Andrejs Migla un Valdis Rūmnieks

“Kuršu vikingi”
Priekšvārds. Kas ir "Kuršu vikingi"? Vēsturisks romāns ar piedzīvojumu elementiem? Sāga? Senlatviešu
detektīvs? Autori nevēlas novilkt precizu robežlīniju starp šiem žanriem, un jāatzīst, ka to apvienojums radijis darbu,
kura aizraujošo sižetu bagātina ne mazāk aizraujoši tēli un plašs izziņas materiāls par mazzināmām mūsu vēstures
lappusēm. Romānā attēlotas 9. gs. kuršu cīņas ar dāņiem, zviedriem, žemaišiem u. c. Pārsteidzoša ir detalizēti
atveidotā sadzīve, neiedomājami augstu attīstītā amatniecība, zintniecība

Dižā laiva ar pūķa galvu priekšgalā un dīvainajām apmalēm no Alandes iegriezās lielajā
Piemares ezerā. Ar vienu roku pieķēries kokam, kurā, cienīgi iepletušās, vizmoja zeltsārti zaļās
buras, Lokers stāvēja kājās un smaidīja. Negaiss gan īsu brīdi bij pāri gājis, bet tā jau tikai tāda
viegla vasaras rasina, re, saule atkal spīd, un stātuvē jau pulcējas Jūrpils vīri un sievas, veči un
bērni, un pat Smilšu Pēteris kūņojas krastmalā. Jā, Lokera smaids metās arvien brangāks. Re, pils
stāv savā vietā, un arī viņš pats sveiks un vesels atgriezās mājās. Tiesa, kāds nepilns simts vīru
iepriecina ūdensčūskas Lielās jūras dziļumos vai baro ar savām miesām dāņu lapsas un suņus,
bet bij taču vērts uzņemties šo tālo un neganto braucienu. Lokers nespēja atcerēties, cik daudz
lādīšu ar zilajām pērlītēm, zelta un sudraba stopsaktām, rotadatām, zelta un sudraba naudas
ripiņām viņi bij savākuši. Viņš toties labi zināja, kas glabājas trīs mucās, kuras atceļā viņš tīši
ierīvēja ar vecām sālītām zivīm. Tur bij zelta un sudraba stienīši, viena lāde ar zelta kroni un
lielais divasmeņu zobens ar savādām, neizprotamām zīmēm asinsdobē. Lokers zināja, ka divos
dāņu pūķos bij ne tikai dārgas drēbes un ieroči, lielās, Piemarē neredzētās melnraibās govis, bet
ari kaut kas tāds, ko nevarēja minēt un pat domās piesaukt — nē.
Lokers bij stiprs, un māņi un māži viņam galvu nejauca, bet guvums bij pārāk brangs, lai
priekšlaikus to apjūsmotu.
Ieraugot lielo sagaidītāju pūli, Lokers nosprieda, ka tā nu nevar — ņemt un klusi piebraukt
pie stātuves, it kā viņi būtu izmetuši līkumu tepat līdz Vencim roņus pamedīt. Pavēlējis sagriezt
savu dižo laivu puskrūti pa kreisi, Lokers pamāja pārējiem braucējiem, lai tie nostājas stingri blaku
tā, it kā neredzama vara būtu novilkusi smalku vilnas dzītiņu no viena Piemares krasta līdz otram
un to pārvarēt nebūtu lemts nevienam. Krastā stāvētāji tā kā apjuka, īsti nesaprazdami, kas
Lokeram padomā, bet tad, aptvēruši, ka Lokers rāda, kāds varens vīrs viņš ir, ar jaunu sparu
sveica atbraucējus.
