Glaciotektoniskās reljefa formas

© Vitālijs Zelčs
 SATURS
IEVADS
1. FENOSKANDIJAS LEDUSVAIROGA PALEOGLACIOLOĢISKĀ ZONALITĀTE
VISLAS APLEDOJUMA MAKSIMĀLĀS IZPLATĪBAS LAIKĀ
2. LEDĀJA RELJEFA MAKROFORMAS
2.1. Ledāja reljefa makroformu klasifikācija
2.2. Ledāja augstieņu tipi
2.3. Ledāja zemieņu tipi
3. GLACIOTEKTONISKĀS RELJEFA FORMAS
3.1. Glaciotektonisko reljefa mezoformu klasifikācija
3.2. Paugurotās reljefa formas
3.3. Radiālās reljefa formas
3.4. Frontālās reljefa formas
NOBEIGUMS
 IEVADS
Latvijas teritorija atrodas segledāja periferiālās segas dominējošās akumulācijas un
glaciotektonikas zonas iekšējā joslā. Pēdējā apledojuma laikā šajā teritorijā senākie ledāja
veidojumi radās jau ledāja sākotnējās uzvirzīšanās laikā, kad siltajās sezonās ledāja
kušanas ūdeņu nogulumi uzkrājās frontālos apstākļos ledāja malas tiešā tuvumā vai
pieledāja teritorijā.
Rupjatlūzu materiālam un smalknei izkūstot no ledāja un noslīdot pa tā virsu, veidojās
plūsmas morēna un citi ablācijas morēnas paveidi. Tāpat morēnas uzkrāšanās norisa
zemledāja apstākļos. Ledāja radītās noslodzes vai dinamiskās iedarbības rezultātā gar
ledāja malu veidojās izspieduma vai sabīdījuma tipa glaciotektoniskās struktūras, kas
topogrāfiski atspoguļojās kā frontālu vaļņu joslas gar ledāja malu.
Vienlaicīgi ar izspieduma un sabīdījuma glaciodislokāciju attīstību gar ledāja malu, sākās
zemledāja deformācijas struktūru un ledāja gultnes nelīdzenumu veidošanās. Atkarībā no
ledāja gultnes termiskā stāvokļa un uzbūves, un, it īpaši, no ledus masu dinamikas ledāja
attīstības gaitā zemledāja gultnes nelīdzenumu morfoloģija vairākkārt mainījās.
Ledājam izzūdot, glaciotektoniskās struktūras un to radītie zemledāja gultnes nelīdzenumi
pakāpeniski atsedzās zemes virspusē, veidojot dažāda tipa ledāja reljefa ainavas.
Daudzos gadījumos šīs glaciotektoniskās struktūrformas tika pārveidotas ledājūdeņu un
dažādu pēcleduslaikmeta eksogēno procesu ietekmē. Bieži vien tās tika daļēji pārklātas
vai pilnīgi apraktas ar jaunākiem nogulumiem vai tām tika uzguldītas jaunākas reljefa
formas.
1. FENOSKANDIJAS LEDUSVAIROGA PALEOGLACIOLOĢISKĀ ZONALITĀTE
VISLAS APLEDOJUMA MAKSIMĀLĀS IZPLATĪBAS LAIKĀ
Pēdējā Fenoskandijas ledusvairoga DA sektora
paleoglacioloģiskā zonalitāte laikā, kad tas
sasniedza maksimālo izplatību pirms 19,0-20,0
tūkst.g. (Āboltiņš, 2010, ar terminoloģiskām
izmaiņām).
Augstienes un zemienes Latvijā un tuvākajās
kaimiņvalstu teritorijās.
a - ledusvairoga nogāzes zona (ledus biezums 2000-
1000 m); b - zemledāja gultnes pacēlumu joslas
ledusvairoga nogāzē; c - ledāja periferiālās segas
zona un galvenie plūsmas virzieni tajā (ledus biezums
1000 m un mazāks); d - ledsaplūdes joslas
periferiālās ledāja segas klātajā teritorijā; e - ledāja
vairoga nogāzes un periferiālās ledāja segas robeža; f
- salveida augstienes: f1 - ar plānu pēdējā
apledojuma nogulumu segu; f2 - ar biezu pēdējā
apledojuma nogulumu segu; g - pēdējā apledojuma
maksimālās izplatības robeža.
Augstienes: ZK - Ziemeļkursas; R - Rietumkursas; A - Austrumkursas; P - Pandiveres; IŽ - Ižoras;
S - Sakalas; O - Otepē; H - Hānjas (kopā ar Alūksnes augstieni); LU - Lugas; SU - Sudomas; V -
Vidzemes; L - Latgales; B - Bežaņicu; Z - Žemaitijas. I, II, III - izvadledāji vairoga nogāzē.
1, 2, 3 - Baltijas jūras, Rīgas līča un Peipusa ledus lielplūsmas.
Segledāja periferiālās segas īpatnības
Att. Fenoskandijas segledāja biezums, mūžīgā
sasaluma izplatība un periglaciālās ainavas
Vislas apledojuma maksimālās izplatības laikā.

Segledāja periferiālā sega

1. Atkarībā no ledāja gultnes virsmas krituma

rakstura un iespējams arī no gultnes
uzbūves, perifēriālā sega var stiepties līdz
pat 500 km platā joslā gar ledusvairoga
nogāzi, jaunākajos modeļos tās platumu
ierobežo no 120 līdz 150 km;
2. Laiktelpiskās pārvirzes – periferiālās segas
aizņemtā platība un telpiskā lokalizācija
mainās līdz ar segledāja attīstību;
3. Ledus segas maksimālais biezums sasniedza
līdz 1500 m un samazinājās ledāja malas
virzienā;
4. Ledāja kustības ātrums uz cietzemi bāzētam
ledājam svārstās no 150700 m gadā.
 Fenoskandijas ledusvairoga nogāzes un periferālās segas sektorāli radiālā uzbūve

1 = Ledus mēles: BM = Bārtas; AP = Apriķu; VM = Ventas; CM = Cieceres; AB = Abavas; IM = Imulas; LA =

Laidzes; OM = Oksles; AA = Augšabavas; ZM = Zebrus; VA = Vadakstes; ZE=Zemgales; SE = Sēlijas; LO = Lobes;
OG = Augšogres; ST = Straupes; AM = Amatas; RM = Raunas; AL = Abula; VK = Valkas; KM = Kārķu; AG =
Augšgaujas; TM = Tirzas; VD = Vaidavas, PU = Pērļupītes; ZI = Ziemeru; AL = Alūksnes; AN = Annas; KU = Kūjas;
KR = Krustpils; SL = Slates; EM = Eglaines; LA = Laucesas; AD = Augšdaugavas; DM = Dubnas; MT = Maltas; RE =
Rēzeknes; CI = Cirmas; IS = Istras; EE = Ežezera; DA = Dagdas; DR = Drujas; MJ = Mjoru; PO = Polackas mēle;
2 = Galvenās ledusaplūdes zonas: I = Baltijas - Rīgas; II = Rīgas - Peipusa. 3 = Augstienes.
 2. LEDĀJA RELJEFA MAKROFORMAS

Ledāja makroformas Latvijā, tāpat kā citos kontinentālā segledāja apgabalos

nosaka zemes virsmas lielsaposmojumu un ģeogrāfisko ainavu veidošanās
galvenās likumsakarības.
Galvenās ledāja reljefa lielformas Latvijā ir:
Ledāja augstienes = radušās ledāja lobu un mēļu saplūdes apgabalos
Ledāja zemienes = aizņem ledāja lobu un mēļu depresijas jeb baseinus.
Robežjoslu starp ledāja zemienēm veido starplobu (starpmēļu) paugurvaļņi.
Šādiem paugurvaļņiem pieder Pampāļu, Sēlijas, Gulbenes, Aumeistaru un
Augstrozes (Raiskuma-Dauguļu) paugurvaļņi. Tie kā savdabīgi “tilti” parasti
savieno blakusesošās augstienes. No ģeomorfoloģiskā viedokļa to reljefs ir līdzīgs
ledāja augstieņu reljefam. Tomēr, galvenokārt savu izmēru dēļ, paugurvaļņi nevar
tikt uzskatīti par ledāja reljefa makroformām un ir uzlūkojami kā blakusesošo
augstieņu apvidi.
 Ledāja akumulācijas un glaciotektonikas zonas
reljefa makroformu principiālās atšķirības

MAKROFORMAS NOVIETOJUMS LEDĀJA NOGULUMI RELJEFS ĪPATSVARS

uz zemledāja dažādu apledojumu; pauguraines un

AUGSTIENES pacēlumiem palielināts biezums paugurgrēdas ap 40%

pārsvarā pēdējā plakanie, viļņotie

zemledāja
ZEMIENES apledojuma; plāna un vai paugurotie ap 60%
pazeminājumos
nevienlaidus sega līdzenumi
 Ledāja augstieņu tipi

Ledāja augstieņu tipizāciju, kas balstīta uz augstieņu veidošanās

glaciodinamiskajiem apstākļiem, ģeoloģiskās uzbūves un morfoloģijas atšķirībām,
ir izstrādājis Ojārs Āboltiņš (1972).
O. Āboltiņš (1972) izdala divus galvenos ledāja augstieņu tipus:
1. Salveida augstienes:
Apakštipi:
Ia. Salveida eksarācijas un akumulācijas jeb cokoltipa augstienes;
Ib. Salveida glaciostrukturāli akumulatīvās augstienes.
2. Marģinālās augstienes.
DA Baltijas valstu ledāja reljefa
makroformas (Āboltiņš, 1994)

Lielākās ledāja augstienes: P = Pandiveres;

S = Sakalas; R = Rietumkursas; ZK =
Ziemeļkursas; A = Austrumkursas; O = Otepes;
H = Hānjas; V = Vidzemes; L = Latgales; Z =
Žemaitijas; WLI = Rietumlietuvas; SLI =
Dienvidlietuvas; BR = Baltijas marģinālā grēda
(Baltijas ezeraine).
Lielākās ledāja zemienes: ME = Virtsjerva;
PL = Peipusa zemiene; HL = Harglas zemiene;
NW = Ziemeļvidzemes; MG = Vidusgaujas;
EL = Austrumlatvijas; ML = Viduslatvijas; KL =
Kursas; MLI = Viduslietuvas; WLI =
Rietumlietuvas; SLI = Dienvidlietuvas.
 Ledāja augstieņu tipi un to principiālās atšķirības

Tips Apakštips Zemledāja virsma Reljefs Reljefa ģenēze

Radiāli zemledāja Zemledāja, iekšledāja,
virsmas pacēlumi, ledus marģinālas izcelsmes
Salveida eksarācijas masas pārsvarā uzvirzās Maks. līdz 200 m vjl.,
reljefa formas;
un akumulācijas no abiem sāniem vidēju vai sīku pauguru
periferālās segas
(Āboltiņš, 1972) jeb reljefs, paugurgrēdas, iekšējā joslā,
SALVEIDA radiālās (Zelčs, 1993) viļņotie līdzenumi transgresīvajā fāzē
ledusvairoga nogāzē
Salveida Izometriski zemledāja
virsmas pacēlumi, ledus Pārsniedz 300 m vjl., Zemledāja, iekšledāja,
glaciostrukturāli
masas uzvirzās no visām lielu, vidēju vai sīku marģinālas izcelsmes
akumulatīvās
pusēm pauguru reljefs iekšējos reljefa formas;
(Āboltiņš, 1972) jeb apvidos, malas zonā = periferālās segas
izometriskās (Zelčs, paugurgrēdas iekšējā joslā
1993)
Ledāja kustības
virzienam šķērseniski Pārsvarā marģinālas
MARĢINĀLĀS vērsti zemledāja virsmas Pārsniedz 200 m vjl., izcelsmes reljefa
pacēlumi paugurgrēdu reljefs formas, segledāja
malas zonā
DA Baltijas valstu ledāja reljefa
makroformas (Āboltiņš, 1994)

