Jānis Krastiņš

Eklektisms Rīgas arhitektūrā

«LATVIJAS PSR

ARHITEKTŪRAS

UN MĀKSLAS

PIEMINEKĻI»
 LATVIJAS DABAS

UN PIEMINEKĻU
AIZSARDZĪBAS BIEDRĪBA

«LATVIJAS PSR

ARHITEKTŪRAS UN

MĀKSLAS PIEMINEKĻI»

J. Krastiņš

Eklektisms Rīgas

arhitektūrā

RĪGA «ZINĀTNE» 1988

85.113|2L)1
Kr 210

Redlcoleģ.ja:

M. APINIS, V. APSITIS, I. BATRAGS,

S. CIELAVA (atb. sekr.), M. KRAVINSKA,

I. LANCMANIS, G. PRIEDE, J. VASIĻJEVS (atb. red.)

Recenzenti:

V. APSITIS, vēstures zinātņu kandidāte A. MIERINA

KRASTIŅA, L. BALOŽA krāsu fotoattēli,

J. I. STŪRMAŅA un

J. KRASTIŅA, T. PŪRA, V. KIPŅA un | J. PAULINA | melnbaltie

fotoattēli, kā arī A. Pelšes Rīgas Politehniskā institūta Arhitek-

tūras un pilsētbūvniecības katedras, Latvijas PSR Valsts vēs-

tures arhīva, Valsts kara vēstures arhīva, PSRS Centrālā Valsts

vēstures arhīva Ļeņingradā un PSRS Mākslas akadēmijas Zināt-

niskās pētniecības muzeja (Ļeņingradā) materiāli

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas

Redakciju un izdevumu padomes 1986. gada 20. februāra
lēmumu

4902010000—132
K 128-88

M811(11)-88

Izdevniecība 1988
ISBN 5-7966-0093-1 (g; «Zinātne»,
Eklektisms ir 19. gadsimta otrās arhitektūras
puses
Ievads
stils. Attīstoties un nostabilizējoties kapitālistiska-
ražošanas attiecībām, šis laikmets iezīmējās
jām
ar līdz tam nepieredzētu zinātnes, tehnikas un

rūpniecības, kā arī mākslinieciskās kultūras uzplau-

kumu. Strauji auga pilsētas, modernizējās transports.
Ūdensceļos buriniekus izspieda tvaikoņi, bet uz

sauszemes veidojās dzelzceļu tīkls. Cēla visdažā-

dākās inženierbūves un ražošanas ēkas, kā arī pil-

nīgi jauna tipa sabiedriskās ēkas. Pilsētas kļuva par
daudzfunkcionāliem kur
sarežģītiem organismiem,
atrisināt vides arhitektoniski mākslinieciskās kom-

pozīcijas jautājumus vien bija par maz. Veidojās

mūsdienu pilsētbūvniecības prakses un
teorijas
pamati.
kā desmitiem simtiem citu Eiropas
Rīga, tāpat un

pilsētu 19. viduslaiku

gadsimta vidū, atraisījusi no-

cietinājumu jostu, ātri pletās plašumā un auga

cietokšņa amatnieku
augumā. No un un
tirgotāju pil-
sētas tā pārvērtās industriālu kapitālistisku liel-
par
pilsētu. Tolaik iezīmējās visraksturīgākie vaibsti tās

centra sejā. Radās apbūve ar ievērojamu materiālo,

kultūrvēsturisko un arhitektoniski māksliniecisko vēr-

tību. Vairākos desmitos šajā laikā uzcelto sabied-

risko ēku koncentrēts daudz augstvērtīgu, emocio-

nāli izteiksmīgu arhitektonisko detaļu un dekora-

ka katra šīm celtnēm varētu

tīvo elementu, tā no

būt objekts, kam, līdzīgi daudziem

īpaša pētījuma
senāko laiku pieminekļiem, būtu vērts veltīt atse-

višķu grāmatu sērijā «Latvijas PSR arhitektūras un

mākslas pieminekļi».
arhitektūru kā mākslu vis-
Aplūkojot telpveides
plašākajā nozīmē, jārunā ne tikai par atsevišķām
celtnēm vai to ansambļiem, bet arī par apkārtējās
vides organizāciju pilsētas vai vēl plašākā mē-
pat
rogā. Starp «tīro» arhitektūru un pilsētbūvniecību

5
 novelkama stingra robeža. šajā grāmatā
nav
Tāpēc
aplūkotas eklektisma stila mākslinieciski kompozicio-
nālās īpatnības, Rīgas pilsētbūvnieciskās attīstības

pamatprincipi un likumsakarības, parādīta pilsētas

raksturota eklektisma laika apbūve.
izaugsme un

Nesen vēstures kultūras pieminekļu

par jaunu un

kategoriju kļuva pilsētbūvniecības pieminekļi. Mūsu

republikā vairāk nekā 30 apdzīvotu vietu vēsturis-

kajiem centriem noteikts republikas nozīmes pilsēt-

būvniecības pieminekļa statuss. Tāds tas ir arī Rīgas
pilsētas vēsturiskajam centram
starp Andrejostu,
V. Lāča ielu, Pētersalas ielu, Ganību dambi, Hanzas

ielu, Gorkija ielu, Laktas ielu, Klijānu ielu, K. Barona

ielu, Pērnavas ielu, dzelzceļu, Lāčplēša ielu un

Daugavas krastmalu. Apbūves raksturu te lielā mērā

nosaka tieši 19. gadsimta otrās arhitektūra.

puses
Grāmata iecerēta arī kā izziņas avots Rīgas
par
tālaika sabiedriskajām un dzīvojamām ēkām, to

autoriem un celšanas laiku.

Tekstā minēto celtņu sākotnējā funkcija, celša-

nas gads un projekta autora uzvārds uzrādīts grā-

matas pielikumā. dots ēkas projekta izstrādā-
Tajā
šanas gads, kurā arī sākās būvdarbi. Sabiedriskajām
ēkām, kuru celtniecība bija ilgāka, uzrādīts tāpat
būvdarbu pabeigšanas gads.
Līdz 19. gadsimta 30. gadiem Krievijas, gan
gan
Eklektisma
ctfu arhitektūrā vēl valdīja klasicisms. Abso-
zemju
lūtisma varas apstākļos tas sava laika vispārpilsonis-
stils
kos sabiedriskos ideālus atspoguļoja ar šķietami
it kā ārpus laika telpas pastāvošiem,
mūžīgiem, un

no antīkās mākslas patapinātiem arhitektoniski

mākslinieciskiem tēliem. Galvenie mākslinieciskās

Klasicisms
kompozīcijas paņēmieni bija simetrija, frontalitāte,
cēla vienkāršība un izteikta hierarhija akcentētajam
centram pakārtotajās celtnes sastāvdaļās. Plaši izman-

toja antīko orderu elementus. Ar lielām, glu-

dām sienu kolonnu portiki vai
plaknēm kontrastēja
orderu formās rizalīti. Tomēr 19. gadsimta
tērpti jau
pirmajā trešdaļā klasicisma abstraktās estētiskās

normas kļuva par nedzīvu dogmu. Šī stila mākslinie-

ciskā valoda ar tās reglamentētajiem kanoniem vairs

nespēja pietiekami elastīgi reaģēt uz tām pārmai-

ņām, kuras laikmets diktēja arhitektūrai funkcionā-

lajā, konstruktīvajā un būvtehniskajā ziņā.

Tālaika sabiedrības ētiskos un
estētiskos uzska-

tus atspoguļo romantisms, kas sevišķi plaši aptvēra Romantisms

literatūru. Tas sakņojās gan angļu historismā, gan

vācu iracionālisma filozofijā. Paužot neapmierinā-
tību radīto vidi, klasicisma
ar tagadni, ar tagadnes ar

vēsi akadēmisko mākslu, romantiķi tiecās no tās

attālināties laikā un telpā, rast kaut ko sirdij un dvē-

selei visbiežāk tas tika meklēts idealizētā

tuvāku, un

Zinātnē romantisms lielā veicināja

pagātnē. mērā

subjektīvisma, bet ētikā —

individuālo gara dāvanu

attīstības brīvību. Romantisma sludinātā mākslinie-

ciskās daiļrades brīvība būvmākslā izpaudās kā

tieksme svabadi izmantot iepriekšējo laikmetu (it

gotikas) nevis balstīties vienīgi
īpaši mantojumu,
uz antīkās mākslas likumsakarībām. Tas pilnībā
atbilda tālaika sabiedrības estētisko uzskatu attīstī-

bas tendencēm. Mākslinieku radošās darbības ne-

7
 atkarību dažkārt domu par atbrī-
pat identificēja ar

vošanos no sociāliem spaidiem.

19. gadsimtā līdz ar citām zinātņu nozarēm uz-

Sabiedriskās apziņas vienlaikus to

plauka vēsture un ar —
plašu sabied-
vēsturiskums
rības informētība iepriekšējo laikmetu
slāņu par
kultūrām mākslas stiliem. sabied-
un
Strauji attīstījās
riskie komunikācijas poligrāfija. Dažādos
līdzekļi un

izdevumos tika publicēti neskaitāmi arhitektūras

pie-
minekļu dati attēli. Radās zinātniskā
uzmērījumu un

arheoloģija, pieminekļi tika vien bet

ne apzināti,
arī restaurēti.
pētīti un

Lūk, kā nereti «zinātnisko» dēvētā 19. gad-

par
simta cilvēku pasaules uzskatu un sabiedrisko ap-

ziņu vērtēja V. Beļinskis: «Mūsu laikmeta galvenā

īpatnība ir vēsturiskums. Vēsturiskais aspekts val-

donīgi un neatvairāmi ir ieviesies visās mūsdienu

apziņas sfērās. Vēsture tagad savā ziņā ir kļuvusi

par jebkuru dzīvei tuvu zināšanu vispārēju pamatu
un vienīgo priekšnoteikumu: bez tās vairs nav

iespējams apjēgt ne mākslas, ne filozofiju. Vēl vai-

rāk —
pati māksla tagad kļuvusi noteikti vēstu-

riska .

Arhitektu radošajā darbā vēsturiskais mantojums

Eklektisma iedvesmas avotu
kļuva par varenu un neizsmeļamu
mākslinieciskās
gandrīz gatavu formu krājumu. No tā varēja izvē-
izteiksmes līdzekļi
lēties katram konkrētam gadījumam atbilstošākos
un kompozīcija
mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un,
radoši pār-
veidotus, likt lietā. Celtnes gan no ārpuses, gan

iekšpuses bagātīgi ietērpa stilizētās iepriekšējo laik-

metu stilu formās. Radās

šķietama stilu daudzveidība,
taču 19. gadsimta vidu noteikti
ap nostabilizējās
kompozīcijas principi un savi īpaši, tikai 19. gad-
simta eklektisma arhitektūrai mākslinie-
raksturīgi,
ciskās apdares ir aiļu arhi-
paņēmieni. Tipisks un

tektoniskā dekora elementu ritmizēts

vienmērīgi
kārtojums fasādēs, visu detaļu viennozīmīgums un

8
piesātināta virsmu plastiskā apdare. Tādas līdz ar

vēsturiskā formu ir eklek-

mantojuma izmantojumu
tisma stila pamatiezīmes.
Eklektisma retrospektīvās, vērstās
uz pagātni
mākslinieciskās valodas dēļ šo stilu dažkārt mēdz

saukt historismu.
arī par Tomēr šis apzīmējums šķiet
nedaudz tā jēdzieniskais saturs
vienpusīgs, jo uz-

balstīšanos pagātnē jau radīto

sver
vienīgi uz un

it kā nomaskē citas šim stilam raksturīgās īpatnības.

Jēdziens «eklektisms» nāk no grieķu valodas un

nozīmē «tāds, kas izvēlas» jeb «ir spējīgs izvēlē-

ties». Eklektisms kā mākslinieciska metode —

no-

teiktu formu izvēlēšanās un to izmantošana jaun-

rades procesā —
bija pazīstams jau senajā Romā.

Tā ir raksturīga visai tā dēvētajai jauno laiku stilu

sistēmai —
renesansei, barokam, klasicismam. Ap
Neogotika: īres nams

19. gadsimta vidu vēsturisko aizguvumu palete Raiņa bulvārī 13.

faktiski kļūdama neierobežota. Detaļa. 1875. Šēls.

stipri paplašinājās, H.

Turklāt noteiktā celtnē varēja tikt atveidotas kāda

viena senākā stila vai arī vairāku dažādu stilu

formas Tās atkarībā

vienlaicīgi. izvēlējās no
pilsēt-
būvnieciskās ēkas funkcionālās nozīmes
situācijās un

vai citiem apstākļiem.

Arhitektoniskais dekors un formas eklektismā pa-
šas sevi, bez tieša sakara celtnes Stila formu
par ar telpisko
konstruktīvo informatīvā nozīme
un struktūru izteica celtnes nozīmi,
citiem vārdiem nodrošināja arhitektūras
sakot, jē-
dzienisko
precizitāti.
Lai sabiedrības materiāli tehniskās
apmierinātu un

estētiskās 19. gadsimtā īpaši strauji

vajadzības, pie-
būvējamo celtņu tipoloģiskā daudzveidība.
auga
Cēla daudz ēku sabiedriskām
jauna tipa un rūp-
nieciskām vajadzībām dzelzceļa tirdz-
—
stacijas,
niecības namus, bankas, dažādas administratīvās un

kultūras inženierbūves Arī

iestādes, v. c. pats izpla-
tītākais 19. gadsimta
un
pilsētu apbūvē raksturīgā-

9
 kais elements —
daudzstāvu Tres nami —
bija vēs-

turiski samērā jauna tipa mājoklis. Tas viss, bez

šaubām, veicināja izteiksmes līdzekļu daudzveidī-

bas pieaugumu 19. gadsimta arhitektūrā. Tālaika

mākslinieciskās domāšanas veidu, liekas, diezgan

precīzi raksturo krievu arhitekta, peda-
pazīstamā
goga un arhitektūras teorētiķa I. Svijazeva 1845.

gadā teiktais: «
. .
lai izteiktu tik atšķirīgo un vien-

laikus saturā daudzveidīgo ēku raksturu, ko radīju-

šas jaunākās civilizācijas prasības, mūsdienās liekas

nepietiekams tikai viens vienīgs stils, lai kāds tas

arī būtu.» 2 Sie vārdi, liekas, diezgan precīzi rak-

sturo tālaika mākslinieciskās domāšanas veidu.

Piemēram, katras konfesijas baznīcas tika celtas atšķirīgā

vēsturiskā stila formās. Mācību iestādēm parasti izvēlējās pre-

cīzas un skaidras klasiskas formas vai arī renesanses motīvus,

bija humānisma, zinātnes mākslinieciskās

jo renesanse un

kultūras uzplaukuma laikmets. Kaut tajā pašā laikā rene-

gan

Neorenesanse: sanses
laikmeta itāļu aristokrātu pilis asociējas ar pilsonisku

vannu iestāde pašapziņu un bagātību. Tāpēc reprezentablas sabiedriskās

Vaļņu ielā 10. celtnes — bankas, dažādu biedrību nami v. tml. nereti atgā-
1887. Felsko. dināja Teātris muzejs bija īsti mākslas
K. renesanses pilis. un

tempļi. Te vietā bija klasicisma iedibinātie mākslinieciskās

kompozīcijas paņēmieni, tāpēc nav nejaušība, ka Rīgas pilsē-

tas teātris (tagadējais Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Operas

un baleta teātris) ļoti līdzinās klasicisma laikmeta celtnēm.

celtnes formu funkcionālo nozīmi

Starp ārējo un

pastāv asociatīvi simboliska saikne.

Masveidā ceļamo īres namu arhitektoniskajā vei-

dolā vienlaicīgi visdažādākajiem vēs-

izmantoja no

turiskajiem stiliem patapinātas formas, jo šī tipa

ēku funkcijai acīmredzot nav tieša asociatīva formu

ekvivalenta. Te visspilgtāk izpaudās eklektisma

patstāvīgās, no iepriekšējiem stiliem atšķirīgās

mākslinieciskās kompozīcijas likumsakarības, proti,
visu elementu, formu un detaļu viennozīmīgums,
virsmas piesātinājums un detaļu ritmiskais kārto-

10
jums. Formu izvēlē liela nozīme bija arī pasūtī-
tāja —
namīpašnieka —
individuālajai gaumei un

vēlmēm.

Arhitektūras informatīvās funkcijas precīzu emo-

cionālo iedarbi plašu sabiedrības slāņu

nodrošināja
romantizēti vēsturiskais pasaulskatījums. Vēsturiskais

līdzekli atklāsmei.
prototips noderēja par idejas
Savā arhitekti rīkojās vēstures pūrā
daiļradē ar

bet radoši pārveidotām, arhitektoniskajam

smeltām,
uzdevumam atbilstošām formām.

Lūk, kā šīs metodes būtību raksturoja viens no

austriešu 19. gadsimta vidus arhitek-

pazīstamiem
tūras R. Eitelbergers: «Patvaļība arhi-
teorētiķiem
Neobaroks: savrupmāja
tektonisko elementu izvēlē nav pieļaujama tāpat kā
A. Barbisa ielā 3. 1876.
tieša arhitektonisko un dekoratīvo formu atdarināšana
R. Pflūgs.
akla
un kopēšana. Tas, kas jāsaprot ar jēdzienu «tīri

kāda stila elementi,» no vienas puses, nozīmē vie-

nīgi to, ka novirzes no tiem var padarīt nesapro-

tamu kopējo stilu, taču, no otras puses, tie dod tik

plašas iespējas garīgajai darbībai un mākslinieciska-

jai daiļradei, ka kaut kādu ietekmi

par negatīvu
3
uz māksliniecisko fantāziju nevar būt ne runas.»

Par formālajai daudzveidībai, eklektisms to-

spīti
mēr ir stilistiski viengabalains. nekopēja,
Prototipus Stilistiskā

bet stilizēti atveidoja atsevišķus ele- viengabalainība

nereproducēja,
mentus tos radoši atbilstoši
un
detaļas, pārveidojot
eklektisma sīki kompozīcijas sistēmai.
ritmizētajai
Kā atzīmē arhitektūras teorētiķis
pazīstamais vācu

un vēsturnieks K. Šēdlihs, eklektisms «. .

vērš skatu

pagātnē un lielajā būvmākslas vēstures tvertnē

meklē impulsus, kā atrisināt aktuālus arhitektoniskos

uzdevumus, it to ideāli estētiskajā plāksnē.

īpaši .

. . tādi apzīmējumi kā neogotika, neorenesanse un

neobaroks nozīmē nevis dažādus stilus, bet

gan
vienīgi trīs dekoratīvo formu iespējamības vienā
4
vienotā mākslas
izpratnē» .

11
Tipiska eklektisma stila Runājot par 19. gadsimta celtnēm, šad tad sasto-
kompozīcija: fasādes projekta fragments īres
pami apzīmējumi pseidogotika, pseidorenesanse
m

nama tml. Pseudos grieķu valodā nozīmē kaut ko neīstu,

tagadējāPadomju v.

bulvārī. J. F. Baumanis. viltotu, melīgu, ietverot sevī negatīvu vērtējumu.

(Ēka saglabājusies.) Krasi 19. arhitektūras
nav
negatīvs gadsimta vērtējums
nedalīti valdīja vēl visai nesen. Līdzīgi uzskati rei-
5
zēm sastopami arī pēdējā laika publikācijās.
Dažādus «nāves grēkus» eklektismam piedēvēja
jau 20. gadsimta sākumā, kad arhitektūrā priekšplānā
izvirzījās pilnīgi radošā metode
jauna un
jauni,

12
mūsdienās būvmākslas Eklektisma stilā celts
aprobēti vērtējuma kritēriji, nams

Merķeļa ielā 7. 1883.

saskaņā ar kuriem celtņu iekšējai telpiski konstruk-
J. F. Baumanis.
tīvajai struktūrai vajadzēja atspoguļoties celtnes

ārējā veidolā. Eklektismā celtniecības darinājuma

būvtehnisko mākslinieciski estētisko
un
pusi, proti,
funkciju formu, kas gluži cits. Saglabājās
un saistīja
visai laiku stilu sistēmai raksturīgā projektēša-
jauno
nas metode it kā no ārpuses uz iekšu, izmantojot
konkrētai idejai atbilstošu fasādes kompozīcijas
shēmu un noteiktu māksliniecisko formu kopumu.

13
 Katrs jauns stils ir iepriekšējā noliegums, tāpēc
Eklektisma stila arī vēsturiski nosacīts un likumsakarīgs bija eklek-

noliegums un atzīšana
tisma visām tā izrietošajām sekām.
noliegums ar no

Taču vēsturiskās attīstības dialektika noved

pie no-

lieguma nolieguma, un
pēc zināma laika iepriekšējā
laikmeta parādības atkal var vērtēt pēc tiem kritē-

kurus laikmets bija izvirzījis.

rijiem, attiecīgais
Šodien 19. gadsimta arhitektūras objektīvā vērtība

vairs jāpierāda. Padomju mākslas zinātnē

nav īpaši
ir vairāki darbi, kuros tas ir spīdoši izdarīts, turklāt
6
kontekstā ar plašu un dziļu laikmeta raksturojumu.
Sabiedriskos uzskatus 19. gadsimtā līdzās vispā-
rējam vēsturiskumam būtiski ietekmēja romantiķu slu-
dinātais tautiskums. Arhitektūrā tas atspoguļojās
nacionālo meklējumos. Krievijā tie bija da-
iezīmju
žādi «krievu stila» novirzieni, kuru raksturs ar laiku

atkarībā valdošās ideoloģijas filo-

mainījās no un

zofiskajiem uzskatiem. Anglijā tāda bija neogotika,

bet Vācijā —
neorenesanse.

Runājot Vācijas 19. gadsimta arhitektūru,

par
Stilistiskie novirzieni 7
tagad parādījies termins «neorenesansisms».
pat
No stiliem formas tādējādi kalpoja
pagātnes aizgūtās
vien celtņu funkcijas, bet abstraktu ideju
ne pat
atklāsmei. Protams, dažādajos neostilos
pagātni ne-

kad tieši nereproducēja, tie bija tikai atsevišķi eklek-

tisma novirzieni ar visām stilam kopumā piemīto-
šajām formālajām pazīmēm. Turklāt eklektisma kom-
pozicionālā sistēma it kā nonivelēja atšķirības starp
dažādu stilu formām visas celtnes
un padarīja ja
ne gluži vizuāli līdzīgas, tad vismaz
savstarpēji
harmoniskas. Tas veicināja plašu apbūves ansambļu
veidošanos.

19. gadsimta sabiedriski

otrajā pusē Latvijā poli-
tiskajā dzīvē
iezīmējās Baltijas vāciešu cīņa ar

Krievijas patvaldību par seno privilēģiju saglabā-

šanu. Visās dzīves sfērās sevi sāka latviešu
pieteikt

14
nacionālā buržuāzija. Tas, kā arī sabiedrības straujā
noslāņošanās un daudznacionālais iedzīvotāju sa-

stāvs kavēja arhitektūrā veidoties kādai vie-

Rīgas
notai dominējošai ievirzei. Tāpēc eklektismam Rīgā
sākumā bija vispāreiropeisks, samērā neitrāls, savā

ziņā pat racionālistisks raksturs.

Racionālisms (no latīņu vārda raiionalis —
saprā-
tīgs) ir jēdziens, ar kuru arhitektūrā visbiežāk saista Racionālisma jēdziens

konkrētus 20. eklektismā

strāvojumus gadsimta pirmajā pusē,
taču plašākā izpratnē tas nozīmē arhitektūras dari-

nājuma materiāli tehniskās substances (būvprogram-

mas, funkcijas, konstrukciju un materiālu) noteiktu

saistību ar tā māksliniecisko veidolu. Šī saistība var

būt tieša vai iluzora. Eklektismā tā ir asociatīva.

Racionālisma jēdziens plaši aplūkots ievērojamāko

arhitektūras E. Violē le
teorētiķu —
Dika, G. Zem- G. Zempers
Dž. A. Krasovska citu darbos.
pera, Raskina, un

Gotfrīds 1843. gadā izteica

Zempers jau domu, ka
arhitektūrā tāda vai citāda
galvenais nav
detaļa vai
mākslinieciski dekoratīvā noformējuma elements,
bet funkcijai atbilstošs gleznains būvmasu
gan gru-
pējums, kurā katra sastāvdaļa ir individualizēta, taču

harmonē ar kopējo apjomu. Pats par sevi saprotams,

ka arhitektūrai jābūt skaistai, bet skaistas formas

pamatpazīme ir visaugstākā vienotība, kas izpaužas

formas atbilstībā iekšējam saturam, kurš formai

piešķir savdabīgu raksturu un izteiksmību. 8

Sīs domas aplūkojot ārpus konteksta, radās vulga-

rizēts ka būtībā jau Zempers teorētiski
secinājums,
formulu «forma seko funkcijai», kura kļuva
izvirzījis
populāra vēlāk, ap gadsimtu miju, taču savā prak-
darbībā9 pārvarēt it kā visam
tiskajā nav
spējis
19. gadsimtam raksturīgo pretrunu starp funkcionāli
pamatotu plānojumu un celtņu telpisko struktūru no

vienas puses un retrospektīvo dekoratīvo ietērpu

no otras.

15
 19. arhitektūras bija formizvei-
gadsimta pamatā
des mākslinieciskās likumsakarības, un Zempers
plaši iztirzāja tieši tās. Par jebkura mākslas darba

strukturālo pamatu, idejas simbolu viņš uzskatīja

ornamentālo dekoru, noliedzot idejiskās un funk-

cionālās sākotnes sajaukšanu vai patstāvīgu, savstar-

pēji neatkarīgu attīstību. Skaistuma pamatā, viņa-

ir mākslas darba izteiksmīgs kas
prāt, ietērps,
tāpat kā drēbes cilvēkam, kas turklāt
nepieciešams
vēl valkā arī rotaslietas. Taču apģērba,
gan gan
greznumlietu raksturs un veidojums vienmēr ir

funkcionāli Skaistums ir strukturāls

pamatots.
lai to
jēdziens, un, sasniegtu, jāievēro galvenie kom-
pozīcijas likumi —
simetrija (Zempers neizslēdz arī

asimetriska risinājuma iespēju), proporcionalitāte un

virzība, kā arī noteikta ideja, kas pauž mākslas

darba būtību. Daiļdarba stils ir konkrētas mākslinie-

ciskās to
problēmas risinājuma rezultāts, un uz var

iedarboties visdažādākie faktori.

Līdzīgā veidā arī A. Krasovska racionālistiskās

A. Krasovskis arhitektūras teorijā lieki meklēt tiešu norādi uz to,

ka celtnes formai apdarei
un
ārējai jābūt precīzi
atvasinātai no materiāli tehniskās substances. Šādi

racionālistiskās arhitektūras sāka

teorijas izprast
krietni vēlāk, kad līdz ar jūgendstila uzplaukumu ap
19. 20. gadsimtu sāka veidoties mūsdienu
un miju
arhitektūras teorētiskie pamati. Krasovskis gan

izvirza lozungu utilitāri lietderīgā pārveidošanu

par
daiļajā, taču sakars starp abiem šiem arhitektūras

izejas punktiem nav tiešs: ja celtne ir funkcionāli

ērta, tad tas vēl nenozīmē, ka tā ir arī skaista.

Krasovska izpratnē tā tāda nevar būt bez arhitek-

toniskiem vai mākslinieciskiem rotājumiem, kas «rup-

jajām tehniskajām formām māksliniecisku

piešķir
10
nobeigtību» .
Turklāt celtnes funkcijai un saturam

jāatspoguļojas tās
ārējā izskatā, bet, lai to panāktu,

16
nepieciešama prasme rīkoties ar visiem vēsturiska-

jiem stiliem, tiesa, «ne lai tos verdziski un neapzināti

atdarinātu, bet tāpēc, lai apgūtu visu, kas katrā stilā
11
ir labs mūsdienu
un piemērojams vajadzībām» ,

īstu, patiesu arhitektūru Krasovskis saskata kaut kur

vidū starp racionāli estētisku un racionāli tehnisku

pieeju. Pirmo viņš definē kā a priori pieņemtu «tīru»

formu mākslu, otru — kā pretstatu tai, kā metodi,
kur celtnes diktē
kopformas tās lietderīgā nozīme.

Eklektisma stils savā būtībā tāds arī bija —

celtņu
ārējais veidols nediktēja iekšējo telpisko struktūru

(kā nereti, piemēram, tas ir klasicisma stila celtnēs),

ēkas plānoja pēc iespējas ērtas, racionāli lietderīgas,
bet (un arī iekšējā) mākslinieciskā
ārējā kompozi- Īres nami ar "aklām"
39.
cionālā sistēma ar sīku ritmizētu dalījumu bija visai logailām Suvorova ielā
1900. H. Devendruss.
elastīga, daudzveidīga, variējama un viegli mainā-

ma atkarībā no apstākļiem.
Ar daiļuma bagātīgs
izpratni saistījās ornamen-

tālais dekors. Dāsni ornamentēja gan mēbeles, gan

ikdienā lietojamus sadzīves priekšmetus. Ornaments

bija tikpat kā skaistuma sinonīms. Arī ēkas

grezno-
ja bagātīgs arhitektoniskais dekors. Arhitektu uzma-

nībai nepaslīdēja nekas. Visi fasāžu brīvie

garām
laukumi tika plastiski apstrādāti.
Dekoratīvie elementi kārtojās logailām, kuru
ap
ritms kalpoja ko līdzīgu mākslinieciskās kom-
par
modulim. Lai saglabātu kompozīcijas vien-
pozīcijas
mērīgo ritmu un piesātinātību, nereti vietās, kur logi
nemaz nav vajadzīgi, veidoja «aklas» logailas.
Eklektisma stila dekora retrospektīvo formu izvēlē

zināms raksturīgs domāšanas

jūtams buržuāzijai ra-

cionālisms: izdomāt radīt kaut ko

kāpēc un no

vēstures izvēlēties to, kas katrā

jauna, ja pūrā var

konkrētā ir piemērotāks. Arhitektoniskajā

gadījumā
labāko, ko cilvēce
daiļradē ērti operēt ar visu jau
radījusi.

2 103335 17
 Buržujs varēja atļauties demonstrēt savu varēšanu

apkārtējās vides iekārtošanā.

un plašās iespējas
lekštelpas tika izšķērdīgi pieblīvētas
greznotas un

ar mēbelēm, gleznām, gaismekļiem. Visās iespēja-

vietās sedzi-
mās un neiespējamās izvietoja vāzes,

ņas, statuetes, dažādus jaukus nieciņus, durvjailas

aizsedza ar portjerām, šāda piesātināti dekorēta

vide bija tālaika estētiskais ideāls. Tas atspoguļojās

arī pilsēttelpā.
Par normu kļuva slēgta perimetrāla kvartālu apbūve,
Pilsēttelpa ko fiksēja arī būvnoteikumi. Pēc iespējas blīvāk apbū-
eklektisma laikmetā namsaimnieki
vējot gruntsgabalus, no saviem īpašu-
miem centās maksimālu peļņu. Apbūves
«izspiest»
sablīvēšanas tendence izskaidro-
intensificēšanas,
tikai dārdzību tīri ekonomis-
jama ne ar zemes un

kiem apsvērumiem, bet arī ar estētiskiem un psiholo-

ģiski emocionālas dabas jautājumiem.

Vērojama tieksme ielas telpu padarīt zināmā mērā

līdzīgu interjeram, tuvināt to idilliskajai mājokļu

iekštelpu atmosfērai, panākt vides nepārtrauktību un

Pie augstuma, kas

piesātinātību. raksturīgā apbūves
ir vienāds ielas platumu, ēku vizuālajā
apmēram ar

uztverē vertikālais redzes ir ap 45°. Tas rada

leņķis
slēgtas telpas ilūziju pat tad, ja cilvēks atrodas brīv-
stāvošas ēkas šaurās ielās apkārtējā telpa
priekšā,
kļūst pārāk saspiesta, tā pietiekami «neelpo», bet

platākās ielas vizuālais lauks daudz izplūst un

par
vide tiek uztverta strukturāli neskaidri.

Perimetrālā kvartālu apbūvē no atsevišķām ēkām

pilsēttelpā tiek uztverta tikai viena —

ielas fasāde.

Fasādes, virknējoties cita veido

pie citas, nepār-
trauktu «ielas sienu». lelas fasāde faktiski kļūst par
vienīgo celtnes arhitektoniski mākslinieciskās idejas
nesēju. Tieši divdimensionālajās fasādēs, kas veido

šādas kanjoniem līdzīgas ielas—sienas, radās un

tika izkopti eklektismam raksturīgie formālās kom-

18
 Kvartāla apbūve Rīgas
pozīcijas principi —
atkārtojamība, viennozīmīgums,
centrā Dzirnavu un
ritmika, viendabīgums. Tie līdz ar izvēlēto māksli-
A. Upīša ielu rajonā.
nieciskās apdares veidu neatkarīgi no tā, kādam

vēsturiskajam stilam bija tuvākas izmantotās formas,

19
 atsevišķu «salipšanu» harmo-
veicināja apjomu un

nisku pilsētvidē, kura ansambļa

mijiedarbi ieguva
raksturu.

ir tam, ka katra ēka tomēr ir

Svarīga nozīme

savādāka, tikpat kā nav atrodamas divas identiskas

ielā
fasādes. Pētījumi liecina, ka kanjonveidīgā vides

viengabalainība izzūd, ja atsevišķiem telpu veidojo-

šiem elementiem trūkst individualitātes un nav jūta-
12
ma robeža starp tiem. Nav iespējams izveidot

ansambli, tikai savirknējot vienādas ēkas.

tipveida
Zināma vienmuļība un vides akadēmiskums vietumis

piemīt arī eklektisma laikā apbūvētajām ielām. Tas

daļēji jūtams arī Rīgas centrā, kura plānojuma struk-

tūrā dominē taisnā leņķī izkārtotu ielu tīkls. Tikpat

kā laukumu ielu kas noslēdz
nav un
pagriezienu,
skatu perspektīvas, atdzīvina vidi
gleznaini un

atvieglo It kā bezgalībā
orientāciju tajā. izgaistoša
Stūra tornis K. Barona
taisna «iela jeb kanjons» psiholoģiskā un emocionālā
ielā 11. 1901. K. Pēkšēns.

ziņā iedarbojas nomācoši.

19. gadsimta 90. gadiem, eklektisma stilam
Ap
sasniedzot briedumu, acīmredzot tīri intuitīvi tika

atrasti optimālākie pilsētvides telpiskās bagātināša-

slēgtās apbūves harmonizēšanas
nas un
paņēmieni.
Galvenokārt tie attiecas uz ielu krustojumu arhitek-

tonisko izveidi.

Krustojums ir sava veida telpisks paradokss. Tas

Telpiskā vide it kā divu ielu telpām, kaut

pieder krustojošos gan
ielu krustojumos
divas lietas vienā vietā vienlaicīgi nevar atrasties.

citādāk nekā
Tāpēc telpa te jāveido kvalitatīvi gar

«ielas sienu». Turklāt krustojumos stūra namu apjomi

ir uztverami katrs tiem rada
trīsdimensionāli, un no

savu vizuālo spēka lauku, kas ēkas simetrijas asi

pa
(stūra bisektrisi) vēršas uz krustojuma centru. Lai

līdzsvarotu šos vizuālos centrtieces spēkus, krusto-

jumi jāpārvērš pilsētvides struktūras kodoliem

par
laukumiem līdzīgu nozīmi. Tiem
ar patstāvīgāku,

20
Īres nams J. Kupalas
ielā 1. 1898. R. Cirkvics.
 jākalpo par orientieriem, jāveido atskaites sistēma,
lai atvieglotu blīvi apbūvēto ielu
pārvietošanos
tīklā.

Būtiska nozīme ir stūra apjomu siluetam. Tieši

19. gadsimta 90. gados sāka veidot šodienas Rīgas

centram tik raksturīgos stūru
torņus. Tie nebija
mirkļa kaprīzes vai iegribas rezultāts, bet
nepiecie-
šamība konkrētajā apbūves struktūrā. Stūru
torņi
vajadzīgi ne tikai katram atsevišķam krustojumam.
Tie lielākā it kā sasaista noteiktā sistēmā
teritorijā
ielas telpu un kalpo par orientieriem.

Tikpat būtiska nozīme ir krustojumu konfigurācijai.

To pilnveidoja, ēku stūrus noapaļojot vai nošļaupjot.
Tas krustojumiem zināmā mērā piešķīra laukuma

raksturu un psihoemocionālajā uztverē neitralizēja

četru stūra apjomu vizuālo centrtieci. ēku
Rīgā
stūru nošļaupumi krustojumos bija tradicionāli, bet
13
Liepājā pēc 1890. gada būvnoteikumiem —

obligāti.
Eklektisma laika arhitektu daiļradē pilsētainavā
Apbūves ansambli viscaur jūtama apzināta tieksme pēc ansambļa,
Rīgā 19. gadsimta vidū
prasme
«iesēdināt» konkrētu celtni vides kontekstā.

Viens no piemēriem, kas uzskatāmi atklāj šim laikam

raksturīgās arhitektoniski mākslinieciskās domas kva-

litāti, ir bijušais Rīgas Rātslaukuma ansamblis.

Rātslaukums savu galīgo veidolu ieguva 1889.—

1891. gadā, kad līdzās vienam no Rīgas senās arhi-

tektūras šedevriem —
Melngalvju namam pēc arhi-

tekta K. Felsko projekta uzcēla jaunu dzīvojamo

ēku, kas piederēja tirgonim E. šmitam. Pareizāk

sakot, vecajai vienkāršajai divstāvu ēciņai izveidoja

augstu, plastiski bagātu, pret laukumu vērstu zelmini,

kura siluets bija līdzīgs Melngalvju namam. Taču

ar to līdzība arī beidzās. Melngalvju nama zelminis

bija unikāla daudzu gadsimtu vēsturisko uzslāņo-

jumu sintēze, kurā kompozīcijas «mugurkaulu»
par

22
 Rātslaukums ar Melngalvju
kalpoja vertikālo gotisko nišu ritms, turpretī šmita
namu. 20. gs. sāk. foto.
nams bija īsti tipisks eklektisma darinājums. Tā

zelminī stilizēti antīkās arhitektūras

mijkārtojās un

renesanses motīvi ar uzsvērtām horizontālām dze-

gām un to fragmentiem. Abu celtņu fasāžu nofor-

mējumā tikpat kā nebija nevienas analogas detaļas.

14
Savulaik tika apgalvots, ka K. Felsko uzbūvētais

nams ir pretencioza celtne, kas it kā vājina Meln-

23
 gatvju nama arhitektoniski māksliniecisko izteiksmi.

Patiesībā bija otrādi — K. Felsko būve bija tipisks

sava laika stila darinājums, kas, jūtami bagātinot
laukuma telpisko plastiku, kļuva par neatņemamu
ansambļa sastāvdaļu un reizē it kā izcēla vēsturiski

mākslinieciski Melngalvju fasādes

un
vērtīgos nama

motīvus. ka gandrīz visos līdz nonā-

Zīmīgi, mums

kušajos fotouzņēmumos Melngalvju nams fiksēts

kopā ar šmita māju. Bez šīs kaimiņos esošās ēkas

iztēloties. Rātslaukuma izveide

to
pat grūti ansambļa
ir klasisks piemērs, kurā izpaužas eklektisma vēstu-

riskā misija «saistīt, sacementēt dažādu laikmetu

apbūvi, aizpildīt visus tukšumus, visas brīvās telpas,

15
noformēt dinamisko, pastāvīgi mainīgo pilsētvidi» .

Rātslaukuma ansamblis pilnīgi gāja bojā 1941.

ga-
dā, vācu fašistu karaspēkam okupējot Rīgu. Kaut

gan Rātslaukumu atjaunot šodien vairs nevar, tomēr

vēl nav zudusi iespēja no jauna uzcelt Melngalvju

namu un blakusēkas. Bez tam Rīgas centrā ir desmi-

tiem un simtiem citu sabiedrisko un dzīvojamo ēku,

kas liecina par eklektisma laika arhitektūras māksli-

nieciskajām un
pilsētbūvnieciskajām veiksmēm. Tieši

pilsētbūvnieciskā eklektisma stila uzplaukums

ziņā
iezīmējās ar Rīgas vēsturē visnozīmīgākajām pār-
maiņām, proti, sāka veidoties pilsētas centrs, tāds,
kāds tas ir mūsdienās.

Pilsēt- Daugavas vējiem un mākoņiem krūtis pretim

izriezuši, zelta gaiļi no augstajiem baznīcu torņiem
būvnieciskie lepni raugās lejup uz stāvajiem dakstiņu jumtiem.
Zem tiem, šaurajās, līkumainajās ieliņās cieši kopā
projekti salipušas, rindojas namnieku mājas un noliktavas.

Turpat blakus paceļas Rīgas pils majestātiskie mūri.

Tā ir Vecrīga —
pilsētas sirds. Tādu to varam iztē-

24
loties, un tāda tā ir bijusi gadu simtiem un kopumā Vecrīgas panorāma.

tāda ir vēl arī šodien.

Līdz 19. gadsimta vidum nepastāvēja jēdziens

Vecrīga jeb Vecpilsēta. Bija tikai pilsēta, kuru no

visām pusēm apjoza no 10 m (Daugavmalā) līdz

12,8 m
(pilsētas ziemeļu un austrumu daļā) augsti
zemes vaļņi un bastioni, kā arī nocietinājumu grāvji,
šādā veidā cietoksni sāka ierīkot 16. gad-
Rīgas
simtā. koka ēkām
Ap to izauga ar mazstāvu apbū-
vētas priekšpilsētas. Ap 17. gadsimta vidu Rīgas
nocietinājumu vaļņus pārbūvēja un modernizēja.
Pārveidoja arī priekšpilsētas —
pēc ievērojamā
zviedru ģenerālkvartīrmeistara J. Ro-
pilsētbūvnieka
denburga 1651. izstrādātā projekta. Tieši tad
gadā

25
arī iezīmējās mūsdienu Rīgas centra regulārais taisn-
stūrveida kvartālu plānojums. 17. gadsimta beigās
ģenerālgubernatora zviedru kara inže-
pēc Rīgas
niera arhitekta Ē. Dālberga projekta ziemeļrietumos
no pilsētas izveidoja citadeli. Daugavas kreisajā
krastā zviedru karaļa Gustava II Ādolfa pavēles
pēc
pulkveža S. Kobrona vadībā 1621. gadā uzcēla vēl

trešo cietoksni —
Kobronskansti.

labajā krastā priekšpilsētu plānojums

Daugavas
daļēji 18. gadsimta pusē. Tad vis-
mainījās otrajā
apkārt pilsētai un citadelei izveidoja glasisu jeb
esplanādi — brīvu teritoriju, kurā jebkāda celtnie-

cība bija noliegta. Pavisam bija trīs priekšpilsētas

«forštates»: labajā krastā Pēterburgas Mas-
jeb un

kavas, kreisajā Jelgavas. celt

bet —
Tajās drīkstēja
vienīgi koka ēkas, turklāt ievērojot virkni papildu
ierobežojumu.
16
Saskaņā ar 1819. gada būvreglamentu priekš-
sadalīta vairākās koncentriskās
pilsētu teritorija bija
joslās jeb cietokšņa distancēs. Pirmo un otro joslu
aizņēma glasiss. Trešajā un ceturtajā joslā vienstāva
koka ēkām nedrīkstēja būt mūrēti pamati un
pagrabi.
Tikai piektajā kura atradās cietokšņa vaļ-
joslā, no

(vairāk nekā kilometra) attā-

ņiem 770 asu
pusotra
«celt visāda veida būves
lumā, drīkstēja ar pagra-
17
biem un dzīvojamām telpām» .

Reglaments paredzēja, ka nepieciešamības (kara)

lai ienaid-
gadījumā priekšpilsētu apbūve jāiznīcina,
nieks nevarētu pielavīties cietoksnim
nepamanīts
tuvāk šāviena attālumu. Šāds
par lielgabala bēdīgs
liktenis Maskavas priekšpilsētas pie-
un Pēterburgas
meklēja ne reizi vien, bet pēdējoreiz — 1812. gadā,
kad kara J. M. Esens
Rīgas ģenerālgubernators pa-
vēlēja tās nodedzināt. Naktī no 11. uz 12. jūliju
liesmās vairāk nekā 700 bez
bojā aizgāja namu,

pajumtes palika aptuveni 10 000 priekšpilsētu iedzī-

26
votāju. Kopējie zaudējumi naudas izteiksmē sasnie- Rīgas plāns
ap
1840. gadu.
dza tiem laikiem astronomisku summu —
16 821 543
18
rbļ. 26 1/2 kap.

Notikumu jo traģiskāku vērta ka Esena pavēle sekoja,

tas,
kā vēlāk izrādījās, informācijai. Tiešs ienaidnieka
kļūdainai
uzbrukums Rīgai diez vai draudēja. Ar Napoleona sabiedrotā
ģenerāļa Graverta komandēto prūšu korpusu gan bija notikusi

27
sadursme pie Ķekavas, 16. jūlijā Graverts pat iesniedza ulti-
Esens nelokāmi
mātu, pieprasīdams Rīgas kapitulāciju, taču to

noraidīja, un prūši tā arī neiedrošinājās pienākt Rīgai tuvāk

10 verstīm. Bet 11. jūlijā Esens bija izsūtījis izlūkus,
par
kuriem vajadzēja uz Rīgu nosūtīt sarkanu kartīti, ja vēsts par

ienaidnieka tuvošanos izrādītos nepamatota, zaļu — ja tomēr

tā karaspēks tuvotos, bet melnu —

ja tas gatavotos uzbrukt
Vēsturei vai
Rīgai. palicis nezināms, izlūks kļūdījies vai
bija
vienkārši kaut ko sajaucis (viņš drīz gāja bojā), taču pievakarē
19
Rīgu sasniedza melnā kartīte...

Priekšpilsētas pakāpeniski atjaunoja saskaņā ar

inženierpulkveža I. Truzsona izstrādāto un 1814. ga-

dā cara Aleksandra I «visaugstāki» apstiprināto

projektu. Kopš tā laika Rīgas centrā ielu tīkls sagla-

bājies līdz mūsdienām nepārveidots. Tolaik namus

būvēja valdošo klasicisma tradīciju garā. Plaši

izmantoja tā sauktās paraugfasādes: namnieku dzī-

vojamām ēkām —

gan
koka mājiņām priekšpilsētās,
gan arī daudzstāvu mūra namiem pilsētā ārpuse
bija jāveido atbilstoši kādam no īpašos albumos
20
publicētajiem fasāžu zīmējumiem.
Jau 19. sākumā ka
gadsimta pastāvēja uzskats,
Rīgai daudz izdevīgāk būt atklātai tirdzniecības
21
pilsētai nekā cietoksnim, taču, lai izlemtu jautā-
jumu par cietokšņa likvidēšanu, vajadzēja paiet
krietnam laikam. Ar militāriem apsvērumiem saistīto

pilsētbūvniecisko ierobežojumu likvidēšana ievilkās

līdz pat 20. gadsimta sākumam.

Rīga — Vidzemes guberņas administratīvi politis-

kais centrs un bijušās Hanzas savienības locekle —

izsenis tirdzniecības pilsēta. 19. gad-

skaitījās Ap
simta attīstoties kapitālistiskajām ražošanas
vidu,
pilsētas izaugsmi veicinošu
attiecībām, par svarīgu,
faktoru kļuva rūpniecība. koncentrējās lielākā
Rīgā
visiem Vidzemes guberņas rūpniecībā
daļa no no-

darbinātajiem strādniekiem (piemēram, 1884. g.

—

68,5%).

28
 19. gadsimta 50. gados iedzīvotāju skaits Rīgā
sasniedza aptuveni 70 000, bet tikai nedaudz vairāk

par 1/5 no tiem dzīvoja pilsētā, pārējie —

priekšpilsētās. Blīvi apbūvēta bija ne tikai pilsēta,

bet arī tuvākā priekšpilsētu daļa. ledzīvotāju blī-

ha) bija 350 cilvēku 1

vums tajās (apmēram uz

gandrīz tāds pats kā pilsētā, kurā, tiesa, dzīvojamās

tikai 2/3 kopējās apbūves. Aiz-
mājas sastādīja no

vien sabiedriskām
pieauga vajadzība pēc jaunām
ēkām. Celt mūra namus drīkstēja tikai pilsētā, un tas

bija iespējams, vienīgi nojaucot esošo apbūvi. Tāpēc

19. vidu celtniecība faktiski
ap gadsimta Rīgā ap-

Tā, 19. sākumā ik

stājās. piemēram, ja gadsimta
gadus uzcēla 30—40 ēku, tad 1855. gadā
ap Rīgā
pavisam uzcēla 2 mūra un 10 koka, 1856. gadā —

11 koka, bet 1857. gadā —

19 koka ēkas.

Paskatīsimies uz Rīgu, kādu to 19. gadsimta vidū redzēja

tās laikabiedri.
«Pilsētu patlaban no visām pusēm apjož vaļņu un mūru

josla, aiz tās ievērojamu platību aizņem grāvji, ierakumi un

glasiss. Ar cietokšņa pastāvēšanu saistīta vesela virkne nebū-

šanu un daudz kā slikta. Pilsētai nav paplašināšanās iespēju,

jau sen tā nevar iekšpus vaļņiem izmitināt iedzīvotājus, spiež
tos iekārtoties priekšpilsētās aiz pilsētas vārtiem. Dažādos vir-

zienos apkārt pilsētai izvietotajām un no tās ar plašu teritoriju

nošķirtajām aizvien vairāk izplešoties, tās

priekšpilsētām no

centra plešas aizvien tālāk. Lielākajai iedzīvotāju daļai šādi

radušās neērtības pastiprina vēl ka satiksme pilsētu

tas, ar

iespējama tikai caur trīs vārtiem, turklāt pie tiem var nokļūt
vienīgi apkārtceļiem. [Turklāt vārtus katru vakaru
pa ..

slēdza —
J. X.]
Ne mazākas neērtības, kurām jācīnās pašas
ir ar
pilsētas
iedzīvotājiem, šeit, tirdzniecības un satiksmes centrā, šaurā

telpā saspiestas visas tirdzniecības un

sabiedriskās iestādes,
te vietu meklē katrs arods katrs
sev un uzņēmums. Ikviens savu

mājokli labāk grib te nekā priekšpilsētās. Skats uz mūsu pil-

sētu, kāda tā ir, nelabās sekas, ko izsauc tel-
pašlaik parāda
pas ierobežotība, šauras, tumšas ielas, mitri, neveselīgi dzī-

vokļi, kaitīgs gaiss, saspiestas telpas visām sabiedriskajām un

privātajām iestādēm, īre citi visdažādākie trūkumi.

augsta un

29
 Cietokšņa pastāvēšana tomēr īpaši skar brīvu tirdzniecības

attīstību. Ne jau tikai tas, ka visām iestādēm jāapmierinās ar

visšaurākajām telpām, kā arī tas, ka visas preces pilsētā

jāsakrauj šauros spīķeros un pagrabos, kādēļ to uzglabāšanas
un pārkraušanas izdevumi kļuvuši neparasti augsti, bet nav

arī iespējams kaut ko izkārtot un atrast kaut ko derīgu, lai

jūtami atvieglotos tirdzniecības apgrozība un krietni samazi-

nātos izdevumi. Jo straujāka būs tirdzniecības attīstība, kā tas

ir it īpaši jo lielāka nepie-

arī bijis, pēdējās desmitgadēs, kļūs
ciešamība pēc plašākas telpas..

Telpas trūkums, ar ko pilsētai līdz šim jācīnās, laikam gan

tik nepatīkami nav izjūtams nekur citur kā Daugavmalas tirgū.

Visas lielās tirdzniecība iespiesta joslā starp upi
pilsētas šaurā

un vaļņiem ar to izvirzītajiem bastioniem, šeit zem klajas

debess tiek brīvi piedāvāti visa veida pārtikas produkti.
Līdzās atrodas zemākajiem tautas slāņiem domātie traktieri,
augļu būdas, krāmu bodītes, nojumes kuģiniekiem un strādnie-

kiem, mājas, kā arī ormaņiem, ločiem, tulkiem, tvai-

uzraugu

koņu ekspedīcijām utt. domātās būves. Krastmala burtiski

noklāta ar precēm, kuras paredzētas iekraut kuģos, krietni

daudz vietas aizņem milzīgās ķieģeļu un dakstiņu grēdas. Visā

garumā braukā visdažādākās ekipāžas, turklāt šķērsām ved arī

22
galvenie ceļi no
pilsētas uz
plostu tiltu.»

19. gadsimta vidū daudzās pilsētās jau

Eiropas
Pilsētbūvnieciskie realizēti vai vēl
bija turpinājās plānveidīgi plaši un

pasākumi Eiropas pilsētās

radikāli pilsētbūvnieciski pārveidojumi. Vairākas pil-
sētas tika plūdiem vai
atjaunotas pēc postošiem
ugunsgrēkiem. Citās, piemēram, Parīzē, veica tā

saukto «iekšējo paplašināšanu» pēc pilsētas prefekta

2. E. Osmana projekta vecajā, blīvajā apbūvē
ierīkojot jaunas, platas ielas. Vēl citās, piemēram,
Minhenē, izbūvēja jaunu, galvenokārt ar monumen-

tālām sabiedriskām ēkām

apbūvētu reprezentācijas
vairākus kvar-
zonu, daļēji pārveidojot vecpilsētas
tālus, daļēji apgūstot tuvākās brīvās Cēla
teritorijas.
arī jaunas pilsētas, taču pilsētbūvniekiem visvairāk

nācās nodarboties ar cietokšņu vaļņu un bastionu

likvidēšanu.

Eiropā atrast pilsētu, kurai

grūti 16., 17. vai
18. gadsimtā plāna kontūra neatgādinātu daudzstaru

30
 laikā holandiešu
zvaigzni. Visas tās savā ietvēra pēc
vai franču kara inženiera Vobāna sistēmas veidoti

nocietinājumi ar kurtīnēm, bastioniem, ūdensgrāv-

specifiskām fortifikāci-
jiem, ravelīniem un vēl citām

būvēm. Un visām tām vai vēlu radās tādas

jas agri
kā
pašas problēmas Rīgai.

Bonna cietokšņa vaļņus nojauca jau 1717., Leipcigā — 1763.,

Berlīnē —
1748.—1780., Frankfurtē pie Mainas —

1800.,
ap

Turīnā —
1801., Diseldorfā — 1811., Hamburgā —
1814.,
Cīrihē — 1834., Zenēvā — 1849., Kopenhāgenā —

1852.,

Barselonā — 1859., Amsterdamā —

1866. gadā. Daudzām

pilsētām cietokšņa vaļņus nojauca tikai 19. gadsimta beigās,

piemēram, Ķelnei, sākot ar 1881., Gdaņskai —

ar 1895. gadu.
Taču nedaudzām pilsētiņām senie cietokšņa vaļņi ir saglabā-
jušies līdz pat mūsdienām.

