Mitoloģiskās būtnes

9. klase
 Seši mītisko būtņu līmeņi

1. Kosmiskās dievības (Saule, Mēness, Auseklis, Rieteklis),

2. Kārtības, debesu, pazemes un haosa dievības (Pērkons, Dieviņš, Velns, Jods
jeb Jupis),
3. Liktens lēmējdievības — veiksmes, laika un dzīvības devēja
(Laima, Kārta, Dēkla),
4. Auglības, dzīvnieku, ziedoņa, līdumu, lauku, ražības, kalnu, dzīru u.c. dievības
(Jānis, Māra, Ūsiņš, Jumis),
5. Dabas mātes (Meža māte, Jūras māte, Vēju māte, Veļu māte, Zemes māte u.c.),
6. Zemākā līmeņa būtnes (Rēgi, Sumpurņi, Vilkači, Vadātājs, Vārava).
 Saule

• Saule ir zemkopju tautām svarīga dievība, tā ir kā māte sildītāja un žēlotāja. Saulei rietot,
senči uz brīdi pārtrauca darbu.
• Tautasdziesmās Saule tēlota nerimstošā kustībā. Viņa pārvietojas ratos, kamanās ar diviem
vai trim kumeļiem, pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā. Saule tēlota kā bagātas
debesu sētas saimniece.
• Tautasdziesmās pie Saules apģērba minētas baltas, zelta vai sudrabotas sagšas, kas var būt
izrakstītas zeltītiem dzīpariem. Vēl Saule ir tērpusies zīda kleitā. Visbiežāk pieminēti
Saules svārki, lindraki vai brunči.
• Nostāstos un tautasdziesmās saule ir minēta kā Mēness līgava.
• Saules zīmes apzīmējumi visi ir apaļi priekšmeti (lode, ola, zelta zīle u.c.),
visvienkāršākajā veidā Saules zīme ir aplis.
 Mēness

• Mēness palīdzējis ļaudīm nakts gaitās un darbos.

• Mēnesim ir zvaigžņu mētelis vai sega un arī zobens, ko viņš dažkārt iedod
savam ormanim. Mēneša zirgi ir Rīta un Vakara zvaigzne.
• Visvienkāršākā Mēness zīme ir pusloks, kurš tehnisku iemeslu dēļ bieži
tiek parādīts kā vienādmalu 90 grādu leņķis – skujiņas daļa. Latviešu
ornamentu vidū sastopams arī t.s. Mēness krusts – ap apli vai četrstūri
simetriski izvietotas četras Mēness zīmes. Šajā zīmē varētu būt attēlotas
četras Mēness fāzes. Mēness krustam piemīt sargātāja spēks.
Auseklis

• Viens no biežāk pieminētajiem mitoloģiskajiem

debesu iemītniekiem tautasdziesmās. Citos folkloras
žanros Ausekļa pieminējumi ir ļoti reti.
• Viens no pamatmotīviem, kur darbojas Auseklis ir
mitoloģiskās debesu kāzas. Auseklis lielākoties ir
Saules vai Saules meitas precinieks, taču dažkārt arī
vedējs vai panāksnieks. Ausekļa kā precinieka vietā
nereti minēti arī Dieva dēli, Mēness vai Pērkons.
Dievs

•  Galvenokārt saistīts ar visaptverošo kārtību, likumsakarībām..