Ledāja augstienes:
1 = salveida eksarācijas un akumulācijas
(cokoltipa) jeb radiālās;
2 = salveida glaciostrukturāli akumulatīvās
(izometriskās);
3 = ledāja marģinālās glaciostrukturāli
akumulatīvās (marģinālās);
4 = starplobu paugurvaļņi.
Zemienes:
5 = ledāja glaciodepresiju;
6 = Baltijas piekrastes;
7 = ledājkušanas ūdeņu noteces ielejas;
8 = lielākie ezeri.
Ledāja zemieņu tipi

Pamatojoties uz zemledāja gultnes lielpazeminājumu

konfigurāciju, kas noteica ledus masu plūsmas
dinamiku un termiskā režīma izmaiņas zemieņu
veidošanās gaitā, ledāja reljefa vidējformu
morfoģenētiskajām (t.i. ārējā apveida un ģenēzes) un
iekšējās uzbūves atšķirībām izdala trīs ledāja zemieņu
tipus (Zelčs, 1993):
1. Diverģentās zemienes.
2. Konverģentās zemienes.
3. Konsekventās zemienes.
 Ledāja zemieņu tipi un to principiālās atšķirības

Tips Zemledāja virsma Radiālās Izvietojums

vidējformas Ledus masu dinamika

Ledus masu diverģenta

Drumlinu garenasis plūsma, gareniskā
Plaši pazeminājumi,
Drumlini veido vēdekli, kas bremzēšanās, šķērseniskās
DIVERĢENTĀS paplašinās ledāja
paplašinās ledāja (sāniskās) spiedes un stiepes
kustības virzienā spriegumu attīstība ledāja
kustības virzienā
piegultnes slānī

Krumlinu garenasis Ledus masu konverģenta

Plaši pazeminājumi,
Krumlini veido vēdekli, kas plūsma, sāniskā bremzēšanās
ķīļveidīgi sašaurinās (konverģentie
KONVERĢENTĀS ledāja kustības
sašaurinās ledāja un vertikālās spiedes
drumlini) kustības virzienā spriegumu attīstība ledāja
virzienā
piegultnes slānī

Ledusmasu paralēla
Flūtingi Savstarpēji paralēls strūklveida plūsma, tās ātruma
Plaši silesveida (megaflūtingi un
KONSEKVENTĀS pazeminājumi lielizmēra lineārie vai gandrīz paralēls šķērseniska diferenciācija un
veidojumi) izvietojums gareniska bremzēšanās, kas
izsauc blāķveida slīdējumu
2. GLACIGĒNO RELJEFA FORMU KLASIFIKĀCIJA
GLACIOTEKTONIKA
Glaciotektoniskās
reljefa formas

GLACIĀLĀ
MORFOĢENĒZE

EROZIJA AKUMULĀCIJA
Glaciālās erozijas Glaciālās akumulācijas
reljefa formas reljefa formas
Glaciotektonisko reljefa formu vispārēja klasifikācija pēc to
morfoloģiskajām īpašībām un orientācijas
Ģenētiskais Ģenētiskā Garenasu
Ģenētiskā kopa Morfoloģija
tips grupa/apakšgrupa orientācija
Vaļņi, iegareni Paralēli ledāja
Radiālās pauguri, vaļņveida kustības virzienam
grēdas
Ledāja jeb Glacigēnā/ Iegareni pauguri, Perpendikulāri
glaciālais glaciotektoniskā Frontālās to virknes, ledāja kustības
paugurgrēdas virzienam
Vienkārši pauguri,
Paugurotās paugurmasīvi Nav izteikta

NB!
• Radiālās un paugurotās glaciotektoniskās
reljefa formas veidojas zemledāja apstākļos.
• Frontālās glaciotektoniskās reljefa formas rodas:
(I) aktīva ledus loba vai mēles galā;
(II) aktīvā un pasīvā ledus kontaktzonā.
 Glacigēno reljefa formu uzbūve un ģenēze
Iekšējā uzbūve un saguluma apstākļi:
1. Dažādas morēnas nogulumu fācijas: bazālās
Morēnas morēnas jeb pamatmorēnas un ablācijas
nogulumi morēnas nogulumi.
2. Glacioakvāli nogulumi.
Glacioakvālie
nogulumi 3. Pirmskvartāra nogulumieži un to atrauteņi.
4. Starpleduslaikmetu nogulumi.
Pirmskvartāra
nogulumieži 5. Parasti glacigēnās mezoformas veidojošais
materiāls satur liecības par aktīva ledāja
radītām deformācijām.

Ideju attīstība par glacigēnā reljefa veidošanos:

1. Izkušana no aprimuša ledāja, kas nevienmērīgi piesātināts ar atlūzu materiālu vai
izkusušo ledāja sanesu izspiešana ledus plaisās.
2. Nevienmērīga morēnas nogulumu uzkrāšanās zem aktīva ledāja vai tā malā.
3. Ledāja deformējošās iedarbības rezultātā uz ledāja gultnes materiālu - pirmskvartāra
nogulumiežiem, starpleduslaikmetu vai glaciālajiem nogulumiem.
4. Pirmie divi spriedumi ir galvenokārt balstīti uz ģeoloģisko urbumu datiem vai tikai
morfoloģiskiem novērojumiem, trešais – uz detālu glacigēnā reljefa formu izpēti
atsegumos vai ar šurfēšanas paņēmienu.
Glaciotektonisko reljefa formu un struktūru dažādība
 Paugurotās glaciotektoniskās reljefa formas
Reljefa formas Izplatība Hipsometriskais Izmēri Glaciotektoniskās
novietojums struktūras

Pirmmasīvpauguri Izometriskās Augstākais hipsometr. Paugurmasīvi vai Saliktas vai retāk vienkāršas
augstienēs līmenis lielpauguri iegarenas krokas (brahiokrokas)
ar iekšējām nošķēlumu plaknēm
Izometriskās Nedaudz zemāk kā Paugurmasīvi vai un sekundāriem zvīņveida
Zvoncu pamatnes augstienēs lielpauguri uzbīdījumiem
pirmasīvpauguri

Lieli vai vidēji Injektīva tipa izspieduma vaļņi ar

Gredzenpauguri Salveida augstienēs 210-220 m pauguri zvīņveida uzbīdījumiem ārējā
nogāzē

Morēnpauguri Vidējais hipsom. līm. Pārsvarā vidēji un

Pārsvarā diapīrtipa brahiokrokas,
Augstienēs, sīki, atsevišķos
paugurvaļņos izometr. augstienēs, gadījumos lieli kupolkrokas, nereti ar zvīņveida
Dauguļi augst. pārējās uzbīdījumiem nogāzē
pauguri
 Izplatība, ģenēze un iekšējā uzbūve
Paugurotās glaciotektoniskās reljefa formas pārsvarā ir izplatītas ledāja augstieņu un
paugurvaļņu apvidos. Zemieņu teritorijās tās sastopamas atsevišķās vietās, kur tās rada
līdzenumu pauguroto saposmojumu.
Pauguroto glaciotektonisko reljefa formu ģenētiskā kopa ir morfoloģiski daudzveidīga. Tā
ietver dažādas formas izolētus paugurus vai saliktus paugurmasīvus.
Latvijas augstieņu rajonos starppauguru ieplakas ir izvietotas dažādā augstumā, bet
zemieņu pauguroto līdzenumu apvidos tās atrodas aptuveni vienādā hipsometriskā līmenī.
Paugurotās glaciotektoniskās reljefa formas pārsvarā sastāv no dažādas izcelsmes un
vecuma ledāja nogulumiem, taču daudzos gadījumos tajās sastopami arī dislocēti
starpleduslaikmetu nogulumi vai pat pirmskvartāra nogulumieži.
Paugurotās glaciotektoniskās reljefa formas ir radušās zemledāja glaciotektonisko
deformāciju rezultātā vietās, kur ledus masām bija izteikti saplūstošs jeb konverģents
raksturs. Pēc būtības tās ir no ledus izkusušas zemledāja gultnes materiāla deformācijas
struktūras – kupolveida krokas, iegarenas antiklinālas krokas – brahiokrokas, kuras ledāja
aktivitātes noslēguma posmā slēga daļā papildus tika deformētas vai spārnos no ieplakām
tām zvīņveidīgi tika uzbīdīts morēnas vai cita veida materiāls. Virs dažiem lielpauguriem
vai paugurmasīviem, piemēram virs Gaiziņkalna, leduslaikmeta beigu posmā izveidojās
virsledus ezeri, caurkusumi un ezeri ar ledus krastiem (ledusezeri), kuros uzkrājās dažāda
biezuma ledājūdeņu ezeru, galvenokārt slokšņu tipa māla, mālainie vai aleirītiski mālainie
nogulumi. Vietām tos pārtrauc ledājūdeņu straumju, iespējams, deltu nogulumi.
 Pirmmasīvpauguri
Vidzemes
Rīga augstiene
Pirmmasīvpauguri izplatīti salveida
LATVIJA
augstieņu vai paugurvaļņu ledusmēļu
konverģences zonās. Tie veido hipsometriski
visaugstākās izometrisko augstieņu daļas.
Kopā ar platopauguriem tie rada
lielpauguraines ainavu. Cita tipa augstienēs
vai paugurvaļņos pirmmasīpauguri veido
izolētus paugurmasīvus, kas augstu paceļas
virs apkārtējās teritorijas, piemēram,
Ormaņu kalns.
Pirmmasīvpaugurus no pārējās teritorijas
1 9 parasti norobežo plašas ieplakas ar purviem
2 5 10 un ezeriem.
3 6 Morfoloģiski paugurmasīvi ir trīstūrveidīgu
4 7 8 vai nedaudz izstieptu pauguru kopa uz
vienotas pamatnes.
Vidzemes augstienes ģeomorfoloģiskā karte
(Āboltiņš,1995). Latvijā pirmmasīvpauguru relatīvais
1 = pirmasīvpauguri; 2 = platopauguri; 3 = morēnpauguri, augstums sasniedz gandrīz 90 m, platums –
dauguļi un kēmi; 4 = lielākie pazeminājumi un ieplakas; 5 = 2-7 km, garums pat 5-12 km.
orientātais paugurgrēdu reljefs; 6 = gala morēnas un stūra
masīvi; 7 = ledāja kontakta nogāzes; 8 = viļņotie līdzenumi;
9 = lielāko upju ielejas; 10 = Vidzemes augstienes robeža.
 Pirmmasīvpauguru ainavas

Skats uz Vestienas pauguraines

Gaiziņkalna apkaimes pirmmasīvu
pauguriem no Jāņa kalna gala
morēnas robežjoslā starp Tirzas un
Augšogres pazeminājumu.

Skats uz Gaiziņkalnu un Viešūra

(Kaķīša) ezeru ar tam pieguļošajiem
pirmmasīvu pauguriem.
 Pirmmasīvpauguru iekšējā uzbūve
A
Alauksts

1 2
2 4
5 6
Alauksts 7 8
B
5 10

Smetes kalna salikta pirmmasīvpaugura Materiāla plūsmas

hipsometriskā (A) un morfoloģiskā (B) karte. virziens

Smetes kalna pirmmasīvpaugura iekšējā uzbūve un morfoloģija (Āboltiņš & Markots, 1995).
Šķērsgriezums pa profila līniju NW-SE. Šķērsprofila novietojums redzams A attēlā.

