie logiem, un piepeši piešķ īda pilna istaba uguns
līdz ar stipru pērkoņ a rū cienu. Malu malas sā ka tū liņ degt, un es stā vēju vēl kā dus
acumirkļus kā apreibusi un nebiju laikam pie pilnas sajēgas, jo nemaz neapķ ēros, ka manā
gā dā šanā stā v divi bērni. Pie īstas atmaņ as nā cu tik tad, kad — gandrīz jau ar degošā m
drēbēm — biju izskrējusi ā rā , nemaz pati nezinā dama, kā tas noticies; bet to, ka otrs bērns
un turklā t mans glabā jamais, man uzticētā Lienīte, bij palikusi degošā mā jā šū pulī, to
iedomā ju tik tad, kad kā du gabalu paskrējušai, lai varētu saukt strā dniekus pie glā bšanas,
sā ka bērns klēpī raudā t, bet nevis manas Lienītes balsī, un kad — viņ ā paskatījusies —
ieraudzīju Oļiņ a mā tes Trīnīti, kura bij palikusi man klēpī kā saņ emta un Lienīte šū pulī kā
ielikta. Gribēju skriet atpakaļ ar visu spēku, bet, ieraudzīdama mā ju jau pilnā s liesmā s,
paģ ību. Kad, lietum līstot, atmodos, tad glā bēji sā ka jau lasīties kopā un Lienīte nebij vairs
glā bjama. Ak bēdas, ak briesmas, kā das tur mani pā rņ ēma! Tur palika liesmā s tas
nenosveramais dā rgums, kuru es saņ ēmu no drebošā m rokā m, apslacītu ar neskaitā mā m
karstā m asarā m.
Ļ aunas domas iešā vā s man prā tā : redzējis neviens netika, ka es bijusi Oļiņ u mā jā , un zinā t
neviens nezinā ja, kā tur man noticis un ko es tur darījusi. Bērns — tā ds pats bērns kā mana
glabā jamā Lienīte, tik drusku savā dā apģ ērbiņ ā bij man klēpī. Kurš gan varēja nā kt uz tā m
domā m, ka tā ir Oļiņ a mā tes Trīnīte un ka mana Lienīte sadegusi? Kur varēja celties iemesls
tā domā t? Oļiņ a mā te bij gan lū gusi, lai es noietu pie viņ as bērna, bet es varēju
aizbildinā ties, ka biju, negaisam ā tri uznā kot, aizkavējusies. Šā s nelabā s domas domā jot,
dzirdēju Oļiņ a mā ti pie degošā s mā jas vaimanā jam un izsamisēšanā kliedzam par savu
neglā bjamo bērniņ u. Jau gribēju griezties atpakaļ un viņ ai to atdot. Bet ko tad lai saku
lielmā tei Elvīrai? Kā lai stā stu, ka viņ as meitiņ a aizgā jusi briesmīgā nā vē? Ka es atstā jusi to
skaisto zelta bērniņ u liesmā s? Nē, nē, labā k uzņ emos noziegumu nekā tik grū tu atbildi, kas
nav atbildama. Labā k lai man paliek grū ta atbildība pie dieva nekā pie cilvēkiem. Šī puse šā s
domas pā rvarēja, un es devos projā m — projā m ar bērnu — ar Oļiņ u Trīnīti, pati
nezinā dama, kurp, bet projā m tik no citiem cilvēkiem.
Kad lietus bij jau nostā jies, tad es atrados kā dā svešā mežā , kur nogurusi pasēdos zem egles
un sā ku liet asaras, pati gandrīz nezinā dama, par ko. Tik kad sā ku ieskatīties tuvā k un
dziļā k, tad atradu tur daudz smagumus, kuri izspieda man šā s asaras. Lienīte, tas mīļais,
labais bērniņ š, bij jau tad izlaidis liesmā s savu mazo dzīvībiņ u; Oļiņ iem es biju nolaupījusi
viņ u bērnu, viņ u Trīnīti, un iedevusi vēl turklā t to briesmīgo apziņ u, ka tā sadegusi līdz ar
mā ju; es biju devusi viņ iem iemeslu nepatiesi uz dievu kurnēt un tā pret viņ u apgrēkoties;
es biju apkrā vusi piepeši savu sirdi ar smagiem noziegumiem — kļuvusi par ļaunu, sodā mu
un atmetamu cilvēku — par bērna zagli; man pēc šā uzņ emtā ceļa vajadzēja sataisīties
grēkot arī uz priekšu — vajadzēja bezdievīgi piekrā pt lielmā ti Elvīru un atdot svešu bērnu
par viņ as Lienīti. Bet, kas zin, vai viņ ai nevarēja bū t pie sava bērna kā das pazīšanas zīmes,
kuru pie Trīnītes neatradīs, un tā tad nā ktu mans daudzkā rtīgais grēka darbs gaismā un es
neizglā btos pat no laicīgā s sodības? Vai tā dēļ nebū tu labā k jā atdod Oļiņ iem viņ u Trīnīte
atpakaļ? Bet kā lai to izdaru? Vai viņ i neturēs tomēr jau manis tū liņ par blēdnieci un vai
neļaunosies, ka esmu uzkrā vusi viņ iem veltīgas, bet briesmīgas izbailes, un kā lai rā dos
priekš lielmā tes Elvīras? Oļiņ iem bū s arī jau pirmā s lielā kā s briesmas, žēlabas un izbailes
pā rgā jušas un ies joprojā m mazumā . Tā uz priekšu — atpakaļ domā s lauzīdamā s,
raudā dama un vaimanā dama, klīdu pa mežiem līdz pašam vakaram, kur pēdīgi tomēr
apskaitīju iet mā jā , lai nesaceltu mā jniekiem kā du ļaunu domu vai vismazā k rū pes. Otrā
dienā , aizbildinā damā s, ka vakarējie notikumi lauž tik ļoti manu sirdi — kas gan bij tiešā m
tiesa —, bet citā dā ziņ ā  — ka gribu apmierinā šanā s dēļ iet un palikt kā du laiciņ u savā vecā
vietā , ko arī darīju, bet, zinā ms, īsti tik tā dēļ, lai Trīnīte, kā daždien augots bērns, dabū tu
pā rvērsties un nebū tu vairs pazīstama, tā pat arī lai varētu apklaušinā t, vai lielmā te Elvīra
pā rnā kusi, un, ja ne, tad atstā t ziņ u, kur mana dzīves vieta, kā arī likt atvest savas mantiņ as
uz Irbēniem. Tikpat no lielmā tes, kā no viņ as lielkunga nebij nekā das vēsts un nav līdz šai
pašai dienai, kaut gan esmu klaušinā jusi bez mitēšanā s.
Mā jā pā rnā kusi, gribēju gan visā spēkā Trīnīti Oļiņ iem atdot un visu izteikt, lai atsvabinā tu
sirdi jel no viena un turklā t no tīša grēka, bet, redzēdama, cik lielas mokas Oļiņ a mā te bij
viņ as dēļ izcietusi un vēl cieta, — vairs nevarēju iedrošinā ties tā da soļa spert, turklā t man
bij bail arī no laicīgas sodības. Tā tas vilkā s arvienu tā ļā k un tā ļā k — līdz šai pašai stundai.
Oļiņ iem viņ a sā ka ar laiku iziet no prā ta, bet man nekad. Gan gribēju šo grēku dzēst, deldēt,
Oļiņ iem meitiņ as trū kumu atlīdzinā t un sevi apmierinā t ar to, ka nodevu Lienīti jau bērna
gados Oļiņ iem par audzēkni un it kā meitas vietā , atdodama līdz ar to visu zinā šanu un
gā dā šanu par viņ u, bet velti — velti! Ar vā rdu sakot, nekas nespēja man šo sirds grū tību
atņ emt, apakš kurā m esmu cietusi neizsakā mi daudz. Lai dievs dotu, ka tas bū tu izdevies
šaī pēdējā dzīvības brīdī caur šo izstā stīšanu, uz kuru es biju sataisījusies ilgi un lū gusi vēl
pēdējā s dienā s spēku no dieva, ko viņ š arī man žēlīgi novēlēja. Lai tad arī dievs dod, ka caur
šo pavieglinā tos mans pēdējais šā s dzīvības solis, mū žībā ieejot.»
«Mīļā bēdu mā sa!» mā cītā js sacīja. «Dievs savas piedošanas žēlastības neliedz nevienam, un
tici droši, ka viņ š to novēlēs arī tev.»
«Paldies, mīļais mā cītā j, simtkā rt par dā rgu iepriecinā šanu,» Annuža, sirdī kustinā ta,
atbildēja. «Es sajū tu arī pati tū liņ vieglumu. Kas man bū tu vēl tā ļā k ko sacīt un stā stīt, to jū s
jau zinā t un varat saprast paši. Jū s zinā t, ka Oļiņ u mā jā priekš kā diem divdesmit pieciem
gadiem nav vis sadegusi viņ u meitiņ a Trīnīte, bet lielmā tes Elvīras meitiņ a Lienīte jeb — jū s
paši, mā cītā js, zinā t skaidrā k, kā viņ u sauc pilnā vā rdā pēc tā s zīmes, kura bij pielikta tam
bērniņ am klā t.»
«Helene Margarethe fon Staufenmuth,» mā cītā js viņ ai piepalīdzēja.
«Nu jā , jū s zinā t, ka tā ir sadegusi un dzīva palikusi Oļiņ u meitiņ a Trīnīte. Jū s zinā t, ka
nožēlojamā Liena, kurai bij manu grēku dēļ tik grū ts mū žs un tik nelaimīgs gals, nebij vis no
dzimšanas Liena, lielmā tes Elvīras meita, bet Trīne Oļiņ  — Irbēnu saimnieku Oļiņ u miesīgs
bērns un ka Anniņ a, tā s Trīnes un Kaspara Gaitiņ a meita, kura iet tagad jau par ganu,
pelnīdama sev ziemai skolas pā rtiku, ir Jēkaba un Mades Oļiņ u meitas meita, un ka viņ ai, šai
Anniņ ai, ir mā tes mā te, tagadējā Irbēnu saimniece, vēl dzīva. Visvairā k manu sirdi spieda
un vēl spiež tas, ka caur manu noziegumu ir Oļiņ a mā te nezinā dama noziegusies tik grū ti
pie sava bērna, pie savas meitas Trīnes, kuru viņ a tur vēl šodien par sadegušu šū pulī līdz ar
dzīvojamo mā ju. Oļiņ a mā te, meklēdama netaisna laicīga labuma, spieda savu bērnu iziet
pret prā tu pie nemīlējama cilvēka un piespieda viņ u caur to aiziet slepen un salaulā ties ar
to, kuru mīlēja; Oļiņ a mā te izdzina pēc tam ar negodu savu bērnu no mā jas, kad nelaimīgais
liktenis spieda viņ u meklēt tur jel apmierinā šanas; Oļiņ a mā te iedzina caur to pati savu
bērnu ā rprā tā un nā vē; Oļiņ a mā te nolā dēja savu bērnu ar briesmīgiem lā stiem; Oļiņ a mā te
liedza atriebšanā s ļaunumā savam nabaga nelaimīgam bērnam pat iesvētītu kapa vietu.
Toreiz bij mana sirds tā pā rņ emta, ka gribēju jau gandrīz izstā stīt visā ļaužu pulkā šo lietu,
lai notiek ar pašu, kas notikdams, bet dievs vien laikam vēl savaldīja manu prā tu. Izstā stā t,
mīļais mā cītā j, šo manu briesmīgo noslēpumu pēc manas nā ves Oļiņ a mā tei un lū dzat manā
vietā no viņ as piedošanas, izstā stā t arī Anniņ ai, kad nā k prā ta gados, ja dievs uztur žēlīgi
līdz tam laikam vēl jū su acis platas. No Oļiņ a tēva, kurš jau dieva priekšā , es pati lū gšos ar
asarā m žēlastības un piedošanas debesīs. Ja nā ktu no lielmā tes Elvīras vai no viņ as laulā ta
drauga vēl kā da taujā šana par viņ u bērnu, tad lū dzu to izstā stīt un pieminēt, lai viņ i netiesā
manis bargi savā prā tā , jo neuzticīga neesmu gribējusi bū t, bet nelaimīgi ir bijuši mani ceļi
šaī pasaulē. Tomēr es ceru atrast arī viņ us Tā tēva valstībā , kur viņ i auklē sava mīļā bērniņ a
šķ īsto dvēselīti.»
Kad mā cītā js bij apsolījies izdarīt visu pēc vā jnieces vēlēšanā s, tad viņ a atņ ēmā s vēlreiz uz
runā šanu: «Vispēdīgi lū dzu jums, manas dvēseles iepriecinā tā jam, vēl šo lietu, kura stā v
man ļoti tuvu pie sirds: Anniņ a paliek tagad bez neviena gā dnieka, bez neviena kopēja, kā
uz klaja lauka. Nezinu arī, vai Oļiņ a mā te gribēs viņ u pieņ emt par savas meitas meitu vai ne,
tā pēc paliekat jū s, mā cītā j, šai mīļai bā renītei, kuru es gribētu labprā t vēlreiz redzēt, tēva
vietā . Savu uzturu, kā pieminēju, viņ a sā k jau nopelnīt pati, un varbū t tā nezinā mā eņ ģ eļa
roka, kura ir pasniegusi viņ ai ik gadus caur jums savas dā vanas, nepaīsinā sies arī uz
priekšu, tā dēļ mans prā ts rū pējas jo vairā k par to, lai šis bērns uzaugtu un dzīvotu tik
dievam par godu.»
«Šā s bēdas un rū pes tu, mīļā ceļiniece, vari nokratīt pavisam,» mā cītā js viņ u apmierinā ja.
«Par šo lietu es gribēju patlaban runā t un teikt, ka esmu apņ ēmies jau savā prā tā darīt to,
ko tu patlaban lū dzi. Tā pat varu paziņ ot arī to, ka tā pieminētā eņ ģ eļa roka — kaut gan tā
arī pieder tik vien grēcīgam cilvēkam — nav nebū t paīsinā jusies, bet atdarījusies vēl
pilnīgā k. Nesen tas pats cilvēks, kurš sū tīja līdz šim ik gadus Anniņ ai divdesmit pieci rubļi,
atsū tīja tagad man priekš viņ as pieci simti rubļu, kurus nodošu uz augļiem, caur ko ienā ks
Anniņ ai par labu joprojā m divdesmit pieci rubļi par gadu, un pats naudas krā jums paliks
neaizskarts uz priekšdienā m. Tagad es zinu un varu pasacīt arī tev tā cilvēka vā rdu, kas
piesū tīja šo naudu: viņ š ir citreizējais Slā tavas melderis Šrekhubers, un tā nauda esot
Anniņ ai atlīdzinā jums par netaisni noņ emtu tēva mā ju.»
«Šrekhubers?!» Annuža brlnojā s. «Bet ļaudis sauca to cilvēku par neticīgu.»
«Jā gan,» mā cītā js atbildēja. «Bet arī neticīgiem cilvēkiem ir daudzkā rt labi darbi un tuvā ku
mīlestība.»
«Tiesa, tiesa, mā cītā j, mēs sodā m daudzkā rt citus aplam ar saviem vā rdiem, bet paši
nedarā m nekā . Paldies simtkā rt tam mīļam devējam, un dievs lai viņ u svētī tikpat laicīgi, kā
mū žīgi. Tagad nu mana sirds ir apmierinā ta un atvieglinā ta, kaut tik vien atskanētu tas
dā rgais vā rds: «Ieej Tava Kunga priekā !» — kaut gan neapzinos viņ a nopelnījusi.» Še
Annuža apklusa un arī viņ as spēki bij izsīkuši pagalam, it kā kad tie bū tu uztaupīti taisni tik
priekš šā s vajadzības, lai varētu izstā stīt, kas stā stā ms.
Saimniece, kura bij jau ienā kusi, sā ka sataisīt vā jnieci pieklā jīgi uz Kristus svētu mielastu.
Mā cītā js izgā ja ā rā , lai varētu atspirdzinā ties skaidrā , jaukā vasaras gaisā . Saule bij vēl
priekšpusdienas pusē un sildīja mīlīgi zemi. Mā cītā js, uz spieķ a atspiezdamies, staigā ja gar
kuplu rudzu lauku, pā rdomā dams savā prā tā visu, ko patlaban dzirdējis, līdz nā ca ziņ a, ka
vā jniece esot sataisījusies baudīt svēto debesu dā vanu.
Annuža bij iespiedusies ar savu likteni mā cītā jam dziļi sirdī, un tas apņ ēmā s viņ u apraudzīt
un iepriecinā t ik dienas. Otrā dienā nogā jis, atrada vā jnieci gandrīz drusku spirgtā ku, bet
trešā  — patlaban nogā jušu mū žīgā mierā un guļam klusu savā nabadzīgā guļu vietā , pie
kuras stā vēja saimniece un daži citi ciema ļaudis.
Mā cītā js noturēja īsus, pieklā jīgus dieva vā rdus, un visi palika vēl mierīgi, it kā negribēdami
neviens traucēt šā savā dā klusuma un šķ irties no svētā m domā m, tik daža dziļa nopū ta
izlauzā s no vienā m un otrā m krū tīm. Te piepeši dzirdēja klaudzinā m pie durvīm, un
atskanēja jauka un jautra bērna balss:
«Veco krustmā t, atmini, ko es tev nesu!»
Neviens nesaprata vēl, ko atbildēt, kad jau durvis atdarījā s un ieskrēja Anniņ a jautrā vaigā
un turēdama kaut ko apakš lakatiņ a. Viņ a bij padarījusi veikļi savus dienvidu darbus,
atprasījusies saimniecei, lai atļauj iet un apraudzīt veco krustmā ti, kuru mīlēja vairā k par
visu. Ienā kusi un ieraudzījusi pirtiņ ā tik daudz cilvēku kā nekad un to vidū arī mā cītā ju,
viņ a iztrū kā s, un jautrums bij piepeši izzudis no sejas. Viņ a skatījā s apkā rt, it kā kaut ko
meklēdama, līdz ieraudzīja veco krustmā ti guļam mierīgi ar saliktā m rokā m un aizdarītā m
acīm. Anniņ as rociņ a, kuru turēja apakš lakatiņ a, izslīdēja, un no tā s izkrita maza krū zīte ar
zemeņ u ogā m, kuras bij salasījusi ganos vecai krustmā tei.
«Nomirusi! Nomirusi! Vai, vai!» viņ a, rociņ as laudzīdama, izsaucā s. Tad nokrita pie vecā s
krustmā tes ceļos, apkampa viņ u, it kā gribēdama uzcelt, glaudīja tai pieri, vaigus un rokas,
raudā dama turklā t tik gaužā m asarā m, ka gandrīz neviens no klā tesošiem nespēja atturēt
savu asaru. Arī vecam mā cītā jam noritēja dažas pā r mīļiem grumbu vaigiem. Viņ š saņ ēma
Anniņ u pie rociņ as un runā ja: «Apmierinā jies, bērniņ ! Lai dus vecā krustmā te! Viņ a ir
dzīvojusi diezgan nomodā . Par tevi gribam gā dā t mēs, citi cilvēki, kā spēdami, bet jo vairā k
tas, par kuru vecā krustmā te bū s tev jau diezgan stā stījusi, tas.» Še mā cītā js rā dīja ar otru
roku uz augšu.
Kas zvaigznes gaisos stā da,
Kas saulei ceļu spriež,
Lai tas par tevi gā dā ,
Kad bēdas tevi spiež.
˜ ˜ ˜

