Rīga, pilsēta, kas savas pastāvēšanas laikā vienmēr tiekusies

modernizēties, attīstīties un pilnveidoties, un tas arī viņien izdavās katru gadu tā

kļuva ekonomiski stiprāka un ietekmīgāka, bet īstu lēcienu tā piedzīvoja 19. gs.
beigās. Rīga tika celtas rūpnīcas, kurās uzbūvēja pirmo tanku, lidmašīnu,
lokomatīvi visā Cariskajā Krievijā, tika paplašinātas ostas un uzbūvēti dzelzceļi.
Šādu ekonomisku izrāvienu Rīga vēl nebija piedzīvojusi, un tas ļoti labi
attspoguļojās Rīgas arhitektūrā, pie vienveidīgajām, simetriski akurātām
klasicisma ēkām pēkšņi sāk blakus parādīties raibas, dažādas un savā ziņā ļoti
drosmīgi veidotas ēkas. Rīga nenovēršami ienāk Jūgend stils, tas ienāk ar
vērienīgu blīkšķi, daudzi šo stilu kritizē, daudzi slavē, bet neviens nepaliek
vienaldzīgs, jo katra no Rīgas 800 jūgend stila ēkām ir kā cilvēki ar savu raksturu
un personību. Šo ēku raksturu rada to arhitekti, kas ēkas ieliek savu dvēseli un
rakstūra iezīmes, spilgtākie no Jūgend stila arhitektiem Rīga bija Mihaels
Ezenšteins, Vilheims Bokslāfs, Vilheims Neimanis un citi. Pirmie arhitekti, kas
pievērsās jūgendstilam Rīgā bija galvenokārt Vācbaltieši un Krievu arhitekti, bet
šajā laikā arī sāk atmosties pirmie latviešu mākslnieki un arhitekti, kuri uz
mūžīgiem laikiem ēkās iegravē latviešu tautas rakstus, radot tā saukto Nacionālo
romantismu. Tas arī labi atspoguļojās gan arihtektūrā, gan mākslā. Dažādus
latviskus simbolus var saskatīt Laubēna, Alkšņa, Pēkšāna un citu slavena
arhitektūra darbos, bet visvairāk tā izpaudās mākslas darbos, ko ir uzzīmējuši
visai Latvijai zināmi mākslinieki un liela daļa no viņiem ir mācijušies mūsu
nākamaja pieturvietā, jebšu Mākslas akadēmijā.

Ta mēs esam nonākuši pie ēkas, pa kuru durvīm ir iznākuši Latvijas

ievērojamākie mākslinieki, pa durvīm pa kurām ik dienu ieiet tukstošiem studentu
un pasniedzēju, kuri šeit var iegūt maģistra grādu vienā no 5 nodaļām, kas
savukārt ir sadalītas 14 apakšnozarēm, mākslas akadēmijā var abgūt vairākas
nozares, keramiku, rasēšanu, restaurāciju, starp citu restauratori apguva savas
zināšanas arī praksē, restaurējot vestibilu. LMA tika dibināta 1919. gadā ar
Vilhelmu Purvīti priekšgalā, bet Akadēmija sāka darboties tikai 1921. gadā, jo
Latvijai vēl bija tikai brīvība uz papīra, Latvijai bija jāizcīna vēl smagas un
izšķirošas cīņas par Brīvību. Akadēmija sākotnēja tika celta 1902. gada, kā Biržas
komercskola, to cēla Vilhelms Bokslāfs, kā neogotiskā stila ēku, bet tas bija liels
pārmaiņu laiks tādēļ arī šajā ēkā ir sastopami jūgend stila iezīmes, kapitēļi uz
ieeju kolonās, vitrāžās, metālu margās un arī kā galvenā no tām ir ēkas
izkartojuma. Visas telpas ir loģiksi izkārtotas un taisītas pēc tā devētā centras
tieces principa, tas nozīmē ka visas telpas tiek izkartotas uz vienu vietu ēkā šajā
gadijumā uz centrālajām kāpnēm, bet tagad aplūkosim vienu no Latvijas
izcilākajiem mākslinieku pieminekļiem.

Dāmas un Kungi jūsu priekšā ir Jānis Rozentāls. Cilvēks bez kura vārda
nav iedomājama Latvijas māksla. Šis mākslnieks ir studējis Pēterburga, kur
ieguva diplomu 1864. gadā, viņa diplomdarbs bija tā dēvētajs „ no baznīcas” tas
bija pirmais diplom darbs ar Latvijas nacionālo sižetu, kas apliecina to, ka Jānis
Rozentāls bija viens no tiem latviešu mākslniekiem, kas pievērsās latvijas
mākslai. Jānis gleznoja galvenokart sadzīviskas ainas un pateicoties šīm gleznām
mēs varam uzzināt, kā kādreiz dzīvoja rīdzinieki, dažas no viņa gleznām ir
apskatāmas arī Latvijas Mākslas muzejā, nu tād sekojiet lūdzu man līdz.