1 = pamathorizontāles ik pēc 5 m; 2 = Alauksta ezera krasts; 3 = leduskontakta nogāze; 4 = pirmasīvpaugura

virsotnes daļa; 5 = sengravas; 6 = morēna ar granšainas smilts lēcām; 7 = grants un oļu starpkārtas; 8 = smilts
starpkārtas; 9 = deformēta smalkgraudaina smilts; 10 = plaisas.
 Platopauguru morfoloģija un izplatība
Platopauguri (arī plakanpauguri, zvonci) ir salveida izometrisko augstieņu, atsevišķos
gadījumos salveida radiālo (cokolveida) augstieņu un paugurvaļņu lielpauguri, kuru
pamatnes platums pārsniedz 500 m. Platopauguriem raksturīgi lieli relatīvie augstumi (25 -
50 m), taisnas vai izliektas, stāvas un gravu vai sengravu saposmotas, reizēm terasētas
nogāzes un plakana vai vāji viļņota virsa. Parasti platopauguri veido augstieņu reljefa otru
augstāko hipsometrisko līmeni, kuru pārsniedz tikai pirmmasīvpauguri.
Platopauguri visbiežāk sastopami izometrisko salveida augstieņu centrālajā zonā, kur to
sakopojumi veido plakanvirsas lielpauguru areālos. Izplatības galvenie areāli Latvijā ir:
Vidzemes augstienē - Savītes, Ērgļu, Liezeres, Skujenes, Drustu apkārtnē, Alūksnes
augstienē - Iceniešu un Strautiņu apkārtnē, Latgales augstienē - Burzavas, Rāznas-Pildas,
Gailīšu, Aulejas, Osvas apkārtnē. To plakanās virsas daļā sastopamos mālus daudzviet
agrāk izmantoja ķieģeļu ražošanai vai keramikā. Sakarā ar plakanas virsas noteikto vājo
noteci un ūdensaizturošajiem nogulumiem, ir apgrūtināta nokrišņu ūdeņu un sniega
kušanas ūdeņu drenāža.
Pēdējos gados platopauguri atrasti arī Augstrozes paugurvalņi, bet tiem raksturīgā
pārsedzošo bezakmens mālu sega pēc Aivara Līča datiem konstatēta arī Ziemeļlatvijas
zemieni norobežojošajā Sēļu pacēlumā pie Valkas.
Platopauguri salveida izometriskajās augstienēs

Platopauguru izplatības areāli

(sin. plakanpauguri, prēriju
plato, zvonci) Latvijas salveida
izometriskajās augstienē
(Markots, 2011).

SIA Envirotech GIS Latvija pamatne

 Platopauguru areāli

Platopauguru areālu izplatība Alūksnes, Vidzemes un

Latgales augstienēs (Markots, 2010).

SIA Envirotech GIS Latvija pamatne

Plakanvirsas pauguru 3D vizualizācijā un ainavā

Skats uz plakanvirsas pauguru no Kaibēnu plakanvirsas

paugura.

Markots, 2010
 Platopauguru uzbūve un veidošanās

Platopauguru plakumu veido no 2-3 m līdz 8-15 m biezi glaciolimniskie nogulumi –

smalkgraudaina smilts, aleirīti un māli, apakšējo daļu veido aktīva ledāja dislocētie
glacigēnie nogulumi - morēna, kā arī glaciotektoniski sakrokoti ledāja kušanas ūdeņu
smilšaini-granšaini, smilšaini vai aleirītiski nogulumi.
Ledāja tālākas deglaciācijas gaitā virs zemledāja gultnes izciļņiem – pirmmasīvpauguru
glaciotektoniski veidotajām pamatnēm - radās aprimušā ledus lauki. Līdz ar to radās
morfoloģiska ledusšķirtne, kuras perifērijā bremzējoties vēl aktīvām ledus masām, notika
tālāka morēnas zvīņveida uzbīdījumu struktūru veidošanās. Ledājam pilnīgi aprimstot un
klimatam kļūstot siltākam, sākās ledus kušana.
Par cik ledus sega virs platopauguru glaciostrukturālajām pamatnēm bija salīdzinoši
plānāka un ar smalkgraudaino drupu materiālu piesātinātā ledus virsai bija zemāks
albedo (atstarošanas spēja), tieši tur veidojās pirmie virsledus ezeri, bet vēlāk arī ledus
caurkusuma ezeri. Tajos uzkrājās glaciolimniskie nogulumi – bezakmens māls, aleirīti vai
putekļaina un smalkgraudaina smilts, pārklājot glaciostrukturālās pamatnes virsu un
padarot to plakanu.
Zelta kalns: terasēta platopaugura
morfoloģijas un uzbūves piemērs

A = Zelta kalna hipsometriskā karte.

Pamathorizontāles izvilktas ik pēc 5 m.

B = Zelta kalna morfoloģiskā karte.

Labi izteikti 2-3 terasveida līmeņi.

C = Iekšējā uzbūve pa A attēlā parādīto profila

līniju.
 Gaiziņš: pirmmasīvpaugurs vai platopaugurs?

Latvijas augstākais virsmas punkts Gaiziņkalns tiek klasificēts kā pirmmasīvpaugurs, kas

kopā Sirdskalnu un citiem apkārtnes lielpauguriem veido ledāja reljefa hipsometriski
augstāko līmeni no 235-312 m vjl. Taču tā iekšējā uzbūve ir līdzīga platopauguriem jeb
zvonciem.
Gaiziņkalna glaciotektonisko pamatni tā virsotnes daļā klāj 28,5 m bieza ledusezera
izcelsmes nogulumu kārta. Gaiziņkalna ģeoloģiskais griezums kores daļā parāda, ka
Gaiziņa ledusezera ZZA daļā iespējams ieplūdusi virsledāja upe, veidojot nelielu deltu,
ko iezīmē smalkgraudainas smilts nogulumu izplatība.
Latgales augstiene: Pušas gredzenveida paugura morfoloģija un uzbūve
A B C

Pušas gredzenpaugura attēlojums 1:10 000 mēroga topogrāfiskajā kartē (A), hipsometriskā (B) un
morfoloģiskā (C) shēma (Soms, 2004).

Morfometriski gredzenveida paugurs ir ierindojams augsto lielpauguru grupā, jo tā pamatnes platums

pārsniedz 800 m, bet relatīvais augstums ir 46 m.
Gredzenveida paugurs ir koncentrisks (loka rādiuss apm. 300 m) ar saposmotām nogāzēm un
paugurotu virsu. Virsas saposmojuma galvenās īpatnības nosaka uz puslokā izliekta kopēja pacēluma
izvietoti koniski un plakanvirsas sīkpauguri. To virsotnes paceļas no 188,4 m vjl. Z daļā līdz 218,4 m
vjl. DA daļā.
Plāna skatījumā tam ir pakavveida forma, kura puslokā izliektā paugurotā daļa vērsta uz ZA, bet
atvērums uz DR.
 Pušas gredzenveida paugura 3D modelis

Gredzenpaugura trīsdimensiju telpiskais modelis (Soms, 2004).

Gredzenveida paugura centrālo daļu aizņem beznoteces ieplaka, kuras relatīvais dziļums pārsniedz 6
m. Ieplakā atrodas neliels sūnu purvs. Beznoteces ieplakā izdarītajos urbumos konstatēta sfagnu
kūdra dažādās sadalīšanās pakāpēs.
 Pušas gredzenveida paugura iekšējā uzbūve

Soms, 2004

Atšķirības starp gredzenveida paugura plakanvirsas un konisko sīkpauguru daļu izpaužas arī iekšējā
uzbūvē.
Urbumi, kas izdarīti konisko sīkpauguru virsotnēs, parāda, ka gredzenveida paugura augšējā daļā,
dziļumā līdz 3,8–7 m dominējošie ir smalkgraudainas un vidējgraudainas smilts nogulumi ar
rupjgraudainas smilts un grants starpkārtām vai arī mālaina materiāla slānīšiem vai lēcām.
Uz iekšējās nogāzes izdarīto urbumu sērija (10 urbumi) liecina, ka nogāzes lejasdaļā, dziļumā līdz 2,2
m smilšainos nogulumus bieži pārtrauc bezakmens māla starpkārtas, bet dziļāk atrodas sarkanbrūns
akmeņains smilšmāls (diamiktons).
Urbumos Z daļas plakanvirsas sīkpauguros tika konstatēts blīvs, brūngansarkans bezakmens māls ar
plānām smilšaina materiāla starpkārtām un lēcām.
 Pušas gredzenveida paugura iekšējā uzbūve

Iegūtie jaunākie dati (Soms & Zelčs, 2004) neapstiprina agrāk izteiktos pieņēmumus par
pamatmorēnas noteicošo lomu gredzenveida pauguru uzbūvē (Straume, 1979, 306. lpp.),
kaut gan dažāda vecuma morēnas un tās dažādu fāciju iespējamā klātbūtne nav
apšaubāma.
Granulometriskā ziņā Pušas gredzenveida formas konisko pauguru nogulumi ir līdzīgi tiem,
kas veido izometrisko salveida augstieņu iekšējo pirmmasīvpauguru kodolus, bet
plakanvirsas sīkpauguru uzbūvē nav principiālas atšķirības no zvoncu uzbūves.
Analoģiski, konusveida un plakanos sīkpaugurus veidojošie glacioakvālie nogulumi ir
dažāda vecuma. Konusveida sīkpauguru kodolos ir senāki glaciotektoniski deformētie,
pārsvarā glaciofluviālie nogulumi, bet plakano sīkpauguru plakumu veido jaunāki
glaciolimniskie nogulumi, kas uzkrājušies caurkusumos jau aprimuša ledus apstākļos.
Vēl jaunāki ir gredzenveida formas iekšējās nogāzes lejasdaļā un, iespējams, beznoteces
ieplakā sastopamie smilts nogulumi ar māla starpkārtām, kas, iespējams ir koluviālie
nogulumi.
Atšķirībā no iekšējiem pirmmasīvpauguriem un zvonciem Pušas un citi gredzenveida
pauguri ir izplatīti zemākā hipsometriskā līmenī un paleoglacioloģiskā ziņā atrodas ārpus
salveida augstieņu ledāja mēļu konverģences (ledsaplūdes) zonām.
 Pušas gredzenveida paugura veidošanās

Pušas gredzenveida paugura veidošanās ir uzskatāma kā secīgs daudzpakāpju process,

kurā nosacīti var izdalīt šādus etapus:
(I) priekšfrontāla smilts, grants un mālaina materiāla un diamiktona izgulsnēšanās, kuru
pakāpeniski nomaina drupu materiāla akumulācija zemledāja apstākļos;
(II) glaciotektoniskā deformācija vispusējas, orientētas spriedzes apstākļos, ko pavadīja
ledāja biezuma samazināšanās, kā rezultātā virs ledāja gultnes pacēlumiem veidojās
“auksta”, neplastiska ledus blāķi, ap kuriem notika spriegumu uzkrāšanās, kas izsauca
vienas vai vairāku koncentrisku spiedogkroku un ārējo zvīņveida uzbīdījumu
veidošanos;
(III) ledāja vispārēja aprimšana un nogulumu uzkrāšanās nelielajos caurkusumos virs
gredzenveida pacēluma, vēlāk uz iekšējām nogāzēm un beznoteces ieplakā.
Tādējādi, gredzenveida veidojumu un to virsu saposmojušo sīkpauguru uzbūves un
morfoloģijas īpatnības ir atkarīgas no sākotnējā etapā izgulsnēto nogulumu rakstura
(slāņkārtu biezuma, nogulumu granulometriskā sastāva un porainības), “aukstā” ledus
blāķu izmēriem un zemledāja deformācijas norises intensitātes.
 Morēnas pauguri

Morēnas pauguri ir kupolveida formas pauguri. To izmēri un apveids var atšķirties. Lielāko
morēnas pauguru relatīvais augstums ir 20-25 m, diametrs svārstās no 300 līdz 1000 m.
Plānā tiem ir apaļš vai ovāls apveids, šķērsgriezumā profils parasti ir asimetrisks. Morēnas
paugurus citu no cita atdala ieplakas un pazeminājumi. Raksturīgi augstieņu un
paugurvaļņu apvidiem, retāk ir sastopami zemienēs.
Morēnas pauguri grupējas gar pirmmasīviem un plakanvirsas pauguriem un kopā ar
dauguļiem veido ledāja reljefa nākamo, hipsometriski nedaudz zemāko līmeni salveida
izometriskajās augstienēs.
Morēnpaugura kodolu pārsvarā veido sakrokoti glacioakvālie nogulumi, dažreiz vecākas
morēnas slāņi. Tos pārsedz jaunākā morēna. Nogāzēs tai raksturīga zvīņveida uzbīdījumu
struktūra. Parasti morēnas biezums samazinās pauguru virsotnes virzienā. Nogāzēs tas
sasniedz pat 5-7 m (Āboltiņš, 1989), bet virsotnes augstākajā daļā dažus desmitus cm.
Morēnas sīkpauguri var sastāvēt tikai no pārveidotas bazālās morēnas vai ablācijas
morēnas nogulumiem.
Lielākā daļa morēnas pauguru ir veidojusies zemledus, daļēji iekšledus apstākļos kā
glaciotektoniskās deformācijas struktūrformas. Tikai neliela daļa sīkpauguru ir radušies,
kūstot saplaisājušam, aprimušam ledum.
 Morēnas pauguraine Alūksnes augstienē

Skats no Dēliņkalna pirmmasīvpaugura uz morēnas vidējpauguriem.

