Pirmā novele, par kuru es gribu pastāstīt, ir “Purva bridējs”.

Tas ir viens no
pazīstamākajiem mīlestības stāstiem latviešu rakstniecībā, kas vienlaikus ir gan skaists, gan arī
dramatisks. Literārā darba centrālais konflikts ir veidots kā attiecību trijstūris starp sievieti-
Kristīni un diviem vīriešiem- Edgaru un Akmentiņu.
Edgaru Blaumanis raksturo tā: “Kaislīgs, bet cēls, samaitāts, bet labs.” Edgars noteikti ir
bijis kaislīgs mīlētājs. Visā novelē uzsvērtas Edgara kaislības ar sievietēm, kuras vienmēr
mīlējušas viņu. Kā arī viņam patika iedzert. Tomēr pati lielākā samaitātība ir tā, ka viņš vairs
nesaprata, ka tas bija kaut kas slikts. Edgars domāja, ka tas bija normāli un pieņemami, jo viņš
taču vēl bija jauns un neprecējies. Tā ir izlaidība, cilvēks vienmēr ir spējīgs atrast attaisnojumu
savai rīcībai, dažreiz pilnīgi nedomājot loģiski. Šeit Edgara dzīve sasaucas ar noveles
nosaukumu “Purva bridējs”. Edgars tiešam tāds bija. Jo vairāk viņš darīja, jo dziļāk purvā iestīga
un jo grūtāk bija tikt ārā. Edgarā bija daudz pretstatu. Tomēr kopumā problēma jau nebija viņā,
bet viņa sliktajos ieraidumos. Pats par sevi Edgars nebija slikts cilvēks. Es ļoti augsti vērtēju viņa
godīgumu un to, ka viņš bija atklāts.
Un Edgara pretstats bija apņēmīgais un racionāli domājošais saimnieks Akmentiņš. Pēc
manām domām, viņš novelē parādījās, lai Kristīnei būtu izvēle. Akmentiņa tēls parāda Kristīnes
mīlestības cenu.
Kristīne bija laba saimniece, čakla, skaista un visādā ziņā varētu būt laba sieva. Novēlē
Kristīne nonāca dilemmas priekšā- viņai bija jāizvēlas starp Edgaru-meitu un iedzert mīlētāju,
kurš nebija bagāts, vai Akmentiņu- bagātu, kārtīgu saimnieku. Abi divi bija pietiekoši jauni un
varējā būt atbilstoši Kristīnes vecumam. Kristīnei noteikti patika Edgars, viņa cēlums, kuru viņš
izrādīja tajās reizēs, kad nebija samaitāts. Viņai protams, patika labais, kas bija Edgarā, bet
neapzināti viņu varēja pievilkt tieši Edgara problēmas. Un kā visi tuvākie domāja, ka tikai muļķe
varētu izvēlēties Edgaru. Tomēr Kristīne to izdarīja. Ar loģiku to nebija iespējams saprast.
Iemesls bija viens-mīlestība. Kristīne mīlēja Edgaru. Novelei nav turpinājuma, to Blaumanis
atstāja katra paša iztēlei. Tikai fanātiķim būtu iespējams noticēt tam, ka Edgars tiešām mainīsies.
Viņā valdīja kaislības- pat tad, kad viņam bija neilgu laiku pirms kāzām jādzīvo “pareizi”, viņš
to nespēja. Laulības neko nemainīs. Šeit arī parādījās Kristīnes tēla nozīme- mīlestības cena.
Kristīnei bija izvēle starp mīlestību un bagātību. Viņa varēja dzīvot mierīgu, bagātu dzīvi ar
Akmentiņu, skaistā mājā un būt visu cienītai. Bet Kristīne to visu iemainīja pret dzīvi kopā ar
dzērāju un mīlētāju, pret nākotni bez garantijām un bez finansiāla nodrošinājuma un iespējams
pret daudzām negulētām naktīm, izraudātam acīm, neskaitāmām reizēm, kad atkal bija jānotic
solījumiem un bija jāpiedod. Tā bija Kristīnes mīlestības cena. Īso laimes mirkļu cena. Īso, bet
īsto. Ir redzams, ka šīs noveles dzīves vērtība ir mīlestība.