Mēs esam nonākuši pie Latvijas nacionālā muzeja, šī ir viena no

skaistākām ,ievērojamākām un arī viena no visvairāk kritizētām klasicisma
celtnēm Rīgā. Muzejs tika būvēts no 1903 – 1905. gadam, bet muzeja
skicēšana,plānošanas un apspriedes darbi sākās jau 1872. gadā. Gandrīz 30 gadus
daudzi ievērojami arhitekti kā Rūdolfam Špēram, A. Holanderam un citi,
apsbrieda, kā un kur vajadzētu būvēt Mākslas muzeju, bet vienmēr pietrūka vai nu
naudas, vai arī nebija piemērotas vietas, vai arī dalijās domas starp arhitektiem un
rātskungiem. Līdz beidzot Vilhems Neimanis aizbrauca aplūkot jaunākos muzejus
Minhenē, Študgardē, Darmštatnē un Diseldorfā. Viņš ņēma piemēru no šīm ēkām
un iesniedza savas skices ar detalizētu aprakstu, Rīgas domē šo projektu
apstiprināja par labu esam un būvniecība beidzot varēja sākties. Šo ēku būvēja trīs
gadus, šajos 3 gados celtnieki saskārās ar vairākiem jauninājumiem, piemēram,
virsgaismām. Pabeidzot tas bija lielākais, greznākais un ievērojamākais muzejs
Baltija tiesa gan arī vienīgais. Muzejā ir vairāk kā 1500 m2 liels kurā ir izvietoti,
konservācijas un resaurācijas darbnīcas, biblotēka, kabineti un trīs zāles – Baltā,
Mazā un Skulptūru zāle. Šajos 1500 m2 atrod vietu ikviens no 52 000 mākslas
priekšmetu. Muzejs ir bagāts ar Latviešu, Baltvācu un arī Krievu mākslinieku
darbiem. Mākslinieku gleznas katru gadu lūkojās aplūkot 150 000 cilvēku, tie ir
gan rīdzinieku vai arī tūristi. Muzejs aktīvi sadarbojās ar vairākiem Eiropas
muzejiem, kā apliecinājums tagad ir muzejā esošā izstāde. Tā ir izstāde, kas
atceļojusi no Francijas ziemeļiem jeb Normandijas, šīs minētās gleznas ir ļoti
ievērojamas un dārgas tādēļ izmantojiet iespēju lai par simbolisku samaksu varētu
aplūkot šo izstādi un pie reizes arī aplūkojot šī muzeja interjēru. Vērā ņemama ir
muzeja kāpņu telpas un arī Skulptūru zāle, bet no ārpuses var aplūkot greznās
koka durvis, kā arī forntons, kurā var aplūkot Augusta Folca veidoto antīkā
mākslas pasauli, bet īstu antīko pasaules virmojumu mēs varēsim saskatīt Mihaela
Ezenšteina ēkās, nu tad raitā solī dosimies turp.

Elizabetes iela 33, tā šo namu piemin dažādās tūrisma grāmatās, bet pēc
manām domām labāks abzīmējums būtu – pārbagātības simbols, jo šī ēka tik
tiešām ir pārbagāta ar saviem stilizētu augu, rustu, ģeometrisku un dekoratīvu
masku simboliem, kas tik ļoti ir raksturīgi netikai jūgend stilam, bet arī Mihaela
Ezenšteinam. Šis ir viņa pirmais meiģinājums atveidot, tiko pie modes nākušo
jūgendstilu un pirmajā meiģinājumā viņš ir nedaudz pārcenties. Mihaels
Ezenšteins nav taupijis ne īpašnieka advokāta Lazdiņa naudu un arī nevienu
fasādes kvadrātmetru, bet šajā hausā ir jūtama arī pretstati un to salīdzinājumi un
sava veida Harmonija, kas valda fasādē starp vīrišķo un sievišķo,starp jaunību un
vecumu. Šeit mēs varam aplūkot jaunus, muskuļotus, stiprus jaunekļus, kas palīdz
noturēt ēku kolonas vecajiem un nu jau nosirmojušiem atlantiem, bet nedaudz
augstāk vērojami elegantas, jaunas daiļavas, kas bez mazākās piepūles notur
pasmagos balkonus, vēl ēkā var sastapt, lauvu, kas daudzas mitoloģijas pieminēts,
kā auglības un saules simbols, bet virs portāla redzams maskarons, kas ar
nopietnu sejas izsteiksmi rāda ēkas stabilitāti un nopietnumu. Šajā mitoloģiski
bagātajā fasādē ir arī atveidoti gan drīz visas vakar Eiropas stili, kā Baroks,
Klasicisms, Romantisms un Renesanses rusti arī ir atraduši savu vietu fasādē. Tie
tēli, kam pietrūka vietas šinī ēkas fasādē, noteikti atrada vietu, kādā no viņa 19
ēkām, kas atrodami Rīgā, tad lūkosim aplūkot citus Ezenšteina darbus un tieši
jums aizmuguras atrodās vēl divi Michaela Ezenšteina šedervi, bet lai tos labāk
varētu izpētīt pāriesim pāri ielai.