 Morēnas paugura kodola iekšējā uzbūve

Āboltiņš, 1989.
Morēnas paugura kupolveida velves daļas uzbūve Alūksnes augstienes centrālajā zonā Sauleskalna
paugurmasīvā (Āboltiņš, 1989, lpp. 158). Apzīmējumi: 1 = brūns, plātņains, mālains pamatmorēnas
smilšmāls; 2 = gaišbrūns, plātņains, aleirītisks smilšmāls ar smalkgraudainas smilts ar retiem oļiem un
grants graudiem starpkārtām (lokālmorēna); 3 = brūna, plātņaina, mālaina smilts un viegla mālsmilts
ar aleirīta (dažās vietās māla) starpkārtām un retiem oļiem un granti (lokāla pamatmorēna); 4 =
brūna, plātņaina, stipri mālaina smilts ar oļiem un granti (lokāla pamatmorēna); 5 = grants ar sīkiem
oļiem un rupjgraudainas smilts piemaisījumu; 6 = blīvs grants slānis ar rupji un vidēji graudainas
smilts starpslāņiem; 7 = oļājs ar granti un dažādgraudainu smilti; 8 = oļu un sīku laukakmeņu slānis
ar grants un mālainas dažādgraudainas smilts piejaukumu; 9 = pārrāvumu līnijas; 10 = oļu garenasu
mērījumu vieta un numurs. Atsegums atrodas ap 240 m vjl.
 Dauguļi
Dauguļi ir ieapaļi vai nedaudz iegareni konusveida, retāk kupolveida pauguri. Latvijā tie ir
raksturīgi Augstrozes, Sēlijas, Gulbenes un Aumeistaru paugurvaļņos. Apvidos, kur tie
izplatīti, bieži vien vārds “dauguļi” sastopams hidronīmu, pauguru un māju vai pat ciemu
nosaukumos.
Dauguļu relatīvais augstums mainās no dažiem m līdz 50 m, bet platums pie pamatnes
sasniedz 500 m. Tie sastopami pa vienam vai virknēs un masīvos, kas veido ledāja
plūsmas virzienā orientētas joslas starp kurām atrodas plaši pazeminājumi un ieplakas.
Mūsdienā ieplaku un pazeminājumu zemākās daļas aizņem ezeri vai līdz 15 m dziļi purvi.
Dauguļi kopā ar morēnas pauguriem veido ledāja reljefa nākamo, hipsometriski zemāko
līmeni salveida izometriskajās augstienēs, taču visplašāk tie ir sastopami starplobu
paugurvaļņos. Veidojušies zemledus apstākļos ledus masu konverģences zonās. To
veidošanos ierosināja nogulumu dažādais piesātinājums ar porūdeni, kas izsauca
nogulumu atūdeņošanās procesus un blīvuma inversiju. Blīvuma inversijas rezultātā
ģeoloģiski relatīvi vecākie ledājūdeņu nogulumi sāka plūst augšup un deformējās
diapīrkrokās. Kad ledājs izkusa, tās pārvērtās par pozitīvām reljefa formām.
Kamēr priekšstati par dauguļu iekšējo uzbūvi balstījās tikai uz ģeoloģisko urbumu datiem,
tos uzskatīja par klasiskiem kēmu pauguriem, kuri veidojušies ledājūdeņu nogulumiem
izgulsnējoties plaisās un caurkusumos, ūdensrijēju distālajos galos vai uz nelīdzena
aprimuša ledus virsas. Tikai detāli iekšējās uzbūves pētījumi karjeros un dabiskos
atsegumos ir ļāvuši noskaidrot šo pauguru sarežģīto glaciotektonisko izcelsmi. Iespējams
kā sinonīmu varētu lietot apzīmējumu “glaciotektoniskie kēmi”.
 Augstrozes dauguļi

Skats no Augstrozes Cēsu kalna (Lielkalna) dauguļa uz Lauvaskalnu un Augstrozes

Lielezeru. Ievērojiet plašās pārpurvotās ieplakas un Madiešēnu purvu aiz ezera.
 Kēniņkalna dauguļa kodola iekšējā uzbūve

A. Ķēniņkalna dauguļu virknes D paugura kodolu veido diapīrkroka, kuras augšējā slāņa biezums
paugura augstākajā ir mazāks nekā nogāžu virzienā. B. Dauguļa topogrāfija un atseguma
novietojums. Apzīmējumi: 1 = koši sarkana sīkplātnaina morēnas mālaina smilts ar smilts kārtiņām
un lēcām; 2 = laukakmeņi; 3 = oļi; 4 = grants; 5 = rupjgraudaina smilts; 6 = vidēji un smalki
graudaina smilts; 7 = aleirīta un māla kārtiņas; 8 = dauguļa virsa un augsne; 9= oļu mērījumu vieta
un tās numurs. Pamathorizontāles izvilktas ik pēc 5 m.
 Ķēniņkalna paugura kodola diapīrkrokas uzbūve

Ķēniņkalna daugulis ir daļēji norakts paugurs

Augstrozes paugurvalnī, Dauguļu ciema apkaimē.
Tā kodolu veido pārsvarā baseinā nogulsnētu
ritmiski slāņotu nogulumu diapīrkroka. Paugura
nogāžu lejadaļā vērojami morēnas nogulumu
zvīņveida uzbīdījumi.
 Kēniņkalna dauguļa nogāzes iekšējā uzbūve

Ķēniņkalna dauguļu virknes D paugura kodolu veido diapīrkroka, kuras augšējā slāņa biezums
paugura augstākajā ir plānāks nekā nogāžu virzienā. Apzīmējumi: 1 = sarkanbrūna brekčijveida un
slāniska morēnas mālaina smilts ar grants kārtiņām un lēcām; 2 = laukakmeņi; 3 = oļi; 4 = grants; 5
= rupjgraudaina smilts; 6 = vidēji un smalki graudaina smilts; aleirīta un māla kārtiņas; 8 = dauguļa
virsa un augsne; 9= oļu mērījumu vieta un tās numurs. Pamathorizontāles izvilktas ik pēc 5 m.
 Radiālās glaciotektoniskās reljefa formas
Reljefa formas Izplatība Morfoloģija Izmēri Glaciotektoniskās
struktūras
Sakrokotas zvīņas,
Diverģentās Gar. 0,42,0 km,
Klaipveida vaļņi, paplašinās plat. atrauteņu bloki ar
Drumlini zemienēs* 0,10,6 km,
sekundāriem zvīņveida
ledāja kustības virzienā rel. augst. līdz 40 m
uzbīdījumiem
Lancetiskas formas vaļņi, Gar. 0,53,0 km,
Konverģentās
Krumlini zemienēs* sašaurinās ledāja kustības plat. 0,1 0,5 km, Lineāras injektīvas krokas
virzienā rel. augst. līdz 30 m

Konsekventās Cigārveida vai adatveida Gar. līdz 26 km, Sakrokoti ledāja gultnes
Flūtingi zemienēs* plat. 0,6-2,0 km, rel.
nogulumi un atrauteņi
formas lēzeni pacēlumi augst. līdz 20 m

Gar. līdz 26 km, Sarežģītas atkārtota

Laterālās bīdes Uz kopējas pamatnes plat. 0,6-2,0 km, rel. krokojuma un sabīdījuma
morēnas paceļas vaļņveida grēdas augst. līdz 20 m glaciodislokācijas
Augstienēs,
paugurvaļņos# Dziļi un relatīvi šauri
Subglaciālās ielejveida pazeminājumi ar Gar. 225 km, plat.
0,3-1,0 km, maks. Izspieduma sinklināles
vagas stāvām nogāzēm un dziļ. līdz 70 m
nelīdzenu dibenu.

* Latvijā konstatēti arī radiālajās salveida augstienēs (Veinbergs, 1968: Straume, 1979; Strautnieks,
1998).
# Laterālās (sānu) bīdes morēnas ir vaļņveida grēdas, piem., Numernes valnis. Tās ir sastopamas
konsekvento zemieņu malas joslā, diverģento zemieņu malās parasti tās aizvieto subglaciālās
iegultnes.
 Ledāja radiālās reljefa formas un ledāja malas veidojumi

Diverģento drumlinu lauki un areāli: B = Burtnieka lauks; T = Trikātas areāls; I = Iecavas

lauks; Z = Zemgales lauks; V = Vadakstes (Dienvidkurzemes) lauks.
Konverģento drumlinu lauki: L = Limbažu; M = Madlienas; LS = Lestenes; D = Degoles; S =
Strazdes; VN = Vānes; K = Kabiles; T – Tāšu (Ālandes-Gaviezes).
Flūtingu lauki: VS = Vesetas; AV = Aiviekstes; AT = Atzeles.
 Drumlini
Morfoloģija: ledāja veidoto diverģentā tipa zemieņu rajonos sastopamie eliptiski vai
iegareni klaipveida pauguri vai vaļņi; to relatīvais augstums vidēji sasniedz 5–12 m,
garums 400–2000 m, platums pie pamatnes 100–600 m. Lielākais drumlins Latvijā ir
Ķoņukalna megadrumlins: garums - 9,6 km, platums – 2,4 km, augstums – 38 m.
Drumliniem raksturīgas S-profila (izliekti-ieliektās) nogāzes.

Izplatības īpatnības: parasti izplatīti grupās un veido vēdekļveidīgus sakopojumus –

drumlinu laukus, kuri paplašinās ledāja malas (distālā) virzienā un nosaka diverģentā tipa
zemieņu reljefa saposmojuma raksturu. Drumlini un starpdrumlinu ieplaku kopīgā
orientācija un pamīšus (kulisveida) izvietojums piešķir zemieņu viļņoto līdzenumu ainavai
savdabīgu vēdekļveida strīpojumu. Raksturīgākie drumlinu lauki Latvijā ir Burtnieka
drumlinu lauks Ziemeļvidzemes zemienē un Vadakstes, Iecavas un Zemgales drumlinu
lauki Viduslatvijas zemienē.

Iekšējā uzbūve: drumlinu kodolu veido vai nu sabīdīti un sakrokoti ledāja vai tā kušanas
ūdeņu nogulumi – senāka pamatmorēna, smilšaini grantains vai mālains materiāls, vai arī
pamatieži – smilšakmens, aleirolīts vai māls. Nogāzēs un pret ledāju vērstajā drumlinu galā
slāņi ir zvīņveidīgi uzbīdīti cits citam un tos klāj plāna, jaunākas pamatmorēnas kārta.

