Annotation

Jānis Lejiņš
Zīmogs sarkanā vaskā-1 Brāļi
It kā biju jau diezgan pētījis. Un tomēr.
Stāvot muzejā pie atjaunotajiem 11. gadsimta tērpiem un rotām,
brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet man tika stāstīts par dzīvi
nožēlojamās, dūmu pilnās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos, melošanu un
zagšanu. Tad es brīnījos par dūšīgajiem karotājiem vikingiem, kas spēja
pakļaut vai visas Eiropas piekrastes un lielos Krievzemes upju ceļus, kamēr
mūsu tēvutēvu zemi vikingiem nācās apiet ar līkumu. Bet man tika stāstīts
par neorganizētām ciltīm, kas allaž kādam maksājušas pakļautības meslus.
Es brīnījos par ieroču un rotu bagātību, ko mūsu senči lika kapos
savējiem, Viņāsaulē aizejot. Par milzīgo sudraba daudzumu, kāds bija
apgrozībā baltu un igauņu zemēs. Bet man tika stāstīts par ļaudīm, kas,
kuģiem parādoties, drūzmējušies krastmalā un priecājušies par rozīnēm vai
pogām. Kas nezinājuši nedz skaitļus, nedz rakstus, nedz kādas mērvienības.
Man tika stāstīts par māņu tēlu godāšanu un sīkstu tumsību, kas
valdījusi mūsu senču galvās un dvēselēs. Bet es lasīju mūsdienu zinātnieku
esejas par citu tautu tūkstošgadīgām zināšanām, par smalko Indras tīklu, kas
nesaraujami saista un vieno itin visu šai Pasaulē. Un atkal brīnījos par mūsu
tautasdziesmu tumsonīgo ģenialitāti.
Pilna Māras istabiņa Sīku mazu šūpulīšu. Kad es vienu pašūpoju, Visi
līdzi kustējās.
Tad es sapratu, ka esmu baudījis vien nožēlojamas drupatas no citu
klāta vakariņu galda un dzirdējis vien vārās atbalsis no viņu nevērīgajām
sarunām. Es turpināju pētīt un meklēt, līdz sāku atcerēties. Es gribu pats
savas dzīres, kurās par māti un tēvu. par asinsradiem cauri paaudzēm runā,
kā pieklājas. Cienīdami.un apbrīnodami.
Karogs
Jānis Lejiņš dzimis Skujenē 1954. gadā.
Literatūrā ienācis kā kritiķis, pirmais stāstu krājums "Mūsu Stacija"
(1988). Literāri pierakstijis J.Gabra atmiņas "Latvju virsnieks Nr. 35473"
(1990). Vairāku videofilmu scenāriju autors. Izveidojis un vadījis žurnālu
"Vīri", aizsācis "Vīru spēļu" tradīciju.
Jānis Lejiņš
 Otrais izdevums
Izdošanu atbalsta
KULTūRKAPITĀLA FONDS
Gramata uzrakstīta ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
Ieva Kolmane — galvenā redaktore
Bruno Mellis — vāka dizains
Jānis Buls — vāka foto
Vija Jugāne — redaktore
Ivars Vimba — makets
Rota Bārtule — korektore
Dzintra Vimba — tehniskā redaktore
©Jānis Lejiņš, 2001 © Bruno Mellis, 2005 © "Karogs". 2005
Manai sievai Džīnai
Bez Tevis šīs grāmatas nebūtu. Un vispār, vienīgais nopietnais iemesls,
kādēļ tikusi radīta Pasaule, ir mūsu tikšanās.
Paldies maniem konsultantiem — vēstures zinātņu doktorei Ritai
Grāverei. brīnišķīgajiem novadpētniekiem Artūram Gobām un Ojāram
Ozoliņam, kā arī citiem padomdevējiem, bez kuru palīdzības šis darbs būtu
daudz daudz grūtāk paveicams. Tāpat sirsnīgi pateicos saviem draugiem —
Elgai un Jānim Skaņiem un Normundam Pēterkopam, kuri garajā rakstīšanas
laikā palīdzēja pārvarēt dažu labu nopietnu sadzīves šķērsli.
Mēs neko neizzinām, bet tas, ko saucam par izzināšanu, ir
atcerēšanās…
no Platona dialoga "ttlenuns"

I TRIKĀTA
LĪBEKA
Lokuma
II TRIKĀTA
PIEtālava
PLESKava
LĪBEKa
III TRIKĀTA
GULBENE
TURAIDA
VII TRIKĀTA
Skaidrojumi un papildinājumi
Pēcvārds
Saturs

Jānis Lejiņš
Zīmogs sarkanā vaskā-1 Brāļi

.
.
I TRIKĀTA
12704. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas1
(6670. gads pēc pasaules radīšanas) (1162. gads pēc Kristus dzimšanas)
Trikātas valdniekam un visas Tālavas ķēniņam bija divi dēli un trīs
meitas. Vecākajam — dūšīgam un gudram zēnam — ritēja jau sestais gads.
Arī otrs dēls Valdemārs, kam tai laikā bija trīs gadi, izskatījās glīts un
Laimas apdāvināts. Tomēr ķēniņš gribēja vēl trešo dēlu. Savukārt valdniece
domāja, ka bērnu ir diezgan, viņai bija apnicis dzemdēt. Ķēniņš dusmojās
par tādām izlaidīgām atrunām — Ietu brīvo ļaužu sievas spēja dzemdēt pa
divpadsmit un pat piecpadsmit bērniem. Valdniece runāja pretī — viņa
nebija kaut kāda zemniece, bet cēlusies no vēl senākas un varenākas labiešu
dzimtas nekā viņas vīrs. Taču ķēniņš neatlaidās, uzstājās un piespieda sievu.
Trešais dēls, kuru tik ļoti bija gribējis ķēniņš, piedzima pašā ziemas
spelgoni. Dieva zvaigznes2 dienā, un jau ar pirmajiem mirkļiem šai Pasaulē
uzvedās savādāk nekā citi. Ari Pasaule, jaundzimušo pieņemdama, rādīja
dīvainas zīmes, kuras tika dažādi tulkotas. Trikātas valdnieka un Tālavas
ķēniņa jaunāko dēlu pēc svētnieku liktām zintīm vēlāk nosauca par
Tālivaldi.
Zēns neparko negribēja bļaut — kā tas pienācās, paziņojot dzimtai par
savu ierašanos. Kad jaundzimušais tūlīt pēc nabas saites pārgriešanas tika
ienests pils lielajā istabā, tas spārdījās tēva rokās, vieba sarkano sejiņu,
kunkstēja un ņerkstēja, taču ar to bija par maz, lai dzirdētu visos stūros. Tā
tika uzskatīta par sliktu zīmi —jaundzimušajam še nepatika, un viņš
centīsies ātrāk atgriezties Viņsaulē, skaidroja Jēņu kalna zīmju tulks. Tādi
cilvēki ar nemierīgu raksturu allaž meklē nepatikšanas, viņi pievelk
strīdniekus, karus, vētras, plūdus un citas nelaimes, kuras paši pārdzīvo, bet
kaitē saviem tuvākiem un apkārtējiem. Savukārt tie, kam trūkst kustīguma,
jau bērnībā kļūst drūmi, nerunīgi, meklē vientulību un ātri noveco,
neradīdami pēcnācējus.
Ķēniņš saviebās par tādām runām — viņa dzimtā atkal bija atgriezusies
dvēsele, kura kopš pirmtēvu laikiem bija nesusi daudz posta. Taču
nelabojami tas nebija — zēns nebija vecākais, un, ierādot piemērotu vietu,
viņa darbību Šaisaulē varēja ierobežot.
Bet, kad tēvs iznesa sīko dzīvībiņu laukā, iztina no autiem un pacēla
pāri galvai, Pasaule to pieņēma skarbi, tomēr labvēlīgi. Pirmo reizi saules
virziena griezdamies, ķēniņš piesauca Dievu un rādīja tam jaundzimušo.
Otru reizi griezdamies, viņš piesauca Māru un lūdza tai paziņot citām
radībām, ka viņu pulkam nākusi klāt vēl viena maza liesmiņa no lielās,
mūžam nedziestošās dzīvības uguns. Trešo reizi tāpat griezdamies, tēvs
aicināja dēlu apskatīt paaudžu paaudzēs senču iekārtoto Pasauli, kurā viņam
nu nāksies nodzīvot I^aimas lemto mūžu.
Ķēniņam ar kailo zīdaini pils tornī tā griežoties vējš pieņēmās spēkā, tas
dzeldēja pat vīru sejas, tomēr, visiem par brīnumu, bērns joprojām nebrēca.
Tēvs jau domāja to pamirušu esam, bet, kad mazo nolaida lejā, tas bija tikai
dusmās saviebis mutīti. Tad viņš nošķaudījās un apčurāja tēvam rokas.
Jēņu kalna zīmju tulks, kas, debesis vērodams, tornī bija pavadījis visu
ritu, paziņoja, ka jaundzimušais būs draugos ar visām dzīvām radībām —
zirgiem, suņiem, mājas lopiem, meža dzīvniekiem un putniem. Zēns būs reti
sīksts un izturīgs, bet pret cilvēkiem pārmēru stūrgalvīgs un nežēlīgs.
Ķēniņam tāda vēsts patika, viņš atsita apmetni un pabāza nosalušo mazuli
zem krekla. Tikai tad puisēns neapmierināti iebrēcās un sāka grābstīties gar
tēva krūts galu, jo gribēja ēst.
Zīmju tulks joprojām pētīja debesis un domīgi berzēja bārdu. Tūlīt pēc
zēna dzimšanas Trikātas pili, no rītiem nākdams, bija pārlidojis vanags.
— Putns rāda, ka tavs dēls, valdniek, būs tik varens karavīrs, kādi
dzimst reizi septiņās paaudzēs. — svētnieks noteica. — Bet Dieva zvaigzne,
kas šonakt uzausa un nes pasaulei jaunu gaismu, dod lielu spēku un varu pār
citiem. Šādās zīmīgās dienās dzimuši mūsu varenākie vīri. Dieva zvaigzne
un vanags, — svētnieks murmināja, — abas kopā ir ļoti retas zīmes, es
neatceros, ka vēl kādam tādas rādītas.
Ķēniņš smējās — puika, kas kutināja krūti, viņam patika arvien vairāk.
Taču krīvs, viņam nopakaļ pa torņa kāpnēm kāpdams, vien smagi nopūtās.
Tiesa, zēns bija varens un ari viņam patika, taču tādi, tiekot pie varas, allaž
nesa citiem lielu postu. Labi. ka šis nav ķēniņa vecākais dēls, — tad viņiem
nāktos krietni nopūlēties, lai neļautu izputināt valsti. Svētnieks nenocietās,
vēlreiz nebrīdinājis valdnieku:
— Ja tādi zēni dzims vēl citās labiešu pilīs, tad no kariem mums
neizbēgt.
— Vai kāds spēj izbēgt no kariem? Dievs deva. Dievs ņems, — ķēniņš
bezrūpīgi attrauca. — Lai tie citi uzmanās, manējais būs varenākais, — viņš
dižojās.
 Krīvs saviebās — labdzimušiem vien vara un sāncensība prātā, —
svētnieks neapmierināti domāja, sen aizmirsis, ka arī pats bija cēlies no
slavenas labiešu dzimtas.
Vai nu tāpēc, ka piespiesta, vai tāpēc, ka, viņai gaidībās esot, vīrs bija
ņēmis kādas blakussievas un vairs negribēja no tām atteikties, —valdniecei
šoreiz dzemdībās bija gājis grūti. Šķita, ka māte savu jaunāko dēlu ienīda,
jau tam piedzimstot. Vēsts par ķēniņa trešā dēla apbrīnojamo pacietību ātri
izplatījās, un arī citiem tāda palika. Vienīgi mātei tas nelikās svarīgi. Viņai
pašai bērns likās neglīts un pārāk rijīgs. Valdnieces mīlulis bija maigais un
pieglaudīgais otrais dēls. Sūdzoties par savu gurdumu, viņa prasīja pieņemt
zīdītāju. Ķēniņš piekrita un aicināja pilī kādu pilsētas sievu. Tā Trikātas
valdnieka un Tālavas ķēniņa jaunākais dēls, nedabūdams pietiekami mātes
mīlestību, ieguva audžumāti un piena brāli. Kā arī tika apbrīnots jau otrā
dienā pēc piedzimšanas.
Māte arī nestrīdējās par jaundzimušā krusta vecākiem, kā to bija
darījusi, kad tika krustīts viņas mīlulis Valdemārs. Viņa ļāva tēvam visu
noteikt. No tuvajiem radiem par zēna krusttēvu izraudzīja ķēniņa brālēnu un
viņa pirmo padomnieku — Cērtenes novada labieti Daumantu, bet no
tālajiem — dūšīgo Pietālavas valdnieku Skalbi. Valdniece atteicās spriest pat
par sava trešā dēla krustmāti. Kad tēvs piedāvāja aicināt viņa paša māsīcu,
Autīnes valdnieka brāļa sievu, māte vien atmeta ar roku — lai vīrs dara, kā
grib. Ķēniņš par šādu sievas vienaldzību īpaši neskuma. Viņš gatavojās rīkot
lielus krustību godus un aicināja kopā gan tuvus, gan tālus radus, gan
kaimiņzemju valdniekus, gan brivo ļaužu vecākos no Trikātas ciemiem un
visus savas karadraudzes virsniekus.
Taču no Vīlandes ķēniņa vīri atgriezās ar citu ziņu — Sakalas
valdniekam bija piedzimis pirmais dēls. Zēns nāca pasaulē nedēļu3 vēlāk, un
Tālavas sūtņiem pa pēdām sekoja sakalieši — ar ielūgumu uz viņu valdnieka
vecākā dēla krustībām. Jēņu kalna krīva pils tornī izteiktais pareģojums sāka
piepildīties — arī Sakalas valdnieka zēnam, kurš mantos tēva tiesības, zīmes
bija rādījušas varena karotāja likteni. Taču Tālavas ķēniņš atkal priecājās —
abas valstis bija senas sabiedrotās, bet valdnieku dzimtas saistīja vēl senākas
asinssaites.
Sakalas valdnieka vecākajam dēlam, ko krustīja nedēļu vēlāk par
Tālivaldi, tika dots vārds Lembits. Toziem kaimiņzemju valdnieku pilīs
dzima vēl citi zēni. kurus likteņzīmes saistīja ar karošanu. Letu svētie vīri,
kas rūpējās par Dieva doto un tēvutēvu pieņemto likumu ievērošanu Pasaulē,
kļuva pavisam nopietni. Viņi paredzēja lielus karus un nemierus. Autīnes
valdnieka brālim, Satekles novada labietim, un Tālivalža krustmātei bija
dzimis zēns, kura zimes rādīja vēl lielāku karavīra slavu nekā Trikātas
valdnieka dēlam. To nosauca par Rūsiņu. Zēnam bija sarkani mati, un viņš
nāca pasaulē ar elkoni pa priekšu. Bet pie Daugavas, lību Salas pilī bija
piedzimis cits varens karotājs, ko nosauca par Ako. Paldies Dievam, tas tāpat
kā Trikātā bija tikai trešais dēls Salas valdnieka dzimtā.
Izraudzīdamies krustavecākus, tēvs bija noteicis sava dēla vietu dzimtas
kokā, bet krustību rītā Jēņu kalnā sanāca Trikātas krivi, lai liktu zīmes un
noteiktu valdnieka trešā dēla vietu lielajā Dzīvības kokā. Kā jau bija gaidīts,
zīmes rādīja, ka viņš būs karavīrs, bet viņa brālis Pasaulē ir vanags — putns,
kas, bērnam dzimstot, bija pārlidojis Trikātas pili no rītiem uz vakariem.
Vanags bija arī Tālavas ķēniņu dzimtas zīme no pirmtēva laikiem, to
šūdināja ķēniņa lielajā karogā, un nu, puisēnu krustījot, vanags tika uzzīmēts
uz viņa kreisā pleca. Vēlāk, kad zēns izies pārbaudi, saņems pirmos ieročus
un kjūs atbildīgs par saviem vārdiem un rīcību, šo Dieva putna zīmi viņa
plecā iededzinās ar karstu dzelzi. Pat ja Tālivaldim kādreiz gadīsies pazaudēt
ieročus, visas rotas, jostu un drēbes — tuvinieki viņa augumu varēs pazīt
jebkurā laikā.
Pēc krustībām Jēņu kalna svētnīcā, kur drīkstēja ieiet vien zēna
tuvinieki un paši krivi, visi aicinātie pulcējās Trikātas pils lielajā goda zālē,
bet valdnieces istabā krustabērnam jeb pādem iešūpoja šūpuli.
Uz Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa trešā dēla krustību godiem
atjāja gandrīz visi aicinātie viesi, bet tie, kas nevarēja ierasties paši, sūtīja
cienījamus sūtņus, savu dzimtu vecākos radus vai valsts padomniekus. Starp
citiem ārzemju viesiem Trikātā ieradās ari tālās Naugārdes večes4 sūtņi. Tur
bija trīs namnieki, viens no tiem attāls ķēniņa sievas radinieks Jurijs
Jurjevičs, kā arī viens grieķu5 baznīcas mūks. Ziemeļu pilsētas tirgoņi bija
jau uzzinājuši par krustāmā zēna likteņzīmēm un atveduši tam dārgas
dāvanas — divus greznus zobenus, vienu īsāku, otru garāku, un zēna rokai
piemērotu dunci ar zeltā rotātu spalu. Ieročus bija kaldinājuši labākie
Naugārdes meistari, kuri savā mākslā tikai drusku atpalika no Milānas vai
arābu zemju kalējiem.
Visiem bija zināma Tālavas ķēniņa vājība pret labiem ieročiem. Viesību
zāle pieklusa, lai dzirdētu namatēva vārdus, kad tas, klusajā švīkstā
ieklausīdamies, izvilka pirmo zobenu no grezni rotātās maksts. Labu bridi
ķēniņi lietpratīgi pētīja damascēto asmeni, pārbaudīja to ar īkšķa nagu —
asmens pieskaroties drusku pielipa. Ķēniņš atzinīgi pamāja ar galvu,
pavēzēja ieroci — sākumā viegli, kā iesildoties, tad, viesiem prātīgi
atkāpjoties, valdnieks izdarīja pāris asu cirtienu un atkal ieklausījās, kā
tērauds svilpdams šķeļ gaisu.
Vīri gluži vai sastinguši vēroja — viņi pazina laba ieroča skanējumu.
Ķēniņš pārlaida tiem mirdzošas acis un lika kalponēm atnest dziju. Skatītāji
sarosījās — ķēniņš tika uzskatīts par vienu no labākajiem zobenu cīņas
meistariem visā Tālavā. Nepacietīgie jaunekļi skrēja kalponēm nopakaļ, tiem
likās — viņas kustas par lēnu. Izrāvuši dzijas kamolus sievām no rokām,
jaunekļi metās atpakaļ zālē. Skatītāju loks izpletās plašāks, tālākie sakāpa uz
soliem. Ķēniņš bija novilcis svārkus un, savu veiklību apzinādamies, staigāja
apļa iekšpusē, iesildīdams plecu. Sveču gaismā mirdzēdams, tērauds
svilpdams veidoja visdīvainākos lokus, kuru nozīmi spēja novērtēt vien īsti
karavīri. Tie atzinīgi ņurdēja — viņu valdnieks bija lielisks.
Naugārdiešu dāvinātais īsākais zobens ķēniņam bija tieši laikā. Viņš
mēģināja garāko — to velkot no maksts, roka bija jāpastiepj ar spēku. Šādu
augumam nepiemērotu ieroci vīri sauca par nāves mirkli — tieši tik ilgi aiz-
kavējās nepiemērots zobens, kad tas bija jāizvelk zibenīgi. Ja nule krustītais
dēls būs tēva augumā, tam derēs īsākais, — ko ķēniņš iemēģināja. Ja dēls
būs garāks — derēs otrs. Domu, ka jel viens no viņa dēliem varētu būt
augumā mazāks par pašu. ķēniņš pat prātā neielaida.
Nepacietīgie jaunekļi jau bija sagatavojuši divu sprīžu garus dzijas
pavedienus, ko mazliet paplūkāja, lai tie lēnāk lidotu, bet pavedienu galā tika
pielipinātas vaska kripatas.
Ķēniņš drusku ieliecās ceļos, bet viņa acis iemirdzējās kā puikam.
— Laid! — viņš pavēlēja pretimstāvošam karavīram.
Pirmos trīs dzīparus viņi meta pa vienam — asmens
nošvīkstēja, vīri noelsās, bet dzīpari nokrita zemē pušu cirsti. Tad
ķēniņš lika sviest pa trim uzreiz. Viņa nāsis straujā elpā iepletās, bet skatītāji
saspiedās aplī tik cieši, ka nevarēja pakustēt. Ar mirkļa starpību tika pamesti
trīs dzīpari — viens no priekšas, divi no sāniem. Zobens nošvīkstēja tik ātri,
ka acs nespēja izsekot, un visi dzīpari nokrita pušu cirsti. Vīri sajūsmā
ierēcās. Taču ķēniņam vēl nebija diezgan — viņš pavēlēja padot riekstu
bļodu. Vīriem kliedzot un dauzot kājas, viņu valdnieks ar zobenu sašķaidīja
četrus no pieciem gaisā pamestiem riekstiem.
Citi sauca "Vēl! Vēl!", taču ķēniņš savaldījās. Drusku piesarcis viņš
uzmeta plecos svārkus un devās pie naugārdiešiem pateikties par lielisko
dāvanu. Vīri grūstījās un klaigāja — nu visi gribēja rādīt savu mākslu. Viņi
sastājās apkārt ķēniņam un iekaisuši prasīja atļauju ienest zālē ieročus.
Ķēniņš brīnījās par tādu prasību — vai viņi grib pārvērst krustību godus par
sacensībām? Viri neapmierināti kurnēja.
— Kas tās par sacensībām, ja piedalās tikai viens. — smīnēdams
iebilda Gulbenes valdnieks Laimonis.
— Ko tu gribi teikt? — ķēniņš prasīja, pūlēdamies apslāpēt dusmas.
— Neko, neko, — gulbenietis nevērīgi attrauca, — tu savu mākslu
parādīji visiem. Ko nu vairs citi, tie, iepretī tev, nav nekādi karavīri, — viņš
tikpat nevērīgi turpināja un smīnēdams vēroja sadrūmušos vīrus.
Tie bija Gulbenes valdnieka pusē, kaut ari neuzdrošinājās šādā veidā
izaicināt pils saimnieku. Trikātas un Gulbenes starpā gruzdēja sena
sāncensība, kas bija cēlusies pirms daudzām paaudzēm, kad pāri Daugavai
šeit atnāca pēdējās Ietu ciltis. Gan ar labu, gan ar varu krīvi bija noteikuši
visiem vienus likumus un sadalījuši tiesibas starp ienācēju un vietējām
labiešu dzimtām. Kopš tā laika Ietu valdniekus un ķēniņus vairs neiecēla
vīru sapulce, bet tēviem dotās valstis un novadi tika mantoti. Pār Daugavas
Ietiem valdīja Jersika, betTālavas zemēs pie Gaujas ķēniņa vara tika Trikātas
valdniekam. Gulbene ar to nekad nebija samierinājusies, jo krīvu veidotajā
Pasaules koka6 tā bija tuvāk stumbram nekā trikātieši, ko Gulbenes
valdnieki nicīgi dēvēja tikai par nozariešiem. Kaut arī pieņemtā kārtība un
likumi bija apzvērēti uz mūžiem, strīdi šad tad uzliesmoja, un tos gandrīz
vienmēr izmantoja svešinieki.
Trikātas valdnieks piesarka.
— Varbūt tu gribi pamēģināt izdarit to pašu, ko es? — viņš vaicāja
skarbāk, nekā pašam gribējās, jo visi tāpat zināja, ka gulbenietis labprātāk
kustināja mēli nekā zobenu.
— Ko nu es, — tas kautrīgi atsaucās, — bet man ir viens vīrs, kas
turklāt cēlies no brīviem ļaudīm. Varbūt ļausi vismaz viņam vienam parādīt,
ko spēj citi? — Laimonis turpināja maigā balsī un pārlaida apkārt sanāku-
šiem vīriem viltīgu skatienu.
Daudzi bija dzirdējuši par Gulbenes valdnieka jauno pulkvedi, kas
nebija dzimis labiešu pilī, bet brīvo ļaužu ciemā pie Atzeles robežas.
— Ļauj viņam, ķēniņ!
— Lai rāda, ko māk!
Vīri sauca cits caur citu. Ķēniņš sarauca pieri, bet tad pēkšņi
pasmaidīja.
 — Lai notiek, bet pārējiem, kas gribēs izmēģināt šovakar roku un
sacensties mana dēla krustībām par godu, būs jāiet pagalmā, — namatēvs
paziņoja. — Citādi viesi nodomās, ka Trikātā neievēro likumus un nāk goda
zālē ar ieročiem, — ķēniņš piebilda, pasniedza naugārdiešu dāvināto zobenu
Gulbenes valdniekam un kopā ar tālajiem viesiem pagāja sāņus.
Vīri šo lēmumu apsveica ar skaļiem saucieniem un tūlīt atkal izveidoja
zāles vidū apli. Tā vidū iznāca kāds drukns vīrs ar cirtiena sakropļotām
lūpām un pārmēru garām rokām. Likās, tās sniedzas viņam gandrīz līdz ce-
ļiem. Izbrīns nošalca pāri pūlim — tādam tikai turēt arklu un līst līdumus,
nevis karot, — daudzi labieši smīnēdami nodomāja. Smagnējais un šķietami
neveiklais Gulbenes valdnieka pulkvedis Inesis paņēma Naugārdes meistaru
kalto zobenu.
— Dodiet viņam garāko! — kāds sauca.
— Ņem garāko zobenu, gulbenieti — mācīja citi.
Taču pulkvedis saucieniem un padomiem nepiegrieza
vērību. Vīrs apskatīja asmeni un rokturi, atzinīgi pamāja ar galvu, tad
pāris reižu novicināja ieroci. Tik viegli kā ganiņš rīksti, atdeva zobenu
ķēniņam un dobjā balsī lūdza atļauju ienest dzīru zālē viņa cirvi. Ķēniņš
neiebilda, bet pārējie izbrīnīti klusēja — cirvja mākslu mēdza rādīt laukā,
cērtot resnus mietus vai šķaidot salmu kūļus. Inesis viņu izbrīnu nelikās
jūtam. Kad kalps atnesa cirvi, viņš rāmi iebāza plaukstu kāta cilpā, pāris
reižu bez piepūles novēzēja smago ieroci un lika savam kalpam paņemt
sveces. Pulkvedis pats to nostādīja apļa vidū ar sāņus izstieptām rokām un
katrā pa svecei. Trikātas pils zālē varēja dzirdēt vien pie sienām atspiesto
sievu apslāpētos čukstus.
Gulbenes pulkvedis nostājās ar muguru pret kalpu, tāpat kā pirmīt
ķēniņš drusku ieliecās ceļos un dīvaini ierāva galvu platajos plecos.
— Uh! — viņš drūmi nosēcās, cirvis nozibēja kā spožs loks, pulkvedis
atkal stāvēja ar muguru pret nobālušo kalpu, bet abas sveces tā rokās bija
nodzisušās.
Tuvākie skatītāji izstiepa kaklus.
— Viņš nocirta liesmiņas, — tie čukstēja, neticēdami paši savām acīm.
Pēc īsa stinguma brīža, kad visi saprata, kas noticis, dzīru telpa
uzsprāga sajūsmas rēcienos.
— Vēl! Vēl! Vēl! — vīri klaigāja un dauzīja kājas.
Taču Inesis atkal tiem nepiegrieza vērību, atdeva cirvi
 un lika to nest atpakaļ uz priekšnamu, kur dzīru laikā pienācās stāvēt
visiem ieročiem. Pats viņš smagiem soļiem lauzās cauri pūlim uz savu vietu
pie galda. Bet apbrīnojamā veiklībā nodzēstās sveces gāja no rokas rokā —
visi varēja pārliecināties, ka daktis gludi nocirstas līdz ar vaska augšu.
Viesiem pierimstot, ķēniņš aicināja visus pacelt kausus par šī vakara
varoni Inesi, kurš parādījis gluži neticamu veiklību.
— Blakus tādiem vīriem ikviena Ietu sieviete un bērns var justies droši
un pasargāti visā Tālavā, — ķēniņš uzsvēra pēdējos vārdus un cieši skatījās
Gulbenes valdniekam acīs. — Lai Dies' pasarg' iebrucējus, likuma
pārkāpējus un ķildu cēlējus. Ja tādi gadīsies, es, Trikātas valdnieks un visas
Tālavas ķēniņš, tevi atcerēšos, pulkvedi, — viņš runāja nopietni, tomēr
smaidīdams. It kā gribētu, lai viņa vārdus uztver kā joku. — Tad mēs, divi
goda vīri, kas ciena likumus, — tu, kas cēlies no brīviem vīriem, es, kas
cēlies no kungu kārtas, — saspiedīsim muguras kopā, viens ar cirvi, otrs ar
zobenu, un divatā mēs abi nogāzīsim veselu karogu7 , — ķēniņš pabeidza,
izdzēra, izslaucīja ūsas, tad, vispārējas sajūsmas pavadīts, devās pie pulk-
veža un dāvāja tam savu sidrabā kalto dzēriena ragu.
— Tu kādreiz varētu man iemācīt to zibenīgo apgriezienu ar cirvi, —
ķēniņš klusu un sirsnīgi palūdza.
Inesis bikli paskatījās ķēniņā un samirkšķināja acis. Gulbenes
valdnieks, kurš ar zobenu rīkojās kā sieva, bet mācēja runāt veiklāk par
citiem, tādus vārdus viņam nebija teicis nekad.
— Tur vajag līdzenu vietu, — pulkvedis nočukstēja, taču tik klusi, ka
to nedzirdēja pat ķēniņš.
Tos, kuri nespēja rimties un ari gribēja rādīt savu ieroču prasmi, izsūtīja
pils pagalmā, kur namatēvs pavēlēja iedegt lāpas. Tur vēl ilgi bija dzirdama
vīru klaigāšana un smiekli par citu neveiksmēm. Ik pa laiciņam kāds
nosvīdis un piesarcis atgriezās goda zālē, lai padzertos un palielītos.
Drusku vēlāk, kad visi bija krietni iesiluši un runāja, cits citā daudz
neklausīdamies, Naugārdes tirgoņi, piesaukuši blakus veikalu biedrus no
trikātiešiem, sāka ar ķēniņu runāt par jaunu un izdevīgāku tirdzniecības
līgumu starp abām valstīm. Līdz šim gan viena, gan otra puse maksāja lielu
muitu un nedrīkstēja otrā valstī tirgoties bez vietējo starpniecības.
Tirgoņuprāt, Novgorodai un Tālavai bija pienācis laiks atcelt šādus
novecojušus ierobežojumus, kas nesa zaudējumus gan viņiem, gan arī
valdnieku kasēm.
Ķēniņš izbrīnā sarauca uzacis.
 — Mana kase nekādus zaudējumus no muitām, ceju un pārceltuvju
mesliem gan nejūt, — viņš atbildēja jokodams.
Tirgoņi iecietīgi šūpoja galvas. Atceļot muitu un Jaujot viņiem ar
vienādām tiesībām rīkoties abās zemēs, darījumu apjoms strauji pieaugšot —
jo ceļi cauri Tālavas zemēm bija paši īsākie no Novgorodas līdz jūrai un
tālāk līdz Novgorodas senseniem veikalu biedriem Visbijā8 . Bet lielāks
apgrozījums nesīšot valsts kasei lielākas nodevas, visi pelnīšot vairāk un
labāk dzīvošot, tālie viesi rāmi skaidroja. Tirgoņi varot vienoties ar
valdniekiem par kādu noteiktu daļu no kopējā preču apgrozījuma, kas katru
gadu būtu jāiemaksā viņu kasēs.
— Kurš tad uzskaitīs un pārbaudīs preces, ja nebūs robežu muitas? —
ķēniņš, vientiesīgi smaidīdams, vaicāja.
Vecākais starp Naugārdes tirgoņiem uzpūtās — vai Tālavas ķēniņš
tagad apšaubot viņu godīgumu? Taču pārējie metās viņu pārtraukt un
turpināja lietišķo skaidrojumu.
— Mēs te redzējām brīnišķīgu ieroču mākslas prasmi, — runāja Jurijs
Jurjevičs. — Nav šaubu, ka Tālavas valdnieki ir vareni un visiem ar to
jārēķinās. Taču laiki kopš Ziemeļnieku kariem9 ir stipri mainījušies. Arvien
vairāk noteikšanas tiek tirgoņiem un pilsētām. Bagāts bieži vien var panākt
vairāk nekā drosmīgs vīrs ar zobenu, — Novgorodietis runāja gludi un rāmi.
— Kaut vai tādēļ vien, ka bagāts valdnieks var samaksāt un nopirkt tik viru
ar zobeniem, cik viņam vajadzīgs. Tā tagad rīkojas daudzi vareni valdnieki,
un viņi uzvar citus, — tirgonis uzsvēra pēdējos vārdus un raudzījās ķēniņam
acīs.
Ķēniņš viņam piekrita.
— Jā, jūs, naugārdieši, pērkat ne tikai karavīrus, pat savus kņazus jūs
maināt kā cimdus.
Tirgonis paraustīja plecus.
— Un kas vainas? Gribētāju nekad nav trūcis, tie kņazi nemaz
nemaksā tik dārgi un bieži vien ir bez darba.
Visi draudzīgi iesmējās.
— Sudrabs un zelts derīgs ne tikai valdnieku un karavīru pirkšanai, —
tālais viesis turpināja skaidrot, — nauda vieno un vienādo pasauli. Pirms
pāris gadiem Lībekas tirgoņi apvienojās, ieguva Gotlandē tiesības un uzcēla
Visbijā tik dižu sētu, ka drīz vien sāks izspiest pašus gotlandiešus no viņu
senajiem ceļiem. Lībekieši domā, ka citi nesaprot, ko viņi apvienodamies
grib panākt, — Naugārdes tirgonis pavīpsnāja. — Visā pasaulē tiek meklēti
dažādi veidi, kā vienoties par kārtību, kas nestu mieru un pārticību postošo
ķildu vietā. Visi tagad cenšas pēc bagātības, kas dod vieglāku dzīvi, —
tirgonis skaidroja.
Svētku un miestiņa10 iepriecināts, Tālavas ķēniņš bija labā
noskaņojumā.
— Ak, šie tirgoņi, — viņš nosmējās. — Viņiem tik vairāk un vairāk.
Viņi nespēj atšķirt cilvēka vajadzības no iespējām. Jums nekad nebūs
robežu, katrs gribēs vēl un vēl, tādējādi jaucot Dieva nolikto kārtību un
senču likumus. Beigu beigās, pēc pārticības dzenoties, cilvēki plūdīs pāri
pasaulei kā negausīgi žurku bari un visur jutīsies vienādi labi, — ķēniņš
prātoja, dzēriena kausu turēdams.
— Gluži otrādi, atšķirīgi likumi, atšķirīgi ieradumi un dažādi dievi
allaž noved pie strīdiem un kariem valstu starpā. Tirgoņi un valdnieki paši
visvairāk ieinteresēti kopējā pasaules kārtībā jeb vienādībā, kas neatstāj vietu
ķildām, — atbildēja cits Naugārdes tirgonis.
Pa to laiku pie viņu pulciņa bija pienākusi valdniece ar vidējo dēlu un
puisēna krusttēvu, Valmieras novada labieti Alvilu. Valdniece apstājās vīram
aiz muguras un kā sargādama turēja roku uz sava mīluļa cirtainās galviņas.
Alvils, kurš bija ķēniņa uzticības vīrs tirdzniecības lietās, zināja, par ko šeit
runā, jo iepriekš bija ticies ar naugārdiešiem.
— Senču likumi, bez šaubām, ir svēti, — Alvils uzmanīgi iejaucās
sarunā, — taču vienā ziņā viesiem ir taisnība, pasaule mainās, un tie likumi,
kas derēja mūsu tēvutēviem, varbūt nederēs mūsu dēliem, valdniek, —vīrs
zīmīgi pieklusa un godbijīgi pielieca galvu. — Varbūt tāpēc jau šodien mums
vērts padomāt par tādām izmaiņām, kas būtu viņiem gan derīgas, gan
izdevīgas. Neviens tēvs vai krusttēvs, — Alvils pasmaidīja un vēlreiz
pielieca galvu,
— taču negribēs, lai dēli dzīvo sliktāk par pašiem. Tavs pirmdzimtais
mantos Trikātu un ķēniņa tiesības visā Tālavā, kas nes labus ienākumus.
Tavu jaunāko, ko šodien krustījām, droši vien gaida liela karavadoņa slava.
Bet vai tu, Trikātas valdniek un Tālavas ķēniņ, esi padomājis, ko darīs tavs
otrais dēls un mans krustdēls? — Valmieras novada labietis brīdi klusēja. —
Ja nu ari Valdemārs gribēs tirgoties, kā jau dara daudzi augstdzimuši Ietu
vīri? Ja nu viņš domās kā visi tirgoņi — par izdevīgumu?
Ķēniņš kļuva nopietns un saslējās. Sens goda likums noteica, ka Ietu
labieši nedrīkst nodarboties ar pelnīšanu savā labā. Tie, kas šo likumu
neievēro, zaudē kungu tiesības un bieži vien viņus vispār izstumj no
dzimtām. Nu viņa paša uzticības vīrs un Trikātas valsts padomnieks svešu
klātbūtnē tā runāja par viņa paša dēlu.
— Valdniekam un labdzimušiem jāseko nevis tam, kas ir izdevīgi, bet
gan jārūpējas, lai pasaulē ievērotu likumus, kārtību un taisnīgumu, — ķēniņš
cieti noteica un saknieba lūpas.
— Jā, taisnīgums! — skaļā un skarbā balsī iejaucās valdniece. — Te nu
redzams tavs taisnīgums. Savu trešo dēlu tu pacel pāri otrajam dēlam, kuram
netika ne tāds krustību gods, ne tik vērtīgas dāvanas. Savu jaunāko tu godini
gluži kā vecāko dzimtā. Vai Trikātā vēl ir kādi puslīdz vērtīgi novadi un
pilis, ko novēlēt abiem jaunākajiem dēliem? Veci, sapuvuši cietokšņi, kuros
neviens kārtīgs kungs negrib dzīvot, viss vērtīgais sen jau izdalīts un
pārdalīts, dzimtai zarojoties, — viņa pati vaicāja un pati indīgi atbildēja.
Ķēniņš joprojām dusmojās, taču negribēja svešu klātbūtnē to izrādīt un
izlikās nemanām valdnieces nepiedienīgo izturēšanos. Arī viesi nolaida
galvas un gudri izlikās, ka neko īpašu nav manījuši.
— Pilis un novadi? — ķēniņš iesaucās tēlotā jautrībā.
— Dieva zemes" Trikātā pietiks vēl daudzām paaudzēm.
Ikviens — no kungu kārtas vai brīviem ļaudīm — ar tēva svētību var
ņemt cirvi un iekopt savu novadu, ko citi nekad nevarēs apstrīdēt, kamēr
vien pastāvēs viņa dzimta. Daudzi no maniem senčiem un radiem tā darījuši,
kāpēc lai mans dēls būtu vārgāks par viņiem? — ķēniņš arī runāja pārāk
skaļi un uz sievu neskatījās. — Nevienam no dēliem es svētību neliegšu, vēl
palīdzēšu ar kalpiem un sidrabu. To pašu var darīt arī krusttēvi, — viņš
uzsvēra un bargi paraudzījās Alvilam acīs. — Mani dēli spēs uzcirst tādas
pilis un iekopt tādus novadus, kas būs varenāki par pašu Trikātu! — ķēniņš
lielīgi paziņoja.
— Cirvi? — valdniece nikni atsaucās. — Mans puisīts lai ņemtu cirvi
un līstu līdumus kā vienkāršs zemnieks! Kāds labums tad bija piedzimt par
paša ķēniņa dēlu? — viņa nīgri noprasīja, apcirtās un kopā ar zēnu aizgāja
cauri pieklusušam pūlim.
Tai brīdī pat savaldīgais un gudrais ķēniņš neattapa, kā atsākt sarunu,
bet krīvu pareģojums bija piepildījies ātrāk, nekā viņš to spēja iedomāties,
—jau savā krustību dienā Tālivaldis kļuva par strīda iemeslu starp vecākiem.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa trešā dēla krustību dzīres norima
tik uz rīta pusi. Jau dziedāja pirmie gaiļi un pilī sāka rosīties kalpones, kad
sev ierādītās mājvietas sasniedza pēdējie viesi. Ķēniņš ar Sakalas valdnieku
bija uzkāpuši uz pils aizsargsienas. Pie apvāršņa spoži mirdzēja Tālivalža
dzimšanas naktī uzaususi Dieva zvaigzne, kas pasaulei vēstīja jaunas
gaismas, jauna gada loka atnākšanu. Miestiņa iesildītie kaimiņzemju
valdnieki nejuta spalgo aukstumu, kuplus gaisa mutuļus izelpodami, viņi
raudzījās debesīs un strīdējās par nesen dzimušiem dēliem. Namatēvs bija
paņēmis muciņu ar vislabāk norūgušo dzērienu. Nez kādēļ Tālavas ķēniņš to
neattapa nolikt uz baļķiem, bet sasprindzis spieda pie sāniem. Viņu ierei-
bušās balsis skaidrajā ziemas tumsā dzirdēja pāri visai Trikātai.
— Viņš nolaizīja sāli, ar rociņām sagrāba zobenu un neparko nelaida
vaļā! — Sakalas valdnieks plātīdamies klaigāja. — Un nesagriezās ne par
naga tiesu! Bet, kad mēs zobenu beidzot atņēmām, puika bļāva, ka visā
Vīlandē varēja dzirdēt. Tas tik būs karavīrs, mans vecākais dēls! — igaunis
lielījās, iegāza sev pa krūtīm un vienā rāvienā izdzēra kārtējo kausu.
Trikātas valdnieks sadrūmis šņākuļoja. Viņējais vispār bija klusējis. Bet
par senseno karavīru paradumu dot dēlam nolaizīt sāli no zobena smailes
viņš bija aizmirsis. Kāda nediena! Tad trikātietis ieraudzīja pils torni un
atplauka.
— Bet Tālivaldis mani tornī apmīza no kakla līdz kulei! — viņš lepni
paziņoja. — Tāda strūkla kā kumeļam. — Ari ķēniņš ierāva malku, brīdi
padomāja un samazināja mēru. — Strūkla kā kuilim. Ne mazāka! — viņš
stingri pielika punktu.
— Bet zobens? Es gribu redzēt, ko tavējais darīs ar zobenu! —
vīlandietis pieprasīja.
Trikātas valdnieks vēlreiz paskatījās uz zvaigznēm Vedējā un izlēma —
tomēr jādara. Labāk vēlāk nekā nekad.
— Iesim, — viņš noteica un ar visu miestiņa vērpeli12 padusē slāja uz
kāpņu pusi.
Kalpones jau bija aizgājušas un ķēniņam ilgi vajadzēja vandīties pa pils
virtuvi, sāli meklējot. Viņi abi cilāja bļodas un cibas, ķēniņš šķendējās un
kļuva nepacietīgs. Beidzot sāls šķipsna bija dabūta, viņi paņēma naugārdiešu
dāvināto zobenu un devās uz valdnieces guļamistabu. Taču, izdzirdusi abu
valdnieku skaļos soļus, durvīs iestājās bērna zīdītāja.
— Valdniek, ko tu gribi darīt? — pārsteigtā sieviete iesaucās,
ieraudzījusi ķēniņu ar kailu zobenu rokā.
— Es gribu pārbaudīt sava dēla kara laimi, — ķēniņš paziņoja, tomēr
ne ik stingri kā gribējās. Šo sievu viņš nebija cerējis te satikt.
— Kā pārbaudīt? — tā turpināja brīnīties, no durvīm neatkāpdamās. —
Tagad naktī! Bērni guļ.
 — Bērni? — savukārt brīnījās ķēniņš.
— Manējais taču ari. Ko tu gribēji, lai es, tavu puiku zīdot, savējo
atstāju neēdušu? — sieva valšķīgi atsaucās, taču no durvīm joprojām
neatkāpās.
— Nes šurp puiku! — ķēniņš kļuva pikts.
— Nenesīšu! Jūs, vīri, esat piedzērušies, un man vienalga, ka tu esi
ķēniņš. Tavs dēls zīž manu krūti, un tagad tam jāguļ.
— Kā nenesīsi! — ķēniņš nikni iebļāvās un spēra soli tuvāk.
— Kas tur notiek? — no istabas atskanēja valdnieces miegainā balss,
un tūlīt iebrēcās divi bērni. — Vai tu apklusināsi tos bļaurus, —valdniece
šķendējās. — Man nāk miegs.
Ķēniņš atjēdzās, šķiet, reibums spēji pagaisa.
— Ej pie bērniem! —viņš pavēlēja zīdītājai un devās prom.
Viņi atgriezās goda zālē, kur dega vienvienīga lāpa un
krāsnī sprakšķēja resnas pagales.
— Tu šodien ieguvi vienu draugu un daudz ienaidnieku, — noteica
sakalietis.
— Vai tu būsi tas draugs? — trikātietis brīnījās. — Šķiet, mēs jau esam
seni draugi un vēl senāki radi.13
— Kas to vairs atceras, — sakalietis nevērīgi attrauca, — es runāju par
Gulbenes pulkvedi.
— Ā, tas. Bet par ienaidniekiem tu domā Naugārdes tirgoņus?
— Viņi draudēja diezgan skaidri un mierā neliksies. Bērni, kas dzimuši
pēc pēdējā kara ar Naugārdi, jau izauguši. Tā vienmēr, tiklīdz karavīri
izauguši, tā lielais karš klāt, — Sakalas valdnieks prātuļoja, grozīdams lāpu.
lai atrastu kādu nebūt dzeramo trauku, jo savējo bija sen pazaudējis. — Dāņi
un zviedri arī, tagad vēl lībekieši… tie tirgoņi grib būt visur.
— Neviens nevar būt visur, — tikpat prātīgi atrūca Trikātas valdnieks
un Tālavas ķēniņš.
Kausi beidzot bija atrasti un piepildīti.
— Manējais piebļāva visu Vīlandes pili! Viņu sauks par Lembitu! —
paziņoja Sakalas valdnieks.
— Bet Tālivaldis apslapināja mani no kakla līdz kulei ar vienu vienīgu
mīzienu! — svinīgi atsaucās namatēvs.
— Par mūsu dēliem!
— Par dēliem, kaimiņ!
Kā atsaukdamies viņiem, Trikātā dziedāja otrie gaiļi.
LĪBEKA
1168. gads pēc Kristus dzimšanas
(6676. gads pēc pasaules radīšanas) (12710. gads pēc Sampo dzirnu
sagrūšanas)
Pilsētā bija atgriezušies karavīri, un tā svinēja lielu uzvaru pār
pagāniem. Apvienotie spēki sakšu hercoga Henriha Lauvas un dāņu karaļa
Valdemāra Lielā vadībā bija ieņēmuši Rūģēnu salu — šo neganto laupītāju
perēkli — un nopostījuši viņu četrgalvainā dieva svētnīcu Arkonā14 . Tur
esot dabūti brīnumdaudz zelta un dārglietu, runāja pat tie, kas līdz Arkonai
nebija tikuši. Lai nu kā — hercoga virsnieki saviem vīriem bija samaksājuši,
kas nemaz negadījās tik bieži. Lībekas krodziņi un ielas bija pilnas apreibušu
vīru, kas, ieročiem un bruņām grabot, vazājās apkārt un meklēja pilsētnieču
piekrišanu. Visdzīvākā rosība notika ap ostu, tur pagānu uzvarētāji lamājās
un kāvās ielasmeitu dēj. Sieviešu bija par maz — tik daudziem nāves
briesmu redzējušiem sakšu varoņiem.
Cauri šai skaļajai drūzmai gāja četri kungi dārgos lrizu vadmalas
apmetņos. Tie rāmi un pašapzinīgi raudzījās notiekošajā un, šķiet, ne brīdi
nešaubijās, ka viņiem tiks dots ceļš. Lielākoties tā ari notika, bet, ja kādi
pārāk apdzērušies kaušļi nesaprata, ar ko tiem darīšana, viņu prātus bez
liekām ceremonijām apgaismoja divi milzīgi miesassargi ar rungām. Milži
necentās kādu sakropļot — rungas bija aptītas lupatām — taču smagos
belzienus reizēm papildināja aizdomīgi truli kaulu krakšķi. Labi ģērbtie
kungi likās tos nedzirdam. Ja burzma viņu priekšā bija pārāk bieza, tie rāmi
apstājās un pagaidija, kamēr ceļš tiks iztīrīts. Likās, ka doma mest līkumu
tiem neienāca prātā ne reizi.
Kāda krodziņa priekšā pagānu uzvarētāji tomēr negribēja samierināties
ar tādu apiešanos. Viens no karotājiem bija dabūjis no nezināmas statujas
nocirstu zelta gabalu un tādēļ jutās lielāks varonis par citiem. Viņa draugi,
saspiedušies apkārt, nebeidza to apbrīnot un ik brīdi prasīja vēl un vēlreiz
iedot aptaustīt smago nieku. Vairums no viņiem zeltu redzēja pirmo reizi
mūžā, bet rokā turējis līdz šim nebija neviens. Milžu nogāzti, tie lēca kājās
un izrāva zobenus. Joprojām mierīgi četratne noskatījās, kā viņu dūšīgie
miesassargi pāris mirkļos lietpratīgi sašķaidīja trīs galvaskausus. Pat
pieredzējušu karavīru zobeni pret tiem bija nieks, kaut sitējiem mugurā bija
vien biezādas vamži, tādas pašas cepures, zem kurām neredzēja matus, — kā
brīviem vīriem klājas. Tiesa, aiz jostām katram vēl bija aizbāzti divi smagi
naži. Arī viņu kungiem zem apmetņiem redzēja zobenus, taču viņi tiem
nepieskārās.
Pēc īsā un nežēlīgā slaktiņa tuvākā apkārtnē iestājās klusums, milži
nolaida rungas, bet kungi pārkāpa kāda nosistā kājām un aizgāja
neatskatīdamies. Nevienam no karabiedriem nebija dūšas mesties tiem pakaļ.
Visi seši pagriezās gar stūri un pazuda ieliņā, kas veda uz ostas un kuģu
īpašnieku kantoru ēkām.
— Stulbie lauķi! — klusi lamājās ārā izskrējušais krodzinieks. — Kas
man tagad maksās! — vīrelis norūpējies vervelēja, noliecās pār līķiem un
čamdīja to jostas.
— Kas tie bija? — prasīja kāds no karotājiem.
— Muļķi! Nejēgas! Neredzat, kam stājaties ceļā? Tie jums nav nekādi
pagānu salašņas vai pudeles brāļi, — krodzinieks turpināja šķendēties, jo
nevienā nosisto viru jostā neko nevarēja atrast.
Arī visu apbrīnotais zelta gabals no Arkonas tempļa statujas bija
pazudis.
— Tie ir Savienības15 tirgoņi ar saviem sargiem, — izmisušā
krodzinieka vietā atbildēja ielasmeita. — Miris tas, kas stājas viņiem pretī,
— meiča nodeklamēja.
— Tādi karotāji vēl nav redzēti… — apbrīnā šļupstēja kāds kautiņā
apdullināts jauneklis.
— Ja tu, puisīt, zinātu, cik tādiem maksā, tu vis neskrietu tramdīt
pagānu sievas un bērnus, — ielene koķetēja.
— Cik? Kur var pieteikties?
Kad uz rīta pusi beidzot ieradās pilsētas soģa sardzes vīri, visi trīs līķi
gulēja rāmā rindiņā uz kuģu piestātnes steķiem. Tiem nebija vairs ne ieroču,
ne bruņu, ne zābaku. Arī pārējie Rūģēna salas ieņemšanas varoņi bija
beidzot pieklusuši. Tie, kas nebija tikuši uz savām nometnēm vai ostas
ieleņu kambarīšos, nu gulēja pakritusi kur kurais. Atšķirībā no miroņiem, tie
reizēm smagi iekrācās vai, neapmierināti ar cietajām guļvietām, stenēdami
grozījās. Taču vēlā rudens vēsums nekaitēja ne vieniem, ne otriem.
Nams bija jauns, ar fasādi pretTrāvas upi, kur tumsā neredzami stāvēja
lībekiešu kuģi. Miesassargi klusi nozuda patrepē, bet kungi sulaiņa pavadībā
devās uz saimnieka kabinetu otrajā stāvā. Tur dega sveces un smaržoja
krustnagliņas. Kādu bridi viņi malkoja karstvīnu un sildīja rokas.
 — Vai tas vīrs ir atvests? — prasīja namatēvs, ne pie viena tieši
nevērsdamies.
— Jā, kungs, — bijīgi atbildēja viņa sekretārs, kas stāvēja pie durvīm
un gaidīja rīkojumu.
— No Visbijas? — tikpat strupi turpināja saimnieks.
— Jā, kungs. Gotlandietis otrajā paaudzē. Viņa tēvs ir no Ietu Trikātas
pie Gaujas, kur turpinās cejš uz Pleskavu, Novgorodu un citām Lielās
Zviedrijas16 jeb Krievzemes pilsētām.
Pārējie bija jau apsēdušies. Viņi še jutās brīvi un pierasti, tomēr
godbijīgi klusēja, kamēr namatēvs Rūdolfs runāja. Malkodams karsto
smaržīgo dziru, Rūdolfs bridi domāja, tad pamāja ar galvu.
— Uz Novgorodu, — viņš klusi atkārtoja. — Kāpēc viņa tēvs pameta
dzimteni?
— īsti nezinu, kungs. Šķiet, tur bijusi kāda nesaprašanās tirgoņu starpā,
— sekretārs atbildēja.
— To viņš pats mums pastāstīs, — beidzot ierunājās jaunākais no
viesiem, kurš bija šīs vēlās tikšanās ierosinātājs. — Tas ir interesanti, Rūdolf
— kāpēc viens veiksmīgs tirgonis laižas svešumā ar visu ģimeni un maina
ticību.
Jaunais vīrietis runāja ar apvaldītu degsmi. Ari viņš bija bagāts, taču
īsta veiksme darījumos Kristiānam nāca tikai pēc iestāšanās Savienībā.
Kristiāns bija studējis vācu ķeizara Fridriha Barbarosas17 atbalstītajā
Boloņas universitātē18 un viņu pamatoti uzskatīja par vienu no labākajiem
tiesību zinātājiem visā Lībekā. Tieši tāpēc viņš tika Savienības valdē, bet,
dalot pienākumus, iecelts par Novgorodas un citu ziemeļu pilsētu
tirdzniecības pārraugu. Kristiāna pārziņā ietilpa igauņu, Gaujas un
Metsepoles lību, kā ariTālavas zemju sagatavošana Savienības vajadzībām.
"Lēcienam pāri jūrai" — kā jauneklis pats to bija nosaucis. Apdāvinātajam
tiesību zinātājam šis darbs patika, viņš centās allaž izgudrot jaunas un jaunas
viltības, jo, pretēji daudziem vecākiem tirgoņiem un augstdzimušiem vīriem,
deva priekšroku prāta, nevis ieroču spēkam.
Kristiāna dzīslās ritēja ari dienvidnieku asinis — viņa vecāmāte bija
cēlusies no slavenas Veronas tirgoņu dzimtas. No viņas jauneklis bija
mantojis brūnas spožas acis, sprogainus matus, temperamentu un labus
sakarus ar varenajiem Lombardijas baņķieriem19 , kuri labprāt atbalstīja
ikvienu ķeizara Fridriha pretinieku. Pateicoties Kristiāna dzimtai un niknā
ķeizara ienaidnieka sakšu hercoga ieteikumam, Savienība tūlīt pēc
dibināšanas bija dabūjusi izdevīgu aizdevumu. Šis veiksmīgais darījums, kā
arī no senčiem — barbariem mantotā bijība pret visu, kas nāca no Romas,
cēla Kristiāna autoritāti vēl vairāk nekā viņa spožās likumu zināšanas un
prāta asums.
Arī abi pārējie Rūdolfa tā vakara viesi bija no Savienības valdes. Filips
— garš, kalsns un nerunigs — atbildēja par Lielo austrumu ceļu gar
Daugavu un attiecībām ar Polockas un Smoļenskas virziena pilsētām. Viņš
še bija ataicināts tādēļ, ka gan Daugavas lībi, gan Jersikas leti bija kaimiņi
un cieši sadarbojās ar Gaujas ceļa tirgoņiem.
Trešais viesis Oto —jau sirms vīrs ar neparasti biezām uzacīm, kas
vienmēr sārtajā sejā izskatījās kā mazi sniega valnīši, — bija Savienības
sētas20 Visbijā vecākais. Oto bija tikpat varens un bagāts kā namatēvs, un
abi neieredzēja viens otru. Rūdolfam Oto šķita taisnprātīgs kā cirvis — bez
iztēles, humora izjūtas un pārāk skalu balsi. Kā daudzi vecākās paaudzes
sakšu tirgoņi — Rūdolfs sevi nešaubīdamies pieskaitīja jaunajiem — Oto
bija stingras rokas un tiešu triecienu cienītājs. Rūdolfs viņu ar lielām pūlēm
bija pierunājis tomēr piedalīties Savienības dibināšanā, kaut reizēm to
nožēloja. Tomēr bez Oto un viņa partneriem rūpīgi veidotā organizācija būtu
daudz vājāka. Vismaz sākumā, kamēr katrs ietekmīgs tirgoņu nams un katrs
vērā ņemams kapitāls bija tik svarīgs.
Savukārt Oto Rūdolfu un viņa jaunuļus — kā viņš tos nicīgi dēvēja —
uzskatīja par pārgudriem un iedomīgiem puskoka lēcējiem. Tādiem patika
visādas skolotu mīkstpēdiņu intrigas, kurām neviens prātīgs vīrs nespēja
saskatīt galu. īsti sakši, Otoprāt, tā nekad nerīkojās.
— Labi, lai viņš nāk šurpu. Paklausīsimies, — Rūdolfs izlēma un
beidzot apsēdās pie sava rakstāmgalda. Sekretārs paklausīgi pazuda un pēc
pāris mirkļiem atgriezās kopā ar pirmīt pieminēto Trikātas izceļotāja pēcteci.
Viņš nebija pārāk vecs, taču izskatījās slimības sagrauzts — neveselīgi
pelēku seju un asām rievām vaigos. "Varbūt viņu saēd ilgas pēc tēvzemes?"
nodomāja Kristiāns.
Atturīgi, pat vēsi sasveicinājies, Visbijas tirgonis apsēdās norādītajā
krēslā un paņēma piedāvāto karstvīna krūzīti. Viņš pazina Vācu sētas vecāko
Visbijā un jauno vīru ar brūnajām acīm, kas bija viņu sameklējis un
uzaicinājis uz šo apspriedi. Olavs bija dzirdējis arī par Savienības vecāko
Rūdolfu. No Kristiāna aplinkus vārdiem Olavs bija sapratis, ka Savienība var
palīdzēt viņam atmaksāt parādus. Kaut ari trikātietis turējās veco Visbijas
tirgoņu pusē, kuru vidū pats bija uzaudzis un kuri viņa tēvu uzskatīja par
godīgu tirgoni, Olavs tomēr nevarēja laist garām izdevīgo piedāvājumu. It
īpaši, ja tika aicināts paša Rūdolfa namā. Tēvam svešumā nebija veicies, bet
dēla veikals bija iestidzis parādos un gods apdraudēts. Šobrīd Savienības
vadoņu piedāvājums bija Olava vienīgā cerība. Viņš bija no tiem atkarīgs,
kaut pats mēģināja sevi pārliecināt, ka še sēdošie vīri to nesapratīs.
— Tavs tēvs ir cēlies no Trikātas? — namatēvs iesāka bez jebkāda
ievada.
— Jā, — Olavs piesardzīgi atbildēja un izbrinlts sarauca uzacis.
— Vai tu vari mums pastāstīt, kādēļ tava tēva ģimenei vajadzēja
pamest dzimteni? — Rūdolfs turpināja tikpat rāmi, nelikdamies manām
viesa izbrīnu.
Olavs pārlaida lībekiešiem skatienu. Viņš pacēla karstvīna krūzi pie
lūpām, taču acumirklī pārdomāja, nolika trauku un cēlās kājās.
— Pagaidi! — iejaucās Kristiāns un pacēla roku. — Pagaidi mirkli.
Tavas ģimenes pagātne ir visiem zināma, un nekādus tēva noslēpumus
izošņāt mēs negrasāmies. Mūs vairāk interesē tie palicēji — trikātieši.
Olavs bija palicis stāvam un, nevarēdams izšķirties, paskatījās uz
namatēvu.
— Tas, ko mēs gribam zināt, nevar kaitēt ne tavai ģimenei, ne veikala
partneriem. Ja nepatiks, vari neatbildēt. Taču sadarbojoties tu vari iegūt ļoti
daudz, — Rūdolfs drusku pacēla balsi. — Ja mēs būsim viens ar otru apmie-
rināti, — viņš zīmīgi piebilda.
Olavs lēni apsēdās, iemalkoja vīnu un sakumpis ilgi klusēja. Šķiet, viņš
bija kļuvis vēl pelēkāks nekā parasti. Neviens trikātieti neskubināja, mājīgajā
kabinetā bija dzirdami vien niecīgi sveču sprakšķi un tālīnas pagānu
uzvarētāju klaigas.
— Tēvs gribēja tirgoties citādi, — Olavs runāja skarbā un aizsmakušā
balsī, — bet viņam neļāva. Tēvs darbojās kopā ar brāli. Viņi bieži brauca uz
Visbiju un citām rietumu pilsētām. Ari starp sakšu tirgoņiem viņiem bija
partneri, šī nama saimnieka tēvu un Oto kungu ieskaitot, — šos vārdus
sakot, Olava sejā pirmo reizi pavidēja kaut kas līdzīgs smaidam.
Turpretī viņa pieminētā Oto seja kļuva vēl sarkanāka — saksis nicigi
saviebās. Rūdolfs sēdēja, rokas uz galda rātni salicis un klausījās.
— Tēva un viņa brāļa nams sadarbojās ari ar Pleskavas, Novgorodas
un citu ziemeļu pilsētu tirgoņiem. Tas ir at ļauts jebkuram, ja vien maksā
robežu muitas. Taču tēvs gribēja pelnīt vairāk. Viņš gribēja darboties kopā ar
citiem tirgoņiem gan rītos, gan vakaros. Tēvs gribēja vest arī viņu preces no
viena gala līdz otram. Daudz vairāk vezumu un kuģu, bet mazāk muitu.
— Tavs tēvs ir ļoti gudrs vīrs, — Rūdolfs viņu pārtrauca.
Namatēva balsī bija dzirdama patiesa apbrīna — viņi paši pie šī plāna
īstenošanas bija ķērušies paaudzi vēlāk.
— Mans tēvs ir miris, — trikātietis strupi noteica.
— To es zinu, — Rūdolfs mierīgi atbildēja un pamāja ar galvu.
Tomēr Olavam atkal vajadzēja kādu bridi, lai atsāktu stāstījumu. Taču
šeit neviens nesteidzās. Viņi bija pietiekami vareni, lai varētu kārtot lietas
bez steigas.
— Visiem ir atļauts izmantot ceļus un vest preces. Iebraucot pāri
robežai, preces tiek svērtas un skaitītas, tad attiecīgās zemes muitnieki sava
valdnieka vārdā izdod pavadrakstu uz maziem dēlīšiem, ko viņi sauc par
lubām. Tālāk jāņem līdzi pavadoņi, atkal jāmaksā muita uz katras robežas,
viņi nedrīkst ne pirkt, ne pārdot mazumā un nedrīkst tirgoties savā starpā.
Visi darījumi šais zemēs jākārto vai nu ar vietējiem tirgoņiem, vai arī
valdnieku vīriem. Pat atpūsties vai pārnakšņot svešzemju tirgoņi drīkst tikai
atļautās vietās, — Olavs rūgti jokoja.
Filips pamāja ar galvu, ari pārējie lībekieši vairāk vai mazāk zināja par
šiem noteikumiem. Kristiāns nepacietīgi dīdijās — viņš gaidīja
interesantākās ziņas, taču neuzdrīkstējās trikātieti skubināt. Jaunekli
kaitināja vecāko biedru gausā domāšana. Viņaprāt, tikai Rūdolfs spēja visu
uztvert gandrīz tikpat ātri kā viņš pats.
— Tas nav īpaši izdevīgi, — piekrita Rūdolfs, — taču tā vēl ir daudzās
zemēs — kamēr tirgoņi nevienosies par ko citu. Dažs agrāk, cits vēlāk,
tomēr reiz visi nonāks pie tādām pašām domām kā tavs tēvs. Ceļiem visās
zemēs jābūt brīviem un ar vienādiem noteikumiem visiem, kā savējiem, tā
svešiem, — namatēvs zīmīgi uzsvēra Savienības ideju.
— Jā, — Olavs piekrita. — Taču jūras austrumkrastā tas nevar notikt
bez visu zemju valdnieku dzimtu kopīga lēmuma, — viņš pateica gurdi un
bezcerīgi.
— Bez visu kopīga lēmuma! Tas taču nav iespējams! — iesaucās
Kristiāns.
— Nav vis, — Olavs rāmi piekrita. — Tāds ir šo valstu likums. Visām
kopīgs likums par viesiem.
— Kas par pagānu murgiem, — nīgri noburkšķēja Oto.
Taču viņa piezimei neviens nepiegrieza vēribu. Lībekieši
 pārsteigti klusēja labu brīdi. Pirmais atkal ierunājās namatēvs.
— Bet daži taču ir bagātāki par citiem, vai ne?
— Jā, — Olavs atkal piekrita, — savā starpā var sacensties cik tīk, gan
par iebraucēju kravām, gan iekšējā tirgū. Tas ir atļauts, tikai bez svešu
palīdzības. Daži nami ir ļoti bagāti.
— Viņi Visbijā kaisa sudrabu riekšavām. Tie maksā augstās muitas un
nekaulējas. Kā lielīgi gaiļi ar krāsotām spalvām! — spīvi ņurdēja bargais
Oto. — Daži mūsējie domā, ka viņiem tur ir sudraba raktuves21 kā
Bohēmijā, — sirmais saksis niknojās.
— Vai patiesi ir? — maigi noprasīja Kristiāns.
Taču trikātietis vien noslēpumaini pasmaidīja. Tāda atbilde Oto
saniknoja vēl vairāk, viņš piepūtās un, šķiet, gribēja pateikt vēl ko riebīgāku,
taču Rūdolfs to neļāva.
— Tātad tavs tēvs ar savu brāli gribēja pelnīt vairāk, pārkāpa likumu,
neatļauti sadarbodamies ar svešiem? — viņš lietišķi vaicāja.
— Jā, — Olavs gurdi piekrita, — viņi pieņēma svešinieku kravas un
veda tās tālāk kā savējās, nemaksājot iekšējās muitas. Viņi mēģināja
pārliecināt citus Turaidas un Trikātas tirgoņus pie Krievu ceļa sadarboties,
taču tie viņus nepieņēma.
Rūdolfs saprotoši pamāja ar galvu. Ari pārējie zināja, ka šais
zemēs,neņemot vērā daudzos maksājumus, kas preču vērtību pat triskāršoja,
tirgošanās patiesi bija droša. Visi, kas ievēroja likumus, baudīja valdnieku
aizsardzību. Ikviens, kas uzdrošinājās aizskart tirgoni ar valdnieka rakstu,
tika nežēlīgi vajāts, un bez noilguma. Tikpat nežēlīgi vajāja tos, kas
mēģināja pārkāpt noteikumus. To kravas atņēma valdnieku muitas vīri, bet
tirgoņus izraidīja bez tiesībām atgriezties. Visiem bija skaidrs, ka tik dzel-
žaina kārtība nesa valdniekiem milzu pelņu, tāpat arī veiksmīgākajiem
lieltirgotājiem. Tur nevajadzēja nekādas raktuves, sudrabs pats plūda pa
ceļiem.
— Bet, ja kāds no mums vai citas zemes tirgonis tur nopirks zemi,
uzcels savu sētu, kā tirgoņi mēdz darīt svešās valstīs, mēs taču iegūsim
vietējiem lidzīgas tiesības? — Rūdolfs jautāja.
— Sētu ar valdnieka atļauju var uzcelt, bet zemi tur nepārdod, —
Olavs smīnēdams noteica.
Visi neviļus sarosījās — viņi bija nonākuši pie galvenā.
— Šai pasaulē var nopirkt visu, pat Dieva labvēlību un mūžīgu
dzīvošanu paradīzē, — sīvi novilka Filips.
 Taču Olavs turpināja smīnēt.
— Letu Dievs netirgojas, bet zeme pieder Dievam. To var saņemt
lietošanā, bet tad jābūt piederīgam kādai dzimtai un jāpakļaujas vietējiem
likumiem. Tā nosaka viesu likums. Viesi nedrīkst atraidīt, bet par mājvietu
nav atļauts pieņemt ne slēptu, ne atklātu maksu. Atstātā manta tad kļūst par
Dieva īpašumu un to atdod krīviem ziedošanai. Arī sudrabs, ja viesis šādi
gribējis samaksāt, — Olavs piebilda. — Var lūgt ari kādai dzimtai
galvojumu, tad viesim ierāda apmešanās vietu brīvā Dieva zemē, kur
atnācējs var iekopt savu novadu. Bet ko jūs mežā vai purvā darīsiet? —
Trikātas izceļotājs izsmejoši vaicāja.
Lībekieši jau bija sapratuši, ka ar šādu likumu pagāni gudri nošķīra
ceļotājus no tirgoņiem, kuri droši varēja rīkoties, tikai ievērojot noteikumus
un maksājot muitas. Nevienam tirgonim patiesi nebija vajadzīga neiekopta
zeme tālu prom no lielajiem ceļiem, tāpat ari tirgoņus nevilināja iespēja
iekļauties kādā vietējo dzimtā un klausīt tās vecākajiem. Tas nebija nedz
izdevīgi, nedz derīgi.
— Šai pasaulē visi likumi reiz mainās, — divdomīgi novilka
namatēvs. — To zemju valdnieki tomēr ir tikai cilvēki. Kurš valdnieks gan
negribēs kļūt vēl varenāks, pārspēt citus valdniekus? Šai pasaulē viss
mainās, —viņš atkārtoja un vērīgi raudzījās viesī.
Taču Olavs enerģiski purināja galvu.
— Tikai ne tur un ne šis likums!
— Kāpēc? — izšāva Kristiāns, un pārējie, atbildi gaidīdami. paliecās
uz priekšu.
Olavs nodūra galvu, šķiet, viņš nevarēja izšķirties.
—Tu esi audzis Visbijā, tur apglabāts tavs tēvs, — ierunājās Rūdolfs,
viņa balss varēja kļūt ari maiga, ja tas bija nepieciešams.
Olavs pacēla galvu.
— Zvērests, — viņš izgrūda un atkal apklusa.
Bet pārējie sastinguši gaidīja tālāko.
— Senču zvērests uz mūžiem! — viņš vēlreiz izgrūda, tad, kā pagalam
nokausēts, ievilka elpu, padzērās un sāka stāstīt dobjā, apvaldītā balsī.
Citiem šķita, ka tajā skan gan divās paaudzēs milzušas sāpes, gan
neremdināms niknums.
— Tas notika pirms daudzām paaudzēm, kad ziemeļnieki cēlās un
gribēja pārņemt lielos austrumu ceļus gar Dņepru un Volgu. Taču viņiem
vajadzēja mest lielu līkumu, jo cauri mūsu tēvutēvu zemēm viņi netika.
Kurši, sāmsalieši, igauņi, zemgali un lībi neļāvās. Ari mani senči bija dūšīgi
karotāji gan pie Gaujas, gan Daugavas, — trikātietis lepni pasmaidīja. —
Taču varjagi nerimās. Nevarēdami iegūt kārotās zemes un tirdzniecības ceļus
ar varu, viņi meklēja sabiedrotos starp vietējiem.
Visās zemēs sākās milzīgas jukas un savstarpējs naids. Ari vecā
tirdzniecības kartība sabruka. Katra valdnieka un tirgoņu dzimta centās
izmantot vaijagu piedzīvojumu kāri un ar viņu zobenu palīdzību pakļaut
citus. Daudzi gribēja sagrābt izdevīgākās vietas un pārņemt labākos ceļus.
Dažs labs, kā stāsta, vareno tirgoņu namu sencis tolaik kļuvis stāvus bagāts
dažu gadu laikā. Ne tikai tirgoņi, — Olavs pavīpsnāja, — ari daudzas
dižciltīgo dzimtas izmantoja jukas. Tai laikā mūsu senču zemēs valdniekus
vēlēja. Tikko iepriekšējais mira, sākās cīņa par varu.
Kādu bridi Ulavs aizdomājies klusēja, tad iedzēra atdzisuša vīna malku
un atsāka stāstu.
— Likās, ka asinīm un naidam nekad nebūs gala, bet ziemeļnieki tomēr
paņems izjukušās valstis kā siltu maizi no krāsns. Nezin kā, bet visu šo
zemju svētniekiem izdevās piespiest gan valdniekus, gan tirgoņus vienoties
par līdzīgu viesu likumu visās zemēs no Daugavas uz ziemeļiem, kas tika
apzvērēts ar vissvētāko zvērestu — uz mūžu mūžiem.
— Ko tas nozīmē — uz mūžu mūžiem? — noprasīja nerunīgais Filips.
Likās, ka Olavs viņa jautājumu nav dzirdējis. Visbijas tirgonis sēdēja
sakumpis pāri tukšai krūzei. Viņš pacēla galvu tikai tad, kad Kristiāns pēc
namatēva mājiena to atkal piepildīja.
— Paldies! — Olavs nočukstēja un atsāka stāstīt. — Tas nozīmē, ka
līgums ir saistošs itin visiem toreiz zvērējušo pēctečiem bez izņēmuma.
Likuma vārdus un to jēgu iekala klintīs un akmeņos pie zemju robežām un
krustcelēs. Tos izlasīt spēj tikai paši svētnieki, bet tam nav nekādas nozīmes
— visi tik un tā zina, ka neviens svešinieks nevar iegūt vietējo tiesības bez
kādas dzimtas galvojuma vai piekrišanas pieņemt par savējo. Šī dzimta tad
arī kļūst atbildīga par jaunpienācēja rīcību un cieš sodu kopā ar tiem, ja
likums tiek pārkāpts.
Jūs varat būt vai nu viesis, vai tirgonis. Abi kopā — nekad. Neviens
tirgonis šais zemēs neslēgs ar jums darījumu savās mājās, jo, gūstot peļņu,
viņš būs pārkāpis viesu likumu. Darījumu var slēgt tikai tirgus vietās, vald-
nieka vīru uzraudzībā. Pateicoties šim likumam, — viņš pēc brīža atsāka
pavisam mierigi, — toreiz kari un ķildas ātri izbeigušās un pāris paaudžu
laikā visu to zemju tirgoņi un augstdzimušie kļuvuši turīgi. Arī zemnieki
varēja mierigi apstrādāt laukus. Mūsu senči to sauc par sudraba laika
sākumu.
Rūdolfs un Kristiāns ievēroja, ka, tikai runājot par seniem laikiem,
Olavs lieto vārdu "mūsu".
— Bet jābūt taču veidam, kā apzvērēto likumu atcelt? — brīnīdamies
vaicāja tiesību speciālists Kristiāns.
— Protams, — Visbijas tirgonis sāji piebilda, — to var atcelt visi
toreiz zvērējošo dzimtu pēcteči kopā. Visi, bez jel viena izņēmuma, tikai tad
jaunais likums stāsies spēkā.
— Dievs, apžēlojies! — nočukstēja Filips.
— Kā tad! Gaidi vien! — kādā dīvaini niknā priekā atsaucās Olavs.
— Un neviens nav mēģinājis šo likumu pārkāpt? — brinījās Rūdolfs.
— Kurš var pārbaudīt tirgoņu darījumus ar svešiem?
— Kāds tam sakars ar pārbaudīšanu! — Olavs nicīgi izgrūda. — Ja
cilvēks pārkāpj dzīviem dotu zvērestu, viņam nocērt labo roku un izstumj no
dzimtas. Tāds, kam nav dzimtas, ir bez tiesībām. To katrs var nokaut, likt
ķēdēs, ņemt par vergu, bet pret izstumto izturas ļaunāk nekā pret vergiem.
Taču viņa velis saglabā savu vietu senču vidū, jo sods ir izciests Šaisaulē.
Bet cilvēks, kurš iedrošinās pārkāpt tēvu dotu zvērestu, pazaudē savu vietu
Aizsaulē. Var apmānīt dzīvos, taču neviens nespēj apmānīt senčus, — Olavs
runāja, drūmi raudzīdamies kādā punktā pāri citu galvām.
— Bet kur nonāk tie, kas pārkāpj senču zvērestu?
— Tie? Nezinu. Nekur.
— Kā tā, nekur? — Libekas tirgonis brinījās.
— Ir Pasaule un ir Aizsaule. Nekā cita nav. Tukšumi22 , — Olavs
gurdi skaidroja, šķita, ka viņam apnicis par to runāt.
— Tas ir apmēram tas pats, kas mūsu elle? — interesējās Kristiāns.
— Sliktāk, mēs vismaz zinām, kas ir elle. Neviens nezina, kas ir
Tukšumi.
— Kādi riebīgi pagānu murgi! — atkal rupji iejaucās sārtsejainais Oto.
Namatēvs jau kuro reizi nožēloja, ka bija spiests viņu aicināt uz šo
tikšanos. Taču bez Visbijas sētas vecākā nekādi nevarēja iztikt. Tomēr Olavs
nelikās rupjo starpsaucienu dzirdējis.
— Mūsu elle reiz beigsies. Kad Kristus otrreiz atnāks, svērs un mēris.
Kas būs izcietis savu sodu, nonāks šķīstītavā un tiks atpestīts. Bet no
Tukšumiem nav atgriešanās. Nekad!
 — Ak. Dievs! Bet piedošana? Ko saka viņu Dievs? — Karstasinīgajam
Kristiānam no sirds bija žēl pagānu grēcinieku.
— Senči nepiedod. Dievs? — Olavs greizi nosmīnēja. — Viņu Dievs
nejaucas cilvēku darīšanās. Viņš deva Pasauli un Aizsauli. Tās jāiekārto un
jāuztur pašiem. Cilvēks var pievērsties citiem dieviem, taču neviens nevar
dabūt citus senčus. Ko viņi izstumj, tam atpakaļceļa nav.
— Apžēlojies! Nabaga pagāni! — Kristiāns nopūtās.
— Ha! Atradis, ko žēlot, — noņurdēja Oto.
Visbijas tirgotājs neatbildēja, viņš joprojām sēdēja kā
sastindzis ar pusizdzisušu smīnu sejā.
— Bet tu esi kristietis?
— Jā. Kristus ir visuvarens! — Olavs paziņoja, taču viņa balsī nebija
īsti drošas pārliecības.
— Kas notiks, ja tu atgriezīsies Trikātā? — Rūdolfs prasīja.
— Nekas, — Olavs neskanīgi atbildēja. — Mana tēva dzimta ir
izstumta. Es būšu svešinieks bez dzimtas.
— Tu varēsi tirgoties?
— Jā, kā jebkurš svešinieks.
— Bet tavs dēls?
— Viņš ari būs svešinieks. Man nav dzimtas, dēlam nebūs dzimtas.
— Bet mazdēls? — Rūdolfs bija aizrāvies.
Pārējie saspringuši sekoja viesa un namatēva sarunai. Viņi saprata, ko
vēlas uzzināt Savienības vecākais. Šķiet, arī Olavs to saprata, taču likās
pagalam vienaldzīgs.
— Manu meitu dēli varētu būt vietējie, bet tad viņiem būs citas
dzimtas. No tēva. Mans dēladēls un viņa dēls, un viņa dēladēls — visi būs
svešinieki bez dzimtas, jo man nav senču.
— Ja tavs meitas dēls gribēs Trikātā uzsākt veikalu? — sarunas vadību
atkal pārņēma Rūdolfs. — Viņš varēs kā savējais?
— Varēs, bet būs jāievēro likums, kā katram vietējam, — Olavs
atkārtoja kā bezcerīgu rēķinu, ko citi nespēj saprast.
— Tātad neviens bez dzimtas nevar…
— Nevar! Neviens svešs nevar! — Olavs viņu spēji pārtrauca.
Rūdolfs atliecās un atguva savu parasto aukstasinību. Viņš rāmi izturēja
nikno skatienu, kā jau amatā vecākam pieklājas aiz sava masīvā
rakstāmgalda, savā kabinetā, savā mājā un savā pilsētā. Lībekieša rokas rāmi
gulēja uz krēsla balstiem. Viņš bija uzzinājis, ko gribējis. Kā vienmēr.
 — Darījums ir noticis. Mēs esam apmierināti, arī tu būsi apmierināts,
— viņš paziņoja.
Olavs neatbildēja. Viņš bija jau piecēlies un atturīgi pamāja ar galvu, ka
ir sapratis.
Rūdolfs pasauca sekretāru.
— Lai zēni pavada mūsu viesi līdz viņa naktsmājai, — viņš pavēlēja.
— Paldies, Rūdolf, nevajag, — Olavs pasmīnēja. — Kaut arī izraidīti,
rriēs visur mākam par sevi parūpēties, — viņš atteica un, vēsi paklanījies,
aizgāja.
— Nabags svešumā, bet vēl lepojas, — noburkšķēja Oto, taču neviens
cits no Savienības varenajiem viņa nīgro piezīmi neievēroja.
— Dzimta un senču likumi pastāv vien tikmēr, kamēr kāds tos atceras,
— filozofēja Rūdolfs. — Mums viņi jāpiespiež aizmirst. Bet, kas negribēs
aizmirst, tie…
— Tie jānokauj, — sausi piemetināja Filips.
— Gudri rīkojoties un ar Dieva palīdzību to var paveikt divu paaudžu
laikā, — pabeidza namatēvs.
Visi četri Savienības varenie apmierināti saskatījās. Šis vakars patiesi
bija auglīgs.
Pēc viesu aiziešanas Rūdolfs bridi pakavējās siltajā kabinetā, tad
aizgāja uz nekurināto zāli otrpus kāpnēm. Viņš nolika svečturi, nopūta
sveces, nostājās pie loga un piespieda pieri stiklam — it kā gribētu cauri
rudens tumsai saskatīt kuģus upē. Arkonas iekarotāju dzīres bija rimušās, tik
reizēm vēl atskanēja kāds tālīns kliedziens. Cēlās vējš.
Aukstumu nejuzdams, Lībekas lieltirgotājs Rūdolfs atcerējās to dienu
pirms septiņiem gadiem, kad šai pašā zālē, kurā vēl juta svaigu krāsu
smaržu, viņš bija saaicinājis savus tuvākos veikala partnerus un citus
Lībekas lieltirgotājus, lai atzīmētu Artlenburgas23 līguma veiksmīgo
noslēgšanu.
Tikai divi gadi bija pagājuši pēc pilsētas atkarošanas no pagāniem24 .
Kaut ari strauji atjaunojusies, Lībeka vēl juta nesenā dumpja sekas. Ari
toreiz, pirms sēsties pie pusdienu galda, viņi tā stāvēja pie logiem, vērojot
ostu un cilvēkus kustamies pa laipām un klājiem. Taču Lībekas tirgoņi
nejutās lepni un priecīgi. Jā, viņu kuģi bija jauni kā pati pilsēta, taču tur lejā
kustējās pārāk maz cilvēku, steķi un noliktavas nebija pārpilnās ar precēm,
ko strādniekiem vajadzētu steigšus iekraut viņu jaunajos un stiprajos kuģos.
 Sasēdušies pie galda, viņi nokāra galvas un skumdami sūdzējās cits
citam. Par nekaunīgiem gotlandiešiem, kas izsenis sagrābuši visu austrumu
tirdzniecību. Par dāņiem, kas tāpat turēja savās rokās rietumu puses ceļus.
Par pagāniem, kas nelaida viņus savos tirgos un prasīja pārmērīgas muitas.
Visur lībekieši, būdami vidū, bija pirmie maksāšanā un pēdējie tiesībās. Viņi
patiesi toreiz bija vāji iepretī citiem.
Sākumā daudzi neticēja Rūdolfa idejai par kopīgu rīkošanos svešās
pilsētās. Tas pats Oto ar saviem dēliem toreiz piecēlās no galda un aizgāja,
teikdams, ka Rūdolfs ar šo ierosinājumu gribot vien palielināt pats savu
ietekmi uz viņu rēķina. Aizgāja ari citi Lībekas tirgoņi, negribēdami
piedalīties, viņuprāt, šaubīgā darījumā. Pati doma par kopīgiem veikaliem
viņiem nebija sveša. Daudziem, arī lībekiešiem, bija vairāki koprokas
tirdzniecības nami gan ar savējiem, gan svešiem citās pilsētās. Taču vēl
nekur pie šīs jūras, ko citi sauca par Austrumu, citi par Baltijas jūru, nebija
iecerēta tik grandioza apvienošanās, kā to aicināja darīt viņš, Rūdolfs, viens
no bagātākajiem Lībekas lieltirgotājiem. Savā nesen uzceltajā namā ar skatu
uz Trāvas upi un kuģiem tajā.
Viņa iecere uzvarēja. Vēlāk atgriezās bagātais Oto ar saviem dēliem,
atgriezās un pievienojās gandrīz visi pārējie Lībekas tirgoņi. Tie, kas palika
ārpus Savienības, viņu Hanzas, vairs nav tirgoņi. Jaundibinātā Savienība
sūtīja uzticamus vīrus uz citām vācu pilsētām, kas savukārt turēja savās
rokās iekšzemes ceļus uz dienvidiem — uz slavenajām Francijas mesēm25 ,
dižajām Lombardijas pilsētām. Tieši šo ceļu dēļ gotlandieši beidzot bija
piekrituši sakšu hercoga Henriha Lauvas prasībai slēgt līgumu Artlenburgā.
Tā gotlandieši ieguva lībekiešu tiesibas Ķelnē, Brēmenē, Magdeburgā un
citās vācu pilsētās, bet Lībekas tirgoņi — gotlandiešu tiesības viņu
pārvaldītajās pilsētās. Savukārt vācu pilsētām vajadzēja ostas jūrā. Lībeka
bija visur pa vidu.
Tā bija Rūdolfa priekšlikuma galvenā ideja — rīkoties tā, lai viņi visur
un vienmēr būtu pa vidu. Starpnieki, bez kuriem nevar iztikt neviena puse.
Tagad, pēc septiņiem gadiem, viņu kopīgi celtā tirdzniecības sēta
Visbijā bija izaugusi gandriz tikpat bagāta cik visu gotlandiešu nami, kopā
ņemot. Nu varenie zviedru tirgoņi itin bieži meklēja palīdzību pie Hanzas
vīriem. Tā reti tika liegta — ne viens vien Visbijas tirgonis jau sāka slepenas
sarunas par pāriešanu Savienības pusē. Ar līgumā noteiktajām tiesībām
Hanza bija uzcēlusi savu Svētā Pētera sētu tālajā Novgorodā. Savienības
sūtņi bija panākuši līgumu ar polockiešiem, ari tur jau bija viņu pārstāv-
niecība. Bet Polocka bija Lielā austrumu ceļa sākums gar Daugavu — cauri
Jersikai, Ikšķilei un Rīgai.26
Daudzas vācu pilsētas bija pievienojušās Rūdolfa aicinājumam — visās
nu bija lībekiešu nami, bet citu pilsētu tirgoņi apmetās Lībekā. Pilsēta plauka
neticami ātri. Nu arī varenā Arkona bija kritusi — tās pagānu pirāti vairs
nekavēs Savienības kuģus, tiem jūrā izejot. Visur, kur vien tirgojās
Austrumu jeb Baltijas jūras krastos, redzami un neredzami bija klāt ari
Hanzas aģenti.
Rūdolfs varēja lepoties ari ar savu ideju aicināt Savienībā dažus
veiklākos Boloņas juristus — kā to darīja vācu Svētās Romas impērijas
ķeizars Fridrihs Barbarosa, cīnīdamies pret pašu pāvestu. Rūdolfs bija
sapratis, ka zemes iekarošana ir tikai pirmais solis tās pakļaušanā.
Uzvarētāju tiesības, kaut arī deva ievērojamus meslus, derēja tikai līdz
nākamajam karam, kurā varēja uzvarēt pretinieks. Karš bieži bija arī dārgs
un lēns darījums. Ar labu vai ar viltību vajadzēja iegūt tiesības, ko neviens
nekad nespētu apstrīdēt. Savādāk nebija vērts tērēt tik milzīgu enerģiju un
līdzekļus.
Tādi vīri kā Kristiāns mācēja slēgt tālredzīgus līgumus. Vakar viņi
biedrojās ar dāņiem pret zviedriem, šodien viņi biedrosies ar zviedriem pret
dāņiem. Rīt u ar abiem kopā slēgs līgumus pret pagāniem. Tai pašā laikā viņi
būs gatavi slēgt līgumus ar pagāniem pret Novgorodu, Polocku vai citām
Krievzemes pilsētām. Un ari pret bijušajiem sabiedrotajiem. Viņi biedrosies
ar vienu pagānu valdnieku pret citiem… Jā, viņi varēja visu, jo bija gudri.
Visi kopā — ar viņu, Rūdolfu, priekšgalā. Mēs būsim visur un vienmēr, tāda
bija Rūdolfa izveidotās Savienības jeb Hanzas devīze.
— Dominium maris Baltie?1 , — Lībekas lieltirgotājs nočukstēja
aukstajam stiklam, un tas nosvīda no saimnieka karstās elpas.
Lokuma
1171. gads pēc Kristus dzimšanas
(6679. gads pēc pasaules radīšanas) (12713. gads pēc Sampo dzirnu
sagrūšanas)
Lai nopietni pārrunātu baznīcas misijas plānus, cisterciešu28 brāļu
klosterī netālu no Lokumas bija atbraucis Brēmenes arhibīskapijas
domkapitula prāvests29 un vairāki abati no Cisterciešu ordeņa
ģenerālkapitula. Viņi bija atveduši priecīgu vēsti — beidzot Svētais krēsls
Romā bija sācis nopietni domāt ari par pagāniem ziemeļos. Pāvests
Aleksandrs III gatavojās izdot bullu, kas likvidētu atšķirības starp krusta
karu kustību Palestīnā un kristiešu cīņu pret pagāniem pie Baltijas jūras.
Taču ordeņa brāļu vidū valdīja apjukums. Naktī bija izbēguši pagānu
zēni, kuri te bija nesen atvesti gan no citiem klosteriem un kristīgo pilsētām,
gan arī tieši no pagānu zemēm un kurus Lokumā bija paredzēts izskolot
kristīgā garā un paklausībā.30 Vēlāk tos sūtītu atpakaļ pie pašu tautām kā
īstās un vienīgi pareizās ticības vēstnešus. Lai jauktu pēdas un neļautu
pakaļdzīties, pagānu bēgļi bija aizdedzinājuši klostera stalli. Uguns pieņēmās
briesmīgā ātrumā, jo staļļaugšā glabājās brāļu vasarā rūpīgi vāktais siens,
kurā tikko atvestie pagānzēni bija nolikti gulēt.
Pusi nakts gan brāļi, gan izbiedētie viesi un kalpi bija pūlējušies nodzēst
uguni, kā ari lējuši ūdeni uz blakusēku jumtiem, lai neļautu nelaimei
pārsviesties citur. Dzēsēju darbu traucēja trakojošie lopi, ko vajadzēja izlaist
no citām uguns apdraudētām kūtīm. Tos neizdevās nomierināt un aizdzīt uz
aplokiem. Stallis nodega līdz pamatiem, līdz ar to ari visas zirglietas un
siens. Pašus zirgus, izņemot dažus, bija aizjājuši pagānu zēni. Citas ēkas
izdevās saglābt. jo nakts bija skaidra un bez vēja. Dievs vismaz tik daudz
parūpējās par saviem čaklajiem kalpiem.
Pusapgērbti, nokvēpuši un pārguruši vīri stāvēja pie gruvešu kaudzes,
un torīt daudzi nožēloja, ka pirms astoņiem gadiem laika un naudas trūkuma
dēļ viņi klostera ēkas bija būvējuši vienīgi no koka. Misijas darbs jaunie-
gūtās un nākotnē iegūstamās zemēs nevarēja gaidīt. Cisterciešu tēvi, kas,
sekojot savam slavenajam Klervo abatam Bernardam, bija guvuši labas
sekmes Tā Kunga gaismas nešanā arī ziemeļu zemēs, gribēja dzīvot
vienkārši un pieticīgi. Ģenerālkapitula tēvi pat bija nolēmuši, ka viņu
celtnēm nav nepieciešamas nedz kriptas zem koriem, nedz luktas un
triforijas. Cistercieši vairs nebūvēja arī torņus, kā to darīja citi, bet atļāva
vien nelielus jumta tornīšus. Ordeņa brāļiem nevajadzēja pasaulīgas
greznības, galvenais, ka apkārt jaunajam klosterim pie Lokumas tika nopirkti
pietiekami plaši lauki — gandrīz divdesmit hūfas33 — un brāli varēs
sviedriem vaigā rūpēties par savu dienišķo maizi, kā viņi to bija paraduši
darīt visur, kur apmetās. Zeme šai apvidū kļuva arvien dārgāka34 , un
klostera abats, tēvs Bonifācijs jau bija uzsācis sarunas ar kādiem Libekas
tirgoņiem, kuri varēja dot naudu vēl citu zemes gabalu iepirkšanai.
Cisterciešu ordenis bija slavens ar savu lauksaimniecības mākslu un,
izaudzēto ražu pārdodot, guva labus ienākumus, ko varēja izmantot Dievam
patīkamu mērķu labad. Varbūt tāpēc no visiem svētajiem cistercieši visvairāk
godināja Jēzus Māti Mariju, ko daudzas pagānu tautas uzskatīja par tādu kā
Zemes māti. Tādēļ visas zemes, kurās cistercieši guva sekmes, ticību
izplatot, viņi mēdza saistīt ar Svētās Marijas vārdu. Ordeņa brāli bija arī
ievērojami celtnieki, un steigā būvēto sava klostera ēku vietā netālu no
Lokumas viņi iespējami drīz bija lēmuši uzcelt kārtīgas mūra ēkas, kā tas
visā kristīgajā pasaulē bija pierasts. Dievam žēl, viņi nepaspēja.
Klostera abats, tēvs Bonifācijs bija dusmigs bez gala.
— Viena vienīga nolaidība un Dieva kalpiem nepiedodams slinkums,
— viņš runāja klusiem un cietiem vārdiem.
Pagānu zēni bija likti staļlaugšā tikai tādēļ, lai viņiem paredzētā un
brāļu kalpotāju rūpīgi sakoptā guļamtelpa augsto viesu acīs izskatītos glītāka
nekā tad, ja tajā būtu klāti salmi zēnu guldīšanai. Klostera saimniecības
pārzinis mēģināja taisnoties, čukstēdams par atvesto pagānu netīrību, jo tik
vēlā nakts stundā tos nav bijis iespējams nomazgāt. Brēmenē, kur viņi bija
atvesti no dažādām vietām un dažādos laikos, tie bija divas nedējas guldīti
kādā vecā lopu šķūnī un tā pievilkušies ar mēslu smaku, ka smirdētu visa
ēka, brālis murmināja, galvu padevīgi noliecis.
— Arī mūsu Jēzus ir dzimis kūti, un no lopu smakas mums jābaidās
simt reižu mazāk nekā no pagānu negantībām, ko izbēgot viņiem Jauts
pastrādāt, — tēvs Bonifācijs atbildēja.
Viņi visi — abats, Brēmenes domkapitula prāvests, ordeņa
generālkapitula tēvi, daži klostera brāļi un kalpotāji — stāvēja otra, uguns
neskartā staļļa augšā un pētīja griestu lūku. Tieši tāda bija bijusi vietā, kur
iepriekšējā vakarā tika guldīti no Brēmenes atvestie zēni. Šorīt agri tos bija
paredzēts nomazgāt un pārģērbt. Abi kalpotāji, kas bija atstāti pagānu bērnus
sargāt, dievojās, ka lūka pa nakti aizšauta ar ozola aizbīdni, bet smagās
kāpnes noņemtas.
— Kā viņi varēja no augšas atvilkt šo bultu, tikt ārā no staļļa un projām
pa vārtiem, ne jums, ne pagalma sargiem neredzot? — abats turpināja klusi
un cieti taujāt, ne pie viena tieši nevēršoties.
Šķita, ka Brēmenes domkapitula sūtnis arī gribēja ko teikt, taču no
kāpiena pa stāvajām trepēm viņš bija stipri aizelsies, jo, pretēji cisterciešu
brāļiem, sen bija atradinājies no miesas piepūles. Tēva Bonifācija skūtais
pakausis bija dusmās piesarcis.
Staļļa kalpotājs atkal mēģināja taisnoties — vainīgie, bez šaubām, esot
tie igauņu zēni, kurus atsūtījusi dāņu baznīca no nesenā kara, ko nelaimīgi
vadījis tēvs Fulko35 . Visi igauņi esot burvji un paša velna kalpi. Dāņi, kas
tos veduši līdz Brēmenei, stāstījuši, ka viens no gūstekņiem esot pratis
uzsviest akmeni debesīs tā, ka tas nekritis atpakaļ, kalpotājs bailīgi skaidroja.
Viņi tais zemēs sasaldējot savus miroņus, kamēr mēnešiem dzīrojot un
sacenšoties par to mantu, un beigās tos sadedzinot lielā ugunī, it kā jau
paredzēdami viņu ceļu uz elli… Tā stāstot kristīgie ceļotāji, kas tur bijuši,
vainīgais murmulēja.
— Tas stāstīts par kuršiem, nevis igauņiem, — pamanījās gudri
iespraust Brēmenes domkapitula prāvests, kas beidzot bija atguvis elpu.
Taču saniknotais abats pārtrauca viņus abus.
— Kāda velna palīdzība klosterī, paša Dieva svētītā vietā! Vajadzēja
skatīties un sardzes vietā negulēt! — abats nelikās mierā un prasīja, kāds
sods vainīgajiem uzlikts.
Kalpotāji, kas neko nebija dzirdējuši un pamodušies tikai no dūmu
smakas, savu vainu nevarēja noliegt. Zēnu pārraugi un sargi esot nosodīti uz
veselu gadu pie maizes un ūdens, klusu paskaidroja klostera mantzinis.
— Gadu? — tēvs Bonifācijs iesaucās un dusmīgā izbrīnā pacēla rokas.
— Divus gadus un maizi tikai reizi dienā! — viņš noteica.
Brēmenes domkapitula prāvests ierunājās par steidzamo
nepieciešamību gādāt par kārtīgām mūra ēkām un sētu apkārt visam
klosterim, no kura ari bez sargiem nevajadzētu izbēgt tiem, kam te paredzēts
pavadīt ilgus gadus, un kas drīz tiks vesti daudz lielākā skaitā no visām vēl
atlikušajām Dieva gara neskartajām zemēm ap Baltijas jūru. Varbūt
brēmenietis ar to gribēja uzsvērt savu līdzdalību klostera celtniecībā un tā
svarīgajā misijā, jo bija palīdzējis dabūt naudu no tirgoņiem. Taču abats viņa
pūles neņēma vērā.
 — Par to mēs parunāsim vēlāk, — tēvs Bonifācijs attrauca, uz
brēmenieti pat lāgā nepaskatījies.
Arhibīskapijas augstajam vīram Joti nepatika šāda nevērīga atbilde citu
klātbūtnē, taču prāvests savaldījās, laikus atcerēdamies gan cisterciešu
ordeņa patieso varenību, gan tā ietekmi Romā, gan ari šī brīža nepiemērotību
strīdam.
Viņi atkal kāpa lejā pa stāvajam trepēm, pēdējais prātīgi rāpās klostera
pagraba pārzinis.
— Kas par nesaprašām, — viņš sievišķīgi purpināja, tāpat kā
Brēmenes prāvests cīnīdamies pēc elpas, — tik stūrgalvīgi vairīties no paša
Dieva gaismas, kas visām dzīvām būtnēm ir vienīgā atpestīšana no pašu
iedomīgās lepnības…
Taču vecajam mūkam neviens nepievērsa uzmanību. Lejā viņi rūpīgi
apskatīja stalli, kas ari te, tāpat kā visur citur, bija pilnīgi vienāds ar
nodedzināto. Viņiem atkal nācās brinīties — kā zēni, gulošiem sargiem
nedzirdot, varējuši atvērt smagās divviru durvis, izvest un aizjāt desmit
kristiešu zirgus, kas nav ne sabijušies, ne iekrākušies, svešiem pagāniem
tuvojoties. Vai viņiem palīdzēja Brēmenes lopu šķūņa smaka, vai ari patiesi
bija darīšana ar kādām pagānu burvestībām? Par to varētu ari daudz
nebrīnīties. Viņiem visiem savā misijas darbā bija nācies dzirdēt par dažu
pagānu tautu dīvaino saprašanos ar lopiem un zvēriem. Daži brāļi, kas
sludinādami un izlūkodami bija daudz ceļojuši, zināja stāstīt, ka citi pagāni
protot pat sarunāties ar dzīvniekiem un putniem.
Taču tādu nepārbaudītu ziņu apspriešanai viņiem tagad nebija laika.
Vajadzēja steigšus rīkoties, lai bēgļus noķertu. Zaudējumus par nodegušo
stalli, sienu un zirglietām atgūt klosterim nebija cerību, taču viņi cerēja atgūt
desmit zirgus, kas bija milzu vērtība, kā arī gribēja izvairīties no negoda par
dažu kalpotāju nolaidību. Ugunsgrēkam beidzoties, daži vīri ar atlikušajiem
zirgiem jau bija aizsūtīti bēgļiem pa pēdām, taču vajadzēja izsludināt maksu
apkārtējos ciemos un pilsētās. Par to runājot, klostera abats negaiditi ietiepās
un sāka kaulēties. Tēvs Bonifācijs neparko negribēja solit parasto maksu —
vienu ēru jeb trīs ārtaugus36 — par katru jūdzi, kā bija pieņemts visās zemēs
maksāt aizbēgušu vergu ķērājiem.
Abats nīgrā balsī skaidroja, ka lielāka maksa pārjūdzi vedināšot ķērājus
ļaut bēgļiem vairāk attālināties no klostera, tādējādi paildzinot pagānu
atpakaļatvešanu. Turklāt šie bēgļi esot tikai nevarīgi bērni, kuru izsekošana
un savaldīšana neprasot tādas pašas pūles, kā ķerot pieaugušus vīrus, tēvs
Bonifācijs skaidroja.
— Nevarīgi bērni, kas sagādājuši klosterim simtiem marku37
zaudējumu! Ja Lokumas klosteris un tā abats patiesi grib izvairīties no liela
kauna, šādā reizē neklājas kaulēties par niecīgu dalu no pagānu sagādātiem
zaudējumiem, — stingri un taisnīgi aizrādīja viens no ordeņa generālkapitula
tēviem, kam nebija jābaidās no bargā abata dusmām.
Tēvam Bonifācijam nācās piekāpties. Kaut arī vēl pukstēdams, viņš
deva rīkojumu ziņnešiem.
Pirmo bēgli noķēra jau nākamā dienā. Tas bija kāds astoņgadīgs igauņu
zēns. Viens no tiem, ko Lundas arhibīskapa norīkotā bīskapa Fulko vīri tajā
zemē bija sagūstījuši pirms gada. Zēnu noķēra zemnieks, kura kūtī mazais
mēģināja nozagt vistu. Viņš bija skrāpējies kā meža kaķis, un zemniekam
vajadzēja to iekaustīt un sasiet. Priecīgs par saņemtajām ērām, vīrs aizgāja,
taču klostera brāļi brīnījās — kur palicis zirgs. Jo kājām divu dienu laikā pat
pieaudzis vīrs nebūtu varējis tik tālu aiziet. Tās pašas dienas vakarā tika
atvesti vēl divi bēgļi, abi daudz vecāki par pirmo. Viens, ari igaunis, kuru
bija sagūstījuši tēva Fulko karavīri, otrs no kuršiem, jau gandrīz pieaudzis
jauneklis, kas vairākus gadus nodzīvojis pie dāņiem, iemācījies valodu un
pat viltīgi ļāvis kristīties.
Divi zirgi bija laimīgi atgūti, bet uz jautājumu par pārējiem bēgļiem
noķertie neatbildēja. Izlikās nesaprotam, kaut runāja viņu dzimtajā valodā.
Par to mūki neko daudz neskuma — sākumā tā uzvedās gandrīz visi. Pie
pagānu vecākiem augušu bērnu galvas un sirdis reizēm bija pārāk cietas, lai
tūlīt saprastu maigās paklausības nozīmi.
Bēgļiem paredzētie soda stabi klostera pagalmā bija ierakti jau laikus.
Tā kā turējās sals, mūki noklāja salmus, lai soditie neapsaldētu ceļgalus. Ar
miesas sodu palīdzību baznīcai vajadzēja salauzt viņu stūrgalvību un
piespiest nožēlot, taču ne sakropļot viņu kājas. Kropļi, kaut arī paklausīgi,
nevienam nebija vajadzīgi.
Sodīšanu noskatīties pļaviņā izveda pārējos bērnus, kas klosterī bija jau
ilgāku laiku un nebija bēguši kopā ar jaunatvestajiem. Viņu apmetnīši bija
pelēki, nevis balti kā cisterciešiem, taču sajozti ar auklām un citādi līdzinājās
īsto brāļu sutanām — lai zēni pierastu un sāktu lepoties ar savu nākotnē
paredzēto piederību varenākajiem no kristiešu garīgajiem ordeņiem. Bet
viņu kaili nocirptie pakauši augšā un baltās koka tupeles apakšā izskatījās tā,
kā daži veikli meistari mēdza izkrāsot mācīto tēvu tik ļoti iecienītā šaha
figūras. Neviens zēns nebija vecāks par divpadsmit gadiem un visi trīcēja —
vai nu no bailēm, vai aukstā ūdens, kurā tie nesen bija berzti. Bērni izskatījās
apjukuši, bet daži slepus raudāja.
Sodāmos nospieda uz ceļiem un pieķēdēja pie stabiem. Tā viņiem būs
jāpavada tik dienu, cik vajadzēs, kamēr sirdis atvērsies patiesai nožēlai,
lepnība izgaisīs un viņi spēs lūgties no sirds. Brālis Teodorihs, kas bija zēnu
aizbildnis, nerāja raudošos. Šāds sods nepavisam neesot briesmīgs,
salīdzinot ar iespējamo ieguvumu — mūžīgu dzīvošanu Tā Kunga pavēnī,
viņš maigā balsī klāstīja. Viņš ieteica arī pārējiem lūgties par grēcinieku
atgriešanu, tāpat kā to darīšot viņš pats.
Vakarā visiem trim noņēma ķēdes — naktis tiem bija jāpavada
atsevišķā telpā, no kuras nebija iespējams izbēgt. Taču viena diena visu acu
priekšā uz ceļiem vēl nespēja ietekmēt viņu lepnību. Zēni trīcēja no
aukstuma — mazajam pat klabēja zobi, — taču neviens no viņiem neizdvesa
ne skaņas, kaut brālis Teodorihs ar tiem tēvišķi runājās labu laiku. Tad
sodītie dabūja savu maizes kumosu un ūdens krūzi.
Visiem par lielu pārsteigumu, nākamā rītā ieradās iepriekš noķertā
igauņzēna vecākais x brālis. Viņi bija bēguši kopā un izšķīrušies tikai uz
brīdi, lai iegūtu pārtiku. Visu ceļu vecākais brālis bija sekojis zemniekam,
dienā paslēpies netālu no klostera, bet naktī pārlīdis pāri sētai un mēģinājis
atrast savu brāli. Taču tas bija droši ieslēgts. No rīta vecākais devās taisnā
ceļā pie klostera abata un paziņoja, ka atdošot nozagtos zirgus, ja viņi būs ar
mieru nelikt mazo pie staba. To kristieši varot darīt ar viņu pašu.
— Tu esi mūsu vergs, kas saņemts karā pret tavu pagānu tautu, un būsi
tāds tik ilgi, kamēr neatgriezīsies Dieva žēlastībā. Vergi neuzstāda prasības.
Mēs liksim pie staba jūs abus! — tēvs Bonifācijs sašutis atbildēja.
Teodorihs, jauns mūks ar maigu skatienu un lielām ausīm, kurš mācēja
vairākas šo tautu valodas, pārtulkoja abata bargos vārdus.
Zēns pasmīnēja — tādā gadījumā zirgus mūkiem neredzēt pat ar viņu
Dieva žēlastību. Viņš esot tos noslēpis ļoti tālu un labā vietā. Tie tur vai nu
nosprāgs badā, vai ari tos pievāks kāds apkārtnes zemnieks. Viņš ne par naga
melnumu neticot kristiešu godīgumam un labi zinot, ka zirgus klosterim
atdot neviens nevedīs.
Teodorihs atkal tulkoja, bet tālredzīgi izlaida vārdus par kristiešu
godīgumu. Abats dusmās pielēca kājās. Viņš gribēja likt igaunēnu nodot
laicīgai tiesai, kas to pakārtu kā zagli, taču tēva Bonifācija bargajā sirdi
uzvarēja taupīgums. Zēnu nonāvējot vai tam ilgi spītējoties, zirgi patiesi būtu
zaudēti. Zēns pats arī.
Brīdi pastaigājies un nomierinājies, abats prasīja jaunajam mūkam, ko
viņš domājot par šo lietu. Teodorihs lūdza nodot zēnu sodīšanu viņam.
— Šis ir jau par vecu un cietu, taču mazā sirdi mēs varētu iežēlināt uz
visiem laikiem, — viņš, kautrīgi smaidīdams, ieteica, maigās kā sievietei
rokas uz vēdera salicis.
Abats pamāja un ļāva pagānu zēnu aizbildnim rīkoties. Taču, vēl
cerēdams atgūt arī pārējos zirgus un zēnus, tēvs Bonilācijs lika pateikt, ka
viņi izpildīs vecākā brāļa lūgumu, ja tas pastāstīs par citiem bēgļiem. Taču
zēns diezgan pārliecinoši atbildēja, ka par citiem viņš neko nezinot. Viņi gan
izbēguši kopā, bet, lai apgrūtinātu pakaļdzīšanos, tūlīt arī izšķīrušies. Tikai
viņš ar brāli palicis kopā.
Tā klosteris atguva vēl divus zirgus, bet mazākā igauņu zēna vietā pie
staba pagalmā, kur visi staigāja garām, pēc paša lūguma tika pieķēdēts viņa
vecākais brālis. Nākamajās dienās tika atvesti vēl trīs bēgļi ar zirgiem. Taču
pārējos atgūt neizdevās. Lai spītīgākos nemudinātu vēlreiz bēgt, mūki izraka
tukšos stabus un paziņoja, ka pārējie noslīkuši, mēģinot tikt pāri upei.
Pirmais lūdza atbrīvot pēc trim pie staba pavadītām dienām. Viņa
lūgumu ievēroja, uzņēma citu vidū, guldīja siltā istabā un kārtīgi baroja.
Nākamais padevās ceturtajā dienā.Tā nedēļas laikā visi nepaklausīgie bija ar
nožēlu atgriezušies. Pagalmā pie staba uz ceļiem visu acu priekšā palika
vienīgi vecākais no igauņu brāļiem. Viņš bija sakrities, zods arvien biežāk
atdūrās krūtīs, taču piedošanu zēns nelūdza. Viņam bija trīspadsmit gadu.
Turpretī viņa mazo brālīti Teodorihs visādi lutināja. Ņēma sev blakus,
runājās ar zēnu siltā balsī un citiem par brīnumu bieži ļāva apmeklēt
pieķēdēto brāli. Mazais tad notupās iepretī, šņukstēdams kaut ko čukstēja un
nosalušām rociņām ik brīdi notrauca sniegu no brāļa kaili apcirptā pakauša
vai arī mēģināja sasildīt viņa ausis.
Vecākais reizēm kaut ko atrūca aizsmakušā balsi un, aizmirsis ķēdes, ari
mēģināja pacelt rokas. Dažreiz mazajam izdevās nočiept kādu ēdamā
drusku, ko viņš, zagšus apkārt skatīdamies, bāza brālim mutē. Teodorihs to
visu notālēm vēroja ar skumju smaidu sejā.
Tad kādu dienu mazais vairs ārā neparādījās. Teodorihs to ieveda savā
cellē un teica, ka tēvs Bonifācijs, kaut ari taisns un žēlsirdīgs būdams, esot
nopietni sadusmojies uz viņa spītīgo brāli un nolēmis to aizsūtīt uz īstu
cietumu, kur tādi karstgalvji tiekot turēti ķēdēs līdz mūža galam. Kamēr viņu
miesa pati nokrītot no kauliem. Tur gan neesot tik auksts kā klajā laukā, bet
tādos pagrabos esot milzumdaudz asinskāru žurku, kas tiekot barotas ar
cilvēku gaļu. Kad mazais, tādas šausmas dzirdēdams, sāka trīcēt un lūgties tā
nedarīt, jaunais mūks likās ļoti noskumis un līdzjūtīgs. Viņš esot tikai parasts
mūks un nevarot ietekmēt paša abata lēmumu, kaut ļoti to gribētu sava mazā
drauga labad.
Teodorihs Jāva mazajam zēnam raudāt un izmisumā trīcēt, tad, apkārt
pa celli staigādams, likās ko pārdomājam. Beidzot viņš apstājās iepretī
nobālušajam un elpu zaudējušajam zēnam.
— Ir tikai viena iespēja, kā mēs varam tavam stūrgalvīgajam brālim
palīdzēt, — mūks svinīgi paziņoja un uzlika slaidās rokas zēnam uz pleciem.
— Kāda? — mazais nedzirdami nočukstēja.
— Mums abiem no visas sirds ir jālūdz mūsu mījais Kristus. Vai tu esi
gatavs lūgt pa īstam? — Teodorihs prasīja un notupies ieskatījās tam acīs.
Mazais dedzīgi māja ar galvu.
— Nē, nē! — mūks iebilda. — Visupirms tev jātic. Pa īstam jātic, jo
Dieviņu nevar apmānīt. Ja tavā sirdī nebūs vispatiesākā ticība Viņa
visuvarenībai un bezgalīgai žēlsirdībai, tu panāksi pretējo. Un, ja Dievs
sadusmosies, tad tavu brāli vairs neviens nevarēs izglābt no briesmīgā soda
tumšā pagrabā starp rijīgām žurkām ar lieliem dzelteniem zobiem. Ņam,
ņam, tās grauzīs tava brāja miesu, — mūks savieba briesmīgu grimasi un
pūta elpu puisēnam sejā, — bet viņš ne pakustēties nevarēs, lai tās aizdzītu,
jo būs cieši pieķēdēts pie klints. Ai, cik tas ir briesmīgi, ja žurkas kādu apēd
dzīvu, — mūks šūpoja galvu, un likās, ka arī viņa maigajās acīs iezogas
asaras.
Mazais igauņu zēns viņam pretī stāvēja kā nolēmēts.
— Tikai tava patiesā ticība un lūgšana tagad spēj izglābt tavu brāli.
Apdomā to labi un nemēģini apmānīt visuvareno Dieviņu, citādi tieši tu būsi
vainīgs brāļa briesmīgajā nāvē no žurku kodieniem. Tikai vispatiesākā ticība,
atceries! — Teodorihs kaislīgi čukstēja, zēna acīs raudzīdamies.
Tad viņš piecēlās un noglāstīja mazā galvu.
— Tev vēl ir laiks līdz vakaram, ja ne — rītu ieradīsies cietuma sargi
un brāli aizvedīs. Tu viņu nekad vairs neredzēsi, —jaunais mūks noteica,
klusiem soļiem izgāja un aizslēdza durvis.
Pie staba pieķēdētais zēns drīz kļuva nemierīgs. Viņš ar acīm meklēja
mazo brāli, bet neatradis čērkstošā balsī mēģināja uzrunāt citus zēnus. Taču
tie ne tik vien nezināja, bet bija arī stingri nobrīdināti neko neatbildēt. Viņi
baidījās pat paskatīties uz nosodītā pusi un steidza tam garām kā
spitālīgajam, jo negribēja paši atrasties pie staba. Pusdienlaikā vecākais
brālis sāka raustīt ķēdes un mēģināja pat izkustināt stabu. Tomēr nekas
nelīdzēja — mazais nerādījās, neviens neko neatbildēja, bet zemē iesalušais
stabs nepadevās pat par mata tiesu. Vēlāk zēns pagura un bezcerīgi nolaida
zodu uz krūtīm. Vilka lēns putenis, viņa ceļgali, pleci un noliektais pakausis
pamazām apsniga.
Vakarā Teodorihs, mazā zēna plecus draudzīgi aptvēris, ieradās pie tēva
Bonifācija. Jaunā mūka lūpas rotāja uzvarētāja smaids. Ne vārda neteicis,
viņš pabīdīja zēnu uz priekšu.
— Es ticu! Es ticu! Es ticu Dieviņam un Kristum! Es noticēju no visas
sirds! Es zvēru! — puisēns drudžaini sauca, rokas pret krūtīm sažņaudzis, un
platām acīm raudzījās abata sejā.
Tēvs Bonifācijs par šo brīnumu jutās tik ļoti aizkustināts, ka allaž
skarbais skatiens atmaiga, un acu kaktiņos sariesās skopas vīra asaras.
Nākamā dienā abi brāļi atkal bija kopā. Mazais starot staroja un
drudžaini atkārtoja, kā viņa ticība un Dieviņa žēlastība atbrīvojusi brāli no
važām un izglābusi no briesmīgas nāves. Šķita, ka astoņgadīgais puisēns
patiesi izstaro kādu iekšēju gaismu, par ko brīnījās pat vecākie klostera
muki. Tie savukārt slavēja gudro zēna aizbildni, kas bija pratis tik īsā laikā
pārvarēt pagānu stūrgalvību un atraisīt patiesi lielu ticības spēku, pierādot Tā
Kunga visuvarenību.
Vecākais brālis pēc ilgās salšanas vairākas dienas kustējās pagalam
stīvi. Viņa noliesējušos vaigos bija ievilkušās asas veca vīra rievas. Tās
noslēdza trispadsmitgadīgā igauņu zēna muti, viņš tikpat kā nerunāja un
vairījās skatīties citiem zēniem acīs. Tomēr no brāļa viņš nevairījās, tikai
šķita, ka viņš nedzird un nejūt mazā sajūsmas pilno uzmācību.
Daži no Lokurnas klosterī savāktajiem pagānu zēniem centās vairīties
no jaunpiegrieztā dedzības, ar kādu tas metās virsū katram, kas gadījās
tuvumā. Citi ātri pierada un arī gribēja iemācīties kaut ko izlūgties tik
varenam Dievam, kas spēja atbrīvot no važām. Mazais igauņzēns jutās
pārāks un vairāk pieredzējis ticības lietās, viņš prātīgi aizrādīja — tāpat kā
bija darījis Teodorihs —. ka var piepildīties tikai īsta ticība un lūgšana no
visas sirds. Vairums no vendu, kuršu un igauņu zēniem kristiešu gūstā bija
jau ilgi, tomēr gandrīz visi mēģināja svešajam Dievam izlūgties vienu un to
pašu — atgriešanos mājās pie tuviniekiem.
 Mazais igauņzēns šīs sarunas uztieigi atstāstīja savam jaunajam
draugam Teodoriham, ar kuru zēns tagad jutās tikpat droši kā ar nerunīgo
vecāko brāli. Tāpat viņš stāstīja par tiem, kas savā stūrgalvībā bija pārāk
ietiepīgi un runāja visādus zaimus gan par viņa Dievu, gan mūkiem, gan
citiem kristiešiem, pie kuriem zēns tagad jutās piederīgs. Jaunais mūks to
visu pacietīgi noklausījās un skaidroja, ka īstie lūdzēji tiks uzklausīti. Tie,
kas ar tīru sirdi uzņems Kristus gaismu, tiks atpakaļ dzimtenē. Tomēr ne tik
drīz, kā viņi varbūt vēlētos, bet tad, kad savā ticībā būs kļuvuši pietiekami
stipri un gudri. Tad viņi paši spēs nest vienīgi pareizo ticību saviem
tuviniekiem un glābt tos no mūžīgas pazušanas. Teodorihs bija pacietīgs un
maigs draugs, kas patiesi saprata mazo zēnu sapņus.
Vēsts par brīnumaino atklāsmi, kas skārusi astoņgadīga pagānu zēna
sirdi, kā arī par jaunā Lokumas cistercieša veiksmīgo audzināšanas darbu
ātri izplatījās. Gan citos klosteros, gan apkārtnes draudzēs ļaudis gribēja
redzēt un dzirdēt šo ticībā atgriezto bērnu. Rūpēdamies par sava klostera
slavu, abats Bonifācijs sūtīja Teodorihu ar zēnu ceļot apkārt.
Kaut, daudzreiz atkārtojot stāstu par savu pievēršanos Dieviņam, zēns
bija zaudējis pirmatnējo drudžaino sajūsmu, tomēr gan laicīgie ļaudis
draudzēs, gan klosteru un baznīcas vīri, klausoties zēna dzidrajā balsī un
redzot viņa starojošās acis, jutās pagalam aizkustināti. Viņš bija drusku
iemācījies vāciski un nu runāja, divas valodas jaukdams. Teodorihs vienmēr
bija blakus, taču tikai retumis pārtulkoja kādu sarežģītāku teicienu. Arī tas
cilvēkiem patika, zēna izjusto stāstu viņi saprata pietiekami labi. Viņi saprata
un zināja pašu galveno — Dieva brīnumu. Ak, ja tā notiktu ar visiem
pagāniem, tad ļaunums novērstos no pasaules, — viņi nopūzdamies domāja.
Vienīgi par briesmīgajām žurkām, kuras varēja saplosīt brāli, mazais
igauņu zēns nekad nerunāja. Vai nu pārāk baidījās, vai ari — Dievs reizē ar
karstu ticību bija devis zēnam ari lielu gudrību. Viņš tagad bija kristīts un
saucās par Rotmaru.
Pavasari cisterciešu brāļu klosteri ieradās Lundas arhibīskaps, kas bija
ari pāvesta legāts ziemeļu zemēs. Augstais baznīcas vīrs un viņa ļaudis
atveda ilgi gaidīto Svētā krēsla dokumentu, ar kuru kristiešu svētceļnieku
tiesības cīņā pret pagāniem pie Baltijas jūras tika pielīdzinātas krusta nesēju
tiesībām cīņā par Kristus kapa atgūšanu Palestīnā.
Visiem, kas ar krusta zīmi devās uz pagānu zemēm, tika atlaisti
līdzšinējie grēki, kā ari laicīgās tiesas un baznīcas uzlikti sodi, bet krustnešu
manta nonāca baznīcas aizsardzībā. Vīriem, kas Kristus vārdā pacēla zobenu
pret neticīgiem, bija sagatavota vieta paradīzē.
Kopā ar Lundas arhibīskapu Lokumā bija ieradies ari kāds
Augustīniešu ordeņa abats no Zēgebergas klostera. Tas bija tēvs Meinarts,
kam ar pāvesta Aleksandra III pavēli bija dotas tiesības meklēt misijai
nepieciešamos cilvēkus starp visu ordeņu un baznīcas ļaudīm. Bija vajadzīgi
ne tikai uzticami un gudri vīri, bet ari tādi, kas pazina šo pagānu tautu
ieražas un mācēja kādas viņu valodas. Dievam žēl, bet no Lokumas klosteri
savāktiem pagānu zēniem vēl neviens nebija šim nolūkam derīgs. Lielais
vairums vēl bija daudz par jaunu, bet vecākie nebija savā ticībā tik droši, lai
tos varētu sūtīt atpakaļ pie viņu tautām — īpaši šai reizē, kad tās vēl pilnībā
pielūdza savus neīstos dievus un turējās pie nešķīstām paražām.
Kaut ari tēvam Bonifācijam bija ļoti žēl šķirties no veiklā zēnu
audzinātāja, taču neviena cita misijai tik piemērota brāļa kā Teodorihs
Lokumas klosterī nebija. Jaunajam mūkam piemita arī lēnprātība un maiga
valoda, kas bija nepieciešamas īpašības, lai varētu Tā Kunga vēl neapgūtos
tīrumus sagatavot lielajai sējai, kas tagad, pēc Svētā krēsla pavēles, varēja
sākties vistuvākā laikā.
Lundas arhibīskaps ar saviem pavadoņiem aizbrauca no Lokumas
klostera pēc divām dienām. Cisterciešu ordeņa brāļu pieticīgā dzīve ļāva
jaunajam Teodoriham sagatavoties ceļam pavisam ātri. Taču daudz grūtāka
bija atvadīšanās no zēniem. Daži bija viņu patiesi iemilējuši, īpaši mazais
Rotmars, kas asarām acīs lūdzās, lai audzinātājs ņem viņu līdzi. Arhibīskaps,
tēvs Meinarts un cistercieši jutās patiesi aizkustināti, redzot, kā vienas
ziemas laikā bija mainījusies bērna sirds. Kristīgā mīlestībā tā bija vairāk
pieķērusies savam dvēseles glābējam nekā miesīgam brālim.
Tā vairāki zēni Teodorihu pavadīja ar asarām, tomēr ne visi. Jau zirgā
sēdēdams, jaunais mūks uz mirkli notvēra arī Rotmara vecākā brāļa naida
pilno skatienu. Tai brīdī neviens no viņiem nezināja, ka abiem Dievs būs
lēmis I ikties pēc četrdesmit astoņiem gadiem un šīs naidā degošās acis tad
būs pēdējais, ko Igaunijas zemju bīskaps tēvs Teodorihs redzēs Šaisaulē,
pirms sakaliešu pulkveža zobens caurdurs viņa krūtis.
Pametis Lokumas klosteri, brālis Teodorihs savā nodabā smaidīja. Viņš
domāja par visu cisterciešu dižāko vīru — tēvii Bernardu, kurš, būdams
vienkāršs abats Klervo klosterī, bija mācējis divus gadu desmitus turēt savās
rokās visu kristīgo valstu politikas pavedienus. Teodorihs aizmirsa Lokumu,
viņa sirdi un prātu nodarbināja nākotnes varenības sapņi. Muks zagšus
paskatījās uz savu jauno priekšnieku tēvu Meinartu, kas norūpējies rauca
pieri. "Labi, lai viņš ir pirmais. Lai izcērt man kaut nelielu taciņu. Tik vien,
lai varu spert pirmo soli. Es būšu nākamais un daudz varenāks.
Visvarenākais tais Dieva neskartajās zemēs, " prātoja jaunais cisterciešu
mūks. pats nemanīdams, kā kairinošie sapņi bija likuši nosarkt viņa platajām
ausīm. Un vēl viņš nezin kādēļ domāja par sava ideāla tēva Bernarda
simbolu — grozu ar bitēm.
II TRIKĀTA
12716. gads pec Sampo dzirnu sagrūšanas
(6682. gads pčc pasaules radīšanas) (1174. gads pēc Kristus dzimšanas)
Garajā un sarežģītajā pārbaudes laikā viņi visi bija vienādi: no
valdnieka vai pilskunga dēla prasīja to pašu, ko no karavīra, amatnieka,
tirgoņa vai brivo ļaužu dēliem. Šodien viņi bija vienādi pēdējo reizi, vēl
bezrūpīgi bērni — bez tiesībām un pienākumiem —, par kuriem rūpējās un
atbildēja citi. Gandrīz divi simti Trikātas zēnu, kam apritējuši pilni
divpadsmit gadi, stāvēja nedrošā pūlitī Jēņu kalna pakājē baltos kreklos, bez
jostām un citām rotām, ko viņi saņems tikai pēc iesvētīšanas. Viņi visi bija
izturējuši lielo pārbaudi un apliecinājuši gan savas likumu zināšanas, gan
dzīvei nepieciešamās prasmes. Jau šajos Jāņos viņiem būs pirmie ieroči —
gandrīz kā vīriem, kam jāatbild par saviem vārdiem un rīcību. Viņi drīkstēs
zvērēt, liecināt, atbildēt un prasīt atbildi no citiem. Vienīgi tiesības
piedalīties ļaužu pulkā un lemt par dzimtas, novada vai valsts likteņiem
zēniem nebūs. Šīs tiesības viņi saņems vēl pēc sešiem gadiem, reizē ar
pilntiesigu vīru ieročiem.
Iesvētāmo zēnu vecāki un radi plašā lokā apkārt viņiem bija
sagrupējušies pa dzimtām un kārtām. Trikātas valdnieks ar lielajiem novadu
kungiem un saviem pulkvežiem stāvēja atstatus. Pie viņiem, pagānu
krāšņuma mulsināti, pulcējās arī daži kristīgo valstu viesi un sūtņi. Labieši
lepojās ar saviem dārgajiem ieročiem un lielajām saktām. Mazliet nostāk,
piederēdami labiešu kārtai, bet nebūdami tik vareni, daudz lielākā pūlī
drūzmējās pārējie zvēresta ļaudis, sīkākie kungi un karavīri. Pa vidu, vairs
nepiederēdami ne vieniem, ne otriem un tādēļ juzdamies brīvi, stāvēja
Trikātas tirgoņi. Arī viņi bija apjozuši labus zobenus — kā jau karavīru
dzimtu pēcteči. Bagātākie vēl lepojās ar tālu zemju rotām, zeltu un dārgiem
akmeņiem. Citi uz šādām rotām raudzījās gan ar ziņkāri, gan nicināšanu —
zelts Ietu vīriem nebija cieņā. Tikai tirgoņi varēja lepoties ar zeltu.
Labieši un tirgoņi bija greznāk ģērbušies, toties brīvo ļaužu, zēnu
daudzo radu bija trīsreiz vairāk. Viņi visi godbijīgi pulcējās apkārt sešiem
sirmiem vīriem, Trikātas brīvo ļaužu varenāko dzimtu vecākajiem. Tie
nesteidza nokāpt no zirgiem, pašapzinīgām acīm raudzīdamies pāri citu
galvām. Ne velti šie vīri sevi uzskatīja par īstajiem Ietu zemes saimniekiem,
kurus ar labiešiem — valdnieku, viņa pilskungiem un karavīriem saistīja
vien līgums. Šiem sešiem sirmgalvjiem bija spēks un vara pat atcelt Trikātas
valdnieku, ja līgums par zemes aizsardzību un kārtību viņuprāt netiktu
pienācīgi pildīts. Viņu dzimtām bija pietiekoši balsu lielajā pulkā, kura
lēmumam pakļāvās ikviens, izņemot krivus, kas kalpoja Dievam. Brīvie
ļaudis, kas kopa zemi. lopus un bites, reti pameta savus ciemus vai viensētas
— nu viņi izmantoja izdevību, lai satiktos ar dzimtu nozariešiem, tautās
aizgājušām meitām, viņu bērniem un vēl tālākiem radiem. Galu galā viņi
visi, izņemot ārzemju viesus un beztiesīgus vergus, bija cēlušies no viena
pirmtēva — Jāņa38 , kura svētki tiks svinēti nākamajā mēnesī.
Pavisam atstatus turējās skarbu vīru pūlītis — tie bija vientuļnieki, kas
padzīti vai paši pametuši tēva novadu tikai ar cirvi rokā. Cirvja tiesības39
ļāva dumpiniekiem meklēt un iekopt citu neaizņemtu zemi, veidot savu
dzimtu, kurai viņi paši būs ciltstēvi. Taču, šādi aizejot, viņi bija pilnīgi
pakļauti Laimai, jo neviens viņus neaizstāvēja un neatbalstīja. Tāds bija
likums.
Vientuļnieki dažkārt biedrojās savā starpā, viņi bija izveidojuši pat savu
novadu, ko nesaistīja asinssaites, bet tikai savstarpēja noruna. Šo
nepakļāvīgo vīru novadu starp trīs zemju —Trikātas, Atzeles un Ugandes —
robežām sauca par Cirgali. Viņi paļāvās uz Pērkonu, lika cirvja zīmi māju
jumtu galos un savu pamata darbarīku allaž nēsāja aiz jostas zobena vietā.
Tie patiesi bija skarbi un drosmīgi vīri, pat savā pūlītī, aizsegdami un
sargadami ģimenes, tie klusēja un skatījās uz citiem neuzticīgām acīm.
Vēl nostāk, turēdamies meža tuvumā, notiekošā ziņkāri noraudzījās
daži trausli Putna cilts vīri. Arī viņu zirdziņi bija mazi, pieticīgi un meža
biežņām piemēroti. Paklausīgi kā lieli suņi tie ganījās turpat krūmmalē. Kaut
arī radu cilts, Putna Jaudis nebija leti un neturējās pie Ietu paradumiem. Viņu
zēni šodien te netika iesvētīti, jo Putna cilts likumus — kā tāltāliem šīs
zemes pirmļ^udīm40 — noteica Māte. Putna ļaudis reti nāca klajumos,
viņiem dziļos, grūti pieejamos mežos bija savi novadi. Tās bija vienīgās
vietas visās Ietu zemēs, kur netika ņemts vērā Bišu likums. Tas lāva
draviniekam sekot savas saimes spietam, un jebkura novada brīvajā zemē
spieta apmešanās vietā ikviens vīrs bija tiesīgs līst līdumu, iekopt laukus,
ierīkot svētvietu un veidot dzimtas koka atzaru. Putna Jaudis savus mežu
novadus apzīmēja ar citādām robežzīmēm, ko nezinātājs varēja arī neievērot.
Taču reti kurš iedrošinājās neievēr ot smalko meža ļaužu prasību pamest
viņu valdījumu. Ja pārdrošnieks tomēr neatteicās no savām Bišu likuma tie-
sībām, viņu drīz vien piemeklēja nelaime pēc nelaimes — sprāga lopi,
zirgiem pat dienas laikā uzbruka Dieva suņi41 , iekoptie tīrumi izkalta, bet
ceļi neticami ātri aizauga ar krūmiem. Pret Putna ļaužu gribu mežā neviens
nespēja izdzīvot. Šī smalkā cilts ar apaļām acīm bija rados ar pašu Meža
māti, ko viņi godāja tāpat kā leti Pērkonu. Viņi prata putnu un zvēru valodas,
ik krūms citiem neredzamām zīmēm tiem vēstīja par svešu tuvošanos.
Kalnā parādījās krīvi, gan iesvētāmie zēni, gan viņu vecāki, radi un
viesi pieklusa. Visi nokāpa no zirgiem, vien divi vīri kavējās — Trikātas
valdnieks un sirms brīvo ļaužu ciltstēvs Virsis, kura dzimtas zari un nozares
sniedzās pāri Trikātas un dažviet pat Tālavas robežām, bet paaudzes kopš
pirmtēva ienākšanas šai zemē tika skaitītas vairākos desmitos. Abi varenie
vilcinājās, pāri citu galvām cieši skatīdamies viens otrā. Neviens negribēja
nokāpt no zirga pirmais, kaut iesvētāmie zēni jau kārtojās gājienam uz
svētnīcu.
