LATVIJAS MŪSDIENU VIRSMAS

RELJEFS

© Vitālijs Zelčs
 SATURS
Ievads
1. Vispārīgais raksturojums
Hipsometriskais novietojums un līkne
Virsmas saposmojuma īpatnības
Augstākie mūsdienu virsmas punkti
Ledāja augstieņu un zemieņu hipsometriskās robežas
Reljefa enerģija
2. Latvijas teritorijas ģeomorfoloģiskā rajonēšana
3. Ledāja reljefa vidējformas un to veidošanās apstākļi
• Uzskatu attīstība par ledāja reljefa formu veidošanās
apstākļiem
• Glaciotektoniskās paraģenētiskās rindas
• Ledāja lobu un mēļu struktūra pēdējā apledojuma laikā
• Pēdējā apledojuma deglaciācijas galvenie etapi
4. Ledāja plūsmu virzieni Vislas apledojuma laikā
 VISPĀRĪGAIS RAKSTUROJUMS
• Latvijas teritorija atrodas Eirāzijas litosfēras plātnes kontinentālās daļas ZR daļā,
Austrumeiropas līdzenuma R malā, Austrumbaltijas dabas provincē.
• Teritorijas virsmas hipsometriskais novietojums mainās no 0 līdz 312 m vjl.

Dzelzītis, 2003.
 Hipsometriskā līkne

1 vidējais augstums 87,22 m vjl.

%
km2
km2
Latvijas teritorijas hipsometriskā līkne un augstumu sadalījums pēc platības.
1 = visai Latvijai; 2 = teritorijai, kas atrodas augstāk kā 160 m virs jūras līmeņa.
Līdz 80 m vjl. atrodas 43,9%, līdz 120 m vjl. - 75,8%, virs 120 m vjl. - 24,2%, augstāk par
200 m vjl. - 2,2% teritorijas. Latvijas tagadējās teritorijas vidējais mūsdienu virsmas
augstums ir 87,22 m vjl., kopā ar anektēto Abrenes novadu - 88,88 m vjl.
 Latvijas mūsdienu virsmas augstākie punkti: 1984
Nosaukums H, m vjl. h max, m Augstiene Pauguraine Pagasts
Gaiziņkalns 311,6 61,6 Vidzemes Vestienas MD Bērzaunes

L. Liepukalns 289,3 86,0 Latgales Rāznavas RZ Kaunatas

Nesaules 284,2 46,8 Vidzemes Vestienas MD Aronas

Dēliņkalns 271 71,0 Alūksnes Veclaicenes AL Jaunlaicenes

Klētskalns 269 Vidzemes Piebalgas MD

Bākūžu kalns 268 Vidzemes Vestienas MD

Saules kalns 267 Alūksnes Veclaicenes AL

M. Liepukalns 264 86,0 Latgales Rāznavas KR

Elkas kalns 261 Vidzemes Piebalgas CS

Glemžu kalns 261 Vidzemes Vestienas MD

Rēķu kalns 260 Vidzemes Vestienas MD

Spiru kalns 260 Vidzemes Vestienas MD

Tabulas sastādīšanai dati ņemti no Latvijas padomju enciklopēdija, 52. sējums, Rīga, 1984, lpp. 34.
Tabulā minētos kalnus L. Slaucītājs (1935) tika uzrādījis kā Latvijas populārākos vai
augstākos virsmas punktus dažādās Latvijas augstienēs.
 Latvijas mūsdienu virsmas augstākie punkti: 1991
Nosaukums H, m vjl. h max m Augstiene Pauguraine Pagasts
Gaiziņkalns 311,6 61,6 Vidzemes Vestienas MD Bērzaunes

Sirdskalns 296,8 60,4 Vidzemes Vestienas MD Bērzaunes

L. Liepukalns 289,3 86,0 Latgales Rāznavas RZ Kaunatas

Abrienas kalns 287,3 42,3 Vidzemes Vestienas MD Bērzaunes

Dzerkaļu kalns 286,3 89,2 Latgales Rāznavas RZ Kaunatas

Nesaules kalns 284,2 46,8 Vidzemes Vestienas MD Aronas

M. Gaiziņkalns 283,6 35,0 Vidzemes Vestienas MD Bērzaunes

Ķelēnu kalns 283,4 61,2 Vidzemes Vestienas MD Bērzaunes

Dravēnu kalns 282,7 46,3 Vidzemes Vestienas MD Vestienas

Bolēnu kalns 282,5 39,0 Vidzemes Vestienas MD Vestienas

Boķu kalns 276,8 40,0 Vidzemes Vestienas MD Vestienas

Dēklaiņu kalns 275,8 32,0 Vidzemes Vestienas MD Vestienas

Zelčs, 1991.
 Latvijas virsmas augstākie punkti: 1991
Nosaukums H, m vjl. h max, m Augstiene Pauguraine Rajons
Kalvju kalns 274,5 Vidzemes Vestienas Madonas

Dubuļu kalns 273,8 61,8 Latgales Rāznavas Rēzeknes

Dravnieku kalns 273,2 Vidzemes Vestienas Madonas

Bērzu (Karaļu) 272,7 56,1 Latgales Rāznavas Krāslavas

Bākūžu kalns 272,4 Vidzemes Vestienas Madonas

Augstumkalni 272,2 Vidzemes Vestienas Madonas

Zlaugotņu kalns 272,0 Vidzemes Vestienas Madonas

Mestrēnu kalns 272,0 Vidzemes Vestienas Madonas

Dēliņkalns 271,5 Alūksnes Veclaicenes Alūksnes

Kromaņu kalns 271,3 54,0 Latgales Rāznavas Rēzeknes

Ķaunes kalns 270,1 Vidzemes Vestienas Madonas

Ādmiņu kalns 269,5 Vidzemes Vestienas Madonas

Viksātes kalns 269,4 Vidzemes Piebalgas Madonas

Gožu kalns 269,3 Vidzemes Vestienas Madonas

Zelčs, 1991.
 Latvijas mūsdienu virsmas
augstāko punktu novietojums

Latvijas mūsdienu zemes virsmas

augstākie punkti koncentrējas
Vidzemes augstienes Vestienas
paugurainē. Tajā atrodas 17 no 23
Latvijas kalniem, kuru virsotnes
pārsniedz 270 m vjl.

Jāņa sēta, 1997.