Veidošanās mehānisms: radušies vēdekļveidīgi izplūstošo ledāja lobu un mēļu

atkārtotas aktivizācijas laikā to 80 – 120 km platā aktīvā ledus malas zonā.
Burtnieka drumlinu lauks
1 = drumlini un drumlinoīdi; 2 = osi; 3 = ezeri; 4 =
ielejveida pazeminājumi; 5 = terasēta noteces leja;
6 = noteces lejas; 7 = Sakalas pamatiežu pacēlums;
8 = lokālie pamatiežu pacēlumi; 9 = Smiltenes un
Strenču sprostezera līdzenums.
Kvartāra nogulumu kartē Burtnieka laukā pārsvarā ir
parādīti tikai morēnas un purva nogulumi. Vai tas
atbilst patiesībai?
 Drumlinu iekšējā uzbūve

Zelčs & Dreimanis, 1997

Švākas drumlins Burtnieka laukā. A = garengriezums; B = šķērsgriezums; C = Švākas (1)

un Zvārtes (2) drumlina topogrāfiskā shēma. A un B = profila līniju novietojums.
Pamathorizontaļes ik pēc 5 m.
1 = brūna un sarkanbrūna stipri sablīvēta masīva morēnas mālaina smilts; 2 = sarkanbrūna, augšdaļā
pārsvarā plātņaina, apakšdaļā brekčijveida un slāniska morēnas mālaina smilts; 3 = smalkgraudaina
smilts ar 3-5 cm bieziem aleirīta starpslāņiem, vietām satur izkliedētu granti; 4 = aleirīts ar
smalkgraudainas smilts un māla starpkārtām; 5 =smalkgraudaina līdz rupjgraudaina smilts ar grants
starpslāņiem un retriem oļiem; 6 = grants; 7 = oļi; 8 = smilšakmens; 9 = kūdra; 10 = urbumu vietas.
Glaciotektoniskās struktūras un smilšakmens atrauteņi

Glaciotektonoiskās krokas un
deformācijas un atrauteņi
Sedaskalna ZZA nogāzē, Burtnieka
drumlinu laukā.
 Krumlini = konverģentie drumlini
Morfoloģija: konverģentā tipa zemienēs, diverģentā tipa zemieņu sānos vai
radiālo augstieņu apvidos starp paugurgrēdām sastopami iegareni, lancetiski
pauguri vai vaļņi; to relatīvais augstums vidēji sasniedz 4–10 m, garums 400–
2000 m, platums pie pamatnes 100–600 m. Ievērojamākie krumlini Latvijā
atrodas Madlienas nolaidenumā un Limbažu viļņotajā līdzenumā.
Izplatības īpatnības: parasti izplatīti grupās un veido vēdekļveidīgus
sakopojumus – krumlinu laukus, kuros krumlinu muguras vēdekļveidīgi sašaurinās
ledāja malas (distālā) virzienā. Krumlinu un starpkrumlinu ieplaku kopīgā
orientācija un pamīšus (kulisveida) izvietojums piešķir ainavai savdabīgu
vēdekļveida strīpojumu. Nozīmīgākie krumlinu lauki Latvijā ir Madlienas
(Viduslatvijas), Limbažu, Vānes un Kabiles.
Iekšējā uzbūve: krumlinu kodolus veido lineārās diapīrkrokās sakrokoti ledāja,
tā kušanas ūdeņu nogulumi vai pirmskvartāra ieži – smilšakmens, aleirolīts un
māls. Bieži vien krumlina kodolā esošie smilšaini granšainie nogulumi tā muguras
daļā pārrauj morēnas slāņkopu.
Veidošanās mehānisms: radušies ledusplūsmu konverģences apstākļos 20-40
km platā aktīvā ledus malas zonā.
Madlienas konverģento drumlinu lauks

Madlienas nolaidenuma glaciāli

morfoloģiskā karte (Lamsters, 2013).
Ledāja malas veidojumu joslas:
L = Linkuvas (Ziemeļlietuvas);
G = Gulbenes (Viduslietuvas).

Drumlins = drumlini.
End moraines = gala morēnas.
Marginal ridges = marģinālās grēdas.
Shear margin moraine = laterālās bīdes morēnas.
Eskers = osi.
Ribbed moraines = rievotās (ribotās morēnas).
Recession formations = ledāja recesijas reljefa
formas.
Physiogeographical borders = dabas rajonu un
apvidu robežas.
Elevations = reljefa hipsometrija.
 Krumlinu iekšējā uzbūve
Konverģentā drumlina uzbūve Madlienas
− + − drumlinu laukā pie Zādzenes.
A. Injektīvās krokas drumlina šķērsgriezumā tā
+ + kores furkācijas vietas tuvumā.
B. Drumlina koru konverģence ledāja kustības
virzienā. C. Drumlina iekšējās uzbūves detaļas.

−
Apzīmējumi: 1 = normālbrūnas sīki un vidēji
+ plātņainas, apakšējā daļā slāniskas, mālainākas un
akmeņainākas mālainas smilts morēnas nogulumi ar
smilts un grants starpkārtiņām un lēcveida
ieslēgumiem; 2 = vidēji un rupji graudaina smilts; 3
= smalki graudaina smilts; 4 = aleirīta un maļa
starpkārtas; 5 = morēnas makrolinearitātes
mērījumu vietas; 6 = ledāja plūsmas virziens (B
attēlā); 7 = nobiras; + paaugstināta spiediena zona
ledāja gultnē; − pazemināta spiediena zona ledāja
gultnē.
 Krumlini Vārmes nolaidenumā

Ziķu krumlina un tā apkārtnes morfoloģija.

Drumlinu ainava SW no Ziķu karjera.
Pamathorizontāles ik pēc 2 m.
Baltie laukumi parāda karjeru izvietojumu. Z =
Ziķu karjera atrašanās vieta.
Zirņu apkaimē, R no Saldus, pārejas joslā no Austrumkursas augstienes un Kursas zemieni
vietām ir saglabājušies krumlini, kaut arī šajā apvidū to topogrāfija ir ievērojami
transformēta laikā, kad Usmas ledusloba recesijas gaitā veidojās DeGēra morēnas un
uzkrājās ledājūdeņu baseinu nogulumiem.
Krumlini ir 8-15 m augsti, 500 līdz 750 m plati un līdz 4-6 km gari. Tie stiepjas NNW-SSE
virzienā dienvidu daļā un N-W vai pat NNE-SSW Kursas zemienē. Drumlinu asis veido
konverģentu vēdēkli ledāja kustības virzienā.
 Flūtingi
Parasti flūtingi tiek raksturoti kā adatveida formas veidojumi, tomēr šķiet, ka
vismaz megaflūtingu un ledāja megalineāro veidojumu pludlīnijas apveidu
visprecīzāk raksturo pa garenasi pāršķelta cigāra forma.
Austrumlatvijas zemienē megaflūtingu un megalineāro veidojumu grēdu garums
caurmērā ir 6-8 km (maksimāli līdz 26 km), platums svārstās no dažiem 100 līdz
2000 m, bet relatīvais augstums ir 4-12 m, maksimāli līdz 18-26 m. Neatkarīgi no
izmēriem, dažreiz flūtingiem piemīt tendence nedaudz paplašināties distālā
virzienā. Tie ir sastopami izolētu vaļņu, sapārotu vaļņu vai no vairākiem vaļņiem
sastāvošu domēnu veidā. Megalineāro veidojumu grēdas dominē Vesetas flūtingu
laukā, bet Adzeles lauka proksimālajā daļā izteikti dominē megaflūtingi.
Svarīgi atzīmēt, ka visos gadījumos laukus norobežojošās ledāja izspieduma un
sabīdījuma grēdas uzguļ transgresīvi flūtingu grēdu proksimālajiem galiem. Tikai
Aiviekstes un Adzeles lauka distālajos galos ir izsekojamas Rogenas tipa rievotās
morēnas pazīmes, kas iezīmē pāreju no megaflūtingu un megalineāro veidojumu
formām uz ledāja izspieduma un sabīdījuma grēdām. Flūtingu nogāzes vai
starpflūtingu ieplakas saposmo šķērseniskas Adzeles tipa rievotās morēnas
grēdas, kas sabīdītas no ledāja gultnes iežiem un nogulumiem aktīvā ledus
aprimšanas procesā.
 Flūtingi Austrumlatvijas zemienē
Austrumlatvijas zemienē flūtingi veido trīs
laukus: Atzeles, Aiviekstes un Vesetas.
Tie saistās ar pamatiežu lokālajiem
pacēlumiem.
Vecākais no tiem ir Vesetas flūtingu lauks,
kas izvietojies starp Sēlijas starpmēļu
paugurvalni un Madonas-Trepes valni
(skat. att.).
Aiviekstes flūtingu lauks aizņem zemienes
vidusdaļu starp Madonas-Trepes un
Rikavas-Bērzpils valni.
Rikavas-Bērzpils valni atdala Aiviekstes
lauku no Adzeles lauka.
Atzeles lauku no Mudavas (Veļikajas)
Att. Austrumlatvijas zemienes flūtingu, lielmēroga ledāja zemienes norobežo Kacēnu-
linearitātes veidojumu un gala morēnas vaļņu Dzērvenes grēda, kuras austrumu atzars
izvietojuma shēma. turpinās Krievijas Federācijas teritorijā
g. mor. = gala morēnas vaļņi.
Krasnogorodskas virzienā.
 Vesetas un Aiviekstes flūtingu lauki

Ledāja gultnes nogulumu atrauteņi,

pārvietoti līdz 8-12 km attālumā VIA

OF

MT T
A
Att. Ozolkalnu megaflūtinga (OF kartē pa labi), V
uzbūve perpendikulāri flūtinga garenasij.
Flūtings sastāv no smilts un aleirīta nogulumiem, kas ALA
deformēti diapīrkrokās. Pēc urbumu datiem Aleksandrs
Jaunputniņš un Sarmīte Pliuna (1967) šīs formas klasificēja
kā limnoglaciālos (glaciolimniskos – V.Z. piezīme) uvālus.
Att. Vesetas (V) un Aiviekstes (A) flūtingu lauka un to
atdalošā Madonas-Trepes vaļņa MT) telpisks modelis.
Bultas parāda atrauteņu transporta virzienu.
VIA = Vidzemes augstiene; ALA = Austrumlatvijas zemiene; T Vietas, kur notika
ledāja piesalšana
= Teiču purvs.
gultnei (piemēri)
 Ozolkalnu megaflūtings: šķērsgriezums

I I I
II II

Atsegumā, kas vērsts perpendikulāri ledāja plūsmas virzienam, ir redzama diapīrkroku

sērija. Uz sinklināles aizpildošo nogulumu un diapīrkroku veidojošo materiālu ir
novērojama slīdvirsma. Spriežot pēc flūtingu iekšējās uzbūves AZA no Ozolkalniem,
sinklināles aizpildošie nogulumi ir atrauti no zemledāja gultnes no Kalnavirsas apkārtnē un
iesaluši ledāja pamatnē ir tikuši pārvietoti 6-8 km, maksimāli iespējams pat 12 km
attālumā.
 Ozolkalnu megaflūtings: šķērsgriezums

Ozolkalnu flūtings atrodas Aizviekstes lauka distālajā daļā, A no Madonas-Trepes gala morēnas vaļņa.
I = atrautenis no smalkgraudainas smilts, granšainas smilts, aleirīta un māla starpslāņiem; II =
deformēta, sākotnēji sīkslāņota vidējgraudaina un smalkgraudaina smiltsmedium; 1 = plaisas; 2 =
bīdes virsma ar glaciālās erozijas sīkformām (ledāja skrambām un mikrogofrējumu).
Atsegumā, kas vērsts perpendikulāri ledāja plūsmas virzienam, ir redzama diapīrkroku
sērija. Uz sinklināles aizpildošo nogulumu (I) un diapīrkroku veidojošo materiālu (II) ir
novērojama slīdvirsma. Spriežot pēc flūtingu iekšējās uzbūves AZA no Ozolkalniem,
sinklināles aizpildošie nogulumi (I) ir atrauti no zemledāja gultnes no Kalnavirsas apkārtnē
un iesaluši ledāja pamatnē ir tikuši pārvietoti 6-8 km, maksimāli iespējams pat 12 km
attālumā.
 Ozolkalnu megaflūtings: garengriezums

Apzīmējumi: 1 = smalkgraudainas un vidējgraudainas smilts sēriju mija; 2 = vāji plātņaina

aleirīta starpslāņi; 3 = gaiši brūna aleirīta un zaļganpelēka māla starpslāņi; 4 = granšainas
smilts starpslāņi un lēcas smalkgraudainā smiltī; 5 = uzbīdījuma plakne, deformēta; 6 =
plaisas.
Atsegumā, kas vērsts paralēli ledāja plūsmas virzienam, ir redzams zemledāja apstākļos
sabīdīts materiāls un izspieduma kroka flūtinga kodola daļā. Bīdes zona atrodas līdz 4 m
dziļumā un to iezīmē S-veida kontakts atseguma virsējā daļā starp 20 un 90 m. Dziļāk
esošie slāņi ir tikai nedaudz deformēti.
 Laterālās bīdes morēnas
Laterālās bīdes morēnas (lateral shear moraines) ir atklātas salīdzinoši pat nesen, jo šādu
terminu un tā skaidrojumu kvartārģeoloģijā un ģeomorfoloģijā savā publikācijā 1988.
gadā pirmo reizi piedāvāja A. Daiks un T. Moriss (Dyke and Morris, 1988).
Arī Latvijas teritorijā ir konstatētas daudzas grēdas, kas morfoloģiski ir ļoti līdzīgas ārvalstu
autoru raksturotajām laterālajām bīdes morēnām, un pilnībā iekļaujas to vidējos izmēru
parametros (garums no 10 līdz 20 km, platums – no 0,5 līdz 1,5 km un augstums – no 20
līdz 50 m). Šīs formas, piemēram, Numernes, Strūžānu, Kāršu kalna un Ozolkalna vaļņi, kā
arī Šķaunes valnis līdz šim ir tikuši klasificēti kā vieni no ledāja marginālo veidojumu
paveidiem un apzīmētas ar terminu „atšķelšanās vaļņi” (Meirons, 1976; Straume, 1979).