Vairumā Eiropas pilsētu pēc cietokšņu vaļņu

nojaukšanas bijušo bastionu un esplanādes teri-

blīvi pakāpeniski defor-

toriju apbūvēja, tāpēc
vēsturisko telpiskā vide (rak-
mējās arī vecpilsētu
sturīgākie piemēri tam ir Turīna, Barselonā, Ķelne,
Poznaņa, Berlīne). Tikai nedaudzās pilsētās vidus-

laiku kodolu vienotas

aptver pēc pilsētbūvnieciskas
idejas konsekventi veidots ansamblis. Pie tādām

pieder, piemēram, Gēteborga Zviedrijā, Brno čeho-

slovakijā (pēc Jana Lorenča 1861. g. projekta),

Grāca Austrijā (te pakāpeniski —
no 1784. līdz

1860. g. izveidota apstādījumu josla) un

Vīne,
kuras nolēma likvidēt ķeizars Francis
nocietinājumus
Jozefs I 1857. gada decembrī.
Risinot Rīgas cietokšņa likvidēšanas jautājumu,
Rīgas kara gubernators, Vidzemes, Igaunijas un Par Rīgas cietokšņa

Kurzemes Aleksandrs Suvorovs vaļņu nojaukšanu

ģenerālgubernators
1853. iesniedza to memorandu
gadā par Krievijas
Aleksandram 11. Tomēr vēl vairāki
caram
pagāja
gadi, iekams šai lietā reāli panākumi.
iezīmējās
Krimas kara kad 1855.
laikā, gada vasarā angļu
karakuģi bija nobloķējuši pieeju Rīgas ostai un arī

31
 pilsētu pakļāvuši tiešai artilērijas apšaudei,
pašu
uzskatāmi pierādījās veco nocietinājumu nespēja
aizsargāt pilsētu moderniem šaujamrīkiem.
pret
Tikai 1856. tika oficiāli
gada 2. martā Rīgas rāte

informēta, ka Aleksandrs II «visaugstāki» apstipri-

nājis A. Suvorova memorandu par vaļņu norakšanu,
pie viena likdams sastādīt Rīgas cietokšņa likvidēša-
nas projektu. Jūnijā cars Aleksandrs II pats ieradās

Rīgā un savas vizītes laikā atļāva apstiprināt īpašus

«trīs pieņēmumus» attiecībā uz Rīgas pilsētu. Tie

bija šādi:

1) par Daugavas grīvas aizsardzības nostiprinā-

šanu, lai neļautu ienaidniekam piekļūt Rīgai ar liel-

gaballaivām un to
nodedzināt;
2) par Rīgas cietokšņa vaļņu norakšanu, saglabā-
jot citadeli tagadējā veidā;
3) par likvidējamā cietokšņa vietā iekārtojamām
nocietinātām pozīcijām abos Daugavas krastos,
izvirzot tās tik tālu uz priekšu, lai ienaidnieka strauja
uzbrukuma gadījumā tās nodrošinātu pilsētu pret
bombardēšanu un nodedzināšanu.23

šis piesardzības diktētais dokuments zināmu laiku

kavēja radikālāku pilsētas rekonstrukciju un vēlāk

izraisīja vairāku jau iedīglī anahronisku noteikumu

rašanos. To pārvarēšanai bija nepieciešams papildu

laiks rūpes, vairākos valdības
un tāpēc cara reso-

ros — lekšlietu ministrijā, Satiksmes ceļu un publisko

ēku galvenajā pārvaldē, Kara ministrijā, kā arī

Ministru komitejā biezos aktu vākos un lietās sagūla

simtiem dokumentu, nereti daudzas cita citu dublē-

jošas vēstules, kā arī raporti, izziņas un lēmumi.

Tikmēr rīdzinieki rosīgi ķērās pie sen lolotā sapņa

īstenošanas. Jau 14. martā rātē birģermeistara

E. Grima vadībā darba komisiju.
izveidoja īpašu
Tās sastāvā vēl trīs rātes divi
ietilpa locekļi un

Lielās ģildes ka līdz

aldermaņi. Komisija noteica,

32
ar vaļņu norakšanu atbrīvotajā teritorijā jāizbūvē
jaunas bruģētas ielas, te jāatrod vieta arī pilsētai
nepieciešamajām jaunceltnēm, cietokšņa grāvji
kurā būtu tekošs ūdens, kā
jāpārveido par kanālu,
arī jāierīko apstādījumi.
Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Johans Daniels

Felsko kopā ar arhitektu Oto Dīci izstrādāja attie- J. D. Felsko un O. Dīces

projektu. Tas deviņām lielām projekts

cīgu sastāvēja no

24
vairākām tāmēm paskaidro-
rasējuma lapām, un

raksta, kura teikts: «Apdomājot

juma nobeigumā
projekta galvenos arhitekts
principus, Rīgas pilsētas
Felsko aizvien paturēja uzdevumu sagādāt
prātā
iedzīvotājiem sen loloto iespēju būvēties pilsētas
centra tuvumā, bet tirdzniecībai —
atvieglojumus
un ērtības, kuras tai jau sen bija nepieciešamas, pil-
sētu tajā pašā laikā neapgrūtinot ne ar kādiem izde-

vumiem, kas neatmaksātos projektēto būvju izdevī-

guma dēļ. šis divkāršais mērķis nepārtraukti vadīja

arī inženieri Dīci, kad viņš izstrādāja šo projektu,
25
balstoties uz minētajiem galvenajiem principiem.»
Felsko un Dīces projekts bija gatavs 1857. gada
janvārī. 21. maijā A. Suvorovs to iesniedza apstipri-
nāšanai lekšlietu ministrijā. Pavadvēstulē bija norā-

dīts, ka visu projektā paredzēto darbu veikšanai

nepieciešami 1,5 milj. rbļ., to skaitā pašiem neatlie-

kamākajiem un vajadzīgākajiem — 600 000 rbļ. Tieši

pēc trim mēnešiem — 21. augustā projektu izskatīja

Ministru komitejā, kur Ķeizariskajai augstībai
«viņa
labpatikās visaugstāki pavēlēt Rīgas cietokšņa vaļņus
nodot pilsētas atļaut turienes kara
pārziņā un guber-
natoram ķerties pie iesniegtā projekta izpildī-
26
šanas» .

Mēģinot iztēloties tādu, kādu to savā

Rīgu pro-
jektā bija iecerējuši J. D. Felsko un O. Dīce, vēl

šodien cieņu un apbrīnu izraisa drosme, vēriens,

augstais profesionālisms un svaigu, tolaik vēl nepa-

3 103335 33
Rīgas cietoksnis ideju daudzums, ko
un zīstamu pilsētbūvniecisku
citadele 1857. gadā. tā autori.
ikvienā projekta lapā demonstrē Tajā pašā
laikā iecerētais nebija nekādas gaisa pilis — viss

reāls atbilda tālaika tehnisko

bija un
iespēju
līmenim.

Faktiski tie bija priekšlikumi pilsētas jaunā

par
centra komplekso izbūvi. No vaļņiem atbrīvotajai
izstrādāts precīzs funkcionālais
teritorijai bija
zonējums.
Ziemeļos un ziemeļaustrumos no Vecrīgas, iepre-
tim Pēterburgas priekšpilsētai, bija paredzēta dzīvo-

jamo māju un sabiedriskās reprezentācijas ēku zona.

Telpiskās kompozīcijas «mugurkaulu», kuru

ap orga-
nizēta apkārtējā pilsētvide, veidoja nocietinājumu

34
grāvju vietā izveidotais kanāls ar apstādījumiem.
Zaļumu masīvu papildināja Vērmanes dārzs (taga-

dējais Kirova parks), kas cietokšņa glasisa teritorijā

iekārtots 1817. bet 60. līdz
bija jau gadā, gados
ar jaunu ielu izbūvi tika paplašināts. 200—250 m

platajā kanālmalas zaļumu joslā bija paredzēts celt

brīvstāvošas sabiedriskās ēkas —

pilsētas teātri

(Felsko un Dīces projektā tas bija paredzēts taga-

dējās Ļeņina ielas un Raiņa bulvāra krustojuma
tuvumā), ģimnāziju, administratīvās iestādes v. tml.,
bet telpisko fonu veidoja perimetrāli apbūvēti
dzīvojamo namu kvartāli, kas kārtojās bijušajā
gan
esplanādē, tieši piekļāvās Vecrīgai. Līdz ar to
gan
bija nodrošināts optimāls, cilvēcisks pilsēttelpas
mērogs, vienlaicīgi arī kā laba vizuālā saistība, tā

intervāls viduslaiku
nepieciešamais starp apbūvi un

jaunceltnēm bijušajās priekšpilsētās. Galvenās Vec-

rīgas ielas bija tieši savienotas ar lielākajām priekš-

pilsētu ielām. Tā, Audēju iela savienojās tieši ar

Pirts (vēlāk Suvorova, K. Barona), bet Kaļķu

tagad
iela —ar Aleksandra (tagadējo Ļeņina) ielu.Tas pil-
atbilda tālaika
nīgi transporta attīstības līmenim, kaut
gan transporta plūsmu varēja virzīt nevis caur Vec-

rīgu, bet apkārt kas bija sevišķi svarīgi

gan tai,
vēlāk. Galveno ielu tilti kanālu bija izprojektēti
pār
tā, lai gājēju plūsmas nekrustotos
un
transporta
vienā līmenī: publikas ērtības labad parku šķērso-
jošo ielu tilti bija iekārtoti divos līmeņos, lai
gājēji
varētu
pastaigāties pa visu parku, neejot pāri ielām,
kā teikts
projekta paskaidrojuma rakstā.
Dienvidaustrumos Vecpilsētas, Maskavas
no

priekšpilsētas virzienā, bija izprojektēta transporta

un tirdzniecības zona ar dzelzceļa staciju, tirgu,
noliktavu kvartālu un ostas baseinu, kurā vienlaicīgi
preces varēja izkraut un nogādāt tieši noliktavās
deviņi kuģi. Uz noliktavām veda arī dzelzceļa atza-

35
Tirdzniecības pasāža viena
rojumi, tādējādi no vissasāpējušākajām Rīgas
Daugavmalā. J. D. Felsko
saimnieciskajām problēmām tika atrisināta gluži
un O. Dīces 1856. gada
kvalitātē. Turklāt baseinam bez tīri utilitāras
projekta fragments.
jaunā
bija arī mākslinieciski kompozicionāla nozīme: tas,

organiski noslēdzot kanālmalas joslu, kal-

zaļumu
viduslaiku pil-
potu par izteiksmīgu priekšplānu
sētai, raugoties uz to no jaunā tirdzniecības un da-

rījumu rajona puses. Tāpēc dzelzceļa tilts pār Dau-

gavu līdz ar sliežu pievedceļiem projektā bija

atvirzīts no Vecpilsētas krietni vien augšup pa

Daugavu.
Tirdzniecībai atvēlēta bija arī Daugavmalā, taču

te arhitekti savādākus vides arhitek-

bija iecerējuši
toniskās organizācijas paņēmienus. Visā Daugav-
malas haotiskās
garumā mūžīgās saspiestības un

saimniecības vietā bija izprojektēta tirdzniecības

kas cieši kvartāliem. Tas
pasāža, piekļāvās Vecrīgas
nenoliedzami viens visinteresantākajiem
bija no

priekšlikumiem J. D. Felsko un O. Dīces projektā.

Segta arkādes galerija no krastmalas puses savie-

noja 144 atsevišķas tirgotavas, kā arī lielāku ar stikla

jumtu segtu halli, kurā pārdotu saknes un zivis. Vai-

36
rāki lieli veikali iecerēti pilsētas Daugavmalas tirgus.
bija arī no
puses.
20. gs. sāk.
Apmēram 800 metru garo būvi telpiski uzirdināja
tās lauzītā plāna konfigurācija, kā arī iepretīm Vec-

rīgas ielu galiem ritmiski izkārtotie vārti. Pie trim

mazākajiem vārtiem bija ieprojektētas arī noliktavas,

bet virs četriem lielākajiem —
telpas ločiem, tvai-

koņu ekspedīcijām un citām ar Daugavmalas saim-

niecību saistītām vajadzībām. Visai celtnei vajadzēja

organiski iekļauties viduslaiku pilsētas ainavā un

kļūt par harmonisku priekšplānu tās raksturīgajam

siluetam. Acīmredzot tieši vārtu visu
tāpēc un pā-
rējo elementu arhitektoniskajai apdarei bija izvēlētas
gotiskas formas, kas, starp citu, J. D. Felsko
daiļ-
radei šajā laikā bija visai raksturīgas.

37
 19. gadsimta sākumā, klasicisma laikmetā, pilsēt-
būvnieki galvenokārt pievērsās atsevišķu celtņu un

ansambļu, ielu un laukumu kompozicionālajai saistī-

bai, par svarīgākiem uzskatot mākslinieciski estētiskos

gadsimta vidū, eklektisma

apsvērumus. Turpetim
uzplaukuma laikā, priekšplānā izvirzījās funkcionālas
dabas ko līdz būtiskām
jautājumi, ar
izmaiņām sa-

biedrības sociāli ekonomiskajā struktūrā diktēja pati

dzīve. Protams, netika aizmirsts arī pilsētvides emo-

cionāli mākslinieciskais izteiksmīgums.

J. D. Felsko un O. Dīces projektā viscauri iecerēta

intensīva, daudzveidīga apbūve, kas veido

piesāti-
gleznainu daudzfunkcionālu pilsētvidi.
nātu, un arī

Zināma apbūves sablīvēšanās tendence, tieksme

iespējas izmantot visu brīvo teritoriju vispār-

pēc
raksturīga eklektisma laikmeta arhitektūrai un pilsēt-
būvniecībai. Tomēr Felsko un Dīces projektā atse-

višķās vietās jaušamas arī klasicisma atskaņas.

Piemēram, ostas baseins veidots izteikti simetrisks,
tā ziemeļaustrumu galā uz simetrijas ass bija iecerēta

pussala ar kādu ēku, kas projektā dēvēta «pri-

par
vātu būvi». Tās novietojums reprezentabli cēls, pat
monumentāls, lai pēc funkcijas šī ēka nav ne
gan
tuvu tik nozīmīga kā, teiksim, teātris vai pat kāda

no mācību iestādēm.

Lai varētu ķerties J. D. Felsko O. Dīces

pie un

projekta realizēšanas, 1857. gada rudenī

vajadzēja
neatliekami atrisināt darbu finansēšanas jautājumu.
3. oktobrī ģenerālgubernators A. Suvorovs lekšlietu

ministrijā iesniedza lūgumu veicināt šī jautājuma

iespējami drīzu atrisināšanu, lai 1858. gada sā-
jau
kumā sākt strādāt. Likās ka
varētu pavisam loģiski,
cara apstiprinājums attiecas uz projektu visā tā

apjomā, t. i., arī uz tāmēm un nepieciešamo

līdzekļu aizņēmuma plānu, kas arī bija pievienots
projektam.

38
 A. Suvorova lūgums cara valdībai bija kā rāmā

ūdenī iesviests akmens. No vienas ministrijas vai

resora uz citu ceļoja visdažādāko dokumentu kau-

dzes, līdz beidzot 1858. gada 1. aprīlī Rīgas centra

likteni Ministru komitejā. Tur
jauna izsprieda
no

nolēma, ka Felsko un Dīces projekta apstiprinājums

esot domāts kā
bijis vienīgi «visaugstākā» atļauja
norakt Rīgas cietokšņa vaļņus un
tāpēc tā it nemaz

neattiecoties uz projektā paredzēto plašo pilsētas

rekonstrukciju. Ministru komiteja pieprasīja jaunu
cietokšņa vaļņu nojaukšanas un ar to visciešāk sais-

tīto pilsētbūvniecisko pasākumu projektu. Apstipri-

nājums uz Felsko un Dīces projekta lapām esot

radies vienīgi ka neesot bijis neviena cita

tāpēc,
plāna, uz kura būtu redzami tikai nocietinājumi.
Patiesības labad gan jāpiebilst, ka Rīgu «īpašu uzdevumu

ierēdņa» K. Rudņicka vadībā 1850.—1853. gadā pamatīgi

uzmērīja un pēc tam vesela topogrāfu brigāde izgatavoja
plašu kartogrāfisko materiālu, ko nosūtīja uz lekšlietu minis-

triju. Arī pašā Felsko un Dīces projektā uz veselām trim

lapām bija attēloti esošie nocietinājumi: uz vienas lapas bija

plāns, bet uz divām — visu bastionu un ravelīnu šķērsgrie-
zumi. Atkal no
jauna tika atzīta cietokšņa vaļņu nojaukšanas
lietderība («.. pēc vaļņu norakšanas apkārtējās ielās vairs

nebūs nepārtraukti sasmakušais, vasarā pat smacējošais un ne-

labās smakas dēļ nepanesamais gaiss; pārveidojot cietokšņa

grāvjus par tekošu kanālu, būs iespējams netraucēti kuģot
visapkārt pilsētai, līdz ar to izkustinot grāvjos stāvošo,

nepārtraukti pūstošo ūdeni.., brīvās platības varēs apbū-

27
vēt . .» ), taču tika konstatēts, ka līdz šim jautājums nav

risināts atbilstoši «likumā noteiktajai kārtībai». Lai gan

saskaņā ar īpašo «Baltijas guberņu vietējo likumu apkopo-

jumu»28 Rīgas rāte pati drīkstēja apstiprināt sabiedrisko ēku

būvniecības lietas, tāpat kā pilsētas kases kolēģija izlemt

jautājumu par svarīgām celtnēm pilsētā, tomēr tas nemainīja

impērijā noteikto kārtību attiecībā uz būvdarbu finansēšanu,
proti, visu būvdarbu tāmes, kas bija lielākas 10 tūkstošiem
par

rubļu, vietējai guberņas priekšniecībai vajadzēja iesniegt

apstiprināt Satiksmes ceļu un publisko ēku galvenajā pārvaldē.
Bez tam «pilsētas ceļ citādi kā «visaugstāki» apstipri-
ne pēc
29
nātiem plāniem» , bet šai «visaugstākajai» apstiprināšanai

39
Rīgas centra

rekonstrukcijas projekts.
1856. J. D. Felsko,
O. Dīce.
Rīgas centra

rekonstrukcijas projekts.
1856. J. D. Felsko,
O. Dīce.
 plānus iesniedz tikai tam, kad tos parakstījuši minētās
pēc
pārvaldes priekšnieki un iekšlietu ministrs. Tas viss it kā neesot

ticis izdarīts, turklāt Felsko un Dīces projektā ieceru lielākajai

daļai neesot tieša sakara ar vaļņu nojaukšanu. Varot atļaut
vienīgi pašus neatliekamākos darbus, kam pietiktu ar 600 tūk-

stošiem rubļu. Pieņemtajā lēmumā teikts: «Liela jāvirza tālāk

atbilstoši noteiktajai kārtībai.» Tam piekrita arī pats cars,

noteikdams termiņu (1. jūliju), kurā jābūt izskatītam jauna-

jam projektam. Paziņojot šo lēmumu Baltijas ģenerālguberna-
toram, satiksmes ceļu un
publisko ēku galvenais pārvaldnieks
piebilda, ka jaunajā projektā būtu vēlams «plānā paredzētos
dzīvojamos kvartālus parādīt bez iedalījuma atsevišķos pagal-
30
lai nākotnē novērstu jebkādas iespējamās neērtības» .
mos,

izstrā-
Jauno Rīgas centra rekonstrukcijas projektu
Hāgena projekts dāja Vidzemes būvvaldē arhitekta Jūliusa
J.
guberņas
vadībā. Darbā piedalījās 12 cil-
Hāgena pavisam
vēku, to skaitā arhitekts O. Dīce un būvinženieri

Kārlis Henings un Viljams Veirs —

tolaik ievēro-

jami un plašās sabiedrības aprindās pazīstami sava

aroda speciālisti. Projektu izgatavoja nepilnu sešu

nedēļu laikā un 11. jūnijā iesniedza apstiprināšanai.

J. Hāgena projektā visumā saglabājās iepriekšē-

jais — J. D. Felsko un O. Dīces projekta funkcio-

nālais zonējums, kā arī vides arhitektoniski telpis-

kās organizācijas pamatprincipi, tās viengabalainība.
Projektētāju uzmanībai garām nebija paslīdējusi arī

kur ielās bija paredzēti

Vecrīga, atsevišķās «regu-
lācijas» pasākumi. No tiem svarīgākais bija priekš-
likums daļēji nojaukt un
pārbūvēt Hilla namu

Audēju un Mārstaļu ielu stūrī, kas tolaik faktiski

noslēdza Grēcinieku (tagadējo I. Sudmaļa) ielu, no

kuras vienīgi pa šauru spraugu varēja nokļūt

Audēju ielā (šo ideju realizēja 1884. g.).
Lai iekļautos atvēlētajā naudas summā, bija stipri
sarucis sākotnēji paredzēto būvdarbu vēriens un

projekta detalizācija. Par iecerētajām sabiedriskajām

ēkām paskaidrojuma rakstā teikts: kartē
«lezīmējot
šo ēku domāts noteikt
aptuvenos plānus, nav to

42
iespējamo izskatu nākotnē.» Jaunajā projektā nedaudz Rīgas centra

kvartālu konfi- rekonstrukcijas

mainījās un vienkāršojās dzīvojamo
projekts.
arhitektoniski neizstrādāts palika noliktavu
gurācija, 1958. J. Hāgens.
rajons, plānā tika parādīta tikai apbūvējamā terito-

rija, ko paredzēja apjozt ar žogu. V. Veira nedaudz

vēlāk —
1860. gadā —
sastādītajā paskaidrojuma
rakstā tā sauktās otrās kategorijas darbiem
par
sakarā ar cietokšņa vaļņu norakšanu bija norādīts,
ka celtnes vienotas sistē-
atsevišķas te jābūvē pēc
mas, bet plānveidīgai apbūvei pilsēta pati var izdot

attiecīgus priekšrakstus. Lai samazinātu darbiem

nepieciešamos kapitālieguldījumus, bija nepieciešams

pilnīgi atteikties tirdzniecības izbūves
no
pasāžas
Daugavmalā, nomainot to ar nelielu dambi aizsar-

43
 dzībai plūdiem. Pārveidota tika arī pilsētas
pret
kanāla gultne, tuvinot to bijušo cietokšņa grāvju
kontūrām. Tas labi redzams ostas baseina plānā,
lai gan
tieši ostu pilsētas valde uzskatīja par īpaši
nozīmīgu Rīgas labklājības tālākai attīstībai.
1858. gada 3. jūlijā J. Hāgena projektam cars Aleksandrs II
uzlika rezolūciju: «Izpildīt». Tiesa, iepriekš, Satiksmes ceļu
un publisko ēku galvenajā pārvaldē izskatot projektu, radās
doma vēl šo to reducēt. Kārļa (tagadējā
tajā Piemēram,
13. janvāra) ielas galā pār kanālu būvējamā tilta platumu no

100 pēdām (apmēram 31 m) samazināt līdz 70 pēdām (21,3 m).

Cietokšņa vaļņu norakšana ritēja pilnā sparā, un

Totlēbena plāns
pilsēta modās jaunai dzīvei, atbrīvodamās no sma-

cējošajiem žņaugiem. Tikmēr Kara ministrijā kāds

atcerējās 1856. gada «trīs pieņēmumus», konkrēti —

šo pieņēmumu 3. punktu (sk. 32. Ipp.). Saskaņā ar

to tika sastādīts kura

ministrijā jauns Rīgas plāns,
autors bija Jelgavā dzimušais, Rīgā augušais un

Krimas karā ievērojama karavadoņa slavu

guvušais
ģenerāladjutants, Kara ministrijas inženierdaļas gal-
venā inspektora vietnieks Francis Totlēbens. Viņa
plānā priekšpilsētas, kas atradās 2,3—2,8 kilometru

attālumā no bijušajiem cietokšņa vaļņiem, bija pa-

redzēts apjozt ar jauniem nocietinājumiem. Kara

ministrs paskaidroja, ka «iedzīvotāju intereses te

ņemtas vērā vienīgi tik, cik to pieļauj militāri apsvē-

31
rumi» .
Katras priekšpilsētas teritorija tika sadalīta

divās vienā
joslās —
drīkstēja celt mūra namus, bet

otrā, kas aptvēra pirmo, —

vienīgi koka ēkas. lekš-

pus nocietinājumu līnijas noteica joslu, kurā ne-

drīkstēja celt ēkas, lai kara gadījumā tur

jaunas
varētu brīvi karaspēks. Attiecībā
pārvietoties uz

Vecrīgai pieguļošo rekonstruējamo Totlē-

teritoriju
bena plāns pilnīgi ietvēra visu J. Hāgena projektā
paredzēto.
Rīgas rātes tikko zināmi pirmie Totlēbena
locekļi, kļuva
plāna priekšlikumi, visai sarkastiski paziņoja, ka kaut kas tāds,

44
kā pilsētas attīstības ierobežošana ar noteiktu līniju, vēl nekur
neesot pieredzēts. Viņi lūdza nocietinājumus atvirzīt iespējami
tālāk no centra, lai netiktu kavēts pilsētas uzplaukums. Tomēr

panākt izdevās vienīgi to, ka sākumā pa Kalēju (vēlāk Ģertrū-

des, tagad K. Marksa) ielu atļauto mūra ēku celšanas robežu

atvirzīja diviem kvartāliem tālāk līdz Karātavu (vēlāk

par

Bruņinieku, tagad Sarkanarmijas) ielai.

Krievijas cars Totlēbena plānu apstiprināja

1860. gada 12. jūnijā. Nākamajā gadā šai plānā tika
izdarītas dažas korekcijas —
nedaudz mainīta pāris
dzīvojamo namu kvartālu konfigurācija, precizētas
ostas baseina un atsevišķu saimnieciska rakstura

celtņu un noliktavu plānu kontūras.

Precizēto Rīgas centra projektu — būtībā to pašu

Totlēbena plānu Aleksandrs II vēlreiz

—
apstiprināja
1861. 5. tā uzrakstot:
gada augustā, pašrocīgi uz

«Lai būtu tā.» Kopā ar Totlēbena izstrādāto «Rīgas

priekšpilsētu apbūves nolikumu un priekšrakstiem»
to publicēja kopējā Krievijas impērijas likumu krā-
32
Līdz
jumā. pat 19. gadsimta beigām tas palika gal-
venais oficiāli
apstiprinātais Rīgas pilsētbūvniecības
plāns. Tajā bija savienotas divas savstarpēji pretrunī-
lietas —
J. D. Felsko un O. Dīces iecerētie un
gas
J. Hāgena vadībā pārstrādātie centra rekonstrukcijas
principi ar Totlēbena plānā ietvertajiem pilsētas
attīstības ierobežojumiem.
Pakāpeniski apbūvējot Rīgas bijušā cietokšņa
esplanādi, bija absolūti neiespējami citadeli saglabāt Citadeles likvidēšana

kā cietoksni, tāpēc jau 1867. gada 22. jūnijā kara

ministrs izdeva lēmumu par citadeles likvidēšanu un

Totlēbena «priekšrakstu» atcelšanu. 1871. gada

11. oktobrī kuru
teritoriju, aizņēma citadeles nocie-

tinājumi, atdeva pilsētai, bet citadelē esošās celtnes

palika kara resora pārziņā. Arhīvos glabājas vesela

virkne no citadeles vaļņiem atbrīvojamās teritori-

jas apbūves un labiekārtošanas projektu. 1872. gadā

vienu no tiem izstrādāja pilsētas mērnieks jeb, kā

45
Citadeles vaļņu toreiz teica, revizors Rihards štegmanis. To akcep-
nojaukšanas Paredzēto
tēja ģenerālgubernators. pilsētbūvnie-
un esplanādes
cisko pasākumu īstenošanu kavēja nojaucamajos
1870.
apbūves projekts.
bastionos esošās armijai piederošās celtnes: jun-
kuru skolas pirts, noliktava, pulvera pagrabs v. c.

46
Tās atradās ielām kvartāliem Citadeles esplanādes
jaunajām un apbūves
apbūves projekts. 1872.
paredzētajā teritorijā, bet šo celtņu aizņemto grunts-
R. Štegmanis.
gabalu nodošana pilsētai, kaut vai apmainot tos
pret
citiem, arī armijas vajadzībām ērtākiem, atkal bija
jāizlemj augstākajās instancēs «likumā noteiktajā
kārtībā».

Sī kārtība jau labi pazīstama: Vidzemes guberņas

valdes būvnodaļa izstrādāja jaunu, kompleksu cita-

47
dēles esplanādes projektu dažādo
apbūves un caur

hierarhijas kāpnēm iesniedza

ministriju un resoru

«visaugstākajai» apstiprināšanai. 1875. gada 28. no-

vembrī tika
apstiprinājums saņemts.
šajā projekta kura autori bija
jaunajā variantā,
R. štegmanis kopā ar J. Hāgenu, bija saglabāti visi

1857.—1861. gada Rīgas centra rekonstrukcijas plā-

nos iedibinātie vides funkcionālās un telpiskās orga-
nizācijas Daugavmalā tirdzniecības
principi. —
un

darījumu zonā —
bija izprojektēta jaunā muitas ēka,
bet uz ziemeļiem no citadeles —
dzīvojamo namu

kvartāli. Citadeles bija pārveidoti pilsētas

grāvji par
kanāla apstādījumiem Līdz
turpinājumu ar gar to. ar

to vēsturisko centru aptverošais zaļumu

Vecrīgas
loks aizsniedzās līdz ielas
pat Daugavmalai. Jaunās

bija nospraustas tā, lai tās būtu «esošo ielu turpinā-

jums kalpotu tiešam visīsākam ceļam
un un starp
svarīgākajiem pilsētas punktiem», kā teikts projekta
rakstā. 33
paskaidrojuma Tāpēc Jēkaba (tagad Kom-

jaunatnes) iela veda no Vecpilsētas uz Ķeizardārzu

(tagad Dziesmusvētku parku), Nikolaja (tagad Gor-

kija) iela turpinājās līdz Daugavmalai, tādējādi

nedaudz paplašinot pils dārza teritoriju, bet no pils
laukuma garām toreizējai Guberņas ģimnāzijai
(tagad ēka Pionieru laukumā 2) bija paredzēts ierī-

kot jaunu ielu uz bijušo citadeli ar Pētera Pāvila

baznīcu tajā (tagadējā Citadeles iela).

Izstrādājot citadeles esplanādes apbūves pro-
jektu, Rīgas arhitekti domāja arī
par plānveidīgu
toreiz vēl neapbūvēto teritoriju priekš-
apgūšanu
pilsētās un pilsētas ganībās. Nopietnāk pie šī darba
ķērās pēc 1877. gada, kad Baltijas guberņām piemē-
34
roja Krievijas impērijas «Pilsētu likumus» un atbil-
stoši tiem valdi.
reorganizēja pilsētas

Likvidēja vēl no
viduslaikiem saglabājušos dažādo
veco,
tiesu sistēmu, kurā būvniecības lietām pilsētā
ar nodarbojās

48
Ķemerejas tiesa. Atlaida rāti un tās vietā nodibināja jaunu ma-

ģistrātu. 1879. gada janvārī izveidoja pilsētas būvvaldi, kas

pilnībā pārņēma arī visas bijušo Ķemerejas un Landfogtejas

tiesu funkcijas apstiprināt sekot pareizai,
—

būvprojektus un

noteikumiem atbilstošai būvdarbu izpildei. Bez tam būvvaldes

pienākums bija rūpēties par pilsētas labiekārtošanu, ielu un

laukumu bruģēšanu, apgaismošanu un tīrīšanu, uzraudzīt ko-

munālajai saimniecībai nepieciešamo celtņu būvēšanas gaitu

utt., turklāt «rūpēties, lai tiktu ievērots pilsētas izbūves plāns» 3s.
Taču faktiski tā nemaz nebija, jo oficiālie, sakarā ar cietokšņa
likvidēšanu «visaugsfāki apstiprinātie» Vecrīgas centra rekon-

strukcijas projekti šo laiku visumā jau bija realizēti.

ap

Pilsētas centrs būvdarbi

strauji auga. Plašākie pa-
kāpeniski atvirzījās tās vēsturiskā kodola. Jauna ģenerālā plāna
no
izstrādāšana
1879. gadā Vidzemes gubernators norādīja, ka nav

kopīga Rīgas izbūves plāna, un uzdeva pilsētas

būvvaldei tādu izstrādāt, šajā sakarā tā izveidoja
kuras sastāvā
īpašu komisiju, bija Rihards štegmanis,
pilsētas inženieris Ādolfs Agte, pilsētas galvenais
arhitekts akadēmiķis Reinholds šmēlings un būv-

inspektors arhitekts Oskars Bārs. Komisija nolēma,

ka plānam praktiska nozīme būs vienīgi tad, ja pie-
tiekami detalizēti tiks izstrādāti vairāki
pamatīgi un

principiāli pilsētas funkcionālā zonējuma un telpiskās

struktūras attīstības Lēmumā norādīta
jautājumi.
nepieciešamība pilsētas plānā uzrādīt
precīzi jaun-
būvējamo sabiedrisko ēku (baznīcu, skolu, adminis-

tratīvo iestāžu kazarmu

v. c), un noliktavu, tirgu,
lopkautuves, dzelzceļa stigu un preču stacijas, tiltu,
kapsētu atrašanās vietu. Lēmumā pirmoreiz izskanēja
doma par nepieciešamību celt slimnīcu Pārdaugavā.
Komisija norādīja, ka Torņakalnā un Āgenskalnā, kā

arī Kara hospitāļa apkārtnē noteikt

vajag precīzas
ielu lai ielas
apbūves līnijas, atbilstu
transporta
kustības prasībām. 36

Pilsētas izbūves plāna jeb, mūsdienu terminolo-

ģijā, ģenerālplāna izstrādāšanu kavēja tas, ka nebija

precīzu ģeodēzisko uzmērījumu datu (19. gadsimta

4 103335
49
50. gadu materiāli Uzmērīšanu
jau bija novecojuši).
veica 1880.—1883. karti mērogā
gadā, sastādīja
1:4200 (collā 50 asis) un 1:2100 (collā 25 asis).
Tikmēr būvvalde ķērās ģenerālplāna sastādīša-
pie
nas. Izstrādāja gan plašākas teritorijas apbūves, gan

Vecrīgas un tai pieguļošā bulvāru rajona «regulā-

cijas» projektus. To autori bija R. Štegmanis, R. Smē-

lings, Ā. būvvaldes inženieris K. Firkss.
Agte un

Pilsētas kopējais apbūves projekts nav saglabā-

jies. Dažādos arhīvos atrodas vienīgi tā fragmentu
kopijas, kā arī paskaidrojuma raksts. Tajā teikts, ka

projektā paredzēto pasākumu pilnīga realizācija

iespējama ne ātrāk kā pēc 100 gadiem, tāpēc visas

problēmas risinātas kompleksi, tālākās
ievērojot
nākotnes prasības, jo vienīgi pašreizējo vajadzību

apmierināšana vēlāk var radīt grūti pārvaramus

šķēršļus.
Projekta pamatā bija galveno transporta maģis-
trāļu sistēmas izveide. Apbūvi bija iecerēts izvērst

arī pilsētas ganību teritorijā, tāpēc tajā ieprojektēja

jaunas ielas. Bruņinieku (tagad Sarkanarmijas), Stabu

(tagad F. Engelsa) un Kalēju (vēlāk Ģertrūdes, tagad

K. Marksa) ielas pagarināja līdz Ganību dambim.

Ganību ziemeļu daļā rezervēja vietu Vidzemes

dzelzceļa stacijai sakarā ar iecerēto Rīgas—Pleska-

vas dzelzceļa būvi.
Par visu galveno transporta plūsmu satekvietu

bija izraudzīts Pils (tagad Pionieru) laukums. Tā kā

ap to bija koncentrētas sabiedriskās ēkas —

divas

baznīcas, divas viesnīcas, ģimnāzija, muita un pils,

kurā atradās guberņas valdes iestādes, — tad pro-

jekta autori gribēja laukumu padarīt visas pil-

par
sētas sabiedriskās dzīves un darījumu centru. Tāpēc
cauri Strēlnieku dārzam (tagadējam Kronvalda par-

kam) pilsētas kanālam līdz Pils laukumam

un pāri
paredzēja izbūvēt Ganību dambi. Cauri Strēlnieku

50
dārzam 1880. gada
līdz Garīgā semināra (tagadējā Rīgas
ģenerālplāna
Medicīnas institūta anatomikuma) ēkai paredzēja
fragments.
pagarināt arī Troņmantnieka (tagadējo Raiņa)
bulvāri.

Ar ielu pilsētas centrā

jaunu nospraušanu pro-
jekta autori varbūt aizrāvās daudz. Kanālmalas
par
apstādījumos starp Nikolaja (tagadējo Gorkija) un

Marijas (tagadējo Suvorova) ielām bija iecerēts

vesels zigzagveidīgs ielu tīkls un pat Bastejkalna

norakšana, tā vietā paredzot uzcelt jaunu pilsētas
valdes namu. Jaunas ielas bija ieprojektētas arī pāri
Esplanādei (tagadējam Komunāru laukumam) un
gar
Aleksandra (tagadējo Ļeņina) ielu, abpus jaunuzcel-
tajai pareizticīgo katedrālei, bija iecerēts būvēt

dzīvojamās ēkas.
Katedrāles projekts 1875. gadā bija apstiprināts
ar
noteikumu, ka uz Esplanādes jeb «parādes plača»
(toreiz to izmantoja militārai apmācībai) citas ēkas

necels. ka
Tomēr ģenerālplāna projektētājiem likās,

51
Kanālmalas apstādījumi «katedrāles izskatās it kā kā
apkārtne nenobeigta»,
20. gs. sāk.
teikts paskaidrojuma rakstā, un «monumentālā celtne

neapbūvētajā laukumā zaudē izteik-

plašajā savu

radīt tādu kas

smību», tāpēc «nepieciešams vidi,
arhitektoniski izceltu dievnamu».37

šodien tas viss likties nepietiekami

var pamatoti,
varbūt visai profesionāli, tomēr projekta ide-
pat ne

jas pilnībā atbilda tolaik raksturīgajai pilsētvides

telpiskās piesātināšanas tendencei, ko diktēja
ne tikai ekonomiskais izdevīgums, bet acīmredzot

arī sociālais pieprasījums. Tāpat tas bija ar transporta

artēriju nospraušanu, atsevišķu nozīmīgu punktu sa-

vienošanu pilsētas plānā pa

vistaisnāko ceļu, bieži

vien pat neatkarīgi no ielu tīkla pamatstruktūras. Tas

ir funkcionāli skaidrs it
un precīzs paņēmiens, īpaši
ievērojot tālaika transporta attīstības līmeni. Tieši tā
rīkojās Parīzes 2. E. Osmans, 1853.—
arī prefekts

52
1869. gadā realizējot Parīzes centra rekonstrukcijas 1880. gada ģenerālplāna
fragments. Esplanādes
pasākumus.
t v ...
.-ii ••■ %, _
i apbūves priekšlikums.
Ipasa projekta sastāvdaļa bija Vecrīgas rekon-

strukcijas jeb, kā toreiz teica, regulācijas plāns. Tajā

53
 jaunu ielu izbūve nebija paredzēta, taču vairākas

esošās bija iecerēts paplašināt, nojaucot daļu seno

ēku Kaļķu (tagadējā Ļeņina), šķūņu v. c. ielās, kā

arī ap
Doma un Pētera baznīcām.

1880. rudenī būvvalde izskatīja

gada pilsētas
Arhitektu biedrības visumā to bet val-
projektu un akceptēja, guberņas
un Tehniskās biedrības
des būvnodaļa atzina, ka projekts nav
pilnīgs un
alternatīvie projekti
dotais uzdevums Tad
gubernatora nav izpildīts.
būvvalde nolēma lūgt izskatīt projektu un dot
par
to atsauksmes Arhitektu biedrību
Rīgas un
Rīgas
Tehnisko biedrību biedru skaitā arhi-
(tās bija arī

tekti, būvinženieri un citu specialitāšu inženieri).

Abas biedrības aktīvi darbā
iesaistījās šajā un

izstrādāja savus priekšlikumus. (Arhitektu biedrība

savu atsauksmi un sava projekta paskaidrojuma

38
rakstu
pat publicēja. )
Abu biedrību viedokļi visumā bija vienādi. Teh-

niskā biedrība estētisku apsvērumu dēļ iebilda vie-

nīgi norakšanu. Savukārt Arhitektu

pret Bastejkalna
biedrība austrumos un dienvidrietumos no Vec-

rīgas paredzēja diezgan radikālus pilsētbūvnieciskus

pasākumus, kas
saistījās galvenokārt ar jauna tirgus
izbūvi. Būvvaldes projektā tas atradās pie pilsētas
kanāla starp Suvorova (tagadējo K. Barona) un Ma-

bet Arhitektu bied-

rijas (tagadējo Suvorova) ielu,
rības priekšlikumā —
apmēram tur, kur tagad atrodas
Centrāltirgus. Lai satiksme būtu labāka,
ar Vecrīgu
tika ieteikts virzienā pagarināt Kungu (taga-
šajā
dējo Komunālo) ielu, bet dzelzceļa sliedes, kas toreiz
atradās vienā līmenī ar apkārtējām ielām, pacelt uz

estakādes jeb viadukta. Zem tā visos nepieciešama-

jos virzienos varētu brīvi izkārtot
transporta plūsmu,
kā arī izbūvēt veikalus un citas iestādes, kas dotu

ienākumus daļējai viadukta izbūves izdevumu segša-

nai. Pilsētas būvvalde šādu priekšlikumu atzina par

tam laikam nereālu, taču nākotnē ievērības cienīgu.

54
 arhitekts Pāvila baznīcas rajona
To atbalstīja arī bijušais pilsētas galvenais
1883.
J. Turklāt 19. plānojums.
D. Felsko. viņš jau toreiz —
gadsimta
80. gadu sākumā —
bijušo pilsētas ganību terito-

izbūvēt ši
rijā ieteica preču staciju, ideja tika reali-
zēta tikai pēc gadsimta ceturkšņa.
Visi jaunā ģenerālplāna projekta varianti tā arī

palika galvenokārt akadēmisks vingrinājums, jo

likuma spēku tie neieguva. Praksē, risinot lokālus

55
 jautājumus, būvvalde gan
laiku laikam atcerējās
pa
atsevišķas ietvertās idejas. Piemēram, kad
tajos
1890. gadā nolēma Bruņinieku ielu pagarināt pāri
pilsētas ganībām, R. štegmanis tās trasi nosprauda
39
«precīzi tā, kā tā iezīmēta pilsētas izbūves plānā» .

19. gadsimta 80. gados pilsētas centrs visstraujāk

auga ziemeļaustrumu virzienā —
aptuveni tagadējo
kur
J. Asara un A.
Deglava ielu rajonā, bija celtnie-
cībai apstākļi. Tur būvējās
samērā labvēlīgi grunts
galvenokārt laukiem ieceļojušie latviešu
no Rīgā
zemnieki. Ne būvvaldes, ne Arhitektu biedrības, ne

arī Tehniskās biedrības projektu priekšlikumi šo

neskāra. 1883. kad te nolēma

teritoriju Tāpēc gadā,
celt Pāvila baznīcu, būvvalde izstrādāja šī rajona ielu

plānojuma projektu. Par vides telpiskās kompozīci-

centru izraudzījās kuras torni
jas jauno baznīcu, uz

orientēja Avotu, Artilērijas un

Rumpmuižas (taga-
Pāvila baznīcas fasādes dējo A. Deglava) ielu, kā arī četras mazākas jaunas
fragments. 1885.—1887. rakstā ka
ieliņas. Projekta paskaidrojuma norādīts,
G. un H. Hilbigi.
šāds paņēmiens izceļ sabiedrisko ēku pilsētas apbū-
ves struktūrā, padara to atbilstošu estētiskajām pra-
40
sībām un ļauj cilvēkiem viegli orientēties pilsētvidē.
Starp citu, skaidra arhitektoniskās vides telpiskā
struktūra, kas dod iespēju bez grūtībām tajā orien-

tēties, ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem

psihoemocionālā komforta nodrošināšanai. Projektā
bija iezīmētas arī jaunās ielas starp dzelzceļu un

tagadējo Pērnavas ielu. Tolaik tur pletās smilšaini

pauguri, no kuriem tagad saglabājies vienīgi

Grīziņkalns (tagadējais 1905. gada parks). Rump-
muižas iela paredzēta
bija par galveno transporta
maģistrāli no pilsētas centra uz Purvciemu.

Kad ģeodēziskā uzmērīšana tuvojās beigām, būv-

valde nolēma visas
no
jauna ķerties pie pilsētas
apbūves plāna, šajā nolūkā R. štegmanim un

A. uzdeva izstrādāt atbilstošu darba

Agtem pro-

56
grammu. 1885. gadā viņi tādu —
ar nosaukumu

«šaurākās pilsētas daļas vispārējā apbūves plāna

41
programma» —
arī publicēja.
Jēdzienu «šaurākā ka
pilsētas daļa» lietoja tāpēc,
līdz pat 1922. gadam Rīgai nebija stingri noteiktas Vispārējā apbūves plāna

administratīvās robežas, šaurākā daļa aizņēma ap-

programma

mēram 5200 ha centra teritorijas un atradās tiešā

pilsētas pašpārvaldes iestāžu pārziņā.

«.. programmu» veidoja divas nodaļas: «Nepie-
ciešamie apbūves principi» un
«Nepieciešamie
transporta organizācijas principi».
Pirmajā nodaļā norādīts: «Lai novērstu tālāko

juceklīgumu apbūvē, kurā ēkas

pieder privātperso-
nām, .. nepieciešams dzīvojamos kvartālus iedalīt

pēc apbūves veida —

vai nu ar slēgto, vai atklāto

būvveidu.»42 Slēgto apbūvi ieteica centra maģistrā-

lēm, bet atklāto šķērsielām, atvirzot tālāk
—
tajās
sarkanās līnijas (būvlaidu). Lai dzīvojamās mājās
uzlabotu sanitāri higiēniskos apstākļus, jaunbūvēm
paredzēja ierobežot izmēru dziļumā — ne vairāk

par 40 pēdām (12,2 m). šajā pašā nolūkā atzina par

nepieciešamu pilsētas apbūves struktūrā izdalīt atse-
višķas rūpniecības zonas,
kuras atkarībā no tajās
izvietoto ražošanas uzņēmumu rakstura atrastos

noteiktā attālumā no dzīvojamās apbūves. Rūpnie-

cības zonas plānoja attīstīt Ganību dambja apkaimē,
Mīlgrāvī, Ķīpsalā, Iļģuciemā. Pilsētas teritoriju pa-
redzēja iedalīt noteiktās joslās atšķirīgu
ar
pieļau-
augstumu. Tolaik visā
jamo apbūves Eiropā bija
tikai dažas likumiski noteiktu
pilsētas ar
apbūves
funkcionālo telpisko Viena tādām
un
zonējumu. no

bija Budapešta. Kaut kas līdzīgs jaušams arī 1863.—

1865. gadā izstrādātajā Daugavpils ģenerālplānā.

«.. autori īpašu uzmanību veltīja
programmas»
pareizam sabiedrisko ēku izvietojumam. norā-
Viņi
dīja, ka tās vēlams būvēt
pie laukumiem, turklāt mv-

57
zejiem, skolām, slimnīcām un tamlīdzīgām celtnēm

jābūt brīvstāvošām, lai iekštelpām nodrošinātu labu

izgaismojumu un vēdināmību, bet gruntsgabalu

neapbūvēto daļu apzaļumotu. Tika uzsvērts, ka

apstādījumi ir ne vien pilsētas rota, bet arī svaiga

gaisa avots un tie ir nepieciešami iedzīvotāju atpū-
tai. Sabiedriskajiem parkiem un dārziem jāparedz
vieta visos turpmāk apbūvējamos rajonos. Jārūpējas
arī, lai saglabātos brīvi apbūves gabali «eventuāli

nākotnē nepieciešamajām sabiedriskajām ēkām».

«.. programmas» otrajā daļā bija ieteikts visas pil-

sētas ielas iedalīt trīs galvenajās grupās —
maģis-
trālajās (tranzīta satiksmei), pilsētas nozīmes (satik-
smei starp atsevišķiem rajoniem) un vietējas nozīmes

(iekškvartālu satiksmei, gājējiem v. tml.). Braucamās

daļas būtu 10—12, 8 5 asis
platums attiecīgi un

(21,3 —25,6; izteikta arī doma

17,0 un 10,5 m). Bija
būvēt
par nepieciešamību jaunu tiltu pār Daugavu.

Interesanti piebilst, ka nedaudz vēlāk, 1887. gadā būvvalde

izskatīja dažādus tilta būves priekšlikumus, kā arī variantu
par
abu Daugavas krastu savienošanu ar tuneli. Lēsa, ka tas varētu

izmaksāt apmēram 2,9 milj. rbļ, proti, tikai 12% vairāk

par
nekā tilts. Tomēr šo ideju drīz vien jo ekspluatācijā
atmeta,
papildu izdevumus un grūtības sagādātu ne tikai tuneļa ap-
gaismošana, bet arī sniega ievešana ziemā, kad visibrauca

ar kamanām.

R. Štegmaņa Ā. izstrādātajā «Šaurākās

un
Agtes
pilsētas daļas vispārējā apbūves plāna programmā»
būtībā ietverti visi vēl šodien vissvarīgākajiem
par
atzītie pilsētbūvniecības pamatuzdevumi: iedzīvotāju
izmitināšana, darba, satiksmes
atpūtas un organizā-
cija. Pieņemts gan uzskatīt, ka pirmoreiz šie punkti
teorētiski noformulēti tikai tā sauktajā Atēnu hartā —

dokumentā, kuru IV Starptautiskais

pieņēma mūs-

dienu arhitektu 1933. kuru

kongress gadā un pub-
licēja turpat vai desmit gadus vēlāk. Tomēr «.. pro-

gramma», līdzīgi iepriekš izstrādātajiem projekta

58
priekšlikumiem, galvenokārt palika tīri akadēmisks

pilsētbūvniecības problēmu vispārinājuma mēģinā-

jums. Būvvalde to pilnībā pieņēma un iesnie-
gan
dza izskatīšanai pilsētas domē, bet ar to arī viss

beidzās.

Dome bija pilsoņu ievēlēts pilsētas pašpārvaldes

orgāns, kaut tiesības vēlēt vai tikt ievēlētam
gan
lielākoties noteica īpašuma cenzs. Tomēr pilsētas
plānveidīga attīstība nebija savienojama ar privāt-
interesēm. nekāds
īpašnieciskām Tāpēc nav
brīnums,
ka «pilsētas tēvi», kuriem pašlabums nereti rūpēja
vairāk nekā sabiedrības intereses, ieteica būvvaldei

izstrādāt pilsētas izbūves plānu, «..programmā»

ietvertās tēzes tik daudz, cik tas
ievērojot vienīgi
nepieciešams brīdī noteiktu vajadzību
«pašreizējā
Domes lēmumā rakstīts: «Pro-
apmierināšanai». bija
ietver sevī briesmas komplicēt darbu pie
gramma
apbūves plāna sastādīšanas, jo tā vienā paņēmienā
aptver pārāk daudz. Apbūves plāna tiešais un vienī-

gais uzdevums ir normēt apbūvi tādā veidā, lai tā

vai nu sakristu ar ielu sarkanajām līnijām, vai arī

būtu atvirzīta.. Pats sevi ka ielu

par saprotams,
trasēm iespēju robežās jāatbilst apbūves un trans-

porta prasībām. Bet, vai vispār šīs prasības pro-

grammā paredzētajā apjomā ir iespējams apmierināt

uz ilgāku laiku un vai tas ir tiešais vispārējā apbūves
plāna uzdevums, pilsētas domei liekas apšaubāmi.
It īpaši nelietderīgs un neracionāls liekas., terito-

rijas zonējums dažāda veida rūpniecības uzņēmumu,

43
darījumu un tirdzniecības iestāžu rajonos.»
1887. gadā gan izstrādāja jaunu pilsētas plānu,
1887.
taču tajā vispār nebija risinātas pilsētbūvniecības gada plāns

problēmas. Tas bija plāns, kas skāra vienīgi būvval-

des policijas nodaļas intereses (būvpolicija apstip-

rināja projektus un uzraudzīja celtniecības darbus).

Saskaņā ar to likvidēja senāko apbūvētās teritorijas

59
 iedalījumu kur katram gruntsgabalam bija
rajonos,
noteikts policijas numurs. Tā vietā izveidoja sīkāku

dalījumu Šī sistēma ir saglabā-

grupās un
gruntīs.
jusies līdz pat šodienai.
Pēc dažiem gadiem jautājums par pilsētas teritorijas
Fabriku funkcionālo zonēšanu atkal Pēc lekšlietu
un rūpnīcu aktualizējās.
izvietojuma projekts cirkulārā būvvalde
ministrijas priekšraksta pilsētas
1892. gadā izstrādāja «Fabriku un rūpnīcu izvieto-

projektu». Atkarībā tā, cik daudz trokšņa

juma no

radīja, cik ugunsdroši bija rūpniecības uzņēmumi un

cik tie piesārņoja apkārtējo vidi, tos iedalīja

stipri
četrās grupās. Pirmās uzņēmumi drīkstēja
grupas
atrasties jebkurā pilsētas vietā, otrās —
vienīgi ārpus

centra, trešās tikai mazapdzīvotos bet

—
rajonos,
ceturtās —

ārpus apdzīvotajiem rajoniem. Atbilstoši

šai klasifikācijai visa pilsētas apbūvētā teritorija tika

sadalīta trijās koncentriskās joslās un katrā no tām

bija atļauts celt noteiktas kategorijas uzņēmumus.

Būvvaldes ziņojumā par
šo projektu pilsētas
domei teikts: «Projektēto fabriku un rūpnīcu izvie-

tojuma noteikumu mērķis galvenokārt ir ar pilsētas

teritorijas pareiza iedalījuma palīdzību panākt aug-

stāku pilsētas apbūves ugunsdrošību un uzlabot

44
sanitāros apstākļus» .

Projekta izskatīšanai domē

pilsētas izveidoja
komisiju, kurā līdz pilsētas valdes
īpašu ar pārstāv-
jiem piedalījās vietējie rūpniecības magnāti. Tieši

tie, kas kategoriski noraidīja projektu,

viņi bija
aizbildinādamies ar to, ka tas it kā bremzēšot
rūp-
niecības attīstību
vispār.
Kapitālistiskajām ražošanas attiecībām strauji attīs-
toties, «brīvā iniciatīva» aizvien jūtamāk sāka diktēt

savus noteikumus ne tikai visdažādākajās tautsaim-

niecības nozarēs, bet arī sabiedrības apziņā, proti,

iespaidoja kā bāzi, tā virsbūvi. Pilsētbūvniecība it

kā pakāpeniski attālinājās no centralizētas kontroles.

60
Tas zināmā mērā atspoguļojās arī valsts likumdo-

šanā. Piemēram, līdz 19. 90.

pat gadsimta gadiem
spēkā bija vēl 1785. gadā likums:
pieņemtais
«Pilsētu ceļ saskaņota kuru
pēc plāna, pašrocīgi
45
parakstījusi viņa Ķeizariskā Majestāte» .
19. gad-
simta beigās šis likuma paragrāfs ieguva jaunu
redakciju: «Pilsētas ceļ citādi kā plāniem,
ne pēc
46
kas saskaņoti noteiktajā kārtībā» . Saskaņā ar šo

kārtību pilsētās, kurās bija spēkā Krievijas vispārējie

«Pilsētu likumi» (bet tādu bija vairākums), izbūves

plānus apstiprināja vietējā guberņas valde. Patiesībā

lielākajai daļai pilsētu nebija nevienā instancē saska-

ņota izbūves plāna.
20. gadsimta sākumā Rīgas būvvalde vēl nebija
atmetusi domu kompleksa ģenerālplāna
par pilsētas Vecrīgas
radīšanu. Sāka kurai «regulācijas» projekts
ar vecpilsētu, R. štegmaņa va-

dībā izstrādāja jaunu «regulācijas» projektu.

1903. gadā to iesniedza izskatīšanai lekšlietu minis-

trijā.

«regulācijas» projekts būtībā daudz

Vecrīgas
neatšķīrās no 1880. gada projekta priekšlikumiem.

