O. ĀBOLTIŅŠ, G.

ENIŅŠ

GAUJAS

SENIELEJA
O.ĀBOLTIŅŠ,
G.ENIŅŠ

GAUJAS

SENIELEJA

IZDEVNIECĪBA

«LIESMA.»

RĪGA

1979
58(069)

Ab 655

Āboltiņš 0., G.
Eniņš
Ab 655 Gaujas senieleja. — R.: Liesma, 1979. —

136 lpp., H., 12 Ip. ii. —

(Stāsti par dabu).
Giamata aplūkoti Gaujas scniclcjas izveidošanās pirmsākumi
un vēlākā laika pārveidojumi, raksturoti izcilākie dabas pie-
minekli paSreizčjā Gaujas nacionālā parka teritorijā (ielejas,
klintis, alas v. c). Teksti Ir ne tikai zinātnisko faktu mate-

riāls, bet ari apkārtējās dabas tēlojumi, turklāt tas viss sais-
tīts ar mūsdienu dabas aizsardzības problēmām.
2 °904 ~ 314 5S <069 >
A 357.79.1901000000
M 801(11) —
79

©«Liesma>. 1979
PRIEKŠVĀRDS

agra pavasara līdz vēlam rudenim Gaujas

No straume nes desmitiem un simtiem visdažādāko

piepūšamo laivu un plostu, smailīšu, kanoe un

katamarānu, retāk parastās laivas. Gar upi virzās lie-

las un mazas tūristu grupas. Simtiem motorizēto trans-

porta līdzekļu braukā gar Gauju, atvedot tos, kas

ierodas no tālienes.

Visbiežāk visa šī cilvēku gūzma saplūst tajā Gaujas

ielejas daļā, kuru jau sen pazīst kā Gaujas senieleju.
Visā 460 km Gaujas tecējumā šis
garajā posms starp
Valmieru un Inčukalnu (Murjāņiem) sastāda tikai ne-

pilnu sestdaļu 80 km. Kāpēc tieši še-

—
apmēram uz

jieni tā tiecas tūristi, ekskursanti un visu citu katego-

riju apmeklētāji, turklāt ne tikai'no Latvijas vien, bet

arī no kaimiņu republikām un pat visai attālām vie-

tām? Laikam galvenais cēlonis nodevas

(atmetot mo-

dei kas Gaujas

—
jo ceļot ir populāri), nosaka sen-

ielejas pievilcību, meklējams lielajā, neatkārtojamajā

dabas daudzveidībā. Tā it visur,
izpaužas jo nemitīgi
mainas pati Gauja.
Katrā no neskaitāmajiem upes līkumiem pavīd balta
smilšu sēre, bet tai zemāka vai
iepretī augstāka krauja

ar čurkstu alu caurumiem. Un tomēr neviens no šiem

līkumiem nav pilnīgi līdzīgs iepriekšējam. Vietumis no

dziļajām dzelmēm paceļas diženas, šķietami nesatrici-

nāmas gan baltas, sarkanīgas, dzeltenīgas, gan arī

3
 smilš-
raibkrāsainas vairākus desmitus metru augstas

akmens sienas ar brūno priežu stumbru ierindu augš-

malā. Nereti smilšakmeņos melnē alas.

Tālāk no ieleja terasveidīgi paplašinās, līdz to

upes

mežu
norobežo stāva, parasti ar apaugusi nogāze. Vis-

biežāk to un sašķeļ gan šauras un dziļas,

saposmo

lēzenas kurās krūmu

gan platas un sāngravas, caur

koku tikko samanāms Gauju steidz sīks

un lapotni uz

strautiņš vai tērce.

Uzkāpjot šādas pašā augšā, skatienam

nogāzes pa-

veras zilganā dūmakā tīta visa ieleja. Cik tālu vien

acis redz —
tumši zaļo priežu, egļu un lapu koku

meži, bet tuvāk upei kuplo kārklu, alkšņu, ievu, jāņ-

ogulāju, kazeņu vai biežņa. Reizēm

upenāju, apīņu

iemirgojas vecupes ezera sirpis, kurā atspoguļojas no-

sūnojušas, koku un krūmu apēnotas klintis. Vietām

paveras sulīgi zaļas pļavas klājiens ar lieliem, kup-

liem ozoliem vai baltu bērzu birzīti un jau pavisam
reti —
pelēcīgie, brūnganie vai zaļgandzeltenie
tīrumi.

Tas viss kopā veido Gaujas Un reizēm

senieleju.
tīri nevilšus rodas doma ta
—

kāpēc izveidojusies
tieši te, tieši šādā veidā, vai tā vienmēr arī
bijis un

būs?

Par to, lai tā būtu arī turpmāk, jārūpējas mums

visiem, kā tas noteikts PSRS valsts Pa-

Konstitūcijā,
matlikumā, runājot dabas kā arī
par aizsardzību,
1973. gadā nodibinātā Gaujas nacionālā admi-
parka
nistrācijai. Bet jautājumu, kāpēc ko
uz tas, mēs re-

dzam, ir tieši tāds, nevis citāds, tieši nevis

tur, citur,
kā arī daudziem citiem
uz
jautājumiem mēģināsim
atbildēt šajā grāmatā.

Lasītāji būs ievērojuši, ka

jau grāmatas nosaukumā

visiem tik ierasto terminu «senleja» aizstāj cits jē-

dziens «senielejā». Tā nav nejaušība. Gluži vienkārši

termins senielejā to
precīzi atspoguļo ar apzīmētā

4
dabas veidojuma būtību pastāvīgo gultnē
—

plūstošo

straumju izveidotā reljefa formu, kas zinātniski pa-

reizi saucama ieleju. Turpretī termins

par leja
attiecināms jebkuras izcelsmes
uz iegarenu reljefa
pazeminājumu.

Gaujas ieleja no Valmieras līdz Inčukalnam senle-

jas nosaukumu ieguva tāpēc, ka agrāk par tās rašanās

galveno cēloni uzskatīja senās ledāja kušanas ūdeņu

straumes. Ģeoloģiskie ģeomorfoloģiskie
un pētījumi
liecina, ka šīs straumes, kuru darbība izbeidzās
pirms
12 000 gadu, nebūt vienīgais, nozīmīgākais
nav
pats
un vecākais ielejas veidošanās iemesls (par tiem ru-

nāsim turpmāk). Izrādās, ka visā Valmieras

posmā no

gandrīz līdz ietekai jūrā zem tagadējās redzamās

Gaujas ielejas atrodas cita, daudz senāka (iespējams,

pat vairāk nekā miljons gadu veca) dziji devona iežos

iegrauzta ieleja. Tāpēc arī Gaujas ieleja starp Val-

mieru un Inčukalnu saucama par sen ieleju.

Daudzie senielejai tik raksturīgie devona iežu atse-

gumi, kas redzami kā lielāka vai mazāka izmēra ver-

tikālas kraujas ielejas pamatkrastu terašu

un
nogāzēs,

parasti tiek saukti par iežiem un klintīm. Jēdzieni ieži

un klintis šajā gadījumā nav stingri zinātniski ter-

mini. Tie vēsturiski izveidojušies un ieviesušies tautas

valodā. Tādēļ arī šobrīd grūti pateikt, kāpēc, piemē-

ram, viena un tā paša vecuma, sastāva un krāsas

smilšakmeņus reizēm dēvē iezi (Kazu iezis), bet

par

citreiz par klintīm (Ērgļu klintis). £ajā kategorijā vis-

biežāk ietilpināti vairāk nekā desmit metrus augsti

atsegumi, bet nereti tāpat sauc arī pavisam nelie-

lus, tikai metru augstus veidojumus. Līdz

pāris
ar to pagaidām nav un diezin vai var arī atrast

stingru kritēriju, kura vadoties varētu noteikt, cik

pēc

augsti un cik gari iežu slāņu atsegumi pieskaitāmi

ieža vai klints kategorijai.

No šī viedokļa rasties iespaids, ka,

raugoties, var

5
 zinātniski terminu lietošanu,
pretendējot uz precīzu
būtu jāatsakās. Tomēr ir
no minētajiem jēdzieniem
kas līdztekus tradīcijām izceļ to vēr-
viens apstāklis,
tību. Tiklab Gaujas senielejā, kā ari citur Latvijā par

iežiem un klintīm sauc tikai tās kraujas, kurās atse-

dzas vairāk vai mazāk cietie pamatieži (smilšakmeņi,

alevrolīti, dolomīti, dolomītmerģeļi utt.). Sajā katego-

nekad ietverti izmēriem mazāk
rijā nav pēc ne iespai-

dīgie kvartāriežu veidojumi. Tādēļ grāmatā arī sagla-

bāti jēdzieni ieži un klintis, taču šos terminus

var lietot brīvi.

Gaujas senielejā tagad ir Gaujas nacionālā parka

visizcilākā un nozīmīgākā daļa, faktiski tā mugur-

kauls. Tāpēc, raksturojot gan pašu ieleju kopumā, gan

arī daudzos nereti unikālos dabas

atsevišķos, piemi-
nekļus tajā, skaidrojot to uzbūvi un veidošanos, gri-
bam lai labāk uztvertu tikai dabas
panākt, lasītājs ne

veidojumu krāšņumu, bet arī to vērtību. Tā-

izprastu

dējādi tiktu sekmēta nacionālā galvenā

Gaujas parka

funkcija —
dabas aizsardzība.
GAUJAS SENIELEJAS TAPŠANA

Ģeoloģiskā priekšvēsture

dziļo un neatkārtojami savdabīgo Gaujas

Plašo, senieleju
vīgu un
mēs

neatņemamu
esam pieraduši
Vidzemes
uztvert

dabas
kā
pastā-
ainavas

sastāvdaļu. Raugoties no cilvēces vēstures viedokļa, tas

tiešām tā arī ir, bet ģeoloģiskajā skatījumā vēl pavi-

tikai pirms kādiem 12 000—13 000
sam nesen, gadu
tādas ielejas kā pašreiz vēl nebija. Lai rastos šāds
dabas piemineklis, būt iežiem, ku-
vispirms vajadzēja
tam veidoties. iesākumam nedaudz to,
ros
Tāpēc par
kā kad radušies iežu slāņi, kuros tik
un
tagad dziļi
iegrauzusies Gauja.
Pirms sāka veidoties Gaujas senielejā, Zemes ģeo-
loģiskajā pagātnē jau bija aizritējuši ne mazāk kā
3,5 miljardi gadu. Šajā ilgajā laikā Zemes garozas

krokojumu, pārrāvumu, citiem vārdiem —

tektonisko
kustību rezultātā bija izveidojušās un jau paspējušas
arī noārdīties lielas kalnu grēdas, bet jūra neskaitā-

mas reizes gan uzvirzījusies (transgresējusi) sausze-

mei, gan arī atkāpusies (regresējusi). Apmēram pirms

340 miljoniem gadu, devona lie-
perioda otrajā pusē,
lāko daļu Latvijas, arī Gaujas baseina
teritoriju klāja
samērā sekla jūra. Tālāk ziemeļos, Skandināvijā, to-

reiz pacēlās seno kaledonīdu kalnu grēdas. No turie-

nes plūda ūdens straumes un nesa līdz šo kalnu no-

ārdīšanās produktus. Atnestās smilšu, grants, oļu un

putek|u daļiņas uzkrājās jau seno deltu rajonos, bet

vairums tām, viļņu

no un jūras straumju nestas, pār-
vietojās aizvien tālāk dienvidiem tikai
uz un pakāpe-
niski Visvairāk
nogulsnējās jūras piekrastes ūdeņos.

7
uzkrājās dažāda lieluma smilšu, galvenokārt kvarca,
retāk vizlas graudiņu. Vietvietām
laukšpata, mierīgā-
kos kur nebija straumju viļņu,
apstākļos, spēcīgu un

deltu daudzajās attekās, jūras līčos vai

īpaši seno

izskalojumos krasta zemūdens nogāzēs, nogulsnējās

smalkās alevrītu mālu duļķes, vei-
arī (putekļu) un

treknāku vai liesāku mālu alevrolītu slāņus,

dojot un

kuri kā lēcas vai starpkārtas iegula smilšu slāņkopās

smilšakmeņos). Mālu uzkrāšanās sevišķi
(tagadējos
intensīvi norisinājās tajos laika posmos, kad samazi-

nestā kalnu dēdēšanas

nājās kopējā, no ziemeļiem
materiālu plūsma.
Senajos ūdens baseinos un straumēs eksistēja sava,

devona laika dzīvo pasaule tārpi, gliemji,

organismu —

vēžveidīgie un citi bentosa vai planktona organismi.

Jūras līčos un deltu daudzajās attekās makšķernieks
tolaik būtu varējis vilkt itin brangu lomu, jo zivju
(gan bruņu, gan vairodžu, gan arī bārkšspuru sugu)
tur netrūka. Ne jau velti devona periods tiek uzska-

tīts zivju faunas uzplaukuma laiku. Dzīvoja tādas

par
zivis, kas bija tikpat bīstami plēsoņas kā mūsdienu

haizivis un sasniedza vairāku metru arī

garumu, gan
tādas, kas lēnām tikai ūdens
pārvietojās gar pašu
baseinu gultni un pārtika no sīkajiem bentosa orga-
nismiem tāpat kā tagadējās butes. No plēsoņu asajiem
zobiem tās pasargāja stipras kaula vai ragvielas
bruņas.
Tā kā makšķernieku toreiz vēl tad
nebija, seno zivju
gastronomiskās īpašības mums šobrīd paliek nezinā-

mas. Nav arī «makšķernieku stāstu» loma dižumu

par
un noķerto eksemplāru izmēriem. Tāpēc seno zivju
ārējais izskats, izmēri un dzīves veids gribot negribot
jānovērtē, izmantojot daudz prozaiskākus izziņas avo-

tus restaurējot to
—
un pētot senos organismus pēc
pārakmeņoto atlieku daļām. Tikai veiksmes
īpašas
gadījumā, par kādu, piemēram, jāuzskata ģeologa
V. Kurša 1970. atklātā
gadā bruņu zivju «kapsēta»
Lodes drenu cauruļu mālu izdodas
rūpnīcas karjerā,
izpētīt labi dzīvnieku
veselus, saglabājušos senās

pasaules eksemplārus.
Aizritēja daudzi miljoni gadu, un agrākās jūras pie-
krastes joslas kopā lielāko
ar daļu tagadējās Latvijas
teritorijas sāka lēnām iegrimt, bet no austrumiem

8
notika jauni augšdevona jūras uzplūdi —

transgre-
sija. Šī baseina ūdeņi atšķirībā no iepriekšējiem bija
stipri sā)āki. Sevišķi daudz tajā bija kalcija un mag-

nija karbonātu. Šie sāļi kopā ar mālu duļķēm siltās

jūras ūdeņos nogulsnējās vēlākā laika

pamazām un

posmā pakāpeniski pārveidojās par iežiem —

dolomī-
tiem dolomītmerģejiem. Jādomā, ka arī šīs
un jūras
transgresijas ūdeņi nebija sevišķi dziļi, jo laiku pa lai-
kam, galvenokārt tektonisko Zemes garozas kustību

ietekmē, kā arī toreizējos klimatiskajos apstākļos notie-

košās intensīvās iztvaikošanas rezultātā līmenis

juru
manāmi Nogulu materiāls diezgan bieži
svārstījās. uz

neilgu laiku nonāca sauszemē, to virskārta izžuva, sa-

saplaisāja gluži kā mālu virsa, izžūstot peļ-

cietēja un

ķēm, pēc tam atkal pārklājās ar ūdeņiem un nogulām.

«Sālījumā» (par tādu pamatoti var uzskatīt sāļu pie-
sātināto seklo līču ūdeni) nekāda labā dzīve, jādomā,
nebija, tāpēc iepriekšējā dzīvnieku pasaule manāmi pār-
veidojās. Daudzas dzīvnieku ievē-
sugas izmira, sevišķi
zivju daudzums, bet izzudušo orga-
rojami samazinājās
vietā
nismu pakāpeniski ieviesās citi —
jaunas molusku
(pclicipodu, mazākā mērā vēderkāju un galvkāju) su-

gas, brahiopodi, kā arī plēsīgās bārkšspuru zivis.

Visā atlikušajā augšdevona, kā arī citu jaunāko ģeo-

loģisko periodu laikā Latvijas teritoriju vēl daudzkārt

skāra jūru transgresijas un regresijas, mainījās nogu-

lumu uzkrāšanās apstākļi, taču Gaujas baseinu, īpaši
tā vidusteces rajonus, šīs pārmaiņas vairs būtiski ne-

ietekmēja. Sajā rajonā no devona perioda beigām līdz

kvartāra perioda sākumam 280 miljonu
—
apmēram
gadu intervālā intensīva nogulumu uzkrāšanās vairs

nenotika. Kas īsti norisinājās šajā ilgajā laika

posmā,
pilnīgi precīzi konstatēt ir grūti. Jādomā, ka Zemes

garozas lēnas celšanās ietekmē lielākajā Centrālās

Latvijas un Austrumlatvijas teritorijas daļā dominēja

denudācijas (noārdīšanas) procesi. Tektoniskajos pro-
cesos dažādā augstumā paceltā agrāk izveidoto iežu

virsa, no vienas puses, tika izlīdzināta, bet, no otras, —

līdzenajā reljefā seno upju straumes pakāpeniski

iegrauza dziļas (daudzu desmitu metru) ielejas un

gultnes. Ka tas tā tiešām noticis, liecina pēdējo

30—40 gadu laikā veikto ģeoloģisko pētījumu dati,
kuriem pievērsīsimies nedaudz vēlāk.

9
 Ģeoloģiskajā attīstībā radikālas pārmaiņas iezīmējās
1 1,5 miljona gadu,
samērā nesen, apmēram pirms —

kad tālu Skandināvijas pussalā kvartāra

ziemeļos
perioda sākumā izveidojās kontinentālā ledāja sega.

Tās aktīvie priekšpulki —

uz dienvidiem izvirzītās

ledāja mēles pa zemākajām vietām Baltijas jūras

sasniedza Igauniju, tam Lat-
gultnē pakāpeniski pēc
aizvien tālāk dienvidiem. Dažu
viju un virzījās uz

desmitu tūkstošu gadu laikā visu Latvijas teritoriju

pārklāja biezs ledājs. Sākotnēji tas visaktīvāk
pilnīgi
iedarbojās uz savu gultni — atrāva no tās gan sīkus,
gan arī itin
prāvus iežu gabalus, ieslēdza ledāja apak-
šējos slāņos un pārvietoja tālāk. Līdztekus notika arī

gultnes iežu virsmas apdarināšana — svītrošana,

skrambāšana un vietām arī pulēšana. Savukārt ledāja
masas svars un spiediens nereti deformēja iežus ledāja
gultnē. Sīs ledāja ārdošās darbības pēdas tagad bieži

vien vērojamas ieleju nogāžu atsegumos. Piemēram,

Amatas labā kādus 1,5 km
ielejas pamatkrasta kraujā
lejpus Melturu (Vidzemes tilta redzams
šosejas)
1,2—1,7 m biezu devona dolomītu un dolomītmerģcļu
slāņkopas pārbīdījums pa zemāk ieguļošo mālu slāņa
virsu.

Līdztekus ārdošajai darbībai ledājs veica arī pārvie-

totā materiāla nogulsnēšanu, veidojot slāņus,
jaunus
kas pārsedza senākos devona iežus. Visagrāk, jau zem-

ledus apstākļos, no pašiem apakšējiem, ar iežu atlūž-

ņiem pārsātinātajiem ledāja slāņiem pakāpeniski gul-

snējās oļaini, akmeņaini un smilšaini māli, tā sauktā
morēna. Vēlāk, ledājam kūstot, tekošo ūdeņu straumes,
pārskalojot morēnu saturošo ledu un arī jau noguldītu
morēnu, izveidoja fluvioglaciālos smilts, grants un oļu
slāņus. Savukārt stāvošajos kušanas ūdeņu baseinos

uzkrājās smalkais duļķu materiāls, veidojot limnogla-

ciālos nogulumus mālus, alevrītus
—
un putekļainas
smiltis.

lepriekš teiktais var izraisīt lasītājā zināmas šaubas,

jo daudzo miljonu tūkstošu notiku-

un gadu vecajiem
miem «aculiecinieku» taču būt. Tik tiešām
nevarēja —

pirms 300 miljoniem (un vairāk) gadu cilvēku vēl

nebija, tātad nebija fotogrāfiju un kinofilmu, nedz arī

rakstisku vai zīmētu materiālu, kurus šobrīd esam pie-

raduši uzskatīt dokumentāliem Un
par pierādījumiem.

10
tomēr tālās ģeoloģiskās pagātnes notikumi ir reģistrēti
pietiekami precīzi — tie «lasāmi» iežos, kuri veidojās
laikā, skatāmi
šajā un tajos sastopamo organismu pār-
akmeņojumos.
Daudzajās klintīs (iežos), kuras redzamas Gaujas
krastos kurām tik dāsni veltījuši
un «autogrāfus»
dabas «nemirstības»
vai, pareizāk, savas
cienītāji, īste-
nībā nežēlīgi dabas postītāji, slēpjas bagātīga ģeolo-
ģiskās attīstības vēstures informācija. Vairums no tiem,
kas smilšakmeņos skrāpē uzvārdus
savus iniciāļus, un

vārdus, dzīves vietas nosaukumus, bieži vien neaizmir-

stot pievienot arī apmeklējuma datumu, lai visi zinātu,

kad viņi ar savu klātbūtni «aplaimojuši» šo vietu, die-
zin vai būs ievērojuši, ka aprakstāmais objekts nebūt

tikai vai balts

nav viendabīgs, sarkanīgs, dzeltenīgs
smilšakmens. Uzmanīgāk ielūkojoties iezī, tajā vēro-

jams dažāda rakstura iekšējs dažāda

zīmējums —

graudainuma un nokrāsas horizontālu, viļņotu vai

slīpu slānīšu mija. Šo «zīmējumu» ģeoloģijā sauc par

ieža tekstūru, un speciālistam tās īpatnības ļauj spriest
par apstākļiem, kādos notikusi ieža veidošanās. Tā,
piemēram, izmērot slīpo slānīšu krituma leņķi un kri-
tuma azimutu, citiem vārdiem, nosakot daudzu slānīšu

slīpuma virzienus, var uzzināt, no kurienes un uz

kurieni tās senās straumes, kas

plūdušas nogulsnēju-
šās kurām sastāv
smiltis, no tagadējie smilšakmeņi.
Savukārt ieža sastāvu,
iepazīstoties ar mineraloģisko
atsevišķo daļiņu izmēriem un noapaļojumu, iespējams
precizēt iepriekšējos datus. Ja vēl izdodas atrast seno

organismu atliekas, tad tālās ģeoloģiskās pagātnes

ainu var restaurēt visā pilnībā.

Ieži, kādi tie ir

Daudzu desmitu laikā veiktie

gadu ģeoloģiskie pētī-
jumi ļauj pietiekami precīzi sagrupēt Gaujas un tās

pieteku ielejās atsegtos iežus

pēc vecuma, noteikt arī,
kādos apstākļos tie veidojušies.
Pārskatāmības labad Gaujas ielejā atsegto un tās
tiešā tuvumā iežu
sastopamo iedalījums pēc vecuma

un vienkāršots to raksturojums sniegts tabulas veidā

(sk. tabulu 12. lpp.).

11
 Palūkosimies, kas tad īstenībā ir tabulā minētie Gau-

jas, Amatas un Pļaviņu svītu ieži. Ar jēdzienu svīta

apzīmē iežu slāņkopu, kas līdzīga pēc sastāva un vei-

Tabula

«0
ko

«i
10

Nogulumiežu tipi un Vecums

ļj ii
to raksturojums gados

«5= Z2£

Purvu zāļu un sunu

kūdra

Ezeru nogulumi —

saprope|i, smiltis,
* —-
alevrīti, māli
>
Upju (aluviālie) no-

■
gulumi —
oļi,
e
i alev-
grants, smilts,
o «

_c c
rīti, smilšmāli 0-10 tūkst.
5 B Gravu un sengravu
X _c
o nogulumi —
mālai-
X nas smiltis, grants,
oļi, smilšmāli
Avotu nogulumi —

cietie, gabalainie un

irdenie saldūdens

kaļķieži
>

Morēnas mālsmilts un

smilšmāli ar granti,
laukakme-
oļiem un

ņiem
Fluvioglaciālas smil-
n

c tis, grants, o|i

Q Limnoglaciālas smal-
o
C kas smiltis, alevrīti,
<«
0j
o
māli un slokšņu
c

s māli
>10 tūkst.
Deltu smiltis, grants,
oli
p
o
Eolās (kāpu) smiltis
z
Vecāko terašu alū-

vijs —

smiltis,
grants, oli, ari alev-
riti un smilšmāli

Pārtraukums in-
tensīvā nogulumiežu
veidošanās procesa

12
 Tabulas turpinājums

N
IBS

i I I ] 5*1 Nogulumiežu tipi un to

S "ī< "I ■■i Vecums
raksturojums gados
iž52=
55.5

' 3 Cl.
H
Dolomīti, dolomītmer-
n
jļ ~280 milj.
5T>9. ģeļi, māli

-2 E Smilšakmeņi, smiltis,
Q māli >300 milj.
eo c alevrolīti,
C
o
>
o o

> -J
c

Ei
Smilšakmeņi, alevro-

E līti, māli
SO
Ow

Piezīme: tabulā nav minēti vidusdevona 2ivetas stāva Burl-

lieku svītas ii :ži, ka;>» nelielos atsegumos ūdens līmeņa
pie zema

edzami \'almieras apkartnē un arī dažu lielāko pašā

atsegumu
ipakšēiā daļā.

došanās apstākļiem un atbilst vietējā devona nogu-

lumu stratigrāfiskā iedalījuma mazākajai vienībai,
t. i., vienam no daudzajiem «plauktiem», kuros ieži

dabā un īpaši ģeologu zīmētajās tabulās novietojušies

atbilstoši to vecumam. Savukārt svītu nosaukumi aiz-

gūti no tām vietām, kurās attiecīgo iežu slāņi atsegti

vispilnīgāk. Tas nozīmē, ka, piemēram, Amatas svītas
iežu pilns ģeoloģiskais griezums redzams tieši Amatas
ielejā, bet Pļaviņu svītas —

pie Pļaviņu pilsētas Dau-

gavas krastā, un, ja šīs svītas ieži sastopami Gaujas

baseinā, tad tas nebūt nenozīmē, ka turieni
uz
pār-
celta
PJaviņu pilsēta.
Ģeologu N. Delles, P.
Liepiņa, Ļ. Ļarskas, V. Kurša
v. c. pētījumi liecina, ka Gaujas svītā, kuras pilns grie-
zums atsedzas Gaujas ielejā un apkārtnē, dominē

smilšakmeņi. Sevišķi tie raksturīgi svītas apakšējai

daļai un redzami arī Raunas, Vaidavas, Amatas, Lī-

gatnes, Braslas v. c. ielejās. Gaujas svītas augšējai

daļai tipiska smilšakmeņu, mālu alevro-
turpretī un

Lītuslāņu mija, kas

vērojama galvenokārt ieleju nogāžu
atsegumu augšmalās. Šīs svītas apakšējās daļas smilš-
akmeņi visbiežāk ir vidēji graudami, retāk smalkgrau-

13
 vai krāsā, turpretī svītas
Daini, gaiši pelēkā sarkanīgā
vairāk tieši smalkgraudaini ieži
augšdaļai raksturīgi
pelēcīga nokrāsā. Smilšakmeņi parasti ir irdeni (tieši
tas atvieglina iežu skrāpētāju pūles, bet «negarantē»
uzrakstu saglabāšanos), jo smilšu graudiņus
ilgstošu
cementē dzelzs hidroksīdi, māli un reizēm arī karbo-

nāti. Vietām smilšakmeņos sastop arī kvarca, kvarcīta,

mālu vai merģeļa oļus.
Irdenos smilšakmens slāņus veido galvenokārt cieta

minerāla kvarca gaišie graudiņi. Izrādās, ka tieši

kvarcs daudzo simtu miljonu gadu laika bijis visizturī-

gākais. «Piedzimis», granitiem un gneisiem sairstot

seno kalcdonīdu kalnos, kvarca atlūznis kopā ar citām

tādām deldēts
pašām daļiņām gan upju, gan jūru
straumēs. To dragājuši viļņu triecieni un vēja brāz-

mas, tas kveldēts saulē un rūdīts salā. Galu gala no-

gludināts un sadilis līdz smalka cukura izmēriem,

tomēr nav ne izšķīdis, nedz arī pilnīgi saberzts vai

saskaldīts putekļos. Un šobrīd tieši kvarcs

tāpēc
sastāda 90% visiem smilšakmens
apmēram no grau-

diņiem.
Pārējo iežu daļu parasti veido daudz mazāk iztu-

rīgie laukšpati un sīkas, saulē spīguļojošas gaišas viz-

las (muskovīta) Pavisam

plāksnītes. maz (tikai ap
1%), neskaitot atsevišķus plānus smilšakmens starp-
slāņus, ir tā saucamo smago, galvenokārt tumšas krā-

sas rūdu minerālu —

magnetīta, ilmenīta un limonīta

daļiņu. vēl arī daudzkrāsainos rutīla, cirkona,

Sastop
granāta, apatita v. c. graudiņus.
Pēc mineraloģiskā sastāva no smilšakmeņiem maz

atšķiras arī daudz smalkgraudainakie Gaujas svītas

zaļganpelēkie alevrolīti, kuru daļiņu izmērus raksturo-

jot, mēdz teikt, ka tie vairs bet vēl

gan nav smiltis,
arī māli. Sarkanīgie, raibkrāsainie vai
nav
pelēcīgie
māli, kas sastāv ta malu
pārsvarā no
saucamajiem
minerāliem (kaolinita, hidrovizlām v. c, kas saskatāmi

tikai mikroskopā), parasti mēdz būt alevrītiski un smil-

šaini. Kopējais Gaujas svītas biezums

nogulumu
sasniedz 80—100 m.

Pie Gaujas svītas izmirušo

nogulumiežiem pieder arī
organismu, galvenokārt vairodžu, bruņu un bārkš-

spuru (otiņspuru) zivju, piemēram, Haplacanthus

ehrmanensis Gross, Asterolepis ornata Pan-
Gross,

14
derichttļs rhombolepis (Gross), Laccognalhus panderi
Gross v. c. atliekas. Mālos atrod arī samērā daudz

sporu, kas ļauj kaut mazliet ielūkoties arī senās augu

valsts pasaulē.
Daudzās Gaujas un tās pieteku ieleju kraujās Gau-

jas svītas nogulumus klāj mazliet jaunākie Amatas

svītas ieži. Uz ziemeļiem un ziemeļrietumiem no Gau-

jas ielejas tie saglabājušies tikai nelielā

gan teritorijā,
bet pilns šīs svītas nogulumu ģeoloģiskais griezums
atsedzas, piemēram, Amatas un arī Vējstrauta ielejās.
Seit dominē reizēm iedzelteni sarka-
gaiši pelēki, un

nīgi, galvenokārt smalkgraudaini, bieži alcvrītiski

smilšakmeņi. Visumā Amatas svītas ieži maz atšķiras

no Gaujas svītas nogulumiem, tikai Amatas slāņos
reizēm sastopamas necementētu smilšu starpkārtas un

nogulumu biezums sasniedz 30—35 m. Pēc minera-

loģiskā sastāva šīs svītas nogulumi visuma līdzīgi

Gaujas svītai, tomēr vērojamas arī nelielas atšķirības.
Amatas svītas paleontoloģiskajos atradumos dominē

seno zivju, piemēram, Psammolepis undulala Ag.,

Psammolepis meandrinus Ag., Asterolepis radiata Rok.,

Bothriolepis prima Gross v. c. fosilās atliekas.

Gaujas un it sevišķi Amatas svītas smilšakmeņos

dažkārt sastopami ļoti savdabīgi veidojumi, neparastu
figūru kopas, kas atgādina gan «miniskulpturiņas»,
gan kreļļu virtenes, gan arī atsevišķas gandrīz ideāli

apaļas lodītes. Sos veidojumus tā arī sauc par lodīšu

smilšakmeņiem. Lodīšu izmēri mainās plašā diapa-

zonā —
no milimetra daļām līdz vairākiem centimet-

riem. Smilšu graudiņus tajās cementē minerāls kalcīts.

Neparasta dabas darinājumu forma izskaidrojama ar

to, ka, koncentrējoties smilšakmenī no ūdeņiem, kal-

cīts Atsevišķie kristāliņi kopēja centra

kristalizējas. no

aug radiāli, visos virzienos vienādi, un smilšakmenī

rodas sfērisks
sacementējums.
Lodītes smilšakmenī atsevišķi, bet rei-
sastopamas
zēm tās ir savstarpēji savienotas un veido vienlaidus

slāni. Sādi lodīšu smilšakmeņu slāņi īpaši raksturīgi

Amatas svītas augšdaļai. Tā kā lodīšu smilšakmens ir

cietāks smilšakmeni līdz to grūtāk

par parasto un ar

izskalojams, uz šādiem slāņiem sīko Gaujas pieteku un

strautu reizēm nelieli ūdenskri-

ielejās izveidojušies
tumi.

15
 Bez lodīšu Gaujas Amatas svītas
smilšakmeņiem un

nogulumos reizēm atrodami arī tumši zilganpelēkas

krāsas ieapaļas formas ieslēgumi ar raupju («smir-
ģeļa») virsmu. Tie nereti ir ievērojami lielāki par

smilšakmens lodītēm. leslēgumi, kā liecina ģeologa

V. Kurša nekas cits kā fosforītu konkrē-
pētījumi, nav

fosforītu mālu oļi. Lai fosforīti ir nozī-

cijas un gan

mīgs derīgais izraktenis, šajā gadījumā tiem nav prak-

tiskas nozīmes tā vienkāršā iemesla dēļ, ka to ir maz,

toties fosforītu ir liela paleoģcogrāfiska

konkrēcijām
vērtība, jo tās apliecina, ka Gaujas un Amatas svītu

ieži veidojušies galvenokārt augšdevona jūru ūdeņos,

nevis sauszemē.

Raksturojot Gaujas un Amatas svītu smilšakmeņus,

jau vairākkārt minēta to krāsas daudzveidība. Tik tie-

šām ieži reizēm ir sarkanīgi, reizēm balti?

—
kāpēc
Kas tad īstenībā nosaka to krāsu? Pētījumi liecina, ka

iežu krāsa atkarīga iežu veidojošo mine-

vispirms no

rālu krāsas, tātad faktiski no iežu mineraloģiskā

sastāva. Tā kā abu šo svītu smilšakmeņu un alevrolitu

sastāvs visumā ir acīmredzot

mineraloģiskais līdzīgs,
krāsu dažādībai vairumā gadījumu nepieciešams vēl
cits izskaidrojums. Tas nepieciešams vēl jo vairāk

tāpēc, ka krāsa mēdz mainīties dažādos tā paša vecuma

smilšakmeņu slāņos, turklāt vienā un taja pašā atse-

gumā.
Izskaidrojumi ir vairāki, bet vērā
vispirms jāņem
dažādo piejaukumu, galvenokārt cementvielas sastāvs.
Esošie dati liecina, ka krāsu visvairāk ietekmē sīkdis-
dzelzs oksīdu un hidroksīdu klātbūtne iežos.
perso
Tieši tie nosaka tik bieži vērojamo sarkanīgo un sar-

kanīgi dzelteno pigmentāciju. Savukārt karbonātu

cements piešķir iezim gaišas un pelēcīgas krāsu tona-

litātes. nokrāsas sekmē vielu
Pelēcīgas arī organisko
piejaukums. Alevrolītu slāņu sarkanbrūnie toņi vis-

biežāk ir atkarīgi mālu

no cementējošo daļiņu krā-
sas.

Tātad, ja redzam sarkanus (īstenībā gan sārtus vai

sarkanīgi dzeltenus) smilšakmeņus, «vainīgie» ir

zināmi dzelzs oksīdu hidroksīdu
—
un
savienojumi.
Turpretī gaišie vai, kā biežāk mēdz teikt, baltie smilš-

akmeņi izceļas ar to, ka ir tīrāki, bez ievērojama citu

vielu piemaisījuma. Tie galvenokārt domi-

atspoguļo

16
nējošā minerāla kvarca balto vai pelēcīgo krāsu (daļa
kvarca graudiņu ir bezkrāsaini), kuru neietekmē arī

dažos gadījumos esošais karbonātu cements.

Jāpiezīmē, ka sākotnējā krāsa, kuru vairums Gaujas

un Amatas svītu iežu ieguvuši pirms simtiem miljonu
gadu, nebūt nav nemainīga. Krāsas pārveidošanās cēlo-
nis ir pazemes ūdeņu darbība, tiem pārvietojoties pa

plaisām iežos, kā arī ūdeņu ietekme.

porām un upes
Vairākos smilšakmeņu atsegumos, piemēram, Ķūķu
klintīs, var novērot, ka Gaujas ūdeņi no sarkanīgo
smilšakmeņu virskārtas izskalojuši dzelzs
savienoju-
mus. Rezultātā radusies dažus decimetrus bieza pclek-
balta smilšakmens «garoza», zem kuras atkal seko sar-

kankrasains iezis.

Jaunāki Amatas svītu nogulumiem ir

par Gaujas un

īranas stāva svītas karbonātieži dolomīti

Pļaviņu —

un dolomītmerģeļi ar mālu starpkārtām. Tie izplatīti

galvenokārt tikai dienvidos no Gaujas ielejas. Vistuvāk

ielejai tie sastopami pie Cēsīm un Siguldas pilsētas

teritorijā, bet vislabāk atsegti Amatas ielejā no Mel-

turiem līdz Kārļiem. Uz ziemeļiem no Gaujas ielejas

tie saglabājušies neliela palikšņa veidā
vienīgi aus-

trumos no Turaidas. Dolomītu slāņi visbiežāk ir plāt-

ņaini. pelēkā, pelēkā vai dzeltenīgi pelēkā krāsā,
gaiši
reizēm arī plaisaini un dobumaini. Dažiem dolomītu

starpslāņiem raksturīgs palielināts mālu daļiņu pie-

sīkplātņaini dolomītu slāņi,
jaukums. Vietām sastopami
kuri
mijas ar pelēcīgu vai violeti zilganu dolomītmer-
ģe|u kārtām. Tieši uz šo mālaino dolomītu un dolomīt-
merģeju virsmas visbiežāk redzamas senās žūšanas

plaisas.
Pļaviņu svītas nogulumos sastopami arī seno orga-
nismu pārakmeņojumi, piemēram, brahiopodi —
Atrypa
tennuisulcata Wen., Camorotoechia cx. gr. livonica

(Buch.), Ladogia meyendorfi (Vem), bet no seno

zivju faunas —
Plourdosteus sp., Ptijctodus obliquus
Pand., Bothriolepis cellulosa Pand. v. c.

Dolomītu tukšumos dažkārt pavīd

slāņu plaisās un

savdabīgi «akmens ziedi» —

pelēcīgu, dzeltenīgu, retāk

bezkrāsainu, stiklaini spīdošu prizmatisku minerāla

kalcīta kristālu kuros atsevišķi kristāli ir

saaugumi,
0,5 —2 cm gari. Biežāk gan kalcīts redzams kā plāna
satecējuma garoziņa vai čaula uz plaisu sienām.

2-274 17
Retos gadījumos, galvenokārt pie dolomīta alu gries-
tiem, sastopami miniatūri kalcita stalaktīti, kas atgā-
dina lāstekas. Piemēram, vislielākais Latvijā atrastais

stalaktlts alās dienvidos no Līgatnes papīrfabrikas

ciemata bija tikai 7 cm garš.
Līdzīgos apstāk|os (dolomītu un dolomītmerģeļu
slāņu plaisās un kavernās, retāk uz horizontālām plai-
sām, kuras atdala noslāņojuma virsmas) sastopami
arī zeltaini dzeltenie minerāla (sērdzelzs) kubi-
pirīta
ciņi.
Vienkāršojot visu iepriekš teikto, iznāk, ka Gaujas
senielejā un apkārtnē sastopamas divas atšķirīgas
iežu Pirmo tām veido irde-
augšdevona slāņkopas. no

nie smilšakmeņi, alevrolīti un māli (Gaujas un Ama-

tas svītas), bet otro daudz cietākie karbonātieži —

dolomīti un dolomītmerģeļi (Pļaviņu svīta).

Slāņkopu iekšējās atšķirības varētu īpaši neizcelt, ja
vien tās neatspoguļotos arī ārēji —

apkārtējā reljefā.
Izrādās, ka robeža šīm slāņkopām, kas ģeolo-
starp
ģiskajā kartē velkama virzienā no Cēsīm uz Līgatni,
Siguldu un Allažiem, dabā devona iežu virsā parādās
kā vairāk vai mazāk izteiksmīga kāpe, kuras augšmala
sastāv no izturīgākajiem dolomīta slāņiem. Tāpēc
tajās vietās, kur zem plānās kvartāra nogulumu kār-

tas izplatīti dolomīti, pamatiežu virsa un līdz ar to arī

tagadējais reljefs atrodas augstāk, bet smilšakmeņu

zemāk. īpaši labi šīs star-
rajonos —
reljefa augstuma
pības vērojamas starp Cēsīm un Raunas ieleju. No

kāpcs augšmalas (apm. 100—105 metru v. j. 1.) pie

Cēsīm paveras plašs skats uz Ziemejlatvijas līdzenu-

miem, kas novietojušies kādus 30—40 m zemāk. Pāri

mežiem klātajai Niniera ieplakai, Gaujas

ezera
pāri
senielcjai pie apvāršņa līnijas iezīmējas krass izlie-

kums. Tas gandrīz vienmēr tinas zilganā dūmakā un

laikam jau tāpēc arī nosaukts Zilo kalnu.

par
Devona kā redzams
vecuma pamatiežus, tas tabulā,
pārsedz daudz jaunākie kvartāra sistēmas nogulumi.
Plašie daudzpusīgie
un
kvartārģeoloģisko pētījumu
dati liecina to, ka
par Latvijas teritoriju pleistocēnā
klājuši vismaz četru apledojumu ledāji. Gaujas vidus-
tcces baseinā šobrīd vecāko apledojumu nogulumi ir
maz pazīstami. Visticamāk, ka tie noārdīti jaunāko
apledojumu laikā, tāpēc kvartāra nogulumu un izteik-

18
smīgāko reljefa formu veidošanās šajā rajonā galveno-
kārt saistās ar pēdējo apledojumu un pēcleduslaik-
metu.

Gaujas vidusteces rajonā devona iežus visbiežāk

klāj plāna (2 —10 m) sarkanīgi brūnu, rūsganu, retāk

pelēcīgi brūnu vai violetu nokrāsu oļaino un akme-

ņaino morēnas smilšmālu sega. Pavirši aplūkojot,

šķiet, ka visi dažādie iežu atlūžņi (oļi, laukakmeņi,
grants graudi) morēnā izvietoti haotiski. lepazīstoties
tuvāk, izrādās, ka vairumam oļu un laukakmeņu rak-

forma to asis orientētas

sturīga iegarena un garās
paralēli ledāja kustības virzienam. Sī orientācija un

arī iežu gabalu iegarenā forma saglabājusies no tā

laika, kad viss atlūžņu materiāls vēl bija ieslēgts
ledājā. Vienkāršības labad var stādīties priekšā, ka oļi
un laukakmeņi ledājā kādreiz izvietojušies tāpat kā

pludināmie baļķi garenisko asi mazākās

upē —
ar

pretestības virzienā, t. i., paralēli straumes tecējumam.

Jāpiezīmē vēl, ka oļu garenisko asu virzieni sakrīt ar

skrambu orientācijām, kas vērojamas uz ledāja apda-

rināto cietāko iežu virsmas.

Kvartāra nogulumu ģeoloģiskajā griezumā virs mo-

rēnas diezgan bieži seko fluvioglaciālā un limnogla-

ciāiā tipa ledāja kušanas ūdeņu veidojumi, kurus mēdz
iedalīt ārpusledāja nogulumos. lekš-
iekšledāja un

ledāja nogulumu izplatība ierobežota ar nelīdzena,

pauguraina reljefa formām, jo tās visbiežāk veidojas

ledāja plaisās, tuneļos vai caurkusumos. Savukārt

ārpusledāja nogulumu grupa sastopama līdzenumos,

kur tie ledāja kušanas ūdeņu attransportēti un nogul-
dīti
ārpus ledāja malas.
Limnoglaciālie ārpusledāja nogulumi (galvenokārt
alevrīti un māli) izplatīti gar Gaujas ielejas kreiso

krastu starp Braslas ieteku un Nurmižiem, šaurā joslā

labo Braslas ietekas līdz Tu-
gar pamatkrastu lejpus
raidai, kā arī pie Amatas ielejas Kārļu apkārtnē un

ziemeļos no leriķiem, kur tie veido limnoglaciālus

līdzenumus. Limnoglaciālas smiltis sastopamas arī uz

Allažiem Inčukalna apkārtnē. Savu-

ziemeļiem no un

kārt šī iekšledāja nogulumu slāņi veido

paša tipa
tā sauktos ķēmus Braslas lejteces rajonā,
paugurus
—

Gaujas ielejas labajā krastā augšpus Lojas ietekas, kā

arī vietām kreisajā krastā ziemeļaustrumos no Inču-

19
kalna. šie nogulumi, ķēmu
Ļoti raksturīgi piemēram,
kuri pavada Amatas ieleju Melturiem
pauguriem, no

līdz Kārļiem.
Fluvioglaciālie ārpusledāja nogulumi sastopami
šaurā līdzenuma Turaidu Inciemu.
joslā starp un

nogulumi veido ķēmu

Savukārt tiem līdzīgie iekšledāja
Cēsīm Līgatni, Amatas lejtecē,
paugurus starp un

Braslas apkārtnē, kā arī Gaujas labajā krastā pret

Silciemu un kreisajā krastā ziemeļaustrumos no Inču-

kalna.