1903. gadā šeit norisinājās spraiga rosība, jo sāka būvēt pavisam jaunu
namu, šī nama arhitekts bija ļoti ievērojams latviešu arhitekts Konstantīns
Pēkšēns, bet būvniecības laikā mainijās īpašnieku un līdz ar viņu arī gaume, tādēļ
būvdarbus uzticēja 36 gadus vecajam arhitektam Mihaelam Ezenšteinam, kas
kļuva aizvien pieprasītāks. Viņu talantu abrīnoja liela daļa bagāto rīdzinieku, tādēļ
liela daļa no tolaiku celtajām ēkām tika uzticēta Mihaelam Ezenšteinam. Rīgā M.
Ezenšteins uzcēla 19 ēkas un daudzas no tām atrodās viena otrai blakus, kā tas
vērojams šajā ielā, bet vēl izsteiktāk to var ievērot Alberta ielā, kur mēs
ekskursijas gaitā aiziesim. Kaut gan no malas šis jaunais arhitekts izskatijās, ka ir
laimīgs un apmierināts ar savu likteni, viņa ģimenes dzīve bija pilna ar ērkščiem,
sievai bija mīļākais, kas bija viņu bērna labākā drauga tētis. Viņš no sievas
izšķīrās, bet bērns palika pie viņa. Viņš viņu skoloja un audzināja par krietnu
vīrieti, bet tik un tā viņam ar savu bērnu bija ļoti sliktas attiecības, bērns viņu
uzskatija par pedantu, apgalvoja, ka tevs ir aizņemts tikai ar darbu un neatrod
laiku paša dēlam. Dēls arī uzskatāmi parādija, ka viņš ir nostājies mātes pusē, šo
sarēžģijumu ģimenes dzīvē var arī ievērot viņa turpmākos darbos, kā vienā no tām
ir šī ēka. Šī ēka ir ļoti nopietna un samērā drūma, šo noskaņu uzstur netikai šo ēku
krāsas, bet arī visu tēlu miegainās, nopietnās un kliedzošu vīriešu galvas. Ēkā ir
sastopami visdažādākā veida logi, gandrīz visā fasādē ir vērojami dažāda veida
taisnstūra logi, bet jums labajā augšējā stūrī smagnējs eliptisks logs, virs kura ir tā
dēvētais ‘zaļais cilvēks’, šis tēls parāda mums to, ka cilvēki ir atradinājušies no
dabas un sākuši dzīvot šādos blīvi uzbūvētos rajonos, bet tie ilgās pēc veciem
ozoliem, un bieziem mežiem, tādēļ jūgend stilā ir vērojami ar dabu saistīti
elimenti, bet dabai blakus sastopami mehaniskas sejas, kā tas ļoti labi vērojams
blakus namā.

Mūsu priekšā atrodās mistikas tēlu pārbagāts nams, tas ir viens no

izteiksmīgākākajiem Mihaela Ezenšteina darbiem, šajā namā vērojams Racionāla
un haotisku spēku cīņa. Šī cīņa risinās virs iespaidīgā erkera, tajā galvenie
dalībnieki ir divas lielas domīgas sejas, kas neliekas neziņas par histēriski
kliedzošo tēlu, kas atrodās starp tām, jo pa vidu mieru nes pāvs. Putnu tēli
vērojami arī pārējā ēkas fasādē, tie ir pūces un ērgļu tēli. Pūce, kā gudrības
simbols, bet ērglis, kā debesu karalis, bet fasades karalis tomēr ir un paliks
vienotībasun miera simbols - aplis. Agrāk šaj ēkai abās erkera pusēs bija vēl divi
apļi šos apļus turēja divas jaunavas, kas iztieptā veidā turēja šos apzeltītos apļus.
Neviens nez, kad un kapēc šīs divas jaunavas ir pazudušas, bet tie vaino viņa dēlu
Sergeju, kas uzskatija, ka šie tēli ir vienotības simboli, bet vienotība bija, kaut, kas
pretējs viņa attiecībās ar tēvu. Sergejs Ezenšteins bija kinorežisors un savās filmās
viņš attaino tēva veidoto simbolu sagraušanu ne Sergejam, ne viņa tēvam neklājas
viegli, bet tas neparādās šajos ģeometrisko figūru kompozīcijā, fasādes
vainagojumā, kā arī ar zilām keramikas plātnītēm apliktais augšējais fasādes
stāvs, kas vēl vairāk iezīmē ēku, kā pasakainu Rīgas tēlu un simbolu. Manuprāt šī
ēka ir debešķīga un varētu pat teikt hiptonizējoša, nevelti viņa ir attainota katrā
otrā Rīgas paskastīte, bet tā neuzskatija tolaiku kritiķi viņi šo ēku nemīlēja, daudzi
arī saka, ka šī ēka ir uzbūvēta pēc Leipcigas arhitektu izstrādātas shēmas un
fasāžu zīmējumiem, bet ja arī viņš būtu ņēmis pa paraugu shēmu, tad tas bija tikai
ēkas plānojums visi simboli ir talantīgā Mihaela Ezenšteina darināti.