Daudzi dzimtu vecākie pamatoti skatījās uz Trikātas valdnieku un viņa
zvēresta vīriem kā ienācējiem, kaut arī pašu senči pirms divpadsmit
paaudzēm bija tos ataicinājuši no tālām dienvidrītu zemēm. Toreiz zemi
plosīja kari un nesaskaņas, kas bija cēlušās, ziemeļniekiem iebrūkot. Labieši
netika galā ar saviem pienākumiem, tie bija sašķēlušies, biedrojās ar
svešiniekiem un plēsās savā starpā. Vietējo cilšu krīvi sūtīja savus ziņnešus
pāri Daugavai, uz zemi, no kuras bija cēlušies visi leti42 . Nāca tikai karavīri
no stiprām un labām dzimtām, tiem tika dotas vietējo brīvo ļaužu meitas par
sievām — lai ļaudis un kungus jau sākotnēji saistītu tiešas asinssaites, — kā
arī ierādīti novadi un pilis, kā to paredzēja likums. Atnācēji patiesi ieviesa
kārtību, padzina svešiniekus un piespieda nepaklausīgos ievērot likumus.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa dzimtai, kā ari citiem viņa vīriem
nevarēja pārmest līguma nepildīšanu — zeme tika labi aizsargāta, valstī
valdīja kārtība, tiesa bija taisna un likumi tika ievēroti. Taču sirmo Virsi un
pārējos brīvo ļaužu dzimtu vecākos māca citas bažas — labieši un valdnieki
bija kļuvuši vareni un kļuva ari pārāk augstprātīgi. Viņu starpā atkal sāka
gruzdēt nesaskaņas un sāncensība varas dēļ, auga pilsētas, kurās dzīves ritus
noteica sidrabs, nevis tēvutēvu likumi. Valdnieks vairs neaicināja ļaudis uz
lielo pulku ik gadu, kā tas bija noticis tēvutēvu laikos, kungus neinteresēja
brīvo ļaužu domas. Lielais pulks tika saukts vien tad, ja labiešiem pašiem ko
vajadzēja. Kaut ari vēl nemanāmi, taču labieši arvien vairāk tiecās sev
pakļaut ari īstos zemes saimniekus un pasaules kārtības uzturētājus. Ta tas
bija jau noticis daudzās citās zemēs, kur vīri zemojās viens otra priekšā.
 Pieraduši savā starpā pavēlēt un mācīdamies no svešiem, Tālavas
valdnieki sāka aizmirst līguma pamatu pamatus — Ietu brīvie ļaudis maksāja
norunātos meslus, taču tiem pavēlēt drīkstēja vienīgi Dievs.
Ķēniņš uzmeta acis kādam garam un skarbam vientuļniekam cirgaliešu
pulciņā — tas bija Virša mazdēls Mārtiņš, kas sastrīdējās ar vareno vectēvu
un lika padzīts no dzimtas kā dumpinieks. Gandrīz katrā paaudzē no šīs
varenās dzimtas stumbra atšķēlās vairāki dumpinieki. Viņus pavadīja pati
Laima — tieši šie pārdrošnieki bija aizsākuši citas, ne mazāk varenas
dzimtas gan Tālavā, gan citās Ietu vai igauņu zemēs. Trikātas valdnieks
pasmīnēja un cienīgi nokāpa no zirga. Tikai tad sakustējās sirmgalvis — viņš
ari nesteidzās, taču tas nebija vecuma nevarības lēmums. Ticis zemē, vīrs,
kurš skait īja jau mazmazdēlus, izslējās un vingriem soļiem devās pie
krīviem, kas iesvētāmo zēnu pulka priekšgalā pacietīgi gaidīja pienākam
viņu no vienas puses un ķēniņu no otras puses.
Gaišā straumē klusi un nopietni Trikātas zēni kāpa kalnup — pretī
savām tiesībām un pienākumiem. Priekšā gāja krivi, valdnieks un dzimtu
vecākie, bet tūlīt aiz zēniem tikpat nopietni sekoja tēvi un krusttēvi, kam
visiem vajadzēja būt par lieciniekiem. — lai neviens nekad pēc šīs dienas
nevarētu apstrīdēt iesvētīto zēnu piederību un tiesības. Mātes, māsas un
tālākie radi palika lejā, tāpat arī visi svešinieki, kam vispār bija liegts jelkad
ieiet svētajā birzī un svētnīcā.
Viņi tika saukti pa vienam, katru pavadīja tēvs un krusttēva, bet dzimtu
vecākie pulcējās iesāņus aiz krīviem, kas rīkoja iesvētīšanu. Tā kā zēniem
vēl nebija savu ieroču un viņi nevarēja zvērēt, uz zobena stāvēdami, kā to
darīja pieauguši vīri, iesvētāmie zvērēja šīs pasaules četrām pamatvielām.
Gaisam, ko viņi elpoja, zemei, kas viņus baroja, ūdenim, kas dzesēja viņu
slāpes, un ugunij, kas deva gaismu un siltumu. Viņi piesauca Vēja, Zemes un
Ūdens mātes, kā arī Pērkonu, bet zēnu vārdus apliecināja pašu asinis, kas
tika pilinātas trikātiešu paaudžu paaudzēs uzturētajā svētajā uguni, ko
pirmtēvi, šai zemē ienakdami, bija atnesuši līdzi no Ietu pirmdzimtenes. Tā-
pat savas asinis šai ugunī bija pilinājuši zēnu tēvi, tēvutēvi un citi senči
neskaitāmās paaudzēs. Nu ar savu asiņu un kopējās uguns saiti zēni tika
uzņemti cilts pēcnācēju saimē. Vārdu nebija daudz — tie solīja turēt godā
savu dzimtu, kopējos cilts likumus un ritus, kā arī ievērot Dieva nolikto
Pasaules kārtību. Labo roku zēni turēja paceltu, viņu uztraukumā trīcošās
balsis tomēr skanēja skaiciri.
 Tūlīt pēc zvēresta katrs saņēma jostu un aproci ar savas dzimtas un cilts
zīmēm, saktu, kas rādīja viņu izcelšanos, kā ari pirmos zēnu augumiem
piemērotus ieročus, ko, atbilstoši rocībai, spēja sagādāt tēvs ar krusttēviem.
Visiem labdzimušiem zēniem tika piespraustas stopsaktas, bet valdnieku
dzimtu apliecināja lielās pucessaktas. Todien tādas tika vien diviem
iesvētāmiem zēniem — Trikātas valdnieka trešajam dēlam Tālivaldim un
Ērģemes pilsnovada labieša pirmajam dēlam Aldim.
Nākamajiem karavīriem, apliecinot viņu piederību šai kārtai uz mūžu,
dzimtas zīme lika vēl iededzināta ar svētajā ugunī nokaitētām dzelzs
stīpiņām. Neviens sevi neapkaunoja — vien sakoda zobus un saviebās, kad
nāsīs iecirtās paša miesas deguma smaka. Tūlīt pēc tam zāļu vīrs veikliem
pirkstiem apzieda deguma vietu ar kādu ziedi un piedāvāja mazu linaudekla
gabaliņu, ko piespiest un paturēt, lai krekls nerivētos pie brūces. Taču zēni
visi kā viens kratīja galvu — viņiem nevajadzēja nekādus pārsējus. Viņi
uzvilka kreklus, taču ik brīdi slepus pastiepa apkakli un, galvu pieliekuši,
pūlējās saskatīt apsārtušo brūci uz kreisās krūts. Kaut ari ziņkāri, tobrīd zēni
bija pārāk lepni, lai apskatītu cits citu. To viņi atlika uz vēlāku laiku, kad
pieaugušo nebūs tuvumā.
Nākamajiem krīviem iededzināja svēto vīru kāsi un vēl katram savu
īpašu zīmi, ko viņiem dzimstot pasaulē bija novērojuši zīmju tulki un kas
apliecināja viņu spēju saprasties gan ar Pasaules, gan Aizsaules, gan ar
zvaigžņu spēkiem. Par krīviem varēja kļūt ikvienas kārtas vai dzimtas zēni
— taču tikai tie, ko svētnieki paši izvēlējās, gan t ulkojot zīmes, gan
pārbaudot zēnu spējas. Tām bija jābūt sevišķām, un vienīgi paši pārbaudītāji
zināja — kādām. Kā ikvienā iesvētīšanas reizē, par krīviem aicināto zēnu
bija pavisam maz, togad tikai desmit. Mācības viņiem bija sākušās jau sešu
gadu vecumā, bet tikai divreiz pēc deviņiem gadiem viņi iegūs jaunāko
svētnieku tiesības un pildīs pašus vienkāršākos pienākumus. Izraudzītie zēni
un viņu vecāki varēja justies lepni, taču gan vienu, gan otru sirdīs iezagās arī
šķiršanās skumjas — šie Jāņi būs pēdējie, ko spējīgākie no spējīgākajiem
Trikātas zēniem svinēs kopā ar savām ģimenēm.
Pēc iesvētībām zēniem rīkoja sacensības — ikviens varēja parādīt savu
veiklību un jau apgūt o ieroču mākslu. Tēvi, mātes un radi pulcējās apkārt
pļavai, līdzi bija paņemtas miestiņa mučeles un ēdamais. Vispirms zēni
rādīja jāšanas māku — tie veikli apļoja, lika zirgiem lēkt pāri šķēršļiem,
apstāties, cirsties sāņus un citādi paklausīt pavadai, jātnieka papēžiem,
ceļgaliem un vārdiem. Tad pret mežu tika uzstādīti salmu kūļi un zēni šāva
ar lokiem. Te nenocietās viens otrs miestiņa iesildīts karavīrs vai cieminieks
— daudzi gribēja palielīties svešu priekšā, taču tiesneši ļāva tikai dažiem,
kurus viņi zināja kā pašus veiklākos. Tādus, kas ar savu māku spēja
iepriecināt.
Visvairāk Lika gaidītas zēnu divcīņas. Ikviens no viņiem bija tiesīgs
izaicināt citu jau iesvētītu zēnu, un abi savu tēvu, radu un viesu priekšā
cīnījās ar koka zobeniem, ko bija lietojuši trenējoties. Viņiem bija arī vairogi
un ādas cepures, lai pasargātu galvu no liekiem puniem vai nobrāzumiem.
Iesilušie vīri apkārt dzīvoja līdzi, klaigāja, deva padomus un katrs lielija
savu dēlu veiklos cirtienus. Papriecājies par citu iesvētīto veiklību, Trikātas
valdnieks un Tālavas ķēniņš pēkšņi atjēdzās, ka nevienā sacensībā nebija
redzējis pats savu dēlu Tālivaldi. Ari tuvumā stāvošie karadraudzes vīri un
citi labdzimušie brīnījās, visi gribēja redzēt , ko īsti spēj zēns ar tik spilgtām
karavīra zīmēm. Viņi pamazām sāka izzobot savu valdnieku. Ķēniņš kļuva
pikts un sūtīja kalpus sameklēt Tālivaldi.
Taču vispirms Trikātas valdnieks ieraudzīja savu otro dēlu, ko atveda
saniknotā māte.
— Vai tu ļausi tam negantniekam sakropļot savu brāli! — sieva kliedza
uz ķēniņu visu klātbūtnē. — Paskaties, lēvs, gandrīz acs izsista, un nav
neviena, kas viņu aizstāv! Puisītim ar asarām jāskrien pie mātes!
Valdnieces dusmas un skaļie vārdi apmulsināja visus apkārtējos.
Valdemārs spieda pie vaiga asinīs samirkušu audekla gabalu. Tēvs lika to
noņemt — patiesi, pāri acij, no pieres līdz lūpu kaktiņam stiepās pamatīgs
nobrāzums. Tomēr acs bija vesela, un valdnieks bija redzējis ne tādas brūces
vien.
— Krīvi sadziedēs, —viņš pikti norūca, apklusinādams sievu. — Vai tu
patiesi raudāji? — tēvs cieti prasīja dēlam.
— Nē, — tas nedroši nočukstēja, — tikai no tā sitiena saskrēja asaras,
— zēns taisnojās, un bija redzams, ka viņš melo.
Ķēniņš neapmierināti atliecās — viens dēls pazūd no sacensībām,
pārcērt otram vaigu, bet tas pinkšķēdams skrien sūdzēties mātei. Pagalam
neveiksmīga diena!
Pa to laiku bija atrasts un atvests arī Tālivaldis. Viņu ieraugot, daudzi
vīri klusi iesvilpās — zēna rokas un kakls bija vienos zilumos un
nobrāzumos, bet pakausī spītīgo matu ērkuļa vidū cēlās milzīgs puns. Bija
redzams, ka brāļi kāvušies ar saviem koka zobeniem bez vairogiem un
cepurēm.
 — Viņš uzbruka pirmais, — Valdemārs tūlīt paziņoja.
— Es viņu izaicināju uz cīņu, — Tālivaldis atsaucās. — Tādas ir
manas tiesības šodien, —viņš spītīgi piebilda.
Ķēniņš apmierināti pasmaidīja — lai nu kā, mazais šodien vismaz kādu
bija izaicinājis, kaut ari ne sacensību laukumā, un abi cīnījušies bez
noteikumiem.
Valdemārs labi zināja, ka tēva priekšā nedrīkst raudāt un sūdzēties par
sāpēm, tāpēc apvainoja Tālivaldi negodīgumā. Jā, viņi cīnījās, bet mazais vēl
uzbruka pēc tam, negaidot un no mugurpuses.
— Citādi viņš man nav nekāds pretinieks nevienā cīņas veidā,
paskaties uz viņa zilumiem! — Valdemārs nicīgi paziņoja.
Tēvs pacēla roku un lika viņam apklust.
— Vai tā bija? — valdnieks stingri prasīja savam jaunākajam dēlam.
— Es viņam saucu, lai pagriežas, — puisēns atbildēja. — Mēs
cīnījāmies, tad viņš teica, ka esot uzvarējis, un gāja prom. — zēns čukstēja,
tad pacēla galvu un spītigi izgrūda, — viņš nebija vēl uzvarējis!
Tēvs redzēja viņa sakostos zobus un drebošās lūpas, bet Valdemārs
stāvēja, skaisto galviņu kautrīgi noliecis, un iesāņus apmierināts šķielēja uz
mazo brāli. Tēva sirds žēlumā sažņaudzās, taču gudrais valdnieks savas jūtas
neizrādīja. Viņš nolēma dēlus pārbaudīt.
— Jūs esat cīnījušies, citiem neredzot un bez noteikumiem, tāpēc nevar
zināt, kurš uzvarējis. Ja mēs tagad iedosim jums zobenus un vairogus, vai
esat gatavi te, mūsu priekšā, vēlreiz cīnīties atklātā un godīgā sacensībā? —
tēvs prasīja, visupirms vērsdamies pie sava otrā dēla un tam cieši acīs
raudzīdamies.
Zēns paskatījās uz māti. Viņš bija redzami pārsteigts, taču ātri saņēmās
un veikli tēlotā paklausībā atkal pielieca galvu.
— Ja mans tēvs tā grib, es cīnīšos ar jebkuru pretinieku un jebkādiem
ieročiem, — Valdemārs padevīgi atbildēja.
Tad valdnieks pievērsās Tālivaldim un, viņā cieši raudzīdamies, prasīja
to pašu. Zēna zaļajās, asaru apmiglotajās acīs viņš redzēja lielas bailes no
jauniem sitieniem pa sāpošām vietām un redzēja tur vēl lielāku spītu. Tāli-
valdis norija kaklā sakāpušo kamolu un, nespēdams parunāt, mēmi pamāja ar
galvu. Ķēniņš saprata, ka mazais drīzāk ies nāvē, nekā parādīs savas sāpes
un bailes. Viņš lika pasaukt sacensību tiesnešus un abu zēnu ieroču
skolotājus.
 — Kādas sacensības! — pagalam sašutusi, iejaucās valdniece. — Es te
atvedu savu dēlu, lai tu redzētu, kas viņam nodarīts, un sodītu vainīgo! —
viņa nikni uzbruka.
— Tie abi ir tavi dēli! — ķēniņš cieti noteica. — Mazajam šodien ir
tiesības izaicināt uz cīņu ikvienu, ko viņš grib. —Tēvs runāja pavisam
skarbi, atgādinādams sievai par savu stāvokli un likumiem.
Sašutusi māte aizsteidzās, lai vismaz nebūtu tuvumā, kad viņas mīlulim
tiek nodarīta acīmredzama netaisnība, bet viņa nespēj to novērst. Vispirms
ķēniņš iztaujāja abu dēlu skolotājus — kā viņi vērtē zēnu cīņas prasmi un
sekmes treniņos. Abi vīri — sirms Trikātas pilssardzes pulkvedis un jauns
virsnieks, brīdi apspriedās, tad nāca pie valdnieka. Pulkvedis kā vecākais
runāja viens pats. Ķēniņa otrais dēls esot izveicīgs, lokans un stiprs, taču vi-
ņam trūkstot pašas galvenās krietna karavīra īpašības — cīņas degsmes un
gribas uzvarēt. Turpretī ar jaunāko esot otrādi — viņš vēl ir diezgan
neveikls, taču dedzīgs un neatlaidīgs cīnītājs. Tad ķēniņš prasīja savam
pulkvedim — kuram viņš dotu uzvaru, ja abi zēni satiktos atklātā cīņā ar
vienādiem ieročiem. Pulkvedis, zēnus vērodams, brīdi pārlika. Trīs gadu
starpība šai vecumā dod lielas priekšrocības, vīrs paskaidroja, bet, ja zēni
būtu vienā vecumā un Valdemāram neizdotos Tālivaldi uzvarēt uzreiz,
pirmajā piegājienā, — par ko viņš loti šauboties —, tad turpmākajā cīņā
uzvarētu jaunākais no brāļiem. Tad valdnieks prasīja pulkvedim — kurš no
zēniem, viņaprāt, uzvarēs tagad, sacensību laukumā? Vecais virsnieks
pagrozīja galvu un atbildēja, ka to viņš neņemoties paredzēt. Tomēr viņš,
daudz pieredzējis karavīrs, kurš tiesājis ne vienu vien divcīņu gan zēniem ar
koka zobeniem, gan pieaugušiem vīriem ar īstiem ieročiem, kad viņi cīnījās
vai nu līdz pirmajām asinīm, vai arī līdz nāvei, viņš valdnieka vietā vairs
neliktu zēniem šodien cīnīties.
Ķēniņš vēlreiz nopētīja zēnus un pamāja ar galvu, arī viņš domāja tāpat
un lūdza četrus sacensību tiesnešus izvērtēt cīņas iznākumu, apskatot zēnu
saņemtos zilumus, kā ari ņemot vērā skolotāju spriedumu, ko abu vārdā
tikko bija izteicis sirmais Trikātas pilssardzes pulkvedis.
Apskatījuši valdnieka jaunākos dēlus, tiesneši lika tiem novilkt kreklus,
lai redzētu arī apģērba apslēptos zilumus. Tālivaldis paklausīja uzreiz,
turpretī Valdemārs mulsi vilcinājās. Kad viņš beidzot paklausīja, kļuva
redzama gara sarkana švīka pāri zēna vēderam no viena sāna līdz otram.
— Vai tu to ieguvi šodienas cīņā? — tēvs prasīja.
 Valdemārs atkal minstinājās, taču, sapratis, ka sameloties neizdosies,
viņš caur zobiem izgrūda klusu "jā".
Tiesneši pamāja. Jaunākais bija guvis daudzus zilumus, taču neviens no
tiem, izņemot cirtienu pa galvu, īstā zobenu cīņā nebūtu dzīvībai bīstams.
Valdemāram, neskaitot dažus sīkus nobrāzumus, bija divas nopietnas brūces.
Pat ja cirtienu sejā varētu uzskatīt par sacensībā ne visai godīgu paņēmienu
— īstā cīņā tāds būtu ļoti bīstams. Acs noteikti būtu pagalam, pieredzējušie
karavīri sprieda. Bet cirtiens šķērsām pāri vēderam bija reti veikls un
neapšaubāmi jāuzskata par nāvējošu.
— Zarnas izveltos kā likts, — atzinīgi ņurdēja viens no tiesnešiem.
Tā kā viņi tomēr nevarēja noteikt, kurš pirmais saņēmis nāvējošo
cirtienu, tiesneši ieteica valdniekam pasludināt cīņu starp abiem viņa
jaunākajiem dēliem par neizšķirtu. Trikātas valdnieks viņiem piekrita, taču,
gribēdams būt taisnīgs tēvs, jaunākajam visu klātbūtnē izteica aizrādījumu
par negodīgu gājienu, uzbrūkot brālim no mugurpuses.
— Tas būtu labi īstā kaujā, kurā neviens nopietns karavīrs nekad
neatstās sev aiz muguras vēl uzbrukt spējīgu pretinieku, taču šāda mānīšanās
nav teicama goda cīņā, kāda bija starp tevi un brāli.
Kaut ari valdnieks, žēlodams zēna lepnumu, runāja maigi, gandrīz kā
jokodams, tomēr, izdzirdot viņa vārdus, Tālivaldim acīs saskrēja asaras.
Tieši tēva dēl viņš allaž centās būt kā īsts vīrs, kurš nekad nepadodas.
— Es saucu, saucu, lai pagriežas, — mazais čukstēja, taču neviens to
nedzirdēja. Visiem šķita, ka lēmums par neizšķirtu trīs gadus jaunākam
brālim bija liels panākums.
Turpretī Valdemārs, kurš par tiesnešu spriedumu bija acīmredzami
vīlies, izdzirdot aizrādījumu par godīgumu, gluži vai atplauka. Valdnieks lika
dēliem salīgt mieru, taču zēnu rokasspiediens bija tikai paklausības, nevis
īsta izlīguma zīme. Viņu niknā sacensība tik vienkārši nevarēja beigties, un
tēva uzslava tajā bija viena no galvenajām balvām. Redzēdams, kā tēva vārdi
sīkajam ķeras pie sirds, Valdemārs tūlīt izmantoja izdevību.
— Bezgodis! Bezgodis! — viņš priecīgi nošņāca, tikko abi bija
pagājuši tālāk.
Valdemāram ļoti patika kaitināt neveiklo ķēmrausi, kuru citi nezkādēļ
uzskatīja par kaut ko īpašu, jo, viņam dzimstot, lidoja vanags un uzausa
zvaigzne. Īstenībā Tālivaldis brāļa acīs bija pagalam neveikls un dumjš. Un
tik brīnišķīgi sakaitināms!
 — Bezgodis! — Valdemārs vēlreiz nošņāca un pazuda pūlī ap
sacensību vietu, bet Tālivaldis palika stāvam kā nolēmēts. Viņam sāpēja
sirds un visas cīņā sadauzītās vietas.
Klusi sevi bārdama, ka agrāk nebija to iedomājusies, meitene rāpās pāri
vēja sagāztām eglēm. Pats Tālivaldis Ildzei šo vietu bija parādījis — tā esot
viņa slēptuve. Toreiz viņš nozvērināja meiteni nevienam citam to nerādīt.
Ildze bija solījumu pildījusi, bet šodien viņa par slēptuvi iedomāja vien pašā
vakarā. Izlidusi cauri zariem un atkal izslējusies, Ildze Tālivaldi patiesi
ieraudzīja. Viņš tupēja uz šaurās dzegas, plecus uzrāvis un sastindzis kā
notramdīts putns. Lejā, pāri rāmi mutuļojošai Abula straumei, cēlās migla,
pamazām apklusa pēdējie treļļi un bija dzirdamas vien tāltālas balsis, kas
rāmajā novakarē šķita iemaldījušās no citas pasaules. Rūgteni smaržoja
kalmes un nule noziedējušās ievas.
Ildze bija Tālivaldi meklējusi visu pēcpusdienu, kad izdzirda par
kautiņu ar vecāko brāli un iztālēm redzēja viņu pazūdam svētku pūlī.
Patiesībā Ildze to bija gribējusi satikt jau no rīta, kad kopā ar vecākiem un
māsām ieradās Trikātā uz sava brāļa Alda iesvētībām, taču Tālivaldis bija
aizņemts. Tagad, kad zēns beidzot bija atrasts, Ildze nobijās no savas
pārdrošības.
Viņi bija kopā pavadījuši tikai vienu dienu, to pašu aizpērnā vasarā, kad
viņas tēvs bija atjājis pie valdnieka un paņēmis līdzi sievu ar meitām. Toreiz
visi bija tik aizņemti ar savām darīšanām, ka Ērģemes pilskunga jaunākās
meitas palika vienas pašas Trikātas pagalmā un nezināja, ko pasākt. Vecākās
māsas draudzējās ar valdnieka meitām un veikli atkratījās no sīkajām. Tā
viņas tur, piesaulītē apsēdušās, drūmi ēurnēja un vēroja pilslaužu kustību,
līdz māsu priekšā nostājās kāds kaulains zēns ar zaļām acīm un izspūrušiem
matiem.
— Es esmu Tālivaldis no Trikātas valdnieka dzimtas. Kas jūs tādas? —
viņš bargi noprasīja.
— Mēs esam māsas no Ērģemes, — Ildze bailīgi atbildēja, jo zēns, pāri
viņām izslējies, patiesi šķita draudīgs.
— Ciemiņi, — Tālivaldis nicīgi nosprieda, tad, kā kaut ko noderīgu
meklēdams, pārlaida skatu pagalmam.
— Ciemiņi… — Ildze bikli atsaucās.
— Tad ejam zemenēs, —Tālivaldis pavēlēja tikpat bargā un rupjā balsī,
jo pils pagalmā neko noderīgu laikam nebija saskatījis.
 — Ko jūs gaidāt? Ar valdnieka dēla vārdu nepietiek? — viņš bārās,
kad māšeles vilcinājās tam sekot.
Tā sākās skaistākā diena Ildzes līdzšinējā mūžā. Joprojām runādams
bargā un aizbildnieciskā tonī, Tālivaldis, kurš bija tikai pusgadu par Ildzi
vecāks, abas māsas gluži vai apbūra. Līdz šim viņas bija pazinušas tikai zēnu
nevērību un rupjību. Tās klausījās viņa pavēlēs, mutītes atpletušas un, rokās
saķērušās, tecēja līdzi, pat nedomādamas, kurp. Tālivaldis aizveda māsas uz
zemeņu noru, pats gandrīz neēzdams, stāvēja blakus un norādīja, kur aug
lielākās ogas. Šad tad viņš pagāja sāņus, pielasīja sauju un cauri brikšņiem
nesa viņām — sasilušas un samīcītas pasniedza ar tik gādīgu nopietnību, it
kā tās būtu pašas pēdējās ogas pasaulē, ko tēvs atnesis badā mirstošiem
bērniem.
Atpakaļceļā bērnus nobiedēja suņi, kas. savā nodabā medīdami, drāzās
viņiem tieši virsū. Tālivaldis nostājās meitenēm priekšā, pieliecās, izvilka
nazi un bija gatavs cīnīties ar visu rejošo varzu. Stāvot zēnam aiz muguras,
Ildze redzēja tā saspringtos, stūrainos plecus un niknumā saslējušos matu
kumšķi pakausī. Māsas apkampās un bailēs pamira, taču Tālivaldis
nepakustējās ne soli, kamēr iekaisušie suņi, pērnās lapas šķiezdami,
aizdrāzās bērniem garām.
Vēl viņa atcerējās, kā pēc saskriešanās ar suņiem Tālivaldis bija viņas
atvedis šurpu.
— Ja kādreiz ļoti vajag mani satikt vai paslēpties, nāciet šeit. Bet
nevienam citam nestāstiet. Zvēriet! — viņš pavēlēja, un meitenītes
paklausīgi pacēla rokas, kā bija redzējušas pieaugušus virus darām.
Tas bija gandrīz viss, ko Ildze atcerējās no aizpērnās vasaras tikšanās,
— pārāk maz, lai viņa zinātu, kā uzrunāt no paša svētkiem aizmukušo zēnu.
— Es tev atnesu ēst, — viņa klusi noteica un, savus vārdus
apliecinādama, pacēla dadža lapā ievīstītu gaļas gabalu, ko, pati par savu
pārdrošību brīnīdamās, bija nočiepusi no vakariņu galda.
Tālivaldis neatskatījās un neatbildēja, taču meitene redzēja, kā viņa
uzrautie pleci lēnām noslīgst. Spējā prieka uzplūdā Ildze vairs nedomāja
neko, šļūca lejā pa krauju un attupās zēnam blakus, taču rūpīgi glabātais
gaļas gabals izslīdēja un nokrita smiltīs viņam pie kājām.
— Vai! — Ildze vainīgi iesaucās. — Es aizskriešu noskalot.
— Te nevar tikt lejā, —Tālivaldis atsaucās aizsmakušā balsī. — Vismaz
mazas meitenītes ne, — viņš piebilda, pagriezās pret Ildzi un silti
pasmaidīja.
 Viņa nez kādēļ pēkšņi jutās vecāka un atbildīga par šo stūraino zēnu ar
izmocītu seju un no raudāšanas iekritušām acīm.
— Būs labi tāpat, — Tālivaldis norūca, pacēla viņas nesto cienastu,
pakasīja gaļu ar nazi, papūta un, smiltim nočirkstot, iecirta tajā zobus.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa nule iesvētītais jaunākais dēls jutās
varen izsalcis.
— Man ir ari sāls! — Ildze priecīgi piedāvāja un izknibināja no
piedurknes tur paslēptu niecīgu lupatiņu.
— Oho! Kur tu to dabūji? — viņš brīnījās.
— Nozagu tava tēva virtuvē, — meitene atzinās un nosarka.
Tālivaldis paskatījās viņā platām acīm, pārstāja ēst un tad sāka smieties
tik aizrautīgi, ka aizrijās, un viņai nācās tam dauzīt pa muguru.
Plecu pie pleca abi bērni tupēja uz šaurās smilšu dzegas pāri Abula upei
kā divi putnēni. Kaudamies ar negantiem odiem, viņi pļāpāja niekus un paši
brīnījās par savu brīvības sajūtu. Ne viens, ne otrs nekad vēl nebija tā
runājuši ar kādu citu bērnu vai pieaugušo. Meitene jutās laimīga, kad, gaļas
gabalu pieveicis, Tālivaldis nodrāza zariņu un, tālumā pāri mežu galiem
raudzidamies, nopietni bakstīja zobus. Viņa vēroja tā rokas — kaulainas,
stipras un zēna augumam pārāk lielas. Tās bija vienos sasitumos un
nobrāzumos. Meitenei tik ļoti gribējās palikt kopā ar zēnu viņa
trauksmainajās domās. Meitene nopūtās un maigi pieskārās Tālivalža
nobrāztajai dūrei. Tālivaldis paskatījās uz viņas pirkstiem, kas blakus
viņējiem šķita tik sīki un nevarīgi, tad ieskatījās meitenei acīs un tūdaļ
samulsis novērsās.
— Tādi nieki, man viss ātri sadzīst, — viņš lietišķi paskaidroja.
— Kura ir tava zvaigzne? — Ildze vaicāja, degunteli izslējusi.
— Tā tagad nav redzama, — viņš domīgi atbildēja.
— Bet es esmu dzimusi dienā un nezinu, kura ir mana zvaigzne, —
viņa noskumusi ierunājās un atkal nopūtās.
— Katram ir sava zvaigzne, — Tālivaldis viszinīgi paziņoja. — Es
aiziešu pie krīviem un uzzināšu, zem kuras zvaigznes tu esi dzimusi, — viņš
tai solīja.
— Labi, — viņa piekrita, tomēr noskuma vēl vairāk.
Pāri viņiem, baisi nošalkdams, aizlidoja ūpis, un drīz
vien otrā krastā atskanēja putna noķertā zaķa izmisīgie brēcieni. Vasaras
nakts dzīvoja savu dzīvi.
***
 Jauneklis ieradās vakariņu laikā. Tas apstājās uz cisterciešu mūka
pieticīgā mājokļa sliekšņa un pat nesasveicinājās.
— Es gribu kristīties! — viņš satraukti paziņoja.
Brālis Teodorihs bija tik pārsteigts, ka gandrīz aizrijās.
Dzirdot steidzīgus soļus, mūks bija domājis, ka atgriežas viņa paligs,
zēns Elia, taču durvju ailē stāvēja viens no Autīnes dižciltīgajiem. Teodorihs
viņu bija ievērojis jau dienā — savā nelielajā klausītāju pūlītī, kurā vairums
bija nabadzīgo ļaužu sievas. Jauneklis turējās atstatus, un misionārs gaidīja
kādu no parastiem izlēcieniem, ar kādiem viņa sludināšanu mēdza traucēt
nepacietīgie pagānu jaunieši. Taču šis noklausījās visu līdz beigām un pat
neuzdeva nevienu bezkaunīgu jautājumu, kā savukārt mēdza darīt pārgudri
vīri, gribēdami izpelnīties sievu uzmanību un svešā mūka dusmas.
Domādams par iespējamiem uzbrukumiem, Teodorihs dienā nebija ievērojis,
cik jauneklis satraukts. To mūks atcerējās tagad, redzot pagānu dižciltīgo
visā krāšņumā stāvam uz savas istabas sliekšņa.
— Es gribu kristīties! — tas atkārtoja tikpat nervozi kā pirmo reizi.
Viņam nebija vairāk par divdesmit gadiem. Mūks noslaucīja lūpas un
savaldījās.
— Kā tevi sauc? — viņš maigi prasīja, kā runādams ar nepieradinātu
dzīvnieku.
— Maneģints, — tas atbildēja, pārkāpdams slieksni, un nopētīja
istabu. Jaunekļa satrauktais skatiens mirkli pakavējās pie mazā ceļojuma
altārīša un Kristus tēla.
— Kas ir tavs tēvs? — Teodorihs turpināja, labi zinādams, ka šai zemē
iepazīstoties tas bija gluži kā labas dienas vēlējums.
Taču jauneklis izlikās viņa vārdus nedzirdam.
— Tu dienā teici, ka tavs Dievs piedodot visiem, kas nožēlo? —
Maneģints prasīja un cieši skatījās mūkam acīs.
— Tas nav mans Dievs, — Teodorihs lēnīgi iebilda. — Tas ir mūsu
visu Dievs. Viņš eilvēku glābšanas dēļ sūtīja savu viendzimušo dēlu Kristu,
kas tika netaisni nonāvēts. Viņš mira mūsu grēku piedošanas dēļ, — mūks
pacietīgi skaidroja. Nu viņš bija pavisam nomierinājies, bet sirdi pildīja gaišs
prieks.
— Viņš piedos? — Maneģints pamāja uz Kristus tēla pusi.
— Tas Kungs ir bargs pret nepaklausīgiem, bet maigs pret visiem, kas
viņu godā. Viņš piedod tiem, kas tic, — Teodorihs atkārtoja, salika rokas uz
vēdera un panāca soli tuvāk negaidītajam viesim.
 — Es ticēšu! Vai viņš var piedot visu?
Teodorihs pielieca galvu un bridi skatījās jaunekļa plati ieplestajās acīs.
Viņš redzēja tur lielas bailes un satraukumu, bet cistercieša paša sirdī cīnījās
paklausība ar lepnību. Viņam un citiem pavasarī atbraukušajiem mūkiem
bija pieteikts neaizrauties ar vietējo ļaužu kristīšanu. Viņiem nevajadzēja
aicināt pagānus nākt kristiešu pulkā un Romas baznīcas drošajā paspārnē,
bet tikai iepazīstināt ar mācību, atbildēt uz zinātkāro jautājumiem un jautāt
pašiem. Pacietīgi klausīties un labi atcerēties. Viņiem nevajadzēja pievērst
sev vietējo valdnieku un pagānu svētnieku uzmanību ar kvēlu pierunāšanu.
Kristiešu misionāriem pagaidām bija jābūt maigiem, nemanāmiem un
pazemīgiem kā jēriem — lai netiktu priekšlaikus saplosīti. Tā, izbraucot no
Brēmenes, bija piekodinājis tēvs Bonifācijs. Taču abata mīļākais audzēknis
alka brīnumu, kādu zīmi, kas liecinātu par viņa spējām pārliecināt stūr-
galvīgos pagānus. Lai viņi nāktu, īpaši neaicināti. Nāktu un lūgtos svētību
tieši no viņa, Tā Kunga apdāvinātākā sūtņa — Teodoriha.
Lepnība uzvarēja, brīnums notika. Tas Kungs bija uzklausījis viņa
lūgšanu un atsūtījis šo dižciltīgo Ietu jaunekli. Domās smīnēdams,
cisterciešu mūks atcerējās grieķu baznīcas tēvu Kirilu, kas te dzīvoja jau
gadu. Kaut arī tēvs Kirils nevarēja lielīties ar ipašiem panākumiem, tomēr
viņš atļāvās apsmiet Brēmenes arhibīskapa sūtīto misionāru kokaino
nopietnību, viņu drūmās balsis un piepūlē nosvīdušās pieres. Brālim
Teodoriham vasaras garumā bija izdevies pievērst vien dažu kalpoņu un
nabadzīgu sievu uzmanību. Tās viņš arī bija paslepen nokristījis.
— Jā, Dievs var piedot visu, ja cilvēks tic un paļaujas uz viņa
žēlastību, —Teodorihs svinīgi paziņoja.
Kristījot šo augstdzimušo jaunekli, brālis Teodorihs būs pārspējis ne
tikai grieķu baznīcas sludinātāju, bet ari pats savas padzisušās cerības. Gara
acīm viņš redzēja jaunkristītā radus un draugus. Sākumā tie brīnīsies par
Maneģinta izvēli, tad ieklausīsies viņa kaismīgajā balsī, gribēs zināt vairāk
un nāks pie viņa — Romas baznīcas misionāra. Viņi nāks ar patiesiem, nevis
nekaunīgiem jautājumiem. Un saņems īstās atbildes, kas kliedēs viņu
neticības tumsu.
"Vajag tikai vienu, kas tic no sirds," Teodorihs nodomāja apvaldītā
nepacietībā. Viņš atcerējās savus audzēkņus Lokumas klosterī un redzēja
sevi izslējušos pāri Tālavas dižciltīgo vīru un jaunekļu pūlim. Viņa
pirmdraudzei šai stūrgalvīgo pagānu zemē. Tie nāks un zemosies viņa Dieva
un viņa paša priekšā! Pret to Lokumas bargais abats nevarēs iebilst.
 — Nokristī mani! — Maneģints pārtrauca mūka brīnišķīgās fantāzijas.
Viņš tagad stāvēja tik tuvu, ka Teodorihs juta jaunekļa karsto un
satraukto elpu.
— Mēs visi esam grēcinieki šai īsajā ceļā uz nemirstību, bet mūsu
Dievs ir žēlsirdības dievs, — Teodorihs noteica un pielieca galvu.
— Noņem ieročus un savas pagānu rotas! Meties ceļos, nelaimīgais! —
Mūks pēkšņi bargi pavēlēja.
Maneģints neapzināti saslējās, tad saminstinājās, un viņa pleci
paklausīgi nošļuka.
No augšas skatīdamies uz krāšņajās drēbēs ģērbto Autīnes dižciltīgo,
brālis Teodorihs ar visu savu būtni izjuta šī mirkļa nozīmīgumu. Tas Kungs
bija ievērojis viņa uzticību un neaizmirsa apbalvot.
— Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā es tevi kristīju,— viņš
saviļņoti skaitīja un piebilda, — un tu esi pieņemts Kristus draudzē kāviens
no mums, ko Jēzus atpircis ar savām asinim.
Arī pagānu jauneklis juta mirkļa svinīgumu. Tas tupēja mūka priekšā,
pirmo reizi mūžā pazemīgi galvu noliecis, un nodrebēja, svētā ūdens lāsēm
pierei pieskaroties.
— Tagad piecelies, mans brāli iekš Kristus, —Teodorihs maigi noteica.
Viņš apskāva saspringumā trīsošā jaunekļa plecus un kā jaunās kopības
zīmi piespieda tā pierei savas lūpas. Maneģints elpoja kā tālu gabalu
noskrējis, un mūks ļāva tam atgūties.
— Kā jūs mēdzat lūgt savu viltus Dievu? — Teodorihs pēc brīža
ikdienišķi ieprasījās.
— To Dievu nevar pielūgt, — Maneģints purināja galvu. — Dievs
vārdos neklausās, viņš redz tikai darbus un ritus, kas notur mūžīgo gaismas
un tumsas miju, viņš nesaprot lūgšanas, — jauneklis rūgti piebilda.
Cisterciešu brālis par to nebrīnījās, viņš jau zināja pietiekami daudz par
pagānu tautu nežēlibu un mežonīgajiem rituāliem.
— Nāc, es tev iemācīšu lūgt Dievu. Mūsu kopējo Dievu! — mūks
čukstēja un pieveda jaunekli pie sava mazā altārīša. — Pārvari savu lepnību,
meties vēlreiz ceļos, nelaimīgais. Lūgsim abi kopā. Kristus izglābs tavu
dvēseli un dāvās tai nemirstību, kā ir izglābis daudzus, kas cieta. Tos, kas
viņa vārdos klausījās un no sirds ticēja.
Maneģints nometās ceļos blakus mūkam un sažņaudza rokas tik
izmisīgi, ka pirksti kļuva balti.
 — Atkārto man lidzi, mans dēls! — Teodorihs svinīgi pavēlēja un, lēni
izrunādams katru vārdu, sāka Pater noster.43
Kaut arī svešos vārdus atkārtot nebija viegli, Maneģints to darīja ar tik
neviltotu degsmi, ka Teodoriham neviļus kļuva baisi. Lūgšanu beidzot,
jaunekļa acīs mirdzēja asaras.
— Tagad Kristus mūs dzird, izstāsti, ko tu esi nogrēkojies!
Manegints vēl mirkli cīnījās ar sevi, tad pavērsa pret mūku asaru pilnās
acis.
— Es nepatiesi zvērēju! — viņš aizsmakušā balsī izgrūda.
— Ko? — Teodorihs iesaucās. — Nepatiesi zvērēji! Kam tu zvērēji,
nelaimīgais?
— Saviem draugiem, — Manegints izmisis nočukstēja.
— Cilvēkiem! Mīļais Dievs, un es iedomājos nezin ko! — Teodorihs
jautri iesaucās. — Zvērests pagāniem! Tas nav grēks! Tu taču nezvērēji pie
krusta? — mūks bažīgi pārprasīja.
— Nē… — Manegints atsaucās. —Tu mani kristīji tikai šovakar. Es
zvērēju pie sava goda… uz zobena…
— Saviem draugiem? Pie pagānu goda?
Nu mūks neizturēja un sāka smieties. Joprojām uz ceļiem viņam blakus
tupēdams, Manegints platām acīm raudzījās Teodorihā un nesaprata — šie
smiekli bija uz labu vai uz ļaunu.
— Dievs tev piedod! Skaidrs, ka piedod! — redzēdams jaunekļa
apmulsumu, Teodorihs pastarpām sauca un turpināja smieties tik aizrautīgi,
ka nespēja piecelties kājās.
— Piedod? — Manegints nopietni pārprasīja un piecēlās. — Zvēri! —
viņš uzstāja.
Teodorihs aprāvās un mirkli samulsis mirkšķināja acis. Nu Manegints
stāvēja pāri viņam tik nopietns un bargs, ka šķita — var ķerties pat pie rīkles.
— Zvēri, ka Dievs piedod! — jauneklis pieprasīja.
Mūks pārvarēja bailes un pasmīnēja.
— Es zvēru pie krusta, ka Dievs tev piedod tavu nepatieso zvērestu, kā
arī visus citus līdzšinējos grēkus! — Teodorihs, smieklus valdīdams, svinīgi
noskaitīja un, augšup jaunekļa acīs raudzīdamies, cieši noskūpstīja savu
zeltīto krustiņu ar Dieva dēla attēlu. Tad viņš piecēlās un nostājās
jaunkristītajam cieši pretī. Manegints vēl šaubījās.
— Jūs nezvērat, roku pacēluši? — viņš pārprasīja.
 — Tas ir laicīgs zvērests. Daudz nevērtīgāks par zvērestu pie krusta.
Turpmāk ari tu visus nopietnos zvērestus dosi t ikai tā — krustu
skūpstīdams. Un tikai šis zvērests tev būs vienmēr jāievēro! — mūks stingri
pamācīja. — Bet visu pārējo aizmirsti, tagad tu piederi Kristus draudzei un
Romas baznīcai. Tie būs tavi aizstāvji, daudz varenāki par jebkuru dzimtu
vai ķēniņu, draugus nemaz nepieminot, — Teodorihs nu runāja viegli un
brīvi.
Viņš uzsita jauneklim pa plecu, atsēdināja to krēslā un, mirkli cīnījies ar
skopumu, izvilka pēdējo baznīcas vīna blašķi. Kā nekā tas jauneklis bija
kristīts un viņam pienācās jaunās saderības malks.
Jauneklim promejot, Teodorihs to vēlreiz brālīgi apskāva. Viņš
uzdāvināja Maneģintam ari mazu krustiņu — greznāko no visiem, kas bija
viņa lādē. Tur bija vēl daudz dāvināšanai paredzētu krustiņu, taču šovakar
tas mūku neskumdināja. Viņš noskatījās Maneģintam pakal — kā tas izgaisa
vēlās vasaras nokrēslī. Bez šaubām, tur drošiem soliem aizgāja pavisam cits
cilvēks. No jauna atdzimis, pārvarējis šaubas un bailes. Ticība un piederība
lielajai Kristus draudzei bija tas spēks, kas jaunekļa izmisumu pārvērta
drosmē.
Mūks nopūtās un iegāja atpakaļ istabā. Viņš izdzēra pustukšo vīna
kausu un labi padarīta darba gurdenumā apsēdās savā cietajā guļvietā. Drīz
viņš aizbrauks, jo ziemā te vēl nebija, ko darīt.
Pa šo vasaru Teodorihs tēvam Bonifācijam ar uzticamiem ziņnešiem
bija aizsūtījis jau divas garas vēstules. Tajās bija daudz vērtīgu ziņu par
Tālavas zemju pilīm, pilsētām, dižciltīgajiem, viņu karadraudzēm, dzimtām,
to savstarpējo naidu un draudzību, mantiniekiem un daudz kas cits, par ko
viņi ar abatu bija vienojušies. Rakstīšana prasīja Teodoriham ne vienu vien
negulētu nakti, jo vajadzēja vēl ari sūtīt citas vēstules — šīs misijas
oficiālajam vadītājam, tēvam Meinartam. Tās nebija tik smalkas un
daudzveidīgas. Augustīnietim, kurš bija arhibīskapa nozīmēts misijas
priekšnieks, Teodorihs vairāk rakstīja par ticības lietām — sūkstījās par
šejienes pagānu cietajām sirdīm un žēlojās par paša milzīgajām pūlēm, kādas
bija jāpieliek, izplatot Kristus gaismu. Teodorihs zināja, ka vēl daudzi citi
brāji, gan cistercieši, gan augustinieši ceļoja apkārt pa šo zemju pilīm,
pilsētām un ciemiem. Viņu rūpīgi vāktās ziņas satecēja gan Brēmenē, gan
Lundā, gan Lokumā. Tur tās tika svērtas un kārtotas. Viņi visi bija tikai
priekšpulks, kas nemanāmi, bet nešaubīdamies gatavoja neiekopto augsni
lielajai ticības sējai. Tā sāksies visai drīz," tēvs Bonifācijs atvadoties zīmīgi
sacīja, "un tu, brāl Teodorih, būsi viens no pirmajiem sējējiem," abats
piebilda, viņa plecus turēdams. Tad tēvs Bonifācijs pievilka klāt savu mījāko
audzēkni un noskūpstīja viņa pieri.
Mūks paskalināja blašķi un nopūzdamies ielēja kausā pēdējo vīna
malku. Viņš atkal atcerējās tēvu Kirilu, kas te kopā ar Novgorodas tirgoņiem
bija atbraucis iepriekšējā vasarā. Viņi ceļoja apkārt pa Ietu, igauņu un lību
zemēm — tirgoņi, kārtojot savus veikalus, bet tēvs Kirils sludinot. Teodorihs
pats bija pārliecinājies, ka šais zemēs ikvienas ticības sludinātāji tika cienīti.
Tos sauca par Dieva vīriem un aizsargāja likums, kamēr viņi paši to
nepārkāpa. Pagāni labu prātu īsināja vakarus, klausoties kristiešu spožos
stāstus, ar kādiem pašu svētnieki viņus nemēdza lutināt. Dažus viņi saprata
tīri labi — klausoties par Dieva dusmām un grēku plūdiem, tie saprotoši
māja līdzi. Jā, jā. Dievs bija sadusmojies uz ļaudīm un sagrāvis varenās
Sampo dzirnas, kas deva visiem laimi un pārticību. Pēc tam pasaule bija
jāiekārto no jauna, jāliek un jāievēro jauni riti, lai atkal nesadusmotu Dievu.
Tikai pagānu ciltstēvu, no kura cēlušās visas tautas, nesauca vis par Noāsu,
bet Jāni — viņš bija sūtījis savus dēlus piepildīt un apdzīvot pasauli pēc
Sampo dzirnu sagrūšanas, kad vispirms nāca uguns no debesīm, bet pēc tam
liels aukstums un tumsa. Bet, lediem kūstot, patiesi viss pārplūda ar
nevaldāmiem ūdeņiem. Jā, jā — par tiem plūdiem viņi ari zināja runāt līdzi.
Viņu svētnieki no tiem skaitīja laiku.
Vēl viņus interesēja stāsti par miesas augšāmcelšanos un mūžīgo
dzīvošanu, viņi brīnījās, ka par tik nopietnu solījumu pretī tika prasīta vien
ticība un pakļaušanās
Romas baznīcai. Vīri lielākoties priecājās — kā par bērnu pasakām.
Sievas gan vairāk bija nopietnas, daudzas raudāja par Kristus nevainīgo nāvi
un bija sajūsminātas par viņa augšāmcelšanos. Lai nu kā — pasakas un
brīnumstāsti te bija lielā cieņā, bet draudi par dvēseles pazušanu tos
nebiedēja. Ne vīri. ne aizkustinātās sievas nespēja saprast, kāpēc Dievs
sūtījis savu dēlu ar jaunu mācību visai pasaulei tik tālu dienvidos pie svešas
tautas, kura pati Kristu bija arī netaisni nokāvusi. Pagāniem pašiem bija
lērums Dievadēlu, kas nāca pie viņiem ik gadu saules griežos, vadīja viņu
Pasaules ritus, taču neko vairāk par mūžīgu atgriešanos nesolīja. Viņi
neticēja ne pasaules galam, ne sākumam, viņu Dievs griezās kopā ar sauli un
zvaigznēm, bet paši pagāni klausīja tēvutēvu gariem un visādām nešķistām
mātēm. Teodorihs domās drūmi nopūtās. Pat Marija viņiem bija pašiem
sava.
 Tēvs Kirils patiesi bija maigas un jautras dabas vīrs, tādēļ iepatikās
valdniecei, viņas draudzenēm un kalponēm. Grieķu baznīcas mūks varēja
caurām dienām sacerēt pasakas par jauko dzīvošanu paradīzē, par eņģeļiem
ar zelta spārniem, kas īstenībā esot nelaikā miruši bērni. Kristītas sievas tos
atkal varēs sastapt, klausīties to brīnišķīgajā dziedāšanā un baudīt citus
debesu priekus, kas labus cilvēkus gaidīja kā alga pēc šīs zemes pelēkām un
vienmuļīgām, ciešanu pilnām dienām. Teodorihs labi zināja grieķu mūka
stāstus, jo vairākkārt bija sūtījis savu palīgu, kristītu pagānu zēnu Eliu, viņu
klausīties. Cistercietis nicināja un reizē apskauda tēvu Kirilu, kas nebija
nekāds sludinātājs, bet visīstākais ķeceris44 . Viņa Kristus mācība bija
vienvienīga zaimošana un vilināšana. Tomēr tēvs Kirils tika labi uzņemts
Tālavas ķēniņa un daudzu citu vietējo valdnieku namos, viņam jau bija
neliela draudze.
Ar valdnieces atbalstu tēvs Kirils bija pat dabūjis atļauju uzcelt savu
baznīciņu. Tā gan nebija neko lielāka par šejienešu pirtīm, Teodorihs
nosmīnēja. Viņš zināja ari par strīdiem ķēniņa padomē. Vieni bija pret to, ka
sveša Dieva svētnieks iekārtojas Trikātā uz palikšanu.
Otri, kas pasauli vairāk redzējuši, pret to neiebilda, jo grieķu ticības
piekritēji netika pakļauti nekādai svešai varai un tiem neprasīja jaunas
nodevas. Letu zemēs izsenis katram bija ļauts ticēt Dievam, kā pats vēlējās,
ja vien cilvēks ievēroja senču likumus un ritus — par to atbildēja viņa paša
dzimta. Ķēniņš negribēja sevi ar šādu sīku lietu apgrūtināt — Dievam veltīts
nams neskāra ne valsts drošību, ne tās kasi. Turklāt letu un grieķu sentēvi
skaitījās radu ciltis45 . Ķēniņš paļāvās sievas pierunāšanai. Varbūt viņš
gribēja, lai tā būtu vairāk nodarbināta ar jauno ticību un nemēģina viņam
atkal dot padomus valsts lietās, ko viņa ar saviem radiem labprāt mēdza
darīt.
Romas baznīcas sludinātājs cisterciešu brālis Teodorihs būtu daudz
devis, lai iegūtu tādu pašu ietekmi uz Trikātas valdnieci, kādu bija ieguvis
atšķēlušās baznīcas mūks ar savu veiklo mēli, smaržīgajām zālītēm un
spožiem greznumniekiem, ko viņam ikreiz atveda bagātie Pleskavas un
Novgorodas tirgoņi. Viņš, Teodorihs, labāk zinātu, kā izmantot ietekmi
uzTālavas ķēniņa sievu un viņa bērnu māti.
Baznīciņu uzcēla kādā pakalnā ārpus Trikātas, taču zvanu, ko
Novgorodas tirgoņi atveda, ķēniņš, klausot krivu padomam, tomēr aizliedza.
Ja kāds gribot meklēt savu Dievu tumšā telpā, lai to darot vesels, ķēniņš
teica, taču traucēt šīs pasaules Dieva kārtību ar tādu skaļu troksni gan viņš
neļaušot. Tēvs Kirils un novgorodieši, kas to zvanu bija tālu un grūti veduši,
mēģināja strīdēties pretī — tie neesot nekādi trokšņi, bet skaistas un svētas
skaņas.
— Neviena skaņa nevar būt bez sekām, — ķēniņš nopietni atbildēja. —
Jūsu Dieva grāmatā taču tiek stāstīts par tālo dienvidu pilsētu Jēriku, kuras
mūrus sagrāva tauru skaņas un ļaužu kliegšana, vai ne? — viņš prasīja.
Tie bija pārsteigti par Tālavas ķēniņa zināšanām, bet viņš smaidīdams
atteica — ko tad viņi domājot? Simtiem gadu paši skraida pa pasauli,
sludinādami savu ticību, ko apraksta minētā grāmata, un grib, lai citi par to
nekā nezinātu?
Te tēvam Kirilam, novgorodiešiem un viņu ticības piekritējiem atbilde
neatradās, un pirmdraudzei Trikātā nācās samierināties. Baznīcai tika
uzbūvēts pat tornītis, bet dievkalpojumus iezvanīja ar palielu govs zvaniņu,
ko tēvs Kirils attiecīgā bridi sirdīgi kratīja sev virs galvas. To iedomājoties,
Teodorihs sajūsmināti noklakšķināja mēli un savā nodabā iesmējās.
Tirgotāji, ar kuriem viņš gribēja aizbraukt, devās cejā pēc divām
dienām. Ja laiks būs labvēlīgs, Libekā viņš varētu būt pēc kādām desmit
dienām. Tomēr pēdējo vēstuli abatam Bonifācijam Teodorihs nolēma pabeigt
tepat. Gandrīz viss bija padarīts, viņš to rakstīja nesteigdamies un ar baudu.
Dienas gaismā. Šī vēstule būs ne tikai viņa, vienkārša cisterciešu mūka,
ziņojums. Brālis Teodorihs atļāvās izteikt savas domas par nepieciešamo
rīcību, lai Kristus baznīca gūtu sekmes Tālavā. Darbs nebūs viegls, taču,
ņemot vērā ordeņa lielo pieredzi un varenību, — paveicams. Teodorihs, savā
nodabā smaidīdams, spēlējās ar spalvu. Viņš nešaubījās, ka cistercieši, tāpat
kā daudzās zemēs, arī šeit būs pirmie, un viņš, Teodorihs, — pirmais starp
pirmajiem.
Viņš atcerējās dižciltīgo jaunekli, ko bija kristījis pirms pusotra mēneša.
Tiesa, jaunkristītais kopš tā vakara pie viņa vairs nebija rādījies, tomēr
piemērs ar Manegintu liecināja, ka iespējams iegūt piekritējus arī starp
dižciltīgiem Ietiem, —ja vien zināja pareizo pieeju, mūks glaimoja pats sev.
Galvenais, viņam bija pieticis ar vienu vasaru, lai saprastu Tālavas dižciltīgo
dzimtu savstarpējās attiecības, to iespaidu uz ķēniņu un paņēmienus, kā šīs
attiecības izmantot. Kaut arī vēl jauns, brālis Teodorihs lepojās ar cilvēku
pazīšanu. Viņaprāt, tie visās zemēs bija vienādi. Viņš bija pētījis ari tālaviešu
ticību, zināja nosaukt daudzus viņu māņu tēlus, to nozīmi šejieniešu dzīvē.
Tiesa — viņam tā ari nebija izdevies īsti saprast, ko pagāni šeit sauca par
Dievu. Taču tam nebija lielas nozīmes — Dievs, kurš ļāva savā zemē brīvi
sludināt cita Dieva mācību. nav nopietni ņemams pretinieks.
Teodorihs saāķēja rokas aiz pakauša, atspiedās pret atzveltni un,
griestos sapņaini skatīdamies, šūpojās ar visu krēslu. Kad viņš izdzirda
soļus, tinte jau bija nožuvusi. Mūks saritināja nepabeigto vēstuli un ieslēdza
to savā ceļojumu lādītē. Tur nāca vairāki — droši vien kādi no viņa šovasar
iegūtajiem piekritējiem gribēja atvadīties. Pirmais istabā iedrāzās Teodoriha
palīgs Elias.
— Viņi atnākuši pēc tevis, brāli Teodorih! —jauneklis aizelsies sauca
un lūkojās mūkā ar platām acīm.
— Kādi viņi? — cistercietis brīnījās.
Taču Elias nepaspēja atbildēt, pastūmis viņu malā, istabā ienāca kāds
karavīrs. Pāri viņam Teodorihs pagalmā redzēja vēl otru. Abiem bija zobeni,
dunči un plecā uzmesti loki, ko mūks nekad nebija redzējis vīrus šeit, pilsētā,
nēsājam.
— Tev, svešiniek, jānāk mums līdzi uz Autīni, — karavīrs skaļi
paziņoja.
— Uz Autīni? — Teodorihs brīnījās. — Kāpēc?
— Tāda ir ķēniņa pavēle, — karavīrs rāmi, bet cieti atbildēja.
— Paša ķēniņa pavēle? — Teodorihs atkārtoja, mēģinādams atgūties.
— Bet kā es varu zināt, ka jūs patiesi nesat Tālavas ķēniņa pavēli?
Viņš saslējās un gribēja augstprātīgi pasmaidīt, taču lūpas saviebās vien
greizā smīnā. Viņa paligs Elia ienācējiem aiz muguras izmisīgi māja ar galvu
— laikam gribēdams pateikt, ka pretoties nedrīkst.
— Tu vēl par maz esi pētījis mūsu dzīvi, svešiniek, — karavirs
pasmaidīja, bet acis skatījās mūkā tik vēsi un caururbjoši, ka Teodoriham
saļodzījās ceļi.
— Ir laiks uzzināt arī to, kādi izskatās Tālavas ķēniņa tiesas ziņneši.
Ejot viņiem līdzi lejā uz tirgus laukuma pusi, Teodorihs paspēja
nomierināties. Viņš zagšus pētīja savus pavadoņus, taču svešinieka acīs tie
bija tāpat izgreznojušies, kā visi šejienes dižciltīgie. To, ka viņu platajās
karavīru aprocēs bija iegravētas kādas īpašas zīmes, ko acumirkli pazina
ikviens tālavietis, mūks nezināja. Tāpat arī nepazina īpaši retu lielo saktu —
pusi saules ar izlocītiem zibens stariem, kas norādīja uz nēsātāja pilnvarām
rīkoties augstākās varas vārdā. Teodoriha acīs tā bija tikai pagāniskās
greznošanās kāres pazīme. Būtu mūks zinājis, ka šie karavīri tiek mācīti
gandrīz tikpat ilgi un rūpīgi kā krīvi un ka tos sauc par Pērkona vīriem, viņš
nejustos tik drošs pat īsajā gabaliņā, līdz zirgiem ejot. Pērkona vīriem bija
tiesības bez liekiem paskaidrojumiem nokaut ikvienu, kas pretojās viņu
pavēlēm. Vienalga — augsta vai zema dzimuma, sveši vai savējie —
Pērkona vīru priekšā Tālavā visi bija vienādi. TādēJ tie nēsāja lokus — lai
neviens neiedomātos bēgt.
Cisterciešu mūkam bēgt nenāca ne prātā. Droši vien ķēniņš gribēja ar
viņu nosūtīt kādu vēsti, varbūt vienkārši atvadīties — Teodorihs atkal
glaimoja pats sev —. šīs vasaras laikā viņš ķēniņu bija redzējis tikai pa
gabalu. Teodorihs atguva pašapziņu. Viņš tikai nesaprata, kādā sakarā šie
vīri pieminēja Autīni. Tur gan viņš nejās, pateiks ķēniņam, ka Autīnē var
iegriezties pa ceļam uz Carnikavu46 , no kuras pēc dažām dienām aties
brēmeniešu kuģis. Nekas tik steidzīgi kārtojams tur nevarēja būt, lai viņš
riskētu nokavēt šoruden pēdējo kuģi uz mājām. "Jā, tomēr jauki atgriezties
kristiešu pasaules drošībā," Teodorihs nodomāja un, sapņaini smaidīdams,
kāpa zirgā, kas bija tieši viņam te atvests.
Vēl mūks paspēja domās nosmīnēt par pagānu lepnību — tie pārsimt
soļi no viņa mītnes līdz ķēniņa pilij kalnā tiem noteikti bija jāveic zirgos.
Viņš pats būtu rāmi aizgājis kājām. Taču, kad pavadoņi nogriezās garām pils
ceļam un devās uz rietumiem, Teodorihs satraucās.
— Vai tad mēs nejājam pie ķēniņa? — viņš bažīgi prasīja.
— Es taču teicu, ka uz Autīni, — karavīrs nevērīgi attrauca.
— Bet es nepaspēšu atpakaļ pēc mantām! — Teodorihs iebilda. —
Man rītu jādodas uz Carnikavu! Vai Autīnē nevar iegriezties pa ceļam? —
viņš lūdzoši piebilda, redzēdams, ka abi ziņneši izliekas nedzirdam.
— Mums dota pavēle, — ierunājās otrs karavīrs. — un mēs to
izpildīsim, — tas vēsi uzsvēra.
Mūks saprata, ka pretimrunāšana ir veltīga. Kā pēdējo glābiņu
meklēdams, viņš skumji atskatījās uz Tālavas ķēniņa pili, kuras vareno baļķu
sienas slējās augstu pāri apkārtnei. Viņam kā ceļotājam vajadzēja būt ķēniņa
aizsardzībā… Teodorihs vēl cerēja, ka uzaicinājuma iemesls būs draudzīgs
un ka viņa lādi, kurā bija ziņojums tēvam Bonifācijam, neviens vaļā
nelauzīs. Atslēga bija pie viņa, un galu galā Autīne nemaz nebija tik tālu, lai
nepaspētu atgriezties sliktākā gadījumā rītu. Mantu paņemšanai nevajadzēs
daudz laika. Kaut tik to vēstuli viņi neatrastu!
Taču cistercietis kļūdījās. Autīnē viņi atjāja pievakarē unTeodorihu
neviens nekur neaicināja. Viņu ieveda kādā niecīgā istabelē, kur bija tikai
guļamlāva un bluķis sēdēšanai. Tad atnāca kāds pavecs vīrs un paziņoja, ka
Romas baznīcas vīram Teodoriham jāstājas Autīnes valdnieka tiesas priekšā
par apšaubāma zvēresta došanu.
— Kas tu esi? — satriektais Teodorihs tik vien spēja nočukstēt.
— Es esmu valdnieka tiesas vīrs, — tas atbildēja un aizgāja.
Cistercietis nosvida. Drusku vēlāk mūkam atnesa ēdienu, kuram tas
satraukumā pat nepieskārās. Viņu aizveda uz ateju, tad kambarīša durvis tika
aizbultētas. Līdz pat rīta gaismai niecīgajā lūciņā Teodorihs lūdza Dievam
brīnumu — parūpēties par savu uzticamo kalpu, kas nācis pagānu nežēlīgā
gūstā. Tad pārgurušais mūks iekrita caurā un murgainā snaudā.
Dievs sūtīja brīnumu. Kad tiesas istabā, kur bija Autīnes valdnieks, viņa
soģis un vairāki padomnieki, atstatus no citiem Teodorihs ieraudzija jauno
Maneģintu, mūks nomierinājās un pat vārgi pasmaidīja. Par Kristus mācības
sludināšanu, pret ko ne reizi nebija iebildis pats Tālavas ķēniņš, nekāds sods
nevarēja draudēt. Viņš bailēs bija iedomājies nezin ko!
Visi pagāni, kristietim ienākot, drūmi klusēja.
"Lai notiek," Teodorihs kareivīgi nodomāja, "viņi dabūs savu mācību
stundu!" Lai nu kur, bet sholastikas strīdos jaunais mūks patiesi bija
nepārspējams. Viņš pietiekami zināja ari Tālavas likumus.
— Tu esi kristījis savā ticībā šo jaunekli Maneģintu no Autines
valdnieka dzimtas? — soģis iesāka bez jebkāda ievada.
— Jā, esmu. — mūks kautri atbildēja.
— Tu apgalvoji, ka tavs Dievs piedos viņam nepatiesu zvērestu? —
soģis bezkaislīgi turpināja.
— Jā, mūsu Kristus ir žēlsirdīgs, viņš piedod saviem bērniem
maldīšanos, —Teodorihs atbildēja, pazemīgi nolieca galvu un salika rokas
pret krūtīm.
— Vai tu arī zvērēji, ka Maneģintam tiks piedots, kā viņš pats apgalvo?
Teodorihs saminstinājās un paskatījās uz jaunekli, tā ieplestajās acīs
bija redzamas šausmas un izmisīgs lūgums. Mūks centās nezaudēt drosmi.
— Jā, tā bija, — Teodorihs atbildēja, taču pret paša gribu balss vairs
neskanēja tik pārliecinoši.
— Kā tu zvērēji?
Teodorihs nesaprata.
— Kāds bija tavs zvērests? — soģis pacietīgi atkārtoja.
— Es zvērēju pie Dieva, — mūks atbildēja vēl nedrošāk.
Drūmie vīri saskatījās, bet Maneģints saspringumā trīsēja. Viņa acis
neatrāvās no kristieša lūpām.
 — Tātad tavs Dievs ir tava zvēresta liecinieks, — pirmo reizi ierunājās
Autīnes valdnieks. Viņa balss bija skumja, bet seja gluži pelēka. — No kā lai
mēs tagad prasām atbildību, kad tavs zvērests izrādījies nepatiess?
Teodorihs saslējās.
— Mans zvērests nav nepatiess!—viņš iesaucās. — Dievs piedeva šim
jauneklim visus viņa iepriekš izdarītos grēkus. Maneģints ir kristīts cilvēks
un tagad atbild tikai Dievam un baznīcai!
Autīnes valdnieks nopūtās un nokāra galvu.
— Kā jūs, kristieši, atbildat par nepatiesi dotu zvērestu? — turpināja
taujāt soģis.
Teodorihs paraustīja plecus, viņš bija atkal atguvies.
— Kā nu kuro reizi. Atkarībā no tā, par ko ir ticis zvērēts. Bet Dievs
var piedot visus grēkus! — viņš spītīgi paziņoja.
— Un kas cilvēkam jādara, lai Dievs viņam piedotu? — atkal ierunājās
Autines valdnieks ar tik tikko manāmu cerību balsī.
— Cilvēkam ir jānožēlo savi grēki, jālūdz, bet pats galvenais —jātic
Dieva žēlastībai. — mūks droši skaidroja.
— Ticēt un lūgt, to es vēl varētu saprast, bet ko nozīmē nožēlot? —
valdnieks turpināja klusi taujāt.
— Nožēlot… — cistercietis saminstinājās un mirkli pārdomāja, — tas
nozīmē, ka cilvēks saprot savu nepareizo rīcību. Ka viņš apzinās savu grēku
un grib laboties, — Teodorihs atkal runāja droši un skaidri.
— Tātad rīkojoties cilvēks nav zinājis, ka viņš dara nepareizi un
pārkāpj likumus? Tas nozīmē, ka nožēlot var tikai nesaprātīgi bērni vai prātā
vājie?
— Nē… bet… — mūkam atkal aptrūkās vārdu, ar kādiem izskaidrot
šiem stūrgalvīgajiem pagāniem kristietim pašsaprotamas lietas.
Taču Autīnes valdnieks, kura asinsradinieks bija apkaunojis visu
dzimtu, šoreiz viņam nejāva pabeigt.
— Nožēla aizstāj sodu… Kādi tukši vārdi, — viņš noteica pavisam
klusi.
— Tie nav tukši vārdi! Visi cilvēki ir grēcinieki, tie tiek ieņemti un
dzimst grēkā, tādēj Dievs sūtīja savu viendzimušo dēlu, lai dotu mums
visiem pestīšanu. Kristus mira mūsu kopējās grēka nastas dēj. Dievs mūsu
dēj upurēja pats savu dēlu! — cistercietis iejutās pierastajā sludinātāja lomā.
Viņš izslējās, balss skanēja skali un pārliecinoši.
— Apklusti!—valdnieks to pārtrauca kā ar cirtienu.
 Teodorihs saknieba lūpas un palika izaicinoši saslējies.
— Iznāk, ka kristīts cilvēks var rīkoties nepareizi, to zinādams, pēc
tam nožēlot, saņemt piedošanu un atkal pārkāpt likumu? — ieminējās kāds
no Autīnes valdnieka padomniekiem.
Cistercietis spītīgi klusēja. "Kas tā par taisnu tiesu, ja nejauj cilvēkam
izteikties," viņš nicīgi domāja.
— Cik reizes pieaudzis cilvēks var pārkāpt likumu un saņemt
piedošanu? Vai jūsu likumos tas ir noteikts? — padomnieks turpināja taujāt.
Teodorihs bija nolēmis klusēt, bet ievēroja, ka Maneginta saspringtie
pleci ir nošļukuši un jauneklis vairs neskatās uz viņu. Kaut kas bija
mainījies, un mūks nolēma tomēr pārliecināt neaptēstos pagānu
augstdzimušos.
— Tam nav nekāda sakara ar mūsu likumiem, tie ir cilvēka izdomāti un
tādēļ nepilnīgi. Dievs piedod visiem grēciniekiem. Viņš piedod pat
novēršanos no sevis, ja cilvēks to nožēlo un atgriežas Kristus baznīcas klēpī,
— cistercietis skaidroja maigā pacietībā.
— Tu teici, ka visi cilvēki piedzimst grēkā? Vai tu pats arī? — prasīja
valdnieks.
— Jā, visi… ari mēs, kas sludinām Dieva mācību, — Teodorihs
atbildēja un pazemīgi nolieca galvu.
— Viens grēcinieks sola otram piedošanu paša Dieva vārdā…
Cilvēkiem vieni likumi, Dievam citi, — Autīnes valdnieks bezcerīgi noteica.
— Pietiek! Aizvediet viņu!
— Pagaidi, — iejaucās soģis, — parādi mums, kā tu zvērēji
Manegintam!
Teodorihs paskatījās uz nelaimīgo jaunekli.
— Es noskūpstīju krustu. Tas ir mūsu augstākais zvērests pie Dieva, —
viņš lepni paskaidroja.
— Un kur ir tavs Dievs?
— Dievs ir visur un visu redz!
— Augstākais zvērests, par kura neievērošanu neviens nav atbildīgs.
Cik ērti, — Autīnes valdnieks ar riebumu norūca un piecēlās. — Aizvediet
viņu!
Divas diennaktis Teodorihu noturēja ieslodzītu tai pašā istabiņā. Viņš
protestēja, kliedza un lūdzās — viņa kuģis aiziešot. Pēdējais kuģis šoruden!
Taču sargi, kas veda cistercieti uz ateju un nesa viņam ēst, vien raustīja
plecus. Bet, kad nepacietīgais mūks tiem draudēja ar paša Dieva dusmām, tie
smējās.
Trešās dienas rītā atnāca Autīnes valdnieka soģis. Kādu brīdi tas stāvēja
durvju ailē un skatījās uz cisterciešu mūku.
— Tevi atlaiž, — soģis paziņoja. — Mēs nevaram apstrīdēt tavu
zvērestu, jo nav atbildētāja. — Vīrs runāja rāmi un ikdienišķi.
— Par ko mani te noturēja tik ilgi? — mūks dusmīgi prasīja, taču soģis
neatbildēja.
— Nāc līdzi, tev jāredz, kā mēs sodām nepatiesi zvērējušos. Pēc tam
tev būs jāpamet Tālava, un tās robežās tu vairs nedrīkstēsi rādīties. Tāda ir
ķēniņa pavēle.
Dienas gaismā atguvis normālu redzi, Teodorihs jutās labāk. Radās
cerība, ka Brēmenes tirgoņi viņu vēl gaida.
— Kas notiks, ja es neklausīšu? — viņš kareivīgi vaicāja, kaut balss
čerkstēja.
— Tad katrs tevi varēs paņemt par vergu, kā tu jau tagad esi pelnījis,
— soģis atteica un sāji pasmīnēja, — bet, kad sāksies karš, tādus kā tu
likums vispār vairs nesargās.
— Karš? Kāds karš? — mūks brīnījās.
— Jūsu krusta karš pret mums, kā to pasludinājis jūsu baznīcas galva
Romā, — soģis mierīgi atbildēja.
Teodoriham aizcirtās elpa, un viņš gāja kā sapīts. "Kā viņi to varēja
uzzināt?" mūks brīnījās.
Viņu ieveda citā pustumšā telpā, un, kad acis aprada, Teodorihs saprata,
ka nonācis kalvē.
Tur bija vēl kādi četri vīri. Viens no tiem — balts kā sniegs — izrādījās
Maneģints. Soģis nostājās jauneklim pretī un ieskatījās acīs.
— Vai tu, Maneģint, no Autīnes valdnieka dzimtas, esi sapratis, par ko
tiec sodīts? — soģis prasīja skaļā un skaidrā balsī.
— Jā, — Maneģints atčukstēja un paskatījās uzTeodorihu. Vienā mirklī
jaunekļa acīs uzliesmoja tik baiss naids, ka mūka ceļi saļodzījās. Viņš tādu
skatu jau bija reiz redzējis.
Smagi elpodams un sastindzis, Teodorihs saprata, ka tūlīt notiks kaut
kas briesmīgs, taču neatrada nevienu veiklu vārdu sava draudzes locekļa
aizstāvībai.
Maneģintu pieveda pie augsta bluķa. Jauneklis dziļi ievilka elpu,
aizvēra acis un uzlika uz tā savu labo roku.
 Tūda] pat nošvikstēja smags zobens, kaut kas nokrakstēja un gandrīz
noģībušā mūka vaigā iešļakstijās sīka asins pile. Atskanēja necilvēcīgs
kliedziens. Kā caur miglu Teodorihs pieķērās pie stenderes, izklumzāja ārā,
nokrita ceļos un sāka krampjaini vemt.
Brālis Teodorihs pavēra lūku, taču velti — ārā joprojām valdīja tumsa.
Cauri grabošai cūkas pūšļa ādai uzvēdīja aukstums, un mūks atkal aizcirta
lūku. Bezcerīgā niknumā viņš tā darīja jau kuro reizi, tad saberzēja salstošās
rokas un turpināja soļot pa mazo istabiņu — no vienas sienas līdz otrai un
atpakaļ. Sala arī deguns, vienīgi mugurai un kājām bija silti. Teodorihs
pašķielēja uz Turaidas audēja sievas dāvanu — dīvainām un sarežģītām
zīmēm izraibinātām zeķēm. "Vilnas zeķes te nav nekāda greznība," viņš, sāji
smīnēdams, nodomāja. Mūks bija gatavs paciest visus Dieva uzliktos
pārbaudījumus, pat salt tik nežēlīgi — šai svešajā zemē, kur ziemas bija
daudzkārt bargākas nekā Lokumā, — taču viņa apņēmībai nebija jēgas.
"Kuru gan šeit interesē nabadzīgi un pārsaluši sludinātāji, ja Dieva vārdus
viņi uztver kā bērnu pasakas vai plānprātiņu murgus," cisterciešu brālis nīgri
prātoja. Pat nieka audēja sieva, kuras mājā viņš bija apmeties, par svešā
Dieva viru rūpējās ar aizgādniecisku līdzjūtību un nejuta ne mazāko bijību
pret vareno ordeni vai Kristus baznīcu, ko brālis Teodorihs pārstāvēja.
Aiz sienas nemitīgi klabēja aužamie stāvi, vienmuļās kustības un
trokšņa nogurdinātais muks atspieda muguru pret krāsni, sabāza rokas
padusēs un aizdomājās. Viņš saprata, ka grēko, taču nespēja apvaldīt rūgto
vilšanos un pārvarēt bezcerību šai tumšajā, aukstajā un Dieva pamestajā
zemē.
Mūks jutās tik vientuļš. Pēc Maneģinta tiesas un soda izpildīšanas viņi
Teodoriham ļāva atgriezties Trikātā pēc mantām. Pat zirgu turpceļam iedeva.
Viņa istaba stāvēja tukša un neapkopta — tieši tāda, no kādas viņu uz Autiņi
aizveda ķēniņa ziņneši. Satriekts un izbrīnīts Teodorihs meklēja Eliu, savu
paligu un ceļabiedru no pašas Brēmenes. Septiņu gadu vecumā cisterciešu
sludinātāji Eliu bija izpirkuši no verdzības un uzaudzinājuši kristīgā garā.
Taču puisis bija pazudis. Tikai pēdējā brīdī, kad Teodorihs, savu niecīgo
iedzīvi sapaunojis, izgāja no pilsētas, viņi nejauši saskrējās.
— Elia! Elia! —Teodorihs priecīgi sauca un nolika zemē ceļojumu
lādīti.
Viņš gribēja apskaut savu vienīgo draugu un kristieti nežēlīgā pagānu
pasaulē.
— Mani sauc Ģirts! Ģirts! — sešpadsmitgadīgais puisis nikni nošņāca.
 Viņš bija pārģērbies pagānu krāsainajās drānās un stāvēja pretī savam
skolotājam, zobus kā nikns suns atiezis.
— Elia! — apstulbušais mūks nočukstēja.
Taču puisis apcirtās un aizskrēja pie saviem jaunajiem draugiem, kas,
piekalnītē stāvēdami, to visu noskatījās. Viņš tagad bija brīvs cilvēks, jo
kristieši taču bija par viņu samaksājuši.
Pie krāsns atspiedies, Teodorihs atcerējās viņu atbraukšanu pavasari.
Līdz Valmierai viņi brauca ar dīvainu kuģi, kam varēja nolaist un grozīt
mastu. To veikli izmantodami, kuģinieki prata noķert katru vēja pūsmu, lai,
daudz neairējot, tiktu augšā pa strauju un līkumotu upi, ko sauca par Gauju.
No upes varēja redzēt dažas pilsētas ar steķiem, kādas pilis pāri mežu galiem
un pārceltuves ar sargtorņiem un karavīriem tajos. Izņemot brāli Zigfrīdu.
pārējie pieci mūki sludinātāji īstā pagānu zemē nonāca pirmo reizi.
Teodorihs vēroja Elias maigo seju — zēns ik pa laiciņam aizvēra acis un,
nāsīm jutekliski trīsot, ošņājās.
Nu visi Teodoriha ceļabiedri — brāļi sludinātāji un misijas vadītājs tēvs
Meinarts — bija atgriezušies mājās. Līdz nākamai vasarai, tā viņi cerēja.
Savu kuģi Autīnes tiesas dēļ Teodorihs, protams, nokavēja. Tirgoņi
aizbrauca, baidīdamies no rudens vētrām. Teodorihs kājām atnāca līdz
Turaidai un tur arī iestiga. Viņš mēģināja uzmanīgi izzināt, par ko galu galā
Maneģintu —viņa pirmo nopietni ņemamo draudzes locekli — paša
augstdzimušie radinieki tik bargi sodija. Tā ari neuzzināja. Turaidieši raustīja
plecus — tam neesot nozīmes, par ko cilvēks devis nepatiesu zvērestu. Kaut
vai par pazudušu vistu vai blēdīdamies kauliņu spēlē. Ja vīrs nepatiesi zvēr,
viņam nocērt roku. Un viss. Bet nabaga lētticīgais Manegints pēc kristīšanas
Teodoriha istabiņā tūlīt pat bija aizskrējis pie saviem draugiem, kam devis
nepatiesu zvērestu, — un atzinies. Viņš paļāvās uz jaunā Dieva piedošanu,
kā tika solīts un ari apzvērēts.
"Kas par mežonīgu tautu," Teodorihs rūgti domāja. Uz galda mētājās tā
arī nepabeigtā un neaizsūtītā vēstule. Šad tad mūks tur pierakstīja pa
rindiņai, taču bez tās pacilājošās degsmes, ar kādu viņš rakstīja iepriekšējos
ziņojumus ordeņa priekšniecībai. Ātrāk par pavasari vēstuli tik un tā nosūtīt
nevarēs. Doties cauri kuršu, leišu, prūšu un poļu zemēm — tas bija pārāk
bargs un bīstams ceļš vienam kristīgam mūkam. Turklāt ar tādu vēstuli
azotē. Teodorihs nekādi nespēja saprast, kāpēc Trikātas valdnieka viri viņam
promesot nebija pārmeklējuši viņa istabu, atlauzuši lādīti un paņēmuši šo
bīstamo ziņojumu. Galu galā viņa palīgs Elia, kurš tagad sevi sauca pagānu
vārdā, tīri labi nojauta, ko viņa audzinātājs dara sveču gaismā, kad citi guļ.
"Nesaprotami ļaudis," mūks atkal iegrima nīgrā apcerē un nopūtās. Vienīgi
grieķu baznīcas sludinātāji, kas neko neprasīja un necentās ļaudis pārveidot,
un kas paši nāca no puspagānu zemēm, te spēja iedzīvoties. Cistercietis
atcerējās tēvu Kirilu, tā neciešamo jautrību un iecietību pret pagānu
stūrgalvību.
Kaut arī bezcerīgās pārdomās, diena tomēr pagāja. Vakarpusē mūks
iekāpa koka tupelēs, uzmeta plecos apmetni un izgāja laukā. Teodorihs
pacēla acis un meklēja ziemeļpusē Dieva zvaigzni. Tā bija nesen
parādījusies un vēstīja atkal jaunu pavasari. Cistercietis salīgi nodrebēja un,
tupelēm klabot, pa čirkstošo sniegu tecēja uz tirgoņa Anno māju. Bagātais
un ietekmīgais turaidietis mīļu prātu pieņēma kristiešu mūku. Viņam patika
mācītu vīru sarunas, un Anno pat aicināja Teodorihu pārcelties pie viņa.
Taču cistercietis pēc Autīnes notikumiem baidījās pievērst sev pārāk
lielu uzmanību — pie tirgoņa mēdza ciemoties ari veikala biedri no Tālavas
zemēm. Tomēr Teodorihs priecājās par šiem vakariem — siltā un bagātā
mājā starp laipniem cilvēkiem, kam patika viņa runas. Teodorihs tos varēja
uzskatīt gandriz kā sev līdzīgus. Dievam žēl, tie tomēr nebija kristieši, kaut
citādi labi cilvēki.
īpaši cisterciešu mūks priecājās par iespēju parunāties ar tirgoņa dēliem
un viņu draugu Kaupo no kāda lību valdnieka dzimtas. Kaupo bija vien
piecpadsmit gadu, un šī jaunekļa nevainīgā zinātkāre, viņa draudzīgais,
atklātais smaids Teodoriham atgādināja zaudēto Eliu.
Par savu īsto aicinājumu cisterciešu mūks no Ix)kumas klostera
uzskatīja iespēju darboties ar nenobriedušu jaunekļu prātiem un sirdīm. Viņš
tad jutās kā Dieva sūtīts podnieks, kas no mīkstiem māliem veido grodas un
skanīgas dvēseles. Tam Kungam par godu un pašam par iepriecinājumu.
PIEtālava
12718. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas
(6684. gads pēc pasaules radīšanas) (1176. gads pēc Kristus dzimšanas)
Divus aplaupītus un izģērbtus līķus atrada krūmos netālu no lielceļa
starp Austruvi un Pokaļu ciemu. Mazliet tālāk kādā purva bedrē atrada vēl
vienu. Pēdējās dienās bija stipri lijis un pēdas aizskalotas, tomēr Austruves
pilskungs sūtīja pēddziņus ar gudriem suņiem, kā ari laida ziņu gan
Pietālavas valdniekam, gan Tālavas ķēniņam. Nokautie izrādījās divi
Turaidas tirgoņi, kas katru vasaru brauca no Pleskavas gar Mudes upi,
iepirkdami ziemā samedītās ādas un pērnā rudens vasku. Bija pazudis vēl
kāds Jersikas tirgonis, kas ceļoja kopā ar lībiešiem no Pleskavas. Tāpat bija
nokauti vai pazuduši pieci viņu kalpi, divpadsmit zirgi un visas preces.
Tirgoņi bija ceļojuši ar Tālavas ķēniņa rakstu un tos no pašas robežas
pavadīja četri Pietālavas karavīri — tie visi bija pazuduši.
Vēsts par ķēniņa aizsargātu ceļinieku slepkavību izplatījās vēja
spārniem. Kaut kas tāds Tālavā pēdējoreiz bija noticis pirms vairāk nekā
desmit gadiem, kad tika nokauti un aplaupīti prūšu tirgoņi. Toreiz vainīgi
izrādījās kādi klejotāji, kas slepeni bija apmetušies pierobežas mežos. Kaut
arī slepkavība bija notikusi ziemā, bet līķus atrada tikai pavasarī, Pietālavas
valdnieka un ķēniņa vīri sadzina pēdas. Tur bija vesels laupītāju ciems. Vīrus
izkāva līdz pēdējam, bet sievas un bērnus pārdeva verdzībā uz mūžu.
Laupītāju nožēlojamās būdas nodedzināja, zemi svētīja un atdeva atpakaļ
Meža mātei. Taču toreiz slepkavības vietā atrada arī ķēniņa karavīrus — kas
bija krituši, aizstāvot ceļiniekus, kā prasīja likums.
Drīz vien Pietālavā ar prasību ieradās nokauto turaidiešu un pazudušā
jersikieša radinieki, kas bija sarūgtināti un uzstājās asi. Jersikas tirgoņa brālis
pārmeta tālaviešiem divkosību. Tie, kas vienmēr bija stāvējuši un skaļi
runājuši par kārtību un svētiem ceļu likumiem, nu izrādījās paši iejaukti
slepkavībā. Ja ķēniņš šai lietā neko nedarīs, viņš, cienījams Jersikas tirgonis,
par to stāstīs visās pilsētās gar Daugavu. Talaviešu izslavētie likumi izrādās
vien tukša skaņa, bet viņu ceļi nedroši. Tad Daugavas tirgoņi, kaut ari ciešot
zaudējumus lielāku attālumu dēļ, izmantos citus ceļus saviem darījumiem ar
Pleskavu, Naugārdi un igauņu pilsētām. Bet pret Tālavas tirgoņiem citās
zemēs arī turpmāk izturēsies bez cieņas.
 Ķēniņš sēdēja blakus pils saimniekam — Pietālavas valdniekam. No
Trikātas bija atjājuši arī divi ķēniņa padomnieki, kā ari viņa dēli. Vecākais,
kas, gatavodamies mantot tēva troni, piedalījās visās svarīgākās sarunās, un
jaunākais Tālivaldis, kurš bija paņemts līdzi, lai apciemotu savu krusttēvu.
Tāpat Pietālavas pils zālē bija sis valsts soģis un pulkvedis, kurš atbildēja par
karavīriem.
Jersikietim bija taisnība. Turoties pie tēvutēvu likumiem, zeme Tālavā
piederēja Dievam, bet celi ķēniņam. Viņš saņēma lielo tiesu no muitām,
pārceltuvju naudām, kā ari citām nodevām un turēja ceļus kārtībā. Mīkstākās
vietās tos klāja ar tievbajķiem, bet slīkšņās gremdēja ozola bluķus, kas melni
un cieti turējās gadu desmitiem. Ķēniņa vārdā atsevišķu Tālavas zemju
valdnieki deva par ceļinieku pavadoņiem savus karavīrus. Tāpēc lielceļu
laupītājus vajāja paša ķēniņa dusmas, bet ķēniņš ari atbildēja un maksāja par
nokauto ceļinieku dzīvībām un mantu. Tomēr jersikieša vārdi bija pārāk asi
un pārdroši, padomnieki dusmīgi sakustējās, bet ķēniņš pacēla roku un lika
tiem klusēt, izmeklēšana bija jāveic Pietālavas valdniekam Skalbim, kura
zemē noziegums noticis.
Tālivalža krusttēvs sēdēja nekustīgi, resnās rokas klēpī salicis un
smagos plakstus līdz pusei nolaidis. Nopietnos brīžos Pietālavas valdnieks
allaž izskatījās kā pusmiegā, kaut bija gudrs un viltīgs vīrs. Tikai pārmēru
dūšīgs, jo mīlu prātu rīkoja dzīres, kad vien tas bija iespējams.
— Tu pārāk steidzies ar ļauniem vārdiem, jersikiet, — Skalbis lēni
atbildēja. — Kā tu vari droši zināt, ka tavs brālis ir nokauts un ka šai
slepkavībā iejaukti mani karavīri?
Taču Jersikas tirgoni nebiedēja nedz Pietālavas valdnieka smagie vārdi,
nedz ķēniņa padomnieku draudīgie skatieni. Viņa ķēniņš nebija mazāk
varens, un tirgonis bija pārliecināts par savu taisnību. Arī Turaidas lībis
Anno viņam blakus bija sadrūmis. Ko viņš lai atbild noslepkavoto vīru
atraitnēm un bērniem? Anno smagi nopūtās un nokāra galvu. Viņš ļāva abu
vārdā runāt Jersikas tirgonim, kas mācēja uzstāties drošāk.
Jersikietis izvilka no azotes ar pērlītēm un zelta diegiem izšūtu maku.
— Šo mana brāļa maku divi Pietālavas karavīri nesen pārdeva
Pleskavas krodziniekam, — Jersikas tirgonis ledaini paziņoja, un klusums
zālē gluži vai sabiezēja.
Resnais Pietālavas valdnieks vairs neizskatījās miegains un nevīžīgs.
Smagie plaksti bija augšā, pelēkās acis — skaidras un vērīgas.
— Tev droši vien ir zināms šī krodzinieka vārds? — viņš noprasīja.
 — Es viņu atvedu līdzi, —Jersikas tirgonis norūca un izaicinoši
izstiepa zodu. —Jā, manam brālim bija ari tieši šāds duncis. Mums daudzas
lietas bija vienādas jau kopš dzimšanas, —jersikietis teica, padeva ķēniņa
vīriem dārgakmeņiem bagātīgi rotātu dunci. — Lai jūs zinātu, varbūt vēl
kāds jūsu karavīrs mēģinās pārdot mana nabaga brāļa mantas.
Krodzinieku, ko pēc ķēniņa pavēles ieveda zālē, pazina daudzi tirgoņi
un ceļotāji. Viņam piederēja viesu mājas pie Pleskavas robežas, kur vīri
mēdza iegriezties, lai atpūstos un paēstu pirms darījumiem pašā pilsētā.
Vīram bija dīvaini stāva piere, apsārtušas acis un paradums nemitīgi
mirkšķināties. Leti, lībi, pleskavieši, igauņi, pat tālie leišu un prūšu tirgoņi
labi zināja, ka šajā pierobežas krogā tiek slēgti visdīvainākie darījumi —
slēptas nelikumīgi iegūtas, kā ari uzpirktas zagtas preces un pat zirgi. Runāja
arī par zēniem un meitenēm, ko cauri Naugārdei vai Paltpilij sūtot lejā uz
tālajām dienvidu pilsētām un labi nopelnot. Taču Pleskavas pilsētvaldis un
tūkstošnieks47 uz šiem nelikumīgajiem darījumiem Valērija krogā skatījās
caur pirkstiem. Veiklais vīrs ne reizi nebija ne pieķerts, ne ari tiesāts. Tirgoņi
zināja, ka caur krodzinieka rokām plūst daudz sidraba, bet daļa no tā tiek
pilsētvaldim, tūkstošniekam un soģim.
Tālavas valdnieku priekšā Valērijs turējās droši un skaidri apliecināja
—jā, lūk, to maku viņš par pusmarku nopircis no diviem Pietālavas
karavīriem. Protams, ka viņš bija gatavs zvērēt, kā tādās reizēs parasts un kā
tālavieši vēlas, — vai nu pie krusta, vai uz zobena un roku paceļot.
— Tu, uz zobena! — nicīgi noņurdēja Ietu pulkvedis.
Krodzinieks saslējās un sāka mirkšķināties vēl biežāk nekā parasti, taču
aizvainojošos vārdus izlikās nedzirdam.
— Es lai nepazītu jūsu karavīrus! — krodzinieks iesaucās.
Viņš spēja arī sīki aprakstīt maka pārdevējus, to aproces, apģērbu,
ieročus un izskatu. Tie esot bijuši jauni un viens otram līdzīgi, glīti, ar
baltiem matiem un zilām acīm, lāču loti steidzīgi un uztraukušies karavīri.
Viens teicis, ka gribot precēties un steidzīgi vajagot naudu.
— Kā lai es neticētu Tālavas karavīriem? — Valērijs turpināja
raudulīgā balsī un nokāra degunu.
— Un kā viņi runāja, tie mani karavīri? — Pietālavas valdnieks
vaicāja.
Krodzinieks mirkli pārstāja mirkšķināties un apstulbis blenza ķēniņā, it
kā piesaukdams to palīgā. Taču ķēniņš vienaldzīgi klusēja un lāva
iztaujāšanu turpināt dūšīgajam pierobežas labietim.
 — Kā — kā? Lētu mēlē, protams! Mēs visi protam Ietu valodu. Mana
māte arī bija no Ietu cilts, — Valērijs lepni piebilda.
— Nē, nē, es domāju ko citu, — Skalbis naivi turpināja.
Krodzinieks šaudīja acis no viena uz otru un mirkšķi
nājās gluži neticamā ātrumā. Kad viņš sāka vēl grozīt galvu un
nemierīgi mīņāties, Skalbis turpināja sarunu, it kā nekas īpašs nebūtu noticis.
— Raugi, viens no tiem maniem pazudušiem karavīriem, tieši tāds, kā
tu saki — ar baltiem matiem un zilām acīm —, runāja jocīgi, drusku
šļupstēja, drusku raustīja valodu. Es gribu zināt, vai pie tevis nav bijis tieši
viņš, — Pietālavas valdnieks pēkšņi skatījās krodziniekā cieši pētošām,
lielām un izvelbtām acīm kā krupim.
Valērijs aplaizīja izkaltušās lūpas.
— Es nezinu… neko īpašu nedzirdēju… viņi bija tik uztraukušies…
varbūt drusku…
— Ko drusku? — Skalbis izšāva un paliecās uz priekšu.
— Nē, tavu karavīru runā es neatceros neko īpašu, — krodzinieks
izšķīries stingri paziņoja. — Es taču nevaru atcerēties katra vira runas
dīvainības. — Viņš atkal pārgāja uz raudulīgi žēlabainu toni. — Viņi pie
manis nāk desmitiem dienā.
— Jā, jā, — Skalbis laipni piekrita, — un katrs tev pārdod neredzēti
greznus makus.
Te iejaucās Jersikas tirgonis.
— Jūs te tērgavojat par slepkavu mēles lokanību, bet mans brālis
joprojām gul savās asinīs, neapbedīts un brēc pēc atriebšanas, —jersikietis
skarbi paziņoja un piecēlās.
Viņš bija dusmās nobālis. Turaidietis Anno piecēlās līdz ar viņu. Abi
bija atnākuši ar vienu prasību un. nedabūjuši taisnību pie Tālavas ķēniņa,
vien meklēs to ar savu valdnieku palīdzību. Tirgoņi aizgāja draudēdami —
lai tālavieši turpmāk piesargās ceļot viņu zemēs! Viņiem bija tiesības
nesamierināties ar galvasnaudām4 ", bet prasīt ari vainīgo dzimtu asinis.
Ķēniņš dusmīgi soļoja pa zāli, kas bija izrotāta ar visādiem svešzemju
nieciņiem, — tie viņu kaitināja vēl vairāk nekā citas reizes. Pietālavas
valdniekam patika greznas lietas, ko viņš iepirka no silto zemjU tirgoņiem.
Mudes49 ceļš, robežmuitas un pārceltuves nesa labus ienākumus. bet
Pietālavas valdnieks ķēniņam maksāja mazāku tiesu nekā citu Tālavas zemju
valdnieki. Viņam bija jāuztur vairāk piļu un vairāk karavīru. Kopš
ziemeļnieki bija apmetušies austrumos, kur tēvutēvu laikos mita Ietu ciltis,
tie bija kļuvuši par nemierīgiem kaimiņiem. Viņu un no dienvidvakariem
atplūdušo slāvu cilšu50 dēļ pie Mudes vienmēr bija nedroši. Uz Pietālavas
varenību un tās valdnieka patstāvības tieksmēm ķēniņš bija spiests skatīties
caur pirkstiem. Gribēdams sev pietuvināt Skalbja dzimtu, viņš bija aicinājis
to par sava trešā dēla krusttēvu. Bet nu Pietālavas karavīru dēļ bija aizskarts
paša ķēniņa gods.
— Es ierados pie tevis un liku savu vārdu par taviem karavīriem! —
ķēniņš runāja aizsmakušā balsī.
Viņš bija apstājies iepretī Skalbim, atspiedis rokas pret galdu un, tam
pāri noliecies, bargi raudzījās Pietālavas valdniekam acīs.
— Mans gods nav mazāk vērtīgs par tavējo. Un tie karavīri bija ari
tavā dienestā, — dūšīgais Skalbis atbildēja tikpat nopietni.
Viņi ilgi skatījās viens otrā pāri galdam, bet pārējie viri un Tālivaldis
neiedrošinājās pat pakustēties.
— Ko tu vari teikt par pazudušajiem karavīriem? — ķēniņš turpināja
tikpat smagi, acis no Skalbja platās sejas neatraudams.
— Dzimtas stāv kā par sevi un galvo vienā mutē51 , — Pietālavas
labietis atbildēja klusi, bet noteikti. — Un es arī. Tie vīri nav slepkavas.
— Pat ar asinīm? — ķēniņš prasīja vēl draudīgāk.
— Pat ar asinīm, ja vajadzēs, — Skalbis atteica.
— Tas krodzinieks melo! — pēkšņi paziņoja Tālivaldis uztraukumā
aizlūzušā balsī un pats par savu pārdrošību nosarka.
Tēvs pagrieza galvu pret nesen iesvētīto zēnu, un visiem kādu bridī
šķita, ka viņš tam iesitis. Joprojām smagi elpodams, ķēniņš atliecās un
atlaida dūrēs sažņaugtos pirkstus.
— Kā tad īsti runāja tavi baltmatainie karavīri?
— Kā visi citi, — Pietālavas valdnieks atrūca un paraustīja plecus.
Ķēniņš uzmeta labietim izbrīnītu skatu un pirmo reizi pasmaidīja.
— Tu tomēr esi veikls vīrs, — viņš negribīgi atzina.
Skalbis vēlreiz paraustīja plecus. Arī pārējie vīri beidzot
sakustējās. Viņi bija nosēdējušies stīvi. Turklāt brieda negaiss un
dūšīgais namatēvs stipri svīda. Paldies Dievam, nu, kad tiesa bija beigusies,
viņš varēs likt kalpiem atnest miestiņu un rīkot pusdienas.
— Droši vien, ka melo, — ķēniņš piekrita savam dēlam. — Bet ko mēs
viņam varam padarīt? Viņa vārdi pret mūsējiem. Tirgoņiem ir tiesības prasīt,
jo slepkavības notikušas mūsu zemē un mūsu karavīru klātbūtnē, —Tālavas
ķēniņš runāja, dusmas valdīdams.
 Pārējie vīri, drūmi klusēdami, piekrita. Tālava bija nonākusi kārtīgās
sprukās. Skalbis nopūtās. Pusdienas bija sabojātas, un nosnausties, kā viņš
bija paradis pēc ēšanas, šodien neiznāks. Rīt un parīt droši vien arī ne.
Smagnējais vīrs iedzēra krietnu malku vēsā miestiņa.
noslaucīja lūpas, acis pievēris, ieklausījās, kā labais dzēriens ieplūst
kuņģī, un dzēra atkal. Lieliem, kāriem malkiem. Par visu vairāk pasaulē viņš
necieta steigu un nemieru.
— Turpat blakus ir Ūdrupe un neskaitāmi purva akaēi. Ūdenī pēdas
nepaliek, — Pietālavas valdnieks miegaini prātoja. — Es lūdzu palīgā arī
Putna ļaudis. Droši vien mēs drīz redzēsim vēl citus līķus, — Skalbis
pareģoja.
Par citiem līķiem Pietālavas valdniekam izrādījās taisnība. Ķēniņš vēl
nebija paspējis atgriezties Trikātā, kad ieradās Ugandes valdnieka sūtņi ar
tādām ziņām, ka allaž nosvērtajam vīram aizcirtās elpa. Netālu no Petseri
bija uzbrukts kāda igauņu zemnieka mājām. Tā saime bija nežēlīgi apkauta,
bet turpat netālu, pie liepas atspiedies, sēdēja jauns Pietālavas karavīrs ar
nogalinātā zemnieka šķēpu vēderā. Jaunekļa gaiši zilās acis bija plati
ieplestas un izbrīnīti raudzījās kaimiņzemes debesīs. Zem karavīra labās
rokas gulēja grezni rotāts duncis — tāds pats, kādu Jersikas tirgonis bija
rādījis Tālavas valdniekiem. Apkārt bija skaidri redzamas cīņas pēdas un
zirgu pakavu nospiedumi. Tie bija Turaidā un Pietālavā kalti pakavi.
Nozieguma līdzzinātāji bija devušies uz Tālavas ezeru, kur droši vien
iekāpuši laivās ar visiem zirgiem, jo pēdas izbeidzās. Ugandes valdnieka
sūtņi prasīja tiesu un sodu.
Tūlīt pēc sūtņu aiziešanas pārskaities ķēniņš lika sameklēt pils
saimnieku Skalbi. Taču neviens nespēja Pietālavas valdnieku atrast — tas
esot ar dažiem karavīriem pašā rīta agrumā aizauļojis uz Austruves pusi.
Turēdams labieti aizdomās, ķēniņš sūtīja tam pakaļ savus tiesas ziņnešus —
Pērkona vīrus, kuru pavēlēm bija jāpakļaujas ikvienam visā Tālavā.
Skalbi ķēniņa tiesas ziņneši satika vien nākamā dienā, jau atceļā no
Petseri. Kā pavēlēts, divi Pērkona vīri piegrieza savus zirgus cieši blakus
Pietālavas valdniekam, bet divi jāja iepakaļ. Tomēr resnais Skalbis par šādu
sagaidīšanu vien greizi pasmīnēja. Krietni atpalikdami, jāja viņa karavīri, kas
veda līdzi nokautā biedra, gaišmatainā jaunekļa līķi.
Ķēniņš viņus sagaidīja Austruves pilī, kur Pietālavas valdnieku ieveda
gluži kā noziedznieku. Uz ķēniņa nikno jautājumu — kā viņš atbildēs par
saviem karavīriem trim valstīm uzreiz, ja tiks prasīta galvotāju, to skaitā ari
viņa paša, dzīvība, Skalbis atbildēja dīvaini mierīgi.
— Es jau aizsūtīju uz Otepē vienu savu virsnieku ar prasību par mana
karavīra nāvi viņu zemē.
Ķēniņš sastinga, tad kļuva sarkans un likās — tūlīt metīsies virsū sava
jaunākā dēla krusttēvam.
— Kā? — viņš dobji pārprasīja. — Prasību par tava vīra slepkavību?
— Tu man piedod, vispirms vajadzēja runāt ar tevi, — Skalbis, smagi
elpodams, turpināja. — Es pārkāpu likumu, bet bija jārīkojas ātri.
— Prasība tiem. kas pret mums vēl izturas draudzīgi… kaut arī mūsu
vīri slepkavo viņu zemē… — ķēniņš izdvesa.
— Tā puiša rokas un kājas ilgi bijušas sasietas, viņš ir iepriekš nosists,
nevis nodurts pie igauņu zemnieka mājām, — Pietālavas valdnieks
paskaidroja. — Drīz viņu atvedīs, un pats redzēsi.
Ķēniņš vēl labu bridi nesaprata, ko Skalbis saka, bet, kad viņš ieskatījās
labieša sejā, Tālavas ķēniņa saspringtie pleci noplaka.
— Nāc, apsēdies, iedzer miestiņu un stāsti. Laikam visu nakti jāji? —
ķēniņš prasīja jau mierīgā balsī.
— Tā ir, — resnais valdnieks vāri pasmaidīja. — Divi zirgi pagalam.
Vienu tu man esi parādā par laipno sagaidīšanu ar saviem Pērkona sūtņiem,
— viņš noņurdēja un kāri pieplaka kausam.
Nogalināto biedru Pietālavas karavīri Austruvē atveda tikai naktī, tomēr
ķēniņš to gribēja apskatīt tūlīt un lika iedegt lāpas. Jaunekļa rokas patiesi
bija noberztas jēlas līdz kauliem — droši vien puisis bija pulējies pārraut
siksnas. Tāpat bija noberzti karavīra zābaki pie potītēm. Bet lūpas savainotas
un daži zobi nolauzti — mutē bijis iebāzts sprūds. Jauneklis bija krietni
novājējis un vienos zilumos, bet tā drēbes smirdēja pēc zirga mēsliem. Droši
vien viņš, sasiets kā kūlis, ticis turēts kādā stallī, viņa karabiedri, dusmas
valdīdami, sprieda. Viņi ievēroja ari to, ka no igauņu zemnieka šķēpa durtās
brūces bija tecējis pavisam maz asiņu. Austruves svētnieks, kas mācēja ārstēt
gan ļaudis, gan lopus, aptaustījis līķi, paziņoja, ka jauneklis miris no sitiena
pa pakausi un tikai pēc tam caurdurts ar šķēpu.
— Turaida, Jersika, tagad ari Ugande… un visur runās par Tālavas
karavīriem, — ķēniņš noteica.
— Manuprāt, mūs grūž uz karu, — klusi piebilda Pietālavas valdnieks,
kuram tā patika dzīres un greznība.
 Tālavas ķēniņš pārlaida acis apkārt stāvošajiem karavīriem. To sejas
lāpu gaismā izskatījās skarbas un drūmas. Viņi visi bija izauguši bez kara.
Ķēniņam nepatika izliet asinis, taču tālavieši nedrīkstēja pieļaut, ka kaimiņi
viņus uzskata par bezgožiem un vēl par muļķiem.
Tai pašā naktī, slepus apspriedušies, viņi nosūtīja veiklākos izlūkus
novērot Valērija viesu māju Pleskavā. Vienam no Pietālavas izlūkiem
izdevās ielavīties un pārmeklēt viltīgā krodzinieka stalli. Kaktā zem veciem
zirgu deķiem izlūks uzgāja trīs lībiešu sedlus, vīrs nogrieza un paņēma līdzi
skaisti kaltu kāpsli. Vēl tālāk, meklējot zem salmiem, tika atrasta slepena
bedre, kurā, pēc smakas spriežot, bija ilgi gulējis cilvēks. Vērīgais izlūks tur
atrada arī sīku krekla piedurknes strēmelīti. Tā bija asinīm piemirkusi un
rotāta ar nokautā Pietālavas karavīra dzimtas rakstiem.
PLESKava
6684. gads pēc pasaules radīšanas
(1176. gads pēc Kristus dzimšanas) (12718. gads pēc Sampo dzirnu
sagrūšanas)
Jurijs Jurjeviēs bija lēnīgas dabas vīrs un reti spēja pateikt asus vārdus,
taču vairāk par visu pasaulē viņš necieta asinskāri un muļķību. Tādas
īpašības varēja piedot vienkāršam karavīram, kura vienīgā gudrība bija paša
zobens un pretinieka kakls, bet te viņa priekšā ārdījās Novgorodas večes
celtais pilsētvaldis.
— Vajag uzbrukt! Vajag uzbrukt! Vienreiz par visām reizēm
noslīcināsim čudus un solus52 viņu pašu asinīs! — Prohors bļaustījās kā
nelabā apsēsts.
— Apklusti! —Jurijs Jurjevičs riebumā uzkliedza, pats dzirdēdams un
kaunēdamies par savu sievišķīgi griezīgo balsi.
Resnais vīrs piesarka un izbolīja acis. Likās, viņš tūdaļ pārsprāgs. Jurijs
Jurjevičs pazina Prohoru un toreiz večē bija stingri pretojies šī stūrgalvīgā
karotāja sūtīšanai uz Pleskavu. Taču vairums bajāru domāja savādāk — tiem
šķita, ka dumpīgajā pierobežas pilsētā vajadzīgs tieši tāds, ciets un ass vīrs
kā Prohors. Sākumā likās, ka viņiem taisnība, — vairākus gadus Prohoram
vismaz ārēji izdevās iedomīgos Pleskavas bajārus savaldīt un piespiest
pakļauties Novgorodai. Taču kareivīgais pilsētvaldis nemācēja novērst
nesaskaņu iemeslus, jo viņam par cilvēku rīcības iemesliem nebija nekādas
jēgas. Prohors redzēja tikai to, ko redzēja, un dzirdēja tikai to, ko viņam tieši
pateica. Pašam bajāram, kā visiem grūtgalvjiem, turklāt šķita, ka viņa
miesnieka viltības — kā tie mēdza mānīt lopiņus kaušanai parocīgākā aploka
stūrī — ka šīs muļķa viltibas neviens cits nespēj atminēt. Prohors nezināja,
ka cilvēki mēdz būt dažādi un vairums no viņiem ir daudz gudrāki ne tikai
par lopiem, bet arī par viņu pašu.
Spriežot no tā, ko aizvainojumā šņākujojošais bajārs bija paspējis
izstāstīt, pirms tika rupji pārtraukts, — viņš bija iekritis paša liktajās lamatās,
un Novgorodas vara Pleskavā karājās mata galā. Vajadzēja steidzīgi rīkoties,
taču Jurijs Jurjevičs skaidri zināja, ka citi Novgorodas bajāri viņu atkal
neatbalstīs. Vairums no viņiem bija kā apmāti un kopā ar kņaziem nebeidza
sapņot par Kijevas Zelta troņa atgūšanu. Novgorodieši sevi uzskatīja par
īstajiem Kijevas lielkņaza varas mantiniekiem un šīs dižās pilsētas dibinātāju
pēctečiem. Dala godkārīgo novgorodiešu atsaucās uz sava kņaza Mstislava
Haralda mantojuma tiesībām, paši aizmirstot, ka padzinuši viņa dēlu
Vsevolodu Mstislaviču, kas aizgāja uz Pleskavu un kļuva par vienu no
pilsētas dumpošanās iemesliem. Vēl citi atcerējās senākus laikus — Olgu53 ,
kas pārcēlusi pāri Mudes upei Kijevas lielkņazu Igoru un kļuvusi par tā
sievu, bet pēc vīra nāves — par visas Kijevas valdnieci. Taču šīs sensenās
varenības apmātie aizmirsa, ka Olga nākusi no Pleskavas, kas toreiz bija
Tālavas Ietu pilsēta un Novgorodai meslus nemaksāja.
Pleskava, kurā bija saplūduši daudz svešinieku, vēlāk pati atkrita no
Tālavas. Bet Ietu ķēniņi toreiz, pirms deviņām paaudzēm, uzskatīja par
gudrāku nostiprināt Tālavas robežu gar Mudes upi, nevis censties paturēt
nemierīgās zemes, ko bija pārplūdinājušas slāvu ciltis un kurās nostiprinājās
kareivīgie ziemeļnieki. Jocīgi, bet tieši no pagānu Ietiem nākusī Olga bija
pirmā Kijevas tronī, kas pieņēma Kristus mācību un meklēja savienību ar
savas cilts senajiem radiem grieķiem. Tālavas ķēniņiem izrādījās taisnība,
izvēloties grūti pārvaramo robežu gar Mudi. Pat Kijevas varenības laikos
Ietus un igauņus bija izdevies uzvarēt tikai divas reizes. Pēdējā reizē, pirms
četrdesmit pieciem gadiem54 , Kijevas lielkņazam Mstislavam nācās sūtīt
pret čudiem un soliem trīs savu dēlu — Novgorodas, Polockas un
Smoļenskas kņazu apvienotos spēkus. Arī tad uzvarētāji šais spitīgās pagānu
zemēs spēja noturēties vienu vienīgu gadu. Jau nākamajā rudeni leti un
igauņi padzina meslu vācējus un smagi sakāva Novgorodas sūtītos pulkus.
Jurijs Jurjevičs it labi atcerējās savu varonīgo tēvu, kurš bija devies
līdzi kņazam savaldīt dumpīgos igauņus un Ietus. Arī toreiz daudzi bajāri,
tāpat kā tagad Prohors, nesavaldīgi kliedza: "Vajag uzbrukt ! Reizi par visām
reizēm noslīcināsim čudus un solus viņu pašu asinīs!" Tēvu pārveda mājās
sasalušu un gandrīz gabalos sacirstu. Jurijam Jurjeviēam toreiz bija
trīspadsmit gadu. Līdz šai dienai viņš nespēja aizmirst dīvainās skaņas —
ēak, ēak, ēak — kā no tēva atkūstošā līķa pilēja melnas un biezas asinis.
Viņa nāsis, vēderam čokurā saraujoties, vēl tagad juta salkano asiņu un
pūstošo iekšu smaku. Tā nāca no viņa mīļā un varonīgā tēva. Kopš tās reizes
zēns daudzus gadus nespēja pieskarties nevienam gaļas ēdienam, lai cik spē-
cīgi ģimenes pavārs tos centās savircot ar dārgajām Indijas garšvielām: zēns
redzēja sava tēva kā kautuvē gabalos sadalīto miesu. Vēl tagad, ieraugot
asinis vai brūces, varenajam Novgorodas bajāram vispirms uzmetās zosāda,
bet vēlāk sākās karstumi. Kaut arī viņš labi zināja, ka tēvu sakapājuši
atzeliešu cirvji, Juriju Jurjeviču biedēja visi asmeņi. Viņš labprātīgi ļāva
citiem sevi apsmiet, taču nespēja paņemt rokā zobenu. Pie Novgorodas večes
gudrā sūtņa jostas karājās vien niecīgs, bet grezns duncītis ar trulu asmeni.
Pat to viņš izvilka no maksts, cik reti vien iespējams, bet, ejot pie friziera,
Jurijs Jurjevičs miedza acis un aizturēja elpu, kad bārdas nazis vai šķēres
tuvojās viņa sejai.
Jurijs Jurjevičs labi saprata, ka Novgoroda nevar iztikt bez lieliem
kariem un lielas varas. Taču, pretēji vairumam večes bajāru, viņš bija
pārliecināts, ka visupirms jānostiprinās rietumos. Šajā ziņā trulajam
Pleskavas pilsētvaldim bija taisnība — Pleskavas, Tālavas un igauņu zemes
reizi par visām reizēm bija jāsavalda un jāpakļauj. Kamēr to nav izdarījuši
vāci vai dāņi ar Romas pāvesta atbalstu. Romas baznīcas mūki un klosteros
audzinātie pagānu dēli jau klaiņāja un okšķerējās pagānu pilsētās un ciemos.
Lībeka ar citām vācu pilsētām bija varens spēks — īpaši.
ja aiz tām stāvēja vēl Lombardijas baņķieri un pāvests. Libekas
dibinātās Hanzas viri bija guvuši atbalstu pat Jurija Juijeviča dzimtās pilsētas
veēē. Tie bija nekaunīgi un tālredzīgi vīri. Jurijam Jurjeviēam vajadzēja būt
vēl gudrākam. Paldies Dievam, no Ietu un igauņu zemēm uz rietumiem bija
jūra, bet no Novgorodas puses vien Mudes upe.
Kautrajam bajāram bija sensens sapnis — pabeigt reiz tēvutēvu Rjurihu
iesākto darbu — savienot abus jūras krastus. Pirmdzimteni Zviedriju un tās
vareno meitu Novgorodu, jeb kā senči to sauca — Holmgārdi. Savienot
Lielo Zviedriju ar tās māti, dūšīgo karotāju, grieķu ceļa licēju varjagu55
pirmdzimteni.
Jurijs Jurjevičs gribēja būt tas īstais vīrs — daudzajās paaudzēs un
milzu plašajā ciltskokā —, kura pūlēm pateiksies bērnu bērni. Mūžīgi
mūžos. Viņš negribēja būt priekšgalā un pavēlēt citiem. Jurijs Jurjevičs
apzinājās, ka nav tam piemērots. Viņš gribēja, lai nākamās novgorodiešu
paaudzes viņu piemin, klusi apbrīnodamas viņa gudrību, pacietību, savaldību
un tālredzību.
Gudrais bajārs, kurš sava sapņa labad atteicās no večes piedāvātā
Novgorodas pilsētvalža amata, zināja, ka Novgoroda nevar šķiest spēku
divos virzienos — cīnīties par ceļu līdz jūrai un par sabrukušās Kijevas
valsts troni. Varenās ziemeļu pilsētas dzīvība bija atkarīga no citu izaudzētās
labības, tātad ari no ceļiem, pa kuriem to piegādāja. Nemaz nevajadzēja karu
zaudēt, pietika, ja senie sāncenši Smolenskā nogrieza Novgorodai ceļus uz
dienvidiem un nepārdeva graudus — kā ne reizi bija gadījies. Tad
Novgoroda varēja maizi nopirkt vienīgi no Ietu un igauņu tirgoņiem, bet
atvest tikai cauri Plcskavai. Plcskavas bajāri to zināja tikpat labi un
vajadzības gadījumā pratīs izmantot.
Senajā pilsētā, ko tālaviešu senči bija gudri cēluši Mudes un Pleskavas
upju satecē, norisa klusa, bet sīksta cīņa par varu un ietekmi. Vieni, kas
paslepen turējās pie senču dieviem56 un atcerējās seno radniecību, nu labu
prātu atgrieztos Tālavas ķēniņa pakļautībā. Tie bija gan pieliekami vareni,
gan gudri bajāri, viņi apdzīvoja gandrīz pusi no mājām pie senās pilsētas
Kremļa. Šie Ietu pēcteči redzēja nemitīgās jukas un kņazu plēšanos par
Kijevas troni — pēdējo piecpadsmit gadu laikā varenā pilsēta pie Dņepras
bija mainījusi lielkņazus divpadsmit reizes. Brāļu kari nonāca pat tiktāl, ka
pavisam nesen desmit tūkstoši karagūstekņu no Smoļenskas kņazistes tika
pārdoti par vergiem dienvidos. Meitenes nonāca harēmā, bet jaunekļi tika
kastrēti un sargāja viņas. Toties tepat Pleskavas kaimiņos — Ietu un igauņu
zemēs nu jau deviņas paaudzes valdīja savstarpējs miers un kārtība. Citi
pleskavieši turējās ar Prohoru un labu prātu atzina Novgorodas tiesības pār
sevi, taču šie bajāri nemaz nebija tik vareni. Viņu mājas lielākoties bija
celtas jau otrpus Pleskavas upei — priekšpilsētā. Viņi gaidīja Novgorodas
ciešāku atbalstu un skaidrību — tomēr vēl nebija sagaidījuši.
Vēl trešā, visvarenākā bajāru grupa turējās kopā ar reiz nodevībā
apvainotā un no Novgorodas padzītā kņaza Vsevoloda Mstislaviča
pēctečiem. Viņi uzskatīja sevi par pašas Novgorodas varas mantiniekiem. No
šo bajāru vidus bija ievēlēts arī Pleskavas tūkstošnieks, kurš komandēja
vietējo karaspēku un atbildēja par kārtību pilsētā. Visiem pa vidu, viltīgi
atbalstīdami te vienus, te otrus, rosījās vācu Hanzas sūtņi. Lielākoties jauni
un nopietni vīri, kam netrūka naudas atbalstīt vājākos un uzpirkt varas vīrus.
Viņu dibinātajā tirdzniecības sētā itin bieži notika dažādas slepenas
apspriedes. Jurijs Jurjevičs par to visu zināja, vēl no Novgorodas
neizbraucis, bet tās večes celtais pilsētvaldis, kurš tagad līdz sirds dziļumiem
aizvainots rīstījās Novgorodas sūtņa priekšā, tik vien mācēja, kā ķērkt —
"Vajag uzbrukt! Vajag uzbrukt!" Pleskavas bajāru cīņas, viņu ietekme un
spēks Prohoram nelikās pat uzmanības vērti. Viņš redzēja tikai to, kas
degungalā, un dzirdēja tikai to, ko viņam skaļi pateica.
— Es Tālavu sarīdīju ar visām kaimiņzemēm, — resnais bajārs
vīzdegunīgi paziņoja. — Sūtiet man palīgā pulkus, un mēs viņus paņemsim
kā āpšus alā.
Jurijs Jurjevičs saviebās.
 — Bet ja nu tālavieši un igauņi atmin tavas viltības un uzbrūk pirmie?
Pirms kņazs paspēj atsūtīt pietiekamu karaspēku? — Jurijs Jurjevičs vaicāja.
Viņš jau nožēloja pirmītējo nesavaldību, tomēr ari rāmais jautājums
iedarbojās uz Prohoru kā pieši niķīgam zirgam. Pilsētvaldim mute atkrita
vaļā, viņš atkal kļuva sarkans.
— Manas viltības pagāni nekad neatminēs! — Prohors nikni izgrūda
un saslējās kā gailis pirms cīņas.
***
Neko nevar noslēpt no Meža mātes vērīgajiem bērniem. Putna ļaudis
sadzina pēdas, kaut arī pēc slepkavības bija vairākkārt lijis, bet līķi viltīgi
vesti lejup pa Ūdrupi un samesti purva akaēos. Viņi atrada pārējos starp
Austruvi un Pokaļiem nogalinātos vīrus. Tie bija līdz ādai izģērbti, tomēr
Austruves tirgoņi pazina gan turaidiešus, gan Jersikas tirgoni un viņa kalpu,
bet Pietālavas karavīri — savus pazudušos biedrus. Taču viens no
mirušajiem bija svešs. Purva rāva neko daudz nebija miroņus maitājusi, un
vīri domāja, ka tas varētu būt viens no Pleskavas viesu mājas saimnieka
Valērija kalpiem.
Tālavas izlūki jau bija dzirdējuši citus krodzinieka ļaudis runājam par
kādu no saviem biedriem, kuru saimnieks pirms pāris nedēļām it kā pēkšņi
aizsūtījis darīšanās uz Naugārdi. Pazudušais krogā bija sācis strādāt nesen,
un neviens neko prātīgu nezināja ne par viņa ģimeni, ne dzimto vietu. Tas
esot bijis nerunīgs un drūms puisis, ko pats saimnieks atvedis un kas pildījis
tikai viņa rīkojumus. Citādi jaunais kalps izturējies kā brīvs vīrs, kas caurām
dienām slaistījies starp viesiem, dzēris un spēlējis kauliņus ar tiem, bet
naktīs bieži pazudis.
Trauslie Putna cilts ļaudis, kas pārdomu brīžos mēdza stāvēt uz vienas
kājas kā stārķi, Ūdrupes krasta krūmos atrada pārcirstu jostu. Tās sprādze
neapšaubāmi bija kaldināta Naugārdē, bet pušuma vieta sakrita ar brūci
nezināmā miroņa sānos. Klusu aptaujātie un iedzirdītie Valērija viesu mājas
kalpi siksnu pazina — tā piederēja viņu drūmajam un nekaunīgajam
biedram.
Tālavas ķēniņš priecājās par šiem atradumiem un sūtīja ziņu visiem
cietušo radiem, kā arī to zemju valdniekiem. Bet Pleskavas pilsētvaldim
ķēniņa sūtnis prasīja aizdomīgo krodzinieku saukt tiesas priekšā un
nopratināt gan par stallī atrastajiem turaidiešu sedliem, slepeno gūstekņu
bedri, gan arī par pazudušo kalpotāju.
 Ugandes valdnieks, kas pats savām acīm bija redzējis siksnu pēdas uz
nokautā Ietu karavīra rokām un kājām, kā ari pašā sākumā pieņēmis
Pietālavas valdnieka prasību, ticēja kaimiņu nevainībai. Viņš atsaucās tūdaļ
un pievienojās Tālavas prasībai pret Pleskavas krodzinieku. Ugandes
valdniekam sen nepatika glumā Valērija negodīgie darījumi triju valstu
robežu tuvumā.
— Tas vīrs par daudz mirkšķinās, lai būtu godīgs, — igaunis noteica.
Taču pagāja divas nedēļas, bet Tālavā no Pleskavas netika saņemta
nekāda ziņa par aizdomīgā krodzinieka liecību savas zemes soģiem. Ķēniņš
atkal sūtīja savus vīrus, taču Pleskavas pilsētvaldis pret Tālavas ķēniņa
sūtņiem izturējās vēsi un nekaunīgi. Prohors bija aizsūtījis pats savus
uzticības vīrus uz Novgorodu, kurus bija samācījis melot par kaimiņvalstu
vājumu un īsto laiku uzbrukumam. Ķēniņa sūtņi bija pacietīgi, kā tas
pienācās, bet, kad pilsētvalža nekaunība kļuva acīm redzama un neciešama,
Tālavas ķēniņa vīri klusēdami piecēlās un aizgāja.
To pašu nakti Tālavas izlūki, kas turpināja novērot Valērija krogu,
redzēja saimnieku un kalpu slepeni piekraujam ratus. Izlūki pagaidīja, kamēr
vezums bija aizbraucis pietiekami tālu no mājām, bez trokšņa to sagrāba un
aizdzina uz Austruvi. Ratos atrada ne tikai Turaidas un Jersikas tirgoņiem
nolaupītās mantas, bet arī Pietālavas karavīru zābakus un ieročus.
Nobiedētais kalps atzinās, ka saimnieks tam licis braukt līdz pašam līmeņa
ezeram, kur netālu no Novgorodas Valērijam bija seni veikala biedri, kuriem
viņš pārdeva pierobežā nozagtās preces. Šo ceju kalps bija veicis vairākkārt,
taču par slepkavībām viņš neko nezināja pat bargo Ietu karavīru draudu
priekšā.
Nevalodas par Tālavu izplatījās pārāk ātri, tās sasniedza pat aizjūras
pilsētas, kurās Ietu tirgoņiem bija darīšanas. Daudzi atteicās ar tālaviešiem
slēgt veikalus, bet Lībekā kādu kuģi pat nelaida ostā, jo uz tā atradās divi
Trikātas tirgoņi. Citās zemēs neviens negribēja dzirdēt par kādu tur
aizdomīgu Fleskavas krodzinieku un atradumiem viņa staļļos. Visi runāja par
Tālavas karavīriem, kas slepkavo un aplaupa cienījamus tirgoņus, un par
viņu ķēniņu, kas stūrgalvīgi aizstāv savus ļaudis, neraugoties uz
acīmredzamiem vainas pierādījumiem. Nevalodas kāds nemitīgi uzkurināja,
bet Tālavas tirgoņi un tie, kas ar viņiem biedrojās, vairs netika pieņemti nedz
Visbijā, nedz vācu, zviedru un Krievzemes pilsētās. Dažviet tiem pat
uzbruka, atņēma preces un draudēja nokaut, tāpat kā Tālavā nokaujot un
aplaupot visus ceļotājus. Nez kādēļ cietsirdīgajos šausmu stāstos visvairāk
tika runāts par lielo kristiešu pilsētu Brēmenes, Visbijas, Lībekas un
Novgorodas tirgoņu ciešanām. Tika nosaukti pat visiem pazīstamu un
cienījamu tirdzniecības namu piederīgo vārdi. Kristieši bija ļoti sašutuši par
Tālavas pagānu asinskārību.
Nopietnie vācu pilsētu Savienības vīri šīs nevalodas, ko paši izplatīja,
rūpīgi atstāstīja Pleskavas pilsētvaldim un bajāriem. Prohors priecājās —
viņa viltīgais plāns nesa vēl krietnākus augļus, nekā cerēts. Uzsvērdams savu
tālredzību, dūšīgais bajārs sūtīja uz Novgorodu vīru pēc vīra, lai veče un
kņazs pasteidzas izmantot viņa veiklās gudrības radītās priekšrocības pret
Ietu un igauņu valstīm. Viņam par apbēdinājumu, Novgoroda nesteidzās. Tā
kārtējo reizi bija iesaistījusies ķildās ar Čerņigovas kņazisti. Pat Jurijs
Jurjevičs, kurš vislabāk zināja Pleskavas grūto stāvokli, neko nespēja
palīdzēt.
Tālava negribēja karu. Ķēniņš un viņa padomnieki it labi saprata, ka
tirgoņu slepkavības ir īpaši sarīkotas, lai sanaidotu Tālavu ar kaimiņiem. Lai
apklusinātu nevalodas, vajadzēja piespiest Pleskavu pašu atzīt savējo vainu
un nodot tos taisnīgai tiesai. Ķēniņš pavēlēja vezumu ar pierādījumiem un
krodzinieka kalpu gaišā dienas laikā aizdzīt uz Pleskavu, lai to varētu redzēt
bajāri un tirgoņi, kas īstenībā noteica kārtību pilsētā. Pilsētvaldis bija spiests
rīkoties un, kaut arī negribot, sūtīja tiesas vīrus pēc viesu mājas saimnieka
Valērija.
Tālavieši savu panāca — aizdomās turētos vīrus apcietināja, bet
vezumu ar nolaupītajām mantām ieslēdza pilsētas noliktavā. Tai pašā naktī
pilsētvaldis lika krodzinieka kalpu spīdzināt, un nelaimīgais atzinās, ka
tālavieši viņu nopirkuši. Tie likuši nozagt saimnieka ratus un paši sakrāvuši
tajos nolaupītās mantas. Kalpa stāstīto rūpīgi pierakstīja pilsētas tiesas
rakstvedis un apliecināja Prohoram draudzīgi bajāri. Nākamajā rītā rakstu
vairākkārt nolasīja tirgus laukumā, jau pusdienlaikā krodzinieka kalpu turpat
pakāra, bet Valēriju kā nevainīgu atbrīvoja. Prohors bija saņēmis ziņu, ka
Novgoroda beidzot izšķīrusies un tās pulki jau esot ceļā.
Tālava ar Ugandi pieprasīja veikt godīgu izmeklēšanu tirgoņu un
igauņu zemnieku slepkavības lietā, bet trešajā dienā, kad Pleskava
neatbildēja, abu valdnieku sūtņi svieda pāri robežai svētos šķēpus un lika
iedegt mazos kara uguņus. Tie aicināja zemju valdniekus un labiešus ar
karadraudzēm. Tikai tagad kareivīgais Prohors nobijās — no Novgorodas
papildspēkiem vēl nebija ne miņas, bet pleskaviešu karaspēks bajāru
nesaskaņu dēļ sanāca pārāk lēni. Pilsētvaldis, kā paradis, visās neveiksmēs
vainoja citus. Juriju Jurjeviču, kurš nebija nodrošinājis palīdzību, bet
visvairāk Tālavas ķēniņu un Ugandes valdnieku, kas neievēroja Prohora
viltīgā plāna nosacījumus. Čudi un soli vis negaidīja, kamēr Pleskava un
Novgoroda savāc pietiekamus spēkus, lai tos sakautu, bet nekaunīgi uzbruka
paši.
Pieci Tālavas pulki šķērsoja Mudi, bet trīs Ugandes pulki uzbruka
Pleskavas priekšpilsētām, vēl īstu salu nesagaidījuši. Pilsētu apsēda un
ieņēma nedēļas laikā, bet tās zemi izlaupīja līdz Polockas robežai. Kā pirmo
tālavieši līdz pamatiem nopostīja Valērija viesu māju, taču glumais
krodzinieks ar saviem līdzzinātājiem paspēja aizbēgt. Arī galvenais kara
vaininieks Pleskavas pilsētvaldis Prohors veikli atkāpās. Tāpat no pilsētas
laicīgi bija pazuduši visi vācu pilsētu Savienības nopietnie vīri, kuri mācēja
tik pārliecinoši runāt par pagānu valdnieku asinskārību pret kristiešu
tirgoņiem.
Novgorodieši tomēr nāca, taču, no bēgošā Prohora uzzinājuši par
pilsētas krišanu un satikuši pie Pleskavas zemes robežām Tālavas un
Ugandes pulkus, kņaza vīri, ilgi nedomādami, grieza savus spēkus mājup.
Jurijs Juijevičs, kuram tik Joti rūpēja savas pilsētas nākotne un Novgorodas
ceļi līdz jūrai, bija spiests samierināties ar notikušo. Taču, uzzinājis, ka ne
Tālavas ķēniņš, ne Ugandes valdnieks negribēja Pleskavu paturēt savā
pakļautībā, — viņi tikai iecēla savus tiesnešus un lika izmeklēt slepkavības
— gudrais Novgorodas bajārs kļuva domīgs. Pēc Prohora un viņa piekritēju
padzīšanas varu Pleskavā bija pārņēmuši pilsētas patstāvības kārotāji, tie
vēlēja paši savu pilsētvaldi un atstāja amatā veco tūkstošnieku, kurš nebija
uzbrucējiem pretojies pārāk sparīgi. Pagānu valdnieki bija Pleskavu tikai
sodījuši un atgriezušies savās reiz nospraustajās robežās. Pieredzējušais
Jurijs Juijevičs brīnījās un priecājās. Tās valstis, kas neizmantoja uzvaru par
pamatu vēl lielākām uzvarām, bija lemtas bojāejai.
LĪBEKa
1177. gads pēc Kristus dzimšanas
(6685. gads pēc pasaules radīšanas) (12719. gads pēc Sampo dzirnu
sagrūšanas)
Jaunā Lundas arhibīskapa Absolona sūtnis bija neapmierināts. Viņš bija
ieradies ar pavēli pārņemt jūras austrumu krasta pagānu kristīšanas misijas
vadību un atvedis līdzi divus dāņu baznīcas tēvus, ko bija paredzēts iecelt
par bīskapiem jauniegūtajās zemēs. Sūtnis pieprasīja atskaiti un pārmeta
enerģiskas rīcības trūkumu. Nez kādēļ sūtņa dusmas vērsās tieši pret
tirgoņiem.
Pāvesta legāts Lundā savu solījumu bija izpildījis jau pirms sešiem
gadiem. Svētais Krēsls Romā pielīdzināja kristiešu cīņas par Tā Kunga kapu
Palestīnā cīņām pret pagāniem Baltijā. Visiem, kas tajā piedalījās, tika solīta
pilnīga grēku piedošana, viņiem tika atlaisti gan laicīgie, gan baznīcas sodi,
un šo svētceļnieku manta palika baznīcas aizsardzībā.