Otra novele ir “Raudupiete”. Tā ir traģiska novele par sievietes kaislīgo mīlestību pret
puisi, kura dēļ viņa bija gatava upurēt savu dēlu. Sievieti sauca Raudupiete un viņai bija dēls
Matīsiņš. Raudupietes tēls latviešu literatūrā ir pirmais, kurā ir parādīta cilvēka iekšējās pasaules
ļaunā puse. Raudupiete apprecēja vecāku vīru, tātad viņa nepaspēja izbaudīt jaunības mīlestību.
Sieva apglabāja savu vīru, bet par viņu nemaz neskuma, jo viņa mīlēja un viņai patika Kārlis.
Pēc bērēm viņa pēc kāda laika aicināja Kārli kļūt par mājas galveno, apprecēties, jo viņa
nevarēja pati saimniekot, bija nepieciešama vīrieša roka. Bet viņš atteicās, sākumā teica, ka šī ir
viņas vīra māja, un viņš nevar kļūt šeit par īpašnieku. Pēc dažām dienām notika kulminācija.
Raudupietes dēls- Matīsiņš sēdēja pie akas, spēlējas un pēc tam iekrita tajā. Raudupiete skrēja
glābt savu dēlu. Bet pieskrienot akai, viņa apstājās un aizdomājās. Taču tieši Matīsiņš neļāva
viņai būt kopā ar mīļoto vīrieti, un šī iespēja nepalīdzēt viņai šķita labāka un svarīgāka par
miesīgo dēlu. Raudupieti mocīja smagi iekšējie pārdzīvojumi, kad viņai bija jāizšķiras starp
mīlestību un dēlu. Šeit arī izpaužas viņas ļaunā puse, jo viņa savas iegribas dēļ ļāva savam dēlam
noslīkt.
Tad Raudupiete un Kārlis satikās tirgū. Tikšanās laikā Kārlis atkal atteicās ar viņu
precēties un teica, ka Matīsiņš nebija tas iemesls, viņš vienkārši negribēja viņai darīt sāpīgi, un
patiesais iemesls bija tāds, ka viņam jau bija līgava. Viss beidzās ar to, ka pēc šīs sarunas pēkšņi
tirgū atskanēja skaļa skaņa un izskanēja runas, ka kāds bija sabraukts. Tā bija Raudupiete, kura
metās zem ratiem un nomira. Šeit atkal ir redzams, ka noveles dzīves vērtībā ir mīlestība.
Raudupiete izvelējas ne ģimeni (savu dēlu), bet mīļoto vīrieti.
Un pēdējā, trešā novele ir “Salna pavasarī”. Noveles centrā ir četras personas – Liene,
Andrs, Vanagu māju saimnieks un Mālnieks. Andrs attēlots kā jauns un enerģisks puisis, kurš
patiesi mīlēja Lieni. Viņš gan apzinās, ka nebija materiāli nodrošināts, jo, kad Liene svārstījās un
uzreiz neatsaucās uz puiša rotaļīgi izteikto bildinājumu. Mālnieks, kurš bija septiņdesmit divus
gadus vecs atraitnis un daudz bagātākas mājas īpašnieks. Mālnieks novelē attēlots kā pašapzinīgs
un daudz pieredzējis cilvēks, labs psihologs, kurš spēja Lieni pārliecināt par to, kādas
priekšrocības būs viņai, izvēloties pareizi. Liene bija pārliecināta par savu pievilcību un to, ka
precinieku viņai netrūks.
Sižets ir tāds, ka šī vienkāršā zemnieku meitene Liene saskaras ar izvēli - visu mūžu
dzīvot nabadzībā un apprecēties ar parastu nabadzīgu, bet jaunu un izskatīgu puisi, kuru viņa
neprātīgi mīl, vai pieņemt piedāvājumu no veca un bagāta Mālnieka, kurš aicina viņu kļūt par
mājas saimnieci un mūžīgi dzīvot bagātībā. Domājot par ieguvumiem, Liene secināja, ka
Mālnieks bija vecs un palika maz laika gaidīt līdz viņa nāvei. Un pēc nāves visa bagātība paliks
viņai, un tad viņa un Andrs varēs dzīvot bagātīgi un laimīgi. Turoties pie šīs idejas, Liene
pieņēma Mālnieka piedāvājumu. Andrs nevarēja saprast viņas izvēli.