Fluvioglaciālie un limnoglaciālie nogulumi kā lēc-

veidīgi ieslēgumi un starpslāņi dažkārt vērojami pamat-

morēnā vai arī zem morēnas segas.

Pēc daļiņu izmēriem un kārtojuma īpatnībām līdzīgi

iepriekšminētajiem ir arī seno deltu nogulumi, kas

plaši ielejas krastā lejpus

sastopami Gaujas kreisajā
Lorupes ietekai Silciemu Inčukalnu, kā arī
—

starp un

20
pie Murjāņiem. Daudzajos karjeros šeit atsegti dažāda

graudainuma smilšu, grants un oju slāņi, kuri mijas,

sevišķi apakšējā da|ā, ar smalkas, putekļainas smilts,
retāk alcvrīta starpkārtām. Rupjgraudainākajos smilts

un grants-oļu slāņos labi redzamas diezgan biezas

slipkārtotas sērijas. Slīpo slānīšu krituma virzienu

orientācija tajās ir visai izturēta —

no ziemeļaustru-
miem uz dienvidrietumiem, kas norada uz to, ka mate-

riāls nests no Gaujas ielejas.

Pleistocēna (precīzāk — leduslaikmcta beigu posma)
nogulumiem vismaz daļēji pieskaitāmas arī kāpu smil-

tis, kas Silciema un Inčukalna apkārtnē bieži pārklāj

deltas sedimentus.

Virs daudzveidīgajiem plcistoccna nogulumu slāņiem

vietām, galvenokārt reljefa pazeminājumos, sasto-
gan
pami holocena jeb pēcleduslaikmeta
jaunākie —

nogu-

lumi. No tiem ielejam visvairāk izplatītas

ārpus upju
purvu un ezeru nogulas. Purvos parasti vidēji vai labi

sadalījusies sūnu un zāļu purvu kūdra, bet pašreizējo

organiskām atlie-
un seno ezeru ieplakās —

smiltis,
kām alcvrīti, māli, ezerkaļķi. Diez-
bagāti sapropeļi un

bieži, tuvumā, atrodami

gan sevišķi ieleju un gravu
avotu un citu ūdeņu veidojumi —
parasti
pazemes
saldūdens kaļķi. Tipiskas šo saldūdens kaļķiežu iegu-
las Cēsu Allažu
sastopamas (Lībānu—Jaunzemju) un

apkārtnē. leleju un gravu nogāzēs nelielas platības

dažāda sastāva smilts, mālsmilts
aizņem dcluviālie,
vai smilšmālu vāji šķiroti nogulumi.
Holocenā veidojušies arī upju
(pēcleduslaikmetā)
ieleju jaunāko terašu un palienes alūvija sedimenti,

gravu un to iznesu konu materiāli, bet ar šiem nogu-

lumiem ērtāk tos kopā attiecī-
iepazīties, aplūkojot ar

gajiem reljefa veidojumiem.

Senielejas uzbūve un forma

Pašā terito-
Gaujas ielejā atšķirībā no apkārtējās
Pirmie dati
rijas ģeoloģiskā uzbūve ir sarežģītāka.
tilta vietā
par tās īpatnībām tika iegūti jaunbūvējamā
pār Gauju Siguldas, kur 1935. gadā ģeologa
pie
V. Pērkona vadībā vairākus urbumus. Tā kā
izdarīja

21
 Siguldas
pie

šķērsgiezums
seniel jas
Gaujas

22
Siguldas apkārtnē ielejas nogāzēs un sāngravās bieži
redzami devona reizēm māli alevro-
smilšakmeņi, un

līti, bija ļoti loģiski gaidīt, ka arī ielejas zemākajā

daļā zem Gaujas aluviālajām sanesām samērā nelielā

dziļumā sekos devona vecuma ieži. Tomēr īstenība,
kā nereti dabā mēdz
būt, izrādījās citāda. Urbis metru
pēc metra iegrauzās irdeno kvartāriežu slāņos — smil-

tīs, grantī, putekļainos mālos, bet smilšakmeņu kā

nebija, tā nebija. Lūk, sasniegts 20 m, tad 30 m un

beidzot arī 50 m dziļums. Urbja uzgalis iestrēga lielu

oju, laukakmeņu un
grants slānī. Ar toreiz rīcībā

esošajiem tehnikas līdzekļiem dziļāka urbšana

vairs nebija lai šādā de-

iespējama, gan arī dziļumā
vona ieži joprojām vēl nebija sasniegti. Tikai tajos
urbumos, kas tika izdarīti tuvāk ielejas nogāzēm,
smilšakmeņus konstatēja vairāku desmitu metru dzi-

ļumā.
legūtais ielejas ģeoloģiskais šķērsgriezums sniedza

pavisam negaidītu ainu. Izrādījās, ka zem Gaujas alu-

viālajām sanesām, kuru biezums ielejas zemākajā

daļā nepārsniedza 10—15 m, seko limnoglaciāli nogu-
lumi, kas līdzīgi, piemēram, Zemgales līdzenumā izpla-

tītajiem ledāja sprostezeru nogulumiem —

brūnganiem
alevrītiskiem slokšņu tipa māliem. Dziļāk sekoja biezi

fluvioglaciālas izcelsmes grants, oļu un smilšu slāņi.

Pat urbumā šie slāņi nebija caururbti
visdziļākajā
gandrīz 50 m zem tagadējā jūras līmeņa.
Pētījumi liecināja par savā ziņā paradoksālu (torei-
zējiem apstākļiem) gadījumu — zem visiem sen zinā-

mās un labi pārredzamās Gaujas ielejas pie Siguldas

ir vēl cita kas
ieleja, daļēji aizpildīta ar jaunākajiem
kvartāra kušanas ūdeņu
perioda, galvenokārt ledāja
nogulumiem. Iznāca, ka īstais devona iežos iegrauztās
Gaujas ielejas dziļums pie Siguldas ir nevis 85 m, bet

turpat vai 140 m. Sie negaidītie fakti, protams, pastip-

interesi ģeoloģiskās uzbūves
rināja par Gaujas ielejas
savdabīgumu, Vēlāk, apkopojot esošos materiālus,

V. Pērkons iepazinās arī ar citiem ielejas šķērsgriezu-

miem Valmierā, kā arī Raunas lej-
—
pie Murjāņiem,
tecē, un izrādījās, ka tie visumā ir līdzīgi. lepriekš
minētie «lietiskie pierādījumi», ievērojot apstākli, ka

senās daļēji aizbērtās ielejas dziļāko daļu aizpilda

kušanas smiltis, oļi, bet paša
ledāja ūdeņu grants un

23
ledāja veidotie nogulumi (morēna) līdz pat 1946.
ga-
dam tur nebija konstatēti, šķietami norādīja uz to,
ka Gaujas senielejā veidojusies leduslaikmeta beigu
posmā. Šāds secinājums saskanēja ar agrāk publicēta-
jiem H. Hauzena un I. Saules-Sleiņa reljefa (ģeo-
morfoloģisko) pētījumu rezultātiem, kuri arī it kā lie-

cināja, ka lielā, vietām gandrīz 2 km platā Gaujas

senielejā starp Valmieru un Inčukalnu izveidojusies
pēdējā ledāja atkāpšanās laika noslēguma etapos.
Uzskatīja, ka, ledāja kušanas ūdeņiem plūstot gar

ledāja malu, radušies atsevišķi lielās

vispirms ielejas
lokveidīgie posmi, bet tos visus vienotā ielejā apvie-
nojusi kādreizējā Valmieras—Strenču lokālā baseina

noplūdes ūdeņu straume. Saskaņā ar šādu viedokli

visas apraktās, arī redzamās

—

gan gan senielejas

būt vairāk kā 12 000—13 000
vecums
varēja ne gadu.
Līdz to šķita, ka jautājums Gaujas
ar
par senielejas
ģeoloģisko uzbūvi, tās veidošanās apstākļiem un laiku

pamatvilcienos jau noskaidrots.

Tomēr vēlākajos gados izdarītie ģeoloģiskie un ģeo-
morfoloģiskie pētījumi ne tikai, kā to parasti mēdz

rakstīt, papildināja jau esošo faktu materiālu, bet snie-

dza arī pilnīgi jaunus datus, un jautājums atkal sarež-
ģījās. Izrādījās, ka apraktajā ielejā gan zem, gan arī
virs ledāja kušanas mālu, smilts
ūdeņu noguldītajām
grants-oļu kārtām vietām
un
sastopami plāni ledāja
nogulumu (morēnas) slāņi. Tas liecināja, ka senais

iegrauzums pamatiežos pastāvējis jau vismaz pirms pē-

dējā apledojuma, t. i., vecāks par 60000—80 000 gadu.
Tā ka ielejas visdziļākā daļa joprojām detāli
nav
izpē-
tīta un tur sagaidāmi vēl vecāki kvartāra nogulumi,
ļoti iespējams, ka senais
iegrauzums, kuram starp
Valmieru un Inčukalnu atbilst redzamā
Gaujas sen-

ielejā, izveidojies jau pirms kvartāra perioda, aptuveni

pirms viena miljona gadu.
Tātad devona iežu virsma šajā rajonā izvagota ar

dziļām (nereti vairāk nekā 100

m) ielejām un ielej-
vcidīgiem pazeminājumiem, kam
pašreizējā reljefā
atbilst Gaujas bieži arī tās vai to
un
pieteku ielejas
atsevišķi posmi.
Tomēr fakti daļēji apbērtās uzbūvi
par senās, ielejas
un vecumu neatrisina visu rašanās
Gaujas senielejas
problēmu kopumā. Tās redzamās daļas izveidošanās

24
saistīta ledāja kušanas ūdeņu dar-
gan ar
straumju
bību laikā, kad no šīs teritorijas atkāpās pēdējā ledāja
sega, gan arī ar pašas Gaujas erozijas—akumulācijas
leduslaikmeta
procesiem beigu posmā un pēcledus-
laikmetā. Tāpēc nepieciešams vēl arī zināms priekšstats
par ielejas izmēriem, konfigurāciju, tās virspalu tera-

sēm, palieni un gultni.

Informācijas nolūkā lasām, ko šo ielejas daju

par
I. Saule-Sleinis raksta 1936. gadā: «Ap Valmieru
jau
sākas lielā Gaujas senleja, kas pavada upi līdz Inču-

kalnam 85 km garā Senleja sākas vienu

ap posmā. ar

vai divām terasēm ap 10—13 m augstumā virs upes

līmeņa. Līmenim tuvāk ir vēl viena zemāka terase, kas

veidojusies jaunākā laikā. Ap Cēsīm augstās terases

izzūd, bet senleja kļūst dziļāka.»

Sis turpat vai pusgadsimtu vecais publicējums nepār-

kā sākas kādi
protami norāda, kur un senielejā, reljefa
elementi sastopami. Tātad pētījumi (ielejas nivc-
tajā
lēšana, urbšana, atsegumu analīze) sākti jau nedaudz
Valmieras
augšpus pie Abula ietekas.
Viss paveiktais darbs diezgan vienkārši rezumējams
grafiskā kon-
veidā, ja uz
papīra izvēlētajā mērogā
struē ielejas šķērsprofilu, iezīmē tajā urbumus un, pēc
tiem vadoties,' arī raksturīgākos nogulumu slāņus.
legūtais shematiskais senielejas šķērsgriezuma attēls

ļauj ērti novērtēt ne tikai tās izmērus un formu, bet

spriest arī to, kas no ārienes nav saskatāms, —

par

par ģeoloģisko uzbūvi.

Izrādās, ka nedaudz augšpus Valmieras sen-

jau
ielejas platums sasniedz gandrīz pusotra kilometra,

bet ir tikai 25 rēķina Gau-

dziļums neliels, m (ja no

jas vasaras mazūdens līmeņa). Sķērsprofilā redzamas

četras virspalu terases un paliene, tādējādi pamatvil-
cienos minētos datus.
apstiprinot I. Saules-Sleiņa
Pats būtiskākais jaunums — samērā šaurā, slikti izvei-

dotā ceturtā terase 20—21 m augstumā virs Gaujas

līmeņa. Acīmredzot tieši ar šo visaugstāko un vecāko

terasi tad arī sākas senielejā.

Tomēr katrs, pat visprecīzākais ielejas šķērsprofils
ļauj novērtēt tikai to, kas raksturīgs senielejai konkrē-
tajā vietā, bet priekšstats kopumā izveidojas tikai pēc
vispusīgas atsevišķo faktu analīzes.

25
Senielejas šķērsprofils pie Valmieras

Ne viena vien desmita ielejas šķērsgriezumu izvērtē-

jums, kā arī visi agrākie materiāli liecina, ka

Gaujas
senielejā starp Valmieru un Murjāņiem izturas ka
untumaina daiļava — tā vai ik brīdi maina ārieni, bet
visraksturīgākās īpašības saglabā.
Spriediet No Valmieras līdz Raunas ietekai
paši!
0,8—1,3 km platā un 25—40 m dzi|ā ieleja kopumā
orientēta ziemeju-dienvidu virzienā. Ap Raunas ieteku

tā pēkšņi gandrīz taisnā leņķī pagriežas uz rietumiem

un, saglabājot dziļumu 40 —45 m robežās, paplašinās

turpat vai līdz 2—2,5 km (maksimālais tās platums).
Piedevām tā kļū*t izteikti asimetriska —

ar augstāku
un stāvāku kreiso, bet zemāku un lēzenāku labo
pamat"
krastu.

Tikpat strauji tā pie Vaidavas ietekas atkal maina

orientāciju, šoreiz dienvid-dienvidrietumu virzienā un

sašaurinās līdz 0,9 km.

Tuvojoties Cēsīm, ieleja pama-
zām kļūst platāka (līdz 1,5 km) un dziļāka (ap
50—60 m), bet no Cēsīm līdz Rakšupes (Simtēnu
upes) ietekai iegūst arī viskrasāk izteikto šķērspro-
fila Tās kreisais ir
asimetriju. pamatkrasts augsts
(65 —75 m) un stāvs, turpretī labais manāmi zemāks

(40—50 m) un arī lēzenāks.

Kārtējo pagriezienu, šoreiz uz rietumiem, ieleja izdara

tūlīt aiz ietekas lielākā
Rakšupes un nu jau posmā,
garām Amatai, Līgatnei un Vildogai, saglabājot
45—60 m dziļumu, izveido tikai pāris pavisam lēzenu

izliekumu. Platums turpretī joprojām ir nepastāvīgs,

vietām tas sasniedz 1,2— 1,6 km, bet sašaurinājumos,

26
piemēram, pie Skaļupes ietekas, tas ir vairs tikai

0,9 km. Tomēr rietumu virziens tai apnīk pie Braslas

ietekas, un tūlīt seko krass lēciens uz dienvid-dienvid-

rietumiem. Piedevām it kā sava prieka pēc līdz Lorupci

tiek izmesti vēl pāris nelielu līkumiņu. Vienlaikus, pro-
tams, mainās arī platums 1,3 —1,5 km Bras-
no starp
las ieteku un Daudas upīti līdz 0,9—1 km Siguldas—
Turaidas rajonā. Dzijums, kas jau arī iepriekš nebija
nekāds mazais (60 —65 m), Siguldu sasniedz
ap
80—85 m. Līdz ar to Gaujas senielejā pie Siguldas
kļūst par visdziļāko ieleju Baltijas republikās. It ka

pati sava dižuma nokautrējusies, ieleja no Lorupes

ietekas kļūst daudz seklāka (50—30 m robežās) un

pēdējo reizi krasi rietumiem. Izliekusi

pagriežas uz

slaidu loku ziemeļu virzienā, tā sasniedz Murjāņus.

l ai kopiespaids būtu pilnīgs, vēl jāpiemetina, ka

visā Valmieras līdz Murjāņiem mainās arī

posmā no

ielejas nogāžu raksturs, virspalu terašu skaits un izpla-

tība taja, nemaz jau nerunājot par palienes virsu un

pašas Gaujas untumiem.

Tajās vietās, kur ieleja seklāka, galvenokārt ap Val-

mieru pamatkrasta ir
un pirms Murjāņiem, nogāzes
lēzenākas 10—18° slīpuma), samērā maz arī gravu
(ap
un sengravu pārveidotas. Palielinoties ielejas dziļu-
mam,
nogāzes kļūst stāvākas (parasti starp 20—25°)
un aizvien biežāk tās Bieži vien stā-
vago sengravas.
vās izbeidzas vertikālām krau-
nogāzes lejasdaļā ar

kurās atsedzas minētie Gaujas Amatas

jām, jau un

svītu māli alevrolīti, kuri tad arī

smilšakmeņi, un

veido tik populāros iežus un klin-

Gaujas senielejā
tis —
Liepas iezi, Sietiņu iezi, Kazu iezi, Spriņģu
iezi v. c, kā arī Ērgļu klintis, Sarkanās klintis,

Gūdu klintis utt., kam pievērsīsimies turpmākajās

nodaļās.
kas visvairāk
Sengravas, pārveido ielejas nogāzes,
Lorupes iete-
sastopamas posmā starp Miegupītes un

kām. Ejot vai arī kāpaļājot

gar ielejas pamatkrastu pa
tā vai divu
nogāzēm, visbiežāk nākas apiet pārvarēt
veidu īsas sengravas, kuras visa garuma
sengravas —

ietilpst liela izmēra sengravas,

ielejas nogāzē, un

kuras šķērso un dziļi saposmo ielejas pamatkrastu,

Cēsīm
turklāt tālu ievirzās arī apkārtējā reljefā. Starp
lielas kā arī nelielo strautu un
un Siguldu sengravas,

27
upīšu gultnes, ielejas pamatkrastus pārveidojušas
intensīvi. Tomēr nekur citur tik izvērsta
sevišķi nav

tīkla kā Braslas Daudas

gravu un sengravu starp un

upītes ietekām. Sajā samērā īsajā posmā ielejas nogā-

līdzenuma ir tik ļoti
zes un arī piegulošā josla sen-

gravu izvagota, ka gandrīz pilnībā zaudējusi sākotnējo

izskatu. Vietām šeit vērojami pat erozijas izcelsmes

pauguri —
palikšņi, kurus no pārējā pamatkrasta
atdala sengravas. Starp citu, uz šādiem palikšņiem
reizēm atrodas senie pilskalni. Faktiski Gaujas sen-

ielcju kreisajā pusē šeit pavada I—3 km plata tā sau-

camā reljefa josla, kurā šo formu

Piegaujas erozijas
tikla biezums ir vislielākais sastāda
Latvijā un

2—2,2 km uz vienu kvadrātkilometru. Sis kreisajā

pamatkrastā izvērstais gravu un sengravu tīkls sevišķi
izce|as arī tādēļ, k a dažus kilometrus lejup, pie Sigul-
das, ielejas nogāzes pārveidotas jau nesalīdzināmi
mazāk.

Lai senielejas reljefu būtu pilnīgāka,

iepazīšanās ar

vēl īsumā jāaplūko virspalu terases. Protams, plašais

un sazarotais gravu un sengravu tīkls nebūt neveicina

terašu, sevišķi vecāko, saglabāšanos ielejā. To-

pašu
mēr esošie dati liecina, ka ar lielākiem vai mazākiem

pārtraukumiem visā senielejas posmā vērojamas tās

pašas četras terases (I, 11, 111 un IV), kuras bija jau
ap Valmieru. Lai nerastos neskaidrības, jānorāda, ka

terases nekas cits kā «lietiskie

nav kārtējie pierādī-
jumi», kas nepieciešami, lai soli pa solim izsekotu, kā

kad radusies tagad redzamā, visiem Gau-

un
pazīstamā
jas senielejas daja, un arī spriestu par to, kas ir gal-
venais «vaininieks» tās izveidošanā — vai tikai ledāja
kušanas baseinu vai
ūdeņu noplūdes straumes, sava

daja vainas jāuzņemas arī Gaujai.

Katra terase jebkurā ielejā iezīmē līmeni, kādā nori-

sinājusies tās straumes darbība, kas terasi izveidojusi.

Ta, piemēram, lasītāju vairums droši vien zina, ka to

ielejas da|u, kas pavasara palos applūst un veidojas

no pašreizējās upes sanestajiem nogulumiem, sauc par
palieni. Vasarā
paliene, izņemot vecupes, ir sausa un,
kā tas mēdz būt Gaujai, paceļas no 1,5 līdz 4,8 m

virs mazudens
upes līmeņa. Tādējādi palienes attīs-

tība, kas
atkarīga no palienes applūšanas un nogu-
lumu
uzkrāšanās, norit atbilstoši Gaujas pašreizējam

28
ūdens režīmam. Tomēr palienes virsmas augstuma
palielināšanās nevar notikt līdz bezgalībai —
to iero-

bežo maksimālais upes palu līmenis. Ja tagad Baltijas

jūras līmenis pazeminātos un līdz ar to Gauja iegrauz-
tos dziļāk, paliene vairs neapplūstu, nogulumi tajā
vairs neuzkrātos un tagadējā paliene būtu kļuvusi par

virspalu terasi. Tātad terases ir kādreizējās palienes,

kuru alūvijā (upes nogulumos) un virsas reljefā atšif-

rējams gan ģeoloģiskās darbības rokraksts, gan

upes
arī restaurējami fiziski ģeogrāfiskie apstākļi, kādos šī

darbība noritējusi.
Virspalu terases Gaujas senielejā, stingri ievērojot
vecuma hierarhiju, kāpņveidigi novietojušās cita virs

citas. Tomēr tās atšķiras ne tikai pēc vecuma vai pēc

augstuma virs upes līmeņa (un arī virs jūras līmeņa),
bet arī tā, kur tās sākas, kādā augstumā kur
pēc un

beidzas, nemaz jau nerunājot par atšķirībām to alu-

viālo nogulumu sastāvā un biezumā. Piemēram,ceturtā
virspalu terase 50—52 m augstumā virs jūras līmeņa
sākas vienlaikus senieleju nedaudz Valmie-
ar augšpus
tai smilts vai
ras, un raksturīgs plāns (2 —3 m)
grants-oļu alūvija slānis. Lejtecē vienlaikus ar sen-

ieleju tā izbeidzas nedaudz austrumos no Vangažiem

pie Zemgales sprostezera senās krasta līnijas apmē-
ram 30 m augstumā virs jūras līmeņa. Turpretī trešā

terase tikai senielejai vien. Tā sākas

virspalu pieder ne

jau daudz Strenčiem. Senielejā šī

agrāk —
augšpus
terase tomēr saglabājusies daudz labāk nekā ceturtā,

jo tās izveidošanai Gauja veltījusi vairāk laika. Tāpēc

trešajā terasē paspējis uzkrāties biezs (līdz 14—16 m)

daudzkārtaina alūvija slānis, bet tās platums vietām

(lejpus Amatu
Miegupītei, pret Sietiņiezi, starp un

Skaļupi, kā arī
citur) sasniedz turpat vai puskilometru.
Uz plašās un līdzenās terases mežu un krūmāju klu-

suma atrodas vairums senielejas lauku māju, retu

tīrumu un dārzu. Savukārt pašā senielejas posma lej-

tecē
ap Murjāņiem tā manāmi sarukusi, saglabājušies
tikai šauri terases Vislielākais augstums
fragmenti.
virs terasei ir Braslas
(19—20 m upes) trešajai ap
ieteku, bet, jo tālāk lejteces virzienā, jo tā kļūst zemāka
turas vairs tikai 11,5—12 aug-
un
pie Murjāņiem m

stumā. Terase pagarinās nedaudz ārpus senielejas,

lai ap Vangažiem 19 m augstumā virs jūras līmeņa

29
 ledus otrās stadijas
•sasniegtu kādreizējo Baltijas ezera

senkrastu.

Otra virspalu terase, tāpat kā tās vecākā māsa —

trešā, arī sākas agrāk —■ tūlīt lejpus Strenčiem, toties

senielejā no Valmieras līdz Raunas ietekai tā sasto-

pama ar lieliem pārtraukumiem. Gauja to stipri noār-

dījusi, lai jo vērienīgāk izveidotu daudz jaunāko pirmo

terasi. Vislabāk tīra meža klātās otrās terases
priežu
joslas saglabājušās senielejas lcjasposmā no Lorupes
līdz Egļupei un pārmaiņus redzamas gan vienā, gan
otrā ielejas Otrās terases augstums pie Valmie-
pusē.
ras ir 10—11 m, ap Liepas iezi tas palielinās vēl par
metru, bet nedaudz lejpus Viesulēniem, kur tā papla-
šinās līdz puskilometram, paceļas ne vairāk kā 13 m

virs līmeņa. Sat terasei ir daudz vienkāršāka

upes
uzbūve, un samērā plānais alūvija slānis (2,5 —5 m)
galvenokārt sastāv no smilts un oļainas grants. Otra

terase turpinās ārpus senielejas un, nesasniedzot Gar-

kalni, nākamās ledus stadi-

pievienojas Baltijas ezera

jas senkrastam, kurš te novietojies 14,5 m augstumā

virs jūras līmeņa.
Plašāk citām Gaujas senielejā sastopama vis-
par
jaunākā pirmā virspalu terase. Tā vērojama gan ne-

pārtrauktas joslas, gan arī izolētu palikšņu veidā

vienā vai abās vai arī dažādās

pusēs Gaujai palie-
nes masīva daļās. Pirmās terases virsa ir ļoti nelī-

dzena, to izvago vecupju gultnes. Visbiežāk tā paceļas

kādus 5 —6 m virs upes līmeņa un tikai atsevišķos
ielejas sašaurinājumos vai upes pēckrāču posmos
sasniedz 8,5 m augstumu.
Terasi veido samērā biezs alūvija
(10 —11 m) slā-
nis, kurā atšķirībā divu vecāko terašu
no nogulumiem
diezgan bieži sastop dūņainus, organiskām vielām

bagātus mālus, kūdras starpkārtas un koku stumbru

atliekas.

Būdama arī terase

pati j-aunākā un zemākā, pirmā
tuvāk pievirzījusies Gaujas lejtecē, nesasniedzot
jūrai.
Ādažus, tā 5 m augstumā izzūd kādreizējās Litorīnas

jūras lagūnas līdzenumā.

Līdztekus augstāk minētajām četrām virspalu tera-

sēm atsevišķos senielejas posmos augstāk par ceturto

atrodas arī citas, kopskaitā vairāk kā tera-

ne astoņas
ses. Tās izbeidzas krasta līni-
pie senajām sprostezeru

30
jām Lorupes un Murjāņu apkārtnē. Sīs terases jau
sākotnēji bijušas slikti izveidotas, šobrīd dau-
un pēc
dziem tūkstošiem gadu tām atlikuši vairs tikai
no
pavi-
sam nelieli šauri fragmenti.
Lai ir atšķirības izmēros novieto-
gan uzbūvē, un

jumā, visas senielejas terases vienkāršības labad var

divās Pirmajā sākot

apvienot grupās. ietilpst terases,
ceturto to augstākas, kuras izbeidzas
ar un par pie
kādreizējo sprostezeru krastu līnijām. Sīs grupas tera-

ses norāda uz to, kāda loma senielejas izveidošanā

bijusi ledāja kušanas ūdeņu straumei.

Otro veido virspalu terases,

grupu pirmās trīs kuras

Gaujas lejtecē sasniedz iepriekšējo Baltijas jūras

baseinu senkrastus. Sīs terases ir savdabīgs dabas pie-
mineklis, kas apliecina, cik ražīgi senielejas pilnveido-
šanā jau no leduslaikmeta beigu posma strādājusi
Gauja.
Senielejas zemākajā da]ā līkumo Gauja, un gar to

gandrīz visur plaša (vietām vairāk nekā

stiepjas pus-
kilometru plata) paliene. Tās virsas reljefā un uzbūvē
«ierakstīts» viss, kas senielejā nesenā ģeoloģiskā pa-

gātnē noticis Gaujas iniciatīvas. Tomēr šī pierak-

pēc
sta «lasīšana» ir stipri apgrūtināta, jo tieši paliene ir

vismazāk pārredzamā senielejas da|a, pie tam ne visur

pieejama. Atskaitot nelielās pļavu joslas, paliene apau-

mežiem vai arī slēpjas kārklu, ievu un alksnāju
gusi
biezokņos. Tāpēc dabā ne jau uzreiz izdodas pārlieci-
nāties, cik neviendabīga, nelīdzena ir palienes virsa.

Un nelīdzena tā ir, tādēļ, ka paliene

pirmkārt, jau
sastāv no dažāda augstuma daļām, kuras bez speciā-
liem labi saskatāmas, tikai
mērījumiem raugoties no

upes. To akcentē arī tas, ka augstāko (līdz 4,7 m) un

relatīvi vecāko palienes daļu virsa ir izlīdzināta, tur-

pretī pašu zemāko (ap I—2 m) un vienlaikus arī jau-

nāko joslu reljefā skaidri izšķirami prāvi piegultnes
vaļņi, starpvaļņu ieplakas un izskalojumu bedres.

Otrkārt, ir nelīdzena arī tāpēc, ka tās virsu

paliene
izvago un vecupju gultnes. Daudzās no tām
saposmo
vēl atrodas rāmi, niedrēm un ūdensrozēm aizaugoši
ezeri, bet citas jau pārvērtušās par šauriem purviem
vai pļavām.
pat purvainām
Vislielāko 5 m) virs līmeņa
augstumu (ap upes

palienes virsa sasniedz tikai atsevišķos senielejas

31
 pie kādreizējās Pielekšu
sašaurinājumos, piemēram,
reizēm krāču kā
pārceltuves augšpus Cēsīm, posmos,

Amatas ietekas, vai ari tūlīt aiz

tas vērojams lejpus
krācēm (starp Līgatni un Braslu).
Paliene galvenokārt sastāv grants
senielejā no ar

oļiem un smiltīm, bet šie nogulumi, kā tas labi redzams

daudzajos atsegumos, izvietojas pēc noteiktas sistē-

Pašā visbiežāk ir smalka, putekļaina, kār-

mas. augšā
taina smilts. Tās biezums gadu no gada palielinās
pavasara palu laikā. Palienes nogulumu šķērsgriezuma
tuvāk līmenim, atrodas slīpkār-
apakšēja daļā, upes
tota rupjgraudaina smilts vai grants. Diezgan bieži,

sevišķi tajos posmos, kur senielejā paplašinās, palie-

nes nogulumos sastopami tumši dūņaini māli, smilš-

māli smiltis kūdras lieliem

un ar starpslāņiem un pat
nomelnējušiem ozolu stumbriem. Kopējais palienes alū-

slāņa biezums senielejā nepārsniedz 11

vija m.

Tas, ka senielejā sastopama tieši tāda, nevis citāda

paliene, atbilst Gaujas raksturam —

intensīvajai līku-

mošanai, krasajām ūdens līmeņa svārstībām un bagā-

tīgajam smilšu daudzumam gultnē.

Tagadējās senielejas veidošanās gaita

Lai arī cik autoriem liktos senielejas tai

svarīgi un

piegulošo teritoriju reljefa un ģeoloģiskās uzbūves

apraksti, ir pienācis laiks izsekot, kā un kad īstenībā

noritējusi Gaujas senielejas un tās pieteku ieleju

redzamās daļas izveidošanās.

Senielejas sākotnējās attīstības etapi cieši saistīti

ar pēdējā apledojuma izzušanu Latvijas centrālajā un

ziemeļu daļā. Lai arī klimatiskie apstākļi pleistocēna

beigās pakāpeniski kļuva aizvien nelabvēlīgāki ledāja
pastāvēšanai, tas savas iekarotās pozīcijas tik vien-
kārši atdot Laiku laikam, it kā
negribēja. pa sakopo-
jis visas iekšējās enerģijas rezerves, tas mēģināja no

jauna atgūt zaudētās Viena

nesen teritorijas. no pēdē-
jām šādām ledāja «agresijām» (pazīstama kā Linku-

vas jeb Ziemeļlietuvas stadija) risinājās nedaudz vai-

rāk nekā 13 000 mēles

pirms gadu. Ledāja Vidusgau-
jas it zemienē sāka
un
īpaši Viduslatvijas strauji

32
 Paleoģeogrāfiskā situācija pirms 13 000 gadu

Apzīmējumi:
1 —
vienlaidu ledus sega
2 — no ledus brīvās teritorijas augstienēs
3 ledus brīvās
— no teritorijas zemienēs
4
— funkcionējošie leleju posmi
5

—sprostezeri (pieledāju kušanas ūdeņu baseini)

6 —
aprimušais, salauzītais palikšņu ledus
7 nesalauzītais palikšņu ledus
—
aprimušais,

virzīties uz priekšu. Tā kā ledājs reizē ir ciets un arī

plastisks ķermenis, tas pārvietojoties dajēji gan noārdīja

gultnes nelīdzenumus, gan arī aizpildīja ar nogulām
morēnu saturošu ledu iepriekš minētos dziļos
un
jau
iegrauzumus devona iežu virsā. Drīz vienlaidus ledus

sega atkal pārklāja turpat vai trešo da|u Latvijas teri-

torijas. Ledāja mala no Linkuvas gala morēnas Zie-

meļlietuvā ieliecās austrumos Skaist-

Viduslatvijā no

kalnes tālāk Valli sasniedza

un gar un Birzgali
Daugavas ieleju pie Lielvārdes. Uz ziemeļiem tā šķēr-
soja Ogres ieleju dažus kilometrus rietumos no Lēd-

manes un
garām Suntažiem, Mālpilij pagriezās uz

Mori. Gaujas baseinā tā gar leriķiem, Kārļiem un

Araišiem sasniedza Veselavu. Tālāk ledāja mala tur-

pinājās gar Vidzemes centrālās augstienes nogāzi

Raunas —Brantu —Smiltenes virzienā. Ar slaidu loku

Mēriem Aumeisteriem Vidus-

caur un ievirzījusies
gaujas ieplakā, tā šķērsoja Gaujas ieleju lejpus Must-

jegi ietekas un sasniedza Karulas augstienes dienvid-

rietumu atzarojumus pie Lanamētsas Igaunijā.

3-274 33
Senielejas attīstības
svarīgākie etapi (laika posmā no 13 000 līdz
11 800 gadiem)

So robežu tagad iezīmē reljefa formas, kas radušās

ledāja malā
gala morēnu vaļņi, paugurainas grē-
—

das, iegarenu virknes kā

pauguru un joslas. Vietām,
tas bija, piemēram, Vidusgaujas ieplakā ap Gaujienu
un arī
Viduslatvijas zemienē, ledāja malas priekšā
vijņoja plaši pielodēja ezeri.
Tomēr brīdi atkarotās
uz
pozīcijas ledājs ilgstoši
noturēt Klimatiskie
nespēja. apstākli uzlabojās —

kjuva siltāks, un nokušana atkal

pamazām pārmāca

34
ledus masas pieplūdumu. Sekas nebija ilgi jāgaida —

drīz vien sākās ledāja frontes atkāpšanās. Pastipri-

nāti kūstot no virsas, ledājs malas joslā kļuva plānāks.
Tāpēc tur, kur zemledus gultne bija nelīdzena, tas

saplaisāja, sašķēlās lielākos un mazākos blāķos, izvei-

dojot aprimuša nekustīga ledāja laukus un joslas.

Savukārt vienlaidus ledāja mala, atstājot aiz sevis

jaunizveidotos nogulumus un reljefa formas, pama-

zām atvirzījās no līnijas Aumeisteri—Smiltene —

Rauna —Veselava —Araiši—Kārļi —leriķi —More —Ozoli.

Ar šo brīdi — nedaudz vairāk nekā pirms 13 000 gadu
pakāpeniski radās priekšnoteikumi arī pašreizējās
redzamās Gaujas senielejas un tās pieteku ieleju attīs-

tībai
(att. A 34. lpp.).
Lai izveidotos tādas iespaidīgas erozijas reljefa for-

mas kā ielejas, vispirms bija nepieciešamas pietiekami

spēcīgas ūdens straumes. Kūstot gan vienlaidus ledā-

jam, gan arī tā aprimušajām joslām, ūdeņu, protams,

netrūka. Tacu to iespējas piedalīties ieleju veidošana

bija atkarīgas no vispārējās paleoģeogrāfiskās situāci-

jas Ziemeļlatvijā. levērojams ūdens daudzums uzkrā-

jās kūstošā ledāja priekšā, izveidoja jaunus un papla-

šināja jau esošos sprostezerus — faktiski lielus dīķus,
kuru mūsdienu visai attālu noderēt
par prototipu var

hidroelektrostaciju ezeri. Būtiskākā atšķirība starp

šiem mūsdienu civilizācijas un kādreizējiem dabas vei-

dojumiem ir tā, ka ledāja radītais dambis ne tikai

aizturēja uzkrātos ūdeņus sprostezeros, bet vienlaikus

bija tiem arī pats svarīgākais ūdens un sanesu piegā-

des avots. Turpretī hidroelektrostaciju ezeros ūdeņus
un sanesas nodrošina tajos ieplūstošās upes.
Vislielākais sprostezers pirms 13 000 gadu atradās

Vidusgaujas zemienē. Tā duļķainie viļņi līdz 65 m

augstumam v. j. 1. skalojās no Vidzemes Centrālās

augstienes pakājes līdz Mustjegi ietekai un Gaujienai.

Otrs, daudz mazāks, bet ievērojami augstāka līmeņa

(125 m) pieledāia ezers bija izveidojies Kārļu —

leriķu Abos baseinos kārtu kārtai

apkārtnē. šajos pa

krājās smiltis, alevrīti un māli, no kā tagad sastāv

limnoglaciālie līdzenumi gan starp Kārļiem un leri-

ķiem, gan arī Vidusgaujas ieplakas rietumu daļā.

šie nekādi Gau-
Sākotnēji sprostezeri nesekmēja ne

jas, tās veidošanos. To noplūšanu,

ne arī pieteku ieleju

35
kuras rezultātā rastos ūdens straumes, kavēja
spēcīgas
vienlaidus bet tās daudzie apri-
ledāja mala, ārpus —

lauki A 34. So ledus

mušā ledāja (att. lpp.). aprimušā
radīšanā izvietojumā būtiska nozīme bija
barjeru un

dziļi devona iežos iegrauztajām iele-

jau minētajam,
jām. Lai arī tās daļēji jau bija aizpildītas ar nogu-

kūstot, virs to
lām, tomēr, ledājam iegrauzumiem un

apkārtnē izveidojās prāvākas aprimušā ledus zonas,

kuras arī kad vienlaidus ledāja mala

saglabājās tad,
no šiem rajoniem bija jau atkāpusies. Šādos paleo-
A 34. lpp.) vispirms
ģcogrāfiskos apstākļos (att.
notikt nevis Gaujas senielejas, bet gan Amatas
varēja
lejteces veidošanās.

Kūstot joslai tagadējās Amatas

aprimušā ledāja
tās Amatas
ielejā un tuvākajā apkārtnē posmā no

līdz šeit sakrīt

stacijas Kārļiem (ieleja ar senu iegrau-
ielejas malām sākotnēji
zumu pamatiežu virsā), gar

veidojās ķēmu bet nedaudz vēlāk zemākā

pauguri,
līmenī arī ķēmu terase. Kušanas ūdeņi plūda uz leriķu
sprostezeru.
samērā neliels laika paleoģeogrā-
Pagāja posms, un

fiskā nedaudz mainījās. Kūstošā vienlaidus

situācija
ledāja mala atvirzīties tālāk ziemeļu zie-
paspēja un

meļrietumu virzienā. Tas izraisīja leriķu sprostezera

līmeņa krišanos līdz 112—115 m. Aprimušais ledus

Amatas ielejā Melturu apkārtnē bija paspējis izkust,

bet kušanas ūdeņi, koncentrējoties vienotā straumē,

plūda uz leriķu baseinu. Tie izveidoja pašu augstāko

un plašāko Amatas senielejas terasi (uz tās tagad
atrodas vecā Melturu Savukārt
kroga ēka). Gaujas
senielejas vietā starp Līgatni, Cēsīm, Raunas ieteku

un Valmieru iezīmējās saplaisājuša un aprimuša ledus

josla.
Jau daudz būtiskāku kopējās paleoģcogrāfiskās situā-

cijas pārkārtošanos radīja neliels pārtraukums ledāja

atkāpšanās gaitā. Tā mala uz laiku nostabilizējās gar
Allažu Tālāk
—Lorupes—Krimuldas—lnciema nogāzi.
tā no rietumiem un austrumiem aptvēra arī paugu-
raino Raiskuma —Dauguļu ledusšķirtnes joslu, kas

norobežoja Viduslatvijas un Vidusgaujas ledāja mēles

(att. B 34. lpp.).

Daudzas sīkās kušanas ūdeņu straumes, kuras starp
Turaidu un Inciemu plūda no ledāja malas, saskaloja

36
oļainu granti un smiltis, radot šeit fluvioglaciālu san-

dru veida līdzenumu. Turpretī vissmalkākais duļķu

materiāls tikai pakāpeniski nonāca samērā plašajā
kušanas ūdeņu ezerā ziemeļaustrumos no Siguldas.
Šajā baseinā, kur bija noplūduši arī agrākā leriķu
sprostezera ūdeņi, nogulsnējās smilšainu alevrītu un

mālu slānīsi, kas tagad raksturīgi gravu izvago-

tajam līdzenumam gar abiem Gaujas senielejas kras-

tiem.

Pašas senielejas toreiz vēl joprojām nebija. Tās vietā

ap Braslas lejteci, Līgatni un Cēsīm, starp Raunas

ieteku un Valmieru, kā arī Vaives un Raunas ielejās
saglabājās saplaisājuša un aprimuša ledus joslas.
Sīs ledus barjeras, tāpat kā agrāk, kavēja
aprimušā
Vidusgaujas ieplakas kušanas ūdeņu ezera noteci uz

rietumiem (att. B 34. lpp.).

Ledāja frontes stabilizācija nebija ilgstoša, un drīz

vien sākās tās atkāpšanās no Allažu —Lorupes—

Inciema Vienlaikus ledāja malas atvirzī-

nogāzes. ar

šanos uz rietumiem pārvietojās arī Siguldas apkārtnes

kušanas ūdeņu baseins. Pavisam drīz starp ledāja
malu uzkrājās Lorupes—
un jau minēto nogāzi jauns
Silciema sprostezers ar līmeni 92,5 m, kuru no Alla-

žiem līdz iezīmē šāda krasta

Lorupci augstuma sena

līnija. Dabiski, ka jaunizveidotais sprostezers nespēja

visus ieplūstošos ūdeņus. Daļa tiem
uzņemt tajā no

pa Kapurgas—Sudas ieleju, kas sākas pie Allažiem,

drenējās Sidgundas un tālāk Suntažu virzienā.

Bet Viduslatvijas ledāja mēlesTnala joprojām atkā-

pās aizvien tālāk un tālāk uz rietumiem un ziemeļ-
rietumiem. Atvirzoties ledus aizsprostam, lēcienveidīgi
līme-
pazeminājās arī Lorupes—Silciema sprostezera
nis. Sākumā tas nokritās līdz 82,5 m, tad
—
75 m un

70 bet vēlāk līdz 57 Par to lie-

m, pakāpeniski pat m.

cina atbilstošas senās krasta kas vērojamas,

līnijas,
Allažiem līdz Lorupei, pie tam dažas
piemēram, no no

tām devona tā sauktajiem Sau-

pat smilšakmeņos pie
les kalniem.