Komentāri
Kā ikviens reā listisks daiļdarbs, «Mērnieku laiki» izauguši no sava laika dzīves. Simt gados
kopš romā na pirmpublicējuma dzīve Latvijā radikā li izmainījusies. Komentā ru nolū ks —
paskaidrot jēdzienus, kas varētu bū t neskaidri, svešvā rdus, sadzīves un sabiedriska
rakstura faktus.
Pagā jušajā gadsimtā visā latviešu garīgajā dzīvē vēl liela ietekme reliģ iskajai ideoloģ ijai. To
sludina svētdienā s baznīcā , skolā s galvenais mā cību priekšmets ir ticības mā cība; reliģ ija
ietekmē daiļliteratū ru, tā lab skaidrosim arī no bībeles radušos priekšstatus, tēlus un
motīvus, kas mū sdienu jaunajai paaudzei ir pilnīgi sveši. «Mērnieku laiki» rā da, ka bībeles
teksti autoriem vairs nav neaizskarams svētums. Stā sti par baznīcas mū ru sabrukšanu pēc
Jerikas parauga, par miroņ u augšā mcelšanos, par Jēkaba sievā m un dēliem, par pravieti
Jonasu zivs vēderā , par Ā dama kumosu un daudzi citi izmantoti komiskā aspektā .
Komentā ros, skaidrojot reliģ isko terminoloģ iju, pirms komentā ra rakstīts saīsinā jums
«Bīb.», kas norā da, ka skaidrojumam ir tikai informatīvs, nevis zinā tnisks raksturs.
Romā nā ir trīs daļas, kas savukā rt iedalītas nodaļā s, to sā kumā pavisam īsi norā dīsim uz
galvenajiem nodaļā risinā tajiem notikumiem.
 
NORĀDOT UZ LITERATŪRU, IZMANTOTIE SAĪSINĀJUMI
 
A — Atmiņ as no «tautiskā laikmeta». Uzrakstījis Kaudzītes Matīss, I—II. Cēsīs un Rīgā ,
1924.
BdV — Brā ļu draudze Vidzemē. Ar draugu palīdzību izdevis Kaudzītes Matīss. R., 1877.
Gr — Kaudzītes Reinis un Kaudzītes Matīss. Mērnieku laiki. Stā sts. R., 1979.
KJ — Kamars Jā nis, pā ri par 70 gadiem, dzīvo Vecpiebalgas Mū rniekos, netā lu no
Kalnakaibēniem.
LM — Šmits P. Latviešu mitoloģ ija. Otrs pā rstrā dā ts izdevums. R., 1926.
LTT — Šmits P. Latviešu tautas ticējumi, I—IV. R., 1940.—1941.
M — Mērnieku laiki. Manuskripts. Literatū ras un mā kslas vēstures muzejā . Inv. 6922 R 23.
1.
ME — Mīlenbahs K. Latviešu valodas vā rdnīca. Rediģ ējis, papildinā jis, turpinā jis J.
Endzelīns, I—IV, 1923.—1932.
P — Mērnieku laiki. Pirmraksts. Literatū ras un mā kslas vēstures muzejā . Inv. 6921 R 22. 1.
R — Brā ļu Kaudzīšu Raksti, VI. R., 1941.
Vēst. — LPSR ZA Vēstures institū ts. Latvijas PSR Vēsture. Saīsinā ts kurss. Otrais
pā rstrā dā tais un papildinā tais izdevums. R., 1967.
BV — laikraksts «Baltijas Vēstnesis».
B — laikraksts «Balss».
BZ — laikraksts «Baltijas Zemkopis».
MV — laikraksts «Mā jas Viesis».

PIRMĀ DAĻA

I nodaļa

Annuža atvadījusi Kaspara un Lienas meitiņ u Anniņ u uz skolu. Zemes pā rmērīšana

nobeigta. Sarunā ar skolotā ju Annuža dod mērnieku laiku vispā rīgu vērtējumu.
II nodaļa

Kaudzītes sā k stā stījumu par divā m tuvu kaimiņ os dzīvojošā m ģ imenēm — Gaitiņ iem un
Oļiņ iem, kuru attieksmju tēlojums veido vienu sižeta līniju romā nā . Salīdzinot ar 1. nodaļu,
Gaitiņ u ienā kšana Irbēnos Jura dienā notiek aptuveni pirms 20 gadiem.

III nodaļa

Tā paša gada vasarā , kad Gaitiņ i Jura dienā ienā k Irbēnos, pēc pērkona spēriena nodeg
Oļiņ u dzīvojamā ēka. Tikai Annuža zina, kura no meitenītēm — viņ as auklējamā Lienīte vai
Oļinietes Trīnīte sadeg. Kaut gan lasītā js var noģ ist agrā k, Annuža patiesību atklā j tikai
romā na pēdējā nodaļā .
Sižeta epizode par samainītajiem bērniem pirms «Mērnieku laikiem» ir jau Medinsku
Marijas stā stā «Zemnieks un muižnieks» (1877), vēlā k Aspazijas drā mā «Atriebējs» (1888).

IV nodaļa

Slā tavieši un čangalieši ar satraukumu runā par gaidā mo zemes mērīšanu, kas veido otru
sižetisko līniju romā nā .
Š ajā nodaļā notikumi risinā s, kā saka Oļiņ š, 22 gadus pēc ugunsgrēka Irbēnos (Gr 44).

V nodaļa

Ilzes slimība un nā ve. Vīzijā s Ilze skata viņ pasauli, par kuru tik daudz dzirdējusi baznīcā un
brā ļu draudzes saiešanu namos. Arī Kaspara valodā daudz Bībeles priekšstatu un tēlu.
Gaitiņ u un Oļiņ u attieksmju līnijā atklā jas Kaspara un Lienas mīlestība.

VI nodaļa

Pirmos pašpā rvaldes darbiniekus — pagasta tiesu un pagasta vecā kos paredz 1804. g. un
1819. g. likumi Vidzemē. 19. gs. 60. gadu likumi paplašina pagasta tiesas un pagasta vecā ko
kompetences, sā k darboties jauns orgā ns — pagasta vietnieki. To sēdes tēlojums 6. nodaļā
dod ieskatu zemnieku uzskatos, izglītības līmenī, saimnieku un kalpu savstarpīgajā s
attieksmēs. Motīvi no Bībeles izmantoti tikai komiskā aspektā .
Ir ieradies un sā k darboties mērnieks Feldhauzens. Avantū rista Grabovska parā dīšanā s
nodaļas beigā s ievada dēku līniju romā nā .

VII nodaļa

Saasinā s Gaitiņ u un Oļiņ u attieksmes. Ilzes bēru dienā s Prā tnieks, pā rnakšņ odams Oļiņ u
mā jā , pieteicas Oļiņ am un Oļinietei par Lienas precinieku. Oļiniete bez apdomā šanas apsola
Lienu, jo «meitene pate nav nekā da sacītā ja, nedz domā tā ja» (Gr 129). Kad Liena
izprecinā šanas nodomu uzzina, viņ a to noraida, tā satracinā dama Oļinieti.
Ilzes bēru norsies tēlojumā atklā jas senā s tradīcijas, senie uzskati, kā arī jauno laiku
centieni, kuru paudējs it sevišķ i ir Pietuks. Viņ am ir arī labas zinā šanas dažā dos jautā jumos,
tikai viņ š neprot tā s izmantot mērķ tiecīgi.

VIII nodaļa

Zemes mērīšana Slā tavā rit pilnā sparā , līdz ar to dā vanu došana un mērnieku pacienā šana.
Palīgmērnieki dzīro Oļiņ u mā jā , kopā ar viņ iem — Prā tnieks, Švauksts, Pietuks. Mērnieku
piekukuļošanai domā to naudu Prā tnieks nodod tā lā k, daļu paturot sev. Lai bū tu iemesls
Gaitiņ u padzīšanai no Irbēniem, Prā tnieks aizdod naudu Tenim un mudina viņ u doties pie
Feldhauzena.
Liena atkā rtoti noraida Prā tnieku, tā atkal satracina Oļinieti.
IX nodaļa

Augstu pakā pi sasniegusi kukuļošana un mērnieka Feldhauzena patvaļa. Ap viņ a mā ju

Slā tavas muižā drū zmējas dā vanu devēji. Prā tnieks, iejuties starpnieka lomā , ievā c savu
daļu un organizē Gaitiņ u padzīšanu no Irbēniem. Mērnieka savtīgos rīkojumus paklausīgi
pilda pagasta vecā kais un tiesa. Disonansi šā jā krā pšanas atmosfērā rada dzirnavnieks
Š rekhubers, kas iedrošinā s stā ties pretī Feldhauzenam.

X nodaļa

Grabovskis, izmantodams savu ā rējo līdzību ar Feldhauzenu, un viņ a palīgi trīs dienā s
pā rstaigā Čangalienu, ievā c dā vanu naudu un nosaka dienu, kad saimniekiem ar kukuļiem
jā ierodas Slā tavā , lai saņ emtu jaunā s robežas.

XI nodaļa

Viltus mērnieku noteiktajā dienā Čangalienas saimnieki ar dā vanā m sarodas Slā tavas muižā
pie mērnieka, bet viņ us liek cietumā . Noskaidrojas, ka Feldhauzens nav nemaz darbu sā cis
Čangalienā . Nodaļā komiskā skatījumā tēlots galvenokā rt Ķ encis un Pā vuls Slā tvas cietumā .

OTRĀ DAĻA

I nodaļa
Jura dienā Gaitiņ i aiziet no Irbēniem, un abu mā ju zemi iegū st Oļiņ i. Kaut gan Oļiniete ļoti
grib, neizdodas uzzinā t no atvadīties atnā kušā Teņ a, uz kurieni Gaitiņ i aiziet.
Oļinietes un Prā tnieka cerības, ka Liena pēc Kaspara aiziešanas pievērsīsies Prā tniekam,
nepiepildā s. Par Gaitiņ u padzīšanu nepriecā jas arī Oļiņ š. Kā das nedēļas pēc Jura dienas no
Irbēniem aiziet un tajos vairs neatgriežas arī Liena.

II nodaļa

Čangalienas zemes mērīšanas laikā kukuļošana plaukst vēl spēcīgā k nekā Slā tavā , arī
starpnieki vā c brangā ku lomu.
Š vauksts un citi izplata baumas par goda maltīti. Redzam sabiedrisko darbinieku pirmos
soļus kultū ras laukā : Pietuka vadītā pušķ ošanas komiteja cītīgi gatavojas goda maltītes
garīgai kuplinā šanai.

III nodaļa

Slā tavas sudmalā s jeb dzirnavā s malēji, kā rtu gaidīdami, sagrupējušies divā s daļā s —
mērnieku aizstā vjos un pēlējos. Pirmo priekšgalā ir Prā tnieks, otros enerģ iski atbalsta
Š rekhubers.
Liela vieta nodaļā ir dēku līnijai. Pie Šrekhubera slepeni ierodas Grabovskis. Raņ ķ is —
spiega lomā , nodaļas beigā s viņ š saņ em no Feldhauzena uzdevumu par labu atalgojumu
novā kt Grabovski.

IV nodaļa

Goda maltītē darbojas Pietuks un viņ a pušķ ošanas komiteja. Slā tavieši pieviļas, gaidīdami
smalkos ēdienus un dzērienus. Ļ oti satraukts ierodas Raņ ķ is ar nokavēšanos.
Nomaskojušies vīri uzbrū k goda maltītes viesiem, tos piekauj un izklīdina. Tanī pašā naktī
nozog mērnieku izgatavotos ruļļus un nodedzina Prā tnieka klēti.
V nodaļa

Irbēnos ierodas Liena un pastā sta, ka apprecējusies ar Kasparu. Oļiniete padzen viņ u no
mā jas un kopā ar Prā tnieku izplata baumas, ka Kaspars pametis Lienu un nozadzis ruļļus.
Vēlā rudenī pie Annužas ierodas Liena, izstaigā jusi agrā ko dzīves vietu un Kasparu
neatradusi.

VI nodaļa

Saņ ēmis no blēžiem paziņ ojumu, ka ruļļus var izpirkt, Feldhauzens aizņ emas no Raņ ķ a
naudu un dodas uz pilsētu. Kaudzītes tēlo plaši izvērstas blēžu bandas darbību ar
pā rģ ērbšanos, slepenā m pulcēšanā s vietā m, izsekošanu u. tml. Aiz blēžu pā rskatīšanā s
Feldhauzens atgū st ruļļus bez maksas.

VII nodaļa

Feldhauzena kundze nevar sagaidīt vīru atgriežamies un sū ta Raņ ķ i uz pilsētu. Raņ ķ is

pā rbrauc ar ziņ u, ka Feldhauzens nav atrodams. Slā tavas pastā pienā k zudušie ruļļi, bet
pats Feldhauzens neatgriežas.

TREŠĀ DAĻA

I nodaļa
Liena pēc rū gtajiem pā rdzīvojumiem un slimības kļuvusi apā tiska. Vasaras svētkos pie
baznīcas viņ a sajū k prā tā .

II nodaļa

Konflikti tuvojas atrisinā jumam. Uzzinā m par Lienas traģ isko nā vi. Zemes mērīšanas darbi
nobeigti, ruļļi atsū tīti, bet Feldhauzens vēl ar vien nav atgriezies.
Pietuka koris dzied baznīcā . Švauksts atgriezies no pilsētas, samā cījies vēl vairā k ā rišķ īgas
manieres un «aizmirsis» latviešu valodu.

III nodaļa

Kaut gan Annužas glabā tais noslēpums vēl nav atklā ts, Lienas bērēs atrisinā s Gaitiņ u un
Oļiņ u sižetiskā līnija. Ā rēji uzvarējuši ir Oļiniete un Prā tnieks. Arī vairums ļaužu, kas
saradušies kapsētā , novēršas no Lienas zā rka un kapa. Taču morā li viņ i ir zaudētā ji:
mā kslinieciski spēcīgi atklā tas viņ u rupjā s, ļaunā s dvēseles.

IV nodaļa

Raņ ķ is no pēkšņ ajā m izbailēm, ieraugot par nošautu domā to Grabovski, saslimst un mokā s
sirdsapziņ as pā rmetumos. Noskaidrojas, ka Grabovskis ir starptautiska mēroga krā pnieks.
Ir arī tā ds palīgmērnieks, kuru Prā tniekam neizdodas piekukuļot.

V nodaļa

Tā lā k risinā s dēku līnija. Feldhauzena kundze sameklējusi pieprasīto naudas summu, un

pēc vairā k nekā gada Feldhauzens atgū st brīvību. Mērnieka un Šrekhubera sarunā
noskaidrojas notikumi: Raņ ķ is pēc Feldhauzena ierosinā juma nošā vis aiz pā rskatīšanā s
nevis Grabovski, bet Kasparu; Šrekubers piedalījies ruļļu zā dzībā humā nos nolū kos, lai
varētu atbalstīt bā reni Anniņ u.

VI nodaļa

Autori dod pā rskatu par romā na galvenajā m personā m — Prā tnieku, Oļiņ iem, Švaukstu,
Drekberģ i, Ķ enci, Pā vulu, Annužu. Vispā rinā tie stā stījumi mijas ar tēlojumiem, piem., par
Š vaukstu un Drekberģ i, Ķ enci un Pā vulu, Annužu un Anniņ u. Tēlojumi ir ļoti dzīvi, konkrēti,
piem., pā ris lappusēs uzskatā mi atklā jas visa Ķ enča dzīve.

VII nodaļa

Turpinā s 6. nodaļas beigā s pasā ktais stā stījums par Annužas pēdējā m dienā m. Viņ a
atvieglina sirdi, izstā stīdama mā cītā jam noslēpumu par lielmā tes uzticēto meiteni un
samainīšanu ar Oļinietes Trīnīti ugunsgrēka laikā .
Ar stā stījumu par Annužu un Anniņ u romā ns sā kas un beidzas, ietverot aplocē zemnieku
dzīvi divos pagastos apmēram 25 gadu ilgā posmā . Autori rā da, ka pati jaunā kā paaudze
pā rņ em tā s ētiskā s vērtības, kuras vecā paaudze saglabā jusi jaunajos «piemeklēšanas»
laikos.