1900. gadā izveidojās pavisam jauna iela – Alberta iela. Iela izveidojās uz
kādreizējo dārziņu vietā, grūti iedomāties, bet te pirms drusciņ vairāk kā 100
gadiem ganijās cūkas un tika apsaimniekoti dārziņi. Kaut gan šo ielu sauc Rīgas
dibinātāja bīskapa Alberta vārdā, tā tik pat labi varēja nodēvēt par Mihaelu
Ezenšteinu ielu, jo uz šīs ielas lielāko daļu vienu aiz otras stāv Mihaela Ezenšteina
projektētās ēkas. Kā pirmo aplūkosim ēku nummur 2a. Šo ēku būvēja
Boguslavskim un tā ir pēdējā Mihaela uzbūvētā ēka. Šajā piecus stāvus augstajā
ēkā var saskatīt varonīgus karavīrus, dzelzžeinas sievietes un sfinskas, kas katram
garam gājējam uzprasija kādu konkrētu mīklu, ja šo mīklu garām gājēs nevar
atbildēt, tad viņš tika nolādēts, bet tā kā ir pagājuši 100 gadi sfinksas jau ir vecas
un arī tapēc, ka te ir pavadijis savu bērnību slavenais Angļu filozofs Jesaja
Berlins, kurš spējis ļoti filozofiski atbildēt uz visiem sfinksas jautājumiem,
sfinksas no Jeseja atbildēm tā aburtas, ka vairak nevienam neprasa vairs
jautājumus. Kā viena no sfinksas mīklām bija sekojoša: „kādēļ divas dienas pēc
kārtas nelīst?”, bet tagad no laika prognozēm pāriesim uz šo Balto akmens fasādi,
kurā arī atrodās Rīgai ļoti neraksturīgās fasādes rotājumu eliments - flīzītes, te var
saskatīt 6 vertikālas sarkanas flīžu rindas. Zem šīm vertikāli sarkanajām līnijām ir
horizontāli izretinātas zilas flīzes, bet tieši zem tām ir divas puskailas meitenes,
kuras tur lāpu, kurā deg uguns liesma, Uguns asociējās ar sauli, simbolizējot
šķīstīšanas un gara spēku, laikam gara un šķītīšanas spēks mūsdienas ir reatāk
sastopams un varbūt tapēc vienai sievietei ir nolūzusi vai tikusi nolausta roka. Par
to ir ļoti šokēti četri virs portika esoši kungi, kas izjūtot ēkas stāvokli aiz dusmām
un sāpēm bļau. To arī izjūt ēkas augšā esošās valkīras, kas ar nopietnu rūpju pilnu
sejas izsteiksmi vēro apkartējo pasauli. Valkīras ir sastopamas skandināvu
mitaloģija un bija atbildīgas par to lai visas pēc kaujas kritušās dvēseles tiktu
nogādātas uz apsolīto zemi, jeb paradīzi. Paradīzē nokļuva visi karavīri, kas
varonīgi cīnijas kaujas laukā, tādēļ vikingi bija arī tik drosmīgi karotāji. Nemazāg
drosmīgi rīkojās arī Mihaels Ezenšteins uzceļot tam laikam ļoti haotisku un
drosmīgu ēku.