• Dievs cilvēkam neko nedod tieši rokās, palīdz citādā veidā, galvenokārt ar
padomu.
• Dieva vārda sākotnējā izpratne saistīta ar debesīm, kas arī uzskatāmi attēlo Dieva
visaptverošo kārtību virs mums. Tas atspoguļojas arī Dieva tēlu apzīmējošajā
rakstu zīmē.
• Dievs cilvēka dzīvē ienes tikumu, skaidrību, virzību un spēku.
• Tautasdziesmās Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar
zobenu. Dievs parasti pārvietojas braukšus. Viņa zirgi ir zelta segliem un sudraba
iemauktiem..
 Velns
• Notikusi divu visai atšķirīgu priekšstatu mijiedarbe. No vienas
puses tā ir seno latviešu izpratne par velnu kā Dieva līdzinieku,
kas piedalās zemes radīšanas darbos, un aktīvu darboni
zemnieku dzīvē, bet no otras puses kā visaptverošs ļaunums,
visa ļaunā iemiesojums, pilnīgs pretstats Dievam.
• Latviešu pasakās un teikās velns attēlots ļoti liels augumā, bet
ne vienmēr, ar govs asti, āža kāju un ragiem.
• Nereti velnam piedēvēts milzu spēks, taču lielākais viņa
trūkums ir vientiesība un muļķība.
• Velns apgrūtina cilvēkus, taču rezultātā pats izrādās vislielākais
cietējs, jo cilvēki arvien izrādās gudrāki un viltīgāki par velnu.
Pērkons

• Viena no galvenajām debesu dievībām latviešu, leišu un vairākās citās

indoeiropiešu senreliģijās.
• Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu
kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju.
• Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts
zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš
tos jāj arī pieguļā.
• Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai
lode un milna.
• Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās.
Laima

• Cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja latviešu

mitoloģiskajos priekšstatos.
• Laimas vārds etimoloģija tiek atvasināta no verba laist
saknes (J.Endzelīns). „Verba laist nozīme ‘radīt’ līdz ar
nozīmi ‘piešķirt’ atspoguļojas mitoloģiskajā Laimē
(Laimā).
 Dēkla
• Viena no trijām liktens dievībām latviešu
folklorā.
• Dēkla sastopama galvenokārt tikai nelielā
daudzumā tautasdziesmu, turklāt lielākā
daļa no šīm dziesmām pierakstītas Kurzemē,
kas ļauj domāt, ka Dēkla varētu būt šim
reģionam raksturīga dievība, iespējams,
Laimas paralēltēls.
• Dēklas funkcijas lielā mērā ir tādas pašas kā
Laimai - cilvēka likteņa lemšana,
jaundzimušā bērna šūpuļa kāršana, jauniešu
likteņa kārtošana. Patstāvīgu funkciju
Dēklai nav.
Jumis

• Druvu dievība, auglības veicinātājs. Pirmajos aprakstos par jumi

saukti dubultaugi, t. i., kopā saaugušas vārpas, rieksti u. tml.
• Ar Jumis saistīta labības novākšana, kā ietvaros norisinās Jumja
ķeršana vai dzīšana. Pļaujai tuvojoties uz beigām, kopā sanāk ļaužu
pulks ar barvedi, kas var būt gan saimniece, gan labākā pļāvēja, kas
visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā. Dažos gadījumos uz lauka jau
iepriekš tiek atstāts nenopļauts labības kušķītis, ko vēlāk sasien
mezglā un uzliek tam virsū akmeni, citur šīs labības vārpas iepin
vainagā un glabā klētī utt.
Māra

• Līdzīgi Laimai arī Māra steidzas dzemdētājai palīgā vaļā izlaistiem

matiem un basām kājām. Māra uzņemas rūpes arī par bāreņiem. Viņa
palīdz bez mātes un tēva palikušai meitai pielocīt pūru, gādā, lai
bārenei tautās līdzi ietu krietns ganāmpulks. Māra darbojas arī
saimnieciskajā sfērā, palīdzot sievietei rūpēties par ganāmpulku. Šī
govju Māra funkciju ziņā saplūst ar govju Māršavu (Māršaviņu).
• Tās zoomorfiskais atveids ir zila vai melna čūska, vabole, arī balta
vista.
Ūsiņš

• Latviešu dievība, kas saistīta ar pavasari, gaismu, arī zirgu patrons.

• Ūsiņa vārda etimoloģija skaidrota visai dažādi. Vecais Stenders to
saista ar vārdu ūzas - bikses, dzeltenā vaska krāsā (Stenders Ūsiņu
sauc par bišu dievu). Deviņpadsmitā gadsimta folkloras materiālos
parādās uzskats, ka Ūziņš esot bišu dievs, bet Ūsiņš - zirgu dievs.
Veļi

• Mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē.

• Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz
veļu pasauli.
• Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei - veļu dzīve ne ar ko īpašu
neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek
turpināts šaisaulē iesāktais.
Vilkacis

• Par vilku pārtapis cilvēks.

• Par vilkačiem var kļūt kā sievietes, tā vīrieši.
• No vilkiem vilkači ar neko īpašu neatšķiras. Minēts, ka vilkačiem esot
cilvēka acis un to pakaļējā ķermeņa daļa esot augstāka nekā priekšējā
(vilkiem esot otrādi), kā arī tie neesot tik rijīgi kā vilki.
• Kļūt par vilkaci var dažādos maģiskos veidos: izlīst kailam caur tāda
koka sakni, kam izliekums pacēlies virs zemes, bet abi gali atrodas
zemē. Nereti minēts, ka tas jādara pusnaktī.
Lietuvēns

• Naktīs moka lopus un cilvēkus.

• Visbiežāk saistīts ar priekšlaicīgā vai vardarbīgā nāvē mirušajiem,
īpaši bērniem, kas nomiruši nekristīti. Tādējādi lietuvēns visbiežāk
priekšstatīts maza bērna izskatā.
• Par lietuvēnu var kļūt arī nelaimīgā nāvē mirušo cilvēku dvēseles vai
ļaunu cilvēku, burvju un raganu dvēseles, kuras pēc nāves dara visu
ļauno, ko dzīves laikā cilvēks gribējis darīt vai darījis.
• Lietuvēnu iedomājas kā mazu puiku, arī kā sarkanu vīriņu, pliku
cilvēku, baltu vīrieti vai sievieti, ļaunu un bezveidīgu garu.
Pūķis

• Mantas vilcējs gars, kuru var iegūt jebkurš cilvēks, zinot īpašus tā iegūšanas
paņēmienus.
• Gandrīz nemaz pūķis nav minēts tautasdziesmās, kas norāda uz tā salīdzinošo
jaunumu.
• Pūķi iegūt var diezgan daudz veidos - gan to nopērkot par dālderi, sidraba
rubli, ogli, dzelzs gabalu utt., gan pārmantojot no iepriekšējā pūķa saimnieka,
gan izaudzējot no gaiļa dētas olas un citādi.
• Pūķa saimnieks nekādā gadījumā nav ieredzēts cilvēks apkārtējo vidū, jo pūķis
velk labību un citu mantu no apkārtējiem cilvēkiem, tai skaitā kaimiņiem
 Raganas
• Sieviešu kārtas būtnes, kam piemīt pārdabiskas spējas un
kas apkārtējiem dara ļaunu.
• Sākotnēji raganas vārda nozīme bijusi redzētāja,
paredzētāja, pareģe.
• Par raganu var tapt sieviete, ja tā buršanas prasmi
pārmanto no kādas citas raganas, noslēdz līgumu ar velnu
vai zina īpašus vārdus, kas to pārvērš par raganu. Minēts,
ka par raganu var kļūt arī apziežoties ar īpašu ziedi.
• Viena no raksturīgākajām raganu īpašībām, šķiet, ir
lidošanas prasme.
 Vadātājs

• Maldinātājs gars, kura uzturēšanās vieta lielākoties ir mežs.

• Vadātājs var būt cilvēka, dzīvnieka izskatā un velns, velis, ragana par
vadātāju, kā arī vadātājs kā nenoteikts gars. Vadātājs bieži vien parādās
melna kunga vai jaunu meitu izskatā.
• Vadātāja funkcijās ietilpst cilvēka maldināšana mežā - cilvēks apmaldās
sev labi zināmā vietā un nespēj izkļūt no meža.
• Cilvēki vadātāju satiek visbiežāk ejot caur mežu nakts laikā. Tas
piesakās gājējam par ceļabiedru, taču, kad nodzied gailis vai kad cilvēks
attopas un noskaita, piemēram, tēva reizi vai kādu citu lūgšanu, vadātājs
pazūd. Cilvēks nereti attopas purva vai ezera malā, vai kādā citā vietā,
kur viņa dzīvībai draud briesmas.