POLISAS FENOMENS

Kā zināms, polisa nav tikai pilsētvalsts, tā nav tikai politiska vienība vai sabiedrisks institūts, polisa ir
grieķu dzīves veids un vienlaicīgi viņu apziņas fenomens. Savā būtībā tas ir viens no šīs kultūras stūrakmeņiem.
Valsts seniem grieķiem nebija atdalīta no viņiem pašiem un līdz ar to, viņu valsts uztvere būtiski atšķīrās no
mūsējās. Viņi nepazina politiskās pārstāvniecības ideju un profesionālo ierēdņu vai karavīru kārtas. Katrs
pilsonis bija vienlaicīgi politiķis, karavīrs un savas ģimenes loceklis. Tādejādi katrs senais grieķis bija ļoti cieši
un dažādos līmeņos integrēts sociālajā organismā. Neviens pilsonis nebija tikai privātpersona, jo pirmām kārtām
viņš bija savas polisas pilsonis. Šis fakts noteica polisas ārkārtējo nozīmi un tās klātesamību visās grieķu dzīves
sfērās. Faktiski nav iespējams saprast grieķu kultūras specifiku, nesaprotot, kas ir p olisa. Tādēļ šajā nodaļā ir
atlasīti teksti, kas dod iespēju ieskatīties pašu grieķu domās par savu polisu.
Polisai nācās pārdzīvot gan labus ( V. gs. p.m.ē. ), gan grūtus laikus ( IV. gs. p.m.ē. ). Kad mēs
iepazīstamies ar polisas vērtībām tās ziedu laikos, mēs varam saprast, kas ir polisa vispār, taču redzot, kādas
nobīdes no normas notiek polisas krīzes laikā, mēs varam apjēgt arī šīs krīzes būtību. Tādēļ avotu teksti šajā
nodaļā ir apkopoti divās daļās – pirmajā ir atlasīti teksti, kas ilustrē polisas vērtības, tātad, sabiedrisko normu, un
otrajā – tie teksti, kas uzrāda nobīdes no normas polsas krīzes laikm etā.

1. POLISA UN TĀS VĒRTĪBAS

Līdz pat Aristotelim grieķi neteoretizēja par polisu kā tādu, jo viņu teorētiskās pārdomas bija vērstas uz to,
kā padarīt savu pilsētu atbilstošu eunomijas ( lablikumības ) ideālam. Tādēļ grieķu priekšstati par polisu mums
atklājas tikai pastarpināti, daudzos tekstos, kas veltīti visdažādākajiem konkrētiem jautājumiem. Tas nosaka
avotu raibumu par šo tēmu. Faktiski, mums vajadzīgo informāciju par polisu mēs varam iegūt tur, kur tiek
runāts par sabiedriskām vērtībām un ideāliem. Tikai iepazīstot šīs vērtības un ideālus mēs varam saprast, kas
bija polisa pašiem grieķiem, jeb kādai tai bija jābūt pēc viņu domām. Var teikt, ka šīs sabiedriskās vērtības
veidoja pašu polisu, jo uz tām balstījās grieķu pilsoņu apziņa.

1.1. Homērs. Odiseja

Odisejs stāsta par mežonīgo kiklopu zemi. Šeit pirmo reizi grieķu literatūrā
parādās priekšstats par civilizētas dzīves atšķirību no mežonības. Tātad, šeit ir
pirmais literārais grieķu sabiedriskās dzīves raksturojums.
Beidzot mēs stājāmies krastā pie lepnīgo kiklopu zemes;
Taisnība viņiem ir sveša, bet mūžīgie dievi tos sargā.
Kiklopi nedēsta kokus ar rokām un tīrumus near;
Sēklu tur nekaisa zemē, bez aršanas zeme dod visu –
Dzeltenos miežus un kviešus, bet vīnāju stīgas dod viņiem
Briedušos ķekaros vīnu, un Zevtēva lietus to vairo.
Nav tur ne kopēju apspriežu viņiem, ne likumu kādu;

1
 Dobajās alās jo dziļi vai augstajos kalnāju galos
Kiklopi pavada laiku; ikviens no šiem sievu un bērnus
Valda, kā patīkas pašam; par citiem tie neliekas zināt.
( Od., IX. 106 – 115 )