 Augstākās virsotnes Latgales augstienē

Soms, 2003, ar izmaiņām

5 kalni, kuri ir augstāki par 270 m vjl. atrodas Latgales augstienes Rāznavas
paugurainē, bet 1 – Alūksnes augstienes Veclaicenes paugurainē.
 Pārējo augstieņu un paugurvaļņu virsmas augstākie punkti
Nosaukums H, m vjl. h max, m Augstiene Pauguraine Pagasts
Dēliņkalns 271 71,0 Alūksnes Veclaicenes AL Veclaicenes

Egļu kalns 220,1 50,0 Augšzemes Ilūkstes DP Sventes

Krievu kalns
189,5 24,4 Rietumkursas Embūtes LP Embūtes
(Radiņkalns)
Beļavas kalns 178,0 35,0 Gulbenes paugurvalnis GB Beļavas

Vadzoles kalns 175,0 49,2 Madonas-Trepes valnis MD Lazdonas

Kamparkalns 173,8 32,3 Ziemeļkursas Vanemas TL Lībagu

Ormaņkalns 165,4 86,5 Sēlijas paugurvalnis JP Elkšņu

Ķīķerkalns 155 15,3 Austrumkursas Saldus TK Zantes

Virteļu (Gailīšu) 148,8 43,8 Pampāļu paugurvalnis SD Novadnieku

Pidriķkalns 132,6 25,0 Aumeistera paugurvalnis VK Bilskas

Zilaiskalns 126,6 66,6 Burtnieka drumlinu lauks VM Kocēnu

Gulotnes kalns 125,4 39,0 Augstrozes paugurvalnis VM Dikļu

Pikas kalns 105,2 27,5 Sakalas Ērģemes VM Lodes

Zelčs, 1991.
 Hipsometriskās robežas starp augstienēm un zemienēm

kilometri

Hipsometriskā robeža starp ledāja augstienēm un zemienēm:

Hipsometriski zemākajā rietumu daļā zemieņu un augstieņu robeža parasti sakrīt ar 50-60 m, dažos
gadījumos ar Piejūras zemieni pat ar 35-40 m horizontāli. Robežjoslā ar Lietuvu tā paaugstinās līdz
80-90 m vjl. A daļā pret ledāju vērstajās nogāzēs robeža iezīmējas 85-90 m, augstieņu sānos sākot ar
100 m, bet D nogāzēs - 125-135 m, pat 140 m vjl.
 Latvijas reljefa enerģija

Reljefa enerģijas karte sastādīta, izmantojot reljefa maksimālā un minimālā absolūtā augstuma
atšķirības (diferences) 10×10 km kvadrātos. Izejas dati ir iegūti no Latvijas Armijas ģenerālštāba
mēroga 1:75 000 topogrāfiskajām kartēm (Rutkis, 1960). Vēlāk K. Ramans izveidoja maksimālo
augstuma diferenču karti, par pamatu ņemot 4×4 km kvadrātus.
 LATVIJAS TERITORIJAS DABAS ĢEOGRĀFISKĀ UN
ĢEOMORFOLOĢISKĀ RAJONĒŠANA
Latvijas mūsdienu virsmas saposmojuma veidošanos Konstantīns A. Grēvings (Grewingk, 1861)
traktēja no drifta teorijas pozīcijām. Pleistocēna nogulumus viņš dēvēja par diluviālajiem
nogulumiem. Viņa darbā pirmo reizi tiek minēts arī Adamovas griezums pie Krāslavas.
Jau 1879. gadā K. A. Grēvings (Grewingk, 1879) skaidro pleistocēna veidojumu ģenēzi no
glaciālās teorijas viedokļa. Tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā tika nošķirtas dažāda
vecuma morēnas nogulumu slāņkopas un sniegts to petriskais un minerālais raksturojums.
Pamatojoties uz litiskajām un krāsas atšķirībām tiek izvirzīta ideja par diviem pleistocēna
apledojumiem DA-Baltijas teritorijā.
Pirmoreiz kartē Latvijas mūsdienu virsmas reljefa lielformas tika attēlotas Karla Kufera (Kupfer,
1911) kartē.
Kopš tā laika ir pastāvējušas dažādas dabas ģeogrāfiskās un ģeomorfoloģiskās rajonēšanas
shēmas. Bieži vien tajās ir jauktas kopā Latvijas virsmas lielformas (dižformas, makroformas) –
augstienes un zemienes ar to virsmas saposmojuma raksturojuma vienībām – plakaniem,
viļņotiem un paugurotiem līdzenumiem, paugurainēm, paugurgrēdām un paugurvaļņiem.
Latvijas reljefa lielformas ir heterogēni veidojumi, kuru virsmas saposmojums dažādās to daļās
ir atšķirīgs. Tomēr virsmas saposmojumu radošo reljefa formu morfoloģiskā un ģenētiskā līdzība
ļauj nošķirt radniecīga rakstura augstienes un zemienes kā vientipiskus veidojumus.
Ne vienmēr mūsdienu zemes virsmas reljefa lielformu robežas, it īpaši padomju laikā, ir tikušas
saskaņotas ar mūsu kaimiņvalstīm.
 Igaunijas, Livonijas un
Kurzemes fizioģeogrāfiskā
karte (Kupffer, K. R., 1911)
• Limbažu-Valmieras augstiene = Idumejas
augstiene
• Fellineras ūdensšķirtne = Sakalas augstiene
• A-Livonijas augstiene = Alūksnes-Hānja
augstiene
• D-Livonijas augstiene = Vidzemes augstiene
• Augškurzemes pauguraine = Augšzemes
augstiene
• Poļu Livonijas pauguraine = Latgales
augstiene
• Kurzemes-Lietuvas gala morēna = Linkuvas
(Z-Lietuvas) gala morēna
• Rīgas-Mītavas līdzenums = Viduslatvijas
zemienes C daļa
• R-Kurzemes ūdensšķirtne = R-Kursas
augstiene
• Viduskurzemes augstiene = A-Kursas
augstiene
• Z-Kurzemes ūdensšķirtne = Ziemeļkursas
augstiene
• Latvijā nav izdalītas zemienes, Igaunijā –
Pērnavas zemiene.
Igaunijas, Livonijas un Kurzemes fizioģeogrāfiskās kartes fragments

Kupffer, Karl Reinhold, 1911.

 Latvijas dabas reģioni

Ramans, Ģ., 1935.

1 = Piejūras zemiene; 2 = Rietumkursas augstiene; 3 = Usmas terase un Ventas mulda;

4 = Austrumkursas platforma ar Ziemeļkursas augstumiem; 5 = Zemgales brūnzemes
līdzenums; 6 = Ziemeļvidzemes smilšakmens platforma; 7 = Vidusgaujas smilšu baseini;
8 = Vidzemes centrālā augstiene; 9 = Austrumvidzemes augstiene (Apukalna-Alūksnes
augstiene pēc Slaucītājs, 1935); 10 = Viduslatvijas nolaidenums; 11 = Augšzemes augstumi;
12 = Malienas līdzenums; 13 = Latgales platforma.
 Latvijas ģeomorfoloģiskā karte
Ramans, K., 1961.

Kopā 16 dabas rajoni. Aizvietoti apzīmējumi “platforma” ar “augstiene” vai “pacēlums”, “mulda”
un “baseins” ar “ieplaka”, izdalīti divi vaļņi – Sēlijas un Gulbenes kā lielformas. Kartēs kļūdaini
tiek lietots īpašvārds “Kurzeme”. Augšzeme = Augškurzeme – Kur palika “kur?” (I. Ziedonis). J.
Jaunsudrabiņš raksta par došanos uz tēva mājām Augškurzemē, t.i. uz Neretas “Riekstiņiem”.
 Latvijas geomorfoloģiskie rajoni
Jaunputniņš, A., 1961-1984.