— Jūs solījāt, ka karš šeit pret ziemeļu pagāniem būs sekmīgs. Jūs
solījāt nesamierināmu cīņu pret Dieva ienaidniekiem57 un aizsardzību
visiem kristiešiem, lai kur ari viņi atrastos. Un ko mēs redzam? — Lundas
arhibīskapa sūtnis pārlaida smagu skatienu pārējiem sanāksmes
dalībniekiem. — Baznīcas ieguvumi ir niecīgi — vien Pomerānijas zemes,
kas vēl joprojām uzdrošinās sacelties pret Tā Kunga gribu. Tikai ar lielām
pūlēm mūsu karalim Valdemāram un jūsu hercogam Henriham pērnvasar
izdevās apspiest Pomerānijas slāvu sacelšanos. Toties citi pagāni aizjūras
nav pat redzējuši mūsu krusta bruņiniekus. Viņi rīkojas saskaņoti dažādās
zemēs un uzdrošinās uzbrukt! — Sūtnim sašutumā aizrāvās elpa, viņš
piesarka un bija spiests kādu brīdi klusēt. — Tai pašā pagājušā gadā kurši un
sāmsalieši izpostīja Ēlandi58 , bet tālavieši ar igauņiem sagrāva Pleskavas
valsti. Tas notiek vienlaicīgi un mūsu acu priekšā! Tā vietā, lai tiktu
pazemoti un pakļauti baznīcai, šo zemju pagāni ir kļuvuši vēl stiprāki un
bagātāki uz kristiešu rēķina.
Savu garo runu beidzis, lundietis izslējās, saknieba lūpas un skatījās
pāri citu galvām. Abi viņa ceļabiedri sēdēja tikpat augstprātīgi. Kristiāns ar
Filipu saskatījās — dānim bija taisnība, viņiem nebija veicies, taču tas, ka
lundietis sašuta par grieķu baznīcas ļaužu sakāvi Pleskavā un zviedru
zaudējumiem Ēlandē, abiem Lībekas tirgoņiem šķita pārāk dīvaini. Diez vai
jaunais Lundas arhibīskaps Absolons, dāņu karaļa draugs un gudrais
padomdevējs, uz šo svarīgo apspriedi būtu sūtījis kādu sava domkapitula
grūtgalvi. Tā droši vien bija ar arhibīskapu un karali saskaņota smalka spēle.
Pārmest sakšiem neveiksmi un pārņemt vadības grožus — kad tik daudz
naudas un pūļu jau ieguldīts.
Hercogs viņiem bija uzspiedis šo savienību ar dāņu baznīcu, jo Lundai
bija liela ietekme Romas kūrijā, bet Henriham Lauvam kā vienmēr vajadzēja
sabiedrotos pret ķeizaru. Tā bija dižciltīgo politika, bet vācu pilsētu tirgo-
ņiem bija savi rēķini ar dāņu kolēģiem. Paldies Dievam, viņi jau no paša
sākuma ievēroja piesardzību. Viņi nebija ziņojuši Lundai nedz par
Savienības dibināšanas principiem, nedz tās finansu politiku, nedz arī par
savas darbības sīkumiem pagānu zemēs. Vienīgi lielos un vispārējos
vilcienos. Līdzšinējais Lundas arhibīskaps ar to bija mierā vai vismaz
izlikās. Viņš ar Romas piekrišanu bija nozīmējis tēvu Meinartu no
Zēgebergas par misijas vadītāju, bet naudu viņa sūtītajiem sludinātājiem
Savienība deva, īpaši neskopodamās. Līdztekus tēva Meinarta darbībai starp
pagāniem, tirgoņi bija rīkojušies ari paši uz savu roku — par to zināja tikai
Savienības valdes vīri. Tomēr izskatījās, ka arī dāņi bija ko uzoduši, ja
uzstājās tik asi.
Tēvam Bonifācijam nepavisam nepatika Lundas sūtņa augstprātība.
Skarbais abats piemiegtām acīm mēroja jauno dāni, kas bija cēlies no
paputējušas bruņinieku dzimtas. Tādus vajadzētu pāris gadus paskolot kādā
cisterciešu klosterī un tikai tad laist pasaulē taisīt baznīcas politiku. Tēvs
Bonifācijs necieta lētu izlikšanos, bet šis slaidais vīrs ar rūpīgi koptiem
nagiem turēja viņus par muļķiem. Cistereietis nebūt neuzskatīja iesākto
darbu pārjūras zemēs par neauglīgu. Viņa čaklie mūki bija savākuši daudz-
vērtīgu ziņu, un abats Bonifācijs nedomāja tās kādam atdot. Arhibīskaps ar
sūtņa muti varēja pieprasīt un draudēt, cik gribēja. Ordeni tas neuztrauca,
viņa vadītais klosteris pat formāli nebija pakļauts nevienam arhibīskapam,
kur nu vēl Lundai. Pietika jau ar to, ka Lunda, izmantojot savus sakarus, bija
panākusi, ka par misijas vadītāju ieceļ augustīnieti. Visi baidījās no
cisterciešu varenības, tēvs Bonifācijs domās pasmīnēja. Tad viņš paskatījās
uz tēvu Meinartu, kas sēdēja uzkumpis un galvu nodūris, kā norāts zēns.
Viņam blakus, mīļi smaidīdams un uzmanīgi klausīdamies, sēdēja Lokumas
klostera labākais audzēknis brālis Teodorihs. Skarbais abats atplauka — tas
jauneklis ies tālu un apspēlēs jebkuru no šeit klātesošajiem. Viņš būs īstais
misijas vadītājs, nevis vientiesīgais augustinietis. Vēl atcerēdamies
Teodoriha vērtīgos ziņojumus, ko gudrais jauneklis nebija rādijis nevienam
citam, tēvs Bonifācijs atmaiga pilnigi. Viņš atbrīvoja dusmās sažņaugtās
rokas un turpināja pierasti slidināt caur pirkstiem sasilušo rožukroņi.
— Šis zemes jūras otrā krastā kristīgai misijai vēl nav sagatavotas, —
bikli ierunājās tēvs Meinarts.
— Kā to saprast? — sašutis brīnījās Lundas sūtnis.
Tēvs Meinarts tikai uz īsu mirkli pacēla acis, tās bija
brūnas, spožas un nemaz nelikās izbijušās vai pazemīgas, kā
augustīnieša balss. "Nu, nu, tam dūšas netrūkst," sevī nobrīnījās Lokumas
abats.
— Es gribēju teikt, ka tās vēl nav gatavas krusta karam, —
augustinietis paskaidroja tikpat klusi un bikli.
Lundietis skatījās uz viņu kā uz jukušu.
— Viņi nav gatavi? Viņi būs gatavi, kad mēs nāksim! — sūtnis
dārdināja. — Lai tirgoņi gādā kuģus un naudu, mēs aicināsim vīrus. Un
bruņinieki nāks! — viņš svinīgi iesaucās un iepleta rokas.
Visiem par brīnumu, baznīcas ļaužu strīdā iejaucās Lībekas tirgoņu
ģildes vecākais Rūdolfs, kurš bija arī
Savienības dibināšanas iniciators un tās īstais vadītājs. Pa šiem gadiem
Rūdolfs bija skaisti nosirmojis un kļuvis vēl varenāks. Tiesa, Savienība
nebija plaukusi tik strauji, kā gribētos, jo pārāk daudz vēl vajadzēja ieguldīt,
īsti nezinot, kad kapitāls nesīs augļus. Tādēļ ari augstos viesus nācās pieņemt
tai pašā namā, kurā viņš Lībekas tirgoņus bija iepazīstinājis ar savu ideju par
kopīgu darbošanos svešās pilsētās. Rūdolfs bija noraizējies par Lundas arhi-
bīskapa nostāju, jo bez nopietna baznīcas atbalsta visas tirgoņu pūles un
ieguldījumi var izrādīties velti. Tomēr, pretēji Lundas sūtnim, Rūdolfs runāja
lēni un mierīgi. Tirgoņi reti varēja atļauties izrādīt savas patiesās jūtas.
— Arhibīskaps mums pārmet misijas neveiksmi. Tirgoņi no kopējā
darba uzņēmās tikai daļu, kas tika godīgi pildīta. Cik atļāva mūsu
ierobežotās iespējas un bija labvēlīgs mūsu visu Dievs, — pēdējos vārdus
Rūdolfs īpaši uzsvēra. — Mēs ari iepriekš esam atbalstījuši baznīcas pūles
pagānu zemēs, devuši kuģus, naudu un pat savus vīrus. Taču tiešs
uzbrukums, uz kādu aicina arhibīskaps, ne vienmēr un visur nes cerētās
sekmes. Tai pašā Kursā, kuru tu dusmīgi pieminēji, ja nemaldos, pirms
septiņpadsmit gadiem jau tika iecelts viens dāņu bīskaps Ernemords59 . Un
kā veicās ticības izplatītājiem viņa vadībā? Tāpat igauņu zemēs pirms
deviņiem gadiem Lunda iecēla savu bīskapu. Kāds bija šī svētā vīra vārds?
— Rūdolfs tēloja aizmāršu.
Lundas arhibīskapa sūtnis klausījās, lepni izslējies un nicīgi sakniebtām
lūpām. Viņš necieta tirgoņus un viņu viltīgās runas.
— Tēvs Fulko60 , —viņa vietā smaidīdams atbildēja brālis Teodorihs
un tūlīt pazemīgi nolaida acis. Jaunajam mūkam savukārt patika Lībekas
lieltirgotāja smalkais knābiens.
— Ak, jā, bīskaps Fulko! Un kā viņa vadībā veicās dāņu, zviedru un
norvēģu karaļu bruņiniekiem igauņu zemēs? — šoreiz Rūdolfs negaidīja citu
palīdzību, bet, paliecies pretī Lundas baznīcas sūtnim, turpināja runāt gan-
drīz čukstus. — Viņi mēģināja tikai ar zobeniem, jo bija aizmirsuši par savu
varonīgo tēvutēvu ziemeļnieku saņemto mācību — šīs jūras austrumu krastā
ar zobenu un laupītkāri vien nekas nav panākams. Jūsu bruņinieku senči
vikingi spēja iekarot un pakļaut Britu salas, Bretaņu, Itālijas un Spānijas
piekrastes pilsētas. Viņi spēja iekarot zemes gar Dņepru un Volgu. Dibināja
tur pilsētas— Aldagenu, Holmgārdi, Bjarmiju, Gņezdovu, Kunigārdi, Itilu61
, tās tagad ir varenas un tur savās rokās visu tirdzniecību no ziemeļiem līdz
dienvidiem, kur sākas ceļš uz vareno Ķīnu. Visu tirgoņu un valdnieku sapnis
kopš Aleksandra Lielā laikiem!
Taču jūsu brašie vikingi, kuri atzina tikai uzvaru vai nāvi, neko nespēja
nedz igauņu, nedz lībiešu, nedz kuršu piekrastēs, nedz arī Ietu, zemgaļu,
leišu un prūšu zemēs. Daugava un citas izdevīgas upes palika viņiem slēgtas.
Nācās iet apkārt, jo šo zemju valdnieki un tirgoņi gribēja paši gūt labumu no
sava izdevīgā stāvokļa. Un viņi to spēja! Bet jūs nu iedomājaties, ka
arhibīskapa ieceltu vīru vadībā bruņiniekiem ar krustu veiksies labāk nekā
sentēviem ar Tora62 zīmi? — Lībekas lieltirgotājs atliecās un nobeidza
normālā balsī.
— Kāds sakars mūsu baznīcas svētajai misijai pagānu zemēs ar citu,
sen mirušu pagānu kariem? — Lundas sūtnis dzedri prasīja.
— Nekāds. — Rūdolfs atbildēja. — Ja vien mēs atkal izliekamies
aizmirstam kopīgās intereses. Pomerānijā mēs rīkojāmies saskaņoti,
ieklausījāmies cits cita padomos, un, kaut ari ar lielām pūlēm, tomēr
atguvām reiz zaudētās zemes. Arī Rīgena salu mēs iekarojām, kopīgi
rīkojoties, sagrāvām pagānu svētnīcu viņu Dievam Sventovitam. Bet, —
Rūdolfs mirkli pieklusa un turpināja vēl lēnāk, it kā turpmākie vārdi viņam
sagādātu grūtības, — jau tad dāņu baznīcas tēvi, kas ieguva lielāko daļu no
pagānu tempļa bagātībām un tur glabātām tūkstošgadīgām zināšanām,
neturēja par vajadzīgu savus cīņu biedrus brīdināt, ka Jāvuši šīs svētnīcas
kalpotājiem aizbēgt un izklīst vēl brīvajās pagānu zemēs. Viņu mūkiem un
priesteriem, kas nu kļuvuši par musinātājiem pret Dieva gribu. Tagad
nevajag brinilies, ka pagāni dažādās zemēs spēj rīkoties saskaņoti.
— Jūsu viri ari piedalījās salas iekarošanā, — arhibīskapa sūtnis asi
atcirta.
— Jā, bet viņi netika ielaisti svētnīcā, kad to ieņēma. Viņiem vēlāk
atmeta pāris sauju sakusuša zelta — kā kalpiem, kas labi veikuši savu
pienākumu. Lundā varbūt pamatoti domā, ka tirgoņiem pietiek pašiem sava
zelta, bet zināšanas — tās neticami precīzās pasaules un zvaigžņu kartes,
rakstu ruļļi un dēlīši ar seniem stāstiem par pasaules izcelšanos, likumu
akmeņi un pagānu kultu priekšmeti, kam piemītot brīnumains dziedniecības
spēks — un daudzas citas kristīgo acīm noslēptās lietas, ko pagānu priesteri
esot mantojuši no pirmsplūdu laikiem… Vai Lundas arhibīskapam šķiet, ka
vācu tirgoņus tās nevar interesēt? Vai tikai Dānijā ir pietiekami izglītoti
ļaudis? — Pirmo reizi šīs sarunas laikā Rūdolfs pacēla balsi, un greznajā
viesu zālē tā skanēja dobji un draudoši.
Pārējie tirgoņi un tēvs Meinarts nobijušies saskatījās — Lībekas
lieltirgotājs acīmredzami tīši aizvainoja varenā Lundas arhibīskapa sūtni un
dāņus, kas bija varenākie šai jūrā. Jaunais cisterciešu mūks šaudīja acis no
viena pie otra, viņš neviļus bija sažņaudzis rokas kā lūgšanā. Vien tēvs
Bonifācijs neizrādīja īpašu satraukumu, kaut ari Lībekas tirgoņu vecākais
spēlējās ar uguni. Arī abats bija dzirdējis par dāņu pievāktajām pagānu
svētnīcas bagātībām, ko tie Arkonā bija sakrāvuši savos kuģos un aizveduši
pāri šaurumam.
Abi sūtņa ceļabiedri — vēl neiecelti bīskapi vēl neiegūtās zemēs —
sēdēja, galvas plecos ierāvuši un acis pārbīli iepletuši. Tomēr pats
arhibīskapa sūtnis prata valdīties.
— Grēku plūdus pārdzīvoja tikai Noass ar nedaudziem, kā teikts
Svētajos rakstos, — lundietis nicīgi attrauca.
— Protams, — tirgonis piekrita, — taču Svētajos rakstos nekas nav
teikts par Noasa izglābtajām zināšanām, kas līdz Kristus dzimšanai piederēja
pagāniem. Mūsu visu tālajiem senčiem.
— Tai templī bija vien nožēlojami elku tēli, ko mūsu ļaudis
sadedzināja vai iegāza ūdenī.
— Arī zeltu un sudrabu?
 Lundas arhibīskapa sūtnis atkal nicīgi saknieba lūpas un neatbildēja.
Viņš skatījās pāri tirgoņiem. Savienības vecākais Rūdolfs spītīgi pielieca
galvu un pēkšņi mainīja tēmu.
— Esmu dzirdējis, ka pāvesta kūrijā tiek gatavota bulla, kas aizliedz
kristiešu baņķieriem ņemt augļus par aizdoto naudu63 . Vai baznīca grib
izputināt kristiešu veikalus un ļaut vairāk nopelnit žīdiem? — viņš vaicāja
aizsmakušā balsī.
Par šādas pavēles tapšanu zināja visi klātesošie, bet nu baznīcas vīru
klātbūtnē kāds lajs, kāds tirgonis atļāvās kritizēt ne tikai pāvesta pārstāvi
ziemeļu zemēs, Lundas arhibīskapu, bet arī pašu Romas baznīcas galvu un
vēl apšaubīt Svētos rakstus. Sūtnis piecēlās, bet viņa ceļabiedri, bailēs
sastinguši, vēl mirkli kavējās. Atjēgušies arī viņi uzlēca kājās. Tāpat piecēlās
abi ordeņu tēvi un jaunais cisterciešu mūks.
— Svētais tēvs Romā nekad nerīkojas pretēji kristiešu interesēm, —
lundietis ledaini noteica, — bet pāri visam pāvestam rūp kristiešu dvēseļu
glābšana. To skaitā arī tirgoņu.
Savienības valdes vīri palika vieni un satriekti par sava vecākā
nesavaldīgo izlēcienu. Pats Rūdolfs stāvēja pie loga un drūmi noskatījās, kā
dāņu baznīcas vīri šķērso laukumu pie ostas. No mugurpuses viņi
neizskatījās pārāk apbēdināti. Arhibīskapa sūtnis gāja platiem, drošiem
soļiem, bet abi mūki tecēja tam uzticīgi blakus kā lielas uzkumpušas peles.
Kristiāns iesāka pirmais.
— Tik daudz naudas un laika ieguldīts. Tik daudz vīru pūlējušies, —
viņš rūgti pārmeta, — bet tu, pieredzējis tirgonis ar sirmiem matiem, nespēj
savaldīt muti, — skaistais pusitālis uzbruka. — Bez baznīcas atbalsta mēs
varam pazaudēt itin visu. Un dāņi pievāks mūsu pūliņu augļus!
Rūdolfs pats saprata un nožēloja savu kļūdu, tieši tādēļ jaunākā biedra
pārmetums sāpēja vēl vairāk. Viņi vienmēr bija tik labi sapratušies.
— Dāņi grib šķirties no mums vēl vairāk, nekā mēs no viņiem, —
Savienības valdes vecākais aizskarts aizstāvējās. — Mēs derējām tik ilgi,
kamēr bijām vāji. Viņi cerēja mūs izmantot. Lundas Absolons ir pārāk gudrs,
šādu iznākumu viņš jau paredzēja, sūtot pie mums šo uzpūtīgo aktieri ar
neizpildāmām prasībām. Mēs esam kļuvuši bīstami viņu interesēm.
— Bīstami! — Kristiāns uzsprāga. — Ja baznīca liks mums šķēršļus,
mēs nebūsim bīstami pat Lībekas sīktirgotājiem! Bet tu ķeries pie rīkles
pašam pāvestam un filozofē par Bibeli!
 — Un tu nekad nekļūdies? — Ari Rūdolfs zaudēja savaldu. — Ko tu
solīji, kūdot uz karu starp Tālavu un Pleskavu? Un ko saņēmām? Vienas
sūdzības no izputinātiem, mums draudzīgiem tirgoņiem. Un cik bija jāmaksā
taviem veiklajiem mēlnešiem par baumu izplatīšanu? Vesela bagātība tādēļ,
lai pagāni kļūtu vēl stiprāki. Ko tu solīji — naidu starp vairākām valstīm,
nebeidzamus karus… Ha! Karš beidzās nedēļas laikā, pat Savienības jauno
sētu nosvilināja kā suņabūdu! — Rūdolfs piesarcis ārdījās.
— Jā, bet ko mēs iesāksim bez baznīcas atbalsta? — indīgi izgrūda
kaulainais Filips.
Rūdolfa pašpārliecinātība viņu kaitināja jau sen. Tāpat kā sprogainā
smukulīša allažīgais dzīvesprieks. Kārnais Daugavas ceļa pārraugs stāvēja,
kūkumu uzmetis, kā gatavodamies ar lēcienu mesties cīņā pret abiem.
Nevienam negaidot, Rūdolfa mūžīgais pretinieks Oto nostājās viņa
pusē.
— Tā tam Lundas pūslim vajadzēja! Vienreiz jārunā viru valoda, kā
īstiem sakšiem klājas. Nevis jālokās kaut kādu mīkstpēdiņu priekšā, —
taisnprātīgais sārtvaidzis ar riebumu izgrūda. — Jūs redzējāt, kādi viņam
nopulēti nagi? Kā ielasmeitai!
Kristiāns apsviedās pret viņu — ko plebejs iedrošinās! Visi četri
Savienības ietekmīgākie vīri stāvēja cits pret citu dusmas degošam acīm un
šķita, teju teju ķersies viens otram pie rīkles. Tajā brīdī pie durvīm
pieklauvēja kalpotājs.
— Lokumas klostera abats, kungi, —viņš bailīgi izdvesa un steidzās
atkal pazust.
Tēvs Bonifācijs kādu bridi vienu pēc otra nopētīja Lībekas
lieltirgotājus. Aiz viņa muguras, pieglaimīgi smaidīdams, snaikstījās brālis
Teodorihs. Negaidīdams atļauju, abats droši iesoļoja zālē un nostājās galda
galā.
— Mēs te gājām savā nodabā, — viņš iesāka, — tad man kaut kas
ienāca prātā un es nolēmu riskēt, — cistercietis ikdienišķi skaidroja. — Es
tcicu brālim Teodoriham, mēs zinām daudz, tie balamutīgie tirgoņi arī zina
daudz. Viņiem ir nauda un kuģi, ordenim ir sagatavoti cilvēki un kristīgā
garā izaudzināti pagāntautu bērni. Tas varbūt nav tik daudz, lai uzreiz kaut
ko iegūtu, taču pilnīgi pietiekami, lai iesāktu. Un tad es teicu, brāl Teodorih,
griežamies atpakaļ pie tirgoņiem. Vai es tā teicu, dēls? — abats uzrunāja
jauno mūku, kas sāka priecīgi māt ar galvu.
 — Tu tiešām tā teici, tēv Bonifācij, —Teodorihs apstiprināja, un viņa
izvelbtās acis valgi mirdzēja.
Mūks juta savu sapni par lielo slepeno ietekmi piepildāmies.
Tirgoņi pārsteigti skatījās atplestām mutēm. Bija tik aizkustinoši redzēt
allaž skarbo abatu jokojam.
— Bet vienu lietu jūs man tepat ar zvērestu pie krusta apsolīsiet, —
cistercietis pēkšņi atkal kļuva nopietns un skarbs. — Pirmo klosteri tai zemē
jūs uzcelsiet mūsu ordenim. Un jūras krastā! Mums vēl nav neviena klostera
piejūras, — viņš piebilda mazliet maigāk. — Un sauksim to zemi Dievmātes
Marijas vārdā. Norunāts!
Kaut arī tēvs Bonifācijs uzskatīja sapņošanu par grēcīgu nodarbošanos,
abata skarbās acis iemirdzējās, kad viņš iedomājās cisterciešu nopelnu
sarakstam pievienojam vēl vienu Dievam atgūtu pagānu zemi. Pagaidām tik
varenu, ka tā noteikti būs spožākā pērle visu citu Dievmātes zemju vidū.
— Bet Lunda… tēvs Meinarts, ko šai misijai nozīmējis pats pāvests…
— savām ausīm neticot, nedroši ieminējās Kristiāns.
— To atstājiet manā ziņā, — abats viņu pārtrauca.
— Tagad zvēriet, tirgoņi! — cistercietis skarbi pavēlēja.
— Laika nav daudz. Jāpasteidzas.
III TRIKĀTA
12719. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas
(6685. gads pēc pasaules radīšanas) (1177. gads pēc Kristus dzimšanas)
Pavasarī pie Tālavas ķēniņa ieradās ipaši Naugārdes pilsētas vecāko un
viņu kņaza sūtņi. Tie atzina Tālavas prasību pret Pleskavu un gribēja
atjaunot mieru starp abām valstīm. Kad miers bija noslēgts un abu pušu inte-
reses pārrunātas ķēniņa padomē. Trikātas pilī tika rīkotas dzīres, kuru laikā
tālās pilsētas sūtņi nāca pie ķēniņa un valdnieces ar kādu rakstu rulli.
Redzēdami naugārdiešu svinīgo klanīšanos, visi apkārt pieklusa. Kaut arī
ķēniņš un viņa padomnieki tīri labi zināja gan krievu, gan zviedru valodu,
viesi bija pieaicinājuši tulku —Valmieras novada kungu Alvilu, kas ķēniņa
vārdā pārraudzīja visas Tālavas tirdzniecību. Tā prasīja pieklājība —
uzstājoties cita valdnieka namā, sūtņiem pašiem bija jāmeklē uzticami vīri
starp valdnieka padomniekiem, lai abas puses tad kopīgi spriestu par
pieņemamu saprašanās veidu.
— Kā visiem labi zināms, — skali un skaidri iesāka Naugārdes sūtņu
vecākais Jurijs Jurjevičs, — tavu dēlu māti, ķēniņ, un mūsu Novgorodas jeb
Holmgārdes pilsētas dižciltīgos saista senas asinssaites, — viņš norunāja un
ļāva Valmieras labietim tulkot.
Ķēniņš piesardzīgi pamāja ar galvu, ka sapratis, un uzmeta zibenīgu
skatu sievai. Tā sēdēja, rāmi smaidīdama.
— Šīs saites, kas nāk no paša zviedru karaļa Ingas Steinkelsona nama,
caur tavu dēlu māti, — runātājs cienīgi paklanījās valdniecei, — nu
sasniegušas tavus dēlus, ķēniņ. Mums visiem par šādu radniecību starp
varenās Tālavas ķēniņa dzimtu un Novgorodas cienījamiem vīriem ir liels
prieks. Ceram, ka priecājas ari te, īpaši tādā svarīgā reizē, kad tiek atjaunots
miers starp abām kaimiņzemēm.
Sūtnis runāja, svinīgi izslējies, bet tulks raiti pārcēla viņa vārdus Ietu
valodā.
— Ķēniņa vecākais dēls mantos valsti, kā tas pieklājas, jaunākajam, kā
rādījušas zīmes un viņa spējas, lemts kļūt par varenu karavīru. Bet vai ķēniņš
ir padomājis — kādu savam stāvoklim un spējām piemērotu nodarbošanos
varētu izvēlēties viņa vidējais dēls, kas nes senu karaļu vārdu?
Naugārdietis vaicāja, lāva pārtulkot un brīdi nogaidīja, kaut labi zināja,
ka ķēniņš nerunās, pirms viņš nebūs pateicis visu savu sakāmo.
 — Bez visām citām diženu kaimiņvalstu saitēm abas visciešāk — un
abām pusēm izdevīgi, tā mēs ceram, — saista kopīgi celi no tāliem
ziemeļiem, kur sniedzas Novgorodas vara, līdz pat lību valstu robežām. Un
cauri tām, pāri jūrai līdz Gotlandei un citām mūsu senču zemēm Zviedrijā.
Padomnieki sakustējās, bet ķēniņš brīdinoši sarauca uzacis un lēni
atspieda galvu pret troņa augsto atzveltni. Veiksmīgi noslēgta miera un
miestiņa iepriecināts, ķēniņš bija labā omā, bet viņam nepatika, kurp stūrē
Naugārdes sūtnis — tieši tāpat pirms daudziem gadiem viņa jaunākā dēla
krustībās šis pats Jurijs Jurjcvičs bija mēģinājis viņu pierunāt mainīt senos
tirdzniecības likumus. Vai naugārdiešiem tik īsa atmiņa un nu tie mēģina vēl
ko izkaulēt pie jau apzīmogota miera? Taču cienījamā Naugārdes vīra
tālākais paziņojums pārsteidza ne tikai Tālavas ķēniņu, bet arī viņa
padomniekus un pārējos svinību viesus.
— Lai ķēniņš neņem ļaunā sūtņa ar cieņu un pazemīgi izteiktu padomu
— es novēlētu Valdemāram kļūt par tirgoni, kas visā plašajā pasaulē ir
cienījams un izdevīgs amats. Bet es labi zinu, ka Ietu augstdzimušie tirgoša-
nos uzskata par necienīgu un pat nicināmu nodarbošanos, — Jurijs Juijevičs
steigšus piebilda un paņēma no blakusstāvošā vira rokām rakstu rulli, pie
kura malas karājās četri lieli zimogi. — Taču ir kāds ar pārdošanu saistīts
amats, ko ciena arī Ietu valdnieki, — sūtnis svinīgi turpināja. — Lai kā ari
Tālavas ķēniņš noteiks sava otrā dēla likteni, mēs Novgorodas večes un
kņaza vārdā esam apstiprinājuši kāda sava augstdzimuša vīra pirmsnāves
novēlējumu. Kurš, zinādams visu trīs ķēniņa dēlu raksturus un svētnieku
liktās zīmes, dalu no sava īpašuma — slavenu ieroču darbnīcu un tai
piederošos namus — ir novēlējis tieši Valdemāram. Šo bajāru, vienu no
Novgorodas pilsētas vecajiem, ar Tālavas ķēniņa dēliem caur viņu māti
saista tiešas asinssaites, jo visiem ir kopīgs tēvu tēvu tēvs, kurš savukārt ir
sena zviedru karaļa Ingas Steinkelsona brālis.
To visu pateicis, Jurijs Juijevičs paspēra soli uz priekšu un, pazemīgi
galvu noliecis, izstiepa rokas ar rakstu rulli, kas lielo zīmogu dēļ šķita
smags. Tad, pārtraukdams saspringto klusumu, skarbā un svinīgā balsī
ierunājās Naugārdes kņaza sūtnis.
— Lai visiem top zināms, ka Novgorodas večes un kņaza apstiprinātais
novēlējums ir augstdzimušā pilsētas namnieka Izjaslava Rostislaviča patiesi
izteikta un lieciniekiem apzvērēta griba. Ar saviem vārdiem, būdams pilnā
prāta gaišumā un sliinibas nesagrauzts64 , Novgorodas bajārs ir novēlējis
savam asinsradiniekam Valdemāram Trikātā trīs sev piederošus īpašumus,
kas ir zvērējušu mērnieku uzmērīti un attiecīgi ierakstīti pilsētas namnieku
grāmatās.
Naugārdes kņaza sūtnis, kurš bija cēlies no Ietu radu cilts galindiem65
pie Okas upes, kaut ari lēni un svešādi, tomēr runāja Ietu mēlē. Visu sakāmo
viņš noskaitīja vienmuļā un skarbā balsī. Daudziem ienāca prātā, ka viņš to
rūpīgi iemācījies no galvas, lai tādā svarīgā reizē nekļūdītos. Kņaza sūtnim
beidzot, ķēniņš saknieba lūpas un atkal paskatījās uz sievu, taču tā turpināja
nevainīgi un mīļi smaidīt, it kā te notiekošais uz viņu nemaz ar neattiektos.
Večes sūtnis Jurijs Juijevičs joprojām stāvēja saliecies Tālavas ķēniņa
priekšā ar rulli izstieptajās rokās. "Kāpēc četri zīmogi?" ķēniņš pabrīnījās.
Viņš no tiesas negribēja atraidīt Naugārdes vecajo un kņaza apstiprināto
mantojumu, taču viss notiekošais izskatījās pēc veiklas viltības, kurā, bez
šaubām, sava mīluļa Valdemāra labā pūlēdamās, bija iejaukta māte.
Kaut ari pavecajam sūtnim greznajā tērpā bija karsti un grūti, Tālavas
ķēniņš ar atbildi nedrīkstēja steigties. "Galu galā viņi paši sevi tā
nostādījuši," ķēniņš nodomāja. Ar acs kaktiņu viņš redzēja tuvojamies savus
padomniekus — Daumantu un svēto likumu zinātāju no Jēņu kalna kriviem.
Pārdot paša darbnīcās kaltus ieročus vai paša audzētus zirgus Ietu labieši
uzskatīja par godīgu un pat slavējamu nodarbošanos, tomēr ķēniņš baidījās
no tirgoņu viltībām. Ļaujot ievilkt vienu savu dēlu apšaubāmos darījumos,
ko tālumā būtu grūti pārbaudīt, viņš rādītu sliktu piemēru citiem labiešiem
un. Dies' nedod, pat apkaunotu savu dzimtu. Ķēniņu mierināja doma, ka par
Naugārdes sūtņu starpnieku un tulku bija piekritis būt viņa uzticības vīrs,
Tālavas tirgoņu pārraugs un paša Valdemāra krusttēvs Alvils. Viņam
vajadzēja droši zināt, ar ko ielaidās.
Pa to laiku ķēniņam aiz muguras jau bija pienākuši abi padomnieki.
Daumants pieliecās viņam pie labās auss — tālāk no valdnieces.
— Viņi atraduši veiklu gājienu, ko tu nevari atraidīt, — Daumants tikko
dzirdami čukstēja. — Tev jāprasa, vai novēlējumam ir kādas saistības ar
citiem tirgoņu namiem vai starpniecības darījumiem. Vienalga, atklātas vai
slēptas, šīs saistības jāatklāj tūlīt, visiem dzirdot.
Ķēniņš tikko manāmi pamāja, ka ir sapratis, un Daumants atkāpās,
dodams vietu svēto likumu zinātājam. Juris bija savam amatam neparasti
jauns vīrs, taču sūtīts uz ķēniņa padomi ar vecāko krivu piekrišanu, jo
izrādija gluži neparastas prāta spējas. Čukstēdams svētnieks smaidīja, viņu
uzjautrināja svešinieku dīvainais pulciņš Tālavas ķēniņa troņa priekšā.
 — Valdniek, tas nav pret senču apzvērētu likumu un labiešu godu, taču
tev jāuzmanās no mātes un viņas radu ietekmes, kurus ar Naugārdi un
Zviedriju saista ne tikai asinssaites. Tev jānozīmē dēla jaunajam īpašumam
ari savs aizbildnis. Tas viss ir sarežģīti, un vislabāk būtu tūlīt pat pasūtīt
viņus pie viņu pašu velna, bet tas nenāks par labu valstij, — krīvs čukstēja,
joprojām laipni smaidīdams. — Turklāt, asinsradus noraidīdams, tu vari
sabojāt jaunekļa Laimi, — Juris nopietni piebilda. — Ak, valdniek, vislabāk
ir neprecētam, — krīvs atkal kļuva jautrs.
Ķēniņš savieba mutes kaktiņu. "Pagaidi, brālīt," viņš nodomāja, "es tev
vēl parādīšu precības!" Krīvs likumu zinātājs patiesi bija ķēniņa jaunākais
brālis.
— Vai šis ir īsteni novēlēts mantojums vai arī vērtīga dāvana, ar kuras
palīdzību jūs atkal mēģināt atgriezties pie reiz atteiktas prasības, tikai pa citu
apkārtceļu? — ķēniņš beidzot ierunājas mazliet aizsmakušā balsī.
Tālāksēdošie sarosījās, gribēdami skaidri dzirdēt ķēniņa vārdus un
atbildi. Sūtniecības vecākais joprojām stāvēja pieliecies ar rakslu rulli
izstieptās rokās, kas nu jau acīm redzami trīsēja, bet pāri Jurija Jurjeviča
pierei un vaigiem bārdā ritēja rupjas sviedru lāses. Viņš nedrīkstēja tagad
runāt, kamēr ķēniņš nebūs paņēmis vai noteikti atraidījis novēlējumu.
— Kā mēs uzdrošinātos! — apvainoti iesaucās Naugārdes kņaza
sūtnis.
Visiem bija zināma šī vīra iedomība, un viņa pārāk skaļie vārdi drīzāk
nozīmēja — "Ko tu iedrošinies!" Tāpēc, pārkāpdams pieklājību, viņu
pārtrauca viens no pilsētas večes vīriem. Tirgonis saprata augstdzimušā
tautieša sašutumu, taču zināja, ka šai reizē jābūt īpaši pacietīgiem.
. — Mēs esam tikai tava dēla asinsradinieka gribas izpildītāji, kas
viņam pirms nāves zvērējuši, — tirgonis uzmanīgi iebilda. — Šis
novēlējums nav nekādā ziņā ne slēpti, ne atklāti saistīts ar kādiem citiem
darījumiem, kā vien ieroču kalšanu un pārdošanu. To mēs varam šeit visu
klātbūtnē skaļi un skaidri paziņot, — sūtnis atbildēja, nojautis ķēniņa
padomnieku čukstēto.
Kņaza vīrs uzpūtās vēl vairāk. Viņu aizskāra gan savējā pazemīgā
iejaukšanās, gan Tālavas ķēniņa ilgā vilcināšanās. "Cits būtu tādu gardu
kumosu pagrābis nevilcinādamies, bet šie tēlo lepnos un vēl čukstus
apspriežas," viņš nigri domāja.
— Vai mirušajam Naugārdes namniekam un ieroču kalējam ir vēl citi
tuvāki mantinieki bez mana dēla? — ķēniņš vaicāja.
 — Jā, ķēniņ, divi otrā ceļa radinieki66 , — naugārdieši skaitīja
asinsradus, kā Gotlandē parasts. —Taču viņi savu mantojuma daļu gribēja un
saņēma sudrabā, ko tiem izmaksāja aizgājēja veikala biedri, — tirgonis
atbildēja.
Viņš šiem jautājumiem bija jau laikus sagatavojies un atbildēja cienīgi,
lai ķēniņš nenojaustu viltu. Bet to, cik viņam pašam, Jurijam Jurjevičam un
citiem Naugārdes bajāriem nācās samaksāt mirušā tuvākajiem radiem,
tālavieši nekad neuzzinās. Tas darījums tika apzvērēts, skūpstot krustu.
Dārgs, bet vajadzīgs dāvinājums, tā viņi bija sprieduši, ieguldīdami savu
naudu tālākas nākotnes veikalā.
Ķēniņš beidzot pastiepa roku un sava otrā dēla vārdā pieņēma sūtņa
turēto rulli. Darījums bija noticis, gaidās sastingušo zāli pāršalca tāda kā
nopūta, bet pavecais Jurijs Jurjevičs beidzot varēja izslieties. Viņš bija
pagalam stīvs un nosvīdis, taču apmierināts. Pieredzējušais tirgonis it labi
zināja, ko svarīgos darījumos nozīmē pacietība. Šie mirkļi vēra Naugārdei
vārtus uz jūru, jo nolādētie lībekieši ar saviem sabiedrotajiem jau mina uz
papēžiem.
Pieklājība prasīja, lai ķēniņš, atbildēdams Naugārdes večei un kņazam,
kopā ar atjaunoto mieru sūtītu pietiekami augstdzimušu sūtni. Jurijs Juijevičs
ieteica ķēniņam izvēlēties tā otro dēlu Valdemāru, kas tagad bija arī viņu
lielās pilsētas namnieks. Pie viena jauneklis varētu iepazīties ar savu
mantojumu. Ķēniņš baidījās, ka bagātība varētu samaitāt dēla raksturu. Viņš
bija redzējis daudzus vīrus, kas sava veikala intereses turēja augstāk par
godu. Turklāt Naugārdes varenie bajāri izsenis plēsās savā starpā — tur
vajadzēja sūtīt pieredzējušu vīru, nevis jaunekli.
Ķēniņam par brīnumu, valdniece pretojās un negribēja laist Valdemāru
prom no Trikātas. Māte runāja to pašu, ko tēvs domāja, — par dēla jaunību
un nenobriedušo dabu. Tad ķēniņam naugārdiešu priekšlikums sāka likties
gluži pieņemams un beigu beigās viņi sastrīdējās. Ķēniņš kjuva dusmīgs par
sievas ietiepību — viņa gribot vien lutināt savu mīluli, kuram sen laiks sākt
pašam savu dzīvi. Tēva vārds palika pēdējais, un valdniece ar asarām acīs
piekāpās. Viņa pazina savu vīru, kurš bija viegli pierunājams, ja rīkojās
maigi, bet necieta atklātu pretošanos. Nonākusi savās istabās, valdniece
izslaucīja acis un pasmaidīja.
Atvadoties tēvs sirsnīgi apskāva dēlu. Kaut ari Valdemāra raksturs
neatbilda tēva priekšstatam par īstu labieti, ķēniņam tīri labi patika veiklais
un izskatīgais jauneklis. Valdemārs bija garāks un slaidāks par viņu pašu, ar
mātes smalkajiem vaibstiem un acīm — kad viņa bija jauna un skaista. Kaut
arī Trikātas valdniekam sievu nācās ņemt aprēķina dēl, lai samierinātos ar
Gulbeni un neizjauktu Tālavas kopību, viņam toreiz līgava bija patikusi.
Tomēr Gulbene turpināja perināt viltības un iesaistīja tajās arī ķēniņa sievu,
kura sen bija zaudējusi savu pievilcību. Ķēniņš klusi nopūtās.
— Tu esi izaudzis par brašu vīru, — tēvs silti runāja. Valdemāra plecus
turēdams un tam acīs cieši raudzīdamies. — Skaties, lai tavs vīra gods
vienmēr ir tas augstākais, kā to prasa tavs dzimums un izcelšanās. Bez goda
cilvēks ir tikai lopam līdzīgs, kas māk ēst, vairoties un nesaprātīgi badīties ar
citiem. Ja tādi lopi salasās barā, viņi nomīda un izposta Pasauli.
— Jā, tēvs, — Valdemārs nopietni atbildēja.
Savu mīluli tālā ceļā pavadīdama, valdniece neraudāja. Viņa stāvēja
taisna kā svece un lūpas sakniebusi, vien dzijdzili acīs, no pašas sirds
nākdamas, kā mazas zvaigznītes bikli trīsēja sāpes. Taču viņa nocietinās
savu sirdi un pārvarēs sāpes. Šai reizē viņai jābūt vairāk valdniecei nekā
mātei. Arī dēls to saprata, jo viņi abi bija cieši nolēmuši atriebties un izpostīt
dzīvi tam, kas to pašu nodarījis viņai. Tam, kas bija savaldzinājis jauno,
skaisto un biklo meiteni, solīdams varas spožumu, bagātu un interesantu
dzīvi pie visas Tālavas troņa. Īstenībā viņai tika vien verdzenes liktenis,
kurai jādzemdē ar aprēķinu un jārunā tikai tas, kas vajadzīgs. Viņas
skaistumu ātri aizmirsa un parādījās eitas sievietes — it kā viņa butu tikai
viena no daudzām. Izņemot to, ka tikai viņas dzemdētie dēli varēja mantot
Trikātas un visas Tālavas troni. Jā, un šo vienīgo savu priekšrocību valdniece
bija nolēmusi arī izmantot kā atriebības ieroci. Viņa atņems ķēniņam to
spožumu, kura dēl bija velti dzīvojusi. Abi pārējie dēli māti neinteresēja —
tie bija tikpat rupji kā visa viņu tēva dzimta.
īsu mirkli viņa piekjāva Valdemāra galvu savām krūtīm, tad noskūpstīja
dēla pieri un atstūma jaunekli.
— Ej! — viņa čukstus pavēlēja.
Dēls vilcinājās, viņš tomēr nebija spējis novaldīt asaras, un cauri tām
mātes tēls izplūda. Valdemārs zināja, cik strauji viņa novecojusi pēc
Tālivalža dzemdībām. "Lai viņš nolādēts!" Valdemārs, zobus sakodis,
nodomāja, stāvēdams pretī vienīgajam cilvēkam visā pasaulē, kuru viņš
spēja patiesi mīlēt. Valdemārs zināja, ka tā ari paliks — neviena cita sieviete
viņa sirdī nekad nespēs aizēnot māti. Bet tēvu viņš ienīda. Visā pasaulē
cilvēki sen dzīvoja savādak — brīvāk, ērtāk, vieglāk. Ari viņš tā gribēja un
dega nepacietībā ātrāk izrauties no Trikātas. Mātes bija žēl, taču viņš
atgriezīsies un tad abi pasmiesies, ai, kā pasmiesies par tēva, brā(u un citu
goda turētāju krišanu.
— Ej, nekavējies! — viņa vēlreiz pavēlēja.
Bet, kad dēls izgāja, stiprā sieviete sabruka uz ceļiem un lūdza Dievu.
Savu jauno žēlsirdības un mīlestības Dievu, kurš saprata cilvēku ilgas un
vienīgais spēja remdināt nelaimīgo bēdas. Un piedot. Visu piedot.
Paklausot ķēniņa lūgumam, Valdemāram līdzi devās viņa krusttēvs,
Valmieras labietis Alvils, kurš bija arī ķēniņa uzticības vīrs un padomnieks
darījumos ar tirgoņiem. Laižot dēlu tālā ceļā ar tādu pieredzējušu pavadoni,
tēva sirds bija mierīga. Arī Valdemārs priecājās — labāku ceļabiedru pat
vēlēties nevarēja.
Valmieras kungam Alvilam patika pasaules plašums un dažādība, bet
visvairāk pilsētas, to raibā rosība un brīvība. Valdemāra krusttēvs bija daudz
ceļojis un pazina gan lielo vācu pilsētu namniekus, gan bagātos Lombardijas
baņķierus. Alvilam bija paziņas Visbijā, Naugārdē, Paltpilī67 , Smoļenskā,
Rīgā, Kijevā un pat varenajā Konstantinopolē. Valmierietim patika dienvidu
tautas, īpaši grieķi, kuri valdīja pār puspasauli un, kā vēstīja senas leģendas,
bija ari Ietiem rada. Visi bija mācījušies no grieķiem skaisti dzīvot, vien
tālavieši un viņu kaimiņi to negribēja.
Valdemāra krusttēvs zināja daudzas valodas un svešu zemju tikumus.
Alvils bija laipns vīrs, kurš nekad neliedza citiem padomu un ne velti lika
uzskatīts par vienu no gudrākajiem labiešiem visā Tālavā. Alvils klusībā
smējās par šādu uzskatu, viņš bija cieši pārliecināts, ka ir pats gudrākais gar
visu jūras austrumu krastu. No Visbijas līdz Naugārdei un Smoļenskai, no
prūšu Truso līdz somu Turku. Tas, ka citi to vēl nezināja, Valmieras labieti
neuztrauca. Gudrie neplātījās un nelīda citiem priekšā, taču viss, kas notika,
bija ar viņu ziņu.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa otrais dēls no Naugārdes atgriezās
tikai nākamā ziemā pa kamanu ceļu. Valdemārs atbrauca ar vairākiem
vezumiem, kuros bija dārgas dāvanas ne tikai mātei, tēvam, māsām, bet pat
brāļiem un citiem Trikātas labiešiem, ko viņš nicināja. Tēvam Valdemārs
atveda paša darbnīcā pītu smalku bruņukreklu un cepuri, kādu cienīja
aizjūras bruņinieki. Tai bija plāksnes pāri vaigiem un degunam. Valdemārs
domāja, ka karavīram kaujā jābūt iespējami labāk pasargātam no ienaidnieka
cirtieniem. Tēvs, tāpat kā vairums viņa virsnieku un karavīru, gan domāja
savādāk.
 Ķēniņam slēpšanās aiz daudzām bruņām šķita gļēvuma izpausme.
Karaviram visupirms bija jāpaļaujas uz savu drosmi, spēku un veiklību.
īstam vīram pietika ar zobenu, vairogu, bruņucepuri, kas nosedza tikai gal-
vas virsu, un biezu ādas vamzi, kas nelaida cauri no tāluma raidītas loka
bultas. Taču tēvs, priecādamies par Valdemāra veiksmi, nenonieeināja viņa
dāvanas. Brāļiem Valdemārs dāvināja pa stopam68 , kas smagās bultas spēja
raidīt daudz tālāk par Ietu karavīru iecienīto loku. Tās sila cauri ne tikai ādas
vamžus, bet pat dažu labu metāla bruņu no divi simti soļiem. Arī stopus Ietu
karavīri uzskatīja par vīru necienīgiem šaujamrikiem — tā bija paļaušanās uz
metāla, ne savu plecu spēku. Taču Valdemārs nu varēja uzskatīt sevi par
labāku ieroču pazinēju un savas jauniegūtās zināšanas negrasljās slēpt no
tuviniekiem. Viņš gribēja trikātiešus iepazīstināt un pieradināt pie visā
pasaulē atzītiem un slavētiem ieročiem. Tāpat arī citu cienītām bruņām.
Mātei Valdemārs dāvināja no pašas Ķīnas nākušu rotaslietu lādīti, kas
atveroties dzindzināja svešādi smeldzīgu melodiju. Bet visvairāk valdniece
priecājās par Vāczemē taisītiem sedliem, ar kādiem mēdza izjāt
augstdzimušas sievas. Valdemārs zināja, ka pēc Tālivalža dzemdībām mātei
bija sākušās biežas sāpes, kuru dēļ viņa vairs nevarēja sēsties sedlos, kā citas
Ietu sievas to darīja. Kaut arī valdniecei zirgi vairs īsti nepatika — tur bija
vainīga ķēniņa aizraušanās ar kumeļu iejādi un zirgu sviedru smaka —,
tomēr bez sēšanās sedlos neviens nevarēja iztikl. Vienmēr lēni ceļot ratos vai
ragavās nevarēja atļauties pat Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa sieva.
Mīļotā dēla atvestajos sedlos viņa nu varēja sēdēt ar kājām vienā pusē. Jau
nākamā dienā viņi devās izjādē divi vien. Mātes zirgu Valdemārs apsedloja
pats, izvēlēdamies stallī visrāmāko ķēvi, jo nevarēja zināt, kā zirgs izturēsies
pret jauno jāšanas paņēmienu.
Viss bija brīnišķīgi — dēls palīdzēja mātei tikt sedlos un, pils laužu
apbrinoti, abi lēniem soļiem izjāja cauri smagajiem vārtiem. Kaut stipri bāla
un novājējusi, valdniece jutās laimīga un smaidīja. Viņa bija ļoti skumusi
pēc sava mīļotā dēla. Viņi pavadīja divatā visu dienu, ik pa laiciņam
nokāpdami no zirgiem un rāmi soļodami blakus. Dēlam un mātei bija daudz
kas pārrunājams. Sirdīm sāpot, viņi tomēr nolēma, ka pavasarī Valdemāram
atkal jādodas uz Naugārdi.
Pēc sarunas ar dēlu ķēniņš tomēr slepus iztaujāja Valdemāra krusttēvu
un savu uzticības vīru Alvilu. Gudrais Valmieras labietis tāpat kā tēvs bija ar
Valdemāru ļoti apmierināts — jauneklis bija veikls sarunās un prata izraisīt
svešzemes augstdzimušo cieņu. Viņa krustdēls bija labs sūtnis lielajā pilsētā,
kur allaž valdīja savstarpējas ķildas. Nekādas slepenas un nosodāmas
tikšanās, kas varētu kaitēt Tālavas interesēm, Alvils nebija manījis. Un, ja
tādas nodevigas sarunas nepamanīja viņš, tad to nespēja neviens cits,
valmierietis piebilda. Valdemārs nebija ari pārkāpis ķēniņa dēla un īsta Ietu
labieša goda likumus. Viņš nebija ielaidies ar varenajiem Naugārdes
tirgoņiem vairāk nekā nepieciešams, kārtojot savas mantojuma un ieroču
darbnīcas lietas.
Ķēniņš priecājās par Valdemāra veiksmi, viņaprāt, otrais dēls bija
atradis savu vietu dzīvē, un arī valdniece vairs nekaitināja viņu ar runām par
pārējo dēlu priekšrocībām uz viņas mīluja rēķina. Valdniece šķita
atdzīvojusies un daudz laika tagad pavadīja izjādēs, ko sen nebija darījusi.
Tiesa, Valdemāra dāvāto bruņukreklu tēvs bija uzvilcis tikai vienu reizi —
dienā, kad dāvanu saņēma. Pēc tam gan krekls, gan cepure nonāca pie citiem
ķēniņa ieročiem un bruņām, ko viņš turēja savā istabā gar sienām sakārtus,
kā sievas mēdza turēt dārgas, bet nekur nederīgas lietas. Dēliem atvestos
stopus ķēniņš gan labu prātu izmēģināja. Atzina šaujamos labus, taču īstiem
vīriem nepiemērotus esam. Turklāt ķēniņam viens tāds jau velti rūsēja, pie
sienas piekārts.
Valdemārs ar savu krusttēvu un pavadoņiem, kādi pienācās ķēniņa
sūtņiem, atkal aizbrauca uz Naugārdi pa pēdējo kamanu ceļu. Viņiem
piebiedrojās Trikātas tirgoņi ar vezumiem, kuros bija Gotlandes preces —
sāls, frizu vadmala, greznumlietas un Ietu brīvo laužu audzēta labība, kuras
lielajā pilsētā nekad nebija par daudz. Tālavā valdija miers un pārticība.
Daudzi pēc Pleskavas kara bija kļuvuši bagātāki.
Tomēr nākamā gada rudenī no Naugārdes sāka pienākt satraucošas
ziņas. Pilsētā atkal saasinājās plēšanās starp bajāriem. Tagadējais kņazs bija
padzīts. Pārsvaru guvušie bajāri to vainoja par kavēšanos iet palīgā Pleskavai
un pārāk vieglo mieru ar Tālavu un Ugandi. Nu dižās ziemeļu pilsētas bajāri
meklēja draudzību ar Smoļenskas kņaza namu un aicināja pie sevis
Rostislava dēlu Mstislavu Drošsirdīgo, kas, tikko ieradies Naugārdē, sāka
vākt karaspēku, lai ietu atriebt Ietiem un igauņiem Pleskavas sagrāvi pirms
divām ziemām. Kņazs gribēja arī pārmācīt dumpīgo Pleskavu un reizi par
visām reizēm to padarīt par īstu Novgorodas priekšpilsētu69 .
Tālavas ķēniņam nu bija jāuztraucas ne tikai par karu, bet arī par sava
dēla drošību. Paldies Dievam, Valdemārs ar citiem Ietiem paspēja laicīgi
aizbraukt. Negribēdami riskēt pa parasto ceļu, tie bija devušies gar Lovati uz
Paltpili, kas izsenis naidojās ar saviem ziemeļu kaimiņiem un vairāk skatījās
uz leišu pusi. No Paltpils tālavieši gar Daugavai varēja droši atgriezties
mājās. Tomēr pats Valdemārs kavējās, un, kad jaunais Naugārdes kņazs
Mstislavs ar divdesmit tūkstošiem viru ziemas vidū devās uz rietumiem,
Tālavas ķēniņa otrais dēls vēl nebija atgriezies Trikātā.
GULBENE
12722. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas
(6688. gads pēc pasaules radīšanas) (1 180. gads pēc Kristus
dzimšanas)
Gribēdams uzsvērt prasības nozīmi un it kā izrādīt Gulbenei vairāk
cieņas, Tālavas ķēniņš kopā ar gudro padomnieku sūtīja arī savu dēlu
Tālivaldi. Taču Laimonis, ko viņi atrada stiprajā Beļavas pilī netālu no
Atzeles robežas, tik un tā visādi vairījās. Aizbildinoties ar aizņemtību
karaspēka kārtošanā, sūtņiem lika gaidīt. No cietokšņa sienas viņi redzēja
lejā pils sētu, kas bija pilna ar karavīriem. Tie dzīvoja savā nodabā un nekur
nesteidzās. Bija redzams arī plašais pils novads un ceļš uz Alūksni. Tas bija
tukšs un mierīgs. Trikātiešus paēdināja un vedināja atpūsties pēc garā ceļa,
bet Gulbenes valdnieks ar savu vecāko dēlu un pulkvedi aicināja viņus tikai
pusdienlaikā. Miestiņš, ko Laimonis lika viesiem pasniegt, bija gards un labi
norūdzis, taču sarunas nevedās, kaut visi zināja, kālabad ķēniņa sūtņi te
ieradušies.
Ķēniņa dēls uzskatīja šo vilcināšanos un garās aplinkus runas liekas
esam. Viņš bozās kā ielenkts vilks un meta nepacietīgus skatus uz durvīm.
Tālivaldis bija stiprs un veikls cīņas mācībās, kaut izskatījās stīvs un
kaulains. Viņš gribēja ātrāk izmēģināt roku īstā kaujā. Jauneklis domāja kā
jau jauneklis. Viņš nespēja saprast, ka gulbenietis var neklausīt viņa tēvu, ja
bija labi zināms, ka Trikātas valdnieks manto arī visas Tālavas valdīšanas
tiesības. Daumants, pazīdams Tālivalža aso dabu, savukārt baidījās, ka viņš
aizskars Laimoņa lepnumu, bet viņi bija atjājuši prasīt palīdzību. Kad bija
runa par varu Tālavā, nekas nebija tik vienkārši, kā jauneklis domāja.
No pagalma augšup cēlās daudzo vīru balsis un zirgu zviedzieni, bet
Laimonis piesauca savu taisnibu — viņam visupirms bija jādomā par
Gulbenes zemes aizsardzību. Tie pulki, kas nāca cauri Atzelei, tagad postīja
Alūksnes novadu. Tiesa, atzelieši, kā vienmēr, cīnījās dūšīgi un pils vēl
turējās. Bet visvairāk bija jābaidās no tagadējā Naugārdes kņaza tēva
Rostislava karaspēka, kas varēja nākt dēlam palīgā tieši no Smoļenskas un
cauri Pietālavai iebrukt Gulbenē no rītiem.
— Es nevaru tagad droši doties pāri Gaujai uz Trikātu, — namatēvs
taisnojās, vairīdamies skatīties ķēniņa sūtņiem acīs.
 Tālivaldis nobāla, taču vēl valdījās. Vispēdigam grūtgalvim bija
skaidrs, ka Naugārdes kņazs bija Ietus piemānījis, bet Gulbenes valdnieks
viņu priekšā tēloja muļķi. Arī dēls Varis, sārtvaidzis milzis, nevainīgi
blisināja gaiši zilās acis. Tāpat visiem bija zināms, ka viņa māte bija rados ar
kādreizējā Naugārdes kņaza Mstislava Haralda dzimtu. Tāpēc gulbenietis
varēja būt tik iedomigs un pārdrošs pret Tālavas ķēniņu šai karā. Vien
slavenais Gulbenes karavadonis Inesis nepatikā drūmi viebās, bet Daumants
atkal steidza runāt Tālivalža vietā. Vai tad Gulbenes veiklie pēddziņi ari
nebija sekojuši naugārdiešu karaspēka kustībai gar Atzeles robežu? Vai viņi
vienīgie nezināja, ka lielākā dala pa Pleskavas ceļu nākušo pulku bija
apgājuši Kornetu. Gaujienas pilis un iebrukuši tieši Trikātā? Šiem pulkiem
pievienojās vēl citi, kas nāca no Ugandes puses. Pleskava atkal bija atzinusi
Naugārdes varu, un tagad gandrīz seši tūkstoši labi bruņotu vīru zem trīs
pilsētu — Pleskavas, Naugārdes un Smolenskas karogiem pārplūdināja
Gaujas palejas. Ērģeme bija kritusi un nodedzināta, Valmieras pilsēta
izlaupīta, varenās Bebrīnas un Trikātas pilis aplenktas, bet daži iebrucēju
pulki bija jau netālu no Zilā kalna. Vēl citas atsevišķas iebrucēju vienības
bija pārcēlušās pāri Gaujai neapsargātās vietās un nu postīja Tālavas spēku
aizmuguri. Dega ciemi un pilsētas, Ietu sievas un bērnus medīja pa meža
slēptuvēm kā zvērus. Vai gulbenieši vienīgie saprata, ka uzbrukums
Alūksnei bija domāts vien tāpēc, lai saistītu atzeliešu spēkus un neļautu tiem
doties palīgā Trikātai? Daumants runāja savaldīgi un cieti — kā pienācās
ķēniņa pirmajam padomniekam.
— Tiesa, — ķēniņa sūtnis prātīgi atzina, vairīdamies aizskart Gulbenes
valdnieka lepnumu viņa dēla un karavadoņa klātbūtnē, — karam sākoties,
nebija tieši runāts, ka gulbeniešiem jāiet karot Trikātas robežās. Bet sākumā
neviens nezināja, ka viss lielais pārspēks griezīsies turpu. Tāpēc ari Tālavas
ķēniņš, kas balstījās uz pirmtēvu dotām tiesībām, — Daumants nu runāja,
katru vārdu uzsvērdams un gulbenietī cieši raudzīdamies, — ir sūtījis savu
dēlu Tālivaldi un mani, ķēniņa pirmo padomnieku, lai pateiktu Gulbenei šo
vajadzību — nekavējoties sūtīt pulkus uz citām Tālavas zemēm kopējā karā.
Katrs valstvīrs sapratīšot, ka šāda palīdzība nenozīmē atstāt savu zemi
bez aizsardzības, Daumants pacietīgi skaidroja. Gulbenē pašlaik ir savākti
kopā ne tikai karavīri, bet ari brīvo laužu jaunekli un vīri. Atzelieši spēs
aizturēt tos dažus tūkstošus iebrucēju savās robežās, bet Smolenskas pusē
pie Mudes stāv Pietālavas piju dubultrinda70 , kuru neviens nav spējis
pārvarēt simtiem gadu. Smolenskas Rostislavs pats nevar atstāt savu zemi
bez karavīriem. Dēlam viņš jau ir iedevis, cik varējis. Pat Pietālava sūta
savus vīrus uz Atzēli un Trikātu. To nu Gulbenei vajadzētu zināt un saprast,
ka šīs zemes ir daudz vairāk apdraudētas, taču nevairās nākt citiem palīgā.
— Atzeliešiem vienmēr ir paticis vicināt savus platos cirvjus un ozola
vāles, — atvairidamies nicīgi noburkšķēja Gulbenes valdnieks.
Karā viss varot pēkšņi mainīties, Laimonis spriedelēja. Tādēļ viņš
izsūtījis vēl citus veiklus izlūkus, kam jāaiziet līdz pašai Lovatei un
jāpārliecinās, ka tur nestāv vēl kādi pulki, kas var negaidīti ierasties. Viņam
taču jādomā arī par Gulbenes sievām un bērniem! Viņi visi labi atceroties
iepriekšējo karu, kad Tālava ar Ugandi izpostīja Pleskavu. Visnegaidītākā
brīdī bija atradies gandrīz vesels pulks, kas uzklupa tālaviešu vezumiem kā
vanags vistām. Labi. ka toreiz veicās to atsist, taču varēja būt pavisam Jauni,
Laimonis tērgavoja, acis šaudīdams un rokas zem galda paslēpis.
Tad viņš ņēmās atcerēties vecas lietas.
Ar palīdzēšanu kaimiņu zemēm Tālavā ari ne vienmēr gājis tik gludi, kā
gudrais ķēniņa padomnieks te klāsta. Pirms deviņām ziemām leiši pārnāca
Daugavu, bez kara šķērsoja Jersikas zemes un uzbruka tieši Gulbenei. Kaut
arī nevienu pili toreiz neieņēma, taču vairākus ciemus nopostīja. Toreiz
Gulbene lūdza palīdzību Trikātai, tāpat sūtīja sūtņus, un ko Tālivalža tēvs
atbildēja? Gulbenietis vaicāja un klusēdams nogaidīja kādu brīdi.
— Tavs tēvs teica, ka ar sirotājiem katrai zemei pašai jātiek galā. Nieka
laupītāju dēj viņš neiešot celt visu Tālavu kājās. Bet viņu bija gandrīz vesels
pulks un mani sūtņi lūgšus lūdzās ķēniņam atsūtīt dažus karogus. Tā bija! —
Laimonis iekaisis pacēla balsi un acis. — Trikātas valdnieks un Tālavas
ķēniņš ne pirkstu nepakustināja Gulbenes labā. Kāpēc lai es tagad steigtos,
nezinādams, vai neuzbruks paša zemei?
— Kad mūsu izlūki atgriezīsies? — viņš pēkšņi vaicāja savam
pulkvedim.
Tas, spēji iztraucēts, sakustējās un atieza kaujā sakropļotās lūpas.
Visiem bija zināms, ka šis stiprais un veiklais karavīrs miera laikā runāja
pāris vārdu dienā. Drūmais virs, kurš tāpat kā atzelieši cīņā deva priekšroku
platajam cirvim, vispār nesaprata, kāpēc valdnieks viņu saucis līdzi šajā
viltīgajā sarunā ar ķēniņa sūtņiem.
— Pēc trīs dienām, — Inesis norūca.
— Jā, jā, — Gulbenes valdnieks atzinīgi piekrita un pamāja ar galvu, —
tad ari lemsim par mūsu pulku iziešanu.
 Tālivaldis iepleta acis — visveiklākie Pietālavas, Atzeles, Trikātas un
ari Gulbenes izlūki bija aizsūtīti jau pašā kara sākumā. Ne desmit viru
nevarēja parādīties vienkopus līdz pašām Smoļenskas robežām, Tālavas
izlūkiem to nezinot! Par šādu izvairīgu valodu bija sašutis pat prātīgais
ķēniņa padomnieks. Ja Gulbenes pulki izkustēsies pēc trim dienām, Trikātā
tie būs pēc piecām, sešām. Tomēr Daumants vēl pūlējās apdzēst liesmu abu
Tālavas valdnieku dzimtu starpā.
— Šis nav īstais laiks, lai mēs apvainotu viens otru, — viņš prātīgi
iesāka, taču bija jau par vēlu.
Tālivaldis uzlēca kājās un noliecās pāri galdam.
— Mēs te cilājam vecas, šaubīgas lietas un pļāpājam kā sievas pie
avota, bet mans tēvs ar brāli izcīna nāves cīņu ar trīskāršu pārspēku! —
Jaunekļa balss bija aizkritusi. — Vai tu, gulbeniet, nāksi mums palīgā vai
nenāksi? Vismaz reiz runā skaidru valodu! — viņš aizsmacis kliedza.
— Tu, iedomīgais jaunekli, kas tikko saņēmis vīra ieročus, vai maz zini,
kas ir skaidra valoda? Vismaz iemācies runāt kā klājas ar vecākiem un
labdzimušiem vīriem viņu pašu pilī!
Ari Gulbenes valdnieks bija kājās, piesarcis un nikns. Bet viņa druknais
dēls Varis, kas briesmīgi lepojās ar savu spēku, nelabi smīnēdams, spēlējās
ar dunča spalu.
— Es labāk miršu kaujā kopā ar tēvu un savējiem, kas cīnās kā vīri,
nekā jelkad tev ko lūgšu! Bet tavus vārdus, Laimon, un tava dēla draudus es
vēl pieminēšu! — Tālivaldis izgrūda un stīviem soļiem slāja pie durvīm, uz
kurām tik nepacietīgi bija blenzis no paša sarunu sākuma.
Nu tās bija beigušās — kopējas karošanas vietā novezdamas pie naida
Trikātas un Gulbenes valdnieku starpā. Ķēniņa padomnieks vien pārmetoši
nošūpoja galvu un aizsteidzās pakaļ savam krustdēlam.
— Par kādiem draudiem tas kaulainais trikātietis runāja? — nevainīgi
prasīja Varis, kuram, tāpat kā Valdemāram, ļoti patika kaitināt drūmo
Tālivaldi.
Inesis atstūma solu un smagiem soļiem aizgāja pie loga. Pat karavadoņa
mugura pauda taisna vīra dusmas par šādu iznākumu. Vajadzēja kauties pret
iebrucējiem, bet labieši mānīja viens otru kā kalpu sievas pie linu kodaļām
un sarunu laikā grābstījās gar ieročiem. Pulkvedis juta sava valdnieka viltu,
taču viņš bija zvērējis Gulbenei, nevis Trikātai.
— Kurš varēja paredzēt, ka šis būs tik ciets un ātrs? Kāpēc vispār
Trikāta tādus sūta uz svarīgām sarunām citu valdnieku namā? — Laimonis
taisnojās un tēloja nožēlu.
Patiesībā viņš bija apmierināts. Ja Inesim kā lieciniekam prasīs, kurš
pirmais meta apvainojumu, cēla ķildu un lēca kājās, tas virs atbildēs
nešaubīdamies — Tālivaldis. Gulbenes valdnieks labi pazina savu ilggadējo
karavadoni — viņš bija tikpat taisns kā paša slavenais cirvis. Tieši tāpēc
Laimonis viņu bija aicinājis sarunā. Savās domās I^aimonis neslēpās, viņš
patiesi cerēja, ka Trikātas lepnība beidzot tiks sadragāta.
Toreiz, kad svētnieki un brīvie ļaudis ataicināja no Ietu pirmdzimtenes
jaunas labiešu dzimtas un pārdalīja varu starp atnācējiem un senajiem
kungiem, Gulbenes valdnieka dzimta, kas te mita jau kopš pirmtēva laikiem,
tika nostumta malā. Tālavas ķēniņa vara tika Trikātai, taču tā vēl tagad nav
izpildījusi sentēvu uzdevumu — Tālava ne vienā, ne otrā virzienā nav
sasniegusi jūru. Trikāta nav pievienojusi Tālavai zemes pat aiz Sedas, kā tika
līgts, jaunajiem Ietu kungiem atnākot. Trikāta Tālavas vārdā slēdza mieru ar
Sakalu un Ugandi, ar igauņiem, kuru dzīslās senās Ietu asinis bija sajaukušās
gan ar zemes pirmiedzīvotājiem, gan ar citiem atnācējiem no ziemeļiem. Nu
viņi runāja citā valodā un sauca sevi par vienādi spēeigiem — uzsverot savu
neatkarību un atšķirību. Šis miera līgums bija tik stiprs, ka tālavieši ar
igauņiem visos karos stāvēja blakus un pat vienādi dalījās ieguvumā.
Laimonis dusmās nošņirkstināja zobus — nesenajā Pleskavas karagājienā
Gulbenei bija ticis mazāk nekā Ugandes valdniekam. Kaimiņus ķēniņš turēja
augstāk par savējiem!
Vakarpusē Tālava bija ļāvusi atšķelties un nostiprināties libu valstīm.
Viņu dzīslās asinis bija jauktas vēl vairāk nekā ziemeļu kaimiņiem. Lību
labieši bija saradojušies pat ar toreizējiem iebrucējiem vaijagiem. Nu lībi
turēja savā varā izdevīgās piekrastes zemes un jūras ceļus, kaut arī senajā
novēlējumā Ietu ciltīm bija teikts —jums jāiet turp, kur saule jūrā riet.
Gulbenes valdnieks nicīgi saviebās — kas tie tādi lībi. neviens vairs nevarēja
pateikt. Ne viņi leti, ne igauņi, ne ari aizjūras piedzīvojumu meklētāji
ziemeļnieki. Toties visas preces šai jūras krastā svēra un mērija lību mēriem.
Taču vairāk par visu Gulbenes valdnieku kremta viņa tēvutēvu
pazemojums. Jaunajām labiešu dzimtām atnākot, nevienas zemes robežas
netika mainītas — izņemot Gulbenes. Ķēniņš panāca svētnieku, pārējo
valdnieku, kā ari lielo dzimtu piekrišanu un ļāva atzaroties Atzelei, kurā
valdīja viņa paša dzimtas pēcnācēji. Bet lielā puse no Atzeles zemēm bija
sens Gulbenes valdījums!
 Kopš tā laika Gulbene vairākkārt mēģināja atgūt zaudētās tiesības. Taču
velti — ne krivi, ne brīvo ļaužu dzimtu vecākie, ne citi valdnieki nepiekrita.
Viņi labāk turējās pie reiz noteiktas, kaut arī acīmredzami netaisnas kārtības.
Toties Trikāta, pateicoties savam stāvoklim, kļuva arvien varenāka un
bagātāka.
Vairākas reizes abas dzimtas mēģināja samierināties ar precībām. Ari
tagad Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa sieva bija Laimoņa māsīca. Tā
gribēja tēvi. Taču ne viņš pats un, kā izrādās, māsica ari ne. Bija pienācis
laiks netaisno stāvokli mainīt. Reizi par visām reizēm! Visvairāk Laimonim
patika tas, ka varēs iedomīgo trikātieti pārmācīt ar viņa paša dēla rokām.
"Kāda starpība starp abiem brāļiem!" viņš domās iesaucās, atcerēdamies
savu gudro un glīto krustdēlu Valdemāru iepretī spurainajam un ne-
aptēstajam Tālivaldim. Ar Valdemāra palīdzību Gulbene tiks tālu, viņš
nodomāja, atguvis labo omu.
— Kad mēs iesim karā? — Gulbenes valdnieka domas strupi aprāva
viņa pulkvedis.
— Nemaz nav jāskrien. Šis karš drīz būs cauri, — tēva vietā ņirdzīgi
attrauca viņa gaišmatainais dēls.
— Drīz. Liec kārtot pulkus, tikko izlūki būs atpakaļ, tā iesim, — tēvs
steidza labot Vara neapdomību.
— Pulki sen jau sakārtoti, — atrūca Inesis.
— Tad labi! — valdnieks viņu palielīja un kopā ar dēlu aizgāja.
Pieredzējušais karavirs Beļavas pils zālē palika viens. Viņš noraudzījās,
kā abi ķēniņa sūtņi un seši Trikātas karavīri, pakaviem netīro sniegu šķaidot,
aizjāja lejup no pils kalna. Mazais pulciņš ar Tālavas ķēniņa sūtņu karodziņu
ātri izkusa pelēkajā ziemas pēcpusdienā. Brīvo ļaužu dzimtu vecajiem
izrādījās taisnība — labieši vairāk domāja par savu varenību nekā par zemes
aizstāvību, drūmi prātoja Inesis, kas pats bija dzimis zemnieku ciemā pie
Atzeles robežas.
No rīta viņi bija cerējuši vēl gaismā nonākt Trikātas robežās un
pārnakšņot Daumanta dzimtas stiprajā Cērtenes pilī. Bet nu gulbenieša
vilcināšanās un spēji atnākušā puteņa dēļ bija redzams, ka pat Rankā viņi
nonāks dziļā tumsā. Taču viņi atkal kļūdījās. Tālavas ķēniņa sūtņi tovakar
nesasniedza nevienu pili.
Uzbrukums nāca tik spēji, ka Tālivaldis savā tik ļoti gaidītajā pirmajā
kaujā nepaspēja pat izvilkt zobenu. Tramīgi iezviedzās kāds zirgs, un tūlīt no
ceļmalas eglēm cauri biezā sniega vērpetēm izšāvās smagās stopa bultas.
Viena no tām, pāršķeļot ādu virs uzacīm, ķēra Tālivalža pieri. Acis pieplūda
asinīm, jaunekļa roka stiepās pie zobena, bet to tūdaļ caururba otra bulta.
Skanēja karavīru kliedzieni, no slēpņa izdrāzās pulciņš jātnieku un šķēpa
kāta trieciens pa galvu izsita apdullušo ķēniņa dēlu no sedliem.
Tumsa bija bieza un lipīga. Kaut kur tāltālu skanēja svešu balsu
murdoņa, tad degunā iesitās dūmu smaka, un Tālivaldis sāka atjēgties. Viņš
gulēja uz muguras, bet sejā lielām pārslām krita sniegs. Ar pūlēm izdevās
pavērt salipušās lūpas un mutē sāka krāties valgums.
— Tu skaidri zini, ka neviens neizspruka? — kāds jautāja krievu
valodā.
— Jā, mans kungs. No pils izjāja seši karavīri un abi sūtņi. Te viņi visi
ir. — cits tāpat atbildēja, taču runātājs nebija naugārdietis.
— Tad pasakiet pārējiem uz ceļa, lai beidz gaidīt un jāj šurpu. Bet jūs
nekavējieties, rītvakar jums jābūt pieTālavas ķēniņa. Vai visu pareizi
atceraties?
— Jā, mans kungs. Mēs izpildīsim visu, kā norunāts.
Ar pūlēm pavēris acis, Tālivaldis redzēja liesmu atspīdā
starp kokiem aizjājam dažus jātniekus. Viņam blakus kā bluķi rindā
pusizģērbti gulēja Trikātas karavīri. Sniegs uz viņu sejām vairs nekusa. Otrā
pusē Tālivaldis ieraudzīja savu krusttēvu Daumantu, kas gulēja uz sāniem,
čokurā sarāvies, un skatījās pretī.
— Tie divi bija leti, — ķēniņa padomnieks vāri nočukstēja. — Neviens
nekad neuzzinās, kas te tiek perināts… Slikta diena miršanai, krustdēl, —
Daumants čukstēja, sāpēs saviebies.
Tālivaldis neatbildēja. Ar pūlēm samirkšķinājis aizpampušās acis, viņš
atkal pievērsās vīriem pie ugunskura. Tagad bija skaidri redzams, ka viņi
atrodas kādā meža klajumā, bet jaunekļa labajā rokā starp elkoni un plaukstu
vīdēja stopa bulta ar stūraino uzgali pret sāniem. Viņam bija noņemta josta
un norautas visas rotas, arī valdnieka dzimtas pūcessakta.
— Ko mēs ar tiem darīsim? — prasīja drukns naugārdietis.
— Atstāsim lapsām un vilkiem, ko citu? — atbildēja tas pats, kas bija
devis pavēli aizjājušiem karavīriem.
— Divi vēl dzīvi. Abi ķēniņa sūtņi, — spriedelēja druknais.
— Tad pārgriez tiem rīkles. Tev jau tika ķēniņa dēla zobens. Mūsu
pašu kalums. Labi dzīvo soli, ja var nopirkt tādus zobenus, —vadonis
skaudīgi piebilda. —Tikai bultu izrauj, jo nekādas mūsu pēdas te nedrīkst
palikt.
 Druknais nāca klāt, un cauri pievērtajiem plakstiem Tālivaldis redzēja
pie viņa sāniem savu zobenu — Naugārdes sūtņu dāvanu krustībās. Tas bija
garākais zobens no abiem, jo Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa trešais
dēls bija padevies garāks par tēvu. Kā ķēniņš bija cerējis tai aukstajā dienā
pirms astoņpadsmit gadiem, kad, puisēnam dzimstot, uzausa Dieva zvaigzne,
bet pāri pilij aizlidoja vanags.
Naugārdietis nometās ceļos blakus Tālivaldim.
— Skat, pat atjēdzies! — tas atzinīgi noteica un skatījās ķēniņa dēlā ar
jautri piemiegtām acīm. —Tas labi, puis, redzēsi pats savu nāvi.
— Dzīvība kā kaķim, — no ugunskura puses sauca naugārdiešu
nodaļas vadonis, — citam pēc tāda zvēliena pauris būtu sašķīdis kā pūpēdis.
Druknais karavīrs, joprojām savā upuri jautri raudzīdamies, izvilka
dunci. Taču jauneklis negribēja mirt. Viņš vienā mirklī aizmirsa visas
karavīra zinības, aizmirsa lepnumu, savu augsto dzimumu, aizmirsa Dievu
un tēvutēvu varoņdarbus. Tālivaldis šausmās mēģināja atrauties tālāk no
nāvējošā asmens un kliedza kā kaušanai nolemts dzīvnieks. Pārsteigtais
naugārdietis atliecās — viņa priekšā asiņainā sniega putrā gulēja ne karavīrs,
bet pārbiedēts un izmisis puika. Tā seja bija aizvainoti saviebta, mute
ieplesta, bet acis šausmās aizžmiegtas.
Šis izbrīns maksāja pieredzējušajam Naugārdes karavīram dzīvību. Viņš
nepamanīja mirkli, kad baiļu kliedziens, kas nāca no pašām jaunās dvēseles
dzīlēm, pārvērtās tikpat stiprā dusmu rēcienā. Ari pats Tālivaldis to
nepamanīja — kaut kas pārtrūka un aizskrēja sasalušā zemē, savainotais
augums kļuva viegls un brīvs. Viņš atvēra acis, ievilka bailēs izkliegto elpu,
savieba asinīm apkaltušās lūpas greizā smaidā, uzrāvās sēdus un ietrieca
rokā ieurbušos bultu pārsteigtā naugārdieša rīklē. Trieciens bija tik stiprs, ka
uzgalis iznāca otrā pusē cauri ausij. Kādu mirkli viņi raudzījās viens otrā, tad
Tālivaldis ar veselo roku sagrāba pretinieka rīkli, pieturēja bultu un
iesēkdamies to pārlauza. Sāpes viņš vairs nejuta.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa trešā dēla pazemojošās bailes bija
pārvērtušās visu karavīru apbrīnotā kaujas trakumā. Tālivaldis uzlēca kājās,
ar kreiso roku izrāva pats savu zobenu, kas karājās pie druknā naugārdieša
jostas, un metās virsū pie ugunskura sēdošajiem četriem vīriem. Viņa
nogalinātais pretinieks palika uz papēžiem sēdot un joprojām izbrīnījies
blenza sniega pilnajās nakts debesīs. Zvaigznes nebija melojušas — pirmie
divi pārsteigumā pat nepaspēja piecelties. Viens no tiem ar nocirstu plecu
ievēlās tieši ugunī. Gaisā pašķīda dzirksteļu mākonis, un cauri tam
Tālivaldim pretī metās vēl divi kaujās rūdīti Naugārdes karotāji, bet uz takas
bija dzirdamas no ceļa puses tuvojošos jātnieku satrauktās balsis.
Visu nakti satracinātie naugārdieši dzina pēdas diviem savainotiem
bēgļiem. Pret rītu viņi atrada savu zirgu, kas putenī starp saknēm bija
salauzis kāju. Tālāk gandrīz aizsnigušās pēdas veda purvā. Viņi mēģināja
tām sekot, taču drīz uzdūrās neaizsalušiem akačiem. Kroplu priedīšu
skupsnām noaugušajā tīreli ziemas rītsvīdā nevarēja saskatīt ne galu, ne
malu.
— Tie vīri ir noslīkuši, — pārgurušie vajātāji nosprieda un steidza
pamest nelaimīgo apvidu, kur viņi vispirms no slēpņa bija guvuši vieglu
uzvaru, bet pēcāk pazaudējuši sešus pieredzējušus kņaza karavīrus. Piecus
no tiem ar kreiso roku nokāva līdz nāvei sasists un sašauts jauneklis, bet
viens bija nelaimīgi uzdūries asam zaram — dzenot pēdas tam pašam, vēl
vairāk sadurstītam jauneklim, kas bēgot bija paspējis uzsviest zirgā ari otru,
vēl dzīvo vīru. Tas nebija labs karš, naugārdieši drūmi nosprieda, celdami
brīvajos zirgos savu biedru līķus. Tos nedrīkstēja atstāt. Tāda bija viņu
pulkveža pavēle — nekādu pēdu, nekādu liecinieku. Par pēdējiem viņi nebija
droši, tomēr cerēja un pajāvās uz neaizsalušo purvu un abu bēgļu brūcēm.
Tālu viņi nevarēja tikt.
Jau atkal krēsloja, kad Tālivaldis, vilkdams krusttēva augumu,
sasniedza purva otru malu. Viņš bija prasījis un saņēmis spēku no Pērkona,
viņš bija lūdzis un saņēmis Meža mātes palīdzību bēgot. Taču nu viss bija
galā. Viņam nebija vairs spēka ne prasīt, ne lūgt. Sarkana migla aizplīvuroja
acis, uz nejūtīgām kājām ar pliku asiņainu vēderu nekustīgi gulēja Daumanta
augums. Pēdējais, ko jauneklis juta, apziņai zūdot, bija paša elpas sasildīta
vāja vaivariņu smarža. Tad pazuda viss, sarkani pulsējošā migla kļuva arvien
biezāka un vilinošāka.
Kad Tālavas ķēniņa trešajam dēlam blakus apstājās pelēks pusvilks,
sniega pārslas uz viņa savainotās pieres vairs nekusa, vienīgi gar nāsīm.
Dzīvnieks apošņāja atradumu, nolaizīja asinis un, pacēlis purnu, sēri
iegaudojās.
***
Karam sākoties, ķēniņš gribēja redzēt mājās visus savus dēlus, taču
Valdemārs kavējās. Ķēniņš sūtīja ziņnesi uz Jersiku pie sava otrā dēla un
prasīja tam atgriezties. Valdemārs atbildēja, ka vēl vairāk par viņa klātbūtni
tēvam un valstij tādā karā nepieciešami karavīri. Viņš esot nodomājis par
savu Naugārdē nopelnīto naudu kaimiņzemēs salīgt kara talciniekus. Tad
viņš nākšot pie tēva ar saviem pulkiem — kā tas klājas valdnieka dēlam,
kam vēl nav sava novada, bet ir nauda. Viņš sūtīšot savus cilvēkus lejup gar
Daugavu, bet pats runāšot ar Jersikas Ietiem, lai tēvs vēl drusku paciešoties.
Ķēniņš ļoti priecājās par sava dēla tālredzību un nepacietigi gaidīja viņu
atgriežamies ar salīgtajiem karotājiem.
Taču ķēniņš velti izgaidījās. Trešajā dienā pēc naugārdiešu iebrukuma
Tālavā no Jersikas atgriezās kāds trikā tietis, kas stāstīja dīvainas lietas — ne
Jersikas zemē, ne Koknesē neviens neko nebija dzirdējis par karakalpu līg-
šanu Tālavas ķēniņa otrā dēla vārdā. Ķēniņš domāja, ka noticis kāds
pārpratums un stāstītājs nav uzticams. Tēvs raizējās, ka, iebrucēju
pārspēkam pārpludinot Tālavu, viņa dēls varētu iekrist kādās lamatās. Nu
katrs vīrs bija svarīgs, tomēr ķēniņš norīkoja divus izlūkus, kam bija jāgaida
viņa dēls uz Leišu ceja ārpus Tālavas robežām. Uzticamie vīri izgaidījās
velti. Valdemārs kā nenāca, tā nenāca. Ne ar, ne bez karakalpiem.
Ķēniņš domāja, ka Valdemārs pārmēru cenšas, gribēdams nolīgt vēl
vairāk vīru, nekā bija domājis. Tēvam šķita — nu jau jābūt diezgan, ar tiem
svaigajiem pulkiem, ko dēls atvedīs, viņi uzvarēs. Nez kādēļ šais grūtajās
dienās ķēniņš reti iedomājās par savu trešo dēlu Tālivaldi, ko bija aizsūtījis
uz Gulbeni. Ari Tālivaldim bija jānāk ar karavīriem, tā tēvs cerēja. Taču
algotņu pulki, ko vajadzēja atvest Valdemāram, ķēniņam šķita daudz sva-
rīgāki, stiprāki un veiksmīgāki nekā tie, kurus no Gulbenes vajadzēja atvest
viņa jaunākajam dēlam. Varbūt tādēļ, ka Valdemārs karavīrus pirka par savu
nopelnīto naudu un bez tēva pavēles. Turpretī Tālivaldis tikai izpildīja viņa
gribu.
Tostarp iebrucēju karaspēks bija pārpludinājis Trikātas, Autīnes un
Imeras zemes, tie spiedās iekšā Atzelē un Pietālavā. Vienīgi viltīgā Gulbene
citām valstīm aiz muguras vēl nebija skarta. Tālavieši slēpās mežos un pilīs,
ko nu apsēda naugārdieši ar sabiedrotajiem. Zinādams ienaidnieka pārspēku,
Tālavas ķēniņš tam nebija gājis pretī ar visiem pulkiem un brīvo ļaužu zemes
sargiem. Letu vīri tika sadalīti sargāt pilis, pilsētas, ciemus un pārceltuves.
Viņi rīkoja slēpņus, aizcirtumus, uzbruka negaidot un atkal pazuda, kā jau
vīri mēdza rīkoties, cīnoties pret pārspēku savā zemē. Tālavieši neielaidās
lielākās kaujās, jo bija nolēmuši saudzēt savējos un nogurdināt naugārdiešus.
Visgrūtāk gāja aplenktās pilīs, kur lielā sabēgušo ļaužu un lopu daudzuma
dēļ ātri izsīka akas, kas ziemā jau tā bija kļuvušas seklas. Cilvēki vāca
sniegu, bet ari tas ātri izbeidzās. Tā dažu dienu laikā bija spiests padoties ne
viens vien cietoksnis, kas citādi būtu varējis kauties vēl ilgi.
 Savācis pie sevis lielākus spēkus, ķēniņš gribēja apiet zemē izklīdušos
naugārdiešu pulkus un virzīties uz viņu galveno nometni, ko kņazs bija
ierīkojis pie Gaujas, netālu no aplenktās Bebrinas. Uz Naugārdes kņaza
nometni tika vestas salaupītas mantas, gūstekņi un lopi no visas kara
pārņemtās zemes. Pie kņaza un viņa padomniekiem auļoja iebrucēju ziņneši,
un tika atpakaļ sūtītas pavēles. Tālavas ķēniņš cerēja ar vienu spēcīgu
triecienu atgūt ne tikai salaupīto mantu un atbrīvot gūstekņus, bet arī nokaut
vai sagūstīt naugārdiešu un viņu sabiedroto karavadoņus. Ar citiem Ietu
zemēs izklīdušajiem pulkiem, lai cik daudz to bija, ķēniņš cerēja tikt galā
ātri. Ja izdotos sagūstīt kņazu un viņa bajārus, pulkveži būtu spiesti padoties
vai atgriezties savās zemēs.
Lai šo plānu īstenotu, ķēniņam vajadzēja svaigus papildspēkus —
mācītus vīrus un visvairāk jātniekus. Brīvo ļaužu un pilsētnieku dēli, lai cik
stipri un varonīgi, šādam uzbrukumam nederēja. Taču ziņas no jaunākajiem
dēliem kavējās. Gribēdams tos pasteidzināt, ķēniņš sūtīja visātrākos ziņnešus
— vienu uz Jersiku, otru uz Gulbeni. Pie Tālivalža sūtītais atgriezās jau
nākamajā pēcpusdienā kopā ar diviem gulbeniešiem, ko bija saticis ceļā. Tie
stāstīja, ka viņu valdnieks ar trim jātnieku pulkiem jau ceļoties pāri Gaujai.
Ķēniņš brīnījās — kur palicis Tālivaldis ar Daumantu un pārējie viņa vīri.
Uz to gulbenieši atbildēja, ka ķēniņa trešais dēls tik ļoti gribējis ātrāk
piedalīties kaujā, ka palicis kopā ar Gulbenes valdnieku. Bet uzticamais
ķēniņa padomnieks savukārt negribējis pamest karstgalvīgo jaunekli vienu,
tāpat ari seši Trikātas karavīri, kuru uzdevums taču bija sargāt ķēniņa dēlu.
Lai tēvs neuztraucoties, gulbenieši smaidīdami skaidroja, drīz vien viņš
satikšot savu dūšīgo dēlu. Apliecinot savus vārdus, tie pasniedza Tālivalža
lielo pūcessaktu. Ķēniņš vēlreiz nobrīnījās — tik dīvaini un neapdomīgi
rīkoties varēja vienīgi viņa jaunākais dēls. Ķēniņš ieskatījās Gulbenes sūtņos
— tie nebija pazīstami virsnieki. Tomēr prieks par papildspēku tuvošanos un
dēla veiksmi aizēnoja visu citu, un vairāk jautājumus ķēniņš neuzdeva. Abus
gulbeniešus un vēl vienu savu uzticamu virsnieku viņš sūtīja pretī Gulbenes
valdnieka pulkiem. Tiem tika piekodināts naktis slepeni doties uz Bebrīnas
pusi un trešās dienas rītā būt gataviem uzbruki Naugārdes kņaza galvenajai
nometnei no austrumu puses — lai neļautu ielenktajiem pretiniekiem
atkāpties gar Gaujas kreiso krastu.
Ziņnesis no Jersikas atgriezās nākamajā vakarā. Viņš bija nodzinis savu
straujo zirgu līdz nāvei un atveda ķēniņam nelabu vēsti — Jersikā par
Valdemāru un viņa līgtajiem kara talciniekiem patiesi nekas nebija dzirdēts.
Vienīgi neskaidras tenkas, it kāTālavas ķēniņa otrais dēls devies lejup pa
Daugavu. Ķēniņš nozvērināja viru klusēt un atdeva tam vienu no saviem
labākajiem zirgiem nodzītā vietā.
Pēc uzticamā ziņneša aiziešanas ķēniņš vēl ilgi nosēdēja vienatnē.
Galvu nodūris un ceļgalus rokām aptvēris. Tad viņš piecēlās, izslējās,
sakārtoja jostu un lika sasaukt pulkvežus. Lai ari zaudējis vienu savu dēlu,
karu zaudēt Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš negrasījās. Kopā ar
Gulbenes svaigajiem pulkiem tālaviešiem tomēr bija cerība sakaut
Naugārdes kņaza galvenos spēkus un ieņemt viņu nometni.
Purva malā atrastajiem vīriem nebija nekādu rotu, ari no saplēstā
apģērba skrandām bija grūti noteikt viņu piederību. Vienīgi greznais zobens,
ko jauneklis žņaudza pamirušā rokā, liecināja, ka šie nav parasti karavīri.
Bet, kad abus izģērba, lai sasildītu kā nākas. Putna cilts ļaudis ieraudzīja
viņu krūtīs iededzinātās zīmes un saprata, ka pārsalušie un savainotie vīri ir
augsta dzimuma leti. Redzot vanaga zīmi, trauslie Mežu ļaudis nolieca
galvas pat bezsamaņā gulošā jaunekļa priekšā.
Trikātas valdnieka padomnieks atjēdzās nākamās dienas vakarā, taču
Tālivaldis klīņāja krēslainās murga pļavās pie Veļu mātes valstības robežas.
Jauneklis kliedza, stenēja un turpināja savu pirmo kauju. Meža ciema
zintniece lēja viņam mutē spēcinošas zāļu dziras un apkopa brūces. Vairāk
neko viņa tobrīd nevarēja. Vienubrid Tālivaldis norima un pavēra
aizpampušās acis. Nepacietīgais Daumants tad sauca krustdēlu vārdā un
mēģināja ar viņu runāt. Vīrs stāstīja, cik dūšīgi jauneklis cīnījies, kā izglābis
viņu pašu un kā Putna ļaužu pusvilks viņus atradis pēdējā brīdī. Nu viņiem
jāpārvar sāpes un jāsteidzas tālāk pie ķēniņa aiznest tam vēsti par Gulbenes
valdnieka divkosīgo rīcību. Ķēniņam taču jāzin patiesība tik nopietnā lietā
kā karš, Daumants skaidroja kā bērnam. Taču Tālivaldis klusēja un nekādi
neizrādīja, ka dzird sava gudrā pavadoņa rūpju pilnos vārdus.
Zintniece, kas kopa Tālivalža brūces, savā dīvaini smalkajā valodā, kas
patiesi atgādināja putnu čivināšanu un ko trikātietis saprata ar grūtībām,
teica, ka par sēšanos zirgā lai nesapņojot. Viņš pats ar savām brūcēm vēderā
un gurnā varbūt varēšot jāt nākamajā mēnesī, bet par jauno viņa neko
neņēmās paredzēt. Sieva čivinādama brīnījās par Tālivalža rupjajiem
kauliem un viņa neticamo izturību. Trikātas valdnieka dēls bija sadurstīts kā
kameņu šūna, viņa labā roka, no kuras izvilka nolauzto bultu, uzpampusi no
elkoņa līdz pirkstu galiem, pakausis zils lidz pat pleciem. Turklāt Tālivaldis
bija zaudējis daudz asiņu, spēka un siltuma, nakti un dienu aukstumā cīno-
ties par divām dzīvībām. Neviens Meža mātes bērns to nebūtu izturējis, tā
sieva čivināja, prātīgi rīkodamās ar smirdīgu ziedi un reibinošām dzirām.
Daumants, Putna ļaužu valodu nežēlīgi lauzīdams, mēģināja sievai iestāstīt,
cik visai Tālavai svarīgi ir laikus brīdināt ķēniņu. Taču zintniece izlikās
nesaprotam. Sievas valdīja un noteica šīs cilts dzīvības norises. Karš tajās
neietilpa.
Tad Daumants biedināja viņu ar svešiem karavīriem, kas, uzvarot
Tālavas ķēniņu, varēja izpostīt arī Putna cilts ciemus, aizvest ļaudis gūstā un
nodedzināt viņu nožēlojamās būdas. Par tādiem draudiem sieva vien pa-
smaidīja. Putna cilts viri karoja nelabprāt, taču neviens svešinieks nevarēja
parādīties mežā, viņiem nezinot. Viņi dzīvoja izklaidus mazos ciematiņos,
velēnām apliktās mājās, kuru griestos atdūrās raženo Ietu galvas. Leti glābās
aiz baļķu žogiem pilsētās vai pilīs un cīnījās pretī, bet Putna ļaudis meklēja
glābiņu Meža mātes paspārnē. Pa slepenām, pašiem vien zināmām takām tie
aizgāja uz • purva saliņām vai izkusa necaurredzamos brikšņos, bet vajātāji
lauza kājas uz līdzenas vietas, bezcerīgi maldījās pēkšņi uznākušā biezā
miglā un varēja saņemt trāpīgas bultas no katra krūma vai paparžu cera. Šīs
bultas bija tievas un trauslas, ar kādām medīja sīkos kažokzvērus, taču tās
vienmēr trāpīja svešinieku acīs, ausīs vai mutēs. Paši šāvēji izzuda kā
nebijuši. Daži sirotāji bija ņēmuši līdzi suņus, taču tie boza spalvas,
smilkstēja un negribēja tālāk iet.
Pat ziemā tikai retam izdevās uziet Putna ļaužu slēptuves. Viņi prata
sarunāties ar Gausas māti71 , un putenis izdzēsa visas pēdas. Ja kādam tomēr
izdevās uziet mežinieku ciemus, labuma no tā bija maz — viņi necienīja ne
sidrabu, ne rotas, ne greznus ieročus. Bet nolaupītās sievas un bērni bija
jāpieskata kā acuraugs, tik veikli un burvestībām pilni bija šie trauslie ļaudis.
Vienīgi klajumos, uz lielceļiem un pilsētās viņi jutās nevarīgi.
Kad Daumants nākamā rītā pamodās un, pārvarējis sāpes, uzslējās
sēdus, Tālivaldis gulēja sarāvies kā bērns mātes klēpī un, žēli īdēdams, zīda
savu īkšķi. Gudrais pusmūža vīrs nekad nebija redzējis pieaugušu cilvēku tā
guļam. Ķēniņa padomnieka sirds bēdās sažņaudzās. Viņš Tālivaldi bija mazu
ucinājis un mīlēja neveiklo, spītīgo jaunekli, tāpat kā būtu mīlējis savus
dēlus, kurus viņš bija zaudējis sērgas laikā. Uztraukumā aizmirsis pats savas
brūces un vārgumu, Daumants mēģināja piecelties, taču zintniecei izrādījās
taisnība. Uzslējies kājās, viņš turpat arī sabruka. Vai drausmīgais sitiens būtu
atņēmis jauneklim saprātu? — Daumants nobijies taujāja. Gudrā zintniece
saknieba lūpas, arī viņa nebija redzējusi vīrus tā guļam. Taču Daumantu
zintniece aprāja, lai nevaimanā kā sieva. Jaunekļa brūces sadzīs, kā solīts, un
droši vien viņa galvai nav lielas vainas. Tik cieti kauli un stūrgalvīgs prāts
spēj daudz ko izturēt. Pati pie sevis Putna ļaužu zintniece nodomāja, ka
varētu būt noticis pats ļaunākais — tikusi ievainota ari Trikātas valdnieka
dēla dvēsele. Un tai nelīdzēja ne prasmīgi sagatavotas dziras, ne dziedinošas
ziedes.
Nakti pirms norunātā uzbrukuma ķēniņš sūtīja gulbeniešiem pretī savu
vecāko dēlu ar jātnieku izlases karogu. Pats ķēniņš ar galvenajiem tālaviešu
spēkiem jau bija Pārgaujas mežos iepretī kņaza nometnei. Šī kara un Tālavas
liktenim vajadzēja izšķirties nākamā rītā.
Tā ari notika. Tālavas ķēniņš ar savu karaspēku t ika ievilināts lamatās
— naugārdieši ar sabiedrotajiem bija atkāpušies no nometnes un uzbruka no
sāniem, kad tālavieši bija tikko pāri Gaujai un vēl nepaspēja sakārtoties
kaujai. Lielākā dala Ietu karavīru tika atšķelti un bija spiesti atkāpties, bet
ķēniņš ar pārsimt vīriem grūtā cīņā izcirtās līdz Vijupei… Palīdzot Bebrīnā
ielenktiem vīriem, viņi paglābās aiz pils sienām. No Gulbenes pulkiem
nebija ne vēsts, bet pievakarē Naugārdes kņaza sūtņi atnesa pie priekšpils
vārtiem Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa vecākā dēla galvu.
Tā bija smagākā diena Tālavas ķēniņa mūžā. Valsts gāja bojā, bet viņš
bija palicis bez vecākiem dēliem. Viņa acuraugs un mantinieks, prātīgais un
nosvērtais vīrs, bija nokauts nevienādā cīņā. Vidējais, Laimas apdāvinātais
mātes mīlulis, bija viņu nodevis. Bet jaunākais, kuram tēvs bija pievērsis
vismazāk uzmanības, nerunīgais un drūmais Tālivaldis bija pazudis. Droši
vien arī nokauts. Ķēniņš nokāra galvu un klusēja. Viņa acis bija izdzisušas,
sirds sastingusi un vēl pukstēja tikai pieraduma dēļ.
Tomēr viņš vēl bija Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš. Skaidrs, ka
nekādi papildu spēki nenāks ne no Jersikas, ne Gulbenes puses, bet Bebrīnā
nu bija par daudz laužu. Ķēniņš pārlaida saviem karavīriem tumšu skatienu
un sāka dot pavēles. Tās bija īsas, skaidras un dobjas kā no Viņsaules
nākušas. Vīri klusēdami tās pieņēma un sakoda zobus. Viņi labi saprata sava
ķēniņa bēdas, arī daudzi Ietu karavīri bija zaudējuši savus tuvākos. Līdz šim,
kaut ari ne īpaši veiksmīgi, karš tomēr bija ar cerību. Nu palika vien spīts, un
viņi bija gatavi tajā dalīties ar savu ķēniņu.
Viņi nolēma izcirsties cauri aplenkumam, kamēr dienā gūtās brūces vēl
nebija apkaltušas un sācies noguruma stīvums. Drusku atpūtušies, ķēniņa
vīri padzērās un sakārtoja ieročus. Apkārt ķēniņam bija palikuši vien nepilns
simts kaujasspējīgu jātnieku. Daudzi šorīt bija pazaudējuši zirgus, tie
pieķērās karabiedru zirgu kāpšļiem, bet ķēniņš pie savējā sedliem drūmā
apņēmībā piesēja grozu ar vecākā dēla galvu. Viņi domāja izmantot tumsu,
jo naktī Ietu karavīriem nebija pretinieku, — ne velti viņu kaujas karogos
tika šūdinātas zvaigznes un mēness.
Taču naugārdieši zināja Ietu paradumus. Palejā aiz priekšpils vārtiem
bija slepus sakrauti daudzi ugunskuri no sausiem un sveķainiem egļu zariem.
To ātrākai uzpūšanai kņaza viri bija pat sameistarojuši kaut ko līdzīgu kalēju
plēšām. Kad ķēniņa karadraudze drāzās cauri vārtiem, visi uguņi tika
vienlaikus iedegti. Aiz tiem slēpdamies, naugārdieši sagaidīja ķēniņa
jātniekus ar bultu un degošu zaru lietu. Nobiedētie zirgi pašķīrās un izjauca
trieciena priekšpulku. Tad no sāniem, nelabi bļaudami, gāzās virsū kņaza
galvenie spēki. Viņi par katru cenu gribēja vēl paša Tālavas ķēniņa galvu.
Tomēr, pat apmulsināti un izkliedēti, ķēniņa izlases vīri cīnījās līdz
pēdējam — pret katru no viņiem šai kaujā bija četri labi bruņoti un mācīti
kņaza karotāji. Pusei no tālaviešiem izdevās tikt atpakaļ līdz priekšpils
vārtiem. Viņu vidū pāri zirga kaklam saļimis bija smagi ievainotais ķēniņš.
Kāds šķēps bija trāpījis viņam mugurā.
Naktī ievainoto un mirstošo Ietu karavīru pārpildītajā Bebrinas pilī pāri
mežiem no Cērtenes puses tika saņemta ugunsziņa, kas rādīja Trikātas
valdnieka dzimtas zīmi un sūtņa tuvošanos. Pret ritu, kad aplencēji bija
norimuši un zaudējuši modrību, pie priekšpils mazajiem vārtiem ieradās divi
Putna cilts vīri. Tie, zem pleciem turēdami, atveda ķēniņa uzticamo
padomnieku.
Daumants bija bāls kā sniegs un nespēja nostāvēt, taču bija steidzies ar
ziņu par ķēniņa trešā dēla Tālivalža likteni. Trauslie Putna cilts vīri atteicās
pat ienākt aiz nocietinājuma baļķiem. Viņiem nevajadzēja ne sardzes
virsnieka solītās atlīdzības, ne atpūtas, ne ūdens malka. Mulsdami no lielā
ļaužu daudzuma tik mazā laukumā un klajuma visapkārt, abi steidza ātrāk
sasniegt mežu, kurā jutās kā mājās.
Sāpju mocītais tēvs nu uzzināja gan par negaidīto uzbrukumu viņa
sūtņiem, gan Gulbenes valdnieka divkosīgo rīcību, gan sava jaunākā dēla
pirmo un tik varonīgo kauju, kurā tika izglābta ari paša Daumanta dzīvība.
Par Tālivalža baiļu kliedzienu Daumants neteica ne vārda, to viņš nedarīs
zināmu nekad un nevienam, gudrais vīrs bija nolēmis. Savukārt ķēniņš
nerunāja par Valdemāra nodevību pat ar uzticamo padomnieku un savu
brālēnu. Tēvs cerēja, ka arī ziņnesis turēs zvērestu un neapkaunos viņa
dzimtu.
 Tad ķēniņš lika sasaukt kopā Bebrīnā esošos Trikātas mazā pulka72
vīrus. Tiem bija jāapzvēr tēva pirmsnāves griba — Trikātas un reizē arī visas
Tālavas valdīšanas tiesības tiek nodotas viņa trešajam dēlam Tālivaldim.
Kad labieši bija uzklausījuši sava valdnieka gribu un zvērējuši to pildīt,
ķēniņš lika tiem iziet no kambara, kurā viņš bija noguldīts. Sāpes kļuva
neciešamas, skaidrs, ka arī kustēties viņš mūžā vairs nespēs. Tāds valdnieks,
kas nespcj tikt zirgā, bet pavēles dod, gulēdams kā grūta sieva pirms
radībām, viņa vīriem nebija vajadzīgs. Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš,
kurš līdz šim bija nodzīvojis laimīgu mūžu, paņēma dunci, piesauca senčus
un lūdza Veļu mātei atvērt savus vārtus. Tad ar vienu drošu un pēdējo
kustību Šaisaulē ietrieca asmeni sirdi.
Vīri aiz durvīm zināja, kas notiek. Nogaidijuši pietiekamu bridi, viņi
devās iekšā un nolieca galvas sava mirušā valdnieka priekšā. Viņi izvilka
dunci no ķēniņa krūtīm, aizspieda viņam acis un sauca Bitarkalna
svētniekus, lai tie sapoš Trikātas valdnieku un Tālavas ķēniņu, cik nu tas
kara apstākļos iespējams. Tad ārā ar miera vairogu tika izsūtīti ziņneši.
Izpildot sava ķēniņa pēdējo gribu, labieši, kas bija klāt viņa nāves brīdī,
paziņoja Bebrinas aplencējiem, ka Tālava lūdz mieru. Naugārdes virsnieki
auļoja uz sava kņaza nometni, ko nodevības dēļ tālavieši nebija šorīt
ieņēmuši. Miers tika apsolīts. Nu Tālavai bija jāvāc kopā labieši, lai
apspriestu un apzvērētu miera noteikumus.
No rita tika izsūtīti sūtņi pa visu zemi. Kopā jāja Tālavas un Naugārdes
virsnieki — viņi ziņoja kara beigas. Bet trikātieši apziņoja mazā pulka vīrus,
kam vajadzēja sanākt valdnieka pilī trešās dienas rītā un lemt par Trikātas un
visas Tālavas troņa mantošanu. Tapat tika sūtīti ziņneši pēc abiem dzīvajiem
valdnieka dēliem.
No Trikātas pils Naugārdes kņaza pulki bija atvilkti un, savu sidraba
dalu gaidīdami, apmetušies Abula palejā. Viņu nodedzinātajā pilsētā jau
rosījās paši trikātieši, kas bija iznākuši no pils un savām meža slēptuvēm. Te
bija ari daudz kaimiņzemju viru, kas, karam beidzoties, vēl bija ceļā viz
mājām. Tie kavējās, jo gribēja dzirdēt mazā pulka lēmumu. Ļaužu vidū jau
no paša rita klīda runas — neviens no dzīvajiem valdnieka dēliem neesot
piedalījies kaujās šai karā, kas bija tik smags. Daudzi par šo ziņu grozīja
galvas un skali nožēloja ķēniņa un viņa vecākā dēla nāvi. Tie bija īsti vīri,
kas mācēja cīnīties un mirt, bet no šiem diviem viens vismaz pūlējies līgt
karakalpus par savu naudu, kamēr otrs visu karu nogulējis Putna cilts meža
būdā. Tā ļaudis tērgavoja, savu labiešu sanākšanu gaidīdami, un neviens
nevarēja pateikt, no kurienes tādas runas cēlušās.
Ķēniņa otrais dēls Trikātā ieradās pašā rītsvidā. Viņš iejāja pa tēva pils
vārtiem uz stalta bēra, saposies godam un draugu pavadīts. Starp tiem bija
arī daudzi labieši un citi bagāti valdnieka nama radi. Valdemārs bija
nopietns, kā pienākas tādā reizē. Viņš godbijīgi sveicināja dūšīgos karotājus
pils pagalmā un tūdaļaizsteidzās pie mātes, kas bija zaudējusi savu viru un
vecāko dēlu, kuram vajadzēja nākt troni tēva vietā. Bet pagalmā palikušie
Valdemāra pavadoņi sāka runāties ar karavīriem.
Kādu bridi vēlāk cauri vārtiem iebrauca ari vezums ar vairākām saldā
miestiņa mucām. Ar to Trikātas valdnieka otrais dēls gribēja pacienāt
dūšīgos tēva un brāļa karotājus. Grūto kara ceļu nogurdinātie viri iedzēra
labu prātu un slavēja devēju. Pēc laiciņa ari Valdemārs pats bija atpakaļ pie
ļaudīm. Sākumā dikti noskumis par valdnieces lielajām bēdām, tad tomēr
saņēmās, sāka smaidīt, spieda visiem rokas un laipni runājās. Viņš teica, ka
trikātieši nekad neesot nokāruši degunus un ari tagad to nedrīkstot darīt —
ne viņš, kas zaudējis tēvu, brāli un tagad palicis vecākais dzimtā, ne ari viņi,
drosmīgie Ietu vīri, kas piedzīvojuši daudz grūtu brīžu. Ar tādiem vīriem gan
te aiz aplencēju nokvēpinātām pils sienām, gan visās Ietu zemēs, valsts atkal
ātri vien celšoties, kļūšot bagāta un visiem visa pietikšot. Lai ari šo karu
zaudējuši, tālavieši tomēr turot rokās lielos ceļus uz uzvarējušo Naugārdi, pa
kuriem plūst gan zvērādas, gan vasks, gan aizjūras audumi, sidrabs, skaisti
ieroči un citas vērtīgas lietas.
Tā runāja mirušā ķēniņa otrais dēls, un vīriem patika tādi īstā brīdi
pateikti spēka un ceribu pilni vārdi. Jaunekļi, kas bija vēl maz redzējuši,
priecājās par Valdemāra rotu un ieroču spožumu. Tāds važiņu krekls bija
liels retums un vairāku zirgu vērtībā. Vecākie zināja skaidrot, ka šim
kreklam neņemot cauri ne zobens, ne šķēps, par bultām nemaz nerunājot.
Varbūt vienīgi atzeliešu smagie platasmens cirvji, bet pret tiem neturēja
nekādas bruņas. Valdemārs nebija lepns un ļāva ziņkāriem zēniem aptaustīt
sava bruņukrekla gludo pinumu.
Tomēr daudzi bija dzirdējuši par valdnieka jaunākā dēla Tālivalža
dūšīgo kaušanos viņa pirmajā cīņā, kurā astoņpadsmitgadīgais jauneklis
viens pats ar kreiso roku apsitis piecus vīrus un izglābis savu krusttēvu. Viņi
bija dzirdējuši arī par valdnieka pēdējo gribu, kas lika troni atdot jaunākajam
dzimtā, jo otrs kavējies nākt tēvam palīgā, bet dzīvojies tirgoņu namos Rīgā
un nelicies ne zinis par tēva valsti. Citi, cildinādami Tālivalža kaujas
veiksmi, vēl atcerējās viņu kā puisēnu, kas ložņāja zem karavīru zirgu
vēderiem un allaž snaikstījās pēc ieročiem. Šiem vīriem patika Tālivalža
drūmais izskats un klusēšana. Viņi domāja, ka tieši ar tādu valdnieku Trikāta
un visa Tālava ātri atkal celsies godā. kā arī nokratīs Naugārdes kņaza meslu
jūgu. Miestiņu viņi dzēra labu prātu, taču devēju slavēt kavējās.
Tālivaldis ieradās krietni vēlāk. Viņu atveda kamanās, lāčādās ievīstītu.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa trešo dēlu pavadīja vien uzticamais
tēva padomnieks Cērtenes pilskungs Daumants un daži virsnieki. Kaut ari
saķemmēts un goda drānās saposies, Tālivaldis ar zili aizpampušām acīm.
izkāmējis un drūms, drīzāk izskatījās pēc ļauna sirotāja nekā bagātās
Trikātas troņa mantinieka. Ne vārda neteicis, Tālivaldis stīvi izkāpa no
kamanām un, brāli nepamanījis, tūlīt devās uz pils lielo zāli, kur vajadzēja
sanākt valsts padomniekiem. Pie durvīm viņu panāca Valdemārs, kas jau bija
paspējis sadraudzēties ar daudziem še sanākušiem kaimiņzemju un Trikātas
vīriem. Viņš Tālivaldi karsti apskāva, sita pa muguru, grozīja, apskatīja un
mīlestības pilnā balsī skaļi sauca par savu dūšīgo mazo brālīti.
Tālivaldis pagalam apjuka. Katru reizi, kad brālis viņu bija apskāvis,
sekoja kaut kas riebīgs. Viņš cēla rokas atbildei, taču tās kustējās neveikli un
kā bez spēka. Tomēr atbildēt Valdemāram ar mīļiem vārdiem Tālivaldis
nespēja, viņam tai brīdī aptrūkās elpas. Brāļa draudzīgie sitieni pa
ievainotajiem pleciem bija pārāk stipri. Bet skarbajiem karavīriem
aizžņaudzās kakls, šo abu sava mirušā valdnieka bāreņu aizkustinošo
tikšanos vērojot. Tad Valdemārs paņēma brāli pie rokas un aicināja līdzi
apciemot nabaga noskumušo māmulīti.
Valdnieces istabā viņš Tālivaldim tomēr līdzi negāja, bet, viegli
pastūmis brāli, pats palika stāvam aiz durvim.
Pirmajā mirkli Tālivaldis neko neredzēja, jo logi bija aizklāti. Kaut arī
ārā bija barga ziema, te valdīja siltums un stipra, apdullinoši salda smarža.
Acīm aprodot, jauneklis niecīgā sveces liesmiņas gaismā ieraudzīja māti, kas
tupēja uz ceļiem. Nobijies, ka viņa pakritusi, Tālivaldis metās turpu, taču
valdniece jau cēlās kājās.
— Nebīsties, dēls, — viņa teica klusā un vārgā balsī, — es tikai mācos
lūgt Dievam piedošanu.
Jauneklis nepaspēja apdomāt ne dīvaino skatu, ne vārdus par Dievu, ko
māte pielūdz, ceļos nometusies, kad viņu apskāva maigas rokas. Pat cauri
svešai saldkairai dvingai viņš sajuta tās smaržu. Vienīgo visā pasaulē. Kaut
arī māte nebija viņu zīdījusi, tās retās reizes, kad viņa savu jaunāko dēlu
apmīļoja, iespiedās zēna apziņā uz mūžu. Viņš tik ļoti bija alcis mātes
apskāvienu, ka vēl tagad aizmirsa visu un atkal jutās kā bērns. Tālivaldis
aizvēra acis un apreibis sastinga. Pārāk daudz vienā rītā viņam tika dāvāta
gadiem nesaņemtā tuvinieku mīlestība.
— Ak, manu dēliņ! Manu mazo puisīt! — māte klusi čukstēja tam ausī.
Tad Tālivaldis izdzirda vēl kādu čabināmies istabas otrā kaktā aiz
muguras. Karavīra instinkta mudināts, viņš izrāvās no reibinošajām skavām
un ķērās pie dunča. Taču māte viņu atturēja.
— Nebaidies dēls, tas ir tikai tēvs Kirils. Viņš man stāsta par Dieva
dēlu, kas izcietis lielas sāpes par mums visiem, nonāvēts, bet atdzīvojies un
tagad mīt debesīs pie Tēva labās rokas, — viņa runāja klusā, bet gaišā balsī.
Tālivaldis atskatījās un skopajā gaismā redzēja kādu vīru, kas tupēja uz
ceļiem tāpat kā pirmīt māte, bija salicis rokas pret krūtīm un šķita nejūtam
neviena cita klātbūtni.
— Viņš lūdz piedošanu par mūsu visu grēkiem, — māte noslēpumaini
čukstēja. — Es arī mācos lūgt piedošanu, — viņa gandrīz nedzirdami
atkārtoja.
Bija arī par ko, turklāt Trikātas valdniece nebija pārliecināta, ka pat tik
žēlsirdīgs Dievs kā Kristus spēs viņai piedot vecākā dēla nāvi. Viņa bija
gribējusi vien sava mīluļa Valdemāra augšupeju. Vien to, ko tas, viņasprāt,
bija pelnījis. Valdemārs, tēvs Kirils un viņas brālēns apgalvoja, ka vecākā
dēla un viņa tēva nāvē nav vainojams neviens. Tikai karš. viņi teica. Karā
krīt vīri — neatkarīgi no citu un paša gribas. Viņa cerēja, ka vīrieši zin labāk.
Ļoti cerēja, tāpat kā uz Dieva piedošanu, jo tēvs Kirils apgalvoja, ka Tas
Kungs spējot redzēt vissīkākās cilvēku domas. Valdniece skatījās savā sirdī
un nezināja, vai viņa tā bija gribējusi vai ne.
— Ej, dēls, uz mazā pulka sanākšanu un, lūdzu, nestrīdies ar brāli, —
viņa čukstēja Tālivaldim sejā.— Neplēsieties, bērni, jūs man esat palikuši
vienīgie vīrieši, — viņa klusu runāja, saņēmusi dēla vaigus.
Tad māte pievilka Tālivalža galvu sev klāt un karstām, trīsošām lūpām
maigi noskūpstīja viņa uzpampušos plakstus.
— Ej, dēls, dari, kas tev jādara. Nu jau tu esi izaudzis par dūšīgu vīru,
es dzirdēju, cik droši tu cīnijies. Tikai, Dieva dēļ, neplēsies ar brāli. Jūsu
dzīslās rit vienas asinis. Atceries to, mans pastarīti. Lai vecākajam tiek tas,
kas viņam pienākas, — viņa turpināja čukstēt, Tālivalža galvu turēdama un
dēla acīs cieši skatīdamās.
 Tālivaldis nespēja atbildēt, viņam bija loti žēl mātes šai tumšajā un
smacīgajā istabā, kopā ar svešu vīru, kas viņai mācīja dīvainas lietas. Dēls
nekad nebija redzējis savu māti, Trikātas valdnieci, ceļos nometušos. Tāpat
viņš nekad nebija dzirdējis, ka, tuviniekiem Aizsaulē aizejot, būtu vajadzīgs
kāds mierinātājs no svešas cilts. Mirušos taču vienmēr sagaidis savējie.
No mātes istabas Trikātas valdnieka jaunākais dēls iznāca pavisam
apdullis un mīkstām locītavām. Brālis gaidīja turpat aiz durvīm. Valdemārs
nopētīja Tālivaldi un šķita apmierināts ar redzēto. Viņi devās cauri mazajai
augšstāva zālei uz kāpnēm, un tikai pie tām Tālivaldis spēja pateikt savus
pirmos vārdus šai pārsteigumu pārbagātajā rītā.
— Ko tas grieķu mūks dara mātes istabā? — viņš nočērkstēja runāt
aizmirsušā balsī.
— Ā, tas! Tēvs Kirils labi mākot remdināt sievu bēdas. Lai viņai tiek,
lai paraud abi kopā un palūdzas, tad ātrāk aprims, — Valdemārs nevērīgi
attrauca.
Tālivaldis skatījās uz brāli un nesaprata. Kaut kā dīvaini mātes mīlulis
pateica to vārdu "viņai" — it kā runātu par pils kalponi. Taču pārsteigumu
Trikātas valdnieka jaunākajam dēlam bija ticis par daudz. Viņš vairs neprata
atšķirt vienu savu domu no otras un nevarēja droši paļauties uz paša ausīm.
Tad brālis pēkšņi nostājās Tālivaldim cejā un nelāva iet tālāk.
— Ko tu tagad domā darit? — viņš prasīja pavisam citā, cietā un
skaidrā balsī.
Tālivaldis atkal neatbildēja, viņš jau bija pietiekami runājis. Viņš
skatījās brāļa spēji satumsušajās acīs, un pat tik apmulsušā prātā, kāds
Tālivaldim šobrīd bija, jauneklis saprata, ka Valdemārs visu šo laiku vien
izlicies un tēlojis. Kā viņš to bija paradis darīt no bērna kājas.
Bet Valdemāra sirdī virda briesmīgas dusmas. Allaž labvēlīgā Laima
nupat spēlēja ar viņu ļaunu joku. Viņš nebūtu dusmojies, ja nāktos strīdēties
ar vecāko brāli. Bet te — vēlvienreiz sacensties ar neaptēsto un neveiklo
Tālivaldi, kuram pat trīs vārdi vienā cēlienā sagādāja grūtības! Šoreiz
sacensības balva bija vislielākā tēva labvēlība, kādu vien varēja iedomāties,
— Trikātas tronis un līdz ar to arī Tālavas ķēniņa gods un tiesības.
Dusmas un niknums, ka šai vissvarīgākajā reizē viņš var palikt
zaudētājs, bija tik dedzinošas, ka Valdemārs iespieda savu brāli kaktā,
sagrāba tā kreklu un purinādams šņāca pārvērstā balsī: — Tu atsakies! Tu
atsakies! Tu atsakies, citādi es tevi…
 Taču Valdemārs bija aizmirsis, ka viņa priekšā vairs nestāv jaunāks un
vājāks puišelis, par kura bezspēcīgajām dusmām viņš bija priecājies bērnībā,
bet gan vīrs, kas, atšķirībā no viņa paša, bija piedalījies īstā kaujā. Tālivaldis
bija pārdzīvojis vajāta zvēra pazemojumu un kliedzis vīram necienīgā nāves
baiļu pilnā balsi. Tālivaldis bija visu to pārcietis un pats ar savu zobenu
nokāvis vairākus vīrus. Tikai īsu mirkli viņa sirds, atceroties bērnu dienu
pazemojumus un sāpes, sarāvās. Tad tā atcerējās to brinumpilno brīvības
sajūtu, ko guva, atsakoties no jelkādām bailēm. Sirds izpletās brīvi kā putna
spārni, Tālivalža locekļos ieplūda spēks. Viņš aizmirsa nesadzijušos
ievainojumus un pats nemaz nepamanīja, kā vienā rāvienā atsita sāņus brāļa
rokas, atgrūda to un sāka nežēlīgi dauzīt Valdemāra skaisto seju ar savām
kaulainajām dūrēm. Valdemārs nebija nekāds neveiklis un stiprs diezgan,
taču tik spējš un nikns uzbrukums pārsteidza viņu nesagatavotu. Tenteru
tenteriem Trikātas valdnieka otrais dēls nolidoja pa pils kāpnēm un palika
guļam pie mazā pulka labiešu kājām. Bet Tālivaldi kāpņu augšgalā pārņēma
liels un gaišs prieks. Pirmo reizi mūžā viņš bija kārtīgi sadevis savam bērnu
dienu biedam un spīdzinātājam.
Tā nu iznāca, ka abi valdnieka dēli, kas gribēja mantot tēva troni,
ieradās valsts padomē ar zilām acīm. Tālivaldim turklāt bija atvērušās dažas
brūces, un cauri viņa gaišajām goda drānām sūcās asinis.
No septiņpadsmit Trikātas mazā pulka labiešiem seši bija krituši kaujās.
Viņu vietā nu stājās to dēli vai ari brāļi, ja mantinieki vēl nebija sasnieguši
vīra vecumu un nenesa zobenu. Karā bija nokauti Ales, Mēru, Piebalgas,
Kauguru un Raunas pilskungi.
Lielajā zālē, kur viņi sanāca, tronis stāvēja tukšs. Pāri tā roku balstiem
bija nolikts ciltstēvu zobens, kura asmens bija mērcēts vien zvēresta un
upuru asinīs, no paaudzes paaudzē nododot valdnieku tiesības to
mantiniekiem. Ari tagad, kad jaunais valdnieks būs apstiprināts, viņi visi
dosies uz Jēņu kalnu, lai upurētu un zvērētu. Visupirms zvērēs Trikātas
labieši, tad karadraudzes vīri un kalpotāji. Visubeidzot citu Tālavas valstu
valdnieki apstiprinās ķēniņa tiesības un zvērēs viņam. Uz troņa atzveltnes
vēl karājās valdnieka galvasrota ar ugunskrusta zirni platākajā vietā un no
visu Ietu pirmtēva mantotais lāča ilknis sidraba ķēdē, ar kuru kaklā viņš
pirms neatminamām paaudzēm bija dalījis saviem dēliem šeit iegūto zemi.
Kad bija jālemj par jauna valdnieka apstiprināšanu, visu Trikātas
augstdzimušo viru padomi drīkstēja vadīt vien senču ritu un likumu zinātājs
Jēņu kalna krivs, kuram vienīgajam no klātesošiem nepiederēja ne zemes, ne
pils. Tādēļ pārējie varēja paļauties uz svētā vīra taisnīgumu. Rādīdams savu
neatkarību jebkuras mantas un varas lietās, krīvs sēdēja vistālāk no
valdnieka troņa — galda otrā galā. Tam, ka šai reizē svēto likumu zinātājs
bija mirušā valdnieka jaunākais brālis, nebija nekādas nozīmes. Neviens
nedrīkstēja un neuzdrošinājās apstrīdēt svētnieka godīgumu. Pār krīvu
lēmumiem nebija varas pal lielajam pulkam jeb visu Trikātas brīvo vīru
sapulcei, kas varēja atcelt un grozīt mazā pulka spriedumu, padzīt tā
apstiprināto valdnieku un pat pašus labiešus.
Svētnieks turēja rokas uz savas amata zīmes — krīvu spieķa ar otrādi
liektu galu un svētām zīmēm gar malām. Pārējie sasēdās abpus galdam —
tiesībās vecākie tuvāk tronim, bet abiem valdnieka dēliem, kas strīdējās par
mantošanas tiesībām, bija jāstāv kājās pie tēva troņa. Vecākajam pa labi,
jaunākajam pa kreisi. Viņi nedrīkstēs apsēsties ne mirkli lemšanas laikā,
iekams nebūs noteiktas abu vietas mazajā pulkā. Viens tad tiks tēva tronī,
otram nāksies ieņemt savu vietu starp pārējiem labiešiem.
— Jums jāzina, ka likums atļauj tēvam savu mantu un tiesības novēlēt
kādam citam dēlam, apejot vecāko, bet šī tēva griba jāapstiprina visiem
dzimtas vīriem, kas nes zobenu. Jūs še pārstāvat Trikātas labiešus, kas cēlu-
šies no viena tēva, un lemšana ir jūsu rokās. Ja vien nav pierādāms, ka kāds
no dēliem pārkāpis likumu vai rīkojies pret tēva gribu, — krīvs rāmi
skaidroja, vērīgām acīm raudzīdamies Trikātas likteņa lēmējos. Juris labi
zināja, ka labieši ir sašķēlušies. Krīvam nepatika mirušā brāļa otrais dēls,
Juris juta tā viltu, taču neviens nedrīkstēja nojaust viņa paša domas še
lemjamā lietā.
— Kārtību jūs zināt, Trikātas labieši, — krivs turpināja tikpat rāmi, —
visupirms tiks uzklausīti abu dēlu aizstāvji, pēc tam jūs varēsiet jautāt katrs
katram, ko gribēsiet.
Visubeidzot ikviens nojums skaļi un skaidri izteiks savu gribu. Kad tas
būs noticis, jaunais valdnieks sēdīsies tronī, un visi strīdi par viņa tiesībām
tiks izbeigti. Kaut ko citu tad varēs lemt vien lielais pulks.
Pirmie runāja tie labieši, kas bija klāt valdnieka nāves brīdī. Četri no
viņiem apliecināja, ka Trikātas valdnieks licis savu troni un tiesības nodot
jaunākajam dēlam Tālivaldim. Bet piektais, Ērģemes novada kungs, runāja
savādāk — valdnieks gan pieminējis Tālivalža celšanu tronī, taču izteicies
neskaidri, vien kā vēlēšanos to darīt, nevis ciešu gribu.
Pārējie liecinieki sašutuši iebilda — tas vīrs pārkāpa mirušam dotu
zvērestu! Ērģemes pilskungs sabozās un blenza viņos caur pieri, taču palika
pie sava.
— Valdnieks bija smagi ievainots un cieta lielas sāpes. Viņš runāja
klusi un ar lielām grūtībām, — ērgemieties aizvainoti paziņoja.
Ērģemes labietis zem sava karoga varēja sasaukt vien dažus desmitus
slikti bruņotu viru. Arī pie mazā pulka galda viņš sēdēja vistālākā vietā, taču
nu ērgemieša balss un liecība kļuva varen nozīmīga. Tā ļāva apšaubīt mirušā
valdnieka gribu. Daudzi par viņa rīcību brīnījās, jo Ērģemes pilskungs bija
labās attiecībās ar valdnieka namu un bieži viesojās Trikātā ar visu ģimeni.
Valmieras pilskungs Alvils, kas aizstāvēja sava krustdēla Valdemāra tiesības,
atklāti smīnēja. Tāpat darīja viņa draugi.
Krīvs atspiedās pret atzveltni un piesita spieķi.
— Gausiniet savus prātus un mēles, Trikātas labieši!
— Vai valdnieks pateica, kāpēc viņš nolēmis apiet sava otrā dēla
tiesības? — krīvs prasīja, kad vīri atkal bija norimuši.
— Tāpēc, ka Valdemārs kavējās nākt grūtā brīdī tēvam un valstij palīgā,
— dusmīgi paziņoja Daumants, kurš runāja Tālivalža vārdā.
— Vai valdnieks viņu sauca?
— Jā, viņš sūtīja ziņnesi, bet tas neatrada Valdemāru tur, kur tas
iepriekš teicās būt un vākt kara talciniekus.
— Tātad nevar droši teikt, ka Valdemārs nav pildījis tēva pavēli —jo to
nesaņēma? — Juris turpināja iztaujāt Daumantu, un visi uzmanīgi klausījās.
— Nē, tā nevar teikt, taču Valdemārs nepildīja savu pienākumu pret
tēvu un valsti. Neviens še nevar apgalvot, ka viņš nezināja par karu un
iebrucēju lielo pārspēku, — pāri citiem izslējies, kalsnais Daumants bargi
noteica.
Krīvs pamāja ar galvu, un daudzi piekrītoši ņurdēja — te nevajadzēja
nekādu izmeklēšanu un skaidrošanu. Svaru kausi starp abiem brāļiem
Trikātas mazajā pulkā atkal bija nostājušies līdzsvarā. Tēva griba, par kuru
liecinieki nespēja vienoties, pret acīm redzami nepildītu dēla pienākumu.
— Runājiet un izškirieties, Trikātas labieši, — krīvs aicināja. — Un
atcerieties, ka neviens še izteikts vārds nedrīkst tikt atkārtots citur, ne ari būt
par iemeslu jūsu tālākām ķildām. Ja gribēsiet kādreiz izkauties, jums būs
jāmeklē citi iemesli, — Juris šķelmīgi piebilda.
Pilsētnieki, kas bija ieinteresēti labās attiecībās ar Naugārdi, veikli
izmantoja liecinieku domstarpības. Valdemāra krusttēvs Alvils, kurš runāja
viņu vārdā, nožēloja, ka karš beidzies tik ātri un nelaimīgi. Tādēļ Valdemārs
nepaspēja izpildīt savu cēlo gribu — par paša nopelnīto naudu salīgt kara
talciniekus. Bet arī šai gadījumā viņš rīkojies ar valdnieka vecākā dēla
cienīgumu — sidrabu, kas bija paredzēts kara talcinieku līgšanai, Valdemārs
atvedis līdzi un ir gatavs iemaksāt Trikātas kasē kā dalu no zaudētāju
mesliem. Savu valdnieka daļu, valmierietis uzsvēra un pārlaida klusējošiem
labiešiem vērīgu skatienu.
— Tā ir liela nauda, ko atvedis vecākais no abiem dēliem, trīs lību
podi73 sidraba, — Alvils izteiksmīgi paziņoja un apklusa, ļaudams citiem
aptvert šo vārdu nozīmi. — Un mums, pārējiem, būs krietni mazāk jāpūlas,
vācot katram savu tiesu. Lemsim ar prātu, Trikātas augstdzimušie! — viņš
aicināja, savu runu nobeidzot.
Alvila cēlais paziņojums atstāja lielu iespaidu uz visiem Trikātas valsts
padomniekiem — pat tiem. kas savās sirdīs atbalstīja Tālivaldi. Viņu novadi
bija izpostīti un izlaupīti.
bez zaudētāju miera mesliem vēl nāksies izpirkt gūstekņus, gādāt zirgus
un ieročus zaudēto vietā, būs jāceļ jaunas mājas un pilis. Bet pēc gada nāks
nākamo meslu maksāšanas laiks. Trikātas labieši bija kļuvuši krietni domīgi,
un ilgi neviens neņēma vārdu.
Ieilgušo klusumu pārtrauca bagātais un ietekmīgais Rankas novada
pilskungs. Tas bija dūšīgs vīrs ar varenu galvu. Viņš nenoliedza Tālivalža
drosmi un veiklību jaunekļa pirmajā un vienīgajā kaujā, kā ari visiem
zināmo prasmi rīkoties ar ieročiem. Taču Rankas pilskungs pārmeta
Tālivaldim straujumu un neapdomību. Viņaprāt, Tālivaldis bija vainīgs, ka
Gulbenes pulki nāca par vēlu, jo viņš savā jaunības lielībā bija aizskāris
Gulbenes valdnieka lepnumu. Kad izšķīrās visas valsts liktenis, ikvienam
ķēniņa sūtnim vajadzētu būt īpaši prātīgam un runāt ar lielu apdomu. Kas
zina, kā šis karš būtu beidzies, ja Gulbenes pulki nāktu laikā, dūšīgais vīrs
nobeidza un bargi paskatījās uz Tālivaldi, kas visu šo laiku stāvēja, galvu
plecos ierāvis, un drūmi blenza pāri runātājiem.
Nu visi skatījās uz viņu — tik negaidīti liela izauga valdnieka jaunākā
dēla vaina Beļavas pilī. Tālivaldis nobāla, un bija redzams, kā, sakožot
zobus, uzpampa viņa vaigi. Bet brālis otrpus tēva tronim nu smaidīja
pavisam atklāti, viņam tā patika Tālivalža nevarīgās dusmas.