1. 2. Kallīns. Dzeja
Kallīns ( VII gs. p.m.ē. pirmā puse ) viens no pirmajiem grieķu dzejniekiem no Mazāzijas
pilsētas Efesas. Biogrāfisku datu par viņu nav un no viņa daiļrades ir saglabājies tikai
viens elēģijas fragments. VII gs. vidū p.m.ē. viņa dzimtajai pilsētai nācās izturēt smagu
cīņu ar klejotāju ciltīm. Ā. Feldhūna tulkojums .
Mirstot pēdējoreiz pretniekā šķēpu lai triec.
Cīņā par dzimteni doties, par mazajiem bērniem un sievu
Jauniņo katram ir dižs pienākums, lielākais gods.
Cilvēkam tad tikai tuvojas nāve, kad likteņa dieves
Moiras viņam to lemj. Tāpēc lai metas viņš drošs,
Tikko kā iedegas kauja, ar paceltu šķēpu uz priekšu,
Cieši lai drosmīgā sirds piespiesta varonim klāt.
Ja reiz kam nāvi liktenis lēmis, nekādi viņš izbēgt
Nevar no tās arī tad, kad tam ir senčos kāds dievs.
Bieži kāds mājās no postīgā kara un ieroču šķindas
Atgriežas vesels un sveiks, taču tur pienāk šim gals.
Tomēr tad nebūs viņš pilsētai dārgs, nedz arī tā sēros pēc viņa;
Kritušo apraud ikviens, lai arī tas izcils vai zems.
Visi pilsoņi skumt par vīru ar varoņa sirdi
Tad, kad viņš kaujlaukā mirst; dzīvs būdams, pusdievs viņš tiem.
Viņu acīs tad līdzīgs ir augstam tornim, jo spējīgs
Paveikt palaikam viens pats, daudzi ko izdarīt mēdz.
( Fragm. 3 )

1. 3. Tirtajs. Dzeja
Ā. Feldhūna tulkojums.
Brīnišķa nāve ir krietnajam vīram, kas pirmajās rindās
Cīņā par dzimteni krīt. Briesmīgs ir liktenis tam,
Kas savu pilsētu pamet un dzimtenes auglīgas druvas
Un nu, trūkuma spiests, ubaga dāvanas lūdz,

2
 Apkārt klīzdams ar mīļoto māti un sirmgalvi tēvu,
Sievu un bērniem, kas gaužām vēl maziņi ir.
Nīstams un apnicis trimdnieks ikvienam, pie kura viņš vēršas
Tad, kad pārlieku smags kļuvis tam trūkuma slogs.
Viņam, kas dzimtu ir kaunā licis, nu seko pa pēdām
Negods un likstas, un pats diendienā neglītāks top.
Vīram, kas klaiņo pa svešām malām, kam nav savu māju,
Zudusi cieņa un gods, tāds arī pēcniekiem liegts.
Tad nu lai cīnāmies droši un mirstam par dzimteni dārgo,
Mīļajiem bērniem, un žēl lai tad nav dzīvības mums!
( Fragm. 10 )

1. 4. Teognīds. Dzeja
Šis ir krietnums, šī balva, kas cilvēkos lielāka,
Ko gudrajam vīram visskaistāk ir iegūt.
Tā ir kopīga laime, gan tautai gan pilsētai visai,
Tas ir vīrs, kas nostājies pirmajās rindās
Cīnoties droši stāv stingri uz vietas.
(1002 – 1006 )

1. 5. Alkajs. Dzeja
Jūs nespēsiet pasargāt sevi nedz ar cietoksni dižo,
Nedz ar stiprāko akmeņu mūri,
Jo tik vīri ir pilsētas torņu aizstāvji drošie.
( Fragm. 427 )

1. 6. Sofokls. Oidips valdnieks

Sofokls ( ap 496. – 406. p.m.ē. ) – viens no lielākajiem atēniešu dramaturgiem, kas
dzīvoja Atēnu demokrātijas kulminācijas un Peloponesas kara laikā. Šajā fragmentā no
slavenās Sofokla drāmas “Oidips valdnieks” priesteris uzrunā Oidipu, Tēbu pilsētas
ķēniņu. H. Novacka tulkojums.
Ja zemi gribi valdīt tā, kā dari to,
Ar cilvēkiem tai pilnai jābūt, nevis bez tiem.
Kas gan ir kuģis, kas dižens cietoksnis,
Ko pametuši cilvēki, kas tajā mīt!
3
 ( Soph. Oid. Rex. 54 – 57 )