Numernes vaļņa fragmenta ģeomorfoloģiskā shēma (pēc Straumes, 1979).

 Subglaciālās ielejveida formas

Subglaciālās
ielejveida formas

Subglaciālās iegultnes
Subglaciālas vagas
jeb tuneļielejas

Subglaciālās vagas ir ārēji morfoloģiski līdzīgi, garanstiepti, relatīvi īsāki reljefa virsmas
pazeminājumi, kas arī orientēti paralēli vai subparalēli ledāja kustības virzienam, kas radušies
glaciotektonisko procesu rezultātā izvagojot zemledāja gultni.
Subglaciālās iegultnes ir plaši, padziļināti kanāli, kas zemledāja kušanas ūdeņu darbības rezultātā,
relatīvi dziļi iegrauzušies pamatiežos vai nogulumos. Tās ir orientētas paralēli vai subparalēli ledāja
kustības virzienam.
Subglaciālo ielejveida formu izplatība

Putniņš, 2011
 Subglaciālās vagas
1%

2%

3%

4%

5%

6%

7%

8%

9%

Lower hemisphere - Saba_000606_01

N=85 K=100.00 Sigma=0.850 Peak=9.38

Sabas

Šaurs vaļņveida paugurs gar Brenkūža R krastu

Dzērbenes ezeri
Oļu garenasu mērījumu vietas

Attīrījums vaļņa ezerpuses nogāzē.

Brenkūža-Āraiša subglaciālā vaga Plūsmas morēna ar aleirīta starpkārtu pārsvaru.
 V. FRONTĀLĀS GLACIOTEKTONISKĀS RELJEFA FORMAS
Reljefa formas Izplatība/pavadošās radiālās glaciotektoniskās Glaciotektoniskās struktūras
reljefa formas

Sabīdījuma un/vai Morfoloģiski vislabāk izteiktas diverģentā un konsekventā tipa zemienēs, marģinālās
izspieduma gala morēnas augstienēs un salveida izometrisko augstieņu malas zonā

• Gala morēnas vaļņi Ledāja diverģentā un konsekventā tipa zemienēs.

Konverģentā tipa zemienēs vāji izteiktas.
Marģinālās augstienes, salveida augstieņu un
• Marģinālās paugurgrēdas
paugurvaļņu malas zonā
Asimetriskas izliekuma un
izspieduma krokas ar zvīņveida
uzbīdījumiem un “buldozera” tipa
deformācijām

Salveida augstieņu un paugurvaļņu malas joslās, Asimetriskas tecējuma un

• Stūra paugurmasīvi vilkšanas krokas, zvīņveida
marģinālās augstienēs uzbīdījumi un atrauteņi

• Aktīvā ledus kontaktnogāzes Apslēptas, apgāztas vilkšanas un

Glaciālo augstieņu nogāzes tecējuma krokas
Zemieņu un cokoltipa augstieņu apvidos ar plānu irdeno nogulumu kārtu (līdz 8 m),
Rievotās morēnas zem kuras atrodas klintsieži vai stipri sacementēti smilšakmeņi, vai laukakmeņu
bruģis

• Rogenas jeb transgresijas Zemienes, proksimāli no sabīdījuma gala morēnas,

• Zemgales jeb režģveida
• Adzeles jeb ieleju
• De Geera
drumlinu lauku distālajos galos
Asimetriskas izliekuma un
Drumlinus pavadošās reljefa formas izspieduma krokas ar zvīņveida
uzbīdījumiem vai zvīņveida
Flūtingus pavadošās reljefa formas sabīdījumi
Krumlinu lauku distālajā daļā
 Frontālās glaciotektoniskās reljefa formas
Frontālās glaciotektoniskās reljefa formas ir daļa no daudz plašākās frontālo
ledāja reljefa formu grupas. Kopumā frontālo ledāja reljefa formu grupa aptver
reljefa veidojumus, kas radušies aktīva un pasīva vai aprimuša ledāja malā. Tās
fiksē ledāja malas stāvokli noteiktā laika sprīdī. Šo reljefa formu garenasis vērstas
paralēli ledāja malai un stieptas šķērseniski ledāja plūsmas virzienam.
Frontālās glaciotektoniskās reljefa formas morfoloģiski izpaužas kā vaļņi,
paugurgrēdas vai paugurgrēdu joslas. Sabīdījuma un izspieduma gala morēnas
vaļņi pārsvarā ir sastopami zemienēs. Tos veido ledāja sabīdīti vai sakrokoti
ledāja un tā kušanas ūdeņu nogulumi, vietām dislocēti pirmskvartāra
nogulumtiežu atrauteņi.
Latvijas teritorijā, tāpat kā visā kontinentālā segledāja periferiālās segas iekšējā
zonā, frontāli orientētas reliefa formas veidojušās gk. dinamiski atšķirīga ledus
(aktīva un aprimuša) kontaktzonā. Frontālās glaciotektoniskās reljefa formas ir
radušās gan segledāja aktivizācijas pulsāciju laikā (Rogenas morēnas), gan arī tā
pakāpeniskas aprimšanas procesā (citi zināmie rievoto morēnu paveidi). Bieži
sastopamas salveida izometrisko augstieņu malas zona (uz D no Cēsīm, Ludzas
raj. Blontu apkaimē) un gar ledāja zemieņu gultnes nelīdzenumiem (Lubāna
līdzenuma A malā, Mudavas zemienes R malā, Daugmales-Vecumnieku apkaimē).
Tipiska frontāla reljefa forma ir Linkuvas valnis. Tomēr visplašāk frontālās
glaciotektoniskās reljefa formas izplatītas Augšzemes marginālajā augstienē.
 Linkuvas gala morēna

Drumlinu pakāpeniska pāreja Rogenas morēnā un Linkuvas gala morēnā (Zelčs, 1993).
Drumlinu lauki: V = Vadakstes (D-Kurzemes pēc Straume, 1979); Z = Zemgales.
1 = drumlini; 2 = Rogenas morēna; 3 = Linkuvas gala morēna; 4 = oss; 5 = Svētes
ielejveida pazeminājums.
 Linkuvas gala morēna
Zemgales līdzenums
Zemgales drumlini Rogenas morēnas
SSW

Zemgales līdzenuma un Linkuvas gala morēnas uzbūve starp Pēterlaukiem un Jaņūniem

(Āboltiņš, 1963). Redzami dolomīta un starpmorēnu māla atrauteņi.
1 = augšējais morēnas slānis; 2 = apakšējais morēnas slānis; 3 = augšējais glaciolimniskais māls; 4 =
starpmorēnu māls; 5 = glaciofluviālie nogulumi; 6 = augšdevona nogulumieži; 7 = kontaktvirsma
starp morēnām; 8 = pleistocēna nogulumu un pamatiežu kontakts; 9 = iespējamā kontaktvirsma.

Zem augšējās slāņkopas paguļošo smilts nogulumu OSL vecums (Zelčs, Nartišs & Strautnieks, 2009):
Krimunas 01 101 ± 18 tūkst. g.
Krimunas 02 95 ± 15 tūkst. g.
Jaundalbini 01 53 – 124 tūkst.g.*
* Sakarā ar paleodozas lielo izkliedi, vecums izmantojams tikai nogulumu vecuma aptuvenam
vērtējumam.
 Linkuvas gala morēna

Linkuvas gala morēnas iekšējā uzbūve

(Veinbergs, 1972).
1 = plātņaina morēna; 2 = mālaina masīva
morēna ar retiem oļiem; 3 = glaciolimniskie
nogulumi; 4 = oļi; 5 = smilts; 6 = krokots
aleirīts.
Madonas – Trepes valnis: morfoloģija

Madonas-Trepes vaļņa fragments

Krustkalnu rezervāta teritorijā.
Attēla apakšējā labjā stūrī
novērojama megaflūtingu pāreja
gala morēnā. Fragments no M 1:25
000 topogrāfiskās kartes.
Pamathorizontāles izviktas ik pēc 5
m. Sarkanā bulta parāda Krustkalnu
karjera atrašanās vietu.
 Madonas Trepes valnis: Krustkalnu karjers

Madonas – Trepes vaļņa iekšējā uzbūve Krustkalnu karjera atsegumā.

Apzīmējumi: 1 = oļi ar akmeņiem, 2 = oļi un grants, 3 = granšaina smilts, 4 =
dažādgraudaina smilts, 5 = vidējgraudaina smilts, 6 = oļu mērījumu vietas.
Ledāja kustības virziens no AZA uz RDR. Sarkanās bultiņas parāda bīdes zonas.
 Madonas – Trepes valnis: morfoloģija

Aiviekstes kreisajā krastā, lejpus Ļaudonas Madonas-Trepes vaļņa platums ir ap 1 km, relatīvais
augstums sasniedz gandrīz 25 m, bet absolūtais augstums mainās no 115 līdz 135 m. Slīpā AZA
nogāze ir klāta ar morēnas smilšmālu un laukakmeņiem.
Fragments no M 1:25 000 topogrāfiskās kartes. Pamathorizontāles izviktas ik pēc 5 m. Sarkanā
bulta parāda Sāvienas karjera atrašanās vietu.
 Madonas Trepes valnis: Sāvienas karjers

Madonas – Trepes vaļņa krokojuma glaciodislokācija Sāvienas karjerā 2 km uz RDR no Ļaudonas.