Paskaidrojuma rakstā teikts: «Pilsētas centrālās daļas

šaurās līkās kā vairs
un ieliņas pašlaik tikpat nespēj
satiksmes tā, lai
apmierināt ekipāžu prasības sa-

tiksme bīstama absolūti

nekļūtu gājējiem, tāpēc
tās ēku daļas, kas ir izvirzītas
nepieciešams nojaukt
ielu bet galvenās ielas pilsētas
pāri apbūves līnijai,
47
centrālajā daļā paplašināt.» Saskaņā ar šo projektu
vajadzēja nojaukt daudzas ēkas Trokšņu,
Vecrīgā
Mo-
Aldaru, Pils, Kalēju, Teātra, Lielajā un Mazajā
nētu, Skārņu un citās ielās, bet Kaļķu (tagadējo
Ļeņina), šķūņu, Lielo Smilšu, Jēkaba (tagadējo
Komjaunatnes) un Audēju ielas bija paredzēts pa-

plašināt visā to Arī Doma Pētera baznīcu

garumā. un

ēkas iecerēts to
tuvumā esošās bija nojaukt pašu
satiksmes ērtību vārdā.

61
 Projektu iekšlietu ministrs 1904. gada janvārī
taču arhitektu sabiedrībā tas
apstiprināja, Rīgas jau
bija izraisījis tik dzīvas diskusijas un vētrainas deba-

tes, ka tās atbalsojās pat Pēterburgā: informāciju par

to publicēja žurnāls «Zodčij».
Vairums arhitektu iebilda projekta iecerēm,
pret
kas pilnīgi izjauktu pilsētas vēsturiskā kodola arhi-

tektoniskās vides raksturu telpisko mērogu.

un Viņi
domāja, ka «ēku nojaukšana Pētera,
ap Jāņa un

Dombaznīcām tādā apjomā, kādā to paredz pro-

jekts, pavisam nevēlami iespaidotu šo nozīmīgo
48
seno celtņu arhitektonisko izteiksmību» . Pilnīgi
pamatots bija viedoklis, ka it īpaši tāda celtne kā

Pēterbaznīca gadsimtu ir izveidota atbilstoši

gaitā
apkārtējās telpiskās vides saspiestībai un šaurībai

un nepavisam ne atklātai visu detaļu vienlaicīgai

uztverei no lielāka attāluma.

Vēsturiskā skatījumā projekta galvenā vērtība

bija gluži pretēja tā reālajam saturam: tas pievērsa

sabiedrības uzmanību senatnes mantojuma saglabā-
šanas nozīmīgumam.

Tikai daļa visiem 19. gadsimta otrajā un

no pusē
20. gadsimta sākumā izstrādātajiem pilsētbūvniecis-
kajiem projektiem tika realizēta dzīvē, daudzi
pa-
lika vienīgi ideju līmenī. Tiesa, centra bulvāru

ansamblis izveidojās, īstenojot konkrētos projektos

ietverto pilsētbūvniecisko koncepciju. Rīga auga un

vērsās plašumā, turklāt tālaika apbūve arī aiz bul-

vāru loka lielākoties bija viengabalaina, ar izteiktu

telpisko sistēmu. Šīs plānveidības pamatā bija ne

tikai vienota pilsētbūvnieciskā politika, stingra būv-

darbu kontrole un uzraudzība, bet arī celtniecības

likumdošanas iedarbīgums.
Rīgai gandrīz vienmēr ir bijuši savi būvnoteikumi,
bet īpaši pamatīgi un detalizēti —
19. gadsimta
otrajā pusē.

62
Būvnoteikumi ir viens visiedarbīgākajiem
no pil-
Būvnoteikumi
sētvides rakstura un veidola regulēšanas līdzekļiem.
Rīgai savi būvnoteikumi ir bijuši jau kopš senatnes.
49
Vecākie zināmie būvnoteikumi izdoti 1293. gadā.
19. gadsimtā kā jebkuru citu Krie-
uz
Rīgu, tāpat uz

vijas impērijas pilsētu, attiecās celtnie-

vispārējie ar

cības lietām saistītie valsts likumi. Tie ir izkaisīti dau-

dzos «Krievijas impērijas pilnā likuma krājuma»

50
taču laiku laikam izdeva
sējumos, pa arī speciālus
celtniecības likumu apkopojumus, tā saukto «Celt-

niecības nolikumu». Atsevišķi būvlikumi bija'ietverti

arī «Baltijas guberņu vietējo likumu apkopojumā» 51
«Pilsētu likumā»52. Tomēr visām citām
un Rīga no

Krievijas pilsētām atšķīrās ar to, ka tai oficiāli bija

arī savi īpaši būvnoteikumi, kas speciāli norādīts

«Celtniecības nolikumā».53

Vispārējos Rīgas būvnoteikumus izdeva 1867., 1881. un

1904. gadā. Bez šiem pamatnoteikumiem bija vēl daudzi citi

dažādos laikos izdoti pagaidu rīkojumi, nosacījumi un notei-

kumu papildinājumi. Visi šie dokumenti veicināja apbūves

funkcionālā zonējuma struktūras
un telpiskās mērķtiecīgu attīs-

tību un harmonisku, viengabalainu pilsētvides veidošanos.

Apbūves noteikumu attīstībā jūtama nepārtraukta cīņa pret

dažādiem fortifikācijas apsvērumu diktētiem ierobežojumiem.

Līdz pat cietokšņa likvidēšanai bija spēkā

1819. izdotais ēku celšanu Būvnoteikumi
gadā «Reglaments par
19. gadsimta pirmajā pusē
Rīgas pilsētā un tās priekšpilsētās» (sk. 26. Ipp.),
kas aizliedza celt mūra ēkas. Cietok-
priekšpilsētās
snim «distancēs» ierobežots arī
tuvējās bija stipri
koka ēku konstruktīvais un telpiskais veidojums.
Zināma brīvība tika pieļauta vienīgi piektajā cie-

taču 1842. gada

tokšņa «distancē», pēc Krievijas
koka ēkas
«Celtniecības nolikuma» vispār drīkstēja
būt tikai vienstāva (mezonīnu par stāvu neuzskatīja).

Tiesa, jau 1864. gadā koka ēku pieļaujamo augstumu

likumu līdz pilniem diviem stāviem.
ar palielināja
Tomēr 19. gadsimta 40. un 50. gados vispārējie

63
Priekšpilsētu apbūve būvlilcumi koka ēkām vēl smagākus vērta
par Rīgas
bijušajā Aleksandra ielā
priekšpilsētu jau tā apgrūtinošos apbūves noteiku-
20. sāk.
gs.
līdz to iespaidoja
mus un ar negatīvi pilsētas tālāko
attīstību.

1850. gada sākumā Baltijas ģenerālgubernators A. Suvorovs

Satiksmes ceļu un
publisko ēku galvenās pārvaldes priekšnie-
kam P. Kleinmihelam iesniedza lūgumu, lai viņš atļauj Rīgas
priekšpilsētās celt divstāvu koka ēkas, atzīmējot, ka šāda
veida izņēmums noteikumos koka ēku celtniecību ir
par ar

likumu pieņemts Oloņecas guberņas pilsētās, Arhangeļskā v. c.

Izsakot cerību, ka augstākā priekšniecība visžēlīgi atļaus arī

Rīgu iekļaut šo izņēmumu skaitā, A. Suvorovs norādīja, ka

Rīgas priekšpilsētas zemās apbūves dēļ teritoriāli pārāk izple-

šas, radot dažādas funkcionālas neērtības un apgrūtinot lab-

iekārtošanu.

Noteikums koka ēku augstumu radies ugunsdrošības

par

apsvērumu dēļ. Taču A. Suvorovs atzīmēja, ka vienstāva ēkas

parasti nebūvē pietiekami kvalitatīvi, bieži pat pavirši un no

64
sliktiem materiāliem, turklāt to celtniecībai, salīdzinot div- Priekšpilsētu
ar apbūve
stāvu ēkām, nepieciešams vairāk kokmateriālu. Viņš iztēlojās bijušajā Elizabetes ielā.

iespējamo priekšpilsētu attīstības ainu, ja tajās atļautu celt arī 20. gs. sāk.
divstāvu namus: «Pēc neilga laika visās priekšpilsētu ielās vir-

knētos skaistas, ērti un stipri būvētas celtnes, kurās būtu arī

visas iespējas aizsardzībai pret ugunsgrēkiem.. Tā vietā, lai

sasniegtu celtniecības likumos izvirzīto mērķi veidot pilsētas

iespējami skaistas un izskatīgas, Rīgai liegtas tiesības celt

priekšpilsētās mūra ēkas, kas tik ļoti veicina ērtības un skais-

tumu. Divos gados, kopš es pārvaldu Baltijas novadu, pastā-
vīgi sekojot pilsētu izskatam un labiekārtojumam, esmu pārlie-
cinājies, ka aizliegums celt divstāvu koka ēkas turpmāk ne

tikai neveicinās gaidāmo Rīgas labizskatību, ar ko tai kā

ostas pilsētai būtu jālepojas, bet var būt pat par ugunsgrēku
54
cēloni.»

Divstāvu ēkas, protams, nevar uzcelt bez kārtīgiem pama-

tiem, tomēr trešajā un ceturtajā cietokšņa «distancē» mūra

pamati bija aizliegti. Tāpēc Vidzemes guberņas valdes būv-

komisijas inženieris apakšpulkvedis K. Firkss izstrādāja visai ori-

ģinālu un savdabīgu projektu tādiem mūra pamatiem, kurus

103335 65
 kara apstākļu diktētas nepieciešamības gadījumā varētu viegli
iznīcināt līdz ar pašām ēkām. Šādos pamatos vajadzēja izmūrēt

nepārtrauktus gareniskus kanālus un tajos ieguldīt tievas ķēdes.

Pēc ēku nodedzināšanas ar šīm ķēdēm kanālos ievilktu artilēri-
jas patronas un pamatus varētu saspridzināt, turklāt sprā-
dzienu izmētātie mūra gabali veidotu papildu šķērsli ienaid-

nieka karaspēkam.

Satiksmes ce|u un publisko ēku galvenajā pārvaldē

A. Suvorova
lūgumu atbalstīja, vienīgi iebilda pret pamatu
konstrukciju: ķēdēm pamatos varbūt vajadzēšot stāvēt simt

gadu, iekāms radīšoties nepieciešamība likt tās lietā, bet tik-

mēr tās jau būšot sarūsējušas. Arī kanāli varot aizbirt, jo de-

gošo māju pamatus, iespējams, ārdīšot krītošās koka konstruk-

cijas. Pārvalde ieteica būvēt parastus mūra pamatus, tikai tie

nedrīkstētu pacelties vairāk sešiem veršokiem (26,4 cm)

par
virs zemes, šāds noteikums bija spēkā arī teritorijā ap

Pētera un Pāvila cietokšņa esplanādi Pēterburgā.

Savs vārds šai lietā bija jāsaka Kara ministrijai. Nav zināms,
ko tur sprieda, bet 1851. gada martā kara ministrs paziņoja,
ka uz A. Suvorova lūgumraksta «visaugstākā» atļaujas nebūs

tikmēr, kamēr Rīga būs cietoksnis, — tā kungam un valdniekam

esot labpaticies atsaukties uz šo lūgumu. Starp citu, 1852.
ga-
dā A. Suvorovs valdībai iesniedza līdzīgu lūgumu, lai atļauj
celt divstāvu un pat trīsstāvu ēkas Kurzemes guberņas pilsē-
55
tās. Lūgumu motivēja ar senām būvtradīcijām, kā arī ar to,
ka šajās pilsētās tāpēc jau bija ne viena vien šāda augstuma
ēka. Taču arī šoreiz atbilde bija noraidoša.

Tikai kad sakta

tad, jau bija cietokšņa vaļņu
norakšana, proti, 1858. gada februārī, rīdzinieki

oficiālu valdības celt ēkas

saņēma atļauju mūra

priekšpilsētās. Tajā pašā laikā Ministru komiteja

sprieda citadeles tālāku izman-
arī par esplanādes
tošanu.

Citadeli bija paredzēts saglabāt vienīgi kā dažādu

1860. gada «priekšraksti» kara materiālu aizsargājamu noliktavu, nevis kā

cietoksni, jo tā vairs «nespēja izturēt pareizu aplen-

kumu». Tāpēc
nolēma, ka «nav vērts upurēt tos labu-
56
ko šo vietu»
mus, iegūtu pilsēta, apbūvējot .

1858. gada aprīlī kara ministrs ziņoja uz Rīgu: «Ap

citadeli būvēt ēkas, fortifikācijas
var neņemot vērā
57
noteikumus.» šim lēmumam tomēr nebija lemts drīz

66
 Totlēbena plāna shēma:
piepildīties. 1860. gadā līdz ar Totlēbena plānu
1 —
galvenās ielas;
apstiprinātā «Rīgas priekšpilsētu apbūves nolikuma
2 — jaunprojektēto
58 tika noteikts
un
priekšrakstu» pirmajā punktā atkal nocietinājumu līnija;
cietokšņa esplanādes statuss 300 m rādiusā ap cita- 3 —
apbūves robeža;
4
deli, aizliedzot šajā zonā kaut ko celt. Esplanādi —
mūra celtņu rajona
robeža.
gan atjāva izmantot kā atklātu noliktavu laukumu,
taču ar
noteikumu, ka kara gadījumā «glasiss pēc
militārās tiks
priekšniecības prasības nekavējoties
atbrīvots».

Totlēbena «.. priekšrakstos» apbūvei bija atvēlēts

apmēram 420 ha, ko no vienas norobežoja

puses
Daugava, bet no otras — taisna līnija, kas sniedzās

apmēram no tagadējo Maskavas un Balvu ielu

krustojuma līdz Tallinas un Suvorova ielu krusto-

jumam, tad aptuveni pa

Tallinas ielas trasi līdz La-

67
zaretes (vēlāk Nikolaja, tagad Gorkija) ielai un
pa
to līdz citadelei, šajā 220 ha kas
lielajā teritorijā,
bija izdalīta mūra celtnēm un piekļāvās vecpilsētai,
celt tikai mūra, bet arī koka ēkas, «lai
atļāva ne

pārāk noteikumu dēļ netiktu ierobe-

apgrūtinošo
žotas iedzīvotāju īpašuma tiesības».
apbūvējamā platībā, t. koka celtnēm
Pārējā i.,
atvēlētajā ļāva celt dažāda veida
rajonā, vienīgi
koka ēkas. Lūk, kā priekšrakstos» šis
«.. pamatots
noteikums: «Tā kā arī nākotnē., visiem iedzīvotā-

jiem nebūs tik daudz līdzekļu, lai celtu

vienīgi mūra

ēkas. centrālajās priekšpilsētu daļās, tad

.
ārējā
joslā.. uz visiem laikiem [izcēlums —i. X.] pare-
dzēts celt koka ēkas vai bez
ar mūra pamatiem.»

F. Totlēbena vadībā izstrādātie fortifikācijas pasākumi šajā

laikā skāra ne vienu vien pilsētu. Piemēram, jaunus un varenus
nocietinājumus izbūvēja Viborgu, bet Daugavpilī 1862.
ap ga-

dā stipri paplašināja cietokšņa esplanādi, sakarā ar ko vaja-

dzēja nojaukt vairāk nekā 1000 dzīvojamo un saimniecības

ēku, kas valsts kasei izmaksāja apmēram 400 000 rubļu.

Totlēbena «.. priekšraksti» it neskāra Rīgas

nemaz

rekonstruējamā centra arhitektoniski telpiskās vides

organizāciju, atbilstoši tālaika projektos ietver-

pat
tajām idejām ne. Vārdu sakot, pēc viņa «.. priekš-
rakstiem» visapkārt varēja celt, ko kā
Vecrīgai un

grib. Turklāt saskaņā ar tālaika Krievijas «Celtnie-

cības nolikuma» 307. privātīpašniekiem bija

pantu
tiesības samērā brīvi rīkoties ar gruntsgabaliem,
arī «sadalīt savus plašos zemes gabalus un pagal-
pārdošanai bez jebkādiem ierobežo-
mus pa daļām
jumiem, tādu piesardzību attiecībā
vienīgi ar uz

ugunsgrēku gadījumiem, lai nebūtu saspiestības

starp atsevišķām celtnēm».

Rūpējoties jaunā centra apbūves izskatu
par Rīgas
un plānveidību, rāte kopīgi ar Ķemerejas tiesu pēc

Baltijas ģenerālgubernatora A. Suvorova priekšli-

68
kuma izstrādāja un 1860. gada aprīlī krievu un vācu

valodās publicēja «Nosacījumus zemju iepirkšanai

Bulvāru
un apbūvei bijušo nocietinājumu vaļņu rajonā starp
59 apbūves noteikumi
pilsētu un priekšpilsētu» .
Tajos teritorijā starp
Elizabetes (tagad Kirova) ielu bija
Vecrīgu un no-

teikts minimālais gruntsgabalu izmērs ielu

gar —

50 (apmēram 15 m), turklāt te bija noliegts

pēdu
būvēt rūpniecības ēkas un noliktavas. Drīkstēja
celt sabiedriskās ēkas,
vienīgi mūra dzīvojamās un

galvenokārt slēgtā būvveidā: ielu izvieto-

« . .
gar
ēkām jābūt novietotām robežas
tajām uz
pašas
ar kaimiņu ēkām. Tās var atvirzīt tikai tādā gadī-
jumā, atvirzīšana būtu nepieciešama dārza,
ja pa-
galma vai caurbrauktuves iekārtošanai.»

«Nosacījumi..» zināmā mērā regulēja arī apbūves

blīvumu, paredzot katrā gruntsgabalā obligāti at-

stāt neapbūvētu, pilnīgi brīvu pagalmu, «kas ir

vismaz 20 krievu kvadrātasis liels un nav šaurāks

par 4 asīm» (tātad vismaz 8,52X10,65 m). Kaut arī

pagalmam tā nebija tik liela platība, lai daudzstāvu

ēkās arī apakšējo stāvu logos iespīdētu saule, tad

tomēr 1860. gada beigās «Nosacījumos..» izda-

rīja dažas izmaiņas, proti, samazināja minimālo

pa-
galma platību. Tas, zināms, tika darīts namīpašnieku
interesēs, blīva apbūve solīja lielākus ienāku-
jo
mus no telpu īres. Pagalmiem vajadzēja būt bru-

ģētiem, bet «atejām jābūt iekārtotām iespējami

siltām un bez smakas», tāpēc «apstiprināšanai iesnie-

dzamajiem rasējumiem jāpievieno sīks atejas, izsme-

jamās bedres un ventilācijas rasējums».

Drīz izdeva zināmā mērā
pēc «Nosacījumiem ..»

analogus noteikumus arī tā saukto sarkano spīķeru Spīķeru rajona

apbūvei, šie «Gruntsgabalu iepirkšanas apbūves noteikumi
rajona un

apbūves noteikumi noliktavām un spīķeriem pa-

redzētajā kvartālā, kas atrodas bijušajā esplanādē
vārtiem, Elizabetes ielu,
pirms Kārļa starp šoseju,

69
staciju kanālu»60 detalizēja pilsētas
un
,
precizēja un

rekonstrukcijas projektos ietvertās idejas. Tajos

teikts, ka viss šis rajons jāapbūvē vienīgi ar mūra

noliktavām pēc vienota plāna, turklāt atsevišķām

celtnēm «jābūt ar savstarpēji korespondējošām
fasādēm».

Visiem 1860. gada būvnoteikumiem bija pagaidu

raksturs, tie bija paredzēti atsevišķiem rajoniem.
Pāris gadu pirms to publicēšanas pilsētas rāte kopā
ar Vidzemes guberņas valdes būvkomisijas speciālis-
tiem ķērās pie vispārēju Rīgas būvnoteikumu izstrā-
dāšanas. arhitektam J. uzdeva
Guberņas Hāgenam
izstudēt visus celtniecības kā
Krievijas likumus, arī

Austrijas un Vācijas pilsētu būvnoteikumus. Drīz

vien viņš ziņoja, ka Rīgai nevienas citas pilsētas

noteikumi neder, it īpaši Pēterburgas, kur
gruntsga-
balu izmēri ir daudz lielāki, nekā paredzēts Rīgas
priekšpilsētās.
Starp citu, Pēterburga tolaik bija vienīgā pilsēta Krievijā,
kam bija savi apbūves noteikumi. Tiesa, tie sastāvēja tikai no

pāris punktiem, kuri bija iekļauti Krievijas «Celtniecības noli-

kumā», un tajos galvenokārt bija limitēts apbūves augstums —

11 asis, bet vairāk ielas platumu. blīvums

ne
par Apbūves
Toties Vācijā un Austrijā
Krievijā vispār nekur netika regulēts.
gandrīz visur bija noteikts minimālais pagalmu izmērs. 19.
gad-
simta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā dažādās pilsētās
tas bija 25—80 m 2 (Berlīnē līdz 1881. gadam —
28,5 m 2, pēc
tam to palielināja līdz 60 Vīnē 1893. gada noteiku-
m
2,
pēc
miem drīkstēja apbūvēt ne vairāk par 85% gruntsgabala
teritorijas).

1861. gada būvnoteikumu projektu rāte

Rīgas
iesniedza jaunajam Baltijas ģenerālgubernatoram
V. Līvenam. izskatīt Vidzemes
Viņš uzdeva to gu-

berņas valdes tikko nodibinātajai

būvkomisijai un

Tehniskajai biedrībai, kurā galvenokārt dar-

Rīgas
bojās arhitekti un inženieri celtnieki. Tā izstrādāja
būvnoteikumu variantu, ko gadu vēlāk
savu ģene-
rālgubernators arī apstiprināja, nozīmēdams īpašu

70
Raiņa bulvāra apbūve.

1877.—1880. R. Pflūgs,
J. F. Baumanis.

Kvartāls starp Raiņa

bulvāri, Komunāru ielu,

Komunāru bulvāri un

Gorkija ielu. Iesvītrotie

laukumiņi atbilst 1881.

gada būvnoteikumos

pieprasītajai minimālajai
pagalmu platībai.
 komisiju, kuras pienākums bija noteikumus sagatavot
Tomēr šis darbs līdz 1866.
publicēšanai. ieilga ga-

dam, jo Krievijas būvlikumos bija paredzēts atcelt

1867. gada divstāvu koka ēku celtniecības ko ko-

aizliegumu,
«Rīgas celtniecības būvnoteikumos.
misija gribēja atspoguļot arī Rīgas
instrukcija»
Tikmēr ģenerālgubernatora krēslā cits citu bija no-

mainījuši P. Suvalovs, E. Baranovs un P. Albedin-

skis. Jaunos noteikumus, kuri saucās par «Rīgas

celtniecības instrukciju», 1866. gadā ar ģenerālgu-
bernatora pavēli ieteica publicēt «vispārējai zinā-
61
šanai un izpildīšanai».
«. . instrukcijā» pilnībā bija ietverti gan
Totlēbena

nocie-
«.. priekšraksti» (joprojām spēkā bija jaunās
tinājumu līnijas projekts), arī 1860. gadā izdo-
gan
tie «Nosacījumi .
.». Turklāt apbūvi regulējošie no-

teikumi tika attiecināti arī uz Vecrīgu, kur aizliedza

no jauna celt preču noliktavas vai noliktavu vaja-

dzībām pielāgot dzīvojamās ēkas, piebilstot, ka «vi-

sas vecpilsētas robežās esošās noliktavas visdrīzā-

kajā laikā jāpārveido par dzīvojamām telpām».

«.. instrukcijas» 4. nodaļa «Celtniecības noteikumi

attiecībā uz ugunsdrošību» zināmā mērā regulēja

arī apbūves blīvumu: «Katrā apbūvējamā zemes

gabalā jāatstāj brīva platība pagalmam:

a) pilsētas daļās iekšpus bijušajiem vaļņiem vis-

maz 17 pēdu platumā;

b) pārējās pilsētas daļās — vismaz četras kvad-
rātasis liela.»

Tādējādi «iekšpus bijušajiem vaļņiem», t. i., Vec-

pilsētā, noteica lielākus pagalmus (17X17 pēdas =

—21 m 2) nekā jaunapbūvējamos rajonos (4 kvadrāt-

asis=lß 2). Zināmu skaidrību tik
m par neizprota-
miem noteikumiem sniedz daži arhīvos saglabāju-
šies skaitā arī
dokumenti, to
piezīmes, kuras atstājuši
Vidzemes guberņas valdes celtniecības noda-

ļas ierēdņi, sastādot jaunus būvnoteikumus 19. gad-

72
 ka m- Padomju
Šēls,
Baumani
H.
1860.
J. -1878.s. bulvāraF.
apbūve.
simta 70. gadu beigās. Tajās norādīts, šis «..

62
strukcijas» punkts jāuzskata par iespiedkļūdu.
«. . instrukcijā» pieļaujamais apbūves augstums bija
noteikts atkarībā ielu līdz 25 pēdām
no platuma:
platās ielās 7,5 m) celt ēkas
(apmēram «nav atļauts
trim vairāk bet ielās, kuru platums
ar un stāviem,
ir 25 pēdas un
vairāk, atļautas ēkas ar trim un vai-

rāk
stāviem, līdz 11 asu augstas, rēķinot no trotuāra

līdz Koka ēku

dzegai». augstums, kā to noteica arī

vispārējie Krievijas likumi, nedrīkstēja pārsniegt

četras asis (ap 8,5 m).

73
 Kopumā iesakot slēgto apbūves veidu («uz ielām

laukumiem
un
izejošās ēkas veido nepārtrauktu ielas

līniju»), «. . instrukcija» reglamentēja arī atsevišķas

ēku daļas atkarībā no to novietojuma. Piemēram,
ēku būt vairāk
pie mūra ieejām nedrīkstēja par

vienu pakāpienu, kas izvirzās pāri apbūves līnijai,

turklāt pakāpiena platums bija noteikts atkarībā no

trotuāra noteikumi
platuma. Līdzīgi pastāvēja arī

attiecībā uz balkoniem, uzjumteņiem, erkeriem un

pat pagraba lūku un

logu aizvaru izveidojumu.
Kā jau teikts, 1867. gada 22. jūnijā likvidēja
Jautājums citadeli kā vienlaikus Totlē-
Rīgas cietoksni, atceļot
par Kobronskansti
bena priekšrakstus». Bez tam noteica, ka
«. . Dauga-
vas kreisajā krastā esošais nocietinājums Kobronskan-

ste ir «jāsaglabā un
jāatstāj inženierresoram». Tas ne-

neko vairāk kā to, ka jāsaglabā

nozīmēja vienīgi
Kobronskanstes zemesvaļņi un ūdensgrāvji ap tiem,
bet «Rīgas celtniecības instrukcijā» daži punkti zau-

dēja likuma spēku gandrīz vienlaikus ar to publicē-

šanu, tika oficiāli likvidēti visi fortifikācijas rak-
jo
stura apbūves ierobežojumi. Taču ne uz ilgu laiku.
1873. gada jūlijā atkal ieradās F. E. Totlē-
Rīgā
bens. Apskatījis Kobronskansti, viņš vie-
turpat uz

tas deva norādījumus tās nostiprināšanu, kā arī

par

par atsevišķu jaunu nocietinātu ugunspozīciju pro-

jektēšanu. Decembrī rāte saņēma oficiālu
Rīgas
Kara ministrijas vēstījumu. Tajā bija teikts, ka sa-

skaņā ar «visaugstāko» pavēli pilnveidot impērijas

aizsardzības sistēmu jānodrošina jaunā dzelzceļa
tilta pār (to uzcēla 1872. g.) aizsardzība.
Daugavu
Tāpēc Kobronskanste ne tikai jānostiprina, bet arī

jāpārveido par pilnīgi patstāvīgu nocietinājumu pēc

visiem fortifikācijas noteikumiem.

Kobronskanstes esplanādē noteica šādus apbūves ierobežo-

jumus: «1) Zemajās pļavās Kobronskanstes priekšā . . līdz pat

augstienei, kas atrodas vidēji 300 asu attālumā no Kobron-

74
skanstes, kā arī paša nocietinājuma iekšpusē nav atļauts celt Daugavgrīvas cietokšņa
nekādas ēkas. 2) šajā teritorijā jau esošās ēkas var palikt un priekšpilsētas plānojuma
vajadzības gadījumā to pārbūvi.. var pieļaut, bet ne savādāk, projekts. 1846.

kā iepriekš atļauju
63
izprasot Galvenajā inženierpārvaldē.»

Tādējādi kreisajā krastā likumu

Daugavas ar no-

teica tieši tādu apbūves kārtību, kāda

pašu ne pā-
rāk sen bija likvidēta labajā krastā.
Drīz vien noteikumi tika teri-
jauni piemēroti arī

torijai cietoksni. 1846. gada

ap Daugavgrīvas
29. decembrī tai bija plānojuma
apstiprināts pro-
64
jekts, saskaņā ar kuru Buļļupes ziemeļu krastā tieši
cietokšņa esplanādē tolaik haotiski sabūvēto ēku

vietā bija paredzēts izveidot regulāros kvartālos

izkārtotu apbūvi. Protams, cietokšņa vaļņiem tā ne-

75
drīkstēja atrasties tuvāk par fortifikācijas likumos

noteiktajām 130 asīm. Tieši pēc 30 gadiem, kad šī

apbūves struktūra bija izveidojusies nosta-

jau un

bilizējusies, izdeva Totlēbena sastādītus

«Daugav-
cietokšņa esplanādes uzturēšanas un ēku
grīvas
celšanas noteikumus», kas tika
tajā apstiprināti
65 ēku
1876. gada 23. martā. Tie pieļāva esošo re-

montu un
pārbūvi cietokšņa priekšpilsētās, taču pil-
noliedza
nīgi jaunu ēku celtniecību
tajos gruntsga-
balos, kas izdalīti apbūvei. krei-
jau bija Daugavas
krastā Kobronskanstes ilgu
sajā nocietinājumi jau
laiku netika uzturēti kārtībā.
pienācīgi kopti un

Daļa vaļņu bija sabrukuši, daļa norakti, izbūvējot

piebrauktuvi dzelzceļa tiltam. Cietokšņa grāvjos
ūdens Vasarā karstā
bija sastāvējies un smacīgs.
laikā tas neciešami smakoja apkārtējo
un veicināja
zemju pārpurvošanos, kas izraisīja epidēmiju izpla-
tību Klīversalas vidū.
tuvējās iedzīvotāju
Starp pilsētas un guberņas valdēm, vietējo kara

lekšlietu Kara vai-

resoru un
ministriju un ministriju
rākkārt, 1881. 1892. gadā, radās
piemēram, un

plaša un
ilgstoša sarakste par Kobronskanstes likvi-

dēšanu, taču ik reizes tā beidzās bez panākumiem.

Tomēr 1901. gadā, kad pēc lekšlietu ministrijā ap-

stiprinātā projekta pāri Kobronskanstes esplanādei

izveidoja uzbērumus elektriskā sliežu
tramvaja ce-

ļiem (turpat, kur vēl iet otrā

tagad un piektā tram-

vaja līnijas uz Āgenskalnu un

Torņakalnu), Rīgas
kara inženierkomandas priekšniecība būvdarbus ap-
turēja un gatavos uzbērumus lika nolīdzināt līdz ar

zemi.

rakstu kas
Pēc jaunas vēstuļu un straumes, plūda
no pilsētas un guberņas valdes iestādēm uz Kara

ministriju, militārais resors 1902. gada novembrī

beidzot nedaudz piekāpās, pagaidām atļaujot atklāt

kustību ceļiem, pie-
tramvaja pa jaunajiem gan ar

76
bildi:«Tas nenozīmē, ka dambi nevajadzēs nojaukt,

ja pie tāda slēdziena nonāks Kara ministrija.» 66

Taču rīdzinieki ar to nesamierinājās. 1903. gada aprīlī Vid-
zemes gubernators iesniedza lekšlietu ministrijai enerģiskā pil-
sētas galvas G. Armitsteda domes sagatavotu plašu
un pilsētas
vēstījumu, kas bija adresēts tieši Krievijas lūgumu
caram, ar

gan pašu Kobronskansti, gan

visu cietokšņa esplanādi pilnīgi
nodot pilsētas pārziņā.

Vēstījumā bija teikts, ka pēdējā laikā ekonomiskais uzplau-

kums skāris kreisā krasta
visu Rīgas pilsētu, izņemot Daugavas
rajonu jeb Jelgavas priekšpilsētu, kurā celtniecība mākslīgi
aizkavēta un kur nav iespējams izbūvēt kanalizācijas tīklu. At-

ūdeņu cauruļvadus bija paredzēts ieguldīt jaunajos dambjos,

bet to, protams, nevarēja darīt, ja dambjus uzskatīja par pa-

gaidu būvēm. Tas aizkavēja arī iecerētā pilsētas otrās slimnīcas

būvi Pārdaugavā. Un tomēr visapkārt Kobronskan-

kompleksa
stei Daugavas kreisajā krastā bija izaugusi pilsēta ar vairāk
nekā 70 000 iedzīvotāju, 78 fabrikām (Rīgā
ar un
rūpnīcām

pavisam 300). G. Armitsteds pilnīgi pamatoti atzī-

to bija ap

mēja: «Ja kaut kad arī ievajadzēsies nocietinājumus Daugavas

kreisajā krastā, tad tādus var ierīkot ārpus plašajām, Jelgavas

priekšpilsētas apbūvētajām daļām, nevis iekšpus tām.» Turklāt

no pašiem nocietinājumiem 20. gadsimta sākumā maz kas bija

palicis pāri: «. . vienīgi dažu vaļņu pēdas atgādina to, ka šai

vietā kādreiz bija bastions.»67 Vidzemes gubernators ģenerāl-

leitnants M. Paškovs turklāt ka viņš
diplomātiski piebilda,
neuzskatot sevi pietiekami kompetentu, lai spriestu
par par

bijušā Kobronskanstes nocietinājuma stratēģisko nozīmi, taču,

pēc viņa domām, būtu vēlams apmierināt pilsētas valdes

lūgumu. 6B

Kobronskanstes jautājumu, kaut netieši, beidzot

atrisināja 1904. gada janvārī, kad Kara ministrija

atļāva izbūvēt tramvaja līnijas jaunajiem dam-
pa
bjiem un ieguldīt tajos arī kanalizācijas caurules.

Tiesa, neiztika bez piebildes, ka dambji, apšaudot

esplanādi no bijušā cietokšņa puses, nedrīkst vei-

dot «aklās telpas». Pēc gada Kara ministrija atļāva

dambjos ieguldīt arī sakaru kabeļus, šoreiz jau bez
69
jebkādām iebildēm.
1877. gadā, kad Baltijas guberņu pilsētām pie-
mēroja Krievijas 1870. gada «Pilsētu likumu», lekš-

77
 lietu ministrija uzdeva Vidzemes gubernatoram sa-

izdošanai pagaidu būvnotei-

gatavot jaunus Rīgas
kamēr tiks
kumus, kuri būtu spēkā tikmēr, saņemti
citi īpaši augstākās priekšniecības rīkojumi. Guber-

1881. gada «Rīgas ņas

valdes celtniecības nodaļa sadarbībā ar pilsē-
pagaidu būvnoteikumi»
tas būvvaldi izstrādāja «Rīgas pagaidu būvnoteiku-
70
mus» ko publicēja 1881. gadā. Tajos, protams,
,

vairs nebija nekādu fortifikācijas rakstura apbūves

ierobežojumu labā krasta teritorijā, bet
Daugavas
pilnībā bija saglabāti visi ar Kobronskansti saistītie

apbūves aizliegumi kreisā krasta rajonā. Citādi «Pa-

gaidu būvnoteikumi» celtniecības instruk-
no «Rīgas
cijas» daudz neatšķīrās. priekšpilsē-
Vienīgi bijušās
tas vairs nedēvēja «forštatēm», bet
par gan par
«pilsētas daļām». izlabota kļūda attiecībā
Bija arī

neapbūvējamo pagalmu lielumu.

uz Vecrīgā no-

teica pagalmu minimālo izmēru 17X17 pēdas (ap

27 m 2), bet visās pārējās pilsētas daļās —20 kvad-
rātasis (ap 91 m 2), turklāt pagalmam vajadzēja būt

četras asis platam, «lai varētu brīvi rīkoties

uguns-
dzēsēju vienības, kā arī saskaņā ar sanitārajiem
71
apsvērumiem».
«Rīgas pagaidu būvnoteikumi» pakāpeniski ap-
Būvnoteikumu virkni dažādu ko iz-
auga ar obligātu nosacījumu,
papildinājumi
deva Rīgas pilsētas dome. Viens no svarīgākajiem
1885. izdotais noteikums tā saucamā
bija gadā par
72
mūra celtņu rajona paplašināšanu. Saskaņā ar to

Pētersalas ielu,
rajonā starp Daugavu, Katrīndambi,
tās taisnā līdz Bruņinieku (tagad Sarkan-
no līnijā
armijas) ielai, pa Bruņinieku, tagadējo Valmieras un

ielām labajā krastā, kā arī

Daugavpils Daugavas
Klīversalas tās krastā jauna
rajonā kreisajā no

drīkstēja celt vienīgi mūra ēkas.

Cits noteikums apbūves blīvumu

ļoti svarīgs par
73
un augstumu tika izdots 1902. gadā. Tajā mini-

mālais pagalmu lielums palika 17X17

Vecrīgā pē-

78
das, bet pārējas pilsētas daļās līdz
palielinājās
30 kvadrātasīm (136,6 m 2), platums saglabājās tāds

kā iepriekš mazāks četrām asīm.

pats —
ne par
Ja gruntsgabals nebija lielāks 100 kvadrātasīm
par
un atradās kvartāla stūrī, tad pagalms drīkstēja būt
tikai 20 kvadrātasu liels. Tika limitēts arī tā sauktais

gaismas aku lielums — vismaz 2X2 asis (apmēram

18,2 m 2).
Nedaudz dzīvojamo ēku maksimālo
samazināja
augstumu —
līdz 70 pēdām jeb 10 asīm (21,3 m),
taču tas nedrīkstēja ielas platumu
pārsniegt un

ēkām nedrīkstēja būt vairāk sešiem stāviem.

par
ēku augstums ielas platumu drīkstēja pār-
Vecrīgā
bet vairāk kā 30 pēdām (apmēram
sniegt, ne par
9 m).
20. gadsimta sākumā pilsētas būvvalde izstrādāja
1904. gada
pilnīgi jaunus noteikumus, kuros centās ievērot jau-
«Saistošie būvnoteikumi»
nākās zinātniskās pilsētbūvniecībā,
atziņas jo
iepriekšējie būvnoteikumi vairs neatbilda sava laika

tehnikas prasībām īpatnībām kā

un vietējām un,

kādā ziņojumā lekšlietu 1904. gada jūlijā

ministrijai
rakstīja Vidzemes gubernators, apbū-
negarantēja
vei sanitāros apstākļus. Drīz tika pub-
apmierinošus
licēti jaunie «Saistošie būvnoteikumi pilsētas
Rīgas
74
iedzīvotājiem» . Kā neoficiālu izdevumu tos arhi-

tekta A. Vanaga tulkojumā publicēja arī latviešu

valodā. 75 Tie sīki detalizēti, turklāt

bija Krievijā
pirmie kuri
un arī
vienīgie būvnoteikumi, paredzēja
teritorijas joslveida zonējumu un kas ļāva uzlabot

apbūves sanitāri higiēniskos apstākļus. Tajos vairs

nebija nekādu fortifikācijas rakstura apbūves iero-

bežojumu.
Visa pilsētas teritorija bija iedalīta
trijos apga-
balos: mūra celtņu, kurā atļāva būvēt vienīgi mūra

ēkas vai ēkas no citiem ugunsdrošiem materiāliem,

koka celtņu, kurā bija atļauts celt arī koka mājas,

79
Rīgas centra zonējums piepilsētas (jeb
un vasarnīcu un ciemu) apgabalā,
pēc 1904. gada
kurā apbūvei «nav pilsētniecisks raksturs». Mūra
būvnoteikumiem:
1 —

pirmais mūra celtņu celtņu apgabalā savukārt bija izdalīti trīs rajoni:
rajons; 2 —
otrais mūra
pirmais aizņēma Vecrīgu, otrais aptvēra teritoriju
celtņu rajons; 3 trešais
—

no Vecrīgas līdz Elizabetes (tagad Kirova) un Tur-

mūra celtņu rajons;
ielām, bet trešais labajā krastā
4 koka
geņeva Daugavas
—
celtņu rajons;
5 — galvenās ielas;
pletās ap otro līdz dzelzceļa lokam un
bijušajā
6 dzelzceļi. Maskavas priekšpilsētā starp dzelzceļu
—
un
Daugavu
līdz
Rjazaņas (tagad Rēznas) un Fridriķa ielām.

Daugavas kreisajā krastā trešais mūra celtņu rajons

aptvēra Klīversalu, t. i., teritoriju starp Daugavu,
Āgenskalna līci, Raņķa dambi (tagadējo Majakov-
ska bulvāri) un dzelzceļa uzbērumu.

80
 Koka celtņu rajons Daugavas labajā krastā ap-

tvēra mūra celtņu apgabalu vidēji apmēram kilo-

metru platā joslā, vienīgi ziemeļos tas aizstiepās

līdz Mīlgrāvim. krastā koka ēku
Kreisajā rajons
sniedzās no Bišumuižas dienvidos pa Putnu, Telts,
Robežu ielām līdz tad Bolderājas
Mārupītei, pa
dzelzceļu līdz Iļģuciemam un cementa fabrikai zie-

meļos. Pārējā pilsētas teritorija skaitījās piepilsētas

apgabals.
kā iepriekšējie noteikumi, šie pirmajā
Tāpat arī

un otrajā mūra celtņu rajonā aizliedza būvēt jaunas

noliktavas un kūtis mājlopiem vai pielāgot šīm fun-

kcijām esošās ēkas. tika atviegloti

jau Vecrīgā no-

teikumi attiecībā uz apbūves blīvumu, izņēmuma

veidā tika pieļauti pagalmi, ne mazāki par 5,20 m

(17,06 pēdām) un platumā, bet to lielums

garumā
tāds
pārējās pilsētas daļās palika apmēram pats kā
1902. gada noteikumos. Toties piepilsētās vismaz

viena pagalma minimālais lielums katrā gruntsga-

balā bija 273 m 2 (59,97 kvadrātasis), platums —

76
10,66 m (34,97 pēdas).
Stingri noteica arī pārējo pagalmu un tā saukto

gaismas aku minimālo lielumu, kā arī atstatumu

starp atsevišķām ēkām vai to daļām. Piemēram,

mūra ēkām pagalma pusē logus drīkstēja ierīkot

tikai tad, ja attālums līdz pretīstāvošajai ēkai bija

ne mazāks par 3 m, turklāt tie drīkstēja būt tikai

virtuvju vai citu tādu palīgtelpu logi, kurās cilvēki

uzturas laiku. telpu logus

īsu Dzīvojamo pagalma
drīkstēja ierīkot tikai tad, ēkas
pusē ja pretējās
siena neatradās tuvāk turklāt abām
par 4,27 m,

ēkām sienu augstums drīkstēja būt tikai

par sešiem

metriem lielāks nekā attālums

starp tām.
Visām ielām laukumiem ēku fa-
uz un vērstajām
sādēm un arī žogiem vajadzēja veidot nepārtrauktu
apbūves līniju. Atkāpes pieļāva vienīgi tad, ja ne-

6 103335 81
tika ielas arhitektoniskā mākslinieciskā
«izjaukta un

kopsakarība».
ēku palika seši stāvi
Pieļaujamais augstums un

bet lielāks ielas platumu. Ja ēka

21,3 m, ne par
atradās divu ielu tad platākās ielas
pie krustojuma,
platumam atbilstošo fasāžu augstumu drīkstēja sagla-
bāt atliekot stūra dubultu
arī šaurākajā ielā, no

šaurākās ielas ēku drīk-

platumu. Vecrīgā augstums
ielu vairāk kā
stēja pārsniegt platumu ne par se-

šiem metriem, ja iela nebija platāka par sešiem met-

riem; ielās vairāk kā

platākās —
ne par deviņiem
metriem. Koka ēkām būt vairāk di-
nedrīkstēja par
viem stāviem, un tās nedrīkstēja būt augstākas par

8,54 m.

Vēl detalizētāk nekā iepriekšējos būvnoteiku-

mos bija noteikti dažādu ēkas sastāvdaļu un ele-

mentu —

kāpņu, balkonu, erkeru, dūmvadu, kāpņu

telpu pārsegumu, utt. telpiskie
pretugunsmūru pa-
rametri un konstruktīvais izveidojums.
Atbilstoši Rīgas būvnoteikumiem, ēku vajadzēja
sākt celt gada laikā pēc projekta saskaņošanas būv-

valdē. Ja būvdarbi gada laikā nebija uzsākti, tad

projekts bija jāsaskaņo no jauna. Kad ēka bija pus-

būvē, t. i., pēc sienu uzmūrēšanas un apjumšanas,

to pieņēma būvpolicija. darbus drīk-
Apmetuma
stēja sākt ne ātrāk kā 15. martā un tikai vienu

ziemu pēc pusbūves, kad mūri bija pamatīgi izžu-

vuši. Tas nodrošināja būvdarbu kvalitāti

augstu un

labu mikroklimatu jaunizbūvētajās telpās. īres nami

tapa nepilna gada laikā: vasarā pēc

pusotra pro-
jekta apstiprināšanas uzmūrēja sienas, bet nākamā

gada vasarā veica apdari. Rudenī ēka bija gatava.

īsi pirms pasaules kara izstrādāja
pirmā jaunus
vēl pilnīgākus būvnoteikumus, taču tie palika pro-
jekta stadijā, un 1904. gada Rīgas būvnoteikumi

palika spēkā līdz pat 1940. gadam.

82
 Katros būvnoteikumos aizvien
nākamajos Rīgas
izteiktāk iezīmējās pilsētas teritorijas arhitektoniski

telpiskais un būvtehniskais joslveida zonējums. Tas

efektīvu tālaika pilsēt-

jāuzskata par progresīvu un

būvnieciskās politikas līdzekli.

Vācijā un Austrijā pirmie šāda tipa būvnoteikumi izdoti

1889. gadā Hallē, 1893. gadā —

Vīnē, 1897. gadā — štut- Būvnoteikumi
gartē, 1898. gadā Zārbrikenē, 1901. gadā Manheimā, citās pilsētās
—
—

Hannoverē un Ķelnē, 1903. gadā —

Poznaņā un Karlsrūē,
1904. gadā —
Minhenē, 1905. gadā — Ķīlē, Ulmā un Visbādenē,
1906. gadā Ščecinā, Drēzdenē vairākās citās
— un
pilsētās.
Pēc 1907. gada šādi būvnoteikumi tika izstrādāti vēl daudzām

citām pilsētām. Kā redzam, Rīgā vietējie celtniecības likumi bija

tālaika Eiropas standartu līmenī. Salīdzinājumam vēl var

piebilst, ka Zviedrijā pilsētu apbūves likumus pieņēma

1874. gadā. Tie ierobežoja stāvu skaitu (ne vairāk pieciem)
par
ēku 20 No
un
augstumu (līdz m). jauna apbūvējamās pilsētu
daļās katrā vajadzēja atstāt pagalmu, kura pla-
gruntsgabalā
tība nedrīkstēja būt mazāka ēkas laukuma.
par pusi no aizņemtā
Senākajās pilsētu daļās bija atļauts lielāks apbūves blīvums.

Vīnē 1859. gadā apbūves augstums tika ierobežots līdz 25 m.

Tajā pašā gadā Parīzē arī līdz 25 m,

turklāt tika atļauti pieci
stāvi un atikas stāvs. 1872. un 1884. gadā stāvu skaitu palie-
lināja līdz septiņiem un
paplašināja arī pagalmu laukumu.

Kopš 1886. gada savi būvnoteikumi bija arī Rīgas Jūrmalai,

bet kopš 1890. gada —
Liepājai. Pēdējie daļēji bija veidoti

pēc Rīgas būvnoteikumu parauga. 1909.—1911. gadā kaut ko

līdz īgu izstrādāja arī Valmierai, taču šo noteikumu projektu
lekšlietu ministrijas celtniecības tehniskās komitejas ierēdņi
Pēterburgā tā «apstrādāja», ka faktiski nekas nepalika pāri.
Visai īpatnēja bija šīs rīcības vairumu
argumentācija: pantu
atzina
par tādiem, kam nav pamata vispārējos būvlikumos. šo
to paskaidroja arī atzina
sīkāk, piemēram, par nelikumīgu
prasību deviņu pēdu lielu atkāpi no būvlaidas, ja ēka tika
atvirzīta no tās, jo «gruntsgabalu īpašnieks savā zemes gabalā
varot izrīkoties izkārtot
un tajā ēkas pēc personiskiem ieska-
77
tiem» .

20. gadsimta sākumā būv-

Krievijā Rīgai līdzīgi
noteikumi bija izstrādāti 78
bet
vienīgi Pēterburgai,
tie b ija daudz
ar «maigākām» prasībām un palika
projekta līmenī.

83
 būvnoteikumos atspoguļojās lai ka
Rīgas sava

pilsētbūvniecības zinātnes jaunākās atziņas, un, pa-

teicoties tam, 19. gadsimta otrās un 20. gad-

puses
simta sākuma apbūve telpiski bija izteikti vienga-
balaina.
Rīgas centrs ārpus bijušajiem nocietinājumu
vaļņiem (tāds, kāds tas ir mūsdienās) tieši tad

raksturu. Ne tikai vēsturiskās, bet

ieguva pašreizējo
arī arhitektoniski mākslinieciskās vērtības ziņā to

var likt vienos svaru kausos ar unikālo Vecrīgas

ansambli.

19. gadsimta otrajā pusē, Rīgai viduslaiku cie-

Pilsētas no

tokšņa un tirdzniecības pilsētas strauji veidojoties

izbūve par kapitālistisku lielpilsētu, tā kļuva par ievērojamu
rūpniecības, zinātnes, izglītības un kultūras centru.

Pilsētas iedzīvotāju skaits pieauga no 70 443 1856. gadā līdz

282 230 1897. gadā un 370 000 1910. gadā. Līdz ar iedzīvotāju

koncentrāciju Rīgā pilsētnieku īpatsvars Vidzemes guberņā šajā

laikā palielinājās no 13 līdz turpat vai 50% ikamēr pārējā
Latvijas teritorijā (toreizējā Kurzemes guberņā un Vitebskas

guberņas rietumu apriņķos) — no 12 līdz 35%. Rīga bija

galvenā Krievijas eksporta osta. 19. gadsimta otrajā pusē
preču apgrozība tajā palielinājās apmēram piecas reizes, bet

20. gadsimta sākumā tā turpināja pieaugt gandrīz vai ģeomet-

riskā progresijā. 1903.
gadā caur Rīgas ostu izveda 15,8%
no visām Krievijas eksportprecēm un ieveda 18,9% import-
preču.
Tirdzniecība izsenis bijusi Rīgas galvenais bagātības avots.

Kopš 19. gadsimta otrās puses strauji attīstījās arī rūpniecība.

Pirmās fabrikas Rīgā radās 18. gadsimta beigās. 1824. gadā
to skaits sasniedza 29, 1854.—84, 1888.—257, 1897.—324.

Attīstījās lielrūpniecība. Strādnieku skaits daudz straujāk

auga
nekā
rūpniecības uzņēmumu skaits. 1850. gadā Rīgā bija
gandrīz 2000 strādnieku, bet gadsimtu miju
ap apmēram —

50 000. Lai 19. gadsimta beigās Latvijas teritorijā dzīvoja

gan
tikai 1,5% no Krievijas iedzīvotājiem, rūpniecība, kas galveno-
kārt koncentrējās Rīgā, deva 5,7% no Krievijas impērijas rūp-
niecības kopprodukcijas.

84
 Jau 1867. gadā toreizējais Baltijas ģenerālguber-
nators P. Albedinskis savās piezīmēs par Baltijas Rīga skaitļu valoda

19. gadsimta otrajā pusē

pilsētām rakstīja: «No visām tām vienīgi Rīga ir

sasniegusi īstu uzplaukumu. Ar sliežu ceļiem agrāk

nekā citas savienota valsts galveno
pilsētas ar

tā attīsta sagrābj rokās

dzelzceļu tīklu, un savās

tirdzniecību, kas senāk darīja bagātas citas ostas.

Arī visa Baltijas novada dzīve koncentrējas

garīgā
tas viss nelabvēlī-
Rīgā, un kopumā atstāj
attīstību.» 79
gu ierpaidu uz
pārējo pilsētu
Pilsēta būvējās. 1857. gadā bija
strauji Rīgā
4508 ēkas (to skaitā 836 jeb 19,9% mūra),
1879. 12 228 (1561 jeb 12,7% mūra), bet
gadā —

pirms pirmā pasaules kara ap 20 000 (to skaitā ap-

tuveni trešdaļa mūra). 1857. gadā gandrīz visas

ēkas atradās bet koka priekšpil-

mūra Vecrīgā, —

sētās. 19. gadsimta 80. ik gadu uzcēla vidēji

gados
40—80 koka un 20—30 mūra ēku un gandrīz vi-

sas —
bijušajās priekšpilsētās. Ekonomiskā buma

laikā 19. gadsimta katru uzcēla

pašās beigās gadu
250—300 koka un 80—110 mūra namu. Pilsētā ko-

pumā mūra ēku īpatsvars nedaudz samazi-

tāpēc
nājās, tomēr centrālajos rajonos dzelzceļu loka iekš-
pusē tas pakāpeniski līdz 20. gadsimta
pieauga,
sākumā sasniedza 63%. Tomēr daudzas ieceres pa-

lika nerealizētas, kamēr nebija likvidēts vecais cie-

toksnis.

1850. gadā Pēterburgas arhitekts akadēmiķis Ha-

ralds Bose kas
izprojektēja teātri, bija apvienots Sabiedrisko ēku

celtniecība
vienā ēkā biržu.
ar Lai šo kompleksu realizētu, va-
19. gadsimta 50. gados
jadzēja nojaukt veselu kvartālu
starp Zirgu, Meis-

taru, Amatu škūnu ielām. biržas komiteja

un Rīgas
drīz vien atrada lētāku variantu. Jau
nākamajā gadā
tā nopirka trīs Smilšu Pils
gruntsgabalus un ielu

stūrī, kuros noplēsa vecās ēkas un to vietā pēc

H. Boses 1852.—1855.
projekta gadā uzcēla Biržu.

85
Teātris Birža. 1850.
teātri, ko pilsēta risināja jau
un
Jautājums par jaunu
H. Bose.
gada projekts. dsimta
kopš 19 ga 30. gadu sākuma, joprojām bija
atklāts. Baltijas ģenerālgubernators A. Suvorovs,

meklējot līdzekļus teātra būvei, 1854. gadā rak-

lekšlietu «Jauno teātri vajadzētu

stīja ministrijai:

86
celt kādā platākajām pilsētās ielām, tam
no pašām
jābūt ar
vairākām izejām, bet, tā kā priekšpilsētās
celt tikai koka ēkas, tad teātris
atļauts jāizvieto
pašā pilsētā.» Taču «pēc senā pilsētas iekārtojuma
visas ēkas celtas formas
gandrīz tajā nepareizas
ielu visai lielāka skaita
gruntsgabalos, platu maz un

80
iegādei trūkst līdzekļu». Kā lēsa,
namīpašumu
teātra būve būtu maksāt 100 000 rbļ.
varējusi ap
vēl 60 000 būtu vajadzīgi, lai atpirktu
un
rbļ.
gruntsgabalus ar visām būvēm.

Lai izvēlētos vairākus teātra

piemērotāko vietu,
projekta variantus pasūtīja akadēmiķim H. Bosem.