— Lai nu paliek vecas lietas, ko neviens nevar pārbaudīt, — Alvils
steidza izmantot izdevību. — Šo to mēs varam visi redzēt savām acīm, —
viņš paziņoja un pamāja uz Valdemāra pusi. — Vai tā ir nākamā valdnieka
cienīga rīcība, tik nežēlīgi piekaut miesīgu brāli, ka tas noripo pa kāpnēm pie
Trikātas labiešu kājām? — Alvils apsūdzēja, un visu acis pievērsās
Valdemāram, kurš pielieca galvu kā pati nelaimes čupiņa.
— Nabaga zēns, — nopietni un drūmi ierunājās Dzērbenes pilskungs,
viens no pulkvežiem, kas bija zvērējis valdniekam, — tik nežēlīgi cietis
lielajā karā! Kā nabadziņš ar tādām brūcēm var kājās nostāvēt?
Daži skaļi iesmējās, citi pasmaidīja, un pat sastingušais Tālivaldis
atņirdza zobus greizā smīnā.
Strīdi turpinājās vēl ilgi. Vieni, kas pārstāvēja pilsētnieku un tirgoņu
intereses, ieteica kareivīgo Tālivaldi celt par Trikātas karadraudzes
komandieri, bet valsts lietu kārtošanu un troni uzticēt darījumos
pieredzējušam, nosvērtam un sarunās veiklam vecākajam no abiem dēliem.
Viņi atkal apelēja pie izdevīguma, kas šai reizē, slēdzot mieru ar uzvarējušo
Naugārdi, būtu acīm redzams.
— Šai reizē? — sašutis brīnījās Daumants, — un kā būs citās reizēs,
kad mums atkal kāds uzbruks? Vai kāda vīra izvairīšanās aizstāvēt tēvu zemi
Trikātā turpmāk liks uzskatīta par cienījamu rīcību? Izdevīgums vienmēr būs
cits un šķietami labāks par iepriekšējo. Jūs runājat nevis kā labieši, bet kā
īsteni tirgoņi, taču šīs pasaules kārtība balstās uz vīru godu. Un gods allaž ir
viens un tas pats. Tas nekad nedrīkst mainīties.
Daumants pārāk labi pazina savu valdnieku un brālēnu, viņš bija
dzirdējis arī par to, kā ķēniņš pārvērtās pēc sarunas ar saviem uzticamajiem
ziņnešiem, ko bija sūtījis uz Jersiku meklēt Valdemāru. Viens no vīriem
vēlāk bija kritis kopā ar valdnieku viņa pēdējā izmisīgā kaujā, bet otrs
atteicās ar Daumantu runāt. Viņš atsaucās uz savu klusēšanas zvērestu
ķēniņam. Gudrais padomnieks atcerējās nejauši dzirdētos vārdus pie
ugunskura meža pļaviņā tūlīt pēc uzbrukuma atceļā no Gulbenes. Tas viss
droši vien bija savstarpēji saistīts, un arī tirgoņu izdevīguma aizstāvji varēja
tik droši uzstāties Trikātas mazajā pulkā tikai tāpēc, ka ķēniņš bija miris.
Viņš tādas labiešiem necienīgas runas nekad nebūtu pieļāvis. Šī bija viena no
retajām reizēm, kad uzticamais Daumants dusmojās uz savu nu jau mirušo
valdnieku, kas, slēpdams viena sava dēla rīcību, dzimtas godu bija licis
augstāk par valsts interesēm.
Tomēr, cenzdamies pārliecināt Trikātas mazā pulka vīrus dot priekšroku
Tālivaldim, Daumants piesauca mirušā valdnieka lielo cieņu viņu vidū.
Neviens nevarot tik labi pazīt dēlus, kā vien to tēvs, — Daumants labi
mācēja pārvaldīt savu balsi un nu runāja, katru vārdu uzsverot.
 — Mēs vienmēr zinājām, ka uz mūsu valdnieku var paļauties kā
laimīgos, tā nelaimīgos brīžos. Tad, cienījamie Trikātas labieši, darīsim to
pašu, ko esam darījuši līdz šim, — atkal paļausimies uz sava valdnieka
izvēli. Kaut arī nezinām tās īstos iemeslus. Tēva sirds, brīdi pirms paša roka
tajā iedūra dunci, nevarēja kļūdīties un nekļūdījās, — kalsnais vīrs
izteiksmīgi nobeidza.
Pat visādās vārdu cīņās rūdītajam Alvilam un viņa draugiem nācās
nodurt acis. Viņi nebija līdz galam novērtējuši Daumantu. Nejau velti
Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš šo kalsno veco vīru bija sev tuvinājis
vairāk nekā citus valsts padomniekus.
Cērtenieša kaismigā runa acīm redzami gāja labiešiem pie sirds — tie
piekrītoši māja ar galvu, bet pēcāk palika, domīgi zodus uz krūtīm nolaiduši.
Neviens vairs negribēja runāt, jo abu jaunekļu tēvs patiesi bija lielā cieņā ne
tikai Trikātā un visā Tālavā, bet arī kaimiņvalstīs. Viņu valdnieks un ķēniņš
nebija pārāk bargs, toties reti taisnīgs godavīrs. Kad mazā pulka labieši viens
pēc otra pacēla atmiņās aizmaldījušos skatienus un pavērās apkārt, tie
brīnījās — par ko viņi te tik ilgi strīdējušies, ja lēmums bijis skaidrs jau pašā
sākumā. Sakustējās arī krivs, lai aicinātu augstdzimušos trikātiešus izteikt
savu gribu par vienu vai otru no mirušā valdnieka dēliem.
Taču Alvils ne velti lepojās ar savu gudrību, viņš vēl negribēja padoties.
— Cienījamam Daumantam ir taisnība, — viņš uzmanīgi iesāka, — pat
mūsu visvecākie vīri neatceras savus tēvus tik gudru un godīgu valdnieku
pieminam. — Valmieras labietis mirkli pieklusa un cieņā nolieca galvu. —
Taču mēs nespriežam par valdnieka, bet gan par viņa jaunākā dēla raksturu
un piemērotību tronim, — Alvils veikli uzsvēra vārdu "jaunākā". —Ja reiz
esam šai lietā nonākuši tiktāl, ka gribam paļauties uz tēva sirdi, nevis skaidru
prātu un likumu, kāpēc mums neiet vēl pēdējo solīti, lai varētu teikt, ka esam
uzklausījuši visus iespējamos apsvērumus? — Viņš atkal apklusa un
pagaidīja, kamēr nepacietīgākie sāka grozīties. — Ja jau ejam pa sirds
izvēles ceļu, kāpēc mums neuzklausīt ari abu jaunekļu mātes, Trikātas
valdnieces, domas par dēliem? Kāpēc neņemt vērā ari viņas sirdsbalsi? Vai
mūsu valdniece ir mazākā cieņā nekā mirušais valdnieks?
Nu vīri patiesi sakustējās, tik negaidīts bija Alvila priekšlikums.
— Valdniecei nav balsstiesību mazajā pulkā! — kāds steidzīgi
iesaucās.
— Nu un tad! Uzklausīt viņas domas taču varam? Ko saka mūsu
likumi? — Valdemāra krusttēvs vaicāja krivam.
 —Tiesa, valdniecei nav balss mazajā pulkā, taču likums neaizliedz
uzklausīt viņas domas gan šai svarīgā, gan jekurā citā lietā, — Juris negribīgi
atbildēja.
Viņš labi zināja gan par valdnieces saitēm ar Naugārdes tirgoņiem, gan
par grieķu mūku tās tuvumā, gan par viņas dažādo mīlestību pret dēliem.
Atlika vien cerēt, kalabieši, to pašu zinādami, spēs saglabāt vēsu prātu.
Tika aizsūtīts virsnieks, pēc laiciņa durvis atvērās un Trikātas pils
lielajā zālē, saldeno svešzemju smaržu pavadīta, ienāca valdniece. Acīgākie
paspēja pamanit grieķu mūku Kirilu, ko pie sliekšņa apturēja pilssardzes
virsnieks. Laikam jau grieķis nebija pareizi sapratis Trikātas paradumus —
valsts apspriežu laikā nelūgtus ciemiņus nepieņem. Kaut ari tie bija tuvi
draugi valdnieka ģimenei.
Izrādot cieņu bēdu nomāktai sievai, mazā pulka vīri piecēlās un nolieca
galvas viņas priekšā. Valdniece izgāja cauri zālei, nostājās blakus
Tālivaldim, uzlika tam roku uz pleca un, negaidīdama jautājumu, pati sāka
runāt.
— Lai jūs, Trikātas labieši, neaizmirstu arī mana mazā dēliņa labumu,
— viņas mīlestības un asaru aizžņaugtā balss bija tikko dzirdama, — es
iesaku viņam atdot Bebrinas pili ar tai piederošo zemi. Mans vecākais dēls,
kuram šis novads bija vēlēts, nu dzivo Veļu mātes valstī, tāpat kā viņa tēvs,
mans vīrs un jūsu valdnieks, kas pametis mani šai bēdu ielejā vienu pašu.
Sievietes balss pārtrūka. Tad valdniece apgāja apkārt tronim, nostājās
blakus Valdemāram un maigi noglāstīja tā roku.
— Es jums, viri, esmu dzemdējusi labu valdnieku, cienīgu sava tēva
mantinieku. Varat droši ticēt manai sāpju pilnajai sirdij, viņš būs taisnīgs,
gudrs un godīgs, kā pieklājas Trikātas tronī. Es lūgšu pārjums visiem.
Tad, tāpat kā pirmīt ienākot, acis nodūrusi un uzvēdīdama svešādās
smaržas, valdniece devās prom. Pārsteigtie vīri noraudzījās tai pakal un, tikai
durvīm aizveroties, atjēdza apsēsties. Sievietes klusā un bēdīgā balss izgaisi-
nāja Daumanta iepriekš panākto iespaidu. Tā izšķīra Trikātas un visas
Tālavas likteni, kaut valdniecei mazajā pulkā patiesi nebija balsstiesību.
Mātes sirds uzvarēja tēva sirdi.
Nu neviens vairs negribēja runāt, un krīvs aicināja labiešus izšķirties.
Trikātas valsts padomes viri, savu nākamo valdnieku apstiprinot, sāka runāt
no troņa puses. Vispirms savu gribu izteica valdnieka dzimtai tuvākie un
varenākie, tad pa vienam pārējie. Līdz galda galam septiņpadsmit mazā
pulka vīru balsis dalījās uz pusēm — astoņi gribēja tronī Valdemāru, astoņi
Tālivaldi. Visu acis pievērsās pēdējam — Ērģemes labietim, kurš starp
viņiem bija nabadzīgākais un vājākais. Pat savu vienīgo pili viņš bija karā
pazaudējis un nu nezināja, kā to atjaunot. Bet viņa karadraudzes vīri karā
bieži jāja no arkla izjūgtos zirgos, kas kaujā bija grūti valdāmi un nobijušies
svieda zemē savus jātniekus. Ērģemietis jau pašā sākumā bija nostājies
šaubīgi, it kā mazliet, bet tomēr grozīdams kopīgi apzvērētos vārdus.
Visi nepacietīgi gaidīja. Smagajā klusumā bija dzirdamas vīru
satrauktās elpas. Kādam bija aizkritis deguns un tas piesarcis pūlējās
apvaldīt šņākšanu. Tomēr mazais vīrelis, pieri spītīgi saraucis, lika tiem ilgi
gaidīt. Tad pēkšņi izgrūda atbildi. Ērģemes pilskungs nodeva savu balsi par
Valdemāru.
No padomes Tālivaldis aizgāja, ne vārda nepateicis. Pils pagalmā
jaunekli panāca tēva uzticamais padomnieks un viņa krusttēvs, kas tik
neatlaidīgi bija cīnījies par viņa tiesībām. Daumants gribēja pierunāt
Tālivaldi prasīt lielā pulka sanākšanu. Viņš bija pārliecināts, ka vīri, no
kuriem vairums bija karojuši, atbalstīs Tālivaldi un atcels mazā pulka
lēmumu. Daumants gan neteica maz pieredzējušajam jauneklim, cik vispār
grūti būtu panākt brīvo laužu dzimtu vecāko piekrišanu — tūlīt pēc smagi
zaudēta kara vēl aicināt kopā visus balsstiesīgos trikātiešus. Zemē bija svešs
karaspēks, un neviens prātīgs vīrs negribēs atstāt māju bez pieskatīšanas.
Turklāt brīvie ļaudis bija aizvainoti par labiešu nevērību pret viņu domām.
Tēvutēvu laikos, kad valdniekus vēl cēla lielais pulks, — visi vīri tika saukti
kopā ik gadu. Nu augstdzimušie sen dzīvoja savu, zemes kopēji savu dzīvi,
tie visi satikās vien gadskārtu lielajos ritos, no kuriem neviens nevarēja
izvairīties, neizpelnoties senču dusmas. Daumanta paša dzīves laikā lielais
pulks bija saukts tikai reizi — pēc lielās sērgas, kurā gāja bojā cērtenieša
ģimene.
Tomēr Daumants bija ar mieru atkal pūlēties sava krustdēla un drauga
labā, kuru viņš sirdī turēja kā paša dēlu. Tālivaldis joprojām neatbildēja.
Gariem stīviem soļiem viņš steidzās pie zirga un pat nepaskatījās uz veco
vīru, kas tecēja blakus un karsti ieteica nepadoties mātes radu viltībām, bet
cīnīties līdz galam par savām tiesībām. Tad, jau ielicis kāju kāpsli, Tālivaldis
beidzot paskatījās Daumantā. Viņa zaļganās acis bija dusmās satumsušas.
— Nē! — viņš asi izgrūda, aizmirsis asiņojošās brūces, ielēca sedlos
un, galvu nepagriezis, aizauloja cauri Trikātas pils apdegušajiem vārtiem.
Daumants žēli noskatījās jauneklim pakaļ. Tad vīram ienāca prātā, ka
kopš tā brīža, kad Tālivaldis tāpat ātrās dusmās aizauļoja no Beļavas pils,
bija pagājis vien drusku vairāk par mēness griezi. Taču tik daudz kas bija
mainījies visā valstī un viņa paša dzīvē. Tā skumji nodomāja mirušā Trikātas
valdnieka un Tālavas ķēniņa uzticamais padomnieks, ar skatu pavadīdams tā
jaunāko dēlu Tālivaldi.

IV

Tēva istabā Valdemāram nekad nebija paticis, viņš te nāca, cik reti vien
varēja. Pat durvis šeit bija smagākas nekā citās pils telpās — gandrīz kā mazi
cietokšņa vārti no dubultiem ozola dēļiem. Kopš ķēniņa nāves tās bija vērtas
tikai vienu reizi, lai noliktu vietā viņa paša karogu. Tas karājās kā pienākas,
godinot saimnieka nāvi, — pilnā platumā uz leju nolaists un vidū pušu
pārplēsts.
Valdemārs mulsi apstājās uz sliekšņa, gaiss bija sasmacis un putekļains,
jo šo telpu uzkopt drīkstēja vienīgi tēva ieroēu nesējs, kas bija izvēlējies nāvi
kopā ar savu kungu. Nule apstiprinātais Trikātas valdnieks un visas Tālavas
ķēniņš, to iedomājot, neviļus nodrebēja. Tādi mežonīgi un bezjēdzīgi
sentēvu paradumi viņam riebās tikpat stipri kā istabas iekārtojums un ieroči
gar sienām. Tieši iepretī durvīm, it kā katru ienācēju brīdinot, karājās lielais
pirmtēva vairogs ar sarkanu ugunskrustu pāri visai plaknei. Teika vēstīja, ka
tieši ar šo vairogu rokā Ietu pirmtēvs devies tālajā ceļā uz vietu, kur saule
jūrā riet. Abās pusēs vairogam karājās vara zobens un šaurs cirvis, kam reizi
gadā tika noberzts sūbējums. Tālāk īpašās ligzdās slējās dažāda garuma
šķēpi, karājās zobeni, cirvji, loki un pat pāris stopu. Vistālākā kaktā velti
rūsēja Valdemāra dāvana — bruņukrekls un cepure. Valdemārs nosmīnēja —
būtu krekls tēvam mugurā, viņš varbūt vēl dzivotu.
Valdemārs notupās pie tēva sidraba lādes. Viņš tikai reizi bija redzējis
tēvu to atveram un nu nevarēja atrast slepeno atsperi. Skopās ziemas gaismas
bija par maz, un nācās aizdedzināt sveci. Tikai tad viņš beidzot atrada nie-
cīgo, kā ķirmju izgrauzto caurumiņu, caur kuru varēja nospiest lādes vāka
atsperi. Taču jaunā Trikātas valdnieka cerības tika pieviltas — lādē izrādījās
vien sačokurojies ādas maisiņš ar dažiem zelta gredzeniem un aizjūras
pergamenta rullis, kuru Valdemārs atstāja neattītu. Diezgan ilgi jauneklis
tupēja uz ceļiem un truli blenza lādes tukšumā.
Steigā atsauktais tēva mantzinis Madis, sarāvies un krunkains večuks,
kura dzimta jau vairākās paaudzēs baudīja Trikātas valdnieku uzticību,
brīnījās par nule tronī apstiprinātā jaunekļa jautājumu.
— Kur palicis tēva sidrabs? — Valdemārs viņam uzbruka, apsūdzoši
rādīdams uz atvērto lādi.
Madis mīņājās, čāpstināja lūpas, un pagāja labs bridis, pirms viņš
saprata, ko jaunais valdnieks, tik nepacietīgi kliegdams, grib uzzināt.
— Ķēniņam te nebija sava sidraba, — Madis beidzot izdvesa.
— Kā nebija! — Valdemārs apstulbis iesaucās un pacēla rokas gluži kā
krivs, svētību dodot. — Es taču labi atceros vēl no zēna gadiem… —
jauneklis mulsi murmināja.
— Tā visa bija valsts kase, — mantzinis skaidroja. — Ķēniņš ņem tik
vien, cik nepieciešams, lai varētu valdīt un uzturēt dzimtu. Vairāk nedrīkst.
— Tik vien, cik nepieciešams.., — Valdemārs atsaucās kā atbalss un,
dēliem nodunot, atkrita cietajā tēva guļvietā.
Viņš pārlaida acis istabai — te nu bija skaidri redzams, ko tēvs
uzskatīja par nepieciešamu. Tā bija bagāta karavīra, nevis valdnieka mītne.
Nemīlīga, auksta un skarba.
— Bet ienākumi no zirgaudzētavas? Zirgi taču piederēja tēvam? —
Valdemārs mēģināja vēlreiz.
— Zirgi piederēja valdniekam, — Madis rāmi piekrita, — bet zeme
dzimtai. Valdnieka dzimta ir viņa valsts, par zirgiem dabūto sidrabu
valdnieks dalīja — vienu piekto sev, pārējo valsts kasē.
— Kaut kas traks! — Valdemārs neviļus iesaucās.
Viņš atcerējās tēvu atgriežamies no paša audzēto kumeļu iejādes —
valdnieks smirdēja kā pēdējais zirgu puisis, bija novārtījies no galvas līdz
kājām un bieži kliboja vai nespēja pakustināt plecu. Tēvs gribēja pārbaudīt
katru kumeļu, ko izaudzēja. Pāris reižu Valdemārs bija devies tēvam līdzi,
bet redzētais zēnam nemaz ar nepatika, kaut tēvam un brāļiem viņš to
neteica. Vīri ar tēvu priekšgalā rīkoja sacensības — kurš ilgāk noturēsies
pirmo reizi sedlota zirga mugurā. Aplokā tika palaisti uzreiz vairāki trakojoši
zirgi, kas spēcīgos vīrus mētāja kā pupu kūļus. Ik pa brīdim kāds nolidoja
zirgiem zem kājām — lūza kauli, šķīda asinis. Bet viņi priecājās, auroja un
smējās kā neprātīgi. Tēvs bija viņu vidū, vecākais brālis ari. Tajās izpriecās
katru gadu pāris vīru tika sakropļoti, bet šad tad kāds arī nobradāts.
Valdnieks uzturēja viņu ģimenes, tāpat kā kritušo karavīru sievas un bērnus.
Madis krekšķēdams nometās ceļos, izvilka no gultas apakšas noplukušu
maisiņu un pasniedza to Valdemāram.
 — Tas ir pāri palikums no valdnieka daļas par zirgiem, — viņš
paskaidroja. — Par pārējo, karam nākot, lika pasūtīti sedli un iemaukti. Visi
zirgi aizgāja karā, tagad tie ir vai nu beigti, vai pie naugārdiešiem.
Jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš atsēja maišeli un ļāva tam
nokrist zemē. Tur nebija pat nieka desmit marku — tēva alga, par zirgu puisi
kalpojot. Valdemārs nokāra galvu un saplaka. Viņš zināja, ka likums aizliedz
labiešiem, kas pārvaldīja zemes, novadus un valstis, nodevās savākto sidrabu
izlietot pašu vajadzībām. Valdemāram no bērna kājas bija riebušās tēva
mūžīgās runas par vīra godu. kas zēnam bija kā nātres pie plikiem stilbiem.
Viņš tām nekad nebija īsti ticējis un uzskatīja par tēva naivu viltību —
audzināt viņu ar pareiziem vārdiem. Neviens taču nevarēja ne zināt, ne
pārbaudīt labiešu ieņēmumus un meslus no viņu novadiem vai ķēniņa ieņē-
mumus no cefiem, pārceltuvēm, muitām, tirgoņu un amatnieku nodevām.
Visi, izņemot brīvos Jaudis, maksāja sidrabā, un Valdemārs bija pārliecināts,
ka tēvs un citi skarbie vīri, kam patika zirgi, ieroči, sievietes un dzīres, jau
nu mācēja parūpēties ari paši par savām vajadzībām.
Valdemārs nesaprata un nespēja noticēt līdz pat šim bridim, ka kāds no
laba prāta varēja izvēlēties šādu cietu, asām lāčādām pārklātu guļvietu
aukstā istabā. Visu dzīvi rūpēties par citiem un ciest neērtības tikai tādēļ
vien, ka to prasīja sen mirušu senču izdomāts goda likums, ko neviens
nespēja ne pārbaudīt, ne īsti raksturot, ne aptaustīt.
Valdemārs atcerējās kādu sarunu ar tēvu. Viņam tad bija trīspadsmit
gadu, un tā bija viena no retajām reizēm, kad tēvs ar vecāko brāli pusdienoja
kopā ar ģimeni. Šim nolūkam blakus pils lielajai virtuvei bija izbūvēts šaurs
kambaris, ko apgaismoja virtuves pavards un sveces. Pie šī galda ēda ari
pavāri ar saviem palīgiem un pils kalpotāji.
— Kāpēc mēs neēdam zālē un neņemam sidraba traukus? —
Valdemārs pēkšņi ieprasījās un piesarka.
Tēvs izbrīnīts paskatījās uz savu otro dēlu. Tad viņš pagrozīja galvu —
kā novērtēdams nomelnējušās baļķu sienas, un pagaršoja miestiņu.
— Tev nepatīk māla bļodas un koka kausi? —tēvs patiesi nesaprata,
ko grib viņa dēls. — Vai labs miestiņš tādēļ kļūst sliktāks?
— Bet sidrabs ir labāks, skaistāks un dārgāks… visur citur pat tirgoņi
dzer no sidraba kausiem un sēž paši pie sava, nevis kalpotāju galda… gaišās
istabās… Tu taču esi Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš! — Valdemārs
centās paskaidrot un pats dusmojās uz sevi. jo juta, ka vaigi deg.
 Tālivaldis dumji blisināja acis, bet māte, nezinādama, kā šai reizē
palīdzēt Valdemāram, nolieca galvu un nervozi virpināja savu karoti. Māsas
saknieba lūpas un piepūta vaigus.
— Es arī esmu redzējis, kā vīri dzer no sidraba, zelta vai stikla
kausiem. Vai viņi labāk padzēruši? Tirgoņi, — tēvs nicīgi norūca, — vai viņi
tādēļ var izdzert vairāk par mani? — viņš atkal prasīja un, jocīgi acis
izbolījis, paskatījās uz māsām.
Tās neizturēja un iespurdzās. Arī vecākais brālis un Tālivaldis smīkņāja
par tēva muļķīgo joku. Viņu smīni Valdemāru saniknoja. Vienīgi māte bija
nopietna.
— Var pasmelt arī ar sauju. Visi no vienas mucas vai ķipja, — viņš
spītīgi izgrūda.
— Var, — tēvs labsirdīgi piekrita, — bet nevajag. Kausā vairāk saiet
un zemē nelist.
Nule apstiprinātais Trikātas valdnieks Valdemārs saprata, ka vecais
mantzinis nemelo, — ka viņa tēvs no milzīgā sidraba daudzuma, kas gadu
gadā plūda cauri viņa rokām, patiesi sev nebija paņēmis ne nieka vairāk, kā
vajadzīgs pienākumu pildīšanai. "Te nu es esmu," Valdemārs truli nodomāja,
lāga neklausīdamies, ko mantzinis vienmuļā balsī skaidro un stāsta. Viņš bija
cerējis ātri tikt pie sidraba — vismaz tik daudz, lai parādītu tos trīs podus, ko
krusttēvs viņa vārdā mazajā pulkā solīja iemaksāt kā dalu no zaudētāju
mesliem. Bija vien sūda maišelis ar desmit markām. Valdemāra paša nauda,
ieņēmumi no ieroču darbnīcas Naugārdē, turpat arī bija ātri iztērēta. Viņam
nācās vēl aizņemties, lai lielajā pilsētā dzīvotu ķēniņa dēla cienīgu dzīvi.
Savukārt Madis, kurš nemaz nebija tik vecs, tikai vairāk par citiem
izkaltis, visu mūžu svešu sidrabu skaitīdams, stāstīja, ka šai lādē savā istabā
ķēniņš glabājis tikai karadraudzei, amatniekiem un kalpotājiem paredzēto
sidrabu. Jaunajam valdniekam vajadzētu zināt, ka viņam kalpo pilni divi
pulki jātnieku, tikpat daudz karakalpu, gandrīz trīs simti dažādu amatu
meistaru, to skaitā ari pavāri, kalēji, ādmiņi, maizes cepēji un citi pilslaudis,
kā arī zirdzinieki, lopu kopēji, suņu un putnu vīri, mājas kalpi un vēl lērums
citu laužu, kas no valdnieka saņēma algu gan sidrabā, gan graudā. Tiem vēl
jāpieskaita vīri, kas bija ķēniņa dienestā, — mantzinis vienmuļi stāstīja, —
uz ceļiem, muitnīcās, pārceltuvju sargi, tirgus uzraugi un ziņneši, kuriem
maksāja no Tālavas ķēniņa kases. Tā tika skaitīta atsevišķi no Trikātas troņa
kases. Valdnieka un ķēniņa vīriem, kalpiem, kalponēm un visiem pārējiem
bija jābūt drošiem — lai kā karš beigtos, viņi savu algu nezaudēs.
 Valdemāru kaitināja izkaltušā vīreļa gausums. Viņš nekad nebija nedz
domājis, nedz sekojis līdzi tēva darījumiem.
To darīja vecākais brālis. Savukārt Valdemārs, ejot uz mazo pulku, bija
naivi domājis vien par valsts lielajiem ieņēmumiem, kuriem nu vajadzēja
nonākt viņa rokās.
— Te taču nebija visa Trikātas un Tālavas kase! — viņš nepacietīgi
iesaucās, pamādams uz tukšās lādes pusi, un nicīgi iesvieda tur atpakaļ
sačokurojušos maisiņu ar zelta gredzeniem, ko nez kādēļ visu laiku bija
mīcījis salstošajos pirkstos.
Madis neuzticīgi pielieca galvu un kaut ko nedzirdami nočukstēja.
— Ko? —jaunais Trikātas valdnieks uzkliedza.
Mantzinis pacēla acis un saslējās.
— Ķēniņš visu sidrabu aizveda uz paslēptuvēm, kā vienmēr tiek
darīts, karam draudot, — vīrelis, izrādījās, māk runāt gana skaidri un pat
spītīgi.
— Tu zini, kur tās ir? — Valdemārs klusi un draudīgi noprasīja.
— Daudzas zinu, citas ne. Tās zina tikai ķēniņš ar tavu vecāko brāli.
Viņi divi vien noraka kara kasi.
"Valsts sidrabu gudri paslēpa, bet savējo aizmirsa pagultē kā vecus
zābakus," Valdemārs nicīgi nodomāja.
— Tad runā! — viņš pavēlēja.
— Tas ir nedienām paredzēts sidrabs, kas jāizmaksā ļaudim un kara
meslos, — Madis atgādināja.
— Neaizmirsti, ka tagad tu esi zvērējis un kalpo man, — Valdemārs
pūlējās runāt mierīgi, taču nespēja apslāpēt draudīgo nepacietību.
Viņš nopētīja izkaltušo virinu, kurš, galvu nodūris, bet spītigs, stāvēja
viņa priekšā un, kā šķita, nemaz nesala, kaut bija ģērbies vienā kreklā.
Jāmeklē cits mantzinis no sev uzticamiem vīriem, nodomāja Valdemārs. Šis
visu ziņos mazajam pulkam. Viss te bija atkarīgs no citu labiešu piekrišanas,
kuri apstiprināja viņa tiesības tikai ar vienas balss pārsvaru. Un tā pati bija
nopirkta, kā Valdemārs labi nojauta.
Trikātas un Tālavas valsts kases pārzinis vēl kādu bridi nogaidīdams
stāvēja sava jaunā valdnieka priekšā, tad klusi aizgāja. Viņa sirdī jaucās
žēlums ar nicinājumu.
Būdams viens no tuvākajiem vecā ķēniņa kalpotājiem, Madis bija
daudz redzējis un dzirdējis par visiem trim dēliem. Tāda nepacietīga tēva
sidraba meklēšana nebija laba zīme, mantzinis nodomāja un pārkāpa
valdnieka istabas slieksni.
Valdemārs zināja, kāpēc tēvs spiedis māti dzemdēt vēl trešo dēlu, ko
viņa pati negribēja. Sēdēdams tēva aukstajā istabā uz rupjās lāčādas,
jauneklis greizi smīnēja —Tālivaldim par savu pasaulē nākšanu bija
jāpateicas tieši viņam, Valdemāram.
Pēc sava otrā dēla dzimšanas, uzzinājis krivu liktās zīmes, ķēniņš bija
nepatikā saviebies. Laima spēlēja ar viņu sliktus jokus — Pasaulē bija nācis
gudrs, veikls un visādi apdāvināts puisēns, kuram dzīvajā pasaulē uztica-
mākais draugs būs viņš pats. Bet no dzīvnieku pasaules jaundzimušajam
vistuvākais bija kaķis, kas kalpoja vairāk sievu izpriecām, nekā centās
nopelnīt sev iztiku ar derīgu darbu. Ķēniņam nepatika kaķi. kas
luncinādamies un murrādami mācēja piespiest cilvēkus sevi pabarot, bet
paēduši nelikās ne zinis par medījumiem.
Krīvi un radinieki mierināja ķēniņu — šādās zīmēs dzima daudzi
puisēni. Tiesa, labi karavīri, kā vēlējās tēvs, no tādiem zēniem iznāca reti.
Taču nekas briesmīgs tas nebija, ja vien zēnu pareizi audzināja un ierādīja
attiecīgu vietu Pasaulē. Ne jau zīmes vien noteica vīru likteni, ar Laimu
varēja kaulēties. Taču ķēniņš negribēja rimties — viņaprāt, vīrs, kas mīlēja
pats sevi, varēja atvērt dzimtai durvis uz Tukšumiem. Lai tādi dzimst citiem,
ne viņam — Trikātas valdniekam un visas Tālavas ķēniņam, kura uzdevumi
Pasaulē bija gluži pretēji — rūpēties par citiem, par likumu, tiesu un
taisnību.
Ķēniņam bija pamats uztraukties, turklāt sava otrā dēla Laimas zīmēs
viņš nevarēja vainot tikai mātes dzimtas asinis vien. Sievu ķēniņš bija ņēmis
aprēķina dēj. Lai kārtējo reizi mēģinātu samierināt Trikātas un Gulbenes
valdnieku dzimtas. Ķēniņš labi zināja Gulbenes valdnieka tiekšanos ne tikai
pēc pārsvara, bet arī pēc vieglas un ērtas dzīves, tāpēc Gulbenē sentēvu
noteiktie goda likumi netika pienācīgi ievēroti. Taču pār to ķēniņam nebija
varas — viņš citiem Tālavas valdniekiem pavēlēja tikai kopēja kara laikā,
slēdza līgumus ar kaimiņvalstīm, šķīra valdnieku savstarpējos strīdus un
pārvaldīja lielos ceļus, kas gāja cauri visai Tālavai. Ķēniņš jutās gandrīz kā
apkaunots, jo zēni ar meitenēm piemērotām zīmēm viņa dzimtā nāca jau otro
reizi trīs paaudžu laikā. Viņa vectēva brālēns bija kļuvis par tirgoni un tādēļ
tika izstumts no dzimtas. Lai varētu brīvi tirgoties un kļūtu vēl bagātāks,
tēvocis ar savu ģimeni bija pārcēlies uz visu tirgoņu sapņu pilsētu Visbiju.
Šis vectēva brālēns, kuru dzimtā vairs nepieminēja, bija dzimis līdzīgās
zīmēs kā Valdemārs.
Tiesa, ķēniņš un viņa domubiedri bija spiesti atzīt, ka, tieši pateicoties
tirgoņu rosībai un pilsētām, kas strauji plauka, viņi paši, Tālavas valdnieki,
varēja sakrāt tādu sidraba daudzumu, ka valsti nespētu izputināt vismelnākā
un spēji nākusī nediena. Daudzi no viņiem patiesi bija aizmirsuši tēvutēvu
norakto sidraba lāžu vietas, kuru noslēpumu Ietu labieši nodeva dēliem no
paaudzes paaudzē.
Ne visi labieši uz tirgoņiem raudzījās ar nicinājumu. Daudzi valdnieki
un novadu kungi, neko daudz neslēpjoties, pat atbalstīja no savām dzimtām
cēlušos tirgoņus. Neviens labietis gan neiedrošinājās atklāti piedalīties
starpniecības darījumos, lai pelnītu paši sev, un ikviena dzimta, kas bija
sākusi tirgoties, bez žēlastības zaudēja kungu tiesības uz mūžīgiem laikiem.
Paši tirgoņi par nicīgo attieksmi daudz neraizējās — no tā neviens nabagāks
vēl nebija kļuvis. Tirgoņu gods visā pasaulē vienādi tika mērīts ar viņu maku
smagumu.
Ķēniņš nepaļāvās mierinājumam, ka Laimas lēmumu var ietekmēt,
tāpēc pieprasīja sievai trešo dēlu. Pēc Tālivalža dzimšanas un viņa
spilgtajām liktens zīmēm tēvs nomierinājās un Valdemāra audzināšanā ļāva
virsroku mātei. Tas laikam bija vienīgais, par ko valdniece patiesi jutās
pateicīga savam vīram. "Viņš sirdī atteicās no manis, jau Tālivaldim
dzimstot," Valdemārs rūgti prātoja, tēva cietajā guļvietā sēdēdams. Viņš pats
tagad bija Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš — ari droši vien pateicoties
Tālivalža dzimšanai.
Lielāko bērnības daļu, izņemot paredzēto mācību laiku, Valdemārs
pavadīja ar māti un savu tuvo krusttēvu Alvilu, kurš viņam bija gandrīz tēva
vietā. Valmieras labietis nekad neliedza zēnam ne padomu, ne palīdzību
tādās vajadzībās, par kurām ar tēvu Valdemārs vispār neuzdrošinājās runāt.
Tēvs bija bargs pret otrā dēla tieksmi dzīvot viegli un patīkami, turpretī
krusttēvs labvēlīgi smaidīja un palīdzēja dabūt zēna iekāroto. Viņiem abiem
bija daudz sīku noslēpumu. Bieži ciemodamies Valmierā, atjautīgais zēns
redzēja, ka krusttēvs ir loti bagāts un necentās to slēpt, kā to darīja citi
Tālavas labieši, kas turējās pie seniem likumiem. Krusttēvs Alvils nedzīvoja
pilī, kur mita viņa karadraudze, bet atsevišķi celtā, plašā un ērtā pilsētas
namā. Māja bija gaiša un grezna, to piecieta arī Trikātas valdnieks, jo viņam
kā padomniekam darījumos ar tirgoņiem nācās tiem vairāk līdzināties.
 Diezgan bieži māte ņēma Valdemāru līdzi arī uz Gulbeni — pie zēna
tālā krusttēva Laimoņa. Tur ari bija skaisti un ērti, taču Valdemāram nepatika
tik labi kā pie Alvila. Gudrais zēns juta, ka mātes brālēnam no viņa kaut kas
ir vajadzīgs. Valdemārs nesaprata, kas tieši, bet Laimoņa pētošais skatiens,
iztaujāšana un dīvainās sarunas ar māti lika Valdemāram justies kā sapītam.
Kaut arī tēva bardzība un pamācības Valdemāru kaitināja, vēl vairāk viņu
aizskāra paša Gulbenes valdnieka dzēlīgie mājieni par tēva dzimtu.
Krusttēvs Alvils ņēma Valdemāru līdzi savos ceļojumos uz Pleskavu,
Naugārdi, kur viņam, tāpat kā mātei un otrajam krusttēvam Laimonim, mita
tālīni radi. Valdemārs redzēja ari Jersiku, Paltpili, Turaidu, Rīgu, Visbiju un
pat tālo Lībeku. Visās pilsētās krusttēvam Alvilam bija daudz paziņu un pat
draugu, kas pret Ietu labieti izturējās ar cieņu. Tēvs neliedza dēlam cejot, pat
priecājās, ka zēns tik agri redz pasauli, jo pats valdnieks reti varēja atjauties
tālākus braucienus ārpus valsts. Taču naudas zēna sīkajiem tēriņiem ķēniņš
atvēlēja pārāk maz.
— Viņš nav tirgoņa, bet valdnieka dēls, kas brauc skatīties un mācīties,
nevis tērēt sidrabu, — tēvs skarbi noraidīja mātes žēlabas.
Viņi nesaprata viens otru, bet visvairāk Valdemārs nespēja piedot tēvam
pazemojumus, ko nācās paciest tādēļ, ka viņam vienmēr bija mazāk tēriņa
naudas nekā vairumam citu vienaudžu. Tēvs gribēja, lai viņš, valdnieka dēls,
ir kā paraugs citu labiešu zēniem, taēu Valdemārs gribēja būt pilnīgi pretējs
paraugs — skaistāks, bagātāks, devīgāks, brīvāks. Tāds, kuru citi ciena,
nevis smīnēdami nicina, kā puisim šķita. Valdemārprāt, gods bez bagātības
bija vien tukša skaņa, tomēr viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc visi, pat
nicinātie tirgoņi, pret viņa tēvu izturas ar tādu cieņu un bijāšanu, kādu
nespēja izpelnīties neviens cits zēnam pazīstams virs. Pat gudrais un bagātais
krusttēvs Alvils ne.
Pirmajā reizē ar laipno krusttēvu kopā braucot, Valdemārs jutās neērti
un mēģināja būt lepns, kā tēvs bija licis. Taēu tas ātri pārgāja — kārdinājumu
bija pārāk daudz — sākot ar kārumiem un beidzot ar sīkām zēnu greznum-
lietām, ar ko visu pilsētu tirgi bija pārbagāti.
— Tu esi mans krustdēls, — Alvils smaidīdams noraidīja Valdemāra
kuslos iebildumus.
Abus savus dēlus, kas bija apmēram Valdemāra vecumā, krusttēvs
ņēma līdzi retāk nekā viņu. Valdemārs smaidīdams atcerējās Visbijas
sīkumtirgu, pa kuru viņi ar krusttēvu gāja blakus kā īsteni draugi, ar
pūdercukuru notrieptām lūpām, jautri un brīvi sajūsminādamies par svešo
raibumu. Bet Alvila īstie dēli stīvi slāja nopakaļ, nicīgi saviebušies un
nenolaizdami rokas no dunču spaliem — kā ienaidnieka nometnē ieklīduši
skarbi karavīri. Reižu reizēm krusttēvs pameta skumju skatu pāri plecam un
pūlējās ari savus dēlus iesaistīt jaukajās pļāpās par tālās pilsētas brīnumiem.
Taču abi pusaugu zēni atbildēja vien "jā" vai "nē" un turpināja drūmi klusēt.
Ari no tēva piedāvātajiem našķiem viņi nicīgi atteicās — tas nebija karavīru
cienīgi.
Laima turpināja jokoties ar Tālavas labiešu dzimtām — ceļojumu,
pilsētu, greznības un ērtību cienītāja Valmieras novada kunga Alvila dēli bija
dzimuši īstās karavīru zīmēs. Ar viņiem kopā Valdemārs jutās tikpat svešs un
vientuļš kā ar saviem brāļiem vai citiem Trikātas labiešu dēliem, kam patika
runāt par senču varoņdarbiem, meklēt iespēju sacensties, pierādīt savu
izturību un spēku pārdrošos piedzīvojumos. Šai ziņā Valdemārs no
vienaudžiem neatpalika, jo bija stiprs un veikls diezgan. Kaut arī ne labu
prātu, viņš pacieta treniņu grūtības, jo saprata, ka bez spēka un ieroču mākas
šai pasaulē neiztikt. Taču rupjie prieki un nevajadzīgā piepūle apdāvinātajam
zēnam nesniedza apmierinājumu. Viņš nedomāja, ka jānobrāž rokas zobenu
cīņās vai jēla pakaļa sedlos tikai tāpēc vien, lai pierādītu savu pārākumu pār
citiem. Tēvs mācīja, ka īstam vīram vispirms jāspēj uzvarēt sevi un tad varēs
arī citus. Bet Valdemārs bija apjautis, ka citus var uzvarēt daudz vieglāk,
nemaz nevajadzēja tā piepūlēties tukšas lielības dēļ.
Klusi smaidīdams, jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš
atcerējās savu pirmo ar prātu izcīnīto uzvaru pār lētticīgo goda cienītāju
baru. Tās bija gadskārtējās vēl neiesvētīto zēnu jāšanas sacensības, kurās
viņiem bija jāparāda vasarā apgūtā prasme un pašu trenēto zirgu veiklība.
Izvēlētais ceļš bija krietni garš. Valdemāram starp gandrīz trīsdesmit Trikātas
karavīru dēliem nebija cerību uzvarēt, tomēr visiem par brīnumu, viņš, zirgu
nežēlodams, jau pašā sākumā aizdrāzās visiem pa priekšu. Tā vasara bija
neparasti sausa, un atjautīgais zēns atcerējās kādu niecīgu purva taciņu, kas
garo sacensību ceļu saīsināja gandrīz uz pusi. Iepriekšējā dienā Valdemārs
bija to slepus pārbaudījis, atlika vien tāds sīkums — citiem nemanot
nogriezties sāņus. Mērķi Valdemārs sasniedza krietni ātrāk par pārējiem,
taču prātīgi nogaidīja un tikai tad auļoja atpakaļ. Viņa zirgs nebija tik noguris
kā citiem, un viltīgais zēns Trikātā atgriezās vairākus bultas šāvienus pirms
pārējiem. Valdemāram toreiz bija tikai deviņi gadi, un visi brīnījās —
valdnieka otrais dēls uzvarēja daudzus vienpadsmitgadīgus zēnus.
 Tēvs priecājās un smējās, it kā pats būtu bērns. Viņš sirsnīgi apskāva
savu otro dēlu un slavēdams sita tam pa plecu. Valdemārs saņēma to, ko visi
tā kāroja, taču pūlējies bija daudz, daudz mazāk par citiem. Tik vienkārši.
Taču Valdemārs bija gana gudrs, lai nepārspīlētu. Nākamajā gadā, kad visi
atkal gaidīja valdnieka otrā dēla uzvaru šais pašās sacensībās — jo nu zēns
bija gadu vecāks, — Valdemārs vieglu sirdi ļāva uzvarēt citiem un atjāja
viens no pēdējiem. Atlika vien drusku notēlot paša vilšanos, skaudību un
kaut ko gudri parunāt par zirga sastiepto kāju. Ari purvs togad nebija slepus
šķērsojams.
Krusttēvs Alvils un viņa draugi palīdzēja Valdemāram ari veiksmīgi
kārtot sūtniecības lietas Naugārdē. Pateicoties krusttēva sakariem,
jaunāTālavas sūtņa pienākumi pat pēc nesenā kara un Pleskavas
nopostīšanas izrādījās viegli un patīkami. Naugārdes kņazs Valdemāru
pieņēma draudzīgi. Ciemiņam par godu tika rīkotas gan dzīres, gan medības,
gan citas bagātiem un augstdzimušiem piemērotas izpriecas. Tikpat grezni,
bet vēl sirsnīgāk Valdemāru sagaidīja Naugārdes tirgoņu vecākie, starp
kuriem viņš nu skaitījās kā savējais, jo bija atzīts par pilsētas namnleku.
Jauno, skaisto un bagāto Ietu ķēniņa dēlu viens pēc otra ielūdza visi
ietekmīgākie Naugārdes bajāri. Īpaši centās tie, kam bija meitas precību
gados.
Mantotie nami izrādījās pietiekami plaši un ieroču darbnīca ienesīga,
taču gan ķēniņa sūtnim līdzi dotais sidrabs, gan mantotie ienākumi izrādījās
daudz par maziem, lai Valdemārs varētu starp jaunajiem paziņām uzstāties
kā līdzīgs. Viņš gribēja uzpost un iekārtot savus namus, lai varētu
nekaunēdamies aicināt ciemiņus, viņš gribēja ģērbties un tērēties tikpat
vērienīgi kā bajāru dēli.
Sākumā palīdzēja krusttēvs, bet prombraucot viņš aizveda Valdemāru
pie kāda tirgoņa, sava drauga, pie kura krustdēls varot nekautrēdamies
griezties, kad vien nepieciešams. Valdemārs tā arī darīja, ņēma no tirgoņa un
pat nedomāja par atdošanu. Viņa krusttēvs bija varens un spēja nokārtot visu,
tā vieglprātīgi domāja Valdemārs, pat nezinādams un neskaitīdams, cik
paņēmis un iztērējis izpriecās ar citiem bagātiem Naugārdes jauniešiem.
Galvenais — viņš bija viens no viņiem un neparko negribēja būt
pēdējais.
Bet tagad bija pienākusi Valdemāra kārta būt pirmajam. Nule
apstiprinātais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš piecēlās no tēva cietās
guļvietas, paņēma no lādes maisiņu ar zelta gredzeniem, sidraba kulīti un
izvēlējās visgreznāko dunci. "Tā būs piemiņa no tēva," viņš sāji nodomāja
un uz visiem laikiem pameta drūmo istabu. Tukšā lāde ar pergamenta rulli tā
arī palika līdz galam atvāzta. Jaunajam ķēniņam, kurš steidzās veikt savus
svarīgos pienākumus, sīkumiem nebija laika.
Smalkie meža ļaudis Tālivaldi uzņēma kā senu draugu, neko
neprasīdami. Gudrā zintniece apkopa viņa brūces un padzirdīja ar spēcinošu
zāļu dziru. Tālivaldi sēdināja goda vietā pie galda, un, savā starpā gluži kā
putni vasaras rītsvidū strauji sarunādamies, mežinieki apbrīnoja jaunekļa
augumu un dižās valdnieka dzimtas rotas. Viņu guldīja tai pašā velēnām
apjumtā mājiņā, kur viņš bija valstījies sāpēs un nelabos murgos. Nu tā bija
izklāta svaigām papardēm, bet pagalvī nolikts smaržzāļu pušķītis, kas spēja
nest saldus sapņus un ciešu miegu. Aizbildinādamās ar aizņemtību. Putna
cilts zintniece jaunekļa brūces apkopt vakarā atsūtīja savu meitu. Viņa bija
tikpat gudra kā māte, bet jauna, skaista un pieredzējusi mīlas lietās. Meičas
maigo roku, glāsainā auguma un dīvaini reibinošo smaržu ieaijāts, Trikātas
valdnieka un Tālavas ķēniņa brālis to nakti gulēja tik cieši un droši, kā bērns
pie mātes krūtīm.
Dienu Tālivaldis pavadīja kopā ar meža ciema vīriem. Viņš gāja tiem
līdzi medībās un piedalījās sīkajos saimniecības darbos. Putna cilts vīri
mācīja trikātietim šaut ar smalkajām bultām, ar kurām tie spēja trāpīt caunai
acī, nedzirdami kustēties, Vēja mātes elpā sajust zvērus un citas meža
gudrības. Tālivaldis bija apdāvināts skolnieks visās lietās, kas skāra ieročus
un medības, taču tikt uz priekšu, ne zariņu neaizskarot, kā to spēja Putna
ļaudis, jauneklis tā arī neiemācījās. Gribēdams būt noderīgs, Tālivaldis,
savukārt, pūlējās ierādīt smalkajiem vīriem vērtīgākus saimniekošanas un
celtniecības paņēmienus, kādus ar sekmēm lietoja leti klajumā. Putna cilts
vīri skatījās, apbrīnoja viņa spēku un piekrītoši māja ar galvu. Viņi allaž
smaidīja, taču darīja kā paraduši. Mežā valdīja balts miers un klusums.
Tālivaldis tomēr ēda apbrīnojami maz un aiznākamā naktī pamodās, par
spīti skaistās meitenes pūlēm un reibinošām zālītēm pagalvī. Viņš ilgi blenza
biezajā tumsā un klausijās blakusgulētājas elpā. Papardēs tik tikko dzirdami
ēabinājās kāds kukainītis, tālumā žēli gaudoja vilki. Jauneklis piecēlās,
iekāpa zābakos un izgāja laukā. Pāri pasaulei lija pilnmēness sidrabs.
Tālivaldis atgāza galvu un cauri savas karstās elpas mutulīšiem vēroja no
bērnudienām pazīstamos zvaigznājus — Čūsku, Ratus, Vanagu, Sietiņu,
Vedēju. Viņa paša liktenīgā Dieva zvaigzne kā sīka adatas smaile mirdzēja
zemu pie apvāršņa. Kāds viņu sauca un vilināja ausij nedzirdamām skaņām.
Jauneklis nodrebēja un nopūtās.
Kad viņš nosalis ielīda guļvietā blakus meitenei, tā bija pamodusies.
Viņa uzlika karstu roku uz Tālivalža krūtīm un bridi to turēja — it kā
skaitīdama viņa sirdspukstus.
— Tev nevajadzēja jāt. pie manis, bet uzreiz doties pie viņas, —
meitene skumji čukstēja, ar lūpām skardama Tālivalža ausi.
Tad viņa lēnā glāstā noslidināja roku līdz jaunekļa cirkšņiem.
— Neesi mazdūšīgs. Dodies turp, kur sirds sauc. Viņai nebūs par tevi
jāsūdzas, — meiča valšķīgi turpināja un piespiedās puiša gurnam.
Viņš izjāja vēl dziļā tumsā. Nepacietīgi skubinādams zirgu, Tālivaldis
juta, ka šoreiz viņam Ildzei sakāms kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Kaut kas tāds,
kas izmainīs viņa samezgloto dzīvi. Tā vienā rāvienā kļūs viegla, gaiša un
saprotama — kā vienmēr viņai blakus. Tikai jauneklis vēl nezināja tos
zīmīgos, Ildzei sakāmos vārdus. Līdz šim viņi abi bija pļāpājuši vien tīros
niekus.
Kopš tās reizes viņa iesvētības dienā, kad meitene atnesa ķēniņa virtuvē
nočieptu gaļasgabalu uz Tālivalža slēptuvi Abula krastā, viņi abi nebija
satikušies veselus trīs gadus. Gandrīz visu šo laiku Tālivaldis bija aizņemts
mācībās un tikai retu dienu pavadīja tēva pili. Tālivaldis Ildzi gandrīz
nepazina. Tā vairs nebija izstīdzējusī pusaugu meitene, bet gandrīz pieaugusi
sieviete ar mazām stāvām krūtīm un spēcīgiem gurniem. Taču Tālivaldi
visvairāk pārsteidza meitenes tumšpelēkās acis. Tajās bija tik dziļš maigums,
apbrīna un kāds pavisam vēl nesaprotams solījums, kas lika aizcirsties elpai.
Jau kopš tā vakara Abula krastā, šad tad iedomādams Ildzi, viņš vairs nejutās
īsti drošs savā vecākā brāļa lomā. Bet nu Tālivaldis pats gribēja būt meitenes
tuvumā, pats par to mulsa un brīnījās, taču neko nevarēja padarīt.
Raudzīdamies Ildzes dzidrajās acīs, viņš jau piecpadsmit gadu vecumā
skaidri saprata, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru viņš jelkad spēs
justies brīvi un viegli, kaut ari nespēja pateikt ne vārda.
— Labdien, Tālivaldi! — viņa toreiz sveicināja un tikko manāmi
pasmaidīja.
— Nu ja… Labdien! — viņš noņurdēja un, pats par savu rupjību
sakaunējies, nosarka.
Izjājot no piesnigušā meža. Tālivaldis atkal atcerējās Ildzes tēvu. Trakās
dusmas, ko viņš juta Trikātas padomnieka sanāksmē, pa šīm dienām bija
notrulušas. Tomēr, iedomājot zvēresta lauzēja šaudīgo skatienu un spītīgi
saraukto pieri, jaunekļa pirksti sažņaudzās dūrēs. Prāts mulsa, svārstīdamies
starp naidu pret tēvu un ilgām sajust Ildzes smaržu, dzirdēt tās maigo balsi
un redzēt viņas tumšpelēkās acis. kas solīja brīvību un aizmiršanos. Tāli-
valdis nokāra galvu. Viņam atlika paļauties uz garo ceļu. Veselas dienas
garumā jau nu vajadzēja atrasties gan padomam, gan īstajiem vārdiem.
Tomēr, kad ar pēdējo skopo ziemas gaismu viņš nonāca pie Ērģemes
pils, nedrošība un šaubas nebija rimušas ne par mata tiesu. Tālivaldis
nobrīnījās — sniegā pie nodedzinātās pils vārtiem neredzēja ne pēdu. Ari
krāsmatas augšā kalnā bija apsnigušas un neskartas. "Ko viņš gaida, ka
neķeras klāt un necel jaunu?" Tālivaldis dusmīgi nobrīnījās. Viņš, tāpat kā
Daumants, bija pārliecināts, ka par saviem izvairīgiem vārdiem Ērģemes
labietis no tirgoņiem saņēmis krietnu samaksu. Dusmas uz nodevēju un
pašam uz savu mazdūšību deva spēku. Tālivaldis piecirta piešus un jāja lejā
uz ciemu, kur bija dzirdamas suņu rejas un satrauktas laužu balsis. Viņš
nepievilka pavadu un ciemā iedrasēja straujos rikšos.
Suņi metās zirgam kājās, bet Tālivaldis, zodu krūtīs spītīgi iecirtis,
drasēja tieši pie ļaužu pulīša. Tie pieklusa un brīnīdamies skatījās jātniekā.
Te pēkšņi kāds jauneklis iekliedzās: "Slepkava!", skrēja pretī un trakā
niknumā svieda šķēpu. Tikai labi trenēta karavīra veiklība Jāva Tālivaldim
no tā izvairīties. Asinis iesitās galvā, nāsis niknumā iepletās, viņš piecirta
piešus, metās uzbrucējam virsū un zirgs to notrieca no kājām, bet Tālivaldis
noliecās sedlos un pacēla zobenu. Jauneklis gulēja uz muguras, naida pilnām
acīm raudzījās Tālivaldī un šņāca: "Slepkava! Slepkava!". Pēdējā mirklī
Tālivaldis pazina Ildzes brāli Aldi, taču cirtienu apturēt vairs nepaspēja. Vien
sagrieza zobenu plakaniski un novirzīja pret jaunekļa rokām. Tā ierocis
aizvirpuļoja un iedūrās mājas sienā. Aldis atmuguriski parāpās tālāk no zirga
kājām, taču augšā necēlās un nebēga. Viņš izrāva dunci un turpināja nikni
lādēties.
— Tu nokāvi manu tēvu tāpēc, ka viņš gribēja tronī Valdemāru.
Nolādētais slepkava! Tumsā uzbrukt vecam vīram! Es meklēšu un atradīšu
tavas asinis!
Talivaldis apjucis klausījās ar nolaistu zobenu rokā. Viņš vēl nezināja,
ka Ildzes un Alda tēvs nogalināts jau aiznākamā naktī pēc Valdemāra
apstiprināšanas Trikātas valdnieka tronī. Slepkavība bija izpildīta, kā
paredzēts zvēresta lauzējiem, — Ērģemes labietim bija pārgriezta rīkle no
auss līdz ausij, bet nocirstā labā roka uzlikta pašam uz mutes, kas bija
noziegusies pret vīra godu. No rīta, kad tēva līķi pie mājas sliekšņa atrada
Aldis, šausmās ieplestās acis jau bija aizsnigušas. Tāpat kā slepkavas pēdas.
Kā to varēja izdarīt,suņiem un mājiniekiem nemanot, palika noslēpums, taču
visi bija cieši pārliecināti, ka ērģemieša briesmīgajā nāvē vainojams
Tālivaldis. Pēdējo reizi viņš bija redzēts dusmās aizauļojam no Trikātas tūlit
pēc mazā pulka sanākšanas, kurā izšķirošā balss bija piederējusi nu jau
mirušajam Ērģemes pilskungam.
Taču Aldis, kas bija palicis vecākais dzimtā, negriezās pie jaunā
valdnieka ar prasību izmeklēt tēva slepkavību un saukt pie tiesas vainīgo.
Turpat pie sasalušā un apsnigušā līķa jauneklis zvērēja asinsnaidu. Viņam
nevajadzēja ne dzimtas atbildību, ne galvasnaudu. Par tēva asinīm bija
jāmaksā tikai ar asinīm. Satracināts par Tālivalža nekaunīgo parādīšanos
slepkavības vietā, Aldis ķēra šķēpu un metās izpildīt savu zvērestu.
Tālivaldis jutās kā ar mietu pa pieri dabūjis un tikai ar grūtībām
aptvēra, ko nozīmē Alda vārdi. Tad viņš izdzirda balsi, kuras dēj bija mērojis
tālo ceļu un cerējis remdināt savas neizprotamās ilgas.
— Tu esi atjājis uz karu, — Ildze klusi teica otrpus zirgam.
Viņa bija panākusi pretī no izbīlī pieklusušo radinieku pūlīša un stāvēja,
rokas nevarīgi gar sāniem nolaidusi.
Tālivaldis greizi atieza zobus. Tikai īsu mirkli viņi raudzījās viens otrā,
vairāk par visu alkdami satikties un baidīdamies no tālākā. Viņiem pašiem
šķita, ka pagājusi vesela mūžība, līdz Tālivaldis izslējās.
— Tā iznāk, — viņš paziņoja aizsērējušā balsī un, vienā rāvienā apcirtis
zirgu, aizauloja.
Pakava uzsviestā sniega plēksne ķēra Ildzes vaigu kā sitiens. Tikai
aizaujojis garām nopostītajai pilij, Tālivaldis atjēdzās, ka joprojām tur rokā
kailu zobenu.
Asaru aizplīvurotām acīm Ildze noraudzījās, kā Tālivalža mugura
strauji izkūst skopajā ziemas nokrēslī. Viņa redzēja spoži nomirgojam
zobenu un, sirdij notirpstot, mēģināja aptvert — kā šīs stiprās un reizē
saudzīgi maigās rokas spējušas izdarīt tādu briesmu darbu. Kā viens vīrietis,
ar kuru viņa gribēja būt kopā visu mūžu, ir spējis nogalināt otru — mīļo
tēvu, kas viņu ucināja un audzināja. Atšķirībā no Tālivalža, Ildze skaidri
zināja, kādas jūtas viņu saista ar to jaunekli, kas, zēns būdams, reiz lepni
stādījās priekšā kā Trikātas pils saimnieks un veda viņu uz zemeņu noru.
Viņa atcerējās visas retās tikšanās reizes līdz pēdējam sāpīgam sīkumam.
Atcerējās zēna smaidu Abula kraujā — tik siltu un glāstošu, ka Ildze
notrīsēja. Atcerējās nākamo tikšanos pēc trim gadiem — kad pārsteigta
ievēroja viņa stalto un stiegraino augumu. Tas bija jau gandrīz pieaudzis
vīrietis, kas mulsumu viņas priekšā pūlējas paslēpt skarbā neuzticībā.
Gribēja viņu piemānīt! "Mīļais muļķa zēns," Ildze nodomāja un saprata, ka
nekas starp viņiem vairs nevar būt tik smeldzīgi skaists kā agrāk. Nekas un
nekad — viņas mīlestība bija noslīcināta tēva asinīs.
Ildze zināja, ka tēvs ir vainīgs, ka viņš pārkāpa valdniekam doto
zvērestu. Vēl vairāk — viņa zināja, ka tēvs par to bija ņēmis sidrabu. Ildze
nejauši dzirdēja tēva un mātes slepenu sarunu. Māte, kā vienmēr, tēvu
pierunāja, jo viņš bija bailīgs un gļēvs. To meita saprata jau sen, taču tēvs
bija vienmēr maigs pret viņu, vienmēr lutināja un, mazai esot, neapnicis
rotaļājās ar savu "stirniņu", kā viņš to sauca. Meitene bija pūlējusies saprast
nežēlīgo kārtību — nodevējs jāsoda. Viņa bija pat gatava pieņemt šo vīriešu
pasaules briesmīgo likumu. Bet kāpēc tas noteikti bija jādara Tālivaldim?
Ildze būtu zaudējusi vienu sev mīlu vīrieti, bet nu viņa zaudēja abus.
Meitenes pleci saguma, asaras aizžņaudza elpu. Viņu vēl mocīja vainas
apziņa — zinot tēva rīcību, Ildze nebija saņēmusi drosmi, uzmeklējusi
Tālivaldi tūlīt pēc mazā pulka sanākšanas un lūgusi tam piedošanu par tēva
gļēvo rīcību. Par viņa vēlēšanos atjaunot dzimtas vienīgo pili, ģimenes
mājvietu un neatkarību. Tēvs to bija darījis savu bērnu dēj. Tad kādēļ viņa
pati nebija bijusi tik tālredzīga un drosmīga, lai novērstu briesmīgo likteni —
mīlēt un ienīst vienlaikus?
Tikai tagad Ildze ievēroja, ka Aldis vēl nebija piecēlies. Viņš gulēja
sniega kupenā ar dunci rokā un, šķiet, neticēja, ka palicis dzīvs. Aldis bija
nobijies un centās to noslēpt. Ildze padeva brālim roku un palīdzēja
piecelties.
— Es viņam būtu.., — tas šņāca caur sakostiem zobiem.
— Nekā tu nebūtu! — pati negribēdama, Ildze asi izgrūda.
Aldis atpleta muti un mirkšķinājās kā nelaikā pamodināts.
Viņa skaidri zināja, ka jebkurā laikā un vietā Tālivaldis spēs brāli
nogalināt bez piepūles. Tāpēc, ka viņš bija visstiprākais, visveiklākais,
visdrosmīgākais no visiem pazīstamiem vīriešiem. To Ildze zināja jau no
divpadsmit gadu vecuma. Nu izrādījās, ka viņas Tālivaldis spēj būt arī
visnežēlīgākais. Un nedod Dies' — viņš reiz nogalinās Aldi.
Tālivaldis trieca nogurušo zirgu, vairs neredzēdams ne spožo
mēnesnīcu, ne sniega burvīgo mirgošanu, ne sidrabotajā gaismā izbālušās
zvaigznes. Augums smeldza kā sadauzīts, bet sirdī un galvā dunēja tukšums.
Maigā ceriba, kas, pašam to nezinot, jaunekli vadīja pa Laimas taku, bija
izdzisusi. Vien auksta ziemas nakts visapkārt un pārguruša zirga pakavu
dunoņa, kas kļuva arvien gausāka un gausāka, līdz norima pavisam. Mēness
apspīdēti, gan zirgs, gan jāt nieks palika meža vidū. Un abi ar zemu
nokārtām galvām. Visā plašajā pasaulē viņiem vairs nebija, kurp doties.
***
Kņazs nesteidzās izvest savus pulkus no sakautās Tālavas. Naugārdes
un tās sabiedroto karavīri bija apmetušies vēl neizpostītās pilsētās un ciemos,
savu sidraba tiesu gaidīdami, tie krietni dzīroja, turpināja laupit un tvarstīt
zaudētāju sieviešus. Šur tur jau bija izcēlušās sadursmes, un Ietu vīri, kas
uzdrošinājās stāties ceļā uzvaras svinētājiem. tika nežēlīgi vajāti un
nogalināti. Bet citkārt, ja, aizstāvot savējos, tika apkauti piedzērušie
iebrucēji, pārējie atriebdamies nodedzināja veselus ciemus vai atsevišķas
mājas ar visiem cilvēkiem.
Kņazs par savu lielo uzvaru prasīja daudz, jo labi zināja Ietu valdnieku
paradumu krāt sidrabu nebaltām dienām. Tālavai bija jāatmaksā Pleskavai
iepriekšējā kara zaudējumi — jāatdod viss nolaupītais sidrabs, preces, zirgi,
ieroči un gūstekņi. Tālavai bija jāsedz visi kņaza kara izdevumi — jāmaksā
kritušo galvasnauda, kņaza solitās algas dzīvajiem, zirgu un vezumu
zaudējumi. Pats sev kņazs prasīja divsimt sidraba grivnu74 , saviem padom-
niekiem un pulkvežiem katram pa simts grivnām.
Iebrucēji bija guvuši ari pamatīgu laupījumu — mantu, zirgus, lopus un
gūstekņus. Savas sievas un bērnus tālavieši varēja izpirkt no kņaza
karavīriem, maksājot par katru atsevišķi tam vīram, kas tos bija sagūstījis.
Runas par Ietu un igauņu bagātību bija sen izplatītas, un vispēdīgie
Naugārdes karavīri vai algotņi droši prasīja tādu sidraba daudzumu, kādu
paši nemaz nespēja iedomāties. Sagūstīto dzimtu vecākie sakoda zobus, bet
maksāja prasīto. Viņi neprata kaulēties par savējo brīvību. Tomēr daudzas
nabadzīgākas dzimtas to nespēja, citas kļuva par parādniekiem — sidrabu
pret zvērestu aizdeva valdnieki, pilsētu tirgoņi vai bagātāki amatnieki. Citas
dzimtas bija spiestas samierināties, ka viņu atvases tiks padarītas par
neļaudīm un aizvestas tālu prom uz ziemeļrītiem.
Tālavieši labi zināja, ka apmēram to pašu kņazs prasa no Ietu
sabiedrotajiem igauņiem. Tādējādi naugārdieši pelnīja dubulti, bet ar
uzvarētājiem par taisnību nestrīdas. Labieši gaidīja tālāko — cik lieli būs
ikgadējie miera mesli. Uzvarētāju prasības pārsteidza Tālavas ķēniņa
padomniekus — parastās desmitās valsts ieņēmumu tiesas vietā kņaza sūtnis
bezkaunīgi pieprasīja galvasnaudu. Piecas sidraba grivnas par katru kunga
zvēresta viru vai brīvu pilsētnieku un desmit grivnas par katru Tālavas
labicti. Savukārt no brīvajiem ļaudīm tika prasīta labības nodeva — piektā
tiesa ražas no katra arāja zirga75 . Viri klausījās sūtņa vienmuļajā balsī un
neticēja savām ausīm — Naugārde viņus vērtēja un prasīja kā no gūstā kritu-
šiem. Nemaz nerunājot par to, ka ikgadējo meslu kopsumma daudzkārt
pārsniedza parasto, — noteikumi bija pazemojoši. It kā ar to vēl nebūtu
gana, kņaza sūtnis tādā pašā sausā balsī pieprasīja ielaist pilīs un pilsētās, kas
pārvaldīja zemes un novadus, savus pārraugus un karavīrus, kas pieskatītu
galvasnaudas pareizu uzskaiti. Pirmie ikgadējie mesli bija jāmaksā jau
šoruden pēc Mārtiņiem.
Labieši skatījās uz savu jauno ķēniņu, taču Valdemārs likās tikpat
satriekts kā viņi un, skaisto galvu pieliecis, klusēja. Tad Naugārdes pilsētas
vecāko vārdā ierunājās Jurijs Jurjevičs. Viņš labi saprotot Ietu valdnieku
neapmierinātību ar bargajiem un pazemojošajiem noteikumiem. Naugārdes
veče karā un miera līgšanā ar citām zemēm uzticas pašu celtam kņazam,
tomēr pilsētas vecākie var palīdzēt jaunajam ķēniņam sarunās ar kņazu. īpaši
tāpēc, ka Valdemārs pēc mantojuma saņemšanas nu bija kļuvis par
pilntiesīgu Novgorodas namnieku, pieredzējušais tirgonis skaidroja un
pārlaida zīmīgu skatienu visiem klātesošiem.
Novgorodas pilsētas večei un tirgoņiem bija savs, abām pusēm daudz
izdevīgāks priekšlikums. Pilsētas vecāko vārdā Jurijs Jurjevičs solīja panākt
pazemojošo un pārmēra milzīgo ikgadus maksājamo meslu atcelšanu. To
vietā Tālavai turpmāk būtu jāmaksā vien parastā kara zaudētāju tiesa —
desmitā daļa — no valsts ieņēmumiem un ražas. Ari pilis un pilsētas varētu
iztikt bez kņaza karavīriem. Taču par šo palīdzību, kas ļautu Tālavas
labiešiem ik gadu ietaupīt tūkstošiem grivnu, Novgorodas vecākie gribēja
vienādas tiesības un brīvu rīcību saviem tirgoņiem līdz pat Līvzemes un
Jersikas robežām. Novgorodieši gribēja turpmāk Tālavā rīkoties bez muitas,
maksājot vien pārceltuvju un tirgus vietu nodevas — ja pārdotu vai pirktu
preces mazumā, kas līdz šim bija atļauts vien pašiem tālaviešiem. Vēl
Novgorodas vecākie gribēja zemi savas sētas ierīkošanai lielā ceļa tuvumā.
Zemei bija jānāk viņu rīcībā uz mūžu, un savā sētā novgorodieši gribēja būt
pilnīgi noteicēji, kā visās zemēs tirgoņi paraduši.
— Mums vajadzēja uzvarēt lielu karu un sagraut Tālavu, lai atkal
piedāvātu to pašu, par ko es sāku runāt ar veco ķēniņu jau pirms
astoņpadsmit gadiem, viņa trešā dēla krustībās. Es zinu par jūsu senču
apzvērētu norunu, kas liedz jelkādas priekšrocības svešinieku tirgoņiem
vairākās valstīs. Varbūt tagad Tālavas kaimiņzemēm vajadzēs mazāk laika
un zaudējumu, lai saprastu mūsu priekšlikuma izdevīgumu. Kā ari to, ka
pasaule mēdz mainīties, un pat visgudrākās tēvutēvu norunas ne vienmēr ir
derīgas, — laipni smaidīdams, runāja Naugārdes večes sūtnis.
Jurijs Juijeviēs it labi atcerējās savas notirpušās rokas un piepūlē
trīsošos ceļgalus — kamēr Tālavas ķēniņam labpatikās čukstus apspriesties
ar saviem padomniekiem. Viņš vairs nebija tik jauns, lai spētu viegli norīt
šādus pazemojumus. Taču pacietība baroja gudros, viņš bija piedzīvojis
ilgotā mērķa piepildīšanos. Vēl mazliet piepūles — un Novgorodas varenie
bajāri būs ieguvuši to, ko nespēja viņu tēvutēvi varjagi, — visu zemi un
brīvus ceļus līdz jūrai, bet kņazus un ķēniņus viņi pirks kā kalpus. Tālavas
tronī beidzot bija nācis ķēniņš, kurš sidrabu neraks zemē kā sprāgušus lopus.
Jurija Juijeviča gudrais plāns izrādījās pareizs — viņi bija izvēlējušies īsto
vīru. Valdemārs bija jauns, nepacietīgs un tiecās pēc greznības kā tauriņš uz
sveci. Jaunajam Trikātas valdniekam un Tālavas ķēniņam domātā svece bija
iedegta pilnā spožumā jau Valdemāra Novgorodas sūtniecības gadā, kura
laikā jauneklis, citu gudri iekvēlināts, lepnības dēl vien neapdomīgi iztērēja
milzīgas summas.
Tirgoņi bija gudri un pacietīgi, viņiem vajadzēja vien pirmo soli, un to
saviem pēctečiem par godu būs izgādājis viņš — Jurijs Jurjevičs no Rjūrihu
dzimtas7 *5 , kas dibināja Holmgārdi, Aldagenu, Gņezdovu, Kunigārdi, Itilu
un citas varenās Lielās Zviedrijas pilsētas. No jūras, kurā varēja kuģot vien
pāris mēnešus gadā, lidz jūrai, kurā ledus nekad nebija redzēts, kur beidzās
kristiešu pasaule un sākās brīnumpilnais ceļš uz dižo Ķīnu, pasaules
gudrības māti.
Pateikuši savus priekšlikumus, Naugārdes kņaza Mstislava Rostislaviča
un pilsētas večes sūtņi aizgāja, atstājot kara zaudētājus apsvērt un pārdomāt.
Trikātas mazā pulka vīri tomēr negribēja pieņemt acīm redzami
izdevīgo Naugārdes tirgoņu piedāvājumu. Pat tie, kas bija atdevuši savas
balsis par apsviedīgo Valdemāru un klusībā sen domāja senču apzvērēto
norunu neizdevīgu esam, tomēr negribēja pieļaut, ka viņus ar viltu dzen stūri
kā neuzmanīgas žurkas.
— Tirgoņi ir kā miestiņš, kas jālieto ar mēru un jātur aiz spundes.
Paskatiet, kā naugārdieši paši apietas ar saviem kņaziem, — sprieda viedais
Daumants, Valdemāram acis raudzīdamies. — Tu iedzer vienu kausu, iedzer
otru, bet pēc trešā jau esi miestiņa varā un rīkojies, kā tas pavēl. Gods ļauj
lauzt zaudēta kara līgumu, jo brīvība ir pats lielākais vīra gods, bet kurš goda
virs drīkst atprasīt reiz dāvinātu zemi vai atsaukt no brīva prāta dotas priekš-
rocības?
Valdemārs saviebās.
— Viņi mums šo līgumu uzspiež ar varu, — viņš nīgri iebilda.
— Neuzspiež, — norūca Dzērbenes novada kungs, — viņi gudri ļauj
izvēlēties. Ja, mieru līgstot, tie prasītu tikai brīvus ceļus un priekšroku
Naugārdes kupčiem, tad tas būtu uzspiests. Tagad mums dota izvēle, un
solītais būs kā brīva vienošanās. Mums prasa sidrabu vai godu.
Valdemārs uzmeta ašu skatu savam krusttēvam Alvilam — arī jaunais
ķēniņš saprata savu pērno draugu naugārdiešu viltību un nezināja, kā
rīkoties. Vēl citi labieši, kas neiedziļinājās piedāvājuma izvēlēs līkločos,
gluži vienkārši gribēja turēties pie sentēvu noliktās kārtības. Līdz šim tā allaž
bija izrādījusies pietiekami droša un neapšaubāma. Viņuprāt, te vispār nebija
ko spriedelēt. Par to visskaļāk un karstāk stāvēja jaunais Aldis, kura tēvs
sidraba dēļ bija pārkāpis mirušajam ķēniņam doto zvērestu.
— Karot un zaudēt var vairākkārt, bet zvērestu pārkāpt tikai vienreiz.
— jauneklis uztraucies uzstāja, jo valsts padomē piedalījās pirmo reizi mūžā.
— Vai tev pašam būs ko maksāt par saviem vīriem un dzimtu kaut
vienu reizi? — smīnēdams noprasīja Alvils.
Jauneklis piesarka un saslējās, viņš nojauta, ko pārējie domā par tēvu,
kura vietā Aldis te sēdēja.
Viltīgais Valmieras pilskungs, kuram Naugārdes tirgoņu piedāvājums
nestu milzīgu peļņu, tāpat kā citiem pilsētniekiem ceļu tuvumā, bija pagalam
pārsteigts par pārējo vienprātību un stūrgalvīgo turēšanos pie sen mirušu vīru
gudrības.
— Ko darīsim, kad sidraba pietrūks? — viņš vaicāja un pārlaida acis
apklusušiem padomniekiem. — Un ko darīsim, ja lībi, igauņi vai jersikieši
tomēr pārkāps norunu un pirmie noslēgs priekšrokas līgumu uz mūsu rēķina?
Tomēr Trikātas labieši nejāva sevi pārliecināt, stingrākie seno likumu
aizstāvji, kas pulcējās ap Cērtenes kungu Daumantu, tāpat kā šķirot strīdu
starp brāļiem par troni, beigu beigās pat piedraudēja Valdemāram. Ja jaunais
Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš, kurš drīkstēja slēgt mieru viņu visu
vārdā, tomēr pieņem apšaubāmo piedāvājumu, — viņi savos novados pret
svešiem tirgoņiem uzstāsies kā daždien pret likuma pārkāpējiem. Naugārdes
kupči varēs droši justies tikai uz lielajiem ceļiem un Valdemāra novados, par
kuriem mazajam pulkam nebija teikšanas. Tad sadusmojās arī Valdemārs —
viņš drīkstēja slēgt tādu mieru, kādu uzskatīja par labāku, un viņiem tas būs
jāpilda, kaut tikai aizvakar paši bija viņu cēluši tronī.
Citi, prātīgākie, centās samierināt iekaisušos vīrus, taču todien Trikātas
labieši izšķīrās, neko nenorunājuši. Vakarā valdnieks tos sauca kopā otru
reizi. Smagu sirdi, bet citu gribas un apstākļu spiests, Valdemārs piekrita
padomes vairākuma nostājai. Atlika vien apspriest kņaza piedāvātos smagos
un pazemojošos miera noteikumus. Kā jau Valdemārs ar savu krusttēvu
baidījās — labieši nekaulējās par maksājamām grivnām.
— Mēs nevērtēsim sevi zemāk, kā kņazs to dara, — lepni piebilda
jaunais Piebalgas novada kungs, kas sēdēja karā kritušā tēva vietā.
Taču labieši noteikti atteicās ielaist savās nenopostītās pilīs un pilsētās
svešus karavīrus.
— Lai nāk un ieņem, ja var, — viņi rūca.
Valdemārs pūta un stenēja — viņš jau iztēlojās milzīgo
sidraba daudzumu, kas rudenī aizplūdīs pāri robežām. Viņš baidījās ari
par citu Tālavas valstu iebildumiem, tādu līgumu neviens nevarēja uzskatīt
par labu. Taču nu viri mierināja savu jauno valdnieku.
— Šo mieru pieņemot, ir ievērots likums, un ikvienam būs jāklausa tev,
visas Tālavas ķēniņam, — kā uzslavējot runāja līdzšinējais Valdemāra
noliedzējs Cērtenes pilskungs Daumants.
To pašu nakti no Trikātas pils tika izsūtīti vairāki ziņneši — uz visām
Tālavas valstīm, kā ari slepens uztieības vīrs uz Otepē, lai pastāstītu
igauņiem par Tālavas ķēniņa pieņemto lēmumu un mudinātu kaimiņus
turēties kopā. Pie neizdevīgas, bet senču apzvērētas norunas.
Naugārdes kņaza padomnieki neizrādīja savu pārsteigumu, viņi klusībā
smīnēja — līdz rudenim nemaz nebija tik tālu, bet pēc šī rudens nāks
nākamais. Viņi daudz nestrīdējās pret Ietu iebildumiem — turēt karavīrus tik
tālu no mājām nebija izdevīgi pašam kņazam. Tālaviešu pilis un pilsētās
prasīja ielaist tikai pārraugus ar dažiem kalpiem. Pēc nelielas kaulēšanās
panāca vienošanos ari par pārmērīgajiem labības mesliem — brīvajiem
ļaudīm būs jādod astotā tiesa no katra zirga. Vien Jurijs Juijevičs klusībā
nopūtās. Viņa lielais mērķis, mūža darba vainagojums atkal attālinājās. Jācer
— patiesi tikai uz pāris gadiem, kad stūrgalvīgajiem labiešiem aptrūksies
tēvutēvu krātā sidraba, ko viņi, zobus sakoduši, raka ārā un, vairīdamies no
iebrucēju laupītājiem, slepus veda uz Trikātu, kur vajadzēja zīmogot miera
līgumu. Tālaviešiem bija jāpasteidzas maksāt, kas maksājams, lai tiktu vaļā
no kņaza pulkiem, kas turpināja svinēt savu lielo un ienesīgo uzvaru.
 Arī jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš sava tēva noslēpto
sidrabu veda naktīs un karadraudzes apsargāts. Smagās, smiltīm aplipušās
lādes Valdemārs pavēlēja nest savā bērnudienu istabā. Tēva uzticamais
mantzinis, kurš rādīja slēptuves, pirmajā reizē sarauca uzacis, taču iebilst
neuzdrošinājās. Valdniekam bija tiesības izvēlēties, kur turēt valsts kasi. Pilī
nebija svešu, turklāt lielā daļa sidraba tik un tā tūlīt būs jāizmaksā saviem
ļaudīm un jāatdod uzvarētājiem.
Viņi atveda sešas lielas lādes ar sidraba stieņiem un septiņas mazākas
— ar dažāda kaluma un svara monētām77 . Tur bija gan Ķelnes, gan Visbijas
markas, ozeriņi, ēras, ārtaugi no aizjūras pilsētām, gan Naugārdes, Kijevas,
Smojenskas grivnas, gan kunas, nagatas un rezani no austrumu zemēm.
Tāpat arī arābu dirhemi, sasanidu drahmas un pat senie romiešu denāriji, ko
vāczemnieki sauca par peniņiem, bet leti par kausiņiem.
Madis bija atnesis arī tāšu ruļļus ar sīku sidraba svara un monētu
kalumu aprakstu katrā lādē, kā arī rakstus ar Trikātas valdnieka un Tālavas
ķēniņa pienākumu maksāt. Savas prasības mantzinim kā parasti bija
iesnieguši valdniekam piederošo piļu, darbnīcu, staļļu un citu īpašumu
pārziņi, muitu, pārceltuvju un ziņnešu pārraugi, kā arī karadraudzes
pulkveži. Tie bija ķēniņa ļaužu algu saraksti. Pēc veca goda paraduma Ietu
valdnieki grūtos brīžos vispirms norēķinājās ar saviem ļaudīm un tikai tad
maksāja svešiem.
Tomēr — pat neskatoties uz naugārdiešu milzīgajām prasībām —
Tālavai sidraba pietiks un vēl pāri paliks. To labi zināja pieredzējušais
mantzinis. Sažuvušais vīrs ar tāšu ruļļiem un lubām padusē pacietīgi gaidīja
istabas stūrī, kamēr nogurušie karavīri noliek lādes plāna vidū. Zēnam
paredzētais kambarītis bija daudz par mazu šādai rosībai. Viri pūlējās un
stenēja, nevarēdami nedz lāga pagriezties, nedz apmainīties vietām.
Valdemārs pavēlēja iznest gaitenī gan savu gultu, gan krēslus, bet arī tad
vietas palika tik vien kā pāris pēdu gar sienām.
— Atslēgas! — Valdemārs pavēlēja, kad karavīri bija izgājuši.
Madis klusēdams pasniedza lāžu atslēgu saišķi.
— Tu vari iet,—jaunais ķēniņš pāri plecam nevērīgi norūca un
noliecies norāva zīmogu pašai lielākajai lādei.
Mantzinis saminstinājās, taču nekustējās.
— Ko tu vēl gaidi? — Valdemārs nepacietīgi noprasīja, piemeklēdams
atslēgu.
 — Mums jāsalīdzina daudzums ar rakstiem. Tā prasa kārtība, —
sažuvušais vīrs iebilda. — Tā ir valsts kase, — Madis noteica stingrāk.
— Ko? —jauneklis iesaucās un piesarcis izslējās.
— Bet, valdniek… — Mantzinis vēlreiz mēģināja iebilst un, kā savu
prasību pamatodams, pastiepa tāšu ruļjus.
— Vācies prom, tu, vecais āzi! —jauneklis nikni kliedza, izsita Madim
no rokām rūpīgi apsietos tāšu rullīšus, lubu dēlīšus un, sagrābis vīru aiz
apkakles, sāka nežēlīgi purināt. — Ko tu man uzbāzies ar savu kārtību!
Tagad es esmu tava kārtība, muļķi! —jaunais ķēniņš ārdījās, šķiezdams
siekalas apstulbušajam mantzinim sejā.
Valdemārs aizrāva veco vīru līdz durvīm, izgrūda viņu gaitenī un
aizšāva bultu. Pats no savām spējām dusmām nokusis, viņš atkrita uz
tuvākās lādes un, elkoņus pret ceļiem atspiedis, kādu bridi sēdēja, lai
nomierinātos. Viņš neļaus vienam stūrgalvīgam vecim samaitāt šo ilgi
gaidīto brīdi, jauneklis nodomāja un piespieda sevi elpot mierīgi. Tad
Valdemārs piecēlās, papurināja galvu un, savā nodabā nozīmīgi smaidīdams,
ķērās pie pārējām lādēm. Viņam bija žēl, ka apsūbējušais sidrabs sveču
gaismā nemirdzēja, kā viņš bija iztēlojies.
Satriektais un apkaunotais Madis palika pils gaiteni stāvot. Vēl neviens
visā pasaulē nebija uz viņu tā kliedzis, raustījis un grūstījis. Labieši, ar
kuriem viņam bija darīšana līdz šim, tā neizturējās pat pret saviem neļaudīm.
Bail iedomāties, kas notiks ar valsti un viņa tik rūpīgi glabāto sidrabu, kura
daudzumu Madis zināja galvā līdz pat pēdējai vissīkākai naudiņai. Tās visas
bija vairākkārt gājušas caur uzticamā mantziņa sausajiem pirkstiem,
skaitītas, kārtotas pēc svara, nozīmes un kaluma. Katrs sidraba stienītis bija
pārsvērts un pārbaudīts. Madim raksti patiesi bija vajadzīgi tikai kārtības
labad, kā arī ķēniņa ērtībai —jo valdniekam bija daudz vairāk rūpju, nekā
zināt savas kases sīkumus. Tālabad pili tika turēts viņš, jau trešajā paaudzē
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa kases pārzinis.
Ar šī te jaunek]a tēvu viņi sapratās un viens otram uzticējās tiktāl, ka
taupīgais un saprātīgais ķēniņš sen vairs nepārbaudīja un neiedziļinājās
rakstu sīkumos. Viņi vienojās un apsprieda tikai lielos daudzumus, kas bija
paredzēti kādiem noteiktiem izdevumiem vai ienāca kasē no kāda noteikta
ieņēmuma veida.
Mazliet atguvies, Madis paskatījās uz savām rokām — saujās bija
palikuši daži tāšu rullīši, ko viņš neviļus sagrāba, kad Valdemārs pārējos
izsita. Cītīgajam mantzinim nemaz nevajadzēja rullīšus attīt, viņš tāpat
zināja, ka tie ir visvecākie, vēl viņa tēva rakstītie. Tur bija uzrādītas Val-
demāra vectēva un vecvectēva apraktās sidraba lādes. Pats Madis tās nebija
redzējis, bet zināja vietas un arī to, ka tur bija daudz vairāk sidraba, nekā
šonakt pili atvestais. Tie bija tēvutēvu krājumi, kas paredzēti pašām
ļaunākajām nedienām. Ari ķēniņa kara kasē, ko viņi paslēpa divatā ar vecāko
dēlu, vajadzēja vēl būt diezgan daudz, kaut Madis, kurš karā nepiedalījās,
īsti nezināja, cik ķēniņš bija spiests iztērēt, pirms lādi noraka. Vecais
mantzinis zināja vietu, viņi par to bija ar ķēniņu iepriekš tālredzīgi
vienojušies.
Tad, dzirdēdams aiz durvīm Valdemāra nepacietīgās kustības — lūstošo
zīmogu sausos knakšķus, lāžu vāku čīkstēšanu, soļus un mantkārīgās
nopūtas —, paaudzēs uzticamais Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa
mantzinis nolēma vēl neizrakto lāžu slēptuves Valdemāram pagaidām
neatklāt. Mirušu valdnieku goda dēļ Madis bija gatavs lauzt zvērest u
dzīvajam. Smagu sirdi un nokārtu galvu iedams uz savu istabu, sažuvušais
vīrs vēl nezināja, kā rikosies tālāk. Savā niecīgajā kambarīti blakus vecā
ķēniņa istabai, ko Valdemārs bija atzinis pārāk drūmu un nelietojamu esam,
mantzinis stīvi notupās pie krāsns un uzšķīla uguni. "Tā sadegs manas
dzimtas gods," sakņupušais virs nodomāja, taču pēdējā mirkli atrāva šķil-
tavas no tāss rullīšiem.
Valdemārs nevarēja rimties līdz pat pirmajiem gaiļiem. Viņš cilāja un
pārkrāmēja sidrabu bez kādas jēgas un kārtības. Pētīja uzrakstus un bargās
sen mirušo valdnieku sejas, svārstīja stienīšus, kā bērns krāmēja tos augstās
un lodzīgās kaudzēs. Tad meta ar citiem stienīšiem vai piesita kāju grīdai un
smiedamies priecājās, kā sidrabs dzindzēdams izšķīst niecīgajā pleķītī starp
lādēm. Viņš tās vairākkārt pārstūma, atkal meta tajās monētas un stienīšus.
Rokas kļuva melnas un glumas, bet nāsīs un kaklā koda īpatnējā metāla
smarža. Valdemārs ošņājās un aplaizīja lūpas — kā tāltālā bērnībā Rīgas
tirgū pēc cukura raušu ēšanas.
Paguris viņš piesēda un attina kādu no rakstu ruļļiem vai pacilāja lubu
dēlīšus. Taču no Zemesmātes nedzīvā klēpja nākušā sidraba smārda
apmulsinātam prātam tā šķita pārāk garlaicīga nodarbošanās. Pa roku galam
aizsviedis rūpīgos rakstus, Valdemārs labāk atpūtās tāpat, pacēla acis pret
griestiem un gremdējās sapņos. Valdemārs atcerējās ikvienu sīkāko
gadījumu, kad tēva taupības un audzināšanas dēļ bija juties pazemots citu
zēnu vai jaunekļu priekšā. īpaši mokoši tas bija Naugārdē, kad viņam,
Tālavas ķēniņa sūtnim, bija kaunīgi jāklusē, nespējot atbildēt citu, parastu
tirgoņu dēlu izaicinājumam. Tie varēja brīvi rīkoties ar naudu, toties viņam
ikreiz bija slepus jāskrien pie krusttēva ieteiktā vīra lūgt kārtējo aizdevumu.
Viņš bija spiests pazemoties pat tiktāl un atbildēt ar paskaidrojumiem par
pārāk ātri iztērēto iepriekšējo aizdevumu, ko salīkušais vīriņš ikreiz rūpīgi
ierakstīja milzīgā grāmatā. Tirgoņa kantora istabiņa aiz viņa veikala bija tik
niecīga, ka Tālavas ķēniņa dēlam bija jāstāv kājās — pacietīgi noraugoties
tirgoņa taukainajos matos un klausoties spalvas neciešami lēnajā čirkstēšanā.
Valdemārs nezināja, ka šos ierakstus bieži pārlasa Jurijs Juijevičs un
viņa partneri, kuru dēli tika īpaši samācīti kairināt Tālavas ķēniņa otrā dēla
vēlmi tikt apbrīnotam. Gan vareno bajāru dēlu, gan Valdemāra tēriņi tika
rūpīgi pierakstīti un salīdzināti, kā tas pienācās ikvienā nopietnā darījumā.
Valdemārs atvēra logu un, svaigo gaisu elpodams, nicīgi noraudzījās
zvaigznēs, kas tik nepareizi bija lēmušas viņa likteni. Tad nogurušais
jauneklis palūrēja gaiteni, paķēra savu bērnudienu gultas maisu un atkal
steidzigi aizbultēja durvis. Izkaisītā sidraba un valsts kases rakstu jūklī jau-
nais ķēniņš sastūma kopā lādes, pārklāja tām izgulēto maišeli, kas viņam bija
par īsu un, tikko izstiepies, laimīgi aizmiga. Šī guļvieta Valdemāram nelikās
ne cieta, ne auksta, tomēr viņš pamodās jau pēc brīža. Atkal cilāja un
pārkrāmēja stienīšus, laida monētas tecēt cauri pirkstiem vai tāpat vien
bradāja, līdz potītēm grimdams dzindzošajā sidraba klājienā, — kā zemnieks
rijā priecādamies par lielisku graudu birumu.
Visi pilī domāja, ka jaunais ķēniņš raizējas par kņazam maksājamiem
milzu mesliem un tādēļ cauru nakti skaita un kārto valsts kasi. Tikai paši
tuvākie padomnieki brīnījās, kāpēc šis darbs netiek uzticēts mantzinim, kā to
vienmēr bija darījis vecais ķēniņš.
Vienīgi māte saprata, kas notiek, un pierunāja Valdemāru atbultēt
durvis. Mātes maigums atkausēja sidraba sasaldēto dēla sirdi. Valdemārs
raudāja kā bērns, viņas krūtīm piespiedies, — tās bija viņu barojušas un
atteikušas pienu trešajam dēlam. Nomierinājies un paguris viņš dzirdēja
mātes sirdi, kas viņa dēl bija nodevusi savu vīru, savu pirmo dēlu, un, kaut
arī negribēdama, Jāvusi tos nokaut. Nu viņas mīlulis bija ieguvis to, kas tam
patiesi pienācās, — Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa troni, varu un
bagātību, taču mātes sirds juta jaunekļa izmisumu. Valdemārs nespēja
šķirties no sidraba, viņš nekad pat domās nebija redzējis tādu daudzumu
dārgā metāla. Arī viņa ne, kaut labāk par dēlu zināja, cik bagāta īstenībā bija
viņas vīra valsts.
 Ari viņa bija sapņojusi par valdnieces spožumu, bet saņēmusi tikai
vientulību, dzemdību sāpes un pieticīgu dzīvi. Pirmajos gados viņa vēl bija
cerējusi, taču dienas vilkās kā sapitas. Savu brašo vīru viņa redzēja vien
vēlos vakaros, kad tas pārguris smagiem soliem ieklumzāja jaunās sievas
istabā. Pa ceļam līdz gultai nosvieda zābakus, drēbes un ieguva viņu,
vienalga, pati gribēja vai ne, un tūdaļ apmierināts aizmiga. Kādu laiku viņai
patika vira neremdināmā kaisle, bet pēc pirmā bērna dzemdībām negausīgā
uzmācība sāka gurdināt, līdz apriebās. Kādreiz kairinoši asā sviedru un zirgu
smaka viņai nelabumā aizcirta elpu. Pēc mīlēšanās, ko viņa pacieta, zobus
sakodusi, jaunajai sievietei šķita, ka viņa pati sākusi smirdēt pēc staļļiem. Kā
ķēve, ko tikko aplecis nevaldāms ērzelis.
Viņa ilgi nevarēja aizmigt, klausījās vīra krākšanā un izmisīgi domāja
— kad gan beidzot sāksies tā īstā dzīve, kuras dēl viņa bija ar prieku
piekritusi kļūt par šī skaistā, stiprā vīrieša, Trikātas valdnieka un Tālavas
ķēniņa sievai. Taču nekas nemainījās. No rīta, kad viņa pamodās, viņš bija
jau prom kārtot nebeidzamās un pašam tik svarīgās valsts lietas.
To. ka vīram ir arī citas sievietes, viņa saprata, otro bērnu gaidot. Drīz
viņa saprata arī to, ka citas sievietes viņam bijušas jau sen. Varbūt vienīgi
pašos pirmajos viņu precību mēnešos ne. Tā viņa naivi cerēja.
"Paldies Dievam, mans dēls ir savādāks." valdniece maigi domāja,
glāstīdama Valdemāra salipušos matus. Viņa asaras mērcēja mātes kleitu, bet
pati savējās viņa norija klusēdama, kā bija to paradusi darīt gadu gadiem.
Māte nedrīkstēja raudāt, jo bija vajadzīga savam puisēnam. Par smalko,
gudro, skaisto Valdemāru māte vienmēr bija domājusi tikai kā par savu dēlu,
kas, gluži kā Kristus, ieņemts bez vīra.
Kad Valdemārs bija nomierinājies, māte piespieda pārgurušo jaunekli
vēlreiz ķerties pie sidraba. Par abiem viņi to atkal sakārtoja lādēs. Sievietes
trauslās rokas arī kļuva netīras, steigā viņa atlauza nagus un nobrāza
pirkstus, taču nepievērsa tam uzmanību. Viņi aprēķināja un atlika miera
līgumā paredzēto meslu tiesu, kas bija jāatdod kņaza vīriem. Pāri palikušo
sidrabu viņi klusu pārnesa uz mātes istabu un noslēpa.
Kad grūtais darbs bija padarīts, abiem nogurumā ļodzījās kājas, bet
valdniece vēl modināja kalpones un pavēlēja sildīt ūdeni. Viņa palīdzēja
dēlam noģērbties un nomazgāties, gādīgi noguldīja to savā gultā un pati
apsēdās galvgalī. Turēdams mātes nobrāzto roku un ieelpodams viņas
mierinošo smaržu, Valdemārs atkal jutās laimīgs.
 — Nopirksim vislabākos sidraba traukus un sarīkosim vislielākās
dzīres, kādas Trikātā notikušas, —dēls murmināja, miegā laizdamies.
— Tev būs tīra zelta kauss ar dārgiem akmeņiem kā pašam Bizantijas
caram, dēliņ, — māte maigi atteica un beidzot ļāva vaļu asarām.
Lielas un dzidras tās ritēja pār sievietes novītušajiem vaigiem un
nedzirdami krita uz krūtīm. Tai pašā vietā, kuru pirmit bija mērcējušas viņas
mīļotā dēla asaras. Viņa neelsoja un nešņaukājās, sēdēja stalti un elpoja
mierīgi, vien asaras turpināja ritēt kā stikla zīles. Māte lūdza Kristu: "Viņš ir
tik līdzīgs tev, gudrs, taisnīgs, skaists un tik vientuļš šai rupjajā pagānu
pasaulē. Palīdzi viņam, ak, palīdzi savam brālim!"
Tādiem pašiem smagiem karavīru soļiem kā uznestas, sidraba lādes
atkal tika nonestas pils pagalmā un noliktas uz plāna vidū izklātas dēļu
grīdas, ap kuru pulcējās visu sešu Tālavas valstu — Imeras, Autīnes,
Gulbenes, Atzeles, Pietālavas, Trikātas — valdnieki, viņu mantziņi un
labdzimuši liecinieki. Kņaza vīriem vajadzēja ierasties pusdienlaikā, bet
vispirms tika salīdzināts, skaitīts un svērts iepriekš norunātais katrai valstij
un pašam ķēniņam maksājamais sidraba daudzums. Mazliet atstatus no Tri-
kātas tiesas bija nolikti ādas maisi ar Valdemāra mazajā pulkā solītiem trīs
podiem sidraba. Trikātas un pārējo valstu labieši šo jaunā ķēniņa soli
novērtēja atzinīgi, taču pagaidām maisi netika aiztikti, jo katrs bija rēķinājis
pilnu savu tiesu. Vien sažuvušais Madis rūgti nosmīnēja, viņš it labi zināja,
no kurienes nācis šis jaunā valdnieka it kā paša sidrabs.
Darbs veicās ātri, jo pieredzējušie mantziņi labi pārzināja atvesto lāžu
saturu. Kad Tālavas valstu un ķēniņa sidrabs bija saskaitīts un nosvērts,
pagalmā ielaida kņaza vīrus — divus mantziņus un divus augstdzimušus
lieciniekus. Pārējie atgāja malā, arī no Tālavas puses sidraba nodošanā
piedalījās vien divi mantziņi un divi liecinieki.
Naugārdiešu karavīru nodaļa, kam sidrabs būs jāaizved kņazam,
pacietīgi gaidīja aiz ķēniņa pils vārtiem.
Vispirms abu valdnieku mantziņi ķērās pie jaunākām monētām, par
kuru vērtību nebija jāstrīdas. Liecinieku klātbūtnē pirmie skaitīja Tālavas
vīri, tad to pašu darīja naugārdieši. Kā jau pieredzējušiem, darbs šķīrās ātri,
vien pāris reižu naugārdieši aizdomīgi pasvārstīja kādu ēru vai nagatu,
svieda to pret dēļiem un, ieklausījušies dzidrajā skanējumā, piekrītoši
pamāja ar galvām. Vecākās un nodilušās monētas, par kuru vērtību nevarēja
vienoties, viņi lika svaros. Arī tie katrai pusei bija rūpīgi salīdzināti. Pēc tam
ķērās pie sidraba stienīšu svēršanas un pārbaudīšanas. Taču tālaviešu kasē
valdīja kārtība — kņaza mantziņiem neizdevās atrast nevienu viltojumu.
Lielo sidraba daudzumu divpadsmit apkaltās lādēs beidza skaitīt, svērt
un pierakstīt tikai pievakarē. Ķēniņa karavīri tās iznesa ārpus vārtiem un to
pašu liecinieku klātbūtnē nodeva gaidot nosalušiem kņaza vīriem.
Miera līgumu, kurā bija minēta norunāto un samaksāto meslu summa,
vispirms ar saviem zīmogiem apzīmogoja liecinieki. Tad jaunais Tālavas
ķēniņš ar saviem vīriem devās uz Trikātu, kur tirgus laukumā visus gaidīja
Naugārdes kņazs. Tur līguma ruļļiem sarkanā vaskā tika uzspiesti divu valstu
lielie zīmogi, mieru apzvērēja, kņazam skūpstot krustu, bet Tālavas ķēniņam
stāvot uz sava zobena.
Pēc tam kņazs sirsnīgi apskāva Ietu ķēniņu. Viņam esot prieks slēgt
mieru ar tik saprātīgu, gudru un laipnu kaimiņzemes valdnieku, kņazs teica.
Viņš esot Novgorodā dzirdējis daudz labu vārdu par Valdemāru, ko visi
atceroties ar patiku. Gan savā, gan Novgorodas pilsētas večes vārdā kņazs
ielūdzot jauno Tālavas ķēniņu pirmā izdevīgā brīdī atkal ciemos. Tad viņi
varēšot patīkami un mierīgi aprunāties par nopietnām lietām, kā arī
izklaidēties, kā īstiem vareniem valdniekiem klājas. Kņaza ielūgumu ap-
stiprināja arī Novgorodas vecajo sūtņi, un Valdemārs to pieņēma — solot
ierasties kaimiņvalsts dižajā pilsētā jau šogad.
Daudzie zvēresta un draudzīgo apkampienu liecinieki Trikātas tirgus
laukumā klusībā smīnēja. Gan ķēniņa, gan kņaza gudrie padomnieki, kas
piedalījās līguma sacerēšanā, it labi saprata, ka tur rakstītie vārdi uz
mūžīgiem laikiem nozīmē — līdz nākamam karam. Šis bija vienīgais
zvērests, ko vīra gods lāva pārkāpt, neraizējoties par sekām. Tāpat Tālava
tikai pirms trim gadiem bija ņēmusi uzvarētāju meslus un diktējusi savus
miera noteikumus Pleskavai. Nu stāvoklis bija mainījies Ietiem par ļaunu,
taču vīri daudz neskuma. Viņi ar cerībām raudzījās uz savu jauno spēkpilno,
gudro un izskatīgo ķēniņu. Valdemārs bija visiem pierādījis arī godaprātu —
atcerējies solījumu no savas puses mesliem piemaksāt trīs podus sidraba, ko
citi Tālavas labieši savukārt bija augstsirdīgi noraidījuši. Izpostītā valstī
ķēniņam būs vēl daudz izdevumu.
Vecākie vīri atcerējās Valdemāra vectēvu, kurš kopā ar igauņiem
padzina Naugārdes mesliniekus tikai gadu pēc līdzīgi slēgta miera. Mazdēls
izskatās dikti līdzīgs, sirmie vīri sprieda. Ari šis pratīs atdot, kas dodams,
kaut nupat visu acu priekšā, laipni smaidīdams, apkampās ar uzvarējušo
kņazu. Tas piederēja pie lietas. Galu galā Tālava nebija zaudējusi nevienu
lielu karu veselus četrdesmit deviņus gadus. Un ari pirms tam viņu tēvutēvu
tēvi vairāk uzvarēja citus, nekā zaudēja paši. Šis vīrs, viņu jaunais ķēniņš,
vis ilgi negaidis, tālavieši sprieda, vērodami Valdemāra stalto augumu.
Nākamo mieru ar Naugārdi rakstīs viņš — jaunais Trikātas valdnieks un
Tālavas ķēniņš Valdemārs.
Tūlīt pēc miera apzīmogošanas un uzvarētāju karaspēka aiziešanas
Trikātas pilī sāka pulcēties valdnieka zvēresta ļaudis — gan zemju, pilsētu
un novadu labieši, gan ķēniņam pakļautie muitu, pārceltuvju, ziņnešu un
ceļu pārraugi, gan arī citu Tālavas valstu sūtņi. Visi gribēja apspriesties un
dzirdēt Valdemāra lēmumus, taču jaunais valdnieks nezināja, ko darīt ar tēva
padomniekiem. Bez Trikātas mazā pulka labiešiem, ar kuru domām rēķinā-
ties valdnieku spieda likums, viņam bija tiesības pašam izvēlēties dažus
virus, kas palīdzēja ikdienā kārtot gan Trikātas, gan visas Tālavas lietas.
Tēvam tādi bija pieci. Viņa pirmais padomnieks, kas pārzināja attiecības
Tālavas un kaimiņu valstu starpā — Cērtenes novada labietis Daumants,
mantzinis Madis, kas pārzināja valsts kasi. Trikātas pilssardzes pulkvedis,
kara lietu padomnieks un visas Tālavas karaspēka virspavēlnieks, kas bija
kritis kopā ar tēvu, kā ari Jēņu kalna krlvs — likumu un ritu zinātājs, tēva
jaunākais brālis Juris. Vienīgi uz savu krusttēvu Alvilu, kas bija tēva
uzticības virs attiecībās ar tirgoņiem, Valdemārs varēja pajauties. Taču Alvils
bija aizbraucis līdzi Jurijam Jurjevičam un atgriezīsies tikai pēc mēneša.
Visvairāk Valdemārs baidījās no Tālivalža krusttēva Daumanta, kurš tik
neatlaidīgi bija pretojies viņa nākšanai troni. Valdemārs juta ari sažuvušā
Mada neuzticību. Visi gaidīja, ka Valdemārs rīkosies tāpat kā tēvs, bet tieši
to jauneklis neparko negribēja. Viņu kaitināja citu vēlme redzēt viņā tēva
darbu turpinātāju. Valdemārs nolēma līdz Alvila atbraukšanai iztikt vispār
bez padomniekiem.
Rūpīgi saposies un mātes laba vēlējumu pavadīts, Valdemārs viens pats
devās uz troņa zāli pieņemt savus pavalstniekus. Lāga nezinādams, kā
uzvesties, viņš apsēdās augstajā krēslā, sakārtoja apmetņa krokas un,
nopietni uzacis saraucis, lika sardzes virsniekam saukt iekšā pirmos
apmeklētājus.
Tie bija divi no četriem Trikātas pulkvežiem, kas gribēja runāt par
sakautā karaspēka atjaunošanu. Valdemāram vajadzēja nozīmēt divus jaunus
pulkvežus kritušo vietā, tāpat virsniekus, kā ari atjaunot papluinītos pulkus.
Pulkveži runāja īsi un nu gaidīja jaunā valdnieka ieteikumus. Valdemārs
klusēja, viņš neko daudz nezināja par tēva karaspēka kārtību. Karavīri viņam
nekad nebija patikuši, tāpat kā tēvam nepatika viņa draugi tirgoņi.
— Izvēlieties paši vajadzīgos vīrus un tad nāciet pie manis, — viņš
izvairīgi norūca.
— Arī pulkvežus? — atnācēji brīnījās.
— Ari tos, — Valdemārs strupi noteica.
Abi pulkveži zimīgi saskatījās, tad jaunākais ņēmās prātīgi skaidrot.
Tādu atbildību viņi nevar uzņemties, īpaši, izvēloties pilssardzes jeb
valdnieka karadraudzes komandieri, kas vienlaikus bija ari viņa padomnieks
un visas Tālavas karaspēka virspavēlnieks. Tam bija jābūt paša valdnieka
uzticības vīram.
Taču Valdemāram bija vienalga — viņš gribēja ātrāk izbeigt šo
garlaicīgo sarunu ar neaptēstajiem karavīriem. Viņš brīdi nopētīja abus vīrus
un izvēlējās vecāko.
— Par pilssardzes komandieri es ieceļu tevi!
Sirmais pulkvedis saslējās.
— Es neesmu labietis, — tas lepni atcirta.
Otrs, jaunākais, tūdaļ metās izlīdzināt nesaprašanos, viņš skaidroja, ka
sirmais vīrs ir atbildīgs par brīvo ļaužu jaunekļu apmācību un komandē
Trikātas zemessardzes pulkus. Tas bija nozīmīgs amats, kas prasīja ne vien
lielu karavīra pieredzi, bet arī brīvo ļaužu dzīves un dzimtu pazišanu. Tādēļ
šai amatā allaž tikuši nozīmēti no brīvajiem ļaudim cēlušies karavīri, tāds
bija ari šis pulkvedis.
Valdemārs saprata savu kļūdu, viņš bija dzirdējis par brīvo ļaužu un
labiešu dīvainajām attiecībām. Tās reizēm bija kā plāns ledus, un valdnieka
griba vien to nespēja darīt stiprāku. Arī šis spītīgais vecis bija zvērējis viņam
uzticību, taču varēja atteikties no jaunā amata un vienkārši atgriezties savā
dzimtā. Tur valdnieka vara viņu neskāra. Vienu bridi Valdemāram bija
kārdinājums tomēr mēģināt salauzt vīra lepnību un pavēlēt. Tomēr jauneklis
savaldījās, viņš patiesi pārāk maz pazina tēva vīrus un gandrīz neko nezināja
ne par viņu dzimtām, ne spējām, ne raksturiem. Valdemārs saguma. Viņš
pēkšņi nobijies saprata, ka par karaspēka virspavēlnieku jāceļ patiesi pašam
uzticams vīrs, nevis pirmais prātā ienākušais.
— Es padomāšu, — viņš izlīdzinoši noteica.
Abi pulkveži tikko manāmi pamāja ar galvu — par zīmi, ka pieņem
valdnieka lēmumu, taču prom negāja, kā Valdemārs bija cerējis. Viņi sāka
runāt par karaspēka apgādi — valsts bija zaudējusi ne tikai daudz vīru, bet
ari zirgus, ieročus, vezumus un citas nepieciešamas lietas. To visu vajadzēja
atkal gādāt — pasūtīt amatniekiem vai pirkt. Viņi bija jau aprēķinājuši
nepieciešamos daudzumus un nu pasniedza valdniekam lubas ar pierakstiem.
Tēlodams, ka iedziļinās, Valdemārs pielieca galvu, viņš jutās apdraudēts.
Viņu neuztrauca kritušie, bet vajadzība ķerties pie mātes istabā nobēdzinātā
sidraba.
— Es runāšu ar mantzini, —jauneklis atkal izvairījās.
Taču pulkveži vēl negāja prom. Viņi labi saprotot bēdīgo
valsts kases stāvokli pēc lielo meslu nomaksāšanas, apdomīgi iesāka
jaunākais. Taču izpostītā valstī visiem iet grūti, īpaši atraitnēm un bāreņiem.
Dzīvie vēl varētu paciesties, taču karā kritušo virsnieku un karavīru
ģimenēm vajadzētu maksāt tūlīt, kā tas vienmēr Tālavā noticis, komandieris
nobeidza mazliet skaļāk un cietāk — viņi bija gaidījuši, ka jaunais valdnieks
pats runās par algām. Bagātākie no virsniekiem, kam bija izdevies saglabāt
savu sidrabu, jau bija daļu atraitņu un bāreņu tiesu izmaksājuši, taču ar to
bija daudz par maz, pulkvedis paskaidroja un atkal pasniedza valdniekam
lubas ar kritušo karavīru vārdiem un katram maksājamo sidraba daudzumu.
Valdemārs satrūkās. Vecā mantziņa iesniegto algu sarakstu viņš bija atstājis
bez ievērības un ne domāt nedomāja, ka pat miruši karavīri maksā tik dārgi.
Tur bija kaut kas nopietni jāmaina, citādi rupjie zobenu cilātāji noēdis
valdniekam matus no galvas un viņam patiesi nāksies dzīvot tikpat drūmu
dzīvi kā tēvam. To jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš neparko
negribēja pieļaut. Tad Valdemārs aptvēra, ka bez uzticamiem padomniekiem
tomēr neiztikt.
— Es šodien pat runāšu ar mantzini, — viņš savaldīgi un vēsi atkārtoja
pirmītējo teikumu.
Pulkvežiem vairs nebija, ko teikt, tie sveicinot pielieca galvas un izgāja,
bet Valdemārs steidzās pie mātes — pagaidām vienīgā cilvēka pilī, uz kuru
viņš varēja pilnīgi un droši paļauties.
Māte, kā pēdējā laikā paradusi, bija kopā ar tēvu Kirilu, istabā smaržoja
kvēpināmās zālītes.
— Es lūgšu par tevi Dievu, — māte maigi mierināja savu dēlu un
noglāstīja viņa raizēs savilkto vaigu.
Taču Valdemāram nevajadzēja tēva Kirila sludinātā Dieva netveramo
palīdzību, bet gan labu padomu — kā saglabāt iegūto sidrabu. Smagu sirdi
jaunais valdnieks atgriezās troņa zālē, lai turpinātu uzklausīt savu padom-
nieku sīkās un garlaicīgās rūpes. Tik ļoti kārotais valdnieka gods izrādījās
pārāk smaga nasta staltā jaunekļa pleciem.
Līdz pat vēlam vakaram Valdemārs sagumis kleknēja tronī un klausījās
gan par sedlu pasūtīšanu, gan koku ciršanu nopostīto cietokšņu un sardzes
torņu atjaunošanai, gan graudu iepirkšanu un malšanu. Reizēm viņš nezināja
— dusmoties vai smieties —, kādus tik niekus ļaudis nāca klāstīt
valdniekam. Taču galvenais — visur vajadzēja sidrabu, jo valsts bija vairāk
izlaupīta, nekā viņš iedomājās. Jauneklis vairījās, cik spēja, bet, ja nelīdzēja
Es padomāšu, Valdemārs deva solījumus un ttdīt pat aizmirsa savus vārdus,
jo nāca jauni prasītāji ar jaunām vajadzībām. Valdemārs nezināja, vai tie
saka patiesību vai melo, gribēdami izspiest sidrabu no maz pieredzējušā
valdnieka.
Vienu gan viņš skarbi atteica. Ne mirkli nedomādams, Valdemārs
noraidīja tēva zirgaudzētavas pārzini. Vīrs, kuram, nemitīgi ar zirgiem
darbojoties, kājas bija kļuvušas līkas, jutās satriekts. Viņš mēģināja iebilst —
Tālavas zirgi bija tikpat slaveni kā kuršu ķēniņa audzētie kumeļi. Ne velti
naugārdieši gribēja aizvest vispēdīgo vaislas ķēvi un ērzeli, taču viņam bija
izdevies labākos vaislas zirgus paglābt purva slēptuvēs, vīrs lielījās. Tēvam
zirgaudzētava bija nesusi krietnu peļņu. Labi kaujas zirgi bija briesmoti
dārgi, pērkot no citiem, kaut vai tai pašā Kursā, valdnieks izdos desmit
reizes vairāk sidraba, nekā pats audzējot. Līkkājainais vīrs runāja pārlieku
skaļi, kā bija paradis, pārkliegdams savu mīluļu pakavu dunoņu un sasauk-
damies ar citiem, tikpat neaptēstiem un smirdošiem vīriem. Valdemārs tīši
rauca degunu un grieza galvu prom, taču zirgaudzētavas pārzinis nesaprata
jaunā valdnieka smalkās zīmes. Viņš turpināja ska]i un uztraukti pārliecināt,
līdz Valdemārs neizturēja.
— Pietiek! Vari iet! — viņš uzkliedza vēl skajāk.
Valdemārs saprata, ka zirgi patiesi nesa labu peļņu, taču negribēja nekur
ieguldīt naudu uz ilgāku laiku. Te bija runa par gadiem — kamēr būtu
pārdodami pirmie kumeļi. Tomēr pats galvenais — Valdemārs negrasījās
tāpat kā tēvs iejāt zirgus. Neparko, lai necer! Jauneklis dusmojās, kaut labi
zināja, ka viņam pašam tas nebūt nav jādara. Doma vien par zirgu aploku un
klaigājošiem vīriem kumeļu mugurās viņam šķita tik pretīga, ka jaunais
Trikātas valdnieks noskurinājās.
Valdemāram daudz labāk patika staltie un dūšigie vāczemes rumaki.
Viņš tādu bija jau sev nopircis no kāda Vestfāles virsnieka78 , kas kalpoja
kņazam par naudu. Skaistu bēri ar grezniem sedliem un spožiem
iemauktiem. Visu dienu tronī nonīcis, Valdemārs nolēma ritu doties
apraudzīt savus valdījumus.
Gaisā juta pavasara tuvošanos. Spīdēja saule un spirgts vējiņš plivināja
glītā jaunekļa matus. Pāri savu pavadoņu galvām tēvu zemes plašumos
raudzīdamies, Valdemārs atkal jutās apmierināts ar valdnieka dzīvi.
Taču ļaudis neprata novērtēt viņa stalto zirgu un paša spožumu — tie
uzņēma ķēniņu ar pienācīgu cieņu, bet tūlīt pat atkal sūkstījās par savām
sīkajām likstām un gaidīja palīdzību vai padomu. Viņi gribēja, lai ķēniņš ap-
rauga cērtamos kokus mežā vai palīdz iegrozīt vietā valnī izkustinātus
akmeņus. 'Tēvs tā darījis!", Valdemārs nīgri nodomāja. Vīri prasīja valdnieka
tiesu sīkos robežstrīdos, kas bija pierimuši kara laikā, bet lādzīgās sievas,
labvēlīgu spriedumu gaidīdamas, cienāja Valdemāru ar sacietējušu sieru un
pliekanu miežu alu, kādu mēdza dzert nabadzīgi zemnieki.
Ļaudis līdzjūtīgi šūpoja galvu par kņazam atdoto lielo sidraba
daudzumu un tūdaļ pat lūdzās neuzlikt viņiem lielāku meslu tiesu — viņa
tēvs un tēvutēva tā nekad neesot darījuši pat vissmagākos neražas, sērgu un
kara gados.
Trikātā Valdemārs atgriezās dubļiem nošķiedies, nomākts un salauzts.
Greznajos, bet nepierastajos vāczemes meistaru sedlos dibens bija noberzts
gluži jēls. Skaistais zirgs kliboja. It kā ar to vēl nebūtu diezgan, gandrīz pus-
nakti atdrāzās ziņnesis no Medņiem — tur bija izcēlusies sadursme starp
Gulbeni un Atzēli. Gulbenieši, kas karā nebija cietuši un jutās stiprāki, ar
sava valdnieka dēlu Vari priekšgalā bija uzbrukuši pierobežas ciemiem
Atzeles daļā. Viņi bija rīkojušies kā īsti sirotāji — apkāvuši brīvos ļaudis,
nolaupījuši lopus un nodedzinājuši mājas. Sakaitinātie atzelieši savukārt
ķērušies pie saviem platajiem cirvjiem. Tika celti kājās abu valstu karavīri,
un Tālavas ķēniņu sauca uz notikuma vietu — novērst iekšēju karu starp
abām valstīm.
Valdemārs zināja, ka tēvs gan samierinādams, gan draudēdams nekad
neļāva senajiem strīdiem pāraugt nopietnās sadursmēs. Tēvu cienīja un no
viņa dusmām baidījās vispārdrošākie kaušļi. Nu tronī bija viņš — maz
pieredzējis jauneklis, kam nebija uzticamas karadraudzes un kurš turklāt bija
Gulbenes valdnieka krustdēls. Valdemāram sāpēja visi locekļi un svešajos
sedlos noberztais dibens. Stāstu līdz galam nenoklausījies, viņš aizcirta dur-
vis ziņneša deguna priekšā un trakās dusmās trieca pret sienu piesvīdušo un
dubļaino zābaku.
 Aizvainoto un pārsteigto ziņnesi kāpnēs panāca vecā ķēniņa atraitne.
Viņa labāk par savu dēlu saprata, cik bīstams ir šis starpgadījums un cik
strauji tādās reizēs jārīkojas. Māte nomierināja ziņnesi, uzcienāja to ar mies-
tiņu un lika izstāstīt visus sīkumus. Pat nenoklausoties līdz galam, māte tūlīt
saprata, kurš vainīgs ķildas celšanā. Viņa atlaida sūtni, teikdama, ka ķēniņš
dosies ceļā, cik ātri vien iespējams, tad sauca kalpus, pavēlēja sedlot savu
zirgu, bet pati gāja modināt tēvu Kirilu. Par mīļotā dēla valsti uztrauktajai
sievietei nez kādēļ šķita, ka jaunā ticība, kas vienoja ļaudis Dieva mīlestībā,
varēs palīdzēt samierināt ari lepnos pagānu valdniekus.
Tik tālā ceļā viņa labprātāk būtu braukusi ragavās, jo pat Valdemāra
dāvātos sedlos smagnējā sieva ātri nogura.
Taču šai reizē ragavas bija daudz par lēnu. Karu neparko nedrīkstēja
pieļaut, nopūzdamās nodomāja vecā ķēniņa atraitne un jaunā ķēniņa māte,
karavīru nodaļas pavadībā izjādama pa pils vārtiem. Viņa paļāvās uz savu
ietekmi un radniecību ar gulbeniešiem. Tāpat ari uz sava mirušā vīra labo
slavu starp kareivīgajiem atzeliešiem — tā nu bija jāliek lietā, lai aizstāvētu
Valdemāra intereses. Vispirms viņa jāja pie sava brālēna, Gulbenes
valdnieka. Kopā ar ķēniņa māti ceļā devās uzticamais draugs un skolotājs
tēvs Kirils, kas samiegojies salīgi tinās apmetnī, taču ne mirkli nepretojās
sievietes lūgumam.
Ielaizdamās sazvērestībā pret savu vīru un vecāko dēlu, Trikātas
valdniece nebija līdz galam novērtējusi Gulbenes brālēna godkāri. Tas, ko
viņa izdzirda no Vara mutes, bija vismuļķīgākie meli, ko par patiesību uzdot
nekādi nebija iespējams. Bezkaunīgi smaidīdams, Gulbenes valdnieka dēls
gvelza par strīdu ar atzeliešiem, kas it kā cēlies sievietes goda dēļ. To
aizstāvot, sācies kautiņš, kurā viņam ar draugiem uzbrucis atzeliešu bars,
piekāvuši un nolaupījuši zirgus. Savukārt, tos meklējot, viņi nokļuvuši piero-
bežas ciema ļaužu ielenkumā, kas draudējuši ar ieročiem un nāvi. Kas cits
viņam atlicis — gaišmatainais milzis nevainīgi paplēta rokas — kā vien
saukt savus vīrus un pārmācīt nekaunīgos goda aizskārējus un zirgu
laupītājus. Ja lietas taisnīgas izmeklēšanas un tiesas labā būs nepieciešams,
viņš varot Tālavas ķēniņa priekšā stādīt visus ķildas lieciniekus — savus
draugus un minēto sievieti, kuras goda dēļ viss sācies. Varis nobeidza un
padevīgi nolaida acis.
Ķēniņa māte saknieba lūpas un ieskatījās brālēnam Laimonim acīs.
— Pasaki, lai tavs stulbais dēls iet prom, — viņa sausi noteica.
Varis sabozās un nikni pablenza uz tēvu.
 — Ko es teicu, tukšpauri! — sieviete viņam uzkliedza. — Vācies
prom, muļķi! Ja nespēj neko jēdzīgāku sagudrot, tad negaidi, ka pret tevi
izturēsies ar cieņu, — viņa šņāca.
Māte prata būt gan skarba, gan arī rupja, sava mīļotā dēla intereses
aizstāvot.
Varis piesarka līdz gaišo matu galiem un, šķita, tūlīt pārsprāgs aizturētās
dusmās. Taču viņa tēvs māsīcas uzbrukumu uztvēra mierīgi, galu galā viņai
bija taisnība, sevī nopūšoties, Laimonim nācās atzīt. Viņa vecākais dēls bija
stulbs kā zābaks, bel, paldies Dievam, vismaz klausīja tēvu bez ierunām.
Gulbenes valdnieks klusēdams pamāja, un Varis stīvi uzslējās kājās, tās,
šķiet, lāga neklausīja, jo visas jaunekļa asinis bija saskrējušas galvā. Viņš
izgāja gāzelēdamies kā gailis. Izgāja ari tēvs Kirils, un brālēns ar māsīcu
kāda pierobežas zemnieka mājelē palika divi vien. Valdemāra māte jau bija
visu sapratusi, nu varēja runāt skaidru valodu.
— Ko tu gribi, brālēn? — viņa skarbi noprasīja.
— To. kas manai dzimtai pienākas no tēvutēvu laikiem, — Laimonis
atbildēja tikpat skarbi. — Es gribu Atzēli, māsīc!
— Tas nav iespējams! — ķēniņa māte iesaucās. — Kā tu to
iedomājies! Lai ķēniņš sagrauj pats savu valsti?
Taču Gulbenes valdnieks, šķiet, tieši tādu atbildi bija gaidījis. Viņš brīdi
pastaigāja pa mazo istabu šurpu turpu, nostājās māsīcai cieši pretī un
pieliecās.
— Ķēniņš! Padomā tik! — viņš nicīgi izgrūda caur sakostiem zobiem.
— Laiks maksāt par ķēniņa troni, radiniec!
Vīrs atliecās, pašūpojās pirkstgalos un tālāk runāja rāmi. Neko daudz —
Gulbenes valdnieks savai māsicai atgādināja par kopējo sazvērestību. Kā
viņa domājot — cik ilgi tāds ķēniņš noturēsies tronī, ja visiem nāks zināma
viņa nodevība pret miesīgu tēvu un brāli, kuras dēļ abi tikuši nokauti,
Laimonis smīnēdams vaicāja. Vai māsīca labi atceroties, kā viņa lūgusi
uzticamu cilvēku, ko sūtīt pie Valdemāra uz Naugārdi — ar pamācībām, kā
izvairīties nākt tēvam palīgā? Vai viņa atceroties, kā šis pats cilvēks jau kara
laikā kalpojis par ziņnesi starp Trikātu un Gulbeni, lai saskaņotu kopēju
rīcību un ievilinātu slazdā viņas vīru —Tālavas ķēniņu un viņas vecāko dēlu,
kuram vajadzēja nākt tronī tēva vietā. Nevis Valdemāram. Šis cilvēks, viņu
abu noslēpumu zinātājs, joprojām uzticami kalpo Gulbenei un pašlaik
atrodas tepat netālu.
 — Vai man pasaukt viņu, māsīc? — Gulbenes valdnieks vaicāja un
skatijās savai radiniecei cieši acīs.
Sieviete sēdēja bāla, sastingusi un, šķiet, pat neelpoja. Viņa bija tikai
mīloša māte un nu jutās bezpalīdzīga, jo tika apdraudēts Valdemārs. Viņa
nebija dēlam stāstījusi visus sazvērestības sīkumus, jo gribēja to pasargāt un
visu negodu paturēt sevī. Nu viņa tika sodīta, jo veikli izliktās lamatās bija
ierāvusi līdzi arī mīļo dēlu. Domas par Valdemāru palīdzēja sievietei
atgūties. Viņa atkal bija gatava cīnīties un nepadoties nekad. Kā ikviena
māte, kas cīnās par sava mazuļa dzīvību.
— Tava cilvēka vārdi pret mana dēla vārdiem. Nav teikts, kuram
vairāk ticēs, — viņa uzmanīgi iebilda.
Taču Gulbenes valdnieks smīnēja.
— Viņš zin tik daudz sīkumu, katru Valdemāra nakšņošanas vietu,
cilvēkus, ar kuriem viņš sastapās, bēguļojot no tēva ziņnešiem.
— Labi, — Valdemāra māte piekrita, — bet ari tu esi iejaukts nodevībā
pret ķēniņu. Arī tu kritīsi un tiksi tiesāts kopā ar manu dēlu.
— Ha! Salīdzināji? — Laimonis nosmējās un atkal nostājās māsīcai
cieši pretī. — Valdemārs nodeva savu tēvu un brāli. Viņš aizsūtīja nāvē
savus tuvākos asinsradus, —vīrs draudoši čukstēja. —Vai saproti, māsīc,
kāda ir atšķirība? Es nodevu tikai savu ķēniņu, bet Valdemāru tiesās tēva
dzimta! — Laimonis nočukstēja gandrīz nedzirdami. un Valdemāra māte
nodrebēja.
Taču pat gribēdams Tālavas ķēniņš nevarēja mainīt tēvutēvu lēmumu
un atdot Gulbenei reiz nošķirto novadu. To varēja vien krīvi kopā ar abu
zemju lielo pulku, kurā sanāca visi vīri, kas nesa zobenus.
To labi saprata ari Gulbenes valdnieks, taču palika pie savas prasības —
lai māsīca ar savu dēlu domā, kā to izdarit. Tāpēc jau Valdemārs bija ticis
par Tālavas ķēniņu. Varis gribēja ņemt sievu, un viņam bija jāmanto visa tē-
vutēvu zeme.
Ķēniņa mātei nācās piekrist šai norunai, kaut viņa nespēja iedomāties,
kā to varēs izpildīt, neriskējot ar dēla stāvokli. Sieviete joprojām bija bāla un
klusa, bet viņas viltīgais brālēns, Gulbenes valdnieks nepateica visu. Tad,
kad viņa varā atkal būs abas varenās zemes, līdz visas Tālavas tronim atliks
vien pāris nieka soļu. Tos viņš spēs pārvarēt pats — bez māsīcas un viņas
dēla palīdzības.
Ar lielām pūlēm ķēniņa mātei izdevās nomierināt saniknotos atzeliešus.
Zaudējumus par izpostītiem ciemiem un nogalināto asinsnaudu Tālavas
ķēniņam nācās samaksāt no savas kases, jo Gulbenes valdnieks pieprasīja
tiesu izšķirt sev par labu. Lai Valdemārs un viņa māte turpmāk it labi
atcerētos, ar kādām grūtībām viņiem nāksies saskarties, ja tie aizmirsīs
slepeno norunu.
Pēc tikšanās ar Ildzi Tālivaldis apmetās Daumanta pili Cērtenē. Visu
ziemu viņš nogulšņāja, bet pavasari devās pagalmā, caurām dienām kleknēja
piesaulītē kā sagrabējis večuks un vēroja ļaudis rosāmies. Reizēm viņš cēlās
un devās vīriem palīgā kādā darbā, taču citkārt stiprās un izturīgās rokas bija
bez spēka. Tāds palīgs tikai traucēja, un vīri sūdzējās pilskungam. Daumants
pūlējās jaunekli uzmundrināt un iesaistīt sarunās, taču Tālivaldis viņā
neklausījās. Raudzījās tālumā un neatbildēja ne vārda. Viņš ēda pagalam
maz, izkāmēja, un zaļganās acis iegrima dobumos. Naktīs Tālivaldis modās
augšā tūlīt pēc pusnakts, truli blenza neredzamos griestos, klausījās savu
asiņu pulsā un gaidīja rītsvīdu, kas tik un tā nāca velti. Citreiz viņš
neizturēja, cēlās, satuntuļojās ziemas apmetnī un devās bezmērķīgi klaiņāt.
Viņam sala pat siltajās vasaras naktīs. Jauneklis bija arī par kūtru, lai
apsedlotu zirgu.
Tālavas un Ugandes uzvarētājs Mstislavs Drošsirdīgais negaidīti
nomira vēl tai pašā vasarā. Naugārdieši viņa vietā ataicināja par kņazu
Čerņigovas Svjatoslava dēlu Vladimiru, kas bija naidā ar Suzdaļas kņazu.
Rudenī jaunais Naugārdes kņazs gatavojās karam un prasīja karaklaušās ari
tālaviešus, kā tas bija noteikts padošanās līgumā. Letu vīriem nāca jau t
rešais karš vienas paaudzes laikā, šoreiz tiem bija lemts kauties svešā zemē
un svešu kungu labā.
Naugārde tik tālam karagājienam prasīja jātniekus — labākos no
labākajiem Tālavas karavīriem. Par Trikātas, Autīnes un Imeras izlases pulka
komandieri ķēniņš Valdemārs iecēla savu jaunāko brāli Tālivaldi. Visiem
bija zināms, ka kara klaušiniekus uzvarētāji mēdza sūtīt visbīstamākās un
bezcerīgākās kaujās. Daumants mēģināja apelēt pie tēvutēvu gudrības —
kara klaušās sūtīt mazāk ievērojamus, bet apdomīgus vīrus vai pat līgt algot-
ņus. Katrai zemei taču jācenšas saudzēt sava valdnieka dzimtas asinis,
Tālivalža krusttēvs un viņa tēva uzticamais padomnieks skaidroja. Taču
Valdemārs viņā neklausījās — vai Cērlenes pilskungs apšaubot Tālivalža
drosmi un karamāku. par kuru pats bija tik daudz runājis, — Valdemārs,
liekulīgi smaidīdams, atjautāja. Daumants vairs nebija ķēniņa pirmais
padomnieks, bet izdot vēl sidrabu pulkvežu līgšanai Valdemāram nenāca ne
prātā.
 Kā jau prātīgais Daumants baidījās — ziņa par došanos karagaitās
Tālivaldim patika. Jaunekļa acis iemirdzējās, noliesējušos vaigos uzplauka
sārtums, bet nāsis iepletās kā izsalkušam zvēram, ēdienu saožot. Daumantam
atlika vien nopūsties un paļauties uz Laimu. Krusttēvs bija par vecu, lai
saprastu Tālivalža dziļās grūtsirdības īsto iemeslu. Trikātas valdnieka un
Tālavas ķēniņa jaunākais brālis domāja atradis sev cienīgas zāles — tā bija
nāve trakā kaujā. Viņš steidza sedlot zirgu, lai locekli ātrāk atgūtu spēku un
veiklību. Kaut arī gribēdams mirt, tāpat vien nokaut sevi katram neveiklim
viņš nejaus.
Ari viņa kaujas zirgs bija par daudz nonīcis savvaļā, nu tas nepacietīgi
rāvās uz priekšu. Pierastā pakavu duna un vēja šalkoņa ausīs bija labākā
dziesma, ko Tālivaldis vēlējās, vēl tik trūka ieroču šķindas un satracinātu
vīru kliedzienu. Jātnieks atieza zobus un piecirta piešus, kumeļš iekrācās, un
pirmo reizi pusgada laikā Tālivaldis iesmējās.
Līdz ar pirmo sniegu divi pulki letu jātnieku ar sešu zemju mazajiem un
Tālavas lielo karogu devās ceļā. Neviens starp viņiem nebija vecāks par
trīsdesmit gadiem. Sardzes nodaļas pavadībā jātniekiem sekoja vezumu
rinda ar pārtiku, papildu ieročiem un ragavām piesietiem otrajiem zirgiem.