Šī ēka ir samērā netipiska, gan Mihaelam Ezenšteinam, jo viņa veidotās

ēkas parasti ir bijušas pārbagātas ar simboliem, bet šī ir daudz aturīgāka atšķirībā
no citām ēkām, gan arī netipiska pašai Rīgai, jo Rīga vēl jo projām bija iecienīts
klasicisms, kurā visas ēkas ir gatavotas pēc viena parauga ar vienāda lieluma un
formas logiem. Šī ēka ir pavisam atšķirīga un izlec uz citu ēku fona. Tas citiem
arhitektiem un arī rīdziniekiem nepatīka, kā viss jaunais arī šī ēka tiek intensīvi
kritizēta un nolamāta, ēka jau kādu brīdi gatavojās uz nojaukšanas. Paldies,
Dievam uzvarēja vesalais saprāts un ēka ir pārdzīvojusi abus pasaules karus un
mums priecē acis arī šo baltdien. Kas tad rīdziniekiem tik ļoti nepatika šajā ēkā?
Šī ēka rīdziniekiem bija, kaut kas neredzēts, kaut, kas pie kā acīm sākumā bija
jāpierod. Šajā ēkā ir saskatāmi 9 dažādu veida logi, sākot ar T veida logiem,
beidzot ar lielu ovāl veida logu, šajā ēkā arī iezīmējās Mihaela Ezenšteina
trūkumi, viņš galvenokārt bija fasādes mākslinieks un nepiedomāja par telpu
izvietojumu, no šejienes raugoties izskatās, ka aiz šī loga atrodās liela dzīvojamā
telpa ar brīnišķīgu skatu uz Alberta ielu, bet ieejot šajā dzīvoklī nākas vilties, jo šo
logu sadala trīs atsevišķas telpas, bet man, kā cilvēkam, kam nepieder šis
dzīvoklis tas neintresē. Mihaels Ezenšteins netikai aizrāvās šajā namā ar logu
loģisku izkārtojumu, bet arī šajā namā ir izvietojis pa pāris simboliem. Kā viens
no slavenākajiem ir Māsas Gorgoras, šīs māsas pārstāv Grieķu mitoloģiju, un ir
vienas no briesmīgākajām būtnēm Grieķu mitoloģijā, tās bija pārklātas ar zvīņām,
čūskas auga viņām matu vietā un acīm, kas ar acu skatienu var pārvērst ikvienu
dzīvu būtni. Varbūt tādēļ Lauvas ir pagriezušas muguru pret māsām, bet citi
uzskata, ka lauvas tā simbolizē Austrumus un Rietumus citi, ka tā novietotas
lauvas ir sargājošais simbols, bet neviens nezin, kā īstenībā bijis, jo visi Mihaela
Ezenšteina piezīmes un pieraksti, tika iznīcināti 1. pasaules kara laikā, tādēļ par
Mihaela dzīvi var secināt tikai no dēla atstātajām piezīmēm, bet bez Mihaela
Ezenšteina piezīmju palīdzību var atrast vēl divas stilizētas lauvas, kas sargā ieeju
vēstniecībā un arī spārnoto Pegasa galvu, leģenda vēsta, ka Pegas nogalināja viss
šausmīgāko no māsām gorgonām Medūzu, viņš izmantodams savu vara vairogu,
kā spoguli piebeidzot medūzu. H

Lai arī kā mēs uz šo ēku skatītos, mums nepaliks neievērots, tā līdzība ar

citu Mihaela Ezenšteina namu, ko jau mēs iepriekš aplūkojām, bet Mihaela
Ezenšteina ēkas nevar pilnīgi vienādas uzstāstīt, bet paskatoties vērīgāk ēka mēs
saprotam ka vienīgais, kas ir paņemts no iepriekšēja nama ir tā erkers un zilā
glansēta ķieģeļu josla. Šajā namā centrālais eliments ir 2 stāvu erkers, nostājoties
zem erkera var redzet, ka šis erkers ir visā garumā stilizets koks, kas pašā galotnē
līdz ar erkeru noslēdzās ar pašā sākumā pieminēto zaļo cilvēku, no kura izaug
koka galotne, bet no tā lauva, šajā mazajā fasādes apkopota mijdarbība, kas
veidojās ar cilvēka, augu un dzīvnieku valsti. Tur ir parādīta cilvēka, augu un
dzīvnieku saikne, un ja šī saite nepastāvētu nevarētu pastāvēt neviena no viņiem,
bet atšķirībā no citām ēkām, tai neierasti daudz ir sieviešu sejas, kas ar nopietnu
skatienu raugās ar nenolaistu skatienu uz pretējo namu, bet ja jums ir radies
priekštats, ka Rīgā ir tikai Mihaela Ezenšteina veidotu jūgendstila ēku un
jūgendstils ir tikai, kaut kas ļoti raibs un izgreznots, tad jums nākamis objekts
sagraus šos priekštatus.

Ja jūs aplūkojot šo ēku pēc Mihaela Ezensteina raibajām ēkām domājat, ka

šis nav jūgendstils, tad jūs varētu būt šokēti, ka šī ēka ir daudz jūgendiskāka nekā
Mihaela Ezenšteina ēkas, jo ir daudz loģiskāks telpu , kas ir viena no galvenajām
jūgendstila pazīmēm un nav aizmirsts par iekšpagalmu, kas atškirībā no Mihaela
Ezenšteina namiem ir izrotāti. Šī nama arhitekts ir A. Niedre, Niedre ir viens no
daudzajiem latviešu arhitektiem, kas pievēršās Nacionālajam romantismā.
Nacionālais romantisms, bija viena no jūgendstila sastavdaļām, šis stils ātri
izplatijās Baltijas un Skandināvu valstīs un Rīgā šis stils ieguva ļoti lielu
popularitāti pateicoties latviešu arhitektiem, kas iedvesmojās no senlatvju koka
namiem, etnogrāfiskiem ornamentiem un tautas lietišķās mākslas. Šo stilu var
atšķirt pēc vairākām pazīmēm, šāda ēka būs diezgan vienkārša bez liekiem
greznojumiem, galvenie rotājumi ir eleganti latviešu raksti, logi ar noslīpētiem
galiem, jeb Lāčapakaļas un šīs ēkas būs momentālas ar tornīšiem un stāviem
jumtiem. Šī ēkai piemīt visas iepriekš pieminētās īpašības, tādēļ mēs droši varam
teikt, ka tā ir Nacionālā romantisma stila celtne, šajā ēkā dominē saules motīvs tos
var saskatīt, gandrīz visā fasādē, erkeros ir atveidotas lielas saules, kas ir
darinātas no kapara plāksnītēm, kā arī pa visam mazas saulītes ir paslēpušās, šajā
aturīgajā fasādē, bet lai apskatītu citu nacionālo romantisma stila ēku mums būs
jāpāriet pāri ielai.