Lokeram patika šī stingrā nostāšanās. Tīkams saldums izskrēja visam stāvam cauri, un
viņš aizvēra acis. Viņš taču nav nekāds krūmu vai piekrastes sēkļu laupītājs, kurš izmāna
garāmbraucējam muciņu sviesta vai zābaku pāri, nē, Lokers ir Jūrpils, nē, visas Piemares vald-
nieks, un viņš darīs visu, lai dāņi, sveji, sembi un žemaiši, austrumnieki un rietumnieki, visi, visi —
saprastu, ka Lokers nav lācis, kurš saēdas gaļu un lien atkal migā uz guļu…
Bet tad Lokers atskārta, ka bij izdarījis kļūdu. Divi laivas bij pagalam. Brangam karaspēkam
ejot vikingā, tā bij sīka skramba, bet sievas, rindu uzskatīdamas, viegli saskaitīs un sāks kaukt.
Nē, viņas sajauks ar dāņu pūķiem un apmulsis. Visvairāk Lokers nevarēja ciest sievu vaimanas
par nokautajiem vīriem. Bet, kad vīri — sadauzīti un asiņaini — atveda laupījumu, visi brēcieni
apklusa. Sprādzes, gredzeni, rotadatas — uz tām viņas bij trakas.
Nu bij īstais laiks. Lokers pacēla roku, it kā gribēdams ar vienu vēzienu ieslaucīt visas
laivas vendzelē.
Bet vīri jau saprata: arī vecais Tontegode, paslējies uz savas lāčādas, sparīgi uzsauca
vīriem, lai taču ātrāk brauc pie malas, mājinieki ir nogaidījušies, un arī vīriem gribas ātrāk izkāpt
krastā.
 Piemares ezera krasti bij smilšaini, dziļums vienmērigi pārauga sēklī. Ja ducis vīru kārtīgi
saķērās pie sāniem, krastā varēja izvilkt pat dižo laivu.
Vīri ari sparīgāk iegūla airos, lai veiktu pēdējo gabalu līdz krastam. Pats Lokers kā allaž
tuvojās steķiem, kas stiepās patālu ezerā iekšā. To viņš bij ielāgojis jau no pirmajām airu reizēm,
ka valdniekam neklājas ar savu laivu piestāt turpat, kur pārējiem; un Lokers gribēja būt tāds pats
kā Birkas Olavs vai Upsalas Ēriks.
Nupat pēdējie dāņu pūķi no Ālandes ienāca Piemares ezerā, un Lokers sāka bažīties, kur
visu šo lērumu izvietot. Jā, tādu ķērienu neatcerējās pat vecie Jūrpils viri, un Lokers ar baudu
pārlaida skalu sagaidītāju brīnā pavērtajām mutēm. Dāņi, savā starpā kašķi celdami, droši vien
nenojauta, ka viena rīta cēlienā viņus izkaus kā jērus. Toties Piemares vīri bij vareni.
Horihu viņi saberza kā vecu piepi uz beržakmens; Lokers pārlika — turpat pusi dāņu pūķu
sagrāba viņa vīri. Tiesa, kādu duci no tiem, uz kuriem plosījās kuršu sakurtā uguns, pēc Lokera
pavēles vīri nolaida dibenā, jo nebij prāta darbs tāds pusmiroņus vazāt cauri visām jūrām. Bet arī
tad trešā daļa vīru dabūja nokāpt no savām laivām, lai atbrauktu dāņu pūķus uz mājām.
Nu sacēlās īsta jezga, jo sagaidītāji steidza ūdeni, lai vilktu ārā slavenos Piemares vīrus, un
vendzelē vietas bij pavisam maz. Tontegode ieteicās, ka dāņu pūķus vislabāk braukt otrpus
steķiem, tieši pie laivu vīriem; tāpat jau dāņu pūķus vajadzēs pārtaisīt, lai kārtīgs braucējs vispār
kāptu iekšā.
Lokers piekrita, un dāņu pūķi sāka tuvoties krastam. Bet te jau bij klāt sievas, un Lokers
uzreiz manīja, ka daļa no viņām nemaz nerādījās priecīgas par vīriem, kas stūrēja dāņu pūķus.