1854. gadā viņš izstrādāja septiņus projektus teātra

būvei četrās dažādās vietās: 1) starp Lielo Smilšu

un Trokšņa ielām ar ieeju iepretī Mazajai Smilšu

ielai; 2) kvartālā
starp Vaļņu, Gleznotāju, Ķēniņu
(tagad Komunālo) un Kaļķu (tagad Ļeņina) ielām —

trijos variantos, vienā paredzot izmantot arī biedrī-

bas «Muse» (tagad Komunālajā ielā 4);

telpas
3) kvartālā starp Audēju un Kalēju ielām un Vec-

pilsētas laukumā — divos variantos; 4) Mārstaļu un

Kungu (tagad Daugavas) ielu stūrī, kur at-

pašreiz
rodas 81
pirts «Varavīksne».
Teātrus parasti cēla kā brīvstāvošas ēkas. H. Bose

šīs lielās sabiedriskās ēkas apjomu ar apbrīnojamu

profesionālu veiklību iekļāva neregulāro kvartālu

blīvajā apbūvē, šis konkrētu apstākļu uzspiestais

paņēmiens, vienas kaut kas
no puses, bija pilnīgi
jauns teātru projektēšanas praksē, no otras puses —

tas atspoguļoja eklektisma laikmetam iz-

raksturīgo
pratni par telpiski piesātinātu, daudzfunkcionālu

pilsētas vidi.
Uz atkārtotiem A. Suvorova lūgumiem atļaut pil-
sētai iepirkt teātra būvei
gruntsgabalus «visaug-
stākā» tika
piekrišana saņemta tikai 1856. gada pa-
vasarī, kam drīz sekoja likvidēt cietoksni.
atļauja

87
Teātra
projekti. Varianti

Vaļņu un Ķēniņu ielām.

1854. H. Bose. (1, 2, 3)

Teātra projekti. Varianti

Vecpilsētas laukumam.
1854. H. Bose. (4, 5)

Teātra projekts. Variants

Lielajai Smilšu ielai. 1854.

H. Bose. (6)

Teātra projekts. Variants

Mārstaļu ielai. 1854.

H. Bose. (7)
Līdz ar to teātra būve guva jaunu pavērsienu —

radās iespēja tam rast vietu neapbūvētajā teritorijā

ārpus Vecpilsētas. Teātri (tagadējo Latvijas PSR

Valsts baleta teātri) 1862. gadā pabei-

Operas un

dza celt L. Bonšteta projekta bijušā Pankūku

pēc
bastiona vietā.

Līdz cietokšņa likvidēšanai sabiedrisko ēku celt-

niecība bija visai apgrūtināta arī priekšpilsētā.

Viens no šādiem raksturīgiem piemēriem ir vecās

Ģertrūdes baznīcas būvvēsture. Baznīcas draudze,

kuras dievnams līdz ar priekšpilsētām 1812. gadā
bija nodedzis, dievkalpojumiem izmantoja pagaidu
koka būvi, kas atradās Aleksandra (tagad Ļeņina)
un Dzirnavu ielu stūrī un vecuma dēļ jau bija pus-
lietošanai 1849. gadā
sagruvusi un nepiemērota.
tika apstiprināts projekts jaunai koka baznīcai, taču

zvanutorni veidot tai neatļāva. Būvvieta tai bija pa-

redzēta
turpat, kur atrodas vecā Ģertrūdes baznīca
(tagadējā K. Marksa ielā 8).
Būvvieta no cietokšņa atradās 370 asu attālumā, tas ir,

450 joslā, kur celtnēm nedrīkstēja būl

asu platajā esplanādes
mūra pamati. Tātad arī baznīcu nāktos celt uz koka pamatiem.
Tomēr
pēc vairākkārtīgiem ģenerālgubernatora lūgumiem
1850. gada beigās izņēmuma veidā tai atļāva taisīt mūra
pa-

matus, jo celt lielu sabiedrisku ēku bez izturīga pamata būtu

sienas ātri drīz vien atkal tās
pārmērīga izšķērdība: sapūtu, un

būtu jāatjauno. Baznīcas projektu 1851. gadā pārveidoja, bet

1852. gada ģenerālgubernators A. Suvorovs lūdza
pavasarī

apstiprināt vēl vienu projektu. Tajā vietu skaits baznīcā bija

palielināts no 900 līdz 1500. Turklāt šajā projektā baznīcai bija

paredzēts arī zvanutornis. Draudze bija pieradusi redzēt torni

ne tikai senajai nodegušajai baznīcai, bet arī vecajai pagaidu

būvei. Turklāt Maskavas priekšpilsētā pareizticīgo un
iuterāņu
koka baznīcas ar torņiem (Marijas pasludināšanas baznīca

Gogoļa ielā 9 un Jēzus baznīca Elijas (tagadējā Odesas)

daudz cietoksnim nekā baz-
ielā 18) atradās tuvāk Ģertrūdes
nīcai izvēlētā vieta. Cars Aleksandrs II A. Suvorova lūgumam
visumā piekrita, taču atsauksmi Kara ministrijas
pieprasīja no

inženierdaļas inspektora ģenerāļa Denas. Tas atbildēja, ka

saskaņā ar esošajiem likumiem cietokšņu priekšpilsētās ceļamo

90
Sv. Ģertrūdes baznīca.
1865. J. D. Felsko.
 sabiedrisko ēku jāsaskaņo kara tikai attie-
projekii ar resoru

to būvvietu, bet, tā kā tā jau ir saskaņota, tad jaunajam

cībā uz

projektam Kara ministrijā atļauja vispār vairs neesot jāprasa.

Ģenerālis Dena vēl piebilda, ka no
kara resora puses nekādu

šķēršļu pret baznīcai paredzētās vietas izvēli nebūs, bet celt

torni Sv. Ģertrūdes baznīcai cars ir noliedzis. Saskaņā ar šo

atsauksmi 1852. gada oktobrī uz projekta apstiprināšanas

lūguma tika uzlikta rezolūcija: «Kungam ķeizaram nelabpatikās
82
izteikt savu monarha atļaušanu» .

Atkal projektu baznīcai bez torņa apstipri-

jaunu
1853. martā, taču to realizēt neizdevās.
nāja gada
Tikai pēc desmit gadiem, kad priekšpilsētās jau bija
celt baz-
atļauts arī mūra namus, apstiprināja mūra

J. D. Felsko. Pa-
nīcas projektu, ko bija izstrādājis
matakmeni ielika 1865. gada maijā, bet gotiskās
formās veidoto dievnamu iesvētīja 1869. gada
martā.

Pirms cietokšņa vaļņu nojaukšanas izveidoja

Cietokšņa vaļņu īpašu cietokšņa vaļņu norakšanas komisiju.
Rīgas
nojaukšana visus likvidē-
Tā vadīja un koordinēja ar cietokšņa
saistītos finansu tehniskos
šanu organizatoriskos, un

jautājumus.
Komisija sāka darboties 1857. gada 11. novembrī. Tās

priekšsēdētājs, tāpat kā 1856. gadā nodibinātajai priekšdarbu

komisijai, bija birģermeistars E. Grims. Komisijas sastāvā bija
pieci Rīgas rātes locekļi, divi pilsētas aldermaņi, kā arī četri

Lielās un četri Mazās ģildes pārstāvji. Darbu tiešai vadībai va-

jadzēja pieaicināt kādu augsti kvalificētu, pieredzējušu inže-

nieri no ārzemēm. lekams tādu atrada, šo pienākumu apņēmās

izpildīt Rīgas—Daugavpils dzelzceļa būvinženieris Kārlis He-

nings, bet 1859. gada maijā būvdarbu vadību pārņēma no Lībe-

kas ataicinātais inženieris Viljams Veirs. Komisijas «otrais inže-

nieris» bija arhitekts O. Dīce (1863. gada martā viņš kļuva par

Kurzemes guberņas pilsētu arhitektu). Turklāt saskaņā ar

Satiksmes ceļu un publisko ēku galvenās pārvaldes priekš-

niecības rīkojumu vaļņu norakšanas tehnisko
par uzraugu

no 1858. gada septembra kļuva Vidzemes guberņas valdes

būvkomisijas arhitekts J. Hāgens. Līdz pilsētas

ar
galveno ar-

hitektu J. D. Felsko šie vīri tolaik Rīgā bija pazīstamākie un

ievērojamākie sava aroda speciālisti. Viņu darbs atstājis palie-

košas centra
pēdas jaunā Rīgas sejā.

92
 Cietokšņa vaļņu nojaukšana, kas ilga vairāk nekā

sešus gadus, sākās ar svinīgu ceremoniju 1857. gada

15. novembrī. Vispirms noraka vaļņus Smilšu vārtu

rajonā un tur izveidoja tagadējās Ļeņina ielas trasi,

iekšpilsētās Kaļķu ielu taisnā līnijā savienojot ar

Aleksandra ielu priekšpilsētā.

1858. gadā darbi galvenokārt ziemeļaustru-
ritēja
mos no Vecpilsētas. Tika uzcelti vairāki tilti no-
pār
cietinājumu grāvju vietā izveidoto pilsētas kanālu,
piemēram, Pirts (vēlāk Suvorova, tagad K. Barona)
un Lazaretes (vēlāk Nikolaja, tagad Gorkija) ielās.

Visus darbus katru gadu izdeva mazākumsolīšanā. 1858.

ga-
dā galveno darbuzņēmēju kļuva Vidzemes muižnieks
par
Viktors Volts. Viņš apņēmās veikt visus darbus 162 000 rbļ.,
par
kas tomēr nedaudz pārsniedza sākotnējā tāmē paredzēto sum-

mu. Mazās jeb Amatnieku ģildes «cunftīgie» meistari jutās aiz-

vainoti. Pēc viņu domām, saskaņā ar senām, vēl viduslaikos

iedibinātām vācu amatnieku tradīcijām nozīmīgus būvdarbus

pilsētā drīkstēja veikt tikai īsteni rīdzinieki cunfšu meistari.

—

Tāpēc ģildes mūrnieku un namdaru cunfšu vārdā aldermanis

Taube iesniedza guberņas valdei sūdzību it kā nelikumīgu
par

vaļņu norakšanas komisijas rīcību, par pilsētas līdzekļu

izšķērdēšanu (pēc viņu domām, vismaz 24 000 rbļ. apmērā) un

zemu būvdarbu izpildes kvalitāti, kurā apgalvoja, ka būv-

uzņēmēja kvalifikācija esot tāda, ka viņš vispār nespējot

spriest par to, kā darbi izpildāmi saskaņā ar būvmākslas liku-

miem. Lieta nonāca tiktāl, ka Rīgas rāte, izskatot sūdzību,

pieņēma lēmumu: «Viscaur nepareizo, nepamatoto un
frivolā

formā uzrakstīto mūrnieku un amatnieku cunfšu sūdzību norai-

dīt pilnīgi un uz visiem laikiem, bet sūdzības nepiedienīgo

par

un nepieklājīgo izteiksmes veidu mūrnieku un namdaru cunf-

tēm izteikt aizrādījumu šo lēmumu nosūtīt Mazās
stingru un

ģildes vecāko solam, uzliekot par pienākumu to izziņot

83
attiecīgajām cunftēm.» 5o Taube pārsūdzēja
spriedumu vis-

augstākajās instancēs, kur to atkārtoti izskatīja gadu gadiem,

līdz beidzot Senāts 1871. gadā pieņēma galīgo lēmumu:

«Taubes sūdzību atstāt bez ievērības.»

1859. darbi norisa

gadā galvenie zemes
Daugav-
malā. Vienlaikus kuru toreiz
gar Merķeļa ielu, sauca

bijušā Baltijas ģenerālgubernatora F. Pauluči

93
Vecrīga bulvāru loku. izveidoto
ar
vārdā, ievērojami paplašināja 1812. gadā
Vērmanes dārzu Kirova parku). Jauniz-
(tagadējo
veidotās ielas Holandes (četr-
apstādīja ar liepām
rindu liepu aleju tagadējā Ļeņina ielā ierīkoja
1862. gadā). Gada beigās pilsēta pārdeva pirmos
deviņus dzīvojamām ēkām paredzētos gruntsgaba-
lus
pilsētas jaunajā centrā.
1859. gadā radās dažas interesantas izmaiņas
Kā radās Bastejkalns centra rekonstrukcijas projekta detaļās. Inženieris

K. Henings ieteica kanālu iepretim bijušajam Pan-

kūku bastionam atstāt nekā

platāku, projektā pare-
dzēts. Tas samazināt darbu
ļāva zemes apjomu un

94
 Smilšu bastiona at- Bulvāru loka apbūve.
atstāt nenoraktu daļu —

«gan

miņai par iznīcinātajiem cietokšņa vaļņiem .., gan

cilvēkiem, kas dosies dotu

arī tāpēc, lai pastaigā,

iespēju baudīt skaisto skatu uz pilsētu», K. Henings

84
norakšanas komisijai.
rakstīja ziņojumā vaļņu
Smilšu bastiona vēl uzbēra zemi,
nenoraktajai daļai
un tā radās Bastejkalns.
Ap Bastejkalnu izveidoja apstādījumus pēc pro- Apzaļumošana
Lībekas un labiekārtošana
jekta, ko 1859. gadā izstrādāja pilsētas
dārzu arhitekts A. Vents.

1880. kanālmalas apstādījumi

Vēlāk, pēc gada,
tika Rīgas dārzu direk-
pilnīgi pārveidoti pilsētas

95
Kanālmalas apstādījumuprojekta fragments. 1859VA.en.ts. tora G. Kufalta vadībā. Pēc G. Kufalta projektiem
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā rekon-
struēja vai arī izveidoja no jauna gandrīz visus

Rīgas apstādījumus. Viņš savā laikā bija viens no

ievērojamākajiem ainavu arhitektūras un pilsētbūv-

niecības tikai
speciālistiem. Viņš darbojās ne Rīgā,
bet Pērnavā daudzās citās Pirms
arī un pilsētās.
viņa visus pilsētas sabiedriskos apstādījumus vei-

doja un
kopa Rīgas dārznieki K. šohs un K. Reims.

96
 Nākamajos gados turpinājās plaši zemes darbi un

jaunapgūtās pilsēttelpas labiekārtošana. 1860. gadā

norakto cietokšņa vaļņu teritorijā tika uzcelta
pirmā
dzīvojamā ēka (Padomju bulvārī 16), bet tā paša
gada bijušā Pankūku bastiona vietā tika
augustā
likts pamatakmens pilsētas teātra jaunbūvei.

Vaļņus norokot, zemesdarbus veica 789 430 m 3 apjomā,

jauno ielu brauktuves nobruģēja 25 777 m- platībā ar kaltajiem
un 97 554 m 2 platībā ar apaļajiem laukakmeņiem, ierīkoja tro-

tuārus ielām un gājēju celiņus apstādījumos 37 952 m2

gar

kopplatībā un iestādīja 1367 kokus. Paralēli tam veica arī

daudzus citus darbus. Piemēram, 1861. gadā ļoti īsā laikā —

no 6. jūlija līdz 3. novembrim pēc V. Veira projekta Vec-

rīgā pilnīgi no jauna izbūvēja kanalizācijas kolektoru jeb tā

saukto Rīziņa kanālu. Tas stiepās no Daugavas Minsterejas

pa
un Kalēju ielām līdz Smilšu ielai un no turienes
atpakaļ uz

Daugavu.

Ar Daugavas gultni savienoja arī tā saukto Ro-

denburga grāvi, kas bija izveidots vēl zviedru lai-

kos, kad 17. vidū sāka bet

gadsimta būvēt, nepa-
beidza jauno nocietinājumu līniju ap Rīgas priekš-
pilsētām. Viens no būvdarbu vadītājiem bija
zviedru kara inženieris J. Rodenburgs. Rodenburga
grāvis atradās Maskavas priekšpilsētā
bijušajā starp
Dzirnavu un Romanova (tagad Lāčplēša) ielām. Tajā
ieplūdināja apkārtnes kanalizācijas ūdeņus un sa-

meta visādas drazas, tuvākajā apkārtnē tas

tāpēc
radīja antisanitārus apstākļus. Tautā to sauca arī

par Speķa grāvi. 70. gadu vidū grāvi aizbēra.

Rīgas cietokšņa vaļņu norakšanas komisija beidza

darboties 1864. gada sākumā, un to publicēja

par
85
plašu un detalizētu pārskatu.
Kopumā vaļņu norakšana bija grandiozs pilsēt-
būvniecisks pasākums. Tā realizācijas gaitā tika at-

rasta vieta ne tikai pilsētas teātrim (bijušā Pankūku

bastiona vietā, nevis tagadējā Raiņa bulvāra un

Ļeņina ielas krustojumā, kā sākotnēji bija paredzēts

7 103335
97
Pilsētas gāzes iestāde. J. D. Felsko O. Dīces ko
un projektā un uz pastā-
1861. J. D. Felsko.
vēja arī teātra būves komiteja), bet arī Reimersa
19. otrās attēls.
gs. puses
acu klīnikai (tagad Latvijas PSR Valsts celtniecības

komiteja Raiņa bulvārī 7), Politehnikumam (tagad

Valsts universitāte bulvārī 19),
Latvijas Raiņa
pilsētas reālģimnāzijai (tagad L. Paegles 1. vidus-

skola Raiņa bulvārī 8), pilsētas gāzes iestādei (tagad

Ūdensvada un kanalizācijas saimniecības pārvalde
v. c. iestādes Padomju bulvārī 1) v. c. celtnēm.

Pakāpeniski iezīmējās Rīgas jaunā centra arhitek-

toniski telpiskais veidols. vecpilsētu sāka vei-
Ap
doties bulvāru apbūves komplekss, kas kļuva par
vienu no ievērojamākajiem 19. gadsimta otrās puses
pilsētbūvnieciskajiem ansambļiem Eiropā.
Pirms vaļņu nojaukšanas daudzi šaubījās, vai tas ir

vispār iespējams. Tomēr pilsētas centrs tika sekmīgi

rekonstruēts. No senajiem nocietinājumu vaļņiem
nepalika pāri gandrīz nekas. Tagad, pēc vairāk

nekā 120 gadiem, radusies doma atjaunot atse-

višķus vaļņu fragmentus kā sava laika vēstures pie-

98
minekli. Līdz ar to rodas jautājums: vai var vien-

nozīmīgi atzīt par progresīvu un pareizu cietokšņa

vaļņu pilnīgu norakšanu? Cietoksnis taču bija no-

teikta laikmeta radīta būve —

sava veida inže-

niermākslas un arī arhitektūras piemineklis. Ir pil-

sētas, kur vēl šobaltdien stāv senie bastioni (pie-
Brēmenē, daļēji Gdaņskā v. c). Taču Rīgā
mēram,
konkrētos apstākļos cietokšņa vaļņu norakšana

acīmredzot tikai vēsturiski nosacīta, bet arī

bija ne

nepieciešama. Tā rīkojās arī daudzās citās Eiropas

pilsētās. Nevienas pilsētas apbūve un tikpat kā

neviena celtne nav kaut kas nemainīgs, ko vaja-

dzētu iekonservēt kaut kādā noteiktā vēsturiskās

attīstības stadijā. Dažkārt kaut kas arī jāupurē ta-

gadnes un nākotnes vārdā. Jāupurē, lai saglabātu.

Tiesa, cietokšņa vaļņu norakšanas gaitā bez ap-

domās tika iznīcinātas atsevišķas vēsturiski un māk-

slinieciski nozīmīgas celtnes. Piemēram, pilsētas

vārti. No Smilšu vārtiem gan noņēma skulpturālos
rotājumus, lai tos restaurētu un saglabātu, taču pa-
šus vārtus, kā visus vārtus cietokšņa
tāpat pārējos
vaļņos, iznīcināja. Nojaukto Kārļa vārtu fotogrāfiju
vaļņu norakšanas 1863. bi-
komisija gadā aizsūtīja
jušajam Baltijas, toreiz jau Pēterburgas, ģenerāl-
gubernatoram A. Suvorovam. A. Suvorovs atsūtīja
pateicības vēstuli, kurā izteica nožēlu, ka vārti ir

nojaukti, jo līdz ar to zudusi viena no pēdējām

pieminām kaut Kārļa vārtus
par seno Rīgu, gan
saglabāt nemaz nebūtu grūti. Kā, piemēram, Pa-
rīzē Senmartēna vai Sendenī kas vairs
vārtus, gan
nav vajadzīgi, tomēr nevienu arī netraucē.
86

19. gadsimta 70. gadu vidū, kad nojauca citadeles

vaļņus, vismaz tā saukto Karalienes vārtu elementus

un detaļas saglabāja, un to iekšējo fasādi mēs varam

aplūkot vēl šodien

pie Rīgas pils blakus bijušajiem
pils staļļiem.

99
 Līdz ar cietokšņa likvidēšanu un pilsētas strauju

izaugsmi Rīgā masveidā ieplūda darbaspēks, arī

augsti kvalificēti inženieri un tehniķi, un

jau
tika nodibināta
1858. gadā Rīgas Tehniskā bied-
rība. Puse tās locekļu bija arhitekti. 1879. gadā ar-
hitekti biedrību. Tiesa, tās
noorganizēja paši savu

darbība drīz apsīka un biedrība faktiski izjuka, tā-

Tehniskā biedrība
1889. tika nodibināta Arhi-
Arhitektu biedrība. pēc gadā jauna Rīgas
un
tektu kura vēl
Augstskola biedrība, pastāvēja pat pēc pirmā
pasaules kara.
1862. gadā tika nodibināta Baltijā pirmā tehniskā
augstskola —
Rīgas Politehnikums. 1869. gadā tajā
atvēra arhitektūras nodaļu, kas kļuva par pro-
fesionālo kadru centru.
sagatavošanas Raksturīgi,
ka bulvāru lokā vairums sabiedrisko ēku ir
Rīgas
mācību iestādes.

1872. gada 21. februārī sāka nojaukt citadeles

vaļņus, šo darbu nobeidza ap 1875. gadu. Galīgo

plānojuma struktūru telpisko veidolu tam
un pēc
ieguva bulvāru ansamblis.

Jau 19. 70.

gadsimta gadu otrajā pusē Rīgas bulvāri ieman-

Bulvāru ansamblis atzinību. Interesanti ka 1876.

toja vispārēju atzīmēt, gadā,
kad sakarā ar Tallinas cietokšņa vaļņu norakšanu «visaugstāki»
tika apstiprināts šīs pilsētas centra paplašināšanas un rekon-

strukcijas projekts, «viņa ķeizariskajai majestātei [Aleksan-

dram II — i. X.] labpatikās izteikties, ka jaunajā teritorijā,
ja platība to atļauj, būtu vēlams iekārtot tāda veida bul-
87
vāri, kāds ir Rīgā» .
1878. gadā kāds krievu ceļotājs par Rīgas bulvāriem

rakstīja šādi: «Tajā Pēterburgas daļā, kas

priekšpilsētas pa-

vērsta pret pilsētu jeb t. s. Troņmantnieka [tagad Raiņa —

J. virkne
X.] bulvāri, ir daiļi un grezni, pēc jaunākās arhitektū-
prasībām izbūvētu ēku, šī vieta skaitās
ras
pamatoti Rīgas
88
labākā daļa. .» Visai atzinīgi novērtēts arī bijušo priekšpil-
sētu labiekārtojums, apstādījumi un ielu bruģis.

Lepnumu un prieku par Rīgas bulvāru apbūvi izjuta arī

paši rīdzinieki. Lūk, kā 1889. gadā, toreiz tikko

raugoties pa
uzceltā apgabaltiesas nama (tagad Latvijas PSR Augstākā
tiesa
Ļeņina ielā 34) augšstāva logiem, pilsētas ainavu attēloja

100
publicists Purinu Klāvs: «.. attālāki redzami pilīm līdzīgie nami Vīnes Rings. 1859. gada
pie Totlēbena [tagad 1. bulvāra Suvorova
Komunāru —
X.] un
projekts.
[tagad K. Barona —
i. X.] ielas, starp kuriem sevišķi minami

Politehniskās skolas monumentālo namu un bagāti lep-

grupa

nais, cēlais Pfāba nams [tagad mākslinieku radošo savienību

K. Barona ielā
nams 12 — J. X.]. Otrā pusē redzam plašo
Esplanādi, aplenktu ne mazāk lepniem namiem. . Visur, kur
un cik tāli vien acis sniedzas, redzami vienīgi jauni nami,
jaunā Rīga.»B9

101
 bulvārus apbūvēja relatīvi laikā
Rīgas īsā —

dažos gadu desmitos.

Lokā Vecrīgu un citadeli (līdz Kirova ielai)

ap
mūsdienās ir ap
160 kapitālu dzīvojamo un sabied-

risko ēku. No tām sešas uzceltas līdz 1870. gadam,

6—19. gadsimta 70., 49 —
80., 13 —
90. gados un

tikpat — 20. gadsimta sākumā līdz pirmajam pasau-

les karam. 20. gadsimta 20. un 30. gados te uzcel-

tas septiņas ēkas. Te apbūvei raksturīga harmoniska

noskaņotība, stilistiska viengabalainība. Apzaļumotā

bulvāru nodrošina organisku saistību
pilsēttelpā un

reizē intervālu viduslaicīgo

arī nepieciešamo starp
vecpilsētu un kapitālās apbūves rajonu bijušajās
priekšpilsētās. bulvāru ansambli droši
Rīga un Vīne Rīgas var sa-

līdzināt ar slaveno Vīnes Ringu.

1858. gadā notika Vīnes centra rekonstrukcijas projektu

konkurss. Tajā piedalījās tādi pazīstami arhitekti kā E. van der
Nills un A. Zikards fon Zikardsburgs, L Fersters, P. 2. Lennē

v. c. Galīgo projektu īpaša komisija izstrādāja tikai 1859. gadā.

Tā realizācijas gaitā radās Vīnes Rings, ko pieņemts uzskatīt

par klasisku 19. gadsimta pilsētbūvniecības pieminekli. Rings

galvenokārt ir efektīga reprezentācijas kurā
zona, gar pla-
šiem bulvāriem kārtojas virkne monumentālu sa-
greznu,
biedrisko ēku. Vīnes arhitektūra stipri iespaidoja būvmākslas

attīstību Eiropā.

Pēc cietokšņa vaļņu norakšanas viens no ievēro-

Dzelzceji jamākajiem notikumiem attīstībā dzelz-
Rīgas bija
ceļu mezgla izveide. Pirmā dzelzceļa līnija savie-

noja Rīgu ar Daugavpili. Par tās celtniecību domāja

jau kopš 1847. gada, bet būvdarbus sākt
varēja
tikai 1858. gadā. Satiksmi šo dzelzceļu atklāja
pa
1861. gadā. Tādējādi tika savienota lekš-
Rīga ar

krievijas dzelzceļu tīklu, tolaik izbūvēja Pē-

jo arī

terburgas—Varšavas dzelzceļu, kas gāja caur Dau-

gavpili. Rīgas—Daugavpils līniju drīz vien pagari-

līdz Vitebskai, bet 1894. gadā līdz pat Orlai.
nāja —

102
 1867.—1868. gadā izbūvēja dzelzceļu uz Jelgavu. Tolaik Rīgas dzelzceļa stacija
tilta vēl nebija, tāpēc tās kreisajā krastā Klīver- pēc 1884.—1885. gada
pār Daugavu
salā uzcēla Jelgavas dzelzceļa staciju (šo divstāvu koka ēku, rekonstrukcijas. H. Šēls.
kura nav vairs saglabājusies, vēlāk sāka saukt par Rīgu III). Vidū pareizticīgo kapela

dzelzceļu Bolderāju Dau- A.

1871.—1873. gadā izbūvēja uz un (1888, Kīzelbašs).
gavgrīvu, bet 1875.—1877. gadā — uz Tukumu. 20. gs. sāk. foto.
Arī labajā krastā turpinājās sliežu ceļu būve.
Daugavas
1871.—1872. gadā izveidoja atzarojumu uz Mīlgrāvi, 1893.—

1894. gadā —
uz ostas elevatoru. Līdz ar to ap jauno Rīgas
centru noslēdzās dzelzceļu loks. Gar dzelzceļu izauga virkne

fabriku un
rūpnīcu, veidojot rūpniecības zonu. Tajā iekļāvās
arī centrālā preču stacija, ko 1898.—1903. gadā izveidoja
bijušo pilsētas ganību teritorijā. 1886.—1889. gadā izbūvēja
Pleskavas dzelzceļu ar atzarojumu uz Tartu un Tallinu.

1884.—1885. arhitekta H. Sēļa

gadā pēc pro-

jekta rekonstruēja un paplašināja centrālās dzelz-

103
Pirmais dzelzceļa tilts ēku nekas
ceļa stacijas (no tās gan nav saglabā-
pār Daugavu. 20. 60.
jies pēc gadsimta gados veiktās rekonstruk-
1871.—1873.
cijas).

1871.—1873. gadā Rīgas Politehnikuma profesora

H. Besāra vadībā pār Daugavu uzcēla dzelzceļa
tiltu. Pilsētas vēsturē
pastāvēšanas tas bija pirmais
pastāvīgais tilts pār upi. Līdzās tagadējam dzelz-

ceļa tiltam vēl saglabājušies daži tā balsti, šo ve-

cāko 737 m garo, bet tikai 9,08 m plato tiltu vei-

doja bieži režģota, nepārtraukta astoņus laidumus

gara Tauna sistēmas kopne ar paralēlām joslām un

104
brauktuvi Gar
apakšējā daļā. Kārļa (tagadējo
13. tilts
janvāra) ielu izveidoja tilta pievedceļiem nepie- Dzelzceļa

ciešamo uzbērumu. Tas Vecpilsētu telpiski nošķīra

no
bijušās Maskavas priekšpilsētas —

gandrīz tā-

pat kā pirms pārdesmit gadiem tajā pašā vietā no-

raktie cietokšņa vaļņi. Tiltu tikai dzelz-

izmantoja ne

ceļa satiksmei. Pa to iet arī braukt

varēja gājēji un

pajūgi.

Tomēr pilsētas šis tilts nekāds lielais ieguvums

transportam
nebija. Tilts darbojās katru dienu no pīkst. 5.00 līdz 24.00,
šajā laikā, t. i., 19 stundās, to pārbrauca 38 vilcienu
pār sa-

stāvi. Kamēr
pār tiltu pārbrauca vilciens, to vajadzēja slēgt cita
veida transportam uz 23 minūtēm, turklāt laiku laikam
pa

vajadzēja pagriezt izgriežamo daļu, lai izlaistu cauri kuģus.

Tā ka kopumā pilsētas transports tiltu varēja izmantot mazāk
nekā četras stundas diennaktī.
Arī senais plostu tilts, kurš Rīgā eksistēja kopš 18. gadsimta
sākuma, bija neērts un satiksmei pat bīstams: to braucot,
pa

bija jāpārvar četri stāvi pandusi —

pie abiem krastiem un

vienā vietā kuri kalpoja laivu plostu

uz
pontoniem, par un

caurbrauktuvi. Bet tolaik Rīgas ratiem nebija

smago ormaņu
bremžu ...

Pilsētas varasvīri tomēr nemaz nesteidzās veikt

radikālus pasākumus, lai izveidotu drošu un pastā- Komunālās saimniecības

vīgu transporta artēriju starp abiem Daugavas kras- būves un inženierbūves

tiem. Pamatīgu peļņu ienesa kuģīšu satiksme. Tur-

klāt uzskatīja, ka kapitāls tilts radīs neatrisināmas

problēmas pilsētas tālākajā attīstībā: kreisajā krastā

strauji zemes dārdzība, un pilsētai drīz vien

augs
pietrūks līdzekļu jaunu ielu izbūvei nepieciešamo
privāto gruntsgabalu atsavināšanai. Tomēr 1890.—

1896.
gadā pēc pilsētas inženiera Ā. Agtes projekta
plostu tiltu pakāpeniski nomainīja
veco ar
pontonu
tiltu.

19. gadsimta darbi tika

otrajā pusē plaši veikti,
lai krastus izbūvētu
nostiprinātu Daugavas un ostas

akvatoriju un
upes straumi regulējošus dambjus.

105
 1875.—1886. gadā izveidoja AB, CDE v. c. dam-

bjus.
Daudz paveica pilsētas labiekārtošana un ielu

bruģēšanā.

1900. gadā ielu izbūvēto braucamo daļu kopplatība sa-

sniedza 1 403 683 m 2. No tiem 162 568 bija segti ar kaltajiem

akmeņiem, ko ieveda no Zviedrijas, Somijas un Beļģijas.

tēsti
110 861 m 2 bija t. s. kaķa galvas (Kopfsiein) —
rupji
akmeņi virsmas laukumu, mazāku 130
granīta ar ne
—

par

200 cm
2
. 916 588 m 2 ielu klāja sīkāku apaļu akmeņu bruģis

(Rundsieinpf\aster).
lelu apgaismošanai izmantoja gāzi. Pirmā gāzes ražotne, ko
uzcēla cietokšņa vaļņu nojaukšanas bijušā Jēkaba ravelīna
pēc

vietā, vairs neapmierināja augošās vajadzības. 1874. gadā

Matīsa Revolūcijas) ielā 106 uzcēla otru, daudz jau-
(tagad
dīgāku gāzes fabriku, kuru līdz 20. gadsimta sākumam vairāk-
kārt paplašināja.
Ūdensvada sūkņu stacijas
Attīstījās komunālais 1882. gadā atklāja kustību
mašīnu transports.
māja Maskavas
pirmajām trim zirgu tramvaja līnijām. Tās gāja Teātra
pa pa
ielā 194. 1896. K. Felsko.
(tagad Padomju) bulvāri, Aleksandra (tagadējo Ļeņina), Mas-

kavas un citām ielām. 1885. un 1888. gadā izbūvēja vēl pāris

jaunu līniju Marijas (tagad Suvorova), Suvorova (K. Ba-
pa

rona), Stabu (F. Engelsa) un citām ielām.

1900. gadā Rīgā sāka darboties elektriskais ielu dzelzceļš.

Elektriskā tramvaja līniju tīkls strauji sazarojās un paplašinājās.
1907. gadā to kopgarums pārsniedza 38 kilometrus, bet

1913. gadā —
47 kilometrus.
Drīz cietokšņa vaļņu norakšanas pēc V. Veira projekta
pēc
sāka būvēt jaunu ūdensvadu sistēmu ar ūdens ņemšanu no

Daugavas Maskavas priekšpilsētas rajonā (sūkņu stacija atradās

ielā 194). 19. gados pie
Maskavas Kaut
gan jau gadsimta 80.

Bukultu muižas atklāja bagātīgus laba gruntsūdens krājumus,

tomēr pilsēta nespēja apgūt to izmantošanu. Gadsimta beigās

vienīgi modernizēja unpaplašināja jau esošo ūdensapgādes

sistēmu. Tad, 1897. gadā, uzcēla arī abus vecos ūdenstorņus
Matīsa ielā 2a.
Mazajā
1894. gadā pēc A. Agtes projekta sāka veidot sistemātiskās

kanalizācijas tīklu, kura kopgarums ap gadsimtu miju sasniedza

80 kilometru.

20. sākumā industriāla

gadsimta Rīga bija kapitā-
listiska lielpilsēta. Tās labiekārtotajā centrālajā daļā
bija izbūvētas visas nepieciešamās, tālaika līmenim

106
atbilstošās inženiertehniskās komunikācijas. Bija at-

tīstīts komunālais Savā 700 gadu jubi-

transports.
lejā 1901. gadā pilsēta varēja atļauties plašas svi-

nības un grandiozu rūpniecības, amatniecības un

mākslas izstādi, ko iekārtoja īpaši šim nolūkam cel-

tos pagaidu paviljonos Esplanādē (tagadējā Komu-

nāru laukumā), kā arī apkārtējos parkos. Viens no

šīs izstādes eksponātiem — mūrniekmeistara K. Ķer-

galvja būvuzņēmuma, kas bija dibināts 1890. gadā,
veidotā lapene vēl tagad saglabājusies agrākajā
Strēlnieku dārzā (tagadējā Kronvalda parkā) aiz Po-

litiskās izglītības nama (nomainīts vienīgi pārse-

guma kupols).
19. gadsimta beigās strauji sāka apbūvēt bijušās
priekšpilsētas. Tomēr tās gan atsevišķu ēku, gan

pilsētvides labiekārtojuma krasi kontrastēja

ziņā ar
Ūdenstornis
centru. Arī centra bulvāros iezīmējās jauni
grezno Mazajā Matīsa ielā 2a.

vaibsti. Šeit viena no interesantākajām epizodēm 1897. O. Intce, R. Frišs.

bija Esplanādes apbūve.

Doma celt kaut ko Esplanādē (sk. 51.—53. Ipp.) no

jauna radās 1899. gadā, kad pilsētas galvas

Rīgas
vietas izpildītājs E. Betihers lekšlietu minis-
griezās
trijā ar lūgumu, lai šajā laukumā atļauj būvēt Biržas

komitejas komercskolu Mākslas jo pil-

un
muzeju,
sētas centrā visi šīm ēkām
gandrīz nozīmīgajām
piemērotie gruntsgabali bija jau apbūvēti.
ievilkās vairāk nekā divarpus
Jautājuma izšķiršana
gadus. Niknā pilsētas Esplanādes apbūve
starpresoru cīņā iesaistījās un

guberņas Biržas komiteja, lekšlietu minis-

valdes,
trija un Kara ministrija (armija Esplanādi izmantoja
par apmācību laukumu).
Svētās Sinodes pareizticīgo lietu resors pret to neiebilda,
jo uzskatīja, ka Esplanādē esošā katedrāle neko nezaudēs no

savas monumentalitātes, ja laukuma otrā malā pacelsies pāris

sabiedrisko ēku. Toties šīs ieceres sīvs pretinieks bija Vidze-

mes gubernators ģenerālmajors V. Surovcevs. Vēstulē lekšlietu

«Pilsētas
ministrijai 1899. gada novembrī viņš rakstīja: jaunā

107
 laikā tiek blīvi apbūvēta drīz vien pārvērtīsies
daļa pēdējā un

ēku blāķi, ko šauras ielas bez

par
5—7 stāvu pāršķels samērā

skvēriem, laukumiem tml. Tāda pilsētas apbūves

zaļumiem, v.

sistēma līdz ar Rīgas klimatiskajiem apstākļiem — lielo mit-

kā
rumu, augsnes īpašībām purvainību,
—
arī tāpēc, ka nav

kanalizācijas, rada higiēniskā ziņā visai bīstamus dzīves ap-

stākļus, tāpēc īpaši svarīgi liekas saglabāt neapbūvētas un

90
apzaļumotas platības pilsētas jaunajās daļās.»
Esplanādes likteni 1900. gadā izlēma speciāli nodibināta

komisija, kuras sastāvā armijas virsnieki

pārsvarā bija augsti —

ģenerāļi un pulkveži. Komisijas viedoklis bija negatīvs, jo

Esplanāde esot absolūti nepieciešama un
vienīgā iespējamā
vieta dažāda veida militārajām Tomēr pilsētas
apmācībām.
galva L Kerkoviuss, kas arī bija komisijas sastāvā, izteica

savu «īpašu viedokli», kurā norādīja: «..te noticis kaut kāds

liels jo pilsētas valde it iecerējusi

pārpratums, nemaz nav

Esplanādes ciešu apbūvi, bet pārvērst to sabiedrisku parku,

par

uzceļot tajā divas trīs sabiedriskās ēkas. Tas, ka, šādi pārvei-
dojot minēto laukumu, kas patlaban ir smilšains, lielgabalu
ratiem izdangāts tuksnesis, no
kura sausā laikā paceļas putekļu
mākoņi, pilsētas higiēniskie apstākļi tikai uzlabosies un ka

tādā gadījumā laukums būs daudz cienīgāka vieta, kurā ierīkot

pieminekļus valdniekiem, tas, manuprāt, nevar radīt šaubas.» 91

Rīgas parku un dārzu direktors G. Kufalts izstrā-

dāja atbilstošu Esplanādes labiekārtojuma projekta

skici, bet kara resoram pilsēta apmaiņai piedāvāja
citus, militārajām mācībām daudz piemērotākus ze-

mes gabalus. Tikai 1902. gada sākumā «visaugstāki»

atļāva komercskolas ēku celtniecību
un
muzeja ar

atbilstošu apzaļojumu Esplanādes ziemeļrietumu

daļā, tomēr apmēram puse laukuma joprojām pa-
lika kara resora pārziņā . . .

Tādējādi 20. gadsimta sākumā pamatvilcienos tika

nobeigta centra bulvāru arhitektoniski telpiskā iz-

veide. Vēl viens nozīmīgs pilsētbūvniecisks pasā-

kums šajā laikā bija Krievijā pirmās tā sauktās dārzu
pilsētas —
Ķeizarmeža (tagad Mežaparka) izveido-

šana. Taču tā jau ir tēma, kas pilnībā attiecas uz

nākamā arhitektūras vēstures stila —

jūgendstila —

laikmetu. 19. gadsimtā vēl valdīja eklektisms. Tieši

108
laja stilā Rīgā veidots simtiem dzīvojamo un vai-

rums sabiedrisko ēku. Tās lielā mērā nosaka rak-

sturīgākos pilsētas arhitektoniski mākslinieciskos

vaibstus.

Cilvēka daudzveidīgajai sabiedriskajai darbībai

Sabiedriskās
nepieciešamās vides organizācijas augstākā pakāpe
gan
materiālās ražošanas,
gan garīgajā jomā ir pil- ēkas
sēta. Kā katram cilvēkam ir sava seja, pēc kuras

daudz ko var spriest par viņa garīgo dzīvi un prāta

dziļumu, tā sava seja ir arī pilsētai. Tās veidolu

lielā nosaka sabiedriskās

mērā ēkas, to izvietojums
pilsētvidē ēku arhitektūra. Vec-
un, protams, pašu
rīgas seja nebija iedomājama bez viduslaiku baz-

nīcu mūriem
smailēm, noslēpumainajiem pils un

Rātslaukuma bez namnieku

ansambļa. Un, protams,
māju stāvo jumtu meža. Pilsētai augot, attīstoties

tirdzniecībai un rūpniecībai, aizvien daudzveidī-

gāka kļuva tās iedzīvotāju saimnieciskā un

garīgā
dzīve.

19. vidū baznīcām, Rāts-

gadsimta ar esošajām
namu un Melngalvju namu
jau vairs nepietika. Bija
daudz lielākas ēkas administra-
vajadzīgas jaunas,
iestādēm, darījumiem, kultū-
tīvajām un pārvaldes
vajadzībām. Eklektisma laikmetā
ras un izglītības
sabiedrisko ēku funkcionālo nozīmi visuzskatāmāk

atklāt kāda
un arhitektoniski visprecīzāk varēja ar

noteikta vēsturiskā stila formām, tieši to

tāpēc ar-

hitektūrā visvairāk izplatījās dažādi neostili. Neo-

gotika, neorenesanse, neobaroks v. tml. lielākoties

bija nevis kāda konkrēta prototipa atdarinājums,

bet tā vai cita stila tēmu eklek-
gan variācijas par
dekoratīvi māksli-
tismam raksturīgajā, piesātinātajā

109
Lielā ģilde. 19. Sabiedrisko ēku būvniecība
gs. nieciskajā kompozīcijā.
A. Benuā akvarelis.
Rīgā bija cieši saistīta ar 19. gadsimta vidus un ot-

rās puses grandiozajiem pilsētbūvnieciskajiem pasā-

kumiem.

110
 19. gadsimta vidus pirmās lielo sabiedrisko ēku

jaunceltnes — Biržu un Lielo (Tirgotāju jeb Sv. Mā-

ras) ģildi —
Vecrīgā uzbūvēja vēl pirms cietokšņa
vaļņu nojaukšanas.
Lielo ģildi (tagadējo Latvijas PSR Valsts Filhar-

ielā Lielā ģilde

moniju Amatu 6) pēc Pēterburgas profesora
K. Beines projekta arhitekta akadē-
pazīstamā Rīgas
miķa H. Šēla vadībā uzcēla 1853.—1859. gadā se-

nākā ģildes nama vietā. (Krimas kara laikā būvdarbi

tika pārtraukti.) Jaunajā apjomā organiski iekļāva
tā saukto Minsteres istabu — senāko Lielās ģildes
zāli, kas pieminēta jau 14. gadsimtā, un vēlāk izbū-

vēto tā saukto Līgavas kambari, kas joprojām ir

viens no vērtīgākajiem gotiskās būvmākslas piemi-

nekļiem Rīgā. Celtnes augšstāvā izbūvēja jaunu
plašu sanāksmju zāli, kuras koka pārsegumus bagā-
tīgi rotāja stilizēti kokgriezumi vēlās gotikas formās.
No ārpuses Lielā ģilde atgādināja Anglijas nocieti-

nāto piļu gotisko arhitektūru. Kopš 13. gadsimta

Anglijā nocietinātas pilis drīkstēja celt vienīgi ar

karaļa atļauju. Tāpēc izvēlētajai formu valodai ne-

pārprotami vajadzēja simbolizēt ģildes — šī ti-

piskā viduslaiku iestādījuma —

seno izcelsmi, vare-

nību, nesatricināmību un acīmredzot arī mūžīgumu.

Tas īpaši svarīgi likās 19. gadsimta vidū, kad feo-

dālo tirdzniecības sistēmu un amatniecību sāka iz-

spiest kapitālistiskā lielražošana. Sava nozīme bija

vides kontekstam kā viduslaiku arhi-
arī —
gotika
tektūras stils būtībā it kā vislabāk piestāvēja vidus-

laiku
pilsētas ainavai.

izskatu iekšējo plānojumu Lielā ģilde ieguva

Tagadējo un

1963. gada ugunsgrēka, kad izdega

rekonstrukcijas gaitā pēc
augšstāva telpas.

vā-
Jāatzīmē, ka ģilde Rīgā bija tipiska Baltijas
ciešu iestāde. 19. gadsimta otrajā pusē saasinājās

111
Lielās ģildes zāle. 20. gs.
antagonisms starp Baltijas vācu muižniekiem un pil
sāk. foto.
sonTbu vienas cariskās
no un Krievijas oficiālajām
iestādēm no otras puses, sabiedriskajā dzīvē aiz-
vien jūtamāk sevi latviešu buržuā-
pieteica jaunā
zija. Vācieši visiem spēkiem cīnījās par savu seno

privilēģiju saglabāšanu, par Baltijas guberņas

«īpašo kārtību», pret visu krievisko un latvisko.

Faktiski pret sabiedrības

viņi iestājās progresu so-

112
ciāli ekonomisko un kultūras attiecību jomā, aizstā-
viduslaicīgos sabiedriski politiskos institūtus
vēja —

seno tiesu un
pilsētas pārvaldes sistēmu, veidojot
attīstības pretinieku nometnes
Krievijas kapitālisma
labo spārnu. Baltijas vāciešiem raksturīgais konser-

vatīvisms saliedēja viņus vienotā ierindā viduslaiku

tikumu un lēmumu sardzē. 92 Tas viss neapšaubāmi

guva izpausmi visdažādākajās sabiedriskās apziņas
sfērās un atspoguļojās arī arhitektūrā. Uzskatāma

ilustrācija tam ir Rīgas Lielās un Mazās ģildes namu

arhitektoniski mākslinieciskais
izveidojums.
1864.—1866. J. D. Felsko projekta
gadā pēc
iepretī Lielajai ģildei uzceltais Mazās (Amatnieku Mazā ģilde
jeb Sv. Jāņa) ģildes nams (tagadējais Latvijas Re-

publikāniskās arodbiedrību padomes kultūras nams

Amatu ielā 3/5) veidots Lielajai ģildei analogās go-

tiskās formās. Blakus līdz pēdējai iespējai sablīvē-

tajā viduslaiku apbūvē iekārtoja miniatūru skvēriņu,

kuru laikabiedri novērtēja visai atzinīgi. Grezno

iekštelpu «gotiskajā» apdarē uzmanību saista vai-

rāku vitrāžas. Tās veidotas An-

logailu Heninga un

dersa darbnīcā Hanoverā Freištatla

pēc A. zīmēju-
miem. Vienā redzams vitrāžu autora, otrā — arhi-

tekta J. D. Felsko portrets.

Lai uzceltu Biržas namu (tagadējo Latvijas Repub-
likānisko zinātniski tehniskās informācijas un
propa-
Birža

gandas institūtu 17. jūnija laukumā 6), Pils un Jē-

kaba ielu stūrī nojaukt

(tagad Komjaunatnes) nācās

četras senākas ēkas. Jaunbūves autors bija Vidzemē

dzimušais Pēterburgas arhitekts profesors H. Bose,
kas, izstrādājot ēkas projektu, kārtējo reizi pierā-
dīja savas apskaužamās darbaspējas: citu pēc cita

viņš izstrādāja vairākus projektus, meklējot māksli-

nieciski izteiksmīgāko risinājumu. Visi pieci sagla-

bājušies sīki detalizētie fasāžu varianti93 ir variāci-

jas par renesanses laikmeta Venēcijas palaco tēmu.

8 103335 113
 Birža. 1852.—1855.
Un nav
nejaušība —
tirgotāju un jūras braucēju re-
H. Bose. 20. sāk. foto.
gs.
pubika
| Venēcija toreiz bija bagātības simbols, un

tieši to arī vajadzēja paust celtnei, kas bija domāta

ar kapitālisma ekonomikas uzplaukumu saistītajām

valūtas
operācijām, kā arī Biržas komitejas — lieltir-

gotāju un rūpnieku apvienības izpildorgāna — da-

rījumu vajadzībām. lekštelpas laistījās mākslīgā

marmorā un
zeltījumos un bija vienas no greznāka-
jām Rīgā. Būvdarbus vadīja arhitekts F. Hess.
Biržas fasādes projekta
Vēl kāda kas
varianti. 1852. H. Bose. celtne, toreizējā Vecrīgas apbūvē
«ielauzās» zināmā
(Sk. arī priekšlapu.) ar savu milzīgo apjomu un mērā

114
Bijušais Vidzemes «izkrita» no apkārtējās vides mēroga, bija Vidze-
bruņniecības nams.
mes bruņniecības nams (tagad Latvijas PSR Augstā-
1863.—1867. R. Pflūgs,
J. F. Baumanis.
kās Padomes ēka
Komjaunatnes ielā 11). Šī ēka ar

sienu piekļaujas 19. gadsimta sākumā

aizmugures
celtajam klasicisma piemineklim —
muitas nolikta-

vai «pakhauzim», kuru arī uzskatīt

jeb nevar par
pārāk saderīgu ar vecpilsētas viduslaiku apbūvi.
Bruņinieku nama projektu konkursā augstāko god-
algu akadēmiski izglītotais latviešu
ieguva pirmais
arhitekts J. F. Baumanis, toreiz gan vēl tikai arhitek-

tūras students, kopā ar savu draugu un kolēģi

116
Vidzemes bruņniecības
nama kantora un

dzīvojamā ēka. Fasādes

fragments. 1901.
V. Neimanis.
Valsts banka Gorkija R. Pflūgu. Viņi pārspēja pat savu pedagogu pro-
ielā 2a. Fasādes projekta fesoru L. Bonštetu vēlāk Pēterburgas
un
pazīstamo
fragments. 1902.
arhitektu V. Šrēteru. Ēku uzcēla 1863.—1867. gadā,
A. Reinbergs.
būvdarbus vadīja R. Pflūgs kopā ar bruņniecības
pieaicināto arhitektu O. Zīversu. Sī nama cēlais mo-

numentālais apjoms veidots pēc renesanses laika

Florences piļu parauga.

Neorenesanse eklektismā bija bieži sastopams
neostils, it īpaši — Vācijā. Tās plašo izplatību ne-

noliedzami iespaidoja G. Zempera daiļrade. Ar

plašiem telpiskiem risinājumiem un plastisku bagā-

tību neorenesanse «kalpoja buržuāzijas augošajām
94
reprezentācijas vajadzībām» .

118
 Banka Gorkija ielā 1 b
Bruņniecības nama arhitektūrā līdzās solīdam re-
.

1887. J. Kohs.
saskatīt konkrētu formālu
prezentablumam var arī

simboliku: 15. šūpulī Florencē

gadsimtā renesanses

valdīja aristokrātiskā Mediči dzimta, bet Bruņnie-

cības sanāksmes noturēja Vidze-
namā Rīgā savas

mes muižnieku landtāgs, kas, būdams valdošo kārtu

pārstāvības orgāns, izveidojās tieši 15. gadsimtā.

Bez lielajām un greznajām reprezentācijas tel-

pām Bruņniecības vienā galā otrā, Jē-

nama pret
kaba (tagadējo Komjaunatnes) ielu vērstajā, bija
nelielas dienesta Tam
arī telpas un
ierēdņu dzīvokļi.
atbilst katrā ēkas
atšķirīgais logailu kārtojums
Eklektismam šāds iekšējās struk-
spārnā. telpiskās

119
 tūras atspoguļojums ārējā arhitektoniskajā veidolā

nebija raksturīgs, tā ir viena no arhitektūras iezī-

mēm, kas attīstījās un kļuva par normu krietni vē-

lāk — 19. un 20. gadsimtu mijā līdz ar jūgendstila

uzplaukumu.

20. gadsimta sākumā Vidzemes bruņniecība kantorim, arhī-

vam un citām savām vajadzībām izbūvēja vēl vienu ēku

Jēkaba (tagadējā Komjaunatnes) 10/12. fasādes kom-
ielā Tās

pozīcijā ieskanas atsevišķi barokāli motīvi.

19. gadsimta otrajā 20. gadsimta sākumā Vecrīgā
pusē un

uzcēla lombardu Zirgu ielā 6, biedrības «Ujej» namu Kaļķu ielā

(tagad Valsts Rīgas Krievu Drāmas teātris Ļeņina ielā 16),
bankas Pils ielā 12 23, Jēkaba Komjaunatnes) ielā
un (tagad
2 un 6/8, pilsētas arhīvu un muzeju Palasta ielā 2 un 4 un citas

sabiedriskās ēkas. Starp Vecpilsētu un bijušo citadeli uzcēla

vēl divus banku namus — Nikolaja (tagad Gorkija) ielā 1b un

2a kā arī muitu (tagadējo ārzemju jūrnieku klubu) Gorkija

,

ielā la.

Vairākas ievērojamas sabiedriskās ēkas Vecrīgā gāja bojā

Pilsētas teātris. 1860.—1862.
otra pasaules kara laikā, arī Amatnieku biedrības nams
L. Bonštets.
(1868. gads, arhitekts J. F. Baumanis), kurā atradās viena no

lepnākajām sarīkojumu zālēm Rīgā (tagad šajā vietā — Vaļņu

ielā 30 — atrodas studentu kopmītne).

Pēc vaļņu nojaukšanas sāka veidoties

cietokšņa
Teātri
«jaunā Rīga». Viena no pirmajām un arī ievēroja-
mākajām ēkām jaunbūvējamajā bulvāru zonā bija
Pilsētas teātris (tagadējais Akadēmiskais
(vācu)
baleta teātris Padomju bulvārī 3). īpaša
Operas un

teātra būves kuru vadīja rātskungs A. Ho-

komisija,
landers, 1859. gadā pasūtīja projektu pazīstamajam
vācu arhitektam K. F. Langhansam (jaunākajam),
taču iecerētā ēka izrādījās pārāk liela
viņa un

dārga. Projektu pārstrādāja arhitekts F. Hess,

Rīgas
taču īsi būvdarbu sākuma priekšlikumu
pirms savu

iesniedza Pēterburgas profesors L. Bonštets.

L. Bonštets 1859. gadā bija uzvarējis Rīgas minerālūdeņu

iestādes (tagadējā šoseju strādnieku arod-
Autotransporta un

biedrības republikāniskās komitejas Centrālā automoto kluba

P. Stučkas ielā 2a) projektu konkursā. 5o celtni, kurā zem

120
Pilsētas teātris. 1860.—1862.
L. Bonštets.
Pilsētas otrais teātris. viena jumta atradās tirdzniecības, medicīniskās apkal-
gan gan

1900.—1902. A. Reinbergs. pošanas, gan

ražošanas telpas, gan arī personāla dzīvokļi, pēc
L. Bonšteta projekta uzcēla 1863.—1864. gadā H. Sēļa vadībā.
Pazīstamais Rīgas arhitekts akadēmiķis H. Sēls, kādreizējais
L. Bonšteta skolnieks, Rīgā ieradās 1853. gadā un te pavadīja
visu savu darbīgo un raženo mūžu.