Arī šī stūra ēka ir veidota nacionālaā romantismā un tās arhitekts ir ļoti

ievērojams latviešu arhitekts Konstantīns Pēkšēns. Šis ir viens no ražīgākajiem
latviešu arhitektiem sava mūža garumā viņš ir uzprojektējis ap 250 ēku un
daudzas no tām ir neatņemama Rīgas sastāvdaļām, un šī ir viena no tām, šo namu
viņš ceļ sev un kā īres namu, bet 5 stāvu ceļ specijāli jums jau iepriekš
pieminētajam gleznotājam Jānim Rozentālim. Tagad šo ēku izmantot muzeja
vajadzībām augšējo stāvā atrodās Jāņa Rozentāļa un Rudolfa Blaumaņa piemiņai
veltīts muzejs, kā arī vienīgais jūgendstila muzejs Latvijā. Muzejs ir atradis ļoti
piemērotas telpas, jo šī Konstantīna Pēkšēna projektētā ēka ir atzīta par gandrīz
idealu jūgendstila ēku, jo par katrs sīkums nav aizmirsts un par to ir ticis
piedomāts,kā piemēru var ņemt notekcaurules, kaut gan gandrīz neievērojama
ēkas sastāvdaļa, bet tik un tā, tā tikusi izgreznota ar ļoti skaistu vītu izgreznotu
līniju. Vītas jūgendstila līnijas var saredzēt zem balkoniem, kur ir satopami
Latvijas dabai raksturīgas lietas, kā Priežu zari, Egļu čiekuri, vāveres un sīļi, bet
šeit, netikai ir pārstāvēti Latviešu biezie meži, bet Rīgā kā tipiskai Vācu pilsētai ir
arī sastopami Vācu nacionalā romantisma iezīmes fakverks, jeb pilnrežģis. Kā jūs
labi redzat, mēs esam izgājuši visai Alberta ielai cauri, tagad uzmetat vēl pēdējo
skatu uz šo skaisto, leģendām apvīto Rīgas ielu un dosimies apskatīt daudz
savādāku un atšķirīgāku jūgendstilu.

1856. gadā sāka nojauc Rīgas vaļņus un līdz ar vaļņu nojaukšanu Rīga
ieguva sev otru elpu. Tiek veidoti krāšņi parki un dārzi, aizvien vairāk rīdzinieki
sāk tiekties pēc plašuma, un saspiestās, šaurās Rīgas ieliņas neapmierina vairs
bagātos kungus un pēc vaļņu nojaukšanas tie sāka projektēt un celt, jaunas,
skaistas un lielas ēkas, bet lai šīs ēkas varētu uzcelt bija sākumā jāiegādājās zeme.
Kas pēc vaļņu nojaukšanas bija atliku likām. Rīgas dome pārdeva zemi lielos
daudzumos, labs piemērs ir šis rajons, jeb tā sauktais Forburgas rajons. Forburgas
rajons bija aptuveni 125 hektāru liels zemes gabals, kuru pārdeva, kādam
uzņēmējam, par diezgan lētu naudu. Pēc tam šis uzņēmums sadalija ar
mērniekiem šo zemi piemēram četrās daļās. Protams uzņēmējs prasija par šo zemi
ļoti lielu uzcenojumu, bet nekas neatlika, kā tik ņemt šo straķēdiski izdevīgo
zemes gabalu. Tā, kā zemes bija ļoti daudz tad bieži vien bagātajiem īpašniekiem
piederēja vesalas ielas un ja, kādam no šiem īpašniekiem patika kāds konkrēts
arhitekts, tad sanāca tā, ka visas ēkas gar šo ielu ir cēlis kāds konkrēts arhitekts. Šī
iela ir ļoti labs piemērs, gar kreiso pusi ēkas ir projektējis eklektiskā stilā Cirhfits,
bet labo pusi Nacionālā romantisma ir projektējis iepriekš pieminētais
Konstantīns Pēkšēns, kā pirmo namu mēs aplūkosim šo namu ar kuru arī mums
sāksies ekskursija pa Vīlandes ielu.