Apzīmējumi: 1 = oļi aŗ akmeņiem, 2 = oļi un grants, 3 = granšaina smilts, 4 = dažādgraudaina smilts,
5 = vidējgraudaina smilts, 6 = oļu mērījumu vietas. Atseguma augšējā kreisajā stūrī sīkslāniska
pamatmorēnas mālsmilts, zem kuras atrodas vidēji un smalki graudaina smilts. Ledāja kustības
virziens no AZA uz RDR. Sarkanās bultiņas parāda ledāja spiediena virzienu no AZA uz RDR.
 Stūra paugurmasīvi
Stūra paugurmasīvi ir sarežģīta
vaļņu, pauguru, paugurgrēdu
un ieplaku sistēma, kurā reljefa
formas ir sagrupējušās ar
virsotni pret ledāju vērsta
trīsstūra veidā.
Radušās divu blakusesošo
ledāja lobu, mēļu vai mikromēļu
zarošanās procesā, ledājam
kļūstot plānākam un aprimstot
deglaciācijas laikā, kad strauji
pieauga lokālo zemledāja
gultnes nelīdzenumu ietekme uz
ledus masu dinamiku.
Stūra masīvu morfoloģiskie paveidi (Straume, 1979, ar Zelčs,1997 grozījumiem):
A = Sēlijas paugurvalnī R no Pļaviņām; B = Latgales augstienē pie Kaunatas; Alūksnes augstienē Alsviķu
apkārtnē; D = Aklāciema (Talsu) paugurmasīvs Ziemeļkursas augstienē, kas izrādījās konverģento
drumlinu lauks (skat. Zelčs, Strautnieks, Markots, Dzelzītis, 2004). 1= paaugstinātā daļa ar stipri
saposmotu virsmu; 2 = pazeminājumi ar relatīvi līdzenu virsmu; 3 = vaļņveida formas vai iegareni
pauguri; 4 = stāvas nogāzes; 5 = glaciotektoniskā izspieduma vai ledāja kušanas ūdeņu noteces lejas;
6 = iespējamais ledāja kustības virziens (Straume, 1979).
 Rievotās morēnas
Latvijā rievotās morēnas ir bieži sastopamas ledāja zemieņu un Kursas augstieņu
pazeminātajos apvidos, kur to grupējumi rada relatīvi plašus šo reljefa formu
sakopojumus. Parasti rievoto morēnu izplatības apvidos pleistocēna, galvenokārt
ledāja un tā kušanas ūdeņu, nogulumu segas vidējais biezums nepārsniedz 10 m,
bet pamatiežu virsmu veido klinšaini un plātņaini nogulumieži, pārsvarā dolomīti,
vai tie mijas ar šaurām mālaino un smilšaino nogulumiežu izplatības joslām.
Šķērseniski ledāja reģionālās kustības virzienam stieptās rievoto morēnu grēdas
sastāv no dažādas izcelsmes glaciotektoniski deformēta materiāla – pirmskvartāra
iežiem, pirmsvislas apledojuma ledāja un dažādas izcelsmes materiāla, bet
galvenokārt no pēdējā apledojuma glacigēnajiem un glacioakvālajiem nogulumiem.
Rievoto morēnu uzbūvē dominējošās ir disjunktīvā (pārrāvuma) tipa
glaciotektoniskās deformācijas – zvīnveida uzbīdījumi un atrauteņi. Tos pavada
dažādas izcelsmes plaisas, pārrāvumi, tajā skaitā slīdvirsmas, kā arī budināža,
vilkšanas un nošķēluma krokas. Plikatīvās deformācijas sarežģī rievoto morēnu
iekšējo uzbūvi, bet dažreiz rada arī patstāvīgas reljefa formas.
Pamatojoties uz rievoto morēnu morfoloģijas un iekšējās uzbūves pētījumu
rezultātiem, telpiskā izvietojuma īpatnībām saistībā ar radiālā tipa
glaciotektoniskajām reljefa formām, Latvijā ir iespējams izšķirt vismaz četrus
rievoto morēnu morfoģenētiskos tipus - Rogenas morēnas, Zemgales morēnas,
Atzeles morēnas un DeGeera morēnas.
 Rogenas morēnas
Rogenas izplatītas proksimālā virzienā no gala morēnas (Linkuvas valnis) vai
frontālajiem starpmēļu (Pampāļu un Sēlijas) paugurvaļņiem. Vietām Rogenas
morēnas parādās arī Austrumlatvijas zemienes flūtingu lauku distālajā daļā.
Rogenas morēnu joslas kopējais platums svārstās no dažiem km līdz 12 km.
Atsevišķu grēdu relatīvais augstums ir 4-10 m, maksimāli līdz 25 m, platums
mainās no 50 līdz 250 m, attālums starp grēdām - 100-300 m.
Grēdu virsma ir nedaudz drumlinizēta, un šis drumlinizācijas efekts mazinās
distālā virzienā. Iekšējās uzbūves, tajā skaitā I. Veinberga (1972) aprakstītie,
piemēri liecina, ka Rogenas morēnas sastāv no zvīņveida uzbīdījumiem vai
megablokiem, kuri veidoti no ledāja gultnes nogulumiem. Tiem ir izteikts iekšējs
mikrokrokojums.
Grēdu uzbūve līdzinās nelielo salikto grēdu glaciotektoniskajām deformācijām,
kuras veidojas zem aktīvā ledus pārejas zonā no zemledāja uz pieledāja
apstākļiem. Tomēr paleoģeogrāfiskie apstākļi un kvartāra nogulumu segas
uzbūve liecina, ka šīs reljefa formas ir radušās zem ledāja Zemgales ledus loba
agrā driasa pulsācijas laikā.
 Rogenas morēnas

Zemledāja reljefa formu morfoloģiskā pāreja no drumliniem uz Rogenas morēnām un

Linkuvas gala morēnu Viduslatvijas zemienes dienvidrietumu daļā.
1 = drumlini; 2 = Rogenas morēnas; 3 = Linkuvas gala morēna; 4 = Jelgavas-Žagares osu
sistēma; 5 = Svētes ielejveida pazeminājums; V = Vadakstes drumlinu lauks; Z =
Zemgales drumlinu lauks.
 Zemgales morēnas
Zemgales rievotās morēnas (Labradoras rievotās morēnas pēc Lavrušin, 1976; Straume, 1979;
Āboltiņš 1989) raksturojas ar komplicētu morfoloģiju, jo tās sastāv no divām krustenisku grēdu
sistēmām.
Galveno no tām veido ledāja reģionālās kustības virzienam šķērseniski orientētās grēdas, kas
izliecas distālā virzienā. Tās ir līdz 6 km garas, 10-300 m platas. Otras sistēmas grēdas stieptas
paralēli ledāja kustības virzienam. Šo grēdu garums ir līdz 0,8-1,2 km, bet platums parasti
nepārsniedz 300 m. Augstākie ledāja reljefa virsas punkti atrodas abu grēdu sistēmu
krustpunktos, piemēram, Riekstu kalns, Morisona kalns, un paceļas 15-55 m augstumā virs
apkārtējām ieplakām.
Parasti šķērseniskie segmenti raksturojas ar salīdzinoši vienkāršu zvīnveida uzbīdījumu
struktūru. Nereti arī sastopami atrauteņu megabloki, kuru iekšienē ir novērojamas slīdvirsmas.
Grēdas veidojošais materiāls ir transportēts no proksimālā virzienā izvietotajām atrauteņu un
izspieduma ieplakām, kurās mūsdienās izvietojušies purvi vai ūdenstilpes. Paralēli ledāja
kustības virzienam vērsto grēdu jeb radiālo segmentu uzbūve ir identiska diverģento drumlinu
iekšējai uzbūvei. Atšķirība ir tikai tā, ka Zemgales morēnu radiālajos segmentos esošās
sakrokotās zvīņveida uzbīdījumu glaciotektoniskās struktūras ir šķērseniski saplacinātas un
sašķeltas ar daudziem pārrāvumiem. Tie radušies ledāja sāniskās spiedes ietekmē, ko izsaucis
stress no atrauteņu un izspieduma ieplaku puses.
Bieži vien tā ietekmē radiālā segmenta kodolā vērojamas smilšainā un aleirītiskā materiāla
tecējuma pazīmes vai pat diapīrkrokas. Paraģenētiskā saistība ar drumliniem un glaciotektonisko
struktūru attīstības secība liek domāt, ka Zemgales morēnas radušās ledus masām pakāpeniski
transformējot drumlinizēto ledāja gultnes topogrāfiju recesijas gaitā. Ledājam īslaicīgi
aktivizējoties un noraujot nogulumu un iežu slāņus, aktīvā un pasīvā ledus kontaktzonā
formējās glaciotektoniskās struktūras, kuras veido lokveidīgi izliektās, šķērseniskās grēdas.
 Zemgales morēnas: morfoloģija

Ledāja kustības virziens

Pozitīvās glaciotektoniskās reljefa formas

Zemgales rievoto morēnu pārveidotā drumlinu topogrāfija starp Iecavu un Vecumniekiem. Vaļņi,
kuru muguras ir vērstas paralēli ledāja kustības virzienam, atspoguļo kādreizējā drumlinu lauka
paliekas. Sākotnējā drumlinu morfoloģija, kas radās Zemgales ledus loba agrā driasa noslēguma
pulsācijas laikā, ir tikusi izmainīta sekojošās ledāja recesijas rezultātā, kad uzkrājoties
spriegumiem aktīvā un pasīvā ledus kontaktzonā zemledus apstākļos tika sabīdīti vai izspiesti
gultnes nogulumi un saplacinātas sākotnējās drumlinu glaciotektoniskās struktūras.
Zemgales morēnu un drumlinu telpiskās attiecības

Ošs & Lamsters, 2011

 Zemgales morēnas: topogrāfija
Vilku purvs

Atsegumu
Atrauteņu novietojums
Pamathorizontāles ieplakas Vecumnieki-1
Vecumnieki-2
ik pēc 5 m

Zemgales rievotās morēnas topogrāfija Vecumnieku apkārtnē. No ledāja

gultnes atrautais materiāls pārvietots ledāja kustības virzienā. Tas ir
sabīdīts vai sakrokots frontālās (transversās) grēdās.
 Zemgales morēnas: frontālā segmenta iekšējā uzbūve

m
Zemgales rievotās morēnas šķērseniskās grēdas sekundāri krokota regresīva tipa zvīņveida
uzbīdījumu struktūra Vecumnieki–1 griezumā. Ledāja kustības virziens NNW-SSE. Atseguma
novietojums parādīts 43. lpp.
1 = sarkanbrūna vāji plātņaina akmeņaina pamatmorēnas mālsmilts ar smilts un grants
kārtiņām un lēcveida ieslēgumiem; 2 = sarkanbrūna vāji plātņaina akmeņaina pamatmorēnas
mālsmilts; 3 = smalkgraudaina smilts; 4 = oļu linearitātes mērījumu vietas un numuri; 5 =
reljefa formas virsa un augsnes sega.
 Zemgales morēnas: radiālās segmenta iekšējā uzbūve
SW
m

Zemgales rievotās morēnas radiālās grēdas šķērsgriezums Vecumnieki-2 atsegumā. Stipri

saspiestās diapīrveida krokas spārnos redzami sekundāri sakrokoti un plaisu sašķelti morēnas
nogulumu zvīņveida uzbīdījumi. Brūnās krāsas bultas parāda morēnas nogulumu atsegšanās
vietas zemes virsā, zaļās bultas – ledāja sakrokoto glacioakvālo nogulumu atsegšanās vietas.
1 = sarkanbrūna, stipri noblīvēta slāniska, vietām brekčijveida, akmeņaina deformāciju morēnas
mālsmilts ar grants un dažādagraudainas smilts starpkārtiņām un lēcveida ieslēgumiem 2 =
sīkslāņota pārsvarā smalkgraudaina un vidējgraudaina smilts; 3 = smalkgraudaina smilts ar stipri
deformētu ripsnājumu un vilkšanas un tecējuma krokām; 4 = aleirīta un māla starpkārtas; 5 =
sekundāras dzelžotas smilts josliņas un lēcas; 6 = plaisas; 7 = oļu linearitātes mērījumu vietas
un numuri; 8 = reljefa formas virsa un augsnes sega.
Daugmales Tomēnu apkārtne M 1:10 000 un 1:25 000
topogrāfiskajās kartēs