Pagāja ilgs laiks, Lienei piedzima dēls. Visus šos gadus viņa rūpējās par savu veco vīru,
gaidīja, ka viņš drīz nomirs, un viss mantojums piederēs viņai. Visus šos gadus Liene gaidīja šo
brīdi un turpināja mīlēt Andri. Cerībā, ka tagad viss būs tā, kā viņa vēlējās, viņa devās sava
mīļotā meklējumos. Bet viss izrādījās savādāk. Andrs mīlēja vienkāršu meiteni un gatavojās ar
viņu apprecēties. Viņš jau sen bija aizmirsis Lieni un vairs nevēlējās, lai viņam ar Lieni būtu
kaut kas kopīgs. Viņa piedāvāja Andram kļūt par “Mālnieku” īpašnieku, bet Andram nekas
nebija vajadzīgs un viņš atbildēja, ka viņas dēls būs “Mālnieku” īpašnieks. Liene bija nikna un
izmisusi, viņas pašas dēls kļuva par traucēkli. Pēc kāda laika ziemas aukstumā no hipotermijas
nomira viņas dēls. Liene palika viena ar savu naudu un atkal devās pie Andra, bet viņš arī
negribēja viņu redzēt.
Liene ļoti mainījās, kļuva par dusmīgu un augstprātīgu bagātu sievieti un no tās
vienkāršās zemnieces nekas nepalika pāri. Izņemot naudu, viņai vairs nebija nekā. Dzīve bez
mīļotā bija bezjēdzīga, viņa Andri ļoti mīlēja. Un galu galā “Mālnieki” nodega no liela
ugunsgrēka, un Liene izdarīja pašnāvību, metoties no klints ūdenī. Šajā novelē Liene apmainīja
laimi pret naudu. Par naudu nevar nopirkt laimi. Liene vēlējās apsēsties uz diviem krēsliem
vienlaikus, iegūt gan naudu, gan mīlestību. Bet tā nekad nebūs. Tāpēc es varu teikt, ka šīs
noveles dzīves vērtībā ir nauda.
Nauda vai mīlestība? Šo jautājumu bieži apspriež dažādi rakstnieki un dramaturgi. Daži
daiļliteratūras varoņi bez vilcināšanās izvēlas mīlestību, atsakoties no bagātības, citi varoņi
atsakās no mīlestības un izvēlas materiālās vērtības, kuras viņiem nepatīk. To mēs redzam
Rūdolfa Blaumaņa novelēs. Divos romānos sievietes izvēlas tādu vitālu vērtību kā mīlestība un
vienā novelē sieviete izvēlas naudu. Šajos romānos un pagātnē kopumā mēs redzam, ka
sievietes biežāk dod nozīmi tādai dzīves vērtībai kā mīlestība, nevis naudai. Viņiem reti rodas
domas par peļņu vai izdevīgu laulību. Viņi bieži seko sirds aicinājumam. Tagad lielākā daļa
cilvēku priekšroku dod naudai un peļņai. Un tas noteikti neiepriecina. Mūsdienās, diemžēl,
arvien mazāk cilvēku par prioritāti izvirza mīlestību.
Apkopojot iepriekš minēto, jāatzīmē, ka mūsdienu pasaulē daudzi cilvēki gandrīz
vienmēr izvēlas starp mīlestību un naudu. Tikai morāli tīri cilvēki spēj mīlēt, neskatoties ne uz
ko. Savtīgi cilvēki nekautrējas saistīt savu dzīvi ar bagātu, bet nemīlētu cilvēku. Es iesaku vienu
- vienmēr ieklausieties savā sirds aicinājuma, un būs jums laime, bez jebkādas naudas!