1. 7. Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture

Atēniešu karavadonis Nikijs uzrunā karavīrus kritiskā brīdī, pirms izšķirošas kaujas
Sicīlijā.
Karavīri, jums vispār ir jāzina, ka jums ir jābūt krietniem vīriem, jo tuvumā nav tādas
drošas vietas, kur jūs zaudējot drosmi varētu paglābties, pat tad, ja arī jums izdotos tagad
izbēgt no pretinieka, bet ja jūs cīnīsieties, jūs varēsiet ieraudzīt to, pēc kā tiecāties, t.i.,
dzimteni un tuviniekus; un jūs atēnieši atjaunosiet lielu, kaut gan šobrīd jau sadragātu pilsētas
varenību, jo pilsēta 1 ir vīri, nevis mūri vai tukši kuģi bez vīriem ( Thuk. VII, 77. 7 )

1.8. Hērodots. Vēsture

1.8.1. Solons pie Krēza
Hērodots stāsta slavenu leģendu par Solona tikšanos ar Līdijas valdnieku Krēzu. Pēc
likumdošanas Solons aizbrauca vispirms uz Ēģipti, pēc tam – uz Līdiju. Notikumu
hronoloģija nepieļauj, ka Solons varētu tikties ar faraonu Amasi ( valdīja no 569 līdz
526 g. p.m.ē. ), kā arī ar Krēzu ( valdīja no 560 g. p.m.ē ), jo Solona ceļojums varēja
notikt tikai laika posmā no 594 līdz 584 g. p.m.ē. Toties šajā leģendā spilgti
atspoguļojas grieķu pilsoniskie cilvēka ideāli.
( 30 ) ... Solons aizbrauca uz Ēģipti pie Amasisa un pēc tam uz Sardiem, pie Krēza .
Tur viņš saņēma no Krēza viesmīlīgu uzņemšanu viņa pilī. Pēc tam trešā vai ceturtā dienā
kalpi pēc Krēza pavēles izvadāja Solonu pa valdnieka mantnīcām un parādīja viņam visas
milzīgās bagātības2. Pēc tam, kad viss, kas tajā brīdī bija, tika apskatīts un aplūkots, Krēzs
uzrunāja Solonu ar šādu jautājumu: O, atēniešu viesi! Mēs jau esam daudz dzirdējuši par tevi,
ka tu ceļo savas gudrības dēļ, ka tu gudrības mīlestības dēļ apceļo pasauli, lai varētu vairāk
redzēt. Un tagad es gribu jautāt tev, vai tu jau esi saticis vislaimīgāko cilvēku no visiem?
Jautājot viņš cerēja, ka viņš pats tiks nosaukts par vislaimīgāko cilvēku, taču Solons, nemaz
nevēloties glaimot, teica viņam patiesi, kā tas ir: O, valdniek, esmu redzējis tādu cilvēku un
tas ir atēnietis Tells. Krēzs bija ļoti pārsteigts par šādu atbildi un nepacietīgi pajautāja: Kādēļ

1 Šeit stāv vārds polis – “pilsēta”, “valsts”. Tātad, jau pats termins norāda uz to, ka grieķu uztverē jēdzieni
“pilsēta” un “valsts” bija nesaraujami saistīti. Turklāt jēdziens “valsts” attiecās tieši uz pilsoņu kolektīvu.
Sengrieķu valodā bija vēl jēdziens asty, kas apzīmēja pilsētu tikai kā apbūvētu dzīves vietu. Turpmāk vārds polis
tiek tulkots kā “valsts”.
2 Krēzs tobrīd skaitījās bagātākais cilvēks pasaulē un tas izskaidro viņa lepnumu un vēlmi uzskatīt sevi par

laimīgāko cilvēku pasaulē.