Sajā laikā, aptuveni pirms 12 700—13 000 gadu, bei-

dzot sākās arī pirmā tagadējā Gaujas senielejas posma

veidošanās. esošo pazeminājumu, kas

Izmantojot jau
virs aizbērtā senā pamat-
iezīmējās daļēji iegrauzuma
iežos, uz Lorupes—Silciema sprostezeru sāka gāzties

37
 straume kūstošā ledus joslām
ūdeņu no aprimušā
Braslas lejteces un Līgatnes apkārtnē (att. C 34. lpp.).
Tikko šī straume, iegraužoties ledāja nogulumos un

arī devona iežos, bija paspējusi izveidot izlīdzi-

daļēji
nāta profila gultni atbilstoši pastāvošajam sprostezera
līmenim, sekoja tā pazemināšanās. Uztverošā baseina

līmeņa vairākkārtēja krišanās izraisīja atkārtotu strau-

tālāku ielejas padziļināšanu. Par
mes iegraušanos un

to liecina visaugstākās senielejas terases, kuras tagad

tikai kā atsevišķi izolēti fragmenti. Viss
sastopamas
no ielejas izskalotais smilšu, grants un oļu materiāls

krājās vietā, kur straume ieplūda Lorupes—Sil-

tajā
ciema sprostezerā un izveidoja tur plašu deltu. Tai

labā pamatkrasta
iepretī, tagadējā Gaujas senielejas
Lojas ieteku toreiz vēl sagla-
tuvumā, starp Lorupi un

bājās aprimuša ledus josla. Tāpēc arī no senajām

sprostezera krasta līnijām, kuras vēl tagad labi redza-

Allažiem
mas
nogāzē starp un Lorupi, šajā rajonā nav

ne miņas.
Aizritēja ne viens vien gadsimts, kamēr ledāja atkāp-
šanās izraisītā baseina
Lorupes—Silciema regresija
beidzās un izveidojās jauna, ievērojami zemāka līmeņa
Murjāņu—lnčukalna apkārtnē. Tā senās
sprostezers
krasta līnijas šobrīd atrodamas, sākot no 35 m līdz

45 m augstumam. Ļoti iespējams, ka šis baseins bija

tikai lielā Zemgales austrumu dajas līcis,
sprostezera
jo arī vairākas šī ezera krasta līnijas konstatētas tādā
pašā augstumā. Starp citu, Zemgales sprostezers bija
viens no lielākajiem pieledāja baseiniem, kāds jebkad
Viduslatvijas zemienē. Tā rietumu krasti,
pastāvējis
atradās netālu Dobeles, bet
piemēram, pavisam no

austrumos sasniedza Vecumniekus. Sprostezera dzi-

jums centrālajā daļā bija tik liels, ka mūsdienu Jel-

gava ar visiem daudzstāvu namiem un rūpnīcu dūme-

ņiem droši vien atrastos pilnīgi zem ūdens.

Pazeminoties minēto līmenim, straume

sprostezeru
arvien vairāk iegrauzās Gaujas senielejā, kas līdz ar

to pagarinājās un padziļinājās. Viss no ielejas izska-

lotais smilšu, grants, olu materiāls pakāpeniski krājās

baseinā straumes ieplūduma vietā pie Murjāņiem, kur
pakāpeniski veidojās delta.

Tādējādi pirmā Gaujas senielejas veidošanās

posma
starp Braslas ieteku Murjāņiem notika savda-
un
pēc

38
bīga «ķēdes reakcijas» principa: ledāja malas atkāp-
jas —
sprostezeru līmeņi krītas — kušanas ūdeņu
straumes iegraužas ieleja padziļinās.
—
Duļķainā un

krācošā straume, nesdama līdzi oļus, granti un smiltis,

mutuļoja jaunizveidotajā ielejā, kuras dziļums pie
Siguldas toreiz nesasniedza pat pusi no pašreizējā.
Senielejas veidošanās bija sākusies, tiesa, pagaidām
gan tikai dažus desmitus kilometru
garā posmā. Pārējo
ieleju no Līgatnes līdz pat Valmierai aizpildīja aiz-

vien vēl neizkusušais ledus

aprimušais (att. C 34. lpp.).
Nedaudz vairāk nekā pirms 12 000 gadu, kad izmē-

ros stipri sarukusī ledāja mēle jau bija paspējusi at-

kāpties līdz Rīgas līcim, regresējošā Zemgales sprost-

ezera līmenis Viduslatvijas zemienē uz laiku nostabi-

lizējās 28—30 m augstumā virs jūras līmeņa. Katrā

ziņā tādā tagad atrodas tā senkrasti austru-
augstumā
mos no Vangažiem.
Sajā laikā būtiskas bija notikušas arī
pāmaiņas
Gaujas senielejas attīstībā. Aprimušais ledus starp
Līgatni, Cēsīm un Raunas ieteku paspēja gandrīz pil-
nīgi izkust. Nogulumiem daļēji aizpildītajā senielejā
ielauzās kušanas ūdeņu straume Raunas
spēcīga no

vidusteces ieplakas un Vaives augšteces rajona. Tā

intensīvi padziļināja senieleju līdz piektās terases līme-

nim Raunas ieteku Līdz to bija

starp un Līgatni. ar

sākusies Raunas un Vaives lejteču ieleju veidošanās,

bet Gaujas senielejā pagarinājusies vēl par vairākiem

desmitiem kilometru (att. D 34. lpp.).

Gaujas senielejai nebija vairs tikai viena —
paša
pēdējā posma no Raunas ietekas līdz Valmierai, jo
tajā vēl aizvien ledus. Sī posma
saglabājās aprimušais
veidošanās sākās tikai tad, kad, pakāpeniski izkūstot

ledus barjerai, no Vidusgaujas zemienes uz rietumiem

beidzot izlauzās Strenču —

Valmieras baseina ūdeņi.
Tad arī senielejā sāka funkcionēt kā vienota artērija
Valmieras līdz E 34. lpp.).
no gandrīz Vangažiem (att.
Faktiski kas savienoja
tajā plūda ūdeņiem bagāta upe,
divus ledāja kušanas kuriem 50—52
ūdeņu ezerus, no m

augstais Valmieras—Strenču baseins atradās augštecē,

bet Zemgales sprostezers ar līmeni 28—30 m aug-
stumā Sīs straume padziļināja senie-
—
lejtecē. upes
leju līdz ceturtās terases līmenim. Praktiski
virspalu
ar Gaujas senielejas redzamās daļas izveidošanos līdz

39
šim dzi|umam arī aprobežojās tieša ledāja kušanas

ūdeņu līdzdalība tās attīstībā.

Tobrīd senielejā jau pavisam noteikti atgādināja

Tā bija gandrīz tikpat plata, veidoja tos
pašreizējo.
lielos līkumus, kā tagad nogāžu stāvajās
pašus tāpat
vietām atsedzās daudzkrāsaini devona iežu
kraujās
Un tomēr tā tuvu tik iespaidīga kā
slāņi. ne nebija
pašreiz, galvenokārt tāpēc, ka bija daudz seklāka. Pie-

mēram, Valmieras apkārtnē senielejas dzijums nepār-

sniedza 10 Cēsīm 20—25 tikai visdziļā-
m, pie m un

kajā vietā Siguldas palielinājās līdz 50 —55

pie m.

Apmēram pirms 12 000 gadu ledājs bija aizvirzījies

tālāk vismaz līdz
ievērojami uz ziemeļiem, Igaunijas
salu arhipelāgam atkāpās, bet lielie
un joprojām pie-
ledāja baseini, arī Zemgales sprostezers, Viduslatvi-

zemienē izzuduši. Ūdens līmenis Rīgas līcī nokri-

jas
tās
par
40 m zemāk nekā pašreiz, un Gaujas senielejā
atjaunojās intensīva iegraušanās. Tagad to veica jau
pastāvīga upes straume —

Gauja, kuru bagātināja

sniegs, lietus un pazemes ūdeņu krājumi. Upes iegrau-
šanas sekmēja ne tikai Gaujas senielejas un tās pie-
teku ieleju tālāku padziļināšanos, bet pazemināja arī

gruntsūdeņu līmeni tuvākajā apkārtnē. Jādomā, ka

visvairāk tas ietekmēja plašos Silciema —Inčukalna —

Murjāņu smiltāju Turklāt toreizējā aukstā

rajonus. un

sausā klimata apstākļos tagadējām tundrām un mežu

tundrām līdzīgā augu. sega bija skraja, tā nespēja aiz-

kavēt vēja iedarbību. Tas brīvi klejoja kādreizējo sen-

ielejas deltu smilšaino līdzenumos

un sprostezeru starp
Silciemu, Murjāņiem Vangažiem. Un drīz
un pavisam
te sāka augt kāpu grēdas un vaļņi.
Jauna lappuse senielejas attīstības vēsturē aizsākās

līdz Baltijas leduslaikmeta

ar jūras beigu posma ag-
rīno stadiju baseinu transgresijām Mil-
un regresijām.
zīgie saldūdens ezeri, kuru ziemeļu krastus Zviedrijā
un Somijā vēl veidoja ledus, ūdens līmenim ceļoties
ievērojami augstāk par pašreizējo, applūdināja ne

tikai vēl klātās terito-

plašas, nesen sprostezeru ūdeņu
rijas, bet arī dziļāko lejteces, kur radās šauri
ieleju
grīvlīči.
Senielejas tālākajā izveidē īpaši bija Bal-
nozīmīga
tijas ledus otrās Līmenim
ezera stadijas transgresija.
ceļoties, šī saldūdens ezera saltie viļņi skalojās toreiz

40
tuksnesīgā krasta joslā pie Vangažiem līdz 20—22 m

atzīmei un applūdināja ari senielejas lejteci. Gaujas

straumes tecējuma ātrums samazinājās, un aptuveni
pirms 11 800 gadu intensīvo iegraušanos senielejā pa-

kāpeniski nomainīja pastiprināta alūvija uzkrāšanās,

kas turpinājās daudzus gadsimtus. Aizritēja gandrīz
vai tūkstoš gadu, kamēr sākās minētās stadijas ba-

seina līmeņa krišanās. Tā atjaunoja nelielu

upes
iegraušanos, un toreizējā paliene kļuva par tagadējo
trešo terasi. Nostabilizējoties Baltijas ledus ezera tre-

šās 10 600—10 000

stadijas līmenim, pirms gadu sen-

ielejā paspēja izveidoties otrā terase.

pašreizējā
Tomēr leduslaikmeta beigu pēdējos divos
posma
gadu tūkstošos senielejā ne tikai padziļinājās par
10—15 metriem un papildinājās ar divām jaunām virs-
palu terasēm. Manāmi pārveidojās arī tās «skulpturā-
lais Aukstais sausais subarktiskais kli-
portrets». un

mats sekmēja daudzgadīgā sasaluma slāņa rašanos.

Tā virsējās siltākajā gadalaikā atkūstot, slī-

kārtas,
dēja leju, padarīja tās lēzenākas. Vien-
pa nogāzēm uz

laikus sāka veidoties arī plašais un sazarotais gravu

tīkls. Par to liecina vērienīgie sengravu iznesu koni,

kas otrās trešās terases līmeņos vietām

senielejas un

labi vēl (piemēram, pie Sigul-

saglabājušies arī tagad
das tūristu bāzes, Kalnaklauku c).
mājām v.

Pēcleduslaikmeta (holocena) iestāšanās pirms 10 00Q

gadu sakrita ar pilnīgu Baltijas ledus ezera regresiju.

Tā straumes
atbalsojās senielejā ar jaunu iegraušanos
ielejas līdz starpmo-
un
pakāpenisku padziļināšanos
rēnu limnoglaciālo mālu, alevrītu un smilšu nogulumu
virsai tās daļā Murjāņiem līdz Cēsīm.
aizbērtajā no

Pēcleduslaikmeta padziļināšana vai-

sākumā senielejas
rāk vai mazāk intensīvi gandrīz 2500 gadus
turpinājās
ilgi. Sajā laikā Gauja vispirms ieplūda Joldijas jūrā
So baseinu kā lie-
un
pēc tam Ancilus ezerā. līmeņi,
cina ģeoloģisko pētījumu dati Daugavas un Gaujas
lejteču līdz 30 zemāk nekā
rajonos, atradušies pat m

pašreiz.
Senielejas attīstības noslēguma posmu ievadīja pē-
dējā lielākā Baltijas baseina transgresija pirms 7500
gadiem, kad aizvien augstāk sāka kāpt siltās Litorī-

maksimuma brīdī tās

nas
jūras udeņi. Transgresijas
līmenis Gaujas lejtecē pie Mazā Baltezera bija par

41
5—7 m augstāks nekā pašlaik. Vienlaikus bija iestā-

arī pēcleduslaikmeta siltā mitrā atlantiskā kli-

jies un

mata Gada vidējā 2—3°

periods. temperatūra par pār-
daudzums
sniedza tagadējo, bet vidējais nokrišņu sa-

sniedza 650—700 mm. Gaujas senielejā pamazām

ieviesās bagātīga, daudzveidīga augu valsts, arī plat-
koki, sevišķi ozoli liepas. Toreiz senielejā
lapju un

bija jau stipri līdzīga tagadējai. Tāpat kā šodien, visā

ielejas platumā cilpu cilpām līkumoja Gauja, bet asa-

virs tumšajām dzelmēm slē-

jos gultnes pagriezienos
baltas, dzeltenīgas vai sarkanīgas smilšakmeņu
jās
sienas.

vēl daži tūkstoši gadu. Gluži krī-

Pagāja nemanot,
toties Litorīnas jūras līmenim, pamazām pārveidojās
arī klimats. Sākumā tas kļuva silts un sauss (subbo-
reāls), bet tad aizvien vēsāks un mitrāks. Sajā laikā

jūras regresijas iespaidā notika neliela Gaujas strau-

mes iegraušanās, un toreizējā paliene sāka pārveido-

ties par pirmo virspalu terasi. Nostabilizējoties taga-
dējam līmenim vēsam mitram
jūras un iestājoties un

(subatlantiskajam) klimatam, senielejā sāka veidoties

paliene, kuras attīstība turpinās vēl šodien.

Un tā, ievērojot ģeoloģiskās uzbūves un reljefa īpat-
kā arī
nības, par kurām rakstīts iepriekš, reizēm liekot

lietā Serloka Holmsa tik iecienīto deduktīvo metodi,

esam vairāk vai mazāk detāli izsekojuši, kā tapusi
Gaujas senielejā, kā tā kļuvusi tāda, kādu mēs to šo-

brīd Pamēģināsim atcerēties

pazīstam. tagad galveno,
ar ko tā visvairāk izceļas starp citiem līdzīgiem dabas

veidojumiem.
Pirmkārt, visā 85 km Valmieras līdz
garumā no

Murjāņiem (un vēl arī tālāk) tagadējā Gaujas sen-

ielejā ir atjauninātas, daudz vecākas un dziļākas de-

iežos ielejas augšējā Līdz to

vona iegrauztas- daļa. ar

senielejā kalpo kā uzskatāms reljefa

piemērs erozijas
konservatīvajam raksturam — kur ieleja kādreiz bijusi,
tur tā tiecas veidoties atkal no jauna.
Otrkārt, kaut gan atjaunošanās darbi vēl nebūt nav

pabeigti (senās apbērtās ielejas dziļums vēl ne tuvu

nav sasniegts), senielejā Siguldas apkārtnē kļuvusi

par īstu dižleju, kurai
pēc dziļuma (85 m) nav otras

līdzīgas tikai bet citās kai-

ne Latvijā, arī tuvākajās
miņu republikās.

42
 Treškārt, pūliņi, kas ieguldīti šajā atjaunināšanas pa-
sākumā, sadalījušies nevienmērīgi. Lielāko daļu darba

nācies veikt ledāja kušanas ūdeņu straumēm un tikai

galīgā apdare, ieskaitot «interjeru» veidošanu, uzticēta

Gaujai. Turpretī laika patēriņš bijis apgriezti propor-

cionāls darba ledāja kušanas
paveiktā apjomam —

ūdeņu straumes darbojušās kopumā ne vairāk kā

1000 gadus, bet pastāvīgās ūdens plūsmas —

Gaujas
darbība, kas aizsākusies turpat vai pirms 12 000 gadu,
notiek vēl šobaltdien. Te jāatzīst, ka Gauja savu dar-

bību veic teicami, jo, «labiekārtojot un izgreznojot»

tā neskaitāmos līčločus
savu mājvietu, radījusi gan
un sēres, gan arī daudzveidīgās un neatkārtojamās
kraujas, klintis un iežus.
SENIELEJA ŠODIEN

Lielie līkumi un pirmie ieži

ar senieleju visērtāk un pierastāk sākt

lepazīšanos
tās

no
augšgalā,
Valmieras
dodoties

uz Murjāņiem.
Gaujas tecējuma virzienā

Pie Valmieras Gauja šķiet pavisam neraksturīga: tā

nemet lokus, bet vairāk nekā kilometru plūst gandrīz

taisni. šaursliežu dzelzceļa tilta labais
pilnīgi Lejpus
krasts ceļas aizvien augstāk kļūst stā-
pamazām un

vāks. kur pamatkrasta kraujas tuvumā slejas

Vietā,
jaunu vairākstāvu māju puduris, pie paša ūdens līmeņa
parādās sarkanīga josla — tas ir 2—3 m augsts sar-

kuru veido vidusde-

kanīgu smilšakmeņu atsegums,
vona Burtnieku svītas nogulumi. Lai gan šis iezītis

izskata visai necils, tam tomēr ir dažas būtiskas

pēc
īpašības. Pirmkārt, tas ir pats pirmais iezis senielejā,
otrkārt, te redzami visvecākie senielejā atsegtie nogu-
lumiežu slāņi, kuros izdevies atrast arī senās vidus-

devona faunas pārakmeņojumus.

Gar smilšakmens pakāji, ja nebaidās samērcēt kā-

jas, pavisam
var brīvi
staigāt, tāpēc te bieži vien cilā-

jas daudzi makšķerkāti. Dzijums arī ir pavisam pieklā-

jīgs, tādēļ ne viens vien, pacietīgi gaidot, cer piemānīt
sapalu, asari vai līdaku.
Upe nedaudz sašaurinās, aizvien tuvāk ūdenim

kuplo kārklu aiz kuras krastā

biežņa, kreisajā paceļas
Kauguru vēra lielie koki. Drīz pie vienas no pirmajām
nelielajām saliņām (vidussērēm) uzraksts liecina, ka

sākas Gaujas nacionālā parka teritorija. Tepat no labā

krasta Gaujā Jumāras lielākā

ieplūst upīte —
pirmā
Gaujas pieteka lejpus Valmieras. Tās lejteces ielejā
arī sastopami vairāki smilšakmeņu atsegumi.
Kilometru lejāk bieza meža ielokā zem krasta liela-

jiem vītoliem satupušas vairākas teltis un dūmo

uguns-

44
 ievērojamāko ģeoloģisko dabas pieminekļu izvietojuma
Senielejas
shēma

kuri. Glīti izveidots uzraksts norāda, ka sasniegta

ūdenstūristu apmetne «Vītoli». Tā atrodas uz vecākas

ģenerācijas kreisā krasta palienes segmenta, kas pa-

ceļas 3—3,5 virs Sī vieta lie-
m upes vasaras līmeņa.
lākos reizēm taču tūris-
pavasara palos gan applūst,
tus ūdens apdraudēt nevar, jo tik agri masveidīga «na-

vigācijas sezona» Gaujā vēl netiek atklāta.

No Jumāras līdz
ietekas Miegupītei (Sapai) un pat
vēl nedaudz tālāk izcilu
sevišķi senielejas veidojumu
nav. Kreisā krasta ielejas dajā visizteiksmīgākie ir

plašie trešās terašu bet

un pirmās virspalu fragmenti,
labajā krastā —
pāris sīku (2—3 m augstu), sarka-

nīgi dzeltenu smilšakmens iezīšu nedaudz augšpus lie-

lajai augstsprieguma līnijai.

Toties no Jumāras ietekas sākas lielie Gaujas līkumi,
kas tik ainavai. Šīs līkumošanas
raksturīgi senielejas
apzīmēšanai lieto speciālu terminu —
meandrēšana,

45
bet līkumus meandrām. Termina pirm-
pašus sauc par
avots ir Meandras Mazāzijas pussalā Turcijā, ku-
upe
lidojuma izskatās kā bezgalīga
ras gultne no putna
virkne. Šķiet visai dīvaini, kāpēc
jautājuma zīmju
div-
upēm tā patīk mest daudzās cilpas, kas turpat vai
to mēģināts in-
reiz palielina garumu. Daudzkārt ir

tensīvi iesprostot taisnās raktās

līkumojošās upes

gultnēs, bet panākumi vienmēr bijuši īslaicīgi un ari

vienīgi tad, ja krastus viscaur nostiprina. Tik tiešām —

kāpēc upes nekādi negrib plūst taisnā virzienā? Vien-

atbildes te vairāki. Upju

nozīmīgas nav, jo iemesli ir

hidrologi galveno iemeslu uzskata

speciālisti —

par
ūdens tecējuma veidu gultnē, izskaidrojot meandrē-

šanu kā straumes turbulentā tecējuma sekas. Atse-

višķo upes ūdens strūklu virpuļveida kustības, kombi-

nevienādo berzes spēku iedarbību, kas

nējoties ar ro-

das ūdeni gultni tās dēļ,

starp un mainīgā raupjuma
novirza straumes ass līniju no taisnes. Tajā vietā, kur

straume atduras krastā, tas tiek noārdīts un atkāpjas,

bet pati straume sadalās vairākās daļās. Viena no tām

noliecas uz leju, tiecoties padziļināt gultni, un, aizrau-

līdzi izskaloto smilti vai tālāk

jot granti, pārvietojas
uz pretējo krastu, vienlaikus novirzoties pa straumi

uz leju. Tieši tāpēc Gaujas līkumu virsotnēs vienmēr

redzama augstāka vai zemāka krasta krauja ar iedzel-

mi jeb atvaru tās pakājē. Savukārt krastā

pretējā
ūdens strūklu spirālveida riņķojums pastāvīgi piegādā
izskaloto materiālu, kuram nogulsnējoties tur veidojas
sēreklis (sēre). Katrai upei tas ir jo izteiksmīgāks, jo
vairāk gultnē smilšainu nogulumu. Gauja visražīgak
strādā palu laikā, kad meandru maina
pavasara cilpas
formu palielinās, bet sērekļi
savu un aug garumā un

augstumā, līdz to virsdaļa pārveidojas par piegultnes

valni. Tā kā upes gultne, noārdot ieliekto stāvkrastu,
lēnām straumes daudz
pārvietojas virzienā, zemākajā
izliektajā krastā, meandras cilpas iekšienē agrākajai
sērei valnim aizvien
un no jauna pievienojas palu
laikā uzkrājušies smilšu vai veidojumi. Tādē-
grants
jādi ar laiku rodas vesela virkne piegultnes vaļņu, no

kuriem
visjaunāko upes pusē norobežo svaiga sēre. Sie
piegultnes vaļņi un sēres tad arī veido jaunās upes
palienes karkasu. Tikai to vissmalk-
pamazām pārklāj
graudainākie palu ūdeņu nogulumi.

46
Deformētās Gaujas meandras senielejā
1 —
senielejas pamatkrasta nogāze

2 — klintis

3 — vecākās virspalu terases

No upes līkumošanas tādējādi atkarīgas arī gultnes

dzi|uma izmaiņas. Visdziļākās vietas vienmēr atrodas

cilpu virsotnēs pie ieliektā krasta, bet starp tām gultne

ir krietni seklāka. Gaujas iedzelmēs, kur
Tumšajās
ūdens lēni virpuļo vai laiku pa laikam uzvirmo, pat
vissausākajās vasarās dzijumi nav mazāki par 2,5 —5 m.

Turpretī starp divām iedzelmēm sekluma joslā (dzi-

jumi no 0,1 līdz 1,2 m) bez aizķeršanās vietām cauri

netiek pat piepūšamā gumijas laiva. Seklo joslu, kuru

speciālisti sauc par šķērsni, veido smilšu un grants

zemūdens kāpu vaļņi. Pat vasaras mazūdens periodā
tie lēnām straumi leju. Tādējādi kat-
pārvietojas pa
uz

ram upes lokam it kā pienāktos viena iedzelme un

divi šķēršņi. Bieži vien tā arī ir, bet lielajos, it kā sa-

placinātajos Gaujas lokos šī likumība reizēm zūd.

Lai tas tā notiek, jāiz-
pateiktu, kāpēc vispirms
skaidro lielo meandru savdabīgā forma. Iz-
Gaujas
skaidrojums ir ļoti vienkāršs līkumo-
principā —
upes
šanu ierobežo senielejā, jo teorētiski iespējamais
pati
Gaujas meandrēšanas izrādās lielāks
joslas platums
Tā kā
par tagadējo mantotās senielejas platumu.
Gauja tiecas maksimālo līkumošanas joslas
sasniegt
platumu, tai nākas ieleju paplašināt. Rezultātā gul-
tnes meandru virsotnes atduras vai nu senielejas pa-

matkrastu, vai arī vecāko virspalu terašu nogāzēs, un

rodas nevis slaidas lokveida bet kastes

cilpas, gan
veida meandras virsotni. Tieši defor-
ar saplacinātu
mētajās meandrās arī zūd parastā gultnes dziļuma
mijas likumība. Šādos līkumos mēdz būt divas iedzel-

mēs (atvari) un trīs šķēršņi.

No dabas skaistuma cienītāju viedokļa Gaujas
tieksme, ieleju ir
pārvarot ierobežojumu, paplašināt

47
Joti svarīga. Tieši šī iemesla dēj taču saglabājas eso-

šās un veidojas no jauna skaistās Gaujas klintis un

ieži. Lielākie no tiem sākas jau drīz vien aiz Mieg-

upites ietekas vai, vadoties pēc citas adreses, —

lejpus
Līču sanatorijas. Pati sanatorija atrodas uz plaša
kreisā krasta trešās virspalu terases fragmenta, kura

alūvija augšējo slāņu vecums pārsniedz 10 000 gadu.

Vecumu izdevās noskaidrot 1972. gadā ar radioaktīvā
M
oglekļa (C ) metodi, analizējot kūdras paraugu, kas
tika iegūts alūvija slānī 2,5 m dziļumā ap 500 m dien-

vidrietumos no sanatorijas galvenā korpusa.

Lejpus Miegupītes ietekas asa līkuma iekšienē slēp-
jas ūdenstūristu apmetne «Sapa». Tā izvietota uz ap-
vainota palienes segmenta ar lielu sēri priekšā. Tieši

pretī labajā krastā paceļas stāva, krūmiem un kokiem

apaugusi trešās virspalu terases te

nogāze. Krūmi sa-

kuplojuši pēdējo desmit gadu laikā, vēl 1964. gada

jo
vasarā šajā vietā, nedaudz pastrādājot ar lāpstu, va-

labi attīrīt terases aluviālos

rēja un iepazīt nogulu-
mus.

Izmetusi krietnu līkumu, 4 km

turpat garu, Gauja
krasi atduras baltu smilš-
pagriežas uz austrumiem un

akmeņu sienā, kurai ir vairāki vārdi: Liepas iezis,

Ozolu iezis, Balta klints. nosaukums
Pēdējais īpašus
komentārus Bet vai Ozolu
neprasa. kāpēc Liepas
iezis? Ne liepu, ozolu ieža tuvumā
ne nav. Izrādās,
ka Ozolu ieža nosaukums km attāla-
aizgūts no 1,5
jām Ozolu mājām, lai gan citas
mājas ir daudz tu-
vāk. Liepas ieža nosaukums, kād-
jādomā, mantots no

reizējā Liepas pagasta, kura robežās iezis atradās.

Literatūrā visbiežāk lietotais nosaukums ir Liepas iezis.

Savukārt vidū
vietējo iedzīvotāju populārs Ozolu ieža

nosaukums.

Liepas iezis aptver senielejas pamatkrasta un daļēji

arī vecas virspalu terases krauju, kurā 400 m
garumā
nelieliem pārtraukumiem atsedzas
ar
Gaujas svītas
baltie ieža
smilšakmeņi. Liepas krauja ir 14 m augsta,
bet baltais smilšakmens atsedzas tikai apakšdaļā
10 m augstumā.
Pārējais Liepas iezis ir manāmi zemāks, un smilš-

akmeņu siena citur nepaceļas vairāk par 5 m virs

Gaujas līmeņa, bet atsevišķās tā daļas, kuras citu no

citas atdala it kā
vecas, milzīga zāģa ierobītas sen-

48
 Sietiņieža shēma (šie
paši apzīmējumi iz-

mantoti arī turpmā-

kajās shēmās)

gravas, nepārsniedz 4 m augstumu. Visā sienas ga-

rumā tuvu redzama ūdens virsai
pakājei paralēla
grope, kura iezīmē Gaujas vidējo palu līmeni un fiksē

arī ledus skrāpējumus un skrambas.

Liepas iezis sastāv galvenokārt no vidēja un smalk-

graudaina, irdena smilšakmens ar kvarca un mālu

oļiem atsevišķos starpslāņos. Ļoti zīmīgs ir arī labi

izsekojamais slīpkārtojums — ieža ziemeļdaļas sienā

atsevišķas tā saucamās dubulti slīpslāņotās sērijas

sasniedz biezumu. slīpo slā-
0,8—1,2 m Spriežot pēc
nīšu krituma azimutiem, senās ūdens straumes smilš-

akmeņu veidošanās laikā te plūdušas galvenokārt no

ziemeļiem.

Virs Liepas ieža un arī tālāk plešas gaišs priežu

mežs Dundursils. Tas drīzāk parks, nevis
—
šķiet
mežs. Priedes reti, un saules pielietais mežs ir
aug

4-27»
49
tālu Sausie, gaiši pelēkie vai zilganbaltie
pārredzams.
ķērpji vēl vairāk palīdz to izgaismot. Pa gabalu
šķiet, ka mežā saglabājies vecais ziemas sniegs. Vietām

ķērpji mijas ar zaļiem mellenāju laukumiem.

priedēm virs Liepas ieža iegulies lauk-

Starp prāvs
akmens apkārtmērs 9,2 virszemes
—
m, augstums
1,7 Bet dabas harmonijā pie ieža saimniekoju-
m. šajā
šas meža šausmas —

uguns. Vai nu kāds tūrists at-

stājis nenodzēstu ugunskuru, vai ogotājs degošu sēr-

nometis roku Labi, ka te ir

kociņu pa galam. uguns

apvaldīta, līdz koku galotnēm nav tikusi, tiķai līduši

pa apakšu un aplaizījusi stumbrus melnus. Vēl ilgi

tie tādi stāvēs, ar uguns zīmogu iezīmēti. Bet pama-
zām mežs sāk atdzīvoties: brūklenāju mētras ceļ aug-
šup savus zaļos cekulus, zem lielā laukakmeņa ievā-

kusies jauna skudru dzimta, sīlis meklē ligzdai vietu,

un vējš izsēj sīkas bērza sēklas. Mežs ar dzīvību at-

griežas savā vietā.

Ar Liepas iezi senielejā aizsākas veselas iežu
sērijas.
Tikko Gauja paspējusi senielejas kreisā
no pamat-
krasta nogāzes izmest līkumu uz pretējo pusi, tā atkal

balts iezis, šoreiz viens no visskaistākajiem —

Sietiņ-
iezis jeb vienkārši Sietiņš. Varētu domāt, ka tā nosau-

nācis
kums no tuvējām Sietiņu mājām. Tomēr patiesībā
esot otrādi. Mājas nosaukumu dabūjušas no ieža. Bet

iezis šādi iesaukts

tāpēc, ka tā virsma no vienas vietas

izrobota sīkiem mazām

caurumiņiem —
aliņām, gluži
kā siets.

Reti sastopams tāds iezis, kas būtu tik daudz-

ārēji
veidīgs kā Sietiņš. Te nav vienlaidus smilšakmens sie-
bet ir ala divām nišas,
nas, topoša arka, ar izejām,
milzīgs stabveida cilnis, it kā kontrforsu atbalstītas
platformas, plaisas un šauras dzegas. No ieža augstā-
kās vietas lielisks
caur priedēm un eglēm paveras
skats zilo kas līkumo kārklu
uz Gaujas lentu, zaļajā
kamzolī. Šķiet, ka izcils arhitekts.
Sietiņiezi darinājis
Praktiski Sietiņš iedalāms divos atšķirīgos posmos
jeb daļās. Ziemeļu galā tajā atduras un saplacinās
Gaujas līkums. Te izveidojusies vienlaidu, apakšā gan-
drīz vertikāla 200 13 lēzeni
m gara, ap m augsta
ieliekta ūdens līdz
krauja. Tajā no līmeņa 6 m aug-
stumam atsedzas dzeltenīgi balti svītas
Gaujas
smilšakmeņi. Virs tiem seko
slīpajā kraujas augšmalā

50
6 —7 m biezs trešās terases aluviālo sanesu slānis.

Tādējādi Sietiņieža pirmais —

ziemeļu daļas posms

izveidojies, Gaujai noārdot trešo smilšak-
senielejas
meņos iegrauzto terasi.
Sietiņieža otrais —
dienvidu posms sākas 200 m pa
straumi uz leju no ieža ziemeļu gala, kur smilšakmens
atsegumi nedaudz atkāpjas no upes. Kraujas apakšējā
daļa apaugusi ar kokiem un krūmiem, un tikai vietām

pavīd balti smilšakmeņi. aiz-

Kraujas augšmala ceļas
vien augstāk senielejas pamatkrasta kuru
pa nogāzi,
izrobo sengravas. Rezultātā arī viss Sietiņieža dien-

vidu posms vertikālā plaknē sadalīts izciļņos un iero-

bēs, starp kurām tikai reizēm redzamas dažus desmitus

metru līdz 15 līdzenas smilšak-

garas un m augstas
mens sienas. Izciļņus no vienotā pamatkrasta atdala

dažādi orientētas plaisas. Dažas no tām ir šauras un

tikai paplašinās lietus, vēja sala ietekmē.

pamazām un

Citas nesaudzīgi un intensīvi pārveidoja tie Sietiņa

apmeklētāji, kuri taci-
pa plaisām rāpās no apakšējās
ņas uz kraujas augšmalu vai arī šļūca lejā. Tāpēc
Gaujas nacionālā parka administrācija ir veikusi radi-

kālus pasākumus ieža saglabāšanai. Patvaļīga kāpelē-

šana pa Latvijas skaistāko iezi ir noliegta. Tā apskatei
izveidotas divas tūristu takas viena ieža
—

pa augšu,
otra apakšu. Tādā ceļā
—pa tā ir novērsta ieža nobra-

dāšana un citāda bojāšana. Sietiņa apskate lokveida

maršrutā abām takām no augšas un no lejas tū-

pa
ristam atklāj visu unikālā dabas pieminekļa skaistumu.

Vēl nesen viens no izcilākajiem Sietiņieža veidoju-

miem lielā arka. Tā daudzkārt lielāka
biļa bija par
arkām Liepas Ellites iezī. Sī arka bija izveidojusies
šaurā, upei paralēlā smilšakmeņu šķautnē, kuru no

ielejas norobežo piltuvveida

nogāzes sengrava ar pa-
Arkas
dziļinājumu. augstums, skaitot no nogāzes pa-
matnes, bija 7 m, eja, kas gāja caur to, arkas pēdējā
vasarā (1974. g.) bija 5 augsta
pastāvēšanas m un

līdz 8 m plata. Velves platums sasniedza 4 m, biezums

2 m. Pār arku gāja margu norobežota tūristu skatu

taka.

Arka palielinājās, nogrūstot smilšakmeņiem no vel-

So dabisko
ves apakšas. procesu ievērojami paātrināja
skrāpētāji, jo arka no velves puses, kamēr vien to va-

rēja aizsniegt, tika sistemātiski aprakstīta. 1975. gada

51
 unikālā arka tagad tās vietā
vasarā šī sabruka, un

smilšakmens redzams liels robs.

šaurajā šķautnē
Jaunu arkas veidošanos var vērot turpat līdzās

Pa nedaudz leju atrodas ab-

iegruvumam. nogāzi uz

atvērta ala. Tās garums, ieskaitot priekšnišu,—

pusēji
10,5 m. Pie ieejas ala ir plaša un augsta, bet tālāk sa-

šaurinās un, šķērsojusi smilšakmens sienu, otrā pusē

sasniedz lielu piltuvi, kas uztver visus sniega un lie-

tus ūdeņus un novirza caur alu, veicot tās paplaši-

nāšanu.

Blakus
iegruvumam atrodas smilšakmens stabs, kuru
masīva atdala plata plaisa. Kā milzīga,
no kraujas
15 cukurbiete šis baltais stabs stāv vertikāli,
m augsta
tikai ar vienu sānu viegli turēdamies pie klints sienas.
Nedaudz tālāk gar krauju uz dienvidiem ir Velna

ierobežots smilšakmens izcilnis

papēdis —
plaisu ar

platformai līdzīgu virsu. lespējams, ka, erozijas pro-

cesiem turpinoties, tas pēc gadiem var kļūt par patstā-
vīgu smilšakmens stabu.
Vēl tālāk dienvidu virzienā kraujas augšmalu šķērso
interesanta sengrava, kura izveido smilšakmeņu sienā

ierobu. Tās apakšā smilšakmeņos radusies liela,

prāvu
vertikāla trīsstūrveida plaisa.
šajā klinšu ierobā lielas egles, un baltā smilš-
aug
akmens siena skaisti kontrastē ar tumši zaļajiem za-

riem, kuri piesedz arī tikko minēto plaisu.

Sietiņa iezī atrodamas ari divas citas nišas.
prāvas
Lai vēl vairāk dažādotu Sietiņieža raksturojumu,
pievienojam arī cita informāciju. Te kopumā at-
tipa
sedzas 30 bieza smilšakmeņu slāņkopa.
apmēram m

Tā atbilst Gaujas svītas augšdaļai, Gaujas un Ama-

tas svītu robežzonai, kā arī Amatas svītas apakšējam,

7,8 m biezajam slānim. Irdenajos, galvenokārt smalk-

graudainajos smilšakmeņos redzams muldveida jeb ķīļ-

veida slīpslāņojums. Tas liecina, ka iežu uzkrāšanās

laikā straumes tagadējā Sietiņa apkārtnē plūdušas

no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Vienīgi, veidojo-
ties plānajam Amatas svītas apakšējās daļas
(1,4 m)
smilšakmeņu slānim, tecējuma virziens bijis pretējs —

no dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem.
Sietiņieža ziemeļdaļā, kur dienas
gaismu ierauga
paši vecākie slāņi, ir daudz sīku māla
smilšakmeņos
olīšu (saveltņu). Vietām redzami arī tumšas
plāni

52
smilts kādi citos devona iežu atsegumos sasto-
slānīsi,
reti. Neparastās kārtiņas īstenībā ir savdabīgs
pami
dzelzi un titānu saturošu minerālu (magnetīta, hema-

tīta, cirkona koncentrāts. Šāda kon-

ilmenīta, v. c.)
centrāta veidošanās principā notiek līdzīgi pagātnē
zelta skalošanai. Zelts ir minerāls,
aizgājušajai smags
skalinot trauku smiltīm, tā kopā ūdeni
tāpēc, ar no ar

aizskalojas vieglāko minerālu daļiņas, bet paliek mek-

lējamais dārgmetāls. Protams, seklo baseinu ūdeņos

notikusi dabiska smilšu caurskalošana un šķirošana

pēc minerālu īpatnējā svara.

Praktiskas nozīmes dzelzs un titāna rūdu minerā-

šobrīd to daudzums smilšak-

liem te nav, jo kopējais
ir visai niecīgs, nesasniedz pat pilnu procentu.
meņos
Turpat Gaujas trešajā terasē apmēram 150 m zie-

ieža ir neliela, kādreiz iz-

meļrietumos no ziemeļgala
mantota okera atradne. Okers, kā zi-
(krāsu zemes)
nāms, nav nekas cits kā minerāla limonīta pulverveida
variants, šeit izgulsnējies no daudzo dzelzi saturošo

avotu ūdeņiem, kuri izplūst ielejas un sāngravu nogā-

Miniatūrā šo novērot Sietiņ-
zēs. procesu pašreiz var

ieža krastā. Te vairākās vietās uzkrā-

pakājē Gaujas
izgulsnētas rāvainas duļķes.
jas no pazemes ūdeņiem
tās meandras iekšienē,
Gaujas pretējā krastā, pašas
kuras virsotne atduras atrodas senielejai
Sietiņiezī,
raksturīgās virspalu terases. Piemēram, Rāmleju mā-

viena prāvākajiem trešās tera-

jas izvietojušās uz no

ses fragmentiem, kura platums šeit sasniedz 500 m.

No Sietiņieža līdz Grīviņupītei Gauju pavada pla-

šas šādā smilšainā kreisā krasta
palienes joslas,
nedaudz ietekas atrodas arī
palienē augšpus upītes
ūdenstūristu apmetne «Grīviņi».
Nākamais iezis slēpjas aiz kokiem pretējā pamat-
krasta
nogāzē netālu no Grīviņu (arī Līzītes) upītes.
Tam ir divi nosaukumi —
Grīviņu iezis un Sarkanās

klintis. Pareizāks ir Grīviņu ieža nosaukums, jo Gau-

senielejā lielā daļa smilšakmeņu ir sarkanīgi.
jas
Grīviņu iezis sākas 100 m uz dienvidiem no Grīviņu

upītes un senielejas stāvajā kraujā ar pārtraukumiem

Gaujas vecupi turpinās gandrīz 300
gar aizaugušu m.

Visaugstāko (18 m) 60 m garo ieža daļu veido sarka-

sarkanīgi dzeltenu Gaujas svītas smilšakmeņu

nīgu un

siena ar vairākām izskalojuma nišām un iedobēm.

53
Pēc 130 pārtraukuma, kur stāvā
apmēram m gara
apaugusi kokiem, atkal turpinās dzel-
ielejas nogāze
sarkanu To
tenīgi smilšakmeņu atsegumi. augstums
50 m
garā posmā mainās no 1,5 līdz 5 m. Skaista ir

virs ieža arī tālāk lejpus tā. Vien-

krauja Grīviņu un

tuļa meža taka vijas gar augstā krasta malu, no ku-

rienes caur rūsganajiem priežu stumbriem jaušams

senielejas diženums. Dažbrīd taciņa izved cauri

jauno eglīšu košajam zaļumam un tālāk turpinās

gaišā priežu silā ar zaļu sūnu paklāju.
Gaujas labajā krastā iepretim Grīviņu iezim pie
Caunīšu mājām saglabājies plašs trešās terases posms.

Asā likuma virsotnē ap 200 m no mājām Gauja iz-

skalo šīs terases kurai nobrūkot

krauju, atsegumos
labi redzama alūvija slāņkopu secība un raksturīgās
tekstūras. Arī Caunīšu māju apkārtnē trešās terases

nogulumu virsējo daļu gar senielejas nogāzes pakāji

veido sarkanīgi brūns okers. Krāsu zemes slāņa bie-

zums šeit ir neliels un nepārsniedz 20—35 cm.

Tikai retais zina, ka pirms Lodes, lejpus Renču

strautam, senielejas kreisā pamatkrasta ieslē-

nogāzē
pušās varenās Līču-Laņģu klintis. Gauja šeit aizvir-

gandrīz kilometru tālu senielejas labo

zījusies uz

krastu. Vientuļās Līču nodegušas, bet Laņģos

mājas
veco iedzīvotāju vairs nav. Taujāti Laņģu māju jaunie
iemītnieki visi kā viens apgalvoja, ka nekādu klinšu

vai iežu tuvākā apkārtnē neesot. Tomēr Laņģu mājas

atrodas gandrīz virs klintīm, kurām piekļūt
pašām no

augšas iespējams. Tām varētu tuvoties

nav no apak-
šas, bet tad jālaužas caur Gaujas palienes krūmājiem
un jābrien pa dūksnāju —
aizaugušu Gaujas vecupi.
Tur lapu skuju zaļumā paceļas
un milzīga sarkana
smilšakmens siena, kuras apakšā izverd avots. Kaut
kur augstu, augstu melnē alas mute.
nepieejamas
Līču klintis lielākoties klāj sūna, tāpēc sarkanā krāsa

daļēji apslēpta.
Izrādās, ka lielā siena sastāv vai-
smilšakmeņu no

rākām pakāpēm, kuras citu citas atdala

no slīpas kar-
nīzes. Pirmās pakāpes augstums 20 m, otrās — 10 m,
bet šo Līču klinšu sasniedz 30
kopējais augstums met-

rus, garums — 200 m. Mazliet tālāk uz dienvidiem aiz

avotainiem dūksnājiem, bieziem brikšņiem un dzēlīgiem

nātru laukiem kraujas sarkana
turpinājumā slēpjas

54
Līču-Laņģu klinšu shēma

smilšakmeņu siena —
Laņģu klintis. To augstums
11 metri. Smilšakmeņos liela niša —
gluži kā minia-

tūra Gūtmaņa ala platums 10 m,

6 m,
—

garums
augstums līdz 3,5 m. No klinšu apakšas urdz dzidrs

avots.

1978. gada notika

neparasti lietainajā vasarā no-

Stāvajā kraujā virs klintīm

gruvums. nenoturējās pie-
mirkušie mālu slāņi visiem kokiem
un ar nogāzās
lejā. Lielā Laņģu niša tagad ir daļēji aizplūdusi ar

dubļu masām un avots aprakts. Bet augšējā kraujā

izveidojusies dabiska plata skatu stiga, caur kraujas
lielajiem kokiem paverot ainavu uz mežos skauto sen-

ieleju. Viena liepa gāzusies, tomēr noturējusies, sa-

stingusi kritienā, un tagad līkst tukšumā pāri klintīm.

Arī citās vietās Līču-Laņģu klintīs notikuši vairāki

noslīdējumi un klinšu nobrukumi.

Sešdesmit metru uz ziemeļiem no Laņģu nišas pašā

kraujas pakājē izplūst neredzēts avots. Gribētos šo

lielo avotu nosaukt Bezdibeņa avotu. Tas izplūst

par
no tumšas alas, kurā ieiet nav iespējams, jo alai nav

grīdas. Tās vietā virmo bezdibeņa ūdeņi. Pat četrus

metrus garš mērkoks ir par īsu, lai sasniegtu pazemes

akas dibenu. No alas krīt retas lāses
griestiem un re-

zonēti skan telpā. leiet Bezdibeņa avota alā

tumšajā
ir bīstami.

