1.

Kauguru nemieri

 Vidzemes guberņas zemnieku sacelšanās 1802. gada oktobrī. Sacelšanās centrs

atradās Kaugurmuižā. zemnieki cinijas pret

muizniekiem jo domaja ka viniem vajadzetu but briiviem un muiznieki vinus apspieda.  Pēc
nemieru cēloņu izmeklēšanas 1804. gadā tika izdoti Vidzemes zemnieku likumi,
bet dzimtbūšanu Vidzemē atcēla tikai 1819. gadā.

2. Zemnieku stavoklis pec dzimtbusanu atcelšanas

 1817. gadā dzimtbūšana tika atcelta Kurzemes guberņā, 1819. gadā — Vidzemes
guberņā, 1861. gadā — Latgalē. Zemnieki kļuva par personiski brīviem cilvēkiem, taču
muižnieka īpašumā palika zeme kopā ar mājām. Zemnieks zemi varēja izmantot, ja ar
muižnieku tika noslēgts nomas līgums. Zemniekiem tāpat tika atņemta daļa kustamās
mantas, jo tika noteikts, ka klaušu pildīšanai nepieciešamais minimums (darbarīki, rati
u.c.) pieskaitāms pie mājām. Ar zemnieku brīvlaišanu tika ievadīti tā sauktie klaušu laiki.
Vēl pirms Pirmā pasaules kara 48% no visas lauksaimnieciski izmantotās zemes
piederēja apmēram 1300 privātām muižām, bet ap 40% zemniekiem.
 1841. gadā zemnieki masveidā devās uz Rīgu, lai iegūtu atļaujas izceļot
uz Jaunkrieviju (tagad Ukrainas dienvidu daļā) un tur tiktu pie zemes. Vidzemes
guberņas varas iestādes zemniekus arestēja, nopēra un sūtīja atpakaļ, tomēr nemierus
apturēt neizdevās. Vidzemes apriņķus apceļoja zemes tiesneši apbruņotu karavīru
pavadībā.
 1841. gada 8. septembrī Jaunbebru muižā ieradās daļa tiesas karaspēka lai apcietinātu
ĀPŠU mājas saimnieku –Viļumu Preisi par pāriešanu pareizticībā. Tā kā saimnieks bija
aizbēdzis, karaspēku nosūtīja piespiest zemniekus novākt kartupeļus muižas laukos.
Desmit kareivju lielo vienību aplenca ap 50 vīru liels zemnieku pūlis ar dakšām, mietiem
un akmeņiem. Sadursmē zemnieki ievainoja kara tiesas komisāru Helmani un piespieda
karavīrus atkāpties uz Jaunbebru muižas kungu māju. Baltijas ģenerālgubernators Kārlis
Magnuss fon der Pālens pavēlēja Tranzē apspiest nemierus ar divām karaspēka rotām,
kurām pretī stājās Bebru, Kokneses, Meņģeles, Aderkašu un citu Kokneses un Madlienas
draudzes novadu muižu pagastu zemnieki. 3. oktobrī nemieru vietā ieradās vēl piecas
rotas kājnieku, 40 kazaku ar diviem lielgabaliem, kas apspieda dumpi un apcietināja visus
nemierniekus.
 1841. gadā zemnieki masveidā devās uz Rīgu, lai iegūtu atļaujas izceļot
uz Jaunkrieviju (tagad Ukrainas dienvidu daļā) un tur tiktu pie zemes. Vidzemes
guberņas varai tas nepatika un zemnieki neguva ko velejas. Tapec zemnieki izdomaja
mainit ticicibu uz pareizticibu lai gutu NIKOLAJA 1 atbalstu viņu iecērē pārvākties.
 Pilsētu iedzīvotāju trūcīgo slāni veidoja latvieši. Tiem bija aizliegts nodarboties ar
amatniecību vai tirdzniecību. 19. gs. pirmajā pusē radās strauja sociālā noslāņošanās
laukos, nostiprinājās saimnieku kārta. Izputinātie zemnieki devās uz pilsētām. Kad sākās
māju un lauku saimniecību izpirkšana, zemnieku ietaupījumi nonāca bankās, kuras varēja
kreditēt tirdzniecību un rūpniecību.
 Latvijā rūpniecība bija radusies un attīstījusies cariskās Krievijas laikā - 19. gs.
otrajā pusē un 20. gs. sākumā, tāpēc cieši saistīta ar Krieviju.
Izmantojot Latvijas ostas un izglītoto darbaspēku, te attīstījās rūpniecības nozares, kurām
lielākoties izejvielas ieveda, bet gatavo produkciju izveda uz Krieviju.