Latvijas fiziski ģeogrāfiskie un ģeomorfoloģiskie rajoni: 1 – Rietumlatvijas Piejūras zemiene;

2 – Ventas-Usmas ieplaka; 3 – Dienvidkurzemes zemiene; 4 – Rietumkurzemes augstiene;
5 – Austrumkurzemes augstiene; 6 – Talsu-Tukuma pauguraine; 7 – Dundagas pacēlums; 8 – Rīgas
smiltāju zemiene; 9 – Zemgales līdzenums; 10 – Viduslatvijas nolaidenums; 11 – Vidzemes piekraste;
12 – Vidusgaujas ieplaka; 13 – Ziemeļrietumu Vidzemes pacēlums; 14 –Alūksnes augstiene;
15 – Gulbenes valnis; 16 – Vidzemes Centrālā augstiene; 17 – Sēlijas valnis; 18 – Ziemeļlatvijas
pacēlums; 19 – Lubāna līdzenums; 20 – Vidusdaugavas zemiene; 21 – Aknīstes pacēlums;
22 – Latgales augstiene; 23 – Augšzemes augstiene; 24 – Veļikajas zemiene; 25 – Polockas zemiene.
Sākotnēji A. Jaunputniņš (1961) izdalīja 27 rajonus, t.sk. Gauja senleju un Daugavas senleju.
 Latvijas glaciomorfoģenētiskie kompleksi
Straume, J., 1984.

Gandrīz pilnīga atgriešanās pie pirmsākumiem, pirmo reizi stingri tiek nošķirtas ledāja
zemienes kā vienotas reljefa lielformas. Glaciomorfoloģisko rajonu robežas nav saskaņotas
ar Igauniju un Lietuvu. Nav pietiekama pamatojuma atsevišķi nodalīt Polockas zemieni un
Dundagas augstieni, kā arī pauguraines kā 2. ranga ledāja lielformas. Ģeogrāfiski nekorekti
veidoti R-Latvijas augstieņu nosaukumi.
Latvijas fiziski ģeogrāfiskā karte

Štrauhmanis, J., 1988

J. Štrauhmanis (1988) savdabīgi interpretē

Viduslatvijas zemieni. Nosaukumi!
 Latvijas divpakāpju dabas rajonēšana

Zelčs, V. & Šteins, V., 1989

Pamatā atziņa, ko izteica K. Ramans (1961, 8. lpp.): “Jādiferencē divas jēdzienu kategorijas:
hipsometriskie jēdzieni – augstienes un zemienes – jāatšķir no artikulācijas jēdzieniem –
līdzenumiem, viļņotiem līdzenumiem un paugurainēm.” Šajā rajonēšanā pirmo reizi Latvijas
reģionālās reljefa formas tiek iedalītas divos līmeņos: dabas (ģeomorfoloģiskajos) rajonos un
apvidos.
Latvijas teritorijā tika nošķirti 14 dabas rajoni, kuros izdalīti 66 apvidi.
Īpašas piezīmes par Austrumkursas augstieni un Dundagas pacēlumu. Zemes garozas
glacioizostatiskās pacelšanas rezultātā Dundagas pacēluma virsa ir pacelta par 35-50 m.
 Latvijas glaciomorfoloģiskie rajoni
Zelčs, 1993

Ledāja zemienes. Diverģentā tipa: BL = Baltijas, CL = Viduslatvijas, NV = Ziemeļvidzemes.

Konverģentā tipa: KL = Kursas, ML = Mudavas. Konsekventā tipa: EL = Austrumlatvijas.
Ledāja augstienes. Izometriskās salveida: VU = Vidzemes, AU = Alūksnes, LU = Latgales. Radiālās
salveida: WK = Rietumkursas, EK = Austrumkursas, NK = Ziemeļkursas, SA = Sakalas. Marģinālā
augstiene: AZ = Augšzemes. Starplobu paugurvaļņi: A = Aumeistaru, AR = Augstrozes, G = Gulbenes,
P = Pampāļu, S = Sēlijas. Bultas parāda galvenos ledāja plūsmas virzienus zemienēs Vislas apledojuma
maksimālās stadijas ledāja deglaciācijas laikā.
Latvijas fizioģeogrāfiskā rajonēšana
Ramans, K., 1995
 Latvijas dabas rajoni un apvidi: 1995
Zelčs, V. & Šteins, V., 1995

Izmaiņas salīdzinājumā ar 1989. gada rajonēšanas shēmu dabas rajonu iedalījumā:

1. No A-Kursas augstienes kā patstāvīgs rajons nodalīta Z-Kursas augstiene;
2. Tālavas zemiene ir sadalīta divās daļās: Z-Vidzemes zemienē un Vidusgaujas zemienē.
Līdz ar to rajonu skaits ir palielinājies līdz 16.
 Ledāja lobu un mēļu struktūra Vēlā Vislas apledojuma laikā

1 = ledus mēles: BM = Bārtas; AP = Apriķu; VM = Ventas; CM = Cieceres; AB = Abavas; IM = Imulas; LA = Laidzes; OM

= Oksles; AA = Augšabavas; ZM = Zebrus; VA = Vadakstes; ZE=Zemgales; SE = Sēlijas; LO = Lobes; OG = Augšogres; ST
= Straupes; AM = Amatas; RM = Raunas; AL = Abula; VK = Valkas; KM = Kārķu; AG = Augšgaujas; TM = Tirzas; VD =
Vaidavas, PU = Pērļupītes; ZI = Ziemeru; AL = Alūksnes; AN = Annas; KU = Kūjas; KR = Krustpils, SL = Slates; EM =
Eglaines; LA = Laucesas; AD = Augšdaugavas; DM = Dubnas; MT = Maltas; RE = Rēzeknes; CI = Cirma; IS = Istras; EE =
Ežezera; DA = Dagdas; DR = Drujas; MJ = Mjoru; PO = Polackas mēle. 2 = galvenās ledusaplūdes zonas: I = Baltijas -
Rīgas; II = Rīgas - Peipusa. 3 = augstienes.
Izmaiņas apvidu iedalījumā pēc 1989
Viduslatvijas nolaidenums ir pārdēvēts
par Madlienas nolaidenumu, lai
izvairītos no nosaukuma “Viduslatvijas
nolaidenums” dažādās interpretācijas.
Adulienas pauguraine ir apvienota ar
Malienas pauguraini.
Šajā variantā apvidu skaits ir 65.
Dabas rajonu iedalījumā būtu ieteicama
pie A-Kursas un Z-Kursas augstieņu
apvienošana un tajās ietilpstošo apvidu
interpretācija 1989. gada variantā.
 Pēdējās izmaiņas Latvijas apvidu kartē, 1998-2006

Sastādot M 1:200 000 Latvijas ģeoloģisko karti, V. Juškevičs (1998-2006) apkopoja datus par
teritorijas ģeoloģisko uzbūvi, kas ļāvā precizēt dabas apvidu robežas un papildus izdalīt to
kategorijā Rindas līdzenumu (A) un Meirānu līdzenumu (B). Tādējādi kopējais apvidu skaits ir
palielinājies līdz 67 apvidiem. Skat. kartes.geo.lu.lv, slānis LVGD Dabas apvidi
Latvijas fizikāli ģeogrāfiskā karte

Horizontāles izvilktas ik pēc 25 m.

Karšu apgāda Jāņa sēta karšu sērija no
1997. gada līdz 2010. gadam.
Latvijas fizikāli ģeogrāfiskā karte

Envirotech, 2002

Horizontāles izvilktas ik pēc 20 m.