Lejpus Laņģu klintīm nepilnu 100 m

garā posmā no

stāvās cits aiz cita izplūst četri spēcīgi

nogāzes
avoti — aiztek četri strauti. Pēdējais no tiem iztek no

55
6 m alas. Pavisam no Līču-Laņģu klinšu apak-
garas
šas izplūst astoņi lieli avoti. Tā vien šķiet, ka zem

šīm klintīm būtu vesels ezers. Patiesībā tādu

pazemes
avotu veidā atdod Gaujas svītas lokālo
savus ūdeņus
horizonts. Līdzīga ūdeņu
pazemes spiedienūdeņu
pārbagātība vērojama vienīgi vēl Šautas kalna pakājē.
Vislielākais pārsteigums Līču-Laņģu klintīs ir nepa-
rastais Līču Tā ir
veidojums pretī bijušajām mājām.
dažus metrus plata, līdz 7,5 m dzija aiza, kas, aizvien
sašaurinoties, nišā beidzot alā. Aizas-nišas-
pāriet un

alas kopējais garums — 20 m (alai 9 m). Aizas krei-

sajos sānos 2 m augstumā īpatnēja 6 m gara ala ar

trīs So avots, kas tagad

izejām. kompleksu veidojis
atradis dažus metrus labi. Dzidrais ūdens
izeju pa
kļuvis par skanīgu strautu, kas, līčločus mezdams, pa
dziju gultni aiztek gar bijušajām Līču mājām.
Visas Līču-Laņģu kraujas kopgarums sasniedz gan-
drīz vienu kilometru, pavisam ir deviņas alas
un tajā
un nišas.

Bet visā kilometra Līču-Laņģu stā-

ne jau garumā
vajā kraujā ir atkailināti Gaujas svītas ieži. Vairākās
vietās tie nav redzami — tur mežonīgā krauja noau-

līkām biezām kokiem.

gusi ar priedēm, eglēm un lapu
Bet vai šodien klintis ir tik neskartas un pirmatnē-
jas? Netālās Lodes drenu darbība ienesusi
rūpnīcas
neatgriezeniskas negatīvas pārmaiņas, tāpēc ka laikus

netika unikālo dabas maksi-

padomāts par veidojumu
mālu saglabāšanu.
Tagad Lodes drenu šajā ziņā saimnieko
rūpnīca pa-
visam citādi nekā pirms gadiem desmit. Tas ir
zīmīgs
piemērs, ka ikviens rūpnieciskas darbības solis, kas

saistīts ar
ģeoloģiskām pārvērtībām un bioloģiskās
vides ir ļoti ari dabas
izmaiņām, rūpīgi jāizvērtē no

aizsardzības viedokja. Saimniekot racionāli nozīmē ne

tikai maksimāli lietderīgi izmantot zemes dotās bal-

vas, bet saimniekot arī tā, lai citas blakus vērtības

neietu zuduma.

1970. gadā izdarot Lodes drenu cauruļu

pētījumus
mālu karjeros, ģeologs V. Kuršs 30
rūpnīcas m garā
20 platā alevrītisku mālu lēcā atklāja
un m
gaišu
augšdevona bruņu un bārkšspuru zivju «kapsētu».
Mālu lēcā, kas 7 —B
iegul m dzijumā no zemes virsas,
tika atrasti veseli kas trim
pilnīgi zivju skeleti, pieder

56
dažādām Asterolepis ornata Eichu)., Lacco-
sugām:
gnathus panderi Gross un Panderichthtjs rhombolepis
Gross. Bez tam tur sastopamas arī atliekas,
augu pie-
mēram, Racophļjton sp. indēt. Līdz ar to kļuva zināms,
kādas īstenībā bruņu zivis, kuras līdz šim
bijušas res-

taurēja atsevišķiem gabaliņiem. Tika arī

no iepazītas
bārkšspuru zivis, par kuru ārējo izskatu līdz atradu-

mam karjerā nebija pat aptuvena priekšstata. Nozī-

protams, ir tikai fosiliju izskats. Ne mazāk

mīgs, ne

bija izpētīt vairāk nekā 340

svarīga iespēja miljonu
gadu izmirušu iekšējo uzbūvi.
vecu, sen organismu
Sevišķi tas attiecas uz bārkšspuru zivīm, kuras uz-

skata par pārejas formu starp ūdens un sauszemes

dzīvniekiem. Tādējādi šis seno zivju sakopojums bija

unikāls tikai PSRS bet arī visā
ne teritorijā, pasaulē.
Dabiski, ka īsā laikā Lodes karjers kļuva
pavisam ne

tikai Latvijas, bet arī visas Padomju Savienības

par

paleontologu «Meku». Fosiliju atradumi tagad papildi-

nājuši lielāko PSRS paleontoloģijas muzeju un citu

zinātniskās pētniecības iestāžu kolekcijas. Priekšstatu

Lodes atradumu sniedz arī stends Latvijas PSR

par
Dabas muzeja ģeoloģijas nodaļas ekspozīcijā. Diemžēl

dabiskos apstākļos mālu lēcas vairs nav saglabājušās.

Atliek cerēt, ka, vērā ģeoloģiskās uzbū-
vienīgi ņemot
ves īpatnības Lodes karjera apkārtnē, pareizs izrādī-
sies V. Kurša paredzējums, ka nākotnē šeit varētu tikt

atkārtoti atrastas seno zivju fosilās atliekas.

Pilnīgi skaidrs, ka, izmantojot dabas resursus, vien-

laikus norisinās arī dabas pārveidošana. Tas ir neno-

vēršami un arī nepieciešami gan saimniecisku, gan arī

citu deļ. Lodes Liepas apkārtne pēdējos
apsvērumu un

gados strauji pārvērtusies. Sākot ar milzīgo rūpnīcu,

asfaltētajiem un apgaismotajiem pievedceļiem, karje-

beidzot
riem un ar jauno ciematu, kas izaudzis viņpus
Ciemats daudzstāvu namiem,
šosejas un dzelzceļa. ar

ielām, veikaliem darba darī-

bija nepieciešams rūpnīcas
viņu dzīves labiekārtošanai. Izmantojot dabas
tājiem,
resursus un pārveidojot apkārtējo vidi, vajadzīga
lai saglabātos vismaz
arī racionāla, saprātīga pieeja,
izcilākie dabas veidojumi.
paši
Ja dabisko norise devona periodā radījusi
procesu
izejvielas darbam, tad daba rūpējusies arī
rūpnīcas
par to, lai ciemata tuvumā būtu par ko priecāties,

57
būtu ko saudzēt. Runa ir vienu vis-
aplūkot un par no

savdabīgākajiem veidojumiem devona smilšakmeņos

Lielo Ellīti. Kad 1975. gada vasarā
Latvijā —
par

Sietiņieža lielā arka, Ellīte palikusi vienīgā

sagruva
vieta kur smilšakmens arkas. Un
Latvijā, sastopamas
ne tikai viena arka vien, bet vesela īpatnēja arkāda

baltajā smilšakmenī. Ellīte ir viena no garākajām

alām Latvijā, tā ir vēstures un arheoloģijas pieminek-
ob-
lis, unikāls ģeoloģisks objekts, interesants tūrisma

dabas piemineklis. Diemžēl Ellīte bija arī ilg-

jekts,
stoša kāpelēšanas un š|ūkšanas vieta, fotografēšanās
vieta, pudeļu tukšošanas un sasišanas vieta, autogrāfu
rakstīšanas vieta. Tāds šis dabas piemineklis bija
Gaujas nacionālā parka dibināšanas sākumā 1973.

un 1974. gadā.
Tāda «slodze» ir neizbēgami atstājusi pēdas un

stipri saīsinājusi unikālā veidojuma mūžu. Laikam

neviens dabas piemineklis nav tik ilgstoši, tik sistemā-

tiski postīts un pārveidots kā Lielā Ellīte. Jau vairāk

nekā 50 gadiem Ellītes postīšanu

pirms par
varam

lasīt Zelmāra Lancmaņa rakstā 1924. gadā:

«Lodes stacijas tuvumā smilšakmens alā «Ellitē»,

kura stāvokli būs
pat tagadējā, stipri izpostītā grez-
nākā no mūsu alām, no sienām rok un vezumiem ved

smilli. Tā sadiluši daudzi krāšņi smilšakmens pīlāri,

kas pēc vietējo atmiņām «Ellitei» piešķīruši ērģeļu
izskatu ...
Kaut gan alas krāšņumu traucē zaļumu
lauka piederumi, ir tad savā tagadējā stāvoklī tā at-

stāj nesamērojami grandiozāku iespaidu kā citas mūsu

alas. Ala 25 soļi dziļa, ar otru 30 soļu garu izeju un

sāņš nišām.»

Ja Ellītes arkāde saglabāsies ari nākamajām paau-

dzēm, tad pateicoties Gaujas nacionālā parka vadībai,
kas steidzīgi to norobežojusi sētu.
un operatīvi ar

Ellīte ir īpaši bagāta ar nosaukumiem —

Lielā El-

līte, Velna Ceplis, Velna Krāsns, Liepas Ellīte, Lodes

Ellīte, Liepmuižas ala un ari Vella ala. Šodienas vis-

plašākai lietošanai palicis tikai nosaukums.

pirmais
Visvecākās rakstiskās ziņas Ellīti latviešu va-
par
lodā atrodam 1864. g. 13. janvāra «Mājas Viesī».

Šķiet, vērts tajā ieskatīties.

58
 VELLA CEPLIS

«Divpadsmit verstes no Cēsim ir Liepu-krogs. Kādu

pusversti atstatu no kroga uziesi vecu alu. Sieviešiem

reti vien gadās savu dzimteni atstāt, bet viriešu var

būt maz vien būs Vidzemē, kas šo alu kādureiz ne-

būtu apmeklējuši. So alu (audis jau no senlaikiem par

«vella cepli» iesaukuši. Velta ceplis ilgu laiku vairs

bet drīz sakritis. Virszeme vairs

nepastāvēs, jau nav

tik stipra, zeme nobirst. Bērnu-bērni par šo velta cepli

var but neko nezinās ...

Sini alā it kā Turaidas alā daudz cilvēku savus vār-

dus iezīmējuši un to gada skaitli, kurā rakstītāji alā

bijuši. Vispirms iezīmēšana notikuse 1500.,

ap proti,
priekš kādiem 300 līdz 400 gadiem. Kāds nerris 4 ga-
dus atpakaļ iezīmējis to gada skaitli: 1300. Bet viņu
300 līdz 400 gadus Liepu krodzinieks
vecu iezīmējumu
jau priekš 50 gadiem redzējis, un veci ļaudis jau to-

reiz sacījuši, ka iezīmējums mūžam vecs esot.

Vasaras laikā daudz viesu nākot alu aplūkot. Ir

krievu kungi nākot, kā atskārstam, ka

un igauņi no

alas slava arī Vidzemes sniedz.

viņpus
Ja tevim, lasītājs mīļais, gadās pa Cēsu ceļu Liepu
krogam braukt ja velta cepli vēl neesi
garām un re-

vēl
dzējis, tad apskaV alu, kamēr apskatāma, jo, kā
jau sacīts, ala visai ilgi vairs nepastāvēs.
Labāku ūdeni nekur atradis kā tanī
neesmu avotiņā,
kas alas dibenā tek.»

Lai arī cik amizants šis raksts tas to-

mums šķiet,
mēr sniedz arī izziņas materiālu sienu
svarīgu —

ap-
rakstīšana, Ellītes draudīgais stāvoklis. No šī raksta

izriet, ka pēdējos simt gados Ellītes izskats stipri mai-

nījies. Var noprast, piemēram, ka toreizējai alai griesti

nobrukuši kādiem desmit metriem. Bet, kā izskatī-
par
arku vieta,
jās tagadējā —
grūti iedomāties.
Salīdzinājumā ar citām Latvijas alām diezgan ne-

parasts ir ne tikai Lielās Ellītes ārējais izskats, bet

arī tās novietojums reljefā. Kā zināms, vairums smilš-

alu atrodas dziļās for-

akmeņos sastopamo erozijas
mās —
upju ielejās, sengravās, gravās (piemēram,
visas līdz šim aplūkotās senielejas alas) vai vismaz

stāvās kāpēs. Turpretī Lielā Ellīte izvietojusies plaša

59
reljefa pacēluma, tā saucamā Liepas palikšņa samērā

lēzenajā ziemeļu nogāzē. Tādēļ rodas pamatots jautā-

kā kāpēc šāda alu arku sistēma šeit
jums —
un un

izveidojusies? Izskaidrojums meklējams vietējo ģeolo-

ģiskās uzbūves apstākļu īpatnībās un pazemes ūdeņu
darbībā. Liepas pacēluma augšdaļā zem plānas kvar-

tāra nogulumu segas atrodas plaisainie Pļaviņu svītas

dolomīti. Tie pārklāj smalkgraudainos Amatas svītas

smilšakmeņus, zem kuriem seko jau minētie Lodes

karjerā izmantojamie māli. Šādos apstākļos visi paze-

mes ūdeņi koncentrējas smilšakmeņos virs ziemeļu vir-

zienā slīpā ūdens necaurlaidīgā mālu slāņa. Pārvieto-

joties porās un plaisās pa slīpumu nogāžu virzienā,

ūdeņi izskalo sīkākās smilšakmens ieža daļi-

pamazām
ņas un pakāpeniski paplašina pazemes noteces kanā-

lus. So procesu sauc par sufoziju. Pazemes ūdeņiem

lielākās plūsmās, to gultnes tiek izska-
apvienojoties
lotas jau spēcīgāk, alas kļūst aizvien pla-
un
pazemē
šākas. Visas alas Gaujas senielejā ir veidojuši šādi

sufozijas procesi.
Pateikt
precīzi, kad tieši sākusies Lielās Ellītes vei-

došanās, šobrīd Katrā tas notikt

nevar. ziņā varēja
segas izzušanas, tātad
pēc pēdējās ledāja ne agrāk par
12 000—13 000 gadu.

Protams, tas nenozīmē, ka Ellītes vecums datējams

šo skaitli. Daudz ka tā radusies
ar ticamāk, ilgākā
laika ir
posmā pēcleduslaikmetā un jaunāka par 7000—
6500 gadiem.
Lai kāds būtu tās pašlaik Ellīte savdabī-
vecums,

gumu vēl nav zaudējusi. Smilšakmens sienā pie ieejas

alā redzami vairāki
joprojām ķērpju un sūnu apau-

guši izciļņi, nišas, dobumi. Alas labajā pusē no vie-

notā smilšakmeņu masīva izvirzīti divi izciļņi, parei-

zāk, tie ir kādreizējās sienas daļas palikšņi. Tajos
redzamās trīs arkas, izmēriem novie-
spriežot pēc un

tojuma, uzskatāmas kādreizējās 15—20

par m garās
alas fragmentiem, kas visticamāk savienota
bijusi ar

tagadējo Ellītes alu.

Lai nokļūtu galvenajā alā, 10
jāiet pa m garu un

4—6 platu koridoru vertikālām 10

m ar m augstām
smilšakmens sienām. Sis koridors radies, nobrūkot

alas
griestiem.

60
 Ellītes galvenā ala pašlaik ir 11 m līdz 5 m
gara,
plata un 4 m augsta. Uz alas līdzenā klona, kur no

avota izplūst strauts, iekārtotas laipas. Lielās alas

galā atrodas tai kas

perpendikulāra plaisa, jau izska-
lota par galvenās alas tālāku
nozarojumu. Šī nozaro-
juma platums 1,1 m ar sašaurinājumu līdz 0,5 m, bet

garums 11,5 m. Te valda pilnīga tumsa, zem kājām

skalojas ūdens.

Interesanti, ka šīs ejas galā atkal šķērsplaisa —

pavisam šaura labi 10 plata. Tomēr tas jau

—

ja cm

ir iedīglis nākamai alai. Daudzās plaisas smilšakme-

ņos galvenās Ellītes alas un tās atzarojuma sienās, no

vienas puses, liecina par labām nākotnes perspektīvām

alu attīstībā. No otras
jaunu puses, pārliecīga plaisai-
nība neveicina esošo alu ilgstošu saglabāšanos. Taču

Jaunuma bez labuma. Ja pastāv

nav savstarpēji per-

pendikulāra plaisu sistēma, tad pilnīgi iespējams, ka,

kādai alai sabrūkot, radīsies jaunas arkas, kā jau reiz
noticis, kad izveidojās pašreizējā arkāda. Galu galā,
lai arī kā tas notiktu nākotnē, šobrīd Ellītes alas

kopējais garums ir 23 m.

Kā sens nostāsts vēstī, no alas pazemes eja vedusi

uz vācu barona pili Cēsīs. Reiz kāds drosminieks gri-

bējis pārbaudīt, vai tiešām no alas var nokjūt pilī.
Puisis gan alā iegājis, bet kopš tās dienas pazudis.
Vēlāk Jaudis uzzinājuši, ka tas esot pils pagalmā tik

ilgi pērts, līdz nomiris. Kopš tiem laikiem ala iesaukta

par Lielo Ellīti.

tūrisma Lielo Ellīti
Aprakstos un ceļvežos kopā ar

bieži vien min arī Mazo Ellīti, kas atrodas divus kilo-

metrus tālāk, nacionālā parka teritorijas. īste-

ārpus
nībā Mazā Ellīte ar Lielo Ellīti nav salīdzināma. Te

ir tikai metru kuras

maza, nepilnu augsta sprauga, no

iztek spēcīgs avots, aizplūzdams tālāk kā prāvs strauts.

lespējams, ka senāk te bijusi lielāka ala, kas sagru-

vuši.

No Raunas ietekas līdz Amatai caur Cēsīm

No Lodes Gauju līdz Raunas ietekai 5 km. Pre-

pa

tējā senielejas krastā, no Sietiņieža līdz Cēsīm, klinšu

un alu nav. Gauja te nav ciešāk skārusi senielejas

61
 krastu. Tagad Gaujas pēdās palikuši tikai lieli
augsto
vecupju ezeri iepretī Vijumiem un Pricēniem. Kā milzu

tie senielejā, nosēti baltām

pusmēneši guļ klusajā
ūdensrožu zvaigznēm. Abpus upes redzami galveno-
kārt palienes virspalu terases segmenti.
un pirmās
Kreisajā krastā, nedaudz augšpus Raunas ietekas, uz

viena no tiem atrodas ūdenstūristu apmetne «Rauna».

Sī ieteka Gaujā veido grants-oļu vidussēres un palie-

lina Gaujas straumes ātrumu, tiesa gan, nelielā posmā.

Raunas ietekmi jūt ne tikai Gaujas gultnē. Paliene, kā

ari otrā terase labajā krastā iepretī Rau-
pirmā un

nas ietekai izceļas ar lielāku augstumu, un tai ir tik

nelīdzens reljefs, kāds senielejā nav vērojams nevienā

citā vietā. Terašu un palienes virsa reizēm izskatās

dabas radītas sarežģītas šķēršļu joslas. Tā sastāv

pēc
daudziem stāviem rupjgraudainiem
no augstiem un

smilts un grants veidotiem vaļņiem, dziļām starpvaļņu

ieplakām, izskalojumu bedrēm un vecupju gultnēm.
Acīmredzot no Vidzemes augstienes plūstošā straujā
Rauna arī nesusi daudz rupjgraudaina mate-
agrāk
riāla. Bet Gaujai pietiek pašai sava nesamā, tāpēc tā

lieko tepat ari noguldījusi.

Nepilnu kilometru lejpus Raunas ietekas Gauja, atdū-
rusies kreisajā pamatkrastā, gandrīz taisnā leņķī pa-
griežas uz rietumiem, šajā pagrieziena vietā no dziļa
atvara izslējās sarkanīga smilšakmeņu siena —
nāka-

mais iezis. Arī tas par vārdu trūkumu nevar sūdzē-

ties — to pazīst kā Paeglīšu iezi, Sarkanās klintis,

Kazu iezi un arī Kāzu iezi. Pēdējo nosaukumu kādā

no saviem darbiem lietojis dzejnieks un publicists

E. Treimanis-Zvārgulis, kuram Raunas un Gaujas
sateku trīsstūrī kreisajā krastā pie Rauguļu līča uz pla-
šās un līdzenās trešās terases atradās mājas —
«Leu-

kādijas», un turpat ir arī viņa kapavieta. Pirmais ieža

nosaukums nāk attālām mā-

no puskilometru Paeglīšu
jām, īpatnējākais un lietošanai pareizākais būtu Kazu
iezis, jo Sarkano klinšu nosaukumu tā ir daudz.
jau
Kazu iezis savu fasādi vērsis tieši pret ziemeļiem
un pilnā krāšņumā redzams tikai no Gaujas, braucot

ar laivu, jo pretējā krastā traucē palienes un terašu

krūmu brikšņi, bet šī krasta tas

no nav pieejams.
Nelīdzenās, sarkanīgās ieža sienas garums
ir 300 m.

Tajā kā iezīmē-
cietokšņa bastioni, raugoties no upes,

62
 Kazu ieža shēma

jas divi izciļņi, kurus

prāvi šķir sengrava un Gaujas
līcītis. No izskalotais materiāls
gravas uzkrājoties ra-

dījis nelielu deltu, kas pakāpeniski aizvien tālāk ievir-

zās upē. Vislielāko augstumu (16 m) Kazu iezis sa-

sniedz abu virsotnēs. Citur ieža

izciļņu sienas aug-
stums mainās no 3 m līdz 10 m. Kazu iezi veido sar-

kanīgi, sarkanīgi dzelteni vai dzeltenīgi balti, pārsvarā

smalkgraudaini Gaujas svītas smilšakmeņi. Tajos vie-

tām labi saskatāmas slīpslāņojuma tekstūras — senais,

ne mazāk kā 340 miljonu gadu vecais straumju zī-

mējums.
leža sienas virsa līdzena, sāniskā
nav jo Gaujas
erozija un daļēji arī no smilšakmeņu plaisām plūstošo
avotu sufozijas procesi izveidojuši daudzas izskalo-

juma gropes, dobumus un nelielas, seklas nišas.

Pirmā niša atrodas smilšakmens sienas austrumu galā.

Tā ir ap 2 m augsta, bet tikai pāris metru dziļa.
Vairākas sīkas iedobes un redzamas arī
spraugas
ieža rietumu daļas izciļņa sienā, kas vērsta pret jau
minēto nelielo līcīti. Tās nepārsniedz 2 m augstumu
un 1,5 m platumu pie ieejas, bet dziļumā strauji sa-

šaurinās. Viena no šādām nelielām spraugām atrodas

4 m virs Gaujas līmeņa.

Gar Kazu ieža austrumu daļas pakāji izkaisīti vai-

rāki lieli laukakmeņi, kas ērti iekārtojušies uz smilš-

akmeņos izskalotas pamatnes. Tā slīpi turpinās arī

63
upes gultnē un tad ar vertikālu kāpi apraujas tumšajā
dzijumā. No kurienes te laukakmeņi un arī smilšak-

mens pamatne, kas tos balsta? Pie visa kārtējo reizi

jāvaino Gauja. Ar savu straumes spēku, kas desmit-

kāršojas pavasara palos, tā metas uz ieža sienu, cen-

šoties to noārdīt. Smilšakmens šo uzbru-

nerimtīgo
kumu neiztur un pakāpeniski gadu no gada lēnām

atkāpjas. Tiesa gan, ne viscaur. Faktiski tiek noārdīta

tikai ieža sienas apakšējā daja, kas atrodas Gaujas palu

līmenī. No augšas krauja laiku pa laikam nogrūst pati,
atbrīvojot kvartāriežos ieslēgtos laukakmeņus. Savu-

kārt siena, kas atrodas zemāk par

smilšakmeņu vidējo
palu līmeni, tiek izskalota mazāk intensīvi un atkāpjas
lēnāk. Tāpēc gar vertikālo ieža sienas pakāji veidojas
un pamazām paplašinās pret upi vērstā slīpā smilš-

akmens platformiņa. Sāda rakstura veidojumi ir ne

tikai Kazu bet ari klintīm,

iezim, Sietiņam, Līņu
Ķuķim.
Kazu iezis noaudzis ar daudzām eglēm, kas ir ieža

lepnums, dara ainavu skaisti

jo kopējo greznāku, no-

pietnu, pat svinīgu. Bet — lielais «bet» —

uz Kazu
ieža nav gandrīz neviena vesela egles stumbra. Visi

tie sagraizīti un sakropļoti. Prieks ir laikam tad, kad

ievainojuma sveķiem var pielaist uguni un vērot, kā

liesma laiza dzīvo koka stumbru. ir šāds

Ļauns «prieks».
Šķiet, ka tūristi tie tas ir puišeļu,
nav, vietējo pus-
audžu rokraksts.

Lejpus Kazu ieža Gauja met asus lokus labi un

pa

pa kreisi, pa labi un
pa kreisi, dažkārt sacirzdamās

pilnīgi pretējā virzienā, bet labu gabalu

pie upes
klinšu iežu Pie ūde-
un nav. Jāņamuižas Gaujā savus

ņus ievada neliela upīte. Tās stāvajā krastā slejas

dzeltenbrūnas smilšakmens klintis ar alām. Vietējie
iedzīvotāji dēvē šīs klintis par «Berlīni». Tās sasniedz

8 augstumu, bet 100 Šajā

m
garumā m. kāpļainajā
Gaujas svītas smilšakmeņu sienā lielākās alas garums
ir 2 m. Tā atgādina viduslaiku muka celli ar šauru

ieeju, šķiet, ka ala radīta mākslīgi vai vismaz apda-

rināta. Otras atrodas 4
mazas aliņas ieeja m augstu
klinšu sienā, virs kāpes. Aliņas šaurs.
ieejas caurums

Tā izskatās 1,9 cilindriska dzota

pēc m augsta 1,5 m

diametrā. Acīmredzot arī šī aliņa ir mākslīgi apdarināta.

Klinšu iekšējā šķautnē ietaisītas iedobes, pa kurām

64
Ainava no Liepas (Baltā) ieža
Milzu laukakmens virs ieža.
Liepas
Tā apkārtmērs 9,2 m

Grīviņu iezis. Priekšplānā «rūķīšu

mājiņa»
Skaists un daudzveidīgs ir Sietiņiezis.
Attēlā redzami viena no tā detaļām —

«Velna papēdis»

Dundursilā
Līču-Laņģu klintis ir augstākās republikā — 30 m
Ainava uz vecupi no Ramātu klintīm

Plaisa Lojas klintī

Ramātu klintis

Pa
Gaujas senieleju
 Kazu iezis

Ala Jāņamuižas klintīs

 redzams robs, kas
Ērgļu klintis. Priekšplānā milzīgs izgāzās
1978. gada lietainajā vasarā
Ainava uz Gauju un
senieleju no Ērgļu klintīm
Sarkanajās klintīs liela niša
izveidojusies
Nelielas Zvanu klintis pie Raiskuma
tilta Cēsīs

Līgavas jeb Sarkanā ala Cīrulīšos

Ainava uz Gauju Baltās klints
no

Cīrulīšu klintis. Centrā redzama

Trīsstūra ala
17 m augstā Ānfabrikas klints Līgatnē

Jumpraviezis
Varenās Gūdu klintis
Gaujas senieleja pie Siguldas sasniedz

80 m dziļumu

Līgoņu ala izveidojusies Tītmaņu ieža

vidū
Pētera ala

Kraukļu ala
Krimuldas sirmie milži
Vispopulārākais memoriālais dižkoks
ir Turaidas
Maijas-Rozes kapa liepa

Liepu dārzs Turaidā

Gūtmaņa ala
Revolūcijas ala

Velnalas klintis
 Velnala

Auna pieres ala Auna pieres klintī

Skats uz Gaujas «Ķeizara
senieleju no

krēsla» Beites kraujā

Visdižākais laukakmens
Gaujas senie-

lejā lejpus Runtiņupītes ietekas Gaujā,

tautā saukts Lielais akmens
40 m garā Vinterala

Skolas upīte
Pavasaris Gaujas senielejā

Lojas klintis
uzrāpties līdz alas ieejai. Virs klintīm augsti vainagu
ceļ 3,1 m resna dižpriede.
No Jāņamuižas līdz tikko
Jāņarāmim gaisa līnijā
divi kilometri, taču Gauja izmet loku visu trīs kilo-

metru garumā. Bet pirms kādreizējā Jāņarāmja tā

steidz gar veco Ķiencs kroga ēku — vienu no nedau-

dzajiem vēl nesagruvušajiem no koka celtajiem krogiem

Vecā ēka, laika zobam turas šau-
Latvijā. spītējot, uz

ras labā krasta virspalu terases pie senāk dzīvā ce|u

krustojuma. Tepat blakus Ķienes krogam, nedaudz
pa
straumi uz leju, iekārtota ūdenstūristu apmetnes vieta

«Jāņa rāmis».
Te Gauja kļūst pavisam žigla, jo pašā līkuma vir-

sotnē, kur straume atduras kreisā krasta kraujā, upes

veido nelielās
gultne piegāzta laukakmeņiem un Jāņa
krāces. Lejpus krācēm agrāk bija pārceltuve —

Jāņa-
rāmis. Lielceļš te ieiet pretējā krastā atkal
upē un

iznāk no upes un turpinās. Paša rāmja vairs nav.

1977. gadā te ierīkots trosēs iekārts gājēju tilts.

Lejpus krācītēm Gauja, nedaudz piegurusi
Jāņa
ieskrējienā, atstāj daļu smilts, grants un oļu sanesu.

Tāpēc gultnē parādās vairākas sīkas saliņas, vidussē-

res un pat vairāk nekā kilometru uz leju upe vēl ir

diezgan sekla. Lielākas iedzelmes samanāmas tikai ap

ūdenstūristu apmetnes vietu «Priedulājs», kas iekār-

tota uz vecas ģenerācijas labā krasta palienes seg-

menta 2 km lejpus Rāmniekiem.
Starp senielejas labo pamatkrastu un Gauju, pļavu
un krūmu ieskauti, guļ vairāki vecupju ezeri, kas

iezīmē kādreizējo Gaujas līkumu atrašanās vietas,

šajā sakarībā var minēt veca gaujmalieša nostāstu.

Senos laikos Gauja pret šķibustiem izskalojusi

krastu. Atklājusies apslēpta manta —

pilns šķirsts
senas naudas. Cilvēki sanesuši mājā veselus septiņus
nesienus atrastās naudas. Kad valdīšana to uzzinājusi,
tā likusi naudu uzrādīt. Bet cilvēki negribējuši naudu

valdībai atdot. Viņi visus septiņus nesienus sabēruši

attekas Šķibustiem. Tā atteka vēl tagad tur
āliņģī pret
ir briesmīgi dziļa un naudu neviens nav izvilcis.

Senielejas pretējā, kreisā puse starp Jāņarāmi un

Ērgļu klintīm ir daudz savdabīgāka krau-

—
nogāzes
jākas, prāvākas un arī mežs šķiet pirmat-
vecupes

nējā ks.

5-274 65
 Ērgļuklinšu shēma

Jau pāris simtu metru lejpus Rāmniekiem pamat-

krasta piekājē līdz 4 dzeltenīgā
nogāzes m augstā
smilšakmens atsegumā ir neliela niša —

garums 2,7 m,

platums 3,4 m, augstums 1,9 m. Pēc nepilna kilometra

redzami dzeltenu smilšakmeņu

gaiši atsegumi —

klinšu sienas priekšvēstneši ar nelieliem dobumiem un

3 m garu alu. Sīs klintis turpinās un kļūst aizvien

varenākas. Viena daļa gaišās sienas pārklāta ar sūnu,

tādu kā uzsūbējumu. Jo tālāk,
rūsganu jo siena ceļas
aizvien augstāk. Vēl tālāk klintis satiekas ar vecupes
ezeriņu. Uz priekšu tikt, vienīgi laipojot
var gar klinšu
malu. Nokaltušās kritušās
un egles izceļ šīs vietas pir-
matnību. Smilšakmens sienas augstums sasniedz jau
18 Vietām Gar klinšu
m. tajā iezīmējas kāpes, gropes.
sienu tālāk vairs tikt, tā
nevar ieslīgst dziļā vecupes
atvarā. Klintīm te ir tāda kā lūzuma vieta. Acīmredzot
avots tās drupinājis gadu simtiem, varbūt gadu tūksto-
šiem. Tas lielais kas šodien ni-
pats avots, izplūst no

šas uz vecupi. Nišas turpinājumā ir šaura, ala.

slapja
Alas un nišas kopgarums — 10 m. Tepat blakus otra

šaura, ala. Tālāk 7

zema un gara par m tajā nevar

ietikt, lai tā sniedzas vēl Niša ala

gan dziļāk. un

atrodas gandrīz vienā līmenī ar vecupi. Palu laikā

Gauja savienojas ar to un pieplūdina arī šīs alas.

Tāpēc tajās vienmēr saglabājas mitrums un pat dubļi.

Gaišā siena rietumos zemāka
smilšakmeņu kļūst un

zilganzaļā vecupes ezeriņa galā izbeidzas. Tās kopga-

350 Sīs bet skaistās smilšakmenu
rums m. nomaļās,

66
kraujas sauc par Ramātu klintīm
pēc vienu kilometru

attālajām Ramātu mājām. Klinšu nosaukumu vairs

zina tikai vecākie apkārtnes iedzīvotāji.

Tikai nelielu gabalu, kādus 1,5 km, kokiem un krū-

miem aizaugusi senielejas ir bez smilšakmens

nogāze
atsegumiem, tad sākas Ergju klintis. Tās kā varena,

majestātiska siena izslējās no Gaujas atvara dzīlēm

un ir vislielākās, iespaidīgākās senielejā. Ērgļu klinšu

vienlaidus atkailinātās smilšakmeņu sienas virsma tālu

pārspēj visus Latvijas iežus un klintis. Vairāk nekā

puskilometru klinšu siena ir vienlīdz

garā iespaidīga,
ja laivas lejā krasta,
raugās gan no upē, gan no gan
arī pašas klinšu Sienas maksimālais
no augšas. aug-
stums pie viszemākā Gaujas līmeņa vasarā sasniedz

turpat 22 m un ari citur saglabājas lielāko tiesu

18—20 m.

Klinšu siena vertikālā plaknē šķiet līdzeni nošķelta

tikai pirmos 130 m austrumu galā. Tālāk tajā iezīmē-

jas vairāki upē ievirzīti izciļņi. Gaujas sāniskās ero-

zijas ietekmē mainās sienas ārējais izskats un forma,

izciļņu izrobotajā daļā. To sekmē arī krustu

īpaši
šķērsu izveidojušās plaisas smilšakmeņos. Starp citu,
sienas austrumu daļā, uzmanīgi ielūkojoties, redzams

prāvs 5 m plats smilšakmens blāķis, kurš pa gandrīz

vertikālām plaisām noslīdējis 6—7 m zemāk salīdzinā-

blakus esošo smilšakmens slāni. It kā

jumā ar par
šādu izdarību kautrēdamies, blāķis «nosarcis» košāk

nekā apkārtējie smilšakmeņi. Raugoties šajā blāķī,

kļūst pavisam nesaprotami, kāpēc tik droša kādreiz
likusies uzcelt tieši virs Ērgļu klintīm tūristu
iespēja
mītni no dzelzsbetona un stikla. Pat atmetot visus pā-
rējos iebildumus pret šādu celtniecību, pirmajā vietā

cilvēku drošības Rū-

paliek jautājums par garantiju.
smilšakmens iežu noturības izpēte, vadoties
pīga pēc
urbumos iegūtā ģeoloģiskā griezuma un paraugu ana-

līžu datiem, kas

plaisainas kraujas malā, pakļauta
izskalošanai, šādu garantiju nedod. To derētu
upes
atcerēties ievērot vienmēr, kad, vislabāko
un apsvē-
rumu mudināti, plānojam līdzīgas būves.
Rietumu galā Ērgļu klintis it kā pārlūst un sienas

lejasdaļa, pārdesmit metrus atkāpusies no upes, no-

slēpjas aiz lielām eglēm un priedēm. Tomēr klinšu

skaistums (21,5 m) arī te ir tikpat

un augstums

67
izteiksmīgs. Pašā lejgalā, kur klintis jau gandrīz izbei-

gušās un atkal pienāk pie upes, ūdens līmenī sākas

5
3,5 m augstā, pamatā 4,5 m platā un m dziļā Ērgļu
niša, no kuras plaisām izplūst vairāki nelieli avoti.
pa

Arēji tā atgādina Gūtmaņa alu miniatūrā. Gaujas

straume pavasara palos un arī pazemes ūdeņu strau-

mītes, kas plūst pa plaisām smilšakmeņos, pamazām

to paplašina un padziļina. Tikai desmit soļu tālāk

atrodas maza, nepilnus 5 m gara, šaura aliņa.

īstenībā Ērgļu klintis nav tikai šī vairāk nekā 500 m

vērstā vienlaidus smilšakmens

garā, pret Gauju
siena tās abos galos
—
pēc neliela pārtraukuma, no-

gāzes koku aizslēptas, atkal atrodamas klintis.

Kādus 220 m tālāk austrumu virzienā stāvajā pamat-
krasta sākas virkne sarkanīgu dzeltenīgu
nogāzē un

smilšakmeņu atsegumu. Izrobotajā, nosūnojušajā smilš-

akmens sienā dažādā augstumā virs pamatnes bieži

vērojamas senākas izskalojumu iedobes, nišas un arī

nelielas alas. Vairums tām

no izveidojušās, paplašino-
ties plaisām smilšakmeņos ar raksturīgu trīsstūrveida

ieeju, kuru augstums nepārsniedz 3 m.

Savukārt rietumos, klinšu lejas galā, pēc 130 m pret

vecupes ezeriņu atsākas 200 m garš klinšu atkailinā-

jums. Sajās klintīs ir plata vertikāla plaisa,

pusmetru
kas smilšakmens masīvā turpinās kādus 20 metrus

vai ari vairāk.

Ērgļu klintis sastāv sarkaniem dzel-

kopumā no un

tenīgi sārtiem vidēji graudainiem un smalkgraudai-

niem Gaujas svītas smilšakmeņiem. Pirmajā acu uz-

metienā šķiet, ka smilšakmeņi ir visai viendabīgi, šo

iespaidu rada dzelžaini mālains, sarkanīgi brūns uz-

sūbējums. Pašā apakšējā daļā, kur iežus apskalo Gau-

jas ūdeņi, parādās skaidrs dienvidu virzienā orientēts

slīpslāņojuma Tā «lasīšanu» bieži vien

zīmējums. ap-
grūtina dažādi dzelzs hidroksīda veidojumi. Visbiežāk
tie redzami kā koncentriskas, dažādas intensitātes

sarkanbrūnas joslas (lizegangas), retāk sastopamas

sarežģītas formas dzīslas vai fantastiski to samezglo-
jumi.
Kad Gaujā ir zems ūdens līmenis, un tāds tas ir

bijis gandrīz vai visās pēdējo vasarās,

gadu pašā
klinšu apakšā smilšakmeņus nomaina sarkanbrūns

alevrolīts. Pēc ģeoloģiskā vecuma tas pieder jau vidus-

68
devonam Burtnieku svītai. Nedaudz augstāk virs
—

tā,
robežjoslā ar Gaujas svītas smilšakmeņiem, atrodas

līdz 1 m biezs konglomerāta slānis. Oļi, kas to veido,

sastāv galvenokārt sarkanbrūna kas
no alevrolīta,
ietērpts pelēkā sauktā reducēšanās
mantijā (tā apma-
līte). Mazākā daudzumā konglomerāta slānī
sastopami
fosfātiski alevrolīti, kvarca oļi, nogludinātas bruņu
zivju drumslas un fosforītu konkrēcijas.
Ērgļu klintis šī izcilā dabas
nav vienīgais piemi-
nekļa nosaukums. Tās kā Pieškalnu iezi
pazīst (no
tuvējām Pieškalnu mājām) un kādreiz sauktas arī par
Ērģeļu klintīm, jo atbalss no klinšu sienas skanējusi
kā ērģeles.
Pēc iepazīšanās ar Ērgļu klintīm, ar kurām noslē-

dzas daudzveidīgo klinšu, nišu un alu virkne senielejas

kreisajā starp Raunas Vaidavas (Strīķupes)
pusē un

ietekām, šķiet, būtu atrast vēl kaut ko ievērības

grūti
Un tomēr daži izcili dabas objekti vēl
cienīgu. nav

nosaukti.

Kādā klinšu spraugā tika atrasts viens no savdabī-

gākajiem Latvijas briofloras pārstāvjiem — alu spulg-

sūna (Scfustostega pennata). Sakarā ar kur-
uguns
šanu alās spulgsūna parasti visur ir iznīcināta. Jau

šķita, ka Latvijas teritorijā, vismaz Gaujas senielejā,

tā vairs nav sastopama.
Sis unikālais augs nav atrodams ne kabatas later-

nas gaismā, ne arī sveces vai lāpas apgaismojumā.

Tikai dabiskos tumsas vai pustumsas apstākļos alas
sienā tā mistiskā zaļgani dzeltenā
iemirgojas gaismā
kā zelts. Kad šajā tika ieraudzīta
vecs spraugā
spulgsūna, atradēji tajā brīdī vēl nezināja, ka

tepat netālu ir lielā Spulgsūnas ala, kas, par laimi,

ir ala ir Plaša,
grūti pieejama. Spulgsūnas iespaidīga.
diezgan trīs metri augstiem asto-
gaiša, ar griestiem,
ņus metrus gara. Ar spulgsūnu klātais laukums aptu-
veni 30 m 2.
Tik liela spulgsūnas atradne nekur citur

nebija zināma. Cik slēptai un grūti pieejamai jābūt alai,

lai netraucēti varētu eksotiskais augs! Uz
tajā augt
alas sienām diezgan dziļi alā aug arī papardes.
Un tomēr kādreiz arī šinī alā kurināta uguns
—

nokvēpuši. Tagad spulgsūna visur

griesti ir aug —

gan

nokvēpušajiem jaunajiem, balta-

uz
griestiem, gan uz

jiem atlupumiem pat zemē sabirušās

griestu un uz

69
Kalējalas shēma

smilts. Acīmredzot ala tiek visai reti apmeklēta. Taču

Māra Kociņa 1972. gadā te ieskrāpējusi savu vārdu

uzvārdu. Viņa droši vien
un
nezināja, ka te aug sau-

dzējamā spulgsūna. Un laikam viņai skolā par dabas

70
aizsardzību stāstīts. Sis skrāpējums, šķiet,
nav
izgai-
sina šaubas, vai būtu lietderīgi norādīt spulg-
precīzu
alas atrašanās vietu. Tā būtu ricība.
sūnas
pāragra
Jauks ir tālākais gājiens no Ērgļu klintīm
pa
stā-

vās senielejas nogāzes augšmalu. Starp koku stum-

briem un pāri egļu galotnēm nojaušama augstā krauja

un dziļa ieleja. Pāri pretējā krastā caur lapu zaļumu
dažviet izdodas samanīt Lenču lielceļu, kas, līkumus

mezdams, kāpj krasta augstajā nogāzē. Ja šeit izcirstu

skatu stigu, pavērtos brīnišķīga ainava. Un ne tikai

šeit — vēl daudzās vietās Gaujas nacionālajā parka

prasīties prasās pēc skatu stigas. Vismaz deviņdesmit
procenti no Gaujas ainavām ir apslēptas.
Kilometru lejpus Ērgļu klintīm Gauja reizē ar sen-

ieleju sametas asā elkonī —

pagriezdamās no rietu-

miem pret dienvidiem. Te no labā krasta Gaujā ieplūst

Stnķupīte jeb Vaidava.
Gaujas nacionālajā parkā visas ir tek
upes straujas,
dziļās, tumšās kur arī karstākajā dienvidus
gravās,
stunda neielaužas saules stari, ir vēss, ēnains un

mikls, smaržo trūdiem Bet Strīķ-

pēc un pirmatnības.
ir citāda tā tek gaišu, saulainu
upīte —
caur priežu
mežu pa dzeltenu smilti, un tās ceļā tikai reti kur

saguluši akmeņi un tumšas egles pārkārušas pāri vē-

rokas. Trīs kilometrus ietekas Gaujā

sas zaru augšpus
labā krasta smilšakmens kraujas ir šaurs, melns
pie
Tas ved tālu Latvijas garākajā
caurums.
pazemē —

alā. Tā ir Kalējala jeb Vaidavas ala pie Strīķu-Lenču

ceļa tilta. Alā valda pilnīga tumsa, jo ieeja ir šaura,

bet tālāk ir telpa. Griestu augstums līdz
plaša, gara
—

1,9 m, platums 5 m un vairāk. Divi pīlāri it kā sa-

dala apakšzemes telpu un piešķir tai savdabīgu iz-

skatu. Gar tek dzidrs strauts, bet,

pīlāriem pazemes
nesasniedzis izeju, pazūd smiltīs. Līdz šim precīzi
alas mērījumi nebija izdarīti, un tūristu ceļvežos bija
rakstīts, ka alas garums ir 30 m. Apmēram šāds ga-
ir telpai, kur cilvēks ērti staigāt.
rums pirmajai var

Bet ala tur vēl nebeidzas, tālāk ļoti šauru tuneli

pa
var nokļūt otrā telpā, kas ir gandrīz 5 m plata, ar

ļoti zemiem, nepilnu metru augstiem griestiem. Pazu-

dušais alas strauts parādās šīs telpas labajā pusē. No

šejienes vēl šaurāka sprauga ved pēdējā, trešajā telpa.