Piezīmes
[ 1 ]
Par romā nā izmantotā materiā la izvēli Kaudzītes Matīss raksta, ka dažā dā m «tā laika
raksturīgā m īpatnībā m bij liela izveidošanā s un saspēkošanā s izdevība pa zemes mērīšanas
laiku Vecpiebalgā , Jaunpiebalgā un Veļķ umuižā , jo nav ko liegt, ka visa «Mērnieku laiku»
stā sta pamats atrodas šo triju muižu un viņ u pagastu zemju izmērīšanā no 1867.—
1873. gadam» (A II 314).
Vecpiebalgā pagastskolas nosauktas pēc atrašanā s vietā m, piem., Kaibēnu skola Kaibēnu
mā jā s, Laskates skola pie Laskates upītes, Jaunpiebalgā  — cilvēku vā rdos, piem., Jā ņ a skola,
Mā rtiņ a skola. Vā rdi varētu bū t no baznīcas svētajiem, kaut luterā ņ i to īpašu godinā šanu
atmetuši.
Rakstot par «Mērnieku laiku» tipiem, Kaudzītes Matīss norā da, ka tie «ir salikti no
gabaliem, bet viss lielums rakstītā ju pašu sadomā ts» (A II 330). Ja Pietuks strā dā Miķ eļa
skolā , iespējams, ka tas ir mā jiens uz Jaunpiebalgas skolotā jiem; kā ds «gabals» Pietuka
raksturā varbū t ņ emts arī no viņ iem.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 2 ]
Vecpiebalgā gandrīz katrā mā jā bija pieliekamais kambaris, kurā glabā ja produktus. Tā ds
pieliekamais kambaris bija arī Mā daru dzīvojamā mā jā , kuras plā nu dod Kaudzītes Reinis
(R 244).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 3 ]
Pū stelnieks — pū šļotā js, riebējs, kas cenšas dziedinā t slimības ar noslēpumainiem vā rdiem
un izdarībā m (ME III 451).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 4 ]
Pēc 19. gs. 60. gadu likumiem, muižnieki pā rdeva zemniekiem mā jas privā tā jeb
dzimtīpašumā . 1/10 vai 1/5 no mā jas vērtības zemniekam bija jā samaksā skaidrā naudā
tū liņ , pā rējā daļa jā nokā rto ilgā kā laikā (10—20 gados) ar kredītiestā žu starpniecību.
Visstraujā k pirmā s iemaksas jeb dzimtpirkšana risinā jā s 19. gs. 70. gados.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 5 ]
Kristīgā s reliģ ijas ietekmē veidojusies tautas paruna, romā nā minēta trīs reizes (Gr. 13,
257, 399), pirmā rokraksta IX nodaļas sā kumā figurē arī romā na virsrakstā : «Mērnieku
laikos» jeb «Dievs nav mazais bērns» (P 569)
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 6 ]
19. gs. trešajā ceturksnī, kas atspoguļojas romā nā , mā cītā ji noteica tautskolu programmu,
lielā mērā skolēnu sastā vu, daļēji pildīja tagadējā s ciema padomes funkcijas, piem.,
izsniedza dzimšanas apliecības.
Vecpiebalgas mā cītā js F. Šilings (1835—1872), baidīdamies, ka netiek pā rkā ptas tikumības
normas, neļauj meitenēm mā cīties skolā . Šo aizliegumu ne vien atceļ, bet pavēl arī
meitenēm apmeklēt skolu ar 1874./75. mā c. gadu F. Šilinga pēctecis mā cītā js R. Guleke
(1873—1900).
Annuža atnesusi mā cītā ja izsniegto Anniņ as dzimšanas apliecību, iespējams — arī atļauju
uzņ emt skolā .
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 7 ]
Atstā ts «pagasta» vietā «valsts», tā dēļ, ka mērnieku laikos tā lietoja.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 8 ]
Līdzīgi par Vecpiebalgu Kaudzītes Matīss izsakā s publicistikā : «...saimnieku familijas
nešķ iras no saviem gā jējiem nedz ēšanā , nedz dzīvošanā , caur ko sajū tas visi mā ju
iedzīvotā ji arī patiesi kā mā jas bērni, un saimnieki nav viņ iem nevis pavēlētā ji vien, bet arī
vecā ki.» Tā lā kajā s rindā s autors gan konstatē, ka pēdējos gados turīgā kajā s saimniecībā s
šis «mā jas skaistums» sā k zust (Vecpiebalga. — BV 1879, 25).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 9 ]
Romā na sarakstīšanas laikā vā cieši ir izglītotā kie un turīgā kie iedzīvotā ji Latvijā . Latviešu
jaunlaiku tradīcijas, vispā r jaunlaiku kultū ras dzīve ir tapšanas stadijā . Daudziem
latviešiem, īpaši turīgā kajiem, šķ iet, ka vā ciešu atdarinā šana, biedrošanā s ar viņ iem ir
smalkuma pazīme, tā lab arī pie dievgalda iet kopā ar vā ciešiem.
Š ī ceremonija risinā jā s apmēram šā di: grupa draudzes locekļu nostā jā s pie altā ra
iežogojuma, mā cītā js viņ us svētīja, pasniedza dievmaizi un vīnu. Baznīca to dēvē par svēto
vakarēdienu, tautas valodā  — par dievgaldu.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 10 ]
Tie ir mazā k attīstītie pagasta ļaudis, galvenokā rt kalpi u. c. mazturīgie. Par šīm divā m
sociā lajā m grupā m — turīgajiem un mazturīgajiem laukos, viņ u kultū ras līmeni un
savstarpējā m attieksmēm Kaudzītes Reinis raksta arī publicistikā (Vidzemnieks R.
(Kaudzītes R.) Par Vidzemes latviešu biedrībā m. — BV 1880, 2).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 11 ]
Tā dara piebaldzēni. Vecpiebalgas draudzes skolas sā kumi meklējami 17. gs. Sevišķ i skolas
uzplaukst 19. gs. otrā pusē. Skolu svētkos Vecpiebalgas draudzē 1877. g. jū nijā piedalā s
draudzes skola un 10 pagastskolu. Par skolotā jiem strā dā galvenokā rt pašu pagasta ļaudis,
kas sagatavojušies šim darbam. Pagastskolotā ji ir arī Kaudzītes Matīss un Kaudzītes Reinis.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 12 ]
Skolēni mā cījā s apmēram sešus mēnešus gadā . Bērni varēja ierasties skolā , kad rudenī bija
beigušā s ganu gaitas; kad tā s pavasarī sā kā s, skola jā atstā j.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 13 ]
Napoleona I armija piecus mēnešus okupē Kurzemi un Zemgali 1812. g. (Vēst. 108), tie tad
arī ir «spranču laiki».

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 14 ]
Lai nepieļautu Krievijas nostiprinā šanos austrumos, Krimas karā (1853— 1856) starp
Krieviju un Turciju pēdējo atbalsta Francija un Anglija, kuras flote iebrauc arī Baltijas jū rā
(1854). Krievu karaspēks Baltijas piekrastes aizsardzībai ir ap 300 000 vīru liels (Vēst.
128). Par šā karaspēka pā rvietošanos raksta Kaudzītes.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 15 ]
Jura jeb Jurģ a diena ir 23. aprīlis. Latvijā izdotie likumi 19. gs. nosaka Jura dienu par jauna
saimnieciskā gada sā kumu, kad notek iepriekšējā gada nomas līgums un sā kas jauna līguma
pildīšana attieksmēs ar muižu. Visā m iedzīvotā ju kā rtā m Jura diena kļū st par veco saistību
izbeigšanas dienu un jauno sā kumu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 16 ]
Laukos iekā rtotajos rū pnieciska rakstura uzņ ēmumos pēc noaušanas vadmalu šķ ērēja, t. i.,
nolīdzinā ja — nogrieza dziju galus, bumbuļus. Uzņ ēmumi pieņ ēma šķ ērēšanai arī mā jā s
austo vadmalu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 17 ]
Ienā cējs no citurienes. Oļinietes izpratnē malēnietis — ienā cējs ir visā di mazvērtīgā ks
cilvēks nekā pašu pagasta iedzīvotā js (Gr 24, 141, 164).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 18 ]
Š ā dus svā rkus valkā ja piebaldzēni. Kaudzītes Matīss atceras, ka viņ š 1866. g. ieradies «ar
piebaldzēnu tā laika kruņ ķ u svā rkiem mugurā » Vecpiebalgas draudzes skolā (R 296).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 19 ]
Zā baka austiņ a jeb cilpa, ar kuras palīdzību uzvelk zā baku kā jā (ME IV 420). Katram
zā bakam ir divas osas jeb austiņ as.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 20 ]
Braucēja, uz priekšu saliekdamā s, spēcīgi sit ar pā tagu zirgam.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 21 ]
Bīb. Ceļodami pa Zīnaja tuksnesi, izraēlieši ir izslā puši un tā lab neapmierinā ti. Pēc dieva
Jahves norā dījuma viņ u vadonis Mozus noved izraēliešu vecajos pie Oreba kalna un sit ar
savu zizli pa klinti, — no tā s izšaujas ū dens, un ļaudis var remdinā t slā pes.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 22 ]
Tā zemnieki dēvēja Krievijas dienvidu guberņ as, uz kurā m Vidzemes zemnieki centā s
izceļot īpaši 19. gs. 40. gados; šī tendence turpinā s arī vēlā kajos gadu desmitos (Vēst. 115).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 23 ]
Izlutinā tais (ME II 643).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 24 ]
Aizgā ja uz Latgali, kurā spēcīga Polijas ietekme, jo laikā no 1562. g. līdz 1772. g. tā ir Polijas
kolonija. Latgalē ieplū da poļu muižnieki, vā cu muižnieki pā rpoļojā s. Tautas valodā Latgali
dēvēja par «poļu Vidzemi» vai vienkā rši par «Poļiem».
Pēc pirmā s Polijas dalīšanas 1772. g. Latgali iekļauj Pleskavas guberņ ā , ar 1802. g. —
Vitebskas guberņ ā , bet tautas valodā apzīmējums saglabā jas visā 19. gs. R. Blaumaņ a
novelē «Purva bridējs» (1898) Edgars arī aiziet uz Poļiem.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 25 ]
Iecelts par vadītā ju bēru ceremonijā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 26 ]
Vecpiebalgā par segliņ iem sauc sedulku (KJ). To novieto zirgam uz skausta un nostiprina ar
jostu ap ķ ermeni. Ar siksnu, kas izvērta caur sedulkas osā m jeb riņ ķ iem, atsien ilksis, lai tā s
braucot nekuļā tos un loka smagums negultos tikai uz zirga kakla.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 27 ]
Liels ar siksnu sajozts kažoks bez pogā m (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 28 ]
Par klaušu laikiem Kaudzītes Matīss raksta, ka daudzos apvidos saimes cilvēki gaļu
dabū juši tikai lielos svētkos (A I 20). Kaudzītes Reinis atceras, ka Mā daros gaļu ēduši,
lielā kais, divas reizes nedēļā (R 268). Stā stījums par «gaļas dienā m» Oļiņ os attiecas uz
19. gs. 50. gadiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 29 ]
Virtuve, kurā atradā s pavards vā rīšanai.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 30 ]
Paloda — durvju ailas jeb ieejas augšējais pā rseguma koks, ko balsta ailas sā nu stabi jeb
stenderes.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 31 ]
Bīb. Dievs Jahve palīdz izraēliešiem atbrīvoties no kalpošanas ēģ iptiešiem. Pēc dieva
pavēles Mozus liek izraēliešiem notriept savu namu durvju stenderes ar nokauto jēru
asinīm, lai tā dējā di varētu atšķ irt izraēliešu dzīvokļus no ēģ iptiešu, kuru pirmdzimtos dievs
iznīcinā jis visā zemē. Pēc bībeles parauga Kaudzītes visu tautu apzīmē vīriešu dzimtes
vienskaitlī — «izraēlis». Vā rds radies no Izraēlas valsts.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 32 ]
Diližanss — lieli zirgu pasta rati. Diližansus izmantoja arī Latvijā , piem., 19. gs. 70. gados tie
kursēja starp Rīgu un Cēsīm, Jelgavu un Bausku.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 33 ]
Daudzvietīgi ērti rati ar slēgtu virsbū vi regulā rai satiksmei.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 34 ]
Līču loču dū mvads no plīts jeb pavarda, kas atradā s virtuvē jeb dū mu istabiņ ā , iet pa istabā
novietoto mū ri. Istaba silst gan no krā sns, gan no plīts. Tā di mū ri ir vēl tagad Vecpiebalgas
un citu Vidzemes pagastu mā jā s.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 35 ]
Svētā Cecīlija — katoļiem baznīcas mū zikas patrone, esot bijusi augstas kā rtas romiešu
jaunava, mirusi ap 230. g.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 36 ]
Ū zas — linu audekla platas bikses (ME IV 410). Vecpiebalgā vīrieši esot sējuši ū zas ar
prievītēm tā pat kā sievietes garā s zeķ es (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 37 ]
Apaļa filca cepure ar platā m malā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 38 ]
Reti lietots vā rds, ar ko apzīmē pēkšņ u īgnu iesaukšanos vai pērkona grā vienus (Gr 32, 34,
349). Pēc ME, tikai Kaudzītes lietojuši šo vā rdu (ME II 18).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 39 ]
Pēc pašu zemnieku iniciatīvas celtā s ēkas, kurā s notika hernhū tiešu jeb brā ļu draudžu
dievkalpojumi, sauca par kambariem, dievkalpojumus — par saiešanā m.
Hernhū tisms — reliģ isks novirziens, kura sludinā tā ji centā s reliģ iskā s mā cībā s izplatīt
tautas masā s, pasvītroja emocionalitā ti to uztverē (sirdsreliģ ija), savstarpēju izpalīdzību;
draudzes locekļi cits citu dēvēja par brā ļiem un mā sā m. Vecpiebalgā 19. gs. 70. gados bija
pieci saiešanu nami jeb kambari.
Pirmie hernhū tisma sludinā tā ji ieradā s no Vā cijas. Viņ u vadībā organizējā s pirmā s
hernhū tiešu jeb brā ļu draudzes 18. gs. 30. gadu beigā s Valmieras novadā , no kurienes
izplatījā s visā Vidzemē.
Vā cu brā ļi sagatavoja arī pirmos hernhū tisma sludinā tā jus no pašu latviešu zemnieku
vidus.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]
[ 40 ]
Bīb. Bībelē par šaurā ceļa minējiem dēvēti tie, kas dzīvē pilda Kristus mā cību, kas uzņ emas
grū tības un ciešanas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 41 ]
Bīb. Palestīnas pilsētā Zodomā ļaudis piekopj amorā lu dzīves veidu, tā lab dievs viņ us soda,
likdams līt sēram un ugunij pā r pilsētu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 42 ]
Bīb. Vairojoties labklā jībai, cilvēki kļū st iedomīgi un nolemj uzcelt torni, kas sniegtos
debesīs. Cilvēku iedomība sadusmo dievu Jahvi. Tas sajauc cilvēku valodu, lai viņ i nevarētu
saprasties, un pašus izklīdina pa visu pasauli. Šo vietu, kur cilvēki cēluši torni un dievs
viņ us par iedomību sodījis, nosauc par Bā beli.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 43 ]
Bīb. Redzot, ka cilvēku ļaunums augtin aug, dievs nožēlo, ka radījis cilvēku. Dievs nolemj
ļaunumu izdeldēt, sū tot ū densplū dus; apžēlo tikai Noasa dzimtu. Noass uzbū vē šķ irstu, t. i.,
kuģ i, kurā novietojas ar savu dzimtu un ņ em līdzi pa pā rim no visiem lopiem, putniem u. c.
dzīvajiem radījumiem.
Lietus līst 40 dienas un 40 naktis. Ū dens pā rklā j zemi, visa dzīvība top izdeldēta, tikai
Noasa šķ irsts peld pa ū dens virsu.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 44 ]
Bīb. Pēc bībeles sludinā jumiem, pastara gals ir šīs pasaules bojā eja un sā kums jaunai dzīvei,
kurā bū s šķ irti dieva baušļu pildītā ji no grēciniekiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 45 ]
19. gs. 50. gados, kad risinā s šajā nodaļā tēlotā darbība, jū tamā kas kļū st šķ iru pretrunas.
Saimnieki domā , ka kalpi prasa pā rā k lielas algas.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 46 ]
Magazīna — pagasta kopīgais labības krā jums un arī tā glabā tuve — ēka. Rudenī zemnieki
atbēra kopīgajā krā jumā noteiktu daudzumu graudu un nepieciešamības gadījumā varēja
saņ emt aizdevumu. Magazīnas sā ka iekā rtot 18. gs. beigā s, un tā s pastā vēja 19. gs. un vēl
20. gs. sā kumā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 47 ]
Gubā s sakrauto sienu, otrreiz kaltējot, izjauc, izā rda jeb izlaiž uz apā rda (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 48 ]
Lai ā trā k un vieglā k savā ktu vienviet uz apā rda izlaisto sienu, zirgam piejū dz ar
pagarinā tā m dzeņ aukstēm ap 3—4 m garu kā rti. Darbinieks, stā vēdams uz kā rts un grožos
turēdamies, stumj veseliem klēpjiem sienu. Pie kaudzes vai siena šķ ū ņ a viņ š nolec no kā rts,
un tā pā rslīd pā ri atstumtajam sienam.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 49 ]
Tikai Kaudzītes lietojuši šā du līdzsvara stā vokļa apzīmējumu (ME IV 666).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 50 ]
Vā rdi, kurus norunā jot centušies apturēt uguns izplatīšanos (LTT IV 31080— 31081).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 51 ]
Kortelis — karavīriem ierā dīta mītne, dažkā rt zemnieku mā jā s.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 52 ]
Lopu rū nītā js jeb rā mītā js.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 53 ]
Visbiežā k zirga sakas, bet arī sekumi, ā rdīkļi, ar kuriem izkliedē jeb izā rda tīrumā mēslus
(ME III 645).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 54 ]
Š aust — sist, sodīt; bieži lietots vā rds bībelē, atrodams arī tautasdziesmā s (ME IV 8).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 55 ]
Bīb. Pastarā dienā jeb pastarā galā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 56 ]
Krēslā neskaidri saskatā ms cilvēka ķ ermenis (ME I 687).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 57 ]
Rijā m bija divas durvis — ā rējā s, kas pilnīgi nosedza ailu jeb ieeju, un iekšējā s, kas sniedzā s
tikai līdz ailas pusei. Pēdējā s izmantoja tad, kad kurinā ja rijas krā sni, dū mu izlaišanai.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 58 ]
Miķ eļa diena — 29. septembris. Miķ eļa dienas tirgus notika septembra beigā s vai oktobra
sā kumā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 59 ]
Muižas stā rasts jeb vagars (poļu «strož») (ME III 1083).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 60 ]
Tuvs kaimiņ š, dažkā rt jā dzīvo zem viena jumta; paralēlforma — pušenieks (ME III 437).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 61 ]
Īpaši jauni puiši pie pulksteņ a ķ ēdes piekarinā ja šim nolū kam pirktus apaļas vai stū rainas
formas spīdošus izgreznojumus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 62 ]
Izkultos linus ar auklā m sasēja no poda (8 kg) līdz pudam (16 kg) smagos buņ ģ os — saiņ os.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 63 ]
Divi desmiti vēršā du (vā cu Decker, Zahl von 10 — skaitlis 10. Sehwers J.
Sprachlichkulturhistorisches Untersuchungen vornehmlich ü ber den deutschen Einfluss im
Lettischen. Berlin, 1953, S. 25).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 64 ]
Prā tnieks lielā s, ka viņ š, pagasta intereses aizstā vot, daudzkā rt prā vojies, tiesā jies (vā cu
der Prozess — prā va).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 65 ]
Gubernators bija augstā kais civilpā rvaldnieks guberņ ā , līdz ar to guberņ as valdes
priekšsēdētā js, policijas priekšnieks. Gubernators izdeva likumus, noteikumus guberņ as
robežā s. Krievijā iedalījums guberņ ā s pastā v kopš 18. gs. sā kuma.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 66 ]
Kaudzītes Matīss liecina, ka Vecpiebalgā nebijusi parasta «meitā s iešana» pa naktīm.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 67 ]
Grieķ u filozofa Platona (427.—347. g. pr. m. ē.) mā cība par garīgā m simpā tijā m starp vīrieti
un sievieti bez jutekliskā m tieksmēm — platoniskā mīlestība.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 68 ]
Bīb. Jēzus stā stītajā līdzībā par sējēju ienaidnieks-velns, ļaudīm guļot, iesēj starp kviešiem
«niknu zā li» [nezā les], kuru izravēs tikai pastardienā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 69 ]
Puds — svara vienība Krievijā ; pudā  — 40 mā rciņ u jeb 16 kg pašreizējā s svara vienībā s.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 70 ]
Kā no nā košā s rindkopas redzams, Švauksts un citi lielī Oļiņ a pirktā s govis, lai viņ am
izpatiktu. Frā ze par trim pusēm no divā m cū kā m varētu bū t stipri slēpta ironija par Oļiņ a
pirkumu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 71 ]
Maša (vā cu die Masche) — pinums no kā das mizas sloksnēm.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 72 ]
Labu, ērtu vietu.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 73 ]
Aizguvums no krievu стой ка bufetes nozīmē (Zemzare D. Latviešu vā rdnīcas, 1961, 527.
lpp.). Pēc konteksta spriežot (Gr 48, 51, 59), Kaudzītes par stoiku sauc īpašu, no kroga
istabas ar sienu nodalītu telpu, kurai ir logs un durvis uz apmeklētā ju istabu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 74 ]
Nokausim kā du jēru (vā cu die Ader — dzīsla).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 75 ]
Zirgs saslimst ar vīvelēm (vā cu die Feifel), ja to sakarsušu baro vai dzirdina.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 76 ]
Domā dams, ka ar vā rdiem var zirgu izā rstēt, Oļiņ š skaita vīveļu vā rdus, piem.: «Vīveles,
vīveles, vīveles, brauku, velku tā s divi jū dzes garumā . Vīveles, vīveles, vīveles, velku tā s
paegles žuburā no melna zirga ar brū nā m krēpēm (tā da spalva jā saka, kā da kuru reizi ir).»
(LTT IV 33499.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 77 ]
Š o dieva vā rdu salīdzinā jumu no bībeles Oļiņ š atceras, bet tā lā kais teksts piemirsies, un
viņ a valoda kļū st komiska.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 78 ]
Bīb. Sludinot, ka Jeruzaleme tiks izpostīta, Jēzus teicis: «Patiesi, es jums saku, šeit akmins uz
akmiņ a netaps pamests...»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 79 ]
Dzelzs irbulis, ar ko tīra pīpi, glabā jams tabakas makā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 80 ]
Zirgs saslimis ar vīvelēm, bet vēders nav uzpū sts, kā tas parasti notiek, saslimstot ar šo
slimību (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 81 ]
Jēra gaļas ēšana lieldienā s izraēliešiem ir veca tradīcija.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 82 ]
Solīšana izbeigta, ā du un taukus iegū st Švauksts, jo solījis visvairā k.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 83 ]
Pēdējā kā zu dienā met jeb ziedo naudu jaunajam pā rim (LTT II 14480— 14481).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 84 ]
Jū du jeb žīdu bauslība nosaka, ka sabatā , t. i., no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram
nedrīkst darīt neko tā du, ko var atzīt par darbu; šajā laikā drīkst tikai lasīt vai klausīties
ticības likumus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 85 ]
Jā iet pie muižas īpašnieka vai viņ a pilnvarotā s personas, kam Vidzemes likumos uzticētas
vietējā s augstā kā s policijas funkcijas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 86 ]
Jā domā , ka Pā vula ratos ir dzēriena muciņ a, kuras satura saglabā šanā ieinteresēts arī
Ķ encis