Kaut arī vecāko brīdināti un zinādami, ka viņus gaida grūts karš, jaunie letu
karavīri pāri savas zemes robežai aizdrasēja, stalti izslējušies un nebēdnīgi
apkārt raudzīdamies. Katrs klusībā loloja cerību gūt slavu un krietnu
laupījumu. Viņi gribēja tikpat braši atgriezties, bet vezumos pārvest daudz
sidraba, vergu un citas vērtīgas mantas, nevis savu karabiedru līķus.
Tāpat jokojot un sasaucoties ar igauņiem, viņi uzņēma ziņu, ka tiek
iedalīti Pleskavas karaspēkā, par kura tūkstošnieku bija iecelts bravūrīgais
Prohors. Abu kaimiņvalstu viri atcerējās ātro uzvaru, ko pirms trim gadiem
bija guvuši pār šī paša druknā bļaura komandētiem pulkiem. Prohora
karotspēju leti un igauņi nevērtēja augstāk par salūzušu pakavu. To juzdams
un arī labi atcerēdamies iepriekšējo sakāvi, Pleskavas tūkstošnieks ar kara
klaušiniekiem runāja nudien kā ar pēdīgiem mājas kalpiem. Bajārs tiem
solija sagādāt elli zemes virsū un tūdaļ pavēlēja izšķirt Tālavas un Ugandes
pulkus.
Tēvs ar dēlu — Svjatoslavs ar čerņigoviešiem un Vladimirs ar
Naugārdes pulkiem satikās pie Tveras upes. Viņiem palīgā bija atnākuši
Vitebskas Bijačislavs un viņa brālis Polockas Vseslavs. Viss sabiedroto
karaspēks devās gar Volgu un nežēligi postīja Suzdaļas ciemus un pilsētas.
Taču ari Suzdaļas kņazs bija varens un sabiedroto viņam netrūka. Turklāt
ziema bija reti auksta un sniegiem bagāta — tas nāca zemes aizstāvjiem par
labu. Daumanta ļaunais pareģojums piepildījās — šķita, ka tālaviešus jau
iepriekš paredzēts izdeldēt šai bargajā ziemas karā. Visgrūtākās un
bīstamākās kaujās viņi allaž tika sūtīti pirmie, bet tūkstošnieka solītie
papildspēki reti kad atnāca laikā, ja vispār atnāca. Pie retajiem ceļiem zemes
aizstāvji rīkoja viltīgus slēpņus un gāza iepriekš aizcirstus kokus. Tos apiet
bija grūti. Dziļi piesnigušos mežos un laukos zirgi pagura tik ātri, ka,
nonākot līdz cīņai, vīri bija spiesti kāpt ārā no sedliem un kauties, sargājot
gan sevi, gan zirgus, ko suzdajieši centās aizbaidīt no kaujas lauka ar garām
kārtīm. Ar to noasinātiem un apdedzinātiem galiem aizstāvji veikli bakstīja
no zirgiem nolēkušos virus un nelāva tiem tuvoties. Bet citi šāva trāpīgas
bultas no biezās eglēs iekārtotām ligzdām.
Tālaviešu jauneklīgās cerības dzisa strauji — ieņemtajos ciemos
atstātās ragavas ātrāk pildījās ar ievainotajiem un līķiem nekā ar cerēto
laupījumu. Zinot karaspēku nākam, visu vērtīgo suzdaļieši jau bija
nobēdzinājuši vai atkāpjoties aizveda līdzi. Viņu slēptuves milzīgos mežu
plašumos, kur sniegs berzās gar zirgu vēderiem, atrast izdevās loti reti.
Vīriem un zirgiem sāka trūkt ēdamā, bet spalgajā salā ievainotie apsaldēja
degunus. Tikai nedējas laikā tālavieši bija zaudējuši piekto dalu vīru un vēl
vairāk zirgu. Visi, kas vēl spēja cīnīties, noliesēja, bet zirgu sāni iekrita un
zaudēja spīdumu.
Talivaldis vienmēr bija sava pulka priekšgalā un, šķiet, tīši meklēja
briesmas. Viņa jaunības dēļ sākumā negribīgi noskaņotie vīri nu bija spiesti
atzīt sava pulkveža lielo drosmi un veiklību. Vienmēr būdams pašā kaujas
mutulī, Tālivaldis bija guvis tikai dažas nieka skrambas.
Par jaunā Trikātas pulkveža karakalpu pieteicās viņa pienabrālis Guntis,
kurš bija cieši apņēmies Tālivaldi sargāt ne tikai no ienaidnieka vīriem, bet
arī no ērģemieša Alda, kas, atklāti smīnēdams, turējās Tālivalža tuvumā, cik
bieži vien iespējams. Par Alda pieskatīšanu piesardzīgais Daumants bija
piesolījis Guntim īpašu samaksu. Vecais padomnieks it labi zināja, ka atklātā
cīņā Aldis Tālivaldi pieveikt nespētu, bet Daumants zināja arī daudzus
gadījumus, kad kaujas laukā viri mira no dūrieniem mugurā. Un tuvumā
vienmēr gadījās kāds, kurš bija gribējis atriebties. Tā nebija slavējama rīcība,
taču sodāma arī ne. Par asinīm bija jāmaksā ar asinīm. Tāds bija vaidu li-
kums79 — kamēr dzimtu vecākie neatrada izlīgumu. Starp slepus nokautā
Ērģemes labieša vecāko dēlu un Tālivaldi izlīgums nebija iespējams. To
saprata risi, ari pats Tālivaldis.
 Sākumā viņam patika šī dubultā briesmu sajūta. Dažkārt naktī spēji
pamodies, viņš pāri ugunskuram redzēja
AJda drudžaino skatienu, kas dzalkstija liesmu alspidā. Bet, ja gadījās
nakšņot kādā ieņemtā mājā, Tālivaldis cauri citu karavīru miegainām elpām
nekļūdīgi prata atšķirt Alda satraukto dvašošanu. Šķiet, ka nerimstošais
naids pret iedomāto tēva slepkavu ļāva viņam būt allaž nomodā. Tālivaldis
smīnēja. Taču reiz viņš ieskatījās savā vajātājā dienas gaismā — puiša acis
bija tik apbrīnojami līdzīgas Ildzes acīm, ka Tālivaldim ilgās un skumjās
pagura sirds.
Tikai tad viņš īsti aptvēra, ka pavisam drīz nāksies vai nu Aldi nonāvēt,
vai ļaut nokaut pašam sevi. Tālivaldis baidījās un vienlaikus, baisām trīsām
pāri kauliem noskrienot, gaidīja nodevīgo dūrienu no savas mīļotās meitenes
brāļa rokas. Nu viņš vairs nezināja, kā rīkosies, tāpēc gribēja, lai viss notiek
iespējami ātrāk. Šī gaidīšana gurdināja daudz vairāk nekā kaujas, sals un
pusbads. Tā bojāja visu kara prieku. Taču Aldis nesteidzās, saldo atriebības
kausu puisis gribēja iztukšot, lēni baudīdams. Turklāt Aldis gribēja būt
drošs, ka uzticamais Guntis vai kāds cits no Trikātas pulkveža virsniekiem
neizjauks viņa ilgi gaidīto atriebību.
Tālivaldis bija pateicīgs savam pienabrālim, kuru allaž juta tuvumā.
Viņš bija gatavs mirt, taču nejau kā suns sētmalē — ar nodevīgu dūrienu
mugurā. Tā nebija laba nāve vīram, kas dzimis Dieva zvaigznes dienā un
kuru Pasaulē pirmais apsveica vanags.
Beidzot Alda pacietība tika atalgota. Uzbrukumā kādai pilsētai
Tālivalža komandētais pulks uzdūrās slēpnim un tika sašķelts vairākās daļās.
Mēģinot izrauties no draudošā ielenkuma, vīri iegāzās aizsnigušā gravā un
tur, krūmos un kupenās iestiguši, blakus izrādījās tikai divi vien — Aldis un
Tālivaldis, kura labā kāja bija iestrēgusi kāpslī zem ievainotā zirga. Otro
reizi mūžā viņš bija spiests guļus noraudzīties, kā tuvojas paša nāve.
Tālivaldis pārlika zobenu brīvajā kreisajā rokā, taču vēl joprojām nezināja,
vai spēs nogalināt mīļotās meitenes brāli.
— Neviens nekad to droši nezinās, tāpat kā nezin par mana tēva
slepkavību, —Aldis čukstēja nobālušām lūpām.
— Tu viņam pārgriezi rikli kā laupītājs un apkaunoji manas dzimtas
godu.
Tālivaldis gribēja pateikt, ka viņš nav vainīgs Alda tēva nāvē, taču
nespēja. Puisis tik un tā neticētu, bet domātu pakritušo pulkvedi gļēvu esam.
Tālivaldis pacēla zobenu un skatījās tik pazīstamajās pelēkzilajās acīs, kas
tuvojoties satumsa un aizsedza svešās zemes pienainās debesis. Tad gravā
atskanēja troksnis un kliedzieni. Turēdams pastieptu asiņainu zobenu, Aldis
atskatījās. Viņš bija nolēmis nogalināt Tālivaldi pat tad, ja pašam nāktos tūlīt
mirt no citu trikātiešu rokām. Jaunekļa bezgalīgā pacietība bija izsīkusi. Taču
tie bija pilsētas aizstāvji, kas cauri gravai gribēja nokļūt uzbrucēju
aizmugurē.
— Ko tu gaidi! — Tālivaldis nočukstēja, skatu no Ildzes brāļa zobena
smailes nenolaizdams.
Taču Aldis pēkšņi pārlēca nokritušajam zirgam, pārgrieza sedlu siksnu
un, parāvis mirstošo dzīvnieku, ļāva Tālivaldim atbrīvot iesprūdušo kāju.
— Vispirms tiksim galā ar svešiem, tad kārtosim savas lietas, —
jauneklis aizelsies atcirta.
Uzbrucēji šaurajā gravā nevarēja izvērsties, ari šķēpus, cauri brikšņiem
steigdamies, tie bija atstājuši aizmugurē, un nu viņiem nācās paļauties
vienīgi uz tālaviešu nogurumu. Taču jaunekļi abpus zirgam un līdz šekumam
sniegā, lietodami dunčus pazaudēto vairogu vietā, cīnījās ar baisu veiklību
un spēku. Tikai tad, kad suzdaļieši beidzot padeva uz kaujas vietu savus
šķēpus, Tālivalža un Alda liktenis šķita izlemts. Pilsētnieki jau rausās augšup
gar gravas nogāzēm, kur tālaviešu zobeni tos nevarēja sasniegt.
Tālivaldi izglāba viņa pienabālis, kas, izcirzdamies cauri aplencējiem,
bija sekojis pa pēdām. Nolēcis no zirga, Guntis gāzās lejup gravā — palīgā
savam pulkvedim un viņa asinsienaidniekam. Viņam sekoja citi Trikātas vīri.
Izbiedētie pilsētnieki tomēr paspēja izmest divus šķēpus, un viens ķēra Aldi,
kurš, jautri iekliedzies "Heijā!", nez kādēļ izslējās priekšā Tālivaldim. Viņš
satvēra ļimstošo jaunekli un gribēja izraut šķēpu.
— Nav vēris, — Aldis nočukstēja asiņainām lupām.
— Es nenokāvu tavu tēvu, — beidzot Tālivaldis varēja pateikt ilgi
sūrstējušos vārdus.
Aldis saviebās un, šķiet, gribēja atbildēt, taču mutē veidojās un plīsa
vien gaiši sārti burbuļi. Tālivaldis pieliecās pavisam klāt, un Alda asinis
uzsprikstīja viņa vaigam. Putaina šalts aizcirta ievainotā elpu un acis strauji
tumsa.
— Tu labi cīnījies, brāl. Es zvēru, ka aizvedīšu tevi mājās! —jaunais
pulkvedis čukstēja.
Aldis norīstījās un pateicīgi pasmaidīja — kā bērns, kas pēc ilgas
maldīšanās beidzot atradis māti. Tālivaldis saudzīgi nolaida puiša galvu sev
uz ceļgala un Izrāva šķēpu no mirušā krūtīm. Vietā, kur abi bija stāvējuši,
sarkanā sniega putrā krustu šķērsu gulēja astoņi vīri.
Sekodami aizbēgušo pilsētnieku pēdām, trikātieši iznāca uz upes, kur
cietokšņa sētā bija ierīkoti slepeni vārti. Ieraugot asiņaino Tālivaldi, pret
kuru velti bija cīnījusies viņu izlases nodaļa, pilsētnieki nobijās, un viņu
pretošanās tika satriekta vienā rāvienā. Tālivaldis ar pārdesmit vīriem
ielauzās pilsētā un atrāva galvenos vārtus, pa kuriem tūdaļ gāzās iekšā
pārējie tālavieši, kas bija sakāvuši savus aplencējus. Pilsētnieku slēpņa
viltība bija izgāzusies divu Ietu jaunekļu kaujas trakuma dēļ. Viņi padevās
aukainajam uzbrukumam un nepaspēja aizvest ne sidrabu, ne baznīcu
greznumus, ne zirgus, ne ari noslēpt savu sievu rotas un vīru ieročus.
Lai arī zaudējuši daudz vīru, leti jutās iepriecināti. Par tik bagātu
guvumu viņi bija dzirdējuši vien tēvutēvu lielīgās runas. Galvenais, ka
pilsētu viņi bija ieņēmuši vieni paši, bez citu Naugārdes pulku palīdzības.
Nu atlika tikai atskaitīt norunāto kņaza tiesu, bet viss pārējais laupījums bija
viņu. Par šo negaidīto veiksmi tālavieši slavēja sava ķēniņa jaunāko brāli
Tālivaldi. Bet viņš pats pēc notikuma gravā kļuva vēl drūmāks un
nerunīgāks.
Par viņu parūpējās Guntis — iztrieca no mājas pilsētvaldi ar visu
ģimeni, lika tā kalpiem sildīt ūdeni un pats pie rokas atveda vienaldzīgo
Tālivaldi līdz baļļai. Kamēr nobiedētās kalpones mazgāja uzvarētāju
pulkvedi un viņa drēbes, Guntis stāvēja pie durvīm kā uzticīgs sargsuns un
nelaida tur nevienu — pat dūšīgo Atzeles pulkvedi, kurš gribēja ar Tālivaldi
apspriesties. Guntis jutās drošs, sava varonīgā saimnieka aizsegā. Viņam
patika tā runāt ar labdzimušiem pulkvežiem — rūpju pilnā, bet nepiekāpīgā
balsī. Virsnieki neapmierināti parūca, taču atkāpās, domādami, ka pats
Tālivaldis devis savam karakalpam tādu pavēli. Lai arī aizskarti, vīri atzina
Tālivalža tiesības uz netraucētu atpūtu.
Viņu piekāpšanās iedvesmots, Guntis gāja vēl tālāk — it kā Tālivalža
vārdā deva virsniekiem pavēles. Tūlīt pat sūtīt jātnieku nodaļu pēc tālaviešu
vezumiem un atgādāt tos pilsētā šo pašu nakti, bet pārējiem sagatavot pilsētu
aizsardzībai un iekārtoties uz palikšanu. Tālivaldis, pie baļļas ģērbdamies,
bija izmetis tikai pāris teikumu par tālāko rīcību, taču Guntis pietiekami
daudz bija bērnībā kopā ar pienabrāli mācījies karošanas gudrības un nu
saprata pulkveža nodomus no pusvārda. Vīri bez ierunām pieņēma Tālivalža
kalpa dotās pavēles — tās bija visnotaļ saprātīgas un tālredzīgas.
 Tālivaldis, kuru atkal bija pārņēmusi dziļa grūtsirdība, siltā baļļā
tupēdams, it labi dzirdēja sarunas aiz durvīm. Sākumā drusku izbrīnījies, tad
ieklausījies, Tālivaldis ari atzina pienabrāļa rīcību par saprātīgu un atkal
jutās Guntim pateicīgs par sagādāto vienatnību. Neviens līdz šim nebija tik
labi uzminējis viņa vēlmes, tik uzticīgi un aizkustinoši par viņu rūpējies.
Vēlāk, nolicis pie Tālivalža durvīm divus karavīrus, Guntis devās pie
vīriem, kas svinēja savu uzvaru un slavēja jau no Trikātas pulkvedi. Visi
gribēja zināt, kas gravā nogalinājis Ērģemes labieti Aldi.
— Notika tā, kā bija jānotiek. Katrs atrod to, ko meklē, — Guntis
daudznozīmīgi atbildēja.
Vīri saprotoši māja ar galvu, viņiem patika pulkveža kalpa smalkjūtība.
Guntis pats vēl īsti nesaprata, kāpēc tā rīkojas, tomēr juta, ka Alda nāves
noslēpums, ko zināja tikai viņš un Tālivaldis, var kādreiz noderēt. Jau tai
brīdī, kad, sargādams sava pavēlnieka mieru, viņš bija atļāvies komandēt
Tālavas labdzimušos, Guntis pēkšņi apjauta, kādu varu var dot Tālivalža
rakstura pazīšana. Šī apziņa gluži vai reibināja jaunekli, kas labiešu dzīvi
iepazina tikai tāpēc, ka valdniece, dusmodamās uz vīru, ienīda Tālivaldi jau
dzimšanas brīdī un atteicās viņu barot. Bet Gunta māte — kā derīga govs —
bija atnesusies īstā laikā, lai pazīdītu arī vienu dižciltīgu teļu.
Guntim laimējās piedzimt dažas dienas pirms Trikātas valdnieka un
Tālavas ķēniņa trešā dēla. Šī dīvainā radniecība mulsināja Trikātas
sedlinieka dēlu visu bērnību. Ar Tālivaldi Guntis sapratās labi, jo brīvu prātu
piekrita vienmēr būt jaunākā lomā. Tas nebūtu nekas, jo Tālivaldis, kaut ari
ātrs un ciets dusmās, bija taisnīgs un nekad neuzsvēra savu stāvokli. Taču
Guntis ar viņu tikās tikai tad, kad ķēniņa trešajam dēlam bija aptrūcies citu
rotaļu biedru. Tad uz sedlinieka mājiņu tika sūtīts ziņnesis, un Guntim bija
jāiet tam līdzi uz pili, pats viņš to gribēja vai negribēja. Bet puisēns gribēja,
ai, kā gribēja — rotaļāties, cīkstēties, trenēties vai doties izjādēs ar Tālivaldi.
Katru dienu no rīta līdz vakaram un pat naktīs gulēt pie ugunskura kopā ar
mazrunīgo valdnieka dēlu. Guntim Tālivaldis patika, viņš to juta patiesi kā
brāli — ko arī viņš varētu pasaukt, kad gribas satikties.
Lai nu kā, bet par labu karavīru Guntis bija kļuvis, pateicoties
Tālivaldim. Vēlāk Tālivalža tēvs pieņēma Gunti dienēt Trikātas pilssardzē,
taču viņš nebija piedzimis par labieti. Un tur nu neko nevarēja darīt. Tāda
bija Tālivalža pienabrāļa Laima.
Nākamā dienā, gādājot Tālivaldim brokastis, Guntis, kā starp citu,
izmeta — vīri domājot, ka Tālivaldis gravā nogalinājis Aldi, kurš viņam
uzbrucis. Varbūt vajagot vīriem pateikt, kā īstenībā notika, Guntis vaicāja
rūpju pilnā balsī.
— Lai viņi domā, ko grib! — Tālivaldis spītīgi atcirta.
Gunta sirds gluži vai palēcās. Tieši tādu atbildi viņš bija paredzējis un
itin labi zināja, ka Tālivaldis ar citiem par gravā notikušo nekad nerunās.
Guntis patiesi prata uzminēt sava pienabrāļa un pavēlnieka domas līdz
vispēdējam sīkumam.
Pleskavas tūkstošnieka pulki, kā parasti, nokavēja. Sūtīdami
stūrgalvīgos Ietus novērst pilsētnieku uzmanību, pleskavieši bija cerējuši to
ieņemt no otras puses un vieni paši gūt bagāto laupījumu. Taēu viņi nonāca
pie pilsētas otriem vārtiem tikai krēslā un bija pagalam pārsteigti, ka to
triecienā ieņēmuši vien pārsimt jātnieku. Vārti bija ciet, bet, kad druknais
tūkstošnieks pieprasīja tos atvērt, tālaviešu sardze atbildēja, ka pulkvedis
Tālivaldis pavēlējis bez viņa ziņas nevienu pilsētā nelaist. Saniknotais
Prohors lika atsaukt pie viņa nekaunigo pulkvedi, bet Ietu vīri vienaldzīgi
atbildēja, ka pulkvedis guļot.
Pleskavieši ārdījās, draudēja vārtus izgāzt un izkaut visus dumpiniekus
līdz pēdējam, bet vājprātīgo pulkvedi pakārt aiz olām. Taču sardze jutās kā
uzvarētāji un ieteica pleskaviešiem tik skali netrokšņot, citādi viņu pulkvedis
Tālivaldis patiesi pamodīsies un kļūs ļoti dusmīgs.
Druknajam tūkstošniekam savu pulku priekšgalā aptrūkās elpas, dzirdot
tik nekaunīgus vārdus no parastiem karavīriem, kas turklāt bija viņa
nicināmie karakalpi. Prohors jau pagriezās pret savējiem, lai dotu komandu
gatavot vārtu dragājamās ierīces, ko viņi, cerot pilsētu ieņemt, bija atveduši
līdzi. Sargi neapmulsa. Tie pacēla lāpas un skali sauca pleskaviešiem, ka
pārvērtīšot pilsētu vienā lielā ugunskurā, kurā aizies bojā visa viņu kārotā
mantība.
Prohors citiem vēl nebija teicis, ka no paša rīta jau saņēmis ziņu no
Naugārdes kņaza — karš bija beidzies. Kaut ari vajadzēja steigties pilsētu
izlaupīt, kamēr miera ziņu nav saņēmuši arī tās iedzīvotāji un Ietu pulki,
pleskaviešiem nācās piekāpties. Viņi cerēja savu panākt līta agrumā.
Klausoties dzīrotāju klaigās aiz cietokšņa sētas, spļaudīdamies un
lādēdamies, tie tumsā rīkoja nometni mežmalas sniegā. Vien doma par bargo
atriebību tiem sildija sirdis aukstajā ziemas naktī.
Pleskavieši bija pārāk pašpārliecināti, lai izsūtītu izlūkus, un palaida
garām izdevību sagrābt tālaviešu vezumus, kas pa otriem vārtiem iebrauca
pilsētā nakts vidū. Dzīrošana nebeidzās lidz rītam, tādēļ zirgu pakavu dunu,
slieču čirkstēšanu un Ietu vīru kluso sasaukšanos pleskavieši nedzirdēja. Nu
vissTālavas karaspēks bija sapulcēts vienkopus — dzīvie un mirušie līdz
pēdējam vīram.
Tai rītā Guntis, kurš uz mirkli bija iejuties pavēlu devēja lomā, dabūja
jaunu mācību. Kad pie Tālivalža atsteidzās otra Ietu pulka pulkvedis un
pārējie virsnieki, viņi visi Gunta vakardienas svarīgumu bija aizmirsuši un,
jaunekli pat nepasveicinājuši, atkal aizgāja. Ari Tālivaldis — vēl pagalam
drūms un mazrunīgs — pielēca no Gunta sarūpētā brokastu galda un izgāja
no istabas, uz savu pienabrāli nepaskatījies. Dienasgaismā viņš atkal bija
tikai Trikātas pulkveža karakalps.
Savukārt Tālivaldis pierādīja, ka spēj ne tikai apbrīnojami veikli cīnīties
ar zobenu, bet būt ari tālredzīgs karavadonis. Cauri pieklusušajai pilsētai, kur
skopajā ziemas rītsvīdā visur redzēja nakts dzīru pēdas, viņi aizsteidzās pie
rietumu vārtiem. No sētas torņa bija redzama pleskaviešu nometne un
karaspēks, kas, sakārtojies kaujas kārtībā, lēnām tuvojās pilsētai, kurā šobrīd
varbūt atrastos tikai daži simti kaujasspējīgu Ietu karavīru. Zem Pleskavas
karoga drūmā Prohora vadībā tuvojās četri pilni pulki ar vārtu dragājamām
ierīcēm un kāpnēm.
— Karš ir beidzies, — pēkšņi izgrūda Tālivaldis un pamāja uz
pleskaviešu nometnes pusi, kur bez jelkādas sardzes stāvēja viņu vezumi un
gar ugunskuriem bezrūpīgi rosījās kalpi.
Pēc viņa ierosinājuma tālavieši izlikās padevušies un atvēra vārtus, taču
tos atkal aizcirta, tikko pilsētā iejāja lētticīgais tūkstošnieks ar saviem
virsniekiem un Pleskavas karogu. Paturēdami viņus par ķīlniekiem, tālavieši
aizsūtīja sūtņus pie paša Naugārdes kņaza — lai tas nāk saņemt savu kara
laupījuma daļu un dod pavēli Ietu pulkiem netraucēti atgriezties mājās. Citi
ziņneši tikmēr sameklēja ugandiešus, ar kuriem vienojās par kopīgu
mājupceļu.
Visi Tālavas virsnieki, ieskaitot Atzeles pulkvedi, bez vārda runas
piekrita Tālivalža gudrajam plānam un raudzījās ar apbrīnu uz jauno
trikātieti. Viņi jau bija domās gatavojušies bezcerīgai kaujai ar vakardienas
sabiedrotajiem uzpūtīgā Pleskavas tūkstošnieka vadībā. Plāns izdevās —
kņazs, slēdzot mieru, negribēja ķēpāties ar savu padoto pulkvežu sīkajām
ķildām. Viņš ieguva savu kara laupījumu, turklāt priekšroku sarunās ar
suzdaļiešiem, jo Tālavas karavīri solīja atstāt brīvus ieņemtās pilsētas ļaudis.
Letiem trūka vezumu, lai aizvestu mājās pārējo laupījumu, savus ievainotos
un kritušos biedrus.
 Daži mantkārīgākie virsnieki par šādu lēmumu sāka kurnēt. Viņiem
šķita, ka dzīvi vergi ir vērtīgāki par pašu biedru līķiem, ko galu galā varēja ar
godu apglabāt tepat. Ne viens vien Ietu vīrs no karagaitām svešās zemēs
nebija atgriezies. Kad bija runa par katra karavīra guvumu, pulkveži
nepavēlēja. To dzirdot, Tālivaldis nobāla un ielēca kādās tukšās ragavās.
— Mēs šeit neatstāsim itin nevienu savējo! Es zvēru! — viņš nokliedza,
izrāva zobenu, uzmina asmenim un izaicinoši skatījās pūlī.
Vīri visapkārt izbrīnīti apklusa. Vēl neviens pulkvedis nebija ar viņiem
runājis tik asā un pavēlošā balsī. Kurnētāji sadurstījās, taču, redzot jaunā
trikātieša nikno seju un zinot viņa kaujas slavu, neviens vairs neiedrošinājās
ne muti atplest. Citi skatījās vērtējoši piemiegtām acīm — tas kaulainais
jauneklis, kuram jāpateicas par lielo veiksmi, runāja valdnieka cienīgus
godavīra vārdus.
Savu zvērestu Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa brālis izpildīja. No
karagaitās lepni aizjājušiem sešiem simtiem jātnieku un tikpat daudz
karakalpu dzīvi atgriezās drusku vairāk par pusi. Pretēji Valdemāra slepenām
cerībām, pats Tālivaldis no kara svešumā pārnāca vesels, slavas apvīts un
bagāts.
Šoreiz Tālivaldis nedevās pie uzticamā Daumanta uz Cērteni, bet
apmetās sev novēlētā izpostītajā Bebrīnā. Pirmais, ko viņš darīja, — ielika
Alda līķi vislabākās ragavās, rūpīgi apsedza ar savu apmetni un, iedevis
Guntim trīskāršu sidraba tiesu, lika mirušo asinsienaidnieku nogādāt viņa
radiem. Guntim, kurš karagaitās bija uzmanīgi vērojis savu kungu, atlika
vien ieraudzīt Alda māsu.
ieklausīt ies viņas balsī, kad tā prasīja, kā brālis miris, lai mirklī
aptvertu lietas būtību. Nu viņam piederēja vēl viens pienabrāla noslēpums.
Droši vien visdārgākais.
Uz meitenes satraukto jautājumu Guntis atbildēja, kaunīgi novērsies.
— Neviens nezin, kā Aldis krita. Viņi tur bija kādā gravā divi vien ar
mūsu pulkvedi.., —jauneklis minstinādamies skaidroja un skatījās sāņus.
— Ar Tālivaldi? — viņa tūlīt izšāva, elpai aizraujoties.
— Jā, ar mūsu dūšīgo pulkvedi Tālivaldi, — Guntis atbildēja skumjas
nožēlas pilnā balsī.
Ildze vairs neko nejautāja, bet Tālivalža karakalps itin labi dzirdēja
viņas drudžaino elpu un reizēm pat šķita — straujos sirdspukstus. Tomēr
meitene ātri saņēmās — viņa bija pagalam izbrīnīta par lielo sidraba
daudzumu, ko Guntis deva Trikātas pulkveža vārdā. Meitene bija jau
dzirdējusi pašas novada jaunekļus lielāmies par bagāto guvumu. Taču tas
bija nieks, salīdzinot ar to, ko viņai deva šis Tālivalža sūtnis.
— Vai visi saņēma tādu pašu tiesu? — Ildze skadri noprasīja.
Guntis izvairīgi raustīja plecus.
— Cik tu pats saņēmi? — Ildze neatlaidās.
— Es jau esmu tikai karakalps, — Guntis kautri murmulēja un pakasīja
nolaisto degunu.
Bet meitene bija visu sapratusi. Viņa nikni nosvieda sidraba maišeli uz
ragavām.
— Tu pasaki savam pulkvedim, ka es neņemšu brāļa asinsnaudu. Tikai
to, ko viņš nopelnījis kā visi citi karavīri, — Ildze cieti noteica, apcirtās un
aizgāja uz māju, no kuras skanēja mirušā jaunekļa mātes žēlabas.
Guntis kārtīgi atstāstīja šo sarunu Tālivaldim, redzēja, kā viņš nobāl un
sakož zobus. Guntim bija traki žēl sava drosmīgā pienabrāļa, taču žēluma dēļ
viņš neļaus kādai nieka izputējuša un nodevēja nāvē miruša labieša meitai
iegūt varu pār sava pavēlnieka sirdsmieru. Tā cieši nosprieda Guntis,
sākdams saprast pats savas sirds pavēles. Guntis gribēja būt tuvākais un
vienīgais kalps Tālivaldim,
Bebrinas novada kungam, ko zīdījušas viņa mātes krūtis. Viņš būs kā
līdz nāvei uzticams sargsuns, kas ceļas un guļas kopā ar saimnieku un bez
kura modrās uzraudzības tam nevarēs tuvoties neviens svešs. Neviens, ko
viņš negribēs.
Gunta sirdsapziņa bija tīra — līdz šim viņš taču nebija pateicis nevienu
nepatiesu vārdu. Izrādījās, lai panāktu savu, ne vienmēr ir tieši jārunā. Un
izrādījās, viņš pats, Trikātas sedlinieka dēls un Tālavas ķēniņa dēla
pienabrālis, it labi prata šo izvairīgo noklusēšanas maku.

Uzvarētāja pulkiem aizejot, Tālavas pilis un pilsētās lika ielikti kņaza

uzticības viri, kam bija jāpieskata apzīmogotā miera līguma ievērošana un
jāuzskaita zvēresta Jaudis, par kuriem jāmaksā galvasnauda. Reizē ar
uzraugiem Tālavā parādījās ari daudz grieķu baznīcas mūku, kas sāka jau
laicīgi sludināt un aicināja ļaudis pieņemt Kristus ticību. Tēva Kirila
baznīciņa tika krietni paplašināta, un beidzot varēja iekārt zvanu, ko vecais
ķēniņš bija aizliedzis, gudri atsaukdamies uz pašu kristiešu Svēto rakstu
stāstu par Jēriku. Tēvs Kirils priecājās par savas draudzes straujo pieaugumu
un daudz laika pavadīja Trikātas pili, kur bieži apspriedās ar jauno ķēniņu
viņa mātes istabās.
Trikātieši nevarēja pateikt, vai zvanu skaņas, kas aicināja kristiešus uz
dievkalpojumiem, traucē viņu ikdienas gaitas. Katrā ziņā sidraba
dzindzināšana bija skaista un ļaudis pie zvanīšanas ātri pierada. Toties
Naugārdes uzraugu un viņu ziņkārīgo kalpu klātbūtne lepnajiem labiešiem
nepavisam nepatika. Vīri būtu ar mieru paciesties, taču neviens nerunāja par
jaunā ķēniņa gatavošanos padzīt nelūgtos viesus.
Gluži otrādi, iepriekšējā karā smagi cietušie pulki lika atjaunoti pārāk
lēni un negribīgi. Jauno Trikātas pilssardzes pulkvedi, kas, tāpat kā vairums
Valdemāra padomnieku, bija cēlies no viņa krusttēva dzimtas, citi pulkveži
necienīja. Tas bija pārāk maz pieredzējis Tālavas karaspēka virspavēlnieka
amatam un vairāk laika pavadīja blakus savam valdniekam, nekā mācot un
pulcinot karavīrus. Ar tiem jaunais virspavēlnieks runāja īsi un augstprātīgi.
Gribot negribot vīri atcerējās veco ķēniņu un šūpoja galvas. Valdemārs
vairījās no nopietnām rūpēm par valsti, daudz ceļoja, dzīroja ar svešiniekiem
un cēla sev plašu māju Trikātā. Dižā un drošā tēva pils viņam šķita pārāk
drūma un neērta. Ķēniņam tuvākie labieši zināja, ka Valdemārs vairākkārt
pieņēmis Otepē un Vīlandes sūtņus, kas gribēja slepus vienoties par kopēju
rīcību pret Naugārdi, bet neko nopietnu ķēniņš nebija igauņiem solījis.
Vienigi par meslu ievākšanu, muitām un pārceltuvju ieņēmumiem Valdemārs
ar saviem jaunajiem padomniekiem rūpējās kā nākas. Taču sidraba jaunā
ķēniņa kasē ienāca mazāk, nekā viņš bija cerējis.
Rudenī kopā ar kņaza meslu vācējiem Trikātā ieradās ari Valdemāra
Naugārdes īpašumu pārraugs. Ieroču darbnīca togad bija cietusi krietnus
zaudējumus un vēl kritusi parādos piegādātājiem. It kā ar šo neveiksmi
nebūtu gana, pie jaunā Tālavas ķēniņa atbrauca viņa Naugārdes sūtniecības
laika nesavtīgais naudas aizdevējs. Valdemārs par seno parādu vispār bija
aizmirsis. Viņš naivi domāja — krusttēvs Alvils visu ir nokārtojis. Vīrelis
pie Ietu ķēniņa ieradās ar savu lielo kantora grāmatu un sāka to šķirstīt svešu
klātbūtnē. Krusttēva ieteiktais Naugārdes tirgonītis ar taukainajiem matiem
pie parāda pamatsummas bija pieskaitījis arī krietnus kavējuma procentus.
Valdemārs būtu strīdējies par paša neticami milzīgajiem rēķiniem, taču
tirgoņa grāmatā viss bija rūpīgi pierakstīts. Apkaunotajam valdniekam nekas
cits neatlika kā pavēlēt savam jaunajam mantzinim abus parādus ātri
nokārtot.
 Nu arī mātes istabā paslēptais sidrabs bija gandrīz iztērēts. Daļu gribot
negribot bija nācies ieguldīt izpostītās valsts atjaunošanā, kā arī Gulbenes
vietā samaksāt Atzeles zaudējumus. Valdemārs skopojās, kur vien varēja.
Jaunais Tālavas ķēniņš aizskāra aizgājēju tiesības80 — viņš nepildīja tēva
dotos solījumus, kavēja algas un karā kritušo karavīru ģimenes pabalstus.
Toruden uz Valdemāra rikoto veļu mielastu neieradās neviens no tuvajiem
radiem, kuru vārdus jaunais Trikātas saimnieks sauca vairākkārt. Viņš velti
skatījās uz Zemesmātes vārtu81 pusi, kuri tovakar bija atvērti. Neiečabējās
ne lapiņa, ne vēja šalka, svece viņa rokā dega rāmi. Svētvietā valdīja stings
un noraidošs klusums. Valdemāram sametās pavisam baisi, taču viņš pūlējās
izlikties, ka nekas nav noticis. Kā pieklājas, pie Māras pirts82 sliekšņa
akmens nopūta sveci un lūdza Viņās Saules viesus iet prom tikai pa ceļiem
un neizbradāt rudzus — kaut saprata, — viņa vārdus neviens nedzird. Par
neveiksmīgo veļu mielastu Jēņu kalnā Valdemārs neteica pat mātei. Bija
skaidrs, ka steidzīgi jādabū sidrabs, lai varētu tēva vārdā norēķināties ar
karavīriem.
Valdemāra jaunie padomnieki tika pieņemti ar krusttēva ziņu. Pats
Alvils pildīja Trikātas valdnieka pirmā padomnieka pienākumus, ko tēva
laikā veica Cērtenes pilskungs un Tālivalža krusttēvs Daumants. Taču
sažuvušo Madi Valdemārs nevarēja atlaist, kaut arī uzticēja viņam vien sīkus
pienākumus. Valdemārs bija dzirdējis par vectēva un vecvectēva sidraba
lādēm un domāja, ka Madis zin, kur tās noraktas. Tā domāja ari māte un
Alvils.
Valdemārs lika mantzini izsekot. To izdarīt bija brīnum viegli — gluži
kā Tālivaldis pirms karagaitām, vecā ķēniņa uzticamais kalpotājs caurām
dienām kleknēja turpat pilī. Par visu vairāk pasaulē Madim patika sasvērta,
samērīta un saskaitīta kārtība. Viņš bija cienījis un apbrīnojis vecā ķēniņa
godīgumu, un otrā dēla neapdomīgā izšķērdība viesa Madī smagu
grūtsirdību. Turklāt Madi mocīja sirdsapziņa — viņš mānīja valdnieku.
Mantzinis nedrīkstēja par ķēniņa sidraba lādēm tik ilgi klusēt un nedrīkstēja
par tām runāt ar citiem. Taču, redzēdams valsts kases bēdīgo stāvokli, Madis
domāja par iespēju vērsties pie mazā pulka labiešiem.
Valdemārs zaudēja ceribu, taču mātei pacietības bija vairāk — viņa
iesūtīja Mada istabā kādu veiklu sievu, kas tur atrada tāšu ruļļus ar tēvutēvu
sidraba lāžu aprakstiem, ko kārtīgais mantzinis nebija spējis sadedzināt.
Valdemārs ar māti gluži vai apstulba — zemē glabājās vēl daudz vairāk
sidraba, nekā izrakts. Tiesa, sīki aprakstītajos tāšu ruļļos nekas nebija teikts
par sidraba atrašanās vietām. Tās tika paturētas galvā un nodotas no
paaudzes uz paaudzi — troņa mantiniekiem un valsts mantziņiem.
Valdemārs nolēma tēvutēvu sidrabu noslēpumu no Mada izspiest ar
varu. Padomu kā vienmēr zināja gudrais krusttēvs Alvils. Viņam uzticami
viri sagrāba Madi un aizveda uz senu kara slēptuvi meža vidū. Saņēmis gūs-
tekni. Alvils atlaida savus ļaudis, jo pratināšanā drīkstēja būt klāt tikai paši
— jaunais valdnieks un viņa krusttēvs.
Sākumā viņi mēģināja Madi pierunāt ar labu — solīja ne tikai brīvību,
bet arī krietnu samaksu pa sidraba slēptuvju uzrādīšanu. Madi varēja
apvainot ķēniņa apzagšanā. Taču vecais mantzinis bija jau atguvies, viņš
prasīja tiesu — lai tā lemj, kurš ir īstais zaglis un valsts kases izšķērdētājs.
Viņš. kurš liedzās uzrādit tēvu tēvu krāto mantu, vai ķēniņa otrais dēls, kurš
apzaga mirušo tēvu un tērēja valsts sidrabu greznām izpriecām.
— Es esmu ķēniņš, —Valdemārs spīvi izlaboja. —Tiesu tu varēji prasīt
liecinieku klātbūtnē. Te tevi neviens nedzirdēs, — viņš piebilda, nelabi
saviebies, kaut pats nezināja, ko krusttēvs nolēmis darīt tālāk.
Taču mantzinis purināja galvu, viņš runās tikai tiesā vai mazajā pulkā,
tad viņš arī atklās sidraba slēptuves.
— Dienu rits tevis dēļ neapstāsies. Cik ilgi tu domā mani te turēt?
Valdemāru saniknoja sažuvušā vīreļa stūrgalvība, viņam, jaunekļaprāt,
tika piedāvāts izdevīgs darījums. Sidrabs tik un tā piederēja valdniekam.
Dusmās Valdemārs bija gatavs spītīgo veci piekaut, taču Alvils viņu atturēja
— tā viņi neko nepanāks.
Krusttēvs bija atvedis divus kurlmēmus brāļus, par kuru dzimtu neviens
neko nezināja. Tie dzīvoja purva būdā un bija īsti piemēroti šādām slepenām
pratināšanām, jo nekad nespēs atstāstīt to, ko nav dzirdējuši. Abi dūšīgie un
neglītie vīri turklāt bija pamuļķi un nežēlīgi kopš bērna kājas. Viņiem patika
siltas asinis un citu sāpes. Brāļi plosīja katru dzīvu radību, kas nonāca viņu
varā un nespēja pienācīgi pretoties. Viņi klīda apkārt, medīdami vai zagdami
ganībās lopus, ari kaķus un suņus, ko izdevās pievilināt. Savā kroplajā iztēlē
kurlmēmie viri nezin kā prata atrast dzīvā miesā pašas sāpīgākās vietas.
Asinīm parādoties, tie izvelba acis, šaipīja spalvainās mēles un
šmakstinādamies kāri laizīja sāļā šķidruma nošķiestos pirkstus. Ja tiem
ilgāku laiku nelaimējās saplosīt ko lielāku, briesmoņi ķēra ari peles, vardes
vai čūskas, kas purvā mita pietiekamā daudzumā. Viņu pašu ādas savukārt
bija apbrīnojami biezas. Kad vīri tos pieķēra ganību tuvumā un slānīja ar
pīlādžu mietiem vai pātagām, kropļi vien dīvaini īdēja un smējās bez skaņas.
Taču nogalēt plānprātiņus, ko ļaudis sauca pa sumpurņiem83 , nevienam
godavīram necēlās roka. Viņu nāve nesīšot vēl lielāku nelaimi nekā daža
lopa saplosīšana.
Uzbrukt cilvēkiem sumpurņi neuzdrošinājās, kaut reizēm brāļi bija
cēlieniem slepus vērojuši sievas un bērnus pļavās strādājam. Pat muļķa prātā
un reibinošā iekārē noslienājušies. viņi apjauta draudošās briesmas. Nu tiem
tika piedāvāta iespēja apmierināt kroplo kāri un nogaršot cilvēka asinis.
Kurlmēmie bendes ātri saprata Alvila zīmes. Sienot veco vīru pie meža
cietokšņa vārtiem un plēšot tam drēbes, abi milzeņi nepacietīgi trīsēja kā
pēdas uzgājuši dzinējsuņi.
Kad šausmās sastingušais Madis bija kails, pat daudz pieredzējušais
Alvils uz mirkli novērsa acis. Tur bija vien kauli un aukstumā
sačervelējusies āda. Bet Valdemārs aizskrēja prom un pūlējās savaldīt savas
iekšas. Jauneklis nožēloja, ka bija jājis šurpu, lai pats piedalītos pratināšanā.
Kā daudzreiz, Valdemārs naivi bija iedomājies krietni vieglāku ceļu, viņam
šķita, ka pietiks veci tikai pabiedēt ar vārdiem vai sliktākajā gadījumā pāris
reižu uzlaist ar pātagu.
Ķēniņa mantzinis skatījās labiešos un neticēja saviem jutekļiem — tas
varēja būt vien briesmīgs sapnis, no kura viņš tūlīt pamodīsies un atkal
ieraudzīs savu īsto valdnieku. Mada sirmie mati saslējās stāvus.
— Vīri, ko jūs darāt! Nokaujiet mani kā cilvēku! — viņš čukstus lūdzās
nobālušām lūpām.
Alvils atjēdzās pirmais un pastūma malā nepacietībā noslienājušos
sumpurņus.
—Tu vari dabūt pat dzīvību, — staltais vīrs solīja, — mums vajag tikai
sidrabu, kas nepieder tev. Padomā, dzīvība vai lopa necienīga nāve šo
izdzimteņu rokās!
— Vīri, vīri, ko jūs darāt! Dieva dē|, tikai ne tādu nāvi!84 — vecais
mantzinis čukstēja kā apmāts.
— Runā, un būsi dzīvs! —Alvils viņu skarbi pārtrauca.
Madis bezcerīgi nokāra galvu, viņš juta, ka dzīvam no
šejienes neizkļūt tik un tā. Valmierieša pacietības mērs bija pilns. Alvils
pakāpās sāņus un pamāja. Abi kurlmēmie smilkstēdami metās uz priekšu.
— Nē! Es runāšu! — piesietais gūsteknis šausmās iekliedzās.
Taču plānprātiņi bija paspējuši iecirst nagus liesajā miesā, un Alvilam
vajadzēja laist darbā pātagu, lai patriektu iekaisušos brāļus. Tie atkāpās,
draudoši rūkdami un asiņainos pirkstus laizīdami.
 —Atsieniet un ļaujiet apģērbties, es runāšu, — Madis lūdzās.
Alvils, uzvaroši smaidīdams, pagriezās pret nobālušo Valdemāru, kas
tikko spēja noturēt lāpas.
— Iedarbīgas zāles, manu zēn! — krusttēvs lielījās. — Nestāvi kā
sieva, pievaldi tos riebekļus, lai es varu atsiet virves! — viņš pavēlēja.
Valdemāram kļuva baisi, skatoties briesmoņu zalgojošajās acīs.
Jauneklis paņēma lāpas vienā rokā un izvilka zobenu. Nogaršojuši cilvēka
asinis, sumpurņi nespēja valdīties un sāka plosīt viens otru. Atraisītais Madis
nošļuka ceļos un elsodams piespieda pie krūtīm Valmieras labieša pasviestās
drēbes. Alvils atjēdzās par vēlu. Ķēniņa mantzinis pacilāja savu kreklu, tad
spītīgi pacēla galvu.
— Sūdu jūs dabūsiet, ne sidrabu, nelieši! — viņš iesaucās un vienā asā
rāvienā pārgrieza sev kakla vēnas.
Uzticamais godavīrs neparko nebūtu ļāvis bezgožiem izputināt ķēniņa
tēvu tēvu krāto sidrabu. To viņš atdos īstajam saimniekam Viņsaulē.
— Nāc palīgā! Es nevaru tos novaldīt! — izmisis sauca Valdemārs,
vicinādams gan lāpas, gan zobenu.
Sajutuši siltas asinis, sumpurņi pārstāja plosīt viens otru un metās pie
mirstošā Mada. Nemitīgi vicinādami lāpas un vilkdami mirušo mantzini,
Valdemars ar Alvilu atkāpās līdz kamanām. Zirgi, briesmoņiem tuvojoties,
sāka krākt un pūlējās norauties.
— Mēs netiksim prom, — Valdemārs pārbijies šļupstēja.
— Izbeidz vaimanāt! — Alvils rupji apsauca savu jauno ķēniņu.
Viņš norāva kamanu segu un veikli izsvieda sniegā sasietu jēru.
— Re, sumpurņi, jums alga, — valmierietis norūca, paspēra dzīvnieku
tālāk un iešņāpa tam ar zobenu.
Tikko atsieti, zirgi metās aulos. Vēl labu laiku sazvērnieki dzirdēja
briesmoņu kāro ņurdēšanu un jēra žēlos blējienus.
— Man vajadzēja to paredzēt, — sūkstījās Alvils.
Valmieras labietis patiesi bija aizmirsis, ka visi valdnieku mantziņi nēsā
drēbju vīlēs ieslēptas asas kaula šķēpeles vai kreklam piešūtas īpašas pogas,
kas bija tik veikli apstrādātas, ka, pavirši pārbaudot apģērbu, tās nemaz
nevarēja atrast. Bet viņš, pieredzējis vīrs, gribēdams uzzināt paša Tālavas
ķēniņa sidraba slēptuves no viņa uzticamā mantziņa, to nebija iedomājies
vispār.
— Nekas, — Valmieras labietis mierināja satriekto krustdēlu. — gan
mēs ko izgudrosim. Vismaz tēva kara kasi atradīsim. Kādam vēl slēptuve
jāzina, neba divatā raka, — Alvils prātujoja.
— Trijatā, — drūmi iebilda Valdemārs. — Tu aizmirsi manu vecāko
brāli. Un visi tagad Aizsaulē.
— Mjā, — Alvils norūca un, gribēdams noslēpt savas bailes no
aizgājējiem, braši noplīkšķināja pātagu. Ari viņš nebija gribējis vecā
spītnieka nāvi.
Pie Valdemāra tajā pašā naktī sāka nākt Aizsaules viesi. Pirmie bija tēvs
ar brāli, tad abi vectēvi ar saviem brāļiem un citi dzimtas vīri, kas klusēdami
piepildīja jaunekļa istabu un ciešā lokā sastājās ap viņa gultu. Valdemārs
izmisis meklēja kaut vienu sievietes vai bērna seju, kurā cerēja saskatīt
žēlastības atblāzmu. Taču bija vien viri — pelēkām un cieši sakniebtām
lūpām, bet viņu acis mirguļoja kā tālas zvaigznes cauri miglai. Gaiss istabā
sastinga, un Valdemārs dzirdēja pat mirušas zāles čabēšanu zem savu senču
bezmiesīgām kājām.
— Šis nav veļu laiks, — jauneklis čukstēja, mēģinādams būt bargs
pret mirušo nelūgto ienākšanu Šīssaules valdījumos. — Kāpēc nenācāt uz
mielastu? — Valdemārs vaicāja bailēs aizkritušā balsi.
Taču Valdemāra vārdi sasala un nobira kā pērnās lapas. Skarbie viri
viņā neklausījās un ari nerunāja. Viņi bija pārkāpuši paša Dieva liktos ritus,
tērējuši tik daudz spēka, lai brīdinātu vienu savas dzimtas turpinātāju. Šis
jauneklis sidraba dēļ biedrojās ar būtnēm, kas nepiederēja nevienai Saulei.
Sāka piepildīties pašas ļaunākās Laimas zīmes — Valdemārs vēra dzimtai
durvis uz Tukšumiem, kur valdīja mūžīga tumsa un aukstums. Viņu
vajadzēja apturēt, kamēr nebija par vēlu.
Nosalis un pārbijies Valdemārs meklēja glābiņu mātes istabā — kā
vienmēr to bija darījis. Tur silti un mierinoši smaržoja tēva Kirila kvēpinātās
zālītes. Bargie tēvu tēvi palika aiz durvīm.
—Tu esi savādāks, tev ir citi tuvinieki. Viņiem nav varas pār tevi, —
māte maigi čukstēja, glāstīja mīļā dēla matus un turēja pāri viņam savu zelta
krustiņu.
— Es tā negribēju… es negribēju nāvi… —Valdemārs drebēdams
skaidroja.
Trīs dienas un naktis Valdemārs nogulēja slims, bet viņa istabā, kas
joprojām nebija sasildāma, šai laikā būrās tēvs Kirils. Viņš klanījās, sirdīgi
bubināja grieķu valodā un kvēpināja tik stipras zāles, ka kalpiem, kas nesa
malku, nācās šķaudīt. Trešās dienas vakarā ledus ap logu beidzot izkusa, un
apmierinātais grieķu baznīcas mūks varēja ziņot valdniecei, ka pagānu mošķi
no viņas dēla istabas beidzot padzīti. Tomēr palielu krustu un svētītas eļļas
lampiņu tā priekšā tēvs Kirils istabas stūri atstāja. Ja visapkārt valdīja tāda
bezdievība, nešķīsteņi varēja atgriezies.
Valdemārs no slimības gultas piecēlās bāls un iebiedēts. Māte un
krusttēvs pūlējās viņu nomierināt. Nejau viņi bija nokāvuši Madi, vien
gribējuši viru piespiest atdot to, kas tam pašam nepiederēja. Mātes gudrība
bija atmaskojusi veiklu zagli, kam tiesā tiktu piespriests bargs sods par
zvēresta laušanu. Viņi pat bija izglābuši mantzini no atklāta negoda, Alvils
gudri skaidroja, taču bailes no Valdemāra neatkāpās. Jaunais Trikātas
valdnieks un Tālavas ķēniņš sarāvās no katras ēnas un naktis negribēja palikt
viens.
Alvils pats uz savu roku mēģināja atrast vismaz vecā ķēniņa kara kasi,
kas viņam bija līdzi pēdējā nometnē pirms glābšanās Bebrinā. Jaunā ķēniņa
pirmais padomnieks lika meklēt karaspēka apmetnes vietā. Taču atsauktie
krivi grozīja galvas — ķēniņš savu sidrabu bija noslēpis zem stiprām zīmēm,
ko viņi nespēja atminēt. Svētnieki aicināja pašu Valdemāru, cerēdami, ka
tēva varas un pienākumu mantinieka klātbūtne palīdzēs. Tikai ar lielām
pūlēm — apelējot pie draudīgā kases stāvokļa — krusttēvam izdevās
pierunāt Valdemāru ielaisties darīšanās ar mirušā tēva atstātām zintīm.
Tomēr zīmes neatsaucās ari dēla asinsbalsij. Valdemārs steidzīgi atgriezās
Trikātā un atkal glābās mātes istabās. Alvils lika kalpiem rakt atsevišķās
vietās, kurās ķēniņš, viņaprāt, būtu slēpis sidrabu. Tomēr nometnes vieta bija
pārāk plaša, lai sasalušā zemē uzietu sen raktas slēptuves. Arī neviens no
vecā ķēniņa tuvākajiem virsniekiem un kalpiem neko nemācēja pastāstīt.
Viņi zināja tikai to, ka kara kase bijusi pie ķēniņa līdz pēdējam.
Valdemārs nesasniedza nevienu no sev svarīgajiem mērķiem — brālis
no karagaitām bija atgriezies vesels, slavens un bagāts, bet tēvu tēvu sidrabu
iegūt neizdevās. Vienīgi jaunā Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa istaba
bija pārvērtusies. Sīkas liesmiņas apspīdēta, stūrī karājās svētbilde, un
kņudinoši smaržoja vīraks, ko tēvs Klrils kvēpināja ik pārdienas. Viņsaules
viesi tur vairs nenāca, tomēr Valdemārs neuzdrošinājās savā istabā
atgriezties. Pagaidām viņš pārcēlās uz citu turpat pilī, bet par pēdējo sidraba
tiesu pasūtīja lību tirgoņiem glāžu logus. Stikls tika vests no pašas Venēcijas
un maksāja neticami dārgi.
Taču šoreiz Valdemārs neskopojās. Jaunais Tālavas ķēniņš gribēja
gaišu, plašu un gleznu namu — kādā. viņaprāt. dzīvoja visi bagāti un gudri
vīri. Un tos nemocīja nekādi mirušu radinieku bezmiesīgi tēli. Par to
Valdemārs nez kādēļ bija stingri pārliecināts.
īsi pirms Lielās dienas ķēniņš izdzirda sievas runājam par kādu meža
pļavu, kur ziemas vidū spēji nokusis sniegs un jau Metenī uzziedējušas
vizbules. Tur droši vien mītot kāds apmaldījies velis, sievas bailīgi
spriedelēja. To pašu dienu Valdemārs drāzās pie krusttēva un noteikti gribēja
redzēt, kur apglabāts nelabā nāvē mirušais mantzinis. Alvilam nepatika
krustdēla slimīgā ziņkāre, tomēr viņš nepretojās. Kad abi tur nonāca, ziemas
vidū uzdīgusi zāle virs Mada kapa bija kļuvusi ugunssarkana un vējā skumji
sanēja. Ļaudis vietu dēvēja par Karstumnoru un vairījās tai tuvoties.
Topavasar Trikātas apkārtnē pazuda vairākas sievietes un bērni, kuru
nežēlīgi saplositos augumus vēlāk atrada dažādās labi redzamās vietās.
Ļaudis ziņoja savam valdniekam, un Valdemārs tūlīt saprata, ka vainīgi ir
kroplie brāļi, kas, pateicoties viņam ar krusttēvu, bija dabūjuši nogaršot
cilvēku asinis un jutās kā paša ķēniņa atjauju saņēmuši. Slepkavu medībās
tika sūtīti apbruņoti vīri, taču tie nespēja izsekot tumsoņu pēdas. Uzticamie
suņi boza spalvas, vainīgi smilkstēja un negāja tālāk. Ar katru slepkavību
sumpurņi kļuva stiprāki, nevaldāmāki un bezkaunīgāki. Kādu gandrīz
gabalos saplosītu trikātietes augumu viņi naktī nosvieda pie pašiem ķēniņa
pils vārtiem. Toreiz sargiem izdevās kurlmēmos brāļus noķert, bet tie
izrādijās kļuvuši pārmēru veikli un necilvēcīgi spēcīgi. Viņi izrāvās un
aizmuka. Cīņā sakosto un saskrāpēto karavīru brūces nedzija mēnešiem.
Savukārt pašu sumpurņu asins sliedes — kam saniknotie vīri sekoja —
aprāvās pavisam drīz. Parastie karaviru zobeni Tumsas izdzimteņiem neko
daudz nekaitēja.
Neskatoties uz naudas trūkumu, ķēniņš samaksāja katram ievainotajam
pa markai, bet jau otrā dienā pēc sumpurņu parādīšanās pie pils vārtiem
pieprasīja sev papildu apsardzi — Pērkona vīrus. Krīvi iebilda. Kaut arī
Pērkona vīri skaitījās ķēniņa dienestā, viņš tos drīkstēja izmantot tikai
atsevišķos gadījumos, kad bija nepieciešams uzstāties Tālavas augstākās
varas — likuma vārdā. Tālavas izlases vienības karavīri tika īpaši meklēti un
rūpīgi trenēti no bērna kājas. Pieauguši katrs no viņiem tika vērtēts vismaz
deviņu pretinieku vērtībā, tomēr pat vissmagākajos karos Pērkona vīri negāja
kaujās kopā ar pārējiem Tālavas karavīriem — viņi sargāja svētvietas. Viņi
bija vienīgie visā valstī, kuri drīkstēja svētvietās nenoņemt ieročus un izvilkt
zobenus krīvu klātbūtnē. Ne vienu, ne otru nedrīkstēja pat ķēniņš. Viņi bija
paša Pērkona iesvētīti, tādēļ ieguva jaunāko krīvu tiesības un zināšanas.
 Strīdi starp ķēniņu un svētniekiem par Pērkona viru paklausību
turpinājās cauri paaudzēm. Daudzi Tālavas ķēniņi bija gribējuši izmantot šos
izcilos karavīrus saviem nolūkiem, tomēr krīvi vienmēr guva virsroku.
Pērkona vīri un viņu komandieri tika audzināti un trenēti krīvu pārraudzībā
un tādēļ jutās vairāk piederīgi svētnieku, ne labiešu kārtai. Ja ķēniņš sapratās
ar augstākajiem krīviem, iztika bez strīdiem, un krīvi lāva valdniekam iz-
mantot dažas priekšrocības. Tā iepriekšējais ķēniņš bija dabūjis atjauju
savam dēlam Tālivaldim vairākus gadus trenēties izlases karavīru skolā.
Pērkona vīri atcerējās un atzinīgi pieminēja ķēniņa trešo dēlu, kas izrādījās
gandrīz tikpat labs cīnītājs kā viņu jaunākie biedri. Vienkāršam labietim,
kurš šai skolā pavadīja trīs gadus, tā bija augsta atzinība. Paši Pērkona vīri
saņēma pirmos kaujas ieročus tikai pēc divpadsmit gadu treniņiem, kas
norita diendienā no saules līdz saulei un bieži vien ari tumsā. Šie vīri varēja
veiksmīgi cīnīties pret vairākiem pretiniekiem pat ar cieši aizsietām acīm.
Bet bailes viņi — tāpat kā meža zvēri — sajuta pa lielu gabalu. Nu viņi juta
bailes plūstam no paša Tālavas ķēniņa puses, tāda valdnieka sargāšanu
Pērkona svētīti karavīri uzskatīja par sev necienīgu nodarbošanos.
Topavasar Valdemārs redzēja un piedzīvoja vēl citas dīvainas zīmes.
Pirmajā vagā. ko Tālavas Laika vīrs izara.
sēju sākot, nez no kurienes bija saauguši piķa melni kukuržņi. Tie
izskatījās kā citsaules lopu spiras un pieskaroties sabirza neauglīgos pelnos.
Krīvs tikko izdzītās vagas galā iedēstīja olu"5 un atliecies pārlaida acis
citkārt tik auglīgai palejai svētkalna pakājē. Ari pārējie rita86 dalībnieki
klusēja, visi saprata, ka robežas starp dažādām Saulēm ir sašķobītas, un
tālaviešiem draudēja bads. Baiļu un sirdsapziņas mocīts, Valdemārs vēlāk tur
slepus atgriezās viens pats. Paceltais kukurznis viņa plaukstā pārsprāga kā
pūpēdis, smirdīgās plēksnes nekrita atpakaļ zemē, bet vējoja ap ķēniņa galvu
un lipa pie vaigiem kā sodrēji. Valdemārs izmisis plivināja rokas, kā ar
uzmācīgiem odiem kaudamies, taču nekas nelīdzēja — ap viņa galvu griezās
melns un smirdīgs mākonis. Ķēniņš metās bēgt, klupdams krizdams skrēja
cauri Dieva dārzam87 pie sava zirga un sargiem. To vakaru jaunais Trikātas
valdnieks un Tālavas ķēniņš mazgājās ilgāk nekā parasti, tomēr lipīgā
netīrības sajūta neatkāpās vēl ilgi.
Kopš sumpurņu nekaunīgās parādīšanās pie pils vārtiem Valdemārs aiz
cietokšņa sienām izgāja, cik reti vien varēja. Nu tēva pils viņam šķita labāka
nekā jaunais un plašais nams pilsētā. Bet Tālava togad piedzīvoja tik sausu
pavasari, ka lopi nebija ganībās diezgan paēduši pat pirms pašas Jāņa dienas.
Tie noliesēja un aplipa dažādām sērgām. Zeme karstumā saplaisāja, un
iesētie graudi spēja izdzīt vien vāri dzeltenus asnus. Nobrūnējušā zālē
mudžēja blusas un mazas vabolītes, kas nebeidza rosīties un tecēja pāri
ceļiem kā spožas tērc.Ites, bet citkārt pavasaros bagātās upes sarāvās kā sīki
strauti. Pērkons velti dusmojās, Gausas māte debesu valdniekam neatsaucās.
No Ūsiņa līdz Jānim nolija vien dažas skopas lāses.
Jāņa dienas rītsvīdā gandrīz visi bija augšā — labieši, brīvie ļaudis,
tirgoņi, amatnieki. Pat neļaudis un svešinieki, kas tobrīd ciemojās Tālavā,
piecēlās sagaidīt nozīmīgāko no gada saullēktiem. Mātes kušināja un
mierinādamas spieda pie stilbiem mazākos bērnus. Katrs gribēja redzēt Sauli
rotājamies un iegūt laimi visam gadam, bet visi kopā cerēja beidzot ieraudzīt
kādu zīmi, kas rādītu neprātīgā sausuma beigas. Krīvi Saules lūkotavā
stāvēja tikpat nekustīgi kā akmeņi, ko, Pasaules kārtību atjaunodami, bija
likuši viņu tāltālie priekšteči tūlīt pēc ledāja atkāpšanās. Vienīgi Tālavas
Laika vīrs stāvēja ar muguru pret lēktu. Viņa augums pēc ilgās badošanās
bija tik viegls, ka sašūpojās līdz ar pirmo spēka plūsmu, kas vēstīja Saules
nākšanu. Aprāvās putnu dziesmas, pierima Vēja māte, visa dzīvā radība, ko
saistīja un vienoja svētais Māras tīkls, aizturēja elpu un sastinga. Nedzirdami
un neredzami vērās lielie Pasaules vārti.
Tālavas Laika vīrs, ko, tāpat kā visus viņa priekštečus, sauca Ietu
pirmtēva vārdā par Jāni, skatījās sidraba bļodā, kuras augšmalā parādījās
pirmais saulstariņš. Gaisma izplūda pa gudri iegravētām līnijām un
pulsēdama lēnām satecēja bļodas centrā. Nu spēks pa gada garāko Saules
ceļu plūda aumaļām. Augumu durstīja sīkas adatiņas, sidraba bļodā viņa
priekšā mutuļoja sarkandzeltenas svēdras, bet gar malām balti liesmoja
Saules vainags. Tālavas galvenajam krīvam, kas zināja bijušo, saprata esošo
un spēja ielūkoties nākotnē, nepavisam nepatika torīt redzētās zīmes.
Arī Jāņa nakts rits, kad bija jāatjauno sajauktā kārtība un jāsvētī Pasaule
jaunai gaitai, bija neveiksmīgs. Kaut kas tāds notika varbūt reizi simtu
gados. Kad līdz ar pēdējā saulstara izdzišanu pāri zemei vienlaikus iedegās
tūkstošiem ugunskuru, no svētnīcas tika iznesta noslēpumainā Rīta zvaigzne.
Pagaidām tas bija vien auksts un smags, zaļgani dūmakains akmens, ko
Tālavas Laika vīram un viņa septiņiem palīgiem vajadzēja sasildīt, iedegt,
pacelt debesīs un noturēt līdz nākamam saullēktam. Katrs no šiem krīviem
bija diezgan gudrs un stiprs, lai paceltu gaisā vēl smagākus akmeņus, taču
pat visi kopā viņi nespēja pārvērst akmeni par zvaigzni, kuras svētība
sasniegtu ikvienas dzimtas ugunskuru. Astoņiem krīviem, kas stāvēja katrs
uz sava Saules celiņa, bija jāpanāk, lai visas ļaužu dziesmas, kustības un
domas saskanētu kā viena, lai visas tālaviešu sirdis pārvērtības brīdī pukstētu
vienā ritmā. Kā viena visā valstī. Šī bija līdzsvara nakts,
Saule nāca no Tukšumu puses, tādēļ Gaismai un Tumsai tika dotas
vienādas iespējas. Šo vienu nakti viss bija atkarīgs no cilvēku gribas. Tāds
bija paša Dieva liktais likums.
Togad zaļganais pirmtēvu akmens nepakļāvās krīvu gribai. Tas sila
pārāk lēni. reizēm vāri sakustējās, nozibsnīja spožus starus, taču neiedegās
un augšup necēlās. Laika vīrs, kas stāvēja uz visgarākā Saules ceļa ar skatu
uz ziemeļrītiem, juta savākto spēku strauji aizplūstam uz Tukšumu pusi, kur
sākās Veļu mātes valstība. Jānis redzēja savus palīgus pārcilvēciskā piepūlē
šūpojamies. Viņi visi tērēja vairākiem gadiem paredzētos dzīvības spēkus,
taču Rīta zvaigzne zelta āderu krustpunktā joprojām bija pārāk auksta un
smaga. Jo ilgāk debesis bija bez spīdekļa, jo rosīgāki kļuva jodi, tie
gavilēdami jaucās ļaužu dziesmās un neļāva tās saskaņot. Laika virs saprata,
kas noticis. Kāds bija izpelnījies Viņsaules saviešu negantas dusmas — viņi
nebija laikus uzklausīti un nu prasīja sodu visai Tālavai.
Kaut ari ar krietnu novēlošanos. Rīta zvaigzne tomēr tika iedegta un
pacelta. Trejās krāsās rotādamās, tā mirdzēja pāri visai Tālavai kā pati Saule.
Bet rīta pusē, kad to atkal varēja nolaist un ienest svētnīcā, visi astoņi krīvi
bezspēkā saļima. Citiem nācās viņus saudzīgi nolikt īpašās spēka vietās.
Daži bija bez samaņas, un, to neatguvis, torīt nomira kāds Ietu krīvs, kas bija
stāvējis rila aplī Tukšumu pusē. Lai noturētu svētību pāri zemei, virs vienā
īsā nakti bija iztērējis visus savam mūžam atvēlētos dzīvības spēkus. Taču
pat par svētnieka dzīvības cenu pilnīgu saskaņu atjaunot neizdevās. Lieti
nāca reti un bija pārāk skopi izkaltušai zemei.
Paldies Dievam, ļaudīm vismaz izdevās tikt galā ar briesmīgajiem
slepkavām. Jāņa naktī sumpurņi bija kļuvuši nevaldāmi un gribēja pāroties.
Tie ieradās kādā ciemā un visu acu priekšā mēģināja nolaupīt sievietes. Par
laimi, novada krīvi bija vīrus brīdinājuši, un tie turēja pie rokas Pērkona
svētītus cirvjus. Trāpīgi mestais sentēvu ierocis ķēra viena sumpurņa galvu,
un tā sašķīda kā sapuvis celms. Otrs metās bēgt un ieskrēja zirgu pulciņā,
kas, bailēs krākdami, sabradāja kroplo Tumsas izdzimteni.
Kad dažas nedēļas pēc Jāņiem ķēniņam paziņoja par krīvu sūtņa
ierašanos, Valdemārs mazdūšīgi gribēja izvairīties no tikšanās. Taču
virsnieks izskatījās vēl vairāk nobijies.
— Viņam ir zaļā čūska, — sardzes virs klusi piebilda.
 Valdemārs nolieca galvu — zaļās čūskas aproces nēsāja tikai Ielika vīra
palīgi, no kuriem viens vēlāk ieņems paša Tālavas galvenā svētnieka vietu.
Klīda runas, ka Laika vīri, kad bija sagatavojuši sev pienācīgu pēcteci,
aizejot Viņsaulē ar visu augumu. Neviens nebija redzējis mirušu Laika vīru,
nedz arī viņa kapa vietu. Patiesībā augstākie krīvi devās mirt īpašās vietās
starp svētajiem akmeņiem. Viņi mira vienatnē, ilgi un mierīgi, savas
nākamām paaudzēm nododamās zināšanas kopā ar aizplūstošās dzīvības
spēku ierakstīdami akmeņos. Tas bija visdrošākais paņēmiens, kā pasargāt
svētās zintis no izniekošanas vai savtīgiem cilvēkiem. Šādi noglabāta
gudrība nebija iegūstama nedz ar varu. nedz viltu. To varēja vien tādi, kas
bija tūkstoš paaudzēs krāto zināšanu cienīgi. Tiem neredzamie raksti atklājās
paši. īstā laikā un īstā vietā. Šādi mirstot, kriva augums sadega un pārvērtās
pelnos, ko zemē aizskaloja pirmais auglīgais lietus. Bet akmens dzīvoja
Saules mūžu.
Jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš to, protams, nezināja, viņu
nomāca pašam savas svarīgās rūpes. Valdemārs ātri saņēmās, viņš bija jau
iemācījies vajadzīgā brīdī lepni saslieties un raudzīties pāri citu galvām.
Kaut arī Valdemāraprāt krīvi zināja pārāk daudz, visu zināt neviens nevarēja.
Šo vīru Valdemārs bija redzējis bērnībā, kad tas ciemojās pie tēva.
Toreiz viņš izskatījās tikpat vecs kā tagad. Tomēr valdniekam šķita, ka viņa
priekšā stāv kāds baltmatains, saulē iededzis brīvo laužu jauneklis. Krīvam
nebija pat maizes naža, vien īpašā mezglā sasieta, sarkani izrakstīta amata
josta ap vidu. Vīrs smaidīja, taču gaišzilās acis raudzījās cieši, un zaļās
čūskas galva bija vērsta tieši pret Valdemāra pakrūti. Trikātas valdnieks un
Tālavas ķēniņš tika aicināts doties uz Saules kalnu pie Tālavas Ielika vīra.
Kaut arī maigi pateikta, tā bija pavēle, kurai visās plašajās Ietu un to radu
cilšu zemēs pretoties neatļautos neviens. Ja vien šādu pārdrošnieku nesargāja
kādi citi, varenāki spēki. Valdemārs tādus spēkus nezināja un, dusmīgas
bailes slēpdams, sekoja krivain.
Laika vira sūtnis jāja bez sedliem, Valdemārs redzēja kailos papēžus
bezrūpīgi kūļājamies gar zirga sāniem. "Cik viegli būtu tādu nonāvēt,"
ķēniņš nodomāja. Viens cirtiens pa neaizsargāto kaklu vai dūriens starp
lāpstiņām, kur nātnais krekls bija nonēsāts gluži plāns kā tīmeklis. Ko tāds
varēja ar savu zaļo rokassprādzi pret zobena vai šķēpa metālu? Bet viņš,
Tālavas ķēniņš, kuram karā klausīja desmit pulki mācītu karavīru, bija
spiests paklausīgi jāt nopakaļ, Valdemārs nīgri prātoja un gluži neviļus sa-
žņaudza zobena rokturi.
 Krīvs pēkšņi pagriezās pret viņu.
— Nu ko tu, ķēniņ, — viņš noteica un pasmaidīja mīļi kā bērns.
Valdemāram noskrēja tirpas pār augumu — tas baltmatainais baskājis
tomēr lasīja viņa domas! Ķēniņš atskatījās uz saviem sargiem, kas nu turējās
lielākā attālumā nekā citas reizes. "Kā no pēkšņas sērgas skartā!" — Val-
demārs dusmojās uz karavīriem, it kā tie būtu atteikušies viņam palīdzēt.
No zirgiem viņi nokāpa svētvietas ciemā, kur dzīvoja daudzie kalpotāji,
mācekļi, jaunākie krīvi. Pērkona vīri un ari Saules meitas ar dažāda vecuma
bērniem. Tie visi bija augstāko krivu pēcteči, kas ieņemti Jāņanakts svētā rita
laikā. Vislabvēlīgākā Gaismas spēku brīdī, kas tika noteikts, visu gadu
vērojot Saules, Mēness un zvaigžņu ceļus. Tādējādi Tālavas augstākie krīvi
nodrošināja savu spēju tālāknodošanu un slepeno zināšanu pēctecību. Šie
bērni auga tālu prom no cilvēku mājokļiem un ceļiem.
Viņus uzskatīja par Dieva bērniem — bez tēva un dzimtas, kuru saites
tik Joti godāja pārējās Ietu ģimenes.
Ķēniņa sargiem bija jāpaliek šeit, pašam Valdemāram nācās nojozt
zobenu un dunci. Nu, bez jostas palicis, Trikātas valdnieks un Tālavas
ķēniņš neko daudz neatšķīrās no krīvu sūtņa, kuru cejā pats bija tik nicīgi
novērtējis. Vienīgi kājas ķēniņam nebija basas.
Taka gar kalna malu noveda dīvainā dārzā. Neskatoties uz sausumu, kas
postīja tālaviešu laukus, šeit viss auga labi, taču vien pa pāris stādiem no
katra dārzauga, bet rudzi, mieži, kvieši un auzas bija sasētas nieka pāris pēdu
lielos lauciņos. Valdemārs apstājās starp zirņiem un pupām. Kaut arī tuvumā
nemanīja nevienu dzīvu būtni, ķēniņam šķita, ka viņu novēro desmitiem
ziņkāru acu. Viņš noskurinājās un pastiepa roku pēc zirņu pāksts.
— Neaiztiec! — atskanēja brīdinājums, un ķēniņš satrūkās.
Uz spieķa balstīdamies. Laika vīrs parādījās starp ābelēm.
— Tie ir tikai man vienam paredzēti augi un citiem neies labumā, —
nācējs paskaidroja un maigi pieskārās kaņepei.
Augs notrīsēja un sašūpojās.
— Tavu dārzu sausums nav skāris, — Valdemārs ierunājās kā
vaicādams, kā pārmezdams.
— Tāpēc, ka mazu platību var apliet. Te nekādas gudrības nav
vajadzīgas, vien kubuls, kājas un rokas. Bet cilvēks nevar apliet visu pasauli,
dēls.
Valdemāram nepatika, ka viņu tā sauc un runā kā ar bērnu. Viņš bija
nolēmis nejaut sevi iebiedēt. Ķēniņš salika rokas pāri vēderam, kā paši krivi
savā skolā to bija mācījuši, lai aizsargātos pret citu gribas uzmācību.
— Tu izskaties slims. Vai lielās zināšanas paša kaitēm nespēj palīdzēt?
— Valdemārs atkal mēģināja izaicināt.
Laika vīrs pasmaidīja par ķēniņa naivumu un paspēra soli tuvāk.
— Atkal nepareizi, dēls. Manām kaitēm patiesi pietiek vien ar spieķi,
tāpat kā manu dārzu var apliet ar kubulu.
Bet citiem tik vienkārši nevar palidzēt, — krlvs laipni paskaidroja un
mirkli klusēdams pētīja stalto viru.
Valdemārs nespēja novērsties. Laika vira acis bija tikpat gaišas kā
nežēlīgā saulē izbļāvušās debesis. Pats to neapzinādamies, ķēniņš nobrīnījās,
ka tajās neredz atspoguļojamies nedz sevi, nedz leknos zirņu stādus līdzās.
— Ja kāds slikti dzird, lētticīgi ļaudis domā, ka viņa ausis nav kārtībā,
bet gudrie zin, ka kurlumā vainīgas cilvēka nieres. Ja kāds slikti redz, citiem
šķiet, ka bojātas acis, bet gudrie zin, ka īstenībā ir slimas viņa aknas. Ne
vienmēr, dēls, slimiba izpaužas tur, kur tā rodas. Tāpēc gudri vīri. kas negrib
slimot, citiem redzot, vispirms rūpējas, lai kaites nerastos ari tur, kur tās nav
redzamas. Vai ne, dēls?
Valdemārs paklausīgi pamāja un pūlējās saprast, ko Laika vīrs viņam
grib pateikt, taču nespēja. Galvā dīvaini sanēja, bet blāvās acis nāca arvien
tuvāk, līdz aizsedza visu dārzu.
— Vai tu zini pasaku par nepacietīgo tēva dēlu? — krīvs klusi vaicāja,
taču sastingušā ķēniņa atbildi pat negaidīja. — Redzi, tēvam bija daudz dēlu,
visi braši karavīri, kas kalpoja kungiem par maksu, bet viens starp tiem
pagalam slinks un iedomīgs. Tomēr arī viņš gribēja pelnīt un prasīja tēvam
atļauju doties karā līdzi brāļiem. Tēvs neļāva, bet negribēja dēlu aizvainot.
Neej karā, viņš teica, tas nav to vērts. Dēls, redzēdams brāļu veiksmi,
domāja citādi. Viņš neklausīja tēvu, slepus paņēma mantu kambarī kādu
zobenu un aizjāja brāļiem nopakaļ. Karā nonācis, dēls izrāva zobenu, bet tas
izrādījās sarūsējis un neass. Nepacietīgais puisis pazaudēja ausi, bet nekādu
laupījumu neieguva, jo bija jābēg. Mājās viņš noslēpa tēvam savu brūci, bet
nākamo reizi paķēra citu zobenu un atkal aizskrēja brāļiem nopakaļ. Viņš
domāja — šoreiz veiksies un viņš gūs krietnu laupījumu, kas atsvērs auss
zaudējumu. Puisim tomēr neveicās — zobens atkal izrādījās sarūsējis,
robains un neass. Viņam nācās bēgt, šoreiz bez dažiem pirkstiem. Puisis
uzvilka cimdu un tēvam neko neteica. Viņš cerēja trešajā reizē gūt bagātību,
kas atsvērtu visus zaudējumus. Zobens atkal izrādījās nederīgs, dēls pārnāca
mājās bez rokas, un, protams, bez laupījuma. Nu viņš dusmīgs skrēja pie
tēva.
— Es teicu — dēls, neej karā! Nav vērts, — tēvs viņu žēloja.
— Kāpēc, tēvs, tu neteici, lai vispirms aizeju pie kalēja? —
sakropļotais puisis kliedza.
— Bet. dēls, kalējs taču nemāca cīnīties!
Valdemārs neatcerējās, kā atvadījās. Vien, dodoties lejā
no kalna, izbrīnīts ievēroja, ka saule jau krietni pāri pusdienai. Viņš
Laika vīra dārzā bija pavadījis veselu cēlienu! Ķēniņš jutās noreibis, ausīs
šalca, ceļgali ļodzījās, it kā viņš tikko būtu iznācis no pirts.
— Tos tēva parādus noteikti samaksā! Viņi var atnākt citreiz, un tad
grieķu mūks vairs nepalīdzēs. Sakop dzimtas saites, dēls! Tu esi sācis iet
neceļus.
Valdemārs nodrebēja un atskatījās — dārzā pie dīvainajām dobēm
neviena nebija. Vien dūšīgie augi trīsēja,
kaut arī ķēniņš nejuta ne vēja pūsmas.
***
Tālivaldis nu bija bagāts diezgan un gribēja atjaunot Bebrlnas pili.
Cietokšņa sienām vajadzēja būt sešu vīru augumā, bet no tā torņiem
saimnieks vēlējās redzēt seno tirgus vietu pie Valkas. Tālivaldis bija
dzirdējis par kādu slavenu Vīlandes meistaru, viņš sūtīja sūtņus ar dāvanām
un lūgumu Sakalas valdniekam aizlienēt krietno celtnieku. Meistars tika
atsūtīts ar laipniem pavadvārdiem — šis patiesi esot labākais cietokšņu
cēlējs šaipus Veinai, kā igauņi dēvēja Daugavu. Atsūtītais vīrs, ko sauca
kāda sena varoņa vārdā par Ilmarinu, bija maza auguma kuprītis ar stāvu
pieri un niknām ačelēm. Tam līdzi nāca divi nerunīgi palīgi, kurus Ilmarins
sauca par puikām.
Kuprītis Tālivalža dižo plānu atzina labu esam, viņš nebija radis celt
viena cilvēka mūžam. Viņi apstaigāja karā izpostītās pils plakumu, un
vīlandietis solīja uzcelt tādu cietoksni, ko varēšot ieņemt, tikai no iekšpuses.
— Kā no iekšpuses? — Tālivaldis brinījās. — Kurš tad uzbrūk pats
sev?
Ilmarins iepleta ačteles un, galvu atgāzis, ilgi pētīja kaulaino Ietu. Viņa
sprogaino matu kumšķis sniedzās Tālivaldim tieši līdz zodam. Vai tad
Bebrīnas pilskungs neesot dzirdējis par nodevējiem un draugiem, kas pārdod
savējos, kad sveši stāv aiz vārtiem? — neticīgi galvu grozīdams, savukārt
brīnījās vīlandietis. Tālivaldis pakasīja pakausi un drūmi uzkumpa. Jā. par
tādiem viņš bija dzirdējis virus runājam, taču viņam blakus nodevēji nekad
nestāvēs, Tālivaldis paziņoja un atkal lepni izslējās. Kuprītis samirkšķināja
ačteles — ar tādu iedomīgu lētticību viņš vēl nebija sastapies. Labāk lai
jaunais cietokšņa saimnieks parunājot ar saviem Ietu burvjiem, tiem jāzin, kā
stāvēt pret nodevībām un viltu, Ilmarins deva padomu.
Toties, abiem runājot par maksu, Tālivaldis sāka šaubīties. Kā nu
saimnieks gribot, Ilmarins vēsi noteica, nospļāvās un devās pie zirgiem. Jo
tālāk uz dienvidiem, jo dumjāki, iedomīgāki un skopāki vīri, kuprītis skaļi
klāstīja saviem puikām — drūmiem pusmūža vīriem. Bet. kad viņš pieprasīja
pusdienas un krietnu ceļa maksu, Tālivaldis izlēma. Viņš dos prasīto sidraba
daudzumu, bet sīkais ziemeļu nekauņa lai nu ķeroties pie darba, nevis
dzisinot muti. Ilmarins atieza lielus retus zobus. Viņi patika viens otram un
nemitīgi apsaukājās neglītiem vārdiem divās valodās.
Ieraugot vīra resnuma baļķus, ko Vīlandes meistars lika atvest,
Tālivalža sasauktie klaušinieki sadrūma. Te ātri varot dabūt lielos pautus,
viņi spriedelēja, domādami pilskungu traku esam. Tas gribēja dižāku pili
nekā pašam ķēniņam Trikātā. Turpretī Tālivaldī iedomātā varenība viesa
sparu — viņam kā vienmēr patika darbi pāri mēram un saprātam. Klausoties
kuprīša dusmīgajā klaigāšanā, jauneklis, šķiet, atguva zaudēto dzīvesprieku.
Viņš pirmais atrotīja piedurknes un ķērās pie smagākiem darbiem. Tālivaldis
strādāja vīriem līdzi no gaismas līdz tumsai — tēsa un cilāja varenos baļķus,
raka zemi, elsdams vēla vaļņos akmeņus. Plecu pie pleca ar pienabrāli
pūlējās uzticīgais Guntis, kas bija salīgts Bebrīnas karadraudzē uz trim
gadiem. Viņš ne soli neatkāpās no Tālivalža un piedalījās visās apspriedēs ar
kašķīgo Ilmarinu. Mazajam vīlandietim Guntis nez kādēļ nepatika. Tam
puisim esot šķelta mēle, kuprītis purpināja zem deguna, kad Ietu nebija
tuvumā. Viņa palīgi vien klausījās un neko neiebilda. Pieredzējušais meistars
nebija radis jaukties saimnieku un viņu draugu darišanās.
Sidrabs aizgāja ātrāk un vairāk, nekā sākumā domāts, taču Tālivaldis nu
bija iededzies pa īstam un vairs neskopojās. Vaļņi un sienas auga acīm
redzami, jauneklis nopūlējās kā vergs, tomēr naktīs reizēm modās augšā un
nespēja atkal aizmigt. Kādu vasaras nakti viņš neizturēja, cēlās, sedloja zirgu
un aizauloja. Pie Ērģemes pils viņš nonāca ritsvīdā, ilgi nostāvēja, vērodams
Ildzes tēva radu sāktos atjaunošanas darbus. Viņaprāt, tie norita lēnāk, nekā
vajadzēja. Tālivaldis dusmojās un skuma par Ildzes atraidīto papildu sidraba
tiesu, ko viņš bija pielicis Alda karavīra algai no savas puses. Vairāk neko
viņš nevarēja palīdzēt, viņa nepieņemtu. Tālivaldis nopūtās, nolēca no zirga
un aizzagās līdz ciemam. Ļaudis vēl gulēja, bet sāka riet suņi, un rasā
samirkušais jauneklis smagu sirdi atkal zagās atpakaļ pie zirga.
Kādu citu nakti viņš aizauloja līdz pazīstamam meža ciemam, taču daijā
zintnieces meita, kas tik dāsni bija dāvājusi Tālivaldim mīlu aizpērn, tagad
sagaidīja viņu uz takas pie ciema robežas.
— Putni pavēstīja tavu tuvošanos, bet tu esi velti jājis šurpu, — viņa
dzedri paziņoja. — Es zinu tavu nemieru, taču es to neiededzināju un ari
nedzēsīšu. Tu neesi taisns, pie manis nākdams.
Viņa skatījās augšup tumšām acīm, un Tālivaldis nespēja ne
pakustēties, ne atbildēt.
— Pieliecies! — viņa pavēlēja un uzkāra Tālivaldim kaklā kādu
zīdainu piniti ar daudziem putnu nadziņiem. — Varbūt tā tev palīdzēs. Tikai
nekad to nenoņem. Pat pirtī ne, citādi nāks nāve. Atceries tikai to, tu,
stūrgalvīgais klajuma vīrs, — Putna cilts meitene čukstēja, un Tālivaldis
paklausīgi ļāvās.
Bebrīnā viņš atgriezās tikai vakarā un neatcerējas —, ne kur bijis, ne ko
darījis. Vien brīnījās par dīvaino kaklarotu un nezin kā saprata, ka to nedrīkst
noņemt nekad. Tālivaldis juta maigi sargājošu spēku plūstam no pinuma,
kurā daiļā sieviete kopā ar sensenām zintīm bija savijusi gan savus, gan viņu
abu meitas smalkos matiņus. Tā bija augstākā labvēlibas zīme, kādu varenās
Meža mātes bērni varēja izrādīt svešas cilts vīrietim. Tālivaldis patiesi kļuva
mierīgāks un labāk gulēja, bet to, ka meža ciemā viņam reiz piedzimusi
meita, Tālivaldis uzzinās tikai pēc ilgiem gadiem, kad varenā Trikātas
valdnieka un Tālavas ķēniņa pilī ieradisies viņa paša mazdēls. Zēnam būs
vectēva stiegrainais un stiprais augums, kā arī Putna laužu apaļās acis un
smalkā dzirde. Pretēji mātes cilts paradumam zēns gribēs kjūt karavīrs.
Lielā sausuma dēl rudzus togad bija jāsāk pļaut krietni pirms Jēkabiem.
Katru vārpu vajadzēja saudzīgi saņemt saujā, lai pāragri izkaltušie, sīkie un
cietie graudi neizbirtu atpakaļ zemē. Vīri Bebrīnā pārtrauca celtniecības
darbus un devās palīgā brīvajiem ļaudīm, no kuru veiklības nu bija atkarīga
viņu visu dzīvība. Kaut arī raža bija daudzkārt mazāka nekā parasti,
saimnieki kāva noliesējušos aunus un cēla galdā pirmo maizi, kas saziedēja
jau nākamā dienā pēc cepšanas. Bet Laidenē cirpto aitu vilna bija tik smalka
un trausla, ka vērpjot sprakšķēja kā skalu uguns.
Pēc rudzu pļaujas, kad bērziem jau sāka dzeltēt lapas, Bebrīnā ieradās
negaidīts viesis — Valdemārs. Šoreiz jaunais ķēniņš devās ceļā, vien dažu
karavīru pavadīts, un ari ģērbies viņš bija mazāk grezni nekā citkārt, valsti
apceļojot. Kopš tikšanās ar Laika vīru Valdemārs bija kļuvis klusāks un
domīgāks. Staltajos plecos turējās tikko manāms kūkums, bet acis biežāk
skatījās zemē, nevis iedomīgi pāri citu galvām.
Pēc krīva brīdinājuma Valdemārs nobijies meklēja sidrabu, ar ko
samaksāt tēva solīto tiesu karavīriem un kalpotājiem. Tas izrādījās grūtāk,
nekā ķēniņš domāja. Mātei sava sidraba tikpat kā nebija, un šoreiz bagātais
krusttēvs ari nevarēja palīdzēt. Vismaz tā Alvils, nožēlu izrādīdams,
atbildēja. Viņš esot tāpat iztērējies kā visi novadu kungi pēc kara. Arī
krusttēva draugi, citkārt tik labvēlīgie tirgoņi, teicās esam tukšā. Par to
Valdemārs brinijās, bet pie lepnajiem labiešiem viņš pat neiedrošinājās
griezties. Tad būtu jāatklāj vecā mantziņa pazušanas noslēpums. Mada nāvē
Lika vainoti sumpurņi, bet Valdemāram bija jāizliekas, ka ar tēvu tēvu
mantojumu viss ir kārtībā. Citādi viņš nevarētu izskaidrot, kāpēc tik ilgi
klusējis un nav saucis zvēresta lauzēju tiesas priekšā. Valdemārs sāka saprast
Laika vira uzdotās mīklas — vieni meli un mēģinājums iegūt sidrabu citiem
nezinot bija pagriezušies pret viņu pašu. Nu bija jāturpina izlikties.
Valdemārs mulsa un dusmojās — viņš bija bagātās Trikātas valdnieks
un varenās Tālavas ķēniņš, taču nevarēja dabūt nieka tūkstoš marku! Nācās
domāt par aizņēmumu ārvalstīs, un te gudrais krusttēvs pieteicās palīdzēt.
Alvils domāja, ka jāgriežas pie Naugārdes tirgoņiem, kuri bija vienmēr
draudzīgi gan pret Valdemāru, gan pret viņu pašu. Alvils ari pats pieteicās
aizbraukt uz Naugārdi un atgriezties, cik ātri vien iespējams.
Pagāja septiņas nedējas, bet krusttēvs kavējās. Bailēs no dzimtas
aizgājējiem un nespēdams pildīt pienākumu, Valdemārs atcerējas savu
tuvāko asinsradu Šaisaulē. Jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš nez
kādēļ iedomājās, ka, samierinoties ar Tālivaldi, viņš novērsīs tēva un pārējo
dzimtas vīru dusmas Viņāsaulē. Vai vismaz aizkavēs sodu, kamēr krusttēvs
atvedīs sidrabu. Turklāt, neskatoties uz mātes bezgalīgo mīlestību,
Valdemārs jutās vientuļš. Viņam gribējās no sirds parunāties ar kādu tuvu
vīru.
Kopš Valdemāra nākšanas tronī brāļi bija tikušies vien dažas reizes. Tik
vien, cik nevarēja izvairīties, kārtojot darīšanas starp valdnieku un Bebrīnas
novada kungu. Valdemārs ilgi nevarēja saņemties, kā arī atrast puslīdz
ticamu ieganstu, lai pirmais dotos pie Tālivalža un pirmais piedāvātu brālim
izlīgumu.
Ķēniņa ceļa karodziņam parādoties, noskanēja sarga taure, un pils lielie
vārti tika atvērti. Tomēr Trikātas jātnieku pulciņš neviļus apstājās vaļņu
pakājē un atgāza galvas. Kāds no karavīriem pat iesvilpās, bet Valdemāra
sirdī iedūra skaudība un uzvilnija spējas dusmas. Viņa uzticamie vīri un
Naugārdes kņaza ieliktais Bebrinas novada pārraugs bija ziņojuši par pils
būvi un tās varenajām sienām, taču tādu vērienu Valdemārs nebija spējis
iedomāties. Viņa mazais, atstumtais brālītis bija kļuvis pārāk slavens un
bagāts. Viņš grasījās pārspēt pašu ķēniņu! Valdemārs saslējās sedlos un
saknieba lūpas, bet tūdaļ atkal sevi savaldīja. Viņš jāja šurpu, lai sniegtu
brālim roku. Šoreiz pats to gribēdams, nevis tēva skubināts. Viņu ilgajai
sāncensībai vairs nebija iemesla. JaTālavas ķēniņa jaunākais brālis
nodomājis uzcelt dižu cietoksni, tur nekas nevar būt iebilstams. Valdemārs
nolaida plecus un rāmiem soļiem pārjāja tiltam.
Tikko viesi nonāca Bebrinas pagalmā un nolēca no zirgiem, tā viņus
aplenca suņu bars. Dažādās balsīs riedami un nepacietīgi ķilkstēdami, tie
sastājās puslokā un nelaida ķēniņa vīrus tālāk. Cauri trakajai kņadai skanēja
pilslaužu uzkliedzieni, taču suņi tos neņēma vērā. Tad no pils puses
atskanēja viens vienīgs svilpiens, ko cilvēki pat lāgā nedzirdēja. Suņi
mirklīaprāvās un, ausis saslējuši, gaidīja nākamo pavēli. To vienvienīgo
balsi, ko paši prata atšķirt starp simtiem citu un kuras īpašniekam bija gatavi
kalpot līdz nāvei. Tā bija Bebrinas suņu dieva balss.
Viņš nāca, kreiso kāju drusku pievilkdams, saulē nobrūnējis, skaidām
izspūrušos matos un Valdemāram šķita — svešādi sapņains. Valdemārs
joprojām nespēja noticēt, ka tas jauneklis saplēstā un sveķainā kreklā ir
kļuvis tik slavens, ka pat sirmi vectēvi Tālivaldi godāja par varoni.
Valdemāra mazais, spītīgais brālītis, kurš reiz gandrīz noslīka, gribēdams
viņu pārspēt , un kurš nepadevās, pat zemē nogāzts, nu patiesi bija kļuvis par
varenu un bagātu pilskungu. Ar rūgtu skaudību sirdī Valdemārs nodomāja —
vairums no šiem vīriem, kas tagad ar cirvjiem rokās sastinguši vēroja brāļu
tikšanos, droši ietu kopā ar Tālivaldi lidz pat nāvei. Tāpat kā suņi.
klausīdami un dzirdēdami kārnā spītnieka visklusāko pavēli vai tikai mā-
jienu. Šī savstarpējā ciešā uzticība, ko Valdemārs pats nekad nebija baudījis,
viņam sāpēja, viesa negribētu apbrīnu un pat bailes. "Viņi nevilcinādamies
uzbruktu ari man, Tālavas ķēniņam, ja brālis liktu," Valdemārs iedomājās un
nodrebēja.
Tālivaldis apstājās starp suņiem trīs soļu attālumā no brāļa, saraustīja
nošļukušās bikses un, galvu piešķiebis, nogaidīja. Aizkustinātais Valdemārs
spēra soli un stiepa roku.
— Es gribēju…
 Taču līdz ar pirmajām skaņām un kustību suņi sāka riet vēl negantāk.
Tālivaldis likās izbrīnīts par savu mīluļu rīcību, parasti tiem pietika ar vienu
pavēli. Kad viņš tos atkal apsauca, Valdemārs bija palicis pusceļā ar paceltu
roku. Viņš ievilka elpu un sāka vēlreiz, bet tālāk par biklo "Es gribēju…"
atkal netika. Suņi rēja aizrīdamies. Tālivaldis tos apsauca vēlreiz, Valdemārs
juta vaigus svilstam, taču saņēmās un spēra vēl vienu soli pretī brālim, kurš
uzjautrināts smaidīja. Trešo reizi suņiem ierejoties, Valdemārs atvilka kāju
un nolaida pusceļā palikušo roku. Suņi tūdaļ apklusa paši.
— Nu gan ķēniņš, pat suņus nevar pārrunāt, — Tālivaldis zobgalīgi
noteica. — Ko tu no manis gribēji?
Valdemārs saslējās.
— Neko, — viņš strupi izgrūda.
Atpakaļ cauri vārtiem ķēniņš ar saviem vīriem izjāja stingā klusumā.
Suņi sēdēja, mēles izkāruši, rindā blakus pils saimniekam un, apmierināti par
savu darbu, noskatījās ciemiņiem pakaļ. Vaļņa nogāzē tikuši, jātnieki iz-
dzirda balsis — vīri uzjautrināti sasaucās un smējās par valdnieka
neveiksmīgo ciemošanos pie Bebrīnas kunga Tālivalža.
Valdemārs, kurš allaž bija gulējis bērna miegu, nu modās naktīs un,
skaudro aizvainojumu vēl un vēlreiz pārdzīvodams, grieza zobus. 'To viņš
vēl pieminēs! To viņš pieminēs!" jaunais ķēniņš nikni zvērēja. Bet vēl vairāk
Valdemārs pārdzīvoja krusttēva neparasti ilgo kavēšanos. Vēju laikam
nenovēršami tuvojoties, ķēniņa maigajos lūpu kaktiņos ievilkās pirmās asās
rievas. Sievietēm, kas to ievēroja, patika šāda valdnieka pārvērtība. Viņuprāt,
sakniebtas lūpas un rievas liecināja par vīra gribasspēku. Bet Valdemārs
sūtīja krusttēvam pretī ziņnesi pēc ziņneša. Tāpat kā tēvs kara laikā bija
sūtījis uzticamus vīrus meklēt viņu pašu. Neviens no Valdemāra sūtņiem
neatnesa mierinošas vēstis.
Krusttēvs Alvils atgriezās tikai divas nedēļas pirms Miķeļiem, kad visās
Ietu un viņu radu cilšu zemēs sākās veļu laiks un Viņsaules iemītniekiem
bija atļauts apciemot Šaisaulē palikušos tuviniekus. Cerēto sidrabu Alvils
neatveda. Tiesa, viņam ar pūlēm bija izdevies pierunāt dažus bagātākos
Naugārdes tirgoņus aizdot Valdemāram naudu. Taču viņi par to gribēja runāt
ar pašu Tālavas ķēniņu, nevis starpniekiem. Krusttēvs paskaidroja un vainīgi
nokāra degunu. Viņa izslavētās draudzības saites kaimiņu zemēs izrādījās
pārāk vājas esam. Valdemārs neko vairāk neprasīja un neko neiebilda.
To nakti Valdemārs nespēja nodzēst sveces, bet tad viņam sāka likties,
ka tās sprakšķ pārāk skaļi, kaut sveces bija no laba vaska un vispār sprakšķēt
nevarēja. Valdemārs cēlās un ņēmās soļot pa istabu, viņam vajadzēja dzirdēt
vismaz pašam savu soļu dunu. Viņš vairs nemeklēja glābiņu ari mātes istabās
— tagad pret tēva dusmām neviens vairs nevarēja palīdzēt. Pret ritu
Valdemāram sāka nežēlīgi sāpēt mugura — tieši tai vietā, kur šķēps bija
ķēris tēvu tā pēdējā kaujā. Sākās karstumi un galvassāpes. No rīta, kad
ieradās kalpotāji, jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš gulēja smagi
slims. Visās iespējamās vietās viņa istabā bija sadegtas sveces.
Nākamā pievakarē, kad Trikātā ieradās brīvo ļaužu dzimtu vecākie,
Valdemārs jutās drusku labāk, tomēr augšā vēl necēlās. Pilī visi bija
samulsuši — pāri par divdesmit cienījamu ciltstēvu pulcējās priekštelpā, bet
pagalms bija pilns ar viņu pavadoņiem, kalpiem un zirgiem.
Trikātas labieši gribot negribot juta bijību — neredzamas, bet
nesaraujamas asinssaites ar šiem sirmgalvjiem saistīja gandrīz ikvienu
tālavieti, viņiem klausīja tūkstošiem vīru, sievu un bērnu.
Dzimtu vecākie godbijīgi noklausījās vecā ķēniņa atraitnes un jaunā
ķēniņa mātes paskaidrojumā. Viņi izrādīja pienācīgu cieņu valdnieka dzimtai
un vaicāja par ķēniņa slimības iemesliem — vai viņš cietis meža vēršu
medībās, zobenu cīņas treniņos vai varbūt jaunos kumeļus iejājot? Saņemto
atbildi ciltstēvi nesaprata un atteicās savu vajadzību pārrunāt ar ķēniņa māti.
Daudzi no viņiem bija pavadījuši cejā veselu dienu vai pat izjājuši
iepriekšējā vakarā un kļuva uzstājīgāki. Viņi noraidīja ari iespēju runāt ar
ķēniņa padomniekiem vai citiem labiešiem. Ja jaunais ķēniņš patiesi jūtoties
tik vārgs, ka nevarot izkāpt no gultas, viņi. kas pārstāvēja visas Tālavas
brīvo ļaužu dzimtas, varot aiziet uz ķēniņa istabu un runāt ar guļošu
valdnieku.
Tik daudz lepnuma Valdemāram vēl bija atlicis, lai nelaistu viesus savā
guļamistabā. Neklausoties mīlošās mātes žēlabās, Valdemārs cēlās, saposās
un klibodams devās uz troņa zāli. Viņam joprojām sāpēja mugura un galvā
dunēja. Ķēniņš bija novājējis, bāls un aizsmacis. Stindzinošas bailes no
mirušajiem bija notrulinājušas bailes no dzīvajiem, neko sliktāku par to, kas
viņu gaidīja vēju laikā, šeit sanākušie vīri nevarēja nodarīt. Sāpes atbalsojās
pie katra soja, bet jaunais ķēniņš cerēja uz kādu brīnumainu labvēlību vai
vismaz žēlastību, kādu, viņaprāt, citos vajadzēja izraisīt paša slimībai. Valde-
māram neienāca prātā, ka šie sirmie vīri mācēja žēlot tikai par sevi vājākas
būtnes — sievietes, bērnus, zirgus, suņus, bites un lopus. Katrā ziņā ne jau
raženus vīrus, kas tāpat vien saslima un necēlās no gultas jau otro dienu.
 Dzimtu vecākie bija ieradušies pie ķēniņa, lai prasītu bada maizi.
Likums noteica, ka lielas neražas gados Tālavas brīvie ļaudis varēja prasīt
ķēniņam atlaist visus meslus, kurus zemnieki vēlāk atdos citos, labvēlīgākos
gados. Senie likumu licēji paļāvās uz to, ka ķēniņam vienmēr jābūt iekrātam
sidrabam un vienmēr jābūt gatavam palīdzēt citiem nedienās. Tālavas zemes
kopēji togad bija spējuši iekult tikai divus no katra iesētā grauda. Tie paši
bija pāragri izkaltuši, pāragri nopļauti un tik sīki, ka bija jābaidās ari par
nākamā gada ražu. Tā paskaidroja brīvo laužu ciltstēvi un gaidija atbildi.
Ķēniņš viņu lūgumam varēja arī atteikt —ja bija vēl svarīgāki iemesli, kas
apdraudēja visas valsts likteni, kurā bija jādalās visiem vienādi.
Valdemāraprāt, tāds iemesls pastāvēja — viņam vairs nepiederēja ne nieka
pods sidraba, kur nu vēl iespēja brīvo ļaužu vietā nomaksāt Naugārdei
meslus un pirkt saviem zvēresta ļaudīm nepieciešamo maizi, kā paredzēja
līgums.
Valdemārs ar pūlēm pacēla sāpošo galvu, viņā virda bezspēcīgas
dusmas — kāpēc visas nedienas piemeklē tieši viņu! Valdemārs gribēja saukt
— ne jau viņš vainojams briesmīgajā sausumā, bet ieraudzīja starp viesiem
baltmataino lirika vīra palīgu, kas vasarā bija ieradies ar aicinājumu. Vīrs
patiesi neatšķīrās no zemniekiem, tik bija jaunāks par pārējiem. Krīvs
uzmundrinoši smaidīja un skatījās Valdemārā ar dzedrām, visu redzošām un
visu zinošām acīm. Ķēniņa saslietie pleci nošļuka, viņš kļuva gurds un
vienaldzīgs.
— Es padomāšu, — Valdemārs izvairīgi nočērkstēja tik pierasto
teicienu, ko lietoja vienmēr, kad kāds runāja par nepieciešamiem
izdevumiem.
— Tad mēs pagaidīsim, kamēr ķēniņš izdomās, — mierīgi atteica
Virsis, varenākais no Trikātas brīvo ļaužu ciltstēviem.
Tālavas brīvo ļaužu pārstāvji todien apmetās turpat Trikātā, bet ķēniņš
palika troņa zālē viens pats un jutās pagalam salauzts. Sāpēja galva, mugura
un acis. Tad viņš atcerējās mazā pulka labiešus, kuru padomus un palīdzību
līdz šim bija nonicinājis.
Šoreiz krusttēva Alvila draugi un atbalstītāji turējās sāņus un vairāk
klusēja. Viņi par brīvo laužu prasību bija uzzinājuši tikai vakar. Pats Alvils,
ari aizbildinādamies ar slimību, nebija ieradies mazajā pulkā. Toties tie, kas
pulcējās ap Cērtenes kungu Daumantu, šo sarunu bija gaidījuši un nu
izmantoja izdevību, lai padoma vietā pamācītu Valdemāru. Labieši pieprasīja
savam valdniekam Tālavas ķēniņa cienīgu rīcību. Gan pret karā uzvarējušo
Naugārdi, gan pret seniem sabiedrotajiem igauņiem un lībiem, kas,
izmantodami Tālavas vājumu, jau paslepen pinās ar Lībekas tirgoņiem, gan
arī strīdā starp Gulbeni un Atzēli, kurā Valdemārs acīm redzami turējās
netaisni, [lībieši prasīja skaidri ievērot likumus un maksāt zvēresta ļaudīm
algas.
Par atteikumu brīvajiem ļaudīm tik briesmīgā neražas gadā nevarēja būt
ne runas. Ķēniņam bija jāuzņemas šī palīdzības nasta, to Valdemāram
vajadzēja saprast ari bez mazā pulka padoma. Tieši tādām nebaltām dienām
tēvu tēvi krāja un raka zemē smagās sidraba lādes. Ja Valdemārs nespēj tikt
galā ar saviem pienākumiem, labiešiem nekas cits neatliks kā saukt lielo
pulku un prasīt atcelt pašiem savu pirms divarpus gadiem pieņemto lēmumu.
Daumants atkal draudēja, viņš ar saviem draugiem negribēja, lai Trikāta citu
valstu starpā kļūst par apsmieklu. Galu galā vēl bija trešais ķēniņa dēls
Tālivaldis, kurš netika tēva novēlētā troni tikai vienas šaubīgas balss dēļ.
Kaut ari Naugārdes kņaza ielikteņi pilis un citi ķēniņam uzticami izlūki
bija viņu brīdinājuši par labiešu sarunām ar kriviem, brīvo ļaužu vecākiem
un citu Tālavas valstu valdniekiem, to visu atklāti dzirdot, Valdemāra sirds
uz mirkli iekrita tukšumā. Viņš mēģināja būt bargs, pārvarēja bailes, saslējās
un saknieba lūpas, taču tūdaļ saprata savu kļūdu. Valdemāra līdzšinējie
atbalstītāji, bez Alvila palikuši, nodūra galvas, bet Daumants ar savējiem
raudzījās pretī cieti un skarbi. Valdemārs Trikātas labiešu, savas plašās tēva
dzimtas pārstāvju, acīs bija vien nogrēkojies jauneklis, kuram gan dota vara,
taču to varēja ari atņemt. Ar nīgru skaudību sirdī Valdemārs atcerējās, ar
kādu cieņu šie paši viri bija nākuši viņa tēva priekšā. Kur nu par draudēšanu,
reti kurš visā Tālavā iedrošinājās iebilst ķēniņam, ja tas gribēja ko nopietni
panākt. Kaut ari tēvs gulēja kopā ar karavīriem zem salijušas egles, dzēra ar
tiem no vienkāršiem koka kausiem lidz ritsvīdam un vārtijās dubļos, jaunos
kumeļus iejājot. Tomēr tēvu visi klausīja, pat tad, kad likums to neprasīja.
Kādu mirkli Valdemārs iedomājās savā vietā neveiklo un kaulaino brāli,
kuram pat trīs vārdi vienā cēlienā sagādāja grūtības. Kurš domājot rauca
pieri un rādīja zobus kā stūri iedzīts vilks. Vai šie vīri baidītos no Tālivalža?
Vai izrādītu viņam kaut simto daļu no tās cieņas, ko juta pret tēvu?
Valdemārs greizi nosmīnēja par savu salīdzinājumu un tūdaļ padevīgi
pielieca galvu.
Jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš Valdemārs nožēloja savas
kļūdas, kas bija radušās pieredzes trūkuma dēj. Taču nu, uzklausījis savas
valsts labiešu un plašās tēvu dzimtas pārstāvju domas, viņš solīja laboties.
Visupirms Valdemārs ķersies pie Naugārdes meslu lietas, kas bija īpaši
svarīga briesmīgās neražas dēj. Viņš mēģinās izmantot savas labās attiecības
ar tālās pilsētas vecākajiem un panākt meslu atlaides. Tādējādi iemidzinot
uzvarētāju un viņu uzraugu modrību, valsts varēs mazliet saņemties un
sagatavoties nokratīt jūgu pavisam. Valdnieks runāja veikli un pārliecinoši.
Trikātas labieši no šīs tikšanās, kas bija sākusies ar pamācībām un
draudiem, aizgāja apmierināti. Viņiem sen vajadzēja parunāt ar jaunekli,
varbūt daudzas kjūdas nebūtu nonākušas tik tālu. Savukārt mazā pulka vīri
solīja savam valdniekam beidzot samierināt Gulbeni ar Atzēli. To pašu
vakaru, saņēmuši labvēlīgu atbildi, no Trikātas aizjāja brīvo ļaužu dzimtu
vecākie.
Valdemārs ar uzticamu pavadoņu pulciņu devās cejā uz Naugārdi pēc
nedēļas. Ap Mārtiņiem pienāca pretrunīgas ziņas — Ietu ķēniņš esot
aizbraucis uz pašu Kijevu, kas tika uzskatīta par trešo lielāko pilsētu aiz
Romas un Konstantinopoles. Kopš tālavieši sevi atcerējās, neviens no
viņiem, ko saistija dzimtas saites, vēl nebija labprātīgi devies prom un
pavadījis svešumā visu Veļu laiku. Gluži otrādi, ikviens allaž centās
atgriezties līdz Miķeļiem un turēties dzimtu svētvietu tuvumā. Ja negribēja
zaudēt senču labvēlību, tie bija jācienā un jāgodā.
Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš atgriezās tikai pēc
Ziemassvētkiem. Valdemārs bija pieņēmis grieķu kristību no paša Kijevas
metropolīta rokas un salaulāts ar bagātā Naugārdes bajāra Jurija Jurjeviēa
mazmeitu Dagniju.
Jaunā Trikātas valdniece blakus staltajam Valdemāram izskatījās
aizkustinoši trausla. Gaišo galviņu bikli pieliekusi, viņa uzsmaidīja visiem
vira radiem un ļaudīm. Ar Valdemāra māti abas apkampās kā senas
draudzenes, kam daudz kopīgu noslēpumu. Dagnija bija paspējusi drusku
iemācīties Ietu valodu un spēja šo to atbildēt, kaut pati kaunējās un sarka,
vārdus svešādi izlokot. Tālavas ķēniņam varen patika sievas pūles savējo
priekšā, un viņš visiem skaļi klāstīja, ka Dagnijas māte cēlusies no
galindiem, kas bija Ietu radu cilts un kopš seniem laikiem apdzīvoja plašas
zemes Smoļenskas un Suzdaļas kņazistēs. Kopā ar jauno pāri atbrauca arī
Jurijs Jurjeviēs, kas bija atteicies no saviem svarīgajiem pienākumiem
Naugārdē, lai kļūtu par Tālavas ķēniņa padomnieku.
Jaunajai Trikātas valdniecei pūrā nāca milzum daudz vezumu,
neskaitāmi kalpotāji un pat izlasītu jātnieku pulks ar savu karogu,
karakalpiem un papildu zirgiem. Atbraukšanas dienā Naugārdes jātnieki ar
Valdemāra pavēli tika ielaisti Trikātas pilī. Naugārdieši bija pieredzējuši un
skarbi. Ierādītajā pils daļā un staļļos tie rīkojās, kā daždien svešā zemē
pieraduši, — noslēdza durvis un izlika savus sargus. Jau nākamā dienā
Valdemārs sasauca savus virsniekus un, laipni smaidīdams, samaksāja itin
visas aizkavētās algas — gan dzīvajiem, gan karā kritušo karavīru ģimenēm.
Letu virsnieki priecājās piesardzīgi, viņi brīnījās par valdnieka lēmumu
ielaist tēva pilī svešus karavirus — Trikātas dižie vārti nekad vēl nebija vērti
svešzemju pulkiem. Cauri tiem bija nākuši vien citu valdnieku sūtņi ar
dažiem pavadoņiem.
— Svešus! — Valdemārs jautri iesaucās un paplēta rokas. — Tie taču
ir Trikātas valdnieces, manas sievas un manu nākamo dēlu mātes, uzticamie
sargi.
— Divi simti izlasītu jātnieku un karakalpi… vienai mazai sievietei…
— viri šaubījās.
— Jūsu jaunā valdniece ir ļoti bagāta, — Valdemārs skaidroja un
sazvērnieciski piemiedza aci. — Viņa to var atļauties.
Tai pašā dienā ķēniņš Valdemārs atlaida pie savām dzimtām lielāko
dalu no tēva uzticamiem virsniekiem un karavīriem. Pili kopā ar Naugārdes
jātniekiem palika tikai Valdemāra ieceltais pulkvedis un daži viņa pieņemtie
vīri. Pats valdnieku pāris apmetās jaunajā un plašajā pilsētas namā, kas tika
steidzīgi izgreznots un izklāts ar tālās dienvidzemēs austiem paklājiem.
Lielās istabas stūri stāvēja svētbilde un nedzisdama dega smaržīgas eļļas
lampiņa. Par Dagnijas, viņas ļaužu, Jurija Jurjeviēa un nesen kristītā
Valdemāra dvēselēm rūpējās vairāki grieķu baznīcas mūki smagos, ar zelta
diegiem rotātos tērpos. Vicinādami smaržīgus kvēpeklišus un murminādami
svētības vārdus, tie izstaigāja visas telpas gan Valdemāra namā, gan tēvu
tēvu celtajā Trikātas pilī, kur tagad skanēja svešu karavīru balsis. Tie sargāja
ari valdnieka namdurvis un pavadīja viņu ceļā. Acīm redzami uz savas
sievas karavīriem Trikātas valdnieks un visas Tālavas ķēniņš Valdemārs
tagad paļāvās vairāk nekā uz savas cilts vīriem.
Valdemārs bija atdevis tēva parādus un izpildījis mazajam pulkam doto
solījumu — miera līgumā prasītos meslus kņazs ar nākošo rudeni bija
samazinājis līdz parastai desmitai tiesai no valsts un labiešu gada
ieņēmumiem. Bet Tālavas brīvajiem ļaudīm tika izrādīta īpaša žēlastība —
šai neražas gadā kņazs viņiem neprasīja nekādas nodevas, bet citus gadus
zemes kopēji dos vien parasto ķēniņam maksājamo tiesu. Labieši turpmāk
ietaupīs tūkstošiem grivnu, valsts varēs atkopties un plaukt kā tēvu tēvu
laikos, apgalvoja ķēniņš Valdemārs. Tieši tā viņš bija runājis tai dienā pirms
strīda ar Tālivaldi par troņa mantošanu .
Labieši un ļaudis šīs ziņas uzņēma dažādi. Lepnākie bija gaidījuši
noteiktāku ķēniņa rīcību. Vajadzēja gatavoties karam un patriekt meslu
prasītājus vispār. Viņiem sen bija apnikuši ziņkārie pieskatītāji pašu pilīs un
pilsētās — Tālava nekad agrāk nebija tik ilgi cietusi svešu virskundzību.
Tomēr vairums priecājās, briesmīgā neraža un posts bija cilvēkus
nomocījusi. Pēc šī rudens lielajiem mesliem daudzi nebija tālu no
nabadzības.
Par ķēniņa kristīšanos grieķu baznīcā tālavieši pārāk nebrīnījās. Viņa
māte to jau bija izdarījusi vēl vecā ķēniņa laikā, nēsāja zelta krustiņu un
pavadīja dienas grieķu mūka sabiedrībā. Paši leti nemēdza mesties ceļos un
klanīties — it kā no Dieva tādējādi varētu ko izlūgties. Tomēr tādas
skaistules dēļ, kāda bija Dagnija — ar pienabaltu, gandrīz caurspīdigu ādu
un zilām kā pavasara vizbules acīm —, vīri mēdza darīt vēl trakākas lietas.
Tā, divdomīgi smaidīdami, tērgavoja trikātieši, kuri savu valdnieci bija
vairāk redzējuši. Senie likumi nebija pārkāpti, no Dieva liktajiem Pasaules
riticm neviens tik un tā nevarēja izvairīties. Cilvēks dzīvoja Laimas lemto
mūžu Šajā un Viņā Saulē, tā dvēsele aizgāja pie Dieva un atkal atgriezās
savā dzimtā. Viņa mūža gājumu noteica paša rīcība, tās atbilstība Pasaules
likumiem, nevis pievēršanās vai novēršanās no kādas baznīcas sludinātās
mācības. Dievs tik un tā bija viens vienīgs.
Pavasaris, kā apžēlodamies par tālaviešiem, togad nāca maigs, un visas
zīmes rādīja bagātu gadu. Pēc pusbadā pavadītās ziemas cilvēki atplauka un
priecājās, bet jaunā
Trikātas valdniece Dagnija gaidīja savu pirmo bērniņu.
***
Ērģemes novada labiešu dzimtas dzīvesspars paaudžu gaitā bija
izčākstējis. Toreiz, kad no dienvidrītiem atnāca jaunie Ietu kungi un tika
pārdalīti novadi, vistālāko ziemeļu zemi cilts koka galotnē ierādīja
stiprākajam, drosmīgākajam un audzelīgākajam atzaram. Letu valdnieki
gribēja paplašināt savas robežas uz senās radu tautas igauņu rēķina. Tie
savukārt bija pārmākuši no ziemeļrītiem ienākušās ciltis, bet pārņēmuši viņu
valodu. Nostāsti vēstīja, ka tais tālajos laikos katrā ērgemiešu ģimenē
dzimuši vismaz deviņi zēni, pieauguši tie mīļuprāt ķērās pie ieročiem un
atzina vien uzvaru vai nāvi. Kad pēc ilgiem savstarpējiem kariem un
ziemeļnieku iejaukšanās tika atjaunots un apzvērēts senais miers starp radu
tautām, Ērģemes novads kļuva par tālāko un miegaināko Trikātas nostūri.
Labiešiem palika viena pati pils Rikandas jeb Mazās Sedas krastos, jo Ovele,
kas pārvaldija ceļu krustojumu, miera līgšanas brīdī bija kritusi atpakaļ igau-
ņiem. Ērģemes labiešu valdījumā palika plašs, taču purvains un maz
apdzīvots novads.
Nemierīgākie dzimtas vīri aizklīda pie citiem kungiem par karakalpiem,
bet kūtrākie sajaucās ar pierobežas brīvajiem ļaudīm un kopa lieso zemi.
Kad ziemeļnieki bija nostiprinājušies Lielās Zviedrijas jeb Krievzemes
plašumos un Novgoroda sāka spiesties cauri Ietu un igauņu zemēm uz jūru,
pierobežas cietoksnis tika katrreiz nopostīts, jo trūka dūšīgu aizstāvju.
Savukārt Tālavas atbildes karagājienos ērģemieši varēja sūtīt arvien mazāk
vīru un guva arī mazāku laupījuma tiesu. Lai katrreiz atjaunotu un stiprinātu
sagrauto pili, trūka gan sidraba, gan spēcīgu roku, gan īstas dzīvotgribas, ar
kuru tā lepojās ērgerniešu tēvu tēvi. Tomēr vietu Trikātas mazajā pulkā
dzimta, pateicoties senajām asinssaitēm, saglabāja.
Tagad dzimtas vecākā dēla zars bija zaudējis vienīgos pilntiesīgos vīrus
— tēvu, kas pārkāpa savam valdniekam dotu zvērestu un tika slepeni
nokauts, kā ari viņa dēlu Aldi, kas, gribēdams atriebt tēvu, bija devies
grūtajā karagaitā uz Suzdaļu. Ģimenē bija palikušas vien trīs māsas un
mazgadīgs puisēns, kura vārdā novadu nu pārvaldija tēvabrālis. Tas bija allaž
sadrūmis vīrs ar šķidru bārdeli, kuram, kā daudziem pierobežā, bija dots
igauņu vārds Raivo. Vīram bija par ko raizēties, viņš lāgā netika galā ar savu
karā nopostīto ciemu ļaužu grūtībām, bet te vēl rūpes par vecākā brāļa
ģimeni un novada vienīgo cietoksni. Raivo saprata, ka kari ar Naugārdi tik
vienkārši nebeigsies. Viņš bija atbildigs par pils atjaunošanu un aizsardzību,
taču nezināja, kā to izdarīt. Paša spēkiem cietokšņa celšana prasītu gadus,
bet, lai maksātu talciniekiem, nebija sidraba.
Raivo cerēja izrauties no nabadzības ar vecākā dēla precībām. Eimants
patiesi bija glīts un stalts jauneklis, arī piemērotu līgavu apkārtnē netrūka.
Tēvs skubināja Eimantu saradoties vai nu ar Oveles, vai Tervas pilskunga
dzimtām — abiem igauņu labiešiem meitu netrūka. Kaimiņiem veicās,
novadi bija bagāti, jo cauri gāja lielie celi gan no piejūras lībiem, gan no
pašas Trikātas, kas bija pametusi savas cilts piederīgos Laimas varā. Gan
Ovelē, gan Tervā ciemu ļaudis un tirgoņi spēja kārtīgi maksāt meslus saviem
kungiem, bet viņš, Raivo, nezināja, kur ņemt sidrabu viena rudens tiesai.
Taču Eimants, kuram bija jau divdesmit pieci gadi, tēva padomos neklausījās
un par dzimtas pārticību nedomāja. Viņš bija neglābjami iemīlējies savā
māsicā Ildzē.
Raivo nezināja, ko domāt par brāļa nodevību, bet viņam bija pilnīgi
skaidrs — nekādu puslīdz ievērojamu samaksu par savu nelabo nāvi brālis
nebija saņēmis, viņa ģimene turpināja dzīvot tikpat nabadzīgi kā iepriekš.
Vienīgā nauda, kas viņiem parādījās, bija Alda tiesa pēc Suzdalas
karagaitām. Raivo atzina — brāļameita Ildze patiesi bija skaista un glīta
noaugusi, taču viņa vecākais dēls bija labāka pūra vērts.
Pats Eimants domāja savādāk. Viņš gadiem klusi vēroja māsīcu
izaugam un tad vienā jaukā dienā pēkšņi saprata, ka negrib un nekad ari
negribēs nevienu citu sievieti, kaut arī tā staigātu zeltā izgreznota kā aizjūras
lielo ķēniņu princeses. Jau sen Eimants pūlējās izrādīt māsīcai savu
uzmanību, viņš bieži viesojās tēvoča pilī, draudzējās ar Aldi un palīdzēja
viņu ģimenei vairāk nekā savējai. Visi radi, klusībā smaidīdami, saprata
Eimanta nolūku, vienīgi pati Ildze turpināja pret viņu izturēties kā pret
vecāku radinieku. Tas Eimantu darīja gluži vai traku un vēl vairāk uzkurināja
viņa vēlmi. Kaut ari sen sasniedzis pilnus vīra gadus, Eimants bieži izturējās
kā nesaprātīgs jauneklis. Viņš tērēja sidrabu un laiku, jādams uz pilsētām pēc
sīkiem sieviešu niekiem, ar kuriem apdāvināja Ildzi, viņas māti un māsas
gandrīz katrā ciemošanās reizē. Viņš spēja cēlieniem nosēdēt upmalas
krūmos, gaidīdams Ildzi nākam pēc ūdens, lai mestos tai palīdzēt stiept
smagos kubulus. Allaž saņemdams pretī vien drusku izbrīnītu skatienu un
pieklājīgu paldiesu, Eimants reiz sadūšojās un runāja skaidru valodu. Ildze
viņam patīkot vairāk par visām jaunavām un viņš gribot to ņemt par sievu,
— divdesmitpiecgadīgais vīrs izgrūda vienā paņēmienā un, elpu aizturējis,
gaidija atbildi.
Ildzes izturēšanās būtu atvēsinājusi kuru katru mīlētāju. Eimanta vārdus
izdzirdusi, jaunava pat nepiesarka, vien uzacis pacēlās drusku augstāk nekā
citas reizes, kad viņš bija pūlējies pievērst meičas uzmanību. Nūja. Ildze
domīgi novilka, viņai jau esot licies, ka abu ikdienas celi pēdējā laikā
krustojoties pārāk bieži. Bet citādi viņa brālēnam neko nevarot līdzēt, meiča
paskaidroja. Eimants esot glīts diezgan, Ildze mirkli ieskatījās brālēna sejā, it
kā pirmo reizi to novērtētu, taču ne priekš viņas. To visu rāmi pateikusi,
Ildze paņēma no viņa rokām ūdens kubulu un aizgāja. Bet satriektais
Eimants visu šo laiku tā arī nebija atjēdzies izpūst aizturēto elpu.
Tomēr Eimants nepadevās. Viņš domāja Ildzi vēl pārāk jaunu esam, lai
tā spētu novērtēt viņa staltumu, glīto seju un pienācīgi nobriedušo vīra prātu.
Kamēr viņš vēl nebija iemīlējies Ildzē, Eimants iepazina daudzas sievietes
un bija cieši pārliecināts, ka ir spējīgs savaldzināt un iegūt ikvienu, kuru pats
vēlas. Pagāja pāris mēnešu, līdz iedomīgais vīrs sadziedēja aizvainotā
lepnuma brūces. Tai laikā viņš mīlu prālu būtu klausījis tēva padomam —
Eimanta godkāre sniedzās vēl tālāk, viņš domāja, ka varētu savaldzināt un
iegūt par sievu vienu no Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa meitām. Taču
aizvainojums norima un viņš atkal neko nespēja sev palīdzēt. Viņam
vajadzēja vienīgi Ildzi, kuru neredzējis jutās kā slims jau pēc trim dienām.
Toziem pēc zaudētā kara Eimants bija liecinieks Alda niknajam
uzbrukumam, kad viņa mestais šķēps par mata tiesu aizlidoja garām
Ērģemes ciemā iejājušā Tālivalža galvai. Eimants redzēja ari Tālivalža un
Ildzes iso sarunu pēc meitenes brāļa neveiksmīgās cīņas. Vien atraidīta
mīlnieka saasinātie jutekļi spēja uztvert abu tikšanās nozimību. Šis trieciens
viņa pašapziņai izrādījās vēl stiprāks nekā Ildzes vēsā atbilde iepriekšējā
vasarā. Visu Eimants būtu spējis saprast, taēu tas, ka viņa var dot priekšroku
vienam kaulainam izdzimtenim ar lielu degunu un šķībām lūpām, bija tik
sāpīgi, ka Eimantam uzmetās zosāda.
Viņš nerādījās Ildzei acīs līdz pat pavasarim, tad vecā kaislība atkal
ņēma virsroku. Kārtīgi pārdomājis, Eimants nāca pie slēdziena, ka nu vismaz
ir zināms Ildzes sapņainās nevērības īstais cēlonis. Atlika vien izgudrot, kā
to novērst. Eimants piespieda sevi būt pacietīgam un rūpīgi sekoja līdzi ne
vien savas iemīļotās, bet ari nāvīgākā ienaidnieka ikdienas gaitām.
Eimanta pacietība tika pārbaudīta veselu gadu. kad nākamā ziemā no
karaklaušām atgriezās papluinītie Tālavas pulki un tika atvests Alda līķis.
Eimants nebija ne slinks, ne skops, viņš izmantoja katru izdevību uzcienāt
karavīrus un pie miestiņa kausiem ātri vien uzzināja visus sīkumus par Alda
nāvi. Viņš juta Ildzes sāpes kā savējās un priecājās par tām. Eimants bija
pietiekami gudrs, lai nerunātu un neplātītos ar asinsatriebibu Tālivaldim.
Viņš labi pazina nelaimīgas mīlestības jūtas un zināja, cik smagi un lēni tās
izplēn. Maigas līdzjūtības pārpilnā balsi Eimants mēdza atcerēties Aldi, viņu
kopīgo bērnību, draudzību, daudz dažādus jocīgus zēnu piedzīvojumus. Viņš
runāja par Aldi kā par savu īsto jaunāko brālīti. Nožēlodams tā pāragro nāvi,
Eimants reižu reizēm nopūtās un skumju pilnām acīm raudzījās tālumā.
Sirdij cerīgi notrīsot. neatlaidīgais mīlnieks juta Ildzi pamazām kļūstam
pielaidīgāku. Viņa nu ielaidās garākās sarunās, ieklausījās Eimanta teiktajā
un šad tad vērtējoši paskatījās brālēna acīs. Nākamā vasarā Ildze jau labu
prātu pieņēma viņa palīdzību, uzmanības pierādījumus, un pastaigājoties viņi
jau runāja par daudzām citām lietām — ne tikai atcerējās meitenes pāragri
mirušo mīļo brālīti.
Rudenī viņi bija tikuši tiktāl, ka Eimants uzdrošinājās riskēt un
bildināja Ildzi vēlreiz. Meitene ilgi raudzījās brālēnam acis, tad novērsās,
klusi nopūtās un lūdza vēl atvēlēt laiku līdz vasarai. Tad viņa, galvu
pieliekusi, aizgāja pa spilgtām lapām nobirušo taku. Eimanta mīlas izslāpusi
dvēsele gavilēja, taču modrību viņš nezaudēja un rūpīgi sekoja līdzi katrai
vissīkākai ziņai par Tālivaldi. Sestais prāts viņu brīdināja, ka uzvara pār
neglīto sāncensi vēl nav pilnīga. Klusibā visu pārdomādams un brīnīdamies
pats par savu ilgo pacietību, Eimants lūdza Laimai tikai vienu — Tālivalža
nāvi. Un Laima viņu uzklausīja.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa Valdemāra pirmais dēls piedzima
rudzu pļaujas laikā, nedēļu pēc Jēkaba dienas. Uz zēna kristībām no tālās
Naugārdes ieradās milzums mātes radu un trīs desmiti grieķu baznīcas mū-
ku, kas pēc svinībām izklīda pa visu Tālavu un aicināja Ietus pieņemt
Kristus mācību, kā to bija darījis viņu ķēniņš. Visiem kristiešiem kņaza
vārdā tika solīts samazināt nodevas, bet kristītiem Ietu tirgoņiem — brīva
rīkošanās visās Naugārdei pakļautās zemēs. Par pirmdzimto priecādamies,
ķēniņš Valdemārs pavēlēja atvērt Tālavas ceļus Naugārdes tirgoņiem.
Turpmāk naugārdieši drīkstēja vest preces bez muitas, maksājot vien
pārceltuvju un tirgus vietu nodevas —ja tie gribēja tirgoties mazumā, kas
līdz šim bija atļauts vien Ietiem, lībiem un igauņiem. Vēl naugārdiešiern tika
piešķirta zeme. Tā atradās paša Valdemāra no tēva mantotā tiesā — trīs lielo
ceļu krustpunktā pie Bebrīnas un Cērtenes novadu robežām. Zeme ar
valdnieka solījumu nāca svešo tirgoņu rīcībā uz mūžīgiem laikiem. Tur
ieradās daudz strādnieku, kas karavīru apsardzībā no stipriem baļķiem cēla
augstu sētu. Naugārdieši sev dotā gabalā gribēja būt pilnīgi noteicēji, kā
visās valstīs tirgoņi paraduši. Lielais vairums no atnācējiem bija jauni un
nopietni vīri, kas cietokšņa laukumā būvēja mājas savām ģimenēm.
Krustcelēs, kurām nu viņš nevarēja pajāt garām, naugārdiešu nemanīts,
Cērtenes kungs uz mirkli piestāja. Daumants šaubījās, vai vispār vairs vērts
runāt ar
Valdemāru. Varbūt uzreiz doties pie Tālivalža. Tomēr viņš nogriezās uz
Trikātu. Valdemārs cērtenieti jau gaidīja, bet izlikās viņa sašutumu
nesaprotam.
— Jūs visi taču dabūjāt mazākus meslus, kā bija norunāts? — ķēniņš
brīnījās.
 Daumants neļāvās apmuļķoties, viņš atgādināja par tēvu tēvu apzvērēto
norunu, kas liedza jelkādas priekšrocības svešiem tirgoņiem kaimiņvalstīs
šaipus Daugavai. Viņš ar Valdemāru bija cēlušies no vienas dzimtas un abus
vienādi saistīja atbildība par zvērestu, kas dots uz mūžu mūžiem. Ja
jauneklis, kas sēž tēva tronī, grib sadusmot senčus un pazudināt savu dvēseli,
tad lai viņš izvēlas tādu ceļu, kas neskar citus dzimtas vīrus. Daumants bija
sašutis līdz sirds dziļumiem.
Taču Valdemārs joprojām brīnījās, viņam aiz muguras stāvēja tā
galvenie padomnieki — Jurijs Jurjevičs un Valmieras novada kungs Alvils,
kurš jau iepriekš bija apspriedies ar saviem domubiedriem no Trikātas mazā
pulka labiešiem. Tie atkal labu prātu nostājās ķēniņa pusē, jo no jaunā
līguma ar Naugārdes tirgoņiem paši guva labumu.
— Tie nav svešinieki, bet tava valdnieka dēla asinsradi, kas te rīkojas
viņa vārdā, — Valdemārs atbildēja, acis iepletis.
