MAN MIERS IR NEMIERS

ASPAZIJA (Elza Rozenberga)

3. attēls

2. attēls

1.attēls
Dzīve bez ideāla
• ‘’Tikai to, ko zaudējuši,
Mēs par dārgu atzīstam’’
• ‘’ Kur atrast pasaku tādu, tik skaistu,
Ka stāstīta tūliņ neizgaistu?’’
• ‘’Šis laiks, cik svešs man viņš,
Šī dzīve – nasta!’’
• ‘’Un, ciešot no rupjas apkārtnes,
Ar sirdssāpēm un ilgām
Es lēni vīstu bez izredzes’’
Dzīve nevienam nav pilnīga, bet tieši, tāpēc mums ir
ideāli pēc, kuriem tiekties. Aspazijas aprakstītā dzīve
bez ideāla ir skumja, nejēdzīga, kā viņa pati raksta ‘’
Šī dzīve – nasta’’. Tātad ideāli dzīvi atvieglo vismaz
tādā ziņā, ka piešķir tai kaut kāda veida jēgu.
Arī Aspazijas lugā ‘’Sidraba šķidrauts’’ var pamanīt
sabiedrības ideālus – nauda un vara. Sabiedrības
kārtas sekmēja to, ka šie ideāli bija diemžēl
sasniedzami tikai augstākajai kārtai, bet vienkāršajiem
ļaudīm ideāli bija pavisam citi. Augstmaņiem pie sirds
gāja kontrole, kas viņiem bija pār pavalstniekiem.
Parastajiem ļaudīm ideāls bija Guna, tie viņu
apbrīnoja un alka pēc viņas palīdzības.
Mūsdienās cilvēku centienu augstākie mērķi
neatšķiras no pagātnes. Vienīgi tagad sabiedrības slāņi,
ideālu atšķirības nav tāds šķērslis, kas varētu traucēt
naudas un varas ieguvei. Nauda pati par sevi dod
cilvēkam noteiktu varu pār kaut ko, un šeit var
izmantot izteicienu ‘’Kas maksā, tas pasūta
mūziku.’’. To esmu ievērojusi, pat runājot ar saviem
vienaudžiem.
Minat man dzīves mīklu – retoriskie, lielie
dzīves jautājumi
• ‘’’Vai esmu es vairs pati es?’’
• ‘’Kam cīņas, negaisu, kam kara?
Kam slavu gūt un bojā iet?’’
• ‘’Un kā man turpmāk nodzīvot?’’
• ‘’Kas nāks? kas būs? kur palikšu?’’
• ‘’Kur viņš gan palicis,
Tas mīļais laiciņš?’’
• ‘’Kas mūs pa tumsu noved nomalā
No lielā ceļa, lieliem mērķiem sāņi;
Un tālāk maldāmies mēs neziņā. – ‘’
Aspazija diezgan daudz izmanto šos retoriskos
jautājumus savos dzejoļos, kas liek noprast, ka par tiem
viņa daudz domājusi. Arī es tāpat kā Aspazija mēdzu
aizdomāties par šiem jautājumiem cenšoties rast
atbildes. Jautājumiem, uz kuriem varbūt pat nav tiešas
vai netiešas atbildes, jautājumiem, kas rada vēl
jautājumus.
Vajag būt tiešām drosmīgam cilvēkam, lai tik atklāti
izteiktu savas domas, jautājumus un sajūtas. Aspaziju
noteikti var saukt par drosmīgu.
Retoriskie, lielie dzīves jautājumi, ko es
uzdotu sev, par kuriem domāju ikdienā?
1. Vai tam, ko daru ir vai jebkad būs, kāda nozīme?
Es bieži saskaros ar sajūtu, ka mana centība, labie vai pat sliktie darbi,
atdeve beigās būs velti iztērēts laiks.
2. Kā, lai es topu laimīga?
Protams, es piekrītu Imantam Ziedonim, kad viņš saka ‘’ Ir tikai tādas
mazas laimītes./Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.’’ Tomēr, vai tas tiešām
ir viss? Šķiet vienmēr gaidu vairāk nekā šī pasaule man piedāvāt spēj.
Lasot Aspazijas dzeju es jutos saprasta, bet nepaliku bez atgādinājuma par
visiem maniem jautājumiem, pretenzijām un bailēm no dzīves.
Saulainais stūrītis
• ‘’Nekur vairs zvaigznes nespīd tā
Kā tavas jaunības lodziņā!’’
• ‘’Ak jaunam būt!
Nekas nav grūt’!’’
• ‘’Mani radi ir – vējš
Un sīkais lietiņš,
Mans brālīts – pie debesīm
Zvaigžņu sietiņš’’
• ‘’ Es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns starp sausiem žagariem – ‘’
Lasot dzejas izlasi, pirmais, ko pamanīju ir tas, ka
pirmajos dzejas krājumos Aspazija daudz runā par
jaunību. Tātad jaunība veido viņas liriskā es saulaino