Viņas meklēja, vai braucēju vidū nav kāds no tām divi laivām, kuras nemaz neatbrauca.
Lokera dižā laiva tuvojās steķiem, un ilgi krātais uztraukums piepeši atslāba kā pārgriezta
stiegra. Tur stāvēja māte, un gluži slapjš cauri sagaidītāju baram spraucās viņa brālis Andis. Nez,
no kāda jūras dibena Andis izpeldējis, Lokers nodomāja. Varbūt viņš stāvējis lietū un gaidījis,
kamēr viņi iebrauca Alandes grīvā? Varbūt viņš bij kopā ar vīriem uz Dāniju, par zivi pārvērties?
Lokers sodījās, ka sācis muļķības galvā grozīt, bet varbūt Andis pats bij vainīgs. Cik reižu
Lokers jūrā, naktī pamodies, bij klusi saucis Andi, un Tontegode viņu mierināja, uzlikdams savu
stipro roku uz Lokera pieres; jā, īsts valdnieks tā neizturas, bet Lokeram bij tāda sajūta, ka Andis ir
tepat blakus, rokas stiepiena attālumā, un viņam, stiprajam Lokeram, nav jābaidās. Nē, Piemares
gaiss viņu reibina, viņš nespēj vairs nopietni domāt, tūlīt viņš izkāps, apkamps māti un brāli, un
viss būsTe pēkšņi Lokera uzmanību piesaistīja kāda sieviete. Viņa drāzās pa steķiem kā vilcene.
Divi vecāki vīri, neattapuši laikus griezt ceļu, paklupa un iegāzās ūdenī: jā, tā bij Mare, Lokers viņu
pazina un centās neskatīties uz Mares pusi.
Vīri jau sēja virves pie steķiem, kad, nesagaidījusi, kamēr pārsviež dēļus no steķiem uz
Lokera laivu, Mare vienā stiepienā metās pie Lokera.
— Tu maitasgabals, velna spira cietā, kur ir Sirkants?! Vai tā tu sargā vīrus, Loker, kuri kalpo tev
līdz nāvei? — Mare plosījās.
Sagaidītāji uz steķiem pieklusa. Allaž jau sievas vaimanāja, pamanījušas, ka tieši viņu vīri
nav atbraukuši atpakaļ, bet tā gāzties virsū pašam Lokeram, it kā viņš, Lokers, būtu slepeni
nokāvis
Sirkantu?
— Tavs Sirkants krita kā īsts vīrs, — Lokers, zobus griezdams, no-vilka. — Tu vari būt lepna,
Mare.
— Iespraud pakaļā savu lepnību, ko es bērniem došu ēst? — Mare kliedza, un tur jau divi vīri,
pamanījuši Lokera nepatiku, stiepa prom Mari.
Ko tad viņam bij atbildēt? Ka viņš, Lokers, nav visvarenais Pērkons, kurš lemj par dzīviem
un mirušiem? Sirkants… Jā, Mare zināja, ka vismaz trejas reizes Sirkants glābis Lokeru no tiešas
nāves.
Tad vēl viens gandrīz nokrita no steķiem, Lokers ievēroja, bet tad atkal pazibēja gluži citā
vietā. Jā, tas bij Smilšu Pēteris, to neņem ne zeme, ne debess, ne jūra; viņš arī bij klāt, citādāk jau
nemaz nevarēja būt.
Lokers kāpa uz oša koka dēļiem, vēl daži soļi, Andis uzsita ar savu slapjo pilošo roku
Lokeram uz pleca, tā viņi allaž viens otram darīja, kad bij mazi un kūņojās tepat Piemares ezera
smilšainajās kāpās un bēga no Smilšu Pētera. Kur viņš, Lokers, būtu aizbraucis, ja Andis, šis
kūkotājs un prātvēders, nebūtu būries ap laivām, ar rokām iztaustījis katru dēļu salaidumu, katru
tapu, katru- Un tur jau nāca māte.