 LEDĀJA RELJEFA VIDĒJFORMAS UN TO VEIDOŠANĀS

• Ideju attīstība par ledāja reljefa formu veidošanās apstākļiem

• Glaciotektoniskās reljefa formas un to paraģenētiskās rindas
• Ledāja lobu un mēļu struktūra pēdējā apledojuma laikā
• Pēdējā apledojuma deglaciācijas galvenie etapi
 RELJEFA FORMAS UN TO VEIDOŠANĀS APSTĀKĻI
• Latvijas galvenās mūsdienu reljefa lielformas ir ledāja augstienes un zemienes. Tās rada
mūsdienu virsas lielsaposmojumu un nosaka galvenās dabas apstākļu atšķirības. Jūras
piekrastes daļā ledāja veidojumi ir pārveidoti Baltijas jūras stadiju attīstības rezultātā
leduslaikmeta beigu posmā un pēcleduslaikmetā.
• Ledāja augstienes aizņem 25 624 km2 (39,68% no Latvijas teritorijas). DA esošā
Augšzemes augstiene ir tieši saistīta ar plašo Augštaitijas augstieni Lietuvā un ietilpst
Baltijas ezerainē, kas kā nepārtraukta joslveida marginālo augstieņu grēda iezīmē pēdējā
(Vislas, Valdaja) apledojuma maksimālās izplatības robežu, sākot ar Jitlandes pusssalu, un
stiepjas cauri Viduseiropai dienvidos no Berlīnes un ziemeļos no Varšavas, gar Lietuvas un
Baltkrievijas robežu un tālāk austrumos savienojas ar Valdaja ezeraini. Pārējās Latvijas
augstienes veidojušās kā atsevišķi, norobežoti salveida paaugstinājumi, ko atdala
zemienes.
• Zemienes aizņem 38 965 km2 (60,32% no teritorijas). Tās raksturojas ar pārsvarā plakanu
vai viļņotu reljefu, kurā maksimālās augstumu starpības ir nelielas un parasti svārstās no 0
līdz 20 m, dažās vietās pārsniedzot 50 m robežu. Plakano līdzenumu virsma ir gandrīz
pilnīgi gluda. Viļņotajos līdzenumos virsas saposmojumu rada drumlini, krumlini, flūtingi,
rievotās morēnas, atšķelšanās vaļņi, ielejveida pazeminājumi, subglaciālās iegultnes un
vagas, osi, kēmu sīkpauguri, glaciolimniskās reljefa formas, glaciokarsta veidojumi, upju
ielejas, jūras un sprostezeru stāvkrasti un senkrasti, kāpas, gravas un izneses konusi, seno
deltu līdzenumi, karsta un sufozijas veidojumi. Viļņotajos un paugurotajos līdzenumos
pozitīvās reljefa formas - vaļņi un pauguri - parasti ir ar samērā lēzenām nogāzēm, to
relatīvais augstums ir līdz 20 m, dažreiz tomēr pārsniedz 30 m.
 Ideju attīstība par ledāja reljefa formu ģenēzi
Gadi un pētnieki Cēloņi
1879.-19. gs.b. Grewingk, Doss Ledāja uzvirzīšanās barga klimata apstākļos no
Skandināvijas.
20. gs. s.-vidus Klimatisko apstākļu izraisītas ledāja malas
Doss, Hausen, Dreimanis, Zāns, oscilācijas. Virs zemledāja gultnes nelīdzenumiem
Sleinis noris ledāja plaisāšana, ledāja malā veidojas gala
morēnas, ledāja eksarācijas un ledāja sanesu
nevienmērīgas izgulsnēšanās rezultātā veidojas
dažādas reljefa formas tā gultnē.
20. gs. vidus-1968. Klimatisko apstākļu izraisīta ledāja progresējoša
Jaunputniņš, Grīnbergs, Danilāns, aprimšana plašā teritorijā – areālā deglaciācija un
Vanaga plašu stagnējoša ledus lauku veidošanās, ko
ietekmē zemledāja gultnes reljefa raksturs.
1968.-1988. Diskusija frontālā versus areālā deglaciācija . Tās
Āboltiņš, Juškevičs, Straume, rezultātā tiek pieņemts frontāli areālās deglaciācijas
Meirons, Eberhards, Veinbergs, modelis. Daži pētnieki (Savvaitovs, Veinbergs) 90-
Savvaitovs tajos gados atgriežas pie frontālās deglaciācijas
modeļa, kaut gan šajā laikā tika pamatots uzskats
par ledāja izzušanu frontāli areālās deglaciācijas
rezultātā.
Kopš 1988. Frontāli areālā deglaciācija klimatisko un
Āboltiņš, Zelčs, Strautnieks, Markots, glaciodinamisko faktoru ietekmē. Uzskatu attīstība
Saks par zemledāja gultnes reljefa pašorganizācija un
glaciotektonisko reljefa formu paraģenētiskām
rindām. Ledāja deformējošā darbība.
Galvenās liecības
Eratiskie laukakmeņi, ledāja skrambas un
ainava.
Gala morēnu un citu ledāja reljefa formu
izplatība, ledāja un tā kušanas ūdeņu
darbība tika uzskatīta par nozīmīgāko ledāja
reljefa formu radīšanā. Ledāja izzušana
frontālās deglaciācijas rezultātā. Pirmās
liecības par ledāja nogulumu deformācijām.
Daži nogulumu absolūtā vecuma datējumi ar
14C metodi, fragmentāri biostratigrāfiski
pētījumi, jauni ģeoloģisko urbumu dati, kuri
atklāj daudz plašāku ledājkušanas ūdeņu
nogulumu izplatību. Tiek atzīta aprimušā
ledāja dominējošā loma ledāja reljefa formu
un nogulumu veidošanā un saistībā ar
aprimušā ledus plaisainību.
Marģinālo reljefa veidojumu pētījumu
rezultāti, nepietiekama uzmanība pievērsta
zemledāja procesiem. 14C un TL datējumi un
biostratigrāfiskie pētījumi. Jauni dati par
reljefa formu iekšējo uzbūvi un pierādījumi
par ledāja deformāciju plašu izplatību.
Pamatā J. Lavrušina (1976) teorija par
morēnas veidošanos zem kustīga ledus.
Zemledāja reljefa formu kopas iekšējās
uzbūves un veidošanās apstākļu pētījumu
rezultāti. Glaciotektonisko struktūru un reljefa
formu pētījumu rezultāti. Nogulumu vecuma
OSL, 10Be, ESR, 14C datējumi.
Latvijas ģeomorfoloģiskā karte

Dreimanis & Zelčs, 1997

 Latvijas glaciotektoniskā karte

Zelčs & Dzelzītis, 2002

Lielākā daļa ledāja radīto deformācijas struktūru pēc ledāja izzušanas atspoguļojas zemes virsmā un
rada dažāda tipa uzbūves ziņā atšķirīgas, bet morfoloģiski bieži vien līdzīgas glaciotektoniskās reljefa
formas, kas atšķiras pēc orientācijas pret ledus plūsmas virzienu un telpiskā sakārtojuma. Šo formu
izplatības laukiem vai areāliem piemīt līdzīgas iekšējās uzbūves iezīmes.
 Glaciotektonisko veidojumu klasifikācija un izplatība
2,6% 0,9%