4
tu uzskati, ka Tells ir vislaimīgākais cilvēks? Tad Solons teica: Šis Tells dzīvoja, kad viņa
pilsēta uzplauka, viņam bija skaisti un labi dēli 3, un viņš redzēja, ka viņiem arī piedzima un
bija dzīvi bērni. Viņš bija labklājīgs cilvēks atbilstoši mūsu priekšstatiem, turklāt viņam bija
skaista nāve. Kad atēniešiem notika karš ar kaimiņiem, viņš devās kaujā pie Eleusīnas un
piespieda ienaidniekus bēgt, un pats gāja bojā skaistā nāvē cīņas laukā. Atēnieši apglabāja
viņu par tautas līdzekļiem tajā vietā, kur viņš gāja bojā un izrādīja viņam lielu godu.
( 31 ) Tas, ko Solons izstāstīja par Tella lielo laimi, pamudināja Krēza interesi un viņš
pajautāja, kurš tad būtu otrs laimīgākais cilvēks pēc Tella, būdams pārliecināts, ka šoreiz jau
noteikti tas būs viņš pats. Taču Solons teica: Tie ir Kleobis un Bīton s. Viņi ir no Argosas
pilsētas un viņiem bija pietiekoši iztikas līdzekļu un viņiem bija tik stipri ķermeņi, ka viņi abi
bija guvuši balvas atlētiskās sacensībās. Par viņiem stāsta vēl lūk ko: argiešiem ir svētki par
godu Argosas Hērai, un vajadzēja viņu māti4 nogādāt pajūgā dievietes svētnīcā, bet vērši
nebija savlaicīgi atgriezušies no lauka. Nokavēt nedrīkstēja un tad jaunieši, paši iejūgušies,
vilka ratus, kuros brauca viņu māte. Noskrējuši četrdesmit piecus stadijus 5 viņi ieradās
svētnīcā. Kad viņi bija to paveikuši visas tautas priekšā, kas sapulcējās uz svētkiem, viņus
sagaidīja skaistas dzīves beigas un ar to dievs parādīja, ka cilvēkam ir labāk mirt, nekā dzīvot.
Argieši, stāvēdami apkārt, slavēja jauniešu spēku, bet argiešu sievietes – viņu māti, par to, ka
viņa ir izaudzinājusi tādus dēlus. Bet viņu māte, priecājoties par viņu varoņdarbu un slavu,
stāvēdama dievietes statujas priekšā, lūdzās, lai dieviete dotu viņas dēliem, Kleobisam un
Bītonam, kas viņu tik ļoti pagodināja, vislielāko laimi, kas tikai ir iespējama cilvēkam. Pēc šis
lūgšanas, pēc upurēšanas un dzīrēm, jaunieši devās gulēt pašā svētnīcā un vairs nepiecēlās,
bet atrada tur savu galu. Bet argieši uztaisīja jauniešu skulptūras un veltīja tās Delfiem 6, jo
viņi ir bijuši krietnākie no vīriem.
( 32 ) Kad Solons pasludināja, ka šie jaunieši ir otrajā vietā laimes ziņā, Krēzs dusmīgi
teica: O, atēniešu viesi! Vai tu manu laimi uzskati par neko, ka tu neatzīsti mani pat par
līdzīgu šiem parastajiem cilvēkiem? Bet Solons teica: O, Krēz! Vai tad man, kas zina, ka
ikviena dievība ir skaudīga un iedveš cilvēkiem uztraukumu un bailes, tu jautā par cilvēku
lietām? Ilgā laikā var daudzas lietas redzēt, arī tās, ko tu nevēlies, un daudzas lietas piedzīvot.
Par cilvēka dzīves robežu es uzskatu septiņdesmit gadus... No visām dienām, kas sastāda

3
Šeit Hērodots lieto klasisku, aristokrātisku cilvēka labāko īpašību apzīmējumu: “skaistais un labais” ( kalos kai
agathos). Kopš Homēra laikiem tā apzīmēja “labākos” cilvēkus., tātad, būtībā, aristokrātus. Viņi bija skaisti ārēji (
kalos ) un iekšēji ( agathos ), ti., cilvēki, kas ir izcili skaistumā, tikumā un krietnumā.
4 Viņu māte bija priesteriene Argosas Hēras svētnīcā.
5 Parastais grieķu stadijs bia 176, 6 m. garš ( olimpiskais stadijs – 192, 28 m. ). Tātad, jaunieši noskrēja vismaz

7947 m. garu distanci.

