1. Simbolisma izpausmes 19. gs. beigu – 20. gs.

sākuma tēlotājā mākslā

S 19./20. gs. mijā rodas kā reakcija uz akadēmismu, naturālismu, daļēji – impresionismu. S skar
daudzas sfēras – sākumā vistiešāk literatūru (Bodlērs (uzskata, ka caur S mākslā var izteikt realitāti),
Rembo, Malarmē, Verlēns), mūziku, filozofiju (Šopenhauers, Nīče), tad tēlotāju mākslu. No Francijas S
izplatās Krievijā, ASV, Eiropā. Aizsākumi ap 1886. gadu (ML precīzi neminēja beigu gadus, bet
grāmatiņas saka, ka ap 1900). Bieži S saplūst ar jūgendu, pat viena mākslinieka darbos. Virziens ir
pretrunīgs un neviendabīgs. Nav izteiktu vienojošu iezīmju, ideja ir galvenais.
Mainās estētika – padziļināti meklējumi sfērās, kas agrāk netika skartas – sapnis un realitāte,
irealitāte, ezotēriskais, maģiskais, nāves klātbūtne. Krāsa, līnija ir simboli, kas atspoguļo mākslinieka
dvēseli un ideju pasauli. S galvenais uzdevums ir caur intuīciju tuvināties ireālajai pasaulei. Izmanto
antīko mitoloģiju, reliģiju, viduslaiku leģendas. S tiecas garīgo pacelt pāri reālajam, racionālajam.
Noliedz reālismu, jo tur trūkst intuīcijas, iztēles.
Izveidojas sava tēlu sistēma – sieviete kā liktenīga būtne, kas pazudina, bet var tikt pacelta arī
svēto kārtā, mīlestība, nāve. Okultisms, erotika. Skaistums un traģisms (īpaši Munkam). S svarīga
daba, jo tā ir pilna ar simbolu valodu – ainava ar īpašu noskaņu, dzīvnieki, augi.
Simbolisti apvienojās grupās, pulciņos kafejnīcās, veido salonus. Viņiem raksturīgs dumpīgums,
nosliece uz bohēmu, ir saasināts priekšstats par mākslu – estētiskais līmenis ir ļoti augsts. Pretstats
buržuāziskajam. S sakrīt ar dekadences laiku (O. Vailds, Bērtslijs). Krievijā līdzīgi t.s. sudraba
laikmetā. Cieši sadarbojas dažādu mākslu pārstāvji.
Pols Serizjē, Moriss Denī – nabistu grupa / „nabī”. Saistīti ar postimpresionismu, S. Tiecas pēc
pirmatnējām izjūtām, garīguma, sapņa, intimitātes. Grib nojaukt robežu starp dekoratīvo un
stājglezniecību.
PRIEKŠTEČI
Māksla ar simbolismu saistīta jau no senākajiem laikiem – Ēģiptē, viduslaikos, renesansē (da
Vinči, Boss, Brēgels, Dīrers).
Fransisko Goija, kas rāda lietas un formas, kas eksistē viņa iztēlē.
Viljams Bleiks – dzejnieks, gleznotājs, grafiķis. Noslēdzies, mīl neskarto dabu, nepatīk
urbānisms. Rada tēlus savā iztēlē. „Dievišķas komēdijas” tēma („Elles vārti”, „Mīlētāju
virpuļviesulis”).
Gustava Dorē grafikas. Dantes tēmas. Savā laikā izteikts reālists, bet ir simboliski darbi.
Viktora Igo grafikas, kur ireālais, fantāzijas lidojums.
Nācarieši – vācu / austriešu grupējums, kas darbojas Romā. Pievēršas renesansei, vēsturiskajai
glezniecībai. Vāciskās tradīcijas, Nībelungu teiksmas.
Prerafaelīti – vistiešākie priekšteči. Ap 1848. Lononas Karaliskajā akadēmijā - Dante Gabriels
Roseti, Džons Everets Milejs, Viljams Hants. Iedvesmotājs – Džons Raskins, kas mākslas teorijā
izplata uzskatu par skaistā un tikumīgā vienotību mākslā. Aicinājums atgriezties pie viduslaiku
amatniecības, mākslinieciskās daiļrades formas – kopradīšanas. Panākumi Parīzes izstādē. Izceļ 15.
gs. reālistiskās glezniecības vērtības – visu pirms Rafaela. Dižrenesanse, viņuprāt, ir sauss
akadēmisms. Alegorijas, literatūra, sižeti no Jaunās derības, Šekspīrs. Dante. Darbi stilistiski perfekti
nostrādāti, svarīgas detaļas. Fons – ireāla vide, priekšmeti pietuvināti. Gaiši, izlīdzināti toņi (no agrās
renesanses). Prerafaelīti populāri savā laikā, tad tiek aizmirsti. Interesē sirreālistiem, arī tagad
interese atdzimusi.