Viņa pašķīra cilvēkus kā zāli un tuvojās Lokeram.
— Paldies, dēls, ka tu… — čukstēja Dote, Lokera māte.
— Par ko tu, māt, paldies saki? — Lokers apjuka. — Tu nemaz nezini… Pag, drīz tu redzēsi,
kādas dāvanas tev būs, kādas es tev sudraba stopsaktas atvedu…
— Tu esi mana lielākā dāvana, — Dote mierīgi noteica, un Lokeram piepeši šķita, ka viņš atkal
kļuvis mazs un laimīgs.

___
Dote stāvēja uz steķiem, piespiedusi Lokera spuraino galvu sev pie krūtīm, un liels miers
nolaidās uz viņas pleciem kā vakara saule jūrā. Lokers bij mājās. Dote pazagšus uzmeta skalu
Lokera stāvam — laikam taču Pērkons viņu žēlojis— i ne skrambas nevarēja samanīt. Trakais
brauciens beidzies. Lokers rādīja uz lādēm, kuras vīri nupat nesa uz steķiem, bet Dote kā bērns
pameta ar roku — vēlāk. Vēlāk viņa pētīs un skaitīs. Viņai ir Lokers. Un Lokers ir mājās.
Jā, vīri jau visu bij sadalījuši. Dote manīja, ka pat svešādās govis ar raibajiem sāniem bij
sadalītas.
Redzēs, redzēs, vai būs, kā stāsta. Ka īstu krējumu vien varot slaukt. Cik tad Lokers bij sev
atvēlējis… viens, divi, trīs… četras. Droši vien jau Lokers būtu ņēmis trejdeviņus dučus, ja tik būtu
brangas laivas, kas tik smagu radību pāri jūrai atvestu. Tādas govis visā Kursā nevienam nav.
Vīri ir karojuši pamatīgi… Re, Alnis uz nūjas vien balstās, Loķim labā roka nosieta, rādās,
būs kādi pirksti nocirsti, jā, roka sarkana… Ja Varigerbe neko neiespēs, pret rudeni būs beigts.
Tontegode…
Kas tur viņam mugurā? Ko viņš tik smalku nomedījis? Tāda bieza spalva…
— Ro, ro, vai tur nāk Tontegode vai kāds mežazvērs?
— Nebaidies, nebaidies, Dote, — Tontegode jau pa gabalu sauca. — Pa pusei cilvēks, pa pusei
zvērs!
Jā, Tontegode bij salīcis vēl vairāk. Nez, vai ievainots? Rādās, ka Valdūns savu tēvu vairāk
nes, nekā viņš pats iet…
— Patausti, Dote, vai nav brangs zvērs? Smalks dāņu lācis! — Tontegode, pienācis tuvāk,
smējās.
— Šitādā tik ietīties un ar divām plikām dāņu meitām uz ledus gulēt! Un tad sadzims tādi, ar
biezām spalvām…
— Ej tu… — Dote zibsnīja un rauca uzacis, bet dusmoties nedusmojās. Mute Tontegodem bij
aplam liela, bet roka stipra un vēlīga, un pats… Dote dzina prom domas, kuras reizēm piesitās kā
vadātājs. Kas būtu, ja vecais Dorns nebūtu noskatījis savam dēlam viņu, jauno Doti. Tontegode…
Valdūnam Laima blakus stāvējusi, ka viņam tāds tēvs… Bet kālab viņš tinas tajā smalkajā zvērā?
Pēdējās mākoņu driskas bij izšķidušas, un saule svelmēja kā priekš pusdienām… Ja nebūtu
Valdūna, Tontegode nemaz uz mājām… Kas tad kaiš Tontegodem, šim karaspēka dižajam
vedējam, kurš allaž pirmais nolēca no kuģa? Būs vēlāk jāuzprasa Lokeram… Varbūt kāda bulta
mugurā trāpījusi? Vai verdošs piķis aiz apkakles ticis?