18,0%
I
II
III
IV

78,5%

Glaciotektonisko veidojumu grupa Skaits %

I. Morfoloģiski izteiktas pleistocēna nogulumu dislokācijas 3871 78,5
II. Apslēptas pleistocēna nogulumu dislokācijas 127 2,6
III. Pirmskvartāra nogulumiežu atrauteņi 42 0,9
IV. Atrauteņu baseini 889 18,0
Kopā: 4929 100
Baseina nogulumu deformācija Baltijas jūras Kurzemes stāvkrastā pie Ēceniekiem, ziemeļos no
Gudenieku gravas. Glaciodiapīra kodolu veido Ēmas starpleduslaikmeta beigu posma vai Vislas
leduslaikmeta agrīnā laika mālaini aleirīti, ko klāj Vidusvislas laika smilts. Glaciostruktūru
diskordanti pārklāj Baltijas ledus ezera oļaina grants, ko pārklāj eolie smiltāji.
Vēlā Vislas leduslaikmeta proglaciāli nogulsnēto sandru līdzenuma nogulumu deformācija, kas
izpaužas kā kroku-zvīņu komplekss un atspoguļojas morfoloģiski kā šķērseniski ledus plūsmas
virzienam orientēts valnis Ozolpils pacēlumā, ADA no Tukuma. Glaciotektoniskā struktūra ir
radusies ledāja gultnē.
Vēlā Vislas leduslaikmeta proglaciāli nogulsnēto sandru līdzenuma nogulumu deformācija, kas izpaužas kā
uzbīdījumu sērija Ozolpils pacēlumā, dienvidos no Ozolpils.
 Koņukalna novietojums
Koņukalns atrodas Ziemeļvidzemes zemienē.
 Koņukalns ir viens no apmēram 1430 drumliniem,
kas veido 2320 km2 lielo Burtnieka drumlinu lauku –
vienu no lielākajiem Eiropā.
 Koņukalns atrodas Burtnieka drumlinu lauka A
malā un stiepjas gar Raudavas-Rūjas
pazeminājumu.
 Koņukalns ietilpst Burtnieka drumlinu lauka Z daļas
jeb Rūjienas apkārtnes drumlinu sakopojumā, kas
atrodas uz Koņu-Ipiķu pamatiežu virsmas pacēluma
(60-70 m vjl.).
 Burtnieka drumlinu lauks ietilpst ap 250 km garajā
Livonijas drumlinu lauku joslā (Doss, 1896), kas ar
paugurvalnis

nelieliem pārtraukumiem stiepjas starp Jigevu

Augstrozes

(Igaunija) un Limbažiem.

Koņukalns
A. Ķoņukalna morfoloģiskā shēma un
virsmas topogrāfiskie profili.
B. Ķoņukalna ģeoloģiskais griezums pa A
atēlā parādītajām topogrāfisko profilu
līnijām.
1 = vidusdevona smilšakmens; 2 =
noblīvēta olīvzaļpelēka morēna; 3 =
plātņaina sarkanbrūna morēna ar
olīvzaļpelēkas un granšainas smilts lēcveida
ieslēgumiem; 4 = slāniska sarkanbrūna
morēna ar plānām smilts josliņām; 5 =
masīva sarkanbrūna morēna ar granšainas
smilts josliņām; 6 = laukakmeņu
koncentrācija vai bruģis; 7 = granšaina
smilts; 8 = mālains aleirīts ar izkliedētu
organiku un augu atliekām; bIV =
pēcleduslaikmeta kūdra; alIV =
pēcleduslaikmeta upju nogulumi.
 Sabīdījuma krokas un zvīņveida uzbīdījumi Vidusvislas
interstadiāla baseina nogulumos Ķoņukalna
33,6±6,4 tūkst. OSL megadrumlina RDR nogāzes augšējā daļā.
g. Deformācijas struktūras radušās zemledāja apstākļos.
To veidošanos pavadīja nogulumu atūdeņošanās
procesi ledāja gultnē, par ko liecina apakšējā attēlā
parādītais ledājkušanas ūdeņu drenāžas kanāls
baseina nogulumos.
Ledāja spiediena radītās nogulumu deformācijas

Zemledāja spiediena radītās krokas Vidusvislas baseina nogulumos Ķoņu kalna R nogāzē
(foto Zelčs, 1994 un Dreimanis, 1989).
 Ledāja reljefa morfoloģijas īpatnības

Att. Vanemas pauguraines un pieguļošās teritorijas virsmas saposmojuma vizualizācija.

Aklāciema masīva D spārnā, D un A pieguļošajā apvidū ir novērojama ledāja reljefa drumlinizācija.
Abavas senieleja atdala drumlinus no Zantes (Blīdenes-Zemītes, pēc Straumes, 1979)
paugurgrēdas, kas ir augstākais ledāja reljefa veidojums A-Kursas augstienē.
 Ledāja reljefa topogrāfija

Ledāja reljefa morfoloģija A no Kamparkalna un pētīto ģeoloģisko griezumu (A, B, C, D) novietojums.

Pamathorizontāles izviktas ik pēc 2 m. Pārtrauktā sarkanā līnija parāda karjera izvietojumu Lejaslabiņu
karjerā. Attēla kreisajā pusē un augšējā daļā redzami drumlini, kas pāriet frontālos veidojumos.
Drumlinus veido sakrokoti ledājūdeņu nogulumi, bet frontālos veidojumus – ledāja un morēnas
nogulumiem ir zvīņveida uzbīdījumu struktūra.
 Reljefa formu iekšējā uzbūve – griezums A
85±5 tūkst. OSL g. 42±3 tūkst. OSL g.

Att. Lejaslabiņu karjera A sienas griezums atseguma posmam 0-80 m. Atseguma sienas vērsums 60-80
m ir perpendikulārs lielizmēra diapīrkrokas asij un galvenā pārvietojuma no ZZR uz DDA virzienam.
Griezuma novietojums parādīts augšējā kreisajā stūrī.

1 = smilts; 2 = smilšaina grants; 3 = oļi ar smilts un/vai grants matrici; 4 = oļi; 5 = diamiktons; 6 = grantēts ceļš gar
atseguma augšu. Kvadrāti norāda oļu mērījumu vietas. Oļu linearitātes izolīnijas izviktas pēc 1-2-4-6...12 un vairāk
procentiem. Oļu mērījumi pie 0 un 65 m veikti oļu slānī, pie 12, 35 un 75 m – oļu slānī ar smilts un/vai grants matrici,
pie 32 m morēnas daikā, pie 70 m – oļiem bagātā diamiktonā.
 Reljefa formu iekšējā uzbūve – griezums B

Att. Lejaslabiņu karjera B sienas griezums atseguma posmam 80-177 m. Atseguma sienas vērsums
no 0-10 m un no 65-85 m ir perpendikulārs lielizmēra diapīrkrokas asij un galvenā pārvietojuma no
ZZR uz DDA virzienam, pārējā daļā – paralēls vai subparalēls tam. Griezuma novietojums parādīts
augšējā kreisajā stūrī.

