Literatūra. Laiks.

Esejas žanrs literatūrā

Darba lapa
Literārās esejas pazīmes

1. Papildini tabulu ar literārās esejas žanra pazīmēm, aizpildot sadaļu

“pazīme”!

Nr.p.k. Literārā eseja

Pazīme Piemērs no esejas

1.

2.
3.

4. Mudina lasītāju domāt

5. Valoda

6. Atziņa

2. Lasi Z.Mauriņas esejas “Zelta putns” fragmentu un ieraksti tabulā piemērus

pretī pazīmēm!

Skaistums, ko nevar tālāk dāvāt, pārvēršas smagā zelta bumbā, ko turot nolīkst
rokas, un drīz vien tām nav vairs spēka celties augšup un svētīt. Un kā var dzīvot, ja
dzīvi nevar vairs svētīt? Bet skaistums, ko tālāk dod, ir zelta putns, kas arvien atgriežas
turp, no kurienes aizlidojis, un katru reizi atgriežoties viņa spārni mirdz spožāki, tie
kļuvuši it kā lielāki.
Es redzu klintis ceļamies, redzu, kā uz viņu mugurām izaug meži, es dzirdu
dzimtenē nekad nedzirdētas putnu balsis, es redzu ezerus, dzelmaini dzidrus, – tādu es
vēlētos dzīvi, bet vienmēr un visur mani pavada doma: katra ceļojuma galamērķis ved
atpakaļ pie cilvēka. [..]
Viena no grūtākām mākslām ir prasme pareizi ceļot. Mūsdienu cilvēks ceļo vairāk,
nekā ceļojusi viņa vecmāmiņa, bet šķiet, ka mūsu vecmāmiņas no saviem ceļojumiem
vairāk pārvedušas. Pareizi ceļo tas, kas no ceļojuma atgriežas bagātāks. Bet es esmu
pārāk daudzus redzējusi, kas no ceļojuma atgriezušies ne tikai tukšām kabatām, bet arī
tukšām dvēselēm, pilnu čemodānu, bet tukšu garu, novītušu vienaldzīgu seju. Pareizi
ceļo tas, kas atšķir - ceļot un drāzties pa pasauli. Varbūt vispareizāk kājām apceļot
plašus apgabalus, tad var apstāties, kad nogurums māc, kad nejaušs skaistums ceļmalā.
Tam, kas spēj saskatīt nejaušo, nevienā grāmatā neaprakstīto skaistumu un apstāties
tur, kur gribas, atklājas ceļošanas noslēpums. Bet tāpat kā ir ļaudis, kas neprot veikt
savu vislielāko ceļojumu, proti, dzīvi, arī to pārvērzdami autokāra braucienā ar 80 km
stundā, kur 14 dienās, vai grib vai negrib, jāapskata 20 pilsētas, tāpat arī ir daudzi, pārāk
daudzi, kas neprot veikt mazos ceļojumus. Kad es atgriezos no Itālijas, man bieži jautāja:
“Nu, ko jūs sakāt par Vezuvu un Neapoli?” – bet es tur nemaz nebiju bijusi, kaut gan
pusgadu nodzīvoju Itālijā un man pat bija kabatā brīvbiļete via Roma – Neapoli. Dzirdējis,
ka tur neesmu bijusi, tas, kas visas ievērojamās Itālijas pilsētas bija apmeklējis, mani

© Valsts izglītības satura centrs | ESF projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību
saturā.
Literatūra. Laiks.Esejas žanrs literatūrā

uzlūkoja ar nožēlošanu, un par to arī nav ko brīnīties, jo viņš bija pārvedis zīda lakatu no
Venēcijas, zelta jostu no Florences, panamas cepuri no Romas, bet es pārvedu tikai
ilgas vēlreiz turpu atgriezties, kur zem stingri laipnajiem Fra Filipi Madonnas smaidiem
dzīves smagme pārveršas saldmē. [..]
Ceļot prot tas, kā sirds ir redzīga un kā acs prot apstāties un svētīt. Ceļot prot tas,
kas savu sirdi prot atraisīt un kā pirksti krampjaini nesažņaudzas. Kad acis, ausis un
sirds atveras, dvēsele izpeldas skaistumā. Es labprāt būtu svēta, lai vienatnē ar savu
Dievu atrastu apmierinājumu. Bet esmu tikai grēcīgs cilvēks, kas bieži nomaldās no
lēnprātības un labas gribas pārāk stāva ceļa. Es neprotu mieru rast tikai sevī, man
vajadzīga plaša pasaule, lai pārmācītu savu dumpīgo dabu, lai remdētu savas
neciešamās slāpes. Un tai klusajā rudens vakarā, viena sēdēdama kailajā klintī, kas bija
tikpat cieta un nežēlīga kā dzīve, bet no kuras atvērās plašs skats, – es tuvu jutu latvisko
un somisko skaistumu, es to dzēru kāriem malkiem, zinādama, ka ne no katras klints
plūst avots un ne katrā saulrieta stundā zelta putns nolaižas uz mana pleca.

© Valsts izglītības satura centrs | ESF projekts Nr.8.3.1.1/16/I/002 Kompetenču pieeja mācību
saturā.