Anands Dilvars

VErgs
821.134.2(7/8)-31
Di 535

Anand Dilvar
THE SLAVE

Originally published 2005 in Spanish as “El Esclavo”.

© Text 2014 by Anand Dilvar
© 2016 Gruppo Editoriale Uno Srl
Published by Arrangement with Alexian Limited and Montse Cortazar
Literary Agency
www.montsecortazar.com
Cover design by greatwhitedesigns.com
Cover image © Gruppo Editoriale UNO.
All rights reserved.

Anands Dilvars
VERGS

Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja VIJA KILBLOKA

Projekta vadītāja Meldra Bērziņa
Redaktors Guntis Kalns
Vāka dizainu adaptēja Ilze Isaka

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra iela 6, Rīga, LV-1010.

Red. nr. R-367.

Šis ir ar autortiesībām aizsargāts darbs. Darba reproducēšana vai jebkāda

cita neatļauta izmantošana ir autortiesību pārkāpums. Par autortiesību
pārkāpšanu ir paredzēta atbildība Krimināllikuma 148. pantā.
Saskaņā ar Autortiesību likuma 69.1 pantu persona ir arī mantiski
atbildīga par visiem zaudējumiem un morālo kaitējumu,
kuru tā radījusi ar autortiesību pārkāpšanu.

© Tulkojums, Meldra Āboliņa, 2018

© Izdevums, literārā apdare, mākslinieciskais noformējums,
Apgāds Zvaigzne ABC, 2018
ISBN 978-9934-0-7371-7
 Habent claritatem insitam est usus legentis in
iis qui. Iriure dolor in hendrerit in vulputate
velit esse molestic consequat vel illum.
Deciima et quinta decimaeodem modo typi qui
nunc nobis videntur parum clari fiant
sollemnes in. Sed diam nonummy nihh
euismod tincidunt tu laoreet dolore magna
aliquam erat volutpat tu wisi enim?
Nunc putamus parum claram anteposuerit
liierarum formas humanitatis per seacula
Tation ullmcorper suscipit lobortis nisl ut aliquip
ex ea commodo consequat duis autem vel?
Lis qui facit erorum claritem.

Manam skolotājam Marko Ameskam,

priecājoties par to, ka esi mans draugs.
 S AT U R S

Priekšvārds VIII NODAĻA

7 61

I NODAĻA IX NODAĻA
9 69

II nodaļa X NODAĻA
15 75

III NODAĻA XI NODAĻA

23 83

IV NODAĻA XII NODAĻA

33 93

V NODAĻA XIII NODAĻA

41 97

VI NODAĻA XIV NODAĻA

49 103

VII NODAĻA XV NODAĻA

55 109
 Visgrūtāk ir nomirt un atdzimt.
BUDA

Esmu sapratis, ka šī dzīve ir mūsu vienīgā iespēja

būt pašiem.
“VERGS”

[6]
 P ri e kšvārds

IR VĒRTS IZLASĪT ŠO GRĀMATU. UN PĒC TAM

VAIRĀKAS REIZES PĀRL ASĪT. Valoda ir patīkami
atklāta, un pats stāsts – patiess. Kuram gan nav gadījies
kļūt par problēmu, baiļu un vainas sajūtas vergu? Autors
raiti un viegli vada mūs cauri prāta universam uz tikša-
nos ar veselo Sevi, ko, šķiet, sadzirdam tikai tad, kad paši
parunāt vairs nevaram.
Amerikas Geštalta institūtā iegūtās zināšanas Fran-
sisko Endžels ir bagātinājis ar Āzijas un it īpaši Indijas
ceļojumu pieredzi.
Šīs grāmatas varonis simbolizē mūs. Ar viņa starpnie-
cību skaidri saprotam, ka, bēgot no realitātes alkoholā
vai narkotikās, kļūstam akli pret brīnumiem visapkārt un
nenovērtējam to, kas mums ir, līdz to pazaudējam.
Dārgo lasītāj, šī grāmata tev neļaus atslābt. Sācis lasīt,
nespēsi to nolikt malā.

Tā ir oda dzīvei.

Dr. Hektors Salama Peņoss

Amerikas Geštalta institūta direktors

[7]
 I N O DA Ļ A

K ad pamodos, sapratu: kaut kas bija pavisam

nepareizi.
Žilbinoša gaisma kairināja acis, bet es nevarēju
samirkšķināt plakstiņus. Mēģināju novērsties, pacelt rokas
un aizsegt acis ar plaukstām, taču nespēju arī to.
Ķermenis bija paralizēts un neciešami sāpēja. Man
sala, kā vēl nekad dzīvē nebija salis.
Centos kādu pasaukt, kliegt pēc palīdzības, taču tas
neizdevās. Kaut kas manā mutē plēsa rīkli vai pušu. Un
ausīs dārdēja briesmīgs troksnis.
Aizritēja vairākas stundas. Prāts jūdzās nost no izmi-
suma. Bezcerību nomainīja šausmas, līdz beidzot cauri
baisajām galvassāpēm izlauzās dažas sakarīgas domas...

 Kur es atrodos?
Kas ar mani notiek?
Es noteikti esmu miris…

Sāpju, baiļu un ļaunu vēstošo domu iespaidā es zaudēju

samaņu. Un labi, ka tā! Šis brīdis sniedza nelielu atelpu.

Nezinu, vai bija aizritējušas stundas vai dienas, līdz

atkal atmodos.
Es joprojām gulēju ar plati ieplestām acīm un nespē-
dams pakustēties. Sāpes bija mazliet norimušās, un

[9]
 gaisma, kaut žilbināja, tomēr bija paciešamāka. Tajā mirklī
aptvēru, ka nepatīkamo fona troksni radīja kaut kas līdzīgs
mākslīgās elpošanas iekārtai. Biju pārliecināts, ka man ar
to nav nekāda sakara.
Fiziskās mokas bija nedaudz mazinājušās, bet sevi
pieteica jauna veida ciešanas: prāta mulsums un pēkšņa
neizturama vajadzība saņemt atbildes.

 Vai es tiešām esmu miris?

Kā elpošanu es dzirdu?
Kas iebāzts manā mutē un plosa rīkli?

Mazpamazām atmiņā uzplaiksnīja tas, ko uzskatīju par

iepriekšējās dienas notikumiem,  – ballīte, dzērieni,
strīds ar Lauru un Edvarda uzstājība, pierunājot mani
pamēģināt stulbās narkotikas, par kurām viņš bija tādā
sajūsmā.

 “Lūdzu, pārstāj dzert! Vai tad tu nesaproti, ka sevi

nogalini?” Laura kliedza uz mani. “Vai tiešām to
gribi?”
“Es negribu mirt. Es tikai gribu aizbēgt.”
“No kā aizbēgt? Jucis esi?”
“Tieši tā – es esmu jucis, un tu mani nesaproti! Neviens
nesaprot...”

Iemetu mutē divas Edvarda iedotās zilās tabletes un turp-

māko vairs neatcerējos.

 Ak Dievs! Beidzot tas noticis! Esmu sevi nogalinājis.

[ 10 ]