1 = smilts; 2 = smilšaina grants; 3 = oļi ar smilts un/vai grants matrici; 4 = oļi; 5 = diamiktons; 6 = grantēts ceļš gar
atseguma augšu. Kvadrāti norāda oļu mērījumu vietas. Oļu linearitātes izolīnijas izviktas pēc 1-2-4-6...12 un vairāk
procentiem. Oļu mērījumi pie 20m veikti diamiktonā, pie 22 un 60 m – oļu un grants slānī, pie 95 m – daļēji sašķeltu
oļu slāņa (glaciotektoniskās brekčijas) uzbīdītā megabloka bazālajā daļā.
 Reljefa formu iekšējā uzbūve – griezums C

Att. Lejaslabiņu karjera C sienas griezums atseguma posmam 177-270 m. Atseguma sienas vērsums
no 0-15 un no 20-70 ir paralēls vai subparalēls augšējā megabloka pārvietojuma virzienam, bet no
15-20 m un aiz 70 m orientācija ir perpendikulāra lielizmēra diapīrkrokas asij un augšējā megabloka
pārbīdījuma virzienam. Griezuma novietojums parādīts augšējā kreisajā stūrī.

1 = smilts; 2 = smilšaina grants; 3 = oļi ar smilts un/vai grants matrici; 4 = oļi; 5 = diamiktons; 6 = grantēts ceļš gar
atseguma augšu. Kvadrāti norāda oļu mērījumu vietas. Oļu linearitātes izolīnijas izviktas pēc 1-2-4-6...12 un vairāk
procentiem. Oļu mērījumi veikti vienā un tajā pašā oļu slānī.
 Reljefa formu iekšējā uzbūve – griezums D

Att. Lejaslabiņu karjera D sienas griezums Z no atsegumiem A, B, C, karjera hipsometriski zemākajā

daļā zem megabloka. Atseguma sienas vērsums līdz 30 m atzīmei ir gandrīz paralēls augšējā
megabloka pārvietojuma virzienam, bet aiz 30 m tas iegūst vairāk šķērsenisku orientāciju.

1 = smilts; 2 = smilšaina grants; 3 = oļi ar smilts un/vai grants matrici; 4 = oļi; 5 = diamiktons; 6 = grantēts ceļš gar
atseguma augšu. Kvadrāti norāda oļu mērījumu vietas. Oļu linearitātes izolīnijas izviktas pēc 1-2-4...10 procentiem.
Oļu mērījumi pie 23 m veikti oļu slānī, bet pie 32 m oļu un grants slānī ar smilts starpkārtām.
Att. Augšdevona Salaspils svītas atrautenis Vānemas pauguraines Raudas grēdā Pūnenieku kalnā, Z
no Tukuma, pie Jēkaba gravas.
 Apslēptas glaciotektoniskās struktūras

Att. Ledāja kustības virzienā noliektu asimetrisku kroku sistēma pārklāta ar morēnas
nogulumiem Pāles apkārtnē, Metsepoles līdzenuma vidusdaļā. Ledāja plūsmas virziens no
ZR uz DA.
1= normālbrūnas krāsas masīvs vai viegli plātņains diamiktons; 2 = stipri deformēta
lokālmorēna no dažādkrāsas vidusdevona māla, aleirolīta ar retiem oļiem un smilts
ieslēgumiem; 3 = gaiši brūna māla un aleirīta slānīšu mija; 4 = oļi ar grants pildījumu; 5
= grants; 6 = granšaina smilts; 7 = vidējgraudaina un rupjgraudaina smilts; 8 =
smalkgraudaina smilts; 9 = pārrāvumi.
 Glaciotektoniskās paraģenētiskās kopas
Izometrisko salveida augstieņu kopa: paugurmasīvi un vienkārši pauguri→
glaciotektoniskās ieplakas ar ezeriem→ marģinālās paugurgrēdas→ aktīvā ledus
kontakta nogāzes. Raksturīgākās uzguldītās ledājkušanas ūdeņu nogulumu
akumulatīvās reljefa formas: osi, kēmu terases, kēmi, sprostezeru, limniskie līdzenumi
un sandru līdzenumi.
Radiālo (cokoltipa) salveida augstieņu kopa: paugurotās reljefa formas, drumlini
un starplobu paugurgrēdas→ glaciotektoniskie līdzenumi→ marģinālās paugurgrēdas →
aktīvā ledus kontakta nogāzes. Raksturīgākās uzguldītās ledājkušanas ūdeņu nogulumu
akumulatīvās reljefa formas: kēmu terases, kēmi, sprostezeru un limniskie līdzenumi.
Diverģento zemieņu kopa: gala morēnas→ rogenmorēnas→ diverģentie drumlini
{Zemgales rievotās morēnas}→ drumlinoīdi→ glaciotektoniskie līdzenumi. Raksturīgākās
uzguldītās ledājkušanas ūdeņu nogulumu akumulatīvās reljefa formas: osi, sprostezeru
un limniskie līdzenumi.
Konverģento zemieņu kopa: frontālie paugurvaļņi vai aktīvā ledus kontakta
nogāzes→ konverģentie krumlini {DeGēra morēnas}→ glaciotektoniskie līdzenumi.
Raksturīgākās uzguldītās ledājkušanas ūdeņu nogulumu akumulatīvās reljefa formas:
sprostezeru un limniskie līdzenumi.
Konsekvento zemieņu kopa: ledāja sabīdījuma-izspieduma grēdas (Madonas-Trepes
valnis)→ flūtingi {Adzeles rievotās morēnas}→ glaciotektoniskie līdzenumi ar
laukakmeņu koncentrācijas vietām vai bruģi. Raksturīgākās uzguldītās ledājkušanas
ūdeņu nogulumu akumulatīvās reljefa formas: osi, sprostezeru un limniskie līdzenumi.
 Ledāja reljefa vidējformu paraģenētiskās rindas veidošanās

Ablācijas morēnas veidošanās

Frontālo ledāja reljefa

Vienlaidus morēnas Radiālo vai pauguroto glacigēnā Ledājkušanas ūdeņu reljefa

formu veidošanās
segas veidošanās reljefa formu veidošanās formu attīstība
 Ledāja lobu un mēļu struktūra Vēlā Vislas apledojuma laikā

1 = ledus mēles: BM = Bārtas; AP = Apriķu; VM = Ventas; CM = Cieceres; AB = Abavas; IM = Imulas; LA =