6 Tātad, viņi veltīja šīs skulptūras Delfu Apollonam. XIX. gs. beigās, kad franču arheoloģiskā ekspedīcija veica

izrakumus Delfu teritorijā, šīs skulptūras tika atrastas. Šodien tās var aplūkot Delfu muzejā.
5
septiņdesmit gadus, t.i. no 26250 dienām, nav nevienas dienas, kas būtu līdzīga citai un katra
diena atnes citus notikumus. Tātad, o Krēz, cilvēks ir pilnībā likteņa varā. Es redzu, ka tev
pieder lielas un milzīgas bagātības un ka tu valdi pār daudziem cilvēkiem, bet par to, ko tu
man jautāji par savu laimi, es nevaru pateikt, pirms neesmu dabūjis zināt, ka tu esi labi
nobeidzis savu mūžu. Jo tas, kam ir liela bagātība, nav laimīgāks par cilvēku, kuram ir tikai
dienas iztika, ja tikai vien laime neseko viņam līdz tam brīdim, kad viņš nobeidz savu dzīvi,
būdams visu savu labumu īpašnieks. Jo daudzi ļoti bagāti cilvēki ir nelaimīgi, bet daudzi
vidēji turīgi cilvēki ir laimīgi savā dzīvē. Jo bagāts, bet nelaimīgs cilvēks tikai divās lietās
pārspēj laimīgu cilvēku ar vidēju turību, bet tas, savukārt, pārspēj bagāto un nelaimīgo cilvēku
vairākās lietās, jo pirmais ir vairāk spējīgs piepildīt savas vēlēšanās un izturēt lielu nelaimi,
bet otrais, kaut arī nevar tikpat viegli panest nelaimi un sasniegt vēlamo, tomēr pārspēj viņu
šajās lietās: laime viņu sargā, un viņš ir cilvēks bez miesas trūkumiem un slimībām, nav cietis
no dažādiem ļaunumiem, viņš ir laimīgs savos bērnos un dievbijīgs. Un ja pie tā visa viņš vēl
labi nobeigs savu dzīvi, tad tas ir tas, par ko tu jautā – tas ir cilvēks, kas ir cienīgs, lai viņu
sauktu par laimīgu. Bet kamēr cilvēks nav miris, atturies saukt viņu nedz par laimīgu, nedz
par veiksmīgu. Taču saņemt visus šos labumus vienam cilvēkam nav iespējams, tāpat kā
neviena zeme nav tik pietiekama, lai dotu visu, kas nepieciešams, bet kaut kas viņai ir, bet
kādas citas lietas viņai trūkst, un tā zeme, kurai ir visvairāk labumu, ir pati labāka. Tā arī
neviens cilvēka ķermenis nav autarkisks 7, jo tas viņam ir, bet cita trūkst. Taču tas, kuram
vienmēr ir visvairāk un kurš pēc tam laimīgi nobeigs savu dzīvi, tas manuprāt, o, valdniek, ir
cienīgs saukties par laimīgu cilvēku. Visās lietās taču ir jāskatās to galu, ar ko tās beigsies, jo
daudziem dievs vispirms deva laimi, bet pēc tam tos pilnīgi 8 iznīcināja ( Hdt. I, 30 – 32 ).

1.8.2. Mardonija padoms

Persiešu karavadonis Mardonijs dod padomu savam valdniekam Kserksam pirms
karagājiena pret Grieķiju. Viņa mutē Hērodots ielika visnotaļ grieķisku gudrību,
kas labi raksturo polisas ideoloģiju:
Tu redzi, ka dievs sasper ar saviem zibeņiem tās dzīvās būtnes, kuras izceļas, lai tās
iedomībā nepaceltos pāri citām, bet mazas viņu nemaz nekaitina 9. Tu redzi, kā dieva zibeņi

7
Autarkisks ( autarkes ) – burtiski: “pašpietiekams”, “pilnīgs”, t.i., “noslēgts sevī”, “tāds, kurš ir pietiekams pats
sevī, kuram nekā netrūkst”. Autarkija ( autarkeia ) kā autonomija, pašpietiekamība un neatkarība, ir ļoti svarīga
grieķu kultūras kategorija. Ideāls cilvēks ir autarkisks un līdz ar to, līdzīgs dieviem, kuri vienīgie ir patiesi
pašpietiekami un neatkarīgi. Ideālai polisai arī ir jābūt autarkiskai, t.i., tai jāspēj pašai apgādāt sevi ar visu
nepieciešamo, jo tikai tā valsts var nodrošināt sev patiesu neatkarību no visa ārējā. Tātad, autarkija ir galvenais
brīvības nosacījums, bet brīvība pieder pie fundamentālākajām grieķu kultūras vērtībām.
8 Grieķu tekstā šeit stāv vārds prorrridzous – “ar saknēm”, “līdz pamatiem”. To var saprast arī tādā nozīmē, ka