Tieši H. šēla ieteikuma L. Bonštets morāli,

pēc gan gan

materiāli atbalstīja J. F. Baumani un palīdzēja viņam iegūt

profesionālo izglītību. L Bonštets turklāt vēl piedalījās vairāku
sabiedrisko ēku — dzelzceļa stacijas (1860. gadā) un strēlnieku

biedrības nama (1863. gadā) arhitektūras projektu konkursos.

Pamatakmeni teātrim lika 1860. gada augustā, un

1863. gada septembrī tas bija gatavs. Būvdarbus

pēc L. Bonšteta projekta vadīja H. šēls un F. Hess.

Visumā celtne atspoguļoja priekšstatus teātri

par
19. gadsimta pirmajā pusē. Klasiskās formās veido-

122
tās ēkas galvenajā fasādē izcēlās jonisks sešu ko-

lonnu portiks. Tā frontonu skulpturāla

rotāja grupa
dziesmu dievu Apollonu kas simbolizē
ar centrā,
dzeju mūziku. Ēkas funkciju figurālie
un
pauž arī

veidojumi virs frontona («drāmas kas

ģēnijs», sa-

valda mežonīgo fantāziju —

panteru) un galvenās
dzegas (traģēdiju un komēdiju simbolizējoši divi

sieviešu tēli liru tiem). Pilnskulptūras atlie-

ar starp
tas cinkā, bet ornamenti, ciļņi, vāzes, konsoles, ko-

lonnas betonā. Šie

v. c. detaļas —
lējumi izgatavoti
Berlīnē. Dekoratīvo detaļu atliešana betonā tolaik

bija kaut kas pilnīgi jauns. Arī ēkas plānojumā

L. Bonštets līdz tam teātru
izmantojis būvpraksē
nepazīstamus paņēmienus, kas redzams, piemēram,
balkonu kāpņu novietojumā celtnes plānā.
Teātra zāle ar 1380 vietām pilnīgi izdega
1882. gada ugunsgrēkā. Aizgāja bojā visi interjeri
un teātra iekārta. Lai pilsēta nepaliktu bez teātra,

pēc H. Šēla projekta steidzīgi uzbūvēja pagaidu

teātri 1200 skatītājiem, šī koka celtne atradās tur-

pat netālu kanālmalā un darbojās līdz 1887. ga-

dam, kad beidza atjaunot izdegušo teātri. Atjauno-

šanu sāka 1885. arhitekta R. Šmē-
gadā pēc pilsētas
linga projekta. Ārpuse mainījās maz, bet iekštelpas
tādu kāds līdz
ieguva izskatu, kopumā saglabājies
mūsdienām. zāles skulpturāli plastisko de-
Skatītāju
koru izveidoja tēlnieks A. Folcs. Vienlaicīgi piln-
veidoja arī teātra tehnisko aprīkojumu, paaugsti-
nāja ugunsdrošību. Gāzes apgaismi nomainīja ar

elektrisko, izveidoja modernu centrālapkures un vē-

dināšanas sistēmu. kanālmalā radās jauna

Tāpēc
celtne ko uzskatīt vienu
—

mašīnmāja, var par no

Skulpturāla grupa
pirmajām elektrostacijām Rīgā. Pilsētas otrā teātra ieejas
Pilsētas otro (krievu) teātri (tagadējo A. Upīša noformējumā. A. Folcs.

Latvijas PSR Valsts Akadēmisko Drāmas teātri Kron-

valda bulvārī 2) uzcēla 1900.—1902. gadā pēc arhi-

123
 teātra tekta akadēmiķa A. Gan iekš-
Pilsētas otrā
Reinberga projekta.
skatītāju zāle.
telpās, gan ārējā apjomā jūtama barokāla formu

valoda, bet fasāžu arhitektoniskajā apdarē izmantoti

Rīgas 18. gadsimta beigu klasicisma dekoratīvie ele-

menti, tādi paši, kādus savu celtņu fasādēs veidoja

ievērojamais klasicisma meistars K. Hāberlands. Tie

pēc celtnes autora ieceres izraudzīti atbilstoši vides

kontekstam. Būvmasu izcelto skatuves

kārtojums ar

virsbūvi un atšķirīgi risinātajiem skatītāju zāles,

vestibila un aktiertelpu apjomiem izriet no funkcio-

nāli ērta celtnes plānojuma un

telpiskās struktūras.

Bet tas jau bija raksturīgs jūgendstila princips.

Skulpturālo dekoru celtnes fasādēs
veidojis
A. Folcs, bet iekštelpās — būvtēlniecības firma

«Offo Vasil».

124
 1889. Pilsētas otrā teātra otrā
gadā Pauluči ielā kapitālu ēku uzcēla Solo-
stāva foajē.
monska cirkam (tagad Rīgas Valsts cirks Merķeļa
ielā 4). Sakarā ar šo celtni tās autoru J. F. Baumām

parasti min ne vien kā ievērojamu arhitektu, bet arī

95
kā «veiklu konstruktoru.
un asprātīgu» Veidojot
cirka metāla būvma-
kupolu no konstrukcijām, par
teriālu J. F. Baumanis izmantoja dzelzceļa sliedes,
jo tagad tik ierastie velmētie profildzelži tolaik

Rīgā nebija dabūjami.

Šajā laikā Rīgā tika uzceltas arī vairākas biedrību ēkas ar

skatītāju zāli un skatuvi un vienkāršām teātru izrādēm nepie-

ciešamo aprīkojumu. Tāda, piemēram, bija Pavasara biedrības
ēka (tagad kultūras nams «Draudzība» Tilta ielā 32), ko

1888. gadā uzcēla un 1899. gadā pārbūvēja pēc K. Pēkšēna

projekta, un Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības

nams (tagad Ļeņina komjaunatnes Valsts Jaunatnes teātris

125
Solomonska cirks. 1889. Lāčplēša ielā 25). To uzcēla 1901. gadā pēc E. Trompovska
J. F. Baumanis. projekta, 1920. gadā pēc J. Alkšņa projekta pārveidoja par

1926. g. foto. kinoteātri, bet 1922. gadā tur sāka darbu Dailes teātris, kura

vajadzībām 1931. gadā skatītāju zālē pēc A. Krūmiņa projekta

izbūvēja balkonu. Var minēt arī Torņakalna Latviešu palīdzī-
bas biedrības ēku (tagad Rīgas 36. astoņgadīgā skola M. Alto-

navas ielā 6), bijušās Rīgas amatnieku arteļu biedrības koka

ēku Sevastopoles ielā 3 (nojaukta gadā), 20.

1987. gadsimta
20. gados nojaukto Jonatāna biedrības ēku Slokas ielā 33 un

citas celtnes. Biedrību ēkām zināmā mērā līdzīgas bija sabied-

riskās ēdināšanas iestādes. Tāds, piemēram, bija restorāns

Arkādijas parkā (L. Altonavas, tagad O. Vācieša ielā 2), kuru

uzcēla 1885. gadā pēc J. F. Baumaņa projekta, bet 1925. gadā

pārveidoja par
kinoteātri.

126
 eklektisma laikmetā sabied-
No uzceltajām Rīgas
riskajām ēkām visvairāk ir mācību iestāžu. Bulvāros

vien to ir 14 —
gandrīz katra desmitā šī rajona
celtne. Senāka visādā ir Rīgas
un ziņā ievērojama
Politehnikuma ēka Rīgas Politehniskā insti-
(vēlāk
tūta, tagadējās P. Stučkas Latvijas Valsts universitā-

tes ēka vairākās kārtās.

Raiņa bulvārī 19). Tā celta
1866. gadā Arhitektūras fakultātes de-
pēc pirmā
kāna C. Hilbiga projekta uzcēla ēkas daļu gar
Troņmantnieka (tagadējo Raiņa) bulvāri, 1876. ga-

dā Pauluči (tagadējo Merķeļa), bet

—

gar
1883. gadā Inženieru ielu. 1900. gadā
—

gar pēc
profesora O. Hofmaņa projekta tai uzcēla trešo

stāvu, bet 1909. gadā gar

Arhitektu ielu vēl vienu

ēkas apjoma daļu, noslēdzot visa kvartāla peri-

metru. Visbeidzot, 1931. gadā iekšpagalmā profe-
sora E. štālberga vadībā izbūvēja lielo aulu. Par

ieilgušajai celtniecībai, kas norisa vairākās kār-

spīti
tās, ēka, skatoties jebkuras ir
no puses, viengaba-
Skulpturāla grupa skolas
laina pēc arhitektoniskā izman-
gan veidola, gan fasādē Komunāru
totajiem būvmateriāliem un būvdarbu kvalitātes. Tā bulvārī 8. A. Folcs.
ieturēta tā pusloka stilā (Rundbogensfil),
saucamajā
kas, pēc pasūtītāja —
Rīgas biržas komitejas — do-

mām, ēkas visatbilstošākais viscie-

bija funkcijai un
96
nīgākais.

Jāpiebilst, ka 1859. gadā, kad Politehnikuma

jau
dibināšanas ideja vēl tikai konkretizējās, Hanove- Politehnikums

ras arhitekts L. Debo izstrādāja fasāžu skices iecerē-

tajai augstskolas ēkai. (No Hanoveras nāca arī

1861. gadā apstiprinātie Politehnikuma statūti.) Šajā

pašā 1859. gadā ēkas plānojumu atbilstoši Debo

iecerētajām fasādēm izstrādāja Rīgas arhitekts

F. Hess. Abi arhitekti celtni bija paredzējuši veidot

neoromāniskajā «pusloka stilā», taču abi priekšli-

kumi izstrādāti bez kon-
bija plāna, neņemot vērā

krētu atrašanās vietu. Tomēr acīmredzot tieši

127
Rīgas Politehnikums. L. Debo fasāžu uztverē
zīmējumi pasūtītāja nostip-
1866. G. Hilbigs.
rināja priekšstatu par Politehnikuma celtnes vizuālo

tēlu. G. Hilbiga projektā nenoliedzami jūtamas at-

skaņas no L. Debo ieceres.

«Pusloka stila» celtnēs ailām ir arku

pusloka pār-
sedzes. Šis «stils» ir viens no raksturīgiem eklektis-

ma formālajiem paveidiem —
tajā tikpat labi iespē-
jama kā neoromānikas, tā neorenesanses vai arī

bizantiešu arhitektūras formu stilizācija. Nereti tas ir

vairāku tādu neostilu hibrīds, kuros izplatītas puslok-

veida aiļu pārsedzes.

128
 Politehnikuma ēkā saskatāmas Rīgas Politehnikuma
gan romānikas,
bizantiešu arhitektūras formas. P rojekts. 1859. L. Debo.
gan Projektēšanas
gaitā G. Hilbigs, piedaloties arī F.
Hesam, izstrādāja
daudzus fasāžu katrai vissīkākajai detaļai
variantus,
meklējot optimālo veidolu. Masīvās ķieģeļu ārsie-

atdzīvina horizontālas violeti

nas
glazētas joslas,
cokola apakšdaļa veidota no Bornholmas granīta
blokiem, logailu apmales —
no dzeltenīga akmens,
kas ievests Anglijas. Celtnes kārtai
no
pirmajai arī

ķieģeļus ieveda Anglijas, bet

no
pārējām izmantoja
vietējos. Galvenās fasādes centrālā rizalīta arhitek-

toniski mākslinieciskajā kompozīcijā iekļauti triju

Baltijas provinču —
Kurzemes, Vidzemes un
Igau-
nijas —
vapeņi, kā arī ciļņi ar alegorisku Politehni-
kumā mācību
pasniegto priekšmetu attēlojumu. Tie

9 103335
129
Rīgas Politehnikuma atlieti cinkā Politehnikuma zīmēšanas
pēc un gra-
fasādes detaļas.
fikas pasniedzēja profesora Džona Klarka skicēm.
Projekta varianti.

Politehnikuma ēka ar tās mākslinieciski izkopto,

1866. G. Hilbigs.
harmoniski līdzsvaroto «pusloka stila» arhitektūru

ir raksturīgs arī 1ā sauktā «ķieģeļu stila»

paraugs.
Sajā eklektisma manierē būvēto celtņu arhitekto-

nisko veidolu lielā mērā nosaka būvmateriāls. Daž-

kārt mākslinieciskajā apdarē izmantoti orderu ele-

menti. «Ķieģeļu stilu» mēdz uzskatīt par tolaik

izplatīto racionālisma teorētisko ideju praktisko

97
realizāciju.
Politehnikuma ēkā izmantotie arhitektoniski māk-
Citas mācību iestāžu ēkas slinieciskie motīvi citu mācību
atspoguļojas arī

iestāžu ēku fasādēs, piemēram, Kronvalda bulvārī 9,

Komunāru bulvārī 8 un Gorkija ielā 2. Abas pēdē-
jās rotā pazīstamā tēlnieka A. Folca darinātās

130
Cilnis Rīgas

Politehnikuma fasādē.
Dž. Klarka zīm.
Bijusī pilsētas reālskola skulptūru grupas. Bijušo meiteņu skolu Gorkija
Gorkija ielā 1. 1876.
ielā 2 harmoniskā
tās autors R. šmēlings veidojis
J. D. Felsko.
vienībā ielas (Gorkija ielā 1) esošo
ar pretējā pusē
pilsētas reālskolas namu,
ko uzcēla 1876.—

1879. gadā pēc J. D. Felsko projekta. Līdz ar to

šis mikroansamblis ir savdabīgs arhitektūras vēs-

tures piemineklis, ko radījuši abi pilsētas galvenie

arhitekti (J. D. Felsko šajā amatā bija no 1843. gada
līdz 1879. gadam, R. šmēlings —
no 1879. gada
līdz 1917. gadam).
Pēc J. D. Felsko projekta celta arī bijusī Amatu

biedrības skola Padomju bulvārī 34 (par tās sākot-

nējo liecina dekoratīvs cilnis trešā stāva
funkciju

132
 kurā attēloti amatnieku Bijusī pilsētas meiteņu
gaitenī pie kāpņu telpas,
skola Gorkija ielā 2.
bul-
darbarīki) un bijusī pilsētas ģimnāzija Raiņa
1881.—1884. R. Šmēlings.
8. kā daudzu citu mācību
vārī Ģimnāzijas, tāpat
iestāžu «pusloka stila» fasādēs ir šis
nojaušams un

tas no romānikas formu arsenāla. Laikabiedru vēr-

šāds «stils»radīja patīkamu

tējumā iespaidu un

«atbilstošs
bija mērķim, kam celtne domāta, mierīgi,
vienkārši izturēts. staltu, izteik-
un
cienīgi .
,
ar

smīgu fasādi, kurai pakļaujas tādās

pašās mierīgās
formās veidotās sānu fasādes»98.

19. gadsimta 60. gadu beigās 70.

un
gados uz-

cēla vēl divas ģimnāzijas Aleksandra

—
(tagad
J. Vītola Latvijas Valsts konservatorija K. Barona

133
Aleksandra ģimnāzija. ielā 1) un Lomonosova (tagad LVU Skaitļošanas
1873.—1875.
centrs Raiņa bulvārī 29), abas pēc J. F. Baumaņa
J. F. Baumanis.

projektiem. No Lomonosova ģimnāzijas saglabāju-

sies tikai plāna konfigurācija, jo 30. gados ēku
pa-
matīgi pārbūvēja, bet Aleksandra ģimnāzija ar

līdzsvarotajām, klasicizētās renesanses garā ieturē-

tajām fasādēm uzskatāma vienu

joprojām par no

skaistākajām J. F.
Baumaņa celtnēm. Jāpiebilst gan,
ka finansiālu grūtību dēļ nerealizēta palika Bau-

maņa sākotnējā iecere sānu spārnus veidot ar man-

134
sardiem līmenī. Tad būtu kai- Aleksandra ģimnāzijas
trešā stāva piesegti
vestibils.
miņu namu pretugunsmūri un celtne labāk iekļautos

pilsētvidē. Taču Pēterburgā, Satiksmes ceļu un sa-

biedrisko ēku norā-

ministrijā, projektu apstiprinot,
dīja, ka šīs izbūves tās it kā «nevarot
jālikvidē, jo
izskatu» 99
piešķirt celtnei sevišķi krāšņu .

Eklektisma fasādēs visbiežāk tika dažādi

celtņu
variēta renesanses tēma, izmantojot arī atsevišķas
klasicisma vai arī romānikas formas un kārtojot to

visu orderu tektonikai atbilstošā, bet sīkā, eklek-

135
Lomonosova ģimnāzija. tismam ritmikā neiztrūkstošām
raksturīgā ar starp-
20. gs. 20. gadu foto.
dzegām, lizēnām, sandrikiem un citiem līdzīgiem
elementiem, šo stila māksliniecisko ievirzi nosacīti

varētu dēvēt «orderu eklektismu». Tieši tā vei-

par
dotas visas pārējās 19. gadsimta beigās jaunā pilsē-
tas centra bulvāros celtās mācību iestādes — Kron-

valda bulvārī 1, 4 un 6 un Gorkija ielā Ic. Poli-

tehniskā institūta dabas zinību laboratoriju ēku

(tagadējo LVU Bioloģijas fakultāti) Kronvalda bul-

institūta
Rīgas Politehniskā vārī 4 uzcēla institūta Arhitektūras fakultātes
pēc
dabaszinibu laboratoriju ,
dekāna profesora J. Koha projekta, šīs ēkas teh-
ēka. Fasādes projekta
varianti. 1898. J. Kohs. niskais aprīkojums ar karsta un auksta ūdens, kā

136
arī tvaika pievadiem katrai darbavietai
ar un gāzes
būtu izcils arī mūsdienās. Augšējos stāvus gala
spārnos šai celtnei uzbūvēja 1936. gadā pēc
A. Krūmiņa projekta.
Šo celtņu mākslinieciskajā noformējumā visplašāk
izmantots ir korintiskais toskāniskais, retāk
un
jonis-
kais orderis. kā doriskais
Tikpat nav sastopams or-

deris. Tas eklektismam ir raksturīgi, jo tā kopumā

dekoratīvā ievirze, ja meklējam analoģiju vēsturē,

bija tuvāka greznajai antīkās Romas nekā cēli mo-

numentālajai antīkās Grieķijas arhitektūrai.

Daudzas skolas ēkas uzcēla arī bulvāriem, bijušajās
ārpus
priekšpilsētās. Dažādi orderu elementu varianti fasāžu nofor-

mējumā izmantoti skolu celtnēs K. Barona ielā 71, Revolūcijas

ielā 37/39, Suvorova ielā 42, Lāčplēša ielā 141, F. Gaiļa ielā 10

un citur. Savukārt vienkāršās «ķieģeļu stila» formās ieturētas

ēkas Maskavas ielā ielā Abrenes ielā 2

116, Mārtiņa 7, un

citur, to skaitā bijusī pareizticīgo skola (tagadējais

garīgā

Latvijas Celtniecības zinātniskās institūts) K. Barona

pētniecības
ielā 99. To uzcēla 1880. gadā pēc garīgā resora
arhitekta

D. Ļušina projekta, taču 1878. gadā un 1879. gadā vairākus

teicamus projekta variantus, kurus «no viņa neatkarīgu iemeslu

Svētās Sinodes saimniecības departamentā neapstiprināja,
dēļ»
100
bija izstrādājis J. F. Baumanis.

Pedejā mācību iestāde, ko uzcēla bulvāros

(1902—1905. gads, arhitekts V. Bokslafs), bija Bir-

žas komitejas komercskola (tagadējā T. Zaļkalna

Valsts Mākslas akadēmija Komunāru bulvārī 13).
Šajā ēkā vienā veselumā ir saliedētas jūgend-
gan
stila, gan eklektisma iezīmes: apjomu plastika pre-
cīzi atspoguļo iekštelpu funkcionālo izkārtojumu un

nozīmi, bet «ķieģeļu gotikas» formās konsekventi

izturētais fasāžu atbilst Biržas

ietērps pasūtītāja —

komitejas —
kultūrtrēģeriskajām ambīcijām: ēkai

vajadzēja paust skolas īsti vācisko

garu.
Mākslinie-

ciskā izteiksmīguma šī ēka ir viena lielā-

ziņā no

kajām veiksmēm tās autora arhitekta

—
pazīstamā
un mākslas zinātnieka V. Bokslafa daudzveidīgajā

138
un Rīgai visai nozīmīgajā daiļradē. Smilšakmeni Bijusī Biržas komitejas

kalto kolonnu citu skulpturālo deta|u komercskola Komunāru

kapiteļu un

bulvārī 13. 1902.—1905.

autors ir A. Folcs.
V. Bokslafs.
Blakus komercskolai 20. gadsimta sākumā Espla-
nādē uzcēla vēl vienu kultūras iestādi —
Pilsētas

mākslas Mākslas
muzeju (tagad Latvijas PSR muzejs
Gorkija ielā 10a). Projektu izstrādāja pazīstamais
mākslas vēsturnieks un arhitekts Rīgas Doma restau-

rācijas darbu vadītājs V. Neimanis. Par muzeja pro- Muzeji

jektu pozitīvas atsauksmes deva slavenie vācu arhi-

tekti V. Zeidlics P. Vallots. Būvi sāka 1903.

un gadā

139
Bijušās Biržas
komitejas
komercskolas fasādes

projekta fragments. 1902.

V. Bokslafs.
un nobeidza 1905. gadā. Majestātiski cēlo, barokā-
lās formās veidoto ēku arhitekts kā
bija iecerējis
101
Komercskolai» Ēkas centrālā
«svarīgu pretsvaru .

rizalīta frontonu rotā A. Folca veidotā skulpturālā

apkārtējās bulvāru apbūves
grupa. Salīdzinājumā ar

izsmalcināto arhitektonisko formu ritmiku muzeja

ēka varbūt izskatās nedaudz smagnēja. Acīmredzot

apgalvojumos allaž kategoriskais

tāpēc savos un

ekscentriskais mākslinieks un kritiķis Jūlijs Mader-

nieks kādā rakstā «Ārzemēs ir

atzīmēja: gan pa-

rasta lieta, ka tādām celtnēm kā pilsētas muzejs un

pilsētas gleznu galerija pieder mākslas ziņā arvienu

loma mākslinieki
pirmā un
reprezentējošā un —
ar-

hitekti cenšas piedot tās cēlākās un māksli-

viņām
nieciskākās formas. kā iznākuse lieta?
Bet pie mums

Taisni otrādi! Mums jākaunas muzeja ēkas,

no mūsu

no šī neveiklā un rupjā ihtiozaura. Visa muzeja ēka

ir viena kā tāda nepelna kri-
rupja kļūda un arī
102
tikas.»

Šodien tomēr neviens ka savai funkci-

nenoliegs,
noskaņu ēka rada
jai atbilstošu emocionālo muzeja
no pirmā acu uzmetiena, nerunājot jau nemaz par
brīdi, kad, pacēlušies pa monumentālajām ārējām
kāpnēm, atveram efektīgās ārdurvis un pārkāpjam
slieksni.

Muzeja fasādes kopējās kompozīcijas un detaļu

skaidri Domklostera
atskaņas jūtamas arī bijušā
fasādē 22), kuru V. Nei-
austrumu spārna (Jaunielā
1898. gadā. Toties klostera
manis izveidoja pret
fasādi klasiskās
iekšpagalmu vērsto viņš ieturēja
formās. ir kas neko neimitē tā
Tā arhitektūra, —

skaidri runā sava laikmeta valodā.

Zināmā teikt bijušo Doma

mērā to pašu var par

muzeju (tagadējo Rīgas Vēstures un Kuģniecības

Palasta ielā 2 4). To uzcēla 1888.—
muzeju un

1890. gadā pēc K.

Neiburgera projekta, pārveidojot

141
Pilsētas mākslas muzejs. klostera dienvidu rietumu Tomēr šīs
un spārnus.
1903.—1905. V. Neimanis.
celtnes neoromāniskā apdare, it īpaši iekšpagalmā
virs 13. gadsimta galerijas arkādes, nezinātāju var

maldināt par patieso rašanās laiku.

142
 Domklostera fasāde
19. gadsimta otrajā pusē Rīgā uzcēla vairākas
Jaunielā 22. 1898.
baznīcas. Vecrīgā tikai Anglikāņu baznīcu, tur-
gan V. Neimanis.
klāt Dievmātes baznīcu,
pārbūvēja Sāpju un

1849. Felsko ta-

gadā Jāņa baznīcai J. D. uzbūvēja
gadējo tornīti. Toties tā sauktajā Ārrīgā lielākā daja
kulta celtņu radās tieši laikā. Visvairāk cēla
šajā Kulfa celtnes

luterāņu neogotikas formās.

baznīcas, galvenokārt

Tādas ir J. D. Felsko būvētās baznīcas: jau minētā Angli-

kāņu (Bibliotēkas ielā 2a), Ģertrūdes (K. Marksa ielā 8) un

Trīsvienības baznīca (Sarkandaugavas ielā 10). Zināms ro-

mānikas motīvu piejaukums jūtams Lutera baznīcas (Torņakalna

ielā 3/5) un Pāvila baznīcas (A. Deglava ielā) arhitektūrā.
J. D. Felsko celtā Mārtiņa baznīca Slokas ielā tagadējo romāņu
stilā ieturēto veidolu ieguva pēc tās kapitālās pārbūves.

143
 interesanta ir šajā laikā celtā Jaunā Ģertrū-
Ļoti
des baznīca Aleksandra ielā ielā
(tagadējā Ļeņina
125). Šo eleganto sarkano ķieģeļu ēku uzcēla 20.

gadsimta sākumā pēc konkursā augstāko prēmiju

ieguvušā Politehniskā institūta profesora
Rīgas
V. Striķa projekta, šī celtne ir svarīga pilsētbūv-
nieciska dominante pilsētas galvenajā maģistrālē.
Visas tās apdares detaļas konsekventi ieturētas

stila formās, taču baznīcas kopējais arhitek-

romāņu
toniskais veidols ir visai novatorisks, te velti meklēt

kādu vēsturisku analoģiju. plānojums

Divjomu no-

drošina labu kanceles redzamību no jebkuras vie-

tas. Funkcionāli asimetriskā apjomu kom-

pamatotā,
pozīcija ir tuvāka jūgendstila nekā eklektisma telp-
veides
principiem.
Viduslaiku arhitektūras motīvi variēti arī bijušās
vācu baptistu draudzes kapelas J. Kupalas ielā 9,
bijušā ebreju lūgšanu nama F. Engelsa ielā 63, lat-
Sv. Franciska baznīca
viešu ielā 50b
16. 1889.
baptistu lūgšanu nama Revolūcijas
Kijevas ielā
F. Viganovskis. un citās kulta celtņu fasādēs.

Romāņu stila Ziemeļfrancijas manierē ar zināmu

gotikas piejaukumu celta Sv. Franciska katoļu baz-

nīca (Kijevas ielā 16), bet Sv. Alberta katoļu baz-

nīca Liepājas ielā veidota barokālās formās. Tā nav

nejaušība: baroka uzplaukuma laiks sākās pēc

kontrreformācijas, turklāt austrumu
Latvijas reģio-
nos, kur katoļticīgo ir visvairāk, daudzas katoļu
baznīcas ir tieši baroka laikmeta pieminekļi, piemē-
ram, Aglonā, Pasienā v. c.

baznīcas cēla tā sauktā

Pareizticīgo parasti
krievu—bizantiešu stila visdažādākajās variācijās
(Visu svēto baznīca Kijevas ielā, Marijas pasludinā-
šanas baznīca Mēness ielā, ercenģeļa Miķeļa baz-

nīca Maskavas ielā 170 v. c). 17. gadsimta Maska-

vas arhitektūras formas atveidotas Sv. Trīsvienības

baznīcā Pilotu ielā 2. To projektēja J. F. Baumanis,

144
 Jaunā Sv. Ģertrūdes
baznīca. 1900.—1907.

V. Striks.

10 103335
Sv. Alberta baznīca

Liepājas ielā. Projekts.

1901. J. Kohs, V. Bokslafs.
 baz- Katedrāles projekts,
taču pēc vina nāves projektu pārstrādāja un

būvdarbus Vidzemes arhi- Garengriezums. 1875.

nīcas vadīja guberņas
R. Pflūgs.
tekts V. Lunskis. Sādā stilā bija iecerēts arī jaunais

147
Katedrāles fasādes
fragments.

Bijusī katedrāle Ļeņina

ielā 23. 1876.—1884.
R. Pflūgs.
zvanutornis Aleksandra Sv. Trīsvienības baznīca
Ņevska baznīcai Aleksandra

ielā ielā ir viens Pārdaugavā. 1891.—1895.

(tagadējā Ļeņina 56) —
tā no ne-
V. Lunskis.
daudzajiem klasicisma stila pieminekļiem (celta
1819.—1825. gadā), kas
saglabājušies bijušajās
priekšpilsētās. Projekta paskaidrojuma rakstā arhi-

tekts A. Edelsons ka zvanutornis iece-

gan uzsvēris,
rēts tā, lai tas «neizjauktu baznīcas arhitektonisko
103
pareizību» taču projektā tas
, pašā viņam acīm-

redzami nebija izdevies, tāpēc Galvenā publisko

149
ēku un satiksmes ceļu pārvalde Pēterburgā pro-

jektu nesaskaņoja. Zvanutorni uzcēla pēc Vidzemes

guberņas valdes būvnodaļas pārveidota projekta.

Tas ar savu klasicizētā stilā ieturēto māksliniecisko

veidolu nevainojami iekļaujas apkārtējā vidē.

levērojamākā un mākslinieciski augstvērtīgākā

pareizticīgo kulta celtne Rīgā ir bijusī katedrāle

(tagad Zinību nams Ļeņina ielā 23).

Lai pastiprinātu pareizticības ietekmi uz plašiem iedzīvotāju

slāņiem, 19. gadsimta 70. gados cara valdība īpašu uzmanību

pievērsa pareizticīgo baznīcu celtniecībai Vidzemē, šim nolū-

kam asignējot 1,5 milj. rbļ. 1872. gadā tika asignēti līdzekļi
arī katedrāles celtniecībai Rīgā. Starp trīs arhitektiem —

J. F. Baumani, H. Šēlu un R. Ptlūgu izsludināja slēgtu projektu

konkursu. Realizācijai pieņēma R. Pflūga projektu. Šai izvēlei
viens no galvenajiem argumentiem bija celtnes zemāka tāmes

izmaksa —
234 640 rbļ. 75 kap. (H. šēla variantam —

276 675 rbļ. 34 kap., bet J. F. Baumaņa — 273 875 rbļ. 80 kap.).
Tiesa, nākamajā gadā, uzsākot būvdarbus, R. Pflūga projekta
tāmi precizēja, tās celtniecības izmaksas sasniedza
un pēc
280 870 rbļ. 39 3/4 kap., bet faktiski bez iekārtas un zvaniem

katedrāles būve izmaksāja 561 504 rbļ. 16 kap.

104

Katedrāle ar savām arhitektoniski mākslinieciska-

laikabiedru neda-
jām kvalitātēm uzreiz iemantoja
lītu atzinību. sānu altāru
Gan galvenā altāra, gan

ikonostasi bija Pēterburgas Mākslas ekadēmijas pro-

fesoru, pat V. Vereščagina, gleznoti.

kā celtne raksturota kādā tālaika avīzē:
Lūk, šī

«Katedrāles izskats ir. ārkārtīgi dižens

ārējais .
un

skaists. Ārsienas citrondzeltenā vietējā

ļoti ietērptas
tās šķērso horizontālas
ražojuma ķieģelī, un sar-

kanbrūnu cementa plātnīšu joslas. Dzegas, joslas,

kolonnas logu rāmji ir atlieti
ornamenti, un
ārējie
cementa, fasādē saglabājot tā dabisko pelēko
no

toni. Pieci kupoli skārdu nokrāsoti

iesegti ar un

ribas kupolu virsotnes zeltītas, tos vaiņago

zili, un

105
zeltīti krusti.»

150
 Vairāki katedrāles arhitektoniskie motīvi, detaļas un apdares Bijušais Pasts

paņēmieni atkārtoti Sv. Trīsvienības klostera baznīcā K. Barona un telegrāfs

126. Padomju bulvārī 5. 1901.
ielā
L. Novikovs un

J. Pfeifers. 20. sāk.

gs.
Pie sabiedriski 19. gadsimtā bū-
nozīmīgākajām foto.

celtnēm dažāda veida admi-

vētajām pieder arī

nistratīvo un pārvaldes iestāžu ēkas, piemēram,

policijas iecirkņi dažādos pilsētas rajonos, policijas
pārvalde (tagad Rīgas pilsētas izpildkomitejas
lekšlietu pārvalde Padomju bulvārī 7), pasts un

telegrāfs (tagad LVU Fizikas un matemātikas Administratīvās ēkas

fakultātes ēka Padomju bulvārī 5), Apgabaltiesa

(tagad Latvijas PSR Augstākā tiesa Ļeņina ielā 34)
v. c.

151
 Apgabaltiesas ēkai projektu izstrādāja Bijusī Apgabaltiesa Ļeņina
pirmo
ielā 34. 1888.
J. F. Baumanis 1887. gadā, iecerot vienmērīgi ritmi-
J. F. Baumanis.
zētu fasāžu kompozīciju ar vairākiem barokāliem

kupoliem kā to vainagojumu. Projektu saskaņojot,

Pēterburgas lekšlietu ministrija izteica atsevišķas
piezīmes par
sīkām nepilnībām plānojumā un aiz-

rādīja, ka «fasādi vajadzētu mainīt, novācot neīs-

tos kupolus, kas ēkai nepiešķir īpašu savdabību un

106
rada neproduktīvus izdevumus» . Nākamajā gadā
jauno J. F. Baumaņa projektu apstiprināja bez iebil-

dēm. Tajā ēka bija veidota ar neitrālu siluetu un

uzsvērtu dzegu, fasādes lielā ordera

vainagojošo ar

Apgabaltiesas fasādes
pilastru kārtojumu bija barokālu raksturu.
ieguvušas projekta varianti. 1887

Eku kopumā uzcēla pēc šī taču celtniecī-

varianta, un 1888. J. F. Baumanis,

153
 bas gaitā J. F. Baumanis
prata panākt arī kupolu

realizāciju. Līdz to celtne konkrētajai vie-

ar ieguva
tai —
svarīgu ielu satekā, kas uztverama jau iztā-

lēm un atrodas samērā tuvu nesen uzceltajai, kupo-

liem visatbilstošāko
vainagotajai katedrālei, —

māksliniecisko veidolu ar nepieciešamo izteiksmīgo

siluetu. J. F. Baumaņa veikumu atzinīgi novērtēja
oficiālas valdības personas, gan daudzi jo dau-
gan
dzi laikabiedri. 107 Apgabaltiesas ēkas augšstāvā
Baumanim piešķīra dzīvokli, kurā viņš nodzīvoja
mūža pēdējos gadus. Atzīmējot arhitekta 150 gadu
dzimšanas dienas jubileju, 1984. gadā pie ēkas at-

klāja piemiņas plāksni.

Rīga nevar lepoties ar plašām un telpiski efektī-
gām tirdzniecības kādas tolaik cēla
Bijusī gaļas tirgotava
pasāžām, gan

Sarkanarmijas ielā 92. Maskavā un Pēterburgā, daudzās Eiropas liel-

gan
Fasādes fragments. Galvenā vieta
pilsētās. tirgošanās bija Daugavmala,
1902. K. Pēkšēns.
kur raibā ņudzeklī starp visdažādāko preču un mate-

riālu kalniem, bodītēm, tirgus galdiem un pajūgiem

drūzmējās pircēji, pārdevēji. Veikalus
gan gan
parasti iekārtoja īres namu apakšstāvos. Kvar-

tālā Dzirnavu, Marijas (tagad Suvorova), Eli-

starp
zabetes (tagad Kirova) un Suvorova (tagad K. Ba-

rona) ielām izauga tā sauktais Berga bazārs —

tirdzniecības telpu un viesnīcu komplekss no lau-

kiem iebraukušo tirgotāju vajadzībām (ēkas Dzir-

navu ielā 84, Suvorova ielā 13 v. c). Tas bija viens

Tirdzniecības iestādes no pirmajiem ievērojamā latviešu arhitekta K. Pēk-

šēna patstāvīgajiem darbiem.

Pēc K. Pēkšēna projekta 1902. gadā celta arī

bijusī A. Bijūna nelielā gaļas tirgotava Bruņinieku

ielā (tagad Sarkanarmijas ielā 92). Līdzīgi daudzām

citām ēkām, arī šajā fasādē izveidots gadaskaitlis.

Parasti tas norāda uz gadu, kad ēku beidza celt,
taču šajā gadījumā skaitlis 1896 apzīmē «firmas»

dibināšanas bet
laiku, skulpturālā vērša galva tam

154
Jakša tirdzniecības nams.

Fasādes projekts. 1900.

K. Felsko.
 līdzās nepārprotami simbolizē ēkas funkciju. Lie-

lākās tirdzniecības ēkas, ko uzcēla šajā laikā, bija

Aleksandra tirgus paviljoni (tagadējais Vidzemes

kolhozu ielā 7).

tirgus Revolūcijas
Jāmin arī otrā pasaules kara laikā bojā gājušais
Jakša tirdzniecības nams, kas atradās bijušajā Svēr-

tuves ielā 11, netālu no rātsnama. To uzcēla 1900. —

1901. K. Felsko tolaik

gadā pēc projekta, un Rīgā
tas modernais universālveikals. Me-
bija vienīgais
tāla karkasa konstrukcijā veidotās ēkas visus četrus

stāvus aizņēma tirdzniecības telpas. No stāva uz

stāvu varēja panokļūt

lepnām ozolkoka kāpnēm
vai arī izmantojot elektrisko liftu (vienu no
pirma-
jiem Rīgā). Vecie rīdzinieki vēl labi atceras Jakša

fasādi, kuras stāvs

nama grezno pirmais bija apšūts
Sāmsalas kaļķakmeni, bet keramikas
ar pārējie — ar

flīzīšu mozaīku arhitekta T. Eiriha

pēc Nirnbergas
skices.

Pilsētas komunālās saimniecības un noliktavu va-

Komunālās saimniecības jadzībām vajadzīgas dažādas celtnes. Tās lie-

bija
objekti un noliktavas
lākoties veidoja racionālā «ķieģeļu stila» taču
garā,
tām netrūka arī mākslinieciskā noformējuma detaļu
un elementu un līdz ar to —
mākslinieciskā izteik-

smīguma.

Tāds bija ugunsdzēsēju depo Revolūcijas ielā 9 un Maska-

vas ielā 3, ūdensvada sūkņu stacija Maskavas ielā 194, tram-

vaju depo Fridriķa ielā 2, gāzes rezervuāri Revolūcijas ielā

106 un 108, vecie ūdenstorņi Mazajā Matīsa ielā 2a v. c.

celtnes.

Laikā no 1864. līdz 1886. gadam centra rekon-

strukcijas projektā paredzētajā noliktavu rajonā uz-

cēla visus tā sauktos sarkanos spīķerus. Tie ieturēti

lietišķi racionālās «ķieģeļu stila» formās, ir savstar-

pēji harmoniski un,

atbilstoši apbūves noteikumiem,
kopumā veido viengabalainu ansambli (sk. 69. Ipp.).
Taču katra spīķera arhitektoniskajā veidolā jauša-

156
 Spīķeris Maskavas ielā
mas arī to autoru — F. Hesa, R. Pflūga, K. Felsko, 6.

1880. R. Pflūgs.
J. F. R. Smēlinga citu arhitektu
Baumaņa, un Rīgas
mākslinieciskā rokraksta īpatnības.
Ar sulīgi reljefām detaļām izceļas R. Pflūga,
R. Smēlinga K. Felsko celtnes, tām
un no neatpa-
liek arī J. F. projektētie spīķeri, bet
Baumaņa
F. Hesam tie ir nedaudz «sausāki», utilitāri vienkārši,
tikpat kā bez arhitektoniskām detaļām. Sākotnējā
izskatā vairāk vai mazāk saglabājušies un arhitekto-

niski mākslinieciskajā ziņā izteiksmīgāki ir spīķeri

Maskavas ielā 4, 6, 10, 12 un 14, Krasta ielā 1a un

5/7, Gaiziņa ielā 3, Spīķeru ielā 1, 8, 9 v. c.

Strauji attīstoties kapitālistiskajai lielražošanai, Rūpnīcas

vajadzēja daudz jaunu ražošanas ēku. Cēla jaunas

157
Spīķeris Maskavas ielā 12.
fabrikas un rūpnīcas, esošās nepārtraukti pārveidoja
1879. K. Felsko.
paplašināja. Rūpniecības ēkām koka,
un
parasti bija
19. gadsimta lielākoties metāla karkass
Spīķeris Krasta ielā 5/7. ap beigām
1882. R. Šmēlings. un ķieģeļu ārsienas.

158
 šāda racionālistiski traktēta «ķieģeļu stila» raksturīgi paraugi Bijusī alus darītava
ir fabriku ēkas Baltajā ielā K. ielā
3/9, Barona 130, Cēsu "Livonija"
ielā 18/24, Ganību dambī 31, Maskavas ielā 231, Vēja ielā 20 Maskavas ielā 231.
un daudzās citās vietās. 1898. E. Trompovskis.
Vairākas fabriku ēkas, kuru fasādes ir vērstas pret nozīmī-

gām centra ielām, izceļas ar bagātu arhitektonisko apdari un

izkoptām detaļām. Mākslinieciskās kompozīcijas ziņā tās ir

visai līdzīgas īres ielā 10

namiem, piemēram, Sarkanarmijas un

Veidenbauma ielā 26a. Biežāk tās ir nevis bet

ražošanas, gan
fabriku kantora ēkas, piemēram, Ļeņina ielā 197 un 201,
Maskavas ielā 239, Sarkanarmijas ielā 2, Tallinas ielā 6/10

(pēdējā izceļas ar
greznu neogotisku apdari) v. c.

levērojams rūpniecības arhitektūras piemineklis

Rīgā ir bijušās krievu elektrotehniskās sabiedrības

159
Fabrikas "Union" fasādes

detaļa.
«Union» fabrikas ielā Fabrikas "Union"
(tagad VEF, Ļeņina 214, celta
montāžas cehs.
1899. gadā, arhitekts H. Sēls) galvenā montāžas
Fasādes projekts.
halle. Veidota metālā, stiklā un akmenī saskaņā ar 1899. H. Šēls.
sava laika jaunākajām tehnikas un higiēnas prasī-

11 103335
161
 bām un atziņām, šī celtne «bija sasniegums pat sa-

līdzinājumā pirmklasīgiem līdzīga rakstura

ar uzņē-
108
mumiem ārzemēs» .
Galveno fasādi, kuras grez-

noformējumā apspēlēti dažādu vēsturisko stilu

najā
motīvi, rotā Prometeja —
gaismas nesēja — skul-

kas nepārprotami simbolizē arī ražošanas

ptūra,
profilu šajā celtnē.

Līdzīga simbolika, daudz vienkāršāka un tie-

gan
šāka, izmantota Leitnera velosipēdu fabri-
bijušās
kas arhitektūrā (tagad fabrika «Rekords» Ļeņina
ielā 137, celta 1894. gadā, arhitekts V. Bokslafs):
vējrādītāju virs ēkas vainago metālā kalts velosi-

pēds.
Sabiedriskās ēkas uzskatāmas gan par pilsētas tel-
piskās vides, infrastruktūras mugurkaulu, kamēr
Leitnera gan
Velosipēdu
fabrikas fasādes detaļa.
miesu veido dzīvojamās ēkas, kuras tika celtas vis-

1894. V. Bokslafs. vairāk.

19. gadsimta pusē pilsētu apbūves

otrajā par
Dzīvojamās galveno elementu kļuva daudzstāvu īres nams. Mā-

jokļu celtniecība izvērsās vienu ienesīgāka-

ēkas par no

jām tautsaimniecības nozarēm. To kreditēja daudzas

bankas.

19. arhitektūru
gadsimta nereti pat dēvē par īres

namu arhitektūru. Taču īres nams kā ēku tips radās

jau 18. gadsimtā beigās. Tad sāka celt dzīvojamās

ēkas, kas vairs nebija tikai tās saimnieka, viņa ģi-
menes un kalpu mājoklis. Dzīvojamo telpu izīrē-

šana kļuva par papildu peļņas avotu. Tādējādi līdz

ar kapitālistisko ražošanas attiecību veidošanos ra-

dās arī
jauna tipa dzīvojamā ēka. Jauna gan sociālā
arhitektoniski telpiskā
nozīmē, gan plānojuma, gan
arī mākslinieciski stilistiskā veidola zinā.

162
Īres nams
Smilšu ielā 5.

1787. K. Hāberlands.
Dzīvojamā ēka J.Alunānaielā 2. raksturīgākās 18. gadsimta beigu ievē-
p»,gā bija
arhitekta Hāberlanda celtās
projekts.
Fasādes
rojamā K. dzīvojamās

1876. R. Pflūgs.
mājas, ar kurām to autors iedibināja tā dēvēto pil-
klasicismu.
soņu jeb birģeru

Pazīstamākās Hāberlanda celtās dzīvojamās ēkas Vecrīgā

atrodas Bibliotēkas ielā 5, Miesnieku ielā 1, Pils ielā 6, Smilšu
ielā 5, šķūņu ielā 19, Teātra ielā 6, Vecpilsētas ielā 17, Zirgu
ielā 28.

Hāberlanda celtnes jūtami atšķiras no klasicisma

kanonizētajām kompozīcijas shēmām. Viņš savos

darbos «nereti lieto tīri barokālus vēl

paņēmienus;
vairāk, viņš tik brīvi rīkojas ar antīkajām formām,
ka tās, izejot caur viņa rokām, dažkārt izmainās

līdz nepazīšanai», turklāt «viņš neapmierinās ar

164
Dzīvojamā ēka Raiņa
bulvārī 13. Vestibils. 1875.

H. Šēls.
Savrupmāja Kirova ielā 49. kāda nebūt viena ēkas elementa apdari, bet izdaiļo
19. gs. 70. gadi. 109
gandrīz visas ailas, sienu stūrus utt.» .
Tas viss —

J. D. Felsko.
iepriekšējo vēsturisko stilu formu izmantošana,
brīvā stilizācija un sīkā, dekoratīvi piesātinātā kom-

uzskatāms tiešu priekšvēstnesi ek-

pozīcija —

par
lektisma mākslinieciskajiem paņēmieniem. Daudzu

Hāberlanda celto ēku fasādes tik tiešām stipri atgā-

dina tipiskos 19. gadsimta īres namus. Tādējādi tieši
īres namu arhitektūrā visuzskatāmāk atklājas ne vien

eklektismam vispārraksturīgās formāli kompozicio-

Īres nami
nālās iezīmes, bet arī tā izaugsme no iepriekšējā
vēsturiskā stila.

īres nams valdonīgi ielauzās Vecrīgas apbūvē.

19. nozuda viena vien vidus-
gadsimta nogalē ne

laiku ēka, to vietā cita pēc citas slējās daudzstāvu

īres mājas. «lelas siena» augumā, taču senat-

auga

166
 noskaņa vecpilsētā saglabājās, jo ielas «sar-
nīgā
kanā līnija» un
apbūves struktūra tika stingri ievē-

rota.

īres nami sāka dominēt arī jaunizbūvētajos bul-

kur tos cēla bagāti būvuzņēmēji,

vāros, tirgotāji,
arhitekti, augstdzimuši aristokrāti, ārsti. Pirms nam-

īpašnieku uzvārdiem tādi tituli kā

sastopami arī

konsuls, rātskungs, titulārpadomnieks, pilsētas gal-

vas biedrs v. tml. Par titulu un profesijas apzīmē-

jumu jau kļuva arī vārds namīpašnieks. Bulvārus vi-

sumā apbūvēja līdz 19. gadsimta 90. gadu vidum.

70. un 80. gados šajā rajonā uzcēla arī vairākas

savrupmājas, kuru īpašnieki bija visaugstāk titulētie Savrupmājas

rīdzinieki. Sajās ēkās viens liels dzī-

parasti bija
voklis ar lepnām reprezentācijas telpām —
salonu,
ēdamzāli v. c, saimnieka ģimenes dzīvojamām tel-
pām un
guļamistabām, virtuvi, saimniecības telpām
palīgtelpām, kā telpām vai maziem
un arī ar pat
dzīvoklīšiem, kuros apkalpotāji ista-
mitinājās —

bene, ķēkša, kučieris v. c.

Tādas ēkas ir J. Alunāna ielā 5 un 7, Gorkija ielā 11a un

15, ielā bulvārī 13 (visas H. Sēļa

L. Paegles 1, Raiņa pēc

projektiem), kā arī Kirova ielā 49, J. Alunāna ielā 2, A. Upīša

ielā 1 U. c.

Līdzīgas «villas» parādījās arī tālākos Arrīgas rajonos,

piemēram, A. Barbisa ielā 3 un 9, Daugavgrīvas ielā 7 (tā gan
ir savrupmāja izskata, patiesībā tā ir neliels īres
vienīgi pēc

nams), Mazajā Nometņu ielā 43, Slokas ielā 37, Sverdlova ielā

21, Ventspils ielā 63a v. kuras vairumā gadījumu piederēja

c,

tuvumā esošo tabriku īpašniekiem.

Eklektismā noteicošās pozīcijas visumā saglabāja

simetrija un frontalitāte, taču daudzām šī stila sav-

rupmājām apjomu kompozīcija ir asimetriska. Tā

izriet šo asimetriskās
parasti no celtņu telpiskās
struktūras, ko savukārt nosaka funkcionāli ērts plā-
nojums. Sis paņēmiens plašāk izplatījās ap gadsimtu
līdz jūgendstila uzplaukumu.
miju ar Savrupmājas

167
Bijušais Pfāba nams tātad ir viens no raksturīgākajiem to ēku tipiem,
K. Barona ielā 12. 1876.
kuru arhitektoniskajā izveidojumā sakņojas mūs-
H. Ende, V. Bekmanis.
dienu arhitektūras pamatprincipi.
Viena no greznākajām savrupmājām Rīgas cen-

trā ir Pfāba Suvorova ielā (tagad Lat-

bijušais nams

PSR Rakstnieku, Komponistu Māksli-

vijas un

nieku savienības nams K. Barona ielā 12, celts

1876. gadā). Tas ir viens no nedaudzajiem namiem,
kas celts pēc svešzemju arhitektu projekta. Tā
Rīgā
autori — Berlīnes arhitekti H. Ende un V. Bekmanis.

Visumā renesanses stila formās ieturēto celtni rotā

168
A. Folca darinātās N. Mencendorfas
skulptūras un ciļņi, kuri simbolizē Bijušais
lvārī
gan ģimenes pavarda omulību, gan kuģniecību un bu
nams 9.
Raiņa
dzelzceļa transportu (bagātība Rīgā ieplūda kā pa J. F. Baumanis.

ūdens, tā pa sliežu ceļiem). Daļa dekoratīvo metāl-

kalumu un iekšējās apdares elementu, kā arī mēbe-

les tikušas
izgatavotas Berlīnē.
No Pfāba neatpalika daudzi citi.
nama greznībā
īpaši izcēlās N. Mencendorfas nams Troņmantnieka
bulvārī (tagad Raiņa bulvārī 9, arhitekts J. F. Bau-

manis). Ar izcilu profesionālu veiklību arhitekts

dažādas skulptūras un ciļņus, maskaronus unmodiljo-

169
Bijušais Kerkoviusa nams
nus, hennas un atlantus, orderu elementus, balustrā-
Komunāru bulvārī 4. 1874.
des, metālkalumus, festonus utt.
sakārtojis viengaba-
J. F. Baumanis.
lainā, nedalāmā kompozīcijā, kurā jaušams kaut kas
1926. foto.
g.
franču Kvartāla otrā
no renesanses.
pusē (Komu-
bulvārī 4) atrodas vēl viena J. F.
nāru Baumaņa
projektēta savrupmāja —
bijušā pilsētas galvas
L. Kerkoviusa nams, kas ieturēts stilizētās gotikas
formās.

J. F. daiļrade izceļas tikai māksli-

Baumaņa ne ar

J. F. Baumanis niecisku daudzveidību un profesionālu meistarību,

170
bet ražību. Bulvāros vien vairāk Īres nami Merķeļa ielā 5,
arī ar
neparastu
7 9. 1880.—1883.
nekā trešdaļa ēku celtas J. F.
un
(54) pēc Baumaņa
J. F. Baumanis.
projektiem. 1926. foto.
g.

Salīdzinājumam: šī 19 ēku autors ir K. Felsko, 13

rajona —

H. Sēls, 12 — R. Pflūgs. Citu arhitektu veikums ir krietni

mazāks.

Daudzās ēkas, ko J. F. Baumanis uzcēlis Rīgas

Bulvāru
bulvāros, nosaka pilsētvides noskaņu šajā ansamblī. apbūve
J. D. Felsko bulvāriem J. F. Bau-
radīja mugurkaulu,
manis —
seju.

171
Īres Raiņa bulvārī Plāun1gsrF.Bi8enzuam0s.nJi .
4. Lielākā celto
nams
daļa Baumaņa dzīvojamo ēku plānā
atgādina burtu T. Katrā šādā ēkā simetriski izvietoti

divi daudzistabu Gar ielas fronti

dzīvokļi. stiepjas
rakstura telpas, bet ielas
parādes dzīvojamās apjo-
mam perpendikulārajā pagalma spārnā gar pus-
tumšu garu gaiteni —
guļamistabas, labierīcības,
kalpotāju «melnās» kāpnes. Ēkas
virtuve, telpas un

centrā parasti ir neliela gaismas aka, no kuras skopu

gaismu kāpņu labierīcības.
saņem telpa, gaiteņi un

Bloķējot virknē šādas «bulvāru tipa» ēkas, starp

tām veidojas pagalmi, kas ļauj cik necik
izgaismot

172
 kvartāla orientētās telpas. «Bulvāru
uz
iekšpusi
tipa» ēku rinda veido it kā lielu daudzsekciju dzī-

vojamo kurā ritmiski atkārtojas viena un tā

namu,
paša plānojuma elementi. Merķeļa ielā 5, 7
tipa
un 9, kā arī K. Barona ielā 6, 8 un 10 Baumanis ap-

zināti izcēlis kvartāla plāna struktūras elementu tip-

veidību un atkārtošanos: šīm ēkām ir analogi plāni
un arī identiskas fasādes.

173
Bijusī Lomonosova Gluži citādi Baumanis veidojot
rīkojies, namus

ģimnāzija un īres nami

Kirova ielā 18 un 20. Tie atvirzīti viens no otra,
Raiņa bulvārī 27 un 31.
ielas vidi aktīvi saplūdinot ar iekškvartāla telpu. Lī-
J. F. Baumanis.

dzīgi atvirzītas ēkas Raiņa bulvārī 27 un 31 radīja

harmonisku fonu Lomonosova ģimnāzijas brīvstā-

vošajam apjomam. Savukārt A. Kalniņa ielā 6 un 8

ar divām cieši bloķētām ēkām, tās pakāpeniski at-

virzot no ielas «sarkanās līnijas», panākta veiksmīga

pāreja no perimetrālās apbūves kvartāla vienā galā
uz brīvo telpu ap
Pfāba namu (K. Barona ielas

stūrī), kas atrodas kvartāla otrā galā. A. Kalniņa

174
Īres nami A. Kalniņa
ielā 6 un 8. 1885.—1886.
J. F. Baumanis.

Kvartāls starp Kirova,

Suvorova, A. Kalniņa un

K. Barona ielām.
1868.—1884.
Īres nams Komunāru ielā 8 atvirzītā ēka veidota ar rizalītiem, kas bagā
bulvārī 5. 1878.
tina plastiku uzlabo iekštelpu izsauļo
apjomu un
J. F. Baumanis.
tību.

Līdzīgi rizalīti ir arī ēkai Merķeļa ielā 17. Tieši

blakus šai klasicizētās formās ieturētajai celtnei Bau-

manis uzcēla neogotisko namu Merķeļa ielā 17/19,

taču abas stilistiski tik atšķirīgās celtnes vienotās

kompozīcijas ritmikas dēļ «sadzīvo» nevainojami.