Laidzes; OM = Oksles; AA = Augšabavas; ZM = Zebrus; VA = Vadakstes; ZE=Zemgales; SE = Sēlijas; LO = Lobes;
OG = Augšogres; ST = Straupes; AM = Amatas; RM = Raunas; AL = Abula; VK = Valkas; KM = Kārķu; AG =
Augšgaujas; TM = Tirzas; VD = Vaidavas, PU = Pērļupītes; ZI = Ziemeru; AL = Alūksnes; AN = Annas; KU = Kūjas;
KR = Krustpils, SL = Slates; EM = Eglaines; LA = Laucesas; AD = Augšdaugavas; DM = Dubnas; MT = Maltas; RE =
Rēzeknes; CI = Cirma; IS = Istras; EE = Ežezera; DA = Dagdas; DR = Drujas; MJ = Mjoru; PO = Polackas mēle. 2
= galvenās ledusaplūdes zonas: I = Baltijas - Rīgas; II = Rīgas - Peipusa. 3 = augstienes.
 Deglaciācijas galvenās stadijas un fāzes
Latvijas teritorijas deglaciācijas procesā ir iespējams droši izšķirt trīs galvenās stadijas:
 Sākotnējā stadija: aizsākas ar ledāja segas biezuma samazināšanos. Salveida izometrisko
augstieņu iekšējos apvidos vietās, kur notika mikromēļu konverģence, zemledus apstākļos
veidojās hipsometriski augstākās glaciotektoniskās reljefa formas. Latgales augstienē šī stadija
iestājās nedaudz ātrāk (Austrumlietuvas fāzē pēc Guobytè, 1998), nekā Vidzemes un Alūksnes
augstienēs. Pēdējās abās hipsometriski augstākā daļa sāka veidoties Indras fāzes (pēc
Meirons et al., 1976) jeb Dagdas fāzes (pēc Zelčs & Markots, 2004; Zelčs et al., 2011) laikā.
To korelē ar Dienvidlietuvas fāzi Lietuvā (Kudaba, 1969), Sebežas fāzi Krievijā (Isačenkov,
1972), un Pomerānijas fāzi, kuras vecums ir 16,5 tūkst.g., D-Baltijā (Kozarski, 1986).
 Salveida stadija (Āboltiņš et al., 1972). Aktīvā un pasīvā ledus kontaktzonā notika salveida
izometrisko augstieņu perifērās zonas marģinālo paugurgrēdu un tās pavadošo ledājūdeņu
reljefa formu veidošanās. Ietver Dagdas un Kaldabruņas fāzes.
 Mēļveida stadija (Āboltiņš et al., 1972, 1974) laikā zemledus apstākļos notika intensīva
glaciotektonisko struktūru un reljefa formu veidošanās Ziemeļvidzemes, Viduslatvijas un Kursas
zemienes apvidu lielākajā daļā. Nosacīti mēļveida stadiju var iedalīt divos etapos. Senākais no
tiem ir Gulbenes fāze, kuras tiek korelēta ar Viduslietuvas fāzi Lietuvā (Guobytè, 1998). Tās
laikā zemledāja apstākļos formējās Kursas augstieņu iekšējo apvidu pauguraines un starpmēļu
paugurvaļņi, notika Austrumlatvijas un Viduslatvijas zemienes Taurkalnes un Vadakstes
līdzenuma senāko glaciotektonisko reljefa formu veidošanās.
Otrais etaps aptver Linkuvas un Valdemārpils fāzes. Linkuvas fāzes malas veidojumi korelējas
ar Ziemeļlietuvas fāzi Lietuvā (Guobytè, 1998) un Otepes-Sakalas fāzi Igaunijā (Kalm et al.,
2011), kaut gan agrāk Linkuvas fāze tradicionāli tika korelēta ar Hānjas fāzi. Valdemārpils fāze
atbilst Pandiveres fāzei Igaunijā.
 Salveida deglaciācijas sākums
Āboltiņš, 2010

Attēlā parādīts salveida deglaciācijas sākums Latvijā, kad augstienēs izveidojās

pirmmasīvi.
1 - ledājs un tā pārvietošanās virzieni; 2 - pirmmasīvi augstienēs: I - Latgales augstienē; II
- Vidzemes augstienē; III - Alūksnes augstienē.
 Indras fāze
Āboltiņš, 2010

Vispārējās ledāja atkāpšanās sākums, kad ledājs bija sācis atvirzīties Latvijas teritorijas
dienvidaustrumos, bet malas stāvoklis atbilda Indras fāzei.
1 - ledājs un galvenie tā plūsmas virzieni; 2 - lokālās ledāja plūsmas; 3 - pirmmasīvu teritorijas; 4 -
ledāja malā izveidotās Indras stadijas paugurgrēdas; 5 - no ledāja jau daļēji brīvās teritorijas; 6 -
ledāja kušanas ūdeņu Polackas baseins.
Pirmie pētnieki B. Doss (1895, 1903, 1910), H. Filips (H. Philipp, 1921), K. Veimarns (C. Weymarnn,
1930) u. c. Latvijas teritorijā izdalīja ledāja Zemgales un Lubāna lobus. O. Āboltiņš tos ir aizvietojis ar
nosaukumiem Viduslatvijas un Austrumlatvijas lobs, kas lietoti visās publikācijās, uz kurām ir atsauces
grāmatas literatūras sarakstā.
 Kaldabruņas stadija
Āboltiņš, 2010

Ledāja īslaicīga stabilizācija Latvijā Kaldabruņas stadijas laikā.

1 - ledājs un galvenie tā plūsmas virzieni; 2 - lokālās ledāju plūsmas; 3 - lokālo plūsmu saskarjoslas; 4
- ledāja malas paugurgrēdas vai gala morēnas; 5 - ledāja malas starpmēļu paugurmasīvi; 6 - ledāja
malas orientētu pauguru un paugurgrēdu sistēmas augstieņu perifērijā; 7 - ledāja malā izveidotās
aktīvā ledus kontakta nogāzes; 8 - galvenie plakanvirsas pauguru veidošanās apvidi; 9 - ledāja
kušanas ūdeņu baseini; 10 - no vienlaidu ledus segas brīvas teritorijas.
 Gulbenes stadija
Āboltiņš, 2010

Paleoģeogrāfiskā situācija Gulbenes stadijas laikā.

1 - ledājs un galvenie tā plūsmas virzieni; 2 - vietējie ledāja kustības virzieni; 3 - ledāja malas un
starpmēļu paugurgrēdas; 4 - ledāja starpmēļu paugurmasīvi; 5 - ledāja malas orientētu pauguru un
paugurgrēdu sistēmas; 6 - gala morēnas; 7 - marginālās nogāzes; 8 - plaisaina aprimušā ledāja lauki
un masīvi; 9 - kompakti, nesalauzīta aprimušā ledāja masīvi; 10 - ledāja kušanas ūdeņu baseini
(sprostezeri); 11 - kušanas ūdeņu noteces ielejas; 12 - deltas; 13 - no vienlaidu ledus segas brīvas
teritorijas.
I - Vaiņodes pacēlums; II - Pampāļu paugurvalnis; III - Saldus-Lielauces grēda; IV - Aklā ciema ledāja starpmēļu
masīvs; V - Gulbenes paugurvalnis; VI - Āronas ledāja kušanas ūdeņu noteces ieleja; VII - Jodupes ledāja kušanas
ūdeņu noteces ieleja; VIII - Daugavas ledāja kušanas ūdeņu noteces ieleja starp Piedruju un Daugavpili.
 Linkuvas stadija
Āboltiņš, 2010

Paleoģeogrātiskā situācija Linkuvas stadijas laikā - pēc tam, kad pēc O. Āboltiņa domām
bija notikusi pēdējā lielākā ledāja uzvirzīšanās Latvijas teritorijā.
a - ledājs un tā plūsmas virzieni; b - ledāja malas paugurgrēdas; c - gala morēnu vaļņi vai grēdas; d - ledāja starpmēļu paugurmasīvi; e
- marginālās nogāzes; f - ledāja kušanas ūdeņu baseini (ari sprostezeri); g - upes, to ielejas un senielejas; h - deltas; i - aprimušā ledus
masīvi; j - no ledus segas brīvas teritorijas augstienēs un paugurvaļņos; k - no ledus segas brīvas teritorijas zemienēs.
Augstienes un paugurvaļņi: I – Ziemeļkursas augstiene; II - Pampāļu paugurvalnis; III - Sēlijas paugurvalnis; IV - Gulbenes
paugurvalnis; V - Augstrozes paugurvalnis; VI - Aumeisteru paugurvalnis.
Sprostezeri: A - Daudzevas sprostezers; B - Ventas sprostezers; C - Lubāna paliku baseins; D = Lobes paliku baseins; E – Lejasciema
sprostezers; F – Gaiļu paliku baseins; G – Neretas paliku baseins; H = Krievciema paliku baseins; I = Lielauces paliku baseins; J =
Saldus-Amulas paliku baseins; K = Bārtas sprostezers; L = Steporas paliku baseins; M = Ašenieku paliku baseins.
Ledājkušanas ūdeņu noteces ielejas: 1 – Daugavas senieleja; 2 - Aiviekste un tās ieleja; 3 - Ogres augšteces un vidusteces ieleja; 4 –
Gauja, tās ielejas Rankas un Velēnas posms; 5 – Tirza un tās ieleja; 6 - Pededzes ieleja; 7 – Balupe un tās ieleja; 8 – Rēzekne un tās
ieleja; 9 – Malta un tās ieleja.
 Valdemārpils stadija
Āboltiņš, 2010