Dreimanis & Zelčs, 1997

Kalnmuižas drumlins. Skats no Kranšu kalna rievotās morēnas.
Bābukroga rievotās morēnas grēda.
Skats no Kranšu kalna.
Zemgales rievoto morēnu gar Rīgas HES D krastu
uzbūves piemēri
 Atzeles morēnas
Latvijā Atzeles morēnas (Roksī-Silvio ezera morēna pēc Ignatius, 1958, vai ieleju
šķērsmorēnas pēc Prest, 1967) grēdas izvietotas uz flūtingu nogāzēm. Tās šķērso
plašās un lēzenās starpflūtingu ielejveida depresijas, veidojot purvu joslās un ezeros
iegarenus salveida ciļņus (skat. nākamo att.). Flūtingu muguras sadala Atzeles
morēnas grēdas lokveida kopās. Atsevišķas kopas sirpjveidīgi izliecas ledāja kustības
virzienā, kaut gan atsevišķas grēdas ir samērā taisnas un raksturojas ar asimetrisku
šķērsprofilu. Grēdas ir pārtrauktas, šauras, zemas, kopumā neregulāri izvietotas, jo
vietām ir cieši satuvinātas.
Atsevišķu grēdu garums sasniedz 300-500 m, platums parasti ir ap 50-100 m,
relatīvais augstums mainās no 2 līdz 8 m.
Salīdzinājumā ar citiem rievoto morēnu tipiem, Atzeles morēnas biežāk ir veidotas no
cieši saspiestām krokām, kuras ir noliektas ledāja kustības virzienā. Pret ledāju
vērstajā nogāzē ir vērojami sekundāri zvīņveida uzbīdījumi, kas sastāv no diamiktona
vai pamatmorēnas, retāk no ledājkušanas ūdeņu nogulumiem, nelieliem lokālmorēnas
blāķiem vai pat nelieliem pamatiežu atrauteņiem. Gar Atzeles pacēluma austrumu
malu Stuburovas, Briežuciema un Baltinavas apkārtnē atsevišķi Atzeles morēnu grēdu
fragmenti ir veidoti no karbonātiežu, māla vai smilšakmens atrauteņiem.
Neapšaubāmi, ka Atzeles morēnas ir radušās vēlāk nekā flūtingi, domājams, ledus
plūsmām pakāpeniski aprimstot starpflūtingu pazeminājumos. Gultnes nogulumu un
iežu bloku sakrokošanu vai noraušanu un sabīdīšanu visticamāk noteica spriegumu
sezonālā uzkrāšanās un izlādēšanās aktīvā un pasīvā ledus kontaktzonā.
 Atzeles morēnas: morfoloģija
Atzeles rievotās morēnas grēdu izvietojums
attiecībā pret flūtingiem Orlovas un Ploskenes
pazeminājumos starp Egļuciemu un Vectilžu.
 Atzeles morēna: uzbūve

Atzeles rievotās morēnas morfoloģija un iekšējā uzbūve Stuburovas apkārtnē, Atzeles flūtingu lauka
ziemeļaustrumu daļā.
A. Hipsometriskā shēma un atseguma novietojums.
B. Zvīnveida uzbīdījumu struktūra morēngrēdas garengriezumā (0-32 m) un sarežģītas uzbūves
diapīrveida kroka morēngrēdas šķersgriezumā (32-45 m).
1 = atseguma novietojums; 2 = pārpurvota ieplaka; 3 = laukakmeņi un oļakmeņi; 4 = oļi; 5 = grants;
6 = rupjgraudaina smilts; 7 = smalkgraudaina smilts; 8 = diamiktona starpkārtas un lēcas; 9 = dolomīta
atlūzu, miltu, aleirolīta un smilts maisījums; 10 = deformēts aleirolīts; 11 = brūna un sarkanbrūna
morēnas mālsmilts ar smilts joslām; 12 = plātņaina tumšbrūna morēnas mālsmilts; 13 = oļu linearitātes
mērījumu vietas un numuri.
 Atzeles morēna: uzbūve

No sakrokota un zvīņveida uzbīdījumiem sašķelta dolomīta atrauteņa veidota Atzeles

rievotās morēnas grēdas fragments Stuburovas apkārtnē, 160 m austrumos no
iepriekšējā attēlā redzamā atseguma.
1 = dolomīta atlūzu, miltu, aleirolīta un smilts maisījums; 2 = oļi un laukakmeņi; 3 =
aleirolīts; 4 = plātņains un plaisains dolomīts; 5 = sašķelta un saberzta dolomīta
starpslāņi; 6 = atrašanās vieta.
 DeGeera morēnas
DeGeera morēnas izplatītas konverģentā tipa ledāja zemienēs. Morfoloģiski
vislabāk tās izteiktas Kursas zemienes sānu daļā, it īpaši pārejas joslā uz
radiālajām cokoltipa augstienēm. Tās ir subparalēlas, samērā regulāri izvietototas
grēdu virknes attālums starp kurām pārsniedz grēdu platumu. Atstarpe starp
grēdām pieaug zemienes ass līnijas virzienā. Šajā virzienā pazeminās arī virsmas
absolūtais augstums, bet grēdas kļūst zemākas un bieži vien ir daļēji vai pilnīgi
pārsegtas ar ledus sprostezera nogulumiem.
Relatīvais augstums svārstās no dažiem līdz 8-10 m, platums ir 50-100 m, bet
garums parasti sasniedz 300-800 m. Grēdu augstākajā daļā ir vērojamas
konverģento drumlinu reliktās struktūras, uz ko norāda arī zemes virsas
topogrāfijas īpatnības DeGeera morēnu izplatības apvidos. Pārējā grēdu daļā
raksturīgas komplicētas zvīņveida uzbīdījumu struktūras no glacigēnajiem un
ledājkušanas ūdeņu nogulumiem, kas monoklināli krīt pret ledāju. Bieži
sastopami nelieli māla, aleirolītu vai smilšakmens atrauteņi, ievilkuma tekstūras
un plānas dažādas krāsas morēnveidīga materiāla joslas.
Pēc O. Āboltiņa (1997) dotās zvīņveida uzbīdījumu ģenētiskās interpretācijas,
šādas struktūras pieder recesionāla tipa zvīņām, kas radušās zemledus apstākļos,
ledāja mēlei pakāpeniski zaudējot aktivitāti. Glaciolimnisko nogulumu pārsedze
zemienes pazeminātajā daļā norāda, ka morēnas grēdas pēc to izveidošanās ir
klājuši ledāja sprostezera ūdeņi. Šāda likumsakarība konstatēta arī citur pasaulē
(skat. Menzies & Shilts 1996, Zilliacus 1989).
 Ģeomorfoloģiskais
raksturojums
 Nelielās šķērseniskās grēdas veido ap
40 km garu un 5-10 km platu reljefa
formu sakopojumu, kas pazīstams kā
Vārmes-Zirņu DeGeera morēnu areāls
(Strautnieks, 1998);
 Tajā ietilpst aptuveni 1500 grēdas, kas
grupējas paralēlās vai subparalēlās
joslās ar pārtraukumiem;
 Joslas ir nevienmērīgi izvietotas, tās
veido ķīļveida lokus, kas satuvinās
augšup pa Vārmes nolaidenuma nogāzi
un izliecas distālā virzienā;
 DeGeera grēdas ir uzguldītas
krumliniem;
 Abas atšķirīgi orientētās reljefa formu
sistēmas pakāpeniski izzūd W virzienā,
kur tās nonāk zem glaciolimnisko
nogulumu kārtas.
 DeGeera morēnas
Atsevišķu grēdu garums mainās no 150-300 līdz pat 600-
1200 m, platums no dažiem 10 m līdz 300 m, bet
relatīvais augstums - no 2 līdz 8 m.
Starpgrēdu pazeminājumi pārsniedz grēdu platumu.
Attālums starp grēdām pieaug proksimālā virzienā no
120-400 m līdz pat 1000 m.

Braņķu krumlina un DeGeera morēnas grēdu

topogrāfija. Baltie laukumi parāda Braņķu W un E
karjera atrašanās vietu.

DeGeera grēda NE no Zirņiem (pa labi), un ledāja reljefa

formas SE no Braņķu E grants karjera (pa kreisi).
 DeGeera grēdas uzbūve: Braņķi W grants karjers
DeGeera morēnas garengriezums (I att. pa kreisi)
atrodas konverģentā drumlina proksimālajā galā - vietā,
kur abas reljefa formas krustojas. Griezumā parādās
dažāda tipa un fāciju ledāja un tā kušanas ūdeņu
nogulumi, no ledāja gultnes asimilētais materiāls un
deformāciju struktūras.
SW

I
II

5
6
2
1 3 4
Vietas topogrāfiskais novietojums. 7 8
Pamathorizontāles ik pēc 2 m. Cipari
parāda ģeoloģisko griezumu
novietojumu.
LEĢENDA: 1 = plātņains morēnas smilšmāls; 2 = smilts; 3
= oļi; 4 = grants; 5 = oļakmeņi un laukakmeņi; 6 = māla
saveltņi; 7 = plaisas un nošķēluma plaknes; 8 =
makrolinearitātes mērījumi un to vietas.
 Oļu garenasu orientācija: Braņķu
5
W karjera I atsegumā, paralēli 6

DeGeera morēnas garenasij

1 N=101 Mean=343.06

2
Branki_9008_05_linearity
R=0.443 N=101

3
Branki_9008_06_linearity
Mean=287.51 R=0.386
4

SW

Branki_9008_01_linearity Branki_9008_02_linearity Branki9008_03_linearity Branki_9008_04_linearity

N=100 Mean=298.42 R=0.514 N=100 Mean=320.32 R=0.340 N=100 Mean=2.31 R=0.525 N=101 Mean=3.98 R=0.809

5
6
Branki_9008_07_linearity

8
N=100 Mean=322.86 R=0.437

2
1 3 4
7 8

Branki_9008_08_linearity
N=100 Mean=349.69 R=0.723

LEĢENDA: 1 = plātņains morēnas smilšmāls; 2 = smilts; 3 = oļi; 4 = grants; 5 = oļakmeņi un laukakmeņi;

6 = māla saveltņi; 7 = plaisas un nošķēluma plaknes; 8 = makrolinearitātes mērījumi un to vietas.
 Pārveidota krumlina iekšējā uzbūve: Braņķu E karjerā
Griezums parāda krumlina vaļņa uzbūvi, gar E atseguma
rietumu sienu (I apakšējā kreisajā attēlā).

II
I

LEĢENDA: 1 = rubīnsarkana slāniska mālaina morēna; 2 = normālbrūns, vietām tumšbrūns,

joslots morēnas diamiktons; 3 = oļi un grants; 4 = smilšainie un aleirītiskie nogulumi; 5 =
augšdevona Žagares svītas smilšakmens atrautenis. Kvadrāti parāda oļu linearitātes
mērījumu vietas. Katrā mērījumu vietā izdarīti 50 oļu garenasu mērījumi. Izolīnijas pēc 1-2-3
… un vairāk procentiem.
 Iekšējās uzbūves detaļas: Braņķi E karjers

Smilšakmens atrauteņa iekšējo krokojumu un nošķēlumu

pēdas. Atrodas griezumā I starp 17-20 m. Naža garums 20
cm.
A = Smilšakmens izliekšanās abpus nošķēluma plaknes (pa
kreisi).
B = kāpļveida kontakts starp smilšakmeni un diamiktonu
(augšā pa labi).
C = rīdeļa tipa nošķēlumi smilšakmenī (apakšā).
 Glaciotektoniskā līdzenuma uzbūve

Att. Ledāja kustības virzienā noliektu asimetrisku kroku sistēma pārklāta ar morēnas
nogulumiem Pāles apkārtnē, Metsepoles līdzenuma vidusdaļā. Ledāja plūsmas virziens no
ZR uz DA.
1= normālbrūnas krāsas masīvs vai viegli plātņains diamiktons; 2 = stipri deformēta
lokālmorēna no dažādkrāsas vidusdevona māla, aleirolīta ar retiem oļiem un smilts
ieslēgumiem; 3 = gaiši brūna māla un aleirīta slānīšu mija; 4 = oļi ar grants pildījumu; 5
= grants; 6 = granšaina smilts; 7 = vidējgraudaina un rupjgraudaina smilts; 8 =
smalkgraudaina smilts; 9 = pārrāvumi.
PALDIES PAR UZMANĪBU!

Jautājumi?