To teikt neogotisko ēku Komunāru
pašu var par
bulvārī «klasisko» Komunāru bulvārī 7
5, un neo-

veidoto celtni Komunāru bul-

renesanses garā
vārī 9.

No neogotiskajiem darbiem vēl jāmin

Baumaņa
110
nami ielā Padomju bulvārī 10
Merķeļa 12, un

26 un viesnīca Raiņa bulvārī 33. Šai grupai var pie-

skaitīt arī ēku Gorkija ielā 8, taču te arhitektoniskā

176
 Īres nams Komunāru

bulvārī 7. 1874.

J. F. Baumanis.

Īres nams Komunāru

bulvārī 9. 1874.

J. F. Baumanis.

12 103335
Īres Padomju
nams
noformējuma brīvi stilizētie elementi un
detaļas bū-
bulvārī 2. 1878.
tībā vēsturisko
zaudējušas pat līdzību ar iespējamo
J. F. Baumanis.
Tas ir absolūti eklektisma stila
1926. foto prototipu. oriģināls
g.

darinājums.
bulvārī 2 arhitektūras
Padomju jūtama Bizantijas
formu valoda. Sīs ēkas fasādēs veidoto ornamen-

tālo ciļņu novietojums starp divām logailām, kas at-

rodas viena virs otras, aizpildot visu ailstarpi, ir

paņēmiens, kas Rīgas arhitektūrā plašāk ieviesās

178
tikai 20. sākumā Īres Ļeņina ielā 19.
gadsimta —
jūgendstila uzplau- nams

1876. J. F. Baumanis.
kuma laikā.
1926. foto.
g.
īres nami ielā 19 21 (jeb Komunāru
Ļeņina un

bulvārī 2, sk. att. pēclapā), Komunāru bulvārī 6

un L. Paegles ielā 6 starp bulvāros visizplatītākām

«orderu eklektisma» būvētām celtnēm
garā izceļas
izkoptām sīkdaļām sulīgu arhitektoniskā
ar
īpaši un

noformējuma plastiku. Lietojot to vai citu tipizētu

kompozīcijas paņēmienu, piemēram, uzsvērtas

179
Īres Ļeņina ielā 19. lī-
nams
starpdzegas tā vai cita starpstāvu pārseguma
Plāns.
menī, katrā stāvā savādākas formas sandriku kārto-

jumu v. tml., Baumanis tomēr nekad neatkārtojas.

Gandrīz visām ēkām ir efektīgas, smalki
viņa pro-
filētas vainagojošās dzegas, ko papildina balstošie

kronšteini vai modiljoni, jonika, dentikuli utt. No

pirmā acu uzmetiena tās izskatās kā vienā un tajā

pašā veidnē atlietas, taču, vērīgāk ielūkojoties, re-

dzams, ka katrai ēkai dzega ir savādāka. Pilsētvide

ar to nenoliedzami iegūst.

180
Īres nams Ļeņina ielā 19.
Kāpņu telpa.
Īres nams Suvorova

ielā 5. Plāns. 1895.

K. Felsko.
 daudz cēlis tikai bet Īres nami A. Kalniņa
J. F. Baumanis ne bulvāros,
ielā 1 un 1a. Fasādes
arī plašākā bijušo priekšpilsētu teritorijā —
Rīgā
projekts. 1895. K. Felsko.
gandrīz 100 daudzstāvu mūra ēku. Bez tam viņš ir

būvējis arī daudzas nelielas koka dzīvojamās ēkas.

Tas lielākoties gan
atdevušas savu vietu daudzstāvu

namiem vai arī, laikazoba sagrauztas, gājušas bojā.

No tām, kas vēl minēt ēkas Arti-
saglabājušās, var

lērijas ielā 39, K. Marksa ielā 28 un 48, Miera

ielā 23, Talsu ielā 28 v. c.

Viens no ražīgākajiem un, gribas teikt, arī labā-

kajiem Rīgas eklektisma stila meistariem ir Kārlis K. Felsko

Felsko. Viņa celto namu fasādēm ir smalki izkopta,

noskaņota kompozīcija un sulīgas, izteikti reljefas
detaļas. Daudzas celtnes ir krāsainas
viņa —
uz

sarkano ķieģeļu sienas fona

izceļas apmetumā vai

183
 betonā veidoti elementi, kā, piemēram, Kirova

ielā 75, A. Kalniņa ielā 1 un 1a un Suvorova ielā 5.

Trim pēdējām ēkām ir līdzīgs plānojums: grunts-

gabals apbūvēts pa perimetru, vidū atstājot pa-

galmu. Ēkā simetriski izkārtoti četri dzīvokļi, kuros

var nokļūt no divām parādes un divām «melnajām»

kāpnēm —
no katrām uz diviem dzīvokļiem ik

stāvā. šāds plānojums samērā reti,

Rīgā sastopams
jo to bija grūti atrisināt nelielo gruntsgabalu izmēru

dēļ. A. Kalniņa ielā 1 un 1a abu ēku analogajam

plānojumam atbilst šķietami identiskas fasādes. Taču,

vērīgāk ielūkojoties, redzams, ka katrā no tām ir

kaut kas atšķirīgs, individuāls.

Līdz 19. gadsimta 90. gadu vidum vairums K. Fel-

sko celto ēku ieturēts izteiktā «orderu eklektisma»

stilā. Vienmērīgi ritmizētajā fasāžu plastikā galvenie

elementi ir starpdzegas zem logailām un sandriki

virs tām. K. Felsko šīs detaļas stipri izvirza no sie-

gadsimta kartuša pamatplaknes. virsmu uzirdina hori-

18. īres nas
Apmesto
nama Ļeņina ielā 18 zontālas kas ir
vadziņas, apakšstāvā parasti reljefā-
fasādē. 1884. K. Felsko.
kas, nereti imitējot rustiku. Sastopami arī atsevišķi
orderu kolonnu vai pilastru elementi, šur tur pa
skulpturālam veidojumam, cilnim, hennai, kartušai,
balustrādei uft.

Tādas ir ēkas J. Alunāna ielā 4 jeb A. ielā

Pumpura 6,
J. Alunāna ielā 6 un 9, Avotu ielā 4, Dzirnavu ielā 71, Kirova

ielā 4 un 12, Komunāru bulvārī 10, Ļeņina ielā 18 (pārbūvēta

no senākas 18. gadsimta celtnes, saglabājot oriģinālās baro-
kālās detaļas), L. Paegles ielā 15, Smilšu ielā 7, Strēlnieku
ielā 5, Suvorova ielā 31 un 40, Šķūņu ielā 13, Vaļņu ielā 7 v. c.

Vienīgi mūrniekmeistara G. Fišera namu Merķeļa ielā 8

K. Felsko veidojis neogotikas formās.

Pie pašiem prominentākajiem Rīgas arhitektiem

111
pieskaitāmi akadēmiķi H. Sēls un R. Pflūgs.
H. Sēls ir pirmās mūra ēkas autors, ko 1860. gadā
pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas uzcēla ārpus Vec-

184
rīgas. Tas ir ārsta A. Bērenta nams
tagadējā Pa-

domju bulvārī 16. Jāpiebilst, ka ne arhitektam, ne

būvdarbu izpildītājam mūrniekmeistaram H. Sēls, R. Pflūgs c

Krīgeram v.

(viņš par Anglikāņu baznīcas, pilsētas teātra v. c.

ēku būvdarbiem 1865. gadā saņēma cara valdības

apbalvojumu) Bērenta būvi

par nama īpaši priecī-
atmiņas laikam nebija: līmenī
gas gan par bēniņu
nepareizi izbūvēto pretugunsmūri —
nepietiekami
biezu un nepieļaujamā pildrežģa konstrukcijā —

Ķemerejas tiesa abiem piesprieda pa 25 rbļ. nau-

dassoda pilsētas kases un nabagu patversmes labā,

bet kā lika brand-
Krīgeram galvenajam vainīgajam
112
mūri uz sava rēķina pārtaisīt.

Pēc pieciem gadiem blakus Bērenta namam uzcēla nākamo

ēku (Padomju bulvārī 14). Pēc H. Sēļa projektiem celti arī īres

nami Gorkija ielā 19, Komunāru bulvārī 32

11, Ļeņina ielā
(1912. gadā pēc M. Nukšas projekta uzbūvēts ceturtais stāvs),
L. Paegles ielā 3.

Visas H. šēla celtnes ir cēli «akadēmiskas», ar

nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku —

īstas Sur tur nomalēs ir arī meistara projektē-

pilis.
tas racionāli vienkāršas «ķieģeļu stila» ēkas, piemē-
ram,
Kalnciema ielā 17a.

Ar izkoptu detaļu kultūru izceļas arī R. Pflūga

Sk. att. 204. Ipp
celtnes —
Gorkija ielā 4 jeb Raiņa bulvārī 1, Gor-

kija ielā 17, Komunāru bulvārī 1 un 3, Raiņa bul-

vārī 21 un 23. īres nams Gorkija ielā 4 piederēja

arhitektam. dažās linetēs virs trešā
pašam Tāpēc
stāva redzami kuros atveidoti arhi-
logailām ciļņi,
tekta amata rīki trīsstūris cirkulis.
—
rasējamais un

Līdz 1879. gadam būvprojektu

ar
apstiprināšanu
un būvdarbu uzraudzību, kā jau teikts, nodarbojās
tiesa, bet tam to
Ķemerejas pēc reorganizēja par
Būvvaldi. Ķemerejas tiesā bija akreditēti 15 arhi-

tekti, Būvvaldē līdz 90. gadu vidum —

ap 40, taču

aktīvi praktizēja tikai nedaudz vairāk 20. Pa-

par

185
Īres Raiņa
nams zīstamākie bija O. Dīces, A. Edelsona, H. Geigen-
bulvārī 23. 1875.

R.
millera, V. dc Grabēs, A. Pīlemaņa, R. šmēlinga
Pflūgs.
vārdi. Apjoma un varbūt arī mākslinieciskās kvali-

tātes ziņā nozīmīgākais ir V. dc Grabēs un O. Dī-

ces veikums.

V. dc Grabe ieradās 1857. gadā rosīgi

Rīgā un

darbojās līdz
pat mūža beigām. Pēc viņa projek-
tiem uzceltas daudzas koka un vairāk nekā

20 daudzstāvu mūra dzīvojamās ēkas, to skaitā

K. Barona ielā 17 un 60 (ēkas kreiso spārnu piebū-

186
Īres nams Raiņa
bulvārī 23. Fasādes

fragments.
Īres Veidenbauma J. F. dc Grabēs radīto
nams
vēja Baumanis, saglabājot
ielā 7 jeb Dzirnavu ielā 48.
fasādes kompozīciju), Dzirnavu ielā 48 (jeb Veiden-
1883. V. de Grabe.
bauma ielā 7, tās pagalmā atrodas bijušais zirgu
stallis, par
kura sākotnējo funkciju liecina skulptūrā-

188
las zirgu galvas fasādēs), Kirova ielā 67, Ļeņina
ielā 117, Merķeļa ielā 6, Miesnieku ielā 14 v. c.

O. DTce, kādus desmit gadus nostrādājis Jelgavā

un vienlaikus darbojies arī citās Kurzemes guber-
ņas pilsētās, 19. gadsimta 70. gadu vidū atgriezās
Rīgā. Viņš ir autors daudzām koka ēkām un vairāk

nekā 30 mūra dzīvojamiem namiem. Daži no tiem

atrodas sekojošās vietās: Avotu ielā 23, A. Barbisa

ielā 4, K. Barona ielā 33, Dzirnavu ielā 13 (ēkas

labās puses spārns, kas veidots analogi J. F. Bau-

maņa celtajam galam), Kalnciema ielā 7a, Ļeņina

ielā 128, Suvorova ielā 19 v. c.

Vairākus daudzstāvu īres uzcēla arī

namus pēc
pilsētas galvenā arhitekta R. šmēlinga projektiem.
Ēka Dzirnavu ielā 60 piederēja viņam pašam, šīs
celtnes otrā stāva sandriku ievietotas
timpanonos
kartušas ar simboliskiem ciļņiem, kas atveido arhi-

tektu profesionālo atribūtiku.

Ap 1895. gadu arhitektūrā bija
Rīgas samanāmas

zināmas kvantitatīvā,
pārmaiņas —

gan gan arī

kvalitatīvā nozīmē. rūpniecības uzplaukumu

Straujo
pavadīja sevišķi celtniecība. Ik gadus
rosīga uz-

celto ēku skaits no dažiem desmitiem mūra un 40—

Bijušais stallis Dzirnavu
80 koka 1896. gadā pieauga līdz 57 mūra un 203
ielā 48. Detaļa.
koka ēkām.

gadā bija attiecīgi 93 275, 1898.

Šie skaitli 1897. un —

113 un 338', 1899. —

85 un 301, 1900.—107 un 268, 1901.—

157 1903. 46 54. 1900.

151 un 246, 1902. — un 208, — un —

1903. saimnieciski ekonomiskā krīze. Kā redzam,

gadā iestājās
celtniecībā tā atspoguļojās ar zināmu laika nobīdi. Apsīkums
eklektisma stila krīzi norietu.
celtniecībā sakrita arī ar un

19. gadsimta 90. gadu otrajā pusē pasaules arhi-

tektūrā Briselē, Vīnē
manāmas jaunas vēsmas. un
Celtniecība
Parīzē rodas celtnes, kuras kļūst par pirmajiem nā-
19. gadsimta nogalē
kamā vēsturiskā arhitektūras stila —
jūgendstila —

pieminekļiem. Arī arhitektūrā jūtami māksli-

Rīgas

189
Arhitekta R. Šmēlinga
nama Dzirnavu ielā 60

fasādes detaļa. 1892.

nieciskās izteiksmes un formu meklējumi —
galve- Felsko.
Īres nams
25
26.
ielā
ielā K. Barona
Blaumaņa
Plāns.
jeb
1896. K.

nokārt vēl eklektisma stila ietvaros. Tie

gan atspo-
detaļu izsmalcinātībā, greznībā, visumā
guļojas
bagātā fasāžu apdarē. Tas uzskatāmāk redzams pil-
sētas centrā — tā dēvētajos labākajos rajonos. Tam

materiālais ekono-
ir arī savs
pamats, jo vispārējās
miskās rosības un uzplaukuma apstākļos pieauga
namīpašnieku rocība un iespējas.
Lielāka uzmanība tiek veltīta mājokļa sanitāri hi-

giēniskajai kvalitātei, mainās dzīvokļu iekārtojums.

Rodas sekciju kuru
tipa dzīvojamās ēkas, plāno-
jums tuvojas mūsdienās masveidā būvētajām tip-
veida ēkām. Viena sekciju ēkām
no
pirmajām tipa
Rīgā ir K. Felsko projektētais īres nams K. Barona

ielā 25 jeb Blaumaņa ielā 26 (1896. gads). Sevišķi

191
 ir plāns, kur katrā
raksturīgs pagalma korpusa no

trim sekcijām ik stāvā kāpņu telpu izvietojas

ap
divi trīsistabu dzīvokļi ar virtuvi, sanitāro mezglu
un priekštelpu.
1896. gadā uzcēla
Apbūve auga
arī augstumā.
ēku ielā tam
pirmo sešstāvu —
Lāčplēša 17, pēc —

1897. gadā L. Paegles ielā 10 (abas pēc inženiera

E. Trompovska projektiem) un Suvorova ielā 11 jeb

Kirova ielā 87 (arhitekts K. Pēkšēns). Abām pēdē-

jām ēkām ir mansarda tipa sestais stāvs.

Mansardveida sestais stāvs ir arī K. Pēkšēna projektiem
pēc
celtajiem namiem Avotu ielā 25 (1898. gads), Ļeņina ielā 108

(1899. gads), Suvorova ielā 9 (jeb A. Kalniņa ielā 2 un 4 un

Kirova ielā 22, 1899. gads), P. Stučkas ielā 7 (1899. gads) un

P. Stučkas ielā 33/35 (1900. gads). 1898. gadā pēc E. Trom-

povska projekta uzcēla sešstāvu namus Citadeles ielā 2 un

Dzirnavu ielā bet 1900. gadā P. Stučkas ielā 57 jeb

53, —

Sarkanarmijas ielā 22, kas ar savām neogotiskajām fasāžu deta-

ļām stilistiski sasaucas ar ēku Lāčplēša ielā 17.

Nomalēs tikmēr turpināja strādnieku priekš-

augt
Koka ēkas pilsētas, čiekurkalnu, Ezera un Lēdurgas ielu ra-

jonu, Pārdaugavu, Maskavas priekšpilsētu un citas

vietas apbūvēja ar divstāvu koka ēkām, kurās miti-

nājās proletariāts un citi mazturīgākie iedzīvotāji.

Tās bija īstas barakas — bez jebkādām labierīcī-

bām, ja par tādām neskaita vairākiem dzīvokļiem

kopēju sauso ateju pie kāpņu telpas, šajās ēkās gar
sētas ārsienu
puses parasti stiepās gaitenis jeb gale-
rija, kam no vienas piekļāvās kāpnes un tua-
puses
letes, bet no otras —
mazi dzīvoklīši ar caurstaigā-
jamu virtuvi un vienu istabu. Pustumšajā virtuvē va-

rēja iekļūt tieši no galerijas.

šo plānojuma tipu nereti izmantoja arī daudz-

stāvu mūra ēkās, piemēram, Pilotu ielā 1, Ļeņina

ielā
270, Kalupes ielā 10 v. c.

Jāatzīmē, ka Rīgā vairāk nekā puse dzīvokļu bija vienista-

bas (salīdzinājumam: Maskavā —

ap 15%, Pēterburgā —
ap

192
20%), turklāt vienistabas dzīvoklī vidēji mita 3,63 cilvēki, Īres nams Lāčplēša ielā 17.

kamēr 3 un 4 istabu dzīvokļos vienā istabā —

aptuveni 1,5, 1896. E. Trompovskis.

bet lielākos nekā viens cilvēks. Sabiedrības

—
pat mazāk
sociālo stāvokli skaitļi raksturo
šie visai daiļrunīgi.

20. gadsimta sākumā Vecrīgā un centra bulvāros

bija tikai mūra ēkas, tiem tuvākajos centra rajonos

koka bet pilsētā kopumā
apmēram puse bija ēku,
bija 3/4 koka ēku.
izveidē koka ēkas
Pozitīvās pārmaiņas mājokļu
visumā skāra mazāk, jo tajās apbrīnojami noturīgs

izrādījās eklektisma arhitektoniski māksliniecisko

193
13 103335
Īres nams Kalnciema formu klāsts. Koka ēku arhitektūrā eklektisms savas
ielā 62. 1902.
pozīcijas saglabāja visilgāk. Piemēram, 1910. gadā
V. Hofmanis.
celtā ēka Kalnciema ielā 21 stilistiski tikpat kā ne-

atšķiras no 1899. gadā celtās ēkas Kalnciema ielā

25a. Atšķirības saskatāmas abu ēku parādes

vienīgi
durvju metālkalumos un dzīvokļu labiekārtojuma lī-

menī.

Koka ēku fasāžu arhitektoniskajā apdarē parasti

tādas elementus kā
izmantoja pašas detaļas un

daudzstāvu mūra Mēl-

namos. Tāpēc arhitektam H.

bartam savulaik lielu nožēlu jākonstatē, ka

bija «ar

tikpat kā nekur
neparādās īsts koka
būvju stils» un

Dzīvojamā ēka pat labākās koka ēkas, kas rada pietiekami repre-
Aleksandra Romanova zentablu «tomēr diemžēl ir ti-
un
iespaidu, patiesībā
ielu stūrī (tagad Ļeņina kai vairāk vai mazāk izdevies mūra ēku atdarinā-
ielā 47). Fasādes zīmējums
113
jums». Taču tā nav nejaušība: eklektisma stilā gal-
un pārveidotās fasādes
venais bet forma. Tomēr
projekts. 1889. K. Felsko. nav materiāls, gadījumu

194
Īres Kirova ielā 31a. vairumā
nams koka ēkas, kuras Rīgā ceļa lielā skaitā, pec
1896. H. Šēls.
izskata grūti sajaukt ar mūra celtnēm.

Ap 19. un 20. gadsimtu miju celto koka ēku arhi-

tektoniskais noformējums, salīdzinot ar agrāk būvē-

tajām, visumā ir daudz krāšņāks.

Ar daudzveidīgiem apdares elementiem (profilētām dzegām,

balustrādēm, pat rustikas imitāciju) izceļas, piemēram, koka

ēkas Avotu ielā 70 un 74, P. Stučkas ielā 47 v. c. Savukārt ēkas

Kalnciema ielā 34 un 62 un Melnsila ielā 17 pievērš uzmanību

bagātu apjomu plastiku oriģinālām Tomēr vis-
ar un
detaļām.
oriģinālākā ir divstāvu māja Tallinas ielā 6/10 — laikam
gan
tā ir Rīgā vienīgā koka ēka, kas ieturēta neogotikas formās.

196
 Īres
Zīmīgi, ka 19. gadsimta otrajā pusē, gluži kā no- Fel36.
ielā
1900.
sko. nams K.
Lāčplēša

mainot modes rotaslietas moder-

no izgājušas pret
nākām, jaunu fasāžu ietērpu ieguva daudzas jo dau-
dzas senāk celtās koka ēkas. 19. gadsimta sākumā

197
Īres nams Gorkija
ielā 27/29. Fasādes
galvenokārt klasicisma noformētās fa-
fragments. 1902. tradīciju garā
K. Felsko, tēlnieks sādes masveidīgi izrotāja ar plastiski bagātiem rus-

Folcs. tikāliem
A.
pilastriem, balustrādēm, dažādām jumta

198
Īres nams Lāčplēša ielā 13.

Atiks. 1900. K. Felsko.

 izbūvēm, starpdzegām, sandrikiem un citiem arhi-

tektoniskiem to visu eklek-

elementiem, kārtojot
tisma stilam raksturīgā vienmērīgi piesātinātā
kompozīcijā.
Šodien centrā lielākā daļa šo ēku
Rīgas savu

vietu atdevusi 20. sākumā

gadsimta celtajiem
daudzstāvu īres namiem, kā, piemēram, Aleksandra
un Romanova (tagadējo Ļeņina un Lāčplēša ielu

stūrī).
19. gadsimta beigās arhitektūrā ienāca
Rīgas
jauna profesionāļu paaudze, lielākoties Rīgas Poli-

tehniskā institūta absolventi, vairumā gadījumu tie

bija dzimuši rīdzinieki vai vismaz nākuši no Latvi-

jas mazpilsētām. Aktīvu radošo darbību turpināja

arī vairāki pieredzējuši «vecās gvardes» arhitekti —

O. Bārs, R. Cirkvics, K. J. Pfei-

Felsko, A. Pīlemanis,
Īres nams J. Alunāna
fers, H. Sēls, inženieris E. Trompovskis v. c.
ielā 3. Fasādes fragments.
1897. Joprojām ļoti ražīgs bija K. Felsko. Pēc viņa pro-
K. Felsko.

jektiem Rīgā uzcelts pāri par 115 kapitālu daudz-

stāvu mūra dzīvojamo ēku. Viņa šī laika celtnes,

tāpat kā iepriekš būvētās, ir profesionāli meistarīgi
Īres nams Kirova iela 26.
arhitektūras mākslas darbi ar plastiski izkoptām fa-
Fasādes fragments. 1897.
K. Felsko.
sādēm. To arhitektoniskā apdare izteikti reljefa, vi-

sas detaļas filigrāni nostrādātas.

Lai eklektisma stils pēc savas būtības un kos-

gan
mopolītiskās ievirzes it kā nonivelēja individuālās
izteiksmes iespējas, tomēr daudzos K. Felsko dar-

bos var sazīmēt meistara individuālo rokrakstu. At-

sevišķus mākslinieciski kompozicionālus motīvus vai

formas arhitekts izmanto atkārtoti, taču tie nekur

nav pārņemti burtiski.

Piemēram, Blaumaņa ielā 12, ielā 13, K. Marksa
Lāčplēša
ielā 22, Smilšu ielā 12 v. c. fasādes vainago atiks, kurā ailstar-

pas rotā kartušas. Savukārt J. Alunāna ielā 3, Blaumaņa ielā 28,

Kirova ielā 26, Lāčplēša ielā 53, Ļeņina ielā 173 un 193, Suvo-
rova ielā 4 v. c. izmantotas tipizētas, taču katrā vietā savādākas

logailu apmales ar festona motīviem augšdaļā.

200
 Starp labākajiem, mākslinieciski izteiksmīgākajiem Dzīvojamā ēka
nbaum ielā 25.
un K. Felsko daiļradei
'
raksturīgākajiem darbiem mi- Veide a
. a<> i - 1897. K. Felsko.
_ .
•tm 44 4 /->
nami īres nami Dzirnavu iela 43 un 111, Gorkija

201
Dzīvojamā ēka
Veidenbauma ielā 25.

Fasādes fragments.
 ēka
Dzīvojamā
Veidenbauma ielā 25.

Fasādes fragments.
A. Folcs.
Tēlnieks
Arhitekta R. Pflūga īres ielā Kirova ielā ielā K. Mar-
27/29, 3, Lāčplēša 36,
nams Gorkija ielā 4 jeb
ksa ielā 39, Smilšu ielā 12, Veidenbauma ielā 25.
Raiņa bulvārī 1
Vairāku šo ēku kompozicionāli perfekto, proporci-
un tā fasādes detaļa.
fasāžu izmantots tikai
1877. jās nevainojamo rotājumā ne

plašs arhitektonisko elementu klāsts, bet arī bagāts

skulpturālais dekors. Tur ir pilnskulptūras,
gan gan
ciļņi, hennas un atlanti, gan maskas, dažādi
gan
plastiski ornamenti utt. —
tikpat kā tēlniecības iz-

stādē. viengaba-
K. Felsko daiļrade
Taču visur jūtama noskaņotība un

19.—20. gadsimtu miju lainība, ko nodrošina augsts mākslinieciskais takts.

ap

204
 Ēkai Gorkija ielā 27/29 A. Folcs Īres Sverdlova ielā 1.
skulptūras veidojis (blakus nams

gruntsgabalā atradās paša tēlnieka darbnīca). Spriežot pēc 1883. E. Trompovskis.

formu analoģijas, A. Folcs ir arī vairāku citu K. Felsko fasāžu
skulptūru autors: Kirova ielā 3, Lāčplēša ielā 36, Ļeņina
ielā 157, K. Marksa ielā 49, Veidenbauma ielā 25.

Viens ražīgākajiem arhitektiem ir bijis

no Rīgas
civilinženieris E. Trompovskis. Viņš ir vairāk nekā

90 daudzstāvu mūra namu un daudzu koka ēku au-

tors. Salīdzinājumā K. Felsko

ar sulīgajām kompozī-
cijām E. fasādes ir daudz E. Trompovskis
Trompovska celtņu «pla-
kanākas». Retai ir tikpat spēcīga un
izteiksmīga

205
 kā
plastika viņa paša 1883. gadā celtajai neogotis-

kajai ēkai Sverdlova ielā 1.

Ap 19. un 20. gadsimtu miju radītie skaistākie E. Trom-

povska darbi ir īres nami Citadeles ielā 2, Dzirnavu ielā 53,

L. Paegles ielā 10 un 12, P. Stučkas ielā 20 un A. Upīša
ielā 13. Gandrīz visiem tiem sesto stāvu veido mansards. Dzir-

ielā 53 «orderu eklektisma» tipa arhitekto-

navu
kompozīcijas
niskajā apdarē dominē gotikas motīvi. Līdzīgi veidots arī

arhitektam pašam piederošais nams Citadeles ielā 2. Te otrā

stāvā logailu linetēs, tāpat kā R. Pflūga namā Gorkija ielā 4

vai R. šmēlinga namā Dzirnavu ielā 60, attēloti īpašnieka amata

rīki —
rasējamais trīsstūris un cirkulis.

Zināmā savdabīga vieta eklektisma

mērā Rīgas
laika arhitektūrā ir R. Cirkvicam. 20 gadu
Aptuveni
ilgajā radošās darbības periodā viņš uzcēlis apmē-
ram 25 daudzstāvu īres namus. Taču visi nozīmīgā-
kie darbi visai laikā
viņa tapuši īsā —
no

1896. gada līdz 1899. gadam un koncentrēti vie-

nuviet Ausekļa J. Kupalas ielu

Inženiera E. Trompovska —
un rajonā.
īres Citadeles ielā 2.
nams Tie ir īres nami Ausekļa ielā 2, 4 un 6, Kirova
Fasādes fragments. 1898.
ielā 9 un
15, J. Kupalas ielā 1, 3, 5, 7 un 11.

5o ēku fasāžu rotājumos redzami barokāli ele-

menti, stilizēti rokaji rokaja kartušas, ēģip-

un
pat
tiski motīvi. ir arhitekta
Visgreznākais paša nams

J. Kupalas ielā 1 — viena no nedaudzajām celtnēm

Rīgā, kuras attēls jau 20. gadsimta sākumā apceļojis

vairākus speciālos izdevumus un ticis ievietots arī

visai autoritatīvajā G. Baranovska «19. otrās

gs.
R. Cirkvics 114
puses arhitektūras enciklopēdijā». Jāpiebilst gan,
ka ēka 20. gadsimta 70. gadu sākumā zaudēja mo-

numentālā stūra jumta kas bija

torņa un
iesegumu,
veidots no Tīringenes dabiskā melnā šīfera plātnī-
tēm, līdz ar to zaudējot arī daudz no sava māksli-

nieciskā izteiksmīguma.
Nenoliedzams līderis arhitektu vidū
Rīgas bija
Konstantīns Pēkšēns. 19. gadsimta beigās viņš jau
bija krietni iesoļojis desmitā
ceturtajā gadu un

206
Īres nams J. Kupalas
ielā 1. Fasādes projekta
fragments. 1898.

R. Cirkvics. (Fasādes

projektu sk. 21. lpp.)

Bijušais Ņesterovu nams

A. Kalniņa ielā 2 un 4

jeb Suvorova ielā 9,

jeb Kirova ielā 22.
Plāns un fasādes projekts.
1899. K. Pēkšēns.
sasniedzis īstu profesionālo briedumu. Un tieši tad Bijušais Ņesterovu nams.

K. Pēkšēna daijrade atraisījās ar vēl nebijušu vē-

rienu. vien pēc viņa projektiem uzcelts

Rīgā ap

14 103335 209
 250 (!) daudzstāvu mūra namu un vairāki desmiti

koka ēku.

1885. Pēkšēns beidza Rīgas Politehnisko

gadā K.
Pēkšēns kādu laiku strādāja J. F. Baumaņa būvbi-
K.
institūtu,
tad sāka praksi. K. Pēkšēna
rojā un
patstāvīgu
darbnīca bija tā, kur pirms patstāvīgu darba gaitu
sākuma profesionālās meistarības skolu izgāja ne

viens vien nākamās paaudzes arhitekts.

K. Pēkšēna radošais rokraksts ir ļoti daudzvei-

ka mākslinieciskā varēšana bijusi

dīgs. Liekas, viņa
neierobežota, viņa profesionālajai pieredzei un ta-

lantam pakļāvies itin viss. vienlīdz veikli

Viņš uz

dzegām, kronšteiniem vai pilastru kapiteļiem sasē-

dina skulpturālus tēlus, izvieto atlantus, uz kuru va-

renajiem pleciem balstās erkeri vai balkoni, un

hennas, kas tur sandrikus, harmoniski viengabalai-

nos ritmos sakārto visdažādākās detaļas, meistarīgi
pārvalda klasiskās arhitektūras,
gan gan romāņu
stila un gotikas, renesanses formas, savās kom-
gan

pozīcijās iepin pat mauru būvmākslas motīvus (pie-

mēram, P. Stučkas ielā 33/35).
Daudzām daudzām K. Pēkšēna celtnēm
jo augš-
stāvs izbūvēts mansarda veidā. Līdz ar to vizuāli

samazinās ēku padarot tās intīmākas.

augstums,
Bieži vien tas padara harmonisku apbūves kopējo
mērogu.
K. Pēkšēns kas
bija pirmais, ar torņiem vai citām
līdzīgām uzbūvēm sāka akcentēt kvartālu stūrus:

1896. gadā Merķeļa ielā 1897. gadā Suvorova

1, —

ielā 11 jeb Kirova ielā 87 un Veidenbauma ielā

9/11, 1898.
gadā — Avotu ielā 25 un Kijevas
ielā 1899. gadā Suvorova ielā Sarkan-
53, —
52,
armijas ielā 39 K. Barona ielā P. Stučkas
jeb 55,
ielā 7 Suvorova ielā 9. Pēdējā ēka, kas
un piede-
rēja tirgotājiem brāļiem Ņesteroviem, aizņem visu

kvartāla galu (tās adrese arī Kirova ielā 22 un

210
 ielā laikā lielākā Īres
33/35.
Pēkšēns.
1900. K.P. Stučkasielā
A. Kalniņa 2 un 4). Savā tā bija nams

dzīvojamā ēka veido četri veida

Rīgā. Tās plānu T

«bulvāru tipa» bloki, kuru «melnajām» kāpnēm

pa
var nokļūt vēl viena gruntsgabala centrā novietotā

būvju apjomā, kur katrā stāvā ir seši dzīvokļi. Ēkas

211
Īres nams Suvorova Suvorova ielas ir
daļai pusē sekciju tipa plānojums.
ielā 11 un Kirova ielā 87.
Ēkai ir pavisam trīs iekšējie pagalmi un sešas gais-
1897. K. Pēkšēns.

mas akas, apbūves blīvums normatīvu robežās te

novests līdz maksimumam.

212
 Ņesterovu nams līdz ar ēkām K. Barona ielā 11, F. Gaiļa Īres namu A. Upīša
ielā 9, Ļeņina ielā 108, Pilotu ielā 4a, P. Stučkas ielā 7 un ielā 25 un Veidenbauma

33/35, Veidenbauma ielā 4a ir plastiski bagātākie un dekoratīvi ielā 35 fasāžu detaļas,

greznākie K. Pēkšēna darbi. No ir K.

citiem atšķirīgāks neogotis- Arhitekts Pēkšēns un

kais īres nams Pilotu ielā 4a, pārējie ieturēti tipiskā «orderu tēlnieks A. Folcs.
eklektisma» garā.

Meistars lielu vērību veltīja katrai detaļai un ne-

kur Pat fasādes kompozīci-

nav atkārtojies. tad, ja
jas shēma ir pilnīgi analoga un tajā ir līdzīgs
izmantoto arhitektonisko elementu un dekoratīvo de-

taļu klāsts (piemēram, A. Upīša ielā 25 un Veiden-

bauma ielā 35), ēkas izskatās atšķirīgi.

213
 Uzmanību saista daudzu K. Pēkšēna būvēto namu

ārdurvis — tās ir ļoti reljefas, ar bagātīgiem profi-

lējumiem. Vērtņu augšējo pildiņu parasti vainago
trīsstūrveida vai segmentveida sandriks, iestiklotos

pildiņus papildina ornamentāli metālkalumi. Katras

šādas durvis ir individuāls mākslas darbs —

īsta

ēkas vizītkarte, kas apliecina gan arhitekta māksli-

nieciskā rokraksta daudzveidību, būvgaldnieku

gan
amatnieciskās prasmes augsto līmeni.

214
 Skaistākās durvis ir ēkām Avotu ielā 60, K. Barona ielā K. Pēkšēna
projektētās
80 Dzirnavu ielā 3, 91 159, Ganu ielā 1, Kirova ielā F. Engelsa ielā 49.
un 116, un durvis:

89, Lāčplēša ielā 27, Ļeņina ielā 112 un 196, Sarkanarmijas ielā 1898; Suvorova ielā 52.
39 jeb K. Barona ielā 55, Suvorova ielā 28, 52 113, A. Upīša Dzirnavu ielā 3.
un 1899;
ielā 25 v. c.
1899; Dzirnavu ielā 159.

Līdz šim nav atrastas dokumentālas liecības 1900.

par

to, kas ir daudzu K. Pēkšēna celtņu mākslinieciskajā

apdarē izmantoto skulptūru autors. Domājams, ka

ēkai F. Engelsa ielā 49 tās veidojis A. Folcs. Acīm-

redzot tā meistara roka darinājusi skulptūras

paša

215
Īres nams K. Barona

ielā 11. Detaļas. 1901.

K. Pēkšēns.

Tēlnieks A. Folcs.
 namiem K. Barona ielā 11, Suvorova ielā 28,
A. Upīša ielā 25 un Veidenbauma ielā 35. Nav iz-

slēgts, ka arī Lāčplēša ielā 27, Veidenbauma

ielā 4a un 9/11, kā arī Ņesterovu namam (Suvorova

ielā 9, Kirova ielā 22 un A. Kalniņa ielā 2 un 4).
Rīgā ir ne viens vien gruntsgabals, kura apbūve
gar ielu veidojusies pakāpeniski. Piemēram, ēkām

Lāčplēša ielā 62/66 un Gogoļa ielā 19 labais

spārns uzcelts K. Pēkšēna projektiem, bet

pēc
kreiso piebūvēja vēlāk citu arhitektu (pirmajai —

J. Alkšņa, otrajai V. Hofmaņa) vadībā,

—
precīzi
atkārtojot jau gatavās daļas izveidi un apdari. Mas-
kavas ielā 11/13 K. Pēkšēns tādā pašā veidā agrāk
celtajai ēkas daļai piebūvēja labo galu.

Vairākās kārtās celtas ēkas arī K. Barona ielā 60, Dzirnavu

ielā 13, F. Engelsa ielā 29, 74 un 83/85, Jēkabpils ielā 9,

P. Stučkas ielā 54, Suvorova ielā 112, Tallinas ielā 39 v. c.

Dzirnavu ielā 102 vairākkārt «audzis» stāvu skaits, bet

J. Alunāna ielā 2 arhitekta P. Mandelštama 1908. gadā piebū-

vētajā daļā virs caurbrauktuves precīzi atveidotas senākās
R. Pflūga celtnes fasādes detaļas, tajā pašā laikā apakšstāva
logailas pēc formas un erkera balstelementiem atspoguļo kaut

ko no jūgendstila arhitektūras dekoratīvajiem motīviem.

Tas viss apliecina apbūves vien-

gan rūpes par

gabalainību, gan arī pietāti pret savu laikabiedru vai

arī iepriekšējo paaudžu meistaru paveikto.

19. 20. sākumā līdz
gadsimta beigās un gadsimta
ar jauno, akadēmiski izglītoto profesionāļu paaudzi
aktīvu radošo darbību uzsāka arī vairāki arhitekti

tehniķi, kuri tiesības projektēt ēkas un vadīt būv-

darbus ieguva, kā eksterni nokārtojot attiecīgus ek-

sāmenus lekšlietu ministrijas Celtniecības tehniskajā

komitejā Pēterburgā. Tie bija H. Devendruss un

V. Hofmanis (abi būvtiesības ieguva 1897. gadā),

Īres Lāčplēša ielā 27.
nams
F. Sefels
(1899. gadā; sākumā viņš bija akadēmiķa
Fasādes fragments. 1901.
Pēkšēns. H. Sēļa līdzstrādnieks) un J. Alksnis (1900. gadā).
K.

218
 F. Šefela un J. Alkšņa vārdi Rīgas arhitektūras vēsturē

galvenokārt saistīti ar jūgendstilu. No F. šefela eklektiskajiem

darbiem var
nosaukt īres namus F. Gaiļa ielā 5, F. Engelsa ielā
24
51, Ļeņina ielā 106, Krāslavas ielā un Revolūcijas ielā 57,
bet no J. Alkšņa darbiem —
vairākas koka ēkas, kā arī mūra

namu Melnsila ielā 7. šī celtne nepārprotami veidota tā, lai

tās veidols sasauktos ar Melnsila un Kapseļu ielas pretējā stūrī

(Melnsila ielā 9) piecus gadus iepriekš uzcelto ēku (1897. gads,

arhitekts V. Bokslafs).

Toties V. Hofmanis un H. Devendruss bija īsti ek-

lektisma meistari. Katrs viņiem šajā stilā
no Rīgā
uzcēlis pāri par 30 daudzstāvu mūra ēku. Vilhelma

Hofmaņa darbiem ir skaidra un izkopta mākslinie-

ciskā kompozīcija, tajos jūtams autora profesionā-

lais briedums. V. Hofmanis bija ieceļojis no Vācijas,
Īres nams Lāčplēša ielā sākumā viņam nebija Krievijas pavalstniecības.
pat
62/66. 1901. K. Pēkšēns.
Arī dažu viņa celtņu arhitektoniskais veidols zināmā
1910. J. Alksnis.
mērā atgādina tolaik Berlīnē vai kur citur Vācijā
būvētās dzīvojamās ēkas, kuru fasāžu noformējumā
dominē motīvi.
renesanses Tādas, piemēram, ir ēkas
Bezdelīgu ielā 12, L. Laicena ielā 7a, Uzvaras bul-

vārī 2 v. c. Ar izteiktu apdares plastiku un filigrā-

V. Hofmanis, nām detaļām izceļas nami Blaumaņa ielā 25, F. En-
H. Devendruss
gelsa ielā 55 un Suvorova ielā 65.

Nevienmērīgāks ir Heinriha (jeb Indriķa) Deven-

drusa radošais rokraksts. Viņš bieži vien atkārto ci-

tur noskatītus motīvus nereti
un formas, lūkojot tām
piekombinēt klāt vēl ko citu, kas tomēr ne vienmēr

izskatās saskanīgi. Dažkārt viņam «klibo» fasāžu

proporcijas, neveikli Šo-

sastopami plāna risinājumi.
dien grūti spriest par H. Devendrusa personību,
taču interesanti piebilst, ka uz dažiem saviem pavi-
necilu
sam
ēciņu projektiem viņš uzspieda īpašu
kura teksts pasludināja tos par autora
zīmogu, gara
ražojumiem un brīdināja, lai citi nepiesavinātos ta-

jos ietvertās idejas. Tomēr starp H. Devendrusa

darbiem netrūkst arī atzīstamu veiksmju. Vairākām

220
 Veidenbauma ielā Īres nams Suvorova
ēkām, piemēram, 10/12, Suvo-
ielā 103. 1903.
rova ielā 103 un citur fasādes ir profesionāli samērā
H. Devendruss.
nevainojami izstrādātas un pietiekami izteiksmīgas.

221
Īres Bezdelīgu Suvorova ielā 39 vienā
nams un tajā pašā gruntsgabalā
ielā 12. 1902. V. Hofmanis.
novietotas divas kas tel-
ar
atstarpi gar ielu ēkas,
piski bagātina ielas ainavu un vizuāli «iepludina»
to kvartāla dziļumā, šo paņēmienu jau 19. gadsimta
80. gados veiksmīgi izmantoja J. F. Baumanis, taču

kā
ap gadsimtu miju tas bija it piemirsies.
Akadēmiski izglītoto profesionālo arhitektu —

A. Ašenkampfa, V. Bokslafa, R. Donberga, P. Man-

delštama v. c. daiļradē 19. gadsimta pēdējos un

20. gadsimta pirmajos gados diezgan jūtami iezī-

izteiksmes meklējumi. Viņu

mējās svaigu paņēmienu
radošais rokraksts, kā arhitektūras kori-
tāpat Rīgas
fejam K. Pēkšēnam, vēlāk radikāli mainījās, ievirzo-

ties jūgendstila gultnē.

A. Ašenkampfs celtņu fasādēs da-
savu parasti
žādas betonā atlietas vai apmetumā veidotas deta-

222
ļas variēja ar neapmesta ķieģeļu mūra virsmu. Tā-

das ir ēkas K. Barona ielā 21, Cēsu ielā 14, Lauku

ielā 4, ielā ielā 1 A. Ašenkampfs,
Ļeņina 169, Mārupes v. c. Pēdējai
R. Donbergs
ēkai kāpņu telpas sienas visā siže-
augstumā rotāja
tiski ainavu gleznojumi. 20. gadsimta 60. gadu bei-

gās tos pārklājot eļļas krāsu.

iznīcināja, ar parastu
Kalupes ielā 19 fasādē uz apmesta fona plaknes
detaļas veidotas ķieģelī. Nami Suvorova ielā 91 un

Visvalža ielā 1 ieturēti «ķieģeļu stilā». Ēkas Blau-

ielā 36 ielā 52 izceļas apjomu

maņa un Ļeņina ar

plastiku, ar arhitektoniskā un ornamentālā dekora

bagātību un piesātinātību. Interjeru detaļās parādās

arī jūgendstila ornamentika. Blaumaņa ielā 36 tā

saglabājusies sākotnējā izpildījumā. Kā to novērtē-

115 ēka ielā 52 laikā bi-

juši laikabiedri, Ļeņina savā

jusi viena no labiekārtotākajām un augstvērtīgāka-

jām dzīvojamām mājām. Kāpņu telpā ik stāvā caur

ažūrajām lifta šahtas durvīm skatu priecēja sevišķi

skaistas jūgendstila vitrāžas (iznīcinātas 20. gadsimta
80. gadu sākumā). Jāpiebilst, ka pēc A. Ašenkampfa
projekta jau 1899. gadā Rīgā tika uzcelta vissenākā
«tīra» jūgendstila celtne Audēju ielā 7.
R. radošā darbība zenītu sasniedza
Donberga
20. gadsimta tā ir vairāk saistīta
sākumā, un ar
jū-
gendstilu. uzcēlis vairāk nekā
Viņš Rīgā pavisam
70 daudzstāvu mūra ēku.

Visu nozīmīgāko R. Donberga eklektisko celtņu

fasādes veidotas «orderu eklektisma»
pēc kompo-
zīcijas shēmas: Cēsu ielā 2, gotiskās detaļās ietērp-
tais P. Stučkas ielā ēka Cogoļa ielā
nams 45,
4/6 v. c. Pēdējā ar savu aktīvo arhitektoniskās ap-
dares plastiku un efektīgo stūra torni ir visai rak-

sturīga 19. gadsimta beigu arhitektūrai.

eklektisma stila arhitektūru rak-
Rīgas kopumā
sturo apbūves viengabalaina noskaņa un telpiskais
izsmalcināta formu
mērogs, izkopta detaļu kultūra,

223
Griestu gleznojums nama

ieejas hallē Blaumaņa

ielā 36. 1901.
A. Ašenkampfs.
valoda kvalitāte. Tā visumā atbilda Ei- Īres Cēsu ielā
un apdares nams 2.

1901. R. Donbergs.
tālaika arhitektūras līmenim. Jā-
ropas un pasaules
saka, ka eklektisma stila celtnes, it īpaši īres nami

«orderu eklektisma» variantā, pamatvilcienos ir

stipri līdzīgas gandrīz vai visā pasaulē. Taču Rīgā

šo arhitektūru darbos masveidā
savos iemūžināja
vienīgi arhitekti, kuru vairumam bija vietējā
vietējie
profesionālā izglītība. Tas radīja pamatus Rīgas
arhitektūras skolai, kura visā pilnībā un krāšņumā
uzplauka laikmetā.
jau nākamajā —
jūgendstila

15 103335 225
 Katram stilam vēsture atvēl zināmu laiku. Laik-
Stila
posms, kurā eklektisms spēja apmierināt sabiedrisko
pieprasījumu, beidzās 20. gadsimta sākumā. Pro-
noriets
tams, arī pēc tam vēl kādus gadus tas saglabāja
zināmu dzīvotspēju: ne tikai Latvijas mazpilsētās,
bet pat Maskavā un Pēterburgā, kā arī vairākās

Eiropas lielpilsētās eklektisma stilā ēkas būvēja līdz

pat pirmajam pasaules karam. Taču Rīgā tas pilnīgi

«nogāja no skatuves» ap
1905. gadu. Ja 1902. gadā
vēl cēla desmitiem eklektisku daudzstāvu mūra

tad 1903. gadā šādu arhitektoniski

namu, nozīmīgu
uzcēla vairāk kā bet 1904.
namu ne 15, gadā
tikai 8.

20. gadsimta sākumā vēl uzskatāmāka kļuva tā

eklektisma māksliniecisko formu attīstības ievirze,

kas iezīmējās jau 19. gadsimta pēdējās desmitga-
des vidū. šķiet, it kā akadēmiski mierīgajā, rāmajā
stila attīstības Ar-
gultnē kāds būtu iemetis akmeni.
hitektūra «atdzīvojās», kļuva nemierīga. Izturēti so-

līdo, dažkārt kompozīciju vietā radās su-

pasauso
līgi plastiskas. Izplatījās erkeri, rizalīti, balkoni, tor-
nīši. Jaunu izteiksmes meklējumos fasādes
iespēju
brīžiem tika pārblīvētas ar visdažādākajiem arhitek-

toniskā un ornamentālā dekora elementiem. Par to

uzskatāmi liecina vairākas K. Pēkšēna, A. Ašen-

kampfa, V. Neimaņa v. c. arhitektu veidotās ēkas,

piemēram, K. Barona ielā 11, Blaumaņa ielā 36,
Dzirnavu ielā 58, J. Kupalas ielā 1, Ļeņina ielā 52

v. c. Nereti eklektisms patapināja arī tālu un ekso-

tisku stilu formas, piemēram, J. Kupalas ielā "~5,

P. Stučkas ielā 33/35 v. c.

Kapitālismam ieejot savas attīstības pēdējā —

imperiālisma stadijā, mākslai tika izvirzītas

arī jau-
prasības radās nepieciešamība kādas
nas un pēc
idejas. Eklektismam raksturīgo dažādo
apvienojošas
stilu formu daudzveidību nu sāka uztvert kā arhi-

226
tektūras kā labas
pagrimuma pazīmi, gaumes trū- Īres nams Ļeņina
kumu. Pirms ielā 105. 1904. A. Vite.
pusgadsimta par precīzu un skaidru
uzskatītais tagad mākslas attīstībā
šķita strupceļš.

227
Stila problēma bija galvenā profesionālo diskusiju
tēma arhitektu kongresos, kuri
pirmajos Viskrievijas
notika 1892., 1895. un 1900. gadā.
Noteikti sevi pieteica jūgendstils.
un aptveroši
Tas kvalitatīvi saikni utili-
nāca ar jauna tipa starp
tāri lietišķo un mākslinieciski izteiksmīgo. Jūgend-
stila celtnes veidoja, arhitektoniski māksliniecisko

tēlu funkcionāli
atvasinot no pamatotas telpiskās un

tai atbilstošas konstruktīvās struktūras. Jūgendstilam,

ornamentāli mākslinieciskās
protams, bija arī savas

formas.

Jebkurā celtnē uztveram tās ārējo

vispirms
formu.
Tāpēc bija viegli ļauties kārdinājumam un ar

ārējā arhitektoniskā ietērpa maiņu vien censties pār-

kāpt slieksni, kas šķir kādu noteiktu stilu no citiem.

Radās daudzas celtnes, kuru fasādēs eklektismam

raksturīgajā vienmērīgi ritmizētajā kompozīcijā bija

sakārtotas ornamentāli dekoratīvās formas un ele-

menti, kas nāca modē līdz ar jūgendstilu.

Tādas ir ēkas K. Barona ielā 13/15 (jeb Dzirnavu ielā 95),

Blaumaņa ielā 11/13 un 28, Kirova ielā 33, J. Kupalas ielā 2,

Ļeņina ielā 105, Maskavas ielā 53 un 55, Rūpniecības ielā 1,
Strēlnieku ielā 4a, Veidenbauma ielā 4a v. c.

Raksturīgi, ka šādā eklektiskā jūgendstila manierē

ieturētie nami radās galvenokārt pēc tam, kad jau

bija uzbūvētas īsta jūgendstila celtnes. Tālākā šīs

manieres attīstība tomēr beidzās ar strupceļu, jo

nevar taču bezgalīgi ilgi turpināt virspusējas mani-

pulācijas ar ornamentu vien. Eklektiskais jūgend-

stils izzuda līdz ar
eklektismu — 1904,—1905. ga3ā.
Ap 1910. gadu noteiktu vietu arhitektūrā
iegūst
neoklasicisms —
retrospektīva ievirze, kas zināmā

mērā uzskatāma par reakciju pret jūgendstila ne-

atrisinātajiem jautājumiem. Neoklasicisms izman-

toja atsevišķus klasicisma mākslinieciskās kompozī-

cijas paņēmienus un formas, pretstatot tās sava laika

228
Īres nams Blaumaņa
ielā 11/13. Fasādes
fragments. 1901.

A. Šmēlings.
Īres nams Ļeņina ielā 100.

Detaļa.
realitātei kā ārpus laika telpas esošas
mūžīgas, un

estētiskās vērtības.

Tieši tolaik tika uzcelti daži tipiski eklek-

Rīgā
tiski īres nami. Taču tā vairs nebija eklektisma at-

dzimšana, bet drīzāk agonija.

Tie ir Tres nami Blaumaņa ielā 6, F. Engelsa ielā 56 un 62,

Kirova ielā 69, Ļeņina ielā 100, K. Marksa ielā 77 v. c. mazāk

nozīmīgi.

Šo ēku autori bija vai nu pavisam jauni arhi-

tekti, vai vecākās paaudzes meistari — K. Felsko

un E. Trompovskis. Viņu radošā darbība ap

1905. gadu bija galīgi It kā at-
apsīkusi. sagaidījuši
uzcēla šīs mākslinieciski Īres nams Ļeņina ielā 100.
griežamies savu laiku, viņi
1910. K. Felsko.
perfektās, taču laika neatbilstošās
garam pavisam
ēkas.

neizdzē-
Eklektisma laikmets Rīgas sejā ierakstīja
šamus vaibstus. Tas virkni skaistu sabiedrisko
atstāja
ēku, lielisko bulvāru ansambli. Zināmā mērā
radīja
pārveidoja arī Vecrīgas apbūvi, tomēr saglabāja
vērtīgāko viduslaiku pilsētas raksturu
pašu tajā —

un noskaņu. No tālaika celtnēm, tāpat kā no citu

vēsturisko stilu darinājumiem, dveš īpaša mākslinie-

ciski emocionāla elpa.

Šodien arhitektūra attīstības
iesoļo jaunā posmā.
Ne tikai bet visā pasaulē plašu skanē-
pie mums,

jumu ieguvis postmodernisms. Tas ir cieši saistīts ar

attieksmi vidi,
vērīgu pret esošo ar mēģinājumiem
modernajā arhitektūrā zudušo būvmākslas
atjaunot
attīstības nepārtrauktību, rast saknes vēstures pie-
redzē —
tāpat kā vairumā pagātnes stilu un eklek-

tismā it īpaši.
Eklektisma laikmeta ir viena
mantojums no nozī-

mīgākajām daļām tajā sazarotajā sakņu sistēmā,

virs kuras aug un
zeļ mūžam dzīvā būvmāksla. Sak-
nes baro dzinumus, kuri sniedzas rītdienā.
 1

Paskaidrojumi Beļinskis V. Filozofisko rakstu izlase. Rīga, 1954, 303. Ipp.

2
KMpnweHKo E. H. PvccKaa 1830—1910-x ro-
un avotu apxnTeKTypa
flOß. M., 1978, c. 107.

norādes 3
Citēts pēc VVagner-R/eger R. VViens Architektur im 19. Jahr-

hundert. VVien, 1970, S. 150.