Tajā sēdus piecelties nav iespējams, un uzturēties

71
šajā alas daļā ir bīstami. No pusmetru augstajiem
griestiem nobrukuši dažāda lieluma svaigi smilšak-

mens bluķi. Pazemes avots šeit parādās trešoreiz.

Kalējalā notiek aktīvs sufozijas arī

un erozijas pro-
Mīksto, balto smilšakmeni strauji drupina
cess.
spē-
cīgais avots, un ala aug. Visaktīvākie procesi notiek

alas dibenā. Alai dziļumā, tā kļūst īsāka

augot pie
ieejas, jo te nogrūst mīkstais smilšakmens slānis no

alas griestiem, tiek aizbērta un sašaurināta alas

ieeja. Dziļumā valda nemainīgs mikroklimats — kā

ziemā, tā vasarā +6°C. Alas kopējais garums ar

sānu eju ir 49 m.

Līdz šim tūrisma ceļvežos lietotais nosaukums Vai-

davas ala būtu jāatmet un tā vietā jālieto Kalējala,

kā to sauc šejienes vecie iedzīvotāji, vēl jo vairāk arī

ka turpmāk tiks saukta tikai

tāpēc, pati upīte par
Strīķupīti, jo viena Vaidava jau ir Latvijas ziemeļos
Alūksnes rajonā.
Skaistās Strīķupītcs krasti var lepoties ar vairākām

smilšakmens klintīm alām. Apmēram kilo-

un piecus
metrus augstāk upes kreisajā krastā iepretim Stoķu
mājām ir vesela alu sistēma. Te var saskaitīt četras

alas ar daudzām perpendikulārām šķērsplaisām. Lie-

lākā no tām —
Patkula jeb Stoķu ala ir 30 m gara

kopējais Nostāsti vēstī, ka

(visu eju garums). septiņ-
padsmitajā gadsimtā šajā alā it kā slēpies latviešu
tautas nīdējs barons Patkuls. Alas sienā bijis iegra-
vēts viņa ģerbonis. Alas dibendaļu gadu gaitā ar

smiltīm un lapām pievilkuši meža zvēri — kā var

spriest vietām savilkto drazu slānis

pēc mērījumiem,
sasniedz divu metru biezumu.

No blakus alām izplūst spēcīgi avoti. Vienu no tiem

Veselības Senāk bijis ticējums, ka

sauc par avotiņu.
tā ūdens ārstējot dažādas kaites. Pēc padzeršanās
avotā mest upurnaudu. Citu cilvēku iemesto
vajadzējis
naudu nedrīkstējuši ņemt. Ja to izdarot, tad visas sli-

mības nākot līdzi.

Lejpus Strīķupītcs ietekai agrāk bija Lenču pārcel-

tuve. Gan senielejā, Gauja te kļūst šaurāka, bet
gan
paliene un terases augstākas. Tepat kreisā krasta

augstajā palienē un meža ielokā laivotājus gaida

ūdenstūristu apmetne «Lenči».

72
 No Ērgļu klintim līdz pat Cēsīm Gaujas tuvumā

un arī senielejas nogāzēs klinšu nav. Tikai pirms

Raiskuma tilta vecā Raiskuma labā
—
augšpus kroga
pamatkrasta pakājē biezu koku lapotne
nogāzes slēpj
Sarkanās jeb Raiskuma klintis. Kā jau pats nosau-

kums rāda, 200 līdz 10 augstā Gaujas

m
garā un m

svītas smilšakmens siena ir sarkana, dažuviet dzelte-

Ir klintis dēvēt Sarkanajām arī

nīga. pamats par pār-
nestā nozīmē — no tām vēl runā 1905. gada atbalss.

Sienas dienvidu galā virs Rūcamā avota augstu virs

galvas saglabājušies iegravēti uzsaukumi un revolu-

cionāru dziesmu kas vērsti patvaldību

panti, pret un

baznīcu.

Klinšu ziemeļu daļā ir 7 m plata, 5 m augsta un

3,5 m dziļa niša. Nelielas alas un nišas redzamas

smilšakmeņos arī citur. No tām izplūst vairāki avoti,

turklāt divi
spēcīgi.
Nedaudz lejpus Sarkanajām klintīm pie vecā kroga
ēkas Gauja izveido vienu no skaistākajiem līkumiem,
kādreizējo Gaujas plostnieku piestāšanas vietu —

Raiskuma līci. Upe krasajā pagriezienā tiecas noārdīt

labo krastu, tāpēc tas jau daudzus gadu desmitus tiek

visu, kas gadījies rokas. Straumei

nostiprināts ar pie
nekas cits neatliek kā, riņķojot uz vietas, padziļināt

gultni. Tādēļ te radusies viena no lielākajām Gaujas

iedzelmēm, tā saucamais Raiskuma atvars, kura dzi-

vasarās mazāks 5
jums pat sausākajās nav par m.

Turpretī līkuma iekšienē, upes kreisajā krastā, pastā-

uzkrājas smiltis grants. No tās šeit sastāv
vīgi un

lieliski izveidotie, straumes apdarinātie Gaujas pie-

gultnes sērekji un vaļņi.
Raiskuma tilts ka Cēsis lie-
apliecina, sasniegtas —

lākā pilsēta Gaujas nacionālajā parkā. Cēsis —

pil-
sēta muzejs, pilsēta parks —

izvietojusies senielejas
pamatkrasta nogāzēs, sengravu un pakalnu skaistumā,
bagāta ievērojamiem vēstures un revolūcijas pieminek-
ļiem un, protams, arī dabas pieminekļiem.
Gandrīz vai pilsētas centrā Vinteru strauta
pašā
(daži to dēvē
par Vējupīti) ielejas kreisajā pamat-
krastā 150 m augšpus Gaujas ielas atrodas Vintcr-

ala. Sī ala izveidojusies bal-

visiespaidīgākā Latvijas
tajā smilšakmenī 62 m virs Gaujas un 70 m virs jūras
līmeņa. Alas 40 m, tilpums — 325 m Pēc
garums —
3.

73
Vinteralas shēma

tilpuma tā ir otra lielākā ala Latvijā (tūlīt aiz Gūt-

alas, kuras tilpums 500 3), bet

maņa m
pēc garuma —

trešā aiz Kalējalas un Lībiešu Upuralas. Līdz alas

galam apmeklētāji var aiziet stāvus, jo griesti ir pie-

tiekami Centrālajā daļā tie pārsniedz
augsti. pat čet-
rus metrus. Alas dziļumā valda gandrīz pilnīga tumsa.

Tūrisma literatūrā un periodikā kļūdaini rakstīts,

ka Vinterala esot 45 m dziļa —
dziļākā Latvijā.
Sajā gadījumā tiek sajaukts alas garuma jēdziens ar

dziļumu. Jāievēro, ka Vinterala sastāv divām

no ejām:
galvenās ejas (33 m) un sānu
ejas (7,5 m). Lai izvai-
rītos no līdzīgām kļūdām, alu garumu apzīmēšanai
nav jālieto vārds «dziļums».
Pie
pašas ieejas ala ir 5,7 m plata un 2,5 m augsta.
Pirmajos 18 metros tās platums sastāda 4—5 m, bet

griestu velves augstums mainās no 2,8 līdz 4,4 m.

Tālāk galvenā ala kļūst šaurāka (2,2 m) un zemāka

(2,5 m). Alas grīda visumā tikai

līdzena, no ieejas
6 m attālumā tai ir kritums virzienā uz iekšieni. Jā-

piezīmē, ka alas parametri pastāvīgi mainās, jo tās

griesti pie ieejas īpaši pavasaros laiku pa laikam no-

74
grūst. Ala kļūst īsāka, bet nobrukušās smiltis sama-

zina ieejas augstumu. Palu un lietus ūdeņi, kas plūst

alas alā skalo smiltis
no kraujas pār ieeju, iekļūst un

dziļāk iekšu. Tādējādi ala «aizaug», aiz-

uz pamazām
sērē. Notiek ačgārns process. Baltajos un dzeltenbal-

tajos Amatas svītas smilšakmeņos alu kādreiz izvei-

doja no izplūstošais avota ūdens, nesdams sīkos

pazemes
smilšu āru, bet virszemes ūdeņi
graudiņus uz tagad
skalo alu ciet. Alas nobrukumi acīmredzot sākušies
alā saskalotās
jau sen. Pēc provizoriskiem aprēķiniem
un alas priekšā sabirušās zemes apjoms ir ap 150 m 3.

Par Vinteralas minēt tādus

vecumu var pašus ap-
svērumus kā attiecībā uz Lielo Ellīti, jo tās izveidotas

vienādos smilšakmeņu slāņos un atrodas līdzīgos ģeo-

loģiskās uzbūves apstākļos. Visticamāk, ka Vinteralas

attīstība sākusies pēcleduslaikmetā, apmēram pirms

7000—6500 gadiem.
Otra skaista ala Cēsu pilsētas teritorijā ir Svētavota

ala pie Cīrulīšu pansionāta. Patiesībā ievērību pelna

viss veidojumu komplekss: avots, klintis,
šejienes
un ala. No šīs vietas sākas dziļa kuru
grava grava, pa
uz Gauju aiztek mūžam neizsīkstošais un ziemā ne-

aizsalstošais Svētavota strauts. Avots dzeltenbrūnajā

Smilšakmeņu sienā izveidojis 13 m garu alu. Senāk

dziednieciskas šī vieta
avotam piedēvētas spējas, tādēļ
turēta svētu. Vēl šodien no Cīrulīšu pansionāta
par
šeit nāk daudz apmeklētāju, dzer avota ūdeni un nes

to līdzi. lespējams, ka avota ūdens tiešām satur vese-

lībai labvēlīgas minerālvielas. Jau pagājušajā gad-

simtā Svētavots tiek bieži pieminēts vācu un arī lat-

viešu literatūrā ar nosaukumu «Dzelzs vārti».

«Latviešu Avīzēs» 1869. 17. septembrī rakstīts:

gada
Mīkstais, sarkanais kas Vid-
smiltsakmins, allažiņ
zemē atronams, ir bagāts alām, iz kam dažās vie-
pie
tās avoti kur ūdeni dzelze iekšā. Tādas alas
izverd,
vecos pagānu laikos latviešiem bij par upurvietām.
Tās visvairāk ir Gūtmaņa ala Turai-
pazīstamas pie
das, Velna ala un Dzelzes vārti Cēsu tuvumā.

Ari «Dzelzes vārtos» pie Cēsīm avots atronās, auksts

kā ledus, kas iztek no alas labās puses. Tas no visām

ievām, kadiķu krūmiem tik biezi

pusēm ar priedēm un

ir apaudzis, ka tas ātrāk nav atronams, iekam pavi-

klāt
sam
pie tā jau stāv.

75
 3im ūdenim esot spēks kautu sāpju dzie-
ipaši pie
dināšanas.

Vēl no alām Cēsu apkārtnē jāmin leģendārā Līga-

vas jeb Sarkanā ala, par kuru saglabājusies traģiska
teika. kara laikā kāds līgavainis šajā alā
Livonijas
mīļoto. Tomēr iekarotāji abus bēgļus atra-
slēpis savu

duši No asinīm visa ala tapusi

un nogalinājuši. sar-

kana. Arī šodien Sarkanā ala ir diezgan grūti atro-

tā Cīrulī-
dama, jāmeklē pamatkrasta nogāzē starp
Pati ala neliela, māk-
šiem un bijušo Meijermuižu. ir

apdarināta olas formas iedobe.

slīgi
Vēl grūtāk atrodams un pieietams dabas piemineklis
Cēsīs ir Zvanu klintis. Tās Gaujas kreisā
slēpjas pa-
matkrasta Raiskuma tiltu kādreizējo
nogāzē starp un

Mūrlejas ķieģeļu cepli. Klintis no augšas noaugušas

kokiem un krūmiem, bet no lejas pieeja gandrīz ne-

brikšņi staignājs. Pašas Gau-

iespējama: krūmāju un

svītas klintis vairāk nekā

jas smilšakmeņu stiepjas
100 bet to augstums ir visai neliels
m garumā, —

trīs četri metri. Gar klints pakāji iztek daudz avotu.

Lielākais avots, tecēdams, it kā

no smilšakmeņiem
skan, it kā zvana. Novadpētnieks A. Anspaks gan

raksta, ka klintis savu nosaukumu ieguvušas no zvana,

kas bijis iegravēts smilšakmenī.
interesantais objekts šajā ir desmit
Pēdējais posmā
metrus Cīrulīšu klintis. Ja brauc laivu vai
augstās ar

iet pa taciņu gar upes krastu, tās nav redzamas, jo

slēpjas aiz blīva lapu zaļuma un dzidri zilām vecu-

140 sarkanā Gaujas svītas smilšakmens

pēm. m garā
siena ir savdabīgi skaista, sīkām alām,
ar spraugām
un iedobēm, ar vairākiem avotiem, kas klinšu pakāji
dara staignu, ar dzegām un šauru taciņu virs klintīm.

Pāris metru virs zemes klintī ir 3,8 m garā Trijstūra

ala. Vietā, kur vecupe cieši pieglaužas klintij, zilgajā
ūdenī spoguļojas nepieejama niša.
prāva,
Sešus kilometrus lejpus Raiskuma tilta Gaujas sen-

kreisā lielu, 600

ielejas pamatkrasta nogāzē ap m

platu robu Rakšupītc, kuras ieleja te pievie-

iegrauzusi
nojas scnielcjai. Upīti pazīst arī kā Rakstupīti, Jēč-

upīti un Simtupi. Pirmie divi vārdi aizgūti no tuvējo

nosaukumiem, pēdējais saistās tās
māju turpretim ar

iztekas daudzajiem netālajā Vidze-

rajona ezeriņiem
mes
augstienē. Vairums no tiem šobrīd jau daļēji aiz-

76
auguši vai pat pilnīgi pārpurvojušies. Bet arī vēl

tagad ieplakās starp pauguriem vai zemledāja

gultnēs daudz
straumju izrautajās mazu ezeriņu —

Lazdiņu, Purvāju, Vēķu, Murkolītis, Gaucis, Mača,

Asaru, Raudiņš v. c.

Pašā Rakšupītes lejtecē nedaudz augšpus ietekas

Gauja (pie vecā Cēsu—Līgatnes ceļa tilta) kreisajā

krastā vairāk nekā 100 m garumā redzamas 3—lo m

augstas gaišo Gaujas svītas smilšakmeņu klintis ar

nelielām nišām un alām.

Rakšupites ietekas apkārtnē Gauja tek gar stāvu

otrās terases nogāzi, bet terase, kuras atrodas

pati uz

Rakšu mājas, te sasniedz 400 m platumu.

lepretim Rakšupītes ietekai Gaujas labā krasta no-

krasi izcilnis
gāzē iezīmējas —
Kvēpenes pilskalns.
Vēsturnieki domā, ka te bijusi Satekles pils. Tā atra-

dusies šaura galā diviem

un augsta zemes raga ar pār-
rakumiem diviem lidz deviņus metrus
un augstiem
vaļņiem atdalīta un nocietināta no Raiskuma puses.
Agrāk tieši pilskalnu Par to lie-
gar tecējusi Gauja.
cina 14 šaura klinšu siena. Sarkanbrūnās
m augsta,
sienas pašā apakšā izplūst avots. Smilšakmenī gan-
drīz neviena ieraksta.

Pie pilskalna — šodien vientuļa mežsarga māja un

lielais Kvēpenes dižozols, viens no skaistākajiem Lat-

vijas ozoliem. Tā kuplais zaru vainags ir kā vesela

ozolu birzs. Lielā koka ēnā varētu patverties tūkstoš

cilvēku. Jauka ir šī vieta —

visapkārt meži, tuvumā

nevienu māju, tikai ūdenstūristu apmetne «Kvēpene».

Labu gabalu no šejienes gar upi stiepjas palienes
un pirmās terases rāmo mežu joslas. Sis līdz Ķūķiem
ir klusākais posms Gaujas senielejā. Upes krasti tik-

pat kā nepieejami. Kājām gājējs tūrists šeit neatradīs

nevienu taku. Biezi kārkli Gauju nelaiž klāt

sargā un

makšķernieku vai nejaušu ceļotāju. Bet Gauja te uzsāk

veiklāku skrējienu: ierunājas Rakšu krāces, parādās

vairākas salas, tad Simtēnu atvara seko
un pie pa-

grieziens rietumiem, lai dažiem kilometriem

uz
pēc sa-

tiktos Briedīšu iezi Briedīšu Tas iz-

ar (arī klintīm).
līkumā 500 Briedīšu mež-
veidojies Gaujas m augšpus
šaurās kreisā krasta virspalu terases
sarga mājām
4 —6 smilš-
kraujā. Apmēram 100 m garā un m augstā
akmens siena līdzena. divi izciļņi,
nav Tajā iezīmējas

77
kurus atdala neliels līcītis ar diviem cienīga izskata

laukakmeņiem pie pašas upes.

Vidējgraudaino Gaujas svītas smilšakmeņu sienas

augšdaļai te raksturīga koši sarkana vai sarkanīgi

brūna bet kādu metru virs
krāsa, apakšā —

upes

sarkanīgi dzeltena. Sienas vidējā dajā

līmeņa — re-

dzams savdabīgs «paraksts», tā

seno straumju sauca-

mais «S» veida slīpslāņojums, kas reti kur tik labi

vērojams daudzajos senielejas smilšakmeņu atse-

gumos.

Lejpus Briedīšu ieža Gauja atvirzās

pamazām no

kreisā pamatkrasta, tai abās

un pusēs pieslejas pirmās
terases un palienes segmenti. Pret Briedīšu mājām
upes izskalotajā kreisā krasta terases stāvajā kraujā
uzmanību saista tumša nogulumu josla. Gandrīz 100 m

attālumā nedaudz virs upes līmeņa te stiepjas tumši

pelēks, tumši brūns vai zilgani melns mālu, sapropelu,

smilšu kūdras slānis. No tā kā
un starpkārtojuma
draudīgi, skabargaini pīķi izslienas vai noslēpumaini
ieslīgst dzijumā lieli koku stumbri. Gauja te ap-
upes
lūkošanai atsegusi kādu no savu daudzo vecupju no-

gulumu slāņkopām.
Pavisam nelielu gabaliņu tālāk krūmu aizaugušajā
krastā piestiprinātais uzraksts vēstī ūdenstūristu
par
«Briedīši». Tad klāt ir arī lejtecē kārklu
apmetni
ieskautā Amata —
pati straujākā Gaujas pieteka.

Krāces un klintis

Ar Amatas ieteku sākas senielejas viskrāšņākais

posms. Samērā nelielajā, tikai 3,5 km garajā krā-

čainākajā posmā Gaujas kritums ir 225 cm. Tas sa-

dalās it kā vairākās atsevišķās krācēs: Enkurakmens

krāce (uz 80 metriem kritums 25 cm), Straujā žvira

(50 m—2o cm), Līņu žvira (100 m—2o cm), Baltiņa

žvira (50 m—l2 cm).

Aiz Amatas ietekas viens pagrieziens, un upe ienirst

starp divām klintīm kreisajā Leimaņu iezis,

—
pusē
pa labi — Edernieku krauja. Starp abām klintīm

Gauja ir rāma un dzija, laikam sagatavojas lēcienam

krācēm. Leimaņu klintis stiepjas

pār Ķūķu 350 m ga-

78
 Ķūķu klinšu shēma

rumā. sasniedzot astoņu, vietām deviņu metru aug-

stumu. Tajās ir neizskatīga 7,5 m gara ala.

Edernieku klintīm noteiktu augstuma skaitli nevar

norādīt, jo vienlaidus klinšu sienas te nav. Stāvajā,

ir tikai vairāki atsevišķi
sengravu izrobotajā nogāzē
atkailināti iežu izciļņi un smilšakmens atsegumi. Tā-

pēc daudz pareizāk to būtu saukt par Edernieku

krauju. Tajā pie pašas pamatnes ir upes izgrauztā

Edernieku niša —
7 m plata un 5 m gara, tik liela,
ka tajā var iebraukt ar laivu. Augšā —
40 m aug-

stajā kraujā pie Edernieku mājām aug skaistu dižozolu

grupa.
Tūlīt aiz stāvās Edernieku kraujas seko majestātis-
kās Ķūķu klintis. Būtībā Ķūķu un Edernieku klintis

ir viena un tā pati krauja, kuru sadala mazā Ederes

stāvu pāršķeldama 40 metru

upīte, ar dziju, gravu

augsto senielejas nogāzi.

Ķūķis —
tā saka gaujmalieši un arī ūdenstūristi
—,

šis 40 iežu atsegums guj kā pārgriezts

m augstais
sarkanbrūns maizes klaips uz zila viļņojoša dvieļa.
Pie baltās krāces, bet virs galvas
kājām puto augstu
pavasaros tvan baltās ievas un zaļie bērzi. No Ķūķu
klintīm paveras viena no skaistākajām Latvijas ainavām.
Tālumā kāpj Vidzemes Centrālā augstiene,
uz augšu
turienes Amata.
no traucas mūsu straujākā upe
Krūmi, meži, lauki, siena kaudzes, šķūņi, atsevišķi

79
koki, birztalas atkal zili meži. Te ir
un pie apvāršņa
ko vērot. Apvārsnis ir stipri tālu, ka stā-
gan tāpēc,
daudzus desmitus metru virs
vam
augstu upes, gan
tāpēc, ka ainava mazliet «sašķiebta» uz skatītāja pusi
un horizonts attālināts. Bet pa kreisi ziemeļaustrumu
kalni
virzienā —
Vāļu pie Cēsīm un mežu za|umā sa-

manāmi Cīrulīšu pansionāta baltie korpusi. Gauju

šajā virzienā var pārredzēt tālu.

Sīs skaistās ainavas te nebūtu, ja arī te augtu koki

biezi krūmi, kas pilnīgi aizsegtu redzamību

un tāpat
kā visās Gaujas senielejas augstajās pamatkrasta no-

gāzēs. Seit pati daba pavērusi logu no augstās krau-

jas uz brīnišķīgo pasauli.

Ķūķu klintis jeb iezis ietver senielejas labā pamat-
krasta un ari vecāko terašu nogāzes 600 m attālumā,
kuru visā traucas Gaujas straume. Vis-
gar garumā
augstākajā vietā iezis paceļas 40 metru virs upes
līmeņa. Faktiski Ķūķu iezis sākas Gaujas līkumā
jau
augšpus pirmās laukakmeņu barjeras, kur
nogāzes
apakšā redzami zemi sarkanīgu smilšakmeņu atse-

Tieši minēto laukakmeņu barjeru smilšak-

gumi. pret
sasniedz
mens sienas augstums jau 6 m,
bet virs tās

izplūst vairāki avoti.

Kādus 70 m pa straumi uz leju sākas Ķūķu ieža

augstākā dala. Vienotas smilšakmens sienas visa

kraujas augstumā, kā, piemēram, Ergju klintis, te nav.

Kraujas vertikālajā augšmalā zem plānas kvartāra

nogulumu kārtas seko augšdevona sarkanīgie alevrolīti

māli. Tālāk kļūst slīpāka, to sedz nobru-

un nogāze
kumi, vietām arī krūmi. Tikai kraujas pakājē redzama

5—6 m augsta gaiša smilšakmens siena ar izskalo-

juma nišām. Kraujas augšmalas sarkanie iežu noplū-

dumi nokrāso sarkanus arī gaišos smilšakmens iežus.

Tālāk 60 atkal izslējās 6—7

apmēram m
posmā m

augsta smilšakmens siena, kas apraujas ar nelielu

nišu, kuru otrs lielākais laukak-

pret Gaujā iegūlis
meņu krāvums, šajā vietā ar lēzenu, krūmiem aizau-

gušu īsu sengravu beidzas Ķūķu ieža augstākais posms.

Tūlīt aiz sengravas krauja atkal kāpj augstāk —

līdz 17 20 Tās nedaudz

un pat m. slīpo augšmalu
veido koši violeto, zajganpclēko vai sarkanīgo mālu

un alevrolītu slāņi, bet lejā no atvara dzīlēm paceļas

vertikāla B—lo8—10 m augsta smilšakmens siena ar alu.

80
Pazeminoties pret sengravām nogāzē un paaugstino-
ties starp tām, siena dienvidrietumu virzienā turpinās
vēl
apmēram 350 m. Tā apraujas ar 5—6 m augstu
izcilni gandrīz pret trešo lielāko laukakmeņu krāci

Gaujā.
Ķūķu klintīs ir divas interesantas alas. Garākā Ķūķu
ala atrodas pie paša upes līmeņa un palu laikā piepil-
dās ar ūdeni. No pretējā krasta raugoties, izskatās,
ka tā ir stāvā klinšu sienā,
pilnīgi nepieejama gar
kuru Gaujas Patiesībā ūdens šeit
spiežas straume.

ir tikai līdz potītēm.

Ala ir savdabīga. Sākotnēji plašā velve arvien sa-

šaurinās, līdz ved tikai 22 šaura, tumša

pazemē cm

plaisa. Intriģējoši tas, ka šaurā plaisa, kuras

pa
apakšu sūcas ūdens, dažiem metriem atkal papla-
pēc
šinās. Ķūķu alas kopgarums ar visu šauro plaisu sa-

sniedz 20 Alas sākusies dziļi klintī, turpinās

m. plaisa,
arī Gaujā zem ūdens trīs metrus dziļas un vienu metru

platas šahtas veidā. Nezinātājam šī vieta ir bīstama, jo

seklajā, ņirbošajā straumē šahta nav pamanāma.
Viens solis sānis cilvēks pazudīs Gaujas
—

un tajā.
gultne šeit ir sekla un izveidota cietā smilšakmenī,
tikpat kā betonēta.

Otra ala kādus 100 lejpus tikko aplūkotās

Ķūķu m

ir
nepieejama, jo atrodas klinšu sienā 3,3 m augstumā
virs Gaujas atvara. Ik pa brīdim atvarā iegāžas smilš-

akmens gabali no klinšu pārkares, tādējādi daļēji aiz-

bērdami krāces. Uzturēties šeit ir bīs-

dziļumu lejpus
tami. Nepieejamā ala ir 10 m gara, trīsstūra formas.

Arī šai alai pirmcēloni bijusi plaisa, kura tagad

par
kā rēta alas klinšu sienu nonāk
stiepjas pa grīdu, un

līdz
Gaujas ūdeņiem.
Ķūķu kraujā Gauja kā milzīgs nazis līdz 40 m dzi-

Te
ļumam pāršķēlusi senielejas apkārtnes pamatiežus.
redzami vai visi dažāda slāņi, kādi
gandrīz vecuma

vien tās apkārtnē, atskaitot

sastopami senielejā un

vienīgi Pļaviņu svītas karbonātiežus.

Pašā augšā simtiem miljonu gadu vecos augšde-

sarkanīgi brūns
vona nogulumus pārsedz akmeņains,
pēdējā smilšmāls. Zem tā
apledojuma parnatmorēnas
seko gandrīz 7 m bieza Amatas svītas apakšējās da-

sarkanbrūno alevrolītu smilšak-

ļas un zaļganpelēkā
Tālāk līdz līmenim atsedzas
mens slāņkopa. pat upes

6-274 81
Gaujas svītas krāsainie alevrolīti, māli un smilšak-

mens slāņi.
atšķirībā citiem devona iežu atse-
Ķūķu kraujā no

Gaujas krastos ir ļoti daudz alevrolīta

gumiem un

māla starpslāņu. Tāpēc augstā krauja parasti ir mitra,

bieži vērojami noslīdeņi, izplūst nelieli avoti, kas sīkos
smilšakmens sienu noplūst Gaujā.
strautiņos pār
Smilšakmens šeit parasti ir smalkgraudains, gaiši
pelēkā krāsā, reizēm ar alevrolīta, retāk kvarca oļiem.
Jāpiezīmē, ka Amatas svītas smilšakmeņos Ķūķu ieža

augšdaļā atrasts samērā daudz seno zivju atlieku,

piemēram, Psammolepis undulata Ag., Psammolepis

sp. Asterolepis ornata (?) Eichw., Plourdosteus sp.,
y

Glypteolepis sp., Laccognathus sp., Panderichthys sp.

Alevrolītos, kas dominē Ķūķu kraujas ģeoloģiskajā
ieguļ pelēks trekna māla slānis fosforīta
griezumā, ar

konkrēcijām. Pēc sastāva un īpašībām tas ir analogs

grūti kūstošajiem gaišajiem māliem, kurus izmanto

Lodes karjerā.
Krāču starp klintīm kraujām Gauja kļu-
posmā un

vusi neparasta. Kaut kur pazudušas smilšu sēres un

vaļņi. Vietām upe plūst domīgi klusa, it kā apsverot,

kā labāk daudzos šķēršļus. Tad seko
pārvarēt straujš,
trokšņains skrējiens baltu putu vērpetēs laukak-
pār
meņu slieksni un atkal atelpa atvara dziļumā. Pie

Ķūķu klintīm lielākais ir tieši otru

dziļums (7 m) pret
alu smilšakmens sienā. Upes kreisajā krastā te balsnī

viena no šī posma nedaudzajām prāvajām smilšu-

sērēm. Aiz sērei piegulošās mazās pļaviņas

grants
kreisā krasta josla ir kokiem krū-
joprojām zema, un

miem aizaugusi. Tā krasi kontrastē ar augsto pretējo

klinšu sienu. Kad gājējs izspraucies caur krūmājiem,
priekšā plaša leja, kas viena kilo-
paveras sausa
pēc
metra dienvidaustrumu virzienā noved Amatas krastā.

Sausajā ielejā kādreiz Amata, ieplūstot

tecējusi Gaujā
tieši pie Ķūķu klintīm. So kilometru garo, 300—350 m

plato un B—l3 m dziļo pamesto ieleju no pašreizējās

Gaujas gultnes ziemeļos šķir plašs līdzens reljefa pa-
cēlums. Tā austrumu malā Amatas krastā atrodas

nodegušo Leimaņu māju drupas. Tāpēc šo pacēlumu,

kas ir otrās
no ģeoloģiskā viedokļa senielejas virspalu
terases daļa, vai reizēm arī
sauc par Leimaņu paliksni
Leimaņu salu. Samērā līdzenā virsas
par palikšņa

82
augstums ir 32—34,5 virs Pamestās
m jūras līmeņa.
gultnes pretējais dienvidu krasts savukārt
—

paceļas
vēl augstāk, līdz 37,5—38 m atbilst tre-
un senielejas
šās virspalu terases nogāzei. Trešā terase rietumu vir-
zienā nepilniem diviem kilometriem
pēc pienāk Gaujas
kreisajā krastā turpinās gandrīz līdz
un Skaļupes
ietekai.

Vecajā ielejā Amatas ūdeņi plūduši ilgu laiku, tur-

pat vai 10 000 gadu —

no tā brīža, kad pēc otrās virs-
palu terases izveidošanās ielejās atsākās intensīva

iegraušanās. Tikai pirms 150 gadiem lielos

pavasara
palos Amata pie Leimaņiem izskalojusi uz Gauju tais-

nāku ceļu. Plašā ielejas Amatas

pamestās paliene
krastā paceļas tikai 2—3 m virs līmeņa un lie-
upes
lāko palu laikā daļēji applūst arī tagad. Tomēr pastā-
vīgs upes tecējums vairs neatjaunojas.
Savdabīga ir arī Leimaņu «sala». Tā sastāv no di-

vām ģeoloģiskās uzbūves atšķirīgām

pēc un vecuma

Edernieku
daļām. Ziemeļu pusē, kur to no kraujas no-

šķir Gauja, atsedzas Gaujas svītas smilšakmeņi, kas

veido Turpretī
jau minētās Leimaņu klintis. austrumu

galā pie Amatas kādreizējo Leimaņu māju apkārtnē un

arī dienvidu pusē pret veco gultni sala sastāv no

upes
grants, oļu un smilts sanesām. Izrādās, ka senielejā
Amatas ietekas rajonā ir interesanta ne tikai iespai-
dīgo klinšu un krauju dēļ, bet arī ielejas reljefa attīs-

tības ziņā.
Pēc iepazīšanās ar Ķūķi un visām trim krāču pakā-

pēm nav pat pilns kilometrs rāmāka upes plūduma,

kad laivu satver veikla ziboša straume un nes starp
lieliem laukakmeņiem. Ja brauciens iekrīt pusdienlaikā,
visa Gauja mirgo saules spoguļos, it kā gribētu apžil-
bināt laivotāju, un braucējs nekādi nevar saprast, kurā
vietā ūdens bīstamie akmeņi.
pie virspuses slēpjas
Gaujas vidū —
kokiem apaugusi prāva saliņa. Upes
labajā paceļas Līņu klintis, kreisajā bezno-
pusē —

saukuma klintis. klintis iesākas Platū-

Līņu ar mazo

nes upīti, kas ar dziļu gravu pāršķeļ augsto krastu un

ielaužas tādu kā minikanjonu caur pieci

Gaujā
—
ar

seši metri un vienu metru platu spraugu krasta

garu
te ātri seklu gultni.
smilšakmeņos. Gauja plūst pa
Straume sadalās daudzās plūsmās un skalojas starp
mazām kuras kā smaragdzaļi tepiķi izklātas
saliņām,

83
 straumē. Bet atliek tikai apgulties
zilajā, čalojošajā
uz vilinoši mīkstās, biezās zāļu segas —
un jūs kļūs-
tat melns no tušas krāsas dubļiem.
Arī pie Līņu klintim Gaujas gultne it kā «betonēta»

cietā smilšakmenī. Ledi

apdarinājuši, apskrambājuši
Gaujas svītas smilšakmeņu sienu un izveidojuši tajā
nelielas robotas Līņu klintis vienlaidu
pārkares. nav

atsegumu josla kā Ķūķu vai Ērgļu klintis. Tās atse-

višķiem posmiem ar lielākiem un mazākiem pārtrau-

kumiem veselu puskilometru, vietām
turpinās sasnieg-
damas 10 Pretī salai augstāko klinšu
m augstumu.
pakājē virmo liels ledaini auksts avots.
Virs Līņu klintīm klusē vientuļš, it kā pamests, aiz-
mirsts mežs. Aizaudzis pat vecais ratu ceļš un mak-

taka.
šķernieku
Pretējā kreisā krasta klintis mazākas. To garums
200 m, maksimālais augstums līdz deviņiem metriem.

Diemžēl šīm klintīm nav sava vārda, vismaz neviens

apkārtnes iedzīvotājiem to
no aptaujātajiem nezināja.
Būtu
ieguvums, ja kāds no lasītājiem varētu tām atdot

kādreizējo nosaukumu.

Tūlīt aiz Līņu klintīm Gaujai ir straujš skrējiens —

krāce, Līņu žvira. Viļņi veļas tādi žvindzīgi, trīsstū-

raini kā bruņuzivju zvīņas 100 metru

veco —

posmā
Gaujas kritums te ir 20 cm.

Tālākajā gaitā upe izmet prāvu cilpu pa kreisi. Cieši

gar tās kreiso krastu virzās Līgatnes—Kārļu ceļš

(kādreizējā Rīgas—Cēsu ceļa posms). Vienā pusē to

norobežo stāvā Briežu Lauzes otrā Gauja.

nogāze, —

Tā vairākkārt uzbrukusi krastam un vecajam ceļam,

aizraujot daļu atvarā. Pirms gadiem desmit, piecpa-
dsmit, kad Gaujā vēl pludināja kokus bija
un pavasarī
modē braukt pašdarinātiem baļķu tie rei-
ar plostiem,
zēm nevarēja izkļūt no šī atvara. Smago, divdesmit

metru garo baļķu plostu atvars grieza uz vietas kā

skaidu. Ātrāk projām nevarēja tikt, iekams drosmīgā-

kais no vīriem izlēca krastā un plostu ar virvi izva-

dīja mierīgākos ūdeņos. Lejpus atvara skrien Skaļ-

upīte, kas pēdējos gados mainījusi ietekas vietu, —

Gauja paņēmusi daļu krasta, iztaisnodama Skajupītes

cilpu. Arī līkuma virsotnē tiek
pašreiz joprojām no-

grauzta oļainā un grantainā pirmā virspalu terase.

No terases atlikusi vairs tikai dažus metrus

niecīga

84
 Spriņģu ieža shēma

plata strēmele, kas atdala Gauju no Skaļupītes vecās

gultnes. Tā minēto Amatas

pamestās atgādina jau
gultni Ķūķu ieža apkārtnē. Pa šo veco gultni Skaļupītc
pavisam nesen — vēl divdesmitajos trīsdesmitajos
gados ietecēja Gaujā tikai kādus 500 m augšpus
Spriņģu ieža. Tagad tā Gauju sasniedz kilo-
pusotru
metru augstāk.
lepretī Skaļupītes ietekai Gaujas cilpas iekšienē pie
līdzenāka krūmu ieskauta labā krasta uzraksts vēstī,
ka šeit atrodas ūdenstūristu apmetne «Skaļupīte».
No šejienes kādi divi kilometri, un priekšā kā varena

cietokšņa mūris Spriņģu jeb Līgatnes ieža

nostājas
visaugstākā (18 —21 m) da|a. lezis īso sengravu izro-

botajā senielejas kreisā pamatkrasta nogāzē ar nelie-

liem
pārtraukumiem stiepjas austrumu—rietumu virzienā
vairāk nekā 600 metrus. nedaudz slīpo
Kraujas augš-
malu veido 8 m biezs sarkanīgi brūnu un zaļganpelēku
alevrolitu slānis. Vertikālā ieža siena sastāv no

10 —12 m biezas sarkanbrūnas Gaujas svītas smilš-

akmeņu slāņkopas. Tajā atrodami alevrolīta oļi, fos-

forītu konkrēcijas un bruņuzivju drumslas.

Pārēja Spriņģu ieža daļa ir ievērojami zemāka, un

tajā dažādas formas smilš-

izveidojušies atsevišķi
akmens izciļņi, kuros tuvu ūdens redzamas četras
pie
nišas. Lielākā no tām ir iespaidīga 9 m plata, 4,5 m

augsta un 5,5 m tāla klinšu pārkare. Pēdējais smilš-

akmens sienas ir
posms ar septiņiem izciļņiem apmē-
50 s—lo Tas izbeidzas tikai
ram m garš un m augsts.
pāris simtu metru augšpus Līgatnes ietekas.

85
 Spriņģu iezis tuvākai aplūkošanai grūti pieejams, jo
visgarām to apskalo Gauja. īstu taku nav arī tā augš-
malā. No ieža augstākās vietas paveras skaista ainava

uz Gaujas loku ar zaļu salas kuģi zilajā straumē.

Kalns virs ieža vēl 20 m kāpj uz augšu, tikai tas noau-

dzis ar biezu mežu, un nekāda ainava no turienes

vairs neatklājas.
Tikko Gauja izlauzušies caur sašaurinājumu starp
Spriņģu iezi labā krasta terasēm, tā strauji
un paāt-
rina gaitu, virmuļojot pār lielajiem akmeņiem gultnē.
Pret ieža lejas posmu upes vidū, laukakmeņu balstīta,
neliela saliņa. Vasarā
pamazām aug Gaujas dziļums
šeit tikai līdz ceļiem, bet aizbrist uz salu neizdodas —

straumes ātrums un spēks gāž gar zemi.

Aiz Spriņģu ieža senielejas nogāze, kaut arī nelielu

tomēr saglabā viengabalainību, līdz

sengravu izvagota,
to pāršķeļ 45—60 m dziļā Līgatnes ieleja. Nogāzi arī

tālāk nesaudzē neskaitāmas lielas sengravas un strautu

gultnes. Tikpat saposmota ir arī Līgatnes ieleja. Sajā

savdabīgajā vietā atrodas Līgatnes papīrfabrikas cie-

mats. Pati papīrfabrika 19. sākumā šeit ierīkota

gs.
tāpēc, ka bija pieejami dzidrie Līgatnes upes
un avotu

ūdeņi. No tā laika līdz mūsu dienām ciemats, augot

reize ar papīrfabriku, ir būtiski pārveidojies, paplaši-
labiekārtots. Izplezdamies aizvien tālāk Rem-
nājies,
dēnu, Skolas, Rīgas, Pluču un Spriņģu «kalnos» un

iesniegdamies starp tiem ieplakās, iele-

sengravās un

jās, tas tomēr saglabājis eksotiskas īpatnības, kas rak-

sturīgas kalnu ciematiem. Te ir veseli alu labirinti —

smilšakmens iežos vairākos stāvos izcirstas dažāda

garuma ejas un alas, kas tiek izmantotas kā visideālā-

kie No centrālās visām atza-

pagrabi. ejas uz pusēm
rojas katram saimniekam Ziema vai
savs pagrabs.
vai rudens
vasara, pavasaris —
temperatūra tajos
paliek nemainīga —

plus seši grādi. Garākā eja Rīgas

kalna kraujā ir 36 Pēc R. Vētras 1956.
m. ziņām, gadā
Līgatnē smilšakmens iežu atsegumos mākslīgi izvei-

dotas ap 230 katakombveidīgas alas. Nereti klintī izcir-

stas arī garāžas. Aiz fabrikas ziemeļu vārtiem pie

bijušās Beiverkas ir visgarākā apakšzemes eja, kas

ved 70 Ja šo
m pazemē. eju kopējam garumam pie-
skaitām arī visus sānu atzarojumus 40 bijušo
ap
—

pagrabu, iegūstam turpat 200 m kopgaruma. Tas ir

86
tikpat daudz kā labirintu kopējais garums pazīstama-
jām, galvenokārt cilvēku roku alām
raktajām Riežupes
Kuldīgas tuvumā. Patlaban dzijāko pagrabu
eju un

10—20
grīdu klāj cm
augsts ūdens. Tas acīmredzot arī
bijis iemesls, kādēļ pagrabi jau sen pamesti. Lejpus
fabrikas vairākas alas ir pašā Līgatnes upītes krastā.

Tās pieejamas, jo Līgatnes tagad cieši

nav
upīte ap-
skalo šo zemo kreisā krasta klinti.

Visvairāk smilšakmenī cirsto pagrabu un garāžu ir

klintī, ko daudzos vārdos: Beverīnu,

sauc par Lustūzi,
Alu iezi.

Bet nepilnu puskilometru pa straumi uz augšu kreisā

krastā zaļajos kokos ieslēpies vēl skaistāks iezis —

Anfabrikas klints. lesarkanā 17 m augstā klinšu siena

pēc ārējā veidola atgādina slaveno Zvārtas iezi, kuru

kādreiz gleznojis mākslinieks Rihards Zariņš. Sienas

pakājē iezīmējas vairāki tumši taisnstūraini caurumi.

Arī šinī klintī kuri

bijuši pagrabi, jau sen pamesti,
bet
palikušas to vietas kā mākslīgas alas.
Zemākā ieža daļa kā šaurs klinšu bluķis guļ pār
ūdeņiem. Izskatās, it ka milzīga putna knābis būtu
iemērkts atvara vidū un spoguļojas mazās upītes dzid-
rumā. Kādu četru metru augstumā šim klints
gabalam
ir arī viena «acs». Tā nav ala, bet bijušais pagrabs,
kam izdrupusi visa dibensiena un klintī izveidojies
4,2 m garš, ap 2,0 m plats tunelis.
Līdz ir viena Latvijas tīrā-
papīrfabrikai Līgatne no

kajām straujākajām Tās vidējais kritums

un
upēm.
4,2 kilometru, tikpat kā īstai kalnu Pie
m uz upei.
ietekas Gaujā Līgatnes ūdeņi kā hameleons maina

krāsu —
kļūst sarkanīgi, zaļgani, melni vai arī kādā

citā tonī atkarībā tā, kādu tobrīd

neparastā no papīru
ražo fabrika. Nacionālā parka apmeklētāji un visa

sabiedrība ar pamatotu nepacietību gaida, kad moder-

nizētajā fabrikā darbu uzsāks jaunas, mūsdienu prasī-

bām atbilstošas attīrīšanas iekārtas, lai upītes ūdeņi
kļūtu tikpat kvalitatīvi kā augstvērtīgais Līgatnes

papīrs.
dzīvo paleontologs autodidakts Teodors
Līgatnē
Kamšs. mūža četrdesmit gadus ziedojis
Viņš no sava

ģeoloģisko vākšanai, sistematizēšanai

kolekciju un

izpētīšanai. Šī cilvēka darbs ir tiešām apbrīnas vērts.

Viņa mājas muzejā varam aplūkot 300 miljonus gadu

87
vecus pārakmeņojušos galvkājus, pleckājus vai to

nospiedumus, tikpat vecas bruņuzivis, sūkļus, koraļļus,

bārkšspuru zivju fragmentus un daudz ko citu. Te neiz-

trūkst alu lāča

pat kādreizējā un pirmatnējā zirga
žokļu kauli un arī meteorīti. Un viss atrasts tepat
Gaujas senielejā vai pieteku ielejās. Vienu istabu aiz-

zinātnes atziņām pirmklasīgi noformēti

ņem pēc un

kompakti cits zem cita daudzos stāvos sabīdāmi un

izvelkami stendi, kuru materiāla izvērstā veidā pietiktu

liela muzeja vairākām zālēm. Teodoru Kamšu varam

saukt arī par konhiologu, jo viņa muzejā ir viena no

pilnīgākajām gliemežu kolekcijām republikā.