Paleoģeogrāfiskā situācija Valdemārpils stadijas laikā, kad ledāja mala atkāpjoties pēdējo
reizi stabilizējās Latvijas teritorijā.
a - ledājs un tā plūsmas virzieni; b malas paugurgrēdas; c - gala morēnu vaļņi vai grēdas; d - ledāja starpmēļu paugurmasivi; e -
marginālās nogāzes; f - ledāja kušanas ūdeņu baseini (ari sprostezeri); g - upes, to ielejas un senielejas; h - deltas; i - aprimušā ledus
masīvi; j - no ledus segas brīvas teritorijas augstienēs un paugurvaļņos; k - no ledus segas brivas teritorijas zemienēs.
I - Pampāļu paugurvalnis; II - Sēlijas paugurvalnis; III - Raiskuma-Augstrozes paugurvalnis; IV - Aumeisteru paugurvalnis; V - Gulbenes
paugurvalnis.
A - Zemgales sprostezers; B - Ventas sprostezers; C - Strenču baseins; D - Lubāna baseins; E - Lielais Burtnieks; F - Apriķu sprostezers;
G - Bārtas sprostezers.
1 - Augšsalacas ieleja; 2 - Gaujas senieleja; 3 - Ogres augštece un vidusteces ieleja; 4 - Daugava un tās ieleja; 5 - Aiviekste un tās
ieleja; 6 - Augšventas ieleja; 7 - Abavas-Slocenes senieleja; 8 - Augšabavas ieleja; 9 - Vārtājas senieleja; 10 - Gauja un tās augšteces
ielejas posms; 11 - Tirza un tās ieleja; 12 - Pededze un tās ieleja; 13 - Balupe un tās ieleja; 14 - Rēzekne un tās ieleja; 15 - Malta un
tās ieleja; 16 - Bērzes ieleja; 17 - Vaidavas ieleja, 18 - Raunas ieleja.
Ledāja malas veidojumu joslas Latvijā

Zelčs et al., 2011

 Nogulumu un organisko atlieku datējumi

Ledāja malas veidojumi, nozīmīgākie pleistocēna nogulumu griezumi un datējumu vietas (Zelčs et al.,
2011).
Datējumi: A –augu atliekas ar 14C; B – mamuta atliekas ar 14C; C – ziemeļbrieža atliekas ar 14C; D – smilts nogulumi
ar OSL; E – laukakmens eksponēšanās laika 10Be; F – moluska Portlandia arctica atliekas ar ESR; G – smilts
nogulumi ar TL. H – Nozīmīgākie griezumi. I – V – ledāja malas galējais novietojums oscilācijas fāzes laikā: I –
Dagdas; II – Kaldabruņas; III – Gulbenes; IV – Linkuvas; V – Valdemārpils.
 Daugavas ieleja

Lubāna lobs Kb Dg
Zemgales lobs Kb Gb
Gb
Lk
Vd

Daugavas ielejas ģeomorfoloģiskais garenprofils (Eberhards, 1972).

Apzīmējumi: 1 = palienes garenprofils; 2 = virspalu terases un to indeksi; 3 = ar kēmu
akumulācijas līmeņiem saistītās terases; 4 = Polackas distālais ezera indekss; 5 = Nīcgales
sprostezera stadijas indeksi; 6 = Gaiļu sprostezera stadijas indeksi; 7 = Neretas
sprostezera stadijas indeksi; 8 = Krievciema sprostezera stadiju indeksi; 9 = Daudzevas
sprostezera stadiju indeksi; 10 = Zemgales sprostezera stadiju indeksi; 11 = Baltijas ledus
ezera stadiju un fāžu indeksi; 12 = Litorīnas jūras stadiju indeksi; 13 = krasta līniju līmeņi
m vjl.
Dg = Dagdas fāze; Kd = Kaldabruņas fāze; Gb = Gulbenes fāze; Lk = Linkuvas fāze; Vd =
Valdemārpils fāze.
 Gaujas ieleja

Zemgales Burtnieka lobs Vidusgaujas lobs Kb

Vd lobs Lk Lk Lk Gb
Gb

Lg

Gaujas ielejas ģeomorfoloģiskais garenprofils (Āboltiņš, 1972). Apzīmējumi: 1 = palienes

garenprofils; 2 = virspalu terases un to indeksi; 3 = Vidusgaujas ledus sprostezera stadiju
krasta līniju indeksi; 6 = Smiltenes ledus sprostezera krasta līnijas indekss; 5 = Silciema
(Daudzevas) ledus sprostezera stadiju krasta līniju indeksi; 6 = Zemgales ledus sprostezera
stadiju krasta līniju indeksi; 11 = Baltijas ledus ezera stadiju un fāžu indeksi; 12 = Litorīnas
jūras stadiju indeksi; 13 = krasta līniju līmeņi m vjl. Lg = Līgatnes sprostezers.
Kd = Kaldabruņas fāze; Gb = Gulbenes fāze; Lk = Linkuvas fāze; Vd = Valdemārpils fāze.
 Abavas ieleja
Lk? Zemgales lobs
Usmas lobs Lk

Vd?

Abavas-Slocenes ieleju sistēmas ģeomorfoloģiskais garenprofils (Veinbergs, 1975, ar Āboltiņš, 2004 izmaiņām).
Apzīmējumi: 1 = augšējā terašu kompleksa terases (A, B, C, D, E, F un G); 2 = apakšējā terašu kompleksa terases
(I, II, III, IV, V, VI un VII); 3 = struktūrterases; 4 = palienes garenprofils un līmenis m vjl.; 5 = lokālajiem
ledusezeriem atbilstošie deltu līmeņi m vjl.; 6 = galveno pieteku deltu līmeņi m vjl.; 7 = upes ūdens līmenis m vjl.; 8
= Zemgales sprostezera krasta līniju indeksi un līmeņi m vjl.; 9 = Ventas-Usmas sprostezera krasta līniju indeksi un
līmeņi m vjl.; 10 = Baltijas ledus ezera stadiju un fāzu krasta līniju indeksi un līmeņi m vjl.; 11 = Ventas ielejas
terašu līmeņi m vjl.; 12 = pamatiežu virsas augstums m vjl. gar Abavas ielejas dibenu; 13 = Terašu līmenī izplatīti
upes erozijas netraucētas pauguru nogāzes.
Lk = Linkuva fāze; Vd = Valdemārpils fāze.
Paldies par uzmanību!

JAUTĀJUMI?