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 87 ]
No bībeles pā rņ emts metaforisks frazeoloģ isms dzīves grū tību un ciešanu izteikšanai.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 88 ]
Pēc novīšanas groži vai aukla ir spuraini. Šķ iedru un spaļu galus, kas rada grožu vai auklas
negludumu, skala liesmā apdedzina.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 89 ]
Senā kos laikos domā ja, ka ar asiņ u laišanu var novērst slimības.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 90 ]
1863. gadā publicētais cariskā s valdības lēmums nosaka, ka pēc 1868. gada no Vidzemes
zemniekiem drīkst ņ emt tikai naudas nomu vai jā pā rdod viņ iem zeme privā tā īpašumā
(Vēst. 160).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 91 ]
Kristīgā reliģ ija sludina, ka dvēsele esot nemirstīga. Pēc īsā s dzīves šinī pasaulē sā kšoties
īstā dzīve debesu valstībā jeb, kā Ilze saka, «mū žīga godība».

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 92 ]
Bībelē par Kristu rakstīts: «...viņ a acis bija it kā uguns liesma.»
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 93 ]
Bībelē par platā ceļa gā jējiem dēvēti tie, kas nepilda Kristus mā cības.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 94 ]
Ilze baidā s, ka Kaspars netic bībelē sludinā tajai atpestīšanas mā cībai, proti, Kristus ar
ciešanā m pie krusta staba esot glā bis cilvēkus no pazušanas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 95 ]
Bīb. Jēzus stā sta līdzību: slepkavas sasit un aplaupa cilvēku ceļā no Jeruzalemes uz Jeriku.
Cietušo gan redzēdams, garā m aiziet priesteris un levits — baznīcas kalpotā js, bet
zamarietis, kas arī iet pa to pašu ceļu, pā rsien savainoto un nogā dā mā jvietā . Zamarija —
novads Palestīnā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 96 ]
Bīb. Ē denes jeb paradīzes dā rzā čū ska dod viltīgo padomu Ievai — ēst no aizliegtā atzīšanas
koka augļiem. Literatū rā čū ska ieguvusi viltus un ļaunuma nozīmi.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 97 ]
Bīb. Kristus liekulīgus cilvēkus salīdzina ar «nobaltētiem kapiem», kas no ā rienes gan
izskatā s jauki, bet iekšienē ir pilni trū du.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 98 ]
Bīb. Ticētu Kristus mā cībā m, pildītu tā s savā dzīvē, kaut arī jā pieredz rū gtas sā pes un
ciešanas tā pat kā Kristum, ko sita pie krusta Golgatas kalnā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 99 ]
Izcils itā ļu vijoles virtuozs Nikolo Paganīni (1782—1842).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 100 ]
Bīb. Evaņ ģ ēlists Jā nis par Jēzu saka, ka viņ š ir tas dieva jērs, kas nes pasaules grēkus.
Hernhū tiešu dziesmu krā jums «Kā das izlasītas jaukas garīgas dziesmas tai brā ļu draudzībai
par labu» 1854. gadā iznā k 4. iespiedumā . Visiem izdevumiem titullapā šā ds zīmējums:
kalna galā stā v jērs, pakā jē visapkā rt lū dzēji, ceļos nometušies. Dziesmā s Jēzus
identificējums ar jēru atkal un atkal atkā rtojas, kļū st banā ls.
Daudzkā rt dzirdētais tēls ienā k arī Ilzes sarunu valodā .
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 101 ]
Kristīgā baznīca propagandē novēršanos no pasaulīgiem priekiem, jo tie mudina cilvēku
pā rkā pt baušļus. Ilze atkā rto bībeles tekstu: «Nemīlējiet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē.»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 102 ]
Bīb. Jēzus stā sta līdzību par brū tgā nu un desmit jumpravā m (jaunavā m). Piecas no viņ ā m ir
gudras, piecas — geķ īgas (muļķ īgas). Brū tgā nu gaidot, gudrā s paņ em līdzi lukturus un elji,
bet geķ lgā s — tikai lukturus. Pusnaktī, kad visas iemigušas, atskan balss, kas vēstī, ka
brū tgā ns nā k. Gudrā s iededzina savus lukturus, bet geķ īgā s dodas pirkt elji. Brū tgā ns
ierodas, iet kā zu namā ar gudrajā m un aizslēdz durvis. Atnā k arī geķ īgā s, klaudzina un lū dz,
lai atver durvis, bet velti. Šī līdzība romā nā izmantota vairā kkā rt.
Daļa Ilzes skaitīto pantu atrodami Vidzemes dziesmu grā matā un Loskīla «Garīgajā s
dziesmā s dievam par godu un slavu» (1790). Loskīla grā mata Vecpiebalgā esot bijusi plaši
izplatīta.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 103 ]
Saskaņ ā ar 1866. g. nolikumu pagasta sapulce, kurā piedalā s saimnieki un no katriem 10
bezzemniekiem 1 pā rstā vis, ievēl pagasta vietniekus jeb runas vīrus, kuru uzdevums
rū pēties par skolā m, nespējnieku namiem, bā reņ iem, pagasta pastu, ceļu labošanu u. tml.
(Vēst. 160.)
Kaudzītes visā romā nā pagasta vietā lieto valsts vā rdu — valsts vietnieki, valsts vecā kais
(krievu волость). Liekas, šis vā rds ieviesies tā lab, ka 60. gadu likumu tulkojumos tā
rakstīts, piem., 1862. gadā publicētajos «Likumos Vidzemes zemniekiem» 252. paragrā fs ir
šā ds: «Visa Vidzemes zemnieku kā rta pēc dzīves vietā m ir izdalīta uz zemnieku valstīm.»
1820. g. publicētajos likumos zemnieki iedalīti pagastos.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 104 ]
Bazū ne — ērģ eļu zemā kā balss, ko dod garā kā s stabules.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 105 ]
Bīb. Mirušo augšā mcelšanā s pastardienā ir viena no kristiā nisma pamattēzēm. Pasaules
salīdzinā jumu runas vīrs ņ ēmis no bībeles: «Un debess aizgā ja kā satīta grā mata...»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 106 ]
Vecpiebalgas jauno baznīcu ceļ no 1838. g. līdz 1845. gadam. Līdzekļus vā c 11 gadu (1835
—1846). Latviešu draudzes locekļi ziedo 11 500 rbļ. Baznīcas celšanas darbos kalpo 65 109
zirdzinieku dienas un 45 464 kā jinieku dienas. Aprēķ inot naudā , latviešu draudze devusi
pavisam 31 357 rbļ., kas tanī laikā ir liela nauda. (Neieskaitot naturā lo algu, kalps gadā
skaidrā naudā saņ em 5—10 rbļ., kalpone — 1 rbl. Rudzu pū rs maksā 1 rbl.) Vecpiebalgas
draudzes 6 muižas baznīcas bū vei dod tikai 7450 rbļ.
Kļū st saprotamas runas vīra bažas, vai nevajadzēs celt atkal jaunu baznīcu, uzveļot
izdevumu smagumu zemnieku pleciem.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 107 ]
Vienā da tembra, bet dažā dā augstumā noskaņ ota stabuļu kopa ērģ elēs.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 108 ]
Bīb. Kad izraēlieši no Ē ģ iptes nonā k Palestīnā pie Jerikas pilsētas, tā s vā rti ir aizslēgti. Pēc
dieva padoma 7 izraēliešu priesteri iet apkā rt pilsētai un pū š bazū nes 6 dienas. Septītajā
dienā priesteri pū š un izraēlieši kliedz tā , ka Jerikas mū ri sagrū st.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 109 ]
Trumete (trompete) — augsta reģ istra pū šamais instruments.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 110 ]
Kaudzītes Matīss raksta, ka 19. gs. 70. gados Vecpiebalgas muižā ir milzum gara kazarma,
kur agrā k mitinā jušies karavīri. Vecpiebalgas Labdarības biedrība nomā daļu no kazarmas,
kur iekā rto skatuvi un skatītā ju zā li teā tra izrā dēm (R 209—210).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 111 ]
Vecpiebalgas lielā kajos ezeros — Alaukstā ir viena sala, Inesī — septiņ as salas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 112 ]
Pēc 1866. g. pašvaldību likuma, pagasta vispā rīgā sapulce ievēlē: 1) pagasta vecā ko un viņ a
palīgus, 2) pagasta tiesu, 3) pagasta vietniekus jeb runas vīrus. Pagasta vecā kā palīgu,
tiesnešu, vietnieku skaits atkarīgs no iedzīvotā ju skaita, kam tiesības piedalīties vēlēšanā s
(Vēst. 160). Pagasta vecā kais īsteno likumus, kas attiecas uz zemniekiem, pilda pagasta
policijas funkcijas, sasauc un vada pagasta sapulces un vietnieku sēdes. Ar valsts valdību
Kaudzītes domā pagasta vecā ko vai viņ a palīgus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 113 ]
Mērnieka, pagasta iestā žu lietošanai pagalmā nokrauta malka, ko vēl 20. gs. mēroja ar asīm;
asī 7 pēdas, aptuveni 2,13 m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 114 ]
Bīb. Jēkabam ir 2 sievas, 2 sievu kalpones, 12 dēlu un 1 meita.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 115 ]
Birkavs — svara vienība Krievijā , ko izmantoja īpaši linu, siena, labības svēršanai, birkavā
160 kg. Pū rs — toreizējā mēra vienība, 69,5 litri.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 116 ]
Ģ enerā lgubernators tieši guberņ as valdē nepiedalījā s, bet bija cara uzticības persona, kas
uzrauga, kā guberņ ā risina administratīvus un politiskus jautā jumus. Ģ enerā lgubernatora
amatu nodibinā ja 1775. g. Katrīnas II valdīšanas laikā . Parasti ģ enerā lgubernatoram
nodeva 2—3 guberņ u uzraudzību. Ar 1876. g. janvā ri ģ enerā lgubernatora posteni likvidēja.
To atkal atjaunoja 1905. g. revolū cijas laikā (Arbusow L. Grundriss der Geschichte Liv- Est
und Kurlands. R., 1918, S. 332).
Tā tad Prā tnieka frā zei ir pamats dzīvē, tikai Kaudzītes vēlā ku īstenības faktu attiecina uz
agrā ku. Vecpiebalgā zemes mērīšanas aizsā kas 1867. g., tanī pašā laikā spriež runas vīri,
ģ enerā lgubernators ir firsts P. Bagrations.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 117 ]
Vietniekus vēlēja uz trim gadiem, katru gadu pā rvēlēja vienu trešo daļu, varēja ievēlēt arī
tos pašus atkal uz trim gadiem.
Cara valdības iestā žu izdotie nolikumi paredzēja, ka tiem pagasta pašpā rvaldes
darbiniekiem, kas ilgā ku laiku nevainojami pildījuši savus pienā kumus, var piešķ irt goda
zīmes jeb medaļas.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 118 ]
Kaudzītes dažkā rt izmanto personu uzvā rdus raksturošanai un vērtēšanai; petaks no
krievu пятак — naudas vienība 5 kapeiku vērtībā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 119 ]
Pā rveidojot darbības vā rdus nā kotnes formā , Pietuks runā divas pēdējā s rindas no J.
Ruģ ēna dzejoļa «Uguns»:
Tev teicu, dievs, kamēr man nosvilst mati,
Kamēr man bedrē nogā ž līķ a rati!
Dzejolis pirmoreiz publicēts avīzē «Tas Latviešu Draugs» 1843. g. 17. nr.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 120 ]
Bīb. Kad lietus pā rstā j līt, ū deņ i nokrītas un Noasa šķ irsts nolaižas uz Ararata kalna. Lai
uzzinā tu, vai ū deņ i noskrējuši un zeme atdzīvojas, Noass laiku pa laikam izlaiž balodi no
šķ irsta. Kad tas vairs neatgriežas šķ irstā , Noass zina, ka zeme apžuvusi; pēc dieva rīkojuma
Noass un visi viņ a pavadoņ i iziet no šķ irsta.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 121 ]
Ē ters — hipotētiska viela, kas piepilda visu pasaules telpu un palīdz izskaidrot elektrības,
gaismas, siltuma parā dības.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 122 ]
Pietuka bažas par lugu trū kumu atbilst dzīves īstenībai. Vecpiebalgas pašdarbnieki kopš
19. gs. 70. gadiem izrā da visas latviešu valodā publicētā s lugas. Tā s raksta arī Kaudzītes,
«lai izlīdzētu lugu trū cībai» (R 206).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 123 ]
Somu stabule — sens mū zikas instruments daudzā m tautā m. To gatavo no dzīvnieka, piem.,
jēra vai kazlēna vienā gabalā novilktas ā das, ko piepū š ar dvašu vai plēšā m. Ā das kā ju un
kakla caurumos ievieto stabules. Spēlējot somu tur padusē un, ar elkoni piespiežot, pēc
vajadzības ievada gaisu stabulēs.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 124 ]
Bībelē metafora pauž kristīgas mīlestības nozīmi cilvēku savstarpējā s attieksmēs; Pietuks
to attiecina uz platonisko mīlestību.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 125 ]
Sā ls jeb Nā ves jū ras ū dens Palestīnā ir tik piesā tinā ts ar sā ļiem, ka tajā nevar uzturēties
gandrīz nekā di dzīvi organismi. Arī Nā ves jū ras krasti ir kaili, tuksnesīgi, jo karstajā sezonā
lietus nelīst nemaz.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 126 ]
Kanā ls romā na tapšanas laikā varēja bū t pazīstams pasaulē, jo to rok laikā no 1859. g. līdz
1869. g. Tas savieno Vidusjū ru ar Sarkano jū ru, tā dējā di atdalot Ā friku no Ā zijas
kontinenta, kanā la garums — 161 km.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 127 ]
Dievkalpojumu vadītā ji hernhū tiešu jeb brā ļu draudzēs.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 128 ]
Ķ eizarienes Katrīnas II valdīšanas laikā (1762—1796) gatavota sidraba sīknauda 1,5 kap.
vērtībā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 129 ]
Vēl nebija beiguši izdziedā t dziesmas pēdējā s rindas jeb vā rsmas. Šā dā nozīmē vā rdu
«paņ ēmiens» lieto Kaudzītes Matīss savos literatū rkritiskajos rakstos.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 130 ]
Š ā da paraša bijusi Vecpiebalgā (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 131 ]
Vā rda «ausi» cilme neskaidra. 18. gs. beigā s un 19. gs. pirmajā pusē caur Rīgu iet ne vien
Latvijā , bet arī Lietuvā , Baltkrievijā audzētie lini un kaņ epā ji. Atkarā no kvalitā tes ir daudz
linu un kaņ epā ju šķ iru, piem., kā du kaņ epā ju šķ iru vā cu valodā sauc — «Ausschuss»
(Grasmane I. Daugava un Rīgas eksports XVIII gs. beigā s un XIX gs. pirmajā pusē. R., 1973,
95. lpp.). Iespējams, ka Švauksts sakropļotā izrunā min kā du no šīm šķ irā m. Turaidas
apkaimē sakot «ausējie lini» par tā diem, kas ļoti tīri, bez pakulā m. Tā kā Švauksts stā sta par
augstas kvalitā tes liniem, varētu bū t kā ds sakars ar lietuviešuā uksas — zelts.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 132 ]
Ar to pietiek! BV 1880. g. 18. nr. sludinā jumu daļā publicēts paziņ ojums:
«Bū s ievērot!
Daudz tautiešu maldā s, šķ izdami to Kaudz. Mat. romā nā «Mērn. laiki» bū damo Švaukstu
manu personi esam; bet ar šo apliecinu Es: Es vis tas neesmu. Punktum!
Vec-Piebalgā
Treidīts.»
Tieši neparastais vā rds «punktum», kas Švauksta runā atkā rtojas (Gr 114, 117, 273, 364),
liecina, ka kaut kā das paziņ ojuma autora rakstura iezīmes ietvertas Švauksta tēlā .
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 133 ]
Vā cu ideologi, īpaši garīdznieki, kas visā feodā lisma laikmetā bija latviešu literatū ras
«sagā dā tā ji» un izglītības kopēji.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 134 ]
Ne vien Vecpiebalgā , bet arī citos Vidzemes pagastos kaimiņ i par bēru kuplumu, līdz ar to
par piederīgo cieņ u pret aizgā jēju sprieda pēc braucēju rindas garuma.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 135 ]
Godos, īpaši kā zā s, notika braukšanā s, t. i., goda dalībnieki centā s aizbraukt cits citam
garā m (A II 311). Izplatīta paraša arī citos apvidos.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 136 ]
Rakstveida apliecību par tirgošanā s prasmi (vā cu der Kaufmann — tirgotā js,
latīņ u attestatio — apliecība).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 137 ]
Kā salašņ as (franču canaille — blēdis, nelietis, salašņ a).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 138 ]
Š vauksts lielā s, ka viņ am iemērīs izdevīgas robežas (vā cu fein — smalks, die Grenze —
robeža).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 139 ]
Ķ esteris, šķ esteris (vā cu der Kü ster) — baznīcas kalpotā js, kas rū pējas par kā rtību
dievkalpojuma laikā ; ja mā cītā js nevar ierasties, nolasa baznīcā sprediķ i, vada dziedā šanu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 140 ]
Ļ oti izplatīti bija ticējumi mēness griežiem, t. i., jaunam un vecam mēnesim. Pēc mēness
griežiem nosacīja cilvēka darbību. Ticējumiem pamatā analoģ ijas princips: jauns jeb augošs
mēness sekmē cilvēka darbību, vecs jeb dilstošs mēness palīdz novērst nevēlamas
parā dības (LTT III 20300—20334, A II 311).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 141 ]
Oļinietes runā tais teksts saprotamā ks 7. nodaļas pirmpublicējumā «Bēres»; «...bet kur tad