Šī nama pasūtītāja un pirmā īpašniece ir bagātā Emīlija Haidele, bet, kā

visas profesijās un arodos vina no svarīgākajām lietām ir tava profesijonalitāte un
arī pazīšanās. Rūdolfam Heindnenam Cirhfitam bija pazīšanās ar šo bagāto
kundzi, tādēļ viņam arī uzticēja šo namu celtniecību. Šis nams ir viens no
ievērojamākiem Cirhfita darbiem. Šeit arī pēc tam viņs pats dzīvoja 300 m2 lielā
dzīvoklī. Ievērojamas ir šī nama interjērs tas veidots pēc visiem jūgendstila
priekšnosacijumiem, vēl pieminams ir šī nama tornis, kas ir 46 m garš. To varēja
tik augstu taisīt tādēļ, ka jums blakus esošā iela ir ļoti plata un toreizēji būvlikumi
atļāva būvēt ēku, tikai tik augstu cik plata ir blakus esošā iela, bet ja ēka atrodās
uz stūra tad ēkas tornītis varēja būt tikpat augsts, kā platākā iela, tā kā šī iela ir tik
plata, tad arhitekts to izmantodams uzbūvēja cik vien augstu likums atļāva, tādēļ
Rīga necēla nekādus debes skrāpjus, bet ja arhitekts bija ļoti radoš tad tas varēja
diezgan rafinētā veidā apiet šo diezgan dzežaino likumu, bet būs ekskursijas
turpmākā daļā, kā jau pieminēju, tad Cirhfits būvējis gandrīz visus kreisās ielas
pusē uzceltos namus, nu tad derētu aplūkot vēl kādu viņa veidotu namu.

Nākamā viņa ēka ir viena no visjūgendskākām ēkam viņa izpildijumā, bet

joprojām te valda, ekletiskā stila paliekas, piemēram vēl joprojām visi logi ir
ritmiski sakārtoti un vienādi, bet ir arī vērojami jūgendstilam ļoti raksturīgi
elimenti, kā piemēram maskarons zem centrālā augšējā daļā, astoņas meitenes ar
nokārtām galvām un daudzi citi jūgendstila simboli, bet tagad pāriesim pāri ielai
lai varētu apskatīt ēkas, kuru dēļ esam nākuši līdz šejienei.
 Konstantīns Pēkšēns ir šī un arī citu šo ēku autors, viņš bija ļoti apdāvināts
cilvēks un manuprāt šī ir viss skaistākā viņa veidotā ēka. Vienkārša, kurā nekas
neticis pārspīlēts. Pārspīlēti nav ne dekori, ne krāsas, šajā namā vērojamas
atturīgas krāsas, kā pelēkā, brūnā un sarkanā. Šīs visas krāsas ir arī pamat krāsas
Latvijas zemei Pelēkā zemes krāsa, sarkanā iežu krāsa un brūnā mālu krāsa. Kā
jau iepriekš teicu šeit arī netika pārspīlēti ornamenti, galveno kārt šīs ēkas fasādē
ir saskatāms iegrebtais ornaments, ko mēs varam saskatīt starp stāvos, tos rotā
šādas spirāles, kas ir kā mūžības simbols, viņš var griesties un griesties, un nekad
nebeidzās, vēl iegrebtais simbols redzams Skruļaino matu īpašniecei, kas atrodās
ēkas augšējā centrālajā daļā, šeit iegrebums tiek arī nedaudz izvirzīts uz āru, radot
telpisku sajūtu. Ēkai virs erkeriem ir tikts izmantots dekoratīvajā noformējums ar
stilizētu augu valsts motīviem, kā dekors šai ēkai ticis izmantots arī sarkanu
ķieģeļu rindas. DDDDDDDDD

Arī šīs ēkas veidotāja vārds ir Konstantīns Pēkšēns, šo ēku viņš ir būvējis
nacionālajā romantismā, tajā ir sastopamas latvijā sastopamās krāsas zemes
pelēkais, Māla brūnais un ābolu sarkanais, kas ir iegrebts skaists ornaments, kas
aptver gandrīz visu fasādi. Fasādi arī rotā divi asimetriski erkeri viens ir garš un
tievs otrs plats un īss, uz abiem šiem erkeirem ir dažādi dekora elimenti, uz īsākā
erkera ir redzama ļoti skaitas dekoratīvas jūgendstila līnijas, bet uz otra erkera ir
attēloti vīna svētki, tie bija svētki kuros svinēja auglības pilnbriedumu, šajos
svētkos piedalijās dionīds, dionīds ir vērojams kreisajā pusē, bet pa labi pāvs.
Šajos svētkos dionīda stabulītes spēlējes pavadijumā dejoja puskailas meitenes,
kas griezās ap apli, sākuma lēnuma, bet tad aizvien ātrāk un ātrāk līdz skatītāji
nokļuva ekstāzes līmenī. Saistībā ar šiem svētkiem zem dzegas ir arī stlizētas
vīnogu lapas. Šie svētki nāk no Vācijā un no Vācijas ir arī paņemts fakverks, ko
mēs labi varam saskatīt augšējā stāvā. Pēkšēnam bija savi skolēni, kas pie viņa
praktizējās, šie skolēni ir palīdzējuši uzprojektēt pāris mājas un varbūt katra
Pēkšēna veidotā ēka ir savādāka, tad iesim aplūkot ko Pēkšēns ir vēl uzprojektējis.