Pavisam netālu no Līgatnes ietekas atrodas pārcel-
tuve —

vienīgais prāmis, kas vēl palicis uz Gaujas.

Vairāk nekā kilometra garumā tur izsekojama labi

saglabājusies otrā terase, kas Gaujas

virspalu pret
kreisā krasta palienes joslu apraujas ar stāvu, 5—7 m

ietekas līdz
augstu kāpi. Tajā no Līgatnes pārceltuves
rajonam ar pārtraukumiem redzami zemi sarkanīgi
dzelteni Gaujas svītas smilšakmeņu Apmē-
atsegumi.
ram vienu kilometru lejpus pārceltuves šī terase nonāk

Gaujas krastā. Tās te izveidojies Jum-

stāvajā nogāzē
pravu iezis. Nostāsts vēstī, ka senos laikos šajā vietā

no ceļa virs kraujas Gaujā iegāzušies satrakotu zirgu

rauta kariete muižkunga Tā iezis
ar jaunkundzēm.
dabūjis savu nosaukumu.

Jumpravu ieža augstums ir 5—7 m, garums — 250 m.

Tikai nelielu, kādus 50 m garu iežu daļu apskalo Gau-

jas ūdeņi, pārējo aizslēpj palienes krūmāji. Vertikālajā,

pelēcīgi baltajā un sarkanīgi dzeltenajā Gaujas svītas

smilšakmeņu sienā pie upes līmeņa atrodas zema 6,5 m

un 5 m plata ala, kuru sauc Taimiņu

gara par

spraugu. Atkarībā no ūdens līmeņa mainās alas ieejas

izmēri. Reizēm vasarā alā var iebraukt ar laivu, bet

palu laikā tā pilnīgi noslēpjas zem ūdens. Taimiņu

spraugas veidošanās galvenokārt saistīta ar Gaujas
sāniskās vidējo palu līmeņu
erozijas procesiem, jo
augstumā ūdens plūsmas te perpendikulāri
spēcīgās
triecas pret smilšakmeņiem. Alas tuvumā smalkgrau-
devona bruņuzivju
dainajos nogulumiežos sastopamas
fosilijas.
lepretī Jumpravu iezim Gaujā ir saliņa. Te straume

kļūst ātrāka, aši traucas klā-

Gauja pār laukakmeņu

88
 Katrīnas ieža un Gūdu klinšu shēma

jienu un pavisam drīz skrējienā atsitas pret" sarka-

nīgu klints sienu un kā apmulsusi pagriežas turpat

vai pretējā virzienā. So pusloka smilšakmens krauju
sauc Nāru jeb Ūdensmeitu klintīm, visbiežāk
par par
Katrīnas iezi. Pie upes viskrasāk izceļas 15 m augsts,
nošķeltai piramīdai līdzīgs smilšakmens cilnis. Tieši

uz tā mēness naktīs, no atvara kāpjošās miglas pala-

gos tinušās, esot kavējušās ūdensmeitas.

Ciļņa pakājē pie paša ūdens ir straumes izgrauzta

4,5 m plata un 4 m dziļa niša, tāda pati kā Taimiņu
sprauga. Pārējā Katrīnas ieža daļa no ciļņa pa straumi
uz augšu nedaudz atvirzās no upes un noslēpjas aiz

kārklu krūmiem. Gravu izvagotās kraujas augstums te

ir krietni vien lielāks piecpadsmit metriem, bet

par

gar pakāji to klāj nogruvumi. Tāpēc atkailinātās Gau-

jas svītas smilšakmeņu sienas augstums arī te
nepār-
sniedz 15 leža 200
m. kopgarums apmēram m.

Katrīnas iezis ir skaists līdz pusdienlaikam, kamēr

to saule. Zila lejā, zaļš virs tās,
apspīd upe krūmājs
augstāk— sarkana klints, vēl augstāk — sarkanbrūni

priežu stumbri un starp tiem — viens vienīgs slaids

balts bērzs. Bet izslējās

pašā augšā no aizmugures
daža laba egļu galotne. Un tam visam pāri
svinīgo
kāpj balta, pūkaina mākoņa mugura un lejup raugās
dzidrs debesu logs.

89
 krū-
lepretī Katrīnas iezim Gaujas cilpas iekšienē uz

maina slēpjas ūdenstūristu

palienes segmenta apmetne
«Katrīna».
Tikai nepilnu kilometru tālāk aiz Gaujas pagrieziena
pa kreisi kā varena kuģa priekšgals no upes pretī nāk
Gūdu (Gaviju jeb Tālskata) klintis. Pat no pretējā
krasta raugoties, tā vien šķiet, ka sarkandzeltenā klints

peld Gaujā. Liekas, Gauja, uzskriedama klintij, pir-

brīdī kuru tai
majā nav varējusi saprast, pa pusi
tecēt klints atvara vidū. Seit vertikālās sie-
—

palikusi
14—15 Klinšu 250 m,
nas augstums m. garums ap un

lās izlocītas asā zigzagā. Kuģa priekšvadnim līdzīga

klints izciļņa ziemeļrietumu siena, atvirzoties no upes,

paceļas ielejas sasniedz 18

nogāzē un m augstumu.
Otra dienvidrietumu virzienā orientēta siena gar upi
uz leju augstumu maina ļoti maz. Tās pakājē vienā

līmeni ar Gauju ir lēzena, 6 m plata un 4,5 m dziļa

niša.

Daudzos aprakstos, ceļvežos un citās publikācijās

nereti nākas lasīt, ka Gūdu klinšu augstums sasniedz

50 m. Ja tas atbilstu īstenībai, tad šīs klintis būtu

augstākās ne tikai Latvijā, bet arī Baltijas republikās.

Tik varena ieža sienas te nav, jo smilšakmens atse-

gums nesniedzas augstāk par 17 m. Tas, ko uzskata

par 50 m, būtībā ir visa slīpā senielejas pamatkrasta

ko sedz mālu noslīdējuma aizbrukuma
nogāze, un

masa.

Klinšu sienas zigzaga elkonī, kur klintis atkāpušās

no Gaujas, pārsteidz mežonīga pirmatnība. Liekas, te

notikusi drausmīga dabas katastrofa — zemestrīce vai

pat vulkāna izvirdums. No augstajām, sarkanajām

klintīm tecējusi un tagad sastingusi mālu lavīna. Tā

apklājusi gan augošus kokus, gan kritušus milzeņus,

kuri kopā ar klinšu nobrukumiem gāzušies lejā. No

divām cilvēku sarkanā klinšu siena,

pusēm apņem
trešo norobežo Te valda dīvains klusums. Kaut
Gauja.
kur čalo tērce, kas krīt no augšas un acīmredzot lie-

tavu un palu laikā kopā ar ūdeņiem vaino-

pazemes
jama visā, kas te notiek. No miruša koka dobuma bez

trokšņa izlido un izgaist pūce. Izgāzti koki ar sakņu

rokām tvarstās bet daži nobru-
pēc zemes, no augšas
kušie dīvainā kārtā palikuši stāvus —

iemūrējušies
mālu lavīnā.

90
 Izriņķojusi atvara Gūdu klintīm, Gauja ir
no
pie
strauja, bet sekla. Tāpēc vasarās lejpus Gūdām un arī

pret Maztītmaņiem tā viegli pārbrienama.

Pie Tītmaņiem Gaujas nacionālajā parkā tiek veidota
intensīvās atpūtas zona — tā sauktais Līgatnes mācību

un atpūtas parks (Līgatnes komplekss —

saka arī

parka darbinieki).
Paveikts jau ļoti daudz. Ir izveidots
taciņu, kāpņu
un tiltiņu komplekss tāpat kā Siguldā. Ir asfaltēti ceļi
un iekārtota auto stāvvieta. Uz Cepurīšu kalna pāri
visaugstākajiem kokiem skatu tornis. No tā
pacēlies
platformas ainava uz visām četrām debes-
paveras

pusēm pāri senielejai.

Ir iekārtota botānikas mācību taka vairāku kilometru

garumā, pa kuru ejot apmeklētāji var iepazīties ar

Gaujas senielejas un tās apkārtnes valsti. lerī-

augu
koti arī voljeri, kur mīt staltbrieži, mežacūkas, stirnas,,
lapsas, un ap 700 hektāru liels aploks, kur dzīvnieki
atradīsies lielākā skaitā, nekā tas bioloģiski mēdz būt

dabā. Te dzīvnieku un dabas objektu apskatei varēs

izmantot ari gaisa trošu ceļu.

Vairāku kilometru garumā tiek būvēts ainavu ceļš
no Ratniekiem līdz Gaujas krastam. Jau vairākus

gadus darbojas jājamzirgu iznomāšanas punkts.

No Cēsīm līdz Tītmaņiem visas lielākās klintis bija
gar pašiem Gaujas krastiem —
bez pūlēm pamanāmas.

Tītmaņu iezi neviens laivotājs, pa Gauju braukdams*

neredzēs. Un arī neviens, kas kājām ies gar Gaujas
krastu, to nepamanīs.Sis dabas veidojums slēpjas pus-
kilometru no Gaujas aiz meža, aiz krūmiem, aiz dūk-

snainām pļavām. Kad beidzot esat to sameklējuši un

gribat tiešā ceļā tuvoties, jūs aptur divi ezeriņi ar

dūņainiem krastiem —

kādreizējās Gaujas gultnes

atliekas. Piekļūt Tītmaņu iezim var tikai no sāniem,
pamatkrasta krauju. Pirms gadu tūksto-
gar nogāzes
šiem Gauja glaudās gar šīm klintīm, rotaļājās un strā-

dāja —

gludināja, slīpēja, lieko aiznesa atvarā un kā

tēlnieks dabas mākslas darbu Tītmaņu

izveidoja —

ieža smilšakmens sienas, nišas, alas, kolonnas. Tagad

Gauja savu darbu ir padarījusi, atkāpusies no klin-

atstādama tikai divus zilus, zilus

tīm, mazus ezeriņus,
kā bērna acis. Klintis dēdē, un šad tad nogāžas kāda

siena. Kur vien varēdamas ieķeras koku sēkliņas, un

91
 sienā ieaug egles arī bērzi. Lielā, sarkanā
-stāvajā un

Jklinšu siena ir noslēpta za|ā seģenē. Pat saulainā dienā

te valda mijkrēslis. No abām pusēm stāvas, mežonīgas
sāngravas pāršķeļ augsto pamatkrasta nogāzi, apgrū-
tinādamas piekļūšanu iezim no aizmugures un sāniem.

Tītmaņu iezim vidusdaļā ir interesanta ala ar ne-

daudz sašaurinātu ieeju —

Līgoņu ala. Tās maksimā-

lais platums 2,7 2,0 Sešus metrus

m, augstums m.

ala ir vēl plaša, tālāk strauji sašaurinās. Vēl čet-

pēc
riem metriem paliek tikai 50x30 cm sprauga, kas

•pēdīgi pazūd tumsā.

Izrādās, ka alā vienu ziemu slēpušies 1905. gada

revolucionāri Kārlis Mūrnieks, Jānis Ošs un Pēteris

.Jenerts. Pēc tam viņi šo alu iedēvējuši Līgoņu

par
alu, jo vēlākajos gados, pieminēdami laimīgo izglāb-
šanos, katru gadu Jāņu naktī nākuši šeit līgot.
Alas nomaskēta skujām, ēdienu
ieeja bijusi ar pie-
nesuši tikai sniegputeņa laikā un ar virvi nolaiduši

no klintsaugšas, lai pie pašas alas nerastos nekādas

Gaisma siltums cik lam-

pēdas. un tik, no petrolejas
Pat vasarā šeit ir drēgns un tumšs. Policija un
pas.
cara ierēdņi gan bēgļus meklējuši, izdarījuši kratīša-

.nas, pratinājuši viņu piederīgos, tomēr neviens tos nav

nodevis.

— Daudzi cilvēki toreiz bijuši saķerti un iespundēti

'Oāles krogā pie Siguldas (krogs tagad nojaukts), —

stāsta Pētera Jenerta brāļadēls Dainis Jenerts no netā-

Jajām Muižnieku mājām. — leslodzītie tur sisti. Sišanā

arī uzlicis
■piedalījies mācītājs Braunšveigs. Mācītājs
bārdu, citi vietējie bijuši maskās.
Tītmaņu iezim abos galos ir vēl pa alai. Mazākā

(4,5 m gara) no tām atrodas 500 m uz rietumiem no

Tītmaņu mājām netālu no tās vietas, kur vareno iezi

šķeļ biezokņiem lielu

mežonīga grava ar paparžu un

laukakmeņu krāvumu. Apkārtējie iedzīvotāji to sauc

par Dziļo gravu. Trešā ala ir Tītmaņu ieža lejas gala

pie pašas vecupes, kuru vietējie iedzīvotāji sauc par
Atteku. Sīs alas tilpums
garums 4,7 m, platums 4,5 m,

15 Neviens iedzīvotājiem šīm divām

m3. no vietējiem
alām nosaukumus nezina. Abas alas ir vieglāk ierau-

gāmas un vieglāk pieejamas.

Stāva taka ved Bezgalīga
augšā Tītmaņu iezī. mežu

jūra paliek apakšā. Tur mirdz zils Attekas ezeriņš,

92
zilāks debesīm. Dažus metrus tālāk mil-
par šūpojas
egles galotne, pilna sarkanīgiem čiekuriem.
zīgas ar

Uz leju, uz rietumiem, Tītmaņu ieža krauju pārtrauc

Vildogas upītes dziļā, šaurā ieleja ar atsevišķiem ma-

ziem smilšakmeņu atsegumiem kreisajā nogāzē. Te vai-

rāki klintīs cirsti un tagad pamesti pagrabi. Vecie

iedzīvotāji saka —
šādos pagrabos kartupeļi līdz

Jāņiem un pat visu vasaru saglabājušies pilnīgi svaigi

asnojuši. Mežā kāda
un nav pie veca, sen aizauguša
ceļa kraujā šādu pagrabu sienās tumsā
stāvajā vecu

zeltaini mirdz spulgsūna. Ļoti reti sastopamo sūnu

šeit jau divdesmitajos gados konstatēja profesors

N. Malta.

Senielejas augšējā šķautnē pie Vecandrijāņiem aug

divi kupli dižozoli —

Vecandrijāņu ziemas un Vecan-

drijāņu vasaras ozols.Pirmais savas lapas patur visu

ziemu, otrais no lapām šķiras jau rudenī. Milžu stum-

bru apkārtmērs 5,2 un 4,7 metri.

Zem Vecandrijāņiem kraujas augšmalā mazi smilš-

akmeņu atsegumi ar kāpi un pavisam nelielām alām —

iedobēm. Te Lielā kara laikā, frontei pāri ejot,

Tēvijas
slēpušies vietējie iedzīvotāji.
km straumi leju labā
Apmēram 2,5 pa uz pamat-
krasta atrodas izcilākais šī vei-
kraujā pēdējais posma

dojums —

Launaga jeb Ermaņu iezis. Pēdējais nosau-

kums nāk no netālajām Ermaņu mājām, bet pirmais

liecina
par to,
ka iezi vislabāk izgaismo pēcpusdienas —

launaga laika saule. Scit arī ir viena no nedaudzajām

vietām, kur kraujas brīvs skats
no augšas paveras
uz senielcju, kuru meža zaļumā, līčločus mezdama
pa
un saules spoguļus mirdzinādama, plūst Gauja.
Par ieža nereti nākas lasīt visai
Launaga garumu
atšķirīgus skaitļus — 200 m, 350 m un 1 km. Ja skaita

visus smilšakmeņu atsegumus un atkailinātos ciļņus

pamatkrasta kraujā, sākot no mājām pirmajā terasē

līdz sienai meandras virsotnē, tad

smilšakmeņu Gaujas
ieža kopgarums ar pārtraukumiem tiešām ir viens kilo-

metrs. vienlaidus pamatiežu siena, tiesa, arī

Turpretī
daļēji krūmiem un kokiem aizaugusi, gar saplacinātā
Gaujas līkuma galu labi pārskatāma 250 m garā posmā.
Te ieža rietumu galā vēl bija ļoti
Launaga nesen

ala. Tā divām lielām telpām, ko

īpatnēja sastāvēja no

savienoja šaura eja. Tas bija vienīgais šāds gadījums,

93
 Launaga ieža shēma

kur, ejot pazemes dzijumā, alas telpa nevis sašaurinās,

bet gan iegūst lielu paplašinājumu. Unikālā ala gāja
bojā 1973. gada iežu nobrukumos. Tagad
pavasarī
savdabīgās alas vietā skatāma tikai neizteiksmīga 6 m
gara un 2 m augsta trīsstūrveida ala, kas uz iekšpusi
pakāpeniski sašaurinās. Alas avots aizbiris, bet izlau-

zis ceļu blakus — tieši no klints —

un atkal čalo

dienu un nakti, ziemu un vasaru. Droši vien aizsācis

jaunas alas veidošanu.

Pret vērstās Launaga ieža sienas augstums
upi
sasniedz 20 m. To veido galvenokārt gaiši iedzelteni,
vietām rūsganbrūni Gaujas svītas smilšakmeņi ar fos-

forītu oļiem. Un tikai augšmalā 2—3,4 m intervālā

vietām koncentrējas fosfātiski alevrolītu starpslāņi.

Smilšakmeņos izteikts slīps vienvirziena vai
vērojams
arī muldvcida kārtojums. Slīpo slānīšu kritumu azi-

muti tāpat kā daudzos citos senielejas iežos un klintīs

liecina, ka straumes vairāk nekā pirms 340 miljoniem

gadu te plūdušas uz dienvidrietumiem.

Launaga ieža nogulumos bagātīgi sastopamās seno

organismu fosilās atliekas mums atgādina sarežģītos

to piederības noskaidrošanas vēstures līčločus. Jau

1830. gadā paleontologs E. Ulprehts Gaujas un Burt-

nieku ezera krastos atrada senu, toreiz nepazīstamu

dzīvnieku atliekas. Līdzīgi atradumi tika izdarīti arī

Dienvidigaunijā. Pavisam drīz Pēterburgas universitā-

tes profesors S. Kutorga savā 1835. gada publicētajā

94
darbā šīs fosilijas atzina jaunatklātu bruņurupuču
par

sugu atliekām. Kādu laiku ģeoloģiskajā literatūrā tika

pausts viedoklis, ka Vidzemes un Dienvidigaunijas

sarkanīgie smilšakmeņi pieder pie triasa sistēmas, ģeo-
loģisko viduslaiku sakuma, rāpuļu ēras. Tomēr
pagāja
pavisam īss laika posms, kad doktora H. Asmusa, aka-

dēmiķa H. Pandera un paleontologa F. Kvensteta

pūliņi pēc atrastajām drumslām rekonstruēt dzīvnieku

atveidu panākumiem. Jau 1839. gadā kļuva

vainagojās
skaidrs, ka atradumi pieder senām zivīm. Paleon-
pie
tologs akadēmiķis E. Eihvalds 1840. gadā aprakstīja
un pirmoreiz mēģināja arī rekonstruēt Gaujas baseina
smilšakmeņu nogulumos izplatīto bruņuzivi, kuru
viņš
nosauca par Asterolepis ornata. Jau tajā pašā gadā
pazīstamais ģeologs L. Buhs visus Vidzemes smilš-

akmeņu nogulumus ar zivju fosilijām pieskaitīja

1839. gadā Anglijā izdalītajai devona sistēmai. Tā

S. Kutorgas «bruņupuči» kļuva par zivīm, turklāt par

pašām lielākajām, kas sasniegušas turpat G m garumu.

Smilšakmeņi solīdu paleozoja (ģeoloģisko
ieguva seno

laiku) devona perioda vecumu.

Vairāki desmiti seno organismu sugu Latvijas

devona iežos atklātas pirmo reizi pasaulē. Izcila loma

te ir iezim. No 1930. līdz

neapšaubāmi Launaga gada
1941. gadam ieskaitot V. Gross izdarīja četru te atrasto
zivju sugu pirmatklājumus. Tas atspoguļojas arī to

latīniskajos nosaukumos: Haplacanthus ehrmanensis

Gross, panderi Gross, Glyptolepis bal-

Laccognathus
tica, Panderichtys rhombolepis (Gross). Katrai devona

nogulumu slāņu svītai ir savs raksturīgs faunas

sastāvs, un četras minētās zivju sugas ir tipiskas tieši

Gaujas svītai. iezis līdz to kļuvis izcils

Launaga ar

tikai kā pirmatklājuma vieta, bet

ne seno organismu
arī kā Gaujas svītas stratotipiskās faunas atradumu

etalons. Tas sekmē augšdevona slāņu robežu

attiecīgo
tiem atbilstošā Zemes vēstures devona
precizēšanu un

perioda raksturošanu. Tādējādi Launaga iezis

posma
ir viens no izcilākajiem Gaujas senielejas ģeoloģiska-
jiem objektiem ar īpašu paleontoloģisku un stratigrā-
fisku nozīmi.

No Launaga ieža pēc pusotra kilometra Gauja atkal

kreiso izdara «riko-

pārnākusi uz senielejas nogāzi un

šetu» iezi. Sis sarkanais svītas

pret Elpju Gaujas

95
smilšakmeņu veidotais iezis kā vertikāla siena ieslīgst
Gaujas atvarā. Tomēr salīdzinājumā ar iepriekšējām
klintīm iezis nav liels — 50 m garš, līdz 9 m augsts.
Bet šis līdz Siguldai ir pēdējais —
tālākajā 20 km

ūdens līdz Velna alai

garajā ceļā pat Krimuldas ievē-

rojamu klinšu Gaujas krastā vairs nav. Tās visas slēp-

jas pamatkrasta nogāzēs vai sāngravās un no upes
nav redzamas.

Tūlīt aiz Elpju ieža maza urdziņa dziļu, klin-

pa
šainu, gandrīz kanjonvcida gravu ieplūst Gaujā. Tas

ir Liepu strauts ar Dagnes jeb Gančausku alu. Tomēr

izrādās, ka šai alai ir vēl trešais, senāks un patie-

sāks nosaukums —
Sūruma ala. Par to liecina vecās

Attaku māju saimnieces Zentas Liepiņas stāstījums.

Viņas vectēvam ap 1820. gadu bijuši 18 gadi, kad

Nurmuižas barons paspēlējis uz kārtīm Vilbrokas baro-

nam Attaku, Gančausku, Elpju un Andrijaņu mājas.

Liepiņas vectēvs toreiz bijis dūšīgs puisis, tāpēc atvests
uz šejieni. Visiem dzimtcilvēkiem pie jaunā saimnieka

stāvajos gravu krastos bijis sūri grūti jāstrādā. Tāpēc

alu, kurai tikai vēlāk dots Dagnes vārds,
nepareizi
viņi toreiz saukuši par Sūruma alu, bet Liepu
strautu —

par Tildurgu (seno lībiešu vārds).

Sūruma alas garums ir 8,5 m. Tai ir augsti un

plaši velvēti metrus sarka-

griesti. Septiņus augstajā
smilšakmeņu sienā alu iedobuši palu ūdeņu vir-
najā
puļi, jo šajā vietā Tildurga sametas asā līkumā, kuru

abām ieslēdz klinšu siena. Tagad Tildurgas

no
pusēm
krasti noauguši ar mežu, pamežu un krūmiem, tur

daudz kritušu koku, biezi brikšņi.

Tūlīt augšā ir Elpju mājas un 5,2 m resns diž-

ozols —
sens dravas koks ar labi saglabājušos bišu

dori.

Aiz Elpju ieža tālākajā posmā Gauja vietām ir stipri

sekla. Bieži vien laiva visu braucēju
pat gumijas ar

smilšu sēres Kad braucējs izkāpis un

pārvarēt nespēj.
soļo pa Gaujas vidu kā pa jūrmalas pirmo sēkli, trie-
cot gaisā ūdens šļakatas, dažkārt atskan plunkšķis, un

jaukās smiltis kopā ar gājēju pazūd Gaujas dziļumā.

Kāpēc tā notiek? Jau agrāk minējām, ka Gauja neat-

laidīgi un sistemātiski pat vasaras mazūdens periodā

gultnē pārvieto smilšu un grants grēdiņas, kas atgā-
dina kāpas. Sīs zemūdens iedzelmēm aprau-
kāpas pret

96
jas stāvu (20—30°) bet smiltis
ar
nogāzi, grēdiņas
korē nogāzē ir irdenas. Tāpēc ka
un
gadās, gājējs,
vēl neaizsniedzis līdz
dzijumu, ceļiem un dziļāk iebrūk
smiltīs un gāžas kopā ar tām dzelmē. Peldēt nepra-
tējam un tādam, kas Gaujā ir pirmo reizi, šīs vietas
ir Joti bīstamas.
Ne mazākas briesmas peldētājam
pat prasmīgam
sagādā no virsas neredzami, smiltīs iestiguši baļķi,
celmi, sakņu čemuri vai pat zaraini koki. Tāpēc patiesi
skan tautas dziesma:

Upe, upe, Gauja, Gauja,

Valdi savu straujumiņu:
Daža laba mātesmeita

Noraud savu arājiņu.

Starp Braslu un Vējupīti

Apmēram vienu kilometru lejpus Elpju ieža Gaujā

no labās puses ieplūst skaistule Brasla ar augstām
klinšu sienām, ar ievziedu kupenām pavasarī. Brasla

ir viena lielākajām Gaujas tās

no pietekam —

garums
72 km. Braslas ieteka Gaujā arī daudzkārt mainījusi
savu atrašanas vietu. Par to liecina daudzās vecupes
un krūmiem noaugušie vaļņi palienē. Tepat nedaudz

Braslas ietekas zaļās krūmu biežņas labā

augšpus no

krasta palienē ar daudzajiem prāvajiem ozoliem izslē-

jās kārtējās ūdenstūristu «Brasla» uzraksts.

apmetnes
No Braslas ietekas Gaujas tecējums iegūst kopējo
dienvidrietumu virzienu. Līdz Turaidas tornim atlikuši

vairs tikai 12 km. Augstie senielejas krasti ir stāvi, bet

vertikālu klinšu maz.

Starp senielejas nogāžu piekājēm abpus Gaujas ple-

šas paliene un pirmā terase. Tāpēc pat līkumu virsot-

nēs stāvākās kraujas ar upes sanesu atsegumiem pace-

ļas tikai kādus 2,5—5 m virs ūdens līmeņa. Pirmo

terasi atsevišķos sašķeļ daudzās, galveno-

segmentos
kārt lie-
aizaugušās vecupju gultnes. Tās nepārprotami
ka (.000—7000 gadu, kad sāka veido-
cina, arī pirms
ties terase, līkumošana bijusi tikpat
pirmā Gaujas
kā pašlaik. Kādreizējo Gaujas līkumu
izteiksmīga
vietās retumis saglabājušies šaurie ezeriņu sirpji.

7-274 97
Piemēram, Bestes māju tuvumā niedru ietvarā rāmi guj
viens no šī posma lielākajiem aizaugošo vecupju eze-

riem. Tā svētdienīgajā mierā iederas gan meža pīļu

pēkšķi, gan zivju plunkšķi, tāpat sīko vilnīšu ņirba un

sauso niedru čaboņa, kad reta vēja brāzma ielaužas

šaja klusuma valstībā.

Vecākās terases trešā, ceturtā saglabā-
(otrā, utt.)
slikti, galvenokārt lielāko iznesu
jušās pret sengravu
koniem. Gaujai tās tuvojas tikai dažās vietās —
krei-

sajā krastā ap Cūkaiņiem un Spainiekiem, bet labajā —

pie Kalnazāģeriem. Bet arī te no upes tās norobežo

šauras palieņu joslas.

Gaujas ierasto tecējumu satrauc tikai dažas nelielas

ātrienes, kur gultnē slēpjas lieli oļi un laukakmeņi

(pret Cūkaiņiem, Lejasmelderiem), kas tā īsti sama-

nāmi vienīgi vasarās.

Sešus kilometrus lejpus Braslas ietekas Gaujas
labajā krastā Līdumniekiem izplūst avots,
pie gravā
kas darbina trieci. Senāk (līdz pirmajam pasaules
karam) te bijis interesants alu objekts, tā saucamais

Caurais iezis. Veci ka

ļaudis zina stāstīt, iezī bijušas
«istabas», kurās kara laikā slēpušies cilvēki. Pēc šīs

alas sabrukšanas palikusi tikai arka, bet arī tā jau

sen sagruvuši. Par kādreizējo pazemes «istabu» lie-

lumu tagad liecina vēl četrus metrus dziļā un sešus

metrus platā bedre (faktiski sufozijas piltuve). Bla-

kus bedrei (10 m tālāk) ir Caurā ieža avots un maza

ala šauru
—

sprauga ar ļoti ieeju. Alas dibenā valda

tumsa, un pilnīgā klusumā tek avots. Caurā ieža alas

līdz bet platums

garums šodien 4,7 m, augstums 3 m,
tikai vienu metru. Arī Lielā Tēvijas kara laikā šajā
alā slēpušies cilvēki.

Nepilnu kilometru uz dienvidiem ir Lejasmeldcri.

Pieneņu pļava Gaujas krasta terasē pavērsta pret
sauli, no visām pusēm krastu ieskauta, no vējiem aiz-

sargāta. Siltajā, zaļi dzeltenajā pļavā čalo ledusauksts,

kristāldzidrs strauts. Baltas ābeles tajā met ziedlapas.
krasta tīra, balta bērzu birzs
Augstajā nogāzē kāpj —

no turienes plūst dzidrais strauts. Ziema vai vasara,

vai rudens strauta ūdens nemainās:

pavasaris —

vienādi ziemu vienādi silts. Odens nāk

vasaru
auksts,
no smilšakmens klints. Šo visai nelielo klinti vietējie
iedzīvotāji sauc par Lielo iezi —
tā augstums trīs

98
četri metri. Ar Lielo iezi sākas dziļa kas aiz-
grava,
vada šo avota strautu uz Gauju, uz Lejasmelderiem.
Agrāk iezī bijusi ala, kuras tumšās mutes
prāva no

izplūdusi pazemes upe. šīs straumes plūdums ir tik

1/sek), ka tas pirms kara elektrību

spēcīgs (5 ražojis
Līdumnieku Pie skaistajiem Lejasmelderiem,
mājām.
kā liecina pats nosaukums un veca dambja paliekas,
vēl senākos laikos bijušas dzirnavas. Šodienas kom-

forta laikmetā ceļi asfalts cilvēkus

un aizvilinājuši
sev līdzi, un Lejasmelderi palikuši te, lejā, pilnīgā
vientulībā, tikai retu reizi ūdenstūristu iztraucēti.

Divus kilometrus uz leju šeit pat Gaujas senielejas

labajā pamatkrastā stāv dīvainais, senām teiksmām

apvītais Viešu pilskalns. Atšķirsim vispirms vecu ceļ-

vedi ar pagaru nosaukumu: «Vidzemes Šveices pilis
ar saviem vecajiem bruņinieku mūriem, savām ievēro-

alām klintīm līdz vēsturisko

jamākām vietām, un ar

Turaidas
stāstu par Maij-Rozi, viņas goda prātu un
traģisko galu Turaidas Gutmaņa alā. Sastādījis K. Zi-
linskv —
Vairākkārtīga druka —
Rīgā, 1911.»

Bet, vēl gribi redzēt vēsturisko,

<r...
ja nu veco,

dīvaino senču pilskalnu Viešu tad jānāk

pie mājas,
atpakaļ un jāiet uz tā saukto Ciruļleju, tad Vildas un

Krastiņa mājām garām, arvien pie Vecgaujas krasta

turēdamies, tad pēc kādas stundas būsi tur. Kalna vir-

sotne ir bedraina, varbūt vecas akas, varbūt ari vecas

mantracēju bedres. Bet vienā bedrē ir vēl ūdens, kuru

vietējie iedzīvotāji sauc par avotu. Sis pilskalns bijis

viens Vēs-
no stiprākajiem un visgrūtāk pieejamākiem.
šis kalns ir, ka tas ir «senču pilskalns», bet
turigs
dīvains caur to, ka tam ir sevišķas īpašības, kuras

esmu pats papētījis. Ja tu, pie ši kalna avota stāvē-

dams, izšausi flinti, tad tu no šāviena ļoti maz ko

dzirdēsi, bet otrā krastā, Nurmižu rībēs tādi

pusē,
tāda krākšana, itin kā tur tūkstoš šāvienu
grāvieni un

būtu Un ši dīvainā atbalss atkār-

savienojušies kopā.
tojas 14—15 reizes, protams, arvien vājāk...»

Raksta autors tālāk apgalvo, it kā pie avota varējis

dzirdēt «maigu dziedāšanu» 2,5 verstis attālās Turai-

das baznīcā. ka agrāk

Protams, nav izslēgta iespēja,
akustisks efekts Turaidu Šautas
pastāvējis starp un

99
kalnu pamatkrasta. No turienes skaņas varēja
kreisajā
atbalsoties kanjonā kļūt labi uztveramas
Melnupes un

pie avota.

Viešu pilskalns ir ļoti šaurs (15 m), augsts, stāvs

senielejas pamatkrasta izcilnis, gluži kā dzelzceļa

uzbērums. Vislabākais priekšstats Viešu pilskalnu
par
veidosies, iedomāsimies maizes šķēli, kas
ja atgriezta
no klaipa un nostādīta vertikāli uz šķautnes. Viešu

pilskalns ir tāda klinšu šķēle, kas atgriezta no Gaujas

senielejas augstā krasta. Melnupītes dzijā, šaura grava

šķir pilskalnu no pamatkrasta nogāzes. Jau pati uzkāp-

šana pilskalnā ir iespaidīga. Stāvā taciņa kalnup vie-

tām ved tikai divi līdz četri metri platu joslu starp
pa
desmit un divdesmit metru augstajām kraujām —

labajā pusē Gaujas vecupe, kreisajā —

Mclnupite.
Stāva krauja zem Viešu pilskalna vecupes malā noslē-

dzas ar nosūnojušiem, sarkanīgiem un sarkanīgi dzel-

teniem Gaujas svītas smilšakmeņu atsegumiem, kuru

ir īsta
augstums sasniedz 8 m. Otrajā pusē Melnupītei
kanjonveida ieleja ar smilšakmeņu klintīm abos tās

krastos. Kanjona garums 100 m,

bet klinšu aug-
ap
stums tajā līdz 8 Rita pulksten desmi-
— m.
pusē ap
tiem tur saule, lieliski izgaismodama
iespīd apsūno-
zeltaini dzirkstīdama upītes
jušos smilšakmeņus un

dzīvajos ūdeņos.
Jo sevišķi krāšņs Viešu pilskalns ir agrā pavasarī,
kad no augšas caur pusplaukušajiem kokiem abās

pusēs jaušams ieleju dzijums. Pat koki te ir nepa-

rasti savādiem māzeriem, dīvainu
—

izaugumiem,
zarojumu.
Pilskalna korē saglabājusies ap 3,5 m plata ūdens

pilna bedre. Kā stāsta apkārtnes iedzīvotāji, ūdens tajā

neizsīkstot sausākajās vasarās. Sī ūdenstilpne ir
pat
vienīgā vieta, kas varētu tikt uzskatīta par iepriekš
minēto avotu. Par to žurnāla «Austrums» 1890. gada
5. numurā lasāms šāds nostāsts:

«Uz pilskalna ir tā sauktais «avots», kurš gan avots

nav, bet tikai klinti iecirsta aka ... Vasarā redz tur

lapām lietus ūdeni. Teika stāsta, ka

netīru, piebirušu
kara laikos avotā noglabātas dārgas mantas un nauda,
kuru sausajā vasarā kādi naudas kārigi bij mēģinājuši
atrūkt. Tie avotu nolaist, tam cirz-
papriekš lūkojuši

100
datni grāvi vienā pusē. Bet nav bijis nekādas lielas

sekmes, jo kalns pastāv no cietas klints. Tad

ņēmušies
to izsmelt, bet ari to apnikuši pēdigi
un
aizgājuši,
laikam iztraucēti, atstādami tur kādus ieročus. Gaismu

bīdamies, tie naktis vien strādājuši, kā jau mantu

racēji.»

Neatkarīgi no tā, cik ticamas ir šīs ziņas, tās netieši

ka ūdens bedrē pilskalna nemēdz

apstiprina, augšā
izsīkt arī sausā gadalaikā. Acīmredzot tāpēc, ka tur

krājas laikos mākslīgr

pazemes ūdeņi. Vai tā ir senos

izcirsta aka vai arī sufozijas iegruvuma piltuve, tas

nav zināms.

Tikai kādus kilometrus aiz Viešu pilskalna

pusotra
Turaidas virzienā pamatkrasta nogāzes apakša starp
Cīru|iem un Bēržam ir neliels, dzeltenīgs Gaujas svī-

tas smilšakmeņu iezis. Tā garums 200 m, augstums

8 m. lezī izveidojusies sausa, gluda 3,7x3,7 m liela

3,8 niša. Jaukās klintis grūti pieeja-

un m augsta
mas, jo priekšā kādreizējās vecupes vietā ir staignājs
bet skatam tās nosedz krūmi. Tuvējo
un slapja pļava,
klintīm nosaukumu nezina pateikt.
māju iedzīvotāji
Tūlīt aiz klintīm —
30 m lejpus tām ir kanjon-
veida ležu klinšu līdz
grava ar augstumu astoņiem
metriem. Tālāk Turaidas seko līčloču upīte
uz pusi ar

Raganu gravu.
Pamatkrasta kraujas stūri, kas izveidojas starp Ra-

gravu un Gaujas senieleju, sauc par Zviedru

ganu
krauju. Vēl augstāk — nākamo kalna pakāji uz Turai-

das kalnu (lībiski jelgav

pusi —

par Jelgavas —

ūdenspilsēta). Šodien uz kalna atrodas ābeļdārzs.

Vēl daudzveidīgāks ir senielejas kreisais pamat-
krasts. Tieši pretī teiksmainajam Viešu pilskalnam pāri
kilometru Gaujas ielejai guļ Šautas kalns.
platajai
Tas izveidojies starp Gaujas un Nurmižupītes ielejām,
kreisā
īstenībā Šautas kalns ir šaurs Gaujas senielejas
kuru vienotā masīva šķir
pamatkrasta paliksnis, no

Nurmižupīte un sengravas.
kalnam krasta
lepretī Šautas kreisajā Gaujas pie
baltas smuidru bērzu birzītes atrodas ūdenstūristu

apmetne «Bērzi». Augšpus tās Gaujas pļavās ir skaista

dižo ozolu ainava. Gadsimtu kokiem stumbru apkārt-
mēri no 4 līdz 5 metri.

101
 Ar Šautas kalnu senielejas kreisajā pamatkrasta
sākas Gaujas nacionālā parka rezervāta zona. Tā

ietver ne tikai senielejas nogāzi no Šautas kalna līdz

Daudas upītei, bet arī
Nurmižupītes, Svīķupītes, Dau-

das upītes ielejas, daudzās lielās un mazās sengravas.

Rezervāta zonā ieeja paredzēta tikai zinātniskās pēt-
niecības nolūkos ar īpašām atļaujām. Tūristu un eks-

kursantu apmeklējumi te ir noliegti un patiesībā nav

arī iespējami. Sī Gaujas nacionālā parka rezervāta

zona nezinātājam ir praktiski nepieejama, grūti caur-

staigājama, saimnieciski neapgūstama teritorija. Pat

cirstu vai vētras gāztu koku te būtu grūti izdabūt

laukā. Pati daba radījusi apstākļus

jau pirmatnības
saglabāšanai. Un tā dabas izveidotais rezervāts tagad
ņemts likuma aizsardzībā.
Katra rezervāta galvenā funkcija ir saglabāt visu,
kas tajā ietilpst, nepārveidotu, cilvēku neskartu, lai

nekas netraucētu dabisko norisi. Bet rezervā-

procesu
tus neierīko jebkurā neskartā, pirmatnību saglabājušā
vietā. Tos veido tad, ja pastāv organiskās vai neorga-
niskās pasaules kopums, kuru būtu vērts
objektu
saglabāt un Jaut attīstīties dabiskos apstākļos. Tātad
ir jāzina, kas nosaka rezervāta teritorijas vērtību.

Jāzina vēl arī tāpēc, lai nejaušības un nezināšanas

dēj nebojātu kaut ko tādu, kas pirmajā mirklī šķiet

ikdienišķs, parasts, citur redzēts, vispār zināms un

tāpēc it kā nevērtīgs.
Bet atgriezīsimies pie Šautas kalna, kuru norobežo

stāvas izvagotas Austrumu

sengravu nogāzes. nogāze
Nurmižupītes pusē arī ir stāva, bet viscaur kokiem no-
bez klintīm alām. Turpretī rietumu
augusi, un nogāze
Gaujas pusē, īpaši gar vecupju ezeru lokiem, visnotaļ
ievērību. Šautas kalna
pelna Šajā nogāzē smilšakmens
klintis, izciļņi un nelieli atkailinājumi izvietojas ne

tikai dažādās vietās un dažādā augstumā virs pakā-

jes, bet arī orientēti atšķirīgos leņķos cits pret citu.

Piemēram, lielākā smilšakmens klinšu siena plāna ska-

tījumā šķiet taisnā leņķī pārlauzta. Tās kopgarums

sasniedz 120 m, maksimālais augstums 14,5 m. Citu

sīkāku klinšu lielāks

garums nav par pāris desmitiem
metru, augstums nepārsniedz B—lo m.
Gaujas svītas smilšakmeņu klintīs ir vairākas alas.

Lielākā no tām kalna ziemeļu galā 5,9 m gara, 5,5 m

102
plata un 1,8 m augsta. Apmēram tikpat prāva ir arī'

Avotu ala lejas daļā, kuras iztek liels-

nogāzes no

avots. Tā ūdeņi bagāti kalcija karbonātu, alas

ar jo
grīdu klāj 5 cm bieza šūnakmens kārta. Turpat pieci
metri tālāk klints cits avots
no plaisas izplūst —

dzidri skanīgs (varbūt tā arī varētu saukt Ska-

par
nošo avotu?).
Ap Šautas kalna vidu, vairāk tā augšmalā, sākusi

veidoties jauna ala, kuras pašreiz

garums nepār-
sniedz 2 Alu
m. gaišajos, irdenajos smilšakmeņos veido
neliels ūdeņu avots.
pazemes
Šķiet, visraksturīgākā Šautas kalna iezīme ir lielie

avoti, kas cits aiz cita izplūst gan no alām, gan no

nelielām klinšu plaisām. Saplūduši vecupes atvarā, tie

tālāk veido
prāvu upi, kas ietek Gaujā pārsimts metrus
augšpus Nurmižupītes un ūdens daudzuma ziņā var

sacensties ar to.

Lai priekšstats par šā senielejas posma kreiso pamat-

krastu būtu pilnīgs, vēl jānorāda, ka 1 km
apmēram
augšpus Šautas kalna kraujas koku zaļumā slēpjas
nelielās Lauru klintis. To tikai 40 m, bet aug-
garums
stums diezgan iespaidīgs — 14 m.

Aiz Nurmižupītes, 200 m dienvidos no Muceniekiem,

senielejas nogāzes pakājē izplūstošais avots izveidojis

3,6 m garo un 3,5 m plato Mucenieku alu.
Šautas kalna austrumu pusē, kur upīšu ielejas, lie-

lās sengravas un gravas sašķēlušas un piespiedušas

atkāpties senielejai piegulošo kreisā krasta līdzenumu,
atrodas nomaļākā un savdabīgākā rezervāta terito-

rijas daļa.
Laikam mežonīgākā ir Svīķ-
vispirmatnējākā un

dziļā veida ieleja. Tās šķērsgriezums

upītes gravas
atgādina burtu V, kas raksturīgs jaunām erozijas rel-

jefa formām. Svīķupītc ir Nurmižupītes pieteka, un

vietējie iedzīvotāji dažkārt to dēvē arī par Stcinbcrgu

kreisā krasta puskrēslā čalo-
upīti. lelejas nogāzē pie
jošās slienas iespaidīgais Skāduju iezis. Tā
upītes
14 35 smilšakmens siena vel-
m
augstā un m
garā ar

vēm, nišām un kolonnām izskatās kā nezināma tēl-

nieka Nelieli atsegumi ir arī ielejas

darinājums. pre-

tējā krastā. Pretī Kodaļu mājām gravas veida ielejas

krastā ir mazā, bet interesantā
augšmalā —
kreisajā
Dolomītu ala. Alas garums 7,7 metri, tās platums un

103
augstums tikai 60 cm. Ala interesanta tāpēc, ka tā

izveidojusies dolomītos uz Amatas svītas smilšakmeņu

un Pļaviņu svītas dolomītu robežas.