vēl cēlā matu sasukā šana un knipšu sišana uz stū riem pie dancošanas un pie labdienu
došanas.» (BV 1878, 35.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 142 ]
Iespējams, ka Kaudzītes domā par pirmo meiteņ u skolu Vecpiebalgā  — Laskates skolu, kas
darbu sā k 1873. g. Par skolotā ju tajā strā dā Rozā lija Neikena.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 143 ]
Vecpiebalgā šā da paraša bijusi un esot vēl tagad (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 144 ]
Vā cu der Dreck — mēsli, der Berg — kalns.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 145 ]
Pirms brokastīm uz ā tru roku pagatavots ēdiens (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 146 ]
Reizi pa reizei ieklepoties, it kā bū tu kaut kas ieķ ēries kaklā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 147 ]
Patriarhā lajā ģ imenē arī bērnu precības izlemj vecā ki. Oļiniete arī apprecējusies pēc tēva
gribas: «Nu, kas tad tēvam ar drīkstēja daudz ko pretī sacīt...» (Gr 30.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 148 ]
Š ai Oļinietes spriedumā atklā jas spilgti izteikta kapitā listiskā laikmeta saimnieces
attieksme pret kalponi: darba devējs pērk darbaspēku.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 149 ]
Gadatirgos bija arī grā matu bodes. Tirgotā ji izlika grā matas apskatīšanai ne vien uz letes,
bet arī uz auklā m, kuras pā rstiepa no bodes viena stū ra mieta uz otru.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 150 ]
F. Š illera (1759—1805) balā des vā cu mā cītā ju tulkojumā parā dā s 19. gs. sā kumā : gadsimta
otrā pusē slavenā vā cu dzejnieka dzejai pievēršas arī latviešu literā ti, piem., poēmu «Zvana
dziesma» tulko F. Brīvzemnieks, K. Biezbā rdis (1869), Kaudzītes Matīss (1895). F. Šillera
dzejoļus tulkojuši daudzi autori.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 151 ]
Nacionā lā s atmodas laika sabiedriskie darbinieki sanā ksmēs izmantoja tautiskas runas un
augstu laimju uzsaukšanu tautas pašapziņ as celšanai; Pietuks šos līdzekļus vulgarizē.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 152 ]
Groks — alkoholisks dzēriens, ko lieto karstā veidā ; gatavo, piejaucot karstai un saldai tējai
konjaku, rumu, spirtu, dažreiz vēl olas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 153 ]
Neliela alkohola baudīšana sakarā ar kumeļa, arī dēla vai meitas piedzimšanu. Par pirtižā m
saucot arī pirtī iešanu pirms un pēc dzemdībā m (ME III 228).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 154 ]
Nauda, ko tēvs maksā ja mā cītā jam par bērna kristīšanu (ME II 695). Orts, arī orta, orte —
sens naudas gabals, 18. gs. ¼ dā ldera — apmēram 30 kap. (ME IV 420.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 155 ]
Nauda, ko kū mas — krusttēvs un krustmā te maksā ja mā cītā jam par bērna kristīšanu (ME II
695). Vērdiņ š — sīknauda, 1,5 kapeikas (ME IV 560).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 156 ]
Ar mā cību domā ta iesvētīšanas mā cība, kas ilga apmēram 2 nedēļas, kurā s mā cītā js un
vietējais skolotā js sagatavoja jauniešus un jaunietes uzņ emšanai draudzē par pilntiesīgiem
locekļiem. Luterā ņ u draudzēs iesvētīšanas mā cībā gā ja apmēram 18 gadu vecumā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 157 ]
Bīb. Ceļojot pa tuksnesi no Ē ģ iptes uz Kanaā nu, izsalkušie izraēlieši kurn uz vadoni Mozu.
Dievs Jahve nā k Mozum palīgā . Kā dā rītā visa apkā rtne ir pā rklā ta ar baltiem mannas
graudiem, kam medus garša. Izraēlieši tos salasa un ēd. Četrdesmit gadu izraēliešiem no
debesīm sū tītā manna ir maizes vietā . Garīgā manna — reliģ iskā s mā cības.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 158 ]
Dā vana mā cītā jam par laulību ceremonijas vadīšanu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 159 ]
Mā cītā jam dā vinā ja ne vien naudu un cimdus, bet arī garšīgā kos zemnieku sētas ražojumus,
piem., cā ļus. Arī Auseklis raksta:
Lai ļaudis snauž, kam viņ iem vajag skolas,
Tā s paņ em tikai cā ļus mums un olas.
(«Svētnieka politika.» — Grā m.: Izlase. R., 1955, 38. lpp.)
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 160 ]
Pērminderi (vā cu der Vormund — aizbildnis) — zemnieku pā rstā vji draudzes pā rvaldē,
mā cītā ja un draudzes priekšnieka, kas bija muižnieks, palīgi. Pērminderi sekoja, vai
draudzes locekļi kā rtīgi pilda saimnieciskos pienā kumus. Viņ i uzraudzīja bērnu
audzinā šanu, mā jmā cību, draudzes locekļu tikumību. Par visiem neparastajiem
notikumiem draudzē pērminderiem vajadzēja ziņ ot mā cītā jam.
19. gs. pērminderus vēlēja saimnieki un amatā apstiprinā ja baznīcas priekšnieks saziņ ā ar
mā cītā ju. Pērminderu skaits draudzē bija atkarīgs no draudzes lieluma. Katrs pērminders
pā rzinā ja savu iecirkni jeb desmiti.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 161 ]
Rekrū ši — armijā nododamie pavalstnieki. Pēc 1793. g. rekrū šus ņ em arī Vidzemes
guberņ ā ; vajadzīgo skaitu muiža sagū sta.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 162 ]
Bēru ceremoniju mā jā s un kapsētā visbiežā k vadīja skolotā js. Zvaniķ is ar kapsētas zvanu
zvanīja, kad bērinieku rinda tuvojā s kapsētai un kad kaps bija aizbērts. Par šo darbu viņ iem
deva dā vanas un sameta naudu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 163 ]
Ziedojumi, piem., misiones vajadzībā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 164 ]
Mā cītā ji vā ca dā vanas tā m vietējo mā cītā ju sievā m un bērniem, kam apgā dnieki miruši.
19. gs. 80. gadu sā kumā Kaudzītes Reinis publicē rakstus, kuros asi kritizē šo pasā kumu
(Misiones draugiem Baltijā . — B 1881, 8; Lietas labā . — B 1881, 17). Ķ enča lū gšanā autori
ironizē par šim dā vanā m (Gr 201).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 165 ]
Mā cītā js no kanceles baznīcā vai arī kapu svētkos aizlū dz par mirušajiem; pimberis — sena
naudas vienība 7,5 kapeiku vērtībā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 166 ]
Katedra, runā tā ja stā veklis jeb paaugstinā jums.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 167 ]
Pīlā rs — balsta elements celtniecībā ; Pietuka runā  — tautas balsts, tautas vadonis. Tā dā
izpratnē šo vā rdu bieži lietoja 19. gs. otrā pusē un 20. gs. sā kumā , dažkā rt arī ironiskā
nozīmē.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 168 ]
Senie grieķ i par zefīru sauca maigu rietumu vēju. Flora – seno itā ļu ziedu un plaukšanas
dieve.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 169 ]
Alkoholisks dzēriens; dabisko araku dienvidu zemēs, piem., Javā , Ceilonā gatavojot no
arekas palmas ziedu sulas, to raudzējot un pēc tam pā rtvaicējot, mā kslīgo – no degvīna un
esencēm.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 170 ]
No koka gatavots, apaļš, dažā da lieluma trauks ar vā ku, tanī glabā ja labību, miltus vai
drēbes (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 171 ]
Mērnieka karte, plā ns.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 172 ]
Stangas jeb knaibles, ar kurā m kalējs satver oglēs sakarsēto dzelzi un tur, apstrā dā jot to uz
laktas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 173 ]
Martins Luters (1483—1546) — baznīcas reformators, evaņ ģ ēliskā s luterā ņ u baznīcas
dibinā tā js. Oda — svinīgs dzejolis.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 174 ]
Sacerētā jam.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 175 ]
Stiprs alkoholisks dzēriens. Tā arī M. Fītiņ a ziņ ģ ē «Krambambulis» (Kabatas grā matiņ a ar
daudz lustīgā m ziņ ģ ēm, 1856, 52.-53. lpp.), kas folklorizējusies, dziedā ta vēl 20. gs.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 176 ]
Bīb. Dā vids — slavens izraēliešu ķ ēniņ š, dzīvojis 10. gs. p. m. ē. Dā vids pā rved no filistiešu
zemes viņ u sagrā bto senebreju reliģ isko svētumu — simbolisko «derības šķ irstu» uz
Jeruzalemi. Šai sakarā bībelē rakstīts, ka Dā vids aiz prieka dejoja un lēca Tā Kunga priekšā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 177 ]
Bīb. Dā vida pēcteča ķ ēniņ a Zā lamana valdīšanas laikā apvienotā Izraēlas-Jū dejas valsts
piedzīvo lielā ko uzplaukumu — «zelta laikmetu». Bībeles tēlojumā Zā lamans ir ideā ls
valdnieks. Viņ š it kā darbojies arī literatū rā , sacerējis vairā k nekā 1000 lirisku darbu, ap
3000 aforismu. (Avdijevs V. Seno austrumu vēsture. R., 1977, 229. lpp.) Bībelē ir grā matas:
«Zā lamana sakā mie vā rdi», «Zā lamans mā cītā js», «Zā lamana augstā dziesma».

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 178 ]
Bīb. Palestīnā sadū rā s dažā du austrumu tautu reliģ iskie uzskati. Izraēliešu kareiviskais
dievs Jahve asi nosoda kalpošanu citiem dieviem, arī saules un auglības dievam Baalam.
Baala vā rds ieguvis sugas vā rda nozīmi — elka dievs.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 179 ]
Vai kā ds no palīgmērniekiem igauņ u tautības, rakstnieki skaidri nepasaka.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 180 ]
1862. g. publicētajos Vidzemes zemnieku likumos norā dīts: ja rentnieks kā rtīgi
saimniekojis, tad viņ am atlīdzība pienā kas par grā vju rakšanu vai sausas zemes
apū deņ ošanu, pļavu tīrīšanu. Ja Gaitiņ u mā jas un zemi iegū st Oļiņ i, tad atlīdzība jā saņ em
viņ iem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 181 ]
Bībelē rakstīts, ka uz Golgatas kalnu Jēzus pats nes krusta koku, pie kura viņ u piesit. Par
tā diem uzskatiem, kā dus pauž Oļiniete, Kaudzītes Matīss raksta: «Tā dēļ, ka viņ š ir pats
uzņ ēmies grēcinieku grēkus, tad jau nedrīkst paši grēcinieki bū t tū liņ tik bezkaunīgi un
kraut vien tos ar visu pā rdrošību un it kā ar kā du tiesību viņ am virsū , bet — vislielais — iet
ar visiem pie viņ a kā jā m lū gt, lai viņ š atpestī no tiem.» (BdV 131.)
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 182 ]
Vasaras brīvlaikā skolniekiem bija jā ierodas skolā katra mēneša vienā svētdienā , lai
atkā rtotu iepriekšējā ziemā gū tā s zinā šanas. Vecpiebalgā svētdienas skolas sā kušā s ar
1874./75. mā cības gadu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 183 ]
Bīb. Cilvēku ticības noturību dievs pā rbauda ar velna palīdzību. Arī Jēzu velns esot trīs
reizes kā rdinā jis.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 184 ]
Vā ki, kuros glabā jas saraksti par malkas piegā dā tā jiem pagasta iestā dēm.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 185 ]
Artava jeb ā rtaugs — sens sidraba sīknaudas gabals, cēlies laikam no zviedru ortug, ¼
dā ldera jeb 30 kap. vērtībā . (Šmits P. Aizņ emti vā rdi. — Grā m.: RLB ZK Rakstu krā jums, 15
1911, 46. lpp.; ME I 244); šeit — vispā r dā vanas nozīmē.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 186 ]
Sauc pagasta vecā ko un pagasta ziņ nesi (krievu казак).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 187 ]
Bīb. Kad Jū dass nodevis Jēzu, jū du augsto priesteru kalpi ar zobeniem un nū jā m rokā ielenc
viņ u, lai vestu pie saviem pavēlniekiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 188 ]
Darbinieki — pagasta darbvedis jeb skrīveris, viņ a palīgs, kancelejas darbinieki, ziņ nesis.
Kaudzītes neraksta, kuri no minētajiem darbiniekiem bija Slā tavā . «Pirmrakstā » — «uz
valsts valdinieka dotu zīmi spiedā s viņ am apkā rt» (601); «Manuskriptā » labots — «Uz
valsts valdības zīmi spiedā s viņ am apkā rt» (382). Līdzīgi labojumi rokrakstos arī I d. 11.
nodaļā par Ķ enča apcietinā šanu. «Iznā ca gan patiesi arī saņ ēmēji... kā rtā stā vošais valsts
valdības loceklis, darbinieki...» (P 669.) «Iznā ca... valsts valdība, darbinieki...» (M 441.)
Tā tad «valsts valdība» vairumā gadījumu ir viena persona — pagasta vecā kais vai kā ds no
viņ a palīgiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 189 ]
Bīb. Viens no Jēzus mā cekļiem — Jū dass Iskarjats nodod Jēzu jū du augstajiem priesteriem
par 30 sudraba gabaliem. Drīz Jū dass atzīst, ka smagi grēkojis, nododams nevainīgu. Viņ š
atdod sudraba gabalus augstajiem priesteriem un pats pakaras. Jū dasa vā rds literatū rā
ieguvis sugas vā rda nozīmi — nodevējs, netaisnīgs cilvēks.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 190 ]
Tiesnešu galds bijis norobežots no tiesinieku telpas ar barjeru.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 191 ]
Apelā cija — zemā kas tiesas sprieduma pā rsū dzēšana augstā kā tiesā . Tenis grib saņ emt
zīmi, kurā pagasttiesa apliecina, ka viņ š nav apmierinā ts ar spriedumu un grib sū dzēties
draudzes tiesā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 192 ]
Muižnieki pēc 1865. g. likuma nedrīkst vairs lietot miesas sodus, bet tiesā m atļauts
piespriest nelielu pā rkā pumu sodīt ar miesas sodu trū cīgajiem zemniekiem (Vēst. 160).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 193 ]
Sadarbojoties ar pašu velnu, ko parasti iedomā jas melnu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 194 ]
Dzirnavu rata centrā iestiprinā to baļķ i sauc par velbomi. Ratu un līdz ar to velbomi griež
ū dens, savukā rt velbomis darbina dzirnakmeņ us.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 195 ]
Labā kie svā rki, goda svā rki, kurus velk, ejot ā rpus sētas. Tā kā galvenais gā jiens bija uz
baznīcu, kur vajadzēja ierasties katru svētdienu, tos dēvēja par baznīcas svā rkiem. Vēl
20. gs. zemniekiem kaklasaiti aizstā j lakatiņ š (KJ).
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 196 ]
Par komisā ru sauc amata personu, ierēdni. 19. gs. pasta iestā des kā rtoja arī cilvēku
pā rvadā šanu. Tā kā Ķ encis ir izmanīgs braucējs, viņ š iedomā jas, ka varētu pildīt pasta
ierēdņ a uzdevumus. Komisā ra vā rdu Ķ encis ir kaut kur dzirdējis. Kaudzītes lieto «pasta
valdība» (Gr 331).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 197 ]
Bīb. Izraēlieši, nevarēdami sagaidīt atgriežamies vadoni Mozu no pā rrunā m ar dievu Zinaja
kalnā , mudina priesteri Ā ronu, Mozus brā li, lai viņ š taisa citu dievu. Ā rons pieprasa no
izraēliešiem zelta rotas lietas, no kurā m izlej zelta teļu. Ļ audis to atzīst par savu dievu,
upurē tam, dejo ap to.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 198 ]
Tie zemnieki, kas neprata rakstīt, sava paraksta vietā uzvilka trīs krustus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 199 ]
Braucot parastajos darba ratos jeb vā ģ os, braucējs sēdēja uz ķ isena (vā cu das Kissen —
spilvens), ko šuva no parupja auduma un piebā za ar salmiem vai sienu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 200 ]
Braucot uz kristībā m, kā zā m, bērēm u. c. godiem, ņ ēma līdzi bīdelētu miltu maizi vai
plā ceni, sviestu, gaļu, degvīnu u. c. mantas. Parastajos darba ratos braucēji sēdēja
aizmugurē uz ķ isena, kukuļus novietoja ratu priekšpusē.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 201 ]
Starpgabalā , t. i., tā dā zemes gabalā , kam nav tiešu robežu ar saimniecības pamatplatību.
Starpgabalā visbiežā k iemērīja pļavas, jo tā s ne vienmēr bija atrodamas pamatplatībā .
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 202 ]
Bīb. Izraēliešu un filistiešu karā gudrais Dā vids pā rspēj filistiešu stiprinieku Goliā tu. Kad
Dā vids atgriežas no kara, izraēliešu sievas cildina dziesmā s ķ ēniņ u Zaulu, bet vairā k —
Dā vidu. Zaulā mostas skaudība, un viņ š grib Dā vidu nogalinā t.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 203 ]
Bīb. Jēzus mā ca nelepoties ļaužu priekšā ar dā vanu došanu nabagiem, bet «...lai tava kreisā
roka nezina, ko labā dara».