iznīcināti vai pazudināti šie cilvēki tika ne tikai paši, bet kopā ar visu savu dzimtu.
9
Klasisks grieķu priekšstats par dievu skaudību.
6
sasper lielas mājas un lielus kokus, jo patīk dievam graut to, kas paceļas virs citiem. Tā arī
liels karaspēks var tikt iznīcināts no maza karaspēka tādā veidā, ka skaudīga dievība var
iemest tajā bailes vai savus zibeņus un tad šis karaspēks necienīgi aiz iet bojā. Jo dievība
necieš, lai kāds cits, atskaitot viņu pašu, iedomātos sevi lielu esam ( Hdt. VII, 25 ).

1.9. Ksenofonts. Sokrātiskie sacerējumi

Pie “Sokrātiskiem sacerējumiem” tiek pieskaitīti vairāki Ksenofonta darbi, kuros
galvenais varonis ir Sokrāts ( “Apoloģija”, “Atmiņas par Sokrātu”, “Mājsaimniecība”,
“Dzīres” ). Šajos darbos reālam Sokrāta tēlam pārklājas virsū Ksenofonta personība,
tādēļ viņi tiek pasniegti zem paša Ksenofonta vārda. Šeit tiek piedāvāti vairāki
fragmenti no šiem Ksenofonta sacerējumiem, kuros tiek apspriesti polisas būtiskākie
jautājumi.
.
1.9.1. Atmiņas par Sokrātu
Šajā darbā Ksenofonts atstāsta Sokrāta sarunas ar draugiem un klausītājiem. Šis ir fragments
no Sokrāta sarunas ar Hippiju par taisnību
Vai tu esi pamanījis, teica Sokrāts, ka Likurgs nebūtu pacēlis Lakedaimonu pāri citām
valstīm, ja viņš nebūtu iedibinājis tajā paklausību likumiem? Vai tad tu nezini, ka valstu
vadītāji vislabākie ir tie, kuri ir panākuši, ka pilsoņi paklausa likumiem? Un arī to, ka valsts,
kurā pilsoņi visvairāk paklausa likumiem, gan miera laikā dzīvo vislabāk, gan kara laikā ir
neuzveicama? Un pilsoņu vienprātība 10, kā pieņemts atzīt, ir vislielākais labums valstij, un
bieži vecajo padome un labākie vīri aicina pilsoņus būt vienprātīgiem; un visur Hellādā ir
likums, kas liek pilsoņiem zvērēt, ka viņi būs vienprātīgi savā starpā, un visur pilsoņi dod
šādu zvērestu. Man liekas, tas notiek ne tādēļ, lai pilsoņi piešķirtu balvas vienam un tam
pašam korim, un ne tādēļ, lai viņi cildinātu vienus un tos pašus flautistus, ne tādēļ, lai dotu
priekšroku vieniem un tiem pašiem dzejniekiem, un ne tādēļ, lai visi atrastu baudījumu vienās
un tās pašās lietās, bet gan tādēļ, lai viņi paklausītu likumiem. Kur pilsoņi ievēro likumus, tur
valstis ir stipras un labklājīgas, bet bez vienprātības nedz valsts var būt labi pārvaldīta, nedz
māja apsaimniekota ( Xen. Memorab., IV, 4. 15. – 16. ).

1.9.2. Mājsaimniecība ( Oeconomicus )

Arī šim darbam ir dialoga forma, kur galvenais runātais ir Ksenofonta skolotājs Sokrāts. Šeit
tiek piedāvāti trīs fragmenti no Ksenofonta “Mājsaimniecības”, kur tiek atstāstītas trīs Sokrāta
sarunas..