4
Schād/ich Chr. Stilbestrebungen m der deutschen Architektur
des 19. Jahrhunderts. Ein Versuch ūber den Historismus. —

VVissenschaftliche Zeitschrift der Hochschule fūr Architektur

und Bauvvesen, VVeimar, 1973, H. 2, S. 147.
5
Latvijas padomju enciklopēdijā apgalvots, ka eklektisms
bijis «izplatīts lielu mākslas virzienu pagrimuma periodā»
(LPE, 3. sēj., 65. Ipp.). Tāpat ievērojamais māk-
padomju
slas vēsturnieks I. Barteņevs eklektismam piedēvē «sausas,

stingras, būtībā nedzīvas formas, kuras neskar galveno

telpisko apjomu kompozīciju» un rada virspusēju «senā

ilūziju», «falsificē pagātnes formas», sakarā ar ko «zūd

apbūves ansambļa principi un arhitektiem nav

iespējas
pilnā mērā atklāt savu talantu». (EapTeHeß H
A., Baram-

KOBa B. H. OnepKM mctopmm apxmeKTypHbix cTM/iefi. M.,

1983, c. 192.) Pazīstamais igauņu arhitektūras vēstur-

nieks V.
Vaga arī atkārto izplatīto frāzi eklek-
par
tismu kā «arhitektūras sastinguma un pilnīga pagrimuma
laiku». (Bara B. riaMfITHMKM 3ctohmm.
apxnTe«Typbi Jl.,
1980, c. 127.) Filozofijas zinātņu kandidāte J. Ustjugova
raksta, ka 19. gadsimta arhitektūrā neesot konstruktīva

principa, kas spētu savienot funkciju ar skaistumu, un tas

esot pretrunā ar
augošām praktiskajām vajadzībām. (XyAO-
>KecTßeHHaa Ky/ibTypa b KanMTa/iMCTMMecKOM o6m.ecTße.
Jl, 1986, c. 124.)
Arī apjomīgo pētījumu «Historismus. Aspekte Kunst
zur

im 19. Jahrhundert» (Leipzig, 1985. 272 S.) caurauž šādi

līdzīgi 19. gadsimta arhitektūras vērtējumi:

un
«pretruna
starp celtņu izskatu un funkciju», «konfrontācija ar arhi-

tektūru», «absurds un pretstats industriālajai revolūcijai»,

«ierocis
pret tehnicismu un funkcionālismu».

6
KnpMWeHKO E. H naMJITHMKM MoCKBbI 1880—
apxMTeKTypbi
1910-x 1977. 126 Kmpmhchko E. H. PyccKaa
roAOB. M., c.j

1830—1910-x M., 1978. 399 Eopn-

apxnTeKTypa toaob. c;

coßa E. A. Pycc«asi BTopofi no/iOBMHbi

apxmeKTypa
XIX M., 1979. 320 I~lyhmh A. Jl.
BeKa.
c.j ApxMTeKTypHbie
naMJīTHMKM rieTep6ypra. BTopan no/iOBMHa XIX BeKa. Jl.,
Drēzdenes jaunais teātris. 1981. E. M.
256 c; KnpnweHKo ApxnTeKTypHbie TeopMM
1871.—1878. XIX Poccmm. 1986. 344
BeKa b M., c.

232
 7 Milde K. Neorenaissance m der deutschen Arhitektur des

19. Jahrhunderts. Grundlagen, Wesen und Gūltigkeit.

Dresden, 1981, S. 241—300.
8
3eMnep f". flpaKTMMecKa» scTemKa. M., 1970, c. 137.

9 G. fādu 19. arhitektūras šedevru kā Drēz-

Zempers ir gs.

denes vecā (1838—1841) un jaunā (1871—1878) teātra, kā

arī gleznu galerijas (1871—1878), Minhenes koncertzāles

(1865—1869), Vīnes Hofburgas pils pārbūves (1878),

muzeja (1871—1891) un Burgteātra (1874—1888, abi pē-
dējie darbi kopā ar K. Hazenaueru) v. c. autors.

10
KpacoBCKMM A. Tpa>KAaHCKasi apxnTeKTypa (nacTM 3A3-

hmm). Cn6.( 1851, c. 5.

11
Turpat, 12.
Ipp. Drēzdenes gleznu galerija.
12
P. 1871.—1878.
ApHxedM fIMHaMMKa apxmeKTypHbix cpopM. M., 1984,
c. 61.
13
Nosacījumi, kas jāievēro pie būvēm Liepājā. — Latvietis,

1892, 13. maijs—lo. jūnijs. Pirmoreiz «KypnsHA-

publicēts
CKMe ry6epHCKne bcaomoctm», 1891, 1 Man.

14
Kampe P. Melngalvju nams. — Grām.: Latviešu konversā-

cijas vārdnīca, 13. sēj. Rīga, 1935.

13
BopMcoßa E. A. PyccKasi apxnTeKTypa. ~ c. 164.
16
VcTaß o b Pnre m ero
npoH3BOfICTBe cTpoeHMM ropoAe

<ļ)opujTaATax, 1819 r. Pnra, 1820.

17
Turpat.
18
LļeHTpajībHbifi rocy/ļapcTßēHHbiM BoeHHO-MCTopMHecKMfi ap-
xmb (UrBMA), cp. 349, on. 1, . 1243,
fl n. 56.

19
Turpat, 53.-55. Ip.
20
BacHfībeß X). K/iaccMu,M3M Pmtm.
b
apxnTeKType Pura,

1961, c. 284—319; Ho/cman/s A., Jansons A. Privāto ēku

celtniecība Rīgas iekšpilsētā (Vecrīgā) pēc paraugfasā-
dēm XIX pirmajā pusē. Grām.: Latvijas PSR pilsētu
gs. —

arhitektūra. Rīga, 1979, 80.—116. Ipp.

21
BacM/ibeß fO. KnaccMu,M3M b Pmtm. 251 c.
apxMTeKType ..,
22
Extra Beilage Rigaschen N2 267, 15 Novem-
zur Zeitung,
ber 1857.

23
U,eHTpa/ibHbiM rocyAapcTßeHHbiM CCCP
MCTopMMecKMM apxnß

b JleHMHrpafle (LļrMAJI), cp. 218, on. 3, a- 1719, n. 152.

24
UrBMA, cp. 349, on. 36, a. 597, 598, 600—607.
25
LJ/MAJI, 218, 3, 1719, 20.
cp. on. A- n.

26
Turpat, 1263. f., 1. 2681. 1., 57. Ip.
apr.,
Mākslas vēstures muzejs
27
Turpat, 59., 60. Ip. Vīnē. 1871.—1891.
28
Cboa MecTHbix y33KOHeHMM ry6epHMM OcT3eficKMx. Cn6., G. Zempers,
1864. (m. 1, ct. 458, n. 7; ct. 613, n. 3.) K. Hazenauers.

233
29
CBOA 33K0H08 POCCMMCKOM. Vdaß
MMnepMM CTpOHTe/IbHbIM.

Cn6., 1842, t. 12, m. 2, c. 230.

30
UTUA/l, cp. 218, on. 3, a. 1719, n. 53.
31
Turpat, 155. Ip.
32
riocTaHOßneHna h
npaßM/ia 3acTpoMKM cpopujTaATOß ro-

poAa Putu. — C6.: rio/iHoe co6paHne 33kohob Poccmm-

ckom
MMnepMM. Co6p. 2-e. Cn6., 1860, t. 35, c. 763—765.
33
U,rMA/I, cp. 1287, on. 38, a. 3691, n. 17.
34
TopoAOßoe nono>KeHMe. Cn6., 1870.

35
Carlberg N. Der Stadt Riga Verwaltung und Haushalt m

den Jahren 1878—1900. Riga, 1901, S. 28.

36
Latvijas PSR Centrālais Valsts vēstures arhīvs (LCVVA),
2761. f., 1. 71. 1., 2.-4. Ip.
apr.,
37
LCVVA, 2761. f., 1. 165. 1., 1. Ip.
apr.,
38
Gutachtliche Ausserung ūber den von Bauamt ausgearbei-
teten Bebauungsplan eines Teils der Stadt Riga und Erlaute-
rung des von der Gesellschaft der Rigaschen Architekten

entvvorfenen Planēs. Riga, 1881. 17 S.

39
LCVVA, 2761. f., 2. 436b. 1., 16. Ip.
apr.,
40
Turpat, 1.
apr.,
72. 1., 4. Ip.
41
Programm fūr die allgemeinen Bebauungsplan des enge-

ren Stadtgebiets. — In: Bericht über den Haushalt und

Vervvaltung der Stadt Riga fūr das Jahr 1885. Riga, 1886,
S. 458.

42
Turpat.
43
LCVVA, 2761. f., 1. 72. 1., 18. Ip.
apr.,
44
Turpat, 2. 553. 1., 5. Ip.
apr.,
45
CBOA 33K0H08. . ,
1842, T. 12, M. 2, c. 230.
46
CBOA 36K0H08 PoCCMMCKOM. Vdaß
MMnepnH CTpOMTe/lbHblM.
Cn6. 1900, t. 12, m. 1, c. 40.
f

47
LļrMAJI, cp. 1287, on. 38, a- 3691, n. 172.
48
«3oahmm», 1903, N2 32, c. 379.
49
Zandberga R. Rīgas 1293. gada būvnoteikumi. — Grām.:

Arhitektūra un pilsētbūvniecība Latvijas PSR, 11. Rīga,

1971, 59.-74. Ipp.

50
110/iHoe co6paHne 3skohob Poccmmckom
MMnepun. Co6p. 1,
1649—1825; Co6p. 2, 1825—1881; Co6p. 3. c 1881 r.

Katrā kopojumā ir 40—50 sējumu, kā arī papildinājumi un

alfabētiskie rādītāji.

51
CBOA MeCTHbIX V3aKOHeHMM. . .
52
TopoAOßoe nojio>KeHMe.
. .
53
CBOA 36K0H08 POCCMMCKOM MMnepkM. Vdaß CTpOMTe/lb

Hbm. ~ c. 43.
54
UrMAJI, cp. 218, on. 4, a- 2114, n. 2, 3.

234
55 Izteikt šo lūgumu A. Suvorovu acīmredzot pamudināja
1851. notikumi sakarā nepieciešamību rekonstruēt
g. ar

Kuldīgas rātsnamu. Satiksmes ceļu un publisko ēku gal-

venajā pārvaldē apstiprināšanai tika iesniegts Kurzemes

guberņas valdes būvnodaļā izstrādātais šīs koka ēkas

pār-
būves projekts, kurā mezonīnu bija paredzēts nomainīt ar

pilnu otro stāvu. Projektu neapstiprināja «fasādes nelabā

izskata un iekštelpu neērtā izkārtojuma» dēļ (U,rklAJl,

Tad tās
cp. 218, 4, 2076, 11). pašas pārvaldes
on. n.
fl.

projektu un tāmju departaments pats izstrādāja jaunu, ap-

tuveni līdzīgu taču neapstiprināja cita
projektu, to jau
iemesla dēl: divstāvu koka ēkas vispār aizliedza celt.
66
UrklAJl, cp'. 1263, on. 1, fl . 2681, n. 67, 68.

57
Turpat, 218. f., 3.
apr., 1719. 1., 28. Ip.
58
riocTaHOßJieHMfl m
npaßM/ia ajis 3aCTpOHKH CpOpUJTaATOB
Putu. . c. 763—765.
ropofla ~

59 6bIBUJMX
yCJIOBMfI nOKVnKM M 3aCTpOMKM MeCT Ha paMOHe

KpenocTHbix BepKOB, Me>Kfly ropoAOM m

cpopujTaflTOM. —

LCVVA, 1382. f. 2. 1295. 1., 136.—137. Ip.

( apr.,

60
Bedingungen fūr den Ankauf und Anbau von Grūndplāt-
zen m dem fūr Ambaren und Speicherrāume bestimmten

Viertel belegen aut der frūheren Esplanāde vor der

Carlspforte, zvvischen Chausce, Elisabethstrasse, Bahnhof

und Besondere Beilage Livlāndischen Gou-

Canal. —

zur

vernements Zeitung, 1860, 9. Sept.

61 VII.
PMMCKaa CTpoMTe/ibHan MHCTpyKu,nsi. Pnra, 1867, c.

62
LCVVA, 10. f., 2.
apr., 112. 1., 13. Ip.
63
UrMAJI, cp. 1287, on. 41, fl. 1284, n. 43.
64
42, 498.
U,I~BHA, cp. 349, on. a-
65
ripaßHna coAep>«aHMH /Imh3mmhackom KpenocTM

m BO3BeAeHMn Ha Hee
nocTpoeK.
—
UrMA/l, cp. 1287,
on. 40, a. 1597, n. 2, 3.

"66
UrMA/l, 30.
cp. 1287, on. 41, a- 1284, n.

67
Turpat, 36, 37. Ip.
68
Turpat, 34. Ip.
69 2.
U,rBMA, cp. 802, on. 8, a- 1941, n.
70
BpeMeHHbie no nacTM b r. Pnre.
npaßM/ia CTpomenbHOM

P Mra, 1881. 19 c.

71
LCVVA, 10. f., 2. 112. 1., 101. Ip.
apr.,
72
06fl3aTe/ibHoe nocTaHOB/ieHMe 06 orpaHMMeHnn AepeßHH-

Hbix b ot 4
nodpoeK npeAocTepe>KeHMe nolapos, MapTa
1885 o6n3aTe/ibHbix
r. — B kh.:
C6opHMK nociaHOß/ie-

PkOKCKOM 1879
HMM, M3A3HHbIX PopOfICKOM ,ZļyMOM B

1893 Pnra, 1893, c. 36—37.

roAax.

235
 73
BpeMeHHoe o6a3aTe;ibHoe nocTSHOBJieHMe c 6 ycTpoficTße

M O BbICOTe
ABOpOB, O pa3pblßaX Me>KAy nOCTpOMKaMM

3fla hh fi b
ropoAe
Pnre. — JlncpjiflHACKMe l"y6epHCKMe
BeAOMOCTM, 1902, N° 6, 7, 8.

74
06fl3aTe/ibHbie nocT3HOB/ieHM5i no cTpomejibHOM
nacTM

Pmtm. 1904. 47
p,na >KMTe/ieM ropofla Pnra, c.

75
Rīgas būvnoteikumi. No Rīgas domnieku sapulces
pilsētas
sastādīts un 27. augustā 1904. Vidzemes gubernatora
g.

kunga apstiprināts vietējs statūts. 1904. 48. Ipp.

Rīga,
76 Sakarā mērvienību metrisko sistēmu
ar pāreju uz šajos
noteikumos visi izmēri doti bet iekavās uzrādīti
metros,
tolaik vēl ierastie mēri pēdās collās (1
asīs, un ass =

= 7 pēdas =12 collas; 1 colla =

2,54 cm).
77
UrklAJl, 1293, 105, 41, 13.
cp. on. a, n.
78
ripoeKT HOBoro o6s3aTenbHoro nocTaHOB/ieHMJi no CTpon-

Te/ibHOM MacTM. Cn6. [6. r.]

79
UrklAJl, 1016, 1, 967, 53.
cp. on. fl. n.

80
1287. f., 2. 1877. 1., 3., 4. Ip.
Turpat, apr.,
81
Projekti glabājas PSRS Mākslas akadēmijas Zinātniskās pēt-

niecības muzeja (HHMAX) fondos Ļeņingradā, mv.

Nr. A-6302—A-6308.
82
UrHAJI, cp. 446, on. 21, a. 4, n. 74.
83
Turpat, 1341. f., 106.
apr.,
83. 1., 47. Ip.
84
LCVVA, 2646. f., 1.
apr.,
10. 1., 235. Ip.
85
Die der Festungsvverke Riga's und die damit
Abtragung
verbundenen Communalbauten. Bericht und Rechnenschaft

der stāndischen Commission. Riga, 1864. 156 S.

86
LCVVA, 2646. f., 1.
apr.,
6. 1., 141. Ip.
87 41.
UrHAJI, cp. 1287, on. 40, a. 1056, n.

88 M. Pnra
P. CoßpeMeHHan (
cc o6m,ecTßeHHafl >KH3Hb w

BecTHMK EBponbi, 1878, c. 322.

nopflAKM. —

Map-r,
89
P. Kl. Jaunais Rīgas apriņķa tiesas nams. — Baltijas Vēst-

nesis, 1889, 13. jūlijs.

90
UrHAJI, cp. 1287, on. 38, a. 3691, n. 100.

91
Turpat, 111.
Ip.
20. sākumā Esplanādē uzcēla pieminekli 1812.
gs. g.
kara varonim ģenerālfeldmaršalam M. Barklajam-de-Tolli.
Pamatakmeni ielika 1912. septembrī un 1913. oktobrī
g. g.

pieminekli atklāja. Berlīnes tēlnieka V. Vandšneidera

bronzā veidoto M. Barklaja-de-Tolli skulptūru 1915. g.

evakuēja, un tā gājusi bojā. Pieminekļa postaments vēl

tagad atrodas apstādījumos Ļeņina un Kirova ielu stūrī.

92
Barklaja de Tolli Sk. JļyxaHOß M. M. OcT3eMu,bi. Jteb m BbiMbicen. Pnra
f

piemineklis. 1970. 328 c.

236
 93 Četri
HMMAX, mv. N2 A-6312—A-6318. tiem
no publicēti
šTs grāmatas 115. lappusē.
94
Dolgner D. Architektur im 19. Jahrhundert. Ludwig Bohn-
stedt. Weimar, 1979, S. 15.
95
Kampe P. Arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis. 1834.—1891.

Viņa dzīve un viņa mūža darbs. Rīga, 1927, 13. Ipp.;

Malvess A. Arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis (1834. —

1891). —
Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 4, 109. Ipp.;
Kundzinš P. Arhitekts Jānis Baumanis. — Latvju Mēneš-

raksts, 1942, Nr. 4, 349. Ipp.

96
Riga und seine Bauten. Riga, 1903. S. 216.

97 Sk. KnpnqeHKo E. H. PvccKaa

apxnTe«Typa .. . ,
c. 159—168.

98 M. G. Das Real-Gymnasium. — Rigascher Almanach, 1868,

S. X.

99
Mn/jeBCKHM O. Pm>kckom A/ieKcaHApoBCKOM
rMMHa3MM. Pnra, 1893, c. 99. — J. Baumaņa projekta pir-
mie varianti glabājas UrMAJI, cp. 173, on. 1, a- 599, n.

12—40.
100
UrMAJI, cp. 796, on. 167, fl. 452, n. 2.

101
Neumann W. Das Museum der bildenden Kūnste. —
In:

Riga und seine Bauten. Riga, 1903, S. 239.

102
Madernieks J. Baltijas mākslas gadagrāmata. —
Dzimtenes

Vēstnesis, 1909, 14. februāris.

103
UrMAJI, cp. 218, on.
3, a. 1888, n. 3.
104
Turpat, 1293. f., 113. apr., 82. 1., 1., 2., 20. Ip
105
HoßbiM Pkire. Mockobckmm
KacpeApa/ibHbm co6op b —

BecTHMK, 1884, 30 OKTs6pn.

106
UrMAJI, cp. 1293, on. 85, a. 33, n. 6.

107
Latviešu kalendārs bildēm. 1892. Jelgava, 1892, 97.
ar Ipp.;
P. Kl. Jaunais Rīgas apriņķa tiesas nams. — Baltijas Vēst-

nesis, 1889, 13. jūlijs.

108
Riga und seine S. 418.
Bauten . . .
,
109
BacMjībeß /O. M. KnaccMU,M3M b
apxnTeKType
Putu. .
c. 166—167.

110
Ēka tagadējā Padomju bulvārī 10 piederējusi namīpašnie-
kam K. Morbergam. Ķemerejas tiesas dokumentos sakarā

ar būvprojekta apstiprināšanu viņš nosaukts «arhitekta

par

palīgu» (LCVVA, 1382. f., 2.

apr., 1599. I.), un droši
vien viņš ir arī ēkas fasādes zīmējuma autors. Neogotiskā
ēka projektēta kompleksā ar blakus esošo namu tagadējā
Padomju bulvārī 12 (sk. att. 73. 1876. abus būv-
Ipp.). g.

projektus apstiprināšanai iesniedza J. F. Baumanis. Namu

237
 Padomju bulvārī 12 cēla vēlāk, un tā projektu ar neore-

nesanses garā pārveidotu fasādi otrreiz apstiprināja 1878.

g.
J. F. kā autors
Baumanis pirms sava paraksta atzīmējis:
«Saskaņojot ar oriģinālu».
K. vārds kļuva
Morberga (1844—1928) plašāk pazīstams
pēc viņa testamenta stāšanās spēkā, saskaņā ar kuru visi

viņam piederošie nami (jau minētie, kā arī citi, kuri atradās

tagadējās viesnīcas «Rīga» vietā) bija novēlēti Latvijas

Universitātei. Par K. Morberga dzīvi un darbu plašāk sk.

Krūmiņš A. Kristaps Rīga, 1938. 76 Ipp.; Krū-

Morbergs.
miņš A. Latvijas Universitātes nami. — Senatne un Māk-

sla, 1939, Nr. 3, 55.-68. Ipp.

111 nokārtot
Lai iegūtu akadēmiķa nosaukumu, vajadzēja īpašu
pārbaudījumu Pēterburgā, Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā.
Parasti bija jāiesniedz kādas sabiedriskās ēkas, visbiežāk

kulta celtnes projekts, ko izstrādāja detalizēti, turklāt

krāsās. Fasādes izzīmēja līdz pat atsevišķam bet

ķieģelim,
griezumos paradīja vissīkākos iekārtas priekšmetus. Tajā
pašā laikā, lai lekšlietu ministrijā iegūtu būvtiesības, t. i.,
atļauju projektēt ēkas un vadīt būvdarbus (bez tiesībām

saukties arhitektu), bija jāizstrādā kādas ēkas

par niecīgas
ar zīmuli uzmesta plāna skice un fasādes shēma. Turklāt

bija jāsniedz atbildes arī uz teorētiskiem jautājumiem.

1580. 1., 3.-22. Ip.
112
LCVVA, 1382. f., 2.
apr.,
113
Mehlbart H. Der VVohnbau. — In: Riga und seine Bauten.

R., 1903. S. 375, 376.

114
BapaHOBCKMM f. ApxnTeKTypHafl 3Hu,MK/ioneAMJi btopom no-

noßHHbi XIX BeKa. Cn6., 1904, t. 4, kh. 2, c. 49.

115
Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten. — In: Riga-
scher Almanach, Riga, 1904, S. 159.

Aila atvērums sienā logiem vai durvīm.

Speciālo —
caurums,

Antablements ordera vainagojošā horizontālā sastāvdaļa (3).

terminu vārdnīca
—

Arhitrāvs —
nesošā sija (7). Orderī anfablementa (3) apakšējā

sastāvdaļa.

Arkatūra — nelielu dekoratīvu arku virkne.

Atika — sienas daļa virs vainagojošās dzegas. Atika domāta

uzrakstiem vai bareljefiem. Ja aiz atikas atrodas telpas, tajā

var būt logi.

Balustrāde —
balkona, jumta, terases v. c. nožogojums, kas

sastāv no ba/usfr/em un horizontālas margas.

238
 Balustrs balusirādes elements nelielas kolonnas vai
—
apaļas
stilizētas vāzes veidā.

Bareljefs —
skulpturāls cilnis.

Bastions piecstūrains, izvirzīts nocietinā-

—

plānā uz
priekšu
jums, parasti cietokšņa vaļņu vai mūru stūros.

Bāze —
kolonnas vai pilasfra arhitektoniski veidota pēda (4).

Cokols — celtnes, tās sastāvdaļu vai iekārtas redzamā arhitek-

toniski izceltā pamatne.

Dentikuli, zobiņi —
nelielu paralēlskaldņa formas izciļņu
virkne zem dzegas vai zem sienu sadalošām joslām.

Doriskais orderis —
masīvākais, smagnējākais orderis. Pazī-

mes: kolonnas stāvā (5) iegrieztas seklas kanelūras (10), kapi-

telim (6) divas ehīns (11) abaks (12). Arhitrāvs
daļas —
un

(7) gluds, anfab/emenfa (3) frlzu joslā (8) mijas rievoti triglifi
(15) ar metopām (14), kuras nereti rotā arī skulpturāli ciļņi,
(sk. augšējo att. 239. Ipp.).
Dzega — sienu vainagojošā josla, kas atdala sienu no jumta
sienu nokrišņiem. Klasiskajā orderī aniable-
un
pasargā no

menta (3) augšējais noslēgums (9). Tā var būt arī sienu

sadaloša josla.

Erkers —
izbūve ēkas ārsienā, kas nesniedzas līdz zemei.

Esplanāde — skat. glasiss.

Fahverks —
skat. pildrežģis.

Festons — skulpturāls cilnis, kurā attēlota galos iekārta ziedu

un lapu vija (sk. att. 238. Ipp.).

Frīze —
ornamentāli dekoratīva josla. Klasiskā ordera

anfablemenfā atrodas vidusdaļā (8).

Frontons fasādes elements riņķa segmenta vai

—
trīsstūra,
citā formā. Radies ordera arhitektūrā kā divslīpju jumtgale.
Frontonu izmanto arī dekoratīvu noslēgumu poriāiiem
par

v. tml.

Glasiss — atklāta teritorija ap cietoksni, parasti liegta jeb-

kādai apbūvei.
vai krūšutēla
Henna —
balsts ar figurālu augšdaļu galvas
veidā. cēlies senajā Grieķijā izplatītajiem sta-
Nosaukums no

biem tirdzniecības dieva un ceļu sargātāja Hermeja attēlu

ar

galā.

Jonika, olinājums — ornamentāls motīvs joniskā un korinfiskā

ordera kapiteļos un dzegās. Sastāv no liektiem veidojumiem,

239
kam ir olai līdzīga forma ko ietver valnītis, šie
un
veidojumi
mijas ar smailām, lejup vērstām stilizētām lapām.

Joniskais orderis — orderis, kas izceļas ar slaidām proporci-

jām un izsmalcinātām detaļām. Pazīmes: kolonnai ir bāze (4),
stāvā iegrieztas dziļas kaneiūras (10), kapitelim raksturīgas
divgalu vo/ūtas (13). Arhitrāvs (7) sadalīts horizontālās

joslās fascijās (16). Frlzi (8) parasti rotā vienlaidus

—
bareljefa
josla (sk. apakšējo att. 239. Ipp.).

Kanelūra —
rievteka, visbiežāk pilastrā vai kolonnas
grope,

stāvā.

Kapitelis — vertikālu balstu (kolonnas, pilastra, staba) vaina-

gojums (6). Sk. attēlus 239. Ipp. un vidējo attēlu 240. Ipp.

Kartuša — ornamentāla kompozīcija vairoga vai tīstokļa veidā

ar bagātīgu ornamentālu ierāmējumu (sk. augšējo att. 240. Ipp).

Konsole — no sienas virsmas izvirzīts, ar vienu galu sienā

iespīlēts konstruktīvs balstelements. Mēdz būt vo/ūtas vai

akanta lapas formā (skat. arī kronšfe/ns).

Korintiskais orderis — līdzīgs jom'skajam orderim, atšķiras ar

bagātāk dekorētu kapiteli (sk. vidējo att. 240. Ipp.).

Kronšteins —
konsole, kam ir vairāk dekoratīva nozīme.

Kurtīne — cietokšņa vaļņu vai mūra daļa starp diviem basfio-

n/em.

Lizēna — plakans izvirzījums sienā šauras vertikālas joslas

veidā.

Lodžija vienas vai vairākām pārsegta

— no pusēm vaļēja,
telpa.

Linete — arkveida aila vai niša, parasti horizontāli norobe-

žota no apakšas. «Aklas» linetes bieži rotā skulptūras, glez-

nojumi v. tml.

Mansards — lauztas formas jumtā izbūvētas telpas ar stāvajā

jumta plaknē veidotiem logiem.

Maskarons —

skulpturāls dekoratīvs elements cilvēka sejas

vai dzīvnieka galvas veidā, bieži ar fantastiski stilizētu no-

skaņu.

vai
Mezonīns —
nepilns stāvs starp diviem celtnes stāviem arī

izbūvē. Tas atrodas ēkas centrā ir atse-

jumta parasti un ar

višķu divslīpju jumtu.

240
Modiljons — (console burta «S» veidā ar volūfām. Balsta

dzegu vai citu izvirzītu arhitektonisku elementu (sk. apakšējo

att. 240. Ipp.).

Orderis — nesošo (statņu) un

balstīto (siju) arhitektonisko

elementu kārtojums noteiktā mākslinieciskā sistēmā. Ordera

galvenās sastāvdaļas ir pamatne, kolonnas vai pilastr} un

anfablemenfs. Klasiskā veidā radās senajā Grieķijā. Ir doriskais,

joniskais, korintiskais, toskāniskais v. c. orderi.

Parapets — ne visai augsta aizsargsiena, kas norobežo jumtu,

terasi, kāpnes, balkonu v. tml.

Pilastrs taisnstūra šķērsgriezumu sienas vai

—
izvirzījums ar

staba virsmā, parasti veidots kolonnas uzbūves shēmas.

pēc

Pildrežģis —
būvveids, kad sienu koka karkasu aizpilda ar

ķieģeļiem vai citu materiālu (sk. augšējo att. 241. Ipp.).

Portāls — arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā.

Portiks — pārsegta telpa aiz kolonādes.

Ravelīns —
fortifikācijas palīgbūve galvenās cietokšņa vaļņu
sistēmas priekšā. Plānā parasti trīsstūra formā. Ravelīnu no

visām pusēm ietver ūdensgrāvji.

Rizalīfs — uz priekšu izvirzīta ēkas daļa visā tās augstumā.

Rokajs —
rokoko stila galvenais ornaments, kas apvieno
gliemežvāka daļas, akanta lapas un dažādas līknes asimetriskā,
fantastiskā kompozīcijā.
Rusts —
akmens ar rupji tēstu virsmu. Par rustu sauc arī

šādas virsmas imitāciju apmetumā. Lielā laukumā rusti veido

rustiku.

Sandriks — arhitektoniska detaļa virs logu vai durvju alfām

dzegas fragmenta vai fronfona veidā.

«Sarkanā līnija» — nosacīta apbūves robeža

Tektonika —
celtnes konstruktīvās uzbūves mākslinieciski vis-

pārināts atveids, kas bieži vien izpaužas kom-

arhitektoniskajā
pozīcijā.

Timpanons —
fronfona vidējā plakne, kuru no visām pusēm
norobežo profilētas dzegas.

Volūta — arhitektoniski dekoratīva detaļa spirālveida ievijuma

formā.
-«H
Zelminis jumtgale, ģēvele.
—

Divslīpju jumtu noslēdzošā

siena. Tās trīsstūra forma.
pamatā Atšķirībā no fronfona zel-
mini neaptver dzegas (sk. apakšējo att. 241. Ipp.).

16 103335*
241
EKLEKTISMA STILA CELTNES RĪGĀ*

Iela Mājas N° Sākotnējā funkcija Celšanas gads" Autors Lpp. tekstā

Abrenes 2 ebreju arodskola 1904 P. Mandelštams 138

Akas 10 Tres nams un krāso- 1898 K. Pēkšēns

tāju darbnīca
Alauksta 4 Tres nams 1902 E. Trompovskis
ar veikaliem
M. Altonavas 6 Torņakalna Latviešu 1903 J. Alksnis 126

palīdzības bied-

rība
J. Alunāna 1 īres nams 1872 F. Hess

J. Alunāna 2 īres nams 1876 R. Pflūgs \ 164, 167

1908 P. 218
Mandelštams/
J. Alunāna 3 īres nams 1897 K. Felsko 200
J. Alunāna 4 1879 K. Felsko 184
īres nams

J. Alunāna 5 savrupmāja 1876 H. Sēls 167

J. 6 K. 184
Alunāna īres nams 1879 Felsko
J. Alunāna 7 1883 H. šēls 167
savrupmāja
J. Alunāna 9 īres nams 1885 K. Felsko 184
Amatu J. D. 113
3/5 Mazā (Amatnieku) 1864—1866 Felsko

ģilde
Amatu 6 Lielā (Tirgotāju) 1853—1859 K. Beine 110—113

ģilde
Arhitektu 1 īres nams 1887 R. Cirkvics

Artilērijas 17 īres nams 1901 V. Hofmanis

Artilērijas 25 īres nams 1900 K. Pēkšēns

Artilērijas 26 īres nams 1901 E. Trompovskis

Artilērijas 39 īres nams 1874 J. F. Baumanis 183

Audēju 1 īres V. de Grabe 42

nams 1884

Audēju 7 īres nams 1899 A. Ašenkampfs 223

ar veikaliem

Audēju 9 īres nams 1900 K. Pēkšēns

ar veikaliem

Ausekļa 2 īres nams 1898 R. Cirkvics 206

Ausekļa 4 īres nams 1899 R. Cirkvics 206

*
Sarakstā ietvertās celtnes, kas minētas tekstā, ir eklektisma stila
nav arī tipiski
darinājumi.
**
Uzrādīts būvprojekta saskaņošanas gads, kurā arī sāka celtni būvēt. Celtniecību

parasti nobeidza nākamajā gadā (sk. 82. Ipp.).

242
Ausekļa 6 īres nams
1899 R. Cirkvics 206

Ausekļa 16 nams (koka) 1879 A. Edelsons

īres

Ausekļa 16 īres nams (mūra) 1904 H. Devendruss

Ausekļa 20 1897 H. Vilis

īres nams

Avotu 4 īres nams 1894 K. Felsko 184

ar veikaliem
Avotu 15 īres nams 1876 H. Geigenmillers
Avotu 23 īres veika- 1884 O. Dīce
nams ar 189
liem (Lāčplēša
ielas stūrī)
Avotu 23 īres nams 1885 O. Dīce 189

ar veikaliem
Avotu 25 īres nams 1898 K. Pēkšēns 192, 210

ar veikaliem

Avotu 31 īres nams

1900 K. Pēkšēns

Avotu 39 īres nams 1899 R. Donbergs

ar veikaliem

Avotu 45 īres H. Devendruss

nams 1898
Avotu 50 īres nams 1898 H. Devendruss
ar veikaliem

Avotu 52 īres nams 1899 V. Hofmanis

ar veikaliem
Avotu 54 īres nams 1897 K. Felsko

ar veikaliem
Avotu 57/59 īres nams
1882 O. Dīce

Avotu 57/59 īres nams ar veika- 1895 K. Felsko

liem (Revolūcijas
ielas stūrī)
Avotu 60 īres 1900 K. Pēkšēns
nams
215
ar veikaliem

Avotu 64 V.
īres nams 1899 Hofmanis

ar veikaliem
Avotu 68 1904 E.
īres nams
Trompovskis
ar veikaliem
Avotu 70 īres 1897 H.
nams Devendruss 196
Avotu 71 īres nams 1897 H. Sēls
Avotu 74 īres nams 1902 K. Felsko (fasā- 196

des apdare)
Avotu 75 īres nams 1900 K. Pēkšēns

ar veikaliem
Avotu 76 īres 1898 K.
nams Pēkšēns
Baložu 21 īres nams A. Ašenkampfs
1897

243
Baložu 26 īres nams 1903 E. Trompovskis
(Mārtiņa ielā)
Baložu 26 1903 E.
īres nams Trompovskis
Baložu 28 īres nams 1898 V. Hofmanis
Baltā 3/9 a/s «Tekstils» 1894—1899 G. R. Vinklers, 159
fabrika E. Trompovskis
A. Barbisa 3 savrupmāja 1876 R.Pflūgs 11,167
A. Barbisa 4 īres nams 1880 O. Dīce 189
A. Barbisa 8 īres 1882 J. F.
nams
Baumanis
A. Barbisa 9 savrupmāja 1883 K. Felsko 167

A. Barbisa 9 īres nams 1889 K. Felsko 167

A. Barbisa 10 Martinsona zemko- K. Pēkšēns

1892

pības darbarīku
fabrika

A. Barbisa 12 īres nams

1904 Andržejevskis
A. Barbisa 14 īres A. Edelsons
nams 1882
A. Barbisa 16 īres nams 1878 J. F. Baumanis

K. Barona 1 Aleksandra \ 133—135

ģimnāzija
ļ J. F. Baumanis

projekts 1870
ļ
realizācija 1873—1875;
K. Barona 2 īres nams 1881 J. F. Baumanis

K. Barona 4 1881 J. F. Baumanis

īres nams

K. Barona 6 īres J. F. Baumanis 173

nams 1879
K. Barona 8 īres nams 1879 J. F. Baumanis 173

K. Barona 10 īres nams 1879 J. F. Baumanis 173

K. Barona 11 1901 K. Pēkšēns
īres nams 20, 213,
ar veikaliem 216—218,
226

K. Barona 12 1876 H. Ende, 101, 168,

savrupmāja
V. Bekmanis 174

K. Barona 13/15 J. Alksnis 228

īres nams 1904

ar veikaliem

K. Barona 17 īres nams 1890 V. de Grabe 186

ar veikaliem
K. Barona 19 1885 P. Rībenzāms
īres nams

ar veikaliem

K. Barona 21 īres nams 1896 O. Hakels

veikaliem 1914 A. Ašenkampfs

ar pārbūve 223

K. Barona 23 īres nams 1888 H. Geigenmillers

K. Barona 25 īres nams 1896 K. Felsko 191

K. Barona 28 īres nams 1882 O. Dīce

244
K. Barona 33 īres nams 1890 O. Dīce 189

ar
veikaliem

K. Barona 39 īres M. Eizenšteins

nams
1898

ar veikaliem
K. Barona 45/47 īres nams 1879 V. de Grabe
K. Barona 51 īres nams 1891 J. Pfeifers
ar veikaliem
K. Barona 55 īres nams 1899 K. Pēkšēns 210, 215

ar veikaliem

K. Barona 56 īres nams 1873 V. de Grabe

K. Barona 60 īres 1. kārta 1877 V. de Grabe 1
nams, 186, 218
2. kārta 1880 J. F. Baumanis \
K. Barona 66/68 īres nams 1867 F. Hess

K. Barona 66/68 īres nams (F. En- 1878 V. de Grabe

gelsa ielas stūrī)

K. Barona 71 pilsētas 1883 R. Šmēlings 138
elementārskola

K. Barona 80 īres nams 1900 K. Pēkšēns 215

K. Barona 82 īres nams 1900 K. Pēkšēns
88 īres R.
K. Barona nams 1883 šmēlings
K. Barona 92 īres nams 1897 K. Pēkšēns
K. Barona 99 pareizticīgo 1880 D. Ļušins 138

garīgā skola
K. Barona 116 īres nams 1899 K. Pēkšēns 215

K. Barona 120 īres nams 1904 H. Devendruss

ar veikaliem

K. Barona 126 Sv. 1900— K. Pēkšēns 151

Trīsvienības ap

klostera baznīca 1907

K. Barona 130 Krievu-Reinas svina 1902—1907 K. Felsko 159

krāsu fabrika
Bauskas 2 īres 1900 V. Hofmanis
nams

ar veikaliem

Bezdelīgu 12 īres nams 1902 V. Hofmanis 220,222

Bibliotēkas 2a Anglikāņu baznīca 1859 J. D. Felsko 185
143,

Bibliotēkas 5 īres nams 1795 K. Hāberlands 164

E. Birznieka- 11 īres nams 1898—1899 E. Trompovskis

Upīša
E. Birznieka- 12 īres nams 1903 P. Mandelštams

Upīša ar veikaliem

E. Birznieka- 17 īres nams 1876 H. Geigenmillers

Upīša

245
 Birznieka- 20a īres 1900 E.
;.
nams Trompovskis
Upīša
'. Birznieka- 24 īres nams 1902 V. Bokslafs

UpTša
1 īres nams
1882 K. Felsko
laumaņa
laumaņa 6 īres nams 1912 E. Trompovskis 231

ar veikaliem

7 īres 1882 G. Krons

laumaņa nams

ar veikaliem

laumaņa 9 īres nams 1898 K. Pēkšēns

ar
veikaliem

11/13 īres nams

1901 A. šmēlings 228—229
laumaņa
12 īres nams
1897 K. Felsko 200
laumaņa
laumaņa 14 īres nams 1897 R. Donbergs
ar veikaliem

llaumaņa 15 īres nams

1869 H. Geigenmillers
22 H. Levisa 1869 H.
laumaņa Geigenmillers
alus brūzis
īres nams
laumaņa 23 1892 K. Pēkšēns

laumaņa 24 īres nams

1871 H. Geigenmillers
laumaņa 25 īres nams
1899 V. Hofmanis 220

26 īres nams
1896 K. 191
laumaņa Felsko

laumaņa 28 īres nams

1897 K. 200, 228
Felsko
ar
veikaliem

30 īres
•laumaņa nams
1887 E. Trompovskis
36 īres nams 1901 226
ilaumaņa A. Ašenkampfs 223—224,
2 īres nams 1901 R. 225
lēsu Donbergs 223,
ar
veikaliem

lēsu 5 īres nams 1901 J. Pfeifers

ar veikaliem

lēsu 9 īres nams 1896 K. Pēkšēns

lēsu 14 savrupmāja 1896 A. Ašenkampfs 223

lēsu 18/24 A. Leitnera 1897—1907 V. Bokslafs 159

velosipēdu
fabrika
"ēsu 32 īres nams 1898 K. Pēkšēns

Citadeles 2 1898 192, 206

īres nams E. Trompovskis
>augavgrīvas 1 īres nams 1898 H. Devendruss

laugavgrīvas 7 savrupmāja 1887 R. Šmēlings 167

25 1897 H. Devendruss
)augavpils īres nams

ar veikaliem

246
Daugavpils 47 īres nams 1896 K. Pēkšēns,
ar
veikaliem J. D. Felsko

A. Deglava Pāvila baznīca G. H. Hilbigi 143

1885—1887 un
56,
Duntes 12/22 darbu nams 1868 J. Hāgens
Spaidu
(tagadējā Rīgas
Traumatoloģijas
zi-
un ortopēdijas
nātniskās pētnie-
cības institūta vir-

tuves bloks)
Duntes 12/22 Vājprātīgo iestāde 1888 H. Sēls

(tagadējā Rīgas
Traumatoloģijas
un
ortopēdijas zi-

nātniskās pētnie-
cības institūta

1.—2. un 4.-5.

nod. ēkas)
Dzirnavu 2 īres nams 1888 J. F. Baumanis

Dzirnavu 2 īres nams

1904 A. Vite

Dzirnavu 3 īres nams 1899 K. Pēkšēns 215

Dzirnavu 4 īres nams 1902 H. Devendruss
Dzirnavu 5 īres nams 1878 V. de Grabe
Dzirnavu 6 īres nams 1903 E. Trompovskis
ar
veikaliem

Dzirnavu 7 īres nams 1877 J. F. Baumanis

Dzirnavu 9 īres nams 1880 K. Felsko

Dzirnavu 11 īres nams 1879 V. de Grabe

Dzirnavu īres 1. kārta 1877 J. F. Baumanis )
13 nams, 189, 218
2. kārta 1878 O. Dīce /
Dzirnavu 15 īres nams 1879 V. de Grabe

Dzirnavu 18 īres nams 1877 A. Edelsons

Dzirnavu 18 īres nams 1901 M. Eizenšteins

(pagalmā)
Dzirnavu 43 īres nams 1898 K. Felsko 201

ar veikaliem
Dzirnavu 48 īres nams un stallis 1883 V. de Grabe 188—189

(pagalmā)
Dzirnavu 53 īres nams 1898 E. Trompovskis 192, 206
Dzirnavu 55 īres nams 1881 K. Felsko

Dzirnavu 58 īres nams 1901 V. Neimanis 226

Dzirnavu 60 1892 R. 189—190, 20

īres nams
šmēlings

247
 Dzirnavu īres 1879 H. Geigenmillers
62 nams

Dzirnavu 64 īres nams 1879 O. Dīce

Dzirnavu īres 1883 K. Felsko 184

71 nams

Dzirnavu 72 īres nams 1901 A. Pīlemanis

ar veikaliem

Dzirnavu 84 tirdzniecības nams 1888 K. Pēkšēns 154

un viesnīca

(«Berga bazārs»)
Dzirnavu 91 īres K. Pēkšēns 215
nams 1901
ar veikaliem

Dzirnavu 92 īres nams 1904 P. Mandelštams

ar
veikaliem

Dzirnavu 95 īres nams J, Alksnis 228

1904
ar veikaliem
Dzirnavu 96 īres nams 1900 H. Devendruss

ar veikaliem

Dzirnavu 102 īres nams H. Hilbigs 218

1889
ļ
pārbūve 1904 H. Sēls, F. Sefels \
pārbūve 1931 M. PrjaņišņikovsJ
Dzirnavu 104 īres nams 1884 V. de Grabe

ar veikaliem
īres K. Felsko 201
Dzirnavu 111 nams 1896
ar veikaliem
Dzirnavu 117 1884 K. Felsko
īres nams

Dzirnavu 153 īres nams 1882 O. Dīce

Dzirnavu 159 īres nams 1900 K. Pēkšēns 215

F. Engelsa 17 1877 P. Hardenaks

īres nams

F. Engelsa 18 īres nams 1900 H. Mēlbarts

F. Engelsa 20 īres nams 1901 E. Trompovskis
F. Engelsa 25 īres nams 1881 V. de Grabe
F. Engelsa 29 īres 1. kārta 1902 J. Pfeifersl 218
nams,

2. kārta 1905 J. Alksnis /

F. Engelsa 30 īres nams 1899 P. Mandelštams
F. Engelsa 40 īres nams 1899 K. Pēkšēns

ar veikaliem
F. Engelsa 41 īres nams 1901 G. Krons

F. Engelsa 49 īres 1898 K. Pēkšēns

nams 214—215

F. Engelsa 49a īres nams 1899 K. Felsko

F. Engelsa 51 īres nams 1900 F. Sefels 220

F. Engelsa 52 īres nams 1885 K. Felsko

F. Engelsa 52a īres nams 1898 H. Devendruss

248
 6

F. Engelsa 53 īres nams 1901 J. Pfeifers

ar veikaliem

F. Engelsa 54 īres nams 1883 G. Vinklers

F. Engelsa 55 īres nams 1901 V. Hofmanis 220

F. Engelsa 56 īres nams 1911 K. Felsko 231

F. Engelsa 57 īres nams 1901 O. Bārs

F. Engelsa 60 īres nams 1903 V. Neimanis

F. Engelsa 62 īres nams 1909 S. Nūdelmanis 231

F. Engelsa 63 ebreju lūgšanu 1899 R. Šmēlings 144

nams

F. Engelsa 65 īres nams 1901 H. Devendruss

ar veikaliem

F. Engelsa 67/69 īres nams 1898 O. Bārs

F. Engelsa 74 īres nams

1893—1898 R. šmēlings 218

F. 76 īres 1896 K. Pēkšēns

Engelsa nams

1. kārta
F. Engelsa 83/85 īres
nams,
1891 A. Edelsons \ 218

2. kārta 1895 K. Felsko /

F. 86 īres 1899 E.
Engelsa nams Trompovskis
F. Engelsa 92 īres nams 1901 V. Hofmanis
F. Engelsa 94 īres nams 1902 J. Pfeifers
2 tramvaju depo 1900 P. Mandelštams 156
Fridriķa
Frunzes 11 īres nams 1899 V. Hofmanis
Frunzes 13 īres nams 1901 O. Bārs

Frunzes 17 īres nams 1903 V. Hofmanis

ar
veikaliem

Frunzes 20 Sadovņikova 1873 J. D. Felsko

nabagmāja
F. Gaiļa 5 īres nams 1900 F. Sefels 220
F. Gaiļa 9 īres nams 1901 K. Pēkšēns 213

F. 10 komercskola 1903 P. Mandelštams 138

Gaiļa
Gaiziņa 3 spīķeris 1869 F. Hess 157

Ganību dambis 5 savrupmāja 1899 E. Trompovskis

1891—1899 E. Trompovskis
Ganību dambis 31 Krievu-franču gumi- \
jas, gutaperčas, B. Vodziņskis / 159

telegrāfa piede-
rumu ražošanas

sabiedrības «Pro-

vodņik» rūpnīca
Ganu 1 īres nams
1900 K. Pēkšēns 215

Gogoļa 4/6 īres nams 1899 R. Donbergs 223

Gogoļa 7 īres nams 1875 H. Geigenmillers

7a 1896 F. Viganovskis
Gogoļa īres nams

249
Gogoļa 9 Marijas pasludinā- 1818 ? 90
šanas baznīca

Gogoļa 16 īres nams

1896 A. Pīlemanis

Gogoļa 19 īres 1. kārta 1897 K. Pēkšēns 218

nams,
ļ
2. kārta 1899 V. Hofmanis /
Gorkija 1 pilsētas reālskola 1876—1879 J. D. Felsko 132

Gorkija 1a muita 1875 N. Trusovs 120

Gorkija 1b Vidzemes muižnie- 1887 J. Kohs 119—120

cības kredītbied-

rības banka

Gorkija 1c Nikolaja I ģimnāzija 1891 A. Kīzelbašs 136

Gorkija 2 pilsētas 1881—1884 R. Šmēlings 130,
meiteņu skola 132—133

Gorkija 2a Valsts banka 1902—1905 A. Reinbergs 118, 120

Gorkija 4 īres nams 1877 R. Pflūgs 204,
71, 185,
206

Gorkija 6 īres 1879 F.

nams
J. Baumanis

Gorkija 7 īres nams 1875 M. Holsts

Gorkija 8 īres nams 1879 J. F. Baumanis 176

Gorkija 9 īres nams 1874 M. Holsts

Gorkija 10a Pilsētas 1903—1905 V. Neimanis 107, 139,

mākslas muzejs 141—142

Gorkija 11 īres nams 1875 H. Geigenmillers

Gorkija 11a savrupmāja 1873 H. Sēls 167

Gorkija 15 savrupmāja 1873 H. Sēls 167

Gorkija 17 īres nams 1872 R. Pflūgs 185

Gorkija 19 īres nams 1873 H. Sēls 185

Gorkija 27/29 īres nams 1902 K. Felsko 198, 201,

204, 205

Gorkija 35 īres nams 1874 G. Vinklers

Gorkija 51 īres nams 1887 R. Cirkvics

Gorkija īres 1897 E. Trompovskis

55 nams

Herdera 1 īres nams 1900 V. Neimanis

laukums ar
veikaliem

Jauniela 11 īres nams 1860 F. Hess

Jauniela 22 Domklosteris 1898 V. Neimanis

141, 143
Jēkabpils 9 īres 1. kārta 1885 O. Dīce ) 218
nams,

2. kārta 1892 A. Edelsons /

Kalēju 52 īres nams 1903 H. Devendruss

Kalnciema 3 īres nams ar

veikaliemi 1907 J. Alksnis

Kalnciema 7 īres nams 1894 A. Edelsons

250
Kalnciema īres 1890 O. Dīce 189
7a nams

ar veikaliem

Kalnciema 17a īres nams 1894 H. Sēls 185

ar veikaliem

Kalnciema 18 īres nams 1900 H. Devendruss

ar veikaliem

21 īres 1910 O. Bārs 194

Kalnciema nams

E. 194
Kalnciema 25a īres nams 1899 Trompovskis
Kalnciema 25b savrupmāja 1899 A. Ašenkampfs
Kalnciema 34 īres nams 1906 J. Alksnis 196
1899 R. Frišs
Kalnciema 42 īres nams

62 1902 V. Hofmanis 194, 196

Kalnciema īres nams

A. 1 1a īres 1895 K. Felsko 183, 184

Kalniņa un nams

A. Kalniņa 2 4 īres nams 1899 K. Pēkšēns 192, 208—

un

ar veikaliem 211, 218

A. Kalniņa 3 īres nams 1879 J. F. Baumanis

A. 6 īres 1886 J. F. Baumanis 174—175

Kalniņa nams

1885 J. F. Baumanis 174—176

A. Kalniņa 8 īres nams

Kalupes 4 īres nams 1901 H. Devendruss

10 īres 1899 A. Pīlemanis 192

Kalupes nams

12 īres 1903 K. Pēkšēns

Kalupes nams

1898 223
Kalupes 19 īres nams A. Ašenkampfs
īres 1897 A. Pīlemanis
Kapseļu 3a nams

1897 A.
Kijevas 2 īres nams Pīlemanis
1869 J. F. Baumanis 144
Kijevas Visu svēto baznīca
1889 F. Viganovskis 144
Kijevas 16 Sv. Franciska

baznīca
29 īres 1900 V. Hofmanis
Kijevas nams

ar veikaliem
53 1898 K. Pēkšēns 210
Kijevas īres nams

ar
veikaliem

Kirova 2 īres nams 1879 G. Vinklers

3 1899 K. Felsko 204—205

Kirova īres nams

4 1883 K. Felsko 184

Kirova īres nams

J. F. Baumanis
Kirova 5 īres nams 1879
6 1901 H. Hilbigs
Kirova īres nams

Kirova 7 1898 H. Hilbigs

īres nams

Kirova 8 īres nams 1881 J. F. Baumanis

Kirova 9 īres nams 1898 R. Cirkvics 206

11 īres 1897 V. Lunskis

Kirova nams

Kirova 12 īres nams 1886 K. Felsko 184

Kirova 15 īres nams

1896 R. Cirkvics 206

251
Kirova 17 īres nams 1898 H. Sēls
Kirova 18 īres nams 1885 J. F. Baumanis 174

Kirova 19 īres nams 1900 ?

ap

Kirova 20 īres nams 1886 J. F. Baumanis 174

Kirova 22 īres nams 1899 K. Pēkšēns 192,

ar veikaliem 208—210,
218

Kirova 24 īres nams

1897 K. Felsko
Kirova 26 īres nams 1897 K. Felsko 200

Kirova 31 īres nams

1897 H. Sēls
Kirova 31a īres nams
1896 H. Sēls 196
Kirova 33 īres 1901 M. Eizenšteins
nams 228,
ar veikaliem

Kirova 35 īres nams 1879 G. Vinklers

Kirova 37 īres nams 1879 G. Vinklers
Kirova 39 īres nams
1881 O. Dīce

Kirova 49 savrupmāja ap
1870. J. D. Felsko 166—167

gadu
Kirova 59 īres nams
1889 Felsko
K.