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 204 ]
Jau 18. gs. gandrīz katrā Vidzemes muižā ir degvīna tecinā tava vai alus darītava jeb brū zis.
Tā ds bijis arī Vecpiebalgas muižā . Acīmredzot tanī ēkā , kuru rā da Ķ encim, iekā rtoti arī
dzīvokļi vai kā dreizējais brū zis pā rbū vēts, bet iedzīvotā ji pēc tradīcijas to dēvē vecajā
vā rdā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 205 ]
Braukā dams pa zemnieku mā jā m, linotā js vā ca linus, labību, šķ iņ ķ i, mainot tos pret
baltmaizi vai degvīnu (ME II 473).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 206 ]
Bīb. Dievs pavēl pravietim Jonasam doties uz bezdievīgo pilsētu Ninivi un sludinā t tā s
bojā eju, bet viņ š grib aizbēgt «no tā Kunga vaiga» un iekā pj laivā , kas dodas uz Tarzisu.
Dievs uzsū ta vētru. Laivinieki meklē vainīgo. Jonass atzīstas, un laivinieki iemet viņ u jū rā .
Vētra tū liņ norimst, bet Jonasu aprij dieva sū tīta liela zivs, tā s vēderā viņ š nodzīvo trīs
dienas un naktis.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 207 ]
Bīb. Vecajā derībā eņ ģ eļi ir dieva sū tņ i, pā rcilvēciskas bū tnes, kas uztur sakarus dieva un
cilvēku starpā . Dievs radījis ap 10 eņ ģ eļu šķ iru, to starpā arī zeravus un ķ erubus. Jaunajā
derībā eņ ģ eļi stā jušies Kristus kalpībā . Katram ticīgajam ir savs eņ ģ elis.
Ķ enča teiktajā salīdzinā jumā atspoguļojas Piebalgas īpatnība — mā jamatniecībā
nodarbošanā s ar aušanu.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 208 ]
Ķ encis meklē priekšstatus, lai salīdzinā jumā izteiktu debesu valstības jaukumus.
Dievkalpojuma laikā altā rī allaž deg sveces. Debesīs tā m jā bū t īpašā m — palmu svecēm.
Zemnieks rudzus taupa maizei, tā lab rudzu kroni vij tikai īpašā gadījumā . Jēzus pats debesu
valstību salīdzina ar kā zā m.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 209 ]
Lipīgu slimību saucam par sērgu. Komisms Ķ enča valodā bieži izriet no nesaderīgu jēdzienu
savienojuma.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 210 ]
Oriģ inā li definēts bezgalības jēdziens. Ķ enča valodā daudz oriģ inā lu, zemnieciski gudru
izteikumu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 211 ]
Gan Kaudzītes Reinis, gan Matīss no ganu gaitā m bērnībā ar nepatiku atceras agro celšanos
rītos un auksto rasu (R 264, 286).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 212 ]
Plaši izplatīts ticējums, ka varavīksne uzsū c jeb dzer ū deni. Vecpiebalgā : «Ja varavīksne
dzer upē, tad gaidā ms lietus.» (LTT IV 31863.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 213 ]
Labības maisi jā izceļ no ratiem, jā uznes dzirnavu augšstā vā un jā izber piltuvē; kad labība
samalta, miltu maisi jā iznes no dzirnavā m un jā ieceļ ratos.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 214 ]
Par Zaulu, kas bijis niknā kais Kristus piekritēju vajā tā js, bībelē rakstīts, ka viņ š, «draudus
un nā vi šņ ā kdams», gā jis pie augstā priestera. Ceļā uz Damasku Zaulu uzrunā Jēzus. No šā
brīža Zauls kļū st par dedzīgu Kristus mā cības sludinā tā ju. Viņ u nosauc par apustuli Pā vilu.
Jaunajā derībā 13 grā matas dēvētas Pā vila vā rdā . (Nejaukt ar izraēliešu valsts dibinā tā ju
ķ ēniņ u Zaulu 11. gs. p. m. ē.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 215 ]
Bīb. Dievs pā rbauda izraēliešu ciltstēva Ā braama ticības spēku, likdams upurēt savu dēlu
Īzā ku. Ā braams grib izpildīt dieva prasību: viņ š izgatavo altā ri, saliek uz tā malku, virsū
Īzā ku un paceļ nazi, — tad atskan eņ ģ eļa balss no debesīm, lai dēlu atstā j dzīvu, jo Ā braams
pierā dījis savu dievbijību. Pacēlis acis, viņ š redz aunu, kas aizķ ēries ar ragiem biezos
krū mos. Ā braams upurē dievam Īzā ka vietā aunu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 216 ]
Baznīcas dziesmu grā matā nodaļā «No pastaras dienas un mū žības». Dziesmā tēlota pastarā
diena, kad miroņ i celsies augšā un stā sies soģ a priekšā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 217 ]
Par dzērvēm daudz ticējumu sakarā ar to atlidošanu pavasarī un aizlidošanu rudenī.
Vecpiebalgā : «Ja dzērves iet augstu, tad bū s garš rudens, ja zemu — tad īss.» (LT I 6752.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 218 ]
Sējas laika noteikšana pēc vabolēm plaši izplatīta (LTT IV 31415—31438). Piebalgā : «Ja
sējas vabulītei bērni vairā k priekškā jā s, tad agrīnā sēja labā ka, bet, ja pakaļkā jā s, tad vēlīnā
sēja labā ka.» (LTT 31430.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 219 ]
Kančuka — resna ā das pā taga (krievu канчук).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 220 ]
P. Š mita krā jumā ir tikai daži šā di ticējumi, piem., no Jaungulbenes: «Ja sapnī redz zivis, tad
bū s salna.» (LTT 35734.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 221 ]
Īpašas nozīmes pagasta amatu vīriem paredz jau 1820. g. nolikums. 1866. g. agrā kā s aizstā j
ar jaunā m sidraba nozīmēm jeb medaļā m, lielā kas — pagasta vecā kiem, mazā kas —
pagasta tiesnešiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 222 ]
Mantu pā rdošana vairā ksolīšanā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 223 ]
Bīb. Reizē ar Jēzu krustā sit divus slepkavas. Viens no viņ iem, tā pat kā karavīri, zaimo Jēzu,
bet otrs pielū dz. Jēzus apsola viņ am uzņ emšanu debesīs.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 224 ]
Kaudzītes raksturo Oļiņ ietes pā rdzīvojumus ar metaforu, kas ņ emta no Bībeles: «...tu
sakrā si kvēlaiņ as ogles uz viņ a galvas...»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 225 ]
Vairā kos Latvijas apvidos pazīstams ticējums, ka lā cis jā ved kū tī, stallī vai ap laukiem, lai
aizdzītu raganas, ļaunos garus, slimības (LTT II 16713—16719).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 226 ]
Jā domā , ka ticējumam aptuveni tā da pati nozīme kā lā ča vadā šanai, kaut gan P. Šmita
krā jumā šā das nozīmes ticējumu par paegli nav (LTT III 22143— 22156).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 227 ]
Bīb. Viena no kristīgā s mā cības tēzēm — labprā tīga grū tību, ciešanu uzņ emšanā s citu
cilvēku labā . Lai dotu paraugu, Kristus nevainīgs mirst drausmīgā nā vē. Oļiniete, tieši
otrā di, savus grēkus attaisno ar Kristus nā vi.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 228 ]
Bīb. Jēzus stā sta līdzību par bagā ta vīra uzraugu, kas izšķ ērdējis kunga mantu. Jēzus secina,
ka neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem: dievam un mantai.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 229 ]
Leģ endā stā stīts, ka Hamburgā 1542. g. dievkalpojuma laikā ievērots dīvains grēku
nožēlotā js, kas izrā dījies par Jēzus nolā dēto, mū žīgi klejojošo žīdu kurpnieku Ahasvēru no
Jeruzalemes.
Ahasvērs — klejojošā s ebreju tautas simbols. Pestītā js, krustu nesot, gribējis atpū sties
Ahasvēra nama priekšā , bet ar sitieniem aizdzīts; tā lab Ahasvērs neatrodot miera, viņ am
jā klejojot pa pasauli līdz Kristus otrreizējai atnā kšanai. Daudzi dzejnieki izmantojuši šo
leģ endu savā daiļradē.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 230 ]
Somijas (vā cu der Finne — soms).
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 231 ]
Farizeji (ebr. parasch) — jū du reliģ iska partija, radusies ap 135. g. p. m. ē. Tā grib atjaunot,
celt godā seno bauslību, kas izklā stīta piecā s Mozus grā matā s, kurā s iedziļinā jā s t. s. rakstu
mā cītā ji. Farizeji bija ortodoksisti, kas stingri ievēroja reliģ iskos principus, senos rituā lus,
savas tautas patrioti, kas ienīda romiešu jū gu.
Tā kā Jēzus savā mā cībā akcentē tuvā kmīlestību, viņ š bieži sauc farizejus par liekuļiem.
Š ā du nozīmi farizeja jēdziens ieguvis literatū rā . «Mērnieku laikos» Oļiniete ir farizejiska.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 232 ]
Filistieši — tauta, kas dzīvoja Palestīnas rietumos Vidusjū ras krastā (no viņ iem cēlies
Palestīnas nosaukums). Filistieši bieži karoja ar izraēliešiem, atņ ēma tiem pat reliģ iskā
svētuma simbolu — «derības šķ irstu».

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 233 ]
Buksusa krū ms vai koks, mū žam zaļš, ar spīdīgā m ā dainā m lapā m, aug dienvidu zemēs, bet
košumam to audzē arī Latvijas dā rzos.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 234 ]
Pilsēta Galilejas provincē Palestīnā pie Ģ enecaretes ezera.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 235 ]
Valstības jeb valsts vā rds varētu bū t pā rņ emts no vā rda «Orangutā ns».
Baumā s par goda maltīti komisms izriet no dažā du neparastu jēdzienu saistījuma.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 236 ]
5. gs. p. m. ē. persu ķ ēniņ š Kserkss ar milzīgu armiju iebrū k Grieķ ijā . Pie Termopilu
šauruma persiem pretim stā jas grieķ i spartieša Leonīda vadībā . Kserksa armija tikai tad
salauž grieķ u pretestību, kad grieķ is Efialts — nodevējs, cerēdams saņ emt no persu ķ ēniņ a
lielu atlīdzību, pa kalnu taku aizvada persus Termopilu aizstā vju aizmugurē.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 237 ]
Zemnieki protokola nozīmi atrauj no konkrētajiem apstā kļiem, absolutizē. Pietuka privā ti
organizētā s pušķ ošanas komitejas lēmumi nav saistoši oficiā lajā m amatpersonā m —
pagasta vecā kajiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 238 ]
Ar lielo jeb galveno biedrību domā ta Rīgas Latviešu biedrība, jo «Pirmrakstā » citētā frā ze
labota: «...tā kā dzied Rīgas Latviešu biedrībā ...» (P 802.) «Manuskriptā » tomēr atjaunots
sā kotnējais teksts (M 543), kā ds ir grā matā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 239 ]
Firmaments — debesu izplatījums, zvaigžņ otā debess; tā tad runa par darba laimīgu
nobeigšanu zvaigžņ otā s debess bezgalībā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 240 ]
Franksēze radusies Anglijā 17. gs. beigā s un no turienes izplatījusies pa visu Eiropu. Agrā k
latviešu vecajā paaudzē ļoti izplatīta deja.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 241 ]
19. gs. 80. gadu sā kumā «Daži piebaldzieši» avīzēs protestē, ka pagastvecā kā vēlēšanas
notiek nevis aizklā ti, bet pēc vecu vecā s parašas, laipni noprasot: «Nu ko tu vēlēsi par
pagasta vecā ko?» (No Vecpiebalgas. — B 1882, 13.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 242 ]
Bīb. Ķ encis stā sta par vienu no Jēzus brīnumdarbiem. Kad viņ š dziedina neveselos tuksnesī,
ļaudis vakarā ir izsalkuši, bet Jēzum un mā cekļiem ir tikai piecas maizes un divas zivis.
Jēzus, tā s paņ ēmis, skatā s uz debesīm, pā rlauž un liek mā cekļiem izdalīt ļaudīm. Paēd 5000
vīru ar sievā m un bērniem. Pēc maltītes salasa 12 kurvju drusku.
Ķ encis atstā sta brīnumu kā reā li notikušu, tā to uztver arī visi komitejas locekļi un dibina
palieku kuratoriju.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 243 ]
Aizbildniecības, uzraudzības iestā de. Sabiedriskie darbinieki 19. gs. 70. gados iecienījuši
skanīgus organizā ciju nosaukumus un vadītā ju titulus, piem., 1878. g. publicēts paziņ ojums:
«Dzērbenes Drustu draudzes kuratorija» izrīkos savu otru izlozēšanu un jautru viesīgu
vakaru.» Paziņ ojumu parakstījis — «T. Gailīts, kuratorijas prezidents» (BV 1878, 31).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 244 ]
Bīb. Kad Jēzus pirms nā ves aiziet lū gt dievu, viņ š uzaicina mā cekļus palikt nomodā , bet
atgriezies atrod viņ us aizmigušus. Jēzus pā rmet mā cekļiem modrības trū kumu un turpina:
«Gars gan ir labprā tīgs, bet miesa vā ja.»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 245 ]
Lai attīstītu tautā kopības apziņ u, latviešu sabiedriskie darbinieki organizē 70. gados
dažā dus pasā kumus, sanā ksmes. Tā das notiek arī Vecpiebalgā .
Kā dā ziņ ojumā stā stīts par pasā kumiem, kuros piedalījies pats ziņ otā js: «...tā tad esmu
pagā jušā pusgadā  — 25. maijā zivju svētkus un 18. jū nijā meža svētkus — līdz svinējis ar
runā m un dziesmā m. 24. jū nijā arī V. P. labdar. biedrība izrīkoja svētkus zaļumos uz ezera
pussalas, netā ļ no mā cītā ja muižas.» Pēdējais sarīkojums sā cies ar biedrības priekšnieka
runu, «kurā viņ š salīdzinā ja cilvēku kustoņ u valstī ar demantu minerā ļu valstī» (...gs. No
Vecpiebalgas. — BZ 1876, 32). Pietū ka kuriozajā m organizā cijā m, gudrajiem nosaukumiem
un tituliem, runu sacīšanas gadījumiem ir pamats dzīvē. Kaudzītes tikai paspilgtinā juši
īstenības faktus.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]
[ 246 ]
Orfejs — mītisks grieķ u dziesminieks, kas ar savu mā kslu apbū ris ne vien meža zvērus, bet
spējis kustinā t pat akmeņ us un kokus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 247 ]
Tosts — īsa uzruna pirms iedzeršanas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 248 ]
Kā redzams no «Baltijas Vēstneša» redaktora B. Dīriķ a vēstules Kaudzītes Matīsam,
ierosinā jums sarakstīt un laikrakstā publicēt apcerējumu par Vecpiebalgu 1879. gadā nā cis
no redaktora. Viņ š arī izsaka domu, vai industrijas veicinā šanai nederētu bū vēt uz
Vecpiebalgu dzelzceļu un celt pilsētiņ u starp baznīcu un draudzes skolu (A I 164).
Kaudzīšu notēlotā goda maltītes pušķ ošanas komiteja, darbošanā s tajā ir satīra par tautisko
centienu ā rišķ ību, seklumu, neīstumu.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 249 ]
Bīb. Bada laikā Jēkabs no Palestīnas sū ta savus dēlus pēc maizes uz Ē ģ ipti, kur gudrais
Jā zeps septiņ os ražas gados uzkrā jis graudus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 250 ]
Bīb. Mozus pasludinā tajos baušļos teikts, ka dievs gan «piedod noziegumus, pā rkā pumus
un grēkus, bet arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem un bērnu
bērniem līdz trešam un ceturtam augumam».