10
‘’Šeit lietoto vārdu homonoia var tulkot arī kā “vienotība”.
7
 1.
Skaisti tu runā, Kritobul11, teica Sokrāts. Nodarbošanās ar tā saucamo amatniecību ir
apkaunojoša un pelnīti tiek turēta necieņā pilsētnieku vidū. Jo amatniecība kaitē gan
strādnieku, gan uzraugu ķermeņiem, piespiežot viņus vienmēr sēdēt un uzturēties ēnā, bez
saules gaismas, bet dažos amatos pat visu laiku ir jāpavada pie uguns. Bet kad ķermeņi kļūst
vārgi, tad arī dvēseles paliek daudz vājākas. Turklāt tā saucamajiem amatniekiem nekad nav
brīva laika, lai viņi varētu parūpēties par draugiem un par savu valsti. Tādēļ viņi tiek uzska tīti
par nederīgiem gan draudzībai, gan dzimtenes aizstāvībai. Tāpēc dažās valstīs, īpaši tajās,
kuras ir slavenas ar savu karošanas mākslu, pilsoņiem nedrīkst nodarboties ne ar kāda veida
amatniecību ( Xen. Oec., IV, 2 – 4 ).

2.
To es tev saku, Kritobul, teica Sokrāts, ka no zemkopības nevar atturēties pat ļoti
labklājīgi un laimīgi cilvēki. Šķiet, ka nodarbošanās ar to reizē ir gan kāds baudījums, gan
turības pavairošana, gan arī ķermeņa vingrināšana, kas dod iespēju nodarboties ar tām lietām,
kas pieklājas brīviem cilvēkiem. Vispirms jau tās lietas, no kurām cilvēki pārtiek, sniedz zeme
tiem, kas to apstrādā, piedevām arī tās lietas, no kurām viņi iegūst baudījumu, ta d arī tās, ar
ko viņi pušķo dievu altārus un dievu attēlus, un arī ar ko paši izrotā sevi... Bet devīgi dāvinot
visus šos labumus zemkopība iemāca ņemt tos nevis nododamies vājībām un bezrūpībai, bet
gan caur pieradumu panest aukstumu ziemā un karstumu vasarā. Tiem, kas strādā ar savām
rokām, tā kļūst par vingrinājumu un piešķir spēku, bet tiem, kas uzrauga zemkopības darbus,
tā dod stiprumu, piespiežot viņus agri celties un daudz staigāt... Zeme pamudina zemniekus ar
ieročiem rokās aizstāvēt savus laukus, jo augļus, kurus viņa dod, paņems sev uzvarētājs...
Turklāt, zeme, būdama dievība, labprāt māca taisnīgumu tiem, kas var saprast viņas mācību:
viņa dod vairāk labumu tam, kas viņu labāk kopj... Līdz ar to, zemkopība iemāca cilvēkiem
savstarpēju palīdzību, jo tāpat kā karā cilvēki dodas kopā, tā arī zemi jāstrādā cilvē kiem kopā
( Xen. Oec., V, 1 - 12 ).

3.
Tā kā visas zinātnes, kā mums liekas, nav iespējams apgūt, mēs pievienojoties pilsētu
spriedumam, noraidīsim tā saucamās amatnieku meistarības, jo tās gan miesu novārdzina, gan
dvēseli sagrauj. Visskaidrākais pieradījums tam, kā mēs jau runājām, būtu tad, ja tajā laikā,
kad mums uzbruktu ienaidnieki, nosēdinātu atsevišķi zemkopjus un amatniekus un pajautātu

11
Kritobuls – Sokrāta sarunu biedrs.
8
viņiem, vai viņi uzskata par vajadzīgu aizstāvēt zemi, vai pametot viņu, aizstāvēt pilsētas
mūrus. Un tad, kā jau mēs domājām, tie, kam ir zeme, balsotu par to, lai aizstāvētu zemi, bet
amatnieki – par to, lai nebūtu jācīnās, jo viņi jau no bērnības ir iemācījušies sēdēt, nepakļaujot
sevi nedz smagiem darbiem, nedz briesmām. Mēs esam secinājuši, ka skaistam un labam
vīram12 vislabākais darbs un zināšanas ir zemkopība, ar kuras palīdzību cilvēki iegūst sev visu
dzīvei nepieciešamo. Šo nodarbi, kā šķiet, ir viegli apgūt un ir patīkami tajā strādāt, tā padara
ķermeņus skaistus un stiprus, bet dvēselēm tā dod pietiekoši daudz laika, lai varētu parūpēties
par draugiem un valsti. Reizē ar to, kā mums šķiet, zemkopība zināmā mērā pamudina cilvēku
uz drosmi ar to, ka tā ārpus pilsētas nocietinājumiem dod strādājošiem iztiku un barību viņa
lopiem. Lūk, tādēļ šāds dzīves veids tiek atzīts par labāko visās valstīs, jo vispārīgi tiek atzīts,
ka tas padara pilsoņus vislabākos un vislabvēlīgākos ( Xen. Oec., VI, 5 – 10 ).