Starp Svīķupīti un Nurmižupīti, puskilometru no to

satekas, paceļas kokiem noaudzis kalns —

faktiski ero-

zijas procesu apdarināts pamatkrasta izcilnis —

Vil-

dogas pilskalns. Pie pilskalna aug sirms ozols. Arī

Nurmižupītes dzijajā ielejā, kur vecais lauku cejš

šķērso upīti, kā atliekas no kādreizējām ozolu birzīm

stāv divi ozolu milzeņi ar 5,0 un 4,6 m resniem stum-

briem.

No ģeoloģiskā viedokļa šeit visinteresantākie objekti

atrodas Sviķupītes tā sauktā pirmā
sāngravās —
un

otrā Kautrāka grava, kas pievienojas Svīķupītei no

kreisā krasta. Abu augšgali sākas apkārtējā

gravu
līdzenumā aktīvi veidojas, paplašinot
un joprojām un

pagarinot leduslaikmeta beigu posma sengravas. Sīs

gravas atdala Kautrāka kalns.

Kautrāka nedaudz tuvāk

pirmā grava novietojusies
Svīķupītei, Kautrāka kalna austrumu Nelielā,
pusē.
tikai 250—300 tās dzijums 6—B
m garā posmā no m

pieaug līdz 40 m, turpretī augšdaļas platums, kas

sākumā nepārsniedz 10—15 m, pakāpeniski palielinās

līdz 55—70 dziļā stāvā, kokiem
m. Tāpēc un aizaugusī
grava atgādina nelielu aizu. So iespaidu vēl vairāk

pastiprina tas, ka grava visā tās garumā izveidojusies

devona smilšakmeņos, kas atsedzas stāvajās (slīpums
35—40°) Par Kautrāka
nogāzēs un gultnē. pirmās gra-
sākumu uzskatāms 2,3 ūdenskritums,
vas m augstais
kurš gan atdzīvojas tikai palu un lietus laikā. Ūdens-
kritums izveidojies uz Amatas svītas lodīšu smilšak-

to saskares zonā Pļaviņu svītas dolo-

mens slāņiem ar

mītiem. Jau tūlīt aiz ūdenskrituma gravas nogāzēs un

dzeltenbalti vizloti
gultnē parādās smalkgraudaini un

Amatas svītas smilšakmeņi.

Tālākajā gandrīz 100 m garajā posmā gravas gultne
iegūst kanjonveida raksturu. Abpus strauta paceļas
1,2 —4 m augstas smilšakmens klintis. Paša kanjona
platums šaurākajā vietā 1 m, platākajā 4 —5 m.

Smilšakmeņu sienās vietām izveidojušās pārkares un

nelielas I—2 m dziļas alas. Neskartības, pat mežonī-

akcentu krustām šķērsām sakri-

guma gravai piešķir
tušie koki.

104
Ledāju sabīdītie Pļaviņu svītas ieži Amatas ielejā
(kraujas augšmalā)

vecie straumju
Divējādi raksti: trīssimt miljonu gadus
tiem mūsdienīgi «dabas draugu»
zīmējumi un uz

Velnalas klintīs
autogrāfi
0,8 m
augstais ūdenskritums uz lodīšu smilšakmenu slāņiem

Vējupītē

Sietiņiezis
Ainava no Kazu ieža
Ellītes arkas

Kvēpenes dižozols
Ķūķu klintis
Launaga iezis 1973. gadā. Redzama ieeja alā, kas 1974. gada
klinšu nobrukumā gāja bojā
pavasarī

Tranšejveida gultne Kautraka gravā

Mucenieku dižozols Gaujmalā
Skaduļu iezis
Paparžu grava
Ūdenskritums Daudas upītē
Ziedleju klintis slīpslāņotājos smilšakmeņos
 Inčukalna kas «ved Velna kambariem»
Gaitenis Velnalā, uz
 Kanjons izbeidzas vietā, kur labā krasta no-
gravas
gāzi šķērso jauna topoša Te redzama līdz
sāngrava.
8 dzeltenbalta klints Baltu
m augsta smilšakmeņu ar

nišu. Tās platums 8,5 6

m, garums ap m, augstums
5 m. Nišas priekšpusē liela baltu smilšu kaudze.

Lejpus kanjona Kautrāka pirmā grava pēc 150 m

pamazam paplašinās, tās nogāzes kļūst nedaudz

lēzenākas, smilšakmens klintis parādās te vienā, te

otrā pusē gultnei. Vietām tajās sastopamas nelielas

alas nišas. Izcilākais Kautrāka

un veidojums pirmajā
šajā ir savdabīgā Pīlāru ala labā krasta
gravā posmā
nogāzes vidusdaļa. Tā nav visai liela, kopgarums 10 m,

bet ir trīs alas kuras

neparastas ieejas, nošķir pīlāri.
Alas 1,4 Nedaudz tālāk
augstums nepārsniedz m. šajā
krastā atrodas klintī mākslīgi izcirsta četr-
gravas
stūraina 1,1X1,9 liela telpa 1,85
m ar m
augstiem
griestiem un šauru ieeju.
Tālākajā posmā Kautrāka pirmā grava, tuvojoties
Sviķupītei, kļūst arvien platāka un lēzenāka, smilš-

akmens tajā vairs

atsegumu nav.

Jau vairākkārt minēts Kautrāka kalns. Patiesībā

nekāda kalna nav, ir tikai dziļu gravu ieskauts apkār-

līdzenuma izcilnis To norobežo abas
tējā —

zemesrags.
Kautrāka gravas.
Kautrāka kalna vecā meža ceļa malā uzmanību

saista savādas alas —

bedres, kā lielas, apaļas mucas

ar mazākām atverēm augšgalā. Tās esot agrāk lietotas

vecas kartupeļu bedres. Laikam šais smilšakmens sie-

nās kartupeļi labi uzglabājās, ja pagrabus cirta klintīs

tālu no mājām mežā.

mazāk
Kalna rietumu pusē ir ne mežonīgā Kautrāka
otrā grava. Arī tajā ir klintis, milzīga niša, svaigi
nobrukumi. Virs metri klints
astoņi augstās stiepjas
gultne. Tās dzi|ums 6
iespaidīga tranšejveida m,

garums 15 m, ar trepjveida kāpļainu garenprofilu.

Pavasarī un lietus laika te veidojas divpakāpju ūdens-

kritums ar seši un astoņi metri augstām kaskādēm.

Gravas mežs, kas arī

augšmalā aug milzīgu paparžu
lielam vīram sniedzas līdz pleciem.
īpatnēja ir šī divu pasauļu saskares vieta. Augšā,

līdzenumā, saulaini tīrumi ar āboliņa zārdiem, mājam,

Līkumotās krastu šķautnes
ganāmpulkiem. gravas
novelk robežu, kur sākas cita pasaule —
mikla
asu

105
meža puskrēsla, trūdu smarža, stāvu krastu labirintu,
klinšu alu un kritalu valstība.

Rezervāta režīma zonā ieskaitīta arī Daudas upītes

ieleja. Vietējie iedzīvotāji Daudu dažkārt sauc arī par

Cukaiņu vai Lākturu upīti. Daudas ieleja (saukta arī

grava) augšpusē sākas ar skaistu 2,5 m augstu ūdens-

kritumu, iesauktu Mazo Ķegumu. Arī tas izveido-
par
Pļaviņu svītas dolomītu Amatas svītas lodīšu
jies uz un

smilšakmeņu robežzonas slāņiem. Tikpat augsts ūdens-

kritums aizsāk arī Daudas labā krasta pieteku. Tagad
pēc meliorācijas šim ūdenskritumam vasarā pietrūkst
ūdens.

Daudas pietekai un tās sānu krastos ir vai-

gravas
rāki smilšakmeņu atsegumi, nelielas iedobes, alas. Pie

ietekas Daudā redzami īsti prāvi laukakmeņi līdz

7 Pašai Daudas ielejai klinšu vēl vai-

m apkārtmērā.
rāk, tās stipri lielākas. Jau 0,6 km
un ap augšpus
Daudu mājām, kur upītes ieleja krasi pagriežas uz rie-

tumiem, gan vienā, gan otrā krastā parādās 2—6 m

smilšakmens klintis nišām pakājē, bet tālāk

augstas ar

kreisā krasta ir Daudu ala. Tās

stāvajā nogāzē ieeja
aizsegta ar sakņu plīvuru, grūti pamanāma. Senāk
ala krietni lielāka. Nobrukušās smilšu
bijusi masas

sašaurinājušas un pacēlušas alas ieeju pie griestiem.

Tagad alas dibens ir 2,7 zemāk tās lekšē-
m par ieeju.
jās telpas platums 3,2 m, alas garums 6 metri.

Visiespaidīgākie smilšakmeņu veidojumi sākas kreisā

krasta kādus 200 Daudam. Šeit

nogāzē, m augšpus
vairāku sāngravu tuvināšanās vietā lejasdaļa
nogāzes
tik ļoti saposmota, ka izveidojusies vesela smilšakmens

ciļņu grupa. Lielākie Gaujas svītas dzeltenbalto un

sarkanīgo smilšakmeņu ciļņi izvietojas jaunu, augošu

sāngravu lejasgalos. To augstums mainās. Ir 5—7 m

un arī 12—16 m augsti atsegumi.

Pati izcilākā smilšakmens krauja Daudas ielejā
sasniedz 20 m augstumu. Tiesa gan, tai nav vienlaidus

sienas raksturs, jo vietām to pārtrauc vairākas nobru-

kumu klātas un krūmiem apaugušas karnīzes.

Kreisajā krastā 50 metrus augšpus Daudu avota (tur

darbojas triece, kas piegādā ūdeni mājām) ir Liela

Daudu niša —

apsūnojusi klints siena, kas veido 6,5 m

lielu pārkāri 10 metru platumā 5 metru

un augstumā.

106
 Aiz Daudu mājām smilšakmens atsegumi pārvietojas
kraujas augšdaļā. Ar nelieliem pārtraukumiem līdz
10 klinšu sienās te ir Amatas
m augsto galvenokārt
svītas dzeltenpelēkie un sarkanīgi dzeltenie smalkgrau-
dainie smilšakmeņi, kuros radušās vairākas nelielas

nišas, alas, klinšu pārkares

mazas un pilastri.

lespaidīgākais veidojums šajā gravas veida ielejā

ir Raganu katls aktīvas erozijas
—

milzīga pārveidota
sufozijas piltuve 150 m lejpus Daudām, ierobīta gra-
vas kreisajā pamatkrastā gandrīz līdz upītes gultnei.
Smilšakmeņu klintis veido it kā atšķelta cilindra iekš-

pusi. Kaut kas līdzīgs vecam čuguna katlam, kam

atsista viena kas vērsta Daudas
mala, pret gravu.

Raganu katla izmēri ir iespaidīgi: platums — 20 metri,

klinšu sienas maksimālais

augstums 20 metri, bet paša
katla dzijums no augšas līdz dibenam 30 metri. Ver-

tikālajās sienās labi pārredzami dažādu krāsu Ama-

tas un Gaujas svītas iežu slānīši. Kā skaisti austā

vecāsmātes dvielī smilšakmenī ievītas

gaišajā gan
koši sarkanas malu iegulu josliņas, iztu-
gan stingri
rēti mijas dzeltenīgas, zaļganas vai dažādu pastej-
krāsu alevrolītu smilšakmens Rau-
toņu un kārtiņas.
goties šajā krāsu ritmā caur košo lapu zaļumu, redzam,
ka daba visos veidos sevi kā lielu māksli-
apliecina
nieci.

Raganu katla ārējo malu pāršķel plūs-

no nogāzes
tošā strauta gultne un lejā noslēdzas ar 2,7 m augstu
pavasaros funkcionējošu ūdenskritumu. Ar Daudas upī-
tes izbeidzas nacionālā rezervāta
gravu Gaujas parka
zona.

Nepilnu kilometru aiz Daudas upītes ietekas Gauja

pievirzās tuvu stāvajai senielejas kraujai, kur
pavisam
augšā pacejas Turaidas pils ar torni. īsi pirms tam

kreisā krasta palienē paliek ūdens tūristu apmetne «Vēj-

upīte».

Gauja Turaidas pusē pie Siguldas tūristu bāzes,

kuras korpusi izvietoti uz vecas virspalu terases frag-
menta, veido gandrīz tikpat asu un izteiksmīgu loku

kā pie Raiskuma kroga Cēsu tuvumā. Sajā līkumā,

kuru dēvē par Dainu līci, straume tiecas
pastāvīgi no-

ārdīt labā krasta šauro palieni un terases, tāpēc upes

krasts pret tūristu bāzi nostiprināts. Līcis pie ieliektā

107
krasta Turaidas pusē ir dziļš, bet cilpas iekšienē pre-

tējā krastā pastāvīgi atjaunojas prāvi piegultnes

serekļi un vaļņi.

Siguldas kraujas, ielejas un alas

Sasnieguši Turaidu, mēs esam jau Siguldā. Latvija

nav populārākas un vairāk apmeklētas vietas par

Siguldu. Jau kopš pagājuša gadsimta uz šejieni plūst

aizvien lielākas ceļotāju straumes.
Virs Gaujas līča pie Turaidas vairāk nekā 80 m

pace|as senielejas pamatkrasts, bet virs tā vēl 29,2 m

slienas tornis. No
augstāk pils augšējām šaujam-
lūkām labāk nekā jebkur pārskatāma senielejā, it

sevišķi dzidrajās pavasara vai atvasaras dienās. Nepa-

rasti ir apkārtējo, no pils torņa redzamo vietu nosau-

kumi. Kaut vai Turaida. Lībiešu valodā tas nozīmē

«dieva dārzs» —

no vārdiem Tor —
dievība, aida —

dārzs. Nedaudz tālāk ir Karātavu kalns, bet lejā pie

Dainām —
Slaktcru leja, kur vēstures gaitā izcīnītas

sīvas līdz «asiņi zābakos smēlušies», kā

cīņas, —

par
to stāsta hronisti.

Virs alas ir Rata kalns, kur cil-

Gūtmaņa kraujas
vēki saraustīti uz rata. Tā kuru tagad asfal-
grava, pa
tētais ce|š kāpj Turaidas kalna, saukusies par Igauņu
gravu. Lejā Dainu mājās sava raženā mūža pēdējos
gadus strādājis dainu tēvs Krišjānis Barons.

Turaidas kalna Gaujmalas nogāzē 300 m augšpus

Dainām ir vairāki līdz 6 m augsti smilšakmeņu atse-

literatūrā neminētā Dainu jeb Turaidas ala.

gumi un

Tā atgādina istabu ar šaurāku ieeju. Alas

pazemes

garums 6 m, platums līdz 5 m, augstums 2 m.

Pāri pretējā Gaujas krastā ir Kalnaklaukas (vecā

tramplīna un slaloma trases vieta). Ceturtdaļkilomctru
augšpus Kalnaklaukām stāvā, mežonīgā nogāzē slēp-
jas 12 balta smilšakmens klints. Avots, mek-
m
augsta
lēdams izeju uz ārpasauli, izskalojis klintī baltu alu.

Kalnaklauku iedzīvotāji tā ari sauc Balto alu.

par
Tā interesanta ar to, ka iekšienē to pāršķēlusi per-
pendikulāra plaisa, no kuras iztek avots. Augšpusē
plaisa ir bet sašaurinās. Alas
platāka, uz leju kop-

108
 7,5 platība —20 2, tā tur-
garums m, m un joprojām
pina veidoties.

Tālāk Gaujas senielejas pamatkrastu šķērso Vējupī-

tes ieleja, kas ierindojama starp interesantākajiem ģeo-
loģiskajiem veidojumiem Siguldas apkārtnē, īpaši Vēj-
daļa trīs kilometrus lidz
upītes lejteces no dzelzceļa
Gaujas palienei. Nelielajai upītei šajā posmā ir ārkār-

tīgi stāvs garcnprofila kritums — 15—16 m uz vienu

kilometru.

Tūlīt dzelzceļa Amatas svītas lodīšu smilš-

lejpus uz

akmeņu slāņiem Vējupītei izveidojušies divi 0,6 un

0,8 m augsti ūdenskritumi. Tikai kādus 50 m uz leju

lielākā ūdenskrituma ielejas labā krasta
no
nogāzes
lejasdaļā redzama 4 m augsta devona iežu krauja. Tās

augšdaļu veido Pļaviņu svītas dolomīti, zemāk seko

pelēkbalti, smalkgraudaini, vizloti un slīpslāņoti Ama-

tas svītas smilšakmeņi.

Lejteces virzienā, kādus 100 m augšpus pirmā gājēju

tiltiņa, ielejas kreisā krasta nogāzes augšmala uz

smilšakmens un dolomīta kontakta ir spraugveida niša.

Tās dziļums 3 m, platums 5 m, dolomīta griestu aug-

stums līdz 2 m.

Nākamā interesantākā objektu grupa atrodas Sigul-

das Te sakas
televīzijas retranslācijas torņa rajonā.
nelieli Amatas svītas smilšakmeņu atsegumi ielejas
kreisā krasta Tālāk virzienā smilšak-
pakājē. lejteces
meņu klintis parādās gan vienā, gan otrā krastā. Tā,
piemēram, sarkanīgi Amatas svītas smilšakmeņi Vēj-
krastā redzami 50 s—B
upītes labajā m garas un m

augstas sienas veidā.

Nedaudz otra tiltiņa kreisajā krastā

uz leju no gājēju
paceļas līdz 14 30 pelēkbalto
m augsta un m gara

smilšakmeņu siena, bet mazliet tālāk iepretī labā krasta

sarkanīgu smilš-
nogāzi šķērso augoša sāngrava ar

Savukārt leju šīs

akmeņu atsegumiem. uz no gravas

kreisa krasta pakājē redzama šī posma augstākā

veidota
(18—20 m) baltu un sarkanīgu smilšakmeņu
klints. Tās 20 nišā mīk-
pakājē ap
m
garā Vējupīte
stāku smilšakmeņu slānī izskalojusi līdz 3 m garu un

1,3 alu. Smilšakmens klintis izbeidzas

m augstu ar

3,5—5 45 ieliektu sienu asā

m augstu un m garu upī-
tes pagriezienā labā krasta pakājē.

109
 Visa šī klinšu, nišu, alu un ūdenskritumu bagātība
atrodama tikai tad, ja iet gar pašu upīti pa dziļās
un šaurās ielejas apakšu. Te, zem biezās lapotnes,
caur kuru arī pusdienas saules stari tikai retumis spēj
ielauzties, ir mitruma lapu smaržas, kritalu
un pērno
puskrēslas valstība. kas burzguļodama
un Vējupīte,
steidz savās slāpē pilsētas trok-
gaitās, pat tuvējās
šņus. No kraujas augšmalas nekas nav saskatāms —

viens vienīgs lapu zaļums.

Tālāk labu gabalu smilšakmeņu krauju nav. leleja
kļūst platāka, lejasdaļā lēzenākas, bet koki
nogāzes
nedaudz
aug skrajak.
Vēl tuvāk Gaujai, un esam nonākuši pie vietas, kur
kāpnes platforma noved pie Pētera alas
un ar
margām
(tajā kāds zemnieks vārdā Pēteris ar ģimeni senatnē

glābies no sirotājiem). Dziļi, dziļi lejā čalo Vējupīte,

lēkādama stāvām akmens kāpēm uz Gauju. Mēs
pa
virs tās, bet pāri galvai krauja vēl tālu
esam
augstu
kāpt augšu. No šejienes pretējā krasta
turpina uz vare-

nais stāvums un lielums izjūtams vēl labāk neka no

Gaujas senielejas attālums liels.

krastiem, jo šeit nav

Pētera ala nelīdzinās nevienai citai mūsu alai —

šaura

plaisa kā ačgārns ķīlis šķeļ sarkano smilš-

un
augsta
akmeni. To var uzskatīt gandrīz vai par tādu kā mazas

aizas un alas krustojumu. Tās garums sasniedz 6,5 m,

maksimālais platums 5,3
2,2 m, augstums m.

Daudzi alu neievēro šķērsplaisu alas

izstaigā un

dibenā. Kreisajā tā ir gandrīz 2 0,5

pusē m gara un m

plata. Tajā varētu iespraukties cilvēks, ja vien plaisa

nebūtu tik Alas labajā
augstu pie griestiem. pusē
plaisa ir šaurāka 2 dziļumā izzūd
jau stipri un m

pavisam.
Kādā kas izdots 1924. gadā, pareģots, «ka
ceļvedī,
ar laiku šī ala pavisam aizbirs nobrukumiem un izbeig-
sies, atstādama varbūt tikai iedobumu».
niecīgu
Mums visiem apmierinājumu šis paredzējums
par
vēl nav piepildījies.
Puskilometru no Pētera alas starp Vējupītcs un

Kraukļupītes ir Satezeles (Līvu) pilskalns.

gravām
Tas aizņem ielejas pamatkrasta izvirzījumu, kam ir

dziļas un klinšainas sānu gravas. Pret līdzenumu vēr-

sto metrus uzbē-

pusi sargā mākslīgs astoņus augsts
kas ir visaugstākais Latvijā. Seit septiņ-
rums, pirms

110
simt septiņdesmit gadiem lībiešu virsaiša
stāvējusi
Dabreļa pils. 1212. gada rudenī te notikusi zemnieku

sacelšanās pret vācu iekarotājiem.

Puskilometru aiz pilskalna Gaujas svītas sarkanajā
smilšakmeņu klinti ir nelielā, metrus
piecus garā
Kraukļu ala. Agrāk literatūrā minētas divas Kraukļu
alas. Acīmredzot blakus iedobe izzudusi smilšak-
pēc
nobrukumiem. So klinšu ieskauto laukumu
meņu pie
alas tūrisma literatūrā mēdz dēvēt aizu.
par Kraukļu
Sirmu sūnu un seniem autogrāfiem klātajai klinšu sie-

nai maksimālais 11,5 nevis 15 ka

augstums m, m,

rakstīts līdz šim.

Sena teika vēstī, kā cēlies alas nosaukums. Kāds

Siguldas muižas vagars klaušu laikos sava taisnīguma
dēļ bijis Jaužu iecienīts. Tāpēc muižkungs licis viņu
nogalināt, nosviežot augstās klints. Muižas
no gait-
nieki vēlāk viņu meklējuši atraduši liela
un
pēc
kraukļu bara ķērcieniem. Tā arī šī vieta nosaukta par
alu.
Kraukju Turpat blakus Kraukļu aizai ir vēl viena

dziļa sānu grava ar vēl lielākām klinšu sienām.

Vējupītes ieleja izbeidzas ar populāro Gleznotāju jeb

Paradīzes kalnu. īstenībā šis kalns ir tikai zemesrags

starp Gaujas senielcju un Vējupītes ieleju. Skaistā

ainava, kas paveras no šejienes, savaldzinājusi māksli-

nieku Jūliju Fcderu, viņš to

un iemūžinājis gleznā.
Pret Gleznotāju kalnu, kur Vējupīte beidzot izlaužas

Gaujas senielejas plašumā, tās labajā krastā paceļas

līdzenais iznesu kons. Tas radies vēl
Vējupītes tajā
laika, kad senielejā veidojās trešā un otrā terase. Uz

līdzenā, nedaudz slīpā kona virsmas beidzas kādreiz

populārā Klauku tramplīna trase.

Izriņķojusi no Dainu līča, Gauja dodas taisni pāri

senielejai un tūlīt aiz Vējupītes atduras kreisā pamat-

krasta te tieši
nogāzē. Nogāze sengravu izvagota, un

Gaujmalā ilgāka laika atkal izveidojusies neliela

pēc
smilšakmens klints.

Tā ir balta 50 m gara un 5 —7 m augsta vidēji un

rupjgraudaino Gaujas svītas smilšakmeņu siena. Tās

centrālo daļu vairākas slīpas plaisas. Smilšak-

šķērso
kuros vietām samanāms vāji izteikts slīpkār-
meņos,
tojuma zīmējums, sastopami seno zivju atlieku ieslē-

gumi.

111
 Klints austrumu da|u līdz pat Gaujas līmenim
pār-
šķel kuru ietek
prāvs iegrauzums, pa upē no scngra-
plūstošais strauts. Seit ir tā vieta, kur vēl
vas
pirms
gadiem desmit bija Joti skaistā Pazemes ala. Tā bija
liela, ar divām izejām, un cilvēks varēja iet pa to visā

augumā. Gaisma pretējā galā alu darīja romantisku

un eksotisku, vēl jo vairāk tāpēc, ka apakšā blāzmoja
strauta ūdeņi. Bet, kā jau to redzējām pie Sietiņieža
un pie Caurā ieža, alas ar divām izejām ātri attīstās

tālāk, pārvēršas par arkām, kuras tad strauji paplaši-

nās sabrūk. Kad Pazemes ala
un bija attīstījusies par
arku, dažiem gadiem tā 1972. gada
pēc pavasarī sa-

bruka pavisam. Tagad šajā vietā ir tāds kā katls, kam

vienā pusē 25 m gara, 8,5 m augsta pusloka klinšu

siena ar pārkāri. Zem pārkares 4,2 m gara un 4,1 m

plata ala. Te erozijas process turpinās, notiek nobru-

kumi.

Smilšakmens siena strauta krastā un kādreizējā Pa-

zemes ala no ģeoloģiska viedokļa uzskatami par jau-

niem veidojumiem. To rašanās notikt tikai
varēja pēc
tam, kad, Gaujai pastiprināti iegraužoties, pilnīgi iz-

veidojās pirmā virspalu terase. Tāpēc to vecums varēja

but vairāk kā 2000—2500
ne gadu.
Tālāk līdz Velnalai klinšu
pat Gaujmala nav. Upi
pavada paliene. Aiz Siguldas tilta ir jauns augošs pa-
lienes masīvs ar vairākiem piegultnes vaļņiem un

prāvu sērckli priekšā. Kādus 800 m no tā uz leju

Gauja likuma virsotnē noārda vecāku
citu, jau palie-
nes daju.
Izcilākie ģeoloģiskie objekti arī šajā rajonā slēpjas
senielejas nogāžu kraujās vai Gaujas pieteku ielejās.
Gūtmaņa ala ir vislielākā, populārākā ala mūsu

republikā. Ja laikā Siguldā ierodas

sezonas aptuveni
1,5 miljoni tūristu, tad tikpat daudz apmeklētāju ir

arī Gūtmaņa alai. Jau senie ieraksti alas sienās un

pagājušā gadsimta literatūra liecina, ka Gūtmaņa ala

bijusi vecākais ekskursiju objekts Latvijā un kopš sen-

seniem laikiem alas allaž tās

apmeklētāji vēlējušies
sienas saviem vārdiem. Literatūras avotos
«greznot» ar

ir ziņas, ka vecākais uzraksts bijis no 1564. gada un

saglabājies līdz 1812. gadam. Taču 1912. gada ceļvedī

norādīts 1521. ierakstu HDOM
uz gada ar iniciāļiem
IUI
un 19, kas uziets alas kreisajā sienā 12 pēdu aug-

112
 Gūtmaņa alas shēma

stumā. Tiek minēti arī Herdera Patkula vārdi.

un

leraksts, ko vēl šodien varam skaidri

izlasīt, ir «ANNA
MAGDALĒNA VON TIESENHAUSEN ANNO 1677».

Diemžēl gadskaitja divi vidējie pēdējā laikā tīši

cipari
izbojāti. Vēl vecāks uzraksts daļēji saglabājies alas

labajā velvē «GEOR CONRAD

augstu pie griestiem:
VON UNGERN-STERNBERG ANNO 1668».

Nākamais ieraksts ir tikai no 1810. gada. Neviena

ieraksta no 18. gadsimta.

Interesanti, ka seno uzrakstu postīšanas slimība ir

tikpat kā rakstīšana. Jau V. Z.

veca pati Stefenhāgens
savā 1866. gadā izdotajā Vidzemes skatu albumā se-

cina, ka vecākajiem uzrakstiem vajadzējis atkāpties

jaunāko priekšā. Un 1876. gada 26. numurā «Mājas
Viesis» «Alā atrodas kur
žēlojas: galds ar beņkiem,
apsēdies var apskatīties jaunus un ari
diezgan
vecus uzrakstus, ko apmeklētāji visapkārt alas sienas

8-274 113
 Gūtmaņa ala garenprofilā

tik jānožēlo, ka neprašas dažu verā liekamu

iegriezuši,
iegriezumu iznicina.»

Latviešu valodā vecākās rakstiskās ziņas par Gūt-

maņa alu ir 1869. gada 13. augusta «Baltijas Vēst-

nesi»:

«Gūtmaņa ala ir pie biezi apauguša kalna pakājes,

Turaidi Krimuldl. Tā ir kādas 96 pēdas
starp un

48 tikpat dziļa. Tā top

augsta, iekšpusē pēdas plata un

uz dibenu Šaurāka: stalta iešana tanī kā pa vārtiem.

Alas iekšpusē izverd avots, kas savu ūdeni dobumā

krāj un tad uz klātējo Gauju notek. Ūdens ir dzelžains,

ka naudas gabali laiku

sūnas, v. t. j. pr. pārvelkas ar

ar ak miņa mizu. Sis avots ir latviešiem vēl šodien

svēts, ka tie tam ūdenim dziedinādamu spēku

tāpēc
dēvē. Tie mazgājas ar to dažādās slimībās un smeļ
to ar ipašu izturēšanos un noliktos laikos. Tās pa daļai
ir sūnu pāraugušas klints sienas iz sarkana smilkšu

daudz vārdiem gada skaitļiem aprakstī-

akmiņa ar un

tas: tie vecākie raksti sniedz Udz 1666. gadam. Starp

tiem jauniem rakstiem apmeklētājam tūdaļ pie ieieša-

kreiso roku bokstabs H N) to

nas pa tas (krievu ar

aprakstu: «Troņa mantinieks no Krievu zemes tanī

3. Aug. 1860» krīt acis ...»

Ar alu saistās teika Turaidas Maiju-

Gūtmaņa par
Rozi. Teikas ir 1620. gada notikums.
pamatā patiess
Par šo notikumu sarakstīti vairāki literāri darbi gan

114
vācu, gan latviešu valodā. levērojamākais no tiem ir
J. Raiņa luga «Mīla stiprāka par nāvi».
Bet Gūtmaņa alu ir arī cita,
par maz pazīstama,
pavisam pretēja satura teika, daudz vecāka par pirmo.
Kādam lībiešu virsaitim Rindaugam bijusi neuzticīga
sieva. Rindaugs viņu licis dzīvu ierakt Gaujas krastā,
un nelaimīgā tur sirdsapziņas mokās tik gauži raudā-
jusi, ka asaras izskalojušas plašu alu.
Vēl trešā teika stāsta par Gūtmaņa alas nosaukumu.
Tas nākot vācu vārdiem
no «gut Mann» —
«labs vīrs».

Senos laikos alā dzīvojis kāds labs cilvēks un ārstējis

ļaudis ar alas avota ūdeni. Paskaidrojot alas nosau-

kuma rašanos, tieši šo nostāstu tūristiem visbiežāk

vēstī ekskursiju vadītāji.

Gūtmaņa ala ir arī sena kulta vieta un pat vēl
19. gadsimta sākumā viena no tām nedaudzajām vietām,
kur (audis joprojām slepeni ziedojuši saviem elku dieviem.
Kā jau teicām, Gūtmaņa ala ir vislielākā ala Lat-

vijā — tās tilpums 500 m 3.

Alas garums —
18,8 m,

platums 12 maksimālais
—

m, griestu augstums —

10 Tā izveidojusies 50 līdz 12
m. m
garā, m augstā
Gaujas svītas dzeltenīgi sarkano smilšakmeņu klintī,
ielejas labā pamatkrasta nogāzes apakšā starp Igauņu
Vikmestes
gravu un ieleju.
Bet cik ir ala? Kādreiz Gaujas līmenis
veca bija
stipri augstāks, tas sniedzās līdz pašai alai, un tās

izveidošanās ir Gaujas straumes un pazemes avota

vairāku gadu tūkstošu darba rezultāts. Domājams, ka

ala sākusi veidoties 10 000 gadu
pirms un pašreizējo
izskatu ieguvusi līdz mūsu ēras sākumam. Tātad, kad

jūs stāvat Gūtmaņa alā, atcerieties, ka stāvat starp

340 000 000 gadus vecām klinšu sienām ap 5000 gadu
vecā grotā. Varbūt tas palīdzēs labāk saprast, kāda

unikāla vērtība ir alai un katram klints veidojumam,

saprast, ka nedrīkst postīt ar saviem rakstiem tūkstoš-

miljonu dabas rakstus.

gadu un gadu vecus

Tieši blakus Gūtmaņa alai dažus metrus labi

—

pa
mazliet augšu ir izskata necilā Viktora
un uz pēc
ala —
patiesībā niša. Tās izmēri 5,9X6,8 m, griestu
augstums līdz 4,8 m. So alu it kā izcirtis Siguldas
dārznieks Viktors Heils, Turaidas Rozcs-Maijas līga-
vainis, no kurienes izredzētajai skatīties uz Siguldas
dārziem, kur viņš strādā.

115
 Turpat blakus Gūtmaņa alai, 150 m pa
kreisi no

tās, atrodas Revolūcijas ala, kas nepelnīti palikusi sa-

vas lielās māsas varenuma un slavas ēnā. Sl ala ir

interesanta kā no speleoloģijas viedokļa, tā arī revo-

lucionāro tradīciju ziņā. 1957. gadā alā atrada prokla-

mācijas 1932. gada, kuras torei-
no aicināja cīņā pret
zējo buržuāzisko valdību.
No alas iztek avots dienas
un, izkļuvis gaismā,
jautri lēkādams šūnakmens pakāpēm, prāva strauta
pa
veidā steidzas Gauju. Alas platums ir
uz
pie ieejas
7 m, augstums 2 m, taču griesti spēji pazeminās un

drīz noslīd līdz 30 te visu alas

cm, un grīdu klāj
apakšzemes avota ūdeņi, kaut alas platums saglabā-
jies līdz 2 Dzidro ūdeņu vidū Alas
m. maza saliņa.
klusumā skanīgi pil avota lāses un atbalsojas apakš-
zemes sienas kā ksilofona piesitieni. Sāda plakana,
zema sprauga turpinās arī dziļāk pazemē, un alas

tālāk 10 metriem.
garums nav izpētīts par
Bez sevišķām grūtībām alu varētu padarīt iespaidī-
gāku un stipri pievilcīgāku. Sim nolūkam butu jāizvāc
alas sabirusi metru biezā smilšu kārta. Tad
priekšpuse
alas paceltos veselu metru. No
griesti pie ieejas par
alas izplūstošajam avotam metros ir liels
pirmajos
kritums. Tāpēc iespējams avota un līdz ar to arī

visas alas līmeni pazemināt vēl par vienu metru.

Bet uzkopjarna tikai ala tas būtu

ne Revolūcijas —

vajadzīgs vēl arī citām Siguldas alām. Vispirms Si-

guldas alām tāpēc, ka Sigulda ir visvairāk tūristu ap-

meklēta un mazāk zināmo alu attīrīšana tur piesais-
tītu kādu daļu ekskursantu, sadalītu lielo apmeklētāju
slodzi
pa plašāku objektu skaitu.
Virs Gūtmaņa un Revolūcijas alām senielejas krasta

augša ir Rata kalns soda vieta viduslaikos),

(nāves
turpat blakus Taurētāja jeb Elku kalns. Pa kreisi starp
īsajām, bet dziļajām Rata un Igauņu gravām ir Kārļa
kalns —
seno lībiešu kādreiz nocietināts pilskalns.
Lejpus Gūtmaņa alas senielejas vareno un stāvo

krastu krauju pāršķeļ ar daudzām sānu gravām izro-

botā Vikmestes dziļā ieleja,

upītes jeb Foreļstrauta
kas agrāk bija dabiskā robeža starp Krimuldas un Tu-

raidas zemēm. Lai ieleja atrodas pašā ekskursiju

gan
objektu centrā, tā tomēr ir gandrīz tikpat pirmatnēja
un mežonīga kā gravas rezervāta zonā. Gājiens pa

116
straujās upītes krastiem ir jauks. Jau ar pirmajiem
sojiem atstājam tūristu pārpildīto Siguldu un noklus-
tam miera klusuma valstībā. Ceļš takā,
un pārvēršas
kas arvien sašaurinās, zari biežāk
noglauž gājēja plecu,
līdz beidzot ir vairs tikko jaušama sliede brīniš-
pa
ķīgu ziedu kā
paklāju —
spilgti zaļā pamatnē it būtu

ieaustas baltas, dzeltenas un zilas vizbulītes.

Vikmesti no viena krasta uz otru šķērso vairāki veci

tiltiņi, kuru satrunējušie baļķi pārklājušies ar sma-

ragdzaļu sūnu un vietām sakrituši. Kailu klinšu

gra-
vas nogāzēs nav, tikai lejgalā, kur upīte šķērso sen-

ielejas terases un nonāk Gaujas palienē, tās labajā

krastā atsedzas 3,5 —4 m Gaujas svītas dzelte-
augsta
nīgi sarkano smilšakmeņu siena. Arī pāris simtu metru
no šīs vietas pret straumi uz augšu Vikmestes ūdeņi
vairākās vietās apskalo nelielus sarkanus vai dzelte-

nus smilšakmeņu atsegumus.

Labā krasta taciņa, kāda laika savīdama
pēc ser-

pentinu, ved mūs pa stāvu nogāzi aizvien augstāk un

augstāk, līdz nonākam Vikmestes pilskalna. Agrāk tas

saukts arī Suvorova kalnu Vidzemes ģenerāl-
par
—

gubernatora vārdā, kurš pilskalnu pagodinājis ar ap-

meklējumiem 1854. gadā. Pilskalna rietumu pusē iz-

rakts 40 3 dziļš grāvis uzbērts 3

m garš un m un m

valnis 4,5 platumā. Tas bija jādara, lai

augsts m no

trim dziļajās gravās ieskautajam pilskalnam

pusēm
pret uzbrucējiem radītu kaut kādu šķērsli arī no līdze-

numa Pilskalns apaudzis ar lielu mežu. Ja te

puses.
izcirstu skatu stigu, pavērtos skats pāri dziļajai, sānu

izrobotajai Vikmestes ielejai kur

gravām uz spraugu,

augsto mazā upīte izlaužas Gaujas

caur
nogāzi sen-

ielejā, starp Rata kalnu un Krimuldas krauju.

Krimuldā skatāmas Rīgas virsbīskapa pilsdrupas
(1255. augstais kraujas stūris liepu skatu
g.), ar un

platformu tajā, Velna tilts gaisa tram-

pār gravu uz

Krimuldas sirmie dižozoli.

vaja staciju un

Veco ceļvežu autoriem patika skaitīt pakāpienus da-

žādās senielejas kraujās, lai tādējādi pārsteigtu ceļo-

tāju. No Vikmestes lejas līdz Krimuldas kraujas aug-
šai bet Gau-
viņi toreiz saskaitījuši 380 pakāpienus, no

320.
jas senielejas —

Pārgājuši pār Velna tiltu, esam

pie gaisa tramvaja stacijas. Mazliet tālāk, pašā sen-

ielejas labā pamatkrasta šķautnē, pie sanatorijas lepni

117
Piķenes kraujas un Velnalas apkārtnes shēma

aug trīs Krimuldas dižozoli ar 5,7 m, 5,1 m un 4,5 m

resniem stumbriem.

Tālāk
cejš 3,5 km pa senielejas krasta kraujas augšu
vai apakšu ved Velnalu. Sai stāvā
uz posmā krauja
ir samērā viendabīga un to viscaur nešķej sānu
gra-
kā tas bija citās vietās. Agrā jauks ir
vas, pavasarī
gājiens pa kraujas augšu, kad caur pusplaukušajiem
kokiem vēl nojaušam dziļo senieleju zem mums. Uz
Velnalas pusi, kur stāvajā nogāzē sāk parādīties smilš-
akmeņu atsegumi, krasts ieguvis nosaukumu Piķenes
krauja. Sīs kraujas garums — viens kilometrs, un tajā
trīs alas un vairāki dažāda lieluma smilšakmeņu at-

Pirmo klinti Auna

segumi. iepretī vecupei sauc par
pieri. Sarkanajā klintī ir pavisam neliela, tomēr inte-

resanta 4,8 m gara Auna pieres ala. Visos tūrisma

ceļvežos aplam sacīts, ka te ir divas alas.

Nepilnu leju ir Mazā Velnala. Tai
puskilometru uz

vidū ir smilšakmens vairākas šauras sānu

pīlārs un

ejas, kuras zemi pievilkušas lapsas vai

ar gružiem un

jenoti. Attīrot vienu no ejām, tajā izdevās iekļūt līdz

nelielam paplašinājumam. Tādēļ Mazās Velnalas ko-

pējo garumu varam aprēķināt tā: pamatala 5,0 m-f-

-šaurā eja 5,2 m —
tātad kopā 10,2 m. Netālu lejpus
Mazās Velnalas no klinšu apakšas izplūst Gudrības

avotiņš. Agrāk mātes nesušas šurp savus bērnus un

mazgājušas viņiem galvu avota ūdenī, jo ticēja, ka

avota ūdens padarīt bērnus

stiprina atmiņu un var

gudrus un laimīgus.

118
 Piķenes krauja noslēdzas ar Velnalas klintīm, kas
ir lielākais iežu 250
atsegums šajā krauja — m garš
un pie Velnalas 15 m augsts. Pirms Lielās Velnalas

Gauja, izmetusi līdz

cilpu senielejas pretējam krastam,
atkal atgriežas labajā pamatkrasta frontālā
nogāzē un

virzienā ietriecas Velnalas klintīs. Tāpēc šeit notiek

aktīva sāniska klintīm bieži nobrūk lieli

erozija, no

smilšakmens bluķi Gaujas atvarā. Vēl

un iegāžas
pirms gadiem četrdesmit izdarītajā fotouzņēmumā re-

dzams makšķernieks, kas stāv lejā pie ūdens zem

Velnalas klintīm. Tagad šeit vertikāla klinšu siena

atvars. lespaidīga ir tikai Lielā Velnala,

un ne pati
bet viss klinšu veidojums to: mākslīga platforma
ap
astoņus metrus virs Gaujas ūdeņiem, liela, lēzena niša

blakus Velnalai, skaisti profilētas klintis, dzegas, bērzi

ieauguši klinšu sienā, šaura taka gar pašu krauju uz

alu. Tas viss kopā šo vietu dara skaistu un rada ro-

mantisku noskaņu. Alas griestos saglabājušies veseli

seši līdz divi metri dziji caurumi 10—15 cm dia-

metrā —i tā sauktie «velna skursteņi». Arī blakus lie-

lajā nišā ir četri «skursteņi», bet to dzijums vēl lie-

lāks —
3,5 m.

Teika stāsta, ka velns, laizdamies no Jūdažiem uz

virs izdzirdīs
Pabažiem, Gaujas gaili dziedam un, mek-

lēdams iebēdzis šinī kur nogulējis līdz

glābiņu, alā,
vakaram. Ar dvašu velns apkvēpi-
nākamajam savu

nājis alas sienas gluži melnas un vakarā pa augšu

izmucis ārā, ieskrējis Gaujas atvara, kur rūkdams un

šņākdams reižu reizēm raujot iekšā neuzmanīgos alas

apmeklētājus. Stāsta, ka Velnalā mitinājies ne tikai

nelabais, bet arī Turaidas Maijas-Rozes slepkava Ja-

kubovskis ar savu rokaspuisi Skudriti šeit radis pa-

tvērumu.

Velnala atrodas klinšu sienas vidū, metrus

astoņus
virs Gaujas. Ala būtu nepieejama, ja uz to nevestu

kāpnes platforma. Velnalas

ar margām un garums

10,7 m, griestu augstums 2,5 m, maksimālais platums

5,6 m, alas laukums 45 m 2.
Vecā taka uz Velnalu iekārtota visai neveiksmīgi —

tā ved alas plānajiem griestiem, kur to biezums

pāri
nav vairāk par metru. Tas apdraud ne tikai alas gries-
tus, bet arī ekskursantu grupas nobrukuma gadījumā.
Velnalas tiek taisīts trošu tilts
Tagad pie pār Gauju

119
kājāmgājējiem. Kad tilts būs gatavs, tiešo pieeju Veln-
alai slēgs. Alu varēs aplūkot krasta tilta.
no pretējā un

Tā būs liela dāvana apmeklētājiem. Tad atpakaļceju uz

Siguldas staciju varēs saīsināt veikt

un pa jaunu vietu.
Velnalas apkārtne guvusi ievērību ne tikai ar alu

eksotiku un krauju stāvumu. Smilšakmeņos te ļoti labi

redzams straumju raksts dažādi

seno —

slīpkārtojumu
veidi. Sie atsegumi izcilu vietu devona perioda
ieņem
organiskās pasaules izpētes vēsturē. Jau pagājušā
gadsimta pirmās puses beigās, pamatojoties uz Veln-

alas apkārtnes iežos atrasto organismu fosilijam,

franču zoologs L. Agasizs pasaulē izdalīja
pirmoreiz
vairodžu Psammolepis paradoxa, bet A. Eihvalds —

bruņuzivju Asterolepis ornata sugas. L. Agasiza pētī-

jumi liecināja arī par to, ka smilšakmeņos atrodami seno

Vēlākajos gadu desmitos noskaidrojās,

zivju koprolīti.
ka tieši šī iežos sastopams Siguldas apkārtnē
rajona
visbagātākais devona zivju fosiliju un arī floras at-

lieku komplekss. Faktiski Velnalas apkārtnes devona

iežu atsegumi pieder pie izcilākajiem ģeoloģiskajiem

dabas pieminekļiem Gaujas senielejā ar īpašu paleon-
toloģisku un stratigrafisku nozīmi.