Daudz S pārņem no romantisma – vācu romantismam bija tieksme uz noslēpumaino,
fantastisko (nācarieši un misticisms). S atspoguļo arī laikmeta sabiedrību, bailes no strauja progresa,
urbānisma 19. gs. 2. pusē. Zūd pagātnes ideāli un garīgums. Mākslinieki iedziļinās savā zemapziņā.
Radoši cilvēki šajā laikā uzskata sevi par ģēnijiem. Atšķirībā no romantisma, S atsakās no vēstures.
TEORĒTISKAIS PAMATS
ŽANS MOREASS uzraksta S manifestu (1886) izdevumā „Le Figaro”. S dzeja iemieso realitāti
simboliskā formā. ŽM grib radīt noteiktu ievirzi, kam sekot.
ŽORŽS ALBĒRS ORJĒ – noformulē S principus rakstā „Pols Gogēns – simbolisms glezniecībā”,
1891. Mākslas darbam jābūt:
1. idejiskam;
2. simboliskam – ideja caur simbolisku formu;
3. sintētiskam;
4. subjektīvam – objekts jāuztver kā zīme;
5. dekoratīvam.
 Lai kļūtu par simbolistu, māksliniekam jāvienkāršo zīmju valoda. 2 tendences – acs tiešais
tvērums un iekšējā uztvere. ŽAO Gogēnā saskata vēstnesi, kas atgriežas pie ēģiptiešiem un
asīriešiem. Saista S ar japānismu.
FRANCIJA
GISTAVS MORO (1842 - 1898) – augstu vērtē Delakruā krāsas. Krāšņi veidotas kompozīcijas.
Mitoloģiskas, Bībeles varones. Salome, Helēna, Lēda, Danaja, Kleopatra, Dilaila – iemieso sievietes
dabu, pakļauj. Tērpi, rotas smalki izgleznoti. Fonu ainavās noslēpumainība, kā dekoratīvi panno.
Motīvi no dekoratīvās mākslas albumiem. Eļļa, akvarelis. Populārs savā laikā, sirreālistu atkal atklāts
– misticisms, izsmalcinātība. Darbus nepārdeva, bija norobežojies. Darbnīcu novēl valstij. Pie GM
mācījās Matiss u.c. modernisti.
„Vīzija”, 1876
„Vienradži”, 1885
„Galateja”
„Kentaurs un mirušais dzejnieks”
ODILONS REDONS (1840 - 1916) – daiļrade izaug no reālisma, ir atsevišķi S darbi. Glezno
klusās dabas. Grafikā fantastiskie elementi. Fantastiskais atklājas ar reālistisku sniegumu. OR iekšējā
pasaule ir viņa tēlu avots, piem., balons, kas pārvēršas acī – objekti apdvēseļoti, daba ir tā, kas mūs
novēro. Viņu augstu vērtē sirreālisti.
„Smaidošais zirneklis”, 1891
„Balons – acs”
PIVĪ DE ŠAVĀNS (1824 - 98) – pats sevi neuzskata par simbolistu, bet reālistu. Lielas,
monumentālas, cēlas, arhitektoniski skaidras kompozīcijas, tēli statiski. Fresku glezniecība. Kārto
figūras uz diezgan nereālas ainavas fona. Mierīgi, klusināti toņi. Izceļ dvēseles un jūtu smalkumu,
vieglas skumjas, iekšēju apskaidrotību. Sava laika reāli tēli. Glezno privātiem pasūtītājiem,
sabiedriskās ēkās – Panteonā („Ženevjēva”, 1898).
„Svētā birzs” - Lionas pilī. Mūzas, kas iemieso arhitektūru, glezniecību u.c. uz mierīgas ainavas
fona, jo mākslas nemīl kņadu, steigu, bet apcerību.
BEĻĢIJA
„Grupa XX”, „Brīvā estētika”- vairāk jūgends, līdz 1914. Nozīme literātiem - M. Māterlinks, E.