Tad viņš paliecās uz priekšu un turpināja nopietnā balsī. — Vai kāds še
grasījās liegt brīvi darboties Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa troņa
mantinieka asinsradiem? — Valdemārs cieti noprasija. Par kādu likuma vai
apzvērētas norunas pārkāpumu runā cienījamais Trikātas labietis?
Daumants apstulba. Jauneklis, ko mazā pulka vīri iepriekšējā rudenī
uzskatīja par pamācāmu un pieskatāmu, bija tos visus smalki apspēlējis. Lai
ari Valdemāra piesauktais radupulks bija pārāk plašs un tādēļ apšaubāms,
tomēr atnācējus vadīja Dagnijas īstais brālis un jaundzimušā Trikātas
troņmantinieka krusttēvs. Asinssaišu tiesības bija svētas un balstījās uz vēl
senāku likumu nekā pirms divpadsmit paaudzēm apzvērētais līgums, kas
gudri šķīra viesus no tirgoņiem. Asinsradi bija savieši līdz pat septītai
atzarei.
Valdemārs izslējās — viņš rīkojās ar dzimtas vecākā tiesībām, un lai
Dievs stāv klāt tam, kurš uzdrošināsies aizskart valdnieka dēla radus vai
tirgoņus, kas rīkojās ar ķēniņa atļauju. Citādi labieši patiesi varēja turēties
pie sentēvu norunām, ja negribēja saprast, ka pasaulē viss mēdz mainīties,
Valdemārs cienīgi nobeidza un, kā piekrišanu meklējot, paskatījās uz saviem
tuvākajiem padomniekiem — Juriju Jurjeviēu un Alvilu. Vecais naugārdietis
tikko manāmi pamāja ar galvu, bet bezkaunīgais Valmieras novada kungs,
kurš bija atklāti nostājies pret citiem mazā pulka labiešiem, plati smaidīja.
— Tiksimies lielajā pulkā, — Daumants cieti noteica.
Cērtenes novada kungam, kurš tagad bija tiesībās trešais Trikātas
valdnieka dzimtā, ar Valdemāru nekas vairs nebija runājams. Valdemārs bija
nācis tronī pret viņa gribu un tagad pārkāpa goda likumus. Tomēr sasaukt
lielo pulku varēja tikai pēc Mārtiņiem, kad brīvie ļaudis būs novākuši labību
un nokopuši savus laukus. Starp Trikātas novadiem un citām Tālavas valstīm
sāka ceļot slepeni uzticības vīri — tie meklēja draugus un aicināja Ietu
labiešus turēties pie šobrīd neizdevīgas, bet senču apzvērētas norunas, tāpat
arī visiem kopā reiz tikt vaļā no svešiniekiem.
Valdemārs bija rīkojies ļoti gudri, to Daumantam nācās atzīt. No
brīvajiem ļaudīm nu neprasīja vairāk kā vecā ķēniņa laikā, viņi bija dabūjuši
ari prasīto bada maizi un bija Valdemāram parādā. Varenie dzimtu vecākie,
bez kuru palīdzības nevarēja atcelt valdnieku, svārstījās. Viņi labi saprata
Valdemāra sāktā ceļa bīstamību, bet sirmie ciltstēvi mēdza domāt lēni un
pamatīgi. Daumantam nācās būt pacietīgam un uzmanīgam.
Pilīs ieliktie kņaza vīri, visur esošie grieķu baznīcas mūki, tāpat arī
Valdemāra un Alvila uzticamie cilvēki ziņoja par katru labiešu soli. Tiesa,
viņiem ne vienmēr izdevās izsekot manīgos ziņnešus, kas lielākoties ceļoja
naktis. Taču arī ar uzzināto bija pietiekami, lai Valdemārs, Jurijs
Jurjevičs un viltīgais Alvils saprastu — Daumants domā par sava
krustdēla Tālivalža nākšanu tronī. Viņiem bija izdevies atrast ziņotājus pat
starp Tālivalža palīgiem pašā Bebrīnā. Noklausīties sarunas starp seniem
draugiem — krusttēvu un krustdēlu — tiem nebija izdevies. Daumants
ieradās tumsā un aizjāja tumsā. Bija pazuduši divi Valdemāra pēddziņi, kas
sekoja Cērtenes labietim. Skaidrs, ka tās nevarēja būt sarunas par auzu
piegādi Bebnnas zirgiem. Neviens nezināja, ko grib un domā pats Tālivaldis,
kurš pēdējā laikā tikpat kā nerādījās ārpus sava cietokšņa. Bet, kad viņš
izjāja, slaveno pulkvedi vienmēr pavadīja kārtīga sardze un suņu bars.
Šķietamais miers un piesardzība sazvērnieku pusē Valdemāru un viņa
tuvākos biedēja vēl vairāk par redzamu kustību. Jurijs Jurjevičs un Alvils no
savu uzticības viru stāstiem zināja, cik slavens ir Tālivaldis un cik īstenībā
šaubīgas ir Valdemāra izredzes uzvarēt brāli lielajā pulkā. To īsti neapjauta
vien pats Valdemārs, viņa ziņotāji par to vairījās runāt.
Jurijs Jurjevičs jau bija aizsūtījis mazdēlu uz Novgorodu. papildu
pulkiem Tālavā vajadzēja ierasties pirms Miķeliem. Vecais bajārs, kurš
necieta asinis un vardarbību, nu bija gatavs rīkoties ar spēku. Viņš juta savu
sapni, kas bija tik tuvu piepildījumam, apdraudētu. Nu bija īstais brīdis
uzbrukt un iznicināt gan Tālivaldi, gan viņa piekritējus. Jurijs Jurjevičs
domāja, ka šurpu nākošajiem kņaza pulkiem ar Valdemāra pavēli spēji
jāuzbrūk Bebrinai. Kamēr cietoknis vēl nav līdz galam pabeigts un tajā nav
sapulcēti pietiekami daudz karavīru. Bet Valdemāram un Alvilam ar saviem
piekritējiem, viņu uzticamiem pulkiem, jānogriež ceļš iespējamiem
papildspēkiem. Viņiem jāaplenc Daumanta Cērtene un citas sazvērnieku
pilis. Par šādas izrēķināšanās iemesliem lai domā Valdemārs. Galu galā viņš
bija ķēniņš.
Kaut ari pagaidām viss norita kā plānots, daudz pieredzējušais
Novgorodas bajārs šai spītīgajā zemē nejutās labi pat savas mazmeitas
Dagnijas vīra namā. Jurijs Jurjevičs nebija pārliecināts par Valdemāra
uzticību — kamēr nebija atklāti izlieta dzimtas asins, vēl pastāvēja iespēja
atgriezties. Tad zaudētājs būtu tikai viņš pats, Jurijs Juijevičs, kuram veikala
biedri bija uzticējušies un ieguldījuši šai darījumā milzīgus līdzekļus. Un
viņi cerēja uz krietniem augļiem nākotnē, paaudžu paaudzēs. Vecais bajārs
nīgri paskatījās uz stalto Ietu ķēniņu. Valdemārs viņam nepatika no paša
sākuma. Tādi vienmēr visu gribēja dabūt bez piepūles un tīrām rokām.
Kopš pazemojošās tikšanās Bebrinas pagalmā Valdemārs neieredzēja
brāli ar divkāršu spēku, tomēr viņš šaubījās. Valdemāram bija bail, viņš itin
labi atcerējās nakts šausmas — Viņsaules stindzinošo aukstumu, tēva dus-
mīgi sakniebtās lūpas pēc Mada netīšās slepkavības. Arī māte, kas,
sirdsapziņas mocīta, bija kļuvusi pārmēru dievbijīga, jauzdama ļaunu,
nemitīgi lūdza savam mīļajam dēlam vairs neizliet dzimtas asinis. Valdemārs
nebija īsti pārliecināts par sava jaunā un žēlsirdīgā Dieva visuspēcību. Viņš
jutās kā pusceļā apmaldījies ceļinieks un, tēva tronī sēdēdams, drūmi
klausījās sava krusttēva un savas sievas vectēva pārrunas par sava brāļa
veiklāku nonāvēšanu. Tie abi centās pārliecināt — nu viņam bija pašam sava
dzimta, un dēla vārdā vajadzēja rīkoties droši.
Valdemārs joprojām vilcinājās. Viņš gribēja paļauties uz lielā pulka
lēmumu. Jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš naivi domāja, ka
brālis ir slavens tikai starp karavīriem. Valdemārs bija pārliecināts, ka
varenās brīvo ļaužu dzimtas, kuru rokās patiesībā bija valdnieka tronis,
atbalstīs viņu. Prātīgu, veiklu sarunās, laipnu un izskatīgu vīru. kas mācēja
zemniekiem samazināt meslus un dāsni dot tiem nepieciešamo bada maizi.
Valdemāram ne prātā nenāca, ka par vīriem dažkārt sprieda, ņemot vērā tīros
sīkumus. Valdemārs necienīja zirgus, neko nezināja par bitēm un atļāvās
gulēt gultā, kad bija atnākuši viesi. Roku dodot, viņš skatījās pāri otra galvai,
nevis acīs.
Visviltīgāko plānu ieteica Alvils.
 — Kaujā kritis varonis dažkārt var būt vēl bīstamāks par dzīvu
sāncensi, — ķēniņa krusttēvs divdomīgi paziņoja.
Nevienam no viņiem, savukārt, ne prātā nenāca, ka pats Tālivaldis bija
atteicies piedalīties lielajā pulkā un prasīt Trikātas valdnieka troni sev.
— Es jau reiz biju vienā pulkā, —viņš sāji atteica krusttēvam un
nelāvās pierunāties.
Daumants par to klusēja, viņš turpināja rīkoties un cerēja, ka. īstajam
brīdim pienākot, Tālivaldis tomēr pārdomās.
Desmit dienas pirms Novgorodas sūtīto pulku ienākšanas uzvarētajā
Tālavā pie Ērģemes novada labieša Raivo un viņa vecākā dēla Eimanta
ieradās Valmieras kunga Alvila sūtņi. Tēvam un dēlam brīnoties, tie sāka
runāt par divu viņu dzimtas vīru nāvi no Trikātas valdnieka un Tālavas
ķēniņa jaunākā brāļa Tālivalža rokas. Bija pagājuši trīsarpus gadi kopš
pirmās un divarpus gadi kopš otrās slepkavības, taču neviena vēl nebija
atriebta. Ērģemiešiem nepatika šādas runas.
— Kāda svešiem daļa par mūsu dzimtas asinsnaidu? — Raivo drūmi
noprasīja.
Alvila sūtņi saskatījās. Par Ērģemes labiešu asinsnaidu viņiem patiesi
nebija daļas, tur viņi neuzdrošinātos iejaukties, piesardzigi runāja viens no
valmieriešiem. Viņus interesēja cita nāve, par kuru paši nevarēja uzņemties
atbildību. Turpretī Alda un viņa tēva radi varēja droši nokaut Tālivaldi un
viņus par to neviens ne sodītu, ne vajātu. Tā būtu taisnīga atriebība, par kuru
noteikti priecātos ari paši tuvākie Tālivalža radi, divdomīgi smīnēdams,
skaidroja Valdemāra krusttēva sūtnis. Turklāt šis darījums ērģemiešiem nestu
arī tiešu labumu. To pateikuši, sūtņi nolika galda vidū divus smagus
maišejus — tur katrā esot pa desmit Gotlandes markām. Pēc padarītā darba
viņi saņemšot vēl tikpat. Četrdesmit sidraba markas ir liela nauda — četras
reizes vairāk, nekā pašā Gotlandē maksāja par godājama vīra nāvi, un divas
reizes vairāk, nekā tika maksāts par valdnieka sūtņa galvu. Bet ērģemieši
tikai izpildītu savas dzimtas vecāko pienākumu.
Sūtņi skaidroja kā jau daždien tirgoņi, kas visu pasaulē svēra sidrabā.
Raivo sēdēja kā sastindzis un blenza uz maišeļiem — tādu bagātību uz
sava galda viņš ilgi nebija redzējis. Par tirgoņu solīto varēja nopirkt gandrīz
pusotra simta govju vai pussimtu spēcīgu karagūstekņu, vai tikpat daudz
labu zobenu. Ar to pietiktu, lai dzimta atkal varētu nostāties uz kājām, Raivo
nodomāja un, lūpas sašķiebis, ieskatījās nelūgtajiem viesiem sejā. Tie
sadurstījās un steidza nolikt galdā vēl vienu tikpat smagu maisiņu. Vairāk
gan viņi nepiedāvāšot, viens sūtnis strupi noteica — trīsdesmit Gotlandes
markas tūlīt, vēl divdesmit, kad tiks saņemta ziņa par Tālivalža nāvi. To viņi
varot apzvērēt kā goda parādu, vīrs piebilda un atspiedās pret mājas
nomelnējušo sienu.
— Apzvērēt kā goda parādu? — izbrīnījies nočukstēja Raivo. — Ar
dzimtas asinīm mēs naudu nepelnām, — viņš turpināja čukstēt tādā pašā
dīvainā balsī, tad pēkšņi uzlēca kājās, noliecās sidraba devējiem pretī un,
siekalas šķiezdams, sāka kliegt. — Vācieties prom no mūsu zemes, kamēr
paši vēl esat dzīvi! Goda vārds jūsu mutē smird kā sapuvusi zivs. Arā! Prom
no mana novada!
Auļojoša zirga pakavu dunu valmierieši izdzirda pie pašas Sedas. Abi
sūtņi un četri Naugārdes karavīri, kas viņus pavadīja, apstājās un izvilka
zobenus. Jātnieks bija viens, taču vīri uz ceļa izkārtojās kaujai. Arī sekotājs
bija tos pamanījis, un viņa zirgs pārgāja soļos.
— Lieciet zobenus makstis, vīri, mums jāaprunājas, — tumsā teica
Eimants, kuram Ildze atkal bija lūgusi laiku pārdomām. Šoreiz līdz
Mārtiņiem. Viņš vairs negribēja gaidīt.
Viņi vienojās turpat uz ceļa pārsimt soļu no pārceltuves. Eimants tāpat
kā tēvs atteicās pieņemt maksu sev, taču viņam vajadzēja naudu, lai salīgtu
palīgus. Tam pilnīgi pietika ar divdesmit markām, kuras ērģemietis tomēr
gribēja saņemt uzreiz.
— Vai tev var ticēt? — šaubīdamies prasīja viens no valmieriešiem.
— Es pats piedalīšos, — Eimants atbildēja, tumsā baltus zobus
mirdzinādams, — bet citiem es nevaru klāstīt jūsu tirgoņu gudrības un solīt
maksu vēlāk. Katrs zin, ko nozīmē iet pret Bebrīnas pulkvedi.
— Tas gan, — Alvila vīri piekrita.
Viņi tik un tā taisīja labu veikalu un pat neveiksmes gadījumā ieguva
desmit markas sev. Bet, ja pasākums izdosies, viņi varēs pievākt arī pārējās
divdesmit Alvila un Jurija Juijeviēa solītās markas. Patiesi laba samaksa par
starpniecību.
Pēc pāris dienām Bebrinā ieradās kāds Ērģemes zēns, kurš gribēja runāt
ar pašu pulkvedi Tālivaldi. Sardze, kas bija īpaši brīdināta uzmanīties no
svešiem, puišeli ielaida bez vārda. Tālivaldim blakus bija citi viri, un zēns
atteicās runāt — viņam bija pilskungam kas nododams tikai divatā. Vīri
nosmējās par noslēpumaino ziņnesi. Kad viņi bija prom, zēns pasniedza
Tālivaldim Ildzes rokassprādzi un teica, ka pilskungu gaidīšot rītvakar tūlīt
aiz Sedas pārceltuves. Tālivaldis neko neatbildēja, vien piemiedza acis kā
asā vēja pūsmā, uzsita zēnam pa plecu un iedeva viņam Smolenskas kunu.
Nākamā dienā, sūdzēdamies par nogurumu, Tālivaldis agri aizgāja
gulēt. Izlīst pa logu, nolaisties no cietokšņa vaļņa pa virvi un aizzagties līdz
ciemā paslēptam zirgam bija tīrais nieks. Apmānījis Gunti un citus savus
modros sargus, Tālivaldis auļoja uz ziemeļiem. Nakts bija gluži tikpat
skaista un zvaigžņota kā tā pirms trīsarpus gadiem, kad viņš pēc Alda
uzbrukuma un strupās sarunas ar Ildzi jāja prom no Ērģemes un nezināja, ko
darīt ar savu jauno dzīvību. Nu viņš trieca zirgu, cik spēja, un paša sirds sitās
vienā takti ar trauksmaino pakavu dunu. Trikātas valdnieka un Tālavas
ķēniņa jaunāko brāli spārnoja neizturami vilinošas cerības.
Ildze par brālēna viltīgo plānu uzzināja nejauši — garāmejot viņa
izdzirda kaimiņzēnu brālītim lieloties ar nopelnīto sidraba naudiņu. Jau labā
gabalā meitene saklausīja klusi izmestus vārdus par Bebrīnas pulkvedi, ko
puisēns pieminēja ar lielu lepnumu. Zēns ilgi liedzās un pretojās, viņš bija
nobrīdināts klusēt un nobijās no novada kunga brāļameitas spariguma — tā
purināja viņa plecus kā jukusi. Kad beidzot Ildze drusku pierima, zēnam
iešāvās prātā laba doma.
— Vai tu ari man maksāsi? — zēns bailīgi noprasīja. Viņam bija
iepaticies taisīt veikalu ar svešiem noslēpumiem.
Tas bija veiklā puišeļa labākais darījums. No Ildzes viņš dabūja veselu
ēru. Vairāk, nekā bija devusi svešā igauņu sieva, kas viņu sūtīja uz Bebrinu,
un vairāk, nekā bija devis slavenais pulkvedis Tālivaldis no Trikātas vald-
nieka dzimtas. Noklausījusies zēna stāstu un palikusi viena, Ildze sēdēja kā
nolēmēta. Viņa bija redzējusi brālēnu ar kādiem dzimtas vīriem runājamies
un nokrēsli aizjājam. Ildze saprata visu un nu nezināja, ko darīt. Vienu bridi
viņa gribēja ļaut notikumiem ritēt savu gaitu. Lai viri atriebj tēva un brāļa
nāvi, gan viņa aizmirsis Tālivaldi, izies pie Eimanta un mierīgi dzīvos līdz
mūža galam. Domas vilkās kā sapītas. Tad viņa pēkšņi ieraudzīja Tālivaldi
auļojam, viņš nepacietīgi skubināja zirgu, jo cerēja satikt viņu. Vienīgi viņu
visā pasaulē. Ildze to redzēja tik skaidri, ka sajuta vēja šalkoņu ausīs. Viņa
nekad nespēs būt Eimanta sieva! Meitene lēca kājās un metās uz stalli, brā-
lēns ar saviem vīriem bija aizjājis jau pirms krietna laika.
Eimants bija salīdzis četrus spēcīgus vīrus. Sākumā tie šaubījās — cīņa
nebūšot godīga, naktī piecatā pret vienu. Taču Eimants nemeklēja savā
dzimtā tos pašus taisnākos vīrus. No saņemtā sidraba Eimants sev nepaturēja
ne ārtaugu — piecas markas katram izdzēsa jebkuras šaubas par cīņas
godīgumu. Viņi jāja piepildīt asinsatriebību, tādā cīņā noteikumus
neievēroja. Galu galā Alda un Ildzes tēvs bija vecs vīrs, viņam ari uzbruka
slepeni, un kurš varēja galvot, ka Tālivaldis, Ērģemes pilskungu nokaujot,
bija viens? Tā vīri sprieda, apvilka biezos kara vamžus, uzlika dzelžu
cepures, paņēma šķēpus un devās ceļā. Viņiem bija jābūt pie pārceltuves
pirms Tālivalža. Visi bija dzirdējuši par Bebrinas labieša neparasto kaujas
māku un reto veiksmi. Arī šie vīri nebija nedz gļēvuļi, nedz neprašas kara
lietās. Spēji ar šķēpiem uzbrūkot, līdz zobenu cīņai nemaz nevajadzēja
nonākt , viņi prātoja.
Savukārt Tālivaldim ne prātā nebija nācis vilkt kara vamzi vai likt galvā
dzelžu cepuri. Tālivaldis jāja satikt mīļoto sievieti, kurai viņš savā mūžā vēl
nebija paspējis pateikt nevienu siltu vārdu, nedz ari noglāstīt. Pat ne tik
daudz, kā viņš mēdza aprunāties un apmīļot savus zirgus un suņus. Pat ne tik
daudz, kā pateikt vienu gaišu labrītu, kā viņš ritsvīdā sveicināja savu
karaviru sievas pie Bebrlnas akas. Tālivaldim bija vien zobens un duncis pie
sāniem, bet galvā sidraba matu stīpa.
Tālivaldim dzīvību izglāba zirgs, kas kaujās vēl nebija piedalījies.
Sajutis ceļa līkumā strauju kustību, dzīvnieks nobijās, iecirta priekškājas
zemē un apstājas tik spēji, ka par mīļoto aizsapņojies jātnieks izlidoja no
sedliem un iekūleņoja ceļmalas krūmos. Gaisā nošņāca trīs šķēpi — divi
nograbēja tālumā uz ceļa, bet trešais ietriecās nelaimīgā zirga kaklā.
Ladēdamies par pirmo neveiksmi, uzbrucēji izmeta vēl divus šķēpus —
tēmēdami uz vietu, kur novēlās jātnieks, — izrāva zobenus un metās uz
priekšu.
Tālivaldis bija pārsteigts un kritienā apdullis, tomēr karavīra rūdījums
viņu nepievīla. Viņš parādījās krietni tālāk, nekā uzbrucēji gaidīja, izlēca no
krūmiem blakus pēdējam jātniekam, sagrāba tā kāju un izsvieda no sedliem.
Taču uzlēkt atbrīvotajā zirgā viņš nepaspēja, tas izrāvās un aizauļoja.
Tālivaldis atroceniski iecirta nokritušajam jātniekam, kas mēģināja slieties
kājās, un pagriezās pret pārējiem. Asinis nobrāztu seju, niknumā atieztiem
zobiem, dunci vienā, zobenu otrā rokā, jauneklis metās pretī četriem
jātniekiem. Viņa pārdrošiba un kaujas niknums tos biedēja.
Klusajā vasaras naktī iekaisušo viru balsis, pakavu duna un zobenu
šķinda bija dzirdama tālu. Vismaz tik daudz Ildze saprata, ka Tālivaldis vēl ir
dzīvs. Viņa uzdūrās ceļa vidū stāvošam Eimanta zirgam, garām auļojot, sa-
grāba pavadu un rāva to līdzi. Kad Ildze parādījās ceļa līkumā, cīņas gals
vairs nebija tālu. Divi no uzbrucējiem gulēja zemē. taču palikušie trīs bija
sapratuši savu sākotnējo kļūdu. Viņi vairs neuzbruka Tālivaldim tieši, bet
riņķoja viņam apkārt. Paši aizsegušies ar vairogiem un sargādami zirgus, tie
ik pa mirklim pieliecās un cirta no visām pusēm uzreiz. Šie cirtieni neiznāca
gana stipri un trāpīgi, taču Tālivaldis bija viscaur noplūdis asinīm, un viņa
rokas, atvairot nemitīgos uzbrukumus, cēlās arvien gausāk. Pārvarējuši
sākotnējo mulsumu, ko radīja Tālivalža pārdrošība un veiklība, ērgemieši nu
jutās kā ielenkta, bet vēl bistama zvēra medībās. Saniknoti par savu
pirmītējo neveiksmi, tie gribēja likt Bebrinas labietim lēnām noasiņot. Viņi
gribēja to redzēt pirms nāves uz ceļiem sabrūkam.
Asiņainie zobeni cēlās un krita, viņas mīļotais grīļojās jātnieku
ielenkumā. Ne mirkli nedomādama, Ildze drāzās pašā cīņas mutulī.
— Tāli! — meitene izmisusi kliedza. — Tāli, zirgs! Lec!
Uzbrucēji apmulsa un pašķīrās, bet Tālivaldim Ildzes
balss atdeva spēkus. Viņš gan neapjēdza, kā viņa te varēja gadīties,
asinīm aizmiglotām acīm pat nespēja meiču saskatīt, lāgā nesaprata, ko viņa
saka, vien sajuta garām auļojošu zirgu, izmeta dunci un ieķērās krēpēs.
Redzēdami upuri izsprūkam, ērgemieši atjēdzās un metās tam pakaļ. Taču
Tālivaldis nemaz nedomāja bēgt. Pēc pāris stiepieniem — visiem par izbrīnu
— viņš izrādījās sedlos, pat zobenu no rokas neizlaidis. Ne velti Pērkona
vīru skolā tika mācīts aizsietām acīm uztvert kustošus ķermeņus, novērtēt to
ātrumu un virzienu. Tad Tālivaldis apcirta zirgu un, mežonīgā niknumā
ierēcies, metās uzbrucējiem pretī. Tie pacēla vairogus — ievainotais lācis
bija bīstami saslējies pakaļkājās. Un viņi neizturēja.
Kad Ildze apgrieza savu zirgu, viņa redzēja ceļa līkumā aizdrāžam
četrus jātniekus — trīs. ar vairogiem plecus sargādami, bēga, ceturtais,
zobenu vicinādams, drāzās tiem pakaļ.
— Apstājies! Apstājies, neprātīgais! — viņa sauca, kāpšļos
paslējusies.
Tālivaldis atgriezās tikai pēc krietna brīža.
— Aizbēga, maitas, — viņš neapmierināti sēca.
Tālivaldis trīsēja, acis, neprātīgi šaudīdamās, meklēja kādu, ko nonāvēt.
Ildze piejāja vīrietim cieši blakus un biklā glāstā pieskārās tā asiņainajam
vaigam.
— Atjēdzies, Tālivaldi! Atjēdzies, mīļais! — viņa tikko dzirdami
čukstēja.
Tas līdzēja. Tālivaldis nokaunējies nolieca galvu un nopūtās. Trīsas
pamazām rima, un acīs atgriezās saprāts. Taču uz Ildzi paskatīties viņš
vairījās, nolēca no zirga, nošņaukājās un stīviem soliem devās pārbaudīt
zemē gulošos vīrus.
— Beigts, —Tālivaldis lietišķi noteica, aptaustījis vienu.
Otrs, gandrīz pašā ceļa vidū, bija Ildzes brālēns un
pielūdzējs Eimants, ko Tālivaldis izrāva no sedliem pašā cīņas sākumā.
Atroceniskais cirtiens, Eimantam mēģinot piecelties, bija ķēris ērgernieša
seju no pieres līdz zodam. Bet trakās cīņas karstumā Eimantam divreiz bija
pārdrāzušies paša salīgto vīru zirgi. Viņam bija salauztas abas rokas un
mugurkauls. Virs, kurš tik loti lepojās ar savu staltumu un glītumu, gulēja kā
pupu kūlis pats savās asinis un mīzalos ar pāršķeltām lūpām un pusi deguna.
Kad Tālivaldis ar zobenu rokā noliecās pāri Eimantam, Ildzei aizcirtās
elpa.
— Tālivaldi! — viņa iesaucās un nolēca no zirga.
— Ko? — viņš atskatījās, un Ildze redzēja ļaunā smīnā atieztus zobus.
— Tas ir mans brālēns… — viņa runāja uzmanīgi, kā baidīdamās, ka
vārdi saplīsīs.
— Ak tā?
— Nenogalini viņu, — meitene bikli lūdza un sargādama nostājās
Eimantam otrā pusē.
— Ak tā? — Tālivaldis atkal novilka, lēni izslējās un pirmo reizi
šonakt ieskatījās viņai acis.
Tālivaldis kaut ko saspringti pārdomāja, bet asiņainais zobens joprojām
šūpojās virs Eimanta krūtīm. Šķiet, abiem bija vēl kas svarīgs sakāms, taču
ne viens, ne otrs nespēja pārvarēt trijos gados sabiezējušo stingumu. Tad
sakustējās Eimants.
— Nokauj mani! Neatstāj kropli… esi goda virs, tu redzi, es pats to
nevaru izdarīt, — Eimants neprātīgi lūdzās cauri sakropļotām lūpām.
Meitene stāvēja Tālivaldim pretī un, elpu aizturējusi, gaidīja. Viņš
nolieca galvu un paskatījās uz Eimantu, — jau otro reizi mūžā kāds Ildzes
radinieks, asinis šķiezdams, pūlējās ar viņu runāt.
— Nokauj mani… — Eimants turpināja kā apmāts. — Tie bija
valmierieši, kas gribēja tavu nāvi… ari tavs brālis priecāšoties… tā viņi
teica… — sakropļotais vīrs ar mokām šļupstēja, viņš cerēja, ka, visu
izstāstot, Tālivaldis par viņu apžēlosies. — Nokauj mani, trikātiet! —
Eimants izmisis turpināja lūgties.
— Aizvedīsim viņu pie dziedniekiem, — Ildze bikli ierosināja,
redzēdama, ka Tālivalža ļaunais smīns ir izdzisis.
 Viņš apgriezās, devās pie beigtā vīra, noņēma tam apmetni, pasvieda to
Ildzei un sāka meklēt uzbrucēju aizsviestos šķēpus.
— Mēs tevi aizvedīsim pie dziedniekiem, pacieties, Eimant! — Ildze
mierinoši teica un notupās.
— Esiet nolādēti! — Eimants nošļupstēja un zaudēja samaņu.
Darbodamies viņi nerunāja ne vārda. Piesēja sakropļoto Eimantu pie
šķēpiem un ar milzīgām pūlēm iekāra viņu starp zirgiem. Ildze ik bridi
uzmeta bažīgu skatu Tālivaldim. Viņa baidījās tagad ierunāties un piedāvāt
pārsiet viņa brūces. Nez kādēļ Ildzei šķita, ka viņš atbildēs rupji. Tālivaldis
pūta un stenēja, ceļot otra bezspēcīgo ķermeni, viņa spēki acīm redzami gāja
uz beigām. Nezinādama, ko runāt un kā īsti izturēties, Ildze varēja vien
apbrīnot jaunekļa izturību, spēku un veiklību. Kā vienmēr viņa to bija
darījusi. Tāpat ne vārda nepārmijuši, viņi ierausās sedlos un lēniem soļiem
devās uz Gaujas pusi. Starp abu zirgiem, vairs neko nejuzdams, šūpojās vīrs,
kurš savas mīlestības dēļ bija cerējis^nogalināt citu mīlestību. Ildzi mocīja
sirdsapziņa un žēlums pret brālēnu. Eimants pret viņu bija izturējies labi un
maigi, neko neuzspiezdains un neko nepieprasīdams. Viņa pati bija devusi
brālēnam ceribu.
Tālivaldis par to visu neko nezināja un nenojauta, viņu, savukārt,
mocīja šaubas, jo bija ļāvis sevi ietekmēt sievietes žēlumam. Eimants bija
uzbrucis bez brīdinājuma, tomēr arī Tālivaldis nebija rīkojies isti cienīgi.
Nebija labi atteikt viņa lūgumam un tik sakropļotu atstāt Šai Saulē. Karavīri
šādās reizēs palīdzēja cienīgi aiziet pat pretiniekam. No otras puses, lai ko
ari visi nerunāja un nedomāja, — Tālivaldis uzmeta ašu mirkli Ildzei — viņš
nebija nokāvis nevienu šis dzimtas viru, un Dies' dod, ari nenokaus.
Pirms Paukulītes Tālivaldis apstājās krustcelēs. Līdz Bebrinai vairs
nebija tālu, bet pa kreisi mežā aizvijās mazāks ceļš. Viņš nolieca galvu uz
krūtīm un iegrima pārdomās. Ildze nepacietīgi sakustējās, viņa baidījās par
abiem vīriešiem. Tālivaldis zirgā sēdēja, slalti izslējies, taču pat skopajā
vasaras nakts pustumsā bija redzams, ka viss viņa augums noplūdis asinīm
kā melniem sveķiem. Viņa dzirdēja bālēna smago un saraustīto elpu. Beidzot
Tālivaldis pacēla galvu, kā vērtēdams paskatījās apkārt un tad pagrieza zirgu
pa kreisi meža ceļā.
— Vai tad mēs nejāsim uz Bebrinu… uz tavu pili? — meitene bailīgi
ievaicājās.
— Hls nekur nepazudīs, — viņš norūca tikai pēc krietna brīža. — Es
zinu labāku vietu. Mums… mums visiem, — Tālivaldis nikni piebilda un
paskubināja zirgu.
— Tu taču nedomā doties pie cirvja ļaudīm! — Ildze nobijusies
iesaucās.
— Kāpēc ne? —jauneklis attrauca.
— Bet… bet… cirgalieši taču… —viņa purpināja.
— Laupa bērnus! — Tālivaldis uzjautrinājās.
Ildze saknieba lūpas un tumši piesarka. Ar cirgaliešiem patiesi baidīja
bērnus, taču neviens nezināja piesaukt kādu noteiktu ļaunu darbu, ko cirvja
ļaudis būtu nodarījuši citiem. Izņemot to, ka viņi neatzina nekādus kungus.
Cirgalieši izdeva paši savus likumus, nevienam nemaksāja meslus un ari
neprasīja neviena aizsardzību. Tie bija stūrgalvīgi un lepni cilvēki, kas aiz
Gaujas dižajiem mežiem sanāca ne tikai no Tālavas, bet arī no Ugandes,
Pleskavas un citu valstu novadiem. Te nāca tie, kas nespēja sadzīvot ar
savām dzimtām vai novada labiešiem, bet noziedzniekus, ko vajāja taisns
likums, Cirgalē nepieņēma. Ildze to visu labi zināja, tomēr bija ļāvusies
muļķīgu tenku iespaidam un pati par to nokaunējās.
— Bet vai cirgaliešiem ir… — meiča aprāvās, viņa atkal baidījās ar
Tālivaldi runāt par Eimantu.
— Viņiem ir savi dziednieki, ne drusku sliktāki par citiem Ietu
kriviem, — Tālivaldis spivi atbildēja, Ildzes nepateiktos vārdus uzminējis.
— Viņiem ir viss, kas mums vajadzīgs, —jauneklis strupi nobeidza, un Ildze
vairs neiedrošinājās ko vaicāt.
— Tu taču gribēji, lai tavs brālēns paliek dzīvs. Bebrīnā viņam tas diez
vai izdotos, — Tālivaldis vienaldzīgi piebilda pēc brīža.
Kad viņi nonāca pie ciema sētas, aiz kuras trakoja suņi, debesis metās
jau zilganas. Tālivaldis parunāja ar sargiem, suņi tika apsaukti un vārti
atvērās. Vīri paņēma Eimantu un zirgus, bet Tālivaldis paspēra pāris solu un
tad sabruka bezsamaņā. Viņš bija zaudējis pārāk daudz asiņu. Pārgurušo un
apdullušo Ildzi ieveda kādā mājā un pasniedza miestiņa kausu. Vēlāk tur
ienāca pusmūža vīrs baltā pēc zālītēm smaržojošā kreklā, un Ildze saprata,
ka tas ir cirgaliešu dziednieks.
— Cik bīstami ir viņa ievainojumi? — meitene jautāja.
— Par kuru no viņiem tu uztraucies? — krivs atjautāja un vērīgi
ieskatījās Ildzei acīs.
— Par abiem, — viņa nočukstēja un sāka nevaldāmi raudāt.
Krīvi bija redzējuši zvaigzni un vanagu, kas liecināja par Tālivalža
neparasto veiksmi kaujās, viņi bija paredzējuši Tālavas ķēniņa trešā dēla
īpašo spēju saprasties ar putniem un dzīvniekiem, taču Ietu svētnieki
nemēdza pētīt un tulkot zīmes, kas norādītu uz vīru spējām saprasties ar
sievietēm. Jau trešo reizi savā īsajā mūžā Tālivaldis bija palicis dzīvs
bezcerīgā kaujā pret pārspēku. Un jau otro reizi par viņu rūpējās skaista
sieviete. Tālivaldis nogulēja visu dienu, un Ildze nosēdēja pie viņa guļvietas
nepakustējusies. Tālivaldis nemanā sataustīja tās roku, un meitene baidījās
ievainoto pamodināt. Dziednieks bija teicis — jo ilgāk viņš nogulēs, jo
labāk. Šoreiz Tālivaldis gulēja rāmi, nesvaidījās, nemurgoja un nevaidēja.
Pievakarē, pārguruši un sastingusi, meitene nemanot iesnaudās pati. Pirkstus,
ko Tālivaldis sažņaudzis turēja, viņa sen vairs nejuta. Tāpat kā pašu roku,
muguru un kājas.
No smagā nomiedža Ildzi pamodināja ēabināšanās. Gulta bija tukša, bet
Tālivaldis tupēja istabas kaktā. Viņa kailā mugura un pleci bija nolipināti ar
zāļu lapiņām un lupatiņām. Jauneklis cilāja kaut kādas asiņainas skrandas
un, galvu nodūris, pukojās.
— Tas bija mans labākais krekls, — viņš savā nodabā sarūgtināts
purpināja, — tikai svētku reizēm…
Sajutis Ildzi pamostamies, Tālivaldis aprāvās, atskatījās un stīvi slējās
kājās.
Ildze ari mēģināja piecelties, bet sastingušais augums neklausīja, viņa
gribēja gan smieties, gan raudāt, taču spēja vien vāri pasmaidīt.
— Tikai svētku reizēs… mīļais muļķa zēns… — meitene nočukstēja un
juta acīs atkal sariešamies asaras.
Bet Tālivaldis stāvēja viņas priekšā garš, kaulains, vienās brūcēs — kā
no milzu lāča nagiem izsprucis — un pagalam samulsis ņurcīja pirkstos sava
labākā krekla skrandas.
Nākamajā vakarā cirgaliešu dziednieks atnesa kubuliņu ar dzidru un
vēsu ūdeni, kas nāca no īpaša avotiņa un sava dziedinošā spēka dēļ tika
saukts par sidraba ūdeni. Vēl krivs atnesa smagu dozīti, kurā tikko varēja
saskatīt kādu caurspīdīgu ziedi. Tā nesmaržoja kā citas zāles, un Ildze
saprata, ka tie ir akmens tauki, ko tā cienīja visi karavīri. Ziede derēja gan
pirms kaujas, darot miesu lokanāku un nejūtīgāku pret sāpēm, gan ari
dziedējot cirstas brūces.
— Tavs brālēns būs dzīvotājs, ja līdz šim nav aizgājis pie tēviem, —
krivs noteica. — Te tu pati tiksi galā, — viņš zīmīgi piebilda, kad bija
vēlreiz apskatījis Tālivalža brūces, un aizgāja.
 — Sēdi mierigi, varoni, — Ildze bārās, mazgādama brūces ar sidraba
ūdeni.
Nonākusi līdz delnām, Ildze vienu pēc otra atlieca puiša stīvos pirkstus
un nobrīnījās par ātro dzīšanu. Tovakar, kad viņa palīdzēja siet mirušā
ērģemieša apmetni pie šķēpiem, Tālivalža pirksti bija sakapāti kā jēli gaļas
gabali. Meitene atkal jutās labi un droši. Dīvainā ziede no akmens dozītes
zem viņas maigajiem pirkstiem tūlīt izkusa un iesūcās ādā. Kad Ildze
pieskārās Tālivalža kaklam, viņš sastinga un aizvēra acis. Ziezdama brūci
vaigā, viņa neizturēja, pieliecās un noskūpstīja trīsošos plakstiņus. Tāli-
valdim izlauzās gara nopūta — kā bērnam, kas pēc šausmīgiem
pārdzīvojumiem beidzot atgriezies pie mātes. Acis neatvēris, viņš satvēra
meitenes plecus un nelāva tai atliekties. Ildze notupās starp viņa ceļgaliem,
un abu elpas saplūda. Zem elkoņa viņa juta spiežamies asinis no brūces
jaunekļa kājā.
— Tev nāksies novilkt arī bikses, puisīt, — viņa čukstēja, skardama
jaunekļa lūpas.
Tālivalža plaksti atsprāga kā lamatas.
— Tā iznāk, — viņš noņurdēja savu parasto teicienu un pievilka Ildzi
sev klāt.
Nemirkšķinādamies viņš skatījās sievietē, līdz paša acis sāka sāpēt.
Kaut ari savainotie pirksti bija gandrīz nejūtīgi, Tālivaldis saprata, ka nekam
tik maigam kā Ildzes āda viņš vēl savā mūžā nebija pieskāries. Kāds gaišs un
silts avots atvērās pakrūtē, vienā mirklī pārpludināja samocīto ķermeni, un
nekā vairs nebija — vien bezgalīgas un liegas trīsas. Kā vēl nedzimuša
tauriņa spārnu vēdas.
Nākamā rītā pamodies, Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa jaunākais
brālis pēkšņi atskārta, ka Pasaule ir piedzimusi no jauna. Tajā ir daudz vairāk
krāsu, skaņu, smaržu un garšu, nekā viņš līdz šim bija sajutis. Augums bija
pagalam stīvs un smeldzošs, taču pat sāpes radīja prieku. Telpa un laiks bija
izpletušies līdz bezgalībai, un viņš izrādījās pašā viducī.
Ildze bija pamodusies pirmā, pacēlusies pussēdus, viņa redzēja
Tālivaldi miegā gaiši smaidām. Tā viņas zēns bija smaidījis vienu vienīgu
reizi — pirms daudziem gadiem Abula krastā, kad viņa tam atnesa ķēniņa
virtuvē nočieptu gaļas gabalu un neveiksmīgi izmeta smiltīs. Ari toreiz Tāli-
valdis bija kāvies, vienos zilumos un nobrāzumos. Atcerējusies viņa
ievainojumus, Ildze saudzīgi pacēla segu un redzēja, ka daudzas no brūcēm,
kas pēc iesmērēšanas ar akmens taukiem bija tik apbrīnojami ātri
aizvilkušās. nu atkal lēni asiņoja. Meitene izbijās un piesarka par abu karsto
neapdomību. Pa lūciņu iespīdēja gaisma, ārā ņēmās putni, skanēja balsis,
suņu rejas un mājlopu kņada. Ildze klusi piecēlās un apģērbās. Vakar dotā
akmens dozīte bija tukša, un Ildze izzagās ārā.
Tur valdīja jau liela diena. Ieelpodama spirgto gaisu, Ildze ziņkāri
paraudzījās apkārt un pēkšņi juta, ka reiz viņa te jau dzīvojusi. Mazais
ciems, cilvēki, meža mala — viss meitenei bija pazīstams un mīļš. Viņai
nāca smiekli par aizvakardienas bailēm no cirgaliešiem. Izrādījās, ka viņa
labi zin, kur dzīvo dziednieks, kaut iepriekš nebija tur bijusi. Ari satiktie
ļaudis un bērni uzsmaidīja un sveicināja kā senu paziņu, bet suņi, kas viņus
pirmajā naktī sagaidija, nikni riedami, nu saskrēja apkārt un grūstījās, lai
nolaizītu viņai rokas.
— Ak jūs. mani mīļie sunīši, — Ildze čukstēja un juta, ka kakls
aizžņaudzas.
"Esmu kļuvusi tik raudulīga," viņa nodomāja un cauri asarām gaiši
uzsmaidīja savai jaunajai Pasaulei.
Dziednieks dienā izskatījās jaunāks, kaut bārda tam bija pilnīgi balta.
Viņš tēloja dusmas — tā ziede esot tik grūti iegūstama un reta manta. Vai
viņa ar savu kauslīgo bebrīnieti te gribot iztērēt visus ciema krājumus?
— Pēc brūču ieziešanas jāguļ mierīgi, kamēr tās pilnīgi aizvelkas, —
krivs bubināja, pa saviem plauktiem krāmēdamies, bet lūpu kaktiņos pašam
trīsēja aizturēti smiekli.
Ildze nosarka.
— Es jau viņam teicu to pašu, bet vai tādi klausa? — meitene atbildēja
tādā pašā dusmīgā balsi, un abi reizē sāka smieties.
Krīvs skaidri redzēja zeltainu mirdzumu apkārt Ildzes augumam. Tik
milzīgu gaismas spēku cilvēkā Cirgales ciema svētniekam vēl nebija nācies
sastapt. Te vienkāršas meitenes izskatā bija atnākusi pati Laima. To krīvs
sajuta jau nākamajā rītā pēc abu mīlētāju ierašanās — ciems bija kļuvis
gaišāks, skaistāks, mierīgāks. Ļaudis vairāk smaidīja, bērni neraudāja, putnu
dziesmas negribēja rimt pat pēc saules rieta, ābeļu lapas līksmē trīsēja, un
pat govis pēkšņi deva vairāk piena — kā brīnīdamās stāstīja ciema ļaužu
sievas. Krīvam loti gribējās abus Laimas bērnus paturēt ciemā iespējami
ilgāk.
— Tevi Bebrīnā meklēs, — Ildze ierunājās aiznākamā dienā, kad
Tālivalža brūces bija gandrīz sadzijušas.
 Tālivaldis bija dabūjis citas drēbes, kas viņam izrādījās par platu un par
īsu. Viņš pielieca galvu un pakasīja degunu.
— Kam es tur esmu vajadzīgs? — Tālivaldis atjautāja skarbāk, nekā
būtu gribējis.
— Nu… — Ildze mulsi iesāka, patiesi nevarēdama attapt, kam viņas
mīļais vēl būtu vajadzīgs bez viņas pašas.
Meitene zināja pietiekami daudz gan pa Tālivalža māti, gan brāli, kurš
bija kūdījis viņas radus uz slepkavību.
— Nu… pils vīriem, novada ļaudīm… — Ildze mēģināja iebilst, viņa
bija labi dzirdējusi sīvo rūgtumu Tālivalža balsi. — Varbūt vismaz ziņu
vajag aizsūtīt? — viņa šaubīdamās iejautājās.
— Lai viņi mums neliek mieru? Nav taču bērni! — Tālivaldis atteica.
Viņš bija kļuvis runīgs.
Tad Tālivaldis saņēma Ildzes plecus un ieskatījās viņai acīs.
— Un tu? Vai tu gribi atgriezties mājās? — viņš nopietni prasīja.
Meitene pavēra lūpas un gandrīz pateica, ka tēvs un mīļais brālis Aldis
ir miruši, taču laikus atjēdzās, vien mirkli nolaida acis. Tad viņa atkal
skatījās Tālivaldī.
— Nē, negribu, — Ildze atbildēja un pati par sevi brīnījās.
Viss, ko viņa līdz šim bija uzskatījusi par savām mājām, nu šķita loti
tāls un nenozīmīgs. Ar māti viņa nekad nebija sapratusies tik labi kā ar tēvu.
Palika vien mazais brālītis, bet viņam pietika ar māti. Mirušā Ērģemes
pilskunga jaunākā meita — kaut ari slepus un negaidot — bija aizgājusi
tautās. Tāda bija visu sieviešu Laima.
Arī Tālivaldim līdzšinējā dzīve nu šķita kā sens sapnis. Jauneklis
brīnījās un šaubījās — vai vispār to bija dzīvojis viņš pats. Karš. brāļu naids,
strīds par tēva troni, kura dēl tika nogalināti Ildzes tēvs un brālis, mātes
viltības, atkal karš svešā zemē, Bebrīnas celšana… slepenās sarunas ar
krusttēvu Daumantu, sazvērestība pret brāli… To visu viņš negribēja pat
atcerēties. Katrā ziņā ne tagad, kad viņš beidzot varēja mierigi gulēt un
sapņot gaišus sapņus. Tālivaldim vajadzēja tikai un vienīgi šo sievieti ar
pelēkzilām acīm un neticami maigu ādu. Par pārējo viņš domās un rūpēsies
vēlāk. Kaut kad.
Vakaros, sauli pavadot, viņi mēdza sēdēt, pret mājeles sasilušajiem
baļķiem atspiedušies, un sapņoja. Varbūt viņi vispār nolems kļūt par
cirgaliešiem un veidos paši savu dzimtu, kurai Tālivaldis būs vienigais
ciltstēvs. Viņiem ierādītu savu zemi, slavenais Trikātas pulkvedis un
Bebrīnas pilskungs listu līdumu. Ciema vecākais Mārtiņš, kura dēls tika
iesvētīts vienā dienā ar Tālivaldi, ne reizi vien viņiem solīja izžuvušus
baļķus, vīri nāktu palīgā uzcirst māju, jo būdele, kurā viņi bija apmetušies,
ziemai nederēja. Naktu bērni… Dzīve būtu tik vienkārša, skaista un
priekpilna, ka Ildzei, tā sapņojot, iesāpējās sirds. Viņa jau tagad zināja, ka
šiem sapņiem nav lemts piepildīties. Viņas mīļais, zem Dieva zvaigznes
dzimušais karavīrs, nebija piemērots tādai dzīvei. Kaut pats viņš to vēl nezi-
nāja.
Dienā, kad viņi palīdzēja citiem ciema ļaudīm, Ildze ik pa brīdim
atlieca muguru un skatījās — vai Tālivaldis patiesi vēl ir tepat. Jocīgi platās
drānās, bez jostas, zābakiem un zobena. Sieviete nez kādēļ baidījās, ka viņš
var pazust, ne vārda nesakot.
Tālivaldis bija atmaidzis, savā nodabā smaidīja un spēja runāt par visu
ko. Vienīgais, kam viņi neuzdrošinājās pieskarties, bija Ildzes tēva un brāļa
nāve. Šīs runas abi bailīgi atlika uz nezināmu laiku tāpat, kā Tālivalža
jājienu uz Bebrinu. Smaržoja nopļautā labība, māva govis, klaigāja bērni un
nežēlīgi koda odi.
Sakropļoto Eimantu cirgaliešu svētnieks ar gudru ziņu aizsūtīja uz
kaimiņciemu pie kādas līdzjūtīgas sievas, kuras pašas dēli un vīrs bija gājuši
bojā. Eimants atveseļojās. Kā par brīnumu, rudeni viņš varēja pat piecelties
un staigāt — stīvi pievelkot labo kāju, kas pamazām izžuva un kļuva arvien
tievāka. Lepnā ērģemieša seja izskatijās briesmīga — lūpas palika iešķeltas
un greizas uz mūžu, bet vienas nāss vietā vīdēja melns caurums.
Ildzes brālēns tikpat kā nerunāja, tomēr lāvās lāga sievas rūpēm.
Nežēlīgās sāpēs un bezmiegā mocīdamies, Eimants bija atmetis sākotnējās
domas par pašnāvību. Kad salauztās rokas sadzija, viņš to būtu varējis viegli
izdarīt. No vientulīgās sievas un citu ciema laužu nejauši izmestiem vārdiem
Eimants saprata, ka Tālivaldis ar Ildzi palikuši dzīvot kaut kur netālu. Kad
varēja sākt kustēties, ari viņš mēdza pievakarēs sēdēt, pret mājas sienu
atspiedies, un drūmi degošām acīm raudzījās uz ziemeļiem, kur, kā nojauta,
atradās kaimiņcierns. Tur tālumā bija ari viņa dzimtais novads.
Kādā rudens novakarē Eimants, ne vārda nesakot, aizgāja. Vienu brīdi
viņš bija domājis nozagt cieminiekiem zirgu, tad pārdomāja. Lai arī
sakropļots un kļuvis ļauns, Ildzes brālēns tomēr bija no senas un slavenas
labiešu dzimtas. Zirga zaglim arī noteikti dzītu pēdas, bet tā aizejot — viņš
nevienam te nebija vajadzīgs. Un viņam nekur vairs nebija jāsteidzas. Nekur
un nekad Eimantam vairs nebūs jāsteidzas, un viņu neviens ne meklēs, ne
gaidīs.
Līdzjūtīgā sieva apraudāja sava kopjamā zēna — tā viņa sauca Eimantu
— pazušanu un gumdīja ciema vīrus jāt kroplim pakaļ. Taču cirgalieši
raustīja plecus — viņi nebija paraduši iegrožot citu brīvību. Jo tieši tās dēļ
viņi te bija sanākuši, atšķeldamies no savām dzimtām. Iespēju katram
rīkoties, kā grib, —ja vien netika aizskartas citu brivo tiesibas — te vērtēja
augstāk par bēdās sajukušas sievas asarām.
***
Ziņu par uzbrukumu Tālivaldim atnesa Ērģemē ieliktais kņaza
pārraugs, kura ļaudis uz ceļa netālu no Sedas pārceltuves jau nākamā rītā
atrada asiņainu dunci, matu stīpu, zirgu ar šķēpu kaklā un kāda ērģemieša
līķi. Naugārdietis zināja ari liecināt par bruņotu vīru pulcēšanos pie Eimanta
un viņa tēva iepriekšējā vakarā. Valdemārs, kurš ne pārāk labi sapratās ar
jaunāko brāli un bija citiem redzot ar to strīdējies, pazina Tālivalža dunci un
sidraba stīpu. Jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš skumji nokāra
galvu — dažu gadu laikā viņš bija zaudējis tēvu un abus brāļus. Tūlīt pat
viņš ar saviem ļaudīm devās uz Bebrīnu, kur uzzināja gan par Ērģemes zēna
dīvaino ciemošanos, gan par Tālivalža slepeno pazušanu nākamajā naktī.
Bija skaidrs, ka Bebrīnas pilskungu aizvilinājuši un noslepkavojuši viņa
asinsienaidnieki no Ērģemes lablešu dzimtas.
Letu karavīri cienīja nerunīgo pulkvedi, kas tos bija vadījis smagajās
karagaitās uz Suzdalu un visus — kā dzīvos, tā mirušos — atvedis mājās.
Gan bebrinieši, gan trikātieši bija satriekti par neģēlīgo uzbrukumu un
gaidīja, kā rīkosies noslepkavotā Tālivalža brālis. Ķēniņš Valdemārs nopūtās
un smagu sirdi pasludināja vaidu karu. To piepildīt viņš sūtīja Naugārdes
jātniekus.
Kaut arī diena jau sliecās uz vakaru, karavīri auļoja uz Ērģemi. Viņi
aizdrāzās pāri nakts cīņas vietai un nomīdīja vēl palikušās pēdas, ko liecības
nesēji nebija paspējuši izpostīt no rīta. Visi domāja, ka Tālivalža līķi
slepkavas noslīcinājuši purvā vai iesvieduši Sedā, bet pats slepkavības
vadonis Eimants aizbēdzis uz kādu no kaimiņzemēm.
Valdemāra sūtītie atriebēji iedrāzās Ērģemē jau nokrēsli un izkāva visus
novada labiešu dzimtas varus līdz pēdējam. Brālim bija tiesības tā rikoties,
tomēr tālavieši par nežēlīgo un ātro atriebību ar svešām rokām bija
samulsuši.
 Panīkušo pierobežas novadu, kas bija izdeldējis reiz spēcīgo Trikātas
valdnieka ciltskoka atvasi, ar dažu mazā pulka labiešu piekrišanu pievienoja
Bebrīnai, ko nu mantoja Valdemārs. Abas pilis un plašo novadu Valdemārs
uzticēja pārvaldīt sava dēla krusttēvam — Dagnijas brālim, kas atgriezās
Tālavā ar diviem pilniem pulkiem Naugārdes karavīru tikai nedēļu pēc
Tālivalža pazušanas.
Tālivalža vīriem pils bija jāpamet. Kopā ar viņiem aizgāja arī slavenais
Vīlandes meistars, kuram Tālivaldis bija iepaticies. Ilmarins negribēja kalpot
svešiem ienācējiem. Bet naugārdieši ar to bija rēķinājušies un atveda līdzi
paši savus meistarus. Daži no tiem palika pabeigt Bebrīnas ēkas, pārējie
aizgāja uz Ērģemi, kur viņu pašu nopostītās pils vietā beidzot sākās īsta
rosība. Naugārdieši gribēja tur būvēt kārtīgu cietoksni. Nesamierināmie
igauņi gan no Vīlandes, gan Otepē sūtīja sūtņus pie Ietu ķēniņa — viņiem
nepatika Naugārdes rosība pie robežas. Valdemārs tiem smaidīdams atbildēja
tāpat, ka bija atbildējis Tālavas labiešiem, — tur rīkojas viņa dēla asinsradi.
Trikātas un Tālavas troņa mantiniekam pienācās labi izbūvēti cietokšņi un
kārtīgi apsaimniekoti novadi. Patiesi, pret dzimtas asinssaitēm nevarēja
iebilst neviens.
Daumants un viņa draugi vairījās rādīties ārpus saviem novadiem un
turēja vārtus aizvērtus pat dienas laikā. Valdemāru, pret kuru viņi bija tik ilgi
cīnījušies, nu sargāja trīs Naugārdes pulki. To rokās bija varenie Trikātas un
Bebrinas cietokšņi, steidzīgi cēlās Ērģemes sienas un vaļņi. Mazajā pulkā
sanāca vien Valdemāra piekritēji, un tos vadīja Alvils ar Juriju Jurjeviču,
kura sensenais sapnis beidzot sāka droši piepildīties. Līdz jūrai priekšā bija
vien lību zemes, bet tās nebija ne pusi tik stipras kā Tālava, kuras vienotība
bija sagrauta. Te nu valdīja smags miers un klusums. Gudrais bajārs tagad
jutās drošāks, viņa mazmeitas vīrs bija pārkāpis robežu. Valdemāru saistīja
brāļa un nevainīgo ērģemiešu asinis. Tie visi piederēja vienam ciltskokam.
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa dzimtai.
Cirgalieši nebija pļāpīgi ļaudis un ari ārpus saviem aizmežiem rādījās
reti, tomēr pirms Miķeliem sāka pienākt pavisam dīvainas un satraucošas
ziņas. Lai kā arī Mārtiņš negribēja traucēt Tālivalža un Ildzes laimi, viņam
bija jārunā.
— Bebrīnā svešinieki? Tas nevar būt! — Tālivaldis neticēja.
Pāri plecam jauneklis atskatījās uz Ildzi, kas lejā pie strauta skaloja
vēju, un smagi nopūtās.
 — Es drīz atgriezīšos, — Tālivaldis paziņoja. — Sargiet viņu kā
acuraugu, — viņš piebilda, gandrīz draudēdams.
— Mēs tevi gaidīsim. Esi mierīgs. Mēs tevi vienmēr gaidīsim, —
ciema vecākais solīja un noņēma savu dunci. — Tas ir mūsu dzimtā jau
septiņas paaudzes. Ja kādreiz vajag palīgus, manējie to pazīs… — Mārtiņš
aprāvās. Silti vārdi arī viņam sagādāja grūtības.
Tālivaldis paņēma seno dunci, ieskatījās devējam acīs, pateica
"Paldies!" un mulsi novērsās.
— Kas jādara, tas jādara. — viņš norūca un devās uz mājeli posties
ceļam.
Pie Ildzes viņš pienāca, jau zobenu un nule dāvināto dunci apjozis un
dzimtas rotas aplicis. Viņa neko nevaicāja un neko neteica, izslējās, ar slapju
roku atglauda pajukušās matu cirtas un piemiegtām acīm noskatīja savu
mījo. Ildze neļāva Tālivaldim tādam aizjāt. Viņa bija uzšuvusi jaunu kreklu,
vien izrakstīt to nepaspēja, jo nežēlīgajā kaujā sakapātās zīmes vecajā kreklā
bija grūti salasāmas. Nu meitene steidza iešūt apkaklē vismaz vienu Laimas
krustu, kam vajadzēja valkātāju sargāt. Aukstajā ūdenī izmirkušie pirksti
neklausīja, un viņa tos vairākkārt sadūra. Tā vienīgais rotājums Tālivalža
jaunajā kreklā bija Ildzes asinspilieniem slacīts.
Tagad Ildze bija apmierināta — viņas priekšā atkal stāvēja staltais
Bebrīnas pilskungs un slavas apvītais Ietu pulkvedis.
— Es drīz atgriezīšos, — Tālivaldis spītīgi atkārtoja, neparko
negribēdams ticēt, ka vienīgais īsti laimīgais un bezrūpīgais mēnesis viņa
mūžā ir beidzies.
Turpretī Ildzes sirds to zināja pavisam skaidri, kaut viņa nebija
dzirdējusi ne vārda no Mārtiņa teiktā. Viņa pastiepās pirkstgalos, mirkli cieši
piekļāvās mīļajam un tūlīt atkāpās, kā tas pieklājās, karavīrus no mājām
izvadot. Ildzes sirdi pildīja bezgalīgs žēlums par īso laimi un lepnums par
savu Tālivaldi. Daudzi cienījami viri bija atnākuši un pavadīja viņu līdz
vārtiem kā valdnieku. Tomēr viņa negribēja būt valdnieka sieva, viņa gribēja
paturēt šo vienkāršo dzīvi, redzēt Tālivaldi bez jostas, basām kājām tepat
pļavā strādājam un savā nodabā sapņaini smaidām. Ildze bezpalīdzīgi
nolieca galvu, neviens nevarēja iet pret pašas Laimas likumu.
Divi karaviri piecēlās un laiski panācās pretī. Tiem bija garie šķēpi, un
vientuļais jātnieks tādēļ nelikās bīstams. Sargi bija brīdināti uzmanīt katru
vietējo, kas tuvojās baznīcas celtniecības vietai. Ari pārējie sargi sarosījās,
bet strādnieki pārt rauca darbu un ziņkāri blenza uz kaulaino ceļinieku. Viņi
visi te bija atvesti no tālienes un neko nezināja par vietējiem, tomēr rotas,
greznie ieroči un staltā stāja liecināja, ka šis vīrs ir augsta dzimuma pagāns.
Abi tuvākie karavīri draudoši pasvārstīja šķēpus, jātniekam vajadzēja saprast
un apstāties. Viņš, šķiet, to saprata, kaut raudzījās naugārdiešos ar dīvaini
aizplīvurotām acīm, kā cilvēks, kas nule piecēlies no pusdienas snauda un
vēl nesaprot, kas, viņam guļot, noticis.
Tālivaldis apturēja zirgu kalna pakājē pie noripināta ziedokļa akmens,
uz kura tuvējā ciema ļaudis vai ceļinieki bēra graudus, lēja miestiņu, lika
maizes donas vai medus šūnas. Daža laba meitene te mēdza atstāt puķu
pušķīti — tāpat vien, par dzīvi priecādamās. Šī bija maza, vēl tāltālo zemes
pirmatnācēju iekārtota svētvieta, ko sauca par Miklāvkalnu. Citi domāja, ka
svētvietas saimnieks ir Dieva dēls Miķelis, zirgu un ceļotāju labvēlis. Citi
teicās tur bieži redzējuši saimniekojam lāci, meža saimnieku, kas ari bija
viens no Ietu cilšu kopīgiem pirmtēviem. Kalns stāvēja lielā Pleskavas ceļa
malā, gandrīz iepretī Cirgales krustam, un nebija iekļauts kādas dzimtas
ciltskokā. Te mēdza piestāt un atpūsties ceļinieki, jo vieta deva spēku
katram, kas nāca ar tīru sirdi. Svētvietu pārraudzīja un uzturēja kārtībā
ķēniņa zvēresta ļaudis no tuvīnā ciemata, kur dzīvoja ceļa pārraugi,
pārceltuvju sargi un arī Bebrinas kunga pilsļaudis. Ceļinieku vajadzībām bija
iekārtota ugunskura vieta, būdiņa sliktam laikam, un pie avotiņa vienmēr
stāvēja tīra krūze.
Tālivaldis patiesi jutās kā pārāk ilgi nogulējis — izpostītā svētvieta bija
pirmais, ko viņš ieraudzīja, uz lielā ceļa nonācis. Otrādi apgrieztajā Saules
laika akmenī kāds noputējis akmeņkalis — kā spokains citpasaules dzenis —
pašlaik cirta krustu. Viņa vienmuļā klidzināšana bija tālu dzirdama un, šķiet,
drupināja ne tikai seno akmeni. Pirms baznīcas pamatu likšanas naugārdieši,
apslēptu mantu meklēdami, izcilāja itin visus svētvietas akmeņus, kā ari
izsmēla un izrakņāja avotiņu. Svešinieki naivi domāja, ka leti met avotā
naudiņas un tāpēc to ūdeni sauc sidraba vārdā.
Abiem šķēpnešiem apnika dīvainā jātnieka nekustība, lēniem,
draudošiem soļiem tie devās lejup. Viņi gribēja redzēt kārnā vīra izbailes.
Arī pārējie sargi un celtnieki sarosījās, kopš viņi te strādāja, tuvumā
nerādījās neviens vietējais. Vīriem bija kļuvis garlaicīgi. Jātnieks pacēla gal-
vu un paskatījās uz nācējiem. Nu bija redzamas rētas ceļinieka sejā, tā bija
iedegusi, asa un bez jelkādas izteiksmes. Ne bailes, ne ziņkāre, ne dusmas,
vīra rokas gulēja uz zirga kakla tikpat rātni kā pirmīt piejājot, tomēr brašo
karavīru soļi sapinās, un tie samulsuši apstājās.
 Tukšajā skatienā un sastingušajos vaibstos viņi redzēja paši savu nāvi.
Tik skaidru un saprotamu, ka neuzdrošinājās pat atskatīties, lai pārliecinātos,
vai savējie ir pietiekami tuvu. Šķēpneši nespēja pakustēties vēl ilgi pēc tam,
kad virs ar tukšajām acīm bija apgriezis zirgu un lēniem soļiem aizjājis.
Pa ceļam uz Bebrinu Tālivaldis iegriezās mazajā ciemā. Tas bija kluss
un tukšs. Ļaudis vairījās cits no cita. vien padarīja nepieciešamos darbus un
paslēpās mājās. Pat suņi bija ieslodzīti, it kā te plosītos nelaba sērga. Kaut ari
mazā svētvieta neuzturēja viņu dzimtu saites un tēvu tēvu iekopto Pasauli,
tomēr ķēniņa un Bebrinas zvēresta ļaudis jutās izstumti un nevarigi kā putna
bērni, kuru ligzdā ielidusi cauna. Kopš tālavieši sevi atcerējās, pirmo reizi
kāds tīšuprāt un miera laikā uzdrošinājās aizskart svētvietu. Tikpat lēni un
vērīgi apkārt skatīdamies, Tālivaldis izjāja cauri ciemam. Viņš gribēja
iegaumēt katru miera laika sīkumu, lai varētu tos atcerēties iespējami ilgāk.
Bebrinas lielajā tornī, kuru būvējot viņš bija cerējis redzēt tirgus vietu
pie Valkas, laiski plīvoja Trikātas valdnieka pirmā dēla karogs. To sargāja
Naugārdes karavīri, kas uz vientuļo jātnieku tālu lejā noskatījās ar
vienaldzīgu nicinājumu. Kāds vietējais augstmanis kaut kur ceļoja savās
darīšanās.
Tā bija Jurija Jurjeviča griba — celt baznīcu — Trikātas Pleskavas ceļa
malā, ķēniņa nepaklausīgā brāļa novadā un pagānu ļaužu svētvietā. Pat
viltīgais un bezkaunīgais Alvils mēģināja iebilst, taču varenais Novgorodas
bajārs uzstāja. Reizi mūžā apdomīgais Jurijs Juijevičs gribēja palielīties,
parādit savus sasniegumus un savu varu. Gan pār pakļauto valsti, gan pār
Valdemāru, savas mazmeitas gļēvo un mantkārīgo vīru, gan ari pār glumo
Alvilu, kurš nez kādēļ uzskatīja sevi gudrāku par citiem esam. Novgorodas
bajāra gadu gadiem aizturētais lepnums lauzās uz āru.
Baznīcai vajadzēja būt kā redzamai ceļazīmei, ilgi kaldinātās uzvaras
apliecinājumam. Negaidīti, bet droši Juriju Jurjeviču atbalstīt metās tēvs
Kirils. Arī klusā un maigā grieķu baznīcas mūka pacietība prasīja redzamu
atalgojumu. Tik ilgi izlikties par muļķi, par kurlu, kas nedzird ņirgas, par
aklu, kas neredz nievīgos smīnus… Neredzamam un pazemīgam rauties kā
kurmim, pa sīkai saknītei nidējot pagānu māņus… Arī tēvs Kirils bija tikai
cilvēks. Abu novgorodiešu uzstājība panāca savu.
Valdemārs deva atļauju — galvenais, viņš vairījās aizskart brīvo ļaužu
dzimtu tiesības. Miklāvkalns piederēja pie lielā ceļa, lielie ceļi bija ķēniņa
pārziņā. Karavīru nodaļa un strādnieki ķērās pie darba, bet divi pieredzējuši
mūki svētīja un sargāja viņus no mošķiem. Un nekas briesmīgs nenotika —
vien kāds vecs baltbārdains vīrelis stāvēja un nevarīgi noskatījās briesmīgajā
posta darbā. Drīz naugārdieši sāka par večuku uzjautrināties, apsaukāja un
apmētāja ar iekostiem āboliem, kas raženi sārtojās ar saknēm izgāztās ābeles
zaros.
Miklāvkalna baznīcas celtniecība izrādījās Jurija Jurjeviča un arī tēva
Kirila liktenīgā kļūda. Abi gribēja palepoties ar sava pacietības gadu darba
augļiem vienu vienīgu reizi. Un šis vienīgais lepnības solis sagrāva ne tikai
viņu pašu mūža darbu, bet liedza to turpināt arī pēctečiem veselas
divpadsmit paaudzes. Tiesa, to nevarēja paredzēt pat paši gudrākie viri.

VI

Savus godkāros plānus par Atzeles novadu atgūšanu un diža valdnieka

— varbūt pat Tālavas ķēniņa — godu savam dēlam Varim Gulbenes
valdnieks nebija mainījis. Toties Laimonim bija apnikuši tukši solījumi. Viņš
labi zināja, kā noskaņoti viri Atzeles un Pietālavas valdnieku pilis. Šīs
Tālavas valstis, Naugārdei uzbrūkot, tā arī nebija līdz galam iekarotas un
padevās tikai ķēniņa pirmsnāves gribai. Tā prasīja likums, bet labiešu goda
likums savukārt prasīja — iepējami ātri nokratīt jebkuru uzspiestu jūgu. Viņi
gaidīja, bet jaunais ķēniņš tā vietā, lai gatavotos karam, nemaksāja
karavīriem algas, lika par pulkvežiem nejēgas, likvidēja tēva lielisko
zirgaudzētavu un pavadīja laiku izpriecās. Neapmierinātība ar ķēniņu
Valdemāru pieņēmās pat Trikātā, bet Atzeles un Pietālavas viri nebija
izlutinātie trikā tieši. Ja viņi zinātu, ka Valdemārs noziedzies pret savu tēvu
un vecāko brāli… Gļēvs un noziedzies ķēniņš — tas būtu par daudz pat
vīriem bez lepnuma un goda jūtām. Krustdēlam un viņa mātei vajadzēja
beidzot izšķirties — grib tie Gulbeni par drošu sabiedroto vai — gluži otrādi.
Gulbenes valdnieks Laimonis nolēma savai māsīcai vēl reizi atgādināt par
abu slepeno norunu un savu virsnieku, kas bija liecinieks Valdemāra un viņa
mātes sazvērestībai pret ķēniņu lielā kara laikā.
Tai vasarā, kad tālavieši velti gaidīja lietu, atsākās sīkās
robežsadursmes un uzbrukumi Atzeles ļaudīm. Mātei valdniecei atkal
vajadzēja likt lietā savu ķēniņa atraitnes ietekmi, lai nomierinātu atzeliešus.
Brālēnam Valdemāra māte solīja ierasties Gulbenē, — viņa gribēja apciemot
visus radus un tad ari tikt skaidrībā par iespēju atdot Gulbenes valdnieka
dzimtai tās senos īpašumus Atzelē.
 Valdemāra māte ne bridi nebija aizmirsusi smago sarunu ar Laimoni
aizpērnā pavasari, kad Gulbenes valdnieka dēla izraisītais uzbrukums
Atzeles ciemiem gandrīz noveda pie iekšēja kara Tālavā. Viņa allaž atcerējās
visu, kas skāra vai apdraudēja mīļotā dēla intereses. Dodoties apciemot
radus, ķēniņa māti pavadīja daudz ļaužu — viņas kalpi, kalpones,
draudzenes un vairāki grieķu baznīcas mūki ar pašu tēvu Kirilu priekšgalā.
Māte valdniece nesteidzās, katrā pilsētā un pilī uzkavējās dienām ilgi. Viņa
laipni smaidīja, stāstīja radiem par dēla svarīgajiem darbiem valsts labā un
visvairāk par savu jauno ticību, kas deva sirdij mieru. Viņa iztaujāja radus un
aicināja ari tos nākt Kristus baznīcas paspārnē, kur katrs tika aicināts kā
nomaldījies putna bērns vecāku ligzdā.
Gulbenē ķēniņa māte ar saviem ļaudim kavējās gandrīz divas nedēļas.
Viņa rīkoja dzīres, sacensības, tikšanos un gudras sarunas ar līdzatvestajiem
grieķu baznīcas tēviem. Viņa vairākkārt tikās ar brālēnu divatā un lika tam
saprast, ka pavisam drīz Tālavā kaut kas nopietni mainīsies un tādējādi abu
kopējie plāni pret Atzēli tiks īstenoti. Taču no tiešiem un nepacietīgiem
brālēna jautājumiem viņa veikli izvairījās, bieži citēdama sava jaunā Dieva
vārdus par pacietību, un, tāpat kā visus citus radus, aicināja ari brālēnu
Laimoni pieņemt Kristus ticību. Gulbenes valdnieks nezināja, ko domāt —
māsīcas spraigā interese par noskaņojumu Atzelē un Pietālavā it kā liecināja
par solījumu nopietnību. Laimonis stāstīja visu, ko zināja, un.
pieskaņodamies sarunas divdomīgajam tonim, savukārt lika māsīcai saprast,
ka viņa draudi atmaskot Valdemāra nodevību pret tēvu ir tikpat nopietni kā
bijuši. Laimonim šķita — viņš rīkojas pietiekami gudri, māsīcai jāsaprot, ka
ķēniņa troni Valdemārs var saglabāt tikai un vienigi ar Gulbenes atbalstu.
Māte valdniece to saprata it labi, tā dēļ viņai nebūtu vajadzējis tērēt tik
daudz laika, laipni pļāpājot ar garlaicīgiem radiem, kad Valdemāram
vajadzēja viņas klātbūtni.
Kad valstij sausuma dēļ draudēja bads, bet dēls izmisīgi meklēja
sidrabu, lai varētu norēķināties ar mirušo tēvu, kura zvēresta ļaudīm viņš bija
palicis parādā.
Ķēniņa Valdemāra māte ar dižo pavadoņu pulku no Gulbenes aizbrauca
spēji — no rīta pateica, pusdienā visi jau bija zirgos. Viņi atsaucās uz
steidzamām ziņām no Trikātas. Gulbenes valdnieks, kā pieklājas, pavadīja
augstos viesus līdz savas valsts robežai. Pagāja vēl nedēļa, līdz Laimonis
atklāja, ka viņa virsnieks — vīrs, kurš bija kalpojis par ziņnesi starp Gulbeni,
Naugārdi un Trikātu, Valdemāra labā gatavojot sazvērestību pret tēvu,
Gulbenes valdnieka vērtīgākais liecinieks un drauds tagadējā ķēniņa
Valdemāra godam — šis vīrs bija pazudis bez vēsts.
Savu uzticības vīru Gulbenes valdnieks bija veiksmīgi sargājis kā
acuraugu kopš lielā kara beigām. Veiklais ziņnesis saņēma labu algu, taču
tika turēts tālu prom gan no pašas Gulbenes, gan vēl vairāk no Trikātas.
Paldies Dievam, virsniekam nebija sievas un bērnu, tādēļ tālie ceļojumi vai
nomaļās pilis, kur valdnieks siitīja viņu dienēt, liekus sarežģījumus neradīja.
Laimonim nebija jābaidās, ka Valdemāra vai māsīcas izlūki varētu vīru
izsekot pie viņa ģimenes mājas. Ari pats ziņnesis nebija muļķis, labi saprata,
ka nedrīkst nonākt jaunā ķēniņa rokās. Vienīgi garlaicība reizēm nomāca
jauno vīrieti.
Gulbenes valdnieks, savu vērtīgo liecinieku slēpdams, domāja kā
vīrietis, turpretī viņa māsīca bija ievērojusi un atcerējusies ko vērtigāku par
pareizu un gudru domāšanu. Jauneklis, kas, slepenās ziņas nesdams, bieži
kavējās viņas tuvumā, izrādījās liels sieviešu cienītājs, kuram allaž vajadzēja
jaunas uzvaras. Jo sieviete bija grūtāk iegūstama, jo vairāk tā kairināja
Gulbenes uzticamā virsnieka vēlmi. Valdemāra māte pati bija viņu pieķērusi
priekštelpā mīcāmies ar savu glītāko kalponi. Uztraukta par mīļo dēlu un
sazvērestību, valdniece toreiz kliedza uz abiem un piedraudēja kalponi sodīt.
Nākamās reizes, ziņnesim Trikātā parādoties, valdniece savu kalponi turēja
no jaunekļa drošā attālumā. To, ka abi nebija paspējuši mīlēties un turpināja
alkt viens pēc otra, māte valdniece diemžēl saprata daudz vēlāk. Jaunais
virsnieks, kurš nebija paradis atstāt milas cietokšņus neieņemtus, patiesi bija
glīts un valdzinošs puisis, to nācās atzīt pat bez mīlas novītušai sievietei.
Tomēr valdnieces kalpone bija īpaša meitene, tās dzīslās ritēja tālo
ziemeļnieku karēlu asinis. Kraukļa melnuma mati, ieslīpas tumšas kā
ievogas acis, dīvaini balta āda un šmaugs augums — tas bija gards kumoss
ne tikai kaislīgam meitu medniekam.
Mātei valdniecei nācās nožēlot, ka viņa to nebija iedomājusi agrāk. Tad
būtu aiztaupīti gan Valdemāra tēriņi, apmaksājot Gulbenes nekaunīgo
uzbrukumu radītos zaudējumus Atzelei, gan viņas pašas raizes divarpus gadu
garumā. Visu šo laiku viņa bija sūtījusi veiklus Jaudis dzīt pēdas bīstamajam
lieciniekam, taēu brālēns izrādījās viltīgāks. Tomēr viņa ne velti bija viena
ķēniņa atraitne, otra ķēniņa māte un pietiekami daudz zināja par medībām.
Ja zvēru nevarēja izsekot, tam bija jāizliek kārdinoša ēsma. Daiļā kalpone
pati nejauši atgādināja par seno mīlas rotāju, kas tika iesākta un ari iztraucēta
valdnieces istabās. Tad, uzzinājusi, ka jauneklis slēpjas turpat Gulbenes
valdījumos, Valdemāra māte devās ceļojumos pa radu dzimtas zemēm. Katrā
vietā viņa centās uzkavēties iespējami ilgi, bet melnmatainā kalponīte ar
svešādi slīpajām ievogu acīm tika sūtīta visdažādākajos uzdevumos tuvākā
un tālākā apkārtnē. Atlika vien cerēt, ka meitu mīlētājs, brālēna uzticamais
virsnieks nav aizmirsis reiz iekārotu, bet neiegūtu laupījumu. Viņš to nebija
aizmirsis, toties aizmirsa sava valdnieka brīdinājumus un piesardzību. Arī
glītais jauneklis domāja kā vīrietis un dienesta lietas nesaistīja ar mīlas
rotaļām. Uzzinājis par ķēniņa mātes ceļojumu un lielo pavadoņu pulku,
virsnieks nakts tumsā atdrāzās no Mārcienas uz pašu Gulbeni.
Valdemāra mātes salīgtie vīri bija diezgan godprātigi un līdzjūtīgi. Viņi
ļāva karstasinīgajam jauneklim izbaudīt to liktenīgo mīlas nakti, kas izrādījās
pēdējā viņa mūžā. Nākamajā rītā māte valdniece ar pavadoņiem pameta
Gulbeni. Viņa ar radiem bija visu izrunājusi.
Pagāja labs laiciņš, kamēr Gulbenes valdnieks noskaidroja. ka viņa
vērtīgais liecinieks pazudis bez vēsts, un vēl tikpat ilgs — kad saprata, kas
un kā noticis. Bija klāt jau Miķeli, kad, dusmās gluži vai traks, Laimonis
atdrāzās uz Trikātu pie māsīcas. Viņa sagaidīja brālēnu lēnprātīgi
smaidīdama un apraudājās par viņa netaisniem pārmetumiem. Radinieces
asaras samulsināja iekaisušo taisnības meklētāju. Gulbenes valdniekam
nebija veicies ar dēliem. Pēc Vara piedzimšanas viņš par katru cenu gribēja
vēl, taču Laima nebija lēmusi — viena pēc otras piedzima sešas meitas.
Tomēr Laimonis tās visas mīlēja bez gala un bija bezspēcīgs sieviešu bēdu
priekšā. Droši vien māsīca to labi zināja.
— Kā tu tā vari… tādas ļaunas lietas… — viņa šņukstēja, bet
godkārīgais gulbenietis stāvēja, rokas nevarīgi nolaidis, mīņājās kā sapits
zirgs un atkal nezināja — ticēt vai neticēt māsīcai.
Krietni izraudājusies, sieviete izšņauca degunu, pacēla dzidras, asaru
izskalotas mātes acis un izstāstīja brālēnam savas bailes ne tikai par
Valdemāra likteni ķēniņa tronī, bet arī par viņa dzīvību. Viņa tik ilgi nebija
atklāti runājusi ar kādu tuvinieku. Pat no mīļotā dēla māte slēpa savas
stindzinošās bailes no mirušā vīra dzimtas atriebības.
Kā brālēns domājot, kas notiks ar viņiem visiem, ja tiks atklāta kopējā
sazvērestība, māsīca prasīja gurdā, tomēr pietiekami skalā balsī. Ja lepnie
labieši sasauks lielo pulku un tas atteiksies atzīt Valdemāra tiesības uz
ķēniņa troni, nāks Tālivaldis. Tas vīrs — par savu trešo dēlu māte runāja kā
par svešu — ar pilnām tiesibām pasludinās vaidu karu un, atriebjot tēva un
vecākā brāļa nāvi, izkaus visus viņu abu dzimtas vīrus līdz pēdējam. Nežēlos
ne viņa Vari, ne ari savu miesīgo brāli. Sieviete to visu pateica bez jelkādas
izteiksmes, un Laimonis nodrebēja. Karstgalvigo zobena varoni, mirušā
ķēniņa jaunāko dēlu pats Laimonis vispār bija aizmirsis. Viņš nebija pieradis
par dēliem domāt daudzskaitlī. Gulbenes valdnieks nolieca galvu sava
krustdēla mātes priekšā un jutās vainīgs. Viņš kā stūrgalvīgs vērsis bija
domājis vienīgi par savu prasību.
Māte valdniece pieaicināja brālēnu blakus, uzlika savu novītušo roku uz
viņa delnas un maigā balsī lūdza to pašu, ko visu laiku bija lūgusi, —
pacietību. Valdemāram, viņas dēlam un viņa krustdēlam, bija jānostiprina
vara. Tā būs viņu abu dzimtas vara, kā jau sen nolemts, un tad brālēns dabūs
kaut vai visu Atzēli.
Mājupceļā, rudens vēsumā atjēdzies, Laimonis saprata, ka māsīca
kārtējo reizi bija viņu apmānījusi. Tagad viņa draudiem atklāt sazvērestību
vairs nebija nekādas nozīmes. Gulbenes valdnieks vairs nevarēja ar tukšiem
vārdiem apvainot savus tālos radus Naugārdē par sazvērestību ar tuvajiem
tepat Trikātā. Nu viņam patiesi neatlika nekas cits kā pacietība, Laimonis
prātoja un nikni iecirta zodu krūtīs.
Bet pēc Valdemāra precībām ar varenā Naugārdes bajāra Jurija
Jurjeviēa mazmeitu Laimonis saprata, ka pacietības viņam vajadzēs loti
daudz.
Lairnonim kremta, ka Naugārdes bajāri šādi izvēlējušies par sabiedroto
viņa krustdēlu, zaļu, iedomīgu un gļēvu jaunekli, nevis viņu pašu un viņa
brašo dēlu. Tomēr pret tādiem sabiedrotajiem Gulbenes valdnieks pagaidām
bija bezspēcīgs. Viņam ar tiem būs jāturas tik ilgi, kamēr vien pastāvēs
iespēja tronī nākt Tālivaldim. To nedrīkstēja pieļaut. Gulbenes valdnieks,
savas zaudētās izredzes rūgti pārdomājot, juta tuvumā plivināmies vēl kādu
vāru, teju teju notveramu nojausmu. To, ka māsīca ar viņu ir viltīgi
spēlējusies no sākta gala, Laimonis sapratīs daudz vēlāk.
Tomēr atteikties no saviem plāniem par Atzēli Laimonis negribēja. Arī
kārdinoši dižie sapņi par Tālavas ķēniņa godu Varim nebija tik viegli
aizmirstami. Kaut arī Laimonis, tāpat kā vairums Ietu labiešu, nicināja
tirgoņus un viņu negausināmo kāri pēc sidraba, Gulbenes valdnieks it labi
saprata lielo tirdzniecības ceļu nozīmi. Ar Valdemāra precībām naugārdieši
bija ieguvuši teikšanu tikai Trikātā un paši to labi zināja. Ja lepnie Atzeles
un Pietālavas labieši atteiktos atzīt Valdemāra tiesības, Naugārdei nāktos
sākt jaunu karu. Abas Tālavas ritapuses valstis bija stipras diezgan, lai kopā
ar igauņiem nogrieztu bajāru kārotos ceļus un kārtējo reizi izpostītu
Pleskavu. Savukārt Gulbene turēja savā varā Tālavas sakarus ar Jersiku,
zemgaļiem, leišiem, prūšiem un citām dienvidu zemēm. Lai kā ari Jurijs
Jurjevičs bija apmāts ar domām par ceļu uz jūru, bez dienvidu ceļiem
Naugārde būtu ieguvusi tikai pusi no Tālavas vērtības.
Ari Gulbenei vajadzēja stiprus sabiedrotos, un ari viņa dzimta varēja
izmantot precības, kā to bija darījusi viltīgā māsīca un Valdemārs. Galu galā
Gulbenē bija brašs mantinieks un vēl sešas cita pa citu jaunākas meitas.
Vecākajai no viņām bija astoņpadsmit vasaru. Atlika vien atrast īstos
preciniekus. Un Laimonis sāka meklēt. Pavasari no Gulbenes viens pēc otra
tika sūtīti uzticami viri uz Jersiku, kareivīgo leišu kunigaišu valstīm un pat
uz Paltpili, kas pati šaubījās par savu piederību — Smoļenskai, Kijevai vai
seniem brāļu cilts kungiem leišu zemēs. Ziņneši atgriezās ar vēl miglainām,
tomēr cerīgām vēstīm. Dažam labam dienvidu puses valdniekam nekas
nebūtu pretī paplašināt savu ietekmi uz varenās, bet sašķēlušās Tālavas
rēķina. Viņi tikai gribēja nogaidīt. Neviens kaimiņzemes valdnieks neticēja,
ka Naugārde spēs Tālavā tik vienkārši nostiprināties un ka iztiks bez vēl
viena liela kara. Taču nedrīkstēja arī nokavēt, un tādēļ Gulbenes sūtņu
divdomīgie mājieni par precībām šķita īpaši daudzsološi.
Ziņas par ķēniņa Valdemāra dēla piedzimšanu, asinsienaidnieku
uzbrukumu Tālivaldim, Ērģemes labiešu nežēlīgo izkaušanu, Ērģemes un
Bebrīnas novadu sagrābšanu, troņmantnieka krusttēva komandētiem
Naugārdes pulkiem un Tālavas ceļu atvēršanu Naugārdes tirgoņiem lika
saausīties visiem. Atsaukdamies uz asinsradniecību. Valdemārs ar iekarotāju
palīdzību ieguva Trikātā tādu varu, kāda viņa visu godātajam tēvam un tēvu
tēviem pat sapņos nebija rādījusies. Valdemārs nu vairs nebija tas jauneklis,
par kuru viņa krusttēvs pirms trīsarpus gadiem varēja nicīgi iesaukties —
"Ha. ķēniņš!" Spēku samērs bija mainījies. Ārēji ievērodams likumus,
jaunais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš Valdemārs bija lauzis senču
apzvērēto starpvalstu vienošanos, kas kopš ziemeļnieku kara laikiem bija
noturējusi līdzsvaru un mieru visā jūras austrumu piekrastē.
TURAIDA
12725. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas
(6691. gads pēc pasaules radīšanas) (1183. gads pēc Kristus dzimšanas)
Mūks runāja lēni, pat drusku stostīdamies — viņam bija grūti atrast
pareizos vārdus, lai raksturotu bēgļu bēdīgo stāvokli. Jaunie kungi
iekarotajās zemēs pret vendiem izturējās kā pret beztiesīgiem vergiem,
vienalga, bija tie pieņēmuši Kristus mācību vai nebija. Sakšu bruņinieki
uzskatīja vendus par lopiem, kam nekas vairs nepieder un kas nedrīkstēja
iziet ārpus savu ciemu un pilsētu robežām. Katru, ko hercoga vīri noķēra uz
ceļa vai mežā, tie nokāva kā izbēgušu vergu.
— Bet viņi visi taču ir cilvēki, Dieva radības! — Teodorihs sašutis
iesaucās, paplēta rokas un pacēla acis pret griestiem.
Tās atkal nolaidis, mūks redzēja, cik ļoti viņa stāstījums aizkustināja
Anno, viņa ģimeni un ari Turaidas pilskunga dēlu Kaupo, kas te bija atnācis
ciemos, lai satiktu seno draugu. Teodorihs mācēja labi stāstīt, un viela bija
pateicīga. Bez sirdsapziņas pārmetumiem cistereietis tēloja sakšu bruņinieku
un karavīru ļaundarības iekarotajās zemēs starp Elbu un Oderu. To, ka
iekarotāji tā rīkojās ar paša pāvesta svētību, ka cisterciešu ordenis ieguva
milzīgus īpašumus un ka izkauto vecāku atvases nonāca klosteru skolās, kur
pret pagānu bērniem izturējās ne mazāk cietsirdīgi, Teodorihs, protams,
noklusēja. Tādi sīkumi turaidiešus nevarēja interesēt.
Turaidieši zināja par vendu ģimenēm, kas rudenī iebrauca Rigas ostā ar
trim kuģiem un lūdza lībiem patvērumu. Dažus no vecākiem lību tirgoņi pat
pazina — tie bija reiz bagātu dzimtu pārstāvji, kas tāpat kā šejienieši brauca
ar kuģiem un tirgojās.
Tur bija piecpadsmit vendu ģimenes, kuru vārdā ar ridzeniekiem runāja
divi jaunāki vīri. Pārējie neko lielu nestāstīja, viņi bija izmocīti un zaudējuši
cerības. Bēgļi izvalkā kuģus krastā, viņi labprāt turētos tālāk no jūras, pie
kuras bija dzimuši un auguši viņu tēvi daudzās paaudzēs. Jūra bēgļiem nu
šķita bīstama, jo ostas nemitīgi iekāroja citi. Rīdzenieki par tādām bailīgām
runām vien nosmīnēja un ierādīja vendiem pamestu un pusbrukušu sētu
neauglīgajā Kubes kalnā. Bet nu nāca atkal rudens, un neviena no Rīgas lību
dzimtām vēl nebija galvojusi par bēgļu ģimenēm. Tikko būs apritējis gads un
diena, nabaga nomocītajiem vendiem atkal būs jāceļas kājās un jāmeklē
pajumte citur.
 — Dievs, esi žēlīgs bez dzimtenes palikušiem bērniņiem! — brālis
Teodorihs nobeidza, pārmeta krustu, aizgriezās un sparīgi izšņauca degunu.
Tad cistercietis nokāra galvu, salika rokas uz vēdera un ilgi klusēja. Arī
visi citi Turaidas tirgoņa Anno namā neteica ne vārda. Viņi bija dzīvojuši
līdzi spilgtajam stāstam un nu meklēja mierinājuma vārdus, lai remdētu senā
drauga skumjas. Tikai īsti cēla sirds varēja tā iesilt un just līdzi svešām
bēdām. Kaupo sakustējās, viņam gribējās uzlikt roku uz Teodoriha pleca,
taču jauneklis kautrējās tādējādi izrādīt savas jūtas. Viņam bija kauns, ka
pats nepievērsa tik daudz uzmanības citu cilvēku nelaimēm, kā to spēja šis
kristiešu mūks.
Teodorihs pacēla acis un izmocīja smaidu.
— Piedodiet! Es te ar savām bēdām… Kā jums iet, mīļie? Tik ilgi taču
neesam redzējušies! — viņš iesaucās un vainīgi paplēta rokas.
Anno bija dzirdējis par kristiešu mūka ierašanos Libzemē un gaidījis
Teodorihu ciemos. Iepriekšējie gadi Turaidas tirgonim bija pagalam
neveiksmīgi. Brāļa, viņa dēla un piecu uzticamu kalpu nāve nesa lielus
zaudējumus. Kaut ari Tālavas ķēniņš pēc uzvarēta kara bija piespiedis
pleskaviešus samaksāt prasīto gan par nokauto dzīvībām, gan par nolaupīto
preci, tomēr ienesīgais veikals ar Tālavas pierobežā iepirktām ādām un
vasku bija pārtraukts. Tālavā drīz sākās jauns postošs karš un jukas, bet
tagad tur saimniekoja Naugārdes lieltirgotāji, kas pārpirka visas preces, paši
veda tās lejā pa Gauju un paši krāva tās savos jūras kuģos. Turaidas tirgoņi
neiedrošinājās iebilst , jo naugārdieši rīkojās jaunā Tālavas ķēniņa vārdā un
pat skaitījās viņa nule dzimušā dēla asinsradi. Senais līgums starp libiem un
tālaviešiem, kas ļāva vienas zemes tirgoņiem brivi rīkoties otrā zemē, netika
pārkāpts. Tomēr daudzi Turaidas tirgoņi cieta zaudējumus, jo neviens taču
nemaksāja par nenopirktām un nepārdotām precēm. Noslepkavotā brāļa
ģimenē bija palikuši pusauga bērni un atraitne, ko Anno nācās uzturēt, kā ari
vienam vadīt abu ģimeņu sarežģīto tirdzniecību. Labi vēl, ka dēls bija tiktāl
sagatavots un nobriedis, ka varēja tēvam nopietni palīdzēt. Tirgonis ar
lepnumu paskatījās uz abiem brašajiem draugiem — savu un novada kunga
dēlu Kaupo. Tomēr Anno vairs nespēja un negribēja veikt tālos ceļojumus
cauri Ietu zemēm, kas tik ilgus gadus bija abu ģimeņu peļņas avots. Turklāt
neģēlīgie brāļa slepkavas tā ari netika atrasti un sodīti, Anno klusi nopūtās.
Turaidas tirgonis bija dzirdējis arī noslēpumainas runas par Romas
baznīcas viru labajiem sakariem ar Visbijas, Lībekas, Brēmenes un citu vācu
pilsētu tirgoņiem. Gandrīz čukstus tika stāstīts par kristiešu piedāvāto pa-
līdzību Rīgas, Salas un Ikšķiles tirgoņiem. Kristiešu vecākais, tēvs Meinarts
pat esot ceļojis pa Daugavu augšup līdz pašai Paltpilij, lai vācu pilsētu vārdā
vienotos par lību tirgoņu priekšrocībām visa ceļa garumā. Tādas čukstētas
valodas Anno šķita pārāk dīvainas, lai būtu ticamas. Kāda gan kristiešu
mūkiem vajadzība rūpēties tieši par Daugavas tirgoņu interesēm? Ieraugot
Teodorihu iejājam pagalmā, Anno cerēja no senā drauga kaut ko uzzināt ari
sava paputējušā veikala labā. Namatēvs ievilka elpu un gribēja sākt runāt,
taču viesis viņu pēkšņi pārtrauca.
— Ak es, aizmārša! — Teodorihs iesaucās un iesita sev pa pieri. —
Tēvs Meinarts mani sūtīja pie jums, dārgie draugi, pēc padoma kādā svarīgā
lietā, — viņš paziņoja. — Mēs, Dieva ļaudis, — mūks kautrīgi turpināja, —
nezinām, ko darit ar vendu pamestiem kuģiem.
Tie kuģi patiesībā piederēja Brēmenes baznīcai un tika nopirkti, lai
glābtu nelaimīgos vendus no sakšu bruņinieku varmācības. Savu uzdevumu
kuģi bija izpildījuši un nu gāja bojā Rīgas ostā, jo ridzenieki tos nedrīkstēja
pieņemt. Vai senie draugi Turaidā, Anno un novada kungs — Kaupo tēvs
nebūtu ar mieru viņiem palīdzēt?
— Ko gan baznica lai iesāk ar jūras kuģiem? — Teodorihs, acis
iepletis, brīnījās.
Pie auss Anno dzirdēja dēla straujo elpu, bet pretī satraukts mīņājās
Kaupo, viņa degunu rotāja sīkas sviedru lāses.
— Bet… — Turaidas labietis iesāka, taču namatēvs nelāva Kaupo
turpināt.
Kaut arī viņš pats jutās pagalam pārsteigts, pieredzējušais tirgonis prata
valdīties. Tik nopietnā lietā esot nepieciešams laiks apdomai, Anno prātīgi
noteica un aicināja viesus pie galda. Anno patiesi nezināja, ko atbildēt. Kuģi
bija daudz vairāk nekā miglainās runas par jaunu izdevīgu līgumu Daugavas
tirgoņiem. Pat tiekot pie viena vienīga jūras kuģa, viņš varētu ātri atjaunot
dzimtas varenību. Tik dāsna Laimas dāvana likās aizdomīga, vajadzēja uzzi-
nāt, kas tiks prasits pretī. Anno vēlmi apdomāt mūks pieņēma kā pašu par
sevi saprotamu. Ne par vendiem, ne par pamestiem kuģiem viņi vairs
nerunāja. Pie galda atkal sēdēja laipnais Teodorihs, kurš tik labi mācēja
klausīties un no sirds dzīvot līdzi ikkatram citu dzives sīkumam.
Aizbildinādamies ar solījumu tēvam, Kaupo lūdza atļauju aiziet ātrāk
par citiem. Pēc pusdienām ari Teodorihs taisījās jāt prom un smalkjūtīgi
atraidīja namatēva lūgumu pakavēties ilgāk. Teodorihs atteicās ari no
piesolītiem pavadoņiem, viņu sargājot un vadot paša Dieva visuvarenā roka,
cistcrcietis smaidīdams palepojās.
No Turaidas Teodorihs aizjāja pavisam apmierināts un savā nodabā
smaidīdams. Viņš bija redzējis lību satraukumu, dāsno priekšlikumu
uzklausot. Cistercietis nešaubījās, ka kuģi tiks pieņemti, tad sekos vēl
tirgošanās priekšrocības Savienības sētā, Visbijā un vācu pilsētās… Dot,
neko pretī neprasot, tā bija smalka un patīkama spēle ar cilvēku prātiem un
sirdīm. Mūks atkal aizsapņojās par sava varenā priekšgājēja tēva Bernarda
darbošanos un ietekmi lielo valdnieku galmos. Tiesa, līdz valdnieku gal-
miem Teodoriham vēl bija ļoti tālu, taču viss reiz sākas ar mazumiņu un
gudru pacietību.
Cistercietis nebija vēl nojājis nejūdzi, kad viņu panāca Kaupo un Anno
dēls. Abi jaunekļi bija steigušies un dzinuši zirgus. Viens otru pārtraukdami,
tie pavēstīja, ka Turaidas novada kungs gribot parūpēties par nelaimīgajiem
vendu bēgļiem, tādēļ ielūdzot Romas baznīcas sūtņus ciemos visdrīzākā,
viņiem pašiem izdevīgā laikā. Bet audēja dzimta, pie kuras kristiešu mūks
nodzīvoja ziemu toreiz, kad Ietu tiesas dēļ nokavēja pēdējo rudens kuģi,
galvojusi par sen pazīstamo viesi. Teodorihs, tagad kļuvis pa vienu no
viņiem, drīkstēja Turaidas novadā iekopt pats savus tirumus, celt māju un
dzīvot līdz mūža galam. To pateikuši, jaunekļi svinīgi atvadījās un aizjāja.
Nu bija Teodoriha kārta samulst pārāk lielās veiksmes priekšā.
Cistercietis it labi zināja, ar ko beigsies viņa pieņemšana lību vidū, —
viņš pratīs iekopt to īsto druvu, kurā dīgs Kristus sēkla, un uzcelt to īsto
māju, kurā pielūgs vienīgo patieso Dievu. Sirds sila, domājot par tēva
Bonifācija pateicības vārdiem, nemaz nerunājot par augstāko balvu Tā
Kunga debesu valstībā.
Savā nodabā smaidīdams, Teodorihs atcerējās sarunu ar tēvu Bonifāciju
toreiz, kad viņš pēc Turaidā pavadītās ziemas atgriezās Lokumā. Teodorihs
gaidīja bārienu — par savu neuzmanīgo rīcību, kuras dēj viņš bija zaudējis
jaunkristīto Maneģintu no Autīnes valdnieka nama un tika patriekts no
Tālavas. Jaunais mūks pārdzivoja — viņš bija apkaunojis Dieva vārdu
stūrgalvīgo pagānu acīs. Viņš bija izgāzis misiju pašā tās sākumā. Taču tēvs
Bonifācijs, viņa žēlabās noklausījies, domāja savādāk.
— Tiesa, tev neizdevās viņu pievērst Kristum un mūsu baznīcai, bet tu
esi panācis, ka šis Ietu augstdzimušais atkrīt no savējiem. Mancginta nav
starp mums, bet nav ari vairs starp viņiem. Tu esi veikli izdrupinājis vienu
vienīgu ķieģelīti pagānu siržu un domu vienotības cietoksnī. Bet tu padomā,
brāl, cik plaisu rada tāds izkustināts ķieģelītis! — tēvs Bonifācijs prātoja, pa
savu šauro un nabadzīgo celli staigādams. —Ja katrs no mums spēs
izkustināt kaut vienu ķieģelīti, piespiest atkrist vienu no viņiem… Mūsu ir
tik daudz… — Bargais abats aizsapņojies piestāja pie šaurās lūkas un labu
brīdi skatījās laukā. — Šobrīd, brāl Teodorih, nav svarīgi, cik dvēseļu mēs
pievēršam patiesajam Dievam, bet gan, cik plaisu pagānu cietokšņos mēs
radām. Tāpēc mūsu baznīca tā cīnās pret atkritējiem un ķeceriem — katrs
savādāk domājošais, katrs, kas šaubās, ir plaisa cietoksnī. Un ko tāds saplai-
sājis mūris vērts? — Abats pagriezās un no kuplo uzaču apakšas vērīgi
raudzījās savā labākajā skolniekā. — Bet par to pagānu izstumto jaunekli
neraizējies. Vai nu viņš aizies bojā, ar savām naidīgajām domām plēsdams
caurumu viņu ticības un kārtības debesīs, vai ari atnāks pie mums atpakaļ. Jo
citur tādam nav kur likties. Viņi nepazīst nožēlu, bet tikai sodu. Tas ir viņu
stiprums un reizē ari vājums. Jo mēs pieņemam no pulka nomaldījušās avis,
mēs piedāvājam glābšanās iespēju. Mūsu Dievs ir žēlsirdības Dievs, brāl
Teodorih. Bet cilvēks ir vājš radījums. Kaut arī tik dažādiem, visiem tomēr
vajag tādu mūri kā mūsējais, kurā nav plaisu, nav šaubu, nav citādu domu.
Vien bezgalīga ticība tam Kungam un nešaubīga paļaušanās uz Viņa
baznīcu. Uz mums.
Tēvam Bonifācijam, kā vienmēr, izrādījās taisnība, Maneģints
atgriezās. Bet Teodoriha tik veiksmīgi iesāktā diena beidzās bēdīgi. Pavisam
drīz pēc šķiršanās no abiem Turaidas jaunekļiem Teodorihu izbiedēja kāda
nabadzīga meitene, kas izskrēja zirgam priekšā un sauca pēc palīdzibas.
Viņas brālis tur mirstot, viņa rādija uz kādu taku mežā. Nonācis norāditajā
vietā, cistercietis patiesi ieraudzīja pie būdas kņūpus saļimušu vīrieti. Taču,
tikko nolēcis no zirga un pienācis klāt, Teodorihs tika sagrābts, piespiests pie
būdas sienas, bet viņa kakla bedrītē tieši virs krūšu kaula spiedās dunča
smaile. Teodorihs juta, kā zem krekla sūcas sika asins straumīte, un baidījās
pat norīt siekalas, bet uzbrucēja acīs dega tāds naids, ka mūkam saļodzījās
ceļi.
— Nu ko, kristieti, vai tavs visuspēcīgais Dievs pasargās tavu rīkli no
mana dunča? — izspūrušais virs smīnēdams dvesa.
Teodorihs aplaizīja lūpas.
— Ko tu gribi, svešiniek? Naudas man nav… — viņš šļupstēja,
cenzdamies nepakustināt gāmuru.
— Ak svešiniek! — vīrs nošņācās tik tuvu, ka mūka sejā iešķīda
siekalas.
 Tad cistercietis atcerējās un izmisīgi piespieda dibenu būdas sienai —
lai nesajimtu un pats neuzdurtos uz dunča smailes, kas nu bija iespiedusies
kakla bedrītē vēl mazliet dziļāk.
— Dur nost, Manegint! Dur nost! — meitene priecīgi spiedza,
lēkādama un plivinādama piedurknes, kas viņas rokām bija daudz par garu.
— Manegint! Kā es tevi meklēju! — Teodorihs izdvesa.
— Tu mani meklēji? — vīrs neticīgi norūca, tomēr viņa koka rokas
spiediens drusku atslāba, duncis vairs nedūrās kaklā tik sāpīgi, un mūks
varēja runāt brīvāk.
— Protams! Dzirdēju, ka tu esot Turaidā un tūdaļ jāju šurp… Tik
uzreiz nepazinu… piedod, tu esi pārvērties un kļuvis tik vīrišķīgs, —
Teodorihs steidzīgi šļupstēja, joprojām baidīdamies straujāk pakustināt
gāmuru un pūlēdamies priecīgi uzsmaidīt savam pirmajam kristītam Ietu
augstdzimušajam.
— Melo, maita! Turaidā tu tikies ar Kaupo un vēl kādu jaunekli, tevi
pieņemšot dzimtā! Atkal melo! — Maneģints dusmīgi šņāca un piespieda
nazi.
— Dur nost! Dur nost! — meitene klaigāja un lēkāja kā jukusi.
— Par mani tu sen biji aizmirsis un meklēji nevis mani, bet savu nāvi.
Melīgais kristieti! — tomēr viņa balsi ieskanējās šaubas.
— Dur, Maneģint! Dur! — meitene nerimās.
— Tevi meklēju… tieši tevi, brāl Maneģint! Tevi grib satikt pats
Brēmenes arhibīskaps. Jā, jā, es viņam stāstīju par tevi, tavu lielo ticību un
tavu radu cietsirdību… viņš, pats arhibīskaps, grib satikt tevi Brēmenē, grib
tevi ņemt savā aizsardzībā… kā vienu no savējiem… tu esi dižciltīgs, tev
jābūt starp līdzīgiem… starp kristiešu augstmaņiem… — Teodorihs izmisīgi
meloja, pat nedomādams par teiktā ticamību.
Kā par brīnumu, tieši neticamais pārspīlējums iedarbojās, un mūks
panāca savu.
— Arhibīskaps? Tavas baznīcas vecākais? — Maneģints šaubīdamies
un pārsteigts novilka.
— Netici vairs viņam, — meitene brīdināja.
Taču Autīnes labietis. kas nepatiesa zvēresta dēj zaudēja labo roku un
dzimtu, noticēja. Viņš nolaida dunci un soli atkāpās. Teodorihs saļima uz
ceļiem, satvēra kaklu un ilgi klepoja. Viņš gribēja iegūt laiku apdomai.
Izklepojies un atjēdzies, Teodorihs pacēla acis. Valdnieka dzimtas jauneklis
nu izskatījās krietni noplucis un netīrs. Mūks neredzēja arī nekādas rotas —
ne saktas, ne aproces, ar kurām tā mēdza lepoties pagānu augstdzimušie.
Cistercietis zināja, ka rotas, josta un ieroču gravējumi liecina par viņu
piederību kādai noteiktai dzimtai, novadam un kārtai. Maneģintam pie
sāniem bija vien parasts zobens, bet draudošo dunci jauneklis joprojām
turēja kreisajā rokā ar smaili pret saļimušā mūka acīm.
— Nolaid nazi, man bail, —Teodorihs lūdza.
Maneģints aplaida acis apkārt un paklausīja.
— Tik pamēģini man vēlreiz melot vai mānīties! — viņš piedraudēja.
— Es tevi atradīšu visur, vienalga kā noslēpsies. Būsi beigts, pirms paspēsi
iekliegties.
— Žēl, — novilka meitene, kas tagad stāvēja, rokas nolaidusi, un
ziņkāri pētīja tupošo mūku, — es tā gribēju redzēt kristieša asinis.
Teodorihs piecēlās, nopurināja ceļgalus un ieskatījās izstumtajam acīs.
Cistercietis atkal bija spējigs darboties, un viņa galvenais ierocis bija paša
mēle. Skaidrs, ka Manegints bija viņu izsekojis un dzirdējis sarunu ar Kaupo
un Anno dēlu. Tas nozīmēja, ka jauneklis patiesi bija jādabū prom no
Lībzemes, citādi veiksmīgi iesāktais darbs un ari viņš pats būs pagalam. Bet,
lai dabūtu Manegintu uz kuģa, bija iepriekš jārunā ar tēvu Meinartu.
Teodorihs nedzirdami nopūtās, ar vientiesīgo un pārmēra taisnprātīgo
augustīnieti viņam gāja grūti. Misijas vadītājs uz savu palīgu no cisterciešu
ordeņa skatījās ar aizdomām un Teodoriha veiklajai mēlei īpaši neuzticējās.
Tomēr, kad Maneginta asinskārā pavadone paziņoja, ka dosies līdzi savam
mīļotajam kaut uz pasaules galu, Teodoriham sametās viegli nelabi. Dabūt
tēva Meinarta piekrišanu arī pagānietes ceļošanai pāri jūrai šķita gandrīz
neiespējami.
— Tad tev noteikti jāpieņem Kristus mācība tāpat kā tavam vīrietim,
— mūks vairīdamies norūca.
— Es gribu! Es gribu kristīties, tāpat kā mans mīļais, — meitene atkal
ņēmās priecīgi klaigāt un plivināt krekla garās piedurknes.
Viņa izskatījās tik aizkustinoša kā muļķa putnabērns, kurš vēl nesaprot,
ka paša spārniņi ir salauzti.
Vendiem bija sidrabs, viņi nopirka zirgus un devās augšup gar Gauju uz
savu jauno dzīvesvietu, kam nu uz mūžiem vajadzēja kļūt par viņu
bērnubērnu dzimteni. Turaidas labietim Autīnes valstī Cēsīs piederēja sens
īpašums, ko lību labieša dzimta pirms vairākām paaudzēm bija saņēmusi
mantojumā. Tiesa, atdodot šo zemi svešiem, vajadzēja Autīnes valdnieka
piekrišanu. Tā tika dota labu prātu — ari Ietu valdnieku aizkustināja vendu
ciešanas un viņu vēlme saglabāt brīvību, kaut ari tādēļ nācās pamest
dzimteni.
Piecpadsmit miermīlīgas ģimenes nevarēja būt nekāds drauds Autīnes
drošībai, un, negribēdams izrādīties mazāk augstsirdīgs par Turaidas novada
kungu. Ietu valdnieks no savas puses bēgļiem vēl uzdāvināja pamestu
cietoksni Riekstu kalnā. Autīnes valdniekam šķita — tā vendi svešā vietā
jutīsies vairāk pasargāti. Kaut, protams, tā bija vien tāda iedoma. Autīnes
zemē ikkatru sargāja tās valdnieks ar saviem labiešiem. Tāds bija likums, bet
tas neliedza valdniekam kādu apdāvināt.
Abi nopietnie vendu vadoņi jāja citiem pa priekšu. Tikuši ārpus Rīgas
novada, viņi pārmeta krustus. Arī sievas un tēvi atviegloti nopūtās. Pirmo
norunātā uzdevuma dalu viņi bija veiksmīgi izpildījuši un varēja cerēt pēc
desmit gadiem atkal redzēt savus jaunākos bērnus, ko klosteris bija paņēmis
ķīlā. Tie tikšot izskoloti un kristīti, bet vecākiem bija uz stingrāko pieteikts
par šo darījumu neizplāpāties —ja gribēja bērnus atgūt. Viņi to saprata un
klusēja, jo vairāku ģimeņu vecākie dēli, ari abi vendu bēgļu vadoņi, bija
nākuši no tā paša Lokumas klostera. Visi klosteri audzinātie jaunekli bija
pārvērtušies, tomēr šādi bija labāk. Tāpat varēja cerēt atgūt jaunākos. Lai nu
kā, šajā, kaut ari svešā zemē, viņi būs brīvi cilvēki. Ierādītā novada pietiks
vismaz divām paaudzēm. Tad viņi te būs savējie.
Togad savās dzimtās atgriezās ari citi kristiešu klosteros audzināti
jaunieši. Tie lielākoties nāca no piejūras valstīm — reiz nolaupīti vai pirkti
igauņu, lību, kuršu un prūšu zēni. To starpā bija ari viens otrs no Ietu
ģimenēm, kas dažādos cejos nācis kristīgo bruņinieku gūstā. Nu tie bija
pienācīgi izskoloti un mācīti, lai nestu jaunās ticibas gaismu pagānu
stūrgalvības tumsā. Ģimenes priecājās par sen zudušiem bērniem, no kuriem
tēvi prasīja vien paklausibu un pienākumu pildīšanu. Kristīgā garā audzinātie
puiši bija pieraduši paklausīt, bet par viņu jaunās ticības lietām neviens ne
runāja, ne ari pūlējās ietekmēt viņu gribu. Tādu iejaukšanos cilvēka
sirdslietās vecāki uzskatīja par necienīgu. Vienīgi ar laika rēķiniem un
svētām dienām mājup pārnākušo jauniešu ģimenēs gāja grūti. Kristieši
svētīja katru septīto dienu, kurā ari viņu Dievs esot atpūties, turpretī viņu
vecāku nedēļā bija piecas dienas, ar kuru skaitīšanu Dievs nenodarbojās. Šim
Dievam bija daudz dēlu un meitu, kas kopā ar ļaudīm svinēja Saules ritus,
bet pašam Dievam atpūtas nevajadzēja.
Viss beidzās pat labāk, nekā Teodorihs bija cerējis. Viņš nu dzīvoja
Turaidā. Tirgonis Anno palīdzēja Brēmenes baznīcai un ņēma visus trīs
vendu pamestos kuģus savā pārziņā, maksājot par kuģu lietošanu baznīcai
vien parasto desmito tiesu no iegūtās peļņas. Tā viņi bija norunājuši ar tēvu
Meinartu, bet Teodorihs smaidīja par tirgoņa viltību — sarunāt par viņa
galvotājiem nabadzīgo audēju dzimtu, tādējādi apejot viesu likumu. Bieži
viesodamies Anno mājā — kā senajos bargās ziemas vakaros, — cistercietis
vairākkārt ierunājās ari par lielajām priekšrocībām, kādas Visbijā, vācu un
pat dāņu pilsētās tika izrādītas kristītiem tirgoņiem no jūras austrumkrasta.
Sākumā Anno izlikās Teodoriha mājienus lāgā nesaprotam, bet, kad no
Tālavas sāka pienākt ziņas par dažu pazīstamu tirgoņu saistībām ar grieķu
baznīcu un priekšrocībām, kādas šie kristītie tirgoņi baudīja Naugārdes
zemēs un tās sētā Visbijā, lību tirgonis kļuva domīgs. Anno sāka uzmanīgāk
ieklausīties viesa vārdos un arvien biežāk atcerējās savas dzimtas sensenās
asinssaites ar gotu tirgoņiem88 , kas Lībzemē apmetās vēl pirms
ziemeļnieku kara.
— Vai gan mēs visi neesam tādi paši cilvēki! — Teodorihs iesaucās un,
kā izrādīdams sevi, paplēta rokas.
Klusībā cistercietis jau bija izdomājis Anno kristāmo vārdu —
Johanness.
Kaut ari līdz rudens vētrām Anno paspēja sarīkot preces tikai vienam
braucienam uz Visbiju, ar to pašu bija diezgan, lai viņa nams atkal kļūtu
viens no varenākajiem ne tikai Turaidā, bet ari visā piekrastē līdz pat Rīgai.
Tas bija ļoti rosinošs piemērs citiem tirgoņiem — cisterciešu mūka
pārstāvētā baznīca spēja krietni parūpēties arī par savu draugu laicīgās
mantas vairošanu. Tirgoņiem, kam bagātības vairošana bija viņu darbs, te
bija ko padomāt.
Labu laiku Teodorihu mulsināja Turaidas pilskunga rīcība. Kaupo tēvs
patiesi neguva nekādu labumu nedz no kuģiem, nedz no rūpēm par vendu
bēgļiem. Cistercietis to bija smalki izpētījis — Turaidas valdnieks dzīvoja kā
labietim klājas un ievēroja goda likumus. Viņš bieži aicināja kristiešu mūku
pie sevis un gribēja dzirdēt Dieva vīra stāstus. Tikai pamazām Teodorihs
saprata, ka šo pagānu augstdzimušo patiesi bija aizkustinājis viņa stāsts par
nelaimīgo vendu glābšanu. Turaidas labietis itin labi zināja, kas notiek jūras
otrā krastā, un nebija pārāk augstās domās par Romas baznīcas atbalstīto
karu pret nekristīto valstīm. Teodorihs jutās pārsteigts, jo cēlo rīcību
turaidietis uzskatīja tieši par viņa paša, tēva Meinarta un Brēmenes
arhibīskapa drosmes izpausmi. Glābjot dažus, labiešaprāt, viņi bija rīkojušies
pret vispārējo nežēlību un netaisnību. Pat visnotaļ veiklam runātājam
Teodoriham no Lokumas klostera nācās krietni papūlēties, lai nesapītos
melos un neatklātu patiesību. Turaidas valdnieks kristiešu mūka skaidrojumu
gribēja dzirdēt vairākkārt un ikreiz sekoja tam līdzi, vērīgās acis no runātāja
nenolaizdams. Teodorihs bailēs svīda — izgāzties kāda cēlas rīcības
apbrīnotāja, pagānu valdnieka ziņkāres dēl būtu pagalam muļķīgi.
Tomēr ne jau velti brālis Teodorihs tika uzskatīts par klostera abata
Bonifācija labāko skolnieku, un ne velti mūks sapņoja pa tēva Bernarda
slavu. Teodorihs izturēja un ieguva vēl lielāku cieņu Turaidas pilskunga un
viņa tuvāko acīs. Bet jaunais Kaupo kristiešu mūku apbrīnoja gluži kā savu
tēvu. Gan tēvam, gan dēlam patika klausīties ari dažādus Bībeles stāstus. Abi
bija tik līdzīgi — aizsapņojušies par tālās dienvidzemes Dievu, viņa
mācekļiem un ļaudīm, kas rīkojās pagalam dīvaini, bet varbūt tieši tādēļ
valdzināja lību labiešus.
Teodoriham nācās būt ļoti uzmanīgam. Reiz, kad viņš domāja pagānu
sirdis diezgan aizkustinājis esam un ieminējās par Kristus mācības
pieņemšanu un īstā Dieva atzīšanu, Turaidas novada kungs izbrīnā sarauca
uzacis.
— Dīvaini ļaudis jūs esat, kristieši, — lībietis domīgi noteica. — Mēs
varam viens otru ielūgt dzīrēs savā namā vai medībās savas dzimtas mežā,
bet kā tu vari mani aicināt pie Dieva? Vai viņš pieder tev vai tavai dzimtai?
— Turaidas pilskungs vaicāja, un pirmo reizi mūžā veiklais cistercietis
neattapa, ko atbildēt.
Tomēr arī turpmāk Teodorihs itin bieži tika aicināts pilī. Turaidas kungs
gribēja, lai viņa vērīgais dēls Kaupo asina prātu un mācās, klausīdamies
stāstus par svešām un tālām zemēm, kurās jauneklim varbūt reiz izdosies arī
nokļūt.
To ziemu Teodorihs palika Turaidā tāpat kā tēvs Meinarts Ikšķilē un vēl
daži Brēmenes arhibīskapa sūtīti vīri citās Lībzemes pilsētās. Cisterciešu
mūkam bija daudz darāmā. Visupirms Teodorihs rūpējās pa saviem audzēk-
ņiem no Lokumas klostera. Viņš daudz ceļoja apkārt un apciemoja kristītos,
kur vien varēja. Tikai Tālavā veiklais mūks vairījās rādīties, kaut arī vecais
ķēniņš, kas viņu izraidīja, sen bija miris, bet jaunais Valdemārs pieņēmis
grieķu baznīcas sludināto maldu mācību no paša Kijevas metropolīta rokas.
Jaunie kristieši lielākoties jutās samulsuši, kā starp divām dažādām pasaulēm
vai kā avis starp vilkiem dzīvodami. Daudziem vajadzēja Teodoriha mieri-
nājumu, un tikai retais negribēja ne redzēt, ne dzirdēt baznīcas sūtni savās
dzimtajās mājās.
 Teodorihs jutās apmierināts. Kaut arī nekur plašajās pagānu valstīs vēl
nebija īstas kristiešu draudzes, tomēr tā Kunga sēkla bija izsēta. Sākās īstais
darbs, un viņš, vienkāršs cisterciešu ordeņa mūks, to visu turēs savās rokās.
Lai augustīniešu tēvam Meinartam tiek tas ārējais gods būt par pirmo
Lībzemes bīskapu, kā Brēmenes arhibīskaps un abats Bonifācijas bija
vienojušies ar Svēto krēslu Romā. Teodoriha daļu neviens nespēs atņemt.
Nākamo vasaru no Lokumas nāks vēl citi Kristus garā un paklausībā
izskoloti zēni, citugad vēl, un vēl… Dieva tā Kunga druva plauks un zels, jo
tie dārza kopēji bija pietiekami čakli un uzcitīgi. Lepno pagānu dzimtu asinīs
bija gudri iejaukts īstās un pareizās mācības raugs, brālis Teodorihs ziemas
vakaros savā nodabā prātoja.
Viņš vēl rudenī paspēja saņemt vēstuli no tēva Bonifācija, kurš kārtējo
reizi slavēja mīļā skolnieka attapību. Maneģints ar savu jaunkristīto draugaļu
bija laimīgi nonācis Lībekā, kur par viņu parūpējās brāļi cistercieši. Tas
jauneklis esot lietaskoks un viņa asinssaites ar Autīnes valdnieka namu
noteikti reiz nāks misijai par labu, abats rakstīja. Galu galā kristieši zvērēja,
skūpstot krustu, tāpēc labā roka, ko pagāni goda lietās vērtēja tik augstu,
nemaz neesot nepieciešama, Lokumas klostera abats jokoja. Viņš pats bija
salaulājis abus paklīdušos Dieva bērnus, sagādājis tiem mitekli, pieklājīgas
drēbes un iztikšanu. Viņiem esot maigas un pakļāvīgas sirdis, kas atsaucas
labiem darbiem, bet par skološanu ordenis mācēs parūpēties.
Visi viņam sūtot Kristus mīlestības pilnus sveicienus, vecais abats
rakstīja, un Teodorihs gara acīm redzēja bargā vīra atmaigušos vaibstus.
***
No Valdemāra Naugārdes darbnīcas bija atvesta jaunu ieroču krava,
tostarp seši stopi. Valdemārs pavēlēja notīrīt un sakopt ari tos, kas gadiem
ilgi velti rūsēja tēva istabā. Nu Valdemārs bija ķēniņš un gribēja īstenot senu
sapni — iepazīstināt Ietu labiešus ar stopa šaušanas mākslu, ko tēvs un viņa
piekritēji nicināja kā īstiem karavīriem necienīgu. Trikātas pils vārti todien
tika atvērti ikvienam, kurš gribēja redzēt un varbūt pats pamēģināt draudīgo
ieroci, kura raidītās smagās bultas spēja nonāvēt divi simti soļu tālumā. Gar
vienu cietokšņa sienu bija salikti salmu kūļi, ko abās pusēs sargāja karavīri,
lai neviens netīši neieklīstu vietā, kur, dusmīgi šņākdamas, baļķos cirtās
bultas ar četrkantīgiem dzelzs uzgaļiem. Arā tās vajadzēja raut ar lielu
spēku.
Uz ķēniņa izsludinātām sacensībām sajāja daudzi Trikātas labieši, kā ari
citu Tālavas valstu valdnieki ar saviem pulkvežiem un slavenākajiem loka
šāvējiem. Tik daudziem cienījamiem viesiem, kā ari ziņkāriem skatītājiem
valdnieks bija sarīkojis bagātus galdus un daudz laba miestiņa. īpaši
iekārtotā telti ar skatu pret šautuvi kavējās jaunā Trikātas valdniece, viņas
pirmdzimtais, aukles un kalpones.
Kaut arī kokiem lapas jau bija nobirušas, diena bija pasākumam kā
radīta, saulaina un rāma. Pats namatēvs nemitīgi rosījās viesiem pa vidu,
viņš palīdzēja nezinātājiem pirmo reizi saliekt stipros dzelzs plecus, aizāķēt
stiegru un rādīja, kā pareizi jātēmē. Lai varētu veiklāk kustēties, iesilušais
ķēniņš bija novilcis svārkus un noņēmis jostu ar zobenu. Tai brīdī, kad pie
vārtiem izcēlās apjukums, pāri pūlim nošalca izbrīnīta nopūta un tad iestājās
stings klusums, Valdemārs noliecies mācīja kādu jaunu karavīru. Kad viņš
beidzot pacēla acis, pusuzvilktais loks izslīdēja no pēkšņi nevarīgiem
pirkstiem. Turēdams roku uz zobena roktura, Valdemāra priekšā stāvēja viņa
mirušais brālis Tālivaldis. Ķēniņš lēni izslējās un nobāla.
— Tu pats zini, ka vienam no mums Šaisaulē nav vietas. Ņem zobenu,
brāl, —Tālivaldis noteica un izvilka savējo, ko pirms divdesmit diviem
gadiem bija kaldinājuši labākie Naugārdes meistari.
Ari viņš bija bāls un runāja aizsmakušā balsī, bet sastingušajā klusumā
varēja labi dzirdēt katru vārdu. Valdemārs mulsi paskatījās apkārt —
izbrīnītās sejas, vaļā palikušās mutes un šausmās ieplestās acis viņam šķita
kā Jauna murga viepli. Vēl nesaprazdams, ko dara, Valdemārs mazdūšīgi
pagriezās ar muguru pret galdu, uz kura starp stopiem un lokiem bija nolikts
viņa zobens.
— Bet es… tu… tā nevar… — viņš bezjēdzīgi murmulēja.
— Vienreiz mūžā neslēpies, ņem zobenu! ŠI ir laba diena miršanai, —
Tālivaldis runāja tādā pašā aizsmakušā čukstā un pamāja uz Valdemāra
ieroča pusi.
Kāds no ķēniņa jaunajiem sargiem rāvās uz priekšu, bet tūlīt tika pūli
apturēts.
— Tas ir ķēniņa brālis. Nejaucies ģimenes lietās!— cītīgo naugārdieti
apsauca bargi Ietu Iabiešu čuksti.
Ši kustība un balsis tepat blakām savukārt lāva Valdemāram izrauties no
smagā stinguma.
— Es kā kristīts valdnieks nedrīkstu cīnīties ar saviem
pavalstniekiem… Tā nedara nevienā kārtīgā valstī… — viņš paziņoja,
pūlēdamies apvaldit trīsas un lepni saslieties.
 — Neapkauno mūsu dzimtu, Valdemār! Ņem zobenu! — Tālivaldis
kļuva nepacietīgs.
Taču Valdemāram šķita, ka viņam izdevies atrast pietiekami svarīgu
aizbildinājumu. Sava jaunākā brāļa piemiegtajās acīs viņš redzēja pavisam
drošu nāvi.
— Ja tu tā gribi cīnīties, es varu izvēlēties kādu no saviem vīriem, kas
ies manā vietā. Tā dara visi ķēniņi, — Valdemārs steidzās turpināt un šaudīja
acis, meklēdams piemērotu vīru, līdz turpat blakus ieraudzīja Satekles
labieša sarkano galvu.
— Rūsiņ, tev jācīnās manā vietā, —viņš izgrūda gandrīz aizrīdamies,
jo Tālivaldis ar kailu zobenu rokā spēra vēl soli tuvāk. — Rūsiņ, es tev
pavēlu aizstāvēt Tālavas ķēniņa godu! — Valdemārs izmisis sauca un kāpās
atpakaļ.
Viņa balss pret paša gribu skanēja nepiedienīgi spalgi un skali.
Apjukušais sateklietis samirkšķināja acis un blenza uz Tālavas ķēniņu. Tādu
pavēli neviens Ietu labietis vēl nebija dzirdējis. Tomēr slavenais karavīrs,
kurš nekad nelaida garām iespēju parādīt savu spēku un veiklību, izgāja no
pūļa Tālivaldim pretī un arī izvilka zobenu. Apkārtējie sāka spiesties atpakaļ,
brivēdami vietu divcīņai. Tālivaldis joprojām skatījās tikai uz brāli, un
Rūsiņš palika šauboties stāvam.
— Es, atriebdams tavu nāvi, liku izkaut visu Ērģemes Iabiešu
dzimtu… bet tu nāc pie manis, sava brāļa, ar zobenu rokā… —Valdemārs
klaigāja. —Tik daudz nevainīgu asiņu par velti… esi tu nolādēts! Sardze!
Rūsiņ! — Valdemārs panikā iespiedzās un mēģināja vēl atkāpties, taču
paklupa pār paša nomesto stopu un nogāzās uz muguras.
Izdzirdis par Ildzes dzimtas iznīcināšanu, Tālivaldis ierēcās un metās uz
priekšu. Dūšīgajam Rūsiņam, kas stāvēja vistuvāk, un citiem labiešiem, kas
piesteidzās palīgā, Tālivaldi izdevās savaldīt vien ar milzīgām pūlēm.
— Atjēdzies! Viņš ir bez ieroča un guļ zemē! — vīri sauca, turēdami
satracināto bebrinieti.
— Sardze! Nokaut viņu! — zemē gulēdams, Valdemārs kliedza saviem
naugārdiešiem.
Pārsteigumā sastingušais pūlis saviļņojās un pašķīda, šķindēja ieroči,
dunēja smagi karavīru soji. Ķēniņa sargi atstūma skatītājus, apkārt
Tālivaldim un vīriem, kas viņu turēja, izveidojās jauns loks. Šoreiz tie bija
bruņoti vīri ar kailiem zobeniem un pieliektiem šķēpiem. Citi viņiem aiz
muguras uzvilka izrādīšanai paredzētos stopus. Kareivīgajam Rūsiņam tas
nepatika.
— Ķēniņš vai nav ķēniņš, bet svešiem nokaut tevi kā lopu es neļaušu,
— Rūsiņš nikni šņāca.
— Viri, tā lieta nav godiga, — rūca Atzeles pulkvedis, kurš kopā ar
Tālivaldi bija piedalījies Suzdaļas karagaitās, un, gatavodamies nevienādajai
nāves cīņai, ieliecās cejos.
Satrauktajā pūli skanēja saucieni.
— Tur uzbrūk valdniekam!
— Naugārdieši grib noslepkavot mūsu pulkvežus!
Ielenktajiem labiešiem pievienojās vēl daži tālavieši, citi
mulsi vilcinājās un nevarēja izšķirties. Viņi bija zvērējuši uzticību
savam valdniekam, kurš nu visu acu priekšā apkaunoja pats sevi un sauca
palīgā svešiniekus pret miesīgu brāli, slavas apvītu Trikātas pulkvedi.
— Viņš uzbruka ķēniņam! — Valdemārs turpināja klaigāt, aiz
naugārdiešu mugurām slēpdamies.
Tai bridi, kad šķita — Trikātas pils pagalmā tūlīt sāksies nežēlīgs
slaktiņš —, noliekdama paceltos ieročus, cauri savas pilsētas karavīru rindai
vidū iznāca jaunā Trikātas valdniece ar bērnu uz rokas.
— Tas ir tavs brāļadēls, — Dagnija paziņoja, pacēla bērniņu un, bikli
smaidīdama, skatījās Tālivaldī ar debeszilām acīm.
Kad Tālivaldis lēni nolaida zobenu, Dagnija saņēma viņa roku un
pagriezās pret saviem tautiešiem.
— Tas ir mana dēla tēvabrālis, — viņa klusi noteica dzimtajā valodā,
kā brinidamās, ka karavīri paši to vēl nav sapratuši.
Trikātas pils pagalmā atkal valdīja klusums, ko reizēm pārtrauca vien
nolaisto ieroču škinda. Tālivaldis, Rūsiņš un vēl deviņi Tālavas labieši, kas
visi bija stāvējuši pret lielo pārspēku, lēniem soļiem atkāpās uz vārtu pusi.
Kad viņi bija tikuši priekšpilī un lēca zirgos, vārtos ar uzvilktu stopu ieskrēja
Valdemārs.
— Pats nošaušu kā traku suni! — viņš kliedza, niknumā gandrīz
raudādams.
Pašā pēdējā brīdi iejaucās Dagnijas brālis un pasita stopu sāņus. Smagi
šņākdama, bulta aizlidoja sprīža tiesu garām Tālivalža galvai un ietriecās
priekšpils sienā.
— Tu esi jucis! Šaut asinsradam mugurā! — Naugārdes pulkvedis
iesaucās un izrāva stopu no Tālavas ķēniņa Valdemāra rokām.
 Viņi izjāja ārpus Trikātas un apmetās mežā. Labieši gribēja zināt, kāpēc
Tālivaldis nācis pie sava brāļa ar zobenu rokā.
— Tā ir ģimenes lieta, — Tālivaldis noņurdēja.
Taču vīri nelikās mierā. Viņi bija pretojušies ķēniņa gribai, paļaudamies
uz Bebrinas pilskunga godīgumu, nu tie gribēja zināt iemeslu. Tālivaldis
aplaida acis apkārt. Kaut ari sejas nokrēslī nevarēja labi saskatīt, viņš juta, ka
te visi ir tādi paši karavīri kā tie, kas kopā ar viņu cīnījās nežēlīgajā ziemas
karā svešā zemē. Tādi paši kā viņa mirušais tēvs, vecākais brālis un citi,
kurus Tālivaldis cienīja no bērna kājas. Tieši, skarbi un taisni vīri.
Tālivaldis nopūtās, nolaida spītīgi uzrautos plecus un izstāstīja par cīņu
ar ērģerniešiem pie Sedas pārceltuves un sakropļotā Eimanta liecību. Vienīgi
par Ildzes iejaukšanos un viņu abu aiziešanu uz Cirgali Tālivaldis neteica ne
vārda. Uzzinājuši par Valdemāra un viņa krusttēva Alvila iespējamo
līdzdalību slepenā uzbrukuma rīkošanā, labieši kļuva drūmi. Rūsiņš nikni
nospļāvās.
— Un viņš gribēja, lai es ar tevi cīnos līdz nāvei! — viņš šķendējās.
— Es zināju, ka tā lieta nav tīra, — atkārtoja Atzeles pulkvedis.