1. 10. Aristotelis. Politika

Šajā fundamentālajā darbā Aristotelis apkopoja visus sava laika priekšstatus
par polisu un tās būtību. Uz tā pamata viņš izstrādāja savu politisko koncepciju.
1.
Tā kā mēs redzam, ka katra valsts ir kāda kopība un katra kopība veidojas dēļ kaut
kāda labuma ( jo visi dara visas lietas ar nodomu panākt kādu labumu ), tad ir skaidrs, ka visi
tiecas pēc kaut kāda labuma, turklāt visvairāk un pie vislielākā labuma tiecas tā kopība, kas ir
svarīgāka par citām un kas aptver citas kopības. Šī kopība tiek dēvēta par valsti vai par
politisku kopību 13 ( Arist. Pol., 1252. a 1. – 5. )14.

2.
Kopība, kas sastāv no vairākiem ciemiem, ir pabeigta valsts, kas ir sasniegusi, tā teikt,
pilnīgi pašpietiekamu stāvokli, un kas ir izveidojusies dzīvības vajadzību dēļ un labas dzīves
sasniegšanas dēļ. No tā izriet, ka valsts izceļas no dabas 15, tāpat kā pirmās kopības... No tā

12
Šeit stāv klasiskā aristokrātiska formula: “kalos te kagathos” – “skaistais un labais”, t.i. cilvēka ideāls,
aristokrāts.
13 “Politiskā kopība” – koinōnia politikē. Vārds “politisks” ir atvasināts no vārda polis – “valsts”, “pilsēta”. Tātad,

“politisks” burtiski nozīmē “valstisks”.

14 Tālāk Aristotelis pēc kārtas analīzē svarīgākās cilvēku “kopības” – ģimeni ( vīrs, sieva, bērni ) un ciemu (

vairākās ģimenes ).
15 “Valsts izceļas no dabas” – ar to Aristotelis grib pateikt, ka valstij, tāpat kā citām primārām kopībām, ir dabiska

izcelsme, t.i., tās ir radušās, lai apmierinātu dabiskās cilvēku vajadzības. Tātad, dabiskums tiek pretnostatīts
mākslīgumam.
9
visa izriet, ka valsts pieder pie tām lietām, kas ir no dabas un ka cilvēks no dabas ir politiska
būtne16... ( Arist. Pol., 1253. a 9. )

3.
Tātad, ir skaidrs, ka tikai tās valsts iekārtas, kuras vērstas uz kopēja labuma
sasniegšanu, saskaņā ar taisnību patiesi ir pareizas, taču tās, kuras vērstas tikai uz pašu
valdošo labumu, ir visas kļūdainas un ir nobīdes no pareizām valsts iekārtām, jo viņu daba ir
kundzība 17, bet valsts ir brīvu pilsoņu kopība ( Arist. Pol., 1279. a 19. – 20. )

4.
Mēs apgalvojam, ka ir daudzi vergu veidi, jo ir arī daudzi darbu veidi. No viņiem
viena daļa ir amatnieki, tie ir tie, kuri, kā norāda jau pats viņu nosaukums, dzīvo no savām
rokām18, pie viņiem pieder arī meistari. Tādēļ senos laikos dažās valstīs, kamēr tur vēl nebija
ieviesta radikāla demokrātija, amatniekiem nebija pieejami valsts amati... ( Arist. Pol.,1277. a
36 – 1277. b 3 )

5.
Senos laikos dažās valstīs par amatniekiem strādāja vergi vai svešinieki, tādēļ arī
šodien lielāka daļa viņu ir tādi, bet labākā valsts nekad nedos amatniekam pilsoņa tiesības (
Arist. Pol., 1278. a 6 – 7 ).

16 Slavenā Aristoteļa definīcija: politikon zōon – to var tulkot arī kā “politisks dzīvnieks”.
17 Tekstā stāv vārds despotikai – tātad, valsts iekārtas, kuras balstās uz varas principa.
18
Šeit Aristotelis lieto vārdu hernētes – “tie, kas dzīvo no savām rokām” ( apo tōn heirōn ).
10