Are, sievas raud… Lai paraud, sāpes aiztecēs zemē… Kad Lokera tēvs neatbrauca, likās
— zeme ar debesīm kopā sagāzīsies, bet, kad trīs stopi asaru bij zemē izlijušās, debesis palika
tur, augšā, un zeme kā allaž zem kājām…
Re, Dinge atskrējusi, rausta Tontegodes zvērādu, bet galvu tā vien griež no tēva uz Lokera
pusi. Griez, griez, meitiņ, kamēr dzīslas pārtrūkst, tādām lapsenēm pa valdnieku gultām neviens
neļaus šļaukāties… Tad nu beidzot piestāja laiva ar dreļļiem. To Lokers gudri bij izdomājis —
pārējo mantu jau laikus sadalīt pa vīru laivām, bet dreļļus, šo visdārgāko mantu, vest vienā pūlī.
Mājupceļš bij ātrs, bet tikpat bīstams kā došanās vikingā. Sēkļi un radzes, dāņi un sveji, vētras un
miglas varēja uzbrukt katru brīdi.
Un tad laimīgi piešķirtā manta varētu rādīties par ātru saņemta. Redzēs, redzēs, kā nu
dalīs. Paši jau zin, bet tāpat gaida. Dreļļu ir daudz, bet vai nu uz katru sētu iznāks pa vienam…
Alnim, Loķim… Kā tad, tie jau tagad nebūs strādātāji, šķībi, greizi, droši vien visniknāk
cīkstējušies… Paskat, ko nu tagad plēsīsies! Lokers vislabāk zin, kas kuram pienākas… Cik tad
pilij atstās? Viens, divi… Ducis. Dreļļu vajag daudz. Šorīt pat, lācis tādu klusu sveju jaunekli
saplēsa… Ko Andis tur šķiro? A, laikam sūtīs tūlīt uz laivām… Nūja, tur vislielākie darbi… Visas
laivas apskrambātas… Pat Lokera laivai priekšgals gluži kā sumbra galva sakapāts… Kas tad tas
tāds? Kas viņam tur ir? Tā kā ādās ietīts, vai… Kā nu sargā… Tas vīrs nu gan ir izdilis kā vecs
zābaks… Ko viņš raujas pie mātītēm? Sievu pazaudējis, vai…
Re, re, nu jau mātītes dala… Tās divas gan… Kur tās Lokers liks? Lokeram pēdējais laiks
sievu gādāt, nevis… Bet kālab viņām sejas nosegtas? Ko Lokers atkal sadomājis? Lokers ir
valdnieks, cik ilgi viņš…
Dote spraucās cauri pūlim kā pelede cauri meldriem. Viņai jāuzzin, kas tās par mātītēm, ja
Lokers nodomājis tāpat kā līdz šim… ja Lokeram sieva un bērni jau būtu mājās, viņš…
Trīs drūmi vīri, Lokera mudināti, aizveda prom abas svešinieces, kuras Dote alka apskatīt,
pa tiem pašiem steķiem. Vienubrīd Dotei gribējās skriet šim pakaļ, bet tad apķērās — kā tas
izskatīsies? Kā tāda no mežiem iznākusi vellata, kura pirmoreiz cilvēku ieraudzījusi…
— Loker, dēls, kas tās bija… Kāpēc viņām sejas aizsegtas?
— Katram viņas nav jāredz, māt, — Lokers strupi noteica. — Nāks laiks, katrs varēs aplūkot.
Un, kā gribēdams izvairīties no savas paša mātes, Lokers pagriezās pret steķiem un pilnā
mutē iebļāvās:
— Uzklausiet visi! Kad saule nogrims aiz Venča, lai sākas dzīres! Visi uz pili!