Kā jau es jums iepriekš apsoliju ielas sākumā, ka parādīšu māju, kas ir ļoti
labs piemērs tam, ka ja ir gudrs un racionāls cilvēks šajā gadijumā arhitekts, tad
var apiet būvnoteikumus, kas aizliedza būvēt ēkas augstāk par ielas platumu,
jebšu 18,29 metriem, bet tas neapturēja pieredzējušo arhitektu Konstantīnu
Pēkšēnu. Viņš spārnu, kas bija gar Vīlandes ielu iedziļināja, tādejādi aiztājot
iekšpagalmu, šādā veidā Pēkšēns paplašināja ielu līdz 21,3 metriem, šie pāris
metri atļāva viņam uzbūvēt daudz augstāku ēku, nekā tas būtu bijis atļauts. Šo
namu dēvē arī par ziedu namu, jo uz šīs ēkas var saskaitīt ap 17 floras motīviem.
Ir nostāsti, ka pirmo šo zemi ir nopircis, kāds dārznieks, šo zemi viņš atstājis
mantojumā savai mazmeitai, kas zemi pārdevusi. Par kodu šim dārzniekam tad
nama īpašnieks izdekorēja ar smalkiem un izteiksmīgiem ornamentāliem ciļņiem,
kuros visos ir atveidoti ziedi, vēl šajā ielas pusē (vidus iela) ir fasādē rotāts cilnis
– sieviete ar ziediem rokās, kas ir arī ar dabu saistīta, tā ir Alegorija, bet tur, kur
pierasijums tur ir prece, bet tur, kur ziedi ir arī bites, tad apskatīsim, intersanto
Bišu namu.

Šis nams prot pievērst sev uzmanību ar savām bitēm, bet diemžēl tagad ir
pārāk auksts priekš bitēm un viņas ir aizgājušas uz ziemas guļu, tādēļ netraucēsim
viņām un turpināsim mūsu ekskursiju.

Nu mēs jau tuvojamies ekskursija nobeigumam, tā pat, kā Rīga tuvojās

jūgendstila beigām. Ēkas paliek aizvien aturīgākas un sākas mīlestība uz tukšumu,
jeb kā itāļi teiktu amur vacui, šī nama fasāde neizceļās ar jebkādiem ornamentiem,
vai citiem elimentiem, tikai vienā vietā ēkai nummur 5 ir redzams virs protāla
pilnības rags. Šeit var saskatīt tā sauko dekoratīvo plankumu, tas nozīmē, ka
vienkārši brīvi nav ritmiski jāsaliek dekori viens pēc otra, vēl ar jūgendstila beigu
periodu ienāk modē arī mansarda jumti. Mansarda jumti ienāk modē pateicoties
jau iepriekš pieminētam likumam, jo jumtu varēja taisīt augstu cik grib un arī
bēniņos tad varēja izmitināt pa īrniekam. Šī nama arhitekts un sākotnējais
īpašnieks bija Redlingers. Viņš šos namus projektēja, kā īres namus, bet beigās
viņam sakrājas parādu kaudze un šo māju banka pārdeva izsolei, bet ar bankas
lietām saistās arī mūsu nākamais objekts tad dosimies turp.

Ja apskatot šo namu jums liekas, ka kaut kur šis nams ir jau redzēts, tad
jūs esat uzmanīgi sekojuši līdz, jo patiešām šīs ēkas spoguļ attēls ir vīlandes ielā,
šo namu, tā pat, kā viņa dvīņbrāli ir projektējis Rūdolfam Heindnenam Cirhfitam,
šo namu pasūtītājs ir kāda banka, kas it kā esot aizdevusi naudu Latviešu dziesmu
svētkiem, un laikam adzīmējot šo notikumu Cirhfits ir attēlojis dziedošas
jaunavas, kas ir diezgan tautiskā gara attainotas, tā pat, kā nākamā un pēdejā ēka
šajā ekskursijā.

Šīs visas ēkas, ko mēs apskatijām tika celtas, kā īres nami un arī šī ēka nav
izņēmums. Parasti īres namus cēla advokātiem, ārstiem un arī paši arhitekti cēla
sev namus lai gūtu papildus ienākumus. Ja arhitekts bija uzprojektējis kādus 5
namus, tad 6 viņš jau varēja celt sev pašam, un kurš tad bija viens no ražīgākajiem
Rīgas arhitektiem? Konstantīns Pēkšēns un šis nams arī viņam piederēja, šo namu
viņam palīdzēja projektēt arī cits ļoti labs un slavens arhitekts E. Laube. Tā, kā
šajā namā šie divi latviešu arhitekti varēja izpausties, kā viņiem tīk, un viņi
izpaudās ar senlatviešu rakstiem, kas vērojami visā šajā fasādē. Šeit var saskatīt,
gan atsevišķus rakstus, gan vairāku simbola apkopojumus, kā tie vērojami starp
stāvos, kur ir salikti kopā ļoti daudz dažādu rakstu izveidojot, šādu simbolu, kas
nekad nebeidzās, tā pat, kā šī ekskursija un Rīgas apskate, jo lai uz kuru pusi jūs
ietu jūs sagaidī, gan ēkas ar pasakainiem rotājumiem, vai arī ar gadsimtiem ilgu
vēsturi, eksotisku piegaršu, vai pavisam intersantu izskatu.