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 251 ]
Itā liešu dzejnieks Dante (1265—1321) slavu un paliekamu vietu pasaules literatū rā ieguvis
ar poēmu «Dievišķ īgā komēdija». Tā s galvenais varonis ir pats dzejnieks. Alegoriskā
tēlojumā viņ š izstaigā elli, šķ īstīšanas kalnu un paradīzi.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 252 ]
Lai atbrīvotu linu šķ iedru no koksnes, linus mīstī, t. i., salauza koksni ar mīstīklā m, 19. gs.
otrā pusē biežā k ar īpašu linu maļamo mašīnu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 253 ]
Plā nus, iedalījumus, iepriekšējus runas metus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 254 ]
Aktuā rs (latīņ u actuá rius) — ierēdnis, kas kā rto un glabā kancelejas rakstus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 255 ]
Zemā kas pakā pes valsts ierēdnis.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 256 ]
Aplaudēšanas direktora jeb vadītā ja titulu Pietuks darinā jis pats.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 257 ]
Ordonance — pavēle, rīkojums, kam likuma spēks.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 258 ]
Galvaskausa pētīšana, mā cība par galvaskausu.
Dažas iezīmes Pietuka raksturā pā rņ emtas arī no 19. gs. 70. gadu progresīvajiem
darbiniekiem. Auseklis savos publicistiskajos rakstos palepojas ar svešvā rdu zinā šanā m.
Rakstā «Kā skolēni audzinā mi krietnā garā » izsacīta pareiza atziņ a, ka skolotā jam savi
audzēkņ i jā pazīst, taču Auseklis prasa no skolotā ja pā rā k daudz: «...skolotā jam jā bū t
anatomam, fiziologam un psihologam. Bez šā m trijā m antropoloģ ijas šķ irā m skolotā jam cik
necik bū tu jā zin no fiziognomijas un kranioskopijas.» (Auseklis. Kop. r. R., 1923, 450. lpp.)
Pietuks allaž dižojas ar svešvā rdu zinā šanā m. Neparastais svešvā rds un līdzīgais
formulējums — «cik necik no kranioskopijas» liecina par mā jieniem uz Ausekli.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 259 ]
Krā nu iegriešanas (vā cu das Hä hnchen). (ME I 239.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 260 ]
Toveris — lielā ka tilpuma ū dens trauks ar osā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 261 ]
Svešie vā rdi «Apsveicinā šanas dzejolā »:
a) Pro patria vivere atque mori — dzīvot un mirt par tēviju,
b) haoss — juceklis, nekā rtība,
c) eposs — saistītā valodā sarakstīts daiļdarbs, kurā varoņ i cīnā s par tautai nozīmīgiem
mērķ iem svarīgu vēsturisku notikumu laikā ,
d) firmaments — zvaigžņ otā debess, izplatījums,
e) univerzums — Visums, visa pasaule,
f) Pikols — senprū šu nā ves dievs,
g) Elizijs — svēts dievu mā joklis senajiem grieķ iem,
h) fluīds — kopiespaids,
i) promenā de — pastaigā šanā s,
j) reformā cija — ticības atjaunošana,
k) ambrozija — grieķ u mitoloģ ijā dievu ēdiens, kas dod mū žīgu jaunību un nemirstību,
l) hesperus — vakara zvaigzne,
m) kreatū ra — ietekmīgas personas paklausīgs ieliktenis, nožēlojams radījums,
n) Morfejs — sengrieķ u miega un sapņ u dievs,
o) Aurora — seno romiešu rītausmas dieviete,
p) konkordija — saskaņ a, vienprā tība,
r) Līgo — pseidomitoloģ iska dziesmu dievība,
s) ciedrs — skuju koks, radniecīgs lapeglēm,
t) elegants — smalks, cilvēks ar izsmalcinā tu gaumi,
u) Vivat socialitas! — lai dzīvo biedrošanā s!
v) Humanitä t — izglītība, kultū ra.
Dzejolī minētie tautieši, tautas dēli, zeltenes, senči, dievi norā da uz kritisku romantiskā s
dzejas skatījumu 19. gs. 70. gados.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 262 ]
Galvas nauda — personas nodoklis, kas Vidzemes zemniekiem bija jā maksā saskaņ ā ar
1783. g. publicēto Krievijas senā ta lēmumu. Pēc 1866. g. pašvaldību likuma pagasta
vietnieku pulks sadalīja pagasta darba spējīgos iedzīvotā jus grupā s un noteica katrai grupai
maksā jamā s galvas naudas lielumu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 263 ]
Preferanss — kā ršu spēle trim personā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 264 ]
Krusta dancis — tautiska solo deja: noliek zemē krusteniski divus mietus, īpašas krusta
danča dziesmas ritmā cilā kā jas krusta stū ros, ieņ emot vienā laikā arvien divi stū rus. Ar
«apaļo» domā ts valsis.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 265 ]
Tautasdziesmu stila atdarinā jumi dzejā savairojā s 19. gs. 70., 80. gados un pildīja laikrakstu
slejas, piem., «Mā jas Viesī» publicēta vā jā ka dziesma nekā Pietukam par to pašu tematu ar
piezīmi: «Sacerēta un dziedā ta uz Rīg. Latviešu biedrības 7 tiem gada svētkiem.» Dziesmai 9
panti, pirmais šā ds:
Rīga dimd! Rīga dimd!
Kur to Rīgu dimdina?
Tralala, tralala,
Kur to Rīgu dimdina?
Biedrībā , kur atkal svētki,
Tur to Rīgu dimdina,
Tralala, tralala,
Tur to Rīgu dimdina (MV 1875, 8).
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 266 ]
Bīb. Īzā ks — izraēliešu ciltstēvs. No viņ a dēla Jēkaba 12 dēliem esot radušā s 12 izraēliešu
ciltis; no tā m savukā rt Izraēlas un Jū dejas valstis. Asīrieši iekaro Jū deju (6. gs. p. m. ē.),
izlaupa Jeruzalemi un daudz iedzīvotā ju aizved trimdā uz Bā beles pilsētu. Bībelē izraēliešu
ciešanas skaidrotas kā dieva sods par grēkiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 267 ]
Zā le līdz jostas vietai (ME IV 411).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 268 ]
Bībeles stā stos vairā kkā rt Jēzus pielīdzinā ts brū tgā nam un viņ a mā cības pildītā ji —
brū tēm.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 269 ]
Mozus, Elija u. c. pravieši — dieva gribas sludinā tā ji Vecajā derībā . Apustuļi — Kristus
mā cības paudēji.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 270 ]
Lauku sētas dā rzā bieži vien katram saimnieka ģ imenes loceklim skaitījā s sava ā bele.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 271 ]
Vā rgulis, novā jējis suns (ME II 619).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 272 ]
Bīb. Svētā Bērtuļa diena 24. augustā . Bērtulis — viens no Jēzus mā cekļiem. Luterā ņ i svēto
dienas neatzīmē, bet tautā piemin sakarā ar laika noteikšanu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 273 ]
Feldhauzena skolas biedram bija sīku lietu tirgotava. Pakkambari Kaudzītes dēvē arī par
magaziņ u (Gr 323), tirgošanā s magaziņ u (Gr 432).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 274 ]
Par francmaizi sauca no kviešu miltiem ceptu garas un tievas formas baltmaizi.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 275 ]
Slā tavas pasta kantorim piegā dā ja pastu no pilsētas noteiktā s dienā s.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 276 ]
Pasta vadītā ja jeb priekšnieka rokā s.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 277 ]
Baznīca vasaras svētkus svin tā lab, ka šais dienā s Jēzus mā cekļi «tapa piepildīti ar svētu
garu».
Domā jams, ka vasaras sā kumā kā di svētki bijuši pirms kristiā nisma ieviešanas, bet
tradīcijas no tiem laikiem nav saglabā jušā s (LM 95).
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 278 ]
Tie nav oficiā li ar noteiktā m dienā m saistīti baznīcas svētki. Bībeles nozīmi mā cītā js
skaidroja kā dā no svētdienā m augusta beigā s vai septembra sā kumā . Par kapsētas
svētkiem sauca dievkalpojumu kapsētā ar specifisku saturu; parasti šis dievkalpojums
notika uz vasaras beigā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 279 ]
Pļaujas svētku dievkalpojumā mā cītā js pateicā s dievam par ievā kto ražu. Tie nav oficiā li
baznīcas svētki. Parasti pateicības dievkalpojums notika pirmajā svētdienā pēc Miķ eļa
dienas 29. septembrī.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 280 ]
Paaugstinā jumā , uz kura atrodas ērģ eles; parasti tur arī brīva telpa, kur novietoties
dziedā tā jiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 281 ]
Korporā cija — studentu organizā cija kapitā listiskajā s valstīs; korporā cija vispā r —
apvienība, sabiedrība ar īpašiem iekšējā s kā rtības noteikumiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 282 ]
Vēl 20. gs. sā kumā puiši laukos lepojā s ar čīkstošiem zā bakiem. Tā dus gatavojot, kurpnieki
novietoja starp zā baka ā rējo un iekšējo zoli bērza tā ss gabalu.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 283 ]
Augsta vīriešu platmale, sauc arī par cilindru.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 284 ]
Slīperis — divā s pretējā s pusēs notēsts koks dzelzceļa sliežu paliktņ iem, sauc arī par brusu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 285 ]
Gredzenā sagriezts pū šams instruments no ragu un trompešu grupas. Pastnieki nēsā ja to
auklā pā r plecu, no tā lienes ziņ oja pasta stacijai par pajū ga tuvošanos vai arī raidīja
palīdzības signā lus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 286 ]
Vairā kos teikumos, izmantojot reliģ isko grā matu stilu, visā rindkopā pausta ironija par
Pietuka ā rišķ ību, iedomību.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 287 ]
Labdien, Petaka kungs! Pilsētā Švauksts iemā cījies sveicinā t franciski.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 288 ]
Ar vā cu partiju Pietuks domā vā cu žurnā listus, mā cītā jus, rakstniekus, kas 19. gs. trešajā
ceturksnī propagandēja latviešu tautas pā rvā cošanos.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 289 ]
Līdzīgus trū kumus biedrību dzīvē Kaudzītes Reinis min savos publicistiskajos rakstos.
Biedrību organizētie saviesīgie vakari ne ar ko neatšķ iroties «no prastiem krogu priekiem».
Turklā t biedri izšķ iežot labdarīgiem nolū kiem savā ktos līdzekļus (Vidzemnieks R.
[Kaudzītes R.] Par Vidzemes latviešu biedrībā m. — BV 1880, 3).
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 290 ]
Kad pā vests Gregors VII nolā d Vā cijas ķ eizaru Indriķ i IV, pēdējais ir spiests 1077. g. doties
uz Kanosas pili Itā lijā , kur apmeties Gregors VII, un zemoties viņ a priekšā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 291 ]
Retorika — daiļrunas teorija, zinā tne par daiļrunas mā kslu, pā rnestā nozīmē — skaisti
vā rdi bez dziļā ka satura.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 292 ]
Pirmais izraēliešu vadonis un likumu devējs ir Mozus, tā pat kā latviešu leģ endā rais
Videvuts, kas kļū st populā rs pēc G. Merķ eļa grā matas «Vidzemes senatne» (1798). Videvuts
esot senā s Baltijas jū ras dienvidrietumu piekrastes ciltis apvienojis latviešu tautā , izdevis
derīgus likumus, mū ža beigā s pats kļuvis par augstā ko priesteri (Rudzītis J. Komentā ri. —
Grā m.: A. Pumpurs. Lā čplēsis, 1961, 271. lpp.).
19. gs. 70., 80. gados latviešu dzejnieki Videvuta tēlu pā rņ em no G. Merķ eļa, piem.,
Auseklis — «Videvuts un Stenders», F. Brīvzemnieks — «Krīvu Krīvs», A. Pumpurs eposā
«Lā čplēsis».
«Vidzemes senatnes» tulkošanu Kaudzītes Matīss sā cis jau Vecpiebalgas draudzes skolā
19. gs. 60. gadu beigā s.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 293 ]
Par vēršiem bībelē tā rakstīts: «Vērsim, kas labību min, tev nebū s purnu apsiet.»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 294 ]
Vieglprā tība, izlaidīga pā rdrošība.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 295 ]
Bīb. Labdarības darbus strā dā dami, paguruši. Metafora ņ emta no Jēzus stā stītā s līdzības
par namatēvu, kas līgst strā dniekus savam vīna kalnam.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 296 ]
Flora — kā da apvidus savvaļas augu sugas.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 297 ]
Bīb. Vasaras svētkos svētais gars līst pā r Jēzus mā cekļiem, un viņ i sā k runā t dažā dā s
austrumu tautu valodā s. Jeruzalemes jū di brīnā s, nesaprot, ko tas nozīmē. Citi mēdīdami
teikuši: tie salda vīna pilni.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 298 ]
Bīb. Š is orators ir Pēteris, viens no Jēzus mā cekļiem. Viņ š uzrunā ļaudis: šie vīri nav
piedzēruši, bet pildīti ar svēto garu. Viņ i uzņ emsies to pienā kumu, kā du jau paredzējuši
pravieši, t. i., sludinā s jauno mā cību visā m tautā m. Tanī dienā kristā s 3000 dvēseļu,
nodibinā s pirmā kristīgo draudze.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 299 ]
Bīb. Jēzus stā stītajā līdzībā kā ds cilvēks aizdod savu mantu kalpiem: pirmajam — 5 podus,
otram — 2 podus, trešajam — 1 podu. Pēc kā da laika kalpi nā k izlīdzinā ties: pirmais
piepelnījis klā t 5 podus, otrs — 2 podus, bet trešais savu podu noracis zemē, baidīdamies
no devēja bardzības. Podu īpašnieks pavēl trešajam iedoto 1 podu atņ emt un atdot
pirmajam, kas piepelnījis 5 podus. Līdzības jēga: kam ir, tam taps dots, kam nav, taps vēl
atņ emts, kas tam ir.
Pods — tā E. Gliks tulkojis grieķ u talanton — svara un naudas vienība, gara dā vanas. Jēzus
stā stītajā līdzībā pods ir naudas vienība. Šķ iet, E. Gliks tā tulkojis tā lab, ka naudu, paslēpjot
zemē, iebēra podā . Pietuka pods ir viņ a gara dā vanas, talants.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]
[ 300 ]
Tā Pietuks deklarē, bet viņ a darbi liecina, ka darbošanā s tautas labā ir ā rišķ īga dižošanā s.
Publicistikā Kaudzītes Reinis konstatē, ka 19. gs. 50. gados «Mā jas Viesī», «Sētā , Dabā ,
Pasaulē», 60. gados «Pēterburgas Avīzēs» tautieša vā rdam bija cienījama patriota nozīme,
bet tā lā kajā dzīves attīstībā vā rds degradējā s. To sā ka izmantot spekulanti, lai pildītu savu
kabatu, neīsti tautas vadoņ i (Vidzemnieks R. [Kaudzītes R.] «Tautieši», nodaļa rakstu sērijā
«Tagadējam laikam». — BV 1879, 22).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 301 ]
19. gs. 60., 70. gados ļaudis sā k saprast, ka turpmā k bū s liela nozīme krievu valodas
prasmei, tā lab lū dz skolotā jus, lai mā ca bērnus privā ti, par mā cīšanu īpaši atlīdzinot. Privā ti
krievu valodu mā ca arī Kaudzītes Matīss. Pēc programmas prasībā m sā k mā cīt krievu
valodu 80. g. beigā s.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 302 ]
Izsauciens nozīmē darījuma noslēgšanu, salīgšanu, kam parasti sekoja iedzeršana.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 303 ]
Grieķ u mitoloģ ijā mū zas turēja par mā kslinieku un zinā tnieku iedvesmotā jā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 304 ]
Bīb. Tā ir ziņ ģ e par populā ru bībeles stā stu: ķ ēniņ a Zaula bruņ u nesējs un koklētā js Dā vids,
kam ir tikai linga un pieci gludi akmentiņ i, pieveic ar šķ ēpu bruņ otu filistiešu milzi Goliā tu.
Ziņ ģ e folklorizējusies. Pēc atmiņ as 1. pants ir šā ds:
Aplam bezkaunīgs lielmutis
Bij garais Goliā ts;
Bij raibus svā rkus uzvilcis,
Ar zeltu izrotā ts.
Tam cepure ar pušķ īšiem
Un viss, kas vaj'dzīgs augstmaņ iem.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 305 ]
Kopš feodā lisma laikiem jaunie ļaudis bieži vien gā ja uz baznīcu tā lab, lai varētu satikties,
«rā dīties». Par to stā sta arī tautasdziesmas:
Bieži gā ju baznīcā ,
Lai man puiši uzskatīja.
Skatīt gan uzskatīja,
Precēt vien neprecēja (LD 9390).
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 306 ]
Bīb. Par trijkungu jeb zvaigznes dienu sauc 6. janvā ri. Kristīgajā baznīcā to atzīmē,
atceroties austrumu zemes gudros, kas pirmie nā kuši pielū gt Jēzu drīz pēc viņ a
piedzimšanas. Zvaigzne viņ iem rā dījusi ceļu. Gudrie Jēzu apdā vinā juši ar zeltu, vīraku un
mirrēm.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 307 ]
Mā jlopu slimības, kas pēc ticējumiem ā rstējamas ar vā rdošanu (LTT II 17420, IV 32659—
32663).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 308 ]
Pēc ticējumiem burvis vai ragana noliek nešļavu kū tī, dā rzā vai citur, kur grib kaitēt (LTT
III 21776—21795).
Kaudzītes Matīss atceras, ka viņ a bērnībā Mā daru puisis notur par nešļavu tabakas paciņ u,
ko ganu zēni, mā cīdamies smēķ ēt, noslēpuši labības gubā . Puisis smēķ ē atrasto tabaku tikai
pēc atvā rdošanas (R 292).
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 309 ]
Veļu laikā , t. i., apmēram no Miķ eļiem (29.IX) līdz Mā rtiņ iem (10.XI) mieloja veļus. Īpaši
svētīja t. s. veļu vakaru, kad rijā klā ja galdus, uz kuriem salika ēdienus veļiem — mirušo
dvēselēm. Šajā laikā nedziedā ja priecīgas dziesmas (LM 60).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 310 ]
Parasti saka par skā rda traukiem — izrū sējuši, bojā jušies, kļuvuši cauri rū sas dēļ. Oļiniete
vā rdu lieto metaforiskā nozīmē, zobi sabojā jušies.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 311 ]
Vā cu ģ imenes parasti bērniem izvēlas 2—3 vā rdus. 19. gs. otrā pusē šai tradīcijai sekoja arī
latviešu ģ imenes, īpaši turīgā kā s.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 312 ]
Tavu nesaprā tīgu rīcību! Oļinietes valodā vā rdu savienojums «miesas prā ts» atgā dina
bībeles valodu, piem., saliktenis «sirdsprā ts».