3. Krievijas valdības reformas 60 gados.

Jauni satiksmes ceļi dzelzsceļi, pilnībā atcelta dzimtbūšana Cunftu ierobežojumu

atcelšana pavēra ceļu rūpniecības attīstībai. Pilsētu iedzīvotāju trūcīgo slāni veidoja
latvieši. Tiem bija aizliegts nodarboties ar amatniecību vai tirdzniecību. Stāvoklis mainījās
19. gs. otrajā pusē, kad notika sociālas un saimnieciskas izmaiņas, sākās pilsētu
uzplaukums.
 Atsevišķas reformas korekcijas Ziemeļrietumu guberņām pieņēma jau 1861.–62.
gadā, taču būtiskākās pārmaiņas ieviesa 1863. gada pavasarī, kad noslēdzās
reformas pārejas posms (regulatīvu sastādīšana, pāreja uz saimniecības naudas
nomu vai izpirkumu). 1863. gada 1. marta rīkojums (ukazs) noteica, ka
privātmuižu zemnieki tiek pasludināti par zemniekiem-īpašniekiem, pārejot uz
obligāto zemnieku zemes izpirkumu (выкуп) ilgtermiņa kredītā, samazinot arī
noteikto izpirkuma maksājumu summu, kā arī laika gaitā paplašinot zemnieku
tiesības servitūtu un citos jautājumos. Iepriekšējā kārtība bija labvēlīgāka
muižniekiem, jo paredzēja, ka pāreja no klaušu vai naudas nomas uz zemes
izpirkumu bija zemnieku-muižnieku savstarpējas vienošanās objekts. 1866.–67.
gadā līdzīgi noteiktumi tika attiecināti arī uz valsts (kroņa) zemniekiem. Lai gan
obligātā izpirkuma ieviešana veicināja atteikšanos no klaušu nomas un uzlaboja
zemnieku saimnieciskās iespējas, tas neveicināja pietiekami strauju saimniecības
modernizāciju, jo saglabājās zemes platību sadrumstalošanas tendences un
dažādi privātīpašuma ierobežojumi.
 Zemes reforma Baltijas guberņās bija 19. gadsimta zemes un zemnieku
statusa reforma trīs Krievijas impērijas Baltijas
provincēs (Igaunijā, Kurzemē un Vidzemē), kas reglamentēja zemnieku
un muižu īpašnieku attiecības. Pēc reformas zemnieki bija piesaistīti
pie draudzes novada, nevis pie dzimtkunga personas. Ar zemniekiem vairs
nevarēja apieties kā ar priekšmetiem. Zemnieks nevarēja atstāt savu draudzes
novadu, taču zemnieku vairs nevarēja pārdot vai beztiesiski padzīt no zemes.
Reforma noslēdzās ar 1866. gada pagastu pašvaldību likuma pieņemšanu, pēc
kura Baltijas provincēs izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības.
 vietnieku pulks, pagasta vecākais ar palīgiem un pagasta tiesa.
 Ar 1864. gada tiesu reformu formāli tika radīta vienlīdzība likuma un tiesas
priekšā. TAJA nevarēja neviens iejaukties. Pat ne valdnieks. Nevarēja pastāvet
citas tiesas? Turpmāk zemnieku varēja izlikt no mājas tikai ar tiesas spriedumu.