To apmeklētāju tūkstošu pulkā, kas katru gadu

ierodas Siguldā un tiecas tuvāk iepazīt daudzos iz-

cilos dabas veidojumus, daži vēlas aizvest sev par pie-

miņu kaut ko eksotisku, tikai šejienei raksturīgu. Ziņas
par simtiem miljonu gadu veco organismu atliekām

smilšakmeņos šiem kolekcionetājiem liek drudžaini

dauzīt vai rakt irdenos iežus. Un visbie-

skrāpēt, pat
žāk bez panākumiem neko atrast neiz-
jebkādiem —

dodas. Seno vairodžu, bruņu un bārkšspuru zivju at-

liekas visvienkāršāk atrodamas nevis smilšakmeņos,

bet izskalotā veidā smilšu sērēs.
jau Gaujas Tajās
bez sevišķi palu ūdeņu noskrie-
īpašām grūtībām, pēc
šanas, īsā laika sprīdī, tam nenonākot
pavisam pie
konflikta ar likumu, var savākt visus tos ieslēgumus,
kas slēpjas smilšakmeņu slāņos.

Reizēm nākas dzirdēt jautājumu, cik vecas varētu

būt abas Velnalas. Lai uz to atbildētu, jāizklāsta daži

Līdzīgi smilšakmeņu sienai

vērojumi un apsvērumi.
Gūtmaņa alas, arī kraujā starp abām Velnalām,
pie
uzmanīgi ielūkojoties, redzamas vairākas gandrīz ho-

rizontālas izskalojuma rievas jeb gropes. Atšķirībā no

120
Gūtmaņa alas apkārtnes smilšakmeņu sienā Veln-
pie
alam šīs rievas ir platākas arī dziļākas, reizēm
un pat
kļūst seklām nišām. Tajās vietām ovāli
par padziļinā-
jumi un dobumi, kuru diametrs mainās no dažiem cen-

timetriem līdz vairākiem decimetriem. Rievas, gropes

vai seklās nišas ir visai līdzīgas tiem veidojumiem,
kuri lielāko klinšu pakājē upmalā iezīmē
tagadējo
Gaujas vidējo palu līmeni.

Prāvāko novietoto rievu nišu absolū-

un augstāk un

tais augstums Vclnalām atbilst senielejas šī

starp ra-

jona otras virspalu terases līmenim. Tātad rievas vis-

ticamāk izskalotas tajā laikā, kad Gauja plūda pa

otro terasi. Tāpēc ir pamats domāt, ka Lielā Velnala

sākusi veidoties vairāk nekā 10 000

pirms gadu upes
sāniskās erozijas un tagad izzuduša avota
pazemes

kopdarbības rezultātā. Intensīva alas veidošanās acīm-

redzot izbeidzās 5000 kad
pirms gadu, Gauja jau
tecēja pirmās terases līmenī.
Savukārt Mazās Velnalas rašanās sākums meklē-

jams aptuveni pirms 4500—5000 gadu. Tās veidošanās

intensīvi norisinājās līdz tam brīdim, kamēr Gauja
nebija alas tuvumā vecupes gultni gar smilš-
pametusi
akmeņu sienas Par to liecina Mazās Velnalas
pakāji.
novietojums starp pirmās terases un augstās palienes
līmeņiem.
Senielejas pretējā pusē tieši pretī Gaujas līkumam
ir Beites krauja un tās augšā «Ķeizara krēsls» vieta, —

no kurienes paveras ainava uz senieleju un Gauju.

Augstāk Siguldas skaistās senielejas austrumu
pusē
nogāzes jaukumi plašākai publikai nav pieejami, jo
tur izvietojušās līdz pašai kraujas šķautnei
mājas un

sniedzas privātdārzu žogi, šķūnīši, nereti arī saimnie-

cības atkritumi. Varbūt nākotnē arī šo plašo un skaisto

kraujas labiekārtos apmeklētājiem, tas ir

posmu jo
tuvu visiem ceļiem un Siguldas centram.

Raugoties no Velnalas kraujas tieši pāri senielejai,

pārskatāma šaurā un dziļā Lorupes ieleja (to diezgan
bieži nepareizi dēvē gravu), lai gan pati upīte
par
ietek Gaujā 700 m lejpus Velnalas. Dziļuma un nogāžu
stāvuma ziņā tā neatpaliek no citām Siguldas apkār-
tnes ielejām vai Mežonīgajos Lor-
upīšu sengravām.
krastos nedaudzās takas aizsprosto krustām
upītes
šķērsam sakrituši gan satrunējuši, gan nesen gāzušies

121
koki daudzi ievērības tās objekti visai
un cienīgi grūti
atrodami. Amatas svītas pirmās gaišo un sarkanīgo
smilšakmeņu klintis gan vienā, gan otrā upītes krastā
parādās kādus 600 m augšpus dzelzceļa. Sākumā tās

nav lielas —
tikai 5—12 m augstas un dažus desmitus

metru Smilšakmeņos arī Lorupītes

garas. iegrauzta
gultne un palienes, un terases kāpēs redzami 0,5 —

1,2 m augsti iesarkani vai dzeltenīgi iežu atsegumi.

Nepilnus 200 dzelzceļa Lorupes
m augšpus labajā
krastā slienas 10—13 m augsta un 30 m gara sarka-

nīgu Gaujas svītas smilšakmeņu siena. Tās pakājē re-

dzama 1,5 dziļa 2 upītes izskalota niša.

m un m
augsta
Vislielākais augšdevona iežu atsegums atrodas iele-

jas kreisā pamatkrasta nogāzē pie paša dzelzceļa.

Pelēkbalto un sarkanīgo smilšakmeņu krauja te pār-
sniedz 20 m augstumu, bet vienlaidus sienu pārtrauc
šauras, krūmu apaugušas nobiruma joslas. Krauja
diemžēl slikti skatu aizsedz
pārredzama, jo palienē
un lēzenākajās nogāzes daļās augošie koki.
Pašā Lorupes gultnē pirms dzelzceļa uz lodīšu smilš-

akmeņiem izveidojies 20 cm augsts ūdcnskritumiņš.

Starp dzelzceļu un šosejas tiltu klinšu kļūst mazāk.

Lielākā klints ir upītes kreisajā krastā — 15 m augsta

un 30 m gara Gaujas svītas sarkanīgu smilšakmeņu
siena. Tās pakājē pelēkbaltu smilšakmeņu slānī izska-

lota neliela, slīpa niša. Tālākā tikai vietām

posmā
devona iežos iegrauztās upītes gultnes krastos paceļas
dažus metrus smilšakmeņu atsegumi.
augsti
Lorupes ielejas kreiso pamatkrastu līdz Gaujas
pat
senielejai pavada smilšainais Lorupes—Silciema del-
tas līdzenums.

Lejteces posmā ieleja kļūst nedaudz plašāka un arī

labāk vecās rajonā.

pārskatāma, īpaši šosejas zigzaga
Lorupes ieleja te bēdīgi slavena, jo daudzās
ilgi bija
autokatastrofas vienu vien dzīvību. Līdz
paņēma ne

ar uzcelto tiltu šoseja iztaisnojās gan vertikālā, gan

horizontālā virzienā.

No Lorupes līdz Lojai

Senielejas augstie krasti aiz Velnalas saplok jūtami

zemāk, tomēr arī beigu posmā ievērības dabas
cienīgu
veidojumu netrūkst. Scit bet lēzenie Gaujas
garie,

122
līkumi vijas galvenokārt starp palienes fragmentiem, it

kā vairīdamies tuvoties senielejas vai vecāko terašu

nogāzēm. Kilometru aiz Lorupes ietekas senielejas krei-

sajā pusē atrodas nelielās Ziedleju klintis. Rāmas vec-

upes malā, no Gaujas ceturtdaļkilometru, aiz meža un

dūksnājiem te paceļas sarkanas divpakāpju klintis.

Augstums lejas pakāpei 4,5 m, otrai pakāpei 4 m,

40 Pēc izmēriem bet

garums —

m. niecīgs atsegums,
ne jau tikai lielums nosaka klinšu vērtību. Ziedleju
klintis ir skaistas. Augšējā pakāpē izveidojusies prāva
5,5 m plata niša ar rievotiem griestiem. Tās dzijums
3,5 m, augstums 3 m. Turpat blakus otra ala-niša ar

mazākiem izmēriem. Klinšu apkārtne vienmēr ir kār-

tīga, svētdienīgi tīra. Klintis labiekārtotas. Gar krauju

ierīkotas margas, uz abām klinšu pakāpēm ved kāpnes,
bet lielajā nišā novietots bluķa galds un bluķīši sēdē-
šanai. No pirmās pakāpes klinšu augšas tālu pāri vec-
upes atvaram liecas līka liepa. Zem tās zariem uzbū-

vēta platforma ar soliem un galdu un tiltiņš uz krastu.

Netālu no kraujas izverd dzidrs avots.

Kilometru tālāk, iepretī Runtiņupītes ielejai pie

Lapsu mājam, Gauja beidzot sadūšojas un kreisajā
krastā palēnām noārda otro un pirmo terasi. Šajā
vietā atsedzas sarkanīgi Gaujas svītas smilšakmeņi,
bet nedaudz tālāk arī terašu aluviālo nogulu slāņi.
Protams, senielejā citur atrodas daudzkārt iespaidī-
gāki atsegumi, bet tiem piemīt viens būtisks trūkums —

nav nemaz vai arī ir |oti maz starpslāņu ar organis-

kajām vielām. Turpretī samērā nelielajos nobrukumos

kreisajā krastā pie Lapsām un pret Viesulēniem, augst-

sprieguma līnijas tuvumā, alūvijā redzami kūdras slā-

nīši ar koksnes atliekām, kā arī kūdrainas smilts, alev-

rītu un smilšmālu kārtas, šie slānīši un starpkārtas
lieti noder nogulumu absolūtā vecuma noteikšanai.

legūto paraugu analīze apstiprināja, ka pirmās virs-

terases vērtējams 5000—8000 gadu, bet

palu vecums ar

kūdras starpslāņi otrās terases pamatā uzkrājušies

vairāk nekā pirms 10 000 gadu.
Pret Viesulēniem meandras virsotnē Gauja kreisajā
krastā noskalo ne tikai virspalu terases, bet arī dažādu

ģenerāciju palienes fragmentus. Tas labi redzams lej-

pus augstsprieguma līnijas gandrīz vai līdz ūdens-

tūristu apmetnei «Lielais akmens». No palienes vec-

123
upju nogulumiem šeit paņemto paraugu vecums izrā-

dījās robežās no 1000 līdz 4500 gadiem.

Pretēja krasta Gaujas cilpas iekšienē jaunu, vēl

augošu palienes segmentu upes pusē nošķir augsti, bet

samēra šauri smilšaini piegultnes vaļņi. Lielākais no

tiem sasniedz 2,3 robežo smilšu

m augstumu un ar

sērekli. Sāds augsts, krasi izteikts valnis radies

tāpēc,
ka lielā Gaujas meandra te pārvietojas ļoti lēnam. Tās
virsotne labajā krastā atduras otrās terases pamatnes
smilšakmeņu kraujā, kuras pakājē izveidojusies 5—6 m

dziļa pastāvīga iedzelme.

Tepat senielejas labajā pamatkrastā prāvu robu

iecērt mazās, kilometru

apmēram garas Runtiņupītcs
ieleja. Ari taja ir visai interesanti ģeoloģiski veido-

Ejot straumi kādus 300

jumi. pret uz augšu, m no

Gaujas senielejas nogāzes upītes kreisajā krastā

redzama 8 smilšakmens klints, kurā

gaiša m augsta
.atrodas 12 ala. Tās ir zemi
m gara griesti —

pie ieejas
1,4 m un tālāk kļūst vēl zemāki. Smilšakmens šeit

irdens un ala joprojām veidojas. Tā kā ala ir jauna,

tai vēl nav vārda.

Lai īsāka šo, tomēr stipri iespaidīgāka ir

gan par
Kubeselcs ala Runtiņupītcs labajā krastā 0,3 km uz

dienvidiem no Krimuldas baznīcas. Ir nostāsti, it ka

Kubeseles ala dzīvojis lībiešu virsaitis Runtiņš. Ala

lielu istabu platība 42 šauru
atgādina (tās m 2) ar

ieeju. Alas garums septiņi metri, vidējais platums ap

pieci metri, trīs metri. lespaids

griestu augstums —

tāds, it kā ala patiešām butu mākslīgi izcirsta klintī

vai vismaz apdarināta. Klintis šeit pavisam mazas, un

slānis alas arī neliels tikai trīs

zemes griestiem —

metri. Apkārtne skaista. Tepat ir arī Kubeseles pils-

kalns un vēsturiskā Kubeseles jeb Krimuldas baznīca

(1205. g.). Taja it kā esot apglabāti nodevīgā lībiešu

virsaiša Kaupo pelni.

Bez minētajām alām Runtiņupītcs ielejā atrodamas

arī dažas nelielas smilšakmeņu klintis. Piemēram, labā

krasta 150
nogāzes lejasdaļā m augšpus augstsprie-
līnijas redzama 2,5—3,5 6 —7
guma m augsta un m

sarkanīgu smilšakmeņu siena izskalotu

gara ar upītes
nišu pakājē. Blakus tai iegravēts uzraksts «Nāru

klintis».

Lejpus Runtiņupītes ietekas Gaujā 50 m no krasta

124
starp kokiem kā siena kaudze lauk-
prāva iegūlis
akmens, saukts Lielais akmens. Tā izmēri 5,3x3,7 m,
maksimālais 2,5 Virszemes
augstums —

m. tilpums
rēķināms 20
ap m 3. Pie pelēkā milža sāniem no paze-
izverd liels avots kā vesela aiztek
mes un
upīte uz

Gauju.
Tālāk Gaujas meandras virsotne no labā krasta

sākumā atvirzās ļoti pakāpeniski, tad taisnā

gandrīz
leņķī pagriežas uz pretējo pusi. Rezultātā —
apmēram
1 km rietumiem Viesulēniem tā
uz no no jauna saska-
ras ar otro terasi, šoreiz jau kreisajā krastā. Plašā,
ar mežu apaugusī terases virsa te paceļas 12 m virs

Gaujas līmeņa. Tā kā Gaujas gultnei līku-

pašreizējā
mošanas josla starp vecākajām terasēm ir šauru,
par
tā vidējo palu līmeņu augstumā noārda terases krauju,
piespiežot to aizvien vairāk atkāpties. Kad ūdeņi no-

krītas, arī te, tāpat kā daudziem lielajiem iežiem,

pie
gar kraujas pakāji atsedzas 10—20 m plata smilš-

akmens «grīda», kas vertikāli apraujas upes dziļumā.

Uz tās vairāki lieli
sarindojušies laukakmeņi.
Gar šo terases vēl kādus 400 met-
nogāzi Gauja plūst
tad pakāpeniski atvirzās ielejas
rus un uz pretējo
pusi. Neaizsniegusi vecākās terases, kādiem
upe pēc
2 km vēlreiz steidz atpakaļ kreisā krasta virzienā.

Paša likuma virsotnē, 450 m rietumos no Katlapu

redzama
mājam, tās pašas otrās terases kraujā pēdējā
neliela smilšakmens klints. Lielāko daļu terases klāj
alūvija nobiru materiāls. Smalkgraudaino, balto Gau-

svītas siena te tikai dažus desmitus

jas smilšakmeņu
metru 3—4 No Gauju
gara un m augsta. augšas uz

paveras skaists skats —

šķiet, ka straumes vidū peld
balta sala ar zaļām lapu burām. Vietējie iedzīvotāji šo

krauju sauc par Balto klinti.

Puskilometru lejpus tās senielejas nogāzi un plašo

otrās terases līdzenumu nelielās Egļupītes (ari
pāršķeļ
Desupītes) ieleja. Gar upīti iet Gaujas nacionālā parka
robeža, senielejas daļa lejteces virzienā
jo pārējā
ietilpst tā saucamajā priekšparka zonā.
krastos paceļas vairākas nelielas
Egļupītes stāvajos
klintis nišām. tāpat kā citas minētās
ar Egļupīte, ma-

zās upītes, ir ļoti gleznaina. Dziļās lejas augstie krasti

un vēl augstākie koki to pasargā no vēja un ārpasau-

les Tikai taka šur tur seko

trokšņiem. pusaizaugusi

125
upītes neskaitāmajiem līkumiem, bet lielākoties taku

šeit nav.

Vietām Egļupīte plūst pār gaišu dzeltenu smilti, vie-

tām skaļāk lielākiem mazākiem akme-

sarunājas ar un

ņiem, kas sabērti tās ceļā, vietām ielīkst tumšos atva-

ros zem egļu līkajām saknēm. Tur ūdens it kā pārdo-

mās lēni riņķo vai arī nemaz nekustas. Cituviet upe

glaužas gar smilšakmeņu sienu, pamazām tur atstāj

zīmes atsedz smilšakmeņu rakstus. Cik
savas un pret-
dabiski uz tādām klintīm izskatās cilvēku skrāpējumi.
Lielākās klintis Egļupītei ir 850 m dienvidrietumos

no Katlapu mājām. Sajā vietā upīte 6 līdz 8 m dziļi

iegraužas līdzenajā terases virsā. Labā krasta ieliek-

tajā kraujā tā apskalo 5 m augstu un 25 m garu

smilšakmens sienu un tajā izgrauzusi 6 m platu un

3 m dziļu nišu. Savādi izskatās, ka mazā upīte paslīd

zem lielās nišas klinšu jumta. 30 m uz augšu pret
straumi krastā ir otra klinšu siena
šajā pašā —

ap
30 m gara un līdz 3 m augsta —
ar mazāku nišu.

Sīkāki smilšakmens tādām nišām iedo-

atsegumi ar un

bēm Egļupītes ielejā sastopami arī vairākās citās vie-

tās. To nav tikai pašā upītes lejtecē, kur tā līkumo

Gaujas palienē, lai 300 m augšpus Rampu mājām

ietecētu Gaujā. Pretējā senielejas nogāzē, augstā pacē-
lumā Zābaku apkārtni izcili
pie mājam, plašu grezno
ainavisks dižozols, viens no lielākajiem senielejā. Tā

stumbra apkārtmērs krūšu ir 5,7 šeit

augstumā m.

atklājas plaša ainava mežos segtajai senielejai

pāri
ar baltu ceļa lentu vidusplānā.'
lelejas kreisajā nogāzē, 300 m lejpus Rampām, pie
aiz bieziem brikšņiem slēpjas ala
aizaugušas vecupes
ar šauru ieeju. Alas garums 5,5 m, platums 4 m,

griestu augstums 1,9 m.

Atlikušajos 4,5 kilometros līdz Murjāņu

no Rampām
tiltam Gauja joprojām līkumo palienes un pirmās tera-
pavadībā. Tikai pret sovhoza «Gauja»
ses
segmentu
centru diezgan neparastā vietā — meandras loka vir-

sotnē simtu metru kār-

—
stiepjas šaura, pāris gara,
kliem kas gandrīz pieska-
noaugusi saliņas strēmele,
ras kreisā krasta vecāko virspalu terašu kraujai. Diez-

savdabīga, citu, ir šīs saliņas evolūcija

gan starp
pēdējo 25 gadu laikā. Līdz 1952. gadam tā bijusi gan-

drīz vai tāda lielo

pati kā pašreiz. Bet tad 1956. gada

126
pavasara palu laikā tās» konfigurācija manāmi pārvei-
dojusies. Izzudis augšgals, bet kreiso krastu
starp un

atlikušo salas daļu radusies šaura, diezgan dziļa gul-

tne. Sāda līdz 1965.
situācija saglabājusies gadam. Pēc
tam saliņa sākusi izmē-
pakāpeniski atgūt iepriekšējos
bet kreisā krasta aizsērēt. 1970.
rus, gultne Ap gadu
vaļņveidīgā sala
jau atkal tikpat kā atguvusi agrākos
tomēr gultne kreisā krasta funkcionē
apmērus, pusē
tikai pavasara palu laikā.

Kilometru lejāk, iepretī nākamās visai salas

prāvās
lejasgalam, Gaujas straume atduras pretējā —
labā

krasta terases Šajā vietā 50—70

nogāzē. m garumā
ar nelieliem pārtraukumiem kraujas pakājē atsedzas

pelēkbaltie un dzeltenīgie Gaujas svītas smilšakmeņi,

kuru augstums nepārsniedz dažus metrus. Smilšakmenī

redzami vairāki dobumi un alas. Lielākā no tām, kas

acīmredzot mākslīgi paplašināta un padziļināta,

sasniedz 3,5 m garumu un 1,6 m augstumu pie ieejas.
Sīs klintis
labajā krastā ir pēdējās, tālāk šajā upes

pusē pamatiežu veidojumu vairs nav.

Apmēram 500 metrus pa straumi uz leju Gauja no

kreisās puses uzņem sīko Skolas upīti. Tās šaurajā

ieleja, nepilnu puskilometru augšpus ietekas, kur tā

šķeļ vecākās virspalu terases, 50 intervālā

m garā
izveidojušās līdz 8 m augstas pelēkbalto Gaujas svī-

tas smilšakmeņu klintis. Mazi smilšakmens atsegumi

Skolas ielejas arī
upītes nogāzēs sastopami pret
straumi uz augšu, līdz Vidzemes šosejas tiltam.

Pavisam drīz aiz Skolas ietekas Gauja

upītes pār-
vietojas senielejas kreisā pamatkrasta nogāzes pakājē
un, slēpjot dziļajā gultnē prāvus laukakmeņus, plūst
to līdz tiltam, šādu konfigurāciju
gar pat Murjāņu
upe ieguva pēc tam, kad sešdesmitajos gados tās gul-
tne tika iztaisnota, nogriežot ļoti aso cilpu ielejas
labajā pusē pie Lojas upītes ietekas. Iztaisnojums bija
lai tālākas izskalošanas
nepieciešams, pasargātu no

labo krastu uzbērumu.

gar šosejas
kreiso krastu stāvās
Tagad gar Gaujas nogāzes
apakšā tikai vietām sastopami 1—2.3 m augsti Gau-

svītas iezīši. Tie ir pēdē-

jas sarkanīgo smilšakmeņu
jie smilšakmeņu atsegumi senielejā upes tuvumā, jo
lejpus Murjāņu tilta devona ieži atrodami vienīgi sān-

gravās vai pieteku strautu ielejās.

127
 Un nu esam pie Murjāņu tilta. Te arī beidzas (aiz
tilta) Gaujas nacionālais parks. Tomēr mūsu ceļo-
jums vēl nav gluži galā. Vēl aplūkajamas divas skais-
tas vietas —

Lojas upītes ieleja un Inčukalna Velnala.

Lojas upīte jeb Klinšupīte 17. gadsimta kartēs saukta

par «Vēžu ķēniņa strautu». Loja — tā ir Sigulda mi-

niatūrā, maza pasaka, atvadu sveiciens Siguldai un

visām Gaujas klintīm: stāvi krasti, klintis dažādās

krāsās, alas, nišas, pilskalns, milzīgas egles, šaura

taka, kas iet gar klints sienu. Upīte met bezgala dau-

dzas cilpas, un taka ved augšā un lejā.

Pirms ietekas Gaujā beidzamo puskilometru Loja
rāmi plūst senieleju, Murjāņu veikalam
pa un pretī
sākas Lojas skaistie, stāvie krasti. Seit atrodas
pir-
mais Gaujas svītas smilšakmeņu atsegums (skaitot no

upītes lejgala). Kreisajā krastā 70 posmā,

m
garā
daļēji koku un krūmu paslēpta, slienas pieci seši metri

siena. Tās skaidri norobe-

augsta vidusdaļā un pakājē
žotas vairākas niša, melne
izskalojumu gropes un

šaura, ieeja 4 alā. Tās iekšpusē griestu

zema m
garā
augstums 1,1 m, grīdu klāj gaiša, sausa smilts.

Puskilometru tālāk pret straumi uz augšu Loja izliec

gandrīz īstu zirni, kuras abi atduras

jautājuma gali
ielejas Gan arī kreisajā krasta
nogāzēs. labajā, gan
tur paceļas divas 10 pelēkbaltas smilš-
m
augstas
akmeņu klintis. Tajās gandrīz vienādā līmenī virs upī-
tes izskalotas seklas nišas.

Nav tālu Klinšu

jāiet, kad upītes līkums pie mājām
kreisajā krastā atduras vairākus desmitus metru garā
dzeltenīgu un baltu smilšakmeņu sienā. Tās augstums
sasniedz 11 metrus. Smilšakmeņos ļoti skaidri, it kā

tās būtu mākslīgi iezīmētas, izšķiramas vairākas diez-

gan biezas (1,4 m) slīpu slānīšu sērijas ar brūnga-

niem un zilganiem fosforitu māla oļiem.
Gaišas, pārsvarā baltas krāsas smilšakmeņi redzami

ari nākamajā 10 m augstajā iezī, kas upītes līkuma

virsotnē novietojies ceturtdaļkilometru tālāk. No iepriekš

redzētajiem tas atšķiras ar to, ka smilšakmeņu slāņi
ir izlocīti, it kā tos kāds būtu sagumzījis.
Senos rakstos katrai Lojas klintij atrodami dažādi

neparasti nosaukumi: Bruņinieka lēciens, Andreja

klints, Mārtiņa siena, Loreleja un vēl citi. Tikai šodien

iespējams kāds nosaukums kurai klintij

nav
uzzināt,

128
bijis. Toties pats iespaidīgākais smilšakmeņu iezis
šodien nosaukumiem
pazīstams ar trijiem —

Kaupiņu,
Lojas jeb Asegāles pilskalna klints. 15 m
augsta pelēk-
baltā Gaujas svītas smilšakmeņu siena ir izteik-
ļoti
šaurām dzcgām, nišām, iedobām
smīga —
ar un gro-
pēm, ar lielām, līkam cg|u sakņu cilpām un mursku-

jiem, kā arī ar dabas «mīļotāju» parakstiem. Zem pils-

kalna agrāk melnēja šaurs kas veda
ieejas caurums,

7 17 lielā alā. Atšķirībā citām

m gara un m 2 no alam,
kur parasti ir mitrs un vēss, šeit bija sauss un silts.

Tagad svaigs klinšu nobrukums aizbēris bet

ieeju,
jādomā, ka ala apakšā ir saglabājusies.
No pilskalna klints simt metru straumi
pāris pret
uz augšu tajā pašā krastā atrodas vairāki koku un

krūmu aizsegti smilšakmens izciļņi, 200 met-

un
pēc
riem ļoti asā
Lojas līkumā novietojusies šaura, diez-

(8 balta smilšakmeņu klints.

gan augsta m)
Tikai 50 m pirms šosejas tilta Lojas kreisā krasta

terases kape redzams līdz 2,5 dzeltenīgi

m
augsts sar-

kanu iežu atsegums ar nišu pakājē. Pār to no augš-

malas, šalkdams šļakatas šķiezdams, strauts,
un plūst
veidojot nelielu ūdenskritumu. Visai izteiksmīgs tas

mēdz būt pavasaros un rudeņos vai arī lietainās vasa-

rās. Nišu kopīgi izveidojuši Lojas sāniskā erozija un

ūdenskritums.

Lojas pēdējās klintis —

55 m gara siena sākas gan-
drīz tūlīt Murjāņu—Raganas Tomēr sarka-
no šosejas.
nais viegli jo tas ir lieliski
atsegums nav pamanāms,
nomaskēts krūmos un koku lapotnē. Klinšu augstums
8 ir
m, un tajās 7,5 m plata un 4,5 m dziļa niša. Kada
cita ala, kas atrodas 50 m no Katrīnas dzirnavām un

izvietojusies 2 m
augstu no zemes, pa gabalu izskatās
kā milzīga atplesta mute.

Tikai 800 m lejpus Murjāņu tilta Gaujas kreisā

pamatkrasta nogāzē ir pēdējais musu ceļojuma

Inčukalna Velnala, kas ir viena intere-
objekts —

no

santākajām mūsu alām kā no ģeoloģiskā, tā no spe-

leolcģiskā un visbeidzot arī no vēstures viedok|a. So

alu jau 1790. gada aprakstījis J. Broce. Tā tik ir ala!

Caur šauru nonāk lielā zālē nokļūst

ieeju ceļotājs un

valstībā, avota ūdeņi,

tumsas kur pretī vienīgi spīguļo
bet no halles gaitenis aiziet dziļāk klintī. Senatnē avo-

piedēvētas dziedinošas spējas tajā mesta

tiņam un

9-274 129
nauda, jo ticēja, ka ar avota ūdeni var ārstēt jebkuru
kaiti. Par pašu Velnalu teika stāsta:
«Senos laikos šajā alā pilnā mierā velns esot dzī-

vojis ilgus gadus. Reiz velns esot apkaitinājis Pērkon-

tēvu. Tas dzinies kad velns

viņam pakal un panācis,
patlaban gribējis alā doties. Pērkons spēris, bet pašu
velnu ķēris, tikai krietnu gabalu klints
nav no nospē-
ris. Velns manījis, ka še miera tā kā tā nebūs,
viņam
un tādēļ atstājis savu līdzšinējo mitekli.

Lielās alas dibenā esot mazās alas sākums, pa kuru

lienot varot sasniegt telpas, kurās velns dzīvojis: tur

stāvot apklāts galds sienas gulta, kurā velns

un pie
gulējis. Tikai neviens nevarot tur ilgāk uzturēties, jo
apakšā esot pagrabs un šai pagrabā velns važām esot

piekalis viņa rokās kritušās dvēseles. Sīs dvēseles

trokšņojot, lūgdamās, lai atpestījot. Velns, bīdamies,

ka tomēr kāds drošsirdīgs neatgadās, kas uzņemtos šo
atpestītāja darbu, pielicis savu uzticamo kalpu par

sargu, lai tas uguni izpūš, ja kāds alā ietu un ar

uguni ko meklētu. (Uguns pūtējs alā gan laikam ir

caurvējš, jo domājams, ka alai arī otrs gals ir vaļā.)

Alai katrā ir dīķis. Labās dīķi
pusē puses sauc par
Aukstuma dīķi, tā ūdens vienmēr auksts.» (Prof.
jo
P. Smits. «Latviešu pasakas un teikas», XIV.)
Arī mūsdienu ceļvežos var lasīt: «Dziļās, tumšās

alas dibenā turpinās otra aliņa ar ļoti šauru eju.» Visa

lasītā rezultātā rasties interese: varbūt
var pamatota
tiešām kādu šauru līdz «velna dzī-
pa eju var aizrāpot
voklim» —
līdz kādai tālākai pazemes telpai. Tomēr

veltīgas cerības. Sānu eja sākumā ir pietiekami plata,

bet tālāk arvien sarūk, līdz pēdīgi kā ķīlis izbeidzas

pavisam. Kreisajā alas stūrī mazs,

dzidrs avota eze-

riņš ieslīd pazemē. Izdarot alas un apkārtnes uzmērī-

jumu, atklājās ļoti interesants fakts —

alu divas rei-

zes šķērso strauts. Pirmo reizi tas šķērso alas šauro

eju pa augšu, citiem vārdiem, ala atrodas zem strauta.

Otrreiz tas strauts alu alas

pats šķērso apakšā pa
grīdu. Atrodoties alas tumsā pilnīgā klusumā, var

dzirdēt savādas, tālas pazemes skaņas. Varbūt «raud

velna pieķēdētās dvēseles»? Nē, tur čalo strautiņš, kas

krīt pāri alas griestiem kaut kur netālu gar alas kreiso

sienu. Velnalas ir 16 Kupolveidīgo

garums m. griestu
augstums alas zālē sasniedz 4,1 m.

130
 Inčukalna Velnalas shēma

Inčukalna Velnala, tāpat kā vairums alu Gaujas sen-

ielejā un apkārtnē, ir pazemes ūdeņu darinājums —

sufozijas procesu izpausme smilšakmeņos. Tās veido-

šanās pirmsākumi meklējami pēcledus laikmetā

pirms
5000—6000 gadu.
Alas avota temperatūra +7°C, bet Aukstā dīķa tem-
peratūra + 17°C, tātad tas nepavisam nav tik auksts.

Inčukalna Velnala ir pēdējā ala, klintis

pēdējās
Gaujas senielejas lejgalā. Objektīvi vērtējot, senielejā,
protams, turpinās vēl nepilnus 5 km lejpus Murjāņiem.
Tās pamatkrasti saplok aizvien zemāki, bet Gauja
paplašinās. Gultnē cita aiz citas virknējas
pamazām
daudzas salas, kuras ietilpst atsevišķā saudzējamo
objektu kategorijā. Plašie upes līkumi iegulst starp
palienes un pirmās terases segmentiem, jo vecākās

virspalu terases nogāzei Gauja pēdējo reizi pieskaras

pirmās labā krasta meandras virsotnē lejpus Murjāņu
tilta. Tā Gauja caur Rīgas smiltāju zemieni līkumo

ari atlikušos četrdesmit kilometrus līdz ietekai jūrā.

IEPAZINUŠI -
SAUDZĒSIM

grāmatas lappusēs Gaujas senielejas ģeo-

Ceļojums loģiskajā pagātnē

iecerēts ar noteiktu
un tagadnē noslēdzies.
nolūku —
iepazīstināt
Tas bija
lasītā-

visiem ģeoloģiska rakstura vei-

jus ar nozīmīgākajiem
dojumiem, dot iespējami pilnīgāku un pamatīgāku
informāciju. Lai, uztverot dabas pieminekļu savdabī-

giunu, neatkārtojamību un skaistumu, rastos arī

zināms priekšstats par to izziņas vērtību, nozīmi

zinātnē, skaidrāks, kur šķietami vien-

kļūtu slēpjas
kāršu, dabā citos apstākļos sen notikušu vai ari tagad
notiekošo radīto veidojumu neikdieniškums. Un,
procesu
galvenais, lai butu saprotamāks, kāpēc nepieciešams
tos saglabāt un aizsargāt, ko praksē realizē Gaujas
nacionālais parks.
Ceļojums ļāva ari dažu labu līdz šim mazāk
iepazīt
zināmu klinti, iezi vai alu, kas atrodas nomaļāk no

ierastajām apmeklētāju takām. Par to runāts tāpēc,

lai būtu zināms, ka ari šādi veidojumi nacionālajā
parkā sastopami, ka tie ir nozīmīgi dabas pieminekļi
līdztekus visam vēl vairāk izceļ
un pazīstamajam sen-

ielejas vērtību, nepieciešamību to saudzēt

pastiprina
un aizsargāt. Nozīmīgu dabas veidojumu noklusēšana

sekmē nejaušu, aplamu, bieži vien kaut kur saklausītu

un tāpēc pārspīlētu ziņu izplatīšanos. Rada priekšstatu,

ka kaut kādi brīnumaini, objekti,
pastāv vienreizēji
kurus no mums slēpj. Bet īstenībā neviens no tiem

nav kaut kāds īpašs brīnums, vairāk izcils par jeb-

kuru tiem kas skatāmi
no populārajiem objektiem,
Siguldā un citur senielejas vietās — kā Sietiņiezis,
Ērgļu klints, Ķuķis, Līgatne, Launaga iezis un daudzi

citi.

132
 Nejauši nonākot saskarē ar nepazīstamu objektu,
mēdz
spriest pēc formālās loģikas —
ja jau šo dabas

veidojumu nekur nemin, tad droši vien nekādas

īpašas
vērtības tam nav. Tātad pret to var atļauties visu, ko

populāra un bieži apmeklētā vietā noteikti nedarītu,

īstenībā nezināmu objektu nemaz nav. Visus tos zina

vietējie iedzīvotāji —
pusaudži, kolhozu un sovhozu

ļaudis, privātmāju īpašnieki. ,Sie cilvēki savā nezinā-

šanā dabas objektiem dažkārt

aizsargājamiem var no-

darīt daudz lielāku nekā tūristi.

postu

Protams, neviens, ideāli izsmeļošs

pat apraksts, jar
vien tāds vispār būtu iespējams, nedz vai
zīmējumi
fotogrāfijas nespēj aizstāt reāli esošo, nespēj radīt

to iespaidu, ko izraisa paša acīm redzētais dabas skais-

tums. Un pilnīgi iespējams, ka, ceļojot senieleju
pa
grāmatas lappusēs, kādam no lasītājiem radīsies vēlē-

šanās pašam veikt šo ceļojumu dabā. Tāpēc šķiet liet-

atzīmēt vēl dažus aspektus, kuri netika

derīgi grāmatā
ipaši izcelti.

Nekur tekstā nav lietots vārds «nedrīkst» —

nedrīkst

kāpafāt iežu sienām iekārtotajām takām,

pa ārpus
nedrīkst rakt, skaldīt un skrāpēt iežus vai klintis,
nedrīkst lauzt vai cirst kokus utt., lai gan autoru vie-

doklis ir izteikts
šajā jautājumā nepārprotami.

Sie «nedrīkst» lai, atrodoties senielejā

jāpatur prātā,
reizē Gaujas nacionālajā vadoties
un ari parkā, no

acumirklīgām nenodarītu dabai

emocijām, postu un

nenonāktu konfliktā ar likumu. Piemēra pēc palūkosi-

mies, ko izraisa viena laikam visbiežāk
senielejā gan
pārkāptā neievērošana dažādu uzrak-
aizlieguma —

stu ieskrāpēšana iežu un klinšu sienās. Daudziem

šķiet — kas tur sevišķs, ja cilvēķs ieskrāpējis dažus

burtus vai teikumus — iezis taču bojā neies! Bet slik-

tam piemēram vienmēr atrodas sekotāji. Vienam ierak-

stam seko otrs, trešais, ceturtais un tā tālāk, kamēr

pietiek vietas. Kad tādas vairs nav, izkasa vecos uzrak-

stus, bet savējo «iegravē» pēc iespējas dziļāk. Taču ne

šos rakstu «šedevrus» nāk lasīt apmeklētāji. Sie

jau
skrāpējumi, pirmkārt, tikai traucē skatīties un ari prie-
cāties skaistumu, uzrakstus mēdz izvietot
par jo
uzkrītoši uzbāzīgi, tie izjauc dabas pieminekļa har-

moniju.

133
 Otrkārt, pat viens dziļi iegravēts uzraksts spēj izni-

cināt nozīmīgas simtiem miljonu gadu vecas fosilijas,

kuras tik bieži iežos.
sastopamas
Treškārt, katrs ieraksts traucē iepazīt un
izpētīt
smilšakmens slāņojuma zīmējumu, tā saucamo tek-

stūru, kas spēj daudz ko pastāstīt par sen pagājušo

laika ģeoloģiskajām norisēm.
posmu
Ceturtkārt, jebkurš skrāpējums bojā objektus. Pavē-

rojiet iežus klintis lielāko to virsmas

uzmanīgi un —

daļu klāj smilšaini mālaina uzsūbējuma garoziņa, uz

kuras bieži aug sūna. Si plānā kārtiņa aizsargā iezi no

tiešas lietus iedarbības. Skrāpējot tā tiek

un vēja
bojāta ari pilnīgi iznicināta, līdz to
un ar paātrinot
dēdēšanas procesus. leža virskārta ātrāk sairst un

pārvēršas smiltis, plaisas paplašinās, bet pats veido-

aizvien vairāk maina izskatu laiku

jums un ar var

iet bojā. Lūk, līdz Gaujas nacionālā parka

piemērs —

nodibināšanai iežu sienā starp Gūtmaņa un Viktora

alām jau bija radusies savdabīga skrāpēšanas grope,

un abas alas it kā sāka tuvoties viena otrai, savukārt

smilšakmens masīvs virs šīs līdzi-

pārējais gropes sāka
nāties pārkarei. Ja parka administrācija nebūtu radi-

kāli rīkojusies, šobrīd pārkarei draudētu iežu nogru-

vums, un tad nebūtu ilgi jāgaida, līdz nogrūtu ari

daļa Gūtmaņa alas velves.

Tiecoties ierakstus izdarīt iespējas dro-
savus pēc
šākā vietā, lai tie ilgāk saglabātos, dažs labs tās
pie
pašas Gūtmaņa alas pūlējies uzrāpties jo augstāk. Bet

rāpjoties tiek iznicināta nogāzes augu sega, augsne,

velēna. Lietainā vasarā tas ātri noved Cik
pie erozijas.
ātri tas notiek, varēja pārliecināties lietainajā
1974. gada kad blakus Gūtmaņa alai
vasarā, pie kāp-
nēm īsā laikā tika izskalota neliela graviņa gandrīz
virs alas velves. Ar to pilnīgi pietiktu, lai ala drīz

vien sabruktu. Tā tas ir noticis Pazemes alu

jau ar

un Sietiņieža lielo arku.

Mūsu tik izcili skaistu vietu

republikā nemaz nav

daudz, tāpēc, ja nu šāds dabas krāšņums reiz izvei-

dojies, turklāt cieši vienots zinātnes vēr-

ar īpašām
tībām, tas mums ari kopējiem spēkiem jāsaudzē.
IETEICAMĀ LITERATŪRA

Liepiņš P. Devona sistēma. Grām.: Latvijas PSR

—
ģeoloģija.
R., LPSR ZA izd., 1961.

Pērkons V. pie
Gaujas senlejas ģeoloģiskie šķērsgriezumi Sigul-
das, Valmieras un Murjāņiem. LPSR ZA ģeo-
ģeoloģijas un

grāfijas in-ts. Raksti, I. R., 1947.

Saule-Sleinis I. Latvijas upes. Gaujas baseins. —

Grām.: Latvi-

jas zeme, daba, tauta. R., 1936.

AČO.ITbtHbIU O. 77. Pa3BHTHe «HO.IHHbI peKH TaVU. P., 3HH3THC, 1971.

JļūHu.iaHc 11. J7. MeTßepTHMHbie JIaTBHH. P.,

1973.

Urtāns I. Senās kulta alas Latvijā. —

Latvijas PSR Zinātņu

Akadēmijas vēstis, 1977, Ns 2.

 SATURS

Priekšvārds
3

uaujas senielejas tapšana ....

7

ģeoloģiska priekšvēsture 7
iezi, Kadi tie ir ļļ
oeniciejas uzbūve un forma 21

īagadejas senielejas veidošanās gaita 32

...

šodien
aemeieja 44

Lielie līkumi un pirmie ieži 44

.

No Raunas ietekas līdz Amatai caur Cēsim .

61
Krāces un klintis 78

Starp Braslu un Vējupīti 97

Siguldas kraujas, ielejas un alas 108

....

No Lorupes līdz Lojai 122

lepazinuši —
saudzēsim 132

ieteicamā literatūra
135

Onp IICTpoBHq A 6 O /I T H II b UI.

r y H T H C
A.ICppeAOBHM 3 X I H b 111

,O.PEBHfIH TAyH

CepHH «PaccKaau o npnpoAe»

«JlHecMa» PHra 1979

Ha .laTbiuīCKOM nsbiKe

118 .Vt 2094

Ojārs Āboltiņš. Guntis E n I g 5

GAUJAS SENIELEJA

G. Eniņa krāsu foto

G. Eniņa un O. Āboltiņa melnbaltie foto un shēmas

Redaktore Ļ. Hijimonoka. Mākslinieciskais redaktors A. Galeviuss.

Tehniskā redaktore D. Pastare. Korektores X- Rumbēna un

Di. Vējāle.
Nodota salikšanai 29.01.79. Parakstīta iespiešanai 13.07.79.
JT 05276. Formāts 84X108/32. papīrs .V 1. Latīņu garnitūra.
Tipogr.
Augstspiedums. 9,9 uzsk. iespiedi.; 9,55 izdevn. I. Metiens 30 000 eks.
Pašūt. St 274-81. Cena 85 Izdevniecība «Liesma», 226047
kap.
Rīga. Padomju bulv. 24. Izdevn. Si 314/29868/J 2456. lespiesta
Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu

tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rīgā,

Blaumaņa ielā 38.40.
Sērijā «Stāsti par dabu» iznākuši šādi

darbi

I. Akimuškins. Kurp! Un kā!

F. Lords. Klausies, runā dzīvnieki!

N. Kasterē. Trīsdesmit gadi pazemē

Di. Hanters. Mednieks

H. Taziefs.
Ugunīgie krāteri
J. Halifmanis. Skanēdama bite skrēja
Di. Darels. Noslēpumaino trokšņu
zeme

J. Halifmanis. Sakrustoto antenu

parole
D. Mukerdži. Džungļos
N. Eidelmanis. Es meklēju senci
A. Mauriņi. Saistošā dendroloģlja

A. Tomiļins. Interesanti par astronomiju

I. Akimuikins. No rīta līdz vakaram

Di. Maikls. Maiklu Āfrikā

ģimene
Turs Trunkatovs. Guka piedzīvojumi
V. Arseņjevs. Tikšanās taigā
J.
Vanags. Meia dziesma
M. Jemcevs. Jaunu cerību lauks

I. Radunska. Kad paradoksi grūst

Di. Darels. Bafutas pēddziņi

A. Musatovs. Ozollapas
A. Mauriņš. Kurp ej, daba)