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 313 ]
Bīb. Simbolisko svētā vakarēdiena jeb dievgalda sakramentu (svinīgu ceremoniju) iedibina
Jēzus. Pirms apcietinā šanas viņ š kopā ar mā cekļiem vakariņ o. Sniegdams viņ iem maizi,
Jēzus saka: «Ņ emiet ēdiet, tā ir mana miesa!» Par pasniegto vīnu: «Dzeriet visi no tā , jo šīs ir
manas asinis, tā s jaunā s derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu.»
Tā tad vakarēdiens simbolizē «jauno derību» — solījumu pildīt Jēzus mā cības.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 314 ]
Pirms dievkalpojuma sā kuma un tam beidzoties no baznīcas torņ a plū da zvana skaņ as.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 315 ]
Bīb. Lai dievs izdzēš Lienu no Oļinietes radu rakstiem. Bībelē minēta arī grā mata: «Un es
redzēju tos mirušos, mazos un lielos, stā vam dieva priekšā , un tā s grā matas tapa atvērtas.»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 316 ]
Bīb. Jēzus stā sta līdzību par bagā to vīru un nabago Lā caru. Bagā tais tērpjas dā rgā s drā nā s
un ik dienas bauda kā rumus. Lā carus miesa pā rklā ta vā tīm, viņ š pā rtiek no druskā m, kas
nokrīt no bagā tā galda, suņ i laiza viņ a vā tis.
Pēc nā ves bagā tais nonā k elles liesmā s, bet Lā carus — debesu valstībā un sēd Abraama
klēpī.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 317 ]
Ja mežā apmaldā s, tad vadā velns vai meža mā te (LTT III 18883, 18884, 18890). Kad
lietuvēns uzgulstas, cilvēks jū t nelabumu, nevar kustēties, svīst. Lietuvēns jā j zirgu tā , ka tas
no rīta ir gluži slapjš (LTT II 17505—17552). Ja naktī redz zilu uguni spīdam, tad tur
glabā jas jeb kaltējas nauda (LTT III 21557). Vilkacis ir par vilku pā rvērties vai pā rvērsts
cilvēks (LTT IV 32913— 32949).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 318 ]
Vā rdam «bēres» ir divas nozīmes: 1) svinīga nomirušā pavadīšana, 2) kapličā solam līdzīga
mēbele, uz kuras novieto zā rkus (ME I 290). Kaudzītes pievienojuši vēl vā rdu «nestavas»,
kaut gan ar tā m nemēdz nest.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 319 ]
Par muduraiņ iem sauc mēteli, jaku vai brunčus, kam katros sā nos savilktas 4—6 krokas.
Š ķ iet, Annužai ir muduru brunči.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 320 ]
Annuža raizes par sava pienā kuma pildīšanu izteic ar bībeles tēliem no līdzības par bagā tā
vīra nama turētā ju jeb uzraugu, kas izšķ ērdējis kunga mantu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 321 ]
Liekulīgā paštaisnībā Oļiniete atsaucas uz bībeli: «Kas ar asarā m sēj, ar gavilēšanu pļaus.»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 322 ]
Mā cītā js nosoda ļaužu pū ļa paštaisno izturēšanos. Dziesmā «Lai spīd tā s eljes sveces»
izmantots sižets par kā zu namu un 10 jumpravā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 323 ]
Vēl 20. gs. vecā kas sievietes laikus rū pējā s par tā m drēbēm, kurā s viņ as ietērps un guldīs
zā rkā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 324 ]
Par kalifu arā bi sauc Muhameda un arī laicīga valdnieka pēcnā cēju.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 325 ]
Jā tnieku rotas virsnieks (vā cu der Rittmeister).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 326 ]
Š ajā godīgā palīgmērnieka izteiktajā tēzē pausti arī pašu rakstnieku uzskati. Augstā kais
kritērijs, vērtējot cilvēku, ir ne viņ a reliģ iskie uzskati, kam ierā dīta liela vieta romā nā , bet
humā nisms.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 327 ]
Bīb. Pirmo cilvēku — Ā dama un Ievas dēli Kains un Ā bels upurē dievam, kas noraida Kaina
upuri, tā lab viņ š sā k ienīst brā li. Kaut gan dievs brīdina, Kains neklausa un nokauj Ā belu.
Par sodu dievs viņ u nolā d un pieliek Kainam slepkavas zīmi.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 328 ]
Bīb. Vai tu esi sagatavojies stā ties Kristus priekšā . Metafora no Jēzus stā stītā s līdzības par
10 jumpravā m un viņ u eljas lukturiem.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 329 ]
Bīb. Ciešanā s cilvēka prā ts nedod mierinā juma, bet gan ticība. Jēzus mokas pie krusta staba
ir mudinā jums pā rvarēt ciešanas.
Pie krusta pienaglo Jēzus rokas un kā jas. Kad Jēzus jau miris, viens no karavīriem-sargiem
iedū ris ar šķ ēpu viņ am sā nos, un tū liņ iztecējušas asinis un ū dens. Brū ces rokā s, kā jā s un
sā nos — pieci asiņ u avoti.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 330 ]
Sirotā ji — apkā rtstaigā tā ji, piem., kara laikā . Spriežot pēc nostā stiem, par sirotā jiem saukti
karavīri, kas atdalījušies no regulā rā karaspēka un staigā laupīdami. Dažreiz viņ i pā rģ ērbjas
par sievietēm, lai vieglā k piekļū tu ļaudīm (Lerhis-Puškaitis A. Latviešu tautas teikas un
pasakas, V, 1894, 396. lpp.).
Mū sdienā s mēra slimība likvidēta lielā kajā daļā pasaules valstu, bet agrā kajos gadsimtos no
tā s bojā gā ja tū kstošiem cilvēku. Mēris izplatījā s īpaši kara laikā , piem., Ziemeļu karā 18. gs.
sā kumā daudzā s draudzēs nomira vairā k nekā puse iedzīvotā ju. Tautas atmiņ ā šie notikumi
glabā jas ilgi.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 331 ]
Sā kotnēji dā lderis ir naudas vienības apzīmējums, kas radies Bohēmijā (15. gs.) un
izplatījies citā s zemēs, arī Zviedrijā (daler). Kopš zviedru valdīšanas laika Vidzemē 17. gs.
zemnieku zemes vērtību, ņ emot vērā platību un auglību, aprēķ inā ja dā lderos.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 332 ]
Bīb. Jeruzalemē bijis Betezdas dīķ is, kurā kā dreiz nolaidies eņ ģ elis un pakustinā jis ū deni.
Kurš slimnieks pirmais iekā pis ū denī, tas kļuvis vesels. Kopš tā laika ap dīķ i pulcējušies
slimie, gaidīdami uz ū dens kustēšanos.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 333 ]
Ceļi bija jā labo zemniekiem. Katrai saimniecībai iemērīja noteiktu ceļa gabalu, ko vajadzēja
uzturēt kā rtībā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 334 ]
Hercules — Herakls — lielā kais sengrieķ u nacionā lais varonis.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 335 ]
Romiešu dzejnieks Ovīdijs (43. g. p. m. ē. — m. ē. 18. g.) poēmas «Metamorfozas» I daļā
stā sta, ka pēc dievu uzsū tītajiem ū dens plū diem dzīvi paliek tikai divi cilvēki — Deikalions
un Pirra.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 336 ]
Embū tes kuršu virsaitis Indulis cīnā s pret vā cu bruņ iniekiem, iemīl bruņ inieku komtura
(priekšnieka) meitu Ā riju. A. Lerha-Puškaiša «Latviešu tautas teiku un pasaku» VII daļa
(1903) ievietotas divas teikas par Induli (466.—472. lpp). Auseklis iecerējis eposu par
Induli, Rainis saraksta lugu «Indulis un Ā rija» (1911)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 337 ]
Bībelē jaunā Jeruzaleme simbolizē Kristus mā cības uzvaru. Divpadsmit pērļu vā rti ir
norā dījums uz 12 izraēliešu ciltīm, uz Jēzus 12 mā cekļiem.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 338 ]
Bīb. Svētā trijā dība — dievs tēvs, dievs dēls, dievs svētais gars, kas ir viens dievs.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 339 ]
Bīb. Jēzus stā sta līdzību par tēvu un viņ a diviem dēliem. Jaunā kais dēls paņ em savu
mantojuma daļu, aiziet uz tā lu zemi un izšķ ērdē. Ganīdams cū kas, viņ š grib pildīt vēderu ar
sēnalā m, bet pat tā s viņ am nenovēl. Dēls saprot savu nepareizo rīcību un atgriežas mā jā .
Tēvs priecā jas, ietērpj viņ u krā šņ ā s drēbēs, gatavo lepnu mielastu.
Š is sižets pasaules literatū rā daudzkā rt izmantots, arī latviešu literatū rā , piem., Apsīšu
Jēkaba stā stā «Pazudušais dēls» (1891), R. Blaumaņ a drā mā «Pazudušais dēls» (1893),
Raiņ a dzejolī «Pazudušais dēls» (1900) u. c.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 340 ]
Frazeoloģ isms: nodeva pie saimnieka, lai pildītu ganu gaitas. Acīmredzot Ķ encis ir
bezzemnieka dēls.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 341 ]
Gani apavu — vīzes nopina paši no kā rkla vai liepas mizā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 342 ]
Kaudzītes Reinis stā sta, ka Mā daros bērni mā cījušies lasīt ā becē, kur pirmais teksts bijis
tēvreize ar virsrakstu «Tā svēta lū gšana». Vecu vecā boksterēšanas metode sagā dā bērniem
lielas grū tības: «Ak asaras, kas tos laikus netika lijušas pie T-a-tā s-v-e-h-svē-ta, -svēta-ta...»
(R 252.)

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 343 ]
Svētdienā mā cītā js baznīcā paziņ oja, kurā s mā jā s, kurā dienā jā saved apkā rtējo mā ju bērni,
lai pā rbaudītu viņ u zinā šanas. Ķ encis laikam vests uz mā cītā ja muižu, jo tā lā k stā sta, ka vēl
tagad esot bailes, ejot tur garā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 344 ]
Katehismā , tēvreizi interpretējot, tā sadalīta 7 lū gšanā s. Ķ encim jā skaita septītā : «...bet
atpestī mū s no tā ļauna...»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 345 ]
Ar to domā tā sagatavošana iesvētīšanai jeb iesvētīšanas mā cība, jo iesvētīšanas ceremonijā
jaunietis pirmo reizi saņ ēma svēto vakarēdienu jeb dievgaldu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 346 ]
Reģ istrēties pie mā cītā ja, kas pā rbaudīja zinā šanas katehismā . Ja mā cītā js atzina jauno pā ri
par pietiekami sagatavotu, tad dievkalpojuma laikā baznīcā trīs svētdienā s «uzsauca», t. i.,
paziņ oja draudzei līgavaiņ a un līgavas nodomu precēties. Ja katehismu nezinā ja, raidīja
projā m kā Ķ enci.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 347 ]
Bīb. Ā dama ā bols — uz ā ru izspiedies balssrīkles augšgals. Ē denes dā rzā , Ā damam ēdot, tur
esot iespriedies Ievas iedotais aizliegtais auglis, kad dievs saucis: «Ā dam, kur tu esi?»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 348 ]
Kā zas parasti rīkoja rudeņ os, kad nobeigti lauku darbi, kad ievā kta raža un ir izejvielas
kā zu mielastam.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 349 ]
Klaušu laikos darbinieku parastais ēdiens — sausa maize ar «strēbienu» — sū kalā m jeb
rū guša piena padibenēm muciņ ā , cibā sauss biezpiens vai sausas sagrū stas kaņ epes (A I
20). Pie katras Piebalgas mā jas atradā s kaņ epju lauciņ š (KJ).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 350 ]
Lai pavasarī bū tu govīm ko likt silēs, gā ja plū kt zā les vietā s, kur tā s jau bija paspējušas
izaugt, piem., upes malā , saulainā piekrastē.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 351 ]
Konusveidīgs trauks ar vā ku. Ķ ērnē salēja pienam nosmalstīto krējumu.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 352 ]
Kaudzītes Matīss dod šā du Vecpiebalgas ēku aprakstu: rijai un piedarbam visapkā rt bija
gubenis, atskaitot rijas priekšu, kur piebraukt, un piedarba durvis, kur staigā t. Senos laikos
rijā arī dzīvoja. Vēlā k dzīvošanai no gubeņ a atdalīja kambari, ietaisot ā rsienā logu, durvis
un uzliekot griestus. Šķ iet, Ķ encim ir jau atsevišķ a dzīvojamā mā ja un kā dreizējo kambari
izmanto piena glabā šanai. No kambara viņ š «iesprū k» piedarbā un no turienes gubenī.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 353 ]
Klaušu laikos rijnieks izkā rto darbus labības kulšanas laikā muižā , kā arī uzrauga
klaušiniekus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 354 ]
Iebaidot vai atriebjoties dažkā rt iepildīja patronā skrošu vietā vā rā mo sā li un iešā va
vainīgajam biksēs. Iespējams, ka tā radušā s «baltā s» biszā les, jo parasti tā s ir tumšā krā sā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 355 ]
6. gs. p. m. ē. Jū deju iekaro asīrieši un aizved daudz ļaužu trimdā uz Bā beles pilsētu.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 356 ]
Bīb. Dievs, nolā dēdams Kainu par brā ļa Ā bela noslepkavošanu, saka: «...tekulis un bēgulis tu
bū si virs zemes.»

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 357 ]
Bīb. Zā lamans lū dz no dieva gudrību ne savtīgos nolū kos, bet lai spētu pareizi vadīt savas
dižā s tautas likteņ us.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 358 ]
Bīb. Pirmajā s kristīgo draudzēs manta un nauda ir kopīga. Kā ds virs Ananija pā rdod savu
tīrumu, bet tikai daļu no saņ emtā s maksas noliek pie apustuļu kā jā m. Pēc apustuļa Pētera
stingrā rā jiena Ananija krīt pie zemes un nomirst.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 359 ]
Bīb. Romas iecelto Palestīnas prokuratoru Ponciju Pilā tu sauc gan vā rdā par Ponciju Pilā tu,
gan par soģ i. Ķ enča uzskaitījumā iznā k divas dažā das personas, turklā t Romas ieceltais
pā rvaldnieks nevar bū t svētais.
Viens no Jēzus mā cekļiem Toms netic, ka Jēzus cēlies augšā no miroņ iem, iekams nav
redzējis naglu zīmes rokā s un brū ci sā nos. Jēzus ierodas mā cekļu vidū un liek Tomam savas
brū ces aptaustīt.
No šā s leģ endas nā k apzīmējums «neticīgais Toms», ko attiecina uz cilvēku, kas par visu
šaubā s.
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 360 ]
Par skuju plēsni sauc veco skuju nobiršanu priedēm un eglēm. Parasti tas notiek vējainā
laikā uz pavasara pusi.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 361 ]
Sieva krā ja 5 kapeiku gabalus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 362 ]
Lielā piektdiena — Kristus nā ves diena pie krusta staba, viena no visnopietnā kajā m,
svētā kajā m dienā m kristīgajā baznīcā .
Ja zemnieks maksā ja, mā cītā js aizlū dza arī par tīri saimnieciskā m lietā m. G. Merķ elis
konstatē: «Visapkaunojošā kā tirgošanā s notiek ar tā saucamajā m aizlū gšanā m.» (Merķ elis
G. Izlase, 1969, 188. lpp.)
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 363 ]
Kaudzītes Matīss raksta, ka Vecpiebalgā lielā kos kā rtējos lauksaimniecības darbus bieži
veica ar talkā m, piem., siena pļaušanu, linu plū kšanu, mēslu un malkas vešanu, kā arī
vienreizējos darbus, piem., bū vmateriā lu sagā di, ēku celšanu. Talcinieku parastais uzturs —
kā posti ar gaļu, svaigs miežu plā cenis, pašdarīts alus.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 364 ]
Kad lini izmērcēti un izžā vēti, koksni salauza ar īpašu mašīnu, ko novietoja piedarbā . Linus
mala vēlā rudenī vai ziemā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 365 ]
Linu šķ iedra atrodas zem mizas, līmveidīga viela šķ iedru saista pie koksnes. Lai atdalītu
šķ iedru no koksnes un mizas, viens no paņ ēmieniem ir linu stiebru mērcēšana linu mā rkā 2
—3 nedēļas. Sevišķ i nepatīkama ir linu izvilkšana no aukstā , smirdošā mā rka ū dens.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 366 ]
Bīb. Annuža mā ca Anniņ u saskaņ ā ar kalna sprediķ ī paustajā m mā cībā m: «Mīļojiet savus
ienaidniekus, svētījiet tos, kas jū s nolā d, darait labu tiem, kas jū s ienīst, un lū dziet par tiem,
kas jū s kaitina un vajā .»
[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 367 ]
Kad kļuva redzams, ka nav cerību uz slimnieka izveseļošanos, aicinā ja mā cītā ju, lai viņ š
dotu pēdējo mierinā jumu aizgā jējam (KJ). Annuža pati izsaka šā du vēlēšanos.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 368 ]
Pagasta darbinieces, kurā m klaušu laikos jā iet strā dā t muižā pēc kā rtas no zemnieku
mā jā m.

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 369 ]
Kalpone, kas allaž lielmā tes tuvumā .

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

[ 370 ]
Annuža atgā dina tautā izplatītus ticējumus. Astes zvaigzne vēstī kaut ko nelabu — karu,
mēri, badu vai citu lielu nelaimi (LTT I 1104). Par kā viem saka, ka tur kaujoties kritušo
karavīru dvēseles, paredzama laba reņ ģ u zveja, gaidā ms auksts laiks, visbiežā k tie arī
liecina par iespējamo karu (LTT II 14182—14207).

[  → Atgriezties uz piezīmes vietu tekstā  ]

Patika e-grā mata?

Citas e-grā matas dzīvo Publicetava.lv