stūrīti, bet tam pievienojas daba un tās parādības. Es
iztēlojos viņu plaša lauka vidū stāvot, kur vienā malā
mežs, otrā dārzs pilns ar ziediem. Tā viņas liriskais es tur
stāv ļaujot saulei nomainīt vēju, vējam lietu. Tāpat, kā
viņa pati arī viņas liriskā es saulainais stūrītis ir mainīgs,
kaislīgs, tēlains. Viņa tur jūtas plūstoši, reizēm labi,
reizēm melanholiski. Vienveidība nav manāma nevienā
dzejolī, pat ja starp tiem saskatāma līdzība.
Izplesti spārni
• ‘’Klausies, klausies! Dzelzu dārdi,
Tie ir nākamības vārdi!’’
• ‘’Bez kurpēm, bez zeķēm, bez apaviem
Projām pa debesu klajumiem!’’
• ‘’Un līdz ar lielo straumi projām
doties,’’
• ‘’Mums atkal spārnos jāceļas,
Kaut jūtas sāpju saēstas,’’
Lidojuma, spēka un iedvesmas izjūtu
viņai dod dārdošās debesis, straumē,
kam līdzi plūst un apziņa, ka ir jāceļas
spārnos neskatoties uz grūtībām, sāpju
saēstajām jūtām. Šīs debesis, pērkons,
straume liecina par pretstāvi. Iešanu pret
izaicinājumiem, nelaimēm, un
neapstāšanos uz vietas, lai varam gūt no
nodzīvotās dzīves mācību.
Trīs mācības
• ‘’Bez sapņiem, bez cerību
Dvēsele tvīkst;
Manas puķes bez saules,
Bez ziedoņa nīkst.’’
• ‘’Kad tik paliek galotnīte,
Kur var atskriet dvēsele,
Piekususi bārenīte,
Žāvēt spārnus saulītē –
dzimtenē.
Aspazija daudz runā par dvēseli, kāda
tā ir, kas tai liek nīkt, kur tā var atkal
uzziedēt. Šīs man bija visnozīmīgākās
atziņas, jo, kas gan cits, ja ne sava
dvēsele jāsargā, jāpabaro, jāsasilda.
Pilnīgi piekrītu, ka dvēsele var savus
spārnus izžāvēt dzimtenē. Dzimtenē ir,
kas tāds, kas ļauj justies kā mājās. Pat
nomaldoties Latgalē, es nebūtu
pazudusi, jo visa Latvija ir manas
mājas.
Ziedu klēpis
Aspazija ir pelnījusi sarkanu ziedu klēpi vien par to, cik talantīga
bijusi. Talantīga, dinamiska un drosmīga personība. Drosme, kuru
viņa izmantoja tik labiem mērķiem - runājot par sievietes lomu
sabiedrībā, cilvēktiesību jautājumiem. Man šķiet tas bija ļoti nozīmīgi,
ka viņa uzdrošinājās piedalīties debatēs un par šo runāt. Mani kā jaunu
vēl topošu sievieti tas ļoti iedvesmo, un tas, ka viņa runājusi par
vienlīdzību, rada manu cieņu pret viņu vēl lielāku.
Secinājumi
Kā jau iepriekš minēju es jutos saprasta, lasot Aspazijas dzejoļu krājumus. Es saskatīju daudz
līdzīgas domas, sajūtas starp mums. Izlasījusi dzejoli bieži vien radās sajūta, ka esmu ar viņu
sarunājusies kā tuvas draudzenes. Pirmais, ko pamanīju bija šī darba nosaukums ‘’ Man miers ir
nemiers’’, un es atcerējos, kā astotajā klasē ierakstīju savā dienasgrāmatā ‘’ Dažreiz miers ir tajā, ka
miera nav.’’.
Viņas luga, dzeja rada dinamiskas, darbīgas, kaisles pilnas sievietes tēlu. Aspazija savā dzejā skaisti
spēlējas ar dabas elementiem aprakstot dvēseli, mīlestību un galvenokārt savu spilgto, pretrunīgo
personību. Mans mīļākais citāts no dzejoļa ‘’Skaistā dzīve’’ – ‘’Kvēlot līdz galam, ne atsalt trulības
ledū,’’ man atkārtoti atgādināja, ka es pati labāk ļauju sev darot, ko mīlu sadegt, nekā stagnēju,
degradējos. Ir ļoti svarīgi cilvēkam attīstīties, izteikties, mainīties un augt. Tas ir tas, ko viņas darbība
apliecina. Aspazijas liriskā varone ir plūstoša, pretrunīga, tā meklē arī tādus cilvēkus, parādības.
Aspazijas dzejā ir viegli saskatīt romantisma iezīmes – dvēseliskums, emocionālā pasaule, tēlainība,
dabas apraksti, esamība, jēgas meklēšana. Pat dzejoļu krājumiem bieži izmantoti dabu aprakstoši
nosaukumi.