Kirova 67 īres nams 1881 V. de Grabe 189

Kirova 69 īres 1910 E. 231

nams
Trompovskis
ar veikaliem

Kirova 75 īres nams 1890 K. Felsko 184

Kirova 77 īres nams 1902 K. Pēkšēns
ar veikaliem
Kirova 85a īres nams 1893 K. Pēkšēns

ar veikaliem
Kirova 87 īres nams 1897 K. Pēkšēns 192, 210,
ar veikaliem 212

Kirova 89 īres nams 1904 K. Pēkšēns 215

ar veikaliem

Kirova 101 īres nams 1901 K. Pēkšēns

Kirova 103 īres nams 1900 K. Pēkšēns

Komjaunatnes 2 1893 120

Rīgas savstarpējās E. Trompovskis
kredītbiedrības

banka

Komjaunatnes 6/8 Krievu ārējās 1907 H. Zeiberlihs 120

tirdzniecības

banka

Komjaunatnes 10/12 Vidzemes bruņnie- 1901 V. Neimanis 117—120

cības nama kan-

tora un dzīv. ēka

252
Komjaunatnes 11 Vidzemes bruņnie- 1863—1867 R. Pflūgs, 116,
cības nams J. F. Baumanis 118—119

Komjaunatnes 22 īres nams 1895 A. Pīlemanis

ar veikaliem

Komjaunatnes 30 īres nams 1876 J. F. Baumanis

Komjaunatnes 9 īres nams 1883 J. F. Baumanis

krastmala ar veikaliem

Komjaunatnes 19 īres nams 1875 G. Vinklers

krastmala ar veikaliem

Komjaunatnes 21 īres nams

1884 K. Emke

krastmala

Komunāru 1 īres nams 1873 R. Pflūgs 185

bulvāris
Komunāru 1876 J. F. Baumanis 179
2 īres nams

bulvāris
Komunāru 3 īres nams 1873 R. Pflūgs 185

bulvāris

Komunāru 4 1874 J. F. Baumanis 170

savrupmāja
bulvāris
176
Komunāru 5 īres nams 1878 J. F. Baumanis

bulvāris
Komunāru 6 1881 J. F. Baumanis 179
īres nams

bulvāris
Komunāru 7 1874 J. F. Baumanis 176—177
īres nams

bulvāris

Komunāru 1883 R. Šmēlings 127, 130

8
pilsētas pamatskola
bulvāris

9 1874 J. F. Baumanis 176—177

Komunāru īres nams

bulvāris
Komunāru 10 1884 K. Felsko 184
īres nams

bulvāris
Komunāru 11 1878 H. Sēls 185
īres nams

bulvāris
Komunāru 13 Biržas komitejas 1902—1905 V. Bokslafs 107,
bulvāris komercskola 138—140

Krāslavas 21 nams 1905 H. Devendruss

īres

Krāslavas 22 īres nams 1899 A. Pīlemanis

ar
veikaliem

Krāslavas īres 1901 H. Sēls 220

24 nams

F. Sefels

34 1902 A. Pīlemanis
Krāslavas īres nams

Krasta 1a spīķeris 1882 J. Hāgens 157

253
Krasta 5/7 spīķeris 1882 157—158
R. Šmēlings
Krasta 15/17 īres nams 1902 V. Hofmanis
Krasta īres 1902 P. Mandelštams
39 nams

Kronvalda 1 Pētera I reālskola 1889 A. Kīzelbašs 136

bulvāris
Kronvalda 2 Pilsētas otrais 1900—1902 A. Reinbergs 122—125
bulvāris (krievu) teātris

Kronvalda 4 Rīgas Politehniskā 1898 J. Kohs 136—138

bulvāris institūta dabas zi-

nību laboratoriju
ēka

Kronvalda meiteņu skola 1900 R. 136

6 Donbergs
bulvāris

Kronvalda 9 pareizticīgo 1877 H. Sēls 51, 130

bulvāris garīgais seminārs
Kuģu 11/13 īres nams 1901 V. Hofmanis
J. Kupalas īres 1898 R.
1 nams Cirkvics 21,206—207,
226

J. Kupalas 2 īres nams 1903 R. Cirkvics 228

J. Kupalas 3 īres nams 1899 R. Cirkvics 206
J. īres 1899 R. Cirkvics 206, 226
Kupalas 5 nams

J. Kupalas 7 īres nams 1899 R. Cirkvics 206

J. Kupalas 9 baptistu 1887 H. Sēls 144

vācu

draudzes kapela

J. Kupalas 11 īres nams 1899 R. Cirkvics 206

21 1897 R. Cirkvics
Laboratorijas īres nams

Lāčplēša 13 īres nams 1900 K. Felsko 199—200

Lāčplēša 17 īres nams

1896 E. Trompovskis 192, 193

Lāčplēša 25 1901 E. 125—126

Rīgas Latviešu amat- Trompovskis
nieku palīdzības
biedrība

Lāčplēša 27 īres nams 1901 K. Pēkšēns 215,218—219

Lāčplēša 33 īres nams 1898 H. Mēlbarts

ar veikaliem

Lāčplēša 36 īres nams 1900 K. Felsko 197, 204—205

Lāčplēša 47 īres nams 1900 V. Hofmanis

Lāčplēša 53 īres nams 1897 K. Felsko 200

57 1882 A. Pīlemanis
Lāčplēša īres nams

Lāčplēša 59 īres nams 1897 K. Pēkšēns

62/66 īres 1. kārta 1901 K. Pēkšēns 218, 220

Lāčplēša nams,

2. kārta 1910 J. Alksnis }

254
Lāčplēša 96 īres nams 1898 K. Pēkšēns

ar veikaliem
110 1902 O. Bārs
Lāčplēša īres nams

ar veikaliem

Lāčplēša 114 īres nams 1900 J. Pfeifers

ar veikaliem

Lāčplēša 123 īres nams 1902 K. Felsko

ar veikaliem

Lāčplēša 125 īres nams

1902 V. Hofmanis
ar veikaliem

Lāčplēša 141 ebreju draudzes 1887 J. Hāgens 138

skola

L. Laicena 7a īres nams 1902 V. Hofmanis 220

ar veikaliem

L. Laicena 18 īres nams 1899 J. Pfeifers

ar veikaliem

L. īres nams H. Sēls

Laicena 27 1896
L. Laicena 28 īres nams 1896 R. Cirkvics
L. Laicena 58 īres nams 1891 J. F. Baumanis
ar veikaliem

L. Laicena 60 īres nams 1899 V. Hofmanis

L. Laicena 61 īres nams 1903 H. Devendruss

ar veikaliem

Lauku 4 īres nams 1898 A. Ašenkampfs 223

Lazaretes īres
5 nams 1896 F. Viganovskis
Lienes 8 īres nams 1901 K. Felsko
Lienes 26 īres nams 1901 K. Pēkšēns

Liepājas Sv. Alberta katoļu 1901 J. Kohs, 144,

baznīca V. Bokslafs 146

Ludviķa 2 īres nams 1900 V. Hofmanis

Ļeņina biedrība «Uļej» 1880 R. Šmēlings 120

16

Ļeņina 18 1884 K. Felsko 184

īres nams ar veika-

liem (pārbūve)
Ļeņina 19 1876 J. F. Baumanis 179—181
īres nams

Ļeņina 21 1876 J. F. Baumanis 179

īres nams

Ļeņina 23 1876— R. Pflūgs 107,

pareizticīgo
katedrāle 1884 147—148,
150

Ļeņina 30 īres nams 1867 J. F. Baumanis

1875 H. Sēls 185

Ļeņina 32 īres nams ap \
pārbūve (cetur- 1912 M. Nukša )

tais stāvs) L

255
Ļeņina 34 1888 J. F. Baumanis 100,
Apgabaltiesa
151—154

Ļeņina 41 Tres nams 1875 F. Hess

Ļeņina 43 īres nams 1877 P. Hardenaks

ar veikaliem

Ļeņina 45 īres nams 1896 V. Lunskis

Ļeņina 52 īres nams 1902 A. Ašenkampfs 223, 226

ar veikaliem

Ļeņina 56 A. Ņevska baznīcas 1862 A. Edelsons 149

zvanutornis
71 īres 1879 J. D. Felsko
Ļeņina nams

pārbūve (cetur- 1970

tais un piektais
stāvs)
73 īres 1898 V.
Ļeņina nams
Neimanis

ar veikaliem

Ļeņina 80 īres nams 1880 A. Edelsons

veika- 1895
Ļeņina 100 īres nams ar G. Krons

liem (četrstāvu)
Ļeņina 100 īres nams ar veika- 1910 K. Felsko 230—231
liem (piecstāvu)

Ļeņina 102 īres nams 1902 H. Devendruss

ar
veikaliem

Ļeņina 105 īres nams 1904 A. Vite 227—228

ar veikaliem

Ļeņina 106 īres nams

1901 F. Sefels 220

ar veikaliem

Ļeņina 108 īres 1899 K. Pēkšēns

nams 192, 213
ar veikaliem

Ļeņina 112 īres nams

1900 K. Pēkšēns 215

ar veikaliem

Ļeņina 117 īres nams

1879 V. de Grabe 189

ar veikaliem

Ļeņina 125 Jaunā Sv. Ģertrūdes 1900—1907 V. Striks 144—145

baznīca

127 īres 1897 O. Bārs

Ļeņina nams

ar veikaliem

128 īres 1887 O. Dīce 189

Ļeņina nams

ar veikaliem

Ļeņina 132 īres nams 1897 H. Devendruss

ar veikaliem

256
Ļeņina 133 īres nams 1897 V. Bokslafs
ar veikaliem

137 A. Leitnera velosi-

Ļeņina 1894 V. Bokslafs 162

pēdu fabrika

Ļeņina 146 īres nams

1902 E. Trompovskis
Ļeņina 157 īres nams K.
1898 Felsko 205

Ļeņina 162 īres nams 1887 O. Dīce

Ļeņina 169 īres nams 1899 223

A. Ašenkampfs
ar veikaliem

Ļeņina 173 īres nams 1897 K. Felsko 200

Ļeņina 175 īres nams (nojaukts 1898 K. Felsko

1988)
Ļeņina 178 īres nams 1895 A. Edelsons

Ļeņina 180 Felzera mašīnbūves 1892 V. Veirs

fabrika

Ļeņina 183 īres nams 1896 E. Trompovskis

(trīsstāvu)

Ļeņina 193 īres nams

1897 K. Felsko 200

Ļeņina 195 īres nams 1895 K. Felsko

ar
veikaliem

Ļeņina 196 īres nams

1896 K. Pēkšēns 215

Ļeņina 196 īres nams K. Pēkšēns

1898
(K. Barona ielā)

Ļeņina 197 Krievu-Baltijas aku- 1899 H. Sēls 159

mulatoru fabrikas

kantoris

Ļeņina 201 vagonu un ma- 1895 K. Felsko 159

šīnu fabrikas «Fē-

nikss»
pārvaldes
ēkas

Ļeņina 204 metālap- 1900—1901 H.

G. Pirvica Hilbigs
strādes fabrika

Ļeņina 1895 F. Viganovskis

206 īres nams

Ļeņina 212 1896 K. Pēkšēns

īres nams

Ļeņina 214 Krievu elektroteh- 1899 H. Sēls 159—161

niskās sabiedrības
«Union» montā-

žas halle

Ļeņina 214 Krievu elektroteh- 1899 H. Sēls

niskās sabiedrības
«Union» fabrikas

pārvaldes ēka

17 103335 257
Ļeņina 270 īres nams 1898 V. Hofmanis 192

ar
veikaliem

Ļeņina 276 1896 E.

īres nams Trompovskis
ar veikaliem
Maiznīcas 3 īres nams 1888 K. Felsko

Margrietas 16 īres nams 1900 M. Eizenšteins

K. Marksa 6 īres nams A. Pīlemanis
1902
K. Marksa 7 īres nams 1878 J. D. Felsko
K. Marksa 8 Sv. Ģertrūdes 1865 J. D. Felsko 90—92, 143

baznīca
K. Marksa 14 V. Hofmanis
īres nams 1902
K. Marksa 22 īres K. Felsko 200
nams 1897
K. Marksa 28 īres nams 1883 J. F. Baumanis 183
K. Marksa K. Felsko 204
39 īres nams 1899
K. Marksa 42 īres H. Emke
nams 1900
K. Marksa 43 īres nams 1900 G. Vinklers
K. Marksa 44 īres nams 1901 A. Pīlemanis
K. Marksa īres J. F. 183
48 nams 1875 Baumanis
K. Marksa 49 īres nams 1906 K. Felsko 205

ar
veikaliem

K. Marksa 61 īres nams 1900 O. Bārs

ar veikaliem
K. Marksa 62 E.
īres nams 1896 Trompovskis
ar
veikaliem

K. Marksa 64 īres nams 1897 K. Felsko

ar
veikaliem

K. Marksa 67 īres nams 1898 E. Trompovskis

K. Marksa 68 īres nams 1898 A. Kīzelbašs
K. Marksa 75 īres nams 1882 O. Dīce

K. Marksa 77 īres nams 1910 E. Trompovskis 231

ar
veikaliem
K. Marksa 85 īres nams 1880 V. de Grabe
K. Marksa 89 īres nams 1894 K. Felsko
K. Marksa 91 nams 1899 J. Pfeifers
īres

K. Marksa 93 īres nams 1901 K. Pēkšēns

Mārstaļu 12 īres nams 1872 J. F. Baumanis

Mārstaju 14 īres nams 1877 F. Hess

Mārtiņa 7 Jonatāna biedrības 1900 A. Ašenkampfs 138

skola

Mārupes 1 īres nams ar

vei- 1896 A. Ašenkampfs 223
kaliem

Maskavas 3 ugunsdzēsēju depo 1886 R. Šmēlings 156

258
Maskavas 4 spīķeris 1880 R. Pflūgs 157

Maskavas 6 spīķeris 1880 R. Pflūgs 157

Maskavas 10 spīķeris 1879 K. Felsko 157

Maskavas 11/13 īres nams

ar veikaliem, 1. kārta 1895 A. Edelsons ļ 218

2. kārta 1898 K. Pēkšēns >

3. kārta 1900 E. Trompovskis J

Maskavas 12 1879 K. Felsko 157—158
spīķeris
Maskavas 14 spīķeris 1879 K. Felsko 157

19 1901 J. Pfeifers
Maskavas īres nams

Maskavas 29 1899 K. Pēkšēns

īres nams

ar veikaliem

Maskavas 53 īres nams 1907 H. Devendruss 228

Maskavas 1905 H. Devendruss 228

55 īres nams

Maskavas 60 nams 1882 K. Felsko

īres

Maskavas 116 bērnu patversme un 1893 R. Šmēlings 138

pamatskola
Maskavas 1904 O. Bārs
166 bērnu nams

Maskavas 1894—1895 ?
170 Ercenģeļa Miķeļa 144

baznīca
Maskavas 172 īres nams 1891 R. Šmēlings
ar veikaliem
Maskavas sūkņu 1896 K. Felsko 106, 156
194 ūdensvada

stacijas mašīnu

māja
Maskavas darītava 1898 E. 159
231 alus Trompovskis
«Livonija»
Maskavas kantoru ēka 1898 H. Mēlbarts 159
239

M. 1897 O.
Matīsa 2a divi ūdenstorņi Intce, 106—107,
R. Frišs 156

E. 1897 O. Bārs
Melngaiļa 3 īres nams

1902 J. Alksnis 220

Melnsila 7 īres nams

Melnsila 9 īres nams

1897 V. Bokslafs 220

Melnsila 1906 J. Alksnis 196

17 īres nams

Mēness 1876—1879 R. Pflūgs 144

Marijas pasludinā-
šanas baznīca

Merķeļa 1896 K. Pekšens

1 īres nams 210

ar veikaliem
1876 J. F. Baumanis
Merķeļa 2 īres nams

ar
veikaliem
1880 Edelsons
Merķeļa 3 īres nams A.

259
Merķeļa 4 Solomonska cirks 1889 J. F. Baumanis 125—126

Merķeļa 5 īres nams 1883 J. F. Baumanis 171, 173

6 īres V. de Grabe 189

Merķeļa nams 1882

Merķeļa 7 īres nams 1883 J. F. Baumanis 13, 171, 173

Merķeļa 8 īres nams 1882 K. Felsko 184

Merķeļa 9 īres nams 1880 J. F. Baumanis 171, 173

Merķeļa 10 īres nams 1879 J. F. Baumanis

Merķeļa 11 īres nams 1895 K. Pēkšēns

Merķeļa 12 īres nams 1881 J. F. Baumanis 176

ar veikaliem

17 īres nams 1872 J. F. Baumanis 176

Merķeļa
Merķeļa 17/19 īres nams 1872 J. F. Baumanis 176

Miera 23 īres nams 1880 J. F. Baumanis 183

Miera 28 īres nams 1900 H. Devendruss

ar veikaliem
42 īres 1900 K. Pēkšēns
Miera nams

Miera 61 draudzes skola 1895 A. Kīzelbašs

Miesnieku 1 īres nams 1779 K. Hāberlands 164

Miesnieku 14 īres nams 1880 V. de Grabe 189

ar veikaliem

Mūrnieku īres 1898

5 nams E. Trompovskis
Noliktavas 1 īres nams 1897 G. Krons

Noliktavas 3 īres nams 1903 P. Mandelštams

M. Nometņu 30 īres nams 1897 K. Pēkšēns

ar veikaliem
M. Nometņu īres 1901
34 nams E. Trompovskis
M. Nometņu 38 īres nams 1901 V. Hofmanis

M. Nometņu savrupmāja 1887 E. 167

43 Trompovskis
Odesas 7 īres nams 1899 H. Devendruss

Odesas 1903
12 īres nams E. Trompovskis
Jēzus 90
Odesas 18 baznīca 1818—1822 K. Breitkreics

1861 J. D. 98, 106

Padomju 1 pilsētas gāzes Felsko
bulvāris iestāde

īres 178
Padomju 2 nams 1878 J. F. Baumanis
bulvāris

Padomju 3 Pilsētas (vācu) 1860—1862 L Bonštets 10, 90, 97,

bulvāris teātris 120, 121,
123, 185

260
Padomju 4 īres nams 1898 K. Felsko
bulvāris

Padomju 5 pasts un telegrāfs 1901 L. Novikovs, 151

bulvāris J. Pfeifers

Padomju 6 īres nams 1895 H.

Hilbigs
bulvāris

Padomju 7 policijas pārvalde 1889—1891 R. šmēlings 151

bulvāris

Padomju īres 1876 J. F. Baumanis 73, 176, 23

10 nams

bulvāris

Padomju 12 īres nams 1878 J. F. Baumanis 73, 237—23

bulvāris

1865 H. Šēls 73, 185

Padomju 14 īres nams

bulvāris

Padomju 16 īres nams 1860 H. Šēls 97, 185

bulvāris

Padomju nams 1870 ?

18 īres ap

bulvāris

Padomju 20 īres nams 1870 1

ap

bulvāris
24 1878 J. F. Baumanis
Padomju īres nams

bulvāris ar veikaliem

26 īres 1879 J. F. Baumanis 176

Padomju nams

bulvāris ar veikaliem

Padomju 28 īres nams 1879 J. F. Baumanis

bulvāris ar veikaliem
1875 ?
Padomju 30 īres nams ap

bulvāris ar veikaliem

Padomju 32 īres nams 1881 R. šmēlings

bulvāris ar veikaliem
1876 J. D. Felsko 132
Padomju 34 Amatu biedrības

bulvāris skola

Padomju 1875 A. Edelsons

36/38 Amatu biedrības
bulvāris skola
L. 1875 H. šēls 167
Paegles 1 īres nams

L. Paegles 2 īres nams 1879 J. D. Felsko

L. 1892 H. šēls 185

Paegles 3 īres nams

L Paegles 1887 J. F. Baumanis

4 īres nams

L. Paegles 5 īres nams 1883 J. F. Baumanis

L. 1889 J. F. Baumanis 179
Paegles 6 īres nams

L. Paegles 1885 J. F. Baumanis

7 īres nams

L. Paegles 9 īres 1891 J. F. Baumanis

nams

261
 10 1897 E. Trompovskis 192, 206
L. Paegles īres nams

L. Paegles 12 īres nams 1895 E. Trompovskis 206

L. Paegles 15 īres nams 1882 K. Felsko 184

Pāvila baznīca 1885—1887 G. Hilbigs, 56, 143

H. Hilbigs
Palasta 2 un 4 pilsētas arhīvs un 1888—1890 K. Neiburgers 120, 141 —

Doma muzejs 142

Pērnavas 28 īres nams 1897 H. Devendruss

Pērnavas 32 īres nams 1900 K. Pēkšēns

Pērnavas 35 īres nams 1900 K. Felsko

ar veikaliem
Pērnavas 37 īres nams 1899 V. Hofmanis
Pilotu 1 īres nams 1896 A. Ašenkampfs 192

Pilotu 2 Sv. Trīsvienības 1891—1895 V. Lunskis 144, 149

baznīca

Pilotu 4a īres nams 1901 —

1903 K. Pēkšēns 213

ar veikaliem
Pils 6 īres nams 1795 K. Hāberlands 164

Pils 7 īres nams (pārbūve) 1893 E. Trompovskis

Pils 12 valsts banka 1877 J. F. Baumanis 120
Pils 18 īres nams 1876 F. Hess

Pils 23 Biržas banka 1887 H. Sēls 120

Pionieru laukums 2 Guberņas ģimnāzija 1785 M. Sonss 48

Pļavas 5 īres nams 1898 A. Pīlemanis

A. Pumpura 3 īres nams 1891 K. Pēkšēns,
K. Felsko

A. Pumpura 6 fres nams 1879 K. Felsko 184

Raiņa bulvāris 1 īres nams 1877 R. Pflūgs 71, 185, 204

Raiņa bulvāris 2 īres nams 1880 J. F. Baumanis 71

Raiņa bulvāris 3 īres nams 1881 J. F. Baumanis 71

Raiņa bulvāris 4 īres nams 1880 J. F. Baumanis 71, 172—17:

Raiņa bulvāris 5 īres nams 1879 V. de Grabe

Raiņa bulvāris 6 īres nams 1881 H. Emke

Raiņa bulvāris 7 Reimersa acu 1863 H. Sēls 98

klīnika

Raiņa bulvāris 8
pilsētas 1874 J. D. Felsko 98, 133

reālģimnāzija
Raiņa bulvāris 169
9 savrupmāja, 1. kārta 1872\ J. F. Baumanis

2. kārta 1876/
Raiņa bulvāris 11 īres nams 1867 J. F. Baumanis

Raiņa bulvāris 13 1875 H. 9, 165, 167

īres nams Sēls

Raiņa bulvāris 15 īres nams

ap 1875

262
Raiņa bulvāris 19 Politehnikums G.
1866 Hilbigs 98, 100—101,
127—131

Raiņa bulvāris 21 īres R. 185

nams 1875 Pflūgs
Raiņa bulvāris 23 īres nams 1875 R. Pflūgs 185—187

27
Raiņa bulvāris īres nams 1874 J. F. Baumanis 174

Raiņa bulvāris 29 Lomonosova ģimnā- J. F. Baumanis 134, 136, 174

1868—1871

zija (pārbūvēta
1938. gadā)
31
Raiņa bulvāris īres nams 1884 J. F. Baumanis 174

Raiņa bulvāris 33 viesnīca F. 176

1884 J. Baumanis

Revolūcijas 7 Aleksandra tirgus 1902 R. šmēlings 156

9 ugunsdzēsēju depo R.
Revolūcijas 1886 Šmēlings 156

pārbūve 1902 R. šmēlings

Revolūcijas 18 īres nams 1901 K. Pēkšēns

ar veikaliem

Revolūcijas 37/39 zēnu draudzes 1891 A. Kīzelbašs 138

skola

Revolūcijas 49 īres nams 1901 O. Bārs

Revolūcijas 50b latviešu baptistu 1900—1902 H. Mēlbarts, 144

lūgšanu nams O. Bārs

Revolūcijas 57 īres nams 1901 H. Sēls, 220

F. Sefels

Revolūcijas 59 īres nams 1901 O. Bārs

ar veikaliem

Revolūcijas 64 īres nams

1899 V. Hofmanis

ar veikaliem

Revolūcijas 68 īres nams 1900 R. Donbergs

ar veikaliem

Revolūcijas 106 gāzes fabrika 1874 ? 106

Revolūcijas 106 gāzes rezervuārs 1901 K. Felsko 106, 156

Revolūcijas 108 gāzes rezervuārs 1882 A. Hartmanis 156

Rūpniecības 1 īres Cirkvics 228

nams
1903 R.
Ķimeļa alus brūža 1898 F. Zeiberlihs 159
Sarkanarmijas 2

pārvaldes ēka

Sarkanarmijas 5 pilsētas slimnīcas 1905 R. Šmēlings

pārvaldes ēka
īres 1898 V. Neimanis
Sarkanarmijas 8a nams

Felsko 159
Sarkanarmijas 10 V. Mindeļa tabakas 1883 K.

fabrika

pārbūve 1896 E. Trompovskis |

Sarkanarmijas 22 īres nams 1900 E. Trompovskis 192

Sarkanarmijas 35 īres nams 1896 R. Šmēlings

263
 I

Sarkanarmijas 36 1902
īres nams A. šmēlings
Sarkanarmijas 38 noliktava 1901 H. Hilbigs
pārbūvēta
īres namu 1927
par
1899
Sarkanarmijas 39 īres nams K. Pēkšēns 210, 215
ar
veikaliem

Sarkanarmijas 41 īres nams 1899 R. Donbergs

ar veikaliem

43 īres 1905
Sarkanarmijas nams A. Pīlemanis
1899
Sarkanarmijas 44/46 īres nams K. Pēkšēns

Sarkanarmijas 52 īres nams 1905 V. Hofmanis

Sarkanarmijas 53 īres nams 1900 V. Hofmanis

ar
veikaliem

Sarkanarmijas 61 īres 1900 E.

nams
Trompovskis
Sarkanarmijas 62 īres nams 1900 K. Pēkšēns

Sarkanarmijas 75 īres nams 1900 A. Pīlemanis

Sarkanarmijas 75b īres 1901
nams
H. Devendruss
78 īres 1900 J.
Sarkanarmijas nams Pfeifers

Sarkanarmijas 83 īres nams 1899 H. Devendruss

Sarkanarmijas 89 īres nams

1899 H. Devendruss

ar
veikaliem

Sarkanarmijas 92 skārnis 1902 K. Pēkšēns 154

10 Sv. Trīsvienības
Sarkandaugavas 1876—1878 J. D. Felsko 143

baznīca

17. 1 īres 1885 J.

jūnija nams F. Baumanis

laukums
17. 6 Birža
jūnija 1852—1855 H. Bose 85—86, 111
laukums 113—114

Sevastopoles 3 Rīgas amatnieku 1879 V. de Grabe 126

arteļu biedrības

nams (nojaukts
1987. g.)
Slokas Sv. Mārtiņa baznīca 1851 J. D. 143
Felsko \
pārbūve 1887 H. šēls /
Slokas 26 īres nams 1904 K. Pēkšēns
Slokas 37 savrupmāja 1892 K. Felsko 167

Smilšu 5 īres nams

1787 K. Hāberlands 163—164
Smilšu 7 īres 1890 K.
nams Felsko 184

ar veikaliem
Smilšu 12 īres nams
1897 K. Felsko 200, 204
ar veikaliem

Spīķeru 1 spīķeris 1868 F. Hess 157

264
 1868
Spīķeru 8 spīķeris F. Hess 157

9 spīķeris 1868 F. Hess 157

Spīķeru
4a īres 1905 M. 228
Strēlnieku nams
Eizenšteins
Strēlnieku 5 īres nams 1881 K. Felsko 184

Strēlnieku 8 iejādes zāle 1895 K. Felsko

19 īres 1897 M. Eizenšteins
Strēlnieku nams

Strēlnieku 19 īres nams 1903 J. Alksnis

(Lenču ielā)
2a minerālūdeņu L. Bonštets
P. Stučkas 1863—1864 120, 122
iestāde

P. 7 īres 1876 J. F. Baumanis

Stučkas nams

(Dzirnavu ielā)
P. Stučkas 7 īres nams 1899 K. Pēkšēns 192, 210, 213
ar veikaliem

P. Stučkas 16/18 īres nams 1883 J. F. Baumanis

ar veikaliem

20 īres 1901 E.
P. Stučkas nams
Trompovskis 206
ar veikaliem

P. 33/35 īres nams 1900 K. Pēkšēns 210—

Stučkas 192,
ar veikaliem 211, 213, 226

41/43 īres 1899 K.

P. Stučkas nams
Felsko
45 īres nams
1898 R.
P. Stučkas Donbergs 223
ar veikaliem

47 īres 1902 J. Pfeifers

P. Stučkas nams
196

P. 52 īres O. Bārs
Stučkas nams 1891
ar veikaliem
īres 1. kārta
P. Stučkas 54 nams, 1894 A. Edelsons \ 218

2. kārta 1896 K. Pēkšēns /

P. 56 īres nams
1899 V. Hofmanis
Stučkas
ar veikaliem

P. Stučkas 57 īres nams 1900 E. Trompovskis 192

P. Stučkas 63/65 īres nams 1903 V. Bokslafs

P. Stučkas 65 īres nams 1902 V. Bokslafs

ar veikaliem

P. Stučkas 99 īres nams

1881 V. de Grabe

I. Sudmaļa 28 īres nams 1896 K. Felsko

ar veikaliem

Suvorova 1 īres nams 1884 K. Felsko

ar' veikaliem

Suvorova 3 īres nams 1880 J. F. Baumanis

265
 i

Suvorova 4 īres nams 1896 K. Felsko 200

ar veikaliem

Suvorova 5 īres 1895 K. 184

nams
Felsko 182,
ar veikaliem

Suvorova 9 īres nams 1899 K. Pēkšēns 192, 208—

ar veikaliem 218
210,
Suvorova 10 īres nams
1896 E. Trompovskis
ar veikaliem

Suvorova 11 īres nams 1897 K. Pēkšēns 192, 210,

ar veikaliem 212

12 īres 1898 E.
Suvorova nams, Trompovskis
ar veikaliem

Suvorova 13 īres 1. kārta

nams, 1887 ) K. Pēkšēns 154
2. kārta
1893 j
Suvorova 14 īres nams 1901 K. Pēkšēns
ar veikaliem

Suvorova 19 īres nams O. Dīce

1882 189
Suvorova 28 īres nams
1903 K. 218
Pēkšēns, 215,
ar veikaliem A. Vanags
Suvorova 31 īres nams 1895 K. 184
Felsko
ar veikaliem

Suvorova 36 īres nams

1896 K. Pēkšēns
ar veikaliem

Suvorova 39 divi īres nami

1900 Devendruss
H. 17, 222
Suvorova 40 īres nams 1882 K. 184
Felsko
Suvorova 42 kurlmēmo skola
1897 O. Hofmanis 138

Suvorova 43 īres nams 1903 E. Trompovskis

ar veikaliem

45 īres
Suvorova nams 1882 K. Felsko
Suvorova 46 īres nams 1883 V. de Grabe
47 īres nams
1882 G.
Suvorova Vinklers
Suvorova 48 īres nams 1882 O. Dīce

Suvorova īres
50 nams
1882 V. de Grabe
Suvorova 52 īres 1899 K. Pēkšēns 214—
nams
210,
ar veikaliem 215

Suvorova 59 īres nams

1900 V. Hofmanis
ar veikaliem

Suvorova 65 1901
īres nams V. Hofmanis 220

Suvorova 71 1900 K. Pēkšēns

īres nams

ar veikaliem

Suvorova 91 īres nams 1897 A. Ašenkampfs 223

266
Suvorova 93 H. Vilis
īres nams 1877

Suvorova 97 1889 O. Dīce

īres nams

Suvorova 103 īres nams 1903 H. Devendruss 221

Suvorova 112 1. kārta O. Bārs \

īres nams, 1900 218

2. kārta 1912 H. Devendruss /

Suvorova 113 veika- 1900 K. Pēkšēns
īres nams ar

liem (stūra ēka)

Suvorova 113 1900 K. 215
īres nams Pēkšēns

ar veikaliem
Sverdlova 1 īres nams 1883 E. Trompovskis 205—206
Sverdlova 4 īres nams 1886 K. Felsko

Sverdlova 6 īres nams 1880 A. Edelsons

Sverdlova 10 īres 1900 E.
nams Trompovskis
Sverdlova 20 īres nams 1894 R. šmēlings
Sverdlova 21 1894 F. 167
savrupmāja Zeiberlihs

Šķūņu 13 1894 K. 184

īres nams Felsko
ar veikaliem

šķūņu 19 īres nams 1787 K. Hāberlands 164

Tallinas 6/10 divstāvu koka īres 1896 E. Trompovskis 196

nams

Tallinas 6/10 metālkalšanas fabri- 1899 E. Trompovskis 159

kas kantoris

Tallinas 26 īres nams 1881 O. Dīce

Tallinas 29/31 īres nams 1899 R. Donbergs

Tallinas 29/31 īres nams 1902 H. Devendruss

ar veikaliem

Tallinas 32 īres nams 1903 K. Pēkšēns

ar veikaliem

Tallinas 36 īres nams 1900 H. Devendruss

Tallinas 37 pirts 1890 H. Šēls

Tallinas 39 īres 1. kārta 1884 G.
nams, Vinklers \ 218
2. kārta
1890 O. Bārs /
Tallinas 41/43 īres nams 1901 H. Devendruss

Tallinas 57a īres nams 1901 H. Devendruss

Tallinas 61 īres nams 1904 H. Devendruss

ar veikaliem

Tallinas 65 īres nams 1902 H. Devendruss

Tallinas 85 īres nams 1897 H. Devendruss

ar veikaliem

Talsu 28 īres nams 1878 J. F. Baumanis 183

Teātra 6 īres nams 1785 K. Hāberlands 164

267
Tilta 12 1899
īres nams O. Bārs

ar
veikaliem

Tilta 20 1897 E.
īres nams Trompovskis
Tilta 32 Pavasara biedrības 1888 K. Pēkšēns 125

nams

Torņkalna 3/5 Lutera baznīca 1888 J. Kohs 143

Torņkalna 16 īres nams 1895 R. Šmēlings

Torņkalna 16 savrupmāja 1900 R. Šmēlings
13. janvāra 1 īres nams 1875 A. Edelsons
13. janvāra 3 īres nams 1880 J. F. Baumanis
Tvaika 44 savrupmāja 1897 F. Zeiberlihs,
R. Hoizermanis

Tvaika 44 «Valdšlēshena» alus 1899 F. Zeiberlihs

brūzis

A. 1 1889 J. Kohs 167

Upīša savrupmāja
A. Upīša 3 īres nams 1893 E. Trompovskis
A. Upīša 7 īres nams 1881 O. Dīce

A. Upīša 9 īres nams 1894 K. Pēkšēns

A. Upīša 13 īres nams 1901 E. Trompovskis 206

A. Upīša 25 īres 1899 K. Pēkšēns 218

nams 213, 215,
A. Upīša 36a īres nams 1899 R. Šmēlings
Uzvaras bulvāris 2 īres nams 1900 V. Hofmanis 220

O. Vācieša 2 restorāns 1885 J. F. Baumanis 126

Valmieras 16 īres nams 1896 H. Ēmke
Valmieras īres 1903 K. Felsko
28 nams

Vaļņu 4 īres nams

1896—1898 E. Trompovskis
Vaļņu 7 īres nams 1894 K. Felsko 184

ar veikaliem

Vaļņu 8 īres nams 1870 F. Hess

ar veikaliem

Vaļņu 10 Cigras vannu 1887 K. Felsko 10

iestāde

Vaļņu 24 īres nams 1878 J. F. Baumanis

ar veikaliem
26 1880 J. F. Baumanis
Vaļņu īres nams

ar veikaliem

Vaļņu 28 īres nams 1880 J. F. Baumanis

ar
veikaliem

Vaļņu 32 īres nams 1881 J. F. Baumanis

ar veikaliem
Vārnu 15 īres nams 1900 O. Bārs

ar veikaliem

268
Vecpilsētas 17 īres nams 1788 K. Hāberlands 164

Veidenbauma 4a īres nams 1901 K. Pēkšēns 213, 218,

228

Veidenbauma 7 īres nams un stallis 1883 V. de Grabe 188

(pagalmā)
Veidenbauma 9/11 īres nams 1897 K. Pēkšēns 210, 218

ar
veikaliem

Veidenbauma 10/12 īres nams 1897 H. Devendruss 221

Veidenbauma 18 Krēgera pirts un 1884 K. Felsko

ūdensdziedinātava
Veidenbauma 25 1897 K. Felsko
savrupmāja 201—205
Veidenbauma 26a ziepju iabrika 1899 R. Donbergs 159

Veidenbauma 32 1881 J. F. Baumanis

īres nams

Veidenbauma 33 īres nams 1902 J. Pfeifers

Veidenbauma 35 īres 1902 K. Pēkšēns

nams 213, 218
Veidenbauma 37 īres nams 1896 K. Felsko

Vēja 20 fabrika 1898—1899 A. Pīlemanis 159

1889 Z. Lesels
Ventspils 63a savrupmāja 167

Vidus 3 īres nams 1901 F. Zeiberlihs

Vienības 1882 J. Pfeifers
gatve 29 īres nams

ar veikaliem

Vienības gatve 32 īres nams 1894 E. Trompovskis

ar veikaliem
Vienības gatve 42 divstāvu īres nams 1883 J. F. Baumanis

pārbūve 1930

Vienības gatve 45 Armitsteda bērnu 1895 R. šmēlings

slimnīcas kom-

plekss
Vingrotāju 1 1880 R. Šmēlings
vingrotava
Visvalža 1 1897 A. Ašenkampfs 223
īres nams

Visvalža 3a īres nams

1899 K. Donbergs

Zeļ|u 8 Pilsētas bāriņu nams 1888 K. Felsko,

K. Neiburgers

Ziemeļu 19 īres 1. kārta 1901 ) H. Devendruss

nams,
2. kārta 1909 /
Ziemeļu 21 īres nams
1894 A. Edelsons

Ziemeļu 23 1899 H. Devendruss

īres nams

Ziemeļu 25 īres nams

1906 H. Devendruss

Zirgu 1905 F. Zeiberlihs 120

6 pilsētas lombards

Zirgu 28 1787 K, Hāberlands 164

īres nams
 izbūvi Agte Ādolfs (1850—1906), Rīgas pilsētas inženieris (1879—
Ar Rīgas
1899) —

49—50, 56, 58, 105—106.

saistīto
Albedinskis Pēteris, ģenerāladjutants, 1886.—1870. gadā Bal-
personu rādītājs tijas ģenerālgubernators — 72, 85.

Alksnis Jānis (1869—1939), arhitekts tehniķis — 126, 218,

220, 242, 244, 248, 250—251, 254, 259, 265.
Andržejevskis, civilinženieris —

244.
Armitsteds Georgs, Rīgas pilsētas galva —77.

Asenkampfs Alfrēds (1858—1914), arhitekts —

222—224,
242—244, 246, 251, 255—258, 262, 266, 269.
Baranovs Eduards, 1866. gadā Baltijas ģenerālgubernators
—

72.

Bārs Oskars (1848—1914), arhitekts —

49, 200, 249, 251,

255—256, 258—259, 263, 265, 267—268.

Baumanis Jānis Fridrihs (1834—1891), arhitekts — 12—13, 71,

73, 116, 120, 122, 125—126, 134, 138, 144, 150, 153—

154, 157, 169—180, 183, 188—189, 210, 222, 237—238,

242, 244—245, 247, 250—253, 255—256, 258—265, 267—

269.
Beine Kārlis (1815—1858), arhitekts — 111, 242.

Bekmanis Vilhelms (1832—1902), arhitekts — 168, 244.

Besārs Henrijs (1837—1872), inženieris, profesors, 1870.—

1872. gadā Politehnikuma inženierfakultātes dekāns

Rīgas
—

104.

Betihers E. fon, Rīgas pilsētas galvas biedrs —

107.

Bokslafs Vilhelms Ludvigs Nikolajs (1858—1945), arhitekts —

138—140, 146, 162, 220, 222, 246, 253, 255, 257, 259, 265.

Bonštets Ludvigs (1822—1885), arhitekts, Pēterburgas Māk-

slas akadēmijas profesors — 90, 118, 120—123, 260, 265.

Bose Haralds arhitekts, Pēterburgas Mākslas

(1812—1894),
akadēmijas profesors —
85—88, 113—114, 264.

Breitkreics Kristiāns Fridrihs (1781—1820), 1805.—1820. gadā

Vidzemes guberņas arhitekts —
260.

Cirkvics Rūdolfs Heinrihs (1857—1926), arhitekts — 21, 200,

206—207, 242—243, 250—251, 254—255, 263.

Dālbergs Ēriks (1625—1703), kara inženieris, arhitekts, Rī-

17. otrajā 26.

ģenerālgubernators pusē
—

gas gs.

Debo L. arhitekts —
127—129.
r

Devendruss Heinrihs (Indriķis), arhitekts tehniķis — 17, 218,

220—221, 243, 245—251,' 253, 255—256, 259—260, 262,

264, 266—267, 269.

Dīce Oto (1832—1890), inženieris arhitekts — 33, 35—36,

38—39, 41—42, 45, 92, 98, 186, 189, 243—245, 247—248,

250—252, 256—258, 266—268.

270
Ādolfs Agte

Jānis Alksnis

Alfrēds Ašenkampfs

Jānis Fridrihs Baumanis

Vilhelms Bokslafs

Ludvigs Bonštets

Haralds Bose

Mihails Eizenšteins

Kārlis Heinrihs Ēmke

Donbergs Rūdolfs (1864—1918), arhitekts — 222—223, 225,
243, 246, 249, 254, 263—265, 269.

Edelsons Apoloniuss, arhitekts —

149, 186, 243—244, 247,
249—250, 256—257, 259, 261, 265, 267—269.

Eirihs T., arhitekts —

156.
Eizenšteins Mihails (1867—1921), civilinženieris — 245, 247,
252, 258, 265.

Emke Kārlis Heinrihs (1852—1932), arhitekts — 253, 258,

262, 268.

Ende Hermanis (1829—1907), arhitekts — 168, 244.

Esens J. M., Rīgas kara 26—28.

ģenerālgubernators —

Felsko Johans Daniels (1813—1902), arhitekts, 1843. —

1879. gadā Rīgas pilsētas galvenais arhitekts —

33, 35 —39,

41—42, 45, 55, 91—92, 98, 113, 132, 143, 166, 171, 242,

245, 247, 249—250, 252, 256, 258, 260—262, 264.

Felsko Kārlis (1844—1918), arhitekts, Johana Daniela Felsko

dēls —
10, 22—24, 106, 155—158, 171, 182—184, 191, 194,
197—201, 204—205, 231, 242—269.

Firkss X., inženieris, apakšpulkvedis —

50, 65.

Folcs Augusts (1851—1926), tēlnieks —

123—124, 127, 130,
139, 141, 169, 198, 203, 205, 213, 215—216.
Freištatls A. A., mākslinieks —
113.

Frišs Rūdolfs (1849—?), civilinženieris —

107, 251, 259.

Geigenmillers H. arhitekts — 186, 243—246, 248—250.

r

Grabe Viktors dc (?—1894), arhitekts —

186, 188, 242,
244—245, 247—248, 252, 256, 258, 260, 262, 264—266, 269.

Grims E. V. T. Rīgas birģermeistars —

32, 92.
r

Hāberlands Kristofs (1750—1803), arhitekts, 1789.—1797. gadā

Rīgas pilsētas būvmeistars (galvenais arhitekts) — 124,
267—269.
163—164, 245, 260, 262, 264,
Hāgens Jūliuss Augusts fon (1829—1909), arhitekts, 1875. —

1887. gadā Vidzemes guberņas arhitekts —

42—45, 48, 70,
92, 247, 253, 255.

Hakels Fridrihs (1864—?), civilinženieris 244.

Oskars —

Hardenaks Pauls fon (1819—1879), 1858.—1875. gadā Vid-

arhitekts 256.
zemes guberņas valdes —
248,
Hartmanis (1849—1890), civilinženieris 263.
Augusts —

Henings Kārlis, inženieris — 42, 92, 94—95.

Hess Fridrihs Vilhelms (1822—1877), arhitekts — 114, 120,

122, 127, 129, 157, 242, 245, 249—250, 256, 258, 262, 264—

265, 268.

Hilbigs Gustavs Ferdinands Aleksandrs (1822—1887), arhi-

tekts, Rīgas Politehnikuma profesors, 1870.—1887. gadā

272
 Johans Daniels Felsko

Augusts Folcs

Jūliuss Hāgens

Gustavs Hilbigs

Hermanis Hilbigs

Johanness Kohs

Georgs Kufalts

Pauls Mandelštams

Vilhelms Neimanis

18 103335
Arhitektūras fakultātes dekāns —
56, 127—120, 247, 262—

263.

Hilbigs Hermanis (1860—1939), arhitekts, Gustava Hilbiga

dēls —
56, 247—248, 251, 257, 261—262, 264.
Hofmanis Oto (1866—1919), arhitekts, Rīgas Politehniskā

institūta profesors, 1905.—1906. gadā Arhitektūras fakultātes

dekāns —
127, 266.

Hofmanis Vilhelms, arhitekts tehniķis —

194, 218, 220, 222,
242—246, 249—251, 254—255, 258, 260, 262—266, 268.

Hoizermanis R., civilinženieris, būvuzņēmējs — 268.

HolandersAAr. Rīgas rātes loceklis — 120.

r

Holsts Matiass (1839—1905), arhitekts —

250.
Intce 0., būvinženieris, profesors Ahenā —
107, 259.

Kerkoviuss L, Rīgas pilsētas galva —

108, 170.
Kīzelbašs Aleksejs, arhitekts —
103, 250, 254, 258, 260,
263.

Klarks Džons (1830—1905), zīmēšanas pedagogs, Rīgas Po-

litehniskā institūta adjunktprofesors — 130—131.

Kobrons Samuils, 26.

pulkvedis —

Kohs Johanness (1850—1915), arhitekts, Rīgas Politehniskā

institūta profesors, 1887.—1905. gadā Arhitektūras fakultā-

tes dekāns — 119, 136, 146, 250, 254—255, 268.

Krīgers, mūrniekmeistars —
185.

Krons Gotfrīds, arhitekts —

246, 248, 256, 260.

Krūmiņš Artūrs (1879—1969), arhitekts, Latvijas Valsts univer-

sitātes mācību spēks, no 1940. gada — profesors —
126,

138, 238.
Kufalts Georgs (1853—1938), daiļdārznieks, ainavu arhitekts

un pilsētbūvnieks, 1879.—1915. gadā Rīgas parku direk-

tors —
96, 108.

Ķergalvis Krišjānis (1856—1936), mūrniekmeistars un būvuz-

ņēmējs —
107.

Langhanss Kārlis Ferdinands, jaunākais (1782—1869), arhi-

tekts —
120.

Lesels Zigismunds fon (1853—1895), arhitekts —

269.

Līvens Vilhelms, 1861.—1864. gadā Baltijas ģenerālguber-

nators —
70.

Lunskis Viktors (1862 —

pēc 1916), Vidzemes guberņas ar-

hitekts (1892—1905) —
147, 149, 251, 256, 262.

Ļušins Dmitrijs, arhitekts —

138, 245.
Madernieks Jūlijs (1870—1955), lietiskās mākslas speci-
ālists — 141, 237.
Mandelštams Pauls (1872—?), arhitekts —
218, 222, 242,
245, 248—249, 254, 260.

274
Konstantīns Pēkšēns

Augusts Reinbergs

Heinrihs Šēls

Aleksandrs Šmēlings

Reinholds Šmēlings

Rihards Štegmanis

Francis Totlēbens

Viljams Veirs

Florians Viganovskis
Mēlbarts Harijs (1864—1946), arhitekts —
194, 238, 248,
254, 259, 263.

Morbergs Kristaps (1844—1928), namīpašnieks —

237—238.
Neiburgers Kārlis Dāvids (1844—1897), arhitekts —
141,
262, 269.
Neimanis Vilhelms arhitekts
(1849—1919), un mākslas vēs-
turnieks 117, 139, 141—143, 226,
—

237, 247, 249—250, 252,

256, 263.

Novikovs L, arhitekts —
151, 261.

Nūdelmanis Solomons (1877—?), arhitekts —

249.

Nukša Mārtiņš (1878—1942), arhitekts —

185, 255.

Paškovs M. ģenerālgubernators, Vidzemes

f gubernators —

77.

Pauluči (1779—1849), 1812.—1829. gadā

Filips Baltijas ģe-
nerālgubernators —
93.

Pēkšēns Konstantīns (1859—1928), arhitekts — 20, 125, 154,

192, 206, 208—216, 218, 220, 222, 226, 242—252, 254—260,
262—269.

Pfeifers Jūliuss (1849—1904), civilinženieris un arhilekts —

151, 200, 245—246, 248—249, 255, 258—259, 261, 264—

265, 269.
Pflūgs Roberts (1832—1885), arhitekts akadēmiķis —
11, 71,
116, 118, 147—148, 150, 157, 164, 171, 184—186, 204, 206,
218, 242, 244, 250, 253, 255, 259, 262—263.

Pīlemanis Alfrēds, arhitekts — 186, 200, 248, 250—251,

253—254, 258, 262, 264, 269.

Prjaņišņikovs Nikolajs (1881—1960), arhitekts — 248.

Reims K. F., dārznieks — 96.

Reinbergs Augusts (1860—1908), arhitekts akadēmiķis —

118, 122, 124, 250, 254.

Rībenzāms Pauls (1861—1947), arhitekts —

244.

Rodenburgs Johans (?—1657), kara inženieris pilsētbūv-

nieks — 25, 97.

Rudņickis X.
r
ģeodēzists — 39.

Striks Vilhelms (1864—1928), arhitekts, Rīgas Politehniskā

institūta profesors — 144—145, 256.

Surovcevs V., ģenerālmajors, Vidzemes gubernators —

107.

Suvorovs Aleksandrs (1804—1882), 1848.—1861. gadā Balti-

jas 31—33, 38—39, 64, 66, 68, 86—

ģenerālgubernators —

87, 90, 99, 285.

Sefels Fridrihs, arhitekts tehniķis —

218, 220, 248—249,
253, 256, 263.

Sēls Heinrihs (1829—1909), arhitekts akadēmiķis — 9, 73,

103, 111, 122—123, 150, 161, 165, 167, 171, 184—185,

276
196, 200, 218, 242—243, 247—248, 250—255, 257, 261—264,
267.

Šmēlings Aleksandrs (1877—1961), arhitekts, Reinholda

Šmēlinga dēls —

229, 246, 264.

Smēlings Reinholds (1840—1917), arhitekts akadēmiķis, Rīgas
pilsētas galvenais arhitekts (1879—1917) —
49—50, 123,

132—133, 157—158, 186, 189—190, 206, 245—247, 249—

250, 253—255, 258—259, 261, 263, 267—269.

Sohs K. V., dārznieks —

96.

Sonss Matiass, Vidzemes guberņas arhitekts — 262.

Stālbergs Ernests (1883—1958), arhitekts, 1922.—1950. gadā

Latvijas Valsts universitātes pedagogs, no 1945. gada —

profesors — 127.

Stegmanis Rihards Jūliuss (1844—?), pilsētas mērnieks —

46—50, 56, 58, 61.

Suvalovs Pēteris, 1864.—1866. Baltijas ģenerālguber-
gadā
nators — 72.

Totlēbens Francis Eduards (1818—1884), ģenerāladjutants

44—45, 67—68, 74, 76.
Trompovskis Edmunds fon (1851—1918), civilinženieris —

126, 159, 192—193, 200, 205—206, 231, 242—252, 254,

257—260, 262—269.
Trusovs Nikolajs (1820—1886), arhitekts — 250.

Truzsons Ivans, inženierpulkvedis —

28.

Vanags Aleksandrs (1873—1919), arhitekts —

79, 266.

Vandšneiders Vilhelms, tēlnieks —

236.

Veirs Viljams (1828—1908), inženieris —

42—43, 92, 97, 106,
257.
Vents A., dārzu arhitekts —
95—96.

Vereščagins Vasilijs (1842—1904), gleznotājs — 150.

Vērmane Anna Ģertrūde, viena no tagadējā Kirova parka

iekārtotājām —
35.

Viganovskis Florians fon (1854—līdz 1914), civilinženieris —

144, 249, 251, 255, 257.

Vilis Hugo, arhitekts — 243, 267.

Vinklers Gustavs Rūdolfs, arhitekts — 244, 249—253, 258,

266—267.

227, 247, 256.

Vite Augusts (1876—1969), arhitekts —

Vodzinskis Benedikts (1859—1926), inženieris, tiltu būves

249.
speciālists, Rīgas Politehniskā institūta profesors —

Volfs Viktors, būvuzņēmējs —

93.

Zeiberlihs 263, 267—269.

Fricis (1850—?), civilinženieris —

Zeiberlihs arhitekts 252.

Hermanis (1878—1938), —

Zīverss Oto Reinholds fon (1836—1905), arhi-

Augusts
tekts — 118.

277
 Saturs levads ...... .
5

Eklektisma stils 7

Pilsētbūvnieciskie projekti 24

Būvnoteikumi 63

Pilsētas izbūve 84

Sabiedriskās ēkas 109

Dzīvojamās ēkas 162

Stila noriets 226

Paskaidrojumi un avotu norādes 232

Speciālo terminu vārdnīca 238

Eklektisma 242
stila celtnes Rīgā
Ar Rīgas izbūvi saistīto radītājs 270
personu ....

Содержание BBeaeHMe 5

Ctk/lb 3KJie«TM3Ma 7

TpaflocTpoMTe/ibHbie npoeKTbi
24

CTpoMTe/ibHbie npaßMJia
63

3acTpokt«a ropofla 84

06u4ecTBeHHbie 3flaHHsi 109

>Kn/ibie 3fIaHMH 162

3aKaT cTM/ifl 226

fIoSICHeHMfI M MCTOHHMKM 232

Cnoßapb cneu,Ha/ibHbix 238

tcpmmhob

242
IIoCTpOMKM CTH/lfl 3K/ieKTM3Ma

YKa3aTenb nuu,, cßA3aHHbix c 3acTpoMKoti Putu 270

278
Einleitung 5 Inhalt
Der Stil des Eklektizismus 7

Stādrebauliche Projektē 24

Baugesetze 63

Stadtebauung 84

Offentliche Gebāude 109

VVohnbauten 162

Der Niedergang des Stils 226

Kommentare und Ouellen 232

W6rterbuch der Fachbegriffe 238

Auszāhlung der Eklektizismus Bauten 242

Namenregister der der be-

von an Stadtgestaltung
teiligten Personen 270

J.
Krastiņš
Kr 210 Eklektisms Rīgas arhitektūrā. — R.: Zinātne,
1988. — 279 Ipp., il. —
(Latvijas PSR arhitektūras

un mākslas pieminekļi).
ISBN 5—7966—0093—1

Grāmatā analizēta attīstība

Rīgas pilsētbūvnieciskā un apbūves
mākslinieciskā kvalitāte no
19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam.

Eklektisma stils parādīts jaunā skatījumā, aplūkota tā vēsturiskā loma

un
mākslinieciskā vērtība.

Lasītājiem, kas interesējas arhitektūru un

tās vēsturi.
par

4902010000—132
128—87 85.113(2L)1
M811(111—88
AhMC KpaCTMHbLU
AfI6epTOBMH

3KJieKTM3M

b
apxMTeKType Pmtm

(JIaTBMHCKoe o6u;ecTßo oxpaHbi npnpoflbi h naMSTHMKOB)

Cepusi «riaMSTHMKM m ncKvccTea

JIaTBMMCKOM CCP»
apxnTeKTypbi

Maflare/ibCTBO «3nHaTHe»

Pnra 1988

Ha naTbiuīcKOM «3biKe

Jānis Krastiņš

Eklektisms

Rīgas arhitektūrā

Redaktore S. Cepurniece

Mākslinieciskais redaktors G. Krutoļ s

Tehniskā redaktore E. G r i ķ c

Korektore I. Kondrāte

MB N2 2737

Nodota salikšanai 01.04.87. Parakstīta 29.02.88. JT 11111.

iespiešanai
Formāts 60 X 70/16. Krīta Žurnālu cirstā garnitūra. Augstspiedums.
papīrs.
17,5 fiz. iespiedi.; 13,65 uzsk. iespiedi.; 22,33 uzsk. krāsu nov.; 13,32 iz-
devn. I. Metiens 15 000 eks. Pašūt. N° 103335.
Maksā 2 r.

Izdevniecība «Zinātne», 226530 PDP Rīgā, Turgeņeva ielā 19. lespiesta

Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības

lietu komitejas Paraugtipogrāfijā, 226004 Vienības gatve 11.
Rīgas Rīgā,
 PSR arhitektūras māk-
Sērija «Latvijas un

slas pieminekļi» iepazīstina lasītājus ar

celtnēm, celtņu mākslas

kompleksiem un

darbiem, kuri veido republikas kultūras pie-

minekļu nozīmīgāko daļu, stāsta par to ra-

šanās vēsturi un autoriem, kā arī analizē

vēsturisko māksliniecisko
šo pieminekļu un

vērtību, parāda to vietu nacionālās kul-

gan

tūras attīstībā, gan arī visas Padomju

Savienības un pasaules kultūras pieminekļu
vidū. darbi atspoguļo arī
Sērijas pavisam
zinātniskus
jaunus vai vēl maz pazīstamus
faktus. ietverto darbu autori ir
Sērijā spe-

ciālisti arhitektūras un mākslas pieminekļu

izpētes, aizsardzības un restaurācijas jomā.

Sajā grāmatā aplūkota Rīgas pilsētbūv-
nieciskā attīstība un būvmākslas stilistiskās

īpatnības 19. gadsimta otrajā pusē, parā-

dīts, kā pilsēta no viduslaiku cietokšņa iz-

auga par kapitālistisku lielpilsētu, stāstīts

centra bulvāru ansambļa rašanos un

par
raksturota laikā eklektisma stilā celto
tajā
dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūra.

Sekos Kurzemes viduslaiku

grāmata par

pilīm.