Visi bija dzirdējuši un brīnījušies par Valdemāra sūtīto Naugārdes
jātnieku steidzīgo nežēlību Ērģemē. Nevienam nekas netika vaicāts — vīrus
izrāva no mājām un nogalēja pašu ģimenes acu priekšā. Neviens nepētīja
pēdas un nepūlējās atrast Tālivalža augumu. Visi rikojās tā, it kā nekas vairs
nebūtu ne skaidrojams, ne meklējams. Pietika ar vienu pašu Naugārdes
uzrauga un viņa kalpu liecību.
— Tas labi. ka tu atstāji to Eimantu dzīvu, būs liecinieks, — Atzeles
pulkvedis prātoja.
— Viņš neliecinās, — Tālivaldis atrūca.
Nu desmit labieši, kas bija stāvējuši ar Tālivaldi pārspēka priekšā,
gribēja zināt, ko viņš domā darīt tālāk. Viņi solīja savu palīdzību. Viņiem
bija draugi, viņi bija cienījami vīri, kas varēja runāt ar citiem Tālavas
labiešiem un valdniekiem. Viņi bija gatavi iet pat pret pašu ķēniņu, kas pirka
slepkavas savam brālim. Mirušos uzcelt neviens nevarēja, bet sava Bebrina
un vieta Trikātas mazajā pulkā Tālivaldim bija jāatgūst. Lai tik viņš pasaka,
kā domā rīkoties.
Taču Tālivaldis noliedzoši grozīja galvu.
— Kāpēc starp mums nav neviena Trikātas labieša? — viņš vaicāja.
— Viņi ir zvērējuši paklausību savam valdniekam, bet mēs Tālavas
ķēniņam zvēram paklausību tikai kara laikā. — atzelietis paskaidroja.
 Tālivaldis, skumji smaidīdams, atkal grozīja galvu. Viņam patika šo
vīru draudzība, tomēr viņu palīdzību viņš nedrīkstēja pieņemt.
— Jau ritu sāksies karš. un jums būs jāklausa ķēniņam.
— Jau rītu? — viņi neticēja.
Daži klusi iesvilpās. Šis kaulainais bebrinietis gribēja iet vēl tālāk, nekā
viņi bija domājuši. Tālivaldis gribēja sacelties pret likumu. Vai tad viņš pats
nebija zvērējis uzticību Trikātas valdniekam, kura varā bija Bebrlnas novads,
savam brālim Valdemāram?
Tālivaldis krēslā atieza baltus zobus.
— Toreiz pēc mazā pulka sanākšanas, kad viņi visi devās zvērēt
jaunajam valdniekam, es aizjāju. Bet vēlāk viņam pietrūka dūšas prasīt no
manis vēl zvērestu.
Rūsiņš noelsās.
— Tad jau tavi bebrlnieši…
— Viņi zvērēja man.
— Izrādās, ka tu esi gudrāks, nekā es domāju, — Rūsiņš brinidamies
novilka, un visi desmit draudzīgi iesmējās.
— Tavs brālis paļāvās uz asinssaitēm, tad var iztikt bez zvēresta. Viņš
tagad ir vecākais dzimtā, — kāds iebilda.
— Viņš jau ir izlējis mūsu dzimtas asinis! — Tālivaldis atcirta.
Tā viņi tonakt šķīrās, neko nenorunājuši. Tālivaldis palika meža norā
viens pats. Viņš bija atraidījis palīdzību, kaut arī labi saprata, ka pašam
zvērējušo vīru ir daudz par maz, lai atkarotu Bebrinu — dižo cietoksni, ko
pats bija cēlis kopā ar slaveno Vīlandes meistaru. Zodu uz krūtīm noliecis un
zirgam nepacietīgi mīņājoties, Bebrīnas novada kungs un slavenais Trikātas
pulkvedis Tālivaldis patiesi nezināja, ar ko sākt. Tomēr visupirms viņam bija
jādodas uz Ērģemi, lai ko uzzinātu par Ildzes radiem. Tālivaldis nespēja
iedomāties — kā spēs viņai to pateikt. Ka viņa un brāļa naida dēļ nu bija
gājusi bojā visa Ildzes dzimta.
Kad Tālivaldis lēniem soļiem izjāja uz ceļa,visi desmit labieši bija tur
priekšā un gaidīja viņu.
— Mēs tā drusku apspriedāmies, — Rūsiņš, tumsā neredzami
smaidīdams, iesāka. — Šonakt ķēniņš karu vēl nav izsludinājis. Redz,
signāluguņi nedeg, — viņš paziņoja un pamāja ar roku, kā izrādīdams
viesiem savas druvas.
Tālivaldim nācās atzīt, ka arī sarkanmatainais Satekles pilskunga dēls,
kurš nāca pasaulē ar elkoni pa priekšu, ir gudrs diezgan. Vīri atkal nosmējās.
Labieši vēlreiz noraidīja Tālivalža iebildumu, ka tā ir Trikātas lieta un viņi,
tajā iesaistīdamies, var tikt pasludināti par likuma pārkāpējiem.
— Viru gods ari ir likums, — cieti noteica Atzeles pulkvedis, — līdz
ritam vēl laika diezgan.
Šoreiz viņi apspriedās ilgāk, tad aizauļoja katrs uz savu pusi. Mēness
bija jau uzlēcis, vajadzēja steigties.
Tālivaldis auļoja uz Ērģemi. Ceļā viņš uz bridi piestāja savu zvēresta
laužu ciemā. Saruna ar uzmodinātajiem vīriem bija pavisam īsa, un nevienā
mājā uguns netika iedegta. Tomēr driz visi Bebrinas pilslaudis bija kājās.
Pēc viņu kunga aizjāšanas no mazā ciema aizauļoja ziņneši.
Neko daudz uzzināt Tālivaldim neizdevās. Ildzes tēva mājās apmetušies
ciema Jaudis bija nerunīgi un aizdomīgi pret svešo drūmo kungu. Mazliet
palīdzēja pāris ārtaugu, ko Tālivaldis iedeva no miega uzrautam večukam,
kas saņemtās monētas ilgi pētīja un pārbaudīja. Tad, no kuplo uzaču apakšas
greizi blenzdams, viņš pateica tik vien, ka Ildzes māte ar mazo dēlēnu pēc
slaktiņa bija devusies uz Sakalu pie attāliem radiem. Viena meita esot
pazudusi bez vēsts kopā ar savu brālēnu Eimantu, bet pārējās sen izprecētas,
un viņu ģimenes valdnieka asinsatriebība nebija skārusi. Ne novadu, ne
ciemu, kurp devusies mājas saimniece, večuks nezināja pateikt. Viņu še bija
ielicis jaunais kungs, naugārdietis, kas Ērģemi pārvaldīja Trikātas valdnieka
vārdā. Večuks klāstīja un cerīgi šķielēja uz Tālivalža maku. Kaut arī šīs ziņas
nebija ne nieka vērtas, Tālivaldis iedeva vecajam vēl vienu ārtaugu un
neatvadījies uzlēca zirgā.
Ar pāris svilpieniem apklusinājis suņus, kas tūlīt kļuva par viņa
draugiem, Tālivaldis vēl aizjāja līdz pilsvietai. Pat sabiezējušā rudens tumsā
varēja nojaust cietokšņa pamatbalķu smagās aprises. Tālivaldis sakoda zobus
— šai dzimtai bija jāiet bojā. lai sveši beidzot ķertos pie pils būves ar
pienācīgu sparu un vērienu. Kas zin, būtu Ildze toreiz pēc Alda nāves
pieņēmusi viņa doto sidrabu, varbūt viņas dzimtas viri vēl dzīvotu,
Tālivaldis sūri prātoja.
viena vienīga cilvēka iespējas. Vīrs, kurš sava tēva nāvi kaujas laukā
uzskatīja par muļķīgu, neko nezināja par īstu karavīru savstarpējām uzticības
un brālības jūtām. Tās nepazina aprēķinu un tādēļ spēja pārvarēt jebkurus
šķēršļus. Jurija Jurjeviēa ziņneši, kam vajadzēja naktī satikties ar uzticamo
cilvēku starp Tālivalža ļaudīm, tika klusi notverti pārsimt soļus no Bebrīnas.
Viņu drēbēs tērpti vīri pie cietokšņa vārtiem ieradās reizē ar pirmajiem
gaiļiem. Modrajiem rīta putniem trešo reizi dziedot, varenais cietoksnis bija
kritis pusotra simta Tālivalža draugu rokās. Pa vaļā atstātiem vārtiem
paspēja aizbēgt vien daži Naugārdes karavīri, kas palika dzīvi no vesela
pulka jātnieku un to karakalpiem. Tik zibenīgs un bargs bija Tālavas ķēniņa
dumpīgā brāļa rīkotais uzbrukums.
Aizbēgušos naugārdiešus neviens nevajāja. Drīz pēc viņiem vēl rīta
krēslā no Bebrīnas klusi aizjāja Rūsiņš un pārējie Tālavas valstu labieši ar
saviem draugiem. Cietoksnī palika vien tās īstais saimnieks un viņa ļaudis,
kurus nesaistīja uzticības zvērests Trikātas valdniekam un Tālavas ķēniņam
Valdemāram. Kopā ar labiešiem aizjāja Tālivalža pienabrālis Guntis. Viņš
devās uz Sakalu ar vienu vienīgu uzdevumu — par katru cenu tur sameklēt
izkautās Ērģemes labiešu dzimtas vienīgo atvasi un likumīgo novada
mantinieku, Ildzes mazo brāli. Guntis par šo dīvaino uzdevumu neko vairāk
nevaicāja, un Tālivaldis kārtējo reizi jutās pateicīgs par pienabrāļa smalko
uzticību. Vienīgi uz Cirgali Tālivaldis nesūtīja nevienu, kaut mīļuprāt būtu
turp auļojis pats. Viņš nedrīkstēja par Ildzi ieminēties nevienai pašai dzīvai
dvēselei. Ziņas Cirgalē nokļūs tāpat. Tā viņi ar Mārtiņu bija vienojušies.
Pēdējie pirms vārtu aizvēršanas cietoksnī iebrauca vairāki vezumi ar
labību, sienu un saknēm, tika atdzīti dažādi lopi. Bebrīnas novada brīvie
ļaudis no tuvīniem ciemiem steidza nomaksāt savam īstajam kungam šī gada
meslu tiesu. Viņi bija skumuši par Tālivalža nāvi. Bebrinā nācās gādāt ari
jaunus suņus, jo vecie, kas pērnvasar neļāva runāt ķēniņam Valdemāram,
savu pienākumu bija pildījuši līdz galam. Suņi neklausīja nevienam citam,
tie negāja prom līdz ar Ietu vīriem un tik sirdīgi sargāja sava vienīgā
saimnieka namdurvis, ka Bebrinā ienākušiem naugārdiešiem nācās suņus
apšaut ar bultām.
Kad Trikātā ieradās izglābušies naugārdieši un pastāstīja par Bebrīnas
pēkšņo krišanu, Valdemārs iepleta acis un neticēja.
— Tas nevar būt! — viņš satriekts iesaucās gluži tāpat, kā tikai pirms
divām dienām Cirgalē teica Tālivaldis par svešiniekiem viņa pili.
Pusdienlaikā Trikātā lēniem soļiem iebrauca Tālivalža noligti ļaudis,
viņu vezumos bija Dagnijas brāļa — Naugārdes pulkveža un citu Bebrinā
nonāvēto karavīru līķi. Nekas — ne gredzeni, ne rotas, ne bruņas, — nebija
aiztikts. Bet visu sastingušās rokās bija iespiesti salauzti zobeni, zīme, ka
viņi sodīti par karavīru necienīgu rīcību. Vecākais no vedējiem vēl gribēja
nodot ziņu ķēniņam Valdemāram. Bebrīnas pilskungs Tālivaldis licis pateikt
— viesiem esot laiks posties mājās, bet brālis lai beidzot sameklē savu
zobenu, nevis slēpjas aiz citu mugurām kā sieva.
 — Viņš teica, ka drīz nākšot pats, — večuks zimīgi nobeidza, pārlaida
piemiegtas acis Naugārdes karavīru līķu rindai gar sienu, tad rūpīgi
izslaucīja asiņainos salmus no ratiem un paskubināja gausos vēršus.
Kaut arī mirušais bija nomazgāts un saposts, Jurijs Jurjevičs cauri
Novgorodas pulkveža goda drānām redzēja nāvējošā cirtiena vāti. Letu
karavīra zobens bija pāršķēlis viņa mīļā mazdēla krūtis no vienas paduses
līdz otrai. Tā bija briesmīga brūce, jaunā vīrieša stiprās ribas bija sašķaidītas
kā stiebri, un atkal kāda Jurija Jurjeviča tuvinieka sacirstajā miesā krājās
tumšas un biezas asinis. Pak, pak, pak… tās sūcās cauri salmiem un pilēja
zem Bebrinas novada zemnieka ratiem. "Nu kāpēc? Nu kāpēc tā?" varenais
bajārs domās brīnījās sen aizmirstā puisēna balsī. "Nu kāpēc tev vajadzēja
tonakt vēl jāt uz Bebrīnu? Nu kāpēc tieši tu?" Sīkas un skopas veca vīra
asaras, maldīdamās vaigu grumbās, nedzirdami pilēja naugārdieša bārdā.
Jurijs Juijevičs tupēja uz ceļiem, viņš mazajā baznīciņā bija gribējis būt
viens ar savu mazdēlu, kura māsa Dagnija, klausot vectēva padomam, bija
kļuvusi par Trikātas valdnieci un Tālavas ķēniņa dēla māti. Jurijs Jurjevičs
bija gribējis iztikt bez asinsizliešanas.
Izdzirdis tēva Kirila piesardzīgos solus aiz muguras, Jurijs Jurjevičs
saslējās, asaras tūdaļ pārstāja ritēt kā pavēli saņēmuši karavīri. Novgorodas
varenā bajāra un Tālavas ķēniņa pirmā padomnieka seja atkal bija cieta un
rāma, kāda tā bija jāredz citiem. Neviens nespētu saskatīt pie mazdēla līķa
pavadītajos mirkļos viņa dvēselē notikušās pārmaiņas. Jau slienoties kājās,
Jurijs Juijevičs atcerējās, ka viņa mazdēls, pasitot sāņus Valdemāra stopu,
izglāba Tālivalža dzīvību. "Esi nolādēts! Tu gribēji un dabūsi karu! Tādu
karu, kāds te nevienam pat sapņos nav rādijies," Jurijs Jurjevičs bargi
domāja. Asinskārais Prohors būs īstais vīrs šai nolādētajā zemē. Nu Tālavas
pilnīga pakļaušana bija kļuvusi ne tikai par Jurija Jurjeviča gudrā prāta, bet
ari viņa sāpošās sirds lielu. Un tā vairs nebaidījās izliet asinis. Sirds bija
kļuvusi cieta, asinis bija jau lijušas.
Tūlīt pēc kritušo naugārdiešu atvešanas Valdemārs pavēlēja iedegt kara
uguņus un saukt kopā Trikātas mazo pulku. Tāpat tika izsūtīti ziņneši pie
citu Tālavas valstu valdniekiem. Nu ķēniņš Valdemārs, kurš balstījās uz liku-
mīgām tiesībām, varēja prasīt viņu paklausību un karavīrus.
Tālivaldis bija pārkāpis likumu, nostājies pret dzimtas un tās vecākā —
Trikātas valdnieka lēmumu. Bebrīna Valdemāra nule dzimušajam dēlam tika
atdota ar mazā pulka piekrišanu, un Tālivaldis novadu atpakaļ varēja dabūt
tikai tādā pašā ceļā, nevis ar zobenu. Bebrinā bija krituši Valdemāra dēla
asinsradi — Tālivaldis bija pacēlis roku pret savu brāļadēlu. Uzbrūkot
naugārdiešiern, Tālivaldis bija varmācīgi lauzis pirms trīsarpus gadiem
ķēniņa apzvērētu miera līgumu, tādēļ tika izsludināts ārpus likuma visā
Tālavā. No šī brīža par likumpārkāpēju tiks uzskatīts ikviens viņa
atbalstītājs.
Kara uzvarētāji prasīja atlīdzināt zaudējumus, kā arī vainīgo dzīvības.
Novgoroda pati gribēja piedalīties dumpinieku sodīšanā, tādēļ sūtīja uz
Tālavu savus pulkus, kuriem ar ķēniņa pavēli bija jāsniedz visa nepiecie-
šamā palīdzība un atbalsts. Katrs, kas nostāsies Novgorodas pretinieku pusē,
arī tiks uzskatīts par ķēniņa slēgtā miera līguma un sava uzticības zvēresta
lauzēju. Tā pilis nopostīs un atdos uzvarētāju karavīru izlaupīšanai, bet
ļaudis paņems gūstā.
Trikātas mazā pulka labiešiem, kas kara laikā tāpat kā visi pakļāvās
zvērestam, šoreiz nekas nebija ne sakāms, ne vaicājams. Šurpu nākot, viņi
bija ievērojuši — Trikātas pilī vairs neredzēja neviena Ietu karavīra. lībieši
izklīda klusēdami. Pēc divpadsmit paaudzēm Tālavai atkal draudēja brāļu
karš, un atkal tajā bija iesaistīti svešinieki, lībiešiem nebija izvēles, neviens
nevarēja lauzt savu uzticības zvērestu un sacelties pret ķēniņu, ko atcelt
drīkstēja vienīgi lielais pulks. Kara laikā to sasaukt nevarēja. Tagad pavēlēja
Valdemārs, kuru ar naugārdiešiem saistīja tiešas asinssaites.
To pašu vakaru uz visiem ceļiem un taciņām apkārt Bebrinai tika
ierīkoti aizsprosti. Ar ķēniņa pavēli katrā vietā blakus ierīkojās Ietu un
Naugārdes karavīri, kas bija atnākuši no Trikātas un Ērģemes pulkiem.
Tālavieši savās nometnēs bija drūmi un nerunīgi, naugārdieši piesardzīgi.
Viņiem bija klusi pačukstēta ziņa — trīs Pleskavas jātnieku pulki
tūkstošnieka Prohora vadībā jau devušies ceļā un Bebrīnā nonāks aiznākamā
pievakarē. Arī pašam kņazam uz Novgorodu esot aizlaista ziņa, viņš nākšot
ar vēl citiem pulkiem meslu laikā. Šogad tie būšot lielāki un līdz ar to arī
Tālavā nometināto karavīru algas. Tā naugārdieši pusbalsī sprieda pie
saviem ugunskuriem.
Arī ķēniņa vīri gaidīja papildu spēkus, tomēr pieredzējuši karavīri
grozīja galvas. Kaut ari aplencēji skaidri zināja, ka Bebrīnā nevar būt pārāk
daudz vīru, triecienā pārvarēt Vīlandes kuprīša slietās sienas un stāvinātos
vaļņus būs grūti pat pieciem pulkiem. Uzbrucējiem, kas mēģinās rāpties
vaļņos, būs bezgaldaudz kritušo, tā savukārt sprieda Ietu karavīri, Bebrīnas
varenās sienas pētīdami un sasaukdamies ar paziņām, kas tur stāvēja sardzē.
 Taču viņi visi bija zvērējuši karavīri un nolikti sardzē. Viņi nevarēja
nolaist ieročus. No cietokšņa palīgā izskrējušie metās virsū sargiem no otras
puses, pleskavieši spieda Tālivalža jātniekus no sāniem un muguras. Kaut arī
ciņa bija īsa, tomēr nežēlīga. Vēl valnī, uz atvērtiem vārtiem auļodams,
Tālivaldis atskatījās. Viņi bija izrāvušies, bet tilta galā vienā murskulī guļam
palika daudzi pazīstami vīri. Nu šai karā pret brāli bija lijušas ari savējo
asinis. To viņš nebija gribējis.
Bebrīnas vārti aizcirtās, un tajos viena pēc otras triecās novēlotas
stopšāvēju bultas. Dumpiniekus iznīcināt, kā Pleskavas dūšīgais tūkstošnieks
bija cerējis, neizdevās. Toties nu tie visi bija vienuviet. Varbūt kāds simts
vīru milzīgā cietoksnī, kura sienas tie nespēja pienācīgi aizsargāt. Apskatot
kritušo bebrīniešu zirgus, atklājās viņu klusās pārvietošanās noslēpums —
pakavi bija gudri notīti ar mīkstām ādas sloksnītēm.
Todien Tālivaldis bija zaudējis divdesmit sešus vīrus, vairāk nekā abos
iepriekšējos pārdrošos uzbrukumos kopā. Desmit bija krituši pie cietokšņa
tilta no trikātiešu rokām. Pievakarē Tālivaldis sūtīja sūtņus pie Valdemāra,
viņš gribēja vēlvienreiz apelēt pie brāļa goda jūtām. Kāpēc jālej citu
tālaviešu asinis savstarpējā karā, ja cīņai bija jānotiek tikai starp viņiem
abiem. Valdemārs taču it labi zināja, kāpēc Tālivaldis viņu aicina uz goda
cīņu.
Trikātieši, kas bija nolikti sargāt ceļus pret abiem vārtiem, sūtņus ar
balto vairogu un Bebrīnas kunga karodziņu palaida cauri bez vārda runas.
Taču pleskavieši, kas gudri stāvēja aiz vietējiem, Tālivalža vīrus atsūtīja
atpakaļ. Ar dumpiniekiem sarunas nenotiekot. No viņiem tiek gaidīta vien
pazemīga padošanās un pelnītā soda pieņemšana. Prohora pulku virsnieki
rīkojās kā jau uzvarētāji. Viņi te bija galvenie.
Bebrīnas pilī vīri klusēdami kārtoja un asināja savus ieročus. Te bija
palikuši vairs tikai deviņi desmiti kaujas spējīgu vīru, vēl divpadsmit bija
smagi ievainoti. Viens vienīgs karogs pret kādiem pieciem pulkiem tur
ārpusē. Taču arī tas viņus nebūtu atturējis mesties vēl vienā pārdrošā
uzbrukumā, puse droši vien izcirstos cauri aplenkumam. Viņi zināja, ka reiz
nāksies celt zobenu pret savējiem, tomēr līdz šim bija cerējuši, ka no tā
izdosies izvairīties. Skatoties no sienām lejā uz Trikātas pulkiem, viņi
nespēja sevi uzkurināt to spivo kaujas niknumu, kas nesa iepriekšējās
veiksmes un uzvaras.
— Priekšpils būs jāpamet jau šonakt, — kā vaicādams, kā
apgalvodams ierunājās viens no virsniekiem.
 Tālivaldis neatbildēja, viņa galva, zobenu asinot, bija noliekta
viszemāk. Skaidrs, ka ari uzbrukumā Bebrīnas vaļņiem trikātiešiem liks nākt
pirmajiem. Tālivalža roka ar galodas akmeni kustējās pati par sevi, zobens
sen bija ass kā nātre un asinis no tā rūpīgi notīrītas.
— Divus, kas tur krita no manas rokas, es vedu karagaitās uz Suzdaļu,
— viņš runāja pats ar sevi.
— Ko tu, pulkvedi, saki? — virsnieks pārprasīja.
Tālivaldis piecēlās.
— Es ritu prasīšu sarunas. Viņiem jāpietiek ar manu galvu. Ja solīs jūs
palaist, es iešu un padošos, — viņš strupi paziņoja.
Pils zālē, ko viņi visi kopā bija cēluši, iestājās smags klusums.
— Vai mēs bijām tev slikti karavīri? — kāds vīrs brīnījās.
— Jūs esat diži karavīri, — Tālivaldis mulsi atrūca.
— Tad kā gan tu vari iedomāties, ka mēs Jausim, lai mūsu pulkvedi
pakar kā zagli, bet paši mierīgi iesim mājās? — prasīja virsnieks.
Citi sarosījās.
— Mēs esam tev zvērējuši! — viri pārmetoši sauca.
— Viņi ir zvērējuši Valdemāram, un jums nāksies citam citu nokaut! —
Tālivaldis nikni sauca pretī.
— Tad katrs pildīsim savu zvērestu. Mēs visi šai karā nācām labu prātu
un zinājām, ka galu galā nāksies kauties arī pret savējiem. Tāda izrādās
mūsu karavīru Laima, — mierīgi noteica karodznieks un paraustīja plecus.
Pārējie Bebrīnas pils zālē viņam piekrita un, atbildi gaidīdami, skatījās
uz Tālivaldi. Taču viņš tobrīd nespēja saviem vīriem neko atbildēt. Kakls
bija ciet. Viņš laida acis no viena pie otra, un tie droši skatījās pretī. Bebrīnas
pilskungs apcirtās uz papēža un izgāja laukā.
Tālivaldis pagalmā bija viens, spilgtajās rudens zvaigznēs
raudzīdamies, viņš atvadījās no dzīves un domāja par Ildzi. 'Tu nebaidies, ne
no kā nebaidies! Es vienmēr būšu tev līdzās!", viņš domās ēukstēja, pirmo
reizi mūžā zvērēdams nezinot, vai spēs solījumu turēt. Tālivaldis bija
dzirdējis — cilvēki, ja ļoti to vēlējās, varēja neredzami palikt Šaisaulē pie
saviem mīļajiem. Viņš to ļoti vēlējās.
Tālivaldis bija dzirdējis ari par kādu citu vietu starp Šo un Viņo Sauli,
kur valdot mūžīga jaunība un laime. Tālivaldis gribēja Ildzi tur sagaidīt, viņš
karsti ticēja tādas brīnumzemes esamībai. Tiesa, ļaudis, kas par to stāstīja,
bija arī brīdinājuši — izvēloties sapņu un atmiņu zemi, cilvēka dvēsele uz
mūžīgiem laikiem zaudē saikni ar Māru un nekad vairs nespēj atgriezties
nedz Šajā, nedz Viņā Saulē, nedz arī savā dzimtā. Tāpat kā tās dvēseles, kas
nokļuva Tukšumos, mūžīgās Tumsas varā. Taču Tālivaldis neko citu ari
negribēja — vien mūžīgi būt kopā ar Ildzi. "Es neesmu izlējis ne pili tavas
dzimtas asiņu!", Tālivaldis beidzot pateica sen sūrstējušos vārdus. Ildzei
noteikti vajadzēja dzirdēt viņa domās nočukstēto atzīšanos.
Tālivalža vientulību iztraucēja zirgu iekrākšanās, balsis un troksnis
cietokšņa stallī. Izņemot sargus, visi pārējie vīri atpūtās pilī. Viņš izrāva
zobenu un uzsvilpa tuvākajam sargam. Tad pagalam pārsteigtais Bebrīnas
pilskungs pazina sava pienabrāļa Gunta balsi — tā nepacietīgi sauca, lai kāds
atverot tās stulbās durvis.
Ievesti zālē pie pārējiem, izmirkušie vīri turpināja šņaukādamies
šķendēties par ledusauksto Vijupes ūdeni. Viņi visupirms pieprasīja sausas
drēbes, miestiņu un tikai tad solīja runāt. Tur bija Guntis, Ilmarins ar abiem
saviem puikām un kāds dienas kaujās no pārējiem atšķirts Bebrīnas karavīrs,
kas naktī meklēja iespēju atgriezties pie savējiem.
Drusku atjēdzies un ādās tuntuļodamies, Ilmarins vainīgi kasīja degunu.
— Tas bija mūsu mazais noslēpums… — kuprītis taisnojās. — Tu tik
pēkšņi pazudi, nepaspēju pateikt… domāju beigās…
— Vai manā cietoksnī ir vēl kādi noslēpumi? — Tālivaldis aizdomīgi
noprasīja.
— Nē, nē, ko tu! — Ilmarins plivināja rokas. — To eju mēs ar
puikām… Vai ne? — palīdzību meklēdams, viņš vērsās pie saviem
mācekļiem.
Tie abi kaut ko piekrītoši norūca, un Tālivaldis pirmo reizi dzirdēja
Ilmarina sirmot sākušo puiku balsis.
— Tu taču nedusmo, brašais Ietu pulkvedi? — kuprītis viltīgi skatījās
Tālivaldī no apakšas uz augšu. — Es tevi meklēju un būtu visu izstāstījis.
Redz, tikko padzirdu par tavu vīru Sakalā, tā biju klāt. Te nu es esmu! —
slavenais cietokšņa meistars dievojās.
Vīlandieša slepenā eja sākās stalli, kur bija izņemams kāds baļķa
gabals, un beidzās zem ievu krūma pie pašas Vijupes. Tā bija gudri
aprēķināta un pārklāta ar tievbalķiem, pa eju varēja rāpot pat dūšīgi vīri. Lai
visi tiktu prom, bija jāsāk rīkoties tūlīt. Pirmie alā pazuda labākie peldētāji,
kas vilka līdzi ievainotos kara biedrus. Visiem bija žēl savu uzticamo zirgu.
Vīri ilgi glāstīja to purnus, bubināja pašiem vien zināmus mīļvārdiņus un
pūta dvašu maigajās nāsīs. Viņi solija savus draugus sameklēt un atgūt
iespējami ātri, kaut tāda iespēja bija maz ticama. Smagu sirdi Bebrinas
karavīri viens pēc otra pazuda tumšajā caurumā, bet otrā galā ievilka elpu
un, zobus sakoduši, bez skaņas ieslīdēja aukstajā ūdenī. Viņiem bija jāpeld
krietnu gabalu lejup pa straumi, lai izvairītos no aplencēju posteņiem otrpus
upei.
Lai neradītu aizdomas, dažiem bija jāpaliek cietoksnī, jāsasaucas,
jāpastaigā pa sienām. Vīri mēģināja pārliecināt Tālivaldi — to varēja izdarīt
kurš katrs no viņiem. Taču slavenais pulkvedis bija atguvis sparu, lai visi
rīkojas kā norunāts, gan viņš ar palikušiem pratīs izglābties. Palika arī
Guntis. Neko iepriecinošu pienabrālis Bebrinas kungam nevarēja pavēstīt.
Viņš bija atradis Ildzes māti un mazo brālīti.
— Viņa nolādēja tevi un tavu dzimtu uz mūžiem. Viņa neatgriezīšoties
Ērģemē, bet audzināšot savu vienīgo vīrieti dzimtā, lai tas reiz atriebtos, —
Guntis, stāstījumu beidzot, klusi noteica.
Tālivaldis nopūtās.
Visu nakti aplenktajā cietoksnī bija dzirdamas skalas balsis,
sasaukšanās un aurēšana. Tie laikam svinēja savu pēdējo nakti Šaisaulē. Pat
sargi pils torņos trokšņoja un sasaucās bez jelkādas vajadzības. Balsis
apklusa tikai pret ritu. Pēdējie aizejot pārmeta sienai dažas virves, varbūt
tādējādi izdosies apmānīt ienācējus un noslēpt Vilandes kuprīša viltīgo eju.
Nākamā dienā aplenktajā cietoksnī valdīja pilnīgs klusums. Torņos
vīdēja nekustīgu sargu bruņucepures. Uzbrucēji to uzskatīja par viltību un
pat priekšpils sienām tuvojās piesardzīgi. Nepacietīgais Prohors bija sedlos
jau līdz ar pirmo rītablāzmu. Kad smagie priekšpils vārti pēkšņi atvērās bez
cīņas, dūšīgais tūkstošnieks nobraucīja ūsas, iegrozījās ērtāk sedlos un, savu
pulkvežu pavadīts, lepni izdrasēja uz ceļa iepretī vārtiem. Domās viņš jau
izbaudīja varu pār spītīgo Ietu pulkvedi, kas viņu tik neganti piekrāpa pirms
divām ziemām. Par to, ka cietoksni ieņems, nešaubījās neviens. Tur bija
pārāk maz vīru, lai spētu aizsargāt sienas, pat priekšpili pametot.
Atcerēdamies iepriekšējo ienākšanu pa Tālivalža atvērtajiem vārtiem,
pats Prohors šoreiz nesteidzās, bet pirmos sūtīja savus virsniekus. Tie gāja
piesardzīgi, zobenus, šķēpus vai uzvilktus stopus rokās turēdami. Kā jau bija
gaidīts, priekšpili viņi nesastapa nevienu. Vīri, kas rāpās uz galvenās pils
sienām, redzēja nolaistās virves, taču ari tās tika uzskatītas par bebriniešu
viltību. Viņi gaidīja prettriecienu līdz pēdējam mirklim. Torņos un uz sienām
redzamās cepures izrādījās uzkārtas uz šķēpiem. Kad bez cīņas atvērās arī
pils vārti un pa tiem iznāca apjukušie Trikātas karavīri, augstprātīgajam
Pleskavas tūkstošniekam niknumā aizcirtās elpa. Viņš bija neganti piekrāpts
otro reizi. Prohors nokāpa no zirga, kurā cienīgi sēdēdams bija cerējis
noskatīties sakauto bebriniešu gājienā, un, nespēdams vairs valdities, no visa
spēka iecirta zobenu akas grodā. Bet Ietu karavīri, saprotot, kas noticis,
atviegloti nopūtās.
Pleskavieši tomēr bija guvuši bagātu laupījumu un nolēma apmesties
Bebrinas cietoksnī. Nevienu Ietu karavīru viņi tur neielaida. Kaut ari divreiz
smagi piekrāpts, Prohors kara lietās nebija muļķis, viņš neticēja, ka
bebrīnieši nolaidušies pa virvēm no cietokšņa sienas pāris simtu soļu
attālumā no aplencēju nometnes. Dūšīgais tūkstošnieks aizsūtīja izlūkus, un
tie ātri atrada gan vietu, kur bēgļi cēlušies krastā, gan ari slepenās ejas galu
zem ievu krūma. Prohors izlikās aizmirsis Jurija Jurjeviēa pavēli tūlīt ziņot
par pavērsieniem kara gaitā, tūkstošniekam bija kauns. Viņš naivi cerēja, ka
līdz ritam ziņa par notikušo Trikātu vēl nesasniegs. Vai vismaz no turienes
nepienāks jaunas pavēles. Resnais Pleskavas bajārs sadudzis sēdēja pie
ugunskura un lieliem malkiem dzēra miestiņu. Tuvākā apkārtnē, baidīdamies
izpelnīties sava komandiera dusmas, visi izturējās klusi kā peles.
Trikātā ziņa par Tālivalža un viņa vīru aizbēgšanu no ielenktā
cietokšņa, protams, pienāca to pašu vakaru. Taču Jurija Jurjeviēa uzticības
vīri nokavēja. Kad viņi rītausmā ieradās Bebrīnā, Pleskavas tūkstošnieks ar
izlasītu jātnieku pulku jau bija prom. Prohors gribēja par katru cenu
Tālivaldi noķert un sodīt pats. Viņš alka lēnas un briesmīgas atriebības. Tas
kārnais Ietu pulkvedis viņu bija padarījis par apsmieklu vispēdigā
vezumnieka acīs. Kaut arī šīs skaitījās Novgorodai pakļautas zemes,
pieredzējušais tūkstošnieks izsūtīja vairākas izlūku nodaļas un lika visiem
allaž būt kaujas gatavībā. Piedzīvot vēl negaidītu pārdrošnieku uzbrukumu,
kā tas bija noticis ar nejēgām Ērģemē un Bebrīnā, Prohors neparko
negribēja.
Aizbēgušie bija paspējuši vienā naktī sasniegt Gauju un pārcelties uz
otru krastu. Prohora pēddziņi apstājās plašās un straujās upes krastā, kur bija
palikušas vien cilvēku pēdas un laivu sliedes. Jātnieku pulks te nevarēja tikt
pāri. Prohors sadalīja savus spēkus — puse devās uz Oliņu, otra puse uz
Bebrinas pārceltuvi. Uz pili tika aizsūtīta pavēle — vēl diviem karogiem
sadalīties nodalās un sargāt šo Gaujas pusi starp abām pārceltuvēm. Pus-
dienā Prohoru panāca Jurija Jurjeviēa un Valdemāra ziņneši. Tie nepārmeta
tūkstošniekam nakts neveiksmi, vien prasīja — kāda palīdzība vajadzīga no
ķēniņa puses. Prohors atteicās no palīdzības, viņš solīja dumpiniekus noķert
un iznīcināt divu dienu laikā. Tālivalža viri bija bez zirgiem un nesa līdzi
ievainotos. Tālu tie nevarēja tikt.
Nākamā naktī netālu no vietas, kur bebrīnieši bija cēlušies pāri Gaujai,
viņi uzbruka pleskaviešu jātnieku nodaļai, kas tur bija nolikta sardzē. Visi
astoņpadsmit viri tika nokauti, bet viņu zirgi nolaupīti. Zobus griezdams,
dūšīgais tūkstošnieks šoreiz piekrita Valdemāra sūtņiem. Ķēniņa vīri tika
nolikti sargāt ceļu krustojumus, bet pārceltuvju sargiem piebiedrojās vēl
karavīru nodaļas. Pa tuvākajiem ciemiem un pilīm tika izsūtīti ziņneši.
Ķēniņš vēlreiz brīdināja savus pavalstniekus — neiesaistīties dumpī un
neatbalstīt likumpārkāpējus.
Tuvākās dienās tika iznīcinātas vēl trīs pleskaviešu izlūkvienības.
Saniknotais Prohors ar diviem pulkiem riņķoja pa Bebrinas un Ērģemes
novadiem, velti dzenot pēdas nepilnam simtam pārdrošnieku. Pleskaviešu
izlūki bija kļuvuši tramīgi un paši vairs nesaprata, kas notiek. Bebriniešu
pēdas nemitīgi šķīrās un atkal savienojās, līdz aprāvās upes krastā vai
neizbrienama purva malā. Viņi tomēr bija dabūjuši zirgus, liela daļa no tiem
bija pašiem pleskaviešiem kaujās atņemti, un tādēļ pakavu rakstus atšķetināt
bija gandrīz neiespējami.
Trešās nedēļas sākumā Prohors beidzot piekrita Jurija Jurjeviēa
uzstājīgajai prasībai pieņemt Tālavas ķēniņa un citu Novgorodas pulku
palīdzību. Dūšīgais tūkstošnieks bija novājējis un aizsmacis, nemitīgi
kliedzot uz saviem virsniekiem un lamājot neveiklos karavīrus. Tik un tā
Tālivaldis ar savējiem allaž parādījās pēkšņi, apkāva atsevišķas pleskaviešu
nodaļas un atkal pazuda, pirms paspēja ierasties Prohora galvenie spēki.
Letu karavīri, kas kalpoja ķēniņam un bija spiesti piedalīties slavenā
pulkveža vajāšanā, šādu kara paņēmienu labi pazina. Tieši tā bija rikojies
Tālivalža tēvs iepriekšējā karā, pret vairākkārtēju pārspēku cīnoties.
"Prohoram atkal asiņo deguns," — karavīri, klusībā priecādamies, sprieda,
kad Tālivalža vīri kārtējo reizi bija apsituši tūkstošnieka sūtītos izlūkus.
Tomēr vecajam ķēniņam viņa karā pret iebrucējiem palīdzēja ikviens
tālavietis, bet viņa trešais dēls bija pasludināts ārpus likuma. Negribēdams
savā cīņā pret brāli ieraut citus labiešus, Tālivaldis turējās Bebrīnas un Ērģe-
mes novadu robežās. Bebrina bija viņa paša zeme, bet Ērģemi varēja uzskatīt
par svešinieku izpostītu novadu. Tur vairs nebija neviena, no kā valdnieks
varētu prasīt atbildību par zvēresta laušanu. Kāds tomēr slepeni atbalstīja
dumpiniekus. Reizēm viņi uzdūrās mežā iedzītiem un it kā aizmirstiem
vezumiem ar auzām, maizi, dārzeņiem, žāvētu gaļu un zemnieku iecienītā
miežu alus muēelēm. Vezumus viņi izkrāva, bet ratus atstāja turpat. Citreiz
uz Tālivalža vīru takas bija piesieti pāris zirgu ar visiem sedliem. To pakavi
bija apvīlēti vai pārkaiti, un neviens nevarēja pateikt, no kura ciema tie
nākuši.
Pie slavenā pulkveža, kas tik veikli un pārdroši sita visiem apnikušos
svešiniekus, nāca ari vīri. Tie lielākoties bija brivo ļaužu vai pilsētu
amatnieku jaunekļi, kurus nesaistīja uzticības zvērests. Reiz Tālivalža izlūki
pamanīja divas pilnas jātnieku nodaļas bez sava piederības karoga, un
bebrīnieši gandrīz uzsāka kauju. Taču pienācēji apgrieza vairogus otrādi un
pie zobeniem neķērās. Tie bija Valdemāra no dienesta atbrīvotie trikātieši,
trenēti vecā ķēniņa pilssardzes karavīri, kas nu nāca zvērēt uzticību viņa
trešajam dēlam. Zem nepakļāvīgā Bebrīnas pilskunga karoga tagad pulcējās
simt piecdesmit kaujasspējlgu vīru. puse no tiem zirgos.
Kopš nelaimīgās kaujas pie Bebrīnas tilta Tālivaldim bija izdevies
izvairīties no sadursmes ar ķēniņa vīriem. Nu tas kļuva arvien grūtāk —
Valdemārs bija pavēlējis Tālavas karavīriem sargāt itin visus ceļu krustus,
pārceltuves, kā arī robežas ar Ugandi un Sakalu. Karavīru vienības tika
novietotas ari pie visām tuvākām pilīm, pilsētām un ciemiem. Jurijam
Jurjevičam, Prohoram un citicin Naugārdes virsniekiem bija aizdomas, ka
tālavieši bieži izliekas dumpiniekus neredzam. Kad no Pleskavas Prohoram
paligā atnāca vēl divi pulki, tie tika sadaliti nodaļās un, tāpat kā Bebrinu
aplencot, visur nolikti blakus ķēniņa ļaudīm. Nu pat vientuļam jātniekam
bija grūti ceļot pa dumpīgajiem novadiem, uzvarētāju nepamanītam. Valde-
māra un naugārdiešu uzticības vīri turklāt centās dzirdēt un redzēt visu, kas
notika citās labiešu pilīs.
Drīz pēc Miķeļiem bija sākušās lietavas. Purvi un pļavas pārvērtās
slīkšņās, un pat labam zinātājam bija grūti atrast pārejas vietas, pa kurām
zirgus nācās vest pavadā. Izmirka un pārvērtās dubļos pat ceļi. Tas
apgrūtināja pakaļdzīšanos, pēdas vairs nebija iespējams salasīt, taču ari
dumpiniekiem klājās grūti. Kaut arī viņi cīnījās veiksmīgi, Tālivaldim bija
daudz ievainoto, kam vajadzēja kopšanu un siltumu, bet viņi nedēļām
nevarēja kārtīgi izžāvēt drēbes. Bebrinieši bija apmetušies senā kara slēptuvē
lielajos purvos starp Sedu un Gauju. Tur uz diviem kropliem kokiem
apaugušiem pauguriem bija uzbūvētas dažas būdas, šķūņi zirgiem un pat
sēta, kam uzbrukuma gadījumā vajadzēja kalpot par aizsegu. Apkārtnes
brīvie ļaudis tur katru vasaru sapļāva sienu, sacirta malku un dažos apcirkņos
sabēra graudus. Vieta bija puslīdz ērta un grūti pieejama, taču tādam ļaužu
un zirgu daudzumam nepiemērota.
Pajumtes pietika vien ievainotajiem, ātri aptrūka malkas, ko nu
vajadzēja nest tālu pāri ūdenim, kas jau sniedzās līdz ceļiem un cēlās arvien
augstāk. Pavisam grūti bija sagādāt sienu gandrīz astoņiem desmitiem zirgu,
kas noliesēja tāpat kā vīri. Dienas un naktis aukstajā lietū tiem pagalam
nepatika. Pavisam bēdīgi klājās naugārdiešiem atņemtajiem rumakiem, kas
bija lielāki un stiprāki par Ietu audzētajiem zirgiem, taču mazāk izturīgi un
nu sāka slimot viens pēc otra. Lai ari tie nebija pašu iemīļoti kara draugi,
vīriem sāpēja sirds, klausoties zirgu klepošanā un smagajā elsošanā. Paši
izmirkuši un zaru nojumēs čokurā sarāvušies, karavīri naktīs sedza zirgiem
savus apmetņus, bet tas maz ko līdzēja. Viņi vārīja rūgtos ķērpjus,
viebdamies dzēra paši un visādi pūlējās iemānīt dziru ari drebošajiem
zirgiem. Vienu otru tik un tā nācās nokaut. Kara zirgi tika apglabāti tikpat
svinīgi kā kritušie vai no ievainojumiem mirušie biedri. Ne vienus, ne otrus
neraka purvā, bet meklēja mežā sausākus smilts kalniņus.
Ari vīri cieta pusbadu, viņi galvenokārt pārtika no sīkstās medījumu
gaJas, ko pirms cepšanas vai vārīšanas vairākas dienas turēja zemē ieraktu.
Nemitigās lietavās pie niecīgiem, čūkstošiem un dūmojošiem ugunskuriem
atpūzdamies, karavīri aizsmakušās balsis sapņoja par pirti, maizi, karstu
virumu un mājām. Jau piecas nedējas viņi nebija redzējuši savas ģimenes.
Dzimtajiem ciemiem viņi nedrīkstēja tuvoties pat pa lielu gabalu.
Tālivaldis vēroja savus izmirkušos, sačokurojušos pirkstus un atcerējās
Ildzi viņu pēdējā tikšanās reizē. Kā viņa ar slapju roku atglauda matus,
skatījās satumsušām acīm un tad steidza pabeigt kreklu. Tas nu atkal bija
pagalam — vietām ieroču smailu, vietām asu zaru saplēsts, netīrs un slapjš.
Viņa mījotās šūtais goda krekls. Ak, cik tas bija sen, tā saulainā diena, kad
viņš aizjāja no Cirgales, stingri solīdams drīz atgriezties.
Tālivaldis nodūra galvu uz saslietajiem ceļiem. Par visu vairāk pasaulē
viņš tagad vēlējās palikt viens, bet pat tik vienkārša vēlme te nebija
piepildāma. Tālivaldis zināja, ka arī citi vīri skuma un vēlējās reizēm baudīt
kaut mirkli vienatnes. Viņi dažkārt kļuva nīgri un lamājās viens ar otru. Kad
bija jāiet nomainīt posteņus uz takām mežā, turp rāvās visi. Vismaz tik
daudz, kā divi vien meža klusumā zem nemitīgi šalcošām lietus sipām.
Slēpņos nevarēja gulēt, bet nu daudziem pat miegs šķita mazāk svarīgs par
klusumu un atšķirtību.
 Tālivaldis atvēra acis un pacēla galvu. Viri nedrīkstēja redzēt sava
pulkveža skumjas. Viņi nedrīkstēja pat nojaust, cik ļoti šī uzticīgo karavīru
burzma viņam reizēm apnikusi. Viņš sabikstīja pagales un paskatījās
smagajās debesis, bet velti — pat dūmojošā ugunskura dzirkstis nespēja
pacelties pāri sēdošo karavīru galvām. Viņi sen bija aizmirsuši, kādas
izskatās zvaigznes, kā spīd saule vai mēness. Viņi nepacietigi gaidīja salu,
kaut ari tas dotu priekšrocības neatlaidīgajiem vajātājiem.
Sals tomēr kavējās, bet kādu vakaru purva slēptuvē ieradās pavisam
negaidīti viesi. Vīrs no pēdējā posteņa ziņoja, ka nākot pulciņš cilvēku ar
zirgiem un sūtījumu Tālivaldim. Viņu vadonis neteica savu vārdu, lai
pulkvedis nolaižot roku pie jostas, tā svešinieks licis sevi pieteikt, karavīrs
aizelsies skaidroja. Apkārtējie sarosījās, bet Tālivaldis piecēlās un mulsi
aptaustīja jostu. Tur bija Cirgales ciema vecākā Mārtiņa duncis.
— Ved viņus šurp! — Tālivaldis nepacietīgi iesaucās.
Tie patiesi bija cirgalieši. Mārtiņš ar trim saviem dēliem,
vēl četri vīri, kas gribēja piepulcēties bebriniešiem, lai sistu
naugārdiešus, un ciema svētnieks, kas nāca parūpēties par ievainotajiem.
Viņi atveda maizi, cūkgaļu, zirņus, vairākas mučeles labi norūguša saldā
miestiņa, sveces, zobenus, lokus, bultas un šķēpus — visas mantas bija
uzsietas sešiem apseglotiem zirgiem, kas arī bija domāti cīnītājiem. Cits
citam uz kājām mīdami un satraukti grūstīdamies, karavīri un ciemiņi
drūzmējās apkārt Tālivaldim, kurš tādēļ neredzēja Mārtiņa viltīgo smaidu.
— Un tā ir mana meita, kas tik ļoti gribēja redzēt varonīgos cīnītājus,
ka es nespēju viņai atteikt, — cirgalietis skali paziņoja un pamāja uz kādu
stāvu aiz citu mugurām.
Tālivaldim saļodzījās ceļi. Matus zem galvasauta rūpīgi paslēpusi, bez
rotām un rakstiem, skopajā ugunskura gaismā gluži nepazīstama, tur stāvēja
Ildze.
Izmirkušie un novājējušie karotāji atplauka, viņi saraustīja jostas,
pieglauda sapinkotās bārdas un spiedās tuvāk jaunajai sievietei. Katrs gribēja
tai padot roku, ieskatīties sejā un dzirdēt tās balsi. Vairāk par atvesto ēdienu
viņi alka ģimenes siltuma. Lai nenodotu sevi, Tālivaldim nācās savaldīties
un nogaidīt. Mārtiņš nostājās viņam blakus.
— Tu man piedod, es patiesi gribēju viņu atrunāt, — cirgalietis
čukstēja.
Tālivaldis nespēja dusmoties par to. ka Mārtiņš ņēmis Ildzi šai
bīstamajā ceļā. Viņš nepacietīgi mīņājās un staipīja kaklu, lai cauri savu
uzticamo karavīru drūzmai redzētu vismaz mīļotās auguma aprises.
Mārtiņam nācās iejaukties un pašam pievest savu meitu pie Tālivalža.
Karavīri negribīgi pašķīrās. Skaidrs, ka meitene visvairāk gribēja redzēt un
iepazīties ar visu apbrīnoto pulkvedi Tālivaldi. Viņu pulkvedi, kura vadībā
bija gūtas tik daudzas pārdrošas uzvaras pār acīm redzamu pārspēku. Patiesi,
svešās meitenes un Tālivalža sasveicināšanos vērojot, vīriem ienāca prātā, ka
viņi kopā ar Tālivaldi vēl ne reizes nebija kaujas laukā zaudējuši. Vīri
saslējās un aizmirsa gan nedēļām izmirkušās drēbes, gan pustukšos vēderus,
gan līdz pat kauliem iesūkušos drēgnumu.
Ildzes pirksti bija silti un tik maigi, bet neko vairāk Tālivaldis visu acu
priekšā nevarēja — kā vien paturēt viņas roku mirkli ilgāk. Pat mīļotās acīs
viņš nevarēja ieskatīties pietiekami ilgi, nācās izlikties, ka viņi nupat redz
viens otru pirmo reizi mūžā. Un. sirdij sažņaudzoties, tūlīt pievērsties
pulkveža pienākumiem.
Tā bija pati mokošākā mīlētāju tikšanās. Viņiem neizdevās divatā
pārmīt pat vienvienīgu vārdu, pat vienvienigu citu neievērotu skatienu vai
slepenu glāstu. Un tomēr viņi jutās reibinoši laimīgi — karavīru drūzmā uz
niecīgās purva saliņas zem nebeidzamām lietus sīpām apzinādamies viens
otra tuvumu.
Cirgaliešu svētnieks, kas vasarā sadziedēja Tālivalža un neveiksmīgā
Eimanta brūces, bija atvedis visādas zāles. ari vairākas dozītes ar dārgajiem
akmens taukiem. Tos bebriniešiem sūtīja visi Cirgales novada svētnieki.
Citiem palīdzot, krīvs ņēmās apkopt ievainotos, kuri līdz šim mācīta
dziednieka palīdzību bija saņēmuši tikai vienu reizi. Ne aicināta, ne
pamanīta, pāri purvam uz viņu slēptuvi dažu trauslu viru pavadīta, bija
atnākusi senā Tālivalža paziņa Putna (aužu gudrā sieva. Dziedniece ari atne-
sa zāles, taču karavīru tik iecienītos un noderīgos akmens taukus viņa
nepazina. Trauslie Meža mātes bērni nemēdza karot, taču, tāpat kā daudzi,
priecājās par sava senā ciemiņa, staltā klajumu vīra veiklo kaušanos ar sveši-
niekiem.
Mārtiņš bija atvedis Tālivaldim svarīgas vēstis, ko viņi apsprieda divi
vien, vistālākā saliņas nostūrī aizgājuši. Naugārdes kņazs bija saniknots par
ieilgušo dumpi sev pakļautā zemē un pārmēru lielajiem karavīru zaudē-
jumiem. Pie Valdemāra bija ieradies īpašs kņaza un večes sūtnis, kurš prasīja
Tālivalža un viņa vīru galvas. Ja ķēniņš ar dumpiniekiem netikšot galā divu
nedēļu laikā, to izdarīs paša kņaza sūtīti pulki, kas ieradīsies Tālavā un
Ugandē meslu vākšanas laikā. Bet tad ar Tālavu tiks slēgts arī jauns līgums,
jo Naugārde būs uzvarējusi vēl vienu karu. Tā paturēs visas līdzšinējās
tiesības un brīvības Tālavas zemēs, toties atjaunos sākotnēji prasītos gal-
vasnaudas meslus no katra zvēresta vīra, kā ari piektdaļu labības no katra
zemnieka arkla. Tālavas piļu un pilsētu vārti būs jāatver uzvarētāju pulkiem,
katrs, kas tam pretosies, tiks uzskatīts par sakautu un pils atdota karavīriem
izlaupīšanai, bet ļaudis paņemti gūstā. Četri kņaza pulki viņa uzticības vīru
vadībā jau esot devušies ceļā un Tālavā varēja būt pēc minētām divām
nedēļām, kad laika zinātāji paredzēja ilgi gaidīto salu. Ceļi no Naugārdes
līdz pat Pleskavai jau tagad esot piesaluši.
To visu izstāstījis, Mārtiņš uz brīdi pieklusa, bet Tālivaldis brīnījās un
šaubījās — vai Cirgales ciema vecākajam esot savi ļaudis ķēniņa pilī, un vai
tik nopietnas ziņas patiesi ir drošas? Mārtiņš tumsā pasmaidīja. Viņa jaunais
draugs varbūt nezinot, cik daudzi godavīri visā Tālavā un pat kaimiņzemēs
dzīvoja līdzi viņa pārdrošajai cīņai. Bet viņa nupat stāstītais neesot nekāds
noslēpums — ķēniņš kņaza prasības vēl aizvakar pasludinājis visiem
Tālavas valdniekiem un pilskungiem. Un prasījis sapulcēt apkārt Sedas
tīrelim gandrīz visus Tālavas jātniekus — lai beidzot pieliktu punktu
dumpīgo bebriniešu izdarībām.
— Līdz salam purvos viņi nenāks, bet ārā drīz tu vairs netiksi, —
Mārtiņš noraizējies prātoja.
Tālivaldis sadrūma. Valdemārs atkal rīkojās viltīgi, viņš lika labiešiem
izvēlēties — maksāt pārmērīgus meslus un laist pilis svešus karavīrus, vai
nopietni nākt pret viņu. Tālivaldim tik ļoti negribējās vēlreiz izliet savējo
asinis.
Viņiem atgriežoties uz saliņas, vīri bija saspiedušies ciešā pūlītī apkārt
Ildzei. Tie dižojās, mēļoja un pūlējās jauno sievieti sasmīdināt. Kāds
karstasinīgāks jauneklis pa gabalu sauca Mārtiņam — vai viņa daiļā meita
esot jau kādu izraudzījusi? Te dižu varoņu esot vairāk, nekā visā Tālavā
kopā ņemot, jauneklis skaļi plātījās, un citi piekrītoši atsaucās.
Tālivaldim pēkšņi nepatika paša uzticamo karavīru joki, viņš sabozās
un pielieca galvu. Mārtiņš to juta un uzlika roku draugam uz pleca.
— Viņa ir jau saderināta. Ticiet man. ar tikpat dižu varoni, kāds ir jūsu
pulkvedis, — Mārtiņš skaļi paziņoja un spieda Tālivalža plecu, līdz juta to
atslābstam.
Vīri neticēja, ka kāds spēj līdzināties pulkvedim Tālivaldim, taču
meitenes tēva noteiktā balss lika viņiem atkāpties.
 Tālivaldis pats pavadīja dārgos ciemiņus līdz pirmajam slēpnim mežā.
Visu ceļu pāri purvam viņš gādīgi veda Ildzes zirgu, un tumsā neviens
neredzēja slēptā glāstā sadotās rokas. Viņi nespēja saskatīt pat viens otra
seju. Tik pašās beigās Ildze strauji pieliecās. "Es tevi gaidīšu, mīļais," —
viņa nočukstēja, siltām lūpām skardama Tālivalža ausi. Tad meitene atkal
izslējās un paskubināja zirgu. Palika tikai lietus un tumsā izkūstoši pakavu
šļaksti. Tālivaldis tā ari nebija spējis Ildzei atbildēt sākotnēji tik drošo
solījumu — "Es atgriezīšos!" Nu viņš patiesi nezināja, vai spēs to pildīt.
Tikai tagad Tālivaldis atjēdza, ka nebija paspējis Ildzei vispār pateikt
nevienu citiem nedzirdamu vārdu. Viņš ari nezināja, vai Ildzei kāds jau ir
izstāstījis par viņas dzimtas bojāeju. Slavenais pulkvedis tai brīdī vairs neko
ne zināja, ne saprata. Vīriem, kas gaidīja pavēles, nācās savu komandieri
uzrunāt vairākkārt.
Togad ziema sākās spēji, līdz ar kārtējo mēness griezi. Vakarā lietus
pārvērtās slapjā ķēpā, pusnakti riebīgais putenis norima, bet no rīta apnikušie
dubļi bija tā sasaluši, ka spēja noturēt mazāku viru svaru. Vēl pēc dienas un
nakts sasalusi zemes virskārta turēja jau dūšīgus vīrus, taču Sedas purvi,
kuros slēpās Tālivaldis ar savējiem, vēl nebija pietiekami droši karaspēka
kustībai. Kņaza sūtītie pulki jau bija Pleskavā, bet līdz laikam, kad viņš
solīja apspiest dumpi, atlika vēl tikai trīs dienas. Kopš cirgaliešu ciemošanās
Tālivaldis bija sarīkojis vēl pāris uzbrukumu atsevišķām pleskaviešu
nodaļām, tad atkal veikli nozudis. Nu viss plašais tīrelis bija droši aplenkts,
dumpinieku parādīšanos gaidīja seši pulki.
Atsaucoties uz nepieciešamību apgādāt tik daudz karavīru, Trikātas
valdnieks un Tālavas ķēniņš Valdemārs pavēlēja tuvīnos novados sākt
meslus ievākt jau tagad, divas nedēļas pirms Mārtiņiem. Par dumpīgā brāļa
novada mesliniekiem tika nozīmēti Prohora karavīri. Ķēniņš prasīja atdot arī
iepriekšējā gada bada maizes parādu. Zaudējumu un neveiksmju saniknotie
pleskavieši tādu pavēli saņēma ar sajūsmu. Novājējušais tūkstošnieks
aizsmakušā balsī paziņoja, ka pēc viņa ievāktiem mesliem Bebrinā paliks
tikai pils, kur dzīvos viņa karavīri, bet visi ciemi novadā aizaugs ar mežu.
Vienīgi Tālivalža un pārējo negantnieku tūlītēja padošanās vēl varot
mīkstināt viņa sirdi, Prohors draudēja.
Bebrinieši, kuru ciemos dzīvoja Tālivalža karavīru ģimenes, pie tādiem
draudiem nebija pieraduši. Taču pleskaviešu rīcība izrādījās vēl negantāka
par viņu tūkstošnieka vārdiem. Jau pirmajā ciemā, kur meslu vācēji — kā jau
daždien uzvarētāji — līdz ar ausmu iedrāzās pilnos auļos, izcēlās sadursme.
Šī ciema ļaudis bija meslu tiesu jau nomaksājuši savam likumīgajam
kungam Tālivaldim. Viņi atteicās dot vēl, tādēļ ķēniņa vārdā tika pasludināti
par likumpārkāpējiem un saņemti gūstā. Viņu mājas, klētis un kūtis
pleskavieši izlaupīja līdz pēdējam. Trīs vīri, kas pūlējās aizstāvēt savu
mantu, tika nosisti, vēl vairāki savainoti.
Pusdienlaikā izlaupīto Bebrīnas novada ciemu ļaudis sadzina priekšpilī.
Divus jaunus zēnus Prohors atlaida ar ziņu Ietu ķēniņa dumpīgajam brālim.
Pleskavas karaspēka tūkstošnieks, kas te rīkojās Novgorodas veēes, kņaza un
Tālavas ķēniņa vārdā, lika Tālivaldim pateikt — viņš var izvēlēties savā un
citu dumpinieku vietā atstāt gūstā šos ļaudis vai nākt pats un saņemt pelnīto
sodu. Dumpinieku pārdomām tika atvēlēts laiks līdz aiznākamās dienas
vakaram, tad ķīlnieki tiks aizvesti uz Pleskavu un pārdoti verdzībā.
Sašutušos Ietu virsniekus, kas mēģināja iebilst pret šādu karavīru necienīgu
rīcību, Prohors asi atraidīja. Neviens Ietu karavīrs Bebrīnas pili joprojām
netika ielaists.
Pēcpusdienā Trikātā ieradās Pietālavas un Atzeles valdnieki, kā ari
vairāki novada kungi ar Daumantu priekšgalā. Ķēniņu viņi satika pie pils
vārtiem. Bargie Ietu labieši ar saviem pulkvežiem atspieda Valdemāra
padomniekus un, ciešā lokā sastājušies, pieprasīja atbrivot nevainīgos ļaudis.
Ķēniņš bija gājis par tālu, ļaudams savam sabiedrotajam Prohoram Tālavā
rīkoties kā svešā zemē. Valdemārs nobijās, kā glābiņu meklēdams, viņš
skatījās gan uz pils vārtiem, ko sargāja Naugārdes karavīri, gan uz saviem
sabiedrotajiem aiz prasītāju mugurām. Viņš zināja, ka kņaza sūtītie pulki jau
izgājuši no Pleskavas, kur Tālavas dumpinieku sodīšanai tika vākti vēl citi
pulki. Valdemārs mēģināja strīdēties. Vai gan tam, kurš sevi uzskatīja par
Bebrīnas novada kungu un kurš pats bija izlējis tik daudz asiņu, neesot
pašam jārūpējas par savu ļaužu brīvību? Vai šie sagūstītie, kas, pretēji viņa
pavēlei, kara laikā atbalstījuši likuma pārkāpēju, nav pelnījuši sodu? Vai
Tālavas labieši vēl gribot izliet ari savu vīru asinis un maksāt kņazam
nesamērīgus meslus, ko viņš pērn bija tik veiksmīgi samazinājis? —
Valdemārs prasīja.
Tālavas valdnieki un pilskungi neļāva sevi veikli pārrunāt. Viņi prasīja
izbeigt brāļu karu, kurā tika iejaukti ne tikai svešinieki, bet nu ari nevainīgi
ļaudis, pasludināt mieru un saukt lielo pulku. Lai Ietu pilntiesīgie vīri godīgi
lemj viņa un vecā ķēniņa trešā dēla likteņus. Ķēniņam Valdemāram reiz
vajadzēja izšķirties.
 Taču viņš nespēja. Ja Tālivaldis paliks dzīvs, viņš lielajā pulkā varēs
Valdemāru apsūdzēt gan nodevībā pret tēvu un brāli, gan ērgemiešu asins
izliešanā. Kā ari uzbrukumā sev. Tālivaldim bija arī liecinieks — ķēniņa un
viņa padomnieku uzticības vīri bija dzirdējuši čukstus klīstošās runas par
Eimantu, kuru pašiem veiklākajiem spiegiem tā arī neizdevās atrast.
— Es padomāšu, — Valdemārs izgrūda tik pierasto teicienu.
Taču šie nebija tie vīri, un šī nebija tā reize, kad varēja lēti izvairīties.
Arī Tālavas valdnieki un labieši zināja par kņaza pulku nākšanu un
karaspēka vākšanu Pleskavas pavalstī.
— Cik ilgi? — strupi noprasīja Tālivalža krusttēvs Skalbis.
— Līdz ritvakaram, —jaunais ķēniņš negribīgi solīja.
— Šovakar līdz saulrietam, — tikpat īsi, bet nepielūdzami noteica
Pietālavas valdnieks.
Un viņi beidzot pašķīrās. Kad ķēniņam atkal apkārt bija savējie
padomnieki. Valdemārs atviegloti uzelpoja.
— Ko viņi gribēja? — tūdaj prasīja Jurijs Jurjevičs.
— Izbeigt karu un saukt lielo pulku, — Valdemārs negribīgi atrūca.
— Vai viņi to var? — Novgorodas bajārs bažījās.
— Nevar. Viņi ir zvērējuši.
— Bet… — Jurijs Jurjevičs šaubīdamies iesāka, taču Valdemārs viņu
asi pārtrauca.
— Divpadsmit paaudžu laikā neviens Tālavas labietis vēl nav lauzis
zvērestu un palicis nesodīts. — Valdemārs noteica lepni un cieti. — Karu var
pasludināt un izbeigt tikai ķēniņš. Tikai es!
Valdemārs atkal bija izslējies un pāri citu galvām spītīgi noraudzījās
Ietu valdnieku mugurās, tie pajāja mazu gabalu un apstājās uz ceļa. Saule jau
sēdās kailajos koku zaros.
Vecajam Novgorodas bajāram mute palika vaļā. Šis mantkārīgais
skaistulis, kā izrādās, spēj būt ari spītīgs. "Kā stūri iedzīta žurka," Jurijs
Juijevičs nodomāja, pats pret savu gribu pirmo reizi apbrīnodams mazmeitas
mīkstčaulīgo vīru. Gudrais padomnieks nevarēja saprast — novēlotais
atklājums viņam patīk vai nepatik. Katrā ziņā ar šādu Novgorodai pakļautās
Tālavas ķēniņa rakstura īpašību viņš nebija rēķinājies.
Valdemārs tomēr izšķīrās. Tikko no zirga nolēcis, viņš stingriem soliem
devās uz tēva istabu, kur nebija bijis vairākus gadus. Troni un arī savu
dzīvību viņš varēja saglabāt tikai tad, ja mira Tālvaldis. Saule vēl turējās
pēdējos koku zaros, kad Trikātas pils lielie vārti aizvērās, bet to vidū tika
piesists senais vairogs ar Pērkona krustu pāri visai plaknei. Pēdējie skopie
saulstari atblāzmoja svētajā zīmē, ko krīvi bija vilkuši ar pirmtēvu zvēresta
asinīm un īpašām zālēm darījuši mūžam nedziestošu. Tas nozīmēja, ka
Tālavas ķēniņš ir karā un sūtņus nepieņem. Saprazdami notikušā svarīgumu,
Tālavas valdnieki un novadu kungi saslējās zirgos. Izmantodams paaudzēs
nelietotu ritu, Valdemārs bija viņiem atbildējis bez vārdiem. Un bargi
atgādinājis par savām tiesībām un viņu pienākumu — kļausit ķēniņa
pavēlēm. Vien par Naugārdes sargavīru spožo bruņu nesaderību ar tēva
vairogu Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš Valdemārs nebija iedomājies.
Turpretī Ietu labieši, kas bija vēl pēdējo reizi cerējuši izvairīties no brāļu
kara, to redzēja it labi. Ari ne vārda nebilduši, viņi apgrieza zirgus un devās
pie saviem pulkiem.
To nakti Tālavā daudzi bija nomodā. Gan Trikātā un citās labiešu pilīs,
gan Bebrinas novada ciemos, kuru tuviniekus pleskavieši bija paņēmuši par
ķīlniekiem karā pret viņu vīriem. Negulēja ari paši sagūstītie — vīri, sievas,
bērni, veci tēvi un vecas mātes, tāpat kā viņu sargi, kam pat aiz priekšpils
sienām bija pavēlēts visu nakti neizlaist ieročus no rokām. Negulēja arī Ietu
karavīri aplenkuma nometnēs. Viņi sēdēja ap ugunskuriem, galvas nodūruši,
un joprojām nezināja, kā pareizi rīkoties, lai saglabātu gan uzticību
zvērestam, gan karavīra godu. Šai karā nekas nenotika kā parastā karā, kur
vīrs cīnījās pret vīru un katram bija skaidri zināmi kā pretinieki, tā savējie.
Šis bija pavisam slikts karš.
Neviens visā Tālavā nešaubījās, ka neuzvaramais pulkvedis Tālivaldis
parādīsies. Vieni cerēja, ka viņš beidzot nāks ar nokārtu galvu un bez
ieroēiem, otri, to skaitā arī visi sagūstītie Bebrīnas priekšpilī, cerēja, ka viņu
slavenais pulkvedis nekādā ziņā nepadosies. Viņi cieši ticēja, ka Tālivaldis
spēs atrast izeju ari šai bezcerīgajā gadījumā.
Un Tālivaldis ar saviem vīriem, protams, parādījās.
Neskatoties uz ciešo karaspēka loku apkārt Sedas tīreļiem, kur visi
domāja dumpiniekus paslēpušos esam, un, neskatoties uz daudzajiem ceļu
posteņiem, to pašu nakti spējā uzbrukumā tika ieņemta Naugārdes tirgoņu
sēta pie Trikātas, Bebrīnas un Cērtenes novadu robežām. Šo vietu pie Slīpu
ezera no Tālivalža apmetnes purva cietoksnītī šķīra vesels jātnieka cēliens,
Gauja, kuras pārceltuves tika rūpīgi sargātas, un vēl vairākas sīkas upītes,
kas garajos rudens lietos bija krietni pārplūdušas un pārvilkušās vien ar
plānu ledu. Naugārdes tirgoņi un viņu sargi uzbrukumu nepavisam nebija
gaidījuši, un gandrīz visi tika saņemti dzīvi. Viens otrs starp sagūstītiem tir-
goņiem turklāt bija varens un bagāts. Kaut ari kara un dubļaino ceļu dēļ šo
rudeni tirdzniecība bija panīkusi, tomēr aiz augstās baļķu sētas atradās daudz
preču un sidraba. Divpadsmit tirgoņu ģimenes, viņu kalpi, kalpones, ap
piecdesmit pilsētas večes salīgto karavīru, liels daudzums zirgu un citu
vērtīgu mantu nu bija Tālavas dumpinieku rokās.
Vēl pirms rīta gaismas notikuma vietā no Bebrīnas atdrāzās pārskaities
Prohors ar saviem jātniekiem. Tirgoņu sētas vārtu sargtornī tos sagaidīja
vienaldzīgi karavīri ar dzelžu cepurēm galvā un šķēpiem rokās. Pleskavas
tūkstošnieks nespēja atrast vārdus. Viņš drasēja šurpu turpu, zirga sāni bija
jau asinīs, bet no laužņiem savainotās mutes lēkšķēm krita sārtas putas.
— Tu… tu… es… tu… — Prohors stostījās, taču tālāk netika.
Šos bezspēcīgos čukstus dzirdēja vien pats tūkstošnieks un viņa
nomocītais zirgs. Tad abi pagura un beidza šaudīties. Virsniekiem palīdzot,
Prohors izrausās no sedliem un sabruka uz pakalpīgi pienestā bluķīša. Šķita,
ka apkaunotā karotāja sirds tūdaļ pārplīsīs. Jau trešo reizi viņš bezcerīgi
skatījās uz kāda cietokšņa vārtiem, virs kuriem plīvoja kārnā Ietu pulkveža
karogs. Izrādās, ka Laimai patika jokoties arī ar Pleskavas bajāriem.
Mazliet atjēdzies, Prohors stīviem soļiem izgāja vārtu priekšā un sauca
Tālivaldi. Sardzes vīri uzjautrinādamies atbildēja tāpat kā pirms divām
ziemām — viņu pulkvedis tagad atpūšoties un licis sevi netraucēt.
Tūkstošnieka bļāvienus izdzirduši, uz sētas sakāpa vēl citi Bebrinas karavīri.
— Nāc šurpu, cīnies ar mani! Mēs divi vien! Ja uzvarēsi, mani pulki
tevi palaidīs! Nāc šurpu, glumais maita! — Prohors bļāva, vairs ne drusku
nevaldīdamies.
Viņa virsnieki un karavīri saskrēja apkārt un pūlējās nomierināt savu
komandieri. Tad Prohors paķēra kāda karavira šķēpu, neveikli paskrēja uz
priekšu un trieca ieroci sētas vārtos ar tādu pārspēku, ka šķēps salūza. Nu
sardzes vīri kļuva nopietni, viņu rokās parādījās loki. bet kāds sauca, lai
vedot šurpu gūstekņus, pleskavieši uzbrūkot. Ar milzu pūlēm satracināto
vīru izdevās savaldīt un atvilkt atpakaļ. Jandāliņu izdzirdis, tornī parādījās
arī Tālivaldis, viņš patiesi izskatījās samiegojies.
— Nāc lejā, cīnīsimies kā vīri… nāc… — Prohors aizrīdamies klaigāja
un pūlējās izrauties no savējo rokām.
Kad viņš aizelsies beidzot apklusa, Tālivaldis paziņoja, ka labu prātu
pieņemtu Pleskavas tūkstošnieka izaicinājumu, taču pagaidām neko nevarot
līdzēt. Viņš pats ir kādu izaicinājis un nedrīkst ielaisties ar citiem, kamēr nav
ticis skaidrībā ar brāli. Tālivaldis skaļi atkārtoja savu līdzšinējo prasību.
Kaut arī Valdemars sen zaudējis godu, viņš joprojām to gaida uz cīņu, kas
izšķirs daudzu citu, ari nevainīgu dzīvību likteni. Bet svešinieki ar
neveiksmīgo tūkstošnieku priekšgalā lai pošas mājās. Ja kāds līdz Valdemāra
atbildei mēģinās uzbrukt, viņš, Bebrīnas pilskungs, rīkosies tikpat necienīgi
kā Prohors. Šeit saņemtie gūstekņi, sienas aizstāvot, tiks izmantoti par
Bebrīnas karavīru vairogiem.
Prohors viņu vairs nedzirdēja. Dūšīgais karotājs piesarcis gārdza un
raustījās. Virsniekiem nācās steigšus saukt pulka dziednieku, lai tas cērt
āderes un nolaiž Prohoram asinis, kamēr tās visas nav saskrējušas galvā un
atņēmušas dusmās pārkarsušajam tūkstošniekam saprātu.
Prohors bija nobildinājis savus virsniekus uzmanīties no vietējo
viltībām un neielaisties ar tiem nekādās darīšanās, tomēr stāties ceļā Tālavas
valdniekiem pleskavieši neiedrošinājās. Pa Naugārdes tirgoņu sētas vārtiem
viņi iejāja trīs vien — abi Tālivalža krusttēvi un Atzeles valdnieks. Arī viņi
bija izšķīrušies un nu nāca savu lēmumu paziņot Tālivaldim. Pietālava,
Atzele un Cērtenes novads piedāvāja Bebrīnas pilskungam savus pulkus.
Mirušā ķēniņa trešajam dēlam, kurš tēva novēlētā tronī netika vienas
šaubīgas balss dēļ, bija jāpatriec svešinieki, jāatjauno Tālavā miers un
kārtiba. Viņi solīja jau šonakt sūtīt ziņnešus uz Ugandi un Tālivalža vārdā
vienoties par kopēju rīcību pret pēdējā karā uzvarējušo Naugārdi. Ja tagadē-
jais Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš Valdemārs gribēja līdz galam
turēties ar svešiniekiem, ari viņš bija jāpa triec. Jebkurā gadījumā visu vēlāk
izlemtu lielais pulks.
Taču Tālivaldis turpināja spītīgi purināt galvu.
— Tā nedrīkst, vīri! Tā nedrīkst!
— Un kā tu biji iedomājies beigas, kad izvilki zobenu? — sadrūmušais
Skalbis bargi vaicāja.
— Es gribēju tikai mūsu abu goda cīņu, neko vairāk, — Tālivaldis
atbildēja un bikli pasmaidīja, kā nedarbos pieķerts puika.
— Tikai goda cīņu! Vairāk neko! — dūšīgais Pietālavas valdnieks viņu
pārmēdija. — Valdemārs ne mirkli nav domājis ar tevi cīnīties. Tikai goda
cīņas dēļ tu esi apkāvis pārsimt naugārdiešu, uzrīdījis mums vēl tūkstošus un
pats smaidi! Un kas būs rit?
— Es nezinu, — Tālivaldis klusi atzinās. — Bet tā nedrīkst!
Daumantam bija no sirds žēl karstgalvīgā jaunekļa, kas reiz vilka viņa
augumu pāri purvam un pēc tam gulēja, sarāvies kā zīdainis mātes klēpī. Bet
vecā ķēniņa gudrais padomnieks nedrīkstēja tagad izrādīt savu žēlumu pret
krustdēlu, ko bija ucinājis un audzinājis kā savējo. Daumants nopūtās.
Briesmīgas lietas viņi te pārrunāja, Laima atkal bija nežēlīga pret Cērtenes
kungu.
Atzeles valdnieks vēl nebija pateicis ne vārda. Viņš ļāva runāt
krusttēviem, tāpat bija skaidrs, ka Tālivaldis nepadosies. Tādi nekad
nepadodas. Viņš nezināja, vai pats būtu piekritis, bet nebija citas izejas, kā
vien pūlēties stūrgalvīgo bebrīnieti pierunāt. Tad lai nāk kas nākdams.
— Es tev pateikšu, kas būs rīt, — Skalbis pieklusināja savu dižo balsi
un paliecās uz priekšu. — Ķīlnieki būs jāatlaiž kā tev, tā viņiem. Bet tad
Valdemārs un naugārdieši ar mūsu palīdzību jūs samals kā miltus vai nosvili-
nās ar visu stulbo sētu. Te jau nav pat kārtīgu vaļņu, baļķi vien! — Skalbis
nicīgi novilka un pamāja ar roku. — Eh. puis, žēl tādu karavīru, kad mēs
atkal redzēsim tik veiklu kaušanos, — viņš nosūkstījās. — Bet tavs sūda
brālis mūs visus iztirgos pa skrandai vien. Pagalam būs dižā Tālava, —
pēdējos vārdus Skalbis norūca tikko dzirdami.
— Lai kā ari nebūtu rit, vēlāk neviens nevarēs teikt, ka mana un manu
vīru dzīvība pirkta par jūsu godu, — Tālivaldis runāja, vārdus caur zobiem
grūzdams. — Neviens nekad nedrīkst teikt, ka Tālavas labieši netur reiz doto
vārdu. Pat valsts dēl nedrīkst iet pret zvērestu! Kas tā būs par kārtību, kas
sākusies ar uzticības zvēresta laušanu! — jauneklis noteica tik cieti, ka
lepnie valdnieki neviļus sarāvās.
— Nūjā… — Skalbis pēc brīža nenoteikti novilka un, acis nodūris,
pētīja savus nobružātos zābakus. — Nu jā… —viņš vēlreiz novilka un
nopūtās tik smagi, ka svece viņa priekšā nodzisa.
— Nekas, vīri, —Tālivaldis ikdienišķi skaidroja, — kad dumpi
apspiedīs, viņam vairogs būs jānoņem. Tad sasauciet lielo pulku un
patrieciet.
— Bet ko mēs liksim vietā? Ko saukt lielā pulka priekšā tava brāļa
vietā, — gurdi ierunājās Daumants.
Viņš pēkšņi bija sakrities, pelēks un pagalam novecojis.
— Nu, vīri! — Tālvaldis brīnījās. — Tik vien tā darba kā atrast jaunu
ķēniņu? Paskat, kā Naugārdei, ik pāris gadu un jauns kņazs! Dzīvo un reizi
piecdesmit gados kopā ar vēl pāris valstu kņaziem pat uzvar mūs.
Skalbis sāji pasmaidīja un, pēkšņi pieliecies, uzlika rokas Tālvaldim uz
pleciem.
— Tādu kā tu mēs nekad nedabūsim, puisīt, — varenais vīrs norūca,
mirkli piekļāva krustdēla pieri savam vaigam, atkal atlaida un aizgriezies ilgi
šņauca degunu.
Daumants sēdēja sadudzis un uzkumpis kā nosirmojis pusaudzis, bet
nerunīgais atzelietis bija ierāvies stūra ēnā un nekustējās. Viss bija izrunāts.
Skalbis smagi uzslējās kājās, bet tad viņam kaut kas ienāca prātā.
— Paklau, krustdēl, ko tie Naugārdes tirgoņi te dzēra, pirms tu atnāci?
Mute pagalam izžuvusi, — viņš nodudināja un čāpstināja biezās lūpas.
Tālivaldis iesmējās, tāds krusttēvs viņam patika.
— Tu vari dabūt pašu tirgoņu vīnu vai viņu kalpu miežu alu. Izvēlies!
— Tlū! — Skalbis saviebies nospļāvās.
— Kā gribi, vēl ir akas ūdens.
— Labi, dod vīnu! — resnais vīrs ņurdēja. — Bet pats gan nekad
nedzer tās siltzemnieku čurās, mati noies kā kristiešu mūkiem.
Nu iesmējās visi, tad apbrīnodami noskatījās, kā Pietālavas valdnieks
vienā rāvienā izdzer dižu zaļstikla kausu, kas, viņa platajā plaukstā
paslēpies, kautri rādija vien tumšu peku.
Trīs Tālavas labieši Naugārdes tirgoņu istabā no Tālivalža atvadījās kā
brāļi pirms neizdibināma ceļa.
— Lai Laima vada un Pērkons sargā! No Māras pie Dieva un atpakaļ.
Tiksimies pie tēva, — viņi noskaitīja senos karavīru vārdus, viens otram
rokas uz pleciem turēdami un cieši acīs raudzīdamies.
— Netrāpies zem mana zobena, dēls, — noņurdēja Skalbis un
neatskatīdamies devās ārā.
— Un tu zem mana, — nopietni atteica Tālivaldis.
Jau durvīs vecais Daumants tomēr apstājās, taču atskatīties viņš vairs
nedrīkstēja.
— Pirms ko sāc, noteikti sagaidi no mums ziņu! — gudrais tēva
padomnieks uztraucies pieprasīja. — Vai ne, vīri? — viņš vērsās pie
ceļabiedriem.
— Sagaidi gan! — skarbi piekrita nerunīgais atzelietis.
— Dulli veči, bet lai notiek, —jau ārā norūca Skalbis.
— Dod vārdu, krustdēl! — Daumants, ar muguru pret Tālivaldi
stāvēdams, pieprasīja.
— Virs un vārds, — Tālivaldis izbrīnījies solija un, skumji
smaidīdams, noskatījās viņiem pakaļ.
Mirušā Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa trešais dēls. kas piedzima
Dieva zvaigznes dienā, pat nenojauta, ka ar šo ātro solījumu nupat izšķīris
Tālavas likteni.
 Tālavā tomēr bija kāda vara, kam dotas tiesības pieprasīt tikšanos ar
ķēniņu pat pēc kara vairoga izkāršanas. No rīta sardzes virsnieks ķēniņam
ziņoja, ka pie vārtiem stāvot kāds jocīgs vecis baltās drēbēs, tas klaudzinot ar
līku spieķi un likuma vārdā prasot tūlīt atvēri, bet aiz veča muguras
pulcējoties bariņš Ietu augstdzimušo. Valdemārs kaprīzi saviebās. Viņam
nepavisam negribējās šodien vēl ielaisties darīšanās ar kriviem, taču atteikt
viņš nevarēja. Iedams lejā uz priekšpili, Valdemārs pūlējās izdomāt — ko
varētu nozīmēt šāds dīvains aicinājums. Viņš izkāra seno kara vairogu, ar to
taču vajadzēja pietikt! Ko Tālivalža draugi vēl gribēja? Neko apturēt
Valdemārs negrasījās un padomus vairs neklausīs. Kņaza pulki jau ritu būs
Bebrinā. ieilgušajam strīdam ar jaunāko brāli reiz bija pienācis gals.
Valdemārs gāja gariem straujiem soļiem, un viņa lūpās turējās
pirmītējais greizais smīns. Sardzes virsnieks godbijīgi steidzās nopakaļ, bet
aiz viņa, padzirduši par vēl kādām pagānu izdarībām, ziņkāri tecēja citi
Naugārdes jātnieku pulka virsnieki. Pie pils durvīm viņiem pievienojās arī
Jurijs Jurjevičs, kurš bija licis saviem viriem tūlīt pat ziņot par katru Ietu
ķēniņa kustību. Šais dienās varenais Novgorodas bajārs bija nolēmis ne soli
neatkāpties no mazmeitas vīra. Jurijs Jurjevičs šai spēlē bija ielicis pārāk
daudz un zaudējis savus tuviniekus, lai izšķirošajā bridī izlaistu pavadu no
rokām. Mazmeitas gājiens ar bērnu, kad tā samierināja vīrus un izjauca
pilnīgi drošu Tālivalža nāvi, rādīja, ka Dagnijai nopietnās lietās nevarēja
uzticēties. Mijā baltgalvainā lellīte neparko negribēja vectēvam palīdzēt
kārtot svarīgās valsts lietas. Gudrajam bajāram bija aizdomas, ka īstenībā
stūrgalvīgais Ietu dumpinieks, viņas vīrabrālis, Dagnijai patika. Jaunās
sievietes gaišzilās acis, par Tālivaldi taujājot, apbrīnā iemirdzējās.
Neaicināto viesu izrādijās vairāk, nekā Valdemārs bija sapratis no
virsnieka ziņojuma. Kopā ar Jēņu kalna vecāko krīvu pa vārtiem ienāca vēl
trīs svētnieki — divi dziednieki un tēvabrālis Juris, kurš tika uzskatīts par
labāko likumu zinātāju Tālavā. Tūlrt aiz krīviem savu virsnieku pavadībā
nāca abi Tālivalža krusttēvi — Pietālavas valdnieks un Cērtenes novada
kungs. Tad sekoja daži brīvo ļaužu ciltstēvi, Atzeles un Autīnes valdnieki,
bet visiem nopakaļ karavīri priekšpils pagalmā ieveda divus baltus svētnieku
audzētus rīta zirgus. Tālāk uz ceļa pa atvērtiem vārtiem varēja redzēt vēl
krietnu pūli virsnieku, karavīrus, brīvos ļaudis un kalpus ar atnācēju zirgiem.
Kaut arī Valdemāram aiz muguras sadrūzmējušies naugārdieši neko
daudz nesaprata no pagānu ritiem un, pilī droši juzdamies, pat mēdza
pasmieties par vietējo izdarībām, šī dīvaini svinīgā norise lika svešajiem
apklust un nogaidoši sastingt. Kad baltbārdainais Ietu svētnieks apstājās
desmit soļus no ķēniņa, Valdemārs mulsi pagriezās pret gudro krusttēvu. Bet
ari Alvils vēl neko nesaprata, viņš paraustīja plecus un saviebās. Tikai kriva
pirmos vārdus izdzirdot, abi sāka apjaust notiekošā nozīmi. Viņu acu priekšā
labieši gatavojās izpildīt ritu, kāds Tālavā nebija noticis gadu simtiem un
tādēļ pilnīgi aizmirsts. Alvilam atlika vien domās iesaukties — "Man
vajadzēja to paredzēt!" Gluži tāpat kā toreiz, kad vecā ķēniņa mantzinis viņu
abu acu priekšā pārgrieza sev rīkli un aiznesa Viņsaulē sidraba lāžu
noslēpumu. Ari šoreiz bija par vēlu iejaukties. Izbīlī sastingušais Valdemārs
tikai tagad ievēroja, ka Pietālavas valdnieks un Cērtenes kungs ir vienos
kreklos, kailām galvām, bez jelkādām dzimtas un kārtas rotām, bet viņu
zobeni piekārti pie labajiem sāniem, kā tos mēdza nēsāt kreiji.
— Šie labieši atnākuši paņemt atpakaļ savu uzticības zvērestu Trikātas
valdniekam un Tālavas ķēniņam Valdemāram, — krivs svinīgi paziņoja. —
Lai visi šeit sanākušie — Ietu svētie vīri, brīvie ļaudis un labieši, kā ari
svešinieki Trikātas pilī — ir liecinieki goda vīru ritam, kad zvēresta ļaudis
no laba prāta atsakās no saviem pienākumiem un uz mūžu zaudē labiešu
tiesības, tāpat ari zobenus, uz kuriem stāvēdami tie devuši vārdu.
Pirmais priekšā panāca Pietālavas valdnieks Skalbis. Viņš smaidīdams
ieskatījās Valdemāram acīs, atrotīja labās rokas piedurkni, uzlika to uz
virsnieku pienesta vairoga un ar kreiso izvilka zobenu. Sastingušo pūli
nevilšus pāršalca baiļu nopūta. Joprojām greizi smaidīdams, Skalbis pacēla
zobenu.
— Es ņemu atpakaļ savus vārdus un atdodu savas tiesības, — dūšīgais
valdnieks skaļi un skaidri noskaitīja.
Tad nošvīkstēja zobens, nokrakšķēja pārcirstie kauli, bet vairoga
turētāji, spēcīgo cirtienu uztverot, ieliecās ceļos. Tūdaļ piesteidzās krivi.
Dziednieki veikli savilka saiti virs nocirstās delnas, bet Juris pārgrieza
zvēresta lauzēja jostu. Asiņu šalts aprāvās, Skalbis, smagi elpodams,
joprojām skatījās uz Valdemāru. Kad virsnieki ar asiņaino vairogu un plato
plaukstu uz tā pakāpās atpakaļ, dūšīgais valdnieks atspieda zobena smaili
pret zemi, ar ceļgalu pārlauza asmeni un nosvieda rokturi pie ķēniņa kājām.
— Tā ir tava tiesa, —viņš skaļi noteica, bet, griezdamies promiešanai,
vēl nicīgi nošņāca. — Sivēns, ne ķēniņš!
Pat daudz pieredzējušiem karavīriem šis skats izrādījās par smagu,
virsnieki šņāca un elsa kā kalnā kāpdami, bet Valdemāru pret paša gribu sāka
raustīt nevaldāmas žagas.
 Tad ķēniņa padomnieku priekšā to pašu ritu izpildīja Daumants. Taču
vecajam vīram negāja gludi — viņa kreisā roka izrādījās par vārgu, lai tiktu
galā ar vienu cirtienu. Cērtenes kungs bija bāls kā sniegs un grīļojās.
— Aizvāciet veco! — kāds spalgi iekliedzās.
Taču neviens no rita dalībniekiem nekustējās. Palīdzēt nedrīkstēja,
zvēresta došana un ņemšana bija katra paša lieta. Daumants saslējās,
pelēkām lūpām skaļi un skaidri atkārtoja vajadzīgos vārdus, cirta otru reizi,
pārlauza zobenu, nosvieda rokturi pie Valdemāra kājām un tikai tad saļima.
Cērtenes virsnieki viņu satvēra, nu sirmajam un vārgajam kungam drīkstēja
palīdzēt.
Ziņkāro naugārdiešu pūlī, kas bija vieglprātīgi sanācis kā uz izrādi,
izcēlās sajukums. Vairums steidza izklīst, un neviens nepamanīja sava
varenā bajāra augumu, kas klusi sabruka uz sasalušās, paša tik ļoti iekārotās
Tālavas zemes. Gudrais Novgorodas vecākais pēc mīļotā mazdēla nāves bija
velti cerējis savu sirdi nocietinātu esam. Juriju Jurjeviču, ko no bērna kājas
vajāja murgi par tēva asinīm, nežēlīgā Ietu pagānu rita laikā ķēra trieka.
Arī Valdemārs gribēja bēgt, taču nespēja. Nevaldāmās žagas reizē ar
žulti iesprūda rīklē un neļāva elpot. Divu savu labiešu atraidītais Trikātas
valdnieks un Tālavas ķēniņš bezspēkā noslīga uz ceļiem, un neviens no viņa
uzticamiem padomniekiem, kas tur vēl bija palikuši, neuzdrošinājās
Valdemāram šai grūtajā brīdī palidzēt. Pie saļimušā ķēniņa piesteidzās
dziednieki un piegrūda zem deguna kādu spēcinošu smaržzāļu kulīti. Acīs
iecirtās asaras, viņš nošņaudījās un beidzot atguva elpu. Svētnieki palīdzēja
jaunajam vīram atkal piecelties. Ķēniņam bija jāredz un jādzird līdz rita
beigām. Tā prasīja likums.
Visdrosmīgākais izrādījās Alvils. Kaut arī nobālis un uz zobena
atspiedies, gudrais Valmieras kungs nenovērsās ne mirkli. Vien ieplestās
nāsis un straujā elpa liecināja par Valdemāra krusttēva satraukumu.
Visubeidzot blakus Jēņu kalna vecākajam krīvam, kas visu šo laiku tā
arī nebija pakustējies, nostājās Trikātas likuma vīrs Juris.
— Lai visi zina un atceras, šie divi vīri, kas cēlušies no Tālavas labiešu
dzimtām, no šī brīža vairs nedrīkst ne paši zvērēt, ne pieņemt citu zvērestus.
Tie nedrīkst nest zobenu, siet karavīru jostu, nedz iet pulkā un lemt kopā ar
Tālavas pilntiesīgiem vīriem. Viņi vairs nav nedz labieši, nedz drīkst
pievienoties brīvajiem Jaudīm. Tiem nav nedz dzimtas, nedz kārtas. —
Trikātas likumu zinātājs runāja skali un skaidri, katru vārdu uzsvērdams,
taču bez jelkādas izteiksmes. Pienākumus pildot, krīvs nedrīkstēja Jaut
citiem pat nojaust viņa paša domas. — Lai visi dzird un atceras sentēvu
likumu! — Juris turpināja vēl skaļāk un cietāk. — Šie vīri, kas savas saites
ar ķēniņu pārcirtuši svētajā ritā, vienu dienu un nakti ir neaizskarami. Šai
laikā viņiem jādodas un jāatbrīvo no zvēresta saitēm pašu ļaudis. Lai visi
dzird un atceras, kamēr Skalbis ar Daumantu jās ar svētajiem zirgiem, tos
nedrīkst aizskart nedz ar vārdiem, nedz darbiem. Viņi ir Pērkona aizsardzībā!
Pēc tam viņi būs kā visi zvēresta lauzēji bez jelkādām tiesībām, un katrs
Tālavā tos varēs ņemt gūstā, triekt prom vai nonāvēt, ja viņi neklausīs.
Krīva balss izskanēja un atbalsojās pret Tālavas ķēniņa pils varenajām
sienām, kas lidz šim svešzemju karavīrus bija redzējušas vien no ārpuses.
Rita dalībnieki, likuma vīram runājot, stāvēja stīvi saslējušies, kā akmenī
cirsti. Vien vecā ķēniņa gudrais padomnieks Daumants smagi balstījās uz
Cērtenes virsnieku rokām, bet dūšīgajam Pietālavas valdniekam trīsēja lūpas,
un viņš tās laiku pa laikam iekoda zobos. Skalbim, kura dzimta paaudžu pa-
audzēs bija sargājusi Tālavas rītapuses robežas gar Mudes upi, tā patika
krietnu vīru pulcēšanās dzīrēs un medībās. Nu viņš pats varēja kļūt par
medījumu vispēdīgam bezgodim, ja vien tam bija divas rokas un zobens.
Abi jaunākie krīvi joprojām stāvēja Valdemāram cieši blakus un neļāva
tam pakustēties. Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš tik vien varēja, kā
nodurt galvu un vēlēties ātrākas rita beigas. Mutē Valdemāram joprojām juta
sīvo un dedzinošo žults garšu, bet tēvoča Jura vārdi galvā dunēja kā ieplīsis
zvans. Ķēniņam gribējās paslēpties tumsā.
Paldies Dievam, krivi sakustējās promiešanai, bet, kad atskanēja vēl
viena skaļa un skaidra balss, Valdemārs neviļus satrūkās un pacēla galvu.
— Lai visi dzird un atceras, šis vīrs Daumants uz mūžu nāk manā
aizsardzībā, — izslējies un Valdemārā naidigi raudzīdamies, paziņoja
Autīnes valdnieks.
Viņš turēja savu zobenu pāri Daumanta sirmajai galvai.
Tad nošvīkstēja vēl viens zobens, un, to pāri Skalbim turēdams,
aizsardzības vārdus izstumtajam atkārtoja Atzeles valdnieks. Valdemārs viņu
skatienus neizturēja. Trīs no sešiem Tālavas valdniekiem un Cērtenes
pilskungs bija skaidri parādījuši savu attieksmi pret viņu.
Valdemārs steidza paslēpties pilī un neredzēja, kā abus Tālivalža
krusttēvus sagaidīja viņu virsnieki un karavīri. Garās rindās abpus ceļam tie
visi kā viens stāvēja ar kailiem nolaistiem zobeniem — it kā pēdējā gaitā
pavadītu kritušus varoņus. Cērtenes un Pietālavas karavīri labu prātu
pieņemtu pavēles, ko viņu kungi vairs nedrīkstēja dot.
 Pirmais rīcībspēju atguva Alvils, viņš neļāva satriektajam Valdemāram
doties uz pilsētas māju pie Dagnijas un dēla. Tur bija aizvests arī slimais
Jurijs Jurjevičs. Tagad ķēniņš nedrīkstēja nodarboties ar ģimenes lietām un
glābties pie sievas sāniem. Vēl nekas nebija zaudēts.
— Tūlīt pat jāsūta ziņa Prohoram un mūsu virsniekiem, — Alvils
pieprasīja, stāvēdams krustdēlam ceļā. — Pulkveži nedrikst tikties ar
Tālivaldi, — valmierietis satraukti skaidroja.
Valdemārs un pārējie nesaprata.
— Saites ir pārcirstas, Pietālavas un Cērtenes karavīri tagad var zvērēt,
kam grib! — Alvils iesaucās. — Sūti ziņnešus savā vārdā! Pat pele nedrīkst
nokļūt pie Tālivalža!
Beidzot Valdemārs, viņa celtais Tālavas pulku virspavēlnieks un
Novgorodas virsnieki saprata. Drīz vien no Trikātas pils aizauļoja vairāki
ziņneši — pie Prohora, uz Bebrīni un Ērģemi, kur atkal bija apmetušies
Naugārdes karavīri, pie visiem ķēniņam pakļautiem Ietu pulkvežiem un pie
kņaza sūtīto pulku tūkstošnieka, kam ap šo laiku jau vajadzēja nākt pāri
Gaujai. Visiem tika pavēlēts izlikt uz ceļiem posteņus un apturēt ikvienu, kas
devās uz Bebrinas pusi bezTālavas ķēniņa vai Naugārdes tūkstošnieku sūtņu
karodziņiem.
Kad viss nepieciešamais bija izlemts un padarīts, Alvils atguva
dzīvesprieku un mēģināja uzmundrināt arī Valdemāru.
— Nu Tālavas un tavu likteni, krustdēl, lemj veiklākie zirgi, un tie
pieder mums, — viņš smaidīdams palielījās.
Valdemārs atbildei vien gurdi pamāja ar galvu, Alvils izlikās aizmirsis
pats savu likteni.
Par ziņnešiem viņam izrādījās taisnība, visi savus mērķus sasniedza
laicīgi. Aplenktajā Naugārdes tirgoņu sētā vēl neviens nebija mēģinājis
iekļūt. Četri kņaza sūtītie pulki laimīgi sasniedza Bebrinu, viens tūdaļ devās
pie Prohora, otrs tika sadalīts karogos un nodaļās, lai pastiprinātu sardzi ceļu
krustos un pie pārceltuvēm. Pārējie apmetās cietoksnī atpūsties līdz ritam.
Valdemāram pakļautie pulkveži ķēniņa pavēli pieņēma klusēdami.
Pusnaktī, reizē ar pirmo sniegu Tālavas karaspēkā sākās kāda
nesaprotama, bet labi organizēta pārkārtošanās. Prohoram, tikko atnākušam
tūkstošniekam un citiem sardzē esošiem naugārdiešiem par izbrīnu, daļa Ietu
karavīru kāpa zirgos un devās atpakaļ uz Trikātu. Dažviet viņu vietā stājās
citas tālaviešu vienības, citur aizgājēji nodzēsa savus ugunskurus un aizjāja
ar visām mantām. Kustība notika, stingri ievērojot kaujas kārtību un
vienlaicīgi. Atbildot satraukto Naugārdes virsnieku jautājumiem, leti isi
atteica — tā vajagot. Trikātas karavīru nodaļas viena pēc otras izkusa nakts
tumsā un maigo sniegpārslu virpuļos.
Aizdomīgais Prohors tūdaļ trieca savus ziņnešus pie Ietu ķēniņa,
dūšīgais tūkstošnieks gribēja saprast — ko nozīmē tik dīvaina sabiedroto
rīcība un vēl dīvainākā atbilde. Naugārdiešu ziņnešus neviens neaizskāra,
taču ceļi visā to platumā bija aizņemti. Starp Trikātas karavīru nodaļām no
visiem sīkajiem sānceļiem nemitīgi spraucās vietējo zemnieku pūlīši. Tie
visi devās uz Trikātas pusi, tādēļ posteņos netika aizturēti. Prohora vīri velti
kliedza un lamājās, ierindā drasējošo Ietu pēdējās rindas likās kurlas un
aklas, neviens vairs nepazina sava ķēniņa sabiedroto ziņnešu zīmes. Dažviet
naugārdiešiem izdevās kādu vienību apsteigt platākās ceļa vietās vai pa
ceļmalas laukiem. Bet priekšā izrādījās kāds nekārtīgs zemnieku pūlis vai
atkal cita karavīru vienība. Tikpat kurla un vienaldzīga pret ziņnešu prasību
dot ceļu. Nelaimīgie Pleskavas tūkstošnieka sūtņi Trikātu sasniedza tikai pēc
trešajiem gaiļiem.
Jurijs Jurjeviēs naktī atguva samaņu un spēja pat runāt — vien kreisais
lūpu kaktiņš bija kļuvis stīvs, acs krita ciet, un gudrā bajāra mēle negribēja
klausīt. Naugārdes dziednieki mierināja noskumušo mazmeitu — vectēvs
bija stiprs vīrs un pēc dažām nedēļām atkal būs uz kājām. Pārgurušais
Valdemārs kādu bridi pasēdēja kopā ar sievu pie Jurija Jurjeviča gultas, tad
devās pats nosnausties. Ja viss noritēs, kā viņi ar krusttēvu un citiem
padomniekiem plānoja, jau ritu šis murgs, gadiem ilgusī sāncensība ar
stūrgalvīgo brāli, reiz būs cauri. Tikko atbrīvos abu pušu ķīlniekus,
naugārdieši un viņam pakļautie pulki Tālivalža ieņemto tirgoņu sētu
noslaucīs no zemes virsas. Galu galā tā nebija ne Bebrīnas, ne Trikātas pils
ar sešu vīru auguma vaļņiem un simtgadīgu baļķu sienām. Tur bija vien
stāvus sadzītu mietu sēta. Par to, ka goda vīra tikumus cienošais Tālivaldis
piekritis ķīlnieku apmaiņai, Valdemārs un viņa padomnieki nešaubījās. Tas
spītnieks ies nāvē, bet nepieļaus, ka viņa dēļ svešumā tiek aizvesti Bebrīnas
novada ļaudis. Tā gurdi prātoja Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš
Valdemārs, kā sapītām kājām uz savu guļamistabu klunkurēdams. Tad viņš
beidzot varēs kārtīgi izgulēties, necelties un neiet ārā no istabas, lai nāk kas
nākdams, Valdemārs, sāji smaidot, pusbalsī solīja pats sev.
Kad ceļā nomocījušies Prohora ziņneši tika līdz sardzes virsniekam un
tas pamodināja Valdemāru, viņam šķita.
 ka tikai nupat iesnaudies. Ķēniņš mulsi berzēja acis, un virsniekam
vajadzēja atkārtot — visi Trikātas karavīri pametuši savus posteņus, bet
pilsēta pilna ar vīriem. Tie nākot un nākot no visām malām simtu simtiem.
Valdemārs izskrēja sētā vienā kreklā un izspraucās starp ziņkāriem
mājas kalpiem, kas, tāpat kā viņš, pusapģērbti drūzmējās pavērtos vārtos.
Garām ķēniņa pilsētas mājai ar bezgaldārgajiem glāžu logiem pa nule
uzsnigušo mīksto sniegu pulciņš pēc pulciņa, apņēmīgi klusēdami, jāja viri.
Šaudīgajā lāpu gaismā bija redzami gan pa ciltīm, dzimtām un saimēm
sagrupējušies brīvie ļaudis, gan Trikātas karavīru nodaļas, kas stingrā
pārgājienu kārtībā sekoja savu pulku un novadu karogiem. Reizēm aiz balta
izelpas mutulīša pavīdēja kāda pazīstama un tai pašā laikā šķietami sveša
virsnieka seja. Aizmirsis salu, Valdemārs kā apburts nespēja novērst acis no
savas valsts viru mērķtiecīgās kustības. Valdemārs līdz šim pat nebija
iedomājies, ka viņu ir tik daudz. Satraukti elpodams un muti vaļā, pats to
neapjauzdams, viņš jutās vienlaikus gan lepns, gan līdz sirds dziļumiem
nobijies.
No kopējās vīru straumes atšķirās daži jātnieki. Tur bija Alvils,
Valdemāra celtais Tālavas karaspēka komandieris un vēl daži valdniekam
draudzīgi labieši. Visi izskatījās nomākti un drūmi.
— Viņi neklausa manām pavēlēm! — pats sev neticēdams, sūdzējās
jaunais komandieris un platām acīm skatījās valdniekā.
— Tavi dēli arī? — Valdemārs prasīja Alvilam.
Krusttēvs sabozās, tomēr atbildēja mierīgi.
— Kopā ar maniem pulkiem. Naugārdieši posteņos palikuši vieni paši.
— Tu mēģināji atrunāt dēlus? — Valdemārs vaicāja, pavisam skaidri
iedomādamies krusttēva drūmos zēnus, kas pat pusaudžu izpriecu braucienos
nenolaida rokas no dunēu spaliem.
Alvils piekrītoši pamāja un piesarka, bet Valdemārs nezin kādēļ gaiši
pasmaidīja. Kā tais tālajos gados, kad viņi abi dienām ilgi klīņāja pa svešu
pilsētu raibajiem un kārdinošajiem tirgiem. Valdemārs pat aplaizīja lūpas,
atcerēdamies medusraušu un tālu no dienvidiem nākušo cukuroto augļu
garšu.
— Tomēr Tālivaldis un bebrīnieši tur nebūs, — Alvils sīvi norūca.
— Ērgemieši ari ne, — klusi piebilda Valdemārs un devās ģērbties.
Lai ari neviens nezināja, kas aicinājis kopā lielo pulku, visā plašajā
pasaulē nebija tāda spēka, kas drīkstētu un spētu stāties ceļā Ietu vīriem, kad
tie devās uz svēto apspriežu vietu. Tagad līdz lēmuma pieņemšanai un pulka
beigām Trikātā vairs nebija ne ķēniņa, ne valdnieku, ne pilskungu, ne ari
pulkvežu, kas varētu citiem pavēlēt. Lielajā pulkā katrs domāja un lēma ar
savu galvu. Visi bija vienādi savās tiesībās un klausīja tikai paša goda-
prātam.
Cērtenes pilskungs stāvēja ārpus lielajam pulkam paredzētā laukuma,
viņš tajā vairs nedrīkstēja ieiet. Tomēr daudzu dzimtu vīri labu prātu meta
līkumu, lai noņemtu cepures beztiesīgā labieša priekšā. Tas Ietu brīvajiem
ļaudīm nebija jādara, pat ķēniņu sveicinot. Viņiem pavēlēja vienīgi Dievs,
kura mūžīgos ritus zemes, lopu un bišu kopēji godināja.
Cauri neskaitāmām paaudzēm glabātā uguns no svētnīcas jau bija
iznesta. Vīri nāca viens pēc otra, sauca savu vārdu un dzimt u. Katrs bija
atnesis pa nieka zariņam vai tikai čiekuru, taču uguns drīz vien cēlās pāri
viņu galvām. Trikātas lielais pulks sākās līdz ar gaismu, kad visi varēja labi
redzēt Lēmuma akmeni kalna nogāzē. Starp kailajiem ozolu zariem parādījās
krīvi, un tūkstošiem balsis pieklusa. Naktī uzsnigušais sniedziņš bija sen
nomīdīts un pārvērties dubļos, kas mērcēja vīru kājas, bet tādiem sīkumiem
neviens nepievērsa uzmanību. Trikātas un visas Tālavas likteņa lēmēji
staipīja kaklus un cēlās pirkstgalos.
Krīvi apstājās pie Lēmuma akmens. Vienā pusē tur pulcējās Trikātas
valdnieka, novadu kungu dzimtas un no tām cēlušies karavīri tumšos
apmetņos un dzelžu cepurēs. Viņi vairs bija tikai sestā daļa no sanākušajiem,
jo daudzi karavīri, kas tika līgti par sidrabu, bija atgriezušies pie savām tēvu
dzimtām. Krīviem otrā pusē stāvēja brīvo ļaužu cilšu vecākie un viņu plašo
dzimtu vīri, kas aizņēma gandrīz visu nogāzi līdz pat laukuma robežai. Jēņu
kalna galvenais krivs piesita pie Lēmuma akmens — viņš gribēja zināt,
kāpēc Trikātas pilntiesīgie vīri sanākuši svētajā apspriežu vietā, kaut arī
valdnieks pasludinājis karu un izkāris Pērkona vairogu pie savas pils
vārtiem.
Brīvo ļaužu vārdā atbildēja Virsis, vecākais no klātesošiem un plašākās
dzimtas pārstāvis. Zemes kopēji nebija apmierināti ar labiešiem, tie aizmirsa
sensenā līguma pienākumus un plēsās savā starpā kā neēduši suņi, sirmais
ciltstēvs skarbi apsūdzēja. Šai savstarpējā karā bija iejaukti sveši un cieta
nevainīgi ļaudis, neviens no viņiem vairs nejutās drošs savos ciemos un
sētās. Bebrīnas novadā ievāca dubultus meslus, bet Ērģemē valdnieka vārdā
vispār saimniekoja sveši. Zemes kopēji prasīja izbeigt labiešu ķildas, viņi
prasija skaidrību, kārtību un mieru. Pēdējos vārdus Virsis norunāja pilnā
balsī un pāri lejāk stāvošo vīru galvām. Tūdaļ gaisā uzšāvās tūkstošiem zo-
benu, un atskanēja piekrītoši saucieni. Trikātas lielais pulks atbalstīja vienas
cilts vecākā prasību.
Virša teikto papildināja Dzērbenes novada kungs, daļa labiešu
pievienojās brīvo ļaužu sūdzībai. Viņi nekārtībās vainoja valdnieku, kurš bija
pārkāpis savas varas tiesības, lauzis senču apzvērēto viesu likumu un
izmantoja svešu palīdzību karā pret brāli. Ari karu valdnieks bija paslu-
dinājis tikai tādēļ, lai izvairītos no lielā pulka sanākšanas, dzērbenietis
apgalvoja. Viņš savu domubiedru vārdā prasīja atcelt Valdemāru, kurš
neievēroja goda likumus un ļāva vaļu svešiniekiem. Arī šo prasību atbalstot,
tika pacelti zobeni un skanēja saucieni, tomēr daudz mazāk un klusāk nekā
pēc godātā ciltstēva runas.
Krīvs tēloja izbrīnu — viņš nesaprata, kurš pirmais prasījis lielā pulka
sanākšanu, ja abas kārtas runāja vienu un to pašu. Brīvie ļaudis vai labieši?
— Ne vieni, ne otri, — atbildēja Virsis. — Pirmais pulku prasija kāds
virs, kura vārdu svētajā apspriežu vietā vairs nedrīkst pieminēt.
Krīvs klusēdams pamāja, ka ir sapratis. Pulka sanākšanas rits bija
izpildīts, viņa vietā stājās Trikātas likumu zinātājs Juris. Tā kā apsūdzēts bija
tieši valdnieks, vispirms tiks ļauts runāt viņam. Tālāk katrs varēs vaicāt un
katram uzrunātajam vajadzēs atbildēt. Ikviens nepatiess vārds lielajā pulkā
tiks sodīts ar vainīgā zobena salaušanu un padzīšanu no pulka uz mūžiem,
likuma virs bargi atgādināja.
Kaut ari Valdemāram nebija laika sagatavoties, viņš aizstāvējās
apbrīnojami veikli.
Iepriekšējo karu zaudēja viņa tēvs, ko šeit visi cienīja. Arī miers ar
Naugārdi tika slēgts, paklausot tēva pirmsnāves gribai, bet Valdemārs
saņēma pagalam izpostītu valsti un bija spiests piekrist uzvarētāju
pārmērīgiem miera mesliem. To bija spiesti apstiprināt pat mazā pulka
labieši. Vai, neskatoties uz visām grūtībām, ķēniņa otrais dēls tēva tronī
nebija mācējis viņiem visiem atvieglot nesamērīgo meslu nastu? —
Valdemārs prasīja skaļā un skaidrā balsi. Kaut ari bez sajūsmas, vīri pacēla
zobenus —jā, taisnība. Vai ķēniņš nebija brīvajiem ļaudīm bez liekas
tielēšanās devis bada maizi? Vai pie zobena pirmais nebija ķēries Tālivaldis
un bez iemesla uzbrucis Bebrinai, ko viņš būtu bez pūlēm atguvis, prasot
padomei? Vai pirms tam valstī nebija valdījusi kārtība un miers? Valdemārs
gaidīja un saņēma pulka piekrišanu — jā, taisnība. Vai pēc tāda asiņaina
uzbrukuma, kurā tika nogalēts arī Trikātas valdnieka dēla krusttēvs un bez
Tālavas ķēniņa ziņas varmācīgi lauzts viņa slēgtais līgums ar uzvarētājiem,
— vai valdniekam nebija tiesību pasludināt brāli par likumpārkāpēju?
Visbeidzot, ja cienījamais Virsis runāja par kārtību, vai tie ļaudis, kas pēc
kara pasludināšanas atbalsta nemiera cēlājus, nav pelnījuši sodu? Pavisam
negribīgi, taču vīriem arī šeit nācās piekrist.
Daudzi no ciemu ļaudīm savu valdnieku redzēja pirmo reizi. Sirdī viņi
dzīvoja līdzi vecā ķēniņa trešajam dēlam, par tā pārdrošajām kaujām ar
svešiniekiem vakaros tika stāstīts deliem, bet staltais valdnieks nu runāja un
apelēja pie visiem saprotamām interesēm. Valdemārs prata iepatikties, viņš
bija ģērbies glīti, bet vienkārši. Viņš prata pacelt balsi un prata arī pasmaidīt
, pat pajokot par savām precībām ar Naugārdes bajāra meitu. Viņš daudzkārt
esot piekāpies uzvarētāju prasībām, varbūt pat pārāk daudz — valdnieks
atzinās, bet visu darijis, lai atvieglotu savu pavalstnieku dzīvi. Sievu gan
viņš ņēmis, pats par savu labumu rūpēdamies un bez citu spaidiem. Ļaudis
pasmējās par veiklo joku, viņi nevarēja zināt sarežģītos valdīšanas sīkumus.
Tirgoņu līgumi un labiešu tēvutēvu apzvērētās norunas, par ko runāja
Dzērbenes kungs, zemes kopējiem bija tālas un maz saprotamas lietas. Viņus
uztrauca kņaza draudi par lielajiem mesliem un jaunu karu Tālavā. Tāpat kā
pirms trim gadiem viņa piekritēji mazajā pulkā, Valdemārs Tālivaldi laužu
acīs centās no varoņa pārvērst par nemiera cēlāju un nesavaldīgu kausli.
Tieši viņa dēj Trikātā bija ieradies Prohors ar pleskaviešiem un vēl vakar
Bebrinā ienākuši paša kņaza sūtīti pulki.
— Ja kāds man varētu pateikt, kāpēc brālis bez vārda runas ķērās pie
zobena! — Valdemārs iesaucās un tēlotā nožēlā paplēta rokas.
Viņš bija pārmēru iedzīvojies izvēlētā lomā un kļūdījās.
— Kāpēc nevar atbildēt pats Tālivaldis? — skaļi brīnījās kāds no
karavīriem, un viss lielais pulks saviļņojās.
— Sauciet Tālivaldi!
— Lai nāk un atbild!
— Kur ir vecā ķēniņa trešais dēls?
Sauca desmitiem balsu, un krivam nācās pacelt pāri galvai savu spieķi,
lai nomierinātu iekarsušos vīrus. Pēc mirkļa tie apklusa un visi kā viens
raudzījās valdniekā. Viņi gaidīja atbildi.
— Viņš ir Naugārdes tirgoņu sētā, — Valdemārs steidzās atbildēt.
— Ko Trikātas pulkvedis tur dara? Tirgojas? — kāds pārgalvīgi
iesaucās, un visi iesmējās.
— Viņš ir ielenkts, — Valdemārs piesarcis atcirta.
 Nu vīri brīnījās cits caur citu. Lai ķēniņš sūta ziņnešus! Cik te tālu?
Kurš tad galu galā komandē karaspēku Tālavā? Lai sūta Pērkona vīrus, ja
citādi nevar! Lielais pulks jutās aizskarts — tas bija tiesīgs saukt priekšā un
prasīt atbildi no ikkatra visā valstī. Vīri nepacietīgi cilāja zobenus un
klaigāja. Galu galā veselā rīta cēlienā viņi nebija tikuši skaidrībā par divu
valdnieka dzimtas brāļu strīdu. Kājas sen bija slapjas un sala. Krīvam, kas
vadīja pulka norisi, ilgi nācās turēt paceltu svēto spieķi, līdz trikātieši
norima.
Valdemārs saprata, ka ir zaudējis veikli iegūto pulka labvēlību, taču
tādēļ vien viņa stāvoklis vēl nebija apdraudēts. Kaut arī iekaisuši, vīri
saprata savu atbildību. Lai atceltu valdnieku, vajadzēja tiešākas liecības par
viņa negodīgumu. Tādas no dzīvajiem varēja sniegt vienīgi Tālivaldis vai
Eimants. Paldies Dievam, viens bija savu nāvigo ienaidnieku ielenkumā, otrs
pazudis bez vēsts. Valdemārs atkal izslējās un mierīgi paskaidroja, ka abas
karojošās puses — gan Tālivalža vīri, gan Prohora pulki turot ķīlniekus.
Kamēr tie nebūs atbrīvoti, Tālivaldi no tirgoņu sētas neviens neizlaidīs. Tur
ar spēku neko nevarēja. Naugārdiešiem bija tiesības prasīt dumpinieku asi-
nis, viņu biedri bija nonāvēti noslēgta miera laikā. Pat viņš, Tālavas ķēniņš,
nevar pavēlēt uzvarētājiem. Ari viņa tēvs, ko visi tā cienīja, to nebija varējis,
kad cieta sakāvi. To prātīgiem vīriem vajadzēja saprast, Valdemārs gudri
atgriezās pie pirmītējās aizstāvības līnijas. Tēvs bija zaudējis karu, viņš bija
darījis visu iespējamo, lai atvieglotu savu ļaužu stāvokli, bet kauslīgā
jaunākā brāļa dēļ nu viņiem atkal draudēja nesamērigi mesli vai pat jauns
karš ar Naugārdi.
Tad Valdemārs pārgāja uzbrukumā. Savaldīgi, bet noteikti viņš pārmeta
Trikātas pilntiesīgiem vīriem vieglprātīgu rīcību. Ja viņiem nepietika ar
valdnieka paskaidrojumiem un tie gribēja dzirdēt vēl arī dumpinieka
Tālivalža liecību, tiem vajadzēja pagaidīt līdz mieram, nevis pretēji likumam
nākt kopā kara laikā. Ko vēl vīri grib dzirdēt no sava valdnieka? Diena
patiesi ir pusē. Zvēresta ļaudīm vajadzēja atgriezties pie saviem
pienākumiem, valsts bija palikusi bez karaspēka, tajā saimniekoja vien
svešinieku pulki un bariņš dumpinieku, Trikātas valdnieks un Tālavas ķēniņš
Valdemārs atgādināja un, stalti pāri citiem izslējies, gaidīja jautājumus.
Svētajā apspriežu laukumā valdīja mulss klusums, vīri patiesi sāka
justies vainīgi un pat apmānīti. Viņi brīnījās pārvaldnieka tiesību apstrīdētāju
vājo uzstāšanos un sāka šaubīties par lielā pulka lietderību. Ja viņu valdnieks
bija rīkojies tik pareizi, kā runāja, par ko Valdemāru īsti apsūdzēja?
 Tomēr vēl bija kāds noskaidrojams jautājums.
— Cik daudz sidraba valdnieka sūtņi solīja dažiem Ērģemes labiešiem
par Tālivalža nāvi? — prasīja mierīga, bet skaidra balss.
Virsis, kas brīvo laužu vārdā apsūdzēja labiešus pašā sākumā, visu šo
laiku bija klusējis. Nu sirmais ciltstēvs panāca uz priekšu un stāvēja pie paša
Lēmuma akmens, tikai dažus solus no valdnieka. Klusums pāri Trikātas vīru
galvām gluži vai sabiezēja, slapjās kājas bija aizmirstas. Vīri stiepa kaklus
un, lai labāk dzirdētu, turēja mutes vaļā. Valdemārs nobāla acīmredzami,
tomēr sejā sastindzis turējās augstprātīgais uzvarētāja smaids.
— Par kādu maksu cienījamais ciltstēvs te runā… — viņš mulsi
prasīja.
— Tik nopietns apvainojums bez kādām liecībām! — strauji iejaucās
Alvils.
— Kāpēc bez liecībām? — Virsis laipni pārvaicāja un pasmaidīja.
Tad viņš kļuva nopietns.
— Jūs vienā rāvienā ar svešām rokām izkāvāt visus Ērģemes labieša
dzimtas vīrus, taču aizmirsāt sievietes un bērnus!
— Sievietes un bērnus? — brīnīdamies nicīgi izgrūda Valdemārs,
paldies Dievam, Eimants nebija atrasts.
— Sievietes un bērni lielajā pulkā? — vēl kādi atkārtoja, un pāri pūlim
nošalca izbrīns.
— Un kāpēc ne? — Virsis noprasīja, pagriezās pret krīviem un, zobenu
pāri svētajam akmenim turēdams, pieprasīja izmeklēt šo noziegumu.
Valdemārs tika apsūdzēts brāļa slepkavu pirkšanā un līdz ar to — melos lie-
lajam pulkam. Viņš bija apgalvojis, ka pirmais zobenu cēlis Tālivaldis. Ka
jaunākā brāļa dēļ valstī sācies karš, kurā iejaukti svešinieki un cieta
nevainīgi ļaudis.
Lidz ar to nepieciešamais apsūdzības rits bija izpildīts. Nu lielajam
pulkam vajadzēja lemt, bet kiiviem sekot, lai lēmums saskan ar tēvu tēvu
liktiem likumiem.
Trikātas pilntiesīgo vīru pulks izlēma — viņi gribēja dzirdēt ciltstēva
piesauktos lieciniekus. Vīri atkal bija atdzīvojušies — par šādu lielo pulku
viņi varēs stāstīt bērnubērniem. Krīvi apspriedās pavisam īsi — likums
neliedza lielajam pulkam uzklausīt lieciniekus, ja vien tiem nebija nocirsta
zvēresta roka vai salauzts zobens.
Sievietei, kas cauri vīni rindām nāca ar bērnu pie rokas un apmetnī
ietinusies, neredzēja rotas, tā visiem šķita sveša. Bet, kad viņa augšā pie
Lēmuma akmens noņēma galvassegu, daudzi tuvāk stāvošie pazina mirušā
Ērģemes pilskunga meitu. Zēns arī bija no Ērģemes, tas raudzījās apkārt
samulsis, bet lepns, kā jau vienīgais bērns tik daudzu vīru uzmanības centrā.
Diezgan klusā, bet noteiktā balsī Ildze izstāstīja par Tālivalža kauju ar viņas
dzimtas vīriem vasarā pie Sedas pārceltuves. Viņa atstāstīja sakropļotā
brālēna vārdus par Valmieras tirgoņiem, par Valdemāru, kurš vēloties brāļa
nāvi. tik nevarot pats uzņemties atbildību. Ildze noklusēja vienīgi sava
steidzīgā jājiena iemeslu — izdzirdot zēnu sarunu un redzot Eimantu ar
apbruņotiem vīriem aizjājam, viņa bija gribējusi novērst slepkavību. Ildze
noklusēja ari tālāko ceļu. Gribēdama glābt brālēna dzīvību, viņa pierunājusi
Tālivaldi aizvest Eimantu pie Cirgales dziedniekiem, bet pati, baidīdamās
par savu dzīvību, paslēpusies pie tāliem radiem, kuru vārdus solījusi
neizpaust.
Vīriem nācās aizturēt elpu, lai spētu sadzirdēt kluso, šai vietā tik reti
skanējušu sievietes balsi. Viņi tomēr sadzirdēja līdz pat pēdējām rindām lejā
pie apspriežu laukuma robežakmeniem. Vīrus neinteresēja Ildzes tālākais
ceļš. Ar ērģemietes stāstīto bija par maz, lai spriestu par valdnieka vainu,
viņi gribēja dzirdēt, ko zina zēns. Runātājs visiem bija jāredz, un viens no
jaunākajiem svētniekiem uzcēla puiku uz akmens. Mazais svešo noslēpumu
tirgotājs lepnumā uzpūtās kā zvirbulis, viņš izslēja zodu un spalgā bērna
balsī nokliedza, ka zinot to tirgoņu vārdus, kas nākuši pie Raivo un Eimanta
dažas dienas pirms uzbrukuma Bebrinas pulkvedim. Viņš tos bija labi
redzējis un pazina. Viņš bija gudrs un attapīgs puika.
Stingo klusumu, kas iestājās pēc šī svarīgā paziņojuma, pēkšņi
pārtrauca Alvils.
— Viņa pārkāpj likumu! Neviens nedrīkst liecināt pret savām asinīm!
Pret savu dzimtu! — viņš paziņoja, vēl cerēdams apturēt nenovēršamo
likteni.
Ildze apcirtās un viņas balss noskanēja pāri milzu pūlim kā kliedziens.
— Kur ir mana dzimta, Valdemār!
Atkal kādas mīlošas sievietes balss izšķīra Trikātas un līdz ar to visas
Tālavas troņa likteni, kaut ari likums liedza sievietēm lemšanas tiesības kā
mazajā, tā lielajā pulkā. Nu daudzi atcerējās valdnieka sūtīto naugārdiešu
ātro izrēķināšanos Ērģemē. Viņi toreiz bija brīnījušies, ka nekas netiek
izmeklēts. Nu viss kļuva skaidrs. Laimai patiesi bija iepaticies jokoties ar
Ietu vīriem.
 Pulka priekšā izsauktie Valmieras tirgoņi baidījās tik nopietni melot.
Viņi atzinās, ka devušies pie Ērģemes labiešiem ar sava novada kunga
Alvila, Valdemāra un vecā Naugārdes bajāra ziņu. Trikātas lemtspējīgo vīru
zobeni pacēlās — viņi atzina valdnieku vainīgu esam. Viena netieša un divas
tiešas liecības — viņš bija visu priekšā apmelojis brāli. Pie nobālušā un
sašļukušā Valdemāra piegāja likuma vīrs, vecā ķēniņa brālis Juris.
— Zobenu! — krivs sausi pavēlēja.
No tāluma vārgajam Daumantam bija grūti redzēt notiekošo. Vecā
ķēniņa padomnieka acīs sariesās asaras. Viņš bija zaudējis visu, tomēr
beidzot uzvarējis. Daumants neredzēja, kā Valdemāra zobenu atslien pie
Lēmuma akmens, kā paceļas kriva svētais spieķis. Sirmais un sažuvušais
cērtenietis nedzirdēja ari skanīgo krakšķi, ar kādu salūza lieliskais metāls.
Daumanta ausīs dunēja, nežēlīgi sāpēja vakar sakropļotā roka, augumu
kratīja drebuļi. Viņš vārgi paskubināja zirgu un, galvu nodūris, devās prom.
Pieklājīgā attālumā tiesību zaudējušo labieti pavadīja divi sargi. Autīnes
valdnieks pildīja savu solījumu — neviens lai neuzdrīkstas aizskart šo viru,
kas citu goda dēļ bija atteicies no savējā. Tas bija daudz sliktāk par nāvi.
Nomirt spēja katrs.
Kaut ari pats bija valdnieku apsūdzējis, Virsim nepavisam nepatika
tagad notiekošais. Viņš šai labiešu ķildā bija iesaistījies tikai Ērģemes
bārenites dēļ. Sirmajam ciltstēvam, kam reizēm juka paša mazmeitas un viņu
skaits, Ildze bija iepatikusies no pirmā skata. Viņa mirdzēja, to vajadzēja
redzēt katram, kas nebija gluži akls. Ildzes kautrā lūguma mudināts, viņš bija
ielaidies sarunās ar dumpīgo mazdēlu Mārtiņu, ko bija nolēmis nekad
nedarīt.
— Viņu nogalinās, — Ildze bikli nočukstēja, kad, ieraudzījis Mārtiņu,
Virsis dusmīgi pagriezās promiešanai.
Un skarbais ciltstēvs apstājās, kaut vēl nesaprata, par ko ir runa.
Dumpīgā mazdēla atvestās meitenes balsī ciltstēvs, kam klausīja simtiem
ģimeņu, sadzirdēja tādu maigumu, kādu nebija dzirdējis septiņdesmit gadus.
Toreiz ar viņu tā runāja kāda cita meitene, kas tagad jau bija sen pārcēlusies
Viņsaulē. Tālo atmiņu aizmiglotām acīm Virsis mirkli redzēja to otru,
dzirdēja tās kautro balsi. Viņš, vecais muļķis, bija domājis savu sirdi sen
izžuvušu esam. Citu mīlestības aizkustināta, tā ietrīsējās un atvilga mūža
galā.
Kad kriva smagais spieķis pārlauza Valdemāra grezno zobenu, Virsis
neviļus satrūkās. Tik tālu Ietu labieši nu bija nonākuši, ka melu dēļ patrieca
pašu celtu valdnieku. Skarbais ciltstēvs saviebies pētija pretimstāvošo
zvēresta ļaužu apjukušās sejas. Tur bija arī godavīri, tā nevarēja teikt. Taču
tā putra vēl nebija izstrēbta, un ari viņam nāksies smelt no kopējā katla. Ja
reiz viņš bija iežēlojies par meiteni, nāksies rūpēties ari par tās stūrgalvīgo
puisi, Virsis prātoja. Tad ciešais skatiens atkal atvilga, acis kavējās pie
uztraukumā piesarkušās Ildzes sejas. Labi, ka tikai cirgalieši zināja par
viņiem abiem, Virsis nodomāja, pagriezdamies pret saviem ciltsļaudim. Tāds
gaišums parasti pievilka arī tumsas spēkus, to viņš bija sapratis, vērojot
izaugam savus daudzos bērnus un neskaitāmos mazbērnus.
Tūkstošiem zobenu atkal uzšāvās gaisā un skanēja aukstumā
aizsmakušas Trikātas pilntiesīgo vīru balsis. Viņi prasīja sev jaunu
valdnieku. Mirušā ķēniņa trešo dēlu Tālivaldi, kas bija dzimis Dieva
zvaigznes dienā un jau deviņpadsmit gadu vecumā kļuvis par teikām apvītu
pulkvedi. Zvaigzne un vanags nebija melojuši.
***
Māte Valdemāru atrada tikai pret ritu. Viņš bija paslēpies pie
pakalpīgiem pilsļaudīm Trikātas nomalē un, pretēji saviem paradumiem,
klusi piedzēries kā lūks.
— Celies, viņi aizveda tavu dēlu, — māte purināja Valdemāra plecu.
Viņš bija noguldīts ar visām drēbēm nabadzīgās mājeles labākajā gultā.
Kalpu ļaudis turpināja cienīt atcelto valdnieku, kurš, slīcinādams kaunu,
meklēja viņu palīdzību un turklāt šķiedās ar sidrabu kā neprātīgs. Saimnieki
bija novilkuši Valdemāram zābakus un nu, stūri saspiedušies, bikli vēroja
vecās valdnieces rīcību. Sētā un priekšnamā drūzmējās karavīri, uz ceļa
stāvēja vairākas kamanas ar mantām, un vecais kalpu pāris jutās pagodināts
par nepieredzēto labiešu rosību viņu mājelē.
— Kur es esmu? — vārgi izdvesa Valdemārs.
— Celies, viņi aizveda tavu dēlu, — māte maigi, bet uzstājīgi
atkārtoja.
— Ko? Kas?
Viņš beidzot atvēra acis un uzslējās sēdus.
— Jurijs ar savu mazmeitu aizveda tavu dēlu. — māte paskaidroja. —
Vecais tirgonis atjēdzās pārāk ātri, — sieviete sausi piebilda.
— Ak Dievs! Uz kurieni?
— Uz Naugārdi, kur citur. Viņiem vajag Trikātas troņmantnieku.
Valdemārs saņēma dunošo galvu, bet māte bija visu paredzējusi un par
visu padomājusi. Viņa pamāja, un kalps pienesa miestiņa kausu. Valdemārs
noskurinājās, bet izdzēra vienā rāvienā. Tas nāca par labu.
— Tu esi dzēris slikti norūgušu alu, — māte lietišķi nosprieda. — Ej
nomazgājies un sasukājies, —viņa komandēja savu mīluli kā bērnibā.
Svaigais gaiss, ūdens un kustības pilnibā atdeva jaunajam vīrietim
spēkus. Viņš atgriezās drošiem soliem, tik asās rievas lūpu kaktiņos un
apsarkušie plaksti liecināja par notikušo. Māte klusēdama pasniedza dēlam
zobenu. Viņš mirkli vilcinājās, ieskatījās mīļajās un gādīgajās acīs, tad
pieņēma mēmo vienošanos. Viņi neļaus sevi tik viegli uzveikt.
— Tagad tu izskaties, kā nākas, — sieviete noteica.
Viņa sakārtoja dēla kreklu un īsā, atturīgā glāstā pieskārās viņa vaigam.
Vairāk mātes un dēla mīlestībai tagad nebija laika. Viņiem bija jārīkojas.
Vecā valdniece stīvi pateicās viesmīlīgajiem saimniekiem, bet kalps pēc
viņas mājiena iedeva tiem ārtaugu. Pie durvīm sieviete tomēr apstājās.
— Mēs vēl atgriezīsimies! — viņa svinīgi paziņoja un pārlaida acis
nabadzīgajai istabelei, it kā gribētu ilgāk paturēt atmiņā šo dēla kauna vietu.
Valdemārs gribēja uzreiz sēsties mātes kamanās, lai uzzinātu, kas
noticis. Taču viņa neļāva — kaut arī bija vēl tumšs, cauri pilsētai dēlam jābūt
zirgā. Kā valdniekam pieklājas. Viņš nebēga, ādās satuntuļojies, viņš devās
pēc sava dēla, Trikātas troņmantnieka. Tikai ārpus pilsētas Valdemārs
drīkstēja apsēsties mātei blakus. Plānais sniedziņš uz visiem ceļiem bija
krietni nomīdīts, un slieces nežēlīgi skrapstēja, bet māte runāja vienmuļā
balsī un vedējam mugurā raudzīdamās. Valdemāram nācās pieliekties, lai
dzirdētu viņas teikto.