Verhārens. Kontakti ar franču literātiem, gleznotājiem. Rīko izstādes, arī kopīgas.
DŽEIMSS ENSORS (1860 - 1949) – tēvs anglis. Dzēlīga, izsmējīga māksla. Saistība ar „Grupu
XX”. Sākumā reālistisks, glezniecība patumša, glezno pabiezi, izteiktām gaismēnām, kontrastainas
krāsas. ’80 ainavas, klusās dabas, groteska. Formas tuvina plaknei. Atsevišķās ainavās romantisma
iezīmes. Ir Bībeles tēmas. Ienāk maskas, karnevāls, marionetes, skeleti (tēvs ceļojis un vedis
maskas). Caur maskām atklāj iekšējo pasauli – personāži kļūst par maskām. DžE flāmu groteska
saistīta ar Bosu, Brēgelu. Ekspresionisms, sirreālisms, freidisks simbolisms, koķetē ar nāves tēmu.
Mīlestība pret krāsu no Rubensa.
„Kristus ienākšana Briselē 1888. gada meteņos” – pārfrāzē Jaunās derības Kristus ieiešanu
Jeruzalemē. Ekspresija un groteska, ironiska noskaņa. Dzīve kā izrāde, Kristus gandrīz nemanāms
pūlī.
„Pašportrets ar maskām”, 1899 - sevi glezno kā Rubensu starp maskām.
„Skandalējošās / kašķīgās maskas”
„Intriga”, 1890
„Skeleti”
SKANDINĀVIJA
Pievēršas pagātnes mantojumam – leģendām, sāgām, arī literatūrā un dramaturģijā.
JENS FERDINANDS VILUMSENS (1863 - 1958), dānis. Arhitekts, tēlnieks, gleznotājs,
keramiķis. Ietekmējis Z Eiropas mākslas attīstību. Paliek uzticīgs Pontavēnas skolai (Gogēns, Bretaņa
– jauna pieeja glezniecībai). Ir tuvs postimpresionismam.
AKSELS GALLENS KALLELA (1865 - 1931), soms – neuztver sevi par simbolistu. Savienojas S
un jūgends. Eposa „Kalevala” ilustrācijas dekoratīvā manierē. Krāsa iegūst simbolisku jēgu. Melnais –
ļauno spēku iemiesojums, gaišais – cerība. Monumentālā glezniecība. Atstāj iespaidu uz
kaimiņvalstīm – LV Rozentāls.
„Kulervo lāsts”
„Leminkainena māte” - populārs darbs!
EDVARDS MUNKS (1863 - 1944), norvēģis. Ekspresīvs simbolists, bet ne ekspresionists.
Mākslu daudz ietekmē paša EM dzīve. Fobijas, atkarības, nelaimīgas mīlestības. Ģimenē mātes,
māsas nāve, tēvs reliģiozi fanātisks. EM reālistisks sākumā, pēc tam vienkāršo. Noslēpumainība,
nepateiktais saista ar S. Paskarba glezniecība, kas atbilst viņa temperamentam. Ignorē sīkas detaļas.
Izveido savu rokrakstu – vienkāršotas formas, bāli tēli, sejas. Sieviete kā ļaunuma sakne (paša
pieredze). Darbos izmisums un bailes, nolemtība.
EM ilgi dzīvo Vācijā, viņu ietekmē turienes māksla. 1892. Berlīnē izstāde satricina vācu
mietpilsonisko vidi. Saistība ar vēlāko vācu ekspresionismu. Ietekmes no impresionisma – gaišas
krāsas, akti. Lieli triepieni, krāsu laukumi – saistība ar frančiem. EM glezno arī portretus, kur nav
šausmu u.tml. Erotisma klātbūtne.
„Kliedziens”,1893. Ekspresionisma priekštecis, ap 50 variantu, attēlota Peru mūmija.
„Dzīves deja”,1889 – 1900. Iekāre, mīla, nāve – balts, melns, sarkans.
„Slimais bērns” – saistība ar māsas slimību un nāvi.
„Nakts Senklū”
„Madonna”, 1894-5. Vairāki varianti.
„Mēnesgaisma” (mēness atspulgs, kas arī „Dzīves dejā”), „Balss / Sauciens”, „Skūpsts” – it kā
visas 3 gleznas viena otru turpina.
„Vampīrs”, 1893
„Bailes”, 1894