Naugārdes dziedniekiem izrādījās taisnība, Jurijs Jurjeviēs bija atguvies
pavisam ātri. Pēcpusdienā, kad tika saņemta ziņa par lielā pulka lēmumu, bet
Valdemārs pazuda, vecais bajārs jau varēja dot skaidras pavēles. Un viņš to
darīja. Naugārdes karavīriem bija jānoslēdz Trikātas pils vārti un jāgatavojas
aizsardzībai. Pie Prohora un kņaza tūkstošnieka tika aizsūtīti ziņneši — daļai
jānostiprinās Bebrlnā, citiem Ērģemē, vēl citiem jātur Gaujas pārceltuves.
Ķīlnieki jāpatur tik ilgi, kamēr pats Jurijs Juijeviēs ar savu mazmeitu un
Valdemāra dēlu nonāks drošībā.
Valdemārs uzkumpis klausījās — māte ne reizi nenosauca Dagniju
vārdā vai par viņa sievu. Māte runāja tikai par veco bajāru, viņa mazmeitu
un Valdemāra dēlu. Tāpat kā viņu pašu domāja tikai savu dēlu esam.
Valdemārs klausījās un brīnījās, viņš pats pret veco bajāru neloloja nekādas
siltās jūtas, bet tik strauja un bezkaunīga novēršanās no atceltā valdnieka bija
pārsteidzoša. Tomēr Valdemāru interesēja kas cits. Māte sen klusēja, bet viņš
nespēja saņemties.
— Bet viņa? Vai viņa mani meklēja? — Valdemārs beidzot pajautaja un
tūdaļ nokaunējās, arī viņš bija izvairījies sievu saukt vārdā.
Māte sēdēja izslējusies, un tikko jaušamā rftsvīdā dēls redzēja viņas
cieši sakniebtās lūpas. Viņi bija tikuši uz nenobraukta ceļa, un kamanu
slieces vairs neskrapstēja. Šķita, ka māte vispār negrasās atbildēt. Beidzot
viņa, kā pārdomājot, pielieca galvu, tad negribīgi pasniedza dēlam mazu
zelta atslēdziņu. Tā bija sakarsusi un mikla, jo sievietes roka to žņaudza kopš
iziešanas no kalpu mājeles.
Arī Valdemārs cieši sažņaudza grezno nieku. Dagnija par viņu domāja!
Šo atslēdziņu viņš tai uzdāvināja vēl Naugārdē, īsi pirms laulībām. Toreiz
Valdemārs jokodamies teica, ka gribot atslēgt viņas sirdi. Varenā bajāra
mazmeita samirkšķināja acis un atbildēja — tas neesot tik vienkārši. Tad
viņa, staltajā Ietu ķēniņā slipi augšup raudzīdamās, piebilda, lai cerības viņš
tomēr nezaudējot. Kad sirds būs gatava, viņa tam ļaušot pamēģināt. Tā zelta
nieciņš kļuva par viņu slepeno sazināšanās zīmi. Kad Dagnija Valdemāru
gaidīja, tā sūtīja viņam atslēdziņu. Vai atstāja to uz viņa spilvena, kad vīrs
vakaros pārāk aizkavējās savās svarīgajās valsts darīšanās.
Lai izvairītos no karaspēka drūzmēšanās un kaujām, kas droši vien
sāksies līdz ar gaismu, atceltais valdnieks, viņa māte, kalpu un pavadoņu
pulciņš nogriezās uz Gulbenes pusi. Juriju Jurjeviēu, Dagniju un dēlēnu
panākt viņi tik un tā nevarēja. Bajārs ar saviem pavadoņiem droši vien jau
bija Ugandē, bet māte valdniece Gulbenē cerēja saņemt palīdzību tālākam
ceļam uz Naugārdi. Tagad viņus pavadīja tikai desmit uzticamu jātnieku.
Kara laikā tas bija par maz, četros vezumos māte bija likusi sakraut visas
viņu abu vērtīgākās mantas, bet otrās kamanās sadudzis sēdēja tēvs Kirils.
Viņš bija atteicies braukt kopā ar Juriju Jurjeviēu, bet gribēja līdz galam
palikt kopā ar savu seno skolnieci un draudzeni. Grieķu mūkam nepatika
bajāra rīcība. Aizvezdams Valdemāra sievu un dēlu bez vīra ziņas, tas
aizskāra baznīcas svētītas ģimenes saites. No mātes Valdemārs uzzināja, ka
ari Alvils bija pazudis pēc lielā pulka liktenīgā lēmuma, bet viņa dēli ar
abiem Valmieras pulkiem tūlīt pat devušies pie Tālivalža. Valmieras novada
karavīriem droši vien sen bija apnikušas viltīgā kunga izdarības un pīšanās
ar svešiniekiem.
Valdemārs atkal bija zirgā, kad viņi uzdūrās Tālavas karavīru postenim.
Jātnieki sagrupējās ciešāk apkārt kamanām un nogaidīja. Sardzes virsnieks
pazina ceļiniekus un, ne vārda neprasījis, pamāja, lai tiem atbrīvo ceļu.
— Tu viņu tā palaidīsi? — brīnījās kāds dūšīgs karavīrs. — Vajadzēja
aizvest pie Tālivalža, viņš jau sen prasa goda cīņu.
— Ko valdnieks lai iesāk ar parastu ceļinieku, kuram turklāt nav
zobena? — virsnieks atjautāja.
— Nav zobena?… bet… es redzēju… — dūšīgais karavīrs novilka.
Domāšana nebija ši puiša stiprā puse, tikai viņš pats, Dievam žēl, to
nezināja.
Sāka snigt, un ceļinieku pulciņš pamazām izkusa maigajos virpuļos.
Valdemārs neatskatījās uz karavīriem, kas vēl vakarrīt būtu viņu saņēmuši un
pavadījuši kā ķēniņam pieklājas. "Nekas!" — viņš spītīgi nodomāja un
atkārtoja pirmītējo mātes solījumu: "Mēs vēl atgriezīsimies!"
VII TRIKĀTA
12726. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas.
((6692. gads pēc pasaules radīšanas) (1184. gads pēc Kristus
dzimšanas)
Tālavā svinēja lielo uzvaru. Šis bija smagākais no trim pēdējiem kariem
ar Naugārdi, un tas ievilkās līdz ziemas vidum. Krietni izretinātie Ietu un
igauņu pulki lēnām atgriezās savās zemēs, bet Pleskava atkal bija nopostīta
kā vecā ķēniņa laikā, kad Tālava ar Ugandi sodīja kaimiņus par tirgoņu
slepkavībām. Trikātieši nepacietīgi gaidīja savu valdnieku Tālivaldi, kurš vēl
nebija paspējis pieņemt labiešu zvērestus un kura vara vēl nebija apstiprināta
svētajā ritā. Tam vajadzēja notikt jau nākamā dienā, tādēļ pilsētā pulcējās
desmitiem citvalstu sūtņu, kas nu atkal gribēja izrādīt cieņu uzvarējušajai
Tālavai, bet varenajā tēvutēvu pilī, posdami un greznodami, rosījās kalpotāji.
Visapkārt kārdinoši smaržoja, tika cepta maize un gatavoti dzīrēm paredzētie
ēdieni. Zinošākie ļaudis runāja, ka Ietu un igauņu pulkiem pa pēdām sekojot
kņaza un Novgorodas veēes sūtņi, lai tūlīt pēc Trikātas valdnieka un Tālavas
ķēniņa apstiprināšanas varētu apzīmogot miera līgumu. Šoreiz to rakstīs
Tālavas gudrie viri, bet miera meslus maksās Naugārde. Tāpat klīda runas,
ka pilsētas veēe, saniknota par zaudēto karu, atkal grasoties mainīt savu
kņazu, Suzdaļas Vsevoloda svaini Jaroslavu Vladimiroviču. Kaut ari
trikātieši paši vēl rudeni ar kaunu bija padzinuši savu valdnieku, viņi
smaidīja un bija pārliecināti. ka šoreiz nav kļūdījušies.
Pirmie, apsteigdami ziņnešus, Trikātā ieauļoja zēni.
— Jāj! Jāj! — viņi kliedza un drāzās uz tirgus laukuma pusi, kur jau
labu laiku pulcējās nepacietīgākie pilsētnieki.
Mazos vēstnešus tūdaļ apstāja vienaudži, tie gribēja zināt, kāds izskatās
slavenais karavadonis. Taču liecinieki bija pārāk uzbudināti un neko prātīgu
pastāstīt nevarēja — viņi bija redzējuši pašu Tālivaldi! Ļaudis sarosījās un
spiedās gar ielu malām. Sniegu šķiezdami, uz pili aizauļoja īstie ziņneši, un
drīz vien parādījās ari jaunais valdnieks, kuru trikātieši nebija redzējuši kopš
Mikeļiem, kad Tālivaldis ieradās Valdemāra rīkotajās stopu šaušanas
sacensībās un aicināja brāli uz goda cīņu.
Tur bija kādi divpadsmit vīri — Atzeles, Pietālavas, Trikātas slavenie
pulkveži. Visi ievēroja abus Valmieras novada kunga dēlus, kas pret viltīgā
tēva gribu bija nostājušies Tālivalža pusē un drosmīgi vadījuši valmieriešu
pulkus. Abi Alvila dēli bija dzimuši karaviri. Visi jāja apvaldītos rikšos un
bija parastajos Ietu zirgos, tomēr sagaidītājiem pakavu duna šķita smagāka
un varenāka. It kā pilsētā šo pašu brīdi ienāktu viss Tālavas karaspēks. Vīri
bija palaiduši Tālivaldi mazliet priekšā, un viņš, uzmanības samulsināts,
pūlējās smaidīt. Viņi visi ilgajā karā bija kļuvuši drusku mežonīgi, īpaši
bebrīnieši, kas jau mēnešiem ilgi kopā ar savu kungu dzīvoja vien karavīru
vidū. Vienīgi Rūsiņš priecājās no sirds, noņēma cepuri un, sarkano galvu
izslējis, māja sajūsminātajiem pilsētniekiem.
No kara pārnākušie pulkveži kopā ar citiem labiešiem steidza uz pils
zāli, pat lāga nepaēduši — lemjamā un darāmā bija pārāk daudz. Gulbene,
kas atkal bija izvairījusies karot pret Naugārdi, nu atklāti atteicās atzīt Trikā-
tas valdnieka tiesības uz ķēniņa troni. Līdz ar to šaubījās un laipoja arī
Imera. Tālavas valstu kopībai draudēja nopietnas briesmas. Tikpat svarīgi
bija apspriest Naugārdei izvirzāmās prasības. Valdemāra labprātīgi piešķirtās
priekšrocības tirgoņiem likumīgi atsaukt nevarēja, jo tās nebija saistītas ar
iepriekšējo miera līgumu. Tad vēl nāca daudz dažādu sīkumu ritdienas ritam,
ko vairs atlikt nevarēja, valsts pārāk ilgi bija dzīvojusi bez iesvētīta vald-
nieka. Reiz pārrautās zvēresta saites vajadzēja steidzīgi atjaunot, bet
Tālivaldim nebija pat jēdzīga tērpa svinību norisei.
Labiešu apspriede ievilkās līdz vēlam vakaram, un Tālivaldis kļuva
nepacietīgs. Viņš acīm redzami steidzās, un domstarpības izcēlās jau pašā
sākumā. Tālivaldis pieprasīja atsaukt uz pili savu krusttēvu Daumantu, ko
gribēja ņemt par padomnieku, tāpat kā tēvs to bija darījis. Labiešu noraidošā
klusēšana vēl neiesvētītam valdniekam nepavisam nepatika. Viņš bija
pieradis pavēlēt un rīkoties daudz straujāk.
— Valdnieks nevar turēt sev blakus viru bez labās rokas, — negribīgi,
bet stingri norūca Dzērbenes pilskungs.
Tālivaldis vēl nesaprata — dzērbenietis vienmēr bija turējies kopā ar
krusttēvu un uzticīgi karojis kopā ar viņu pašu kopš lielā pulka sanākšanas.
— Kā? Viņš taču to darīja mūsu dēļ! —Tālivaldis iesaucās.
— Vienalga, nevar. Zvēresta lauzējs ir kā sērgā aplipis. Ar tevi un ar
mums neviens nerēķināsies ne Tālavā, ne kaimiņzemēs, — Dzērbenes
labietis atkārtoja vēl drūmāk un nepiekāpīgāk.
Tālivaldis saslējās, viņa nāsis dusmās iepletās. Vēl vakar dzērbenietis
bija viens no viņa pulkvežiem. Tad uzmanīgi iejaucās likumu virs.
— Tu vari klausīt viņa padomus, bet nevari turēt blakus, —Juris
samierinoši ieteica.
 — Es savu draugu lai turu aiz durvīm un eju slepus apspriesties!
— Jā! — krivs noteica, un citi klusēdami piekrita.
Tālivaldis nolieca galvu un pūlējās savaldīties. Viņš
saprata, ka vīriem taisnība, taču šai karā bija zaudēts tik daudz uzticamu
draugu. Nu viņu spieda atteikties no vistuvākā vēl pēc smagās uzvaras, kas
nāca, tikai pateicoties
Daumanta un Skalbja drosmīgajai rīcībai. Labieši saprata savu
valdnieku, viņi ari nejutās taisni. Tēvocis Juris atkal centās runāt maigi un
lēni.
— Tu neesi vairs tikai pulkvedis, kas sit Prohora izlūkus. Tu neesi
vairs tikai karavadonis. Rit tu pieņemsi zvērestus un uzliksi valdnieka svētās
rotas. Tu vairs nevari rīkoties, kā sirds liek. Tronis un valsts labums ir
augstāks pat par vīru draudzību, — gudrais krīvs pacietīgi skaidroja.
— Tad tāds tagad būs mans gods? — Tālivaldis noprasīja klusu un pat
draudīgi.
— Jā! — skanēja tikpat klusa, bet nepielūdzama atbilde.
Taču Tālivaldis vēl negribēja padoties. Piemiegtām acīm viņš noskatīja
visus pēc kārtas — tie nevēlēja ļaunu, puse no šiem labiešiem bija mēnešiem
dalījuši karavīra likteni kopā ar viņu. Tad jaunais Trikātas valdnieks gandrīz
pateica Valdemāra iemīļoto: "Es padomāšu." Paldies Dievam, viņš laikus
atcerējās, ka šis brāļa izvairīgais teikums bija kļuvis par slavenu joku visā
Tālavā. Tā viņa karavīri mēdza āzēt cits citu, ja laikus nemācēja pateikt vīra
cienīgus vārdus.
Kaut arī viņi beidza pusnaktī un ārā krietni sala, Tālivaldis, kas pirms
garās apspriedes bija pavadījis sedlos veselu cēlienu, paziņoja, kājās atpakaļ
uz Bebrīnu. Vīri brīnījās un uztraucās, viņš varēja nokavēt rītdienas svinības.
Te bija izkurta pirts, zālē gaidīja vakariņas, viņi bija domājuši visi kopā vēl
mierīgi pasēdēt un parunāties tuvu draugu lokā. Bebrīna vēl nebija īsti
sakopta un iekārtota pēc naugārdiešu aiziešanas. Tur bija palikušas vien
dažas ēkas. Viņi raizējās — kaut ari Tālivalža izturība tika apbrīnota, viņam
vajadzēja atpūsties. Siltumā un draugu tuvumā. Taču nu Tālivaldis ļāva vaļu
dedzinošai nepacietībai, viņš strupi palika pie sava un steidzās uz staļļiem,
pat miestiņa kausu neizdzēris. Tikpat strupi Tālivaldis atteicās no
pavadoņiem. Viņš uzvedās un runāja kā karalaukā, un aizvainotie labieši
vairs neuzstāja.
Tālivaldis steidzās pie Ildzes, ko nebija saticis kopš tālās un lietainās
rudens nakts Sedas purvu saliņā, kur viņa tēloja Mārtiņa meitu un abi
neatrada ne mirkli divatā. Tālivaldis bija viņai sagādājis dāvanu — skaistu,
blāvi rudu ķēvi, ko viņš iemainīja pret diviem krietniem kaujas kumeļiem.
Neskatoties uz steigu, viņš bija meklējis un atradis ari piemērotus sedlus un
iemauktus, ko lika kalējam izrotāt ar Ērģemes novada zīmēm. Tālivaldis
gribēja, lai ritu Ildze viņam blakus iejāj Trikātā. Viņš gribēja, lai visi redz un
godina Ildzi, tāpat kā šodien ļaudis bija klusā apbrīnā sagaidījuši viņu ar
pulkvežiem. Viņš gribēja to tuvumā visu svinību laiku un arī pēc tam. Visu
mūžu. Tālivaldis gribēja Ildzi par Trikātas valdnieci.
Viņš trieca zirgu tik neprātīgi, ka Bebrīnā nācās ņemt citu. Valdnieks
uzkliedza staļļa pārraugam, jo tas, viņaprāt, kustējās pārāk lēni.
— Būšu ar otrajiem gaiļiem. Lai visi ir gatavi tūlīt doties uz Trikātu, —
viņš strupi izmeta Guntim, kurš vienīgais nojauta sava pavēlnieka
nepacietīgās steigas iemeslu.
Apdegušie Vilandes kuprīša celtie vārti atkal aizvērās, un Tālivaldis ar
Ildzei dāvināmo ķēvīti pavadā aizauļoja Cirgales virzienā. Tur zināja viņu
nākam, jau dienā bija atgriezušies Mārtiņa dēli un vēl citi vīri, kas bija labu
prātu devušies karā, kaut cirgaliešiem, kas neatzina kungus, to nevajadzēja
darīt. Vēl rudenī Mārtiņš paspēja uzcelt Ildzei atsevišķu mājiņu, bet,
Tālivaldi gaidot, izkurinātā pirts spelgajā aukstumā bija jau padzisusi. Pie
cirgaliešu ciema sētas Tālivaldis nonāca īsi pirms pirmajiem gaiļiem.
Viņš bija tā sasprindzis un nosalis, ka stīvām kājānl pārklupa Ildzes
atvērto durvju slieksnim un nespēja parunāt. Skropstas, uzacis un matu
šķipsnas virs pieres bija nosarmojušas.
— Ak Dievs, Tālivaldi!— viņa iesaucās, raudzīdamās tā neprātīgi
ieplestajās acīs.
— Mums tūlīt jādodas ceļā, — viņš nočērkstēja.
— Kas noticis? — Ildze uztraucās.
— Nāc apskaties, ko es tev atvedu, — viņš turpināja uzstāt.
— Mīļais, apsēdies! — Ildze aicināja, bet nespēja tuvoties.
Tālivalža drudžainā steiga bija sveša un biedējoša, tāpat kā toreiz pie
Sedas pārceltuves, kad viņš ar asiņainu zobenu, neko nedzirdēdams un
neredzēdams, tuvojās zemē gulošajam Eimantam. Ildze patiesi baidījās no
tāda mīļotā.
— Tāli, apsēdies. — sieviete maigi čukstēja un pieskārās viņa
aukstajam vaigam. — Tu esi sasalis ledū. Atjēdzies, mīļais, — viņa atkārtoja
toreiz līdzējušos vārdus un glāstu.
 — Tā iznāk, —viņš izgrūda, saviebies paspēra neveiklu soli un atkrita
krēslā. — Es nejūtu kājas, — Tālivaldis noteica un brīnīdamies skatījās uz
saviem ceļgaliem.
Kad viņš atkal pacēla galvu, acis bija atgriezies saprāts. Sāpes
slēpdams, viņš mēģināja pasmaidīt.
— Izej paskaties, ko es tev atvedu, — Tālivaldis atkārtoja, bet tā jau
bija pazīstama balss.
Ildze atviegloti nopūtās un ari pasmaidīja. Viņa notupās vīrietim blakus
un pieglauda tā rokas pie vaiga. Pirksti bija aukstumā sastinguši un rētām
klāti. Viņai patika Tālivalža rokas jau no pirmās viņu tikšanās reizes, kad tās
vēl bija zēna augumam pārāk lielas. Stipras un saudzīgas, viņas mīļā zēna
rokas. Tās nesa saņurcītu un sasilušu zemeņu sauju. Kā gādīgs tēvs badā
mirstošiem bērniem nes pēdējās ogas pasaulē.
Tālivaldis pamira un aizvēra acis. Simtiem nakšu pie skopajiem
karavīru ugunskuriem sēdēdams vai galvai pret sedliem atspiedis, viņš bija
izsapņojis šo mirkli. Kaujās un nemitīgos pārgājienos pārguris, elpodams
rūgto dūmu un zirgu sviedru smārdu, viņš tomēr nespēja aizmigt. Apkārt,
tāpat uz aukstas un mitras zemes, kur kurais pakrituši. šņāca un miegā
vaidēja viņa karabiedri. Tad. reizēm spožās zvaigznēs, reizēm nemitīgās
lietus slpās vai sniegpārslu plīvuros raudzīdamies, Tālivaldis pārcēlās viņu
abu vienīgajā bezrūpīgās laimes mēnesi. Un gaidīja, ak, kā gaidīja viņu
atkaltikšanos. Nu tā vēlreiz izrādījās nežēlīgi īsa kā zobena vēziens pāri
drauga neaizsargātai galvai. Paldies Dievam, šī būs pēdējā mirklīgā tikšanās
viņu dzīvē. Vēl rītdiena, tad viņi varēs būt kopā visu mūžu. Lai tik kāds
pamēģina apdraudēt viņu ilgi gaidīto laimi! Tālivaldis nodrebēja.
— Piedod, mīlā, —viņš nedzirdami čukstēja, ar lūpām Ildzes matus
skardams,—vēl mazliet… pavisam drīz mēs būsim kopā… piedod, bet
mums patiesi jāsteidzas atpakaļ…
— Ļauj, es tev novilkšu zābakus, — viņa piedāvāja un gādīgi sarosījās.
— Pirts vēl būs silta, tu paspēsi arī paēst. Tad es tevi ietišu lāčādās, bet
Mārtiņš līdz Bebrinai aizraus kamanās. Neviens to neredzēs, vismaz tik
daudz varēsi atpūsties. Es tev atkal uzšuvu jaunu kreklu, un tajā ir visi
valdnieka dzimtas raksti, — viņa palepojās. — Lauj, es tev novilkšu
zābakus, — Ildze aicinoši solija un skatījās augšup tik smeldzīgi zaļganajās
acīs.
— Nē! — Tālivaldis atkal saspringa un saslējās. — Mums vairs nav
laika. Mums tūlīt jādodas atpakaļ. Ej paskaties uz savu dāvanu, — arī viņš
palielījās drusku atmaigušā balsi.
— Uz kurieni? Kāpēc?
Turēdams viņas plecus. Tālivaldis piecēlās un piecēla arī Ildzi.
— Es gribu, lai tu rīt Trikātā esi man blakus. Es gribu, lai tu esi
Trikātas valdniece. Es gribu, lai tu esi mana sieva, un es gribu, lai visi to zin,
— viņš noskaitīja kā svinīgu zvērestu un, atbildi gaidīdams, cieši raudzījās
Ildzei acīs.
Viņa satrūkās.
— Bet… Tālivaldi… — Ildze nedroši noteica un drusku atkāpās.
— Tu negribi? — viņš novilka izbrīnā aizkritušā balsī.
— Nē, es gribu! — Ildze steidza atsaukties.
Tad arī viņa saslējās, reiz par to bija jārunā tik un tā.
— Tu zini, — viņa iesāka, pūlēdamās savaldīt trīsas, — pār mums gul
mātes lāsts. Viņa domā, ka tu…
— Un tu? — viņa vardi bija asi ka cirtiens. — Ko doma tu pati?
Tikai mirkli, vienu elpas tiesu viņa vilcinājās un nolaida acis. Kad Ildze
tās atkal pacēla, Tālivaldis bija apcirties un joprojām stīvām kājām metās uz
durvim.
— Tālivaldi! — viņa iekliedzās, taču bija jau par vēlu.
Ildzei atbildēja vien durvju piecirtiens. Siltajā istabā,
kur smaržoja viņas gatavotās un sen atdzisušās vakariņas, valdīja
izbiedēts klusums.
Kad Ildze izskrēja ārā. pakavi dunēja jau ciema galā. Tad žēli un
negribīgi aukstumā nočīkstēja vārti, un viņas cerības kopā ar tālīniem auļiem
izdzisa saltajā mēnesnīcā. Bet turpat blakus nepacietīgi iebubinājās zirgs.
Vedot to uz stalli, viņa sataustīja iemauktu rotājumos iekaltās pazīstamās
dzimtas zīmes un visu saprata.
— Es pat nezinu, kā tevi sauc, — nelaimīgā sieviete čukstēja, ķēvi
nosedlojusi un tās galvai piekjāvusies.
Zirgs atsaucās un, maigām lūpām Ildzes ausi kutinādams, iebubinājās.
Jaunpienācēju pieņemdami, sarosījās citi zirgi, tie mīņājās, stiepa purnus un
ošņādamies šņākuļoja. Ildze to nedzirdēja, viņa drudžaini spiedās pie mīļotā
atvestās ķēvītes kakla un raudāja. Zirgam apnika, tas sapurināja un pacēla
galvu.
— Piedod, — Ildze noteica un caur asarām pasmaidīja. — Nu kā lai es
tagad uzzinu tavu vārdu?
 Kad Tālivaldis pazuda līkumā, uz ceļa no egļu biežņas iznira vēl kāds
jātnieks. Uzmanīgi ieklausījies, viņš palaida zirgu rikšos. Tas kustējās
spokaini klusi, jo pakavi bija notīti ar ādas sloksnītēm — kā slavenajiem
Bebrīnas karotājiem, kad tie lika asiņot Prohora degunam, ikreiz apkaudami
pleskaviešu izlūkus. Vīrs bija pārsalis, jo sekoja Tālivaldim jau šurpceļā.
Tomēr viņš smaidīja, jo bija atklājis Tālivalža nepacietīgās steigas
galamērķi. Par to izlūks cerēja labi nopelnīt. Kāds ļoti interesējās par jaunā
Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa noslēpumiem un bija gatavs par to
dāsni maksāt.
Naktī Trikātā bija ienākuši Tālavas pulki. Kaut arī ceļā noguruši un ilgi
mājiniekus neredzējuši, vīri, visi kā viens, gribēja piedalīties sava slavenā
karavadoņa, Trikātas valdnieka un Tālavas ķēniņa zvēresta ritā. Viņi gribēja
kopā ar Tālvaldi nosvinēt lielo uzvaru. Bija sabraukuši ari daudz viesu.
Mājas un staļļi bija pārpildīti, daudzi cienījami svešinieki pēc pilslaužu
lūguma tika izmitināti bagātāko trikātiešu namos. Gan paši tālavieši, gan pie-
sardzīgie citvalstu sūtņi gribēja zināt, kā lems un rīkosies jaunais valdnieks,
kurš jau divdesmit divu gadu vecumā bija guvis tik daudz pārdrošu uzvaru,
bet vēl ne reizi nebija stāvējis lielāka ļaužu pulka priekšā miera laikā.
Runāja, ka vecā ķēniņa trešais dēls, atšķirībā no sava gudrā, nosvērtā tēva un
izveicīga brāļa, esot drūms, nerunīgs un bezgala spītīgs vīrs, kurš nežēlojot
ne sevi, ne citus.
Karavīri, kuru te bija visvairāk un skaļos pūjos drūzmējās pie
krodziņiem, aizstāvēja savu pulkvedi. Jā, viņi piekrita piesardzīgajiem
spriedējiem, bet Tālivaldis esot reti taisns godavīrs. Viņi to pazina vislabāk.
Tālivaldis nevienā vietā un lietā nekad nebija meklējis sev kādas
priekšrocības. Viņš gulēja kur citi, ēda ko citi — vienīgi kaujās slavenais
pulkvedis rāvās citiem priekšā, — vīri, atzinīgi un lepni smaidīdami,
skaidroja ziņkārīgajiem.
No mutes mutē tika atkārtots Tālivalža slavenais teiciens — "Mēs te
neatstāsim nevienu savējo! Visus, kā dzīvos, tā mirušos, es aizvedīšu mājās!"
Tāpat pieredzējušie virsnieki mīļu prātu lielīja stingro kārtību, kāda valdījusi
viņu karogos un pulkos. Par kaujas lauka vai ievainota biedra pamešanu bez
vārda runas nāca nāve no savējo rokas. Jā, tāds bija viņu pulkvedis
Tālivaldis, vīri lepodamies stāstīja puišeļiem, kas, mutes kā izsalkuši putnēni
atpletuši, drūzmējās viņiem apkārt. Taisns, ātrs un pārdrošs.
Tomēr daudziem nepatika šāda karotāju lielība. Cilvēki deva priekšroku
mieram un labklājībai, viņi mācēja saskaitit tālaviešu zaudējumus pēdējo
sešu gadu laikā.
kopš vecais ķēniņš bija uzbrucis Pleskavai. Tā gan bija ātra uzvara,
kurā krita vien pārsimt viru. Toties Naugārdes atbildes uzbrukumā, kad
Mstislavs Drošsirdīgais nāca pret Ugancli un Tālavu ar divdesmit tūkstošiem
vīru, tālavieši zaudēja divus pulkus jātnieku, milzumdaudz karakalpu un
gandrīz tūkstoti brīvo ļaužu zemessargu. Gāja bojā arī pats ķēniņš ar savu
vecāko dēlu. Vai kāds brīnums, ka pēc tik smagas sakāves ķēniņš Valdemārs
gribēja sadzīvot mierā ar vareno ziemeļrītu kņazisti? Bet viņa brālim tomēr
vajadzēja dumpoties, sākt jaunu karu. kas tālaviešiem atkal maksāja turpat
piecus simtus dzīvību. Vai ar to jālepojas — sešu gadu laikā Tālava
zaudējusi pāri par trīs tūkstošiem jaunu vīru dzīvību? Un kur vēl sakropļotie,
nevainīgi bērni, sievietes un veci ļaudis, kas negribot tika ierauti karos? Vēl
tagad dažu dzimtu tuvinieki nebija izpirkti no Naugārdes karotāju gūsta. Un
izpostītie ciemi, mājas, pilsētas, pazaudētie zirgi un lopi? — miera aizstāvji
sašutuši prasīja. Vai prātīgiem vīriem ar to visu jālielās?
— Kurš teica, ka mēs esam prātīgi? — jautri atcirta kāds iereibis
karodznieks, un viņa cīņubiedri rēkdami piekrita.
Viņi patiesi nebija prātīgi. Viņi svinēja uz nebēdu.
Laiku kavēdami, ļaudis runāja daudz un dažādi, netrūka arī uzmanīgu
klausītāju. Pie labākās viesu mājas vārtiem, pavadoņu ielenkts, stāvēja vācu
pilsētu Savienības valdes vīrs Kristiāns. Viņš Novgorodā bija ieradies jau
rudenī, un nu Savienības sūtnis nesteigdamies varēja ceļot pa savā
pārraudzībā esošām zemēm līdz pat ledus iziešanai.
— Ko tas vīrs teica? — Kristiāns pārprasīja vienam no saviem tulkiem.
— Viņš esot traks, — nepatikā saviebies, atbildēja pārāk nopietnais
jauneklis.
Tas bija viens no mājup pārnākušiem Lokumas klostera audzēkņiem.
Viņam nepatika ne tālaviešu pārmēru skaļā jautrība, ne atbraukušo lībekiešu
pārmērīgā ziņkārība, nedz ari pats brāļa Teodoriha uzdevums — tulkot un
skaidrot notiekošo. Ik pa brīdim stīvais tulks uzmeta aizdomīgus skatus
vienam no Kristiāna pavadoņiem. Bērnībā nolaupītais un Kristus garā
audzinātais imerietis ar pūlēm pazina aizrautīgo igauņzēnu, kura vecākais
brālis tik ilgi negribēja zemoties, pat klostera pagalmā pie staba pieķēdēts.
Rotmars bija jau apvēlies, izgreznojies un skatījās apkārt apmierināta tirgoņa
acīm. Drūmajam tulkam tās šķita pārāk izvelbtas un taukainas. Tādas pašas
kā Rotmara miklā roka, ko tas sasveicinoties gļēvi pasniedza, kā tikko
nodīrātas ādas gabalu. Imerietis nodrebinājās un atkal pievērsās saviem tulka
pienākumiem.
Brūnacainais pusitālis Kristiāns smējās. Viņam patika šī krāšņā zeme un
tās neprātīgie ļaudis. Tie atgādināja viņa dzimtās Lombardijas cilvēkus. Ja
vien te nebūtu tik nežēlīgi auksti. Kristiāns tuntuļojās apmetnī un ik pa brī-
dim berzēja pilošo degunu. Tad vācu pilsētu Savienības valdes vīrs
ieraudzīja nākam jauno Novgorodas sūtni Tālavā. Kristiāns pagāja pretī,
laipni sasveicinājās un, paņēmis bajāru zem rokas, paveda to sāņus.
Viņi bija labi paziņas un patika viens otram.
— Vai jūs jau redzējāt viņu sagatavoto miera līgumu? — lībekietis
klusi vaicāja.
— Nē, viņi to vēl nav uzrakstījuši, — Novgorodas sūtnis tikpat klusu
atbildēja.
Ari viņš, neskatoties uz zaudēto karu, smaidīja. Hlsētas veēe bija
atradusi gudru risinājumu, par kuru kņazs neko nezināja. Novgorodas bajāri
atkal meklēja sev jaunu valdnieku. Suzdaļas Vsevoloda svainis Jaroslavs
Vladimiroviēs bija izlaidis no rokām jau gandrīz pilnīgi pakļauto Tālavu. Bet
arī varenākais no Saksijas hercogiem Henrihs Lauva bija zaudējis savu zemi
un titulu. Nu ar Libekas sūtņa muti runāja ne tikai Savienības tirgoņi, bet ari
pats vācu Svētās Romas impērijas ķeizars. Fridrihs I Barbarosa solīja
austrumu zemju tirgoņiem lielas priekšrocības. Tās pieņemot, varēja ari kaut
ko atdot.
— Jūs esat labi informēti. — Kristiāns turpināja patīkamo sarunu. —
Ko dzird par Gulbeni?
Novgorodietis paskatījās vērīgāk Kristiāna brūnajās acīs.
— Arī jūs nevarat sūdzēties par sliktiem izlūkiem, — viņš atzinīgi
noteica un pieliecās lībekietim pavisam klāt.
— Gulbenes valdnieks nav ieradies uz zvēresta došanu. Viņš atsakās
no Tālavas, — Novgorodas sūtnis čukstēja.
Kristiāns pateicīgi pamāja un atskatījās uz savu pavadoņu pulciņu. Tā
vidū Olavs kaut ko aizrautigi skaidroja tēvam Meinartam. Slimīgais Visbijas
tirgonis tēvu zemē bija atdzīvojies, pat viņa grumbu izvagotā seja vairs
neizskatījās tik bezcerīgi dzeltena. Savienība bija pārpirkusi Olava parādus,
nu viņš tirgojās tās vārdā, kārtoja darījumus starp Savienības Svētā Pētera
sētu Novgorodā un Visbijas tirgoņiem. Bet jaunais Rotmars bija īsts at-
klājums, tas izlaidīgais jauneklis bija dzimis tirgonis. Galvenais, ka Lokumas
klostera audzēknis bija atjaunojis savas dzimts saites Sakalā un tādēļ varēja
Tālavā rīkoties kā vietējais.
— Bet ko jūs domājat par jauno ķēniņu? Kāds viņš ir? Ko grib? —
Kristiāns atkal pievērsās Novgorodas bajāram.
— Jūs taču redzat! — novgorodietis šķelmīgi atbildēja un pamāja uz
ļaudīm apkārt. — Viņi dievina Tālivaldi.
— Jā, jā, — Kristiāns izklaidīgi attrauca. — Drosmīgs, taisnīgs… Ko
mēs ar tādu lai iesākam? — viņš noprasīja un nopietni ieskatījās sarunas
biedra acīs. — Iepriekšējais bija kārs uz sidrabu, un jūs to mācējāt veikli
izmantot. Bet šis? Kas ir Tālivalža vājība? — vācu pilsētu Savienības valdes
vīrs noprasīja gandrīz pavēloši.
— īsti nezinu, — bajārs atzinās un nopūtās. — Manuprāt, viņš par visu
augstāk vērtē savu godu.
— Gods? — Kristiāns pārprasīja un sarauca uzacis.
— Tā nav vājība. Gods ir pati dārgākā izprieca, ko īsti valdnieki
nemaz nevar atļauties. Godam nav maiņas vērtības, to nepērk un nepārdod,
— sakšu un itāļu jauktenis prātoja. — Mums vajag kaut ko mērāmu, novēr-
tējamu, nosveramu. Kaut ko tādu, ko var laist apgrozībā.
Tad Kristiāns uztvēra bajāra zobgalīgo skatienu un saprata, ka
aizpļāpājies.
— Nūja, — viņš norūca, atkal paberzēja degungalu un salīgi saraustīja
apmetņa stūrus. — Pārāk dārgas lietas galu galā kļūst par apsēstību. Bet tā
jau ir briesmīga vājība, — Lībekas lieltirgotājs nobeidza un, atguvis dzīves-
prieku, pacēla acis pret neierasti saltajām debesīm.
Diena patiesi bija brīnumskaista, skaidra un saulaina. Taču sagaidītāji
sāka uztraukties. Viņu jaunais valdnieks vēl kavējās Jēņu kalna svētnīcā. Nu
visi pūlējās uzminēt, kas varētu būt noticis. Labi, ka viņi to nezināja.
īsi pirms svinīgā rita sākuma, kad Tālivaldim pienesa svēto tēvutēvu
zobenu, viņš pēkšņi atteicās to pieņemt. Zvērēt atnākušie Trikātas labieši pie
svētnīcas durvīm redzēja tikai Tālivalža muguru, taču krīvi samulsa. Neko
tādu viņi pat dzirdējuši nebija. Kāds vīrs no valdnieka dzimtas neskaitāmās
paaudzēs uzturētā uguns priekšā purināja galvu un nevarīgi turēja rokas gar
sāniem. Laika vīrs pamāja, un krīvi, aizvezdami lidzi apjukušos labiešus,
izgāja. Viņi palika svētnīcā divi vien.
— Paskaties manī, dēls! — Jānis klusi pavēlēja un saņēma Tālivalža
plecus.
— Es nevaru, —jauneklis čukstēja.
 Šonakt Bebrīnā viņš atgriezās kā solījis, līdz ar otrajiem gaiļiem.
Virsnieki jau bija gatavi ceļam, taču jaunais valdnieks nespēja saviem
spēkiem nokāpt no zirga, kas atkal bija pārāk nokausēts, lai turpinātu ceļu.
Tālivalža kājas bija sastingušas un nejūtīgas, bet savilktie pirksti nelaida vaļā
pavadu, vīriem nācās tos atliekt ar spēku. Kaut arī nevarīgais Tālivaldis
spītējās, viņi lika kalpiem gādāt kamanas un, atkal rīkodamies ar spēku,
satina savu pavēlnieku lāčādās. Bija jāsteidzas, lai nenokavētu svēto ritu, un
uzticamie bebrinieši rīkojās klusēdami. Vienigi Guntis apjauta, kas notiek ar
viņa pienabrāli. Ari Tālivaldis beidza turēties pretī un, ādās savīstīts, drūmi
klusēja. Tā iznāca, ka jau otro reizi viņš devās saņemt tēva novēlējumu un
atkal viņu uz Trikātu veda kamanās kā grūtu sievu. Atkal par viņu rūpējās un
pavadija uzticamu draugu pulciņš, atkal bija agrs ziemas rits. Zem kamanu
sliecēm maigi čirkstēja sniegs, mīksti dunēja pakavi un pāri visiem mirdzēja
tālas zvaigznes. Ari viņējā — tik daudz solījusi Dieva zvaigzne, kas nesa
Pasaulei jaunu gadskārtu ritu. Un gaismu. Toreiz, pirms liktenīgā mazā pulka
vēl īsti neatskārsta — kā siksika dzirksts, Tālivaldi jau sildija Laimas
nojausma. Tagad tā bija apdzisusi, šī nakts bija tikai tumša un auksta.
Jātnieku pulciņa pavadītas, kaut kur traucās kamanas, tajās sastindzis un
nosalis sēdēja kāds mūžavecs jauneklis.
— Paskaties manī! — Tālavas galvenais krivs atkārtoja un sapurināja
Tālivalža plecus.
Beidzot viņš paklausīja. Slavenā pulkveža acis bija izmisumā
satumsušas, bet lūpas drebēja kā bērnam. Sirmais svētnieks, kas zināja
bijušo, redzēja esošo un spēja ieskatīties nākotnē, pazina ari cilvēku dvēseles
sāpes. Ne jau uzvaras vien spēja tās remdēt.
— Zini ko, dēls, — krīvs mierīgi ierunājās. — Dievam patīk pārdroši
zēni, bet viņš uzklausa tikai vīrus. Tikai tiem Dievs atbild "Jā!" Un tagad
pasmaidi! — Laika virs pavēlēja un ciešāk saspieda Tālivalža plecus. —
Ikviena cilvēka smaids ir kā maza liesmiņa, bet vira smaidam jābūt
ugunskuram, pie kura sildās daudzi, — krīvs noteica un atlaida Tālivalža
plecus.
Viņš mēģināja, lūpas savilkās greizā smīnā, bet acis joprojām bija
tukšas.
— Paskaties uz augšu!
Tālivaldis neticīgi pašķielēja uz sirmgalvi sev pretī, tad vēlreiz
paklausīja un cauri jumta lūkai virs svētās uguns paskatījās debesīs. Tai pašā
mirkli atskanēja tāls svilpiens, un Tālivaldis tur redzēja savu brāli vanagu.
Putns atbildēja viņa skatienam, iesvilpās vēlreiz, sakļāva spārnus, atrāvās no
blāvajām ziemeļzemes debesim un krita lejup. Tieši svētnicas jumta lūkā un
viņam virsū.
Tālivaldis stāvēja kā nolēmēts, platām acīm un muti vaļā. Tikai tad, kad
vanags, atkal stipros spārnus izpletis, nolaidās uz viņa pleca un iecirta tajā
nagus, Tālivaldis sarāvās. Putns piešķieba galvu un ziņkāri pētīja pats savu
atspulgu zaļganajos redzokļos.
Tālivaldis iesmējās. Asie vaibsti atslāba, seja kļuva gaiša. Viņš
uzsmaidīja sirmajam krīvam, kas svētījot pacēla rokas pāri pēdējam Trikātas
valdniekam un Tālavas ķēniņam. Un viņa brālim lielajā Pasaulē.
Pirmās grāmatas beigas
Skaidrojumi un papildinājumi
1 12704. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas
Viens no pasaules mēroga katastrofas (vai citu lielu pārmaiņu)
variantiem. Pēc dažādiem aprēķiniem, šāds gadskaitlis varētu atbilst seno
indiešu, ēģiptiešu un asiriešu kalendāru sākumam. Ari atsevišķu zinātņu
(klimatoloģijas, hidrogrāfijas, vul kanoloģijas u.c.) pētījumi liecina par
milzīgām pārmaiņām pirms apm. 10—12 tūkstošiem gadu. Tiek uzskatīts, ka
šai laikā Ziemeļeiropā beidzās leduslaikmets. Platons, stāstot par Atlantldas
nogrimšanu, min apmēram tādu pašu gadskaitli. Iespējams, ka kontinenta
nogrimšana atbrīvoja ceļu siltajām okeāna straumēm, kas izkausēja ledus
vairogu. Cita teorija spējās klimata pārmaiņas saista ar Zemes ass novirzi no
precesijas loka, to savukārt varēja izraisīt kāda kosmiska katastrofa, piem.,
milzu meteorīts.
Sampo dzirnas — mītisks pārpilnības avots (laimes dzirnas)
"Kalevala". Sampo nolaupīšana un saplīšana nes dažādas nelaimes.
Atriebjoties Ziemeļzemes saimniece Ix>uhi pat nodzēš sauli un mēnesi. Visā
zemē iestājas tumsa un aukstums. Dzirnas kā kosmiskās kārtības simbols
sastopams daudzu tautu mītos. (To skaitā ari islandiešu un norvēģu, kur.
tāpat kā somu epa, dzirnas tiek nolaupītas un nogrimst jūrā, tāpēc tā ir
bagātaka par sauszemi.) Vārdam Sampo esot gandrīz simt dažādu
skaidrojumu, ari iespējamā cilme no sanskrita vārda Stambha. kas nozīmē
stabs, balsts. "Atarvēdā" stambha tur debesis un zemi. saglabā visus sešus
virzienus, tajā ietilpst viss esošais…
Zemes ass precesijas cikla ilgums ir 25 776 gadi, iespējams, ka mīti par
dzirnu salūšanu saistās ari ar sistēmas pārkārtošanu jeb jauna kalendārā cikla
sākšanu, jaunas koordinātu sistēmas ieviešanu.
Protams, nevar apgalvot, ka mūsu senēi lietoja tieši šādu laika
skaitīšanas sistēmu, taču seno tautu kosmologiskajos mītos ir tik daudz
līdzību un sakritību, ka šeit minētais variants ir diezgan ticams.
Starp citu, somu epa galvenais varonis Veinemeinens tulkojumā ir vīrs
no Daugavas jeb daugavietis…
6670. gads pēc pasaules radīšanas — viens no daudzajiem pasaules
radīšanas variantiem, kas rēķināts, balstoties uz Bībeli: t.s. Bizantijas ēra jeb
Austrumu ortodoksālās baznīcas laika skaitīšanas sistēma, ko lietoja ari
senajā Krievzemē un tās hronikās no 10. gs. Jūlija kalendāru Krievijā ieviesa
Pēteris I. Pareizticīgo baznīca šo kalendāru lieto vēl šodien.
2 dieva zvaigzne — šeit domāts Sīriuss Lielā Suņa zvaigznājā.
Spožākā Latvijā redzamā zvaigzne, parādās zemu pie apvāršņa decembra
beigās vai janvāra sākumā, pazūd pavasari.
Senajā Ēģiptē Sīriusu sauca Sotis (mirdzošais), pēc tā novērošanas
paredzēja plūdus un saskaņoja kalendāru. Romā Sīriuss vēstīja karsta laika
sākšanos. Citas senās tautas Sīriusu sauca par Acs zvaigzni.
Ir daudz un dažādu mēģinājumu atjaunot mūsu senču zvaigznāju
nosaukumus. Tā, piemēram, Orionu vai Mednieku, ko pavada Lielais Suns,
varbūt sauca par Kūlēju vai Sējēju, Kasiopeju — par Māras Vainagu vai
Vainagu. Ir minēti arī citu zvaigznāju iespējamie nosaukumi — Krusts,
Vērpēja, Zobens, Kumejš, Vilks, Kokle, Leduskalni. Atspole u.tml. Jāatceras
ari tas. ka mūsu senčiem zvaigznāji varēja tikt kārtoti savādāk nekā tagad
pierastajās kopās. Tā kā neesmu atradis nevienu tiešu norādi, ko varētu
attiecināt uz Sīriusu un Lielā Suņa zvaigznāju, varu Izteikt vien minējumu
— varbūt tas ir mūsu senču Dieva suns — Vilks.
3 nedēļa — no vairākiem iespējamiem seno kalendāru variantiem
romānā lietots tas. kur nedēlā ir piecas dienas.
Vārdu nedēļa tradicionāli pieņemts uzskatīt par aizguvumu no
senkrievu valodas, tomēr dažādās valodnieku teorijas ļauj šaubīties par šo un
līdzīgiem aizguvumu skaidrojumiem. Baltu un slāvu lingvistiskām
attiecībām ir ļoti sena vēsture, pastāvējušas gan tuvināšanās, gan
attālināšanās fāzes, un abu valodu savstarpējo ietekmju rezultātu var arī
dažādi skaidrot.
Populārāks ir pieņēmums, ka mūsu senču kalendārā nedēļai bijušas
deviņas dienas un to saukuši par savaiti. Tomēr savaite (no prūšu un leišu
valodas) latviešu folklorā nav sastopama, nedēļa gan.
1 Naugārdes veče — kopš 1136. gada pēc kņaza Vsevoloda padzīšanas
Novgorodā izveidojās feodālā bajāru republika. To pārvaldīja večē — tautas
sapulcē ievēlētas amatpersonas. Šo republiku pakļāva (pilsētu nežēlīgi
izpostot) Maskavas lielkņazs Ivans III 1478. gadā. Pirms tam Novgoroda
gandrīz nonāca Lietuvas lielvalsts varā.
5 Grieķu baznīca — grieķukatoļu jeb Austrumu ortodoksālā
(pareizticīgā) baznīca. Šķelšanās starp Rietumu un Austrumu baznīcām
notika 1054. gadā.
 " Pasaules koks — šeit nav domāts mītiskais (Lielais) Pasaules koks ar
saknēm pazemē un galotni debesīs, bet gan Ietu cilšu jaunapgūto zemju
dalīšanas un sakārtošanas modelis. Šis cilšu koks sakņojas pirmdzimtenē —
dienvidrītos un aug pret ziemeļvakariem, norādot kopējo izplatības virzienu
(stumbrs) un katras atsevišķas cilts vai dzimtas vietu (zari, nozares).
Visupirms jaunajā zemē iekārtoja svētvietas, tad apkāri kopa cilts novadu.
Iespējams, ka tieši šajā sistēmā meklējams ari Pasaules vidus vai Viduszeme
(Vidzeme).
7 Vesels karogs — karaspēka vienība, kas pulcējās ap vienu karogu
(novada, dzimtas, valdnieka). Droši vien vīru skaits dažādos karogos varēja
būt atšķirīgs. Šeit un turpmāk karogā skaitās 90 karavīru. Pulkā — ap 300
karavīru, t.i., trīs karogi.
H Visbija pilsēta Gotlandes salā, pazīstams tirdzniecības centrs vismaz
no 9.—10. gs. Romānā aprakstītajā laikā Visbija faktiski kontrolēja Baltijas
jūras austrumu tirdzniecību. Tādēļ pilsētu centās pakļaut gan vācu, gan dāņu,
gan zviedru tirgoņi un valdnieki. Par Visbijas nozīmi Livonijas vēsturē
liecina fakts, ka pirmās vācu Rīgas tiesības tiek veidotas pēc Visbijas tiesību
parauga. Visbija kļūst ari par nozīmīgu Hanzas pilsētu. 1361. gadā tā nāk
Dānijas, bet kopš 1645. gada — Zviedrijas varā.
9 ziemeļnieki — vikingi vai vaijagi, vai normaņi. Skandināvijas tautu
(dāņu, norvēģu, zviedru) karotāji, kas 9.— 11. gs. izsiroja un dažādos veidos
pakļāva gandrīz visas piekrastes Eiropā. Rietumos — Britu salas, Islandi,
dalu Francijas (to vēl tagad sauc par Normandiju), Dienviditāliju. Sicīliju
u.c. zemes — kur vien varēja piekļūt ar kuģiem. Austrumeiropā ziemeļnieki
izveidoja t.s. ceļu no varjagiem līdz grieķiem — Volgas un Dņepras baseinos
no Lādogas ezera lidz Melnajai jūrai. Ziemeļnieki dibināja savas valstis,
pilsētas, veidoja valdnieku dinastijas, taču gandrīz visur drīz tika asimilēti
vietējas tautās.
10 miestiņš — no medus gatavots alkoholisks dzēriens. Mūsu platuma
grādos parādes vai dievu dzēriens, īpašā cieņā Ietiem un leišiem (kuri
dzērienu tā ari sauc medus). Šķiet bijuši divi miestiņa pagatavošanas veidi.
īstais jeb smalkais — kad meža bišu medu (ar visām šūnām, kam bija jābūt
tumši brūnām) kopā ar dažādu ogu sulām ilgi raudzēja vēsumā, vairākkārt
pārlēja (nolēja) un daudzus gadus nostādināja. Ir ziņas, ka Kijevas lielkņazs
pasniedzis viesiem 35 gadus noturētu miestiņu. Otrs. vienkāršākais, ātrākais
pagatavošanas veids saistits ar dzēriena vārīšanu (varbūt destilēšanu?).
Iespējams, ka tieši šo lētāko dzērienu sauca par medaļu. Spriežot pēc grieķu
(bizantiešu) nicinošajām atsauksmēm — šis barbaru dzēriens bijis krietni
stiprāks par dienvidnieku iecienītajiem vīniem, kuriem viņi tik un tā lējuši
klāt ūdeni…
11dieva zeme — šeit — neiekopta zeme. Visa zeme piederēja Dievam,
cilvēki, to iekopjot, ieguva valdījuma tiesības un varēja paturēt par dzimtu.
Dzimta reiz iegūto novadu valdīja no paaudzes paaudzē, šāds īpašums
teorētiski nekad nevarēja nonākt cita rokās, jo dzimtas ideja ir mūžīga,
mainās vienīgi tās sastāvs. Tomēr vēlākie Livonijas kungi te atrada izeju,
ieviešot sakšu mantojuma tiesības, kas ierobežoja dzimtas tiesiskās robežas,
— tās beidzās t.s. ceturtajā celi. Tas nozīmēja, ka nozariešus turpmāk vairs
neuzskatīja par dzimtas mantiniekiem. Karos un sērgās izmirstot
īsteniekiem. beidzās ari dzimtas mantojuma tiesības, zeme kļuva par t.s.
bezmantnieka mantu un nonāca baznīcas vai ordeņa (zemes kungu) īpašumā.
Tā tika radīts juridiskais pamats vēlākai dzimtbūšanai.
Iespējams, ka senajās Ietu tiesību tradīcijās pastāvējis ari velna zemes
jēdziens, ar ko apzīmēta saimniekošanai nederīgā zeme (purvi, slīkšņas,
smiltāji u.tml.). Uz šādu, nevienam nevajadzīgu un dzimtu novados
neietilpstošu, zemi varēja pretendēt ikviens, kurš vien vēlējies velna zemē
apmesties.
12vērpele — maza muciņa.
13vēl senāki radi — valodniecības un arheoloģijas pētījumi rāda. ka
baltu tautu izplatība ap 1500. gadu pirms Kristus pāri tagadējai Igaunijai
sasniegusi ari Somiju un pat Zviedrijas piekrastes. Šo pieņēmumu apliecina
ari antropoloģijas pētījumi un jaunatklātais gēns, kas atrasts ne tikai
latviešiem, leišiem, igauņiem, bet arī ziemeļrietumu krieviem, poļiem,
gotlandiešiem un somiem.
14svētnica arkona — šeit pieminētas vēsturē pazīstamas personas un
reāli notikumi, kas lieliski raksturo sīvo cīņu par kundzību Baltijas jūrā.
Interesanti, ka pēc t.s. Lielās tautu staigāšanas Baltijas jūras dienvidkrasta
zemēs vispirms apmetās ģermāņi, slāvi te sāka iespiesties tikai ap 6. gs. Tā
Lībeka sākumā bijusi vagru Lubeka (vai Ļubecka), bet tagadējās Berlīnes
vietā esot bijis kāds vendu (vai venedu) zvejnieku ciematiņš. Vācu drang
nach dem Osten rezultātā viņu apdzīvotā teritorija līdz 15. gs. dubultojās.
Tikpat sarežģītas ir šeit pieminētās sakšu (t.i., ziemeļrietumu vāciešu) un
dāņu attiecības. To pašu nabaga Lubeku — Lībeku, cīnīdamies pret sakšu
hercogu Iienrihu Lauvu, 1181. gadā iekaro vācu ķeizars Fridrihs I Barbarosa.
(Varenais sakšu hercogs zaudē zemes un titulus.) Bet 1202. gadā Lībeka
nonāk dāņu karaļa varā…
15 savienības tirgoņi — kaut arī neesmu atradis tiešas norādes par
Hanzas pirmsākumiem, vācu tirgoņu aktivitātes citvalstu pilsētās Jauj
secināt, ka Hanza varēja tikt dibināta apmēram šai laikā. Vārda Hanza
pamatnozīme, šķiet, ir — tirgoņu apmetne, sēta svešā pilsētā.
16lielā zviedrija — tā Krievzeme ziemeļnieku sāgās esot saukta vēl 12.
—13. gs. Par skandināvu (varjagu) nozīmi Krievzemes pilsētu dibināšanā un
valstiskuma veidošanā vēsta ne tikai leģendas un Nestora hronika, bet liecina
arī daudzi fakti — gan valdnieku namu raduraksti (no brāļiem Rjuriha,
Sineusa unTruvora), gan 10. gs. tirdzniecības līgumi. (Piemēram, 911. gadā
līgumu ar Bizantiju Krievzemes lielkņaza Oļega vārdā paraksta Kārlis,
Inegelds. Farlads, Veremuds, Rulavs u.c. krievi.) Tiek uzskatīts, ka t. s.
varjagu laikmets Krievzemē ildzis apmēram 350 gadus. Krievu kņazi pret
Zviedriju pirmo reizi naidīgi uzstājas tikai ap 1164. gadu. Varbūt tādēļ, ka
saasinās cīņa par ietekmi igauņu, Ietu, ingru. votu zemēs. Staip citu, tai pašā
1164. gadā tiek dibināta Upsalas arhibīskapija, tā ka droši vien sākās cīņa ari
par pagānu dvēselēm.
17 vācu ķeizars fridrihs Barbarosa — tronī no 1152. līdz 1190. gadam,
kad III krusta kara laikā noslīkst peldoties. Vācijā pilsētu draugs, jo tās
uzstājas pret nepaklausīgiem hercogiem,
Itālijā dižciltīgo draugs, jo tur pilsētas vairāk tiecas pēc patstāvības.
Viņam kalpo daudzi Boloņas universitātes tiesību doktori, kuri cenšas
pamatot Barbarosas tiesības būt par Romas Cēzaru varas mantinieku. Par
vācu Svētās Romas ķeizarvalsts dibināšanas gadu tiek uzskatīts 962., kad
pāvests Jānis XII kronē Otonu Lielo par Romas ķeizaru. Interesanti, ka šo
dižo impēriju faktiski likvidē tikai Napoleons.
18 boloņas universitāte — viena no vecākajām universitātēm Eiropā
(dibināta no0. gadā). Slavena ar savu jurisprudences fakultāti. Boloņas
universitāte ir mazāk pakļauta baznīcas kontrolei nekā Parīzes universitāte,
kas veidojusies no baznīcas skolas. Boloņā studenti dalījās nacionālās grupās
— citroromāņos (itāju izcelsmes) un ultraromāņos (ārzemnieki). Interesanti,
ka 1497. gada universitātes vācu nācijas statūtos kā piederīgi šai korporācijai
starp bohēmiešiem, morāviešiem un dāņiem minēti ari lietuvieši. Ņemot
vērā, ka viduslaikos par lietuviešiem bieži vien sauca ari mūsu senčus,
iespējams, ka tā laika Boloņas universitātē būs studējis ari kāds latvietis…
19 Lombardijas baņķieri
 Lombardija — Itālijas ziemeļu apgabals Po upes līdzenumā. Lai
sekmīgi cīnītos pret vācu tīkojumiem. 1093. gadā tiek izveidota Lombardijas
pilsētu savienība ar Milānu centrā. Lombardijas bagātības pamats bija
sauszemes tirdzniecība, audumu un ieroču ražošana. (Milānas ieroči, bruņas
un audumi kļūst slaveni visā Eiropā.)
Baņķieri — starp citu, bankas pazina jau senie grieķi, bet romieši, no
viņiem mācīdamies, savas bankas sāk dibināt ap 250. g. pirms Kristus.
20 sēta — eksteritoriāla vieta ārzemju tirgoņiem svešā pilsētā. Parasti
tajā ietilpa baznīca ar vairākām ēkām un noliktavām. Piemēram, Novgorodā
bija gan Gotlandiešu Svētā Olafa, gan vācu sv. Pētera sēta. (Iespējams, ka
vācu tirgoņu noliktavas Novgorodā bijušas jau no 1142. g.) Lībekiešu sēta
Visbijā varētu būt dibināta 1160. vai 1163. gadā.
21sudraba raktuves — par baltu un igauņu bagātību liecina gan
arheologu atradumi kapos (dažos no tiem atrastas sudraba rotas kilograma
kopsvarā, par tādu daudzumu tolaik varēja nopirkt 16 govis vai kara zirgu),
gan kāds interesants pāvesta kūrijas dokuments. Tā ir pāvesta legāla Ainas
Balduīna 1234. gada sūdzība par Zobenbrāļu ordeni, kas jaunkristītajiem
esot nelikumīgās nodevās atņēmis 45 000 marku sudraba. Jāpiebilst, ka runa
ir tikai par 30 gadus ilgušu okupācijas karu, kā arī tikai par dažiem Igaunijas
un Ziemellatvijas apgabaliem (kas pēc līguma ar Rīgas bīskapu tika uzskatīti
par ordeņa ieguvumu). Tās ir 9 tonnas sudraba. Pavirši rēķinot, par šādu
sudraba daudzumu varēja nopirkt 9000 kaujas zirgu vai — mūsdienu
militārās mērvienībās — tikpat daudz bruņutehnikas vienību…
22 tukšumi — šeit haoss, nebūtība jeb nesakārtota pirmviela, no kuras
Dievs radījis pasauli. Šādi kosmogoniski priekšstati sastopami gandrīz visos
citu tautu mītos par Pasaules radīšanu. Mītos vienmēr pastāv ari drauds —
pienācīgi nekopta pasaule var tikt iesviesta atpakaļ Tukšumos (haosā).
Nebūtība mītos ir saistīta ar ūdeni. Mūsu tautasdziesmās, piemēram, vidū
jūras (kur Saulite nakti gul). Ari melnā čūska, kas tur miltus maļ. mitos
saistita ar pasaules aizsākumiem un draudu tās pastāvēšanai. Daudzos mītos
čūska (vai pūķis) cīnās ar putnu. Šķiet, ka jūra (grieķiem okeāns), ari
mitoloģiskā Daugava ir tikai pāreja, ceļš vai robeža ar Tukšumiem.
Svētvietās Tukšumi meklējami ziemeļu virzienā (ļaunajā pusē), tur mek-
lējama arī ieeja veļu valstībā. Ar Tukšumiem saistīti daudzi buršanās riti.
23 artlenburgas ilgums — par vienādām tiesībām vācu un gotlandiešu
tirgotājiem vienam otra zemē. Ar šo Arlenburgā (pilsēta Vācijā) 1161. gadā
slēgto līgumu faktiski sākas vācu tirgoņu uzvaras ceļš. Šajā laikā Baltijas
jūrā noteicēji vēl ir zviedri un dāņi. Pamazām, sākot ar Gotlandi, vācu
tirgoņi sagrābj savās rokās visu tirdzniecību un līdz pat 16. gs. ir Baltijas un
Ziemeļjūras tirgus valdnieki. Tieši šim nolūkam — privilēģiju iegūšanai un
uzturēšanai svešās zemēs — tika radīta vācu pilsētu savienība jeb I lanza.
24 pilsētas atkarošana no pagāniem — slāvi uz laiku bija atguvuši savu
Lubeku (Ļubecku).
25 slavenās francijas meses — par mesēm (vai mesām) sauca ne tikai
dievkalpojumus, bet ari baznīcas tirgus. Šai laikā Francija Rietumeiropā
spēlē galveno lomu sauszemes tirdzniecībā. Visslavenākie ir Šampaņas tirgi
(meses) —Trojes, Baras, Rovenas un Lanji pilsētās. Tirgi notiek sešas reizes
gadā.
t.i., gandrīz nepārtraukti. Tā kā Vācijai galvenie tirdzniecības ceļi iet
garām, tad Šampaņa ir ļoti svarīga satiksmē ar Eiropas dienvidiem. Starp
citu, priekšstats, ka viduslaikos tirgojās kā pagadās, ir maldīgs. Kārtība,
svešās zemēs iebraucot, bija stingra, visu noteica starpvalstu līgumi.
Pašdarbnieki riskēja pazaudēt ne tikai mantu, bet ari dzīvību. Bieži vien
līgumos bija stingri noteiktas pat viesu (iebraukušo tirgoņu) apmešanās
vietas, pārvietošanās maršruti un obligāto pavadoņu skaits.
26 Rīga
Pieņēmums, ka bīskaps Alberts 1201. gadā dibinājis Rīgu, esmu
pārliecināts, ir pilnīgi nepamatots. Pat, ja neņemam vērā "Indriķa Hronikā"
aprakstītā notikuma morālo pusi — sagūstīt uz dzīrēm ielūgtus neapbruņotus
lībiešu vecākos, ar draudiem piespiest viņus dot ķīlā dēlus un piešķirt
vāciešiem zemi (jādomā, ka šāds viesmīlības likuma pārkāpums tika
uzskatīts par nopietnu noziegumu) — no viduslaiku Rietumeiropas juridisko
normu viedokļa kādai apdzīvotai vietai pilsētas tiesības varēja piešķirt (vai
apstiprināt) tikai attiecīgās zemes valdnieks. Nedz Alberts Bukshevdens,
nedz pāvests, kas droši vien apstiprināja sava bīskapa lībiešiem uzspiesto
līgumu, 1201. gadā nevarēja tikt uzskatiti par Līvzemes valdniekiem.
Nejuridiski, ne faktiski.
No šo pašu normu viedokļa par Rīgas atzīšanu dejure labāka gadījumā
varētu uzskatīt 1225. gadu, kad pāvesta legāls Modernas Vilhelms apsUprina
(piešķir) Rīgai Gotlandes tiesības. Protams, ari tikai tādā gadījumā, ja
uzskatām pāvestu par Līvzemes īsto valdnieku.
Zināms, ka pilsētas nedibina, tās izaug pašas, un tādēļ daudz
interesantāks man šķiet Rīgas de facto pirms vispārpieņemtās
dzimumdienas.
 Zviedru arheologu atradumi un skandināvu rakstu avoti liecina, ka
regulāri baltu un skandināvu tirdzniecības sakari sākušies jau 4. gadsimtā.
Apmēram tai laikā, kad huņņu iebrukumu dēļ sākas t.s. Lielā lautu
staigāšana un tiek pārtraukti Ziemeļeiropas un Romas tirdzniecības sakari.
Savukārt pēc Zviedrijas karalienes pavēles 1654. gada rakstītajā "Rīgas tie-
sību vēsturē" atrodams kāda sena dokumenta atstāsts, no kura var spriest, ka
Gotlandes vācu tirgoņi lēmuši par faktorijas dibināšanu Daugavas ostā jau
1158. gadā. Savukārt 17. gs. Rīgas tirdzniecības palīgamatnieku sāls nesēju
mutiska tradīcija vēsta, ka sāls nesēji šos amata pienākumus veikuši jau no
1150. gada. T.s. Rīgas kuģis, ko atrada 1939. gada izrakumos.
tiek datēts ar 11. gs. sākumu. Pēc divdesmit gadiem izrakumos tika
atrastas kuģu remontēšanas darbnīcu paliekas Rīgas upes krastā. To vecums
ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi tiek lēsts — 9. un 10. gs. mija. Kaut
ari netiešas, tomēr šīs (un vēl citas) liecības ļauj secināt, ka Rīga kā
starptautiska tirdzniecības pilsēta pastāvējusi vismaz pārsimt gadus pirms
bīskapa Alberta svinīgā akta. Ņemot vērā to. ka tā laika Baltijas tirdzniecības
telpā it labi bija pazīstamas lībiešu mērvienības (pods, mārciņa), kā ari
vēlāka laika rakstīto avotu atsauces uz lībiešu tiesībām (tas pats zināms par
kuršiem), nav pamata šaubīties, ka līdz apmēram 1210. gadam Rīgā noteicēji
bija vietējie. (Pretējā gadījumā pretendentu uz Rīgas dibinātāju godu
netrūktu arī pirms Livonijas trešā bīskapa.)
Par tā laika Rīgas lielumu un iedzīvotāju skaitu nav izteikti pat puslīdz
droši minējumi. Tiek runāts vien par diviem izrakumos atklātiem lībiešu
ciemiem, kuru kopējā platība lēsta pavisam niecīga — apmēram 3 ha. Tāpēc
Rīga 12. gs. beigās bieži tiek saukta par apmetni ar dažām agrās pilsētas
iezīmēm.
Tiešām ievērojama pieticība, ja salīdzina, piemēram, ar tā paša
Daugavas ceļa augšteces pilsētu Polocku. Pēc arheoloģisko izrakumu un
rakstīto avotu materiāliem, Polocka 13. gs. sākumā esot aizņēmusi 80 ha
platību, tajā dzīvojuši apmēram 8000 cilvēku, bijušas četras baznīcas,
daudzas bajāru sētas, amatnieku un tirgotāju nami. Tiesa, Polocka bija ari
administratīvs centrs (kaut ari pajukušā kņazistē). Tomēr no tirdzniecības
centru viedokļa Polocka nebūt nebija svarīgāku ceļu krustpunktā kā Rīga.
Lielais Dņepras ceļš no Novgorodas cauri Veļikije Lūkiem gāja cauri
Smojenskai, nevis Polockai. Savukārt Rīga apkalpoja ne tikai rietumu —
austrumu, bet arī dienvidu — ziemeļu virziena ceļu no igauņu uz leišu un
prūšu zemēm. Turklāt Rīga pretendēja ari uz jūras ostas titulu un, kas zina,
varbūt ari bija kādas zemes administratīvais centrs.
Ir pārāk maz datu, lai varētu droši spriest ari par citām 12. gs. Latvijas
apdzīvotām vietām, to platību, iedzīvotāju skaitu, nozīmi. Piemēram, no tik
daudz pieminētiem gandrīz 500 Latvijas pilskalniem nopietni pētīti ir tikai
kādi desmit. Vairumā pilskalnu, kur izdarīti pārbaudes rakumi, kultūrslānis ir
plāns, atradumu datējums vairumā gadījumu saistāms ar laiku pirms 12. gs.
Tas nozīmē, ka šie pilskalni nav tikuši pastāvīgi apdzīvoti. (To pašu var teikt
par pētījumiem Lietuvā.) Lielais vairums mūsu pilskalnu turklāt ir samērā
nelieli, tajos pietiek vietas vien nepieciešamām aizsardzības būvēm.
Pilskalnu tuvuma esošo ciemu vai pilsētveida apmetņu, vai senpilsētu (kā nu
kuro reizi šīs apdzīvotās vietas tiek sauktas) platība arīdzan tiek rēķināta
visai pieticīga. Piemēram, Jersikas un Tērvetes senpilsētas — apmēram 10
ha lielas. Mežotne — ap 13 ha. Lielākas platības ap pilskalniem nav pētītas,
nav zināms, cik ciematu bijis pie viena pilskalna. Daži rakstīti avoti ļauj
secināt, ka varēja būt no trim līdz pat desmit ciemiem. Turklāt jāņem vērā,
ka baltu un igauņu senās celtnes bija no koka, tādēļ arheoloģiskajos
izrakumos iegūt daudz informācijas ir maz cerību.
Arī dzīvojamo ēku platība vairumā gadījumu tiek rēķināta visai
pieticīga. Tikai daži atradumi pārsniedz parastos pārdesmit kvadrātmetrus.
Piemēram, Tanīskalnā (kur, iespējams, bija senās Autīnes valdnieka pils)
atrastas ap 200 m2 lielas dzīvojamās ēkas atliekas. Apdzīvoto vietu attīstība
un dzīves līmeņa starpība starp 10. un 12. gs. varēja būt ievērojama. Ne tikai
gadu ziņā — šo periodu pēc ziemeļnieku kariem var uzskatīt par relatīvu
miera un pārticības laiku. Ja 9.—10. gs. nepieciešamākā dzīvesvietas prasība
bija tās drošība, tad vēlāk ļaudis varēja atļauties domāt ari par ērtībām. īpaši
tad, ja dzīvoja lielu un rosīgu tirdzniecības ceļu tuvumā. Tie nesa ne tikai
daudz sudraba, bet ari ļāva iepazīt pasauli.
Tikpat interesanti un pretrunīgi ir mēģinājumi aprēķināt iedzīvotāju
daudzumu tā laika Ietvijā. Piemēram, "Atskaņu hronikā" minētais fakts par
100 000 zemgaļu aiziešanu uz Lietuvu (1290. g.) gandrīz vienprātīgi tiek
uzskatīts par pārspīlējumu. Visā Baltijas austrumkrastu telpā 12.—13.
gadsimtu mijā tiek rēķināti apmēram 0,5 miljoni iedzīvotāju. Līvi = 20 000,
leiši » 170 000, igauņi » 150 000, leti, sēļi, zemgaļi, kurši kopā ~ 135 000.
(Pēc citiem aprēķiniem, Baltijas zemēs un Polijā tiek rēķināti ap 1,5 miljoni,
norēķinot poļus, varētu iznākt apmēram tas pats skaitlis.) Tātad, zemgaļu šai
aprēķinā varētu būt ap 30 000—40 000 cilvēku. Taču kāda cita ziņa liek šau-
bīties par šādu (atkal) pieticību. Ja krievu avoti, rakstot par no6. gada
zaudējumiem uzbrukumā Zemgalei, ziņo par 9000 kritušo (par savējiem
zaudējumus nemēdz pārspīlēt), tad jādomā, ka uzbrukumā nāca vismaz
tikpat vīru.
Tā laika karavīru skaitu rēķina apmēram 5% no kopējā iedzīvotāju
skaita — tātad ap no0. gadu Zemgalē vajadzēja būt 200 000 cilvēkiem…
Protams, tie ir tikai teorētiski rēķini, spekulācija. Bet varbūt ari ne. Nevaru
galvot par šī piemēra precizitāti, bet, šķiet, 14. gadsimta Vācu ordeņa
atskaitēs minēts, ka Zemgales un Kursas pakļaušana Ordenim prasījusi 117
000 karavīru dzīvību.
Tā ka iespējams — mūsu zeme tai laikā varēja būt arī krietni blīvāk
apdzīvota, nekā tradicionāli pieņemts uzskatīt. Intereses labad varu pieminēt,
ka ap 1000. gadu Kijevas lielvalstī tiek rēķināti ap 5,4 miljoniem iedzīvotāju,
Bizantijas impērijā = 20—24 miljoni (apmēram tikpat Romas ķeizarvalstī),
Francijā ~ 9 miljoni, Itālijā = 5 miljoni, Sicīlijā = 2 miljoni, Senvācijā (ar
robežu pie Elbas) = 4 miljoni iedzīvotāju.
27 dominium maris baltici — kundzība (vai vara) Baltijas jūrā (latīņu
vai.). Nosaukumu mare Balticum pirmais lieto Brēmenes Ādams ap 1070.
gadu.
28 cistercieši — viens no mūku ordeņiem, kas radās I krusta kara laikā,
1118. gadā atšķeļoties no benediktīniešu ordeņa. Ordenis nosaukts sava
galvenā klostera Cisterclum vārdā. Tāpat kā citos mūku ordeņos,
cisterciešiem noteikta stingra disciplīna, askēze, pat nabadzība, cisterciešiem
obligāts ir fizisks darbs. Tādēļ ordenim ir lieli nopelni dārzkopības attīstībā.
Galvenais eisterciešu nopelns ir pārvaldes reforma. Līdzšinējās atsevišķu
klosteru patstāvības vietā cistercieši rada īstu apvienību, liek pamatus ordeņa
pārvaldes sistēmai. Cisterciešus vada abatu ģenerālkapituls. kas sanāk katru
gadu un nosaka visu klosteru kopējo politiku. Šāds uzbūves princips ļauj
cisterciešiem kļūt par svarīgāko mūku ordeni krusta karu laikā, sevišķi 12.
gs. beigās un 13. gs. sākumā. Pats galvenais — cistercieši vada baznīcas
kolonizācijas politiku kā Dienvideiropā, tā Ziemeļeiropā. 12. gs. viņi bija
kolonizējuši rietumslāvu zemes, bet 1205. gadā cistercieši ceļ klosteri
Daugavas grīvā. Pāvests cisterciešus novērtē un 13. gs. atbrīvo no nodevām.
Cisterciešu ordeņa statūti, pārvaldes sistēma ietekmēja ari bruņinieku
ordeņu (vācu. Zobenbrāļu) struktūru. No Lokumas klostera nācis Livonijas
otrais bīskaps Bertolds, kas 1198. gadā krīt kaujā pret lībiem.
29 domkapitula prāvests
 Domkapituls — augstāko baznīckungu (domkungu, kanoniķu) kolēģija
bīskapa (arhibīskapa) galvenajā baznīcā (domā). Kanoniķi bija pakļauti
mūku dzīves noteikumiem, dzīvoja klosterī pie baznīcas.
Prāvests — domkapitula priekšnieks, dombaznīcas priesteris un
arhibīskapa pirmais palīgs, vietnieks.
30kristīgā garā un paklausībā — par nekristīto tautu zēnu pirkšanu (vai
gūstīšanu) misijas skolām ir ziņas jau no 9. gs.
Piemēram, t.s. Ziemeļu apustulis Ansgars savai Hamburgas skolai esot
pircis dāņu vergu zēnus. Ari "Indriķa Hronikā" pieminētais Jānis Viruzemis
bērnībā bijis lību vergs, ko Meinarts nopirka un izskoloja vienā no Baltijas
misijas centriem Zēgebergas klosteri. Sistēma, kā zēni tika iegūti un skoloti,
bija rūpīgi izstrādāta. Gan Indriķa, gan Atskaņu hronikas stāsta, ka gūstīti
tikai zēni līdz 11 gadu vecumam, jo pēc iesvētīšanas (iniciācijas) pagānu
garā zēnu galvas droši vien bija pārāk cietas. Vecākus par 11 gadiem
vienkārši nogalināja, kā visus vīriešus, kas nepadevās.
31 klervo abats bernards — (1090.—1153. g.), II krusta kara
diženākais iedvesmotājs, apbrīnojams runātājs un dvēseļu valdzinātājs.
"Soļojiet droši un cērtiet nešaubīgu prātu svētā krusta un Kristus
ienaidniekus!" Bernarda un viņu domubiedru uztverē pagāni bija Jāuzskata
"par dzīvniekiem līdzīgiem". Jāpiebilst, ka pats Bernards, viens no
ietekmīgākajiem tā laika baznīcas organizatoriem, pēc nāves tika iecelts
svēto kārtā. Viņa dzīves laikā cisterciešu abatiju skaits desmilkāršojās.
32 kriptas zem koriem, luktas un triforijas — baznicas inteijera detaļu
nosaukumi.
33hūfa —jeb vācu arkls, laukuma mērvienība — apmēram 22 ha. Hūfās
mērija aramzemi ar visiem reāliem un ideāliem piederumiem — laukiem,
pļavām, ganībām, ienākumiem, tiesībām. Arklos parasti mērija tikai
aramzemi, platību, ko apstrādāja ar vienu zirgu. Piemēram, Livonijas arkls
bija ap 11 ha liels.
34 zeme šai apvidū kļuva arvien dārgāka — viens no svarīgākajiem
vācu Drang nach dem Osten cēloņiem bija zemes pārapdzīvotība un darba
spēka pārpilnība. Piemēram, 13. gs. Senvācijā (tās austrumu robeža mazliet
pāri Elbai) apdzīvoto vietu skaits bija tikai mazliet mazāks nekā 19. gs.
sākumā. 10. gs. vācu zemēs tiek rēķināti 4 miljoni cilvēku. Mežs bija tiktāl
nolists. ka sāka runāt par tā saudzēšanu. Vācu dzīves telpas paplašināšana uz
austrumiem ilgst līdz pat 14. gs. vidum, kad lielajā mēra epidēmijā nomira
apmēram trešdaļa Eiropas iedzīvotāju. Vācu kustības uz austrumiem
rezultātā blakus Senvācijai (ar robežu pie Elbas) radās koloniālā Vācija ar
robežu pie Narvas un Peipusa ezera. 14. gs. vidū vācu iespaids Eiropā bija
tik ievērojams, ka. piemēram, Magdeburgas pilsētas tiesības tika lietotas vēl
kādās 650 vietās, bet Konstanees un Bāzeles koncilos vācu nācijai pieskaita
ne vien dāņus un zviedrus, bet pat polus un ungārus.
Vēl ilgi pēc šeit aprakstītā laika lejassakšu lauku meičas, mainot
saimnieku, esot dziedājušas:
Uz austrumu zemi gribam mēs jāt, Uz austrumu zemi gribam mēs
zirgus griezt. Caur zaļiem plašumiem, kur labāka dzīvošana…
35 tēvs fulko — citos avotos kā iespējamais misijas gads minēts 1171.,
kad pāvests Aleksandrs III apstiprina Fulko par Igaunijas bīskapu, dod
viņam tiesības dibināt baznīcas un ordinēt garīdzniekus. Tiek uzskatīts, ka šī
misija bijusi miermīlīga, tomēr pāvests savā vēstulē lūdz karaļiem, prinčiem
un visiem ticīgajiem dāņu, norvēģu, zviedru un gotu karaļvalstīs palīdzēt
jaunieceltajam bīskapam cīnīties pret igauņiem un citiem pagāniem. Šim
lūgumam seko parastais grēku atlaides solījums krusta karotājiem (jeb
svētceļniekiem tā laika baznīcas terminoloģijā). Interesanti, ka šim bīskapam
bijis palīgs — igauņu mūks Nikolauss.
36trīs ārtaugi par katru jūdzi — tā laika parastā maksa par izbēgušu
vergu ķeršanu. Ārtaugs (arī ērtugs, ārtigs, ārtavs) — Gotlandes naudas
vienība, 1/24 no markas, t.i., apmēram 8,6 grami sudraba.
Starp citu, Lībeka naudas kalšanas tiesības iegūst tikai 1226. gadā.
Ziemeļeiropā pazīstamākās ir Ķelnes un Gotlandes markas.
Jūdze — šeit t .s. vecā vācu jūdze, apmēram 6,3 km.
37simtiem marku — Gotlandes marka — ap 208 g sudraba, parasti
kalts vai liets stienītis. Labs zirgs varēja maksāt, apmēram 5 markas.
38 pirmteva jāņa — vēl nesen reti kurš uzdrošinājās apšaubīt
pieņēmumu, ka Jāņa vārds aizņemts no Bībeles. Pirmkārt, tas jūdu Jānis
tomēr ir Johannāns vai tamlīdzigi izrunājams vārds. Otrkārt, turoties pie šīs
aizlienēšanas (vai vispār kultūras atnešanas) loģikas, var secināt, ka vienā no
senākajām indoeiropiešu valodām nav bijis gandrīz neviena ipašvārda, pat ne
Māras, kas arī esot cēlusies no jūdu Marijas. Mūsu senči neesot zinājuši ari
vārdu krusts, kas caur senkrievu valodu pie mums nācis no paša Krista. Nez
ko domāja mūsu vīri, dziedādami:
Es karāi aiziedams Krustu cirtu ozolā.
Jānim un mitoloģiskajiem saulgriežu svētkiem ir daudz senākas saknes
par Jaunās derības siseņu ēdāju Jordānā, kas fanātiski nosodīja miesīgos
priekus un prasīja burtisku kalpošanu Svētajiem rakstiem. Indijā pazina
nāves dievu Jamu, senā Dao filozofija pazīst jan un iņ pasaules divdalības
principu, seno romiešu divsejainais Januss raugās gan pagātnē, gan nākotnē.
Januss ir jauna gada aizsācējs, vārtu vērējs (atcerēsimies mūsu dažādos Jāņa
vārtus, stabus u.tml.). Daudzu tautu mitoloģijā (piemēram, irāņu, indiešu, arī
romiešu) Jāņa līdziniekus var uzskatīt par cilvēku cilts aizsācējiem, kas
dažādos veidos ir saistīti ar dvīņu jeb auglības ideju (mūsu Jumis, daudzie
Jāņa nakts rituāli). Kāpēc gan mūsu Jānis nevarētu būt mūsu ciltstēvs?
Jāņatēvs, kas nāk savus bērnus apraudzīt, vai ari:
Vai, Jānīti, Dieva dēls. Tavu platu cepurīti! Visa plata pasaulīte Apakš
tavas cepurītes.
39 cirvja tiesības — tāpat kā karavīriem zobens, cirvis ir līdumnieka
tiesību simbols. Kam nav cirvju, tas nedrīkst iekopt savu zemi. Saglabājies
kāds interesants rituāla apraksts (gan vēlāka laika un Igaunijā pierakstīts).
Dēlam, kurš sastrīdējies ar tēvu, ar salmiem piesēja cirvi pie muguras un lika
izlīst pa durapakšu (durvis droši vien bijušas divdaļīgas). Ja cirvis nokrita,
dumpīgais dēls zaudēja tiesības iekopt zemi dzimtas novadā. Tādam, bez
cirvja, bija jāiet meklēt laimi svešumā vai jākļūst par kalpu paša novadā. Ja
cirvis noturējās, dēls drīkstēja līst līdumu turpat tēva novadā.
40 zemes pirmļaudis — šeit ir runa par t.s. senās Eiropas iedzīvotāju vai
seneiropiešu mantojumu. (Indoeiropieši vai ārieši Eiropā ienākuši pirms
5000—6000 gadiem.) Seneiropiešiem mantošanas tiesības noteica mātes
asinis, viņi neesot pazinuši ieročus un zirgus, bijuši labi keramiķi, viņu
svētnīcās valdījušas dieves, bet pār ļaudīm valdījusi karaliene — prieste-
riene. Brālis palīdzējis vadīt saimniecību. Viens no pirmeiropiešu simboliem
varēja būt nāves paregone Pūce.
Indoeiropieši (ārieši) atnesa triju slāņu sociālo struktūru (karavīri,
zemnieki, svētnieki), mantošanas tiesības pa tēva līniju, ieviesa lopkopību,
atveda zirgus, ieročus un vīriešu kārtas dievus. Šo atnācēju (ari baltu
priekšteču) simbols bija kaujas cirvis (t.s. laivas cirvja kultūra).
41 Dieva suņi — vilki.
42 …uz zemi, no kuras cēlušies visi leti
Par baltu atsevišķo tautu pirmdzimteni ir daudz hipotēžu. Pirmā gadu
tūkstoša beigās Latvijā izplatās līdzenie kapulauki, kurus saista ar t.s.
Vidzemes latgaļu veidošanos. Ienācējiem ir platāka seja un liels augums
(vīriešiem vidēji 1,76 m). Šī antropoloģiskā tipa Jaudis mūsdienās visvairāk
koncentrējas tieši Vidzemes ziemeļos — Rūjienas un Valmieras apvidū. Par
seno atnācēju pirmdzimteni uzskata tagadējās Lietuvas austrumu un
Baltkrievijas rietumu apgabalus (varbūt pat līdz Polockai ziemeļos), kur
somugri viņus esot saukuši lāti. (Viļņas apgabalā sastopami daudzi vietvārdi
ar līdzīgu sakni — Leča. Lata, Letuka, Lota u. tml.).
Kaut esam galvenokārt paraduši dienvidu kaimiņu izcelsmi saistīt tikai
ar žemaišiem un augštaišiem, tomēr ir bijusi vēl kāda austrumbaltu tauta, kas
tā ari saukta lietuvji. To ņemot vērā, kjūst skaidrāka ari viduslaiku avotos tik
izplatītā putrošanās baltu tautu nosaukumos ar saknēm Iet, lit, lat. Piemēram,
krievu avotos bieži runā par Ļitva, kaut notikumu loģika un ģeogrāfija
skaidri rāda, ka bijusi darīšana ar latviešu priekštečiem. Iespējams, ka arī
Indriķa Hronikā pieminētie I^ettones vai Lethones ir drīzāk bijuši tieši šie
lietuvji, nevis žemaiši vai augštaiši. Citādi grūti izprast, kāpēc, piemēram,
augštaišiem būtu jānāk lejā pa Daugavu līdz Ikšķilei, lai uzbruktu
zemgaļiem.
Savukārt kāds 19. gs. vēsturnieks, ko popularizēja A. Pumpurs,
apgalvo, ka balti (jeb leiši, kā visu baltu koptauta) sensenos laikos cēlušies
no Maķedonijas Aleksandra dižās armijas atliekām. Tur nāk tā radniecība ar
grieķiem, raksta 19. gs. vēsturnieks, atsaucoties uz kāda 13. gs. abata
ziņām…
43 pater noster — Mūsu tēvs (latiņu vai.), t.s. tēvreizes sākums.
44 visīstākais ķeceris
Austrumu un Rietumu baznīcu šķelšanās (t.s. lielā shizma 1054. g.)
droši vien pamatojās dažādos grieķu un latīņu pasaules redzējumos. Tas ir
jautājums par Nīkajas ticības apliecības teikumu — vai Svētais gars iziet no
Tēva un Dēla vai tikai no Tēva. Austrumu baznīca uzskata — tikai no Tēva.
bet Rietumu — no Tēva un Dēla. Tātad Rietumu (latīņu) baznīca uzskata
Jēzu par līdzvērtīgu Tēvam un uzsver tieši šo. cilvēcīgās līdzdalības
principu. Austrumu (grieķu) baznīcā akcents tiek likts uz Dievu Tēvu
(teoeentriskā pasaules uztvere). Tātad tiek mazināta Kristus nozīme un
cilvēcīgās aktivitātes jēga.
Romānā aprakstīto not ikumu sakara ir svarīga abu baznīcu attieksme
pret politisko varu. Romas pāvesti nemitīgi centās paplašināt arī savu laicīgo
ietekmi. Vairākus gadsimtus ar dažādām sekmēm turpinājās t.s. investitūras
strīds — pāvests kronē ķeizaru, vai otrādi, ķeizars iecel pāvestu. Turpretī
Austrumu (pareizticīgo) baznīcas patriarham nekad nav bijusi tāda politiskā
ietekme. Bizantijas cars noteica ari daudzas baznīcas lietas, bet atsevišķu
valstu valdnieki iecēla paši savus patriarhus. Tāpēc atšķīrās ari rietumnieku
un austrumnieku iekarošanas raksturs. Ne velti Indriķis Hronikā sašutis
raksta, ka krievu kņazus interesējot tikai nodevas, nevis uzvarēto kristīšana.
Turpretī kristīšanās latīņu ticībā faktiski nozīmēja arīdzan kjūt par Romas
impērijas pilsoni. Ar visām izrietošām sekām, to skaitā iekļaušanos feodālo
tiesību sistēmā. Vienalga pāvests vai ķeizars — tiesiskā ziņā abi bija Dieva
vietnieki zemes virsū.
45 skaitījās radu ciltis — ši ir interesanta teorija par baltu, ilīriešu,
trāķiešu un doriešu radniecību vēl pirms apmēram 3500 gadiem, kad balti ir
viena no lielākajām indoeiropiešu tautu grupām Eiropā. Par baitu un seno
grieķu radniecību liecina salīdzināmās valodniecības fakti, bet vēl vairāk tiek
uzsvērtas kopigās iezīmes reliģiskajā un mitoloģiskajā jomā.
īpaši jāpiemin dorieši. ar kuriem mums daudz līdzīgu ornamentu (ari
Nameja gredzens). Dorieši esot dzīvojuši Ziemeļgrieķijā, bet ap no0. gadu
pirms Kristus devušies uz dienvidiem, sagrāvuši t.s. Mikēnu kultūras valsti,
ieņēmuši gandrīz visu pussalu un kļuvuši par valdošo kārtu. Dorieši esot
bijuši skarbi un stingri cilvēki, kas cienījuši likumus un ieradumus.
Visspilgtāk doriešu rakstura īpatnības izpaudušās kareivīgajā Spartā.
Tikpat interesanta ir t.s. Dzintara ceļa vēsture. Tiek lietots pat Pontas —
Baltijas zemes šauruma jēdziens (t.i., īsākais ceļš starp Baltijas jūru un
Vidusjūru). Dzintara ceļš vedis no Prūsijas pa Vislu, tad cauri t.s. Morāvijas
vārtiem starp Sudetu un Karpatu kalniem, pa Morāvas upi uz tirdzniecības
centru Kārnu tu (netālu no Vīnes), kur Romai bija Donavas flotes bāze.
Tālāk ceļš gājis uz nozīmīgāko dzintara tirdzniecības centru — Adrijas
ostas pilsētu Akvileju. Dzintars varēja būt viens no seno baltu saimnieciskā
un militārā spēka pamatiem. Tikai ziloņkaulam, vīrakam, pipariem, zīdam un
dzintaram senajā Romā bija īpaša vērtība.
Daudz pieminēts Kasidora stāsts par aistu (baltu) sūtņu viesošanos
Ravennā pie ostgotu ķēniņa Teodoriha Lielā (ap 500. gadu). Ir pierakstīta ari
Teodoriha atbildes vēstule aistiem. Tā laika varenākais Eiropas valdnieks
atbild pašapzinīgi, bet ar pienācīgu cieņu pret tālās un slavenās tautas
sūtņiem. Ostgotu ķēniņš ir saņēmis dzintara dāvanas un tikpat dāsni atbild ar
zeltlietām. Senos tirdzniecības sakarus starp abām Eiropas jūrām sagrāva t.s.
Lielā tautu staigāšana un tai sekojošās jukas (no 5. līdz 7. gs.).
Baltu un grieķu iespējamās radniecības sakarā ir interesanta Herodota
sniegtā ziņa — tālu ziemeļos dzīvojot tauta, kas runājot bojātā grieķu
valodā… Apmēram to pašu stāsta ari claži viduslaiku autori, kuri kādā baltu
tautas zemē saklausījuši bojātas grieķu valodas skaņas.
 46 Carnikava
Šis ir mans pieņēmums — tik intensīvi izmantotas upes, kāda tolaik bija
Gauja, grīvā vajadzēja būt ari ostai. Esmu atradis vien līdzīgus minējumus
par nocietinātu vietu esamību Vecdaugavas pussalā starp Ādažiem un
Garciemu, kā arī Lilastes apkaimē.
Par mūsu upju kuģniecību senos laikos atrodams daudz tiešu un netiešu
liecību. Kuģu atliekas atrastas Burtnieku ezera krastā. Limbažos, kur esot
bijusi Svētupes osta. Vitrupes t.s. Vecupē (vitrupieši stāstījuši, ka senos
laikos tur esot bijusi liela osta, kuģu būvētava un kuģinieku kapsēta). Gaujā
atrastas vairākas seno kuģu atliekas. 1872. gadā Turaidā atrasta 13.5 m gara
plostlaiva. Igauņu zinātnieki, kas to pētījuši, domā — tās varētu būt 13. gs.
nogrimušā sāmsaliešu kuģa atliekas. Ir liecības, ka vēl 20. gs. sākumā Gauja
bijusi kuģojama līdz Cēsīm, turp no Rīgas ar kuģīti braukuši zaļumnieki.
Šīs un vēl citas ziņas ļauj secināt, ka mūsu upes senatnē bijušas
ūdeņiem daudz bagātākas, tātad to grīvās vajadzēja būt ari ostām. Piemēram,
diezgan droši var apgalvot, ka Salacgrīvā bijusi lībiešu pils, kuras vietā vēlāk
uzcelta vācu pils. Par pašu Carnikavu zināms vien tas, ka tur 14. gs. bijusi
kāda muiža. Diemžēl man neizdevās atrast arīdzan paša vārda izcelsmes
skaidrojumu, tādēļ paturēju mūsdienās lietoto vietas nosaukumu.
47 Pleskavas pilsētvaldis un tūkstošnieks — pilsetvaldis
(posadņiks) bija augstākā civilvaras amatpersona, bet tūkstošnieks —
zemessardzes un policijas pārvaldes priekšnieks.
48tiesības nesamierināties ar galvasnaudām — šeit ir runa par t.s. vaidu
tiesībām. Katram cietušās dzimtas loceklim bij ne vien tiesības, bet ari
pienākums uz asinsatriebību pret visiem vainīgās dzimtas vīriem. Ja puses
nevienojas par galvas (vai līdzības) naudu, vaidu karš norit tik ilgi, kamēr
vainīgās dzimtas vīri izkauti. Dažkārt tēvs atteicies pieņemt maksu par dēla
nāvi, sakot, ka viņš negribot nēsāt sava dēla galvu makā.
Jāpiebilst, ka atriebība abās pusēs bija kolektīva, tiesā ieradās visi
dzimtas pilntiesīgie (ieroču spējīgie) vīri un vienā mutē galvoja par savējo
(vai apliecināja pretējās puses vainu noziegumā). Šādus dzimtas zvērētājus
sauca par līdzzvērētājiemjeb labās slavas liecinātājiem. Dzimtas ietvaros
nekāda atriebība nebija atjauta, vainīgo sodīja vecākie.
Starptautiskajos līgumos (tiesībās) gan parasti tiek runāts tikai par
atlīdzību. Piemēram, 1189. gadā Novgorodas—Gotlandes līgumā par
noslepkavota tirgoņa galvu tiek prasītas 10 sudraba grivnas (Novgorodas
grivna = 200 g), bet par sūtņa galvu — 20 grivnas. Konkrētā gadījumā tuvās
kaimiņvalstīs, kur senās dzimtu saites pārsniedza valstiskās robežas, droši
vien bija spēkā ari tiesības uz asinsatriebību jeb tiesības prasīt vainīgā
nāvessodu.
49 mudes ceļš — šeit ir runa par tagadējo Veļikajas upi. Mudes
nosaukums tiek pieminēts tautas nostāstos, senos dokumentos atrasts —
Mudova. Nostāstos šī upe tiek saukta arī par Lielupi.
Nezkādēļ, runājot par to laiku tirdzniecības ceļiem, ņem vērā tikai
rietumu — austrumu virzienu. Varbūt ne tik intensīva, tomēr rosīga
tirdzniecība noritēja ari dienvidu — ziemeļu virzienā. Par Mudes (vai
Veļikajas) upes senu izmantošanu liecina daudzie kurgānu atradumi, tāpat ari
pilsētu un pilskalnu blīvums. Šis ceļš no Mudes cauri Sebežas ezeriem un
Drisai sasniedza Daugavu un Polocku, bet tālāk veda uz Nemunas baseinu,
t.i., leišu, prūšu un poļu zemēm.
50 no dienvidvakariem atplūdušās ciltis — šeit domāta t.s. slāvu cilšu
migrācija apmēram no 6. līdz 8. gadsimtam. Jādomā, ka slāvu un baltu
savstarpēja asimilācija notikusi miermīlīgi. Plašās, mežiem klātās zemes bija
reti apdzīvotas, un vietas pietika visiem. Pastāv uzskats, ka nesaskaņas
cēlušās vēlāk un tādēļ par valdniekiem aicināti sveši — varjagi jeb rūsiņi (no
kā cēlies krievu pašnosaukums). Savukārt Baltijas jūra seno krievu avotos
tiek saukta ari par Varjagu jūru.
Jāpiebilst , ka arheologi un valodnieki joprojām diskutē — kas (kādas
ciltis) īsti uzskatāmas par t.s. austrumslāviem pirms izcelsmes (radimiēi,
dregoviči. poloēani, ilmeņa slāvi, vjatiči, kriviči u.c.). Krivičus (no kā cēlies
mūsu vārds krievi) daudzi pētnieki tomēr pieskaita baltiem. Tāpat zināms, ka
15. gs. plašus apgabalus Lugas, Okas un Volgas augštecēs apdzīvojusi baltu
cilts galindi. kuru valoda esot dzirdēta Maskavas apgabalā vēl 19. gs.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka vismaz romānā aprakstītajā laikā ļaudis,
kas dzīvoja aiz Mudes (Veļikajas) upes, bija Ietu senčiem tuvi asinsradi.
51galvo vienā mutē — sk. 48. piezīmi.
52 Čudus un solus — šie vārdi ņemti no senām krievu hronikām. Nav
gan īsti zināms, kādas tautas tikušas sauktas tādos vārdos. Par čuģ tālaika
krievi mēdza saukt ne tikai igauņus un somus, bet ari vispār svešos (tāpat kā
ņemei — mēmie bij visi, kas nerunāja saprotamā valodā). Tomēr karagājienu
apraksti minētajās hronikās un ģeogrāfiskie dotumi ļauj spriest, ka čudi un
soli (vai sosoli) varētu būt tieši igauņi un Tālavas leti.
53 Olga nākusi no Pleskavas, kas toreiz bija Tālavas Ietu pilsēta
 Senie krievu avoti un nostāsti vēsta, ka Olga (tas, protams, ir kristīšanā
dots vārds) dzimusi 893. gadā Vibutu ciemā ap 12 km no Pleskavas. Kristību
Kijevas lielkņaza atraitne (Igors krita 944. g.) pieņēmusi Konstantinopolē
946. gada (vai 955. gadā — citos avotos). Par Kijevas valdnieces krusttēvu
izvēlēts pats Bizantijas cars Konstantīns, kurš esot juties tik apburts, ka
vēlējies pats precēt jaunkristīto Olgu…
To. ka Pleskava ir sena baltu pilsēta, rāda arheoloģijas un valodniecības
dotumi, ko atzīst ari daudzi krievu vēsturnieki. Pirmajās pašas Pleskavas
hronikās pilsēta tiek saukta šajā. baltu cilmes vārdā PJeskov. Tikai vēlāk nāk
tagadējais slāviskotais variants Pskov.
Savukārt Novgorodā slavenajā Rjuriha pils vietā, kā liecina
arheoloģiskie pētījumi, jau pirms 5000 gadiem dzīvojuši somugru zvejnieki.
54 pirms četrdesmit pieciem gadiem — t.i., 1131. gadā.
Īsa Novgorodas — Pleskavas un Ietu — igauņu valstu savstarpējo karu
priekšvēsture, kurus piemin senie krievu avoti:
1060.g. novgorodas kņazs Izjaslavs I Jaroslavičs sakauj solus un uzliek
2000 grivnu meslus.
1061. g. soli padzen mēslotājus, nodedzina krievu 1030. gadā
celto Jurjevas cietoksni Tērbatā un uzbrūk Pleskavai. Krituši 1000 krievu.
un. g. Novgorodas kņazs Mstislavs I Vladimirovičs iebrūk Očelā (droši
vien Atzelē). Kara iznākumu krievu hronika noklusē. tātad droši var uzskatīt,
ka iebrucēji zaudējuši. (Varbūt tas bija krievu atriebības mēģinājums par
no6. gada zaudējumu Zemgalē, kur krievi atstāj 9000 kritušo, tā atzīst viņu
pašu avoti.)
1113. g. Novgoroda atkal uzbrūk Očelai. un atkal rezultāts tiek
noklusēts, tātad — zaudējums.
1116. g. Pleskavieši un novgorodieši Mstislava Vladimiroviēa vadībā
izsiro igauņu un ietu zemes, ieņem Otepē, aizved daudz gūstekņu. N
1131. g. romānā pieminētais uzbrukums, tiek izkauti vīri. sievas
un bērni aizvesti gūstā.
1132.g. novgorodas "Pirmā laika grāmata" ziņo — čuči smagi sakauj
Novgorodas kņazu Vsevolodu Mstislaviču kaujā pie Vaigas.
1134. g. Novgorodiešiem izdodas atriebties, ieņemt Tērbatu, taču mesli
vairs netiek minēti.
1136. g. Novgorodieši padzen savu kņazu, sākas asas partiju cīņas, un
veselus četrdesmit gadus viņu hronikās vairs netiek minēti ne leti, ne igauņi.
 Jāpiebilst, ka laikā no 1117. līdz 1205. gadam Novgorodā mainās 27
kņazi, turpinās bajāru nesaskaņas, tā ka — par uzkundzēšanos rietumu
kaimiņiem diez vai bija laiks nopietni domāt. Vēl jāpiebilst, ka līdzīgas
iekšējas nesaskaņas un šķelšanās šai laikā valda arī Poloekas kņazistē, ari
polockieši diez vai bija spējīgi pakļaut, piemēram. Jersiku, Koknesi vai Dau-
gavas lībiešus.
55grieķu ceļu licēji varjagi — šeit domāts tā sauktais ce/š no varjagiem
līdz grieķiem. Tas sākās no Lādogas un beidzās Melnajā jūrā.
Pats ce|š pa Volgu un Dņepru bija pazīstams jau izsenis, bet 9. gs.
beigās, ceļot pilsētas un veidojot valstis, to savā kontrolē pārņēmuši rūsiņi.
ko esot uzaicinājuši paši slāvi. Saskaņā ar leģendu, pirmie esot bijuši tris
brāļi — Rjurihs, Sineuss un Truvors ar saviem ļaudīm. Rjurihs 864. gadā
pavēlējis celt Novgorodu, bet mirstot atstājis savā vietā radinieku Oļegu,
kam uzticējis arī mazgadīgo dēlu Igoru, kas vēlāk kļūst par Kijevas
lielkņazu.
56 senču dieviem — baltu un slāvu mitoloģijā ir daudz līdzību, tostarp
Pērkons — Peruns, Velns — Veless u.tml. Senajā Krievzemē (tāpat kā
Livonijā) ļaudis vēl ilgi turējās pie seniem pagānu dieviem un piekopa senču
ritus. Kādu laiku pēc oficiālās kristības pieņemšanas arī valdošajās varjagu
(rūsiņu) aprindās tika godāti senie skandināvu dievi.
57 nesamierināmu cīņu pret Dieva ienaidniekiem
Par Dieva, t.i., Romas baznīcas ienaidnieku tika uzskatīts ikviens, kurš
nepiekrita pāvesta kūrijas nostājai (ķeceri), un. protams, ikviens nekristītais.
Tāda bija viduslaiku katoļu baznicas oficiālā ideoloģija, par kuras
pamatlicēju tiek uzskatīts Augustīns (353.—430. g.) un viņa 22 sējumu "De
civitate Def.
Ši ideoloģija ļaudis dala divās nesamierināmās nometnēs — Dieva
bērnos un velna bērnos. Dieva bērni mīl un kalpo Dievam, šajā dzīvē viņi ir
tikai ceļinieki un pēc laicīgās nāves nokļūs debesīs. Dieva valstībā, kas ir
viņu dzīves vienīgais mērķis. Velna bērni ienist Dievu un, aklībā
maldīdamies, tuvojas savai bojā ejai. Viņiem nav un nevar būt īstu tikumu,
viņi rūpējas tikai par laicīgiem labumiem. Dieva bērnu augstākais tikums ir
pazemība, kas izriet no Dieva mīlestības, viņi ir taisnīgi, paklausīgi un
godīgi. Turpretī bezdievji (velna kalpi) ir lepni (tas ir pirmgrēks), patmīligi,
netaisnīgi, nepaklausīgi un negodīgi. Bezdievji dzīvo ārējā un iekšējā
nemierā, tādēļ visur rada nemierus, nesaskaņas un karus.
 Dieva bērniem savas dvēseles glābšanas labad ir jākaro pret
neticīgajiem, lai nestu tiem vienīgo īsto — Dieva mieru. Katram cilvēkam,
kam piemīt īsti tikumi, ir jāraugās, lai citi negrēkotu pret Dievu, un jāsoda
viņi. Šāds karš, kad tiek laboti un sodīti grēcinieki, ir taisnigs un
nepieciešams karš.
Vēl der atcerēties, ka viduslaiku Rietumeiropā katoļu baznīca bija
pilnīga garīgās dzīves noteicēja, baznīcas rokās bija gan izglītības sistēma,
gan iespēja izstumt no sabiedrības nepaklausīgos, tostarp ari valdniekus. Šis
turklāt ir krusta karu laiks — 1149. gadā beidzas II krusta karš Tuvajos
austrumos, turpinās uzbrukums ziemeļrietumu slāviem. 1148. gadā pāvests
izdod bullu par krusta karu Spānijā pret mauriem, ap 1157. gadu sākas
kristīgo valdnieku uzbrukums somiem, bet 1189. gadā sāksies III krusta karš
Palestīnā.
Lūk. daži no tolaik populāriem lozungiem — Kas nekristās, tam
jāmirst! Piespied nākt! Kaujiet viņus (pagānus) kā lopiem līdzīgus!…
58 kurši un sāmsaiieši izpostīja Ēlandi — šeit domāts 1777. gada
iebrukums nocietinātajā Ēlandes salā, kas pieder Zviedrijai.
Daudzi avoti liecina, ka kurši ar sāmsaliešiem bieži rīkojušies kopīgi.
Tāpat no senajiem krievu avotiem izriet, ka ari igauņi un tālavieši allaž
karojuši plecu pie pleca. Vismaz romānā tēlotajā laikā.
"bīskaps Ernemords
Dānijas valsts arhīvos un Karaliskajā bibliotēkā glabājas dokumentu
fragmenti, kas apraksta kādu dāņu misiju Kurzemē un bīskapijas izveidošanu
jau 1161. gadā. Šie dokumenti nav oriģināli, bet tiem pievienotā
pavadvēstule (ko 1584. gadā rakstījis dāņu karaliskais pārvaldnieks Piltenē
Johans Bārs) stāsta par %'eselu virkni bīskapu, kas sekojuši Ernemordam.
Pirmās Kurzemes bīskapijas dibinātājs esot bijis karaļa Valdemāra Lielā dēls
Ābels, kurš 1161. gadā nācis daudzos kuģos un ar lielu bruņotu vīru pulku
uzbrucis Palangas pilij, nogalējis 3000 kurzemnieku, bet pārējos piespiedis
bēgt. Kad Kurzeme bijusi nomierināta, Ābels iecēlis Lundas baznīcas
kanoniķi Ernemordu par bīskapu pakļautajā zemē. 1169. gadā Ernemords
devies uz Romu, kur viņa tiesības apstiprinātas. Viņš esot bijis Kurzemes
bīskapa amatā sešpadsmit gadus. Otrais bīskaps esot bijis kungs Hermannus,
kas valdījis deviņus gadus… Tad seko citu bīskapu uzskaitījums un smalks
ap raksts, kas turpinās vēl laikā, kad Kurzemi jau kontrolēja vācieši.
fi0 tēvs Fulko — sk. 36. piezīmi.
 61 itilu — šie ir seno vaijagu Krievzemē dibināto pilsētu nosaukumi.
Aidagena — Veclādoga, Holmgārde — Novgoroda, Bjarmija — Tvēra (?),
Gņezdova — Smoļenska, Kunigārde — Kijeva, Itila — Astrahaņa (?).
62 tora zīme — vesera vai cirvja simbols.
Tors — skandināvu mitoloģijā pērkona, vētras un auglības dievs.
Spēkavīrs, karotājs u.tml. (līdzīgs baltu Pērkonam).
63 bulla, kas aizliedz kristiešu baņķieriem ņemt augļus par aizdoto
naudu — izdota 1179. gadā. Tajā pāvests patiesi aizliedz kristiešiem
nodarboties ar augļošanu. Līdz ar to kreditēšana un citi līdzīgi finansu
darījumi pilnībā nonāk žīdu rokās (kas savukārt vēlāk kļūst par vienu no
viņu vajāšanas iemesliem). Tomēr finansisti paliek finansisti — turpmāk
augļi patiesi netiek ņemti, toties tiek izgudrots cits pelnīšanas veids. Naudu
aizdod uz ļoti īsu laiku, tam beidzoties, iekasē soda procentus par kavējumu
un atkal aizdod uz īsu laiku…
64slimības nesagrauzts — šeit domāta t.s. testatora prove, kas bija
paredzēta dažos viduslaiku likumos. Lai pierādītu savu rīcībspēju,
testamenta rakstītājam liecinieku klātbūtnē pilnā apbruņojumā vajadzēja
uzkāpt savā kaujas zirgā.
65 no Ietu radu cilts galindiem
Galindi tiek uzskatīti par vienu no agrākajām baltu ciltīm. Nav pat
skaidrs — šis vārds apzimē vienu vai vairākas tautas. Galindu pēdas (pamatā
hidronīmijas dati) redzamas gan senajā austrumbaltu teritorijā Maskavas
apgabalā, gan dienvidu zemēs (līdz pat čehu robežām), kur kādreiz dzīvoja
prūši. Kāda nesen veikta pētījuma rezultāti liecina, ka galindi varbūt nebija
pirmie balti, kas apmetās Volgas un Okas augštecēs. Iespējams, ka tur
iepriekš mitušas citas baltu ciltis, kas saplūdušas ar somugriem. Krievu
hroniku ziņas liecina, ka vēl 13. gs. galindi (goļaģ) bijusi liela un kareivīga
tauta, kuras pēdas pie Kalugas un Možaiskas fiksētas vēl 19. gs. (Sk. arī 50.
piezīmi.)
66 otrā ceļa radinieki — t.i., otrās pakāpes radinieki. Neesmu
pārliecināts, vai tā patiesi bija ari Gotlandē, bet vācu tiesībās dzimta tika
simbolizēta ar cilvēka ķermeni, atsevišķu paaudzi sauca par celi (Knie). Tiek
runāts par dubultcejiem, ja skaita abas kājas, un vienkāršo celi, ja skaita
katru kāju atsevišķi. (Piemēram, 4. dubultcelis ir tas pats. kas 7. vienkāršais
celis u.tml.) Latviešu senči turpreti dzimtu simbolizēja ar koku, tādēļ tiek
runāts par isteniekiem (vai klātējiem radiem, kas atrodas ciltskoka stumbrā)
un nozariešiem (vai tālējiem radiem, kas atrodas koka zaros). Starpība bija
ne tikai mantojuma tiesībās, bet arī dažādos ritos (kāzās, krustībās, bērēs
utt.), kur isteniekiem un nozariešiem bija dažādas tiesības un pienākumi.
(Piemēram, kāzās īstenieki deva divreiz vairāk nodevu nekā nozarieši.)
Dzimtai zarojoties, nozaricši at tālinājās arvien tālāk un pamazām kļuva par
maliniekiem vai malēniešiem, ko istenieki, protams, izdevīgā brīdī centās
apsmiet. Kā jau malēniešus…
67 Paltpili — t.i., Polockā.
Par pilsētas un tās vārda baltisko izcelsmi nešaubās ne valodnieki, ne
arheologi. Pastāv divas versijas. Pirmā — vārds cēlies no plots vai oplots, ko
Latgalē pazīst kā tirgus vietas apzīmējumu (kāda Poloeka bijusi jau sirmā
senatnē). Otra — vārds cēlies no palte, t.i., Paltpils.
Iespējams, ka šī pilsēta, tapat ka Pleskava, reiz ietilpusi kādā senākā
Ietu (vai lietuvju) valstiskā veidojumā. (Sk. ari 53. piezīmi.)
M stops — arbalets.
69 novgorodas priekšpilsēta — par priekšpilsētām (prigorocl) tika
saukti nocietinājumi, kas sargāja robežas vai pieejas galvenajiem
cietokšņiem. Par tādu no Novgorodas kņazistes viedokļa 12. gs. tika
uzskatīta ari Pleskava. Pleskavā bija sava veče, bet pilsētvaldi sūtīja
Novgoroda. ari Pleskavas kņazi bija Novgorodas ielikteņi. Pleskaviešiem
tas, protams, nepatika, jo tā Novgorodas valdījumos tika iekļauta tikai pēc
Kijevas lielvalsts sabrukuma (1154. gadā), nevis Novgorodas celta vai
dibināta. Pleskava rakstītos avotos pirmo reizi minēta jau 903. gadā. bet no
Novgorodas virsvaldības juridiski atbrīvojās tikai 1348. gadā.
70 pietālavas piļu dubultrinda — šādu nocietinājumu sistēmu gar
Mudes (Veļikajas) upi II Pasaules kara laikā atklājis pulkvedis R. Osis. Viņa
pētījumi publicēti trimdas presē.
71 gausas māte — ari Gausa māte. viena no Zemes mātes (vai Lielās
Pirmmātes, vai Māras) pārstāvēm. Sniega, lietus un miglas pavēlniece.
2 maza pulka viri — šeit Trikātas valsts padome, kurā ietilpa visi
Trikātas novadu kungi. Viņus var uzskatīt par Trikātas valdnieka dzimtas
vecākajiem (ne gadu. bet izcelsmes vai radniecības ziņā). Turpretī lielajā
pulkā sanāca visi valsts pilntiesīgie vīri, arī brīvie ļaudis jeb zemnieki.
Pilntiesība — tiesības nest ieročus, tādu nebija bērniem, sievietēm, kalpiem
(vergiem) un noziedzniekiem.
73 trīs lību podi — lību jeb livonijas pods — apmēram 6,5 kg. Trīs podi
— ap 20 kg sudraba.
 74 sidraba grivnas — senās krievzemes naudas vienības (parasti
sudraba stienīši), kas bija apgrozībā līdz 15. gs. Gan Novgorodas, gan
Smoļenskas. gan Kijevas grivnā ietilpa ap 200 g sudraba.
75 no katra arāja zirga — apstrādājamās zemes platību mērīja zirgos
jeb arklos, t.i., cik lielu platību var apstrādāt ar vienu zirgu. Līvzemes (jeb
Livonijas) arkls — ap 11 ha aramzemes. (Sk. arī 34. piezīmi par hūfu.)
76rjurihu dzimta — Krievzemes kņazu un lielkņazu dzimta, ko aizsācis
leģendārais Rjurihs, viņa dēls Igors — vēlāk Kijevas lielkņazs, Olgas vīrs.
(Sk. ari 55. piezīmi.)
77 ..dažāda kaluma un svara monētas
Šai laikā lielākas naudas vienibas parasti bija kalti vai lieti sudraba
stienīši, kUrus savukārt varēja sacirst mazākos gabalos. Tāpēc šeit minēto
naudas vienību vērtību vieglāk izteikt sudraba svarā. Ķelnes marka = 216 g.
Gotlandes marka » 208 g. ozeriņš ~ 100 g. ēra = 24 g. ārtaugs = 8 g.
Krievzemes grivnas = 200 g, vecās kunas (kunu grivnas) = 27 g, jaunās
kunas = 50 g, nagata = 10 g, rezans = 4 g sudraba.
Par arābu, persiešu un romiešu monētu apgrozību Baltijas telpā liecina
daudzie atradumi.
Par sudraba aptuveno pirktspēju:
zobens varēja maksāt apmēram 125 g sudraba, šķēps = 50 g, cirvis = 50
g, nazis = 3 g, kalumiem izgreznota josta => 50 g, kāpšļi = 125 g,
šķilamdzelzis = 3 g, atslēgas, slēdzenes, ķemmes = 6 g sudraba.
Loti dārgi bija metāla riņķīšu bruņukrekli = 820 g. vēl dārgāks bija
kaujas zirgs — vairāk nekā 1 kg sudraba.
Par 10 markam vai grivnām (t.i., = 2 kg sudraba) varēja nopirkt 32
govis.
78vestfāles virsnieks — šeit domāts kara algotnis no Vestfāles (novads
Vācijā). Cittautu karavīru algošana tolaik bija parasta lieta, īpaši
tirdzniecības pilsētu pulkos. Droši vien tālaika Novgorodas iedzīvotāji
nacionālā ziņā bija visai raiba publika.
79 vaidu likums — asinsatriebība (sk. 48. piezīmi).
80 aizskāra aizgājēja tiesības — mirušais patur savas tiesības ari uz
mantu, viņš ir tikai aizgājis citā Pasaulē. Dienesta līgums tika uzskatīts par
personīgu līgumu, tāpēc mantiniekam bija jāgādā, lai šīs saistības tiktu
pildītas. Ari citu tautu likumos mantojuma saņēmējam visupirms bija
jāsamaksā algas saimei un pārējie aizgājēja parādi. Kamēr tie nebija
nokārtoti, attiecīgā mantojuma dala piederēja mirušajam.
 81 zemesmātes vārti — svētvietās tie atradās Tukšumu, t.i., ziemeļu
pusē.
82 māras pirts — šķiet, ka tā bija īpaša, akmeņiem norobežota vieta
svētkalnos. Pirtis, klētis, rijas u. c. konkrētas ēkas dažādiem ritiem droši vien
tika izmantotas vēlāk, kad svētvietas bija aizliegtas vai izpostītas, un senie
pagānu riti bija jāveic slepus.
Dieva dēls pirti taisa No sīkiem oliņiem; Svētā Māra pērties gāja, Zelta
slota padusē.
83 sumpurņi — mitoloģiskas būtnes, kurām ir cilvēka ķermenis, bet
seja (galva) kā sunim vai citam dzīvniekam. Latviešu teikās un pasakās
sumpurni parasti dzīvo mežā, tomēr ir ari varianti, kas stāsta par kādu īpašu
sumpurņu zemi vai salu. Igauņu tautas folklorā sumpurņi apsargā pieeju
pasaules malai (šāds motīvs sastopams "Kalevipoegā").
Tomēr ir ari nostāsti par sumpurņiem — meža cilvēkiem. ko dažviet
saukuši par piņņiem. Iespējams, ka šīs būtnes veidojušās no kādām
izstumtām, vajātām vai apspiestām cilvēku grupām, kas, atšķirti mežā
dzīvojot, piemērojās apstākļiem un kļuva līdzīgi plēsīgiem zvēriem. Varbūt
dažkārt nolikušas arī kadas ģenētiskas novirzes. Tā ka mitoloģiskajiem
pasaku tēliem varēja būt arī kāds reāls pamats.
84 tikai ne tādu nāvi — te nav runa par mokām, bet gan par dvēseles
tālāko ceļu, ko varēja ietekmēt nāve Citsaules vai vēl ļaunāk — Tumsas
būtņu (mošķu) rokās.
85 vagas galā iedēstīja olu — šāds sējas sezonas sākšanas rits pazīstams
daudzām senajām zemkopju tautām, kas dzīvoja ciešā saskaņā ar dabas
norisēm. Sējas sākumu noteica konkrēta gada laika vērojumi, ko varēja veikt
labi izglitoti cilvēki, augstākās kvalifikācijas svētnieki. Ar mēness fāzu
zināšanu vien nepietika. Novirzes vai nepareizi veikts rits varēja nest lielu
postu, jo viss šai pasaulē notiek saskaņoti. Piemēram, senās Ķīnas
natūrfilozofiskās mācības Pasauli uztvēra kā harmonisku mūziku, un katra
nepareiza nots (rīcība) var izsaukt ari attiecīgu rezonansi. Senie ķīnieši
šādam sējas sākuma rituālam pieskaņoja gan piemērotu tērpu, gan krāsas, bet
rīta veicējs (imperators) iepriekš gavēja un noskaņoja sevi līdzdalībai
kosmiskajā mūzikā.
Arī ola daudzu tautu mitoloģijā ir auglības un jaunas dzīvības sākuma
simbols. Atceramies kaut vai pavasara svētku Lielās dienas izdarības, kurām
ir tūkstošgadīga priekšvēsture.
 86 rits — rituāls. no ritēt — vārdam sena sanskrita sakne un arī nozīme
— kustība (norise), kas vieno, saista, saliedē, veido rindu, secību, kārtību.
"Vēdās" līdzīgā vārdā sauc ratus, kuros brauc debesu būtnes.
Lietvārdu rits darinājis Rainis.
87 dieva dārzs — šķiet, ka Dieva dārzs nebija vien simboliska, bet ari
reāla vieta svētkalnu pakājē.
88 sensenās asinssaites ar gotu tirgoņiem —jādomā, ka Gotlandes
pirmiedzīvotāji bijuši goti jeb gūdi (viena no ģermāņu tautām, iespējams,
zviedru priekšteči), taču vēlāk, kad sala kļuva par Austrumeiropas
tirdzniecības bāzi, tur (īpaši Visbijā) apmetās dažādu tautu cilvēki. Vēl 15.
gs. avotos gudus nošķir no sveariem (zviedriem). Par lību, kuršu, sāmsaliešu
u.c. jūras austrumkrasta tautu ciešajiem sakariem (radniecību?) ar
gotlandiešiem liecina gan "Indriķa Hronika", gan tas, ka daudzi vācu līgumi
ar mūsu senčiem atsaucas uz Gotlandes tiesībām, naudas un svara mēriem.
Ari vācu Rīgas pirmās tiesības (li kurni) bija aizgūtas no Gotlandes.
Vēl interesantāks man šķiet fakts, ka tieši pēc kuršu lielā uzbrukuma
Rīgai (1210. g.) visas Gotlandes preces, sākot ar nākošo gadu, tiek atbrīvotas
no muitas gan Rīgā, gan citās Livonijas ostās. Iespējams, ka iepriekš neitrālo
kuršu uzbrukumu vācu Rīgai izraisīja kādi gotlandiešu tirdzniecības iero-
bežošanas mēģinājumi vācu kontrolētajās pilsētās. No šāda viedokļa
raugoties, kļūst saprotamāka ari pati kaujas norise un kuršu dīvainā
atkāpšanās. Droši vien notika sarunas, kurās kurši panāca savu.
Vēl atliek piebilst, ka baltu gēns atklāts arī Gotlandes zviedriem.
Baltu apdzīvotie apgabali (pec M. Gimbutienes)
………. ap 1500. g. pirms Kristus
……… ap 1000. j>. pirms Kristus
 ++++ XI—XII gs.
SOMUGKI
PROTOSKITI

V/ Centraleiropa X—XI gs.

Šeit redzamas Vācu Svētas Romas impērijas robežas. Labajā stūrī U aiz
Dancigas gar Vislu sakas Prūšu zemes
Krievu kņazistes XII gs. padomjlaiku vēsturnieku skatījumā. Romānā
aprakstīto valstu robežas
Karte no "Pasaules vēsturēs" I sēj. ļF (A. Grīna redakcija, R., 1929)
Pēcvārds
Pēdējos gados, jo īpaši izvērtējot pirmskristietības un kristietības
tūkstošgades notikumus Latvijā un Baltijā, ne tikai teologi, vēsturnieki, bet
arī literāti, izmantodami vēsturiskos materiālus, tos aktualizē šodienas
sabiedrībā, lai saglabātos tautas kolektīvā atmiņa, nezustu nacionālā
identitāte, lai mēs spētu atrast savu vietu eiropeiskajā kultūrā.
Literātu pievēršanās vēsturiskam romānam parasti saistīta ar vairākiem
apstākļiem. Vispirms to sekmē vēstures zinātnes sasniegumu līmenis, kad
zinātnieki spēj sakārtot un apkopot vēstures faktus noteiktā pētniecības
modelī. Tikpat nozīmīga, ja vēl ne svarīgāka, ir pašas sabiedrības aizvien
augošā prasība vēlreiz pārvērtēt vēsturisko pagātni, lai sekmētu un celtu
nacionālās identitātes apziņu. Vēsturiskais romāns šai nozīmē ir gan literāra
tradīcija, kas līdzās citiem literatūras žanriem parasti labi attīstīta brivām un
patstāvīgām, savu pašvērtību cienošām tautām, gan ari zināma pagātnes
pieredzes pārmantojamības stunda jauniešiem, kas ir visplašākā vēsturisko
romānu lasītāju kopa.
Latviešiem, kuriem vēstures rakstīšanas tradīcija sākotnēji saistījās
galvenokārt ar iekarotāju rakstīto un tiem paklausīgo literātu un vēsturnieku
darbiem, vēsturiskais romāns ir samērā nesena un, atļaušos sacīt, tomēr
samērā maz kopta tradīcija. Vienīgi Latvijas pirmās brīvvalsts laikā,
izveidojoties Latvijas Universitātei kā zinātnes pētniecības centram, pirmo
reizi ari nacionālā vēsture un kultūra kļuva par izpētes objektu, kas
likumsakarīgi veidoja pamatu, uz kura ar laiku izauga arī literārā —
vēsturisko romānu rakstīšanas pieredze. Nenoliedzami to stimulēja ari jaunās
Latvijas valsts nospraustais pamatmērķis — audzināt un izkopt tautas
pašapziņu. Tā radās daudzi A. Grīna un citu autoru vēsturiskie romāni — ar
nepārprotamu vēlmi nekaunēties no savas vēstures un audzināt savas zemes
un valsts pilsoni. Šī mērķprogramma sasniedza savu izvirzīto uzdevumu, tās
nozīmība bija tik liela, ka palīdzēja saglabāt nacionālo pašlepnumu vairākām
paaudzēm arī padomju okupācijas laikā.
Un tomēr joprojām, atceroties savas tautas senāko vēsturi, mēs visai
bieži identificējam sevi ar bārenīti, sērdienīti un verdzības laiku daudzu
gadsimtu garumā. Raksturojot tautas kultūras līmeni, to ieaujam pastalās un
iesienam prievītēs. Tikai retu reizi, un ari tad visbiežāk citu pētnieku
rosināti, atceramies zemgaļu un kuršu brīvības cīņas, viņu nesalaužamo
vīrišķību un dzimtās zemes mīlestibu. Tieši šīs tautas krusta karu rezultātā
cieta vissmagākos dzīvā spēka zaudējumus. Mūsu pašu kā tautas
pastāvēšanu lielā mērā noteica latgaļu vēsturiskā ekspansija vai iekšējā
kolonizācija uz tukšajām, karā cietušajām zemēm, tomēr paši latgali kā tauta
atstājuši mazāk spilgtas atmiņas. (Rakstītajos avotos ciltis tiek sauktas —
Lotgola, Letti, Lettigalli, Lette. Novgorodas hronists nelieto nosaukumu
Letti vai Letten, bet vecākās "Atskaņu hronikas" autors savukārt —
l^elhthigalli. "Indriķa hronikā" atrodam abas formas, taču forma Letti
ievērojami dominē. Zinātniskajā literatūrā ir izteiktas domas, ka, iespējams,
aiz divu nosaukumu lietojuma ir izšķiramas divas atšķirīgas latgaļu etniskās
grupas.)
Tieši tāpēc J. Lejiņa romāns "Zīmogs sarkanā vaskā", kas iecerēts kā
vēsturiska epopeja par Ziemeļlatvijas latgaļu valsts veidošanās vēsturi un tās
likteni 12.—13. gs., ir īpaši aktuāls temats. Turklāt tā nozīmību bez tīri lite-
rārām vērtībām cel pilnīgi jauns, moderns un loti aktuāls arheoloģijas,
antropoloģijas un etnologijas zinātnes nostādņu gaismā pamatots skatijums
uz latgaļu senāko vēsturi. Šeit parādās ne tikai paša autora vēlme apzināt šo
vēsturi, tautas un valsts veidošanos, tās tiesiskos aspektus, bet arī pašam,
ielūkojoties vēstures annālēs, līgumos un citos dokumentos, izvērtēt laikmeta
notikumus un cilvēkus, sevišķu vērību piegriežot Livonijas Indriķa hronikai
kā vienam no vissvarīgākajiem vēstures avotiem.
Romāns piesaista ne tikai ar savdabīgo skatījumu uz latgaļu vēstures
procesiem, bet arī ar moderno, interesanto un aizraujošo sižetu, kurā
ietilpināti tie vēsturiskie personāži, kas saglabājušies ja nu vienīgi tautas
mitoloģiskajā atmiņā un dažās atsevišķu dzejnieku vārsmās. Precīzā
vēsturiskās situācijas izpratne Jauj autoram arī ticami pamatot savu varoņu
rīcību un izvēlētos mērķus. Romāns, tāpat kā mūsu pašu vēsture, vēlreiz
visai uzskatāmi pārliecina, ka mēs ari pirms krusta kariem nebūt nebijām
pasaules mala un vēl jo mazāk — mežoņu cilts.
Var jau, protams, līdzīgi vācballu vēsturniekam A. TranzēeResenekam
apgalvot, ka "iedzīvotājiem nav tautas vienības apziņas, tie dzīvo pēc kaut
kādas plašākas tautas satversmes, viņu ķēniņi nav nekādi ķēniņi, ne arī vald-
nieki, bet virsaiši", bet šī laikmeta un tam sekojošā laika vēsturiskās norises
ar dominējošo tendenci no cilts uz cilšu savienībām, valstiskajiem
veidojumiem, pāraugot atsevišķos novados, ari valstīs, bija neizbēgamas un
vēsturiski nosacītas.
 Faktiski tās vēsturiskās situācijas kontekstā, kādā noris romāna darbība,
mēs saprotam arī jaunā, jau kristietiskā laikmeta piedāvātās izvēles iespējas,
kas ļoti precīzi un saistoši aprakstītas romānā. Mēs nereti jautājam sev,
kāpēc kurši un zemgali pēc neliela kompromisa izvēlējās cīņu kā vienīgo
jauno etnisko kontaktu veidu ar bruņiniekiem—kristiešiem, bet latgali palika
stingri kompromisa politikas piekritēji? Vai tā bija vēsturiskā situācija vai
valdnieku viltības un valsts interešu aizstāvības apliecinājums, kas reizēm
pat zinātniskajā literatūrā izpelnās atziņu, ka latgaļi paši ļāvās pakļauties un
piedalījās ari citu baltu tautu pakļaušanas procesā? Vai šeit, līdzīgi kā kuršu
novados, nesaskatām etniskās spriedzes rimumu Dienvidlatgales populācijās
un tās pieaugumu ziemeļlatgalu novados? Un vai ar šīs spriedzes samazinā-
šanos nevar izskaidrot tālākos vēsturiskos notikumus, kad latgali gandrīz
nemaz nepretojās krustnešu agresijai, jo tiem bija citi, kā viņiem šķita,
politiski svarīgāki mērķi.
Ielūkojoties pirmsvācu laika vietējo tautu kultūrā, kādu to izcejam no
gadsimtu dzīlēm, grūti nepamanīt tās krāšņumu. Tajā viz zelta atspīdums no
bronzas krūšu rotām, aprocēm, gredzeniem, kreļļu krāsainība, spoži mirdz
villainēs ieaustie raksti. Tikpat spožs vīriešu kapos ir ieroču spīdums. Kā
atzīst pētnieki, kultūra tika iznicināta laikā, kad tā bija visskaistākā.
Tas viss, ieskaitot dažādos etnisko attiecību veidus, atspoguļojas arī
romānā. Iespējams pat, ka daža laba no romāna lappusēm, kurās autors,
izbūries cauri "Indriķa hronikai" un virknei citu vēstures avotu, atspoguļojis
savu īpašo ieskatu — varbūt netradicionālu, varbūt pārmēru literāru,
nedaudz idealizētu —, vairos arī vēsturnieku drosmi vēlreiz pārlūkot it kā
labi zināmo. Pārāk cieši mūsos un mūsu vēsturē vēl sēž tradicionālie, sen
savu laiku nodzīvojušie žogi. Jebkurā gadījumā J. Lejiņa piedāvātais romāns
ar savu dinamisko, spriedzes pilno skatījumu uz mūsu vēsturi dos iespēju
lasītājiem ne tikai ieskatīties kādā loti senā, maz zināmā pagātnes lapaspusē,
bet rosinās ari to pārdomāt, Jaujot katram no mums vēlreiz apjēgt, ka nav
senas vēstures. Vēsture katrai tautai ir tikai viena, bet alternatīvas, ko tā
laiku pa laikam mums piedāvā, var atkārtoties. Diemžēl, kā mēs visi zinām,
no vēstures neviens nemācās.
Rita Grāvere, vēstures zinātņu doktore
Saturs
i
Trikāta. 12704. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas…… 9
Libeka. 1168. gads pēc Kristus dzimšanas……………….. 25
Lokuma. 1171. gads pēc Kristus dzimšanas ……………. 41
II
Trikāta. 12716. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas…. 56
Pietālava. 12718. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas. 91
Pleskava. 6684. gads pēc pasaules radīšanas………… 101
Libeka. 1177. gads pēc Kristus dzimšanas……………… 111
ill
Trikāta. 12719. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas.. 121
Gulbene. 12722. gads pec Sampo dzirnu sagrūšanas 132
I V……………………………………………………………….. 168
V………………………………………………………………… 225
V I………………………………………………………………… 290
Turaida. 12725. gads pēc Sampo dzirnu sagrūšanas. 297
VII
Trikāta. 12726. gads pēc Sampo dzimu sagrūšanas… 372
Skaidrojumi un papildinājumi ……………………………… 387
Pēcvārds ……………………………………………………………. 418
Jānis Lejiņš
ZĪMOGS SARKANĀ VASKĀ Brāli 1162—1184
"Karogs", Kuršu ielā 24, Riga. LV 1006. reģistrācijas apliecība nr.
20072 Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams". Balasta dambī 3, Riga. LV
1081. '